Latvieši revolūcijās. Apburošās Asjas Lacis šizoīdā progresisma skola.

Sarkanā neļķe. Anna Lācis. 1984. Rīga, Liesma. No krievu val.

(Noderīgā utopisma, egotisma, karjerisma, feminisma, propagandas, progresisma, proletārisma, revolucionāra patosa, mākslas nāvējošs kokteilis. Izvilkumi šādā ievirzē no Annas Liepiņas jeb Asjas Lacis memuāriem Sarkanā neļķe. Kārtējais stāsts par grāvjiem, pa kādiem tikusi un tiek vazāta latviešu sabiedriskā doma. Te atradīsit mākslinieces dzīvi, revolucionāru netaisnības iznīcināšanas kvēli, Hitlera nosodījumu nepamanot Staļinu, Ježovu, Jagodu, Beriju utml. Gulaga noziedzniekus; Ļeņins joprojām dzīvs, pašas 10 gadu izsūtījums uz Kazahstānu un pavadošo vīriešu traģēdijas ir noklusētas, arī Maskavas latviešu teātra ‘Skatuve’ nāve Butovo bedrē, kurā viņa brīnumaini nav ierauta. Tieši šie melnie caurumi viņas memuāros izsaka būtību. Griguļa priekšvārdu izlaidu.

Cilvēku sabiedrībā mūždien būs iemesli neapmierinātībai. Un vienmēr būs piedāvājumi tos atrisināt vienā rāvienā, vienkāršojot visu līdz absurdam, kas īstenībā ir utopija, viegli izmantojama varas cīņā jeb politikā. Ja to izdodas pasniegt par tautas gribu un iepārdot par nepacietīgu tautas (viltota vairākuma – boļševiku) varu, iznāk baisa traģēdija. Šis ir talantīgās Annas Liepiņas pašas stāsts par pamatoto, tēva iekurināto bet vienkāršoto sašutumu, kas viņu ievilka noziedznieku pātagotā mūža traģēdijā, kurā pašai uz dzīvības/nāves robežas izdevās vismaz palikt dzīvai, tomēr neizbēgami nonākot pašapmānā jeb vilšanās traģēdijā.

Iedomājieties, ar ko būtu beidzies viņas un biedru sapnis par Stučkas terora turpinājumu Latvijā, un uz ko veda kreiso sociāldemokrātu vājprāts Latvijas Saeimā īsi pirms 2.Pasaules kara. Diemžēl, “progresīvos” latviešus tagad atkal vilina, šoreiz vienlaikus abi pretējie grāvji.

Gods kam gods, šauro taku pa goda kalna muguru atrada Kārlis Skalbe un viņam līdzīgie, ar laiku arī Jānis Rainis.

Savos memuāros Asja Lācis ir rakstījusi ko grib; NOTEIKTI izlasiet beigās [iespraudumā] arī skatu no malas; arī viņas meitas ieskatu grāmatā: Dagmāra Ķimele, Gunta Strautmane, ‘Asja: režisores Annas Lāces dēkainā dzīve’ , Rīga: Likteņstāsti, 1996.)

================

Manam draugam Bernhardam Reiham.

I

1918. gadā es pabeidzu Fjodora Komisarževska teātra studiju, un mani uzaicināja par režisori Orlas pilsētas dramatiskajā teātrī Krievijā, uz kuru nedaudz agrāk Strādnieku un Zemnieku militārā Padome bija nosūtījusi manu vīru Jūliju Lāci [vēlāk šķīries, pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā bija t.s. Latvijas Tautas Saeimas deputāts, iecelts par tautas labklājības ministru Kirhenšteina valdībā, vēlāk par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes izglītības tautas komisāru. 1941.gada 8.janvārī NKVD arestēts un deportēts uz PSRS par pretpadomju aģitāciju, kuru viņš esot vērsis laikā, kad strādājis ‘Jaunākajās Ziņās’ un ‘Atpūtā’. Miris 1941.gada 15.decembrī Astrahaņas cietumā] – par pārtikas daļas pilnvaroto. Tomēr teātra režisores darbība mani neapmierināja. Par sev svarīgāko šajos skarbajos trūkuma pārņemtajos gados uzskatīju darbu ar bāreņiem. Palīdzēt šajā darbā man vajadzēja arī Behtereva psīhoneiroloģiskajā institūtā gūtajām zināšanām. Un devos pie bērniem. Bērnu namu iemītnieki dzīvoja samērā apmierinoši: bija paēduši, apauti, apģērbti. Bet par laimīgiem viņus saukt nevarēja – bērnu acīs bija pilnīga vienaldzība, skumjas. Tie bija bērni bez bērnības.

Gēte reiz ir teicis, ka katrā bērnā dus ģēnijs. Ja arī ne ģēnijs, tomēr esmu pārliecināta, ka bērns ir vispusīgi apdāvināta būtne.

… Ar saviem nodomiem dalījos ar pilsētas tautas izglītības nodaļas vadītāju Ivanu M.Jureņu. Pārliecināt viņu par bērnu teātra izveidošanas nepieciešamību nenācās – piekrita uzreiz. – Tas viss ir ļoti interesanti. Grūti ir ar telpām: pilsēta ir pārapdzīvota, bēgļu pārpilna.

Mums ar Jūliju bija iedalīta savrupmāja.

… Ne mirkli nedomājot es nodarbībām piedāvāju vienu no telpām tajā.

… Izveidojās bērnu estētiskās audzināšanas teātris.

… Bērni atdzīvojās acīmredzami….

… Un nolēmām uzvest V.Meierholda un J.Bondi lugu ‘Alinur’, kuras ideja atbilda mūsu teātra uzdevumam – audzināt cilvēkā augstas morāles īpašības…

… Bezpajumtnieki tikai smējās. Pēkšņi uz barveža signālu viņu kliegdami ielauzās uz skatuves.

– Nuka skatieties zeņķi, kādi ir īsti laupītāji! Sākās kaut kas neiedomājams. Bārstot izmeklētas rupjības, zviedzot un spļaujot uz grīdas viņi – visai pārliecinoši – ņēmās atgādināt visas savas “spējas”.

… Izvēlējos ļaut viņiem nospēlēt līdz galam. – Tādi ir laupītāji, ne jau kā jūs! – nicīgi atskatoties varza pameta mūsu studiju. Izrādījās, ka darīju pareizi. Pēc dažām dienām bezpajumtnieki atnāca vēlreiz un drīz iekļāvās mūsu kolektīvā.

II

Atskatoties uz noieto ceļu, es meklēju tā saknes. Un atrodu dzimtajā Latvijā, manā tālajā bērnībā. Līdz sešiem gadiem dzīvoju ciematā pie Līgatnes. Mans tēvs, Ernests Liepiņš, bija mājamatnieks, meistars uz visām kantēm: drēbnieks, ādminis, tapsētājs. Lielāko daļu peļņas viņš tērēja uz grāmatām, ziedoja naudu politieslodzītajiem. Tēvs bija pārliecināts sociālists. Starp viņa sapirktajām grāmatām bija Darvina, Hekeļa, Bēbeļa darbi. Tēvs bieži un nikni strīdējās ar mammu, dziļi ticīgu cilvēku, lamāja turīgos, runāja, ka tie izsūc trūcīgo cilvēku asinis. Viņā klausoties es baronu Bergu, kura muiža atradās netālu, iztēlojos kā kādu vampīru, kas izsūc cilvēku asinis. Kad viņš gāja garām mūsu mājai, mamma mēģināja pierunāt mani nobučot viņa roku, bet es bēgu un slēpos krūmos.

Mūsu istabā bija stelles, kas aizņēma pusi telpas; atlikušajā daļā bija gulta un galdiņš ar petrolejas lampu, pie sienām cieši blakām krēsli ar pītiem sēdekļiem. Gulta bija koka, ar salmu gultas maisu, ko mamma apklāja ar pašaustu segu. Lai gan brīvas vietas gandrīz nebija, tomēr atradu sev stūrīti aiz stellēm, kur spēlējos stundām. Spēļmantiņas darināju pati – magones galviņa bija lelles galva, spilgtas lapiņas kleita, kastaņi ganāmpulks, bet liels egles ciekurs sargsunis Amis. Rotaļas vienmēr pavadīja steļļu klaudzoņa. Mamma auda rupju audeklu un vienkāršas izturīgas un krāšņas vilnas segas. Krāsas vārīja pati no augiem un zālēm. Segas nekad neizdega saulē, nemeta spalvu, nebālēja.

… Kāpu uz soliņa pie loga un stundām pētīju leduspuķes logā; tur atradu visu, par ko stāstīja mamma – viņa zināja daudz latviešu pasaku un nostāstu, dziedāja tautas dziesmas. Nopēra tikai reizi mūžā – par to, ka biju bez prasīšanas paņēmusi svešu mantu (burkānu).

– Paņēmi svešu? – viņas zilās acis iedegās, un rokas pie krūtīm piespiedusi viņa aizskrēja pēc žagariem.

… Kad man palika septiņi gadi, pārvācāmies uz Rīgu un apmetāmies Valmieras ielā, strādnieku priekšpilsētā. Tēvs iestājās darbā rūpnīcā bet bieži slimoja, un mammai nācās atvērt sīktirgotavu. Un lai gan dzīvojām trūcīgi, tēvs uzskatīja, ka man jāmācās. Mamma to neatbalstīja, tomēr tēvs pastāvēja uz savu. Ģimnāzija prasīja lielu naudu, vajadzēja pirkt grāmatas, formas tērpu, tāpēc tika nolemts, ka mani sagatavos mājskolotājs. Mācīt mani piekrita Anna Pūpēdis, skolotāja [Ata Ķeniņa] ģimnāzijā, kurā man jāstājas. Gada laikā viņa mani sagatavoja uzreiz uz otro klasi, tā es pārlēcu trim klasēm – divām sagatavošanās un pirmajai.

… Bieži viesi ģimnāzijā bija dzejnieki Kārlis Skalbe, Jānis Poruks, komponists Emīls Dārziņš, gleznotājs Jans Rozentāls.

Vecākajās klasēs lasīju Čehovu, Turgeņevu, Dostojevski, kura darbus līdz šai dienai turu par nepārspētu virsotni. Modās interese par filosofiju – lasīju Sokratu, Nīči, Šopenhaueru. Tēvs mani iepazīstināja ar A.Bēbeļa ‘Sieviete un sociālisms’. Tad arī pirmo reizi lasīju A.Upīša darbus. Viņa grāmatas mani pievilka ar patiesumu.

… Reiz mani pie bufetes apsteidza klases biedre; raustot mani aiz lētā satīna priekšauta viņa klaigāja: “Zaķa ausis! Zaķa ausis!” Un es nenoturējos: acis aizlija asarām, un es ieraudājos.

– Liepiņa, kāpēc raudi? Blakām stāvēja latviešu valodas un dieva likuma skolotājs rakstnieks Augusts Saulietis.

Šņukstēju nespēdama izteikt ne vārda.

– Tūliņ noslauki asaras! stingri noteica skolotājs, izvilka piezīmju grāmatiņu, izrāva lapiņu, kaut ko uzrakstīja un pasniedza man: – Rīt atnāc, te ir adrese. Bet tagad ej uz stundu!

… Saulietis manī ieaudzināja pārliecību, spēju aizstāvēties.

Es agri izjutu dziņu ieraudzīt pasauli, iepazīt citādu dzīvi. Vilināja nezināmas pilsētas un cilvēki, nespēju vienaldzīgi skatīties uz aizejošiem vilcieniem un tvaikoņiem. Vilka iesēsties pirmajā vilcienā, kas pagadās un aizbraukt kur deguns rāda. Un sāku krāt naudu braucienam. Pēc sestās klases (tagad astotā), kad mūs atlaida brīvdienās, izšķīros. Paņēmusi kādus sīkumus nevienu nebrīdinot devos uz staciju. Pie perona stāvēja vilciens, kuram tūlīt bija jābrauc uz Varšavu. Nedomājot nopirku biļeti, un tiklīdz iesēdos, sastāvs iekustējās. Tā nokļuvu Polijas galvaspilsētā. ..

… Kaut cik atguvusies piegāju pie sienas un sāku pētīt sludinājumus. Viens mani piesaistīja: “Mājskolotāju nams meklē audzinātāju, kas prot vācu valodu”.

… Par pirmo algu nopirku atklātnītes ar gleznām. Tad nosūtīju telegrammu mammai, paziņojot, kur esmu, un ka vasaras brīvdienās strādāšu par mājskolotāju.

… Nostrādāju pāris mēnešus. Bija laiks atgriezties Rīgā – nāca rudens, un ģimnāzijā atsākās mācības.

… Mums blakām dzīvoja teātra Apollo aktrise Marika Celmiņa, kura bieži nāca pie mammas pēc biezpiena un vāroša ūdens. Marikai bija draudzene Tija Banga, vēlāk pazīstama latviešu aktrise. Un reiz viņas uzaicināja mani uz izrādi. Kad redzēju Tijas Bangas, Reinholda Veica, Birutas Skujenieces spēli, izjutu ne ar ko nesalīdzināmu baudu. Tieši tad teātris kļuva par manu pieķeršanos uz visu mūžu.

No visiem maniem paziņām mammai visvairāk patika reālskolas skolnieks Jūlijs Lācis. Viņš bija stalts skaists jauneklis: pelnu pelēki mati, lielas pelēkas acis. Mierīgs, līdzsvarots, viņš patika arī man.

Reiz pavaicāju – Vai esi lasījis Pšibiševska ‘Homo Sapiens?’

– Nē.

– Bet ‘Tā runāja Zaratuštra’? Bet Meterlinka ‘Monna Vanna’?

– Nē, – viņš vaļsirdīgi atbildēja.

Nodomāju: “Diez kas nav”, bet pateicu

– Ienāc, dabūsi šīs grāmatas …

Sākām bieži tikties. Jūlija turīgie vecāki, pamanījuši, ka viņš ir “sapinies ar nabadzīti”, izdzina viņu no mājām, un viņš apmetās pie mums. 1912.gada pavasarī pabeidzu ģimnāziju, bet cieši nolēmu mācības turpināt: lai strādātu teātrī, ir daudz jāzina, jāizprot cilvēka psīholoģija.

Atis un Anna Ķeniņi man piemiņai uzdāvāja savu fotogrāfiju, kuras aizmugurē direktors uzrakstīja uzmundrinošus vārdus, ka no dzīves nevajag baidīties. Bet Anna izteicās skaidrāk: “Uzmundrināšana tev nav vajadzīga, esi stipra un pratīsi izcirst ceļu dzīvē.”

… Pēterburgā tajā laikā bija Bestuževa kursi – pirmā augstākā mācību iestāde sievietēm. Meitenēm bija ļauts mācīties vēl vienā institūtā – Behtereva psīhoneiroloģiskajā, vispārizglītojošajā fakultātē, kuru tad izvēlējos – tur mēs varējām mācīties kopā ar Jūliju. Tomēr viņš pēc kāda laika nolēma atgriezties Rīgā, kur iestājās Politehniskā institūta ķīmijas fakultātē. Bet es paliku Pēterburgā.

Behtereva institūtā netrūka talantīgu pasniedzēju. Profesors Aņičkovs vadīja semināru filosofijā, lasīja lekcijas par Vāgneru, Šopenhaueru, Nīči. Aizraujoši stāstīja par Nīčes ‘Jautro zinātni’ un ‘Traģēdijas dzimšanu’. Profesors Lazurskis vadīja vispārējās un eksperimentālās psīholoģijas mācības. Palaikam viņš deva kādam no mums “psīholoģisko raksturojumu”, deva padomus, no kādām rakstura iezīmēm jātiek vaļā, kādas jāattīsta. Ievadu filosofijā lasīja profesors Speranskis, manuprāt, pārlieku samāksloti un nevajadzīgi daiļrunīgi. Profesors Reisners vadīja medicīniskās psīholoģijas kursu. Būdams psihiatrs-kriminālists, viņš bieži izmantoja teatrālus trikus. Iztirzāšanai paņēmis ‘Brāļus Karamazovus’ Reisners studentiem iedalīja Sātana un Ivana Karamazova, Aizstāvja un Prokurora lomas – uzrīkoja “teatrālu tiesu”. Tādās lekcijās-semināros tika attīstīts vērīgums, loģiska spriestspēja.

Behtereva institūtā mācījās dažādu tautību, dažādu politisku ieviržu cilvēki. Tur izglītību turpināja arī no citām mācību iestādēm politisku iemeslu dēļ izslēgti studenti. Nebaidoties no sūdzmanības un vajāšanas studenti savās tautiešu grupiņās pētīja aizliegto literatūru. Mani tautieši nosliecās uz sociāldemokrātiju. Pēc lekcijām kopīgi lasījām Marksu un Engelsu, Pļehanova darbu ‘Jautājumā par monistiskā vēstures vērtējuma attīstību’, viņa rakstus par mākslu, strīdējāmies karsti. Kaislības īpaši iedegās, apspriežot, vai vietā ir “māksla mākslas labad” sauklis. Es to nikni noraidīju. Pļehanova atzinums, ka māksla ārpus cīņas par varu nav iespējama, kļuva par manu pamatlikumu, kā kaut kas dziļi personisks, izkarots strīdos un sacensībā.

Kad mani institūtā pieņēma, biju atradusi lētu istabiņu Sarkano Akmeņu (Красные Камни) rajonā. Istabiņa bija šaura, tumša, tik tikko tur ievietojās šaura gultiņa, skapis, galds un klibs ķeblis. Studentu ēdnīcā uz galdiem bija sagriezta pelēka un melna maize. Par divām kapeikām pirku karsta ūdens glāzi, smērēju uz maizes sinepes, bet reizi nedēļā atļāvos kotleti ar piedevām. Vakaros čuguna krāsniņā vārīju kartupeļus, sukājot tos abos vaigos kopā ar gavēņa sviestu. Palīdzību gaidīt nebija no kurienes. Palika vienīgā peļņas iespēja – mājskolotājas darbs.

… Nekādu noslēpumu nav! Bērniem tīk spēlēties, viņiem tā ir visa dzīve, bet kurš ar viņiem noņemsies? Skolotājs pildīs pienākumu un aizies. Bet es ar viņiem spēlējos, tas ir viss noslēpums.

III

Jau pirmajā manā Pēterburgas gadā man laimējās izbaudīt Vsevoloda Meierholda, Fjodora Šaļapina, Vladimira Majakovska mākslu.

Šis dzejnieks mūsu institūtā bija biežs viesis. Viņš nāca slavenajā dzeltenajā jakā bez jostas; apkaklei viens stūris bija spics, otrs apaļš. Biju viņa karsta pielūdzēja. Mani pārņēma viņa prasme trāpīgi sakaut mietpilsoņus vienā rāvienā – no bērnības neieredzēju ikdienas dzīvi.

Tajos gados visu mutēs bija Meierholda vārds. Katra viņa izrāde izraisīja niknus strīdus. Redzēju daudzus viņa uzvedumus, lasīja viņa grāmatu ‘Par teātri’, biju apspriedēs, kurās slavenais režisors nikni aizstāvēja savu teātra kā neatkārtojamības, improvizācijas mākslas izpratni. Meierholds bija visur – veidoja izrādes, lasīja lekcijas, kopš 1914.gada izdeva žurnālu “Mīla uz trim apelsīniem”. Mēs studenti nepacietīgi gaidījām katru žurnāla burtnīcu, izlasot to no vāka līdz vākam.

Lai tiktu “uz Šaļapinu”, dzirdētu viņu kaut no augšējā balkona, cilvēki stāvēja pēc biļetēm caurām naktīm. Un reiz, man stingstot rindā asajā vējā savā vieglajā žaketītē, pienāca kāds Marijas teātra muzikants. Noskatījies uz mani nošūpoja galvu.

– Uz Šaļapinu?

– Jā.

– Ejat mājās. Atnākat rīt uz septiņiem. Iznesīšu biļeti – un parādīja uz durvīm, pie kurām bija jāpagaida.

Nākamā dienā viņš atnesa trīs biļetes balkonā! Sēdvietās! Uz ‘Borisu Godunovu’, uz ‘Seviļas bārddzini’ un uz ‘Faustu’!

Šaļapins mani satrieca. Ne tikai ar savu spēcīgo brīnišķi tembrēto balsi. Viņš tik dzīvi saplūda ar tēlu, tik prasmīgi nesa katru varoņa domu, katru tā dvēseles kustību, ka viss apkārtējais izgaisa. Tas bija neaizmirstami!

Pēc izrādēm ilgi klaiņoju pa naksnīgajām ielām, gar Ņevu. Ļāvos iztēlei, un šķita, ka tepat blakām dzīvo un cieš Dostojevska varoņi: Raskoļņikovs, Mitja Karamazovs, kņazs Miškins. Naktīs vēl dziļāk izpratu mīļoto rakstnieku un beidzot īsti ieraudzīju Pēterburgu.

Vasaras brīvdienas pavadīju Rīgā. Mājās ierados impērijas galvaspilsētas iespaidu pārpilna, ne mirkli nespēju rimties. Manī nobrieda lēmums uzaicināt draugus un paziņas un sarīkot filosofisku pulciņu. Šāds apzīmējums varbūt bija skaļš, tomēr kaut cik atspoguļoja būtību. Pirmajai nodarbībai sagatavoju referātu par Ibsena lugu varonēm, uzsverot cik dažādi izpaužas viņu naids pret ikdienību. Apspriedām Šopenhauera grāmatu ‘Pasaule kā griba un priekšstats’, strīdējāmies par Vāgnera mūziku un daudz ko citu – visu neuzskaitīsi.

Mūsu pulciņu apmeklēja studenti, Jūlijs Lācis, Pauls Galenieks, atnāca arī aktrises Biruta Skujeniece un Tija Banga.

Un pēc vēl viena mācību gada Pēterburgā 1914.gada pavasarī atgriezos Rīgā. Pakļaujoties mammas uzstājīgiem lūgumiem mēs ar Jūliju piekritām salaulāties. Iztikas dēļ nolēmu sameklēt darbu. Iekārtoties Rīgā neizdevās, un es ar ieteikuma vēstuli devos uz Lugas pilsētu, kur atkal biju mājskolotāja. No visiem tās vasaras notikumiem palicis prātā brauciens uz Rīgu Līgo svētkos – vasaras saulgriežos. Mani atlaida uz trim dienām, un mēs ar Jūliju aizbraucām uz Siguldu. Lija lietus, samirkām, nobridāmies pa mālu, aplūkojot alas Gaujas krastā. Varbūt šis brauciens palika atmiņā tāpēc, ka tovasar sākās Pirmais Pasaules karš…

… 1915.gadā vācieši ieņēma Rīgu, Orlā parādījās latviešu bēgļi ar bērniem.

IV

… 1916.gads. Latviešu bēgļi izklīda pa visu Krieviju, daudz manu tautiešu apmetās Maskavā. Bija izveidots bēgļu iekārtošanas birojs. Starp tā darbiniekiem gadījās negaidīti sastapt Ati Ķeniņu, manu ģimnāzijas laika direktoru. Vai nenāksit par skolotāju uz sākumskolu? Piekritu.

Latviešu bēgļi Maskavā izveidoja kultūras centru.

…Aleksandrs Dauge rīkoja rītu sanāksmes, kurās lasīja lekcijas par franču mūziku, bet viņa dēls Nikolajs, kurs mācījās konservatorijā, spēlēja Ravēlu, Sen-Sansu, Debisī, mūzikas vakaros arī Šūmanu, Šūbertu, Skrjabinu. Latviešu mūzikas koncertos Maskavā ar savu dziedātāju kapellu uzstājās slavenais latviešu diriģents Teodors Reiters. Koncerts notika Lielajā teātrī, un kora pastiprināšanai Reiters uzaicināja arī mūs, jauniņās skolotājas. Jaunatnē ietekmi guva latviešu rakstnieki-dekadenti V.Eglītis, Fallijs un citi.

Savrupāk turējās revolucionāri noskaņotas jaunatnes grupa, Maskavas L.Šaņavska Tautas universitātes studenti: Leons Paegle, Vilis Dermanis, Roberts Pelše, Linards Laicens [no 1932.gada atkal atrodas PSRS, dzīvo Maskavā, strādā kā rakstnieks. Padomju Savienības Lielā terora laikā “nacionālo operāciju” pret latviešiem ietvaros 1937.gada 2.jūnija agrā rītā Laicenu arestē un 1938.gada 14.decembrī (pēc citiem avotiem jau 1937.gada 3. augustā) nošauj. Viņa pelni kopā ar 670 citu upuru pīšļiem sabērti Maskavas (Jaunās) Donas kapsētas nepieprasīto pīšļu kopējā masu kapā nr.1]. Ar Leona Paegles starpniecību, kurš sadarbojās ar Latviešu bēgļu apgādes komiteju, vadot kultūras un izglītības lietas, es ar šo pulciņu satuvinājos. Būdams kalēja dēls Paegle bija beidzis skolotāju semināru, kurā mācījušies arī Vilis Knoriņš un Laicens. Paegle uz to laiku bija pazīstams kā drāmas ‘Dievi un cilvēki’ autors, tajā viņš izteica domu, ka jaunā pasaule jābūvē pašas tautas rokām. Dzīvē Paegle līdzinājās savas lugas varoņiem – karsts strīdnieks, kaislīgs pretkara, vardarbības, apspiešanas cīnītājs. Draudzība ar Leonu Paegli un viņa draugiem atvēra man acis uz daudzām lietām. Pamazām kļuvu par šā pulciņa apzinīgu dalībnieci.

… Nodarbības Fjodora Komisarževska teātra studijā Anastasijas šķērsielā notika vakaros. Komisarževskis – kluss, bāls, domīgs – atgādināja savu māsu Veru. Viņam bija apbrīnojami izteiksmīgas acis – kādas mokošas domas pārņemta, noslēgta, sevī grimuša cilvēka acis. Mācību programmā bija divi mani mīļotie priekšmeti – vispārējā vēsture un literatūras vēsture, ko pasniedza režisors V.Sahnovskis. Viņš lietoja mākslas darbu salīdzinošo analīzi, mācīja atšķirt rakstnieku stiliskās īpatnības, sniedzot visnegaidītākos piemērus.

… Un, protams, studijā bija vēl viens lielisks pasniedzējs, pats Komisarževskis. Viņš lasīja skatuves teoriju, lielu vērību pievēršot improvizācijai. … visam es nepiekritu. Piemēram, rakstā ‘Teātris un karš’ viņš rakstīja “Māksla nav ne tendencioza, ne utilitāra – tās mērķis ir pati māksla, radošā spēka izpausme, kas mājo māksliniekā … teātris var būt mūsdienīgs, bet tikai garīgā ziņā, nevis sižetiskā, ne “noderīgā”, ne “partejiskā”. ” Bet es uzskatīju, ka būt tendenciozam ir teātra pienākums.

… Komisarževskis bija nesamierināms naturālisma pretinieks. Viņš teica, ka tagad teātra darboņi spītīgi mūs, skatītājus, velk dzīves pelējumā, dzīves ikdienībā un satrauc mūs vai nu ar priekšstatiem no anatomiska teātra vai ar nemākulīgiem pārstāstiem par dzīves ikdienā redzamo un dzirdamo un visbeidzot, ar psīholoģiski-patoloģiskiem eksperimentiem, kas skatuvi padara, dažkārt ļoti veikli, bet galīgi nevajadzīgi par parastu vai slimīgu dzīvi.­

… 1917.gada novembris. Tagad Petrogradā vara jau ir boļševiku rokās, bet Maskavā vēl notiek kaujas. Palaikam dzirdama apšaude, tramvaji stāv.

… Ielās un iestādēs viss ir mainījies: visur dzīvas sapulces, mītiņi, demonstrācijas, stabos, pie māju sienām un pie žogiem karājas Ļeņina parakstīti dekrēti; katrā pūlī skaļi lasa Padomju varas pirmos dekrētus.

… Skolā, kur strādāju, daži skolotāji Padomju varu neatzina, bija neapmierināti ar baznīcas atdalīšanu no valsts, ar dieva vārda mācīšanas aizliegumu skolās. Domas dalījās, strīdējās gan skolnieki, gan skolotāji. Apspriedes savāca milzīgus pūļus, boļševikus aizstāvēja Roberts Pelše, viņa sieva Anna, Eduards Stūrītis, Leons Paegle. Pēdējais vēlāk atcerējās, ka revolūcija viņu ir aizrāvusi sev līdz kā neredzēts brīnums, kā visvarenākais un lieliskākais, ko cilvēks jebkad varētu piedzīvot.

Lasot saukli “Visiem! Visiem! Visiem!…” manī ar jaunu spēku pamodās piederības apziņa tiem, kas ir gadsimtiem apspiesti un paverdzināti.

… Vieni uzstāja uz tūlītēju teātra repertuāra nomaiņu, pievēršanos jaunām lugām, kas tuvas un saprotamas pūlim, kas stāv par revolūciju; citi – ka nekas nav jāmaina, ka revolūcijai drīz [dabiski] jābeidzas. Mēs, kuri Padomju varai ticējām, staigājām pa rūpnīcām, dalījām bezmaksas biļetes uz izrādēm, organizējām pulciņus un strādnieku klubus.

… Komisarževskis tomēr mūs brīdināja no teātra pāriešanas uz, kā viņš teica, “utilitāra materiālisma ceļa”. Vēlāk, 1919.gadā, Fjodors Fjodorovičs savu teātri atstāja un aizbrauca uz ārzemēm.

… Drīz vien kļuva acīmredzams, ka literatūras un mākslas darbiniekiem, kuri revolūciju pieņēmuši un cenšas radīt teātri jauna veida skatītājam, nāksies saprast, ka sociālu pasūtījumu var pildīt arī paliekot īstam māksliniekam. Laiks prasīja aģitējošus, pūli kaujā saucošus darbus.

… Un uz afišas blakām krustīm pārsvītrotai Vecajai Pasaulei stāvēja vārdi: “Izkrāsojis Maļevičs, Uzvedis Meierholds un Majakovskis. Spēlē brīvi aktieri”.

… Šajās vētrainajās 1918.gada dienās es Komisarževska studiju pabeidzu. Uz atvadām Fjodors Fjodorovičs man teica: “Jums jārada labs teātris savā dzimtenē!” Tomēr apstākļi sanāca citādi.

VI

1919.gada rudenī Orlai pietuvojās deņikinieši; varēja dzirdēt tālus šāvienus, sprādzienus. Pilsētā sākās evakuācija. Jūlijs uzstāja, ka man no Orlas jāizbrauc. Bet aizbraukt ar pēdējo ešelonu neizdevās – mūsu meitiņai Dagai (Dagmārai) bija vien daži mēneši, un braukt ar viņu uz trepītēm (citas iespējas nebija), protams, nevarēju. Uzsaucu palikušajam vīram: “Palieku!”

… Bet vienreiz atkal atskanēja kanonāde un zirgu zviedzieni, rībēja rati, čīkstēja riteņi – deņikinieši atkāpās. Sarkanarmija padzina baltgvardus uz dienvidiem. Atgriezos savā dzīvoklī, viss sagrauts.

… Pēkšņi ar troksni atvērās durvis, ienāca trīs vīri. Viens no viņiem latviski teica: “Vāra zirņus, pacienā mūs!” – un sapratu, ka viņi ir latviešu strēlnieki.

… Pilsēta izskatījās baisa. To aprakstīt varētu vien Edgars Po, bet parādīt Šausmu teātris. Koku zaros ar galvām uz leju karājās komunisti, uz ielas un ietvēm gulēja izkropļoti līķi.

… Tad daudzi noraidīja baletu, uzskatot to par “pārēdušos mietpilsoņu izvirtības mākslu”. Par mietpilsonību uzskatīja kaklasaites, gredzena, rotu valkāšanu.

… Aizejot teicu vīram:

– Eju atskaitīties Maskavas pilnvarotajam. Ja neatgriežos, tātad labi nav. Vismaz painteresējies.

– Būtu lieliski, ja tevi beidzot no teātra izmestu!

Paskatījos uz Jūliju: manā priekšā stāvēja svešs cilvēks. Atsvešināšanās bija sākusies sen, piliens pēc piliena bija krājies aizvainojums un vilšanās. Un nu starp mums it kā nolaidās neredzams aizkars.

… Mājās atgriezos pilnīgi sagrauta. Meitiņa gulēja, kūpēja patvāris, Jūlijs mierīgi dzēra tēju.

– Piesēdies.

– Negribas. Iešu augšā.

– Saprotu. Kāpēc jāiet tev? Aiziešu es.

Tā beidzās mūsu ģimenes dzīve.

VII

1920.gadā saņēmu vēstuli no Rīgas: mamma rakstīja, ka jūtas bezpalīdzīgi, vientulīgi un baidās, ka nomirs mani neredzējusi.

Nolēmu par katru cenu tikt līdz Rīgai un paņemt mammu uz Orlu. To paveikt nebija vienkārši: bija pilsoņu karš, vilcieni gāja juceklīgi, dzelzceļi pārslogoti, cerēt uz vietu apsildāmā vagonā nebija ko cerēt. Bet jābrauc bija ar mazu bērnu. Izlūgusies trīs mēnešus atvaļinājuma es tomēr devos ceļā. Tas gāja ilgi. Uz Latvijas robežas mūsu vilcienu novirzīja uz rezerves ceļa: vajadzēja iziet karantīnu. Beidzot formālās lietas bija aiz muguras, var braukt. Bet nu pienāk ierēdnis un paziņo: Uz Rīgu jūs nelaidīs, brauciet atpakaļ.

Kā, māti neredzējušai? Nē atgriezties nevarēju. Jau agrāk Maskavā biju iepazinusies ar latviešu rakstnieku Kārli Skalbi. Nolēmu sūtīt viņam telegrammu ar lūgumu parūpēties par mani. Adresi nezināju, tāpēc uzrakstīju: “Rīga, rakstniekam Skalbem”. Divas dienas pagāja gaidās. Tas pats ierēdnis paziņoja, ka man atļauta īslaicīga uzturēšanās Rīgā – ka par mani galvojis pazīstams rakstnieks.

… – Li-e-piņa … Divas nedēļas kā mirusi.

… Daga niķojās … nācās doties pie Jūlija mammas.

… Pēkšņi smagi saslima Daga, ārsti brīdināja, ka grūto ceļu neizturēs.

Nejauši satiku Linardu Laicenu.

… Komunistu partija bija pagrīdē [tikko Latvijā bija beidzies Stučkas terors I.L.]

… Rīgas centrālcietums pārpildīts.

… Jūs nedrīkstat aizbraukt, mums ļoti trūkst zinošu cilvēku – paziņoja Laicens. Viņš sīki stāstīja par Tautas augstskolas atvēršanu ar Rīgas arodbiedrību Centrālā biroja iniciatīvu, kura vadībā bija redzami progresīvie darbinieki: dzejnieks Andrejs Kurcijs, pats Laicens, Vilis Dermanis, žurnālists Fricis Galenieks, Leons Paegle. Strādnieku skolas klausītāju vidū bija ne mazums komjauniešu. Šī skola kļuva par savdabīgu revolucionārās propagandas centru.

… Pēc dažām dienām ierados Rīgas ceturtajā vidusskolā, kur direktors bija sociāldemokrāts Rītiņš. Pa dienu tur notika vidusskolas mācības, vakaros sapulcējās Tautas augstskolas klausītāji. Valdē stāstīju par Maskavas un Petrogradas teātra dzīvi,

… Kad stāstu beidzu, man pienāca Laicens. Nu tad: dažās dienās savāksim gribētājus uz teātra studiju. Sagatavojiet programmu. Laicens bija izlēmīgs, pat nelokāms cilvēks. Viņš uzskatīja, ka manas zināšanas un pieredze ir nepieciešama tieši šeit, un prata mani pārliecināt. Izlēmu palikt Rīgā. Pār Latviju vēl aizvien vēlās streiku vilnis, vajadzēja izmantot sakaitēto gaisotni.

… Policisti civilapģērbā un pat mundieros bieži apmeklēja atklātos vakarus, kur kreiso arodbiedrību apvienotiem strādniekiem rādījām etīdes un improvizācijas. Ielūgumus izplatīja studisti un arodbiedrību centrālā padome. Izrāžu aizsegā notika brīvdomīgu ideju propaganda. Zālē skanēja Raiņa, Paegles, Laicena, Kurcija, Gerasimova, Gasteva, Kirillova dzeja; bija arī Behera un Verharna dzeja.

… Paegle atsēdēja termiņu Centrālcietumā, viņu atbrīvoja bez tiesībām strādāt skolā.

… 1921.gada vasarā uzzinājām par deviņu komunistu nošaušanu, viņu vidū bija pazīstami revolucionāri – Latvijas kompartijas sekretārs Jānis Šilfs-Jaunzems un Centrālkomitejas loceklis Augusts Arājs-Bērce. Pēdējais bija ievērojams komunists, vesela lappuse mūsu partijas vēsturē!

… Izlēmām par katru cenu atbildēt.

… Man draudēja cietums. Palūkojos zālē, ieraudzīju Andreju Kurciju. Būdams deputāts, viņš bija neaizskarams. Lūdzu viņu aizbraukt uz manu dzīvokli, paņemt no galda Ļeņina grāmatu. Viņš paņēma atslēgu, neaizturēts izgāja, bet es iejuku pūlī, pamazām virzoties uz izeju. Sagadīšanās dēļ no aresta izdevās izbēgt. Neilgi pirms tam Eduards Smiļģis, Dailes teātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs uzaicināja mani uzvest Kalderona lugu ‘Salomes alkalds’ (El alcalde de Zalamea). Par domāto uzvedumu nolēmu aprunāties ar Jāni Raini, kurš nesen bija atgriezies no emigrācijas un pirmo sezonu bija teātra direktors. Rainis sarunas biedru savaldzināja ar savu erudīciju un tiešumu. Kad pastāstīju nodomu, viņš palūdza uzveduma ieceri paskaidrot sīkāk.

… Rainis novēlēja veiksmi. Tomēr uzvedumu īstenot neizdevās. Reiz pie manis ienāca Leons Paegle ar savu lugu ‘Gadsimtu sejas’.

… Vergu sacelšanās Senajā Ēģiptē un Grieķijā, zemnieku dumpji un reliģiskie kari viduslaikos, šķiru cīņas ainas mūsdienu pasaulē.

… Masveidīgo uzvedumu zem atklātām debesīm ar lielu pašdarbnieku skaitu Tautas augstskolas valde nolēma sarīkot Saulesdārzā, lai sabiedrību sašūpotu pa īstam. Masu skatos Leons Paegle ieteica iesaistīt kreisās arodbiedrības un Tautas augstskolas studentus – pasākums bija izdomāts grandiozs.

… Pienāca ilgi gaidītā Kultūras svētku diena. Bijām nolēmuši sarīkot politisku karnevālu. Saukļi: “Brīvību ieslodzītajiem!”, “Brīvību proletāriskajai mākslai!”, “Zināšanas un kultūru – tautai!” Karnevāla gājiena priekšgalā gāja populāri progresīvie mākslas un literatūras darbinieki: Rainis, Kurcijs, Dermanis, Paegle, Laicens un citi. Gājiens virzījās caur visu pilsētu: no ģimnāzijas aiz stacijas līdz Saulesdārzam; gāja un brauca grimēti aktieri, bija arī Martins Luters, inkvizītori, akrobāti, dejotājas, ķēmi. Rīdzinieki ziņkārē pārpludināja ielas. Bet bija arī ļauni, neganti, histēriski saucieni: “Izbeigt komunismu!”, “Galu boļševismam, padomju līdzskrējējiem!”, “Policiju!”, “Kur policija!”

Uz mūsu rindām lidoja akmeņi, puvušas olas, kartupeļi un visādi puvekļi.

… Un nu esam uz skatuves. Pirmais uzstājas Leons Paegle ar īsu bet kaislīgu prologu, kas uzreiz pārņem klausītājus. Mūziku sacerējis latviešu komponists Jānis Reinholds. Galvenajās lomās teātra studijas klausītāji: V.Placens, C.Avotiņa, V.Jauntirāne, K.Kozlovskaja, A.Leduške, K.Bērzājs.

… Mirstot jauneklis sauc: “Lai dzīvo darbaļaužu vienotība! Lai dzīvo revolūcija!”.

Saspringtā klusumā skan mirstošajam palīgā nākoša Garāmgājēja aicinājums: “Zvēriet, ka izpildīsiet mūsu biedra pēdējo vēlējumu. Zvēriet neizlaist no rokām cīņas karogu, līdz būs iekarota pilnīga brīvība!”

– “Zvēram!” korī atbild aktieri uz skatuves.

Un pēkšņi pūlī atskan sākumā vientuļas balsis: “Zvēram!”, pēc tam tūkstošbalsīgs dārdiens – “Zvēram!”

… Luga beidzas ar policijas aizliegto Internacionāli.

… Kultūras svētki pēc diviem gadiem tika pārdēvēti par Darba svētkiem un ar katru reizi piesaistīja aizvien vairāk cilvēku. Šajos gados par manu tuvāko cilvēku kļuva Linards Laicens. Ciešā garīgā sabiedrošanās pārauga lielā draudzībā. Linards kļuva man par cīņas biedru, un mēs viens otram zvērējām cīnīties par padomju varas atjaunošanu Latvijā līdz galam.

Drīz pēc izrādes arestēja Paegli, Dermani, Laicenu. Pēc kāda laika atnāca arī pēc manis.

… Izpestīja Tija Banga. Uzzinājusi par manu arestu viņa izmantoja pazīšanos un vērsās pie iekšlietu ministra.

… Biju dzirdējusi, ka Vācijā ir Tautas teātris, ka kompartija tur darbojas legāli. Nolēmu doties uz Vāciju pētīt vācu teātra pieredzi. Vīzu dabūt palīdzēja A.Dauge, kuram teicu, ka gribu Berlīnē mācīties režisūru.

Linards centās atrunāt, lūdza palikt, bet pastāvēju uz savu. Mani pavadot Linards iedeva ieteikuma vēstuli latviešu skulptoram-monumentālistam Kārlim Zālem, paņēmu līdz arī aktrises Marijas Leiko vizītkarti. Tā bija man palikusi no ģimnāzijas laika, kad aktrise bija Rīgā viesizrādēs, un man palaimējās redzēt viņu Heinriha Manna ‘Madam Legro’. Laikam jau manā sejā bija tāda sajūsma, ka viņa ar smaidu saņēma sarkano neļķi un iedeva vizītkarti ar vārdiem – Kad būsi Berlīnē, piezvani.

VII

1922.gada pavasarī iebraucu Berlīnē.

… Marija Leiko uzaicināja mani pie sevis. Lielā zālē bija sapulcējušies daudzi viesi, un Marija stādīja mani priekšā: iepazīstaties – režisore Anna Lācis. Oktobra revolūcijas laikā viņa bija Maskavā. Viesi mani ielenca, apbēra ar jautājumiem, viņus ārkārtīgi interesēja viss, kas saistījās ar Maskavu. Īpaši ziņkārīgs bija jauns kalsns cilvēks, kupla matu guba, bāla seja, lielas pelēkas acis, aristokrātiskas rokas. Lai kur es ietu, viņš bija klāt nemitīgi vaicājot: “Pastāstiet par Tairova sistēmu! Ko pašlaik uzved Meierholds? Staņislavskis? Vai jums patīk ‘Mistērija-buff’?

Beidzot Leiko iepazīstināja arī viņu: doktors Bernhards Reihs [NKVD arestēts 1941.gadā, izlaists no apcietinājuma 1949.gadā, bijis Aktjubinskā, miris Latvijā 1972.gadā]; viņš uzveda ‘Dziedošo zivi’, kas tev tā patika. Tad arī es ieinteresējos par jauno cilvēku, kurš joprojām no manis neatkāpās.

Viesu vidū bija populārs kinorežisors Frics Langs. Vai jūs negribētu apskatīt manu ateljē? – viņš vaicāja. – Redzēsit kā notiek uzņemšana, varēsit piedalīties kādos masu skatos. Pašlaik uzņemu filmu ‘Nogurusī nāve’.

Biju dzirdējusi, ka par masu skatiem maksā labi, un uzaicinājumu pieņēmu. Gatavojos nopietni un rūpīgi. Bet bija liela vilšanās, kad pārlūkošanā gandrīz nepazinu sevi sievietē, kas pazibēja kadrā. Toties nauda trāpījās īstā brīdī. Tajā vakarā biju sarunājusi ar Mariju, ka nozudīšu neatvadoties: uzņemšana sākas agri no rīta, bet līdz Noibabelsbergai vajadzēja vairāk kā stundu. Izgāju koridorā. Reihs stāvēja pie galdiņa ar neļķēm un cieši skatījās uz mani. Viņa pelēkās acis bija sērīgas. Nodomāju, ka esmu viņu kaut kā netīši aizvainojusi, paņēmu no vāzes ziedu un iebāzu aiz viņa svārku atloka. Viņš teica – mums ir pa ceļam. Ja neiebilstat, pavadīšu jūs.

Izgājām kopā. Un no tā neaizmirstamā vakara kopā gājām piecdesmit gadus [???]…

… Reihs dzīvi interesējās par teātra dzīvi Padomju Savienībā, par visu jauno, ko Krievijā ienesusi revolūcija. Viņš sāka lasīt Marksu un Ļeņinu, rūpīgi pētīja Ļeņina ‘Filosofiskās burtnīcas’.

VIII

… Minhenē pirmo reizi tikāmies ar Bertoldu Brehtu, kurš arī bija uzaicināts par režisoru Kamerteātrī. Interesanti veidojās Reiha un Brehta attiecības. Atceros kādu sarunu, kurā Reihs teica, ka viņu interesē Vedekinds un Strindbergs, bet Brehts, ka viņam šie abi dramaturgi ir vienaldzīgi, lai gan tas acīmredzami tā gluži nebija.

… Bet kad Reihs izlasīja lugu ‘Eduarda II dzīve’, viņā pret Brehtu – dramaturgu radās liela cieņa. – Zini, Asja, – viņš teica, tikko izlasīja rokrakstu. Šis puisis ir liels talants.

… Kamerteātra direkcija atteicās ar mani slēgt līgumu. Mani uzskatīja par komunisti, un taču pavisam nesen bija tikuši galā ar Bavārijas padomju republiku.

… Daudz vēlāk, kad strādāju padomju pārstāvniecībā Berlīnē, apmeklēju Brehta ateljē, atcerējos Minheni un viņš pasmaidot pavaicāja:

– Bet atceries, kā pakriti pirmizrādē Minhenē? Domāji, es nemanīju?

– Bet kāpēc neko neteici?

– Tu jau tāpat biji pagalam.

Pēc ‘Eduarda’ pirmizrādes policija mani no Minhenes izraidīja, paziņojot, ka Maskavas komunistei te nav ko darīt. Man ar meitu nācās braukt uz Augsburgu – Brehta dzimteni.

… Drīz sāka nākt parastie kaimiņi, lūdza pastāstīt par Padomju Krieviju, un es stāstīju visu ko zināju par Maskavu, par oktobra revolūciju, par Ļeņinu.

… Pēc daudziem gadiem uz Rīgu atbrauca Vācijas demokrātiskās republikas televīzijas darbinieki, lai ierakstītu manu stāstu par Elizabeti Hauptmani – viņi gatavojās viņas 80 gadu jubilejai.

…Pēc Reiha nāves 1972.gadā Hauptmane mani aicināja uz Berlīni: “Zinu, cik vientuļa esi, bet ar mani tev būs labi, te ir tik daudz kopīgu draugu!”

IX

Minhenē Daga, kas jau gadu dzīvoja kopā ar mums, saslima ar plaušu karsoni. Ārsts neatlaidīgi ieteica vest viņu uz Itāliju. 1924.gada pavasarī Reihs noīrēja Kapri mājiņu, bet pats atgriezās Vācijā. Dziedinošais gaiss, mirdzošās zilās debesis, apbrīnojami zilā jūra – tā ir Kapri.

… Reiz ar Dagu gājām pirkt svaigas mandeles, un es nekādi neatcerējos kā tās sauc itāliski. Rādīju uz tām ar pirkstu, bet saimnieks deva te apelsīnus, te citronus. Blakām stāvošs kungs negaidīti teica vāciski:

– Piedodiet, vai varu palīdzēt?

– Lūdzu. Un viņš pārdevējam manu vajadzību pateica. Nezināmais tomēr prom negāja. Viņam bija biezi tumši mati, biezi briļļu stikli zeltītā rāmī saulē iespīdējās pie katras kustības.

– Atļaujiet stādīties priekšā: doktors Valters Benjamins [Hitlera laikā izdarījis pašnāvību, pārdozējot morfīnu 1940.gada 26.septembrī – pēc spāņu policijas paziņojuma, ka viņu izraidīs atpakaļ uz Vācijas okupēto Franciju]. Nosaucu savu vārdu, un viņš piedāvājās aiznest iepirkumus līdz mājām, bet tie tūlīt izkrita viņam no rokām. Abi nosmējāmies.

– Jau pāris nedēļas vēroju sievieti baltā plašā kleitā un garkājainu meiteni zaļā: jūs nevis staigājat, bet planējat pār laukumu! Benjamins kļuva par biežu mūsu viesi, mēs sadraudzējāmies.

… Benjamins bija dzimis bagātā žīdu ģimenē, kas dzīvoja greznā Berlīnes rajonā Grīnevaldē.

… Valters ļoti interesējās par Padomju Savienību – par visu, kas tur notiek.

… Bet kad es viņam nolasīju un pārtulkoju dažus gabalus no Andreja Upīša, Benjaminu apbūra latviešu valodas vārdu bagātība, šā rakstnieka lieliskais stils.

… Kad vēlāk tikāmies atkal – Berlīnē – Valters teica, ka lasa Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Pļehanovu.

… Viņu aizrāva vēsturiskā un dialektiskā materiālisma teorētiķu atzinumi. Apstiprinājums tam ir rodams viņa darbā ‘Vienvirziena iela’, kas iznāca Berlīnē 1928.gadā. Man bija patīkami, ka šajā novērojumu, miniatūru un uzmetumu grāmatā ir veltījums: “Šo ielu sauc par Asjas Lācis ielu, kas to ieminusi kā inženiere.”

… Florencē bijām pie Gorkija. Viņš un Marija Fjodorovna Andrejeva pieņēma mūs laipni. Aleksejs Maksimovičs stāstīja, ka skumst pēc Krievijas un tuviem cilvēkiem.

… Kad Reihs atkal atgriezās Vācijā, par manu pavadoni kļuva Valters. Viņš veda mani uz Neapoli, rādīja rajonu, kur mitinājās trūcīgie.

X

… Būdama tālu no dzimtenes, es nezaudēju sakarus ar to. Gribējās dalīties iespaidiem, pārdomām par visu redzēto. Sarakstījos ar Andreju Upīti, kurš tajā laikā vadīja žurnāla ‘Domas’ literāro nodaļu.

… Parīzē gluži negaidīti uzzināju, ka Grand-Operā strādā Fjodors Fjodorovičs Komisarževskis. Nebiju viņu redzējusi kopš teātra studijas beigšanas. Izlauzusies aiz kulisēm palūdzu viņu pasaukt. Durvīs parādījās Komisarževskis. Manāmi vecāks, sakrities.

– Sveicināti, Fjodor Fjodorovič!

Kādu brīdi skatījās, bet kad pazina, nesasveicinoties izmisīgā balsī iekliedzās

– Ļacis! (Viņš vienmēr to izrunāja kļūdaini). Atgriezieties, tūliņ atgriezieties Padomju Savienībā! Te jums nav ko darīt.

Es paskaidroju, ka dzimteni pametusi neesmu, ka drīz atgriezīšos, un viņš nomierinājās.

… Vēlāk Berlīnē Elizabete Hauptmane precizēja: Valters beidzis dzīvi pašnāvībā.

… Padomju vēstniecības darbiniekiem Reiha uzvedumi patika. Un kad 1925.gadā viņam piedāvāja paviesoties Maskavā, iepazīties ar padomju teātri, viņš ar prieku piekrita. Tad arī es saņēmu no Rīgas vēstuli no Leona Paegles. Viņš rakstīja, ka Latvijā radusies iespēja izveidot politisku teātri pie kreiso arodbiedrību Centrālā kluba, un uzstājīgi sauca mani uz dzimteni.

XI

1925.gada rudenī izbraucām no Vācijas. Reihs pavadīja mani līdz Rīgai un devās uz Maskavu. Latvijā atgriezos vēl pārliecinātāka par savas revolucionārās pārliecības pareizību, par nepieciešamību izveidot dzimtenē politisko teātri. Uz manas atgriešanās brīdi par galveno bāzi darbam ar masām bija kļuvis kreiso arodbiedrību Centrālais klubs, kura darbību no pagrīdes vadīja Latvijas kompartija.

… Reiz skrienot uz ģenerālmēģinājumu dzirdēju pazīstamu balsi:

Guten Tag, Asja!

Manā priekšā kā no zemes bija izlīdis Valters Benjamins – viņam vienmēr patika pārsteigt.

Valter, piedod, man briesmīgi jāsteidzas! Atnāc uz izrādi – nosaucu adresi un aizskrēju.

‘Vajātā teātra’ estētiskā programma, galvenie darbības virzieni īsumā bija šādi: autors raksta nevis pašizpausmei, bet cīnoties par idejām, kādas prasa kompartija, sabiedrība. Radošs darbs nav noslēpums, vārds ‘radīt’ jānomaina ar ‘strādāt’. Rakstnieks nedrīkst novirzīties no sociālā pasūtījuma. Jāraksta ir par mūsdienu dzīves visasākajiem un ievērojamākajiem notikumiem, nedrīkst atstāt nepamanītu ļaunumu, netaisnību, vardarbību, cilvēku apspiešanu, jāatrok šķiru sadursmju saknes. Ir skaidri jānosaka, kurš ir ienaidnieks, kurš draugs. Izrādēm jāmodina skatītāja prāts, jāuzlādē emocionāli, jāizraisa vēlme apkarot netaisnību. Lai skatītājs līdz šādiem secinājumiem nonāktu, nepietiek vien ar emocijām, viņš ir jānoved līdz sava sociālā uzdevuma izpratnei, jāattīsta viņa apziņa.

Redzams, ka esam daudz ko vienkāršojuši, būtībā, atsakoties no atsevišķas personības dziļas vispusīgas analīzes.

Savos noliegumos esam krituši galējībā: es, piemēram, kādā apspriedē pat paziņoju, ka strādnieku teātris izmantojot pilsoniskā teātra līdzekļus nodod mūsu mērķus. Mēs sapratām, ka indivīda likteni nosaka sabiedrība, ka viņa liktenis nav atdalāms no viņa sabiedriskā slāņa. Bet aizraujoties ar tādu atzinumu mēs maldīgi secinājām, it kā vēstures gaitai galīgi nav svarīgi personiski pārdzīvojumi, un tāpēc nevajag rakāties psīholoģiskās niansēs. Neapzināti mēs padarījām nabagu visu dzīves sarežģītību un daudzkrāsainību, neizprotot vienkāršo mākslas patiesību – neiedziļinoties personības psīholoģijā nav iespējams izveidot spilgtu raksturu, uzrakstīt dzīva cilvēka tēlu.

… Linards Laicens – Latvijas progresīvo strādnieku iemīļots dzejnieks – lieliski izprata apstākļus. Viņš ar padomiem uzturēja Tautas augstskolas teātra studijas darbību, tomēr pats tajos gados ar dramaturģiju nenodarbojās. Pēc ‘Gadsimtu seju’ uzveduma viņš saprata, ka savs repertuārs mums vajadzīgs kā svaigs gaiss. Viņš sevi uzskatīja par rakstnieku-komunistu, kura pienākums pirmkārt ir ar mākslas līdzekļiem propagandēt revolūcijas ideālus. Tā radās viņa “konstruktīvās spēles”. “Spēle” sastāvēja no atsevišķām ainām, kas katra nesa patstāvīgu politisko slodzi, izteicot nobeigtu ideju.

Visas Laicena “konstruktīvās spēles” ir rakstītas uzsvērtā publicistiskā stilā. Tāpat kā jaunie revolucionārie dzejnieki A.Balodis, E.Priede, A.Stradiņš un citi, kas ienāca ar policijas konfiscēto grāmatu ‘Nost’, un citi publicistiskā teātra līdzgājēji, viņš priekšroku deva izrādes politiskajai ievirzei.

Laicena lugās-pasakās īstās parādības ir tērptas fantastiskā formā. Raksturīgs ir Dieva monologs viņa ‘Mītiņš ballē’. Nabags cer uz dievišķu palīdzību, lūdzot Visaugstāko sūtīt viņam maizes garozu un sadzird atbildi: “Nabagu ir miljoniem, un ja es katram, ko satikšu uz ceļa, sākšu palīdzēt, man vairs nepaliks laika paša darbiem. Es steidzos uz viesībām pie Bagātā. Un tagad nav vecie laiki, dzīvojam ne pasakā, bet divdesmitajā gadsimtā. Nu, ardievu!”

Brehta garā skan arī slavinājums bagātajiem: “Cik liela ir bagātības nozīme, to cilvēki vēl nav sapratuši, lai gan dievs viņiem dāvājis prātu un apziņu. Laimīgs esmu vien no Bagāto kunga žēlastības, jo ja viņa nebūtu, baltajā pasaulītē nebūtu arī Nabaga, un kas tad pielūgtu mani? Jo lūdzas tikai nabagais. Es svētīju Bagātā namu, jo viņa bagātība dara man godu!”

Viņa “spēlēs” ir manāma ‘Mistērija-buff’ ietekme, tomēr forma ir sava. Laicens ir atdzīvinājis aizmirstās tautas izrāžu tradīcijas. Pazīstamais shematisms, vienkāršojumi, atsacīšanās no pilnvērtīga scenārija un rakstura nepavisam nav Laicena to gadu dramaturģijas trūkums. To prasīja mūsu darbības apstākļi.

Atceros, reiz mēs – Laicens, Paegle, Priede un es – sanācām pie Andreja Kurcija, lai apspriestu “Vajātā teātra” radošās problēmas. Linards teica: “Vai pilsonis (buržujs) ir resns vai tievs, stulbs vai izsmalcināts – vienalga, viņš ir tautas apspiedējs! Tieši tas ir raksturīgs visiem kapitālistiem, un tas pirmkārt rādāms strādniekiem!”

Darbības vietas nenoteiktība, raksturu shematiskums, skatuves notikumu fantastiskums glāba no cenzūras un policijas iejaukšanās. Bija atrasta izvairīga forma: tekstu viegli varēja saīsināt vai izvērst nemainot izrādes galveno ideju. Laicens teica: “Lugu es būvēju tā, lai to var spēlēt pa daļām atbilstoši apstākļiem.” Viņš izvairījās no sižeta, ko apgrūtina daudz sīkumu, liekvārdīgi dialogi; norisēm jāattīstās strauji, svarīgs ir nevis runas apjoms, bet tās spilgtums, koncentrācija, tipiskums. Linards Laicens “Vajātā teātra” teorijā un praksē ir ienesis nepārvērtējamu POLITISKUMA ieguldījumu, būtībā viņš bija tā garīgais vadonis.

Šīs pašas iezīmes ir raksturīgas arī Leona Paegles radošajai darbībai. Viņš uzskatīja, ka ir laiks radīt īstu aģitācijas teātri, kas stingri stāv kompartijas pozīcijās. Viņš teica, ka tagad teātra studijā ir nepareizs repertuārs, ka strādnieku intereses aizstāvam jēli.

… Ka viņi jāmāca domāt pareizi, lai viņi zin, kurp un aiz kā ir jāiet, par kādiem ideāliem ir jāstāv. Paegle bija daudzu šarādu, vārdu mīklu autors, kas tika gatavotas uzvešanai slēgtās telpās, uz mazām strādnieku klubu skatuvēm.

“Vajātajam teātrim” Paegle rakstīja pasakas. Viņš uzskatīja, ka pasakas izteic tautas ilgas, tās sapni par labāku dzīvi, tās priekšstatu par goda, nevainojamiem cilvēkiem. Šo savu pārliecību Paegle iemiesoja svaigi, tieši, ar neizsīkstošu radošu izdomu.

Viņa mīlestība uz vienkāršo cilvēku spilgti atspoguļojas viņa pasakā ‘Runga, ārā no maisa!’. Dabas dāvanas tiek tiem, kuri ir “droši, ar skaidru dvēseli, labdabīgi, godīgi un gudri”. Un, protams, skatītājs kvēli atsaucās vārdiem: “Neprašņā padomu visiem, domā, dēls, ar savu galvu, bet kad viss izdomāts, dari. Tā līdz patiesībai tiksi ātrāk”.

… Savācu bērnu grupiņu, kuru nosaucām par pagrīdes pionieru vienību. Visiem izgatavojām nozīmītes. Bērni protams bija lepni par piederību revolucionārai organizācijai. No mazajiem pagrīdniekiem atmiņā palikuši Valijas Jauntirānes brāļi Aleksandrs, Laimonis un Vitolds. Atceros kā pats mazākais, Vitolds, gāja dumpiniekus spēlējošu bērnu priekšgalā. Uz jautājumu, “Kas būsi, kad izaugsi?”, kādu uzdevām visiem bērniem, viņš atbildēja” “Būšu granāta!”. Kara gados visi gāja bojā.

Bērni palīdzēja pieaugušajiem: zīmēja plakātus, izplatīja mūsu izrāžu afišas, iznēsāja pa slepenām adresēm pagrīdes literatūru, jau mazos gados apguva slepenības ābeci.

Linards Laicens bērniem uzrakstīja asi politisku lugu ‘Šujmašīna un vējdzirnavas’, ar kuras izrādi 1925.gadā tika atklāta kreiso arodbiedrību kluba Bērnu sekcija.

Lugas gaitā bija jāpanāk, lai visi bērni stāv blīvi kopā, plecs pie pleca, bet tas man nekādi neizdevās: bērni nespēja nostāvēt mierā. Tad daudz nedomādama es paņēmu resnu virvi un viņus sasēju. Laicens to redzot nespēja noslēpt smaidu.

Ar bērniem uzvedām arī Paegles lugu ‘Āzis un maskas’. Lai apmuļķotu policiju, izkārtojām izrādi uz Ziemsvētku eglīti. Uzaicinājām arī vecākus.

Bērni bija mūsu labākie palīgi. Viņi ne tikai paši iemācījās slepenu darbību, bet arī nekļūdīgi atpazina skatītājos pārģērbtus policistus, spiegus. Atpazinuši novērotāju, viņi pa kaklu pa galvu drāzās pie manis: “Re, skatieties! … Nu tur zālē! Tas, kurš sēž trešās rindas labajā malā, ir spiegs!” Un viņi nekad nekļūdījās. Pirmizrādē mazie spiegi izrindojās ap klubu, novērojot garāmgājējus. Pamanījuši pārģērbtus policistus viņi atskrēja ar kliedzienu: “Polīcija!” Un tad mazie aktieri, kā iepriekš norunāts, sāka virknē iet ap eglīti, dziedot “Ak eglīte, ak eglīte, tu mūžam zaļa esi”. Dziedāja visi, gan pieaugušie, gan bērni. Policisti pastāvēja, paklausījās un nogarlaikojušies atstāja zāli. Bet mēs veiksmīgi pabeidzām savu izrādi.

Kluba zāle visiem skatīties gribētājiem kļuva par mazu, un sākām īrēt koncertzāles un ‘Улей’ zāli (tagad Krievu drāmas teātris).

Ar deklamācijām bieži uzstājās Edis (Eduards) Priede. Viņš labāk par visiem prata skatītājiem nodot to gadu dedzinošo dzeju, tās iekšējo spēku, naidu un sašutumu, skarbo izlēmību, mērķtiecību. Edim piemita vētrains temperaments; kad viņš sāka deklamēt, viņā klausījās ar aizturētu elpu, skatītāji atsaucās uz katru viņa mājienu. Nereti visa zāle cēlās kājās skandējot: “Mēs pret spaidiem! Mēs pret ekspluatāciju!”

Reiz, kad Priede deklamēja Leona Paegles dzejoli ‘Pret ko mēs esam’, zālē ienāca policisti ar rungām. Viņi mēģināja izspraukties līdz skatuvei, lai arestētu izrādes dalībniekus, bet strādnieki sāka staigāt šurpu turpu it kā palīdzot policijai, īstenībā viņiem traucējot. Pa to laiku visi aizbēgām.

Tajās dienās mums uzbruka lielas bēdas – mira Leons Paegle. Tautas tribūns, pagrīdnieks, viņš darīja milzīgu darbu, vadot kreisās arodbiedrības, rakstīja dzeju, lugas, šarādes, uzstājās ar lekcijām rūpnīcās un fabrikās, lasīja dzeju strādnieku auditorijās.

Paegle tika arestēts, apsūdzot par piederību kompartijai un dzejoļu grāmatas “Cietumi nepalīdzēs” izdošanu. Cietumā viņš smagi saslima. Man ļāva ar viņu tikties Sarkanā Krusta slimnīcā. Paegle bija pie apziņas, gulēja šaurā dzelzs gultā nāves bālumā, izmocījies, un aizvien taujāja par teātri. Kad šķīrāmies, viņš ļoti klusu teica: “Anna, tikai nepamet bērnus!”

… No slimnīcas izgāju nomākta, bet ausīs ilgi skanēja: “… nepamet bērnus”.

Pat mirstošs Leons Paegle bija saviem ienaidniekiem draudīgs. 1926.gada 26.janvārī viņam, gultā esošam, pavēlēja ierasties tiesā. Tomēr dzejnieka-tribūna tiesāšana nenotika – pēc divām dienām viņš bija miris.

Rakstnieka bēres izvērtās par spēkā neredzētu protesta demonstrāciju. “Paegle – diktatūras upuris” – tajās dienās rakstīja nelegālais MOPR (Междунаро́дная организа́ция по́мощи борца́м револю́ции (МОПР) — коммунистическая благотворительная организация, созданная по решению Коминтерна в качестве коммунистического аналога Красному Кресту.) žurnāls ‘Sarkanā Palīdzība’.

Pilsētā, kas visos laikos bijusi slavena ar ziedu bagātību, nevarēja atrast nevienu sarkanu puķīti – visas bija atdotas mīļajam dzejniekam. Pa Rīgas ielām kā plūdos gāja strādnieki, inteliģence, skolnieki. Jo tuvāk gājiens bija Meža kapiem, jo gājiens bija kuplāks. Leona Paegles nāve mums visiem bija neaizvietojams zaudējums.

… Mūsu izrādes bieži apmeklēja padomju sūtniecības darbinieki, bet uz vienu no tām ieradās padomju konsuls. Saņēmu uzaicinājumu ierasties. Zināju, ka atrasties vēstniecībā ir kategoriski aizliegts, tomēr riskēju. Un tur man paziņoja, ka esmu īpašā komunistisko ideju propagandā apsūdzēto sarakstā, un man draud cietums, kāpēc man ieteica izbraukt uz Maskavu. Pēc dažām dienām atnāca atļauja, un vara mani neaizturēja. Atvadoties konsuls teica: Maskavā uzreiz ierodieties pie biedra Knoriņa. Viņš strādā kompartijas Centrālkomitejas aģitpropagandas nodaļā.

Rīgā pavadītais gads nebija veltīgs. Tas bija radoši piesātināts: apspriedes un disputi par strādnieku teātri, uzstāšanās presē, izrādes pieaugušajiem, bērnu teātra sekcijas izveidošana.

… Galveno uzdevumu – strādnieku politisko izglītošanu biju pildījusi savu spēku robežās.

XII

1926. gada pavasarī es aizbraucu uz Maskavu, pie Reiha.

… Tūliņ pēc ierašanās Maskavā devos pie Viļa Georgijeviča Knoriņa. Atceros lielu gaišu kabinetu ar milzīgiem augstiem logiem. Ieraudzījusi Knoriņu es neizlēmīgi apstājos pie durvīm. Knoriņš ātri nāca pretī, sniedzot abas rokas:

– Labdien! Sveicu jūs, Anna Lācis, Maskavā! viņš teica latviski. Acīmredzot viņš redzēja manu mulsumu un piemetināja:

– Zinām, mēs visu zinām par jūsu darbību Latvijā (Kā nu ne, atcerēsimies MOPR un tagadējos “kultūras sakarus” I.L.).

Nosēdināja mani uz dīvāna, piesēdās blakām. Uzreiz noprasīja:

– Kādā teātrī jūs gribētu strādāt?

Samulsu: pirmkārt, nebiju domājusi, ka šis augstais partrabotņiks zin par manu darbību, ka sagaidīs mani ar tādu laipnību. Otrkārt … lieta tāda, ka redzot Maskavas ielās bezpajumtniekus bērnus, es sapratu: lūk, kam jāpievērš uzmanība.

– Teātrī? Nē! Gribu strādāt ar bērniem.

Knoriņš bija acīmredzami pārsteigts:

– Tad palīdzēt nevarēšu … vienīgi uzrakstīšu zīmīti Tautas izglītības nodaļai, Ārpusskolas audzināšanas nodaļas vadītājai Kaļiņinai.

Parunājām vēl par Rīgu, par stāvokli Latvijā, bet atvadoties Vilis Georgijevičs Knoriņš uzaicināja paskatīties ‘Hamletu’ MHAT’ā II.

Nākamā dienā šo izrādi redzēju, galvenajā lomā Mihails Čehovs. Šis Hamlets man nepatika: manuprāt, pārāk stilizēts. Viena no pasaules dramaturģijas dziļākajām lugām šādi traktēta man šķita apdalīta.

Vēlāk mēs [ar Reihu] bieži bijām pie Knoriņa. Viņš cieši sekoja latviešu literatūras un nacionālās kultūras attīstībai. Vēlāk viņš ieteica Maskavas latviešu teātrī uzvest vācu komunista dramaturga F.Volfa lugu ‘Zemnieks Becs’, konsultēja mani, apgādāja ar vajadzīgo literatūru un materiāliem.

Knoriņš – pārliecināts boļševiks-ļeņinietis atšķīrās ar dabiskumu uzvedībā, sabiedriskumu un pieticīgumu.

… Nokļuvu sākumā slimnīcā, tad sanatorijā. Reihs uzrakstīja Benjaminam, ka esmu nopietni slima, un Valters atlidoja no Berlīnes uz Maskavu. Ieraudzījis mūsu istabu mājā pie Suharevskas torņa viņš bija pārsteigts par iekārtojuma nabadzīgumu. Benjamins zināja kā Reihs dzīvojis līdz aizbraukšanai uz Maskavu un brīnījās, ka kopš bērnības izlutinātais Bernhards, audzis ideālos apstākļos, ir, kā viņš domāja, atteicies no paša nepieciešamākā, daudz strādājot un jūtoties laimīgs.

… Viņi skatījās arī ‘Revidenta’ pirmizrādi Meierholda uzvedumā. Pēc izrādes kā parasti uzliesmoja diskusija, kurā piedalījās arī skatītāji. Zāle trakoja, pretinieki izrādi lamāja, Meierholdu sauca par šarlatānu un formālistu, apsūdzot viņu par nereāliem izteiksmes līdzekļiem: pārspīlējumiem, groteskumu, dīvainībām, skatuves konstruktīvu un abstraktu noformējumu… publika svilpa, sašuta.

… Apmeklējot mani sanatorijā Valters kaislīgi teica: “Ja tu zinātu, kā es gribu strādāt Maskavā!

… No latviešiem bez Knoriņa gribu nosaukt Dāvidu Beiku, Vili Dermani un viņa sievu Henrieti.

… Pēc vairākiem gadiem kad biju jau GITIS (Российский институт театрального искусства – ГИТИС) aspirante un institūta teātrvadības katedras vadītāja Pavela Novicka sekretāre, viņa uzdevumā veicu MHAT’a radošās platformas analīzi, kurā šo teātri kritizēju par “uzskatu šaurību”.

… Vēlāk mūsu sekcija kļuva par MORT (Starptautiskā revolucionāro teātru apvienība) dibinātāju kodolu.

… Slimoju ilgi, Reiham un Dagai palīdzēja draugi, tostarp Rahļina, Vera Fignere.

… Tajos gados strādāju arī skatītāju izpētes komisijā.

… Krupskaja man ieteica izveidot pie Sovkino komisiju regulārai kinofilmu caurskatei. Izskatījām pa trim filmām ik dienas un atlasījām filmas Bērnu Kinoteātrim. Naģežda Konstantinovna uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Apbūra viņas vienkāršība un pieticība. Vienmēr nogurusi seja, liela atklāta piere, skaidras acis un gluds sasukājums ar mezglu uz pakauša.

… Izglītības tautas komisariāts ieinteresējās par kino ieviešanu skolās. Tika nolemts iepazīties ar šajā ziņā sasniegto ārzemēs. Un divas organizācijas – Sovkino valde un Narkomprosa nodaļa mani komandēja uz trim mēnešiem Berlīnē, lai iepazīstos ar mācību filmām.

XIII

Berlīnē gaidīja labi draugi: Bertolds Brehts, Valters Benjamins, Villi Brēdels. Johanness Behers, Hanss Eislers, Hanss Rodenbergs un daudzi citi. Pilsēta dzīvoja tuvas krīzes pirmsvētras sutoņā.

… Gadījās, ka zālēs, kur notika revolucionāras izrādes strādniekiem, iebruka trieciennieki, provocēja kautiņus, apmētāja skatītājus ar smirdīgām bumbām. Avīzēs parādījās ziņas par apšaudēm, bija nogalinātie un ievainotie. Tuvojās strādnieku masveida atlaišanas, prese ziņoja par ekonomikas krīzi. Komunistu sapulcēs reizēm parādījās fašisti [pareizāk, nacionālsociālisti] un bezpartijiska jaunatne, karsti strīdi šad tad pārgāja kautiņos. Ķēros pie darba, bet pēc kāda laika tirdzniecības pārstāvniecībā satiku Sovkino valdes priekšsēdētāju Konstantinu Matvejeviču Švedčikovu. Iztaujājis mani par atbraukšanas mērķi, viņš negaidīti ieteica man palikt Berlīnē uz gadu: strādāt tirdzniecības pārstāvniecības kinodaļā par preses vadītāju un referenti par kultūras un bērnu filmām. Paziņoju Reiham, viņš ieteica palikt.

…Jau gandrīz gadu strādāju Vācijas galvaspilsētā, biju noilgojusies pēc Dagas un Reiha, un viņi uz mēnesi atbrauca uz Berlīni. Paziņoju to Brehtam. Atceros kā kopā skatījāmies Čarlija Čaplina īsfilmas. Brehts un Daga zviedza līdz pagurumam, īpaši, kad Čarlijs – makšķernieks sapinās makšķerauklā. Bernhards un Daga aizbrauca, bet es saslimu: bija koordinācijas traucējumi. Benjamins mani parādīja slavenam neiropatalogam-ķirurgam Kurtam Goldšteinam. Dažās minūtēs diagnozi nepateikšu, teica Goldšteins, un ieteica iziet ārstniecības kursu viņa sanatorijā Frankfurtē pie Mainas.

… Beidzot profesors teica, ka esmu vesela un ieteica nostiprināt atveseļošanos Šveices kūrortā. Šveices valdība vīzu deva tikai pret drošības naudu un garantiju, ka nesākšu aģitēt par padomju varu. Goldšteins nolēma parūpēties par vīzu. Atgriezies viņš ilgi smējās:

– Viņi prasīja 15000 Šveices franku!

XIV

Un atkal Maskava.

… 1933.gadā Maskavā tika sarīkota pirmā Vispasaules revolucionāro teātru olimpiāde, uz kuru ieradās 15 valstu strādnieku pašdarbnieku kolektīvi.

… No nacistiskās Vācijas emigrēja Fridrihs Volfs. Pazinu viņu jau no Berlīnes – tur redzēju viņa uzvesto lugu ‘Kolona Suns’. Viņš bija kaislīgs komunists, gan dzīvē, gan radošajā darbā.

… Glābjoties no aresta viņš ar mugursomu plecos pārgāja robežu un nokļuva līdz Maskavai.

… Reihs un Frīdrihs Volfs uzrakstīja scenāriju filmai “Turpinājums sekos”, un pār tās honorāru abi līdzautori uzbūvēja vasaras māju Pereģelkino. Brīnišķīgā divstāvu māja atradās bērzu birzē; pirmajā stāvā trīs istabas, otrajā divas. Man tur diemžēl dzīvot nesanāca, bet Reihs un Daga tur nodzīvoja divus gadus.

XXII

Reiz mani uzaicināja uz kompartijas Centrālkomiteju: “Mums liels lūgums – palīdziet nostiprināt latviešu dramatisko teātri ‘Skatuve’ [likvidēts 1938.gadā pēc tam, kad padomju režīms, NKVD “nacionālo operāciju” ietvaros īstenojot “Latviešu operāciju”, visus teātra darbiniekus – gan radošo personālu, gan tehniskos darbiniekus, ieskaitot garderobistes – apcietināja un nošāva Butovas masu kapos. Starp nošautajiem aktieriem pazīstamākā ir Eiropas slavu ieguvusī Marija Leiko, kas, tiesa, ansamblim pievienojās tikai tā pēdējā sezonā. Teātra ēka atradās Maskavā Strastnoj bulvārī (Страстной бульвар) 8, kur kopš 1924.gada mitinājās latviešu kultūras un izglītības biedrība ‘Prometejs’].

Lai gan biju pārslogota – ģimene, darbs MORT’ā, mācības GITIS’ā, atteikties nevarēju.

… Pēdējo reizi ‘Skatuvē’ ar J.Baltausu strādājām pie R.Blaumaņa ‘Ugunī’. Sākumā viņš Edgara lomu uztvēra vienkāršoti, kā brāzmainu, kaislīgu cilvēku, bet pamazām tēlā iejutās un spēja nest sava varoņa iekšējās pasaules neviennozīmīgumu. Kristīni spēlēja Marija Leiko, kas bija atbraukusi uz Maskavu, lai tur paliktu nu jau uz visiem laikiem. Leiko vairākas reizes teica, ka Baltauss ir atsaucīgs jutīgs partneris, ar viņu viegli sastrādāt.

1935.gadā man KPFSR Narkomprosā (Izglītības tautas komisariāts) piedāvāja Rietumu apgabala Latviešu kolhoznieku teātra mākslinieciskās vadītājas amatu. Teātris atradās Smoļenskā. Tomēr man bija tik daudz darīšanu un pienākumu Maskavā, ka atteicos.

– Bet pastāvīgi būt Smoļenskā jums nav obligāti – man teica. – Sastādiet repertuāru uz sezonu, ieceliet asistentu un palaikam iebrauciet izskaidrot savu režisores koncepciju. Un protams, uz ģenerālmēģinājumiem.

Nācās piekrist. Par asistentu iecēlu D.Daumantu. Šajā teātrī uzvedu Volfa ‘Trojas zirgu’, ‘Dzīve sauc’ un Andreja Upīša ‘Ziņģu Ješkas uzvara’.

… Teātra kolektīvs viesojās latviešu kolhozos, kas bija izkaisīti pa visu Rietumu apgabalu. Mūs sagaidīja viesmīlīgi, ar asarām, un pēc izrādēm apbēra ziediem. Visvairāk novērtēju aktrisi Lidiju Brigo.

… Roberta Eidemana ‘Vilku’ pirmizrādē pēkšņi satiku Linardu Laicenu, kuru nebiju redzējusi kopš šķiršanās Siguldā, pirms viņa aresta Latvijā 1923.gadā, lai gan pa šiem gadiem viņš ne reizi vien bija bijis Maskavā.

1927.gadā Laicens atbrauca uz Oktobra desmitās gadadienas svinībām, piedalījās apspriedē pie Lunačarska, kurā tika izveidots Starptautiskais proletārisko rakstnieku birojs, ko vēlāk pārveidoja par Starptautisko revolucionāro rakstnieku apvienību. Kopš 1932.gada Laicens pastāvīgi dzīvoja Maskavā, rosīgi darbojās valsts literārajā dzīvē.

Sākām runāties. Linards ieteica inscenēt latviešu dainas un uzvest tās ‘Skatuvē’. Piekritu, sākām strādāt pie latviešu pasakas ‘Gudrais Ansis un velns’ inscenējuma, nolēmuši tajā iekļaut dainas no Krišjāņa barona krājuma.

Tomēr pabeigt neizdevās – Linards pēkšņi pazuda [NKVD nošauts 1937.vai1938.g.]. Drīz tika slēgts Latviešu kolhoznieku teātris. Sākās 1937.gads. Mēs ar Reihu šķīrāmies uz ilgu laiku.

[1938.gada sākumā Asju Lācis arestēja, ieslodzīja Butirkas cietumā un piesprieda desmit gadus piespiedu darbā. Apsūdzēja par dalību slepenā latviešu fašistu organizācijā teātrī ‘Skatuve’ Maskavā. Vairums ‘Skatuves’ darbinieku bija apsūdzēti, nošauti vai ieslodzīti Gulaga nometnēs. Lācis organizēja ieslodzīto teātri Karagandā. Savai meitai Anna atzinusies, ka nometnē pavadītajos desmit gados pa īstam raudājusi tikai vienu reizi – nevis tāpēc, ka nebija ko ēst vai tamlīdzīgi, bet tāpēc, ka kāda uzraudze pirms izrādes saplēsusi dekorācijas]

Desmit gadus es vadīju klubu pašdarbību Kazahstānā.

Bernhards ar Dagu palika Maskavā. 1940.gadā, kad Latvija kļuva par LPSR, Jūlijs Lācis tika iecelts par Padomju Latvijas Izglītības tautas komisāru un izsauca savu meitu pie sevis. Reihs par to man uzrakstīja ļoti savaldīgi: “Daga aizbrauca uz Rīgu”.

… Kad vācu karaspēks pienāca līdz Maskavai, Reihs evakuējās uz Taškentu. Tur viņš sāka rakstīt lugu, sāka mēģinājumus, bet Reihu arestēja un luga pazuda.

. . .

Bet par to uzzināju vēlāk. Ar 1941.gada vasaru es sakarus ar Reihu biju zaudējusi.

XV

1948.gada janvārī mani uzaicināja par Karagandas krievu drāmas teātra režisori. Tur nostrādāju maz, pēkšņi no Rīgas atnāca vēstule no Dagas, viņa sauca mani pie sevis.

Sākās pavasaris, teātra sezona beidzās, un mani atlaida uz trim mēnešiem. Braucu nedroša un satraukta: par Reiha likteni nezināju neko; biju dzirdējusi, ka Jūlijs Lācis vairs nav dzīvs, ka meita apprecējusies, un man ir divas mazmeitas – Gunta un Māra. Gribēju satikt arī seno draudzeni Lidiju Toomu, kas dzīvoja Maskavā. Sarakstījos ar viņu un uzzināju, ka viņa Maskavā nebūs, jo steidzīgi brauc uz Igauniju, bet man norunātā vietā atstās atslēgu. Iebraucu Maskavā, atradu atslēgu, atvēru dzīvokli. Guļamistabā uz dīvāna sainis ar uzrakstu “Asjai”; Kleita, balta blūzīte, berete. Izplūdu asarās.

Rīgā jutos vēl vientuļāka, kaut biju kopā ar meitu un mazmeitām. Dienu pirms atgriešanās uz Karagandu kaut kā domās grimusi gāju pa ielu. Pēkšņi ceļā nostājās liels vīrietis.

– Anna Lācis?

– Jā.

Manā priekšā stāvēja Andrejs Upīts.

– Dzīva?

– Kā redzams, – skumji pasmaidīju, – Drīz atgriežos Karagandā strādāt par režisori.

– Nekādā gadījumā! – viņš protestēja. – Režisori vajadzīgi mums pašiem. Rīt tūliņ atbrauciet pie manis uz vasarnīcu.

Un esmu Jūrmalā. Upīts dod tīru papīra lapu:

– Sēdiet un rakstiet iesniegumu, ka vēlaties palikt strādāt Latvijā, – saka, nepieļaujot iebildumus.

– Ko jūs! Esmu solījusies strādāt Karagandā. Un jau tā aizkavējusies.

Upīts ilgi un karsti pārliecināja mani palikt, un es paliku.

… Mazajā Valmierā stacionāram teātrim pastāvēt grūti – auditorija ir par mazu. Tāpēc mūsu teātris no paša sākuma bija uz riteņiem – pilsētā izrādes bija dažas reizes mēnesī, bijām bieži viesi kolhozu klubos un kultūras namos. Ātri tika skaidrs, ka kolhoznieku un lauku inteliģences dzīvē teātrim ir īpaša vieta, tas viņiem kļuva par skolu, kā īstenības papildinājumu.

… Sastādot repertuāru, rūpīgi atlasījām lugas – tādas, kas palīdzēja mums audzināt skatītāju komunistiskā garā, kas atspoguļoja tautas tieksmes. Par svarīgāko uzdevumu uzskatīju celt skatītāja saprāta un estētisko līmeni, lai izejot no teātra cilvēki var ne tikai teikt, patika vai nepatika, bet saprot, kāpēc patīk, kas izrādē nav pieņemams, lai spēj pamatot savu viedokli. Bet šādu uzdevumu teātris var īstenot tikai, ja tas ir arī katra aktiera uzdevums. Virsuzdevumu veic aktieris un neviens cits – caur tēlu atspoguļot mūsu sapņus, šaubas, domas, tātad rosīgi piedalīties komunistiskās sabiedrības cēlāju audzināšanā.

… Un es sāku ar mācībām. Sākumā bija grūti, daudzas prasības aktieriem šķita pārmērīgas. Viņi uzskatīja, ka skatītājs uz teātri nāk paraudāt vai pasmieties, ka teātra galvenais mērķis ir likt skatītājam pārdzīvot, nevis domāt.

Tomēr mums bija aktieri, kas mācīties gribēja: A.Adamova, Z.Dekšņa, A.Salduma, no Jelgavas vēlāk pārnākusī V.Liepiņa. Viņi manas ieceres atbalstīja, kļuva par maniem domubiedriem. Bez tam arī “klusējošais vairākums” nepretojās maniem centieniem un atbalstīja tos mēģinājumos. Liela palīdzība bija no dekoratora A.Punkas, kuram bija smalka skaistuma izjūta.

Ar pateicību atceros teātrim uzticīgo kostīmu mākslinieci Gubeni; viņa nepagurusi ņēmās pa darbnīcu, mazgāja, gludināja, pāršuva vecos kostīmus. Apgaismotājs Eglītis prata atrast izeju vissarežģītākajos apstākļos, bet kad pietrūka aktieru, izpalīdzēja epizodiskās lomās, masu skatos un trokšņu orķestrī.

… Un pie manām durvīm pieklauvēja prieks: pastnieks atnesa vēstuli – Reihs ir dzīvs! Viņš ir bijis Kazahstānā, Aktjubinskā. Par to paziņoja Lidija Tooma – Reihs viņu sameklējis un aizsūtījis savu adresi. Tūliņ telegrafēju Bernhardam un atbildē uzzināju, ka viņš ir slims. Kā palīdzēt? Es pārdevu mūsu Pereģelkino vasarnīcu, radās iespēja sūtīt viņam pārtiku un kādas lietas.

… Norunājām tikties Rīgā meitas dzīvoklī. Redzēju izmocītu seju, īsi apgrieztus retus baltus matus, un kad Reihs strauji tuvojās, neviļus atkāpos – pretī nāca svešs cilvēks! . .

Bet Berni ierunājās, un es atpazinu mīļo balsi.

… Ak vai, nevarēju palikt kopā ar viņu vai vismaz pavadīt uz Valmieru: vajadzēja steigties uz Kultūras ministriju apstiprināt teātra sezonas repertuāru. Iedevu Reiham Valmieras dzīvokļa atslēgu, paskaidroju kā māju atrast, un viņš aizbrauca. Skrēju pa Rīgas ielām, bet dvēsele grūtsirdīga: šķiršanās bija pārāk ilga . . .

[“Ar Reihu Anna nesalaulājās līdz mūža nogalei, jo viņai nav laika mīlēt, viņa mīl, kad ir izdevīgi. Dzīvojot Valmierā, viņa visiem stāsta, ka Bernhards, kurš ar viņu [drīzāk ar viņas meitu] kopā bija līdz pēdējam mirklim arī sūros brīžos, ir attālāks, nabadzīgs radinieks, ko viņa pieņēmusi, turklāt viņam nācies gulēt virtuvē, laikam krākšanas dēļ. Māra Ķimele teikusi, ka tik lielu mīlestību, kāda Reiham bija pret Asju, viņa vairs nav pieredzējusi, viņš visu piedeva, lai gan par dzīvesbiedru tika atzīts tikai pēdējos mūža gados.”

Subjektīvi emocionālajā mātes portretā ‘Asja: režisores Annas Lāces dēkainā dzīve’ (1996) viņas meita Dagmāra Ķimele izsaka pieņēmumu, ka Asjas Lācis grāmatu ļoti nozīmīgs līdzautors bijis izglītotais, erudītais B.Reihs: “Toreiz Maskavā (..) māte ar Reihu sēdās pie ‘Vācijas revolucionārā teātra’ manuskripta. (..) Ik vakaru atkārtojās viens un tas pats. Reihītis diktēja, Asja rakstīja. Tad viņi sāka strīdēties. Pirmkārt, tāda pasīva pierakstīšana nebija Asjas dabā. Un, otrkārt, vielu viņa, protams, pārzināja – viņa pazina gan cilvēkus, gan pati bija piedalījusies daudzos vācu revolucionārā teātra procesos. Dažreiz viņi, katrs palikdams pie sava, skaļi klaigāja, bet tad pamazām nomierinājās, un Asja apklusa – muļķe viņa nebija, viņa saprata, ka Reihītim taisnība, ka viņš rok dziļāk. Viņš atkal diktēja, Asja rakstīja. Pieļauju, ka grāmata varēja iznākt ar divu autoru vārdiem uz vāka un titullapā. Bet uzrakstīts autors bija viens” [Ķimele 1996]

===================== 

[REŽISORE ANNA LĀCIS, PAZĪSTAMA ARĪ KĀ ASJA, arī savu dzīvi prata veidot kā spožu izrādi, kurā pati spēlēja galveno lomu.  

Anna Lācis dzimusi 1891.gadā un nodzīvojusi 88 gadus, kuros gana bija visa kā. Viņa tika apbrīnota un dievināta, ap viņu virmoja neparasta enerģija, kas jo īpaši pievilka vīriešus. Asja jeb Anna Lācis savaldzinājusi tādas personības kā žurnālistu, romāna ‘Mūža meža maldi’ autoru Jūliju Lāci, dzejnieku Linardu Laicenu, filozofu Valteru Benjaminu, uz visu mūžu – režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu, bijusi labos draugos ar Bertoltu Brehtu…

Dzīve ap viņu savērpusi visdažādākos viesuļus, tomēr Asjā mitis kāds sīksts spēks, izdzīvošanas instinkts, un nekas nespēja viņu salauzt. Mīlēta un apbrīnota ne tikai no pielūdzējiem – vīriešiem, bet arī no daudzām sievietēm, kuras Asjā saskatīja savu ideālu, rūgtumu pret sevi viņa radīja pašas meitā Dagmārā Ķimelē, kuras atmiņas par māti lasāmas 1996.gadā izdotajā D.Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatā ‘Asja’.

Meitas atmiņu stāstījums ļauj ne tikai ieskatīties Asjas personības ēnas pusēs, bet arī liek domāt par pretmetiem, kādos dzīvo mākslas cilvēks un to, cik neizzināma un neizprotama ir cilvēka daba. Anna Liepiņa dzimusi netālu no Līgatnes seglinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē. Kad Annai bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs strādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Par spīti vienkāršajai izcelsmei un ierobežotajai rocībai, meitene iestājās prestižajā Ķeniņa ģimnāzijā, kur tolaik mācījās bagātu ģimeņu atvases. Kaut Anna atšķīrās ar to, ka bija vienkāršākas izcelsmes, to kompensēja viņas personība un spēja piesaistīt uzmanību, iepatikties, izcīnīt vietu un izcelties jebkurā sabiedrībā – tās ir rakstura iezīmes, kas Asjai saglabāsies visu mūžu. Kādā skolas brīvlaikā, kad Annai Liepiņai ir tikai 16 gadu, viņa iesēžas vilcienā un dodas uz Varšavu. Trauksme, piedzīvojumu kāre un tieksme peldēt plašākos ūdeņos viņai raksturīga jau tolaik, un meitene, daudz nedomādama, piesakās strādāt par vācu valodas privātskolotāju, kaut pati tolaik vācu valodu neprot pārāk labi. Tā ir pirmā, bet nebūt ne pēdējā reize, kad Asja apliecina: svarīgāk par to, par ko esi pārliecināts, ir tas, KA esi pārliecināts. Viņa prot sevi pasniegt, un Varšavā patiesi nostrādā visu vasaru.

Ķeniņa ģimnāzijā Anna iepazīstas ar gadu jaunāko Jūliju Lāci. Viņi mainās grāmatām, lasa Turgeņevu, un tā Anna dabū iesauku ‘Asja’, ar kuru viņa pazīstama vēlāk Vācijā un Krievijā. Lai viņi apprecētos, nepieciešama Jūlija vecāku piekrišana, jo viņam vēl nav 21. Taču to Lāči nedod. Asja savās atmiņu grāmatās Jūlija vecākus vienmēr dēvējusi par budžiem un mietpilsoņiem. Jūlija vecāku versija par jauno sievieti, ko dēls ievedis savā mājā, atklājas Dagmāras Ķimeles stāstījumā par māti. Proti, Asja slepus uzturējusies Jūlija vecāku mājās, un reiz māte, iegājusi dēla istabā, ieraudzījusi viņa gultā puspliku meiču, kas nevis kautrējusies, bet nekaunīgi vērusies Jūlija mātē un izturējusies izaicinoši. Asjai tas varētu būt gana raksturīgi, jo viņa vienmēr lepojusies ar savu spēju valdzināt vīriešus un nav arī slēpusi, ka nereti viņa notikumu gaitu par labu sev vērsa “caur gultu”.

Tiklīdz Jūlijam paliek 21 gads, viņi apprecas. Tomēr viņu laulības dzīve nav ilga. Asja nenoliedzami bija ne tikai seksuāli pievilcīga, ar krietnu velnišķīguma devu apveltīta sieviete, bet arī gudra un inteliģenta, un spēja valdzināt spilgtas mākslas un kultūras personības. Tāds bija arī Jūlijs – skaists un gudrs, taču viņam nepiemita tā bezgalīgā pacietība un visu piedodošā mīlestība, lai varētu būt ilgi kopā ar Asju. Viņa, tērpusies tērpos savās mīļākajās krāsas – oranžā un okerdzeltenā, pelēkajām, lielajām acīm zibot, nepārtraukti bija vīriešu uzmanības lokā, turklāt viņai tas patika, viņa to izmantoja un neuzskatīja par grēku. Pirmā pasaules kara gadus jaunā ģimene pavadīja Krievijā, Orlā, kur Asja organizēja bērnu teātri un bija aizrāvusies ar bērnu estētisko audzināšanu, savos uzskatos piesliedamās kreisajiem jeb sociālismam. 1919.gadā nāca pasaulē Lāču meita Dagmāra. Kamēr Asja bija nodarbināta ar svešiem bērniem, savu viņa pameta novārtā, un mazā Daga visu savu bērnību turpmāk klīda no vienām rokām otrās, mātes un māju siltumu nekad tā arī nesaņemdama. Asja bija zvaigzne, kas mirdzēja uz ārpusi, un apbrīna viņai, šķiet, bija nepieciešama tikpat vitāli kā gaiss, ko elpot.

1920.gadā Anna Lācis ar mazo Dagu atgriežas Rīgā, Jūlijs viņām seko vēlāk un drīz arī pieprasa laulības šķiršanu. Asja, liekas, par to daudz nesēro (to viņa nedara neviena vīrieša dēļ savā mūžā), turklāt viņai tolaik jau ir jauns uzmanības objekts – jaunais, talantīgais dzejnieks Linards Laicens. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās abi tiek apcietināti un mazgāšanas telpā aiz caurulēm slēpj zīmītes, ko Laicens paraksta ar vārdu “Taiti”, bet Asja ir “Honolulu”. Asjas un šīs sarakstes iedvesmots, dzejnieks saraksta krājumu “Ho-Taī”. Tā centrā ir kaismīgas sievietes tēls, kura izmaina ne tikai dzejnieku, bet visu vidi ap sevi. Patmīlīgajai Asjai, protams, glaimoja dzejnieka mīla, bet viņa piedāvātie sadzīves apstākļi bija par šauru, un Asja, velkot līdzi arī mazo Dagu, devās uz Berlīni. Daga, starp citu, būtu viennozīmīgi pēc laulības šķiršanas atstāta tēvam, bet Asja gribēja iespītēt Jūlijam, un izkārtoja lēmumu par labu sev, pirms tā pieņemšanas pārguļot ar advokātu… 20.gadu Berlīne ir Asjas panākumu osta. Valdzinošā, pašpārliecinātā un aizrautīgā Asja tiekas un strādā kopā ar Bertoltu Brehtu, iepazīstas ar Reinharta teātra režisoru, bagātu Austrijas ebreju dēlu Bernhardu Reihu, kurš paliek uzticīgs Asjai visu mūžu. Laicens no Rīgas dodas viņai pakaļ, jo viņa mīlestība vēl dzīvi kvēlo, tomēr tolaik Asjas prātu jau aizņem Reihs. Kādā intervijā jau ilgi pēc savas vecmāmiņas nāves Asjas mazmeita, Dagmāras meita režisore Māra Ķimele saka, ka tādu mīlestību, kāda bija Reiham pret Asju, viņa otru nav dzīvē redzējusi. Berlīnē pasliktinās mazās Dagas veselība, un Reihs abām ar Asju nodrošina pusgada uzturēšanos Kapri salā. Tur bez vietējiem pielūdzējiem Asja savaldzina arī Berlīnes ebreju, filozofu Valteru Benjaminu, kurš pieder 20.gadsimta izcilākajiem domātājiem un kura dzīvē Asja nospēlēja būtisku, bet arī traģisku lomu.

No Berlīnes Benjamins Asjai seko uz Rīgu, vēlāk – uz Maskavu, kad Asja saslimusi un ilgstoši uzturas sanatorijā. Kopš 1926.gada Asja dzīvo Maskavā, jo Latvijā nevar uzturēties savas darbības sociālistu aprindās dēļ. Maskavā viņu jau sagaida Reihs, kurš savas mīlestības dēļ pametis Berlīni un savu daudzsološo karjeru. Benjamins Maskavā saraksta savu ‘Maskavas dienasgrāmatu’, kurā atklājas mēnešiem ilgušās trijstūra attiecības starp Reihu, Benjaminu un Asju, kura bezkaislīgi izmanto un pazemo abus šos vīriešus vienlaikus. Tiesa, acīmredzot viņā bijis kas tāds, kādēļ viņi ļāvušies… Benjamina dienasgrāmatā neatklājas nekas no Asjas inteliģences, vien viņas kaprīzes un bezsirdīgums. Benjamins raksta: “Es nepazīstu nevienu citu sievieti, kas spēj sniegt tik ilgus skatus un tik ilgus skūpstus.” Un par spīti tam – Asja ir vienaldzīga un auksta, viņš secina. Viņš dodas prom no Maskavas ar asarām acīs, bet cerību, ka Asja būs ar mieru viņu precēt. Taču šī gribēšana viņai, ja arī reiz bijusi patiesa, ātri pāriet. Benjamins Otrā pasaules kara sākumā emigrē uz Franciju. Kad tur iebrūk nacistiskā armija, viņš cenšas neveiksmīgi bēgt pāri Pirenejiem un dzīvi beidz, izdarot pašnāvību.

Kara gadi krasi izmaina Asjas dzīvi. Viņa un Reihs 30.gadu Maskavā ir populāri cilvēki. Viņš lasa lekcijas teātra zinātnes studentiem GITISā, Asja vada latviešu teātri ‘Skatuve’, aizvien saglabājot kontaktus ar Vāciju un regulāri uzturoties Berlīnē. Ārvalstu kontakti ir par iemeslu tam, ka padomju izlūkdienesti viņu 1938. gadā apcietina, kaut viņa visu mūžu bijusi un būs aizrautīga sociālistiskās iekārtas atbalstītāja. Viņai tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā Kazahstānā. Reihs un Asja nav precējušies, un viņam atliktu vien parakstīties, ka viņus nekas nesaista, lai glābtu savu ādu. Reihs to nedara, zaudē visus savus amatus un iespēju publicēties un garīgi sabrūk. Vēlāk tiek apcietināts arī viņš un arī pavada kara gadus izsūtījumā. Par Asjas izsūtījuma laiku ir maz liecību. Viņas biogrāfijā ‘Anna Lācis’ šis laiks vienkārši ir noklusēts, jo tā izdota padomju laikā.

Tomēr ir skaidrs, ka Asja pat tur spējusi sev izcīnīt iespējami labākos apstākļus, ka arī tur atradusi cilvēkus, kas viņai palīdz, vīrieti, kas viņu mīl un dara visu viņas labā. Pēc izsūtījuma izciešanas Asja Lācis atgriezusies Latvijā, taču viņai bijis aizliegts dzīvot Rīgā un viņa kļuvusi par Valmieras teātra galveno režisori, iestudējot galvenokārt vidējas kvalitātes, padomju sistēmai kalpojošas izrādes.

No izsūtījuma atgriezās arī uzticamais Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā, pēc Asjas aiziešanas pensijā dzīvojot Rīgā. Mūža nogalē viņi arī oficiāli kļuva par vīru un sievu. Reihs nomira gandrīz astoņus gadus pirms Asjas, un tad iestājās vientuļākais laiks viņas mūžā. Grāmatā ‘Asja’, kurā Asjas meita atklāj, ka ienīdusi savu māti, spilgti atklājas tādas Asjas īpašības kā nenovīdība, skaudība, egocentriskums, patmīla, divkosība, maziskums, kašķīgums, turklāt tas viss saasinājies mūža nogalē, kad ārējais spožums bija zudis un palicis vien īgnums. Viņa no katras situācijas un sastaptā cilvēka pratusi izspiest savu labumu. Nekad nav lūgusi, bet pieprasījusi, nekad nav devusi, bet tikai ņēmusi. Parazitējusi uz nebēdu, turklāt, šķiet, to visu uzskatījusi par normu. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka, nereti būdamu mazisku un sīku, viņu patiesi aizrāvis teātris, un viņai piemitis apbrīnojams sīkstums un vitalitāte. Vai Asja juta savu dzīvi piepildītu, vai viņai sāpēja un vai viņa vispār spēja izjust vientulību mūža nogalē, kad visi mīlētāji bija miruši, bet pašas meita viņu ienīda, – tas paliek neatminēts. Tāpat kā viņa pati.

http://www.ligatne.lv/cilveki ]

… Pagāja laiks, un viss, kas bija mūs vienojis, atgriezās . . .

1950.gadā mani iecēla par teātra galveno režisori. Ierādīja kabinetu, no finiera kastēm salika rakstāmgaldu, uz kuru lietus laikā pilēja no griestiem. Kabineta sienas kaut kā aizsedzu ar mizanscēnu, kostīmu un dekorāciju skicēm.

Reiz mēģinājuma laikā skatītāju zālē ieskrēja aizelsusies aktrise:

– Atbraucis Arvīds Pelše un ar viņu vēl kāds!

… Reihs Valmierā uzveda H.Ibsena ‘Heda Gablere’, galveno lomu spēlēja Marija Adamova.

… 1955.gadā Maskavā ieradās Brehts – saņemt Starptautisko Ļeņina prēmiju “Par miera stiprināšanu starp tautām”. Viņš mums telegrafēja: “Atbrauciet”.

… Reihs mira 1972.gada 9.maijā plkst. 11. Uz slimnīcu pie manis atnāca Alberts Jansons un kinorežisors Rolands Kalniņš.

https://pb1lib.org/book/2700184/8b72a4

Анна Лацис. КРАСНАЯ ГВОЗДИКА. Р.: Лиесма, 1984. 183 с., ил.

Mirusi 1979.gada 21. novembrī.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.