Latviešu revolucionāri. NACIONĀLISMS PRET IMPERIĀLISMU. LATVIEŠU SARKANIE LEĢIONĀRI. SARKANARMIJAS KOMISĀRA AUGUSTA MIEŽA PIRMSNOŠAUŠANAS PRATINĀŠANAS PROTOKOLS

(Nacionālisms pret imperiālismu. Imperiālisms ir spējīgākās nācijas nacionālisms. Lai gan tagad skaitās esam tautu pašnoteikšanās tiesības, tās pastāv iekavās. Latviešu revolucionārisms sākās ar 1905.gada nacionālās un sociālās atbrīvošanās alkām, turpinājās cauri 1.PK un apsveica 1917.gada Krievijas republiku, kuru oktobra apvērsumā viltojot demokrātiju jeb vairākuma varu piebeidza boļševiki. …. Baltā Krievijas imperiālisma spēja dibinājās uz lienošu invāziju vientiesīgu tautu teritorijās, Krievijas sarkanā imperiālisma – uz boļševisma teroru. Vislabāk nostrādā vienkāršais, un nāves bailes pārspēt nevar gandrīz nekas.
Šis protokols ir tieši tāds, kāds bija vajadzīgs augšupejošajam Lāzara Mozus dēla Kaganoviča grupējumam. Bet cik no tā ir Mieža teikts, cik izdauzīts, cik izmānīts, cik Mieža mutē pirms nošaušanas NKVD ielikts?
Skaidrs, ka latviešu strēlnieki Krievijā dzīvoja latviešu nākotnes cerībās, skaidrs, ka biedrojās, skaidrs, ka organizējās. To esmu dzirdējis no tēvabrāļa, kurš nodzīvoja pie krieviem līdz 2.PK beigām un pēc tā tika atvaļināts apakšpulkveža pakāpē. Viņš savā albumā bija ielīmējis Aspāzijas bildi lapas aizmugurē, bet priekšā Staļina bildi. 1960-ajos viņš vien mājienu veidā ieminējās par Fabriciusu, Rudzutaku, Rikovu un citiem. Vēlāk nojautu, ka arī sarkano latviešu mērķis ir bijis Latvijas neatkarības uzturēšana un nostiprināšana. 1930.gados sarkanās Krievijas impērija tiešām ir grīļojusies. Nevarēja izturēt pat krievi, kur nu vēl latvieši, kas caurmērā bija galvas tiesu pārāki vismaz izglītības un kārtības sajēgas ziņā. Bet vai protokolā uzzīmētā drīzāk neticamā pretestības kustības aina nav saskrūvēta augstāk vien ar mērķi “pamatot” vairs nevajadzīgo sarkano leģionāru masveida slaktiņus? Vai tajos gados masveidīgs asiņains terors nebija vienīgais, kas spēja paildzināt Krievijas impērijas agoniju?
Šis protokols ir rakstīts 1938.gada 8.februārī, kaut Staļina, Molotova parakstītā nošaujamo sarakstā Augusts Miezis ir jau 1937.gada 26.jūlijā. Kārtējā izpildīgā latviešu revolucionāra traģēdija. To “pratināšanu” var noturēt par divu domubiedru sarunu. Miezis ir it kā lējis (piecus mēnešus!), ka ne apturēt. Vai izmeklētāji ir pratuši izlikties par slepeniem pretpadomju aģentiem? Jeb spīdzināšana un nāves bailes ir nostrādājušas pilnībā? Jeb Mieža mutē ir ielikts viss, ko NKVD zināja un/vai nojauta un/vai piedomāja, un noteikti daļu informācijas jau bija izsitusi no citiem arestētajiem latviešiem un sazvērniekiem? Vai …?
Ježova iedarbinātais latviešu genocīds sarkanajā Krievijā bija daļa no nacionāļu (NKVD piekarinātais segvārds – trockistu) slaktēšanas operācijām 1937-1938.gados – poļu, rumāņu, somu, vāciešu, latviešu, igauņu, japāņu, … Bet vienas nacionālās grupas šajā operācijā nav. Miniet trīsreiz.
Esmu pielicis pratināšanas protokolu krievu valodā PDF formātā. Varbūt kāds var saprast dažādo pārsvītroto un nepārsvītroto skaitlisko kodu nozīmi lapu stūros. Beigās pārpublicēju augsti godājamā Jāņa Riekstiņa pētījumu par Lielo teroru. Viņa ievirze ir bijusi noņemt noslepkavotajiem un Gulagā nomērdētajiem noziedznieku birku.

Ļauni vai ne tik ļauni spējīgāko tautu spiediens uz mazspējīgākajām nav beidzies. Krievija, tagad arī Baltkrievija, sāk atgriezties pie pārbaudītiem paņēmieniem, Rietumos tagad tas aizvien vairāk pieņem vairs ne proletariāta terora, bet daiļkrāsota marksisma, mošķu un blēžu vienlīdzības utopijas masku. Nekas nav vienkāršs, vien nāves bailes. I.L.)

==================================================

http://istmat.info/files/uploads/62300/rgaspi._f.17._op.171._d.332_protokol_doprosa_mezisa.pdf

Visu zemju proletārieši, savienojieties
59 5
PILNĪGI SLEPENI
(spiedogs ‘Atslepenots’)

Vissavienības Komunistiskā (boļševiju) partija CENTRĀLĀ KOMITEJA

P4200 1938.gada 10.februāris

B.b. Molotovam, Vorošilovam, Mehļisam, Ščaģenko,
Smirnovam (Morflot), Kaganovičam L., Ždanovam.

Biedra Staļina uzdevumā Jums tiek zināšanai
nosūtīts MiežaA.I. pratināšanas protokols no 1938.gada 8.janvāra.
PIELIKUMS: eksempl. Nr.__ uz 31 lapas.

CK OS (sevišķā apspriede jeb “Troika”) vadītājs (paraksts: A.Poskrebiševs)

8ls

(Staļina vīza: Molotovam, Vorošilovam, Mehļisam, nesalasāms, Ščadenko, Smirnovam (no morflot), Kaganovičam L., Ždanovam. Zināšanai)

VK(b)P SEKRETĀRAM
b. STAĻINAM

Nosūtu pirmo arestētā latviešu fašistiskās spiegu organizācijas dalībnieka MIEŽA A.I., bijušā Baltkrievijas kara apgabala Kara Padomes locekļa nopratināšanas protokolu no 1938.gada 8.janvāra.

PSR Savienības
IEKŠLIETU TAUTAS KOMISĀRS

(JEŽOVS; Ježova paraksts)

1938.gada “8.” februāris
(rokrakstā: Nr.100678)


arestētā MIEŽA Augusta Ivanoviča
PRATINĀŠANAS PROTOKOLS

no 1938.gada 8.gada.

MIEZIS Augusts Ivanovičs – dzimis 1894.gadā,
Latvijā, Rīgas pilsētā, pēc tautības latvietis,
bijis VK(b)P biedrs no 1912.gada;
līdz arestam Baltkrievijas kara apgabala
Kara padomes loceklis; 2.ranga armijas komisārs.

                                        ________

JAUTĀJUMS: – Jūs skaitāties VK(b)P biedrs no 1912.gada. Kur boļševiku partijā iestājāties un kādu partijas darbu pildījāt pagrīdē?

ATBILDE: – Partijā iestājos Rīgas pilsētā 1912.gadā un sastāvēju latviešu sociāl-demokrātiskajā organizācijā. Pagrīdē pildīju aģitācijas-propagandas darbu.

JAUTĀJUMS: – Vai līdz revolūcijai tikāt arestēts?
ATBILDE: – Jā, līdz revolūcijai tiku arestēts divreiz.
Pirmo reizi 1913.gadā – Rīgas sociāl-demokrātiskās organizācijas aģitācijas kolektīva sapulces laikā. Mūs arestēja 9 cilvēkus. Mani un citus arestētos tiesāja
un piesprieda 2 gadus ieslodzījuma cietoksnī.
1915.gadā, divus mēnešus pēc atbrīvošanas mani arestēja atkal Valmieras stacijā, kad atgriezāmies no Vidus-Līvzemes boļševiku partijas organizācijas konferences. Kopā ar mani toreiz arestēja vēl vairākus cilvēkus.
JAUTĀJUMS: – Jūs tiesāja atkal?
ATBILDE: – 1916.gada janvārī 12.armijas kara tiesa man atkal piesprieda 2 gadus ieslodzījuma.
JAUTĀJUMS: – Kādi termiņi tika piespriesti pārējiem arestētajiem vienā lietā ar Jums?
ATBILDE: – Daži no arestētajiem dabūja līdz 5 gadiem.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc tad Jums, jau vienreiz atsēdējušam un atkal arestētam kā nelegālas partijas konferences dalībniekam, piesprieda mazāku termiņu kā citiem?
ATBILDE: – To nevaru paskaidrot. Varbūt tāpēc, ka biju jauns.
JAUTĀJUMS: – Jums tad bija pāri 20 gadiem, un Jūs tiesāja kā pilngadīgu.
Apstāklī, ka Jūs no kara tiesas (kas Jūs tiesāja pēc kara laika likumiem) ir tāds spriedums, acīmredzami slēpj citus cēloņus. Par to Jūs acīmredzami negribat runāt atklāti.
ATBILDE: – Nesaprotu Jūsu jautājumu, acīmredzot Jūs mani par kaut ko turat aizdomās?
JAUTĀJUMS: – Mēs neturam aizdomās, bet cieti zinām, ka Jūs bijāt cara ohrankas (cariskās Krievijas slepenpolicija) provokators.
ATBILDE: – Tiesa, cara ohranka mēģināja mani izmantot kā provokatoru, tomēr provokators es nebiju.
JAUTĀJUMS: – Pastāstiet sīkāk par šiem cara žandarmu “mēģinājumiem”.
ATBILDE: – Pēc mana otrā aresta 1915.gadā mūs visus arestētos ieslodzīja Valmieras cietumā, kur tika izdarīts mēģinājums iesaistīt mani provokatora darbā.
JAUTĀJUMS: – Jūs atbildat pārāk jau lakoniski. Jūs gribat slēpt patiesību. Sakiet – vai Jūsu lietā tika veikta izmeklēšana?
ATBILDE: – Jā, to veica Rīgas žandarmērijas pārvaldes virsnieki.
JAUTĀJUMS: – Ko tad Jūs tajā izmeklēšanā liecinājāt?
ATBILDE: – Pratināšanās es devu sīkas liecības par visiem man zināmajiem nelegālajiem boļševistiskās pagrīdes organizācijas darbiniekiem.
JAUTĀJUMS: – Tātad kļuvāt par nodevēju?
ATBILDE: – Jā, bet lūdzu ņemt vērā, ka mani vajadzēja tiesāt pēc kara laika likumiem. Izmeklētājs man paziņoja, ka ja nesniegšu atklātas liecības par visiem boļševistiskās pagrīdes organizācijas darbiniekiem un nepastāstīšu par visu man zināmo nelegālās organizācijas darbību, tad saņemšu visbargāko sodu,
un man var piespriest pat nāves sodu. Tāpēc biju spiests izmeklēšanā dot sīkas liecības.
JAUTĀJUMS: – Turpiniet savas liecības par izmeklēšanas gaitu Jūsu lietā. (slīps pasvītrojums beigās)
ATBILDE: – Pēc kāda laika izmeklēšanas gaitā no Rīgas atbrauca Rīgas žandarmērijas pārvaldes pulkvedis BOGDANOVS un izsauca mani uz nopratināšanu. BOGDANOVS man teica, ka ir apmierināts ar manām atklātajām liecībām un ka tās dod viņam pamatu piedāvāt arī turpmāk palīdzēt ohrankai.
BOGDANOVS īpaši spieda uz to, ka mans liktenis būs atkarīgs no tā, vai piekritīšu viņa priekšlikumam. Viņš teica, ka ja nedošu piekrišanu slepenai sadarbībai ar ohranku, tad tikšu sodīts ar katorgas darbiem uz ilgu laiku.
JAUTĀJUMS: – Kā tad Jūs atbildējāt uz šo priekšlikumu kļūt par cara ohrankas aģentu?
ATBILDE: – Es pieņēmu BOGDANOVA priekšlikumu un devu viņam rakstisku apņemšanos, ka apņemos palīdzēt Rīgas žandarmērijas pārvaldei pagrīdes revolucionāru atklāšanā, kuri veic cariskajai impērijai naidīgu darbu.
JAUTĀJUMS: – Iepriekš Jūs liecinājāt, ka cara ohranka ir Jūs tikai “mēģinājusi izmantot kā provokatoru”. Kas tad tas par “mēģinājumu”? Jūs esat visīstākais provokators. Atbildiet patiesi.
ATBILDE: – Lieta tāda, ka mani uzreiz pēc cietuma neatbrīvoja. Saņēmis rakstisku apņemšanos BOGDANOVS man teica, ka nolēmis izmantot mani lielam provokatora darbam, tāpēc lai es nesarūgtinoties par to, ka pēc tiesas man nāksies vienu-divus gadus pasēdēt cietumā. Tas, kā runāja BOGDANOVS, esot nepieciešams maskēšanās dēļ partijas organizācijas priekšā, lai es būtu ārpus jebkādām aizdomām, lai viņi nezaudētu uzticību man. “Bet ja Jūs nepasēdēsiet
cietumā – teica BOGDANOVS – tad jūs var atmaskot, un necik vērtīgs jūs mums vairs nebūsit; bet pēc soda izciešanas jūs atkal varēsit atgriezties savā partorganizācijā un tad mēs jūs izmantosim kā nākas un atalgosim par cietumā paciestajām neērtībām”.
Pēc tiesas, kas notika 1916.gada janvārī, sodu es atsēdēju Petrogradā, “Krestos”, no kurienes mani atbrīvoja sakarā ar 1917.gada revolūciju un tā es par provokatoru nepaspēju būt.
JAUTĀJUMS: – Nē. MIEZI, revolūcijas nodevējs un provokators Jūs bijāt, bet Jūsu lēmums izdot cara žandarmiem boļševiku partijas darbību – neīstenojās 1917.gada revolūcijas dēļ.
ATBILDE: – Par šo savu dzimtenes nodevību esmu gatavs nest atbildību.
JAUTĀJUMS: – Atbildību Jūs nesīsiet ne tikai par to. Jums ir jāatbild par visu kontrrevolucionāro darbību, kādu veicat jau daudzus gadus.
Bez kavēšanās sāciet visu Jūsu noziegumu izklāstu.
ATBILDE: – Vai varu cerēt, ka liecinājis Jums visu patiesību, tikšu atstāts dzīvs?
JAUTĀJUMS: – To spriedīs padomju tiesa. Sāciet liecināt.

ATBILDE: – Labi, teikšu patiesību. Pēc tam, kad 1919.gadā Rīgu ieņēma padomju karaspēks, no Latvijas padomju valdības, Latvijas kompartijas un Latvijas Sarkanās Armijas atbildīgiem darbiniekiem izveidojās pretpadomju nacionālistiska grupa šādā sastāvā:
1) LENCMANIS – Latvijas iekšlietu tautas komisārs;
2) BEIKA – rūpniecības tautas komisārs;
3) KĀRKLIŅŠ – darba tautas komisārs;
4) ZEIBOTS – Latvijas republikas tautsaimniecības padomes lietu pārvaldnieks;
5) SOMS – Latvijas kompartijas Rīgas organizācijas sekretārs; (slīpa svītra galā)
6) KRASTIŅŠ – Latvijas kompartijas centrālā orgāna (avīzes – I.L.) redaktors:
7) SALNA – Latvijas kompartijas CK darbinieks;
8) TOMAŠEVIČS – Latvijas kara komisārs;
9) MIEZIS (es) – Rīgas pilsētas kara komisāra palīgs.

JAUTĀJUMS: – Kādam mērķim šī pretpadomju grupa izveidojās?
ATBILDE: – Padomju varas gāšanai Latvijā un buržuāziskas (pilsoniskas – I.L.) Latvijas valsts nodibināšanai.
Mēs uzskatījām, ka ar padomju varas nodibināšanos Latvijā tā, ieejot PSRS sastāvā, zaudēs savu nacionālo neatkarību un nebūs neatkarīga valsts.
Pēc vairākām nelegālām mūsu nacionālistiskās grupas apspriedēm nācām pie secinājuma, ka mums – latviešiem pieņemamāka valsts pārvaldes forma būs buržuāziska Latvijas valsts.
JAUTĀJUMS: – Ko tad Jūs konkrēti pasākāt padomju varas gāšanai Latvijā?
ATBILDE: – LENCMANIS un KRASTIŅŠ saistījās ar Latvijas buržuāziski-demokrātiskās partijas vadītāju – BALODI un lielsaimnieku (tekstā – budžu) – zemnieku partijas vadītāju – ULMANI un darbojās saziņā ar viņiem.
JAUTĀJUMS: – Kā zināms, šīs kontrrevolucionārās Latvijas partijas padomju varas laikā Latvijā darbojās pagrīdē, bet to centri atradās teritorijā, kuru Sarkanarmija nebija ieņēmusi.
ATBILDE: – Pilnīgi pareizi. LENCMANIS un KRASTIŅŠ saistījās ar BALOŽA un ULMAŅA grupām, kad viņi atradās pagrīdē.
Tomēr, jāteic, pagrīdē viņi atradās tikai formāli, taču īstenībā – viņiem bija plašas iespējas graut jauno padomju varu Latvijā un gatavot tās gāšanu.
Mūsu nacionalistiskā grupa jau tajā laikā darbojās pēc šo “pagrīdes” Latvijas buržuāzisko aprindu norādījumiem.
JAUTĀJUMS: – Kādi pretpadomju sakari Jūsu nodevīgajai grupai bija?
ATBILDE: – Jā, tādi sakari bija. Caur LENCMANI, ZEIBOTU (slīpa svītra) un TOMAŠEVIČU mūsu nacionālistiskā grupa bija saistīta ar Latvijā darbojušamies vācu karaspēka, īpaši ar vācu dzelzs divīzijas pavēlniecību, kas darbojās pie Rīgas.
JAUTĀJUMS: – Kādu izspiedzes un kaitniecisku darbību veica Jūsu pretpadomju grupa?
ATBILDE: – LENCMANIS un KRASTIŅŠ sūtīja sīku informāciju Latvijas buržuāziskajai valdībai, kas atradās Liepājā. Viņi ziņoja par Sarkanarmijas skaitlisko apjomu un stāvokli, par tās bruņojumu, par plānotām kaujas operācijām u.t.t.
TOMAŠEVIČS ar tādu pašu informāciju apgādāja Bermana (Bermonta? – I.L.) pavēlniecību.
Mūsu grupas nelegālās apspriedēs mēs izstrādājām pasākumus Latvijas padomju pilsētu, Sarkanarmijas daļu pārtikas apgādes pasliktināšanai, transporta
dezorganizācijai u.t.t. Visus šos pasākumus īstenojām.
Sekojot mūsu grupas tiešam norādījumam 15.armijas komandieris (Pēteris) SLAVENS atklāja fronti un ar savu cilvēku grupu pārgāja pie baltlatviešiem
(nesarkanajiem – I.L.). Neilgi pirms Rīgas krišanas vienā no mūsu grupas apspriedēm LENCMANIS ieteica frontes pie Rīgas atklāšanas plānu. Šā plāna izpilde tika uzlikta karaspēka grupas komandierim Rīgas rajonā MANGULIM (tekstā Mongulim – I.L.) un Rīgas nocietinātā rajona priekšniekam TOMAŠEVIČAM.
Atbilstoši mūsu plānam vācu pavēlniecība vienā no Rīgas frontes kailajiem posmiem tika sviesta vācu dzelzs divīzija.
TOMAŠEVIČS aizkavēja (sarkano – I.L.) pastiprinājuma piesviešanu šajā posmā, un tas ļāva vāciem viegli pārraut fronti.
Bez tam, TOMAŠEVIČS izgāza (sarkano) brīvprātīgo vervēšanu pilsētas aizsardzībai, kā arī neizņēma pontontiltus pār Daugavas upi, kas vēl vairāk palīdzēja vāciem ieņemt Rīgu.
Dēļ mūsu grupas iepriekš plānotiem pasākumiem evakuācijas dezorganizācijā no Rīgas, pilsētā palika daudz dažāda aprīkojuma, kas tika vāciem un baltlatviešiem.
JAUTĀJUMS: – Tātad Jūs un Jūsu līdzdalībnieki – spiegi un provokatori – ar savu nekrietno nodevību palīdzējāt vāciem savienībā ar latviešu buržuāziju gāzt padomju varu Latvijā.
ATBILDE: – Jā. Tā tas ir. (slīpa svītra)
JAUTĀJUMS: – Kāpēc Jūsu pretpadomju organizācijas dalībnieki pēc padomju varas gāšanas Latvijā nepalikāt tur, bet pārbraucāt uz Padomju Krieviju?
ATBILDE: – Pirms Rīgas evakuācijas mūsu nacionālistiskās grupas dalībnieku apspriedē tika apspriests jautājums par to, palikt mums Latvijā vai atkāpties uz Padomju Krieviju kopā ar Sarkanarmiju?
Šajā apspriedē LENCMANIS un KRASTIŅŠ runāja, ka ar Sarkanarmijas sakāvi Latvijā boļševiki nesamierināsies un nešaubīgi atkal mēģinās nodibināt Latvijā padomju varu. Tāpēc – runāja LENCMANIS un KRASTIŅŠ – mums ir jābūt KPFSR, kur mums, izmantojot uzticību, ir jārada sev spēcīgs stāvoklis un jāpalīdz Latvijai pretoties padomju varas atjaunošanai Latvijā.
Viņi runāja arī, ka ja mēs neatgriezīsimies KPFSR un atklāti pāriesim Latvijas buržuāziskās valdības dienestā, – tad ar to sagrausim uzticību tiem latviešiem, kuri tagad ir Padomju Krievijā, un turpmāk apgrūtināsim pretpadomju darbību.
Ņemot vērā, ka Padomju Krievija turpina būt apdraudējums Latvijas patstāvīgai pastāvēšanai, mums ir, atgriežoties KPFSR, jābalstās uz latviešiem, kuri tur atrodas, kopā ar citām pretpadomju organizācijām palīdzot gāzt padomju varu Krievijā.
LENCMANIS un KRASTIŅŠ runāja, ka tādus norādījumus saņēmuši no vācu pavēlniecības, kas apgalvo, ka Baltijas, tostarp Latvijas, valstu patstāvīga pastāvēšana tiks garantēta tikai, kad Krievija nebūs vienots veselums agrākajās robežās, bet būs sadalīta virknē patstāvīgu valstu. Tomēr to sasniegt var vienīgi gāžot padomju varu arī teritorijā, kuru tagad aizņem KPFSR.
Šos norādījumus mēs visi – grupas dalībnieki pieņēmām izpildei.
Tad tika nolemts atstāt Latvijā tikai vienu KRASTIŅU, kuram uzdots – novest līdz sagrāvei Latvijas komunistisko partiju.
KRASTIŅŠ palika Latvijā un šo uzdevumu izpildīja pilnībā.
Vēlāk BĒRZIŅŠ man teica, ka KRASTIŅU savas nodevīgās darbības maskēšanai arestējusi (slīpa svītra) Latvijas ohranka (slepenpolicija) un pēc kāda laika viņu apmainījusi padomju valdība.
Ieradies PSRS, KRASTIŅŠ vadot Kominterna latviešu sekciju, ir turpinājis savu provokatora darbu – līdz viņa atmaskošanai.
JAUTĀJUMS: – Saskaņā ar arestēto Jūsu līdzdalībnieku liecībām Jūs esat atmaskots kā latviešu fašistiskas spiegu organizācijas dalībnieks. Sāciet liecināt par savu dalību šajā organizācijā.
ATBILDE: – Pēc atgriešanās Padomju Krievijā es līdz 1923.gadam ar nopietnu pretpadomju darbību nenodarbojos. Mana darbība latviešu organizācijā sākās no 1923.gada.
Būdams korpusa štāba komisārs Poltavā es 1923.gadā ierados Harkivā, apgabala štābā, un iegāju pie toreiz Ukrainas kara apgabala komandiera palīga EIDEMANA.
Pēc dienesta sarunas mums ar EIDEMANU aizsākās saruna par mums abiem tuvu jautājumu – par latviešu stāvokli Padomju Savienībā un Sarkanarmijā.
Šis jautājums izcēlās sakarā ar notiekošo latviešu reevakuāciju no PSRS uz Latviju uz parakstītās vienošanās starp Latviju un PSRS pamata. EIDEMANS,
runādams par to, ka daudzi latvieši, tostarp SZSA (Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija) komandieri grib braukt uz Latviju, sāka pārliecinoši pierādīt, ka
vilkme uz Latviju ir pavisam dabiska. Mums līdz šim nav bijusi sava valsts – viņš teica – latviešu tauta ir atradusies krievu despotijas jūgā; tagad mums ir, lai arī maziņa, tomēr sava valsts.
EIDEMANS uzsvēra: “Ja Latvijā uzvarētu padomju vara, – nekad mums savas patstāvīgas valsts nebūtu”.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc EIDEMANAM vajadzēja visu šo aģitāciju? Jūs taču tolaik bijāt Latvijas spiegs un Latvijas ohrankas aģents.
ATBILDE: – Jādomā, EIDEMANS uzskatīja par vajadzīgu, pirms pāriet uz tiešu sarunu, iztaustīt, vai esmu saglabājis savu naidīgumu pret padomju varu. Pārliecinājies, ka esmu pilnīgi cīņas pret padomju varu pozīcijās, EIDEMANS man paziņoja, ka viņš zin par manu darbību Latvijas Sarkanarmijas sagrāvē, un ka viņš nesaprot, kāpēc pēdējos gados esmu “atdzisis” un kāpēc viņam man tas jāatgādina, kamēr latvieši PSRS radījuši savu organizāciju, un izvērš lielu pretpadomju darbību. (slīpa svītra)
“Tagad nav laiks gulēt, ir jādarbojas, mūsu organizācijā ir jāiesaista jauni cilvēki” – paziņoja EIDEMANS.
EIDEMANS vaicāja, ko es latviešu – Sarkanarmijas darbinieku – vidū tuvu pazīstu. Atbildēju, ka esmu tuvās attiecībās ar FABRICIUSU un ZOMBERGU. EIDEMANS ieteica man ar viņiem parunāt.
JAUTĀJUMS: – Kā latviešu fašistiskās spiegu organizācijas darbība izvēršas?
ATBILDE: – Sākumā mūsu uzdevums bija vienlaikus ar spiegu darbību Latvijas izlūkošanas labā uzturēt un attīstīt nacionālistiskos pretpadomju noskaņojumus latviešu vidū un meklēt legālas iespējas kā piesegu pretpadomju darbam. Vēlāk ar šādu nolūku tika izveidotas latviešu kultūras-izglītības iestādes (klubi, teātri, izdevniecība), kas tad bija galvenie mūsu nacionālistiskā un spiegošanas darba perēkļi.
Pirmajos mūsu darbības gados Padomju Krievijā pēc evakuācijas no Latvijas visu nacionālistisko pretpadomju darbu vadīja:
STUČKA, DANIŠEVSKIS, EIDEMANS, BEIKA, BERĢIS, LENCMANIS, BĒRZIŅŠ Jānis (Я.К. Берзин (П. Кюзис)), SALNA. Viņi bija organizācijas vadītāji, kurā pamazām
iesaistījās pretpadomju elementi no latviešiem.
Pretpadomju darbības aktivizācija, spiegu un diversijas darba izvēršanās attiecas uz 1929-1930.gadu posmu, kad organizācijas
vadībā nonāk RUDZUTAKS (pasvītrots ar roku). Kopš tā laika organizācijas kadri ievērojami paplašinās, tostarp, uz to latviešu rēķina, kuri ir atbildīgi partijas – padomju un saimnieciskie darbinieki, lieli SZSA komandieri. Kopš tā laika plaši izvēršas arī pretpadomju nacionālistiskā darbība latviešu vidū latviešu kultūras-izglītības organizāciju aizsegā (izdevniecība ‘Prometejs’, latviešu strēlnieku sekcija, latviešu klubi u.t.t.) (pasvītrots ar roku).
JAUTĀJUMS: – No kā Jūs to zināt?
ATBILDE: – Līdz 1930.gadam biju saistīts ar EIDEMANU, kurš mani par to informēja. Kad EIDEMANS aizbrauca no Ukrainas, mani sakari ar viņu pārtrūka.
1930.gadā es nodibināju sakarus ar vienu no organizācijas vadītājiem Jāni BĒRZIŅU, kurš tad strādāja par SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, bet vēlāk arī ar ALKSNI – Aviācijas aizsardzības tautas komisāra vietnieku.
JAUTĀJUMS: – Ko Jūs pazīstat no latviešu fašistiskās nacionālistiskās dalībniekiem bez jau nosauktajiem?

ATBILDE: – No EIDEMANA, BĒRZIŅA un ALKŠŅA es dažādos laikos uzzināju, ka redzami latviešu spiegu organizācijas darbinieki (pasvītrojumi, apvilkumi ar roku) ir:
1) STUCKA (ne Stučka) – pēdējā laikā strādāja Aizsardzības tautas komisariātā;
2) AUSTRIŅŠ – bijušais priekšnieks kādā no NKVD pārvaldēm;
3) GAILĪTIS – bijušais Sibīrijas Kara apgabala karaspēka komandieris;
4) OŠLEJS – bijušais Maskavas kara apgabala karaspēka komandiera palīgs materiālās apgādes jomā;
5) LAPIŅŠ – bijušais Gaisa karaspēka OKDVA (Sevišķā Sarkankarogotā Tālo Austrumu armija) komandieris;
6) POGA – Baltkrievijas kara apgabala 6.smagā aviakorpusa komandieris divīzijas komandieris;
7) CEMGALS, CIEMGALS (Циэмгал (Цемгал) Альберт Янович) – Baltkrievijas kara apgabala smagās aviabrigādes komandieris, brigādes komandieris;
8) RUTMANS (īpaši apvilkts un izcelts) – Kara tribunāla darbinieks, dzīvo Maskavā;
9) SALNA – Kominterna latsekcijas darbinieks;
10) CEPLIS (īpaši apvilkts un izcelts) – latviešu rakstnieks, dzīvo Maskavā;
11) ZAVACKIS – bijušais Harkivas apgabala kontroles komisijas priekšsēdētājs. Ar ZAVACKI es biju personiski saistīts organizācijā mana darba laikā Harkivā 1928.gadā;
12) VANAGS (īpaši apvilkts un izcelts) – SZSA Pajūgu-mantu pārvaldes priekšnieka palīgs. Par viņa dalību organizācijā man stāstīja OŠLEJS 1935.gadā. Tad pat OŠLEJS man paziņoja, ka organizācijas dalībnieks ir arī ĀBOLS – Pajūgu-mantu pārvaldes darbinieks;
13) STRAUMĪTIS (īpaši apvilkts un izcelts) – bijušais Baltijas flotes Politpārvaldes priekšnieks. Ar STRAUMĪTI es 1926.gadā biju mācībās Tolmačova Ļeņingradas Kara-politiskajā akadēmijā. Tad no viņa uzzināju, ka viņš ir latviešu organizācijas dalībnieks. STRAUMĪTIS man teica, ka Ļeņingradā organizācijā sastāv:
OZOLIŅŠ un IRKLIS (neatceros, kur viņi strādāja) un BAUZE, kurš 1927.gadā strādāja Ļeņingradas apgabala partijas komitejā.
1935,gadā BĒRZIŅŠ man teica, ka viņš organizācijā savervējis daudz latviešu SZSA Izlūkošanas pārvaldes darbinieku, tostarp arī nelegālā aparāta darbinieku, kas atrodas aiz robežām, kurus viņš izmanto sakariem ar Vācijas un Latvijas ģenerālštābiem.
JAUTĀJUMS: – Ko Jūs pats esat savervējis organizācijā?

ATBILDE: – Mana vervēšanas darbība sākās 1924.gadā pēc manas tikšanās ar EIDEMANU par kuru jau liecināju.
1) LĀCIS – bijušais Kameņeva Kijevas skolas priekšnieks (miris), savervēju viņu 1925.gadā;
2) ZOMBERGS – pēdējā laikā strādāja Aizsardzības tautas komisariātā; savervēju 1926.gadā mūsu kopīgā darba laikā УВО;
3) OZOLS – pēdējā laikā strādāja par Maskavas kara apgabala politpārvaldes (ПУОКР МВО – Политуправление Московского военного округа) priekšnieka vietnieku; savervēju 1927.gadā Harkivā;
4) KAVALIERS? (KOVALERS?) (īpaši apvilkts un izcelts) – strādā Kijevas kara apgabalā; savervēju 1927.gadā mācību laikā Tolmačova Ļeņingradas Kara-politiskajā akadēmijā;
5) RIEKSTIŅŠ (Рекстен Вольдемар Карлович ) (īpaši apvilkts un izcelts) – Penzas kavalērijas skolas komisārs; savervēju 1936.gadā;
6) DZENĪTIS (īpaši apvilkts un izcelts) – Pievolgas kara apgabala (ПРИВО) 86. (Kazaņa) divīzijas komandieris, savervēju 1937.gadā.

JAUTĀJUMS: – Kā savervējāt RIEKSTIŅU un DZENĪTI?
ATBILDE: – 1936.gadā mans vietnieks Pievolgas kara apgabals Politpārvaldē – BARGERS, kuru savervēju pretpadomju militārai sazvērestībai, man ziņoja, ka viņš sazvērestībā iesaistījis RIEKSTIŅU – Penzas kavalērijas skolas komisāru. Nolēmu RIEKSTIŅU pārvervēt uz latviešu organizāciju.
1936.gada beigās kopīga ar RIEKSTIŅU dienesta brauciena laikā uz Saratovu es, saņēmis RIEKSTIŅA apstiprinājumu par viņa dalību pretpadomju militārā sazvērestībā, pastāstīju viņam par latviešu organizāciju un tās darbību, iepriekš brīdinājis, lai par to nestāsta militārās sazvērestības dalībniekiem (nelatviešiem) ar kuriem viņš saistīts.
1937.gada sākumā biju dienesta komandējumā Kazaņā, kur tikos ar DZENĪTI. Parunājis ar DZENĪTI un pārliecinājies, ka viņš ir nacionālistiski noskaņots, es viņam pastāstīju par latviešu organizāciju un tās vervēšanas un spiegošanas darbu.
Saņēmis no DZENĪŠA piekrišanu iestāties organizācijā, es viņam uzdevu vervēt organizācijā, uzturēt un attīstīt nacionālistisku noskaņojumu latviešos, veikt kaitniecisku darbību armijā.
JAUTĀJUMS: – Pastāstiet par savu sakaru ar BĒRZIŅU Jāni.
ATBILDE: – BĒRZIŅU pazīstu jau no Latvijas. 1930.gadā atbraucis uz Maskavu, tur viņu satiku. BĒRZIŅŠ, zinot par manu dalību organizācijā, man pastāstīja, ka mums priekšā ir šādi uzdevumi:

1) pretpadomju nacionālistiskā propaganda PSRS latviešu vidū, īpaši starp latviešiem, kuri dienē SZSA, un jaunu dalībnieku vervēšana organizācijā;
2) spiegošanas izvēršana Sarkanarmijā ar militāro darbinieku palīdzību un rūpniecībā – ar organizācijas dalībnieku, kuri strādā centrālās iestādēs, trestos, rūpnīcās un fabrikās;
3) diversantu grupu radīšana Sarkanarmijā, bruņošanās rūpniecībā un pie Latvijas robežas.
Visi šie uzdevumi, kā runāja BĒRZIŅŠ, ir pakļauti vienam pamatuzdevumam – sagatavoties PSRS sakāvei sagaidāmajā karā, kas ļaus nostiprināt Latviju, paplašināt to uz Padomju Savienības teritorijas rēķina. BĒRZIŅŠ runāja, ka šajā virzienā darbs ir jau izvērsts caur atbilstošu latviešu kultūras-izglītības iestāžu tīklu, kas tiek plaši izmantotas nacionālistiskam darbam, spiegu un kaitnieku grupu organizācijai.
Tad arī no BĒRZIŅA uzzināju, ka pretpadomju darbību šajās latviešu kultūras-izglītības iestādēs vada: ENDRUPS, BĒRZIŅŠ (ne tas, kurš SZSA Izlūkošanas pārvaldes darbinieks), BERĢIS (strādāja Tautas komisāru padomes ekonomiskajā komisijā) un BEIKA (strādāja PSRS Tautas komisāru padomes Rūpniecības savienības valdē).
Latviešu fašistiskās spiegu organizācijas filiāles, runāja BĒRZIŅŠ, ir Ļeņingradas, Smoļenskas un Harkivas apgabalos, Baltkrievijā un citās vietās, kur tās izvērsušas pretpadomju darbību.
JAUTĀJUMS: – Kurus cilvēkus, kas ir latviešu fašistiskās spiegu organizācijas vadībā BĒRZIŅŠ nosauca Jums?
ATBILDE: – 1934.gadā SZSA štāba telpās BĒRZIŅŠ man stāstīja, ka latviešu organizācijas pagrīdes darbu organizē RUDZUTAKS, kurš ir saistīts ar labējiem – BUHARINU un RIKOVU, un ka organizācijai ir savs militārais štābs, kura sastāvā ir: viņš – BĒRZIŅŠ, EIDEMANS, ALKSNIS un BOĶIS. Kā teica BĒRZIŅŠ, mūsu latviešu organizācija darbojas saziņā ar Padomju Savienības teritorijā esošām poļu, igauņu un somu organizācijām, kuras tāpat kā mēs veic spiegošanas un diversiju darbību.
Poļu, igauņu, latviešu un somu organizācijām pirmskara posmā ir jāveic diversijas Polijas, Igaunijas, Latvijas un Somijas pierobežas rajonos, bet kara sākšanās brīdī – jāizraisa šajos rajonos bruņotas sacelšanās.
1934.gadā BĒRZIŅŠ man stāstīja, ka Sarkanarmijā darbojas pretpadomju sazvērestība, ko vada TUHAČEVSKIS un GAMARŅIKS, kurš gatavo Sarkanarmijas sakāvi gaidāmajā karā.
BĒRZIŅŠ runāja, ja mani kāds mēģinās iesaistīt sazvērestībā, man ir jāpiekrīt, bet par mūsu latviešu organizāciju nevienam no militārajiem sazvērniekiem nav jāsaka. Vēlāk, kad mani pretpadomju militārā sazvērestībā savervēja BULIŅŠ, to pastāstīju BĒRZIŅAM.
Pēc tam esmu runājis ar Aizsardzības tautas komisāra vietnieku aviācijas lietās ALKSNI, kurš man pilnībā apstiprināja BĒRZIŅA teikto.
JAUTĀJUMS: – Kad Jums bija šī saruna ar ALKSNI?
ATBILDE: – 1936.gadā Maskavā, kad iegāju pie ALKŠŅA, viņš man stāstīja, ka no BĒRZIŅA uzzinājis par manu piedalīšanos organizācijā un pretpadomju militārajā sazvērestībā.
ALKSNIS man toreiz teica, ka mūsu organizācijas pretpadomju darbību vada Latvijas valdība, ar kuru saistījies RUDZUTAKS, ka ar Latvijas ģenerālštābu ir saistīti: BĒRZIŅŠ un viņš – ALKSNIS caur SZSA Izlūkošanas pārvaldes darbiniekiem un ka viņš ir saistīts arī ar Latvijas militāro atašeju Maskavā.
ALKSNIS man teica, ka, tā kā karš pret Padomju Savienību var izraisīties 1937.gadā, mums ir jāpastiprina kaitnieciskā darbība armijā, kā arī jānoved līdz kaujas gatavībai diversiju un sacelšanās grupas rajonos pie Latvijas robežas.
Tajā reizē ALKSNIS man stāstīja arī, ka viņam ir īpašs uzdevums, kuru saņēmis caur Latvijas militāro atašeju PSRS – izvērst plašu kaitniecību lauku aerodromu būvē rietumu joslā, īpaši pie Latvijas un Igaunijas robežas, un ka šo darbu viņš paveicis veiksmīgi. Viņam – teica ALKSNIS – ir izdevies izjaukt aerodromu būves plānu Ļeņingradas kara apgabalā.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc neko nestāstāt par savu spiegošanas darbu?
ATBILDE: – Es ar spiegošanu nenodarbojos.
JAUTĀJUMS: – Taču pats liecinājāt, ka viens no organizācijas dalībnieku galvenajiem uzdevumiem bija spiegošana.
ATBILDE: – To apstiprinu arī tagad. Esot latviešu organizācijas dalībniekam man ir jāatbild arī par šīs organizācijas spiegošanas darbību. Tomēr pats spiegošanas darbu neesmu darījis.
JAUTĀJUMS: – Jūsu tukšais paziņojums par Jūsu, it kā, gatavību nest atbildību par spiegošanu nevienam nav vajadzīgs. Tas ir kļūmīgs mēģinājums no Jūsu puses slēpt Jūsu spiegošanas darbību. Jūs esat ne tikai provokators, latviešu fašistiskās organizācijas un pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieks, – Jūs esat spiegs. Tūlīt Jūs šajā ziņā atmaskosim, jo labi zinām Jūsu spiega sakarus ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU (JAUNZEMU? I.L.)
Atbildiet, kad ar viņu saistījāties, un kādu spiegošanas darbu veicāt?
ATBILDE: – Nu ko, ja šis manevrs neizdevās, nāksies atklāt arī šo lappusi manā cīņā ar padomju varu.
Ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU mani iepazīstināja STRAUMĪTIS 1927.gadā, kad mēs kopā mācījāmies Ļeņingradā Tolmačova kara-politiskajā akadēmijā.
Pēc vairākām tikšanās reizēm ar STRAUMĪTI mēs viens otram atklājām, ka esam latviešu organizācijas dalībnieki. STRAUMĪTIS pastāstīja man, ka ir saistīts ar SALNU un PEČAKU un veic nacionālistisku darbu militāro darbinieku – latviešu vidū. Es savukārt pastāstīju STRAUMĪTIM par saviem sakariem ar EIDEMANU un par savu vervēšanas darbību Ukrainā.
Tad pat STRAUMĪTIS man pastāstīja, ka ir saistīts ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU, kuram nodod ziņas par Baltijas flotes un Ļeņingradas kara apgabala daļu stāvokli.
Reiz STRAUMĪTIS atnāca pie manis un teica, ka JAUNZENS lūdz viņu iepazīstināt ar mani. Es piekritu.
Pēc dažām dienām, 1927.gada maijā es tikos ar JAUNZENU Ņevas krastmalā netālu no Tučkova tilta.
JAUNZENS man kā strādājošam Ukrainas kara apgabalā lūdza sniegt viņam jaunākās ziņas par Ukrainas kara apgabala daļu izvietojumu un jaunumiem bruņojumā.
Pēdējā tikšanās reizē nodevu JAUNZENAM lūgtās ziņas. 1927.gadā es viņam vairākas reizes nodevu spiegošanas ziņas par UKA.
Tā kā man drīz bija jāatgriežas no Ļeņingradas atpakaļ uz UKA, es sasaistīju JAUNZENU ar paša organizācijā savervēto KAVALIERI.
KAVALIERI es latviešu organizācijā savervēju 1927.gada sākumā kopīgu mācību laikā Ļeņingradas Tolmačova kara-politiskajā akadēmijā. Nedaudz vēlāk es viņam pastāstīju par savu spiega sakaru ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU.
Īsi pirms akadēmijas beigšanas es tiekoties ar JAUNZENU pastāstīju viņam, ka sakarā ar manu aizbraukšanu uz Harkivu, manu iepriekšējo dienesta vietu, gribu viņu saistīt ar paša organizācijā savervēto KAVALIERI, kurš pēc akadēmijas beigšanas palika strādāt Ļeņingradā. JAUNZENS piekrita un kādā no nākošām dienām es ar viņu sasaistīja KAVALIERI.
Vēlāk KAVALIERIS man stāstīja, ka viņš apgādājis JAUNZENU ar izspiedzes materiāliem.
JAUTĀJUMS: – Ar ko veicāt spiega darbu pēc aizbraukšanas no Ļeņingradas?
ATBILDE: – 1927.gadā, pirms manas aizbraukšanas no Ļeņingradas, JAUNZENS man piedāvāja pēc ierašanās Harkivā saistīties viņa vārdā ar Ukrainas kara apgabala Izlūkošanas nodaļas priekšnieku BĀRU (БААР, latvietis) un nodot viņam tos izspiedzes materiālus, kurus viņš prasīs. Ieradies Harkivā es saistījos ar BĀRU un līdz 1928.gadam sniedzu viņam nedaudz spiegošanas ziņu par Ukrainas Kara apgabalu.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc nedaudz?
ATBILDE: – Tāpēc, ka viņš, būdams UKA štāba Izlūkošanas nodaļas vadītājs, zināja gandrīz visu vajadzīgo par UKA karaspēku.
JAUTĀJUMS: – Bet pēc 1928.gada?
ATBILDE: – 1928.gadā mani iecēla par Sibīrijas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieku.
Pirms izbraukšanas uz SibKA BĀRS man ieteica braucot caur Maskavu tur sameklēt BERKENFELDU (BIRKENFELDU? I.L.), kurš strādāja vai nu Meža eksportā, vai Ārējās tirdzniecības tautas komisariātā, un saistoties viņa vārdā ar to, saņemt no BERKENFELDA tālākus norādījumus spiegošanai. (slīpa svītra)
Maskavā sameklēju BERKENFELDU, kurš izrādījās mans sens paziņa no Latvijas gaitām, un pastāstīju par BĀRA uzdevumu. BERKENFELDS
man teica, ka Novosibirskā viņš nevienu ar mani sasaistīt nevar un solīja pēc kāda laika atsūtīt pie manis pēc izspiedzes ziņām īpašu cilvēku; tomēr nevienu neatsūtīja.
1029.gadā, būdams Maskavā, personīgi tikos ar BERKENFELDU un uz viņa lūgumu sniedzu viņam ziņas par SibKA (izvietojumu, slepenajām daļām, bruņojumu, aizmugures noliktavām u.c.)
JAUTĀJUMS: – Ar ko vēl bijāt saistīts spiega darbībā?
ATBILDE: – 1930.gadā mani iecēla par Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas (ОКДВА) Politpārvaldes priekšnieku.
Pirms izbraukšanas uz Tālajiem Austrumiem, es Maskavā mēģināju sazināties ar BERKENFELDU, lai norunātu ar viņu par tālākiem sakariem, bet uzzināju, ka viņš aizbraucis strādāt aiz robežām.
Iegāju arī pie BĒRZIŅA SZSA Izlūkošanas pārvaldē. Pēc sarunas par dienesta lietām BĒRZIŅŠ teica, ka zin par manu sakaru ar JAUNZENU un prasīja, lai es spiegošanu veicu arī Sevišķajā Sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā.
BĒRZIŅŠ man teica, ka drīz par Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Izlūkošanas nodaļas priekšnieku brauks VAĻINS-GAILIS (Valiņš? I.L.) kuram man būs jānodod spiegu materiāli.
Tiešām, drīz pēc manas ierašanās Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas tur ieradās arī VAĻINS. Reiz būdams pie manis kabinetā VAĻINS teica, ka viņam BĒRZIŅŠ uzdevis saņemt no manis materiālu par Sevišķo Sarkankarogoto Tālo Austrumu armiju, kurus viņš pats dabūt nevar. Un tūlīt lūdza iedot viņam Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas daļu izvēršanas plānu kara laikā. To viņam iedevu.
VAĻINU apgādāju ar spiegošanas materiāliem līdz manai aizbraukšanai no Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas.
1933.gadā, iebraucis Maskavā, es nodevu BĒRZIŅAM precizētu Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas daļu izvēršanas plānu kara laikā, materiālus par nocietinātu rajonu būvniecību Tālajos Austrumos; materiālus par krasta aizsardzības stāvokli; par aviācijas daudzumu; aerodromu un aviabāzu būvniecību un Klusā okeāna flotes stāvokli.
Pēc tam neviens man spiegošanas materiālus nav prasījis.
JAUTĀJUMS: – Sāciet stāstīt par savu piedalīšanos pretpadomju militārā sazvērestībā.
ATBILDE: – 1933.gadā mani atcēla no Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Politpārvaldes priekšnieka amata un 1934.gada sākumā iecēla par Pievolgas kara apgabals Politpārvaldes priekšnieku.
Pirms braukšanas uz Pievolgas kara apgabalu biju Maskavā un redzējos ar BULIŅU. Sarunā ar mani BULIŅŠ taustīja manu noskaņojumu sakarā ar manis atsaukšanu no Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas un iecelšanu aizmugures apgabalā. Biju ar to pavisam neapmierināts un aizvainojumu no BULIŅA neslēpu. BULIŅŠ sāka mani izvaicāt par stāvokli Tālo Austrumu karaspēkā. Stāstīju viņam par lielajām grūtībām, kādas piedzīvo jaunveidotās un formējamās daļas, īpaši priekšniecības un sarkanarmiešu izvietojuma ziņā, kas viņos izraisa asu negatīvu noskaņojumu. BULIŅŠ atbildēja, ka tāda un vēl citas grūtības ir visos apgabalos un ka tas notiek partijas vadības un Vorošilova dēļ. “Vispār – teica BULIŅŠ – virkne apgabalu komandieru un SZSA atbildīgu darbinieku vairs nevar ciest to stāvokli, kāds ir armijā, un vajag kaut ko darīt”.
Ar šo mūsu saruna beidzās.
1934.gada rudenī es atkal redzējos ar BULIŅU, kurš sarunā ar mani par partijas vadību izteicās vēl asāk un man tieši teica, ka ar mums – militārajiem darbiniekiem partija nerēķinās Vorošilova vainas dēļ, kura atcelšanu no Tautas komisāra amata mums visādi jācenšas panākt.
BULIŅŠ man paziņoja, ka armijā ir daudz atbildīgo militāro darbinieku, kas grupējas ap GAMARŅIKU un TUHAČEVSKI un pēc viņu norādījumiem darbojas pret partijas vadību. Šajos BULIŅA izteikumos vērīgi ieklausījos, saprotot, ka viņš mani nezin kāpēc iztausta, tomēr pagaidām savu seju viņam neatklāju.
JAUTĀJUMS: – Vai tad BULIŅŠ Jums tieši par pretpadomju militāru sazvērestību nerunāja?
ATBILDE: – Jā, toreiz viņš par to vēl neko neteica.
JAUTĀJUMS: – Bet par militāru sazvērestību Jūs taču zinājāt no BĒRZIŅA, un tā kā BULIŅŠ jums teica par militāru darbinieku grupas (slīpa svītra), ko vada GAMARŅIKS un TUHAČEVSKIS, pretpadomju darbību, – Jums bija skaidrs, par ko ir runa.
ATBILDE: – BULIŅŠ par to runāja vispārīgi, bet pats par pretpadomju militāru sazvērestību viņam teikt neizšķīros, pareizāk, negribēju.
Par pretpadomju militāru sazvērestību BULIŅŠ man teica tikai 1936.gadā.
Tad viņš man sīki stāstīja par sazvērestības raksturu; par to, ka sazvērestību vada GAMARŅIKS, TUHAČEVSKIS, JAKIRS un UBOREVIČS; dalībnieki ir ĻEVIČEVS, ARONŠTAMS un virkne citu lielu militāro priekšnieku un politdarbinieku; ka sazvērnieki gatavo padomju varas gāšanu bruņotā ceļā, bet ja līdz karam to izdarīt neizdosies, tad provocēt karu Rietumos vai Austrumos un panākt Padomju Savienības sakāvi šajā karā.
Kā man teica BULIŅŠ, sazvērestības vadītāji ir saistīti ar trockistu un labējo centriem.
Saņēmis manu piekrišanu piedalīties militārā sazvērestībā, BULIŅŠ man piedāvāja nodarboties ar jaunu cilvēku vervēšanu sazvērestībā un kaitniecisku darbību sava kara apgabala daļās.
Pēc kāda laika BULIŅŠ man stāstīja, ka pretpadomju militārās sazvērestības sastāvā ir divas līnijas: – viena vispārmilitārā, un otra militāri-politiskā, kuru vada tieši GAMARŅIKS.
JAUTĀJUMS: – Kas tā par militāri-politisko sazvērestības līniju, ko vada GAMARŅIKS? Stāstiet sīki.
ATBILDE: – Kā man stāstīja BULIŅŠ, pretpadomju militārās sazvērestības centra iekšienē, neraugoties uz bloku, bija virkne pretrunu starp TUHAČEVSKI un UBOREVIČU no vienas puses un GAMARŅIKU un JAKIRU no otras. GAMARŅIKS un JAKIRS bija konsekventi trockisti; TUHAČEVSKIS un UBOREVIČS ap sevi grupēja virsnieku aprindas un baltgvardu elementus. Bez tam TUHAČEVSKIS slepus no GAMARŅIKA uzturēja atsevišķu sakaru līniju ar ārzemniekiem.
GAMARŅIKS, JAKIRS, BULIŅŠ un viņiem pieslējušies uzskatīja, ka TUHAČEVSKIS ar viņiem spēlē “netīru spēli” un mēģina viņus izmantot saviem mērķiem, lai pēc padomju varas gāšanas izmestu viņus aiz borta.
Šajā sakarā GAMARŅIKS jau 1934.gadā sāka formēt savu militāri-politisku organizāciju, kuru viņš vajadzības gadījumā domāja nostādīt pret TUHAČEVSKI.
JAUTĀJUMS: – Vai tad pretpadomju militāri-politiskā organizācija bija patstāvīga un darbojās paralēli pretpadomju militārai sazvērestībai?
ATBILDE: – Nē. Visi militāri-politiskās organizācijas dalībnieki bija vienlaikus arī pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieki. Militāri-politiskā organizācija sastāvēja tikai no armijas politaparāta, un sazvērnieku pakļautība, kā likums, gāja no jaunākā politdarbinieka uz vecāko.
Tāda pretpadomju militārās sazvērestības militāri-politiskās līnijas struktūra ļāva GAMARŅIKAM turēt savās rokās visus sazvērniekus no apgabalu, korpusu, divīziju politaparāta un caur viņiem kontrolēt sazvērniekus no komandējošā sastāva.
Tādā veidā savu sazvērnieka darbību veidoju es savā Pievolgas kara apgabals un politpārvalžu priekšnieki citos apgabalos.
Revolucionārās kara padomes Politpārvaldes (ПУР) centrālajā aparātā vadošajos sektoros, kā man teica BULIŅŠ, tāpat sēd visi sazvērnieki, militāri-politiskās organizācijas dalībnieki.
1936.gadā BULIŅŠ man teica, ka ir izveidots militāri-politiskās organizācijas centrs, kurā ir: GAMARŅIKS, viņš – BULIŅŠ, OSEPJANS, TROJANKERS, SLAVINS, VEKĻIČEVS. BULIŅŠ man teica, ka šajā centrā ieskaitīts esmu arī es – MIEZIS.
JAUTĀJUMS: – Vai stāstījāt BULIŅAM par latviešu fašistisko spiegu organizāciju, kuras dalībnieks esat?
ATBILDE: – Nē, neteicu.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc?
ATBILDE: – BĒRZIŅŠ mani brīdināja, ka latviešu organizācijas dalībniekiem, saistoties ar citām pretpadomju organizācijām, – militāru, trockistisku, labēju, ieejot to sastāvā nekādā gadījumā nav jāatklāj tām ziņas par latviešu organizāciju.
Es jau pats sapratu, ka mums – latviešu organizācijas dalībniekiem, iesaistoties jebkādā citā pretpadomju organizācijā un palīdzot tai cīņā pret padomju varu, – tomēr ir savas īpašas latviešu intereses, kuru būtību šīm organizācijām nav vajadzības atklāt. Tāpēc ne BULIŅAM, ne kādam citam no pretpadomju militārās sazvērestības es par latviešu organizāciju neko neesmu teicis. Tāda bija arī citu latviešu organizācijas dalībnieku nostāja.
JAUTĀJUMS: – Jūs sakāt, ka Jums bija BULIŅA uzdevums nodarboties ar jaunu cilvēku vervēšanu pretpadomju militārajā sazvērestībā. Sakiet, kurus esat pats savervējis?

ATBILDE: – No Pievolgas kara apgabala pretpadomju militārajā sazvērestībā es savervēju:
1) BARGERU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka vietnieku;
2) SUBOTINU – Orenburgas vasaras skolas komisāru;
3) GLOVACKI – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes kultūras-izglītības nodaļas priekšnieku, pulka komisāru;
4) PAVLOVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka vietnieku;
5) IGUMNOVU – Uļjanovskas bruņutanku skolas politdaļas priekšnieku;
6) HROMOVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes orgnodaļas priekšnieku;
7) ŅIKITINU – SZSA Artilērijas pārvaldes artilērijas noliktavas Nr.22 komisāru;
8) ČEROBAJEVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes mobdaļas priekšnieku;
9) BIRJUKOVU – 86.strēlnieku divīzijas Politpārvaldes priekšnieku;
10) BLUMFELDU – Pievolgas kara apgabala kara prokuroru;
11) ŠPAKOVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes instruktoru.

JAUTĀJUMS: – Izklāstiet katra no viņiem vervēšanas apstākļus.
ATBILDE: – Uzskaitīto personu apstrāde un vervēšana notika šādos apstākļos:
BARGERS. 1935.gadā SZSA Politpārvaldes partijas komitejā ienāca materiāli, kas viņu atmaskoja kā trockistu. Šajā sakarā viņu izsauca uz Maskavu. Ar viņu runāja GAMARŅIKS, tad viņš atgriezās atpakaļ uz Pievolgas kara apgabalu, bet materiāli tika atstāti bez sekām.
Kad BARGERS atgriezās no Maskavas, es ar viņu runāju, un viņš norādīja, ka no partijas nav izslēgts un armijā atstāts pateicoties GAMARŅIKAM. Es teicu viņam vēl, ka pret komunistiem, kas nepiekrīt partijas politikai, velti izturas slikti un viņus vajā, un ka tāda stāvokļa dēļ valstī un armijā ir daudz neapmierināto VK(b)P CK. Pēc vairākām sarunām, pārliecinājies, ka BARGERS pret partiju attiecas naidīgi, es 1936.gada sākumā pastāstīju viņam par pretpadomju militāro sazvērestību un tās uzdevumiem, kā arī par to, ka sazvērestību vada TUHAČEVSKIS un GAMARŅIKS.
Es uzsvēru BARGERAM, ka viņš varēs sevi pasargāt no atmaskošanas un tiesas sakarā ar savu trockista pagātni, ja piedalīsies sazvērestībā.
Saņēmis BARGERA piekrišanu piedalīties militārajā sazvērestībā es viņam uzdevu nodarboties ar karadienestā esošo vervēšanu.
SUBOTINS. Es zināju, ka SUBOTINS ir neatbruņojies trockists. Ar SUBOTINU man bija vairākas sarunas, kuru gaitā pārliecinājos, ka viņš ir noskaņots pretpadomiski un ka viņu var iesaistīt sazvērestībā. Vienā no sarunām 1936.gadā es viņam paziņoju par militāro sazvērestību un piedāvāju tajā piedalīties. SUBOTINS piekrita.
GLOVACKIS. Uzzināju, ka GLOVACKA tēvs līdz revolūcijai ir bijis liels tiesas darbinieks. Šajā sakarā GLOVACKIS nesaņēma paaugstinājumus dienestā un pauda neapmierinātību ar savu dienesta stāvokli. Izmantojot šo GLOVACKA noskaņojumu es 1936.gada beigās norādīju GLOVACKIM, ka zinu viņa neapmierinātību ar dienestu, bet ka viņam ir jāzina, ka armijā ir daudz neapmierinātu komandieru un politdarbinieku, kuru neapmierinātība ir pavisam pamatota un ir nepareizas politikas iznākums. Tāpēc es viņam teicu – ir jāpanāk pārmaiņas armijas vadībā. Kad redzēju, ka GLOVACKIS man piekrīt, tad tieši teicu par militāro sazvērestību, ko vada TUHAČEVSKIS, GAMARŅIKS un citi, kuras dalībnieki veic kaitniecību un ārda Sarkanarmijas kaujas gatavību.
GLOVACKIS piekrita piedalīties sazvērestībā.
Līdzīgi, tas ir, izmantojot neapmierinātību, politisku svārstīgumu, kompromitējošus materiālus es vervēju sazvērestībā arī pārējos manis nosauktos.
PAVLOVS – bijušais kadru nodaļas priekšnieka vietnieks, pēdējā laikā Pievolgas kara apgabals Politpārvaldes priekšnieka vietnieks, tika manis savervēts sazvērestībā 1936.gadā un manā uzdevumā saglabāja armijā trockistus, labējos un citus pretpadomju elementus, izvirzot viņus atbildīgos amatos.
IGUMNOVS – Uļjanovskas bruņutanku skolas politdaļas priekšnieks. Viņu pazinu kā neatbruņojušos trockistu. Savervēju viņu 1936.gadā, un manā uzdevumā viņš veica kaitniecību skolā.
HROMOVS – Pievolgas kara apgabala ОПК sekretārs. HROMOVU sāku apstrādāt pretpadomju virzienā 1936.gada vidū un tad savervēju sazvērestībā. Vēlāk HROMOVS manā uzdevumā piesedza sociāli svešos cilvēkus, politiski nestabilos, labējos un trockistus.
ŠPAKOVS – SZSA Politpārvaldes instruktors. Savervēju 1935.gadā. Būdams 86.strēlnieku divīzijas komisārs, viņš izjauca partijas darbību, noveda divīzijas politiski-morālo stāvokli līdz visai zemam līmenim, kā iznākumā bija sarkanarmiešu pašnāvības, pļēgurošana, patvaļīgas prombūtnes, nedisciplinētība u.t.t.
JAUTĀJUMS: – Vai jūsu savervētie BARGERS un citi iesaistīja pretpadomju militārajā sazvērestībā jaunus dalībniekus?
ATBILDE: – BARGERS man ziņoja, ka viņš pats savervējis sazvērestībā KONOVALOVU, bijušo apgabala partijas komisijas sekretāru, pulka komisāru (nesen beidza dzīvi pašnāvībā) un PLAU – 12.strēlnieku korpusa komisāru.
BULIŅŠ man teica par bijušā Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka vietnieka BLUAŠVILI dalību sazvērestībā. Pēc sarunas ar BULIŅU es pats sazinājos ar BLUAŠVILI, un viņš man pastāstīja, ka viņš savervējis sazvērestībā ŠNEIDERU – 106. artilērijas pulka komisāru un AGAFONOVU – Pievolgas kara apgabala apgabala avīzes redaktoru.
SUBOTINS man stāstīja, ka viņš sazvērestībā savervējis Pievolgas kara apgabala aviācijas skolas brigādes komisāru FIĻIPOVU.
1937.gada sākumā no SZSA Politpārvaldes Pievolgas kara apgabalā ieradās TOLMAČOVS, kurš bija iecelts par Saratovas karaskolas politnodaļas priekšnieka vietnieku. 1937.gada aprīlī, kad biju Maskavā, BULIŅŠ man paziņoja, ka TOLMAČOVS ir sazvērestības dalībnieks un viņa paša savervēts.
Tās ir visas personas, kuras esmu savervējis sazvērestībā un kuras pazīstu kā sazvērniekus.
JAUTĀJUMS: – Vai apstiprināt, ka esat nosaucis visus Jums zināmos pretpadomju militārās sazvērestības dalībniekus?
ATBILDE: Nenosaucu KESLERU – 53.divīzijas politnodaļas priekšnieka vietnieku.
1936.gadā BARGERS man pateica, ka vervējot KESLERU sazvērestībai, pēdējais viņam teicis, ka jau esot savervēts vācu fašistiskajā organizācijā Pievolgas Vāciešu Republikā. KESLERS BARGERAM teicis, ka šo organizāciju vada Pievolgas Vāciešu Republikas VK(b)P apgabala komitejas sekretārs FREŠERS un CIK un Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs – VELIŠS.
Kā teica KESLERS, vācu fašistiskā organizācija uzdevumā no Vācijas veic Pievolgas Vāciešu Republikā nacionālistisku un sacelšanās darbību un ka no Vācijas pie viņiem ar dažādiem ieganstiem iebrauc fašistu aģenti, tajā pat reizē BARGERS man stāstīja, ka KESLERS vāciešu kara daļās veic nacionālistisku pretpadomju darbību.
JAUTĀJUMS: – Kādu kaitniecisku darbību veicāt Jūs Pievolgas kara apgabalā?
ATBILDE: – Būdams Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieks, visos iespējamos veidos saglabāju partijā un armijā trockistus, labējos un citus pretpadomiski noskaņotus un sociāli-svešos cilvēkus. Ar viņiem es rēķinājos kā ar pamatkadriem, uz kuriem mums sazvērniekiem bija jābalstās savā kaitnieciskajā darbībā.
Tā es saglabāju partijā un armijā morāli izvirtušo SUBOTINU, lai gan partijas organizācija prasīja viņa izslēgšanu no partijas; vēlāk es viņu savervēju sazvērestībā.
Es atjaunoju partijā bijušo baltgvardu morāli izvirtušo TRUŠŅIKOVU – Saratovas bruņutanku skolas priekšnieka palīgu tehniskajā ziņā.
Partijas dokumentu pārbaudes un nomaiņas laikā es atstāju izslēgšanai no partijas nolemtos: MAIZĻINU – 61.divīzijas politnodaļas instruktoru, neatbruņojušos trockistu (кадровый троцкист); MIHTAHEJEVU – 61.divīzijas pulka komisāru, morāli izvirtušu; MURZINU – 61.artpulka komisāru, nederīgu, politiski nestabilu darbinieku; 6. rezerves kavalērijas pulka komisāru (uzvārdu neatceros), pulks pēc tautības skaidri aizdomīgs (slīpa svītra) spiegošanas ziņā.
Pateicoties man tika saglabāti atvaļināšanai no armijas un izslēgšanai no partijas paredzētie trockisti:
FIĻIPOVS – Orenburgas skolas aviabrigādes komisārs un IGUMNOVS – Uļjanovskas bruņutanku skolas politnodaļas priekšnieks, un virkne citu.
Pievolgas kara apgabalā es apstiprināju kaitnieciskus būvniecības plānus, pēc kuriem vienā laikā sākās būve visos objektos, ar aprēķinu nevienu nepabeigt noteiktajā termiņā. Tādējādi netika pabeigta un iekonservēta celtniecība Orenburgas skolā, Penzas kavalērijas skolā, Uļjanovskas īpašās tehnikas skolā.
Kaitniecība politdarba jomā tika novesta līdz politiskās audzināšanas darba izjaukšanai daļās; politsastāva priekšniecības sagatavošanas izjaukšanai; politdarbā tika atstāti nederīgi darbinieki.
Es tīši izjaucu un aizmālēju iztrūkumus un amorālu rīcību, īpaši Orenburgas skolā, Kazaņas un Voļas garnizonos.
Tika aizmālētas un veicinātas sadzīves nebūšanas, netika pievērsta uzmanība karavīru un komandējošā personāla, ēdināšanai, veicināti disciplīnas pārkāpumi.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc neko neliecināt par savu diversiju darbību?
ATBILDE: – Pateikšu arī par to.
No BULIŅA saņēmu uzdevumu veikt ne vien kaitniecisko, bet arī diversiju darbu. Lai izveidotu diversiju grupu artilērijas noliktavā Nr.22, savervēju noliktavas Nr.22 komisāru ŅIKITINU. Viņam uzdevu savervēt vajadzīgos cilvēkus noliktavā, lai viņus iekļautu diversijas grupā.
1936.gada beigās, tiekoties ar ŅIKITINU es viņam vaicāju, kā pildās viņa uzdevums? ŅIKITINS man atbildēja, diversiju grupa noliktavā izveidota.
ŅIKITINAM devu norādījumu uzspridzināt artilērijas noliktavu kara pasludināšanas vai pretpadomju sacelšanās valstī brīdī.
1936.gada beigās, pēc divīziju, pulku komandieru, divīziju politdaļu (подив) priekšnieku un pulku komandieru palīgu politiskajās lietās apspriedes jautājumā par mācību gara rezultātiem un uzdevumiem nākošajam gadam, es sazvērestības ietvarā runāju ar 86. (Kazaņā) strēlnieku divīzijas politnodaļas priekšnieku BIRJUKOVU un uzdevu viņam izveidot diversiju grupu Kazaņas šaujampulvera noliktavā. Vai BIRJUKOVS šo grupu izveidoja, nezinu, jo līdz manai aizbraukšanai uz Baltkrievijas kara apgabalam viņu neredzēju.
JAUTĀJUMS: – Mēs zinām, ka Kuibiševā Jūs bijāt saistīts ar pretpadomju labējo trockistu organizāciju. Lieciniet šajā jautājumā.
ATBILDE: – Labējo trockistu organizācijā, kas pastāvēja Kuibiševas apgabalā, – es nesastāvēju, bet pretpadomju darbībā biju saistīts ar šās organizācijas vadītāju, bijušo Kuibiševas VKb)P Apgabala komitejas sekretāru – ŠUBRIKOVU.
Ar ŠUBRIKOVU tuvu sagājos 1935.gadā un bieži biju pie viņa dzīvoklī. ŠUBRIKOVS sākumā piesardzīgi bet vēlāk drošāk sāka izteikt man savu nepiekrišanu VKb)P CK lauksaimniecības un citos jautājumos. Viņš teica, ka pie tādām pat domām turas daudzi VKb)P apgabalu sekretāri, piekrītot vai nu labējo vai trockistu nostājai.
Reiz 1936.gadā, kad biju pie viņa vasarnīcā, ŠUBRIKOVS man vaicāja – vai es zinu par labējo organizācijas pastāvēšanu, kuru vada RIKOVS un BUHARINS. Sākumā es jautājumu nesapratis atbildēju: “Būtu smieklīgi to nezināt, visa valsts to zin”. Tad ŠUBRIKOVS man teica – “Nē, par to zin nedaudzi; es runāju par to nelegālo darbu, ko dara labējo organizācija; tajā organizācijā ietilpst virkne apgabalu komiteju un novadu komiteju (kraikom); Tajā sastāvu arī es un veicu kaitniecisku darbību pret partiju pie mums apgabalā; domāju, ka arī tu mūs atbalstīsi.”
Pēc tam es ŠUBRIKOVAM pastāstīju, ka jau piedalos pretpadomju darbā pretpadomju militāras sazvērestības sastāvā. ŠUBRIKOVS man teica, ka par militāro sazvērestību viņš zin.
Norunājām ar ŠUBRIKOVU, ka viņš ne ar vienu no viņa vadītās organizācijas mani nesaistīs.
Es ŠUBRIKOVU informēju par savu vervēšanas un kaitniecības darbu Pievolgas kara apgabalā. ŠUBRIKOVS savukārt stāstīja man par viņu veikto kaitniecību lauksaimniecībā, rūpniecībā, par jaunās celtniecības kavēšanu, pilsētas saimniecības sabrukumu u.c.
ŠUBRIKOVS mani brīdināja, ka tad, kad organizācijai būs vajadzīgs bruņots spēks, viņš man darīs zināmu un saņēma no manis piekrišanu palīdzēt viņam šajā ziņā, bet nepieciešamības gadījumā – apgādāt organizāciju ar ieročiem.
No ŠUBRIKOVA zinu, ka viņa uzdevumā bijušais Pievolgas kara apgabals karaspēka komandiera aizvietotājs – KUTJAKOVS ir veicis darbu veidojot sacelšanās šūniņas Pievolgā.
JAUTĀJUMS: – Bet par savu dalību latviešu fašistiskā spiegu organizācijā ŠUBRIKOVU informējāt?
ATBILDE: – Nē. Par to, jau manis izteiktu apsvērumu dēļ, ŠUBRIKOVAM neteicu.
JAUTĀJUMS: – Kurus Jūs zināt no pretpadomju labēji-trockistiskās organizācijas Kuibiševas apgabalā.

ATBILDE: – No ŠUBRIKOVA zinu šādus pretpadomju labēji-trockistiskās organizācijas dalībniekus Kuibiševas apgabalā:
1) ĻEVINS – VKb)P Kuibiševas Apgabala komitejas otrais sekretārs;
2) POLBICINS – Apgabala izpildkomitejas priekšsēdētājs;
3) SEGALS – Kuibiševas Apgabala komitejas vadošo partijas orgānu nodaļas (ОРПО – Отдел руководящих партийных органов) vadītājs;
4) AMOSS – VKb)P Kuibiševas Pilsētas komitejas sekretārs;
5) AĻEKSEJEVS – Apgabala izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks;
6) SUSMANS – VKb)P Sizraņas Apgabala komitejas sekretārs;
7) POĻAKOVS – VKb)P Bezenčunas Pilsētas komitejas sekretārs
8) PRUSAKOVS – VKb)P Mordovas Apgabala komitejas sekretārs;
9) REZŅIKOVS – VKb)P Kuibiševas Apgabala komitejas kultūr-propagandas nodaļas vadītājs.

JAUTĀJUMS: – Kad tikāt iecelts par Baltkrievijas kara apgabala Kara padomes locekli?
ATBILDE: – 1937.gada maijā.
JAUTĀJUMS: – Kādu pretpadomju darbību veicāt Baltkrievijas kara apgabalā?

ATBILDE: – Baltkrievijas kara apgabalā pats nevienu nevervēju. Zinu virkni sazvērestības dalībnieku, par kuriem runāja BULIŅŠ, nododot man lietas. BULIŅŠ man nosauca:
PISMAŅŅIKU – BKA Politpārvaldes priekšnieka vietnieks;
KRASNOVU – BKA štāba komisārs, vēlāk SZSA komandējošās pārvaldes priekšnieka vietnieks;
LOSEVU – 9.smagās aviabrigādes komisārs;
FELDU – 27.divīzijas komisāra pienākumu izpildītājs.

BULIŅŠ man runāja arī par bijušo BKA apgabala partijas komisijas sekretāru – ŽUKOVU un 24.kavalērijas divīzijas komisāru RAZGONOVU.
Par ŽUKOVU BULIŅŠ teica, ka tas ir pilnīgā viņa un PISMAŅŅIKA ietekmē un izpilda visus viņu norādījumus trockistu un citu pretpadomju elementu saglabāšanas partijā ziņā. Uz manu ierašanos ŽUKOVS bija jau atcelts no amata par pļēgurošanu un aizbraucis uz citu apgabalu.
RAZGONOVU BULIŅŠ raksturoja kā divīzijas darbību izgāzušu; viņš man norādīja, ka RAZGONOVU varēs bez īpašām grūtībām iesaistīt sazvērestībā, tomēr RAZGONOVS drīz tika no amata atbrīvots un no partijas izslēgts.
JAUTĀJUMS: – Ar kuriem no jūsu uzskaitītajiem pretpadomju sazvērestības BKO Jūs saistījāties?

ATBILDE: – 1937.gada jūlijā es BULIŅA vārdā saistījos ar PISMAŅŅIKU, kurš man paziņoja, ka sazvērestības dalībnieki ir:
1) NOVIKOVS – BKA Politpārvaldes orgnodaļas priekšnieks;
2) TUTUNKINS – apgabala avīzes ‘Krasnoarmeiskaja Pravda’ redaktors, vēlāk SZSA Politpārvaldes darbinieks;
3) GREBEŅŅIKS – 2.strēlnieku divīzijas komisārs, tagad Aizbaikala kara apgabala Politpārvaldes priekšnieks, divīzijas komisārs.

JAUTĀJUMS: – Vai tad tas ir viss, ko darījāt sazvērestības ziņā BKA?
ATBILDE: – Drīz pēc manas nozīmēšanas uz BKA sākās militārās sazvērestības sagrāve. Šajā sakarā es no BULIŅA saņēmu norādījumus, lai es, būdams jauns cilvēks BKA, pagaidām, līdz pāries arestu vilnis, ne ar vienu no sazvērniekiem, izņemot PISMAŅŅIKU, nesaistos un pagaidām ar vervēšanu nenodarbojos.
Nogaidot sazvērnieku arestu viļņa pāriešanu, par kuru runāja BULIŅŠ, es BKA aktīvi pretpadomiski nedarbojos. Tomēr, kā redzat, šis sazvērnieku arestu vilnis nepārgāja un galu galā noveda pie BULIŅA un manis paša aresta.

No maniem vārdiem pierakstīts pareizi, esmu izlasījis –

A.I.Miezis.

PRATINĀJA: –
PSRS NKVD GUGB 5.NODAĻAS PRIEKŠN.PAL.
Valsts drošības majors – LISTENGURTS
NKVD GUGB 5.NODAĻAS PRIEKŠN.
Valsts drošības kapteinis – MALIŠEVS.
NKVD GUGB 5.NODAĻAS OPERATĪVAIS PILNVAROTAIS
Valsts drošības leitnants – KRIVOŠEJEVS.

Pareizi:



PSRS NKVD GUGB 5.NODAĻAS SEKRETĀRS
Valsts drošības vec.leitnants
/paraksts/
(PROKOFJEVS)

========================================================
Nr. 63
PSRS NKVD šifrotelegramma Nr. 49999
par latviešu represēšanas operācijas veikšanu
1937.gada 30.novembris
Pilnīgi slepeni
Visiem republiku iekšlietu tautas komisāriem
UNKVD priekšniekiem
DTO GUGB priekšniekiem

Maskavā un virknē apgabalu ir atklātas lielas spiegu-diversijas un nacionālistiskas kontrrevolucionāras latviešu organizācijas, ko izveidojusi Latvijas izlūkošana un kas saistītas ar citu valstu izlūkošanām. Šie latviešu kontrrevolucionārie formējumi virknē gadījumu ir ietilpušas labējo trockistu organizāciju un militāri-trockistiskas sazvērestības sastāvā kā nacionālistiskas latviešu filiāles un centri.

Ar mērķi likvidēt Latvijas izlūkošanas darbību un sagraut latviešu nacionālistisko pretpadomju darbību PSRS teritorijā pavēlu:

  1. 1937.gada 3.decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kurus tur aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.
  2. Arestam ir pakļauti visi latvieši:
    a) kas atrodas operatīvajā uzskaitē un izstrādē,
    b) politemigranti no Latvijas, kas ieradušies PSRS pēc 1920.gada,
    v) pārbēdzēji no Latvijas’
    g) biedrības “Prometejs” un latviešu klubu vietējo filiāļu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki,
    d) Latviešu strēlnieku biedrības pie Osoaviahima vietējo nodaļu vadītāji un biroja locekļi.

http://docs.historyrussia.org/ru/nodes/49320-shifrotelegramma-nkvd-sssr-49990-o-provedenii-operatsii-po-repressirovaniyu-latyshey-30-noyabrya-1937-g#mode/inspect/page/1/zoom/4

================

Miezis Augusts Jāņa dēls. 2.ranga armijas komisārs. Latvietis. VK(b)P biedrs no 1912.g. maija.
Dzimis 1894.gadā Līvzemes guberņas Valmieras apriņķa Rozenbergas (Rozulas) pagastā strādnieka ģimenē. Beidzis divgadīgu skolu. No jaunības piedalījies revolucionārā kustībā. 1913.g. notiesāts uz diviem gadiem ieslodzījuma Rīgas cietoksnī. Pēc termiņa nosēdēšana brīvībā nav bijis ilgi. 1915.gadā kara tiesa piespriedusi divus gadus vieninieka kamerā, ko atsēdējis Petrogradas cietumā ‘Kresti’. Pēc 1917.gada februāra revolūcijas īsajā Krievijas Republikas laikā izgāja brīvībā un nodarbojās ar partijas darbu Valmierā.
Partijas mobilizēts Strādnieku Zemnieku Sarkanarmijā no 1919.g. janvāra. Krievijas Pilsoņu kara dalībnieks. Politsastāva amatos piedalījies kaujās pret vāciešiem, ģen. Deņikina karaspēku un Polijas karaspēku. No 1919.janvāra – Rīgas kara komisāra palīgs. No tā paša gada maija – rezerves Latviešu strēlnieku pulka kara komisārs. No 1919.g. decembra 20.brigādes 7.strēlnieku divīzijas kara komisārs. No 1920.g. marta – 53.strēlnieku divīzijas kara komisārs. No tā paša gada novembra – Ukrainas rezerves armijas 2.brigādes kara komisārs.
Pēc Pilsoņu kara SZSA karaspēkā atbildīgos politsastāva amatos. No 1921.g. aprīļa – 20.brigādes 7.strēlnieku divīzijas kara komisārs. No 1922.g. jūlija tās pašas divīzijas 20.strēlnieku pulka kara komisārs. No 1922.g. septembra – 8.strēlnieku korpusa štāba kara komisārs. No 1923.g. maija – 1. sarkano kazaku kavalērijas divīzijas kara komisārs un politnodaļas priekšnieks. No 1924.gada septembra – 3. Besarābijas kavalērijas divīzijas kara komisārs un politnodaļas priekšnieks.
No A.I.Mieža atestācijas par 1925.gadu uz 3. Besarābijas kavalērijas divīzijas kara komisāru un politnodaļas priekšnieku: “Liels gribas spēks. Enerģisks, izlēmīgs. Ar ārkārtīgu neatlaidību un sīkstumu, kas robežojas ar stūrgalvību, panāk viņam uzdoto uzdevumu izpildi. Prot patstāvīgi tikt skaidrībā jebkuros apstākļos. Darbā uzrāda lielu iniciatīvu. Prot pareizi izmantot darbā augstāk stāvošu politorgānu direktīvas, tās darba gaitā padziļinot un paplašinot atbilstoši apstākļu prasībām. Disciplinēts un izpildīgs. Vesels un derīgs pārgājiena apstākļiem. Ar lielu praktiskā darba armijā stāžu vadošos amatos. Ir kaujas nopelni (apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni). Speciālas militārās sagatavotības nav, bet ļoti interesējas par militāri-zinātnisku darbu. Vecs partijnieks ar pagrīdes darba rūdījumu. Ciets un nosvērts. Ārkārtīgi taktisks. Piemīt pareizas attieksmes pret masām prasme, tās pazīst un to vidū viņam ir liela autoritāte. Darbā cieti bet prasmīgi virza pareizo partijas līniju. Teorētiskā, vispārizglītojošā un politiskā sagatavotība ir pietiekama. Aktīvi piedalās partijas un politiskajā darbā. Darba laikā divīzijā šā darba stāvoklis ir ievērojami uzlabojies. Ieņemamajam amatam atbilst pilnīgi. Ir cienīgs tikt virzīts uz korpusa kara komisāra amatu ārpus kārtas.”
Un tāda izvirzīšana drīz notika. No 1925.g. septembra A.I.Miezis ir 2.kavalērijas korpusa kara komisārs. 1927.gadā beidzis augstākā politsastāva pilnveidošanas kursus pie Tolmačova Kara-politiskās akadēmijas. No 1927.g. augusta – Ukrainas kara apgabala priekšnieka vietnieks, No 1928.gada maija – priekšnieka vietnieks, no 1929.gada februāra – Sibīrijas kara apgabala politpārvaldes priekšnieks. No 1930.gada oktobra – Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Revolucionārās kara padomes loceklis un politpārvaldes priekšnieks. No 1933.gada augusta – Pievolgas kara apgabala Revolucionārās kara padomes loceklis un politpārvaldes priekšnieks. No 1937.gada aprīļa – Baltkrievijas kara apgabala karaspēka komandiera vietnieks politiskajā darbā un politpārvaldes priekšnieks. Kara padomes pie PSRS Aizsardzības tautas komisariāta loceklis.
[Ir “Nošaujamo sarakstā” (расстрельном списке), ko 1937.gada 26.jūlijā parakstījis J.Staļins un V.Molotovs. АВКВС. Л. 2.АП РФ. Оп. 24. Д. 4-17. Л. 214 http://old.isu.ru/filearchive/dissert/d_Pavlovich.pdf )]
Arestēts 1937.gada 26.novembrī. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1938.gada 21.aprīlī apsūdzot dalībā militārā sazvērestībā piespriedusi nošaušanu, tajā pat dienā nošauts. Ar Kara kolēģijas 1956.gada 28.jūlija lēmumu reabilitēts.
Черушев Н.С., Черушев Ю.Н. Расстрелянная элита РККА (командармы 1-го и 2-го рангов, комкоры, комдивы и им равные). 1937-1941. Биографический словарь. М., 2012, с. 49-50. http://1937god.info/node/539

=================

JĀNIS RIEKSTIŅŠ. Par Lielo teroru pret latviešiem.

Arhīvi, atmiņa runā:
Par Lielo teroru pret latviešiem

Tās briesmīgās, vēl nepieredzētās represijas, kuras “uzvarējušā sociālisma zemē” PSR Savienībā tika izvērstas 1937. un 1938. gadā un kuras amerikāņu vēsturnieks Roberts Konkvists savā pētījumā trāpīgi nosauc par Lielo teroru, traģiskā veidā skāra arī daudzus tūkstošus tolaik Padomju Savienībā dzīvojošos latviešus. Un kaut arī pēc šīs padomju komunistiskā režīma inkvizīcijas ir pagājuši daudzi gadu desmiti, mēs diemžēl tā arī precīzi nezinām, cik tad mūsu tautiešu tolaik tika represēti. Vēl mazāk zinām par to, kas iekšlietu tautas komisariāta izmeklētāju moku kambaros bija jāpiedzīvo un jāpārcieš.
Ja pētnieks šodien ielūkosies upuru pratināšanas protokolos un viņu “pašrocīgi” rakstītajās “atzīšanās” liecībās, tad daudzos gadījumos atklāsies patiešām briesmīga, gluži neticama aina. Kas gan tur nebūs atrodams – gan plaši sazarotie, pa visu lielo impēriju izvērstie “latviešu nacionālistiskie” centri, “kontrrevolucionārās” un “spiegošanas” organizācijas, gan neskaitāmas “liecības” par latviešu sarīkotajiem diversiju un sabotāžas aktiem. Daudzi no viņiem tika apvainoti arī par terora aktu gatavošanu pret “biedru Staļinu” un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem…
Bet tā jau nebija tikai Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) nagu maucēju uzmācīgā ideja. Cīņa pret “nacionāļiem” un “politemigrantiem” tika uzsākta un izvērsta pēc paša J.Staļina un viņa domubiedru rīkojuma – vispirms pret vāciešiem, tad poļiem, līdz 1937.gada novembrī pienāca kārta arī latviešiem.
Visiem latviešiem.
Līdz tam, kopš Lielā terora sākuma daudziem latviešiem pierakstīja līdzdalību trockismā, kā arī citos antistaļiniskajos novirzienos, kā arī t.s. militāri fašistiskajā sazvērestībā, kuru īpaši plaši izvērsa un fabricēja pēc Padomju Savienības maršala M.Tuhačevska un dažu citu Sarkanās armijas augstāko komandieru aresta un nošaušanas 1937.gada jūnijā. Viņu vidū bija arī Roberts Eidemanis, kuru PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova izpalīgi pēc tam pataisīja arī par vienu no t.s. latviešu nacionālistiskā centra vadītājiem. Bijušais PSRS IeTK 3. pārvaldes 3. daļas priekšnieks valsts drošības vecākais majors A.Radzivilovskis 1939. gada 16. aprīļa nopratināšanā liecināja: “Es prasīju Ježovam, kā realizēt viņa direktīvu par pretpadomju pagrīdes atklāšanu latviešu vidū. Viņš man atbildēja, ka neesot ko kautrēties, ja trūkstot konkrētu materiālu, tad vajagot izraudzīties dažus latviešus no VK(b)P [Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas] biedru vidus un izsist no viņiem nepieciešamās liecības. Ar šo publiku nevajagot ceremonēties. Vajagot pierādīt, ka latvieši, poļi u.c. (..) esot spiegi un diversanti.”
Faktiski pēc šāda “scenārija” Lielā terora laikā arī notika “latviešu sazvērnieku” apsūdzības lietu fabricēšana. Bijušais IeTK Maskavas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks A.Poste|s liecināja: “(..) Zakovska [L.Zakovskis – PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks] norādījums “pirmajā pratināšanā sadot pa purnu”, no “organizācijas dalībnieka” dabūt īsas liecības uz pāris lapām par citiem cilvēkiem, Zakovska personīgais piemērs Tagankas cietumā, kā vajagot pratināt, – tas viss izsauca masveida, vispārēju arestēto piekaušanu un arestēto piespiestas, melīgas liecības ne tikai par sevi, bet arī par saviem paziņām, tuviem darbabiedriem un pat radiniekiem, kā arī par personām, kuras viņi nekad nebija pazinuši. (..) Arestēja un nošāva veselām ģimenēm, kuru vidū bija pat pilnīgi neizglītotas sievietes, nepilngadīgie, pat grūtnieces, un viņiem visiem bez jebkādiem materiāliem bija paredzēta nošaušana tikai tāpēc, ka viņi bija “nacionāļi”.”
Kad Lielais terors bija iznīcinājis gandrīz visus PSRS diktatora J.Staļina idejiskos pretiniekus – trockistus, buhariniešus, zinovjeviešus, labējos, “militāros sazvērniekus”, “nacionāļus” un “politemigrantus” – pienāca laiks represēt arī pašus represētājus. Tika nošauts pats iekšlietu tautas komisārs N.Ježovs, citi IeTK augstākie ierēdņi.
Viņu izmeklēšanas lietās atklājās arī visa Lielā terora cilvēku mocīšanas un izmeklēšanas materiālu falsifikācijas tehnoloģija.
Taču arī tad, kad paši šie mocītāji tika nošauti vai nosūtīti uz labošanas darbu nometnēm, viņu upuru lietās nekādas izmaiņas netika izdarītas – pēc tām tika pieņemti lēmumi par “sazvērnieku” nošaušanu vai notiesāšanu ar ilgiem gadiem ieslodzījumā. Lielā terora laikā safabricēto apsūdzības lietu pārskatīšana aizsākās tikai pēc J.Staļina nāves un visu ienīstās Sevišķās apspriedes likvidēšanas 1953.gadā.
Šajā lielajā staļiniskās inkvizīcijas mocību procesā tika salauzti pat visstiprākie cilvēki, kuri pēc tam parakstīja visbriesmīgākos melus. Tie palikuši arī viņu apsūdzības lietās.
Taču ne mazums bija arī tādu, kuri par savu labo vārdu, patiesību un savu tālāko likteni cīnījās līdz galam, līdz pēdējai iespējai.
Lielā terora laikā PSR Savienībā dzīvojošo latviešu traģēdiju dziļi un plaši atklāj 1998.gadā klajā nākušie Arvīda Auna-Urālieša un Dzintras Vīksnas sagatavotie “Latviešu saraksti” (1929-1938), kā arī dažas citas publikācijas.
Šajās dokumentu kopās, kuras piedāvāju lasītājam, galvenā uzmanība tiks pievērsta šā Lielā terora “tehnoloģijai” – arestēto spīdzināšanai un apsūdzības lietu falsifikācijai. Lielā terora būtības izpratnei tiek publicēti arī daži vispārēja rakstura dokumenti.

1. LIELĀ TERORA DIREKTĪVIE DOKUMENTI

PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova rīkojums
nekavējoties savākt ziņas par latviešiem

Visiem republiku IeTK,
novadu un apgabalu IeTK pārvaldēm

Pilnīgi slepeni
1937.gada 23.novembrī

Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušās kultūrizglītojošās biedrības “Prometejs” filiālēm, latviešu klubiem, rakstnieku biedrībām, laikrakstiem, teātriem, likvidētās akcionāru sabiedrības “Produkts” valdi, latviešu kolhoziem, latviešu amatieru arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās, kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos, dažādiem Osoviahima (aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība – J.R.) tipa pulciņiem, latviešu strēlnieku biedrībām pie Osoviahima, dažādām latviešu mācību iestādēm, novadniecībām, latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un svarīgākajos uzņēmumos un būvēs. Paziņojiet man šo latviešu koncentrācijas punktu precīzu dislokāciju, par katru veidu norādot punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš – 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē ar to sagatavojiet visu šo latviešu koncentrēšanās punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju) arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām ir paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos, turpmāk izvēršot to tāpat kā poļu operāciju.
Operācijas laiks un tās veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītajiem kontingentiem.

Ježovs

[1937.gada 13.novembra rīkojuma pirmpublicējums starptautiskā Memoriāla izdevumā “30 октября”, 2000.g. Nr.4.]


PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova
šifrotelegramma par latviešu arestiem

Visiem republiku iekšlietu tautas komisāriem,
IeTK pārvalžu priekšniekiem (..)

Pilnīgi slepeni
Šifrotelegramma Nr. 49990
1937.gada 30.novembrī

Maskavā un vairākos apgabalos ir atklātas lielas latviešu spiegu – diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas, kuras ir izveidojis Latvijas izlūkdienests un kuras ir saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. Šie kontrrevolucionārie latviešu formējumi vairākos gadījumos ietilpa labējo trockistu organizāciju un militāri fašistiskās sazvērestības sastāvā kā latviešu nacionālistiskās filiāles un centri.
Lai ļikvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā, pavēlu:

  1. 1937.gada 3.decembrī vienlaikus visās republikas, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību, arestus.
  2. Arestam tiek pakļauti visi latvieši:
    a) kuri atrodas operatīvajā uzskaitē un izstrādājamie,
    b) politemigranti no Latvijas, kuri PSRS ieradušies pēc 1920. gada,
    c) pārbēdzēji no Latvijas,
    d) biedrības “Prometejs” vietējo filiāļu un latviešu klubu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki,
    e) agrāk funkcionējošo akcionāru sabiedrību “Produkts” un “Kokmateriālu produkts” bijušie vadītāji un valdes locekļi,
    f) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus,
    g) latvieši, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi PSRS.
  3. Veicot operāciju, īpašu uzmanību pievērsiet tam, lai rūpīgi attīrītu no augstāk minētā kontingenta aizsardzības nozīmes uzņēmumus, aizsardzības cehus, elektrospēka uzņēmumus un būves, visa veida transportu; tautas komisariāta un valsts iestāžu specsektorus un nodaļas, kuras atbild par aizsardzības un mobilizācijas jautājumiem un armijas, flotes, IeTK karaspēka, IeTK orgānu aparāta šifrēšanas darbiem, kā arī kolhozus, sovhozus un apdzīvotās vietas, kuras atrodas īpašā režīma un aizliegto zonu robežās un ir tuvu nocietinātajiem rajoniem un aizsardzības būvēm.
  4. Vienlaikus ar arestu operācijas izvēršanu sāciet enerģisku izmeklēšanas darbu, lai atmaskotu kontrrevolucionārā darba organizatorus un vadītājus, lai izsmeļoši atklātu visus spiegu diversiju un nacionālistisko kontrrevolucionāro grupu un organizāciju atzarus un dalībniekus.
  5. Ja ir nepieciešams, arestēt komandējošā priekšniecības sastāva personas, kurām ir militārās un speciālās dienesta pakāpes, kā arī personas, kuras skaitās CK nomenklatūrā, pieprasīt PSRS IeTK sankciju.
  6. Lietu noformēšanu un to izmeklēšanu veikt operatīvās pavēles 00485 6. punkta kārtībā.
  7. Par arestu operācijas rezultātiem paziņot 5.decembrī. Par izmeklēšanas gaitu ziņot piecu dienu ziņojumos, darot zināmus galējos skaitļus un par visbūtiskākajām un svarīgākajām liecībām, vienlaikus izsūtīt arestēto sarakstus ar pilniem orientējošiem datiem.

Ježovs

[1937. gada 30. novembra šifrotelegrammas Nr. 49990 pirmpublicējums starptautiskā Memoriāla izdevumā “30 октября” 2000.g. Nr.4. Publikācijas “”Latviešu operācija” 1937.-1938. gadā: arhīvu komentārs” autori Ņikita Ohotins un Arsenijs Roginskis norāda, ka, pēc IeTK statistikas, pavisam pa “latviešu līniju” gada laikā (t.i., no 1937.gada decembra līdz 1938.gada novembra vidum) tikuši arestēti apmēram 25 000 cilvēku. “Divnieki” un “sevišķie trijnieki” pa “latviešu līniju” notiesājuši 22 360 cilvēkus. No tiem 16573 cilvēkiem (74%) ticis piespriests nāves sods.

  • Šifrotelegramma izsūtīta ar PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka M.Frinovska parakstu.]

lzvilkums no PSRS Tautas Komisāru Padomes
un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas
Centrālās komitejas 1938.gada 17.novembra lēmuma
par arestiem, prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu

PSRS TKP un VK(b)P CK lēmums
1938.gada 17.novembrī

Par arestiem un prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu

Tautas Komisāru Padomes un VK(b)P CK lēmumā minēts, ka 1937.-1938.gadā partijas vadībā IeTK [Iekšlietu tautas komisariāta] orgāni ir paveikuši lielu darbu, lai sagrautu tautas ienaidniekus un iztīrītu PSRS no daudzskaitlīgajiem spiegu, teroristu, diversantu un kaitnieku kadriem no trockistu, buhariniešu, eseru, meņševiku, buržuāzisko nacionālistu, baltgvardu, bezkaunīgo kulaku un kriminālnoziedznieku vidus, kuri bija ārvalstu izlūkdienestu, īpaši Japānas, Vācijas, Anglijas, Polijas, Francijas izlūkdienestu, ievērojams spēks.
Vienlaikus IeTK orgāni ir paveikuši lielu darbu, lai sagrautu ārvalstu izlūkdienestu spiegu un diversantu aģentūru, kura PSRS bija pārsviesta no aizrobežas zem tā saukto politemigrantu un pārbēdzēju maskas no poļu, rumāņu, somu, vāciešu, latviešu, igauņu un harbiniešu vidus. (..)
Taču nedrīkst domāt, ka līdz ar to PSRS iztīrīšana no spiegiem, kaitniekiem, teroristiem un diversantiem būtu pabeigta.
Tagad uzdevums ir tāds, lai, arī turpmāk nesaudzīgi cīnoties ar visiem PSRS ienaidniekiem, šo cīņu organizētu ar daudz pilnīgākām un drošākām metodēm.
Tas ir jo vairāk nepieciešams tādēļ, ka masu operācijas, lai sagrautu un iznīdētu naidīgos elementus, kuras IeTK orgāni veica ar vienkāršotu izmeklēšanu un tiesu, nevarēja nenovest pie IeTK un Prokuratūras darba ievērojamiem trūkumiem un izkropļojumiem. Vēl jo vairāk – tautas ienaidnieki un ārvalstu izlūkdienestu spiegi, ielavījušies IeTK orgānos, kā centrā, tā arī uz vietām, turpinot savu kaitniecisko darbu, centās visādā veidā sajaukt izmeklēšanas un aģentūras lietas, apzināti sagrozīja padomju likumus, izdarīja masveida un nepamatotus arestus, tajā pašā laikā glābjot no sagrāves savus līdzdalībniekus, sevišķi tos, kuri bija iemitinājušies IeTK orgānos,

Pēdējā laika leTK un Prokuratūras darba galvenie trūkumi ir šādi:

IeTK darbinieki pilnīgi atstāja novārtā aģentūras (..) darbu, dodot priekšroku daudz vienkāršākām metodēm, izdarot masu arestus, nerūpējoties par izmeklēšanas pilnību un augstu kvalitāti. (..)
Vislielākais trūkums IeTK orgānu darbā ir dziļi iesakņojusies izmeklēšanas vienkāršotā kārtība, kurā izmeklētājs parasti aprobežojas ar apsūdzētā savas vainas atzīšanu un pilnīgi nerūpējas par šās atzīšanās nostiprināšanu ar nepieciešamajām dokumentārajām ziņām (liecinieku liecībām, ekspertīzes aktiem, lietišķajiem pierādījumiem u.c.).
Bieži arestētais pēc apcietināšanas netika nopratināts mēneša laikā un dažkārt pat ilgāk. Ne vienmēr, nopratinot arestētos, tiek sastādīti protokoli.
Nav reti gadījumi, kad izmeklētājs arestētā liecības pieraksta kā piezīmes, bet pēc ilgāka laika (dekādes, mēneša un pat ilgāk) sastāda kopīgo protokolu, pie kam pilnīgi nemaz netiek izpildītas Kriminālprocesa kodeksa 138. panta prasības par arestētā liecības pēc iespējas burtiskāku fiksāciju.
Ļoti bieži pratināšanas protokols netiek sastādīts līdz tam laikam, kamēr arestētais neatzīstas paša izdarītajos noziegumos.
Nav reti gadījumi, kad pratināšanas protokolā vispār netiek ierakstītas apsūdzētā liecības, kuras apgāž vienas vai otras apsūdzības ziņas.
Izmeklēšanas lietas tiek noformētas nekārtīgi, lietās ievieto melnrakstus, pa roku galam izlabotās un ar zīmuli sasvītrotās liecību piezīmes, pratinātā neparakstītos un izmeklētāja neapstiprinātos liecību protokolus (..).
Lai novērstu minētos trūkumus un IeTK izmeklēšanas darbu un Prokuratūras darbu pienācīgi organizētu, TKP un VK(b)P CK nolemj:

  1. Aizliegt IeTK un Prokuratūras orgāniem veikt jebkādas arestu un izsūtīšanas masu operācijas. Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 127.pantu arestus izdarīt tikai ar tiesas lēmumu vai prokurora sankciju. (..)
  2. Likvidēt ārpustiesas “trijniekus”, kuri izveidoti ar PSRS IeTK īpašām pavēlēm (..).
    Turpmāk visas lietas stingrā atbilstībā ar pastāvošajiem likumiem par piekritību nodot izskatīšanai tiesās vai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē. (..)

PSRS TKP priekšsēdētājs V.Molotovs
VK(b)P CK sekretārs J.Staļins

[Citēts no grāmatas B.B.Kоpовин. История отечественных opгaнов 6eзonacнocи.
Учебное nocoбиe, Mocквa, 1998, c.152, 153, 154, 155, 156.]


Kā redzams no šā lēmuma, J.Staļins un V.Mo|otovs visu vainu par masu represijām, nelikumībām un patvaļu novēla uz izpildītājiem – IeTK un Prokuratūru. Taču dokumenti neapstrīdami pierāda, ka daudzos gadījumos uz PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova iesniegtajiem sarakstiem rezolūciju par arestiem un nošaušanu uzlicis tieši J.Staļins, kā arī VK(b)P CK Politbiroja locekļi – V.Molotovs, G.Maļenkovs, L.Kaganovičs, K.Vorošilovs…
Neraugoties uz šo lēmumu, arī turpmākajos gados notika gan masveida deportācijas, gan arestēto spīdzināšana un izmeklēšanas lietu falsifikācija. 1940. un 1941.gadā un
pēc 1944. gada arī Latvijā.


VK(b) P CK sekretāra J.Staļina 1939.gada 10.janvāra
vēstule par arestēto spīdzināšanas pieļaujamību

VK(b)P] apgabalu, novadu komiteju,
nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem,
iekšlietu tautas komisāriem, `
IeTK pārvalžu priekšniekiem

VK(b)P CK šifrā

  1. gada 10. janvārī VK(b)P CK kļuvis zināms, ka apgabalu un novadu komiteju sekretāri, pārbaudot IeTK pārvalžu darbiniekus, pārmet viņiem kā kaut ko noziedzīgu arestēto fizisku ietekmēšanu. VK(b)P CK paskaidro, ka no 1937.gada VK(b)P CK pieļāva fizisko ietekmēšanu IeTK darbībā. Pie tam tika norādīts, ka fiziska ietekmēšana ir pieļaujama tikai kā izņēmums un attiecībā tikai pret tādiem acīmredzamiem tautas ienaidniekiem, kuri, izmantojot humānās pratināšanas metodes, nekaunīgi atsakās atklāt sazvērniekus, mēnešiem nedod liecības, cenšas kavēt brīvībā palikušo sazvērnieku atmaskošanu, tas ir, arī cietumā turpina cīņu pret padomju varu. Pieredze rāda, ka šī nostādne ir bijusi rezultatīva, būtiski paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas darbu. Tiesa, turpmākajā praksē fiziskās ietekmēšanas metodi sabojāja tādi neģēļi kā Zakovskis, Ļitvins, Uspenskis un citi, jo viņi to no izņēmuma pārvērta par likumu un sāka to lietot pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko viņi saņēma pelnīto sodu. Bet tāpēc nav noniecināma pati metode, ja to pareizi lieto praksē. Ir zināms, ka visi buržuāziskie izlūkdienesti fiziski ietekmē sociālistiskā proletariāta pārstāvjus, pie kam visnekrietnākajā veidā. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam izlūkdienestam jābūt humānākam attiecībā pret sīkstiem2 buržuāzijas aģentiem, niknākajiem3 strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VK(b)P CK uzskata, ka arī turpmāk fiziskās ietekmēšanas metode izņēmuma kārtā attiecībā pret acīmredzamiem un nepakļāvīgiem tautas ienaidniekiem ir izmantojama kā pilnīgi pareiza un mērķtiecīga metode. VK(b)P CK pieprasa no apgabalu, novadu komiteju, nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem, lai viņi, pārbaudot IeTK darbiniekus, ņemtu vērā šo izskaidrojumu.

VK(b)P CK sekretārs (J.Staļins)

[1 Domātas PSRS ietilpstošās republiku VK(b)P organizācijas.
2 Ierakstīts dokumentā ar roku.
3 Ierakstīts dokumentā ar roku.
4 Tā ir liekulīga atruna. Arī turpmāk spīdzināšana tika plaši lietota.

Citēts no grāmatas “Okupācijas varu politika Latvijā. 1939-1991”, 1999. g., 43.lp.]


  1. Latviešu “sazvērnieki” Baltijas flotē
    Pāvela Šteinhauzena “lieta”
    Izvilkums no Marinas Šteinhauzenas iesnieguma
    PSRS kara prokuroram

PSRS galvenajam kara prokuroram
Maskavā, Kirova ielā 41

Marinas Mihaila meitas
Šteinhauzenas, dzīvo Ļeņingradā,
V.S. [Vasi|ija sala] 11.līnija 12, dz.l4

iesniegums

1937.gada 20.decembrī Ļeņingradā savā kārtējā atvaļinājuma laikā tika arestēts mans vīrs, kara jūrnieks, zemūdeņu brigādes diviziona komandieris Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens, dzimis 1895.gadā Goldingenē [Kuldīgāl, Latvijā.
Arestu izdarīja Kronštates jūras Sevišķās daļas izmeklētājs Černovs, kurš arī manu vīru aizveda uz Kronštati.
1937.gada 30.decembrī es aizbraucu uz Kronštati un uz manu jautājumu, par ko mans vīrs tiek apvainots, izmeklētājs Černovs atbildēja, ka “tas ir kara noslēpums”, un piebilda, ka P.A.Šteinhauzens drīz tikšot pārvests uz Ļeņingradu.
1938.gada janvārī es viņu meklēju pa visiem Ļeņingradas cietumiem, taču nevarēju atrast, bet 1938.gada 8.februārī Ņižegorodskas cietuma birojs Ļeņingradā man paziņoja, ka “P.A. Šteinhauzens (..), pamatojoties uz Sevišķā trijnieka 1938.gada 12.lēmumu, uz 10 gadiem izsūtīts uz Tālo Austrumu novadu bez tiesībām sarakstīties”.
Šīs ziņas izziņu biroja darbinieks nolasīja man no kartītes, kuru manā acu priekšā paņēma no kartotēkas.
Pēc dažām dienām es otrreiz griezos tajā pašā izziņu birojā un man atbildēja, ka “P.A. Steinhauzena pie viņiem neesot un ka viņš tur neesot bijis”.
Visas manas turpmākās pūles par lietas pārskatīšanu palika bez rezultātiem: Ļeņingradas prokuratūra paskaidroja, ka lieta atrodas Maskavā, bet Maskavā man atbildēja, ka lieta ir Ļeņingradā.
Pēc kāda likuma panta un par ko viņš ir notiesāts, tas man līdz šim laikam nav zināms. (..)
Biedri galvenais kara prokuror, lūdzu Jūs pārskatīt mana vīra, 2.ranga kapteiņa P.A. Šteinhauzena lietu, lai viņu pilnīgi reabilitētu. (..)
1956.g. 29.I

M. Šteinhauzena

[LVA, 1986.f., 2.apr., p-4705 1., 2. sēj., 2., 3.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums” no SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes]
Sevišķās daļas darbinieku safabricētā
P.Šteinhauzena pratināšanas protokola

1937.gada 21.decembrī

Apsūdzētā Pāvela Aleksandra dēla Šteinhauzena pratināšanas protokols

(..) Jautājums: – Jūs mums pastāstījāt tikai par savu kā monarhistiskās fašistiskās organizācijas dalībnieka kontrrevolucionāro darbu, bet slēpjat savu spiegošanas darbību Latvijas izlūkdienesta labā, iesakām pastāstīt par to sīkāk.
Atbilde: – Es redzu, ka man neko neizdosies noslēpt no izmeklēšanas. Es patiešām nodarbojos ar spiegošanu Latvijas valsts labā.
Jautājums: – Pastāstiet, kad un kas jūs savervēja spiegošanas darbībai Latvijas labā.
Atbilde: – 1935.gada martā mani spiegošanas darbam pret PSRS savervēja bijušais Zemūdeņu 2.brigādes periskopu darbnīcas priekšnieks Staņislavs Osipa dēls Janovičs. (..)
Jautājums: – Kam nodevāt jūsu savāktās spiegošanas ziņas?
Atbilde: — spiegošanas ziņas es nodevu Janovičam, bet viņš bija saistīts ar Latvijas izlūku, kādu Zvirbuli, un pulkvedi Jurri.
(..) Janovičam es nodevu šādas spiegošanas ziņas:

  1. Par zemūdeņu taktiskajām un kaujas īpašībām.
  2. Par 1935.-1936. un 1937. gada manevru rezultātiem.
  3. Autonomās kuģošanas ziņas.
  4. Izsmeļošas ziņas par zemūdeņu apbruņojumu un bruņojuma jauninājumiem. (..)

Pratināja: SBF Sevišķās daļas 2.nodaļas
priekšnieks valsts drošības seržants Babičs
Sevišķās daļas 2.nodaļas operatīvā pilnvarotā palīgs Jefimovs

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-4705.1., 1.sēj., 12., 13., 14., 15.1p. Origināls. Tulkojums no krievu valodas.]


Baltijas kara flotes Sevišķās daļas darbinieku safabricētā
izziņa par P.Šteinhauzena “kontrrevolucionāro darbību”

“Apstiprinu”
SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes]
Sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Birnis

Izziņa

Pēc SBF Sevišķās daļas Baltijas flotē atklātās virsnieku kontrrevolucionārās monarhistiskās organizācijas, kuru izveidoja bijušie cara flotes virsnieki, materiāliem ir konstatēts, ka Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens, dzimis 1895. g. Kurzemes guberņā, Goldingenā, bezpartijisks, Baltijas barons, cara flotes mičmanis, zemūdeņu 1.brigādes 12.diviziona komandieris, 1.ranga kapteinis tā tekstā – J. R., ir minētās kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks kopš 1933.gada.
Šteinhauzens izstrādāja plānu, kā kara sākumā ar fašistiem nodot viņiem “Ļeņiņec” tipa zemūdeņu divizionu.
1935.gadā Šteinhauzens, būdams zemūdeņu 2.brigādes komandiera vietas izpildītājs, kaitniecības daļā (..) gribēja panākt zemūdens “B-3” bojāeju ar visu tās personālsastāvu, skaitā 55 cilvēki.
Izmeklēšana ir konstatējusi, ka Šteinhauzens kopš 1935.gada ir Latvijas spiegs un diversants.
Pamatojoties uz izklāstīto, P.A.Šteinhauzens ir jāarestē. Šteinhauzena arests ir saskaņots ar iekšlietu tautas komisāru [N.] Ježovu.

SBF Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais Černovs
“Piekrītu”: Sevišķās daļas 2.nodaļas
priekšnieks valsts drošības seržants Babičs

1937.gada 21.decembrī

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-4705.|., 1.sēj., 2.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Voldemārs Birnis – Baltijas flotes Sevišķās daļas priekšnieks no 1937.gada janvāra līdz decembrim, no 1933.līdz 1936.gadam – Melnās jūras flotes Sevišķā daļā, 1938.gadā – IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldē. Par piederību “Latvijas kontrrevolucionārajai, buržuāziski nacionālistiskai organizācijai Melnās jūras flotē” arestēts 1938.gada 26.decembrī. Ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1940.gada 23.decembra lēmumu par “piedalīšanos pretpadomju nacionālistiskā organizācijā” notiesāts ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 8 gadiem.
Lietai pievienotajā izziņā norādīts, ka P.Šteinhauzens nošauts 1938.gada 18.janvārī]


Izvilkums no PSRS ģenerālprokurora vietnieka
J.Varskoja protesta P.Šteinhauzena lietā

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai

Slepeni, Īpašā kontrole

Protests (uzraudzības kārtībā) P.A.Šteinhauzena lietā

Ar PSRS IeTK un PSRS prokurora 1938.gada 11.janvāra lēmumu tika nošauts Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens (..)
(..) Izdarītajā pārbaudē ir noskaidrots, ka Šteinhauzens bija notiesāts nepamatoti.
Bez Šteinhauzena un Janoviča liecībām, kuras netika pārbaudītas tiesas sēdē, lietā nav nekādu pierādījumu par Šteinhauzena vainu spiegošanā. (..)
“Pārbaude ir arī noskaidrojusi, ka IeTK Baltijas flotes Sevišķā daļa 1937.-1938. gadā izdarīja nevainīgu militārpersonu arestus, kuras pratināšanas laikā tika piekautas, un tā rezultātā izmeklēšanas lietas tika falsificētas. Par šiem noziegumiem tika notiesāti Sevišķās daļas priekšnieki Birnis un Homjakovs, kā arī vairāki citi operatīvie darbinieki, to skaitā arī Babičs, kas veica izmeklēšanu šajā lietā.” (..)

PSRS ģenerālprokurora vietnieks justīcijas pulkvedis J.Varskojs

[LVA, 1986.1., 2.apr., P-4705.l. 1.sēj., 85.’, 86.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
Varskoja vietā šo dokumentu parakstījuši cita persona. Paraksts nesalasāms]


Kārļa Šlitenberga “lieta”
Baltijas flotes Sevišķās daļas darbinieku Černova un Babiča
safabricētais Kārļa Šlitenberga apsūdzības slēdziens

“Apstiprinu”
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka
vietnieks valsts drošības vecākais majors Šapiro
1938.gada martā

Apsūdzības slēdziens

Izmeklēšanas lietā Nr. 47210 – 38.g. par Kārļa Jāņa dēla Šlitenberga apsūdzību pēc KPFSR KK 58.-1b., 58. -9, 10. un 11.panta.
Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķajai daļai kļuva zināms, ka bijušais BF zemūdeņu mācību vienības bijušais pasniedzējs Kārlis Jāņa dēls Šlitenbergs ir viens no Latvijas nacionālistiskās spiegu diversantu organizācijas dalībniekiem un vairāku gadu laikā veic kontrrevolucionāru darbību, kura ir vērsta uz padomju varas gāšanu.
Pamatojoties uz izklāstīto, K.J.Šlitenbergs 1938.gada 24.janvārī tika arestēts.
Lietas izmeklēšanā ir noskaidrots: 1934.gadā Kronštatē Šlitenbergu Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja viens no šās organizācijas centra dalībniekiem bijušais Zemūdeņu mācību vienības kara komisārs Onufrijs Ivana dēls Spalviņš (arestēts, atzinās). (..).
Spalviņa uzdevumā no 1934. līdz 1937.gadam Šlitenbergs veica kaitniecības un diversiju darbu, izvirzot mērķi novest floti līdz kaujas nespējas stāvoklim un sagatavot to, lai kara laikā nodotu pretiniekam. (..)
Šlitenbergs sistemātiski veica kaitniecību kaujas sagatavošanā, saistoties ar šās pašas organizācijas dalībnieku bijušo SBF zemūdeņu 1.brigādes štāba priekšnieku Šteinhauzenu (1937.gadā notiesāts pēc 1.kategorijas) (nošauts – J.R.) (..).
1935.gadā Latvijas nacionālistiskās organizācijas uzdevumā Šlitenbergs uz zemūdenes “Batrak” sarīkoja diversijas aktu, uzspridzinot zemūdenes akumulatoru baterijas.
Kopš 1934.gada Latvijas rezidenta Spalviņa uzdevumā Šlitenbergs nodeva viņam šādas spiegošanas ziņas:
1) SBF zemūdeņu skaits un klases,
2) autonomā kuģošana,
3) jaunie uzlabojumi uz zemūdenēm,
4) zemūdeņu aizsprostu daudzums,
5) zemūdeņu mācību vienības kaujas sagatavošanas plāns (Ļeņingradā),
6) zemūdeņu brigādes personālsastāva skaits.

Apsūdzētais Šlitenbergs sevi par vainīgu atzina pilnīgi, kā arī tika atmaskots ar Spalviņa liecībām.
Balstoties uz izklāstīto, tiek apsūdzēts:
Kārlis Jāņa dēls Šlitenbergs, dzimis 1895.gadā Latvijā, latvietis, PSRS pilsonis, izslēgts no VK(b)P un 1937.gadā demobilizēts no SZSA sakarā ar politiski morālu neatbilstību, bijušais zemūdeņu mācību vienības pasniedzējs – 3.ranga kapteinis.
(..) ieteiktu: Šo izmeklēšanas lietu Nr.47210-38.g. par Kārļa Jāņa dēla Šlitenberga apsūdzību saskaņā ar iekšlietu tautas komisāra valsts drošības ģenerālkomisāra biedra Ježova pavēli Nr. 00485 nosūtīt PSRS Iekšlietu tautas komisariātam, lai to izskatītu pēc 1.kategorijas. (..)

SBF Sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā palīgs
valsts drošības seržants Černovs
SBF Sevišķās daļas 2.nodaļas priekšnieks valsts drošības seržants Babičs

“Piekrītu”

SBF IeTK Galvenās valsts drošības pārvaldes
sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Homjakovs

[LVA, 1986.f., 2.apr., P—5008.1., 35., 36.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
l.kategorija nozīmēja augstāko soda mēru – nošaušanu.]


Kārļa Šlitenberga nošaušanas akts

Pilnīgi slepeni
1938.gada 26.aprīlī

1938.gada 26.aprīlī. Es, IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes komandants valsts drošības vecākais leitnants A.R.Poļikarpovs, pamatojoties uz IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieka valsts drošības vecākā majora biedra Garina 1938.gada 25.aprīļa priekšrakstu ar Nr. _ izpildīju spriedumu attiecībā uz Kārli Jāņa dēlu Šlitenbergu.
Augstāk minētais notiesātais ir nošauts.

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes komandants
valsts drošības vecākais leitnants Poļikarpovs

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-5008.1., 40.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no PSRS ģenerålprokurora vietnieka justīcijas
pulkveža J.Barskova protesta K. Šlitenberga lietā

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijai

Slepeni

Protests (uzraudzības kārtībā) K.J.Šlitenberga lietā

(..) Veiktajā pārbaudē ir noskaidrots, ka Šlitenbergs ir notiesāts nepamatoti.
No pārbaudes materiāliem ir redzams, ka Baltijas flotes IeTK Sevišķā daļa 1937.-1938. gadā izdarīja masveida militārpersonu nelikumīgus arestus, kuri tika pakļauti piekaušanai, un tādā veidā tika falsificētas viņu apsūdzības pretpadomju darbībā. Arestēto piekaušanā piedalījās Sevišķās daļas darbinieki Ļjašenko un Černovs, kuri veica Šlitenberga pratināšanu.
IeTK darbinieki, kuri pratināja Spalviņu, piekāva arī viņu (..).
Vadoties no Likuma par PSRS tiesu iekārtas (..) 16.panta, lūdzu IeTK un PSRS prokurora 1938.gada 14.aprīļa lēmumu attiecībā uz Kārli Jāņa dēlu Šlitenbergu atcelt un viņa lietu pārtraukt (..).

PSRS ģenerālprokurora palīgs justīcijas pulkvedis J.Barskovs
(parakstījusi cita persona – J.R.)

[LVA., 1986. f., 2.apr., P—5008.1., 39., 40.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no PSRS Galvenās kara prokuratūras pārskata
izziņas par Baltijas flotes un Ļeņingradas kara apgabala .
Sevišķo daļu darbinieku nelikumīgo izmeklēšanas praksi

Slepeni

Pārskata izziņa arhīva izmeklēšanas lietā Nr.P-208453
par Homjakova un citu apsūdzību

Lietā tiek apsūdzēti:

  1. Mihails Mitrofanova dēls Homjakovs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1938.gada 20/IX,
  2. Ivans Filipa dēls Jakuņins (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks, arestēts 1939. gada 20. janvārī,
  3. Aleksandrs Georgija dēls Baličs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieka palīgs, arestēts 1938.gada 5/I,
  4. Vladimirs Dmitrija dēls Silovs (..) SBF IeTK Seviškās daļas kontroles caurlaižu punkta priekšnieks, arestēts 1939.gada 5.janvārī (..),
  5. Mihails Jakova dēls Rezņiks (..) SBF IeTK Sevišķās daļas 4.nodaļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 5.janvārī,
  6. Vladimirs Pētera dēls Soloduhins (..) SBF IeĪK Seviškās daļas 5.nodaļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 5/I,
  7. Nikolajs Anisima dēls Timofejevs (..) SBF IeTK Seviškās daļas Operatīvais pilnvarotais, arestēts 1938.gada 27/Xll,
  8. Vladimirs Mihaila dēls Gorohovs (..) 1.zemūdeņu brigādes IeTK Seviškās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,
  9. Sergejs Alekseja dēls Boltenko (..) līnijkuģu brigādes IeTK Seviškās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,
  10. Anatolijs Jefima dēls Gadenovs (..) torpēdu kuteru brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,
  11. Aleksejs Maksima dēls Fursiks (..) 3. – 4.zemūdeņu brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 21/II,
  12. Aleksejs Vasilija dēls Kondraševs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais, arestēts 1939.gada 21/II,
  13. Nikolajs Ivana dēls Smirnovs (..) Operatīvais pilnvarotais, arestēts 1939.gada 6/I.
    Lietu izskatīja Ļeņingradas kara apgabala IeTK karaspēka Kara tribunāls.
    Ar Kara tribunāla spriedumu notiesāti:
  14. Homjakovs – ar augstāko soda mēru. (..),
  15. Jakuņins, 3. Bahičs, 4. Silovs – ar 10 gadiem labošanas darbu nometnē,
  16. Rezņiks, 6. Soloduhins, 7. Timofejevs – ar 6 gadiem labošanas darbu nometnē,
  17. Gasbuzovs – ar 4 gadiem labošanas darbu nometnē,
  18. Boltenko, 10. Fursiks – ar 3 gadiem labošanas darbu nometnē,
  19. Kondraševs, 12. Gadenovs, 13. Smirnovs ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem nosacīti, jo viņu darbība ne ar ko neatšķīrās no citu Seviškās daļas darbinieku darbības, kuri izmeklēšanas darbā piekopa tādu pašu praksi, bet kuri nav saukti pie kriminālatbildības.
    Gorohovu tiesa attaisnoja (..).
    No lietas izdalīti atsevišķā ražošanā materiāli par šādu SBF un Ļeņingradas kara apgabala sevišķo daļu darbinieku nelikumīgo izmeklēšanas praksi: Jefimova, Bičkova, Drozdova, Konovalova, Karpova, Gorbačova, Samohvalova, Kraiņina un Dronova (..). Tāpat izdalīti materiāli, lai jautājumu izlemtu disciplinārā kārtībā par šādām personām, kuras ir vainīgas krimināllietu falsifikācijā un arestēto piekaušanā: Kuzminihu, Ļjašenko, Garbuzovu, Černovu, Volkovu, Jeršovu, Seļezņevu, Pančenko un Karobkinu (..).
    Ar iepriekšējo un tiesas izmeklēšanu ir aptverts apsūdzēto noziedzīgās darbības periods no 1938.gada janvāra, momenta, kad darbā SBF Sevišķajā daļā ieradās Homjakovs.
    Izmeklēšana un tiesa ir noskaidrojusi, ka SBF IeTK Sevišķā daļa ir izdarījusi masveida nepamatotus militārpersonu un pilsoņu arestus. Izmeklētāji, kuriem nebija datu apsūdzībai, falsificēja pratināšanas protokolus un, piekaujot arestētos, ieguva viņu parakstus protokolos. Vairākos gadījumos piekaušana pārvērtās nežēlīgā arestēto spīdzināšanā, kura beidzās ar viņu nāvi vai pašnāvību (Domanskis, Prokšins, Ļjamtinens, Ļjadvigs, brigādes politdaļas priekšnieks Viktors Andreja dēls Sumarokovs). Arestēto piekaušana un spīdzināšana notika masveidā.
    Kā redzams no apsūdzēto un liecinieku liecībām, tādu praksi SBF Sevišķā daļa izmantoja arī 1937.gadā, kad Sevišķās daļas priekšnieks līdz Homjakova iecelšanai bija Birnis. (..)
    Tiesā Homjakovs, Jakuņins, Babičs, Gorohovs, Boltenko, Gadenovs, Fursiks un Kondrašovs sevi par vainīgiem neatzina. Pārējie sevi par vainīgiem atzina.
    Taču tiesas sēdē neviens no apsūdzētajiem, izņemot Gorohovu, nenoliedza masveida nelikumīgas arestus, pratināšanas protokolu falsifikācijas un arestēto piekaušanas un spīdzināšanas faktus.
    No tiem, kuri sevi neatzina par vainīgiem, Jakuņins, Babičs, Fursiks un Kondrašovs tiesā liecināja, ka viņi paši personīgi arestētos ir piekāvuši.
    Lietā ir IeTK Valsts drošības Sevišķās daļas 10.nodaļas priekšnieka vietnieka Krivošejeva un tās pašas nodaļas darbinieku Zakusilo un Kudrjavceva ziņojums par SBF Sevišķās daļas pārbaudi 1939.gada janvārī.
    Dienesta ziņojumā atzīmēts, ka krimināllietu viltošanā piedalījušies gandrīz visi izmeklētāji, kuri nodarbojušies ar izmeklēšanu. (..)
    1939.gada 21.janvārī notika SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvā sanāksme, kurā uzstājās 23. Sevišķās daļas darbinieki. Visi runātāji apstiprināja masveida nelikumīgu arestu, arestēto piekaušanas un spīdzināšanas faktus, faktus par pratināšanas protokolu falsifikāciju. (..)
    Vairākos gadījumos arestētos pat nenopratināja. Pratināšanas un konfrontācijas protokoli tika sastādīti bez viņu klātbūtnes, bet operatīvo pilnvaroto palīgi dokumentus nesa uz cietumu, lai arestētie tur tos parakstītu.
    Operatīvā pilnvarotā palīgs Volkovs paziņoja, ka, izpildot pavēli par arestēto piekaušanu, viņš vienu esot nogalinājis (ar zīmuli pierakstīts, ka arestētais Maļiņins esot pakāries kamerā) (..).
    Apsūdzēto un liecinieku liecībās, kā arī dažādos dokumentos tiek nosaukti daudzu personu uzvārdi, kuras apstiprina piekaušanu un par kurām apsūdzība tika falsificēta. Taču minētie fakti galvenokārt attiecas uz tām personām, kuras no ieslodzījuma ir atbrīvotas, pret kurām lieta ir pārtraukta. (..)
    Kā liecinieks nopratinātais SBF Sevišķās daļas darbinieks Viktors Borisa dēls Bikovs liecināja, ka viņš falsificējis Troicka un Kopilova lietu par apsūdzību trockismā un par piederību Latvijas nacionālistiskai organizācijai. Sakarā ar šo lietu viņam nācies izsaukt uz nopratināšanu arestēto Spalviņu, kurš paziņojis, ka viņa 1938.gada 10.februāra liecības un liecības par piederību militāri fašistiskajai sazvērestībai ir melīgas. Tās sastādījis izmeklētājs, un viņš tās parakstījis fiziskas iedarbības rezultātā.
    Apsūdzētais Fursiks tiesā liecināja, ka Sevišķajā daļā bijusi lieta par Kateljanova apsūdzību spiegošanā Latvijas labā. Sākumā Kateljanovs atzinies, bet pēc tam no liecībām atteicies.
    Fursiks paziņojis Babičam, bet Babičs – Birnim. Tika saņemta sankcija. Fursiks divas reizes Kateljanovu piekāvis, tad viņš savas liecības apstiprinājis un ticis nošauts (..).
    Tiesā kā liecinieks tika nopratināts (..) kreisera “Aurora” komandieris V.J.Emme, kas tika arestēts 1938.gada 5.februārī. Viņš liecināja, ka viņu piekāvuši Garbuzovs, Černovs un Babičs un piespieduši dot liecības par sakariem ar spiedzi Loveiko un 20 nevainīgu cilvēku kontrrevolucionāro darbību. (..)
    Izziņa sastādītā sakarā ar vairāku to lietu pārbaudi, kuru izmeklēšanu veikuši SBF IeTK Sevišķās daļas darbinieki.

1955.gada 20.maijā

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors
administratīvā dienesta majors Bespalovs

[LVA, 1986. f., 2.apr., P 4705.1. 2.sēj., 11., 12., 13., 14., 15., 16.1p. Kopija. Tulkojums no krievu valodas]


Ļeņingradas kara apgabala PSRS IeTK kara tribunāls 1939.gada jūnijā un jūlijā izskatīja lietu Nr.16 par Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķās daļas 14 darbinieku apsūdzību. Da|as priekšniekam valsts drošības kapteinim M.Homjakovam nācās atzīt, ka viņš devis norādījumus arestēt no flotes atvaļinātās nekrievu tautības personas – “tautas ienaidniekus”, nežēlīgi spīdzināt arestētos un falsificēt izmeklēšanas lietas, kā arī to, ka viņš pats piedalījies šajos noziegumos. Viņam tika piespriests augstākais soda mērs, 12 šās daļas darbiniekiem tika piespriests ieslodzījums, bet vienu tribunāls attaisnoja.
Tas tomēr nenozīmēja, ka šo IeTK darboņu – nagu maucēiu – safabricētās un falsificētās arestēto lietas tolaik būtu pārskatītas un dzīvi palikušie no nepelnītā soda un ieslodzījuma būtu atbrīvoti.


Turpinājums. Sākums – “LV” Nr. 1 65., 13.11.2002.

  1. Leņingradas “Latviešu nacionālais centrs”
    Jūlija Groda “lieta”
  2. gada 2.septembrī laikraksts “Tēvija” publicēja plašu rakstu “Sarkanie mori. Padomju latviešu Bērtuļu gads” ar dokumenta fragmenta fotokopiju. Tajā norādīts, ka atbildīgo IeTK darbinieku vajadzībām IeTK Leņingradas apgabala pārvaldes 3.nodaļas priekšnieks valsts drošības majors Pereļmutrs bija sagatavojis pilnīgi slepenu cirkulāru, kurš saucās “Orientieris latviešu nacionālistiskā centra lietā”. Tajā sniegtas ziņas par to, kad un kā šis “centrs” izveidots, kas bijuši tā vadītāji un dalībnieki. Minēto dokumentu vācieši bija ieguvuši, kad viņu rokās bija nonācis kāds Smoļenskas arhīvs. Par šā “centra” iznīcināšanu vēsturniece Aina Hofrāte 1990.gada 15.septembrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu “Mērķtiecīgs genocīds”.
    Kā viens no latviešu “sazvērnieku” vadītājiem minēts arī Jūlijs Grodis.
    Ieskats viņa krimināllietā uzskatāmi atklāj gan to, kā IeTK darbinieki safabricēja lietas par t.s. latviešu kontrrevolucionārās organizācijas un tās dažādu “centru” pastāvēšanu, gan arī par tās dalībnieku izdarītajiem un iecerētajiem “noziegumiem”. Arī šajā apsūdzības lietā IeTK izmeklētāju galvenā izmeklēšanas metode bija arestēto piekaušana un spīdzināšana, bet tās rezultāts daudzu cilvēku nošaušana vai ieslodzīšana gulaga nāves nometnēs.

PSRS lekšlietu tautas komisariāta Lenin radas apgabala
parvaldes darbinieku Šapiro, Nikonoviča un Avdejeva
safabricētais J.Groda pratināšanas protokols

1937.gada 29.novembrī

Apsūdzētā Jūlija Josifa dēla Groda pratināšanas protokols

J.J. Grodis dzimis 1899.gadā Kaltenruņā, latvietis, PSRS pilsonis. Latvijā ir radinieki. Bija VK(b)P biedrs no 1919.gada. Bijušais Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks, bijušais SZSA pulkvedis.
Jautājums: – Šodien jūs iesniedzāt iesniegumu ar paziņojumu par jūsu piederību Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas vadošajam centram. Kad un kas jūs iesaistīja šajā pretvalstiskajā organizācijā?
Atbilde: Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas vadošajā centrā mani 1933.gada sākumā Maskavā iesaistīja bijušais SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Jānis Kārļa dēls Bērziņš.
Jautājums: – Kādos apstākļos Bērziņš jūs savervēja?
Atbilde: Ar Bērziņu es iepazinos 1931.gadā, kad mani iecēla par ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieku. Bērziņš tad bija SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks. Periodiski ierodoties Maskavā, es dienesta darīšanās satikos ar Bērziņu, mēs ar viņu ātri satuvinājāmies. Kā jau es mūsu iepazīšanās sākumā pamanīju, manu tuvināšanos viņam veicināja viņa spilgti redzamais nacionālistiskais noskaņojums.
Uzzinājis, ka es esmu latvietis, kurš agrāk dzīvojis Latvijā, Bērziņš savukārt man pastāstīja, ka viņš agrāk atradies Latvijā un aktīvi piedalījies Latvijas sociāldemokrātiskajās organizācijās, pieslejoties to labējam novirzienam. (..) Bērziņš vienmēr sajūsmināti runāja par nacionālistiskās kustības attīstību Latvijā. Viņš atzina (tas bija 1933.gadā), ka Ulmanim, kas vadīja nacionālistisko kustību Latvijā, ar Vācijas palīdzību neizbēgami ir jānonāk pie varas. Viņš uzskatīja, ka Ulmaņa politika patiešām var nodrošināt Latvijas nacionālo attīstību un tās tiesības uz patstāvīgu valsti.
Reizē ar to Bērziņš sarunās ar mani (tās notika viņa darba kabinetā vai dzīvoklī) bieži runāja par latviešu stāvokli Padomju Savienības teritorijā. Viņš izrādīja īpašu neapmierinātību ar to, ka latviešiem, kuri aktīvi piedalījās Pilsoņu karā, padomju valdība ir atņēmusi visas privilēģijas.
Tā spriežot, viņš izdarīja skaidri izteiktu kontrrevolucionāru secinājumu par to, ka latviešiem, kuri atrodas Padomju Savienībā, ir jāsniedz vispusīga palīdzība, kā viņš teica, “savas dzimtenes” Latvijas nacionāli politiskajā nostiprināšanā. Kad es paziņoju par savu piekrišanu viņa secinājumiem, bet vienlaikus izteicu šaubas par iespēju atrodoties Padomju Savienībā sniegt Latvijai reālu atbalstu, Bērziņš teica, ka man neesot taisnība, ka tie latvieši, kuri atrodas Padomju Savienībā, var Latvijai sniegt lielu palīdzību, ja viņi darbosies organizēti. (..) Bērziņš man pastāstīja, ka Padomju Savienībā pastāv spēcīga nacionāla latviešu organizācija, kura apvieno nacionālistiski noskaņotus latviešus, kā Sarkanās armijas komandierus, tā arī tos, kuri atrodas padomju iestādēs.
Viņš norādīja, ka organizāciju vada “vadības centrs”, kurš atrodas Maskavā un sastāv no SZSA augstākā komandējošā sastāva. Šī latviešu kontrrevolucionārā nacionālistiskā organizācija, kā man pastāstīja Bērziņš, savu darbību saskaņo ar trockistu un labējo centriem, par mērķi izvirza Padomju Savienības varenības novājināšanu, lai priekšā stāvošajā karā nodrošinātu Vācijas armijas uzvaru, kā rezultātā Latvija saņems savu robežu paplašināšanu uz padomju teritorijas rēķina un nostiprinās savu nacionālo varenību.
Bērziņš man piedāvāja kopā ar viņu aktīvi piedalīties šās organizācijas darbā. Tolaik, neticot šās organizācijas darbības galīgiem panākumiem, es šaubījos, taču Bērziņš ar pierunāšanu un draudiem piespieda mani piekrist aktīvai līdzdalībai organizācijā.
Jautājums: – Kas jums ir zināms par organizācijas struktūru un tās vadošo sastāvu?
Atbilde: – No sarunām ar Bērziņu, bet vēlāk no sarunām ar citiem organizācijas dalībniekiem man bija zināms, ka organizāciju vada “latviešu nacionālais centrs”, kurš atrodas Maskavā.
Centra sastāvā ir:

  1. Jānis Jāņa dēls Rudzutaks – bijušais Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks,
  2. Daņiļevskis (pareizi Jūlijs Daniševskis – J.R.) – Mežu eksporta tresta pārvaldnieks,
  3. [V]. Krastiņš – bijušais divīzijas komisārs un Kominternes Latvijas sekcijas sekretārs, viņu IeTK orgāni arestēja 1932.g.,
  4. [V.] Knoriņš – profesors,
  5. Krūmiņš – bijušais Kominternes Latvijas sekcijas sekretārs,
  6. [J.] Vācietis – kādas kara akadēmijas bijušais profesors Maskavā,
  7. Roberts Pētera dēls Eidemanis – bijušais Osoviahima (Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība – J.R.) priekšsēdētājs,
  8. Jēkabs Ivana dēls Alksnis – SZSA Gaisa karaspēku priekšnieks,
  9. Kirils Andreja dēls Stucka – SZSA Bruņutanku komandsastāva kvalifikācijas kursu priekšnieks,
  10. [A.] Miezis – militārais darbinieks,
  11. Gitis,
  12. Kārkliņš – PSRS Valsts bankas valdes priekšnieka vietnieks.
    Līdzās “vadošajam centram” pastāvēja militārā grupa, kurā ietilpa:
  13. Jēkabs Ivana dēls Alksnis,
  14. Kirils Andreja dēls Stucka,
  15. Vācietis – bijušais Kara akadēmijas pasniedzējs,
  16. Gitis,
  17. Roberts Pētera dēls Eidemanis,
  18. Bērziņš – SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks,
  19. Romāns Voiceha dēls Longva,
  20. Pēteris Matveja dēls Ošlejs – SZSA Apgādes pārvaldes priekšnieks,
  21. Ernests Friča dēls Apoga – SZSA Sakaru pārvaldes priekšnieks.
    Latviešu nacionālistisko kadru sakoncentrēšanās vietās “latviešu nacionālais centrs” izveidoja vietējās nacionālās grupas, kuras vadīja vietējo organizāciju praktisko kontrrevolucionāro darbību. Man ir zināms tāda rakstura organizācijas vietējais centrs Ļeņingradā, kurā ietilpst:
  22. Gailis – bijušais Kominternes (Komunistiskā internacionāle – J.R.) pilnvarotais,
  23. Jānis Franča dēls Vītols – Latvijas (tā tekstā – J.R.) strēlnieku sekcijas priekšsēdētāja vietnieks, bijušais izdevniecības “Prometejs” direktors,
  24. Eizenšmidts – Latvijas (tā tekstā – JR) Pedagoģiskās skolas direktors,
  25. Bouze (Bauze – J.R.) Roberts Pētera dēls bijušais Ļeņingradas laikraksta “Krasnaja gazeta” redaktors,
  26. Jānis Jura dēls Eiduks – Latvijas (tā tekstā – J.R.) rakstnieks,
  27. Jansons – bijušais Pretgaisa aizsardzības štāba priekšnieks,
  28. Daukmans (Laukmanis – J.R.) bijušais Latvijas (tā tekstā – J.R.) izglītības nama vadītājs,
  29. Luters – bijušais Kominternes Latvijas sekcijas vadītājs,
  30. Pētersons Kārlis Jāņa dēls – ĻKA kara tribunāla kolēģijas loceklis,
  31. Ozoliņš – bijušais Ļeņingradas apgabala tiesas priekšsēdētājs,
  32. Nolcītis – bijušais Ļeņingradas pilsētas Sverdlovskas rajona VK(b)P rajona komitejas sekretārs.
    Šo centra kara grupu sastādīja: korpusa komandieris Stucka, brigādes komandieris Kalvāns, es Grodis, latviešu strēlnieku sekcijas priekšsēdētājs Andrejs Ivana dēls Mežaks un viņa vietnieks Jānis Franča dēls Vītols. Jautājums: – Norādiet organizācijas konkrētos uzdevumus un tās praktisko darbību.
    Atbilde: Lai saglabātu Latvijas nacionālo patstāvību, paplašinātu tās teritoriju un nostiprinātu tās valstisko varenību, mēs uzskatījām par nepieciešamu organizēt Sarkanās armijas sakāvi gaidāmajā karā, lai novērstu iespēju tai ieņemt Latvijas teritoriju un organizēt tur padomju varu. Tādējādi organizācijas galvenais uzdevums bija – Sarkanās armijas sakāves sagatavošana gaidāmajā karā. Tāpēc organizācija veica darbu šādos virzienos:
    Sacelšanās grupu izveidošana Padomju Savienības pierobežas rajonos ar rietumu valstīm.
    Ar šādu grupu izveidošanas praktisko darbu Ļeņingradas apgabalā bija aizņemti: Stucka, Mežaks, Vītols un Pētersons K.J.
    No Stuckas vārdiem man ir zināms, ka Mežaks, viņš – Stucka, Vītols un Pētersons izveidoja Ļeņingradā no latviešu strēlniekiem militārā ziņā labi sagatavotu vienību, kuras kadriem bija jāvada sacelšanās organizācijas apgabalā, bet visuzticamākie un vislabāk sagatavotie kadri bija
    paredzēti izmantošanai teroristiskajā darbā pret padomju valdību.
  33. Diversiju mērķiem Sarkanās armijas aizmugurē organizācija domāja izmantot t.s. aktīvās grupas, kuras es savā darbā izlūkošanas daļā organizēju pierobežas joslā. (..)
  34. Padomju izlūkdienesta darbības dezorganizācija Baltijas valstīs, apzināti atšifrējot izlūkus un dezinformējot Sarkanās armijas vadību, paziņojot nepatiesas ziņas par Baltijas valstu bruņojumu. Bez tam Latvijas izlūkdienestam ar aģentūras palīdzību nodeva spiegošanas ziņas par Sarkano armiju…
    Šo darbu Bērziņa uzdevumā Ļeņingradas centrā veicu es – Jūlijs Grodis, būdams ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks. (..)
    Jautājums: Turpiniet liecības par organizācijas praktisko darbību.
    Atbilde: Pēc Bērziņa vārdiem, ar kuru es tikos līdz pēdējam laikam (protokolā ar roku ierakstīts “un kuru es periodiski informēju par savu kā organizācijas dalībnieka darbību” – J.R. ), man bija zināms, ka organizācija Sarkanajā armijā veica šādu kontrrevolucionāru kaitniecības darbu:
    AVIĀCIJĀ:
    Alkšņa vadībā tika izveidots daudz aviācijas apakšvienību, pateicoties tām, viņam izdevās sadrumstalot materiālo daļu un lidotāju tehnisko sastāvu un līdz ar to padarīt veselu rindu svarīgāko aviācijas vienību par kaujas nespējīgām.
    KARA SAKAROS
    Organizācijas dalībnieka Ernesta Franča dēla Apogas vadībā tika dezorganizēta dzelzceļa transporta mobilizācijas sagatavošana kara gadījumā, lai nepieļautu karaspēka operatīvu sakoncentrēšanu.
    SZS APGĀDĒ
    Organizācijas dalībnieka Ošlejas vadībā tika sagatavota SZSA apgādes pārtraukšana (..).
    Jautājums: – Vai jūs savu darbu saskaņojāt ar citām kontrrevolucionārajām organizācijām?
    Atbilde: (..) 1935.gadā Stucka mani informēja, ka viņam esot sakari ar latviešu labējām aprindām Ļeņingradā, piemēram, ar bijušo Ļeņingradas apgabala izpildu komitejas priekšsēdētāju Strupi, bijušo VK(b) Karēlijas apgabala komitejas sekretāru Irkli un Volcīti, ar kuriem viņš saskaņo mūsu organizācijas darbību.
    No Stuckas vārdiem man ir arī zināms, ka Karēlijā Irkļa vadībā tiek organizēti somu nacionālistiskās sacelšanās organizācijas kadri (..).
    Kas attiecas uz sakariem ar militāri fašistisko sazvērestību, man no Bērziņa vārdiem ir zināms, ka Alksnis, Apoga, Bērziņš, Ošlejs un Eidemanis vienlaikus ir arī militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieki, kurā viņus iesaistīja Tuhačevskis (M.Tuhačevskis – PSRS aizsardzības tautas
    komisāra vietnieks, Padomju Savienības maršals, arestēts 1937.gada jūnijā, nošauts – J.R.). (..)
    Jautājums: – Kurus no organizācijas dalībniekiem savās liecībās jūs vēl neesat nosaucis?
    Atbilde: – Es vēl neesmu nosaucis šādas personas, kuras man pēc Bērziņa un Stuckas vārdiem ir zināmas kā aktīvi latviešu kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas dalībnieki:
  35. Ābels – Baltijas jūras kuģniecības politdaļas priekšnieks,
  36. Štrauss – latviešu strēlnieku sekcijas izdevniecības sekretārs,
  37. Anuševičs – Ārlietu tautas komisariāta diplomātiskais kurjers. (..)

Pratināja:

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes
priekšnieka vietnieks valsts drošības vecākais majors Šapiro
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes
5.daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Ņikonovičs
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas 4. nodaļas
priekšnieks valsts drošības vecākais leitnants Avdejevs

[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.1., 1.sēj., 48., 49., 50., 51., 52., 53., 54., 55., 56., 57., 58.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no IeTK Galvenās drošības pārvaldes darbinieku
Nikolajeva, Jamņicka, Kazakevica un Jakovļeva
safabricētās J.K.Bērziņa liecības par J.Grodi

1955.gada 23.aprīlī

Pārskata izziņa

Jāņa Kārļa dēla Bērziņa, dzimuša 1886.gadā Latvijā, latvieša, bijušā SZSA (Strādnieku zemnieku Sarkanā armija – J.R.) Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka, 2.ranga armijas komisāra, bijušā VK(b)P no 1905.gada, lietā.
Iepriekšējā izmeklēšanā 1937.gada 28.novembrī pašrocīgi rakstītajā iesniegumā viņš liecināja, ka spiegošanas darbā ir bijis saistīts ar Grodi. (..)
Viņu savervējis vācu izlūkdienests, piemēram, Vācijas atašejs PSRS ģenerālis Kestrings (1930. gada beigās). 1937.gada 30.novembra pratināšanā (pratināšanas protokols rakstīts ar mašīnu, Bērziņš parakstījis) viņš liecināja: “Mani iesaistīja sadarbībā ar Latvijas izlūkdienestu Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Grodis.
Grodi es pazinu kā Kara akadēmijas speciālās daļas klausītāju. Mēs ar viņu satuvinājāmies un sagājāmies kā latvieši – nacionālisti, kuri nolēmuši cīnīties pret padomju varu, orientējušies uz Vāciju. Grodis vienā no sarunām apmēram 1930.gada vidū tā tieši man arī teica, ka (..) viņa dzimtene – tā ir Latvija un Latvijas interesēs viņš ir gatavs uz visu, pat uz to, kas negatīvi skaitās noziegums – uz Dzimtenes nodevību. (..) Viņš teica, ka esot saistīts ar Latvijas izlūkdienesta priekšnieku Hartmani. (..) Es devu piekrišanu sadarboties ar Latvijas izlūkdienestu.
(..) “Latvijas izlūkdienests,” paziņoja Grodis, “sadarbojas ar Angliju.”
Latvijas interesēs Hartmanis un Grodis lūdza mani dot piekrišanu sadarboties ar Anglijas izlūkdienestu (..). Es arī tam piekritu.
Ar Latvijas un Anglijas izlūkdienestiem es sakarus uzturēju ar Groda palīdzību (..). ‘
Uz jautājumu, kurš no latviešu fašistiskās spiegu organizācijas viņam ir zināms, kā vienu no tās dalībniekiem Bērziņš nosauca Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku Grodi. (..)
1937.gada 25.decembra pratināšana apstiprināja, ka Grodis ietilpis Latvijas spiegu organizācijas sastāvā. (..)
Tajā pašā pratināšanā viņš liecināja:
“Lielu spiegošanas rakstura darbu izvērsa Grodis (..). Grodis, kuru es personīgi savervēju latviešu organizācijā, 1930.gadā nodibināja sakarus ar Latvijas izlūkdienestu (..) un ar Freimaņa palīdzību apgādāja Anglijas un Latvijas izlūkdienestus ar spiegošanas materiāliem.
Ar Anglijas izlūkdienestu viņš saistījās ar Latvijas izlūkdienesta palīdzību, bet pēc tam viņam bija tieša sakaru līnija caur Somiju.
Grodis bija saistīts ar Anglijas izlūkdienesta pārstāvi Vaismanu, pārējās viņa sakaru līnijas es nezinu. Ar Latvijas izlūkdienestu Latvijas izlūkdienesta pulkvedi Vidiņu viņam bija tieši sakari ar sava palīga Freimaņa palīdzību.
Viņš Anglijas un Latvijas izlūkdienestus apgādāja ar materiāliem, kuri parādīja Ļeņingradas kara apgabala, Ļeņingradas garnizona un Ļeņingradas pilsētas pretgaisa aizsardzības daļu kaujas sagatavotību.
(..) Grodis galvenokārt parādīja Baltijas flotes stāvokli (.. ).”
Tiesā Bērziņš sevi par vainīgu atzina, apstiprināja iepriekšējās izmeklēšanas liecības, bet par Grodi neko neliecināja.
PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija 1938.gada 29.jūlijā pēc KPFSR KK 58.-1b, 58.-8.-11.panta Bērziņu notiesāja ar augstāko soda mēru.
Spriedums izpildīts 1938.gada 29.jūlijā.

Izmeklēšanu veica: PSRS IeTK galvenās valsts drošības pārvaldes 5.daļas bijušais priekšnieks valsts drošības 3.ranga komisārs (Nikolajevs)
valsts drošības majors (Jamņickis) .
jaunākais leitnants (Kazakevičs)
operatīvais pilnvarotais (Jakovļevs)
Apsūdzības slēdzienu apstiprināja Rozovskis. 2.sējumā Bērziņš apstiprina savas liecības par to, ka Grodis ir organizācijas biedrs. (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors
justīcijas apakšpulkvedis Ņesterovs

[LVA, 1986. F., 2.APR., p-4863.L., 3.SĒJ., 32., 33., 34.,35.1pp. Origināls. Tulkojums no krievu valodas]


Turpinājums. Sākums – “LV” Nr. 165., 13.11.2002., Nr. 166., 14.11.2002.

Izvilkums no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta
Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas darbinieku
Goldšteina un Kordonska safabricētā Kirila Stuckas
pratināšanas protokola

1938.gada janvārī

Apsūdzētā Kirila Andreja dēla Stuckas pratināšanas protokols

K.A.Stucka, dz.1890.g. Latvijā, Vidzemes guberņā, Valkas apriņķa Stāmerienes pagasta Jaunzemu (?) mājās, cēlies no zemniekiem, latvietis, PSRS pilsonis, VK(b)P no 1918.g. Vecajā armijā virsnieks. Līdz arestam – Auto un bruņutanku kursu priekšnieks, SZSA korpusa komandieris.
Jautājums: – (..) Jūs liecināt, ka, no Eidemaņa vārdiem, kā Latvijas nacionālistiskā centra dalībnieki jums ir zināmi – Bērziņš un Alksnis.
Kas vēl bija Latvijas nacionālistiskā centra sastāvā?
Atbilde: – Sākot no 1932.gada, es kā viens no Latvijas nacionālistiskās organizācijas kontrrevolucionārā darba vadītājiem tiku iekļauts Latvijas nacionālistiskā centra sastāvā. Tas notika automātiski, jo mani, Stucku, Eidemanis un Alksnis iecēla par bijušo latviešu strēlnieku Centrālā biroja priekšsēdētāju. Organizācijas darba jautājumos es vairākkārt Eidemaņa, Alkšņa un īpaši Apogas dzīvokļos tikos ar tām personām, kuras organizācijas darbu vadīja citos virzienos un veidoja t.s. Latvijas nacionālistisko centru, kurā bija: Rudzutaks, Kārkliņš – Valsts bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Daniševskis, Krastiņš, Knoriņš un Krūmiņš.
Jautājums: – Jūs liecināt, ka Jūsu uzskaitītās personas ir Latvijas nacionālistiskā centra vadība, kas veica kaitniecisku darbu citos virzienos.
Pastāstiet par to sīkāk!
Atbilde: – (..) Man ir labi zināma Latvijas nacionālistiskā centra t.s. kara grupas dalībnieku kaitnieciskā darbība šādā sastāvā:

  1. Alksnis Jēkabs, lvana dēls,
  2. Eidemanis Roberts Pētera dēls,
  3. Bērziņš Jānis Kārļa dēls,
  4. Longva Romans Voiceha dēls,
  5. Ošlejs Pēteris Matīsa dēls,
  6. Apoga Ernests Friča dēls,
  7. Es – Stucka Kirils Andreja dēls,
  8. Vācietis,
  9. Gitis,
  10. Miezis.
    (..) Jautājums: – Ar kuriem Latvijas nacionālistiskā centra dalībniekiem jūs saistījāties pēc ierašanās Ļeņingradā?
    Atbilde: – No Ļeņingradas Latvijas nacionālistiskā centra dalībniekiem līdz manai atbraukšanai man bija zināms tikai Mežaks, kuru savervēja Alksnis un nodeva man, lai vadītu praktiski viņa darbu saistībā ar bijušajiem latviešu strēlniekiem.
    Pirms manas aizbraukšanas uz Ļeņingradu man bija ilgstoša saruna ar Alksni, Eidemani un Bērziņu, kuri mani informēja par Ļeņingradas organizācijas vadošo centru. No viņiem es uzzināju, ka Ļeņingradas vadošais centrs sastāv no šādām personām: 1. Mežaks, 2. Gailis, 3. Bauze, 4. Eizenšmits, 5. Eiduks, 6. Jansons, 7. Laukmanis, 8. Luters, 9. Grodis un 10.Kalvāns.
    Līdz manai atbraukšanai Ļeņingradas organizācijas kara grupā ietilpa: Mežaks, Grodis un Kalvāns.
    Pirms aizbraukšanas uz Ļeņingradu man Bērziņa dienesta kabinetā bija saruna. Viņš man paziņoja, ka Ļeņingradas kara apgabala karaspēka daļās visaktīvāko darbu veicot Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Grodis, kurš kara apgabala štābā un vairākās karaspēka daļās esot izveidojis Latvijas nacionālistiskās grupas, kuras jau veicot aktīvu darbu.
    Bērziņš mani arī informēja par to, ka Grodim esot Centra speciāls uzdevums – mūsu organizācijas sakaru uzturēšanai ar Latvijas nacionālistiskajiem darbiniekiem – Ulmani un Balodi (..).
    Jautājums: Kas ietilpa Ļeņingradas Latvijas nacionālistiskās organizācijas centrā?
    Atbilde: – Kā jau es liecināju, pēc iepazīšanās ar Ļeņingradas Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas darbu es pārliecinājos, ka organizācijas darba vadīšanai pēc Maskavas parauga ir nepieciešams izveidot centru. Tādu centru es izveidoju, un tajā ietilpa: 1.Es – Kirils Andreja dēls Stucka, 2. Jūlians Josifa dēls Grodis, 3. Andrejs Ivana dēls Mežaks, 4. Apse un 5. Vītols. Saskaņā ar Maskavas centra norādījumu organizācijas darba vadību uzņēmos es. (..)

Groda vadītajā štāba grupā ietilpa:

  1. Alfrēds Ivana dēls Zemītis, ĻKA štāba partijas organizācijas sekretārs (..),
  2. Aleksandrs Ivana dēls Rudzītis, ĻKA Politpārvaldes dalas priekšnieks (..),
  3. Kārlis Jāņa dēls Pētersons, ĻKA kara tribunāla kolēģijas loceklis. (..)
    1937.gada sākumā 19.strēlnieku korpusā Latvijas fašistiskās grupas sastāvā bija:
  4. Mārtiņš Jāņa dēls Apse, bijušais 19.strēlnieku korpusa komisārs (..)
  5. Jānis Jāņa dēls Krēmers, 72.strēlnieku divīzijas komisārs (..),
  6. Josifs lvana dēls Kalvāns, bijušais 72.strēlnieku divīzijas komandieris (..).

Pratināja:

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības
pārvaldes 5.daļas priekšnieka vietnieks valsts drošības kapteinis Goldšteins
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes
5.daļas 1.nodaļas priekšnieka palīgs valsts drošības seržants Kordonskis

[LVA, 1986. f., 1. apr., P – 48 63. 1., 2. sēj., 41., 50., 51., 52., 53., 56., 57., 58., 63. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
Groda lietā minētie: J.Rozenbergs nošauts 1938.gada 22.janvārī, J.Freibergs – 1938.gada 5.janvārī, S.Daukšta – 1938.gada 22.janvārī, I.Dambergs – 1938.gada 5.janvārī, A.Zemītis – 1938.gada 20.janvārī]


Izvilkums no pārskata izziņas par K.Stuckas izmeklēšanas lietu

1955.gada 4.oktobrī

Pārskata izziņa par Kirila Andreja dēla Stuckas (..)
arhīva izmeklēšanas lietu Nr. 640517

Izziņa sastādītā sakarā ar J.J. Groda lietas pārbaudi.

Stucka arestēts 1937. gada 3.decembrī kā latviešu kontrrevolucionārās militāri fašistiskās organizācijas dalībnieks Ļeņingradas kara apgabalā.
Lietā atrodas Stuckas pašrocīgs iesniegums. Šajā iesniegumā viņš sevi atzīst par kontrrevolucionārās latviešu nacionālistiskās organizācijas dalībnieku, kurā viņu iesaistījis [R] Eidemanis.
Par organizācijas dalībniekiem Stucka nosauc [J.] Alksni, [G.] Boķi, [P.Ošleju], [J.K.]Bērziņu, [J.] Vācieti’, Longvu, [E.] Apogu, [A.] Miezi.

  1. gada 8.janvāra pratināšanā [K.] Stucka liecināja: “Pirms manas aizbraukšanas uz Ļeņingradu man bija ilgstoša saruna ar Alksni, Eidemani un Bērziņu, kuri mani informēja par Ļeņingradas organizācijas vadošo sastāvu (..).”
    Uzmanību pievērš šāds apstāklis: 1938.gada 8.janvāra [K.] Stuckas pratināšanas protokols ir nodrukāts ar mašīnu, datums “8.janvāris” ir ierakstīts ar tinti, bet Stucka protokolu parakstījis 1938.gada 21.janvārī (šo datumu Stucka ir uzrakstījis protokola pirmajā lapā zemāk par parakstu).
    Tālāk lietā ir ar tinti rakstīts Stuckas 1938.gada 21.janvāra pratināšanas protokols, kurš tekstuāli sakrīt ar iepriekšējo 1938.gada 8.janvāra protokolu.
    Apsūdzības slēdzienā nav tā sastādīšanas datuma, un to neviens nav apstiprinājis. (..)
    Saskaņā ar lietā esošo izziņu PSRS IeTK un Prokuratūras 1938.gada lēmums attiecībā pret K.A. Stucku izpildīts 1938.gada 22.janvārī.
    Paša lēmuma lietā nav.
    Ļeņingradas kara apgabala kara prokurora palīgs majors Gončaruks

[LVA, 1986. f.. 2. apr., P 4863.1., 4. sēj., 6., 7.1 p. Origināls. Tulkojums no krievu valodas.
K. Stucka tika nošauts]


Izvilkums no J. Groda pratināšanas protokola

1938.gada 31.decembrī

Apsūdzētā Jūlija Josifa dēla Groda pratināšanas protokols

Pratināšanas sākums pulksten 12.00

(..) Jautājums: – Jums tiek nolasītas Jāņa Kārļa dēla Bērziņa liecības par to, ka viņš jūs savervēja Latvijas kontrrevolucionārajā nacionālistiskajā organizācijā. Kā jūs pārliecinājāties, pret jums ir daudz tiešu pierādījumu, kuri jūs atmasko kā Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas locekli. Izbeidziet dot juceklīgas un melīgas liecības, bet izstāstiet sīki par saviem noziegumiem, kuri izdarīti pret padomju varu!
Atbilde: – Es kategoriski noliedzu man nolasītās J.K. Bērziņa liecības, viņš nekādas kontrrevolucionārās sarunas neveda un nekādus kontrrevolucionārus priekšlikumus man nepiedāvāja un Latvijas kontrrevolucionārajā organizācijā mani nevervēja. (..) Es vēlreiz kategoriski noliedzu man izvirzītās apsūdzības, jo es nekad neesmu bijis Latvijas kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks.
Jautājums: – Kādu amatu Jānis Kārļa dēls Bērziņš ieņēma jūsu iecelšanas laikā par Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku?
Atbilde: – Tajā laikā Jānis Kārļa dēls Bērziņš ieņēma SZSA izlūkošanas pārvaldes priekšnieka amatu.
Jautājums: – Tātad jūs Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieka amatā iecēla J. K. Bērziņš?
Atbilde: – Jā, Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieka amatā 1931.gadā mani iecēla bijušais SZSA izlūkošanas daļas priekšnieks Jānis Kārļa dēls Bērziņš.
Jautājums: – Tātad Bērziņš jūs personīgi pazina pirms jūsu iecelšanas par Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku?
Atbilde: – Jā, J.K. Bērziņš mani personīgi pazina no 1929.gada jūnija.

Pratināšana pabeigta pulksten 17 un 00 min. Pēc maniem vārdiem pierakstīts pareizi un es esmu izlasījis.

Grodis

Pratināja:

Ļeņingradas kara apgabala
IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aleksejevs

[LVA, 1986f., 2.apr., P-4863.l., 1. sēj., 100., 106., 107.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no J. Groda konfrontācijas protokola ar arestēto,
bijušo Ļeņingradas kara apgabala Politpārvaldes daļas
priekšnieku Aleksandru Rudzīti

1939.gada 14.janvārī

Konfrontācijas protokols starp Julianu Josifa dēlu Grodi
un Aleksandru lvana dēlu Rudzīti

Sākums: pulksten 11.00

(..) Jautājums: – Jums tiek sarīkota konfrontācija?
Pirms konfrontācijas Grodis sniedza šādu paziņojumu:

  1. Bija gadījums, kad mani, Grodi, izmeklēšana Šapiro, Ņikonoviča, Andrejeva personā piespieda, draudot izrēķināties ar manu mātes cerībās esošo sievu, konfrontācijā apstiprināt melīgās liecības, kuras bija safabricējusi izmeklēšana.
  2. 1938.gada 25.novembrī man tika sarīkota konfrontācija ar izkropļotām metodēm ar Jāni Jāņa dēlu Bērziņu. Konfrontācija, kuru es pārsūdzēju sevišķajam pilnvarotajam un Sevišķās daļas priekšniekam, ir atcelta (..).
  3. Sakarā ar to, ka šo konfrontāciju veic izmeklētājs Kordonskis, kurš 1938.gada sākumā nodarbojās ar to, lai piespiestu mani dot melīgas liecības pret Krēmeru (Jānis Krēmers – 72.strēlnieku divīzijas komisārs – J.R.), iesakot man parakstīt safabricētu protokolu pret Krēmeru, es noraidu izmeklētāju Kordonski, kurš veic šo konfrontāciju. Pamatojoties uz teikto, es lūdzu visas konfrontācijas noturēt prokuratūras klātbūtnē.
    Jautājums: – Šo konfrontāciju vada izmeklētājs Aleksejevs. Vai pret viņu jums ir kas sakāms?
    Atbilde: – Pret to, ka šo konfrontāciju vada izmeklētājs Aleksejevs, man nekas nav iebilstams, taču es pastāvu uz to, lai konfrontācijā piedalītos prokuratūras pārstāvis. (..) Konfrontācija pabeigta pulksten 18 un 30 min.
    Konfrontāciju noturēja:

ĻKA prokurora palīgs
1.ranga kara jurists Dmitrijevs
ĻKA IeTK Sevišķās daļas Operatīvais pilnvarotais Aleksejevs

[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.l., 1.sēj., 195., 196., 21l.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no Apsūdzības slēdziena J. Groda izmeklēšanas lietā

“Apstiprinu”
ĻKA IeTK Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks kapteinis Samohvalovs
1939.gada 10.IV
“Apstiprinu”
Galvenais kara prokurors armijas kara jurists Rozovskis
1939.gada 26.V

Apsūdzības slēdziens izmeklēšanas lietā Nr.32244 – 1937.g.
par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību pēc KPFSR KK 58.-l.b panta

Izmeklēšana atklātajā Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas PSRS lietā ir konstatējusi, ka viens no šās organizācijas kara grupas dalībniekiem ir bijušais Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Jūlijs Josifa dēls Grodis.
1930.gadā J.J. Grodi Latvijas kontrrevolucionārajā nacionālistiskajā organizācijā savervēja šās organizācijas vadošā centra dalībnieks, bijušais SZSA izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Jānis Kārļa dēls Bērziņš, un pēdējais 1931.gadā tika iecelts ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieka amatā, lai ĻKA izlūkošanas daļā veiktu praktisku kontrrevolucionāru darbību. (..)
J.J. Grodis vienlaikus bija militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieks un bija cieši saistīts ar aktīvo sazvērestības dalībnieku, bijušo SZSA izlūkošanas pārvaldes priekšnieku Uricki. (..)
J.J. Grodis, izmantojot savu ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieka stāvokli, pēc Bērziņa un Uricka norādījumiem augstākminētās kontrrevolucionārās organizācijas interesēs paralizēja padomju izlūkdienestu Latvijā, Igaunijā un Somijā. (..)
J.J. Groda kontrrevolucionārās darbības rezultātā viņa darbības laikā ĻKA izlūkošanas daļā Latvijā tika iegāzti 38 padomju aģenti, Somijā – 46 un Igaunijā – 60 cilvēki. (..)
Kā izmeklēšanā konstatēts, J.J. Grodis veica vervēšanas darbu, lai SZSA veiktu kontrrevolucionāru darbību, izveidojot kaitnieku, diversantu un spiegu kadrus, lai panāktu Padomju Savienības sakāvi kara laikā ar fašistiskajām rietumu valstīm, J.J. Grodis 1936.gadā kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja bijušo 72.strēlnieku divīzijas komandieri J. Kalvānu un nodibināja sakarus ar šās organizācijas dalībniekiem J.J.Krēmeru, A.J. Rudzīti, M.J. Apsi, K.J. Pētersonu, K.A. Stucku u.c. (..)
Izmeklēšanas iepriekšējā stadijā J.J. Grodis atzina sevi par vainīgu kontrrevolucionārā darbībā. (..)
Turpmākajā izmeklēšanas gaitā J.J. Grodis vairākkārt centās diskreditēt savas izmeklēšanā sniegtās liecības un ar provokatoriskiem paziņojumiem centās izmeklēšanu maldināt.(..)
Vēlāk tomēr viņš no savām liecībām atteicās, taču pilnīgi savā nodevīgā darbībā viņu atmasko: J.K. Bērziņš (..), S.F. Gavriļuks (..), K.A. Stucka (..), A.I. Zemītis (..), M.A. Apse (..), A.I. Rudzītis (..) un liecinieks P. S. Bacullo (..) un izlūkošanas daļas dokumenti.
Pamatojoties uz izklāstīta, tiek apsūdzēts
Jūlijs Josifa dēls Grodis, dzimis 1899.g. Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagasta Kaltenbruņas muižā (Latvijā), latvietis, PSRS pilsonis, bijušais VK(b)P biedrs no 1919.gada, izslēgts sakarā ar arestu, bijušais ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks, dienesta pakāpe – pulkvedis,
par to, ka, būdams aktīvs Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas un militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieks ĻKA izlūkošanas daļā, veica kaitniecības un spiegošanas darbu, kas noveda pie padomju izlūkdienesta pilnīgas paralīzes ĻKA, Latvijas, Somijas un Igaunijas valstīs, tajā pašā laikā viņš palīdzēja pretinieka izlūkdienestam.
Aktīvi piedalījās kontrrevolucionārā, kaitnieciskā, diversiju darbībā, kura bija vērsta uz Padomju Savienības sakāvi, t.i., noziegumos, kuri paredzēti KPFSR KK 58. – 1b pantā.
Pamatojoties uz izklāstīto un Kriminālprocesa 278.pantu, izmeklēšanas lietu Nr. 322 44-37.g. par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību pēc
KPFSR KK 58. – 1b.panta uzskatīt par pabeigtu un ar ĻKA kara prokuroru nosūtīt izskatīšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā, pārskaitot no šīs dienas viņa turēšanu ieslodzījumā ĻKA Kara prokuratūrai.

ĻKA IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aļeksejevs

Piekrītu:

ĻKA IeTK Sevišķās daļas izmeklēšanas daļas
priekšnieks valsts drošības leitnants Kurovs

Izziņa: 1. Apsūdzētais J.J. Grodis arestēts 1937.gada 27.IX un tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes Ļeņingradas cietumā.

  1. Lietišķo pierādījumu lietā nav.

ĻKA IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aļeksejevs

Personu saraksts, kuras ir jāizsauc uz PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas sēdi:

  1. Apsūdzētais Jūlijs Josifa dēls Grodis tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes cietumā Ļeņingradā.
  2. Aleksandrs Ivana dēls Rudzītis tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes cietumā Ļeņingradā.
  3. Mārtiņš Jāņa dēls Apse tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes cietumā Ļeņingradā.

ĻKA IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aļeksejevs

[LVA, 1986i., 2. apr., P – 4863l., 3. sēj., 2., 3., 4.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no pārskata izziņas apsūdzētā
Jāņa Jāņa dēla Bērziņa arhīva izmeklēšanas lietā

1955.gada 6.oktobrī

Pārskata izziņa par apsūdzētā Jāņa Jāņa dēla Bērziņa
arhīva izmeklēšanas lietu Nr. 624480

Izziņa sastādīta sakarā ar J. Groda apsūdzības lietas pārbaudi:
Bērziņš arestēts 1938.gada 15.jūnijā (..).
Ļeņingradas kara apgabala kara tribunāla tiesas sēdes protokolā ierakstītas šādas Bērziņa liecības:
(..) “Ar Grodi man bija tikai dienesta sakari. Mani arestēja 15.jūnijā, un pusotra mēneša laikā izmeklētājs pakļāva mani piekaušanai, no šejienes arī manas melīgās liecības. (..)”
“Lai atbrīvotos no pastāvīgās stāvēšanas un piekaušanas, es izdomāju savas liecības par to, ka esmu Groda aģents. Viss, ko savās liecībās es uzrakstīju par Grodi, ir nepatiesība.”
“Manas liecības jau iepriekš sastādīja izmeklētājs. Es parakstīju visu, ko izmeklētājs man deva. Viņš man teica, ka Grodis ir tautas ienaidnieks un ka viņu vajag atmaskot, tādēļ prasīja, lai es parakstu protokolus.
Konfrontācijā es atmaskoju Grodi spiegošanā tādēļ, ka izmeklētājs Rossijskis ar fizisku iedarbošanos piespieda mani Grodi apmelot. Es baidījos, ka tad, ja es neliecināšu pret Grodi, tad atkal tikšu piekauts.”
Sakarā ar savas vainas kategorisku noliegšanu un viņa norādījumu, ka izmeklētāji pret viņu lietojuši fizisku iedarbību, kā arī tādēļ, ka lietā bez viņa personīgas atzīšanās nekādu citu pierādījumu nav, kara tribunāls Bērziņa lietu nosūtīja papildizmeklēšanai.
Pēc lietas papildizmeklēšanas PSRS IeTK Seviškā apspriede 1939.gada 21.jūlijā Bērziņu par spiegošanu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem.
Izmeklēšanu lietā veica bijušie IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas darbinieki Rossijskis, Karpenčenko un Horoļskis.
Izziņu sagatavoja:

Ļeņingradas kara apgabala kara prokurora palīgs majors Gončaruks

[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.1., 4.sēj., 20., 21.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.]


Izvilkums no Ļeņingradas kara apgabala
Kara tribunāla tiesas sēdes protokola

Lieta Nr. 00 724
Pilnīgi slepeni

Tiesas sēdes protokols

1939.gada 15.augustā Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Ļeņingradā šādā sastāvā:
priekšsēdētājs – Tokanajevs,
locekļi – vecākais politvadītājs Rudenko,
majors Marčenko,
sekretārs – kara jurists Kogans
izskatīja lietu Nr. 00724 par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību pēc KPFSR KK 58.-l.b un 58. – 11. panta.
Sekretārs paziņoja, ka apcietinājumā esošais apsūdzētais Grodis uz tiesu ir nogādāts. (..)
Priekšsēdētājs izskaidroja apsūdzētajam viņa tiesības kriminālajā procesā un paziņoja tiesas sastāvu (..).
Priekšsēdētājs nolasīja apsūdzības slēdzienu un apsūdzētajam jautāja, vai viņam apsūdzība ir saprotama un vai viņš atzīst sevi par vainīgu.
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Apsūdzība ir saprotama. Sevi par vainīgu neatzīstu.
Apsūdzētais sniedz tiesai savu paskaidrojumu:
Bērziņš nekad nav mani savervējis kontrrevolucionārajā organizācijā, nekad no Bērziņa es kontrrevolucionārus uzdevumus neesmu saņēmis.
Visu šo apsūdzību ir safabricējusi izmeklēšana. Mani arestēja kā poļu spiegu un diversantu, kā poļu kara organizācijas dalībnieku, bet pēc tam tas neapstiprinājās. Tad mani pataisīja par Somijas, Latvijas un Igaunijas spiegu. Tas viss ir Zakovska, Šapiro, Ņikonoviča, Avdejeva kontrrevolucionārais, kaitnieciskais darbs, kuri bija ļoti noskaitušies uz mani par to, ka es viņus atmaskoju. Nekad Latvijas kontrrevolucionārajā, nacionālistiskajā organizācijā neesmu sastāvējis.
Tiek nolasītas J.K. Bērziņa liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Es kategoriski norai’du šīs melīgās liecības. Ja šādas liecības vispār
eksistē (es par to šaubos), tad tās nav rakstījis Bērziņš, bet izmeklētājs. (..)
Tiek nolasītas Rudzīša liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
To visu Rudzītim ir nodiktējusi izmeklēšana. Tie visi no sākuma līdz beigām ir meli (..)
Tiek nolasītas Rudzīša liecības ĻKA Kara tribunāla sēdē (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Pirmkārt, Rudzīti līdz tiesai bija apstrādājis izmeklētājs, un, otrkārt, Rudzītis ar apmelošanu gribēja mīkstināt savu likteni (..). Rudzītis apmeloja ne tikai mani, bet arī Krēmeru, Pētersonu.
Tiek nolasītas Groda liecības konfrontācijā ar Pētersonu.
Apsūdzētais Grodis tiesai:
To visu uzrakstīja izmeklētājs Kordonskis, un es šos melus parakstīju draudu dēļ. To pašu es varu teikt par savām t.s. liecībām konfrontācijā ar Krēmeru.
Tiek nolasītas Apses liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Tie visi no sākuma līdz beigām ir meli (..).
Tiek nolasītas Kalvāna liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Tie visi ir meli no sākuma līdz beigām. To visu Kalvānam ir nodiktējis izmeklētājs. Ja Kalvāns patiešām ir ienaidnieks, tātad viņš mani ir apmelojis (..) Ar Stucku es nekad neesmu sarunājies un neesmu bijis ar viņu pazīstams.
Tiek nolasītas Stuckas liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Tie ir meli. Stucku es nepazinu. Stucka visu laiku mani nosauc par Jūlianu, kaut arī es esmu Jūlijs. Tas ir ļoti raksturīgi viņa t.s. liecībām.
Arī tās Stuckam ir nodiktējusi izmeklēšana. Visa šī produkcija ir no Zakovska, Šapiro, Ņikonoviča, Avdejeva virtuves (..)
Priekšsēdētājs paziņo tiesas izmeklēšanu par pabeigtu un dod apsūdzētajam Grodim pēdējo vārdu.
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Man ir uzrādīta ārkārtīgi smaga apsūdzība. Man uzrādītajās apsūdzībās es sevi par vainīgu kategoriskā veidā neatzīstu. Ar noziedzīgām izmeklēšanas metodēm Zakovskis, Šapiro, Ņikonovičs, Avdejevs un viņu rokaspuiši piespieda mani parakstīt par sevi melus. Par kaut kādu kontrrevolucionāro Latvijas nacionālistisko organizāciju pastāvēšanu Ļeņingradā man nekas nebija zināms, un to dalībnieks es neesmu bijis. Tas pats man ir jāsaka par pretpadomju militāri fašistisko sazvērestību. Apvainojums, ka esmu nodarbojies ar spiegošanu, ne ar ko nav pamatots.
Ne ar kādu kaitniecību ĻKA izlūkošanas daļā es nenodarbojas. Es nenoliedzu, ka ĻKA izlūkošanas daļas darbā bija trūkumi, pat ļoti lieli trūkumi, taču es darīju visu, kas bija manos spēkos. (..)
(..) Es apelēju pie šķiriskā taisnīguma, pie revolucionārās likumības. Es nepieļauju domu, ka mani – PSRS pilsoni, uzticamu savas dzimtenes dēlu, kurš gatavs atdot dzīvību par PSRS, par VK(b)P, varētu notiesāt. Esmu pārliecināts, ka tikšu attaisnots. Es lūdzu tiesu, pasludinot spriedumu, ņemt vērā tikai to, ko es teicu tiesai, jo tikai šās liecības ir patiesas (..).
Es gaidu tikai attaisnojošu spriedumu. Pulksten 22 un 50 minūtēs tiesa devās apspriesties, lai pieņemtu spriedumu.
Pulksten 23 un 45 minūtēs priekšsēdētājs pēc tiesas atgriešanās pasludināja spriedumu un notiesātajam izskaidroja tā pārsūdzēšanas kārtību.
Tribunāls nosprieda:
1) Vadoties no Kriminālprocesa kodeksa 341. un 158. panta, turpmāk līdz sprieduma stāšanās likumīgajā spēkā attiecībā pret notiesāto Grodi drošības līdzekli atstāt iepriekšējo, t.i., turēšanu ieslodzījumā.
2) Lai nodrošinātu tiesas noteikto īpašuma konfiskāciju, uzlikt personīgi notiesātajam piederošajam īpašumam arestu.
Priekšsēdētājs paziņoja tiesas sēdi par slēgtu.

Priekšsēdētājs Tokanajevs

[LVA. 1986.f., 2.apr., P-4863, 3.sēj, 21., 22., 23., 24., 25., 26., 27., 37., 38.. 39.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.]


Kara tribunāla spriedums J.Groda apsūdzības lietā

Lieta Nr. 00724

Spriedums

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vārdā 1939.gada 15.augustā Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Ļeņingradā šādā sastāvā:
priekšsēdētājs – Tokanajevs,
locekļi – vecākais politvadītājs b. Rudenko, majors b. Marčenko,
sekretārs – kara jurists Kogans, izskatīja lietu Nr. 00724 par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību, dz. 1899.g., Kaltenbruņas muižā (Latvijā), latvietis, precējies, ar augstāko izglītību, bijis VK(b)P biedrs no 1919.g., patlaban izslēgts, bijis ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks, dienesta pakāpe SZSA pulkvedis, agrāk netiesāts noziegumos, kuri ir paredzēti KPFSR KK 58.-1b un 58.-11. pantos.

Konstatēja: ar iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem un tiesas izmeklēšanas datiem Groda vaina ir pierādīta par to, ka viņu 1930. – 1931.gadā kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja viens no tās aktīvajiem dalībniekiem un ar viņa ziņu tika nosūtīts uz Ļeņingradu atbildīgā darbā ĻKA, kur viņš veica savu kontrrevolucionāro darbību, savervējis šajā organizācijā Rudzīti, kurš atradās atbildīgā politiskā darba iecirknī ĻKA. Tajā pašā laikā viņš, Grodis, bija dalībnieks militāri fašistiskajā sazvērestībā, kura pastāvēja ĻKA, kurā viņu iesaistīja viens no šās sazvērestības aktīvajiem dalībniekiem un kā kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks, kurš ieņēma atbildīgu vadošu amatu ĻKA izlūkošanas orgānos, lai grautu PSRS kaujas varenību, sistemātiski grāva un demoralizēja visu padomju izlūkdienesta darbu ĻKA, to atšifrējot, dezorientējot un apzināti novedot līdz kaujas nespējīgam stāvoklim, paralizējot tā iedarbību. Bez tam viņš veica spiegošanas darbību ar kādas ārvalsts izlūkdienesta aģentu starpniecību, nododot šīs ārvalsts izlūkdienestam spiegošanas ziņas, ar ko izdarīja KPFSR KK 58.-1.b un 58. – 11. pantā paredzētos noziegumus.
Pamatojoties uz izklāstīto un vadoties no KPK 319., 320. panta, ĻKA Kara tribunāls nosprieda:
Jūlijam Josifa dēlam Grodim par noziegumu izdarīšanu (..) atņemt militāro dienesta pakāpi “SZSA pulkvedis” un pakļaut augstākajam kriminālsodam – nošaušanai, konfiscējot visu viņam personīgi piederošo īpašumu.
Saskaņā ar KPK 400. pantu spriedums kasācijas kārtībā var tikt pārsūdzēts PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā (..) 72 stundu laikā no sprieduma kopijas izsniegšanas brīža notiesātajam.

Oriģināls ar attiecīgiem parakstiem.

Ar oriģinālu saskan:

ĻKA Kara tribunāla sekretārs kara jurists Kogans

[LVA, 1896. f., 2.apr., P-4863.1., 2.sēj., 40., 41.1p. Kopija. Tulkojums no krievu valodas]


PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmums J.Groda lietā

Pilnīgi slepeni
Tokanajevs. 1939.g.28.8.

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijas
lēmums Nr. 004174-r.

Sastāvā:
priekšsēdētājs – brigādes kara jurists Aļeksejevs un locekļi: –
brigādes kara jurists Kandibins, brigādes kara jurists Dmitrijevs
1939.gada 17.oktobrī izskatījusi Jūlija Josifa dēla Groda kasācijas sūdzību par ĻKA Kara tribunāla 1939.gada 15.augusta spriedumu, kurš par KPFSR KK 58.-1b un 58.-11. pantā paredzētajiem noziegumiem notiesāts ar augstāko soda mēru – nošaušanu, ar visa viņam personīgi piederošā īpašuma konfiskāciju un militārās dienesta pakāpes “pulkvedis” atņemšanu un, noklausījies b. Aļeksejeva ziņojumu un galvenā kara prokurora b.Fokina slēdzienu par sprieduma atstāšanu spēkā,
nolēma:
Notiesātā Groda vaina viņam inkriminētajos noziegumos ar materiāliem ir pierādīta. Taču, ņemot vērā nepieciešamības trūkumu piemērot Grodim augstāko soda mēru – nošaušanu, saskaņā ar KK 51.pantu un KPK 437.pantu nošaušanu aizstāt ar brīvības atņemšanu labošanas darbu nometnēs ar termiņu uz 15 gadiem, atņemot politiskās tiesības uz 5 gadiem, konfiscējot īpašumu un atņemot militāro dienesta pakāpi “pulkvedis”.
Soda termiņu skaitīt no 1937.gada 27.septembra.

Oriģināls ar attiecīgiem parakstiem

Pareizi:

Kara kolēģijas sekretāra palīgs jaunākais leitnants Jehalovs

[LVA, 1986. f., 2.f., P-4863.1., 3. sēj,. 60., 61.1 p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no J.Groda sūdzības PSRS Augstākās Padomes
Prezidija priekšsēdētājam K.Vorošilovam

PSRS Augstākās Padomes Prezidija
priekšsēdētājam biedram K.Vorošilovam

No Jūlija Josifa dēla Groda (..)
Tagad specnometinātā,
strādājoša tresta
“Vostokugoļ” šahtā Nr.3 (..)

  1. gada 17.maijā

Sūdzība atlūgumu atcelt izsūtījumu,
noņemot sodāmību un par pilnu reabilitāciju

(..) 1937.gadā mani arestēja bez jebkādas vainas, pēc melīgiem, ne ar ko nepamatotiem apvainojumiem. Divu gadu laikā izmeklētāji – karjeristi no IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas izvirzīja pret mani briesmīgus, melīgus apvainojumus, kuri tika safabricēti bijušā IeTK Ļeņingradas apgabala priekšnieka Zakovska, viņa vietnieka Šapiro un Sevišķās daļas priekšnieka Ņikonoviča “netīrajā virtuvē” (..).
Visas šīs melīgās apsūdzības izmeklētāji – karjeristi no IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas (kuri vēlāk tika arestēti kā tautas ienaidnieki), mēģināja apstiprināt ar citu arestēto melīgajām liecībām, kuras viņi bija ieguvuši, lietojot nepieļaujamus un ar padomju likumiem stingri aizliegtus izmeklēšanas paņēmienus. Tā, piemēram, 1.strēlnieku korpusa komandieris Apse (arī arestēts) konfrontēja ar mani ĻKA prokurora klātbūtnē paziņoja, ka visas viņa liecības pret mani ir melīgas, ka tās safabricējis bijušais IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas izmeklētājs Kardonskis, kurš piespiedis viņu ar aizliegtiem izmeklēšanas paņēmieniem parakstīt pret mani melīgas liecības, un ka pirms konfrontācijas ar mani izmeklētājs Kardonskis ar izrēķināšanās draudiem pieprasījis no Apses konfrontācijā prokurora klātbūtnē apstiprināt šīs melīgās liecības pret mani.
Man ir zināms (..), ka arī visas citas melīgās liecības pret mani IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas izmeklētāji karjeristi ieguva, lietojot nepieļaujamus un ar padomju likumiem stingri aizliegtus paņēmienus (..).
Par visām tām liecībām un apvainojumiem, pēc kurām Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija mani nevainīgu notiesāja, kā arī par nepieļaujamiem un stingri aizliegtiem izmeklēšanas paņēmieniem, kurus izmeklētāji lietoja pret mani, kā arī pret tiem arestētajiem, kuri ar varu tika piespiesti dot melīgas liecības pret mani, es sīki izklāstīju savā kasācijas sūdzībā, kuru 1939.gada 16.-17. augustā Ļeņingradas cietumā (“Kresti”) uzrakstīju uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vārda (..).

J. Grodis

[LVA, 1986. f., 2. apr., P-4863.1., 3. sēj., 85., 85., 86., 86. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no J. Groda sūdzības

PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam ‘
Biedram K.J. Vorošilovam
Kopija: PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam
Biedram G.M. Maļenkovam
Kopija: PSKP Centrālās komitejas pirmajam sekretāram
Biedram Ņ.S. Hruščovam

  1. gada 10. decembrī

Sūdzība

(..) Š.g. janvārī PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvji izsauca mani uz Vorkutas pilsētas IeM daļu un ieteica man vēlreiz uzrakstīt iesniegumu uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vārda ar lūgumu par manu pilnīgu reabilitāciju. 1954.g. 16.janvārī es minēto lūgumu uzrakstīju un ar IeM pārstāvi nosūtīju PSRS Augstākās Padomes Prezidijam.
Pēc trijiem mēnešiem es saņēmu paziņojumu no Galvenās kara prokuratūras prokurora -justīcijas majora Ivanova, (..) ka manu 1954.g. 16.01. sūdzību Galvenā kara prokuratūra ir saņēmusi, ka tā tiekot pārbaudīta un ka par rezultātiem man paziņošot papildus.
Pagājis gandrīz gads no iesnieguma iesniegšanas brīža, taču mana sūdzība līdz šim laikam nav pārbaudīta un rezultāti man nav paziņoti.
Tamdēļ otrreiz lūdzu uzdot Galvenajai kara prokuratūrai paātrināt to faktu pārbaudi, kuri apstiprina manu nevainību un kuri ir izklāstīti manās 1953.g. 5.05., 1954.g. 16.01. sūdzībās un manā 1939.gada 16.-17. augusta kasācijas sūdzībā.
Īpaši lūdzu pārbaudīt Bērziņa, Gavriļuka, Stuckas, Keipen – Vardeca, Blumisa un Bognera melīgās liecības, pēc kurām es tiku notiesāts, un konstatēt, kādu iemeslu dēļ viņi deva melīgas liecības. (..)
Par visu liecību melīgumu, bet tātad arī par man piespriesto spriedumu, kā arī par tiem nepieļaujamiem un stingri aizliegtajiem izmeklēšanas paņēmieniem, kurus IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes izmeklētāji lietoja 1937.-1938.g. pret mani un pret tiem arestētajiem, kuri bija spiesti dot melīgas liecības pret mani, es sīki izklāstīju savā 1939.gada 16.-17. augusta sūdzībā uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vārda, tamdēļ, es atsaucos uz šo pirmavotu un lūdzu pārbaudīt faktus, kurus esmu izklāstījis jau 1939.gadā. (..)
Es bez jebkādas vainas esmu izcietis 15 gadus ieslodzījuma un tagad, no 1952.gada, atrodos izsūtījumā Vorkutā (..)

J. Grodis

[LVA, 1986. f., 2. apr., P 4863.1., 4.sēj., 2., 3. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]

Latvijas Vēstnesis, 2002, 20.11

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:432557|article:DIVL596|query:str%C4%93lnieku%20


Nobeigums. Sākums ”LV”Nr.I6S., 13.11.2002., Nr. 166., 14.11.2002, Nr.169., 20.11.2002.

Izvilkums no Galvenās kara prokuratūras daļas
kara prokurora vietas izpildītāja
justīcijas pulkveža Buņejeva slēdziena

Slepeni
“Apstiprinu”
Galvenā kara prokurora vietnieks
justīcijas pulkvedis B.Viktorovs
1955.gada 28.oktobrī

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas slēdziens
(KPFSR KPK 373.-378.panta kārtībā)
J.J. Groda lietā

1955.gada 25.oktobrī
Maskavā

(..) Ar pārbaudes materiāliem ir arī noskaidrots, ka izmeklēšanu šajā lietā ir veikušas personas, kuras vēlāk atmaskotas sociālistiskās likumības pārkāpšanā, fiziskas iedarbības mēru pielietošanā pret izmeklēšanā esošajiem, par ko viņas sauktas pie kriminālatbildības.
Tā, piemēram, izmeklētāju Avdejevu, kurš galvenokārt lietā veica izmeklēšanu, 1939.gada 13.-16. septembrī Ļeņingradas kara apgabala Valsts drošības ministrijas (tā tekstā – J.R.) karaspēka Kara tribunāls notiesāja ar augstāko soda mēru, spriedums izpildīts.
Pie tam raksturīgi ir tas, ka bijušais IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieks Zakovskis attiecībā par latviešu tautības personām deva norādījumu par viņu saukšanu pie kriminālatbildības tikai pēc vienas nacionālās pazīmes un rādīja personīgu piemēru, lietojot pret arestētajiem fiziskas iedarbības mērus (pasvītrojums mans – J.R.).
Kā redzams no pārskata izziņas Postela lietā, Zakovskis deva saviem pakļautajiem izmeklēšanas darbiniekiem kontroles uzdevumus par latviešu tautības personu arestu, kuri pārsniedza 1000 cilvēkus. (pasvītrojums mans – J.R.)
Tādējādi ar lietas materiāliem un papildu pārbaudi, pastāvot notiesātā Groda kategoriskam savas vainas noliegumam, apsūdzība par viņa piederību jebkādas ārvalsts izlūkdienestam un kontrrevolucionārajai latviešu organizācijai nav pierādīta.
Ņemot vērā, ka lietā ir atklāti jauni apstākļi, kuri tiesai nebija zināmi, izskatot lietu, vadoties no KPFSR KPK 378. panta, –
ieteiktu
Jūlija Josifa dēla Groda lietu sakarā ar apstākļiem, kas atklājušies no jauna, iesniegt izskatīšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā, lai atceltu Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāla spriedumu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1939.gada 17.oktobra lēmumu un lietu pārtrauktu nozieguma sastāva nepierādīšanas dēļ. (..) Grodi no izsūtījuma nometinājuma atbrīvot. (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurora vietas izpildītājs
justīcijas pulkvedis Buņejevs

“Piekrītu”

Galvenā kara prokurora vecākais palīgs
justīcijas pulkvedis A.Fefelovs

1955.gada 28.oktobrī
1.
[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863 1., 3.sēj., 108., 112., 113.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

  1. gada 5.novembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija pieņēma lēmumu atcelt Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāla 1939.gada 15.augusta spriedumu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1939.gada 17.oktobra lēmumu, nozieguma sastāva trūkuma dēļ lietu pārtraukt un J.Grodi no izsūtījuma atbrīvot.
    No izsūtījuma viņš tika atbrīvots 1955.gada 9.novembrī.]

Bijušā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes

  1. daļas priekšnieka V.Bolotina liecības par arestiem,
    arestēto, spīdzināšanu un izmeklēšanas lietu viltošanu

Kopija
Pilnīgi slepeni

Apskates protokols
(arhīva izmeklēšanas lietā)

  1. gada 25.martā
    Ļeņingradā Es, Ļeņingradas apgabala Valsts drošības komitejas pārvaldes 6.nodaļas vecākais izmeklētājs vecākais leitnants Jeļsins, vadoties pēc KPFSR Kriminālprocesa kodeksa 78. un 192.panta, veicu arhīva izmeklēšanas lietas Nr. 807501 apskati, kurā apsūdzēts Vladimirs Grigorija dēls Bolotins, dz. 1904.gadā Kijevā, ebrejs, PSRS pilsonis, bijušais VK(b)P biedrs, izslēgts sakarā ar arestu, līdz arestam Ļeņingradas apgabala Valsts drošības pārvaldes 3.nodaļas priekšnieks par noziegumiem, kuri paredzēti KPFSR KK 58.10. panta 1.daļā un 193. – 17.pantā.
    Apskatē ir konstatēts:
    Bolotinu ir arestējusi IeTK (lekšlietu tautas komisariāta – J.R.) pārvalde 1938.gada 13.augustā par sakariem ar tautas ienaidniekiem.
    Izmeklēšanā šajā lietā ir konstatēts, ka Bolotins, būdams IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes 3.daļas priekšnieka vietnieks, bija tuvos sakaros ar atmaskotajiem tautas ienaidniekiem Zakovski, Šapiro un citiem un pēc viņu norādījumiem IeTK orgānu operatīvajā darbā veica noziedzīgu praksi. Zinot par pilsoņu nepamatotajiem arestiem, dokumentu falsifikāciju un arestēto piekaušanu, Bolotins neveica nekādus pasākumus, lai darbā novērstu šīs noziedzīgās metodes, bet, tieši otrādi, vairākos gadījumos bija to iniciators.
    Izmeklēšanā Bolotins sevi par vainīgu neatzina. (..) 1939.gada 5.marta nopratināšanā Bolotins liecināja:
    “1. Vairāki aresti notika bez pietiekama pamata, pēc vienas divām liecībām, kuras nebija pienācīgā veidā pārbaudītas. Visā pārvaldē ieviestā pēc būtības standartveida izziņa arestam bez konkrētu kompromitējošu materiālu uzrādīšanas deva iespēju pamatot faktiski nepamatojamus arestus.
  2. Pašas izmeklēšanas gaitā bija gadījumi, kad liecības no arestētajiem ieguva nevis izmeklēšanas rezultātā, bet gan motivējuma, ka “tā vajag” rezultātā.
  3. Bija vesela rinda gadījumu, kad pret arestētajiem lietoja fizisku spēku. It īpaši pēdējās operācijas laikā. T.s. sankcijas par fiziska spēka lietošanu deva IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieks Ļitvins ļoti plaši. Tā, piemēram, es atceros gadījumu, kad nodaļas priekšnieks Altmans vienā dienā saņēma līdz 15 sankcijām. Ņemot vērā, ka šīs sankcijas tika dotas mutiski, praktiski izveidojās tāds stāvoklis, ka izkontrolēt, uz kuru ir sankcijas, uz kuru nav, nebija iespējams, un vairākās nodaļās fiziska vardarbība tika lietota bez sankcijām un noveda pie patiesībai neatbilstošām arestēto liecībām (..). Kā jau es liecināju, bija aresti ar skaidri redzamiem nepietiekamiem vai ar nepārbaudītiem kompromitējošiem materiāliem. (..)
    Liecinieks V.Popovs 1938.gada 26.decembra nopratināšanā liecināja:
    “(..) e) nacionālistiskās kontrrevolūcijas operācijas laikā Bolotins deva norādījumu, lai arestētu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Ja nodaļa, izskatījusi materiālus, atrada pamatu, lai arestētu 30 cilvēkus, tad Bolotins deva norādījumu iesēdināt nevis 30, bet 60 vai 80 cilvēkus. (..)
    f) Bolotins deva norādījumu lietot fizisku spēku pret tiem arestētajiem, kuri nesniedza liecības, pie kam norādīja, ka tad, ja arestētie liecības nedod, tad viņi ar jebkādiem līdzekļiem ir jāpiespiež liecības dot (. .)”
    Bez tam Popovs tajā pašā pratināšanas reizē liecināja, ka arestētā rūpnīcas “Dvigaķeļ” meistara Petraša lietā, kurš atzinies savos sakaros ar vācu izlūkdienestu, Bolotins deva norādījumu pārtaisīt viņa liecības par sakariem ar Latvijas izlūkdienestu (..) , kas arī tika izdarīts (..) .
    1. gadā, sākoties t.s. nacionāļu operācijai, Bolotins “uzsēdās” 12. nodaļai, pieprasot izpildīt kontrolskaitļus. Daudzkārt bija gadījumi, kad Bolotins, būdams 3.daļas priekšnieka palīgs, bet pēc tam priekšnieka vietnieks, ieradās nodaļā uz operatīvajām apspriedēm un operatīvajam sastāvam izdalīja kontrolskaitļus, pieprasot tos nekavējoties izpildīt (..)
      Analoģiskas liecības deva liecinieks S.Horsuns 1938.gada 12.decembra nopratināšanā (..) un I.Popovs 1938.gada 27.decembra nopratināšanā (..). Tā, piemēram, I.Popovs liecināja:
      “(..) Ja jārunā par nepareizībām darbā, uz kādām visus mūs, 3.daļas nodaļu priekšniekus, Bolotins orientēja masveida operāciju laikā, tad tās tika virzītas uz to, ka viss 3.daļas aparāts ir jāmobilizē tam, lai bez ierunām izpildītu tos limitus par nacionāļiem, kuri pēc norādījuma attiecās uz 3.daļu. Par kompromitējošo materiālu esamību faktiski neviens neinteresējās, galvenais bija limita cipars, nevis kompromats.
      Taču tādi paši norādījumi (..), vēl daudz neatlaidīgākā un ciniskākā formā, tika saņemti no bijušā 3. nodaļas priekšnieka Pereļmutra (..).”
      Liecinieki G.Tuškins, I.Jermolins, A.Ciganovs un V.Ciruļs arī izmeklēšanā liecināja, ka Bolotins devis operatīvajam sastāvam kontrolskaitļus arestiem, pieprasījis tos izpildīt, kā arī ar jebkādiem līdzekļiem dabūt no arestētajiem liecības, pats labojis arestēto pratināšanas protokolus, nereti sagrozot to saturu.
      (..) Tālāk Bolotins liecināja:
      “Trīs liecinieki: I.Popovs (..), Ciganovs (..) un Rikins norāda, ka nacionālistiskās kontrrevolūcijas sagraušanas laikā es “esot spiedis uz arestiem” jeb, kā saka I.Popovs, uz “limita” izpildi. Kā šī lieta notika faktiski? Kā zināms, tautas komisāra pavēle Nr. 00485 pieprasīja zināmā, iepriekš noteiktā laikā trijos mēnešos, izdarīt visu pārbēdzēju politemigrantu, “latviešu strēlnieku sekciju” aktīva un visu uzskaitē esošo nacionālistu arestus. (..) Pirmajā laikā (1937.gada septembris – oktobris) operācija noritēja normāli, aresti notika pēc pietiekami pamatotiem materiāliem. Taču apmēram no 1937.gada oktobra bijušais IeTK pārvaldes priekšnieka vietnieks Šapiro vairākās sanāksmēs visām nodaļām norādīja uz operācijas “niecīgo mērogu” un kategoriski pieprasīja to paplašināt, atsaukdamies uz tautas komisāra norādījumu. Un šajā lietā vairāk nekā tikai “centīgu” izpildītāju viņš atrada Pereļmutra personā (..)
      Saprotams, ka šajos apstākļos es biju spiests savukārt “uzspiest” uz operācijas paplašināšanu (..)” (Pasvītrojums mans – J.R.)
      (..) Kā liecinieki nopratinātie A.Buņins-Krivorukovs, L.Koževņikovs, P.Nikolajevs, A. Istomins, E.Gordons, V.Ustinovs liecināja, ka Bolotins uzturējis ciešus sakarus ar atmaskotajiem tautas ienaidniekiem Šapiro, Volkovu, Migbertu, Altvargu un citiem.
      Lietai pievienots izraksts no notiesātā Figu 1938.gada 8.jūnija liecības, kurā teikts: .
      “Vladimirs Bolotins bija Volkova, bet pēc tam – Šapiro tuvākais palīgs “viltus lietu” radīšanā (..).”
      Lietai pievienotajā rezerves čekista S.Got-Garta 1938.gada 13.jūnija vēstules kopijā J.Staļinam teikts:
      ”(..) Kā rezerves čekistu mani IeTK Ļeņingradas apgabala pārvalde mobilizēja un nosūtīja strādāt izmeklēšanā. Tur es noskaidroju, ka Ļeņingradā lietotajām izmeklēšanas metodēm nav nekā kopēja ar padomju varu, bet ka tās ir noziedzīgās (..). Arestētajiem līdz spēku izsīkumam liek stāvēt pie sienas, lamā necenzētiem vārdiem. Visi šie pastāvīgie draudi pārvērst arestēto par “kotleti” kalpo kā metode, lai no arestētā iegūtu liecības par viņa vainu un norādījumus par viņa līdzdalībniekiem. Tāda izmeklēšanas “metode”, nemaz nerunājot par cietsirdību, ir noziedzīga un kaitīga. Tādēļ, ka cilvēkam, kurš ir zaudējis spēkus, nav citas izejas, kā dot liecības, t.i., nosaukt citus cilvēkus, varbūt nosaukt arī nevainīgus cilvēkus (..). “
      Fakti:
      No 13. līdz 17.jūnijam tika pratināts profesors A.Mincs (..). No 15. jūnija rīta līdz 17.jūnija rītam Mincam neļāva gulēt, bet 16.jūnija naktī lika stāvēt pie sienas tik ilgi, līdz viņš sāka dot liecības (..)
      Ar tādām pašām “metodēm” tika pratināts rūpnīcas Nr.211 galvenais inženieris S.Venšinskis. Viņš, būdams pārguris, bet vēl nezaudējis gribasspēku, paziņoja: “Man nav par kaitniecību ko rakstīt un neviena ko tajā vainot, taču es jūtu, ka gribasspēks man beidzas un, neredzot izeju, es acīmredzot jums rakstīšu, taču ņemiet vērā, ka tie būs meli.”
      Kā no lietas materiāliem ir redzams, pēc Ļitvina norādījuma 3.daļas vadība Got-Gartu pēc tam arestēja, taču 1939.gada janvārī lieta pret viņu tika pārtraukta. (..)
      Pēc izmeklēšanas pabeigšanas Bolotina apsūdzības lieta tika nosūtīta izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē, ar kuras 1940.gada 3.maija lēmumu par pretpadomju darbību viņš notiesāts uz 8 gadiem labošanas darbu nometnē.
      1940.gada augustā Bolotins IeTK orgāniem iesniedza iesniegumu, kurā norādīja uz viņam zināmiem faktiem par IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes darbinieku noziedzīgā darba faktiem.
      Pēc etapēšanas uz Maskavu, uz PSRS IeTK, Bolotins tika nopratināts par sava iesnieguma būtību. 1941.gada 14.aprīļa pašrocīgajās liecībās viņš atzina sevi par vainīgu faktā, ka 1937.-1938.gadā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes operatīvajā izmeklēšanas darbā viņš pieļāvis izkropļojumus.
      Tālāk Bolotins liecināja:
      “(..) IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes operatīvā sastāva sanāksmē Nikolajevs deva norādījumu no katra arestētā panākt liecības par teroru. Uz katra protokola projekta (tajā laikā pavēles kārtībā bija noteikta protokolu iepriekšējā koriģēšana) tika uzlikta rezolūcija, kuras jēga bija tāda, ka, lūk, “slikti pratināt – kur ir liecības par teroru?” (..) Sāka parādīties pēc būtības uzpūsti, falsificēti protokoli. (..)
      1937.gada septembrī sākās operācija pēc bijušā tautas komisāra Ježova pavēles Nr.00485. Es uzreiz konstatēju, ka līniju, kuru ir izvēlējies Pereļmutrs, īsi var formulēt kā “lietas, vienalga, ar kādiem līdzekļiem un metodēm”. (..) Pereļmutrs katru atnākušo nodaļas vadītāju sagaidīja ar jautājumu: “Cik lēmumu par arestiem atnesāt? Un saņēmis atbildi, piemēram, ka 20, paziņoja: “Nekur neder. Jūsu minimālais limits ir 100”(..)
      (..) “limitus” arestiem sāka praktizēt ne tikai Pereļmutrs, bet arī Zakovskis, pareizāk sakot, Šapiro vārdā. Pereļmutrs savukārt šos limitus palielināja nodaļai, izvirzot “pretplānus” utt. Sākās tā nepamatoto arestu noziedzīgā darba stadija, izmeklēšanas lietu falsifikācija utt., kura jau ir pietiekami labi zināma (..)”
      (..) Nodaļu priekšnieki (Bolotins uzskaitīja Jermoļinu, Kamorovu, Berlinu, Gladkovu un Koževņikovu) ar aizrautību sadarbojās ar Pereļmutru.
      Tagad jautājums jau bija ne tikai par to, ka tika izdarīti nepamatoti aresti, bet arī par to, ka Pereļmutrs deva “pasūtījumus” par lietu virzību, iepriekš nosakot tā vai cita arestētā lomu, tās vai citas atklātās pretpadomju organizācijas lomu.”
      (..) Lietai pievienota izziņa par bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes (..) daļas priekšnieku Mihailu Aleksandra dēlu Volkovu, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieku Leonīdu Mihaila dēlu Zakovski, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 4.daļas priekšnieku Lazaru Samuila dēlu Altmani, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 3.daļas priekšnieku Jakovu Jefima dēlu Pereļmutru, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieku Natanu Ivana dēlu Šapiro-Daihovski par to, ka viņus PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par kontrrevolucionāru darbību notiesājusi ar augstāko soda mēru (..).
      Pēc Magadanas labošanas darbu nometnes vadības lūguma par augstiem ražošanas rādītājiem un teicamu uzvedību ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1943.gada 24.februāra lēmumu Bolotinam soda termiņš samazināts par 2 gadiem.
      Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944.gada lēmumu pēc Bolotina lūguma viņš nosūtīts uz fronti un sprieduma izpilde atlikta līdz kara darbības beigām. (..)

    2. IeM Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas 6.nodaļas
      vecākais izmeklētājs vecākais leitnants Jeļesins.

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-4863., 4.sēj., 75., 76., 77., 78., 79., 80., 81., 82., 83., 84., 85., 86., 87.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas.
PSRS iekšļietu tautas komisāra N.Ježova 1937.gada 11.augusta pret poļiem vērsta pavēle, kuru tajā laikā izmantoja kā paraugu arī operācijās pret citām tautībām, t.sk., arī latviešu represēšanai.

Bet jāatceras, ka daudzi tūkstoši pilnīgi nevainīgu cilvēku, kuri pēc šo IeTK sadistu
safabricētajam apsūdzības lietām tika notiesāti, ja palika dzīvi, daudzus gadus dabūja “izciest sodu” vēl dažāda režīma GULAGA nometnēs.

Latvijas Vēstnesis 2002, 21.11

=================

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.