DEMOKRĀTIJAS NEKVALITĀTES ĀBECE. Skats no Kemerovas, ‘Ausis vicina ēzeļus’. O.Matvejčevs, D.Gusevs, C.Černakovs un R.Hazejevs, 2005

  1. LATVIJA IR NEATKARĪGA DEMOKRĀTISKA REPUBLIKA. 2. LATVIJAS VALSTS SUVERĒNĀ VARA PIEDER LATVIJAS TAUTAI. 5. SAEIMA SASTĀV NO SIMTS TAUTAS PRIEKŠSTĀVJIEM. 6. SAEIMU IEVĒLĒ VISPĀRĪGĀS, VIENLĪDZĪGĀS, TIEŠĀS, AIZKLĀTĀS UN PROPORCIONĀLĀS VĒLĒŠANĀS.

(Demokrātija sociālās programmēšanas, manipulācijas laikmetā? Tautas priekšstāvji adekvāti pārstāv tautas gribu un ir kvalitatīvākie no iespējamiem? Izpildvarai ir jābūt partiju cīņas laukam? Latvijai ir jābūt ‘Open Society Foundations’ un Krievijas ietekmes aģentu ālēšanās laukam? Karalis ir kails vai virtuāls?

Manuprāt, pašlaik ir tautai ļoti kaitīgs brīvības – pienākuma un bezatbildības – atbildības disbalanss. Satversmes tēvu nepateiktais – tajos laikos pašsaprotamais – tiek uzskatīts par neesošu, Satversmes tiesa kādreiz pašsaprotamajā jomā labākajā gadījumā kalkulē gramatisku atbildi, sliktākajā – ieliek atbildē sava grupējuma ideoloģijas priekšā teikto. ‘Open Society Foundations’ ietekmes aģentu ietekme lien kā īlens ārā no maisa. Atceramies taču pēdējās tautu apkaunojošās Saeimas vēlēšanas un valdības sastādīšanu – vai varam vēl gulēt?..

O.Matvejčeva darba izvilkumus tulkoju mūsu domu rosināšanai. Droši zinu, ka būs arī par ko pasmaidīt.
Sen zināms, ka vislētākais kā izpētīt savus trūkumus, ir – ieklausīties pretinieku analīzēs.
Viens no nu jau tektonisko pretrunu seismogrāfiem savā ziņā ir pretinieka puses mūžīgas monarhijas sludinātājs vai varbūt provokators, sātaniski cinisks ironiķis un sarkastiķis Oļegs Matvejčevs. Viņa skepticisms par Krievijas demokrātiju, lai gan pats ir polittehnologs, ir tik liels, ka tās nākotni viņš redz vienīgi nevēlētā varā, monarhijā, kaut vai Putina, Staļina izpildījumā. Pilnajā tekstā ir arī daudz suņa murgu, piemēram, komunisma pielīdzināšana Saulei utml.; tas jāņem vērā.
Viņš citē mūsdienu franču pīāra meistara grāmatā Filipa L.Buarī grāmatā teikto, ka ir dažādi lēmumpieņemšanas līmeņi:

1) apjēgas līmenis, kad mēs zinām, kas notiek, un varam pieņemt lēmumu;
2) aizspriedumu un emocionālu pamudinājumu līmenis, kad mēs miglaini saprotam, kas notiek, bet nesaprotam, kāpēc;
3) “reptīļa smadzeņu” līmenis, kad mēs rīkojamies neizskaidrojami.

Propaganda tā kā darbojas pēdējos divos līmeņos, bet PR – pirmajā.
Var vilkt paralēles ar meitenes pavedināšanu. Viņu var izvarot, tā vispār nav komunikācija, un līdz tai nenolaižas ne reklāma, ne propaganda. Viņu var piedzirdīt un padarīt pieejamu – tas ir “reptīļa” smadzeņu līmenis. Viņu var savaldzināt, iemīlināt sevī ar kārdināšanu, aplidošanu. Un beidzot – viņu var “pirkt”, kā to dara ar prostitūtu.

Un piemetina: “Pīars kļuva vajadzīgs, kad vairs nevarēja saprast, kam vispār vara kalpo”,
un
…Mēs nesaprotam, kāpēc mums jānodarbojas ar savu tantīšu manipulēšanu Krievijas dzīlēs, kad mēs, jauneklīgi pieredzējuši speciālisti, varētu ar tādām pat sekmēm izraisīt milzumu noderīgu “revolūciju” vai “krīžu” bijušajās padomju ietekmes valstīs, tuvējā pierobežā, Čečenijā, un sliktākajā gadījumā Krievijā, ja runa ir par ilgtermiņa modernizācijas programmu, kas prasa nopietnu masu apziņas pārveidi…

Viņš saka, burtiski, “Esmu pārliecināts tikai par vienu – demokrātija un vēlēšanas ir cilvēces pagātne.” Viņam nav nekādas vajadzības izlikties, un arī tagadējie Rietumi un Latvija diemžēl dod viņam pamatu tā teikt.

Lasot visu laiku jātur prātā, ka Matvejčevs nepavisam nav eņģelis, drīzāk lapsa; ir Putina oficiālas pateicības saņēmējs, ir nostaļģijā pēc PSRS impērijas. Viņš ir bijis viens no populārā skandalozā ‘Медиаактивист.ру’ projekta autoriem. Projekta galvenais sauklis – “Protestē nepieceļoties no dīvāna”. Protesta akcijas bija vērstas pret Anatoliju Čubaisu, Jevgeņiju Petrosjanu un Vairu Vīķi-Freibergu (kura esot aizvainojusi krievu kara veterānus).

Diez vai viņa prātojumi ir konsekventi, tomēr viņš ir acīmredzami domājošs atklāts cilvēks, un viņa teiktais var lieliski noderēt pašu domāšanai. Latvija dzīvo uz divu informācijas kara pušu robežas, un labāk palasīt viņu nekā skatīties Krievijas televīziju.
Tulkotos izvilkumus esmu atlasījis, atmetot pārāk Krievijai īpašo un detalizēto, un kārtojis virzienā no ideoloģijas uz paņēmieniem. I.L.)

Matvejčevs Oļegs – politologs, politkonsultants, rakstnieks, filosofs, Krievijas federālo plašsaziņas līdzekļu eksperts (tostarp kanālu НТВ, 1, ВГТРК, ТВЦ, Регнум, РИА-Новости u.c.), profesors Nacionālajā Pētniecības universitātē, politiski sabiedriskās programmas ‘В теме’ vadītājs telekanālā ‘Москва-24’. Ir starp simts lasītākajiem ‘Живой журнал’ blogeriem. Ieraksti viņa blogos paver skatu no padomiska viedokļa ar zināmu daļu konservatīvisma. 3.klases valsts padomnieks, pilntiesīgs biedrs Nacionālajā Sociālo tehnoloģiju akadēmijā, “kulta” grāmatu par politiskām konsultācijām autors. Matvejčevs sevi pieskaita pie patriotiem un uzskata, ka pilsoņos ir jāaudzina patriotisms. Bez tam, viņš uzskata, ka visas sabiedrību slimības bez izņēmuma ir no necieņas pret savu valsti un nemitīgas “pašapliešanās ar dubļiem”.

https://uznayvse.ru/znamenitosti/biografiya-oleg-matveychev.html

AUSIS VICINA ĒZEĻUS. Polittehnoloģiju summa. Mūsdienu sociālā programmēšana. Oļegs Matvejčevs, 1998-2008

PRIEKŠVĀRDS
Grāmata ‘Ausis vicina ēzeli. Polittehnoloģiju summa’ turpina slaveno dažādo ‘summu’ tradīciju (Akvinas Toma ‘Teoloģiju summa’, Staņislava Lema ‘Tehnoloģiju summa’, Anatolija Beļakova ‘Ihtioloģijas summa’ u.c.). Šī ir vairākas Oļega Matvejčeva un viņa līdzautoru agrāk izdotas grāmatas zem viena vāka un divdesmit jauni teksti, daudzi no kuriem agrāk nekur nav publicēti. Tā no visdažādākajām pusēm apgaismo vienu lielu un sarežģītu tēmu:

  • polittehnoloģijas;
  • manipulācija ar pūļa apziņu;
  • PR (sabiedriskās attiecības).
    Grāmata ir mēģinājums apjēgt un sistematizēt polittehnoloģiskās spēles pieredzi Krievijas vidē, mēģinājums apkopot polittehnologu, autora pieredzi un mēģinājums saskatīt, kā un kādā virzienā ir attīstījusies polittehnoloģija Krievijā. Tā ir Krievijas polittehnologu radošā ieroča pilnveidojums. Tieši apvienojot agrāk izdotus darbus var sajust polittehnoloģiskās domas attīstību, tās savdabīgumu uz krievu mentalitātes fona. Kā ir mainījušies polittehnoloģijas, PR, reklāmas jēdzieni? Ko var panākt cilvēks, kurš stājies uz radītāja ceļa? Kas un kā ar jums manipulē (izrīkojas)? Kas ir ‘administratīvie resursi’? Ar ko krievu smadzeņu skalošanas tehnoloģijas atšķiras no amerikāņu? Cik naudas īstenībā tiek tērēts vēlēšanās? Kas ir ‘Melnais Pīārs’, un kā no tā glābties?
    O.Matvejčevs, 15 gadus būdams viens no zināmākajiem un ietekmīgākajiem Krievijas politiskajiem konsultantiem, attīsta un pamato oriģinālu koncepciju, saskaņā ar kuru subjektivitāte, prāts un brīvība ir manipulācijas rīki, un nepavisam ne pretinde pret to, bet īsta izrīkošanās ar tautu – ka tā nepavisam nav ‘zombēšana’, ‘zemapziņas ietekmēšana’ un ‘brīvības atņemšana cilvēkam’, bet ‘brīvības, apzinātības, subjektivitātes provocēšana cilvēkā’.
    Galvenā šīs grāmatas vērtība ir, ka tā rakstīta atklāti, ar humoru, saprotamā valodā un lasāma kā aizraujošs detektīvs.
    Šī grāmata domāta politiķiem, žurnālistiem, militāristiem, deputātiem, ierēdņiem, studentiem un humanitāro augstskolu pasniedzējiem, visiem kurus interesē mūsdienu politika vārda plašā nozīmē.

Romans Zlotņikovs (Роман Злотников)

$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$$

SUVERENITĀTE (domu eksperiments) ir vien gara suverenitāte. Tāda gara suverenitāte ir labāka par katru armiju, atombumbu un ekonomiku. Visas runas, ka suverenitātes garantija ir atomieroči, ir nieki. Ja valstī, piemēram, valda elite, kas naudu glabā ārzemēs, tai nekad ne prātā nenāks suverenitātes saglabāšanai izmantot ieročus triecienam pa ārzemēm, kur guļ tās nauda. Un tātad ja garīgi dzīvo citur un ir garīgi paverdzināti, jebkāds ierocis to rokās ir nederīgs. Tas ir tas pats, kā ja ieroča nav. Un ko tur par naudu! Nav nekādas atombumbas, nav pat neviena, kuram būtu dūša vajadzības gadījumā nospiest palaišanas pogu. Piemēram, Krievijā jau 40 gadus nav vadības, kas to spētu. Gorbačovs, kurš valsti atdeva, bija vienkārši konsekvents, viņš godīgi zināja par sevi, ka nekad nenospiedīs nekādas kodolpogas, viņš bija sajūsmā par Rietumiem, bija to nolaupīts.
Lai cik lielas būtu bijušas mūsu kara uzvaras, tomēr suverenitāte, kas turas uz ieroču spēka, ir nepietiekoša, nenoturīga, īslaicīga un ir tikai īstas garīgas suverenitātes priekšnosacījums. Garantēti suverēna ir tikai tā tauta, kuras suverenitāti neviens ne tikai nevar, bet arī negrib grūstīt. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja tauta ir vērtīga citu tautu acīs, kad tā ir unikāla, neaizvietojama un neatkārtojama, kad tā nes sūtību, kas vajadzīga visām citām tautām. Ja tai, runājot tirgus valodā, ir “unikāls piedāvājums tirgū”, “unikāla nostāja” garīgā ziņā.

Mums stāsta, ka “Krievija būvē demokrātiju”. Kālabad? Lai būtu viena no 125 demokrātiskām valstīm? Kas pasaulē mainīsies, ja būs par vienu “demokrātiju” mazāk vai vairāk? To, kas mētājas katrā kaktā, neviens augstu nevērtē. Katrs mēģinājums politikā sekot praktiskuma principiem valsti grauj, iznīcina suverenitāti. Reiz Palmerstons teica, ka Anglijai nav mūžīgu draugu un ienaidnieku, bet ir mūžīgas intereses. Skaisti teikts. Bet pie kā šī loģika noveda? Lielbritānija bija impērija, “pār kuru saule nenoriet”, kas 19.gadsimtā bija nozīmīgāka kā ASV 20.gadsimtā. Un ar ko tas beidzās? Lielbritānija kļuva par vienu no “demokrātisko valstu” simtnieka. Par valsti, kas aizvien nav suverēna, valsti, par kuras izzušanu būtu jānožēlo labi ja sakarā ar rokmūziku. Lūk, uz ko ved ģeniālie ģeopolitiķi, kas seko mūžīgajām interesēm. Pie tā paša gala ASV novedīs arī tagadējie šahisti uz lielā lauka, kā Bžezinskis.
Bet ja uz tādu galu ved ģeniālie ģeopolitiķi, tad ko gaidīt no neģeniāliem? Tādiem, kas sēd mūsu valdībā? Bet taču arī tie nopietni runā par “pragmatismu”, par “ievirzi uz nacionālām interesēm”…

Attiecības starp valstīm var iztēloties kā attiecības starp paziņām. Ja kāds no tiem pēkšņi paziņos, ka viņš vienmēr un visur seko tikai savām interesēm, ja uz jebkuru jūsu lūgumu viņš atbild ar jautājumu: “Bet kas man par to būs?”, diez vai tāds cilvēks būs jums draugs, diez vai viņu mīlēsit, diez vai nožēlosit, kad viņš nozudīs no jūsu apvāršņa. Protams, nē; izejot no paša interesēm tās ir viņa tiesības, bet kāpēc tam, kas šīs tiesības lieto, ir slikta slava? Kāpēc ieradums skandalēt, pastāvēt uz savu nostāju, rupji nospiežot cita gribu, izvirzīt savus noteikumus un prasīt to izpildi (качать права) tiek uzskatīts par pretīgu, nekrietnu, zemisku?

Vai tiešām nav skaidrs, ka paziņojumi par mūsu “nacionālajām interesēm” nevienu, atskaitot mūs pašus, neinteresē un pie tam provocē citus uzreiz domāt par savām nacionālajām interesēm pretsvarā mūsējām? Tāpat kā godīgums un atklātība izraisa atbildošu godīgumu un atklātību, tā arī sarunas biedra viltīgums un spīdošas acis provocē viltīgu atbildi: Tu mani gribi apmānīt, tātad, riskē tikt apmānīts un neapvainojies, ja es apmānīšu tevi.

Situācijā, kad katrs cīnās par sevi, kad ir visu karš pret visiem, nekāda suverenitāte nevar būt noturīga, nekāda koncepcija mūžīga, visas priekšrocības, spēki un vara ir īslaicīgi. Militārais spēks, materiālās bagātības – tas viss ir īslaicīgs resurss, bet likme uz laiku dod īslaicīgas priekšrocības. Ja kāds grib nesatricināmu suverenitāti, viņam ir jāliek uz mūžīgo, uz Garu. Tas, kurš grib būt suverēns – garantēts suverēns, tam ir jānodrošina sev tāda vieta pasaulē, ka citas valstis labāk ies bojā pašas vai kaitēs sev pašām, nekā uzbruks tam, ko uzskata par kādas garīgas vērtības iemiesojumu.

Un nesakiet, ka tā nemēdz būt. Juščenko un Saakašvili iet pret pragmatiskām interesēm tikai tāpēc, ka tic Rietumu vērtībām, Gaidars ar Čubaisu ir sagrāvuši pusvalsti, lai neciestu neviens burts demokrātiskajās dogmās!

Vērtība šajā gadījumā ir kā avots, uz ko virzīties, no kā smelt arī savu identitāti (kā, piemēram, musulmāņi to smeļ Mekā un Medinā). Avots – tas ir resurss, kaut kas sevi dodošs, tērējošs. Tāpēc, lai būtu tāda vērtība, ir jādod nevis jāņem, jāziedo nevis jākrāj.

Varbūt pats dziļākais suverenitātes teorētiķis 20.gadsimtā, Ž.Bataī (Georges Bataille), ir rakstījis, ka tikai tur, kur pārtrūkst apmaiņas ekonomiskās attiecības pēc principa “tu man-es tev”, kur uzplaukst dāvanu apmaiņa, tērēšana, neatturama izdāļāšana, ziedošana, kas uzrāda īstu dāvājoša gara neatkarību no dāvājamās lietas, tur tad ir īstā suverenitāte. Nav brīnums, ka suverenitāte un uzvara cīņā par suverenitāti tiek tam, kurš ziedo, nevis tam, kurš krāj…

… “demokrātijas reliģijas Vatikāns” ir Vašingtona, un tā lemj, kas ir demokrātija un kas ir ķecerība. Tur atrodas demokrātijas “zelta etalons” kā mēru un svaru palātā. Un katrs, kurš ir pieņēmis šo diskursu (apgalvojumu komplektu), kurš ir pieņēmis šos spēles noteikumus, jau vairs nav suverēns. Viņš var būt demokrātisks cik uziet, bet ja Vašingtonai kaut kas nepatiks, šim ķecerim nāksies “doties uz Kanosu” (pazemojošs Svētās Romas imperatora Henrika IV gājiens 1077.gadā uz Kanosas pili pie uzvarējušā pāvesta Gregora VII). Kamēr mēs lietojam svešu diskursu, mēs esam tā, kas šo diskursu radījis vai piesavinājies tiesības runāt tā radītāja vārdā, vergi. Tāpēc “suverēna demokrātija”, par kādu tagad daudz runā, ir iespējama tikai Vašingtonai.

Iedomājieties taču kā visu pasaules katoļu acīs izskatītos, piemēram, kāds, kurš paziņotu, ka viņa valstī ir “suverēns katolicisms”, pasludinātu sevi par Pāvestu un teiktu, ka viņam nav domstarpību ar Romas Pāvestu dogmātiskos jautājumos, bet tā kā viņš ir suverēns katolis, tad lēmumus pieņems pats… Katolicisma būtība ir, ka Romas Pāvests ir galvenais katolis. Tāpēc visas pasaules katoļi neraugoties uz vienprātību dievkalpošanā suverēno katoli tūlīt pasludinās par ķeceri. Tieši tāpat, kaut Krievija būtu demokrātiskāka (?! – I.L.) par visām pasaules demokrātijām, tā tiks pasludināta par NEdemokrātisku, tiklīdz tā nopietni (nevis deklarācijās) darbosies pret Vašingtonas Pāvesta pavēlēm. Tagad, tiesa, uz pasaules demokrātijas centru pretendē Eiropas Savienība…

Ja gribi apspēlēt citus, esi gatavs, ka pret tevi spēlēs tāpat, tas ir, agri vai vēlu tevi apspēlēs. Vajag nevis cīnīties par vietu zem Saules, bet pašam būt Saulei, lai visi cīnās par vietu zem tevis. Vajag būt to vidū, kas dod…
Tāpēc īsts avots ir tas, kurš nekad neizsīkst, kas varbūt kļūst jo bagātāks jo vairāk smeļ, garīgs avots. Tikai tā valsts, kas nes pasaulei kādu gaismu, neko pretī neprasot, kad dāvā garīgas vērtības – tā nodrošina sev īstu suverenitāti un tai ir īsta garīgā vara pār apdāvājamiem un nespējīgiem sniegt pretī gara nabadzības dēļ. Dāvāšanu vienkārši caurstrāvo dāvātais gars, tā piedzīvo galvu reibinošu pārākuma sajūtu pār agrāko sevi un tiem, kas vēl neko līdzīgu nav izjutuši. Viņi (saņēmēji) gūst agrāk neredzētu gandarījumu, kuru paši nespēj nodrošināt, viņi “uzsēžas uz Gara adatas” un atdod visu (tostarp materiālās vērtības un dzīvību) par iespēju vēl reizi piekļūt pie avota.

Šis avots mums ir jārada, tas mums ir jāatklāj. Avots, no kura uz visiem bez izšķirības, uz visām rāsēm un reliģijām, uz visām kārtām un tautām līs gara gaisma, bez kuras viņi vairs nespēs iedomāties savu dzīvi. Krievijas suverenitāte nav ekonomistu un politiķu rokās, nedz militāristu un zinātnieku. Tā ir filosofu un dzejnieku rokās…

ATBILDĪBA
Viens no Rietumu autoritatīvākajiem politologiem, Leo Štrauss, atzīmē, ka ētikā dominēt sāk “atbildīguma” tēma.
Atbildīgums ir kļuvis bezmaz vienīgā vērtība un tikums. Viss pārējais ir palicis ēnā. Šīs norises apcere ir liela filosofiska problēma un vēl lielāks jautājums: vai atbildīgums, ir tik pozitīva lieta kā to cenšas priekšstatīt. (Jo visspožākais no dzīvajiem filosofiem Ž.Deridā “bezatbildīgumu” aplūko kā galveno demokrātisko vērtību, tādas demokrātijas, līdz kurai mūslaiku sabiedrības vēl nav tikušas).

Mūs šajā gadījumā interesē kā atbildīgums tiek izmantots subjektiskuma provocēšanai un veidošanai. Īstenībā “atbilde” jau ir reakcija uz pieprasījumu, bet to veido valsts. Tiklīdz atbilde saņemta, tā subjekts tiek pieķerts pie vārda vai nodarījuma. Viņam ir “jāturas”, “jāpilda solījumi” jāgarantē sava tāpatība. Tā var viņu vieglāk kontrolēt un aizvien vieglāk likt atkārtot vajadzīgo vārdu vai darbību – kad vajadzīgs. “Pastāvi uz savu”, “Esi tu pats”, “Atbildi par saviem vārdiem un darbiem” lūk pamatprincipi, pie kuriem pieradina no bērnības, un kurus vēlāk lieto.

Atbilstoši, kā negatīva rīcība tiek iezīmēta “nodevība”, “neparedzamība”, “nepastāvīgums”. Priekšvēlēšanu kampaņās bieži izmanto tādu paņēmienu kā “parakstu vākšanu” zem dažādām prasībām, petīcijām un iniciatīvām. Ja cilvēks parakstījies zem kandidāta aicinājuma, piemēram, pret kodoldegvielas importu, tad tiek pieņemts, ka viņš vēlāk par šo kandidātu nobalsos. Ja cilvēks ir iestājies partijā un saņēmis biedra karti, viņam jau ir obligāti jābalso par šīs partijas kandidātu. Ja viņš ir saņēmis naudu vai materiālu palīdzību – tas pats. Ja aģitators vai kāds cits viņu pieņēmis darbā – viņš ir tās grupas dalībnieks.

“Sasiet” cilvēku var kā vien vēlies, bet vislabāk ar kopīgu darbošanos, kopīgu noslēpumu vai kopīgu noziegumu (tam nav jābūt kriminālnoziegumam, vien kādu noteikumu pārkāpšanai). Pēdējā gadījumā cilvēks ir “sasiets” divkārt. Formāli viņš turas pie noteikumiem un augstu tur grupas viedokli, baidās no atmaskošanas. No otras puses viņš atbild arī otras grupas priekšā un dara visu, lai tā viņu neizdotu. Mafijās ir tradīcija šaut uz līķi visiem bandas locekļiem no sava ieroča un visu acu priekšā. Bet ir arī maigāki “līķa šaušanas” paņēmieni. Cilvēkiem tīši liek karsti izteikties, uzkarsējot iepriekš sagatavotu problēmu. Tad visi ir redzējuši kā kāds ir “vairāk par visiem uzstājies mītiņā”. Kad vēlāk izrādās, ka tēma nav bijusi izsūktas olas vērta vai arī, ka organizatori bijuši visai nekrietni cilvēki – cilvēkam vairs atkāpšanās ceļa nebūs. Viņam nāksies aizstāvēt savu nostāju pretēji veselajam saprātam un pašam piemeklēt vajadzīgo pamatojumu. Un reizēm tas sanāk tik veiksmīgi, ka viņš pārlauž sabiedrības viedokli savā labā, īpaši labvēlīgos apstākļos…. Atbildīgi cilvēki – tas ir galvenais resurss, tāpēc atbildīguma (kropla – I.L.) ieaudzināšana ir uzdevums Numur 1…

Finanšu spekulanti nav galvenie virtuālo stratēģiju izplatīšanas avoti. Galvenie “vaininieki” ir politiķi. Precīzāk, politiskie konsultanti, jo paši politiķi parasti uzstājas “lauvu” lomās, nevis “lapsu” (ja izmantojam Makiavelli terminoloģiju). Zinot “programmu”, pēc kādas sociālajā īstenībā darbojas manipulācijas upuri, politiskais konsultants palaikam identificējas ar jebkuru spēles subjektu (ielien ādā), veic kaut kādas darbības un pamet laukumu, lai atpūstos, paēstu un izdomātu jaunu manipulāciju shēmu.

Pats konsultants ir it kā “ārpus spēles”, it kā aiz virtuālās pasaules, kas jau saplūdusi ar īsto, iekavām, viņu nekas neapdraud, tāpat kā mūs neapdraud vampīri šausmu filmās. Viņi nav nekādi atbildīgi pat politiķu – drāmas galveno varoņu – priekšā. Ja programmā pēkšņi iekļūst vīruss (cita subjekta programma) un viss viss aiziet kā nevajag, vienalga tas notiks citas pasaules ietvaros. Piemēram, sadumpojusies tauta iznīcina varas pārstāvjus – tas nav tas, kas bija plānots, tomēr tas pats, un tauta soda tikai varas pārstāvjus, ne vairāk.

Viņi cits citu paredz, papildina tā, ka pasaule sanāk pilnīga. Viņi rada nepārtrauktību, shēmas, likumus, kas izsmeļ iespējamos notikumu attīstības variantus. Viņi ņem priekšā pasauli no viena gala līdz otram. Kas tādā gadījumā ir atbildīgais? Spēles dalībnieki ir vien manipulācijas mērķi, viņu atbildība ir tīri simboliska. Lai kādas katastrofas un satricinājumus mēs neesam pārdzīvojuši, neviens no mums īsti nav cietis. Jeb, drīzāk, īstu ciešanu uz zemes, neraugoties uz epidēmijām, kariem, krīzēm kļūst aizvien mazāk. Un jo lielāka būs virtuālā pasaule, jo vairāk tā notiks.

Bezatbildīgi ir arī konsultants, inženieris-elektroniķis, jebkurš radošs cilvēks, kurš atrodas ārpus sistēmas. Kas tad ir atbildīgs? Kā priekšā? Un par ko? Vai šajā sajauktajā pasaulē, kas nav ne starpnieks, ne tulkotājs, ne spēku plūsmu lauzējs, bet avots jeb “melnais caurums”, ir vēl kāds subjekts, kas uztver kaut vienu spēku? Pie kam šī misija ir viena un tā pati. Ja atrast avotu vienmēr šķiet kaut kas grūts, tad atrast “melnos caurumus” kuros viss ieiet un neatgriežas, kur viss nodzēšas, droši vien būtu vienkāršāka lieta. Tas ir ļoti svarīgs, grūts, filosofisks jautājums, bet ārkārtīgi politisks jautājums. Es gribētu to uzdot, bet ne atbildēt… Esmu vien liecinieks, kurš atbildīgs tikai par savu liecību.

DEMOKRĀTIJA
Diemžēl vai par laimi man sliktas ir visas desu rūpnīcas, vienkārši tāpēc, ka rūpnīcas. Īstai desai jābūt mājās darītai. Un nekāda tehnoloģijas tīrība rūpnīcā neko neizlabos. Tas attiecas arī uz vēlēšanām vispār. Arī tās ir intīmas, māju, amatnieka darbs. Bet kad vēlēšanas kļūst masveidīgas, kad izvēlas cilvēkus, ko nepazīst, tas jau ir pavisam kas cits. Makluens (Herbert Marshall McLuhan), protams, teica, ka plašsaziņas līdzekļi pasauli pārvērš par milzu ciemu -ģerevņu, bet tā tas nav.
Plašsaziņas līdzekļu starpniecība visu izmaina un samaina, tur manipulācijām vietas pietiek. Esmu dziļi pārliecināts, ka mūsdienu masveida demokrātija atbilst noteiktam sabiedrības, cilvēces attīstības posmam. Var to saukt par kapitālismu vai modernismu, par masu sabiedrību laikmetu vai Jauno Laiku. Esmu pārliecināts, ka šis posms ir nonācis pie beigām. Esmu pārliecināts, ka pēc 50-100 gadiem uz planētas nebūs nekādas masveida vēlēšanas. Vismaz tas, ko pašlaik sauc par vēlēšanām. Un jo vairāk – nebūs nekādas demokrātijas; tāpat kā pirms, piemēram, 1000 gadiem un pat pirms 200 gadiem bija verdzība, bet tagad tās nav. Tāpat nebūs arī demokrātijas…

Arī mūsu sabiedrība kādam izskatītos ideāla. Piemēram, plantāciju vai airu kuģu vergiem. Un vispār, visām agrākajām paaudzēm. Nākotnē, pat tajā sabiedrībā, kādu es vienkāršoti aprakstīju, būs savas problēmas, to būs jūra. Vienkārši tās lietas, kas mums šķiet neatrisināmas un pretrunīgas, tur pat neatcerēsies. Šī saruna diemžēl ir nekonkrēta. Es vispār neesmu pārliecināts, ka būs tā nevis citādi. Esmu pārliecināts tikai par vienu – demokrātija un vēlēšanas ir cilvēces pagātne…

Glābj, pirmkārt, vairīšanās no īstenības (escapism), visu pilnīga aiziešana no sabiedrības, tas ir, visi pārceļas uz mežiem un tuksnešiem un dzīvo kā vēlas, neuztur sakarus savā starpā un ar kopienām, vien dzīvo. Katrs pamazām neliksies ne zinis par politisko sistēmu. Piemēram, ar totālu nepiedalīšanos vēlēšanās un citā politikā. Vai arī ‘extra ecclesiam nulla salus’ (ārpus Baznīcas nav pestīšanas). Izeja ir baznīcismā. Paglābties, kā tagad saproti, var tikai kopā. Tas ir, kad visi noraida kādu noteiktu praksi, veselu sabiedrisko sistēmu, pie kam vienlaikus un saknē.

Nekādā gadījumā revolūcijas. Visas revolūcijas atmet atpakaļ. Revolūcija ir ideāla vide manipulācijām. Tas ir laiks, kad manipulācijas būtība vislielākajā mērā svin savu uzvaru, jo tieši tad sabiedrība (pūlis) ir vēl 1000 reiz stulbāks par katru savu dalībnieku. Tieši tad notiek pielīdzināšanās visstulbākajam un aprēķins notiek uz viņu. Tas ir, revolūcijā zeļ tieši viss tas, no kā jāglābjas. Runa ir drīzāk par antirevolūciju, par tādu sabiedrisku rīcību, kas ir pretēja revolūcijai visās tās nozīmēs.
Varu vien paprātot. Nu, piemēram, ja aplūkojam politikas jomu pēc kāda mūžīgās varas akta. Kad tauta runā, piemēram, kā Puškins:

Lēti vērtēju es skaļas tiesības,
No kurām galva griežas daudziem.
Nekurnu, ka dievi lieguši
Man saldo nodokļu apstrīdēšanas likteni
Vai neļaut cariem savā starpā karot;
Un maza bēda man, vai muļķus
Brīva prese stulbina,
Vai apspiež balamuti iecerēs
Acīga žurnālu cenzūra.
Tas viss, redz, vārdi, vārdi, vārdi.
Ir citas labākas tiesības man dārgas;
Ir cita labāka brīvība man vajadzīga…

Jeb kāds pateiks ļaunāk: “pietiek ar šitām spēlēm, kālabad ik piecus gadus ir jāleģitimizē, jāizliekas – pietiek šā farsa. Savāciet prom (на фиг) sev šo varu uz visiem laikiem, mēs, tauta apņemamies šo varu nemainīt, neaiztikt, aizrijieties ar to… Pietiks ar rituāliem, ko sauc par vēlēšanām … Savāciet un nemokiet ne mūs ne sevi. Netaisiet ne sevi ne mūs par idiotiem”.
Vai kaut kā līdzīgi, tikai savādāk, rituāli un kulturāli. Vai pamazītēm, bez rituāliem, nemanāmi.

Brīvības zels. Runā, raksti, radi, dari. Vara tā vietā lai domātu kā noturēties un saglabātos, ar ko tā tagad nodarbojas nemitīgi, beidzot sāks domāt kā tēvišķi, atbildīgi rūpēties, pildīt pienākumus. Varbūt galvenā nākotnes sociālā revolūcija ir atteikšanās no muļķīgās “tautas suverenitātes” idejas, no tā, ka “tauta ir varas avots”. Pēdējo teoriju izdomāja pirms 300 gadiem, un ir laiks no tās šķirties. Ka no šīs kaitīgās ilūzijas ir vien nepatikšanas, un pirmkārt pašai tautai.

Tauta nemitīgi taisa krīzes, nosoda, mūžīgi ir neapmierināta, ja ne ar sevi, tad ar kaut ko citu, kas tai ir it kā parādā, tauta vainu noveļ no sevis uz “sistēmu”. Un tas ir ļoti ērti, kad vienmēr ir upurējamais grēka āzis, bet tu it kā bez vainas, vainīga vara… Tauta tādēļ taisa revolūcijas, grib savu “varas avotismu” īstenot. Bet visādi afēristi uz to skubina bet pēc tam izčakarēs (поматросят) un pametīs. Sanāk mūžīga cīņa, miers tikai sapņos rādās. Nē, labāk vara uz visiem laikiem. Vismaz, it kā būtu “uz visiem laikiem”. Pirms 300 gadiem izdomāja “tautas suverenitāti”, un 300 gadus nav miera ne varai, ne pirmkārt pašai tautai visās valstīs. Bet Ēģipte un Ķīna pa 3000 gadiem ir turējušās, vairāk kā pārējā vēsture pēc viņu domātājiem.

Sākumā utopija varbūt. Bet ja paciešas, nemetas revolūcijā un nerunā: “ak, atdevām jums varu, bet tagad atkal “paņemsim atpakaļ” ”, tad viss pamazām sakārtosies. Lai arī pašai varai izmainītos apziņa, tai ir tādā stāvoklī jānodzīvo daudz gadu. Viņi taču nav pieraduši, viņiem ir jāpārkārtojas… Tāpēc tagad par to ir grūti spriest. Nezinu, kā tas būs. Mūsu pēcteči nebūs dumjāki par mums. Galā tiks. Te ir uzticības problēma. Ja visi apkārt ir tikumīgi, tad taču arī ekonomikā var tā uzvesties. Cilvēki paziņos, ka turpinās ēst, dzert, apģērbties tajā, ko mums dos, reklāmu vairs nevajadzēs, u.t.t. Un ražotāji paši ņems un paši uzlabos kvalitāti (lai gan neviens viņiem to neprasīs), paši veiks inovācijas, attīstīs…

Kāpēc tagad rosās vara vai bizness? Vara baidās no tautas, bizness no konkurentiem. Tas ir, no sirdsapziņas, Dieva neviens nebaidās, šīs pārpasaulīgās lietas aizvieto sabiedriskās. Metafiziskās lietas ir kļuvušas par socioloģiskām. Bet sevī noslēgta sabiedrība pašapžilbinās. Kad aklais ved aklo, abi krīt bedrē. Es neaicinu atgriezties pirmsapgaismības laikmetā, kuru pareizāk būtu saukt par aklību, un tas nemaz nav iespējams. Tomēr atgriešanās pie uzvedības dzinuļiem un mērķiem, kas nesakņojas pašā sabiedrībā un indivīdā, acīmredzami noteikti notiks.

Vai tad nākotnē visi būs bezgoži un netikļi? Te ir tāpat kā pašīstenojošā prognozē, uz ko visu gatavosi un ar ko rēķināsies, tā arī notiks. Vienmēr ir jāsāk ar pozitīvo.

IZGLĪTĪBA
Vara vienmēr ir devusi tai vajadzīgo “sociālo pasūtījumu”. Pie kam pasaulīgā vara. Ja reliģija ir uzstājusi uz atšķirību starp izglītoto garīdzniecību un parastajiem cilvēkiem, tad pasaulīgās varas turpretim ir tiekušās iemācīt tautu lasīt. Levi-Stross runā par šo pasaulīgo monarhu stratēģiju: “Visiem ir jāprot lasīt, lai neviens nevar teikt, ka nezina likumu”. Galvenais te ir politiskā kundzība. Izglītība ir pavadošā, palīgstratēģija. Luters pārtulkoja Bībeli vāciski, Huss čehiski. Tas izraisīja protestantisma sprādzienu. Bez tādas izglītošanas programmas protestantisms diez vai būtu uzvarējis.
Apgaismības laikmets (ne velti tā nosaukts) bija ļoti svarīgs mūsdienu totālas valsts sistēmas veidošanā. Izglītība kā vienmēr bija pavadošā stratēģija. Īstenībā tolaik veidojās brīvības kā pseidovēlēšanu koncepcija. Tad radās cietumi, klīnikas, parādījās fiziskas un intelektuālas izmantošanas sistēma. Tad radās mūsdienu cilvēka “tēls”. Humanitārajā jomā viņam jābūt liberālim (tā pati brīvība), tehniskajā – progresistam, darbaholiķim, tehniķim (atšķirībā no humanitārista nekomunikabls (dažkārt pārmērā), mērķtiecīgs, neatlaidīgs, ambiciozs, enerģisks, pārliecināts par sevi (vai pat pašpārliecināts) cilvēks, Zin savu cenu un nedomā strādāt par zemu algu. Viņa domāšana ir skaidra, loģiska, konsekventa un ļoti ātra) u.t.t.

Šajā laikmetā ir iesakņojusies pati atšķirība starp “humanitāro” un “tehnisko”.
Sākumā, kapitālisma rītausmā, tam bija vēl vienkāršas formas. A.Smits izglītību, pārkvalifikāciju u.t.t. aplūkoja izmaksu jēdzienos, kā kapitāla reinvestīciju: “Cilvēks, kurš izglītots ar lielu darba un laika patēriņu, ir kā dārga mašīna”. Bet tās ir iedomas. Kā rakstīja Bodrijārs: “Izglītība, apmācība, skola – tie nav īpaši, netieši kapitālieguldījuma veidi”. Tie nepastarpināti pārstāv paverdzināšanas un kontroles sabiedriskās attiecības. Kapitāls tajās uz sarežģītiem pūliņiem netiecas, tomēr cieš absolūtus zaudējumus, milzīgu daļu no “pievienotās vērtības” upurējot to savas virsvaldības atražošanai”. Izglītoti cilvēki īstenībā kļūst par valdošo aprindu varas sistēmas pamatu. Kamēr trūcīgas neizglītotas masas to apdraud (atšķirībā no feodālās sistēmas, kur viss ir pretēji.)

Kas ir mūsdienīga izglītība? Joprojām tas pats dīvainais izglītībisku doktrīnu rudimentu un atavismu komplekts, par ko liecina skolu un augstskolu priekšmetu kopums. Savas iezīmes ir nacionālai valstij (valoda, vēsture, politiskā ģeogrāfija u.t.t.), un mūsdienu kosmopolītiskie priekšmeti (veicina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām), kas cilvēkus gatavo iekļauties patreizējā tehniskajā un humanitārajā īstenībā. Vara uzstāda “tēlus” un vajadzīgos “paraugus”, jēdzienu pamatsistēmas, “nacionālās koncepcijas” u.t.t. Ir milzum daudz pseidovēlēšanu, katra no kurām kārdina, vilina, provocē subjektu, precīzāk subjektā ieliktās spējas. Sanāk, ka kopš antīkajiem laikiem nekas nav mainījies. Aizvien tie paši “tēli” un “modeļi”. Aizvien tā pati virtuālo, subjektā slēpto, spēju un talantu, tas ir, tā, kas radniecīgs šiem tēliem un modeļiem, provocēšana.

Starp citu, ir arī citas izglītības koncepcijas, piemēram, tādas, kas izslēdz spēju virtuālu klātbūtni cilvēkā. Tādā gadījumā sākuma posms ir subjekta kontaminācija (piesārņošana) ar “kultūru”. Tad cilvēks tiek uzskatīts par būtni, ko var piesārņot, inficēt. Atšķirībā no dzīvniekiem, jo cilvēkam sākotnēji ir kultūras imunodeficīts. Viņam nav pretvielu, kas bloķētu “kultūras” uztveri.

Bet tad rodas jautājums: No kurienes šī kultūra nāk? Tas, ka mūsdienās jau neviens neprasa atbilstību noteiktam “tēlam” (mēs dzīvojam klasiskās izglītības beigu laikmetā), bet pretēji, prasa kultivēt individualitāti, pašam izvēlēties mācību priekšmetus, profesiju u.t.t., necik neierobežo tikko aprakstīto provokatīvo paņēmienu.

Vienkārši tagad kultūra kā tāda ir šo paraugu un provokāciju ļodzīga suspensija, kurā katrs atrod savu spēļmantiņu (savu aicinājumu) atbilstoši “dabas (vai Dieva) ieliktām spējām”. Milzīga pseidovēlēšanu klātbūtne un iespēja pašam veidot sevi, “savu individualitāti” pilnīgi neko nemaina. Šai globālajai totālajai sistēmai ir vienalga, tieši kurš un kādu amatu, lomu ieņems. Galvenais, lai tie ir aizpildīti. Lai nepaliktu nepiesaistīto (bērnu, mežoņu, jukušo un neizglītoto). Lai gan arī viņiem ir iedalīti savi rezervāti, savas vietas, un nākotnē (ar tiesībsargu pūliņiem) viņu individualitāte tiks atzīta.

No spiediena uz kaut ko noteiktu, uz “tēlu” mēs esam nonākuši pie spiediena uz “atšķirīgumu” (pieprasīta tiek oriģinalitāte, tā ir modē), bet tas nenozīmē atbrīvošanos bet drīzāk pilnīgas virskundzības iedibināšanu. Ja agrāk jebkāda nestandarta uzvedība bija sistēmai riskanta un tāpēc apspiesta, tad tagad sistēma ir tā nostiprinājusies, ka apdraudējumu vairs nejūt. Tai jau ir vienaldzīgs katrs dažādais loceklis.

Mūsdienu izglītība ir “plati aizvērtās acis”. Kāpēc “aizvērtās” jau sapratām. Kāpēc “plati?” Nu tāpēc, ka tās aizver tas pats “plašais” pašīstenošanās pseidoiespēju spektrs, kādu piedāvā mūsdienu sistēma. Tagad no viena nekas nav atkarīgs. Nav neviena cilvēka, nevienas organizācijas, kas spētu pārvaldīt pasaules norises, kas spētu gāzt šo bezsubjektu pasauli. Jādomā, ka to varētu izdarīt kādi “daudzie”. No tā sistēma vēl sajūt apdraudējumu, un tāpēc prasa “atšķirības”, “oriģinalitāti”…

NĀKOTNE
Nākotne ir noslieču jeb ieviržu kopa. Ja kāda no tām uzvarēs, tā izmainīs visu pasauli. Piemēram, mani kā visādu ideju radītāju un radošu cilvēku satrauc autortiesību tēma. Un tad es iztēlojos, ka kādā fantastiskā nākotnē autortiesības ir novestas līdz absurdam. Iedomājies, ka autortiesības var piešķirt ne vien idejām, daiļdarbiem, tehniskiem risinājumiem, zīmoliem un māju nosaukumiem, bet vispār katram vārdam. Valsts pasludina, ka privatizēs valodu. Tas ir, katrs varēs pirkt vārdus izsolē un, samaksājis valsts kasē, tos lietot. Ka ir kāds reģistrācijas centrs. Pēc reģistrācijas absolūti visiem, kas šo vārdu lieto, būs jāmaksā šā vārda saimniekam. Kaut kāda gigantiska mašīna uzskaita visas publikācijas, visu, kas ir internetā, mēdiju sfērā, un piestāda visiem rēķinus, sastāda bilanci, pārskaita naudu vārdu īpašniekiem. Pie kam dažādi īpašnieki var vārdiem uzlikt dažādas cenas.

Veidosies konkurence un dārgākos vārdus nelietos. Turpretim tie, kas pārdos par pazeminātu cenu, dabūs kapeiku par vārdu, toties no daudziem lietotājiem. Tas būs grūdiens valodas attīstībai. No lietošanas izkritīs daudz vārdu. Pretēji – veidosies kaudzēm jaunvārdu. Jo taču sākotnējās vārdu uzkrāšanas posmā vārdus no skaidrojošās vārdnīcas privatizēs tie, kuriem daudz naudas, bet jaunā paaudze, īpaši tie, kuri nebūs saņēmuši kaut cik mantojumā, arī gribēs kaut ko dabūt, viņi izgudros ne vien vienkārši vārdus, bet veselas valodas. Iedomājies, cik mazs tad būs informācijas troksnis. Izlaist grāmatu nozīmēs atlīdzināt tautas masai, vārdu īpašniekiem. Lai kaut ko ierakstītu blogā, padomāsi trīs reizes, cik tas tev izmaksās. Būs programmas, kas palīdzēs izkalkulēt pirms publikācijas. Toties varēs brīvāk uzelpot jo informācijas gružu būs mazāk! Varēs parādīties tikai vērtīgi darbi. Pieprasīts būs īsums, izstrādāsies lakonisks stils. Būs mazāk avīžu, stulbas reklāmas.

Vislietotākais vārds krievu valodā ir prievārds ‘в’ (norāda uz vietu, telpu, tvertni, vidi, darbības jomu utml, kā ietvaros atrodas vai notiek kaut kas). Kurš nopirks to, tas garām netrāpīs. Kas tad ir? Privatizēt var visu! Zemi, ūdeni zemes dzīles? Nu, arī gaisu. Bet valodu jo vairāk. Un cīnīties ar pirātismu, ar dažādiem samizdatiem (nelegāla literatūras izstrādāšana un izplatīšana PSRS). Ja būs elektroniskas sistēmas, kas izseko arī dzirdamo runu, tad zem autortiesībām pakļūs arī sarunas. Cilvēki mazāk pļāpās, vairāk lasīs un domās. Dižens dziedniecisks klusums. Toties vārds būs zelta vērtē.

Pēc kāda laika būs daudz interesantu seku. Sabiedrība, kas sparīgi izgudros jaunvārdus un jaunvalodas, sāks sadalīties grupiņās, kas veidosies no tiem, kuri saprot kādu jauno apakšvalodu. Augs paaudzes, kuras runās vecāku valodā, tas ir, lietojumā ļoti ierobežotā valodā, tajā, kas sastāv no vēl nenopirktiem vārdiem, lai nav jāmaksā. Kopienu iekšienē varēs brīvi runāt bez maksas, jo vārdi katra kopienā būs bezmaksas visiem locekļiem.

Valoda te ir vien piemērs, viss ko teicu, attiecas uz jebkādām autortiesībām un īpašumu. Komunisms ir tas, ar ko viss jebkādā veidā beidzas. Privātīpašums ved uz inovācijām un izkliedi (ja saglabā totalitāru uzskaites monstru), ved uz izmantojamo resursu efektīvu lietojumu. Tomēr cilvēciskās dabas ievirze ir – viss saskarsmē ir vienāds – tā, ka ir visa brīva lietošana, ka viss ir kopīgs, lai tas būtu vien kaut kādā lokā. Bet kad viss ir kopīgs, cilvēki sāk to vieglprātīgi lietot, izšķērdē, taisa troksni un slāpst savas darbības produktos. Atkārtoju, tas ir pasaules vispārīgs modelis, nevis tikai piemērs ar autortiesībām. Šī ir ļoti liela metafora (līdzība), par to var runāt ilgi. Kaut kādā ziņā tā ir tas, kas jau ir noticis vēsturē ar zemi un ražošanas līdzekļiem. Bet tā nupat nupat notiks ar virtuālo telpu.

Un šeit uzrādīju tikai vienu ievirzi. Nākotnē var uzvarēt kaut kas pavisam cits. Grūti pateikt, kas tas būs. Daļēji apcerei par šo jautājumu ir veltīta grāmata ‘Gara suverenitāte’ (Суверенитет духа). Bet tajā vēl nav atbilžu, tajā ir jautājumi un mēģinājumi – domu eksperimenti. Lasiet nākošās grāmatas. Tas satrauc arī mani…

Uz ko jātiecas mākslai – uz ideāla attēlošanu, īstenības lakošanu, pozitīvā izcelšanu un negatīvā noklusēšanu? Jeb mākslas (kuras objekts ir dzīve kopumā) uzdevums ir šaustīt rētas, uzsvērt negatīvo, piesaistīt cilvēkus cīņai ar šo redzamo ļaunumu? Cik šķēpu par to nav lauzts tūkstošgadēm! Kā ir naidojies “kritiskais reālisms” ar “daiļliteratūru”! Kā ir naidojies “sociālistiskais reālisms” ar “disidentu literatūru”! Un cik pašlaik nav strīdu par to, kas jāuzņem kino, kas jārāda televīzijā… Rādīt “dzīves tumšo pusi” un runāt, ka “tā dzīvot nevar” vai rādīt “jaunā asnus” un “pozitīvu pārmaiņu piemērus”, lai iedvestu cerību uz atveseļošanos, uz gaišo nākotni. Lielos vilcienos būtība visur viena – tā ir manipulācija ar īstenību, žonglēšana ar īstenības fragmentiem, te viena, te otrā, te trešā izcelšana (mērķi var būt dažādi). Tātad, lai saprastu, kas ir māksla, mums lieku reizi jāpaskatās, kas tad tā “īstenība” ir.
Jo bez īstenības tā kā mākslas arī nemaz nav.

Jo, kad nav ar ko žonglēt… Un te mēs saduramies ar pašu interesantāko. Par īstenību var ņemt “redzamu lietu”, tās veidu, tēlu, ārējo, bet tad riskējam būt ilūziju gūstā. Tāpat kā māksla no pazīmju komplekta var kaut ko slēpt, kaut ko uzsvērt, tāpat arī lieta savā izskatā, kādu mēs redzam, neparādās mums kopumā un būtībā…
Ir saprotami dabas likumi, saprotami sabiedrības brīvības likumi. Tie vēl ir jāpaskaidro pašiem trulākajiem (vēl tagad skaidro), tiem, kam 100 reizes jāuzkāpj uz grābekļa, lai beidzot sāktu domāt un lasīt Hēgeli (vai viņa popularizētājus).

Tehniskais progress paātrināsies ļoti strauji, jo tagad zinātnieku rokās ir absolūtā metodoloģija. Daba tiks pakļauta pilnībā, cilvēce būs pilnībā emancipēta no jebkādas dabas nosacītības, no fiziskā darba, no gravitācijas spēka, no laika, no attāluma un pārējā. Māksla mirs, jo kam vajadzīga šķietamība, ja jau ir pilnīga īstenība. Visa esība, visa īstenība ir parādījusies. Jo mākslu agrāk vajadzēja kā tās vai citas īstenības daļas parādīšanās vēstnesi. Tagad vajadzība ir atkritusi (un taisnība, pēc Hēgeļa nav vairs Homēru un Šekspīru, bet bija avangards, kas tika saprasts kā mākslas nāve). Lielais kosmiskais riņķis ir pabeigts: patiesība, grimusi nepatiesībā, ir atgriezusies sevī. Markss, uztvēris Hēgeļa filosofijas patosu, runāja tieši par viņa metodi, ar kuru bruņojušies, mēs ar tehnikas palīdzību novedīsim līdz galam dabas pakļaušanu un galu galā emancipēsim cilvēci. Un pēc tam sāksies brīnumi, jo mēs būsim kā dievi.

Markss visu lika uz tehniku. Bet nāca Nīče un pavaicāja: kāpēc tad bija vajadzīga vēsture, šis aplis, šī īstenības atsvešināšana no sevis un atgriešanās pie sevis? Kāda jēga vispasaules vēsturiskajai traģēdijai? Kāda jēga tagadējiem nemitīgajiem vēstures un tās mācību atkārtojumiem? “Nav atbildes uz jautājumu: kā dēļ?” jeb, kā dzied Nīčes iedvesmotā rokgrupa ‘Agata Kristi’: “Kuģi bez kapteiņa, kapteinis bez kuģa. Kāda vella pēc?” Un atbild pavisam Nīčes garā: “No jauna jāizdomā kaut kāda esības jēga”.

Jo “kas ir noticis?” – vaicā Nīče. Cilvēce ir tiekusies uz noteiktu mērķi, ir to sasniegusi (principā sasniegusi, nav svarīgi, ka atpalikušākie vilksies nopakaļ un to apjēgs vēl 1000 gados; Nīče runā par nākotni) un turpina virzīties tālāk. Tas atgādina auto bez bremzēm un ar bezgalīgu degvielas rezervi. Esam nonākuši pie mērķa, tomēr nevis apstājamies, bet turpinām braukt tālāk. Lai būtu interesantāk, mēs izdomājam jaunu mērķi. Kad sasniegsim to, izdomāsim trešo un tā līdz bezgalībai. Visa līdzšinējā filosofija, ka mūs vada mērķis, ka ir patiesība, kā apgalvo Nīče, ir kļūdījusies. Nu esam nonākuši līdz tai, bet neapstājamies. Tātad dzinulis nav patiesība, tas ir citur.

Un tas “citur” ir “īstenība”. Nīče šo īstenību ir nosaucis par gribu. Gribu, kas ir tīra kustība un tieksme, kas ieinteresēta tikai pašas palielināšanā, tāpēc tā ir pieaugums, tā ir pavēle pašai sev: neapstāties, vairāk, augstāk, spēcīgāk, ātrāk. Griba sev uzliek uzdevumus un tos izpildījusi atmet un uzstāda jaunus. Tā izdomā mērķus, ideālus un vērtības. Visas patiesības, tostarp, agrākās: gan Plato “ideja”, gan Hēgeļa – visi šie mērķi nav patstāvīgi, tos uzstāda griba. Nīče raksta: “patiesība – tā ir melu paveids”. Tā ir cilvēku izdomājumi. Un dižākie cilvēki ir tie, kuri prot dot cilvēcei jaunus mērķus un jaunus ideālus (kā kādreiz Plato un Aristoteļi, Kanti un Hēgeļi). Ir jārada šie ideāli. Tāpēc Nīče stāv par radošumu.

Viņa varonis ir pārcilvēks, kurš manipulē ar ideāliem un vērtībām, ar visu “īstenību”. Viņš to izmanto vien gribas pieauguma interesēs. Vērtīgs ir viss, kas veicina šo pieaugumu. Ja to veicina “rētu kritika”, jā, tad tā ir vajadzīga.
Ja ir kaut kas, kas dzen uz priekšu, veicina “gaišo apvāršņu iezīmēšanu” – jā, arī tas ir vajadzīgs, jo pacilā garastāvokli. To veicina arī emocijas un prāts. Tāpēc starp tiem nav pretrunu. Ja Hēgelis teica, ka būtība kļuvusi par parādību, izpausmi (tas ir, atklājusies pilnībā, no visām pusēm), tad Nīče to apgrieza otrādi un teica, ka tagad parādība ir kļuvusi par būtību, ka tagad dzīvojam redzamības pasaulē. Īstenība, būtība ir mirusi. Dievs ir miris.

Mirusi ir lieta, prototips, kandidāts. Ko redzam, tas ir. Cilvēka nav, ja viņš nav rādīts televizorā. ‘Marss’ tagad nav kaut kādu ķīmisku elementu debess ķermenis, bet “atbalsts dienas gaitā (par šokolādes batoniņu)”.

Tieši ar šo Nīčes “Dievs ir miris” sākās visu mākslinieku – humanitāristu, art-direktoru un dizaineru uzplaukums. Hēgelis teica, ka māksla ir mirusi. Nīče teica, ka miris ir viss, izņemot mākslu. Bet māksla (grieķiski τέχνη, tehne) būtībā ir manipulācijas tehnika ar “redzamībām” un “īstenībām” (ideālām un materiālām) – kas nav patstāvīgas attiecībā pret manipulātoru.
“Manis aprakstītais ir nākošo divu gadsimtu vēsture” – rakstīja Nīče 19.gadsimta beigās. Tā ka mēs dzīvojam šī nīčeānisma vidū. Mēs to esam noveduši līdz tādai pakāpei, kāda Nīčem ne prātā nenāca. Turpinās Hēgeļa dabas tehnoloģiskās pakļaušanas projekts, Marksa vispasaules komunikācijas un emancipācijas projekts, un tehnika iet rokrokā ar radošo mākslu. “Virtuālā pasaule” ir pasaule, kurā īstenība tiek pilnībā aizvietota un simulēta…

Māksla tagad ir nevis jaunā izdomāšana, bet vecā diriģēšana, manipulācijas tehnikā. Tā ka gan Hēgelim taisnība, kad viņš runāja, ka māksla mirusi, gan Nīčem, kad viņš teica, ka mirusi īstenība. Viena un tā pati Rietumu tradīcija, gan no iekšpuses, gan ārpuses.
Heidegers, pēdējais no diženajiem filosofiem, ir pēc ranga salīdzināms ar, ja ne pārspējošs Hēgeli un Nīči, domāja jau par laiku pēc “vēstures beigu” norises beigām. Viņš būs aktuāls vien pēc 300 gadiem, kad beigsies visas šīs īstenību un ilūziju orģijas, kad cilvēce būs nodzīvojusi ne tikai virtuālo, simulāciju gadsimtu, bet arī izsmēlusi visas tā sekas…

Lielais laikmets ir miris kopā ar saviem vadoņiem. Tikai tāpēc ir parādījušies drosminieki, kas spārda “sprāgušu suni”, kas jau vairs nevar iekost, kas rausta aiz ūsām beigtu tīģeri, kas nevar atbildēt. Tikai tāpēc ir sarosījušies dažādi sīki šakāļi-maitēdāji, kas grūsta cits citu savā varzā, kas cīnās par dabūtā mantojuma kumosiem.

Klanīšanās pagātnei tāpat kā tās “gāšana”, visa šī kritika un slavināšana ar atdarināšanas elementiem vienlaikus ir atkarības no pagātnes simptoms. Vien apjēdzoša attieksme spēj nopietni priekšstatīt un pēc tam atstāt aiz sevis pagātni. Hēgelis rakstīja : “Minervas pūce (plēsīgs naktsputns ar ērgļa knābi un nagiem un garenu galvu ar acīm priekšā) izlido pusnaktī”. Tas nozīmē, ka apcere nāk, kad laikmets daudzmaz beidzies, kad esam ārpus tā, kad varam paskatīties uz to “no malas”, kad jau ir tā pilnīgākie paraugi (būtība parādās pabeigtā attīstībā). Vien apjēdzot pagātni (atsakoties no nostaļģijas un kritikas) mēs spējam nopietni tikt ar to galā un pagriezties uz nākotni.

Nākotne atšķirībā no pagātnes par sevi vēstī vien ar viegliem mājieniem, tā ir vēl dīglī. Ja pagātne ir sēklu nobriedējis zieds, tad nākotne ir sēkla, kuru apskatot diez vai var uzminēt, kas no tās uzdīgs. Tāpēc klasisko propagandas paradigmu var izklāstīt pietiekami sistemātiski, bet jauno, neklasisko vien atsevišķās daļās un iezīmēs…

… Īsāk, lai cik problēmu, tikpat būs to risinājumu ar virtuālo tehniku pielietojumu. Vienīgais ceļš Krievijai pašlaik ir modernizācija. Modernizācija nozīmē vispārēju humanitāro tehnoloģiju apgūšanu un ražošanas tehnoloģiska pāraprīkošana. Lūk, tas ir vajadzīgs, Nevis runas par “netīro reklāmu”. Reklāma ir civilizētas sabiedrības būtība. Bet meli – reklāmas būtība…

… Īsāk, lai cik problēmu, tikpat būs to risinājumu ar virtuālo tehniku pielietojumu. Vienīgais ceļš Krievijai pašlaik ir modernizācija. Modernizācija nozīmē vispārēju humanitāro tehnoloģiju apgūšanu un ražošanas tehnoloģiska pāraprīkošana. Lūk, tas ir vajadzīgs, Nevis runas par “netīro reklāmu”. Reklāma ir civilizētas sabiedrības būtība. Bet meli – reklāmas būtība…

PR, PĪĀRISTI
[Veiksmes jums! Un vairāk vientiešu! (konsultantu tosts)]

Dabiski, šī klasifikācija nepretendē uz pilnīgumu un zinātnisku stingrumu. Ir daudz “jaukto tipu”, un bez tam katrs konsultants tā vai citādi mainīgi uzstājas kādā no tālāk aprakstītajām šīs daudzvienības daļām. Bez tam konsaltinga tirgū darbojas firmas, kas visbiežāk ietver visus 15 konsultantu tipus, lai gan ir arī tādas, kas specializējas tikai vienā jomā. Šī klasifikācija ironiskā (Karela Čapeka) formā izvirza katra tipa priekšrocības un trūkumus. Trūkumi nav iemesls vispār nesadarboties ar konsultantiem un pīāristiem. Trūkumi ir priekšrocību turpinājums. Tie ir aprakstīti, lai jūs neviltos pārāk, negaidītu no speciālistiem brīnumus vai to, kas viņiem nav iespējams, un uz ko viņi nepretendē. Ja esat brīdināts, tātad bruņots.

  • “Ļoti slavens pīārists”
    Viņu jums ieteiks ļoti cienīgs cilvēks, varbūt no prezidenta administrācijas, varbūt gubernators vai finanšu-rūpnieciskās grupas vadītājs. “Ļoti slavenais pīārists” nozīmēs jums tikšanos elitārā klubā vai restorānā, varbūt viesnīcā. Ja viņš izbrauc (izlido) pie jums, sagatavojiet viņam prezidenta numuru. Parasti pārvietojas 600-tajā Mersedesā vai džipā (īpaši oriģinālisti var braukāt Bentlijā).
    Viņš ir aprīkots ar pēdējā modeļa mobilo telefonu (dažkārt ar satelīttelefonu), viņam ir pārsātināts klēpjdators, un viņš “lielu naudu pirmais nesniegs”. Par apģērbu un piederumiem (brilles, pulkstenis) nemaz nerunāsim. Viss ir daudz modīgāks un dārgāks kā jums. “Ļoti slavenais pīārists” noteikti izstāstīs, ka vadījis Jeļcina, Putina, Ļebeģa, Zjuganova, visu gubernatoru un pat vairāku ārzemju prezidentu kampaņas. Dabiski, visas kampaņas bijušas veiksmīgas. Otrs, ko viņš noteikti pateiks – ka ļoti pareizi darījāt, vēršoties pie augsta līmeņa pīārista, jo tagad ir saradies “ļoti daudz nejēgu-haltūristu”. Par kvalitāti ir jāmaksā, bet lēts nav labs. Un beigās viņš ar jums apspriedīs visus finansējuma jautājumus. Pēc tam jūs viņu redzēsit vēl divas-trīs reizes (kad nodosit kārtējo maksājuma daļu), bet darbā ar jums sadarbosies “ļoti, ļoti, ļoti, nu ļoti profesionāls viņa palīgs”, kā arī “komanda”. “Palīgi” un “komanda ” pieder jau pie citiem pīāristu paveidiem. Dažkārt ļoti slavenie pīāristi uzstājas semināros un konferencēs, kur viņus uzaicina kā kāzu ģenerāļus. Dažkārt viņi uzstājas ar komentāriem plašsaziņā. Dažkārt viņi pat strādā, kas izpaužas tā, ka viņi uz pāris stundām “ielien” kādā kampaņā, lai ar meistara roku pielabotu situāciju. Bet pat ja viņu padomi ir labi, tie neīstenojas, jo kampaņas jebkurā gadījumā norisinās pēc inerces. Un pat jā tās virzās uz izgāšanos, tajās neviens neko nemainīs, pat pēc slavenības padoma.
  • “Speciālists” (eksperts)
    Valkā parastu uzvalku, gaišu kreklu un kaklasaiti. Parasti briļļains. Galvenā pazīme – viņa valoda. Jūs nesapratīsit pusi no viņa teiktā. Reitings, koeficients, segments, imidža elements, faktors, mērķgrupa, vadošais elektorāts, informatīvais iemesls – tie ir viņa saprotamākie vārdi. Bet galvenais nav kā saprast vārdus, bet kā saprast saikni starp atsevišķiem ieteikumiem un ko galu galā ar visu to iesākt. Bet jums pateiks, ka “nav jau nekas jāsaprot, uzticieties speciālistam”. Vēl pateiks, ka pirms kaut ko darīt, “ir zinātniski jāizpēta situācija”, bet tas ir “ļoti dārgi”. Tad būs fokusgrupas, dažāda veida socaptaujas. mārketingošana un imidža pētījumi, kontentanalīzes un dievs vēl zina kas. “Speciālista” kompjūters (viņa pastāvīgais pavadonis) jums dos simtiem un tūkstošiem atskaišu. Uz kampaņas beigām jums šo atskaišu būs tik daudz, ka varēsit aplaimot jebkuru makulatūras pieņemšanas punktu. Tiesa, jums teiks, ka atskaites ir “baisi slepenas”, “superzinātniskas” un “briesmīgi dārgas”. “Speciālistu” darbības galvenais produkts ir ziņojumi, analītiskas piezīmes, memorandi, koncepcijas un līdzīgas lietas (parasti viņi ir izbijuši zinātnieki). Jārunā ar cilvēkiem, jāvada aģitācija un īstenībā kampaņa būs jums pašiem, jo “situācijas iepriekšējās noskaidrošanas” process ievilksies līdz kampaņas beigām. “Speciālisti” ir dažādu tipu (atkarībā no izglītības). Parasti viņi ir “sociologi”, “psīhologi”, “politologi”, “stratēģi”, un “attīstības organizācijas speciālisti”.
    • “Stratēģis”
      “Stratēģis” uzkārs pie sienas lielu rasējamā papīra gabalu, uz kura pa dienām un nedēļām būs sarakstīta visa kampaņa, līdz pat “uzvaras dienai”. Viņš sāks prasīt, lai štābs bez novirzēm ievēro visus termiņus un briesmīgi dusmosies, ja kāds kavēs un nostrādās domino princips, un viss grafiks un medijplāns aizlidos ellē. Nekas, grafiku viņš pārrakstīs un pielabos. Bet pēc nedēļas pārrakstīs vēlreiz. Jo tuvāk finišam, jo biežāk tiks koriģēts grafiks. Tad “stratēģis” sapratīs, ka tas ir bezjēdzīgi un no malas vēros haosu.
    • “Sociologs”
      “Sociologs” jūs nomocīs ar bezgalīgām “korelācijām” un “elektorāta segmentiem”. Viņš jums sniegs visvairāk “derīgās informācijas”. Bet jūs brīnīsities, ka visu, ko viņš stāstīs, jūs jau tāpat zinājāt. Jūs jau tāpat zinājāt, ka X ir vispopulārākais politiķis, bet Y ir pretējs, ka par Z balso galvenokārt sievietes, bet par X – vīrieši. Bet ja tas jums šķitīs pārāk vienkārši, tad pateiks vēl, ka “10% no tiem, kas varētu balsot par X, Y atkrišanas gadījumā nekādā gadījumā nebalsos par Z , pie kam no šiem 10% ir 4% vīriešu, pensionāru ar ienākumu zem iztikas minimuma”. Tādus faktus jūs, protams, nezinājāt, bet ko ar tiem darīt, nesaprotat. To nesaprot arī “sociologs”, tāpēc pāradresēsim jūs pie “politologa”.
    • “Politologs”
      “Politologs” atšķirībā no “stratēģa” ir jau notikušā analītiķis. Viņš ir “spēcīgs par vēlu». Viņš pastāvīgi kļūdās uzvaras un zaudējuma izredzēs. Bet ja tas ir jau noticis, viņš tūkstoš veidos izskaidros, kāpēc notika tā un ne savādāk. “Politologs” ir cilvēks, kurš zin visu par visām vēlēšanām sākot no Atēnu demokrātijas laikiem. “Sociologa” sniegtos datus viņš salīdzinās ar viņam jau zināmiem gadījumiem no senākās vai jaunākās vēstures. “Politologs” paskatīsies uz “sociologa” datiem un ar nožēlu teiks, ka “ja situācija būtu bijusi tāda kā izgājšgad N apgabalā, tad notikumi būtu attīstījušies tā un tā, bet tā kā pie mums izskatās kā M apgabalā šogad, tad vajadzētu gaidīt kaut ko citu”. “Politologs” stāstīs, ka uzvarēt vēlēšanās jūs varētu, ja runātu tautai to, ko līdzīgā situācijā runājis cits (veiksmīgs) kandidāts. Viņam uzspļaut, ka jūs galīgi nepiekrītat “citajam kandidātam” no cita apgabala. Jums teiks – ja “šie saukļi nostrādāja tur, tad nostrādās arī te”. Jums iedos jūsu “runu” un “saukļu” komplektu un pārsūtīs jūs pie “psīhologa”.
    • “Psīhologs”
      “Psīhologam” ir jāliek jums iemīlēt šī runa un saukļi, kā arī sarunāties ar cilvēkiem, žurnālistiem, ir jāiedveš jūsos pārliecība par uzvaru. “Psīhologs” jums nepatiks uzreiz, jo ir ļoti nepatīkami justies kā izmēģinājumu trusītim, un jums nāksies ciest līdz vēlēšanu beigām. Tad jums pateiks, ka “esat kļuvis cits cilvēks”, bet “psīhologs” leposies ar savu darbu. Nav svarīgi, ka nekas nemainījās. Jūs vienkārši no biežo uzstāšanos prakses esat maķenīt pārliecinātāks, ka tā būtu noticis arī bez “psīhologa”.
    • “Organizācijas attīstības speciālists” – tas ir kaut kas pa vidu starp psīhologu un menedžeri. Viņš apstrādā nevis indivīdu, bet štābu jeb komandu. Parasti viņš ir bijušais “lietišķo spēļu” speciālists, kādas bija modē 1990-o gadu sākumā. Tagad šā speciālista arsenālā ir vēl simts treniņu, Viņš liks jums un štāba locekļiem skriet vilcieniņā, lēkāt pa galdiem, sarunāties ar krēslu, dziedāt kā gailim, zviegt kā zirgam. Un tas jums būs jādara, jo tas audzina “komandas garu”, jūsu “kreativitāti”, “līdera īpašības” un daudz ko citu, bez kā jūs neuzvarēsit. Jūs visu laiku mocīs viena doma: Vai tiešām Napoleonam vai Čērčilam, Rūzveltam vai Ļeņinam, Mao Czedunam vai Kim Ir Senam arī bija jāizcieš šī izņirgāšanās? Jeb bez tā var iztikt?
      Vispār, pēc sadarbības ar “speciālistiem” jums radīsies iespaids, ka “visu padarījāt pats” jeb “bez viņiem var iztikt” jeb “viņiem vajadzēja maksāt mazāk”. Tomēr tās ir jūsu iedomas.
  • “No Jautro un asprātīgo kluba”
    “Radoša personība”, cilvēks ar paaugstinātām “radošām spējām”. Viņš parasti ir jocīgi apģērbts, visu laiku kaut kur steidzas, lēkā, vicinās un ļoti ātri runā. Visas uzstāšanās sākas ar vārdiem “Bet, pieņemsim, uztaisīsim…”. Turpinājums var būt dažāds: “… tādu video”, “… tādu lapiņu”, “… tādu plakātu”, “… tādu akciju”. Tas viss nebūs nekādā sakarā ar plānu, jūsu vēlmēm un iespējām, nekādā sakarā ar citām idejām un pētījumu datiem. Viņš vienkārši ir “ideju strūklaka”. Sākumā viņš jūs apbur, bet pamazām jūs sākat no viņa slēpties. Tad pats “radošā personība” pāries uzbrukumā. Viņš izlaidīs baumas, ka esat “truls”, “aprobežots konservators”, “nogalināt visas radošās idejas”, “neļaujat strādāt”. Tāpēc jums nāksies uz savu risku īstenot vismaz 30% “radošās personības” ieteiktā. Bet tiklīdz jums vajadzēs unikālu radošu ideju, “radošā personība” kā par spīti nozudīs kā bezdibenī, un jūs viņu meklēsit, pats par sevi brīnīdamies. Bet tādas tās “radošās personības” ir! Pēc izglītības “radošā personība” var būt jebkas, bet parasti tas ir žurnālists. Viņam galīgi trūkst stratēģiskas domāšanas un dziļu zināšanu (īpaši politikā, tiesībās un ekonomikā). Reklāmas un pīāra aģentūrās “radošo personību” parasti ir daudz. Viņi uzskata, ka galvenais uzdevums ir izraisīt efektu. “Galvenais ir, lai par jums uzzina un sāk runāt”. Tas ir viņu sauklis. Pēc tā viņi tiecas. Attiecībā uz kampaņas mērķa sasniegšanu – tas ir jautājums. Bet “radošā personība” teiks, ka jums “nav paveicies” jeb ka uzvarēt traucēja “forsmažora” apstākļi. Bet, protams, paši vainīgi, jo “nogalējāt” tik daudz “ģeniālu ideju”.
  • “Ideologs”
    Viņam ir viengabalains pasaules uzskats, kas ietver atbildes uz visiem ekonomiskiem, politiskiem, sociāliem, reliģiskiem, ētiskiem un estētiskiem jautājumiem. Lai kādās vēlēšanās viņš nepiedalītos un lai zem kāda nosaukuma (dažkārt viņš strādā par galveno konsultantu, dažkārt raksta programmu, dažkārt viņš ir žurnālists-rakstnieks), viņš vienmēr cenšas izbīdīt savu mīļoto “ideoloģiju”, vienmēr kalpo saviem principiem un ideāliem, lai cik tāli no dzīves un situācijas tie nebūtu. Viņš ir pārliecināts – ja kāda nebūt grāmatiņa savā laikā ir savaldzinājusi viņu, tad tā savaldzinās arī pārējos. Jautājums tikai, kā šīs idejas aizdabūt pie visiem (un šim nolūkam ir menedžeri un žurnālisti). Jūs nepazīsit savu viedokli viņa izklāstā. Ja “ideologs” ir “kreisais”, viņš iztaisīs no jums “kreiso”, kas lamā privatizāciju un demokrātijas plosīšanos. Ja viņš ir “nacionālais vairumnieks (boļševiks)”, tad noteikti ieskrūvēs kaut ko, kas iededzina nacionālās nesaskaņas. Ja viņš ir demokrāts (visbiežāk), jūs sprediķosit “liberālās vērtības” pat ja jūsu kampaņa iet pa “sarkano celiņu”.
    Mēdz būt “vispārcilvēciskie ideologi”, kas spriež “labā un ļaunā” jēdzienos. Mēdz būt tādi, kas pasisti uz kādu specifisku Krievijas glābšanas ideju (spektrs ir plašs – no reliģiska fundamentālisma līdz tehnokrātiskam eikumēniskam – Visuma kristietībai). “Ideologi” ir pietiekami gudri cilvēki (ne katrs var galvā ievietot veselu pasaules uzskatu un to populāri propagandēt), un tāpēc viņi ir autoritatīvi gan kandidātam, gan visai komandai (ja vien tie nav no citas ideoloģijas – tādā gadījumā sadursmes ir neizbēgamas; ideju cīņa pāriet personību cīņā).
    Vajag tikai atcerēties viedo brīdinājumu – bīstieties no cilvēka, kurš dzīvē izlasījis vienu grāmatu (grāmatas par vienu tēmu vai no viena autora, grāmatas ar vienāda nosaukuma domām).

Īsta saziņa ir bagātāka par jebkuru vienpusīgu ideoloģiju. Vēlēšanās, protams, cilvēkiem nevajag kaut ko vispusīgu. Parasti tiek izvērstas vairākas tēmas. Labi ir, ja vajadzīgās tēmas sakrīt ar “ideologa” ieskatiem. Tad jūs “muldēsit” tālu no dzīves, kas vēlētājam nav interesanti. Tas nenozīmē, ka konsultantam noteikti jābūt bezprincipiālam. Drīzāk viņam jābūt daudzprincipiālam vai daudzideoloģiskam. Viņam jāprot uzstāties fašistiskā mītiņā labāk par kaislīgāko fašistu, viņam jāprot tā parunāt ar Gaidaru un Čubaisu, ka viņi ne tikai uzskatīs viņu par “savējo”, bet vēl arī patapinās dziļās domas. Bet “ideologs”, par kuru ir runa, prot tikai to, kam tic. Ir “ideologi”, kuri it ka netic nekam un tāpēc ir gatavi būt kaut fašisti, kaut komunisti, kaut liberāļi, tomēr cinisms un skepticisms arī ir ideoloģija. Ironiju un cinismu mūsdienu vara jau sen uztiepj kā intelektuāļa uzvedības modeli. Labāk lai ņirgājas, nevis kā agrāk ved pūli uz barikādēm, un inteliģents, kurš it kā nicina politiku, paklausīgi pilda dziļo uzstādījumu.

  • “Valsts padomnieks”
    Tas ir cilvēks, kurš ieņem “saišu ar sabiedrību departamenta” vai “informācijas departamenta” vai “informācijas-analīzes” nodaļas priekšnieka amatu rajona, pilsētas, apgabala, firmas, korporācijas, holdinga u.t.t. administrācijā.

Viņa sagatavotības līmenis parasti ir zemāks kā brīvajam politkonsultantam. Brīvā tirgū viņš konkurēt nespēj dēļ pelēcības un neapdāvinātības. Tieši tāpēc viņš piekrīt strādāt uz “pastāvīga pamata” kādā nebūt amatā, kurā visbiežāk nokļūst uz pazīšanos vai nejauši. Brīvo konsultantu uz “algu firmā” vai “ierēdņu mēnešalgu” neievilināsi ne ar prjaņiku. (Izņēmums ir gadījumi, kad vadītājs tik ļoti tic konsultanta profesionālismam, ka piekrīt maksāt viņam to summu, ko viņš paprasīs, tas ir, tādu pašu, kādu viņš saņemtu “brīvā maizē” – tādi gadījumi ir zināmi.) Lai būtu saprotamāk, te būs vienkāršs piemērs no jurisprudences, kas ir konsaltinga paveids.

Kad vajadzīgs rutīnas darbs vai jāsaņem maznozīmīga konsultācija, jūs vēršaties pie sava korporatīvā jurista. Bet kad jums ir sarežģītāka lieta, un jums jāuzvar svarīgs process, jūs ejat pie slaveniem advokātiem. Kāpēc? Kāpēc jūs tā pēkšņi pārstājat uzticēties savam parastajam juristam, kāpēc pēkšņi sākat šaubīties par viņa kompetenci? Tāpēc, ka iekšēji zināt, kas ir korporatīvais jurists. Absolūti tāpat ir ar politkonsultantu un pīāristu.

“Valsts padomnieks” zin, ka ne viņš grezno amatu, bet amats grezno viņu. Viņš saprot, ka bez sava amata viņš nekas nav, un ar to, kas viņam galvā, viņu nekur nepieņems. Tāpēc viņa eksistences galvenais princips ir cīņa par vietu. Tā pirmkārt ir cīņa ar kolēģiem savā administrācijā un par “piekļuvi priekšnieka rumpim”, bet otrkārt cīņa ar brīvajiem konsultantiem un viņu iespējamo ietekmi. “Valsts padomnieks” ir briesmīgs intrigants. Viņa galvenais ierocis ir ziņu pienešana, apmelojumi. Attiecībā uz priekšnieku viņš demonstrē “personisku uzticību” un vienmēr tur “degunu pa vējam”, sekojot priekšnieka viedokļa un garastāvokļa izmaiņām.
Visus brīvos politkonsultantus un pīāristus viņš profesionāli neieredz, tāpat kā sētas krancis neieredz vilkus. Tāpēc bez mitas rej, tiklīdz pie sētas parādās “svešais”. Vienlaikus “valsts padomnieks” brīvos konsultantus apskauž. Apskauž viņu pieredzi (viņi kampaņās piedalās pastāvīgi, viņš reizi vairākos gados; salīdziniet bokseri, kurš iziet ringā reizi vairākos gados, bet par pārējo spriež no TV reportāžām ar profesionālu bokseri, kurš sitas ik dienu). Apskauž viņu talantu un, galvenais, izpeļņu. Pēdējais apstāklis viņam liek ar čīkstošu sirdi iziet uz darījumiem ar brīvajiem konsultantiem pēc “otkata” principa.
“Valsts padomnieks” apsola vienai no konkurējošām konsultantu grupām vai vienam no tiem, ka lobēs viņa intereses pie šefa vai arī, ja viņam ir uzticēts budžets, ka daļa naudas aizies pa noteiktu kanālu. Par to konsultants atgriež “valsts padomniekam” daļu no naudas vai daļu no ieguvuma dēļ lobēšanas. Tāda viegla peļņa “valsts padomnieku” samaitā, un viņš drīz vien tikai ar to nodarbojas, ka tirgojas ar savām lobēšanas iespējām. Bet uz tiem, ar kuriem nav sarunājis, viņš turpina riet. Pēc “valsts padomnieka” uzvedības vienmēr varat pateikt, ar kuru viņš ir laupījuma daļā, un no kura ietekmes baidās. Ja viņš neatlaidīgi iesaka kaut kādus konsultantus, skaidrs, ka viņiem ir slepena vienošanās. Ja neatlaidīgi kādu kritizē, skaidrs, ka redz viņā tiešām nopietnu konsultantu – pretinieku, uz kura fona viņa radošā impotence ir acīmredzama. Taisnības labad jāteic, ka bieži “valsts padomnieku” iespējas neīstenojas, jo viņi ir saistīti ar “hierarhiju”. Viņi neizpaužas pilnā mērā, jo visu pārmāc šefs. Bet kad tāda spiediena nav, “valsts padomnieki” var demonstrēt konsaltinga brīnumus…

Politiskais konsultants izlūko līdzīgus ceļus un trajektorijas. Sazinoties ar visiem un skaidrojot katram viņa interesi sadarboties ar citiem, viņš pilda saziņas kanāla uzdevumu, ne plašsaziņas, bet elites. Līdzīgi kā plašsaziņas līdzekļi nospēlēja izšķirošu lomu mūsdienu nāciju un valstu veidošanā, apvienojot atsevišķas vietējās grupas un apmetnes vienotos sabiedriskos veidojumos – tautās ar savām mentalitātēm, savu vēsturi, savu “nākotni”, savu “sapni”, tā arī politiskais konsultants, būdams “dzīvā avīze”, pārnes un skaidro informāciju, kas iegūta no dažādiem avotiem, pievērš uzmanību tiem vai citiem notikumiem, veidojot “dienas kārtību” tām aprindām, kurās apgrozās, veido notikušā izprašanas tradīciju, iezīmē kādu kopīgu “sapni”, projektu, kas var iekārdināt visu saņēmēju loku.
Plašsaziņas līdzekļi (piem., TV) tādu uzdevumu uzņemties nevar. To nevar arī atsevišķa programma, kaut tā būtu šauri speciāla, elitāra – tikai profesionāliem politiķiem. Tāda programma tomēr būs pārāk standartizēta. Kurpretim politiskais konsultants katram sarunas biedram gatavo savu īpašu ēdienu. Ar vienu viņš runā to, par ko ar otru klusē. Katram tiek rādīta tikai tā projekta šķautne, kas attiecas uz viņu. Vienprātība tiek panākta ar to, ka pretrunas nomirst konsultantā tāpat kā gaisma mirst “melnajā caurumā”. Kad projekta mērķis ir sasniegts, iesaistītie partneri šķiras, katrs ar savu ieguvumu, kura daļā tas dalās ar starpnieku. Tas ir viņa bizness…

Katram politkonsultantam ir rezervē tēlu komplekts, kuros viņš ietērpj pie viņa atvesto politiķi… Mēs negribam būt slepenu zināšanu glabātāji un paklusām manipulēt ar apkārtējiem. Mēs godīgi publicējam to ko zinām, un lai apkārtējie lasa. Lai, ja vēlas, izvairās no manipulācijām. Lai, ja vēlas, manipulē mūs…

JURISTI
Tiesneši ir daudz neatkarīgāki no varas kā žurnālisti, daudz attīstītāki kulturālā, psīholoģiskā un juridiskā ziņā, un tāpēc strādāt ar viņiem var pēc formāla, prātīga parauga. Tomēr vēlēšanu komitejas neizglītotos locekļus jebkāds juridisms kaitina… Labākais paņēmiens te ir uzpirkt, apdāvināt, pieluncināties, atzīt savas kļūdas, izrādīt cieņu, censties nekaitināt utml., tas ir uzvesties kā baltajam cilvēkam, kurš nokļuvis gūstā pie mežonīgiem iezemiešu virsaišiem. Tā tas pagaidām ir. Kad tas mainīsies, nav zināms. Var gadīties, ka uz to laiku kādi spēki, noguruši no juridiskās patvaļas, atcels jebkādas vēlēšanas un atņems patvaļniekiem darbu.
Starp citu, tādas tālas izredzes viņus nebaida. Viņi dzīvo vienai dienai un baidās no tiešās varas. Bet kā jau visi cilvēki, viņi pakļaujas manipulācijai un visādai aplinkus ietekmei. Viņiem kā īpašai mērķa grupai vajag organizēt informācijas plūsmas un iedarbināt specifisku uz viņiem vērstu informāciju. Kopsavelkot, var teikt: juridiskais slānis kampaņā pašlaik ir milzīgs un diez vai ar laiku mainīsies, jo juristi iekarotās pozīcijas bez kaujas neatdos. Bet nevajag jau karot. Juristi ir noturīgākā un ietekmīgākā simbiozē ar pīāristiem kā psīhologi – tēla veidotāji, kuri vēl pirms dažiem gadiem kampaņā dominēja, bet tagad viņu loma tuvojas nullei…

“Skaldi un valdi” – tā ir ļoti sena formula, ne tikai instrukcija politiķim. Sadalītība pati par sevi rada varu, pat bez subjekta. Valda pati vara. Nevis kādam ir vara, bet varai ir kāds. Politisko partiju cīņa par varu īstenībā ir cīņa par pakļaušanu, par amatu, kuru vismazāk caurstrāvo varas plūsmas.

INFORMĀCIJA
Bēkons Jaunā laika rītausmā teica: “Zināšanas ir spēks”. Vai tas šodien nozīmē, ka tas, kurš lasa daudz grāmatu un žurnālu, rakājas internetā un neizlaiž nevienu TV programmu, it “spēcīgs”? Bēkona sauklis šodien ir pārfrāzēts: “Kam pieder informācija, tam pieder vara”. Vai tas nozīmē, ka tas, kurš uzsūc sevī visu pasaules sūtīto informāciju, pieder vara? Nē, spēks un vara (lielā mērā) pastāv tajā, ka jāzin “ko”, “kad”, “kur” un “kad” pasniegt. Tāpat kā brīvība ir ne jau brīva izvēle starp dažādiem telekanāliem un visvisādām publikācijām, bet iespēja šos telekanālus un publikācijas programmēt. Starp citu, arī tie, kas programmē un manipulē, arī nav brīvi. Viņi pieder sistēmai kā “plus” un “mīnus”. Viņi neiztiek bez citiem un veido saskanīgu veselumu…

Ekonomika ir otršķirīga! Šķēps vienmēr ir ‘krutāks’ par zeltu! Bet mūsdienu šķēps ir informācijas šķēps. Cīnoties pret pīāru un politisku konsultēšanu šie “patrioti” atņem valstij jaunāko informācijas ieroci, informācijas armiju, tātad, nolemj valsti jaunam zaudējumam jaunā aukstajā karā!…

Arī plašsaziņas un informācijas plūsmu, saziņas līdzekļu vispār loma populisma shēmā atšķiras no gadījumu ar irdenu elektorātu. Tur plašsaziņa kaut ko skaidri vai miglaini iesēj. Te plašsaziņa, kā arī starppersonu sadarbība uzstājas drīzāk kā pūļa apziņas katalizators. Tā ir brīvā saziņa. Ja tā ir plašsaziņa, tad reitingu plašsaziņa, kas seko tautas interesēm, cenšas izplatīt sensacionālu materiālu, tas ir, arī uzvedas populistiski, nevis kā “partiju prese”…

PATIESĪBA

Teorija, ka pastāv nevainojama tauta un to pastāvīgi apmānoša valsts – arī tas ir viens no ejošiem iecienītiem mītiem. To neviens nevar atmaskot, jo neviens nezin, kas ir patiesība. Pat zinātne, kuras aicinājums ir atmaskot mītus, pati nokļūst to tīklos un pati tos rada. Politikā visa pēc kārtas atmaskošana ir īpaši nepieņemama – cilvēki ne labprāt šķiras no ilūzijām. Viņi piekrīt vien aizvietot tās ar citām ilūzijām. Un te nu palīdz politologs – viņš labāk kā politiķis zin, no kādiem mītiem cilvēki ir gatavi šķirties un kādus gatavi uztvert. Tēla veidotājs ir starpnieks starp tautu un politiķi, viņš padara politiķi tādu, kādu viņu grib redzēt tauta. Un nekādas maldināšanas te nav. Vai tad ir slikti, ka kandidāts, kurš priekšvēlēšanu kampaņas sākumā bija nekopts un bez papīrīša nevarēja divus vārdus pateikt, beigās kļuvis kārtīgs un pie tam vēl labs runātājs? Visiem būtu jābūt apmierinātiem…

PROPAGANDA
Klasiskās propagandas principi
Esi vienkāršāks, un masas sekos… Tautas gudrība.
Propaganda ir transmisija, joma starp subjektu un objektu (masām). Visi vadoņi ir mācījušies propagandu cits no cita, un viņu paņēmieni ir lielā mērā līdzīgi.
Hitlers savā ‘Mein Kampf’ atzīmēja, ka vienīgais, kas viņam jāmācās no speciālistiem, ir propagandas māksla. Gan boļševikiem, gan fašistiem teorētiskais avots bija Austrijas marksisti (Otto Karl Wilhelm Neurath), Konta, socioloģijas (zinātne, kam sabiedrība ne tikai jāpēta, bet jāmaina) pamatlicēja, pēcteči. Masu ietekmēšanas paņēmieni ir aprakstīti ne reizi vien. Tomēr dosim vārdu pirmavotam (Hitleram), jo vairāk tāpēc, ka viņš šajā jomā sasniedza izcilākos panākumus (diez vai; kauns autoram būtu aizmirst boļševiku aģitpropu jau līdz 1930-ajiem – I.L.).
Hitlers izdala sešus propagandas pamatprincipus.

  1. Propagandas ir jābūt daudz, tā ir paredzēta tikai masām, un masām ir jāsastopas ar propagandas nesējiem nemitīgi, jebkurā telpas punktā, jebkurā laika sprīdī. Jo vairāk jo labāk. Par daudz propagandas nemēdz būt: “Lai masu atmiņa apgūtu kaut pavisam vienkāršu jēdzienu, tas ir jāatkārto tai tūkstošiem un tūkstošiem reižu”.
  2. “Propagandas līmenim jāatbilst izpratnes līmenim, kāds ir atpalikušākajiem indivīdiem to vidū, kas ir jāietekmē… Tai jābūt iespējami vienkāršai”. Ko sapratīs strādnieks, sapratīs arī inteliģents. Bet otrādi nesanāks. Tāpēc vienkārša propaganda strādā uz visiem, pat uz tiem, kuri tai pretojas. Galu galā, kad vairākums ir pār kaut ko pārliecināts, gudrajam mazākumam nākas sekot vairākumam.
  3. Propagandai jābūt vienveidīgai, “tai jāaprobežojas ar nedaudziem punktiem un jāizteic šie punkti īsi, skaidri un saprotami, viegli iegaumējamu saukļu veidā”. Mūsu saukli mēs varam un mums jāpropagandē no visdažādākajām pusēm, bet iznākumam jābūt vienam un tam pašam, un sauklis ir neiztrūkstoši jāatkārto katras runas, katra raksta beigās.”.
  4. Propagandai jābūt “viennozīmīgai”: te nav vietas smalkām atšķirībām. Tauta saka “jā” vai “nē”, tā vai nu mīl vai ienīst. Patiesība vai meli! Taisnība vai ne taisnība! Tauta spriež taisnvirzienā. Nekādus dažādus viedokļus un objektīvas pieejas, nekādas šaubas, svārstīšanās, iespējamības. Tikai izlēmība un viennozīmība. Izšķiršanās jau ir notikusi. Fakts jau ir redzams. Par to tikai informē. “Visai mākslai te ir jābūt likt masām noticēt, ka: tāds fakts tiešām ir, tāda nepieciešamība tiešām ir neizbēgama, tāds secinājums tiešām ir pareizs”.
  5. “Propagandai ir vairāk jāiedarbojas uz jūtām un vien nedaudz uz tā saukto prātu… jo mazāk zinātniska balasta būs mūsu propagandā, jo vairāk tā vērsīsies pie pūļa jūtām, jo lielāki būs panākumi”.
  6. Propagandai jābūt šokējošai. Nevajag tiekties pēc rezonanses ar masu viedokli, bet masas pamazām novest līdz propagandējamai domai. Vajag apstulbināt uzreiz. Tikai tādā gadījumā var piesaistīt uzmanību, bet tas ir propagandas pamats. Tikai šokējošu nestandarta vēstījumu cilvēki pārstāstīs cits citam, kamēr pierasto viņi nepamanīs un nepārstāstīs. Vajag uzreiz pārsteigt un izbrīnīt. Un rīkoties neatlaidīgi.

“Kara sākumā šķita, ka propaganda savā nekaunībā ir neprātīga, pēc tam tā izraisīja vien nedaudz nepatīkamu iespaidu, bet galu galā visi tai noticēja… jo baisāk samelosi, jo ātrāk tev noticēs. Parastie cilvēki drīzāk noticēs lieliem meliem, ne maziem. Tas atbilst viņu primitīvajai dvēselei. Viņi zin, ka mazā mērā viņi paši spēj samelot, tomēr ļoti stipri samelot viņi kautrēsies. Lieli meli viņiem vienkārši neienāks galvā. Tāpēc masas nespēj iztēloties, ka arī citi būtu spējīgi uz nu jau pārāk briesmīgiem meliem. Un kad viņiem pat paskaidros, ka runa ir par briesmīgu apmēru meliem, viņi turpinās šaubīties un tieksies uzskatīt, ka kaut kāda patiesība jau te ir… (tulkojot nāk smiekli – tieši tā bija ar mani gaišajā komunisma paradīzē – cilvēks baidās sajukt prātā un mēģina atrast sludinātajam kādu pamatu – I.L.) Samelo spēcīgāk, un kāda daļa melu iesakņosies”.

Visi vadoņi ar prieku parakstītos zem Napoleona vārdiem, ka viena naidīga avīze ir bīstamāka par tūkstoš durkļiem. Naudas, līdzekļu un spēku ieguldīšana propagandā ir visrentablākais pasākums ne vien karā, bet arī komercijā. (Hitlers visu savu teikto attiecina arī uz reklāmu). Viss, kas ieguldīts propagandā (ja vien tā neapstājas pusceļā), atgriežas simtkārtīgi. Panākumi vai zaudējumi karā ir atkarīgi tikai no kaujas gara, tas ir, no propagandas….

KOMPROMATS
Pat ja kompromatu izmantotu, neatzītos. Kas attiecas uz kompromatiem vispār, tie ir ļoti nepilnīgs ierocis: tas var gan pazemināt tā izlaidēja reitingu, gan var pazemināt tā reitingu, pret kuru vērsts, bet to visu mazā mērā; bet tas, ko kompromats dara spēcīgi, ir, ka tas samazina vēlētāju ierašanos un palielina to vēlētāju skaitu, kuri ir “pret visiem”.

Cīnīties pret kompromatiem – pats pirmais, kas nāk prātā – nedarīt neko kompromitējošu. Lai gan patreizējie vēlēšanu tikumi ir tādi, ka pat ja viss ir tīrs, par tevi vienalga kaut ko izdomās. Izveidojošos apstākļos ir jāpārtrauc informācijas plūsmas. Jāpieķer cilvēki un jāpiešķir lietai likumīga gaita.

Ja cilvēkam ir palicis “vēl viens biļetens līdz uzvarai”, un likme ir priekšnieka krēsls, visa morāle acumirklī izgaist. Tas pats attiecas uz konsultantu – viņam taču maksā par uzvaru…

Cilvēku var apmelot… Tā ir mūsu vēlēšanu sistēmas nepilnība. Kompromats nekaitē tikai tam cilvēkam, kuru vēlētāji pamatīgi pazīst. Tas nozīmē, ka šim cilvēkam jābūt no viņu aprindām, nevis no “tautas vispār”. Mūsu likumi ar parakstu vākšanu, kad katrs avantūrists var izvirzīties vienalga kur – tā ir kroplība…

MANIPULĀCIJA
Diemžēl, zināšanas par manipulāciju no tās neglābj. Vienkāršs piemērs.
Manipulators izlaiž baumas, ka tuvojas benzīna krīze, ka rīt tas būs dārgāks. Lai gan īsta pamata tam nav, benzīna noliktavās ir kā jūra.

  • Kā spriež nezinātājs? Viņš teic: avīzē rakstīts, jāskrien pieliet visas bākas un kannas. Pat ja avīze melo, viņš domā, nav dūmu bez uguns, un dodas pirkt.
  • Kā spriež gudrais, kurš zin, ka benzīna ir kā jūra? Viņš teic: avīzē rakstīts, un tagad tie idioti gāzīsies pirkt benzīnu un tiešām izraisīs benzīna krīzi! Ja es, tāds gudrinieks, palikšu mājās – palikšu bez benzīna. Un arī viņš skrien uz benzīntanku. Un krīze notiek īstenībā. Tādējādi tas, kurš avīzē uzrakstīja, ka ar benzīnu būs slikti, nav pat melojis, tas ir, manipulācija it kā nav bijusi… Viņa prognoze ir piepildījusies.
    Izeja ir: pārdot benzīnu. Tajā brīdī ļoti izdevīgi.

Iznāk, ka visa sabiedrība, lai gan ļoti gudra, tas ir, katrs atsevišķi ir liels gudrinieks, bet uzvedas it kā pārējie būtu muļķi, bet viņš, tā sakot, ir spiests spēlēt pēc muļķu noteikumiem. Bet tā spēlējot viņš pats izskatās pēc muļķa, ar ko citiem apliecina, ka viņi ne velti uzskata visus apkārtējos par muļķiem, un jāuzvedas rēķinoties ar to…

Tas, ka tēla veidotājs (cilvēks, kas izmanto reklāmas un pīāra paņēmienus, lai radītu personas vai institūcijas patīkamu izskatu) ir tas, kurš palīdz muļķot tautu, manipulēt sabiedrisko domu, bet cilvēki grib redzēt kandidātus tādus, kādi tie īsti ir, un nav apmierināti, ka kāds ar īpašiem paņēmieniem cenšas panākt, lai viņi balso “tā kā vajadzīgs”, ir nepareizs viedoklis. Nav vajadzības tautu mānīt, tā pati sevi lieliski māna. Sabiedriskā apziņa ir pilna ar visvisādiem mītiem un pārliecībām, kas daļēji nāk no tālas pagātnes, daļēji tiek radīti tagad. Bez tam pastāv kolektīvā neapzinātība, kas gadu tūkstošiem iesakņojusies valodā, rīcībā, simboliskā realitātē, kas ir visur…

Kļūdas mēdz būt elementāras. Un šķiet nesaprotami, kā ļaudis varēja kļūdīties. Padomājiet: katram zaudējušajam kandidātam bija vesela komanda (!), kas domāja (!) pirms kampaņas un tajā. Tie nebija muļķi, taču ar augstāko izglītību ar dzīves pieredzi! Un arī jūs, lai gan šo izlasījāt, pret kļūdām neesat apdrošināti…. Starp citu, pēc šīs shēmas darbojas “solījumi”, un plaši tiek laista darbā “nākotne”… Iznāk, ka manipulācija sakņojas populismā, un tā vai citādi vēlēšanās dziļākais subjekts, substance tā kā tā ir tauta. Bet var arī paraudzīties no citas puses un parādīt, ka pats populisms ir manipulācija, varas palielināšanas tehnika, kas dibinās uz lietu dialektikas zināšanu (pēdējie būs pirmie). Vispirms saka: “Es esmu tauta”, bet pēc tam” “Tauta esmu es”. Bet “es”, atsevišķais, ir jau norises sākumā, bez tā nevarētu teikt: “Es esmu tauta”… Visa metodoloģija ir Hēgeļa loģika. Tā ir tehniku tehnika, kuru apguvuši jūs spēsit saprast jebkuru esības jomu…
Ņemiet vērā, ka katrs, kurš ierodas balsot, “nonāk pie secinājuma”, kā jāatzīmē tas vai cits. Tāpēc viena un tā pati doma ir jāpauž desmit dažādos veidos, lai izpatiktu visiem, jo vieni raduši domāt tā, otri citādi. Bet tas viss ir “formas”, trauki…

Īstenībā Krievijai vajadzētu vienkārši sapņot par labu manipulatoru. Lūk, ASV ir valsts, kas savu pilsoņu un visas pasaules pilsoņu manipulācijā sasniegusi pilnīguma robežu. Mūsdienu maigā propaganda ir tāda, ka cilvēki to galīgi nepamana un bez tam ir pārliecināti, ka “dzīvo visbrīvākajā valstī”, kur “nav nekādu manipulāciju”. Papildus šai ideālajai sajūtai kāds fermeris no Oklahomas no savas valdības manipulācijām vēl saņem materiālas dividendes jeb akciju ienākumus. Jo galu galā viņš iegūst no tā, ka krīzes vadītāji (ne pretkrīzes) no CIP sarīko finanšu krīzi Austrumāzijā, un investori skrien atpakaļ uz dzimto Ameriku. Galu galā Aiovas mājsaimniece pelna, kad Holivūdas spinneri (iegriezēji) nomā un sponsorē kārtējo supergrāvēju, kas propagandē amerikāņu dzīves veidu, kādēļ Dienvidamerikā, Tuvajos Austrumos elite pērk amerikāņu preces, nostājas pret savām valdībām un tad tās gāž un gudro par “pāreju uz tirgu” Starptautiskā Valūtas Fonda aizbildnībā. Šie panākumi ārpolitikā atgriežas kā uzticība iekšpolitikai. “Amerikānis ne dzirdēt negrib, ka ar viņu manipulē. Lai manipulē, ja labklājība aug tāpat kā pēdējos 20 gados” – raksta influenceris Alex Baster…

Kāda īstenībā ir tautas loma? (Piemēram, parašutists bez izpletņa:) Nav laika prātot! Jālec! (No anekdotes).
Ideālas masas ir tādas, kurās ir iespējami īsa starpa starp signālu (pavēli) un izpildi. Kur nav vietas “melnajai kastei”, kurā saņemtais vēstījums tiktu kropļots vai pārstrādāts. Tur ir pilnīgs subjektivitātes (atbildības, brīvības, saprāta) trūkums. Tā ir tīra sekošana nosacītajiem refleksiem. Nobela krievu laureāta I.Pavlova psīholoģiskā teorija ideāli aprakstīja tādas apziņas darbības shēmu. “Pavlova suns” ir slavens atdarināšanas paraugs cilvēku masām. “Masas psīholoģijas” aprakstītāji Freids, Le Bons, Kanetti, Jungs, Tards, Moskoviči, Maierss situāciju ir pārāk sarežģījuši. Viņi bija antropologi, kas uzskatīja, ka cilvēkam ir “būtība”, kaut kāds kodols, ko nevar deformēt, un ar ko jārēķinās arī manipulatoram. Viņi pamatojās uz to, ka masas nezaudē cilvēciskumu, kamēr pēc vadoņu ieceres tām vajadzētu atbilst dresēta suņa līmenim.

Iedegas lampiņa – atdalās siekalas. Parādās vadonis – roka salutē. Dzirdama komanda “Uz priekšu” – kājas dodas vajadzīgā virzienā. Cilvēks ir gudrāks par suni – tas nozīmē, ka viņš spēj saprast sarežģītākas komandas un tās atbilstoši izpildīt. Protams tas ir manipulācijai neiespējams uzdevums. Bet “prasi neiespējamo – dabūsi maksimumu!” – teica Napoleons. Un dižie vadoņi šo maksimumu dabūja. Viņi paveica tādus vēsturiskus darbus, kādi nevienam politiķim sapņos nerādās. Tomēr, kā zināms, var apmānīt visus kādu laiku, dažus visu laiku. Bet visus visu laiku nevar…

Kad 1945.gada martā-aprīlī sarkankrievu karaspēks stāvēja pie Berlīnes, Hitlera “reitings” pūļa apziņā palika tikpat augsts kā kara sākumā. Vācieši klausījās Gēbelsa iedvesmojošās runas par “atriebības ieroci”, ko jau radījuši ģeniālie vācu zinātnieki. Vēl ne ilgi, un sarkano orda aizripos no Lielā Reiha tikpat ātri kā tajā iebrukuši. Tūkstošiem Hitlerjaunatnes kaujinieku metās zem tankiem ticībā Vadonim.

Kad Staļins pasludināja kolektivizāciju un industrializāciju, miljoniem padomju cilvēku “vienotā trauksmē” metās veikt darba uzvaras un nodrošināja 200% ekonomikas pieaugumu gadā. Kur nu te “japāņu brīnums” ar viņu 110% gada pieaugumu!

Kad Rūzvelts vērsās pie nācijas Lielās depresijas gados, desmitiem miljonu amerikāņi raudāja klausoties viņa aicinājumu “nebaidīties no pašu bailēm”.

Kad Čērčils teica Fultonas runu, tā kā atbalss noskanēja visu rietumu avīžu pirmajās slejās un vienā mirklī bijušos sabiedrotos pārvērta (nē, atmaskoja – I.L.) par ienaidniekiem.

Kad senators Makārtijs pasludināja “raganu medības”, simtiem tūkstošu amerikāņu kļuva par brīvprātīgiem “ziņotājiem” acumirklī aizmirstot, ka vēl nesen ironizējuši par līdzīgu padomju praksi un to nosodījuši. Kad Gandijs aicināja visu Indiju nepakļauties angļiem, simtiem miljonu atteicās strādāt, ēst, dzert, runāt ar “iekarotājiem” un ātri panāca neatkarību.

Pusgadsimtu nesenus piemērus var minēt bez gala. Kurš politiskais režīms un kurš līderis tagad ir spējīgs uz kaut ko tādu?
Kurš var sarīkot 100-tūkstošu parādes, svētkus un lāpu gājienus? Kim Čen Irs? Huseins? Širaks? Šrēders? Blērs? Bet varbūt Bušs jaunākais? (Bet citējot autora vārdus: “ir ieraksti, kur (mūsdienās) Šri Šri Ravi Šankaru sagaida līdz pusmiljons cilvēku” – I.L.)

Visi viņi ir vien Mao Cze Duna, Staļina, Ļeņina, Rūzvelta, Čērčila, Musolini, Gandija parodijas. Visi viņi ir vien neveikli lielo manipulatoru, lielo daudzmiljonu pūļu vadoņu, propagandas mākslas meistaru, kuri savas prasmes bija noveduši līdz nepārspējamai pilnībai, atdarinātāji.
Viņi nav atstājuši propagandas teoriju (izņemot fragmentāras piezīmes), bet no viņu prakses kā no neizsmeļamas noliktavas “idejas”, “gājienus”, “tehnoloģijas”, joprojām aizgūst visu sugu reklāmisti, pīāristi, un politologi…

Galu galā sāka šķist, ka uz augšu izsitas tikai nelieši jeb pati augša “samaitā” cilvēkus. Īsāk sakot, neviens nav pelnījis būt augšā vai būt tur pietiekami ilgi. Vienlaikus cilvēki spriež, ka ir laiks izbeigt bīdīt kādu uz augšu (jo visi izrādās blēži), un arī pašiem nav tur ko meklēt (tā kā tā nometīs). Tas sakrita ar to kas augšā bija, dziļāko vēlēšanos. Mazāk konkurentu, to, kas “svētāki”, stāvoklis stabilāks, mazāk revolūciju, apvērsumu u.t.t. Pagātni sāka aprakstīt kā īsto elli. Cik nav gājuši bojā cīņā par šīm muļķīgajām vērtībām! Vērtības bija svarīgākas par cilvēku! Bet iznākums? Pie varas nāca blēži un manipulatori!

Un savu panāca. Cilvēki sāka domāt pavisam citādi. Viņi sāka runāt, ka viņi nepavisam nav tādi kā “kādreizējais neprātīgais, nedomājošais pūlis”, ka viņi ir individualitātes. Sāka smieties par vārdiem ‘Dievs, ‘patiesība’, ‘dzimtene’, ‘patriotisms un pat par ‘brīvība’ un ‘taisnīgums’. Tie visi ir “augstie vārdi”. Zinām zinām, pie kā tas noved. Pietiek. Jau esam pierijušies. Mūs vairs ar šīm blēņām nenopirksi! (Tiesa, PSRS neticēja “savām propagandētajām komunistiskajām vērtībām”, tomēr uzskatīja, ka kaut kur ir patiesās. Pēc perestroikas orģijām, revolūcijām un vilšanās visos līderos viss normalizējās. Visi kļuva par tādiem pat ciniķiem kā pārējā pasaule).

Cilvēki pārstāja spēlēt Lielajās spēlēs. Kāda jēga, ja tā kā tā zaudēsi? Un sāka spēlēt savas mazās, ģimenes, klubu, šauri korporatīvās. Bet tie, kas augšā, sākumā priecājās, ka revolūcijas beigušās un izveidojušos kārtību nekas neapdraud, bet pēc tam saprata, ka revolūciju trūkums ir sociālo inovāciju trūkums. Ka sabiedrība ar sīkajām spēlītēm iet uz jukām. Katrs spēlē par sevi, bet primitīvie barbari- kaimiņi (kuri vēl tic lielajām vērtībām un tātad spēj apvienoties un iekarot) jau ir tuvu un pēc 10-20 gadiem nogurušo, cinisko, vīlušos mazo ļautiņu ar sīkajām spēlītēm pasauli jau aprīs.

Un tad augšā aizmirsa iepriekšējās runas par to, ka “par vērtībām nav jāmirst”, par “muļķa pūli”, par “iepriekšējiem valdītājiem-neliešiem”, un lēma no jauna atdzīvināt šīs vecās aizmirstās vērtības, piešķirt tām jaunu jēgu un iesaistīt mazos ļautiņus Lielajā spēlē. Atkal ieskanējās vārdi “ētika”, “godīgums”, “brīvība”, “patiesība”, “patriotisms” utml. Bet bija jau par vēlu. Divreiz vienā upē iekāpt nevar. Protams, daudzi noticēja, jo vairāk tāpēc, ka paaudze bija jauna un par iepriekšējā laikmeta “šausmām” neatcerējās. Tomēr šie nedaudzie arī drīz vien vīlās, jo ātri pamanīja, ka lielie spēlētāji paši šīm vērtībām neatbilst.

Bet gāzt tos nesāka, vien vienkārši atgriezās pie agrākajām sīkajām spēlītēm. Bet pēc tam atnāca barbari-kaimiņi (tie, kas vēl nebija dzīvē visu redzējuši skeptiski indivīdi, bet tie, kuri tic savam Dievam un savām vērtībām). Atnāca un savāca visu, ko kādreiz būvējuši mazie ļautiņi (būvējuši, kad bija lieli un spēlēja Lielās spēles). Bet tad ar barbariem- kaimiņiem notika tas pats. Arī viņi vīlās vadoņos un arī kļuva par mazajiem. Bet citu kaimiņu jau nebija. Un viss sāka sīkt un irt. Lielajā spēlē vispār beidza piedalīties. Un pazuda lielie spēlētāji. Un tā kā neviens vairs neko jaunu nebūvēja, tad agrāk (kad vēl bija Lielās spēles) būvētais pamazām izdila un sabruka. Bet neviens to nemanīja, jo bruka pamazām…

Viena no grāmatā attīstītajām tēmām ir reklāmas neiedarbīgums un pīāra iedarbīgums, kurš visādā ziņā tiek pretstatīts reklāmai. Tā ir tikai viena no tēmām, bet ir pamatota teorētiski. Pie kam pīāra rīki ir uzrādīti pietiekami plaši. 2002.gadā mārketinga guru Ella Raisa grāmata ‘Pīāra uzplaukums un reklāmas pagrimums’. Raiss kopā ar D.Trautu agrāk bija uzrakstījis ‘Kara mārketings’ un ‘Pozicionēšanās: kauja par atpazīstamību’ – grāmatas, kas kļuva par ‘mārketinga bībelēm’. Un lūk, viņam jauns trāpījums! ‘Bizness un ekonomika’ raksta: “Šī pārdrošā un gudrā grāmata uz visiem laikiem apvērsīs mārketinga pasauli!” ‘Wall Street Journal’ un ‘USA Today’ daudzinās: ‘jūs turat rokās vienu no pasaulē ģeniālākajām mārketinga mācību grāmatām’.

Krievu valodā šis meistardarbs parādījās tikai 2004.gadā. Grāmata tiešām ir tīri laba, tā satur daudz statistisku ziņu par reklāmas neiedarbīgumu, lai gan viss pīārs tajā ir saraukts līdz “publikācijām plašsaziņas līdzekļos”. Lai nonāktu līdz revolucionāriem secinājumiem par reklāmas neiedarbīgumu un veciskumu, amerikāņu autoram ir vajadzējis daudz laika, dažādu datu bāzu un plaša praktiskā materiāla. Piemēram, divi tirgus pētnieki, K.Klensijs un P.Krigs savā grāmatā, kas vēlāk kļuva par Amerikas Mārketinga Asociācijas 2000.gada labākās mārketinga grāmatas konkursa finālisti, publicēja savus datus par reklāmas iedarbīgumu ASV. Kāda tad bija reklāmas investīciju atdeve vairumam Amerikas kompāniju? 1%-4%! Un 14% kompāniju “reklāmas” ROI ir nulle, 2% – mazāk par nulli! Tikai 16% Amerikas reklāmdevējiem šis rādītājs ir 5% vai lielāks. “Mūsu mērījumi rāda, ka vairumam kompāniju labāk būtu bijis ieguldīt šo naudu bankas depozītā, nevis tērēt reklāmai” pavisam likumsakarīgs komentārs, ar kādu autori ir pavadījuši iegūtos rezultātus.

‘Ausis vicina ēzeli’ autori ir izdarījuši savus secinājumus par reklāmas neiedarbīgumu bez kādas statistikas, pamatojoties uz sabiedrības un saziņas sistēmu attīstības analīzi. Īsāk, ‘Ausis vicina ēzeli’ ir gājusi mazākais kopsolī ar pasaules ievirzi, domājusi līdzīgi un vienlaikus ar pasaules mārketinga guru, bet virknē aspektu pārspējusi un apsteigusi viņus! Tomēr nez kāpēc ‘The Wall Street Journal’ par ‘Ausis vicina ēzeli’ nekas nebija… Bez tam par “epohālu” un “kulta” grāmatu to sāka saukt jaunatne. Turpretim Krievijas reklāmas tirgus vaļi grāmatu pasteidzās apzīmēt kā “skandalozu”, attiecās pret to kā pret provokāciju, joku, ko autori radījuši pašreklāmai! Pašreklāma tur tiešām bija, bet tikai kā viens no slāņiem. Pats nosaukums kļuva spārnots. Ausis vicina ēzeli! Asprātīgs teiciens! Un pie reizes analoģija slavenajai filmai ‘Aste vicina suni’. Tā ka grāmatas tēma ir skaidra.

Cits, svarīgāks slānis: Krievijas reklāmas un pīāra kopienas, kas autoru uzskatā ir neprofesionālu blēžu bars, kritika. Grāmatā ir atmaskoti konsultantu triki, visi viņu paņēmieni sēdēt uz klienta ausīm, saņemt naudu un neko nedarīt, savas cenas uzsišanas, dīžāšanās paņēmieni. “15 cilvēku uz miroņa lādi”, tas ir vienkārši visādu konsultantu zoodārzs, neaizstājams teksts visiem klientiem. Vienkārši atgādinājums klientam, kurš negrib būt apkrāpts. Cik cilvēku nav atpazinuši šajos tipos sevi! Cik cilvēku to lasot nav griezuši zobus! Ne velti daudzi grāmatas lasītāji ir ieciklojušies šajā slānī: autori – nelieši ir “nolaiduši” (WC) savus konkurentus, iespļāvuši kopienai sejā! Tā tas bez šaubām ir. Bet autori arī rāda, ka šī kopiena ir spļāvienus pelnījusi. Visi runā, ka pīāra kopienā ir krīze, un tikai šajā grāmatā ir analizēti šīs krīzes cēloņi.

Bet grāmatā ir arī trešais slānis: pīāra pašnoteikšanās. Vairums uzskata, ka pīārs un reklāma ir ja ne dvīņu brāļi, tad tuvi radi. ‘Ausis’ atver viņiem acis. Reklāma un Pīārs ir ienaidnieki, tie aug no dažādām saknēm un atšķiras ar paņēmieniem. Nekur nevienam autoram, pīāra teorētiķim neraugoties uz visu norobežošanos no reklāmas nav tik uzskatāmi un precīzi uzrādītas atšķirības, kā tas ir ‘Ausu’ vidusdaļā. Šā revolucionārā atklājuma sekas pilnā mērā vēl nāks. Pirmkārt tas atspoguļosies teorijā. Absurdi, tomēr ir tā: līdz šim pīāra teorētiķi lieto no reklāmas jomas aizgūtu jēdzienu sistēmu un metodoloģiju! Bet sabiedrība taču ir sen mainījusies. Pēc teorijas pienāks rinda praksei, reklāma atdos vietu pīāram. Tas notiks un notiek likumsakarīgi. Bet ne pirms atšķirības apjēgšanas. Iepriekš jau runājām par to, ka ASV mārketinga guru jau ir nonākuši pie līdzīgām domām. Bet Krievijā nav bijusi neviena līdzīga publikācija. Tāpēc lasītāji šo slāni vēl nav sapratuši līdz galam. Vieni ir saskatījuši vien uzbraucienu reklāmai un utopiskas tās gāšanas utopijas, bet citi labus pīāra projektus…

Bet grāmatas ‘Ausis vicina ēzeli’ visrevolucionārākās domas vēl nav apjēgtas. Piemēram, cauri grāmatai kā sarkans pavediens iet autoru apgalvojums, ka “subjektivitāte, prāts un brīvība ir manipulācijas ieroči, nevis pretinde tai.” Tikmēr desmitiem grāmatiņu sarakstītas (piem., plašā S.G.Kara-Murzas daiļrade) no viedokļa, ka manipulācija, tā sakot, tiecas atņemt cilvēkam gribu, brīvību, apziņu, subjektivitāti (personālismu). Nē, to darīja, un ne visai sekmīgi, vecā manipulācija; jaunā manipulācija turpretim prasa brīvību un apziņu. Kamēr to nesapratīsim, nespēsim problēmu atpazīt un atrisināt, bet no manipulācijas problēmas atrisinājuma ir atkarīga Krievijas uzvara vai zaudējums informācijas karā. Mīts, ka Rietumi ir mehānistiski, bet Krievija garīga – tas ir mīts. Īstenībā Rietumu galvenais ierocis ir to meli un maldināšana, to prasme karināt makaronus uz ausīm visiem un visu. Tieši tā Rietumi ir pakļāvuši pasauli. PSRS zaudējums Aukstajā karā – tā ir liela Rietumu humanitāra specoperācija, kuru mēs līdz šim neapzināmies (vai tik ne PSRS mazspēja – I.L.).

‘Ausis’ beidzot iesaka mācīties no Rietumiem to galveno panākumu, nevis lielīties ar savu “garīgumu”. Nevis izrīkoties ar pašu nelaimīgajām tantītēm, nevis muļķot klientus-uzņēmējus ar sīkām afērām, bet bruņoties ar Rietumu pieredzi un likt tai kalpot Krievijai. Tagad Krievijā pieņemas spēkā patriotiskā kustība. Jau dzirdamas balsis: “kādreiz mūs piekrāpa Rietumi, visā vainīgi pīāristi, melīgi žurnālisti” utml. Dzirdami arī cietāki paziņojumi: tā sakot, visus pīāristus-liekēžus izsūtīt uz Kolimu, bet pašiem nodarboties ar īstu ekonomiku. Lai saprastu, uz kurieni tas ved, tagad iztēlosimies, kā kādai valstij uzbrucis ienaidnieks, un tās kavalēriju un kājniekus samīcījis ar lielgabaliem un tankiem. Tālāk iztēlosimies, ka ir kaudze padomnieku, kuriem ir briesmīgs iedzimts vārīgums pret lielgabaliem un tankiem, un šis padomnieku bars teic līderim: lielgabali un tanki ir briesmīgi kaitīgi, tie mums ir nesuši tik daudz bēdu! Bet nupat mums valstī ir parādījušies pašu tankisti un lielgabalnieki. Vai viņi visi nav jāsēdina uz mieta (soda veids, kad nogalināmais tiek uzsēdināts uz asa mieta un ar paša svaru uz tā uzmaucas)?! Absurds? Bet tieši tā tagad iesaka dažādi kvēli patrioti un “īstās ekonomikas” piekritēji…

Polittehnoloģijas darbojas lieliski, tās ir vienīgais, kas darbojas. Ar to palīdzību var atrisināt jebkuru uzdevumu mūsu pasaulē, uzsveru, tieši mūsu pasaulē.

Islāma ekstrēmisma problēmai nav ekonomiska risinājuma, jo visa bezgalīgā, piemēram, Čečenijas vai Irākas “atjaunošanās nauda” ir vien barotne korupcijai un muca bez dibena. Bet pat ja visa nauda nonāktu līdz mērķim, tautu nevar nopirkt. Militāra risinājuma nav, jo radikāls risinājums būtu vien genocīds, kas nav iespējams. Un bez tam kāds daudzums “kara bērnu, kas atriebj tēvus”, neliks mieru Krievijai vai jebkurai citai “valstij-aizvainotājai” ar terora aktiem.

Šai problēmai nav arī politiska risinājuma – ir lietas, kur kompromisi nav iespējami. Lai kādu līgumu nenoslēgtu, vienalga būs tādi, kuri to sauks par nodevīgu no abām pusēm.

Šai problēmai ir tikai pīāra risinājums, tikai ideoloģisks risinājums – ir jāuzvar aukstajā karā. Tā ir īpašas sarunas tēma, bet starp dažādiem projektiem varētu būt arī tāds kā agresīvā islāma kā garīga pamata sagraušana. To varētu paveikt, vahabisma (bachabism) vietā izplatot jau esošos miermīlīgos islāma virzienus, izveidojot jaunu mākslīgu islāma novirzienu, jaunu miermīlīgi vai pravietiski vērstu sektu (tādas versijas izgudrošana, kā arī tās apgādāšana ar praviešiem, dervišiem u.t.t. varētu būt lieliska pīāra akcija, piemēram, Kaukāza pārpludināšana ar visādām neislāma sektām (ne kristiešu un ne jūdaistu), kas neuzstātos kā reliģiskas (kā budisms, daosisms un to miljoniem modifikāciju u.t.t.). Tādus projektus īstenot var un vajag, bet kā vienmēr trūkst laika un līdzekļu un gribas.

Ir, piemēram, tāds indiešu garīgais līderis Šri Šri Ravi Šankars. Nobela Miera prēmijas nominants, visādu prēmiju un diplomu laureāts u.t.t. Ar viņu ir tikušies vairāku valstu prezidenti, tostarp Bušs, Šrēders un Moiše Kacavs. Šā puiša garīgās mācības būtība ir “nevardarbība”, bet to viņš panāk noņemot agresivitāti ar jogas veida meditācijām un elpošanas vingrinājumiem. Es personīgi pret tādām sektām, lai arī visā pasaulē atzītām, (ir ieraksti, kur Šankaru sagaida līdz pusmiljons cilvēku) attiecos skeptiski, bet priekš agresīvajiem islāmistiem tas ir pašā laikā. Lai viņš tur māca jogu, 24 stundu meditāciju un noņem viņiem kareivīgumu. Lai iespējamie teroristi pēc viņa seansiem beidz ēst gaļu, lai apbrīno puķītes dobītēs. Ja viņš pārkals teroristus, visi tikai priecāsies. Indieši ir gatavi visus padarīt nekaitīgus kā augus. Pie tam, kā jau visi indieši, viņš nesaka, ka uzspiež kādu reliģiju, viņš it kā vien noņem spriedzi un māca veselīgi dzīvot. Viņš it kā piekrīt gan Kristum, gan Muhamedam. Tā ka viņu neviens neturēs aizdomās par naidīgiem nodomiem. Nepaspēsi ne pamosties, kā viņš ir tevi jau savervējis… (Tiešām sātanisks plāns kā atbruņot Krievijas islāmiskās tautas – I.L.)…

Vispār, par pīāristiem, kā noskaidrojās, nekļūst, bet piedzimst…

Viss mainās vietām. Tagad masām no objekta jākļūst par subjektu, ar visām subjekta īpašībām: brīvību, saprātu, gribu, atbildību, pasaules uzskatu. Tāpēc ir ievirze uz masu izglītošanu un kulturizēšanu… Pašlaik masas sastāv no dažādi ciniskiem cilvēkiem (žurnālists, protams, nelīdzinās strādniekam, zemniekam vai mājsaimniecei, tomēr viņus vieno, ka visiem lielākoties ir uzspļaut uz visu).

Vara ir pārspējusi pati sevi, tā ciniski apsmej sevi – veco un jauno, pacilātību un tikumu. No tās vairs nav ko gaidīt nekādus jauninājumus. “Kādi ciniķi sēž augšā, viņi pastāvīgi mūs māna, viņiem viss ir pērkams un pārdodams” tā runā masās (vai inteliģences virtuvēs). Bet tiklīdz kāds tiek “augšā” viņš rīkojas tāpat. Pie kam augšā tiek tie, kuros vēl saglabājušās kādas aizrautības, atbildības un rosīguma atliekas.

Vara nu ar to vien noņemas, lai kaut kā iepotētu cilvēkiem sirdsapziņas, atbildības un pienākuma jēdzienus. Rietumos jau ir nonākuši pie tā, ka augšas sākušas rādīt “nesavtīgas kalpošanas” piemēru, un tagad parastajam cilvēkam tur nav pamata teikt, ka augšā visi ir necilvēki, jo katrs skandāls beidzas ar vadītāja atlaišanu. Vienkāršais cilvēks nevar pat teikt, ka nenodarbojas ar politiku (vai komerciju), jo tā “netīrā lieta” it kā jau ir “tīra lieta”. Tā kā tā varai nākas pielikt titāniskus pūliņus, lai kaut cik sapurinātu tautu. Visas mūsdienu vēlēšanu un mārketinga kampaņas tehnoloģijas nodarbojas ne ar ko citu kā subjektivitātes provocēšanu. Tajā ir to ķīla un pašleģitimizācijas iespēja.

Mūsdienu vara un mūsdienu bizness nojauš, ar ko ir darīšana, un izvērš lamatu tīklu. Pēdējie 30 gadi Rietumu politikā un komercijā ir gājuši zem tā sauktās PR (public relations, “Pīārs”) “saišu ar sabiedrību” zīmes. Šis jaunais priekšmets (zinātne, prakse, māksla, uzdevums) atrodas pašnoteikšanās posmā. Tas vēl mēģina saprast: kas tas ir? Pīāristi jūt, ka viņi ir “kaut kas cits kā reklāma”. Tiek rakstītas grāmatas, kas vērstas tikai uz norobežošanos no reklāmas un propagandas. Tas izskatās diezgan neveikli.

Piemēram, mūsdienu franču PR meistara grāmatā Filipa L.Buarī grāmatā ir teikts, ka ir dažādi lēmumpieņemšanas līmeņi:
1) apjēgas līmenis, kad mēs zinām, kas notiek, un varam pieņemt lēmumu;
2) aizspriedumu un emocionālu pamudinājumu līmenis, kad mēs miglaini saprotam, kas notiek, bet nesaprotam, kāpēc;
3) “reptīļa smadzeņu” līmenis, kad mēs rīkojamies neizskaidrojami.
Propaganda tā kā darbojas pārējos divos līmeņos, bet PR – pirmajā.
Var vilkt paralēles ar meitenes pavedināšanu. Viņu var izvarot, tā vispār nav komunikācija, un līdz tai nenolaižas ne reklāma, ne propaganda. Viņu var piedzirdīt un padarīt pieejamu – tas ir “reptīļa” smadzeņu līmenis. Viņu var savaldzināt, iemīlināt sevī ar kārdināšanu, aplidošanu. Un beidzot – viņu var “pirkt”, kā to dara ar prostitūtu. Tas ir lietderīgs līmenis, kuru, domājams, Filipa L.Buarī līdzībā aizņem pīārs.

Var teikt, ka šī līdzība ir kliba. Tomēr drīzāk kliba ir “apziņas līmeņu” dalīšana, kādu piedāvājis franču meistars. Jo pīārs, protams, nestrādā tikai ar apziņu. Kāpēc tad tas nodarbojas ar lepnu akciju, prezentāciju utml. rīkošanu? Tā sauktā “uzticība firmai”, kas tam jāizraisa, ir visai tāla no saprātīguma kategorijas. Miglaina atšķirības starp reklāmu un attiecībām ar sabiedrību spīd cauri arī citās grāmatās. Ko tur runāt! 1986.gadā tika izplatīts ‘Manifest on public relations’, kurā bija formulētas galvenās atšķirības starp reklāmu un pīāru. Tur, piemēram, bija tādi izteikumi “Jūs neesat mēs, bet mēs neesam Jūs” (attiecībā uz reklāmistiem), “Jūs projektējat preces “markas tēlu”, kam jāizraisa vēlme un jārada mudinājums pirkt. Bet mēs projektējam kompānijas “institucionālo tēlu”, lai parādītu, kas tā tāda ir, ko dara un kā cenšas atbildēt uz savu partneru gaidām, lai izraisītu savstarpēju uzticību. Jūs tēmējat uz “mērķa grupām”, mēs veicam dialogu ar “auditorijām” u.t.t.”…

Dienas kārtība. Rietumos plašsaziņas līdzekļu un to lomas problēma manipulācijā ar masu apziņu sen ir kļuvusi par nopietnu pētījumu priekšmetu. Tikai pie mums “zinātāji” un “eksperti” drosmīgi paziņo, ka “cilvēki balso tā kā teiks televizors vai avīze.” Īstenībā plašsaziņas līdzekļu loma nav tik viennozīmīga. Daudzi eksperimenti ir parādījuši, ka plašsaziņas līdzekļi jau sen nespēj uzspiest cilvēkam kādu noteiktu viedokli, darbojoties tieši. Nav pareizi arī tas, ka tie vienkārši “stumj” cilvēku un noteiktu izvēli. ‘Par’ vai ‘Pret’ subjekts vienmēr lemj pats (ir taču brīvs!).

Bet to jautājumu, par kuru viņam jālemj, gan uzspiež plašsaziņas līdzekļi. Mūsdienu cilvēks dzīvo pastāvīga referenduma apstākļos. Viņš vienmēr ir spiests izlemt, vai piekrīt viedoklim vai piedāvātam faktam vai nē. Vai atbalsta kaut ko, vai ir pret. Tēmu kaleidoskops griežas aizvien ātrāk. Tas, kas bija svarīgs vakar, šodien ir pilnīgi aizmirsts. Vēl vakar visa valsts pārdzīvoja par nokritušo lidmašīnu, šodien visi apspriež līguma problēmu… Mūsdienu cilvēka apziņa ir saskaldīta, viņš, ja arī ir ar viengabalainu pasaules uzskatu, to nesaglabās. Viņš pastāvīgi reaģē uz to, ko viņam rāda.

Spriežot pēc psīhologu pētījumiem, cilvēks spēj pievērst uzmanību lielākais piecām – septiņām tēmām. Ne vairāk. Par to arī ir cīņa. Kāda tēma būs dienas kārtībā šodien? Jo dažādiem spēkiem izdevīgas ir dažādas tēmas. Tāpēc katrs cenšas uzspiest savu…

Taisnība visiem. Visi runā pareizi. Tāpēc izšķiroši ir, kurš uzstāsies vairāk, un kādai tēmai jāpiesaista uzmanība. Kad nogrima zemūdene ‘Kursk’, visi sekoja tikai tam, lai gan Ķīnā tajā laikā ugunsgrēks un ēkas sagrūšana diskotēkas laikā uzreiz iznīcināja 2000 cilvēkus. To televīzijā neparādīja, tāpēc šis fakts cilvēkiem nepastāvēja. Ja katru dienu rādīs katastrofas (vienkārši rādīs bez komentāriem), tad pēc mēneša visi būs norūpējušies par katastrofu problēmu, bet noziedzības vai pensiju neizmaksāšanas problēma aizies otrā plānā…

Mums šajā gadījumā principiāli svarīgi ir padarīt subjektu par pastāvīgi atriebīgu būtni. Tādā veidā īstenībā var iegūt mūžīgo dzinēju, bezmaksas “sociālās degvielas”, sociālās enerģētikas avotu. Manipulācija to paveic ar vairākām tehnikām. Viena no tām, vienkāršākā, ir, ka katra “nepietikšana”, katra nepiešķiršana, vajadzība vai negativitāte jāpasniedz kā kādas atbildīgas vainīgās personas darbs, kas šajā gadījumā kļūst par “grēkāzi”. Tā var būt esošā vara, bijusī vara, kaut kādi ienaidnieki, daba, galu galā pats Dievs un sātans (ar pēdējiem jēdzieniem operē totalitāras sektas, un kas gan ir mūsu sociālā sistēma ja ne maiga “totalitāra sekta”?). Bet lai tāda visu ļaundarību, nedabūšanu un neveiksmju pierakstīšana kaut kam kļūtu iespējama, vajag vispār izveidot tādu attieksmi pret dzīvi, pret pasauli, ka viss, kas ir noticis vai notiek, varēja būt citādi. Un ne vienkārši citādi, bet labāk, aptverošāk, pilnīgāk, tas ir, bez kļūdām, nepilnībām, ciešanām…

Mēs, tagad uztrenēti, sapratuši cik viegli īstenībā mainās varas, mentalitātes un līderi, smejamies par tā sauktajiem pasaules vēstures “objektīvajiem procesiem”, jo esam ne reizi vien pēc kārtējās operācijas redzējuši inteliģentus politologus un sociologus, kuri satriecot ar skaitļiem un faktiem “tendenču analīzēm” un citām muļķībām pierādījuši, ka visam visam tā jau bija jānotiek, kā viņi sen paredzēja, ka ir priekšnoteikumi…

Mēs, ieguvuši darba pieredzi līdzīgos karos, nesaprotam, kāpēc Krievijas vara līdz šim turpina būt šādu ietekmju objekts, lai gan tai jau sen laiks kļūt par subjektu un veidot vēsturi kaut vai tādos mērogos, kas tai pa spēkam.

Mēs nesaprotam, kāpēc mums jānodarbojas ar savu tantīšu manipulēšanu Krievijas dzīlēs, kad mēs, jauneklīgi pieredzējuši speciālisti, varētu ar tādām pat sekmēm izraisīt milzumu noderīgu “revolūciju” vai “krīžu” bijušajās padomju ietekmes valstīs, tuvējā pierobežā, Čečenijā, un sliktākajā gadījumā Krievijā, ja runa ir par ilgtermiņa modernizācijas programmu, kas prasa nopietnu masu apziņas pārveidi…

“Masu klusēšana, klusējošais vairākums – lūk vienīgā īstā mūsdienu problēma” – rakstījis Ž. Bodrijārs (dz.1929). No tā nāk tā nežēlība, ar kādu vara spiež cilvēkus piedalīties pārvaldībā, aicina izteikties. Cilvēkiem uzspiež vēlēšanu kampaņas, arodbiedrību akcijas, vadītāju kontrolēšanu, cīņu par seksuālo un citu minoritāšu tiesībām, svētkus, dažādus solidaritātes veidus. Masas kā izmēģinājumu žurkas dzen stūrī, baksta ar elektrisko spriegumu, plucina, dursta, dauza ar vienīgo mērķi – lai tā sāk kost, dot pretī, reaģēt. Tikai tā, radot kaut kāda “sabiedriskā viedokļa” šķietamību, vara var leģitimizēt savu pastāvēšanu, pildīt “atbildīgā” par iedzīvotāju vajadzību apkalpošanu misiju. Tikai tā katra firma var teikt, ka tās pastāvēšana nav bezjēdzīga, ka tā ne tikai uzspiež cilvēkiem patēriņu, un pēc tam to apmierina, bet tiešām reaģē uz esošām vajadzībām.

SKANDĀLS, KRĪZE, POPULISMS
Tikt augstāk vai sajusties augstāk var arī citādi – un tieši brīdī, kad kāds īpaši “lielais” pēkšņi pazeminājies. Skandāls ir nosaukums tādai situācijai, kad kāds nokļuvis neveiklā stāvoklī, iesēdies peļķē. Tāpēc cilvēkiem skandāli patīk. Skandāls ir pats galvenais spinnera (“iegriešanas” speciālista) ierocis: “Katra popularitāte sākas no skandāla”, “Publika mīl to, kurš to sākumā skandalizējis” – šie aforismi ir sen kļuvuši par kopīgu telpu.

Skandāla iezīmes ir tā negaidītība, pašizraisītība. Skandāls vienmēr sagrauj kāda plānus, lauž iezīmējušās ievirzes. Tas ietilpst pašā skandāla jēdzienā. Tieši ar to tas ir ērts tiem, kas to režisē vai pasūta. Skandāls nemaz nav jāsaskaņo ar iepriekšējo situāciju, tas nav jāizsecina no situācijas. Var strādāt no baltas lapas, no līdzenas vietas. Tas ir ļoti svarīgi, jo, pirmkārt, ļauj pārraut notikumu secību, novest visu pie kopsaucēja un sākt rakstīt no baltas lapas. Otrkārt, tā kā pārējie skandālam nav gatavojušies, var noskaidrot to, kas parasti ir slēpts. Kad cilvēku pārsteigsi, uzzināsi par viņu daudz jauna.

Krīze ir patiesības brīdis, tajā parādās tas, kas nekad neparādītos parastā situācijā. Ir tāda specialitāte kā “krīzes menedžments”. Šo salikteni Krievijā gluži nepareizi tulko kā ‘pretkrīzes pārvaldība’. Tāds tulkojums pieņem, ka krīze notiek pati no sevis, kā ugunsgrēks vai plūdi, bet pretkrīzes pārvaldnieks nāk kā ugunsdzēsējs vai ārsts un palīdz. Krīzes menedžeri uzskata par sava veida Betmenu, kas lido un sēj patiesību tur, kur galvu pacēlis ļaunums.

Īstenībā krīzes menedžers nodarbojas ar tieši pretēju lietu – viņš krīzes uzrīko, iededz ugunsgrēkus, bet to dara tā, lai uzlabotu uzņēmuma darbību un tā iziešanu nākošā līmenī. Krīzes menedžers var provocēt sadursmes grupas iekšienē, un iznākumā starp darbiniekiem rodas vai saasinās konkurence, notiek firmai vajadzīga rotācija, vadītāju un vidējā līmeņa darbinieku pārvietošanas, tiek atmests balasts. Krīzes menedžers var provocēt krīzes arī ārējā vidē, kāpēc firma saliedējas, mobilizējas, atklāj savu radošo potenciālu un izdara izrāvienu.

Ir dažādas krīžu klasifikācijas, arī dažādi uzdevumi. Starp tām ir arī tādas, kas veicina atpazīstamību un popularitāti, uzmanības piesaistīšanu noteiktai precei vai pakalpojumam vai parādībai. Piemēram, bītlu popularitāti ASV lielā mērā izprovocēja grupas menedžers B.Epšteins. Amerikāņu impresāriji līdz šai dienai nevar sev piedot, ka “ielaida Amerikā bītlus” un ar viņiem arī visu angļu populāro mūziku. Šovbizness nes lielus ienākumus, un angļiem nu jau 40 gadus ir daļa Amerikas tirgū.

Kad skandāls, krīze ir iedegusies, tā ir prasmīgi jāvada, jāgriež pareizā virzienā vai visu acu priekšā prasmīgi jānodzēš. Priekšvēlēšanu kampaņās bieži izmanto paņēmienu “betmens”. Esošā vara provocē krīzi kādā rajonā vai uzņēmumā. Cilvēki, dabiski, ir sašutuši. Un tad notikumu karstumā uz notikuma vietu traucas galvenais priekšnieks, kurš visu klātienē lamā vietējos priekšniekus, apsola tautai visu izlabot un tad izlabo. Tāda “betmenizācija” notiek arī starptautiskā mērogā. Kāds krievu izcelsmes amerikānis nesen uzrakstīja amerikāņiem grāmatu, kas it kā palīdz viņiem saprast Krieviju. Viņš izvēlējās tādu līdzību: “Puika pagalmā var iegūt autoritāti divējādi: vai nu sapelnīt ritenim, vai pretēji – salauzt riteni citiem. Skaudība pret bagātiem – tas ir Krievijas ceļš, bet darba un radīšanas ceļš ir Amerikas ceļš”. Šī līdzība miljons reižu skanēja demokrātiskajā propagandā 1990-o sākumā, un skan arī tagad, un neviens nav mēģinājis noskaidrot, kas šajā līdzībā ir kas?…

“Centrēšanās uz vispārējumu”. Te centrs nav subjektā. Subjekta it kā nav, tas pārvēršas par vienkāršu formu, kurā var iepildīt jebko. Ar ko? Ar to, ko teiks elektorāts. Šajā modelī subjekts ir elektorāts. Kandidāts ne ar ko nemanipulē (ievērojiet pretstatu!) nevienam neko neuzspiež, bet pretēji – pats danco pēc elektorāta stabules. To sauc par populismu. Tas ir pretstats manipulācijai, jo objekts ir kandidāts. Viņš “stādās priekšā”, “izstādās” aplūkošanai. Un tiesnešu skati ir visai neobjektīvi. Viņi izvēlas, pie kam aktīvi, to, kurš atbilst viņu garšai. Elektorāts te nav irdens, bet visai saliedēts un izlēmīgs. Tas skaidri zin, ko grib. Viņa viedoklis ir enerģētiski uzlādēts.

Tas var būt dēļ objektīviem apstākļiem (slikts sociālekonomiskais stāvoklis, rupji tiesību pārkāpumi no kādas personas, personu vai institūciju puses u.t.t.), bet šie “apstākļi” kādam ir jāuzsilda un jānoved līdz elektorāta pašapziņai un emocijām. Tās var būt sadursmes starp personām, vai plašsaziņa, kas var tēmu “uzpūst”. Nav svarīgi, kas. Svarīgi ir, ka kaislības bango.
Elektorātam ir sāpju punkts. Pie kam ārēji viss var izskatīties mierīgi. Visas sociālās aptaujas var uzrādīt parasto “irdenumu”. Viņiem ir “uzspļaut” uz politisko nostāju, uz vērtībām, bet ja skar, piemēram, kārtējā energobloka būvēšanu atomstacijā – te viņi uzmutuļo, te viņu sāpju punkts. Pētījumu uzdevums pirms vēlēšanām ir noteikt sāpju punktus, šos “punktiņus” un iztaisīt no tiem ja ne galveno, tomēr vismaz marginālu, tomēr tuvu ideju… Tas ir, elektorātam ir jāizrāda saliedētība vienā vai dažos svarīgos jautājumos. Par citiem tas var būt dalīts…

Iedomājāties Žirinovski. Jā, tipisks populists. Viņam tīk taisīt sensācijas plašsaziņā – skandālists. Tautai ir interesanta pati skandāla forma. Bet viņš jau ir atmaskots. Viņam netic…

Populistiskā shēma ideāli der jauniem kandidātiem (bez biogrāfijas), kandidātiem ar garlaicīgu vai sliktu biogrāfiju. Vērtības, programma un pārliecība šajā shēmā nav vajadzīga. Otrādi, vajag būt “visam ar visiem”. Tātad, trīs šīs shēmas elementi: uzlādēta tauta, brīva saziņa, tukšs uz visu gatavs kandidāts. Jebkura elementa iztrūkums, atkāpšanās no ideāla šo shēmu sagraus…Populistiskā shēma ideāli der jauniem kandidātiem (bez biogrāfijas), kandidātiem ar garlaicīgu vai sliktu biogrāfiju. Vērtības, programma un pārliecība šajā shēmā nav vajadzīga. Otrādi, vajag būt “visam ar visiem”. Tātad, trīs šīs shēmas elementi: uzlādēta tauta, brīva saziņa, tukšs uz visu gatavs kandidāts. Jebkura elementa iztrūkums, atkāpšanās no ideāla šo shēmu sagraus…

VIRULENCE
Vīruss, lai gan ir programma, ir pret sistēmu. Un pret ne tāpēc, ka “programmu var izmantot lietderīgi, bet var arī kaitēšanai”, bet pēc būtības. Vīruss ir atomārs. Tas parazitē uz lielām programmām, pielīpot ķermeņa šūnām, programmas komandām, tas grauj vienu un otru. Piramīdas tagad grūst, Tās grauj vīrusi ar punktveida triecieniem, kas nojauc vertikālo signālu virzienus, kas iet no augšas uz leju un no lejas uz augšu. Vīruss pagriež signālu, darbojas arī horizontāli (atšķirībā no piramīdas). Tīkls, interakciju horizontālais pinums ir kā zirnekļa tīkls, kā micēlijs, tas ir tas, kam līdzinās mūsdienu pārvaldības struktūra.
#
Jau M.Fuko (Michel Foucault) ir veltījis daudzas lappuses priekšstata gāšanai par varu kā piramīdu. Vara tagad ir izsmidzināta, vara ir visur, kur ir vienpusīgas attiecības, kur ir marķējums. Tagad par piramīdu neefektivitāti ir ierunājies arī Nobela laureāts O.Tofflers, kurš visu uzzina pēdējais un tad, kad tas ir kļuvis tik acīmredzams, ka nepamanīt nav iespējams. Krīzi Japānā un, galvenais, krīzi Krievijā izraisīja jau pārāk korporatīva, piramidāla pieeja pārvaldībai. Industriālajā laikmetā piramīda bija efektīva, tā krasi samazināja mijiedarbes izmaksas… Tomēr mūsdienu pasaulē mijiedarbes izmaksas ražošanā ir milzīgas, bet nākas uz to iziet, jo saplānot vairs neko nevar…

Teiciens “amerikāņu speķis” ir vīruss jēdzienu paradoksāluma dēļ. Vīruss, pat ja tas izraisa nepatiku, provocē komunikāciju un izplatās. Speķis visā pasaulē ir neoficiāls Ukrainas simbols. Zemapziņas loģika, ko mēs ieliekam vīrusā, ir: “cik neiespējams ir amerikāņu speķis, tikpat neiespējama ir amerikāņu Ukraina.” Ja projektu izdosies īstenot pilnībā, tad Juščenko vienkārši uzvaras izredžu nav.

  • Projekta termiņi. Īstenošana jāsāk iespējami ātri, jo no tā atkarīgs efekts. Projekts jāturpina līdz vēlēšanu beigām, kamēr Juščenko vēl ir palicis kaut cik spēka.
  • Projekta juridiskais nodrošinājums.
  1. Vajadzīga juridiska persona Rietumukrainā.
  2. Bezšķēršļu caurkļuve visām muitas un citām procedūrām un barjerām, kas saistītas ar mums vajadzīga produkta iepirkšanu Amerikā un pārdošanu Ukrainā.
  3. Labāko reklāmas laukumu nodrošinājums visos plašsaziņas līdzekļos par zemām cenām.
  4. Pastāvīga juridiskā uzturēšana, kas saistīta ar iespējamām akcijām ar patērētāju tiesību aizsardzības komitejām, tiesām u.t.t.
  5. Darbinieku nodrošinājums, štatu saraksts un struktūra. Projekta vadītājs – 1 cilvēks; komercfirma ar pilnu štata personālu ne mazāk kā 10 cilv.; reklāmdienests – 5 cilv.; atkarībā no akcijām šā projekta ietvaros var iesaistīt papildus cilvēkus, piemēram, aģitmateriālu izplatīšanai it kā Juščenko vārdā.
  • Projekta materiāli, tehniskais nodrošinājums. Izdevumi firmas reģistrācijai, tās kontu papildināšana; produkta iepirkšana Amerikā Ukrainas tirgum būtiskā apjomā, tā transports; līdzekļi reklāmkampaņai visos Ukrainas plašsaziņas līdzekļos; līdzekļi veicināšanas akcijai, papildus akcijām. Akciju ir jēga uzsākt, ja tai ir iedalīs ne mazāk kā 3 miljonus dolāru, citādi to var nepamanīt.
  • Kontroles un atskaitīšanās mehānisms. Firmas, kas nodarbojas ar speķa pārdošanu, grāmatvedības uzskaite. Tāmes uz katru veicināšanas pasākumu. Sociologu un mērķa grupu fiksēts neuzticības pret visu amerikānisko pieaugums. Juščenko reitinga kritums. Mūsu nevadītu spontānu publikāciju par amerikāņu speķi parādīšanās fiksācija (citējumu indekss)…

Bet kas attiecas uz vēlēšanu un militārām kampaņām, B.Geitss grāmatā ‘Bizness domas ātrumā’ runā tieši par to, ka kampaņas interpretācija ļauj tās ierindas locekļiem dot pilnu piekļuvi visai kampaņas dokumentācijai un savā vietā pieņemt vajadzīgo risinājumu, neprasot vadībai. Tāpēc viens čečens ir 10 krievu zaldātu vērts, jo ir patstāvīgs atoms, kurš zin ko, kāpēc un kā dara. Vīrusu darbības koordinācija nenotiek. Tie darbojas kā micēlijs. Katrs cilvēks savā vietā zin visu ideoloģiju, stratēģiju un taktiku. Nav “pilnvaru deleģēšanas”, nav pakārtotības, nav “kara noslēpuma”, ko zin augšā un nezin apakšā.

Sakarā ar virulenci kā pasaules galveno raksturojumu, politikas jautājums Numur 1 ir jautājums par terorismu. Nākotnes karš ir teroristu, vieninieku ar “bumbām somā” karš. Šīs rindas tiek rakstītas dienās, kad notika terora akti Ņujorkā un Vašingtonā. Skumji redzēt visvarenākās lielvalsts bezpalīdzību, neveiklās kustības, piemēram, pavēli lidmašīnu bāzes kuģiem ierasties Ņujorkā…

Un arī te Krievijai ir ko pamācīties. Ja nu mums ir armijas reforma, kāpēc to nepadarīt par pašu mūsdienīgāko, tas ir par diversantu – vīrusu armiju? Ieviest, piemēram, hakeru karaspēku. Ja 20 cilvēki Amerikai iztaisīja mazu Vjetnamu, tad pusmiljons tādu pašu diversantu (bet tas ir divreiz mazāk kā mūsu tagadējā armija) var būt visvarenākā armija pasaulē. Tagad pat viens, bet mūsdienīgs, var karot. Viens! Viens cilvēks var terorizēt visu sabiedrību, diktēt tai ultimātus… Lai ar kādu saukli neuzstātos terorists, viņš ir globālisma radīts un iemācīts. Globālisma baušļi:
1) katra pienākums ir būt sadzirdētam;
2) ir jābūt telpai, kur izteikties.

Terorists ir tas, kurš uzskata, ka viņam neklausa un ar viņu nerēķinās saziņā un praksē. Tāpēc viņš ņem vārdu, un visa “atklātības” pasaule trauksies pie viņa… Čečenu, arābu stratēģijas ir pārsteidzoši mūsdienīgas. Viņiem iedeva rietumu vērtības, bet Rietumi paši ar lielo savu mācekļu skaitu galā netiek. Un viņi savu paņem te tādā, te citādā veidā.

Diasporas, kas izkaisītas pa visu pasauli (ķīniešu, itāļu, čečenu, kolumbiešu un tagad arī krievu mafija) – kas tas ir, ja ne vīrusi? Un visa šī nelegālā emigrācija – visu sociālo dienestu galvas sāpes? Pašlaik pasaulē ir 600 miljonu darbaroku, ko var kvalitātē pielīdzināt rietumniekiem, un trīsreiz vairāk lētāku. Pēdējo caursūkšanās enerģijai nostāvēt pretī nav iespējams. Starp citu, varbūt arī Krievijai vienīgais glābšanās veids ir mūsdienīga diasporas vīrusa stratēģija, un tad galvenajam sauklim ir jābūt: “Krievi – ārā no Krievijas”. Kamēr vēl ir vakances īpaši tādas kvalifikācijas darbiniekiem. Rīt tās aizņems ķīnieši, indieši un arābi, un nāksies eksistēt zemākā valstī. Terorisms, vīrusi, kas bojā visas saziņas sistēmas (datoru tīklus), AIDS (Covid – I.L.), tas ir, visas galvenās mūsdienu “problēmas” ir ar vienu būtību.

Veselības imunodeficīts, politikas imunodeficīts, tehnikas imunodeficīts.
Sistēmas, tas ir, aizsargvāki, dienesti, kas it kā garantē sterilitāti un drošību, nedarbojas. Pret vīrusu var darboties, bet tad katram cilvēkam un visai sabiedrībai ir jāpārņem vīrusu stratēģija un jākļūst līdzīgiem vīrusam. Tas nozīmē pašiem rūpēties par savu drošību un par savu veselību, izglītību, labklājību, informētību. Terorizēt sistēmu nevarēs, ja tā pārstās būt sistēma, vertikāla piramīda. Kā terorists var uzspridzināt tirdzniecības centru, ja nekādu centru, štābu, mezglu, kolektoru, biroju nav?…

Bet vēl mūsdienīgāka ir jaunākā propaganda. Lūk tā tad ir jāiedarbina pret visiem teroristiem, lūk, uz to tad ir jātērē viss kara budžets, kā tas bija izdarīts ar Krieviju. Paskatiet uz mūsu jaunatni – dzīves līmenis ir sliktāks kā vairumā arābu valstu, bet vai kāds no šiem deģenerātiem kļūs par teroristu? Tas ir paklausīgs bezgribas kaifojošs civilizēts demokrātisks un pat ambiciozs individuālistisks ganāmpulks. Pilnīgs ‘cool’ (atdzisums) atšķirībā no arābiem, kuri pagaidām vēl ir ‘hot’ (karsti). Tie ir jāatvēsina, bet to var tikai propaganda un dažādu “inžu” devas.” Bet tad jāpieņem vīrusa stratēģija, tas ietiecas visur kur vajag, tas ar niecīgām devām noindē visu valsti. Un valsts mirst un sadalās. Vīrusa priekšā viss ir nepasargāts. Tādas pasaules attīstības robeža ir pasaule bez kādām cēloņu-seku saitēm un pakārtotībām, pasaule, kur ir tikai atomi, notikumi, vīrusi. Pasaule, kur piramīdas ir izbijis īslaicīgs atsevišķs gadījums, kas kādreiz izveidojies haotiskas Brauna kustības saķepināšanās brīdī.

====================================

IETEIKTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

  1. Абигнейл Ф.У. Поймай его, если сможешь, или он поймает тебя. М.:
    Поколение, 2007 г. (см. так же: Юнацкевич П.И. Кулганов В.А, Психология обмана СПб,
    Атон, 1999г; Барбакару А. Одесса-мама. Эксмо-пресс 1999г.)
  2. Альпеншталь А. Деньги из воздуха, Москва, НТ-Пресс, 2006 г.
  3. Антология мировой политической мысли в 5 томах. М.: Мысль, 1997 г. (вся
    история от древности до наших дней, все имена, все документы, все великие тексты,
    рекомендую минимум просмотреть все, а лучше —прочесть).
  4. Антология мировой правовой мысли в 5 томах. М.: Мысль, 1999 г. (вся история
    от древности до наших дней, все имена, все документы, все великие тексты, рекомендую
    минимум просмотреть все, а лучше — прочесть).
  5. Аристотель. Поэтика. Риторика. С-Пб.: Азбука, 2000 г. (советую также
    «Риторику», «Политику» и вообще все книги этого автора).
  6. Арриги Дж. Долгий двадцатый век. Москва, Территория будущего 2006 г.
  7. Атаманенко И.Г. О чем полчала Лубянка: КГБ изнутри глазами профессионала,
    Москва, Вега, 2007 г.
  8. Бадью А. Краткий курс матаполитики, Москва, Логос, 2005 г. (см. так же:
    Рансьер Ж. На краю политического,Москва, Праксис, 2006 г.; см. так же: Сол Д.Р.
    Ублюдки Вольтера. Диктатура разума на западе., Москва, АСТ Астрель, 2006 г.)
  9. Бард А., Зодерквист Я. Netократия. Новая правящая элита и жизнь после
    капитализма. Стокгольмская школа экономики в Санкт-Петербурге. 2004
  10. Барт Р. Система моды. Москва, Изд. им. Сабашниковых, 2003 г. (см. так же все
    другие книги атвора).
  11. Бакли К. Здесь курят. Москва, лабиринт, 1994г. (см. так же этого же автора
    «Суматоха в Белом доме).
  12. Барнс Д. Англия, Англия.. Москва. АСТ. 2000г
  13. Бегбедер Фр. 99 франков. Москва, Иностранка, 2005 г.
  14. Беккер К.Словарь тактической реальности. Культурная интеллигенция и
    социальный контроль, Москва, Ультракультура, 2004 г.
  15. Бенаквиста Т. Сага. Москва, ПКООО “Макбел”, 2000 год, (другой перевод-
    «Сериал»)
  16. Бергер П. Лукман Т. Социальное конструирование реальности, Москва,
    медиум, 1995 г.
  17. Бжезинский З. Великая шахматная доска., Москва, международные отношения,
    1999г.
  18. Бибихин В.В. Введение в философию права Москва, 2005 г.(см. так же другие
    книги автора)
  19. Блок М. Феодальное общество., Москва, изд. Им. Сабашниковых, 2003 г. (см.
    так же: Берман Г. западная традиция права: эпоха формирования, Издательство
    московского университета 1998 г.)
  20. Бодрийар Ж. Общество потребления, Москва, Культурная революция, 2006 г.
    (советую так же и все другие книги этого автора, например, «Соблазн», «Символический
    486обмен и смерть» «В тени молчаливого большинства», «Прозрачность зла», «Система
    вещей»)
  21. Боннер У. Уиггин Э. Судный день американских финансов, Социум,
    Челябинск, 2005 г. ( см. так же: Хазин М. А.Кобяков, Закат империи доллара и конец Pax
    Americanа, М.: Издательство «Вече», 2003г.
  22. Бразоль Б. Л. Царствование императора Николая Второго 1894 — 1917 в
    цифрах и фактах. изд. 2, Минск Полымя 1991г. (см.так же Ольденбург С.С. Царствование
    Николая II, Белград, 1939 г.
  23. Бредемайер К. Черная риторика. Москва, Альпина, 2007г.(см. так же его книгу
    «Провокационные продажи»)
  24. Бурдье П. О телевидении и журналистике. М. «Прагматика культуры», 2002г.
  25. Бурлацкий Ф, Мао Цзэдун, Цзян Цинн и советник Дэн, Москва, Эксмо-пресс,
    2002 г.
  26. Буровский А. Евреи, которых не было., Москва, АСТ, 2004 г. См. так же:
    Цундел Э. Шесть миллионов — потеряны и найдены В сети.)
  27. Бушин В. А.Солженицын. Гений первого плевка. Эксмо, 2005 г.
  28. Бэндлер Р. Грндер Дж. Структура магии. Москва, Прайм-еврознак, 2007 г. (см.
    так же иные книги этих атворов)
  29. Вулф Т. Костры амбиций СПб, Амфора 2003
  30. Вебер М. Политические работы. Москва, Праксис, 2003 г.
  31. Веркор и Коронель Квота или сторонники изобилия // Веркор Люди или
    животные. Кишинев 1989 г
  32. Вирильо П. Информационная бомба (советую так же «Машина зрения» и др.
    книги этого автора)
  33. Восленский М.С. Номенклатура. Москва, Захаров. 2005 г.
  34. Гарфинкель С. Все под контролем. Кто и как следит за тобой. Екатеринбург. У-
    Фактория, 2004.
  35. Гегель Г.В.Ф. Философия права, Москва, Мысль, 1990г. (а так же все другие
    книги этого философа: «Феноменология духа», «Лекции по философии истории» и проч.)
  36. Гейтс Б. Бизнес со скоростью мысли Москва, Эксмо, 2000г.
  37. Гитлер А. Майн Кампф. Москва, Т-око, 1992 г.
  38. Глэйзер М. Дизайн-протест, дизайн-првокация, Москва, РИП-холдинг, 2005 г.
  39. Годин С. Идея-вирус? Эпидемия!, Москва, ПИТЕР, 2005 г.
  40. Горбачев М.С. Перестройка и новое мышление, Москва, изд. Политической
    литературы, 1988г.
  41. Гордон А. Все диалоги. Москва. Предлог. 2006 г.
  42. Горянин А. Мифы о России и дух нации. Москва, Пентаграфик, 2002 г.
  43. Граф Дж, Ванн Д, Нэйлор Т. Потреблятство Болезнь угрожающая миру,
    Москва, Ультракультура, 2003 г.
  44. Грамши А. Тюремные тетради, Москва, Издательство политической
    литературы 1991г.
  45. Григорьев М. Fake-структуры: призраки российской политики, Москва, Европа
    , 2007 (см. так же его книгу «Кондопога, что это было»)
  46. Гройс Б. Под подозрением, Москва, Художественный журнал, Москва,
    художественный журнал, 2006 г. (см. так же другие книги).
  47. Дебор Ги. Общество спектакля, Москва, 2000 г.
  48. Делез Ж. Гватари Ф.Анти-Эдип. Капитализи шизофрения, У-фактория,
    Екатеринбург, 2007 г. (см. так же иные работы Ж.Делеза)
  49. Деррида Ж. Позиции, Москва, Академический проект, 2007 г. (см. так же
    другие работы автора).
  50. Де Сото Э. Загадка капитала, Москва, Олимп-бизнес, 2001 г (см так же книгу
    «Иной путь)
  51. Дрекслер Э Машины созидания. В сети. (см. так же: Курцвейл Р.
    Фантастическое путешествие: от долгожительства к вечной жизни. На английском)
  52. Дьякова Е.Г. Массовая коммуникация и власть. Институт философии и права,
    УрО РАН, Екатеринбург, 2002
  53. Дубов Ю. Большая пайка., Москва, Вагриус, 2005 г.
  54. Дюверже М. Политические партии, Москва, Трикста, 2007 г.
  55. Шилов С.Е. Риторическая теория числа, М. наука, 2006 г. ( см. так же: Дюсберг
    П. Выдуманный вирус СПИДа. В сети.)
  56. Жижек С. Добро пожаловать в пустыню реального. «Прагматика культуры», М,
  57. (см. так же «Возвышенный объект идеологии», «Ирак: история про чайник»,
    Интерпассивность» и все другие книги этого автора).
  58. Жирар Р. Насилие и священное. Москва, Новое литературное обозрение 2000г.
  59. Жуков Ю. Иной Сталин, Москва, Вагриус, 2005 г. (см. так же другие книги
    атвора).Кроме того, см. так же: Мухин.Ю. Антироссийская подлость, Москва, Крымский
    мост, 2003 г ; он же «Убийство Сталина и Берия»; Каплан Л. Сталин. Человек, который
    спас капитализм. Москва, Поколение, 2007 г.; а так же: Пыжиков А. Данилов А. Рождение
    сверхдержавы., Москва, Олма, 2002 г.; Ферр Г. Загадка 37 года.Антисталинская полость,
    Москва, Алгоритм, 2007г.; Сауса М. ГУЛАГ: Архивы против лжи. Москва, 2001 г.; см. так
    же исходный исторический материал: Земсков В.Н. ГУЛАГ (историко-социологический
    аспект, СОЦИС, 1991г, № 6-7)
  60. Жюльен Ф. Трактат об эффективности, Московский философский фонд, 1999г.
  61. Закон Мерфи, Минск, Попурри, 1997 г.(см. так же: Паркинсон С.Н. законы
    Паркинсона Москва, Терра, 2000г.)
  62. Зинн Г. Народная история США Москва, Весь мир, 2006 г.
  63. Иванов В.В. Антиреволюционер, Москва, Европа, 2005 г. (см так же другие
    книги этого автора)
  64. Иванов Д.В. Виртуализация общества. С-Пб. «Петербургское востоковедение»,
    2000г.
  65. Инаугурационные речи президентов США. М. Издательский дом «Стратегия».
    2001
  66. Искусство войны антология военной мысли в 2х книгах (в ней же и Сунь Цзы и
    Суворов, и Мольтке, и Шлиффен, и Клаузевиц, и Макиавелли и проч.) СПб, Амфора,
    2000г.
  67. Йенсен Р. Общество мечты. Стокгольмская школа экономики в Санкт-
    Петербурге, 2002
  68. Калашников М. Вперед, в СССР-2, Москва, Яуза, 2003 г. (см. так же другие
    многочисленные книги этого автора).
  69. Канетти Э. Масса и власть. Москва Ад Маргинем, 1997 г.
  70. Кант И. Сочинения в 4х томах, Москва, изд. Kami, 1994г. (см. так же другие
    издания и сочинения)
  71. Кара-Мурза С. Манипуляция сознанием. М. Алгоритм. 2000 (см. так же книги
    «Советская цивилизация в 2х томах» и другие книги этого автора, а так же Кара-Мурза и
    товарищи Антимиф, Антимиф -2 )
  72. Карлейль Т. Герои и героическое в истории, Москва, Вузовская книга, 2006 г.
  73. Кассен Б. Эффект софистики, Москва, 2000 г.
  74. Кастельс М. Галактика Интернет Екатеринбург, У-Фактория, 2004 г.
  75. Кафка Ф. Замок. Москва, Проф-издат, 2005 г. (см. так же его романы «Процесс»
    и «Америка»)
  76. Келли Ш, Закат маркетинга. Москва, поколение, 2007 г.
  77. Киреев О. Поваренная книга медиа-активиста, Екатеринбург, Ультракультура,
    2006г.
  78. Киселев К.В. Политический слоган: проблемы семантической политики и
    коммуникативная техника. Институт философии и права УрО РАН, Екатеринбург 2002.
  79. Кляйн М. Афера, СПб Амфора, 2007 г. (См. так же: Бейнхардт Л. Американский
    герой (на английском. Нью-Йорк, 1994 г.)
  80. Кожев А. Атеизм и другие работы. Москва, Праксис 2007 г.(см. так же другие
    книги автора)
  81. Кожинов В. История Руси и русского слова М, 2001 г (см. так же все другие
    книги этого автора)
  82. Колин М. Измененное состояние, Москва, Ультракультура 2004 г.
  83. Коллинз Дж. От хорошего к великому. С-Пб, 2001
  84. Колон М. Нефть, PR и война. Глобальный контроль над ресурсами планеты.
    Крымский мост-9Д, Форум. М. 2002.
  85. Королев К. Классики геополитики 19 в. Он же. Классики геополитики 20 век.
    Москва, АСТ, 2003 г.
  86. Королев М. Воины креатива Москва, Эксмо.2008г.
  87. Коупленд Д. Generation X, Москва, Ермак, 2004 г.
  88. Кочетков А.П. Кочетков А.А. Нужна ли России идеология в 21 веке? Москва,
    Отечество, 2004 г.
  89. Краткий курс истории ВКП(б) Под ред. И.В.Сталина. В сети.
  90. Крупнов Ю. Стать мировой державой, Москва, Яуза 2003 г. ( см так же другие
    книги атвора)
  91. Кураев А. Все ли равно как верить? Москва, братство св. Тихона, 1994 г.
    (советую так же все многочисленные книги этого автора).
  92. Куртов А. Каган М. Охота на дракона, размышления о выборах и политическом
    консультировании. ГУВШЭ, М, 2002.
  93. Лакофф Дж. Джонсон М. Метафоры, которыми мы живем., Москва, Урсс,
    2004г.
  94. Лао Цзы Дао Дэ Цзин. Вагриус, 2006 г. (см. так же Чжуан Цзы , Амфора, 2005
    г.)
  95. Лебон Г.Психология народов и масс Москва, Букинистическое издание 1995 г.
    (см. так же: Московичи С. Социальная психология, С-Пб, Питер 2007 г.)
  96. Леви-Стросс К. Мифологики. Сырое и приготовленное. Москва, Флюид, 2006 г.
  97. Лем С. Сумма технологий, Москва, АСТ, 2004 г.
  98. Ленин В.И. Теория насилия. Москва, Алгоритм, 2007 г.
  99. Лиотар Ж-Ф. Состояние постмодерна, Москва, Алетейя, 1998 г.
  100. Лири Т. Семь языков Бога, Москва, Экслибрис, 2002 г.
  101. Логинов М. Право на выбор Москва Вагриус, 2003
  102. Луман Н. Медиакоммуникации, Москва, Логос, 2005 г.(см. так же другие
    книги автора)
  103. Льюис. М Next Будущее уже началось, СПб, изд.Крылов, 2004 г. (советую
    так же книги этого же автора «Покер лжецов», «Новейшая новинка» и др.)
  104. Мазуркевич С.А. Энциклопедия заблуждений. История. Москва, Эксмо,
    2001 г.
  105. МайстерД. Грин Ч. Галфорд Р. Советник, котрому доверяют, Москва,
    Альпина-бизнес букс, 2004 г.)
  106. Макси К. Упущенные возможности Гитлера, Москва, АСТ 2001 г.
  107. Маккей Ч. Наиболее распространенные заблуждения и безумства толпы.
    Москва, Альпина, 1998 г.
  108. Маклюэн М. Понимание медиа, Москва, Конон- пресс, 2003 г. (советую так
    же все другие книги этого автора, например, «Галактика Гуттенберга»)
  109. Малявин В. Империя ученых, Москва, Европа, 2007 г. ( см. так же Менгес К.
    Китай. Нарастающая угроза. Москва, изд. Независимая газета, 2006 г.)
  110. Маркс К. Энгельс Ф. Коммунистический манифест. // Соч. в 50 томах, том 4.
    (а так же другие работы: «Немецкая идеология», «Философско-экономические рукописи
    44 г.», «Капитал» и проч.)
  111. Маркузе Г. Одномерный человек. Москва, Рефи- бук, 1994 г. (см. так же
    другие работы)
  112. Мецгер Б.М. Новый завет. Контекст, формирование, содержание.
    Библейско-богословский инстиутсв. Ап. Андрея. Москва, 2006 г.
  113. Минченко Е. Н. Как стать-остаться губернатором. Урал ЛТД. 2001 г.
  114. Мир нашего завтра. Антология современной классической прогностики,
    Москва, Эксмо, 2003 г. (см. так же: Глобальные тенденции развития человечества до 2015
    г.Екатеринбург, У-фактория, 2005г.)
  115. Минаев С. Меdia sapiens и Меdia sapiens — 2, Москва, Астрель,, АСТ, 2007
    г.
  116. Миронов А. Раздувай и властвуй! Добросвет , 2000.
  117. Митта А. Кино между адом и раем. «Подкова» Эксмо-пресс. М. 2002
  118. Моррис Дик…Игры политиков, 2004 (см. этого же автора «Новый
    государь»)
  119. Мур М. Где моя страна, чувак? Москва, АСТ, 2004 г.( см. так же: Капхен Ч.
    Закат Америки уже скоро. Москва, АСТ, 2004 г.; Бьюкенен П. Смерть Запада, Москва,
    АСТ, 2003 г.)
  120. Нарочницкая Н.А. Россия и русские в мировой истории, Москва, 2003 г. (см
    так же другие книги «С кем и за что мы воевали» и «Русский мир»)
  121. Наполитан Дж. Электоральная игра. Николо- М, 2002
  122. Нейсбит Р. Мегатренды АСТ, 2003 г. (см. так же другие книги атвора)
  123. Нечаева Н. МиссМедиа., Москва, ОЛМА, 2007 г.
  124. Никитин А.Л. Основания русской истории, Москва, Аграф, 2001 г.
  125. Ниренберг Дж. Росс И.С. Секреты успешных переговоров. Эффективные
    стратегии для совершенствования мастерства ведения переговоров. Москва, Омега, 2007
    г.(см. так же: Шеллинг Т. Стратегия конфликта, Москва, Ирисэн, 2007 г.)
  126. Ницше Ф. Воля к власти. Москва, Культурная революция 2005 г. (а так же
    все другие книги этого философа: «Так говорил Заратустра» Гинеология морали» и проч.)
  127. Ногез Д. О пользе провокаций. Самая циничная падонковская книга,
    Москва, 2008 г.
  128. Нордстрем К.А. Риддерстрале Й Бизнес в стиле фанк, СПб, Стокгольмская
    школа экономики, 2002 г. (эти же авторы «Караоке-капитализм», издательство то же)
  129. Оранжевая революция. Сборник. Москва, Европа, 2005 г.)
  130. Ортега-и-Гассет Х.Восстание масс. Москва, АСТ, 2003 г.
  131. Паренти М. Демократия для избранных, Москва, Поколение, 2006 г.
  132. Партной Ф. Фиаско. Исповедь трейдера с Уолл-стрит, Москва, Олимп-
    бизнес, 2001 г. (см так же Лефевр Воспоминания биржевого спекулянта, Москва, Олимп-
    бизнес, 2004 г.; Стюарт Дж Алчность и слава Уолл-Стритт, Москва, Альпина, 2000
    г.;Нидерхоффер В. Практика биржевых спекуляций, Москва, Альпина, 2007г.)
  133. Парфей А. Культура времен апокалипсиса, Екатеринбург, Ультракультура,
    2005 г.
  134. Паршев А. Почему Америка наступает. Москва, Астрель, 2002 г.
  135. Пелевин В. Generation «П», Москва, Вагриус, 1999г. (советую так же
    «Диалектика переходного периода из ниоткуда в никуда», «Священная книга оборотня»,
    «Ампир «В» и др. кн.)
  136. Переслегин С. Самоучитель игры на мировой шахматной доске, Москва,
    АСТ, 2006 г. (см. так же книгу «Война на пороге» и др.)
  137. Перкинс Д. Исповедь экономического убийцы. Москва, Претекст, 2005 г.
    (см. так же Паласт Г. Глобализатор, который пришел с Севера, а так же Правда о
    Всемирном Банке, Энрон и глобальной оккупации В сети.)
  138. Перцев А. Почему Европа не Россия. Москва, Академический проект, 2005
    г.
  139. Платон Государство// Платон. Соч. в 3х томах. Том 3, Москва, 1971 г. (см.
    так же «Законы», «Алквиад» и др. тексты)
  140. Политическое консультирование. Николо М. Издательство «Николо-
    Медиа». М. 1999 (смтак же другие книги этой кампании «Политическая реклама»,
    «Политическая риторика»)
  141. Полосин А. Обманывать нельзя врать. Москва, Европа, 2007 г.
  142. Полуэктов В. От двери к двери. Полевые технологии в изибаретльной
    кампании. М. Русская панорама, 2002 (см. так же книгу «Полевые и манипулятивные
    технологии»)
  143. Почепцов Г. Г.Спиндоктор, М.,1999 (см. так же другие книги этого автора,
    например, «Революция.com»)
  144. Поэтика и политика. Альманах, Алетейя, 1995 г.
  145. Райс Э. Райс Л. Расцвет пиара и упадок рекламы, Москва, Ермак, 2004 г.
  146. Рашкофф Д. Медиа-вирус! Как поп-культура тайно воздействует на ваше
    сознание. М. «Ультра.Культура». 2003 (см. так же книгу «Стратегия исхода» и др.)
  147. Рейнгольд Г. Умная толпа. Новая социальная революция, Москва,Гранд,
    2006 г.
  148. Рекламный текст (семиотика и лингвистика), Издательский дом
    Гребенникова, М. 2000
  149. Робинсон Д. Всемирная прачечная. Москва, Альпина бизнес букс, 2004 г.
    (см. так же: Коттке К. Грязные деньги, Москва, Дело и сервис, 2005 г.)
  150. Родин С. Отрекаясь от русского имени, Москва, Крымский мост, 2006 г. (см.
    так же: Бузина О. Тайная история Украины-Руси, Киев, Довiра, 2007г.)
  151. Россия это сама жизнь Заметки иностранцев о России с 14 по 20 век.
    Москва, Издательство сретенского монастыря, 2004 год
  152. Саид Э.В. Ориентализм. Западные концепции Востока, С-Пб, Русский мiр,
    2006г.
  153. Саймон Дж. Неисчерпаемый ресурс, Челябинск, Социум 2005 г.
  154. Самые успешные PR-кампании в мировой практике. Консалтинговая группа
    «ИМИДЖ-Контакт», Издательский дом «ИНФРА-М», 2002
  155. Сегела Ж. Национальные особенности охоты за голосами. Вагриус, 1999
  156. Секацкий А. Дезертиры с острова сокровищ СПб, Амфора, 2006 г. (советую
    так же «Сила взрывной волны» и «Онтология лжи» и др. книги этого автора).
  157. Симонов К. Глобальная энергетическая война, Москва, Алгоритм 2007 г.(см.
    так же Симмонс М. закат арабской нефти. Будущее мировой экономики. Москва,
    Поколение, 2007г.)
  158. Сливотски А. Моррисон Д. Маркетинг со скоростью мысли Москва, Эксмо,
    2002 г.
  159. Слотердайк П. Критика цинического разума. Екатеринбург Изд. Уральского
    универститета 2001 г.(см. так же другие книги автора)
  160. Сорос Дж. Опережая перемены, Москва, Инфра-М, 2006 г. (см. так же книги
    «Кризис мирового капитализма», «О глобализации» )
  161. Соловьев Вл. С. Три разговора о войне, прогрессе и конце всемирной
    истории со включением краткой повести об антихристе., Москва, АСТ, 2007 г.
  162. Станиславский К.С. Работа актера над собой., Москва, Художественная
    литература 1938 г. (см. и другие книги этого автора)
  163. Стерлинг Б. Распад, Екатеринбург, У-Фактория, 2003 год (советую и все
    иные книги этого автора).
  164. Танаев В., Карнаух И. Практическая психология управления. М. «Аст-
    Пресс-книга» 2003.
  165. Тард Г. Мнение и толпа // Психология толп. М., Институт психологии
    РАН—Издательство КСП+ (Библиотека социальной психологии), 1999; (см так же
    «Законы подражания. СПб, 1892; Социальная логика. СПб., Социально-психологический
    центр, 1996; Социальные законы. СПб., Типография П.П.Сойкина, 1901)
  166. Траут Дж. Райс Э. Позиционирование. Битва за узнаваемость. Изд. Питер,
    2004 г. (см . так же «Маркетинговые войны» и кн. Д.Траута «Траут о стратегии»)
  167. Тоффлер Э. Метаморфозы власти. Издательство АСТ, М, 2001 (советую так
    же книги «Футурошок» и «Третья волна»)
  168. Уоллер Л. Банкир. Москва, ЯнаПринт, 1993 г.
  169. Уорхолл Э. Философия Энди Уорхала (от А к Б и наоборот)., Москва,
    Д.Аронов, 2002 г.
  170. Утопия и утопическое мышление, Москва, Прогресс, 1991г.
  171. Фаер С. Приемы стратегии и тактики предвыборной борьбы. С-Пб.,
    издательство «Стольный град», 1998
  172. Фаулз Д. Волхв. Москва изд. Независимая газета 1997 г.
  173. Философия истории Антология., Москва, аспект- пресс, 1995 г.
  174. Фихте И.Г. Замкнутое торговое государство. // Фихте И.Г. Сочинения в 2х
    томах, СПБ, Мифрил т 2 1 993 г. (а так же другие сочинения этого автора)
  175. Фишман Л. Фантастика и гражданское общество, Екатеринбург, 2002 г.
  176. Фон Зенгер Х. Стратагемы. О китайском искусстве жить и выживать. М.
    Издательская группа «прогресс», «Культура», 1995.
  177. Фрейд З. Тотем и табу. Москва, академический проект, 2007 г.
  178. Фридман В, Социалистические штаты Америки, Москва, НЦ ЭНАС, 2006
    г.(см. так же: Невидимов Дм. Религия денег. В сети.)
  179. Фуко М. Интеллектуалы и власть в 3х частях Москва, Праксис, с 2002 по
    2006 гг. (рекомендую так же все другие книги этого автора)
  180. Хабермас Ю. Философский дискурс о модерне, Москва, Весь мир, 2003 г.
    (см. так же другие работы)
  181. Хайдеггер М. Время и бытие. Москва, Республика, 1993 ( а так же все
    другие книги этого философа «Бытие и время», «Ницше» в 2х томах, «Что зовется
    мышлением?» и проч.)
  182. Хайн Т. Все об упаковке. С-Пб, Азбука, 1997г.
  183. Хаким-бей Хаос и анархия, Гилея, 2002 г.
  184. Хилл С. Рифкин Г. Радикальный маркетинг. Альпина бизнес букс, Москва,
    2004 г.
  185. Хинштейн А. Березовский и Абрамович. Олигархи с большой дороги.,
    Москва, ОЛМА, 2007 г. (см. так же: Болдырев Ю. Похищение Евразии, Москва, Крымский
    мост, 2003г.)
  186. Хронологический словарь всемирной истории, Москва, Эксмо, 2006 г.
  187. Чалдини Л. Психология влияния, изд. Питер, 2007 г.(см. так же: Майерс Д.
    Социальная психология., С-Пб, Питер, 1997 г.)
  188. Чернышев С. Россия суверенная, Москва, Европа, 2007 г.
  189. Чередниченко Т. Россия 90-х: актуальный лексикон истории культуры,
    Москва, Новое литературное обозрениме 1999г. (см. так же:Актуальный политический
    словарь/ Под ред. А. Белякова. В печати)
  190. Чудинова Е. Мечеть парижской богоматери, Москва, 2005 г.
  191. Чумиков А.Н. Связи с общественностью. Академия народного хозяйства при
    правительстве Российской Федерации, Издательство «Дело», М, 2000
  192. Шарп Дж. От диктатуры к демократии. Москва, Ультракультура, 2005 г.
  193. Швейцер П. Победа. Роль тайной стратегии администрации США в распаде
    Советского Союза и социалистического лагеря. — Минск: Авест, 1995 г. (см. так же:
    Шевякин А.П. Разгром советской державы., Москва, Вече, 2005 г.; Яковлев Н.Н. ЦРУ
    против СССР, Правда, 1983 г.)
  194. Шмит К. Диктатура, С-Пб, Наука, 2005 г.
  195. Штраус Л. Введение в политическую философию. Москва, Логос, Праксис,
    2000 г.
  196. Шубин А. Преданная демократия. СССР и неформалы. Москва, Европа,
    2006 г.
  197. Эко У. Баудолино СПб, Симпозиум 2003 (см. так же «Маятник Фуко» и все
    др. книги этого автора).
  198. Эперсон Р. Невидимая рука. СПб, 1996 г.
  199. Эпштейн М. Знак пробела. О будущем гуманитарных наук, Москва, Новое
    литературное обозрение, 2004 г (см. так же все другие произведения этого автора).
  200. Юденич М. Нефть, Москва, Популярная литература, 2007 г.
  201. Юнг К.Г. Проблемы души нашего времени. Москва, академический проект
    2007 г. (см. так же другие книги)

https://allbeton.ru/upload/iblock/3e1/ushi-mashut-oslom-summa-polittehnologiy-smatveychevs.pdfhttp://loveread.ec/contents.php?id=43898

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.