(SOCIĀLĀS PSIHOZES KĀPINĀŠANAS MEHĀNISMS. … g. PAR INTELIĢENCES ANTIMARKSISTISKĀM UN PRETPADOMJU IZPAUSMĒM, ziņojums Staļinam. 1932.g.

(Demokrātija:

1. To, kuri stāv par tautas vai tās vēlētu pārstāvju valdību, politiskā ievirze (the political orientation of those who favor government by the people or by their elected representatives).

2. Politiska sistēma, kurā augstākā vara pieder pilsoņu kopumam, kas var ievēlēt savus pārstāvjus (a political system in which the supreme power lies in a body of citizens who can elect people to represent them).

3. Mācība, ka organizētas grupas skaitlisks vairākums var pieņemt lēmumus, kas saistoši visai grupai (the doctrine that the numerical majority of an organized group can make decisions binding on the whole group).

4. Tautas valdība; valdības veids, kurā augstāko varu patur un tieši izmanto tauta (government by the people; a form of government in which the supreme power is retained and directly exercised by the people. [1913 Webster].

5. Tautas pārstāvju valdība; valdības veids, kurā augstāko varu patur tauta, bet to izmanto netieši caur periodiski atjaunojamas pārstāvju un deleģētas varas sistēmu; konstitucionāla pārstāvju valdība; republika (government by popular representation; a form of government in which the supreme power is retained by the people, but is indirectly exercised through a system of representation and delegated authority periodically renewed; a constitutional representative government; a republic. [1913 Webster]).

6. Kopumā, tauta, kas tiek uzskatīta par valdības avotu (Collectively, the people, regarded as the source of government. Milton. [1913 Webster]).

7. Tā sauktas demokrātiskas partijas principi un politika (the principles and policy of the Democratic party, so called. [U.S.] [1913 Webster]).

8. a) Politisks princips, kam atbilstoši tauta brīvās vēlēšanās piedalās valsts varas izmantošanā: pie demokrātijas principiem pieder brīva uzskatu izpausme;

b) valdības sistēma, kurā tautas vēlēti pārstāvji pilda varas funkcijas: parlamentāra demokrātija

( a) politisches Prinzip, nach dem das Volk durch freie Wahlen an der Machtausübung im Staat teilhat: zu den Prinzipien der D. gehört die freie Meinungsäußerung; b) Regierungssystem, in dem die vom Volk gewählten Vertreter die Herrschaft ausüben: eine parlamentarische D.).

9. Valsts ar demokrātisku satversmi, demokrātiski pārvaldīta valsts pastāvēšana: dzīve demokrātijā (Staat mit demokratischer Verfassung, demokratisch regiertes Staatswesen: in einer D. leben).

10. Brīvas un līdztiesīgas gribas izpausmes un līdzdalības princips sabiedrības grupās: partiju iekšējā demokrātija; demokrātija darba vietā (Prinzip der freien u. gleichberechtigten Willensbildung u. Mitbestimmung in gesellschaftlichen Gruppen: innerparteiliche D.; D. am Arbeitsplatz).

11. Tautvaldība; tautas valsts; tautas vara, kopienas pārvaldība. Pretstatā patvaldībai, vienvaldībai jeb aristokrātijai; bajāru u.c. varai (народное правленье; народодержавие, народовластие, мироуправство; противопост. самодержавие, единодержавие или аристократия, боярщина и пр.).

Lieliskas definīcijas. Bet ja nav definēts jēdziens “tautas vēlēts”, tad ‘demokrātija’ kā tautas vara ir tukša vieta. Ja tas nozīmē jebkā sasniegtu vairākumu (‘boļše’ – vairāk), un tauta ir manipulējams aunu bars, un partiju sacensības vietā ir cinisku materiālistu grupējumu cīņa, tad demokrātija nozīmē jebko – gan sātanisko boļševismu, gan žīdboļševismu (Judeo–Bolshevism, I Pasaules kara laikā radies jēdziens), gan žīdboļševisma apkarotāju nacionālsociālismu.

Par pirmo tekstu. Vēsture atkārtojas kā farss. Manipulatīvā vairākumnieciskuma (burtisks tulkojums no ‘boļševisma’) taktika izrūnī demokrātijas reliģiju. Labi vai slikti, mēs Latvijā pašlaik atkal izgramstām visas padibenes kā Krievijā 1917.gadā. Ķēkšas atkal var vadīt valsti, dzimumu revolūcija, ciniska un klaji nekaunīga vārda brīvības un citu demokrātijas jēdzienu kropļošana, izveicīga un nezināmam varas avotam izdevīga žonglēšana ar tiem. Esošas vai neesošas neapmierinātības meklēšana, pielejot ugunī eļļu jeb naudu. Pārnacionālas globālisma un perversiju impērijasotrās pilsonības” neatlaidīgi apmaksāta inficēšana. Neskaidras izcelsmes naudas veikts neatlaidīgs revolūcijas imports Latvijā. Uz šāda fona gobzemveidīgo barvežu“revolucionārā” rāpšanās uz neapmierinātības viļņa cerot, ka tas viņus atkal ienesīs Saeimā, ir vien nieks.

Citāts no tālākā teksta:“…Acīmredzot, problēma nav “revolucionāros psihos” vai psīhopātiskās personībās, bet visai nenosakāmā “pusķerto” slānī, kas apguvuši iespēju “inficēt” augošu sociāli nepiejaucēto slāni… Jebkurā gadījumā revolūcijas psīhopataloģijas pieauguma mehānisma atklāšanai vajag līdz pamatiem priekšstatīt attiecīgā laika sadzīvi, tikumus, morāli un “jaunos” (drīzāk, apvērstos) uzvedības stereotipus: nenoniecināt tādu prozaisku lietu kā pārtika, sanitārija, miteklis, saikne ar īpašumu, noziedzības uztvere, narkoatkarība, dzimumattiecību vulgarizācija, nāves sajūta. Revolūcija ir “mazā” cilvēka roku darbs, kuru līdz izmisumam noveduši viņam neizprotami objektīvi apstākļi. Tā ir grautiņu veida atbilde uz stulbu varu… Ar savstarpēju inficēšanos ar sociāli-vēsturisku daltonismu izmainījās attieksme pret vardarbību: tas, kas agrāk ikdienas apziņā bija tuvu noziedzībai, kļuva par apbrīnas objektu. Teroram sāka piedēvēt šķīstījošas vēsturiskas upurēšanas funkciju, bumbu metēji ieguva taisnīgu vecā režīma upuru tēlu… “Barvedis” biežāk ir apdomīgs pūļa manipulators, kurš iekvēlina pūļa primitīvās kaislības un smeļas spēku ļaužu neziņā. Līdz šim šī “vidējā” revolūcijas figūra ir izpētīta vismazāk.”…

Par otro tekstu. Gorbačova perestroika, lai gan saprātīgākā, Krievijā nebija pirmā. 1932.gadā proletariāta diktatūras dzītā vardarbīgā valsts industrializācija pasaules revolūciju vēl nenesa. Lai gan humanitārās zinātnes proletariāta diktatūrai jau pakļautas pilnīgi un slepenajai aģentūrai raizes nesagādā; vēl ķepurojas daļa literātu. Bet galvenais – vēl ķepurojas dabas zinātnieki, kuri nekādi nav gatavi sapārot fiziku, ķīmiju, bioloģiju utml. ar marksistisko dialektisko materiālismu. Un tas nav nekāds joks, bet KONTRREVOLŪCIJA pret proletariāta diktatūras pamatiem. Reti kad viss ir tikai melns vai balts, un slepenie dienesti 1932.gadā savos ziņojumus kompartijai komunismu vairs nedaudzina, tomēr varas izmisums par globālās proletariāta diktatūras kavēšanos ir acīmredzams, un vēl vien pieci gadi, kad ies vaļā totāls nāvīgs terors pret “veco” inteliģenci, tostarp pat pret žīdu dabas zinātniekiem, pret visām nekrievu grupām. Ļoti pamācošs ir PSRS iekšējās izspiedzes 1932.gada ziņojums Staļinam par inteliģences nepakļaušanos proletariāta diktatūrai otrajā tekstā. Vai esat pamanījuši, ka mūsdienu Latvijā īpaši humanitārās zinātnes vairs nepīkst pret dzimumu sociālo izcelsmi un citiem viltusliberāļu suņa murgiem? Ja kas, dzimuma sociālās izcelsmes apsmaidītāji tagad Latvijā ir pilnvērtīgi kontrrevolucionāri. Pie mums perestroiku sauc par “sabiedrības gatavināšanu”. Un piesardzīgi šos murgus un nekaunību mēģina apiet arī mūsu dabas zinātnieki, lai gan spīdzināšanas un nāves draudus ir nomainījusi vien nesegtas naudas vara. Kaut kad dabiski beidzas visi murgi, tomēr vai vajadzētu mocīties tik ilgi kā PSRS? Ļoti amizants tagad ir marksistiskais kūlenis Latvijā… I.L.)

===============
Oktobra revolūcija: jaunas pieejas pētniecībā. P.V. Volobujevs, V.P.Buldakovs (П. В. Волобуев, В. П. Булдаков)

SOCIĀLĀS PSIHOZES KĀPINĀŠANAS MEHĀNISMS.

Jebkura revolūcija tāpat kā jebkura galēja situācija atkailina cilvēka dabas robežas. Reizē ar cilvēku labāko īpašību atklāšanu revolūcija paver visu pūļa apziņas psīhopataloģijas spektru. Pēdējais ir izpētīts vismazāk, lai gan tā klātesamību ir atzīmējuši visi novērotāji.

Turpināt lasīt

PSRS prezidenta un KGB priekšsēdētāja slepenā operācija ‘Pučs’. Borisa Kārļa dēla Pugo kļūda un mīklainā nāve. Metloks, Iļjinskis, Polinovs, Javļinskis, Vadims Pugo

(Lai nu kas, priekšpēdējais latvju ticīgais komunists Boriss Pugo ir bijis absolūti izpildīgs, paša ieskatā godīgs cilvēks. Bet savā ticīga komunista godīgumā viņš, kā teic Igors Iļjinskis, ir PSRS saglabāšanas vārdā izdevis pavēli Gosizdata tipogrāfijas ieņemšanai Rīgā, lai bloķētu nacionālisma un separātisma tieksmes. Savukārt, pašu Pugo, kā teicis pats neilgi pirms nāves, ir par pieckapeiku nopirkuši nodevēji. Iļjins teic, ka tas ir bijis Gorbačova-Krjučkova jeb prezidenta un KGB šefa tandēms, slepus izspēlējot puča izrādi, tas ir, Gorbijam paslepšus no Rietumiem veicot vardarbību pret tautu ar GKČP rokām. Pugo ir iedzīts strupceļā.
Iļjinskis: “No 1990.gada novembra vidus iekšpolitikas tonalitāte mainījās: Gorbačovs sāka rīkoties cietāk. Šā mēneša pirmajā pusē PSRS iekšlietu ministrijas karaspēks ieņēma Gosizdata tipogrāfijas ēku Rīgā. Par cilvēku, kurš izdevis pavēli šai akcijai nosauca Borisu Pugo, PSRS iekšlietu ministru. Gorbačovs klusēja, bet visi saprata, ka bez viņa piekrišanas Pugo uz tādu soli neizšķirtos…
No 1991.gada janvāra otrās nedēļas Gorbačovs sāka spiest Lietuvu skrūvspīlēs. 10.janvārī viņš izdeva dekrētu, kurā Lietuvas Augstākā Padome tika apsūdzēta PSRS konstitūcijas pārkāpumā un kapitālisma atdzemdināšanas tieksmē. Gorbačovs prasīja atcelt visus Lietuvas Augstākās Padomes pieņemtos likumus. 11.janvārī padomju karaspēks sāka ieņemt Lietuvas preses centra un Lietuvas drošības dienestu ēkas…
13.janvāra naktī KGB specvienība Alfa gāja uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim un to sagrāba. Tika nogalināts ne mazums civilpersonu, simtiem ievainoti.Varam vien pateikt, ka Boriss Karlovičs nebija GKČP centrālā figūra un aktīvi tās veidošanā nepiedalījās. Tomēr viņš tāpat kā pārējie dalībnieki redzēja, ka jaunais savienības līgums kļūs par dokumentu, kas novedīs pie PSRS sadalīšanās…
Metloks: “Viļņas notikumu dienās vēl augstāk pacēlās Jeļcina politiskā zvaigzne. Viņš paziņoja, ka iestājas diktatūra, par kuru runāja Ševardnadze, atklāti dodot mājienu uz Gorbačovu, kurš traucē veikt demokrātiskas reformas.”…

Iļjinskis: pafantazēsim: “(Gorbačovs Krjučkovam) Vladimir Aļeksandrovič, ir bezizejas situācija. Ir jāievieš ārkārtas stāvoklis. Bet pats es to izdarīt nevaru: uz visiem laikiem zaudēšu respektu Rietumu, ASV acīs. Bet man ar šitiem… (pauze) jebkurā gadījumā nāksies sadarboties. Un arī tauta satrakosies. Var sākties pilsoņu karš. Bet ja nu uzrīkojam izrādi? Janajeva, Pugo, Pavlova, Jazova un daudzu citu noskaņojums man ir zināms. Viņi izies uz sazvērestību, ja pie tās organizācijas ķersities jūs. Es aiziešu atvaļinājumā. Jūs paziņosit, ka esmu saslimis, nevaru pildīt prezidenta pienākumus. Kas zina: vai es atpūšos, vai esmu ļoti slims un ārstējos? Formāli prezidenta pienākumus sāks pildīt Janajevs – godkārs puisis, viņš neatteiksies. Protams, nāksies vērsties pie tautas, skaidrot kas un kā… Būs jāieved Maskavā, citās lielajās pilsētās karaspēks. Bet – bez asinīm!.. Bet pēc tam. Izdomājiet sīkumus tālākajam. Galvenais – pēc kāda laika jūs atgriezīsit man varu…

Ir droši zināms, ka līdz 1991.gada 18.augusta vakaram Pugo nebija iesaistīts GKČP veidošanā. Tajās dienās viņš bija atvaļinājumā Krimā. Uz Maskavu viņu izsauca PSRS KGB priekšsēdētājs Krjučkovs un ieteica iekļauties GKČP sastāvā. Pugo piekrita, jo uzskatīja, ka ir jāarestē Jeļcins un radikālākie demokrāti. Bet GKČP tomēr nekādus nopietnus pasākumus neveica, kas galu galā noveda pie tās pašatlaišanās un zaudējuma cīņā par varu…
Ticēt vai neticēt Pugo dēlam Vadimam (KGB elites apakšvienības virsnieks), – Boriss Pugo:“Es viņiem saku, ka viņš jāņem (jāarestē)!.. – Pēc tam viņš nedaudz paklusēja: – Mēs netiecamies pēc varas, tās mums pietiek, bet mēs lieliski saprotam, ka Gorbačovs ved valsti uz badu, haosu, sabrukumu… Vadim, visam beigas. Kuprainis (Горбатый, no ‘Gorbačovs’) ir mani nodevis. Ar Jeļcinu es palikt nevaru, bet ar Krjučkovu (KGB priekšsēdētāju) un Janajevu negribu, jo negribu vairāk asiņu, – viņš dziļi elpodams klusēja, skatoties Maskavas vakara ugunīs- Šodien mani arestēs… Gudrs ir jūsu tētiņš, bet nopirka viņu par pieckapeiku…”.
Versija par Pugo un sievas vienlaicīgu pašnāvību izskatās drīzāk teatrāla. Bet Gorbačova-Krjučkova slepenā vardarbības plāna atklāšanās gan būtu Gorbačovam bijusi ārkārtīgi bīstama, un Pugo savā komunistu mohikāņa godīgumā varēja to izstāstīt vismaz sievai un vēl citiem, pat sacelt traci. Gorbijam viņš bija nāvējoši bīstams. Tā vai citādi, Borisa Pugo, latviešu sarkanā strēlnieka – komunista, dēla dzīvība izdzisa tāpat kā visiem latvju sarkanajiem augstmaņiem Krievijā. I.L.)

Boriss Pugo ar sievu Valentinu

Gorbačova sagaidīšana no Forosas. Vnukovo lidosta, 1991.gada 22.augusts

Turpināt lasīt