PSRS prezidenta un KGB priekšsēdētāja slepenā operācija ‘Pučs’. Borisa Kārļa dēla Pugo kļūda un mīklainā nāve. Metloks, Iļjinskis, Polinovs, Javļinskis, Vadims Pugo

(Lai nu kas, priekšpēdējais latvju ticīgais komunists Boriss Pugo ir bijis absolūti izpildīgs, paša ieskatā godīgs cilvēks. Bet savā ticīga komunista godīgumā viņš, kā teic Igors Iļjinskis, ir PSRS saglabāšanas vārdā izdevis pavēli Gosizdata tipogrāfijas ieņemšanai Rīgā, lai bloķētu nacionālisma un separātisma tieksmes. Savukārt, pašu Pugo, kā teicis pats neilgi pirms nāves, ir par pieckapeiku nopirkuši nodevēji. Iļjins teic, ka tas ir bijis Gorbačova-Krjučkova jeb prezidenta un KGB šefa tandēms, slepus izspēlējot puča izrādi, tas ir, Gorbijam paslepšus no Rietumiem veicot vardarbību pret tautu ar GKČP rokām. Pugo ir iedzīts strupceļā.
Iļjinskis: “No 1990.gada novembra vidus iekšpolitikas tonalitāte mainījās: Gorbačovs sāka rīkoties cietāk. Šā mēneša pirmajā pusē PSRS iekšlietu ministrijas karaspēks ieņēma Gosizdata tipogrāfijas ēku Rīgā. Par cilvēku, kurš izdevis pavēli šai akcijai nosauca Borisu Pugo, PSRS iekšlietu ministru. Gorbačovs klusēja, bet visi saprata, ka bez viņa piekrišanas Pugo uz tādu soli neizšķirtos…
No 1991.gada janvāra otrās nedēļas Gorbačovs sāka spiest Lietuvu skrūvspīlēs. 10.janvārī viņš izdeva dekrētu, kurā Lietuvas Augstākā Padome tika apsūdzēta PSRS konstitūcijas pārkāpumā un kapitālisma atdzemdināšanas tieksmē. Gorbačovs prasīja atcelt visus Lietuvas Augstākās Padomes pieņemtos likumus. 11.janvārī padomju karaspēks sāka ieņemt Lietuvas preses centra un Lietuvas drošības dienestu ēkas…
13.janvāra naktī KGB specvienība Alfa gāja uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim un to sagrāba. Tika nogalināts ne mazums civilpersonu, simtiem ievainoti.Varam vien pateikt, ka Boriss Karlovičs nebija GKČP centrālā figūra un aktīvi tās veidošanā nepiedalījās. Tomēr viņš tāpat kā pārējie dalībnieki redzēja, ka jaunais savienības līgums kļūs par dokumentu, kas novedīs pie PSRS sadalīšanās…
Metloks: “Viļņas notikumu dienās vēl augstāk pacēlās Jeļcina politiskā zvaigzne. Viņš paziņoja, ka iestājas diktatūra, par kuru runāja Ševardnadze, atklāti dodot mājienu uz Gorbačovu, kurš traucē veikt demokrātiskas reformas.”…

Iļjinskis: pafantazēsim: “(Gorbačovs Krjučkovam) Vladimir Aļeksandrovič, ir bezizejas situācija. Ir jāievieš ārkārtas stāvoklis. Bet pats es to izdarīt nevaru: uz visiem laikiem zaudēšu respektu Rietumu, ASV acīs. Bet man ar šitiem… (pauze) jebkurā gadījumā nāksies sadarboties. Un arī tauta satrakosies. Var sākties pilsoņu karš. Bet ja nu uzrīkojam izrādi? Janajeva, Pugo, Pavlova, Jazova un daudzu citu noskaņojums man ir zināms. Viņi izies uz sazvērestību, ja pie tās organizācijas ķersities jūs. Es aiziešu atvaļinājumā. Jūs paziņosit, ka esmu saslimis, nevaru pildīt prezidenta pienākumus. Kas zina: vai es atpūšos, vai esmu ļoti slims un ārstējos? Formāli prezidenta pienākumus sāks pildīt Janajevs – godkārs puisis, viņš neatteiksies. Protams, nāksies vērsties pie tautas, skaidrot kas un kā… Būs jāieved Maskavā, citās lielajās pilsētās karaspēks. Bet – bez asinīm!.. Bet pēc tam. Izdomājiet sīkumus tālākajam. Galvenais – pēc kāda laika jūs atgriezīsit man varu…

Ir droši zināms, ka līdz 1991.gada 18.augusta vakaram Pugo nebija iesaistīts GKČP veidošanā. Tajās dienās viņš bija atvaļinājumā Krimā. Uz Maskavu viņu izsauca PSRS KGB priekšsēdētājs Krjučkovs un ieteica iekļauties GKČP sastāvā. Pugo piekrita, jo uzskatīja, ka ir jāarestē Jeļcins un radikālākie demokrāti. Bet GKČP tomēr nekādus nopietnus pasākumus neveica, kas galu galā noveda pie tās pašatlaišanās un zaudējuma cīņā par varu…
Ticēt vai neticēt Pugo dēlam Vadimam (KGB elites apakšvienības virsnieks), – Boriss Pugo:“Es viņiem saku, ka viņš jāņem (jāarestē)!.. – Pēc tam viņš nedaudz paklusēja: – Mēs netiecamies pēc varas, tās mums pietiek, bet mēs lieliski saprotam, ka Gorbačovs ved valsti uz badu, haosu, sabrukumu… Vadim, visam beigas. Kuprainis (Горбатый, no ‘Gorbačovs’) ir mani nodevis. Ar Jeļcinu es palikt nevaru, bet ar Krjučkovu (KGB priekšsēdētāju) un Janajevu negribu, jo negribu vairāk asiņu, – viņš dziļi elpodams klusēja, skatoties Maskavas vakara ugunīs- Šodien mani arestēs… Gudrs ir jūsu tētiņš, bet nopirka viņu par pieckapeiku…”.
Versija par Pugo un sievas vienlaicīgu pašnāvību izskatās drīzāk teatrāla. Bet Gorbačova-Krjučkova slepenā vardarbības plāna atklāšanās gan būtu Gorbačovam bijusi ārkārtīgi bīstama, un Pugo savā komunistu mohikāņa godīgumā varēja to izstāstīt vismaz sievai un vēl citiem, pat sacelt traci. Gorbijam viņš bija nāvējoši bīstams. Tā vai citādi, Borisa Pugo, latviešu sarkanā strēlnieka – komunista, dēla dzīvība izdzisa tāpat kā visiem latvju sarkanajiem augstmaņiem Krievijā. I.L.)

Boriss Pugo ar sievu Valentinu

Gorbačova sagaidīšana no Forosas. Vnukovo lidosta, 1991.gada 22.augusts

=============
KĀ TAS NOTIKA. PĒDĒJĀ DIENA B.K.PUGO DZĪVĒ. 20.09.2019 Хобби

“Visi apkārtējie ne vien vienkārši pamanīja, bet juta, kā viens otru mīl un sargā Boriss un Valentina Pugo”. Tādu savu dēlu redzēja arī profesionālais revolucionārs Kārlis Pugo, kurš savā laikā kopā ar latviešu strēlniekiem dibinājis Latvijā padomju varu. “Borisa Pugo vecāki bija profesionāli komunisti. (Borisa Pugo – aut.) bērnus vecāki mācīja ne tikai apgūt profesiju, bet tādu, kas nestu cilvēkiem labumu. Viņi tika audzināti par valsts cilvēkiem: atdot visus spēkus kalpošanai tautai” – atceras Henriete Golubeva, Valentinas Pugo māsa.

Pugo un Gorbačovs bija pazīstami jau no “komjauniešu gadiem” un acīmredzami juta savstarpējas simpātijas. 1987.gadā PSKP Centrālkomitejas Ģenseks (Gorbačovs) personīgi ieradās Latvijā uz Pugo 50 gadu jubileju. Piešķīra Borisam Karlovičam Ļeņina ordeni. “Tēvs bija ļoti labās attiecībās ar Gorbačovu. Cienīja viņu: “Tas ir cilvēks, ar kuru var droši ieiet nākošajā tūkstošgadē” – atceras Vadims Pugo. Bet 90-o gadu sākumā kaut kas viņiem nesakrita. Bet vai tikai Pugo un Gorbačovam?
Pratināšanā, kas notika 1991.gada 22.augustā, maršals Dmitrijs Jazovs teicis: “Kopš 1990.gada beigām un 1991.gada sākuma mēs ar Krjučkovu, Baklanovu un Šeņinu (Крючков, Бакланов, Шенин) tikāmies regulāri. Runājām, ka kompartija sabrūk, kompartija grimst parādos, tauta grimst nabadzībā – kādam par visu to ir jāatbild. Gribot negribot nācām pie secinājuma, ka visā vainīgs prezidents.” Nav zināms, vai šim viedoklim piekritis Boriss Pugo, bet viņa attieksme pret Gorbačovu ir sākusi mainīties.

“Tuvojoties 1991.gada vasarai Pugo sarunās, izteikumos bija manāma viegla vilšanās” – atcerējies Jurijs Goļiks (Юрий Голик), tolaik sadarbības ar tiesībsargāšanas orgāniem komitejas pie PSRS Prezidenta priekšsēdētājs. …

Slepenas ar Gorbačova politiku neapmierinātu kompartijas, KGB un armijas augstāko vadītāju sēdes notika 16. un 17.augustā. Tika nolemts ievest PSRS ārkārtas stāvokli, bet Gorbačovu izolēt Forosā Krimā. Sastādot nākošo ārkārtas stāvokļa komitejas locekļu sarakstu tajā ir pārliecināti ierakstīts arī Borisa Pugo vārds, kurš tajā laikā bijis kopā ar ģimeni atvaļinājumā Krimā. Kāpēc? “Bez šaubām, kā ministrs un vadībai tuvs un tajā iekļauts cilvēks, tēvs lieliski zināja, kādi noskaņojumi tur valdīja” – domā dēls Vadims Pugo – “Bet tēvs no paša sākuma neatbalstīja tādu rīcību, ko vēlāk saucām par apvērsumu jeb puču”.

18.augustā ap pusdienu Pugo ģimene atgriezās no Krimas Maskavā. Tieši no lidostas devās uz dienesta vasarnīcu. Gatavojās pusdienot. Boriss Karlovičs vēl nezināja, ka Forosā jau notiek pārrunas starp GKČP un Gorbačovu. Sagrieza arbūzu, atkorķēja no Krimas atvesto vīnu. Un tad iezvanījās valdības sakaru telefons. Tas bija PSRS KGB priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs. “Nolicis klausuli, tēvs pavisam satraukts, sasprindzis mums teica: ”Viss, zēni. Aizbraucu, tur sākušās problēmas” – atceras Vadims – “vaicāju, kādas problēmas?” Viņš atbildēja: “Karabahā sākušās nekārtības”. Esmu drošs, ka izsaucot tēvu uz Maskavu Krjučkovs īsto iemeslu nav teicis”.
Tāpat uzskata arī Aleksandrs Jakovļevs (Vjačeslavs Generalovs, Gorbačova drošības dienesta priekšnieks 1985-1991, arī puča laikā: “Baltijas valstis tika atlaistas pateicoties Jakovļevam. Viņš ieradās ar Medveģevu, ienāca, pārliecināja Gorbačovu ļaut Baltijas valstīm atdalīties” https://www.tellerreport.com/news/2020-08-19-%22on-august-19-i-was-in-foros%22–vyacheslav-generalov-on-the-putsch–gorbachev-and-the-collapse-of-the-ussr.rkoq5wsczP.html ), kurš jau 1991.gada pavasarī bija nolicis savas PSKP CK Politbiroja locekļa pilnvaras, bet 17.augustā publiski paziņojis par apvērsuma iespēju. “Domāju, ka viņu (Pugo -aut.) vienkārši apveda ap stūri,” teic Aleksandrs Ivanovičs. Bet viņš ir disciplinēts cilvēks. Domāju, ka viņam tika teikts, ka Gorbačovs ir lietas kursā, ka atbalsta un svētī GKČP. Vienkārši nodot Gorbačovu viņš nespētu”.

18.augusta vakarā ap vienpadsmitiem no Forosas atgriezās (GKČP) sūtņi ar paziņojumu, ka Gorbačovs GKČP neatbalsta. Pučisti aizgājuši pa saviem darba kabinetiem ap četriem no rīta – jau 19.augustā. Iekšlietu ministrs Boriss Pugo mājās nav ieradies. Piecos no rīta viņš devis Valsts autoinspekcijai pavēli nodrošināt Maskavā ienākošās bruņutehnikas pavadīšanu. Tankiem bija jāņem apsardzībā visi valsts svarīgākie objekti. Kad 19.augusta rītā baleta ‘Gulbju ezers’ translācijas pārtraukumā televīzijā ziņoja par Gorbačova slimību un valsts pāreju uz ārkārtēju stāvokli, cilvēki izgāja Maskavas ielās. Lai skaidrotu tautai, GKČP dalībnieki 16:00 sasauca preses konferenci. Pa labi no Genadija Janajeva sēdēja Boriss Pugo. Daudzi iekšlietu ministru nepazina. Viņš pagājušajā naktī bija ļoti mainījies. Redzot vīru televīzijā ļaunu nojauta arī Valentina Ivanovna. Viņa noslēdzās. Gandrīz nerunāja ar dēlu. “Viņa tikai raudāja”, atceras Vadims Pugo.
Vēlāk pratināšanā bijušais PSRS premjerministrs Valentins Pavlovs teiks: “20.augustā GKČP vakara sēdē kļuva skaidrs, ka visa viņu veiktā darbība ir avantūra. Pie Baltā nama – cilvēku un ieroču drūzma. Bez asinīm neiztiktu. Pugo un Jazovs izteica domu, ka tanku ievešana ir kļūda”.
Iekšlietu ministrs Pugo joprojām neizgāja no sava kabineta.

21.augustā septiņos vakarā Iekšlietu ministrijas ēkā iegāja garīdznieks. Viņu ieveda ministra kabinetā. Domājams, tā bija grēksūdze. Pirmā un pēdējā Borisa Pugo dzīvē.
Astoņos vakarā ministrs beidzot atgriezās mājās. Notikušo dēlam ieteica apspriest uz balkona: acīmredzot pieņemot, ka dzīvoklis tiek noklausīts. “Vadim, viss beidzies. Mani nodeva”, – atceras Vadims Pugo. – Es vaicāju, ar ko un kas vispār ir noticis. Bet tēvs tikai atkārtoja, ka viņš ir nodots. Vaicāju, kas būs tālāk. Viņš atbildēja: “Mani arestēs. Tev būs grūta dzīve. Tu tagad būsi tautas ienaidnieka dēls. Es darīju ko varēju. Vairāk neko nedarīšu”.
Vēlu vakarā Pugo dzīvoklim atslēdza valdības sakarus. Uz to brīdi Krievijas Federācijas prokuratūra jau bija ierosinājusi attiecībā uz visiem GKČP locekļiem krimināllietas pēc nošaušanas panta “valsts nodevība”.
22.augustā sešos no rīta Boriss Pugo pamodināja dēlu. Vadims ar sievu un meitu dzīvoja kaimiņu dzīvoklī. Boriss Karlovičs lika dēlam posties uz darbu. Bet iepriekš palūdza atnest pistoli. “Es paklausīgi atnesu pistoli, – stāsta Vadims Pugo. – Kad iegāju istabā, tēvs sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko rakstīja. Piegāju, ieliku aptveri pistolē un atdevu viņam. Viņš apgrieza lapiņu, uz kuras rakstīja, un noņēma brilles. Teica: “Nu tad ej, Vadim, laimīgi”. Izgāju koridorā un ieraudzīju mammu – vienās asarās. Arī viņa man teica: Jā-jā-jā, Vadim, ej.” Piegāju, noskūpstīju viņu, bet viņa pat nedaudz atrāvās un atkal teica: “Viss. Ej, ej”. Izgāju no mājas astoņos ar minūtēm no rīta. Kaut ko teikt viņiem man nebija tiesību. Sapratu, ka dzīvot kaunā viņi nespēs”.
Pusdeviņos no rīta Pugo dzīvoklī iezvanījās telefons. Viktors Ivaņenko (Виктор Иваненко), Krievijas KGB priekšsēdētājs, teica: “Mēs gribētu ar jums tikties, parunāt”. “Iestājās ļoti gara pauze, kas man nepatika, – atceras Ivaņenko. – Tad Pugo teica: “Jā, skaidrs. Brauciet šurp.”

Pēc sava iekšlietu ministra nāves PSRS, kuru glābt mēģināja Pugo un pārējie pučisti, pastāvēja vēl četrus mēnešus – līdz 1991.gada decembrim. Visi GKČP locekļi saņēma nosacītus termiņus, bet vēlāk tika reabilitēti. Pēc diviem gadiem, 1993.gadā, Jaroslavļā tika uzvesta opera “Dižais pilsonis”, veltīta pēdējam PSRS iekšlietu ministram.

1991.gada 18.augustā 14:00 B.K.Pugo atgriezās Maskavā no sanatorijas ‘Južnij’ (Южный), kur atpūtā kopā ar sievu, vedeklu Innu un piecgadīgo mazmeitu Elinu. Lidmašīnu sagaidīja ministra dēls Vadims. No lidostas tūliņ brauca uz vasarnīcu “pabeigt atvaļinājumu”.
15:00 ieskanējās telefons, un Inna pasauca vīratēvu pie telefona. Zvanīja KGB priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs: “Boris Karlovič, steidzīgi atbrauciet. Kalnu Karabahā sācies karš”.
16:00 Boriss Karlovičs uz Krjučkova zvanu devās uz savu ministriju. Kad ministrs jau sēdēja mašīnā, atskanēja vēl viens zvans, pēc kura valdības limuzīns brauca uz PSRS Aizsardzības ministriju.
Ap18:00 apspriedes laikā ar Jazovu un Krjučkovu ir pieņemts lēmums par ārkārtas stāvokļa ievešanu valstī. Tā Pugo nokļuvis starp sazvērniekiem.

19.augustā 5:00 Boriss Karlovičs Pugo devis Šilovam (Шилов) un Maskavas Valsts autoinspekcijas priekšniekam pavēli “nodrošināt ar VAI ekipāžām (apmēram 15-20 mašīnām) Maskavā ievedamo daļu kara tehnikas un personālsastāva pavadīšanu no Maskavas apvedceļa uz KPFSR Padomju Namu, Manēžas laukumu un citiem nozīmīgiem objektiem”.
9:00 Boriss Karlovičs vadīja PSRS Iekšlietu ministrijas galveno komiteju vadītāju apspriedi.
14:30 ministra pavēle Nr. 066 par nepieciešamību pakļauties GKČP pavēlām un sodiem par nepaklausību tika izsūtīta republiku iekšlietu ministrijām, apgabalu iekšlietu pārvaldēm un transporta milicijai.
16:00 Boriss Karlovičs Pugo ar biedriem parakstīja pavēli par ārkārtas stāvokļa ievešanu, pēc tam devās uz preses konferenci.
20.augustā 10:00 Pugo piedalījās GKČP sanāksmē, kur apsprieda KPFSR prezidenta (Jeļcina) “pretlikumīgos” dekrētus un pieņēma lēmumu par operatīvā štāba izveidošanu uz PSRS KGB, PSRS Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas bāzes, kura vadību uzdeva Baklanovam (Бакланов).
13:30 ministrs uz apspriedi Aizsardzības ministrijā nosūtīja savu pirmo vietnieku B.Gromovu (Б.Громов).
19:00 ministrs parakstīja šifrtelegramu uz vietām Nr. 937/1249 par atbildību par GKČP lēmumu nepildīšanu, kā arī šifrtelegramu Nr. 938/1250 KPFSR iekšlietu ministrijas mācību iestādēm, kas aizliedza tām pildīt Krievijas Iekšlietu ministrijas rīkojumus par kursantu sūtīšanu uz Maskavu”.
No 20:00 līdz 22:00 GKČP sēdē (pēc liecinieku liecībām) Pugo ir atbalstījis Krjučkova priekšlikumu uzbrukt KPFSR Padomju Namam.
Vakarā, kad GKČP locekļi tika jau arestēti, Pugo dēls aizbrauca uz ministriju pie tēva. Viņš bija darbā un nepavisam neizskatījās nomākts, pretēji, viņš bija lieliskā noskaņojumā.
No Vadima stāstījuma: “Tēvs bija lieliskā garastāvoklī, es pie viņa nosēdēju apmēram stundu, un viņš visu laiku runāja par kaut ko ļoti sadzīvisku. Mans stāvoklis droši vien bija tuvs hipnozei, bet es gandrīz noticēju, ka uz mūsu ģimeni notikušais nekādi neattiecas, noticēju tiktāl, ka atbraucis mājās kā idiots sāku pārliecināt mammu: atstādināšana – tas jau nav briesmīgi. Manā klātbūtnē tēvam piezvanīja pa “kremļovku”, un kāds – tēvs vārdu nenosauca – teica, ka par viņu sākta krimināllieta. Pēc tam uzzināju, ka tas bija pēdējais zvans pa specsakariem. Bet kad gāju projām, papus man iedeva tūkstoš rubļus, kas bija kabinetā, un teica: “Atdosi mātei par garāžu” un vēl pajokoja, ka varētu jau atdot pats – grūti jau nav. Tēvs atgriezās stundu pēc manis, abi ar mammu atnāca uz mūsu dzīvokli Riļejeva ielā (Рылеева) un teica, ka naktī būs arests”.
Pats par notiekošo (un gaidāmo arestu) atsaucās kā par lielu koncertprogrammu. Bet par sevi viņš teica, ka bijis ievilkts lielajā spēlē un ministra stāvoklis tādā situācijā ir kā šaha figūrai, ko vajadzības gadījumā noziedo.
No rīta pirms dēla braukšanas uz darbu paņēmis no viņa savu pistoli (par ko vēlāk ļoti nožēlojis Vadims). Vadims teica, ka tēvs ir sēdējis pie rakstāmgalda un kaut ko rakstījis. Vakarā gatavojušies svinēt ievērojamu dienu – vecāku laulības trīsdesmitgadi.
Kad dēls aizgājis, atskanējis telefona zvans. Zvanījis Krievijas KGB priekšsēdētājs Viktors Ivaņenko (Виктор Иваненко). Par šo sarunu Ivaņenko stāsta:

  • Boriss Karlovičs? Būsit mājās?
  • Jā, pēc kādas pauzes atbildējis ministrs.
  • Ja neiebilstat, mēs tūlīt piebrauksim? …

Par to, ko nelūgtie viesi ieraudzījuši ministra mājās, vēlāk kādā no teleinterviju kanāliem ‘Pilnīgi slepeni’ (Совершенно секретно), kas gatavoja raidījumu ‘Ģenerāļa Pugo liktenīgā kļūda’ stāstījis Viktors Ivaņenko”: “Šī ir viena no smagākajām atmiņām manā dzīvē: Pugo pirmsnāves krampjos gulēja uz gultas, bet iepretim pie citas gultas uz grīdas asins peļķē gulēja viņa sieva”.
Ministra sieva, Valentina Ivanovna Pugo mira slimnīcā pēc diennakts, nenākusi pie samaņas. Bet par to, ka no mājām viņa aizvesta vēl dzīva, dēls Vadims, tajā laikā KGB darbinieks, vedekla Inna un Valentinas Pugo tēvs uzzināja daudz vēlāk. Tobrīd visi svinēja demokrātijas uzvaru un eiforijā neturēja par vajadzīgu paziņot radiniekiem tādu “sīkumu”.
Borisu Pugo un viņa sievu lika kremēt bez lieka trokšņa. Pie tam ārpilsētā, gandrīz slepus. Bet arī pēc tam visu Maskavas kapsētu direktori atteicās nežēlastībā kritušo ministru apglabāt. Pīšļu urnas vēl ilgi stāvēja uz palodzes dēla dzīvoklī. Tikai pēc četriem mēnešiem pēc Borisa un Valentinas Pugo nāves viņu pīšļus nedeva zemei Trojekurovas (Троекуровском) kapsētā. Uz bērēm ieradās vien daži darba biedri, bet arī viņi neteica ne vārda.

NO TIESU-MEDICĪNISKĀS EKSPERTĪZES SLĒDZIENA:
1991.gada 22.augustā plkst. 9 no rīta Pugo, atrazdamies sava dzīvokļa guļamistabā, ir izšāvis no automātiskās 7,65 kalibra pistoles Valter RRK (Вальтер РРК) Nr. 218090-Е uz sievas labajiem deniņiem, pēc kam uzreiz iešāvis no šīs pistoles sev galvā. Šāvis ir pats Pugo. Bet kas viņu uz to mudinājis, ja iepriekšējā dienā viņš par pašnāvību nav domājis? Ministra dēls daudz stāstīja par sava tēva gandrīz muižniecisko goda izjūtu, cildenumu, pašnāvību izskaidrojot šādi:
Papum bija cildena dvēsele. Nošaujas arī bankrotētāji, bet tēvs tieši tādā situācijā – politiskā bankrotā – bija nokļuvis. Cits iemesls, kas tēvu uz šādu soli mudinājis, – tieksme pasargāt mani un citus tuviniekus no represijām – formālām vai morālām. Mūsu ģimene ir izgājusi caur 1939.gadu, un tēvs pārāk labi zināja, ka izrēķināšanās vai sods var trāpīt ne tikai viņa galvu. Visa tēva dzīve bija veltīta ne varas iekarošanai, bet mēģinājumam, varbūt misijai, kas dibinās tagad nīstajā komunistiskajā ideoloģijā, padarīt valsts dzīvi labāku. Viņš nekad nav gājis pret Gorbačovu. Es ne reizi esmu bijis liecinieks, ka tēvs ir aprāvis padotos, kas atļāvušies neatzinīgus, drīzāk familiārus izteikumus par prezidentu. Tiesa, pēdējā laikā viņš aizvien vairāk šaubījās par patreizējās politikas pareizību. Jo kurš gan, ja ne iekšlietu ministrs, zinātu par asinīm pielietajām republikām.
Pugo un viņa sieva ir atstājuši pirmsnāves zīmītes

Pugo:
Esmu izdarījis sev pilnīgi negaidītu kļūdu, kas līdzvērtīga noziegumam. Jā, tā ir kļūda, nevis apstiprinājums. Tagad zinu, ka kļūdījos cilvēkos, kuriem ļoti ticēju. Būtu briesmīgi, ja šis nesaprātības šļaksts atsauktos uz godīgu, bet ļoti grūtā situācijā nokļuvušu cilvēku likteņiem. Vienīgais attaisnojums notikušajam varētu būt tas, ka mūsu ļaudis saliedētos, lai beigtos pretstāvēšana. Tikai tā ir jānotiek.
Mīļie Vaģik, Eļika, Inna, mamma, Voloģa, Geta, Raja, piedodiet man. Tas viss ir kļūda! Visu dzīvi esmu dzīvojis godīgi.
Pugo sieva:
Mani dārgie! Dzīvot vairs nespēju. Nenosodiet mūs. Parūpējieties par vectēvu. Mamma.

(Пуго:
Совершил совершенно неожиданную для себя ошибку, равноценную преступлению. Да, это ошибка, а не утверждение. Знаю теперь, что обманулся в людях, которым очень верил. Страшно, если этот всплеск неразумности отразится на судьбах честных, но оказавшихся в очень трудном положении людей. Единственное оправдание происшедшему могло бы быть в том, что наши люди сплотились бы, чтобы ушла конфронтация. Только так и должно быть.
Милые Вадик, Элика, Инна, мама, Володя, Гета, Рая, простите меня. Все это ошибка! Жил я честно всю жизнь.
Жена Пуго:
Дорогие мои! Жить больше не могу. Не судите нас. Позаботьтесь о деде. Мама.
Для следствия, которое было официально назначено, ничего странным не показалось. Человек сам признается, что совершил ошибку и жить не может? Признается. Жена решает не оставлять мужа в тяжелую минуту? Решает. Выбрали смерть? Бывает и такое. Дело закрыто. Но это самоубийство оказалось только первым сигналом в череде других смертей.)

GKČP atbalstītājs V.Krasovskis par dienām pēc 19.augusta ir personīgajā dienasgrāmatā pierakstījis šādi:
Valstī ir sākušies GKČP atbalstītāju aresti. B.K.Pugo ir nošāvies. Uz dienas beigām paziņoja par armijas ģenerāļa V.I.Vareņņikova arestu.

23.augusts. Uz KPFSR sesiju atvilkts Gorbačovs. Viņš tur izskatās pazemojoši. Mēģinājums izrādīt sevi deputātu priekšā kā lielu mocekli neizdodas. Jeļcins, lai “cietēju” piebeigtu līdz galam, piespiež Gorbačovu nolasīt kāda pierakstu Ministru kabinetā 19.augusta sēdē Pavlova vadībā, kurā gandrīz visi sēdes dalībnieki izteikušies par atbalstu GKČP. Gorbačovs nolasa. Zāles reakcija atbilstoša. Jeļcinam izrāde izdevusies. Gorbačovs krīt ceļos. Iznākumā Gorbačovs kā Savienības prezidents ir palicis bez sava parlamenta, partijas un tautas, viņš izskatās pēc izstumtā. Visi redz, ka viņu priekšā ir atkritējs, no kura novērsušies un atteikušies visi tautieši. Vai tad tā nav tiesa, nav sods? Pietiekami arī bez pēcnācēju tiesāšanas. Tā ir notikusi šodien ar Jeļcina palīdzību.
Gorbačova acu priekšā Jeļcins paraksta Dekrētu par Krievijas kompartijas darbības apturēšanu.
PSKP ģenseks neizteic ne vārdu pašu izslavinājušās partijas aizstāvībai. Viņš tikai, stāvēdams uz tribīnes, sola masveidīgu atriebību saviem noraidītājiem, kuru ir miljoni.
Bet PSRS Augstākā Padome ir bezdarbībā. Bruņotajos Spēkos sākušās pārbīdes. No amata atcelts Ģenerālštāba priekšnieks armijas ģenerālis M.A.Moisejevs (М.А.Моисеев), par aizsardzības ministru iecelts bijušais Gaisa karaspēka Galvenais komandieris armijas ģenerālpulkvedis E.I.Šapošņikovs (Е.И.Шапошников), par Ģenerālštāba priekšnieku armijas ģenerālis V.N.Lobovs (В.Н.Лобов). Runā par pakāpes ‘armijas ģenerālis’ piešķiršanu KPFSR aizsardzības ministram Kobecam (Кобец) un ģenerāļa pakāpi A.V.Ruckim (А.В.Руцкому). Krievijas parlaments nepaliek parādā saviem aizstāvjiem.

24.augusts. Prezidenta M.Gorbačova dekrēts par PSKP atlaišanu. Tā Ģenerālsekretāra loma PSKP bojā ejā ir izpildīta, rindā ir PSRS. PSKP viņš apsūdzēja valsts apvērsumā. Partijas īpašums tiek konfiscēts. Tās arhīvs tiek nodots Krievijas Valdībai. Savienība sabrūk. Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahstānas kongresos un sesijās tiek pasludinātas valstu ar pašu aizsardzības struktūrām suverenitātes.
Valstī ir terora pazīmes. 19.augusts tam ir labs iegansts. Bet valsts ekonomiskās dzīves jautājumi netiek lemti.

25.augusts. Galvenajā pārvaldē (главкомат) ieradies jaunais Virspavēlnieks aviācijas ģenerālpulkvedis Viktors Aļeksejevičs Prudņikovs (Виктор Алексеевич Прудников). No amata atcelti armijas ģenerālis I.M.Tretjaks (И.М.Третьяк), ģenerālpulkveži V.V.Ļitvinovs, I.M.Maļcevs, N.M.Boiko (В.В.Литвинов, И.М.Мальцев, Н.М.Бойко).
20:00 mūs sasauca jaunais virspavēlnieks, deva norādījumus par darbību patreizējos apstākļos. Lūdza nepieļaut šķelšanos virsnieku vidē. Brīdināja, ka kara padomes locekļiem vēl ir priekšā iztiesāšana.
Mans atvaļinājums pārtraukts, tagad uz visiem laikiem. Ir paziņots par maršala S.F.Ahromejeva (С.Ф.Ахромеев) pašnāvību. Beigusies nedēļa, kas apvērsa pasauli. Ahromejeva nāve izskatījās dīvaina, traki dīvaina.

“Pugo radīja ārkārtīgi precīza un kārtīga cilvēka iespaidu, tomēr nedaudz nervoza un galēji jutīga pret to partijas varas orgānu, kurus viņš pārstāvēja, lomas mazināšanos”, liecināja Rojs Medveģevs par savu pazīšanos ar Pugo 1989.gada vasarā.

https://quickloto.ru/hobby/kak-eto-bylo-poslednii-den-zhizni-b-k-pugo/

BIJUŠAIS ČEKISTS VADIMS PUGO IZVĒRŠ BIZNESU LATVIJĀ. Kompromat.lv

Vadims Pugo. Ekrānkopija no Facebook

Bijušais LPSR KGB darbinieks, leģendārā gākāčēpista dēls Vadims Pugo attīsta Latvijā uzņēmējdarbību, kas saistīta ar nekustamā īpašuma nomāšanu un pārvaldīšanu. Krievijā – specializējas uz darījumiem ar Ķīnu.

Šogad bēdīgi slavenā padomju politiskā darbinieka Borisa Pugo dēls Krievijas Federācijas pilsonis Vadims Pugo ir paplašinājis savu pārstāvniecību Latvijā. Pēc Сreditweb.lv ziņām viņš ir kļuvis par kapitāla daļas – 50% – īpašnieku Latvijas SIA ‘PALMA GROUP’. Viņa partnere ir Iljana Jeresjko (Иляна Ересько)…
Krievijā Vadims Pugo ieņem kompānijas ‘Арсенал’ novērošanas padomes priekšsēdētāja amatu. Šīs firmas stratēģiskais partneris, kā ziņots korporatīvajā lapā ‘FIDELITY worldwide investment’, iekļauts Ķīnas Tautas Republikas TOP-20 sarakstā.
Interesanti, ka šā gada augustā Latvijas policija ir veikusi vērienīgu operāciju, kuras gaitā Rīgā un tās apkārtnē ir aizturēti vairāk kā simts Ķīnas pilsoņi. Kā ziņots, šis noziedzīgais grupējums ir izkrāpis Ķīnas iedzīvotājiem vairāk kā 2 milj. eiro…

https://www.kompromat.lv/item.php?docid=readn&id=8936

No ‘KĀ ASV VĒSTNIEKS VADĪJA PERESTROIKU’. Igors Iļjinskis, 2017

No 1990.gada novembra vidus iekšpolitikas tonalitāte mainījās: Gorbačovs sāka rīkoties cietāk. Šā mēneša pirmajā pusē PSRS iekšlietu ministrijas karaspēks ieņēma Gosizdata tipogrāfijas ēku Rīgā. Par cilvēku, kurš izdevis pavēli šai akcijai, nosauca Borisu Pugo, PSRS iekšlietu ministru. Gorbačovs klusēja, bet visi saprata, ka bez viņa piekrišanas Pugo uz tādu soli neizšķirtos…
No 1991.gada janvāra otrās nedēļas Gorbačovs sāka spiest Lietuvu skrūvspīlēs. 10.janvārī viņš izdeva dekrētu, kurā Lietuvas Augstākā Padome tika apsūdzēta PSRS konstitūcijas pārkāpumā un kapitālisma atdzemdināšanas tieksmē. Gorbačovs prasīja atcelt visus Lietuvas Augstākās Padomes pieņemtos likumus. 11.janvārī padomju karaspēks sāka ieņemt Lietuvas preses centra un Lietuvas drošības dienestu ēkas.
13.janvāra naktī KGB specvienība Alfa gāja uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim un to sagrāba. Tika nogalināts ne mazums civilpersonu, simtiem ievainoti. Tika gatavots uzbrukums parlamentam. Līdz šim brīdim atceros to spriegumu, kas tajā dienā izcēlās sabiedrībā. Visi runāja tikai par šo notikumu un visu lūpās bija viens un tas pats jautājums: “Kurš pavēlēja?” Lai gan atbilde bija tā kā skaidra: “Galvenais komandieris. Bez viņa ziņas neviens virsnieks nepavēlēs pacelt ieroci pret savas valsts pilsoņiem. Tas ir Gorbačovs”. Un kad mēs dzirdējām Gorbačova vārdus, ka viņš tādu pavēli nav devis, ka viņš par notikušo dzirdējis nakts vidū, neviens viņam neticēja. Bija skaidrs, ka viņš vai nu baidās teikt patiesību un melo, vai militāristi un KGB ir izgājuši ārpus viņa kontroles. Gan viens, gan otrs runāja viņam par sliktu. Viņa autoritāte kusa.
Aprakstot šo notikumu Metloks ir atzīmējis savā dienasgrāmatā:
“Kāpēc tā? Vai Gorbačovs nespētu saņemt cietu Federācijas Padomes atbalstu tādai akcijai? Tādas militāras akcijas sākšana ož vai nu pēc briesmīgas divkosības, vai (tas ir ticams?) ka lēmumu pieņēma ne Gorbačovs, un notikumi ir izgājuši ārpus viņa kontroles. Vai lielākā daļa no tā ir bijusi plānota iepriekš?
Vai Ševardnadze atvaļinoties (ar runu) varēja zināt par šiem plāniem? Bet ja tā, tad kāpēc viņš turpināja strādāt, kad tas notika?” (Мэтлок, Дж. Ф. (2003) Смерть империи : взгляд америк. посла на распад Совет. Союза / пер. с англ. Т. Кудрявцевой и В. Мисюченко. М. : Рудомино. 381.lpp.)

Tiešām, briesmīga divkosība. Viņa plānots notikums.
Domāju, ka šajā gadījumā Metloka izbrīns ir patiess. Par sazvērestību viņš tāpat kā visa viņa (Amerikas) priekšniecība nezināja. Nevienam jau nebija jāzina, neraugoties, ka Jakovļevs bija uz CIP “āķa”.
Ko viņš varēja ziņot saviem šefiem pašā sazvērestības sākumā? Ka augstākajā vadībā ir triju radikāli noskaņotu cilvēku grupa, kas grib pārveidot PSRS ekonomiku “sociālisma ietvaros”, kā runāja Gorbačovs? Tas nebija noslēpums, jo šis mērķis bija nosprausts oficiāli, partijas kongresos un plēnumos. Cik tālu perestroikā ies Gorbačovs, vai viņš izšķirsies par politiskām pārmaiņām, ilgi nebija zināms.
Jakovļeva kā “kurmja” uzdevums bija tieši soli pēc soļa pastumt Gorbačovu uz šādām pārmaiņām. Bet kad ekonomika pārgāja uz tirgus attiecībām (lai arī šķietamām…), kad tika ieviests privātīpašums, kļuva pavisam skaidrs, ka sekos pārmaiņas politiskajā sistēmā.
Varas monopola atņemšana Padomju Savienības kompartijai, jauna augstākās politiskās varas laukuma – prezidentūras institūcijas – ieviešana pilnībā atbilda perestroikas stratēģijai, kuras pamatā bija “diktāta” idejas un Jakovļeva piezīmju “Politiskās attīstības imperatīvi” Gorbačova vārdā.
Un arī tas nebija nekāds noslēpums. Šķita, ka viss notiek dabiski, pats no sevis. Jukas sabiedrības prātos un dzīvē tādu īstenības uztveri veicināja. Lai gan īstenībā notikumi attīstījās gultnē, ko veidoja Jakovļeva ieceres dzelzsbetons. Domājams, strīdos ar Gorbačovu, kuram reizi pēc reizes nācās piekāpties Jakovļeva prātojumu loģikai, jo te vienā te otrā te trešā jomā pārmaiņas ekonomikā jau pārgāja neatgriezeniskuma līniju, un pretoties tām bija tikpat muļķīgi kā mēģināt pierādīt, ka Sibīrijā ziemā nav sals. Izbrīnu un pārsteigumu, ko no daudzajām vienpusīgām piekāpšanām nudien piedzīvoja Reigans, Bušs un Beikers, viņi pieskaitīja Gorbačova “jaunajai domāšanai” un “zvaigžņu slimībai”. Par viņa naivumu, manuprāt, viņi savā starpā pasmaidīja.

Vienā vārdā, Gorbačovs nereti bija (PSRS) nodevējs neapzināti jeb ne pēc paša gribas. Tomēr nekad neaizmirsa, ka viņš šajā “komandā” ir cilvēks numur 1; ka viss galu galā notiek pēc viņa gribas, bet galvenais, kamēr pie varas, pie “stūres” ir viņš.

“Viļņas notikumu dienās vēl augstāk pacēlās Jeļcina politiskā zvaigzne. Viņš paziņoja, ka iestājas diktatūra, par kuru runāja Ševardnadze, atklāti dodot mājienu uz Gorbačovu, kurš traucē veikt demokrātiskas reformas.”

Sakarā ar Viļņas notikumiem Bušs nosūtīja Gorbačovam vēstuli, kurā, kā raksta Metloks, bija iezīmēti soļi,

“kādus nāksies spert ASV prezidentam, ja Baltijas valstīs turpinās lietot spēku.” Vēstules tekstu
vēstniecība saņēma pirms pašas 23.janvāra pusnakts (Metloks, 393.lpp.).”

Nākamā rītā Metloks vērsās ar lūgumu tikties ar Gorbačovu vēstules iesniegšanai. 25.janvārī Gorbačovs Metloku pieņēma. Tikšanās laikā klāt bija tikai Gorbačova palīgs Čerņajevs. Pēc domu apmaiņas Gorbačovs teica:

“Mēģiniet palīdzēt savam prezidentam saprast, ka mēs esam uz pilsoņu kara robežas. Mana kā prezidenta galvenais uzdevums ir to novērst”, raksta Metloks – Ka brīžiem viņam nāksies darīt to, kas varētu šķist neizskaidrojams. Ka ir jāgaida posms, kad vajadzēs “mest cilpas te turp, te šurp” ” (395-396.lpp.).

Gorbačovs uzsvēra, ka viņš nav kāda ķīlnieks, ka viņam ir grūti sadarboties ar Jeļcinu; ka viņš turpinās rīkoties kā solījis. Ka galvenā viņa vēlēšanās ir sakārtot mājās visu tā, lai radikālas pārmaiņas nepavadītu vardarbības akti, un ka viņš nekad neatkāpsies no paša uzstādītajiem mērķiem. (Lūk, būtība! “Paša uzstādītie mērķi”! – Iļjins). Stāvoklis tiešām bija “ak vai”.

20.janvārī Maskavā bija notikusi visu laiku lielākā demonstrācija, ko organizēja kustība ‘Demokrātiskā Krievija’; ielās izgāja vairāk kā 300 tūkstoši cilvēku. Viņi protestēja pret vardarbību Lietuvā un Latvijā, prasīja Gorbačova atlaišanu…

Šādu prātojumu gaitā Gorbačovam nevarēja neienākt prātā doma sena patiesība: ja nespēj pretoties situācijai, stājies norises priekšgalā. Un kāpēc gan viņam slepus netikties ar Krjučkovu un neteikt (pafantazēsim):

“Vladimir Aļeksandrovič, ir bezizejas situācija. Ir jāievieš ārkārtas stāvoklis. Bet pats es to izdarīt nevaru: uz visiem laikiem zaudēšu respektu Rietumu, ASV acīs. Bet man ar šitiem… (pauze) jebkurā gadījumā nāksies sadarboties. Un arī tauta satrakosies. Var sākties pilsoņu karš.

Bet ja nu uzrīkojam izrādi? Janajeva, Pugo, Pavlova, Jazova un daudzu citu noskaņojums man ir zināms. Viņi izies uz sazvērestību, ja pie tās organizācijas ķersities jūs. Es aiziešu atvaļinājumā. Jūs paziņosit, ka esmu saslimis, nevaru pildīt prezidenta pienākumus. Kas zina: vai es atpūšos, vai esmu ļoti slims un ārstējos? Formāli prezidenta pienākumus sāks pildīt Janajevs – godkārs puisis, viņš neatteiksies. Protams, nāksies vērsties pie tautas, skaidrot kas un kā… Būs jāieved Maskavā, citās lielajās pilsētās karaspēks. Bet – bez asinīm!.. Bet pēc tam. Izdomājiet sīkumus tālākajam. Galvenais – pēc kāda laika jūs atgriezīsit man varu, un es – dodu goda vārdu! – atradīšu pareizo skaidrojumu jūsu rīcībai, pateikšos kā varēdams. Jūs būsit tautas varoņi. Bet es piekoriģēšu pārmaiņu kursu ņemot vērā, ko būsit teikuši jūs, Ļigačovs un citi īstenie komunisti. Goda vārds. Aicinu jūs uz šādu soli. Tikai – viens nepārkāpjams solījums no manas un jūsu puses – neviens cilvēks izņemot mūs abus nekad neuzzina par mūsu tikšanos un mūsu sarunu.”

Pieņemsim, ka uz to viņi izgāja. Vai Krjučkovs noticēja Gorbačovam? Pilnīgi iespējams. Jo viņš kārtni sūtīja viņam zīmītes par to, ka stāvoklis ekonomikā un valsts iedzīvotāju noskaņojums kļūst aizvien sliktāks, bet juta, ka Gorbačovs patiesību zināt nevēlas. Krjučkovs bija divas reizes īpaši ticies ar Gorbačovu, bija darījis zināmu, ka Jakovļevs ir uz amerikāņu “āķa” jau no tā laika, kad bija PSRS vēstnieks Kanādā, un vēl agrāk – no 1958.gada, kad stažējās ASV Kolumbijas universitātē. Jo 1990.gada rudenī Gorbačovs bija tā kā pagriezis “pa kreisi”. 1991.gada janvārī ar spēku tika ieņemts televīzijas tornis Viļņā… Bija ievedis karaspēku Maskavā. Šķita, ka tūlīt tūlīt ievedīs tiešu prezidenta varu “niķīgajās” republikās un Krievijas apgabalos. Gorbačovs zināja, ka iedzīvotāju vairākumam viņa “perestroika ir apriebusies”, ka vienkāršie ļaudis viņu neieredz un gaidīt gaida, kad viņu nometīs no visiem amatiem. Varbūt Gorbačovam ir kaut kas pielecis, ka viņš paraudzījies uz īstenību ar skaidru skatu?.. Kāpēc nenoticēt?..

Interesanti, ka dažās grāmatās un atmiņās “valsts apvērsuma gatavošana” ir aprakstīta sīkumos, kā to ir darījis arī Metloks. Bet Krjučkovs savā grāmatā ‘Personīgā lieta’ tiešām GKČP pat nepiemin. Un Gorbačovs tiešām par puču runā tikai tādā ziņā, ka tas pielika punktu perestroikai.

GKČP kritiķi uzsver, ka visi puča dalībnieki it kā bijuši negudri, bezgribas cilvēki, dzērāji (Pavlovs, Janajevs) un visu tādā garā, un tāpēc nav pratuši sazvērestību sagatavot labi, nav izlēmuši izmantot saviem mērķiem karaspēku un miliciju. Bet vai tā ir?

Lūk, Krjučkovs. Līdz iecelšanai KGB priekšsēdētāja amatā viņš vadīja Ārējās izlūkošanas dienestu, kas bija spēcīgākais pasaulē. Pārliecināt, ka izlūkošanā darbojās gudri cilvēki, nozīmētu lauzties atvērtās durvīs. Milzīgo spiegu tīklu vadīja ne mazāk gudri cilvēki, kas spēja pīt neskaitāmu spiegošanas operāciju tīklus. Sastādīt “apvērsuma” plānu Krjučkovam nebija grūti. Krjučkovas spējas augstu vērtēja pats Gorbačovs. Jo taču viņš viņu ieteica PSRS KGB priekšsēdētāja amatam!..

Metloks raksta:

“Ceturtajā augustā Gorbačovs aizbrauca no Maskavas atpūsties Krimā. Krjučkovs tūliņ nosūtīja nelielu komandu uz KGB konspiratīvu dzīvokli Piemaskavas ciematā Maškino, lai izstrādā ārkārtas stāvokļa ievešanas plānus. Bet kad šī komanda 8.augustā ziņoja Krjučkovam, ka situācija tādu nepieciešamību neuzrāda, KGB priekšsēdētājs iebilda, ka kavēties nedrīkst, jo pēc Savienības līguma parakstīšanas tādu ārkārtējo stāvokli ievest vairs nevarēs.”

Un Krjučkovs nosūtīja komandu atpakaļ uz Maškino, lai turpina strādāt pie plāna. Pie tam viņš vienam no KGB darbiniekiem un komandas līdzstrādniekiem, Aleksejam Jegorovam, teica, ka ārkārtas stāvokli nāksies ievest bez Gorbačova, jo viņš psīholoģiski nespēj tikt galā ar situāciju.
Piektdienas rītā, 16.augustā, Ārkārtas stāvokļa valsts komitejas izveidošanas un ārkārtas stāvokļa ieviešanas valstī paziņošanas projekti nogūlās uz Krjučkova galda. Viņš tūliņ deva norādījumu savam vietniekam nosūtīt uz Krimu tehniķus, lai atslēdz Gorbačovam sakarus. Tomēr visa sazvērestība sastāvēja tikai no plāniem. Un vairākas izšķirošas personas vēl nebija iesaistītas” (Metloks, 2003, 490-491).

No pratināšanas, ko pēc “apvērsuma” veica Krievijas Ģenerālprokurors, ir zināms, ka tikai 17.augustā (divas dienas pirms Gorbačova atgriešanās no atvaļinājuma!) Krjučkovs ir uz KGB pirti Maskavā uzaicinājis premjerministru Pavlovu, aizsardzības ministru Jazovu, Gorbačova aparāta vadītāju Bolģinu, PSKP CK sekretārus Baklanovu un Šeņinu.
Metloks raksta:

“Krjučkovs lika priekšā izveidot komiteju, kas ievedīs valstī ārkārtas stāvokli un pēc tam nosūtīs delegāciju pie Gorbačova, lai saņemtu viņa atbalstu, bet ja tas atteiksies, izolēt viņu Krimā un paziņot, ka viņš vairs vadīt valsti nespēj. Par pienākumu izpildītāju kļūs Janajevs, pēc tam Lukjanovs sasauks Augstāko Padomi un to padarīs likumīgu” (turpat, 492).

Paradoksāli, bet fakts: tajā brīdī par sazvērestības plānu vēl nezināja PSRS iekšlietu ministrs Pugo, PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Lukjanovs un PSRS viceprezidents Janajevs, kuru piedalīšanās sazvērestībā to darīja kaut cik likumīgu.
1991.gada 18.augustā “apvērsuma” priekšvakarā uz Forosu uz sarunām ar Gorbačovu izlidoja grupa Bolģina, Baklanova, Šeņina un ģenerāļa Vareņņikova sastāvā. Teiksim skaidri, ne pašas autoritatīvākās personas no sazvērniekiem uz pārrunām ar Gorbačovu. Janajevs, Krjučkovs, Pavlovs, Pugo palika Maskavā. Pie kam Janajevs vēl nebija devis piekrišanu kļūt par personu numur 1 sazvērestībā, bet Lukjanovs un ārlietu ministrs Bessmertnihs cieti atteicās iekļauties grupā.

GKČP delegācija pūlējās pārliecināt Gorbačovu par nepieciešamību ievest ārkārtas stāvokli, uz laiku nodot pilnvaras viceprezidentam, bet Gorbačovs nepiekrita atbalstīt GKČP un sūtņus izvadīja. Politika vienmēr ir spēle. “Viltus”.

Man ir grūti iedomāties, ka ārkārtas stāvokļa ievešana, un jo vairāk “valsts apvērsums” ticis gatavots tik nenopietni. Bet ja viss notika tieši tā, tad tāda izpratne runā par labu manai versijai: Krjučkovs spēlēja savu lomu, ko izdomājis Gorbačovs, bet Gorbačovs spēlēja savu, bet ne tādu, kādu bija uzzīmējis Krjučkovam viņu slepenās tikšanās laikā. Viņš Krjučkovu piekrāpa. Un tāpēc pēdējais savā grāmatā ‘Personīgā lieta’ par GKČP klusē – kauns atzīties, ka viņu kā puišeli apveda ap pirkstu.

GKČP pastāvēja 72 stundas. Pa to laiku padomju sabiedrība krasi polarizējās. Ja gākāčēpisti būtu rīkojušies izlēmīgi un nežēlīgi, ievest ārkārtas stāvokli būtu izdevies, galvenos padomju valsts grāvējus neitralizēt, GKČP pusē nostātos jauni spēki, lai gan tā kā tā ievērojami lielākā daļa iedzīvotāju, Azerbaidžānas, Uzbekistānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas, Baltkrievijas, daudzu Krievijas apgabalu, ЛДПР vadītāju un, protams, visu republiku komunistu lielākā daļa GKČP dekrētu numur 1 atbalstīja…

Ильинский Игорь

https://cyberleninka.ru/article/n/kak-posol-ssha-metlok-upravlyal-perestroykoy

PISTOLE UZ NAKTSSKAPĪŠA. PSRS IEKŠLIETU MINISTRA PUGO UN VIŅA SIEVAS NĀVES NOSLĒPUMS. Kirils Bakejevs

… Pēc kolēģu atmiņām Pugo ir katrā amatā strādājis ar galēju pašatdevi. Bet vienā traģiskā brīdī viss ir aizgājis nepareizi. Ne tikai viņam, bet visai Padomju Savienībai.

Dzimis Kaļiņinas (Tveras) pilsētā partijas darbinieka, oktobra revolūcijas un pilsoņu kara dalībnieka, latviešu strēlnieka Kārļa Jāņa dēla Pugo ģimenē. (Tēvs bijis revolūcijas un Pilsoņu kara dalībnieks, sarkanais “latviešu strēlnieks” pagrīdnieks, 1930-ajos strādājis Maskavā NKVD, 1940-o beigās par kompartijas Rīgas pilsētas pirmo sekretāru) (Pēc kara,) 1940-o gadu beigās ģimene atgriezusies Rīgā.
Latviešu valodu Boriss pratis, tomēr runājis paslikti. Galvenā viņam bijusi krievu valoda – bērnību pavadījis Krievijā. Tomēr skolā mācījies labi un pēc tās iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā, kuru beidzis 1960.gadā. Tur iepazinies ar nākošo sievu Valentinu. Pēc institūta devies strādāt pēc specialitātes uz Rīgas Elektromašīnu rūpnīcu, visai ātri kļuvis tur par komjaunatnes sekretāru. Pēc kāda laika nokļūst komjaunatnes rajona komitejā, kur sākas viņa “aparatčika” karjera. Uz 1975.g. pamazām nonāk līdz Latvijas kompartijas centrālkomitejas Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra amatam.
Sankt-Pēterburgas valsts universitātes Krievijas jaunākās vēstures katedras profesors Matvejs Polinovs:

“Tad Boriss Karlovičs sāk strādāt Latvijas PSR KGB orgānos. Viņam uzticas Andropovs, par viņu uzzina arī PSKP CK ģenerālsekretārs Leonids Brežņevs. Visumā, Pugo ir no tiem, ko mēdz saukt par jaunajiem censoņiem. Andropovs veicina Pugo iecelšanu par LPSR KGB priekšsēdētāju. Tā viņš kļūst par PSKP augstāko partijas orgānu ielikteni. 1984.gadā viņš ieņem LPSR kompartijas pirmā sekretāra amatu, tas ir ārkārtīgi svarīgs postenis”.

1980-o gadu beigās viņš ir jau Maskavā: ieņem dažādus amatus PSKP Centrālkomitejā. Kadru pārbīdes iznākumā, ko veica PSKP CK ģenerālsekretārs un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, Pugo 1990.gada beigās kļūst par Padomju Savienības iekšlietu ministru.
Boriss Karlovičs tiešām tiek uzskatīts par vienu no PSRS prezidentam tuvākajiem ministriem. Tas ir dabiski: citu cilvēku Gorbačovs uz izšķirošo Savienības iekšlietu ministra amatu nekad neizvirzītu.

Un jau deviņus mēnešus pēc iecelšanas Pugo kopā ar citiem tuvākajiem Gorbačova līdzgaitniekiem iekļūst PSRS Ārkārtas stāvokļa valsts komitejas (GKČP) sastāvā, kas formāli atcēla no amata PSRS prezidentu un uzņēmās visu atbildību par stāvokli valstī. Pugo laikabiedri stāsta, ka viņš ir bijis patiesi pārliecināts, ka ārpus kontroles izgājusī perestroika draud ar PSRS sadalīšanos, jo redzējis pie kā noveduši tās pirmie rezultāti Latvijā – pie nacionālistisku un separātisku noskaņojumu pieauguma. Matvejs Polinovs pieļauj, ka vēlme pagriezt atpakaļ šīs norises ir mudinājusi Pugo pievienoties GKČP.
Šis vēstures zinātņu doktors ir atzīmējis:

“Varam vien pateikt, ka Boriss Karlovičs nebija GKČP centrālā figūra un aktīvi tās veidošanā nepiedalījās. Tomēr viņš tāpat kā pārējie dalībnieki redzēja, ka jaunais savienības līgums kļūs par dokumentu, kas novedīs pie PSRS sadalīšanās. Ir droši zināms, ka līdz 1991.gada 18.augusta vakaram Pugo nebija iesaistīts GKČP veidošanā. Tajās dienās viņš bija atvaļinājumā Krimā. Uz Maskavu viņu izsauca PSRS KGB priekšsēdētājs Krjučkovs un ieteica iekļauties GKČP sastāvā. Pugo piekrita, jo uzskatīja, ka ir jāarestē Jeļcins un radikālākie demokrāti. Bet GKČP tomēr nekādus nopietnus pasākumus neveica, kas galu galā noveda pie komitejas pašatlaišanās un zaudējuma cīņā par varu”.

Pēc GKČP izgāšanās PSRS Ģenerālprokuratūra 1991.g. 21.augustā ierosina krimināllietu sakarā ar valsts apvērsuma mēģinājumu. Tajā pašā dienā arestēt Pugo ierodas KPFSR KGB priekšsēdētājs Viktors Ivaņenko un vēl dažas amatpersonas.

Bijušā iekšlietu ministra dzīvoklī viņi atrod divus ķermeņus – paša Borisa Pugo un viņa sievas – ar ievainojumiem galvā. Starp citu, izrādījies, ka Valentina Pugo ir vēl dzīva, viņu tūlīt aizved uz slimnīcu, tomēr viņa nākošā dienā mirst.
Borisa Pugo nāve ir izskatījusies kā pašnāvība, presē vēlāk parādījās laulāto pirmsnāves zīmītes. Bet drīz daudzi sāka šaubīties, un parādījās versija par pašnāvības inscenējumu. Šaubas ir arī Matvejam Polinovam.

“Līdz šim brīdim nav iespējams ticami atbildēt, kas tas bija – pašnāvība vai labi sagatavota slepkavība. Iemeslu šaubām ir daudz. Piemēram, fakts, ka pistole, no kuras nošāvies pats Pugo, ir atradusies uz naktsskapīša. Kā tas iespējams?” – teicis Polinovs.

Starp citu, divus gadus pēc traģiskā notikuma, atsaucoties uz Borisa Karloviča dēlu, tika ziņots, ka pistoli uz naktsskapīša nolicis 90-gadīgais sievastēvs: “Vectēvs paņēma no tēva pistoli un nolika to uz naktsskapīša. Un mēnesi pēc tam nevienam neteica – baidījās”. Vai bija tā vai citādi, tagad vairs jautāt nav kam…

LITERATŪRAS SARAKSTS
Александр Яковлев. Перестройка: 1985-1991: неизданное, малоизвестное, забытое (2008) / сост. А. А. Яковлев. М. : Междунар. фонд «Демократия». 867 с.
Главный противник: Документы американской внешней политики и стратегии 1945-1950 гг. (2006) : пер. с англ. / сост. и автор вступ. статьи И. М. Ильинский. М. : Издательство Московского гуманитарного университета. 504 с.
Горбачев, М. С. (1992) Декабрь-91. Моя позиция. М. : Новости. 224 с.
Заседание Государственного совета СССР. 25 ноября 1991 года. Запись сделана А. С. Черняевым со слов М. С. Горбачева [Электронный ресурс] // Международный Фонд социально-экономических и политологических исследований (Горбачев-Фонд). URL: http://www.gorby.ru/ userfiles/file/1991_25_11_gossovet.pdf (дата обращения: 01.02.2017).
Мэтлок, Дж. Ф. (2003) Смерть империи : взгляд америк. посла на распад Совет. Союза / пер. с англ. Т. Кудрявцевой и В. Мисюченко. М. : Рудомино. 579 с.
Правда (1989). 26 декабря.
Черняев, А. С. (1997) 1991 год: Дневник помощника президента СССР. М. : ТЕРРА; Республика. 336 с.
Шеварднадзе, Э. (2009) Когда рухнул железный занавес. Встречи и воспоминания / пер. с нем. Г. Леоновой. М. : Европа. 426 с.
Яковлев, А. Н. (1994) Горькая чаша. Большевизм и Реформация России. Ярославль : Верх.-Волж. кн. изд-во. 464 с.
Яковлев, А. Н. (2009) Избранные интервью: 1992-2005 / сост. А. А. Яковлев. М. : МФД. 480 с.
ATSAUCES
Aleksandr Iakovlev. Perestroika: 1985-1991: neizdannoe, maloizvestnoe, zabytoe (2008), comp. A. A. Iakovlev. Moscow, Mezhdunar. fond «Demokratiia». 867 p. (In Russ.).
Glavnyi protivnik: Dokumenty amerikanskoi vneshnei politiki i strategii 1945-1950 gg. (2006), trasl. by Engl., I. M. Il’inskii (ed). Moscow, Izdatel’stvo Moskovskogo gumanitarnogo universiteta. 504 p. (In Russ.).
Gorbachev, M. S. (1992) Dekabr’-91. Moia pozitsiia. Moscow, Novosti. 224 p. (In Russ.).
Zasedanie Gosudarstvennogo soveta SSSR. 25 noiabria 1991 goda. Zapis’ sdelana A. S. Cherniae-vym so slov M. S. Gorbacheva. Mezhdunarodnyi Fond sotsial’no-ekonomicheskikh i politologich-eskikh issledovanii (Gorbachev-Fond), [online] Available at: http://www.gorby.ru/userfiles/file/ 1991_25_11__gossovet.pdf (access date: 01.02.2017). (In Russ.).
Metlok, Dzh. F. (2003) Smert’ imperii: vzgliad amerik. posla na raspad Sovet. Soiuza, transl. by Engl. by T. Kudriavtseva and V. Misiuchenko. Moscow, Rudomino. 579 p. (In Russ.).
Pravda (1989). December 26. (In Russ.).
Cherniaev, A. S. (1997) 1991 god: Dnevnik pomoshchnika prezidenta SSSR. Moscow, TERRA; Respublika. 336 p. (In Russ.).
Shevardnadze, E. (2009) Kogda rukhnul zheleznyi zanaves. Vstrechi i vospominaniia, transl. by Germ. by G. Leonova. Moscow, Evropa. 426 p. (In Russ.).
Iakovlev, A. N. (1994) Gor’kaia chasha. Bol’shevizm i Reformatsiia Rossii. Iaroslavl’, Verkh.-Volzh. kn. izd-vo. 464 p. (In Russ.).
Iakovlev, A. N. (2009) Izbrannye interv’iu: 1992-2005, comp. A. A. Iakovlev. Moscow, MFD. 480 p.

Submission date: 09.02.2017.
Ильинский Игорь Михайлович — доктор философских наук, профессор. Адрес: 111395, Россия, г. Москва, ул. Юности, д. 5. Тел.: +7 (499) 374-78-78. Эл. адрес: ord@mosgu.ru
Ilinskiy Igor Mikhailovich, Doctor of Philosophy, Professor. Postal address: 5 Yunosti St., Moscow, Russian Federation111395. Tel.: +7 (499) 374-78-78. E-mail: ord@mosgu.ru

===================
NOŠĀVĀS VAI NOŠĀVA? VIENA NO HUNTAS VADOŅIEM, BIJUŠĀ PSRS IEKŠLIETU MINISTRA BORISA PUGO NĀVES APSTĀKĻI IR MĪKLAINI. Ravils Zaripovs, “Московский Комсомолец”, 24.augusts 1991.

Tieši Pugo aresta operācijā piedalījās četri. KPFSR KGB priekšsēdētājs Ivaņenko, republikas iekšlietu ministra pirmais vietnieks Jerins, republikas prokurora vietnieks Ļisins un notikumu dalībnieks Krievijas Baltajā namā Javļinskis. Operāciju vadīja Ivaņenko (piezīme: Viktoram Ivaņenko ar frakcijas ‘Jabloko’ vadītāja vietnieku Sergeju Ivaņenko nekāda sakara nav).

Grigorija Javļinska piedalīšanās Pugo arestēšanā gan ir nejauša, gan nav. Viņš kopā ar pārējiem apsprieda arestu plānus. Un viņš tagad stāsta notikušo sīkumos.

  • Kā notika operācijas apspriešana?
    Tika teikts: “Mēs zinām, kur ir Janajevs, bet nezinām, kur ir Pugo”. Viņš ir pazudis kopš 22.augusta.
  • Cik ilgi tika meklēts, un kurš noteica Pugo atrašanās vietu?
    Meklēja trīs stundas. Atrašanās vietu noteica pats Ivaņenko. Viņš kaut kā viltīgi viņam piezvanīja, un Pugo pacēla klausuli. Notikusi šāda saruna: “Boris Karlovič, te runā Krievijas KGB priekšsēdētājs Ivaņenko. Gribētu ar jums parunāt”. Tālāk bija ilga pauze, pēc kuras Pugo teica: “Labi”, – “Mēs pie jums piebrauksim, nekur neejiet”, “Labs ir”.
    Tūliņ izbraucām turp. Līdz tam dzīvoklis bija bloķēts, lai gan neviens nezināja, ir tur Pugo vai nav. Tiklīdz piebraucām, mums ziņoja, ka neviens nav iznācis.
    Uzkāpām viņa stāvā. Sākām zvanīt. Ilgi neviens neatvēra. Kad galvā jau nāca doma, ka laiks uzlauzt durvis, tās atvērās, Tās atvēra ļoti vecs vīrs, kā vēlāk noskaidrojās, Pugo sievastēvs. Viņam vaicāja: “Pie jums notikusi nelaime?” – “Jā”. Iegājām dzīvoklī.
  • Kopā ar jums bija automātisti, sagrābšanas grupa?
    Nē, viņiem bija jāpiebrauc. Principā sagrābšanas grupa bija gatavībā, bet brauca pa vienam. Un mēs viņus nesagaidījuši sākām rīkoties.
  • Un kas bija dzīvoklī? Pa Maskavu klīst baumas, ka Pugo šāvis uz sievu.
    Viņa bija ievainota, asinīs. Seja bija sasista asinīs.
  • Tie bija griezti vai šauti ievainojumi?
    Nevarēja saprast. Viņa sēdēja uz grīdas vienā divguļamas gultas pusē, bet tieši gultā otrā pusē treniņtērpā gulēja Pugo. Viņa galva bija atmesta uz spilvena, un viņš elpoja. Bet izskatījās pēc miroņa.
  • Dzīvoklī bija vēl kāds?
    Mēs neredzējām. Pēc tam atnāca kaimiņiene, bet pēc tam atbrauca ārstu brigāde. Pēc kāda laika atskrēja ārstējošais ārsts, kuru izsaukusi kaimiņiene. Jābrīnās, ka ārsti absolūti nepievērsa uzmanību sakropļotajai sievietei, bet nodarbojās tikai ar Pugo.
  • Viņa sieva deva kādas liecības?
    Viņa izskatījās kā afekta stāvoklī. Visas kustības viņai bija galīgi nekoordinētas, runa nesakarīga.
  • Bet kur bija Pugo apsardze?
    Viņam pirms tam noņēma apsardzi.
  • Būdami kāpņu laukumiņā dzirdējāt šāvienus?
    Nē. Durvis bija dubultas, bez tam ar priekštelpu. Tā ka skaņas izolācija bija pilnīga.
  • Dzīvokļa logi bija aizvilkti ar aizkariem?
    Nē.
  • Bet kādā stāvoklī bija dzīvoklis? Vai redzējāt kratīšanas pēdas, pelnus no dedzinātiem dokumentiem?
    Viss bija kārtībā. Bet bija redzams, ka līdz tam Pugo ir strādājis pie rakstāmgalda citā istabā.
  • Vai jums kaut kas nešķita dīvains vai uzmanību pievelkošs?
    Neesmu profesionālis un tobrīd nedomāju par apstākļiem. Manā priekšā gulēja valsts noziedznieks. Un tikai tad, kad mēs ar Ivaņenko aizbraucām, bet Jerins un Ļisins palika gaidīt ekspertus, kad biju mierīgos apstākļos, neviļus galvā iezīmējās notikušā aina. Un atmiņa izgaismoja divus apstākļus, kurus nespēju izskaidrot.

PIRMAIS, GAIŠPELĒKA PISTOLE KĀRTĪGI GULĒJA UZ NAKTSSKAPĪŠA. Pie tam tā kā gulēja Pugo, nolikt pistoli uz naktsskapīša būtu bijis ļoti grūti: gan pirms šāviena, gan pēc (kas pats par sevi absurdi). Naktsskapītis bija aiz galvas un lai uz tā noliktu pistoli, tas būtu jādara pār plecu vai pagriežoties.
OTRAIS, TUR BIJA TRĪS IZŠAUTAS ČAULAS.

  • Pēc rakstura, vai Pugo bija tāds cilvēks, kurš spējīgs uz tādu rīcību?
    Es jau viņu nepazinu, bet Ivaņenko uzreiz, kad sākām Pugo meklēt un ilgi neatradām, tādu pieļāvumu izteica. Bet kad braucām, tad mašīnā Ivaņenko Pugo raksturoja kā pašu ciniskāko, cietsirdīgāko un cietāko cilvēku no GKČP “astoņnieka”. “Viņš var mums sagādāt jebkādu pārsteigumu”. Man viņš teica, ka jābūt gataviem uz jebkādu notikumu pavērsienu.
    DAŽAS STUNDAS PĒC manas sarunas ar Grigoriju Javļinski pienāca jauna ziņa. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka pēdējā šāvusi sieva. Un pistoli uz naktsskapīša nolikusi viņa.
    Равиль Зарипов
https://www.yabloko.ru/Publ/Articles/mk-1.html

SAZVĒRNIEKA NĀVES NOSLĒPUMS. KĀPĒC NOŠĀVĀS PUGO UN VIŅA SIEVA? Dēla Vadima Pugo atmiņas (1994)

  • Gribētu tikties ar jums. Lieta tāda, ka… Tēvs… viņš tā arī palicis visiem kā pučists. Bet viņš bija goda cilvēks. Gribētu tikties.
    Līdzīgs. Ļoti līdzīgs – drukns, vidēja auguma, grumbaina piere, uzmanīgs gudrs skatiens: Pugo Vadims Borisovičs, bijis KGB elites apakšvienības virsnieks, tagad baņķieris.

Labi atceros deviņdesmit pirmā gada augustu, kad mēs ar sievu raudājām pie televizora no prieka, ka demokrātija ir uzvarējusi, kad dievināja satriecošo Jeļcinu, un tie divi šāvieni Maskavas centrā… Tie visiem šķita likumsakarīgi un nevienam neriebās aerosola uzraksts uz vitrīnas:

“Ielādēju lādiņā Pugo liemeni (“Забил в заряд я тушку Пуго”; salīdz. ar Ļermontovu, Borodino: Забил заряд я в пушку туго И думал: угощу я друга! Постой-ка, брат мусью! Что тут хитрить, пожалуй, к бою; Уж мы пойдем ломить стеною. Уж постоим мы головою За родину свою!)”,

neviens nesarāvās pie aplausiem Kremlī, kad 22.augustā Augstākās Padomes sesijā ziņotājs, pārtraucis uzstāšanos, priecīgi paziņoja, ka nupat savā dzīvoklī nošāvušies bijušais iekšlietu ministrs pučists Pugo un viņa sieva. Atbilde uz šo ziņu bija zāles aplausi.
Un neviens toreiz neiedomājās, ka PSRS lielie priekšnieki nemēdz nošauties. Neviens nebrīnījās par šādu pagājušā gadsimta rīcību, bet par ko brīnīties bija. Ja Boriss Karlovičs ņemot no atvilktnes smago ‘Valteru’ būtu zinājis, ka atsēdēs pāris mēnešus Lefortovo cietumā un tad dzīvos droši vien labāk, nodrošinātāk – ar viņa sakariem! – kā bija dzīvojis kā iekšlietu ministrs, – vai būtu nospiedis gaili? Nu kā viņš varēja zināt, ka vien pēc dažiem gadiem viņus visus gākāčēpistus uz tā fona, kas sāksies, kļūs ja ne par varoņiem, tad par orākuliem – jā, viņi gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.

  • … Zini, – saka Vadims, ielejot, šķiet, desmito kafijas krūzīti, – neviens tam netic, bet es esmu pārliecināts, ka tēvs un māte pēc GKČP nošāvās ne tikdaudz tāpēc, ka uzskatīja, ka viņus gaida apkaunojums un cietums, bet tāpēc, lai atcirstu savu pagātni no manas nākotnes. Lai viņu dzīves smagums netraucētu viņu dēlam, tāpēc, ka viņi saprata, ka priekšā ir pavisam cita dzīve ar citām vērtībām, kurā viņi ir bezpalīdzīgi, bet es tajā jūtos kā zivs ūdenī. Ja es būtu zinājis iznākumu kā tagad, vienalga, būtu pienesis tēvam pistoli…

Valsts jaunākajā vēsturē tādas goda nošaušanās, pie tam vīra un sievas vienlaicīgi, nav bijušas. Klausījos Vadimā stundām, šis cilvēks vārdā Boriss Karlovičs Pugo kļuva ārkārtīgi interesants. Un viņa sieva – Valentina Ivanovna, tehnisko zinātņu kandidāte, Maskavas enerģētiskā institūta docente, viņa bija gadu jaunāka par vīru.

Teikšu, ka neviens auto, nekāda vasarnīca, nedz rēķins bankā pēc tēva nāves viņa vienīgajam pēcnācējam Vadimam mantojumā nepienācās. Vien tagadējiem apstākļiem pieticīgs dzīvoklis, 6000 rubļu vecāku kopējā krājgrāmatiņā, ko pēc likuma varēja saņemt pēc pus gada, un 1000 rubļu tēva kabineta seifā – iekšlietu ministra algas atlikums. Nebija ar ko apmaksāt vecāku bēres. Iekšlietu ministrija tam nedeva ne kapeiku, Vadims naudu aizņēmās.

… Revolūcijas pagrīdnieka “latviešu strēlnieka” dēlam, vēlāk kompartijas Rīgas pilsētas komitejas sekretāram Borisam Pugo karjera bija sagatavota: tēva augsto amatu Rīgā viņš ieņēma 38 gadu vecumā, par Latvijas KGB priekšnieku kļuva 43 gadu, par Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru 47, gadu, par Padomju Savienības kompartijas CK partijas kontroles komitejas pirmo sekretāru 51 gada vecumā; par PSRS iekšlietu ministru Gorbačovs viņu iecēla 1990.gadā…
Saņēmis kompartijas Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra amatu, Pugo ar sievu un dēlu gandrīz gadu bija dzīvojis viesnīcā. “Neērti saņemt pirms citiem”, – viņš atbildējis uz izbrīnas pilnajiem radu un draugu jautājumiem. Tad dabūja trīsistabu dzīvokli. Kad Borisa brālis, kadru virsnieks, nolēma būvēt vasarnīcu, Boriss Karlovičs, jau būdams Latvijas kompartijas pirmais sekretārs, bezmaz katru nedēļu viņam atgādināja “vasarnīcu būvēšanas normatīvus” un lūdza, nedod dievs, izkārtot sev kādu lieku kvadrātmetru vai vēl kaut ko, kas ļautu kaut nedaudz aptraipīt viņu uzvārdu, kas Latvijā ir pārāk zināms. Kad Vadims nolēma apprecēt kāda apakšpulkveža meitu, tēvs viņam lūdza to nedarīt ļaužu acu priekšā, bet ārpilsētā, bet otrkārt – “ielūgt ierobežotu cilvēku skaitu – pašus tuvākos. Apsēdās abi sastādīt sarakstu, sanāca uz simts viesiem. Saīsināja līdz trīsdesmit diviem. Cik nebija apvainojušos!..

Bet Gorbačovu Pugo dievināja: “Viņš ir par kārtu augstāks par mani” tādus vārdus no viņa nav dzirdējis neviens cits, nekad un ne par kādu. Bet kad pirms paša puča Boriss Karlovičs lidoja ar sievu no atvaļinājuma, no centrālkomitejas sanatorijas ‘Južnij’, kas ir turpat blakām Forosai, kur tajā laikā atpūtās viņa prezidents ar sievu, tad bēdīgs kāpa lejā pa trapu – ne tikai tikšanās, pat piezvanīšanas cienīgs nebija bijis iekšlietu ministrs… Bet tobrīd viņš vēl neko nenoskārta. Pat ne to, kāpēc atsaukts no atvaļinājuma.

18.augustā 20:30 dienesta viesnīcā, kur bija visa ģimene, iezvanījās valdības un militāro sakaru telefons (ВЧ). Vadims paņēma telefonu, jo sēdēja blakām, un dzirdēja Krjučkova, sava priekšnieka, KGB priekšsēdētāja balsi: “Borisu Karloviču, lūdzu”.

  • Man jābrauc, sācies karš Kaukāzā, – teica tēvs un aizbraucis.

Uz rītu viņš atgriezās. Vadims un Valentina Ivanovna vēl negulēja. Tēvs bija satraucies vairāk kā nekad:

  • Nu viss, gāzām, novācām mēs šito… – viņš teica, bet aizejot ar sievu uz guļamistabu piemetināja Vadimam: – Eju gulēt, bet tu sešos no rīta ieslēdz televizoru, uzstāsies Lukjanovs – visu uzzināsi…

Tēvs uz darbu aizbrauca naktī, kad Vadims vēl gulēja. Jau vēlāk, savā darbā Vadims nevarēja saprast: televīzijā GKČP ziņas, bet pa Krievijas radio un Eho Moskvi pavisam cits. Apspriesties ar darba biedriem, vaicāt par to – nav pieņemts. Pie tam tēvam viņš svēti ticēja.
Sešos no rīta tēvs viņiem bija piezvanījis uz vasarnīcu pa valdības telefonu. Runāja ar mammu, bet pēc tam palūdza iedot klausuli arī dēlam:

  • Vadim, apstākļi tagad ir ļoti nopietni. Gorbačovs nespēj vadīt valsti, mēs esam ieveduši ārkārtas stāvokli.
    “Kas – jūs?”- vaicāja Vadims. “Klausies radio, dēls”, – tāda bija atbilde.
    Tā pagāja diena.

Pēc stundas Pugo-vecākais bija jau mājās, gribēja kaut cik atpūsties, bet atkal valdības telefons. Kad tēvs nolika klausuli, Vadims saprata, ka tādu viņš tēvu vēl nav redzējis.

  • Es viņiem saku, ka jāņem (jāarestē) viņš!.. – Pēc tam viņš nedaudz paklusēja: – Mēs netiecamies pēc varas, tās mums pietiek, bet mēs lieliski saprotam, ka Gorbačovs ved valsti uz badu, haosu, sabrukumu.
    Mājās tēvs parādījās tikai deviņos vakarā. Līdz nāvei viņam bija palikusi nakts. Vadims viņu gaidīja pagalmā. Tēvs atbrauca ar savu parasto apsardzi, izkāpa no mašīnas un teica:
  • Viss, puiši, jūs esat brīvi. Viss.
  • Nesapratu?- jautāja apsardzes priekšnieks. – Kā tā, Boris Karlovič?
  • Lūk, tā – visi brīvi. Brauciet mājās.
    Tas pieskrēja pie Vadima: “Neko nesaprotu. Ko man darīt?”
  • Atstājiet minimumu, pārējie brauciet projām.
    No duča palika divi – paši uzticamākie, pie tam – pagalmā.
    Tēvs un dēls kāpa uz dzīvokli. Tēvs bija enerģisks un kaut kāds nomierinājies. Vadims pēc tankiem, radio, avīzēm un televīzijas no tāda tēva stāvokļa bija nedaudz apmulsis.
  • Davai iedzersim, – tas bija pirmais, ko tēvs teica.
    Viņš bija absolūti skaidrā, un Vadims saprata, ka pēdējās desmit stundās tēvam vienkārši nav bijis ar ko sadzert. Viņi izdzēra vodkas pudeli desmit minūtēs. Atnāca sievietes – Inna, Vadima sieva, un Valentina Ivanovna. Abas raudāja.
  • Meitenes, ejiet uz virtuvi, netraucējiet, – viņām teica Boriss Karlovičs un piemetināja, pieliecies dēlam: – Man dzīvoklī ir “vaboles” (жучки – noklausīšanās ierīces), pie tevis arī, iziesim uz balkona.
    Uz balkona bija labi – vēss vējiņš, lielpilsētas ugunis, vasaras beigas. Tēvs paspieda dēla plecu:
  • Vadim, visam beigas. Kuprainis (Горбатый, no Gorbačovs) ir mani nodevis. Ar Jeļcinu es palikt nevaru, bet ar Krjučkovu un Janajevu negribu, jo negribu vairāk asiņu, – viņš dziļi elpodams paklusēja, skatoties Maskavas vakara ugunīs: – Šodien mani arestēs… –
    Iegāza ar dūri pa margām: – Gudrs ir jūsu tētiņš, bet nopirka viņu par pieckapeiku…
  • Papu, bet kas būs pēc tam: muļķīgi pavaicājis dēls.
  • Būs cita dzīve. Sēdēšu cietumā.
  • Bet māte? Bet es ar Innu?
  • Nezinu.
  • Tēvs, es būšu ar tevi. Līdz galam.
  • Vaģka, mums mājās tik daudz ieroču, atšaudīsimies! – viņš vēl spēja jokot! – Bet vispār, rau, ņem manu pistoli un noslēp to kaut kur. Tēvs iedeva Vadimam Valteru, par kuru mājās zināja visi.
    Tēvs aizgāja, bet Vadims gāja pastaigā ar suni, lai nemanāmi noslēptu zem akmeņa tēva pistoli – trūka vēl tikai panta par nelikumīgu ieroča glabāšanu.

No rīta viņu pamodināja tēvs: “Vadim, tev laiks uz darbu. Starp citu, atnes, lūdzu, manu pistoli”.
Dzīvot vecākiem bija palikusi stunda.
Vadims atkal izgāja ar suni, lai paņemtu pistoli. Viņš to tēvam atnesa 8:05, tēvs kaut ko rakstīja, bet apgrieza lapiņu: – Atnesi? Noliec te un brauc uz darbu”.
Uzreiz Vadims nebrauca. Viņš visu saprata: atšaudīties tēvs nedomā, pistole viņam vajadzīga pašam. Bet pie tēva nemetās, neraudāja, tikai pamāja ar galvu: “Nevajag, papu, es tevi mīlu!” Viņam nebija uz to tiesību. Vadims dzirdēja valdības telefonu, tad tēva atbildi: “Protams, brauciet šurp, es jūs gaidu”. Tas nozīmēja arestu. Vēl skaidrāk kļuva, kad tēvs uzgrieza kādu numuru un teica:

  • Nododiet manam personālajam sastāvam manu lielu pateicību… Un tas ir priekšniekam teicis:
  • Kāpēc jūs tā, Boris Karlovič? Nevajag.
    Bet to vajadzēja. Tēvam. Tas bija vienkārši nepieciešami.
    Vadims nezināja, ka vecāki tonakt nav gulējuši un lēmumu jau pieņēmuši. Tomēr noskārta. Vēl kavējās, nebrauca, cerot uz brīnumu. Bet tēvs vēl rakstīja, vien pamāja galvu uz atvadām, neapkampa, nenobučoja. Mammu dzīvu Vadims pēdējo reizi redzēja arī steigšus – bija noraudājusies, kā jau pēdējās trīs dienās, viņa tam pamāja ar galvu četrdesmit minūtes pirms nāves:
    “Brauc uz darbu, dēls, tev jau laiks.” Arī neapkampa.
    Tajā bezmiega naktī viņi bija norunājuši, ka dzīve apkaunojumā viņiem nav pieņemama. Jau vēlāk Vadims it kā iztēlojās viņu pēdējo nakti: “Vaļuša, to es neizturēšu”. Viņa viņu apkampa, noskūpstīja: “Boreņka, arī es neizturēšu. Es kopā ar tevi”.
    Tēvs parāva Valtera aizslēgu, pielika stobru pie mammas deniņiem un samiedzis acis nospieda gaili un tad neatvēris acis, sev deniņos.

Ap desmitiem no rīta uz Rubļovkas Vadima “devīto” (Žiguli) apturēja inspektors, bet izlasījis uzvārdu atlēca kā applaucējies, pamāja bez vārdiem ar zizli: brauc! Vadims neko nesaprata. No vasarnīcas piezvanīja uz mājām. Klausuli pacēla sievastēvs: “Viss beidzies, Vadim. Viņu vairs nav.”
Atpakaļ viņš dzina uz 150, pa Rubļovku. Pagriezienos riepas kauca. Neviens viņu neapstādināja. Pagalmā bija daudz ļaužu un mašīnu. Visu izrīkoja Vadima kolēģis KGB, visaktīvākais no civilajiem bija demokrāts Javļinskis.

Vadims nezināja, ka tad, kad viņš nevarēja izlauzties līdz vecāku guļamistabai, viņa mamma ar cauršautu galvu sēdējusi uz grīdas un runājusi: “Ak, Kungs, dodiet taču man lakatiņu! Noslaucīšu asinis, tik neērti… Dodiet taču lakatiņu!” Tēvs gulējis uz gultas ar seju augšup, sažņaudzis labajā rokā Valteru un bijis miris. Viņus aizveda, un Vadims pēc vairākām dienām uzzināja, ka viņa mamma mirusi tikai vienos naktī.

Viņi bija atstājuši zīmītes. Mamma bija uzrakstījusi: “Mani dārgie! Nespēju vairs dzīvot. Nenosodiet mūs. Parūpējieties par vectēvu. Mamma.”
Boriss Karlovičs bija uzrakstījis: “Izdarīju pašam negaidītu kļūdu, kas ir vienlīdzīga noziegumam. Jā, tā ir kļūda, ne pārliecība. Tagad zinu, ka vīlos cilvēkos, kuriem ticēju. Briesmīgi būtu, ja šis nesaprātības šļaksts atsauktos uz godīgiem, bet ļoti grūtos apstākļos nokļuvušiem cilvēkiem. Vienīgais attaisnojums būtu bijis tas, ja mūsu cilvēki saliedētos, lai beigtos konfrontācija. Tikai tā būtu jānotiek. Mīļie Vaģik, Elina, Inna, mamma, Voloģa, Geta, Raja, piedodiet man. Tas viss ir kļūda! Es dzīvoju godīgi – visu dzīvi”.

Uz diviem zārkiem ar grūtībām varēja savākt astoņus Vadima biedrus no KGB – tos, kuriem atļāva ierasties. Tik tikko, lai aiznestu zārkus. Neviena no Pugo draugiem, ne darba biedriem nebija ne kapos, ne bēru mielastā. Pie kapa neatļāva teikt neviena vārda. Un urnas apglabāt atļāva tikai pavasarī – četrus mēnešus vecāku pīšļi nostāvēja pie Vadima uz palodzes. Lai kas tu nebūtu, lasītāj, Krievijas iedzīvotāj! Ja gadījumā kādā no Maskavas kapsētām ieraugi akmeni ar uzrakstu ar vārdiem: “Pugo Boriss Karlovičs. Pugo Valentina Ivanovna” – apstājies. Noliec ziediņu, ja ziediņa nav – vienkārši atceries ar labu vārdu šos vienā dienā mirušos. Viņi bija goda cilvēki.

Юрий Гейко
http://www.avtolikbez.ru/?an=publpage&uid=263

http://viperson.ru/articles/tayna-smerti-zagovorschika-pochemu-zastrelilis-pugo-i-ego-zhena-1994

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.