(SOCIĀLĀS PSIHOZES KĀPINĀŠANAS MEHĀNISMS. … g. PAR INTELIĢENCES ANTIMARKSISTISKĀM UN PRETPADOMJU IZPAUSMĒM, ziņojums Staļinam. 1932.g.

(Demokrātija:

1. To, kuri stāv par tautas vai tās vēlētu pārstāvju valdību, politiskā ievirze (the political orientation of those who favor government by the people or by their elected representatives).

2. Politiska sistēma, kurā augstākā vara pieder pilsoņu kopumam, kas var ievēlēt savus pārstāvjus (a political system in which the supreme power lies in a body of citizens who can elect people to represent them).

3. Mācība, ka organizētas grupas skaitlisks vairākums var pieņemt lēmumus, kas saistoši visai grupai (the doctrine that the numerical majority of an organized group can make decisions binding on the whole group).

4. Tautas valdība; valdības veids, kurā augstāko varu patur un tieši izmanto tauta (government by the people; a form of government in which the supreme power is retained and directly exercised by the people. [1913 Webster].

5. Tautas pārstāvju valdība; valdības veids, kurā augstāko varu patur tauta, bet to izmanto netieši caur periodiski atjaunojamas pārstāvju un deleģētas varas sistēmu; konstitucionāla pārstāvju valdība; republika (government by popular representation; a form of government in which the supreme power is retained by the people, but is indirectly exercised through a system of representation and delegated authority periodically renewed; a constitutional representative government; a republic. [1913 Webster]).

6. Kopumā, tauta, kas tiek uzskatīta par valdības avotu (Collectively, the people, regarded as the source of government. Milton. [1913 Webster]).

7. Tā sauktas demokrātiskas partijas principi un politika (the principles and policy of the Democratic party, so called. [U.S.] [1913 Webster]).

8. a) Politisks princips, kam atbilstoši tauta brīvās vēlēšanās piedalās valsts varas izmantošanā: pie demokrātijas principiem pieder brīva uzskatu izpausme;

b) valdības sistēma, kurā tautas vēlēti pārstāvji pilda varas funkcijas: parlamentāra demokrātija

( a) politisches Prinzip, nach dem das Volk durch freie Wahlen an der Machtausübung im Staat teilhat: zu den Prinzipien der D. gehört die freie Meinungsäußerung; b) Regierungssystem, in dem die vom Volk gewählten Vertreter die Herrschaft ausüben: eine parlamentarische D.).

9. Valsts ar demokrātisku satversmi, demokrātiski pārvaldīta valsts pastāvēšana: dzīve demokrātijā (Staat mit demokratischer Verfassung, demokratisch regiertes Staatswesen: in einer D. leben).

10. Brīvas un līdztiesīgas gribas izpausmes un līdzdalības princips sabiedrības grupās: partiju iekšējā demokrātija; demokrātija darba vietā (Prinzip der freien u. gleichberechtigten Willensbildung u. Mitbestimmung in gesellschaftlichen Gruppen: innerparteiliche D.; D. am Arbeitsplatz).

11. Tautvaldība; tautas valsts; tautas vara, kopienas pārvaldība. Pretstatā patvaldībai, vienvaldībai jeb aristokrātijai; bajāru u.c. varai (народное правленье; народодержавие, народовластие, мироуправство; противопост. самодержавие, единодержавие или аристократия, боярщина и пр.).

Lieliskas definīcijas. Bet ja nav definēts jēdziens “tautas vēlēts”, tad ‘demokrātija’ kā tautas vara ir tukša vieta. Ja tas nozīmē jebkā sasniegtu vairākumu (‘boļše’ – vairāk), un tauta ir manipulējams aunu bars, un partiju sacensības vietā ir cinisku materiālistu grupējumu cīņa, tad demokrātija nozīmē jebko – gan sātanisko boļševismu, gan žīdboļševismu (Judeo–Bolshevism, I Pasaules kara laikā radies jēdziens), gan žīdboļševisma apkarotāju nacionālsociālismu.

Par pirmo tekstu. Vēsture atkārtojas kā farss. Manipulatīvā vairākumnieciskuma (burtisks tulkojums no ‘boļševisma’) taktika izrūnī demokrātijas reliģiju. Labi vai slikti, mēs Latvijā pašlaik atkal izgramstām visas padibenes kā Krievijā 1917.gadā. Ķēkšas atkal var vadīt valsti, dzimumu revolūcija, ciniska un klaji nekaunīga vārda brīvības un citu demokrātijas jēdzienu kropļošana, izveicīga un nezināmam varas avotam izdevīga žonglēšana ar tiem. Esošas vai neesošas neapmierinātības meklēšana, pielejot ugunī eļļu jeb naudu. Pārnacionālas globālisma un perversiju impērijasotrās pilsonības” neatlaidīgi apmaksāta inficēšana. Neskaidras izcelsmes naudas veikts neatlaidīgs revolūcijas imports Latvijā. Uz šāda fona gobzemveidīgo barvežu“revolucionārā” rāpšanās uz neapmierinātības viļņa cerot, ka tas viņus atkal ienesīs Saeimā, ir vien nieks.

Citāts no tālākā teksta:“…Acīmredzot, problēma nav “revolucionāros psihos” vai psīhopātiskās personībās, bet visai nenosakāmā “pusķerto” slānī, kas apguvuši iespēju “inficēt” augošu sociāli nepiejaucēto slāni… Jebkurā gadījumā revolūcijas psīhopataloģijas pieauguma mehānisma atklāšanai vajag līdz pamatiem priekšstatīt attiecīgā laika sadzīvi, tikumus, morāli un “jaunos” (drīzāk, apvērstos) uzvedības stereotipus: nenoniecināt tādu prozaisku lietu kā pārtika, sanitārija, miteklis, saikne ar īpašumu, noziedzības uztvere, narkoatkarība, dzimumattiecību vulgarizācija, nāves sajūta. Revolūcija ir “mazā” cilvēka roku darbs, kuru līdz izmisumam noveduši viņam neizprotami objektīvi apstākļi. Tā ir grautiņu veida atbilde uz stulbu varu… Ar savstarpēju inficēšanos ar sociāli-vēsturisku daltonismu izmainījās attieksme pret vardarbību: tas, kas agrāk ikdienas apziņā bija tuvu noziedzībai, kļuva par apbrīnas objektu. Teroram sāka piedēvēt šķīstījošas vēsturiskas upurēšanas funkciju, bumbu metēji ieguva taisnīgu vecā režīma upuru tēlu… “Barvedis” biežāk ir apdomīgs pūļa manipulators, kurš iekvēlina pūļa primitīvās kaislības un smeļas spēku ļaužu neziņā. Līdz šim šī “vidējā” revolūcijas figūra ir izpētīta vismazāk.”…

Par otro tekstu. Gorbačova perestroika, lai gan saprātīgākā, Krievijā nebija pirmā. 1932.gadā proletariāta diktatūras dzītā vardarbīgā valsts industrializācija pasaules revolūciju vēl nenesa. Lai gan humanitārās zinātnes proletariāta diktatūrai jau pakļautas pilnīgi un slepenajai aģentūrai raizes nesagādā; vēl ķepurojas daļa literātu. Bet galvenais – vēl ķepurojas dabas zinātnieki, kuri nekādi nav gatavi sapārot fiziku, ķīmiju, bioloģiju utml. ar marksistisko dialektisko materiālismu. Un tas nav nekāds joks, bet KONTRREVOLŪCIJA pret proletariāta diktatūras pamatiem. Reti kad viss ir tikai melns vai balts, un slepenie dienesti 1932.gadā savos ziņojumus kompartijai komunismu vairs nedaudzina, tomēr varas izmisums par globālās proletariāta diktatūras kavēšanos ir acīmredzams, un vēl vien pieci gadi, kad ies vaļā totāls nāvīgs terors pret “veco” inteliģenci, tostarp pat pret žīdu dabas zinātniekiem, pret visām nekrievu grupām. Ļoti pamācošs ir PSRS iekšējās izspiedzes 1932.gada ziņojums Staļinam par inteliģences nepakļaušanos proletariāta diktatūrai otrajā tekstā. Vai esat pamanījuši, ka mūsdienu Latvijā īpaši humanitārās zinātnes vairs nepīkst pret dzimumu sociālo izcelsmi un citiem viltusliberāļu suņa murgiem? Ja kas, dzimuma sociālās izcelsmes apsmaidītāji tagad Latvijā ir pilnvērtīgi kontrrevolucionāri. Pie mums perestroiku sauc par “sabiedrības gatavināšanu”. Un piesardzīgi šos murgus un nekaunību mēģina apiet arī mūsu dabas zinātnieki, lai gan spīdzināšanas un nāves draudus ir nomainījusi vien nesegtas naudas vara. Kaut kad dabiski beidzas visi murgi, tomēr vai vajadzētu mocīties tik ilgi kā PSRS? Ļoti amizants tagad ir marksistiskais kūlenis Latvijā… I.L.)

===============
Oktobra revolūcija: jaunas pieejas pētniecībā. P.V. Volobujevs, V.P.Buldakovs (П. В. Волобуев, В. П. Булдаков)

SOCIĀLĀS PSIHOZES KĀPINĀŠANAS MEHĀNISMS.

Jebkura revolūcija tāpat kā jebkura galēja situācija atkailina cilvēka dabas robežas. Reizē ar cilvēku labāko īpašību atklāšanu revolūcija paver visu pūļa apziņas psīhopataloģijas spektru. Pēdējais ir izpētīts vismazāk, lai gan tā klātesamību ir atzīmējuši visi novērotāji.

Savu mērā ņemamu viedokli ir atstājis V.Vernadskis (В. Вернадский) un P.Sorokins (П. Сорокин).

Pēdējais ir pat paziņojis, ka revolucionārā laikmetā cilvēkā mostas ne tikai zvērs, bet arī muļķis.

Ja novēršamies no pēdējā tēla pievilcības, tad uzpeld uzdevums atklāt kādas tautas daļas novirzītās uzvedības dziļākos avotus. Vienkāršs margināļu masas pieauguma konstatējums lietas būtību diez vai līdz galam izskaidros.

Ir pieņemts uzskatīt, ka katrā sabiedrībā katrā laikmetā ķerto daudzums ir apmēram viens procents. Jāšaubās, vai pat visas vērtību sistēmas totāla apvērsuma un vispārējas “deprogrammētības” apstākļos tādi cilvēki varētu dabiskā veidā vest aiz sevis masas.

Acīmredzot, problēma nav “revolucionāros psihos” vai psīhopātiskās personībās, bet visai nenosakāmā “pusķerto” slānī, kas apguvuši iespēju “inficēt” augošu sociāli nepiejaucēto slāni. Pie pēdējiem var pieskaitīt daļu zaldātu, bēgļu, deportēto, skrandaiņu, nabagu, karagūstekņu u.t.t., kuru kopskaits (1917.gadā) varēja sasniegt 20 miljonus cilvēku. Protams, viņu vidū bija pietiekami daudz arī “revolucionāru ideālistu” un apstākļu “stūrī iedzīto” cilvēku un “revolūcijas vilkaču” (to, kuri ciniski izmantoja sociālo haosu savtīgās interesēs).

Kādā progresijā auga uzvedības ziņā novirzītu “revolucionāru” pūlis, kādi cilvēciskas zemapziņas dzīles TOREIZ atkailinājās – to noskaidrot ir visai sarežģīts uzdevums. Jebkurā gadījumā revolūcijas psīhopataloģijas pieauguma mehānisma atklāšanai vajag līdz pamatiem priekšstatīt tā laika sadzīvi, tikumus, morāli un “jaunos” (drīzāk, apvērstos) uzvedības stereotipus: nenoniecināt tādas prozaisku lietas kā pārtika, sanitārija, miteklis, saikne ar īpašumu, noziedzības uztvere, narkoatkarība, dzimumattiecību vulgarizācija, nāves sajūta. Revolūcija ir “mazā” cilvēka roku darbs, kuru līdz izmisumam noveduši viņam neizprotami objektīvi apstākļi. Tā ir grautiņu veida atbilde uz stulbu varu.

Revolūcijas “cilvēcisko” avotu apjēgai visai daudz paveikuši psīhoanalītiķi. Būtībā no šāda viedokļa var analizēt visu pirmsrevolūcijas, revolūcijas un pēcrevolūcijas laika krievu literatūru. Reizē ar to laikabiedru (galvenokārt “nepolitiķu”) atmiņas mums sniedz kara izraisītā pūļa zvēriskuma ainu – parasti zem supervērtību saukļiem.

Krišanas sociālā neiecietībā un pēc tam trakošanā lūzuma punkts, iespējams, (toreiz) bija Februāra revolūcija. Kopš tās viss, kas saistījās ar veco, ievērojamai daļai sabiedrības kļuva par ķengu un ņirgāšanās objektu; desmitgadēm krātās negatīvās emocijas izrādījās kļuvušas atļautas. Ar Februāra uzvaru Krievija un arī visa pasaule parādījās melnbaltā gaismā. Ar savstarpēju inficēšanos ar sociāli-vēsturisku aklumu izmainījās attieksme pret vardarbību: tas, kas agrāk ikdienas apziņā bija tuvu noziedzībai, kļuva par apbrīnas objektu. Teroram sāka piedēvēt šķīstījošas vēsturiskas upurēšanas funkciju, teroristi bumbu metēji ieguva taisnīgu vecā režīma upuru tēlu.

Katrai uzvarējušai revolūcijai pirmajā vietā izvirzās uzdevums pretdarboties “līdz galam nepiebeigtajai” kontrrevolūcijai. Pēdējās spēks tiek pārspīlēts jo vairāk tāpēc, ka revolucionāri slikti sajēdz jaunas sabiedrības veidošanas tehnoloģiju, un tāpēc viņiem ir vajadzīgi savu neizbēgamo kļūdu “vaininieki”.

Krievu revolūcijā pārsteidz ne tik daudz “vadoņu” daudzums, cik “barvežu” pārpilnība. Pirmo figūras ir pazīstamas – biežāk tie ir beznaudīgie (бессеребренники), kas fokusējušies uz “gaišās nākotnes” vīzijām un tās tuvināšanas labad pūlas līdz spēku zudumam, līdz nespējai pamanīt cilvēku ciešanas. Turpretim “barvedis” biežāk ir apdomīgs pūļa manipulators, kurš iekvēlina tā primitīvās kaislības un smeļas spēku ļaužu neziņā. Līdz šim šī “vidējā” revolūcijas figūra ir izpētīta vismazāk. Bet tieši caur to var saprast, kā gaišo ticību uz vispārējo laimību nospieda (Ļeņina) ideja “laupi salaupīto”.

Revolūcijas saukļi veido “vecā” pārveides par “jauno” simbolu virkni. Tos absolutizēt nevajag – tie darbojas tieši tādā mērā, cik atbalsojas sociālajā nepacietībā un tradicionālos (vai apvērstos) uzvedības stereotipos. Pētnieki ir sen pamanījuši, ka revolūcijas pirmo dienu visatļautību (kas bieži seko naida uzliesmojumam) drīz vien nomaina jauns atriebības kāres vilnis. Pēdējais pēc tam pieņem upurēšanas rituālistikas raksturu – kamēr pārvēršas par “nāves konveijeru”. Un tad jau sabiedrība vairs neatšķir slepkavību no miršanas. Pazīstamā revolucionāru “aizvietotā suiciditāte” iegūst sociāli vērā ņemamu raksturu. Nešaubīgi, masveidīgas noviržu uzvedības pētīšana nav nodarbošanās cilvēkiem ar vājiem nerviem. Lai kā būtu, nepamanīt revolūcijas tumšās puses nozīmē galu galā atteikties no tās apjēgas vispār…

http://revolution.rhga.ru/upload/iblock/c83/.pdf

=========================

PAR INTELIĢENCES ANTIMARKSISTISKĀM UN PRETPADOMJU IZPAUSMĒM. ОГПУ (Apvienotās valsts politpārvalde pie PSRS Tautas komisāru padomes СПО (slepenā politnodaļa) un СОУ (slepenā operatīvā pārvalde) ziņojums Staļinam atbilstoši ПП ОГПУ pēc ЛВО datiem. 1932.g. 13.marts

Avots: 

“Pilnīgi slepeni”: Lubjanka – Staļinam par stāvokli valstī (1922-1934.gg.)

Arhīvs: 

Ф. 2. Оп. 10. Д. 497. Л. 1-22. Oriģināls

1932.13.marts
№ 239307
Pilnīgi slepeni

Maskava

ОГПУ priekšsēdētāja vietn. b. Baļickim

Piegādāju ziņojuma rakstu par kontrrevolucionārās inteliģences antimarksistiskām un pretpadomju izpausmēm.

Pielikums: minētais.

ПП ОГПУ ЛВО vietn. Zaporožecs

Pielikums

Aģentūras materiālu analīze par inteliģences reakcionāro elementu kontrrevolucionāro darbību uzrāda aizvien plašāku ārīgas politiskas un teorētiskas “pielāgošanās” paņēmienu kā maskētas kontrrevolucionāras darbības metodes lietojumu.

Izlikšanās (mīmikrijas) metodes aizvien plašāka lietojuma galvenie priekšnoteikumi ir:

a) inteliģences politiskās pārbīdes un augošā politiskās daudzveidošanās attīstība, ko nosaka sociālisma celtniecības panākumi. Reakcionāro elementu kontrrevolucionāras bāzes un to ietekmes uz plašiem inteliģences slāņiem sašaurināšanās, kuri no “neitrālas lojalitātes” pozīcijas pāriet uz aktīvas līdzskrējēju darbības un līdzdalības sociālisma celtniecībā ceļa;

b) kontrrevolucionāro elementu operatīvas iznīcināšanas mācības ņemšana vērā kā nepieciešamības saraukt kontrrevolucionārās nelegālās darbības mērogus, īpaši rūpīgi to slepenojot;

c) kontrrevolucionārās inteliģences uzmanības pastiprināšanās uz ideoloģiskās cīņas jautājumiem un tās veikšanu ar īpašiem pielāgošanās-maskēšanās paņēmieniem, plašu pseidomarksistiskas frazeoloģijas lietojumu, kas piesedz politisku kontrrevolucionāru un antimarksistisku nostāju un koncepcijas, piesedz nelegālu kontrrevolucionāru darbību.

Teorētiskā jomā – inteliģences reakcionārie elementi vai nu zem pseidomarksistiskas frazeoloģijas aizsega, vai piesedzoties ar “tīras zinātnes specifiku”:

а) ievazā teorijas, kas noformē un aizsargā viņu kontrrevolucionāros politiskos centienus;

b) veic maskētu uzbrukumu proletariāta diktatūrai un sociālisma celtniecībai;

в) uzbrūk Marksa-Ļeņina-Staļina teorijai, ievazājot ideālistiskas, duālistiskas, mehāniskas pseidozinātniskas koncepcijas.

Šāda rakstura izlīdieni īpaši plaši tiek lietoti ВАН (Vissavienības zinātņu akadēmijas?) un zinātniski-pētniecisko institūtu zinātniskajā darbā un teorētiskās publikācijās, pasniedzēju darbā.

Zinātniskās prakses jomā ar visiespējamākiem maskēšanās paņēmieniem tiek organizēta zinātniskās darbības sasaistes ar sociālisma celtniecības uzdevumiem nojaukšana, notiek cīņa par “tīru zinātni”, kas ir visbīstamākā kaitniecības un sociālisma celtniecības kavēšanas metode atsevišķos tās iecirkņos.

Politiskajā dzīvē – ar plašsaziņas “revolucionārām” deklarācijām, publiskām runām par piedalīšanos sociālisma celtniecībā, piedalīšanos sociālistiskajā sacensībā u.t.t. tiek maskēta īstā politiskā kontrrevolucionāru “pielāgotājies” seja, monarhiska un pilsoniski-demokrātiska pārliecība, ievirze uz iejaukšanos un kapitālisma restaurāciju, neatļauta opozicionāra rakstura politiska darbība (akadēmiska, mistiska, literatūras saloni) un, beidzot, tieša pagrīdes kontrrevolucionāra darbība.

Īpaša iespēja atklāt un atmaskot inteliģences kontrrevolucionārā elementa teorētisko un politisko izlikšanos, kas ir mūsu rīcībā, ir (izspiedzes) aģentūras metožu lietojums: tēlotāju intīmu izteikumu, viņu dalības neatļautā kontrrevolucionārā politiskā darbībā konfrontācija ar viņu ārīgi padomiskiem izteikumiem un “marksistiskām” teorijām.

Šajā ziņojuma rakstā esam likuši sev uzdevumu uz pēdējā gada aģentūras materiālu pamata analizēt dažas tipiskākās un raksturīgākās teorētiskās un politiskās izlikšanās metodes.

Tēmas precizēšanai atstājam malā tiešus politiskus izlēcienus (trockistiskais kontrabandisms) un atklāti pilsoniskas ekonomikas teorijas, jo tur izlikšanās elementi ir vērā neņemamā pakāpē. Politiskās nelegālās darbības jomā atstājam malā atklātu kontrrevolucionāru grupu un organizāciju kontrrevolucionāru darbību, izgaismojot salonu darbību, kas piesedzas ar zinātnisku vai literāri-akadēmisku “lojalitāti”.

TEORĒTISKĀS UZSTĀŠANĀS PRET SOCIĀLISMA CELTNIECĪBU

Izplatītākā maskētu uzstāšanos pret sociālistisko celtniecību metode ir uzstāšanās ar visādiem objektīvi-zinātniskiem pierādījumiem un teorijām par dažādu sociālistiskās perestroikas norišu “zinātnisku neiespējamību” vai “objektīvi atklātu kaitīgumu”.

Pagājušajā gadā lielie zinātnieki – mediķi, fiziologi, pedologi (audzināšanas noliedzēji), fitologi (botāniķi), ekonomisti ir atkārtoti uzstājušies ar teorijām, kas pierāda dažādu sociālistiskās celtniecības procesu “kaitīgumu”.

Veselības aizsardzības tautas komisariāta Sociālās apdrošināšanas centrālās pārvaldes (Цустрах Наркомздрава) zinātniskie līdzstrādnieki profesori Vigdorčiks (Вигдорчик, Ļeņingrada) un Kacs (Кац) ir izvirzījuši toriju, kas “pierāda”, ka sociālistiskā sacensība un trieciennieku kustība, kas ir visintensīvākā darba forma, graujoši ietekmē cilvēka organismu, izraisot pastiprinātu organisma saindēšanos dēļ pārmērīga sasprindzinājuma un noguruma.

Ļeņingradas profesors-terapeits Rubels (Рубель) strādā pie tēmas “Par sabiedriskās ēdināšanas ietekmi uz kuņģa-zarnu saslimšanām”. Šajā darbā Rubels uz “objektīvu materiālu” pamata pūlas pierādīt, ka plaša sabiedriskās ēdināšanas izplatība un ievērojamas iedzīvotāju daļas pāreja uz ēšanu sabiedriskajās ēdnīcās “sabiedriskās ēdināšanas sliktās kvalitātes dēļ salīdzinājumā ar mājas ēdienu” izraisa pastiprinātu kuņģa-zarnu saslimšanu pieaugumu.

Profesors-pedologs Gribojedovs (Грибоедов) savos kursos ir propagandējis teoriju, kas patapināta no reakcionāriem Francijas un Vācijas higienistiem, ka bērnu atraušana no mātes audzināšanas noved pie krasa bērnu defektivitātes pieauguma. No tā maskētā veidā ir secināts sieviešu darba iesaistes ražošanā un sociāli-audzinošo iestāžu (mazbērnu novietņu, sabiedrisko virtuvju) izplatīšanās “sociālais kaitīgums”.

Ļeņingradas profesori-traumatologi (Poļenovs) un Babkins (Бабкин) virknē uzstāšanos, operējot ar tendenciozi atlasītiem materiāliem (absolūti nevis relatīvi statistikas dati), neņemot vērā izšķirošo kadru apmācību lomu, kas ir pagaidu parādība, ir “pierādījuši”, ka traumatisms strādnieku vidū aug līdz ar valsts industrializācijas pieaugumu.

Interesanta tēmas par “sociālistiskās celtniecības kaitīgumu” interpretācija ir bijusi virkne profesoru-ihtiologu un vispār faunas zinātnieku uzstāšanos Vissavienības faunistu konferencē (strādāja Ļeņingradā 1932.gada 4-8.februārī), pierādot ka “valsts sociālistiskā perestroika vardarbīgi ielaužas dabas likumībās un izraisa dabas bagātību bojā eju un kropļojumus”. Te ir dažu uzstāšanos saturs īsumā.

Prof. Knipovičs (Книпович): “Energostrojs uz Volgas neizbēgami izraisīs zivju iznīkšanu Kaspijas jūrā. Atceros, ka stihiskas būvniecības jau ir ne reizi vien ir novedušas pie dabas bagātību bojā ejas”.

Prof. Semjonovs-Tjanšanskis (Семенов-Тян-Шаньский): “Būvniecība, kas pakļauta īslaicīgām interesēm un ir niecīga salīdzinājumā ar dabas vispārējo attīstības gaitu, var tomēr šo dabu spēcīgi izkropļot”.

Prof. Rimskis-Korsakovs (Римский-Корсаков): “Dabas dabīgo apvidu pārvēršana par kultivētiem nes līdzi spēcīgu kaitīgo kukaiņu attīstību”.

Prof, Fiļipjevs (Филипьев): “Forsēts industrijas pieaugums tiek īstenots tādā veidā, ka masveidīgi tiek iznīcināta derīgā fauna”.

Profesori-meža zinātnieki Kobranovs (Кобранов) un Sukačevs (Сукачев) savos darbos un pasniedzēju darbā ievazā koncepciju, ka “mākslīgi” pasākumi mežsaimniecības perestroikā “grauj mežu dabas dabiskās likumsakarības”.

Profesors-ihtiologs Bergs (Берг) piesardzīgi un maskēti izmanto izslavināto “ģeogrāfisko zonu ainavu teoriju” (ka katra ģeogrāfiskā zona satur augu, dzīvnieku un cilvēku “noturīgu līdzsvaru”). Ka tāpēc ir likumsakarīgi, ka tungusi nodarbojas tikai ar medībām, Ka vardarbīga iejaukšanās dabā šo līdzsvaru sagrauj un izraisa katastrofālas sekas.

Jāatzīmē, ka vairums dabas zinātnieku pēdējā laikā būvēdami visādas teorijas par to vai citu sociālistiskās perestroikas procesu “kaitīgumu”, izmanto N.I.Buharina (Н.И. Бухарин – ​nošauts 1938.gada 15.martā Komunarkā) kustīgā līdzsvara teoriju.

KONTRREVOLŪCIJA UN ASOCIĀLĀS TEORIJAS

Visatklātāk reakcionārās (pareizāk, kontrrevolucionālās) asociālās teorijas, kas pamato dabas likumu pārākumu pār sociālajiem, ir izteiktas pazīstamajā prof. Svjatska (Святский) teorijā. Prof. Svjatskis un viņa mācekļi un sekotāji ir izvirzījuši un izstrādājuši kontrrevolucionāru teorētisku koncepciju, ka sociālās dzīves parādības nosaka saules darbības ietekme uz sociālo psīholoģiju (tieši, protuberances jeb veidojumi Saules vainagā). No šāda pieņēmuma, uz teorētiskas protuberanču aktivitātes paredzējumiem ir izdarīti secinājumi par jaunu sociālas revolūcijas sprādzienu neiespējamību, par neizbēgamu proletariāta diktatūras bojā eju PSRS.

Tāds pats atklāti reakcionārs raksturs ir psīhofiziologa prof. Saviča (Савич) referātos. Savā grāmatā “Cilvēka uzvedības pamati” Savičs raksta: “Vāciešiem pārsvarā ir bremzēšana – tur ir disciplīnas, piekasīguma dzimtene. Pie vāciešiem uzbudinājums nekad nesasniedz tādu pakāpi un spēku, kas var izgāzties revolucionārā kustībā”. Šos prof. Saviča referātus kritiski atmaskoja padomju sabiedrība, tomēr arī tagad zinātniskie darbi viņa vadītajā Eksperimentālās medicīnas institūtā notiek ar samaitātu metodi – cilvēka uzvedības pamatā tiek likti bioloģiski faktori un galīgi nav ņemti vērā sociālie faktori.

Prof. Londons (Лондон) kādā no lekcijām ir izklāstījis šādu koncepciju: “Ir trīs sabiedrības attīstības saknes. No šīm saknēm attīstās viss, tāpat kā no auga sēklas. Pirmā sakne ir zināšanas, otrā – cīņa, trešā – tieksme pēc varas. Zināšanu materiālais nesējs ir nervu sistēma, cīņas – muskuļi, tieksmes pēc varas – iekšējās sekrēcijas orgāni. SVARĪGĀKĀ SAKNE IR ZINĀŠANAS. TO NESĒJS IR INTELIĢENCE. Ļaudis vada pārsvarā zināšanas. Visas saknes izmainās, kad izmainās tie ķermeņa orgāni, kas ir to nesēji. Sabiedrības attīstības pamatā ir vielmaiņas pārvērtības ķermeņa šūnās”.

Maskētākā veidā apzināta ievirze uz pārmērīgu bioloģisko faktoru novērtējumu un to pārsvaru pār sociālajiem ir novērojama pie vairākiem lieliem psīhiatriem (Ostankovs, Останков), neiropatologiem (Astvacaturovs, Аствацатуров), cilvēka uzbūves pasniedzējiem (Maslovs, Маслов, Močans, Мочан), fiziologiem (Četverikovs, Четвериков), psīhofiziologiem (Gribojedovs un viņa skola).

Profesori Ostankovs, Povarins (Поварнин), Astvacaturovs savā pedagoģiskajā darbā maskētā veidā ievazā tā sauktās “eigēniskās teorijas”, kas reducējamas uz to, ka veselīgu pēcnācēju atražošanai galvenais ir “stipri gēni”. Sociālie pamati paliek malā. Politiskie secinājumi no šādas nostājas neizbēgami ir koncepcija par “spēcīgo cilvēku šķiru”, “dabas” nozīmi un galu galā skaidra tieksme uz “dabiska bioloģiska pārākuma” – veselīgu cilvēku šķiru, piemēram, angļu pilsonību.

Profesori Koļcovs (Кольцов) un Fiļipčenko (Филипченко) savā darbā par eigēniku pauž idejas: “Inteliģence ir genotipa fenotipiska (vidē) izpausme”; “Inteliģence ir talantīgu gēnu izpausme”. No tā dabiski nāk secinājums, par “Inteliģences hegemonijas bioloģisko likumsakarību un PROLETARIĀTA DIKTATŪRAS NETIESĪGUMU”.

Profesori Močans un Maslovs savās lekcijās par uzbūvi izšķirošu nozīmi piešķir bioloģiskiem faktoriem, tāpat neņemot vērā sociālās vides ietekmi. Līdzīgus atzinumus un bioloģisku-sociālu faktoru attiecības vērtējumus bērna psīholoģijā ir piedāvājusi prof. Gribojedova skola.

Ļeņingradā strādājošais ukraiņu akad. Ļubimčenko (Любимченко) ir atkārtoti izteicies, ka “par visu dabiskākās ir dabas likumsakarības, sociologiem būtu jāmācās no fitosociologiem”, pie tam noņemoties ar izslavēto “Krafta shēmu” (meža dabas likumsakarīga dalīšanās “nomācošajos” un “nomāktajos” augos, pie kam “nomāktie” augi upurējas meža interesēs kopumā).

Vairums zinātnieku- entomologu savos darbos nosprauž ideju, ka cīņu ar kaitēkļiem dabas personā “regulē ārpus dzīvības esošs likums” periodiski kāpjoša un lejupejoša “dzīvības kustīgā līdzsvara” likumsakarīga līkne, tā sakot, “vairošanās pulsācija”. Virkne teorētisku nostādņu, kas krasi vērstas pret marksismu, ir vairākiem lauksaimniecības ekonomikas profesoriem. Šo teoriju galvenās tēzes: bioloģijas likumu izšķirošā loma lauksaimniecības attīstībā un to pārsvars pār ekonomikas likumiem.

Prof. Ņedokučajevs (Недокучаев) savos zinātniskajos darbos un lekcijās visai piesardzīgi izvirza nostādnes, ka lauksaimniecība attīstās galvenokārt uz tāda bioloģiska faktora pamata kā iedzīvotāju vairošanās; ka nekādi pasākumi nevar gāzt bioloģisko sīksaimniecību pastāvēšanas nepieciešamību, ka izslavētais “krītošās auglības likums” uzstāda robežu mašīnas efektivitātei lauksaimniecībā un galu galā novedīs pie tā, ka lauksaimniecība iekļaus aizvien lielāku iedzīvotāju daļu, un lauksaimniecība aprīs pilsētas. To pašu, bet vēl piesardzīgāk savās lekcijās izvirza prof. Kravkovs (Кравков) un viņa asistents Zaicevs (Зайцев).

Pazīstamais profesors Kožanovs (Кожанов) savos darbos izvirza vairākas līdzīgas nostādnes. Īpaši interesanta ir kāda vieta viņa grāmatā “Lauksaimniecības ekonomika”: “Galvenais ražošanas līdzeklis lauksaimniecībā ir auga vai dzīvnieka dzīvais organisms. Ja kopjot cukurbietes vai kokvilnu augsnes starprindu apstrādi un nezāļu iznīcināšanu pietekami veiksmīgi var darīt ar visādiem rušinātājiem, tad tādu pašu darbu rindās starp augiem dara ar rokas kapļiem, bet pie paša auga nezāles jāizrauj ar kailām rokām. Vienā vārdā, lauksaimniecībai ir kaut kāds noturīgs “konservatīvs kodols”, ko nekādi nevar pārgrauzt progresējoša mašīna, tehnika, un runājot principā, nekad to nepārgrauzīs”.

UZSTĀŠANĀS PRET DIALEKTISKO MATERIĀLISMU

Virkne lielu speciālistu, īpaši ķīmiķu un fiziķu, piesardzīgā un maskētā veidā izsakās pret dialektiskās metodes (attīstība, kurai raksturīga pretrunu pārvarēšana, cīņa starp veco un jauno, jaunas kvalitātes rašanās (hēgelismā, dialektiskajā materiālismā)) lietojumu precīzo zinātņu jomā, norādot uz šo zinātņu it kā īpatnībām, kas ierobežo dialektiskās metodes lietošanas iespējas.

Sniegsim dažus īsus izvilkumus no prof. Frenkeļa (Френкель) paziņojuma Fizikas-tehniskā institūta zinātnisko līdzstrādnieku kopsapulcei: “Karot pret dialektisko filosofiju es neesmu domājis un nedomāju. Mani galvenokārt interesē jautājums par tās pielietojamību dabas zinātnēs un īpaši fizikā. Uzskatu, ka fizikas perestroikas dialektiskā materiālisma gaismā nepieciešamība nepavisam nav pierādīta. Pūlēties ieviest materiālismu fizikā nozīmētu lauzties vaļējās durvīs. Bet dialektikas bezierunu pārnešana uz dabu man šķiet Hēgeļa ideālisma atrauga. Piemēram, apgalvojumu par dabas likumu mainīgumu es uzskatu par bezjēdzību. Domāju, ka šis jautājums nekādi nav saistīts ar sociālisma celšanu, kas prasa fizikas tehnisku lietojumu, nevis tās filosofisku perestroiku. Bet kas attiecas uz rāmu un pārdomātu gnoseoloģijas, fizikas un dabas zinātņu aplūkošanu, tad tā risinājumu mēģina apsteigt cilvēki, kuri būdami bez pietiekamas dabas zinātņu izglītības, ir labi mācījušies humanitārās zinātnes un ir iedvesmoti ticībā to metožu universalitātē, uz kurām būvētas humanitārās zinātnes”.

Liela mēroga fiziķu grupa – Frenkels, Landau’s, Bronšteins, Gamovs (Бронштейн, Гамов) cenšas izveidot patstāvīgu zinātniski-pētniecisku teorētiskās fizikas institūtu. Visi norādītie ir pārliecināti ideālisti, kas aktīvi cīnās pret dialektiku.

Kādā no kvantu mehānikas semināra nodarbībām Rādija institūtā tā vadītājs, jauns talantīgs zinātnieks Gamovs “savu cilvēku” klātbūtnē ir paziņojis: “Ja pratīsim darbu nostādīt uz kvantu teorijas pamatlikumiem, tad dialektikai parādīsim “kur vēži ziemo” (Кузькину мать). Tad to viegli apstrīdēsim un pierādīsim, ka enerģijas saglabāšanās likums nepastāv, tas ir, apstrīdēsim dialektiskā materiālisma pamatlikumu”. Raksturīgi, ka semināra pēdējā nodarbībā, kurā klāt bija strādnieks-aspirants Roščins (Рощин), Vissavienības komūnistu partijas biedrs, ir šifrēdamies nesarunāti termina “enerģijas saglabāšanās likums” vietā sākuši lietot terminu “termodinamikas pirmais pamatlikums”.

Paziņojuši par dialektiskā materiālisma nepielietojamību dažādās maskēšanās pakāpēs ir arī, piemēram, fizikas profesors Pankevičs (Панкевич), ķīmijas pasniedzējs Vesje (Весье) un desmitiem citu profesoru un pasniedzēju.

Interesanti atzīmēt profesora-ķirurga Grekova (Греков) savdabīgu dialektikas lietojumu. Rādot studentiem klīnikā tādas vai citādas patoloģiskas parādības, Grekovs paziņo: “Šeit var pielietot spriešanas dialektisko metodi, bet man tam, diemžēl, nepietiks laika”.

CĪŅA PRET ZINĀTNES SASAISTI AR SOCIĀLISTISKĀS CELTNIECĪBAS UZDEVUMIEM

ВАН ārkārtas sesija, kas demonstrēja neapšaubāmu lūzumu plašu akadēmisko aprindu nostājā attiecībā uz zinātnes piedalīšanos sociālistiskajā celtniecībā, noteica nepieciešamību reakcionāriem akadēmiķiem un zinātniekiem slēpt savu ievirzi uz “tīro zinātni”, kas galu galā nozīmē nevēlēšanos ar savām zināšanām palīdzēt sociālisma celtniecībā un saglabāt “pilnīgas neiejaukšanās” pozīciju, lai saglabātu savu reputāciju kapitālistiskās un baltgvardiskās aizrobežu aprindās, lai saglabātu savu politisko labo slavu, lai ieņemtu atbilstošus amatus kapitālisma restaurācijas gadījumā PSRS.

Tāpēc vairums reakcionāro akadēmiķu un lielo zinātnieku uzstājās ar formāliem paziņojumiem par savu solidarizēšanos ar zinātniskā darba metožu perestroiku, bet būtībā veica un veic rūpīgi maskētu šīs perestroikas sabotāžu, izmantojot visādus vairāk vai mazāk pieklājīgus ieganstus. Šis “taktiskā soļa” aspekts pašu lokā slēpts netiek. Piemēram, privātā sarunā pie akad. Vernadska un Oldenburga (Ольденбург), Grevsa (Гревс), Fersmana (Ферсман) un Šahovska (Шаховский) klātbūtnē bija pilnīga vienprātība ar Vernadska paziņojumu: “vairuma akadēmiķu pāreja padomju varas pusē ir formāla, jo uz to spiež pastāvošā iebaidīšanas un piespiešanas sistēma. Vairums veco zinātnieku ir izteikušies par zinātnes plānošanu tikai piespiedu kārtā”.

Svarīgākais ВАН decembra sesijas politiskais rezultāts bija vājo lūzuma tempu konstatācija akadēmijas darbā, īstenojot Maskavas sesijas uzstādījumu uz zinātnisko darbu tuvināšanu sociālistiskās celtniecības apkalpošanai. Reakcionārie akadēmiķi un zinātnieki ar maskētu sabotāžu, kuru bija izraisījis šis nepietiekamais lūzums, savās aprindās komentēja šos sesijas secinājumus tādā ziņā, ka tagad prakse jau ir parādījusi zinātnes saistības ar strādnieku sabiedrību “mākslīgumu un nerealitāti”. Svarīgākās zinātnes saistības ar sociālistisko celtniecību sabotāžas metodes ir šādas:

a) Tādas nostājas propaganda, ka zinātnes un celtniecības sasaistība pazemina institūtu darbu vērtīgumu, traucē dziļai teorētisku problēmu izstrādei, vulgarizē zinātni, pazemina zinātni līdz sīku tehnisku problēmu apkalpošanas lomai. Akadēmiķi Istrins (Истрин), Aļeksejevs (Алексеев), Žebeļevs (Жебелев), Ščerbatskis (Щербатский), Kokovcevs (Коковцов) un virkne citu sasaisti ar celtniecību raksturo šādi: “Neizbēgama atraušanās no Rietumeiropas zinātnes, zinātnē iedibinātu metožu noniecināšana, zinātnes pāreja uz atkrišanas, pašplūsmas un mājamatniecības ceļa”.

Virknes akadēmiķu, kuri izbraukuši uz rūpnīcām Maskavas sesijas laikā, deklarētā nepārtrauktā attiecīgo ВАН institūtu sasaiste ar ražošanu, ceļot inženiertehniskā personāla kvalifikāciju un ar jaunu ražošanas problēmu teorētisku izstrādāšanu īstenībā ir tikusi izjaukta virknē uzņēmumu. Piemēram, rūpnīcas “Sarkanais ķīmiķis” pārstāvjiem kāds Akadēmijas pārstāvis ir paziņojis: “Akadēmijas bibliotēka dara ne savu darbu, bet akadēmiķiem izbraukumi uz rūpnīcām grauj plānotos darbus”.

b)  Nepiedalīšanās ВАН kongresu un konferenču sesiju darbā ar “pieklājīgu ieganstu”. Uz ВАН ārkārtas sesiju neieradās akadēmiķi” Ņikoļskis (Никольский), Kračkovskis (Крачковский), Ļapunovs (Ляпунов), Aļeksejevs, Kokovcevs – “slimības dēļ”, Kostičevs (Костычев) un Rožģestvenskis (Рождественский) – jo skaitījušies atvaļinājumā; Perecs (Перетц) – tīši novilcinājis komandējumu; Nadsons (Надсон), Pavlovs (Павлов) un Istrins – nepaskaidrojot iemeslus.

Uz ceturto Vissavienības botānikas kongresu Taškentas pilsētā sakarā ar kongresa vadības ievirzi uz botānikas pagriezienu uz sociālistiskās celtniecības prasību apkalpošanu atteicās ierasties virkne zinātnieku. Akadēmiķis-botāniķis Nadsons (Надсон) paziņoja: “Šis kongress neskar manu zinātnes priekšmetu”. Akadēmiķis Komarovs (Комаров) atteicās, paziņojot: “Spriežot no programmas šis kongress nav botānisks, bet agronomisks”.

c) Zinātnisko iestāžu pretošanās perestroikai. Cīņa pret krievu valodas komisijas likvidāciju un virkne līdzīgu referātu ВАН. Pazīstams fiziologs, prof. Maksimovs (Максимов), kurš publiski uzstājas par dialektiskā materiālisma tēmu, izrāda stūrgalvīgu pretestību mēģinājumiem rekonstruēt viņa vadītās laboratorijas Lauksaimniecības akadēmijā un tās sastāva attīrīšanu no “bijušajiem cilvēkiem”.

d)  Sabotāža un cīņa pret jaunām mācību metodēm kā nezinātniskām.

e)  Apzināta zinātnisko problēmu, kam ir liela praktiska nozīme, abstrahēšana un teoretizēšana (spilgtākais piemērs ir klīnikas un higienas katedras piemērs Pirmajā ЛМИ (Ļeņingradas medicīnas institūts?), kur strādā ārpus jebkādas saistības ar jaunajiem uzdevumiem, ko nosaka sociālā perestroika).

f) Referāti ar “zinātnes plānošanas objektīvās neiespējamības” pierādījumiem dēļ zinātniskās darbības īpatnībām.

g) Maskēta cīņa pret specializāciju jauna personāla sagatavošanā.

h) Pretošanās iedzīvotāju medicīniskās un sociālās-sadzīves apkalpošanas šķiriskajam principam, piesedzoties ar runāšanu par šāda principa “nehumānumu”. Profesors Rubels (Рубель), piemēram, paziņo: “Slimnieks viņam ir vien slimnieks, neatkarīgi no sociālā stāvokļa”.

i) Jauno zinātniskā darba metožu vulgarizācija. Tā sauktās ražošanas apsekošanas, ko veikusi ginekoloģijas biedrība un par kurām ziņojusi biedrības sēdēs, iznākums bija ārkārtīgi masīvi (metodoloģiski pareizi veikti) statistiski apskati, saturēja skaitļu sagrozīšanu un bija ar pavisam nezinātnisku raksturu. Septiņos Maskavas Ihtioloģijas institūta ziņojumos par dažādām tēmām, kas nonākuši Vissavienības faunistu konferencē, “ideoloģiski stingri” bija trīs pirmie punkti, pie kam pilnīgi vienādos formulējumos.

IZLIKŠANĀS METODES DAIĻLITERATŪRAS JOMĀ

Pretpadomju izpausmju pieskaņošanās paņēmieni daiļliteratūras jomā īpaši plaši tiek lietoti sakarā ar:

a) kontrrevolucionāru elementu ievērojamu īpatsvaru, īpaši veco literātu vidū;

b) cenzūras kakla siekstām;

c) dēļ plašas sabiedriski-kritiskās kontroles par iznākošajiem literārajiem darbiem.

Mūsu aģentūras un izmeklēšanas materiāli rāda, ka literātu aprindu kontrrevolucionārie elementi pamatā lieto šādus pieskaņošanās paņēmienus:

  1. literāra darba aizsegšana ar īpašiem literāriem paņēmieniem, tā saukto “Ezopa valodu”, ar dažādiem formāli literāriem paņēmieniem – pārgudrību;
  2. pretpadomju vēsturiskas līdzības metode – darbu par vēsturiskām tēmām radīšana, skaidri uzsverot to pretpadomismu;
  3. to literatūras frontes sektoru, kuros ir visvājākā vadība un marksistiskā kritika izmantošana – bērnu literatūra, literāri grupējumi un organizācijas nomalēs, nacionālo minoritāšu literatūra;
  4. padomju īstenības un sociālistiskās perestroikas procesu banalizācija un vulgarizācija ar ņirdzīgi-šablonisku “kroņa patriotismu”.

Kontrrevolucionāra satura maskēšanā raksturīgākie ir paņēmieni, kas lietoti mūsu minētajā bērnu literātu pretpadomju grupā – Harmss, Vveģenskis, Kalašņikovs, Tufanovs (Хармс, Введенский, Калашников, Туфанов).

Apsūdzētais Tufanovs izmeklēšanā liecināja: “Dzejisko pārgudrību es lietoju kā formu, ar kuras palīdzību izklāstīju savas kontrrevolucionārās idejas. Mana poēma ‘Uškuiņiki’ (Ушкуйник – upes laupītājs) ir veltīta manam brālim Nikolajam, kurš dienēja balto armijā. Veltījums titullapā ir atmaskojams kā: “Manam brālim baltgvardam Nikolajam, kurš kopā ar baltgvardu vienību kritis karā pret Sarkano armiju.” ”.

Apsūdzēto liecības rāda, ka “pārgudrā” un “bezjēdzīgi mistiskā” vārdiskā iesaiņojuma ir slēptas kontrrevolucionāra rakstura galvenās tēmas: vecās iekārtas apraudāšana, monarhisma un mistiska ideālisma idejas.

Andrejs Belijs (Андрей Белый) pašlaik raksta lielu darbu par kultūras filosofiju un darbu par Gogoļa daiļradi. Belijs savās aprindās paziņo: “Abi darbi uz priekšu virzās lēni, jo esmu spiests izstrādāt katru frāzi tā, lai tā, izteicot manus uzskatus, kas ir pretēji mūsdienu uzstādījumam, tomēr izietu caur cenzūru”.

Pretpadomju vēsturiskās analoģijas metodi ir lietojis Aleksejs Tolstojs (А.Толстой) lugā ‘Pēteris I’, Gubers (Губер) ‘Miglu mēnesī’ (par termidoru – vienpadsmito mēnesi franču Revolūcijas kalendārā). Pavisam nesen šo pašu metodi priekšvārdā grāmatai ‘Neizdotais Ščedrins’ (Неизданный Щедрин) lietojis Ivanovs-Razumņiks (Иванов-Разумник). Jau minētais Tufanovs liecībā par savu poēmu ‘Upes laupītāji’ teic: “Visa šī poēma pārceļ padomju īstenību uz XV gadsimtu, uz Novgorodas cīņu pret Maskavu, pie kam ar Novgorodas upes laupītāju karadraudzi es domāju Balto armiju, bet ar 15.gadsimta Maskavu – Ļeņina un boļševiku Maskavu”.

Literatūras vājo sektoru izmantošanas jomā uzmanības vērti ir šādi aspekti.

Bērnu rakstnieks Vveģenskis (Введенский) izmeklēšanā liecināja: “Bērnu literatūras jomu mūsu grupa izmantoja pavisam apzināti, jo tajā valdīja pilnīgs apolitisms. Vadošo un virzošo cilvēku iecietības apstākļos mēs ievazājām padomiskas audzināšanas mērķiem naidīgas idejas”. (Iecietīgos vēlāk nomainīja tādi bērnu kinofilmu cenzori kā Asja Lācis – I.L.)

Mūsu aģentūras materiāli atklāja ievērojamu piesārņojumu ar kontrrevolucionāriem elementiem un acīmredzamu pretpadomju darba ievirzi virknē Ļeņingradas proletariāta-kolhoznieku rakstnieku biedrības rajonu nodaļu. Biedrības Boroviču, Bologovas, Pleskavas, Novoseļskas un Lugas (Боровичское, Бологовское, Псковское, Новосельское и Лужское) nodaļas ir piesārņotas ar lauku inteliģences un skolēnu pretpadomju un bohēmiskiem elementiem, kas saindēti ar sociālrevolucionārismu (эсеровщиной), kas cīnās pret trieciennieku iesaukumu literatūrā, kas propagandē lozungu “Literatūra ārpus politikas”.

Ļeņingradas proletārisko rakstnieku asociācijas (ЛАПП) nacionālajās sekcijās mūsu aģentūras materiāli ir atklājuši nacionālšovinistisku elementu aktīvu, kura idejiskā vadībā nacionālo mazākumu literatūrā ir ievazātas nacionālšovinistiskas idejas (īpaši baltkrievu, poļu un igauņu sekcijās).

Sakarā ar Vissavienības komūnistu (boļševiku) partijas Centrālkomiteja lēmuma ‘Par fabriku un rūpnīcu vēstures radīšanu’ īstenošanu Ļeņingradā dēļ nepietiekamas uzmanības šajā lietā no daudzu rūpnīcu organizāciju puses ir novērojama pretpadomju elementu un kontrrevolucionāru politpartiju biedru sarosīšanās, kuri iefiltrējas uzņēmumu redakciju padomēs un mēģina ievazāt vēsturiskajās atmiņās un aprakstos kontrrevolucionāras, pretpadomju un antikomunistiskas nostādnes.

NEATĻAUTU SALONU DARBĪBA

Mūsu aģentūras materiāli konstatē ievērojamu daudzumu neatļautu inteliģences salonu. Šo salonu dalībnieki nereti rosīgi piedalās sabiedrības dzīvē, līdz pat trieciennieciskumam un socsacensībai, iestājas par tiešu dalību sociālistiskajā celtniecībā un vienlaikus dzīvo otru politisko dzīvi, vairāk vai mazāk atklāti izsakot savus īstos uzskatus un pārliecības savējo aprindās, salonu dalībnieku vidē. Šie saloni būtībā ir aktīvu kontrrevolucionāru veidojumu bāze un organizācijas pirmā pakāpe. Virknē salonu tiek pastiprināta padomiski noskaņotu inteliģences elementu apstrāde. Novirzienu, politiskās ievirzs un sastāva pretpadomju salonu var iedalīt:

а) Zinātniskās inteliģences un akadēmiķu saloni – nelegālā biedrība Malak (Малак -Малая академия) – Bartolds, Kondradts, Vasiļjevs, Vostrikovs, Poppe, akad. V.P.Aļeksejevs (Бартольд, Конрадт, Васильев, Востриков, Поппе, В.П. Алексеев), Vernadska salons, Istrinas salons, Bogdanovas salons;

b) okultie un teosofiskie profesoru Vomedaka, Lesmana un Timofejevska (Вомедака, Лесман, Тимофеевского), Fizioloģijas institūta zinātniskā glabātāja Zeļenova (Зеленов) pulciņš.

c) literārie sociālrevolucionāru saloni – Ivanova-Razumņika salons Ģetskoje Selo (Детское Село), kas īstenībā jau pāraudzis par noformētu kontrrevolucionāru grupējumu;

d) literārās inteliģences rietumnieciski saloni – Biļibinas, Moora (Билибиной, Моор), ‘Strogheim klubs’ (Строггейм-клуб), ‘Šekspir-Bandžo’ (Шекспир-Банджо), Bērziņa (Берзин) grupa, Kulakovska grupa (Кулаковского).

Ir nepieciešams īpaši uzsvērt krasi pretpadomisko lielākās daļas salonu darbības būtību, kas nonāk līdz publicēšanai aizliegtu pretpadomju darbu lasījumiem, pie dažādu partijas un padomju valdības pasākumu apspriešanas pretpadomju garā, pie pretpadomju nostājas ievazāšanas zinātnē un izdevumos, pie tiešiem sakariem ar aizrobežu baltgvardiem (белогвардейщиной), pie ideju apmaiņas ar ārzemniekiem, īpaši ar ārzemju diplomātisko iestāžu darbiniekiem.

SECINĀJUMI:

Tādējādi augstāk izklāstītie materiāli uzrāda inteliģences reakcionāro elementu kontrrevolucionāru teoriju un mīmikrijas metodes plašu lietojumu:

a) politiskā cīņā pret padomju varu un Vissavienības komūnistu (boļševiku) partiju;

b) sociālistiskās celtniecības graušanā; īpaši tās saistībā ar zinātnisko darbu;

c) teorētiskā cīņā pret marksistisko ideoloģiju;

г) kontrrevolucionāras darbības maskēšanā un padomju sabiedrības dezorientācijā ar šādiem mērķiem.

СПО ОГПУ priekšnieks Gorins (Горин)

Ф. 2. Оп. 10. Д. 497. Л. 1-22. Oriģināls.

http://istmat.info/node/62072

Докладная записка СПО и СОУ ОГПУ об антимарксистских и а/с проявлениях к.-р. интеллигенции, по данным ПП ОГПУ по ЛВО. 13 марта 1932 г.

Источник: 

«Совершенно секретно»: Лубянка — Сталину о положении в стране (1922-1934 гг.)

Архив: 

Ф. 2. Оп. 10. Д. 497. Л. 1-22. Подлинник

13 марта 1932 г.
№ 239307
Совершенно секретно

г. Москва

Зам. председателя ОГПУ т. Балицкому

Препровождается докладная записка об антимарксистских и а/с проявлениях к.-р. интеллигенции.

Приложение: упомянутое.

Зам. ПП ОГПУ в ЛВО Запорожец

Приложение

Анализ агентурных материалов о к.-р. деятельности реакционных элементов интеллигенции показывает все более широкое применение метода внешнего политического и теоретического «приспособленчества» как метода замаскированной к.-р. деятельности.

Основными предпосылками все более широкого применения метода мимикрии являются:

а) политические сдвиги и нарастающий прогресс политической дифференции среди интеллигенции, обусловленные успехами социалистического строительства. Сужение базы к.-р. деятельности реакционных элементов и их политического влияния на широкие слои интеллигенции, которые с позиций «нейтральной лояльности» переходят на путь активного попутничества и участия в социалистическом строительстве;

б)  учтенные к.-р. элементами интеллигенции уроки оперативного разгрома как необходимости свертывания масштабов к.-р. нелегальной деятельности, особо тщательного законспирирования ее;

в)  усиление внимания к.-р. интеллигенции к вопросам идеологической борьбы и ведение ее специфическими приемами приспособленческой маскировки, широкого употребления псевдомарксистской фразеологии, прикрывающей к.-р. и антиматериалистические установки и концепции, прикрывающей нелегальную политическую к.-р. деятельность.

В области теоретической — реакционные элементы интеллигенции либо под прикрытием псевдомарксистской фразеологии, либо прикрываясь «спецификой чистой науки»:

а)  протаскивают теории, оформляющие и защищающие их к.-р. политические устремления;

б) ведут замаскированную атаку диктатуры пролетариата и социалистического строительства;

в)  атакуют теорию Маркса-Ленина-Сталина, протаскивая идеалистические, дуалистические, механические псевдонаучные концепции.

Вылазки этого порядка особенно широко применяются в научной работе ВАН и научно-исследовательских институтов, в теоретических печатных трудах, в преподавательской деятельности.

В области научной практики всевозможными методами маскировки организуется срыв увязки научной работы с задачами социалистического строительства, ведется борьба за «чистую науку», что является опаснейшим методом вредительства и срыва социалистического строительства на отдельных его участках.

В политической жизни — широковещательными «революционными» декларациями, публичными выступлениями за участие науки в строительстве социализма, участие в соцсоревновании и т.п. маскируется подлинное политическое к.-р. лицо «приспособленцев», монархические и буржуазно-демократические убеждения, установки на интервенцию и капиталистическую реставрацию, нелегальная политическая деятельность оппозиционного порядка (академические, мистические, литературные салоны) и, наконец, прямая подпольная к.-р. деятельность.

Специфической возможностью вскрытия и разоблачения теоретической и политической мимикрии к.-р. элемента интеллигенции, имеющейся в нашем распоряжении, является применение агентурных методов: сопоставление интимных высказываний приспособленцев, их участия в нелегальной политической к.-р. деятельности с их внешне советскими политическими высказываниями и «марксистскими» теориями.

В данной докладной записке мы ставим задачей анализировать некоторые наиболее типичные и характерные методы теоретической и политической мимикрии на основе агентурных материалов за истекший год.

В целях уточнения темы мы оставляем в стороне прямые политические выпады (троцкистский контрабандизм) и открыто буржуазные экономические теории т.к. элементы мимикрии имеются здесь в незначительной степени. В области политической нелегальщины мы оставляем в стороне открыто к.-р. деятельность к.-р. групп и организаций, освещая деятельность салонов, прикрывающихся научной или литературно-академической «лояльностью».

Теоретические выступления
против социалистического строительства

Наиболее распространенным методом замаскированных выступлений против социалистического строительства являются выступления со всякого рода объективно-научными доказательствами и теориями о «научной невозможности» или «объективно вскрытого вреда» различных процессов социалистической перестройки.

За истекший год крупные ученые — медики, физиологи, педологи, фитологи, экономисты неоднократно выступали с теориями, доказывающими «вредность» различных процессов социалистического строительства.

Научные работники Цустраха Наркомздрава профессора Вигдорчик (Ленинград) и Кац выдвинули теорию, «доказывающую», что соцсоревнование и ударничество, являясь наиболее интенсивной формой труда, разрушающе воздействуют на человеческий организм, вызывая усиленное отравление организма в силу перенапряжения и усталости.

Ленинградский профессор-терапевт Рубель работает над темой «О влиянии общественного питания на желудочно-кишечные заболевания». В этой работе на основании «объективных материалов» Рубель пытается доказать, что широкое распространение общественного питания и переход значительной части населения на питание в общественных столовых «в силу низкого качества общественного питания, по сравнению с домашним» вызывает усиленный рост желудочно-кишечных заболеваний.

Профессор-педолог Грибоедов в своих курсах пропагандировал теорию, заимствованную у реакционных гигиенистов Франции и Германии, заключающуюся в том, что отрыв детей от материнского воспитания ведет к резкому повышению дефективности детей. Отсюда в замаскированной форме делались выводы о «социальной вредности» вовлечения женского труда в производство, распространения социально-воспитательных учреждений (ясли, очаги).

Ленинградские профессора-травматологи Поленов и Бабкин в ряде выступлений, оперируя тенденциозно подобранными материалами (абсолютные, а не относительные статистические данные) и игнорируя решающую роль освоения кадров, явление временное, «доказывали», что травматизм среди рабочих растет параллельно росту индустриализации страны. Любопытной интерпретацией темы о «вредности социалистического строительства» явились выступления ряда профессоров-ихтиологов и вообще фаунистов на Всесоюзной фаунистической конференции (работала в Ленинграде 4-8 февраля 1932 г.) с доказательствами того, что «социалистическая реконструкция страны насильственно врывается в ход закономерности природы и вызывает гибель и калечение природных богатств». Приводим вкратце содержание некоторых выступлений.

Проф. Книпович: «Энергострой на Волге неизбежно вызовет уничтожение рыбы в Каспии. На моей памяти стихийные строительства уже не раз приводили к гибели природных богатств».

Проф. Семенов-Тян-Шаньский: «Строительство, подчиненное интересам дня и ничтожное по сравнению с общим ходом развития природы, может все же эту природу сильно искалечить».

Проф. Римский-Корсаков: «Превращение естественных зон природы в культурные несет с собой сильное развитие насекомых-вредителей».

Проф. Филипьев: «Форсированный рост индустрии осуществляется таким образом, что в массированном порядке уничтожается полезное фаунистическое население».

Профессора-лесоведы Кобранов и Сукачев в своих трудах и преподавательской работе протаскивают концепцию, что «искусственные» мероприятия в области реконструкции лесного хозяйства «разрушают естественные закономерности лесной природы».

Профессор-ихтиолог Берг осторожно и замаскированно использует пресловутую «теорию ландшафта географических зон» (каждая географическая зона содержит «устойчивое равновесие» и определенное соотношение растений, животных и людей). Поэтому закономерно, что тунгусы занимаются только охотой. Насильственное вмешательство в природу нарушает это равновесие и вызывает катастрофические последствия.

Необходимо отметить, что большинство ученых-естествоведов в последнее время при построении всякого рода теорий о «вредности» тех или иных процессов социалистической] перестройки оперируют теорией подвижного равновесия Н.И. Бухарина.

К.-р. и асоциальные теории

В наиболее открыто реакционном (вернее к.-р.) виде асоциальные теории, утверждающие примат законов природы над социальными, выражены в известной теории проф. Святского. Проф. Святский и его ученики и последователи выдвинули и разработали к.-р. теоретическую концепцию о том, что явления социальной жизни обусловлены воздействием на социальную психологию деятельности солнца (в частности, минимума или максимума протуберанцев). Из этого положения на основе теоретического предвосхищения активности протуберанцев делались выводы о невозможности новых взрывов социальной революции, о неизбежной гибели диктатуры пролетариата в СССР.

Такой же откровенно реакционный характер носят выступления психофизиолога проф. Савича. В своей книге «Основы поведения человека» Савич пишет: «У немцев преобладает торможение — это родина дисциплины, муштровки. У немцев никогда возбуждения не доходят до такой степени и силы, чтобы они могли вылиться в революционное движение». Эти выступления проф. Савича были критически вскрыты советской общественностью, однако и сейчас научные работы в руководимом им отделе Института экспериментальной медицины ведутся порочным методом — в основу поведения человека кладутся биологические факторы и совершенно игнорируются факторы социальные.

Проф. Лондон на одной из лекций изложил следующую концепцию: «Есть три корешка развития общества. Из этих корешков развивается все, как из семени растения. Первый корешок — знание, второй — борьба, третий — стремление к власти. Знание имеет своим материальным носителем нервную систему, борьба — мышцы, стремление к власти — органы внутренней секреции. Самый важный корешок — знание. Носителем его является интеллигенция. Знание преимущественно правит людьми. Все корешки изменяются, когда изменяются те органы тела, которые являются их носителями. В основе общественного развития лежит изменение обмена веществ в клетках тела».

В более замаскированном виде сознательный курс на переоценку биологических факторов и их примат над социальными наблюдается у ряда крупных психиатров (Останков), невропатологов (Аствацатуров), преподавателей конституции человека (Маслов, Мочан), физиологов (Четвериков), психофизиологов (Грибоедов и его школа).

Профессора Останков, Поварнин, Аствацатуров в своей педагогической работе протаскивают в замаскированном виде т.н. «евгенические теории», сводящиеся к тому, что главное в воспроизводстве здорового потомства — «крепкие гены». Социальные моменты оставляются в стороне. Политическими выводами из подобных установок являются неизбежно концепция о «классе сильных людей», значение «природы» и, в конечном счете, явные устремления на доказательства «естественного, биологического первенства» класса здоровых людей типа, например, английской буржуазии.

Профессора Кольцов и Филипченко в своей работе о евгенике проводят идеи: «Интеллигенция есть фенотипическое проявление генотипа»; «Интеллигенция есть проявление талантливых генов». Отсюда, естественно, следуют выводы о «Биологической закономерности гегемонии интеллигенции и неправомочности пролетарской диктатуры».

Профессора Мочан и Маслов в своих лекциях о конституции придают решающее значение биологическим факторам, также игнорируя влияние социальной среды. Аналогичные положения и оценки соотношения биологических и социальных факторов в развитии психологии ребенка выставляла школа проф. Грибоедова.

Работающий в Ленинграде украинский акад. Любимченко неоднократно высказывался, что «т.к. естественнее всего природные закономерности, социологи должны учиться у фитосоциологов», оперируя при этом пресловутой «схемой Крафта» («закономерность лесной природы в раздвоении растений на “угнетающие” и “угнетенные”, причем зачастую “угнетенные” растения жертвуют собой в интересах леса в целом»).

Большинство ученых-энтомологов в своих работах проводят идею, что борьба с вредителями в лице природы «корректируется законом вне жизни» (периодически поднимающаяся и опускающаяся закономерная кривая «подвижного баланса жизни», так сказать, «пульсация размножения»). Ряд теоретических положений, резко заостренных против марксизма, имеются у ряда профессоров с/х экономии. Ведущие тезисы этих теорий: решающая роль биологических законов в развитии сельского хозяйства и превалирование их над законами экономическими.

Проф. Недокучаев в своих научных трудах и лекциях весьма осторожно выдвигает положения, что сельское хозяйство развивается, главным образом, на основе такого биологического фактора, как размножение населения, что никакие мероприятия не в силах опровергнуть биологическую необходимость существования мелких хозяйств, что пресловутый «закон убывающего плодородия» ставит предел эффективности машины в сельском хозяйстве, в конечном счете приводит к поглощению сельским хозяйством все большей части населения и поглощению сельским хозяйством городов. То же самое, но еще более осторожно, проводит в своих лекциях проф. Кравков и его ассистент Зайцев.

Известный профессор Кожанов в своих трудах и лекциях выдвигает ряд аналогичных положений. Особенно любопытно следующее место из его книги «Сельскохозяйственная экономия»: «Основным орудием производства в сельском хозяйстве является живой организм растения или животного. Если при уходе за сахарной свеклой или хлопком междурядную обработку почвы и уничтожение сорной растительности довольно удачно можно осуществлять всякими пропашниками, то таковую же работу в рядах между растениями производят ручными мотыгами, а у самого растения приходится прорывать сорную траву голыми руками. Одним словом, сельское хозяйство имеет какое-то устойчивое “консервативное ядро”, которое никак не может разгрызть прогрессирующая машина, техника и принципиально говоря, никогда не разгрызет его».

Выступления против диалектического материализма

Ряд крупных специалистов, в особенности химиков и физиков, в осторожной и замаскированной форме высказываются против применения диалектического метода в области точных наук, ссылаясь на специфические якобы особенности этих наук, ограничивающие возможности применения диалектического метода.

Приводим несколько кратких выдержек из заявления проф. Френкеля общему собранию научных сотрудников Физико-технического института: «Воевать против диалектической философии в целом я не собирался и не собираюсь. Меня интересует, главным образом, вопрос о применимости ее к естественным наукам и, в особенности, к физике. Я считаю, что необходимость ревизии физики, с точки зрения диалектического материализма, совершенно не доказана. Добиваться внедрения материализма в физику — это значит ломиться в открытую дверь. Однако безоговорочное перенесение диалектики на природу представляется мне отрыжкой гегелевского идеализма. Так, например, утверждение об изменяемости законов природы я считаю бессмыслицей. Я думаю, что этот вопрос совершенно не связан с построением социализма, которое требует технического использования физики, а не ее философской ревизии. Что же касается спокойного и вдумчивого рассмотрения гносеологии, физики и естествознания, то решение его обычно предвосхищается людьми, которые, не обладая достаточным естественнонаучным образованием, хорошо изучили гуманитарные науки и воодушевлены верой в универсальность тех методов, на которых эти науки построены».

Группа крупных физиков — Френкель, Ландау, Бронштейн, Гамов добиваются создания самостоятельного научно-исследовательского института теоретической физики. Все указанные лица — убежденные идеалисты, активно борющиеся против диалектики.

На одном из занятий семинара по квантовой механике в Радиевом институте его руководитель, молодой талантливый ученый Гамов, в присутствии «своих людей» заявил: «Если мы сумеем поставить работу на основных законах квантовой теории, мы тогда покажем “Кузькину мать” диалектике. Мы тогда легко опровергнем ее и докажем, что закона сохранения энергии не существует, т.е. опровергнем основной закон диалектического материализма». Характерно, что на последнем занятии семинара, на котором присутствовал рабочий-аспирант Рощин — член Vissavienības komūnistu (boļševiku) partija, в целях зашифровки, не сговариваясь, стали употреблять вместо термина «закон сохранения энергии» термин «первое начало термодинамики».

Заявление о неприменимости диалектического материализма с различными степенями маскировки делали также, например, профессор физики Панкевич, преподаватель химии Весье и десятки других профессоров и преподавателей.

Любопытно отметить своеобразное применение диалектики профессором-хирургом Грековым. Демонстрируя студентам в клинике те или иные патологические явления, Греков заявляет: «Здесь можно применить диалектический метод рассуждения, но, к сожалению, у меня на это нет времени».

Борьба против увязки науки
с задачами социалистического строительства

Чрезвычайная сессия ВАН, демонстрировавшая несомненный перелом в позиции широких академических кругов в отношении участия науки в социалистическом строительстве, обусловила необходимость для реакционных академиков и ученых замаскировать свою линию на «чистую науку», являющуюся, в конечном счете, нежеланием помогать своими знаниями строительству социализма и сохранить позицию «полного невмешательства», в целях сохранения своей репутации среди капиталистических и белогвардейских зарубежных кругов, сохранить свое политическое реноме для занятия соответствующих постов в случае капиталистической реставрации в СССР.

Поэтому большинство реакционных академиков и крупных ученых выступили с формальными заявлениями о своей солидарности с перестройкой методов научной работы, а по существу вели и ведут тщательно маскируемый саботаж этой перестройки, пользуясь всякими более или менее благовидными предлогами. Этот момент «тактического шага» не скрывается в своем кругу. Так, например, в частной беседе у акад. Вернадского в присутствии Ольденбурга, Гревса, Ферсмана и Шаховского присутствующие согласились полностью с заявлением Вернадского: «Переход большинства академиков на сторону советской власти есть момент формальный, т.к. давит существующая система запугивания и принуждения. Большинство старых ученых высказалось за планирование науки только по принуждению».

Важнейшим политическим итогом декабрьской сессии ВАН явилось констатирование слабых темпов перелома в работе академии в реализации установки московской сессии на приближение научных работ к обслуживанию запросов социалистического строительства. Реакционные академики и ученые замаскированным саботажем, которым и был вызван этот недостаточный перелом, комментировали в своем кругу эти выводы сессии в том смысле, что теперь уже практика показала «искусственность и нереальность» связи науки с рабочей общественностью и социалистическим строительством. Важнейшими методами саботажа увязки науки с социалистическим строительством являются следующие:

а) Пропаганда установки, что связь науки и строительства снижает научную ценность работ институтов, мешает глубокой разработке теоретических проблем, вульгаризирует науку, низводит науку к роли обслуживания мелких технических вопросов. Академики Истрин, Алексеев, Жебелев, Щербатский, Коковцов и ряд других характеризуют увязку со строительством так: «Неизбежный разрыв с западноевропейской наукой, пренебрежение к установленным в науке методам, переход науки на путь отщепенства, самотека и кустарничества». Декларированная рядом академиков, выезжавших на заводы во время московской сессии, непрерывная связь соответствующих институтов ВАН с производством путем повышения квалификации инженерно-технического персонала и теоретической разработки новых проблем производства фактически сорвана по ряду предприятий. Представителям завода «Красный химик», например, неким представителем Академии было заявлено: «Библиотека Академии займется не своим делом, а для академиков выезды на заводы нарушают плановую работу».

б)  Неучастие под «благовидными предлогами» в работах сессии ВАН съездов и конференций. На Московскую чрезвычайную сессию ВАН не явились академики: Никольский, Крачковский, Ляпунов, Алексеев, Коковцов — «по болезни», Костычев и Рождественский — т.к. числились в отпуске; Перетц умышленно затянул командировку; Надсон, Павлов и Истрин — без объяснения причин.

На 4-й Всесоюзный ботанический съезд в г. Ташкенте в связи с линией руководства съезда на поворот ботаники к обслуживанию запросов социалистического строительства отказался приехать ряд ученых. Академик-микробиолог Надсон заявил: «Съезд не затрагивает мою дисциплину». Академик Комаров отказался, заявив: «По программе съезд не ботанический, а агрономический».

в)   Сопротивление перестройке ученых учреждений. Борьба против ликвидации комиссии русского языка и ряд аналогичных выступлений в ВАН. Известный физиолог, проф. Максимов, выступающий публично за диалектический материализм, оказывает упорное сопротивление попыткам реконструкции работ руководимой им лаборатории в Сельскохозяйственной академии и чистке ее состава от «бывших людей».

г)  Саботирование и борьба против новых методов преподавания как ненаучных.

д)  Сознательное абстрагирование и теоретизирование научных проблем, имеющих большое практическое значение (наиболее разительный пример кафедры клинической и гигиены в 1-м ЛМИ, где работа ведется вне всякой связи с новыми задачами, обусловленными социальной перестройкой).

е)  Выступление с доказательствами «объективной невозможности планирования науки» в силу особенностей научной работы.

ж)  Замаскированная борьба против специализации при подготовке новых кадров.

з) Сопротивление классовому принципу медицинского и социально-бытового обслуживания населения, прикрываемое разговорами о «негуманности» этого принципа. Профессор Рубель, например, заявляет: «Больной для него только больной, независимо от его социального положения».

и) Вульгаризация новых методов научной работы. Так называемые обследования производства, произведенные гинекологическим обществом, доложенные на заседаниях общества, представляли из себя исключительно громоздкие статистические обзоры (проведенные методологически правильно), содержали подтасовки цифр и носили совершенно ненаучный характер. 7 докладов Московского ихтиологического института, поступившие в президиум Всесоюзной фаунистической конференции и написанные на различные темы, имели три первые пункта «идеологически выдержанные» в совершенно тождественных формулировках.

Методы приспособленчества
в области художественной литературы

Приспособленческие методы а/с проявлений в области художественной литературы применяются особенно широко в связи с:

а)  значительным удельным весом к.-р. элементов, особенно среди старых литераторов;

б)  наличием цензурных рогаток;

в)  наличием широкого общественно-критического контроля над выходящими литературными произведениями.

Наши агентурные и следственные материалы показывают, что к.-р. элементы литературных кругов в основном используют следующие методы приспособленчества:

  1. шифровка а/с содержания литературного произведения специфическими литературными приемами, т.н. «эзопов язык», различные формально-литературные приемы — заумь;
  2. метод а/с исторической аналогии — создание произведений на исторические темы с явной а/с акцентировкой их;
  3. использование участков литературного фронта, на которых наиболее слабы руководство и марксистская критика — детская литература, литературные группы и организация на периферии, нацменовская литература;
  4. опошление и вульгаризация советской действительности и процессов социалистической перестройки путем издевательски-шаблонного «казенного патриотизма».

В области шифровки к.-р. содержания наиболее характерными являются приемы, примененные привлеченной нами а/с группой детских литераторов (Хармс, Введенский, Калашников, Туфанов).

Обвиняемый Туфанов на следствии показал: «Поэтическая заумь использовалась мною как форма, при помощи которой я излагал свои к.-р. националистические идеи. Моя поэма “Ушкуйники” посвящена моему брату Николаю, который служил в Белой армии. Посвящение на титульном листе следует расшифровывать следующим образом: “Моему брату, белогвардейцу Николаю, павшему в борьбе с Красной армией вместе с белогвардейским отрядом”».

Показаниями обвиняемых установлено, что в оболочке «заумного» и «бессмысленного мистически» словесного оформления были скрыты ведущие темы к.-р. характера: оплакивание старого строя, идеи монархизма и мистического идеализма.

Андрей Белый пишет сейчас большую работу по философии культуры и работу о творчестве Гоголя. Белый в своем кругу заявляет: «Обе работы продвигаются медленно, т.к. я вынужден прорабатывать каждую фразу таким образом, чтобы она, выражая мои взгляды, противоположные современным установкам, все же проходила через цензуру».

Метод а/с исторической аналогии был применен А. Толстым в пьесе «Петр I», Губером в «Месяце туманов» (о термидоре). Совсем недавно этот же метод употребил Иванов-Разумник в предисловии к книге «Неизданный Щедрин». Упомянутый выше Туфанов в показаниях о поэме своей «Ушкуйники» говорит: «Вся эта поэма переключает современную советскую действительность на XV в., на эпоху борьбы Новгорода с Москвой, причем под дружиной новгородских ушкуйников понимается мной Белая армия, а под Москвой XV в. — Москва Ленина и большевиков».

В области использования слабых участков литературы заслуживают внимания следующие моменты.

Детский писатель Введенский на следствии показал: «Область детской литературы наша группа избрала совершенно сознательно, т.к. здесь царствовал полнейший аполитизм. При попустительстве людей, руководящих и направляющих, мы протаскивали политически враждебные целям советского воспитания детей идеи».

Наши агентурные материалы вскрыли значительную засоренность к.-р. элементами и явно а/с направленность работы в ряде районных отделений Ленинградского общества пролетарско-колхозных писателей. Боровичское, Бологовское, Псковское, Новосельское и Лужское отделения общества засорены а/с и богемствующими элементами сельской интеллигенции и учащихся, зараженными эсеровщиной, борющимися против призыва ударников в литературу, пропагандирующими лозунг: «Литература вне политики».

В национальных секциях ЛАППа наши агентурные материалы вскрыли наличие актива национал-шовинистических элементов, под идейным руководством которых в нацменовской литературе протаскивались национал-шовинистические идеи (в особенности белорусская, польская и эстонская секции).

В связи с реализацией в Ленинграде решения Vissavienības komūnistu (boļševiku) partijas Centrālkomiteja «О создании истории фабрик и заводов», в силу недостаточного внимания этому делу со стороны ряда заводских организаций, наблюдается активизация а/с элементов и участников к.-р. политпартий, проникающих в состав редакционных советов на предприятиях и пытающихся протащить в исторических воспоминаниях и очерках а/с, буржуазные и антипартийные установки.

Деятельность нелегальных салонов

Наши агентурные материалы фиксируют существование значительного количества нелегальных интеллигентских салонов. Участники этих салонов зачастую принимают активное участие в общественной жизни, вплоть до ударничества и соцсоревнования, выступают за непосредственное участие в социалистическом строительстве и в то же время ведут вторую политическую жизнь, более или менее откровенно высказывая свои истинные взгляды и убеждения в своем кругу, в среде участников салонов. Салоны эти по существу являются базой и первой ступенью организации активных к.-р. формирований. В ряде салонов ведется усиленная обработка просоветски настроенных элементов интеллигенции. По направлению, политической устремленности и составу нелегальные а/с салоны можно подразделить на:

а)  салоны ученой интеллигенции и академиков — нелегальное общество «Малак» (Малая академия) — Бартольд, Конрадт, Васильев, Востриков, Поппе, акад. В.П. Алексеев, салон Вернадского, салон Истриной, салон Богдановой;

б)  салоны оккультные и теософические профессоров Вомедака Лесман и Тимофеевского, кружок ученого хранителя Института физиологии Зеленова.

в)  литературные эсеровские салоны — салон Иванова-Разумника в Детском Селе, фактически переросший в оформленную к.-р. группировку;

г)  западнические салоны литературной интеллигенции — салоны Билибиной, Моор, «Строггейм-клуб», «Шекспир-Банджо», группа Берзина, группа Кулаковского.

Необходимо особо подчеркнуть резко а/с сущность деятельности большинства салонов, сводящуюся к читке не предназначенных для печати а/с произведений, к обсуждению в а/с духе различных мероприятий партии и советского правительства, к обсуждению методов и тактики протаскивания в науку и в печать а/с установок, к прямой связи с зарубежной белогвардейщиной, к идейной смычке с иностранцами, в частности, с работниками иностранных дипломатических учреждений.

Выводы:

Таким образом, изложенные выше материалы показывают широкое применение к.-р. теорий реакционными элементами интеллигенции и метода мимикрии:

а)  для политической борьбы с советской властью и Vissavienības komūnistu (boļševiku) partija;

б)  для срыва социалистического строительства; в особенности, в области его увязки с научной работой;

в)   для теоретической борьбы с марксистской идеологией;

г)  для маскирования к.-р. деятельности и дезориентации в этих целях советской общественности.

Начальник СОУ ОГПУ Домбровский

Начальник СПО ОГПУ Горин

Ф. 2. Оп. 10. Д. 497. Л. 1-22. Подлинник.

http://istmat.info/node/62072

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.