Cildeno valoda. Skaidrojošā pašizziņas vārdnīca. Ivars Līdaka. Latvian sanskrit

Pēdējais atjaunojums 2018.gada 28.oktobrī

Christian

Cildeno valoda_PDF

Cildeno valoda.
Skaidrojošā pašizziņas vārdnīca.
Ivars Līdaka

Valodas un izglītības padieves Śrī Sarasvatī zīme jeb ‘yantra’, kas veidota kā latviešu
dieva zīmes fraktālis

2018.gads, Rīga

Autora ievads

Brīdinu, ka lasītāja priekšā ir sanskrita neprašas desmit gadu neatlaidīga sirdsdarba iznākums; varat to saukt par sabiedriskās zinātnes (citizen science) gadījumu. Tomēr iedrošinu – lai arī darbs nepiesakās uz akadēmiskuma godu, esmu izmantojis vien citu zinātāju gudrības, lielākoties no vēdu un latviešu kultūras dzīlēm; beigās sniedzu tiešām apjomīgu izmantoto avotu sarakstu. Ticiet man, darba gaitā esmu kļuvis būtiski gudrāks, lai neteiktu viedāks, un esmu pārliecināts, ka tā notiks ar īsti iedziļinātu lasītāju.
Sākuma ierosmi man ir snieguši tādu aizrautīgu zinātnieku, kā, piemēram, Viktora Ivbuļa, Rudītes Raudupes, Janīnas Kursītes, Jāņa Radvila Paliepas, Marijas Gimbūtienes darbi, nerunājot nemaz par indiešu dižgariem. Es neuzdrošinātos tulkot tekstus par aprakstītajām gara attīstības lietām, ja nebūtu vairākkārt izbaudījis zemeslodes šā laikmeta dižguru Šrī Šrī Ravi Šankara, Sudhakara Čaturvēdi mācekļa, dibinātās un virzītās pārreliģiskās kustības Art of Living kursus.
Galvoju – šī vārdnīca satur ļoti vērtīgus dzīvesziņas un viedības dārgumus, kuru gaismu manas kļūdiņas, kādas noteikti ir, sabojāt nespēs. Viss trakais darbs tika darīts, lai atjaunotu un mudinātu attīstīt latviešu pašizziņu un jau tik noplicināto pašu valodas dziļuma izjūtu un dzīvesziņas garšu.
Aicinu jau sākumā izlasīt šķirkli ‘saṃskṛtāvāk’ jeb izkoptā valoda un ‘ārya samāj’ jeb āriju sadraudze; tas varētu lasītāju daudzmaz iecentrēt kultūras mantojuma un valodnieciskajā ziņā.
Vēl būs daudz pētāms, cik latviešiem radniecīgu vārdu ir no Indas augšteces vai lejteces ‘lāta’ vai citāda prākrita, vai jeb cik tie ir Amudarjas-Indas-Donas-Dņepras-Donavas-Daugavas indoirānisko saku-džātu-eirosauromatu vārdu piejaukums Himalaju-Hidukuša dienvidpuses sanskritā, vai gan viens, gan otrs, gan trešs, un/vai pretēji. Izskatās, ka latviešiem radniecīgie vārdi sanskritā ir viens no sektoriem saliktā starpsaziņas valodā, kas ar laiku sakopta par sanskritu.

Spiedogs no Sūsas (/ˈsuːsə/) – Ubaidas (pirmselamītu) kultūras sakariem (ap 5000-3000.gg.pr.mē.). Sanskritā var atrast arī akadiešu valodas saknes; starpnieki varbūt ir mēdieši. [521]

Nešaubīgi, vārdnīca satur daudz senu latviešu kultūrai tuvu dzīves gudrību. Ceru, ka lietuvieši vēl pētīs savu radniecību ar Gangā upes krastu ličavu (licchavi) budistiem. Noteikti paskatiet šķirkli ‘prūśava’ – maz ticams, ka šis vārds uz sena akmens uzraksta ir nejaušība (mūsdienu burušaski ~ senprūšu? valodā ābele ir báalt).
Varat šo vārdnīcu uztvert kā vienu no barotnēm ļoti ceramajiem zinātniekiem. Lai gan krieviskuma propagandas iekrāsotie “балто-славянские” pētījumi vairs nav tik “disertabli” kā iepriekš, tomēr pašlaik spēcīgi darbojas viltusglobālisma un beztautiskuma konjunktūra, un tā ir, mazākais, pagalam vienaldzīga attiecībā uz tiešām īstām latviešu un vispār kultūras saknēm.
Ceru, ka tādi mūsu īstie radinieki kā lietuvieši, slovēņi utml. varbūt snauž mazāk. Uzdrošinos apgalvot, ka tuvi radinieki mums ir arī aiz Hindukuša un Himalaju kalniem, īpaši Indas upes baseinā visā garumā, piem., kalāši/kelaši, kathi/kati.

‘Bagashai’ jeb virsaitis, un ‘kareik jeb skandētājs priesteris, pēdējie no ‘kati’ nemusulmaņiem (sarkano tērpu kāfiriem) Hindukušā, abi miruši līdz 1935.gadam.

Kalāšiem Ziemsvētkos svētā ugunskura dūmi (dhūma) nes augšup ziedojumus padieviem. Skat. jostas (pravit, saṃvītin, avyaṅga, avestas kuːʃti)

Kalāšu raksti Bumburetas ielejā (skat. s’us’utr, pat’i, citro’yak, shuman, shokhek)

Salīdz. kalāšu (Indas augšteces) vainadziņu ar Indas ielejas (vidusteces) sindhi sūfiju meiteņu vainadziņiem

Gilgitā, Hunzā, Baltistānā vēl atceras šo to no burušaski (Prūšavas?) valodas, un viņiem nav ne jausmas, kur tā cēlusies (https://www.youtube.com/watch?v=QFxmlOGll_4 )

Viņi gan ir pārcietuši ne mazākus savas kultūras apdraudējumus un ietekmes kā latvieši, bet no islāma puses.
Uztveriet šo darbu pirmkārt par senu un gadsimtos pārbaudītu tautas gudrības krājumu, kurā nudien ir vērts ieskatīties, kaut vai palaikam uz labu laimi, vai, vēl labāk, ar meklētāju šad tad paprasot vajadzīgu latviešu vārdu, piemēram, nītis, audi, Rita, druva, vedības, avots, ūdens, viedība. Pabrīnīsities, ka arī vārdam ‘grāmata’ ir saknes sanskritā, un Gauja ar ļoti lielu varbūtību nes ‘gava’ jeb barotājas ‘govs’ vai ‘gavya’ jeb ‘piens’ vārdu. Lasītājs būs pārsteigts par tagad pavisam plakaniem uzskatītu vārdu dziļumu, un, esmu pārliecināts, atpazīs kādu aizmirstu vārdu nozīmi.
Ja meklējat latviešu senču fizisko vietu, ziniet, viņi ir bijuši pusklejotāji, arī zemkopji; jātnieki, lieliski zirgkopji, kuru izkoptos kara zirgus ir iepirkuši vai visi ķēniņi jeb rādžas Indijas teritorijā un ne tikai. Viņu izdzīvošana bijusi atkarīga gan no dabas, gan sabiedrības kataklizmām, gan arī no gandrīz vispāratzītiem laupīšanas sirojumiem, gan tirgošanās; nevar arī izslēgt turp-atpakaļ kustības; nevar būt, ka viņi nav bijuši arī tirgotāji; drīzāk jau arī karavīri, algotņi/virsaiši – kšatriji, arī viša jeb vaišjas. Pieņemu, ka tuvi mēdiešu (skat. śaurasenī) – persiešu magiem un Rigvēdas kultūrai; maz ticams, ka ļāvušies vēlākajam ortodoksālajam bramīnismam.
Cik var noprast, bijuši ārkārtīgi kustīgi, īpaši gar upēm, gan Tarimu uz/no austrumiem, gan tagad izsīkušo dienvidu Sarasvatī un Indu uz/no dienvidiem, gan ziemeļu Sarasvatī jeb Vahšu-Amudarju un tālāk Dānu (no avestas val. – ‘upe’ un Donavu, Dņepru) uz ziemeļrietumiem; gar jau minētajām upēm. Šajā ziņā sāciet meklēt vispirms ar ‘jāt, śaka, kāfir, kalāša, ardh-magadhi, arī kuśān, īkṣvāku, Lāṭaviṣaya, Lāṭadeśa, Lāṭarāṣṭra, lāṭabhāṣā, laṭvā, laṭva’. Ļoti palīdzīgs ir ārijiem raksturīgais paradums nest līdzi vietvārdus, izskatās, pat līdz Latvijai.

Ļoti aptuvena senču kustības karte; bultiņas varētu likt abos galos.

Mr.Gangaram raksta – ”Āriju civilizācija centrējās ap Sarasvatī un Dṛṣadvatī upēm. Zinām, ka dieviete Sarasvatī tiek saukta arī par Vakṣ (runa), un ka Sarasvatī (ezera meita) Mahābhāratā tiek saukta par Va(m)kṣu. Šis grieķu vārds ir pārhimalaju Vakṣu (Amudarja) kropļojums. Otra upe Jaxartes (Cakṣ-sar(i)tes nozīmē ‘Acs-upe’) ir Dṛṣadvatī, kas nozīmē ‘acs meita’ (dṛṣ nozīmē redzēt). Viena upe nozīmē redzi, kamēr otra nozīmē runu. Šeit ir sakarība ar Īkšvaku (īkṣ-vaku: skatīties-runāt), labi zināmu zintnieku.
Īkšvaku ir zintnieka Kāšjapas (Kāśyapa) mazmazdēls. Divas upes
priekšstata Īkšvaku (skatīties-runāt), kamēr Kāšjapa ir viens no septiņiem galvenajiem reģiem, bet Kašmīras ieleja vēdiskajos laikos ir saukta Kāśyapa Mira. Zinātnieki ir pierādījuši, ka Kaspijas jūrā ir ieplūdušas divas upes, pirms tās mainījušas virzienu (un izveidojušas Arāla jūru). Tādas vai citādas nelaimes varbūt ir izraisījušas āriju migrāciju uz/no dienvidiem un ziemeļrietumiem.”.

Dižeposa Mahābhārātas notikumu, lielā mērā arī Rigvēdas vietas.

Nav iedomājama latviešu valodniecības secīga attīstība, atstājot novārtā saknes, tostarp gramatiski veidojot jaunvārdus no noplicināta vārdu krājuma un paviršas vārdu dziļuma apjēgas, kur īstenībā varbūt ir kāds jau aizmirsts vārds. (Un to saka izbijis inženieris-mehāniķis!)
Saistībā ar jaunāku latviešu kultūras apjēgu iesaku Teodora Zeiferta ‘Latviešu rakstniecības vēsture. Tautas dziesmas’, 1922. [379]

Vārdnīca veidota ar visvienkāršāko, visnezinātniskāko paņēmienu, subjektīvi atlasot skaniski līdzīgus vārdus (IAST transkripcijā) ar līdzīgu nozīmi vai kontekstu latviešu valodā, kā arī ar kopīgu kultūras mantojumu saistāmus vārdus.
Ir arī jōgas, jeb kā skaidrības labad esmu tulkojis, dievsajūgas jēdzienu skaidrojumi, uzskatot tos par gan Rigvēdas, gan latviešu kultūras attīstībai piederīgiem.
Šī publikācija nostiprina darba stāvokli uz šo brīdi; visai pamatoti ceru uz sanskrita lietpratēja/u iesaisti darba tālākā attīstībā. Jau tagad pateicos diemžēl pavēlu internetā satiktajam lietpratējam Valteram Negribam par dažiem jau iespētajiem labojumiem.
Esmu pateicīgs Mārim Lindem, kurš izsita mani no paguruma un bezmaz piespieda to ilgo darbu pabeigt.

Sanskrita jēdzieni, labvēlīgi samierinot precīzās dabas zinātnes ar pārpasaulīguma jeb visa vienlaicīgas neuztveramības un neizzināmības atskārsmi, lielā mērā dibinās uz Virsīstenības, varam teikt, Dieva jeb Brahma-jñāna atskārsmi, kas, šķiet, ir saistīta ar dievišķās acs jeb devakṣa (corpus pineale) attīstības līmeni.

Atskārsme varbūt ir galvenais vārds šajā vārdnīcā, un tās katastrofālais iztrūkums patreizējā cilvēces apjukumā ir acīmredzams.
Dažas mana tulkojuma īpatnības:
– vārdu ‘Brahma/Brahman’, angliski dažkārt ‘Absolute’, esmu tulkojis kā ‘Virsīstenība’. Nezinu godīgāku Dieva vārdu kā Tas (tat), piem., Gajatrī mantrā ‘Tat Savitar’ nozīmē Dievs Mudinātājs;
– Virsīstenība ir arī ‘Devadeva, Parā, Parabrahman, AUṀ’ jeb Visaugstais, Virsdvēsele, Neizpaustais, tos esmu daudzmaz pielīdzinājis vārdam ‘Dyauṣ’; arī pasaulīgākie aspekti: ‘Brahmā’, ‘Īśvara’ – jeb latviešu Debesis (divasa) – Tēvs-Debesis jeb Diena un Nakts, Dievs, dieviņš, Radītājs, Kungs nav ar uzskrūvētu varas raksturu;
– vārdus ‘Nārāyaṇa, Pradhāna, Brahman, Ātman, Paramātman, Adhyātma, Param, Viṣṇu, Kūṭastha’ jeb Virspatība, Atmaņa, kas ir īsts vai iztēlots cilvēku dvēseļu ‘jīvātman’ saplūdums pēc to atbrīvošanās no pasaulīgajām grūtībām un kārībām, visa un visu gars – šos vārdus esmu sapratis kā sinonīmus dižteicienu “Esmu (vienlaikus) gan es, gan Virsīstenība” (ahaṃ asmi, ahaṃ brahmasmi) un “Virsdvēsele ir Virsīstenība” (Ātman’s ir Brahman’s) gaismā;
– vienotā Dieva, tas ir, Virsīstenības dažādos aspektus pasaulīgajā jeb tveramajā dzīvē – ‘dēva’, kā ‘Parjanya, Uṣas’ jeb Pērkons, Austra skaidrības labad esmu tulkojis kā ‘padievs’, ‘dievība’, tostarp arī daudzās ‘Devamātṛ, Mātṛkā, Mātṛ, Mātā’ jeb ‘Lielmāte’, ‘Dievmāte’, ‘Māte’;
– vārdus ‘sūkṣma, adṛśya, māyā, arūpa’ esmu tulkojis kā cilvēka maņu orgāniem ‘netveramais’;
– Virsīstenības atskārsmes ceļu jeb ‘samādhi’ jeb ekstāze jeb transs pilnīgāka izteiksmīguma labad esmu tulkojis kā ‘svētpamirums’;
– gods kam gods, Vēdu tāpat kā dainu kultūra neuzspiež Dievu spekulatīvi kā būtni “Viņš”, “Pestītājs”, “Jahve” utml. un neaizēno cilvēka dabisko garīgās pašizaugsmes tieksmi.

Sanskrita vārdu izruna ietver niansētākas skaņas kā latviešiem. Sakarā ar īpašu burtu skaņām vēlos uzsvērt vārda ‘AUṀ’, kas latviski izrunājams drīzāk kā AUNn ar no tā atvasinātā bībeles ‘Āmen’, nazālo izskaņu, kas pāriet netveramā pēcskaņā jeb netveramā vibrācijā, saistot apziņā tveramo un netveramo pasauli. Burtu ‘ñ’ latviski esmu atveidojis kā ‘ņ’; varbūt pareizāk būtu ‘nj’, bet tad tas sakristu ar ‘ṇy’.
Vārdnīcas pamatā ir ‘Spoken sanskrit’ (skat. [381], Sukumar Sen) vārdi; līdztekus sanskrita vārdiem ir ietverts arī nedaudz dažādu prākritu, arī kalāšu, kušanu, gudžarati, persiešu, hindi utml. sanskritam radniecīgu valodu vārdu (to atveidojumā varētu būt vairāk neprecizitāšu).
Ivars Līdaka

Vārdnīcā tulkoto/skaidroto vārdu pierakstes izkārtojums:

latviešu, angļu, starptautiskais sanskrita transliterācijas alfabēts (IAST) – skaidrojums. (Pierakstes sakritības nav atkārtotas).
Starptautiskā sanskrita transliterācijas alfabēta (IAST) burtu izruna. (Pāris noderīgi avoti: [481], [482].)

Kā latviski: a; ā; i; ī; u; ū; au; k; g; p; b; m; r; v; s; au.
ai – kā latviski vai latv. ‘aj’.
o – kā ō latviski.
ṛ – ‘ri’ kā rit, bet vēl līdzīgāk – kā franču ‘ru’; dažkārt kā ar, ra, reti kā ru;
ṝ – ‘rri’ kā ‘ṛ’, bet divtik garš ‘rr’, vibrējošs;
ḷ – ‘lrī’, bet dažkārt kā ‘lrū’;
e – kā ē vai kā ‘ei’ vārdā ‘deiva’;
ṁ – kā nazāls ‘n’ franču ‘bon’;
aḥ – kā ‘aha’ vārdā ‘aha’, bet tikai virknes galā; citādi tiek noklusēts; pieņem iepriekšējā patskaņa skaņu (vāpuḥ = vā+pu+hu)
kh – kā ‘kh’ (Ekhart);
gh – ‘gh’ (dig-hard);
ṅ – kā ‘n’ vārdā ‘sing’, banga);
c – kā latviešu ‘č’;
ch – kā latv. ‘čh’;
j – kā latv. ‘dž’;
jh – kā latv. ‘džh’;
ñ – kā latv. ‘nj’ vai ‘ņ’;
ṭ – kā ‘t’ angļu vārdā ‘tub’ (angliskais t, ar mēli pie aukslējām);
ṭh – kā ‘th’ vārdā ‘ligthhearted’;
th – ‘kā ‘th’ vārdā ‘lighthearted’, bet ar mēli pret zobiem;
ḍ – kā ‘d’ vārdā ‘dove’);
ḍh – kā ‘dh’ vārdā ‘red-hot’;
ṇ – kā ‘n’ vārdā ‘not’, bet ar mēli pret aukslējām;
t – kā ‘t’ vārdā ‘tub’, bet ar mēli pret zobiem;
d – kā ‘d’ vārdā ‘dove’, bet ar mēli pret zobiem;
dh – kā ‘dh’ vārdā ‘red-hot’, bet ar mēli pret zobiem;
nh – kā ‘n’ vārdā ‘nut’, bet ar mēli starp zobiem;
ph – kā ‘ph’ vārdā ‘uphill’;
bh – kā ‘bh’ vārdā rub-hard;
y – kā ‘j’ latviski;
l – kā ‘ļa’ vai vismaz patalizēts;
ś – kā ‘š’ vācu ‘sprechen’;
ṣ – ‘kā ‘š’ vārdā ‘shine’;
h – kā latviski, bet dvesoši;
ṃ – anusvāra, nazāla sanoša pēcskaņa, kosmiska vibrācija, piem., vārdā AUṀ tas pāriet nazālā ‘n’ un tālāk nedzirdamā nazālā vibrācijā galvā.

Punkts virs m un n sanskritā simbolizē visu lietu tukšumu un neīstumu.

***

aa, kalāšu áa – aha, jā
aaaa – mantra (sievas vairāk – eeee, oooo), salīdz. ar kalāšu ha, hahaha, hu satik – sauciens sanākt uz dančiem (svilpšana, aaaa – video no 27.minūtes [493]). Tās vibrācija spēcina muguras smadzenes. Veidota no vēdera, tā palīdz spēcināt arī muguras smadzenes turošos muskuļus. [494]. Sūfiju variantā klausieties [495] no 3.minūtes). A ir pirmā AUṀ skaņa.
abādham, abadham – bez bēdas, nekavēts, brīvs, negrožots, nesāpināms
abādhita, abadhita – neapbēdināms, nekavēts, neatspēkots, neaizliegts
abel, PIE rekonstrukcija – ābele; aizguvums no burušaski (skat. burusho, Prūšava) senču valodas (Berger, 1956, American Heritage dictionaries). Mūsdienu burušaski valodā ābele ir báalt
abhaja, abhaya – bezbailība
abhanga, abhaṅga – nesabangots, nenoliedzams,  neasimilēts. Advaita Vēdāntas izziņas mācībā – pareizas zināšanas (pramā), jaunas neapstrīdētas zināšanas. Nemainīgs, negaistošs, pastāvīgs, stingrs (salīdz. bhaṅga). Īpašs sacerējums pantmērā dievības godināšanai. Godināšanas dziesma, kas sacerēta marathi valodā un izsaka dievbijīgā ilgas pēc Dieva
ābharati, ābhri, abharati, ābhṛ – barot (abra?), piepildīt, nest (arī augļus), pildīt, piesaistīt, darināt, darīt
ābhāsavāda, abhasavada – izpausmes mācība (vadule). Cēlonības mācība Advaita Vēdāntā, kas apgalvo, ka cilvēka dvēsele (jīva) ir Virsīstenības (Absolute, Brahman) šķietama jeb maldinoša izpausme
ābhāsvara, abhasvara – gaisma un skaņa, jeb gaismas-skaņas debesis, visspožākās un vistīrākās debesis, kurās mājojošie sazinās ar gaismu, nevis vārdiem; tā no jauna rada Visumu no ellēm un ietver pirmās dhyāna’s debesis pēc iznīcināšanas ugunī pasaules sagrāves beigās
abhautika – nebijis, nepasaulīgs
abhāva, abhava – nebūtība (Abava?)
abhāvja, abhavya – nebijis, netapis
abhičāraka, abhicharaka, abhicārin, abhicāraka – apbūrējs, burvis, mags, ļauno garu izdzinējs
abhidžņā, abhijna, abhijñā – apjēga, virszināšana, gaišredzība
abhigājati, abhigayati – apdziedāt, piepildīt ar dziesmu (iet gājienā ar dziesmu?). Piepildīt ar dziesmu, dziesmu pilns, godināt ar dziesmu, slavēt dziesmā, saukt vai dziedāt kādam, skandēt. Skat. anugīta, avagīta, abhigāyati
abhigama – apiešanās, saiešanās, tuvība, dzimumakts
abhigamana – rīta apgājiens
abhihitānvajavāda, abhihitanvayavada, abhihitānvayavāda – teikuma virsnozīmes mācība (vadule)
abhikāma, abhikama – apkāme, mīlestība
abhimāna, abhimana – (paš)apmāns, lepnība, egotisms
abhimukha, abhimukha – muti pret muti, seju pret seju, aci pret aci, iepretim
abhimukti – uz atbrīvošanos, izmukšanu vērsts
abhipušpa, abhipushpa, abhipuṣpa – appušķots, puķēm (pušķiem) klāts
abhišečana, abhishechana, abhiṣecana – apgremdēšana, kristīšana
abhitas – abās pusēs
abhivāda, abhivada – atvadas, sveiciens
abhjanudžņā, abhyanujna, abhyanujñā – pieļauta atziņa
abhjāsajōga, abhyasayoga – dievsajūga caur kārtniem pieredzējumiem
abhjāsapratjaja, abhyasapratyaya, abhyāsapratyaya – izpratne caur vingrinājumiem
abhūta, abhuta – nebijis, brīnums
abi (kalāšu) – mēs, jūs, abi
abria, abria, abṛa – abra (salīdz. ar ābhṛ). Sena džātu cilts Sindhā un ‘Bahāwalpur’ā. Uzskata, ka tā ir ieviesusi zemkopības mākslu Pendžabas dienvidrietumos un Sindhā
abrukham – sabrukums, posts
ačakšudaršana, achakshudarshana, acakṣudarśana – nevizuāla (ne acu) uztvere
ačala, achala, acala – nečalojošs, nekustīgs, stabils, pastāvīgs, kalns, akmens, klusu stāvošs; stingrs; nelokāms
āčāravedī, acharavedi, ācāravedī – viedvieta, mācības vieta, svētnīca.
[1]: Dievības Imrā svētnīcas “ir mazas, un tām nav nekādu īpatnību, kas tās atšķirtu no citu padievu svētnīcām”. Kalāšu svētnīcas ir tornīši ar mūrētiem laukakmens pamatiem, koka rāmi ar durvīm vai logu, pa kuru elks skatās, un parasti augšā ir kārtis, apkarinātas ar dzelzs gabaliem.
Imram, var teikt, vienmēr ir bijusi sava svētnīca, kamēr trim vai piecām citām dievībām varēja būt kopēja svētnīca (Robertson). “Daudzās reliģiskās dejās viņš netiek godāts vairāk kā daudzi citi padievi un padieves. Viņš saņem trīs apļus, bet tur nav nekā no aizrautības, kas caurstrāvo Gišam veltītās dejas, vai bezrūpības, kas pavada Krumai godam veltītos smieklīgos soļus un pozas. Varbūt aizgājušos laikos Imrā Radītājs ir godāts kā galvenais, bet tagad Bašgulas ielejā populārā dievība noteikti ir Gišs…”
Pie Bragamatál ciemata bija piekalnes svētnīca “apkarināta ar kadiķiem-ciedrām visgarām priekšai” ar četriem logiem Dizanei, Shumai jeb Krumai, Saranji un Satarám un ar vēl vienu tukšu logu. “Dizanes elkam bija apaļa seja ar balta akmens acīm un muti no nevienādiem baltiem kvarca gabaliem”. Viņa izskatās “jauka”, kamēr citiem tēliem mutes nav. (Atšķirība mutes ziņā ir redzēta arī Disni statujai pagraba sienā pie Shtiwe’s Nuristānā).
Daudz svēto akmeņu stāv ārā uz zemes, kur tiek ziedots; daži nolikti dievībām, citi “senču piemiņai”. “Kafiristānā ir skaidras senču godāšanas pēdas, lai gan cilvēki to ietiepīgi neatzīst. Mirušo piemiņai celtajiem elkiem dažkārt ziedo, un to paliktņus apslaka ar asinīm pēcnācēji, kas cieš no slimībām. Daudzās vietās ir uz gala uzstatīti gareni akmeņi. Tie bez šaubām ir domāti kā kaut kādi pieminekļi, un kad tos uzceļ, vienmēr tiek upurēta kaza. Marnma svētki ir slavena mirušā godam”.
Dzīvnieku upurēšanas kalāšu reliģijā ir bijušas ļoti nozīmīgas. Īstenībā visas dzīvnieku kaušanas pārtikai ir bijušas rituālas. Vīri aplējuši aitu vai kazu ar ūdeni, un tā nav kauta, kamēr nav sparīgi noskurinājusies. (Robertsons atzīmē paralēles ar grieķu paražām; tāda prasība ir bijusi arī, piemēram, Delfu orākulu ceremonijā; un pie thug’iem Indijā, kuri ir Kālī godātāji). Kad dzīvnieks noskurinās (domājams dzīvnieka veselīguma, derīguma upurim zīme), katrs klātesošais it kā nošmaukstinās, un notiek upurēšana.
āčha, acha, ácha – eče, rau, turp
ad, atti – ēst
adana – ēdiens
adanīja, adaniya, adanīya – ēdams
ādara, adara, ādara – goddarīšana, atdarīt
ādarapratjaja, adarapratyaya, ādarapratyaya – goddarīga prātošana
adbhuta – nebijis, brīnumains, ārkārtējs, pārdabisks, neticams, ievērojams, pārsteigums, retums; skat. abhūta
Adem, adem (kalāšu) – ķermenis, Ādams, pirmais iemiesotais vīrietis
adhan, adhæn, gudžaratī a.dhən – ēdienam uzvārīts ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī)
ādhāra, adhara – pievēršanās vieta meditācijā, atpūtas vieta, netverams garīgs atbalsts meditācijai; balsts, dambis, trauks, vieta; nesošs, turošs, ‘atbalstīt’; pamatne; ķermeņa aparāts. Jōgā tas nozīmē dažādas vietas ķermenī, kurām pievēršas, lai savaldītos, savāktos, meditētu; ādhāra’s ir prāṇas enerģiju, kas plūst netveramajā ķermenī caur čakrām, krātuves; skat. dhārana
adharma, ædhærmæ, gudžarati ə.dhər.mə – vispār ņemot, nekrietna rīcība vai nelikumība; nederība, netikums, bezdievīgums, nekrietnība, grēks, blēdīgums, netaisnīgums, pārkāpums, ļaunums, nespēja pildīt savus īstos, cilvēka pienākumus; viss, kas pretējs krietnumam (dharma – derība). Tāda uzvedība sakņojas tikumības jeb krietnuma trūkumā. Skat. dharma, niti
adharmāstikāja, adharmastikaya, adharmāstikāya – nekrietnības kategorija
ādhibhautika, adhibhautika – nebūtisks
Adhibhūta, adhibhuta, adhibhūta – Virsbūtība, Virsdievība, Virsgars; tveramās, materiālās pasaules netveramais pamats
adhidaivatja, adhidaivatya – augstākais dievišķums
ādhidaivika, adhidaivika – debešķīgs, dievišķā, garīgā, likteņa izraisīts, kosmisks, pārdabisks; dievībām piederīgs. Saṃkhy’ā viens no trim ciešanu veidiem, ko izraisa nebūtiskas pārdabiskas ietekmes kā gari, dēmoni, spoki utml. Gauḍapāda tām pieskaita arī ciešanas no aukstuma un karstuma, vēja un lietus utml., – tāpēc, ka šīs parādības pārvalda dievības. Skat. arī ādhibhautika un ādhyātmika
adhidēvatā, adhidevata – dievišķs spēks, kas darbojas materiālos objektos, piederīgs visiem padieviem, aizbildniecības dievībām, tostarp saulei un mēnesim
adhijadžņa, adhiyajna, adhiyajña – ziedojuma, ugunsziedojuma spēks, uz ziedojumu attiecīgs, ziedojuma ietekme; Pirmatnējais Ziedojums, virsziedojums. Skat. yajña – pielūgsme, uguns, ziedojums; agni – uguns
adhikāra-mukta, adhikara-mukta – izmukšanai (atbrīvei) spējīgs, tīra dvēsele. Vārds, ko Šaiva Siddhānta lieto dvēseles stāvokļa apzīmēšanai, kurā tā ir gatava saņemt garīgo atskārsmi
adhipati – virskungs, suverēns, valdnieks. Skat. pati
Ādhipatipratjaja, adhipatipratyaya, ādhipatipratyaya – virssaprāts, Noteicošais Cēlonis
adhirūdha, adhirūdha, adhirūḍha – savu sasniegusi nobriedusi sieviete no 33. līdz 50.gadam
adhišthāna, adhishthana, adhiṣṭhāna – stāvvieta, mājoklis, stāvēšana, apdzīvošana, svētība, vara, raksturīgums, pamats, substrāts, balsts, fiziskais ķermenis kā netveramo ķermeņu un Virspatības mājoklis; pamata realitāte jeb būtība, cēlonis. Skat. sthāna.
1. Bhagavad Gītā [32], viens no pieciem faktoriem, kuri nepieciešami rīcībai.
2. Advaita Vēdānt’ā vienīgais īstais pamats ir Virsīstenība (Brahman).
Adhīšvara, adhishvara, adhīśvara – virsvara, augstākais Pavēlnieks jeb Valdnieks, augstākā dievība džainiem, ķeizars. Skat. īśvara
adhivīra, adhivira – galvenais varonis
adhjagni, adhyagni – (lēkt) pāri kāzu ugunskuram vai (iet) ap to
adhjāropāpavāda, adhyaropapavada, adhyāropāpavāda – piedēvējuma-nolieguma mācība (vadule), sākotnēja piedēvējuma un tālāka nolieguma paņēmiens jeb teorija.
1. Ar šo paņēmienu cilvēks vispirms bezpazīmju vienumam piedēvē iedomātas pazīmes un pēc tam nederīgās noņem jeb atceļ. Šis paņēmiens ir lietots Advaita Vēdāntā, lai mācekli novestu līdz nedivējās Patības (Ātman) atskārsmei.
2. Skat. apavāda
adhjātma-jōga, adhyatma-yoga, adhyātma-yoga – atmaņas dievsajūga, mistiski norādījumi pašpilnveidojumam. Adhyātma Yoga atšķiras no citām meditācijām, kurām ir Kartu Tantra’s raksturs (atkarība no veicēja gribas un vēlmes), tā ir Vastu Tantra (lietu aplūkošana, kādas tās ir, pievēršoties tām, lai atskārstu patiesā redzējumā).
To sauc par nidhidhyāsan’u, un Bh.Gītas sestajā nodaļā tā ir aprakstīta kā dhyāna yoga. Visa Bhagavadgītas [32] septītā nodaļa skaidro šīs dhyāna yoga’s norisi. Bhagavadgītā Dhjāna jeb Adhjātma’s dievsajūga ir ieteikta arī 13-24, 18-52.  Gauḍapāda savā Maṇḍūkya Karik’ā, 3.41 līdz 3.48, Adhjātma jōgu ir saucis par manonigraha yog’u
Adhjātma, adhyatma, adhyātma – Atmaņa, Atskārsme, Patība, Virsgars, pārpasaulīgs, patībai piederīgs, paša, uz indivīda personību attiecīgs cilvēks, kurš ir identificējies ar savu dabu, Patību; indivīda Patība, Virspatība; gars, pārpasaulīgā atskārsme, garīgums. Skat. ātman.
G.de Purucker [2]: cilvēciskas būtnes vai vispār jebkādas organiskas vienības kodols ir kosmiskais gars, teiksim, kosmiskās dzīvības liesmas dzirkstele. Visu laikmetu mistiķi ir bijuši vienoti, mācot par individuāla iekšējā dieva esību katrā cilvēciskā būtnē un visuresošo spēku – kā pirmatnējās enerģijas pamatlikumu, kas pārvalda cilvēka attīstību no materiālās dzīves uz garīgo. Tiešām, šī mācība ir tik nevainojami vispārīga un tik atbilstoša visam, ko cilvēks pazīst, apcerot savu garīgo un saprāta dabu, ka maz ir jābrīnās par to, ka šī mācība ir ieguvusi galveno vietu cilvēka reliģiskajā un filosofiskajā apziņā. Tiešām, to var saukt par īstu pamatakmeni, uz kura būvētas pagātnes dižās reliģiskās un filosofiskās domas sistēmas; un tā tas ir, jo šī mācība dibinās pašā dabā.
Cilvēka iekšējais dievs, cilvēka iekšējā patība, būtiskais dievišķums ir viņa sakne, no kuras plūst iedvesmas straumes uz viņa psīhes aparātu – visa talanta iedvesma, visi uzlabojumu dzinuļi. Visas spējas, visas īpašības, visi raksturojumi, kas attīstības gaitā izplaukst individuālajā izpausmē, ir cilvēka konstitūcijā rosīgās dzīvības un iedvesmas garīgās enerģijas straumes augļi.
Starojošā gaisma, kas izplūst no šā mūsu iekšējās būtības nemirstīgā centra, kas ir mūsu iekšējais dievs, izgaismo katra cilvēka taku; un no šīs gaismas mēs gūstam ideālu ieceres. Tas ir šīs mirdzošās gaismas dēļ mūsu sirdīs, ka varam vadīt savas kājas uz arvien aptverošāku brīnišķu ieceru piepildīšanos ikdienas dzīvē, kuras, būdami vien cilvēki, mazāk vai vairāk skaidri uztveram, kā nu gadās. Individualizētās dievišķās uguns, kas nāk no cilvēka iekšējā dieva, avots ir dievišķā uguns, kas caurstrāvo visaptverošo Dabu.
Mūsdienu kristieši ar mistisku prāta noslieci šo iekšējo dievu sauc par Iemītošo Kristu (Christ Immanent); budismā to sauc par iekšējo dzīvo Bud’u; bramīnismā to sauc par Brahm’u viņa Brahmapur’ā jeb Brahma’s pilsētā, kas ir iekšējā konstitūcija. Tādējādi, lai kā mēs to sauktu, atspoguļojošais un mistiskais prāts nojautas veidā apjēdz, ka viņā darbojas dievišķa liesma, dievišķa dzīvība, dievišķa gaisma, un tā ir viņa būtiskā PATĪBA
adhjātmavidjā, adhyatmavidya, adhyātmavidyā – atmaņas viedība, garīga atskārsme, iekšēja zināšana, virspatības viedība, pārpasaulīgā zināšana, metafizika; patības pētījums
ādhjātmika, adhyatmika, ādhyātmika – uz atmaņu attiecīgs, garīgs, pārpasaulīgs, svēts, attiecīgs uz patību vai dvēseli, attiecīgs uz dvēseli vai Virsgaru, radies no ķermeniskiem vai psīhiskiem cēloņiem sevī, attiecīgs uz indivīda un Augstāko Patību
adhōlōka, adholoka – apakšējais loks (valstība); joma, mājoklis, valstība, kurā mājo elles iemītnieki, apakšējā pasaule Skat. loka
ādī, adi, ādī – apspīdēt, apgaismot
ādi, adi, ādi, ādya – pirmais; kas sākas ar a; iesākums, pirmdzimtais, cilvēks; ādau – sākumā. Salīdz ar agra; akadiešu ēdu, ediššu
Ādidēva, adideva ādideva, – pirmais dievs, sākotnējais Virsdievs. Skat. arī Prājapati, salīdz. ar Ādams
ādihi, adih, ādiḥ – sākotne, izcelsme
Ādikara, adikara, ādikara – pirmradītājs, pirmais darinātājs, radītājs. Arī Dhātṛ
Ādikartri, adikartri, ādikartṛ – pirmradītājs, radītājs. Arī Dhātṛ
adikka – apvārsnis
adina (kalāšu) – piektdiena
Ādipuruša, adipurusha, ādipuruṣa – pirmbūtne, Pirmcilvēks, pirmais iemiesojums; Višnu, sākotnējais puruṣa. Skat. puruṣa (pirmatnējā būtne kā Visuma dvēsele un sākotnējais avots; cilvēciska būtne)
Aditi – Rigvēdas padieve – Dievmāte, padievu māte, bezgalības dieve, nesaistītā, nepārtrauktā, nenogurdināmā, laimīgā, brīvā, neierobežotā, neizmērojamā, viengabalainā, neizsmeļamā, māte, radošais spēks, debesis un zeme, drošība, pilnīgums, runa, Govs. Skat. arī ādi, devamātara, devamātṛ.
[128]: nesaistīts, bezrobežu, bezgalīgs, piemēram, bezgalība, bezgalīgās debesis; Bezgalība, ko personificē dieve Aditi.
Rigvēda [3] I. LXXXIX.
1. Lai nāk pār mums gara spēki, no visām pusēm. Nekļūdīgi, nekavēti un uzvaroši, lai Padievi vienmēr ir ar mums mūsu labad, mūsu sargi ik dienas nerimtīgi savās rūpēs.
2. Lai mums ir Padievu labvēlība, Lai pār mums nolaižas taisnīgo padievu devība. Esam sirsnīgi meklējuši padievu draudzību – Kaut padievi pagarinātu mūsu dzīvi, ko varam nodzīvot.
3. Ar senlaiku himnu saucam šurp viņus – Bhagu, draudzīgo Dakšu, Mitru, Aditi, Arjamanu, Varunu, Sōmu, Ašvinus. Kaut labvēlīgā Sarasvatī dāvātu mums laimi.
4. Kaut Vāju atvējotu mums jauku dziedināšanu, Kaut dotu to Zeme, mūsu Māte un Debesis, mūsu tēvs, Un līksmi nesošie Sōmas sulas spiedes akmeņi. Uzklausiet šo, Ašvini, pēc kuriem ilgojas mūsu gars.
5. Mēs piesaucam Pūšanu, kurš valda pār visu, Valdnieku visam, kas stāv vai kustas, dvēseles iedvesmotāju, Lai Pūšans veicina mūsu labklājības pieaugumu, Mūsu uzraugs un sargs, nemaldīgais mūsu labad.
6. Viscaur slavenais Indra lai labvēlīgs mums – Lai labvēlīgs Pūšans, visu bagātību saimnieks. Lai labvēlīgs Tarkšja ar neskartajām stīpām; Brihaspati, pagodini mūs ar turību.
7. Maruti, Prišnī dēli, raibo ērzeļu dzemdinātie, gavilēs brāžoties bieži klāt ir svētajos ritos, Zintnieki, kuru mēles ir Agni, spožais kā Saule, – šurp nāk lai visi padievi mūsu aizstāvji.
8. Padievi, kaut mēs ar ausīm sadzirdētu to, kas ir labs, Un kaut mūsu acis saredzētu to, kas ir labs, jūs, Svētie. Kaut mēs ar stingriem rumpjiem un locekļiem, jūs cildinot, sasniegtu padievu nolikto mūža laiku.
9. Mums priekšā stāv simts rudeņi, ak, padievi, caur kuriem jūs nesat mūsu augumus uz trūdēšanu; caur kuriem savukārt mūsu dēli kļūst par tēviem. Nepārraujiet vidū mūsu gaistošās dzīves gaitu.
10. Aditi ir debesis, Aditi ir gaisu valstība, Aditi ir Māte un Ciltstēvs un Dēls. Aditi ir visi padievi, visas cilvēku kārtas, Aditi ir tas, kas ir dzimis un kam vēl jādzimst.
[4]: Atharvavēdā Aditi ir māte tiem, kuri tur vārdu. Viņa ir Likuma, Rituma (Ṛta) laulātā draudzene. Mūžīga un ar milzīgu varu (7.6.2). Viņa ir labi airēts padievu kuģis (7.6.3). Viņas klēpis ir plašie gaisi (7.6.4). Viņai ir daudz dēlu un brāļu (6.4.1). Viņas dēli ir Varuṇa un Bhaga (5.1.9; 3.16.2). Aditi ir Bhūmi – visa dzimšanas vieta (6.120.2). Aditi ir trauks, kas satur visus cilvēkus. Viņa aptver tālumus un piekrīt visām vēlmēm (12.1.61). Viņai ir astoņas dzemdes un astoņi dēli (8.9.21; 11.1.11). Viņa tiek piesaukta, lai nodrošinātu vispārēju aizsardzību, atbrīvošanu no grēka un turības un svētlaimes nešanai (19.10.9).
Āditja, aditya, āditya – Rigvēdas padievs – saules dēls, Dievmātes dēli. Saskaņā ar Rigvēdu, Āditjas, saules dievības, ir septiņi Āditi, Devamātṛi, dēli. Šīs debesu būtnes ir Varuṇa – viņu vadonis, Mitra (jeb Sārya), Aryaman, Bhaga, Aṃśa, Dhatri un Indra. Aditi ir bijis vēl astotais dēls Aṃśa Martanda, kuru viņa izbrāķējusi un nav atzinusi par savu. Rigvēda Āditjas apraksta kā skaidrus ūdens strautus, brīvus no jebkāda viltus, melīguma un nolieguma. Viņi ir bijuši apzīmēti arī kā pilnībā krietni, dharmiski (derībā esoši). Viņi ir labvēlīgas dievišķas būtnes, kuras pasargā visas būtnes un sargā arī garu valstību. Aditi, bezgalības padieves, dēli pārstāv saules gada mēnešus. Skat. ādi.
[5]: Āditjas veido visai nenoteiktu padievu grupu. Ir apgalvots, ka Aditi, viņu māte, sākumā ir padieviem parādījusi septiņus, bet astotais, Mārtānda, kurš “radies no bojātas olas” nācis pēc tam. Rigvēda nevienā vietā nemin vairāk kā sešus, un tas ir tikai vienu reizi, kad uzskaitīti ir Mitra, Arjamans, Bhaga, Varunna, Dakša un Aṃša. Tomēr Rigvēdā āditja ir arī Sūrya, un varam pieņemt skaitu septiņi un Mārtand’u kā rietošu sauli astoto.
[4]: “Gan irāņi, gan indieši ir piekopuši uguns kultu, lai gan ar atšķirīgiem vārdiem Agni un Atar. Ūdeņus, apah=apo, piesaukuši abi, bet ne bieži. Vēdu Mitra ir Avestas Mithra – Saules padievs. Bhaga no Āditjām atbilst Bagha – ‘labs karavadonis’; Vāyu, vējš, ir Vāyu – gaisa gars; Apam napat, Ūdeņu Dēls, arī Agni = Apam napat; Gandharva = Gandarewa, un Krsanu = Keresani ir dievišķas būtnes, saistītas ar sōma=haoma. Trita Aptya’m atbilst divi mītiski personāži Thrita un Athwya, un Indra Vrthahan – dēmons Indra un uzvaras gars Verethragna. Yama, Vivasvat dēls, mirušo valdnieks, ir pielīdzināms Yama’m, Vivanhvat’a dēlam, Paradīzes valdniekam. Paralēli ir raksturi, lai gan ne vārdi Varuṇa’m un Ahura Mazda’m – viedajam garam. Abām reliģijām ir kopīgi arī ļauno garu nosaukumi druh=druj un yatu”.
[6]: Šīs un “viņ-” pasaules padievu pāri: “Mitra (draudzība), vienprātība, dota vārda svētums, saiknes starp cilvēkiem. – un Varuna (nodrošinātājs jeb saistītājs), noslēpumainie likteņa likumi, negaidītais, padievu labvēlība, saikne starp cilvēku un dieviem.” Tāpat Arjaman (bruņnieciskums), gods, cildenums, sabiedrības noteikumi – un Dakša (prasme), ziedošanas noteikumi, rituālu prasme un spējas. Bhaga (iedzimts devīgums) – un Anša (padievu dots devīgums). Tvaštar (veidotājs), meistarība, ieroči – un Savitar, (iedzīvinātājs), maģiskie ieroči, vārdu maģiskais spēks. Pūšan (barotājs), iekšējā drošība, labklājība un Šakra (varenais), drošsirdība, ārējs drošums, krietnuma likums jeb cilvēku likums, tradicionālā kārtība. Višnu (Visuresošais), Zināšana, tas ir, varonība – un Vivasvat (krāšņais), senās paražas, tikums, Senči, visuresošā kosmiskā likuma uztvere.”
āditjasamvatsara, adityasamvatsara, ādityasaṃvatsara – saules gads, 12 saules dēlu, mēnešu gads
āditjašajana, adityashayana, ādityaśayana – saules, tas ir, Dievmātes miegs, saules – Devamātaras, padievu miegs
āditjavāra, adityavara, ādityavāra – Āditju diena, svētdiena
āditjavrata, adityavrata, ādityavrata – solījums jeb godavārds, kas dots saulei. Skat. arī vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭavrata, iṣṭadevatā, ekavrātya, divya, devavrata
ādivāsi, adivasi – ne debesu, iedzimtais, ne deb(v)esu, pirmiedzīvotāji; Indijas cilšu ļaudis
adman – ēdmaņa, ēšana, maltīte
adua, (kalāšu) – diena, gaišais dienas laiks
advait – nedivējie. Hindu sekta, kas apgalvo dvēseles vienību ar Dievu jeb Virsīstenību pēc nāves. Advaita – nedivējība, ‘ne divi’ (no a = ‘ne’ + dvaita = ‘divējs, divi’), nedivējības filosofija, vienotība, vienveidīgums, Patības un Augstākās Īstenības identitāte, Brahmā jeb Paramātman jeb Virsdvēseles identitāte ar cilvēka dvēseli (jīvātman), monisms. Skat. adhyātma.
[182]: “Advaita Vēdānta ir viena no indiešu filosofijas skolām. Par tās dibinātāju uzskata autoritatīvo domātāju Šankaru (8.gs.). A.V. galvenais uzdevums ir filosofiska un praktiska vēdu interpretācija”.
Patiesība un mācība, ka pastāv vien Viena Īstenība ātman, brahman, kā tas īpaši rodams Upanišadās; skat arī Vēdāntā. Nedivējisms.
[7]: Mācība par Patību (ahaṃpratyaya) ir mācība par es-indivīda apziņu, piemēram, – es esmu resns, es esmu tievs, es zinu, es atceros, es darīju. Pastāv maldīgs pieņēmums no prāta puses, ka prāts ir novērotājs vai darītājs. Vārdus Ahadhi, Ahaṃpratyaya, Ahaṃkriya un Ahaṃkara Šankara lietoja, lai skaidrotu – ‘ES esmu novērotājs’, ‘Es esmu darītājs’ un citas darbības, kas uzsver ‘ES’, jeb Virspatību, Virsīstenību. Tas prātu nostāda Patības (Dvēseles, Dieva) priekšā; īstā Zinātāja vai Darītāja ir Patība. Tā ir atskārsmes Darinātāja (subjekts), un tveramā pasaule ir atskārsmes objekts. Īstenībā subjekts un objekts ir viens un tas pats. Tu, subjekts, redzi ābolu un kļūsti par ābolu; ja par ābolu nekļūsti, tu ābolu redzēt nevari; tādējādi subjekts un objekts ir viens. Ja ābols tiek redzēts, Patība (ātman) to redz; ‘es’-am ir jāapjēdz, ka redzētāja ir Patība. Tas nav ķermenis (acis), kas redz ābolu, bet gars (ātman, dvēsele), kas ir ķermeņa pamatā. Acīmredzamā subjekta un objekta nodalīšana un to dualitāte ir no neatskārsmes radies tradicionāls priekšstats, ko novāc atskārsme.
Subjekta un objekta dualitāte ir nosacītā īstenība (vyāvahārika), ko nosaka šķietamība (māyā) un prāts.
Kad tu tiec vaļā no šķietamības un prāta, tu nonāc Virsīstenības, Virspatiesības, Būtības (pāramārthika) valstībā. Kad ir vien psīhiskā darbība – kā sapnī – tad nav ticamības, un tādējādi tā iznākumā dod maldus, iedomas. Prāts to, kas ir sapnī, uztver kā īstu. Tas ir pratibhāsika (iluzors) jeb tikai šķietamība, rēgs vai spoks.
advaja, advaya – nedivējība, vienīgs, vienība, galējā patiesība, identisms, viens, vienotais, viengabalainais, holistiskais; vienība, Skat. dvaya
Advajam-adžātam, advayam-ajatam, advayam-ajātam, – neiedzimstošais nedivējais, viengabalainais, ‘kas-neienāk-esamībā’; nedzimstošais nedivējais (Īstenība)  Skat. dvaya
advajatā, advayata, advayatā – nedivējisms, viengabalainība, holisms; otrā neesamība Skat. dvaya
advitīja, advitiya, advitīya – kam nav otra līdzīga, unikāls, nepārspējams, nesalīdzināms, bez otrā  Skat. dvi
adžā, aja, ajā – āzis, vadonis, bars, saules stars, kūdītājs; kušanu aṣiye, v.pers. azak, lie. ožỹs.
Atsevišķi Mohendžodaro atrasti zīmogi attēlo cilvēka/dzīvnieka upurēšanu. Mēs sastopamies ar āža attēliem uz dažiem zīmogiem, un āzis, kas vienmēr ir bijis iecienīts dzīvnieks Mohendžodaro Harappas ziedojumu trauku podniecībā un terakotas figūriņās, rod savu līdzinieku āzī dievības Kālī priekšā, kas turpinās arī mūsdienās. (kalāšu āža veidola cepumi ziemas saulgriežos sasaucas ar mūsu piparkūkām).
adža, aja, ajāta – nedzimis; neattīstīts, nejēga, neapzinīgs, neradīts, nedzemdēts
adžamukhī, ajamukhi, ajamukhī – āžamute, āžaģīmis. Arī ajimukha
ādžānadēva, ajanadeva, ājānadeva – padievs, dievišķs no dzimšanas
ādžāni, ajani, ājāni – izcelsme, iedzimtība, cildena dzimšana
adžapā Gājatrī, ajapa gayatri, ajapā gāyatrī, ajapā japa – [15]: šajā vingrinājumā pastāvīgi tiek uzturēta ikreiz jauna nedalīta vērība (anusandhana) uz atstarpi starp lēnām, klusām ielpām (sō, sa) un izelpām (haṃ). Skat. arī sō-haṃ jeb haṃ-sa, haṃsa, sōhaṃ, gāyatrī.
[16]: Hansa mantra (haṃ-sa japa) ir nepārtraukta haṃsa skandēšana. Nepārtraukti un ātri atkārtojot, to nevar atšķirt no so-haṃ. Kopā salikts, tas nozīmē ‘esmu atbrīvots gars’.
Haṃsa kumbhaka ir gulbja elpošana. Tā ir līdzena bet spēcīga prānājāma, ko lieto meditācijā, lai virzītu Šakti enerģiju uz gulbi (zosi) galvvirsas čakrā. Tā ir elpošana meditācijai katrā čakrā, kas šīs elpošanas gaitā pieaugoši virzās augšup pa sušumnu, līdz visi čakru simboli ir prātā (apcerē – dhyāna).
J.A.Grimes [8]: dabiska elpas mantra; dabiska atkārtošana. Dabiska patvaļīga un bezpiepūles mantras atkārtošana, kas norit katrā dzīvā radībā ieelpu-izelpu veidā; atkārtota lūgsna.
[17]: nedzirdama un automātiski atkārtota mantra, ko vada patvaļīgs elpošanas cikls. Transliterējot no sanskrita, tā būtu rakstāma SŌ HA, tomēr izrunu labāk izteic SŌ HANn. Gorakša ir atpazinis, ka ieelpa rada neapzinātu skaņu ‘saa’. Tas notiek vismaz 21600 reizes 24 stundās.
Šai nemitīgajai neapzinātajai vibrācijai, ko parasti rakstiski attēlo kā Haṃsa, tas ir, Hansa un kas sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi, ir īpaša ietekme. Ja šai mantrai pievēršamies apzināti, tai parādās īpašība caurdurt aizkaru starp dzīvi un nāvi, dodot mums spēju atšķirt īstu kaitējumu un atjaunoties tā, ka varam dzīvot tagad. … Meditācijas labums ir daudzveidīgs, un mums ir jāizprot, ka meditācija pārveido smadzeņu viļņu rakstu un izmaina smadzeņu bioķīmiju. “Kārtna meditācijas prakse sekmē spēju gūt labumu no autohipnotiskām norisēm. Pēc vairākiem meditācijas prakses gadiem pat stūrgalvīgs cilvēks pēkšņi pamana, ka spēj sasniegt mērena hipnotiska transa (svētpamiruma) stāvokli” (Dr. Engstrom).
Šķiet, ka meditācija aizkavē novecošanos, palielinot (čiekurveida ķermeņa izstrādātā) melatonīna līmeni smadzenēs. … Sō Han meditācijai piemīt visi meditācijas līdzieguvumi, bez tam to veic apziņas izvēršanai un gan dzīves, gan nāves atvieglināšanai.
1. Sēdi ērti krēslā, ar kājām uz spilvena, vai ar sakrustotām kājām uz kušetes. Nav nepareizi atbalstīt muguru, tomēr galva jāatstāj brīva, lai vari pamanīt, ka sāc iesnausties, kas pretēji dažu uzskatam, ir laba zīme.
2. Ar aizvērtām acīm sāc pievērst uzmanību patvaļīgi iekšā un ārā plūstošajai elpai. Vari uzmanību pievērst krūšu kaulam vai rīklei vai nāsīm. Neiejaucies savā elpas ciklā, nemēģini to vadīt – tikai pievērsies. Pēc dažām minūtēm tu esi gatavs nākošajam solim.
3. Tagad ar ieelpu un izelpu saskaņo domās atkārtotu Gayatrī So Haṃ. Patvaļīgi notiekot ieelpai, klusībā dziedi SŌ (it kā pirmo ieelpu dzimstot), un, elpai izplūstot, klusībā dziedi HANnn (it kā pēdējo atvieglojuma nopūtu mirstot; nazālais ‘n’ domās izdziest). 4. Turpini to 20 līdz trīsdesmit minūtes. Mazāk būs veltīgi. Tā kā tu sēdi, vari ieslīgt sapņa ‘teta’ stāvoklī un acumirklī zaudēt kontroli pār kakla muskuļiem – tā ir laba zīme. Vēl labāka zīme ir, ja tu dzirdi savu krākšanu. Tās ir agrīnas īsta atslābinājuma un atbrīvošanās pazīmes.
5. Ieelpojot pieliec kreisās rokas trešo pirkstu pie īkšķa gaļīgā pamatmuskuļa un izelpojot atlaid. Kreisās rokas – jo tā nodrošini nelielu smadzeņu labās puslodes pārsvaru vai vismaz tiešu sakaru ar to, rosinot holistisku, neverbālu, telpisku, ietverošu pieredzējumu.
Veiksmīgas meditācijas fiziskās pazīmes ir:
– atslābināts nomods – labsajūta, siltas rokas un kājas, elpas palēninājums, elektrodermālās aktivitātes sliekšņa paaugstināšanās (norāda uz nervu sistēmas rāmumu) un asinsspiediena pazemināšanās;
– sapnis – straujas acu kustības un pēkšņs kakla muskuļu ļenganums, kas rada galvas klanīšanos; iztēles ainas, sapņu scenāriji, psihodēliski krāsaini raksti;
– dziļš bezsapņu miegs – nereti krākšanas pavadīts; ir iespējams šajā stāvoklī paturēt apziņu – jōga to sauc par turīya jeb ceturto apziņas stāvokli. …
Hansa ir tīra pārpasaulīgā patība aiz cilvēka fiziskajiem, emocionālajiem un psīhiskajiem aspektiem. Gājatrī Sō Hann atvieglo tavu saplūsmi ar tavu iekšējo esību un reizē ar Visumu. Kad tu savienojies ar Hansa (atkarībā no klasiskās indiešu filosofiskās skolas sauktu arī par Džīva, Ātman, Puruša), uzpeld nedzimšanas un nemiršanas īstenība un tieksme pievērsties vienkāršai esībai.
“Tas, kurš pazīst Patību kā vienmēr iekšējas sajūtas ziedu medus baudītāju, ir kungs pār laiku, paceļas pāri bailēm. Jo viņa Patība ir Visaugstākā” (Upanišadas, ap 800.g.pr.m.ē.).
Teiciens ‘Sō Haṃ’, kas burtiski nozīmē ‘Tā Esmu’, sanskritā izsaka saplūsmi ar Virsīstenību, un tas ir galējs apliecinājums viengabalainībai un iekļautībai kosmiskajā apziņā, un tas, kurš praktizē Gājatrī Sō Hann, apzināti apliecina šo nedalītību – katra ieelpa un izelpa padziļina mūsu tieksmi izkust vienā vienīgā harmonijā, ko parasti sauc par Visumu.
[18]: arī Hansa, Sōhum – dabiskā mantra, jo tā jau ir mūsu dabas daļa. Sōōōō… ir ieelpas skaņa un izraisās prātā līdz ar ieelpu. Hannnn… ir izelpas skaņa un izraisās prātā līdz ar izelpu; vispārējā mantra, jo tās vibrācija jau ir daļa no elpošanas, un elpo katrs; vārds ‘Hansa’ uzdod jautājumu ‘kas esmu?’; sōhann sniedz atbildi ‘esmu tā’ (Virsīstenība). Tulkojums nevar būt līdzvērtīgs elpai skaņas vibrācijas ziņā. Šo nozīmi atkārtoti turot prātā, tā nemitīgi pasludina – “esmu, tā esmu, tā esmu, tā esmu …”. Arī Sōhann mantras turēšana prātā dienas gaitā var būt īsti noderīgs vingrinājums.
[19]: Šī neskandējamā Mantra pavada ieelpu un izelpu – netverama skaņa “Sō” ieelpu, un netverama skaņa “Hann” izelpu. Iekārtojies ērti sēdus stāvoklī, tā var būt Padmāsana (Lotosa poza) vai arī jebkurš ērts stāvoklis. Kā jau teikts, šo Mantru neskandē dzirdami, ieklausās vienīgi elpā. Ievelc lēnu, dziļu un atbalstītu elpu, it kā velkot to no mugurkaula pamatnes (krustiem) līdz galvasvirsas vainagam, un saki domās pie sevis (anahata – zvanam nepiesista skaņa) Sō.
Tas būs tā: Sōōōōōō…. Tava ieelpas izjūta sākas mūladhara čakrā (mugurkaula pamatne) un paceļas līdz Brahma Randhrai (galvasvirsā, pieres avotiņa apvidū). Tev ieelpojot un garā sakot Sō, tavs krūšu kurvis izplešas, un no apakšas paceļas Prāna (dzīvības spēks). (Ļoti vērtīgi ir ieelpas un arī izelpas galā uz mirkli palikt, izsviesties bez elpas, līdzīgi kā elpai aizraujoties un svaram zūdot šūpolēs. Tieši tajā mirklī īstenojas saikne ar pārpasaulīgo. Indieši to sauc Kumbhaka).
Kad esi pabeidzis ieelpu un nedzirdamo garīgo Sōōō skandējumu, tu izelpo ar nedzirdamu garīgu skaņu Hann. Tas būs tā – Hannnnn…. Izelpas sajūta ies lejup no galvasvirsas līdz mugurkaula pamatnei lēnā, noturīgā un atbalstītā veidā. (Šīs divas domu zilbes pavada tavu prānu kopā ar atskārsmi, ka tavs īstais ES, tava īstā ar patmīlību neaptraipītā Patība, tavs iekšējais nenotraipāmais Dimants ir vienots ar Pārpasaulīgo Apziņu. Ieelpu un izelpu ilgumu izvēlies sev ērtu. Vari to darīt īpaši – divreiz dienā pa desmit minūtēm, bet šī mantra ir dabiska un, ja vien paturēsi to prātā, tā drīz vien ar šo apziņu pavadīs tavu elpu un dzīvības spēku vienmēr, sniedzot tev atskārsmi un īstenošanos.
[20]: Paramananda (1884-1940), lai attēlotu šo prānājāmas veidu, ir teicis: “Tev ir jākāpj kalnā, ko sauc Pančala (Pancala – piecu Vēdu laikmeta cilšu – Krivu (Krivis), Turvašu (Turvashas), Kešinu (Keshins), Šrindžaju (Srinjayas) un Sōmaku (Sōmakas) apdzīvots apvidus Gangas un Džamnas augštecē, austrumos no Kuru valsts).
Šis kalns, ko veido Dievapziņas līksme, ir bezbailīgā Šivas (Bhairavas) kalns, un ir mantras so’haṃ  pilns (burtiski: “es esmu Tas”, ar to saprotot sava Dievišķā kodola vienību ar Pārpasaulīgo Apziņu). Un šī kāpšana, kas sākas pēc tava prāta iedibināšanās Dievapziņā, ir jāveic ļoti lēnām, tā lai Dimants, kas ir tavs mērķis, un kurš guļ kalna virsotnē, paliek saglabāts un nebojāts.”
adžara amara avināša ātmā, ajara amara avinasha atma, ajara amara avināśa ātmā – nemirstīgā atmaņa, Patība, nenovecojošā, nemirstīgā, nezūdošā Patība/ Dvēsele. Skat. adhyātma.
[21]: Vēdāntas pirmais pasludinājums (ādeśa) jeb vēstījums (sandeśa) ir tāds, ka tu esi nevis šis mirstīgais ķermenis, bet nenovecojošā, nemirstīgā, nezūdošā Patība
adžāti-vāda, ajati-vada, ajāti-vāda – neradītības mācība (vadule), neradītības teorija. Skat. ajāti, vāda, ja. Advaita Vēdāntas teorija, īpaši saistībā ar Gauḍapād’u (m.ē. 6.gs.), kurš noliedz jebkādas cēloniskas pārmaiņas. Tas, kas nepastāv sākumā un nepastāv beigās, nepastāv arī pa vidam un tāpēc ir pilnīgi nepastāvošs
ādžāti, ajati, ājāti – dzimšana
adžāti, ajati, ajāti – neradīšana, nedzemdēšana. Termins, kas tiek lietots gan Gauḍapāda’s, gan Mādhyamika’s budisma skolās (lai gan dažādu iemeslu dēļ), ar nozīmi, ka nekas nedzimst, un nekas nemirst. Tas teic, ka pasaule un cilvēks šeit nav, nav dzimis un nemirs. No šāda galēja viedokļa īsts nav nekas. Skat. ja
ādžimukha, ajimukha, ājimukha, – āžmute, āžaģīmis – pirmā rinda kaujā. Arī ajamukhi
adžīva, ajiva, ajīva – nedzīvs, bez dvēseles, miris. Skat. jaḍa,  jaḍya. Salīdz. ar mara. J.A.Grimes [8]: Ne-dvēsele; tas, kas ir bez atskārsmes vai bez apziņas; nejutīgs. Skat. jīva. Džainismā viena no divām pamatlikumībām, kas veido īstenību. Tā ietver piecas kategorijas – matērija (pudgala), virzības ceļš (dharma); nevirzības ceļš (adharma), izplatījums (ākāśa) un laiks (kāla).
[2]: “Mēs ar bezdvēseles cilvēkiem saduramies katrā ielas krustojumā,” raksta H.P.Blavatska. Tā tiešām ir. Tas nenozīmē, ka tie, ar kuriem saduramies, nav dvēseles. Tas nozīmē, ka šo cilvēcisko būtņu garīgā daļa guļ, tā nav nomodā Viņu acis var būt fiziski spožas, dzīvas fiziskas uguns pilnas, bet dvēseles pietrūkst; viņiem trūkst netveramās, dedzīgās, tomēr maigās iekšējās iedvesmas liesmas dzīvīgā siltuma
adživan, adživæn, gudžaratī a.ʥi.və.n, ajivan – dzīves, izdzīvošanas, gudžaratī dial. visas dzīves, mūža (kaut kas). Sal. ar sanskr. ājīvana – iztika
ādžīvika, ajivika, ājīvika – izdzīvotāju, bezpūļu dzīves sekta, sekošana īpašiem noteikumiem attiecībā uz iztiku; reliģisks ubags no Gošālas sektas. [22]: budistu un džainu literatūra min daudzas mazas sektas un reliģiskus ticējumus. Ādžīvikas (dzīvotāji), kā ir teikts, bijuši šūdru askēti, kuru vadonis bijis Makkhala Gošāla (ap 484.g.pr.m.ē.). Gošāla piedzimis kā vergs. Savas mūka dzīves otrajā gadā viņš kļuvis par Vardhāman Mahāvīras, džainu reliģijas dibinātāja, skolnieku un bijis kopā ar viņu sešus gadus. Bet starp viņiem ir radušās domstarpības attiecībā uz jaunības atjaunošanu, citiem principiem, un Gošāla no Mahāvīras aizgājis.
Tad Gošāla sevi nosaucis par Džina (Jina) un apmeties Sarasvatī. Tā ir kļuvusi par ādžīviku darbības centru. Tur Gošāla miris sešus gadus pirms Mahāvīras.
Viņš bijis radikāls skolotājs, kurš noliedzis pat hindu pamatmācību par karmu. Viņš apgalvojis, ka cilvēks ir padots dabas likumiem. Ka tāpēc rīcība cilvēku nevar izvest ārpus dabas likumiem. Ka tāpēc rīcība nevar izvest no nenovēršamā, un vēlams ir neuzkrītošākais dzīves veids.
Ādžīvikas ir bijuši klejojoši ubagi un dzīvojuši savrupā meditācijā. Viņi uzskatījuši, ka lietas gūst pilnību, pat neko nedarot, un ka tā ir dabiskas un garīgas attīstības norise caur nemitīgu dzimšanu un miršanu apriti. Viņi pakļāvuši sevi galējai gavēšanai un visu veidu pašierobežojumiem. Viņiem patikusi vienatnība un viņi nonievājuši pūliņus, pat pieklājību. Viņu uzvedības noteikums ir bijis, ka jebkāda noteikta stāvokļa sasniegšanai nav jābūt atkarīgai nedz no paša cilvēka, nedz citu cilvēku darbības vai cilvēka pūliņiem. Nav bijis nekas līdzīgs varai, enerģijai, spēkam vai cilvēka ietekmei.
Ādžīvikas ir bijuši iezīmīgi ar saviem pinkainajiem matiem, bārdu, ūdens krūzi un nūju. Kādi no viņiem diedelējuši katrā otrajā, trešajā vai ceturtajā, piektajā vai sestajā mājā. Kādi diedelējuši katrā mājā, bet nav pieņēmuši žēlastības dāvanas pērkona laikā. Kādi nožēlojuši grēkus, ielienot māla traukos. Viņi dzīvojuši taisnīgu dzīvi un šajā ziņā sekojuši gan džainiem, gan budistiem.
Vikipedia: Makhala Gošāla parasti tiek aprakstīts kā dzīvojošs bez apģērba, tāpat kā daudzi citi vecākie ādžīvikas piekritēji. Nav skaidrs, vai visi ādžīvikas dzīvojuši kā kaili klaidoņi, vai tikai galējie sektas ticīgie. Viņi ir stingri iestājušies pret kārtu (varnu) sistēmu un tāpat kā viņu līdzinieki budisti un džaini bijuši galvenokārt padievu kā personu noliedzēji.
Ādžīviku vadoņi dažkārt ir aprakstīti kā pašnāvnieki – kad jutuši, ka viņu ķermenis vai prāts sāk panīkt – vai nu badojoties līdz nāvei, vai, kā Purāna Kassapa, noslīcinoties.
Tomēr vairākas teistiskas personas viņiem ir bijušas – šķiet, Šiva un Višnu. Ir minētas divas dievības – Okkali un Ōkali, kas cilvēku vidū izplatījušas tekstu “Deviņi stari” (The Nine Rays; teksts aprakstījis Visuma atomāro uzbūvi, tam bijusi viena no galvenajiem vietām ādžīviku ticējumos). Tamilu teksts Nīlakēsi (Neelakesi) šīs dievības min kā svēto rakstu mācītājus cilvēkiem – saskaņā ar dravīdu ādžīviku mītoloģiju.
Par pārpasaulīgo: “Ja visi nākotnes notikumi ir stingri noteikti, var teikt, ka nākošie notikumi jau pastāv. Nākotne pastāv tagadnē, un abas pastāv pagātnē. Tātad, spriežot līdz galam, laiks ir šķitums”. “Katrs norises posms jau pastāv. Dvēselē, kura ir sasniegusi atbrīvošanos, tās zemes dzīves jau pastāv. Nekas nesagrūst, un nekas netiek izveidots. Ne vien visas noteiktās lietas, bet arī to pārmaiņas un attīstība ir kosmiski maldi.” “Dzīvi nevar pārcirst vai sadalīt, tā sastāv no astoņām daļām”.
Kāds teksts norāda, ka visi ādžīviku svētie raksti ir lietoti nākotnes zīlēšanai, ar ko saskaņā ar vairākiem avotiem ādžīviku diedelnieki ir nodarbojušies. Ir minēti arī divi ādžīviku svētie raksti – Magga’s. Abhayadeva ir teicis, ka maggas (ceļi, mārga) ir aprakstījušas dziesmas, dziesmu dejas (nṛtya-gīta) kā garīgās attīstības ceļus. Kā teikts otrā gadsimta tekstā Ashokavadana, Maurju imperators Bindusara un viņa galvenā sieva Subhadrāngī ir bijuši šīs filosofijas piekritēji, tai viņu laikā sasniedzot savu uzplaukumu un pēc tam panīkstot. Ashokavadana min arī, ka Bindusaras dēls Ašoka pēc pāriešanas budismā, saniknots par attēlu, kas rādījis Gautama Budu sliktā veidā, izdevis rīkojumu nogalināt visus ādžīvikas Pundravardhanā. Šā rīkojuma iznākumā ar nāvi sodīti ap 18000 ādžīvikas sektas piekritēji. Ādžīvikas Indijā ir pastāvējuši varbūt līdz 13.gs. beigām, bet kad ir izzudusi viņu mācība, nav skaidrs.
ādžņā, ādžānāti, ajna, ajanati, ājānāti, ājñā – zinātāja, dievišķā acs, uztvert, izprast, ņemt vērā, avots, rīkojums, pavēle, atļauja, pilnvara, neierobežota vara. Nejaukt ar ajña – nejēga. Skat. arī  devakṣa.
‘Rīkojošais rats’ – enerģijas centrs, čakra, kas atrodas galvā aiz uzacu starpas (epifīze, čiekurveida ķermenis, glandula pinealis iegarenajās smadzenēs, kas izstrādā hormonu melatonīnu); tās virspusējā aktivācijas vieta ir uzacu apvidū ‘trešās acs’ rajonā. Skat. arī mahāyoni mudrā.
[23]: sestās no septiņām čakrām nosaukums vairumā hindu un džainu jōgas ķermeņa attēlojumu. Šajā līmenī aiz uzacu starpas saplūst trīs galvenie enerģijas kanāli. Skat. arī cakra; nadi. Tā ir sestā čakra, kas atrodas uzacu starpā. Parasti Šivu attēlo ar atvērtu šo trešo aci, norādot uz dievišķu redzējumu.
[24]: enerģētiska-psīhiska netveramās garīgās enerģijas satece (čakra); saistīta ar muguras smadzeņu augšgalu pie iegarenajām smadzenēm (medulla oblongata) uzacu starpas līmenī; nojautas, augstākās apziņas mājoklis, vadības centrs, novērošanas centrs.
J.A.Grimes [8]: rīkošanas lotoss; Viens no netveramajiem enerģijas centriem (satecēm), kas izvietoti gar mugurkaulu. Garīgais centrs, kas atrodas starp uzacīm. Pamodināta kuṇḍalinī caur šo nervu pinumu plūst vien ar guru rīkojumu (ājñā), un tāpēc to sauc arī par guru cakra. Kad ir sniegta garīgā iesvētība, guru bieži skar mācekli šajā punktā.
[520], 86, 123 – ēģiptiešu MER – trešā acs, kas atbilst intuitīvai, nojaustai viedībai, kam nav vajadzīga “domāšana jeb prāta darbība”. Tā ir Hora acs, nojaustās viedības gaisma. Tas ir ‘apjēgas’ līmenis pretstatā ‘prātošanas’ līmenim. Šim līmenim piederas spēja uztvert gan garu, gan matēriju un dzīvot vienlīdz abos.
[475]: Epifīze ir apmēram zirņa lieluma dziedzeris, kas atrodas blakām galvas smadzeņu centram, abu pusložu starpā. Tā no simpātiskās nervu sistēmas nākošus nervu signālus pārvērš hormonālos signālos, uzturot saikni starp endokrīno un nervu sistēmu. Bez tam tā izstrādā melatonīnu, kas regulē miega/nomoda ritmus un ietekmē seksuālo attīstību.
Epifīzes dziedzera rosināšanas vingrinājums.
Ar rādītājpirkstu un/vai vidējo pirkstu atsevišķi, vienlaikus vai pamīšus sāc izklauvēt apvidu starp uzacīm punktā, kas vairāk pazīstams kā “trešā acs”.
Lai gan epifīze atrodas smadzeņu vidū, ir enerģētisks ceļš, kas to savieno ar “ārējo trešo aci”. Tajā vietā vari sataustīt kaula bedrīti, bet tāda var arī nebūt. Klauvēšanai jābūt maigai un ritmiskai, tai jāizraisa patīkamas vieglai kutēšanai līdzīgas sajūtas.
Klauvē vienu vai 2 minūtes. Atkārtojumu skaits nav ierobežots. Atceries, ka jātiecas uz pakāpenisku uzlabošanos laika gaitā. Vienā reizē ar ilgu izklauvēšanu tas nav panākams – bez tam tas dos pretēju iznākumu. Vai tu nodarbojies ar enerģētiskiem vingrinājumiem vai ne, tas ir apvidus, kur viegli veidojas Ci sastrēgums. Tas izpaužas galvenokārt kā galvas sāpes šajā apvidū. Prāta pārslodze, trauksme, acu pārpūle, kā arī enerģētiski vingrinājumi, kas vērsti uz enerģijas celšanu augšup pa ķermeni, bet nepilnīgi nodrošinot pretējā virziena cirkulāciju (kļūdas vai pieredzes trūkuma dēļ; skat., piem., par Ham-So jeb So-Ham) – tie ir vien daži no Ci “iestrēgšanas” šajā vietā cēloņiem.
adžņa, ajna, ajña – nezinošs, nejēga, neatskārstis, neapzinīgs, nepieredzējis, muļķis, stulbenis, idiots. Nejaukt ar ājñā
ādžņāčakra, ajnachakra, ājñācakra – burvju aplis, raganu aplis, ietekmes aplis, mistisks aplis vai zīmējums. Skat. arī ājñā, āyatti, pratiṣṭhā, paribandha, mahācakra, liṅgatobhadra, viṣṇucakra, cakra, kāmacakra, mātṛcakra, laghunābhamaṇḍala, maṇḍalaka, ṣaḍaśīticakra
adžņāna timira, ajnana timira, ajñāna timira – neziņas tumsa, neziņas aizplīvurojums
adžņāna-vāda, ajnana-vada, ajñāna-vāda – neizzināmības mācība (vadule), agnosticisms; neticības teorija. Skat. vāda, jānāti
adžņāna, ajnana, ajñāna – neziņa (no darbības v. saknes jñā = ‘zināt’ + a = ‘ne’), Skat. jānāti, neatskārsme, negudrs, uzmanības pievēršana, maldi (māyā), iedomas, neapzināšanās, garīga neziņa, neatskārsme.
1. Džainismā viens no pieciem maldu (mithyātva) veidiem.
2. Advaita Vēdāntā tā tiek definēta kā bezsākuma (anādi), pozitīva (bhāva-rūpa), atceļama ar pareizu atskārsmi (jñāna-nivartya), kas mājo vai nu Virsīstenībā (Brahman), vai cilvēkā (jīva), kam piemīt divas – noklusēšanas, aizsardzības (āvaraṇa) un projekcijas, neskaidrības (vikṣepa) spējas, un ir nenosakāma (anirvacanīya). Skat. avidyā un māyā).
3. Šaivismā pirmatnējs ierobežojums (mala)
adžņāta-džņāpana, ajnata-jnapana, ajñāta-jñāpana – citādi neizzināmā atskārsme, neapjēgtā kļūšana par apjēgtu. Skat. jānāti
ag, gudžaratī ag/<a.gə> – uguns, sanskr. agni – uguns, šumeru ag – ‘gari’
aga, (kalāšu) – jēgā, nomodā esošs, modrs, nomodā, pie apziņas
āgama, agama – nācis (atgājis); mantots, atnākšana, ierašanās, nācis no tradīcijas, zināšanu apguve, mācība, paražas, izcelsme, ienākumi, Vēdas, raksti; kanoniskā literatūra; avots; sākums; ‘tas, kas ir atnācis’ (no darbības vārda gam = ‘iet’ + priedēklis ā = ‘turp’). Skat. gama. Dievišķā atklāsmē gūti svētie raksti, ko skolotāji (gadsimtiem mutiski) nodevuši mācekļiem laikmetu gaitā
āgamāpāji, agamapayi, āgamāpāyi – pārejošs, tas, kas parādās un izzūd. Skat. gama
āgāmi karma, agami karma – nākoša darbība, cilvēka gaidāmā rīcība nākotnē
āgāmī, agami, a.ga.mii (gudžaratī) – nākošs; sekojošs, nākošs; sanskr. gāmi – gājējs. Vēl nākošā karma. Skat. karma, gama
agamvani, ægæmvani, gudžaratī ə.g əm.va.ɳi – pareģojums (agrāki vārdi); pareģojums, noslēpumaini vārdi. Skat. agau
āgāna, agana – gājiens ar dziesmu, gūšana ar dziesmu; gāna – dziesma, gaṇa – gājiens, iet
agar (kalāšu) – ugunskurs
agarišti, agarishti (kalāšu) – ugunsvieta
Agastja, agasti, agastya – Rigvēdas reģis, kalnu stūmējs, saistīts ar reģi Agasti jeb Agastja. Arī zintnieks un vispārcienīts daudzu Rigvēdas himnu reģis. [8]: Zintnieks (reģis, ṛṣi), ‘kalnu stūmējs’ (a-ga), kalns + (asti), stūmējs. Līdztekus Vaśiṣṭha’m – Mitra’s-Varuṇa’s pēctecis, kad viņu sēkla kritusi Urvasī redzeslaukā. Kā uzskata, viņš ir dzimis ūdens krūkā. Viņa vārds nāk no leģendas, ka viņš licis Vindhja kalniem zemoties viņa priekšā. Uzskata, ka viņš no dažādu dzīvnieku pievilcīgākajām daļām darinājis meiteni un tad to apprecējis, lai izvairītos no savu senču lāsta. Viņas vārds bijis Lopāmudrā. Rāmājaṇā viņš ir samierinājis Rāmu un Laṣaṇu. Dienvidindijā viņš ir turēts lielā godā kā pirmais zinātņu un literatūras skolotājs, kā tamilu valodas radītājs un kā pirmais starp siddhiem (pilnveidotajiem, kam piemīt brīnumainas spējas).
āgati, agati – rūpes, nākšana, ierašanās, rašanās un izzušana, Agate?
agau, ægau (gudžaratī) – agrāk, sanskr. agra – pirmais, izcelsme
agauni, ægauni, ə.ga.ũ.ni (gudžaratī) – agrāks, gudžaratī dial. agrāks. Skat. agau
agnana, ægnanæ, ə.gna.nə (gudžaratī) – neziņa, gudžaratī dial. neziņa, neatskārsme. Skat. ajñāna.
āgnejī, agneyi, āgneyī – uguns padieva piesaukšana, asinis, tīrīts sviests (ghee), dienvidaustrumu, zelts; uguns padieva meita, ghī ziedojums ugunij jeb ugunī. Agneya – arī Kuru sieva, Dhruvas meita; piederība/saistība ar uguni, vai uguns svētība
agni kumbhaka – uguns elpa. Šis saliktais elpošanas paņēmiens apvieno grēku nožēlu – kapālabhātī, enerģisko elpošanu, tas ir, uguns elpu jeb “baurošanu” – bastrika, dziļo elpošanu – dirgha śvāsam, izelpas aizturi – recaka kumbhaka, trīs enerģijas slūžas – bandha-triya un iedarbīgu sajūtu atslēgšanu – pratyāhāra. Visattīstītākajā veidā šis paņēmiens iekļauj septiņas enerģijas aiztures (bandha) un pievēršanos čakrām – dāraṇa mudrā yantr’ās, kā arī īpašas ar galvenajām čakrām saistītas mantras.
agni-vēla, agni-vela – uguns stunda, laiks svētās uguns iedegšanai; pēcpusdiena
Agni, Ægni, gudžaratī əg.ni – Rigvēdas padievs – uguns (Agnis?), uguns padievs, skaitlis 3, zelts, žults, kuņģa sula, gremošana, mistisks burta ‘r’ aizvietotājs, ziedokļa uguns, ziedojumu pieņēmējs un nogādātājs padieviem. Skat. arī ag, āditya, mātariśvan, tejas, Āngiras, Chāgavāhana. Attiecas arī uz ķermeņa iekšējām ugunīm, parasti sauktām par ‘segām’ reliģiskās temperatūras nozīmē.
[58]: ‘kustas līkločiem (ag) caur plūstošiem ūdeņiem (ni)’, zibens, zibens spēriens, uguns; upurēšanas uguns; uguns dievs.
[9]: Rigvēdā Agni ir veltītas 200 himnas, bet pieminēts 218 himnās.
[10]: “ziedojuma uguns personifikācija, pārstāv vēdisko āriju mājturības dzīvi un svarīguma ziņā ir otrais aiz Indras, kurš pārstāv ārējo cīniņu un iekarojumu dzīvi. Agni fiziskās izpausmes antropomorfisms dabiski ir ļoti niecīgs. Viņš ir ar sviesta muguru un liesmu matiem, un ziedojumus ēd ar liesmu mēli. Viņa ēdiens ir koks vai ghī sviests (go-ghṛta), un dzēriens ir kausēts sviests, lai gan viņam tiek piedāvāts iedzert arī sōmu kopā ar citiem padieviem. Viņu baro trīs reizes dienā. Lai gan viņš tiek uzaicināts pats piedalīties ziedojuma upurēšanās, redzamāks viņš ir kā padievu mute, ar kuru padievi ēd ziedojumu. Viņa galvenā īpašība dabiski ir viņa krāšņums. Viņš spīd gan dienā, gan naktī. Viņu sauc par ‘dūmiem (dhūma) karogoto’.
J.A.Grimes [8]: “Uguns; vēdiska dievība
1. Ir piecu veidu uguns:
– laika uguns (kāla-agni);
– izsalkuma uguns (kṣudhā-agni);
– aukstā uguns (śīta-agni);
– dusmu uguns (kopa-agni);
– atskārsmes uguns (jñāna-agni).
Šīs piecas ugunis mājo atbilstoši kājās, nabā, vēderā, acīs, sirdī.
2. Hindu śrauta rituālā ir trīs uguns veidi – namtura uguns (gārbha-paya), uguns, kurā ziedo (āhavanīya), dienvidu uguns (dākṣiṇa). Lai veiktu šrauta rituālus, ir “jāiedibina” šīs trīs ugunis. Vēdās Agni parādās trijās fāzēs – debesīs kā saule, atmosfērā kā zibens un uz zemes kā parastā uguns; viena no galvenajām dievībām ar visvairāk tai vērstām slavinājuma himnām.
3. Saskaņā ar dažiem avotiem, Agni ir Dievišķā Griba un/vai svētā dievišķuma dzirksts cilvēkā un/vai uguns par sevi, padievs priesteris un Dieva dižā mirdza, un Gaṇeśa/Subramanyam. Viņš tiek uzskatīts par starpnieku starp cilvēciskajām būtnēm un dievībām, kā arī par to aizstāvi un to rīcības liecinieku.
[11]: “Agni ir izraudzītais Priesteris, padievs, ziedojumu starpnieks, hotar, kurš dāvā labumus un kliedē tumsu. Prātniecisks priesteris, patiess, viscildinātākais dižais, ziedojumu pārvaldnieks, mūžīgā Likuma sargs, Starojošais, bez viņa klātbūtnes nenotiek neviens ziedojums. Viņa klātbūtne patiesi nodrošina ziedojuma sekmes, jo viņa pieņemti ziedojumi sasniedz padievus.
Agni ir vēstnesis, visu labumu saimnieks, ziedojumu nesējs, vismīļākais, kurš atved labvēlīgos padievus no debesīm un nosēdina tos zālē pie ziedokļa.
Par priesteri viņu iecēlis Manu. Bieži viņu piesauc kopā ar Indru, ar kuru viņš dalās Sōmas dzēriena kaislē. Viņu piesauc arī kopā ar Marutiem, varbūt lai atvairītu meža ugunsgrēku briesmas.
Agni ir bijis agrākais reģis Āngiras’s. Pēc viņa svētā rituāla bija dzimuši maruti ar viņu mirdzošajiem šķēpiem. Sveikts kā nemirstīgs Jātaveda, daudzkrāsainā mirdzošā Austras dāvana, ziedojumu nesējs un ziedojumu vadītājs, Agni ir Bēro Rumaku Pavēlnieks, kuram tīk dziesmas. Laipns un dāsns, ar brīnumainu slavu, Agni ir draugs visam, mīļš daudziem viņu mājās.
Vēdu āriji ir labi apzinājušies viņa iznīcināšanas spēju, nodedzinot mežus. “Vēja mudināts, viņš iededzies izvēršas sausā mežā, bruņojies ar savām mēlēm kā sirpjiem, ar varenu rūkšanu. Melns ir tavs ceļš, Agni, vienmēr, ar mirdzošiem viļņiem, kad tu kā bullis kvēli brāzies uz kokiem, ar liesmu zobiem, vēja dzīts; viņš traucas caur kokiem uzvarošs kā bullis govju barā, spožā spēkā izklīzdams mūžīgajā gaiša; viņam lidojot nedzīvais un dzīvais dreb viņa priekšā.”
Mēs kaut ko zinām arī par viņa mītisko izcelsmi. Mātariśvan’s (vējš, brīze, padievu vēstnesis) ir viņu nonesis no debesīm un nodevis Bhrig’u pārziņā. Dažās himnās Agni redzam paceltu virspadieva statusā, piemēram: “Agni ir Vaiṣnavara, galvenais visiem ļaudīm. Viņš ir gan debesīs, gan zemes vidū.”
Līdzīgi arī – “Tuvs, nepagurstošs viņš ceļas debesīs, noņemot plīvuru naktīm un visam nedzīvam un dzīvam, jo šis vienreizīgais Padievs ir dižumā pārākais par visiem pārējiem padieviem.”
Agni tiek attēlots ar divām galvām, gariem krītošiem matiem, podveida vēderu, sešām acīm, septiņām rokām, četriem ragiem un trim kājām. Septiņas rokas nozīmē septiņas liesmas, un trīs kājas – trīs viņa pārvaldītas valstības. Resnais vēders nozīmē viņa kāri uz treknu taukainu ēdienu. Viņa partneres ir Svaha un Svadha. Tā kā viņš ir dhūmaketu (krītoša zvaigzne, komēta, ugunskurs), viņa karogs ir dūmi. Viņa transportlīdzeklis ir Auns, un tā kā auns ir tipisks upurdzīvnieks, tas norāda uz saistību ar ziedojuma rituāliem.
Mūžīgi jauns, jo uguns tiek iedegta katru dienu no jauna, un ir nemirstīga. Rigvēdā (I.95.2), kāds reģis lūdz par desmit mūžīgiem spēkiem, lai ar Agni dzimšanu svētītu Tvaṣṭṛ (virssaprāts, kas rada visas lietas), kas norāda uz desmit slēptiem spēkiem, kas baro Agni. Mācītais vīrs Yāska skaidro, ka Agni tā sauc tāpēc, ka tas ir Agrani – vadonis, mūžam nomodā esošs atskārsmes izplatītājs un pirmais domāšanas pamatlikums, kas izpaužas kā runa; tas tiek nests visu rituālo pasākumu (jadžnu) priekšā.
Pippalāda, viedais Prashna Upanishad’ās’, izceļ vien Agni nepārspējamību, teicot Kābandhi Katayāna: “Šis visīstākais, Sūrja, kas ir Āditja, rada to, kas ir Prāna un Agni, kas ir atpazīti visās radībās, un kam piemīt visa slava.”
Vēdu reģi ir zinājuši, ka atskārsme ir Virspatības, Virsdvēseles, Atmaņas (Ātman) īpašība. Sūrja, Āditja, Prāna un Agni pārstāv Virspatību, kas atklājas kā atskārsme ar spožiem visu apgaismojošiem stariem un kas atklājas kā lietas, ko izzin prāts un izskaidro runa (Rigvēda [3] X.135.7).
Saskaņā ar purānām, ar Agni ir saistīta Sietiņa zvaigznāja (Krittika nakshatra) izcelšanās un Kartikejas, kara dievības un padievu armijas vadoņa dzimšana. Nāvi uzvarošā debesu uguns noslēpuma zināšana (Agni-rahasya vidya), ko Pradžāpati saņēmusi no pašpastāvošās Virsīstenības (Brahman), ir aprakstīta Shatapatha Brāhmaṇa’s desmitajā sējumā. Vēdu laikos bieži veikta Agni paredzēta dzīvnieku upurēšana.
[5]: “Agni uguns nozīmē ir cieši saistīts ar zeltu. Nav ļauts lasīt Vēdas vietā, kur nav ne uguns, ne zelts – zelts ir Agni sēkla, un būvējot ugunsaltāri balstā tiek ievietota zelta cilvēka figūra, kas, domājams, pārstāv Agni; kad pār šo figūru izlej sviestu, tiek skandētas himnas Agni godam, un to, ka figūrā slēpjas uguns, rāda brīdinājums priesteriem nestaigāt tās priekšā, lai netiktu uguns aprīti. Agni ir ūdeņu bērns, kuri satur zibeņu uguni, un lietus mākonis ir zibeņu un ūdeņu māte.”
[12]: Vēdiskajā panteonā esot 44 uguns dievi, pirmais ir Mahābrahmā (ar uguns kušķi uz galvas; saistīts ar pasaules sadegšanu); Vairocana sūtra min 12.
… “Uguns tiesa” – apceres veids, kad dievbijīgais sevi iztēlojas uguns apņemtu pēc tam, kad ir trīs reizes apgriezies pa saulei, turot uguns zīmi (saliktas dūres ar izstieptiem un trīsstūrī saliktiem rādītājpirkstiem).
… ķermenis kā ugunskurs, tas ir, kurā sadedzina naidīgas kaislības.
… ugunskurs kā dievu vai Brahmā mute, kas pieņem ziedojumus; ar šo saistās homa’s jeb ugunsaltāra kults. Uguns esot arī dievu gribas teikšana.
… hōma sākotnēji – ugunsziedojums Debesīm; ezotēriķi ir pieņēmuši uguns dievināšanas ideju, simbolizējot viedību kā uguni, kas sadedzina kaislību un iedomu žagarus un tā sagatavojot nirvāṇ’u kā barību utml. … Homa’s jeb Uguns altāri attīra ar ūdeni vai apli; arī ģimenes ugunsaltāri ar filtrētu ūdeni briesmu laikos. … apjēgas uguns iznīcina ciešanas.
[438] … Juris Lorencs: “vectēvs mēdza teikt – “agnis zirgs”. Ar to viņš domāja strauju, ugunīgu zirgu, no kura jāuzmanās.
agnibhū, agnibhu – uguns būšana, ziedojuma uguns, uguns radīts, seši, ūdens, svētās uguns uzturēšana
agničajana, agnichayana, agnicayana – svētās uguns vietas iekārtošana, sanākšana svētās uguns vietas izvēlei un iekārtošanai, Agni sakraušana; ugunsaltāra sakraušana. Viens no visizstrādākajiem vēdiskajiem rituāliem. No vairāk kā tūkstoš ķieģeļiem piecās kārtās putna silueta veidā tiek sakrauts liels altāris. Rituāls ilgst divpadsmit dienas un tam ir papildus (kāmya) rituāls. Tā ir īpaša altāra sagatavošana Sōma’s ziedojumam
agnidagdha – mirušie uguns uzturētāji, mirušo senču kategorija, kuri zemes dzīvē uzturējuši svēto uguni; sadedzināts bēru sārtā, piededzināts
agnidah, ægnidah, gudžaratī əg.ni.dah – ugunsbēres, dedzināšana ugunī, gudžaratī dial. kremācijas rituāls
agnidāha, agnidaha – dedzinoši ugunīgs, kvēloša svelme; īpaša slimība
āgnidhra, agnidhra – uguns iededzējs, priesteris (kas iededz ziedojumu, upurēšanas uguni)
agnihōtra – vēdisks ugunsziedojums, ziedojums uguns padievam, ziedošanas rituāls par godu padievam Agni, svētā uguns, nepulēta rīsa ziedojums uguns padievam svētajā ugunī rīta un vakara mijkrēslī; namtura ikdienas ziedojums ugunij, kas sastāv no piena, eļļas un skābas auzu tumes. Obligāts rits, ko izbauda visi divkārtdzimušie cilvēki, ik dienas, cik vien ilgi dzīvo. Vienkāršākais vēdiskais (śrauta) rituāls. Tas sastāv no namtura veikta piena ziedojuma ikrītus un ikvakarus ar neobligātu priestera palīdzību. Tas pieder pie obligātajiem (nitya) rituāliem
agnihōtrin – ugunspriesteris, zīģenots, zīgenots, svēto uguni uzturošs, agnihotru veicošs. Skat. arī aṅgati, āhitāgni.
Jēkabs Lange 1773.: “Pagāniskā virspriestera Krīve mūki un sekotāji pie prūšiem un latviešiem, kam tīreļos un mežos bija tā sauktā svētā mūžīgā uguns jāuztur, skat. arī  vaideļi, vaideloši. (skat. arī vaithālika) Domājams viņi ir mūžseno latviešu bardu dziesmu autori, kam viņiem ar to dīko dzīvesveidu bija gana laika.”
[115]: Tālāk aiz vaidelotiem sekojoši ‘siggonen’ jeb ‘siggonotti’, kuri veikuši priesteru zemāko kalpošanu. Viens tāds Siggo jeb Siggonote ir nosaukts sv. Kanisius Adalberta biogrāfijā, lpp. 353, uzturēja svēto uguni un veica dziedināšanu dievību vārdā.
agnikšetra, agnikshetra, agnikṣetra – ugunsvieta, vieta ugunsziedoklim, uguns altārim
agnilōka, agniloka – uguns aplis (loks)
agnimadana – dzimumsakara uguns
agnimat – svētās uguns uzturētājs, tāds, kuram ir svētā uguns vai, kurš to uztur, atrašanās pie uguns; laba gremošana
agnimukha – ugunsmute, tāds, kuram uguns padievs mutē, dievība, skaņas dziedniecība, bramīns, Semecarpus Anacardium, Plumbago zeylanica, ugunīgs dēmons ellē
agninakšatra, agninakshatra, agninakṣatra – Sietiņa zvaigznājs, Ugunsvara, trešais mēness zodiaks. Arī bahulikā, bahula
agniprastara – burt. ‘ugunsakmens’, krams, uguni šķiļošs akmens
agnipratišthā, agnipratishtha, agnipratiṣṭhā – ugunskura apsvētīšana, kāzu  ugunskura apsvētīšana
agniputra – uguns dēls, Skanda, Agni dēls; ķēniņa Skandas vārds
agnisanskara, ægnisanskaræ, gudžaratī əg.ni.sam.ska.rə – kremācija, ugunsšķīstīšana, jebkāds rituāls, kurā ir būtisks uguns lietojums; apsvētīšana ar uguni. Skat. saṃskāra
agnisara dhauti – [13]: attīrīšanās ar uguni, ‘attīrīšanās caur uguņu virkni, viena no sešām krijām (darbībām), kas sastāv no straujām vēdera savilkšanām, ceļot enerģijas slūžas. Paņēmiens paaugstina ķermeņa temperatūru, tonizējot muskuļus, kuri aizsargā iekšējos orgānus. Šī temperatūra ātri sadedzina kalorijas vēdera apvidū
agnisroni, agnisroṇi – ugunsaltāra statnis, burtiski ‘uguns stilbi’
agnisūtra, agnisutra – ugunszāles vītne, ziedojuma zāles vītne, ko apliek bramīnam, to ievadot amatā
agnišālā, agnishala, agniśālā – ugunsaltāris, ziedokļa uguns, nams vai vieta ugunsaltāra uzturēšanai
agništha, agnishtha, agniṣṭha – uz uguns stāvošs, ugunī, virs uguns, pie uguns stāvošs; panna, kastrolis, ugunskura pārvešanas līdzeklis
agništoma, agnishtoma, agniṣṭoma – uguns slavinājums, uguns dievības slavinājums, mantra vai kalpa, saistīta ar agništomu, triju veidu rituāli un mantras uguns padieva piesaukšanai, uguns ziedojums; piecu dienu vēdisks rituāls. Visbūtiskākais Sōmas ziedojuma veids. Skat. Sōma, agni
agnišvātta, agnishvatta, agniṣvātta – uguns svētīta dvēsele, bēru sārta (variants – saules) ‘uguns nobaudītā’, ‘uguns uzlabotā’; ar uguni svētīta mirušā dvēsele. [2]: no agni – uguns, ṣvātta – uzlabots ar uguns “garšvielu”, tas ir, pacilāts jeb svētīts ar uguni. Viena no senču kategorijām – mūsu saules senči pretstatā barhiṣad – mūsu mēness senčiem (liktiem uz svētītas zāles).
Kumāras, agnišvāttas un manasaputras ir vienu un to pašu būtņu trīs aspekti: – kumāra ir matērijas neskartas sākotnējās garīgās šķīstības aspekts;
– agniṣvātta ir saistība ar sauli jeb saules garīgo uguni. Pacilātas jeb svētītas ar gara uguni – saprāta un garīguma uguni, tās ir šķīstas;
– manasaputra (Brahmā prāta dēls) pārstāv saprāta aspektu – augstākā saprāta darbību.
Agnišvāttas ir mūsu garīgā-saprātīgā daļa, tas ir, mūsu iekšējie skolotāji. Iepriekšējās manvantarās (Manu ērās), tie ir pabeiguši savu attīstību fiziskajās valstībās, un kad zemāko būtņu attīstība pēdējās ir novedusi līdz pienācīgam stāvoklim, agnišvāttas nāk tās glābt, jo tām ir piemitusi vien fiziskā “radošā uguns” – tā šos zemākos mēness senčus iedvesmojot un apskaidrojot ar “uguns” garīgo un saprāta enerģiju.
agra – agrs, pirmais, gals, virsotne, pirms, priekšējais, labākais, galvenais, vadonis, sākums, sākotne, izcelsme; agre – sākumā
[227]: izolēts pārmantojums sanskr. no protoindoirāņu (H)agra- ‘pirmais, augstākais’; vēlīnas avestas aɣra- ‘pirmais, augstākais’. Vārdam ir skaudra IE veidols, lai gan nav ticamas radniecības. Jāņem vērā, ka saistība ar latviešu ‘agrs’ (Mayrhofer, EWAia s.v.) nav iespējama saskaņā ar Werner Winter’a likumu
agradharma – agrīnākā derība, augsts garīgais stāvoklis, augstākā viedība. Skat. dharma. Agrani
Agranī, agrani, agraṇī – pirmais (agrais), galvenais, vadonis, priekšgājējs, uguns ziedoklis. Agranī – Agni, vadonis, mūžam nomodā esošs atskārsmes izplatītājs un pirmais domāšanas pamatlikums
agrasandhjā, agrasandhya – agrs mijkrēslis, agra rītausma
agrima – pirmais, agrais, priekšējais, iepriekšējais, vecākais, labākais, galvenais
agrja, agrya – pirmais, agrais, lietpratīgs, iepriekšējais, augšējais, priekšnieks, pirmdzimtais; labi dzejots, rīmēts, sikšņots
agun (kašmīru) – uguns. Skat. agni
aguži, aguzhi (kalāšu) – lize, maizes lāpsta
aha – aha, noteikti
ahan asmi, ahan brahmāsmi, aham asmi, aham brahmasmi, ahaṃ asmi, ahaṃ brahmāsmi – dižvārds, mahāvākya, “esmu (mana Patība ir) Virsīstenība”, arī Ahaṁ Brahmāsmīti – “Es esmu Brahmans, Virsīstenība (nejaukt ar bramīnu).” Skat. adhyātma. Brahman ir bezgalīgā Īstenība; to var atskārst tikai tad, kad izdziest ego.
Šajā teicienā ‘es’ nav ierobežotais pārdzimstošais ego, iekšējais darītājs un baudītājs, un nav arī ķermenis un prāts. Cilvēkam ir vienīgi spēja uzlabot esošo stāvokli, virzīt savu nākotni, meklēt un atskārst patiesību, un ar apzinātu darbību (karma adhikāra) atbrīvoties no dzimšanu-nāvju riņķojuma (vidya adhikāra).
Vidyaranya savā ‘Panchadasi’ skaidro – “Pēc savas dabas bezgalīgo Virspatību šajā dižvārdā apraksta vārds Brahman; vārds asmi apzīmē ahaṃ un Brahman identitāti. Tādējādi, (šā dižvārda nozīme ir) “Esmu Virspatība”. Šo atskārsmi gūst, jautājot patiesi. Šis dižais teiciens, kas nes Upanišadu viedību, rodams Yayur Veda’s Bṛhadāraṇyaka Upaniṣad. Skat. mahāvākya, ahaṃ
ahan vimarša, aham vimarsha, ahaṃ vimarśa – tīra ‘es’ atskārsme. Skat. ahaṃ
ahan, ahaṃ – es, patība, ‘es’ kā persona; ‘esmu’; ‘es’ atskārsme’; ‘es’ apziņa’; pašapzināšanās; ‘es’ ir tas, ko nav iespējams atmest, nedz aizmirst tā nemainīguma, nenovēršamības, mūžīgās klātesamības dēļ; ‘priekšstats par ego’; indivīda dvēsele; patības apziņa; tīra iekšējā patība. Skat. adhyātma.
1. Tiek uzskatīts, ka ir divi ‘es’ – zemākā patmīlīga cilvēka patība un augstākā patība jeb tīra (śuddha) Patība – ‘ES’.
2. Kašmīras šaivismā šis vārds norāda uz brīvu un Patību izgaismojošu apziņu, kas mājo sirdī.
ahanbhāva, ahambhava, aháṃbhāvá – ‘es’ būšana, cilvēka kā indivīda stāvoklis, ‘es esmu’ sajūta; netveramāka par domām, emocijām vai ķermeņa apzināšanos.
Ahaṃbhāva ir netverama kā telpa, un apzinošs prāts to var atskārst ar praktizēšanos. Šī ahanbhāvas sajūta ir klātesoša vienmēr, bet, prātam ierasti esot vērstam uz ārējām sajūtām, lietām un psīhiskiem atspoguļojumiem, kā domām, atmiņām un vēlmēm, mēs to nepamanām
ahankāra, ahankara, ahaṅkāra – esisms, lepnība, iedomīgums, pārspīlēts priekšstats par savas personības nozīmīgumu, uzpūtība, augstprātība, sevis uzskatīšana par pašpietiekamu personu, egoisms jeb iedomība; neīstais ‘es’; “esmisms”. Tas ir pašpasludināšanās princips, prātā atspoguļots “es”, nevis īstā Patība, Virspatība. ‘Ego’ (ahankāra) ir izpausme, kad ‘es’ saka vai apgalvo jebkas cits, nevis garīgā patība.
No Raudupes [96]: tas indivīds, kuru esam pieraduši pieņemt kā savu ‘es’, nav apskaidrotā, dievišķā Esamība. Tas mājo materiālajā jomā, ir laicīgās pasaules apburts un dažādu domu un dziņu piesārņots. Tas vispirms ir jāattīra, tikai tad var atskārst dievišķo sevī.
Parasti garīgajam meklētājam vajag daudz laika un pacietības. Garīgais ceļš nav vis revolūcija, bet evolūcija. Latvju dainās šī norise ir labi izprasta. Dievs man deva,
Dievs man deva,
Dievs rokā neiedeva,
Dievs rokā neiedeva,
Iekams pate nedarīju.
John Grimes [8]: ‘es’isms; personība; individualitātes koncepts (no darbības v.saknes kṛ = ‘darbība’ + ahaṃ = ‘es’); burtiski ‘es tas darītājs’. Tiek teikts, ka attīstības norisē ahaṅkāra attīstās no saprāta (buddhi) un attīsta sajūtas (indriya) un savukārt elementu (tanmātra) netveramo būtību. Tā uzdevums ir pašnovērtējums. Tas ir iekšējā orgāna (antaḥkaraṇa) aspekts, kam piemīt trīs aspekti – vaikārika jeb sattva, taijasa jeb rājas, un bhūtādī jeb tamas.
No G.de Purucker [2]: egoisms, patmīlība, individuālisms. Patmīlības princips cilvēkā, kas radies no neziņas jeb neatskārsmes, ilūzijas un liek uzsvaru uz ‘es’ kā nodalītu no vispārējās Pašbūtības. Ego, no latīņu ‘es’, ir spēja apzināties, ka “es esmu es”, netieša apziņa, kas atspoguļo it kā sevi, un tā savu iedomāto esamību uzskata par “nošķirtu” vienumu.
Cilvēka ego tronis ir starpdivvienība – prāts-kārība: daļa, kas ir cilvēciskās būtnes pārdzimstošā individualitāte, tiecas augšup; un otra daļa ir piesaistīta lejā kā parastais jeb netveramais (astrālais) cilvēka ego. Apziņa pastāv kā nemirstīga pārdzimstošajā ego un kā pārejoša jeb mirstīga netveramajā cilvēka ego. Daļa, kas ir piesaistīta lejā un mirstīga, ir cilvēka zemākais ego. Daļa, kas tiecas augšup uz saprātu (buddhi) un galu galā tam pievienojas, ir cilvēka augstākais jeb pārdzimstošais ego.
Turpretim cilvēka ego atliekas pēc cilvēciskās būtnes nāves un otrās dzimšanas kārību valstībā paliek netveramajās jomās kā sairstošs mirušā kārību ķermenis jeb spoks.
[14], lpp.389: jōgs Činamajananda: … kopumā, ‘izaugsme’ ir pakāpeniska atbrīvošanās (no egoisma jeb patmīlības un kārīguma), dievišķā spēka attīstīšana, kas visā viengabainībā (holismā) slēpjas katrā radītajā lietā … šī evolūcija ir dievišķās radīšanas loģisks turpinājums, otrais cēliens, ‘involūcijas’, caur kuru vienotā būtība noslēpumaini slēpusies līdz pēdējai ilūzijai (fiziskajai pasaulei) – obligāts iznākums. …
Savā laikā egoisms ir vajadzīgs, tāpat kā viss pastāvošais. Caur to veidojas cilvēka individualitāte – galējā daudzveidošanās forma. Tiklīdz tā ir sasniegta, no egoisma kā jēgu zaudējuša ir jāatbrīvojas. … Bet šī pretruna ir jāatrisina, citādi visiem nāksies atteikties no cilvēciskās apziņas paplašināšanas… Atkarībā, kā tu iemācīsies pārvaldīt šo viedības atslēgu, tu sāksi augt kā puķe siltajos saules staros, pat neapzinoties, ka audz. … Bez iepriekšējas attīrīšanās nav iespējams nonākt saskarē ar dabas augstākajiem veidiem. … Tādējādi nesavtība māceklim ir vajadzīga ne jau nenoteiktas sentimentalitātes dēļ, bet kā nepieciešamība – neizbēgama un stingri pierādīta.
[520], 68 – cilvēka ego ir sevis uzskatīšana par (tikai) ķermeni. … Ego jeb personība pasaules uztveres norisē ir cilvēka apmierinājuma un ciešanu avots. Tas ir prāta egoistiskā aspekta produkts, un neattīstīts prāts bieži savā pasaules uztverē apjūk. … Lai kļūtu vienots ar Dievu, ir jāatbrīvojas no ego sajūtas. Ir jāatmet priekšstats, ka esam no pārējā nodalītas personības. Egopersonības attīrīšana un sirds skaidrības sasniegšana ir jogas jeb dievsajūgas norise; tās mērķis ir atstāt ego un attīstīt augstāko Es jeb patību. Ego tāpat kā ķermenis ir rīks, un tas jālieto kā palīgs izdzīvošanā un attīstībā. Tātad tas jālieto iespējami lietderīgi, bet tas nedrīkst vadīt cilvēka dzīvi.
ahankrita, ahamkrita, akaṃkṛta, – patmīlīgs, lepnīgs, augstprātīgs
ahanpratjaja, ahampratyaya, ahaṃpratyaya – ‘es’ izpratne, pašizpratne, pašnovērtējums, pašizziņa. Skat. arī advaita
ahantā, ahaṃta – ‘es’ apziņa, paša apziņa
āhitāgni, ahitagni – uguns pieskatītājs, ‘ugunij pieliktais’, cilvēks, kurš iededz svēto uguni uz ziedokļa, bramīns, kurš uztur ģimenes mūžīgo uguni, ziedotājs
AHŪN, ahum, ahūṁ – visu skaņu un rakstību pamats. ‘A’ kā atverošā un ‘HŪṀ’ kā noslēdzošā skaņa. ‘A’ ir Vairocanas sēkla (bīja), ‘HŪṀ’ – ‘Vajrasattva’s (ar dimanta dvēseli jeb sirdi) sēkla, bet abām ir arī citas norādes. ‘A’ pārstāv absolūto, ‘HŪṀ’ īpatno, kam ir izpausmju, parādību daba. Salīdz. ar AUṀ
ai, ay (kalāšu) – sveiks!, ei! sveiks!, hei!
aikapatja, aikapatya – patvaldība, pats saimnieks, augstākā vara, vienvaldība. Skat. pati, eka
aikšata, aikshata, aikṣata – ieskatīts, ‘redzēts’; redzēju; doma; kārots. Skat. akṣi
ains (kušanu) – viens, gotu ains; s.lat oinos, liet. víenas, baznīcas senslāvu inъ
aišamastja, aishamastya, aiṣamastya – šogad, šā gada
aišamo, aishamo (kušanu), aiśamo – gaišs, vieds
aišvarja, æišværjæ, gudžarati əi.ʃvə.rjə,aishvārya, aiśvārya – dievišķā vara, priekšnieks; arī pārcilvēciskas spējas, augstākā vara, labklājība, suverenitāte, kundzība, vietvara, diženums, padieva iezīmes, pārpilnība un vara, mistisks spēks, dievišķs spēks, dižens spēks, pārākums, dievišķā slava, varenība, lieliskums. Dieva – Kunga (Īšvara) vai kādas teistiskas dievības pazīme. Gudžaratī – dievbijība
aišvarjāni, aishvāryani, aiśvaryāṇi – noslēpumaina vara, noslēpumains spēks
aja, aya – iešana, veiksme (kā iet?)
aja, aya (kalāšu) – 1. šeit; 2. māte
ajam atma brahma, ayam atma brahma – dižvārds “šī Atmaņa jeb Dvēsele ir Virsīstenība”, “šī Patība ir Virsīstenība’.  Dižteiciens (Mahāvākya) no Māṇḍūkya Upaniṣad. Skat. adhyātma
ājāna, ayana, āyāna – (jājam)zirgu rotas, īpašas zirgu rotas, atjāšana
ajāna, ayana, ayāna – aprimums, apstāja, dabiska norise, atjāšana, nākšana, tuvošanās, piederīgs saulgriežiem (nāk nākdama Jāņu diena)
ajana, ayana – gājiens, iešana ar dziesmām, saules (lēkta vai rieta vietas pie apvāršņa) ceļš starp saulgriežiem. Jāņi, saulgrieži, pusgads, aprite, iešana pa ceļu, taku, kurss, maršruts, patvērums, laika posms, ceļš; yānī. Katrs saules gads tiek dalīts divās daļās – ziemeļu (uttarāyaṇa) ceļš un dienvidu (dakṣiṇāyaṇa) ceļš. Skat. tos atsevišķi
ajāšu, ayashu, ayāśu – nespējīgs, bez dzimumapmatojuma, nederīgs precībām. Salīdz. ar kušanu yāḱu (yehaḱu), lie. jėgà – spēks
ājata, ayata, āyata, – aut, uzvilkt; aotra, avestas aoþra, kušanu hoves, liet. aviù, aunù, baznīcas senslāvu obujǫ
ājatana, ayatana, āyatana – svētnīca, rāma aprimuma vieta, mājas, mājoklis, atpūtas vieta, svētās uguns vieta, ziedokļa nojume, apmetne. Skat. āyana
ājāti, ayati (ā-yā), āyāti – atjāt, ierasties, nākt, nonākt, sasniegt, ienākt; kušanu ájati – brauc, avestas azaiti
ājatti, ayatti, āyatti – pastāvīgums (Saules jājiens, saulgriežu cikliskums), uzvedības pastāvīgums, turpinātība pareizā ceļā, spēks, diena, dižums, tituls, vara, atkarīgums, pakļautība, nākotne, robeža
ājōga, ayoga, āyoga – iejūgs, sajūga, bišu spiets, pilnvara, norīkojums, rīcība, saderība, smaržas, puķu ziedojums, rotājums, krasts
ajukta, ayukta – jucis, muļķis, nederīgs, nelaipns, neveikls, nepieskaitāms, nepatiess, neiejūgts, nepiesiets
Ājurvēda, ayurveda, āyurveda – dzīvības vieda, dziedniecība, dzīvības apjēga. Viedā Dhanvantari izveidotā Senās Indijas dziedniecības sistēma, kas tiek uzskatīta par daļu no vēdu atklāsmes. Skat. veda
akāma, akāma – nekāmējošs, bezkaislīgs, bez vēlmēm, bez plāniem, nepakļaujams, materiālus labumus nekārojošs, nealkstošs. Skat. kāma
ākāša, akasha, ākāśa – netveramais (netaustāmais, nesakasāmais), debesis, ēters, atmosfēra, tukšums, telpa kā tukšums, netverams šķidrums, Brahmā, piektais elements, izplatījums, kosmiskā spozme, starojums, neredzamais, netveramākais no 5 elementiem; substance, kas pilda un ir viscaur Visumā; īpašs dzīvības un skaņas (šabda) nesējs; elements, kurā rodas gar runātās, gan dzirdētās skaņas sajūta, arī ‘iekšējā’ Visuma, tas ir, apziņas telpas (cid-ākāśa) apzīmējums. Skat. kaṣaṇa – kasīšana, kasīšanās, berzēšana, iezīmēšana, zelta pārbaude ar pārbaudes akmeni.
[26]: ākāśa (no ā + darbības v. saknes -kāś- būt redzamam, parādīties, starot, būt spožam). Starojums, izplatījums, piektā kosmiskā pamatsastāvdaļa. Netverama virsjutīga garīga būtība, kas caurstrāvo izplatījumu. Nevis ēteris kā viela, bet ēters antīkajā nozīmē, piemēram, stoiķiem. Bramīniskajos rakstos ākāša tiek lietots ziemeļbudistu svabhavat nozīmē, noslēpumaināk – adi-buddhi (pirmatnējais saprāts); arī kā ‘pirmatnējā iedaba (mūlaprākriti)’ (kosmiskā garīgā viela), esamības un būtņu krātuve. Vispārēja būtības telpa, un noslēpumainākā tajā ir nezūdamība, skat. alaya.
[25]: ir trīs veidu telpas:
– viens veids ir ārējā, fiziskā telpa, kurā ir četras pamatsastāvdaļas (gaiss, uguns, ūdens, zeme);
– otrs ir iekšējā, psīhiskā telpa, kur rodas domas un emocijas. Kad tu piever acis – tā ir iekšējā telpa;
– trešā telpa, Absolūts. Tā ir enerģijas telpa, kurā nav domu, nav emociju, tu jūti tikai enerģiju. To tu pieredzi dziļā meditācijā, svētpamirumā, vai ne? Arī pēc sudaršan krijas tu pieredzi šo telpu. Nav domu, nav nekā, tikai telpa.
Pirmo sauc par bhūtākāśa, ārējo telpu, otrā ir cittākāśa, telpa, kurā rodas domas un emocijas. Un trešā ir cidākāśa, tas ir, apziņas telpa. Apziņa ir cita telpa dziļi mūsos.
Mēs to izprotam reti; pievērsiet šīm trim dažādajām telpām vērību. Kad tu esi apjucis, ko tu saki? “Dod man nedaudz telpas. Man jāpabūt sevī.” Tas ir ļoti svarīgi. Visi izgudrojumi nāk no šīm trim telpām. Apziņas telpā tie jau pastāv.
Psīhiskajā telpā visas zināšanas nonāk no apziņas telpas ar domām un emocijām. Dziesmas nāk kā emocijas, zinātne nāk kā domas un idejas, un tad tās izpaužas.
Meditācija ir šo triju telpu atskārsme. Dažkārt tu sēdi un raugies tukšumā, pievērsies tai, un arī prāts kļūst tukšs. Daudziem tā ir bijis? Kādā jaukā dienā zem bezmākoņu debesīm – ir vien spožas zvaigznes, un tu tikai apgulies un veries debesīs. Kas notiek, kad veries debesīs? Šī telpa izveidojas arī tevī. Kaut kāds tukšums, un tu jau esi meditatīvā stāvoklī. Tādējādi šajā telpā paliek visas domas, idejas, viss, ko mēs darām. Varbūt kādreiz nākotnē kāds izgudros ierīci piekļūšanai šiem Ētera (Ākāšas) ierakstiem (atcerēsimies Konstantina Raudives eksperimentus). Tad tu atradīsi, kas ir noticis 2010., 2011.gadā un pirms tam. Kāda atskārsme ir iestājusies, kur kas ko ir domājis – tas viss var būt kādreiz pārlūkojams, jo laikam piemīt visu ideju ieraksti.
Tu varbūt esi novērojis, ka dažās vietās tu kļūsti satraukts un dusmīgs. Daudzi to ir pieredzējuši? Kas ir noticis? Tajā telpā ir bijuši dusmīgi vai uzbudināti cilvēki. Tādējādi tu pārvietojies telpā, un tā ietekmē visu tavu uzvedību. Un kas notiek, kad esi labā sabiedrībā? Tu jūties daudz vieglāk, iekšēji pacilāts, pilnīgā bezrūpībā un mierā. Vai tev tā nav bijis? Sakiet, daudziem tā ir gadījies? Kompānijai ir nozīme, patiesi ir nozīme.
Tas nenozīmē, ka tev ir jāizvairās no cilvēkiem tāpēc, ka tā nav laba kompānija. Tev ir jābūt spēcīgam un nevis jābēg no sliktas ietekmes, bet pozitīvi jāietekmē katra negatīva vide. Un meditācijas palīdzēs tev šajā telpā būt ļoti spēcīgam un noturīgam. Lai kur tu ietu, tu nes līdzi savu telpu, un tev jāietekmē, nevis jāietekmējas. Neesi pingpong bumbiņa, esi rakete, lai spēj ietekmēt telpu ap sevi (aplausi).
Tas tev stingri jāapjēdz, lai tu nebēgtu no situācijas, kamēr vien tā nav tik slikta, ka tevi aprij. Pēdējā gadījumā neuzkrītoši aizej, neskrien. Saprotat, ko saku?
Kad bērni rotaļājas, telpa ir brīnišķīga.
Kad tu dziedi un visi dzied vienu melodiju, izveidojas saskanīga un dzidra telpa – īpaši senās dziesmas. Sanskrita dziesmām piemīt ietekme, un tās ietekmē, jo tās Apziņas telpā ir bijušas pēdējos 20 000 līdz 50 000 gadus. Varbūt vairāk, tu nevari pat zināt, kopš kāda laika tās ir bijušas. Šīs vibrācijas tevi dara īsti labvēlīgu, un tām ir spēcīga ietekme uz organismu. Viss, kas ir Dievišķs, ir arī vispārējs. Vai saprotat, par ko runāju? Jā! Kultūra ir dažāda, reliģija ir dažāda, apģērbu veidi ir dažādi, mūzika ir dažāda, vietas ir dažādas, bet Apziņas telpa ir viena un tā pati. Iekšējā (garīgā) telpa ir viena un tā pati. Un ir pārsteidzoši, ka šī zinātne ir bijusi zināma pirms gadu tūkstošiem.
ākāšadīpa, akashadipa, ākāśadīpa – pūdelis, debesu lāpa, gaismeklis, lāpa, kas tiek pacelta kārts galā Divali svētkos Lakšmī vai Višnu godam.
Lāpa ir saules pārstāve; ja ziedotājs nav veicis uzliešanas ziedojumu, viņš to var veikt uz lāpu, kas atgriež saules gaismu. Ākāša – gaiss, atmosfēra, debesis, burtiski ‘debesu gaismeklis’ [27].
Arī Bali pratipadā, Pāḍavā, Bali Pāḍyami svētki; trešā diena Deepavali (Diwali), hindu gaismas svētkos. To svin godājot dēmona (daitya’s) – valdnieka Bali atgriešanos uz zemes. Iekrīt Gregora kalendāra oktobrī-novembrī. Pirmā diena hindu Kartika mēnesī un pirmā augošā mēness diena. Indijas rietumos pirmā diena Vikram Samvat kalendārā. Gudžaratā to svin kā Jaungada dienu.
[28]: “Mīts, kas saistās ar Indras veikto Vala atvēršanu – tipisks Jaungada mīts – Nuristānā ir rodams divās galvenajās versijās, kuras šeit ir apkopotas. Saules atdzīvināšanas norisi kalāši atveido Chaumos (cawmōs) svētkos ziemas saulgriežos; mūsdienās tajos dominē padievs Balumain (baḷimaín). Viņš ir tipisks ‘atnācējs padievs’, kurš ierodas no tālienes un redzams reti. Tādas apmeklējošas dievības ir rodamas arī Kāfiristan’ā (atzīmējis Masson 1844.gadā), un ir parastas arī senajā Japānā kā marebito.
Acīmredzot, mahāndeu ir Balumain’u radījis kā pārāko, kad visi padievi kopā gulējuši (eifēmisms) Shawalo pļavā; tāpēc viņš devies uz kalāšu mītiskajām mājām Tsiyam’ā (tsíam), lai atgrieztos nākošā gada beigās kā Indra (Rigvēda [3] 10.86, Witzel 1997a; 394; salīdz. 1997c; 520). Ja tā nebūtu noticis, Balumain’s būtu cilvēkiem iemācījis mīlēties svēta akta veidā. Tā vietā viņš cilvēkiem iemācīja vien auglības dziesmas, kuras dzied Chaumos rituālā, rādot paraugu skaidrās apkārtējo atbalstītās vīru-sievu vārdu apmaiņās (apdziedāšanās?, skat. anugīta, avagīta, abhigāyati) līdzīgi kā Rigvēdas 10.86.).
Viņš pie kalāšiem ierodas decembra sākumā pirms saulgriežiem un paliek vēl dienu pēc tiem. Mīts stāsta, ka no viņa sākumā izvairījušies daži cilvēki, kuri viņu vajājuši ar saviem suņiem un tāpēc iznīcināti. Viņš ierodas no rietumiem, no (Kati Kāfir) Bashgal ielejas, bet, neraugoties uz to, ar viņu ir saistīta arī kalāšu mītiskā zeme, austrumos vai dienvidos.
Skaidri redzams, ka te ir vairāki mītoloģijas slāņi, pēdējais no kuriem ir jaunievedums no Kāfiristānas. Viņš vienmēr ierodas jāšus zirgā, kā teikts svētās viņam veltītās dziesmās. Viņu sagaida septiņi kalāšu zemes Devalog’i (salīdz. ar septiņiem saules dēliem – Ādity’ām?) un viņi kopā dodas uz vairākiem ciematiem, piem., Kamadeo, kur viņu sagaida tikai suņi, un tāpēc šis ciemats tiek iznīcināts. Turpretim Batrik ciems viņu sagaida ar septiņiem tīriem jauniem zēniem, kurus viņš paņem sev līdzi (tāpēc mūsdienās sūta tikai vīrus un vecākus puišus). Dažas viņa rituālajā uzņemšanā minētas vietas ļauj viņu pielīdzināt, vismaz daļēji, Indram.
Dažkārt Balumains ir redzams kā sieviete. Pagriežoties pa labi, viņš ir vīrietis, pagriežoties pa kreisi – sieviete. Šamanis transā pie svētā Tok koka viņu pielīdzina un uzrunā kā ‘Kushumai (kuṣumáy)’, auglības padievi, un viņu godina svētku ‘ķēniņš’. Ir mīts par Kushumai atturēšanos no Balumain’a sagaidīšanas, aiz viņas kalna. Balumains pagriezies pret viņu, un viņa kļuvusi īsti par Kushumai, un tagad tiek uzrunāta kā tāda.
Balumains ir tipisks kultūras varonis. Viņš ir pateicis (Batrik) ļaudīm par svēto ugunskuru, ko veido no kadiķiem, par rituālu kviešu sējai, kas ietver kazlēna asiņu lietojumu, ko viņš paņem līdzi, un viņš lūdzis kviešu nodevu (hushak) savam zirgam. Beidzot, Balumain’s mācījis svinēt ziemas svētkus Skat. iepriekš. Redzams, klāt viņš bijis tikai pirmajā atnākšanā, tagad viņa klātbūtne ir vien jūtama.
[5]: lāpa ir saules pārstāve; ja ziedotājs nav veicis uzliešanas ziedojumu, viņš to var veikt uz lāpu, kas atgriež saules gaismu.
ākāšakakšā, akashakaksha, ākāśakakṣā – debesu paslēptuve, apvārsnis, debesu aploce, debesu vainags. Skat. arī kakṣa
Ākāšānantjājatanam, akashanantyayatanam, ākāśānantyāyatanam – bezgalīgā telpa, viena no pirmatnējām sēklām, dīgļiem (vīja, bīja) – bezgalīgās telpas valstība; svētpamiruma pirmā pakāpe
ākāšašajana, akashashayana, ākāśaśayana – gulēšana ārā, zem netveramajām debesīm (kā meditācijā?)
akha, akhæ, a.khə (gudžaratī), akha – acs. Skat. sanskr. akṣi, cakṣu – acs
akhandākāra-vritti-džņāna, akhandakara-vritti-jnana, akhaṇḍākāra-vṛtti-jñāna – izziņa caur iztēlojumu, modāla izziņa (iztēlojumu, piemēram, iespējamības vai nepieciešamības uztvere), ar ko tiek nojausta Virsīstenība (Brahman), tieša Patības (Ātman) atskārsme. Skat. jñāna.
Atskārsme, kas rodas psīhiskā iztēlojumā, kā objekts ir nedalāmā Virsīstenība. Šis iztēlojums (vṛtti) tiek saukts par galējo iztēlojumu (antya-vṛtti). Tas iznīcina jebkādu citu vṛtti, izraisot tiešu Īstenības (sākṣātkāra) uztveri, un izzūd arī tas, atstājot vien Īstenību
akhandārtha-vākja, akhandartha-vakya, akhaṇḍārtha-vākya – J.A.Grimes [8]: tāpatības vārdi, identitātes apgalvojums.
1. Izteikums, kurā teikuma priekšmets un izteicējs attiecas uz vienu un to pašu vienumu. Katram vārdam ir sava nozīme, bet abi attiecas uz vienu vienumu – piem., ‘Tas tu esi’ (tat tvam asi) vai ‘Tas ir Devadatta’ (so’ yaṁ devadattaḥ).
2. Advaita Vēdāntā tas ir nedivējās Īstenības burtisks apraksts. 3. Viśiṣṭādvaita Vedānta uzskata, ka valodas gramatika ir Īstenības gramatika un tādējādi, atšķirībā no Advaita Vēdāntas, tā apgalvo, ka identitātes apgalvojums norāda uz ierobežotu Īstenību
akheik (kalāšu) – sacietēt
akhi (sindhi val.) – acs, pumpurs
akhjati-vāda, akhyati-vada, akhyati-vāda – J.A.Grimes [8]: mācība (vadule) par maldiem, neapķērības teorija.
1. Maldu teorija Sāṅkhya un Prābhākara-Mīmāṃsā skolās. Maldi tiek saprasti kā vērības pārrāvuma vai nepamanīšanas gadījums. Kad cilvēks nomestu virvi notur par čūsku un nospriež “Tā ir čūska”, maldi ir neatbilstības nepamanīšana starp “kaut kas” un atmiņā esošu čūsku. Maldīgs nav redzētais objekts, nedz maldīgas ir atmiņas par čūsku. Maldi ir nespēja atskārst, ka tie kā teikuma priekšmets un izteicējs ir neatbilstoši. Tādējādi maldi ir nepilnīgas apjēgas dēļ un rodas no nespējas atšķirt lietas.
2. Skat. khyāti-vāda
akhu, akhu (semā val.) – aka, ūdenstilpe; (semā Naga kalnos)
aki (semā val.) – ēka, ala. Skat. arī okas
Ākiņčanjājatana, akinchanyayatana, ākiñcanyāyatana – viena no Sēklām, dīgļiem (vīja, bīja) – nebūtības valstība
akki, (prākrits) acchi – acs
ākša, aksha, ākṣa – acīmredzams, sajūtām piederīgs, pasaulīgs, laicīgs
akšadža, akshaja, akṣaja – [29]: acīgs, dimants, zibens, Višnu vārds, ar acīm uztverošs, acīgs
akšaihi, akshaih, akṣaiḥ – ar acīm, ar maņām
akšaitradžņja, akshaitrajnya, akṣaitrajñya, akṣaitrajña – acīm redz, bet nejēdz; garīga neziņa
akšam, aksham, akṣam – riteņa acs, ass, rumba, acs
akši, akshi, akṣi – acs. Arī avestas aši, gr. ósse, gotu augo, lie. akìs, bazn.s.sl. oko, kušanu ek, “eśane klausane ṣeycer-me kartstse yolo lkātsi klyaussisa – tev ir acis un ausis labā un ļaunā redzēšanai un dzirdēšanai“
[5]: “par Mitras un Varuṇas aci tiek pasludināta saule, un tā uzkrītoši tiek pieminēta visās himnās Varunam. Varuna ir arī tālu redzošs un tūkstošacains. viņa tūkstoš acis nešaubīgi norāda uz nakts zvaigznēm – varbūt viņa spiedzēm. Mitra pārrauga zemkopjus, nemirkšķinot aci.”
akšibhu, akshibhu, akṣibhu – redzama būšana, redzams, uztverams, iemiesots, arī aculiecība
akšigata, akshigata, akṣigata – acīm pieejams, redzams, arī nīstams
akšikūta, akshikuta, akṣikūṭa – pieres uzkalniņš, puns virs acīm, izvirzīta pieres daļa virs acs
akšinimeša, akshinimesha, akṣinimeṣa – acu zibsnis, acumirklis
akšipakšman, akshipakshman, akṣipakṣman – skropsta, acu spārns
akšitārā, akshitara, akṣitārā – acs zvaigzne, zīlīte
akšivikūnita, akshivikunita, akṣivikūṇita – acu zibsnis, acu uzmetiens no puspavērtiem plakstiņiem
akul (kalāšu) – viedība, raksturs
alābha, alabha – ne-labums, zaudējums. Skat. lābha
ālaja-vidžņāna, alaya-vijnana, ālaya-vijñāna – zināšanu krātuve, krātuve; vijñāna – zināšanas, prasmes.
J.A.Grimes [8]: vārds, ko lieto Yogācāra budismā, lai norādītu uz krātuves nezūdamību. Jōgāčārini postulē ‘neizpausto’ īstenību kā idejas, apziņu (vijñāna), un šī krātuve ir visu slēpto iespēju nesēja un pajumte visām uzkrājošamies tieksmēm.
Tā var nozīmēt arī pārpasaulīgo un mūžīgo Īstenību, kas ir Absolūtā Apziņa. Tādējādi no cilvēka redzes viedokļa tā ir vai nu pastāvīgi mainīga apziņas straume, vai pati Absolūtā Esamība. Tai esot vienmēr mainīgai, dinamiskai, un vienotai viendabīgai plūsmai, nav iespējams to iztirzāt ar prātošanu
alankāra, alamkara, alaṁkāra – rota (kareklis), greznumlietiņa
ālasa, alasa – elsošs, laisks, noģībis, iztukšots, noguris, smags, kūtrs, miegains, panīcis; liet. alsà
ālasja, alasya, ālasya – elšana, laiskums, vienaldzība, slinkums. Viens no šķēršļiem ceļā uz dievsajūgu
alātačakra, alatachakra, alātacakra – uguns aplis, kas rādās, ātri griežot degošu pagali – redzamo lietu neīstuma simbols, jo pats riņķis, kaut redzams, ir šķietams
alaukika – nepasaulīgs; ne-zemes (ne-lauku), pārdabisks; transcendentāls. Skat. laukika
alaukika-mukhja-višešjatā, alaukika-mukhya visheshyata, alaukika-mukhya viśeṣyatā – īpašs pārpasaulīgs patstāvīgums, pārdabisks  vai īpašs neatkarīgums, patstāvīgums. Skat. laukika
alaukika-sākšātkāra, alaukika-sakshatkara, alaukika-sākṣātkāra – nezemes, nepasaulīga saziņa, pārdabiska saziņa. Skat. laukika. Trīs veidu:
– samanya-lakṣaṇa, kad tiek uztverta cilvēka vispārējā daba;
– jñāna-lakṣaṇa – kaut kas tiek redzēts, un uztvertas arī tā neredzamās īpašības; – yogaya – jōgas, dievsajūgta nojauta
alaukika-višajatā, alaukika-vishayata, alaukika-viṣayatā – pārpasaulīgs, pārdabisks priekšmetisms. Skat. laukika.  viṣayatā – attiecība starp objektu un zināšanām par to
ālava, alava – pelavas, ālava, grauda vai augļa neauglīgā ne-sēklas daļa
ālavāla, alavala – ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī) ap koku, iedobe ūdenim ap koka saknēm
āling, aling, āliṅg – āliņģis?, apņemt, apskaut; āliṅgī – bundziņas; ekstātiskas meditācijas veids
alivirāva, alivirava, aliviruta – dūkšana, rēkšana, bites dziesma – dūkšana. Virava – rēkšana
alka – alkstama meitene; svētbirze; Alcis – alka, tas ir, mīļa līdzjūtīga meitene ar gariem burvīgiem matiem.
No Baltu mitoloģija, A.Pūtelis, Teodora Narbuta ‘Lietuviešu mitoloģija’ (1835) – senos laikos izmeklētas baltiešu godāšanas vietas ir bijušas necilas birztalas. Gaišas, gaisīgas, izdevumus neprasošas un plānotu pasākumu un trokšņainu kaimiņu neapgrūtinātas. Tās sauktas par Alkām. Tāda svēta vide nav bijusi jākopj vai kaut kā jāizbūvē. Skat. arī Araṇyānī.
ālme, alme (kušanu) – olūts, avots, skat. arī avatu, avaṭa, udbheda, mukha, kuṇḍa, valgita, krivi; arm. aluôts, aɫtiur – dumbrājs, liet. ãlmės. No Kursītes [113]: skaidravota ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī) dod īpašu spēku, gudrību utt.: “Nogalniekos teikts, ka kāds tēva dēls esot atradis tādu avotu, kur uguns degusi, bet nekas nesadedzis – tur vārījušās stipruma zāles, un pašu avotu saukuši par stiprības avotu.” Arī valgita
ālōčana-džņāna, alochana-jnana, ālocana-jñāna – izziņa caur kailu atskārsmi
alōka, aloka – neloks, nepasaulīgā joma, netelpa, nevieta, nepasaule, nevalstība, pasaules mala, ne-cilvēki, nemateriālā, garīgā valstība, nepasaulīgais; džainismā – pārpasaulīgs atbrīvotu būtņu reģions
ālōka, ālokana, aloka, aloka, alokana – lūkošanās, skats, redzējums, iztapīgums, mirgošana, gaisma
alu (kalāšu) – kartupelis
alut, alut – uzv. Alutis?, [30]: metāla riņķa vai pakava mešanas uz mieta spēle
amal (kalāšu) – 1. pavasara vai rudens ekvinokcija; 2. pulksteņa laiks (piem., astoņi); ieradums
amar, æmær, gudžaratī ə.mər, amara – nemirstīgs. Skat sanskr. martya – mirstīgs. Amara – nemirstīgs, dievs, mūžīgs, nezūdošs, noslēpumaina skaņas ‘U’ nozīme, dzīvsudrabs, priedes suga, ēkas stabs, nabas saite, placenta, Tiaridium Indicum, Euphorbia tirucalli
amara puruša, amara-purusha, amara-puruṣa – nemirstīgā būtne
amarana, æmæræn, marana, āmaraṇam, gudžaratī a.mə.rən – līdz miršanai
Amāravatī, amaravati – nemirstīgo pilsēta, ko būvējis padievu arhitekts Višvakarma.
[182] – arī Indraloka – Indras debesu galvaspilsēta jeb Indras debesis Meru kalna austrumdaļā. Tajā ir tūkstoš vārtu, simts piļu, daudz debesu retu, smaržojošu puķu un svētu koku. Amaravat – līdzīgs nemirstīgajiem
amāri, amari – neslaktēšana, dzīvnieku upurēšanas aizliegums
āmātja, amatya, āmātya – amatā esošs
amātja, amatya, amātya – būšana mājās, ķēniņa pavadonis, ministrs, amatā esošs
amātrā, amatra – nemērāms stāvoklis, transs, neierobežots, neuzsvērts, bez attieksmes, nemodāls; ceturtais (apziņas) stāvoklis, svētpamirums. Skat. turīya
amātrika, amatrika, amātṛka – bez mātes
amāvāsja, amavasya, amāvāsya – jauna mēness nakts – Śāda svētku nakts, jauna mēness pirmā diena, kad mēness nav redzams, cipars ‘1’; jauns mēness, dzimis jauna mēness naktī. Lunārā mēneša piecpadsmitā diena. Pusmēness diena jeb tumšās divnedēļas piecpadsmitā tithi
Ambā, amba – Mamma, Māte, laba sieviete; dievības Durgā, arī Dēvī, Šakti, galvenā, jaukā forma. Viens no Pārvatī vārdiem. Šumeru ama – ‘māte, mīlestība, labvēlība, dzemde, plašs, turēt; arī karavadonis
ambarānta, ambaranta – apvārsnis, svārku mala
ambarīša, ambarisha, ambarīṣa – saule, debesis, atmosfēra, cepešpanna, jauns dzīvnieks, kumeļš, karš, kauja, nožēla. Skat. arī Ambā
ambarjati, ambāryati (ambārya) – krāt (salīdz. ar kambaris)
Ambikā, ambika – Mamma, Māte, laba sieviete, viena no džainu ģimenes dievībām – Dievmāte Ambikā Dēvī, nosaukums pļaujai, ražas novākšanai; Rudra’s māsa; Wrightia antidysenterica. Dārgā Māte; (arī) Pārvatī.
1. Viens no Pārvatī vārdiem.
2. Agni sieva.
ame, æme, gudžaratī ə.me, ame – mēs
amīlī, amili (semā val.) – mēle
amitābha, amitabha – viedība rīcībā, svētpamiruma zīme; Budas Skaidrā Zeme. Amitābhas jeb svētpamiruma zīme (žests) ir taisni pirksti kreisajā delnā
ammakki (kušanu) – mamma, māte
amoša-dharma, amosha-dharma, amoṣa-dharma – nezūdošā derība, nezudušais; saglabātā mācība
amota – mājās austs (salīdz. ar amats)
amrapakši, amrapakshi, amrapakṣi – vālodze, mango putns (pakṣi, liet. paũkštis). Arī peelak, poshnul, sona bou, vanga pandu, manjakkili
āmrišati, amrishati, āmṛśati (āmṛś) – pieskarties, glāstīt, baudīt sievieti (pamirstot?), izbaudīt, noberzt, noslaucīt, aizvākt; mest ēnu uz kaut ko
amrita, amrita, amṛta – nemirstība, arī nezūdošs, dievs, nemirstības valstība, pilnīga atbrīvošanās, gaismas stars, mīļots, bumbieris, ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī), nektārs, ambrozijs. Indijas ērkšķogu krūms; debesu eliksīrs, tas, kas cilvēku dara nemirstīgu.
Nemirstības nektārs, kas radies piena okeānā, kad to saputojuši padievi. Nemirstība – nemirstīgā Gara (ātman, puruša) apzīmējums; arī nemirstības nektārs, kas nāk no psīhoenerģētiskā centra galvasvirsā (sahasrara čakra), kad tas ir ierosināts, un ir atmodināta kuṇḍalinī, un kas ķermeni pārvērš par ‘dievišķo ķermeni’ (divya-deha).
[23]: nemirstības nektārs, kas izstrādājas iekšēji jōgas praksē. Hinduismā – svēts šķidrums, kurā mazgātas dievišķa tēla vai sava guru pēdas.
J.A.Grimes [8] – ne nāve (no darbības v. saknes mṛ = ‘mirt’ + priedēklis a = ‘ne’); nemirstīgs; nemirstība; dievišķais nektārs; dievišķās līksmes nektārs; ambrosijs; noslēpumaina svētlaime. Skat. mṛta).
1. Dievišķs nektārs, kas plūst lejup no tūkstoš ziedlapiņu lotosa (sahasrāra cakra) galvvirsā, kad cilvēks pacēlis kuṇḍalinī.
2. Nemirstības eliksīrs, kas ir pirmais, kas parādās no piena okeāna, kad to kūluši padievi un dēmoni
amritatva, amṛtatva, – nemirstība.
G.de Purucker [2] – šis jēdziens apzīmē nepārtrauktu esību, tomēr šāda izpratne ir dziļi neloģiska un pretdabiska, jo dabā nav nekā nebeidzama, un nav daudzveidīgu esības un esamības mājokļu, kas divos secīgos laika sprīžos paliek tieši tādi paši kā bijuši. Jāsecina, ka nemirstība ir vien iztēles auglis, iluzors īstenības rēgs.
Kad ezotēriskas viedības māceklis reiz apjēdz šo nepārtraukto mainīgumu, tas ir, pastāvīgo pārmaiņu virzību, to dabas dziļo norisi, viņš tūdaļ apjēdz, ka pastāvīga atrašanās nemainīgā apziņas vai esības stāvoklī ir ne vien neiespējama, bet galu galā pēdējais, ko varētu vēlēties vai baudīt. Iedomāts pastāvīgs nemirstīgais nepilnīguma stāvoklī, kādi mēs kā cilvēciskas būtnes pierādāmies – tas būtu tieši tas, ko šā jēdziena parastā izpratne nozīmē.
Augstākais dievs visaugstākajās debesīs, kāds tas mums, nepilnīgām cilvēciskām būtnēm, šķiet, tomēr savos cēlajos mājokļos jeb valstībās atrodas attīstībā, pieaugumā un tādējādi, gadsimtiem ritot, atstāj vienu  stāvokli, lai pieņemtu sekojošo cildenāko un augstāko; tāpat kā iepriekšējais stāvoklis ir bijis vēl agrāka stāvokļa turpinājums.
[31]: Brahmanda Purāna:
21.168b-169. Ceļš uz ziemeļiem no Nāgavithī un uz dienvidiem no septiņu reģu grupas (Lielā Lāča) ir saules ziemeļu ceļš. To atceras kā devayāna. Tie, kuri paliek tur, ir pravieši (siddha) ar dižu dzimumatturību, brīvi no aptraipījumiem.
170-173. Tie nievā pēcnācēju radīšanu. Tā tie uzvar nāvi. Šie zintnieki ar cēlu padarītu (sublimētu) dzimumdziņu skaitā ir 88. Viņi cieši turas ziemeļu ceļā līdz pilnīgai visu dzīvo būtņu izzušanai. Dēļ savas saistības ar šo pasauli, izvairīšanās no dzimumsakariem, atturības no kārības un naida, dēļ izvairīšanās no dzīvu būtņu radīšanas, beziekāres sakariem un trūkumu saredzēšanas skaņās (vārdos, tas ir, sajūtu objektos) viņi ir kļuvuši par praviešiem, ieguvuši īpašas psīhiskas spējas. Un arī citu iemeslu dēļ. Tā tie ir kļuvuši nemirstīgi. Nemirstība tiek uzskatīta par līdz visu dzīvo būtņu anihilācijai palikušo sasniegumu.
174-175a. Savām sievām viņi tuvojas vēlreiz triju pasauļu uzturēšanai (tā ir šo spermas augšup turētāju (ūrdhvareta) jeb nevainībā dzīvojošo zintnieku dīvainība). Citi, kas enerģiju un dzimumdziņu novirza derīgos darbos ir tikpat grēcīgi kā tie, ko uzslavē par bērnu nogalināšanu dzemdē vai zirgu upurēšanu. Tie izsīkst visu dzīvo būtņu anihilācijas beigās.
amšuka, amshuka, aṃśu, aṃśuka – apģērbs (ancuks?, vamzis?), virsdrēbes, apģērbs, smalkas vai baltas drānas. Drēbes ir septiņu veidu – vilnas, kaņepju (raupjas klostera drānas), linu, filca, smalku linu, dzijas, zīda
āmur, amur – grāvējs, sitējs (āmurs)
an – dzīvības dvaša; Ūdeņu un Kosmiskā Saprāta dzīvinošā dvaša
anāgāmin, anagamin – neatgājējs, bez nākotnes, nenākošs, tāds, kas neatgriežas; kušanu anāgāme “neatnācējs, cilvēks, kuram nav lemts atgriezties šajā pasaulē”. Tas ir cildeno (arhat) dzīves trešais iznākums.
Pēc tam, kad ‘tas, kurš (mūsu Kārības valstībā) atgriežas vienreiz’, atmet savu maldu pēdējos trīs veidus, viņš apliecinās trešajam auglim un vairs neatgriežas nekad. Tas, kas nekad neatgriežas (no an = ‘ne’ + āgāmin = ‘nācējs’). Skat. gāmin. Budistu māceklis, kurš novācis visus šķēršļus līdz pilnveidojumam (nirvāṇa). Tāds cilvēks nekad nepārdzims dzimšanu un nāvju ciklā
anāgata, anagata – neatnākušais, nākotne; tas, kas vēl nav nonācis esamībā
anāhata nāda, anahata nada – nesista skaņa, pastāvīga skaņa. Iekšēja dievišķa melodija; nesista skaņa, ko dzird meditācijā. Skat. arī nāda
anāhata, anahata – nepiesists (h=s), neskandināts, neskarts; neiemīts; nepiesists zvans. Pastāvīga zvanu skaņām līdzīga iekšēja atbalss, rezonanse; dievišķa iekšēja melodija (noslēpumaina skaņa, ko dzird jōgi); AUNnnn (AUṀ). Mistiska skaņa, ko dzird dievsajūgtie; sirds; sirds čakra. Skat. māṇḍūkya upaniṣad.
J.A.Grimes [8]: pastāvīga iekšēja atbalss. Divpadsmit ziedlapiņu lotoss jeb netverams psīhiskās enerģijas centrs, kas atrodas centrālajā enerģijas upē jeb kanālā (suṣumṇā nāḍī). Sirds lotoss ir ceturtais no (nervu) pinumiem. Skat. cakra
ananta-džņāna, ananta-jnana, ananta-jñāna – bezgalīga zināšana, bezgalīga atskārsme.  Skat. jñāna. Džainismā dvēsele tās tīrajā stāvoklī iegūst bezgalīgu apjēgu
ananta-vīrja, ananta-virya, ananta-vīrya – neierobežots spēks, neierobežota vīrišķība, spēks, spējas, bezbailība.
Bhagavad Gīta [32]: Krišnam iedibinoties kā visa iemiesojumam un visuresošam, ar ananta-vīrja jeb neierobežotu spēku, Ardžuna viņam palokās visos virzienos, jo Valdnieks Krišna ir visur, gan iekšēji, gan ārēji, tāpat kā zelts ir klātesošs visās lietās
anārja, anarya, anārya – necildens, neskaidrs, neārisks cilvēks, negodājams, necienāms cilvēks, nekrietns, zemisks; nešķīsts, ļauns. Skat. ārya
anašakti jōga, anashakti yoga, anaśakti yoga – nepieķeršanās, nekārošanas dievsajūga. Anašakti iznīcina ar bezkaislīgumu (vairāgya) un īstā/neīstā atšķiršanas spēju (viveka). Pavēro visu šo – dzimšanu, nāvi, vecumu, slimības, nepastāvīgumu, sāpes, nelaimes, rūpes, nemieru, bailes utml. Tā tu iegūsi nepieķeršanās spēju
anavasthā, anavastha, anavasthā – pastāvīga, nebeidzama pasliktināšanās, regressus ad infinitum. Skat. tarka; anavasthita – nepastāvīgums, nenoturīgums; nespēja rast pamatu; psīhisks nepastāvīgums
andha-tāmisra, andha-tamisra – akla tumsība, maldīgas apjēgas, neapjēgas veids; patmīlība Skat. vipāryaya
andžali, anjali, añjali – sveiciens, svētība, plaukstu salikšana, godbijība. [128]: kopā saliktas plaukstas; paceltas līdz pierei tās nozīmē godbijīga sveiciena žestu; dubultriekšava (kā mērs)
andžana, anjana, añjana – ieziešana (Andžāns?), añjas – ziede
andžanī, anjani, añjanī – sieviete, acu losjons
ane, æne, gudžaratī ə.ne – un
anekānta-vāda, anekanta-vada – daudzpusīguma mācība  (vadule), relatīvā plurālisma teorija; daudzpusīgums. Skat. vāda.
Džainismā – visas lietas ir relatīvi daudzpusīgas. Neko nevar apgalvot absolūti, jo visi apgalvojumi ir patiesi tikai noteiktos nosacījumos. Tādējādi, Īstenības dabu var izteikt tikai dažādos soļos; nekāda viena definīcija nav adekvāta, lai aprakstītu visu lietas daudzpusību. Skat. sapta-bhaṅgi
anga, anga, aṅga, anka – eņģe, loceklis, arī pirksta kauliņš, dalījums, sastāvdaļa
angati, angati, aṅgati – uguns uzturētājs, bramīns, kurš uztur svēto uguni, uguns, Brahmā, Višnu. Skat. arī agnihotrin, agni
āngika, angika, āṅgika – no Nāṭyaśāstra – žests (āṅgika), ko rāda ar ‘dejas rokām’ (nṛttahasta). Rokas (hasta) ir viens no sešiem lielajiem priekšnesumā (abhinaya) lietotiem locekļiem (aṅga)
Āngiras, angiras, āṅgiras – reģis Āngirass, Jupiters, Višnu ienaidnieks tā Parašurāmas veidā, īpašs maģisks iedibinājums, Angirasu pēcnācējs. Skat. agni. Āngirasi ir dievišķi vēlāku priesteru dzimtu senči un tiek aprakstīti kā uguns dēli
[128]: 1. sākotnēji varbūt vēstnesis, īpaši starp dieviem un cilvēkiem; godbijība, Agni;
2. noteikta rāse hindu senčos, kas uzskatīta par pusdievišķu (varbūt tādēļ to sakars ar dieviem ticis uzskatīts par ļoti ciešu);
3. mītisks Āngirāsu sencis.
[182] – viens no dižajiem riši, kuram tiek pierakstītas daudzas Rigvēdas himnas; Agni; vēlāk – viens no Brahmā prāta dēliem
angirastama, angirastama, aṅgirastama – starojošs kā Āngirass, tāds, kam piemīt Āngirasa mirdzums augstākajā pakāpē
anilambha – vides nebalstīts svētpamirums, kurā visas mentālās funkcijas atsaistās no vides un pārstāj darboties
anirmokša prasanga, anirmoksha prasanga, anirmokṣa prasaṅga – neizbēgama (neizmūkama) saistība, nespēja atbrīvoties no dzimšanu-miršanu cikla. Skat. mokṣa
anirvačanīja-khjāti, anirvachaniya-khyati, anirvacanīya-khyāti – John.A.Grimes [8]: bažu neizvārdojamība, bažu neizsakāmība. Advaita Vēdāntas maldu teorija.
A.V. turas pie viedokļa, ka maldu objekts nav ne īsts, ne neīsts. Tā kā maldu objekts ir skaidrojams visādi (sublatable), galu galā tas ir neīsts. Un tā kā maldu objekts ir uztverams, nevar teikt, ka tas ir galīgi neīsts. Tas nevar būt gan īsts, gan neīsts, nepārkāpjot pretstatu likumu. Lai rastos uztveres maldi, ir nepieciešami divi galvenie faktori – jābūt substrātam (adhiṣṭhāna) uz kā uzklājas maldi, un jābūt kļūdai (doṣa), kas izraisa neapjēgu. Šī neapjēga uz substrātu projicē maldīgu objektu. Skat. khyāti
anirvačanīja, anirvachaniya, anirvacanīya – neizvārdojams, neaprakstāms, neizskaidrojams, neizsakāms, neminams, nenosakāms, vai nu īsts vai neīsts. Skat. avidyā
anirvāčjā-vāda, anirvachya-vada, anirvācyā-vāda – mācība (vadule) par neizvārdojamo, nenosakāmā, nedefinējamā, neizsakāmā mācība. Skat. vāda
aniti, æniti, gudžaratī ə.ni.ti – netikumība (ne nītīs; nītis ir rakstu veidojoša diegu sistēma stellēs, bez kā auduma raksts ir netīrs). Skat. nīti
anitja-vāda, anitya-vada – nepastāvīguma, beztikuma mācība (vadule); Skat. kṣaṇika-vāda, vāda, aniti
anjathābhāva, anyathabhava – citāda būšana, izskata maiņa, citādums. Kad objekts izmainās, tas vairs nav tāds kā bijis. Kad zelts tiek padarīts par aproci, tas vairs neizskatās kā zelta gabals. Anyathā – citāds, nepatiess, maldīgs
anjathādžņāna, anyathajnana, anyathājñāna – maldīga, citāda zināšana, maldīga izziņa; neatbilstoša izziņa.  Skat. jñāna
anjatvabhāvana, anyatvabhavana – citāda būšana, meditācija uz faktu, ka visi cilvēki (viņu dvēseles) ir unikāli
anjonja-abhāva, anyonya-abhava – savstarpēja nebūšana, abpusēja neesība. To sauc arī par atšķirību (bheda). Apgalvojumā “A nav B” vārda ‘nav’ nozīme ir abpusēja neesība. Šis neesības tips ir mūžīgs. Skat. abhāva – nebūtība
anka, anka, aṅka – āķis, ķeksis, klēpis, līkums (locītava?, eņģe?), zīme, pazīme, cipars, plankums.
[128]: 1. liekums cirkšņos sēdot, klēpis;
2. liekums virs gurniem, stāvot ieplestām kājām, kur hindu sievietes tur bērnus;
3. āķis;
4. ķeksis, zīme; rokas vai sienas vai krasta līkums
ankurāropana, ankuraropana, aṅkurāropaṇa –  dēsta stādīšana, kāzu ceremoniju veids. Arī aṅkurārpaṇa
anna – ēdiens, (vārds Anna?), ēdams, pārtika, pagatavoti rīsi, graudi, ūdens, zeme; pretānna – ēdiens, ko ziedo mirušajam, graudi
anrita, anṛta – nelikumība, neatbilstošs dievišķajam ritumam, (neritīgs), nepatiess, melīgs, meli, krāpšana
anritu, anṛtu – gadalaikam, ritumam neatbilstošs
antahpradžņa, antahprajna, antaḥprajña – iekšēja zināšana, apziņa; iekšēji izzinošs, vieds, sevi apjēdzis, miega stāvoklis, kurā apziņa turpina darboties, bet ārēji neizpaužas. Tehniski šī miega apziņa tiek saukta par taijasa. Tādā miegā esošais pieredz netveramus objektus, kas ir prāta projekcijas. Skat. taijasa
antar-vjāpti, antar-vyapti, antar-vyāpti – iekšējā (otrā) pastāvēšana, iekšējā līdzāspastāvēšana. Vyāpti – klātbūtne, visuresamība. Līdzāspastāvēšana starp to, ko raksturo iezīme (liṅga), un to, kas ir raksturīgs subjektam (sāghya), piemēram, teikumā “Kur dūmi, tur uguns.”
antarā-bhāva, antara-bhava, antarā-bhāva – starpbūšana, otrā būšana, saskaņā ar budismu – starpstāvoklis starp nāvi un pārdzimšanu, salīdz. ar tibetiešu bardo
antarā, antara, antarā – otrējs, iekšējs, vidū, laikā, palaikam, pa to laiku, pa ceļam, gandrīz, izņemot, bez, gandrīz, starp; āntara – padots, pavalstnieks, iekšējs, iekšiene, iekšpuse
antarānga sādhana, antaranga-sadhana, antaraṅga-sādhana – otrējie līdzekļi, jōgas locekļi, tiešais atbrīvošanās līdzeklis.
1. Rāja-yog’ā – pēdējie trīs aṣṭāṅgayoga’s locekļi – savākšanās, apcere jeb atlaišana un svētpamirums (dhāraṇā, dhyāna un samādhi) tiek saukti par iekšējām garīgajām disciplīnām.
2. Skat. sādhana-catuṣṭaya un aṣṭāṅgayoga.  Skat. samādhi.
antarapūruša, antarapurusha, antarapūruṣa – otrais, iekšējais cilvēks, dvēsele
antarātman, antaratman, antarātman – iekšējā atmaņa, dvēsele, iekšējā patība, visdziļākā dvēsele, sirds, prāts, apziņa, iekšējās izjūtas. Skat. adhyātma
antarbhūta-kārajitā, antarbhuta-karayita, antarbhūta-kārayitā – iekšēji esošs radīšanas cēlonis, piemītošs (imanents) radīšanas cēlonis. Skat. kārayati/-te (kṛ) – izraisīt darbību
antardvāra, antardvara – iekšējās, otrās durvis, mājas privātās jeb slēptās durvis
antarjāga, antaryaga, antaryāga – iekšējs ziedojums; (no antar = ‘iekšā, iekšējs’ un yāga = ‘ziedot’). Norise, kurā atklāta darbība tiek padarīta par psīhisku, apceres aktu
Antarjāmin, antaryamin, antaryāmin – otrais, iekšējais ‘es’, iekšējais iemītnieks, iekšējais pavadonis, iekšējais vadītājs; iekšējā dievišķā dzirksts; ‘liecinieks’, kas mājo iekšēji katrā dzīvā būtnē (no antar = ‘iekšā, iekšējs’ + yāmin = ‘pavadonis’, ‘ceļa atmale’).
1. Iekšēji (sirdī) piemītoša Dieva forma.
2. Patības kosmiskā forma kā ar šķitumu (māyā) saistīta. Skat. Īšvara, adhyātma
antarmukha – otra, iekšējā mute jeb seja, iekšēji vērsts, mutē likts, iekšējā redze jeb uztvere. Kašmīras šaivismā Šiva ierobežo savus spēkus ar iekšējo redzi, tādējādi tiek panākta atturēšanās no pasaulīgā
anu-vjavasāja-džņāna, anu-vyavasaya-jnana, anu-vyavasaya-jñāna – J.A.Grimes [8]: izsecinātas zināšanas, pēc-izziņa; atspoguļojoša izziņa; atskārsme no apjēgas. Skat. jñāna.
1. Nyāy’ā – izziņa, kurā tiek atklātas gan zināšanas, gan apjēdzošais subjekts. Izziņa, kurā prāts atkārtoti saskaras ar jau kādreiz uztvertu izziņu.
2. Atkārtota apjēga.
anubandha – vadsaites, bantes, saite, sākums, vadmotīvs, noteikums, nodoms, daļa, gaita, savienojums, pārkāpums, sekas
anubandha-čatuštaja, anubandha-catushtaya, anubandha-catuṣṭaya – vadsaišu četrinieks, četri priekšnoteikumi. Filosofiskam darbam ir četri ievadfaktori – tēmas būtība (viṣaya), nolūks (prayojana), saistība (sambandha) un cilvēku loks, kam šis darbs domāts (adhikārīn)
anubhava – nojausta apjēga, atskārsme (būšana), pieredzējums, tiešs personisks pieredzējums, tieša izziņa, nojauta, paradums, piepildījums, iznākums, izpratne, iespaids prātā, apziņa, tieša uztvere; apķērība; garīgs pieredzējums; intuitīva atskārsme un apziņa, tiešs priekšstats.
J.A.Grimes [8]: 1. Džainismā darbības iznākums vai alga; spraigums.
2. Advaita Vēdāntā pārsūdzības augstākā tiesa; patiesības dzirdējums – śruti; tās apdomāšana – yukti; tiešs personisks pieredzējums – anubhava. Sal. ar anubhāva
anubhāva, anubhava – pieredzes stāvoklis (būšana), uzskats, viedoklis, pārliecība, autoritāte, cieņa, līdzjutība, sajūsma.
J.A.Grimes [8]: Tas, kas norāda uz sajūtām (no darbības v. saknes bhū = ‘kļūt, būt’ + anu = ‘līdztekus, pēc’).
Saskaņā ar indiešu estētiku, viens no trim faktoriem, kas uzskatīts par iedarbīgu svētlaimes (rasa) būtības cēloni. Tas ir emociju iznākums jeb izpausme. Šis termins ietver visas fiziskās izmaiņas, kas pavada emocijas. Ir divi galvenie tipi:
– sāttvika-bhāva, kas ir patvaļīga emociju izpausme, ko nevar radīt ar gribu;
– pārējās ‘bhāvas’.
Bharata ir uzskaitījis astoņas sātvika-bhāvas;
– apstulbums (stambha);
– svīšana (sveda);
– zosāda (romāñca);
– trīsas, drebēšana (vepathu);
– balss pārmaiņa (svara-bheda);
– krāsas pārmaiņa (vaivarṇya);
– asaras (aśru)’
– ģībonis (pralaya).
Skat. rasa
anubhūta, anubhuta – būts, apgūts, atskārsts, izsecināts, uztverts, aptverts, pieredzēts, saprasts, nogaršots, izbaudīts, rezultējies, zemapziņas uztvere
anubhūti, anubhuti – būšana, apgūšana, sajūta, cieņa, pastāvīgums, zināšanas ne no atmiņas, pieredzējums, uztvērums, tiešas nojautas; pieredzējums, kas atklāj jaunas zināšanas
anudbhūtatva, anudbhutatva – nebūšana, neizpaustība, neiemiesotība; (infra-sensibilitāte)
anugīta, anugita – atbildes dziesma (salīdz. ar saukšanu, locīšanu, vilkšanu, apdziedāšanos utml.), sekojoša dziesma, atdarinoša dziesma. Skat. avagīta, abhigāyati
anujōga, anuyoga – garīga saikne (dievsajūga), garīga saikne, vaicājums, reliģiska meditācija, iztirzāšana, izpēte, skaidrojums, postkanonisku tekstu grupa džainismā.
Otrs no trim spēcīgajiem pārveidojošiem paņēmieniem, kas raksturīgs Nyingma’s skolai. Vērsts galvenokārt uz pilnveidošanās pakāpi (tibet. Dzogrim) un uzsver iekšējo netveramo enerģijas kanālu, vēju jeb enerģiju un būtību dievsajūgu (tib. tsa lung tiklé). Dievību redzējums tiek izraisīts acumirklī, nevis pakāpeniskā norisē kā mahāyog’ā.
Anujōgas ceļš jeb “sekošana jōgai” tā tiek saukts tāpēc, ka galvenokārt māca aizrautīgu nodošanos (sekošanu) viedībai, apjēgai, ka visas parādības ir radoša absolūtā izplatījuma un pirmatnējās viedības nedalāmās vienības radoša izpausme
[474]: Šamsuddīns Mohammads Hafizs: Kādam ir jāsāk smiet:
Man ir tūkstoš lielisku melu
uz vaicājumu:
Kā klājas?
Man ir tūkstoš lielisku melu
uz vaicājumu:
Kas ir Dievs?
Ja tu domā, ka Patiesību var iepazīt
No vārdiem,
Ja tu domā, ka Saule un Okeāns
Var izspraukties caur šo spraudziņu,
Ko sauc par muti,
Ak vai, kādam ir jāsāk smiet!
Kādam ir jāsāk nevaldāmi
Smiet – tūdaļ!

anujōgakrit, anuyogakrit, anuyogakṛt – garīgās sajūgas skolotājs, garīgais virzītājs vai skolotājs
anujōgin, anuyogin – sajūgts, saistībā, dievsajūgā esošs, vaicājošs, sajūgts ar, vienojošs, apvienojošs, saskaņots, savstarpēja saistība. Neesamības pamats jeb substrāts. Neizziņas vieta.
Kad divas lietas ir saistītas, savstarpējā saistība pastāv pretsaistībā jeb vietā; piemēram, starp podu un grīdu grīda ir vieta jeb pamats podam; salīdz. ar Ņūtona 3.likumu). To sauc arī par pratiṣedha-viṣaya. Skat. pratiyogin
anulip, anulimpati – aplipināt, ieziest, aptriept, aplīmēt
anūpa, anupa – ūdeņains, pie ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī) esošs, ūdeņiem bagāta zeme, dīķis, upes krasts, dīķis
ānupūrvī, anupurvi – atbilstošs pirmajam, kārtīgs, kārtns, regulārs, secīgā kārtībā atbilstošs iepriekšējam, īpaša kārtība; kārtnums
anušthāna, anushthana, anuṣṭhāna – stāvēšana ritā, izpilde, veikšana, uzņemšanās, rituāla veikšana, pašierobežošanās prakse, vērošana; sekošana, reliģisks vingrinājums (no saknes sthā = ‘stāvēt’ + priedēklis anu = ‘pēc’). Rituāla mantras atkārtošana noteiktu reižu skaitu noteiktā laikposmā
anuttara, anuttara – bez otra, nesalīdzināms, stingrs, izcils, iekšējs, galvenais, pamats, kluss, labākais; dievību kategorija džainiem; sakarīga vai izvairīga atbilde, uz ko nevar atbildēt. Pārākais, Absolūts, Visaugstākais, ‘tas, aiz kā nav otra’. Kašmīras šaivismā Īstenības apzīmējums, aiz kā nav nekā
anuvādaka, anuvadaka – pavadošs, vārdu pārnesējs, saskaņojošs, sadarbīgs, pastiprinošs, veicinošs, skaidrojošs, spēcinošs, apstiprinošs, tulkotājs. Skat. anuvāda, vāda
anuvākjā, anuvakya, anuvākyā – vārdošana, skandēts, atkārtots, priestera padievu piesaucot skandētas vārsmas
anuvrata, aṇuvrata – ikdienas vārdi (apņemšanās), pienācīgi vārdu turošs, paklausīgs, nodevies, karsti pieķeries, uzticīgs, mazākie jeb mazie solījumi. 1. Pieci solījumi, kas džainismā noteikti namturim vai ikdienas cilvēkiem. Šie noteikumi ir: nevardarbība, patiesums, nezagšana, dzimumatturīgums un nealkatība. Šie solījumi ir tāda paša veida, kādi uzlikti mūkiem un mūķenēm, ar atšķirību, ka tiek sagaidīta pielaidīgāka un nepiekasīgāka to ievērošana.
2. Skat. mahā-vrata; sal. ar yama
anvitābhidhānavāda, anvitabhidhanavada – J.A.Grimes [8]: 1. Prābhākara Mīmāṃsā teorija (vadule), ka vārdi nes gan paši savu nozīmi, gan arī teikuma sintaktisko nozīmi.
2. Skat. abhihitānvaya-vāda
āpa, ap, āpas, āpo, kušanu āp – upe, ūdens, ūdeņi, gaiss, atmosfēra; svēta darbība, reliģisks rituāls, viens no sešiem pamatelementiem, no kā rodas garšas (rasa) sajūta. Arī nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī; senprūšu ape, liet. ùpė, hetu hāpa; ‘ā’ – šumeru ‘ūdens, plūdi, plūstošs ūdens, arī roka’
Upēm (āpas; ūdeņi) ir svarīga loma, tās tiek godātas kā padieves, izcilākās ir Sapta Sindhu un Sarasvatī.
[10]: ūdeņu personifikācija ir vien sākuma stadijā. Tie ir mātes, sievas un padieves, kuras dāvā labumus. Tie ir gan debesu, gan zemes ūdeņi, un ir viedoklis, ka debesu ūdeņi varbūt ir aplūkoti kā ēteram līdzīga vide, kurā spīdekļi veikuši savus noteiktos ceļojumus pa zodiaku (ṛta), un ka to aizklāšanās ar mākoņiem ir pieņemta par to kustības traucēšanu, ko veicis Vṛtra. Tā kā Avestā ūdeņi tiek piesaukti kā āpo, to dievišķošana nāk no pirmsvēdiskiem laikiem.
[33]: Upes kopumā ir identificētas šādi – Gaṅgā; Yamunā= Jamnā, Sarasvatī= Sarsuti/Gagghar-Hakra; Śutudrī= Satlaj/Sutlej; Paruṣṇī= Rāvī; Asiknī = Chanāb/Chenab; Marudvṛdhā= ?; Vitastā=Bihet/Jihlam/Jhelum; Ārjikīyā= Tauṣī/Tohi/Tawi?, Suṣomā= Sohān/Suwan); Sindhu= Sindh, Indus, Kubhā= Kābul, Gomatī=Gomal, Krumu= Kurram.
Pamira/Himalaju upes droši identificētas nav. Mehatnū varētu būt upe starp Kurram un Kabul.
Gimbutiene: svētās upēs un ezeros zvejot nedrīkst.
Rigvēda [3], 75.
1.Dziedoņi, jūs Ūdeņi Vivasvānā (Sūrja), teiciet savu nesalīdzināmo lieliskumu. Upes ir nākušas trejas, septiņas un septiņas. Sindhu (Inda) spēkā pārspēj visu, kas plūst.
2. Tavai gaitai Varuna cirtis ir gultnes, ak, Sindhu, tev skrejot savu ceļu. Tu steidz pār kraujām zemes korēm, būdama šo straumju Valdniece un Vadone. 3. Tava rēkoņa paceļas pāri zemei līdz debesīm; tu nes bezgalīgu sparu kā gaismas zibsnī. Kā lietus brāzmas plūdi pērkonam dārdot mākoņos, tā Sindhu drāžas maurodama kā bullis.
4. Kā teļu mātes, kā pienīgas govis, tā, ak, Sindhu, uz tevi skrej rēcošās upes. Kā karavīrs tu vadi sava karaspēka spārnus, nākot šo ašo straumju ratos.
5. Atbalstiet šo manu slavinājumu, ak, Gangā, Džamuna, Sutudrī, Parušnī un Sarasvatī; ar Asiknī, Vitastu, ak, Marudvridha, ak Ārdžīkīja ar Susomu klausiet manu saucienu.
6. Vispirms ar Tristamu tu dedzīgi plūsti, ar Rasu un Susartu un ar Svetju, ar Kubhu; un ar šīm, Sindhu un Mehatnu tu savā gaitā sameklē Krumu un Gomati.
7. Mirdzoša un balti atspīdot viņa ar savu bagāto kravu dodas caur valstībām, rosīgākā no rosīgajām, neapturamā Sindhu kā raiba ķēve, daiļa un skatam skaidra.
8. Bagāta ar labiem rumakiem ir Sindhu, bagāta ar ganībām un tērpiem, zeltainā, cildenā, bagātību pilnā. Svētītā Silamavatī un jaunavīgā Urnavatī dabū tērpus, kas bagāti baudām.
9. Sindhu ir iejūgusi savus viegli ritošos ratus, rumaku vilktos, un ar tiem viņa uzvar šajā cīniņā. Tā esmu es slavējis tās spēku, vareno un neapturamo, neatkarīgi lielisko, skrējienā aurojošo.
apabhramša, apabhramsha, apabhraṃśa – kropļota vai neizkopta valoda. Apabhraṃśa ir vārds, ko sanskrita gramatiķi kopš Patandžali lieto, lai norādītu uz Ziemeļindijas dialektiem, kas novirzās no sanskrita gramatikas normām. Sanskritā šis vārds burtiski nozīmē ‘kropļotā valoda’ vai ‘negramatiskā valoda’. To lieto kā apkopojošu jēdzienu dialektiem, kuri veidojušies pārejā no indoirāņu vidus perioda uz agrīnajām modernajām indoirāņu valodām (piem., brijbhasha) starp m.ē. 6. un 13.gadsimtu, lai gan daži zinātnieki šo periodu sašaurina, atmetot indoirāņu valodu vidus perioda agrīno daļu. Vārds prakṛt (kas ietver arī ‘pāli’ valodu), tiek lietots attiecībā uz Indijas tautu dialektiem, kas runāti līdz m.ē. 4-8. gs., tomēr daži zinātnieki jēdzienu ‘prākrits’ lieto attiecībā uz indoāriju valodu vidusperiodu. Indoāriju vidusperioda valodas pakāpeniski pārveidojušās par apabhramšām, kas lietotas apmēram līdz 15.gs. Pēdējās ir izveidojušās par modernajām valodām, kurās mūsdienās runā miljoniem cilvēku. Tādas valodas kā hindi (337 milj. runātāju), bengali (232 milj.), marathi (90 milj.), urdu (160 milj.), gudžarati (46 milj.), sinhala (15 milj.) ir lielu pavalstu oficiālās valodas atšķirībā no sanskrita (vairāk par 50 tūkst. lietotāju), kas ir izkritis no mūsdienu lietojuma. Šo periodu robežas ir visai izplūdušas, tās nav stingri hronoloģiskas. Mūsdienu Ziemeļindijas valodas parasti uzskata par atšķirami izveidojušamies sākot ar 11.gs., kamēr vēl lietotas arī apabhramšas, un pilnīgi nošķīrušās uz 12.gs. beigām
āpad, apad – upes plūdi, posts, dabas katastrofa, briesmas, pārmaiņas, grūti laiki. Skat. apaddharma, Govardhana
āpaddharma, apaddharma – J.A.Grimes [8]: atkāpes no derības briesmu gadījumā, likums (dharma) dabas katastrofas laikos.
Posta laikā ir pieļaujamas zināmas atkāpes no likumu noteikumiem un regulējumiem. Tam pamatā ir doma, ka pirms nodrošināt labu dzīvi, ir jāsaglabā dzīvība.
[35]: Briesmu, posta laikos derība jeb dharma pastāv uz pareizu, krietnu uzvedību savā laikā un vietā. Tomēr apstākļi mainās un tāpat arī pareizā un nepareizā izpratne.
Apstākļi var prasīt derības pārkāpumu izpratnes maiņu, kas rada morālu nenoteiktību. Arī likumdevēji šo iespējamību ņem vērā. Viņi nodrošina mūs ar alternatīviem uzvedības noteikumiem, kurus sauc par āpaddharmu, kas citādi būtu adharma. Saskaņā ar apaddharmas pasludinājumu (dictum) cilvēks krīzes laikā var rīkoties pretēji svadharmai, neriskējot ar savas kārtas zaudējumu. Skat. arī Govardhana, dharma.
āpagā, apaga – upe, upes nosaukums; Sura āpagā – Gangā
apagam, apagačati, apagam, apagacchati – paiet malā, aiziet, padot ceļu, nozust
Āpageja, apageya – Upes dēls Krišna, Krišnas uzvārds
apakša, apaksha, apakṣa – apakšpuse, otra puse, pretējs, bez atbalstītājiem, nelabvēlīgs
apākšai, apakshai (kušanu) – apakšu rādošs; cilvēks, kurš izrāda savus dzimumorgānus, ekshibicionists
apakšaja, apakshaya, apakṣaya – lejupslīde, pagrimums, samazinājums, izzušana, izsīkšana, pagrimums, sabrukšana, pūšana, trūdēšana. Skat. apakṣa
apala – apaļš (uzv. Apals?), tapa, caurums, neaizsargāts, piem., “apaļš bārenis”, tukšs, bezmiesīgs, sieviete, ko pavedinājis Indra. Pēc mīlēšanās Indra viņai dāvājis trīs vēlēšanās – atjaunot viņas tēvam zudušo vīrieša spēku, padarīt auglīgus viņas laukus un dziedināt viņas ādas slimību. Lai dziedinātu slimību, viņš viņu izstūmis caur savu ratu riteņu rumbas caurumu. Trīs noplēstās ādas kārtas ir kļuvušas par ezi, krokodili un hameleonu
apalājanam, apalayanam, apalāyanam – neizvairīšanās
apalāla, apalala – applūdinātājs (salīdz. ar pali?). Labības iznīcinātājs ar plūdiem; nāga no Śubhavāstu (Swat) upes iztekas Udyān’ā, par kuru ir daudz leģendu; viņš, viņa sieva un bērni visi ir pievērsti budismam
Apam napat, apamnapat – padievs Upes Dēls, Ūdeņu Dēls; skat. āditya
apamāna, apamana – apvainojums (apmānījums), pazemojums, negods, necieņa, nicinājums
Apāmnaptri, apamnaptri, apāṃnaptṛ – upes mazdēls, Agni (Agni kā no ūdeņiem cēlušamies apzīmējums). Arī apāṃgarbha. Skat. apas.
apara – bez pārāka, tāds, kam nav līdzīgu vai pārāku
aparā vidjā, aparavidya, aparā vidyā – nepārsniedzošās, zemākās, pasaulīgās zināšanas, eksotēriskās zināšanas; informācija. Skat. parā, aparā
aparā, apara – (aparts, apvērsts?), otrpusējs, zemākais, cits, sekojošs, pakļauts, papildus, zemāks, citāds, eksotērisks, vispārpieejama Vēdāntas mācība, zemākās zināšanas.
J.A.Grimes [8]: 1. Vārds, kas lietots Upaniṣad’ās, lai aprakstītu zināšanas, kas attiecas uz parādību pasauli.
2. Visaugstajam ir divas dabas – zemākā un augstākā. Skat. parā
aparabrahman – ne-Virsīstenība, pasaulīgā īstenība kā pazīmju, izskata nosacīta
aparadžāti, aparājati – iedzimts, skat. jāti. Iekšēji piemītošs, ierobežots un bez nosaukuma un veidola. Visuma saimnieks un pastāvošs cēloņa-seku jomā. Saskaņā ar Vēdāntu, visuresošs, visspēcīgs, visu zinošs, mūžīgs, radītājs, uzturētājs un iznīcinātājs. Skat. parabrahman, parā
aparamukta – izmukt, atbrīvoties nespējīgs, atskārst nespējīgas dvēseles; neatbrīvojušās būtnes. Skat. jīva saistībā ar Śaiva Siddhānta; parā
aparasvastika – rietumu punkts uz apvāršņa (apara=pārākā; svastika=krusts, veiksme)
aparatva – nepārsniedzot esību; telpas vai laika tuvums. Vaiśeṣik’ā viena no kategorijām (padārtha) ir īpašība (guṇa). Divpadsmitā no īpašībām ir aparatva, un tā izraisa telpas un laika tuvuma uztveri. Skat. parā
Aparokša Anubhūti, aparoksha anubhuti, aparokṣa anubhūti – nepārņemts pieredzējums, tieša atskārsme, tiešs nepastarpināts intuitīvs pieredzējums vai neredzamā uztvērums – Virsīstenības atskārsme. Apcerējuma nosaukums Śaṅkarācārya’s Advaita Vedant’ā’.
Raudupe [96]: “upanišadās lasām par apgaismota cilvēka nespēju izteikt piedzīvoto vārdos: Māceklis teica: “Es nedomāju, ka zinu To pilnīgi, nedz domāju, ka es To nezinu. Tas, kurš no mums zina nozīmi vārdiem – “Es nedz nezinu, nedz zinu”, – zina augstāko Būtību.”
aparokša džņāna, aparoksha-jnana, aparokṣa-jñāna – nepārņemta zināšana, atskārsme, tieša nojauta, intuīcija, Virsīstenības atskārsme; nepastarpināta izziņa. Skat. jñāna.
[520], 76 – intuīcija cilvēka maņas orgāni ir ierobežoti, tie neuztver visu pārējo īstenību. Virsīstenību (Dievu), kas ir visu tveramās pasaules lietu pamatā, ar cilvēka 5 maņām uztvert nevar. Lai apjēgtu, tas ir, lai cilvēkam būtu ‘gnosis’, jeb tieša pārpasaulīgās un dievišķās būtības atklāsme, ir jāattīsta spēja sajūgties ar šo dievišķo būtību. Jebkura cita būtība, kas uztverta ar maņas orgāniem vai ar mērinstrumentu starpniecību būs vien ilūzija. Ir jākļūst vienotam ar Virsīstenību. Tas ir mūsu “ceļojums mājup”. Tas sniegs augstākā miera (ēģiptiešu ‘hetep’) stāvokli. Loks AUMn – tveramā fiziskā pasaule – AUMn noslēgsies. To var paveikt kļūstot dievišķam jau dzīves laikā. Īstais paņēmiens ir “es ieeju sevī”, nevis ausīšanās uz āru, jo jebkura cilvēka dziļākais Es jeb Patība ir Dievs.
aparokša, aparoksha, aparokṣa – nepastarpināts, tiešs, nepārņemts, uztverams, ne neredzams, pēc viedokļa
apavāda, apavada – pretvārdi, pretmācība (vadule), atspēkojums, iebildums, pārmetums, noliegums, dzinēju trokšņošana medībās, ļauni vārdi, nievas, novirzīšana, nopēlums, apgalvojums; atkāpšanās; sekojošs atsaukums. Skat. adhyāropa-apavāda, vāda
apavitra, æpævitræ, apavitra, gudžaratī ə.pə.vi.trə – nesvēts (nešķīsts). Pavitra – svēts, šķīsts, attīrošs, svētā kušas zāle, ļaunumu atturošs, pantmēra, ritma veids, kausēts sviests
apavri, apavrinoti, apavṛṇoti, apavṛ – atvērt, atklāt, atmaskot, parādīt. Skat. vāra (vṛ) – vārti, vēršana
āpi, api, kušanu āpi – ap; “ap”, avestas aipi, grieķu epí, liet. ap(i)
apida, apida, kušanu āpi – ap galvu valkāts ziedu vainadziņš; pārestība, ievainojums, sāpināšana, saspiešana; Sarasvatī kā ziedu vītne. Arī apide
āpīdita, apidita – rotāts ar vainadziņiem
āpo devīr, apo devir – kosmisko ūdeņu, upes dievišķais spēks, dievišķs
Āpo Mātarah, apo matarah, āpo mātaraḥ – [58]: mātes radītājas, kosmiskie ūdeņi, mātes, dzīvās un nedzīvās radības radītājas, kosmiskie ūdeņi kā dzīvības sēklas nesēji
apratjakša, apratyaksha, apratyakṣa – neprotams, neuztverams, redzamības lokā neesošs, neredzams
apsara, apsarasa, pāli accharā – dūkņas, dukņas, duknes (liet. dugna, poļu gudelka), nimfas.
[9]: Rigvēdas dievības – debesu dejotājas, dejotājas debesu pagalmos. Rig Vēda Apsaru min kā Gandharvas sievu un pieņem, ka ir vairāk kā viena Apsara. Neprecēta apsara ir Urvaśī, kura kļūst par pirmā Sōmavamšas valdnieka Purūravas  sievu. Nostāsti par Urvašī un Purūravas ir rodami Rigvēdā (X.95.1-18) un Shatapatha Brahman’ā (XI.5.1).
Sievišķi mākoņu un ūdeņu gari hindu un budisma mītoloģijā. Vārds tiek tulkots kā ‘nimfa’, ‘debesu nimfa’ un ‘debesu jaunava’. Indijas reliģijās apsaras ir daiļas pārdabiskas sievišķas būtnes. Viņas ir jaunavīgas un smalkas un lieliskas dejas mākslā. Parasti viņas ir Indras galma muzikantu gandharvu sievas. Viņas dejo gandharvu pavadījumā, parasti padievu pilīs, izklaidē un dažkārt paved padievus un cilvēkus. Kā ēteriskas būtnes, kas dzīvo debesīs un nereti attēlotas lidojumā vai kalpojot padieviem, viņas var salīdzināt ar eņģeļiem.
Apsaras spējot pēc iegribas mainīt savu izskatu un vadīt veiksmi azarta spēlēs. Tiek saistītas ar auglības rituāliem. Ir minētas apmēram 34 pasaulīgās (laukika) apsaras un 10 dievišķās. Bhagavata purāṇa apgalvo, ka apsaras dzemdinājuši Kāšjapa un Muni.
Baltu mitoloģija, A.Pūtelis. Alunāna dievi (1856; 1858) – ar dziesmām vilina puišus. Lasickis 1969. – miltu sargātāja. Skat. arī surayuvati
āptavačana, aptavachana, āptavacana – uzticami vārdi, uzticamas autoritātes jeb uzticības vērta cilvēka runa vai vārdi; liecība, pierādījums. Nyāya skola par uzticamas autoritātes liecību definē mutisku izteikumu (śabda)
āptavākja, aptavakya – pareizs spriedums, uzticības vērta cilvēka liecība
apūrva, apurva – bez iepriekšējā, pirmais, jaunums, nesens, nebijis, neredzēts, neparedzēts, ārkārtējs, mīklains, līdz šim neprecēts, nesalīdzināms, pārsteidzošs, nebijis, brīnumains, neredzētas spējas, jauns. Mīmāṃs’ā – spēks, kas rada rīcības nākotnes sekas. Skat. adṛṣṭa, pūrva
apūrvavidhi, apurvavidhi – pirmreizējs veids, nezināms vai neredzēts priekšraksts, norādījums. Norādījums, kas prasa kaut ko citādi nezināmu. Skat. vidhi, pūrva
ar, kalāšu ar – īlens (lemesis?)
āra, ara – arī, vēl, un, atkal, cits, citādi, kā arī, drīzāk, nākošais
ārā, ara – griezējrīks, īlens (aramais lemesis?), nazis, zāģis.
[36]: “Šumeru, akadiešu, amorītu un hetu valodu agrīnajās formās ar, ār, ara, ari, har, harri nozīmējis ‘art, aramzeme, teritorija, iežogot, siet, sakabināt, cildens, pacilāts, augsts, svētlaimīgs.
Ārijs (no hara – karotāju – tautas) attēlots ar arkla zīmi ‘ar’ – arī ‘spīdēt, degt’; ‘ara’ – arī ‘varš, steiga’. Mēdeja, kā rakstījis Hērodots, kādreiz saukta par ‘Arii’, un ‘Arianna’ jeb ‘Ari zeme’ ir bijis Persijas nosaukums.
Nosaukums ‘ar, ari, ārya’, domājams, ir senos ārijus apzīmējis kā ‘arājus’ – no šumeru ‘ar, ara’ – arkls. Redzams, āriji ir bijuši tradicionālie arkla un pasaules zemkopības laikmeta izgudrotāji, un ara jeb ‘cildens, pacilāts’ nozīme, domājams, šai apdāvinātajai rāsei piedēvēts, kad tā kļuvusi par dažādu vietēju cilšu vadoņiem – arī šumeri arklam piešķīruši ‘celt, pacilāt’ zīmi kā atvasinātu no ‘aršanas’ kā ‘zemes pacilāšanas’. Skat. arain, arama, arambha
ara, ara – ziedokļa, riteņa spieķis, rata veida ziedokļa spieķis, rata simbola radiuss, laika rata spieķis
arāīn, arain, rain, arāīṇ – [30]: zemkopju (arāju?) klans, arī rain (galvenokārt Džamnas ielejā; (Rainis, pseidonīma avots Latgalē?); divas atšķirīgas nozīmes – Satledžas ielejā un austrumu līdzenumos viņi ir īsta dārzkopju kasta, bet pārējās provincēs šis nosaukums tiek lietots attiecībā uz katru tirgus dārznieku un ir sinonīms bāghbān, mālī, maliār un pat jāṭ’iem Rietumpendžabā.
Paši apgalvo, ka ir ieceļotāji no Uch’as un ir radniecīgi kamboh’iem. No Učas viņi migrējuši uz Sirs’u un no turienes uz Pendžabu. Satledžas arāīni Sirsā teic, ka esot hindu kāmbohi, tāpat kā Lahoras un Montgomerijas arāīni. ‘Wilson’s Ghaggar’as arāīnus apraksta kā attīstītāko un civilizētāko cilti Sirsas apgabalā, pārspējošus pat Paṭiāla’s sikhu džātus un uzskata viņus par, mazākais, sociāli vienlīdzīgiem ar džātiem; paši uzskata sevi par pārākiem.
Kopumā ir iespējams, ka arāīni sākotnēji nākuši no Indas lejteces un izplatījušies gar Pendžabas piecām upēm, un ka agrīnā savas vēstures posmā daļa no viņiem virzījušies uz Ghaggaru, kas tad varbūt ir bijusi pastāvīgi Indā ietekoša upe. Kad Ghaggara izsīkusi un apvidus sācis izkalst, viņi virzījušies uz Džamnas apvidu un vispār šaipus Satledžas traktam, un varbūt izplatījušies visgarām kalnu piekājēm viņpus savu ciltsbrāļu virzības maršrutam, kuri gājuši augšup gar lielākajām upēm. Viņu radnieciska saistība ar mālī varbūt tiek pamatota ar kopīgu dzīves vietu; bet ir vairāki iemesli domāt, ka viņi ir rada kāmbohiem, lai gan atšķirība var būt ne tikai reliģijā, jo daudzi no kāmbohiem tagad ir musulmaņi.
Ambāl’ā rain’i dalās divās teritoriālās grupās, multānī un sirsawālā. Pēdējie sevi uzskata par shaikh’iem un ar pēdējiem neprecas. Arī arāīṇ’u klans Pendžabā, Montgomery. Skat. kamboh, kamboj. (Rain ir ciems Himalajos kaimiņos Lata ciemam (Lata, Joshimath, Chamoli, Uttarakhand)). Skat. ara, ārāma
aram, aram – derīgs, piemērots
ārāma, arama – dārzs (arams? arama vieta?), birze, izpriecu vieta, līksme
ārambha, arambha – iesākums (lauku darbu – aršana?), sākta lieta, sākotne, sākums, uzņemšanās, pūles, piepūle, sākuma darbība. Skat. ārāma
ārambhavāda, arambhavada – cēloniskuma mācība (vadule), ‘izcelsmes teorija’. Skat. ārambha, vāda.
1. Nyāya-Vaiśeṣika’s cēlonības teorija, kas apgalvo, ka sekas ir cēloņa jaunradīta lieta. Cēlonis ir viena lieta, sekas ir otra. Sekas tiek uzskatītas par neesošām, līdz cēlonis tās radījis. Šo teoriju sauc arī par asatkārya-vāda.
2. Skat. karaṇa; satkārya-vāda
aranī, arani, araṇī – saule (āra valdniece?), māte (tēlaini); araṇi – ērtību trūkums, sāpes, berzējams kociņš uguns iegūšanai, araṇi koks (Premna serratifolia). Skat. araṇya, arka.
Bāuri posta vai slimības laikos pielabina Saules dievību. Svētdienās Saules godam tiek gavēts (bart), un uz saules pusi tiek liets (ziedots) ūdens ((ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī))
aranja, aranya, araṇya – mežs, ārs, savvaļa, savvaļas dzīvnieks, ar mežu saistīts, mežā dzimis, neapdzīvots, tuksnesis, sveša vai tāla zeme. Salīdz. ar ‘lauks un ārs’; birze, kurā dzīvo pašierobežotie (askēti). Nomaļa vieta, 300 līdz 600 soļus no cilvēku mājokļiem, kas piemērota mūka reliģiskai praksei
āranjaka, aranyaka, āraṇyaka – ārinieks, āra cilvēks, savvaļa, mežs, mežā dzimis, mežā radies, meža dzīvnieks, mežinieks, kokos dzīvojošs, mežs, melia azedarach koks.
J.A.Grimes [8]: Āraṇyaka – Meža grāmata – filosofiskas, simboliskas un garīgas vēdu himnu un ritu interpretācijas. Paredzēta galvenokārt mežā mājojošiem pašierobežotajiem, askētiem (vanaprastha).
Svēto rakstu teksts (no darbības v. saknes ṛ = ‘virzīt’ + priedēklis a = ‘projām’). Brāhmaṇa’s sadaļā iekļauta vēdu daļa, kas sniedz filosofiskus apcerējumus prozā. Tā skaidro rituālu daļu, to allegorizējot un aprakstot dažādus meditācijas veidus (upāsanā) un/vai simbolisku godāšanu. Skat. veda. Kušanu – ārā, mežā mājojošs pašierobežotais. Arī kušanu arāññe – samp arāññe ste cwim nau ṣpete – šis ir ārā mājojošais, dod viņam pirmajam”
Aranjāni, aranyani, araṇyāni – Rigvēdas padieve, Meža māte, tuksnesis, liels mežs, savvaļas un tuksneša padieve.
[483]: hinduismā Aranjāni ir mežu un zvēru padieve.
Tā atšķiras no Rigvēdā aprakstītās izvairīgās, lētticīgās, rodamās klusos meža klajumos un bezbailīgas tālās vietās. Himnās dievbijīgais lūdz viņu pastāstīt, kā viņa klejo ļoti tālu no civilizācijas robežām bez bailēm vai vientulīguma. Viņa valkā kājsprādzes ar zvaniņiem un lai gan reti redzama, ir dzirdama sprādžu tinkšķēšana. Viņa ir aprakstīta arī kā dejotāja. Viņas spēja paēdināt gan cilvēkus, gan dzīvniekus, ‘nearot zemi’, ir tas, ko pielūdzēji redz kā visbrīnumaināko. Aranjāni godāšana mūsdienu hinduismā ir izsīkusi, un reti ir atrodami viņai veltīti tempļi.
[484]: “Meža māte ir sastopama vecos rakstos jau no Paula Einhorna sākot un arī tautas tradīcijās mums netrūkst ziņu par to. Pēc tautas dziesmu vārdiem viņa ir palīdzīga medniekiem, koku cirtējiem un ganiem. Līdz ar dziesmām arī teikas un māņi ziņo, ka viņa gādājot par meža zvēriem un putniem un zinot, kur katrs dzīvnieks mītot. Arī daži svētie meži un daži svētie koki mežos stāvēs sakarā ar Meža māti.
Diezgan daudz ziņu mums ir uzglabājies par seno koku kultu, kas vēl līdz mūsu dienām nav aizmirsts un par ko jau esmu plašāki rakstījis savā mītoloģijā (126.-140. 1. p.). Ar koku kultu būs arī izskaidrojami tie daudzie koki, kas apzīmēti par robežu, cik tālu vien miroņi pa naktīm no saviem kapiem drīkstot staigāt.
Blakus Meža mātei vecais Stenders piemin vēl Meža tēvu, ko sastopam arī divās tautas dziesmās (B. 2675, 30489). Teikas un pasakas stāsta par kādu vecīti, kas dzīvo mežā un grib cilvēkiem drīzāk ļaunu darīt un tātad līdzinās jau jaunāku laiku velnam. Arī Meža māte ir sastopama, kā liekas, tikai drusku modernizētās teikās, kas tomēr nav uzskatāmas par tīšiem izdomājumiem.
Rigvēda [3] X, CXLVI (146).
1. Savvaļas un meža padieve, kas šķiet bēgam no skatiena. Kā tas ir, ka nemeklē apdzīvotas vietas? Vai baidies?
2. Kad sienāzim atbild un dižojas cikādes balss, kā tinkšķošu zvaniņu skaņās tad līksmojas Meža Māte.
3. Un pāri, tur rādās ganāmies lopi, un it kā mājas ir redzamas -jeb Meža Māte pie vakara šķiet atlaižam bērnus.
4. Sauc kāds savu govi, cits nogāzis koku – meža iemītnieki pret vakaru izbauda kādu spiedzienu.
5. Šī Padieve negalē nekad, ja vien nenāk kādi asinskāri ienaidnieki. Gardu augli nobauda cilvēks un dodas pie miera, kad vēlas.
6. Esmu es slavējis Meža Ķēniņieni, saldsmaržīgo, balzāmu sniedzošo, visu meža lietu Māti, kam nekopjot zemi ir pārtikas klētis.
Ārata, aratta, āraṭṭa – zeme, valsts, āratu tautas ciltstēvs, ļoti zemas šķirnes zirgs; ieplīsis vai jucis, šķelts.
[36]: šumeru aratta, arī arata – zeme, valsts, viengabalains, smags, augsts, ciets. Arī Zeme ar četriem reģioniem, pasaule, reģions. Attēlots ar kalna zīmi. Kopā ar vārdu ‘ķēniņš’ nozīmējis vispārēju varu, impēriju.
[37]: “Vārdu Rathika, Ristika, Rashtrika vai Lāthika parādīšanās dažos imperatora Ašokas 2.gs.pr.m.ē. uzrakstos Ziemeļrietumu robežprovinces Manser’ā un Shahbazgarhi (mūsdienu Pakistānā), Girnar’ā (Saurāṣṭra) un Dhavali (Kalinga) – saistībā ar vārdiem Kambhoja un Gandhara, kā arī apzīmējuma Ratta parādīšanās daudzos vēlākos uzrakstos ir mudinājusi apgalvot, ka agrīnie rāṣṭrakuṭa’s (ap. 6-7.gs.) ir bijuši arattu, Pendžabas reģiona iedzīvotāju pēcteči kopš Mahābhārātas laikiem, kuri vēlāk pārvietojušies uz dienvidiem un nodibinājuši valstis tur. (Hultzsch in Reu 1933, p2).
Vārds Ratta netieši norāda uz mahāratta valdošajām ģimenēm mūsdienu mahārāṣṭra reģionā. (Altekar, 1934, lpp. 20-21). Iespējams, Dholavir’ā atrastais divpusīgā bronzas laikmeta spiedogs, kurā izmantoti meluhh’u hieroglifi, var norādīt uz dhokra kamar cilts vaska modeļu metāllējējiem, tas ir, ka (šumeru) ķīļraksta tekstos minētā Araṭṭa var attiekties uz Lāṭa (radniecisks vārds ar Rāṭa, saskaņā ar fonētisko r-l miju).
Kā teikts Dīpavaṃs’ā, Lāṭarāṣṭra’s jeb Lāṭaviṣaya’s (Lāṭa viṣaya – Lātas valsts) galvaspilsēta ir bijusi Sihapura. Pēc Sinhapura’s (Lala Rattha = Lāṭa Rāṣṭra = Lāṭadeśa = Gujarat) Sihabahu nāves par Lātas ķēniņu ir kļuvis viņa dēls Summita. Viņš apprecējis Madra’s princesi, ar kuru viņam bijuši trīs dēli. (Mahāvaṃśa, Trans Geiger, lpp. 62)
ārati, arati, āraṭi – ārdīšanās, aurošana, troksnis, rēkoņa
ārava, arava – ārdīšanās, skaļa ilga ārdīšanās, dārdi, pērkondārdi, rībiens, brīkšķis, kliedziens, šķelts, gaudošana, troksnis, bites dūkšana
ardha māgādhī, ārša, ardha magadhi, arsha, ārṣa – [398]: Jain Sūtr’u valoda, Tīrthaṅkara Mahāvīra’s valoda, reģu valoda; viena no septiņām (prākrita) valodām līdzās māgadhī, āvantī, prācyā, śaurasenī, bāhlīkā un dākṣiṇātyā. Skat. prākrit
ardhamātrā, ardhamatra – ‘puse no gandrīz’. Mērs, daudzums kā puse no īsas zilbes, puse, vidus – (no ardha – puse + mātrā – gandrīz, mērs, pakāpe, ilgums).
Nādabindu Upaniṣad sakarā ar AUṀ teic, ka zilbe jeb burts A tiek uzskatīts par Kalahaṃsa’s labo spārnu; U par kreiso spārnu, Ṁ par Gulbja asti, un ardhamātrā par tā galvu. (VS 5, 74-5). Mahābhāratā Kalahaṃsa ir nosaukums dažām haṃsa – zoss vai gulbja sugām.
Ardhamātrā (lai skartu cēlonisko un trešo savas personības līmeni, izbeidz mentālo skandēšanu un klusām vēro AUṀ vibrācijas atbalsi sava ķermeņa šūnās (a-mātrā, ardhamātrā, śabdabrahman, kas saskaņā ar Advaita Vēdāntu ir Patība. Skat. Māṇḍūkya Upaniṣad.) ir mistisks jēdziens, Laika – Brāhmā zoss daļas jeb Visuma Trešā Logosa izpausmes nosaukums. Ardhamātrā’s emanācija jeb radošā darbība ir Zoss rati (haṃsa-vāhana). Tādējādi tā attiecas uz Visuma Trešā Logosa jeb Brāhmā (saukta arī par Puruṣa) egoisko individualitāti, kas tiek uzskatīta par “gandrīz neko” no mūžīgās pagātnes un mūžīgās nākotnes – tādai savtīgai individualitātei esot radītai telpā un laikā no nemitīgi pāriemiesota Visuma gara, kas, laiku cikliem ejot no tagadnes pagātnē un uz nākotni, attīstās un maina savu dabu. Skat. arī AUṀ, haṃsa, Kāmakalā
ardhaphālaka, ardhaphalaka – gurnu palags, kādu valkā džainu Śvetāmbara mūki. Skat. phālaka
ārdhika, ardhika – zemes uzārdītājs, arājs, darbinieks zemes apstrādē
ārdraka, ardraka – neapstrādāts ingvers
āre, ære, are, gudžaratī ə.re – āres, ārā, ārpus, tālu, (tīrums, klajums lauks), bez; arī izsauciens Āre! – sveiks! gudžaratī dial. – pārsteigumu izsakošs izsauciens, ‘ai’
āre, are (kušanu) – arkls, I.E. *herh, grieķu aróō, gotu arjan, lie. ariù, baznīcas senslāvu orjǫ
argala – ārgalis (uzv. Ārgalis), tapa, aizšaujamais, kāsis, kavēklis, vāks, vilnis, elle
aritra – airis, stumšana, vadīšana
Ārja Samadž, arya samaj, ārya samāj – [30]: Āriju Saiets jeb Āriju Sadraudze, reliģiska kustība Indijā – dibinājis bramīns Dayānand Saraswati Kathiāwar’ā (Gudžarata, Saurāštra – Saules zeme) 1847.gadā. Galvenokārt dabas zinātņu ietekmes uz moderno hinduismu iznākums. Salīdz. ar latviešu dievturību.
Ārja Samādž piekritēji purānās rodamos fantastiskos pasaules un cilvēka skaidrojumus uzskata par neatbilstošiem dabas zinātnei un noraida to autoritāti, aplūkojot tos kā samērā nesenu bramīnu paaudžu neziņas un viltības radītus. Par īstiem un vienīgajiem rakstiem viņi uzskata četras Vēdas, un par savu profesionālo mērķi uzskata atjaunot vēdu augstāko autoritāti, attīrot no vēlākiem papildinājumiem.
Par Vēdām jaunāki un par purānām senāki raksti (Brāhmaṇa’s, sešas filozofiskās Daršanas, desmit Upanišadas u.t.t.) tiek uzskatīti kā Vēdas skaidrojoši un autoritatīvi tikai, ja nav pretrunā ar tām. Ka Vēdas veido vienīgo drošo atklāsmi.
“Vēdas ir Dieva atklātas. Es tās uzskatu par acīmredzamu patiesību, kas nepieļauj nekādas šaubas un nav atkarīgas no nekādu citu rakstu autoritātes, esot izpausta dabā, Dieva valstībā (Dayānand)”.
Āriju ticības pamats ir Dieva atklāsme Vēdās un dabā, un galvenais šīs ticības praktiskais elements ir vēdu skaidrojums saskaņā ar pārbaudītiem dabas pētniecības rezultātiem.
Trīs Dajānandas filosofijas būtības ir Dievs, Dvēsele un prākriti jeb Matērija. Dvēsele tiek aplūkota kā atšķirīga no Dieva, bet ar To saistīta kā saturs ar trauku, kā apcere ar apcerētāju, kā dēls ar tēvu. Dvēsele ietilpst visās dzīvās būtnēs, un ir norādes arī uz dvēseli augu valstībā.
Sīkākās lietās Āriju sistēma patur hinduisma tradicionālo terminoloģiju. Pāri visām lietām tā uztur metempsihozes likumību un tikuma mērķi liek kā glābiņu no likuma; bet šo mokšu jeb svētlaimi kā vien šim laikmetam (kalpa) piemītošu, pēc kam dvēsele savus klejojumus “restartē”. Hindu paradīzes, Parlok un Swārg tiek noraidītas; debesis un elle ir dvēseles līksmē un bēdās vai nu šajā dzīvē, vai nākošā.
Kāzās viņi iet ap svēto ugunskuru un iet septiņus soļus kā hinduisti, bet negodā Ganešu. Spēku samādži rod lūgsnā (prārthana) un godāšanā (upāsnā); tas ļoti ierobežo rituālu skaitu līdz tādam, kas vairo tikuma spēku. Tas pilnīgi atrunā no peldēm svētās straumēs, svētceļojumiem, kreļļu lietojuma, sandala iezīmēm, dāvanām nejēdzīgiem ubagiem un tūkstošiem populārā hinduisma populāro rituālu.
Tiek ievēroti tikai rituāli, kuri rod autoritāti Vēdās, un to ir vien 16. Elkdievībai un visiem tās rituāliem Vēdās nav pamata un nav vietas īstā reliģijā. Rāma, Krišna un citi populāras apbrīnošanas objekti tiek aplūkoti eihemeriski kā senu laiku dievbijīgi vai spējīgi prinči, un vārda namaste aizvietošanu ar Ram Ram apsveicinoties uzskata par prastību.
[520], 27: sanskrita un indiešu filosofijas hronoloģija.
۞ Sanskrita veidošanās indo-hetu posms no 2900-2400.g.pr.m.ē.[38]
۞ Sanskrita veidošanās indoeiropiešu posms no 2400-1900.g.pr.m.ē.[38]
۞ Sanskrita veidošanās indo-irāņu posms varbūt ir aizņēmis iepriekšējos piecsimt gadus (1900-1400.g.pr.m.ē.). [227]
۞ Pirmsāriju – garīguma (kundalini) joga apm.25000 – 1500.gadi pr.m.ē.[38]
۞ Āriju ietekme – Vēdas-Ātmans-Brahmans-Maja. Rituālu un kastu dalījuma attīstība. 1500 – 1000.gadi pr.m.ē.
۞ Sanskrita veidošanās proto-indo-āriju posms turpinājies apmēram divus gadsimtus (1400-1200.g.pr.m.ē.).[38]
۞ Džainisms – 1200.gadi pr.m.ē.
۞ Upanišadas – nedalīta, ar rituāliem nesaistīta atteikšanās no iedomu un ciešanu pasaules filosofija. 800.gadi pr.m.ē.
۞ Vāsudēva – Krišnas kults. Nodotība šai dievībai. 800 – 500.gadi pr.m.ē.
۞ Prākriti jeb vidējās indoāriju jeb vienkāršās (lauķu) valodas ir Dienvidāzijā runātas ap 300.g.pr.m.ē. līdz 1000.g.m.ē.[49]
۞ Sanskrits kā āriju saziņas valoda, kāda tā ir izvērsusies aptuveni starp 500.g.pr.m.ē un m.ē.500.g.[120] 6-4.gs.pr.m.ē. valodnieks Pāṇini, viņa klasiskais darbs Aṣṭādhyāyī. Vārdu saṃskṛta tieši valodas nozīmē (pirmoreiz?) lietojis dzejnieks Kālidāsa (m.ē.4-5.gs.).
۞ Sānkhjas filosofija. Savstarpēji papildinošas nodalītības filosofija. 700.gadi pr.m.ē.
۞ Grieķu un mongoļu ietekme. 1200 – 700.gadi pr.m.ē.
۞ Buda. Ar rituāliem nesaistīta nedalīta filosofija bez dievības. Paralēle ar Izīdu – Hathoru – Neitu – Mutu – Sehmetu – Buto Ēģiptē.
۞ Mahābhārata, Bhagavad Gīta. Patandžali darbs Yoga Darśana jeb Yoga Sūtras. Agrāko filosofiju pamatu (Purva Mīmāṃsā, Uttara Mīmāṃsā (Vedānta), Nyāya, Vaiśeṣika, Sānkhya) apvienojums ceļā uz atbrīvošanos (pestīšanu, mokšu): karmajoga, bhaktijoga, džņānajoga. Hinduisma sintēzes pamatu veidošanās. 500 – 200.gadi pr.m.ē.
۞ Manu likumi. 200.gadi pr.m.ē.
۞ Hinduisms. 100.gadi pr.m.ē.
۞ Vēdantas filosofija. M.ē. 200.gadi.
۞ Šaivisms (šivaisms) un vaišnavisms. Indiešu purānu – agāmu teksti. M.ē. 200 – 500.gadi.
۞ Tantras. Ne pie kādām sektām neattiecīgi garīgi teksti. M.ē. 500 – 600.gadi.
۞ Vasišthas joga. Vēdāntas (nedalītības) un Sānkhjas filosofiju apvienojums. M.ē. 75.gadi.
۞ Šankara – stingras nedalītības (advaita vēdānta) dibinātājs. M.ē. 800.gadi.
۞ Musulmaņu ietekme. Kabirs (dzejnieks – svētais). Hinduisma un islāma apvienošana. M.ē. 1450.gadi.
۞ Sikhisms. M.ē. 1500.gadi.
۞ Integrālās jogas dibināšana. Šrī Aurobindo. M.ē. 1900.gadi.
۞ Mūsdienu vēdānta. nodalītības un nenodalītības filosofiju, budisma psīholoģijas un jogas apvienojuma mēģinājumi. M.ē. 1800.gadi līdz mūsu dienām.
ārja-aštānga-mārga, arya-ashtanga-mārga, ārya-aṣṭāṅga-mārga – cildenais astoņsoļu (8-eņģu, locekļu) ceļš. Ceturtā no Budas četrām cildenajām patiesībām, kas iezīmē ceļu, vedošu uz nožēlas izbeigšanu. Tas ir vidusceļš, kas ved uz nirvāṇ’u. Šis ceļš sastāv no astoņiem soļiem, kuri jākopj visi kopā. Šie astoņi soļi ir:
– pareizs redzējums (samyag-dṛṣṭi);
– pareiza runa (samyag-vāk);
– pareizs risinājums (samyak-saṅkalpa);
– pareiza uzvedība (samyak-karmānta);
– pareiza iztika (samyag-ājīva);
– pareiza piepūle (samyag-vyāyāma);
– pareiza atmiņa (samyak-smṛti); – pareizs svētpamirums (samyak-samādhi).
Skat. samādhi
ārja, arya, ārya – ārja, ārijs, labvēlīgs ārijiem, godavīrs, cilvēcīgs, augsti cienīts, pieklājīgs, godājams, cildens, izcils, labvēlīgs, patiess, smalkjūtīgs, lietpratīgs, uzVēdas kā ārijs, skolotājs, vaišja, draugs, uzticīgs savas zemes reliģijai, tāds, kam kaut kas pieder, buddha, laipns, vieds, lēnprātīgs, dižciltīgs, piedienīgs, draudzīgs, vērtīgs; arī attīstītā civilizācija, krietnais.
Cilvēks, kurš ir ārijs; burtiski ‘cilvēks, kurš pūlas augšup’. Gan ‘ārja’, gan ‘ārijs’ ir vienīgi psīholoģiski apzīmējumi, kam nav sakara ar iedzimtību, rāsi, tautību. Buda savās mācībās ierasti par ārjām saucis garīgi attīstītus cilvēkus. Lai gan angļu tulkojumos rodam apzīmējumus “Četras Cildenās Patiesības” un “Cildenais Astoņkāršais Ceļš”, Buda īstenībā ir teicis “Četras Āriju Patiesības” un “Astoņkāršais Āriju Ceļš”.
[39]: trešās kastas (vaišju, skat. arī viśa) vīrietis vai sieviete, sākotnēji Indijā imigrējis cilvēks pretstatā vietējiem iedzīvotājiem. Vēlākos laikos trim augstākām kastām piederīgais pretstatā ceturtajai vai barbariem. Āryā – pantmēra nosaukums, cienījams, godājams, piemērots.
[12]: ārya jeb sādhu – zintnieks, vieds un labvēlīgs, taisnīgs, krietns viscaur savā raksturā; svēts. Cilvēks ceļā uz nirvāṇ’u; svētums. Pretstatā ikdienišķam jeb neapskaidrotam, neaptēstam cilvēkam.
[30]: džātu klans Multānā.
[36]: šumeru, akadiešu, amorītu un hetu valodu agrīnajās formās ar, ara, ari, har, harri nozīmējis arī ‘cildens’. … Mēdeja, kā rakstījis Hērodots, kādreiz saukta par Arii, un Arianna jeb ‘Ari zeme’ ir bijis Persijas nosaukums. … Nosaukums ar, ari, ārya, domājams, ir senos ārijus apzīmējis kā ‘arājus’ – no šumeru ar, ara – arkls. … Redzams, āriji ir bijuši tradicionālie arkla un pasaules zemkopības laikmeta izgudrotāji, un ara jeb ‘cildens, pacilāts’ nozīme, domājams, šai apdāvinātajai rāsei piedēvēts, kad tā kļuvusi par dažādu vietēju cilšu vadoņiem – arī šumeri arklam piešķīruši ‘celt, pacilāt’ zīmi kā atvasinātu no ‘aršanas’ kā ‘zemes pacilāšanas’.
[40]: mūsdienu Indijas galvenā kultūras tradīcija ir vēdisko āriju tradīcija. Viņi vēsturē parādās vairākus gadsimtus pēc harappiešu pagrimuma, bet ir sagatavojuši rakstītas leģendas, kas sniedzas tālākā pagātnē. Gan Indijas varn’u sistēma, gan hinduisma saknes ir vēdiskajos ārijos. Ir vispārpieņemts, ka vēdu valoda ir bijusi tā sauktā indoeiropiešu valoda, un ka tā ir attīstījusies par sanskrita valodu. “Šis vārds bieži lietots ietverot visas rāses, kas runā sanskrita grupai piederīgās valodās (indopersieši, grieķi, ķelti, sklāvi utt.). …
Dīvaini, ka Javas iedzīvotāji (ģenētiski tāli no tā, ko saprotam kā ārijus) vārdu ārja parasti lieto kā pagodinošu priekšvārdu cilvēkiem augstos amatos – saglabājusies sena indiešu ietekme uz šīs salas civilizāciju. (Hobson-Jobson: The Definitive Glossary of British India. Henry Yule,A. C. Burnell)
Senākais rakstītais nosaukums ‘ārijs’ ir atrasts uzrakstā uz Dāriuša kapa, kamēr ‘Ormuzd’ ir nosaukuma ‘āriju dievs’ stilizācija. “Es esmu … Hystaspes dēls, Ahemenīds, persietis, ārijs, cēlies no ārijiem” (Hērodots, IV, 250). “Āriju ciltis, iekarojot Indiju, bramīnu mudinātas uzsāka karu pret turāniešu dēmonu pielūgsmi, bet ne vienmēr pilnīgi veiksmīgi” (Life, 450; Dr. J.Wilson, 1850).
“Āriju ciltis – tāds ir viņu pašnosaukums – gan savās senajās gan jaunajās apmešanās vietās nesa sev līdz gandrīz primitīvi vientiesīgus paradumus. … Tā visa Indija nonāca mentālā un morālā svešas rāses ietekmē.” (Whitney, Or. Ling.Studies, II, 5, 1858).
“Mēdiešus senāk visas tautas sauca par ārijiem, bet kad pie viņiem no Atēnām nonāca mēdieši, kolhi, viņi savu nosaukumi mainīja” (Hērodots, VII, 62) “Austrumu un īstie indieši, kuru teritoriju Aleksandrs neskāra, sevi senāk sauca par ārijiem (Manu, II, 18).”
[22]: daži zinātnieki pastāv uz to, ka āriju vēdu civilizācija ir uzplaukusi pirms Indas ielejas civilizācijas, un tāpēc āriji ir bijuši Indas ielejas civilizācijas autori. John Macohall ir attīstījis daudzus pamatojumus, lai pierādītu, ka Indas ielejas civilizācija ir pavisam atšķirīga no vēdu civilizācijas un agrāka par to, un šis viedoklis ir plaši pieņemts. Zinātnieku vairums turas pie viedokļa. ka Indas ielejas civilizācijas autori ir bijuši dravīdi, kas Indijā pilnā plaukumā bijuši pirms ārijiem.
… vēdu filosofija un domāšanas veids lielā mērā ir pārsvarā arī mūsdienās. Nav runa par vienu vienīgo aspektu, tomēr vēdu ietekme Harjanā ir uztverama, vai tā būtu sabiedriskā dzīve, reliģiskā dzīve, zemkopība kā galvenā nodarbošanās un citas dzīves nozares – visur ir liela vēdu kultūras un Harjānas (Ārjāvartas) kultūras līdzība.
Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka senie āriji vispirms apmetušies Harjānas teritorijā, īpaši Sarasvatī un Dṛṣadvatī upju krastos. Ka Vēdas āčarjas un reģii ir sarakstījuši šo upju krastos.
Dr. H.A.Phadke – “Dievīgu upju – Sarasvatī, Drišadvatī un Jamunas apskalots šis apvidus ir guvis vērā ņemamu reliģisku nozīmīgumu. Šo upju svētajos krastos ir dedzinātas svētās ugunis un sacerētas un skandētas vēdu himnas. Senajos laikos šīs upes varbūt ir ieņēmušas tādu pašu stāvokli un nozīmīgumu, kādu baudījusi Nīlas upe ēģiptiešu dzīvē. Tāpat kā ēģiptiešu priesteri, arī vēdu gaišreģi ir sacerējuši brīnišķas himnas Sarasvatī slavai. Tā ir aprakstīta kā īpaša upe, labākā no mātēm, labākā no dievībām un kā ideāla vieta vēdu ziedojumiem. Sarasvatī ir bijusi slavenu vēdu cilšu – bhāratu, pūru un kuru darbības pasaule”.
… apgleznotā pelēkā keramika (PGW – ‘Painted Grey Ware’ dzelzs laikmeta kultūra Gangas līdzenumā un Ghaggar-Hakra ielejā apm. 1200-600.g.pr.m.ē., raksturīga ar smalku pelēku keramiku, kas apgleznota ar melniem ģeometriskiem ornamentiem) ir atrasta vairumā vietu, kas minētas Mahābhāratā-Hastinapurā. Tādējādi var pieņemt, ka Indraprastha, Kurukṣetra, Pṛthūdaka (Telsil Pehowa), Tilaprastha (Tilapat, Tilpat), Paniprastha (Panipat), Sonaprastha (Sonipat) utt. ir saistāmas ar ārijiem.
Rigvēda [3], agrīnākais āriju literārais darbs, ir aprakstījis āriju atnākšanu Septiņupes (Saptasindhu) zemē, kas ir apvidus aptuveni starp Indas un Jamunas upēm. Bhārati, redzamākā no visām Rigvēdas ciltīm, kas vēlāk devusi Indijas valstij nosaukumu Bhārata, ir apmetušies šajā apvidū. Ir teikts, ka bhāratu prinči ir veikuši ziedojumus Sarasvatī, Āpajā un Drišadvatī upju krastos.
Mānuša un Ilāspada, kas šajā sakarā aprakstītas Rigvēdā, tiek pielīdzinātas mūsdienu Manas (Assamā), ap 5km uz ziemeļiem no Kaithalas pilsētas, kā arī Šergarhas pilsētai, apm. 3km uz dienvidrietumiem no Kaithalas, kas pati tiek saistīta ar vēdu tekstu Kapishthala-Katha Samhita.
Rigvēda min Desmit Valdnieku kauju (daśa rājñā yuddha) pie Purušni (mūsdienu Ravi) upes, kurā bhārtu valdnieks Sudāsa sakāvis desmit cilšu savienību, kas sastāvējusi no anu (ānavu), druhju (dṛhyu), jadu (yadu, yakṣu?), turvasa, pūru, alina, paktha, bhalana, šiva (śiva) un višānin (viṣānin) ciltīm. Jamunas krastā Sudāsa iekarojis arī ajas, sigrus un jakšus ar viņu vadoni Bheda priekšgalā. Viņš uzvarējis arī daudzas citas kaujas. Bhārati ir bijuši pārāki ne vien kara lietās, bet arī tikumībā un izglītībā.
Pūru, lai gan Sudāsas iekaroti, ir bijusi ietekmīga cilts un pēctecība – Durgaha, Girikshit, Purukutsa, Trasadasyu, Hiranyin, Triksho, Tryyaruna, Kurusravana u.c. Pūru un bhāratas ir pamazām saplūduši lielā tautu apvienībā, kas sākta saukt par kuru. Bhārati kā pagātnē spēcīga cilts ir minēta Brāhman’ās, bet vēlākas literatūras ģeogrāfiskos uzskaitījumos viņu nosaukums iztrūkst. Vajasanevi Samhita norāda uz kuru-pančalām, varbūt kā pārmainījušamies bhāratiem. Brāhmanās kuru nemainīgi tiek minēti saistībā ar pančalām. H.C.Ray Chaudhari ir vedinājis uz domu par pančalu pielīdzināšanu piecām Rigvēdā minētām krivi, turvasa, kesin, srinjaya, Sōmaka ciltīm. Vēlīnie vēdu teksti, kas ietver Jadžurvedu, Atharvedu, Brāhmanas un Upanišadas, ir sacerēti uz kuru un pančalu zemes, kas sakrīt ar mūsdienu Harjanu Pendžabas un Utarpradešas kaimiņos.
Ir vērts piezīmēt arī, ka viss šis apvidus ir bagāts ar apgleznotās pelēkās keramikas kultūras apmetnēm. Āsandīvatā (mūsdienu Asandh), kas minēta Aitareyā un Śatapatha Brahman’ās; Taittiriya Aranyakas Turghnā, varbūt vēlākas literatūras Srughnā, kas tiek pielīdzināta mūsdienu Sughā pie Jagadhari, turklāt jau minētajās Kurukšētrā, Ilāspadā, Mānušā un Kapišthalā – visās ir darināta apgleznotā pelēkā keramika. Prof. R.S.Sharma ir veiksmīgi novērojis, ka “Apgleznotās pelēkās keramikas, ko tā sauc šīs keramikas īpatnējā rakstura dēļ, piederumu stadija daudzos aspektos ir salīdzināma ar vēlīno vēdu tekstu materiālo kultūru. To uzrāda teritoriālas valsts veidošanās aizsākumu, sabiedrības slāņošanās un pārvaldes mašinērijas parādīšanās vēlīnajos vēdu tekstos; tas viss ir priekšnoteikums pilnvērtīgai agrārai sabiedrībai, kāda Rigvēdas laikposmam nav raksturīga”. Viņš turpina, ka “tas, ka Rigvēdas cilvēki bija lielākoties ganu kārtas, nelietoja ne dzelzi ne stiklu un audzēja vien miežus, izslēdz iespēju tos pielīdzināt apgleznotās pelēkās keramikas kultūras lietotājiem. No otras puses, tā var būt laba izdevība izmantot apgleznoto pelēko keramiku vēlīnās vēdu kultūras pētījumos”.
Apgleznotās pelēkās keramikas tautas materiālā kultūra ir zināma lielākoties no izrakumiem pie Hastinapuras. Tikumiskās, reliģiskās un garīgās vērtības, kādas attīstījušās svētajā Harjānas zemē, rodamas literārajos avotos. Tā ir Harjāna, kur likti āriju reliģijas un kultūras pamati. Cilvēki ir godājuši daudzas dievības, veikuši ziedojumus, skandējuši mantras tīrā valodā (Pathiya Svati) un grimuši filosofiskos prātojumos.
Kurukšētras un apkārtnes lotosu ezeri ir minēti Satapathā, Mahābhāratā, Višnu Purānā un Haršačaritā (Harshacharita). Kurukšētras reliģiskais nopelns un svētums ir apdziedāts dažādos tekstos; lielākā daļa šāstru, smriti un purānu ir sacerētas tur. Harjānas apvidus Mahābhāratas laikos ieņem autoritatīvu vietu.
Harjānas vērtējums ir sniegts šādos izteikumos — “Mahābhārata Harjānu pazīst kā bagātu labības (bahudhanyaka) un neaptveramas bagātības (bahudhana) zemi. Veicīgā Nakulas ziņojums stāsta, ka viņš izvirzījies Rohtakā (Rohitaka – “Harjānas sirds”), kas pilna zirgu, liellopu, bagātību un graudu, un ir dievības Kārttikeya, dievību armijas vadoņa, svētīta, un viņam bijusi smaga cīņa ar Matta mayura (kareivīga sekta). No turienes viņš devies uz apvidus otru galu, kur ir tuksneši, un sasniedzis Sirsakas (Sarisaka) pilsētu”.
“Saskaņā ar Vaman Purāna, valdnieks Kuru aris Kuru zemes lauku ar zelta lemesi, ko vilcis Šivas bullis Nandi, un uzplēsis septiņas kosas (mērvienība, apm. divas jūdzes). Plecu pie pleca, viņš nolicis uzvedības kodeksu savai tautai, pamatojoties uz astoņiem:
– patiesīguma (satya);
– vienkāršības (tapas);
– iecietības (kṣama);
– līdzjūtības (dayā);
– prāta tīrības (śauca);
– labdarības (dāna);
– nosvērtības (jōga );
– mērenības (brahmacārya) tikumiem.
Apvienojot roku darbu ar tikumisku attīstību, viņš pamanījis, ka ar zemes izkopšanu viņš ir attīstījis šos astoņus tikumus”.
[41]: Pāṇini minētās Ayudhajīvin’u republikas Kautilya’s laikā bija kļuvušas par Varta-sastropajīvin; varbūt viņi līdz ar savu parasto karotāju nodarbošanos pievērsušies zemkopībai un amatniecībai. Kautilja viņus uzskaita kā kamboja, surastra, ksatriya, sreni un citi. Pārējās republiku kategorijas, kas nes rājanor ķēniņa apzīmējumu, ir šādas – licchavika, vrjika, mallaka, madraka, kukura, kuru, pancala un citi. Basham’s uzskata, ka Arthaśāstra, minot, ka septiņu nosaukto cilšu ļaudis “pārtiek no nosaukuma”, ironiski norāda uz šo republiku kareivīgo augstprātību un praktisko nemākulību. Mēs Basham’am nepiekrītam, jo no vēlīnas vēdiskās literatūras izteikumiem zinām, ka Uttarakuru un Uttaramadra ir bijušas bezķēniņu (vairajya) valstis, kurās valdīšanai tikuši iesvētīti dibinātājdzimtu vadoņi.
Kautilja līdzās licchavi’em ir izvietojis madrak’us un kuru’s. Varam tos salīdzināt ar licchav’iem ar 7707 iedzīvotājiem, iespējams, priviliģētās aristokrātijas dibinātājlocekļu pēcnācējiem, kas visi tiek apzīmēti ar pagodinošo nosaukumu rāja. … Licchavi, lecchavi, lecchai, lecchaki, licchvi, nicchivi, lichikki un lichavi (lietuvieši?). No šiem nosaukumiem literatūrā visvairāk minēts ir licchavi. Pirmoreiz šī tauta minēta Kautiljas Arthaśāstr’ā’, kur tā saukta licchavi. Tur lasām, ka licchavi, vrji, malla, madra, kakura, kuru, pancala un citu apvienības bijušas rājasabdopajivinah. Skat. bāhlīka
[42]: Huna’s un śaka’s tikuši uzņemti karavīru (kšatriju) kārtā, kamēr śak’u bramīni, saukti par magiem, tikuši bramīnizēti. Daudzi pirmsāriju nosaukumi ir sanskritizēti, bet daži saglabājuši senās formas; tādi nosaukumi kā licchavi, abhīra nav izskaidrojami caur āriju valodas saknēm un piedēkļiem.
Tādējādi redzam, ka cilti no cilts atšķīra etniski, ģeogrāfiski un kultūras faktori. Apzīmējumi ārya, anārya, mleccha, vrātya, vṛṣala to apstiprina nešaubīgi. Bet starp šīm ciltīm ir bijusi mijiedarbība, un šīs ciltis vēlāk pārveidojušās par kastām. Vairums šo cilšu ir pārstāvējušas Mazo Tradīciju un iekļautas Lielajā Tradīcijā. Daži no viņu kultiem un viņu dieviem ir kļuvuši par daļu no āriju sabiedrības galvenā virziena.
[520], 18: pēdējie lingvistiskie pētījumi rāda, ka kušītu jeb etiopu tautas tiešām neatminamos laikos ir izvērsušies gar Dienvidu okeāna krastiem no Abesīnijas līdz Indijai. Visu Indijas pussalu ir apdzīvojusi šāda tipa rāse līdz pat āriju iebrukumam; tās pārstāvji ir sastopami indiešu vidū gar piekrasti mūsdienu Beludžistānas un Kermanas teritorijās, kas agrāk piederējušas aziātiskiem etiopiem. Persijas līča ziemeļu krastu pilsētu drupās ir rodami akmeņi ar šai rāsei raksturīgiem uzrakstiem. Tā ir apdzīvojusi Suzas un Babilonijas apvidus, līdz Sūzās tos pakļāvuši āriji, bet Babilonā semīti. Tās dialektus un tradīcijas var izsekot gar visu Arābijas pussalas dienvidu piekrasti, bet tās pārstāvji līdz mūsu dienām dzīvo Abesīnijā. Šo zemju pamattautas (galla) valoda, kā tiek uzskatīts, slēpj sevī atslēgu uz Sūzu un Elamas ķīļrakstiem, kas datēti ar pirmo tūkstošgadi pr.m.ē.
ārja, arya, ārya – cildens, laipns, vieds, vērtīgs, lietpratīgs, vaišja jeb uzņēmējs, Buda. Arī avestas airya/airiia, senpersu ariya
ārjabhāšā, aryabhasha, āryabhāṣā – āriju, cildeno valoda, svētā valoda, sanskrits; skat. devabhāṣā
ārjabhāva, aryabhava, āryabhāva – āriska, cildena, godājama būšana, godājams raksturs vai uzvedība
ārjadharma, aryadharma, āryadharma – āriska, āriju derība, āriju reliģija. Skat. dharma
ārjadžņāna, aryajnana, āryajñāna – Budas, svēto, zintnieku viedība, kas ir pāri sīkumiem, tas ir, pārpasaulīgas patiesības viedība
ārjāgama, aryagama, āryāgama – dzimumtuvošanās, iešana pie āriju sievietes
ārjalingin, aryalingin, āryaliṅgin – ārisks, godavīrs, cilvēks, kurš izturas kā ārya jeb godavīrs
ārjamaitreja, aryamaitreya, āryamaitreya – ārisks, cildens labvēlīgais; kušanu āryamaitreye “cildens labvēlīgais”, kāds no dižajiem bodhisattvām (cilvēks, kurš ir ceļā uz pilnīgu apjēgu)
Arjaman, aryaman – mijkrēšļa pārraugs, Saule, bērnības draugs, tuvs draugs, kurš lūdz sievieti precēt viņa draugu; viens no padievu mātes Aditi dēliem, laulību pārraugs, mirušo senču vadonis; viens no višvedevām, Avestas Airjamans.
[182]: viens no Aditi dēliem, pārrauga mijkrēsli, gādā meitām preciniekus
ārjamārga, aryamārga, āryamārga – ārisko, cildeno ceļš, kušanu āryamarkṣe – cildeno ceļš
ārjamišra, aryamishra, āryamiśra – ārisks, cildenais, godavīrs, godājams, izcils, džentlmens, cildens draugs (Mitra)
ārjapatha, aryapatha, āryapatha – ārisko, godīgo ceļš
ārjaprāja, aryapraya, āryaprāya – āriju vieta, lielākoties āriju apdzīvota vieta
ārjarūpa, aryarupa, āryarūpa – ārijs tikai pēc skata
ārjasamaja, aryasamaya, āryasamaya – āriju jeb godavīru likums
ārjasatja, aryasatya, āryasatya – āriska, cildena patiesība, cēla patiesība. Četru cildeno patiesību nosaukums budismā – duḥka, duḥka samudaya,  duḥka nirodha,  duḥka nirodha mārga
ārjatā, aryata, āryatā – āriska, godājama uzvedība, godājamība
ārjavāč, aryavach, āryavāc – āriju valodā runājošie. Skat. arī āryabhāṣā, bālhīkabhāṣā, prākrit.
[43]: Indoāriju valodu grupa līdz ar irāņu un nuristāni apakšgrupām veido lielu indoeiropiešu valodu ģimeni. Indoāriji ir saglabājuši balsenes (glotālu) piedvesmu, kas rada līdzskani pavadošu skaņu, kas zudusi citās indoirāņu apakšgrupās. Ilgstošas indoirāņu fonoloģiskās attīstības ievirzes ietver mēles atpakaļuzliekumu r izrunā un zilbju sākuma atmešanu, veidojot atvērtas zilbes ar viena līdzskaņa zilbes sākumu.
Vēsture – neseni un patreizējie arheoloģiskie pētījumi pamato, ka ap 2.gs. sākumu pr.m.ē. jātnieku ciltis, kas nesušas agrīnās indoāriju kultūras zaru, ir izplatījušās no savas zemes starp Melno un Kaspijas jūru uz dienvidiem pāri Kaukāzam, aprijot lielu daļu Vidējo Austrumu no Sīrijas līdz Irānas plato. Apvidum izkalstot šie indoāriji ir izplatījušies uz austrumiem caur Farsu (Fârs) un Seistānu (Seistân) Balučistānā (Baluchistân) un Sindhu uz dienvidiem un Margiānā un Baktrijā uz ziemeļiem (Sarianidi 1999).
Pa centrālo maršrutu daļa indoāriju devusies pa Helmand’as ieplaku un šķērsojusi ūdensšķirtni uz Kabulas upes baseinu, sasniedzot Svatas (Swat) ieleju jau ap 1800.g.pr.m.ē. Spiežoties tālāk, indoāriju dienvidu viļņi devušies uz Deccan’u un tur kļuvuši par piekrastes iedzīvotājiem, sasniedzot Šrilanku un Maldivu salas, kamēr centrālie viļņi iespiedušies Pendžabā un pa Ziemeļindiju līdz Bengālei un Assamai.
Ap 2.gs. beigām pr.m.ē. Margianas un Baktrijas indoārijus pārpludinājuši Irānas zara agrīnās āriju kultūras āriji, kuri ieradušies gar Oksu jeb Amudarju no indoāriju varbūtējās izcelsmes zemes ziemeļos Volgas lejtecē un Kaspijas jūras ziemeļu piekrastes. Šie agrīnie ziemeļu irāņi galu galā iepludinājuši visus indoārijus rietumos no centrālās Afganistānas, un viņu pēcnācēji izplatījušies uz austrumiem viscaur no Hindukuša kalnu grēdas ziemeļos līdz Makrân’as piekrastei dienvidos (Persijas līcis, Omāna), līdz pat Indas ietekai.
Šā reģiona indoāriju valodas runātāji ir vistālākās uz rietumiem saglabājušās indoāriju kopienas. Tās ir cēlušās no agrīnākajiem indoāriju viļņiem, kuri apmetušies Kabulas upes baseina upju sanesu līdzenumos. Trūkstot vēsturiskām un arheoloģiskām liecībām par šo apvidu, šo tautu agrīnās izplatības iezīmēšanai nākas paļauties uz salīdzinošās lingvistikas datiem. Šā reģiona indoāriju valodu kopīgais lingvistiskais mantojums nāk no senās agrīno indoāriju valodas. Ar laiku viņu valoda sadalījusies reģionālu dialektu puduros gar daudzajām Kabulas upes pietekām un tālāk līdz Indai. Pēc dažām vispārējām pārmaiņām vidējā indoāriju laikposmā neviena atsevišķa lingvistiska iezīme nav apvienojusi šos reģionālos dialektus kopīgā grupā; un tie ir palikuši ārpus daudziem lingvistiskiem jaunievedumiem, kas izplatījušies no Indijas vidienes uz ziemeļrietumiem.
Pēdējās tūkstošgades gaitā reģiona senās zemienes indoāriju valodas ir pārpludinājusi iebrukušo afgāņu pašto valoda, kamēr kalniešu indoāriju valodas ir saglabājušās. Afgāņu iespiešanās Dir’as un Swat’as ielejās m.ē. 15-16.gs. ir ietekmējusi mūsdienu Kohistâni valodas viņu tagadējās kopienās Diras, Svatas un Indas Kohistānā.
Pašto (Pashto) valoda turpina izspiest indoāriju un nuristāni valodas Laghmân’as, Kâbul’as un Indas baseinu lejteču zemēs. Nomaiņa lielā mērā notiek caur laulībām starp vietējiem un pašto runātājiem.
Ārjāvarta, aryavarta, aryāvarta – āriju zeme, arī Bharavarsha, svētā āriju zeme, cildeno jeb izcilo mājoklis, Ārjāvartas iedzīvotāji, senā Indija (Ziemeļindija). Svētā zeme, kas plešas no austrumu jūras līdz rietumu jūrai un ziemeļos robežojas ar Himalaju kalniem, dienvidos ar Vindhya kalniem.
[44]: “Baudhayana Dharmasūtra kā Arjavartu min Madhjadešu jeb Viduszemi, un tās teritoriju definē kā uz austrumiem no Adaršanas (Vinašanas, kur Sarasvatī pie Kurukšētras, Harjanas izzūd smiltīs), uz rietumiem no Kālakavanas (iespējams, pie Allahabadas), uz dienvidiem no Himavata un uz ziemeļiem no Paripātras jeb Parijātras (Vindhju kalnu rietumdaļa ar Aravalli grēdu).
Pānini darbs Ashtādhyāyī nosauc tautas un teritorijas, ģeogrāfiskos iedalījumus, kalnus, upes, mežus, tuksnešus, pilsētas utt. Šajā sakarā jāatzīmē, ka saskaņā ar gramatisku pieņēmumu cilšu nosaukumi šajā daudzveidīgajā pasaulē norāda gan uz tautu, gan uz tās apdzīvoto zemi. Katjāyanas Vārttika norāda uz čōlām un pāndjām galējos dienvidos.
Patandžali norāde uz Ārjavartu vairāk vai mazāk saskan ar to pašu reģionu, par kuru vedina domāt Dharmasūtras un Dharmašāstras. Septiņu kontinentu teorija, kas kļuvusi izplatīta purānās, pirmoreiz ir sastopama Mahābhāsy’ā. Manusmriti Baudhājanas Ārjavarta ir aprakstīta kā Madhyadeša jeb Viduszeme un definēta kā teritorija starp Himavatu kalniem ziemeļos un Vindhjas kalniem dienvidos un starp Vinašanu rietumos un Prajāgu austrumos. Šis pats darbs tālāk apgalvo, ka svētā Brahmarišideša (Brahmā reģu zeme) ir bijis nosaukums zemei, kas ietver Kurukšētru un matsju, paņčālu un šaurasenaku teritorijas, kamēr par Brahmāvartu sauktais trakts tur tiek definēts kā svētākais apvidus starp Sarasvatī un Drišadvatī upēm. Ārjavartas nomalē dzīvojušas tādas kopienas kā kāmbodži, javani, šaki un pahlavi, kuri pieskaitīti pie pagrimušiem, savpatīgiem (vrātya, bezkastas) kšatrijiem; džāti, kas saistīti ar māksliniecisku un amatniecisku nodarbošanos, tas ir, maitrejaki (zvanu skandētāji rītausmā), māgadhi (tirgoņi), vaidehaki (sieviešu kalpi), nišādi (laivinieki), sūti (jātnieki un kučieri), ājōgavi (namdari), vēni (bundzinieki) un kārāvari (ādas apstrādātāji); un etniskas kopienas kā āndhri, čodi, čuņči, abhīri, likčavi un malli.
ārjaveša, aryavesha, āryaveśa – ģērbies kā ārijs, ārja, Skat. veśa
ārjavrata, aryavrata, āryavrata – ārisks, godavārda cilvēks, uzVēdas kā āriji, ievēro āriju jeb godavīru likumus un noteikumus
ārka, arka – saule; kritārka saule, saules stars, penis, uguns, dziesma, dziedātājs, zibens uzliesmojums, himna, skaitlis 12; saulei piederīgs vai attiecas uz sauli, amulets no ārkas auga. Skat. araṇī
arkanetra – acis, kas staro kā saule
arkaretodža, arkaretoja – saules dēls, Revanta – Sūrjas dēls, guhyak’u vadonis
arkātmadžā, arkatmaja – saules meita
arkavrata – saules likums jeb vara (aplikšana ar nodokli, cilvēku bagātības atvilkšana tik nemanāmi, kā saule izgaro ūdeni
arnava, arṇava – plūstoši ūdeņi; dziļi saviļņots, putojošs, nemierīgs, viļņi, skaitlis, četri, plūdi, gaisa okeāns, okeāns, putaina jūra (uzvārds Arnava)
ārša, arsha, āṛṣa – saistīts ar reģiem (a + ṛṣi –  saistīts ar reģiem (riši)), iesvētīts vai praktizējies pie reģiem; precību veids; svēta pēctecība
āršeja, arsheya, ārṣeya – svēta izcelsme, cienījams, godājams, saistīts vai piederīgs riši, svēta izcelsme. Salīdz. ar ārya
ārtava, artava – Lielā diena, (salīdz. ar artava – sīks kārtns, ciklisks devums) piemērots – ṛtu + a – piemērots, piemērots gadalaikam, dzimumattiecībām par labu uzskatīts laikaposms, menstruālie izdalījumi; skat. ṛtu
artha-krijā-džņāna, artha-kriya-jnana, artha-kriyā-jñāna – apjēga, kas sasniegta ar praktisku lietpratību
arthādhjāhāra-vāda, arthadhyaharavada, arthādhyāhāra-vāda – J.A.Grimes [8]: nozīmes aizstāšanas mācība (vadule); vārda nozīmi maina konteksts
arthavāda, arthavada – māksloti vārdi, liekulība, slavinājums, vārdi labuma gūšanai, nozīmes skaidrošana, aizgājēja vārdi, apstiprinošs izteikums, papildinošs teksts, kas skaidro priekšrakstu; nebūtisks apgalvojums. Skat.  vāda.
J.A.Grimes [8]: 1. Izteikumi Vēdās, kas atkarībā no konteksta var vai nu aprakstīt esošas lietas, slavēt, vai atmaskot kādus priekšrakstus. Mīmāmsa’s sekotāji tos uzskata par priekšrakstu noteiktiem izteikumiem. Tie savu nozīmi rāda tikai kā sintaktiski saistīti ar priekšrakstiem.
2. Tie ir triju veidu:
– tēlaini apgalvojumi (guṇa-vāda);
– apgalvojumi, kas atkārto jau zināmo (anu-vāda);
– apgalvojumi par lietu, kas vēl zināma nav, un kas nav pretrunā ar zināmām lietām (bhūtārtha-vāda).
[38]: Ārpus sešām filosofiskajām sistēmām, kas atzīst vēdu autoritāti, Purva Mīmāmsā ir veltīta tikai vēdu tekstu pareizai interpretācijai. Tā vēdu kopumu iedala divās daļās – vidhi jeb priekšraksti; arthavāda jeb formulējumi, kas skaidro jeb atkārto noteiktus faktus, kas jau zināmi citā veidā.
Vidhi attiecas uz pārpasaulīgām lietām un ir jāsaprot burtiski.
Arthavāda turpretim attiecas uz parastu pieredzi un tādējādi nenes sevī loģisku jēgu. Galvenais nolūks ir likt mums darīt noteiktas labas lietas vai noraidīt sliktas, tās nopeļot. Tāpēc tie nekad nav jāsaprot burtiski. Piemēram, kad ir teikts, ka “ziedojumu stabs ir saule”, tas vienkārši nozīmē, ka šis stabs ir spožs kā saule, un izteikums ir paredzēts ziedojuma cildināšanai, kura veikšanai tas tiek lietots.
Arthavāda ir triju veidu:
– Guṇavāda – kad izteikums ir pretrunā ar citiem pārbaudes veidiem, kā piemērā “ziedojumu stabs ir saule”, tiešā uztvere ir pretrunā ar to, ka stabs ir saule. Tas ir jāsaprot, izteikumu pieņemot kā otršķirīgu (gauṇa), bet galveno jēgu nes spožums;
– Anuvāda – kad izteiktais ir iedibinājies jau citos izziņas veidos, kā “Uguns ir aukstuma pretlīdzeklis”, kur izteiktais ir pieredzēts tieši, šis izteikums tiek apzīmēts kā anuvāda – jau iedibinātu zināšanu atkārtojums;
– Bhutārthavāda – ar to tiek izteikts pagātnē (bhuta) bijis notikums. Tā kā to nevar ne apstiprināt, ne noliegt, tas ir jāpieņem, kāds ir. Piemēram, izteikumu “Indra, lai satriektu Vritru (Vṛtra), laida darbā savu zibeni” nākas pieņemt kā nominālvērtību, jo nav veida, kā to pārbaudīt vai atspēkot.
Saskaņā ar citu klasifikāciju, arthavāda ir četru veidu:
1. Nindā (nopēlums) – paredzēts noteiktas rīcības novēršanai.
2. Stuti (cildinājums) – paredzēts noteiktas rīcības mudināšanai.
3. Parakṛti (kāda diža cilvēka veikums) – paredzēts noteiktas rīcības slavēšanai un mūsu pacilāšanai darīt tāpat.
4. Purākalpa (notikums pagājušos laikos) – attēlo kaut ko, ko stāstījis kāds par notikušu pagātnē.
arūpalōka, arupaloka – dimensija, bezveida debesis, valstība, loks, bezķermeņu, nemateriāla valstība
arus – saule
arva, arwa – (miruša cilvēka) gars, dvēsele
asadbhāva, asadbhava – nebūšana, neesamība, ļauns raksturs vai attieksme
asahu, asahu (semā val.) – ērkšķis, asaka
asakritsamādhi, asakritsamadhi, asakṛtsamādhi – samādhi, svētpamiruma sasniegšana ar vairāk kā vienu mantru jeb paņēmienu
asambhava – neesība, nebūšana, neiespējams; neesošs, pilnīga neatbilstība. Trešais definīcijas defekts, kas likvidē pārējo. Definīcijas neesamība definētā lietā. Skat. asādhāraṇa
asambhāvanā šankā, asambhavana shanka, asambhāvanā śaṇkā – šaubas par būšanu, šaubas par to, vai svēto rakstu teiktais ir iespējams vai nav. Tās pārvar ar atkārtotu apceri (nididhyāsana)
asambhāvanā, asambhavana – nebūtošs, uzskatīts par neiespējamu, cieņas gaidīšana, neuztverams, šaubas. Šaubas ir divu veidu:
– šaubas par zināšanu avotu (pramāṇa), kuras pārvar ar sadzirdēšanu (śravaṇa);
– šaubas par zināšanu objektu (prameya), kuras pārvar ar domāšanu (manana)
asambhūti, asambhuti – neesība, nebūšana, sabrukums, neizpausts; neatšķirts; prakṛti. Nekļūšana – naturālistu uzskats, ka pasaulei nav radītāja
asampradžņā-samādhi, asamprajna-samadhi, asamprajñā-samādhi – saplūsme ar virsapziņu, augstākais pārapziņas stāvoklis, kad prāts un ego izjūta ir pilnīgi izzuduši; stāvoklis samādhi jeb svētpamirumā, kurā cilvēks neapzinās nekādu objektu; virsapziņas saplūsme.
1. Šajā stāvoklī prāts pārstāj darboties.
2. Skat. samādhi.
‘Elpošana. Ernests Bosko’ – ir divi samādhi jeb transa jeb svētpamiruma veidi:
– samprajñā gadījumā var pēc vēlēšanās ne vien aizturēt, bet pat apturēt sirdspukstus un pulsu, nomirt pēc paša vēlēšanās un tad atkal atgriezties dzīvē;
– asamprajñā stāvoklī jōgs, uzrotījis mēli rīklē (pharynx), nespēj bez citu palīdzības atgriezties dzīvē.
asan – asinis
āsan, asan – mute (ēšanas rīks), žokļi
asana – izšaušana, atbrīvošana, izšaušana (piem., bultas), atbrīvošana
āsana, asana – sēdēšana īpašā pozā, ās + ana – sēdēšana, sēdēšana atsevišķi, sēdēšana kādā īpašā pozā ar dievbijīgu nolūku, sēdēšana apmetnē, mājošana, sēdeklis.
Dharma-āsana – tiesneša sēdeklis. Īpaša poza, kad dievbijīgais iegrimis svētpamirumā, meditācijā; mājošana lotosa ziedā.
Vira-āsana – kaujas lauks, kara nometne. Burtiski – ‘sēdus’ jeb ‘ērtā pozā’. Sākotnēji – vairāku sēdus pozu nosaukums meditācijai.
Tantrā un hatha jōgā āsana nozīmē visas ķermeņa pozas
asanprajōga, asamprayoga, asaṁprayoga – atjūgšanās, atsaiste, sajūtu atcelšana no lietām; nesazināšanās, neiedarbošanās, nepievienošanās, atslēgšanās.
[45]: kad mums neizdodas lietot šakti spēju saredzēt dievišķo izpausmi sevī, tad nespējam redzēt to arī citos. Kad mēs viņus neredzam tādus, kādi ir, kā gaismu nesošus, tad viņi ir mums neredzami (antardhanam). Acis nespēj turēties pie patiesības, un mēs varam citus redzēt nepatiesi.
Ja mūsu redzējums nespēj tvert mūsu pašu gaismu, nedz citu gaismu, dzīvei nav stingra satura. Vārda asaṁprayoga burtiska nozīme ir neturēties vienībā ar dzīvību vai vienībā ar dievu. Piedzīvojot asamprajōgu, mēs esam īsti neredzami pasaulē, un tikpat neredzami mums ir citi. Skat. sajūgts – sayujya; pratyāhāra
asanskrita dharma, asamskrita-dharma, asaṁskṛta-dharma – pirmatnēja, neapstrādāta derība, neradīta dharma, nerakstīts; viens no diviem objektu veidiem.
J.A.Grimes [8]: 1. Budismā – tas, kas ir mūžīgs, pastāvīgs, nemainīgs un tīrs. To nerada kāds cēlonis, nedz kāds cēlonis to iznīcina.
2. Sarvāstivādin’iem tā ir triju veidu – pratisaṅkhyā-nirodha, apratisaṅkhyā-nirodha, ākāśa.
3. Yogacārin’iem tā ir sešu veidu:
– ākāśa jeb bezgalīga, vien esamība;
– pratisaṅkhyā-nirodha jeb kleś’u – ciešanu izbeigšana ar apjēgu;
– apratisaṅkhyā-nirodha jeb ciešanu izbeigšana bez apjēgas;
– acala jeb visu spēku un baudu ignorēšana;
– samjñā-vedanirodha jeb stāvoklis, kurā nepastāv sajūtas un uztvere;
– tathatā jeb tādības jeb Absolūta stāvoklis.
4. Skat. saṁskṛta-dharma
āsanvēga, asamvega, āsaṃvega – orgasms, (āsam – sēkla + vega – noplūde) – orgasms
asapinda – [128]: par septiņām paaudzēm tālāka radniecība, skat. sapinda
Asaru, šumeru asaru – [36]: šumeru Kungs, Dievs, Virsdievs (Troņa Acs). Attēlots ar acs zīmi
asatkārja, asatkārya – slikta jeb neatļauta nodarbošanās.
J.A.Grimes [8]: 1. Nyāya-Vaiśeṣika’s cēlonības teorija, kas apgalvo, ka sekas ir cēloņa jaunradīta lieta. Cēlonis ir viena lieta, sekas ir otra. Sekas tiek uzskatītas par neesošām, kamēr cēlonis tās nav radījis.
2. Šo teoriju sauc arī par ārambha-vāda.
3. Skat. satkārya-vāda
asatkārjavāda, asatkaryavada, asatkāryavāda – neesošu seku mācība (vadule). Skat. vāda.
asi – asmens, zobens, līkais zobens, nazis (zobena asmens – dhārā), haizivs, aligātors
asi, ah, ahi, astu, avestas ‘ångha’ – esi
āsī, asi – biji
āsīrvādam, asirvadam – svētības mācība (vadule), svētība, svētības lūgsna, svētlaime. Arī svasti, svastyayana, devavara, svastivācanika, svāhā. Skat. vāda
asisa, asisa (kalāšu) – ar kailu galvu. Sievietes sērojot noņem kupa un s’us’ut
āsja, asya, āsya – ēdamais, seja, žokļi, mute, tā mutes daļa, ar ko veido skaņas
āsjā, asya, āsyā – esība, miera vieta, mājošana, mājoklis, sēdēšana
asmad – indivīda patība, ego, ‘es’, cilvēka – indivīda patība. Skat. adhyātma
asmāka, asmaka – mēs, mūsu (Sasmaka=Valdemārpils?)
āsmān, asman (kalāšu) – debesis
asmi – esmu
asmitā, asmita – esisms, egoisms, “es esmu”, “es pastāvu” izjūta; individualitātes izjūta. Patandžali astoņlocekļu jōgas jēdziens (PYS II-3). Skat. arī avidya, abinivesha, raaga, dwesha.
J.A.Grimes [8] – egoisms; koncentrēšanās stāvoklis; netīrība; ‘esm-isms’. Viena no piecām prāta likstām. Tā ir maldīga patības pielīdzināšana prāta-ķermeņa kompleksam. Skat. kleśa). Saskaņā ar jōgas skolu, tas ir vienojošas saplūsmes stāvoklis (samādhi). Šajā stāvoklī saprāts (buddhi) sakoncentrējas uz tīru substanci kā brīvu no visas viļņošanās
asnās, asnas, asnás – asinis
asparšajōga, asparshayoga, asparśayoga – bezsaskares, netveramais sajūgums, bezsaskares dievsajūga.
1. Pārpasaulīguma jōga , kurā cilvēks apjēdz virssaprāta Īstenību. Ceļš uz nedivējības, nedualitātes atskārsmi.
2. Tā ir norādīta Gauḍapāda’s Māṇḍūkya-kārikā
asra – asara, plīsums, asins
[227]: izolēts pārmantojums sanskr. no protoindoirāņu (H)asra- ‘sāpīgs”: senās avestas aṇgra, vēlīnās avestas aŋra- ‘ļauns’
āsrik, asrik, ásṛk – asara; aśrīka – nelaimīgs
ast (kalāšu) – astoņi
astalagna, astalagna – rietumu apvārsnis
astare (kušanu) – tīrs kā stars. S.a.ģerm. strāl, irāņu ātar “liesma”, gaulu addas – ‘ziedots, sadedzināts’
āste, aste – svinēt, sēdēt (ēst?), sēdēt, sēdēt ap, godāt, piedalīties, izbaudīt, pastāvēt, būt klāt, svinēt, būt rāmam
asthāna, asthana – nepastāvīgums, (nenostājies), dziļš, neiespējamība, nevietā, nelaikā, neīstajā gadalaikā, karaspēks bez vadoņa, nepiemērotība, bez mājokļa; neiekārtojies
asthi – kauls (astes?), kauls, augļa kauliņš
asthi-bhasma – kaulu pelni (ašķi?)
asti – esme, esi, ir; PIE h₁es – būt, dzīvot, pastāvēt, mājot, piederēties
asti-kāja, asti-kaya, asti-kāya – esošais, kaula ķermenis, izvērsts īstais; tas, kam ir paplašinājums; tas, kas ir. Viss, kas aizņem telpu, vai kam piemīt visuresamība. Tā ir substances forma. Džainismā astikājas ir matērija (pudgala), kustības (dharma) vide, nekustības (adharma) vide un izplatījums (akāśa)
asti-nāsti, asti-nasti – ir-nav, ‘vai nu ir, vai nav’. Skat. syād-vāda
astitā, astita – īstenība, esamība
astra – (īpašvārds Astra?) metamais, metams ierocis, bulta, šaujamloks; mahā-astra – dižens metamais ierocis, daṇḍa-astra – neiedomājams ierocis, minēts nostāstos
astru (kalāšu) – asaras
asu – dzīvības elpa, dzīvība, elpošana; garīgās valstības vai aizgājušo garu dzīve, gars, skumjas
asu, gudžaratī a.su, asu – asara. Skat. aśra
asunva – sōmu nespiedošs, tas ir, bezdievis
asuōga (kalāšu) – sulīgs auglis, oga
asur, æsur, gudžaratī ə.sur – nelabais, dēmons, bezsaules (sanskr. asurā – nakts, tas ir, bez saules). Skat. sanskr. suradviṣ (saules ienaidnieks) = āsura
asura – spēcīgs dievišķs radījums, garīgs, bezmiesīgs, dievišķs; spoks, gars, ļaunais gars, ļauno garu vadonis, labais gars, padievu pretinieks, augstākais gars, saule, mākonis, dēmons, Rāhu vārds, zodiaka zīme; bezdievji, mūžīgs, attiecīgs uz dēvām un dēmoniem, karš starp padieviem un dēmoniem, ļauna būtne (a-sura – bez gaismas); akadiešu ašura; kušanu asūre – ‘dēmons’. Skat. arī ‘veļi’ u.c.
Gan irāņu, gan indiešu reliģijās vārdi asura=ahura tiek lietoti attiecībā uz augstākajiem padieviem, kuri abās tiek uzskatīti par vareniem ķēniņiem, kurus kara ratos pa gaisu ved aši rumaki; labvēlīgiem, gandrīz pilnīgi brīviem no viltus un netikumiem; Varuṇa ir bijis asura.
Sākot ar Atharva Ved’u, asura nozīmē tikai dēmonus. Atšķirībā no vēlākiem vēdiskajiem tekstiem un hinduisma Rigvēdā asuras vēl nav dēmonizēti. Aditi ir māte gan Agni, gan Āditjām jeb asurām, kurus vada Mitra un Varuṇa – Aryaman’am, Bhaga’a, Ansa’m, Daksha’m. Dēmoni ir tie, kuri izbauda fizisko dzīvi; tradicionālie dēvu pretinieki. Skat. sura, saura. Dažādie dēmonu nosaukumi ietver – daitya, dānava, daśya, nāga, pauloma, piśāca, rākṣasa.
[128]: 1. garīgs (padievu izmantots, īpaši norādot uz atšķirību starp debesu un pasaulīgo esību);
2. dzīvības gars, padievs, gars, kas nav dievs, dēmons;
3. vēlākos laikos dēmons, padievu ienaidnieks, ne-dievs (ja vārds būtu a-sura, saskaņā ar pieņemtu etimoloģiju – ‘sura’s papildinājums).
[12]: sākotnējā nozīme – gari, pat padievi, tomēr parasti saprot kā titāniskus dēmonus, padievu ienaidniekus, ar kuriem pastāvīgi karojis Indra. Saukti par “ne-dēvām”, “neglītajiem”, “bez vīna”. Tiek iedalīti pēc pārdzimšanas veida – no olas, no dzemdes, caur metamorfozi, no ikriem vai ūdens. To mājoklis ir okeāns ziemeļos no Sumēru, bet kādi vājākie mājo alā rietumu kalnos. Tāpat kā dēvām tiem ir mājokļi, valdnieki, pilis. Ar dēmoniem saista epilepsiju. Arī daitja, dānava.
[41]: “Valdnieks Čandragupta radīja dēlu, kura cildināmais vārds bija Govindagupta, kurš savu tikumu slavas dēļ bija tik slavens kā Govinda (Višnu), un kurš atgādināja Diti un Aditi dēlus, tas ir, dēmonus un padievus.” Dzejnieki piemin, ka Govindagupta bijis kā dēmoni fiziskajā spēkā un drosmē, un kā padievi garīgajos tikumos.
Brahmanda Purāna [31]: cieši ar Višnu inkarnācijām ir saistīta cīņa starp sur’ām un asur’ām. Suras tā sauc tāpēc, ka tie atzīst par pareizu Surā (vīna jeb alkohola padievi); kad tā parādījās (kosmiskā piena) okeāna kulšanas laikā, asuras izvēlējās būt pilnīgi nedzērāji un vīna padievi neatzina. No tā ir nosaukums a-sura. Suras (padievi) pastrādāja nedievišķus darbus, un asuras izrādīja pārcilvēcisku augstsirdību.
Pirmie trīs gan suru, gan asuru kopīgie valdnieki bija Hiranyakaśipu, Bali, Prahlāda, un tie valdīja desmit ‘yuga’s ( II. III.72.88-92). Purāna norāda, ka dēvas un asuras ir bijuši radu ciltis. Starp dēvām un asurām ir bijusi liela draudzība. Visu šo desmit jugu laikposmu Visums ir bijis bez plaisām. Dēvas un asuras ir dzīvojuši pēc asuru vadoņa Indras norādījumiem (II.III.72.69). Hiranyakaśipu, Bali, Prahlāda ir bijuši trīs asuru Indras. Skat. pēctecības kārtību Bd.P. (Op. Cit. 72. 68-92).
Bet dēvu nedarbu, blēdību un nedraudzīguma dēļ ‘Vāraha’ kalpa’s laikā starp viņiem ir izcīnītas divpadsmit kaujas, un dažās ir bijis iesaistīts Višnu iemiesojums. Salīdz. dēvas un asurus ar šumeru anunnakiem un igigi [386].
āsurā, asura – piederīgs dēmoniem jeb āsuriem, dēmonisks, negants; precību veids, kad līgavainis līgavai, viņas tēvam, tēva radiem dod tik, cik spēj atļauties. Akadiešu ašur
asuragati – dabas ļaunie gari
Asuraguru – planēta Venēra, Rītazvaigzne, Vakarzvaigzne, Auseklis
asuratva – garīgums, dievišķs tituls.
[56]: Indija ir svētīta zeme, kas dzemdinājusi neskaitāmus zintniekus, reģus, jōgus, svētos un praviešus, kā arī daudzus skolotājus jeb garīgos audzinātājus kā Śrī Śaṅkara un Śrī Rāmānuja. Indijas cilvēki:
– par savu mērķi tur Patības, Virsīstenības (Brahman) atskārsmi;
– parasti nevelta pārmērīgu uzmanību materiālai bagātībai un panākumiem;
– tiecas pēc Jōgas jeb sajūgšanās ar Virsesamību;
– piekopj nevardarbību (ahiṃsā), patiesumu (satya) un mērenību (brahmacārya);
– tiecas izbaudīt mūžīgo Virsīstenības svētlaimi;
– ir vienmēr gatavi atteikties no pasaulīgajiem īpašumiem, lai iemantotu jeb atskārstu iekšējo Dvēseli (Ātman) jeb Virsīstenību;
– ziedos visu un jebko, lai sasniegtu nemirstīgo Dvēseli;
– ir vienmēr garīgi noskaņoti.
Indija ir svētīta zeme ar daudzām svētām upēm un spēcīgu garīgo starojumu
asuraviša, asuravisha, asuraviśa – asuru rāse (visi asuras)
asurim – tumsības stāvoklis, asuras, tāda, kas mājo tumsā, stāvoklis (a-sura – bez gaismas). Tādu sliktu dvēseļu stāvoklis, kuras novērsušās no dievišķuma un virzās uz apziņas un dzīves veida pagrimumu
asurja, asurya – garīgo būtņu kopums, bezmiesīgs, garīgs, dievišķs, dēmonisks
asvastha, æsvæsthæ, asvastha, gudžaratī ə.svəs.thə – nevesels, nemierīgs, sevī nenoturīgs; Skat. svastha – veselīgs, sveiks
aš, ash (kalāšu) – ēst
āša, asha, āśa – ēšana, ēdiens, dabūšana
āšā, asha, āśā – gaidas (uz ēšanu, izsalkums?), reģions, virziens, telpa, cerība, vēlme, izredzes, Āšā, Vasu sieva kā cerības personifikācija, debesu puse, ņemot vērā. Prātarāśa – brokastis; hutaāśa – Agni, uguns (ziedojumu, upuru ēdājs), alkas, vēlme
āšāčakravāla, ashachakravala, āśācakravāla – viss apvārsnis
ašanājā, ashanaya, aśanāyā – ēst gribēšana, izsalkums, bads
ašani, ashani, aśani – zibens (ašais?), zibens uzliesmojums, krusas grauds
ašeki, asheki (kalāšu) – mīlestība, pieķeršanās
aši, ashi (kalāšu) – mute (ēšanas rīks?), 1. mute; 2. alas, bedres caurums
āšījas, ashiyas, āśīyas – aši, ļoti ātri, ātrāk
āšja, ashya, āśya – ēdams; akadiešu āśu – ezû
ašmadidju, ashmadidyu, aśmadidyu – akmeņu ierocis, akmeņi vai zibeņi kā metamais ierocis; tie, kuru metamais ierocis ir akmeņi vai zibeņi
ašmaka, ashmaka, aśmaka – ašmaku tauta (Akmens vieta?; Sasmaka=Valdemārpils?).
[46]: tiek minētas trīs iespējamas Ašmakas identifikācijas – Indijas ziemeļrietumos aiz Gāndhāras; starp Godavari un Māhiṣmati (Indore); Mahārāṣṭra. Tiek attiecināta uz Bāskara I; Dienvidindijas džainu apmetne (valsts, 7.gs.m.ē. republika – janapada) ap Śravaṇabelgoḷ’u (12N51, 76E29) un Dharmasthal’u (12N53, 75E23) – vieta, kas minēta džainu kanonos dēļ tur esošiem lieliem akmens monolītiem (no kuriem džaini kaluši statujas, arī pasaulē lielāko Śravaṇabelgoḷ’ā). … garajā ‘Pulikeśi-II’ (kurš ir bijis Bhāskara-I, m.ē. 629.g., laikabiedrs) pakļauto ķēniņvalstu un apmetņu sarakstā ir Naḷa, Maurya, Kadamba, Kālacūri, Revatī, Vanavāsi, Gañgā, Alupa, Koñkaṇa, Puri, Lāṭam, Māḷava, Gurjaram, Kaliñgam, Kosalam, Mahārāṣṭrakam, Piṣṭapuram, Kānchīpuram, Coḷa, Pāṇḍya, Kerala’
Skat. arī aśman – akmens vai jebkāds akmens rīks, aśan – lingas akmens, śāsanaśilā – rīkojumu uzrakstu akmens, sāśmavarṣin – akmeņu krusas pavadīts.
[47]: tauta pirmsmaurju laikā – Magadhas celšanās un pieaugšana … svarīgs notikums Ajatasatru valdīšanā (ap 491- 459.g.pr.m.ē.) bija viņa karš pret ‘lichchhavi’em (salīdz. ar lietuviešiem?). … Pirms šo godkārīgo pasākumu sākt, viņš veica visus vajadzīgos piesardzības pasākumus.
Nosūtīja divus no uzticamākajiem palīgiem Sunidha un Vassakara iesēt ličavu vadoņu vidū strīda sēklas. Rūpīgi organizēja savu karaspēku un cik varēdams apgādāja to ar daudziem iznīcināšanas ieročiem. Šā kara (kam gatavojās 16 gadus) iznākumā Magadhas impērijā iekļāva dažas ličavu teritorijas daļas. Gan budisti, gan džaini apgalvo, ka Adžatasatru bijis viņu ticības sekotājs. Budistu darbos ir teikts, ka Kungs Buda miris ap 483.g.pr.m.ē.; Adžatasatru apgalvojis, ka ir daļu viņa mirstīgo atlieku paglabājis Stūpā. …
Anurudha, Munda un Nagadasaka bija vāji un necienīti valdnieki. Tādēļ pēdējā no viņiem ministrs Sisunaga sagrāba troni. Viņš iznīcināja Avanti valdnieka varu un kļuva par neapstrīdētu valdnieku gandrīz visā Madhyades’ā, Malw’ā un citās teritorijās ziemeļos. Ap 4.gr.pr.m.ē. vidu Sisunagu gāza pirmais Nand’u valdnieks mahāpadma. … Visi vēstījumi rāda, ka Mahāpadma bijis ar zemu izcelsmi, un Magadhas troni viņam paveicies sagrābt, sakaujot iepriekšējo politisko varu.
Mahāpadma esot iznīcinājis kšatrijus, sakaujot iksvaku, kuru, panchala, kasi, surasena, maithla, kalinga, asmaka, haihaya tautas. Šajā lielīgajā apgalvojumā var būt pārspīlējums, tomēr ir droši, ka gandrīz visa Madhjadeša un Malva veidoja Sisunagas impērijas daļas. … Astoņi Mahāpadmas dēli esot valdījuši secīgi. Pēdējais Nandu dinastijas valdnieks, domājams, bijis Dhananada …, netikumīgs (adharmika) un tirānisks. … Pēc Maķedonijas Aleksandra aiziešanas izdevību izmantojis Chandragupta Maurya un Magadhas Nandu varu sagrāvis (ap 320-21.g.pr.m.ē.)
ašman, ashman, aśman – akmens, (akmens, kalts kā asmens? Uzv. Ašmanis?), dārgakmens, jebkāds akmens rīks, klints, zibens spēriens, ēdājs, mākonis, debess jums.
Baltu mitoloģija, A.Pūtelis. Teodora Narbuta ‘Lietuviešu mitoloģija’ (1835) – akmens.
Gimbutiene: leģendas vēsta par akmeņiem ar iedobumiem vai pēdu nospiedumiem.. Ticēja, ka, ieurbjot apaļu bedrīti akmenī, tiek apaugļoti tajā esošie zemes spēki. Šajos iedobumos iekļuvušais ūdens iegūst brīnumainas īpašības.
Gandrīz līdz mūsdienām baltu zemnieces, nākot no lauku darbiem, apstājas pie šādiem akmeņiem dziedēt savas slimības, mazgājas ar šo ūdeni. 1605.g. jezuītu ziņojumā – ar Rietumlietuvā pielūgtiem akmeņiem – “Lieli akmeņi ar plakanu virsmu tiek saukti par padievēm. Šādus akmeņus pārklāj ar salmiem un pielūdz kā ražas un lopu aizbildņus. … pašu šo vietu visi tik bijīgi sargā, lai neviens neuzdrīkstētos tai tuvāk pieiet; ja kāds akmeni aizskar, uzskata, ka tam tūlīt jāmirst. Tiek upurēts sivēns, visbiežāk melns, kuru tad vārītu apēd tēvs un māte kopā ar zintnieci; nedaudz sivēna gaļas un nedaudz cita ēdiena, ja tāds gatavots, zintniece aiznes uz klēti, kur vienatnē lūdz minētās padieves.”
ašnāti, ashnati, aśnāti – ēst, ēd, apēst, baudīt, dabūt (Asnāte?)
ašnoti, ashnoti (kušanu), aśnoti – nest, avestas ašnaoiti, liet. nešù
ašnute, ashnute, aśnute, aś – atsteigties (aši ierasties), atnākt, ierasties (nelabajam), caurstrāvot, piepildīt, uzkrāt, pārņemt, gūt, sasniegt, baudīt; avestas – ayãn (ayare) jimat (jim)
Ašoka, ashoka, aśoka – imperators Ašoka; skat. arī ‘saki’. [48]: Ašokas uzraksti:
1. Ašokas rīkojuma akmens:
“(1) Nevienu dzīvnieku neslaktēt upurēšanai.
(2) Nesvinēt cilšu mielastus augstās vietās”.
2. Ašokas rīkojuma akmens:
(3) Paklausība vecākiem ir laba lieta.
(4) Augstsirdība pret draugiem, pazīstamiem un radiem, un bramīniem un mūkiem ir laba lieta”.
3. Ašokas rīkojuma akmens:
“Taupīgums tēriņos un izvairīšanās no strīdiem ir laba lieta”.
7. Ašokas rīkojuma akmens:
“Pašsavaldība, sirds skaidrība, pateicīgums, uzticība ir iespējama vienmēr un lieliska pat cilvēkam, kurš ir pārāk nabags, lai dotu plašā mērā”.
12. un 13. Ašokas rīkojuma akmens:
“Iecietība. Jāgodā ir visi, vienlīdz citām sektām piederīgi laji un vientuļnieki. Nevienam nav jāniecina citas sektas, lai slavinātu savējo. Pašierobežošanās vārdos patiesi ir pareiza lieta. (Dhammapada). Un lai cilvēks drīzāk meklē izaugsmi pats savā sektā pēc lietas būtības. Tikums ir laba lieta. Bet kas ir Tikums?

2. rīkojuma stabs:
“Ar maz indēm savā prātā; esot labvēlīgs citiem; līdzjūtība, augstsirdība, patiesums un skaidrība”.
3. rīkojuma stabs:
“Sakot: “Es esmu tā rīkojies”, cilvēks savus darbus neredz. Sakot: “Šo slikto darbu esmu izdarījis es, šāda rīcība ir samaitāta”, cilvēks nepavisam neredz visus savus ļaunos darbus. Tāda pašpārbaude ir grūta lieta. Un tomēr cilvēkam ir sevi jāuzrauga, sakot: “Tāda un tāda rīcība ved uz samaitāšanu, tāda nežēlība, cietsirdība, dusmas un lepnība. Es cītīgi raudzīšu nerunāt sliktu dēļ skaudības. Tā būs mana priekšrocība šajā pasaulē; patiesi, mana priekšrocība nākošajā pasaulē”.
7. rīkojuma stabs:
1. Ierēdņu iecelšana, kam rūpēties par apgabaliem un provincēm, lai pamācītu ļaudis.
2. Tikuma stabu (stabu ar rīkojumu uzrakstiem) uzstādīšana un īpašu palīgu iecelšana galmā, lai uzraudzītu Tikuma propagandu.
3. Koku stādīšana paēnai, aku rakšana īsos attālumos gar ceļiem.
4. Īpašu palīgu iecelšana, lai uzrauga labdarību gan namturiem, gan ceļotājiem un lai regulē parastās lietas un citu sektu, kurām ir pakļautība ārpus parastajiem miertiesnešiem.
5. Šo un citu ierēdņu iecelšana, kas pārbaudīs ķēniņienes un viņas bērnu labdarību”. (Rhys Davids, T. W. , Buddhist India, lpp. 304.)
ašra, ashra, aśra – asara, raudošs, stūris
āšrama, ashrama, āśrama, āśraya – patvērums meditācijai, nošķirtība, kāds no četriem dzīves posmiem, kas nozīmē mainītu dzīvesveidu; vientuļnieka mītne. Skat. catur āśrama, āśrama-dharma,
[12]: vieta meditācijai vai nošķirtībai; tās iemītnieki ir triju veidu:
– dharma-ā – meditētāji uz nerosības jeb ļaušanas Dabai iet savu gaitu principu; – mātanga-ā – tie, kas mājo starp mirušajiem, projām no cilvēku balsīm;
– daṇḍaka-ā – tie, kas mājo smilšu tuksnešos un klintīs (kā senajā Deccan’ā)
āšrita, ashrita, āśrita – pievienojies, sekojošs, nodarbināts, patvēries, vērojošs, pakļauts, izvēlēts, pieņemts kā likums, kalpojošs, pakārtotas kategorijas
āšritatva, ashritatva, āśritatva – pakļautība ritam, atkarīgums, pakļautība; J.A.Grimes [8]: 1. Pēdējās 31 kategorijas Kašmīras šaivismā. 2. Apziņa, kas atzīst citu objektu esamību
ašru, ashru, áśru – asara, pile; kušanu akrūna “asara”, avestas asrū, gr. dákru
ašta-āvarana, ashta-avarana, aṣṭa-āvaraṇa – astoņi vairogi, astoņi aizstāvības līdzekļi; noteikumi, kas jāievēro.
J.A.Grimes [8]: 1. Saskaņā ar Vīra šaivismu ir astoņas aizsardzības, ar kurām cilvēka patība aizstāvas pret trim savažojumiem (mala). Tās ir nepieciešami priekšnoteikumi (ṣaṭ-sthala):
– paklausība skolotājam (guru);
– dievišķās Patības (liṅga) godāšana;
– godbijība pret cilvēku, kurš pārceļo no vietas uz vietu (jaṅgama);
– ūdens, kurā mazgātas (pādodaka) guru vai jaṅgama kājas, iemalkošana;
– ēdiena ziedošana guru, jaṅgama’m vai liṅga’m un tad svētīta dalīšanās pārpalikumā (prasāda);
– ieziešanās ar svētajiem pelniem (vibhūti vai bhasma);
– svēto rožukroņa kreļļu valkāšana (rudrākṣa);
– pieczilbju formulas (mantras) namaḥ śivāya skandēšana.
ašta, ashta, aṣṭa – astoņi, iezīmēts, kokā iededzināta zīme, kušanu okt, avestas ašta, grieķu oktō, gotu ahtau, liet. aštuonì
aštākšara mantra, ashtakshara mantra, aṣṭākṣara mantra – astoņzilbju mantra, vaišnavu astoņzilbju mantra Śrī Kṛṣṇa Śaraṇam Mama – “Valdnieks Krišna ir mans patvērums”
aštamī, ashtami, aṣṭamī – astotā, astotā diena (tithi) augošā vai dilstošā mēnesī, astotais
Aštamūrti, ashtamurti, aṣṭamūrti – Astoņveidis, Šiva. Astoņi padieva Šivas veidi, kas aprakstīti Śaiva Siddhānt’ā. Ir teikts, ka šis padievs ir klātesošs zemē, ūdenī, gaisā, ugunī, debesīs, saulē, mēnesī un cilvēcē
aštan, ashtan, aṣṭan – astoņi, astoņas daļas no 24 stundu dienas
aštānga jōga, ashtanga yoga, aṣṭāṅgayoga – astoņlocekļu (8-eņģu-, Patandžali-, rādža-jōga) dievsajūga, astoņkārtējā jōga. Skat. arī sajūgts – sayujya. Augstākais dievsajūgas veids, kas noved pie uztveres, kas nav vairs ar sajūtām saistīta, klasiskās rādža jōgas ‘astoņi pamatlikumi’, kā tos mācījis un norādījis Patandžali apcerējumā Yogasūtras. Šis teksts ir vienīgais visu laiku visgodātākais darbs par jōgu un rādža jōgas formulējums.
[63]: viens no pašizkopšanas veidiem. Jōgas sādhanas īstais nolūks ir izteikts Patandžali II-28 sūtrā, kur viņš apgalvo, ka dažādu jōgas locekļu noturīga praktizēšana ir paredzēta garīguma aptraipījumu iznīcināšanai, tādā veidā ļaujot sādhaka’m izkopt augstāko apskaidrības viedību. Lai gan īstenībā visi jōgas aspekti iedarbojas uz visiem mūsu esamības līmeņiem, var aptuveni vispārināt, ka:
– bahiranga vingrinājumi, kā yama, niyama, asana un prānāyāma palīdz ārējā izkopšanā;
– antaranga vingrinājumi kā savākšanās (dhāranā) un apcere, atlaišana (dhyāna) rada iekšēju izkopšanos – līdz ar pratyāhār’u. Skat. arī abhyāsa un vairāgya, kriya yoga, pratipakṣa bhāvanam.
Saskaņā ar Jōgas skolu, tā ir garīga disciplīna (sādhana) nepatikšanu noņemšanai un lietas (Patības – adhyātma no ne-Patības) atšķirošai apjēgai, kas sniedz atbrīvošanos. Šie astoņi locekļi ir:
– atturēšanās (yama);
– noteikumu ievērošana (niyama);
– pozas (āsana);
– elpas pārvaldība (prāṇāyāma);
– sajūtu atcelšana no to objektiem (pratyāhāra);
– uzmanības noturēšana, savākšanās (dhāraṇā);
– domīgums jeb apcere, atlaišana (dhyāna);
– meditācijas transs, svētpamirums, vienības, saplūsmes stāvoklis (samādhi). Pirmie pieci locekļi ir ārēji līdzekļi; trīs pēdējie ir iekšējie (tehniski saukti par saṁyama)
aštāsiddhi, ashtasiddhi, aṣṭāsiddhi – astoņas pārdabiskās spējas. Skat. siddhi
aštašatam, ashtashatam, aṣṭaśatam – simtsastoņi, cilvēces 108 nepatikšanas, saspringumi, uzbudinošas kaislības, iedomas. Tāpēc ir 108 krelles rožukronī, 108 Budas vārda atkārtojumi, 108 zvana skaņas utml.
aštašrāddha, ashtashraddha, aṣṭaśrāddha, astoņkārtīgais ziedojums padieviem, reģiem, senčiem un beigās pašam, kad aizgājis, miris (Na.Pa.Up., 4.38)
Aštavakra, ashtavakra, aṣṭavakra – ‘kropls astoņās vietās’. Dižens senatnes zintnieks un zintnieka dēls. Aṣṭavakra Gīta’s, nozīmīga Advaitas darba, kas skaidro ceļu uz dievatskārsmi, autors. Skat. garbh sanskar
aštavasu, ashtavasu, aṣṭavasu – astoņu dievību grupa. Vasu hinduismā ir Indras un vēlāk Višnu palīgdievības. Astoņas pirmatnējas dievības, kas personificē dabas aspektus, Visuma dabiskās parādības: Prithvi, Agni, Vāju, Antarikša, Āditja, Djauš, Čandramas, Nakštrani (Zeme, Karsta Uguns, Vējš, Izplatījums, Mūžīgā Saule, Debesis, Mēness, Zvaigzne).
aštavidžņāna, ashtavijnana, aṣṭavijñāna – astoņkāršā viedība,  (aṣṭa – astoņi + vijñāna – viedība, apziņas darbība, atskārsme) – astoņas jeb astoņkāršas spējas, jēdziens, ko lieto mahā̄yāna’s budisma mistiskajos darbos, lai apzīmētu to, ko hindu filosofijā sauc par jñānendriya (apziņas jeb apzinātas esības orgāni iemiesotas dzīves laikā).
Šai iekšējo spēju, funkciju jeb apziņas spēju grupai ir tiešs sakars ar bramīniskās filozofijas skandh’ām.
āšu, ashu, āśu – aši, ātri, tūliņ, tūdaļ; akadiešu ašû salīdz. ar aśva – zirgs
ašuči-bhāvanā, ashuchi-bhavana, aśuci-bhāvanā – netīrā būšana (esība), meditācija uz ķermeņa piesārņotību. Šai esībai nav jārada nepatika pret ķermeni; tā atgādina, ka dvēsele ir viens, un ķermenis ir cits, dvēsele īstenībā ir šķīsta, kamēr ķermenis ir netīrs. Abi ir atšķirīgi, tomēr mūžīgās neziņas dēļ dvēsele ir pieķērusies ķermenim un klīst pa dzimšanu un nāvju burvju loku
ašuddha-džīva, ashuddha-jiva, aśuddha-jīva – netīrais cilvēks. Saskaņā ar džainismu, tas ir cilvēks, kurš pastāv savažotības stāvoklī. Sasaistīts ar matēriju (karma), viņš tiek uzskatīts par netīru
āšuga, ashuga, āśuga – ašs, žigls, nasks, bulta, saule, vējš, aša kustība
āšusena, ashusena, āśuṣeṇa – kam ir ašas bultas
ašutva, ashutva, aśutva – ašums, ātrums
ašvā, ashva, aśvā – ķēve
ašva, ashva, aśva – zirgs, ašais, ērzelis, strēlnieks, skaitlis ‘septiņi’; īpašs mīļākā tips; āśu, prāśu – aši, svāśu – ļoti aši, vātāśva – vēja ašs zirgs. Liet. ašvā – kumele – zirgs. Avest. aspa, akadiešu asû, anšu, anše.
[36]: šumeru ašša – “zirgs”; simbols ir zirga galva ar kaklu.
Pārhimalaju, Pārhindukuša teritorijās zirgi ir ieviesti no Vidusāzijas tikai ap 1700.g.pr.m.ē.; senākais to atradums ir pie Pirak’as, un Kacchi līdzenumā Baluchistan’ā. Visi agrākie zināmie atradumi ir hemiones (pus-ēzeļi, savvaļas ēzeļi, kiangi). Zirgi ir ieviesušies līdz ar ratiem ar spieķotiem riteņiem (ratha, Avest. raθa), kuru pirmās liecības ir atrastas rietumos  (ap 2000.g.pr.m.ē.) un austrumos no Urāliem (ap 1700.g.pr.m.ē.).
Dr. Rashna: indoirāņi ir turējušies pie uzskata, ka pastāv dabas likums, kas nodrošina, ka saule uzturēs savu kārtno, ritmisko kustību, gadalaiku maiņu, un dzīve turpināsies noteiktā kārtībā. Šo likumu indieši saukuši par rita (ṛta), irāņu tautas par aša (aśa). Jēdziens aša ir ticis saistīts ar tikumiem – kārtīgumu, krietnumu, taisnīgumu. Tie ir bijuši cilvēku uzvedības vadošie likumi.
Rigvēda [3]: I,163:
1. Kad piedzimstot pirmais tavs zviedziens cēlās no okeāna – pirmā avota, vanaga spārni, antilopes priekškājas tavas – slavējama ir tava dižā dzimšana, ak lēkšotāj.
2. Jamas dāvātu to iejūdza Trita, Pirmais sedlos sēdās Indra, Gandhārva tvēra pēc pavadas. No saules jūs zirgu tēsuši esat, ak padievi.
3. Lēkšotāj, esi tu Jama, esi tu Āditja, kā slepeni solīts, esi tu Trita. Pa pusei no Sōmas. Teic, tev debesīs esot trīs valgi.
4. Trīs valgi tev debesīs, stāsta, Trīs upēs, trīs okeānā. Un vēl tu šķieties kā Varuna, lēkšotāj, Kur, kā teic, ir tava augstākā dzimšanas vieta.
5. Ak, lēkšotāj, tavas peldvietas tās, uzvarētāja nagu dārgumi tās. Tur redzēju tavas laimi nesošās pavadas, kuras sargā likuma ganus.
6. Domās notālēm tavu būtību aptvēru, Putnu padebešos. Redzēju tavu krācošo galvu lidojam pa vieglajiem ceļiem bez putekļiem.
7. Te redzēju tavu slavā nesalīdzināmo tēlu tiecamies pēc spēcinājuma turpat kur govis. Kur vien mirstīgais sasniedz līksmi par tevi, zāļu ēdājs vislielākais pacēlis viņu.
8. Aiz tevis ir kaujasrati, tev seko jauneklīgs vīrs, ak lēkšotāj, seko govis, seko meiteņu vēlība, aiz tavas draudzības nāk karaspēks. Padievi tev devuši varoņa spēku.
9. Ar zelta ragiem, ar dzelžu kājām, straujš viņš kā doma, – atpaliek Indra. Paši padievi nākuši izbaudīt ziedojumu pie tā, kurš pirmais kāpis ir seglos.
10. Debesu zirgi, kas draiskojas spēkā, līdzeniem sāniem, apaļiem gurniem, dedzīgi kā varoņi, kā zosis kāsī saslēdzas zirgi, sasniedzot debesu skrejceļus.
11. Lidojumam radīts tavs augums, ak lēkšotāj. Kā vējš ātrs ir tavs gars. Tavi ragi bez pretestības uz visām pusēm šķeļ biezokņus.
12. Upurī devies ir spēkpilnais rumaks, Prāta virzīts uz Dievu. Pa priekšu ved āzi, viņa radu. Viedie dziedoņi seko aiz viņa.
13. Viņš nonācis cildenākajā valstībā, pie sava Tēva un Mātes. Lai nonāk pie padieviem šodien, visgaidītākais Un izlūdzas tur upurētājam vēlamās veltes.
ašvajana, ashvayana, aśvayana, aśvakayana – [30]: grieķu vēsturnieki norāda uz trim kareivīgām ciltīm – astakenois, aspasios, assakenois, kuras dzīvojušas ZRR no Indas upes, un kuras ielencis Maķedonijas Aleksandrs savā karagājienā no Kapisi caur Gandharu.
Aspasios ir bijuši radniecīgi ar assakenois un bijuši viņu rietumu atzars. Gan aspasios gan assakenois bijuši drosmīgi cilvēki un veidojuši izsmalcinātu karaspēku, kas viņus licis apbrīnot svešzemniekiem. Kaujas operācijas pret šiem skarbajiem kalniešiem vadījis pats Aleksandrs, un tie stūrgalvīgi pretojušies visos savos kalnu nocietinājumos.
Grieķu dotie nosaukumi ir atvasināti no sanskrita aśva (persiešu aspa, prākrita assa). Pāṇini darbā Ashtadhyayi viņi parādās kā aśvayana’s (zirgu jātnieki) un aśvakayana’s (mazu zirgu jātnieki vai kumeļu iejādītāji), un Purānās kā aśvaka’s. Tā kā kāmbodžas ir bijuši slaveni ar savu izcilo zirgaudzēšanu un jātnieka prasmēm, tautas valodās arī viņi saukti par ašvakām.
Ašvajanu un ašvakajanu klani ir cīnījušies visi kā viens. Kad sliktāk vairs nevarējis būt, pat ašvakajanu kāmbodžu sievietes ņēmušas ieročus un cīnījušās pret iebrucējiem plecu pie pleca ar saviem vīriem, tādējādi izvēloties “godpilnu nāvi dzīves negodā vietā”. Skat. arī kāmboja.
[52]: Ašvaki ir īpaši nodarbojušies ar kara zirgu vairošanu, zirgu kopšanu un apmācību, kā arī ar lietpratīgu jātnieku pakalpojumu sniegšanu. Vēsturnieks Ramesh Chandra Majumdar ir teicis, ka dažādie vārdi varbūt ir aśvaka kropļojums. Iespējums, ka kropļojumu radījušas vietējas atšķirības izrunā. Rama Shankar Tripathi uzskata, ka, iespējams, assakenoi ir bijuši vai nu aspasioi radniecīgi vai to atzars. Grieķi ir dokumentējuši divas dažādos apvidos dzīvojošas grupas – aspasioi Alishang vai Kunar’as ielejā un assakenoi Swat’as ielejā.
Varbūt aśvaka’s ir bijusi kāmboja cilts apakšgrupa, uz kuru ir norādīts senajā sanskrita un pāli literatūrā, piem., Mahābhāratā un purānās, un kura dalījusies austrumu un rietumu ašvakos. Barbara West’a etnonīmus Kamboja, Aśvaka, Aspasioi, Assakenoi, Asvakayana aplūko kā sinonīmus. Arī L.M.Joshi klasiskajos rakstos minētos assakenoi un aspasioi identificē kā kāmbodžu klanus.
Indijas vēsturnieki Majumdar un Romila Thapar arī uzskata aśvaka’s par to pašu tautu kā kāmboja’s un visus tos saista ar kāfiru (nemusulmaņu) tautu.
[33]: ir arī kāda liecība par trešo indoirāņu zaru – nuristāni jeb kāfiri (K. Hoffmann 1975-1992), acīmredzami mūsdienu kāfiru izplatības vietu Afganistānas ziemeļaustrumos un Pakistānas Čitrālā. … Daži no vietvārdiem, ko minējuši Aleksandra vēsturnieki un citi grieķu avoti, var attiekties uz kāfiriem un arī Proto-Kashmiri, piemēram, Kaśmīra – grieķu Kaspaturo, kas jau sen ir apliecināta kā pāli Kasmīra, Patañjali mahābhāṣya’s Kaśmīra, eposu Kaśmīra, bet kāšmīri valodā Kəšīr (Witzel 1994). Vēl, vārdi ar ‘-aśva’, ja grieķi tos nav dzirdējuši no ziemeļiem/ ziemeļaustrumiem. Irāņu izruna (mede, Avestas – aspa); jāņem vērā, ka grieķu aspakenoi lūpeni nuristāni (kāfiri) varētu izrunāt kā ‘s’ (ašva – aspa – assa); ievērojiet atšķirību no prākriti formas assakenoi, kas norāda uz aśvaka-.
Āšvajudža, ashvayuja, āśvayuja – Āšvinu (iejūga) mēnesis; Ašvinu (aśvin) dvīņu mēnesis (septembris-oktobris)
ašvamedha, ashvamedha, aśvamedha – zirga upuris, ļoti sarežģīts zirga upurēšanas rits; uzskata, ka āriji to daļēji pārņēmuši no pirmiedzīvotājiem. [49]: No Vādhūla-Šrautasūtra’s (11.19.25-30) iznāk, ka vēdiskajos zirga ziedojumos ir bijusi pilna seksuāla brīvība visiem klātesošajiem cilvēkiem – kā Durgā “desmitajā uzvaras dienā” Šābarotsav’ā.
J.A.Grimes [8]: vēdu laikos valdnieka veikts rituāls viņa varas saliedēšanai un paplašināšanai, kurā zirgam ļauts brīvi klaiņot, sekojot valdnieka karaspēkam. Kad zirgs nonāca svešā valstī, tās valdnieks varēja vai nu pretoties, vai kļūt par ienācēju sabiedroto. Ja šādā veidā tika iegūta jauna valsts, šis zirgs tika ziedots kā upuris.
Mugurēvičs (Vulfstāns ~848-899.g.) [116]: zirgu upurēšana, kas ir apliecināta vēstures avotos, norāda uz zirga lielo lomu baltu tautu ticējumos (Mannhardt 1936, 88, 110, 194 u.c.). Senprūšu kapos zirgu apbedījumi parādās no 5.gs. un turpinās līdz 12.gs., kas atspoguļojas masveidīgā zirglietu un jātnieka piederumu materiālā. Prūsijas zirgs, pēc speciālistu (Podehl 1985) aprēķiniem, viduslaikos esot sasniedzis 1,6m skausta augstumu un raksturojams kā dzīvnieks ar īsu kaklu, īsām kājām, garām krēpēm, stipru asti (Kulakov 1994, 104).
Mugurēvičs (Dūsburgas Pēteris) [116]: “equi comburrerentur” – “zirgi tika sadedzināti”. Lietuvā dzelzs laikmetā un agrajos viduslaikos bija sastopami kā sadedzināti, tā nesadedzināti zirgu apbedījumi (Volkaitė – Kulikauskienė 1971). melnos, daži baltos zirgus, pēc Simona Grūnava 16.gs. ziņām, uzlūkoja par dievībām (Mannhardt 1936, 194,215)
ašvamukha, ashvamukha, aśvamukha – ar zirga galvu, sieviešu dzimtes dabas gariņu (jakšī) veids ar sievietes ķermeni un zirga galvu
ašvamukhi, ashvamukhi, aśvamukhi – zirga mute, zirgagalva, zirgaģīmis, skat. arī Ūsiņš, Jumis
ašvanimudrā, ashvanimudrā, aśvanimudrā – zirga aizslēgs, ‘zirga slūžas’ – vingrinājums ar ritmisku anālā slēdzējmuskuļa savilkšanu, kas ļauj virzīt prāṇas (apānas) plūsmu augšup pa mugurkaula centrālo enerģijas kanālu (sušumna). Jōgā šī mudrā ir iesācēju paņēmiens, samērā vienkāršs un ievada dažus citus paņēmienus, kā mūla bandha vai vajroli mudrā
ašvapādatra, ashvapadatra, aśvapādatra – zirga pēda, pakavs
ašvaprija, ashvapriya, aśvapriya – zirgaprieks, mieži. Arī medhya, divya, pavitradhānya, kuruvinda
āšvāsa, ashvasa, āśvāsa – atelpa, spēku atgūšana, atpūta, nomierināšanās
ašvašāva, ashvashava, aśvaśāva – kumeļš. Arī aśvapota, bāla, hayaśiśu, ašvaka
ašvatara, ashvatara, aśvatara – mūlis, viens no čūsku rāses (nāga) vadoņiem; čūska, kas pēc vispārēja uzskata liek nomirt grūtniecei vai dzemdībās
ašvatthā, ashvattha, aśvatthā – pilnmēness diena Ašvinu mēnesī
ašvattha, ashvattha, aśvattha – svētais koks, vīģe, ašvinu mēnesis, trauks no svētā vīģes koka; Arī pipal.
[50]: svētais vīģes koks, fiscus religiosa, uzskatīts kā no Indras nācis labākais no kokiem. Mūžīgais dzīvības koks ar zariem lejup (šajā saulē) un saknēm augšup (dievā) – debesu svētais vīģes koks, zem kura pulcējas dievības. Tādējādi zem ašvatthas koka tīk sēdēt svētiem cilvēkiem, dievībām uz Zemes. Pieņem, ka tas ir maģiskiem spēkiem apveltīts. Bezbērnu sievietes to godina un iet riņķī ap to cerībā un ticībā tikt apveltītas ar bērniem. Tā koksne tiek lietota ziedokļa uguns sagatavošanai (ar araṇi).
G.de Purucker [2] – mistisks apjēgas, kosmiskās dzīvības un esības koks, priekšstatīts kā augošs otrādā stāvoklī – ar zariem uz leju un saknēm uz augšu. Zari pārstāv tveramo kosmisko visumu, saknes ir netveramā gara pasaule. Koku ar saknēm lietu dievišķajā būtībā – sirdī, un stumbru, zariem un zariņiem un lapām dažādās kosmosa jomās un valstībās, ir simboliski attēlojušas daudzas tautas. Šā kosmiskā koka augļu sēklas ir nākotnes “koku” sēklas, kas ir savas evolūcijas beigas sasniegušas būtības, piemēram, cilvēku un dievību būtības – mazie Visumi – un lemtas kļūt par kosmiskām būtnēm nākotnē, laika ratam dižajā riņķojumā griežoties caur ilgiem eoniem. Īstenībā katra dzīva radība un arī tā sauktās bezdvēseles lietas ir dzīvības koki ar saknēm no augšas garīgajām valstībām, ar stumbru starpjomās un ar zariem, kas izpaužas fiziskās valstībās. Skat. arī ātmahān.
āšvattha, ashvattha, aśvattha – svētās vīģes auglis, vīģes augļu laiks
ašvattodhjāpana, ashvatthodyapana, aśvatthodyāpana – vaļņa uzbēršanas rituāls ap svēto (vīģes) koku
Ašvin, ashvin, aśvin – Rigvēdas padievi ašvini, dieva dēli; liet. Ašvieniai, Jumis, Ūsiņš. Divi ratu vilcēji, zirgu dresētājs, zirgiem piederīgs, zirga apseglojums, zvaigznāja nosaukums, jātnieks, zirgu bagātība, skaitlis ‘divi’, divas dievības, dvīņi, kuri parādās debesīs pirms rītausmas zelta karietē, ko velk zirgi vai putni, divas vēdu dievības, saules debesu zirgupuiši, vienmēr kopā.
Rītausmas vēstneši, prasmīgi dziednieki. Novērš nelaimes, slimības un nes dārgumus. “Vieni no vēdu laiku debesu dievībām. Ašvini jeb Ašwini Kumara’s hindu mītoloģijā ir divas vēdu dievības, dievišķi dvīņi zirgcilvēki Rigvēdā, mākoņu dievības un Saules dievības sievas Šaranju (Śaraṇyu) dēli. Viņi simbolizē saullēkta un saulrieta gaismu, tai parādoties debesīs pirms lēkta zelta karietē, nesot cilvēkiem dārgumus un novēršot nelaimes un slimības. Viņi ir dievību dziednieki un Ajurvēdiskās medicīnas dievības. Tiek attēloti kā cilvēki ar zirga galvu.
Rigvēdā viņus sauc arī par Nāsatya (laipns, palīdzīgs). Īpaši tiek pielīdzināti dievišķajiem dvīņiem ‘Ašvieniai’ no senā baltu apvidus. “Saules zirgupuiši; divi jātnieki, Nāsatya un Dasra, zirgos; dvīņi – dievišķi vēdiski spēki. Divas dievības, kas parādās debesīs pirms rītausmas zirgu vai putnu vilktā karietē; cilvēcisku būtņu dziednieki; novērš nelaimi un slimības un nes bagātības.”
[11]: “Ašvini ir dvīņu dievības, kuru izcelsme ir mītu, noslēpumu un simbolisma klāta. Viņu dziedinošā spēka dēļ viņiem ir veltītas daudzas himnas. Ir teikts, ka viņi nonāk zemē trīs reizes dienā, lai palīdzētu cilvēcei ar savām atjaunotāju un dziednieku spējām. Ašvini (Ūsiņš?) tiek uzskatīti par Austras, rītausmu padieves, brāļiem un īstenībā varbūt pārstāv mijkrēsli, kad tumsa un gaisma savijušās parādās pie apvāršņa tieši pirms rītausmas, kā arī pirms vakara krēslas. Viņi tiek slavēti himnās kā brīnumdari, ar veiklām rokām un brīnumainām dziednieka spējām.
Rigvēdu himnas viņus apraksta kā simts spēju pāvaldniekus, kuri spēj likt aklam un klibam redzēt un staigāt, ievainoto ātri atbrīvot no likstas, palīdzēt cilvēkiem radīt pēcnācējus vai govīm dot vairāk piena. Viņi spēj mazināt karstumus cilvēka ķermenī, dziedināt septiskas brūces, saturēt dzīvības dīgli sievišķās radībās un veikt pat ķirurģiskas operācijas. Braucot ratos ar trim spieķiem, viņi nonāk uz zemes trīs reizes dienā, vedot līdz debesu dziedniecības zāles.”
[10]: viņu māsa, iespējams, ir rītausma Ušas; viņi tiek saistīti ar Sūrya, kas ir vai nu saule, uztverta kā sievišķa, vai Sūrjas meita. Viņi ir divi Sūryā vīri, kuru viņi ved savos ratos. Viņi ir pāri par visām palīdzīgajām dievībām, devēji un glābēji, īpaši no ciešanām, sāpēm. Viņi ir dievišķi dziednieki, aprakstīti vairākās leģendās par brīnumainu dziedināšanu. Viņu fiziskais pamatojums ir mīkla kopš ‘Yāska’s laikiem līdz mūsdienām.
Domājams, Ašvini datējami kopš indoeiropiešu laikposma, pēc rakstura, ja ne pēc nosaukuma. Ir, kas uzskata, ka viņi pārstāv rīta mijkrēsli. Ašvini, kuri ir Dyauṣ dēli (divo napāta = latviski dieva dēli = lietuviski dēwo sunelei), kas brauc pār debesīm ar saviem rumakiem, un kuriem ir māsa, lieliski atgādina divus latviešu Dieva dēlus, kuri jāj savos rumakos bildināt saules meitu vai nu sev vai mēnesim, un divus dvīņu zirgcilvēkus grieķu mītoloģijā, Zeus dēlus un Helēnas brāļus.
Sūryā vārds Sūryasya Duhitā atbilst latviešu saules meitai. Ašvinu palīdzīgā darbība rod paralēles latviešu Dieva dēlu, kā arī grieķu Dioskourioi varoņdarbos, īpaši viņu kā glābēju no okeāna raksturojumā, atbrīvojot saules meitu vai sauli pašu. Cits ticams skaidrojums ir, ka Ašvini ir rīta un vakara zvaigznes. Astronomiskais fakts, ka tās nav divas (Auseklis, Rieteklis), bet viena zvaigzne (Venēra), ir izzināts ilgi pēc tam, kad aizmirsts Ašvinu fiziskais pamatojums. Nemainīgais dalījums divās zvaigznēs, Ašviniem parādoties kopā no rīta, ir iebilde, ko var skaidrot, ja atceramies, ka vienā vai divos teikumos Ašvini tiek aplūkoti atsevišķi, un ka dažkārt Ašvini tiek piesaukti rītā un vakarā, lai gan rietam vēdiskajā godāšanā ir maza nozīme. Weber’a viedoklis, ka Ašvini pārstāv divas spožas zvaigznes Castor un Pollux, kas veido Dvīņu zvaigznāju, gūst uzsvērtu atbalstu Tilak’a ‘Orion and the Actic Home in the Vēdas’. Ja, kā teic Tilaks, ziedošana jeb ziedošanu gads reiz sācies ar sauli (Aditi) pavasara ekvinokcijā Purnavasu mēness zodiakā vai ap to, tas ir, dvīņu zvaigznājā, un ja pieņemam, ka Rigvēdā ir atgādinājumi par arktisko apvidu gadu ilgo dienu un nakti, tad dvīņu zvaigznes, Kastors un Pollukss, ko pārstāv Ašvini, būtu arktiskās rītausmas vēstneši, kas parādās pēc garās arktiskās nakts jeb ar gada sākumu. Bet tā kā arktisko skaidrojumu pieņem nepavisam ne visi zinātnieki, pagaidām ticamākais skaidrojums paliek rīta un vakara zvaigznes variants.
[111]: Zemākā līmenī ar Dievu ir saistītas dvīņu dievības. Visupirms te būtu jāmin tradīcija, kas Latvijā vēl joprojām ir dzīva: tie ir priekšstati par auglības dievību Jumi, kā arī Jumja ķeršanas un godināšanas rituāli rudenī. Kā dvīņu dievības ir minami arī Dieva dēli, un zemākā līmenī – dažādi dvīņu simboli.
[54]: Lietuvas vēdiskie cilvēki ir tradicionāli godājuši Asvieniai, dievišķus zirgus dvīņus, kas saistīti ar padievi Usinis. Kā teic, tie velk Saules ratus pa debesīm. Lietuvieši (tāpat kā latvieši) joprojām izrotā savus jumtu galus ar dievišķo zirgu dvīņu zīmi (skat. arī ‘jumis’), lai saņemtu saimniecības aizbildniecību.
Indijā ir saglabāta visa vēdiskā tradīcija. Tur dievišķie zirgu dvīņi tiek saukti par Ašviniem, saules padieva Sūrjas dēliem, kurus aicina padieve Ušas (Rītausma; skat. Austra), un kuri parādās kā rīta un vakara saules gaisma. Bieži viņus sauc par Nāsatya (Laipnie, Palīdzīgie, Draudzīgie, ar ašviniem vai dvīņu zvaigznāju saistītie) un Dasra (Apskaidrību Sniedzošie, Brīnumdari, Brīnišķu palīdzību sniedzošie). Viņi ir Ajurvēdas praktizētāji kā devu (padievu) dziednieki, un tādēļ ļaudis grezno savus jumtus ar viņu atveidu – lai ģimene ir veselīga. Viņiem ir vislielākā nozīme ķēniņa Pandu dievišķo dvīņu – Nakula un Sahadeva dāvāšanā, kuri līdz ar Judhišthiri, Bhīmu un Ardžunu izveidojuši Mahābhāratas pāndavu cilti.
[55]:  Ašvieniai (asvieniai, asviniai, ašvieniai, asvinia ir dievišķi dvīņi lietuviešu mītoloģijā, identiski latviešu ‘Dieva dēliem’, vēdu Ašvinu baltu līdzinieki. Abi vārdi atvasināti no vienas protoindoeiropiešu saknes, kas apzīmē zirgu – *ek’w-. Seno lietuviešu ašva un sanskrita aśva nozīmē ‘zirgs’. Ašvieniai tiek attēloti kā Saules (Saulė) ratu vilcēji pa debesīm. Ašvieniai, attēloti kā zirdziņi, ir parasts lietuviešu jumta čukura rotājums, kas likts zirgu aizsardzībai (latviešu Jumis – dvīņi). Līdzīgi motīvi rodami uz stropiem, iejūga, gultu rāmjiem un citām saimniecības lietām. Ašvieniai ir saistīti ar lietuviešu ‘Ūsinis’ un latviešu ‘Ūsiņš’ (sal. ar vēdu Ušas), zirgu dievību.

Rigvēda [3] I, XLVI, 46:
1. Jau atspīd Austra ar savu rīta gaismu, Dārgā Debesu Meita – augsti cildinu es tavu slavu.
2. Jūras Dēli, varenie pasargāt bagātību atklājējus, jūs, padievi, ar dziļo domu, kas atrod labklājību.
3. Jūs, milzu rumaki, steidzat pār liesmaino tāli, jūsu ratiem lidojot ar spārnotajiem zirgiem.
4. Dāsnais ūdeņu mīlētājs, Nama Kungs modrais, vadoņi, paēdinās jūs abus papilnam.
5. Esat pamanījuši mūsu himnas, laipnie (Nāsatyas), kas apdomā mūsu vārdus – droši iedzeriet Sōmas sulu.
6. Pagodini mūs, ak, stiprais Ašvinu pāris, gaismu nesošie, pār tumsu pārceliet mūs.
7. Nāciet mūsu himnu kuģī, lai šurpu nes uz mūsu krastu. Ak Ašvini, iejūdziet ratus.
8. Jūsu ir plašais debesu trauks, gaida ūdeņu krastā jūsu rati. Gatavs ir (Sōmas) malks kopā ar himnu.
9. Slavētāji (kaṇvas), Sōmas piles ir debesīs; labumi ir pie ūdeņiem – kur izpaudīsities?
10. Ir nākusi gaisma pār šo vietu, zeltā staro Saule – un ar savu mēli aizslauka tumsu.
11. Ziedojuma ceļš ir licis ceļot uz  galamērķi – parādījies ir debesu ceļš. 12. Godājot dziedoņi pieņem Ašvinu pateicību, lai kāda tā būtu, to, kuri pasargā, kad Sōma ielīksmo viņus.
13. Nāciet, jūs Saules (Vivasvan) ietērptie, labie kā kādreiz pie Manu; nāciet pie Sōmas un mūsu slavas dziesmām.
14. Ak, visaptverošie Ašvini, jūsu ceļa spozmei seko Austra – ar stariem vērtējiet mūsu svinīgos ritus.
15. Malkojiet no mūsu uzlējumiem, dāvājiet aizstāvību, ak, Ašvinu dvīņi, ar palīdzību, ko nepārtrauks nekas.
āšvinačihnita, ashvinacihnita, āśvinacihnita – Ašvinu zīme (Jumis), rudens saulstāvji (ekvinokcija)
ašvja, ashvya, aśvya – Ašvas dēls, piederīgs zirgiem, zirgu, īpašums, sastāvošs no zirgiem, zirgu skaits
āta, ata, āṭa – iešana
atā!, atah (kušanu), ate – atā, projām, tādējādi, tāpēc, tā, šādā nolūkā, kopš, no; aṭā – paradums klaiņot, atha – nu. I.E. *haetō, sanskr. ataḥ “kopš, tā”, gotu aþ-þan, bazn.s.l. otь, liet. ato
atala – pazeme (Patola valstība), bezdibenis, pazemes valstība.
1. Viena no septiņām zemākajām pasaulēm. Tā ir Satya-loka pazemes pazemes pretstats. Tā ir garīgas iznīcības stāvoklis.
2. Skat. loka un tala. Skat. Patāla
atati, aṭati (aṭi) – iet, nākt, staigāt, klejot, skriet, arī klīst, klaiņot, pastaigāties
atattvavid – tādību neatskārtušais, patiesības, t.i., dvēseles identitātes ar Brahma, Virsīstenību nezinātājs
ate (kušanu) – atā, projām. I.E. *haetō, sanskr. ataḥ “kopš, tā”, gotu aþ-þan, baznīcas senslāvu otь, lietuviešu ato
atha, ath (gudžaratī) – astotais
atha, atha, ah-tah – tātad (tā, atā?), veicinošs attieksmes vārds; tagad, nu, tad, kā citādi?, citādi, noteikti, bet, turklāt, kas?, drīzāk, pēc tam, uz tā, arī, vēl.
[128]: 1. secība laikā vai kā iznākums – tad, tā, tātad, tādējādi;
2. norāda uz turpinājumu – nu, tad; aizpildot tukšumu dzejas rindā.
J.A.Grimes [8]: vārds, kas izsaka sākumu, šaubas, jautājumu, nosacījumu; ‘pēc, tad, tagad’.
[57]: trīs reizes AUṀ AH-TAH – trīs reizes ‘Tātad AUṀ’ – ļoti labvēlīgi vārdi; tev ir jāizsaka atha. Tie nākuši no paša Brahmā, Radītāja, mutes. ‘Tātad’ nozīmē – tad, kad esi pietiekami gatavs sarunai par Virsīstenību (Brahman).
[129]: omkāra (zilbe AUṀ) un vārds Atha — šie divi vārdi kādreiz izlauzās no dieva Brahmā rīkles un iznāca ārā (tika izrunāti). Kopš tā laika šie divi ir labvēlīgie vārdi. Tas, kurš ir pabeidzis minētos ritus un vēlas veikt nākošos, izteiks vārdu Atha. Ar to tiecas uz nebeidzama labuma mērķi
Atharvan – reģis, uguns atklājējs, vēdu zintnieks, reģis (ṛṣi). Priesteris, kurš pirmais iedibinājis uguns (agni) un nektāra (Sōma) godāšanu. Viņš bijis Brahmā vecākais dēls un pirmais dievišķās viedības (Brahma-vidyā) skolotājs. Skat. Atharva Veda. Cilvēks, kurš atklājis uguni. To teic Višvamitra, un Rigvēda [3] iepazīstina ar uguns ātras iedegšanas paņēmienu, berzējot araṇi koka nūjiņas (Adhimantha). Skat. arī Višvamitras Kaushikasūtra
athō – tā, tagad, tāpēc, tāpat, blakus, teiktais, domātais, “kā zināt”
atideša-vākja, atidesha-vakya, atideśa-vākya – vārdi par to pašu, analoģiski + vārdi, pielāgots priekšlikums Skat. upamāna
atidharma – ārkārtīgi tikumīgs (derībai atbilstošs), pārsniedzot dharmu, ļoti tikls
atīk, atiik (kalāšu) – ienākt (atiet?)
atimukti – galīga atbrīvošanās (izmukšana), svētā vakarēdiena veids
atiprašna, atiprashna, atipraśna – ārkārtīgs prasījums, vaicājums par pārpasaulīgām lietām, neparasts jautājums
atiratha – augstākais apziņas stāvoklis (dižs karotājs kaujas ratos), svētpamirums – ceturtais un nobeidzošais dziedājuma stāvoklis aiz AUṀ (AUNnnnn), tas ir, nedzirdama vibrācija, un šo stāvokli sauc par atiratha. Šajā stāvoklī apziņa ir pilnīgi nedalītā, neduālā stāvoklī. Tas ir vispārākais un mūžīgs. Šo stāvokli sauc arī par turīya. Skat. arī Māṇḍūkya Upaniṣad
atisvapna – ārkārtīga nosliece uz sapņiem, pārmērīgs miegs
ātištha, atishtha, ātiṣṭha – pārākuma stāvoklis, pārākums
atīta, atita – izgājis, aizgājis, pagājis, miris, pagājis garām, atpalicis, pārmērīgs, pārspējis
ativādin, ativadin – pļāpa, daudzvārdīgs, ‘ārkārtīgi runīgs’, cilvēks ar galējiem uzskatiem, pļāpa
atjanta-abhāva, atyanta-abhava, atyanta-abhāva – pilnīga nebūšana, pilnīga neesamība. Viens no neesamības veidiem. Ja vietā (locus) lieta nekad nav, tad tiek teikts, ka tajā vietā pastāv šīs lietas pilnīga neesamība. Šo neesamības veidu loģiķi tur par mūžīgu, lai gan Advaita Vēdāntas sekotāji to neatzīst. Skat. abhāva
ātma, ātman, atma, atman – atmaņa, atģieda, garīgā elpa, patība, dvēsele. Akadiešu atta, attamannu.
[128]: 1. elpa;
2. gars; dvēsele kā dzīvības un sajust spējas princips;
3. patība, bieži lietots kā vienkāršs atgriezeniskais vietniekvārds;
4. daba, raksturs, īpatnības;
5. Visuma dvēsele, ‘dvaša’, ‘garaiņi’, ‘elpa’. I.E. *etmen “elpa”. Skat. arī Brahman, adhyātma.
[58]: dzīvības garīgā būtība, dzīvības princips, individualitātes apziņa, personiskā dvēsele – katrā cilvēkā esoša bezgalīgi maza daļa no mūžīgā un dievišķā, dievišķā atskārsme, ego garīgā īstenība. Individuālā, iekšējā Patība, dzīvības princips, dzīvības dvaša, dievišķā elpa, kas cilvēkā piedzimstot ienes individuālo dvēseli; dvēsele.
Dvēseles nozīmē vārds ātman pirmoreiz parādās Rigvēdā (I, 115,1):

“Šī saule, kas ar sevi aizpilda debesis un zemi, ir visa dzīvā un nedzīvā dvēsele”.
Kosmisko ūdeņu dzīvības dvaša, kas uzsver cilvēka garīgo un pārpasaulīgo pusi, būdama nesaistīta ar ego (ahaṃ) un sajūtām (jīva). “Draugs, tāpat kā no diža ugunskura lido dzirksteles, visas dažādā veidolā, šurpu un turpu uz visām pusēm” (Muṇḍaka Upaniṣad). Šīs dzirksteles (ātman) tiks no jauna uzsūktas Virsīstenības mūžīgajā ugunī. Ātman ir cilvēka ierobežotās domas (man) kustība (at), kas tiecas atgriezties mūžīgajā Visuma prātā (brahman).
[6]: “Visi padievi ir šī viena Atmaņa (Ātman, Dvēsele), un visi mājo Dvēselē” (Manu Smṛti 12.119). Starp Dvēseli jeb Patību un individualitāti ir vērā ņemama atšķirība. ‘Es’ jeb individualitāte ir īslaicīgs dažādu vispārīgu spēju samezglojums kādā apziņas pieturā. Dvēsele var pastāvēt neatkarīgi no īpašas esības, bez domas, bez individualitātes, bet ‘Es’ ir domu vibrāciju centrs.
Prāṇa ātmamānas: bez dzīvības elpas (prāṇa) nav ātman, un bez atmaņas nav saprāta.
Rasa: “Rasa eva vastuta atma vastvalamkara dhvani tu sarvatha rasam prati pāryavasyete” (Rasa (gara stāvoklis) būtībā ir ātma; divas pārējās iedvesmas sastāvdaļas, dzīvības dvaša jeb garīgā elpa (asu) un skaņas rota (alaṅkāra) kļūst par dzeju tikai, nonākot rasa’s ietekmē. (Locana 85).
[56]: “Patība ir pašliecinoša (Svatah-siddha). To nenodibina ārēji pierādījumi. Patību nevar noliegt, noraidīt, jo Tā ir noliegt gribētāja pati būtība. Atmaņa ir visu zināšanu, apriori, pierādījumu veidu pamatā. Patība ir iekšēja, Patība izpaužas ārēji, tā ir pirms un pēc, pa labi un kreisi, augšā un apakšā.”
[4]: par visa, kas kustas un nekustas dvēseli (ātma) ir saukta saule.
ātmabhāva, atmabhava – atmaņas būšana, dvēseles esība, patība, īstā jeb īpašā daba (raksturs), dvēseles mājoklis (ķermenis), Patības daba/būtība, patības atskārsme “Esmu Patība” sajūta. Skat. adhyātma
Ātmabhū, atmabhu – Pašesošais (Pašbūtošais), Virsīstenība; Brāhmaṇa, Višnu, Šivas un Kāmas apzīmējums
ātmadža, atmaja, ātmaja – no atmaņas (Patības) dzimis, no saprāta radies, spriešanas spēja, paša dzemdināts, dēls
ātmadžņāna, atmajnana, ātmajñāna – patības atskārsme, dvēseles jeb virsgara atskārsme. Skat. adhyātma, jñāna
ātmahān, atmahan – bez Atmaņas, dvēseles slepkava, cilvēks, kurš nogalē savu dvēseli, tas ir, nerūpējas par savas dvēseles labklājību. Skat. arī ajīva
ātmajōga, atmayoga, ātmayoga – atmaņas dievsajūga, sajūgšanās, savienošanās ar augstāko garu; dvēseles jōga ar mērķi vienot zemāko un augstāko patību un iedibināt uz dievišķo vērstu apziņu. To izkopj ar zemākās apziņas sadalīto sastāvdaļu apvienošanu caur jōgas vingrinājumiem holistiskā veselumā un saskaņošanu ar augstāko Patību. Skat. sajūgts – sayujya, adhyātma
ātmakāma, atmakama – atmaņu alkstošs, tāds, kam piemīt pašapjēga, patmīlīgs, virsgaru mīlošs, garīgo atbrīvošanos alkstošs, alkstošs pēc Patības. Skat. adhyātma
ātmanubhava, atmanubhava, – atmaņas būšana, Patības atskārsme, Patības uztvere/pieredzējums, prāta avots ir Visums, jo prāts pastāv Visuma veidā. Visums tiek sajusts kā īsts, ja novēro caur uztveri (manobhava), kamēr tas pats tiek sajusts kā šķitums, ja tiek pieredzēts caur īsto patību (ātmanubhava). Tāpēc vajag pareizi pārcelt novērošanas pamatu no uztveres uz īsto patību. Kad šī pārbīde ir veikta, kļūst viegli saprast, uzsūkt un atskārst, ka Virsīstenība ir neduāla viengabalaina Patiesība. Skat. adhyātma
ātmaprabha, atmaprabha – starojošs patībā, atmaņā
ātmasākšātkāra, atmasakshatkara, ātmasākṣātkāra – atmaņas atskārsme, tiešs ieskats Patībā, Patības īstās dabas atskārsme, Patības apjēga. Skat. adhyātma
ātmatattva, atmatattva – atmaņas tādība (daba), dvēseles jeb Virsgara īstā daba. Skat. adhyātma
ātmavāda, atmavada – atmaņas mācība (vadule), Patības teorija, uzskats par Patības pastāvīgu īstenību. Dažkārt Advaita Vēdāntas sekotājus sauc par ātma-vādin’iem. Skat. vāda, adhyātma
ātmavattā, atmavatta – pašsavaldība, sevis, sava ķermeņa pārvaldība
ātmavidjā, atmavidya, ātmavidyā – atmaņas vieda, dvēseles jeb augstākā gara apjēga, mācība par Patību un tās īstenību, Patības apjēga. Skat. adhyātma
ātmavīra, atmavira – varens vīrs, dūšīgs vīrs, dvēseles cilvēks, jokdaris, dēls, sievasbrālis
ātmībhāva, atmibhava – kļūšana, būšana par Dvēseli, Atmaņu, kļūšana par daļu no augstākā gara
ātmija, atmiya, ātmiya – savējais, draugs, līdzīgs dvēselē
atok (kalāšu) – miltūdens, kas paliek pēc mīklas poda mazgāšanas. To uzsilda kaut kādā putrā kopā ar citām ēdienu atliekām un dod govīm, lai dod vairāk piena
Atri – reģis Atri, Ēdājs, aprijējs, viena no septiņām lielā Lāča zvaigznēm; reģa Atri pēcnācēji.
Rigvēdas [3] 5. grāmatā – pilnīgs Saules aptumsums: “Ak Sūrja, kad asuru pēcnācējs Svarbhanu pārklāja tevi viscauri ar tumsu, visas radības izskatījās kā sajēgu zaudējušas, kā neapjēdzot, kur atrodas”.
[182]: senais riši, daudzu vēdisko himnu sacerētājs, viens no Pradžāpati.
[59]: Atri saistība ar Vishuvanta jeb rudens ekvinokciju saules aptumsuma kontekstā ir zīmīga un skaidri izteikta. Lai gan Vishuvat apzīmē abas ekvinokcijas, šajā kontekstā tas attiecas uz rudens diennakts vienāddalījumu Pitrayana sākuma dēļ (Dakshinayana jeb Pitrayana hinduismā ir padievu nakts un ilgst sešus mēnešus līdz Makar Sankranti)
atrili (kalāšu) – aizvakar
atti, ad – ēst, ēdājs, vecākā māsa
au (kalāšu) – maize, pārtika, eu!
audaka – saistīts ar ūdeni, ūdeņains
Audakā – ūdeņiem apņemta pilsēta
audara, ōdara – vēdera, kuņģa, vēderā esošs (uzv. Audars?)
audārja, audarya, audārya – dāsnums, cildenums, āriskums, augstsirdība, cēlsirdība, mainīgums
audarja, audarya – vēderā, vēderā esošs, dzemdē esošs, uguns vēderā; apetītes uguns Skat. tejas
augha – augošs ūdens, plūdi, straume. Arī ogha (Ogre?). Skat. Govardhana
augrja, augrya – negantums (Ogre?), šausmīgums, briesmīgums
auk (kušanu) – augt; auk “augt”, I.E. *haeuks, gotu aukan, auknan, s.a.ģerm. ouhhōn, ģerm. aukō-, s.sakšu ōkian, lie. áugu (áugti), auk
aulikara – bišu auļu darinātāji?
[60]: D.C. Sircar’s vedina uz domu, ka aulikar’i ir bijuši saistīti ar mālav’iem (salīdz. ar malēnieši?). Pie šāda slēdziena viņš nonācis, aplūkojot visus aulikaru uzrakstus, kuros viņi Gupta ēras vietā dod priekšroku Mālava Saṁvat, neraugoties uz to, ka viņi bijuši guptu lēņu pārvaldnieki, mazākais, Bandhuvarman’a laikā.
Tālāk viņš uzsver, ka “pēc śak’u izzušanas aulikari, domājams, mālavu dinastijas, tāpat kā sogin’i un maukhar’i uzplaukuši Daśapur’ā Guptas imperatoru vasaļu kārtā, sākot ar m.ē. 319.g. lietojot nosaukumu Kṛta ēra (arī mālavu tautas jeb Mālavas republikas ēra) Guptas ēras vietā.”
Var novērot, ka aulikaru teritorija ir bijusi kaimiņos mālaviem, kas mūsu ēras pirmajos gadsimtos bijuši pazīstami kā DienvidRādžastānas apdzīvotāji, ko uzrāda tūkstošiem tajā apvidū atrastu monētu. Tālāk, šķiet, ka šis apvidus sākts saukt par Malwa šīs tautas vārdā. Saskaņā ar mūsu zināšanu patreizējo stāvokli D.C.Sircar’a aulikaru pielīdzinājums mālavu atzaram izskatās visai pieņemams. Viņa viedokli ir apstiprinājuši K.K.Dasgupta, K.C. Jain, N.K. Ojha un citi. Skat. Mālava
aulon, kušanu auloñ – aulis, bišu strops. I.E. *heuluhen-, gri. aulós, lat. alvus, lie. aulýs, senprūšu aulinis, hetu halluwa
auma – lini, Auma Māte, darināts no liniem; saistīts ar padievi Umā (Pārvatī; Kalnu Māte)
AUNn Ahtah, aum ahtah, auṁ ahtah – tātad AUṀ, gatavs AUṀ;
[57]: Tātad AUṀ, Tātad AUṀ, Tātad AUṀ – ļoti labvēlīgi vārdi; tev ir jāizsaka atha. Tie nākuši no paša Brahmā, Radītāja, mutes.
[129]: tas, kurš ir pabeidzis vajadzīgos ritus un vēlas veikt nākošos, izteiks vārdu Atha. Ar to tiecas uz nebeidzama labuma mērķi. ‘Tātad’, ‘tagad’ nozīmē – tad, kad esi pietiekami gatavs sarunai par Virsīstenību (Brahman)
AUNn, aum, AUṀ – Pirmmantra, pārpasaulīgā skaņa – kļūdaini ŌM, pirmatnējā skaņa, Amen, svinīgs apstiprinājums un cieņpilna piekrišana, patiesi, lai notiek, dažkārt – ‘jā’, šūdru svētā zilbe, meditāciju mantra; maģisks sauciens, Vārds, Mūžīgais, praṇava. Skat. arī om, praṇava, oṁkāra, udgītha, kāmakalā. Salīdz. ar seno ēģiptiešu Amun, Amen un dogonu Amma (Dievs-Radītājs); Ēģiptiešu kosmosu kā vienotu būtni attēlo zīme Ꙩ (Ra; šāda zīme līdztekus svastikām ir arī Latvijā atrastām rokassprādzēm utml.), kuras vidū ir devējs Amen (mūsu sistēmā saule), un aplī ir ņēmējs.
[520], 83 – AUMn – šis mūžīgais vārds ir viss esošais, viss bijušais un viss nākošais. AUMn jeb no senajiem ēģiptiešiem nākošais Āmen ir viens no Dieva vārdiem. Tiek uzskatīts, ka tā ir bijusi pirmā skaņa, kuru radījis Dievs, Radīšanu sākot – Vārds jeb Logos. Pareizi izrunāts šis vārds ietver visas iespējamās radītā skaņas.
[39]: AUṀ rodama jau senākajos vēdu slāņos, datētos ar 2000g.pr.m.ē., arī Rigvēdā.
[61]: viedais Patandžali teic tasya vācakaḥ praṇavaḥ – Tas vārds ir praṇava. Praṇava ir Augstākās Īstenības skaņa. Visuma Pamatlikums (Brahman) skaņas veidā ir AUṀ, un tāpēc AUṀ un Augstākās Īstenības izpausmes neatšķiras. Visuma Pamatlikumu Brahman’u var gribēt saukt par Šivu vai Šakti, vai Jēzu vai Allāhu vai Višnu. Tomēr Visuma Pamatlikumam ar šīm formām nav sakara, jo Tas ir bez īpašībām. Atšķirība starp AUṀ un citām izpaustajām formām ir tāda, ka AUṀ ir skaņas (šabda, Visuma Pamatlikums) izpausme, bet pēdējās ir veidola izpausmes.
G.de Purucker [2]: tā ir piesaukšanas zilbe, arī svētīšanas un apliecināšanas zilbe, un tās parastais lietojums ir, ka to nekad nevajadzētu izrunāt skaļi vai nejēgu, svešinieku vai neiesvētīto klātbūtnē, un to vajadzētu izrunāt cilvēka apziņas klusumā, sirds rāmumā un cilvēka ‘visslēptākajā’ tuvībā.
Tomēr ir spēcīgs pamats uzskatīt, ka šo zilbi ir izrunājuši arī dzirdami un vienmuļi – mācekļi sava skolotāja klātbūtnē. Šis vārds ir likts vienmēr jebkuru svēto rakstu lūgsnu sākumā, kas uzskatīts par neparastu svētumu.
Ir teikts, ka stiepjot šā vārda izrunu, gan U, gan Ṁ, tas ir, nazālu N ar pievērtu muti, skaņa atbalsojas iekšēji, un rodas vibrācija galvaskausā; ja tieksme ir tīra, šķīsta, tad dažādi nervu centri tiek ietekmēti uz labu.
Bramīni teic, ka šā vārda izrunāšana nesvētā vietā nav svēta lieta.
[25]: AUṀ mēdz saukt par ‘vienas rokas aplausiem’. (“Sasit divas plaukstas, un ir skaņa. Kāda ir vienas plaukstas skaņa?” – Hakuin Ekaku. Viktora Hori skaidrojums: “Sākumā mūks domā, ka kōan’a ir pasīvs objekts, uz kuru vērst uzmanību; pēc ilgas nemitīgas atkārtošanas viņš apjēdz, ka tai ir arī aktīva ietekme, īsta atbildes meklēšanas kōan’ai ietekme. Kōana ir gan meklējamais objekts, gan pati nemitīgā meklēšana. Kōanā dvēsele redz dvēseli nevis tieši, bet aiz kōanas maskas … Kad cilvēks šo identitāti apjēdz (“dara īstu”), tad abas plaukstas kļūst par vienu. Māceklis kļūst par koānu, kuru pūlas izprast. Tā ir vienas plaukstas skaņa.”)
[12]: AUṀ – svinīga apstiprinājuma un godbijīgas piekrišanas vārds (dažkārt mēdz tulkot kā ‘jā’, ‘patiesi’, ‘lai tā ir’; pēdējo pielīdzina ‘Āmen’). Mistisks hindu triādes nosaukums, un tam ir arī citas nozīmes. To ir patapinājuši arī budisti, īpaši Tantriskā skola – kā mistisku buramvārdu un meditācijas objektu. Tas veido pirmo zilbi noteiktās mistiskās kombinācijās, kā AUṀ maṇi padme hūṁ, kas ir lamaistu zara formula; katrai no 6 zilbēm ir savs mistisks pestīšanas no zemākiem pārdzimšanas ceļiem spēks. Skat. arī om, praṇava, oṁkāra, udgītha, kāmakalā. Salīdz. ar AHŪṀ.
[62]: kā personas mēs visi esam neatkārtojami. Tomēr visi esam AUṀ izpausmes. AUṀ ir kā liels okeāns, kurā indivīdi ir kā viļņi. Vilnis nevar pastāvēt neatkarīgi no okeāna. Tāpat okeānu nevar aprakstīt bez viļņiem. Viļņiem nav definējamu robežu, lai gan tas patur savu individuālo veidolu. Tāpat arī mēs esam neierobežoti un vienoti ar dižo AUṀ okeānu, lai gan kā cilvēki paturam savu neatkārtojamo personību. AUṀ skandēšanas svētums ir tās spējā iekļūt arvien dziļāk mūsu iekšējā klusumā. Katra no mums personībai ir četri līmeņi:
– ārējais fiziskais līmenis ir īpašais veidols – tajā notiek visi katra darbi un runa;
– dziļāk ir mentālais līmenis ar domām un emocijām;
– tālāk ir netveramā cēloniskā līmeņa vibrācija, kas nosaka katra individualitāti;
– un ceturtajā katra esības līmenī katrs ir vienots ar pārpasaulīgo īstenību, kas pastāv pāri nomoda, sapņu un dziļa miega stāvoklim. Tas ir visaugstākā miera centrs, kas pastāv katra esības kodolā.
Visi personības līmeņi ir AUṀ izpausmes dažādos līmeņos:
– ārējo fizisko līmeni sauc par aptveršanu (vaikharī) jeb izpausmi tveramajā līmenī. Sanskritā šis vārds nozīmē ziedēšanu. Tādējādi, katra fiziskā personība ir Vaikhari AUṀ;
– mentālo līmeni sauc par vārdos izsakāmo (madhyama). Sanskritā tas nozīmē to, kas ir pa vidam – starp sēklu un ziedu. Tas ir kā koks, kas nes ziedus. Tās ir katra domas, kas nes katra cilvēka runas un darbu augļus. Katra personības mentālais līmenis ir Madhyama AUṀ;
– trešajā katra cilvēka personības līmenī ir individualitātes ievirze, kas ir katra domu, runas un darbu sēkla. To sauc par konceptualizēšanu, izzināšanu (paśyanti), kas sanskritā nozīmē to, kas novēro. Katra cilvēka individualitātes izjūta (es esmu) novēro visas viņa domas, runas un darbus. Šis liecinieka līmenis ir paśyanti AUṀ;
– aiz šiem trim personības līmeņiem ir ceturtais. Tā ir katra cilvēka pārpasaulīgā nedzimstīgā-nemirstīgā daba (Parā). Tā ir pāri domām – augstākais, netrūdošais, nemainīgais stāvoklis; neizdibināmā vieta. Tas ir Augstākā miera līmenis, kurā katrs cilvēks ir vienots ar visu pastāvošo. To definē kā parā, kas sanskritā nozīmē pāri esošo, pārpasaulīgo. Tas ir katra cilvēka esības līmenis, kas stāv pāri dzimšanai un miršanai un visām pasaulīgajām dualitātēm. Šis līmenis ir Parā AUṀ, vispārākais Klusums, no kā nāk visas izpausmes, un kur visas izpausmes izšķīst. Tas ir visas laimes mājoklis.
Ir četri šo četru AUṀ skandēšanas paņēmieni. Tie ietekmē četrus katra personības līmeņus. Lai pievienotos vispārējai enerģijai, katram ir visi savas personības līmeņi jālīdzsvaro. To dara ar četriem AUṀ skandēšanas paņēmieniem:
– dziedošs AUṀ skandējums skar cilvēka personības fizisko līmeni. To dara, AUṀ skandējot skaļi un ilgi, “AAAUUUUNnnnn…, AAAUUUUNnnnn…, AAAUUUUNnnnn…, …”. Šajā līmeni ir jāpiepūlas. Tas atslābina cilvēka ķermeni un tam ir nomierinoša ietekme uz prātu;
– lai skartu savas personības mentālo līmeni, dzirdamais dziedošais skandējums jāpavada ar liegu mentālu skandējumu. Lūpas ir aizvērtas. Tu skandē kopā ar elpu. Tā tu pamazām virzies uz avotu. Ārējie līmeņi izgaisīs un būs vienoti ar iekšējo mentālo līmeni. Tavs prāts pamazām noklusīs. Šajā posmā tu sāksi izjust mieru viscaur ķermenī;
– tālāk, lai skartu cēlonisko un trešo savas personības līmeni, izbeidz mentālo skandēšanu un klusām vēro AUṀ vibrācijas atbalsi sava ķermeņa šūnās (a-mātrā, ardhamātrā, śabdabrahman, kas saskaņā ar Advaita Vēdāntu ir Patība. Skat. Māṇḍūkya Upaniṣad.
Pirmajā līmenī tavas lūpas, kas ir daļa no fiziskā ķermeņa, ir aktīvas; otrajā līmenī tavas lūpas paliek ciet, un izdziedot AUṀ aktīvs ir prāts; trešajā līmenī tev ir aizvērtas gan lūpas, gan (šaudīgais) prāts, lai virzītos uz savas esības novērotāja līmeni. Tu kā bezpūļu AUṀ norisi savā ķermenī vari vērot savas elpas skaņu;
– lai sasniegtu savas esības ceturto līmeni, ir jāatlaiž (jāziedo) pat novērošanas vēlme. Tu kļūsti ļoti rāms, saplūstot (svētpamirstot) ar savas iekšējās esības svētlaimīgo klusumu.
Šādi praktizējot līdzsvarosies visi tavas personības līmeņi, izpaužoties kā rāmums, līdzsvars, prieks un līksme tavā dzīvē. Līdzsvarota personība ir dievišķa dāvana, kas saglabājas savākta un laimīga, un darbojas visu labā. AUṀ skandēšanas prakse tev ļauj sasniegt šo mūsdienu trauksmes, steigas un ārprāta ērā šķietami neiespējamo varoņdarbu.
aušadha, aushadha, auṣadha – augs, augi, dziedniecisks augs, zāles
aušanasa, aushanasa, auśanasa – saistīts vai cēlies no uśana’s
aušasa, aushasa, auṣasa – rītausma, saistīts ar rītausmu, agrs, rīts, dažu sāman’u nosaukums
Aušasī, aushasi, auṣasī – Ausma, Austra, rītausma, rīts; šumeru eussi, eizi ‘redzēšana, dienas gaismas uznākšana, Austrumi. Attēlota ar sauli, kāju un lāpu. Skat. Uṣas
aušasika, aushasika, auṣasika – iziešana rītausmā
aušastja, aushastya, auṣastya – saistīts ar Ušasti, attiecīgs vai aplūkojams saistībā ar zintnieku Uṣasti
aušemije, aushemiye, kušanu auṣämiye – augšējais, virsējais
auštra, aushtra, auṣṭra, uṣṭra, uṣ – kamielis, bifelis – (Austra? Austrumi?), kamieļu suga, kamieļa daba, bifeļa āda, saistīts ar kamieli, bifeļveidīgs, kamieļveidīgs, pārpilns ar kamieļiem vai bifeļiem, rati, asuras vārds
auštrajāna, aushtrayana, auṣṭrāyana – Uṣṭra’s pēcnācējs, gaņa arīhaņādi, Pān.IV, 2, 80
auštraratha, aushtraratha, auṣṭraratha, uṣṭra-ratha – kamieļa vilktiem ratiem piederīgs, (piem., ritenis)
auštrī, aushtri, auṣṭrī – kamieļu mātīte, māla ūdens trauks kamieļa izskatā, auga nosaukums; ushtra + a – ražots, gatavots no kamieļa
auta, ota – ieausts, auta, piesaukts, sumināts
avačaja, avachaya, avacaya – savākšanās, vākšana, krāšana
avačhedaka vāda, avacchedaka-vada – norobežotības mācība (vadule). Advaita Vēdāntā cilvēks nav Virsīstenības (Absolute, Brahman) fragments (bet nedalāmi saplūdis, to veidojošs). Ķermeņa-prāta komplekss šķietami ierobežo neierobežoto Patību (Ātman), līdzīgi kā pods šķietami ierobežo bezgalīgo izplatījumu. Kad māceklis ir atbrīvojies, viņš apjēdz neatšķirību starp abiem. Šis viedoklis tiek pierakstīts Vācāspāti Miśra’m. Skat. ābhāsa-vāda, pratibimba-vāda, vāda
avadāna, avadana – nostāsts, sasniegums, līdzība
avadhāna, avadhana – uzmanība, savāktība, rūpīgums, nostiprināšanās, nodošanās, piesardzība, novērošanas postenis
avadhārājati, avadhri, avadharayati, ava-dhṛ – dzirdēt (ar ausīm?), uztvert, padarīt, tikt galā, skaidri zināt, saprast, pārliecināties, sazināties, sadzirdēt
avādin, avadin – bezvārdīgs, nerunīgs, nerunīgs, tāds, kurš nestrīdas
avadžņā, avajna, avajñā – necieņa, nicinājums (nepazīšana)
avagīta, avagita – apdziedāšanās, dzēlīga dziedāšana, banāls, peļošs, dziedāt nopeļoši, kauninoši, nonicinoši, vainojoši, nejauki; skat. anugīta, abhigāyati
avakača, avakacha, avakâça – attālums, atstarpe
avākjārtha, avakyartha, avākyārtha – vārdi ar neizsakāmu jēgu, izteikums, kas nes neizsakāmu jēgu; ‘neizsakāma nozīme’. Katrs no Dižajiem izteikumiem (mahāvākya); piem., tat tvam asi – ‘tas tu esi’ vai ahaṃ brahmāsmi – ‘esmu
Virsīstenība’
avalēpana, avalepana – augstprātība, lepnība; lepana – kažoks, apdare (lepns apģērbs?)
avalōka, avaloka – lūkošanās, vērošana
avama – zemāks, jaunāks, pēdējais, varbūt viss, kas attiecas uz prievārdu ‘ava-‘ ar galveno nozīmi ‘zems, projām, tāls’, un ko skaidri norāda tā atvasinājumi
avamuč, avamuņčati, avamuch, avamuncati, avamuc, avamuñcati – nomaukt, noaut, noģērbt, izjūgt, atbrīvoties
avantāra vākja, avantara-vakya, avantāra-vākya – palīgvārdi, palīgteksts.
Upanišadu tekstu atzars, kas nesniedz atbrīvojošas zināšanas. Tie ir starpteksti, kas sniedz zināšanas par tveramo īstenību, kurai piemīt forma un pazīmes (saguṇa-brahman). Šo viedokli uztur Advaita Vēdānta
āvāpana, avapana – aužamās stelles
avarahakha, A-VA-RA-HA-KHA – buramvārds, kas apvieno pamatelementu (ne tveramo parādību), atbilstoši, zemes, ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī), uguns, gaisa (4 tanmātra’s) un ētera spēkus. Salīdz. ar Avalokiteśvara. … A(Āḥ)-VI-RA-HŪM-KHAM, šingon’iešu “patiesais vārds” jeb Vairocana’s buramvārds visu ‘mār’u pakļaušanai, kurā katra skaņa pārstāv vienu no pieciem pamatelementiem
āvarana-bhanga, avarana-bhanga, āvaraṇa-bhaṅga – mentālas aklības sabangojums, neatskārsmes sagraušana, psīhiska akluma aizskalošana, neapjēgas aizklāja sagraušana
āvarana, avarana, āvaraṇa – patvērums, apmetnis, iekavas, aizsargs, apģērbs, paslēptuve, šķērslis, žogs, vairogs, siena
āvaranābhāva, avaranabhava – tukšbūšana, skaidrs tukšums, neaizpildīts, bez iemiesojuma, vakuums
avasara – veiksme, iespēja, īstais brīdis, labvēlīgs stāvoklis, lietus, vaļas brīdis (vasara – labvēlīgs gadalaiks?)
avastha – stāvēt, nostāties, penis
avatišthate, avatishthate, avatiṣṭhate – novietoties, būt gatavībā, palikt stāvus, ieiet, tikt uzsūktam, mājot
avasthā, avastha – ierašanās, stāvoklis, gatavība, apstākļi, zvaigžņu stāvoklis, zvaigznājs, situācija, sievietes dzimumorgāni. Arī kušanu avasth. Nārada purāna [129],289: divpadsmit cilvēka stāvokļi ir prombūtne (pravāsa), zaudējums (naṣṭa), nāve (mṛta), uzvara (jaya), smiekli, (hāsya), sajūsma (rati), prieks (mudā), dziļš miegs (supti), izpriecas (bhukti), uzbudinājums (jvara), trīsas (kampa), noturīgums (susthita).  Viens no cilvēka 12 stāvokļiem. To ietekme nesaskan ar to nosaukumiem
avasthādžņāna, avasthajnana, avasthājñāna – pieredzējuma stāvoklis, jebkāds individuāls pieredzējuma vai neapjēgas stāvoklis. Skat. jñāna
avasthiti – noturīgums, praktizēšana, sekošana, pastāvīgs, nemitīgs, noturīgs, prakse
avata, avaṭa – avots, aka, caurums zemē, atvērums ķermenī, bedre, burvju mākslinieks. Arī avatu, ālme, udbheda, mukha, kuṇḍa, valgita, krivi, prasthāna
avāta, avata – dzidrs, svaigs, neizžuvis, bezvēja
avatansa, avatamsa, avataṁsa, avataṃsana – vainags, riņķveida rota
avatarana, avataraṇa – nolaišanās lejā, īpaši dievības no debesīm; pēkšņa nozušana, aizsteigšanās
avatas – pazemē, apakšā, lejas valstībās
avatheri, kalāšu awatheri – krasts, ūdens mala
avavādaka, avavadaka – vadītājs, skolotājs (salīdz. ar vadule), garīgs skolotājs, instruktors
avdu, kalāšu awdu – abi
āvedaka, avedaka – izziņotājs, ā-vid + aka – izziņotājs, prasītājs tiesā
avi – avs, aita, saule, labvēlīgs, laipns, vējš, kalns, siena, kungs, aploks, vilnas filtrs. Arī I.E. *howēis, pirmirāņu āvi-či, kušanu awi, ā(u)w, luviešu hāwa/i, armēņu howiv “aitu gans”, grieķu óis, s.īru ói, s.a.ģerm. ouwi, baznīcas senslāvu ovьca, liet. avìs
avī, avi – sieviete menstruāciju laikā
avidjā-doša, avidya-dosha, avidyā-doṣa – neapjēga, nevieda kā bojājums, neapjēgas defekts
avidjā-nivritti, avidya-nivritti, avidyā-nivṛtti – neviedas atmešana, neapjēgas atcelšana
avidjā-svabhava, avidya-svabhava, avidyā-svabhava – neviedas pašbūtība, neviedas daba, neapjēgas viļņošanās. Tā sniedz zināšanas par šķietamām lietām; tie ir prāta iekšēji stāvokļi, kā bauda un sāpes; Advaita Vēdāntā – apjēga (jñāna) un neapjēga (avidyā). Šīs zināšanas sniedz liecinošā apziņa (sākṣin)
avidjā, avidya, avidyā – nevieda, neziņa, garīga neapjēga, neziņa, ciešanu (dukha) pamatcēlonis.
[63]: neziņa, kopā ar ego (esismu – asmita) vairuma grūtību cēlonis (PYS II-3). Skat. arī asmita, abinivesha, raaga, dwesha.
[56]: cilvēka dvēseles (jīva) cēloniskais ķermenis. Neviedas dēļ džīva identificējas ar ķermeni, prātu un sajūtām. Dvēseles pielīdzināšana ķermenim ir maldīgs priekšstats, tāpat kā maldīga ir virves gabala noturēšana par čūsku mijkrēslī. Brīdī, kad cilvēka dvēsele atbrīvojas no labprātīgās neziņas, pienācīgi apjēdzot Patiesību caur vēdāntas filosofiju, iztirzāšanu (vičāra), apceri un meditāciju uz Virsīstenību, visi maldi izzūd.
No jauna iedibinās džīvātman’a un visas parādību pasaules identitāte ar Virsdvēseli jeb Brahman’u. Dvēsele paceļas līdz nemirstībai un mūžīgai svētlaimei. Tā saplūst ar Virsīstenību jeb Svētlaimes Okeānu.
[63]: iekšējas psīholoģiskas ciešanas (kleśa), kas nogulsnējas mūsu iztēlē un darbības-pretdarbības spirāles lamatas (karma bandha) liedz mums atskārst, ka esam Dievišķā Patība (skat. adhyātma), esoša ārpus šiem aptraipījumiem (PYS I-24). Jōga mums sniedz skaidru ceļa karti, algoritmu attīstībai uz savu atkalsaliedēšanos, lai galu galā sasniegtu neierobežoto, vienīgo, vienoto-holisko VESELUMA (kaivalya) stāvokli. Neapjēga; neziņa (no darbības v. saknes vid = ‘zināt’ + a = ‘ne’).
J.A.Grimes [8]: 1. Tā ir Advaita Vēdāntas atslēgas koncepts. Tā kalpo kā Advaita Vēdāntas metafizikas, epistemoloģijas un ētiskās disciplīnas stūrakmens; tādējādi tās loma nav noniecināma. To raksturo sešas iezīmes:
– tā ir bez sākuma (anādi);
– tā tiek atcelta ar pareizu atskārsmi (jñāna-nivartya);
– tā ir esošā (bhāvarūpa) dabas pozitīvs vienums;
– tā ir neaprakstāma (anirvacanīya);
– tai piemīt divi – slēpšanas
– un projicēšanas – spēki, kas attiecīgi pārstāv patiesību un iedveš maldīgo (āvaraṇa un vikṣepa);
– tās vieta ir vai nu cilvēka patība (jīva) vai Virsīstenība.
2. Viena no divpadsmit saiknēm esamības cēloniskajā virknē. Skat. pratītyasamutpāda. Saskaņā ar budismu, tā ir esamības visu un sākotnējā cēloņa sakne.
[182]: pasaulīga, nepilnīga zināšana, pretstats vidyā – dievišķai zināšanai.
avidjāmaja, avidyamaya, avidyāmaya – neviedas maldi, sastāvošs no neapjēgas. Maldiem, ko izraisa dualitāte, ir divas puses, tas ir, avidjāmaja un vidjāmaja. Neapjēgas maldi sastāv no dusmām, kaislībām utml., tie ievelk cilvēku pasaulīgumā. Abi pieder pie nosacītību pasaules
avidjāšakti, avidyashakti, avidyāśakti – neviedas spēks. Nezināšanas spēks. Materiālajai pasaulei raksturīgs neziņas spēks, kas mudina uz auglīgu darbību. Lai gan arī šī neziņas enerģija ir Dievišķās Virspersonības enerģija, tai ir īpaša nosliece turēt dzīvās būtnes garīgas nevērības stāvoklī. Tas ir šo būtņu dumpīgās attieksmes pret Dievu dēļ. Tādējādi, lai gan dzīvās būtnes pēc dabas ir garīgas, tās nonāk neziņas spēka ietekmē
avidvān, avidvan – nejēga, nevieds, Virsīstenību nezinošs, kūtrs, nelietīgs
avidžņapti, avijnapti, avijñapti – neapzināts, neredzams, neizpausts, subjektīvs, piem., “reliģiska solījuma uzņemšanās uzliek cilvēka raksturam īpašu ievirzi”. Tas var būt salīdzināms ar “dzīvnieku magnētismu” vai hipnozes spēkiem
avidžņaptirūpa, avijnaptirupa, avijñaptirūpa – neapzināta izpausme, neredzama darbība, neizpausts materiāls spēks, neīstenota materialitāte, slēpts zīmogs. Arī kušanu avijñaptirūp – “neapzināts devīgums”
avidžņāta, avijnata, avijñāta – nezināms, neziņa, apšaubāms, neskaidrs, nepamanīts, tas, kurš neapjēdz; Valdnieka Višnu apzīmējums
āvika, avika – aitas piens, vilna; avs, vilnas drāna, aitāda, vilnas apģērbs utml.; pancāvika – pieci produkti no aitām
āvikasautrika, avikasautrika – no vilnas dzijas, āvika-sūtra + ika – sastāvošs no vilnas dzijas
avimōkša, avimoksha, avimokṣa – vēl neatbrīvojies (neizmucis), galīgi neatbrīvojies, neatsvabinājusies dvēsele
avinābhāva, avinabhava – sakarīga būšana, nepieciešama lietu sakarība, iekšēji piemītoša un būtiska daba, raksturs, nemainīga sakarība
avīra, avira – vājš, nevīrišķīgs, bez dēliem, bez varoņiem
avirati – nevīrišķīgums, nesavaldīgums, negausība, kāre pēc lietām; kaislīgums; ļaušanās sajūtām; nesavaldība; neierobežošanās, nepārtraukšana, pašsavaldības trūkums.
[63]: viens no deviņiem šķēršļiem garīga meklētāja, mācekļa ceļā (sajūtu kāre). (PYS I-30). Skat. arī vyadhi, styan, samshya, pramada, alasya, brantidarshana, alabda boomikatva, anavasthitatva
āvirbhāva, avirbhava – izpausme, būšana, parādīšanās, klātbūtne, izpaušanās, iemiesošanās, manifestācija, kaut kā kā kā redzama parādīšanās
āvirbhūta, avirbhuta – izpaudies (būtošs), redzams, neapšaubāms, izteikts, skaidrs
āvisūtra, avisutra, āvīsūtra – aitas (avs) vilnas dzija
avišaja, avishaya, aviṣaya – neesoša lieta, ārpus-, nelikumīgs, nesasniedzams, prombūtne, pazušana, neiespējams, nepiemērots.
[128]: ne-province, kaut kas ārpus, kaut kas, kas nav kāda cilvēka darīšana, pretlikumīga lieta
āvītin, avitin – bramīns, kurš savu (aitas dzijas?) svēto auklu valkā pār labo plecu
avivākja, avivakya, avivākya – neapstrīdams (neapvārdojams)
avjanga, avyanga, avyaṅga – sarkanbalta vidusjosta, burtiski – ‘nepabeigts’ (kalāšu sieviešu vidukļa josta – pat’i, citrojak). Skat. saṃvītin, trāgi, nāgamauñjin, patyak, kalāšu shuman
[64]: Sūrjas jeb saules dieva tēliem ir bijusi vidusjosta, saukta par abhyaṅga jeb avyaṅga. Saskaņā ar Bhaviṣya purānu, saulē cikliski nonāk un to pārstāv kāds no 6 gadalaikiem (ṛtu); tie ir reģi (ṛṣi), dievības (devatā), puscilvēki-pusčūskas (nāga), debesu dziedoņi (gandharva), debesu jaunavas-dejotājas (apsara), pusdievi, labvēlīgi debesu gari (yakṣa), dēmoni, ļauni gari (rākṣasa). Vienā no šiem pagriezieniem viens no nāgām, Vāsuki – Kāšjapas un Kadru dēls – ir sauli pārstāvējis ar jostu, sauktu par avyaṅga, kas darināta no viņa ķermeņa (čūskas ādas?). Šī josta darināta no zelta, un bijusi pa pusei sarkana, pa pusei balta. Ikonogrāfiski Sūrjas tēls nemainīgi ir bijis ar šo avyaṅg’u. Sūrjas kulta sekotāji tādu jostu valkā ap vidu. Skat. trāgi
[508]: Martina Palladino – viens no maniem sarunu biedriem Bīkāner’ā cita starpā pieminēja ‘avyaṅga’. Biju jau iepriekš apspriedusi šīs svētās jostas, Śākdvīpīy’u (arī maga, bhojaka) atšķirības simbola senajos laikos nozīmīgumu…
Šis bioloģiskais un rituālais solis bērna dzīvē uzrāda dažas interesantas īpatnības: pirmkārt, vārds avyaṅga attiecas gan uz jostu, gan uz tās piešķiršanas rituālu. Turklāt saules padievs gatavības atļauju šīs īpašās rituālās lietas valkāšanai piešķir slēgtā rituālā; tas nozīmē ciešas attiecības starp saules dievību un tā mīļoto brāhmaṇ’u, śākdvīpīy’u.
Visbeidzot, tās valkāšanas veids – ap vidukli – ir tas pats, kas aprakstīts purāṇ’ās un attēlots piektā – septītā gadsimta ikonogrāfijā.
Vaicāju, vai mans sarunu biedrs zin, no kurienes šis rituāls ir nācis; teicu viņam, ka Avestā ir minēts rituāls objekts ar ļoti līdzīgu nosaukumu, kuru tūlīt izrunāju avestas valodā. Man šķiet, ka śākdvīpīy’iem nav nekādu zināšanu par irāņu paražām un reliģiskām praksēm, bet savu irāņu izcelsmi viņi apgalvo vien savas identitātes apstiprināšanas labad vai mēģinot attaisnot savas sevišķās īpatnības.
Jebkurā gadījumā šis ir pārsteidzošs senlaiku tradīciju turpinājuma piemērs. Šīs tradīcijas min un apraksta purānu teksti, un daļa no mūsdienu kopienu locekļiem joprojām tās godā, lai gan mūsdienās tās apjēdz vien nedaudz śākdvīpīy’u ļaužu.
… Apmeklēju Kuṇḍ Sagar templi, kura priesteris prof. Kharanshu Bhojak ir śākdvīpīy’a no dzimtas, kas par šo templi rūpējusies 500 gadus; prof.K. rādīja man raksturīgu sarkanu-dzeltenu bramīnu tērpu, uzsverot svēto auklu un piemetinot, ka śākdvīpīya’s parasti valkā citādu jostu – avyaṅga.
Autore: Kas ir tevis minētā avyaṅga?
Prof.K.: Vai zini par yajñobhogi? Zini? Tas ir simbols, ka esi pabeidzis savu yajñobhogi. Yajñobhogi nozīmē, ka senajā sistēmā, kad māceklis pabeidz mācības… [viņš klusām runājas ar sievu dr.B. hindi valodā] … kad viņš sāk savu izglītošanos, tad ir mantras skandēšana; un tiklīdz mantra ir pabeigta, tas nozīmē, ka esi piemērots mācībām. Jo lai ko tu darītu, tu dari dievu priekšā. … Nu un tiklīdz mums ir uzlikta yajñobhogi, tas nozīmē: “Tagad es mācīšos par lietām, un es patiesi šīs lietas lietošu cilvēces labā”. Tā ir yajñobhogi labā slava. Bet yajñobhogi var darboties vienmēr. Kopš dzimšanas līdz miršanai tu vari veikt yajñobhogi jebkad.
Dr.B: Tā ir izglītības zīme.
Prof.K: Vairums cilvēku to dara pirms kāzām. Tas ir būtiski; tu nevari precēties bez yajñobhogi.
Dr.B: Śākdvīpīya Brahman’u kārtā.
Prof.K: Katrā Brāhmaṇ’ā. Īstā patiesā Brāhmaṇ’ā the yajñobhogi ir būtiska, pat ne tikai Brāhmaṇ’ās, arī citās kārtās, pie rādžputiem un citiem (piem., kšatrijiem), arī viņiem ir yajñobhogi. Rādot man Brāhmaṇ’u svēto priestera auklu, mans namatēvs teica, ka śākdvīpīy’iem ir jāvalkā vēl cita josta; atšķirības zīme, kas raksturo viņu sabiedrību:
“[…] avyaṅga ir rodama tikai śākdvīpīy’u sabiedrībā (ja neskaita latviešus I.L.). Kāda ir atšķirība starp avyaṅg’u un yajñobhogi?
Avyaṅga ir zīme, ko bērns nes, kad attīstījies gan zināšanu, gan bioloģiskā ziņā. Tāpēc avyaṅg-saṃskār’ai bija noteikts brīdis. Tas ir astotais dzīves gads. Avyaṅga vienmēr tiek veikta astotajā gadā. Tiklīdz tev ir astoņi gadi, tiek veikta avyaṅga, tomēr tā noticis senajos laikos. Tagad tas rūp pavisam nedaudziem, pat śākdvīpīy’iem tagad tas nerūp. Tādējādi tu uz to neizej.
Un otrkārt, avyaṅga ir slēgta iesvētība (saṃskār’a); tu īstenībā neej uz sarīkojumu vai pēc jostas, kurpretim yajñobhogi gadījumā tev ir vajadzīgs sarīkojums, tu godini, svini kā svētkus. Bet avyaṅga’s rits notiek starp bērnu un sauli. Godāšanā piedalās vien bērns un saule.
Un treškārt, avyaṅga – kad tā mums ir … ap vidukli, ap viņa vēderu, tā ir ap viņa vēderu. Bet yajñobhogi būs … ap … [viņš rāda uz plecu – krūtīm] […]”. Un noteikti ir mantras. Mantras, tās tev ir jāzin no sanskrita.
Aut.: Jā … Īstenībā arī saules dieva ikonogrāfijā, īpaši starp piekto un septīto gadsimtu … arī saules dievība valkā avyaṅg’u.

Prof.K.: Jā, jā …
Aut.: Un varbūt vārds avyaṅga ir nācis no avestas valodas, jo cilvēki Irānā valkājuši aiwyǡŋhana …
Prof.K.: Tiešām? To lieto arī śākdvīpīya’s. Vai vari atkārtot to vārdu?
Aut.: A-i-w-y-ǡ-ŋ-h-a-n-a. Magi šo jostu un citas lietas valkāja dievkalpojot.
Dr.B.: Iespējams, tās ir saistītas.
Prof.K.: Jā, tas ir iespējams.
Sarunas biedri: Dr.B. ir Dr. Bharti Bhojak, sieviete, 45 gadi, Ph.D. Computational Mathematics, matemātikas skolotāja. Bīkāner, Rājasthān, 2016.gada 3. novembris. Prof.K. ir Prof. Kharanshu Bhojak, vīrietis, Professor of Chemistry at Dungar College, Bīkāner, Rājasthān
… Avestas aiwyǡŋhana (Nēryōsangh atveidojumā – aiviaṅghana), ko pārsī sauc par kusti, Sāmba un Bhaviṣya purān’ās tiek atveidota kā avyaṅga (abhyaṅga; arī viyadga), kamēr Nēryōsangh’as aiviaṅghana cieši seko avestas izrunai.
… Viens no avyaṅga’s, śākadvīpīy’u svarīgāko rituālo objektu nosaukumiem ir sāra:
eṣa sāraś ca sāraṃyo vai jñeyo jayanāmabhiḥ
“To (avyaṅga) pazīst pēc uzvarošajiem vārdiem sāra un sāraṃya’ (Bhaviṣya-purāṇa I. 142, 15a).”
… Lai gan śākadvīpīy’as ir nevainojami asimilējušies hinduismā, avyaṅga, varbūt viņu visatšķirīgākais simbols, ir raksturojusi dažādus viņu tradīcijas aspektus (ikonogrāfisko, rituālo, lingvistisko, mītoloģisko utml.) un ļauj viņiem uzturēt savu unikālo identitāti.
… Ideālais saules padieva izskats, kas pamatots pēc Sāmba’s Candrabhāgā upē atrasta tēla, ir aprakstīts Sāmba-purāṇa 31. Pirmkārt, aprakstīti apmēri, tad tā pazīmes. Tam jābūt ar garenām acīm un bieziem plakstiņiem, smaidīgam, ar sarkani krāsotām lūpām kā bimba (Momordica monadelpha) auglis; tam jābūt apjoztam ar avyaṅg’u, galvā kronis (mukuṭa), un daudz citu rotu, kā rokassprādzes, aproces, kaklarota, kājsprādzes un ausu riņķi. Abās rokās saules padievam jātur lotoss. Elks nevainojami sintezē raksturīgus indiešu elementus, piem., lotosu, un irāņu atribūtus, piem., avyaṅga un varbūt arī kronis.
Bh. I. 142:
nāgarājāṅgasambhūto dhṛto yasmāc ca bhānunā // 4b
tat tasmād dhāryate sūryaprītyai tadbhaktim icchatā / 5a
“Tā kā jostu (avyaṅga), [kas] darināta no nāg’u (čūsku) ķēniņa ādas, ir valkājis saules padievs (Bhānu, Sūrya), to valkā tam tīkamie, kuri alkst [piedalīties] viņa godāšanā.”
Atliekot malā ļoti interesanto tēmu par čūskas ādu, avyaṅga ir īpašs śākadvīpīy’u atribūts. Pandey (1971: 179) apgalvo, ka šis saules atribūts ir vēlāka tradīcija, jo tas ir atrasts tikai kopš Guptas impērijas (Zelta laikmets; m.ē. 240-590.gg.) un pēc-Guptas perioda. Īstenībā Sāmba- un Bhaviṣya-purāṇ’u nodaļas, kurās šis rituālais objekts minēts pirmo reizi, datēt nav iespējams. Varāhamihira min, ka tradīcija ir laba (lai gan nosauc citā vārdā) un nevainojami atbilst m.ē. pirmo gadsimtu ievirzēm.
Bez tam mums nav liecību par śākadvīpīy’u klātbūtni Indijā pirms m.ē. 2.gs. Varam postulēt, ka vai nu šīs neparastās ikonogrāfijas saknes ir bijušas śākadvīpīy’u tekstos un tradīcijā, vai śākadvīpīy’as šo dīvaino ar svešzemju elementiem bagāto saules padieva atribūtu aizguvuši, lai pastiprinātu savu īpašo identitāti. Tādējādi mēs riskējam nokļūt ‘vista-ola’ situācijā, bet nedomāju, ka ir nepieciešams konstatēt faktu vai śākadvīpīy’u kults ir ietekmējis ikonogrāfiju, vai otrādi; pamatīga un nenoliedzama lieta ir, ka šie divi ir bijuši dziļi saistīti.
… Mār Nāmeh (Čūsku Grāmata) un čūsku loma indiešu un irāņu kultūrā. Čūskas ir ļoti ievērojami klātesošas literatūrā, kas skar Śākdvīpīya Brāhmaṇ’us. Attiecīgas Sāmba- un Bhaviṣya-purāṇ’u nodaļas ir bagātas ar elementiem, kas tieši vai netieši par šiem reptīļiem atgādina. Bhaviṣya-purāṇ’ā I. 142, 2–5 rodam Vāsuki, nāg’u ķēniņu, kurš slavens ar kalpošanu par virvi plaši zināmajā mītoloģiskajā Piena Okeāna kulšanas epizodē.
Purāṇ’ās viņš ziedo svēto jostu (avyaṅga) saules padievam. Josta ir darināta no nāg’u ķēniņa ādas un tāpēc katram saules godātājam būtu jāvalkā no čūskas ādas darināta avyaṅga. Bez tam, Oldham (2010: 91) norāda, ka Vāsuki parasti ir rādīts kā ripu, ko var pielīdzināt saules diskam, turošs. Saules-čūskas saistība ir bagātīgi pārstāvēta Hindū mītoloģijā, un čūskas parasti tiek saistītas gan ar dievu Śiva (sakarā ar liṅga), gan ar Kāla (laika dievība). Gan Śiva gan Kāla ir neatrisināmi saistītas ar sauli. Saulei ir sākta pielīdzināt Mit(h)ra’s, Vēdu un Avestas saules dieva figūra; purānu laikos Mitra un Mihira ir uzskatīti par diviem saules dievības vārdiem. Mithra kā laika padievs ir aprakstīts kā milzu čūska (mahāhis). Mit(h)ra’s kultā ir Aion’s (feniķiešu, helēņu laika un mūžības padievs), parasti attēlots kā čūska, kas apvijusies ap viņa ķermeni. Bez tam laika-čūskas saistība ir sastopama daudzās reliģiskās kosmogonijās: piemēram, bībelē čūska liek pirmajam vīrietim un sievietei iziet vēstures lineārajā laikā. Lai gan Vēdās čūsku figūras nav pozitīvas (piem., dēmons Vr̥tra), vēlāk hinduisms tās uzskata par pusdievišķām, kas saistītas ar Śiv’u un Kuber’u; viņi ir Kubera’s bagātību sargi. Arī Viṣṇu transportlīdzeklis, Śeṣa jeb Ananta, ir čūska.
Budismā nāga’s ir visdiženākās figūras. Tās ir aprakstītas kā “čūskveidīgas, ūdenī vai ūdens jomā dzīvojošas būtnes” (DEEG 2008: 91; jāatceras, ka par nāga ir saukti arī puscilvēki-pusčūskas un pūķi. I.L.).

Šīs ūdens radības ir cieši saistītas ar Budas dzīvi: piemēram, čūskveidīga būtne nāga Mucilinda ar savu kapuci pasargā Budu (Śākyamuni) no smagas lietusgāzes, no stihijas. Citas svarīgas figūras ir nāg’u ķēniņš Kālika, kā arī Elāpattra, kurš runā ar Budu milzu čūskas izskatā. Pat ja nāga’s Dienvidindijā ir spēlējušas svarīgāku lomu, ir dažas liecības, ka to kults ir bijis saistīts ar budisma vietām ziemeļos, īpaši zemēs, kur dzīvojis Buda (jāatceras Guptas impēriju, kas ietvēra gan dienvidus, gan ziemeļus). Rājgīr’ā (arī Rājagaha, Bihār) līdz ar reljefa fragmentu ar nāgu figūrām ir atrasts trauks ar nāgām, kas pierāda nāgu godāšanas praktizēšanu. Vārds nāga budisma vidē ir bijis salikteņos ar dažādiem laju un mūku vārdiem. Amarāvatī rodam divu mūku, Nāga un Nāgasena, un mūķenes Nāgamitra, vārdus ziedotāju uzrakstā. Pat parastu dievbijīgo vārdi, kā redzams uzrakstā, satur vārdu nāga. Šie mītoloģiskie reptīļi budismā ir arī divkosīgas būtnes. Tie var būt arī ļaunas un vardarbīgas būtnes, un tāpēc valdnieki tos uzraudzījuši un turējuši tos mierā. Xuánzàng’s stāsta divas epizodes, kurās ķēniņi būvējuši tempļus nāg’u godināšanai: “Pirmo būvēja ķēniņš Kaniṣka ar nolūku klusināt nemierīgos nāga’s, kuri bija izraisījuši negantas vētras. Xuánzàng’s nonāk pie domas, ka šis klosteris kalpojis nāgu nomierināšanai, un ja vētras kādreiz sāktu celties, tad klostera mūkiem būtu jāsit bungas, lai nāgām atgādinātu viņu solījumu būt uzvedīgiem.” (Decaroli 2004: 61).
Buda (Śākyamuni) pats ir uzņēmies viņu nomierināšanu, jo tie varējuši uzbudināt dabas spēkus. Budisma ieskatā pārdzimušie nāgas bija iepriekšējā dzīvē uzkrājuši sliktu karmu, tomēr izlēmuši pievienoties budismam, un tāpēc varētu tikt atbrīvoti. Tādējādi čūsku raksturojums hinduismā un budismā, kā to saistība ar sauli, ūdeņiem un laiku, atspoguļo elementus, kas rodami jau purāṇ’ās.
Problēma ir ar uzskatu par irāņu izcelsmi. “Saskaņā ar 9.gs. zinātnieku Zādspram, otrajā no pieciem zoroastriešu priesteru pienākumiem – labvēlīgu dzīvnieku atšķiršanā no ļauniem, viens no viņu profesionāliem rīkiem ir bijis ‘xrafstar-sitamais’, kas Viduspersijā saukts par margan, jeb čūsku sitamais; tas ir aprakstīts kā nūja ar ādas gabalu galā” (Mozami 2005: 305). Čūska ir īpaši Ahriman’a (kaitīgais gars, arī Angra Mainyu) simbols. Turklāt Bundahišn’ā (28.22) ir apgalvots, ka katram zoroastrietim ir jānes līdzi nūja ļauno (xrafstra, xrafstar) dzīvnieku nosišanai. Šī paraža ir minēta arī klasiskos avotos; Plutarch’s (De Iside et Osiride 46) ziņo par ‘labu’ un ”ļaunu’ dzīvnieku atšķiršanu, kā arī par persiešu paražu godināt cilvēku, kurš nogalinājis lielāko ‘ļauno’ dzīvnieku daudzumu. Vēl agrāk Herodotus (His. I, 140) ir vēstījis, ka magi ir nogalinājuši dzīvniekus, izņemot suņus.
… Reptīļi, abinieki un kukaiņi ir plaši uzskatīti par xrafstra dzīvniekiem. Šai ieražai ir liels izņēmums Mār Nāmeh, ‘Čūsku Grāmatā’. Tā ir daļa no pārsī (persiešu) Revāyat, dzejas un prozas tekstu krājuma, kas sacerēti starp m.ē. 15. un 18.gs. Domājams, irāņi Mār Nāmeh ir izmantojuši nākotnes pareģošanai; precīzāk, tā ir “tā ir grāmata zīmju lasīšanai pēc čūskām”. Īstenībā teksts aplūko efektus, kādi var būt, sastopot čūsku, atkarībā no dažādām (lunārā?) mēneša dienām. Dažas no tām ir tiešām labas zīmes; piem., attiecībā uz vienpadsmito (saules dienu) – “Ja redzi čūsku Khorsheed dienā, tev drīz nāks laime” (Nabarz 2006: 28). Turklāt, čūskas redzēšana Mehr (Mitras – sešpadsmitajā) dienā nozīmē, ka šis cilvēks drīz dosies ceļojumā (turpat). Labās zīmes saistībā ar sauli un Mitru apliecina pozitīvu saistību starp šiem dieviem un čūskām. Tādējādi, čūskas ne vienmēr piederējušas pie Ahriman’a jomas, pat zoroastriešu pasaulē. Turklāt, pirmszoroastriskajā Irānā šie dzīvnieki nav uztverti negatīvi; varbūt pie šo reptīļu dēmonizēšanas novedusi to indīgā daba. Jāņem arī vērā, ka zurvan’itu kultā čūskas ir tieši saistītas ar Zurvan’u, jo kā laika padievam viņam vēderā bijušas čūskas.
Kopsavelkot, mums ir liecība par čūsku kultu pat irāņu vidē; neraugoties uz acīmredzamu zoroastriešu naidu pret šiem dzīvniekiem, to nozīme irāņu kultos ir saglabāta śākadvīpīy’u tradīcijā; liecība pamatojas čūskas pieņemošajā attieksmē pirmszoroastriešu un zurvanītu paražās un pat Mār Nāmeh aprakstītajā zoraoastriešu tradīcijā. Pat Sāmba ir darbojies kā čūska, nomainot savu leprozo ādu ar jaunu, veselīgu
(Bh. I.127, 28b): […] tan mumoca malaṃ sāṃbo dehāt tvacam ivoragaḥ //
“Sāmba [tika] atbrīvots no tās nešķīstības [viņam nometot] ādu kā čūskai”
[65]: Krišnas dēlu Sambu mocīja lepra, kas tika dziedināta pēc viņa veiktās saules dieva Sūrjas godāšanas. Pateicībā viņš Chandrabhaga’s upes krastā uzbūvēja Sūrjas templi, tomēr neviens bramīns neuzņēmās šā tempļa priestera lomu, jo viņi nevarēja pieņemt padieviem veltītus ziedojumus.
Tā Samba meklēja palīdzību pie Gauramukha’s (baltā seja), jadu vadoņa Ugrasena’s padomnieka. Gauramukha ieteica Sambam doties uz Šakdvīpu (mahābharata 6:11) un uzaicināt viņu priesterus godināt Sūrju pie viņa.
Samba vaicāja: “teic man bramīn, kas ir šo Saules godātāju priekšteči?” Gauramukha atbildēja… “Pirmo šaku priesteri sauca Sujihva (labā mēle). Viņam bija meita vārdā Nikshubha, kura tā iemīlējusi Sauli (Sūrju), ka palikusi no viņa grūta. Tā viņa dzemdējusi Jarashabd’u kurš bijis visu magu skolotāju (maga-ācārya) ciltstēvs. Tos varēja pazīt no svētās jostas, sauktas par avyanga, ko viņi valkāja ap vēderu (skat. trāgi).” Un tā Samba lūdza Krišnu atsūtīt viņam putnu Garudu, kura mugurā viņš tad lidoja uz Šakadvīpu.
Viņš sapulcēja magu skolotājus, atveda pie sevis uz Indiju un ievadīja tos sava Saules tempļa priesteru amatā. No 18 dzimtu dievbijīgajiem pārstāvjiem, ko Samba uzaicināja pārcelties uz Sambapuras pilsētu, astoņi bija mandaga’s, un to pēcnācēji kļuva par šūdrām (kalpotājiem). Pārējie 10 bija magu priesteri, kuri apprecēja Bhoja vaṃśa’s sievietes, un tā viņu pēcnācējus sāka saukt par Bhojaka’s.
aza (kalāšu) – tīrs. Ļoti sens vārds, tagad arhaisks
ažina, ajina – kazāda, āžāda
baba (kalāšu) – latgaliski baba. Mīļš un cieņpilns svēta cilvēka apzīmējums. Vectēvs, vecajais, vieds vecs cilvēks; persiešu pagodinošs nosaukums, ko lieto daudzās Rietum- un Dienvidāzijas kultūrās. Tiek lietots kā cieņas zīme, uzrunājot sūfiju svētos.
1. māsa;
2. svaine; 3. māsīca;
4. draudzene
babati (kalāšu) – vērts, (piem., kādas meitenes) cienīgs. Skat. baba
badarītapōvana, badaritapovana – pašierobežošanās birze. Vientuļnieku mītne pie Badarī, saistīta ar zintnieku Vjāsu; apavana – birze, badarī – koks ar ēdamiem augļiem (Zizyphus Jujuba) Sarasvatī krastos
baddha – sabantēts. Sasiets, notverts, ierobežots, piekārts
baddhadarbha – sabantēts ar darbha zāli; nūja, sasieta ar darbha zāli
baddhadžihva, baddhajihva – ar sabantētu mēli. Nerunīgs, burtiski – ar sasietu mēli
baddhadžīva, baddhajiva, baddhajīva – sabantēta dvēsele (cilvēks). Saistīta cilvēciska būtne
baddhaparikara – apsējis jostu, banti. Apjozies jeb sagatavojies jebkam
baddū, baddu – [30]: tradicionālo teicēju iedalījums. Bātu (arī profesionālu ļaunā izdzinēju, cilvēku domu lasītāju, kuri uzskatījuši, ka visu var izsacīt dzejā) kastas sens dalījums funkcionālās grupās:
– sūt, izzudis variants – mītu skandētāji; vēlāks variants – tie, kuri dzied dziesmas un ‘pēcpusdienās’ atstāsta hronikas; vietējs variants – skandē purānu vārsmas;
– izzudis variants – hronisti; vēlāks variants – māgadh, kuri uztur ķēniņu radurakstus un uzskaita viņu darbus; vietējs variants – slavina surajban’us, chandrban’us utml.;
– izzudis variants – padomdevēji ķēniņiem (rājā) un galma dzejnieki; vēlāks variants – windījān, vandijan, vandī, kuri māca prinčus; vietējs variants – skandē hronikas un slavina Deo, rikhi, pitar un Hari ka nandan, kādēļ tiek saukti par dziesminiekiem – vēlāks variants – bhāt’i jeb jagak’i, kuri agri no rīta modina ķēniņu ar dziesmām. Skat. arī vaithālika
bādha, badha – bēda, pārestība, ciešanas, liksta, nelaime, kaite, brūce, slimība, aizvainojums, nomelnojums, posts, raizes, nepatikšanas, apgrūtinājums, kaitējums, bezjēdzība, izslēgšana, kavēklis, sapīkums, nepatika, aizture, šķēršļi, atcelšana, iebildums, uzmācība, pretstats, briesmas, dziņa, mocītājs, pārtraukšana, maldi
bādhaka, badhaka – apbēdinātājs (bada dzeguze?), apbēdinošs, sāpinošs, aizvainojošs, aizspriedumains, mokošs, nomācošs, traucējošs, apkarotājs, noraidītājs, nemiera cēlājs, noliedzējs, nomācējs. Skat. bādha
bādhakapratīti, badhakapratiti – apbēdinoša, noraidoša izpratne. Skat. pratīti
bādhati, badhati – bēdāties, raizēties, aizturēt, anulēt, ciest, nelikt mierā, atgrūst, baiļoties
badiša, badisha, baḍiśa – makšķere (bada pātaga?), makšķerkāts, makšķeres āķis
Baglamukhī, baglamukhi – Valgojošā Seja (mute), Pītāmbara Māte. Arī B(v)agala; hinduismā viena no desmit dižviedajām padievēm (mahāvidyā). ‘Dzērvesgalva’, Visuma Mātes (Śakti) aspekts, kas attēlota ar dzērves galvu.
Ar savu rungu Baglamukhī Devī sasit dievbijīgo maldīgus priekšstatus un mānijas (vai dievbijīgo ienaidniekus). Ziemeļindijā viņu sauc arī par Pītāmbara Maa (Dzelteni tērptā māte). Bagalamukhī ir viens no viedības dieviešu desmit veidiem, kuras simbolizē sieviešu slēpto pirmatnējo spēku.
Vārds Bagalamukhī ir atvasināts no Bagala (sākotnējā sanskrita vārda iemaukti (valgā) kropļojuma un ‘mute’ jeb ‘seja’. Tādējādi šis vārds apzīmē kādu, kuras sejai piemitis savalgošanas jeb vadīšanas spēks. Tādējādi viņa pārstāv Dievmātes hipnotisko spēku.
Citā interpretācijā viņas vārds tiek tulkots kā ‘dzērves galva’. Aizlaikos pār Zemi gāzusies milzu vētra. Kad tā draudējusi iznīcināt visu radību, visi padievi sapulcējušies Saurāštras pussalas apvidū. No Haridra ezera (Haridra Sarovara) parādījusies padieve Bagalamukhī un savaldot ar padievu lūgsnām nomierinājusi vētru.
bahihipradžņā, bahihprajna, bahiḥ-prajñā – ārēja izziņa. Nomodā cilvēka apziņa izvēršas uz āru. Cilvēks darbojas (izzina) ar:
– savām desmit uztverēm, maņām (indriya);
– piecām dzīvības dvašām (prāṇa);
– iekšējo orgānu (antaḥkaraṇa, saprāts, prāts, ego un apziņa).
Ar tiem cilvēks saņem ārējās pasaules signālus un dažādi uz tiem reaģē
bahirmukha – aizgriezis muti, seju. Vienaldzīgs; cilvēks, kurš pievērsies ārišķīgām lietām, cilvēks, no mutes nākošs, ārējais redzējums. Kašmīras šaivismā Visuma izrādīšanas, izpausmes cēlonis. Valdnieks izgriež savu redzējumu uz ārpusi
bāhjārthavāda, bahyarthavada – tveramās pasaules īstuma mācība (vadule), materiālisms (no bahyar – bajārs?), mācība, ka īsta ir ārējā, tveramā – ne garīgā – pasaule
bāhjasambhōga, bahyasambhoga, bāhyasambhoga – dzimumdziņas
apmierināšana ārpus maksts
bahumāna, bahumati, bahumana – cieņa vai augsts vērtējums. Indiešu deviņi cieņas apliecinājumi saskaņā ar Hsüan-tsang’u:
– apjautāšanās par labklājību (kā klājas?);
– galvas palocīšana;
– roku turēšana augšup;
– palocīšanās ar saliktām rokām;
– saliekšanās ceļos, nomešanās ceļos;
– plaukstas un ceļi pie zemes;
– elkoņi un ceļi pie zemes;
– viss ķermenis klājeniski pie zemes
bahumūrdhan, bahumurdhan – daudzgalvains, ar daudzām “mordām”. Skat. mūrdhan
bairagi – vagīna, vulva, labklājība. Skat. vairāgya, bhaga
bala – balamutis, bramanis (bāliņš?). Spēks, izturība, veselīgs, raupjš, vārna, pusgatavi mieži, masīvs, spējīgums, derīgums, ala, dūša, karaspēks. Stiprums, vara (no saknes bal = ‘elpot, dzīvot’) Skat. bhaga, balek
bala (kalāšu) – 1. liels, milzīgs; 2. ļauns gars; 3. nepatikšanas, grūtības
bālā, bala – vientiesīga, bāla meitene, meitenīte, jauka meitene, jauna sieviete
bāla, bālaka, bala, balaka – vientiesīgs, bāls (bāliņš?). Naivs, bērnišķīgs, vientiesīgs, muļķīgs, puicisks, nezinošs, kumeļš, jauns zilonis, mazsvarīgs, īpaša noslēpumaina mantra, nevainīgs, šķīsts, vājš, agrs, tīrs, gadīga tele, jebkurš jauns dzīvnieks, īpaša noslēpumaina lūgsna, jauns, jauneklīgs; viena no pārejām, pilnīgumiem – spēks, mērķtiecība
balada – spēka došana, īpašs ugunskura veids, kastrēts vērsis, vērsis, īpašs dziedniecisks augs
bālāditja, balāditya, bālāditya – bāla saule, rīta saule, neīstā saule
bālāhaka, balahaka – [51]: zirgu suga, domājams, saistīta ar Grieķu Baktrijas, vēlāk Kušanu valsts galvaspilsētu Balhu. Apkārtnes zirgi saukti bālhika un Indijā augstu vērtēti.
Stāsts par ķēniņa-čakravartina septiņiem dārgumiem. Tas, kurš izvēlas iedzimt dzemdē, tiek apbalvots ar divām diža vīra pazīmēm, pie kam apbalvotajam ir divi ceļi, trešā nav. Ja viņš dzīvo mājā, tad kļūst par ķēniņu- čakravartinu jeb suverēnu, kas iekaro zemi, ir uzticīgs dharmai, dharmas ķēniņš. Viņam pieder 7 dārgumi. Tie ir – dārgums-rats, dārgums-zilonis, dārgums-zirgs, dārgums-sieva, dārgums-dārgakmens, dārgums-pārvaldnieks, dārgums-karavadonis.
Ķēniņa stāvoklim iesvētītajam ķēniņam-karavīram gavēņa (poṣadha) dienā, mēness kalendāra 15.dienā, kad ir izmazgājis galvu, gavējis, izgājis lievenī, sieviešu svītas apņemts, no austrumu puses parādās dievišķs dārgums – septiņas palmas augsts rats ar tūkstoš spieķiem, zelta rumbu, un viņš domā – tagad esmu ķēniņš-čakravartins (patvaldnieks, rata valdnieks), izmēģināšu šo dievišķo dārgumu – ratu.
Šis iesvētītais ķēniņš-kšatrijs, uzkāris virsdrēbes vienā plecā un atbalstījies ar labo celi un labo roku pret zemi, vērsies pie šā dievišķā rata ar lūgumu, sakot: “Ak, Pavēlniek, griez dievišķo ratu atbilstoši dharmai, nevis netikumam”.
Tad šis dievišķais rats, ko iegriezis iesvētītais ķēniņš, ar maģisku spēku virzās pa gaisu kā nākas uz austrumiem. Tam seko ķēniņš-čakravartins četru veidu karaspēka pavadīts. Un tur, kur šis dievišķais dārgums-rats apstājas, ķēniņš kopā ar karaspēku rīko nometni.
Tad austrumu puses vietējie ķēniņi, paņēmuši līdzi zelta traukus ar sudraba smiltīm, iznāk pretim un teic: “Nāc, kungs! Esi laipni lūgts, kungs! Šī plaukstošā bagātā drošā, ar pārtiku bagātā, daudzu cilvēku apdzīvotā ķēniņvalsts pieder kungam, valdi, ak kungs, kurš esi ieguvis savu dižvalsti.”
Kad tā ir teikts, tad iesvētītais ķēniņš tiem vietējiem ķēniņiem teic: “Godātie, nenogaliniet dzīvas būtnes, neņemiet, kas netiek dots, neīstenojiet dumjas iegribas, nemelojiet un, lai manā dižvalstī nerastos netikums, neapbalvojiet tos, kuri seko netikumam (adharma’i)”. Tā iesvētītais ķēniņš pakļauj pasaules austrumu pusi.
Tad dārgums-rats iegrimst austrumu okeānā un pārvar to. Ar maģisku spēku tas pēc tam pa gaisu virzās uz dienvidiem. Tam seko ķēniņš četru veidu karaspēka pavadīts. Tieši tāpat viņš pakļauj pasaules dienvidu pusi, un rats iegrimst ziemeļu okeānā, tad paceļas un ar maģisku spēku …(u.t.t.)
Kāds dārgums-zirgs tiek piešķirts ķēniņam-čakravartinam? Viscaur kraukļa melns, ar melnu galvu, ar krēpēm kā mundža zāle, ar smalku purnu, ar zelta vimpeli, ar zelta rotām, klāts ar zelta tīklu, tam piemīt maģisks spēks, tas kustas pa gaisu, tam ir pārdabiskas īpašības; tas ir zirgu ķēniņš vārdā Bālāhaka. Un kad iesvētītais ķēniņš-čakravartins grib zirgu izmēģināt, viņš šā dārguma-zirga mugurā ceļo pa šo okeāna apņemto diženo zemi un atgriezies mājās bauda valdīšanu.
balākā, balaka – dzērve, mīļota sieviete, kundze
balakša, balaksha, balakṣa, palakṣa – balts (palags?). Balts, mēness kalendāra mēneša gaišā puse.
Balts ne vienmēr nozīmē krāsu. To pieredz, kad viss gaismas krāsu spektrs ir redzams kopā kā sarkanā, dzeltenā un zilā sajaukums. Baltajā ir klātesošs viss; nekas nav neredzams, slēpts vai neatšķirams. Baltā krāsa tiek iztēlota kā ļoti auksta, kā sniegs, vai ārkārtīgi karsta, kā degošs metāls. Abas ir ļoti biedējošas nozīmes un var atgādināt par nāvi un lietu beigām
balamukhja – karavadonis (bramanis, balamutis?)
bālasandhjā, balasandhya – rīta bālums, krēsla, agrs rīta mijkrēslis, rītausma
balat (kalāšu) – zinošs
bālbač (kalāšu), balbach, balbac – ģimene, saimniecība (balbaks – latv.lempis)
balek (kalāšu) – puišu dzimumbriedums
bālhidžāta, balhijata, bālhijāta – Balkhā dzimis vai audzināts zirgs
bālhīka, balhika – Mahābhāratā minēta bālhīku tauta Balkhā (arī Vāhli, Battriana, Bālhika), Afganistānas ziemeļos. Arī bālhava, balīha, balhika, bahli.
[66]: bālhikas, yavanas un kāmbojas, śālvas, madras, uśīnaras (un vēl 13 nosaukumi), kuri dzīvo no ieročiem un bramīnu karotājus – šos nogalē mēness cilvēka izskatā. … Saule ir bīstama ziemeļrietumniekiem. …Visus, kuri vāc dārgumus, zeltu un sudrabu; tautas, kuras turas pie rāmuma, pašierobežošanās un svēta vārda kā augstākās lietas; un śakas, yavanas, tukhāras, bālhikas – tās iznīcina, nogalē Saule. …
Ir zināms, ka Ciṭa un Virāṭaka satur 36 tūkstošus (ciemu katra). Par Yamakoṭi ir teikts, ka tā satur 36 tūkstošus (ciemu). Rāmaku zeme saturot 18 desmitmiljonus (crore) ciemu. Trīs Tomara, Karṇāṭa un Yugala (Piṅgala) zemēs katrā ir 135 tūkstoši ciemu. Strīrrājya (amazoņu) zemē esot 500 tūkstoš ciemu. Pulasty’u zemē esot 1 miljons ciemu. Kāmboja un Kosala satur katra 184 milljonus (ciemu). Bālhika ir zināma ar 400 tūkstoš ciemiem. Laṅkā Deśa ir zināma ar 36 tūkstoš ciemiem. Kuru Deśa ir zināma ar 64 tūkstoš (ciemiem). Jaya, kirāt’u zeme saturot 150 tūkstoš (ciemu). Teic, ka Vidarbh’ā ir 500 tūkstoš ciemu. Ir teikts, ka Vardhamāna satur 14 tūkstoš (ciemu). Ir teikts, ka Siṁhala’s salā ir 10 tūkstoš (ciemu). Pāṇḍudeśaka’s zemē ir 36 tūkstoš ciemu. Bhayānaka saturot 100 tūkstoš ciemu. Magadha’s zemē esot 66 tūkstoš (ciemu). Pāṅgudeśaka zemē ir 60 tūkstoš ciemu. Varenduka saturot 30 tūkstoš ciemu. Par Mūlasthān’u ir teikts, ka tajā ir 25 tūkstoš ciemu. Yavana ir zināma kā 40 tūkstoš ciemus saturoša. Pakṣabāhu tiek minēta kā 4 tūkstošus ciemu saturoša. Tās ir 72 zemes (reģioni vai teritorijas). Ciemu skaits ir jau ticis pārskaitīts. Salīdz. Awasthi 1976, 47 & 52.
[41]: … Śatapatha Brāhmaṇa min kuru ķēniņu vārdā Balhika Pratipīya. Šķiet, ka Balhika bijis Pratīpa’s pēcnācējs. Bet nav liecību, kas parādītu, kāpēc viņš nes vārdu Balhika. Varbūt viņš ir tas pats, kas Mahābhāratas mahārādža Bahlika Pratipeya.
Rāmājana teic, ka karaliskā kuru dzimta sākotnēji migrējusi no Bahlikas valsts. Kāds izteikums norāda, ka Ila, Prājapati Kardama’s dēls, kurš bijis V(v=b)ahli valsts ķēniņš, atstājis Bahliku savam dēlam Sasavindu un nodibinājis jaunu pilsētu Pratisthanapur’u Madhya-des’ā, kur turpinājis valdīt viņa otrs dēls Pururava Aila. Tas savieno Ailas, kuru ciltstēvu, ar Bahli Kardama’s karalisko dzimtu.
H.C.Raychaudhuri vedina uz domu, ka Karddama – Vahlika’s valdošās dzimtas nosaukums – bijis pārņemts no šāda nosaukuma upes Persijā, un tādējādi secina, ka Karddama’s ķēniņa dzīves vieta ir identificējama kā Irānas Bahlika jeb Balkh’a. Šādu uzskatu agrāk ir izteicis Roth’s un Weber’s. Bet Zimmer’s pareizi norāda, ka nav vajadzības pieņemt kādu Irānas ietekmi.
Vahlik’us zinām no purānu tautu uzskaitījuma. Šis ‘Piecdesmit sešu valstu vērtējums’ (The Account of fifty-six countries) ir interesants, jo viņus citu starpā min kopā ar huna, kaurava, gandhara, vidarbha tautām. Śaktisangama Tantr’ā Bahlika ir aprakstīta kā slavena ar zirgiem un kā esoša austrumos no mahāmlechha’s un sākoties ar Kamboj’u.
B.C.Law’s, pamatojoties uz norādi Mahābhāratā vahlik’us izvieto kaimiņos gandhar’iem un kamboj’iem.
Katyayana (4.gs.pr.m.ē.) min Bahlayan’u un atvasina to no vārda Bahli – valsts, ko minējis arī Kautilja Arthaśāstr’ā.
Vāyu Purāna, Siva Purāna, rājasekhara’s Kavya-Mimarhsa Vahlika’s valsti novieto ziemeļu virzienā.
Visnu-Purān’ā Bahlika ir cilvēka vārds.
Bharata’s Natyaśāstra teic, ka bahlika valodā runājuši ziemeļu ļaudis (udīcya). Līdzīga norāde ir rodama Sahitya-darpan’ā.
Vatsyayana’s Kamasutr’ā Bahlika ir grupēta kopā ar Strīrājya = sieviešu, amazoņu zeme (ap Donas upi? Skat. nostāstus par saku un amazoņu pēcnācējiem – sauromatiem), kas ir ziemeļrietumu puses sarakstā. Neparastais paradums Bahlikā vairākiem jauniem vīriešiem precēt vienu sievieti kā strīrājy’ā, šķiet, ir svešzemniecisks paradums, kas pārsvarā ir rietumos no Indijas. Arī Jayamangala’s komentārs teic, ka Bahlīka ir bijusi Uttarapath’ā.
Amara-kos’ā vārdu Vahlika rodam divos veidos – Bahlika un Bahlīka. Amarakosa norāda, ka Bahlika bijusi slavena ar zirgiem, safrānu un Ferula Asafoetida (smirdīgu garšvielu dodošs augs). Norāde uz safrānu ved uz safrāna šķiedrām Vanks’as (Oxus, Amurarja) krastos, kur, kā rakstīts Kalidāsas Raghuvarhs’ā, Raghu sakāvis huņņus. Tur lasāmā Sindhu ir skaidra Ksīrasvamin’a, pirmā Amaras komentatora, kļūda, kurš skaidri norāda, ka Bahlikas valsts robežojas ar Oxus.
Bṛhatsaṃhitā bahlīkus pieskaita saules (godātājiem). Sena tradīcija bahlīkus saista ar dharstaka kšatriju klanu, kas iekarojis Bahlikas valsti. Zinām, ka Bahlikī ir bijis otrs Madrī, madru ķēniņienes vārds.
Buddha Prakash’s vedina uz domu, ka vēdiskā bhallavin’u skola ir saglabājusi atmiņas par bahlikiem; ka mūslaiku khatr’u barasarinu grupas apakškastas bhalla un behl pārstāv senos balhikus, un Multanas džātu klani bhalar un bhalerah, Sindh’ā, Bahawalpur’ā un Dera Ghazi Khan’ā dzīvojošā baloch’u cilts, Bhalk’ā un Shahpur’ā rodamais bhallowan’u klans ir plaši izvērsušos bahlīku cilšu paliekas. Iespējams, ka bahlīki ir migrējuši no savas sākotnējās dzīves vietas Balkhas uz Pendžabu.
Kad Balkhu apmeklējis Hieun Tsang’s, tā ir bijusi budistu ticības centrs, bet kad Sasanīdu valsti gāzuši arābi, senā Baktrija līdz ar kaimiņu teritorijām pārgājusi Khorasan’as, muhamedāņu varas rezidences, varā.
… No aplūkotajām abhīra, arjunayana, atavika, kaka, kharaparika, kota, kuru, licchavi, madraka, malava, prarjuna, pusyamitra, sanakamka un yaudheya ir vietējās ciltis,
bet daivaputra, huna, mleccha, murundas, sahanusahi, sahi, saimhalaka, saka, un vahlīka pārstāv svešzemju ciltis.
Varam novērot, kā dažas no šīm ciltīm ir migrējušas projām no sākotnējām dzīves vietām un piešķīrušas savus nosaukumus jaunajiem apgabaliem. Ieceļojušās ciltis ir nomainījušas senās vēdiskās ciltis Pendžabā un Rādžastānā, lai gan dažas no tām tiek uzskatītas par galvenās cilts atvasinājumiem. Prarjuna, sanakamka, kaka un kharaparika varētu būt vēlākas ciltis, jo senajos tekstos gandrīz nav minētas. Madrak’iem, kuri bijuši salv’u atzars (kam bijusi totēmiska izcelsme) un licchavi’em, kam bijusi leģendāra izcelsme dēļ asinsgrēka starp brāli un māsu, varbūt pat ir agrāka piederība āriju dzīves veidam, ko iezīmē totēmu godāšana un apzināta asingrēka aizlieguma trūkums.
Sakarā ar minētajām svešzemju ciltīm rodam, ka saki ir Indiju ietekmējuši tik ļoti, ka Purānu sacerētāji pieskaitījuši Saka-dvīp’u pie Bhuvanakosa grupas. Pastāv hun’u un v(b)ahlīk’u apmetņu un dažu viņu nosauktu teritoriju varbūtība Pendžabā. Nosaukums sahi huņņu un tjurku administratīvajās sistēmās ir aizvietoti ar huna un turk. Pēc āriju migrācijas uz austrumiem austrumnieki zemes ziemeļrietumos uzlūkojuši ar nicinājumu, un saukuši par mlecch’u zemēm. Apzīmējums mleccha parasti ticis lietots attiecībā uz svešzemniekiem, kuri nav piederējuši pie āriju teritorijām.
Tā tautas ziemeļrietumos, kuras nonākušas svešzemju ietekmē un savos uzskatos bijušas vaļīgākas, tikušas sauktas par mlecch’iem. Redzam, ka politiskās un etniskās pārveides ir turpinājušās. Bez tam redzam, ka minētās ciltis ir ārianizētas, daļa kā vrātya varietāte un daļa vṛṣala sistēmā (zinātnieks Sukhlalji skaidro, ka divas etniskas grupas – vrātya un vṛṣala sekojušas ne-vēdiskai tradīcijai, un abas ticējušas nevardarbības un pašierobežošanās principiem. Viņš vedina uz domu, ka gan Buda, gan mahāvīra ir bijuši kšatriji no vrišaliem. Viņš atzīmē arī, ka Buda saukts par Vrsalaka.
Starp savpatīgajiem un dumpiniekiem izcēlušies vrātjas. Viņi bijuši ārkārtīgi neviendabīga sabiedrība un nav pakļāvušies nekādai definīcijai. Pat līdz mūsu dienām vārda vrātya nozīme ir neskaidra un tiek skaidrota dažādi. Pārsteidzošā vrātju sabiedrība ietvērusi magus, šamaņus, dziedniekus, mistiķus, materiālistus, ubagus, klejojošus apsēstos, klejojošus brīvos karavīrus, algotņus, uguns rijējus, indes malkotājus, jutekliskus baudas meklētājus un ceļojošus gavētāju askētu barus.
bālhīkabhāšā, balhikabhasha, bālhīkabhāṣā – bālhīk’u valoda. Nāṭyaśāstra’s [67]: XVIII nodaļa apraksta valodas likumus un nosaka, kā būtu jārunā sanskritā, un kā prākritā. Tā apgalvo arī, ka Śaurasenī ir galvenais prākrits, un pārējie prākriti ir māgadhī, āvantī, prācyā, ardhamāgadhī, bālhika, dakṣiṇātyā. Tā apraksta arī zemākas valodas, kā śabara, ābhīra, cāṇḍāla, śakāra, draviḍa, audra.
Balimain, kalāšu bal’ima’in, Ziemsvētku gars – kuru godā Ziemsvētkos (cawmos, Ciemi?). Tas atjāj zirgā no Tsiam (Ciemu?) zemes uz četrām Ziemsvētku dienām. Iedala cilvēkiem labklājību
balin, balín – [68]: karavīrs, varens, stiprs, dūšīgs, veselīgs (bāliņš?); kuilis, bifelis, kamielis, aitu šķirne, čūska, Phaseolus Radiatus, jasmīnu šķirne, gļotas, Bala-rāmas vārds; balinī – Sida Cordifolia. Skat. bala, balek
bālja, balya, bālya – bērnišķīgums. Bērnība, zēna gadi, augošs mēness
balti – bhālu=saule; bal ti skad = ‘ūdens ieleja, ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī; kalnu upes atspīd baltas) aiza’; tibetiešu valodas atzars, visai atšķirīgs no standarta, saglabājis daudzus sentibetiešu vārdus. Skat. arī bala, bāla, abel (mūsdienu burušaski ~ senprūšu? valodā ābele ir báalt), ārya, bālhīka, bahlīka, bhallavin, khatr barasarin, bhalla, behl, bhalar, bhalerah, Bhalk, bhallowan, lat, lathar, lāt, latūrīā, hela, bharta, jāṭa, śāka, prūśava, kula, gotra, toka, kāmboja, kuru, uttarakuru, gujar, kāfir, kanet. Salīdz. ar balþa, *balþa , *balþaz germ. – spēcīgs, drošs, drosmīgs; no tā kareivīgās un ķēnišķās Balt(h)i dinastijas, Baltung, Balthing, Balth(e) nosaukums, kuri piederējušies ģermāņu visigotu ciltij. Maķedonijas Aleksandra ģenerālis un vēsturnieks Ptolemy ir minējis reģionu Byaltae. Baltistan ir persiešu tulkojums vārdam Baltiyul – balti dzimtene. Balti tauta ir dzīvojusi abos Indas krastos, augšup, sākot no Kargil rajona.
[69]: pazīstamais džātu (skat.) vēsturnieks Hukum Singh Panwar, atbalstot uzskatu par indoāriju klātbūtni Baltijas reģionā, raksta, ka Dr.Marija Gimbutas, lietuviešu zinātniece, kura izgaismojusi daudzas līdzības un paralēles, parādot ciešās baltu un vēdu laiku āriju kultūras un valodas saiknes, kā citējis Dr. Chatterji, nosauc baltu ciltis un teritorijas. Šie nosaukumi neapstrīdami atklāj to indisko, īpaši džātisko izcelsmi. Gimbutas minētie nosaukumi (ar iekavās sniegtiem ekvivalentiem) ir, piemēram, ‘Latgale’ jeb ‘Lettigallian’ jeb senie un mūsdienu ‘leti’ (lat jeb lathar, lāt džāti), ‘kurši’ jeb ‘Curonians’ (kuru), ‘sēļi’ jeb ‘Selonicans’ (s-h, hela džāti), ‘Vārme’ (Varmas, V=B, Barma jeb Barme jeb Birhmaan džāti [168], ‘Bārta’ (bharta džāti [168].
Šajā kontekstā ir pārsteidzoši, ka balti, pat pēc nodalīšanās no Rigvēdas ārijiem pirms tūkstošiem gadu un neraugoties uz viņu ilgo dzīves vietu Baltijas valstīs tūkstošiem kilometrus tālu no Septiņupes (‘Sapta Sindhu’ [168]), joprojām nav atmetuši domu, ka Indija ir viņu mātes zeme.
[156]: Endzelīns attiecībā uz ‘balti’ min senvalodu lietvārdus un īpašības vārdus ar atbilstošu sakni: senindiešu bhālam (sanskr. bhāla), bhānam – spožums, mirdzums, avestas bāmyō – spoži, armēņu, grieķu, kimru bal – bālums, baltādains (no bala – spēks. Atzīts krievu valodas etimoloģijas pētnieks Fasmers (M.Vasmer) min senindu jambālas – purvs, kirgīzu balkaš – purvaina vieta.
R. Kalniņš pētījis latviešu valodas sakarus arī ar dravīdu valodām Indijā. Un viņš saista etnonīmu ‘balts’, kā arī Endzelīna minētos senvārdus ar dravīdu grupas valodu vārdiem Dienvidindijā, kas visi nozīmē ‘balts’ – kanariešu (karņataka, kannaḍa Dekanu rietumdaļā) biļi (līdzīgā nozīmē arī biļu, biļe, beļa, biļapu), tuļu jeb tuļuva (tuļvī Dienvidkanarā, Madrasā) boļu, bolu, bollenti, bollane, kurgi jeb kodagu (Dienvidindijā, Kurgā) baltad, toḍa (Nilgirī, Madrasa) belpu, baḍaga (kanariešu dialekts Nilgirī) belapu, kuṛumba (kurumvāri, kanariešu dialekts Čandā (Centrālprovincēs), bet viņu dzimtene ir Nilgirī) bole. Kanariešu boļi, beļaku – baltums, gaišums, gaisma.
Ar šiem vārdiem salīdzināmi Latvijas īpašvārdi – personu vārdi un vietvārdi: māju un muižu nosaukumi Beles un Belles, Beļi, Beļava, Beļavnieki, Beltes, Billes, Biļļas, Bieļas, Bolles, Bùoļi.
[172]: “Baltijas” vārds nav baltu tautas vārds. Viens no izskaidrojumiem – Mare Balticum. 11.gs. pirmo reiz to min Brēmenes Ādams, kas to laikam ņēmis no romiešu rakstnieka Plīnija. Viņa darbā ‘Naturalis Historia’ (1.gs.) teikts, ka grieķu rakstnieki Ksenofonts (ne pazīstamais) un Pītejs minot savos darbos ziemeļu Skitu jūru, kur esot ļoti liela sala Balcia, citā variantā Baltia (vēlāk formas izrunāja vienādi, rakstīt varēja ar ‘t’ un ‘c’). Vācu pētnieks Filips domā, ka oriģināla forma – grieķiski rakstīta esot Balicia.
Šo vārdu varēja lasīt divējādi: 1) Balkia un 2) Balisia. Grieķu rakstnieki šo vārdu lasīja kā “Balisia”, bet tā kā šis vārds nekā neizteic, tad pārdēvēja par- “Basilia”- basileus.
[70]: Basilici (βασιλιχοι) Sarmatae (kropļots Basiliscaei) Ptolemaeo, religuis auctoribus Basilii et Basilei item Basilidae dicti, A.circ. 81 ante Christ. nat omnium Sarmatarum primi in Europam discesserunt (§.28). Strabonis tempore Basilei cum Georgis suis et Jazyges australia inde a Tanai ac Maeoti ad Tyram fere vsgue habitarunt (§.34 et 40). Plinius primus est, qui Basileios, siue vt ab eo vocantur, Basilidas inter septentrionales Sarmatas, qui hodiernam Russiam minorem et vlteriora etiam incoluerunt, commemorat (§.48). Ptolemaeus denique Basileos, s. vt ab eo vocantur, Basilicos, in Asia sua septentrionali, qua in occasum spectat, ideoque in Europae suae septentrionalis confinio, collocauit. Quoniam tamen eorum sedes fontibus fluminis Rha, id est Wolgae, et proximo in ortum a fontibus cursui subiacere tradidit – fontes autem Wolgae non magis, quam totus fluuii huius tractus superior non Asiae, sed Europae, ex ipsius etiam Ptolemaei mente, si quidem ad verum reductatur (§.57), vindicandi sunt; clarissime patet, Ptolemaei Basilicos Sarmatas Europaeis Sarmatis, non Asiaticis, esse annumerandos. Verum quidquit id est, Ptolemaei Basilici Sarmatae, quoniam fontibus ac superiori tractui fluminis Rha in austrum assederant, septentrionalia. gubernii Smolensk, totum gubernium Moskwa et vlteriora fortasse etiam inde in ortum incoluerunt- ita quidem, vt Pagiritas et Aorsos, gentiles suos, in occasum versus attingerent.) Skat. sarmati.
[71]: iepretim, šķiet, ir Pīteja (Pytheas) minēta sala ‘Baltia’ jeb ‘Basilia’, kas, kā rakstījis lamfaciešu (Lampfacener) Xenofon’s, ir trīs dienu kuģojuma attālumā no pretējā krasta un tās apmēri varētu būt milzīgi (Plinius IV, c.13 – “Xsenophon Lampsacenus a litore Scytharum tridui navigatione insulam esse immensae magnitudinis, Baltiam tradit – eandum Pytheas Basiliam nominat.”), … (Bei Plinius XXXVII, c.2. – “Huic (Pythae) at Tomaeus creditit, sed insulam Bannomannam (variants parastās versijas ‘Baltiam’ vietā) vocavit”).
[72]: Starp Visigoth’iem, ģermāņu ciltī, kura pretojusies Rietumromas impērijai tās panīkuma gados, ir bijusi Balt(h)i dinastija, Baltungs, Balthings jeb Balthi. Savu nosaukumu balti aizguvuši no gotu vārda balþa (baltha – kails vai pārdrošs). Tādējādi nosaukums nozīmē ‘pārdrošie’ jeb ‘drosmīgie’. Balti ir uzskatīti par vērtīgākajiem karotājiem un karaliskā titula ziņā otrajiem, tūlīt aiz Amali. Visigotu Balti dinastija ir valdījusi no 395 līdz 531.gadam.
[111]: (Valdis Muktupāvels) – vārdu balti mūsdienās lieto tādas kā tautu kopības apzīmēšanai, tomēr jāteic, ka termins balti ir lielā mērā saistīts ar valodniecību. Attīstoties teorijai par tā sauktajām indoeiropiešu valodām, arī latviešu un lietuviešu valodas tika klasificētas un ierindotas šajā te valodu saimē kā atsevišķa grupa.
Tā iznāk, ka tieši uz valodu radniecības pamata ir nodefinēta baltu etniskā grupa. Faktiski tā ir baltu valodās runājošu un runājušu tautu grupa, kurā vēl bez latviešiem, lietuviešiem ietilpst arī kurši, prūši, jātvingi un varbūt vēl citi. Šā vai tā, nereti šo valodnieku radīto terminu balti attiecina arī uz citām, parasti – kultūras – jomām.
Tādējādi tiek pieņemts, ka termins balti nozīmē arī lielākas vai mazākas līdzības mūzikā, mākslā, pasaules uzskatā un citās jomās. Tātad, vēlreiz uzsveru – šo valodnieku radīto terminu automātiski attiecinot, piemēram, uz mitoloģiju, tiek sagaidīts, ka arī šajā jomā būs zināmas līdzības. Vai, teiksim, runājot par baltu mūziku, tiek paredzēts, ka arī mūzikas jomā būs līdzības starp latviešiem, lietuviešiem un citiem baltiem vai to pēctečiem. Vai tas tā ir, vai nē – tas ir katras atsevišķās sfēras jautājums. Bieži vien izrādās, ka tā īsti nav. Piemēram, latviešiem dažās jomās ir vairāk līdzību ar igauņiem. Teiksim, tajā pašā tautas mūzikas jomā, bet šī nu ir cita tēma, un par to mēs sīkāk nerunāsim.
Pirms pievēršamies baltu reliģijas jautājumam, pieminēsim to, ka baltu valodas indoeiropiešu valodu kontekstā ir izpelnījušās īpašu uzmanību, sevišķi pēdējo gadu desmitu laikā: šajās valodās, kā izrādās ir daudz arhaisku parādību, tās ir ļoti konservatīvas. Citi to nepareizi traktē tā, ka, teiksim, lietuviešu valoda esot senākā indoeiropiešu valoda vai, ka senākā Eiropas valoda. Ko īsti nozīmē “senākā Eiropas valoda” vai “senākā indoeiropiešu valoda”? To varētu teikt par valodu, kurai ir senākie rakstu pieminekļi, kā, piemēram, vēdu sanskrita teksti, kurus datē ar II gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, tādējādi vēdu sanskrits ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām.
Savukārt, teiciens “arhaiskākās valodas” norāda uz šo valodu raksturu – tajās ir maz inovāciju, maz kas ir izmainījies. Tajās var konstatēt dažādas parādības, kas citās valodās ir zudušas, kas atrodamas tikai senos rakstu pieminekļos, vai kas tiek zinātniski rekonstruētas. Tādā nozīmē baltu valodas ir arhaiskas. Šī arhaiskuma dēļ tās ir līdzīgas, vai pat ļoti līdzīgas ar senām indoeiropiešu valodām, piemēram, ar vēdu sanskritu, kura senākie teksti ir vairāk nekā 3500 gadu veci. Baltu valodas ir tik arhaiskas, ka tās, piemēram, valodnieks un strukturālists Vjačeslavs Ivanovs uzskata par dzīvi skanošajiem indoeiropiešu pirmvalodas dialektiem. Šī te arhaisma dēļ baltu valodām ir tik daudz līdzību ar to pašu sanskritu, ka tas ir devis pamatu runāt par, teiksim, latviešu izcelsmi Indijā, par āriešu ceļošanu no Baltijas uz Indiju un tamlīdzīgi. Kanādā 1954. gadā publicētā sanskrita-latviešu vārdnīciņā atrodami veseli leksikas slāņi, kas latviešu valodā un sanskritā ir ne tikai ar to pašu nozīmi, bet arī skaniski ļoti līdzīgi: piemēram, dhūmaka sanskritā un ‘dūmaka’ latviski, tāpat vīra un ‘vīrs’, ratha un ‘rati’ utt., šo vārdu nozīme ir gandrīz tā pati. To visu vajadzētu ņemt vērā tad, kad runāsim par citādiem arhaismiem, kas vairāk vai mazāk saistīti ar valodu arhaismu.
Valodniecības metodes un dati var noderēt, runājot par reliģijas terminiem un par atsevišķām dievībām, nereti šo dievību vārdu un funkciju salīdzinājums baltu tradīcijā un citās indoeiropiešu tradīcijās ļauj noskaidrot kaut ko būtisku tieši par šīm dievībām un par viņu darbības jomu. … runāt par baltu reliģiju var tikai nosacīti. Faktiski ir bijušas dažādas reliģijas tradīcijas dažādos laikos. Latviešiem par to ir diezgan maz pētījumu, bet, piemēram, Lietuvā 1995. gadā Gintars Beresnevičus (Gintaras Beresnevičius), aktīvs reliģiju pētnieks, publicēja grāmatu “Baltu reliģiskās reformas”. Tajā viņš raksturoja vismaz divas fundamentālas reliģiskas reformas rietumbaltu zemēs un daļēji arī Lietuvas teritorijā. Reformas – tas nozīmē, ka iepriekšējā reliģiskā prakse, reliģiskās tradīcijas tika fundamentāli pārveidotas, izmainītas.
Arheologi ir konstatējuši, ka zināmos vēstures laikposmos ir diezgan strauji mainījušās apbedīšanas paražas: tā, piemēram, vienu brīdi bija uzkalniņa veida kapi, un pēkšņi tos nomainīja tā sauktie ugunskapi. Parasti tradicionālajās sabiedrībās vienkārši tāpat neapbērēja, tas viss bija saistīts ar pasaules uzskatu, ar reliģisko praksi. Antropologiem šie apbedījumi ir viens no elementiem, kas netieši liecina par noteiktu pasaules uzskatu, par reliģisko dzīvi, un apbedīšanas tradīciju maiņa nozīmē, ka ir kaut kas fundamentāli mainījies šajā reliģiskajā dzīvē, reliģiskajā praksē. Šādas reformas baltu zemēs ir konstatētas pat vairākas, tādējādi te nevar runāt par vienu noteiktu reliģiju.
Lietodami terminu baltu reliģija, mēs ar to domāsim visus dažādos reliģijas veidus, kas dažādos laikos pastāvējuši baltu areālā. Tam vajadzētu būt kā aksiomai, ka reliģijas ir mainījušās. Ir cilvēki, kas sakās pētām īsto baltu vai, teiksim, latviešu vai lietuviešu reliģiju. Kas tā tāda ir, to, droši vien, zina tik viņi paši, jo par to var runāt tikai ļoti nosacīti.
Mūsu tālākai runāšanai būtu noderīgi akcentēt jautājumu par ikvienas reliģijas diviem aspektiem.
Pirmais ir saistīts ar cilvēka universālo dabu, ar viņa kā homo sapiens tiekšanos pēc pilnības, pēc saplūšanas ar absolūtu.. Šis ir tas universālais elements, kas ir kopīgs visiem cilvēkiem, lai kurā pasaules daļā viņi dzīvotu, visām reliģijām. Šo aspektu sanskritā apzīmē ar vārdu mārga – ceļš. Šeit mārga nozīmē garīgās pilnīgošanās ceļu, to universālo reliģijas komponentu, kas aicina, ved tuvāk debesīm.
Otrs ikvienas reliģijas aspekts ir saistīts ar vēsturisko pieredzi, ar kultūras mantojumu. Tie ir konkrētie rituāli, ieražas, mācības, dogmas, tā ir dzīvesziņa, ko cilvēks apgūst no savas dzīves pirmajām dienām. Šo vēsturiski nosacīto un no vietas atkarīgo, mainīgo aspektu sanskritā apzīmē ar vārdu dešī – vietējais, ar noteiktu zemi saistītais. Šis aspekts skar reliģijas mantoto, vēsturisko, ar vietējām īpatnībām saistīto daļu.
Lūk, šie abi aspekti, abi komponenti ir ikvienā reliģijā. Nav “tīras absolūtas” reliģijas, tādas, kurā būtu tikai viens pats universālais aspekts. Viens no pasaulē pazīstamajiem reliģiju pētniekiem Džozefs Kempbels (Joseph Campbell), rakstot par šiem diviem aspektiem, ir minējis šādu gadījumu: braucot vilcienā uz indiešu svēto pilsētu Varanasi jeb Benaresu, viņš satika indiešu svēto un uzsāka ar viņu sarunu. Svētais izteicās, ka viņš esot pietuvojies absolūtajai atziņai un ka viņu reliģijā interesējot tikai tīri universālais, tīri dievišķais princips un nekas vairāk. Un tad Kempbels nosecināja, ka šis vīrs tomēr brauc uz reālu pilsētu, uz Varanasi, tur viņš dosies uz zināmu templi, veiks noteiktus, varbūt par bērnībā iemācītus rituālus, runāsies ar cilvēkiem utt. Tādējādi, pat domājot tikai par tīri absolūto, viņš stāsies dažādos “zemes” sakaros, veiks tradicionālas, iemācītas, laika un vietas nosacītas darbības, vārdu sakot, viņš nespēs izvairīties no otrā aspekta klātbūtnes savā reliģijā. Varbūt šajā un citos gadījumos varētu teikt, ka mārga ir svarīgāks nekā dešī, ka universālais dominē pār vietas un laika nosacīto aspektu. Savukārt, citos gadījumos var būt pavisam otrādi, tradicionālais, vēsturiski mantotais aspekts var ņemt pārsvaru pār universālo, un dažs labs var pat aizmirst, kāpēc tiek skaitītas lūgšanas, veikta upurēšana un darīts daudz kas cits.
Un tad rituāli tiek veikti rituālu pēc, aizmirstot, ka rituālam ir jāved uz debesīm, pie universālā saprāta.
Vēl gribētu pieminēt kādu principu, kas ir svarīgs mitoloģijā. Daudzi nereti aizmirst to, ka viena un tā pati dievība var tikt dažādi nosaukta. Piemēram, kādu dievību, kurai ir raksturīgas dažādas funkcijas, var nosaukt atkarībā no konkrētās funkcijas vai atkarībā no kādas dievībai raksturīgas pazīmes. Tādējādi vienai dievībai var būt daudz dažādu nosaukumu, tie var mainīties, var kļūt diezgan patstāvīgi, var pat transformēties, apzīmējot jau kādu citu, atsevišķu dievību, tomēr šajos dažādajos nosaukumos parasti var atpazīt sākotnējo denotātu. Kaut kāda noteikta mitoloģijas struktūra vai kāda atsevišķa dievība var būt ar universālām vai specifiskām iezīmēm. Atkarībā no universalizācijas vai specializācijas pakāpes mitoloģijā var izšķirt dažādus līmeņus. Piemēram, kādā noteiktā mitoloģijas struktūrā universālākajā līmenī varētu būt galvenais dievs vai, teiksim, universāls radošais princips. Nākamajā, jau vairāk specializētā līmenī tur varētu būt dievi, kas veic noteiktas funkcijas, vēl tālākā specializācijas līmenī varētu būt dievības ar cilvēciskotām iezīmēm, tad – kultūrvaroņi, dažādi gari utt. Vārdu sakot, ikvienā mitoloģijā līdzās universāliem lielumiem ir arī vairāk vai mazāk specificēti.
Nu, piemēram, šodien ir piecpadsmitais augusts, Zāļu diena jeb Marijas debesbraukšanas diena, kas ir lieli svētki Latvijas otrā galā – Aglonā; tur šodien sapulcējušies, droši vien, kādi simts tūkstoši, piedalās dievkalpojumos, procesijās, skaita lūgšanas un dzied dziesmas, arī litānijas. Vissvētākās Jaunavas Marijas litānijā viņa ir nosaukta dažādos vārdos: Baznīcas Māte, Mistiskā roze, Ziloņkaula tornis, Debesu vārti, Rīta auseklis, kopumā tur ir vairāk nekā 50 dažādu apzīmējumu. Kādam, protams var ienākt prātā katrā šajā apzīmējumā saskatīt atsevišķu dievību, un tā arī ir bijis, tomēr šeit ir domāta tikai viena noteikta persona – Vissvētākā Jaunava Marija. Itin bieži dievību epiteti kļūst par atsevišķām dievībām hinduismā, te lai minam ‘Skanda’s epitetu Kumāra, ‘Šiva’s epitetus Lokadhātar, Natarādža vai daudzos ‘Lakšmi’ epitetus tādus kā Šrī, Lokamāta, Indira, Padma, Kamala.
Līdzīgi tas ir arī baltu mitoloģijā. Tā, piemēram, jau kopš viduslaikiem pastāv dažādi prūšu dievību saraksti. Starp citu, prūšu zeme ir pavisam netālu no šejienes. Mēs esam faktiski kādus 36 km no vēsturiskās Prūsijas robežas, no Prūsijas hercogistes un vēlāk no Prūsijas karalistes. …
Tālāk pievērsīsimies divu baltu reliģijas pētnieku teorijām. Par baltu reliģiju ir diezgan daudz dažādu publikāciju, tomēr jāatzīst, ka šī ir viena no tām sfērām, kurā daudzi jūtas pietiekami zinoši, un raksta gandrīz vai visi, kam nav slinkums to darīt. Nav daudz labu, konceptuāli skaidru un strukturētu darbu baltu reliģijas jomā. Protams, kā ikvienā citā jomā, šeit ir svarīgi avoti – vēsturiskas ziņas, dažādi, tostarp arī folkloras teksti, etnogrāfiski apraksti, kas paši par sevi ir vērtīgi kaut vai tāpēc, ka fiksē noteiktus faktus. Šeit es gribētu atzīmēt divas svarīgas publikācijas, ko būtu vērts apskatīt, ja kādam ieinteresē papētīt pirmavotus.
1936.gadā Latviešu literāriskā biedrība publicēja Vilhelma Manharta (Wilhelm Mannhardt) darbu ‘Letto-Preussische Götterlehre’, jeb latviski ‘Latviešu – prūšu mitoloģija’. Tajā ir apkopoti latviešu, lietuviešu un prūšu reliģijas fakti, dažādi apraksti, sākot no Tacita liecības mūsu ēras 1.gadsimta beigās līdz pat Langes un Stendera darbiem 18.gadsimta beigās, kā arī paša autora komentāri. Avoti ir doti oriģinālvalodā – latīņu, viduslejasvācu, poļu, diemžēl, bez tulkojumiem, savukārt, autora komentāri ir vācu valodā, tādējādi, bez šo valodu zināšanas Manharta darbu lietot būtu pagrūti.
Lietuvā šobrīd publicēti jau divi sējumi no Norberta Vēļus (Norbertas Vėlius) iecerētā daudzsējumu darba ‘Baltų religijos ir mitologijos šaltiniai’, latviski tas būtu ‘Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti’. Šā darba hronoloģiskās robežas ir plašākas: pirmais avots – Hērodota “Vēsture” – attiecas uz 5. gadsimtu pirms Kristus dzimšanas. Visi pirmavotu teksti ir gan oriģinālvalodā, gan arī tulkoti lietuviski, ir arī komentāri par pirmavotiem un to autoriem, arī lietuviski, tad nu būtu jāzina šī valoda, lai darbu varētu lietot.
Tiktāl par avotiem, bet nu pievērsīsimies baltu mitoloģijas vispārīgam raksturojumam. Šeit būtu jāmin divas metodes, divi virzieni, kas laika gaitā ir atzīti, aprobēti, un uz šos virzienus pārstāvošo pētnieku darbiem mēdz atsaukties nopietnās starptautiskās publikācijās.
Viena, nosacīti – vēsturiskā – piegājiena autore ir lietuviešu cilmes amerikāņu zinātniece Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė) jeb Marija Gimbutas, kā viņas vārdu mēdz rakstīt angliski. Marija Gimbutiene ir starptautiski atzīta bronzas laikmeta vēstures pētniece, tā ir viņas galvenā specialitāte. Līdztekus tam, viņa ir daudz pētījusi sieviešu kārtas dievības, to atveidus ornamentikā, ikonogrāfijā visā pasaulē. Amerikā ir publicētas vairākas viņas grāmatas – par Lielo Pirmmāti, par senās Eiropas dievību svētajiem tēliem un simboliem. Arī šajā jomā nopietni reliģiju pētnieki atsaucas uz Marijas Gimbutienes darbiem. Dažādi ar baltu mitoloģiju saistīti fakti sastopami viņas lielajos darbos, bet vesela baltu reliģijai veltīta nodaļa atrodama grāmatā ‘The Balts’, kas 1963. gadā publicēta Frederika Prēgera (Frederick A.Praeger) izdevniecībā Ņujorkā, sērijā “Ancient Peoples and Places” (Senas tautas un vietas). Šis darbs, pārstrādāts un papildināts, ir tulkots, protams, lietuviski un arī latviski, un kā grāmata ar nosaukumu ‘Balti aizvēsturiskajos laikos’ publicēts Zinātnes izdevniecībā Rīgā 1994.gadā. Tātad – samērā nesen. …
Apskatot neopagānisma formas Baltijā, vispirms gribētu pievērsties Lietuvai. Viena no galvenajām kustībām ir Rāmava (Romuva), ko jau iepriekš esam pieminējuši kā lietuviešu mezopagānismu. Skaidrs, ka II Pasaules karš un padomju okupācija šo kustību pārtrauca, un tā savu darbību atjaunoja 1968.gadā, starp citu, tajā pašā gadā, kad Lietuvā viesojās mums jau labi zināmā Marija Gimbutiene. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, bet tieši pēc šīs vizītes lietuviešu mākslinieku un intelektuāļu aprindās baltu senā kultūra, reliģija ieguva īpašu nozīmi. Tās pētīšanai, atjaunošanai, praktizēšanai un popularizēšanai pievērsās daudzi, un 20.gadsimta beigās Rāmava, vairs ne kā mezo-, bet jau kā neopagānisms, kopā ar gandrīz tāda paša nosaukuma (Ramuva) etniskās kultūras biedrību kļuva par masveidīgāko ar tradicionālās kultūras mantojumu saistīto kustību (skat. http://www.romuva.lt). Viena no šīs kustības centrālajām figūrām kopš 1968. gada ir Jons Trinkūns (Jonas Trinkūnas), kas turklāt aktīvi darbojas Pasaules etnisko reliģiju kongresā (World Congress of Ethnic Religions, skat. http://www.wcer.org). Lietuvā ir publicēti vairāki neopagānu izdevumi, tostarp žurnāli ‘Ramuva’, ‘Druvis’, kā arī Jona Trinkūna grāmata ‘Baltų tikėjimas: Lietuvių pasaulėjauta, papročiai, apeigos, ženklai’, kas latviski būtu ‘Baltu ticība: Lietuviešu dzīvesziņa, ieražas, rituāli, zīmes’.
Latvijas dievturi, atšķirībā no Lietuvas rāmaviešiem, pēc kustības formālas atjaunošanas 1980. gados, turpināja darboties saskaņā ar pirmskara kanoniem. Tikai neliela dievturu jauniešu grupa transformējās par neopagāniem. Lielākā Latvijas neopagānu daļa ir folkloras kustības dalībnieki, protams, ne jau visi, jo tautas dziesmu dziedāšana un popularizēšana vēl nav reliģija. Par neopagāniem uzskatāmi tie, kas nodarbojas ar rituālo praksi – svin gadskārtu svētkus, ģimenes godus saskaņā ar senām jeb atjaunotām paražām. To, ka šādai folklorēšanai ir reliģiskas darbības pazīmes, liecina kādas folklorētājas atzinums: daba ir baznīca, un labākais dievkalpojums šajā baznīcā – tautas dziesma.
Reliģijām mēdz būt sava laika skaitīšana, savi kalendāri. Dažos gadījumos par atskaites punktu tiek uzskatīta pasaules radīšana, citos – pirmā cilvēka vai kultūrvaroņa radīšana. Citās reliģijās laiks tiek skaitīts no reliģijas dibinātāja dzimšanas, mācības došanas vai īpaša sakrālā stāvokļa sasniegšanas dienas. Panteistiskām reliģijām kalendārs mēdz būt saistīts ar dabas ciklu maiņu, ar debess spīdekļu stāvokļiem, tāds tas ir arī lielākajai Latvijas neopagānu grupai – folklorētājiem. Šajā kalendārā gadu četrās daļās sadala saulgrieži un saulstāvji, un katra šī daļa tiek dalīta vēl uz pusēm, tā iegūstot astoņas līdzīgas daļas – laikus. Kā redzam, kalendāru strukturē saskaņā ar saules stāvokļiem, mēness ciklu faktors te nedarbojas, līdz ar to gada iedalījums mēnešos tiek atmests, jo, pēc pašu folklorētāju vārdiem, Mēness kalendāri raksturīgi citiem reģioniem, un laika skaitīšana mēnešos esot svešu reliģiju iespaids. Šādu solāro kalendāru var aplūkot izdevumā ‘Saules gads’, ko veidojuši Aina un Gvido Tobji. Piebildīšu, ka ortodoksālie folklorētāji jeb stingrās līnijas piekritēji Jāņus un Ziemassvētkus patiešām svin astronomiskajos saulgriežos – parasti 21.jūnijā un 21.decembrī. Vislielākās atšķirības ir saistītas ar Lieldienu svinēšanu: folklorētāji to dara pavasara ekvinokcijas laikā, bet kristiešu formula, ko apstiprināja Nīkejas koncils 4.gadsimtā, ņem vērā arī mēness fāzes.
Interesanti, ka arī dievturiem ir sava laika skaitīšana. Brastiņu Ernests savulaik ieteica par atskaites punktu izvēlēties hipotētisko indoeiropiešu jeb, tā laika terminoloģijā, “āriešu” pirmtautas veidošanās laiku, kas viņaprāt bija apmēram 10 000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Tādējādi, lai iezīmēto šo “latvisko” jeb “ārisko” laiku un lai norobežotos no kristīgās laika skaitīšanas, dievturu rakstos kopš 1938.gada sāka gadaskaitlim priekšā likt vieninieku. Tā, viņu izdevums ‘Labietis’ iepriekšējā gadā ir datēts ar 1937.gadu, taču jau nākošajiem uz vāka ir 11 938., 11 939. utt. Šādu datējuma principu saglabāja dievturu izdevumi, kas pēc II Pasaules kara tika publicēti Rietumu pasaulē, un 1980.gadu beigās un vēlāk – arī Latvijā.
Viedas Sadraudzība ir neopagānu kustība, ko 1980.gadu sākumā izveidoja viens cilvēks – Modris Slava. Izvirzot par mērķi studēt baltu reliģiju teozofijas koncepciju gaismā, Sadraudzības locekļu darbībā dominēja intelektuālas aktivitātes, mazāk – reliģijas prakse. Viedas Sadraudzība regulāri publicēja ‘Viedas Vēstis’, šajā izdevumā bija gan oriģinālraksti, gan teozofijas klasiķu darbu tulkojumi, gan arī materiāli par dažādām pasaules reliģijām. Zināmā mērā ar Viedas Sadraudzību ir saistīta 1990.gadu beigu radikāla, politizējusies kustība Klubs 415. Te es gribētu pieminēt viņu izdevumu – žurnālu ‘Saules Koks’, kurā ir daudzi okultismam, teozofijai, baltu reliģijām veltīti raksti.
Starp dažādiem neopagānisma veidiem Latvijā vēl būtu minams Baltais Aplis. Tā veidošanā zināma loma ir Rasmai Rozītei un māksliniecei Lilitai Postažai. Baltā Apļa aktivitāšu fokusā ir rituāli un meditācijas garīgās dzīves kopšanai, saturiski tie ir mēģinājumi lokalizēt un latviskot citu pasaules neopagānu kustību, piemēram, Agni jōgas, reliģisko praksi.
Redzams, ka neopagānisma kustības Baltijā ir samērā spēcīgas, tās ir intensīvākas nekā caurmērā Eiropā. Domājot par baltu neopagānisma rašanās un pastāvēšanas motivāciju, nākas atzīmēt vairākus svarīgus faktorus. Baltu tradicionālā kultūra ir salīdzinoši ļoti konservatīva, un tajā saglabājušies daudzi arhaismi, dažos gadījumos veseli senkultūras slāņi. Atšķirībā no centrālās un rietumu Eiropas zemēm, Baltijā šī kultūra vēl nav izzudusi, un daudziem ir bijusi tieša saskare ar to. Tradicionālā kultūra un tās atjaunotās vai revitalizētās formas ir kļuvušas par vienu no latviskās vai lietuviskās identitātes stūrakmeņiem. Te varētu pieminēt vasaras saulgriežu svinības – Jāņus. To popularitāte, svinēšanas intensitāte, senu tradīciju klātbūtne šos svētkus padara unikālus visas Eiropas mērogā.
Jaunu reliģijas formu meklēšana, radīšana vai aktualizēšana ir lielā mērā saistīta ar situāciju 1990.gadu sākumā: radikālās izmaiņas politiskajā, ekonomikas, sociālajā jomā, nenoliedzami, izraisīja zināmu nestabilitāti, psiholoģisko un citādu diskomfortu; spontāna reakcija uz to bija reliģiozitātes pastiprināšanās, un tas, faktiski, ir viens no kompensācijas mehānismiem. Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kas tic pareģošanai, zīlēšanai, viena no viņu dzīves nepieciešamībām ir horoskopi, un pat tāda respektabla, uz pilsonisko vidusslāni orientēta avīze kā ‘Diena’ uzskata par savu pienākumu tos publicēt. Daudzi cilvēki nodarbojas ar tā sauktajām bioenerģijām, kāri tver pēc astroloģijas, parapsiholoģijas un tamlīdzīgas literatūras, praktizē pašmācības ceļā apgūtus jōgas paņēmienus, pastiprināti pievērš savu uzmanību paranormālajām parādībām. Par nepieciešamību pēc šādiem kompensācijas mehānismiem liecina daudzu jaunu, netradicionālu sektu lielie panākumi Latvijā.
Baltu pagānisms ir pazīstams arī citur pasaulē. Kanādā tiek publicēts Baltijas tautu folklorai un reliģijai veltīts žurnāls ‘Sacred Serpent’. Diezgan daudz materiālu par baltu pagānismu un tā dažādām formām var atrast Internetā. (piem., [476], [477], [478], [479], [480]).
bālukā, baluka – smiltis (gaišās, bālās); norāda uz neskaitāmu daudzumu
balus, kalāšu balus, bal’us’ – sens; sens bišu strops
bamba (kalāšu) – skurstenis, dūmvads, caurule
bānamukha, banamukha, bāṇamukha – ar bultu mutē. Bultu mutē turošs
band (kalāšu) – slēgts, saite.
1. slēgts, necaurejams;
2. šķērslis, buramvārdi, lāsts;
3. kurpju saite;
4. savienojums, locītava, eņģe
banda – cilvēks, cilvēciska būtne
bandanna – sasienams raibi krāsots kaklautiņš (bante) – sasienams kaklautiņš vai aizmugurē sasienams galvas lakatiņš
bandha – bante, saite, sasaiste, enerģijas aizvars, sasiešana, savilkšana, pauna, saišķis, stiprinājums, važas, cīpsla, muskulis, pasaulīgās saites, saistības, nodoklis, ieslodzījums, jebkāds ķermeņa stāvoklis, īpašs dzimumsakara veids, jūgs; aukla, lente, mezgls. Burtiski – ‘piesiet jeb noenkurot’. Bandha ir mudrā apakškategorija (skat. arī [473])
Jogā šis vārds attiecas uz dažādām muskuļu savilkšanām jeb ‘slūžām’, ko lieto elpas, dzīvības elpas (prāṇa) jeb enerģijas saglabāšanai noteiktā apvidū. ‘Iyengar’s (1976; lpp. 435) enerģijas slūžu un īpaši mūla slūžu darbību pielīdzina “drošības vārstam, kas jātur aizvērts kumbhaka’s vingrinājuma laikā”. Skat. arī mudrā, kumbhaka.
J.A.Grimes [8]: aizvars; saite; jūgs; regulēšana; noteikšana (no darbības v. saknes bandh = ‘siet’).
1. Vingrinājumu veids Hatha jōgā, kas, praktizējot to līdztekus prānājāmai (elpošanas vingrinājumiem) palīdz savienot prāṇ’u un apān’u (ienākošo un izejošo elpu). Tas palīdz arī kā dzīvības elpas aizvars jeb slūžas ķermenī bloķēšanas (mudrā) praktizēšanas laikā. Trīs galvenie aizvari ir:
– jālandhara bandhā (galva noliekta uz priekšu, un zods piespiests pie krūtīm);
– uddiyāna bandha (vēdera muskuļi pievilkti mugurkaulam);
– mūla bandha (anuss ievilkts uz iekšu).
2. Džainismā – savažojums ir karmas daļiņu dēļ. To radījušas prāta-ķermeņa kompleksa kaisles ietekmētas darbības. Šim jūgam ir divas stadijas – bhāva-bandha un dravya-bandha. Bhāva-bandha attēlo cilvēka apziņas izmaiņas kaislību (kaṣāya) laikā, kas cilvēku sagatavo īstam jūgam (dravya-bandha), kas sekos. Pēdējā stadija ir, kad ir īsta karmas daļiņu saskare ar cilvēku.
3. Aizvariem ir četras būtības:
– daba (prakṛti-bandha);
– telpa-apjoms (pradeśa-bandha);
– aizvara noturīgums (sthiti-bandha);
– karmas augļu intensitāte (anubhāga-bandha).
4. Vairums Indijas filosofijas skolu aizvarus attiecina uz neapjēgu (avidyā) – ka aizvari attiecas uz cilvēka ierobežotās eksistences, neapskaidrotības stāvokli.
bandha trija, bandha triya – [73]: burtiski ‘trīskāršais aizvars’, saukts arī mahā bandha – vienlaicīga saknes (mūla), vēdera (uḍḍiyāna) un rīkles (jālandhara) enerģijas aizture, lai noslēgtu netveramās enerģijas sušumnas kanāla augšējo un apakšējo galu, liekot enerģijām ieiet manipura’s satecē nabas apvidū, kur tās tiek attīrītas un sagatavotas sūtīšanai augšup pa sušumnas “upi” uz vainaga čakru galvvirsā. Šo norisi sauc arī par kundalinī celšanu, lai sievišķā enerģija, kas kā saritinājusies čūska mājo saknes čakrā, var veikt savienošanos ar vīrišķo Šivas enerģiju vainaga čakrā. Šo norisi var veikt vienatnē, lietojot saites vietnē aprakstītos paņēmienus. Un sieviete-vīrietis pāris var sasniegt līdzīgu iznākumu svētā dzimumakta (maithuna) rituālā.
bandhakī, bandhaki – ielasmeita, mauka (salīdz. ar bandubērns); nešķīsta sieviete, neauglīga sieviete, pērkāma sieviete
bandhati, bandh – sasiet, sabantēt. Sasiet, sapīt (zirgam kājas), savalgot, savienot, piestiprināt, aizvērt, sodīt, notvert; izklaidēt, lolot.
bāndhava, bandhava – radi, saistība, (nodeva, Bandava?); brālis, rads, draugs, ciltsbrālis
bandhu – banda. Radniecība, radi, saistība, nodeva (Bandava?), attiecības, norāde, draugs, apvienība, banda. Arī I.E. *bhondheha-n, avestas bandayait, gotu bindan, liet. bandà
bandi (kalāšu) – cietumnieks, cietums (sasaistīts; bandīts?)
baoria – bāuri. No Korku val. – arī Basam, bišu stropu padievs Baoria. Skat. bāuria
barata, baraṭa – barošana (Bārta?). Graudaugu šķirne, podnieks, kalps
barbara – neārijs, barbars, stostiķis, sprogains, berbers, zemas kārtas, nožēlojams cilvēks, ieroču troksnis, dejas veids, āmurgalva, tārpu suga, barbaru zeme, neaptēsts, muļķis
bari (kalāšu) – vergs, kati ciltī darinātas kurpes
baro (kalāšu) – griķi (barotāji?)
basik, kalāšu bas’ik – lietus
bašali gus, kalāšu bashali gus – dzemdību un menstruāciju mājas pagalms; dzemdībās mirušus bērnus apglabā tur
batej, batey – skābputrai līdzīgs miežu ēdiens. Skat. medhya
bauddhadharma – [74]: budisma derība. Budistu mūki Indijā un Baktrijā ir bijusi parasta lieta gadsimtiem pirms kušanu iebrukuma no Vidusāzijas. Kušanu laikā budisma teoloģija ir ievērojami mainījusies, bet galvenās iezīmes bijis iedzīvotāju dalījums mūkos un pasaulīgajos, uzsvars uz ziedojumu un meditāciju (mūkiem), tieksme uz apskaidrību un ticība pārdzimšanai. Par reliģiju budisms noslīdējis Indijā pēc Kušanu impērijas beigām, kad nostiprinājies hinduisms.
bāuria, bāuri, bauria, bāwaria, boureah – [30]: “Viņi daloties trijās daļās:
– Bīkānor’as bidāwati, kuri savu izcelsmi izseko līdz Bidāwat’ai Džaipurā (Rādžastāna), neēd maitu, nicina sīkas zādzības, bet sajūsminās par vardarbīgiem noziegumiem, nezags govis vai vēršus un tēlo pārākumu pār citiem;
– jangali jeb kālkamlia, saukti arī par kāldhaballia – dhabla (svārki, sega, sagša?), kamal (darina apakšsvārkus) – rodami galvenokārt sikhu valstī, ‘Ferozepore’, ‘Jangalde’, ‘Sirsa’, un kuru sievietes valkā melnas sagšas;
– kāparia, kuri visvairāk ir ap Deli un vispārzināmi kā noziedzīga cilts.
Šie trīs atzari nedz kopā ēd, nedz savstarpēji precas. Kālkamlia’s ir vienīgie, kuri joprojām nodarbojas kā mednieki, pārējie uz šo nodarbošanos skatās no augšas. Kāparia’s ir lielākoties klejotāji; bidāwati parasti dzīvo noteiktās dzīvesvietās”.
Līdztekus parasti skaidrotam atvasinājumam no bāwar – ‘slazds’ – ‘Williams’s pieved citas nosaukuma bauria izcelsmes tradīcijas. Saskaņā ar vienu imperators Akbars prasījis nodevas Chitor’as sāndal’iem, rājā dolā, un tiem atsakoties, notikusi kauja, kurā daži no cīnītājiem iesaistījušies pie avota jeb bāoli. No rādžputiem nākušie saukti par bāolia jeb bāwalia.
Trešais skaidrojums ir, ka pēc Čitoras ieņemšanas kāds jauneklis no kādas cilts, kurš paņemts džungļos, redzējis un iemīlējis kādu labas pēctecības rādžputu meiteni. Viņi apprecējušies, bet jaunais vīrs atgriezies pie dzīves džungļos, un līgavas radinieki viņu par to vai dēļ lempīgās izturēšanās saukuši par baola (muļķi).
Tradīcija teic, ka bāwaria’s ir Chānda’s un Jora’s pēcteči, un kad Fatta un Jaimal, Surajban’u jeb Saules rāses rādžputi pievienojušies Chitor’as rādžām, nocietinājumam uzbrucis Ghor’as Shahāb-ud-dīn’s. Nocietinājumu aizsargājuši rādžputi un viņu feodālā karavīru kārta, kurā bhil’i bijuši profesionāli loka šāvēji, aheri prasmīgi zobenu cīņas karotāji un bāwari’as – musketieri jeb bandūkchi. Šajā sakarā bāvariji, lai gan apgalvo savu rādžputu izcelsmi, neuzdodas par līdzīgiem ar valdošo rādžputu šķiru, bet drīzāk par to vasaļiem vai lēņa turētājiem. Nedaudzi bāvari joprojām valkā uz labās potītes rādžputu atšķirības zīmi jeb metāla (sudraba) kara jeb riņķi. Bidāwati bāvari un citi, kuru izcelsmes vieta esot Chhauni Bahādurān’a Bīkāner’ā, apgalvo, ka ir rādžā Rasālu pēcteči.
Bawaria reliģija ir senču godāšana kopā ar uzticību noteiktām dievībām, kas kopīgas viņiem un citām ārpuskastas vai netīru ēdošām ciltīm.”
Tālāk Viljamss piezīmē, ka daži bāvariju klani dod priekšroku Gūga’m, daudzi to locekļi valkā sudraba amuletus ar tā reljefu attēlu. Var domāt, ka Gūgas kultam īpaši pievēršas chauhān’u izcelsmes klani, jo Gūga ir bijis šīs cilts rādžputs un ir īpaši visu čauhānu izcelsmes klanu patrons. Gūgu godā arī bhāti un citas grupas, un tādas Gūgu godājošas grupas negodā Dēvī.
Viljamss: Rām Deo, kuru pieņem par Krišnas inkarnāciju, ir bijis Ajmal’a, Ranchhal’as rādžputa dēls. Īpaši viņu godājuši panwār’u pēctecība un dažas klejotāju ciltis. Līdzīgi bāvari godā Kālī, Laltā Masāni un citas dievības.
Bet šīs cilts noziedzīgiem locekļiem ir īpašs Narsingh’a kults, un to viņi godā šādi – gatavojot sirojumu, tiek aizdegts chirāgh, pildīts ar ghī, un blakus noliktas kvēlošas ogles, tiek pievienots ghī un halvā, līdz tas ir liesmās; ceļoties dūmiem un garaiņiem, ko sauc par hom (dhūm?), klātesošie sakrusto rokas un veic lūgšanu, teikdami “Tu, Nar Singh, caur tavu svētību mēs būsim veiksmīgi. Atceries aizsargāt mūs”. Halwā pārpalikums tiek atdots melniem suņiem un kraukļiem.
Dažās pēctecībās pastāv arī Saules godāšana. Reliģiskā nolūkā tiek apmeklēts piemineklis sencim Jujhar’am Jhand’ā pie Patiāla’s.“ Gurgaon’ā un traktos ap to bāuria apgabals tiek iedalīts vairākās grupās. Nozīmīgākā vietējā ziņā ir jarūlāwālā jeb latūrīā (latoria’s apgalvo savu rāthaur’u izcelsmi. Bet ir teikts arī, ka bāuri, kas dzīvo Pendžabā, tiek saukti par jarūlāwālā vai katoria un valkā garus matus kā sikhi. Apvienoto provinču bāurus sauc par bidki, tā nosauktiem iedzīvotāju garo kā sikhiem matu dēļ (īsti sikhi viņi nav. Lyallpur’as bāuri visi ir hinduisti, protams, ārpuskastas, bet joprojām valkā choti un mirušos sadedzina. (M.Dunnett)).
Gurgaonas Bāur’u lielākās grupas Jarūwālā jeb Latūrīā Dabru dzimta īpaši godā Masāni Devī (Dēvī tiek upurētas kazas un dāvāšanas laikā uz dzīvnieka galvas tiek šļakstīts ūdens, ja tas pakustina acis, tā ir labvēlīga zīme, un Devī ziedojumu ir pieņēmusi.
Mežā (džungļos) Devī godā pie svētā koka (skat. devataru; arī ciedra), tomēr kopumā bauriem savu īpašu kultu nav, un ir maz īpašu rituālu.
Kādi no viņiem nēsā garus matus Masāni Devī godam, kurai bezbērnu vīri solās, ja pagodinās ar bērnu, viņa mati paliks negriezti. Kādi bāuri valkā patri, zelta rotu jugni veidā; slimības gadījumā ar patri tiek ziedota lūgsna senčiem (patri), un pēc izveseļošanās slimnieks darina patri un valkā to ap kaklu. Ēdienreizēs tam pieskaras, un tiek dots kukulis kā žēlastības dāvana senču vārdā (kad kāds ir nelaimē, cēlonis tiek piedēvēts aizgājēja garam, sauktam par patar, kā nomierināšanai eļļā tiek ceptas maizes druskas un liktas ogļu pannā, kā priekšā klātesošie sakrusto rokas un sit sev pa uzacīm). Cits amulets ir daži labības graudi, ko cilvēks nēsā līdz, un kas tāpat kā patri novērš ļaunumu.
Citas labvēlīgas bāuru dievības ir Devī Nagarkot’ā, Zahir Pir (Gūga) un Thakurji (Krišna?), bet posta vai slimības laikos tiek pielabināts arī Saules padievs. Svētdienās Saules godam tiek gavēts (bart), un uz saules pusi tiek liets ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī). Nekad nevalkā janeo. Nenoskaidrota iemesla dēļ īpaši saistošs ir zvērests uz ēzeli. Viljamss atzīmē, ka bāuri uz ēzeļa nejāj un attiecas pret to ar īpašu nepatiku. Zvērēts tiek arī uz govi un vīģes koku.
Bāuri ir strikti hinduisti, atsakoties ēst jebko, kam pieskāries muhamedānis, lai gan dzer ūdeni no ādas bhishti (maisa), bet ne viņa mājās turēta. Bāuri ēd vienīgi pašu gādātu vai jhatka kautu gaļu. No cūkas gaļas viņi izvairās, bet ne no mežacūku. Džaipurā shaikhāwatī Nīlgai ciena kā govis, un buivola gaļu nedz ēd, nedz uzglabā. Tā kā viņi vairs nelieto zobenus, kazas viņi kauj ar dunci (chhuri). Lahorā, kur bāuri nav noziedzīgi, viņiem ir savs dialekts, ko sauc par ladī. Citur viņu patois sauc par lodi, un to saprotot bhīl’i, sānsi, kanjar’i un līdzīgas ciltis. Bāwariah dialektu sauc par ghirhar un dažkārt par pashtu.
Dzimšanas paražas. Bērna vārdu izvēlas bramīns. Piektajā dienā pēc dzemdībām māte nes uz galvas lota, pilnu ar ūdeni, uz tuvāko aku, bramīns un nain ar citu sievieti viņu pavada un dzied dziesmas. Viņa nes līdzi uzbriedinātas Cicer arietinum pupiņas (bhanjor) vai bājra un pēc akas pagodināšanas iesviež tajā bhanjor kopā ar nedaudz ūdens no sava lota un makka, ko nesuši bramīns vai nain. Pārējās pupiņas izdala bērniem. Uzskata, ka mātei desmitajā dienā ir jāattīrās. Rāthaur’u bērni tiek nesti uz sehr’u Nimrān’ā, lai noskūtu viņiem matus, bet panwār’i, chauhān’i un badgūjar’i viņus nes uz Māsani Devī Gurgaonā.
Kāzu riti. Saderināšanos neviena puse īpaši neierosina, bet tiklīdz sarunas ir sasniegušas noteiktu pakāpi, meitenes tēvs, viņa bramīns vai nai iet ar tīka, un pat nabagākais cilvēks apliecina šo vienošanos, dāvinot puisim rūpiju. Turīgi cilvēki dāvina kamieli vai zelta auskarus.
Bāuri jaunībā dažkārt tiek iezīmēti. Vairums sieviešu ir tetovētas vienā vai vairākās vietās uz sejas – pie acu ārējiem kaktiņiem, pie kreisās acs iekšējā kaktiņa, uz kreisā vaiga un uz zoda – tāpēc bāuru sievietes ir viegli atšķiramas.
Bāuri savā dzimtā neprecas, un ir teikts, ka līgavainim jābūt jaunākam par līgavu, un ka aklam vai vienacim ir jāprec akla vai vienacaina sieviete. Dažās ciltīs, piemetina Viljamss, gaišas ādas (gaišmataina?) sieviete tiek izprecināta tikai gaišas ādas vīrietim, un melnādainie, kādu ir vairākums, precas savā starpā. Meitenes tēvs netieši norāda uz viņas kāzu dienu, sūtot sanskritā rakstītu sāha chitti, un noteiktajā dienā kāzu viesi dodas uz meitenes mājām. Līgavainis apģērbj sehra, un viņa piere tiek ieziesta ar haldi. Rituāli ir būtībā tie paši, kas rādžputiem, izņemot khera nosaukšanu, jo bāuriem nav noteiktu dzīvesvietu. Lai kā, kāzas netiek ceremonizētas ar patka vai katār’a sūtīšanu līgavaiņa vietā. Bāuru līgavas valkā zelta un sudraba krelles, kas savērtas uz zirga astriem. Tās sauc par sohāg sūtra, un tās valkā līdz laulātā drauga nāvei, kad tās sadedzina kopā ar viņa līķi.
Mirstot vīram, viņa vecākajam un tad jaunākajam brālim ir pirmās tiesības uz viņa atraitnes roku. Neesot tik tuvam radam, svešiniekam nākas to precēt par piccha samaksu, summu, ko nosaka piecnieks (panči), un jaunais vīrs maksā tuvākajam mirušā tēva pēcnācējam. Kopdzīve ar citas kastas sievieti tiek sodīta, aizliedzot pārkāpējam smēķēt kopā ar brālību, un sieviete tiek uzskatīta par suret un viņas bērni par suretwāl, pat ja viņa ir tīra rādžpute pēc kastas. Neuzticība no sievas puses tiek attīrīta, iespiežot kvēlošu dzelzi viņas mēlē.
Apbedīšanas paražas nekādi neatšķiras no tagadējām hindu vidē. Mirušo kauli tiek nesti uz Garkh Muketsar un tur iesviesti Gangā. Tomēr Viljamss raksta – “Vecākus par septiņiem gadiem vairumā cilšu sadedzina, lai gan dažās, kā ‘Bidāwati, aprok. Jauna cilvēka līķi ietin tīrā baltā drānā, vecu cilvēku rupjā drānā, un sievietes – spilgti sarkanā. Trešajā dienā pēc bērēm jaunām meitenēm izdala vārītu rīsu. Kad kremē bāwaria sievu, sārtu iededz viņas atraitnis. Tāpat tēvs dēlam, dēls tēvam; ja nav tādu radu, tad kāds no tuvākiem radiem. Nākošajā trešajā dienā tiek savākti pelni, un uz septiņām vīģes lapām uzbērts rīss un tas nolikts zemē pie koka, noteikti cilvēki pa gabalu novēro. Ja rīsu ēd krauklis (vārna?), tā ir laba zīme; slikta, ja apēd suns. Sēras ilgst divpadsmit dienas. Assu apvidū tiek veikts shrādh rituāls, kad rīsu dod kraukļiem (vārnām?), ar to domājot mirušo vajadzību apgādāšanu viņsaulē.”
[75]: Bhānwargarh trakta iedzīvotāji Betūl’as apgabalā. Korku apakškasta; sal. ar bhîrswa jeb bhoyar, varbūt no šāda nosaukuma kastas; Basam jeb Baoria, ir bišu stropu padievs. Šī kopiena rodama Alwar, Jhunjhunu, Bikaner, Churu, Sikar, Ganganagar apgabalos. Runā rājastānī shekhwati dialektā.
bavar, kalāšu bawar – uzticība
bazā, kalāšu baza – roka (salīdz. ar bāzt)
bazu – piedurkne (iebāzt roku). Avestas ‘bāzu’ – roka, piedurkne
be (khovaru, kalāšu) – bez
behest, kalāšu behes’t – debesis. Vieta, kur nonāk visi labi cilvēki pēc nāves, tostarp, visi kalāši
bei darak, kalāšu bey darak – nederīgs, nekam nederīgs, bezvērtīgs (cilvēks)
berar – [30]: sabērti graudi, dažādu labību graudu sajaukums. Berarā ir dzimta, kas cēlusies no panwār’iem, kuri apprecējuši savas dzimtas atraitnes (karewa precības)
beru – vīrs. Sieva ir ja (dzemdētāja?)
betan (kalāšu) – pravietis, pareģis; zin arī svētku ritus un to laikus
Bhadra Vīra, bhadra vira – godavīrs, labais vīrs, “Draudzīgais Varonis” – Šivas vārds, ko lieto marati. Šajā veidā viņš tiek attēlots jāšus uz buļļa Nandi
bhadrasvapna – labs sapnis
bhadž, bhadžate, bhaj, bhajate – bijāt, cienīt, godāt, dalīties-iegūt. Bhajana – dievbijīga, slavēšanas dziesma
Bhaga – [11]: Rigvēdas padievs; bagātība, labklājība, veiksme, sieviešu dzimumorgāni, dzimumiekāre, mīlas prieki, daiļums, saule, mēness, cieņa, varenība, atbalstītājs, pieķeršanās, izcilība, bezkaislība, vīrieša starpene jeb stakle, augstākā dievību joma, visas labās īpašības, viens no dēvu mātes Aditi dēliem, bagātības un citu labumu devējs.
“Bhaga (Bagātais) ir Aditi dēls, spožās gaismas padievs. Svētības sniedzējs, uzturētājs un dāvātājs, kurš atklāj bagātības, un kura dāvanas ir pareizas. Tā kā viņš dāvā balvas, zirgus un varoņus, tad turībai un laimei ir vienādi pieejams bagātam un nabagam. Cilvēki Bhagu piemirsuši, bet viņa vārds paliek vēl mūsdienās slēpts Bhagavan’a vārdā.
[5]: “Bhaga, labu lietu devējs, viens no Āditjām, nes vārdu, kas irāņu valodā kā Bagha nozīmē padievu vispār. Bhaga ir bagātais vai drīzāk labas veiksmes padievs, tādas noslieces padievs, kas sievietēm veicina laimi precībās, vīriešiem veiksmi sanākšanās, medībās, kauliņu spēlē, un spēlēšana šā padieva vārdā nav nedabiska reliģijā, kas ļoti pilna ar kāri pēc balvām no atbalstītājiem. Bhaga tiek pielīdzināts Savitar’am un otrādi.”
[76]: “Vārdam bhaga ir daudz nozīmju. Daudzi no budisma tantru tekstiem sākas ar vārdiem “Reiz sensenos laikos visu debesu budu (tathagata) Valdnieks mājoja dimanta sievietes vagīnā.” Šis ir piemērs tam, ko Bhārati sauc par ‘krēslas valodas’ (sandhābhāṣya) terminoloģiju – lietu, nereti erotisku, nosaukumu kā alegoriju lietojums, lai nosauktu pārdabiskas noslēpumainas lietas. Komentatori šajā gadījumā vārdu bhaga skaidro kā ‘izplatījuma pirmvielu’ (kha-dhātu) un arī kā viedību (Prajñā, Sarasvatī), apskaidrības sievišķu personifikāciju.”
J.A.Grimes [8] – veiksme, laime, sešas dieva (Īśvara, Bhagavan) lieliskās iezīmes:
– viedība (jñāna);
– enerģija (śakti);
– spēks (bala);
– vara (aiśvārya);
– vīrišķība, varonība (vīrya);
– dižums (tejas).
Skat. Īśvara.
bhāga, bhaga – bagāts, daļa, vienība, piešķīrums, porcija, mantojums, apgabals, joma, ceturksnis, aiziešana, veiksmīgais, cildenais, tas, kurš dalās; latgaļu ‘nabogs’, senslāvu ‘nebog’ pretējā nozīmē saistāms ar sanskrita *bhag-, kas nozīmē devēju, bagāto, laimīgo
bhagāsana, bhagasana – vagīnas āsana. [77]: “Jogas poza, kas palīdz tonizēt iegurņa un vēdera apakšdaļas muskulatūru, savelkot augšstilbu jeb cisku muskuļus. Sēdi zemē un saliec ceļus, ļaujot tiem atlaisties uz sāniem. Saliec kopā papēžus un spied tos pret cirkšņiem jeb starpeni (perineum, krustu velvi) tik cieši, kamēr tas ir ērti. Uzskata, ka šī poza var palīdzēt arī seksuālās problēmās.”
Šā vārda slēptā nozīme saistās ar maithūnu – svēto dzimumaktu. Tradicionālajā jab-jum (yab-yum) pozā (sēdus bhagāsanā ar sievieti klēpī, seju pret seju, sievietes papēži pret vīrieša dibenu) vīrietim ejakulācija ir apgrūtināta, kas palīdz rekuperēt dzimumšķidrumu. Sieviete var lietot vagīnas muskuļus, ļaujot vīrietim saglabāt piebriedumu.
[78]: skat. pompour (sena prasme izmantot baudai vien vagīnas muskulatūru – bez citām kustībām. Skat. arī karmamudrā, yab-yum, amarolī mudrā, maithūna, kāpālika, bhaga
Bhagavan – Tas Kungs, godājamais padievs, Kungs; personālais padievs. No bhag – lieliskums un spēks + van – (lieliskuma un spēka) saimnieks vai īpašnieks
Bhagavat – Bagātais, Spējīgais, bagāts, Visaugstais Valdnieks, padievs, tas, kam piemīt ārkārtējas spējas (bhaga), svētais; pagodinoša uzruna padieva vārda priekšā, viens no Budas vārdiem. Bagisht’s ir populāra dievība, kas rūpējas par upēm, ezeriem un avotiem, un palīdz labiem ļaudīm viņu pūliņos pēc turības un varas. Slovēņu bogat
bhāgavata, bhagavata – spējīguma, zemes un saules ticība, dievišķs, svēts, saistīts ar Bhagavati, Višnu vai Krišnu, svēts. Bhagavana vai Višnu pielūdzējs.
[22]: bhāgavatisms ļoti populārs ir kļuvis Gupta impērijas (Gupta Sāmrājya) laikā (4-6.gs.). Guptas valdnieki bijuši dedzīgi bhāgavatas ticības sekotāji un uzbūvējuši daudz vaišnavu tempļu un svētnīcu visā Ziemeļindijā. Eposu un purānu tradīcijas nešaubīgi ir saistītas ar Krišnas-Vāsudevas izcelsmi no kšatrijiem. Budistu un džainu avoti to apstiprina pilnībā. Budhistu Ghatajataka Krišnu-Vāsudevu apraksta kā Mathuras valdnieku dzimtas atvasi. Arī džainu Uttar-adhyayana sūtra norāda uz to pašu. Tagad ir atzīts fakts, ka Sattāvata Dharma apzīmējuma lietojums Bhagvata Dharma’i uzrāda tās izcelsmi no Sattāvatas (Vrishnis), no Satvant (kurš ir bijis Rama-Dasarathi laikabiedrs).
Krišnas priekšteči, kuri visi bijuši vaišnavīti, ir godājuši Višnu, ko raksturo mīlestība, godāšana un kalpošana vienai dievībai. Krišna Vāsudeva šo teismu ir strauji attīstījis par īpašu kultu, kas vēlāk saukts par Vāsudevas jeb Bhāgavatas jeb Pančaratras (pañcarātra) mācību, bet ir saukts arī par Sattāvata (sattāvat), kas īpaši saistīts ar Mathuru (Krišnas dzimšanas vieta) un jādavām (yādava – jadu, tas ir, madhu pēcnācēji), un kaimiņu apvidiem un klaniem. Tā laika uzrakstos Sankaršana (Saṅkarṣaṇa, saukts arī Balarāma, Baladeva, Balabhadra un Halayudha) tradicionāli aprakstīts kā Krišnas brālis. Vāsudevas saistība ar Sankaršanu nešaubīgi apstiprina, ka bhāgavatas reliģijas dibinātājs ir jādavu vietvaldis Krišna-Vāsudeva, un nav bijis pilnvērtīga agrāka, ar Krišnu -Vāsudevu nesaistīta, dibinātāja.
Besnagaras Garudas stēlas un Hathibadas un Ghosundi bhāgavatas uzraksti apstiprina, ka ap 200.g.pr.m.ē. bhāgavatas ir pieņēmuši Vāsudevas-Krišnas pielīdzinājumu Nārājanam (Nārāyaṇa) un Višnu. Tad rodas jautājums, piemēram, kā notikusi Nārājanas, Višnu un Krišnas-Vāsudevas saplūšana, ja sākotnēji šīs dievības bijušas atšķirīgas. Skat. Višnu.
Ir vietā teikt, ka viens no galvenajiem bhagavatisma jeb vaišnavisma pienesumiem ir divu tradicionāli pretstāvošu ideoloģisku nometņu – Nāgu un Garudas godātāju – samierināšana.
Čūskas pielūdzējiem pati zeme ir dievišķā, Nāgas Šešas balstītā, noslēpumainā un auglīgā, kas savu uzturu un ražīgumu izvelk no okeāna ūdeņiem.
Garudas pielūdzēji acīmredzami ir augstu debesīs spīdošās saules godātāji. Atšķirība starp abām pusēm ir kā starp izplatījumam un zemei piederīgo. Višnuisms šo pretrunu izbeidz; to liecina daudzi mītiski nostāsti, piemēram, par Anantašajana Višnu (anantaśayana – uz čūskas dusošais) pie jūras ūdeņiem.
Bhāgavatisma jeb agrīnā vaišnavisma daba un senums Harjānā. Kurukšētrai esot Bhagavad Gītas stāsta centrā, Krišnas godāšanai ir jābūt tur bijušai populārai kopš seniem laikiem. Tomēr vēsturiski raugoties, agrākā liecība par to Pendžabas un Harjānas apvidū ir noteikti zīmogu nospiedumi, kas attiecināti uz laiku no 2.gs.pr.m.ē. līdz m.ē.3.gs. Tie nāk lielākoties no Sunet ciemata un satur tādus vārdus kā Harivara, Vishnu-Sōma, Vishnu-bhadra, Krishnadatta, Nārāyana utt., kuri visi ir svarīgi vaišnavīti. Vēl ir nospiedums, kur lasāms ‘hitam Bhagavatah Svaminarayanasya’, kas varbūt norāda uz to, ka ap m.ē. 3.gs. Sunetā ir bijis Nārājanas templis. Sunetas zīmogu motīvi ietver Sankhas, Čakras, Gada utml. zīmes. Svastikas un Čakras zīmes ir atrastas arī uz dažiem Agrohas zīmogiem.
bhāi, bhai – brālis, prākrita bhāi
bhaira, kalāšu bhayra – izstumtais, aptraipītais, nicinātais, asinsgrēka darītājs. Cilvēks, kurš apprecas savā klanā, ko uzskata par ļoti sliktu lietu
Bhairava – Baisais, Rudra, baigs, briesmīgs, šaušalīgs, drausmīgs, kalns, šakālis, bieds, viens no Rudras visbiedējošākiem veidiem; to piesauc, kad jāiznīcina ienaidnieki; viena no piecām Šivas sejām kopā ar Šiva un Parvatī.
Šiva ir briesmīgs. Šivas vārds norāda uz Valdnieku, kurš ir atbildīgs par Visuma radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu. Kašmīras šaivisma sektas Kāpāla un Kālāmukha Bhairavu godā kā Šivu jeb Absolūtu
bhaja, bhaya – bailes, šausmas, trauksme, drebuļi, trīsas, briesmas, apdraudējums
bhajakampa – baiļu trīsas
bhajānaka, bhayanaka, bhayānaka – baiss, šausmīgs, drausmīgs, draudīgs, ļauns, briesmīgs; tīģeris
bhakti – bijība, godāšana, pieķeršanās, uzticība, mīlestība, dievināšana, pielūgsme, tieksme, pielīdzināšanās, sekošana, godbijība, ticība, aizrautība, piederība, dievinoša kalpošana, nodošanās.
[14], lpp.392. jōgs Činamajananda: arī vedhasyā – siltums, no kura sakaltusi personība kļūst valkana, ir godbijība. Vairumam no mums tās pietrūkst. Intelektuāla atzinība un jūtu uzplūdi nepavisam nav tas.
Godbijība ir, kad mēs mīlestībā un uzticībā pilnībā atdodam savu sirdi, tā ir godbijība. Tā ir gan sirds, gan prāta nolikšana uz viena ziedokļa. Ar godbijību attiecoties pret ideālu, cilvēks pats par tādu kļūst. Pirms ieiet meditācijas telpā, māceklim ir jāsajūt godbijīga attieksme pret guru. Kad visa tava personība ir godbijīgi veltīta dievam vai pilnībā uzticēta skolotājam, tava būtība viegli var kļūt cildena un daiļa. Atceroties dieva vai skolotāja tēlu, godbijīgi krīti tam pie kājām – kaut reizi pilnībā atteiksimies no sava patmīlīgā “es”, kas pieķēries maldīgai šķietamas labklājības un stāvokļa šajā pasaulē izraisītai godkārei; pilnībā ļausimies galējai mīlestībai, pilnīgi ziedojoties, zemojoties pie svētajām kājām – un no sirds lūdz vadību. Tad prāts kļūst pietiekami pakļāvīgs, lai saņemtu jaunu daili un spēku.
[56]: “Bhakti jeb dievināšana ir divējāda: augstākā (para bhakti, mukhya bhakti) un zemākā jeb rituālā.
Rituālā ir vaidhi (skat. vaidhika, vaidelotis) jeb gauni bhakti. Tā ir formāla kalpošana, atkarīga no ārējiem palīglīdzekļiem. Prāts ar laiku kļūst arvien tīrāks. Māceklis caur rituālu godāšanu pamazām attīstās Dieva mīlestībā. Viņš veic rituālu godāšanu, skandina zvanus, sajūsminās par simboliem (zīmēm – pratīka), tēliem (pratimā), veic godināšanas (pūjā) ar ziediem un sandala pastu, dedzina vīraku, šūpo gaismekli tēla priekšā, ziedo padievam ēdienu (naivedya) utml. (Salīdz. ar baznīcas liturģiju).
Augstākā pielūgsme ir attīstīts godāšanas veids. Tas stāv pāri visiem ieradumiem. Šāds godātājs nepazīst noteikumus. Viņš neveic ārišķīgus dievkalpojumus. Viņš Dievu redz visur, visās lietās. Viņa sirds ir Dieva mīlestības pilna. Viņam visa pasaule ir svētbirzs (vṛndāvana). Viņa stāvoklis ir neaprakstāms. Viņš sasniedz svētlaimes kalngalus. Viņš izstaro mīlestību, tīrību un līksmi, kur vien iedams un iedvesmo visus, ar ko saskaras. Māceklis, kurš sākumā pielūdz tēlu, pamazām ierauga Dievu visur un attīsta sevī augstāko pielūgsmi. Domas par labo un slikto, pareizo un nepareizo utt. izgaist. Viņš ierauga Dievu blēdī, laupītājā, kobrā, skorpionā, skudrā, sunī, kokā, pagalē, akmenī, saulē, mēnesī, zvaigznēs, ugunī, ūdenī, zemē utt. Viņa redzējums jeb pieredzējums kļūst neaprakstāms. Lai slavēti tādi pacilāti dievbijīgie, kuri ir īsti padievi uz zemes, kuri dzīvo, lai paceltu citus no pasaulīgās eksistences (saṃsāra) staignāja un glābj viņus no garīgās nāves nagiem! Hinduisms mācekļus pamazām ved no materiāliem elkiem uz dvēseles tēliem, uz vienu personālo padievu, un no personālā padieva uz nepersonālu Dievu, uz nepersonālu Virsīstenību jeb pārpasaulīgu Neaprakstāmo (nirguṇa).
bhakti jōga, bhaktiyoga – dievsajūga bijībā, ziedošanās, mīloša dievināšana, vienības ar Dievu sasniegšana ar noteiktu disciplinētu garīgo pielūgsmi, dievbijīga kalpošana, tuvošanās personiskam padievam ar mīlestību, īpaši raksturīga Krišnas mācībai Bhagavadgītā [32].
J.A.Grimes [8]: Pielūgsmes jōga ; ceļš uz vienību ar Dievu (no saknes bhaj = ‘piedalīties, piederēt, pielūgt’).
1. Viens no galvenajiem atbrīvošanās ceļiem. Tai ir augstākās mīlestības uz Dievu daba. To sasniedzot, cilvēks kļūst pilnveidots, nemirstīgs un mūžam svētlaimīgs.  Tā ir Dievišķā un cilvēka attiecību attēlojums no cilvēka puses. Skat. bhakti).
2. Vaišnavīti teic, ka tā ir divu veidu – formālais (zemākais veids, kas atkarīgs no ārējiem līdzekļiem un ko attēlo soli-pa-solim norise) un īstais (kas nepazīst noteikumus, ietver pilnīgu paļāvību un ir tiešs, nepastarpināts).
3. Ir četri dievbijīgo veidi:
– tie, kuri lielās grūtībās bijuši, pievēršas Dievam meklējot atbalstu;
– tie, kuri meklējot intelektuālu gandarījumu mīl Dievu, lai to iepazītu;
– tie, kuri mīl Dievu balvu dēļ;
– tie, kuri mīl Dievu vien pašas mīlestības dēļ.
4. Ir četri atbrīvošanās stāvokļi jeb posmi:
– sālokya (dzīve Dieva valstībā);
– sāyujya (vienība ar Dievu);
– sāmīpya (tuvība Dievam);
– sārūpya (Dieva veidola iegūšana).
bhāla, bhala – spožums, mirdzums, baltums
bhallaka – balbaks = lācis, lamzaks, mūlāps, lempis
bhālu, bhalu- saule
bhānaka, bhanaka, bhāṇaka – teicējs, sludinātājs.
[79]: budistu sludinātājs; sludinātāju tradīcija, kuri sākotnēji piederējusi pie budisma kanona viena atzara. Pirmajām četrām skolām (nikāya) noteikti ir bijusi katrai sava sludinātāju tradīcija. Tie ir minēti Indijas uzrakstos; viņu uzskati un pat dažkārt viņu nevienprātība ir uzrādīta Ceilonas komentāros, un vairāku tādu vārdos nosauktu cilvēku vārdos bijis iekļauts tāds apzīmējums kā Dīghabhāṇaka (…pieņemu, ka bhānaku tradīcija būtībā pavisam sektantiska nav bijusi, lai gan ir iespējams iedomāties piem., atsevišķas Theriya’s un Mahāsamghika’s bhānaku tradīcijas. Var būt arī apšaubāms, vai mutvārdu laikos nikāju saturs ir bijis noturīgs. Tikpat iespējams ir, ka Dīghabhānaka’s ir mācījuši savu skolotāju pamatrepertuāru un pakāpeniski pievienojuši garus priekšnesumus, tiem tādējādi kļūstot plašāk pieejamiem (autors)…). Dažkārt ir minēti citi bhānaku tipi, bet tie, šķiet, ir pārstāvējuši vai nu otršķirīgu institucionālu attīstību vai vēlāku lietojumu, kad katrs, kurš atcerējies tekstu, varēts saukt par šā teksta bhānaku.
… Galvenais priekšnesumu mehānisms ir bijusi četru lietpratēju grupu pastāvēšana budistu klosteru kārtā: divas, kas noteiktas pēc priekšnesuma apjoma, parasti mazākas, loģiski sakārtotas – samyuttabhānaka’s, kuri izmantojuši tematiskus principus un aṅguttarabhāṇaka’s, kuri lietojuši skaitlisku paņēmienu.
… Ir skaidri izplatīts priekšstats, ka mums kā senākie ir jāaplūko teksti pantmērā, kādi rodami Khuddakanikāy’ā un īpaši tie, kuri pāli valodā saglabāti kā Suttanipāta’s daļas. Daļēji tam sekojošs uzskats ir, ka agrīnais budisms būtībā varbūt bijusi eremītiska tradīcija ar tikai daudz vēlāk attīstītiem kopienas (cœnobitic) elementiem; tāpēc tas sākumā aptvēris samērā mazu cilvēku skaitu. Skaidrs, ka šādu ievirzi ir uzturējuši vairāki zinātnieki. Pretēju viedokli ir attīstījis J.W.de Jong’s- “Ir maldīgi pieņemt, ka šīs mācības senākā forma ir rodama pantmēra tekstos, kas savā literārajā formā ir senāki un senatnīgāki kā citas kanona daļas.” Viņš uzsver, ka daudzas no šīm vārsmām piederas dzejiskiem krājumiem, kas apgrozījušies klejojošu askētu grupās un secina: “Šajos pantos rodamās mācības tādējādi kļūst par daļu no budisma mācības, bet tas nenozīmē, ka tās atspoguļo Budas vēsts senāko formu”.
… Budisma vēstures literāras liecības Indijā posmā starp dibinātāja nāvi un tuvo pēcmaurju laiku ir acīmredzami skopas. Blakām vēstījumam par pirmajām divām Kopienas jeb Kopskandēšanām (saṅgīti), tā sauktajām Apspriedēm, un zināmu informācijas apjomu par imperatora Ašokas valdīšanas laiku, mēs lielā mērā esam atkarīgi no diviem avotiem – tradicionālajiem budistu vēstījumiem par astoņpadsmit skolu izcelsmi un visa, ko var secināt no saglabātajiem tā laika darbiem.
bhānd, bhand – [30]: āksts, jokdaris, Naqqāl’as bhāndi ir stāstnieki, jokdari, āksti, bieži saukti par bāsha. Vārds radies no hindi bhānda – ākstīšanās. Atšķirīgi un zemākā amata stāvoklī kā bahrūpia (aktieri, mīmi). Abus parasti uztur rādžas vai citi bagāti cilvēki, bet abu veidu jokdari klejo arī pa valsti un uzstājas arī ielu klausītājiem
bhanga, bhaṅga – bangas, viļņi, sagraušana, ūdens tecējums, saraukšanās, izplešanās, atgrūšana, nemiers, traucējumi, līkumošana, paralīze, noraidījums, vilnis, plūdums, nepārtraukta maiņa, graujošs, pazemojums, panika; kušanu bangas. Arī I.E. *bhongó, lie. bañgas lietusgāze.
bhangī, bhangi, bhaṅgī – bangošanās, liekvārdība, vilnis, aplinkus, liekvārdība, izvairīgums, joks, asprātība, šķitums, izskats, ironija, ateja
bhānu, bhanu – saule, glīta sieva – saulīte, gaisma, spozme
bhānudina, bhanudina – svētdiena, saulesdiena
Bhānumat, bhanumat – Saules Māte
bhānuvāsara, bhanuvasara – svētdiena
bhara – bāršanās, bars, kliegt, strīds, daudz, liels daudzums, vairākums, pārpalikums, pārpilnība, guvums, uzturošs, dāvājošs, nesošs, svars, smags darbs, kauja, karš; slovēņu barati
Bharadvādža, bharadvaja, bharadvāja – cīrulis, bara putns, draiskulis, nebēdnis, reģis Bharadvādža, viens no riši – himnu autoriem. No Encyclopedia Mythica: viens no hindu reģiem, dzīvojis trīs dzīves, kuru beigās “kļuvis nemirstīgs un pacēlies debesu valstībā, lai savienotos ar sauli”
bharana – barošana, uzturošs, uzturēšana, nesošs, apgādāšana, atbalstīšana, uzlikšana, barošana, iztika,  nomāšana, valkāšana, skat. bharvati
bharata – barots, (Bārta?), uzturēts, algotnis, audējs, podnieks, dejotājs, akrobāts, aktieris, priesteris, peļņaskārs, barbars, kalnietis u.c.
Bhārata, Bharata – barotāja (Bārta?), Indijas nosaukums, uguns, darītājs, cilts Harjanā, uzturēt, ziedojuma nesējs (no darbības v. saknes bhṛ  = ‘uzturēt’).
[182]: – Bhāratas cilts vadonis, Mēness dinastijas (Puru) ķēniņš, Dušjantas un Šakuntalā dēls; Rāmas pusbrālis; pirmās indiešu poētikas autors.
[80]: Rigvēdā minēta āriju cilts, kas tiek saistīta ar bhāratu reģi Višvāmitra (višu, tas ir, tautas draugs), vienu no Virsīstenību (Brahmajñāna) atskārtušo augstāko reģu kārtas. Vārds lietots arī kā Agni apzīmējums (burtiski – būt uzturētam, tas ir, uguns jāuztur, jābaro rūpēs par cilvēkiem) un arī kā Rudras vārds.
Kādā no “upju himnām” ([3], RV 3.33) visa bhāratu cilts ir aprakstīta kā šķērsojoša Vipash (Beas) un Shutudri (Satledž) upju sateci ar saviem divričiem un ratiem. Vasiṣṭha’s himnas bhārat’us min kā ‘Desmit valdnieku kaujas’ galvenos varoņus, kur viņi bijuši uzvarētāju pusē. Izskatās, ka viņi ir bijuši veiksmīgi pirmajās āriju un neāriju kaujās, tāpēc turpinājuši būt vadošie pēc-Rigvēdas tekstos un vēlāk Mahābhāratas eposā; tāpat saukts sencis kļuvis par Bhāratas imperatoru, “visas Indijas iekarotāju”, un viņa cilts un valsts nosaukta šajā vārdā.”
J.A.Grimes [8]: 1. Senais Indijas zemes nosaukums.
2. Indijas tautas nosaukums – tie, kuri uztur jeb atbalsta krietnumu, taisnīgumu (dharma).
3. Duṣyanta’s, kas dzimis no Śakuntalā, dēls.
4. Zintnieks un Nātyaśāstra’s autors.
5. Daśaratha’s dēls un viens no trim Rāmas brāļiem.
6. Saīsinājums no Mahābhārata.
Mugurēviča (Dūsburgas Pētera) [116]: Bārta – viens no Prūsijas zemes novadiem – ‘Bartha et Plicka Bartha’, Bārta un Plika Bārta, ko tagad sauc par Lielo un mazo Bārtu un kur dzīvoja bārti vai bārtieši. Bārtas nosaukums varētu liecināt par meža dravniecību (bartis, борть). Pēc Prūsijas pakļaušanas Lielā Bārta nonāca ordeņa pārvaldē, bet Mazā Bārta piederēja bīskapam. (Toporov 1975, 199-222; Mažiulis 1988, 133-134; Łowmiański 1989; Matuzova 1997, 274). [36]: šumeru bartu, barti – Debesu Kundze, atbildošā Kundze (orākuls), aizbildniecības padieve.
Bhāratī, bharati – runāšana (bāršanās? Bārta?), runas padieve Sarasvatī, runa, sacerējums, skandēšana, daiļrunāšana, balss, vārds, paipala, studente, indiete, svētais bazilika koks (Ocimum tenuiflorum).
1. Viens no desmit Śaṇkarācārya’s dibinātiem klostera mūku ordeņiem.
2. Maṇḍana Miśra’s sieva, kura ir bijusi tiesnese sarunā starp Śaṇkarācary’u un Maṇḍan’u.
bharga – bargs, iznīcinošs, mirdzums, starojums, krāšņums, žilbinošs pusdienas saules spožums, zibens enerģija, augsts, balts, spēcīgs; cilts nosaukums, visu lietu iznīcinātājs.
[81]: “Filosofa Kṣemarāja’s uzskatā – augstākās svētlaimes saule, kas mūžīgi manifestēta, spīd katrā dzīvā būtnē nenorietot un nemainīgi.”
Bhārgava, Bhargava – pirmsāriju audzinātājs, labs loka šāvējs, podnieks, astrologs, zilonis, diža reģa – Bhrigu, pēctecis. Venēras (Šukra) pavaldonis un daitju (dēmonu) audzinātājs; minēts Mahābhāratā
bhari – barošana, uzturēšana, dzemdēšana
bhārja, bharya, bhārya – barots, algotnis, uzturēts; citu atbalstīts vai uzturēts; karavīrs, algotnis, kalps
bharman – barība, uzturs, gādība, nasta, atbalsts
bhartā, bharta – barotājs, uzturētājs, laulātais draugs
bharti, bhri, bhṛ – bērt, piebērt, piepildīt, ziedot, nest, apgādāt, atlīdzināt, dāvināt
bhartri, bhartṛ – barotājs, atbalstītājs, vadonis, aizstāvis, uzturētājs, gādnieks, saimnieks, kungs, vīrs
bhartsana – bāršanās, apvainojums, lāsts, lamas, atbaidīšana, draudi
bharvati, bharv – ēst, gremot, aprīt, vardarbīgi apdraudēt
[227]: izolēts darbības vārds bharṷ – ‘gremot’; vēlīnas avestas aš.baouruua- ‘vieta, kur ir daudz, ko ēst’, baoiriia- ‘būt sagremotam’
bhāskaradina, bhaskaradina – svētdiena, spožā diena
bhāšā, bhasha, bhāṣā – valoda, runa, apraksts, pārmetums, apsūdzība, priekšraksts, laipna un svēta saruna
bhāšate, bhashate, bhāṣate – bilst (bāzties pa starpu?), piebalsot, runāt, pasludināt, izskaidrot, teikt, saukt, stāstīt, nosaukt, aprakstīt. Arī I.E. *bháṇat, senprūšu billīt, lie. bìlstu, bal̃sas
bhāšja, bhashya, bhāṣya – bāšanās, iestarpinājums, runāšana, paskaidrojums, komentārs, piezīme
bhat, bhaṭ – teicējs, runātājs. Sal. ar  bhāṣā, bhauma.
[30]: “Dziesminieku kasta, kalniešiem bhāt, bhatti – sena daudzskaitlīga plaši izplatīta zemkopju-audēju-kalēju cilts, piemēram, Gujrātā, kas devusi nosaukumu Bhattiāna’i. “Lieliska cilvēku rāse, strādīgi zemkopji, neielaižas parādos, labi zirgaudzētāji, ļoti tīk sacīkstes. Maz nopūlas ar liellopiem, bet ļoti nododas savstarpējai sievu nolaupīšanai.” Arī kamboh zemkopju klans. Nāk no apvidus dienvidos no Pendžabas – bhāt rajput
bhāttārakavāra, bhattarakavara, bhaṭṭārakavāra – Dižkunga, tas ir, saules diena, svētdiena
bhauma – bauma, stāsts, meli; attiecīgs uz zemi, zemes dzīvi, zemes putekļi, graudi, klons, pasaulīgais (no darbības v. saknes bhū = ‘būt, tapt’). Viens no četriem uguns veidiem Skat. tejas
bhautika – (būtošs), pasaulīgs, fizisks, materiāls, pamata, pamatbūtību īpašības, veidots no tveramajiem elementiem
bhāva samādhi, bhava samadhi – garīgs svētpamirums, paturot būšanu, tas ir, esības sajūtu; virsapziņas, svētpamiruma stāvoklis, ko dievinātāji (bhakta) sasniedz ar spēcīgām dievišķām emocijām un izbaudot saikni ar savu īsto dievu (Īštadeva), bet paturot savu ego
bhāva-pratjaja-samādhi, bhava-pratyaya-samadhi – J.A.Grimes [8]: garīgs svētpamirums, paturot prātu, būšanu, noslieces, bezpazīmju vienības svētpamiruma veids, kurā vēl palikušas neapjēgas, tumsības pēdas. Šajā stadijā ir palikušas slēptās cilvēka kaislību noslieces. Tādējādi, pat pēc šīs pakāpes sasniegšanas cilvēkam būs jāatgriežas pasaulē atpakaļ. Skat. samādhi; sal. ar bhāva samādhi
bhāva, bhava – esība, būšana, subjektīvs esamības stāvoklis; prāta attieksme, garastāvoklis, noskaņojums; apjēgas stāvoklis sirdī vai prātā, Virsesamība, raksturs, īstenība, pastāvošais, pasaule, prāta vai ķermeņa stāvoklis, dvēsele, jūtas, gars, emocijas, sirds, izturēšanās, stāja, Visums, gadījums, varbūtība, dzimšana, pārdabisks spēks, nojauta, priekšnojauta, nolūks, uzskats, lieta vai substance, niekošanās, draiskulība, planētu stāvoklis, astroloģiskais zvaigznājs jeb mēness mājoklis, dzemde, domāšanas vai sajūtu veids, mīlestības sajūta, apcere, meditācija, pasaulīgā esība, izcelsme, tapšana, pasaule, pastāvēšana, labklājība, ieguvums, pārvēršanās, dievība, dzīvība, dzīvību radošs spēks, būšanas stāvoklis; esamība; emocija; sajūta; attieksme (no darbības v. saknes bhū = ‘būt, tapt’).
[12]: tas, kas ir; esība, piederēt. To definē kā pretstatu nebūtībai; esību; cēloniskuma stāvokli; sekas; jebkas, uz ko var paļauties tveramajā un netveramajā valstībā. Jebkāds stāvoklis starp dzimšanu un nāvi vai sākumu un galu.
[23]: tapšana, būšana; hinduismā reliģiska nosliece vai emocionāla ievirze uz dievišķo un cilvēka darbošanos. Skat. arī rasa.
J.A.Grimes [8]: 1. Esamība – tas no kā rodas viss.
2. Saskaņā ar budismu viena no divpadsmit saiknēm esamības cēloniskajā ķēdē. Skat. pratītyasamutpāda.
3. Tapšana vai nepārtrauktas maiņas stāvoklis.
4. Izšķīšanas jeb pielīdzināšanās sajūta. Garīgā stāja.
bhāvakarma, bhavakarma – netveramā būtība, džainismā ķermeņa, prāta, runas darbības, kas rada netveramo būtību (karma); bhāvakarman – tikai būšana, neitrāls un pasīvs stāvoklis
bhāvamukha, bhavamukha – esības, būtības sprauga, pacilāts garīga pieredzējuma stāvoklis, kurā māceklis savu prātu notur uz robežas starp Absolūto un Relatīvo, Pastāvīgo un Nosacīto. Šajā stāvoklī viņš var apcerēt neaprakstāmo un bezpazīmju Virsīstenību un arī piedalīties nosacītību pasaules norisēs, saredzot tajās vien Dieva izpausmes
Bhāvana, bhavana – būšanas radītājs, Radītājs, daba, izpaudošs, parādošs, iztēlojošs, mācošs, radošs, esības cēlonis, cilvēka labklājības veicinātājs, doma, būtība, jēdziens, prātā veidots, pieņēmums, nojauta, meditācija, staru mežs
bhāvanā, bhavana – būtība, būtības apjēga, pielūgsmes sajūta, sajūta, pareizs priekšstats, apcere, īstenojums, iedvešana, kopšana, fabulas morāle jeb būtība, pamatojums, ticība, noskaidrošana, līksms prāts, atgādinoši iespaidi, meditācija, apsvēršana, psīholoģiska disciplīna. Skat. adhyātma.
J.A.Grimes [8]: 1. Džainismā tā ir apjēga caur vārdiem (śrutajñāna). Tā ir zināmu parādību dabas pārdomāšanas stadija tā, ka pienācīgi tiek saprasta jaunapjēgtā parādība kā ar tām saistīta.
2. Vaiśeṣika’s skolā tas ir slēptu iespaidu (saṁskāra) radītu raksturīgo iezīmju (guṇa) tips. Tā ir tā patības īpašība, ar kuru lietas tiek pastāvīgi praktizētas, atcerētas vai atpazītas
bhāvanam, bhavanam – būšana ar atlaistu prātu, meditācija kā ceļojums nezināmajā, lielākais ceļojums, ko var uzsākt cilvēka prāts. Meditācija nozīmē vienkārši būt, nedarot neko – bez rīcības, bez domām, bez emocijām. Tu vienkārši esi, un tā ir tīra bauda. Skat. adhyātma, dhārana, dhyāna, samādhi.
[25]: “Bhāvanam ir sirds iedibināšana Valdniekā, ko attēlo un prātā ienes AUṀ.” (Šrī Šrī Ravi Šankars, komentāri ‘Jogas sūtrām’).
Meditācija ir:
– neuzbudināts prāts;
– prāts, kas ir nodarbināts ar patreizējo brīdi;
– prāts bez šaudīšanās, bez norišu apsteigšanas;
– prāts, kas atgriezies mājās, pie sava avota;
– prāts, kas kļūst par “nekādu prātu”.
Ja tu aplūko mītoloģiskus attēlus, tu atradīsi ‘Dižo Karavīru’ (Bhagavān Śrī Mahāvīrā (599-527.g.pr.m.ē.), arī Vardhamana; džainisma 24.tīrthaṅkara (pārdzimšanas pārvarējušais), džainisma reformators) sēdam ar piecgalvainu kobru aiz muguras. Vai Pavēlnieku Višnu ar kobru aiz muguras. Pat viedo attēlos tu atradīsi aiz muguras kobru ar atvērtu kapuci. Esat redzējuši? Tā ir ļoti smalka lieta.
Vai zināt, kas ir dziļa mierīguma kavēkļi? Tie ir prāta kāres un nepatikas. Ja prāts ir kārību un nepatiku pilns, miers nav iespējams. Un ja miera nav, garīga vingrinājuma mērķis ir nesasniedzams. Tāpēc mums ir jātiek vaļā no kārēm un nepatikām.
Tātad; kā to dara? Prātā ir jātur “Man nekas no neviena nav vajadzīgs”. Kad nekas no neviena nav vajadzīgs, mēs nevienam nepielipsim, mums nebūs nepatikas pret nevienu.
Aplūkosim mūsu nepatikas. No kuriem mēs novēršamies? Tikai no tiem, kurus uzskatām par sliktiem, ne tā? Nedomā par nevienu kā par sliktu cilvēku. Pasaulē nav sliktu cilvēku. Ja cilvēki dara kaut ko sliktu, tas ir viņu neziņas jeb neapjēgas dēļ vai tāpēc, ka viņu prāts ir ticis ievainots. Tātad, neturi sevī noliedzošu viedokli par nevienu. Ja kādam ir noliedzošs viedoklis par tevi, tā ir viņa nelaime, ne tava. No savas puses – nevienu par sliktu neturi.
Tā tavs prāts būs skaidrs un līksms, un tavs saprāts būs vērīgs. Tava apziņa tad ir tramīga, atvērta un modra, it kā aizmugurē būtu tūkstošgalvu kobra. Kobra nozīmē modrību. Cik daudzi no jums meditācijas laikā jūt pamatīgu mundrumu aiz pakauša? Tādu kā modrību!
Tādējādi – kobra ir pacilājošas un atverošas enerģijas simbols; enerģijas, kas ir trauksmaina un vienlaikus mierpilna. Nav tā, ka aiz pakauša tiešām būtu kobra, tas ir vien modrības simbols dziļa miera stāvoklī, un tā ir meditācija – galēji mierpilna, neko negriboša, neko nedaroša, esoša ‘nekas’ un esoša atvērta kā kobras kapuce; modrība bez jebkādas piepūles.
To mēdz aprakstīt divējādi. Vienā veidā runā par šo kobru, un otrā – par ziedu. Zieds ir kā tūkstoš ziedlapu lotoss, kas izplaukst galvasvirsā, vainaga čakrā. Abi ir īsti labi. Raugi, kad tu sēdi meditācijā, kas tad notiek?
bhāvanāmārga, bhavanamarga – būšanas, meditācijas ceļš, garīgā virzība. Skat. bhāvanam
Bhāvānī, bhavani – J.A.Grimes [8]: Būšanas Devēja, ‘Esības Devēja’ – Dievmātes apzīmējums, Pārvatī, Satī, Durgā; Šivas sieva. Viens no vispārējās Dievišķās Mātes vārdiem. Pastāvošais; Tīrā Esamība. Dižā Dievmāte
Bhavatārinī, bhavatarini, bhavatāriṇī – Dievmāte, Visuma Māte, Būšanas Glābēja, Kālī tēla nosaukums Dakshineshwar templī, kur Ramakrishna Paramahānsa aizsācis Indijas mūsdienu garīgo atdzimšanu
bhāvātmaka, bhavatmaka – būtības atmaņa, apliecinošs, īsts, īstenības iemiesojums, substances, būtības (dharma) tips džainismā, kas norāda uz lietas veidolu un stāvokli
bhāvitātman, bhavitatman – atmaņā, dvēselē esošs, svētais, zintnieks, dievbijīgs, cilvēks, kura dvēsele ir attīrīta ar meditāciju uz vispārīgo dvēseli jeb kura domas ir nostiprinājušās Virsdvēselē; nodarbināts ar kaut ko, cieši apņēmies
bhāvja, bhavya, bhāvya – bijis, viegli atminams vai saprotams, uztverams, iztēlojams, uztverts, aptverts, pieņemts, apstiprināts, atzīts, izpildīts, pabeigts, būt notikušam, paveiktam
bhedābhedavāda, bhedabhedavada – mācība (vadule) par personas patības un Augstākās Patības nenoteikto saistību, gan nodalītību, gan nenodalītību. Skat. adhyātma
bhel, IE *bhel – bilst
bhī, bhi – izbīlis, bailes, šausmas, baiļu lēkme, bažas, trauksme, pārbīlis
bhidaka – baidēklis, zobens, Indras zibens, cirtnis, ievainotājs
bhikšu, bhikshu, bhikṣu – diedelnieks, reliģisks ubags, sludinātājs
Bhīma, bhima – Biedējošais, baigs, baiss, drausmīgs, briesmīgs, draudīgs, bargs, milzīgs.
1. Otrais no pieciem pāṇḍav’u brāļiem un sava laika varenākais karotājs. Viņam piemitis 10000 ziloņu spēks. Viena no Mahābhāratas galvenajām darbības personām. Kunti un Vāyu dēls.
2. Šivas, kā arī Višnu vārds
bhinik (kalāšu) – (phinik?) sagatavot aušanai, pīšanai;
1. salikt diegus stellēs, izkārtot diegus aušanai;
2. sagatavot niedres groza pīšanai;
3. izlikt slazdu, gaidot, lai kādam kaitētu;
4. nolikt (ielikt pamatus)
bhīra, bhira – biedējošs
bhīruka, bhiruka – mežs; baiss, bailīgs, bikls, tramīgs, pūce, lācis, koks
bhišadž, bhishaj, bhiṣaj – dziednieks (pabiedētājs?), dziedinošs, atveseļojošs, dziednieks, terapeits, zāles
Bhīšma, bhishma, bhīṣma – biedējošais, briesmīgs, drausmīgs, šausmas, nāve, dēmons, astotais un pēdējais Gangā dēls. Viedais un bruņniecisks godavīrs. Dieva (Dyauṣ) inkarnācija, viens no pieciem kuru karavadoņiem. Kauravu un Pāndavu cilšu ciltstēvs, par kuru vēstīts Mahābhāratā. Lai iepriecētu savu tēvu Śantanu, viņš pieņēmis (šausmīgu) solījumu nekad neprecēties, lai viņa tēvs var apprecēt Satyavatī. Mahābhāratas karā bijis viens no 5 kauravu (kuru) karaspēka vadoņiem
bhīta, bhita – nobijies, satraukts, nobažījies, bikls, iebaidīts, gļēvulis
bhīti, bhiti – bailes, šausmas, briesmas, bažas, trīsas
bhlāšate, bhlashate, bhlāśate – blāzmot, spīdēt, starot, mirdzēt; slovēņu bleščati
bhōgin – bogans, liekts, saliekts, gredzenā
Bhōjar, bhursva, bhoyar, bhurswa – Bojārs, auļu padievs, nosaukums varbūt no tāda nosaukuma kastas; Basam jeb Baoria ir bišu stropu padievs; salīdz. ar bāuria
bhōndžōv, kalāšu bhonjow – drebēšana, zemestrīce, Drebkuls;
bhramana, bhramaṇa – klejotājs (virpuļojošais dervīšs, persiešu darvīsh?, bramīnu priekštecis? Bramanis? mutes bajārs?), klejošana, griešanās, nepastāvīgums, kļūdīšanās, iešana aplinkus, streipuļošana, pauris, svārstīšanās, vieglprātība, šūpošanās, reibonis, aizmukšana, novirzīšanās
Bhramari – Drebinātāja, Brammētāja, Kamene, hindu bišu dievība
bhramāsakta, bhramasakta – zobena turētājs; skat. sakta
bhramati, bhram – būt apmulsušam, nenoteikti klejot, klīst šurpu turpu, plivināties, griezties (kā dervīšam), virpuļot, plivināt, dejot, riņķot, ripot, reibt, streipuļot, mēļot, izplatīt ziņas, šaubīties, trīcēt, maldīties, būt visur
bhramarī prānājāma, bhramari pranayama, bhramarī prāṇāyāma – [82]: kamenes elpošana. Ļoti iedarbīga tūlītējai prāta remdināšanai. Viens no labākajiem elpošanas paņēmieniem prāta atbrīvošanai no satraukuma, nepatikas, bažīguma un tikšanai galā ar dusmām. Vienkārši veicama jebkur darbā vai mājās un ir tūlītēja iespēja atmest saspringumu. Izelpa atgādina pazīstamo kamenes dūkoņu.
1. Sēdi ar taisnu muguru klusā vēdinātā kaktā ar aizvērtām acīm. Sejā liegs smaids.
2. Starp vaigu un ausi ir auss ļipiņa, uz tās uzliec rādītājpirkstus.
3. Dziļi ieelpo un izelpojot ļipiņu viegli piespied. Var ļipiņu turēt piespiestu vai atlaist un piespiest, skaļi dūcot kā kamenei.
4. Var dūkt zemā balsī, bet labāk darbojas augsta skaņa.
Izdari 6-7 tādas ieelpas-izelpas. Kādu laiku paturi acis ciet. Novēro sajūtas ķermenī un iekšējo klusumu. Var kamenes prāṇāyām’u veikt arī guļot uz muguras vai labajiem sāniem. Guļus stāvoklī var arī vien dūkt un neraizēties par pirkstu turēšanu uz ausīm. Kamenes prāṇāyām’u var veikt 3-4 reizes dienā.
bhrātā, bhrata – brālis.
bhrātridatta, bhartridatta, bhratridatta, bhartṛdatta, bhrātridatta – brāļa dots māsai viņas kāzās
Bhrigu, bhṛgu – krauja, krauja klints, nogāze, reģis, sens viedais, tik izcils, ka bijis starpnieks dievību ķildās, Mirdzošais – diža reģa (ṛṣi) vārds. Bhagavad Gītā [32]: Krišna teic: “No dižajiem reģiem es esmu Bhrigu”. Dievišķas izcelsmes uguns iededzējs priesteris vēdiskajā altārī, kas tika uzskatīts par pasaules centru un cilvēces dārgumu.
Brigi – (latgaliešu: Brygi, agrāk Briģi) ir apdzīvota vieta Ludzas novada Brigu pagastā, pagasta centrs. Izvietojušies uz ziemeļiem no Brigu ezera 27 km no novada centra Ludzas
Bhū, bhu – būt, dzīvot, notikt, izcelties, nodarboties, uzturēties, rasties, veikties, mājot, pastāvēt; ziedojuma uguns, tapt, zeme; materiālā pasaule. Bhū – pirmatnēja dievība. Dzīvojusi pirmatnējā okeāna dibenā, un to virspusē pacēlis Brahmā, lai kļūtu par lotosu.
Rigvēda [3] X, 129
Nebija tad nekā neesoša, nedz esoša,
Un nebija gaisu valstības, ne debesu velves pār to.
Kas klāja? Kur? Kas patvērums bija?
Kas tie par ūdeņiem bija bez dibena?
Nebija tad ne nāves, nedz kaut kā nemirstīga,
Ne zīmes no dienas un nakts dalījuma.
Pēc sava likuma elpoja
Kaut kas Viens, bez elpas.
Un nebija nekā cita bez viņa.
Bija tumsa, tumsā slēpās tas Viss.
Kā jūklis bez kārtības bija tas viss.
Tukšumā bez veida esošais dzīvais,
Viņš Viens tika Karstuma radīts.
Radās sākumā kārība, Kāme,
Gara pirmā sēkla un dīglis tā bija.
Esības līdzību neesošajā
Atklāja prātojot reģi, savas sirds domām.
Pāri bij pārvilkta robeža.
Kas bija apakšā? Kas bija augšā?
Bija dzemdinātāji. Bija vareni spēki.
Tieksme, rīcība apakšā un enerģija augšā.
Kurš īsti zin, kurš te pateiks,
No kurienes radusies, nākusi radība.
Tad šajā valstībā radās padievi.
Tad kurš gan zina, no kā viss pirmoreiz radies.
Tas, radības pirmavots,
Radījis visu vai neradījis –
Kura acis pārrauga šo valstību augstajās debesīs.
Vien tas vai nu zina vai nezina.
bhubhūšati, bhubhushati, bubhūṣati – gribēt būt, gribēt atriebties, gribēt tapt, gribēt sasniegt, tiekties, interesēties; godāt
Bhūdēva, bhudeva, bhūdeva – “būtošais” dievišķums, dievišķums uz zemes, Virsīstenība, Brahman
Bhūdēvī, bhudevi, bhūdevī – Zemes māte, būšanas padieve. Pirmatnēja Rigvēdas padieve un Valdnieka Varaha’s sieva, Višnu trešā inkarnācija. Tiek uzskatīta par padieves Lakšmī auglības aspektu. Skat. arī Dharti Mātā, Dharitri, Bhūtamātṛkā, Gandhamātṛ; viens no Pṛthvī epitetiem. Salīdz. ar  Gaush Urva
bhūdhara, bhudhara – “būtošajā”, zemē mājojošs, zemi turošs, cipara 7 apzīmējums, kalns
bhudžagātmadžā, bhujagatmaja, bhujagātmajā – čūskas meita, jauna čūsku mātīte
bhūkampa, bhukampa – zemestrīce, “būtošā” drebēšana. Arī bhonjow.
Drebkulis – zemes tricinātājs. Jēkabs Lange 1773- ziemeļu zemestrīču padievs. Stenders 1783- zemestrīču dievs, kas nabaga zemi tik stipri per/kuļ, ka viss dreb. No drebēt un kult. Baltu mitoloģija, A.Pūtelis. Ausekļa dievi – cēlis kalnus mūžīgus, kur mituši dievi
bhūlōka, bhuloka – būšanas (zemes) loks (valstība), (no bhu = ‘zeme’ + loka = ‘pasaule’), zeme, zemes valstība, materiālā pasaule/atomiskās vielas dimensija, sthulaloka, piecu maņu valstība
bhum – zeme, laukums; kalāšu bhum “zeme, laukums ārpus mājas”
Bhūma, bhuma – Būtība, Virsīstenība, bezgalīgā beznosacījuma būtība, Beznosacītais, Dižā Bezgalība, Brahman
bhūmi, bhumi – zeme, augsne, vieta, pamats, grīda, klons, viena no pasaulēm, mājoklis, valstība; khovaru buum
bhūmiputra, bhumiputra – zemes dēls, planēta Marss. Arī bhūmisuta
bhumki (kalāšu) – iezemietis; krakal’i, batrik’i un bramauk’i apgalvo, ka ir kalāšu ieleju iezemieši
bhūputrī, bhuputri – zemes meita
bhūr, bhur – zeme (saistība ar burt? Burtnieks?). Viens no trim dižvārdiem (mahāvyāhṛti – bhūr, bhuva, svaḥ – zemes, gaisu/garu un debesu/dievišķā valstība); elle. Bhūr – vārds, ko izteicis Pradžāpati (Brahmā), izraisot Zemes rašanos. norāda uz esību.
Dievs ir pašesošs un neatkarīgs no jebkā. Tas ir mūžīgs un nemainīgs. Būdams bez sākuma un gala, Dievs ir esošs kā nepārtraukts, pastāvīgs vienums. Otrkārt, vārds Bhūr var nozīmēt arī ‘Zeme’, uz kuras esam dzimuši, un kas mūs tur. Dievs ir visa nodrošinātājs, un caur Tā dievišķo gribu mēs esam svētīti ar visu, kas vajadzīgs mūsu uzturēšanai dzīves gaitā. Visbeidzot, Bhūr nozīmē prānu jeb dzīvības dvašu (burtiski – elpa)
bhuranju, bhuranyu, bhuraṇyu – burvīgs, nemierīgs, rosīgs, saviļņots, dedzīgs, saule, ātrs, trīsošs, uguns dievība
bhurate – burties, trīsēt (no satraukuma), pūlēties, saviļņot, krampjaini kustēties, trīsas, cīniņš.
[128]: izdarīt īsas un ātras kustības, raustīties, krampjaini raustīties, cīnīties, spārdīties, satraukt, maisīt, sajaukt. Skat. bhur
bhūrdža, bhurja – bērzs, palula dialektā brhuj
bhurvan – burvīgs, nerimtīga (kā ūdens) kustība, ņirboņa
bhūsuta, bhusuta – zemes dēls, planēta Marss; bhūsutā – zemes meita
bhūšana, bhushana, bhūṣaṇa – rota, zīme (būtība, grezna būšana?), rotājums, greznojums, ornaments
bhut (kalāšu) – 1. ļauna būtne, ļauns gars, dēmons, spoks, dzīvo avotos, pieņem dzīvnieku: buļļa, kazas, suņa, zirga izskatu, niknojas, zog, nogalina, pūdē labību; 2. indiešu sieviešu bikses, bikses, apakšbikses
bhut lavek, bhut lawek – saules aptumsums (būtņu laupījums), kalāšu bhur lavek – saules aptumsums. Kad tas notiek, kalāši šūpo šaujamloku, lai uzzinātu, kurš gars sauli nolaupījis. Upurē aitu, pēc tam saule atspīd
bhut sambiek (kalāšu) – puiša iesvētīšana – ceremoniāla puiša ietērpšana jaunā tērpā, ar ko viņš kļūst par vīrieti. To dara, kad puisim ir 5 – 8 gadi, un tas ir otrais un pēdējais rits puiša iekļaušanai kalāšu vīriešu sabiedrībā. Tad viņš kļūst rituāli tīrs un var iet kopā ar citiem vīriešiem pie Idreyin altāra Batrik’ā
bhūta, bhuta – būtne, radīta būtne, gars, mājas gars, rēgs, spoks, mirušā gars, bērns, velns, palaidnis, draiskulis, dēle, radība, labklājība, pasaule, esošs, bijis, īsts, patiess, piemērots, pasaule, tas, kas ir radies; pretstats neizpaudušamies, katra no piecām Visuma pamatsastāvdaļām, elements.
Daži bhūtas ir ne-cilvēciski dabas gari vai stihijas, bet daži ir šīspasaules cilvēciski gari – spoki, dzīvas būtnes. Bhūtas var būt gan labvēlīgas, gan nelabvēlīgas. Ļauns gars, kas jāpielabina ar graudu ziedojumu rītā un vakarā.
Bhūtadhātrī, bhutadhatri – būtņu atbalstītājs, dāvātājs, radītājs, māte; zeme; miegs. Arī Dhātṛ, Bhutakartri
bhūtakrit, bhutakrit, bhūtakṛt – būtņu radītājs, radītājs, būtņu veidotājs, radošs, dievu kategorija; Brahmā. Arī Dhātṛ
bhūtamaja, bhutamaya, bhūtamaya – “būtošs”, iemiesots, īsts, patiess, kā viss ir īstenībā, sastāvošs no 5 pamatelementiem, saturošs visas būtnes
Bhūtamata, bhutamata – Būtņu māte, baismīgs un ļauns, dēmonisks Pārvatī vai Devī aspekts. Var uzlaist spoku
Bhūtamātrikā, bhutamatrika, bhūtamātṛkā – Būtņu, Zemes Māte. Skat. arī Bhudevi, Dharti Mātā, Arī Dharitri, Gandhamātṛ; viens no Pṛthvī epitetiem. Salīdz. ar Gaush Urva
Bhūtāntaka, bhutantaka – būtņu iznīcinātājs, nāves padievs
bhūtapaņčaka, bhutapanchaka, bhūtapañcaka – būšanas, esības piecnieks, piecas pamatsastāvdaļas. Pieci fiziskie elementi ir:
– zeme (pṛthivī);
– ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī);
– uguns (tejas);
– gaiss (vāyu);
– ēters (ākāśa).
No tiem ir salikts fiziskais Visums. Sāṅkhya’s kosmoloģijā tie atvasinās no netveramajiem elementiem (tanmātra)
bhutārthavāda, bhutarthavada; skat. arthavāda
bhūtasarga, bhutasarga – būtņu radīšana, elementu radīšana.
[49]: Katha Samhitā 12.5 radīšana ir aprakstīta šādi – “Sākumā tas (viss Visums) bija vien Prajāpati (Brahmā). Viņa balss (vāc; siev.dz.) kļuva par otro (būtni). Viņš ar to savienojās. Viņa dabūja embriju. Viņa no tā aizgāja. Viņa šīs radības dzemdēja.
Rigvēda [3] 5.42.13 runā par radītāju dievu Tvaštar (tvaṣṭṛ), “kurš, draiskuļojoties savas meitas dzemdē, mainot veidolus, radīja (mūsu) veidolus.”
bhūtasrišti, bhutasrishti, bhūtasṛṣṭi – būtņu garu, spoku (bhūta) spēka izraisīti maldi
bhūtašuddhi, bhutashuddhi – attīrīšanās no materiālās būšanas, ļaunu dēmonu padzīšana.
[23]: “pamatsastāvdaļu attīrīšana”; apsteidzošs pašattīrīšanās rituāls, kurā māceklis savu ķermeni pielīdzina piecām makrokosmiskā Visuma pamatsastāvdaļām un saspiež tās par to augstākām evolūtām. Cilvēka psīhiska spēja pārvaldīt pamatelementus
bhūtatā, bhutata – būšana, īstenība, esība
bhūtatathatā, bhutatathata – pamatelementu būtība, elementu tādība
bhūtatva, bhutatva – būšanas stāvoklis, sastāvdaļas, elementa stāvoklis, ‘elementiskums’
bhūtavid, bhutavid – būtnes viedošs, visas būtnes zinošs, ļaunos garus zinošs
bhūtedžja, bhutejya, bhūtejya – zemlika, veļu mēnesis, būtņu godāšana, bhūt’u vai dēmonu godāšana. Skat. arī caturdhāśānti, sāpiṇḍya, svadhākara, pretoddeśa, pretānna, nirvāṇapurāṇa.
Stenders 1761 – Vella mēness, oktobris pie pagāniskiem latviešiem tā saukts, bet arī Dieva dienas. Stenders 1783 – pagānisks dvēseļu mielošanas ziedojums/upuris. (No ‘zemme likt’) Skat. Weļļi, Wella mēness. Zemlikka svētki tika noturēti, kad viņi aizgājušo dvēseles mieloja
bhūti, bhuti – būšana, esība, varēšana, zeme, rota, pamats, labklājība
bhutik, kalāšu bhut’ik – 1. pīt sev matus.
2. pīt vai aust zāli (cizhgas) kaklarotai.
3. pīt grozus, aust jeb pīt ādas strēmeļu sēdekli ķeblim.
4. pīt klūgu pinumu.
5. aizsprostot straumi un izveidot ezeru.
bhuvaha, bhuvah, bhuvaḥ – garu pasaule starp būšanas un dievišķo valstību, arī bhuvar, pasaule, kas saista debesis ar zemi, dievišķo ar pasaulīgo; gaisi, atmosfēra, planētu sistēma, pasaule, materiālā pasaule; zeme. (viens no 3 mahāvyāhṛtis – bhūr, bhuvaḥ, svaḥ – zemes, gaisu/garu un debesu/dievišķā valstība), augšējā pasaule
bhūvallūra, bhuvallura – sēne, zemes miesa; vallūra – cūkas miesa
bhuvalōka, bhuvaloka – garu pasaule starp būšanas un dievišķo valstību, arī bhuvaḥ. Mazākā no astrālajām pasaulēm, līdzīga materiālajai (bhuloka)
bhuvana – esība, būšana, Zeme, mājoklis, pasaule, cilvēce
Bhuvanabhāvana, bhuvanabhavana – būšanas, pasaules radītājs
Bhuvanamātri, bhuvanamatri – Būšanas, Pasaules Māte
Bhuvanasundara – Būšanas Daile, Dievs kā Visuma daile
bhuvar – garu pasaule starp būšanas un dievišķo valstību, Pradžāpatī (Brahmā) izteikts vārds, kas izraisījis debesu ķermeņu rašanos; atmosfēra, ēters (otrā no trim pasaulēm, tūlīt virs zemes). Noslēpumains vārds, viens no trim Vyāhṛiti.; skat. bhuvaḥ
bhuvarlōka, bhuvarloka – padievišķu būtņu loks (joma) starp zemi un sauli, viena no antarlokām, sukšmalokām – iekšējām valstībām
bi, kalāšu bi -1. sēkla; 2. sperma; 3. kodes kūniņa. Skat. bīja
biabata (kalāšu) – pirmie graudi, ko ņem no apcirkņa. Tos uzskata par īpašiem, un maizi no tiem ēd tikai pati ģimene
biarein parik, kalāšu biareyn parik – paslēpes; slēpšanās un meklēšanas rotaļa. “Katros Uchaw svētkos mēs spēlējam paslēpes ar meitenēm”
bibi, kalāšu bibi – kundze (daļa no sievietes vārda); kalāšu Bibiawa – Ieva, pirmā sieviete. Pirmais vīrietis – Adem
bičak, bicak – sievišķs ļaunais gars. Arī rhuzhi, bhut, d’ind’ak, bala, gor
bičan, kalāšu bican – pārnesiens;
1. attālums, ko cilvēks var noiet ar nastu līdz atpūtai. Katrā pārnesiena galā ir akmens vai līdzīgs atbalsts, uz kura atstutēt nastu.
2. lauka daļa (līdz atpūtai?)
bīdža, bija, bīja – mazā māte, sēkla, sēklas grauds, dīglis, embrijs, avots, pirmcēlonis, pamatlikumība, būtība, patiesība, noslēpumains burts vai zilbe, kas veido jebkuras dievības mantras būtisko daļu, citronkoks, bērna roku salikums dzimstot, dzīvsudrabs, izsūtāmais, pile, radošs. Skat. mantra, mātṛkā. J.A.Grimes [8]: 1. Jōgā ‘bīdža’ nozīmē ciešanu, raižu (kleśa) cēloņus. Tā ir bojājumu sēkla.
2. Skaņa savu viscēlāko atpazīstamo formu iegūst kā viena no 51 sanskrita valodas fonēmām – tā sauktajām mazajām mātēm (mātṛkā). Mantras kā tādas parādās kā beznozīmes sēklas (bīja) skaņas vai atvasinās no tām. Kā rāda nosaukums, tās ir visu skaņu ‘sēklas’. Daži to piemēri ir HRĪṀ, SRĪṀ, GAṀ, GLAUṀ, AUṀ, AIṀ (Ṁ ir dziestoša un nedzirdamā vibrācijā pārejoša nazāla ‘n’ skaņa)
bīdžāšva, bījāśva – vaislinieks, ērzelis (sēklas zirgs)
biek (kalāšu) – pušķot ar ziediem. Kad nāk Gandoli, – “Ak, Gandoli, pušķo arī Nari un Asmar”. Tā sākas dziesma, ko dzied Joshi svētkos, nosaucot vietas, kur kādreiz bijusi kalāšu ķēniņvalsts. Tipisks pušķošanas zieds ir zeltlija (laburnum)
bihalak (kalāšu) – bīstams
bihanjōk, kalāšu bihanyok – nobijies, bikls; bihik – baidīties
bihōtik (kalāšu) – 1. pāriet kalnam, pazūdot no skata; 2. norietēt (saulei vai mēnesim); 3. pārkāpt kādam.
bīk, kalāšu biik – pīt, aus Arī bhinik, bhut’ik (b=p)
bimba – bumba (bimbulis), pika, ripa, ķirzaka, lode
bimba-pratibimba-vāda, bimba-pratibimba-vada – atspulga mācība (vadule), atspulga teorija Advaita Vēdāntas Vivaraṇa skolā, kurā apziņa tiekot atspoguļota nejaušā, neapjēgas (avidyā) stāvoklī. Indivīds ir egoismā esoša saprāta atspulgs.
Tā kā nav atšķirības starp atspulgu un oriģinālu, indivīda dvēsele (jīva) nav atšķirīga no Virsīstenības (Absolute, Brahman). Skat. vāda
bindik, kalāšu bind’ik – sabindēt, sasiet virves vai auklas
bisme (kalāšu) – baiss, nobijies, satriekts
bitrazik (kalāšu) – trašķīties, šļakstīt, smidzināt, kaisīt
bōdhi – apjēga, apskaidrība; no budh, bodha – apjēga, izpratne, pilnīga viedība, apgaismots jeb apskaidrots prāts, apgaismība, apskaidrība. Vēlāks skaidrojums – vērīgums.
Mosties, apjēgt, uztvert, izprast; nomods, modrība. Apskaidrība, atmoda attiecībā uz īstenību pretstatā šķitumam; arī apskaidrība attiecībā uz morālu ļaunumu
bōdhisattva – [12]: pestītājs, glābējs, apskaidrotais (salīdz. ar Zoroastru, Budu, Jēzu); apskaidrības būtne; cilvēks, kura būtība ir viedība; cilvēks, kuram kā būtība piemīt bodhi jeb pilnīga viedība.
Agrīna vārda bodhisattva izpratne ir – visas būtnes ar patiesības prātu,
vēlāka – apzinīga būtne, ar dižu saprātu jeb apskaidrību.
Bodhisatvas nolūks ir citu un visa pestīšana, glābšana. Par pasaules glābējiem tiek uzskatīti budas un bodhisattvas. … Buda kā tāds, kurš solījies būt visu dzīvo būtņu bez izņēmuma pestītājs no kārībām, kas tās aprij. Budas tīkls – visu mirstīgo uzķeršanai un pestīšanai
bōmik (kalāšu) – vemt (b=v)
bōndž, kalāšu bonj – svētozols, svētais ozols, mūžzaļais ozols. Tam ir dzelteni ziedi. To uzskata par rituāli tīru, bet ne tik ļoti kā kadiķi (saras). To lieto kā kadiķa aizvietotāju, lai apsvētītu lietas ziedojumam. Arī bon, bonz, Urtsun
bōsmuki (kalāšu) – 1. nepaklausīgs (bosiks?), ietiepīgs, nerātns; 2. bezkaunīgs
brāhma ka, brahma ka – krusts, Ka – nenosaukts dievs; Pradžāpati, Brahmā apzīmējums; kākāra jeb brāhma kākāra – krustveidīgs
Brahma, Brahman, Brāhmana, brāhmaṇa – Virsgars, Virsīstenība, Absolūts, viens pašpastāvošs gars. Nejaukt ar Brahmā – Dievs kā Radītājs un brāhma – svēts (angliskajā pierakstā visi trīs tiek rakstīti vienādi); kā arī ar brāhmana – Virsīstenības priesteris.
[56]: Virsīstenība, Atmaņa, Visuma substrāts, Absolūts, svēts vārds, lūgsna, dievbijība, svēta dzīve; Visuma Gars, Neaptveramais “(Brahman) ir nedalāma esība, apjēga, mūžība” (Taittirīya Upaniṣad 2.1).
Izteikums “Ātman’s ir Brahman’s” ietver Vēdāntas skolas pamatuzskatu par Virsīstenību un mūsu cilvēcisko saistību ar to. Brahman’s ir “pasaules dvēsele” jeb “kosmiskā dvēsele”. Virsīstenība, Absolūts, kas pēc elementu radīšanas tajos ieiet. Tas ir saules Zelta Cilvēks. Tas ir Dvēseles Gaisma. Tas ir neaptraipāms. Tas ir Sat-Cit-Ānanda – īstenība, ko ierauga, atklājot Virsīstenību kā sat – jeb pirmesību, cit jeb tīro apziņu un ānanda jeb nevainojamu svētlaimi; viens bez kā cita. Tas ir Bhuma (bezgalīgā beznosacījuma būtība). Tas mājo cilvēka sirdī. Tas ir visa avots.
Brahman ir Visuma gan materiālais, gan instrumentālais cēlonis. Brahman’s un Visums nav šķirami, tāpat kā krūze nav šķirama no māla. Brahman’s Visumā izraisās Pats no Sevis pats savai izklaidei, izpriecai, ne mazākā mērā nemainoties un nezaudējot Patību. Brahman’s ir nedalīts, bez īpašībām, bez darbības un emocijas, bez sākuma, bez beigām un nemainīgs. Tam nav apziņas, tādas, ko apzīmē ar ‘es’ un ‘tu’. Tas ir vienīgā Īstenība. Brahman’s pret ārējo pasauli ir tas pats, kas pavediens apģērbam, kas māls krūzei, kas zelts gredzenam. Brahman’s ir Pāramārthika Sattā (Absolūtā Īstenība).
Mūsu pasaule ir Vyāvahārika Sattā (relatīvā īstenība). Sapņos redzamie objekti ir Prātibhāsika Sattā (šķietamā, izprātotā īstenība).
Brahman’s nav objekts, jo Tas ir Adṛśya, Acīm Netveramais. Tādēļ Upanišadas pasludina – “Neti Neti – ne šis, ne tas, ne tas”. Tas nenozīmē, ka Brahman’s ir noliedzošs jēdziens vai metafiziska abstrakcija vai fikcija vai tukšums. Tas nav cits. Tas ir visa pilnums, bezgalība, nemainīgums, pašesība, pašbaudījums, pašapjēga un pašsvētlaime. Tas ir Svarūpa, būtība. Tas ir zinātāja būtība. Tas ir Redzētājs (Draṣṭṭa), Pārpasaulīgais (turīya) un Klusais Liecinieks (Sākṣī).
[520], 28: 1. Virsīstenība ir tas, kas nemainās.
2. To sauc Brahman. Izpaustais (radītais) Visums ir vien šķietams iluzors Virsīstenības pārveidojums. Tādējādi, esot šķietamībai, Visumam nav ne sākuma, ne gala.
3. Brahmans jeb Galējā īstenība, DIEVS, Augstākā Būtība ir VISS pastāvošais. Visi pasaules un kosmosa objekti, lai gan šķietami dažādi, īstenībā ir viena būtība. Visa fiziskā īstenība ir Brahmana iluzora izpausme, kuru Brahmans balsta, lai gan tā ir no Virsīstenības atdalīta – tieši tāpat kā Saule balsta dzīvību uz Zemes, būdama no tās atdalīta.
4. Brahmans ir Tīrā Apziņa. Viss pastāvošais būtībā ir Virsīstenība: “sat-cit-ānanda” jeb “Esība-Apjēga-Svētlaime”. Esību objektiem dod DIEVS; Tas šos objektus apzinās (tāpēc tie pastāv) un dāvā dzīves uztveres svētlaimi.
5. Cilvēciskas būtnes saprāts, ķermenis un sajūtas ir iluzoras. Visa Visumā pastāvošā, tostarp cilvēka dvēseles, būtība ir tīrā apziņa.
6. Brahmans ir pasaule, ieņemot miljoniem dzīvības formu (cilvēku, dzīvnieku, kukaiņu utt.) izskatus. Cilvēka dvēseli sauc Ātman.
7. Ātman un Brahman ir viens un tas pats. Tādējādi katra cilvēka, indivīda dvēsele ir daļa no vispārējās būtības, Brahmana.
8. Neziņas plīvura dēļ cilvēka dvēsele sevi notur par neatkarīgu būtību (jīva), kas nodalīta no visa pārējā, lai gan ir daļa no visa esošā. Neziņas plīvurs ceļas no maldīgiem zemapziņas iespaidiem, kas liek cilvēkam ticēt, ka viņš ir ķermenis nevis gars, un tāpēc cilvēki uz laimi un pilnību tiecas caur iluzorām pasaulīgām baudām. Tas ved no vienām nepiepildītām iegribām uz nākošajām.
Vedanta tiecas uz cilvēka zemapziņas pārveidi ar pakāpenisku viņa filosofiskās un praktiskās pašpārvaldības pilnveidojumu. Tās mērķis ir neziņas, neapjēgas plīvura noņemšana pierādot, ka vienīgā īstenība ir Virsīstenība, Brahmans. Kad šo īstenību nojautā (meditācijas dzīvē) “apjēdz apziņa”, plīvurs paceļas. Tiklīdz tas noņemts, apskaidrotais pāriet pārveidotā psīholoģiskā un garīgā stāvoklī, pastāvot īstajā Visumā. Šo izvērsto visuresības stāvokli sauc par jīvan mukta – par personību, kas tīra no egoistiskām sajūtām vienības ar Absolūto Īstenību labad. Vairs nejūtot sevi par nodalītu personību, tāds cilvēks kļūst vienots ar DIEVU, Brahmanu. Šo stāvokli sauc par mokṣa jeb kaivalya (brīvību).
Brahmā, brahma – Radītājs Dievs hinduisma trīsvienībā (Trimurti; kopā ar Višnu un Šivu), lai gan senie hindu teksti min arī citas dievu trīsvienības, kas Brahmā neietver. Tam ir četras sejas, kas raugās uz četrām pusēm. (Nejaukt ar Brahma=Virsīstenība; angliskajā pierakstā abi ir vienādi).
Brahmā tiek saukts arī par Pašdzimušo (Svayambhū), Runas Valdnieku (Vāgīśa), un četru vēdu radītāju, pa vienai no katras savas mutes. Brahmā tiek pielīdzināts vēdiskajam dievam Prajāpati, kā arī saistīts ar Kāma un kosmisko olu (Hiraṇyagarbha), visredzamāk viņš ir minēts pēcvēdiskajos hindu eposos un Purānu mītoloģijā. Eposos viņš tiek apvienots ar Purusha. Arī Dhātṛ.
[58]: dievs, kurš kļuvis par Vienīgā (Ēka) gaismas okeāna radošu iemiesojumu, izraisa kosmisko ūdeņu elpošanu un Visuma augšanu (bṛh).
brahmabhāva, brahmabhava – būšana Virsīstenībā, izšķīšana, uzsūkšanās vienā pašpastāvošajā Būtnē jeb Brahmā, Virsīstenības (Absolute) esamības veids. Pielīdzināšanās visuresošajai Īstenībai
brahmabhāvanam, brahmabhavanam – būšana, iebūšana Virsīstenībā, reliģiskas apjēgas, viedības atklāšana, sniegšana, došana, meditācija uz Virsīstenību (Brahman); pielīdzināšanās Virsīstenībai, kā arī visa kā Virsīstenības izjūta, garīgās apjēgas atskārsme vai sniegšana
brahmačiti, brahmachiti, brahmaciti – Radītāja (Brahmā) slānis ugunsziedoklī
brahmadāja, brahmadaya, brahmadāya – Virsīstenības došana, svētu zināšanu, apjēgas sniegšana, došana, mācīšana, svētās zināšanas kā mantojums, Virsīstenības pasaulīgais valdījums
brahmadžadžņa, brahmajajna, brahmajajña – No Virsīstenības (Brahma) dzimis un to zinošs, visas lietas zinošs
brahmadžņa, brahmajna, brahmajña – Virsīstenību zinošs, garīgi vieds
brahmadžņāna, brahmajnana, brahmajñāna – Virsīstenības zināšana, garīgā viedība, dievišķa vai svēta atskārsme. Skat. adhyātma, brāhma-vidyā, jñāna.
Tieša pārpasaulīga Virsīstenības atskārsme, galīgā viedība, ko meklē hindu tantras praktizētājs. Patības atskārsme
brahmajōga, brahmayoga – dievsajūga ar Virsīstenību, garīgās atskārsmes kopšana, dievbijības piekopšana, dievbijības sajūdzošais spēks. Skat. adhyātma
brahmalōka, brahmaloka – dievību joma, valstība (loks).
J.A.Grimes [8]: Brahmā valstība, Brahmā debesis, Radītāja valstība; augstākās debesis; augstākās līksmes valstība, garīgās valstības, garīgās planētas.
1. Radītāja (Brahmā) Debesis. Augstākās no debesīm. Visaugstākās līksmes pasaule. Tie, kuri pēc nāves sasniedz šo esamības līmeni (loka, dimensiju), ir pāri pārdzimšanām.
2. Brahmā esot četrpadsmit pasauļu radītājs:
– septiņu augšējo bhūr-loka, bhuvar-loka, svar-loka, mahār-loka, jana-loka, tapo-loka, satya-loka;
– septiņu apakšējo pasauļu – atala, vitala, sutala, talātala, mahātala, rasātala, pātala
brāhmamuhūrta, brahmamuhrta – jaunas dienas sākums, rītausmas brīdis, svētpamiruma laiks.
[14], lpp.472. Šrī Šivananda Svāmī: (jaunas dienas sākums) ir labākais laiks meditācijai. Piecelies, kad iestājas brāhmamuhūrta un sāc meditāciju. Nelaid šo laiku garām ne par ko! Tas ilgst no 3:30 līdz 5:30 no rīta un ir visai labvēlīgs meditācijai.
Prāts pēc laba miega ir svaigs, mierīgs un neuzbudināts. Tajā tāpat kā rīta gaisā valda dievišķā šķīstība (sattva). Meditācija iestāsies pati no sevis, nepūloties. Nezaudējot laiku, aši apmierini ķermeņa vajadzības, nomazgā seju, rokas, kājas. Seju un pakausi apslaki ar aukstu ūdeni. Apsēdies meditācijas pozā. Mēģini sasniegt Virsīstenības virsotnes, dievišķās slavas un lieliskuma virsotnes
brāhmana, brahmana, brāhmaṇa – bramīns (bramanis, ramanis, prīmanis?), Virsīstenības priesteris. Pandžābi val. – bāmhan, bāhman, siev. bāhmanī.
Bramīnu daudzveidība Indijā ir (bijusi) ļoti liela, gan izcelsmes, gan pakāpju, gan uzdevumu, gan reliģiskuma, gan mantru, gan maģiskuma, gan ziedojumu veida, gan ierobežojumu, gan blakusnodarbošanās, gan vietējuma, gan spēju ziņā. Tostarp lasītpratēji, dzemdību, kāzu, visdažādāko reliģisku rituālu kalpotāji, arī dažādi sekulāri bramīni – mukhin jeb runasvīri, tādi, kuri kalpo arī ne-hinduistiem, ubagi, vasištas, svētceļnieku pavadoņi, baņķieri, uzrakstu rakstītāji, audēji, saules, mēness, čūsku, vilku, koku godātāji, kalnieši, lejieši, ‘netīrie’ jeb garīgi bīstamu darbību veicēji.
[22]: Rigvēdas senās dievības – Varunu, Indru, Agni, Sūrju u.c. ļaudis pamazām sāka godināt ar mazāku aizrautību. Šo Rigvēdas dievību raksturi bija zaudējuši krāsainību. To dabiskie pamati bija pavisam aizmirsti. Tagad tos piesauca kā dēmonus – grāvējus. Bija izvirzījušās jaunas dievības, kā Šiva, Rudra, Višnu. Tādējādi seno Rigvēdas laiku spožums bija pamazām aizmiglojies. Gandharvas, apsaras, nāgas u.c. bija pakāpušies padievu līmenī. Tagad parādījās čūsku godāšana. Tika sludināta viendievība.
Citas pārmaiņas šajā laikā bija rituālu un ceremoniju sīka izstrādāšana senajai vēdu reliģijai. Rigvēdas laikos dievību godāšana un ziedojumi bija vienkāršas lietas, ko varēja veikt katrs namturis pats. Vēlākajos gados ziedojumi tomēr kļuva par vissvarīgāko lietu dievkalpošanā. Ziedošana valdīja pār visu. Dievības tika pakārtotas tiem. Ļaudis ticēja, ka dievībām ir jāpakļaujas ziedojumiem, ja tie veikti pienācīgi. Himnas tika uzskatītas par burvestībām un buramvārdiem, kas jālieto ziedojumos. Svētajā kanonā vietu atrada māņticīgi tautas ticējumi gariem, velniņiem, burvju vārdiem, burvestībām, skandējumiem; maģija. Bija ikdienas un periodiskie ziedojumi. Īstenībā āriju dzīve bija ziedojumu virkne, kas tika veikti bramīnu pārraudzībā. Tas stingri nostiprināja bramīnu ietekmi. “Cilvēks piedzimst ar noteiktu parādu (ṛṇa), kas viņam dzīves laikā ir jāsamaksā. Šis parāds viņam jāmaksā savām dievībām, riši, cilvēkiem un zemākiem radījumiem. Un viņš savu parādu samaksā godājot dievības, mācoties Vēdas, veicot bēru rituālus, būdams viesmīlīgs un piedāvājot ziedojumus gariem (bhūta)”. Tas viss rādīja uz augstu morālu apziņu un cildenām jūtām. Visas darbības bija jāraksturo nesavtīgumam. Lai atbrīvotos no gariem, bija jāziedo viss. Dievbijīgumu veidoja lūgsnas un labi darbi, tas tika pieņemts par krietnas dzīves piederumu. Iekšējā šķīstība tika iestarpināta lielākā ārējā šķīstībā. Patiesums, pienākumu veikšana, vecāku godāšana, līdzbūtņu mīlestība un atturēšanās no zagšanas, laulības pārkāpšanas un slepkavošanas bija krietnas dzīves priekšnoteikums.
Kāda vārsma Atharvavēd’ā ved uz domu, ka sākotnējais cēlonis visai esamībai ir Brahma (Brahman) – doma, un uz domu par cilvēka saskanīgumu ar pasaules dvēseli. Ka Brahma ir vispārējā dvēsele jeb Absolūts, kas mājo visās lietās – kas vada visas būtnes sevī. Ka pēc cilvēka nāves viņa dvēsele pāriet citā ķermenī un pēc tam atkal citā un tā joprojām, līdz tā var tikt atbrīvota no visām savām nepilnībām un saplūst ar vispārējo dvēseli. Tā ir dvēseļu pārceļošanas mācība.
Vienota ar to bija karmas mācība. Tā pasludina, ka nekāda rīcība vai darbība nezūd, un visa rīcība, gan laba, gan ļauna, nes atbilstošus labus vai sliktus augļus un virza tās veicēju lejup vai augšup pa pārceļošanas kāpnēm. Šī pati mācība ir pasludināta Bhagavadgītā. Ka dvēselei ir jāiedzimst vēl un vēl un jānovāc iepriekšējo reižu rīcības augļi.
Ar karmas un pārceļošanas mācību ir cieši saistīta atbrīvošanās (mokṣa) mācība. Tas ir nedzimšanas un nemiršanas stāvoklis, brīdis dvēseles ceļojumā, kad tā ir atbrīvota no dzimšanu-miršanu aprites un saplūst ar bezgalīgo vispārējo dvēseli, kuras sīka daļiņa tā ir. Cilvēkam bija jātur prātā šī atbrīvošanās, un tika sagaidīts, ka viņš uz to tieksies viscaur savā dzīvē. Doma par atalgojumu un sodu pēc nāves precīzā atbilstībā cilvēka labai un sliktai rīcībai viņa dzīvē šajā laikā bija guvusi stingru ietekmi. Nemirstības sasniegšana un dievību sabiedrība debesīs bija dziļi lolojams mērķis un mudinājums uz dzīvi godbijībā un krietnos darbos. Tika ticēts un pildīts arī, ka grēku nožēla un sasniegumi var šķīstīt un atbrīvot dvēseli no vainas un iztukšot ciešanu laiku.
Vēl cits reliģiskās domas strāvojums pirms vēdu laikmeta beigām bija askētiskas dzīves ideāls. Vienkārša un pieticīga, pašierobežota dzīve (tapas) un domu-vārdu-darbu tīrība tika uzsvērta daudz, un askētisms tika atbalstīts vērā ņemami. Āriju kultūras pārsvars vēlīnajā vēdu laikposmā ievērojami ietekmēja Harjānas ļaužu dzīvi.
J.A.Grimes [8] – bramīns ir garīga un saprātīga būtne, apveltīta ar tīrību, sapratusi Virsīstenību (Brahman), veicina garīgumu, palīdz citiem atskārst Virsīstenību; priesteru kastas piederīgais; vēdu liturģiskie teksti.
1. Viena no četrām kastām, kuras pienākums ir pētīt un iemūžināt Vēdas. Skat. varṇa.
2. Prozā rakstīti liturģiski teksti un dažādu saṁhit’ās rodamu rituālu skaidrojumi. Ziedošanas ritu veikšanas rokasgrāmatas. Būdamas atšķirīgas no mantra’s un Upanišadu nodaļām, brāhmaṇa’s satur mantru, slavinājumu lietošanas noteikumus dažādos ziedojumos ar sīku to izcelsmes un nozīmes aprakstu un daudzām senām leģendām.
Sāyanācārya teic, ka brāhmaṇa’s satur divas daļas – vidhi jeb rituālu noteikumus un arthavāda jeb skaidrojošas piezīmes.
Katrai Vēdai ir sava Brāhmaṇ’a. Rigvēdas Brāhmaṇ’a ir saglabāta divos darbos, Aitareya un Kausitaki. Baltajai Yajur Veda’i ir Śatapatha Brāhmaṇ’a, un Melnajai Yajur Veda’i ir Taittirīya Brāhmaṇ’a. Sāma Veda’i ir astoņas Brāhmaṇ’as, labāk zināmās no tām ir Prauḍha un Śadvinṣa. Atharva Veda’i ir viena Brāhmaṇ’a, ko sauc par Gopatha. Skat. veda
Brāhmanaspati, Brihaspati, brahmanaspati, brāhmaṇaspati, bṛhaspati – Jupiters
brahmaparnī, brahmaparni – sirdspaparde, hemionitis cordifolia
brahmapavitra – Virsīstenības svētība, kuśa zāle, asa zāle (salīdz. ar grīsli); darbha, dharba.
[84]: zāles kušķis vai cekuls; kuśa – svēta zāle, ko lieto noteiktās reliģiskos rituālos, ūdens, viena no Visuma daļām, aukla, ar ko piesien arkla iejūgu pie ilkss, apreibis, trakulīgs, negants, noklīdis.
Darbhas jeb kušas zāles svētums ir tikpat sens kā indiešu padievi. Purānas teic, ka Višnu pieņēmis Kosmiskā Bruņurupuča (kurma) veidolu, kura bruņas kalpojušas par balstu Mandara’m, kalnam, kas savukārt bijis mieturis kosmiskās Piena Jūras Kulšanai. Kalnam griežoties, no bruņurupuča muguras noberztas dažas spalvas. Ar laiku tās izskalotas krastā un kļuvušas par kuša zāli. Vēlāk, kad piena kulšanas iznākumā dabūts nemirstības nektārs (amrita) un izdalīts padieviem, zālē nokritušas dažas piles, un zāle kļuvusi svēta, pildoties ar dziedniecisku spēku.
Tāpēc vaišnavītu bērnu tradicionālajā matu griešanas rituālā pirms griešanas tiem pieskaras ar kušas zāli. Tā jau kopš vēdu laikiem tiek lietota kā rituāls sēdeklis, un Bhagavad Gītā ([32], 6.nod.) norāda, ka, pārklāta ar ādu vai drānu, tā ir piemērots sēdeklis meditācijai. Tādējādi tā ir viens no pirmajiem ziedojumiem, kas tiek veikti apskaidrības labā. Kuša, kuras nosaukums nozīmē asumu griezīguma ziņā (salīdz, ar grīsli, dzelzszāli), ir sakne sanskrita vārdam kauśala – lietpratējs. Tas ir tāpēc, ka garo lapu, kas pa pāriem aug gar garo stublāju, malas ir ļoti asas – kā zobens, kas ir simbols vērīgumam jeb “īstu un neīstu lietu atšķiršanas viedībai”.
Kuša aug iesāļu ūdeņu malā, kādi ir upju grīvās un ir skareņu (poaceae) šķirne; tas ir, tā aug puduros. Izkaltēts kušas siens tiek saukts par durva jeb dharbai. Tomēr tiek teikts arī, ka tās ir divas dažādas šķirnes – kuša ir ‘poa cynosuroides’ bet durva ir ‘agrostis linearis’. Hindu rituāliem tās tiek uzskatītas par līdzvērtīgām.
Kāds cits mīts teic, ka tad, kad svētajā zālē nolikts pods ar amritu, Kadru (Garudas pamātes) bērni nolēmuši no nemirstības eliksīra arī kaut ko dabūt. Vienmēr modrais Garuda, lai novērstu nemirstības iegūšanu, aši to parāvis nost. Tad kušas lapas aplaizījušas čūskas cerībā, ka tajās iekritušas kādas piles, bet lapas bijušas tik asas, ka nabaga čūsku mēles pāršķeltas divās daļās. Dharba jeb kuša tiek identificēta arī kā ‘desmostachya bipinnata’. Amerikā to sauc par big cordgrass vai salt reed-grass (spartina ģints), un Austrālijā par halfa grass (desmostachya bipinnata).
Budismā, tradīcijā, kas nāk no pāli valodas, pēc ēdiena šķīvja saņemšanas no sievietes, Śākyamuni (Gautama Buda), iedams nosēsties nodomātajai meditācijai, satiek Sottiya, zāles griezēju, kurš viņam ziedo astoņas saujas kuša zāles sēdekļa ierīkošanai. Viņš pirms apsēšanās zem Svētā Vīģes koka (Bodh, Biharas pavalstī) zāli izkārto ar saknēm uz stumbru.
Kā daļu no piektā soļa, sagatavojot Kālačakras (Laika Rats, tantriska dievība) iesvētību (un arī dažas citas augstākās tantriskās iesvētības), dalībnieki saņem divus gabalus svaigas kušas zāles – garam un īsam zāles gabalam ir neskartas apjēgas būtība, un parastajā līmenī tie priekšstata skaidrus sapņus.
Mācekļiem kuša zāle ir jāiztēlojas kā asu, nekropļotu domu veidošanas spēka nesēja. Garā zāle ir jānoliek zem gultas maisa un īsā zem spilvena. Šie divi kuša zāles gabali ir jāsaņem ar saliktām rokām. Tā kā kuša zāle ir attīroša substance, ar pār to teiktu mantru un sēklas zilbju spēku tā šķīstī nelabvēlīgus sapņus, novāc kroplus uzskatus, nes skaidrību mācekļu prātos, un tai ir spēja iedvest skaidrus sapņus, nosakot vai cilvēkam ir vai nav iesvētības saņemšanai gatavs raksturs.
brahmāranja, brahmaranya, brahmāranya – birze, Virsīstenības ārs, kurā studētas Vēdas, svētais mežs, birze, kurā studētas Vēdas
brahmariši, brahmarishi, brahmarṣi – Virsīstenības reģis, priesteris-reģis
Brahmasridž, brahmasrij, brahmasṛj – Brahmā – radītājs
brahmavādin, brahmavadin – Virsīstenības mācības (vadule) turētājs, Vēdu, svēto rakstu sargātājs un skaidrotājs, cilvēks, kurš apgalvo, ka visas lietas ir identiskas ar Virsīstenību, tas, kas apspriež Absolūtu, teologs, burtiski ‘tas, kurš iet Virsīstenības ceļu’. Cilvēks, kurš uzskata, ka ir tikai viena esamība – Virsīstenība (Parabrahman)
Brahmāvarta, brahmavarta – Virsīstenības valstība, svētā zeme, tīrthas jeb svētvietas nosaukums, svētā zeme starp Sarasvatī un Drišadvati, padievu mājoklis, radīšanas valstība
brahmavēdi, brahmavedi – Virsīstenības ziedoklis, altāris
brahmavid – Virsīstenības viedais, pārpasaulīgs, Vēdu filosofs, vienu Virsīstenību apjēdzošs, prasmīgs svētajos buramvārdos un maģijā, tas, kurš apjēdz savu Patību, zintnieks, svētuma apjēga
brahmavidjā, brahmavidya, brahmavidyā – Virsīstenības vieda, apjēga, Brāhmana zināšana, mācības attiecībā uz Brahmanu jeb Virsīstenību. Skat. adhyātma.
[85]: “Patības līksmes upe plūst visapkārt. Šeit ir Patības svētlaimes plūdi. Dzer šo nektāru savā sirdī. Neraizējies par pasaulīgo. Ej savu ceļu. Lai citi slepus rauš bagātības un kļūst par fabriku īpašniekiem un multimiljonāriem. Viņi ir tikai sīkstuļi. Lai citi kļūst par sarakstu pārbaudītājiem, augstāko tiesu tiesnešiem un ministriem. Viņi ir tikai nejēgas. Jēgas nenieka. Garīgo bagātību, Ātma-Džņānas jeb Brahma-Džņānas bagātību priekšā triju pasauļu (Triloka) bagātības nav nekas, vien salmi.
Triju pasauļu prieki ir vien piliens salīdzinājumā ar Patības svētlaimi. Viszinība, zinātnes ir vien sēnalas salīdzinājumā ar Patības apjēgu. Tajā tev ir Dvēseles nenovērtējamie dārgumi. Tajā ir neizsmeļamās Brahma-Džņānas bagātības. Izbaudi šīs bagātības.
Neviens bandīts, ne laupītājs tev neatņems šo nezūdošo dievatskārsmes bagātību. Tur nav maksātnespējas, nedz banku problēmu, nedz bankrotu. Piesavinies šos dižos garīgos dārgumus, Virsīstenības krāšņumus un izbaudi tos mūžīgi mūžos. Tad tu esi ķēniņu Ķēniņš, šahu Šahs, imperatoru Imperators. Tad tevi apskaudīs dievības, Indra un Brahmā. Ej un izdāļā šīs nezūdošās Patības bagātības visur.”
brāhmī, brahmi – brāhmī raksts – [79]: par rakstības ieviešanos Indijā austrumos no Indas es izlaidīšu sarežģīto jautājumu par brāhmī alfabēta lietojumu tirdzniecībā vai pārvaldē līdz Ašokas valdīšanai. Un tāpat par iespēju, ka kharoṣṭhī vai pat aramiešu alfabēts varētu būt dažkārt lietots diplomātiskā vai tirdzniecības saziņā.
Patreizējam nolūkam pietiek pateikt, ka budisma teksti varētu būt rakstīti kopš Ašokas; tas nenozīmē teikt, ka bija. Jāsecina, ka pusotru gadsimtu pēc Budas nāves līdz 3.gs. vidum pr.m.ē. saglabāt budisma idejas ir varēts vien atmiņā un mutiskos skandējumos. Un ir ļoti iespējams, ja ne droši, ka tas lielākoties ir turpinājies vēl kādu laiku. Tāda viedokļa atbilstība patreizējā nolūka ietvaros skar jautājumu, vai Budas laikā rakstība Indijā ir bijusi pazīstama.
Kas attiecas uz Budas datējumu, pēdējās desmitgadēs daudzu zinātnieku viedokļi ir vērā ņemami mainījušies (Goyal 1979; Fussman 1988-1989; Hinüber 1990; Falk 1993; Salomon 1995; Norman 1997, p.79f.; Salomon 1998, 10-31.). Iepriekš vismaz indologu aprindās bija plaši pieņemts, ka brāhmī alfabēts, kura pirmās liecības ir Ašokas uzrakstos no 3.gs.pr.m.ē., ir ticis lietots kādus gadsimtus pirms tam. Šī aptuvenā vienprātība, nekad pilnīga, ir ilgi balstījusies uz Georg Bühler’a idejām, kas publicētas 1895.g. (2.izd. Bühler 1898).
Šī vienprātība pašlaik sastopas ar nopietnu izaicinājumu. Ir skaidrs, ka īpaši Harry Falk’a darbs ir uzrādījis, ka nav nepieciešams saistīt brāhmī alfabēta izcelsmi ar kādu īpaši agrīnu Tuvo Austrumu rakstības veidu. Tas mūs atstāj ar dažādu viedokļu virkni, un pašlaik, īstenībā, šķiet, ir četri galvenie viedokļi.
I Atvasinājums no Indas ielejas raksta.
Ilgu laiku Dienvidāzijā ir bijis vērā ņemams atbalsts uzskatam, ka brāhmī alfabēts ir vietējs izgudrojums. Viena nostāja, kas argumentēta vairākas reizes, ir, ka brāhmī alfabēts ir attīstījies no neatšifrēta Indas (Sindha) ielejas civilizācijas raksta. Problēma ir acīmredzami ilgā starpa – ap divām tūkstošgadēm – starp šo “Indas” rakstu un pirmo apliecināto brāhmī alfabēta lietojumu. Sākumā šķita saprātīgi paredzēt arheoloģiskus atklājumus, kas šo starpu aizpildītu, bet gadu desmitiem paejot bez kādiem atradumiem, tas rādījās arvien neticamāk. Ir apgalvotas dažādas atsevišķu zīmju uz Indas spiedogiem un citur līdzības ar atsevišķiem brāhmī alfabēta burtiem, tomēr zinot, ka dažādu Indas zīmju ir simtiem, dažas līdzības ir sagaidāmas. Kopumā iespējamo sakritību skaits, domājams, nepārsniedz paredzamo nejaušību skaitu.
Tas par sevi nav pilnīgs iespējamas sakarības atcēlums, tomēr kāds jauns darbs par Indas rakstu padara to galēji neticamu. Farmer, Sproat un Witzel’a 2004.gada publikācija ‘Electronic Journal of Vedic Studies’ ir piedāvājusi rūpīga zīmju atkārtotības Indas uzrakstos statistiska pētījuma rezultātus, kas apgalvo, ka nav iespējams, ka tā sauktais Indas raksts varētu būt kodējis valodu. Viņi drīzāk iesaka šīs zīmes uzskatīt par dažādu dievību kulta simboliem un līdzīgi, norādot uz paralēlu plaši izplatītu tādu simbolu lietojumu Tuvajos Austrumos un citur.
Šķiet, ir skaidrs, ka aiz viņu analīzes stāv saprotamas šaubas par to, ka raksts, kas lietots saglabātajos uzrakstos, varētu būt alfabētisks vai zilbju raksts. Vēl neskaidrāka ir situācija ar kādu logogrāfiska raksta veidu, bet pašlaik tam ir pārāk maz zināmu zīmju, un mums nākas pieņemt, ka tā sauktais Indas raksts nevar būt vēlāka Indijas raksta avots. Nekas protams neatceļ iespēju, ka tiem, kuri radījuši vai uzlabojuši brāhmī alfabētu, daži no Indas simboliem var būt bijuši lietojumā vai zināmi no materiālām liecībām, tomēr jebkāda patstāvīga saistība pašlaik šķiet ļoti neiespējama.
II Izgudrošana imperatora Ašokas aizgādnībā
Teorija, ka brāhmī burti ieviesti Ašokas valdīšanas laikā īstenībā nāk no 19.gadsimta. Tās lielā pievilcība ir acīmredzamajā faktā, ka agrīnākie zināmie, ticami datētie šā raksta paraugi ir rodami tieši Ašokas rīkojumos (ediktos, kas iekalti uz akmeņiem). Tas, ka šī nostāja pašlaik ir bijusi pieņemta tādos svarīgos pētījumos kā ‘Hinüber’a un ‘Falk’a, var vien nozīmēt, ka turpmāk tā, šķiet, ir plaši pieņemta pozīcija.
Richard Salomon’s, kurš rakstījis ap 1994.gadu, ir paudis kādu svārstīšanos un skaidri redzējis kādu vērtību idejā, ka pirms Ašokas laika vismaz kaut kāds raksta veids ir lietots, varbūt tikai administratīvos nolūkos. Beigās viņš tomēr ir šajā ziņā izšķīries, ka “mums nav ne skrandas no noteiktas liecības par to”.
Mana sajūta ir, ka noteiktu liecību trūkums nav pamats zaudēt veselo saprātu. Paliek fakts, ka imperators Ašoka akmens uzrakstus ir izvietojis ļoti plašā apvidū. Pārnesot Eiropas ekvivalentos, viņš būtu līdzvērtīgs valdniekam, kurš aizsācis rīkojumu uzstādīšanas vai uzrakstīšanas programmu apvidū, kas ietver Madridi, Romu, Bukaresti un Berlīni. Neviens no Eiropas 3.gs.pr.m.ē valdniekiem to nav spējis. Tomēr kādi to aplūko, un neatkarīgi no tā vai agrākas vietas kādreiz bijušas, tas ir ļoti vērā ņemams pasākums.
Ir gluži neticami, ka tik riskants pasākums ir sākts tūlīt vien desmit gadus vai apmēram tā pēc alfabēta izgudrošanas, kurā uzraksti izdarīti. Dabiski, lielais iedzīvotāju vairākums būtu lasītnepratēji, kā mēdz gadīties gandrīz līdz mūsdienām; tādējādi ediktu lasītāji bija vēl tikai gaidāmi. Bet rakstīšana parasti bija domāta izglītotam mazākumam. Nē, rīkojumu publicēšana ir ticama vien laikā, kad lasītprasme ir izplatīta tādā mērā, ka ir lasītāji, visdrīzāk, ar noteiktu sabiedrisko stāvokli.
Tāpēc versiju par brāhmī alfabēta radīšanu Ašokas valdīšanas laikā es atmetu. Pat ja kļūdos, es neticu, ka tas var nopietni ietekmēt to, ko gribu teikt tālāk.
Ir ļoti ticams, ka ļoti pamanāms Ašokas darināto rakstītu uzrakstu lietojums jebkurā gadījumā ir ietekmējis vēlāku budistu attieksmi pret rakstības izmantošanu. Tam varētu būt sakars ar samērā agrīnu svēto tekstu pierakstīšanu budistu skolās. Šķiet, neiespējami ir, ka m.ē. pirmajā gadsimtā Gandhāras reģionā būtu jau skaidri manāmi bijusi manuskriptu tekstu galvenā daļa, ja ne viss Kanons – un kad Sinhalas avoti jau paziņojuši par savu mutvārdu tekstu pierakstīšanu, citām reliģiskajām tradīcijām Indijā vēl būtu bijis jāpārliek savi svētie teksti rakstiski. Visos gadījumos skaidrs, ka nepārprotamu liecību par to nav. Atgriežoties pie rakstības ieviešanas, varam atlikušās iespējamības grupēt divās daļās – agrīno maurju un pirmsmaurju.
III Izgudrošana (pirmā maurju valdnieka) Čandragupta Maurjas vai viņa pēcteča laikā. Ierobežots skaits liecību par agrīnu rakstības lietojumu ir atrasts izrakumos Anurādhapur’ā, senajā Ceilonas galvaspilsētā (Deraniyagala 1990b; Deraniyagala 1990a; Coningham, Allchin 1992; Allchin 1995, lpp.176-179; 209-211). Sākotnējos atklājumus izdarīja Deranijagala, kurš vispirms atbalstīja visai agrīnu datējumu pr.m.ē., kas daļēji balstījās uz viņa iepriekš publicēto viedokli, ka burti uz kaula, kas atrasti arheoloģiskā kontekstā gan Indijā, gan Šrilankā, ir rakstības lietojums. Savā daudz plašākā vēlākā publikācijā viņš no saviem Anurādhapuras pētījumiem uzrādīja īpašu liecību, lai datētu brāhmī lietojumu apmēram ar 6.gs.pr.m.ē. Tālākus pētījumus ir veikuši britu arheologi, un F.R.Allchin’s sākotnēji ir piesardzīgāk vedinājis uz domu, ka šīs lauskas ir “datētas ar lielu skaitu radioaktīvā oglekļa paraugiem no vismaz 4-5.gs.pr.m.ē., ja ne agrāk”.
Vēlākā vēl piesardzīgāku britu arheologu kopējā publikācijā ir norādīts: “Apkopojot brāhmī lietojuma Anurādhapurā agrīnā lietojuma liecības, uzraksti sniedz pārliecinošas sērijas, sākot no agrākajiem gadījumiem 4.gs.pr.m.ē. pirmajā pusē. Šīs sērijas uzrāda trīs posmus, kuru gaitā noturīgi attīstās rakstības pazīstamība un lietojums.”
Tas it kā apgalvo, ka agrīnāko brāhmī raksta formu lietojums ir pirms maurju laika sākuma. Tomēr mums jāņem vērā, ka pirms Ašokas tur nav citāda šā raksta lietojuma kā vien tirdzniecības (vai varbūt administratīvos) nolūkos.
Citāds, vēsturisks, arguments liek man domāt, ka brāhmī alfabēts maurju laikā – vai vismaz pēc Čandraguptas varas izvēršanās laikā uz ziemeļrietumiem diez vai ir radies no nekā.
Pieņemot kharoṣṭhī raksta un tā lietojuma prioritāti kādreiz Persijas varā un/vai ietekmē bijušos apvidos, ir grūti noticēt, ka lielas impērijas valdnieks kādā savas impērijas daļā ieviestu jaunu skriptu, nomainot rakstu vienā savas impērijas daļā ar citu atšķirīgu rakstu, kas palicis lietošanā citā savas valdījuma daļā. Tam būtu jēga tikai neradniecisku valodu gadījumā, bet Vidusindijas valodas ziemeļrietumu formas agrīnajā maurju periodā ar Gangā līdzenuma dialektiem ir bijušas cieši radnieciskas. Tādai norisei nezinu nekādas vēsturiskas paralēles, un tas šķiet gluži pretēji praktiskām vajadzībām, kādas daudzus tādu impēriju valdniekus vadīja savu teritoriju apvienošanas līdzekļu meklējumos.
IV Brāhmī pirmsmaurju izcelsme. Ir bijis daudz mēģinājumu pamatot, ka liecības no Pāli Canon’a apliecina rakstības lietojumu Budas laikā. Sīkāku pētījumu par to ir veicis Oskar von Hinüber’s, kurš secina, ka rakstības liecība ir rodama vien tajās kanona daļās, kuras datējamas samērā vēlu.
Ja kāds apgalvo, ka katrs vārds Pāli Kanonā, kādu pazīstam tagad, ir datējams ar Pirmo Apspriedi, tad tā ir liecība rakstībai Budas laikā (First Council; ‘Sattapanni’ alā 483.g.pr.m.ē. 3 mēnešus pēc Budas aiziešanas mūžīgajā nirvānā 500 arhanti ir sapulcējušies skandēt Dhamm’u un Vinay’u, lai nodotu tās nākošajām paaudzēm. Mahā Kassapa ir ieteicis to darīt Sattapanni alā Vaibhara’s kalna ziemeļu nogāzē akmeņainā laukumā, ko apēno dažādi koki (mahāvastu, I, 7ff.).
[87]: Ja neņem vērā, ka vairāk pārsteidz rakstības pieminējumu trūkums lielākajā daļā Kanona, man, nezinot nevienu Budas Mahāparinirvāṇa’s datējumu ap 400.g.pr.m.ē., ir grūti iedomāties, ka ir bijusi kāda rakstība vērā ņemamā lietojumā pirms 4.gs.pr.m.ē.
Tās liecības, kuras mums ir, domājams, attiecas uz visai ierobežotu rakstības lietojumu. Rakstīšana (lekhā) kopā ar rēķināšanu (gaṇanā) un (muddā) kā nodarbošanās ir uzrādīta augsta sabiedriskā stāvokļa sarakstā (atšķirībā no podnieka, audēja utml.). Citur mēs esam runājuši, ka iebildums pret to kā nodarbošanos ir, ka tas būtu sāpīgi pirkstiem. Šādā kontekstā šķiet saprātīgi, ja ne pavisam droši, domāt par īpašu rakstītāja amatu. Tas nenozīmē, ka jebkurš, izņemot rakstītājus, šajos laikos ir varējis lasīt, un tas nesaka mums, kāds raksts ir lietots.
Ir vedināts uz domu, ka nostāsts Mahāvagg’ā par laupītāju, kurš ir tetovēts pils laukumā, lai cilvēki pa gabalu varētu redzēt, ka ir nogalināts viņš, norāda uz plašu lasītprasmes izplatību. Bet tur lietotajai ‘atpazīšanas’ (iti – tas) klauzulai nav jānozīmē, ka viņš ir bijis jānogalina dēļ rakstītiem vārdiem. Tas tiklab varēja norādīt uz kādu simbolu ar visiem zināmu nozīmi. Uz kādu rakstības veidu varbūt netieši norāda uzrakstu uz akmens, zemes un ūdenī salīdzinājums Aṅguttaranikāy’ā un Puggalapaññatti (‘raksts’ un ‘zīme’ nozīmes pārklājas arī latviski, I.L.).
Citādi rakstība ir attiecināma vienīgi uz diviem no Kanona pašiem pēdējiem darbiem – Parivāra un (varbūt) Paṭṭhāna. Vairāki zinātnieki ir apgalvojuši, ka brāhmī alfabēts, kāds tas parādās Ašokas uzrakstos, uzrāda variācijas, un tas liecina par iepriekšēju attīstības vēsturi un bez tam tam ir daudzas pazīmes, kas padara patstāvīgu tā izgudrošanu maurju laikā par neticamu. Viņi arī vedina uz domu, ka dažas zīmes varbūt ir ieviestas vēlākā posmā sevišķām vajadzībām, lai atbilstu sākotnēji neizdalītām valodas īpatnībām (piem., atšķirības starp gariem un īsiem patskaņiem), lai pilnīgāk norādītu līdzskaņa piedvesumu un nazālās skaņas un varbūt pat lai atšķirtu dentālos un retrofleksīvos līdzskaņus. Iespējams arī, ka daži sanskritam vajadzīgi papildus burti ir pievienoti vēlāk.
Savā Indian Epigraphy’ ‘Richard Salomon’s vedina uz domu, ka brāhmī raksta galīgā forma tiešām varētu būt izveidota Ašokas laikā, tomēr dibināta uz iepriekšēju nepilnīgāku formu, kas tikusi lietota agrāk. Tas šķiet pieņemami, lai gan nekas īstenībā neizslēdz kādu no diviem iepriekšējiem maurju valdniekiem. Jebkurā gadījumā mūsu gadījumā varam pieņemt, ka jebkurš raksts, kurš lietots pirms Ašokas, domājams, ir aprobežojies ar komerciālu un administratīvu lietojumu. Pieņemu, ka pirms Ašokas nav bijis neviens rakstīts budisma teksts, bet budisma tekstu pierakstīšana, ticams, var būt sākusies viņa laikā – ap pusotru gadsimtu pēc Budas aiziešanas mūžīgajā nirvānā (nāves; Mahāparinirvāṇa).
Skat. arī [86]
brahmōdja, brahmodya – mīkla Vēdās, rotaļīga saruna par teoloģiskiem jautājumiem un problēmām, sacensība svētajās zināšanās; nostāsts vai mīkla no Vēdām. Skat., piem., Rigvēda [3] I. CLXIV (164)
branggalu (kalāšu) – sēņu suga. “Ja pērkona laikā teic šādus vārdus ha tu tu tu kutsi and branggalu, tad tās tur augs”
bravīti – būt bravurīgam (brūķēt muti?), runāt par kādu cilvēku vai lietu, gribēt, pareģot, netaisnīgi runāt vai lemt vai nosodīt, norādīt, uzdoties par kaut ko, iecelt pašam sevi, teikt
Brihadāranjaka Upanišada, brihadaranyaka upanishad, bṛhadāraṇyaka upaniṣad – J.A.Grimes [8]: Dižā Āra (meža) Upanišada, tā pieder pie Śukla Yajur Veda’s Śatapatha Brahmaṇa’s.
Šīs Upanišadas tēma ir Virsīstenības (Absolute, Brahman) un cilvēka dvēseles (ātman) neatšķirīgums. Tā ir lielākā Upanišada un tiek uzskatīta par dižu (bṛhad) gan tās garuma, gan pamatīguma dēļ. Sastāv no trim daļām (kāṇḍa), katrai no tām ir divas nodaļas.
Madhu Kāṇḍa skaidro pamatliekošo cilvēka patības (skat. adhyātma) un Vispārējās Patības identitāti.
Muni Kāṇḍa (Yājñavalkya Kāṇḍa) piedāvā šīs mācības filosofisko pamatojumu. Khila Kāṇḍa nodarbojas ar noteiktiem dievkalpošanas un meditācijas veidiem (upāsana, śravaṇa, manana, nididhyāsana) un satur daudz informācijas par meditāciju. Šī Upanišada satur arī vienu no dižteicieniem (mahāvākya) – ahaṃ brahmāsmi. Šajā Upanišadā sastopam tādas cildenas personas kā Maitreyī, Gārgī, Janaka, Yājñavalkya.
Brihaspati, Brāhmanaspati, bṛhaspati, brāhmaṇaspati – Rigvēdas padievs, Vārda Saimnieks, Brihaspati – debesu valstības priesteris, Jupiters, vēdiskais debesu priesteris, pārstāv morāles mācību atšķirībā no vairuma citu vēdisko padievu – dabas spēku personifikācijām.
‘Dižtēvs’. Dievība, ko pielīdzina runai un saprātam. Lūgsnu un ziedotāju vadonis, tiek priekšstatīts kā padievu priesteris un skolotājs, kuriem aizbilst par cilvēciskajām būtnēm. Arī devapurohita.
[11]: “Brāhmaṇaspati, vairāk pazīstams kā Bṛhaspati, tiek Vēdās godāts kā Indras mīļš draugs, kurš dāvā viedību, dziednieks, ķermeņu sargātājs, labklājības sniedzējs, zemkopības ražas veicinātājs, varoņu sargātājs kaujas laikā no pretinieka varoņiem.
Viņš ir debesu priesteris, kurš veicina ziedojumus. Viņš sekmē ziedošanu gaitu. Bez Brāhmaṇaspati pilnīgs nav neviens ziedojums. Viņš ir dziesmu vadītājs un arī likumdevējs, kurā ieklausās gan padievi, gan mirstīgie. Viņš ar savām dāvanām un svētībām iedvesmo varoņus. Uzrunājot to kā visu svēto lūgsnu tēvu, Brihaspati piesauc vēdu laiku ārijus, ar lūgsnām un ziedojumiem; šķiet, kara laikā – pārmākt pretiniekus, nogalēt dēmonus, atdarīt govju kūti un atrast gaismu.
Viņš ir taisnīguma uzturētājs, kurš sargā savus godātājus no ļaunprātīgiem, augstprātīgiem, alkatīgiem cilvēkiem un neļaus necienīgiem pacelties debesīs. Nelabvēļu iznīcinātājs, uzticams grēku atmaksātājs, viņš savalda nežēlīgu ienaidnieku un pasargā savus godātājus no lamatām un viņu pretinieku sitieniem. Brihaspati tiek saukts arī par Ganapathi Brāhmaṇaspati, un daži zinātnieki viņu uzskata par vēlāku laiku Ganapathi priekšteci.”
“Brihaspati hindu mītoloģijā ir lūgsnu valdnieks. Viņš ir debesu priesteris, Vārda saimnieks, kurš izkliedē tumsu un iznīcina padievu ienaidniekus ar maģisku formulu skandēšanu. Visuma Pamatlikuma aspektā – Brāhmaṇaspati – viņš ar savu skandēšanu ir palīdzējis radīt Visumu.
Viņam ir septiņas mutes, viņš izstaro septiņus starus, un viņš brauc astoņu zirgu vilktos ratos. Domājams, viņš ir kādā veidā saistīts ar dienvidu puses svēto uguni, kas tiek iedegta godājamiem senčiem, un tāpēc dažkārt tiek jaukts ar Agni, kurš arī šķiet piederas pie padievu priesteriem. Viņš ir cieši saistīts arī ar Brahmā, jo abi tiek uzskatīti par Visuma radītājiem. Viņš tiek uzskatīts par planētu Jupiteru. Viņa laulātā draudzene ir Tara.” (Encyclopedia Mythica.)
[88]: “Lūgsnas jeb pielūgsmes saimnieks’:
1. parasti rakstīts kā Brihaspati vai Bruhaspati, saukts arī par Devaguru (dievu guru) un  Cakṣas (Acs);
2. hindu padievs un vēdu dievība. Tiek uzskatīts par godbijības un reliģijas personifikāciju, un galveno “lūgsnu un ziedojumu ziedotāju padieviem” (tas ir, Purohita), kuriem viņš aizbilst cilvēces labā. Viņš ir padievu (dēva) skolotājs un Śukrācārya’s, dēmonu (dānava) sodītājs. Viņš tiek saukts arī par Ganapati (planētu “bara” vadoni), un Guru (skolotāju), viedības un daiļrunības padievu. Viņš tiek aprakstīts kā dzeltenā vai zeltainā krāsā attēlots un turot padievu atribūtus – zizli, lotosu un krelles. Viņš pārvalda Guru-var jeb ceturtdienu. Astroloģijā Brihaspati ir Jupitera pārvaldnieks un bieži ar šo planētu tiek identificēts.
Saskaņā ar Rigvēdu [3] (4.40.1), Brihaspati ir reģa Angiras’a un saskaņā ar Śiva Purān’u Surūpa’s dēls. Viņam ir bijuši divi brāļi, vārdā Utathya un Samvartna, un trīs sievas. Dēvu audzinātāja stāvokli Brihaspati ir sasniedzis, veicot pašierobežošanos Prabhā svētvietā. Šo, kā arī vienas no Deviņām Planētām (Navagraha) pavaldnieka stāvokli viņam devis valdnieks Šiva
bručak brucak, kalāšu bruc’ak – sēklinieki, pauti, bruka? Arī kuskkul’uk (kule?), mus
bučučik, bucucik, kalāšu buc’uc’ik – 1. atplaukt, atvērties; 2. smaidīt
buddha – atmodies, apskaidrots, vieds, apzinīgs, apjēdzis, atraisījies, uzplaucis, gudrs, zintnieks, Apgaismotais.
[41]: (No. 23, LL. 6-7): “Viņam ir dots apzīmējums ‘dievišķais’ (Bhagavan Buddha). Minēts saistībā ar budistu templi. Burtiski viņa vārds nozīmē ‘atmodies, apzinīgs jeb saprātīgs’. Budistiem tas nozīmē pilnīgi apskaidrotu cilvēku, kurš sasniedzis pilnīgu patiesības atskārsmi un tādējādi atbrīvojies no visas esības un līdz savai nirvānas sasniegšanai atklāj tās gūšanas paņēmienu.
Galvenais mūsu laikmeta buda ir dzimis Kapilavastu 566. g.pr.m.ē. Viņa tēvs Suddhodana ir bijis šā apgabala rādža. Viņa māte ir bijusi Mayadevī, un viņa paša sākotnējais vārds bijis Siddhartha. Viņš piederējis pie Kṣatriya Śākya cilts, bet Gautama, domājams, norāda uz rāsi, kurai piederējusi viņa dzimta. Patiesības meklējumos viņš pametis mājas un pēc vairākiem intensīvas meditācijas gadiem sasniedzis patiesības atklāsmi un nosaukts par Budu jeb Apskaidroto.”
Lalitavistara [51]: Un, lūk, dharmas un laika rosināts, Bodhisatva izkāpa no dižās vimana’s (lidojošs dieva templis; arī templis) un kāpa uz dižo pili vārdā Dharmas Uzplaukums, kur viņš parasti sēdēja un Tušitas (pasaules) padieviem sludināja dharmu. Uzkāpis viņš sēdās tronī (ar nosaukumu) Labā Dharma. Un pilī uzkāpa arī padievi, Bodhisatvas cienīgie, viņa Rata sekotāji. Un no desmit debess pusēm nākušie bodisatvas un padievi sēdās katrs savā tronī atbilstoši katra stāvoklim, un tos pavadīja 68 tūkstošu miljonu cilvēku svīta, vienota uzskatos, bez apsarām un zemākajiem padieviem.
Divākara. Buda pasludināja bhikṣu (mūku kārtu); vienlaikus, Bodhisatva, dzirdot tādas vārsmas, piecēlās no sēdekļa, devās uz savu pili, uz dharmas sludināšanas zāli un sēdās ‘Lauvas tronī’. Arī neskaitāmie dižie bodisatvas, kuri piederējās šim ratam un uzVēdas tāpat, devās uz dharmas zāli un sēdās Lauvas tronī. Katram bija 68 desmiti miljonu svīta, kas pulcējās ap katru no visām pusēm. Un lūk, ak mūki, uzzinājuši, ka pēc 12 gadiem Bodhisatvam nāksies nolaisties (iedzimt) mātes dzemdē, Skaidrā Mājokļa padievi, ierodoties Džambudvīpā zem bramīnu izskata slēpjot savu dievišķo veidolu, mācīja bramīniem Vēdas.
buddhi – saprāts, spriešana, viedoklis, atjautība (budinājums, salīdz. ar budēļi); arī buddhimattā. Bet arī nojauta, Kosmiskais Saprāts.
[14] lpp.539, Šrī Šivananda Svāmī: tukša jeb bezjēdzīga diskusija – śuṣkavādavivāda, vivadena, kakadantavicara – ir nelaime. Intelektuāļi nosliecas uz nevajadzīgiem strīdiem un diskusijām. Viņiem piemīt filosofisks saprāts (tārkik buddhi), viņi nespēj ne brīdi palikt mierā, ir visādu karstu strīdu aizsācēji, kas ved uz naidīgumu un nepatiku.
Saprāts ir palīgs, ja to lieto dvēseliskā sarunā (ātmiskā vičārā), un traucēklis, kad to lieto bezjēdzīgās un neauglīgās diskusijās. Saprāts cilvēku aizved līdz intuīcijas slieksnim, bet ne tālāk. Saprāts palīdz nonākt līdz secinājumam par dieva esamību un izvēlēties pašpilnveidošanās veidu.
Intuīcija iet tālāk par saprātu, bet nav pretrunā ar to. Tā ir tieša īstenības uztvere. Intuīcijas līmenī saprāta nav. Tas attiecas tikai uz fizisko līmeni. Kur ir “kāpēc” un “no kā”, tur ir saprāts. Pārpasaulīgi jautājumi saprātam nav sasniedzami, un to risināšanā tas nepalīdzēs. Tas nespēj atrisināt daudzas dzīves mīklas Izbeidziet strīdus. Pieklustiet. Ieskatieties sevī.
buddhi jōga, buddhi yoga – dievsajūga caur saprātu, intelektuāla sajūgšanās ar Virsgaru. Skat. jñāna yoga
buddhidžīvin, buddhijivin, buddhijīvin – dzīvojošs no saprāta
budžik, kalāšu bujik – mosties (bužināt?)
bumbur, kalāšu bumbúr – bumbur klans Krakalā. Bumburet ir kalāšu apdzīvota ieleja. (Bumburjānis bumburēja Bumburkalna galiņā?)
buniadem (kalāšu) – cilvēce, tauta, cilvēciskas būtnes. Arī insan, banda, jhon
burtuni (kalāšu) – ļauns gars. Vienmēr ļauns atšķirībā no pari.
[36]: šumeru bur – degt, kvēlot, brīvs, vaļīgs, atbrīvošanās-pestīšana, atvērts, caurs, rakt alu, bedre, aka, plūdu ūdeņi, upe, slieka-zemes racēja, čūska – alās dzīvotāja, auss, dzirdēšana, uzmanība, saprāts, viedība; attēlo ar cauruma un ausu pāra zīmi. Akmens kauss, priestera-ķēniņa-aizstāvja-tiesneša Bur jeb Pur vai Asza jeb Usza Kundzes maģiskais Vēlmju Kauss, vēlmju izšķīrējs un viedības palielinātājs. Zeme, rakt, kultivēt
burušō, prūšava, burusho, buruṣo, bruṣo brusho, prushava, prūśava – prūši; Gilgitas buruṣaski?
[33]: burušo ir Hanzas jeb Hunzas (Hunza) (Gilgit-Baltistan) iedzīvotāju nosaukums (agrīno tibetiešu bru-ža). 10.gs. uzrakstos šis nosaukums ir rodams kā Prūśava (‘Bråhmī inscriptions on the history and culture of the upper Indus valley. No K.Jettmar et al., ‘Rock Inscriptions in the Indus Valley. Antiquities of Northern Pakistan. Reports and Studies’, vol 1. Mainz: Philipp von Zabern 1989: 41-72 XXXVII) un varbūt pirmās tūkstošgades vidus uzrakstos sanskritizēts kā puruṣa. (Preussen=Preuss=Borusso. Die richtige Grund-Festen Der Teutschen Sprache. Matthias ca.)
Ja tie tiešām ir proto-burušaški, tad ir jāņem vērā upes nosaukums Sinda burušaski valodā (Pinnow, 1953), viens no iespējamiem vēdu Sindhu/Avestas Hədu upes nosaukuma avotiem. (Par proto-burušaski agrīnu dzīves vietu Dienvidāzijas ziemeļrietumos skat. P.W.Schmid, 1926, 44sq., Pinnow 1953, 221; salīdz. Tikkanen 1988. Par iespējamiem aizguvumiem (abos virzienos?) skat. arī Tikkanen 1988: 320). Skat. arī citrāli.
[89]: vēsturnieki un arheologi mēģina Hunzas seno vēsturi izgūt no uzrakstiem klintīs pie Ganish ciema. Tomēr tie nesniedz pavedienu uz vietējām apmetnēm un izskatās drīzāk kā seno Vidusāzijas un Ķīnas ceļotāju uz Indiju viesu grāmatas. Burušo tautas un tās valodas izcelsme ir neatrisināms noslēpums.

Skat. brušo jeb hunzakutu sejas un pārtiku:
https://unduhvideo.org/video/tVM5qso_DIs/165-yil-yasayan-hunza-turkleri-ve-hunza-kabilesinin-sirlari-hd.html

Vēsturisko laiku pierakstos vietējie ļaudis savu izcelsmi saista ar Aleksandra Lielā karavīriem (356.g.jūlijs līdz 323.g.jūnijs pr.m.ē.). Ir teikts, ka tad, kad 326.g. Aleksandra karaspēks bijis atpakaļceļā un šķērsojis Hunzas ieleju, pieci karavīri saslimuši un atpalikuši Hunzā. Tie padarījuši šo ieleju par savu dzīvesvietu. Tomēr nav zināms, vai pirms viņu ierašanās tur nav bijusi kāda apmetne. Tiek apgalvots arī, ka Hunza Aleksandra karaspēka maršrutā nav bijusi.
Pēc citas versijas trīs Aleksandra ģenerāļi apprecējuši persiešu sievietes. Aleksandrs, dzirdot par nodevību, meklējis atriebties, bet ģenerāļi ar sievām un lielu karavīru grupu aizbēguši. Tiek domāts, ka viņi patvērušies tālajā un drošajā Hunzas ielejā. Domājams, ka tā pirms ģenerāļu ierašanās jau bijusi reti apdzīvota. Ka šie sīkstie karavīri Hunzas iedzīvotājus ātri izkāvuši. Lai gan tās ir tīras spekulācijas, iespējams tas ir. Pamesta klinšaina ieleja nevarētu uzturēt maķedoniešus, ja iepriekšējos gadsimtos tur nebūtu izveidotas saimniecības.
Ļaudis stāsta arī, ka agrīnie iedzīvotāji ielejā ieceļojuši no Vidusāzijas vai Shigar’as ielejas Baltistānā. Ir teikts, ka, tiklīdz burušo ieņēmuši lielāko daļu no ziemeļu apvidiem, tā nosaukta par Brushal, bet vēlāk shin’u (dardu atzars) iebrukums viņus izpiedis uz Hunzas, Nagaras un Yasin ielejām. Ir teikts, ka pirmās apmetnes radušās Nagaras ielejā, no kuras ļaudis migrējuši uz Hunzu. Ja tas ir patiesi, tad ir liela iespēja, ka viņi migrējuši caur Šigaru. Hunzā ieceļojušas lielas altit’u ciltis no Hakhashal’as – senas apmetnes pie Hopper Nagar.
Saskaņā ar Biddulph’u, burušu tauta Hunzu ir iekarojusi 120.g.pr.m.ē., pēc Šigaras un Baltistānas ieņemšanas. Vārds Brushal nāk no Brushu, kas ir Pešavaras senais nosaukums. Tibetas vēsturē Hunza tiek saukta par Bruza un tā reģiona tauta ir saukta par burushos. M.ē. 11.gs. šajā apvidū iebrukuši shin’i un izspieduši burušus uz Hunzas un Yasin ielejām. Hunzā viņi apmetušies Ganish, Altit, Baltit ciemos un līdz 18.gs. vietējie ļaudis ir ierobežoti šajos trijos nocietinātajos ciemos. Tomēr Dr.Ahmed Hassan Dhani raksta, ka Hunzas tauta īstenībā pieder pie Yashkun kastas dardu rāses, un tiem nav nekāda sakara ar huņņiem.
Citā vēstījumā ir teikts, ka m.ē. 6.gs. sākumā baltie huņņi (śveta huna) – kareivīgas ciltis no Vidusāzijas – ir iekarojušas Kabulas upes ieleju, Indas ieleju un ziemeļu apvidus. Viņi valdījuši ar dažu huņņu imperatoram pakļautu  vietējo shin’u un burushiski ķēniņu, sauktu par rāja’s starpniecību. Ir teikts arī, ka hunzakutu jeb hunziešu senie senči saukti par moghul’iem. Ejot caur Hunzas ieleju, viņu vadonim iespēris zirgs, un tā ievainots, viņš palicis tur savu uzticamāko cilvēku aprūpēts. Atkopies, viņš ir nodibinājis Baltitas, Altitas un Ganišas kopienas. Tomēr mūsdienās Hunzas ļaudīm ir dažāda izcelsme. Šajā ielejā ir ieceļojuši ļaudis no Vidusāzijas, Baltistānas, Diameras un daudziem citiem apvidiem.
[90]: burušo tauta dzīvo Hunzā, Nagarā un Čitrālas apgabalā, kā arī Gilgitas-Baltistānas ielejās Ziemeļpakistānā. Tagad pārsvarā musulmaņi. Viņu valoda burušaski (burushaski) nešķiet radniecīga kādai citai. Hunzakut’i jeb Hunzas ļaudis ir etniski Hunzas ielejas iedzīvotāji Ziemeļpakistānas Karakoruma kalnos. Viņi ir cēlušies no kādreizējas Hunzas prinču pavalsts. Dažos burušo klanos ir izplatīta ticība, ka viņi ir maķedoniešu karavīru pēcteči, kuri tur nonākuši ar Aleksandra Lielā armiju 4.gs.pr.m.ē. Hunzas vēsturiskais apvidus un tagadējie Pakistānas ziemeļu apgabali gadsimtu gaitā ir pieredzējuši plašas migrācijas, sadursmes un dažādu cilšu un etnisku grupu pārvietošanās, ievērojamākā no kurām apvidū ir dardu shin’u rāses ļaužu ieceļošana. Šā apvidus ļaudis ir gadsimtiem atstāstījuši savas vēsturiskās tradīcijas no paaudzes uz paaudzi, pūloties saglabāt savu senatni. Tur ir četri lieli, tomēr ģenealoģiski atšķirīgi klani, kas izseko savu izcelsmi pa tēvu līniju no dažādām etniskām grupām. Khurukutz’u vietējā vēsture viņus saista ar kopienām, kas tagad apmetušās Amudarjas jeb Vakha’s augštecē (Oxus, Wakh, Vâxân, Wāxān; tadžiku Vaxon) / afgāņu koridora Pamira reģionā.
Buroong’i esot ieceļojuši no Indas apvidus. Diramiting’i un barataling’i savas saknes izseko līdz Balkānu/Austrumeiropas etniskai diasporai. Līdztekus klanu sistēmai burušo sabiedrība dalās slāņos, tostarp, thamo – vadoņu dzimta; akabirting’i – pārvaldnieki; bare un sis grupas, kas apstrādā zemi; baldakuyos kas ir bijuši kučieri un kurjeri citām grupām; un bericho, kuri bijuši muzikanti. Cits beričo atzars ir migrējis uz Kašmīras tagadējo Indijas daļu. Hunzas ļaudis pārsvarā ir šia musulmaņi, kas pieturas pie Nizari ismailītu tradīcijas (kā Pamirā.)
[91]: Hunzakutiem un Hunzas apvidū ir samērā augsts lasītprasmes procents salīdzinājumā ar vairumu citu Pakistānas apgabalu. Vietēja leģenda apgalvo, ka Hunza bijusi saistīta ar zudušo Shangri-La (“paradīze zemes virsū”; ir arī uzskats, ka tā bijusi Šambala) ķēniņvalsti. Hunzas ļaudis daži atzīmē sakarā ar viņu ārkārtīgo dzīves ilgumu, citi norāda uz vidējo dzīves ilgumu 53-52 gadi, tomēr ar lielām novirzēm no vidējā. Augšhunza, ko vietējie sauc par Godžalu (Gojal), apdzīvo ļaudis, kuru senči nākuši no īstās Hunzas, lai apūdeņotu un aizsargātu robežapvidus pie Ķīnas un Afganistānas. Viņi runā wakhi (Vakšas ielejas) dialektā, ko ietekmējusi ne vien brušanski, bet arī dari un tadžiku valoda – ciešā tuvuma un kaimiņattiecību dēļ ar šīm kalniešu kopienām. Shina (šina) valodā runājoši ļaudis dzīvo Hunzas dienvidu daļā. Tie ir nākuši no Chilas, Gilgit’as un citiem šina valodā runājošiem Pakistānas apvidiem.
Ģenētiski apliecināti ir vien 2% grieķu sastāvdaļas Pakistānas un Afganistānas paštunu etniskajā grupā, bet ne starp burušo. Nejaušas izlases Hunzas ļaudīm ir dažādas Y-DNS haplogroupas. Visbiežāk sastopamas R1a1 un R2a, kas varbūt cēlušās Vidusāzijā vēlajā akmens laikmetā. R2a, atšķirībā no tās ārkārtīgi retajiem R haplogrupas pirmavotiem R2, R1a1 un citām bioloģiskajām grupām tagad tiek varbūtēji ierobežotas ar Dienvidāziju. Dažos paraugos ir novērotas arī divas citas tipiskas Dienvidāzijas pēctecības – H1 un L3 (ko definē SNP mutācija M20). Citas vērā ņemamas burušo Y-DNS haplogroupas ir J2, kas saistās ar zemkopības izplatīšanos Tuvajos Austrumos un no turienes, un C3 ar Sibīrijas izcelsmi, kas varbūt pārstāv Čingīs (Tengīz) hāna vīriešu līniju. Reti sastopama ir O3 ar Austrumu Eirāzijas pēctecību un Q, P, F un G. DNS pētnieki daļas no Hunzas iedzīvotājiem vīriešu pēctecību grupē pie Pamira valodu runātājiem un citām dažādas izcelsmes kalniešu kopienām – galvenokārt dēļ M124 marķiera (kas nosaka Y-DNS haplogroupu R2a), kas šajās populācijās ir bieži sastopams. Tomēr viņiem ir arī Austrumāzijas pienesums, kas liek domāt, ka vismaz daļa no viņu senčiem cēlušies ziemeļos no Himalajiem.
[92]: burušaski, hunzakutu valoda, ir ļoti atšķirīga no citām apvidus valodām un atgādina seno maķedoniešu un persiešu-grieķu impērijas valodas maisījumu. Tomēr šie ļaudis ir iemācījušies runāt Pakistānas urdu valodā un citās reģiona valodās. Hunzakutiem ir gaišāka āda kā kaimiņu ciltīm, un šķiet, ka viņi ir ar Kaukāza izcelsmi. 1950.gadā John Clark ziņojis, ka sastopami bērni ar melniem, brūniem un blondiem matiem un gadās arī ar sarkaniem.
Iespējams, Hunzas upes ieleju viņi ir izvēlējušies nošķirtības labad, bet vīrieši sievas ņēmuši no kaimiņu tautām. Hunzas sievietes esot bijušas skaistas. Hunzakuti savu zemi ir saukuši par “tik tikko pietiekamu”. Klarks Hunzas ļaudis uzskatījis par spēcīgiem, saprātīgiem un lepniem uz savu neatkarību. Viņš tur pavadījis 20 mēnešus un pazinis turieniešus personiski. Citas pasaules kultūras ar plašām ganībām ir dzīvojušas vieglāku dzīvi, pārtiekot no lopiem un savvaļas zvēriem. Hunzā vienmēr bijis pretēji. Ganību trūcis. Lopi turēti aplokos un baroti ar savāktām lapām, zariem, zāli. Tā ir bijusi lielu darbu prasoša kultūra bez citas izvēles. Sākot trūkt lopbarībai apēsta lielākā daļa tēviņu, kas sasnieguši pilnu augumu. Vaislai turēti tikai daži. Mātītes kautas un ēstas, kad krities izslaukums vai kad kļuvušas ālavas, īpaši skarbās ziemās.
Lieli svētki svinēti godājot miežu ražu, kas bijusi pirmā pēc pavasara badošanās. Mieži malti starp diviem dzirnakmeņiem, Klarka laikā daļēji vēl rokas dzirnavās, iejaukti ūdenī, un ceptas pankūkām līdzīgas maizītes čapati. Pirms dzelzs plītīm maize cepta uz karsētiem akmeņiem. Resursu trūkums Hunzas ļaudis ir turējis pastāvīgos pārtikas ieguves pūliņos. Kaloriju saturs bijis dabiski zems un vienmēr nepietiekams. Šis savienojums sargājis viņus no tukluma un palīdzējis izvairīties no slimībām no ogļhidrātu pārpilnības diētā.
Mugurēvičs (Descriptiones Terrarum) [116]: prūši pēc savas etniskās izcelsmes ir rietumbalti. Līdz 9.gs. šajā teritorijā, ko ierobežoja Visla un Nemuna, rakstiskie avoti apliecina aistu (æsti) ciltis, kas ģenētiski saistāmas ar prūšiem. (Powerski J. Prusowie, Prusy // ‘Słownik staroźytności słowianskich’ – Wroclaw, 1970. – Vol.4. -S.368-371). Saskaņā ar 13.-14.gs. rakstīto avotu ziņām, īpaši Dūsburgas Pētera hronikas datiem (Chronicion terrae Prussiae // Scriptores rerum Prussicarium, – Leipzig, 1861. -T.1), Prūsijā bijušas 11 zemes (terrae, partes). Skat. arī Rodžera Bēkona ‘Prussia magna terra’
but (kalāšu) – bote, kurpe, zābaks
buzuruk (kalāšu) – svētais, svēts cilvēks. “Svētais teica labus buramvārdus uz peli. Pele pārvērtās par kaķi”
celeņņ, kušanu celeññ – paceļas, parādās, I.E. *telha’ – ceļas. “Cākkär svastik nandikāwart ṣotruna enenka celeñiyentär – iekšā parādījās čakras, svastikas un nandikavarta zīmes”
cviņņe, cvinne, kušanu cwiññe – viņa, viņam piederošs
čā, čjati, chyati, chā, cha – cirst, nocirst
ča, kušanu cha – 1. plaukstu sišana, aplausi. “tu nevari sasist vienu plaukstu”; 2. ātra deja, ko pavada plaukstu sišana.
čāčari, chachari, cācaṛ – zemkopji – arāīni (salīdz. ar čačis, spīļarkls). Zemkopju klans Šāhpurā un Multānā, tiek pieskaitīts pie jāt’iem. Arī arāīṇ’u klans Pendžabā, Montgomery
čagana, chagana, cagaṇa – čagans, kaltēta govs pļeka; cāgana – uguns no kaltētiem govs mēsliem
Čaitra, caitra – zvaigznāja Čitrā dēls, zvaigznāja Čitrā (skat. Tvaṣṭṛ) dēls. Salīdz. ar Citral
čāja, čai, kalāšu chaya, chay – tēja
čak, čakate, chak, chakate, cakate, cak – spodrināt (salīdz. ar čakls?), būt apmierinātam, sātam, atvairīt, nepadoties
čakla, čakkala, chakla, cakla, chakkala, cakkala – apaļš dēlītis mīklas izrullēšanai ar belan’u čapati maizītēm (čaklai rullēšanai?)
čakra, chakra, cakra – rats, rats kā mistiska zīme, ripa, mistisks aplis, ritenis, podnieka ripa, ass disks kā Višnu ierocis, upes pagrieziens, virpulis, administratīva vienība, suverenitāte, militāras ierindas veids, apļveida militāra pozīcija, cikls, eļļas dzirnavas, eļļas spiede, gadskārtu ritums, mājoklis, grozīt, kakls, astroloģiska vai mistiska zīme, pūlis, armija, sārtā zoss, saule. Skat, arī prasūtikā, ratha. (Kālacakra – laika rats; sa-mātṛi-cakra – dievišķo māšu aplis. Kušanu cākkär – “(pe)laikneṣṣe cākkär se walke stamoy – lai šis taisnīguma rats turas ilgi!”, liet. kaklas)
[93]: aplis, kādā rituālā dzimumaktā sēd ap guru jeb rata valdnieku un tā partneri čakras godāšanas rituāla (cakra-pūjā) dalībnieki.
Gorakṣa Nātha ieviestā mistiskās kultūras sistēma, domājams, nav plaši izplatīta izglītotajos slāņos; lai gan ir pagājusi tūkstošgade, kopš šis dižais cilvēks parādījis savu mācību, tā ir palikusi aizzīmogota grāmata daudziem līdz šai dienai. Divi no dažiem sanskrita darbiem, kas atklāj šā skolotāja norādījumus, ir Goraksa Sataka un  Goraksa Paddhati. Šai skolai piederas arī Hathayogapradipika, tomēr tā būtu vērtējama kā papildinājums. Čakras jeb intraorganiskie garīgās enerģijas centri. Minētā sistēma lielā mērā atšķiras no Hatha jōgas un Tantras mūsdienu norādījumiem.
[94] 310.lpp.: iekšējo prāṇa’s plūsmu pārvaldīšanai organismā ir atbilstoši jāsagatavo jeb jāierosina enerģijas centri jeb čakras. Viens no paņēmieniem.
1) Apsēdies meditācijas pozā, vēlams ar sakrustotām kājām. Aizver acis un atslābinies. Mugurkaulam jābūt taisnam!
2) Labās rokas rādītājpirkstu pieliec pierei iepretim trešās acs enerģijas centram (uzacu starpā), bet īkšķi un vidējo pirkstu degunam pie labās un kreisās nāss attiecīgi.
3) Ieelpo, aizspiežot ar īkšķi labo nāsi, caur kreiso 4 taktis ilgi (1-2-3-4 pulsa sitieni).
Ieelpojot iztēlojies, ka prāṇa caur nāsi nonāk un uzkrājas trikūtā (ājñā jeb čiekurveida dziedzerī jeb epifīzē). Aizturot elpu pēc ieelpas (16 pulsa sitieni), prānu virzi no čiekurveida dziedzera pa idas enerģijas upi (ida nadī – kreisās puses sievišķās enerģijas iņ kanāls, kas sākas no kreisās nāss) un uzsit ar šo enerģijas plūsmu jeb strāvu pa mūlādhāru (saknes enerģijas centrs starpenē (perineum)).
Izelpojot ar aizspiestu labo nāsi (8 pulsa sitieni), virzi prānu no starpenes centra (mūlādhāra) pa pingalas upi (piṅgala nadī – labās puses graujošās vīrišķās enerģijas kanāls jan, kas sākas no labās nāss) augšup atpakaļ uz čiekurveida dziedzeri.
Tad pagriežot roku vienlaikus atbrīvo labo nāsi un aizspied kreiso, atkal ieelpa, bet caur labo nāsi, uzkrājot prānu čiekurveida dziedzerī. Aizturot elpu tāpat uz 16 taktīm, pa otru pusi, pingalu, virzi enerģiju lejup līdz starpenei un atkal 8 izelpas taktīs caur kreiso nāsi sūti enerģiju augšup no starpenes pa idu līdz čiekurveida dziedzerim. Aiztures laikā var 16 reizes skandēt mantru LAṂ.
(Pirmās pāris nedēļas pietiek vien ar starpeni (1-3.). Tālākos posmus var mācīties un pildīt gan atsevišķi, gan visus pēc kārtas; jāatceras, ka jāievēro jamas un nijamas (pašierobežošanās un garīgās kultūras) pamatlikumi, skat. yogāṅga).
4) To pašu atkārto attiecībā uz centru dzimumorgānu apvidū (svadhiṣṭhāna), no abām pusēm. Pēc ieelpas, uzsitis ar prānu pa starpeni (LAṂ pavadībā), tūlīt pacel prānu pa centrālo mugurkaula upi (suṣumṇā) līdz dzimumorgāniem, kur elpu aizturi uz dažām sekundēm, nemitīgi atkārtojot mantru VAṂ, tad atkal atgriez enerģiju uz starpeni, prātā atkārtojot mantru LAṂ.
5) To pašu no abām pusēm veic arī nākošajam centram – saules pinumam (manipūra), enerģiju no starpenes paceļot līdz dzimumorgāniem, tad līdz saules pinumam. Atbilstoši mantra VAṂ dzimumorgānu centrā un RAṂ saules pinumā. LAṂ atkal starpenē (LAṂ-VAṂ-RAṂ-LAṂ).
6) Tas pats attiecībā uz sirds apvidu, mantru virkne ir LAṂ-VAṂ-RAṂ-PAṂ-LAṂ.
7) Vairogdziedzera centram pievienojas vēl mantra HA. (LAṂ-VAṂ-RAṂ-PAṂ-HAṂ-LAṂ).
8. To pašu veic ar čiekurveida dziedzera centru un avotiņa centru (sahasrār’u). Pietiks ar uzmanības savākšanu tajās uz 2-3 sekundēm.
(Šajā vingrinājumā visi prānājāmas (skat.) labumi apvienojas ar savākšanos dhārana un apceri dhyāna)
čakrāvarta, chakravarta, cakravarta – apkārt vārtīšana, virpuļošana, apkārt griešana
čakravartin – riteņu valdnieks, kura rati ripo visur bez šķēršļiem; augstākais, pārākais, suverēns
Čakšas, chakshas, cakṣas – Acs (Čakša?), Brihaspati, Jupiters, padievu skolotājs, Dēvapurohita, garīgais skolotājs, skats, starojums, skaidrība. Skat. akṣi, bṛhaspati
Čakšu, chakshu, cakṣu, cakṣuh – acs, Oxus jeb Vakṣu jeb Vaṅkṣu jeb Amudarjas upe. Skat. akṣ, jñānendriya, akṣi
čakšudaršana, chakshudarshana, cakṣudarśana – redzes uztvere. Lūkošanās uz svētajiem rakstiem ar acīm; redzes uztvere. Skat. upayoga, akṣi
čakšur-vidžņān, kušanu chakshur-vijnan, cakṣur-vijñān – acīm gūta apjēga. Skat. akṣi
čakšus, chakshus, cakṣus – acs, acīgs, Mitras acs, acs, redzēšana, redzes spēja, skatiens, redzes viedoklis, gaisma, skaidrība. Skat. akṣi
čākšuša, chakshusha, cākṣuṣa – ar aci redzams, acs, uz redzi attiecīgs, redzes spēju piešķirošs, no redzes atkarīgs, dievību kategorija 14. manvantarā. Redzes uztvere. Skat. akṣi
čala, čalana, chala, cala, calana – čalas, ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī), apspriešana (salīdz. ar čalis?). Čalošana, maldināšana, pastaiga, klaiņošana, kustība, šūpošanās, trīcošs, netikle, draiskule, uzbudinājums, aizgriešanās, maldināšana, pārspēšana viltībā, izveicība, nicīgums. Kustība, šūpošanās, plivināšanās, trīsēšana. [156]: lhōtā (Naga kalnos) valodā chāli – dziedāt, čalot
čamanī, chamani, camanī – siers, biezpiens
čandāla, chandala, caṇḍāla – atvasinājums no vardarbīgs, miesnieks, nabadzīgs cilvēks. Arī ‘izstumtais’, dzimis no šūdras un bramīnu kastas mātes
Čāndōgja Upanišad, chandogya upanishad, chāndogya upaniṣad – J.A.Grimes [8]: šī upanišada pieder pie Sāma Vēdas Chāndogya Brāhmaṇa’s.
Plaši ņemot, Chāndogya Upaniṣad’u var iedalīt divās daļās. Pirmās piecas nodaļas nodarbojas ar rituālu dievkalpošanu (upāsanā) ar uzsvaru uz meditāciju. Otras piecas nodaļas nodarbojas ar trim pamatliekošām Vedantas mācībām:
– ‘Tas tu esi (tat tvam asi);
– bezgalības mācību;
– Ātman mācību.
Līdztekus Bṛhadāraṇyaka Upaniṣad’ai tā tiek uzskatīta par vienu no senākajām Upanišadām. Šīs Upanišadas cildeno personāžu vidū ir Satyakāma Jābalā, Nārada, Gautama, Aruni, Sanatkumara, Prajāpati, Uddālaka, Śvetaketu
čāndrājana vrata, chandrayana vrata, cāndrāyaṇa vrata – dots godavārds gavēt sekojot mēness gaitai, apņemšanās, pēc kuras, sākot ar 15 ēdiena kumosiem pilnmēness dienā, cilvēks samazina to skaitu pa vienam ik dienas, līdz neēd nevienu jauna mēness dienā; tad atkal palielina skaitu pa vienam ik dienas, līdz sasniedz tos pašus 15 kumosus nākošajā pilnmēness dienā. Skat. arī vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭavrata, iṣṭadevatā, ekavrātya, divya, devavrata, ādityavrata
čāndrājana, chandrayana, cāndrāyaṇa – mēness gaita, jājiens
čandralōka, chandraloka, candraloka – mēness loks, mēness joma jeb valstība, netveramā pasaule, mēness pasaule. Mēness valstība, ko sasniedz pa Dienvidu Taku jeb Tēvu Taku (pitṛyāna), un ko raksturo tādi nepatīkami ceļa posmi kā dūmi, nakts, mēness mēneša tumšā divnedēļa un ziemas mēneši
čāndravatsara, chandravatsara, cāndravatsara – mēness gads, lunārais gads
čanga, changa, caṅga – pazīstams (Čanga, čangalis? Čangaliena?), saprotams, prāvs, izskatīgs, zobu baltums; arbitrs, īpaši izvēles gadījumā. Skat. gali (Multānas chāngalā)
čāngalā, changala, cāngalā – viena no gala grupas tautām Multānā; skat. -gali
čaņčala, chanchala, cañcala – upe, nepastāvīgs, ņirbošs, vējš
čapa, chapa, kušanu ca’pa’ – klūgu pinums, zedeņi, zaru un niedru pinums
čāritra, caritra, cāritra – laba uzvedība, labvēlīgums, labā slava, labs raksturs; džainiem – ļauna nedarīšana, kas izpaužas piecu godavārdu turēšanā: nevardarbība, patiesums, nepiesavināšanās, vienkārša un šķīsta dzīve, pieticība. Salīdz. ar pañcaśīla, pañca-mahā-vrata
čārana, charana, cāraṇa – dziesminieks, debesu dziesminieks, piederīgs tai pašai vēdiskajai skolai, ceļojošs aktieris vai dziesminieks, spiegs, pieskatošs, dzīvsudraba apstrādes veids
čarvara, charvara, carvara – vārtu pieskatītājs, Viņsaules vārtu sargs
čāsa, chasa, kalāšu c’as’a – biezpiena veids. “Ja tu pielej paniņas vārošam pienam, tas kļūst par biezpienu”
čašāla, chashala, caṣāla – ziedojuma gredzens, koka riņķis ziedojuma staba galā, vepra šņukurs, strops
čattāri, prākritā chattari, cattāri – [95]: četri
čatuhu-sūtrī, chatuh-sutri, catuḥ-sūtrī – četri pavedieni, četri aforismi (sūtra).
John.A.Grimes [8]: 1. Pirmās četras Brahma-sūtra’s vārsmas: Athātobrahmajijñāsā vaicā par Virsīstenību (Absolute, Brahman). Janmādyasya yataḥ sniedz Virsīstenības definīciju. Śāstra-yonitvāt apspriež mūsu Virsīstenības atskārsmes avotu. Tattu samanvayāt mēģina parādīt Virsīstenības atskārsames galējo nozīmīgumu.
2. Dažkārt par catuḥ-sūtrī sauc Vācaspati Bhāmatī
čatur āšrama, chatur ashrama, catur āśrama – četri dzīves posmi.
[63]: viens no jōgas kultūras konceptiem par četriem dažādiem dzīves posmiem palīdz mums zināt, kā, ko un kad veikt dažādas dzīves aktivitātes:
– Brahmacārya jeb neprecēta mācekļa laiks ir laikposms no dzimšanas līdz 27 gadu vecumam, un tas ir laiks mācību, radošo impulsu saglabāšanai un to novadīšanai pacilājošiem garīgiem meklējumiem;
– Grihastha ir atbildīguma laiks, kas ilgst no 27 līdz 54 gadiem, kad jāmācās rūpēties par ģimeni un sabiedrību, pildot dharmas pienākumus gan pret jauniem, gan veciem;
– Vanaprastha jeb atkāpšanās ir laiks pēc 54 gadiem, kad cilvēka dzīvi var izspēlēt prātā ar piepildījuma un gandarījuma sajūtu vēl un vēlreiz, galīgi ne par ko nerūpējoties;
– Sanyāsa ir dzīves posms, kad pēc pienākumu veikšanas cik labi vien spēts 81 gadus, un sasniedzot pilnību dzīvē, cilvēks atsakās no visa par labu dievišķajam.
Skat. arī Bhakti jōga , Samatvam, Karmasu Koushalam, Nishkāma Karma, Chaturvidha Purushartha, Pancha Kosha, Vasudeva Kudumbakam
čatur, chatur, catur – četri; avestas cathru, cathware
čaturbhrišti, chaturbhrishti, caturbhṛṣṭi – četrsmaiļains, četrstūrains, ar četrām smailēm
čaturdašī, chaturdashi, caturdaśī – četrpadsmitā, mēness divnedēļas 14.diena
čaturdhāšānti, chaturdhashanti, caturdhāśānti – ziedojums senčiem 14.dienā, reliģisks rituāls, ko veic noteikto ziedojumu mirušajiem senčiem likšanas laikā
čāturījā, chaturīya, cāturīyā – ceturtais, svētpamirums, transs, meditācija.
[96]: ceturtais stāvoklis, kas pastāv aiz parastajiem esības stāvokļiem – nomoda, sapņu un bezsapņu miega (sušupti); pārpasaulīgais, tīrā apziņa. Būt apskaidrotam nozīmē būt ceturtajā stāvoklī, kurā parastais nomoda stāvoklis šķiet tikpat neīsts kā nomodā šķiet sapnis. Skat. arī  turīya, samādhi
čaturjōni, chaturyoni, caturyoni – četri dzimšanas ceļi. [12]: četri dzimšanas veidi:
– jarāyuja – dzīvdzemdēšana kā zīdītājiem;
– aṇḍaja – no olas, kā putniem;
– saṁsvedaja – miklumā vai ūdenī kā tārpiem un zivīm;
– aupapāduka – metamorfoze, kā kodēm no kūniņām. Jeb no dēvām vai ellēs, vai kā pirmām būtnēm, tikko izveidojušamies pasaulē
čaturjukta, chaturyukta, caturyukta – četrjūgs
čāturmāsja, chaturmasya, cāturmāsya – četrmēnesis, lietus gadalaiks Indijā, jūnijs – septembris (no Śayana-ekādāśī līdz Utthāna-ekādāśī) kurā tiek veikti sezonālie ziedojumi, un kura laikā mūki neceļo apkārt.
Cilvēki šajā gadalaikā parasti veic pašierobežošanos; svētki, kurus svin, lai atzīmētu četrus (lunāros) mēnešus ilgo (lietus) gadalaiku. Skat. arī  dakṣiṇāyana. Četrmēnesis ir labvēlīgs laikposms; ļoti iepriecē godājamo Višnu. Tie ir četri mēneši gadā, kad jebkāda dāvināšana (dāna), apsolījumi (vrata), skandētas lūgsnas (japa), ugunsziedojumi nes neskaitāmus labumus. Salīdzinājumā ar cildeniem darbiem, kas veikti citos mēnešos, šajos svētajos mēnešos veikti nešaubīgi nesīs daudzkārtējus ieguvumus.
[97]: sākas jūnijā-jūlijā (āṣāḍha no augoša mēneša vienpadsmitās dienas (śayanaikadaśī). Beidzas oktobrī-novembrī augoša mēneša 11.dienā (utthānaikādaśī). Jūlijā-augustā (śrāvaṇa) nav jāēd spināti, augustā-septembrī (bhādra) nav jāēd jogurts, un septembrī-oktobrī (āśvina) nav jādzer piens. Oktobrī-novembrī nav jāēd zivis, nedz citi neveģetāri ēdieni. Kopumā, četrmēnesī ir jāpraktizē atteikšanās no visiem uz sajūtu baudām vērstiem ēdieniem
čaturriča, chaturricha, caturṛca – četrrinde, slavinājums četru rindu pantā, četru rindu (rič – ṛc) pratējs – četrrindes iedvesto labo īpašību guvējs. Hronists Kelhs (savā Livl. Historia, 1695. g.) liecina, ka latviešu prāts nesas uz dzejošanu, īpaši sievietes sacer dziesmas bez lielas apdomas. Daudz dzied mirušo jeb veļu svētkos
čaturtha, chaturtha, caturtha – ceturtais dzīves posms, ceturtais, augstāko varnu vīrietis pēdējā, ceturtajā dzīves posmā, galīga atsacīšanos no visām saiknēm ar ģimeni, sabiedrisko stāvokli, īpašumu. Skat. adhyātma, avasthā, turīya, caturīya. Arī pārpasaulīgais, pārpasaulīgā Patība, tīrā apziņa, ‘ceturtais’ apziņas stāvoklis pēc bezsapņu miega (susupti)
čaturthī, chaturthi, caturthī – ceturtā, ceturtā diena mēness kalendāra pusmēnesī, ceturtā kāzu diena. Ceturtās mēness kalendāra dienas (tithi) nosaukums katrā no abām mēness cikla divnedēļām
čaturvidha purušārtha, chaturvidha purushartha, caturvidha puruṣārtha – [63]: četri atzītie dzīves mērķi – viens no jōgas kultūras konceptiem. Tie mums teic, kā šajā dzīvē varam iedibināt atzītus dzīves mērķus un pareizi rīkoties to sasniegšanai, turoties pie: mūsu tikumiem (dharma), lai sasniegtu:
– materiālo labklājību (ārtha);
– emocionālo labklājību (kamā);
– un galu galā īsto dzīves mērķi;
– garīgo labklājību (mokṣa).
Skat. arī Bhakti yoga, Samatvam, Karmasu Koushalam, Nishkāma Karma, Chatur Ashrama, Pancha Kosha, Vasudeva Kudumbakam
čatuška, chatushka, catuṣka – sastāvošs no četriem, katra zīme ar četrām pazīmēm, krustceles;
čatuškoti, chatushkoti, catuṣkoṭi – četrzaru noliegums. Nāgarjuna’s paņēmiens, loģiski noraidot katru no četrām alternatīvām – ir; nav; gan ir gan nav; nedz ir nedz nav. Skat. prasaṅga
čatušpatha, chatushpatha, catuṣpatha – četru taku krustojums
čatuštaja, chatushtaya, catuṣṭaya – četrkāršs, sastāvošs no 4 daļām, kvadrāts, pirmais; galvenais skaitlis, kas ir 3+1
čatvāla, chatvala, catvāla – kuša zāle, darbha zāle. Skat. arī brahmapavitra, darbha, kuśa
čatvara, chatvara, catvara – četru ceļu krustojums, kvadrāts, krustceles
čatvāri ārja-satjāni, chatvari arya-satyani, catvāri ārya-satyāni – četras cildenās patiesības, Budas centrālā mācība:
1. Ciešanas un sāpes (duḥkha);
2. Ciešanu cēlonis un izcelsme (duḥkha-samudaya);
3. Ciešanu izbeigšana (duḥkha-nirodha);
4. Ceļš uz ciešanu izbeigšanu (duḥkha-nirodha-mārga).
čaura, chaura, caura – zaglis, laupītājs (caurumains?)
čav, kalāšu chav – saderīgi, simetriski; “Šīs meitenes dejo saderīgi savā starpā”
Čavmōs, kalāšu cawmōs – Ziemassvētki. [98]: svarīgākie kalāšu svētki, (Khowar chitrimas < cāturmāsya, CDIAL 4742), ko svin divas nedēļas ziemas saulgriežos (apm. 7-22.decembrī.). Tie vērā ņemami atbalso kalāšu (un nuristāni) pamatliekošu mītu. Skat. sanskr. kuntāpa, kauravya, makar saṅkrānti, uttara saṅkrānti, mahāvrata, maghi, yāmyāyana
Šajos svētkos parādās kārtns atnācējs padievs Balumain. Nešķīsti un neiesvētīti cilvēki netiek pielaisti. Attīrīšanās notiek ar degošas pagales vēzēšanu pār sievietēm un bērniem, un ar īpašu rituālu vīriešiem, kas ietver kadiķa pagaļu vēzēšanu pār vīriešiem. Senie dievu likumi (devalog, dewalōk) tobrīd vairs nav spēkā, kas ir raksturīgi gada beigu un karnevāliskiem rituāliem. Atšķirībā no citiem svētkiem, tagad ir aizliegtas bungas un flauta, atļauta vienīgi cilvēka balss.
Rituāls notiek pie Tok koka, vietā, ko sauc par Indrunkot jeb indréyin, kas skaidri norāda uz seno Indras jēdzienu kā svētku fokusu; īstenībā Indrunkot dažkārt uzskata par piederīgu Balumain’a brālim In(dr), liellopu valdniekam. Balumainam tiek ziedota īpaši cepta maize, parasti svētu dzīvnieku, piemēram, kalnu āža veidolā. To vēlāk ganu ķēniņš (buḍáḷak) nes uz viņa kalnu troni un ziedo kopā ar kazas pienu.
Šajā rituālā ugunskurs tiek salikts no šķērsām saliktiem zariem (kā nocietinājums), ļoti līdzīgi vēdiskajam ugunskuram, un ugunī tiek ziedota kaza, īpaši tās sirds. Tiek godāti senči, kurus attēlo jauni puiši (ōnjeṣṭa pure), un senčiem tiek ziedota maize (sal. Dollfus 1989;69). Bērni turas cits aiz cita, veidojot virteni (vēdiskā anvārambhaṇa, salīdz. ar polonēzi) un čūskas (zosu) gājienā iet caur ciematu (šai virtenei ir jāattēlo vēdiskais senču nepārtrauktības pavediens (tantu), Witzel 2000b). Tiek iekļauta vēl lapsas vajāšana, jo lapsa ir Balumain’a suns. (Altaja kalnos kalnu padieva ‘suns’ ir lācis).
Cilvēki sadalās divās daļās – tīrajiem ir jādzied senas labi godātas dziesmas, bet netīrajiem jādzied mežonīgas, straujas un nerātnas dziesmas pavisam citā ritmā. To pavada karnevāliska (salīdz. ar ķekatām) ‘dzimuma maiņa’ – vīri apģērbjas kā sievas, sievas kā vīri (arī Balumain ir uzskatīts par daļēji sievišķu un spējīgu pēc vēlēšanās pāriet no viena veida otrā). Mūsdienās tiek izmantoti arī moderni, piemēram, tūristu apģērbi.
Rituāla centrālajā brīdī Balumain’s dāvā savu svētību septiņiem zēniem (kuri noteikti pārstāv septiņus no astoņiem dieva likumiem (devalog), ko īstenībā saņēmis Balumains), un tie nodod svētību visiem tīrajiem cilvēkiem. Tajā brīdī netīrie pretojas un cīnās. Kad ir nodziedāta nagayrō dziesma ar atbildi han sarías (< samrīyate – ‘saplūst’, CDIAL 12995), Balumain’s izdala visas savas svētības un pazūd.
Šajā izšķirīgajā brīdī – domājams, saulgriežu, tas ir, gada nomaiņas brīdī – tīrie atslābst, un netīrie mēģina izmantot (īsti tīros) zēnus, prasot tiem sastāties kā bezragu auniem un iet čūskas gājienā. Šī rosība izraisa jucekli un sajaukšanos (tāpat kā Balumaina pāreja starp vīrišķo un sievišķo veidolu), kas ir ļoti svarīga auglībai un dzīvei tikko sāktajā gadā. Tad lietas atgriežas parastā kārtībā. Skat. arī Divali.
če, kalāšu che – ādas siksna, ādas strēmele, virve, ar kuru piesien arkla nazi pie iejūga. Arkls – hawi
če, kušanu che – dziļa bedre; dziļa plaisa vai tranšeja. “Neroc bedri citam, varbūt iekritīsi pats”
čela, chela, cela – māceklis, cilvēks(?), vergs, kalps, apģērbs, vien ārišķība, slikts pārstāvis. Skat. cet-rāmī
čeleņņ, kušanu celenn, celeññ – ceļas
čelik sambiek, kalāšu chelik sambiek – zēna, meitenes iesvētība.
1. puiša ietērpšana viņa pirmajos baltajos svārkos (kamiz) 5-8 gadu vecumā. Ar to viņš pāriet vīriešu sabiedrībā. Svārkus iedod no rīta, tad naktī veic rituālu, un viņš kļūst rituāli tīrs. Turpmāk viņš vairs nedrīkst ēst no sieviešu šķīvjiem; var iet uz liellopu nojumi.  Skat. arī bhut sambiek.
2. meitenes ietērpšana viņas pirmajā kalāšu tērpā ar sieviešu vidukļa jostu (pat’i) un sieviešu galvassegu (kopas). Veic rituālu, un viņa kļūst rituāli tīra, ieņem savu vietu sieviešu vidū, un uz viņu sāk attiekties tīrības un netīrības noteikumi. Savu galvas saiti (s’us’ut) viņa saņem kaut kad vēlāk
čet činik, kalāšu chet chinik, c’het chinik – art. Arī c’hut karik, kis’ik
čet-rāmī, chet-rami – [30]: kristiešu-sūfiju sekta, sekta, ko izveidojis kāds Chet Rām, aror’ietis no Buchhoke, kas joprojām ir šīs sektas galvenā svētnīca, lai gan tās klosteris ir ārpus Taxali Vārtiem pie Lahoras.
Chet Rām ir kļuvis par sūfiju chishtia sektas Jalāli faķīra Mahbūb Shāh mācekli. Pēc skolotāja nāves Chet Rām nogūlies uz viņa kapa un tur guvis Kristus redzējumu, kas aprakstīts Punjābi poēmā, ko daļēji sarakstījis viņš pats, daļēji viņa sekotāji.
Pēc nāves 1894.gadā Chet Rām ir kremēts, un viņa pelnus ar ūdeni iedzēruši viņa aizrautīgie mācekļi. Pirms nāves viņš noteicis nākošo Chet Rām sektas pilsētu nosaukt par Isāpuri jeb ‘Jēzus pilsētu’.
Dr.H.D.Griswold raksta – “Chet-rāmi sekta pieturas pie divkāršas trīsvienības doktrīnas. Sektas reliģijā ir rodama kristīgā doktrīna, kas sastāv no Jēzus – Marijas dēla, Svētā gara un Dieva. Un arī trīsvienība, ko var saukt par hindu trīsvienību, kas sastāv no Dieva, Parmeshwara’s – Uzturētāja, un Khudā – Grāvēja. Šīs idejas pamatā, protams, ir hindu Brahmas-Višnu-Sivas jeb Radītāja-Uzturētāja-Grāvēja doktrīna. Trim Visuma spējām, tas ir, Dievam, Parmēšvaram un Khudā cilvēka ķermenī, kas šajā ziņā ir mikrokosmoss, ir līdzinieki. Ir radošā daļa, kas atbilst Allāham, uzturošā daļa (krūtis), kas atbilst Parmēšvaram un graujošā daļa (galva), kas atbilst Khudā.”
Čet-rāmi bieži nēsā garu nūju ar krustu galā, uz kuras uzrakstīts viņu ticības apliecinājums. Šķiet, ka ir praktizēti arī kādi kristību veidi, bet tiek atšķirts ārējais un iekšējais rits, un ir teikts, ka ir četri ārējās kristības veidi ar ūdeni, zemi, gaisu un uguni.
Zemes kristība notiek, kad pasaulīgais dalībnieks noplēš apģērbu, kaisa uz galvas putekļus un kļūst par Čet-rāmi mūku, iezīmējot savu atsacīšanos no pasaulīgā. Mūki ir sektas garīdznieki; ir noteikts, ka 40 cilvēki vienmēr dzīvo no žēlastības dāvanām un sludina Čet-rām mācības. Šos 40 sauc par chelas, un tie nododas reibinošām zālītēm. Sekta varbūt nav īsti daudzskaitlīga un tiekot hinduistu un muhamedāņu vajāta, tomēr, kad čela ubago no hinduista, tas dod Rāmas vārdā, un kad no muhamedāņa, tad Allāha un Muhameda vārdā. Iesaistītas tiek visas kastas, bet kastu atšķirības tiek ievērotas, vismaz katrai jaunpievērsto kastai ēdot atsevišķi.
četæna, gudžaratī ce.tə.na, cetana – apziņa; sanskr. cetana – cilvēks, saprātīga būtne, prāts, dvēsele, apjēga; sanskr. sañjñāna – apziņa, uztvere, saskanīgums, pareiza uztvere
četanāčetana, chetanachetana, cetanācetana – gan apzinošas, gan neapzinošas būtnes
četomukha, chetomukha, cetomukha – saprāta mute, cilvēks, kura mute ir saprāts. Vārti uz izziņu, to lieto kā dziļa miega (suṣupti) nosaukumu
četr, kalāšu chetr – kopts lauks. Salīdz. ar chitrali?
čev, kalāšu chew – austs sieviešu vilnas tērps. Agrākos laikos tas vienmēr bijis pašausts. Tagad viņas drānu pērk. Arī piran
čigeri, kalāšu chigeri – 1. ar gaišām, ne tumši brūnām acīm; 2. cilvēks ar gaišas krāsas acīm
čik, kalāšu chik – nāve, miršana (čiks – nekas?)
čikik, kalāšu chikik – šķaudīt
čikūra, chikura, cikūra – biezi mati, cekūna (latv. senvārds)
čikurakalāpa, chikurakalapa, cikurakalāpa – matu cekuls
čila, kalāšu chila – aukstums, aukstais laiks. Lielais aukstums ir apmēram no 16.decembra līdz 25.janvārim. Mazais aukstums ir no 25.janvāra līdz 15.februārim
čimta, kalāšu chimta – ar modru prātu; mentāli modrs, attapīgs, rosīgs, spēcīgs
činetuk, kalāšu chinetuk – kuteklis, klitors
čingar, čengar, tjagan, atigan, cingar cengar, tyagan, atigan – čigāns, klejotājs, ceļinieks, klaidonis
činha, chinha, cinha – atšķirības zīme (čina)
čir, kalāšu chir – piens
čīra, chira, cīra – cekuls, čuprs, apakštērpa vīle, sekste, cekuls, spalvu pušķis (pie cepures), garš šaurs drānas vai mizas gabals, skranda, strēmele, taciņa, vēziens
čirik pipi, kalāšu chirik pipi – piena dzeršanas svētki Joshi sākumā
čit, chit, cit – doma, apcere, saprāts, apziņa, uztvere, gādība, uztvert, pievērsties, novērot, kalāšu – izvēle, griba, nodoms, doma. Gūt apjēgu
čita, chita, cita – cirst, nocirst. Arī kri, kṛ
čitra, chitra, citra – izcils, raibs, spožs; I.E. *kit-ro- ‎(spožs, starojošs), no *skai-, *ski-. Skaidri redzams, skaidrs, skaļš, ievērojams, izcils; daudzkrāsains, plankumains; dīvains, brīnumains, pārsteidzošs; starojoša lieta, dārgakmens, rota, glezna. Skat. citrāli
čitrakarman, chitrakarman, citrakarman – burvis, mags, brīnumdaris, brīnumdarbi, ārkārtējs darbs, gleznošana, glezna, nodevies dažādām nodarbēm, Indijas rožukoks (dalbergia oujeinensis)
čitrāli, chitrali – raibs, dažāds, daudzkrāsains. Skat. arī kāfir, buruṣo, kalāšu chit. Kalāšu C’hetraw – Čitrāla. Skat. c’hetr; c’hetrari – cilvēks no Čitrālas.
[30]: Čitrālas valsts iedzīvotāji. Iedalās trijās grupās – adamzād’os, arbābzād’os un faqīr-miskīn’os.
Arbābzādi un faqīr-miskīn’i īstenībā ir viens un tas pats, tomēr pēdējie ir ļoti nabadzīga grupa, dažiem tik tikko pietiek izdzīvošanai. Kho, kuri apdzīvo visu Kashkar Bālā, Lut-kho un Arkari ieleju un galveno ieleju lejup līdz Drosh’ai, ir no faqīr-miskīn’u grupas. Arī šo zemi viņi sauc par Kho un iedala to Augšējā (Tūr-kho), Lejas (Mūl-kho) un Lielajā (Lut-kho). Viņi runā kho-wār’u valodā un iedalās, piem., toriye, shire, darkhāne un shohāne apakšgrupās, bet viņiem nav dalījuma kastās. Arī yidgal’i tiek pieskaitīti faqīr-miskīn’iem, tāpat kā kālāsh’u un bashgāl’u ne-musulmaņi (kāfiri), dangarik’i, gabri un siah-posh’i – visas ir nomocītas Čitrālas ciltis.
Arbābzadi īstenībā ir pārtikuši faqīr-miskīn’i, kuri atalgoti par kalpošanu vadoņu (mihtar’u) klanam. Abas grupas šo klanu nodrošina ar palīgstrādniekiem un ponijiem
Adamzādi ir atbrīvoti no klaušām, un tās smagi krīt uz pārējiem.
Čitrāliešu fiziskais raksturojums atšķiras maz. Pēc izskata viņi ir ar gaišu ādu, darbīgi cilvēki 5’5” līdz 5’8” gari. Lai gan ne labi veidoti, viņi ir ievērojami muskuļoti zīmīgā pretstatā tartar rāsei un neraugoties uz grūto vienkāršo dzīvi, šķiet, ir nepiemēroti ilgstošai piepūlei. Trūkst izturības, un viņi viegli pakļaujas slimībām un klimata maiņām. Šie ķermeņa trūkumi ir spēcīgi redzami pie shin’iem.
Raksturā paklausīgi, labā garastāvoklī, tīk līksmības; čitrāļi nav nedz ķildīgi, nedz cietsirdīgi, un ir gatavi pakļauties varai, lai gan arbābzadi salīdzinājumā ar citām ciltīm ir bijuši karā nežēlīgi. Sievietes jaunībā ir priecīga izskata, bet ne īpaši izskatīgas.
Tomēr faqīr-miskīn’u kho ir cildeni indoāriji, neatšķiroties no Indas šiniem pie Koli, bet labāka izskata, ar ovālām sejām, izsmalcinātām īpašībām, kuras var pielīdzināt augstākajam skaistuma tipam Eiropā. Viņu uzkrītošākā iezīme ir lielās skaistās acis, kas atgādina kādus no Anglijas čigāniem, kuriem ir zagļu slava. Viņi ir lepni arī uz saviem neparasti smalkajiem matiem.
Čitrālas sievietes ir bijušas ļoti pieprasītas vergu tirgos Kābulā, Pešāvarā un Badakhšānā. Ļoti gaišā sejas krāsa ir novērojama pie Yassīn’as un Hunza’s Būrish’iem (burušo, prūši), kur sastopami cilvēki, kurus var noturēt par eiropiešiem, un neparasti tur nav sarkani mati.
Čitrālā tāpat kā vairākās ielejās uz rietumiem ir daļēji izzudušas paražas – islāma ietekmes dēļ. Parastais apģērbs Čitrālā, tāpat arī Yassīn’ā, Hunz’ā, Nāgar’ā, Sirikot’ā. Wākhān’ā ir brīvs vilnas tērps, kuru tie, kas var atļauties, vasarā nomaina ar kokvilnas tērpu. Tas ir piegriezts tāpat kā vilnas tērps, bet ar apšūtām malām, apkakli un priekšu ar zīda izšuvumiem. Pirmo reizi uzvelkot, piedurknes ir ļoti platas, krokotas sīkās ielocēs līdz kaklam, piešķirot valkātājam garīdznieka izskatu. Valkā arī mīkstas ādas zābakus. Līdzīgi kā Wākhān’ā un Sirikot’ā vīrieši valkā aptītus mazus šaurus turbānus (čalmas), nevis Gilgitas un Astoras uzritinātās cepures.
Sievietes valkā plašus bikškostīmus, pār kuriem ir brīvs krekls no vienkārši krāsota kokvilnas auduma, kas sastiprināts vidū pie kakla un nokarājas līdz ceļiem. Atvērumu kopā satur apaļa sprādze (sakta), pie kuras karājas neparasta trīsstūraina sudraba rota, saukta par peshawez dažādā lielumā atkarībā no valkātājas apstākļiem. Ap kaklu parasti ir viena vai divas kaklarotas no sudraba krellēm ar ovālu sudraba medaljonu tajā iedarinātu serdolika vai tirkīza gabaliņu. Viņas valkā brīvu vilnas cepuri, parasti tumšā krāsā, piem., brūnu; tomēr šādas cepures valkā vien augšējo ieleju zemākā slāņa sievietes, labāku slāņu Čitrāli sievietes valkā izšūtas zīda cepures. Shīn kastā neprecētas sievietes ir atšķiramas pēc baltas cepures, kādu precētās nevalkā nekad.
Gan vīrieši, gan sievietes valkā daudzus amuletus, iešūtus košas krāsas zīdā un piekarinātus pie cepures vai tērpa ar sīkām apaļām misiņa sprādzēm. Dažas sprādzes jeb saktas ir darinātas ļoti gaumīgi. Neparasts apģērba veids tiek dažkārt darināts no putna dūnām. Visbiežāk tas ir no savvaļas vistas un no lielās maitu lijas (G.himalayensis). Apakša ir no rupjas dzijas, kas austa kā parastais apģērbs. Tā darināts apģērbs ir ļoti silts, bet vienmēr ļumīgā neērtā izskatā, kas liek domāt par netīrību. Tas tiek darināts tikai labos apstākļos dzīvojošo mājās. Ļoti noderīgs siltam apģērbam ir arī pashm no kalnu āža, bet, šķiet, ka tas nekad nezaudē spēcīgo āža smaku.
Vīrieši jaunībā skuj visu galvas virsu no pieres līdz kaklam, atstājot matus augt abās pusēs, izveidojoties pa lielam kušķim katrā kakla pusē. Bārda tiek īsi apcirpta. (Šādu modi ir pieņēmuši arī bālti Bāltistān’ā, Kašmīrā.) Labāko slāņu jaunieši izskuj vien galvas virsu divu collu platumā priekšā un sašaurinot līdz puscollai aizmugurē. Tie, kuri nevar lepoties ar garām cirtām, savus matus veido daudzās spirālēs savītās sprodziņās visapkārt galvai – pēc sena persiešu paņēmiena. Nākot brieduma gados, skūta tiek visa galva pēc ortodokso muhamedāņu modes, bet bārdai ļauj augt. Līdz viduklim garo cirtu skats parasti ir ārkārtīgi gleznains.
Sasveicināšanās starp līdzīgajiem pēc ilgas prombūtnes ir eleganta un līksma. Apkampušies no vienas puses un tad no otras, sadodas rokās un katrs skūpsta otra roku. Satiekoties nevienādiem, zemākais skūpsta augstākā roku, un tas savukārt skūpsta pirmo vaigā – sens persiešu paņēmiens.
Čitrālā un Yassin’ā, tāpat arī Shighnān’ā, Badakhshān’ā, Wakhān’ā, Gilgitā un Hunz’ā vadoņa apmeklējums pie vadoņa tiek svinēts ar kubah, rituālu, ko aprakstījis Biddulph’s “Ieradies, viesis tiek vests uz Shawaran’u, un abu vadoņu pavadītāji rāda savu izveicību, auļojot šaudami mērķī, kas uzlikts garā kārtī. Pēc tam viesim tiek izvests vērsis; viņš cenšas ar zobenu nocirst tam galvu vienā cirtienā vai uztic to darīt kādam no saviem pavadoņiem, un kautķermenis tiek viņa svītai”.
Khowar valodā vārds ‘onkulis’ nozīmē gan tēva, gan mātes brāli bez atšķirības, bet mātes puses krustmāte tiek saukta par ‘māti’, kas varbūt norāda uz poligāmiju kā senu kho’su paražu. Brāļa atraitnes precēšana ir parasta, tomēr ne obligāta. (Kho ir Augšējās Kho un Lejas Kho iedzīvotāji. Domājams, jaukta rāse, kas ietver badakhshi, shighni, wakhi un gilgiti. Tomēr viņi, šķiet, ir devuši savu nosaukumu khowār’ai jeb chitrāli, valodai, ko lieto daudzas tautas Chitrāl’as upes baseinā līdz pat Mirknanni, kā arī Ghisar’as ielejā virs Pingal’as. Šī valoda iekļauj daudz patapinājumu no persiešu, pashtu un urdu valodām.
Laulības pārkāpšanas gadījumi ir ārkārtīgi parasti, un lielāku greizsirdību izrāda vīrieši vecās muhamedāņu kopienās. Laulības pārkāpuma gadījumā aizskartajam vīram ir tiesības nogalināt vainīgo pāri, atrodot tos kopā, bet ja nogalina tikai vienu un ne otru, tad tiek vainots slepkavībā (Sarikulā un Vākšānā, kā arī dienvidos no Hindukuša).
Ja ir vajadzīgs izšķirošs pārkāpēju šķiršanās pārbaudījums vezīra tiesas priekšā, garantija nākotnei tiek gūta, apsūdzētajam pieliekot lūpas sievietes krūtīm (kā audžubērnam), un tā veidota audzinoša saistība ir tik svēta, ka nav zināms, ka tā kaut kad būtu pārkāpta. Tomēr vīram ir tiesības uz abu dzīvībām. (Bet ja viņš tos nenogalina un vēlas no sievas šķirties, vai ja viņa sievu vai meitu kāds ir aizvilinājis, viņš var pieņemt atlīdzinājumam kādu no pavedēja īpašumiem. Šādu šķiršanās veidu Shin’ā sauc par pito phare bāk, tas ir, vārdi tiek izrunāti pagriežot muguru klātesošajiem, ar aizgriešanos dodot piekrišanu atlīdzinājumam).
Audžuģimeņu paraža tiek uzturēta visās Hindukuša valstu valdošajās ģimenēs, un tās saistības, šķiet, ir stingrākas kā asinsradniecība. Kad piedzimst bērns, tas tiek nodots audžumātei un aiznests uz viņas mājām, tā, ka tēvs viņu neredz līdz sešu – septiņu gadu vecumam. Audžumātes ģimenes un bērna ģimenes likteņi tiek negrozāmi saistīti, un pārcelšanās gadījumā tā seko bērnam. No otras puses, bērna spējām augot, viņa audžutēvs parasti ir uzticams padomdevējs, un viņa audžubrāļi tiek iesaistīti svarīgākajos uzdevumos.
Arī draudzība tiek kopīgi nostiprināta ar piena saikni. Ja sieviete iedomājas, ka ir pieņēmusi kādu, un ja vīrietis ir iedomājies, ka ir pieņēmis kādu sievieti, saistība tiek izveidota aprakstītajā veidā, kā piekrišana tam, ka šī sieviete šim vīrietim ir tabu. Pirms nedaudz gadiem šī paraža ir bijusi ļoti parasta, tomēr vairs lietota netiek (piens no sievietes krūtīm tiek uzskatīts par iedarbīgu līdzekli pret kataraktu un citām acu slimībām. Pēc tam tā lietojums izveido piena saistības).
Dažkārt jaunais pāris precoties mudina draugu kļūt par viņu audžutēvu, un saistība tiek apstiprināta, kopā ēdot – abi sēd viens otram pretī, bet audžutēvs sēdot starp viņiem, ņem maizes gabalu katrā rokā un sakrustojis rokas liek maizi viņiem mutē, raugoties, lai labā roka ir virsējā. Precības audžu radniecībā tiek pielīdzinātas asinsgrēkam. Pie hashmat-diak audžu saites tiek veidotas īpašā veidā – lai spēcinātu cilts vienotību, ir parasts katru bērnu zīdīt pārmaiņus katrai barojošai klana mātei. Tāpēc starp mātēm pastāvīgi notiek bērnu apmaiņa.
Nacionālais sporta veids ir polo, un Čitrālā tas tiek spēlēts īpašā veidā. Tiek praktizēta arī šaušana no zirga muguras uz pelniem pildītu ķirbi vai bumbiņu, kas piekārta kārtī 30 pēdas augstu.
Nacionāla līksmošanās ir dejošana, daudzos dažādos soļos, katru īpašā veidā. Gandrīz visas dejas sākas lēni, tempam pieaugot, līdz dejotājam jājoņo pa apli vislielākajā ātrumā. Čitrālā un Yassin’ā hashmat-diak’i liek dejas nicināt, bet valdnieki tur izpriecai dejas puišus.
Parasta un kopīga lieta ir dziedāšana, un khowar’u dziesmas, kas pēc rakstura ir vismīļākās, uzrāda izkoptāku gaumi kā shīn’u valodā; šīs valodas mūzika un labāks vārsmu ritms ir piešķīris pirmo vietu dardu poēzijā (Gilgitā, Hunzā un Nāgarā dziesmas parasti ir kareivīgas un slavē dažādu prinču varoņdarbus). Čitrālieši tiek atzīmēti ar viņu zobenu cīņas mākslu, daudziem gūstot uzvaras pār musketieriem.
Čitrālas kalendārs tiek skaitīts pēc saules gada, sākoties ziemas saulgriežos; bet mēnešus viņi sauc atbilstoši gadalaika vai zemkopības darbu īpatnībām:
1. Garās naktis (thūngshal jeb thhongshal);
2. Lielais aukstums (phheting);
3. Mežapīles (Āriyān);
4. Melnā zīme (shājdāg – nokūstot sniegam, parādās zeme);
5. Zvirbuļi (boi);
6. Plīvošana (ronzak – augošās labības viļņošanās);
7. Pilnība (yogh);
8. Vidus (mūzho was);
9. Beigas (poiyānāso);
10. Kulšana (kholkremi);
11. Sēja (kishman);
12. Lapkritis (chhanchori).
Jaungada svētkus Čitrālā sauc Dashti. Tie atbilst Yāsin’as, Gilgit’as, Hunza’s, Nāgar’as, Ponyāl’as, Astor’as, Gor’as Nos svētkiem, bet tur netiek iedegti ugunskuri. (nos nozīmē ‘uzbarots’ un norāda uz tad notiekošu lopu kaušanu.
Pirmā ir darbu diena, kad katrās mājās sagatavo un liek glabāties vēršu, aitu, kazu kautķermeņus, kas nokauti pirms dažām dienām. Tos īpašā veidā žāvē (kūpina?), tā, ka tie pēc dažiem mēnešiem ir derīgi ēšanai. Jākauj, jo ganības pārklājis sniegs, un barības ziemai pietiek tikai dažiem dzīvniekiem.
Sākoties kviešu pļaujai tiek rīkoti phindik svētki, kā tos sauc Čitrālā. Dienu nosaka pēc graudu gatavības; iepriekšējās desmit dienās pēdējā gaismas stunda tiek veltīta dejām shawaran’ā. Vakara krēslā pirms svētkiem kāds no katrām mājām paņem riekšavu labības vārpu. Ir pieņemts to darīt slepus. Dažas vārpas tiek piekārtas virs mājas durvīm, pārējās sagrauzdētas nākošā rītā un apēstas iemērktas pienā. Dienu pavada parastās izpriecās, un nākošā dienā sākas pļaujas darbi. Tā kā daža labība vienmēr ir nobriedusi pirms noliktās dienas, nav aizliegts to nopļaut; tomēr graudus ēst pirms svētkiem nozīmētu nelaimes un neveiksmes piesaukšanu.
Nākošie ir jastandikāik jeb ‘nelabā izdzīšanas svētki’, ar kuriem svin pļaujas beigas. Kad novākta pēdējā rudens labība, vajag padzīt no klētīm ļaunos garus. Tiek ēsta putra, saukta mūl, un saimnieks ņem savu musketi un šauj grīdā. Tad, izgājis ārā, viņš ņemas lādēt un šaut, līdz pulvera rags ir tukšs; visi kaimiņi dara to pašu. Nākošo dienu veltī parastām izpriecām, daļa, no kurām ir šaušana uz aitu galvām kā mērķiem.
Sējas (binisik) svētki – kaut kas līdzīgs Chilli Gilgitā un Thamer Bopan jeb ‘tham sēja’ Hunz’ā un Nāgar’ā – notiek Čitrālā; bet tagadējā valdošā šķira nekad sevi ar saviem necilajiem padotajiem nesaista, valdnieks tajos nepiedalās. Yāsin’ā šos svētkus pavada dīvaina paraža. Labā zirgā uzkāpj charvelu, ietērpts goda tērpā, ko viņam iedevis Mihtar’s. Tāds viņš tiek pavadīts līdz polo laukumam, kur visi apsēžas, kamēr spēlē mūzika un tarangfah divreiz auļo augšup un lejup pa laukumu. Ja ar viņu kas notiek, piemēram, nokrīt pats vai zirgs, to uzskata par neveiksmes pareģojumu visai kopienai un drīzai nāvei pašam. Lai ļaunumu novērstu, viņš un viņa ģimene to dienu pavada svinīgā gavēšanā. Par čilli svētkiem ir vēstījis islāma zinātnieks (maulavi) Gjulām Muhammad, ‘The Festivals and Folklore of Gilgit’: “Vakarā pie Rā mājas tika nokauta liela kaza, saukta par asirkhan (kaza virtuvei), un gatavots mielasts no apmēram viena maunda (25 līdz 82 mārciņas, atkarībā no novada) rīsa un divtik miltu. Maizes cepšanu sāka neprecētās sievietes, kurām pasniedza dāvanu (khillat) – smalka kokvilnas auduma galvassegu (chādar, čadra), bet pārējās sievietes ķērās pie saviem uzdevumiem. Agrāk ir uz salmu uguns cepts liels klaips no maunda miltu, saukts bi ai tiki (sēklas klaips) un izdalīts:
– puse katchat’u dzimtai (Gilgitā senos laikos apdraudējusi vadoni, kurš apslaktējis viņu ļaudis, aizbēgot tikai grūtniecēm uz Darelu. Pēc tam Gilgitā vairākus gadus nav augusi labība, un pareģis (danyāl) teicis, ka auglība ir atkarīga no katčatiem, un kamēr uz sējas sākumu netiks atvests šā klana vīrietis, labība neaugs. Pēc lielas meklēšanas atrasts kādas Darelā paglābušās sievietes dēls un atvests uz Gilgitu. Ar to labība ir devusi labu ražu.);
– ceturtā daļa yarf’iem (rādžas graudu iekasētājiem);
– ceturtā daļa rādžas arājiem.
Bet šajā reizē ir cepti trīs klaipi (divi no 20 ‘ser’iem un viens no 10 seriem). Lielie klaipi bijuši septiņas pēdas apkārtmērā un piecas collas biezi. Viens no tiem kopā ar 20 seriem miltu no rīta ir nodots katčatiem, un pārējie divi pēc pusdienas izdalīti līdzīgi starp jarfiem un arājiem. Vietējie muzikanti spēlēja cauru nakti ar dejām un dziesmām.
Ap 10 rītā pie rādžas mājām sanāca Gilgitas, Barmas u.c. ļaudis, kur veica durbar ritu, tas ir, uz dzelzs pannas tika salikts kaut cik attīrītā sviesta, chilli lapas un savvaļas rue (ruta graveolens) sēklas; zem pannas tika aizdegta viegla uguns, lai ar dūmiem izkvēpinātu gaisu. Muzikantiem un vīriem, kuri no meža bija atnesuši čilli zaru nastu, tika dāvāts khillat – muslīna turbāns. Turbāns un sega (choga) tika dāvāts ghulām’iem, vienai no katčatu ģimenēm, kuru sejas tad tika nosmērētas ar miltiem, un viņiem tika pasniegts ēst maizes klaipiņš, sajaukts ar attīrīto sviestu. Saskaņā ar paražu viņiem ēdot bija jāmauj kā vēršiem, tomēr šis rits ievērots netika. Ādas maisā tika iebērts maunds kviešu.
Ap 11:30 bija gatavs gājiens uz rādžas lauku. Graudu maiss tika uzkrauts katčatiem, viens vīrs paņēma dūban’ā (durbar(?)) lietoto pannu, cits paņēma divus lielus klaipus, augšējo pārliktu ar četriem ser’iem sviesta, kam vidū granātābols, un sviestā ap granātābolu iedurti divi čilli zari. Divi vīri nesa āzi un kazu, kamēr pārējiem gājējiem rokās bija čilli zari; un gājiens ar muzikantiem priekšgalā sāka iet uz rādžas lauku, kur sāka sēju. Katčatas cits pēc cita ņēma no ādas maisa pa četrām riekšavām kviešu, kurās katrā iejauca zelta putekļu masha (pulveri?) un deva rādžam Ali Dād Khān’am kurš pirmo riekšavu izsēja uz rietumiem, otru uz austrumiem, trešo uz ziemeļiem un ceturto uz dienvidiem. Tad rādža pats ar vēršu pāri, kas bija gatavībā uz lauka, ara trīs apgriezienus savā laukā. Tad bija trīs riņķi jāar vezīram, bet tas tika izlaists.
Sāka spēlēt muzikanti, un divi sirmbārži no labas ģimenes izlēca priekšā ar zobeniem un vairogiem un sāka dejot pie līksmiem ļaužu
uzmundrinājumiem. Deju sauca par achhūsh, kas nozīmē ‘labā slava’ jeb ‘krāšņums’, un tā ir domāta labās slavas dievietes modināšanai. Pa to laiku vīrs no Rono ģimenes saskaņā ar paražu nokāva āzi. Šo āzi sauca par achhūsh ai mugar, tas ir, ‘labās slavas dievības āzis’, un tas tiek upurēts viņa godam. Tika nogriezta āža galva un divas kājas, priekšā iznāca divi vīri, viens ar galvu, otrs ar kājām rokās un dejoja, ļaudīm līksmojot. Kā ierasts, āža gaļa tika nodota Barmas ciemata ļaudīm mielasta gatavošanai. Tad tika nokauta kaza, saukta par yadeni ai ayi, tas ir, ‘bungu dievības kaza’, un nodota muzikantiem. Gājiens devās atpakaļ uz rādžā’s mājām, kur tika pasniegts naktī gatavotais mielasts. Rādžam bija jāpasniedz nedaudz maizes motabar’iem un muzikantiem no sava šķīvja. Šo paražu sauc ishpin; pēc tam ļaudis devās uz polo laukumu (shawaran) spēlēt polo un skaļi izlīksmoties.
Pēc polo viņi atkal atgriezās rādžas mājās un tur ēda pusdienas. Katčatas sāka art savus laukus tajā pat dienā, kamēr citi zamīndār’i darbus nesāka līdz nākošai dienai.”
čitraparnikā, chitraparnika, citraparṇikā – raiblapu paparde, sirdspaparde
čitraratha, chitraratha, citraratha – spožie rati, tas, kam ir spožie rati, polārzvaigzne, saule, debesu muzikantu vadonis
čitrojak, kalāšu chitroyak, citroyak – dekoratīva izrakstīta austa lente, josta (skat. avyaṅga, saṃvītin, trāgi, nāgamauñjin, patyak), vītne. Lieto mirušā mutes aizsiešanai bērēs. Darina kā shuman, bet šaurāku. Tai ir arī bārkstis
čitta, citta – prāts, atmiņa, atspoguļošana kā rīks.
[12]: citta(m) – sirds, kas uzskatīta par saprāta mājokli; domājošs, apsverošs prāts. Nejaukt ar cit – saprāts
[94], 77.lpp.: saskaņā ar jōgas mācību, individuālā patība (Es) ir tīra apziņa, bet tā tiecas pielīdzināties prāta modifikācijām (citta). Čitta ir fiziskais domāšanas orgāns, kas attiecas pret prātu (manas) kā ārējs pret iekšēju. Būdama saistīta ar kādām lietām caur manas, čitta modificējas atbilstoši šo lietu formai.
Ja manas atbilst apziņas funkcijai, tad čitta – formālas domāšanas, spriešanas funkcijai. Tiek uzskatīts, ka jēdziens citta atbilst jēdzienam mahāt sankhjā un jēdzienam buddhi vedantā. Jōgā izšķir piecas prāta (citta) modifikācijas:
1) īsta izziņa (pamatojas uz uztveri, loģisku secinājumu, mutisku liecību);
2) neīsta izziņa;
3) vārdu zināšana;
4) miegs;
5) atmiņa.
Jōgā tiek pieņemts, ka ir pieci garīgās dzīves līmeņi, kas atbilst dažādām prāta (citta) modifikācijas pakāpēm:
1) nemierīgs izklaidīgs stāvoklis, kurā prāts klejo no vienas lietas uz citu (kṣipta – prāta izklaidība);
2) bazdarbīgs notrulināts stāvoklis (mūḍha – trulums), tieksme uz snaudu, izvirtību, tumsonību;
3) izklaidīgs, samērā mierīgs stāvoklis (vikṣipta);
4) uz vienu lietu, pārdomu objektu savākts prāts (ekāgra – vienpievērsts);
5) jebkādas prāta darbības pārtraukums (niroddha). Visu šo modifikāciju pilnīga pārtraukšana ir jōga jeb dievsajūga.
čitti, chitti, citti – domāšana, prātīgs cilvēks, doma, domas, sprakšķēšana, izpratne, nosliece
čitvala, kalāšu chitwala, citwal’a – cilvēks ar ietekmi, padievs. Arī hakdar
čiž, kalāšu chizh – spalvu vai zāles rota.
1. spalvu vai zāles rota sievietes galvassegai;
2. zāles kaklarota vai vītne. “Cilvēki pin zāles kaklarotas no cizhga’s zāles.”
čōga, choga, coga – [30]: sega, arī sāśūka
čōitra, kalāšu choitra – četras dienas; četras dienas uz priekšu
čōm, kalāšu chom – zeme. 1. zeme (zmen); 2. grīda, klons mājā
čōpa, kalāšu chopa – rīt, nākotnē, rīts (uzvārds Čops?)
čōro, kalāšu coro – ceturtais
čōtek, kalāšu chotek, cot’ek – rakstīt, izrakstīt; griezt kokā ornamentu; izšūt
ču, baltu val. – ūdens (čurkstēt, čurāt?)
čubuka, chubuka, cubuka – čubuks, altāra virsa, zods (pīpes galviņa?)
čuču, kalāšu chuchu, cucu – cicis, pups, sievietes krūtsgals
čui, kalāšu chui, cu’i – cope, čupčiks.
1. bize, pīne;
2. putna cekuls;
3. gaiļa sekste
čujak, kalāšu cu’yak – vārpas akots
čukan, kalāšu chukan, cukan’ – cūcīgs, netīrs
čurčur kalāšu churchur, curcur – caurumcaurs, noplīsis, ļoti noplīsis, vienos caurumos
čuruik, kalāšu churuik, curu’ik – tecēt, sūkties (čurkstēt, čurāt?); tecēt nepārtrauktā straumē, sūkties, pārplūst, izdalīties (piem., sviedriem)
da – dāvana, sieva, nociršana, kalns, darošs, darinošs, dodošs ziedojošs, darīt, veikt, būvēt, celt, atbalsts, tapa, puļķis; runāt pasludināt; šumeru ‘da’, arī ‘du’ – dāvana, ziedojums, nodeva; tēlots ar labās rokas zīmi.
da (kalāšu) – vīns; sniegu kalāši uzskata par rituāli tīrāku kā ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī). Bet vīnogas un vīnu par vēl tīrākiem kā sniegs
dab – dab zāle (daba?); arī darbha?, kuśa – zāle ar izcilām īpašībām Džamnas krastu zemēs. Skat. bāuria
dābria, dabria – (Dabri Sēļu pag.? raini? arāini); [30]: Gurgaonas bāur’u lielākās grupas Jarūwālā jeb Latūrīā Dabru dzimta, kas cēlusies no Džamnas piekrastes zemēm, saukta par dābria; viņi apgalvo savu izcelsmi no panwār’iem vai pat chauhān’iem. Viena no 14 bāuria gotrām. Īpaši godā Masānī Devī, bet bāuriem kopumā atšķirīgu kultu nav un ir maz īpašu rituālu. Daži no viņiem nēsā garus matus par godu Masānī Devī, kurai bezbērnu cilvēki solās negriezt matus, ja viņa pagodinās viņus ar tiem. Dabri ir vieni no arāīn’iem jeb rain’iem. Skat. arī kuśa, bāuria.
[99]: daura koks, anogeissus latifolia, axlewood; Oriya – dohu; marathi – dabria; dhaura, bihar – bhanji; hesel, Himalayas – bakli, dhauri; Gujarati – dabria, damara, dhavdo, dhemodo, dhendo; Konkani – dindai – liels taisni augošs koks ar vienkāršām pretēji izvietotām zvīņveida lapām.
dāda, kalāšu dada – 1. tēvs, tētis; 2. tēvabrālis
dadāti, dadati – dot; nolikt, dāvana, sniegt, ziedot, padot ceļu, dot ražu, mācīt, pielikt, tirgoties, atļaut, ļauties dzimumsakaram, atdot, izdot meitu pie vīra
daena – slaucama, piena govs, slaucama govs; godhenu, avestas daena
daga – [128]: deglis, dakts; tēlaini – dzīvības dakts, dzīves gaita; pavedieni, kas stiepjas audu galos (aušana); bārkstis
dagari (kalāšu) – Vārnu vai Kraukļu svētki
dagdha – dedzis (Dagda?); izdedzis, apdedzis, apsvilis, uguns aprīts, dedzinošs, sāpīgs, sauss, pliekans, bēdu vai bada sagrauzts, mocīts, nomocījies, pretīgs, piededzināšana. Skat. dahati. Šumeru dag – ‘diena, spožs, spīdošs, gaisma’, attēlots ar lēcošas saules zīmi.
dagdhamandirasāra, dagdhamandirasara – labākais no zodiakiem; dedzinātājs
dagdhaudara – izsalcis (dedzinošs) vēders
daginau (kalāšu) – tautasdziesmas (arī dhena), nostāsti un dejas Joshi svētkos
daharavidjā, daharavidya, daharavidyā – smalka viedība, sirdsgudrība, netveramas zināšanas
dahati – degt, svilt, apdedzināt, piededzināt, cept, sāpināt, spīdzināt, uzbudināt, dedzināt, iznīcināt, izžūt. Skat. dagdha
dahju, dahyu – ugunskurs, liesma
dai (kalāšu) – došana
daina – diena (Daina, Dainis); astronomiskā diennakts, dienas, ik dienas, ikdienišķs; arī dainika.
Mugurēvičs (Dūsburgas Pētera) [116]: par baltu tautu izmantotu laika uzskaiti ierobījot nūjā liecina arī citi avoti (Batūra 1985, 363)
daitja, daitya – viltība; alkoholisks dzēriens, liķieris, dēmons, dēmonisks, Diti dēls atšķirībā no Aditi dēliem; salīdz asura
Daitjamātri, daityamatri, daityamātṛ – Diti, zemes dievība, Marutu un Rudras māte. Arī dēmonu daitju māte un viedā Kāšjapas māte. Salīdz. ar Aditi.
daiva – dievišķā griba; liktenis, ziedojums dievībām (kā daļa?), no dievībām nākošs, debesu, karalisks, dievības pavadonis, zīmju pazīšana, pareģošana, precību veids, dievišķa griba, veiksme, izdevība.
[96]: dieva svētība, žēlastība. Daudzu nezināmu faktoru kopums, kas nosaka, vai zināma darbība tiks svētīta ar darba augļiem. Piederīgs vai nākošs no padieviem/Dieva; debešķīgs
daivadatta – dievišķās gribas, likteņa vai veiksmes dots, iedzimts, dabisks
daivādhīna, daivadhina – likteņa ziņā
daivadžņa, daivajna, daivajña – dievišķās gribas zinātājs; pareģe, cilvēku likteņa zinātājs, astrologs
daivagati – dievišķās gribas gaita; likteņa gaita, veiksme
Daivajāneja, daivayaneya, daivayāneya – Devajāni dēls, Devayāni + eya
daivakarī – saules meita; daivakari – saules dēls
daivakōvida – dievišķās gribas viedais, pareģis, zīlnieks, zīmlēmis, cilvēku likteņu zinātājs, cilvēks, kas tic iepriekšnolemtam liktenim. Skat. arī daivalekhaka, daivajña, jñānin, praśnavādin, vipraśnika.
Stenders 1783. – pareģoņi un zīmlēmi, ‘zīmju tulki’ bija pagānisko latviešu pareģi, kas no putnu kliedzieniem un citām zīmēm laimi un nelaimi, auglību un neauglību utt. pareģoja
daivalēkhaka, daivalekhaka – dievišķās gribas izlicējs, zīlnieks, astrologs
daivaputra – dievadēls, arī devaputra; tāds, kam bērni ir padievi
daivika – dievišķs, dievīgs; no dieviem nākošs, pēc dieva gribas, īpašs rituāls senču godāšanai (śrāddha)
daivīm, daivim – pārpasaulīgs, starojošais, devas jeb ‘starojošā’ stāvoklis, labo dvēseļu, kuras attīstās uz dievišķumu, īpašība, dievišķs, saistīts ar Višnu, draudīgs
Daiviprākriti, daiviprakṛti – [26]: Dievišķais Avots; pirmatnējā gaisma; dzīvības spēks, Visumam piemītošs. Salīdz. ar Visuma dzemdi, galaktikas centru, melno caurumu.
Visuma vai kādas pašpietiekamas tā daļas, piemēram, Saules sistēmas, ‘dievišķais’ jeb ‘sākotnējais izvērsējs’ jeb ‘pirmavots’. Īsāk – ‘dievišķā māte’, kur vārds ‘māte’ lietots tā sākotnējā nozīmē – kā izvērsēja’ jeb ‘sākotnējā dievišķā substance’.
[2]: Visuma sākotnējais iegriezējs – avots, pirmviela, Logosa Gaisma, pirmais ēteriskais Logosa jeb Pamatlikuma jeb Virsīstenības aizklājs, pirmatnējā daba. Arī Fohat – “kosmiskās elektrības būtība, Visuma dzinulis, Dzīvības Spēks, vienlaikus dzinulis un dzītais.” (H.Blavatska ‘Theosophical Glossary), lpp.121
daivja, daivya – dievišķs; dievišķs spēks, liktenis, veiksme
dāja, daya, dāya – došana, dāvana, dalīšanās, sadalīšana, ziedojums, pārnodošana, novēlējums, mantojums, kāzu iemaksājums, vieta, ironija, spēle
dajā, daya, dayā – līdzjūtība
dājaka, dayaka, dāyaka – dodošs, sniedzošs, dodošs, stāstošs, izraisošs, veicošs, pēctecis, ciltsbrālis
dakšinā, dakshina, dakṣiṇā – mīļa nodeva priesterim, dienvidi; ziedojuma maksas savākšana, laba piena govs, nodeva priesterim, dāvana, samaksa, pa labi vai uz dienvidu pusi, Deccan’a. Ziedojuma velte (no saknes dakś = ‘būt spēcīgam, spējīgam’).
J.A.Grimes [8]: 1. Velte vai samaksa rituāla priesterim, ko sniedz ziedotājs, kurš rituālu sarunājis vai pasūtījis.
2. Jebkāds ziedojums, ko kā pateicības velti pasniedz māceklis, dievbijīgais vai kāds cilvēks.
dakšina, dakshina, dakṣiṇa – patīkams, taisnīgs, patiess, izveicīgs, spējīgs, dienvidu, patīkams, laipns, mīļš, Šiva, ratu ilkss labā puse
dakšināgni, dakshinagni, dakṣiṇāgni – ziedokļa dienvidu puses uguns; viens no trim svētuguņu veidiem
dakšinājana, dakshinayana, dakṣiṇāyana – saules dienvidu jājiens; saullēkta vietas ceļš uz dienvidiem, ceļš uz Yamas mājokli. Saules pāreja no ziemeļu uz dienvidu puslodi. Skat. arī Dakṣiṇāyana Saņkrānti, Karkataka Saṅkrānti, Makar Saṅkrānti, uttarayana, viṣuvat, saṅkrānti, puṇyakāla, yāna, parṇam, Yoni pūjā, saṅkrānti.
J.A.Grimes [8]: Saules gads dalās divās daļās. Dienvidu taka sākas Jāņos, vasaras saulgriežos (21.jūnijā; salīdz. ar yāna); pirmā vasaras diena (arī saukta dakṣiṇāyana) ir, kad saule (saullēkta vieta uz apvāršņa) sāk sešu mēnešu ceļu atpakaļ uz dienvidiem.
[59]: dakṣiṇāyana jeb pitrayana hinduismā ir padievu nakts un ilgst sešus mēnešus līdz Makar Saṅkrānti. Tic, ka tad Višnu guļ. Šis laiks tiek uzskatīts par labvēlīgu, jo senči tajā dodas uz zemi. Tad viņi gaida, ka viņu pēcnācēji veiks rituālus senču godam (śrāddha, veļu laiks). Hindu mītoloģijā šrāddhai ir sava īpaša nozīme, jo tā ļauj dvēselei sasniegt dievišķu mieru. Dakšinajāna tiek uzskatīta par labāko laiku senču godāšanai, un palīdz aizgājušo dvēselēm būt kopā ar radītāju, līdz iegūst jaunu dzīves formu.
[100]: Dakšinajānas pusgadā no Sravana līdz Karthiha mēnesim iekrīt četrmēnesis Skat. cāturmāsya. Tā laikā tiek godāts Višnu, jo šos mēnešus uzskata par godāšanai labvēlīgiem. Dievbijīgie iegremdējas ūdenī un veic Pitra Tarpan rituālu senčiem un citām ģimenes aizgājušo dvēselēm. Rituālajā laikā ik dienas meditējot un skandējot mantras, godātāji ēd tīru dabisku (sāttvika) jeb veģetāru  ēdienu.
Šajā laikā tiek veiktas dažādas labdarības (daan). Parasti tās ir paēdināšana (Anna daan), eļļas dāvāšana (Taila daan) un apģērba dāvāšana (Vastra daan). Vishnu Sahasra Nama slavējuma skandēšana šajā laikā nes godātājiem mieru un labklājību.
Saules padieva godāšana dakšinajānas pusgadā godātājiem nes veiksmi. Tiek uzskatīts, ka viena diena padievu dzīvē ir gads cilvēcisku būtņu dzīvē, un tāpēc dakšinajānas pusgads iezīmē padievu nakti. Jāņos, kas iekrīt gada vidū, saule sasniedz savu lielāko augstumu, kas norāda uz dakshinayana’s sākumu.
dakšinapāda, dakshinapada, dakṣiṇāpada – ar kājām uz dienvidiem, labā kāja (salīdz. labā roka, labā kāja, piecelties ar labo kāju)
dakšinatās, dakshinatas, dakṣiṇatās – no labās puses
dala – daļa, dalījums; zara daļa, fragments, puse, gabals, ziedlapa, panta daļa, nodalīšana, lapa, puduris, kaudze, druska, pakāpe
dalita – dalīts uz pusēm
dāman, daman – dāvana; vainadziņš vai krelles vai vītne pierei, dāvana
damba, kalāšu d’amba – truls, stulbs
damei (kušanu) – aste; paruna par darba nepabeigšanu “dīrājot govi, ticis līdz astei, un darbu pamet”
dampati – māju saimnieks; gan māju saimnieks, gan saimniece; vīrs un sieva. Skat. pati (Vai pats mājās?)
dana (kalāšu) – gabals, vienība, porcija, piem., pieci rieksti, piecas olas, pieci koki
dāna, dana – dāvināšana; došana, dāvana, žēlsirdība, žēlastības dāvanu došana, pašziedošanās, ziedošana, devība, ziedojuma mielasta vai ēdiena dalīšana, sniegšana.
[101]: dāvināšana, namtura dzīves posma īpaša iezīme. Dāvināšana ir ļoti cildināta Rigvēdā. Izņēmums bijis saņēmēja nelūgtas dāvanas gadījumā. Nelūgtu ziedojumu var pieņemt pat no sliktos darbos vainota cilvēka, bet ne no nešķīstas sievietes, klības (transseksuāļa, einuha) un patita (izraidītā, kas vainīgs lielos noziegumos vai šaušalīgos grēkos (mahā-pātaka)).
Tradīcijās (smṛti) ir minēti daudzi cilvēki, no kuriem nav pieņemtas dāvanas, īpaši ēdiens (plašāk Manu IV.205-224, Vas. Dh. S. XIV.2-11).
Dažos rakstos tiek pelta zirga dāvināšana. Ļoti senajos laikos nav atbalstīta zemes dāvināšana.
Cilvēku, kurš ziedojis, uzkrājot (debesīs) nopelnus, sauc par ištapūrtu (iṣṭapūrta). Dāvināt var visi (arī sievietes un šūdras). Ir trīs atļauto dāvanu veidi – tradicionālās (nitya), īpašu gadījumu (naimittika) un netradicionālās (kāmya).
Dāvināšana tiek cildināta neuzkrītoši. Noteiktas dāvanas nedrīkst atraidīt. Noteiktas lietas nedrīkst dāvināt. Parasti nedrīkst dāvināt naktī. Īpaši ieteicamas dāvināšanai ir aptumsuma, saules pārejas starp zodiaka zvaigznājiem (saṅkrānti) un saulgriežu dienas.
Purānās ir aprakstītas sešpadsmit Diždāvanas (Mahādāna). Zelts cilvēka svarā. Ļoti cildināta tiek govju dāvināšana. Desmit dhenu dāvanu veidi, piem., dzidrināts sviests, cukurgalvas utml. Desmit “kalnu” – parvata jeb meru dāvanu veidi, piem., graudi, sāls, sezama kaudzīte utml. Ūdens sadales nojumes iekārtošana. Grāmatu dāvināšana. Dāvanas planētu pielabināšanai. Slimnīcu dibināšana. Skat. arī yāga, homa. Došana; velte; žēlastības dāvana; žēlastības dāvanu došana; pašziedošanās; ziedojums; devība (no darbības v. saknes dā = ‘dot’). Viena no Patandžali jōgas sistēmas ētiskajām sastāvdaļām (niyama)
dānam, danam – devīgums, viena no garīgi veselīga cilvēka īpašībām (Bhagavad Gīta [32], XVI; 1., 2. un 3.vārsma); labdarība. Skat. arī adroho, saucam, dhritih, kshama, tejah, hrir acaapalam, maardavam, aloluptvam, daya bhutesv, apaishunam, shanti, tyagah, akrodhah, satyam, ahimsa, arjavam, tapa, svadhyaya, yajna, dama, danam, jnanajōga vyavasthitih, sattva samshuddhih, abhayam
dānapāramitā, danaparamita – devīguma izkopšana, pārsniegšana, labvēlība; došanas tikums
dānasamiti, danasamiti – došanas-ņemšanas likums; izvairīšanās no jebkādiem pārkāpumiem, kaut ko ņemot vai dodot. Skat. cāritra
dānavrata, danavrata – Šākadvīpas iedzīvotājs; cilvēks, kurš nodevies devīgumam, augstsirdībai, skat. śāka
danda – spieķis (dandari – dejotāji ar nūjām?, uzraugi?, rīkstes dancinātāji?); zizlis; nūja; rīkste; taisnīgums, tiesa; sods – rīkstes; vara; piespiešana; miesas sods
dandašūka, dandashuka, dandaśūka – čūska, skat. šūkā
dandau (kalāšu) – zods
dandojak, kalāšu dando’yak – zobs
dandur (kalāšu) – nītis; kalāšiem steļļu koka nīts jeb lata, ko izmanto aužot
danga – [128]: dundurs
dantakāšthābhakšana, dantakashthabhakshana, dantakāṣṭhābhakṣaṇa – cilvēks, kurš nelieto darbha zāli. Skat. darbha.
dar – [30]: durvis; caurums, ieeja. [36]: šumeru dar ‘audums, raibs audums, drēbes, zeme, teritorija, durvis, veiksmīgs
dar (kalāšu) – 1. būvkoks, baļķis (vispārīgs apzīmējums; salīdz. ar darināt, darīt); 2. sija
dara – caurums; plaisa, sieva, neparastais; plosošs. Skat. dar
dara – uzturošs (darošs?); uzturošs, ievērojošs, atbalstošs, saglabājošs, nesošs; zobens, kaulu smadzenes, kokvilnas pogaļa, dzemde, zelta kaudze, kalns, dīkdienīgs vai izvirtis cilvēks, inde
darādža karik, darāja karik (kalāšu) – 1. noturēt; 2. darīt stingru, nodrošināt, nostiprināt
darādža, darāja (kalāšu) – laba (derīga?) vieta.
1. stāvoklis, pakāpe. “Dievs viņam devis augstu stāvokli. Visi viņu godā.”;
2. svarīgs, vērtīgs, uzticams. “Dieva vārdi mums jāuztver kā svarīgi”
darājati, darayati (dṝ), darāyati – plēst, skaldīt, lauzt, izkaisīt (darīt?)
darak, darak (kalāšu) – 1. prāts, atmiņa; 2. ziņas
darano (kalāšu) – nojume; kalāšiem atvērta siena nojume virs kūts, kalnu ganībās
daras (kalāšu) – gropēvele
darbha – [128]: zāles, īpaši kuša zāles (Poa cynosuroides) kušķis, ko lieto ziedošanas ceremonijās; cekuls. Skat. arī brahmapavitra, pavitra, pavitraka, kuśa, catvāla. Skat. darbhati.
[102]: kāds no avotiem teic, ka tā ir izaugusi no amrita’s pilēm, kas nokritušas uz zemes, kad dievi kūluši kosmisko piena okeānu.
[101]: Ir dažādi ieskati par pavitra’s vai darbhas valkāšanu. Darbha zāle jāvāc Srāvana mēneša jauna mēness (darśa) dienā; tā vākta darbha nekad neizkalst, un to var lietot vēl un vēl. Četru kastu (varṇa) pavitras darina ar 4 vai atbilstoši 3, 2, 1 darbhām; var darināt arī ar 2 darbhām visiem (Smṛtyārthasāra lpp.36-37).
Tās darbha zāles lapas, no kurām neatvasinās citas lapas, sauc vienkārši par darbha; no kurām atvasinās jaunas lapas, sauc par kuśa, lapas ar saknēm sauc par kutapa; un lapas ar nogrieztiem galiem sauc par zāli.
Darbha zāle, kas aug sezama (śeṣame) laukā un kam ir septiņas lapas, ir ļoti labvēlīga. Darbhai, ko lieto ziedošanas ritos, dievkalpojumos, jābūt zaļā krāsā, iedzeltenai lietojumam cepumu ziedojumos (pāka-yajña); tai jābūt ar saknēm, lietojot senču (pitṛ) ritos, un raibai, lietojot attiecībā uz visiem padieviem (vaiśvadeva). Darbha, kas turēta rokā, ziedojot senčiem jeb aizgājušajiem rīsa pikas (piṇḍa) vai mirušo piemiņas ritos (śrāddha), vai ūdens ziedošanā senčiem (pitṛtarpaṇa) vai čurājot, kakājot, ir jāizmet (Smṛtyārthasāra, lpp.37)
dārbha, darbha – darināts no darbha zāles
darbhačīra, darbhachira, darbhacīra – apģērbs no darbha zāles
darbhagrumušti, darbhagrumushti, darbhagrumuṣṭi – darbha zāles grumšķis, cieši savilkta sauja, pilna ar darbha zāli
darbhakundikā, darbhakundika – krūka ar darbha zāli
darbhamaja, darbhamaya – darināts no darbha zāles
darbhasūči, darbhasuchi, darbhasūci – darbha zāles smaile; adata
darbhatarunaka – darbha zāles asns
darbhati – siet kūlī, saišķī, fašinā; bažīties
darbhēndva, darbhendva – cimds no darbha zāles, roku pārvalks, darināts no darbha zāles
darbhēšīkā, darbheshika, darbheṣīkā – darbha zāles stiebrs
dardu – dardu valodas.
[103]: indoāriju valodu apakšgrupa, kādā sākotnēji runā Ziemeļpakistānas Gilgita/Baltistan, Azad Kashmir un Khyber Pakhtunkhwa, Ziemeļindijas Jammu-Kashmir, un Afganistānas austrumos. Redzamākā dardiskā valoda ir kāśmīri/kạ̄šur – ar iedibinājušos literāro tradīciju un atzīta par vienu no Indijas oficiālām valodām.
Dardiskās valodas var iedalīt šādās apakšģimenēs:
– Pašaji; Kunar’as valodas – Dameli, Gawar-Bati, Nangalami (tostarp Grangali) un Shumashti;
– Čitrālas valodas – Kalasha, Khowar;
– Kohistani valodas – Bateri, Chilisso, Gowro, Kalami, Maiya (Indus Kohistani), Tirahi, Torwali, Wotapuri-Katarqalai;
– Šina valodas – Brokskad (Baltistan’as Shina un Ladakh), Domaaki, Kundal Shahi, Shina, Ushojo un Kalkoti, Palula, Savi; Kashmiri/Kashur (Kashmiri/Kashur, Kashtawari/Kishtwari, Poguli, Rambani).
George Abraham Grierson, balstoties uz trūcīgiem datiem, dardisko valodu grupā ievieto nuristāni valodas un dardiskās savukārt nosauc par neatkarīgu indoirāņu zaru. Daudzi sekojošie valodnieki pie šīs identifikācijas pieturas, dardu-nuristāni identificējot dažādi – kā indo-irāņu vai indo-āriju grupu. Saskaņā ar Asko Parpola’s modeli, dardiskās valodas ir tieši cēlušās no vēdiskā sanskrita Rigvēdas dialekta. Izņemot kāšmīri, visas dardiskās valodas ir nepietiekami pētītas mazapjoma mazākuma valodas. Daudzos gadījumos tajās runā grūti piekļūstamos apvidos dēļ kalniem un/vai bruņotām sadursmēm. Visas šīs valodas, arī kāšmīri ir redzamāko nedardisko kaimiņvalodu ietekmētas, un otrādi, nedardiskās indoāriju valodas, kā pendžabi un, kā ir teikts, pat tālu aiz tās, ir daudzu dardisko valodu ietekmētas. Tiek pat vērtēts, ka dardisku ietekmi uzrāda dažas pahari valodas Uttarakhandā.
Lai gan tas nav pārliecinoši iedibinājies, daži valodnieki pieņem, ka dardu senos laikos ir aptvērusi daudz lielāku lingvistisko zonu, kas pletusies no Indas grīvas (Sindha) lokā uz ziemeļiem un tad uz austrumiem līdz mūsdienu Himachal Pradesh’ai, Kumaon’ai.
Dardisko valodu grupai ir dažas kopīgas pazīmes, tostarp līdzskaņu piedvesumu (h) zudums un indoirāņu valodām raksturīgās vārdu kārtības maiņa Khovari sanskrita bhumi vietā lieto buum (zeme); pashai dūmus (hindi dhuan, sanskrit dhum) sauc par duum’a, un kāšmīri pienu sauc par dod (sanskrit dugdha, hindi doodh). Kā kompensācija dažās dardiskajās valodās, kā khowar un pashai, ir mainījies uzsvars, intonācija.
Gan senās, gan mūsdienu dardiskās valodas uzrāda manāmu noslieci uz skaņu pārbīdi, kur pirms vai pēc līdzskaņa esošs ‘r’ ir pārbīdīts pie iepriekšējās zilbes. Tas redzams Ašokas ediktos (269 – 231.g.pr.m.ē.) Gandharas reģionā, kur dardiskie dialekti bijuši un joprojām ir plaši izplatīti. Piemēram, tieksme sanskrita vārdu priyadarshi (viens no Ašokas tituliem) izrunāt kā priyadrashi un dharma kā dhrama. Mūsdienu kalāši lieto driga sanskrita dirgha (garš) vietā. Palula dialektā lieto drubalu sanskrita durbala (vājš) vietā, un brhuj sanskrita bhurja (bērzs) vietā. Kāšmīri lieto drolid sanskrita daridra (trūcīgs) vietā un krama sanskrita karma (rīcība) vietā.
Dardiskās valodas uzrāda arī citādas līdzskaņu mijas. Piemēram, kāšmīri ir manāma tieksme k nomainīt ar č, un j ar z (piem., zan (cilvēks) ir radniecīgs sanskrita jan un persiešu jān (dzīvība)). Atšķirībā no vairuma citu indo-āriju (vai irāņu) valodu, dažas dardiskās valodas liek darbības vārdu kā otro (aiz lietvārda)
darga – jauns mēness; [128]: saskatāms; jauns mēness, kad tikko saskatāms; jauna mēness diena jeb svētki
dārgare, dargare – koka kausu darinātājs. Skat. chitrāli
dari – atdarīt, atvērt, šķeļošs
darī, dari – ala; caurums zemē, ieleja
darii (sindhi val.) – kokvilnas loga aizkars
darija kalāšu dariya – upe (salīdz. ar Amudarja). Arī patishoi, babayug
dāru, daru – skaldīšana, darināšana no koka; koks, kokmateriāls (darva?), koka gabals, laušana, līst mežu, ciedra, dārgmetāls, rūda, zīšana
dārva, darva – no koka, salīdz. ar darva. Atceroties senu latgaļu vārdu ‘dērva’ (tagad lieto dryva), cilts nosaukums nozīmē tieši pretējo, proti, ļaudis, kas mežā plēsa dērvas un iekārtoja tīrumus. Līdzīgs lietuviešu vārds nozīmē papuvi. Papildinot Bukša rakstīto, var piebilst, ka, krievi no ‘dērvinīki’, resp., ‘drivinīki’ atvasinājuši arī savu sādžas nosaukumu – деревня
darvaza, kalāšu darwaza – durvis, ieeja
darzi (kalāšu) – drēbnieks
dasa, dasa (prākriti) – desmit
dāsa, dasa – vergs.
[227]: izolēts pārmantojums sanskr. no protoindoirāņu ‘(naidīga) tauta’; vēlīnas avestas dāhī- piederīgs Dāha-tautai
Dasauli – Meža māte; tautas dievība, ko godā Bihar’ā un Jharkhand’ā. Teic, ka tā dzīvo mežos jeb birzēs, un to godā labklājībai un aizsardzībai. Daļu no šīs godāšanas veido rituālas dejas
dāsī, dasi – verdzene, altāris, ielasmeita
dasju, dasyu – bruņots bandīts, laupītājs, bezdievis, nederīgs kā liecinieks, barbars, ienaidnieks, dievu ienaidnieks, nolaidīgs pret godāšanas ritiem.
[227]: izolēts pārmantojums sanskr. no protoindoirāņu * dásḭu- ‘svešzemnieks, sveša zeme’; avestas daxiiu- ‘valsts’. [Vog. ‘tas’ – ‘svešzemnieks’]
dastarkhan (kalāšu) – galdauts vai drāna, kas izklāta ēšanai. Arī mezpush
dastur (kalāšu) – paraža, tradīcija. “Čavmos (Ziemsvētki) ir mana tradīcija”
daš, dash (kalāšu), daśa – desmit; Dash zhe trea – trīspadsmit. Avestas dasan
dašamī, dashami, daśamī – desmitais; cilvēka dzīves desmitā pakāpe, desmitā diena pēc dzimšanas, desmitās mēness kalendāra dienas (tithi) nosaukums katrā mēness cikla divnedēļā
dašaratha, daśaratha – kam ir 10 rati
dašgorala, kalāšu das’goral’a – 1. Krakalas ciematā Bumburetā godāts gars. Tā spēks uzskatīts par Mahāndeo līdzīgu. Teic, ka esot galvenais starp gariem; 2. altāris Dašgoralam.
dātri, datri, dātṛ – devējs, radītājs, mielasta rīkotāja aizdevējs, dāvinātājs, dibinātājs, radītājs, māte, pļāvējs, meitas izdevējs pie vīra, ļaujošs, ziedotājs. Arī  dhātṛ
Dattātreja, dattatreya, dattātreya – Atri dotais; slavens purānu zintnieks; Anasūyā un Atri dēls, saņemts kā dāvana (no datta = ‘dots’ + ātreya – ‘Atri dēls’). Dievišķa inkarnācija, kas saukta par ‘Avadhūtu Valdnieks’ un parasti uzskatīts par augstākā guru iemiesojumu. Viņam piedēvē Avadhūta Gītā, Jīvanmukti Gītā un Tripura Rahasya autorību
dau (kalāšu) – lielās bungas (salīdz. ar dauzīt?), ko spēlē kopā ar mazajām bungām kalāšu dančos
dau tatu (kalāšu) – pupu svētki, ko svin dažas dienas pēc Ziemsvētkiem. Bērni dejo pa ciematiem un savāc pupas. Nākošā dienā viņi sadala vārītās pupas un ēd
dauhšvapnja, dauhshvapnya, dauḥṣvapnya – nelāgi sapņi; ļauni, izlaidīgi sapņi
dāva, dava – mežs (dāvātājs?)
dāvanē, davane – dāvināt, dot; arī dāvan – dāvināšana, došana
dāvapa, davapa – meža ugunssargs
davr, kalāšu dawr – laiki – laikposms, laiki, laikmets. Arī zamana
dēbēšvara, debeshvara, debeśvara – dvēsele, (debesu spēks?), ķermeņa valdnieks
dēhagata, dehagata – iegājis ķermenī, iemiesojies, inkarnējies
dēhar (kalāšu), dehar – pareģis, šamanis, reliģisks vadītājs, kurš pareģo nākotni. Spēj nonākt transā un izsaukt pareģojumus vai noteiktu lāstu avotus
dēk (kalāšu), dek – 1. dot; 2. atļaut, ļaut
dēkdēk (kalāšu), dekdek – gandrīz (tik tikko?). Arī zarzar, dek
dēva dur, deva dur, kalāšu dewa dur – zemākais ziedoklis; altāris gariem pie Batrik ciemata. Tas ir zemāk kā Idreyin’am, un pie tā iet bieži. Pie Idreyin’a altāra iet reizi gadā
dēva, dēvaha, deva, devaha – debesu būtne, dievība; padievs, liktenis, dievišķs, priesteris, dievības tēls, elks, sacensība, mākonis, dievība cilvēku vidū, stulbenis, ļauns dēmons, jātnieks-šķēpnesis, zobens, izprieca, rotaļa, bērns. Salīdz, ar šumeru ‘anunnaki’.
[520], 59 – padievi, salīdz. ar ēģiptiešu ‘neter’ – kosmiskie spēki, dieva aspekti.
[104]: pāli un sanskrita vārds, kas nozīmē ‘debesu būtne’ jeb ‘starojošais’. Dēvas nav dievi, jo nav mūžīgi un tādējādi ir pakļauti pārdzimšanas likumam. Tomēr tie ir varenas būtnes, kas dzīvo augstā garīgā dimensijā. Padievi radīšanas darbā nepiedalās, jo dzimst vēlāk (arvāg devā asya visarjanenāthā). Skat. jaṅgama.
[101]: padievi ir neredzamas dievības, bet bramīni ir redzamas dievības. Vēdās un Purānās ir daudz dēvu, tā, ka šim nosaukumam ir daudz(pa)dievības blakusnozīme.
[9]: Āriji viscaur ir bijuši dievbijīgie – teisti. Viņu pārdomas par dzīvi un pasauli ir balstījušās garīgajā viedoklī. Vēdiskie āriji ir ticējuši ‘viens-daudzajā’ jēdzienam. Viņi godājuši dabas spēkus, bet vienlaikus ticējuši viengabalainībai, holismam dabas pamatā. Daudzus padievus vēdiskie cilvēki ir godājuši nevis baiļu dēļ, bet lai gūtu viņu labvēlību. Viņi ir ticējuši, ka visas dabas parādības, kā debesis, pērkonu, lietu, gaisu, vada tās pārstāvošās dievības, kamēr dabas postījumi ir uzskatīti par dievību dusmu izpausmi. Rigvēdas slavējuma dziesmas – himnas ir dziedātas galvenokārt viņu nomierināšanai. Dievs ir uzskatīts par valdītāju, mūža ritējuma izkārtotāju, cilvēku aizstāvi un laimes devēju.
Tas norāda, ka vēdisko āriju reliģija ir bijis dabas godāšanas veids. Nav bijušas tādas godāšanas vietas kā tempļi. Dabas parādības ir uzskatītas par dažādu padievu dažādām garīgām izpausmēm. Par dažādām debesu izpausmēm ir iztēlotas dažādas dievības, kā Varuṇa, Indra, Mitra, Dyauṣ. Lielākā daļa šo dabas norišu ir tikušas personificētas, un tas ir bijis pasaulē pirmās mītoloģijas sākums.
Dažādu kategoriju debesu būtnes, pašneapzinošas dievišķuma dzirksteles, kas palaikam materializējas, lai parādītos un attīstītu pašapjēgu, iekšējās dievišķības svabhāva – iekšējo pašbūtību. Tad tās vienmēr atkal sāk augšupceļu pa kādā ziņā nebeidzamu spožu loku, un ir dievības – pašapjēgušas dievības, tā piedaloties “lielajā darbā”, būvējot, attīstot, esot pēctecību vadones; monādes, kas kļuvušas par savām pašbūtībām, izgājušas ciklu, nenodalot garīgo no dievišķā.
Senie Austrumu filosofi nodala dažādas dēvu kategorijas.
Viņi teic, ka būtībā “Dīvainas pretrunas ir šajās mācībās, kas daudzās ziņās ir dziļas un izskatās brīnumainas. Ir teikts, ka daži no šiem dēvām jeb dievišķajām būtnēm ir mazāk (vērtīgas) kā cilvēki; daži no šiem rakstiem teic pat, ka labs cilvēks ir cildenāks par jebkuru dēvu. Un citas šo mācību daļas sludina, ka ir dievības, kas augstākas pat par dēvām un tomēr tiek sauktas par dēvām. Ko tas nozīmē?”
[500]: padievi (deva) un to mājokļi džainu izpratnē.
Apakšējās pasaules pirmā, augstākā pakāpe ar visai īpašu uzbūvi, saukta par ‘dārgakmeņu elli’ (ratnaprabhā – Zeme, arī apsaru nosaukums), ar ostām centros, ziemeļos un dienvidos; tur mājo zemākās debesu būtņu (deva) kategorijas.
Pirmā sastāv no rezidentajiem padieviem (bhavanavāsin). Tie visi ir spožas un apburošas būtnes – laipni un draiski, katrs ar dārgakmeņiem, ieročiem un atšķirības zīmotnēm. Šai grupai pieder asuri. Tiek uzskatīts, ka daži no šiem dēvām ir pārdzimuši dēļ pašmocībām iepriekšējā dzīvē, vai nu dzenoties pēc maģiskām spējām, vai citiem pasaulīgiem labumiem. Viņu spējas pārsniedz pirmās elles – zemes cilvēku, dzīvnieku spējas. Ir teikts, ka šajā pirmās elles daļā ir salas, okeāni, kalni, upes, ezeri, ciemi, pilsētas, jūras ostas, augi un dzīvnieki.
Jomu starp pirmo elli un zemi un daudzas cilvēku apdzīvotus apvidus apdzīvo otrā zemāka debesu būtņu pakāpe, ko sauc par vyantara-deva. Nozīmīgi tur ir yakṣa, kuri var būt labvēlīga rakstura un darboties kā džainu svētnīcu sargi – aizbildņu dievības var saņemt no ticīgajiem ziedojumus.
Trešā padievu pakāpe virs rezidentajiem un pārejas padieviem ir spīdekļi (jyotiśka), kas mājo vidusvalstībā virs Meru kalna plakuma. (Tie ir saules, mēneši, zvaigznāji un nomaļās zvaigznes (prakīrṇatārā). Purānās šī vieta ir dārgakmeņiem pilnā Meru kalna virsa; tur āditjas, vasu, ašvini, guhjaki, jakšas, citi viedie, arī apsaras līdz ar Nandi un Gangā godā Šivu jeb Pašupati).
Ceturto pakāpi sauc vaimānika, tie ir augstākās, svētlaimes debesu (svarga, lokākāśa’s apakšdaļā) būtnes. To nosaukums ir atvasināts no vimāna, kas nozīmē gaisa kuģus vai tāda izskata pilis. Šo padievu saikne ar džainu reliģiju palīdz džainu dievbijīgajiem pārdzimt šajās debesīs, kas ir viņu cildināms un vēlams mērķis.
[53]: vārds bhavanavāsin jeb bhavanavāsī norāda uz “pastāvīgi nometinātajām debesu būtnēm” un m.ē. 2.gs. Tattvārthasūtra’s 4.3 skaidrojumā uz vienu no četrām dēvu jeb padievu kategorijām. Debesu būtnes, kas mājo pastāvīgos mājokļos, sauc par rezidentām debesu būtnēm (bhavanavāsin). Tās iedala desmit apakšgrupās:
1. velnišķīgie jaunekļi (asurakumāra);
2. čūsku jaunekļi (nāgakumāra);
3. zibeņojošie jaunekļi (vidyutkumāra);
4. spārnotie, vanagu jaunekļi (suparṇakumāra);
5. ugunīgie jaunekļi (agnikumāra);
6. vētrainie jaunekļi (vātakumāra);
7. dārdošie jaunekļi (stanitakumāra);
8. ūdeņu jaunekļi (udadhikumāra);
9. kontinentu, norobežotu zemju jaunekļi (dvīpakumāra);
10. desmit debess pušes sargājošie jaunekļi (dikkumāra).
Vārds kumāra rezidento debesu būtņu nosaukumiem pievienots tāpēc, ka tie izskatās jauneklīgi dēļ tērpiem, rotām, ieročiem, kustīguma un dzīvniekiem, kuros jāj draiskojoties utt. Velnišķo pastāvīgi apmetušos debesu būtņu (asuru) mājokļi ir elles jeb šķīstītavas dubļu (paṅkabahula) daļā (tie pieder trešajam dzimumam), un pārējo deviņu grupu mājvietas ir pirmā elles reģiona khara daļā.
Vyantara’s jeb vāṇamantara’s (mežā mājojošie), starpstāvokļa jeb klejojošie, kas mājo uz dārgakmeņu zemes (ratnaprabhā), abu džainu sektu ieskatā iedalās astoņās galvenajās grupās:
1. mūzikas pārņemtie (kinnara);
2. dzimumsakaru pārņemtie (kimpuruṣa);
3. lielās čūskas (mahoraga);
4. debesu muzikanti, dziedoņi (gandharva);
5. dārgumu glabātāji (yakṣa);
6. dēmoni, nelabie (rākṣasa);
7. velni, palaidņi (bhūta);
8. mājas gariņi (piśāca).
Tiloyapannatti (džainu kosmoloģijas teksts) vēl teic, ka vyantar’u pilsētās Džambūdvīpā ir dažādi mājokļu (gṛha) veidi, tas ir, parastie (sāmānyagṛha), svētnīcas (caityagṛha), banānkoka mājokļi (kadalīgṛha), mājokļi ar iekšēju svētnīcu (garbhagṛh), vīteņu lapenes (latāgṛha), trokšņu mājas (nādagṛha) un apmetnes (āsanagṛha). Pilsētu jaukajās pilīs ir dažādi sēdekļu izskati – ziloņu, lauvu, papagaiļu, pāvu, gaiļu, krokodilu, ērgļu, gulbju utml. Džainu kodeksa Prajñāpan’ā aprakstīts visu vānamantaru jeb vjantaru parastais izskats. Tie ir ar nepastāvīgu dabu, aizraujas ar dejām un mūziku, rotāti ar dažādu meža puķu ziedu vainagiem, valkā krāsainus apģērbus, pieņem dažādus izskatus un veidolus, smaida vai smejas. Viņiem tīk mīlas ķildas, un viņi rotā ķermeņus ar dažādām rotām, piem., aprocēm (aṅgada), ausu riņķiem (kuṇḍala), gliemežnīcām (karṇapīṭha) utml. un sandala pastas zīmēm, nēsā zobenu, rungu (mudgara), rokās pīķi (śakti) un šķēpu (kunta).
Piecas spīdekļu (jyotiṣka) grupas ir:
1. saules (sūrya);
2. mēneši, pavadoņi (candra);
3. planētas (graha);
4. zvaigznāji (nakṣatra);
5. nomaļās zvaigznes (prakīrṇatārā).
Tās mājo virs vidusvalstības (madhya-loka). Saistībā ar to kustību ap Meru kalnu cilvēcisko būtņu laiks ir iedalīts sekundēs, dienās un naktīs, mēnešos, gados utml. Pieaugot padievu pakāpei pieaug mūža ilgums, ietekme, līksme, starojums, dvēseles krāsas tīrība, izziņas lauka plašums, neskaidrās uztveres jeb intuitīvās apjēgas lauka plašums; savukārt mazinās kustīgums, apmērs, ieguvumi, augstprātība.
Augstākie, svētlaimes padievi (vaimānika) dalās divas galvenajās kategorijās:
1. kādā no dievu valstībām dzimušie (kalpopanna);
2. ārpus dievu valstībām dzimušie (kalpātīta).
Parasti tie dzīvo augšējās valstības 12 līmeņu (kalpa) paradīzē. Šos līmeņus simbolizē kāds dzīvnieks: antilope, bifelis, mežakuilis, lauva, āzis, leopards, zirgs, zilonis, čūska, degunradzis, bullis un kāds antilopu paveids. Palaikam vaimānikas pāriet no viena līmeņa uz citu. Viņi mājo vimān’ās, kas liek tiem justies kā nopelnus guvušiem. Viņus sauc par debesu, cildenajiem padieviem. Viņi ir īpatnēji ar to, ka atbrīvošanās minimumu sasniedz divās dzimšanās (dvicarama), pirmā ir debesīs, otrā kā cilvēciskām būtnēm.
Vaimānikas iedalās sešpadsmit apakšlīmeņos: saudharma, īśāna, sanatkumāra, māhendra, brahma, brahmottara, lāntava, kāpiṣṭha, śukra, mahāśukra, śatāra, sahasrāra, ānata, prāṇata, āraṇa, acyuta.
dēvā, dewa, devā – tempļa priesteris
dēvabala, devabala – dievišķs spēks; tas, kam piemit dievišķs spēks
dēvabalā, devabala – dziednieciska Indijas kaņepe – Sida Rhomboidea
dēvabhāšā, devabhasa, devabhāṣā – sanskrits, dēvu, padievu valoda; skat. ārjabhāṣā
dēvabhavana, devabhavana – padievu mājoklis; debesis, dievišķs mājoklis, templis, svētais vīģes koks (Ficus Religiosa; tajā mājo dievības; tam lapas kustas bez vēja. Salīdz. ar senprūšu dievu koku)
dēvabhū, devabhu – būt par padievu; debesis, padievs, kļūt par dievību
dēvačakra, devachakra, devacakra – svētais aplis; svētais rats, dievišķais rats, mistisks zīmējums. Salīdz. ar aizsargājošo apli latviešu pasakās
dēvačan, devachan, devacan – padievu valstība; salikts vārds no sanskrita deva un tibetiešu chan – zeme, tas ir, ‘dievību mājoklis’, kā to teosofijā formulējusi H.P.Blavatsky. Tā ir vieta Debesīs, kurā nokļūst vairums dvēseļu pēc nāves, kur, kā tic kristieši, tiek apmierinātas vēlmes. Tomēr atrašanās tur ir pagaidu jeb starpstāvoklis pirms dvēseles varbūtējas pārdzimšanas fiziskajā pasaulē. “No pārdzimšanu cikla un pat no dēvačanas maldīgās svētlaimes var atbrīvoties ar viedību un atskārsmi, sasniedzot nirvānu.” H.P.Blavatsky, ‘The Secret Doctrine’.
[105]: Tibetiski ‘bde-ba-can’ – ‘kam ir laimes daba’. Šķīstās Valstības budismā to sauc par Sukhavati – Laimes Zemi. Ar ortodoksās kristietības debesu valstību tā nesakrīt, jo dēvačan ir pagaidu vieta, pēc kuras dvēselē attīstās dziņa pārdzimt, kamēr kristiešiem tā ir pastāvīgs stāvoklis.
[2]: “Katra senā vispārpieejamā (eksoteriskā) ticība māca, ka tā sauktās debesis ir iedalītas pakāpēs ar pieaugošu svētlaimi un tīrību; un tā sauktās elles – pakāpēs ar pieaugošu šķīstīšanu jeb ciešanām.
Pašlaik okultisma ezotēriskā doktrīna māca, ka nedz viena ir sods, nedz otra, stingri ņemot, balva. Mācība ir, ka katrs dvēseles vienums pēc fiziskās nāves tiek aizvadīts uz tam atbilstošu jomu, dimensiju, kurai to magnētiski pievelk tās karmiskais liktenis, raksturs un dziņas. Kā cilvēks savā dzīvē strādā – kā sēj, tā un tikai tā varēs ievākt augļus pēc nāves. Laba sēkla rada labus augļus, slikta sēkla rada nezāles – un varbūt pat nekas vērtīgs vai garīgi derīgs neseko pēc sliktas un bezkrāsainas dzīves.
Pēc otrās nāves cilvēka monāde “iet” uz dēvačanu, kas teosofiskajā literatūrā tiek saukta par debesu valstību. Tajā ir daudzas pakāpes (Arī Kāma-Loka, Avichi, Devachan, Nirvāna).”
[106]: Lietvārds dyauṣ (bez ‘pitā’, tas ir, ne ‘Tēvs Debesis’) nozīmē debesis un Rigvēdā ir bieži sastopams kā mītisks vienums, bet ne kā vīrišķa dievība – vēdu mītoloģijā debesis ir iztēlotas ar trim līmeņiem – tuvo, vidējo, un izcilo, trešo (avama, madhyama, uttama jeb tṛtīya (RV 5.60.6)). Puruṣa Sūktam (10.90.14) debesis ir aprakstītas kā radītas no pirmbūtnes Purušas galvas.
dēvadāru, devadaru – dievišķais koks, padievu koks, priede, ciedra, egle
dēvadāsī, devadasi – tempļa dejotāja. J.A.Grimes [8]: Dieva kalps (no deva = padievs + dāsa = dots). Tempļa dejotājas indiešu klasiskajā dejas tradīcijā, kuras bijušas labas lietpratējas dejā, mūzikā, rituālos, lūgsnās utml. Dejotājas ir bijušas formāli precētas ar tempļa dievību, un uzticības solījums pirmkārt ir bijuši rituāli dievības godam. Tiek uzskatīts, ka daļa ir pagrimušas līdz galma dejotājām, bieži ar sliktu slavu, dejotājas un prostitūtas, no kuru ienākumiem uztur tempļa elkus. Arī savvaļas citronkoks.
Dēvadatta – dievadots, arī vispārējs cilvēka apzīmējums. Godkārīgs Budas māceklis. Pantmērs 20/22/10/15 zilbes (ritms a: 5/5/5/5, b: 8/7/7, c: 5/5, d: 8/7); pret Budu nelabvēlīgs radinieks
Dēvadēva – Dievudievs, Virsīstenība; Brahman’s, Brahmā un Śiva; Viṣṇukṛṣṇa, Satakarni tituls
dēvadūta, devaduta – dievišķs sūtnis, pravietis.
[2]: cilvēks, kurš nāk ar Viedības un Līdzjūtības Skolotāju ložas mandātu, lai pasaulē veiktu noteiktu darbu. Vien īsta ģenialitāte – patiesi vairāk kā vien cilvēka ģenialitāte – vien ārkārtējas garīgas un saprāta spējas, kas iedzimtas kādai ļoti dižai cilvēciskai būtnei, var attaisnot tādu sūtņu izvēles jēgu.
Bet tiešām, ar to nav pateikts viss; jo papildus ģenialitātei un vien iedzimtām garīgām un saprāta spējām tādam sūtnim caur sākotnēju sagatavotību ir jābūt ar spēju pēc tiešas vai psīholoģiskas dabas vēlmes pāriet pilnīga miera jeb dievišķās-garīgās strāvas uztveres, kas plūst no sūtņa paša iekšējā dievišķuma jeb monādiskās būtības, stāvoklī. Ir acīmredzami, ka tāds retu un neparastu spēju salikums cilvēciskā būtnēs sastopams reti; un kad ir, tad tāds cilvēks ir piemērots būt par Dižo Skolotāju sūtni.
Viedības un Līdzjūtības un Miera Skolotāji savus vēstniekus uz cilvēku pasauli sūta pastāvīgi, vienu pēc otra, tādējādi tie starp cilvēkiem darbojas visu laiku. Laimīgi ir tie, kuru sirdis atpazīst šo Mistisko Austrumu kalnu virsotņu šķērsotāju soļus. Šie sūtņi pasaulē ne vienmēr darbojas publiski, tie bieži darbojas klusumā un cilvēkiem nezināmi vai samērā neuzkrītoši. Noteiktos gadījumos viņi tiek pilnvaroti un norīkoti darboties publiski un publiski izziņot savu misiju. Tāds, piemēram, ir bijis H.P.Blavatsky gadījums
dēvadžāta, devajata, devajāta – padievu dzimta, kategorija jeb rāse
dēvagājana, devagayana, devagāyana – dievišķs dziedātājs, debesu dziedonis gandharva (dievišķu dziedātāju gājiens?)
dēvagardžana, devagarjana – padievu gārdzieni, pērkons, debesu rēkoņa
dēvagati, devagati – pāreja uz cilvēka esību
dēvaguru, devaguru – padievu audzinātājs; padievu tēvs jeb audzinātājs, padievs un audzinātājs, Kāšjapa vai Brihaspati, Dēvapurohita
dēvāja, devaya, devāya – dievišķs, starojošs. Arī dievbijīgs; dievībai, Visaugstākajam raksturīgs.
dēvajāna, devayana, devayāna – padievu jājiens (sākot ar Ziemsvētkiem, līdz Jāņiem), dēvu ceļš, saules ceļš uz Jāņiem (Jānīts nāca par gadskārtu; skat. yānī), taka; dēvu – starojošo taka; ceļš, kas ved pāri pasaulīgajām pārdzimšanām un galu galā uz atbrīvošanos; ceļš uz vienību ar Virsīstenību.
[128]: Padievu ceļš, kurā notiek padievu un cilvēku savstarpējie sakari. Skat. yāna.
J.A.Grimes [8]: To sauc arī par Ziemeļu ceļu (uttarāyaṇa), ko raksturo dažādas gaišas stadijas, kā liesma; diena; mēness cikla gaišā pusnedēļa (augošs); gada gaišā (pirmā) puse, kad saule (lēkta vieta uz apvāršņa) virzās uz ziemeļiem; saule; zibens. Tie, kuri seko šim ceļam un sasniedz Brahmalok’u, parasti uz Zemes neatgriežas. Te domāti tie, kuri kopj ticību un pašierobežošanos. Mirstot cilvēki, kuri devayān’ā sasniedz atbrīvošanos (mokṣa), nekad neatgriežas dzimšanu-nāvju ciklā.
[12]: padievu transportlīdzeklis; viens no pieciem transportlīdzekļiem; tas pārvadā desmit labo īpašību pārraugus uz vienu no sešām padievu kārību valstībām, un tos, kuri pārrauga dhyāna meditāciju, uz augstākajām veidolu un bezveidolu debesīm
Dēvajānī, devayani, devayānī – Uśana’s vai Śukrācārya’s meita. (Mahābhārata I (7c – Yayāti))
dēvajātu, devayatu, devayātu – debesu jātnieks; debesu gars, debesu nācējs (Jānis), debesu ceļinieks, debesu burvība, debesu maģija, skat. yātu, yāna
dēvakanjakā, devakanyaka, devakanyakā – debesu jaunava, nimfa
dēvakhātabila, devakhatabila, devakhātabila – padievu aizas ala
dēvakša, devaksha, devakṣa – Dieva acs jeb ‘trešā acs’, arī ājñā, divyacakṣus. [107]: tā austrumu okultisti sauc smadzeņu epifīzi, corpus pineale – ‘čiekurveida ķermenis’ ir neliels endokrīns dziedzeris, kurš mugurkaulniekiem atrodas zem galvas ādas vai galvas smadzeņu dziļumā. Tas darbojas kā gaismu uztverošs orgāns vai kā iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kura aktivitāte ir atkarīga no apgaismojuma. Dažiem dzīvniekiem tā ir savienota ar rudimentāru aci, tā saukto čiekurveida aci, un tiek pieņemts, ka citiem dzīvniekiem tā ir atlieka no aizmugures vidusacs, atrodas ‘corpus callosum’ aizmugurējā daļā; izdala melatonīnu.
Tā joprojām ir galvenais garīguma orgāns cilvēka smadzenēs, gara rezidence, maģiskais sezams, kas atver visus patiesības ceļus tam, kurš prot to lietot.
[108]: slepenās doktrīnas domāšanas veids pakāpeniski atvērs ‘dievišķo aci’ tās slepenajam saturam. Ir jāsaskata augstākas spējas, kas piederas augstākai dzīvei, un ir tiešām neiespējams uz to spiesties ar cilvēka prātu, vien caur vārdiem.
Cilvēkam ir jāsāk redzēt ar savu garīgo aci, dzirdēt ar savu ‘Derības ķermeņa’ (dharmakāya) ausi, just ar savu garīgo Patību Ashta-vijnana … citādi viņš vien palielinās savu diskomfortu un apjēgs pavisam maz.
Baltu mitoloģija, A.Pūtelis. Ausekļa dievi – dievs ir visā pasaulē esošs, konkrēti nesaskatāms; panteisks; Dieva acs jauki spulgo iekš sidrabaiņiem plūdiem.
dēvakula, devakula – dievības mājoklis; templis. Arī kušanu devakul
dēvala, devala – tikumīgs un dievbijīgs cilvēks
dēvalat, kalāšu dewalat – bagātības
dēvalōka, devaloka – padievu loks, padievu valstība; debesis, paradīze, jebkāda dievišķuma joma.
J.A.Grimes [8]: starojošo valstība; debesis. Debesu padievu pasaule. Mūžīgas jaunības, līksmes un prieka mājoklis. Arī mahārloka – “starojošo būtņu dimensija”, (dižuma dimensija), ceturtā augstākā no septiņām augšējām valstībām, anahata čakras mājoklis.
[12]: Devapura, Devaloka – padievu pils jeb sešas debesu valstības virs Meru kalna starp zemi un Brahmalōkām.
dēvām gatvā, kušanu devam gatva – iešana pie dieva; no budisma hibrīdsanskrita – tuvoties dievībām. Divaṅgama – iet vai ved uz debesīm. Kalāšu dewalok – pārdabiska būtne, eņģelis. “Garu cilvēks klejo augšējās debesīs. Tas atnāk katros Ziemassvētkos. Tas ir bijis cilvēks, bet pazudis no zemes”
dēvamadhu, devamadhu – padievu medus (amṛta), svētpamirums jeb samādhi
Dēvamātār, devamatri, devamātṛ – Rigvēdas padieve – Dievmāte, Aditi; Neizsmeļamā, debesis un zeme, zeme, viss, neierobežotais, brīvs, govs, piens, Mūžības padieve. Arī Devatātmā, Devātmā, Dharti Mātā, Bhudevi, Gandhamātṛ. Neierobežotā, visu zodiaka garu māte, no kuras kosmiskās matricas dzimuši debesu ķermeņi (Visuma dzemde – galaktikas centra melnais caurums?, planētu māte Saule); būdama debesu māte, visu lietu viencēlonis, saistīta ar Visumu (ākāśa) un noslēpumaino runas padievi (Vāk). Vēdiskā telpas dieviete.
Bezgalīgā Māte’ (no a = ‘ne’ + diti = ‘robeža’ vai no a = ‘ne’ + dī = ‘sagrūt’ jeb ‘iznīkt’).Tā ir visu apziņas kosmisko formu avots sākot no fiziskās. Skat. arī Māra, Zemes māte.
[109]: Aditi ir gandrīz vienīgā padieve, kas Rigvēdā saukta vārdā, kā visu citu padievu māte, bet nav viegli iezīmēt tās raksturu, jo attiecībā uz viņu ir vispretrunīgākie apgalvojumi. Viņa tiek piesaukta kā svētības devēja bērniem un lopiem, kā Vārunas un citu padievu, dažkārt astoņu, dažkārt divpadsmit, māte. Viņu ir pieņemts uzskatīt par “bezgalības, īpaši debesu neierobežotības” personifikāciju.
Cits pieņēmums ir, ka Aditi ir “universālas visaptverošas Dabas jeb Būtnes” personifikācija. Uz šo domu skaidrāk norāda šādas rindas, kurās cilvēks ziedodams teic: “Ak, kuru padievu no nemirstīgajiem tagad piesauksim laipnā vārdā, kurš mūs atdos dižajai Aditi, ko es varu apgalvot par savu tēvu un māti?”
Lai kā dzejnieki ir nosliekušies izteikties, vai lai kādi ir bijuši īstie Aditi personificētie spēki, viņa ir saistīta ar grēku piedošanu. Tā, “Lai Aditi dara mūs bez grēka.” “Aditi, esi žēlīga, ja esam grēkojuši pret tevi.” “Lai kādi pārkāpumi mums bijuši, ak, Agni, mūsu neprātā pret tevi, ak, visjauneklīgākais padievs, atbrīvo mūs no grēkiem pret Aditi.” “Lai kādus grēkus esam pastrādājuši, kaut Aditi nodalītu mūs no tiem.” Iespējams, Aditi apzīmējums “neierobežotā” sākotnēji ir lietots kā Djaušpitar, Tēvs Debesis apzīmējums.
dēvanāgarī, devanagari, devanāgarī – padievu pilsētas rakstība; sanskrita raksts; gudra vai interesanta sieviete. No brāhmī veidojusies rakstība, kas lietota gan garīgiem, gan laicīgiem tekstiem. Dievišķā pilsēta.
dēvānām annam, devanam annam, devānām annam – ziedošana, upurēšana, padievu ēdināšana
Dēvaparvata – Padievu kalns, (Romove?); Meru kā ‘padievu kalna’ nosaukums. Arī Zelta kalns, Dārgakmeņu virsotne, Lotosa kalns, Sumēru, Hemadri, Karnikacala, Ratnasanu.
Mugurēviča (Dūsburgas Pētera) [116]: “locum quidam dictus Romov” – “kāda vieta, ko sauca par Romovi”. Tā meklēta kulta kalnos kā senprūšu, tā lietuvju zemē, taču drošu pierādījumu, kur tā atradusies, nav. Uzmanību saista pāris liela izmēra kulta kalnu, no kuriem viens atradies Sembā. Pēc tā nopostīšanas poļu uzbrukuma laikā galvenā kulta vieta Romove pārcelta uz Nādruvu (Batura 1985, 355-359; Matuzova 1997, 275-276; Kulakov 2003, 196). A.Pūtelis. Ausekļa dievi – Romavs kalns – aizsaule.
Dēvapatha, devapatha – padievu ceļš; Piena Ceļš. Arī svargapatha, svargamārga, svargaṅgā.
[2]: Piena Ceļš jeb galaktika tiek uzskatīts par mūsu īpašo vietējo Visumu. Miglājus var uzskatīt par Visuma salām, plašiem zvaigžņu apkopojumiem, ap daudzām no kurām ir planētas
Dēvapati, devapati – padievu valdnieks; izcilākais no padieviem, Indra. Skat. pati – saimnieks
dēvapratimā, devapratima, devapratimā – dievības tēls; elks
dēvapūdžā, devapuja, devapūjā – dievību godāšana
Dēvapurohita, devapurohita – padievu priesteris, debesu padievs, devu priesteris, Bṛhaspati – Jupiters
dēvapušpa, devapushpa, devapuṣpa – dievību puķe; neļķe
Dēvaputra, devaputra – dieva dēls; tāds, kam dēli ir padievi. Arī surasuta. [10]: Ašvini, kas ir Dyauṣ̣ dēli (divo nāpata, latviski ‘dieva dēli’, lietuviski ‘dēwo sunelei’), kas brauc ar saviem rumakiem pār debesīm, lieliski atgādina divus latviešu Dieva dēlus, kuri jāj savos rumakos bildināt saules meitu vai nu sev, vai mēnesim, un divus zirgcilvēkus grieķu mītoloģijā, Zeva dēlus un Helēnas brāļus. M.ē. 87.g. titulu “dieva dēls” pieņēmis kušanu valdnieks Kanishka.
Baltu mitoloģija, A.Pūtelis. Ausekļa dievi: pūru kaļ, tiem tiek nodotas karā kauto dvēseles. Gimbutiene: ‘Dieva dēlu’ (dvīņu Ūsiņa un Jāņa) IE izcelsme ir viena no visizteiktākām. Šie dvīņi, tāpat kā senindiešu Divō napāta, bija Dieva darbu izpildītāji uz zemes. Sevišķi palīdz lauku darbos – sēj, ecē, pļauj, arī medī, zvejo, dara alu. Strādā brīnum ātri. Viņu arkls, ecēšas un sētuve ir zelta, sudraba, dievišķā krāsā. Vēl biežāk dvīņi parādās kā Dieva zirgi, analoģiski senindiešu padieviem Ašviniem.
Latviešu mītoloģiskajās tautasdziesmās viņi iznirst no jūras vai Daugavas kā sirmi zirgi ar zelta segliem, zelta iemauktiem vai ar zvaigžņu segu un grožiem. Kā zelta zirgi viņi nepaguruši, neatpūzdamies velk saules ratus pa debesu kalnu. Viņi vienmēr stāv pie Saules sētas vārtiem, jo Saulīte, debesu līgava, ir apsolīta viņiem, tikai diemžēl Mēness Saulīti aizvilina un iesēdina laivā, kur viņa labo buras. Dvīņiem ir arī ābeles laiva, viņi brauc Saulīti glābt. Atrod mazgājamies jūras krastā, bet ir jau par vēlu, Saulīte brien dziļāk, un aiz viļņiem redzams vairs tikai tās kronis. Citos mītos, latviešu tautasdziesmās Saules meita/meitas (sūryaputrī) vakarā mazgā jūrā krūzi. Rietošās saules gaismu iztēlojas kā šķidrumu krūzē, kura nogrimst jūrā.
dēvara, devara – dieveris; vīra jaunākais brālis, vīrabrālis, vīrs, mīļākais
dēvarakšita, devarakshita, devarakṣita – dievību sargāts, bramīns
dēvāranja, devaranya, devāranya – dievišķa birze
dēvariši, devarishi, devaṛṣi – pusdievs, piem., Nārada.
dēvariši, devarishi, devarṣi – debesu reģis; zintnieks.
[12]: dēvas un reģi jeb nemirstīgie – Sumēru kalnam apkārtējo kalnu deva-ṛṣi; gari-ṛṣi, kuri klīst gaisā; cilvēki, kuri sasniedz nemirstīgo spējas; zemes ṛṣi, pazemes iemītnieki; preta’s jeb ļaunprātīgie ṛṣi; nemirstīgais, askēts, klinšu cilvēks, vienatnieks, Buda
dēvaršičarita, devarshicharita, devarṣicarita – debesu reģa darbi, debesu zintnieka darbi
dēvaršitva, devarshitva, devarṣitva – debesu reģa stāvoklis; debesu zintnieka stāvoklis, rangs
dēvaršivarja, devarshivarya, devarṣivārya – reģu vadonis; debesu reģu priekšnieks, galvenais reģis, reģu vadonis
dēvasannidhi, devasamnidhi, devasaṃnidhi – padievu klātbūtne
dēvāsura, devasura, devāsura – dēvas un asuras
dēvašabda, devashabda, devaśabda – dievišķa skaņa; pērkons; padieva vārds
dēvašatru, devashatru, devaśatru – dievību ienaidnieks
dēvašrī, devashri, devaśrī – vēršanās pie padieviem; pielūgsme
dēvašūra, devashura, devaśūra – dievišķs varonis; dievišķs cīnītājs par labo
dēvatā, devata, devatā – dieviete; vispārējs sievišķu dievību apzīmējums; dabas gars, galvenās dievības, padievi, dievišķums, debesu būtne
Dēvatātmā, devatatma, devatātmā – Padievu māte; iekšējā dievišķā Patība, dievišķais. Skat arī Devamātṛ, Aditi
Dēvātidēva, devatideva, devātideva – padievu padievs, Šākjamuni jeb Buda. Dēvu Dēva – vārds, kas dots Siddhārtam (Śākyamuni), kad, viņam ierodoties Maheśvara’s (Šivas) templī, viņa priekšā zemojušās visu padievu statujas
dēvatmašakti, devatmashakti, devātmaśakti – dievišķās atmaņas spēks; dvēseles spēks. Dievišķās iekšējās Patības spēks. Skat. adhyātma. Vishnu Tirth apcerējums par Siddha yog’u, kas satur Kuṇḍalinī jōgas tehnisku aprakstu
dēvatumūla, devatumula – pērkons, padievu kņada; Skat. arī Parjanya, gaganem
dēvatva, devatva – padieva stāvoklis
dēvaukas, devaukas – dievišķais mājoklis, Meru kalns
dēvavara, devavara – dieva vara; augstākā dievība, dievišķa labvēlība, dievišķā svētība
Dēvavarja, devavarya – Varenākais padievs; labākais no padieviem, padievu vadonis
dēvavidjā, devavidya, devavidyā – dievišķā viedība, teosofija.
[2]: teosofija ir diža seno laiku viedība-reliģija un tikpat sena kā domājošais cilvēks. To pirmajos cilvēces veidojumos, starp pirmajām domājošām cilvēciskā būtnēm uz zemes ir izplatījuši augsti garīgi vienumi no augstākām jomām. Šī senā mācība, šī ezotēriskā sistēma ir nodota no sargeņģeļiem uz sargeņģeļiem un atkal sargeņģeļiem cauri neskaitāmām paaudzēm līdz mūsu dienām. Turklāt šie sargeņģeļi daļas no šīs pirmatnējās un dižās sistēmas ir snieguši dažādos laikposmos dažādām rāsēm dažādās pasaules daļās tad, kad cilvēce stāvējusi attiecīgas garīguma un saprāta paplašināšanas un izkopšanas vajadzības priekšā.
Teosofija nav kāda sinkrētiska filosofija-reliģija-zinātne, domu vai uzskatu sistēma, kas būtu  pamazām salikta pa gabaliem un sastāvētu no daļām, ko kāds dižens prāts ņēmis no citām dažādām reliģijām vai filozofijām. Tāda doma ir maldīga.
Pretēji, teosofija ir tā vienīgā tveramās un netveramās dabas faktu sistēma jeb sistemātisks formulējums, ko izteicis apskaidrota cilvēka prāts, un kas pieņem acīmredzami atsevišķu zinātnes, filosofijas un reliģijas veidu. Līdzīgi, teosofiju varam aprakstīt kā dabas, uzbūves, izcelsmes, likteņa un Visuma un to pildošo būtņu darbības formulējumu cilvēku valodā.
Ar H.P.Blavatsky (dz. Helena Petrovna von Hahn; Theosophical Glossary, p. 328) vārdiem var piemetināt, ka teosofija ir “visu pasaules-reliģiju un filosofiju substrāts un pamats, ko māca un praktizē daži izraudzītie, kopš cilvēks kļuvis par domājošu būtni. Savā praktiskajā pienesumā teosofija ir tīra dievišķā ētika; definīcijas vārdnīcās ir tīrās blēņas, kas pamatojas reliģiskos aizspriedumos un neatskārsmē”
dēvavīti, devaviti, devavīti – padievu izpriecas; svētki vai mielasts dievību priekam
dēvavrata, devavrata – jebkurš reliģisks solījums (dotais godavārds, “dieva vārds, izdarīšu”); nodevies dieviem, reliģiozs; dievu mīļākā barība. Skat. arī vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭavrata, iṣṭadevatā, ekavrātya, divya, ādityavrata
dēvendra, devendra – padievu vadonis. Devesha – padievu vadonis; ķēniņš, princis.
Dēvī-Šrī, devishri, deviśrī – Cildenā Dieviete, Lakšmī, Laima; Lakšmī kā ‘cildenās dievietes’ vārds. Skat. lakṣmī
Dēvī, Daivī, devi, devī, daivi – sievišķā Virsdieve, skat. śakti,  devamātṛ. Starojošā; dieviete; krāšņā (no darbības v. saknes div = ‘starot’); īpašs pārdabisks spēks, ķēniņiene, sievišķa dievība, pielūgsme, godbijība, lūgsnas, dziedināšana ar vārdošanu. Dievība, veiksmes dievība, dievišķa sieviete, dievību sievas, arī Māte Gangā, Māte Sarasvatī.
Valdnieka Šivas dzīvesbiedre, kas pārstāv Šakti jeb kosmisko enerģiju. Laipnajā formā viņu sauc par Pārvatī, negantajā viņu sauc par Kālī un/vai Durgā, lai gan var attiekties uz jebkuru Dievietes manifestāciju. Vārds, kas ir pamatā ‘dievišķajam’; sinonīms vārdam Šakti; attiecīgais vīrišķais vārds ir Dēva.
Dēvī ir sievišķais aspekts, bez kura vīrišķais aspekts, kas pārstāv apziņu un īstā/neīstā atšķiršanu, ir bezspēcīgs un tukšs. Dēvī godāšana ir hinduisma sastāvdaļa. Būtībā Dēvī ir katras hindu dievietes kodols. Kā Virsvaldnieka sievišķa izpausme tā tiek saukta arī par prākriti (prakṛti), jo līdzsvaro par Puruša (puruṣa) saukto vīrišķo aspektu.
Šaktisma tradīcijā Dēvī jeb Durgā ir Virsesamība, kamēr Smārtas tradīcijā tā ir viena no piecām Dieva pirmformām. Citās hindu tradīcijās Dēvī iemieso aktīvo enerģiju un vīrišķo dievību, tādu kā Višnu vai Šivas, spēku. Višnu gadījumā viņu sauc par Lakšmī, Šivas gadījumā par Pārvatī (kalnu straume).
[110]: Virsdieve. Arī Ambika, Arya, Bhagavati, Bhairavi, Bhimadevi, Bhramari, Bhuta-Nayaki, Melnā, Andi, Dakshaja, Dakshina, Dasha-Bhuja, Dievmāte, Durga, Gana-Nayaki, Gauri, Girija, Haima(va)ti, Ishani, Jagadgauri, Jaganmata, Jaganmatri, Kālī, Kamakhya, Kamaks(h)i, Kanyakumari, Karna-Moti, K(a)umari, Kotari, Mahādevi, Mahā(maya), Mahes(h)vari, Mahis(h)asuramardini, Parvati, Raktadanti, Rudrani, Sati, Shakti, S(h)itala(mata), Simha-Rathi, Simha-Vahini, Snow Queen, Uma.
V.Muktupāvels [111]: Dieviete Sieviete, saskaņā ar M.Gimbutieni ir Ragana. Šāds dievietes vārds mums varbūt izraisa zināmu smaidu vai vīpsnu, jo ar vārdu ragana mēs iedomājamies kaut ko citu – neglītu, nopinkājušos veceni, kam mājās visur sakārtas zālītes un kas tik ņemas ar buršanu utml. M. Gimbutiene runā par Raganu kā par lunāro nāves un atdzimšanas dievieti, dabas cikliskuma sargātāju.
Vārda sakne rag- ir etimoloģiski saistīta ar latviešu vārdu redzēt, lietuviešu regėti, no tā izriet raganas etimoloģija – “tā, kas redz vairāk nekā citi, tā, kas redz, zina, paredz nākotni”. Viņa ir arī tā, kas ārstē, kas zina vairāk par dabas spēkiem, par to, kā tos likt lietā. Protams, tas var būt vērsts gan pozitīvi, gan arī, teiksim, ļauni un ārdoši. Tādējādi Ragana atgādina par to, ka līdzās dzīvībai ir arī nāve, ka dzīvības spēks ir jāatdod atpakaļ nāvei, lai tā cikliski atjaunotos. Ne velti Raganas izskats ir divdabīgs: tā ir gan neparasti skaista, gan arī baisa un bīstama.
dēvōdjāna, devodyana, devodyāna – dievību birze, svētbirze; dievišķa birze. [112]: “Hindu ideja ir tāda, ka visa pasaule ir mežs. Sargāt šo pasauli ir tas pats, kas sargāt neskartu pasaules mežu” (Banwari, 2002 in Prime, 2002). “Tas ir izvirzījis kulturālas ainavas jēdzienu, tādas kā svētie, neskaramie meži un birzes, neskaramās meža joslas” (Berkes un citi, 1998).
Pēcvēdu laikos šī tradīcija ir turpinājusies; papildus ainavas kā tādas uzskatīšanai par vērtīgu un svētu, par svētām ir uzskatītas atsevišķas sugas un augtenes (Pandey, 1998). Tostarp tempļu meži, klosteru meži, svētīti koki un tamlīdzīgi.
Četri mēneši lietus sezonā – apmēram jūlijs līdz oktobrim – tad dievības atpūšas kokos un augos. Tāpēc, ja šajā laikā koki tiks godāti, dievības būs iepriecinātas. Paražas nosaka, ka kokus tad cērt tikai nenovēršamas nepieciešamības gadījumā. Turklāt, pirms ciršanas dievībām tiek lūgta piedošana, skandējot noteiktas mantras, kas, kā uzskata, mazina sliktās sekas (salīdz. ar tengrismu).
Kursīte [113]: “upuri, kurus (padieviem) nes, ir dažādi, citiem padieviem lielāki, citiem mazāki, atkarībā no padievu vērtības. Un visas šīs dāvanas ziedo kokiem zināmās birzīs un sauc šos kokus par svētiem. Ir divi īpaši koki, viens no tiem ozols, otrs – liepa.
Ozolu sauc par vīrieti, pie tā (stumbra) noliek zināmos laikos divas olas; liepu sauc par sievieti, tai ziedo sviestu, pienu, sieru un taukus savējo un bērnu veselības un drošības dēļ.”
Debesu dievību, galvenokārt Saules, Saules meitu mītnes vieta ir galotnē, bet zemes dievību – zem vai pie saknēm vai stumbra vidusdaļā, kā Mārai, Laimai, Meža mātei, Vēja mātei, Krūmu mātei, Velna mātei, Velnam.
Dievs tomēr mīt debesu kalna virsotnē. Svētie koki esot gan atsevišķām mājām, gan kopīgi vairākām. Pie tiem sanākot divreiz gadā – Jāņos un rudenī. Jāņos ziedojot Pērkonam un Lielajam padievam āzi, melnu gaili un vistu, arī alu. Rudenī Lielajam padievam pateicībā par ražu – jēru, baltu gaili un vistu.
Ap Lielo dienu un Mārtiņiem tur notiekot bezdievīgas šķīstīšanās norises, pavasarī noliekot olas un alu, rudenī gaili, vaskus. Citos laikos liegts tuvoties. Sievietēm piedalīties liegts. Zemniekiem milzu bailes cirst ziedokļu kokus – “Tie jau dieva koki, un dieva zeme tur skatāma!” Svešzemniekiem (misionāriem) svētbirzēs (sacrosanctas silvas) ieiet liegts, kokus tur cirst liegts. Ticēja, ka vareniem, daudzstumbru kokiem piemīt dziedniecisks spēks; tos cirst nedrīkst neviens.
[114]: līdzko iestājas labvēlīgs laiks, un uzzied lazdas, virškaitis (Wirschskaitis), virspriesteris saaicinājis apkārtnes ļaudis svētbirzē. Nodziedāta godināšanas dziesma, tad jauna smalki uzposusies meitene pieved jēru pāri, ko nokauj un ar vēl augļus nenesoša augļu koku atvasēm sadedzināti: skaidrs cerību simbols.
Tad virškaitis iztukšo kausu ar medalu (Meth, Honigwein), met sev aiz muguras un teic: “Varenais Pergruhbs, dzīvo tēvs! Tu aizbaidi ziemu, sūti savu svētību pār zemi, un tā izdiedzē zāli, tā izdiedzē puķes. Svētī mūsu tīrumus un nomāc nezāles! Svētī mežu un dārzu! Katrs zariņš lai kļūst par zaru, ka cilvēki un lopi var rast ēnu; katrs pumpurs lai kļūst par ziedu, katrs zieds par augli, ka cilvēkiem, bitēm un putniem ir barība, un tie tevi slavē ar baudu.” (Ferdinand Wachter).
Mugurēvičs [116]: “accessus lucorum et fontium” pieeja svētbirzīm un avotiem saistās ar seno baltu ticējumu, ka svētmežos atrodas dabas gari un auglības dievības. Vairāki 13-17.gs. vēstures avoti apliecina, ka svētbirzes ir neaizskaramas. Koki un ūdeņi kalpojuši kā ziedojumu vietas (LE 4, 528).
Pāderbornas Olivers: “Tā paša pāvesta (Inocenta III) varas laikā ziemeļu tautas, kas klaiņoja tumsībā, ieraudzīja katoļu ticības lielo gaismu. Proti, līvu, igauņu, prūšu cilts, dažādu pagānu maldu pievilta, nepazīdama Dieva dēla un iemiesotā vārda noslēpumus, godināja nimfas – meža, pakalnu, ieleju, lauku dievības, satīrus un faunus. Cerēja, ka neviens neiedomāsies ar cirvi aizskart svētbirzis, kur tika godināti avoti un koki, kalni un pauguri, aizas un ielejas kā dievības, it kā no tām varētu iegūt varu un spēju paredzēt. Taču tagad, sekojot saprātīgai mācībai un pievēršoties bīskapiem un savu dvēseļu ganiem, Jēzum Kristum, paklausot saviem augstākajiem priesteriem, tā ceļ un apmeklē baznīcas un pakļaujas kristiešu likumiem.”
(Descriptiones Terrarum): ar īpašajiem mežiem jāsaprot t.s. svētmeži, kur izdarīja dažādus ziedojumus gan birzīs, gan pie atsevišķiem kokiem. Pie baltu tautām svētmežus atzīmē viduslaiku hronikas un dokumenti. Tautas tradīcijās tie minēti līdz 20.gs. (Ozols J. Zur Frage der heiligen Wälder im Ostseegebiet /// Ztschr. für Ustforschung. – Marburg, 1977. – Jg.26. – 671-681.)
dhā, dadhāti, dha, dadhati, dádhāti – dot, dāvāt, padarīt, radīt, nolikt, uzturēt uguni, iedibināt dievišķo likumu uz zemes ar svētās uguns iekārtošanu
dhak bonyak (kalāšu) – dzemdētājas atgriešanās; rituāls pēc dzemdībām, kas iezīmē sievietes attīrīšanos. Veic, kad bērnam ir 1,5-3 mēneši, un pēc tam sieviete atkal drīkst gatavot ēst un iet darbā. Līdz tam dzemdējusī dzīvo pa māju, bet jāuzturas uguns priekšā, jāēd no sava šķīvja, jāatturas no ēdienu gatavošanas un parastajām attiecībām ar vīru. Tiek sagatavoti septiņi s’is’ au un doti mātei, kas tur bērnu. Ap viņas galvu vēzē degošu kadiķi, un viņu apslaka ar avota ūdeni.
dhāman, dhaman – svētā uguns; svētā uguns jeb Mitras-Varunnas, divu debesu okeānu, likums
dhamba rat (kalāšu) – vārnu, kraukļu godāšanas dziesma; To dzied pēc Ziemsvētkiem (Čavmos) Dagari cildinājumā
dhambek (kalāšu) – durvju klauvēšana; pieklauvēt pie durvīm (ieejot)
dhan (kalāšu) – 1. grauzdēti graudi; 2. pumpurs, dīglis (dzinums?)
dhana – dāvana, dārgums, ieguvums, medījums; dhāna – devums; saturošs, ieguldījums, dzīves vieta, ietvars, lāde, trauks, tronis, vieta
dhānāha, kušanu dhānāḥ – dona, maize, graudi, nauda, bagātība. Persiešu dāna, liet. dúona
dhangar – [117]: cilts, runā gujaratī, arī korku valodā. Nosaukums atvasināts no sanskrita dhenu – govs, piena govs. Viņi tur īpašas sugas govis un buivolus, ko sauc par dhangar mhasi un dhangar gai. Bērnus nosauc senču, padievu vai dieviešu vārdos. Kāzās valkā svēto auklu. Īpaši godātas dievības ir Khandoba un Biroba. Lasītprasmes procents ir ļoti zems
dhanjan vadati, dhanyam vadati, dhanyaṃ vadati – paldies
Dhanu sankrānti, dhanu-sankranti, dhanu saṅkrānti – [118]: apkūlības, pļaujas, Strēlnieka zvaigznāja svētki; svin, kad saule pāriet no Skorpiona zvaigznāja (vṛścika rāśi) uz strēlnieka zvaigznāju (dhanu rāśi). Iezīmē devītā mēneša sākumu hindu saules kalendārā. Tie simbolizē labvēlīgā dhanur mas sākumu vaišnavītu sektai. Šajā dienā tiek godāts saules padievs (Sūrya).
Godātāji iegremdējas svēto upju, piem., Gangas, Džamnas, Godavari ūdeņos, jo tas tiek uzskatīts par ļoti labvēlīgu rituālu. Ar lielu patiku šos svētkus svin Oriss’ā. Tur Pauṣa mēnesis tiek uzskatīts par pārpilnības mēnesi. Tādēļ pēc ražas novākšanas rīko godāšanas svētkus
dhara – darīšana, radīšana, zobens, inde, vieglprātīgs vīrietis, dzemde, būtība, kaulu smadzenes, vēnas vai citi ķermeņa cauruļveida vadi, uzturēšana, vērtību kaudze, zeme, zemes un ūdensputnu dievība; viena no Sarasvatī formām; viena no Kāšjapas sievām, viena no 8 vasu dievībām, kas pavada Indru. Arī dhṛ – satvert, saķert, turēt (arī vārdu), uzturēt, saglabāt, pārvaldīt; turēšana, nešana, piederība
dhāraka, dharaka – trauks; turētājs, atmiņā paturošs, ūdens pods, trauks vispār, tvertne, pārtika, uzturs; atbalstītājs
dhārakā, dharaka – vagīna, vulva
dhāranā, dharana – savākšanās, savaldīšanās, darīšanas noteikumi, pastāvīgi noteikumi, krietnums, izpratne, pārliecība, saprāts, noturīgums, atbalsts, uzturēšana, turēšana, nešana, turēšana atmiņā, saglabāšana, valkāšana, laba atmiņa, uzmanības savākšana, balsts, vaļsirdība, uzticība. Skat. dharma, bhāvanam, samādhi.
J.A.Grimes [8] 1. Sestais loceklis jōgas disciplīnā. Tā ir prāta (citta) savākšana uz kādu objektu, pievēršot tam uzmanību. Prāta savākšanas un tā sagatavošanas īstai meditācijai paņēmiens. Skat. aṣṭaṅga-yoga.
2. Saskaņā ar džainismu tā ir stadija, kurā objekta pilnīga apzināšanās atstāj iespaidu uz apziņu.
3. Savākšanās paņēmiens, kas aprakstīts šaivītu tekstā ‘Vijñāna Bhairava’.
[119]: meditācija ir:
– rāmums, kas ir mūsu sākotnējā daba;
– absolūts prieks un laime;
– bauda bez uzbudinājuma;
– gaišas trīsas bez nemiera;
– mīlestība bez naida vai kādiem pretrunīgiem vērtējumiem;
– dvēseles barība, un ikkatra dvēsele tiecas pēc meditācijas.
Ir pieci veidi, kā cilvēks var pieredzēt meditāciju:
1. Caur fizisku darbību. Stiepjot un saspiežot ķermeni, prāts pieredz apzināšanās stāvokli, ko tu vari saukt par meditāciju. Vingrinājums var nest prātā kaut kādu rāmumu. Tā būs ne pilnīga, bet kaut kāda meditatīva pakāpe. Jōga un Tai-Či ir meditatīva stāvokļa pieredzējumi caur fizisku darbību;
2. Caur elpas vingrinājumiem un elpas aizturēm. Caur elpošanu prāts noklust un var viegli ieslīgt meditācijā. To mēs visi pazīstam caur Sudaršan Krijas pieredzi. Pēc prānājāmas un Sudaršan Krijas sēdot meditācijā, tu tajā ieslīdi bez pūlēm;
3. Caur kādu no piecām maņām. Caur katru no piecām maņām un to objektiem cilvēks var pieredzēt bezdomu stāvokli – nekādas domas, rāmums un iekšējs skaistums.
Ja tu novēro bērnu, kurš sūkā ledeni, tu redzi, cik pilnīgi šis bērns ir iesaistījies šā salduma izbaudīšanā. Ja tu tad vaicāsi, kā viņu sauc, tu atbildi nesaņemsi! Viņš pilnībā izbauda ledeni. 100% piesaiste īpašam sajūtu objektam nes tev meditācijas stāvokli. Tu ieslēdz kādu mūziku un esi pilnīgi iesaistīts mūzikā, tad nāk brīdis, kad tu aizej pat pāri mūzikai. Mūziku tu vairs nedzirdi, bet tu zini, ka esi un tomēr tev nav robežu. Jōgas valodā to sauc par Laya Yoga, kas nozīmē izšķīšanu tajā. Tas tevi ved uz meditāciju.
Arī katrs izbrīns vai pārsteigums ved tevi uz meditācijas stāvokli. Vienmēr, kad tevī izraisās “ak, dievs!” tur prāts nav klāt, tur nav domu – bet tu tik tiešām esi. Taustes, smaržas, garšas, redzes un skaņas sajūtas var vest tevi meditācijā, ja tu to dari pareizi. Ir vajadzīga noteikta prasme, lai to pieredzētu.
4. Caur emocijām. Arī emocijas, jūtas var tevi vest uz meditācijas stāvokli – gan apliecinošas, gan noliedzošas jūtas. Arī šoka, satriektības stāvoklis var novest tevi meditācijā. Tas ir nedaudz riskanti.
Zini, kad tu jūties pavisam bezcerīgi, tu sev saki “Es padodos!” Tas nozīmē – nu viss, es to vairs nevaru izturēt. Šādos brīžos, ja tu nenolaidies nepatikā, nomāktībā vai vardarbībā, tu pamanīsi, ka ir brīdis, kad noklikšķ un iestājas bezdomu stāvoklis. Tā, vai tās būtu apliecinošas vai noliedzošas jūtas, kā bailes, prāts apklust, apstājas. Jūtas var tevi ievest šajā punktā.
5. Caur saprāta mudināšanu. Uz meditāciju tevi var vest arī saprāta mudināšana, apjēga vai apzināšanās. To sauc par Džņāna jōgu (Jñāna Yoga). Ja esi bijis Kosmosa muzejā, iznākot tu esi citādā apziņas stāvoklī. Tu pieredzi iekšēju pārbīdi, jo esi redzējis sevi Visuma kontekstā. Kas tu esi? Kur tu esi? Kas tu esi salīdzinājumā ar to neiedomājamo bezgalīgo Visumu?
Ja esi studējis kvantu fiziku, tu sāc saredzēt, ka viss ir tikai atomi vai tikai enerģija. Ja tu rakņājies šajā kvantu fizikā un tad studē vēdu filosofiju vai meditācijas mākslu vai jōgu, tu atradīsi pārsteidzošas līdzības. Tu atradīsi, ka tiek runāts vienā un tajā pašā valodā.
Ādi Šankarāčārja (Ādi Śaṅkarācārya) ir teicis “Viss, ko tu redzi, nepastāv”. Viens no mūsu laiku galvenajiem zinātniekiem, Dr.Hans-Peter Durr, ir teicis “Esmu pētījis matēriju pēdējos 25 gadus tikai lai atklātu, ka tā nepastāv. Esmu pētījis kaut ko, kas nepastāv”. Tā, arī caur apjēgu tu vari pieredzēt meditācijas stāvokli.
Pamēģini šādu vingrinājumu – brīvā dienā atgulies kaut kur ārā un lūkojies debesīs. Nāks brīdis, kad prāts apklusīs, domu nebūs, un tu nezināsi kur esi, bet zināsi, ka esi. Centra visur un robežas nekur pieredzējums. Neierobežota apjēga var iestāties, vien raugoties tukšā izplatījumā, jo arī tavs prāts ir izplatījums un arī apziņa.
[14], lpp.458: Šrī Šivananda Svāmī: savāktā stāvoklī prāta ezerā ir tikai viens vilnis (viens vṛtti, nevis ņirboņa). Prāts pieņem tikai viena objekta formu. Tad visas citas prāta funkcijas pārtraucas. Ar īstu prāta savākšanu kaut uz pusstundu praktizējošais iegūst grandiozu psīhisku spēku, viņa griba ir ļoti varena. (noteicoša šajā ziņā ir ētiska nevainojamība – 655) skat. arī japa. … Izlasi 2-3 lappuses jebkurā grāmatā. Aizver un pacenties atcerēties izlasīto. Atliec malā visas traucējošās domas. Ļauj prātam asociēt, klasificēt, grupēt, kombinēt un salīdzināt. Tu iegūsi visu vajadzīgo informāciju un tēmu būsi izzinājis pamatīgi.
dhārana, dharana, dhāraṇa – uzturēšana, sievietes abas krūtis; nostabilizējies skolotājs, kas iedibinājis noteikumus. Salīdz. ar dharma
dhāranī, dharani, dhāraṇī – [12]: mantra, skandējums, buramvārdi, buramvārdi sāpju remdēšanai, solījums, lāsts, arī zvērests ar sodu par nepildīšanu. Vairocana’s ezotērisks vārds. Mistiska vai maģiska formula, ko lieto jōgā. Plašākā nozīmē – sacerējums ar mistisku nozīmi vai tā skaidrojums. Skandējums ar nodomu pamodināt vetāla’s – līķu-dēmonus, lai izraisītu cita cilvēka nāvi. … Mistiskās apjēgas ķēniņiene, kas spēj pārvarēt visu ļauno. … Ṛddhi-mantra; dievišķs vai maģisks skandējums
dharanī, dharani, dharaṇī – darāmais, zeme; darāmais, baļķis, jumta spāre, augsne, rinda (vaga?). Arī avestas zam, anghu zeme
dharati, dharati – darīt, turēt; uzturēt, apgādāt, balstīt, pārvaldīt, lietot, tvert
dharik (kalāšu) – 1. rūpēties, sargāt, glabāt, pieskatīt. “Mēs turam vanagu”; 2. turēt, piem., priekšautu, lai ieber; 3. izlikt slazdu
dharīman, dhariman – (darīt) saskaņā ar paražu vai likumu vai priekšrakstu. Salīdz. ar dharma
dhārin, dharin – darošs, turošs; nesošs, balstošs, uzturošs, ievērojošs; nogurdinošs
dhārīvāl, dhariwal, dhārīwāl – zemkopji (darītāji?). Arī dhānī, dhālīwāl – jāt’u cilts, it kā bhatti rājput’i.
[30]: cilts nosaukums no izcelsmes vietas Dhārānagar’a. Rodami galvenokārt Satledžas augštecē un auglīgā apgabalā uz rietumiem, dzīvesvietas ir Mālwa’s ziemeļrietumu stūrī, Ludhiān’ā, Ferozepur’ā un tuvējās Patiāla’s daļās. Brandreth’s viņus apraksta kā lieliskus zemkopjus un vismiermīlīgākos un pieticīgākos cilvēkus no trakta apdzīvotājiem. Akbars ir viņiem piešķīris Mihr Mitha’m un titulu Miān un devis viņam 120 ciematus ap Dhaula Kāngar (‘Baltā’ māja jeb pils. Kāngar ir Patiālas teritorijā DA no Moga’s) kā jāgīr’u. Dhārīwāl’i nešaubīgi tur apmetušies agrīnajos laikos un Moga tahsīl’a dienvidaustrumu stūri joprojām sauc par Dhāliwāl tappa.
dhārja, dharya, dhārya – turēts (darīts?); uztiepts, turēts, uzturēts, valkāts, uzlikts, iesists, triekts; apģērbs. Skat. arī dhā
dharma – krietnuma likums – būtiskais pienākums, derība; krietnuma likums; dzīve saskaņā ar dievišķo gribu. Augstākā dharma ir atskārst Patiesību savā sirdī. Tikums, krietna uzvedība, godbijība, pienākumi, Visuma kārtība, atbilstošie riti, normas, likumi, iedibinājumi un mācības. Ne no kā neatkarīgs spēks, kas saglabā likumus un paražas. Salīdz. ar ēģiptiešu maat – viedības un tikuma iegūšanas zināšanas.
R.Raudupe [96]: terminam ir daudz nozīmju, tostarp – vērtība, tikums, Visuma kārtība, īstenība, reliģisks pienākums un taisnīgums. Etimoloģiski skaidrojot, darma nozīmē ‘to, kas uztur savu būtisko dabu’; cilvēka mērķis, cilvēka dzīves uzdevums; cilvēka tieksme sevi piepildīt (pilnveidot), atklājot sevī dievišķo.
[29]: patiesuma (Satya) ērā dieves tikuma jeb Dharmas (kā govs) kājas (pamatlikumības) ir četras:
– pašierobežošanās;
– skaidrība;
– augstsirdība;
– taisnīgums.
Bet tagad, Kali Jugā, šķiet, trīs kājas ir lauztas plosošas bezdievības – lepnības, iekāres un apreibināšanās – dēļ.
[12]: no dhara – turēšana, nešana, piederība utml.; tiek saprasta dažādi – raksturojums, pazīme, apgalvojums; nesējs, pārpasaulīgs apzinošās dzīvības atsevišķu sastāvdaļu substrāts; apzinošās dzīvības daļa; nirvāna, tas ir, dharma kā augstākais, par excellence, budisma mācības objekts; absolūtais, īstais; Budas mācība; lieta, objekts, izskats.
Likums, patiesība, reliģija, lieta, viss budisms. … Arī viens no 6 sajūtu vidutājiem, tas ir, ar prātu saistīta lieta jeb objekts. …
4 dharmas uzticības:
– Likumam, ne cilvēkam;
– sūtrām, kas satur augstāko patiesību;
– patiesībai, ne vārdiem;
– viedībai, kas aug no mūžīgās patiesības, ne no iedomu zināšanām.
[120]: kultūras ideoloģija, kas ietver noteiktas sabiedriskas noslieces, prakses un reliģiskus priekšstatus, kas sākot ar, mazākais, aptuveni 1500-1000.gg.pr.m.ē. ir kļuvusi par neatvairāmu dažādas Indijas tautas apvienojošu spēku priesteriskas bramīnu kārtas vadībā.
Dharma’s jēdziens pamatojas indiešu dzīves veidā. Tas nav burtisks sinonīms vārdam ‘reliģija’, kas apzīmē kādu vienu svēto grāmatu un vienu Dieva vēstnieku. Šim sanskrita vārdam ir plaša nozīme. Tā ietver galvenokārt ‘tikums, vērtība’. Indijas civilizācijai dharmas jēdziens ir pamatliekošs, līdzīgi ķīniešu tao un yeh. Pirms kādiem diviem gadu tūkstošiem senie tamili savā valodā kā ekvivalentu dharma’i ir sākuši lietot vārdu aram.
Mahābhārata, kas tiek uzskatīta par vienu no pasaules dižākajiem literāriem darbiem, ir pilna ar sarunām par dharmu. Dharmas sfērā ir gan budisms, gan džainisms. Vārds ārya dharma’i ir pievienots, kad tas sākts saprast ar nozīmi ‘cildens’ jeb ‘labākais’; tādējādi ārya dharma nozīmē ‘cildena cilvēka tikumi’. Laikmetā pirms Mahābhāratas āriji kā etniska tauta ir tikusi uzsūkta Indijas iedzīvotājos, bet viņu dharmas jēdziens ir turpinājis pastāvēt.
[56]: neviena valoda nav pilnīga. Parasti dharmu definē kā krietnumu vai pienākumu. Dharma ir krietnuma pamatlikums. Tā ir svētuma pamatlikums. Tā ir arī vienprātības pamatlikums. Bhīšma savos norādījumos Judhišthiram teic, ka viss, kas rada sadursmes, ir adharma, un viss, kas izbeidz sadursmes un ievieš vienprātību un saskanīgumu, ir Dharma. …
Dharma ir sabiedriskās dzīves saistviela un uzturētāja. Dharmas likumi ir laisti cilvēku pasaulīgo lietu izkārtošanai. Dharma kā savas sekas nes laimi gan šajā pasaulē, gan nākošajā. Dharma ir savas patības saglabāšanas līdzeklis. Ja tu to pārkāp, tā tevi iznīcinās. Ja tu to sargā, tā sargā tevi. Tā ir tavs vienīgais biedrs pēc nāves. Tas ir vienīgais cilvēces glābiņš. Tas, kas cilvēku ceļ, ir Dharma. Šī ir otra definīcija.
Dharma ir tas, kas tevi vada pilnveidojuma un svētlaimes ceļā. Dharma tev palīdz gūt tiešu saziņu ar Dievu. Dharma tevi dara dievišķu. Dharma ir kāpnes augšup uz Dievu. Dhamma ir viens no budistu pamatjēdzieniem. “Viss, kas mēs esam, ir mūsu domas iznākums”, par dhammu teic izcilais indologs Makss Millers. Varētu vēl piebilst, ka parasti dharma ir garīgi reliģiska un tikumiska cilvēka būtība. Var būt arī ļaunā “tumšā dharma”. Hinduistu dharma un budistu dhamma nav pilnīgi identiski termini.
[22]: cilvēku morāle Harjānas laikos bijusi ļoti tīra. Laupīšana un citi noziegumi bijuši reti, jo cilvēki dzīvojuši pieticīgu dzīvi. Pāri visam ir baudīts viesmīlīgums. Viesim izrādīta liela cieņa un mīlestība. Patiesa runa uzskatīta par reliģisku pienākumu. Pavešana un laulības pārkāpums uzskatīts par grēku.
Ieejot Indijā, āriji nešaubīgi bijuši ganu un zemkopju tauta. Pakāpeniski viņi apmetušies, veidojot kopienas. Vēdu kula’s jeb dzimtas ir apvienojušās lielākās vienībās, kuru veidošanā svarīga loma bijusi kārtai (varna) un interešu vai raksturu tuvībai (sajātya); pašā sākumā gaišādainie āriji (ieceļotāji) ir izdalījušies no viņu tumšādainajiem sāncenšiem, kurus saukuši par šudrām.
Pašā āriju sabiedrībā valdnieku dzimtu cilvēki (kṣatriya) un priesteru pēcnācēji bramīni ir atšķīrušies no parastajiem brīvcilvēkiem (viṣ).
Dažās agrīnajās himnās ir minēts skaidrs sabiedrības dalījums bramīnos, kšatrijos, vaišjās un šudrās. Bet Rigvēdas himnās ir maz liecību par stingriem ierobežojumiem, kādi kļuvuši tipiski kastām to nobriedušā veidā. Tad diez vai ir bijis starpkopienu precību un nodarbošanās aizliegums. Ģimenes nav precējušās ar īpašu profesiju cilvēkiem. Cilvēki ir varējuši mainīt nodarbošanos atbilstoši vajadzībām vai spējām. Profesijas pārnodošana ģimenē vēl nav bijis atzīts noteikums, vismaz ne iedibinājusies īstenība. Nav bijis aizliegums ņemt šudru gatavotu ēdienu. Cilvēki dzīvojuši savstarpēji brīvi.
[25]: ja aplūkojam savu uzvedību – mēs vilcināmies darīt kaut ko labu un esam veicīgi, kad darām kaut ko sliktu. Piemēram, kad dusmojamies, mēs gribam izteikties tūlīt uzreiz. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka tikumi ir tava īstā daba, un tie tevi nekad neatstās. Tavi netikumi nav tava daba, un tie tevi atstās. Sliktas noslieces ir pārejošas un tevi atstās, ja tu tām nesekosi. Apjukums, kliegšana nenotiek ilgi, vismaz nemainīgā spēkā. Vai mēs esam norūpējušies, ka netikumi mūs atstās, ja tiem nesekosim?
Būtu tikai gudri atlikt sliktās lietas, jo tās neturpinās, un nekavējoties ķerties pie labām lietām, citādi tu labās atliksi uz kādām nākošajām pārdzimšanām. (smiekli!!!)
Tikumus nav iespējams iedēstīt. Tev jāzina, ka tie pastāv. Bhagavad Gītā Krišna teica Ardžunam, “Neraizējies Ardžuna, tu esi jau dzimis ar tikumiem.”
Garīgam meklētājam ir jāatceras, ka viņš ir piedzimis ar tikumiem; citādi viņš nevarētu būt meklētājs. Ja tu domā, ka tev nav tikumu un mēģini tos iedēstīt, tev neizdosies. Parasti tu sevi salīdzini ar citiem tikumu ziņā. Nesalīdzini sevi. Vienkārši atpazīsti sevī tos tikumus, ko cieni citos, un apjēdz, ka tie tevī sēklas veidā jau ir. Tev tie tikai jāpabaro. Ja tu domā, ka tev nav tikumu, tad tu nāc no nepietiekamības jeb trūkuma valstības. …
Tikumi ir vienkārši jādarbina, līdz tie kļūst par tavu dabu. Draudzīgums, līdzjūtība un meditācija ir jādarbina kā prakse, līdz tu apjēdz, ka tie ir tava daba.
Darīšanu sabojā tas, ka tu gaidi iznākumu. Kad tu dari, izpaužoties tavai dabai, tu neesi pielipis iznākumam, tu turpini. Darbība, kas rodas no tavas dabas, nav ne nogurdinoša, nedz pieviļoša. Piemēram, ikdienas darbi kā zobu tīrīšana vai mazgāšanās pat netiek uzskatīti par darbību, jo tie ir ļoti iekļāvušies cilvēka dzīvē. Tu to visu dari bez darītāja sajūtas. Kad kalpošana ir kļuvusi par tavas dabas daļu, tā notiek bez darītāja sajūtas.
J.A.Grimes [8]: taisnīgums; vērtība; reliģisks pienākums; reliģija; likums; dzīves mērķis (puruṣārtha); mudinājuma nesējs (džainismā); svēto rakstu teksti (budismā); īpašība (budismā); cēlonis (budismā); reliģiska mācība (budismā); ne-vielisks un bez-dvēseles (budismā) (no darbības v. saknes dhṛ = ‘balstīt, nostiprināt’).
1. Burtiski – ‘tas, kas satur kopā’; tādējādi dharma ir pamats visai kārtībai (Rita, ritums), gan sabiedriskajai, gan morālajai. Kā ētiskai vai morālai vērtībai tai ir atbrīvošanās rīka vērtība (izņemot Mīmāṃsak’ā, kas dharmu uzskata par augstāko vērtību.) (Skat. puruṣārtha).
2. Varṇa āśrama-dharma – cilvēka kastai/mūža posmam atbilstoši īpaši pienākumi.
3. Sanātana-dharma – mūžīgā reliģija.
4. Sva-dharma – cilvēka savs individuāls pienākums.
5. Āpad-dharma – dharma, kas noteikta posta laikiem.
6. Yuga-dharma – mūžības likums.
7. Sādhāraṇa-dharma – vispārējie pienākumi jeb katra un visu cilvēku kopīgie pienākumi. Tos sastāda tādi tikumi kā pašpārvaldība, laipnība, patiesums un tamlīdzīgi. Tie pamatojas uz domu, ka cilvēki ir dzimuši ar daudziem parādiem, un šie pienākumi palīdz atmaksāt cilvēka parādus cilvēcei.
8. Džainismā dharma ir mudinājuma nesēja un caurstrāvo visu Visumu. Tā ir vienota un mūžīga. Tā pati nerīkojas, nedz var izraisīt citu rīcību. Tomēr tā ir dzinulis visam pārējam iespējamajam, nodrošinot tam rīcības vidi. Skat. ajīva.
9. Saskaņā ar budismu, dharmas, dhammas galvenā definīcija ietver kosmisko kārtību (Rita), dabas likumus, Budas mācību, uzvedības normas, esamības lietas, faktus, idejas un faktorus.
10. Mīmāṃs’ā dharma ir tas, kas prasīts Vēdās. Tie ir reliģiski pienākumi, kuru veikšana nes vērtību, un kā noraidīšana nes kaitējumu.
11. Nyāya-Vaiśeṣik’ā dharma ir īpaša kvalitāte (viśeṣa-guṇa), kas piemīt patībai. Skat. adhyātma. Tomēr dharma nozīmē drīzāk vērtību (puṇya), nevis taisnīgumu. Viņi uzskata, ka dharma tiek uztverta tieši, nepastarpināti, lai gan ir vajadzīgas dievsajūgas spējas. To panāk ar alaukika-prtayakṣa līdzekļiem.
12. Sāṅkhya jōgā dharma ir saprāta (buddhi) veids. Tikai prāta jucekļa dēļ cilvēks var uzskatīt, ka dharma pieder pie pieredzes jomas un ka vērtības un kaitējums pat neskar pār-pieredzes cilvēka dvēseli.
[94],65.lpp.: bramīnisma laiku dharmas priekšraksti – sabiedrībā iedibinājušies noteikumi paredzēja apmēram šādu mācekļa dienas kārtību.
Pie sevis izrunājot dieva vārdu, jāpieceļas no gultas pirms saules lēkta, noteikti ar labo kāju (dakṣiṇāpada); prātā jāizsaka gatavība bez ierunām paklausīt garīgajam audzinātājam (guru), jāpalūkojas uz plaukstām, domājot par dienas darbiem, jānovēl visiem labu, jānolasa rīta lūgsnas (vai viena lūgsna), solot dievam būt paklausīgam visu dienu.
Pēc dabisko vajadzību nokārtošanas jānomazgājas, jāiztīra mute un zobi, jāsasukā mati (vēlams, skandējot Gāyatrī mantru), jāapvelk tīras drānas un jāuzliek pieres zīme (tilaka).
Jāaiziet uz ūdens malu, jāiemalko ūdens, jāpašļaksta tas ap sevi, jāapsēžas ar seju uz austrumiem, jāveic elpas vingrinājumi (prānājāma) un tūlīt pēc tam nyāsa (plaukstu pielikšana pierei, pleciem, krūtīm, vēderam un gūžām, lai pievienotu savu ķermeni dievam, atdotos Tam); saullēkta brīdī jānoskandē lūgsnas, galvenā ir Gāyatrī (sveiciens saulei).
Tad jāpaēd un jāķeras pie mājas vai darba pienākumiem.
Tad jāieiet pie guru, pēc tam jānosēstas iepretim dieva attēlam, jānolasa mantras, jāiegrimst dievapcerē, jānoliek attēla priekšā smaržvielas, iedegti gaismekļi. Tad skandējot atbilstošas mantras jāziedo Agni ar sviestu apslacītas pagales; tad jāgodā ar lūgsnu visi padievi (vai vismaz galvenie) un jāpabaro svētā govs un ubags vai viesis.
Pēc tam jāpaēd, vispirms piedāvājot ēdienu dieviem. Pildot vakara rituālu, jāapsēstas ar seju uz ziemeļiem vai ziemeļrietumiem un jāizšļaksta ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī) uz rietošās saules pusi, skandējot mantru, bet nonākušam mājās dievu attēlu priekšā jāapļo ar degošu gaismekli, ziediem, trauku ar ūdeni.
Dharma Šāstra, dharmashastra, dharmaśāstra – Derības Grāmata, likumu grāmata, hindu likumu apkopojums, apcerējums par dharma, reliģisks vai sabiedrisks likums. Skat. arī dharmasūtra.
Teksti, kuri apkopo vispārpieņemtos likumus. Manu, Jādžņavalkjas u.c. likumu krājumi. Raksti, kas izklāsta noteikumus sabiedrībai un cilvēkiem, tostarp garīgās prakses. Visautoritatīvākie un visu Indijas dharmašāstru pamats ir Manu Smriti.
[101]: kopš ļoti seniem laikiem Dharma Šāstrā tiek iekļautas daudzveidīgas tēmas. Gautama’s, Baudhāyana’s, Apastamba’s un Vasiṣṭha’s dharmasūtras vairāk vai mazāk detalizēti nodarbojas galvenokārt ar:
– sabiedrības kārtām (varṇa);
– dzīves posmiem (aśramas), to prioritātēm, pienākumiem un atbildībām;
– attīrīšanos (saṃskāras), ko veic cilvēks (no garbha-dhāna līdz antyeṣṭi);
– jaunu neprecētu bramīnu (brahmacārin) pirmā dzīves posma pienākumiem;
– brīvdienām, kad vēdu studijas tiek apturētas (anadhyāyas);
– pirmo dzīves posmu beiguša iesvētīta mācekļa (snātaka) pienākumiem;
– precībām (vivāha) un visām ar tām saistītām lietām;
– namtura (gṛhastha) pienākumiem;
– ķermeņa ikdienas tīrīšanu (śauca);
– pieciem ikdienas ziedojumiem,
– godāšanām (yajña);
– labdarības dāvanām (dāna);
– ēdienu izvēles noteikumiem (bhakṣyābhakṣya);
– cilvēku, trauku, apģērbu utml. tīrīšanu (śuddhi);
– netīrību dzemdību un miršanas laikā (aśauca);
– miršanas rituāliem (antyeṣṭi);
– mirušo senču un radinieku piemiņas rituāliem (śrāddha);
– īpašiem sieviešu pienākumiem (strī-dharma) un vīra-sievas pienākumiem (strīpum-dharma);
– karavīru un ķēniņu (kṣatriya un rāja) pienākumiem;
– tiesas norisi un tieslietu jomu, kā noziegumi un sodi, līgumi, mantas dalīšana un mantošana, adopcija, azarta spēles utml. (vyavāhara);
– četrām galvenām sabiedrības kārtām, jauktām kārtām un tām piedienīgu nodarbošanos;
– rīcību un darbību, kāda tiek pieļauta atsevišķām kārtām ārkārtēja posta apstākļos (apaddharma);
– grēkiem un to izpirkšanu (prāyaścitta);
– iepriekšējās dzīvēs veiktu ļaundarību sekām (karmavipaka);
– pareģojumu vai planētu pielabināšanas utml. rituāliem (śānti);
– meža vienatnības (vanaprastha) un askēzes (samnyāsin) pienākumiem.
dharma-čakra-pravartana, dharma-chakra-pravartana, dharma-cakra-pravartana – derības rata griešana; Budas pirmās pēc apskaidrošanās sniegtās pamācības nosaukums
dharma-svākhjātatā-bhāvanā, dharma-svakhyatata-bhavana, dharma-svākhyātatā-bhāvanā – būšana pasaules kārtības derībā; pasaules kārtību (Rita) uzturošu tikumu praktizēšana
dhārma, dharma – saistīts ar dharmu, taisnīgumu vai tikumu; piederīgs dharmai
dharmadhātu, dharmadhatu – derības jeb esības kodols, viena no budisma 18 saknēm, buddha jeb apskaidrība. Īstenības kodols; esības ‘tādība’; visa vienība, tāpatība. Saskaņā ar budismu, tā ir Virsīstenība
dharmadvāra, dharmadvara – derības durvis; tikumi jeb pienākumi kā augstākās viedības sasniegšanas līdzekļi
dharmadžņāna, dharmajnana, dharmajñāna – derības zināšana
dharmakāja, dharmakaya, dharmakāya – derības, garīgais ķermenis, tīrā apziņa, Virsīstenība.
Tantras prakse, mācības ķermenis; mahājanā un vēlākās budisma formās – trešais un viscildenākais no trim Budas ķermeņiem, kas sastāv no Budas mācības. Tantriskajā budismā ir vēl ceturtais, ko sauc par dimanta ķermeni (vajrakaya) jeb būtiskās dabas ķermeni (svabhavikakaya).
G.de Purucker [2]: saliktenis no diviem vārdiem, kas nozīmē ‘turpinātības ķermenis’, dažkārt tikpat labi (drīzāk slikti) tulkots kā ‘likuma ķermenis’ – abi tulkojumi ir neatbilstoši, jo tulkot šos ārkārtīgi noslēpumainos jēdzienus ir ļoti grūti. Kaili korekts vārdnīcas tulkojums bieži zaudē ezotērisko nozīmi pilnībā, un šī ir vieta, kur rietumu zinātnieki palaikam tādas smieklīgas kļūdas pieļauj.
Pirmais vārds nāk no saknes dhri, kas nozīmē ‘balstīt’, ‘uzturēt’, ‘nest’, tāpēc ‘turpināt’; arī cilvēku likumi ir līdzekļi civilizācijas nešanai, balstīšanai, uzturēšanai; otra daļa, kāya, nozīmē ‘ķermenis, stumbrs’. Tā izveidotu vārdu var atveidot kā ‘likuma ķermenis’, bet šis izteikums nenes īsto ideju vispār.
Īstenībā dharmakāya ir garīgais ķermenis jeb augsti garīgs esības stāvoklis, kurā cilvēka ierobežotā dvēseliskuma un personības sajūta ir izzudusi vispārējā (augstākā) sajūtā un paliek tikai sēklas, slēptā, veidā, ja pat tikdaudz. Tā ir tīra apziņa, tīra svētlaime, tīrs saprāts, brīvs no jebkādas personalizētas domas. Vidusāzijas budismā dharmakāya ir trešā un augstākā no trikāya. Trikāja sastāv no (1) nirmanakāya, (2) sambhogakāya un (3) dharmakāya. Šos trīs stāvokļus, katru no tiem cēlu un cildenu, varam aplūkot kā trīs apģērbus, kuros tērpjas viengabalīguma, nedalītības apziņa. Dharmakāya’s tērpā iesvētītais ir jau uz nirvānas sliekšņa, ja ne jau nirvānā.
dharmakšetra, dharmakshetra, dharmakṣetra – derības lauks; godbijīgs un tikumīgs cilvēks, taisnīguma, krietnuma lauks. Līdzenums Indijas ziemeļaustrumos
Dharmakūpa, dharmakupa – Derības aka; svētā aka, dharmas aka Varanasi pilsētā, ko ietver trīsdesmit svinīgas svētnīcas un apēno banjana un vīģu koki
dharmamegha – derības mākonis, īpašs garīgās saplūsmes veids. Beidzamā stadija bodhisattva’s ceļā uz pilnveidojumu. “Tas, kas uz zemi izlej derību”
dharmamegha samādhi, dharmamegha samadhi – svētpamirums kā derības mākonis, beidzamā savāktības stadija, kad cilvēku vairs neinteresē pat viszināšana, visvarenība, visuresamība.
“Beidzamā savāktības stadija. Šis virsapziņas jeb samādhi jeb svētpamiruma stāvoklis tiek saukts par derības mākoni, jo tas caur Virsīstenības atskārsmi izlej nemirstības nektāra piles – kad izzudušas vēlmju, noslieču (vāsanā) atliekas.” Skat. samādhi.
dharmamūla, dharmamūla – derības sakne, Vēdas, derības, reliģijas un likuma pamati. Salīdz. ar  dharmadhātu. Visas Vēdas ir dharmas sakne, jo ir tradicionālā viedība un to, kuri (Vēdas) zin, vadītāja uz labu un sava (prāta) apmierināšanu’; vedo khilo dharmamūlam smrtiśīle ca tadvidām, ācāraś caiva ‘hūnām ātmanas tustir eva ca. 2.6.
dharmadžidžņāsā, dharmajijnasa, dharmajijñāsā – derības pētījums. Taisnīgas, krietnas rīcības (dharma) pētījums. Pirmā Jaimini Mimāṃsā-sūtra’s vārsma ir athāto dharma jijñāsā
dharmaparināma, dharmaparinama – derības, uzvedības pārmaiņas, īpašību pārmaiņas. Substances, būtības pārveidošanās, aplūkota no īpašību izmaiņu viedokļa tiek saukta par dharmapariṇāma. Salīdz. ar lakṣaṇapariṇāma, avasthāpariṇāma
dharmāranja, dharmaranya, dharmāraṇya – derības birze, svētbirze, rituālu birze, svētais mežs; labu darbu un tikumu birze – budistu zāle vai templis; arī svētie raksti
dharmasanga, dharmasanga, dharmasaṅga – saplūsme ar derību, tikumīgums, nodošanās taisnīgumam un tikumībai; arī tās liekuļošana
dharmāstikāja, dharmastikaya, dharmāstikāya – derības kategorija. J.A.Grimes [8]: džainismā – mudinājuma nesējs Skat. dharma un ajīva
dharmasūtra, dharmasutra – [121]: juridiska un ētiska rakstura izteikumi, ‘taisnīguma, krietnuma un derības pavediens’ – katra no vairākām cilvēka uzvedības rokasgrāmatām, kuras veido hindu derības agrīnāko avotu. Tās sastāv galvenokārt no kodolīgu izteicienu sūtrām (pavedieniem jeb stīgām); kas satur derības būtību attiecībās starp cilvēkiem un starp cilvēku un valsti.
Šie pamatlikumi aptver kārtu un cilvēku praktiskos noteikumus viņu sabiedriskajās, saimnieciskajās un reliģiskajās attiecībās. Parastā valodā formulētas, tās bija paredzētas nostiprināšanai atmiņā un izskaidrojamas skolotājiem – veidojot it kā lekciju konspektus. Galu galā šie noteikumi ir piebārstījušies ar vārsmām dažādos pantmēros, katra no kurām parasti sniegusi iepriekš aprakstītā noteikuma būtību.
Šīs vārsmas kļuvušas arvien iecienītākas, kas galu galā novedis pie darbiem, kas sastāv tikai no šīm vārsmām. Šīs agrāk pastāvošo dharmasūtru vārsmotās versijas sāktas saukt par dharmašāstrām, lai gan mūsdienās tā parasti sauc visu paražu un rituālu noteikumu kopumu, kas vada hindu reliģisko un sabiedrisko dzīvi. Skat. dharmaśāstra
dharmašālā, dharmashala, dharmaśālā – derības patvertne, reliģisks patvērums, slimnīca, labdarības patvertne, tiesa vai taisnība, tribunāls, svētceļnieku apmešanās vieta, vai nu bezmaksas vai par minimālu samaksu
dharmavid – vieds derībā, tikumīgs, derību zinošs, pienākumu zinošs, dievbijīgs
dharmi – derības uzturētājs. Subjekts; tas, kas uztur derību
dhārmika, dharmika – derības ievērotājs, krietns, tikumīgs, taisnīgs, godbijīgs, tiesnesis, bodhisatva, burvis, mags
dharmin – derību apjēdzis, sekojošs godbijīgā derībai, pienākumiem, derību apjēdzis, tikumīgs, uzticīgs pienākumam
dharmōpadešaka, dharmopadeshaka, dharmopadeśaka – derības skolotājs, garīgs audzinātājs
Dharti Mātā, dhartimata – Dievmāte, Zemes māte, Dārta, Māte Barotāja. Skat. arī Bhudevi. Arī Dharitri, Bhūtamātṛkā, Gandhamātṛ; viens no Pṛthvī epitetiem. Salīdz. ar Gaush Urva.
[120]: Dharti Dēvī jeb Dhartimātā jeb zemes padieve ir bijusi cilšu ticība; bramīnu literatūrā šī dievība ir kļuvusi par Bhū Dēvī un lielā mērā saistīta ar Vishnu-Varah (Valdnieks Višnu mežakuiļa veidā); šai formai ir cilšu izcelsme. Zemes Māte īstenībā ir bijusi neatkarīga Augstākā dievība.
[110]: viena no Dievmātēm, Thakur Deo partnere. Tiek godāta poda vai akmeņu kaudzes formā. Daži avoti viņu pielīdzina Zemei – Prithivi (pṛthvī). Arī Dharti Awwal, Dharti Awwal, Dharti Mai, Dharti Mai, Dhartri Mai, Dhartri Mai, Bhu(mi)devi
dhashak bhut, kalāšu d’hashak bhut – vīriešu vilnas bikses ar dekoratīvām bārkstīm. Tās beidzas zem ceļiem, kur tiek apsietas ar kājautiem lejup ap stilbiem
dhašak, dhashak, kalāšu d’hashak – bārkstis, apmale; vēdera jostas, galvassegas, tērpa bārkstis
dhatīdāna, dhatidana – sena mantota tērpa pārnodošana; sena apģērba, tērpa došana sievietei pēc bērna ieņemšanas
Dhātri, dhatri, dhātṛ – Devējs=Radītājs; dieva nosaukums; (no saknes dhā = ‘radīt, padarīt’)
dhātu, dhatu – dotais; pirmelements, sakne, cēlonis, piena govs, sūkts vai dzerts, slānis, zemes pirmviela – metāls, sastāvdaļa, pirmelements, sākotnēja sastāvdaļa, serde, dzīvības dvaša cilvēkā
dhaukate, ḍhauk – tuvoties, saukt tuvāk (Dauka?)
dhēja, dheya – došana; sniegšana, piešķiršana, mācīšana, mudinājums, radīts, mērķis, turēts, ņemts
dhēna, dhena – daina, tautasdziesma (kalāšu daginau); jūra, upe, runa, balss, piena govs, jebkāds no piena darīts dzēriens. Sanskr. daina – dienišķs, diennakts.
[122]: paralēles – liet. ‘dainà’, avestas ‘daēnā’ (reliģija), pers. ‘*dainā’ (likums; danah), rumāņu ‘doină’ (tautasdziesma), ķeltu ‘dán’, sanskr. ‘dhan’, vēdu ‘dhainā’, avestas ‘daēnā’.
Janis Paliepa [123]: “baltu vārdam ‘daina’ nešaubīgi ir āriju (indoirāņu) ekvivalents, pilnīgi pieņemams etimoloģiski un semantiski. Savādi, ka vairums indoeiropiešu lingvistikas un kultūras lietpratēju ir ignorējuši šo baltiešu ‘daina’ (leišu ‘dainà’, latviešu ‘daina’) pēctecību no vēdu dhēnā un avestas ‘daēnā’. Šo vārdu avots, rādās, ir IE sakne ‘*dhi’, ‘*dhy-ei’, ‘*dhei’, kas nozīmē ‘domāt, apsvērt, nodot domu’. IE forma ‘*dhainā’ kā izcelsmes vārds ir ļoti viegli un pavisam korekti postulējams. … un (saskaņā) ar mūsdienu vēdu zinātni tas saskaņā ar kontekstu var nozīmēt tikai ‘runa’, ‘balss’, ‘vārdi’, ‘slavinājums’, ‘slavinājuma dziesma’, ‘lūgsna’, ‘dziesmas’”. (Chatterji- 69-73)
[124]: kaut arī dainas ir vienkāršas un acumirklī uztveramas, tās nepieder pasaulei, kuru pazīstam. Tajās ir kas neatlaidīgs un tiešs kā dzīvnieka acu skatiens. … Savā vienkāršajā košumā tās ir pārākas par visu, ko zinu Rietumu literatūrā, izņemot Grieķijas iedzīvotāju senās dziesmas. Tās liekas sacerētas pasaules rītausmā, un rasas svaigums uz tām ir joprojām.
M.Grīns [125]: Kronvaldu Atis – “Tautas dziesmu bagātība dod visskaidrāko liecību, ka mūsu sentēvi bijuši ļoti skaidri cilvēki, un skubina mūs, lai cīnāmies viņiem krietnos tikumos tapt līdzīgi. … Ai tēvi, ai mātes, kādēļ ļaujat saviem bērniem bez mūsu jaukām, brangām dziesmām uzaugt? Vai gan jūs neesat apdomājuši, ka šī svētā manta nav priekš mūsu tautas ne ar ko atlīdzināma (aizstājama)?”
M.Gimbutiene [126]: svēta valoda, dzeja, liturģija. Savu galīgo veidolu dainas ieguva pagājušos divos gadsimtos. Daudz kas no tā, kas saistīts ar augstāko kārtu dzīvi, neapšaubāmi tika zaudēts, it sevišķi tāpēc, ka dainas netika pierakstītas agrāk par astoņpadsmito gadsimtu. Tomēr zemnieku mājas salmu pajumte saglabājusi neskartu dainas – šā nenovērtējamā dārguma – senatnību, vienkāršību un smalkumu, ko mūsdienu pasaulei nav izdevies samaitāt. (No ievada ‘The green Linden’, Robert Payne, 1964)
Māra Zālīte: “Tautasdziesma aptver visu cilvēka esamību gan kosmiskos lokos, gan ikdienišķās izpausmēs. … vispārcilvēciska un nacionāla vienlaicīgi, vēsturiskajā konkrētībā sakņota un pārlaicīga reizē.” Dainas apgaro ikdienas soli, ikdienu pārvērš dievotā pasaulē. Tur ne vien pausta dievbijīga attieksme pret Visumu, bet arī atrodami ļoti praktiski norādījumi, kā veidot dzīves ceļu, kuru ejot mēs arvien vairāk varam garīgi pilnveidoties. … Čaterdži: “Būs pilnīga taisnība tam, kurš teiks, ka vēdu himnas … un baltu dainas ir divas radniecīgas literatūras, kas papildina viena otru.” Un – “Latviešu (un lietuviešu) dainu mākslinieciskā vērtība ir ļoti augsta. Bieži vien tās atgādina kādu pantu no Rig Vēdas vai Atharva Vēdas, kā arī no sanskrita dzejas. Klusa romantika un mīlestība uz darbu tajās strāvo kā sīkas straumītes meža pļavā. Baltu dziļo vienkāršību, labestību un poētisko pasaules uztveri nekas neatklāj labāk kā šis izteiksmes veids.” Sanskrita dēnā atkarībā no konteksta var nozīmēt arī vārdus, slavinājumu, dziesmu.
V.Vīķe-Freiberga: senajam latvietim visa pasaule bija dievota, tas ir, dievišķā gara piesātināta, un dievības tiek uzrunātas intīmā un familiārā stilā, gluži kā tuvi cilvēki vai ģimenes locekļi. … Dievs un dievības latvietim parasti atklājās caur dabas parādībām. Tas ir īpatnējs, pilnīgi subjektīvs dievišķās klātienes vai atklāsmes pārdzīvojums, ko senie grieķi sauca par epifāniju, teologi – par Dieva žēlastību, mistiķi – par ilumināciju vai apgaismību un psīhologi – par kosmisko apziņu. Skat. arī ‘krēslas valoda’ (sandhābhāṣya), līdzība (guṇavāda).
dhēnta (kalāšu), dhenta – akmeņu kalns – kalns, kas sastāv lielākoties no akmeņiem. Tāds tiek uzskatīts par rituāli tīru; kalāšu dhentayak – akmens klints
dhēr, kalāšu d’her – vēders. Skat. sanskr. udara, audara
dhī, dhi – iekšējā gaisma, svētpamirums, meditācija. ‘Nest (hi) gaismu (d)’ cilvēka dvēselē – nodoties apcerīgām domām. Šumeru ‘di’ – ‘spīdēt saules un zvaigžņu krāšņumā, likt spīdēt; dievišķs’; runāt, mācīt, taisnīgums
dhīratā, dhirata – gara spēks, viedība, apdomība, dūša, spēks
dhīratva, dhiratva – viedība, noturīgums, gara spēks, nenovīdība, nenovīdīgu emociju pārvarēšana, dūša, apdomīgums
dhīti, dhiti – doma, atskārsme, viedība, ideja, slāpes, dzeršana, apcere, lūgsna, nosliece, vērība, izpratne
dhjā, dhya, dhyā – domāšana, meditācija
dhjājati, dhyayati, dhyāyati – domāt, būt domīgam, meditēt, atcerēties, iztēloties, apcerēt
dhjāna, dhyana, dhyāna – domīgums, svētapcere, vērtēšana, uzmanība, apcere, doma, nejutīgums, trulums, domu veidošanās – meditācija, septītais solis Patandžali astoņu eņģu (anga) jōgā, rituāla vizualizācija, iekšējais redzējums, jōgas meditācija, pamācība tantriskas dievības vizualizācijai. Skat. Samādhi Mārga; salīdz. ar samādhi, turīya, dhī, pratyāhāra, dhāraṇā, bhāvanam.
Jogas glosārijs: burtiski ‘meditācija’ – ieskats sevī, lai sasniegtu dvēseles skaidrību’, ‘nogrimšana domās’, ‘pārdomas’. Īstā meditācija. Kamēr dhāranā ir vienkārši vienas domas, ievirzes turēšana prātā, dhyāna ļauj prātam izplesties vai šo vienu domu apcerēt. “Dhjāna ir nepārtraukta domu plūsma (uz dhārānā objektu).” (Yoga Sutras 3:2).
Joga viengabalainai personībai: viens no paņēmieniem, kas palīdz sakārtot prāta ķermeņa (manomaya kośa) aparātu.
G.de Purucker [2]: dziļa garīga-saprātīga apcere ar pilnīgu nošķiršanos no visiem sajūtu un zemākas mentālas pakāpes rakstura objektiem. Uztveres budismā tā ir viena no sešām pilnveides pārejām (pāramita). Cilvēks, kurš ir dhjānas praktizēšanas lietpratējs, kas starp citu ir lielisks garīgs vingrinājums, ja ir uztverta tā īstā jēga, nonāk ārpus visām saiknēm ar esības un apziņas materiālo un kailu psīhes jomu, un ieiet ļoti augstās garīgās dimensijās.
Dhjāna ir nevis apziņas elementu atmešana, bet drīzāk netveramo apziņu kropļojošo aizplīvurojumu atmešana, ļaujot māceklim nonākt viņa patības augstākajās jomās un uz laiku kļūt vienotam un saziņā ar dieviem. Skat arī samādhi.
[12]: dhyāna ir par samādhi vienkāršāks apceres veids.
… Uguns jeb ceturtā dhjāna, kurā ziedo ķermeni (laužot kārību pasaules vilinājumus un sekojot tikumiem).
Piecu Dhyāni-Buddha raksturi tiek attēloti roku zīmēs (žestos):
– vairocana – viedības aizvērtā plauksta;
– akṣobhya – stingra viedība – taisni pirksti pie zemes;
– ratnasaṁbhava – dota vārda, solījuma zīme – pacelta atvērta labā plauksta; atvērta labā plauksta uz ceļa sēdus meditācijas pozā – dāvājošas meditācijas žests; arī viena no Budas aspektiem vārds;
– amitābha – samādhi zīme (žests), sludinoša un šaubas izbeidzoša – taisni pirksti kreisajā delnā;
– amogasiddhi, tas ir, Šākjamuni zīme – karmas zīme – galīgā nirvāṇa.
[25]: daudzi domā, ka meditācija ir koncentrēšanās, sasprindzināšanās, neļaujot domām klaiņot apkārt. Tā ir vārda nepareiza izpratne. Meditācija nav koncentrēšanās, nekādā ziņā sasprindzināšanās. Dhy nozīmē koncentrēšanos, na nozīmē ‘ne-‘. Tādējādi vārds dhyāna, kas apzīmē meditāciju, norāda, ka tā ir nekoncentrēšanās.
Kaut ko darot tev ir jākoncentrējas, jāpiepūlas. Darot neko, tev jāpūlas nav nekādi. Lai gan šķiet, ka tas prasa lielas pūles, īstenībā tur nekādas piepūles nav.
Tādējādi tu vari sākt ar šādu vadošo ievirzi; bez pūlēm; bez koncentrēšanās. Pareizas meditācijas ietekme ir tāda, ka tu no tās izej atvieglots, jūties iekšēji sakārtots, atslābināts, daudz enerģētiskāks, līksmāks.
[94],87.lpp.: apcere, ilgstošas pārdomas par lietām, parādībām vai patiesību. … (101.lpp.)- četru veidu apceres objekta tveramības ziņā:
1) sthūla-dhyāna – par tveramām materiālām lietām;
2) jyotir-dhyāna – par sveces liesmu, par sauli utml.;
3) bindu-dhyāna – par punktu starp uzacīm vai degungalu un tml. punktu;
4) sūkṣma-dhyāna – par netveramās pasaules lietām – enerģētiskajiem centriem (čakrām), gaismas uzplaiksnījumiem “iekšējā redzējumā”, kas redzami ar aizvērtām acīm utml. Šis dalījums būtībā atbilst saguna un nirguna kategorijām.
[14]: lpp.419. jōgs Činamajananda – kā meditēt.
1) Apsēdies uz plāna mīksta un plakana paklājiņa (ar seju uz austrumiem vai Himalajiem – Šrī Šivananda Svāmī).
2) Ieņem pozu. Ieteicama ir pilna lotosa poza, bet ne obligāta – var izmantot jebkādu ērtu pozu. Mugurkaulam jābūt vertikāli taisnam. Labā delna guļ uz kreisās. Acis pievērtas vai aizvērtas…
3) Domās iztēlojies muskuļu masāžu – atslābini ķermeni un sāc lēnām domās masēt dažādas ķermeņa daļas, sākot ar vaigiem un beidzot ar pēdām. Skat. sadana.
4) Dziedi AUNnnn… (AUṀṁṁṁ…) balsī. Ļauj skaņām izcelties kā avotam. Ļauj skaņām augt un izvērsties un veidot ap tevi īpašu gaisotni. Ļauj svārstībām izplatīties ap tevi nedziestošos viļņos. Dziedi to ar visu savu paļāvību. Skat. AUṀ.
5) Tad dziedi to prātā. Izbaudījis AUṀ dziedāšanu balsī, apturi to, it kā kāds uzkliegtu “stop”. Tas palīdz pārtraukt prāta dīdīšanos. Pavēlei apstāties jābūt iekšējai. Ja neizdodas, turpini AUṀ dziedāšanu prātā, pie kam šajā gadījumā skaļāk, līdz sasniedz lielāko skaļumu (prātā). Tad lēnām sāc iekšējo kliedzienu klusināt līdz parastam skaļumam un tad līdz čukstam prātā. Šo kluso AUṀ dziedāšanas čukstu izšķīdini lielajā klusumā. Skat. japa.
6) Bezdomu prāts. Pārtraucis AUṀ dziedāšanu, tu (kaut uz sekundēm) atrodies bezdomu stāvoklī – mēģini šo stāvokli pavilkt, cik ilgi vari. (Ja kāda doma uzpeld, laid to garām.) Pieķeroties jau pirmajai domai, prāta miers būs izjaukts. Lai atgrieztos iepriekšējā stāvoklī, nodziedi prātā savu (guru doto) sēklas mantru vai, piemēram, Brahma Jñānavalī Mala.
… lpp.470. Šrī Šivananda Svāmī – meditācija paver durvis uz intuitīvu apjēgu un daudzām spējām. Meditē, nezaudējot ne minūti. Meditācija ir prāta pretinieks, kas izraisa tā nāvi (mano-nashu). Diža dvēsele (Mahātma), kas meditē nomaļā alā Himalajos, ar savām garīgajām vibrācijām palīdz pasaulei vairāk kā svētais (sādhu), kurš pasaulei sprediķo. Līdzīgi skaņas vibrācijām, kas izplatās ētera telpā, meditētāja garīgās vibrācijas traucas tālumos, nesot spēku tūkstošiem. Kad meditētājs paceļas pāri prātam un no tā atbrīvojas, viņa individualitāte aptver visu pasauli.
… lpp.477. Šrī Šivananda Svāmī: turot galvu, kaklu un mugurkaulu vienā vertikālē, pakļāvis un ievirzījis uz sirdi sajūtas un prātu, viedais uz Virsīstenības (Brahman) plosta peldēs pāri visām baisajām pasaules straumēm. Izgaisinot sajūtas, izskaužot kārības, rāmi bez saspringuma elpojot caur nāsīm viedais rūpīgi novēro prātu kā kučieris, kura ratos iejūgti niķīgi zirgi.
…Uzmanīgi vēro savu elpu. Parastā izelpā no plaušām izplūst visai daudz gaisa, bet prātam savācoties – arvien mazāk, bet dziļā un klusējošā meditācijā elpa pavisam pārtrūkst; vien šad tad ir manāma niecīga lēna plaušu un vēdera kustība. No mācekļa elpas var spriest par viņa prāta savāktības stāvokli…
Ar katru dienu ir jāpilnveido sava vairagya, meditācija un satviskās īpašības pacietība, neatlaidība, augstsirdība, mīlestība, piedošana.
Tās veicina meditāciju, kas savukārt palīdz tās attīstīt no savas puses un veic vērā ņemamas pārmaiņas prātā, smadzenēs un nervu sistēmā – veidojas jaunas ķermeņa šūnas, kanāli, vibrācijas, rievas, nervu plūsmas, mainās sirds, prāts, sajūtas, domāšanas veids, rīcība un jauns visuma kā dieva izpausmes redzējums.
Meditācijas laikā tu pieredzi piecu veidu sajūsmu:
– vieglas trīsas – saceļas spalviņas uz visa ķermeņa (kā zosāda);
– īslaicīgu sajūsmu – līdzinās uzplūdiem, viļņiem, kas sitas pret krastu – tā strauji pārņem ķermeni un pamazām izkliedējas;
– pārplūstošu sajūsmu – spēcīga un ceļ ķermeni uz debesī;
– līdzi raujošu sajūsmu;
Samādhi stāvoklī meditācija ir beigusies; tas ir cits apziņas stāvoklis.
… lpp.478 – īstai meditācijai ir nepieciešami 5 apstākļi:
– klusēšana (mauna);
– viegla piena un augļu dieta;
– nošķiršanās gleznieciskā dabas klēpī;
– personiska saziņa ar skolotāju;
– vēsa vieta, paēna.
Dziļā meditācijā grimt spēsi tikai, ja dzīvosi tikumisku dzīvi. Bez tam noder iegūt īstā/neīstā atšķiršanas spēju (viveka).
… lpp.535. Šrī Šivananda Svāmī. Ja tu meditācijas laikā kādu brīdi jutīsies kā Virsīstenība (Brahman), bet pārējā dienas laikā kā ķermenis, tad māceklība, gara celšana (sādhana) vēlamo ietekmi nenesīs.
Ka esi Virsīstenība, tev jāapzinās vienmēr. Tas ir ļoti ļoti svarīgi. Pasaulīgais prāts ir kapitāli jāremontē un pilnībā fizioloģiski jāpārveido. Savākšanās un meditācija izraisa jauna prāta un domāšanas veida veidošanos. Apcerīga dzīve ir tieši pretēja pasaulīgai. Vecā sajūtu kāres apmierināšana, vecie mentālie nospiedumi (viṣaya, saṃskāra) ir pilnīgi jāpārveido un jāizskauž nemitīgā un spraigā praksē un jāveido jauna garīga pilnveide (saṃskāra).
dhjānāgnidagdhakarma, dhyanagnidagdhakarma, dhyānāgnidagdhakarma – cilvēks, kura liktenis ir visu sadedzināt pārdomu ugunī
dhjānajōga-paraha, dhyanayoga-parah, dhyānayoga-paraḥ – pāreja domīguma dievsajūgā, laišanās pastāvīgā apcerē
dhjānajōga, dhyanayoga, dhyānayoga – sajūgums domīgumā, dziļa meditācija
dhjānapāramitā, dhyanparamita, dhyānapāramitā – pārveide ar domu, pāreja, pilnveide ar meditāciju, meditācijas tikums
dhjānatatpara, dhyanatatpara, dhyānatatpara – domīgs, nogrimis meditācijā
dhjānibuddha, dhyanibuddha, dhyānibuddha – domās apskaidrotais, garīgs buda jeb boddhisattva
dhjēja, dhyeya – domīgumam, apcerīgumam piemērots, piemērots meditācijai, meditācijas objekts, apdomāts vai iztēlots, meditācijas vai pielūgsmes objekts; nolūks, kas slēpjas aiz rīcības
dhōri (kalāšu) – izrakstīta jeb izšūta sievietes galvassegas apakšmala
dhri, dhṛ – taisnīgums; taisnība, tradicionālas dievišķas kārtības pasaulizjūta.
[58]: indoeiropiešiem taisnīgums tiek uzskatīts par debesu gaismas projekciju uz zemi – dievišķs likums. Tādējādi likums un taisnīgums piederas pie cilvēka reliģiskiem pieredzējumiem, ir saistīts ar viņa attiecībām ar gaismu. Gaismas (d) nests (hṛ) – paredzēts ‘nostiprināt’ jeb ‘iedibināt’ dievišķo likumu uz zemes – no tā atvasināts dharma – taisnība, likums, arī reliģija. Skat. dharati, dharma
dhrīti, dhriti – darīt apņēmīgi; pastāvīgums; uzticīgums; apņēmīgums, gara spēks, sīkstums, noturīgs; pastāvīgs; pievilcība; neatlaidīgi pūliņi; stingrums; pacietība; izturība, noturīgums, neatlaidība, spars, dūša darīt apņēmīgi, sīksti; Dhṛti – viens no višvadēvām
dhrōmi (kalāšu) – kari un jukas
dhruva – paliekošs (druva, iekopts?); miets, debesu miets, stabs, polārzvaigzne, apmeties, stingrs, nekustīgs, nemainīgs, noturīgs, drošs, paliekošs, ilgstošs; īpašs dzīvesveids, Indijas vīģes koks, šaujamloka auklu kaņepe (Sanseviera zeylanica), degungals, mezgls, gaiss, dziesmas sākuma pants, ūdensputnu suga, iekārtots, ierīkots, pastāvīgs, māju veids, deguna tips, īpašs dzīves veids, stallis, noturīgs, mūžīgs, atmosfēra, ilgstoša skaņa, dziedniecisks augs (Desmodium Gangeticum). No A. Kauliņa – labības lauks.
[127]: Avestas druua – veselīgs, senpersu duruva – stingrs, drošs, kas varbūt ir atvasināti no saknes I.E. *dhr – turēt, nostiprināt.
J.A.Grimes [8]: bērns (kṣatriya ṛṣi), kurš veicis vairākas grēku nožēlas, lai gūtu augstu un mūžīgu stāvokli. Ar Višnu labvēlību viņš kļuvis par polārzvaigzni.
[173]: Druvas jēdziens ir nešķirams no Savita – Visaugstākais Dievs; Tas, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgais princips, Virsīstenība, Brahman. Arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku).
dhruvastrī, dhruvastri – jaunava, noturīga, tikumīga sieviete
dhū, dhu – upurēšanas, ziedošanas uguns, dūmi, gars
dhūma, dhuma – dūmi; asaru gāze, dūmaka, izgarojumi; svētais, arī garaiņi, vīraks. Pashai dialektā duuma – tumšs kā dūmi. Skat. arī homa
dhūmadhūmra, dhumadhumra – tumšs kā dūmi
dhūmādimārga, dhumadimarga – dūmu ceļš. (Ziedojumu) ceļš uz debesīm, kas sākas ar dūmiem
dhūmala, dhumala – dūmals, dūmu krāsa (Dūmaļa); dūmu krāsā, salikta krāsa – melns un sarkans; mūzikas instrumentu veids, purpursarkans
dhūmra, dhumra – dūmals, dūls, pelēks, dūkans, pelēkbrūns (zirgs), liet. dùlas
dhūmrākša, dhumraksha, dhūmrākṣa – ar pelēkām (dūmainām) acīm
dhūrti, dhurti – durt, ievainot, bojāt, kaitēt
dhušak, kalāšu d’hushak – vidēji ātra deja un dziesma, ko dejo svētkos. Ilgst ap desmit minūtēm, ir skaļāka un ātrāka kā drazay’lak; dejo virknēs, cits citu turot pie pleciem, skrejot pret otru virkni un saucot “Ha, mura d’husi, ha, ha, ha”
dhvani – dvaša, trīsas, iztēles rosinājums, katarse, skaņa, vibrācija, vārds, iedvesta jēga, troksnis. Ānandavardhanas estētikas svarīgākā kategorija, labai dzejai raksturīgais iztēles rosinājums, domu neizsakot tieši. Tonis, dzīvības sievišķās enerģijas netveramais aspekts jeb dzīvības dvaša vibrācijās.
J.A.Grimes [8]: vārds; iedvesta jēga; skaņa; troksnis. Saskaņā ar Ālaṅkārika tas attiecas uz poētiskas iedvesmas teoriju. To mēdz saukt par dzejas dvēseli. Mēdz teikt, ka tā ir:
– avivakṣita-vācya:
– atyantatiraskṛta-vācya (kur burtiskā nozīme ir pilnīgi nolikta malā);
– arthāntara-saṅkramita-vācya (kur jēga ir nobīdīta);
– un vivakṣitānyapara-vācya, arī abhidhāmūla:
– samlakṣya-krama-vyaṅgya (kur izteiktās nozīmes iedvestās sajūtas atskārsmes pakāpes var viegli uztvert)
– vastu-dhvani (kur tiek iedvests fakts);
– alaṅkāra-dhvani (kur iedvestais elements ir līdzība jeb alegorija jeb tēlains izteiciens)
– asamlakṣya-krama-vyaṅgya (kur iedvestās sajūtas atskārsmes pakāpe nav uztverama).
di šukur, kalāšu di shukur – uz veselību! – Dievs svētī! (kad nošķaudās)
dī, di – dzirkstīt, spīdēt, gaismas nemitīgā kustība
diačōm, kalāšu diachom – 1. pasaule, zeme un debesis. “Slikti laiki atnākuši pasaulē, tik stipri līst”; 2. laika apstākļi
dič, kalāšu dich – trīs dienu dzimumatturība Ziemassvētkos. Tajās cilvēki kļūst rituāli tīri. Tajās dienās viņi nokauj daudzus āžus. Dažās vietās tās var būt 7 dienas. Tāpat rituāli tīras kļūst sievietes, kamēr nepieskaras musulmanim
didajōg, kalāšu didayog – pērkons
didivasa – svētdiena; divasa – debesis, diena
diganta – apvāršņa mala, tāla vieta
digdāha, digdaha – degošs pārdabisks apvāršņa sārtums
digvirativrata – ierobežojumu nepārkāpšanas vārds (solījums). Džainismā viens no otršķirīgiem namtura pienākumiem. Tas uzliek cilvēkam ierobežotu vidi, kurā darboties. Tas pamatojas nevardarbības principā, jo tas ļauj izvairīties no dzīvu būtņu aizskaršanas vidēs, kur pašam liegts ieiet
dikčakra, dikchakra, dikcakra – apvārsnis, visa pasaule
dikpāla, dikpala – pasaules sargi, aṣṭa-dikpāla – padievi, kas sargā astoņas debess puses, tas ir, Indra (austrumus), Agni (dienvidaustrumus), Jama (Yama, dienvidus), Nirrith (dienvidrietumus), Varuna (Varuṇa, rietumus), Kubera (ziemeļus), Īšāna (Īśāna, ziemeļaustrumus)
dikpatha – apvāršņa taka
diktata, diktaṭa – apvāršņa līnija, vistālākais attālums (salīdz. ar dikti)
dimak (kalāšu) – prāts, saprāts (salīdz. domāt?). Arī darak
dimbikā, dimbika – iekāres pilna sieviete (salīdz. ar dimba – ķeza?)
dina – diena, dalīts; rājasthani – dinchhipe, dindhhle – saulriets;  dinuge – saullēkts
dinabandhu – saule, dienas draugs
Dinabha, Dinešvara, dineshvara, dineśvara – saules dievs, ko godājuši “ķeceri Persijā” (Eitel)
dinadaršikā, dinadarshika, dinadarśikā – mēness dienas; mēness kalendārs. (dārśika – saistīts ar jaunu mēnesi vai jauna mēness ziedojumu)
dināgama, dinagama – dienas nāciens, dienas ausma.
dinakara – dienas darinātāja saule
Dinakaratanaja, dinakaratanaya – saules dēls, planēta Saturns; tanaja – dēls, meita
dinakarātmadža, dinakaratmaja, dinakarātmaja – saules meita
dinakartavja, dinakartavya – dienas kārtība, ikdienas pienākumi, ikdienas rituāli. Arī nityaśrāddha, nityadhṛt, vāsarakṛtya, ahnika, ācāra.
[101]: Gaut. U98 (III.3) pasludina, ka visu citu dzīves posmu balsts ir saimnieks, namturis, jo pārējos netiek radīti pēcnācēji. Manu (III.77-78) apgalvo, ka visas radības dzīvo, saņemot gaisa atbalstu, un tāpat pārējie cilvēki paļaujas uz saimnieku.
Kopš ļoti seniem laikiem ir bijuši dažādi veidi kā dienu iedalīt. Dažkārt diena (ahaḥ) tiek nodalīta no nakts, un dažkārt tā ir laiks no saullēkta līdz saullēktam (ietverot diennakti). Saules gaismas laiks dažkārt tiek dalīts divās daļās, tas ir, priekšpusdienā (pūrvahṇa) un pēcpusdienā (aparāhṇa). Tas var tikt dalīts arī trijās daļās, tas ir, rīts, dienas vidus un vakars, kas atbilst trim Sōma’s sulas ziedošanām – rīta (prataḥ-savana), dienas vidus (mādhyandina-savana) un trešā (trtīya-savana) ziedošana.
Galvenie ikdienas pienākumi (āhnika) ir:
– piecelšanās (utthāpana);
– ķermeņa iztīrīšana jeb atvieglošanās (śauca);
– zobu tīrīšana (danta-dhāvana) un apmazgāšanās;
– pelde (snāna);
– rīta krēslas lūgsnas-mantras (sandhya);
– ziedošana-uzlējums (tarpaṇa);
– dižziedojumi – piecas mahā-yajña’s, tostarp brahma-yajña, un viesu godāšana, kalpošana pie uguns (homa), pusdienu maltīte (bhojana), turības vairošana, mācības un mācīšana, vakara krēslas lūgsnas-mantras (sandhyā), labdarība, gulētiešana; ziedojumu veikšana īpaši noteiktos laikos. Saṅgava ir slaukšanas laiks, kad govis atgriežas no ganībām, uz kurām aizdzītas rītausmā.
dinakšaja, dinakshaya, dinakṣaya – vakars, novakare
dinammanjā, dinammanyā, dinammanya – dienas otra puse, pilnmēness nakts
dinanaktam – dienu un nakti
Dindak, kalāšu d’ind’ak – ļauns gars. “Dindaks nobaidīja mani līdz nāvei”
Dinešātmadža, dineshatmaja, dineśātmaja – saules dēls, Saturns
dinikā, dinika – dienas alga
dinmandala, dinmandala, diṅmaṇḍala – apvārsnis
diō (kalāšu) – laika apstākļi
dipdap karik, kalāšu d’ipd’ap karik – dipināt; skaļi dauzīt kājas
dīrgha švāsam, dirgha shvasam, dīrgha śvāsam – gari elpot; iedziļināties sevī, dirghocchvāsam – ‘ar dziļu nopūtu’
dīrgha, dirgha – garš; kalāšu driga
dīrghaparnī, dirghaparni, dīrghaparṇī – sirdspaparde
dišati, dishati, diśati – dižoties, izrādīties, uzsvērt, piešķirt
Div – Dievišķā Gaisma, debesis, spožums; gaismas kustība, kas izplatās. [128]: 1. debesis, Debesis, kas personificētas kā Tēvs; Duhita Divas – Rītausma jeb Debesu Meita; 2. diena; 3. dažkārt – paparde (RV. X. 125. 7.) Div, deva akadiešu val. – dibur, dimer dingir
Divākara, divakara – saule, krauklis,  vakara, dienas darinātājs, kas ir cits Saules padieva vārds
divākarasutā, divakarasuta – saules meita; arī daivākarī; divākarasuta – saules dēls, Saturns
Divali – vecgada svētki Indijā. Marwari Jaungads tiek svinēts Divali svētkos, kas ir pēdējā diena Ašvinu mēnesī (Krishna Paksha) un arī pēdējā diena Ašvinu mēnesī pēc hindu kalendāra.
Gudžaratā Jaungadu svin dienu pēc Divali svētkiem (kas iekrīt rudens vidū – oktobrī vai novembrī, atkarībā no mēness kalendāra). Gudžaratas jaungads ir sinonīms sud ekam, tas ir, pirmajai Shukla paksha dienai Kartik’a mēnesī, kas ir pieņemta par pirmā mēneša pirmo dienu Gudžaratas mēness kalendārā. Vairums pārējo hinduistu jauno gadu svin pavasarī – Baisakhi.
[130]: lampu virkne, gaismas svētki, visplašāk svinētie svētki Indijā. Svin ne vien hinduisti, bet arī budisti, džaini un sikhi. Galvenā tēma ir atvasināta no Rāmājanas eposa, bet šie svētki iezīmē arī hinduistu vecgada vakaru; svin rudens vidū, pēc Indijas lunisolārā kalendāra, iekrīt apmēram starp 20.oktobri un 10.novembri.
[131]: Divali ir vieni no lielākajiem hindu svētkiem, ko Indijā svin ar lielu pacilātību un līksmi. Svin piecas dienas pēc kārtas, un trešā diena tiek svinēta kā galvenie jeb ‘Gaismu svētki’. Ar šiem svētkiem saistās dažādas krāsainas uguņošanas. Šajā labvēlīgajā dienā cilvēki visapkārt mājai iededz gaismekļus un sveces. Vakarā viņi veic Lakšmī godāšanu un tiecas pēc Labklājības dieves svētības. Divali svētki nav pilnīgi bez dāvanu apmaiņas. Ļaudis sūta dāvanas tuvajiem un dārgajiem. Salīdz. ar mahāsaṅkrānti, ākāśadīpa, cawmōs.
[132]: Divali un Ziemsvētki ir gan atšķirīgi, gan līdzīgi. Abi ir reliģiski svētki. Divali iezīmē Bhagavan Sri Ram, Mata Sita, Lakshman un Hanuman’a atgriešanos Rāmas dzimtajā Ayodhya’s pilsētā pēc 14 gadu izraidījuma. Kristiešiem Ziemsvētki ir Jēzus dzimšanas diena (apmēram ziemas saulgriežos). Divali tiek svinēti piecas dienas (rudens vidū) un ir nozīmīgākais brīvdienu laiks Indijā un hinduistiem visā pasaulē. Tāpat arī Ziemsvētki ir svarīgākās brīvdienas viscaur pasaulē. Divali galvenokārt ir tikai hinduistiem. Indijā Ziemsvētki ir lielā mērā ierobežoti tikai kristiešiem, tomēr hinduisti piedalās Ziemsvētku korāļos un programmās. Divali svētkos nav nekā līdzīga Ziemsvētku eglītei.
divārātram, divaratram – dienu un nakti
Divasa – debesis (v-b), diena un nakts. Salīdz ar dyauṣ.
Rigvēda [3] I, CLIX (159).
1. Es slavēju svētkos varenās Debesis un Zemi, ar ziedojumiem viedos, Likuma stiprinātājus. Kuru pēcnācēji ir padievi – kuri savienībā ar padieviem brīnumdarošā viedībā rada izmeklētus labumus.
2. Es ar piesaukšanām apceru Tēva (Debesu) laipno prātu, Mātes (Zemes) iekšējo spēku. Auglīgie Vecāki, viņi ir radījuši šo dzīvības pasauli un saviem pēcnācējiem visapkārt plašu nemirstību.
3. Šie Jūsu Dēli, darbos prasmīgi, ar brīnumainām spējām, pašām pirmajām ir devuši dzīvību divām dižajām Mātēm. Patiesības glabāšanai par visu, kas nekustīgs un kustīgs, jūs sargājat sava bezviltus dēla stāvokli.
4. Šie izcili prasmīgie, visviedākie (Dēli) ir novērtējuši dzimšanā un mājoklī vienotos Dvīņus. Tie, mirdzošie Zintnieki, auž debesīs, jā, jūras dzīlēs, mūžīgi jaunu tīklu.
5. Tā šodien Savitara vislabākā dāvana; šī doma mums ir, kad tagad šis padievs veicina mūs. Ar mīlošu laipnību dāvā mums bagātības Debesis un Zeme. Un visādu labklājību un simtkāršus dārgumus!
I, CLX (160).
1. Tās, Debesis un Zeme, dāvā plaukumu visā, uztur šo valstību, svētās un viedās, divi cildenie Kausi; starp šīm padievēm, sekojot pastāvīgam likumam, ceļo mirdzošā Saule (Sūrja).
2. Šis plašais ietilpīgais Pāris, varenais, kas nekad nepieviļ, Tēvs un Māte tur drošībā visu radību; šīs divas pasaules puses, garīgās, brīnišķās – jo Tēvs ir tērpis tās glītos veidolos.
3. Šo Vecāku dēls, Priesteri ar attīrīšanas spēku, zintniek, svētī šīs pasaules ar savu izcilo spēku. Līdz tam savu spožo pienu viņš visas šīs dienas slauca no raibās govs un auglīgā Buļļa.
4. Starp prasmīgajiem padieviem visprasmīgākais, kurš darinājis divas pasaules puses, plaukumu nesošās visiem; ar dižu viedību kurš atmērījis abas valstības un nostiprinājis ar nekad nezūdošiem stabiem.
5. Slavētas dziesmā, ak, Debesis un Zeme, dāvājiet mums, jūs varenais Pāris, dižu slavu un augsti diženu ietekmi, ar kuru mēs varam izvērsties pat pāri ļaudīm; un sūti mums spēku, kas pelna cilvēku slavu.
I, CLXXXV (185).
1. Kura vecākā, kura jaunākā? Kas zina, kad dzimušas tās, zintnieki sakiet. Tās divatā nes visu, kas pastāv. Kā uz riteņa griežas apkārt Diena un Nakts.
2. Abas, lai nekustīgas un bez kājām, tur plašu pēcnācēju pulku, kas kustas, kam kājas. Kā matu savu vecāku klēpī sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
3. Saucu pēc Aditi nepārspētajām veltēm, pēc pilnīgajām, debešķīgajām, nemirstīgajām, sanākam godāt. Vairojiet jūs, Divas Pasaules, tos, kas dzied jūsu slavai, sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
4. Lai esam tuvi abām valstībām, kas sāpes necieš, padievu Radītājiem, kas palīdz ar labvēlību, abiem starp padieviem, mijoties Dienai un Naktij. Sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
5. Kopīgi braucošās, jaunavīgās, ar kopīgām robežām, dvīņu Māsas, Vecāku klēpī kas guļ, kopīgi skūpstot valstību nabu. Sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
6. Pienācīgā laikā saucu es divus plašos patvērumus, varenos Vecākus visiem, ar padievu aizstāvību. Kas, skatam jaukās, nemirstības nektāru dara. Sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
7. Plašās un daudzveidīgās, kam robežas tālu, tās, godājamās, uzrunāju es mūsu pielūgsmē, svētīto Pāri, uzvarošo un visu uzturošo. Sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
8. Lai kādu grēku pret padieviem darījuši esam, pret mūsu draugiem, mūsu virsaiti, mūsu slavēšana lai ir izpirkums. Sargājiet, Debess un Zeme, mūs no baisajām briesmām.
9. Lai šie cilvēku draugi, svētītāji pasargā mani, lai apmeklē mani ar savu palīdzību un labvēlību. Lai apbalvo devīgāk cilvēku, ne bezdievi. Stiprinieties, jūs padieves, ar līksminošo ēdienu.
10. Ar izpratni apveltīts, šo patiesību runājis esmu, visi lai dzird – Zemei un Debesīm. Esiet mums tuvas, sargiet no negoda un posta. Kā Tēvs un Māte, jūsu palīdzība lai pasargā mūs.
11. Lai piepildās šī mana lūgsna, ak, Zeme un Debesis, ar kuru uzrunāju jūs, ak, Tēvs un Māte. Tuvākās no padieviem esat ar savu pasargāšanu. Kaut mēs rastu spēcinošu ēdienu papilnam.
divasa, kalāšu diwasa – jauns āzis; āzītis līdz kastrācijas laikam (1-1,5gadi)
divasakara – saule, dienas darinātāja
divasakšaja, divasakshaya, divasakṣaya – dienas beigas, vakars
divasātjaja, divasatyaya, divasātyaya – dienas beigas, vakars
divasāvasāna, divasavasana, divasāvasāna – dienas gals, vakars
Divaspati – Debesu Valdnieks, 13.manvantaras Indras vārds, arī Nāhuṣa un Viṣṇu. Skat. pati
divāsvāpa, divasvapa – gulēšana dienā, naktsputnu suga
divāsvapna, divasvapna – dienas sapnis, aizsapņošanās, gaisa pilis, fantāzijas
divaukas – bite, dzeguze, padievs, planēta, mājojošs debesīs, bite, dievība, Cucculus melanoleucus, dzeguze, vienmēr izslāpušais putns, kas iztiek no lietus pilēm, paipala, briedis. Skat. divokas
dive, persiešu dive – padievs, vēlāk arī Dievs.
[133]: persiešu mītoloģijā ir bagātīgi sastopams vārds dives, kas nozīmē ‘debesu’ jeb ‘spožs’ jeb ‘starojošs’. Šīs dievības ir godātas pirmszoroastra mazdaismā, un tāpat kā vēdiskajās reliģijās, mazdaisma pirmszoroastra formas piekritēji daēva ir uzskatījuši par svētām būtnēm.
Pēc Zoroastra reliģiskās reformas jēdziens daēva ir sākts saistīt ar dēmoniem un zemiskumu. Pat tad Kaspijas jūras dienvidos dzīvojošie persieši turpinājuši godāt daēva un pretoties spiedienam pieņemt zoroastrismu, un leģendas, kas saistās ar daēva, turpina būt dzīvas līdz šai dienai.
Dive ir viena no svarīgākajām darbības personām agrīno irāņu leģendās un mītos. Senajos laikos šis vārds ir lietots attiecībā uz āriju padievu grupu, kas godāta pie irāņiem un indiešiem. Dive nozīmē arī ‘Dievs’. Pirms indoirāņu āriju cilšu ieceļošanas no to kopīgās zemes šīs ciltis kā savu “dievu” godājušas dabas elementus, bet pēc Zoroastra parādīšanās irāņu reliģijā ir notikušas pārmaiņas. (Zaehner, 1965).
Zoroastrs ir uzskatījis, ka godāšanu pelnījis vien Ahura Mazda, un noraidījis citu padievu godāšanu. Skat. arī Dyauṣ̣.
[134]: Amir Ahmadi – No Yasna 32 pirmās vārsmas redzams, ka šie padievi ir tradicionāli uzskatīti par piekļūt spējīgiem dievišķajai jomai. Ja var paļauties uz Jasnu 48.1, viņu kults ir bijis vērsts pirmkārt uz nemirstības meklēšanu. Ir acīmredzams, ka daēvu kultā ir piedalījies arī Jima (Yima) – vēdiskā dvēseļu pavadoņa uz viņsauli Yama’s irāņu līdzinieks.
divi – debesis, zilais sīlis, debesīs, planētu sistēmā, ārējās debesīs (ārpus atmosfēras); dienā. Arī cekulains lielākoties zils putns – sīlis
divigamanaratna – saule, zvaigzne-dārgakmens
divira – dieveris, vīrabrālis, galvenais ierēdnis
Divīša, divisha, divīśa – Debesu valdnieks, valdnieku valdnieks debesīs, Āditja; Vasu un Rudra
divišad, divishad, diviṣad- debesīs mājojošs, padievs
divja, divya – debesu, dievišķs, spīdošs, pārdabisks, dievošanās, godavārds, dievišķs maģisks, debešķīgs, brīnišķīgs, lielisks, pievilcīgs, dižens, noslēpumains, bargs pieredzējums, zvērests, svinīgs solījums, ilgas pēc debesīm, eņģelisks, smaržīgs tropu augs Syzygium aromaticum; dievišķa daba (no saknes div = ‘spīdēt, starot’). Skat. arī vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭavrata, iṣṭadevatā, ekavrātya, devavrata, ādityavrata
J.A.Grimes [8]: 1. Uztvēruma veids, ko izraisa Tā Kunga labvēlība. Tas ir neatkarīgs no sajūtām. Skat. pratyakṣa.
2. Viens no četriem uguns veidiem. Skat. tejas.
[30]: kaneti ir ārkārtīgi lētticīgi, bet labums ir tāds, ka solījums virsaitim (darohi) vai svinīgs galvojums (ķīla) viņiem ir absolūti saistošs. Ļoti svēts ir zvērests, kas dots deotā templī, un prāvnieks parasti ir gatavs pieņemt pretinieka apgalvojumu, ja tas ir izteikts pēc ūdens iedzeršanas, kurā skalots elks.
Vissvētākais zvērests saucas tāgā tor. Ap govs kaklu apsien sarkanu diegu, nelielu laukumiņu apslaka ar ūdeni un notīra, noliek tur stāvēt govi, un zvēresta rituāla vadītājs pēc svinīga brīdinājuma par zvēresta laušanas sekām aicina zvērētāju pārraut diegu uz govs kakla. Šis zvērests tiek turēts par tik šausmīgu, ka vairums no tā izvairās.
Cits zvēresta veids ir, kad vīrs sev kaklā uzliek arkla sakas un paņem mutē nedaudz zāli, dievojoties, ka viņš pēc nāves kļūs par sava pretinieka vērsi, ja būs zvērējis nepatiesi.
Par nepatiesa zvēresta sekām uzskata paša zvērētāja, viņa radu vai mantas postu. No nepatiesa zvērētāja ļaudis izvairās, kopā neēd un nesmēķē.
Kanetu tautas dievošanās Bashahr’ā ir dib(v). To dara, kad nav iespējams atrast patiesību, un nav drošu liecību. Viena no pusēm piekrīt dievoties. Vispirms viņam ir jānomazgājas (jāpeldas) aukstā ūdenī. Tad viņš iet uz templi un teic – ja viņam ir taisnība, viņa dievošanās būs veiksmīga, bet ja neveiksmīga, tad viņam taisnība nav. Šaurā traukā, pilnā ar ūdeni ieliek divas samīcītas miltu pikas, vienā ir sudraba monēta, otrā zelta gabaliņš. Un gaida, kad viņš vienu piku izņems. Tad to pārlauž; ja tajā ir sudrabs, tiek pieņemts, ka dievošanās ir veiksmīga, ja zelts, viņš tiek uzskatīts par zaudējušu.
Bāuria tautā pārkāpumu tiesā vēlēti miertiesneši (panchāyat’s) – liek dievoties pie Gangā vai Džamnā upes; vai liek noiet piecus soļus pret sauli un piesaukt saules lāstu, ja viņš ir vainīgs; bet visciešākā dievošanās notiek, noplūcot svētās vīģes koka lapu.
Soda nauda paliek pančājata izdevumiem un kāds pārpalikums pancha’i (miertiesnešiem).
Kātilu tautā daudzus strīdus izšķir ar dievošanos – lieciniekam liek nomazgāties un pieskarties svētās vīģes kokam, templim vai elkam, vai turēt rokās dēlu, un zvērēt. Robežstrīdus izšķir, vienai no pusēm uzliekot uz galvas zemes piku un liekot iet pa robežu, uz kādu viņš pastāv. Tā ir ļoti nopietna dievošanās, jo ja ir maldinājis, viņš zemi nesaņem.
divjačakšus divyachakshus, divyacakṣus – dievišķā acs, ar skaidrām acīm, ar dievišķo aci, dievišķā acs, pārdabisks redzējums, pravietiska acs, akls, viedība. Ar zilām, pelēkām acīm, pārdabiska redze, smaržu veids, pērtiķis Skat. arī devakṣa.
[12]: padieva acs; pirmā abhijñā; viena no piecām acu kategorijām; dievišķā redze, neierobežots redzējums; tai atvērtas visas lietas – lielas un mazas, tuvas un tālas, kā arī visu būtņu likteņi nākošās pārdzimšanās. Cilvēki to var iegūt ar savām cilvēku acīm caur meditāciju; to var mantot tie, kas dzimuši devu debesīs. Viena no Budas desmit spējām; viena no svētā trim apskaidrībām jeb gaišredzībām; pilnīga vispārēja apjēga un dēvas acs pārliecība.
divjadeha, divyadeha – dievišķs ķermenis
divjadharmin, divyadharmin – derībā un dievbijībā esošs, tikumīgs, patīkams, piemērots; ar dievišķu dabu
divjadrišti, divyadrishti, divyadṛśti – dievišķa uztvere. Divyadṛś – dievišķas lietas redzošs; astrologs
divjagājana, divyagayana, divyagāyana – dievišķs dziedātājs; gandharva, dievišķs dziedātājs
divjakānana, divyakanana, divyakānana – debešķīga birze, debesu birze
divjalatā, divyalata, divyalatā – dievišķs vītenis, Ceilonas šaujamloka stiegru kaņepe (Sanseviera zeylanica)
divjaprabandha, divyaprabandha – dievišķa vārsma. Dievišķs sacerējums (dzejā jeb vārsmās).
J.A.Grimes [8]: 1. Āḷvār himnu krājums, kas sacerētas tamilu valodā. Tas sastāv no četrām daļām, kuras katra satur tūkstoš himnas. To galvenais nolūks ir Dieva godāšana. Mēdz teikt, ka tas veido Tamilu Vēdu, un Viśiṣṭādvaita Vēdānta’s sekotāji to uzskata par tikpat autoritatīvu kā ‘prasthāna-traya’ darbi. Tāpēc Viśiṣṭādvaita tiek saukta par Ubhaya-Vēdānta.
2. Skat. āḷvar un ubhaya-Vēdānta
divjaprašna, divyaprashna, divyapraśna – prasījums, prašņājums par dievišķo, vaicājums par dievišķām parādībām, pareģojums, Augurium coeleste
divjašakti, divyashakti, divyaśakti – dievišķs spēks, arī devaśakti
divjašrotra, divyashrotra, divyaśrotra – dieva auss, visdzirde
dīvjati, divyati, dīvyati – līksmot, debesoties, ilgas pēc debesīm, līksme, aizraušanās, spēlēt, jokot, niekoties, slavēt
divjaušadha, divyaushadha, divyauṣadha – debesu augs, maģiskas zāles, debesu augi (dziednieciski)
Divō Napātā, divo napata – padievu dēli, debesu dēli. Sanskrita mīts – [135]: Divō Napātā un Sūrya; latviešu mītos – dieva dēli un saule; grieķu mītos – Dioskouroi un Helen.
Gimbutiene [126]: dieva dēlu (dvīņu Ūsiņa un Jāņa) I.E. izcelsme ir viena no visizteiktākām. Šie dvīņi, tāpat kā senindiešu divō napāta, bija Dieva darbu izpildītāji uz zemes
divōkas, divokas – padievs; dzeguze (Cucculus melanoleucus). Skat. divaukas
dizalik, kalāšu d’izalik – sieviešu dzimtes gars, kas pārrauga dzemdības. Teic, ka tā ir Radītājas (D’izaw) māsa. Sievietes viņu pielūdz, lai dzemdības būtu vieglas
Dizane (kalāšu) – padieve. [1]: “Dizane ir iznākusi esībā no Imrá’s labās krūts. Ielicis viņu savā plaukstā, Imrá viņu ar spēku uzmetis augšup. Viņa nokritusi ezerā un tur noslēpusies un atbrīvojusies” (Robertson, 381). Šī padieve tiek uztverta kā vīrišķa radītāja emanācija, bet arī kā nākusi esībā neatkarīgi. Citos vēstījumos viņa ir Imrá māsa.
Dizane ir kalāšu Mātišķā Padieve. Viņas vārda varianti ir Disani, Disni, arī Dezalik’ (Dezau māsa; Dezau ir cits Imrā vārds). Šāds māsas-brāļa savienojums ir dziļi matriarhāls modelis daudzās kultūrās visā pasaulē. Disani “ir svarīga; viņa ir sirds un dzīvības spēku padieve; viņa sargā bērnus un dzemdētājas…” (Witzel).
Robertsons ir atzīmējis: “Dizane ir populāra padieve, un viņu godā visur, kur esmu bijis Kafiristānā. Giché jeb Jaungada svētki tiek svinēti pilnībā viņas godam; viņai ir arī īpaši rituāli Dizanedu svētkos.” Tas, ka šī padieve ievada jauno gadu, līdzīgi kā kādreiz Auset/Isis Ēģiptē, liecina par tās lielo svarīgumu.
“Vakarā un cauru nakti lielākajā daļā Kámdesh’as māju bija mielasti un izpriecas. Ar pirmo rītausmas uzplaiksnījumu 17.datumā neraugoties uz spēcīgu sniega vētru vīri un sievas plūda no savām mājām, nesot priedes lāpas un soļoja ap pakalnu, saucot “súch, súch”, un salika savas pagales kaudzē Dizane’s svētnīcas priekšā. Liesmu pastiprināja, metot ugunī tīrīto sviestu. Debilála skandēja slavinājumus padievei, ļaudis kārtni pievienojās piedziedājumos” (Robertson, 583).
“Dizane rūpējas par kviešiem, un viņas labvēlības iegūšanai jeb kviešu ražas palielināšanai tiek veiktas vienkāršas dzīvnieku upurēšanas.” Patriarhālāka ir giché vīru paraža upurēt Dizan’ei āzi katru reizi, kad piedzimst dēls (lai gan viņa vada visas dzemdības) (Robertson, 410).
Shtiwe, Nuristānā, ir pierakstītas dažas Disni slavinājuma dziesmas, kas viņu godā kā dzīvības spēka devēju. Viena, ko dzied agrā pavasarī, kad ganāmpulki tiek dzīti uz kalnu ganībām, atgādina Avestas pateicības dziesmas pienu dodošajai irāņu padievei Anahitai:
“Ak, Disni, tu esi Dieva vārtu sargātāja
un vēl tev ir astoņpadsmit īpašības –
Tempļa uzturētāja,
Piena devēja cilvēkiem,
Bērnu sargātāja, Cilvēces labvēle,
Turības nesēja no Dieva,
Tu sargā piena plūsmas durvis,
Tu nes cilvēcei juteklību,
Tu pieaudzē to, kas radīts,
Tu esi tā, kas saņem atļaujas no Dieva,
Un tu esi deviņu augstsirdības vārtu sargātāja.” (Edelberg, 10)
Kāda nozīmīga tradīcija rāda Dizani kā Svēto Koku. Robertsons par šo koku ir savācis “labo stāstu” – “bet šis pieraksts ir zaudēts kalnu upē”. Viņš atceras nedaudz: “Dizane ir neiedomājama koka stumbrs, kura saknes ir padieve Nirmali, bet zari ir septiņas brāļu ģimenes, katrā pa septiņiem brāļiem. Daži kāfiri apgalvo, ka Dizane ir Satarám meita. Sākotnēji viņa varbūt ir auglības padieve.
Templi viņa parasti lieto kopīgi ar citām dievībām, bet Kámdesh’ā viņai bijis glīts mazs templis vienai pašai. Tur Munzilo svētkos tiem kanesh’iem, kuri dzīvo augšējā ciematā, jāguļ ārā, brīvā dabā.” (Robertson, 411). Uzsvars uz āra svētnīcām kalāšu kultūrā ir viscaur.
Cits, Kám priestera teikts nostāsts, atklāj vairāk par to, kas notika ar Dizane pēc tam, kad Imrá uzmeta viņu gaisā, un viņa iekrita ūdeņos: “Tālā zemē, ko dzīvie cilvēki nepazīst, ezera vidū auga liels koks. Šis koks bija tik liels, ka ja kāds mēģinātu tajā uzkāpt, viņam vajadzētu deviņus gadus, lai šo varoņdarbu paveiktu; pie kam tā zari pletušies tik plaši, ka ceļojums no vienas puses līdz otrai aizņemtu astoņpadsmit gadus. Satarám’u šis koks ir apbūris, un viņš ceļojis turp. Viņam tuvojoties, viņu pēkšņi pārņēmušas varenas šausmas, un milzu koks pārsprādzis, atklājot stumbra vidū Disani. Bet Satarám’s ir redzējis pietiekami, viņš apgriezies un apjukumā bēdzis.” (Robertson, 382-83).
“Dizane sāka slaukt kazas. Viņai esot iegrimušai šajā darbā, viņu vērojis dēmons. Tam bijušas četras acis, divas priekšā, divas aizmugurē. Tas meties uz priekšu, sagrābis Dizani, kura trīcot bailēs noliekusi savu galvu pie tā ceļiem. Šis nezvērs mēģinājis viņu nomierināt, sakot – “Esmu nācis tevis dēļ”. Viņa vēlāk ieceļojusi Presungul’ā, un, iekāpusi straujā upē, dzemdējusi bērnu, kurš uzreiz pats gājis uz krastu, virpuļojošie ūdeņi noklusuši un apstājušies abās pusēs, ļaujot bērnam to izdarīt”. Ļaudis par to bijuši pārsteigti. Viņš pieņēmis vārdu Baghisht, ko viņam devis vīrs, kurš prasījis, kā viņu sauc. Šis Dizane’s dēls ir bijis viens no kalāšu padieviem  (383).
Čitrālā kalāšu sievietes piesauc Dezaliku sieviešu mājā (bashali), uz kuru sievietes iet mēnešreizēs un dzemdēt. Ja dzemdības ir grūtas, viņas tai ziedo valriekstus, lūdzot “Ak, mana bašali Dezalika, dari viņas dzemdības ātras, nes viņas rokās jaunu ziedu, nesarežģī lietas; te ir tavs ēdamais un dzeramais”. Un vēl –  “Ak, mana bašali Dezalika, kāda ir nonākusi tavā gādībā. Nes veselību, liec ziedu viņas rokās; te ir tavs ēdamais un dzeramais”, metot padievei vēl valriekstus (Maggi, 145).
Citā nostāstā padievei Disni ir galvenā loma. Padievi ir gribējuši pārņemt savā varā Saules Mājokli, kurā dzīvojis bagāts dēmons. Viņa nāve nozīmētu pasaules dziedināšanu. Padievs Mandi sapulcē padievus, arī Disni, un ved viņus kalnā. Viņi atrod māju, un tur ir veca sieva. Mandi iet viņu iztaujāt. “Tā ir māja starp augšu un apakšu; iekšā ir septiņi brāļi (saukti Dizano, salīdz. ar kalāšu Dezâlik) kuriem pieder daudzas lietas – saule un mēness, zelts, sudrabs, ūdens, lauki, kuros viņi sēj”.
Vecā sieva pamāca Mandi, kā darīt redzamu virvi, kas tur šo māju starp debesīm un zemi. Bet nākdams atpakaļ, lai atstāstītu to padieviem, viņš teikto aizmirst. Tā notiek trīs reizes. Nācies iet līdzi citam padievam un viņas pamācības atnest. Padievu pirmais mēģinājums ar bultu šaušanu nav izdevies, jo māja ir no dzelzs, un virves, kas to tur, ir neredzamas.
“Viņi palūdz Disni iesēt sēklas, kas ātri nogatavojas, un tiek izkultas. Pelavas pieķeras pavedienam, un tas ir redzams balts.” Tad Mara’m izdodas cauršaut auklas, un dabūt māju lejā. Bet tās durvis ir ciet. Disni teic Mandi skatīties uz viņas baltajām kuplajām ciskām. Viņš uzbudinās un spēj lēkt uz durvīm ar tādu spēku, ka salauž. Viņš nogalē tos septiņus dēmonus (Witzel, 5. Šos septiņus brāļus sauc Dizano, kas tos, domājams, saista ar Disane un septiņiem viņas iepriekšējā nostāsta koka zariem; tomēr šeit tie ir demonizēti, un Disni darbojas pret saviem dēliem.
Dizane tiek pieminēta arī kā būvētāja. Presungul’ā ir liels apūdeņošanas kanāls, “par kuru apgalvo kā Dizane’s būvētu. Šajā apgabalā ir arī viņas vārdā saukts pamatīgs tilts..” (Robertson, 410). Tam ir cieša paralēle pie Ladakh’as dardiem, kur padieve Gan-si Lha-mo “tiek īpaši saistīta ar apūdeņošanu un ūdens kanālu būvi.” Šajos uzdevumos ļaudīm palīdz arī fejas (darnishi). (Religion of the Dards in Ladakh.)
dizik, kalāšu dizik – izdomāt, radīt prātā, piem., zīmējumu, gleznu, skulptūru, būtni. “Vectēvs radīja elku, un Dievs radīja vectēvu”
Dizila Dizav, kalāšu d’izil’a d’izaw – Radītājs Dievs. Tas rada cilvēkus, dzīvniekus, putnus, sauli, mēnesi, zvaigznes, garus, visu
djauhu, dyauh, dyauḥ – debesis, ārējās debesis, dievišķais, planētu sistēma, šo debesu padievi
Djauš, dyaush, dyauṣ – [9]: Debesis, Debesu dievs, Tēvs Debesis, salīdz. ar tjurku Tengri [388].
Agrīnākais dievišķais spēks vēdiskajā literatūrā. Dyu jeb dyauṣ ir spožo debesu nosaukums un vissenākais nosaukums dievišķajam spēkam pie ārijiem. Tas ir tas pats vārds, kas grieķu Zeus un mūsdienu Dievs. Uzrunāts kā Dyauṣ Pitṛ, vēlāk kļuvis par Ju-piter (skat. arī Bṛhaspati). Pitṛ nozīmē Pṛthvī (zeme, materiālā pasaule), Dyauṣ ar Pṛthvī ir stājies dzimumsakarā, un Dyauṣ-Pṛthvī ir Visuma radītāji. Skat. arī dive, daēva, gagana.
[106]: “Lietvārds dyauṣ (bez pitā) nozīmē debesis un ir bieži sastopams Rigvēdā kā mītisks vienums, bet ne kā vīrišķa dievība – vēdu mītoloģijā debesis ir iztēlotas ar trim līmeņiem – tuvo, vidējo, un izcilo, trešo (avama, madhyama, uttama jeb tṛtīya (RigV 5.60.6)).
Puruṣasūktam (10.90.14) debesis ir aprakstītas kā radītas no pirmbūtnes Purušas galvas.
[138]: Djauš ir tēvs, Debesis, kas lietus veidā apaugļojis Prithivī, Zemi= Māti. Viņš ir tēvs Indram, vēlākajam padievu valdniekam un lietus dievībai, Agni (Uguns padievam), Ūšas (Rītausmas padievei), un ir teikts, ka viņš tālāk ir izraisījis augu un dzīvnieku pasaules pakāpenisku attīstību uz zemes. Djauš ir minēts piecās Rigvēdas vārsmās vienkāršās lūgsnās. Rigvēdas [3] 1.89 himnā Djauš pirmo reizi ir minēts ar vārdu un titulu ‘Tēvs Debesis’ (nevis Debesu Tēvs, kas būtu lasāms citādi).
[10]: senākais no debesu dieviem, kurš nāk no indoeiropiešu laikmeta un ir pielīdzināms grieķu Zeus, ir Dyauṣ, debesu personifikācija, lai gan nav pārsniedzis paternitātes ideju. Viņš ir saukts par sārto bulli, kas mauro uz zemi, varbūt tas ir zibens, lietus auglīgā spēja un debesu pērkona dzejisks apraksts. Brīnišķu zvaigznēm nosētu nakts debesu tēls acīmredzami ir piesaukts, Djauš salīdzinot ar pērlēm nobārstītu melnu zirgu. Djauš bieži ir pārī ar Pṛthivī, Zemi – saliktenī Dyāvāpṛthivī – ‘Visuma Vecāki’ – kas ir slavēti sešās himnās.
[110]: radītājs dievs un debesu dievs. Idas, Nistigri vai Prithivi. Indras, Pardžanjas un Sūrjas tēvs. Daži avoti teic, ka Āditju, Agni, Ašvinu, Brihaspati, Marutu un Ušas tēvs. Viņu ir nogalinājis paša dēls Indra. Dažos avotos it attēlots kā melns zirgs.
[6]: debesis (dyauṣ) ir visaugstākais debesu jumts, viena no indoeiropiešu senākajām dievībām. Debesis ir Tēvs un kopā ar Zemi abi ir visa sākums. Visi padievi – saule, mēness, vējš, lietus, zibens, rītausma un pārējie ir Debesu bērni. Djauš pārklāj Zemi un apaugļo to ar savu sēklu, tas ir, ar lietu. Vārds dyauṣ priekšstata “vietu, kurā staro dievi”, un nereti ir saprasts kā ētera (ākāśa) ekvivalents, kas nozīmē “tur kur staro saule un pārējie (spīdekļi)”.
Nostāsts Mahābhāratā (1.99) norāda, ka lāsta dēļ Djauš’am ir nācies kļūt par cilvēku. Viņš iedzimis Bhīṣm’ā, varoņu tēvā. Starp Djauš’a vārdiem galvenie ir – ‘Mākoņu mājas’ (Abhra), ‘Mākoņu mājoklis’ (Meghaveśman), Plīvurs (Ambara), Nedalītais (Anaṅga), Sagša (Vyoman), Dižais plīvurs (Mahā-vila), Ūdenskrātuve (Puṣkara), Triju valstību mājoklis (Triviṣṭapa), Telpa (Antarikṣa), Vēju ceļš (Marudvartman), Bezgalīgais (Ananta), Mākoņu ceļš (Meghavartman), Dalītājs (Viyat), Putnu ceļš (Vihāyas), Gājējs (Gagana).
[25]: Austrumos domāšana nav lineāra, tā ir sfēriska. Tur runā, ka ir trīs lietas, kas ir nekad neradītas un nekad nezudīs, nebeigsies. Kas tās ir?
Viena lieta ir Dievišķā Enerģija, ko varat saukt par Dievu. Tā ir nekad neradīta un nekad nebeigsies, tā ir kā telpa. Vai varat pateikt, kur ir telpas (var iedomāties arī tenisa bumbiņu) sākumpunkts, un kur tā beidzas? Nē! Tas pats ir ar matēriju jeb visu šo Visumu. Visums ir Anādi, tas ir, ‘bez sākuma’, un Ananta, tas ir, ‘bez gala’. Tādējādi gan dvēselēm, gan dzīvei nav sākuma un gala. Šķiet, ka radības nomirst, bet tās uzrodas no jauna. Tāpat kā viļņi okeānā. Viens vilnis paceļas un, šķiet, pazūd, bet tad paceļas atkal. Tas pats ar ūdeni – tas iztvaiko un uzrodas atkal.
Tā gan dvēselēm nav ne sākuma ne gala, gan Dievišķajam jeb Dievam nav ne sākuma ne gala, gan Visumam nav ne sākuma ne gala. Īstenībā visi trīs ir viens un tas pats.
Tā nu, ja vēlaties redzēt Dievu, jums ir jāpārstāj saredzēt šo pasauli. Saprotat, kādā ziņā? Kā kvantu fiziķim. Ja kvantu fiziķim nāktos apspriest puķi, viņš teiktu, ka nav atšķirības starp lapu, ziedu un kātu, jo viss sastāv no atomiem. Nav atšķirības, tas viss ir viens un tas pats. Tas attiecas uz jebkuru puķes vietu. Tieši tāpat kvantu fiziķis teiks, ka jūsu DNK noteikšanai pilnīgi pietiks ar siekalu pilienu vai ādas kripatiņu – tas viss ir vienāds. Tā ir kvantu fizika. Lai gan, citādi skatot, ziedlapiņa nav kāts, bet kāts nav lapa, tie ir dažādi.

Tādējādi, ja vēlaties ieraudzīt Dievu, vienkārši saredziet visu Visumu kā enerģiju, tas arī viss.
Rigvēda [3] I CLXIV (164). 33.
Dyauṣ ir mans Tēvs, mans dzemdinātājs – tur mana naba. Dižā zeme ir mana dzimta un Māte. Dzimšanas vieta ir starp plašajām pasaules pusēm – Tēvs tur ir laidis Meitas dīgli.
III XXV (25). 1.
Dyauṣ’a prātīgais Dēls esi, jā, ak Agni, un Zemes Bērns, kurš visas lietas zini. Sapulcē Dievus, tu Zintniek, uz godāšanu.
V LVIII (58). 6. Kad jūs steidzat ar daglajiem zirgiem, ak Maruti, savos ratos ar stiprajām stīpām, satraucas ūdeņi, nes nolauztus kokus. Kaut nu Dyauṣ, Brūnais Bullis, sūtītu mums pērkonu.
VI L (50). 12. Lai Rudra un Sarasvatī, atbilstoši, Višnu un Vāju, izlej pār mums dāvanas un svētī mūs; Ribhukšan (Ṛbhukṣan, Lietpratējs, Indras dēls), Vāja (viens no lietpratējiem Ribhu), dievišķie Vidhātar (Sadalītājs), Pērkons (Pardžanja), Vāta (Vējš) dara mūsu pārtiku pārpilnu.
13. Un laipni rasinot lai arī Dievs Savitars, Valdnieks, upesdēls Apām Napāt, un ar dieviem un viņu draudzenēm vienotais debesu namdaris Tvastars (Tvaṣṭṛ, arī saule); Dyauṣ ar saviem dieviem un Prithivi ar savām jūrām.
[139]: dievs, arī lietuviešu dievas, deywis, senprūšu deivas. Baltiešu augstākais, radītājs dievs. Visu labo lietu – miera, draudzības, puķu, atjautīgu putniņu utml. avots. Radījis arī cilvēkus – nejauši, no māla piciņām, kas nokritušas, viņam mazgājot seju. Viņa brālis Velns, Velnias nav ne tuvu tik gudrs un drīzāk slāj starp būtnēm kā kārdinātājs. Ienākot kristietībai, viņš pielīdzināts kristiešu dievam, kas varbūt nav bijis patīkami.
[125]: IE tautas debesis un savu augstāko garīgo jēdzienu pirmsākumā saukušas vienā vārdā; latviešu valodā šis vārds ir Dievs. Vēl 1940-ajos gados lietots izteiciens – “saule nogāja Dievā”. Latviešu dievestībā Dievs ir neredzams un nedzirdams, taču pieņem cilvēka prātam saprotamu veidu un īpašības.
“Es Dieviņu pieminēju
I rītā, vakarā –
Še ceļos, še guļos
Zem Dieviņa kājiņām.”
Dievs – padoms, doma (virspatība, skat. adhyātma) –
“Augstāk dzied cīrulītis
Par visiem putniņiem,
Dievam gudrs padomiņš
Par šo visu pasaulīti”.
Dievs – radītājs –
“Ne sunīša es nespēru,
Ne uguns pagalītes.
I sunīts Dieva laists,
I uguns pagalīte”;
“Dieviņš brida rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti;
Kad izbrida, tad apsedza
Pelēkām vārpiņām” 32533.
Dievu lūdzot, latvietis apzinās Dievu savā tuvumā, viņa varenību un spēju palīdzēt cilvēkam visās dzīves gaitās.
“Dieviņ, līdzi, Debestēvs,
Man nabaga bāliņam;
Izbrist dubļus, pamest laipas,
No Dieviņa labredzēt.”
Stenders 1783 – Veco latviešu dievs, kas pie viņiem arī, kad tikās ar mirušiem, saucās ‘Vels’ (Velis), kamēr Dieva dienas un Veļļi (no ‘Vels’ – ‘mirušo dieva dienas’) pie viņiem bija viens un tas pats. Vārds ‘Dievs’ te nenāk no latīņu ‘Deus’, drīzāk no latviešu ‘devejs’, saīsinoties – ‘dievs’. Šis dievs pēc pagānisko latviešu mitoloģijas bija precējies, tam bija bērni un saimniecība. Tādēļ varam dzirdēt vecās latviešu bardu dziesmās daudz par ‘Dieva dēli’, ‘Dieva zirgi’, ‘Dieva vērši’ un ‘Dieva putni’.
A.Pūtelis. Ausekļa dievi- visā pasaulē esošs, konkrēti nesaskatāms; panteisks.
Gimbutiene – [126]: baltu Dievs (no ‘Deivas’), prūšu ‘Deyws’, debesu gaismas dievs, radniecīgs senindiešu Dyauṣ, grieķu Zeus (no Djēus), latīņu deus (no deivos), ģermāņu ‘Teiwaz’. Somu ‘taivas’, igauņu ‘taevas’ nozīmē ‘debess’. Tas ir sirmā senatnē no baltu valodām aizgūts vārds, kurš arī norāda uz Dieva saistību ar debesīm, debesu gaismu.
Visvecākais IE panteona dievs. Pēc kristietības pieņemšanas šajā vārdā sāka saukt kristiešu Dievu. A.Meillet uzskata, ka vārds ‘Dievs’ ir IE par excellence, jo tā sakne ir gandrīz ikvienā IE valodā. IE salīdzināmās mītoloģijas pētījumi liecina, ka Dievs bijis debesu gaismas dievs, dienas un līgumu aizbildnis, miera un draudzības dievs, taisnīgs, skaidrs un gudrs, augu augšanas veicinātājs un aizbildnis.
Lietuviešu un latviešu sakāmvārdi raksturo Dievu kā tiesnesi, līgumu aizbildni, skaidru, taisnīgu un labestīgu.
“Ko Dievs solījis, to izpildīs”, “Ar Dievu neiesi bārties, strīdēties, tiesāties.”
Baltu tautu mutvārdu daiļrade tomēr vislabāk saglabājusi Dieva kā gaismas un dienas aizbildņa un augu augšanas veicinātāja darbību, jo nav saplūdusi ar kristiešu Dieva funkcijām (nepazūdot tajās).
Kardināla Valenti 1604.g. ziņojumā par latviešu pagānisko reliģiju debesu dievs minēts kā “augstākais Dievs” – “et credano un Dio Supremo che chameno Tebo Deves”. ‘Tebo Deves’ ir latviešu Debesu dievs (Var salīdzināt arī ar tjurku debesu dievu Tengri, īpaši, ņemot vērā tā uzsvērto saikni ar dabu – I.L.).
Senākos avotos dievu uzskaitījumā šā dieva vārds ‘Dievs’ atrodas pašā sākumā. 1530.g. prūšu dievu sarakstā pirmais minētais Occopirmus “deus coeli et terrae” acīmredzot jāsaprot kā pats pirmais (ucka – augstākais, izcilākais). To apstiprina lietuviešu un latviešu tautasdziesmās saglabājies Dievu dievs (liet. ‘Dievu dievaitis’) jeb ‘Lielais dievs’ (liet. ‘Didysis dievaitis’). Lietuviešu Vasarsvētku dziesmā teikts –
“Lai Lielais dievs dāvā atslēgas, lai nopin vainagus. Lai savieno, dod patvērumu, ar atslēdziņu rok”.
Dziesmās Dievu uzrunā par “lielo sējējiņu”:
“Ai tu Dieviņ, lielais sējējiņ, dāvini man rudzu kūli,
bet aizdzen manas bēdu dienas. Izaudzē labībiņu tukšajos laukos, izbārsti sēkliņas zaļajās pļavās”.
Latviešu mītoloģiskajās tautasdziesmās Dievs parādās kā jauns skaists vīrietis sudraba apmetnī un sudraba cepuri galvā; apģērbu rotā piekariņi. Galvenās pazīšanas zīmes kā karalim – josta un zobens. Dievam ir zirgi ar sudraba iemauktiem, zelta segliem.
Dieva pils atrodas kalnā (debesīs), tai treji sudraba vārti, saimniecības ēkas, pirts, dārzs, pļavas un mežs. No šā kalna Dievs jāj vai brauc zelta vai vara ratos vai arī ragavās, turēdams zelta grožus ar zelta pušķiem. Lejup laižas lēnām, uzmanīgi, lai nenotrauktu rasas lāses, neapturētu asnu augšanu, neiztraucētu arāju vai sējēju darbu. Dievs paceļas pār rudziem, samin nezāles.
33664-2
Es atradu aiz kalniņa
Diev’ kumeļu sedlojam:
Lūku kāpšļi, zelta sedli,
Dimantiņa iemauktiņi.
1448-2
Dod’, Dieviņ, kalnâ kāpt,
Ne no kalna lejiņâ;
Dod’, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.
33662-0
Dievs ar Laimi sasatika
Viena ceļa galiņâ;
Dievs Laimei pasacija,
Zīda aust nēzdodziņu.
33271-0
Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Vaicà nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,
Kas sēd galda galiņâ,
Kas sēd galda galiņâ
Baltâ linu krekliņâ.
32535-0
Dieviņš jāja rudzu lauku
Ar peleku mēteliti;
Redzej’ manu rudzu lauku
Zelta vilni vilnijot.

J.Meletijs, kurš 16.gs. sākumā rakstīja par sudāvu ticējumiem, līdzās citiem prūšu dieviem kā gaismas dievu min Schwaytestix, Suaixtix (svastika?), kuru lūdza, lai viņš sūta gaismu labībai, zālei un lopiem. Šis sudāvu dievs ‘Žvaigždis’ (?) varēja būt tuva paralēle lietuviešu un latviešu Dievam vai arī atsevišķs tā aspekts – latviešu Ūsiņam līdzīgs gaismas dievs.
Arī Patrimps, viens no trim galvenajiem prūšu dieviem līdzās Pērkonam un Patolam (pēc S.Grunau’a), ir salīdzināms ar Dievu. Viņu attēlo kā jaunu vīrieti bez bārdas, vārpām rotātu galvu. Viņš ir augu un laimes dievs.
Daudzos lietuviešu un latviešu sakāmvārdos un parunās Dievs parādās kā sējējs un lauku ražīguma aizbildnis, piemēram, – “Dievs paēdinās, “Dievs gādās”, “Dievs sēj un pļauj”, “Dod, Dieviņ, pļavā kārklus, putrā kunkuļus”, “Ko Dievs stāda, to arī laista”, “Dievs radījis rudzus, kviešus, auzas”. Rudziem ir saistība ar Dievu, tādēļ tos sēj gaišā dienā tīri, balti ģērbies sējējs.
Baltu mītoloģijai raksturīga Dieva un Laimas sadarbība un dažu funkciju saplūšana. Latviešu mītoloģiskajās tautasdziesmās Dievs un Laima kopīgi apspriež un lemj cilvēka mūža un dienas garumu. Jāņu priekšvakarā Laima un Dievs parādās kopā –
“Laima gāja rudzu lauku
Auzu skaru mētelīti;
Dieviņš gāja rudzu lauku
Rudzu rogu cepurīti”.
Svarīgākā senās Eiropas dieve Laima pēc indoeiropiešu ienākšanas Baltijā savu nozīmi zaudējusi nav, vien atsevišķās funkcijās saplūdusi ar Dievu kā debesu gaismas un augšanas veicinātāju, bet Dievs no viņas pārņēmis lemšanas un sadales funkcijas. “Dievam vaļa, Dievam daļa”, “Dievs devis, Dievs ņēmis”, “Ko Dievs lēmis, tas cilvēkam arī ir”, “Dievs laiž pasaulē (rada) cilvēku, piešķir daļu”. Dievs bija arī gadalaiku dievība, nešķirams no saules gaismas – jaunas, stipras un vecas. Ziemā tas dzimst ar ziemas sauli, triumfē vasaras visīsākajā naktī. Pirmskristiešu laiku baltu svētnīcās tas, šķiet, ir pielūgts, iespējams, atšķirīgos tēlos dažādos gadalaikos.
Ir teikts, ka viņš pieskatījis, lai sējas sākumā tiktu pielūgta jaunā gaisma, zvejas laikā – pilnā, bet ražu vācot – vecā gaisma (Mēness fāzes? I.L.) (Praetorius M. Deliciae Prussicae oder Preussische Schaubühne. – Berlin, 1871.)
[111]: Dievam ir daudz līdzinieku citās indoeiropiešu un visupirms jau baltu valodās: lietuviski viņš ir Dievas, prūsiski – Dēiws, un baltu pirmvalodā viņš ir bijis *Deivas, te šo vārdu līdzība ir skaidri redzama. Latīņu valodā ir Deus, cēlies no senāka *Deivos, grieķiski – Zeus, kas, valodniekuprāt, senākos laikos ir bijis *Djēus, ģermāņiem – *Tīwaz. Sanskritā ir divi vārdi – Dyauṣ “dienas gaisma” un dēva “debesu”, “dievišķais”, arī “dievišķa būtne”, šo vārdu kopīgā, senākā nozīme ir “mirdzošo dienas debesu Dievs”.
Viduslaikos bija zināmi vairāki tā sauktie prūšu dievību saraksti, gan publicētos tekstos, gan arī rokrakstos. Šie saraksti visbiežāk iesākas ar vārdu Occopirmus, Occopirnus, Ockopirmus, kas, starp citu, latviešu literārajā tradīcijā ieviesies kā Okupiernis (salīdz. ar adžīviku dievībām Okkali un Ōkali, kas cilvēku vidū izplatījušas tekstu “Deviņi stari” (The Nine Rays). Tomēr, kā atzīst valodnieki, šis vārds ir veidots no uka- “vis-“ un no pirms “pirmais”, tātad – “visupirmais”, un tas izrādās prūšu panteona galvenās dievības epitets.
Dievs, prūsiski Dēiws nav saukts vārdā, acīmredzot, ir bijis zināms aizliegums to izrunāt; tā vietā ir minēts viņa raksturojums – “visupirmais”, un to pierakstītājs ir uztvēris kā īpašvārdu. Tā Dēiws, būdams rietumbaltu panteona galvenā dievība, viens pats piepilda struktūras augstāko līmeni.
Centrā ir divas galvenās dievības – Dievs un Pērkons, lietuviski Dievas, Perkūnas. Noteiktās situācijās abu funkcijas pārklājas un pat saplūst, piemēram, folkloras tekstos Dieviņš un Pērkons ir savstarpēji diezgan viegli nomaināmi vārdi, tomēr ir arī atšķirības. Dievs ir pāri visiem dieviem, viņš ir visa pirmsākums, tomēr parasti viņš ir diezgan pasīvs un ļaužu gaitās tieši neiejaucas.
Dieva stāvēšanu pāri mūsu pasaulei, nemijiedarbošanos ar to labi raksturo daina:
“Lēni, lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā;
Netraucēja rudzu ziedu,
Ne arāja gājumiņa.
Vai ir gadījies redzēt ziedošus rudzus, kad topošajai vārpai ir tādi kā putekšņi, kas no visvieglākā pieskāriena vai uzpūtiena aiziet pa gaisu? Dainā teikts “netraucēja rudzu ziedu”, un tas ļoti dzejiski raksturo Dieva stāvēšanu pāri šai pasaulei. Pērkons gan ir aktīvs, darbīgs, viņa klātbūtne ir tieši sajūtama, tā var būt pat biedējoša. Dieva un Pērkona sfēra savstarpēji attiecas, mūsdienīgi izsakoties, kā likumdevēja vara un izpildvara.
djuvanī, dyuvani, dyuvanī – debesu birze. Vana (Vāne?) – mežs, birze
dōa, kalāšu doa – c’as’a jeb biezpiena siers, svētā siera kūka, ko gatavo ražas svētkos (ucaw) un pavasara svētkos (zhoshi, joshi) – no visa vienas vai divu dienu piena. Tā kā tas ir svēts, to ēd tikai vīrieši (?). Skat. arī pənīr, sacho, roi, parnai, gulak, ishperi, istum saras, j’ac’, kafir, nuristani devodyāna, varketi, yāga, yāna, ucav
dōāb, doab – dobe, divupe; [136]: persiešu dōāb no dō – divi (viduspersu) + āb – ūdens no senpersu āpi (sanskr. ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī). Arī antarvedi – apvidus starp Gangā un Jamunā upēm. Zemes josla starp divām upēm, Divupe. Skat. vedi – paaugstinājums
dōgar, dogar – cilts; siev. dogarnī. [30]: Pendžabas dogari ir rodami Satledžas (Sutlej, Śutudrī) un Beās’as augšteces ielejās; citas (dogar’u) got’as ir sīdhi, banch, dāre, chhane, khame, mabhi, māhu, dadūd, dhandī, gug, dher, tote, kohli, pade, sanāpi, jakhrā, katwāl, chhohar, chopri, ghangi, wali, wisar, khari, sombar, ilsar, johde, kotordal, gosal, saurai, dhaurai un gamload
drāti, drati – drāzties, iet, steidzināt, priecāties (drātēties?)
drava – šļāciens, noiešana, orgasms, ātra izdalīšanās, šķidrums, šķidrs, slapjš, pilošs, izkusis, plūstošs, pārplūstošs, izprieca, rotaļa, dziņa, noplūde, esence, ekstrakts, sula, plūstamība
drāvaka, dravaka – bišu (dravas?) vasks, pievilcīgs, valdzinošs, vajātājs, brunču mednieks, zaglis, gudrs cilvēks, atjautīgs, zinātājs, netiklis
dražailak, kalāšu drazhayl’ak – stiepta dziedāšana, stāstošu tautas dziesmu stiepta dziedāšana svētkos. Teicējs dzied pārējiem pirmais. Tad pārējie atkārto, kamēr sievietes lēni dejo garā virtenē
drgha – dārgumi, dhara – daudz zelta vai dārgumu kaudze; [137]: persiešu dargah – ieeja, sākumpunkts, slieksnis, svētnīca (parasti pie sūfiju svētā kapa), dārgumu glabātava; slavena jōga transs, svētpamirums
dribh – siet saišķī, fašinā; bažīties, baidīties (drebēt?). R. L. Turner – aukla, siet.; darpayati
driga (kalāšu) – 1. garš. Arī drügar; 2. liela auguma. Arī drigmäg
drigbhū, drigbhu – zibens, saule, čūska (gara, bijājama būtne?)
drigru, kušanu *dhṛg-r-u – drēgns. Liet. dérgia – slikts laiks
drik – reģis, gaišreģis, reģis; uztvērējs; apziņa. Skat. draṣṭā, dṛś
drimbhū, drimbhu – čūska (rimbulis?), saule, zibens. Skat. arī  dṛgbhū
driš, drish – drošs, ar drošu skatienu, drosmīgs, uzbrūkošs, pašapzinīgs, izaicinošs, pašpaļāvīgs; acs, skatiens, būt drosmīgam, izaicināt, uzbrukt, ievainot, iekarot. Arī dṛṣṇoti, darśayati
drištavatī asi, drishtavati asi, dṛṣtavatī asi – kā esi redzējis
drišti-srišti-vāda, drishti-srishti-vada, dṛṣti-sṛṣti-vāda – redzēt-radīt mācība (vadule), teorija, ka ‘uztvere ir radīšana’. Advaita Vēdāntā teorija, kas visu pasauli uzskata par cilvēka saprāta produktu. Ka pirms pieredzamie objekti tiek uztverti, tie tiek uzskatīti par neesošiem. Ka pasaulīgais (priekšstats par to) ir tās iztēlotāja radīts
drišti, drishti, dṛṣṭi – redzējums, redze, redzes spēja, skatiens, acu uzmetiens, acu zīlīte, viedība, attieksme, apsvērums, viedoklis, priekšstats, mācība, teorija, prāta acs, saprāts, uztvere, uzmanība, saprāts, skatīšanās, aplūkošana, skats
drištri, drishtri, dṛṣti – reģis, reģis, zintnieks, skatītājs
drōna, drona – abras veida ziedoklis, ieplakas veida ziedoklis, ezers vai ūdenskrātuve, krauklis. Skat. mṛtyuvañcana
drugar, kalāšu drugar – ļoti garš. Cilvēks var būt garš (drig), bet ne drugar, tāds var būt nostāsts, dziesma, ceļš
drujak (kalāšu) – stūris, kakts. Kalāšu druzak – elle, ugunīga vieta, kurā pēc nāves nokļūst kalāšu ienaidnieki. Arī durz’ak
druma – koks (apēnots, drūms?)
drumavalka – koka miza (apģērbs), lūku pinums, vīze
druminī, drumini – mežs, koku biežņa
drust (kalāšu) – viss, pilnībā (Drusti?)
du (kalāšu) – divi
dua pachek (kalāšu) – paredzēt maģisku izveseļošanos vai artisinājumu
dualivali, kalāšu dualiwali – gari. Gani šiem gariem ziedo, ja kazas sāk dot mazāk piena vai rādās citas sliktas zīmes. Cilvēku tos pielūdz savu lopu veselībai un pateicas par labām medībām
dudik – gulēt (dusēt?). Dudim day – eju gulēt
duduranjak (kalāšu) – Ziemsvētku (Čavmos) dziesmu veids
dudžis, dujis – divtik. Arī dukna
duhsvapna, duhsvapna, duḥsvapna – nakts murgi, slikti sapņi
duik (kalāšu) – 1. degt, sadegt. Arī jukik, ciu karik; 2. izkalst; 3. dedzināt (asi sāpēt); 4. dedzināt (no sala)
dukur (kalāšu) – slaukšanas nojume (Dukurs?)
dumača, dumacha – apjucis (dumiķis?). Arī markhanda, khamduma, gat’niwac’
dumb (kalāšu) – zudis, miris
dunaja, kalāšu dunaya – miežu komprese; grauzdētu miežu sajaukums ar ūdeni. To liek pie pieres, lai pasargātu no galvas sāpēm
dur (kalāšu) – durvis, māja; ļoti slikts, liels noziegums
dūradaršin, duradarshin, dūradarśin – tālredzīgs, tālreģis, reģis, zintnieks, apdomīgs, pravietis; plēsoņa, maitu lija
durai mandiri, kalāšu duray mandiri – namamāte, māju saimniece
durāšaja, durashaya, durāśaya – netveramais, iemājojošais ķermenis, kas pēc nāves nezūd (salīdz. ar dvēsele)
durbuddhi – muļķis, ļaunprātis (salīdz. ar duraks?)
Durgā, durga – saulgriežu vai ekvinokciju svētkos godāta padieve. Dziedātājputns, nepieejama jeb drausmīga padieve; indigo augs (Clitoria Ternatea).
[41]: Durgā ir padieve, ko godā deviņās pirmajās Āšvina mēneša jauna mēness dienā (navarātra).
J.A.Grimes [8]: “’Neizprotamā’; ‘Tā, kuru ir grūti sasniegt’; ‘Grūti uzvaramā’; Dieviete.
1. Viens no Visuma Mātes vārdiem. Personificētajā veidā Viņa tiek attēlota kā Dieviete ar astoņām rokām, kas jāj uz lauvas, turot ieročus. Viņa ir ļaunu noslieču iznīcinātāja. Tiek godāta sešdesmit četrās formās, no kurām viena ir Pārvatī.
2. (Reliģiskajā tekstā) Devī-Māhātmyam viņa uzvar bifeli dēmonu, kurš parādās trijos veidos – Mahiṣāsura, Niśumbha, Śumbha. Viņu pazīst kā ‘glābēju no smaga stāvokļa’ vai ‘aizstāvi’. Viņai ir veltīta vesela purāna – Devī-Bhāgavatam. Viņa varbūt ir visplašāk godātais Šakti aspekts.
[49]: Durgā godāšana (durgāpūjā) notiek  īpaši rudenī, Dussehra (no hindi dašahrā <dašāharaka – ‘desmit dienu svētki’)’ laikā. Tie sastāv no ‘deviņu dienu svētkiem (nava-rātra jeb nava-rātri), kam seko ‘desmitā – uzvaras diena’ (vijaya-dašamī), kas svin Durgā uzvaru pār Mahisa. Viss kulminē svētkos, ko desmitajā dienā svin pēc Šabar’u (‘mežonīgās ciltis’) parauga, kad padieve tiek “atlaista”, un ķēniņš attīra savu karaspēku pirms došanās kaujā (skat. śābarotsava). Hindu ķēniņi parasti savas kara operācijas sākuši, kad pēc lietus sezonas izžūst ceļi, un ir bagātīgi pieejama lopbarība un graudi.
Citi svētki, tagad maz zināmie vasanta-navarātri, arī ir saistīti ar Durgā godāšanu; tiek svinēti ap pavasara ekvinokciju. Nepālā kara padieves, sauktas ‘Deviņas Durgā’, tiek godātas no rudens dasaīm (< dašamī) svētkiem līdz maija beigām, bet ne lietus sezonas laikā. Diviem ikgada Durgā svētkiem varbūt sākotnēji bijusi tā pati nozīme, kas vēdiskajam vrātyastoma rituālam. Viena vrātjastoma ir svinēta, kas vrātjas uzsāk rīkot sirojumu, slēdzot savstarpēju līgumu; otru vrātjastomu svin pēc atgriešanās, lai attīrītos no varas darbiem, ko viņi ir nodarījuši sirojuma laikā.
Gads ticis dalīts divos vardarbības un miera pusgados:
– nelabvēlīgajā daksināyana (saules (saullēkta vietas) gājiens uz dienvidiem) sirošanas laikā, dzīvojot tuksnesī ārpus ciemata;
– labvēlīgajā zemkopības pusgadā uttarāyana (saules (saullēkta vietas) gājiens uz ziemeļiem), dzīvojot ciematā.
Šis pieņēmums izskaidrotu divus upura dzīvnieku veidus, pieradinātos un savvaļas, kurus izmanto atbilstoši divos svētkos, kuros svin divus tieši pretējus gada pagrieziena punktus. Kad (Mahāvrata svētkos) ir pabeigts ugunsaltāris, un upurēti piejaucētie dzīvnieki, tad savvaļas dzīvnieki tiek atlaisti. Tomēr zirga upurēšanā kā papildus upuri tiek ziedoti visi iespējamie savvaļas dzīvnieki. Piemēram, Maitrayānī Samhitā 3.14.10 un Vājasaneyi-Samhitā 24.28 ir apgalvots: “Valdniekam (Īšāna, tas ir, Rudra) viņš ziedo degunradzi (parasvatāh), Mitram savvaļas ēzeli (gaurān), Varuṇam ūdens bifeli (mahišān), Brihaspati bizonu (gavayān), Tvaštaram kamieli (uštrān)”.
Rudens ekvinokcijā svētais pāris bijis tēvs (Prajāpati) un meita (Vāc), kas, domājams pārstāv mirstošo ‘veco gadu’ un jaunavīgo ‘jauno gadu’ – to vienība sakrīt ar vecā gada/saules nāvi un jaunās dzimšanu.
Pavasara ekvinokcijā ‘svētās kāzas’ varējušas būt arī incestuālas, bet mainītās lomās – dēls un māte. Mirstošais līgavainis būtu ‘jaunā saule’, kas dzimusi no iepriekšējām precībām, tas ir, vrātya brālības vadītājs, kurš ir sirojis iepriekšējos sešus mēnešus, tas ir, vēdiskais padievs Rudra, ko personificē kara dziesminieks (kimpuruša, māgadha) un līgava būtu galvenā (visaugstākā) karaliene (mahišī, ‘bifeļu govs’, kas simbolizē Māti Zemi).
Šī rekonstrukcija atbilst saprātīgam pieņēmumam, ka agrīnākais indiešu kalendārs ir sakritis ar pretējiem zvaigznājiem rohinī un jyesthā, kas saistīti atbilstoši ar jaunavīgu meiteni, kura tikai sasniedz pilngadību, un  ‘vecāko kundzi’, kuras pārstāv atbilstoši labklājības padievi un neveiksmes padievi.
Es vedinu uz domu, ka divi Durgā svētki atbilst diviem lieliem vēdiskā ziedojumu gada svētkiem – mahāvrata un višuvat. Pirms Mahāvratas jau ir noticis desmit dienu rituāls (dašarātra) – līdzīgs Dussehra – un gadu ilgajā ziedojumu virknē šī kombinācija iestājas tikai reizi, gada cikla beigās. Var būt, ka sākotnēji mahāvrata svētki ir sakrituši ar desmito dienu, jo tā tiek ziedota radītājam dievam Prajāpati; noslēpumiem ap pasaules radīšanu seko Pradžāpati ļauno darbu, tas ir, viņa asinsgrēka ar savu meitu, kas beidzies ar viņa nāvi, nosodīšana. vēdiskie teksti satur izteikumus, kas norāda uz to, ka kādreiz šajā dienā ir veiktas cilvēku upurēšanas un ka dalībnieki ir ēduši upura gaļu (Falk 1986; 37-42) – kā britu laikā Karnatakā “desmitajā uzvaras dienā” darījuši vīrieši, dodoties sirojumā (Silva 1955).
Uzskatu, ka mahāvrata un višuvat uzdevums sākotnēji bijis tāds pats kā Durgā svētkiem, un ka arī tie svinēti atbilstoši rudens un pavasara ekvinokcijās. Vairums zinātnieku Mahāvrata saista ar ziemas vai vasaras saulgriežiem, un tiešām, vairākos vēdiskos tekstos mahāvrata un gada vidus diena – višuvat – skaidri nozīmē saulgriežus.
Tomēr, daži fakti vedina domāt, ka agrāk Mahāvrata svinēti rudens ekvinokcijā. Pirmkārt, Sietiņš (Plejādes) senākajā nakšatr’u sarakstā ir pirmais zvaigznājs, un tādēļ tā sakrišana ar pilnmēnesi iezīmējusi gada sākumu, un daži atsevišķu šā zvaigznāja zvaigžņu nosaukumi norāda uz lietu. Otrkārt, viena raksturīga darbība mahāvrata dienā ir dažādu mūzikas instrumentu skandināšana, tā, ka “atskan visas balsis” (sarvā vāco vadanti, TS 7,5,9,3; PB 5,5,20).
Saskaņā ar Taittirīya-Brāhmana (1,8,4,2) tie notiek lietus sezonā (prāvriši sarvā vāco vadanti), un lietus sezona ilgst no jūlija vidus līdz septembra vidum. Šis  Taittirīja-Brāhmanas izteikums vēstī par vēdisko kuru un paņčāla cilšu kārtniem laupīšanas izbrukumiem. Kamēr mahāvrata noslēdz ziedojumu gadu, gada vidus punkts ir višuvat diena, un višuvat jeb višu apzīmē pavasara ekvinokciju daudzās Indijas valodās, un kā tādi mūsdienās tiek svinēti daudzās Indijas daļās. Beidzot, tādējādi saules gada cikls atbilst dienas ciklam (saullēkts – pusdiena – saulriets; jaungads pavasara ekvinokcijā – vasaras saulgrieži – rudens ekvinokcija).
durgat (kalāšu) – durvju aploda, sleņģes
durik (kalāšu) – logs
durus (kalāšu) – pagalms mājas priekšā
dūrvā, durva – velna zāle, bermuda zāle (Cynodon dactylon), zāle mauriem, zāle no Panicum šķirnes. Salīdz. ar kaltēta kušas zāle, Poa cynosuroides, darbha
dūrveštakā, durveshtaka, dūrveṣṭakā – dūrvā zāle kā altāra ķieģelis, durb (dūrvā) zāle, ko lieto kā ķieģeļus, būvējot ziedokli
duva – divi. Persiešu do
duve (prākrit) – divi
dvaita – divējība, divējs, dubultums, duālisms, šaubas Skat. dvi. J.A.Grimes [8]: nosaukums Madhvācārya’s filozofijas sistēmai. Vēdāntas skola, kura māca, ka Dievs, cilvēku dvēseles un matērijas pasaule ir mūžīgi nodalīti un abi īsti
dvaja, dvaya – divkāršs, dubults, pāris, abi. Skat. dvi
dvaka – divkāršs, divi un divi
dvandva – divi, pāris, vīrietis un sieviete, dilemma, strīds starp diviem, divcīņa, Dvīņu zvaigznājs.
J.A.Grimes [8]: pretstatu pāris, cietoksnis, dualitāte, savstarpēji izslēdzošs. Piemēram, bauda un sāpes, aukstums un karstums, gaisma un tumsa, ieguvums un zaudējums, uzvara un sakāve, mīla un naids
dvandvamōha, dvandvamoha – divējības maldi, šaubu izraisītas nepatikšanas. J.A.Grimes [8]: maldi par  pretstatu pāriem dabā, piemēram, sāpes-bauda
Dvāpara Juga, dvapara yuga, dvāpara yuga – divbalstu, tikai divu kāju laikmets (no četrām), bronzas laikmets. Skat. yuga.
[182]: 864 gadus ilgā trešā juga.
J.A.Grimes [8]: “Trešais laikmets no četrām yug’ām; bronzas laikmets (no saknes yuj = ‘savienot’ + dvāpara = ‘divkāršs’). Laikmets, kurā patiesība stāvot tikai uz divām no savām četrām (pašierobežošanās, tīrība, augstsirdība, patiesums) kājām. Ceļš uz atbrīvošanos šajā laikmetā esot dievības pielūgsme. Skat. yuga
dvāra, dvara – durvis. Vārtiņi, vārti, ceļš, ieeja, caurums, pāreja, līdzeklis
dvārakantaka, dvarakantaka – durvju šautra, durvis vai vārti
dvāravartman, dvaravartman – galvenās durvis, vārti, vārtu telpa, galvenā ieeja, portāls
dvi – divi, avestas divtik
dvidala – dalīšana divās daļās
Dvidēvata – α, β, γ un ι Librae (Viśākhā) zvaigznājs
dvidžā, dvija, dvijā, divkārt dzimušais, cildenais, ārijs, vienai no trim augstākajām hindu kastām – bramīniem piederīgais, kurš saņēmis svēto pavedienu (yajnopavita). Arī  dvijāti. ‘Divkārt dzimušais’ (no darbības v. saknes ja = ‘būt dzimušam’ + dvi = ‘divi’); ikkatra triju augstāko kastu locekļa nosaukums; iesvētība tiek uzskatīta par otro dzimšanu
dvidžadēva, dvijadeva – padievs starp divkārt dzimušajiem, zintnieks, Virsīstenība, Brahman
dvidžarši, dvijarshi, dvijarṣi – priesteris reģis
dvimārga, dvimarga – divceles, krustceles, taku krustojums
dvipad – divkājains
dvipatha – divceles, krustceles, taku krustojums
dvisvastika – tornītis virs ieejas vai vārtiem (nereti ar svastiku). Skat. arī gopuram
dvitva – divējība, divējs, dubultošanās, pāris. Vaiśeṣik’ā – uzskats, ka skaitļi, kas lielāki par vienu, ir prāta izdomājums (viens plus viens utt.)
dzaray mut, kalāšu dza’ray mut – ozolu suga. Šā ozola lapas nav tik durstīgas kā svētā ozola lapas. Tā koksne ir cieta, to lieto koka ēvelēm un arklu nažiem. Ja kazas ēd tā lapas, tās dod daudz piena. Arī zana’i mut
dzunik (kalāšu) – mīcīt vīnogas (dzīt vīnu?), spiest
dža nik, kalāšu ja nik – precības, kāzas, sievas apņemšana. Tā saka attiecībā uz vīrieti
dža, ja – dzimis, radīts, sagatavots, piederīgs, uzvarošs, dzimšana, gaisma, Višnu, Šiva, bauda, tēvs, vīra brāļa sieva, rēgs, ātrums. Kalāšu ja – sieva (dzemdētāja); meitene var kļūt par sievu pirms pubertātes, bet kā likums viņai nedrīkst būt dzimumattiecības, pirms sāk iet uz menstruāciju māju (bashal’i). Viņas vīrs parasti ir ap divdesmit gadus vecs. Arī istrizha, duray gad’eyrak, durey mandiri, moc
džā, ja – dzimta, dzimis, radīts, rāse, cilts, dzimta, meita, pēcteči
džač mutra, kalāšu j’ac’ mutra – garu mīzali, dziednieciska viela. Brūna vai sarkana un ļoti rūgta. Pa nakti to pieliek pienam un nākošā rītā dzer kā zāles pret sasitumu vai iegriezumu
džač šog, kalāšu j’ac’ shog – kadiķa zars, tos lieto upura attīrīšanai. Vienu zaru apslaka ar upura asinīm un pieliek pie Mahāndeo altāra sienas. Otru sadedzina, lai attīrītu altāri un kazu. Pārējos ieliek ugunī
džač, kalāšu j’ac’ – 1. sievišķi un vīrišķi gari ar šādu nosaukumu; 2. altāris šiem gariem. Kad govij ir teļš, ir paraža ņemt tās pienu, no tā gatavot īpašu sieru un dedzināt (ziedot) kadiķi pie džaču altāra. Ja vīri to aizmirst izdarīt, teic, ka govs dos mazāk piena. Katram ciematam parasti ir savs džač. Ziedošanas vieta ir kūts tuvumā, un daži tos sauc par kūts sargiem
džač, kalāšu jach – mati, spalva. Sievietes matus kalāši uzskata par kaut ko netīru. Sievietēm nav pieņemts sukāties mājā. Viņai tas jādara lejpus ciema pa straumei
džada, jada – truls, kā līķis, nejutīgs, muļķis, stulbs, neatsaucīgs, līķis, nesaprātīgs, kūtrs, pieaudzis un truls, apdullis, plānprātis, bez dzīvības, bez dvēseles, garlaicīgs, nejūtīgs, vielisks, dzedrs, svins, ūdens. Skat. ajīva
džādja, jadya – trulums, būt kā līķim, saprāta jeb dvēseles trūkums, kūtrums, stīvums, nejutīgums, vienaldzība, noraidošums, bezdarbīgums, trulums, muļķība. Skat. ajīva
džadu, kalāšu jadu – burvestība, maģija
džadugari, kalāšu jadugari – burvis, mags
Džagaddhātri, jagaddhatri, jagaddhātṛ – Pasaules radītājs, Višnu, Durgā, Sarasvatī, pasaules aukle
Džaganmātri, jaganmatri, jaganmātṛ – Pasaules māte, Durgā, Lakšmī; Dēvī kā pasaules mātes aspekts. Arī Ambika, Arya, Bhagavati, Bhairavi  Bhimadevi, Bhramari, Bhuta-Nayaki, Andi, Dakshaja, Dakshina, Dasha-Bhuja, Durga,Gana-Nayaki, Gauri, Girija, Haima(va)ti, Ishani, Jagadgauri, Jaganmatri, Kālī, Kamakhya, Kamaks(h)i, Kanyakumari, Karna-Moti, K(a)umari, Kotari, mahādevi, mahā(maya), Mahes(h)vari, Mahis(h)asuramardini, Parvati, Raktadanti, Rudrani, Sati, Shakti, S(h)itala(mata), Simha-Rathi, Simha-Vahini, Uma jeb Virsdieve, Dievmāte, Melnā māte, Sniega karaliene”
Džagatkartri, jagatkartri, jagatkartṛ – Pasaules radītājs, Brahmā.
džaghana, jaghana – sievietes dzimumorgāni, ziedokļa aizmugure, petene, skat. pitha, vulva, vagīna, vagīnas augšdaļa, sievietes kaunums, gurni, dibens
džāgraddušvapnja, jagraddushvapnya, jāgradduṣvapnya – nepieņemams, nepatīkams nomoda sapnis
Džāgrat, jagrat, jāgrat – [161]: dievmātes godāšanas nomoda nakts svētki, ko svin simtiem gadu.
Tiek piesaukta dieviete, lai tā veiktu taustāmu fizisku saskari ar saviem godātājiem. Pielūdzēji gaida – parasti četras stundas – skandējot, dziedot un ziedojot viņai (valriekstu). Parasti tā pēc vairākām stundām savu klātbūtni dara zināmu ar ‘kaitēšanos’, kādu spēcīgi paraustot. Tā var ar kāda cilvēka starpniecību runāt, dot padomus, dāvāt labumus un veikt dziedināšanu (var arī, piemēram, pieņemt vēja veidu). Tas godātājos atjauno ne vien sievišķo spēku, bet arī ticību šakti, tas ir, sievišķajai enerģijai jeb sievišķās dievības klātbūtnei visās lietās.
[162]: Dieviete ierodas liesmas veidā, kas tiek iedegta ceremonijas sākumā un uzturēta cauru nakti. Lai svētki būtu īsti, tiem jānotiek cauru nakti, ar liesmu, un jābeidzas ar stāstu par Valdnieci Tār’u (Durgā vai Pārvatī veidā – kura pēc devu un asuru ālēšanās, kuļot piena okeānu nemirstības nektāra dabūšanai, ar savu krūšu pienu izdziedinājusi Šivu no saindēšanās). Ir divu veidu džāgratas – viens, ko svin ģimene vai cilvēks; otrs – rīkojot visiem, kas sanāk. Ģimene parasti svin kāzu, dzimšanas godam vai atlabšanai no nopietnas slimības. Lielākā pulkā tos svin kā ikgada svētkus dievietes svētības piesaukšanai.
Katrās džāgratās ir mandalī (maṇḍalī), kas ir pulciņš, kas veic rituālus, dzied dziesmas un stāsta nostāstus. Šie mandalī ir starpnieki starp dievieti (Dēvī) un pasākuma saimnieku. Erndla savā ‘Victory to the Mother’ skaidro, ka jāgrata’s nozīme ir “uzturēt Dēvī nomodā, tas ir, pieejamu, sasniedzamu un iesaistītu cilvēku dzīvēs”. Dieviete parasti izmanto cilvēka, parasti sievietes, ķermeni kā nesēju, kurā pati var fiziski izpausties saviem godātājiem.
Pārņemtība ir raksturīga ar Dēvī pārņemtā cilvēka acu stiklainumu, trakulīgu dancošanu un ritmisku galvas apļošanu īpašajā pārņemtības laikā. Parasti Dēvī ieiet šķīstas, tas ir, nevainīgas sievietes ķermenī, kura neēd gaļu un nedzer alkoholu. Tāpēc pārņemtība parasti notiek ar jaunām meitenēm. Teic, ka pārņemtība ir veids, kā Dēvī var palīdzēt saviem godātājiem ar redzamu un pieejamu izpausmi. Ļaudis parasti pārņemtajai lūdz padomu kādā lietā un ziedo tai ziedus vai smaržvielas. Pārņemtā sieviete bieži tiek dievišķi godāta. Šis pieredzējums var turpināties visu viņas mūžu, tai kļūstot par “godāšanas pratēju”. Pamatuzskats ir, ka šo norisi vada Dēvī; tā ir viņas izpausme cilvēku valstībā.
“Kas ir nakts visām būtnēm, ir nomoda laiks pašpārvaldošajam; un visu būtņu nomoda laiks ir nakts pašnovērojošam viedajam”. (BG 2.69)
Džāhnavī, jahnavi, jāhnavī – Gangā bērns, Gangā delfīns; otrs Gaṅgā upes nosaukums
Džahnu, jahnu – reģis Džahnu, džahnu rāse. (Jahnu=yahnu? versija- skaņu mija ‘j-dž’, līdzīgi kā vārdos jahu – yahū, yate – jala, javasa – yav, jašas – yaš) – sena ķēniņa un zintnieka vārds  (Aja-mīḍha, Su-hotra, Kuru, Hotraka dēls); kuśik’u sencis.
Gangai, kad tā ar Bhagī-ratha’s gavēšanu nonesta no debesīm, ir likts plūst pār zemi un sekot viņam līdz okeānam, un tāpēc līdz zemākajiem apvidiem, lai saslapinātu Sagara’s dēlu pelnus; savā gaitā tā pārplūdinājusi Jahnu ziedojumu laukumu, kurš izdzēris tās ūdeņus, bet pēc Bhagī-ratha’s lūguma piekritis izlaist ūdeņus pa savām ausīm; tāpēc Gangā tiek uzskatīta par viņa meitu. (Lit. MBh. I , XII f. Lit. Hariv. Lit. R. i , 44 , 35 ff. Lit. BhP. IX.); – Vishṇu vārds (Lit. L.); 4. manvantaras reģa vārds (Lit. Hariv. 426 (v.l. janyu); – alas Himalajos, no kuras šļācas ārā Gaṅgā, nosaukums (Lit. Kād. II , 473 Lit. Hcar. III; Jahnu rāse (Lit. AitBr. VII, 18 Lit. TāṇḍyaBr. XXI , 12 , 2 Lit. Pravar. IV, 12.)
džaina, jaina, jina – saistīts ar jinas, to godātājs. Skat. jina.
[30]: no sanskrita saknes ji – uzvarēt > jina. Vispārējs apzīmējums visiem, kas dod priekšroku džainu reliģijai. Pašlaik ir atzīts, ka džainu ticība ir senāka par budismu, un ka Budas doktrīnas, iespējams, ir bijušas džainu principu pielāgojumi vai attīstījumi.
[520], 26: džainu filosofija:
1. Matērija. Visums ir dzīvs organisms, bet tā īstā būtība ir neaptverama.
2. Personība kā maska. Cilvēciskas būtnes personība ir vien maska, kas slēpj katrā cilvēkā ietverto īsto būtību….
3. Kosmiskais cilvēks. Pirmais cilvēks ir bijis par matēriju nolaidies gars. Pats gars ir mūžīgs. Gars caurstrāvo visu Visumu, tā ka tam nav ne bijis sākuma, nedz būs gals.
4. Važu mācība. Cilvēkā garu notur karma, seku likums; cilvēks pļauj, ko sējis; darītais pie mums atgriežas. … Par nejaušību runā tad, kad nespēj seku likumu atpazīt.
5. Tīrības, skaidrības, (gara) nodalītības no sava ķermeņa un pasaulīguma sasniegšana ved pie apskaidrības.
Lāla Jaswant Rai [163]: arhat’i (nirvānu sasnieguši budisti) jeb tirthankar’i, kuri ir bijuši 24, tiek saukti arī par saraogi’em, kas ir vārda bhao-bhala (no bhao – dzinulis un bhala – labs) jeb ‘labas gribas cilvēks’ kropļojums. Galvenais, uz ko tiecas, ir neievainot nevienu dzīvu radību un sasniegt nirvānu jeb mieru. Džainiem ir stingrs noteikums nepieskarties ne gaļai, ne reibinošām vielām. Kā reliģiska kopiena džaini tiek iedalīti divās lielās sektās, tas ir, swetambara un digambara.

– Svetambari godā elkus, kas bieži greznoti ar zelta un sudraba rotām kopā ar dārgakmeņiem, kā mukta, angia u.c. Viņiem ir astoņas svētās dienas, tas ir, pajusana’s, kas sākas no 12.badi līdz 4.sudi (abas ieskaitot) bhādon’ā, pie kam 8.diena, saukta chhamachhri, ir džainu svētākā diena. Šajās svētajās dienās viņi pavada daudz laika lasot un klausoties savus svētos rakstus, sūtras, un izdod daudz naudas, veicot noteiktus rituālus savos tempļos un glābjot dzīvu radību dzīvības. Šajās dienās tiek turēts gavēnis; daži gavē vienu dienu, citi 2,3,4, un daži visas astoņas dienas.”
Fagan’s raksta, ka svetambari uzskata, ka sievietes var sasniegt glābšanu (mukti – atbrīvošanās), kamēr citi džaini uzskata, ka sievietei vispirms jāpārdzimst par vīrieti. … Svetambariem ir askēti, kuri tiek saukti tāpat.
Cilvēkam, kurš vēlas kļūt par askētu, vispirms kādu laiku jādzīvo kopā ar askētu un pilnībā jāiepazīst pašierobežojumi, kas viņam būs jāievēro. Labvēlīgā dienā tiek uzaicināti apkārtnes saraogi. Pretendents vispirms tiek berzts ar batna (miežu milti, eļļa un curcuma longa) un tad apmazgāts. Tad viņš tiek apģērbts glītās drānās un, uzsēdināts uz ziloņa, vests gājienā caur bāzār’u uz džainu templi vai vietu, kas iepriekš sagatavota tā, ka atgādina džainu templi. Tur viņam noskuj galvu, un viņa privātskolotājs jeb guru pēc noteiktiem reliģiskiem ritiem pasniedz viņam safrāna tērpu, ugha vai rajoharna (slotveida nūja), munh patti (drānas gabals, ko aizlikt priekšā mutei, runājot vai lasot), patra (koka darbarīks) un spieķi. Viņš līksmi pieņem šīs lietas ir izdara piecus džainu mūka solījumus (pancha mahāb(v)rata):
1. apsolos neiznīcināt dzīvību (ahinsa);
2. apsolos nemelot (asatya);
3. apsolos neņemt nedotu (asteya);
4. apsolos atturēties no dzimumsakara (brahmcārya);
5. apsolos atteikties no visas intereses par pasaulīgām lietām, īpaši nesaukt neko par savu (aparigraha).
Tā viņš kļūst par mūku un parasti tiek dēvēts par sambegi sādhu.
Sādhu ir jāstaigā basām kājām; ceļojot nedrīkst izmantot transportlīdzekli, nedrīkst ēst un dzert pēc rieta, jāatturas pieskarties sievietei, jāatsakās no neapstrādātiem dārzeņiem, jāēd tikai noteikti pagatavoti dārzeņi, jālieto koka darbarīki, piederumi, nekad negatavot sev ēdienu, bet ubagot to no saviem sekotājiem un citiem, vienmēr dzert vārītu ūdeni, nekad nedot spriedumu par pasaulīgām lietām, nekad neiemantot ne grasi.
Īsumā, viņam ir jāpārtrauc visa saistība ar pasaulīgo un jādzīvo kā striktam vienatniekam. Sādhu mērķis ir atbrīvoties no karma’s važām un tā sasniegt atbrīvošanos (pestīšanu). (Sādhu līdzīga askētu kārta ir jati, tomēr pēdējiem ir daudz brīvāki ierobežojumi.)

– Digambar’i godā kailus elkus, un arī viņu mūki ir kaili. Arī viņi gavē, un viņiem ir astoņas svētās dienas, ko sauc par athāi, kas norisinās katru ceturto mēnesi – ikgadus asārha, kārtika un phālgun. Bez tam viņiem ir desmit svētās dienas (Das Lakshni) no 5. līdz 15.Bhādon sudi. Daudzi no viņu principiem sakrīt ar svetambaru principiem.
Digambar’i iedalās divās daļās – bīs-panthi un tera-panthi. “Terapanthi savus elkus ietērpj, godā sēdot, elku priekšā noliek gaismekļus, bet neziedo tiem ne ziedus, ne svaigus augļus, turot par grēku atņemt dzīvību pat dārzeņiem, lai gan dārzeņus ēd, ja kāds viņiem tos dod gatavus pagatavošanai, kamēr bīspanthi godā stāvot kailu elku priekšā un atsakās dedzināt to priekšā gaismekļus”.
Džainu džīn’i, tirthankar’i jeb athant’i ir bijuši skaitā 24, katram sava atsevišķa chinha jeb atšķirības zīme, un atšķirīga sejas krāsa. Viena vai vairāku arhantu attēli ir katrā džainu templī. Tā Rissābha-Nātha’m jeb Adinātha’m kā atšķirības zīme ir zilonis, Sambhava’m zirgs, Sumati kuitala, un citiem arhantiem lotoss, swāstika (nešaubīgi saules simbols), mēness, krokodils, srivatsa (kā četrlapu baltais āboliņš), degunradzis, buivols, bruņurupucis, mežakuilis. Parasva-Nāth’as atšķirības zīme bijusi kapuces čūska (shesha-phani), Mahāvīra’s, pēdējā džīna – lauva. Divi pēdējie un Rissābha-Nātha tiek godāti visplašāk, un nākošais aiz tiem ir Santi (antilope) un Nemi (balta ūdenslilija). Uz kādiem sākotnējiem kultiem šie džīni varētu norādīt, ir grūti pateikt.
Viegli ir uzrādīt līdzību starp budismu un džainismu. Nerunājot par vien reliģiozu frazeoloģiju, kas nosliecas būt vienāda visās reliģijās, Buda ir bieži saukts par Džīnu, ‘Uzvarošo’ – viņa nāve bijusi nirvāna – gan budisti, gan džaini kā svētu simbolu lieto swastik’u jeb saty’u – arī budistiem ir digambara jeb kailo askētu kārta.
Vēl – džaini par gandrīz visu savu tirthankaru dzīves un darbības vietu norāda Dienvidbiharu, to pašu, kas Budd’ām, un Mahāvīra esot miris pie ‘Pava’s, kas tiek uzdota arī par Budas miršanas vietu. Arī džainu milzīgās statujas atgādina Budas statujas.
Džainu rituāls ir ārkārtīgi sarežģīts, bet tam ir dažas interesantas iezīmes. Viņu svētceļojumu vietas ir piecas – Satrunjaya, Parasnath Biharā; Abu, Girnar, Chandragiri kalni Himalajos. Senākās džainu tradīcijas atliekas varbūt ir pir Girnara, kalns, kas ir svēts budistiem un hinduistiem. Viņu svētie gadalaiki, šķiet, ir neparasti pašiem, tomēr lietus sezonas turēšana par svētu laiku ir raksturīga arī budismam.
Nepavisam nav viegli pateikt, kuros virzienos džainu doktrīnas atšķiras no hinduisma, tomēr, domājams, galvenās atšķirības ir, ka džaini noraida Vēdas un neatzīst bramīnu autoritāti.
Citiem vārdiem, viņi pārstāv hinduisma elementu, kas nekad nav pakļāvies, un agrīnajā posmā viņi dumpojušies pret bramīnu kastas kvazisociālo pārākumu, un šajā ziņā viņiem ir daudz kopēja ar budistiem un sikhiem. Arī tie atgādina džainus ar garīgo skolotāju pēctecību, kurus godā, vairāk vai mazāk pilnīgi izslēdzot bramīnus.
Džaini apgalvo, ka viņiem bijuši 84 reliģiskie raksti jeb sūtra’s. Apmēram pirms 1500 gadiem visu Indiju piemeklējusi stihiska nelaime, kas ilgusi pilnus 12 gadus, un tajā laikā zaudētas 39 sūtras, saglabājušās vien 45. … Tiek uzskatīts, ka šīs sūtras ir rakstītas Magadhī bhāka (jeb bhāsha), jādomā, Magadhas impērijas valodā. Džaini tic, ka magadhī valodā ir runājis padievs Indra.
[501]: Par džainu reliģijas 24. un Kali laikmeta pēdējo tīrthaṅkar’u jeb brasla meklētāju jeb Skolotāju uzskata klejojošu sprediķotāju Vardhamān’u, kuru viņa sekotāji iesaukuši par Mahāvīr’u (Dižais Varonis) un Džina (Jina – Uzvarētājs). Mahāvīra bijis Budas laikabiedrs, dzīvojis Ziemeļindijā VI-V gs.pr.m.ē. Šajos gadsimtos darbojies arī Lao-Czi Ķīnā un Sokrāts, Platons Senajā Grieķijā. (Mahāvīra ir teicis: “Nav nekā tik smalka un netverama kā atoms, nedz tik plaša kā izplatījums. Līdzīgi, nav nevienas dvēseles īpašības tik netveramas kā nevardarbība un neviena gara tikuma, kas būtu lielāks par dzīvības godāšanu”.)
Tāpat kā Buda arī Mahāvīra ir cēlies no ķēniņu dzimtas, bijis precējies, bijuši bērni, tomēr trīsdesmit gadu vecumā viņš atteicies no sava stāvokļa, kļūdams par klejojošu savrupnieku.
Tāpat kā Buda viņš ir gājis garu klejojumu, mācību un pašierobežošanās ceļu. Ierobežojumi, kādus viņš sev uzlicis, ir kļuvuši leģendāri. Kāds džainu avots vēsta: “Reiz, kad Mahāvīra sēdējis nekustīgajā meditācijā, kaimiņu ciema cilvēki graizījuši viņa ķermeni, plēsuši matus un smērējuši ar dubļiem. Cēluši un metuši zemē. Godātais vīrs, kurš bijis atmetis rūpes par ķermeni, brīvs no pieķeršanās, samierinājies un pacietis sāpes”.
Pēc divpadsmit meditāciju, klusēšanas un kalpošanas gadiem Mahāvīra sasniedzis atbrīvošanos (mokṣa). Pēc tam viņš trīsdesmit gadus sludinājis savu mācību. Viņa draudze esot bijusi 14000 mūku, 36000 mūķeņu, 36000 ticīgo sieviešu un 150000 ticīgo vīriešu. Lai gan Mahāvīra tiek uzskatīts par džainu galveno skolotāju, viņi pieņem, ka mācība ir radusies daudz agrāk, Kali Jugas – mūslaiku tumsonības sākumā. Ka Mahāvīra ir pēdējais tīrthaṅkara (ceļavadonis glābšanās ceļā no tumsonības).
Džainu kosmoloģijā daudz kas saskan ar Vēdām un budismu. Džainisms uzskata, ka Visumam nav ne sākuma ne gala, ka tas iet caur uzplaukuma, pagrimuma un atjaunotnes cikliem. Ka atjaunotnes un uzplaukuma ciklos cilvēki ir laimīgi, un reliģijas viņiem nav vajadzīgas. Bet iestājoties drūmākiem laikiem, kad kļūst arvien sliktāk, cilvēce sāk meklēt garīgu vadību. Un tad parādās tīrthaṅkar’i, kuri veido reliģijas, lai ar to palīdzību cilvēci vestu no ļaunuma uz krietnuma ceļu.
Tāpat kā hinduisms džainisma sludina individuālās apziņas (jīva) pāriemiesošanos. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji tā ir tīra, tomēr tumsonības laikmeta ceļos tā piesārņojas. Ar personisku piepūli cilvēks var ne tikvien attīrīt savu individuālo apziņu, bet vispār atbrīvot to no nepieciešamības pāriemiesoties. Ka šo mērķi sasniedz neatlaidīgi īstenojot savā dzīvē trīs galvenos džainu filosofijas (arhat-darśana) pamatlikumus:
– nevardarbību (ahiṃsā – ahinsā);
– nemantrausību (aparigraha);
– visu esamības formu atkarīgumu no apstākļiem (anekāntavāda).
Nevardarbības ideja caurstrāvo visas filosofiskās un reliģiskās sistēmas Indijā, tā ir daudzmaz īstenota arī mūsdienu Indijas valdības politikā. Politikā to veiksmīgi īstenojis Diždvēsele Gandijs, kurš Indijas atbrīvošanu no britu kundzības panāca ar nevardarbīgu pretošanos. Džaini nevardarbību īsteno visnepiekāpīgāk un pat galējībās. Katrs telpas kubikcentimetrs ir pilns ar dzīviem organismiem; tiem visiem ir tiesības dzīvot, tātad cilvēka uzdevums ir iespējami labi šīs dabas noliktās tiesības nodrošināt. Autobusu pieturās Deli var satikt džainu mūķeņu grupas baltos tērpos ar marles pārsietām sejām – lai nāsīs netiktu un neietu bojā kāds knislis.
Jo augstāka ir kāda dzīvības forma, jo smagāka ir karmiskā nasta par tās iznīcināšanu. Dzīvības formu nosaka tās jutīgums. Augstākās būtnes ir tās, kurām vairāk maņu, tas ir, debesu būtnes jeb padievi, cilvēki un augstākie dzīvnieki (zirgi, čūskas, mērkaķi un ziloņi). Būtnēm ar vienu maņu ir tikai tauste. Pie tām pieder augi un zemes dabiskie ķermeņi – minerāli, augsne, akmeņi; ūdens daļiņas upēs un ezeros; uguns daļiņas ugunskuros un zibeņos; gaisa daļiņas vējos un gāzēs. Džainu sūtras apraksta pat vienmaņas būtņu ciešanas – to sāpes, kad savainotas, pielīdzina akla un mēma cilvēka mokām, kurš neredz vaininieku un nespēj izteikties.
Nevardarbības likums džainiem ir saistīts ar pienākumu palīdzēt visam dzīvajam. Mūķenes strādā slimu un ievainotu putnu hospitāļos, bez tam tirgū pērk kaušanai paredzētus dzīvniekus un audzina kā bāreņus. Spēriens pa akmeni staigājot tiek uzskatīts par akmeņa kā dzīvas būtnes sāpināšanu. Bez tam nevardarbība attiecas arī uz vārdiem un domām, jo aizvainojoši vārdi un sliktas domas var kaitēt citiem. Amats džainam ir jāizvēlas tāds, kurā nevar kaitēt nekam, tāpēc džaini strādā bankās, birojos, skolās, tiesu iestādēs, izdevniecībās. Viņi uzskata, ka pat zemnieka darbs kaitē dzīvajam, jo rokot zemi var pārgriezt slieku vai savainot kādu citu zemes iemītnieku. Jūdzot arklā vai ratos bifeli tu sāpini gan dzīvnieku, gan sīkorganismus uz tā ķermeņa.
Mūkiem un mūķenēm ir noteikts staigāt lēnām, skatoties lejup, lai neuzkāptu kam dzīvam. Vismazāk tiek kaitēts stāvot vai sēdot meditācijā. Jāzin, ka ahiṃsā tās galējos veidos no pasaulīgajiem džainiem netiek prasīta. Tie ir mūku ideāls. Arī budismā pastāv stingras mūku sektas, kurās nevardarbība un nekaitēšana ir novesta līdz galējībai.
Otrs svarīgākais džainu ideāls ir nepieķeršanās lietām un dzīvām būtnēm. Dzīves prasības ir iespējami jāsamazina. Jebkāda manta sāk valdīt pār cilvēku, sasaista un uzbudina emocijas. Daļa digambaru sektas mūku dzīvojot klosterī nevalkā pat apģērbu – tas simbolizē viņu pilnīgu atsacīšanos no nosacījumiem un pieķeršanās. Pat pieķeršanos radiem un draugiem saista ar pasaulīgu ilūziju. Džainisms sludina labvēlīgu attieksmi pret visām būtnēm, tomēr tas nav tas pats, kas mīlestība kā pieķeršanās. Cilvēkiem pasaulē ir jādzīvo lietderīga un apzināta dzīve, bet nav jākrīt tās lamatās. Nemantrausība jeb nepieķeršanās (aparigraha) džainu uzskatā ved uz iekšējo mieru. Ja ikdienā spējam norobežoties no mantas un situācijām, tad esam ceļā uz atbrīvošanos.
Beidzot, trešais džainisma pamatlikums – nosacītība (anekāntavāda) nozīmē jebkura sprieduma, jebkura viedokļa nosacītību, neviennozīmīgumu. Katru lietu, katru situāciju var skatīt no dažādām pusēm, īstenībai ir daudz šķautņu, tāpēc mēģinājumam apstiprināt tikai sava sprieduma vienīgo pareizumu un cita nepareizumu nav pamata. Nav jēgas meklēt trūkumus citos, cilvēkam uzmanība jāpievērš savas paša apziņas attīrīšanai un paplašināšanai. “Sevi pakļaut nav viegli, bet, kad savs ‘ES’ ir pakļauts, tad tu esi ieguvis visu”- tāda ir viena no džainu mācības sūtrām.
Mūsdienu džainu reliģijas skolotājs Padma Argavals ir teicis: “Džainismā atšķirībā no kristietības un daudziem hinduistu kultiem nav jēdziena Debesu Tēvs, kas mūs vēro no augšas. Pretēji, mīlestība uz personificētu dievu var kļūt par vēl kādu pieķeršanos, kas tikai vēl stiprāk pievažos džainu pārdzimšanu ciklam. Tādas lietas ir no sevis jāizravē”.
Pasaule pastāv un darbojas dabas nevis padievu spēkā, bet atbilstoši kosmiskām likumībām. Džaini padievus nenoliedz, tomēr uzskata, ka tie ir pakļauti tām pašām dziņām, kam cilvēki. Iedzimšanu cilvēka veidolā džaini novērtē kā augstāko pakāpi ceļā uz atbrīvošanos, jo tikai cilvēki spēj attīrīt dvēseli no karmas nosēdumiem. Kamēr dvēsele neatbrīvojas no karmas, tā klejo pa Visumu nebeidzamos dzimšanu-miršanu ciklos.
Īpašs stāvoklis ir tīrthaṅkar’i. Tie ir pāri cilvēkiem un padieviem, jo izkļuvuši no karmas varas. Džainu tempļos ir daudz viņu attēlu – ikonas un skulptūras. Tomēr tīrthaṅkar’u godāšanai ir cita iekrāsa kā Dieva un svēto godāšanai citās reliģijās. Džainu rituāli neparedz labumus no godāšanas objekta. Tīrthaṅkar’i nevar palīdzēt atbrīvoties no pasaulīgās esības ciešanām, tas sasniedzams vien ar paša un pūliņiem; Skolotāji drīzāk ir paraugs, kam sekot. Džainismā netiek piešķirta nozīme garīdznieku iestādēm, pasaulīgie ļaudis paši var veikt kulta ceremonijas, gan vienatnē, gan grupās.
Kaut kādā ziņā budisms ir par džainismu dziļāks, piemēram, uzskatā, ka karmu veido domas un jūtas, nevis ārējā darbība. Tomēr džainu nepiekāpīgā prasība pēc domu, vārdu un darbu atbilstības to atsver. Rietumnieki, kuri ļoti plātās ar savu brīvību un plurālismu, varētu daudz mācīties no džainu nosacītības apjēgas visos spriedumos un viedokļos. Džaini neaicina samierināties ar ļaunumu, bet gan dziļi apjēgt tā cēloņus.
Džaini neuzbāzīgi izaicina patēriņa sabiedrību. Patreizējā pasaule, tiecoties neierobežoti apmierināt savas dabiskās, bet biežāk nedabiskās kārības, galu galā var sevi iznīcināt. Pagaidām nav atbildes uz jautājumu, kā apturēt civilizācijas tehnokrātisko uzbrukumu. Domājams, nebūs, kamēr daba pati nepiespiedīs cilvēku ar varu atgriezties pie tās. Džaini ir reliģiskie donkihoti.
[502]: džainu reliģijā tīrthaṅkar’i tiek cienīti kā augstas dvēseles, kas dzimst, lai aizskalotu mēslus un samaitātību, ko reliģiju pamatos ienes cilvēki ar velnišķu dabu un zemisku izpratni, un lai glābtu un atjaunotu dievbijību pasaulē. Šo Dižo Cilvēku dievišķie norādījumi un nevainojamā vadība iedvesmo pasaulīgās dvēseles, un tās, rīkojoties atbilstoši viņu norādījumiem, gūst vienkāršu piekļuvi Atbrīvošanai (Pestīšanai). Eiropieši vārdu tīrthaṅkara skaidro kā ‘Glābējs’, ‘Pestītājs’, tas ir, cilvēks, kurš uzņēmies glābt šos ļaudis, kuri slīkst pasaulīguma okeānā jeb lai atbrīvotu tos, kuri iekrituši nebeidzamajā dzimšanu un nāvju virtenē.
Džaini šo vārdu skaidro kā ‘Augstā Dvēsele’ (mahātma), kas īsteno četrkāršo Tīrth’u, tas ir, kārtību, kas sastāv no mūkiem, mūķenēm, pasaulīgajiem vīriem un pasaulīgajām sievām. Bet nonākot līdz vārda atvasinājumam, rodam, ka vārds tīrthaṅkara nozīmē ‘Svētdarītājs’ – cilvēks, kurš citus dara svētus.
Ar savu pašatsacīšanos, labo izturēšanos, augsto apjēgu, spēcīgo gribasspēku, jauko un labdarīgo mācību, laipnību pret visām radībām – vienlīdz cilvēkiem un zvēriem, augstāko mīlestību un uzmanību pret visām dzīvām būtnēm, un ar citām dižām galvas un sirds īpašībām tīrthaṅkar’i šīs pasaules kritušās radības atbrīvo no to nožēlojamā stāvokļa. Viņi atsvabina tās no mentālajām važām un ļauj tām pieredzēt Patības apjēgas svētlaimi. Viņi uzrāda sliktas paražas un slimīgus ieradumus un noliek sabiedriskās un reliģiskās rīcības iedibinājumus uz stingrajiem mīlestības un tikuma pamatiem. Viņi iztur dažādas mocības ne vien lai sasniegtu līksmi sev, bet arī visām pagātnes, tagadnes un nākotnes cilvēciskām būtnēm.
Viņi nešķiro bagāto no nabagā vai balto no melnā, un viņi radikāli izravē no šķirot radušo sirdīm pašu tukšo šķirošanas izjūtu. Viņi māca šādi: “Visas dzīvās būtnes ir saņēmušas tādu pat dzīvību kā tu, tāpēc nedari raizes citiem, izturies pret citiem tāpat kā tev patiktu līdzīga izturēšanās pret tevi.” Tādi ir tīrthaṅkar’i, un tādas ir viņu dievišķās mācības, kas nemitīgi izlej labvēlības straumes, lai paceltu cilvēku dzīves.
Vārdam tīrthaṅkar’s ir vēl citi sinonīmi, tas ir, ‘džains’ (jina), kas nozīmē cilvēku, kurš ir pilnībā atbrīvojies no dusmām, naida utml., un arahant’s’, kas nozīmē cilvēku, kuru godā vienlīdz padievi, gan cilvēki.
Līdz šādam tīrthaṅkar’a stāvoklim savas labvēlīgas karmas (džaini karmu iztēlojas kā piesārņojošas materiālas daļiņas, kas iefiltrējas dvēselē un to dažādi iekrāso) spēkā var izaugt vien tāda dvēsele, kas jau izkopusi labdarības spēju, kas dzīvo pašierobežotu dzīvi, kas labi kalpo mūkiem un viņu kārtai, kas ciena tā vērtus audzinātājus, filosofus, reliģijas un veic sešus ikdienas pienākumus (nosvērtība pret visiem, lūgsnu ziedošana visiem tīrthaṅkar’iem, sveicienu ziedošana pieciem Skolotājiem (parameṣṭhi), savu grēku vai kļūdu atzīšana, sagaidāmo kļūdu novēršana, nepieķeršanās savam ķermenim).
Visi tīrthaṅkar’i ir gaismas nesēji šai pasaulei. Sākumā viņi ir piederējušies pie parastām dvēselēm. Viņi ir gājuši caur garu dzimšanu-nāvju virkni, līdz sasnieguši šādu stāvokli. Viņu iepriekšējo dzīvju apraksti rodami džainu svētajos rakstos.
džaja, jaya – uzvaras sauciens; jaya gurudev = lai uzvar dižums tevī; iekarojošs, uzvara, saule, Indra, Ardžuna, flautas veids, mērvienība, araṇi koks (Premna serratifolia), sasveicināšanās, Sveiks!, burtiski – uzvara, triumfs, būt uzvarošam (kaujā, prāvā utml.) No Nārada-Purāna [129]: viens no cilvēka 12 stāvokļiem
džājā, jaya, jāyā – dzemdētāja, sieviete, sieva, radīšana, septītais mēness zodiaks
džajanti, jayanti – dzimšanas diena, uzvarošs, svētas dzimšanas gadadiena, karogs; uzvar, sakauj, pārvar, Durgā vārds
džajapattra, jayapattra – uzvaras lapa, zīme, lapa, ko piestiprina uz upurim izraudzītā zirga pieres; uzvaras protokols, ko sacensībās saņem uzvarējusī puse
džājate, jayate, jāyate – iedzimts, dzimt, kļūt, radīt, būt, notikt, pārdzimt
džalavišuva, jalavishuva – rudens ekvinokcija, shematiska zīmējuma veids
džāmbha, kušanu jámbha – zobs. Arī I.E. *ǵómbho-.
Džambudvīpa, jambudvipa, jambudvīpa – kontinents, viena no tolaik zināmās pasaules deviņām lielajām daļām, Āzija, viena no četrām salām – kontinentiem, kas atrodas pasaules vidū; Mandara vai, daži teic, Meru kalna vieta. Sauc arī par Jambridvipa, Jambu, Jambudwipa, Dvipa, Bhadrasva, Dwipa, Ketumala, Krauncha, Kusa, Plaksha, Pushkara, Saka, Salmala, Rožābolu sala
džana, jana – dzemdējoša, radošs, cilvēks, rāse, cilts, tauta, dzīva būtne, radība
džanā, jana – dzimšana, publisks, nedzimis, Nārāyaṇa
džanāha, janah, janaḥ – cilvēki, visi cilvēki, līksmes valstība; dižo padievu valstība; cilvēce. Skat. loka
džanalōka, janaloka – dzimšanas valstība, dzimšanas pasaule, cilvēku pasaule, valstība, kas ietver gan augstākos astrālos līmeņus, gan zemākos cēloniskos līmeņus.
Monier-Williams: cilvēku pasaule, piektā jeb nākošā virs mahārlōka’s. Brahmā dēlu un citu dievbijīgu cilvēku valstība, viena no padievu valstībām – Brahmalok’ām, Karanalok’ām.
džanana, janana – dzimšana, dzīvība, dzemdinošs, ciltstēvs, pēctecība, radītājs, radošs, izraisošs, karaliene-māte, līdzjūtība
džanapada, janapada – cilvēku dzimums, cilvēce, nācija, tauta, valsts, republika, apgabals.
[164]: kas attiecas uz republikām, Pāṇini min Uśīnara, Trigarta, Yaudheya, Rājanyaka, Vṛjji. Kātyāyana pievieno Kṣudraka un Mālava, un Patañjali pieliek Audumbarāyaṇa, Vasāti, Videha. Laika gaitā Yaudheya, Kṣudraka, Mālava no ziemeļiem aizvirzījušās uz dienvidiem. Dažas citas pārvērtušās monarhijās, bet daļa, kā Kṣudraka, Mālava, Vṛjji bijušas noturīgas konfederācijas. Jāatceras, ka Pāṇini bija ziemeļrietumu cilvēks, bet Patañjali tiek uzskatīts par austrumnieku. Kātyāyana’s dzimtene joprojām paliek neizzināta.
Šīs valstis, sauktas par džanapadām, nebija lielākas par dažiem apriņķiem (tahsil, taluka, mandal).
Lielākās, parasti uzskaitītas sešpadsmit, bijušas pietiekami lielas, lai tās sauktu par mahā-janapada. Lielākā daļa mahādžanapadu būtībā bijušas monarhiskas. Tās, ko vēl valdījušas dzimtas, tiek uzskatītas par republikām jeb oligarhijām. Varbūt balsstiesības bijušas ierobežotas un izvēle neliela. Norādes par republiku pārveides monarhijās un pretēji hronoloģiju ir strīdīgas. Mahādžanapadu pirmajos trīs gadsimtos (8-6.gs.pr.m.ē.) augstākās varas Indijā nav bijis. Nelieli klani sevi pārvaldījuši republikāniskā veidā. Tie ir bijuši Yaudheya, Kṣudraka un Mālava, Āśvalāyana (salīdz. ar Āśvayana) rietumos, ziemeļrietumos; un Śākya, Licchavi, Videha, Malla austrumos.
Laikposmā no 500. līdz 300.g.pr.m.ē. ir identificētas šādas džanapadas – Ārbhata, Audumbarāyaṇa, Avanti, Cedi, Kṣudraka-Mālava, Kulūta, Mauñjāyana, Rājanyaka, Tilakhala, Uśīnara, Vṛjji, Yakṛlloma, Yaudheya, Vārteya un Magadhas Virsvaldība. Kšudraki un mālavi- Kātjājana un Pataņdžali šīs tautas saista to pastāvīgās militārās konfederācijas dēļ. Viņi norāda, ka abas savus ienaidniekus ‘kūlušas’ kopīgi. Grieķu avoti tās izvieto starp Hydaspes (Vitastā – Jhelum) un Hydraotis (Irāvatī – Ravi) upēm. Vēlāk Mahābharata tās izvieto Trigartā. Viņu monētas ar uzrakstiem ir atrastas ap Nagaru pie Kotas Rādžastānā. Varbūt viņi uz Pendžabu un Rādžastānu aizvirzījušies pēc satriecošas sakāves, aizstāvoties pret (Maķedonijas Aleksandra) grieķiem, un tālāk uz dienvidiem, redzot virsvaras trūkumu tajos apvidos. M.ē.1.gs. Nashik’as alas uzrakstos Uṣavadāta viņus izvieto Malw’ā.
džanat, kalāšu janat – debesis; vieta, kur, kā uzskata visi kalāši, viņi nonāk pēc nāves. Arī behes’t’, gayp, darga
džānāti, janati – zināt, apjēgt, aptvert, izpētīt, noskaidrot, izprast, mācīties, zinošs, pazīstams; I.E. *ǵnh-neha, liet. žinóti, senprūšu posinnat
džaneu, janeu – svētā aukla, ko valkā trīs augstākās hinduistu kastas. Upanayana – hindi un maithili ekvivalents sanskrita Yajñopavītam jeb Braḥma sūtram. Līdzīgi – telugu valodā jandhyamu, kannada janivaara, konkani jannuvey, nepali janai, Kašmīri yonya, pahari janeyu, sindhi janya, pendžabi janyu, souraštra jenjam. Gudžaratī jadžņopavītas rituāls – janoi. Skat. arī yajñopavīta.
[165]: simbolizē valkātāja spēju veikt sandhyavandanam (mijkrēšļa sveicinājums; agnihotras atvasinājums) rituālu un skandēt Gājatrī mantru. Svētajai auklai ir trīs varianti. Neprecētie valkā vienu auklu, precētie divas, precētie ar bērniem trīs. Savukārt katra aukla satur trīs pavedienus, kas nozīmē trīs parādus: parāds savam skolotājam; parāds saviem vecākiem un senčiem; parāds zintniekiem un reģiem.
[166]: Senos laikos cilvēki ziedojumu jeb jajńyã laikā valkājuši melnās antilopes ādu jeb plecu šalli (sagšu?jostu?). Jadžņopavīta ir šīs paražas atblāzma. Kad iesvētāmais to apvelk, viņam ir jādomā “Kopš šīs dienas mana dzīve ir kā Jadžņa jeb ziedojums. Es veltīšu sevi kopējam labumam un kalpošanai.” Trīs pavedieni pārstāv trīs Vēdas, atgādinot valkātājam, ka viņam tās jāpēta un to vēstījums jāiedzīvina savā dzīvē. Tie var nozīmēt arī ķermeņa, runas un prāta (domu, vārdu un darbu) tīrību un pārvaldību, kas savukārt jāvērš uz kalpošanu kopējam labumam.
džanja, janya – iedzimtais, dzimis, radīts, (laba vai slikta) zīme dzemdību brīdī, rumpis, dzimtene, nacionāls, nācija, cilts, tauta, kopiena, znots, cilvēks, tēvs, piederība rāsei, dzimtai, tautai, valstij, līgavaiņa draugs vai biedrs, tirgus, baumas, cīņa, karš
džanma, janma – dzemdības, dzimšana, (no jan = ‘būt dzimušam’)
džanmabhūmi, janmabhumi – dzimtā zeme, mātes zeme
džanmād asja jataha, janmadi asya yatah, janmādi asya yataḥ – Brahma-sūtras otrais aforisms: “no Radītāja, Dzemdinātāja Tas cēlies”. Janmādi = radītājs + asya = no tā + cēlonis = yataḥ. ‘Tā (ir Virsīstenība, Brahma), no kā (cēlies) Šā (Visuma) sākums’
džanmādhipa, janmadhipa – dzimšanas pavēlnieks, Šiva
džanmakathantā, janmakathanta, janma-kathantā – vaicājums: “kāda iedzimšana?” Cilvēka iepriekšējo dzīvju atskārsme un nākošo dzīvju nojauta
džanmamritju, janmamrityu, janmamṛtyu – dzimšana un miršana
džanmapaitrika-bhūmi, janmapaitrikabhumi, janmapaitrikabhūmi – dzimtā tēvzeme
džanmōtsava, janmotsava – dzimšanas dienas svinības
džanu, janu – iedzimstošā, dvēsele
džapa, japa – mantras skandēšana, savākšanās; skat. arī haṃsa.
[14],lpp.400: jōgs Činamajananda: tā ir prāta trenēšana, mācot saglabāt noteiktu secību un ritmu, skandējot mantras. Džapas gaitā prāts kļūst ārkārtīgi savākts. Pareizi veikta skandēšana palīdzēs izstrādāt daudz noturīgāku prāta savāktību (dhāraṇā) kā pavirša meditācija. Skandēšanas izkopts prāts ir kā konservēts ēdiens, ko var pagatavot dažās uzsildīšanas minūtēs. Pēc labas džapas prakses pat īsa meditācija var pacelt prātu neiedomājamos augstumos. Mēs nevaram izrunāt nevienu vārdu, vienlaikus neiedomājoties tā nozīmi, tāpat kā nevaram sev kaut ko priekšstatīt, to nenosaucot. Šajā ciešajā saiknē starp vārdu un nozīmi ir džapas pamatprincips. Kur nedomā par mīlestību, tur tā nerodas.
Virsīstenība tiek apjēgta tikai caur meditāciju. Tomēr, ja māceklis nav ieguvis prāta savākšanas un pilnīgas apturēšanas spēju uz ilgāku laiku, viņš meditācijā nespēj tikt augstu. Meditācija ir domu plūsmas virzīšana vienā gultnē un visu citu domu plūsmu pilnīga atcelšana. Šim nolūkam šīm plūsmām ir pašām jāapstājas. Un to var izkopt praktizējot mantras skandēšanu. Tā ir jāveic ar aizvērtām acīm, lēnām, neatlaidīgi, ar visu savu iekšējo mīlestību uz mantras būtību, kas nāk no garīgā centra sirds labajā pusē (ja tev ir guru sniegta mantra, turi iekšējā dzirdē viņa intonāciju).
Ik dienas rītos un vakaros veic pa 2160 mantras atkārtojumiem (20 pilnas lūgšanu krelles ar 108 zīlēm). Skat. iṣṭa mantra jeb guru sniegta mantra; AUṀ jeb ‘virsīstenība’ (AUṀ ir viss – dieva Īśvara’s jeb radītāja jeb Virsīstenības vārds un simbols, tas ir tavs īstais vārds – 529lpp.), HAṂSA SO’HAṂ, SO’HAṂ HAṂSA jeb ‘es esmu Virsīstenība, Virsīstenība ir es’ un citas mantras).
Padziedājis balsī, pārej uz dziedāšanu domās. Tā ir interesanta un ārkārtīgi derīga prakse. Sākumā mēle pūlēsies kustēties līdzi. Apturi to, lai tā atslābināta guļ mutes apakšā. Apturi arī dziedāšanu, kas tiecas celties no balsenes. Tagad dziedāšana nāk tieši no krūtīm, un tu jūti līksmi un mieru.
Pēc 1-2 nedēļām tu pamanīsi, ka vari skandēt un vienlaikus nodarboties ar ikdienas lietām. To pamanījis, liec prātam skandēt iespējami skaļi. Tā skandējis 10-15minūtes, jutīsi garīgu nogurumu. Tad saki prātam “stop”. Ar pēdējo skaņu ļauj pamirt visai blakus kņadai prātā. Tajā brīdī jutīsi kā tavā sirdī uz tavas līksmes viļņiem ienāk dievišķā pasaule un klusums.
Šajā stāvoklī paliec iespējami ilgi. Tas ir visspraigākās klusēšanas stāvoklis, kas guļ saprātā, pāri prātam. Lai to apgūtu, ir vajadzīgs laiks, jo prāts ir radis noņemties ar visādām domām. Jo ilgāka būs starpa starp skandēšanas apturēšanu un pirmās domas uzpeldēšanu, jo spēcīgāk sajutīsi šā šķietami tukšā stāvokļa (paripūrṇsat) labvēlīgo ietekmi un dzīvīgumu.
džaramarana, džarāmritju jaramarana, kušanu jarāmṛtyu – nāve no vecuma, vecums, vārgšana; nāve (no jṛ = ‘novecot’ + mṛ = ‘mirt’). Saskaņā ar budismu, pieredzējumu esības rata divpadsmitā saite, atkarība (nidāna). Tās cēlonis ir piedzimšana. Skat. pratītyasamutpāda. Arī kušanu jarāmaraṃ.
džaritri, jaritri – teicējs, dziedātājs, slavētājs, piesaucējs
džasati, jasati – dzēst, izbeigt. Arī liet. gèsti, bazn.s.slāvu gasiti, gotu qist
džāspati, jaspati, jāspati – dzimtas saimnieks, ģimenes galva
džāt, džāti, jat, jāt, jāti – dzimums, suga, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, prūśava, ārya, kula, gotra, toka, kāmboja, kuru, uttarakuru, gujar, gujarat, kāfir, kalāša.
J.A.Grimes [8]: dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no Nyāya skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. Skat. padārtha.
3. Nyāy’ā vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Mīmāṃs’ā grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. Mīmāṃsā un Vēdānta’s sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Nyāy’ā augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko kopību. Zemākās kopības tiek sauktas par aparajāti.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.
[167]: džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai (skat. saki, śaka).
Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas:
– juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē.;
– usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē.;
– huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)). DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ. Tā viņi piektajā gadsimtā ar alanu nosaukumu iekārtojušies Francijā, Spānijā, Portugālē un tā tālāk.
Džātu tautas etniskās grupas, kas dzīvo Ziemeļindijā un Pakistānā, pieder pie daudz dažādām reliģijām, amatiem, valodām. Viņiem ir dažāda kultūrvēsture, ko vēsturiski var izsekot līdz seniem laikiem.
Britu Indijas laika džātus briti apzīmējuši kā “kareivju rāsi”. Šādi Britu Indijas ierēdņi apzīmējuši rāses (tautas), kam pēc viņu uzskatiem piemīt tādas īpašības kā dūša, uzticamība, pašpaļāvība, fizisks spēks, sparīgums, kārtīgums, spēja smagi strādāt, kaujas sīkstums un militārā taktika. Britiem ir bijis grūti šīs “kareivju rāses” cilvēkus rekrūtēt savā koloniālajā armijā.
[168]: (no jñāta – saprātīgs; varbūt saistība arī ar getae) miljonus liela etniska tautu grupa Dienvidāzijā, Indijā galvenokārt Pendžabas reģionā un Pakistānā. Vēl – Baludžistānā, Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provincēs, Rādžastānā, Harjānā, Utarpradešā, Madhjapradešā, Gudžaratā, Mahārāštrā. Etniska grupa, rāse, cilts un tauta. Džātu tautu uzskata par reģionā asimilētiem indoskitu cilšu pēcnācējiem, kas saplūduši ar indoārijiem, veidojot džātu tautu.
DNS pētījumi ir pierādījuši, ka džāti ir indoskiti. Sākotnējā džātu dzīvesvieta ir bijusi Vidusāzija blakus zemei, kas tagad saucas Ukraina. To zinātniski pierāda neseni DNS pētījumi, jo džātiem ir daudz ukraiņu DNS marķieru un gēnu. Indijas Pendžabā ir 40% vai vairāk džātu. Pētījums ietver ģenealoģisko DNS testu, pārbaudot Y hromosomā mutācijas vienā DNS “burtā” (kas notiek tikai vīriešiem). Džāti uzrāda daudzus kopīgus haplotipus ar ukraiņiem, ģermāņiem, slāviem, baltiem, irāņiem un grupām Vidusāzijā.
Džātu tautām ir kopīgi tikai divi haplotipi, viens no tiem ir kopīgs ar mūsdienu turkiem, un tam ir daudz līdzību ar kaimiņu Pakistānas iedzīvotājiem. Šis haplotips ir kopīgs divām džātu grupām, kas var būt daļa no indoārijiem (jeb indoeiropiešiem) kā šo populāciju ģenētisks papildinājums; turpretim ar citām Eirāzijas populācijām kopīgie haplotipi tādi ir dēļ spēcīga indoeiropiešu (Ukrainas) skitu (skiti, massageti, tas ir, massagetae, ‘dižie geti’) un balto huņņu (white huns, hĕfˈthəlĪts – iesp., tjurku vai tibetiešu izcelsmes) DNS pienesuma. Džātu sieviešu (pēctecības) mitohondriālā DNS satur haplogrupas, kas raksturīgas Ziemeļindijai, Pakistānai un Rietumāzijai. Tas rāda, ka sieviešu mtDNA ziņā šeit ir maz sakaru ar Vidusāzijas un ziemeļrietumu gala eiropiešu populācijām, kaut gan džātiem ar šīm populācijām ir daudz kopīgu Y-SNP (single nucleotide polymorphism) marķieru.
[169]: pamatojot ar vēsturiskiem faktiem ir teikts, ka džāti Indijā ir bijuši kopš 3102.g.pr.m.ē.
Natthan Singh, Hukum Singh Panwar džātus uzskata par ārijiem, un Septiņupi (Saraswati, Sutudri (Sutlej), Vipasa (Beas), Asikni (Chenab), Parosni (Ravi), Vitasta (Jhelum), Sindhu (Indus)) par viņu dzimteni. UN KA PĒC MAHĀBHĀRATAS KARA VIŅIEM NĀCIES UZ KĀDU LAIKU EMIGRĒT EKONOMISKU, SOCIĀLU UN POLITISKU IEMESLU DĒĻ, BET VIŅI IR ATGRIEZUŠIES UN NAV PAMETUŠI SAVU VALODU UN KULTŪRAS TRADĪCIJAS. Šādu viedokli atbalsta arī Thakur Deshraj, kurš raksta, ka etnoloģiskā, fiziskā, kultūras un valodas ziņā džāti ir īsti āriji, kas vēdu laikos apdzīvojuši Gangā-Džamunā jeb Sarasvatī-Sindhu krastus.
Thakur Deshraj uzsver arī, ka pēc lielā Mahābhāratas kara Krišna izveidojis demokrātisku federāciju jeb klanu savienību (saṅgha), kas saukta par Džņātisanghu (Jñātisangha – ‘saprātīgo savienība’). Sākumā tajā iekļāvušies vrišni un andhaku (vrishni, andhaka) klani, vēlāk pievienojušies daudzi citi. Politiskā stāvokļa dēļ džātiem nācies no Indijas migrēt. Viņi aizgājuši uz Irānu, Afganistānu, Arābiju, Turkestānu. Čandravanši kšatriji (Chandravanshi Kshatriyas), kas saukti par jādavām (yādava), izvērsušies līdz Irānas Sindhai, Pendžabai, Sauraštrai, Vidusindijai un Rādžastānai. Ziemeļaustrumos viņi aizgājuši līdz Kašmīrai, Nepālai, Biharai utt. Viņi aizgājuši pat līdz Mongolijai un Sibīrijai. Grieķi sevi sauc par Krišnas un Baladevas pēcnācējiem. Arī Ķīnas ‘vanši’ sevi uzskata par āriju pēcnācējiem.
ŠĪS PAŠAS TAUTAS VĒLĀKOS LAIKOS ATGRIEZUŠĀS Indijā ar nosaukumiem šaka, pallava, kušān, yuežī (viša; skat.), hūna, gudžar (śaka, pallava, pallavan, palhav, pahllava, kuṣāṇ, yuezhi-viśa, hūṇa, gurjar).
Kā uzskata Maheswari Prasad no Varanasi Hindu universitātes, džāti pieder pie pirmsvēdu āriju cilts. Bet, atrodoties Madhjadēšas, vēdu kultūras perifērijā, viņi nav gājuši kārtu sistēmas un monarhistiskas politiskas organizācijas virzienā. Lēmējvara viņiem palikusi vecajo un klanu organizāciju ziņā.
Majmal-ut-Tawarikh, pirmais persiešu vēstījums no 11.gs. (1026), norāda uz interesantu leģendu par DŽĀTU TAUTU UN MĒDIEŠIEM. TĀ TEIC, KA ABAS ŠĪS TAUTAS, HAMA PĒCNĀCĒJI, IR DZĪVOJUŠAS SINDĀ (SINDH), Pakistānas provinces Sindhas apvidū Bahar upes krastos. Tās nodevušās savstarpējiem kariem. Noticis tā, ka džāti nemierīgos mēdiešus ir pārspējuši.
Bet, apjēguši nemitīgo cīniņu veltīgumu, gan džāti, gan mēdieši ir lūguši valdnieku Dadžušanu (Dajushan, Duryodhana) iecelt viņiem valdnieku un tā nodrošināt ilgstošu mieru. Šis valdnieks iecēlis savu māsu Dassalu (Duḥśalā), kas pār viņiem valdījusi ar viedību. Bet lai arī bagātiem, cienītiem un dižiem, viņiem valstī nav bijuši bramīni vai viedie. Tāpēc viņas brālis ir nosūtījis pie viņiem trīsdesmit tūkstošus bramīnu ar visām ģimenēm no visas Hindustānas. Iespējams, slavenās Brāhmaṇabadas pilsētas nosaukums norāda uz vietu, kur bramīnu ieceļotāji apmetušies sākumā. Ar laiku Sinda uzplaukusi. Vēlāk valdniece nodevusi daļu no savas valsts džātiem un vienu no viņiem, Judrat’u, iecēlusi par viņu vadoni. Tāpat viņa nodrošinājusi arī mēdiešus. Šo stāstu, mītoloģiskās personas ieskaitot, nevar uzskatīt par vēsturisku faktu, tomēr tas var netieši norādīt, ka šī tauta Mahābhāratas kara laikā ir saukta par džātiem.
Dēvā Samhitā (devá-saṃhitā – ‘Dievību Raksti) autors ir izvirzījis mītoloģisku viedokli par džātu izcelsmi no Šivas matu sprogām. Šis darbs ir Gorakh Sinha agrīno viduslaiku sanskrita himnu krājums. Tas par džātu izcelsmi vēsta vārsmās sarakstītās sarunās starp Šivu un Pārvatī.
Pārvatī Šivam vaicā – “Ak, Pavēlniek Bhūteša (bhūteśa – visu lietu pavēlnieks), visu reliģiju zinātāj, esi tik laipns pastāstīt par džātu rāses dzimšanu un varoņdarbiem. Kas ir viņu tēvs? Kas ir viņu māte? No kādas rāses viņi ir? Kad viņi ir dzimuši?” Nolasījis Pārvatī prātu, Šiva ir teicis – “Ak, pasaules māte, varu tev patiešām pateikt par džātu dzimšanu un varoņdarbiem, par ko neviens cits līdz šim tev nav neko atklājis.”
Šajā darbā par džātiem ir vēstīts kā par vareniem plašu centrālāzijas līdzenumu pārvaldītājiem.
15.vārsmā – “Viņi ir ziedošanās, vīrišķības un strādīguma simbols. Līdzīgi dievībām viņi ir stingri apņēmībā, un no visiem kšatrijiem džāti ir pirmie zemes valdnieki”.
16.vārsmā – “Visuma sākumos ar Vīrabhadras (kāda pārcilvēciska būtne) netveramo spēku un Dakšas pavadoņa meitas dzemdes izpaušanos tika radīta džātu kārta.”
17.vārsmā – “Stāsts par džātu izcelsmi ir ārkārtīgi brīnumains, un viņu senatne slavena. Vēstures mācītie vīri nav pierakstījuši viņu hronoloģiju, lai tas nekaitē un nerada viņos neīstu viedo un dievību lepnumu. Tev es stāstu īsto vēsturi ”.
Bramīnu raksti vārdu jata kļūdaini tulko kā ‘cirtas’. Jo džāti ir bijuši stingri Šivas sekotāji un bijuši viņa pavadoņi (gaṇa). Panini Ashtadhyayi gaismā vārds jata ir jāsaprot kā ‘federācija’. Džāti ir minēti kā apmetušies Pendžabas un ziemeļrietumu apvidos.
Čandras piektā gadsimta gramatikas traktātā izteikums “Ajay Jarto Huṇān”, norāda uz huņņu sakaušanu, ko veikuši divi džātu valdnieki Jašodharmana (Yashôdharman – malvu (mālavu) valdnieks Vidusindijā 6.gs.) vadībā. Otrs džātu valdnieks, kas cīnījies kopā ar viņu, ir bijis Baladitja (BalĀditya).
Džātu tautu dzīves veids ir bijis kareivīgu garu veicinošs. Lai kad viņi zaudēja savas valstis, džāti atkāpās uz lauku apvidiem un kļuva par zemes īpašniekiem un saimniekiem ar zobeniem, apjoztiem pie gurniem. Uz savas piecvaldes (pañcayat – pieci izvēlēti vecajie) rīkojumu viņi ir gatavi izvilkt zobenu no maksts un iet cīņā pret iebrucējiem.
Džātu tautām ir dūšīgu un cīņai gatavu ļaužu vēsture. Viņi ir neganti neatkarīgi pēc rakstura un savu pašcieņu vērtē augstāk par visu; tas ir iemesls, kāpēc viņi smagi cīnās pret jebkādu svešu spēku, kas netaisni viņus apdraud. Viņi ir pazīstami ar savu lepnumu, dūšu un gatavību ziedot savas dzīves kaujā par saviem ļaudīm un cilti. Savu ciematu pārvaldībā viņi izskatās daudz demokrātiskāki, viņiem ir maz cieņas pret mantojuma tiesībām un ievēlētu vadoņu priekšrocībām.
Džāti vienmēr organizējušies vīriešu pēctecības klanu simtniekos, morālo vadoņu teritoriālu sociāli politisku grupu (khap) piecvalžu sistēmā. Klana pamatā ir bijusi viena maza uz vīriešu pēctecību dibināta grupa (gotra) vai vairākas savstarpēji saistītas gotras, ko vadījis viens ievēlēts vadonis, kura vārds bijis likums. Mūsdienās klani ir tik lieli, ka cilvēkus tajos saista vien cilvēks, kas parasti dzīvojis pirms simtiem gadu. Savstarpējas ķildas, lai cik spraigas tās būtu, var atrisināt džātu vecajo pavēles. Briesmu brīžos viss klans saskrējis zem sava vadoņa karoga. Piecvalžu sistēma ir “teritoriāla un augsti demokrātiska”. Vairākas apgabala piecvaldes veido Sarva Khap’u, kas aptver visu provinci vai valsti. Sarunas ar jebko ved Sarva Khap līmenī.

Bez vispārpieņemtās Sarva Khap piecvaldes ir vēl nepolitiskas sociālas organizācijas Jat mahāsabha vietējās attīstības veicināšanai, kas atzītas visā Indijā. Pēdējās organizē un aizstāv kopienas intereses, notur mītiņus vietējā un nacionālā līmenī, lai vērtētu stāvokli un piedāvātu praktiskus veidus un līdzekļus kopienas uzlabošanai.
Visos džātu apdzīvotos apvidos tiek organizēti Tedžadžī (Tejaji, Veer Teja – tautas varonis) gadatirgi. Visiem džātiem, lai kāds būtu viņu amata vai finansiālais stāvoklis, ir vienāds sociālais statuss (izņemot Patiala – valdnieku dzimtu, kam ir Sidhu/Bhatti Rajput izcelsme). Vienīgais kritērijs ir pārākums gadu skaitā.
Etniskā un kultūras ziņā džātiem ir jāprecas savas kopienas ietvaros. Attīstoties mūsdienu civilizācijai, cilvēkiem kļūstot mazāk atkarīgiem un iecietīgākiem, savienoto dzimtu sistēma savu ietekmi zaudē. Tā valda vēl neattīstītākajos apvidos.
Džāti seko dažādām reliģijām, tostarp islāmam, hinduismam, sikhismam. Vienīgi – džātu hinduisti uzskata, ka viņi ir etniska grupa un rāse. Džātu sikhi un džātu musulmaņi uzskata, ka viņi ir etniska grupa un rāse. Ja džāti ir bezdievji, arī tie ir etniska grupa un rāse. To apstiprina visi DNS pētījumi.
Džāti parasti runā pendžabi, hindi, Rādžastāni, harjāni, malvi (malavi) un sindhi jeb gudžarāti valodās (punjabi, hindi, rājasthani, hāryani, malvi, sindhi, gujarati). Tie, kuri seko sikhismam vai islāmam, lielākoties runā pendžabi un dažādos tās dialektos (Maajhi, Malwi, Doabi, Seraiki, Pothohari, Jhangochi).
[30]: Dienvidaustrumu Pendžabā jāt, siev.dz. jātnī, dim. jateta (džātēns). Centrālajā Pendžabā jatt, siev. jattī. Cits dem., jatūngarā – ‘jātelis’ tiek lietots nicinoši.
Sers Alexander Cunningham džātus identificē kā Strabo ‘zanthi’ un Plīnija un Ptolemaja ‘jatii’ un apgalvo, ka tie, domājams, ieradušies Pendžabā no ‘Oxus’ (Amudarja, ziemeļu Sarasvatī) ļoti drīz pēc ‘med’iem jeb ‘mand’iem, arī indoskitiem. Džāti, šķiet, ir aizņēmuši Indas ieleju lejup līdz Sindh’ai, kurp ap mūsu ēras sākumu sekojuši medi (medieši [174]).
Tod’s džātus uzskatījis par vienu no rājput’u lielajām ciltīm un paplašinājis savu identificējumu ar getæ attiecībā uz abām rāsēm, bet Cunningham’s atšķirībā no viņa apgalvo, ka rādžputi pieder sākotnējam āriju stumbram, bet džātus vēlākam ieceļotāju vilnim no ziemeļaustrumiem, domājams, skitu rāsei.
“Iespējams, – turpina sers Denzil Ibbetson’s – ka sākotnējie rādžputi un sākotnējie džāti Indijā ieradušies dažādos tās vēstures posmos, lai gan manuprāt vārdam Rādžput ir vietas, nevis etnoloģiska izteiksme. Bet ja viņi sākotnēji pārstāv divus atsevišķus imigrācijas viļņus, tad ir, mazākais, ārkārtēja iespējamība, pie viņu gandrīz identiskām fiziskām un sejas īpatnībām un ciešajiem sakariem, kādi vienmēr starp viņiem pastāvējuši, ka viņi pieder pie viena un tā paša etniskā stumbra, kamēr neatkarīgi no tā vai tā ir, gandrīz droši ir, ka viņi ir daudzus gadsimtus ļoti sajaukušies un saplūduši vienā tautā, ka praktiski nav iespējams atšķirt atsevišķus kopumus. Ir vairāk kā iespējams, ka sakausēšanās nav beigusies, un tauta, kas pamatvilcienos ir džātu un rādžputu sakausējums, pat ja būtu bijuši atsevišķi vairs nav brīvi no ārējiem elementiem”.
Ir gandrīz droši, ka kopējais džātu-rādžputu stumbrs satur ne vienu vien vietējas izcelsmes cilti, lai gan pamatvilcienos ir āriji-skiti, ja skiti nebūtu āriji. Mān, her un bhullar džāti tiek saukti par aslī jeb īstiem džātiem, jo viņi apgalvo, ka viņiem nav rādžputu izcelsme, bet ka ir cēlušies no vietējā dieva Šivas matiem (jat); dienvidaustrumu apgabalu džāti dalās shivgotri jeb no Šivas (šeit Šivu varam uzskatīt par šīs zemes dievu un šivgotrus par vietējas izcelsmes cilti) ģints un kāsabgotri, kuri pastāv uz savu sakaru ar rādžputiem; un shivgotri sencis Bar un viņa dēls Barbara ir tie paši vārdi, ko senie bramīni devuši kā barbarisko vietējo iezīmi. Daudzām no džātu ciltīm ir paražas, kuras acīmredzami norāda uz ne-āriju izcelsmi, un ir bagātīgs un gandrīz neskarts izpētes lauks etnologiem.
Citiem vārdiem, dienvidaustrumu shivgotri džāti (kā mān, her, bhullar) ir nepretenciozas ciltis, kuras neapgalvo izcelsmi no kādreiz dominējoša vai valdoša klana, kurpretim gandrīz visi pārējie džātu klani pretendē uz saviem rādžputu priekštečiem, ar to domājot, ka kādreiz viņi vai viņu klana pārstāvji bijuši suverēni vai pusneatkarīgi vadoņi, kuri ir atzinuši nevis rādžā, bet savu vadoni.
“Bet, – turpina sers Denzil’s, – ir vai nav džāti un rādžputi sākotnēji bijuši atšķirīgi, un lai kādus iedzimto elementus tie uzņēmuši savā sabiedrībā, domāju, ka tagad abi veido kopēju stumbru, un atšķirības starp džātiem un rādžputiem ir drīzāk sociālas ne etniskas. Uzskatu, ka tās šā kopējā stumbra dzimtas, kuras veiksmes uzplūdi pacēluši līdz politiskam nozīmīgumam, ir kļuvuši par rādžputiem (valdnieku dēliem) gandrīz tikai pateicoties savai uzpeldēšanai – un ka viņu pēcteči ir šo nosaukumu un tā privilēģijas saglabājuši ar stingru piespiešanu, ievērot noteikumus pēc kuriem hindu skalā augstākā kasta tiek atšķirta no zemākajām; saglabājot asiņu tīrību, noraidot precības ar zemāku sociālu slāņu ģimenēm, stingri atturoties no atraitņu precēšanas un atturoties no pazeminošām profesijām. Tie, kuri noteikumus pārkāpuši, ir nokrituši uz zemāku stāvokli un zaudējuši piederību rādžputiem, kamēr ģimenes, kuras sasniedzot valdošu stāvokli savā apkaimē, ieņemot sevišķu sociālo stāvokli un ievērojot noteikumus ir kļuvuši ne vien rādžas, bet arī rādžputi jeb ‘rādžu dēli’.
Pēdējos septiņos gadsimtos … kalnos, kur rādžputu dinastijas ar, varbūt, senākām un nepārtrauktām pēctecībām var izturēties kā jebkura pasaulē saglabājusies karaliska ģimene, daudziem no tiem joprojām izbaudot lielu sociālo varu kā vienmēr … rādžā tur ir ne vien goda, bet arī kastas pamats, kas Indijā ir viens un tas pats.”
Golia džāti noteikti ir bijuši pēc izcelsmes bramīni, un langriāl’i bijuši chāran’i. … kā raksta sers Denzil Ibbetson – “Pagrimšana no rādžputu līmeņa uz zemāku ir pārāk parasta lieta, lai prasītos pierādījums. … Austrumu apgabalos, kur bramīnisms ir spēcīgāks kā citās Pendžabas daļās, un arī Deli ir gandrīz neiespējami dzimtām pacelties līdz politiskai neatkarībai, pēdējos laikos varbūt nav bijusi neviena pacelšanās uz rādžputu līmeni. Bet daudzas rādžputu ģimenes ir zaudējušas piederību rādžputiem. …Sikhu traktā džāts ir apmierināts būt džāts un kopš sikhu varas celšanās nekad nav gribējis būt kaut kas cits.”
Vārds ‘džāts’ tagad var nozīmēt kastu tās pieņemtajā nozīmē, bet lai vai kāda ir bijusi viņu izcelsme, tas atšķirībā no rādžputiem nozīmē brīvzemnieku, parasti zemes īpašnieku. Sers Denzil Ibbetson ir teicis – “Džāti ir jebkurā ziņā nozīmīgākā Pendžabas tauta. Daudzskaitlībā viņi pārspēj rādžputus, kuri ir nākošie aiz viņiem attiecībā apmēram trīs pret vienu.
Etnoloģiski tā ir īpašs un visredzamākais piecupes (Indas ziemeļu pieteku – Sutudri (Sutlej), Vipasa (Beas), Asikni (Chenab), Parosni (Ravi), Vitasta (Jhelum)) līdzenumu produkts. Viņu uzvedība nenes savvaļīgas brīvības dzimtu iezīmes, kā tas ir ar kaimiņu kalniešiem. Bet viņi ir godīgāki, strādīgāki, neatlaidīgāki un ne mazāk vīrišķīgi. Viņu spēcīgākais raksturojums ir neatlaidīgs neatkarīgums un pacietīgs sparīgs darbs. Džāti no visām Pendžabas rāsēm ir visneiecietīgākie pret cilts vai kopienas vadību un tādi, kas visspēcīgāk vērtē cilvēka brīvību. … cilts saites ir spēcīgas.
Bet, kā likums, džāts ir cilvēks, kurš dara tā, kā ir pareizi viņa paša acīs un dažkārt arī to, kas izskatās nepareizi, un viņu nenovirzīs neviens. Tomēr nedomāju, ka džāts ir nevaldāms – pilnīgi droši, viņš ir ļoti tāls no tā. Viņš ir neatkarīgs un patvaļīgs, bet saprātīgs, miermīlīgi noskaņots, ja viņu neaizskar, un nav grūti ar viņu vienoties. … Taču nepareizās lietās viņš aizraujas ar jebko no spēļu elles līdz slepkavībai, priekšroku varbūt dodot citu ļaužu sieviešu un lopu zagšanai.” “Džāts tāpat kā brūce labāks ir sasiets.”
Zemkopībā džāti ir pārākie. Dārzeņaudzētāju kastas kā arāīn’i, māli’, saini’ varbūt ir prasmīgāki mazos apjomos, bet nevar sacensties ar džātiem kā zemes īpašniekiem un brīvzemniekiem. Džāti sevi sauc par zamīndār (pers. zamīna – zeme) jeb zemes īpašniekiem tikpat bieži kā par džātiem, un viņu sievietes un bērni vienlīdz strādā kopā ar viņiem laukā.
“Džātu bērnam par spēļmantiņu ir arkla rokturis”. “Džāts stāvēja savas graudu kaudzes galā un teica ķēniņa ziloņu vadītājiem – Vai jūs tos ēzelīšus pārdodat?” …Pendžabas džātiem, šķiet, nav īpašu cilts kultu. Muhamedānismam vai sikhismam pievērstie seko to mācībām dažādās stingrības pakāpēs. Būdami hinduisti, viņi ļoti bieži ir sultani jeb populārā Sakhi Sarwar Sultān’a kulta sekotāji.
No sīkākiem ziņojumiem par atsevišķām džātu ciltīm.
Jathera – senču godāšana starp hindu un sikhu džātiem ir parasta. Kāzās (biāh jeb shādi) līgavainis dodas uz nomaļu vietu, lai pieminētu kādu senci, kurš bijis vai nu šahīds (moceklis) vai ievērojams cilvēks. Šī vieta ir iezīmēta ar zemes uzbērumu vai arī tā ir pakka svētnīca. Līgavainis noliec galvu uz to un iet tai apkārt, pēc tam ziedo bramīnam un lāgi (ziedojumu pieņēmējs kāzās utml.). Ja uzbērums ir no zemes, viņš uzmet tam riekšavu zemes. Džathera paražas nosaukums var būt un parasti ir no senča, kas bijis ietekmīgs, cilts dibinātājs vai moceklis.
Jandi kātna jeb jandiān, jand koka zara nociršana. – Līgavainis pirms kāzām ar zobenu vai talwar kaut kur apkaimē nocērt džand koka zaru. Tad viņš ziedo bramīniem. Šis rituāls nodrošina viņa laulības veiksmi.
Tajās Gurgaon’as apgabala daļās, kas piekļaujas Jaipur’as, Alwar’as un Nābha’s valstīm, ir parasts piestiprināt līgavas mājas ārdurvīm mazu koka putniņu un, pirms tur stāvošā sieviete viņu ieaicina, viņam ir tas ar nūju jānosit nost. Tas nodrošina laulības laimi. Šis rits atgādina seno tar pariksha jeb līgavas pārbaudījumu. Putniņu darina no jand koka. Tā ir gandrīz vienīgā katra jandin rituāla iezīme Dienvidpendžabā.
Jandiān rits ir ļoti izplatīts centrālajā Pendžabā, bet nedaudz citādos veidos.
Pie Ludhiāna’s han’iem – džātiem līgavaiņa tēvabrālis vai vecākais brālis ar cirvi vai zobenu nocērt koku, un kāzu pāris rotaļājas ar zariem – chhitiān; puisis vispirms septiņas reizes ieper meiteni, tad viņa tāpat ieper puisi. Pēc tam tiek ziedota Brahman’a godāšana, un tad mājas sienas tiek iezīmētas ar rīsu miltiem. Pāris svinīgi zemojas, pielūdz Sakhi Sarwar un tam darinātos ziedojumus pasniedz garīgās brālības bharāi locekļiem. Daleo, aulakh, pammar, basi, dulat, boparai, bal’iem ir tāda pat chhitiān paraža, bet pie gurum džātiem koku nocērt puisis pats, un abi “godā chhatras”. Pie lat’iem jandi necērt.
džāta, jata, jāta – dzimta, iedzimtība, veids, rāse, īpatnības, individualitāte, izcelsme, kategoriju veidojošu lietu kopums, pēcnācēji, bērns, dēls, dzīva būtne, radība, šķira, dzimums, īpašs stāvoklis, suga, dzemdības, pieaudzis, dzimis, radies, izpaudies, izraisīts, esošs, piederīgs. Arī kula, gotra, toka
džata, jata, kušanu jaṭ – bize; bizes valkāšana, šķiedraina sakne, sakne, viļņoto lapu vīģes koks, pīne, gari savēlušies mati
džātaka, jataka, jātaka – jaundzimušais, dzemdināts, horoskopa astroloģisks izskaitļojums, līdzīgu lietu apkopojums, nostāsts par Gautama Budas iepriekšējām dzimšanām.
[182]: pasakām, fabulām u.c. folkloras sacerējumiem tuvs agrīnā budisma literatūras žanrs, kura mērķis ir izskaidrot Budas mācību sabiedrības zemākiem slāņiem viņam saprotamā veidā. Džataka iesākas ar paskaidrojumu, kādēļ Buda to stāsta, pēc tam tiek stāstīts par kādu no viņa iepriekšējām piedzimšanām
džātakarman, jatakarman, jātakarman – dzemdību rituāls, mūžsens rituāls. [30]: “Kāfiru dzemdību paražas. Kad dzemdības ir klāt, sieviete dodas uz Nirmali namu (pshar) un paliek tur 20 dienas, ja bērns ir meitene, vai 21, ja bērns ir puika. Tad pēc ceremoniālas apmazgāšanās viņa atgriežas mājās, bet viņai ir ļauts turpināt atpūsties vēl 12 dienas.
Kad bērns ir piedzimis, viņš tiek dots mātei zīdīšanai, un veca sieva sauc visus bērna priekštečus vai priekšteces, atkarībā no apstākļiem, un pārtrauc brīdī, kad bērns sāk zīst. Vārds, kas tajā brīdī bijis uz viņas lūpām, ir bērna vārds uz visu dzīvi. Zīdīšanu turpina divus vai trīs gadus.”
[101]: Tekstā Tai, S.525 II.2.5.3-4 lasām: “kad piedzimst dēls, ir jāziedo Vaiśvanara’m uz 12 lauskām cepts plācenis. Dēls, kuram piedzimstot ir veikts šis vēlmes ziedojums (iṣṭi), kļūst tīrs, lielisks, pārticīgs ar ēdienu, spara pilns un viņam ir lopi”.
Sat. Br. (S.B.E. vol.44 p.129): “attiecībā uz jaundzimušu dēlu lai viņš, pirms pārgriež nabas saiti, teic 5 bramīniem “uzdvesiet šādi pār viņu”. Bet ja nevar tos sadabūt, viņš var uzdvest pats, iedams ap bērnu ” .
Brihadaranyaka Upanishad VI.4.24-28 [170]: “Kad ir dzimis dēls, tēvs sagatavo uguni, noliek dēlu sev klēpī, viņi ir ielikuši bronzas traukā biezpienu, sajauktu ar tīrītu sviestu, viņš pa druskai piedāvā biezpiena ziedojumu (prishadagya) ar mantrām “lai es uzturu tūkstoti zeļam manās mājās; lai nav pārtraukumu ne pēcnācēju, ne lopu ziņā; svaha! Par to es ziedoju savas prāṇas savā prātā, svaha! Lai ko es esmu darījis par daudz vai lai ko esmu atstājis nepilnīgu šajā ritā, lai viedais Agni Sviṣṭakṛt dara mums to labi ziedotu un labi piedāvātu, svaha!”
Tad, pielicis savu muti dēla labajai ausij, viņš lai trīs reizes teic: “runā, runā”, tad, sajaucis kopā biezpienu, medu un tīrītu sviestu, lai dod (dēlam) ēst no tīra zelta (karotes), ar mantrām “ielieku tevī bhūr, ielieku tevī bhuvaḥ, ielieku tevī svaḥ, ielieku tevī bhūr-bhuvaḥ svaḥ, ielieku tevī visu”.
Tad viņš jaundzimušajam dod vārdu, sakot: “tu esi Vēda”, un tas ir viņa slepenais vārds. Tad viņš iedod zēnu mātei un padod viņam mātes krūti ar mantru [3], (Rig.I.164.49): “Ak, Sarasvatī! tavas krūtis, neizsmeļamās, burvīgās, pārpilnās, bagātās, dāsnās, kurās tu glabā visas svētības, liec tām plūst”.
Tad viņš uzrunā dēla māti: “Tu esi Ila Maitravaruni – tu, stiprā sieviete, esi dzemdējusi stipru puiku. Esi svētīta ar stipriem bērniem, tu, kas esi svētījusi mani ar spēcīgu bērnu”. Un tad viņš zēnam teic šādi: “Ak, tu esi labāks par savu tēvu, ak, tu esi labāks par savu vecotēvu. Patiesi, viņš ir sasniedzis augstāko laimi un vēdu lieliskumu; kas ir dzimis kā bramīna dēls, tas to zin”.
džātāšti, jatashti, jātāṣṭi – dzemdību ēdiens, maizītes ziedojums dzemdībās
Džātaveda, jataveda, jātaveda – Dzemdību zinātājs, Atalgotājs, Viņš, kurš pazīst visas radības’ – Agni; vēdu apjēga kā pilnīgs viedības avots
džātīja, jatiya, jātīya – piederība pie dzimtas, pie kādas sugas, ģints, cilts, kārtas, rāses; cilvēks gados
džatila, jatila, jaṭila – bižains, sarežģīta rakstura cilvēks, cekulains, lauva (krēpjains?), askēts, Šiva. Kušanu Jaṭiläññe – bižains: “poyśi saswe jaṭilñe sānk päs wāya – pavēlnieks Buda bižaino ievilināja kopienā”
džātimahā, jatimaha, jātimahā – dzimšanas dienas svētki
džem, kušanu gem – dzimt, dzemdēt; dzimt, atnākt. I.E. *gwem, liet. gemù
džestak, kalāšu jes’t’ak – sievišķs mājas vai klana gars. Sargā grūtniecību, dzemdības, precības utml. Tai vienīgajai ir templis ar jumtu (jes’t’ak han). Katrās mājās ir šā gara simbols
džhan čalavav, kalāšu jhan chal’awaw – 1. nāves eņģelis. Domā, ka tas, cilvēkam mirstot, nāk un aiznes dvēseli; 2. nežēlīgs cilvēks
džhav djek, kalāšu jhaw dyek – darināt zaru žogu. Sākumā zarus tikai sasprauž zemē, vēlāk tie apsakņojas un kļūst par dzīvžogu
džhes, kalāšu jhes – pūra veids, ko meitenei dod viņas tēvs vai brālis
džhip satek, kalāšu jhip s’at’ek – noburt, skatoties virsū un paslavējot vai glaimojot. Tad lieta salūzīs vai dzīvnieks nosprāgs
džhip, kalāšu jhip – mēle. Mīkla “alas sienā ir koka liekšķere”
džhōn, kalāšu jhon – cilvēks. Arī banda, buniadem, insan
džhōnav, kalāšu jhonaw – zinātājs, pratējs
džhōnavēnik, kalāšu jhonawenik – minamā mīkla. Kas neatmin, saka “padodos (burtiski – dodu tev ķēniņa kažoku)”. Tad pasaka atminējumu
džhukik, kalāšu jhukik – dedzināt. “Saule mani dedzina”
džina, jina – džainu augstākā dievība, uzvarētājs, ļoti vecs, apskaidrotais, Višnu, skaitlis 24. Skat. jaina
džirati, girati (gṝ), kušanu giráti – dzert, rīt, aprīt, ēst. Arī avestas jaraiti, liet. geriù
džīv, jiv, jīv – dzīvot, būt dzīvam
džīva-brahma aikja, jiva-brahma aikya, jīva-brahma aikya – cilvēka dvēseles vienība ar Virsīstenību (Absolute). Advaita Vēdāntas, Kašmīras šaivisma un Šaiva Siddhānta’s centrālā mācība
džīva, jiva, jīva – dzīva būtne, būtne ar dvēseli, ar dzīvības dvašu; dvēsele. (jvô (jva) m., avestas). Arī rotu šķinda, saules dēls; karṇa. Skat. arī prāṇa ; salīdz. ar ajīva.
R.Raudupes [96]: indivīds. Augstākais Pats, identificējies ar augumu, domām un jūtām.
[56]: jīva ir dvēsele savienībā ar maņām. To ierobežo ķermenis. Tai piemīt egoisms. Dvēseles (Purušas) atspoguļojums saprātā jeb buddhi parādās kā pieredzošas dvēseles ego. Tā ir saistīta ar neapjēgu un karmu. Tā ir pakļauta patikai un sāpēm, darbībai un tās augļiem, un riņķo dzimšanu un miršanu ciklā. Džīvai ir jāapjēdz Dvēseles nevainojamība. Tai ir jāsasniedz Dvēseles stāvoklis. Katrā džīvā slēpjas augstākā Dvēsele. Tai ir jāapzinās augstākās Dvēseles īstā daba.
Brīvība jeb nevainojamība ir atgriešanās savā īstajā Patībā. Tā ir atbrīvošanās no iedomām, kas aizēno cilvēka īsto dabu. Džīva jeb cilvēka dvēsele ir apņemta ar piecām kūniņām (kośa), kas ir kā sīpola mizas. Tās ir:
– barības veidotā kūniņa (annamaya kośa) – fiziskais ķermenis;
– dzīvības elpas kūniņa (prāṇamaya kośa) – netveramais ķermenis;
– psīhes jeb mentālā jeb gara kūniņa (manomaya kośa) – netveramais ķermenis;
– saprāta kūniņa (vijñānamaya kośa) – netveramais ķermenis;
– svētlaimes jeb Virsgara kūniņa (ānandamaya kośa). Tā veido cēlonisko ķermeni (kāraṇaśarīra=a-vidyā; avots, kas rada ķermeni un pastāv Vispārējā bezpersoniskā Garā).
Cilvēka dvēselei caur meditāciju jeb svētpamirumu ir jātiek cauri visām šīm kūniņām un jāsavienojas ar Virsdvēseli, kas ir aiz piecām kūniņām. Vien tad viņš var sasniegt atbrīvošanos jeb pestīšanu jeb brīvību.
J.A.Grimes [8]: 1. Džainismā cilvēka dvēseli raksturo apziņa, dzīvība, nemateriālums un izvēršanās telpā. Apziņa ir tās raksturīgā iezīme un sastāv no apjēgas, atskārsmes; svētlaimes un spēka. Cilvēka (dvēseles) apmēri ir tie paši, kas tās ieņemta ķermeņa apmēri; atkarībā no apstākļiem var vajadzēt izplesties un sarauties. Tiek uzskatīts, ka pastāv cilvēku daudzveidība. Tie ir divu veidu – nekustīgie un kustīgie.
2. Budismā nav cilvēka (dvēseles) bez faktoru komplekta. Cilvēks ir vien mainīgu sastāvdaļu komplekts.
3. Nyāy’ā džīva ir viengabalaina, nesadalīta, visuresoša, mūžīga substance. Pastāv bezgalīgs cilvēku dvēseļu daudzums.
4. Vaiṣeṣik’ā tā ir mūžīga, netverama visuresoša substance. Pastāv bezgalīgs cilvēku dvēseļu daudzums.
5. Sāṇkhy’ā puruṣa ir mūžīgs, nemainīgs, apzinīgs vienums. Tas nav aktīvs un tam nepiemīt nedz dzimšana, nedz nāve. Pieredzējumu un empīrisku izmaiņu subjekts ir parādību (fenomenālā) patība, kas ir purušas un prāta sajaukums. Pastāv bezgalīgs cilvēku dvēseļu daudzums.
6. Viṣiṣṭādvaita Vēdāntā cilvēku dvēseles ir īstas, mūžīgas, nedzimušas, garīgas, ar apjēgu, un tām piemīt apjēgas daba. Tās ir atomiska izmēra un bezgalīgā skaitā. Tās ir nedalāma Dieva daļa un no Tā atkarīgas. Triju veidu – mūžīgi brīvas (nitya), atbrīvojušās (mukta), savažotās (baddha). Cilvēka dvēsele kā atskārsmes spēja nemainās, bet savažotas dvēseles apjēga mainās. Dvēseles apjēga ir mūžīga un atbrīvotā stāvoklī ir viszinoša, bet ierobežoto pieredzējumu dēļ šī apjēga ir ierobežota. Dvēseles ir gan mudinātājas, gan izbaudītājas. Tās ir Dieva daļa jeb forma. To attiecības ir viena no nedalāmībām, cilvēka dvēselei esot saistītai un atkarīgai no Dieva.
7. Dvaita Vēdāntā cilvēku dvēseles ir izmērā atomiskas un skaitā bezgalīgas. Tās ir mūžīgas, un nav divu vienādu. Tās ir līdzīgas Dievam (Virsīstenībai, Brahman) pēc veida, bet ne pēc pakāpes. Tās ir darbīgi dzinuļi, mudinātāji, kas atkarīgi no Dieva gribas. Starp atbrīvotām dvēselēm ir iekšējas gradācijas, un starp važotām dvēselēm ir trīs veidi – derīgas atbrīvošanai (mukti-yogya), mūžīgi esošas dzimšanu un nāvju ciklā (nitya-saṁsārin) un tās, kuras derīgas tikai ellei (tamo-yogya).
8. Advaita Vēdāntā dvēsele ir Patības un ne-Patības sajaukums ar aplamu savstarpēju identifikāciju. Tā ir salikts vienums, kas organiski sastāv no prāta-ķermeņa. Tā ir salikums no saprāta substrāta plus netveramais ķermenis plus apziņas atspoguļojums tajā. Tā ir apziņa, kas nedalāmi apzīmēta par iekšējo orgānu. Tā ir apziņas atspoguļojums (cidābhāsa) neskaidrā neapjēgā, kurai piemīt sattva pārsvars. Tā ir parādību, empīrisks ego. Iekšēji cilvēku dvēseles, personas ir vienotas, bet izpausmju ziņā daudzas; izmēra ziņā tās tiek uzskatītas par visuresošām.
9. Vīra šaivismā cilvēku dvēseles pēc garīgā brieduma ir triju pakāpju – vīra, puruṣa, aṅga. Tās ir daļa no Valdnieka Šivas, mūžīgas un būtiski tīras un nevainojamas. Tās ir arī atšķirīgas no Šivas – lai gan ir kopīga būtība, tām nepiemīt viņa visspējīguma, visu zināšanas, visuresamības pazīmes. To atskārsmes un darbības spējas ierobežo aptraipījumi. Tādējādi tās ir gan identiskas, gan atšķirīgas no Valdnieka Šivas. Šo attiecību sauc par atšķirību kopā ar neatšķirību (bhedā-bheda).
10. Śaiva Siddhānt’ā cilvēku dvēseles ir skaitā bezgalīgas, visuresošas un pēc dabas visu zinošas, lai gan aizplīvurotas ar trim netīrībām (mala). Tās ir atkarīgas no Dieva. Triju veidu – pilnīgi atbrīvotas (para-mukta), atbrīvotas dzīvam esot (jīvan-mukta), varu alkstošas (adhikāra-mukta). Cilvēku dvēseles ir vēl triju kategoriju – pakļautas trim netīrībām (sakala), pakļautas tikai āṇava- un karma-mala’i (pralayākala), un pakļautas tikai āṇava-mala’i (vijñānākala). Cilvēku dvēseles ir saistītas ar Valdnieku Šivu tāpat kā ķermenis ir saistīts ar cilvēka dvēseli. Tas ir atšķirīgas, bet nenodalītas. Pēc dabas tās ir līdzīgas, bet pēc būtības, kā vienumi, tās ir atšķirīgas. Šis atšķirīgums turpinās arī pēc atbrīvošanās.
11. Kašmīras šaivismā cilvēku dvēseles tiek sauktas par saistītām (paśu) dēļ netīrību radītiem ierobežojumiem. Cilvēku dvēseles ir mūžīgas, īstas, identiskas ar Valdnieku Šivu un būtībā neierobežots, visuresošs, visu zinošs mirdzums. Atbrīvošanās iestājas līdz ar to īstās dabas kā identiskas ar Šivu atskārsmi. Četru veidu dvēseles – saistītas (paśu), mierpilnas (śānta), iedomīgas un bez apjēgas (pralaya-kevalin) un atbrīvotas (vijñāna-kevalin). Cilvēka dvēsele savā ceļā uz atbrīvošanos iziet caur tīras radības pieciem elementiem apgrieztā kārtībā. Šīs stadijas sauc – mantra, mantreśa, mantra-meheśa, śaktija, śambhava. Atbrīvošanās iestājas, kad dvēsele atceras savu identitāti ar Valdnieku Šivu.
12. Śivādvait’ā cilvēku dvēseles ir daļa no Dieva (Virsīstenība, Brahman), mūžīgas, izmērā atomiskas, bezgalīgas skaitā, atkarīgas un netīrību (mala) savažotas, lai gan būtībā ir tīras un nevainojamas. Atbrīvošanās ir esība kā līdzīgam, bet ne identiskam ar Valdnieku Šivu. Tā ir cilvēka pašam savas būtiskās dabas atskārsme. Tā tiek sasniegta ar apceri uz Valdnieku Šivu.
13. Mīmāṃs’ā cilvēka dvēsele ir viena no substancēm. Tā ir mūžīga un atšķirīga no prāta-ķermeņa salikuma. Tā ir darbības dzinulis un tās augļu izbaudītāja. Pastāv cilvēku dvēseļu daudzveidība.
14. Jōgas skolā cilvēka dvēsele ir nemainīgs, mūžīgs, visuresošs, apzinošs vienums. Tā ir pilnīgi pasīva. Atbrīvošanās iestājas, kad cilvēka dvēsele izravē neapjēgu un apklusina prāta virpuļošanu.
15. Vārds jīva ir atvasinājies no saknes jīv, kas nozīmē ‘turpināt elpot’. Citi tās nosaukumi ir, piemēram, bhotkā (pieredzētājs) un kartā (dzinulis). To apraksta arī kā puruṣa, ko skaidro kā puriśaya jeb ‘tas, kas dus ķermeņa patvērumā’.
džīvaghana, jivaghana, jīvaghana – dvēseles mākonis, jebkā dzīva vieta, cilvēka dvēseles vieta (mākonis).
[171]: Virsīstenības (Brahman) pasauli var saukt par jīvaghana, jo visas cilvēku dvēseles (jīva) ar to nesējiem jeb ķermeni var aplūkot kā esošas (sañghāta = ghana) Zelta dīglī (Hiraṇyagarbha, kosmiskā ola, Brahma), kas ir visu orgānu Patība un mājo Brahmā valstībā. Tādējādi mēs apjēdzam, ka tas, kas augstāks par džīvaghanu, tas ir, Virspatība, kas veido tveramos (materiālos) objektus, ir tas, kas ir svētpamiruma jeb meditācijas objekts
džīvaka, jivaka, jīvaka – dzīvs, koks, ilgi dzīvojošs, dzīvojošs uz citu rēķina, dzīvību dodošs elements, ūdens (ap, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī)
džīvakoša, jivakosha, jīvakośa – dvēseles kūniņa, personiskas dvēseles apvalks
džīvana, jivana, jīvana – dzīvība, esība, dzīvinošs, vējš, dēls, dzīva būtne, iztika, dzīvesveids, piens, svaigs sviests, kabacis, ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī), mūžs, maģiskas formulas iedzīvināšana, dzīvību dodošs
džīvanāša, jivanasha, jīvanāśā – dzīvotgriba, stāvoklis starp dzīvību un nāvi
džīvanavidhāna, džīvanatā, jivanavidhana, jivanata, jīvanavidhāna, jīvanatā – dzīvesziņa, dzīvesveids.
[25]: viss, kas vajadzīgs saskanīgai, patīkamai, svētīgai dzīvei, ir Dzīves Māksla. Ģitārai ir jānoskaņo visas sešas stīgas; jānoskaņo arī bungas. Tāpat ir jānoskaņo visas dzīves puses. Mūsu attiecības ar Virspatību – Virsdvēseli, ar ģimeni, ar darba biedriem, sabiedrību – tas viss ir jānoskaņo. Dzīves fizisko, sabiedrisko un garīgo pušu kopšana tiek saukta par Dzīves Mākslu
džīvanjōni, jivanyoni, jīvanyoni – dzīvdzemdēšana, radīšanas darbība
džīvanmukta, jivanmukta, jīvanmukta – dzīvs atbrīvojies, garīga atbrīvošanās. Džīva ir dzīve, un mukta ir atbrīvošanās. Džīvanmukta ir garīga atbrīvošanās, dzīvojot mirstīgajā ķermenī.
R.Raudupe [96]: cilvēks, kas guvis atbrīvi (apgaismību), vēl dzīvs esot.
J.A.Grimes [8]: “1. Mācība, kurai piekrīt Sāṅkhya, Advaita Vēdānta, Kašmīras šaivisms, Šaiva šiddhānta, lai gan ar variācijām katrā no sistēmām. Šī mācība apgalvo, ka cilvēks var būt atbrīvojies pat dzīvodams fiziskajā ķermenī.
2. Sānkhjā tas notiek brīdī, kad tiek pieredzēta atšķirība starp cilvēka dvēseli (puruṣa) un pirmatnējo Dabu (prakṛti). Fiziskais ķermenis turpina darboties pagātnes darbību (karma) dēļ, kas to ir izraisījušas pirmkārt. Kad darbība (karma) norimst, caur tās pieredzi fiziskais ķermenis prasa, un tad cilvēks tiek atbrīvots bez ķermeņa (videha-mukti).
3. Advaita Vēdāntā atbrīvošana notiek caur neapjēgas (avidyā) izzušanu. Fiziskā ķermeņa darbības turpināšanās nekādā ziņā nav nesavietojama ar atbrīvošanos. Pirms atbrīvošanās cilvēks apjēdz, ka fiziskais ķermenis ir tikai iluzors izskats. Ja ķermenis būtu īsts, atbrīvošanās notikti vienīgi pēc tā izzušanas. Tomēr atbrīvošanās ir izredžu maiņa. Tā kā fiziskais ķermenis nav īsts, tā turpmākā redzamība vai neredzamība nav svarīga. Tādējādi jīvanmukta ir cilvēks, kurš dzīvo šajā pasaulē, bet tai nepieder. Tas, vai šādam cilvēkam ir ķermenis vai nav, nav izšķiroši.
4. Śaiva Siddhānt’ā tā ir cilvēka dvēsele, kas atbrīvota no āṇava- māyā- un karma-mala’s un to darbības. Cilvēks izbauda svētlaimi pat, dzīvojot iemiesotā stāvoklī.
G.de Purucker [2]: augsti mistisks un filosofisks vārds, kas nozīmē ‘atbrīvota dvēsele’ un norāda uz cilvēcisku būtni vai tai attīstībā ekvivalentu vienumu, kas ir sasniegusi brīvību jeb atbrīvošanu jeb pestīšanu no savalgotības un materiālās jomas pievilcības. Džīvanmukta nav obligāti bez ķermeņa; faktiski šo vārdu ļoti bieži lieto augstāko iesvaidīto jeb apjēgušo apzīmēšanai, kuri ar attīstīšanos pacēlušies pāri materiālās pasaules sapinošajai pievilcībai. Šo vārdu bieži lieto attiecībā uz Dižajām Dvēselēm (Mahātman), iemiesojumā esot vai neiemiesotām, un arī reizēm kā nirvānu aprakstošu – cilvēku, kurš sasniedzis nirvānu dzīves laikā. Kur nosaukumam ‘bez ķermeņa’ (nirvani) džīvanmuktas mistiskā un tehniskā nozīme būtu grūti piemērojama. Tātad, džīvanmukta, īsi sakot, ir cilvēciska būtne, kas dzīvo savas uzbūves augstākajās jomās pilnīgā apziņā un spējās pat zemes dzīves laikā.
džīvapurā, jivapura, jīvapurā – cilvēka mājoklis, (dvēseles) mājoklis
džīvasankramana, jivasankramana, jīvasaṅkramaṇa – dvēseles pārceļošana. Arī: – saṃsāra – pasaule, pasaulīgā dzīve, pasaulīgās esības riņķojums, caurceļošana, pāreja, dvēseļu pārceļošana, pasaulīgās iedomas, ceļš;
– saṃsāragamana – dvēseles pārceļošana, pāreja no viena esības stāvokļa otrā;
– saṃsṛti – dvēseles pārceļošana, pāreja no viena esības stāvokļa otrā, pasaulīgā dzīve;
– sṛti – ceļš, ražošana, klejošana, dvēseles pārceļošana;
– dehāntaraprāpti – cita ķermeņa iegūšana, dvēseles pārceļošana;
– punarbhava – pārdzimis, dzimšana no jauna, dvēseles pārceļošana, pirksta nags
džīvati, jivati, jīvati – dzīvot, atdzīvoties, palikt dzīvam, barot, lolot
džīvātman, jivatman, jīvātman – dzīvojošā patība, dzīvā atmaņa, dzīvības princips, cilvēka dvēsele, dzīvojošā jeb personiskā jeb cilvēka dvēsele, individuāls gars, dvēsele jeb būtība, cilvēka patība. Skat. arī Paramātman. Budismā jīva. Individuāla patība – individualizēta apziņa, kā atšķirīga no Virspatības (Parama-atman). Dzīvojošā Pašbūtība – pašapziņas objekts.
G.de Purucker [2]: izteiksmīgs vārds, kas lielā mērā nozīmē to pašu, ko jīva, bet ar uzsvaru uz patību (ātman). Džīvātman ir vārds, ko dažkārt lieto vispārējās dzīvības apzīmēšanai; tomēr šī definīcija, lai gan zināmā mērā pareiza, drīzāk ienes jucekli, jo vedina domāt par līdzību ja ne vienādību ar Virspatību (Paramātman). Virspatība ir Visuma Pamatlikums jeb Virsīstenība (Brahman) jeb, piemēram, solārās sistēmas vispārējais gars; un tāpēc Virspatība ir kosmiskās apziņas saplūsmes punkts, kurā kā savā pakārtotības virsotnē savienojas viss džīvātmanu milzums. Jebkuras hierarhijas džīvātman’as ir kā Virspatības, to dievišķās-garīgās saules stari
džīvātu, jivatu, jīvātu – dzīvība, pārtika, dzīvību dodošs dziedniecisks augs
džīvikā, jivika, jīvikā – iztika. [101]: trešo daļu no savas dzīves saimniekam jeb namturim ir jāstrādā un jāgādā iztika no viņa atkarīgajiem (Dakṣa II.35). “Ja viņš ir pārticis, ir jāuztur citi atkarīgie cilvēki, tas ir, pēcnācēji un radinieki, cilvēki bez līdzekļiem, bezpalīdzīgie vai kuriem devis patvērumu. Teic, ka šajā pasaulē tikai tas vīrietis dzīvo, no kura ir atkarīga daudzu iztika; citi, kuri tikai pilda savu vēderu, īstenībā ir dzīvi miroņi”. (Dakṣa II.40)
džīvita, jivita, jīvita – dzīve, esība, dzīvs, dzīva būtne, apveltīts ar dvēseli, atdzīvināts, pārdzīvojis, iztika, dzīves ilgums. Avestas: ahûm, gaya, jyátum
džīvitva, jivitva, jīvitva – dzīvība
džjāni, gyani, jyani, gyāni, jyāni – [30]: zintnieks, cilvēks, kuram piemīt dievišķa apjēga, zintnieks, no gyān – dievišķa apjēga vai reliģiska meditācija; sikhiem – tradicionāls Granth’u skaidrotājs
džnanti, kušanu hánti, ghnánti, gnanti – dzīt, vajāt. Arī avestas jainti, armēņu ganem, liet. geniù, genù, bazn.s.slāvu ženǫ
džņā, jna, jñā – zinātājs, gudrs un mācīts cilvēks, vieds, zinošs, saprātīgs, tāds, kam ir dvēsele, domājoša dvēsele, Marss, Merkurs, dievietes Džņā godātājs, lietpratējs, teologs, saprāts
džņāna-ābhāsa, jnana-abhasa, jñāna-ābhāsa – apjēgas šķietamība, maldīga izziņa
džņāna-abhāva, jnanaabhava, jñāna-abhāva – apjēgas nebūšana, apjēgas noliegums; ne-izziņa
džņāna-karma-samakčaja, jnana-karma-samacchaya, jñāna-karma-samaccaya – atskārsme-ar-darbību, atskārsmes un darbības salikums. Skat. jñāna.
J.A.Grimes [8]: 1. Brahmadatta, Maṇḍana un citi turas pie uzskata, ka ‘atskārsme-ar-darbību’ ir atbrīvošanās līdzeklis. Advaita vēdāntieši tāpat kā Sureśvara stingri pretojas šim salikuma viedoklim kā iespējamam atbrīvošanās līdzeklim, jo atskārsme un darbība ir savstarpēji pretstati trijos būtiskos aspektos – avota ziņā, jo pirmā rodas no derīgiem atskārsmes līdzekļiem (pramāṇa), kamēr otra rodas no neapjēgas (avidyā) – iznākuma ziņā, jo atskārsme iznīcina neapjēgu, kamēr darbības iznākums ir vai nu radīšana, sasniegums, pārveidojums, vai attīrīšanās.
2. Kopumā var teikt, ka Pūrva-Mimāṃsā ieņem nostāju, ka karma ir primāra un atskārsme ir papildinājums; bhedābheda-vāda’s sekotāji – ka abi līdzekļi ir vienlīdz svarīgi; un Maṇḍana ieņem nostāju, ka atskārsme ir primāra, un darbība ir papildinājums.
džņāna-lakšana, jnanalakshana, jñānalakṣaṇā – apjēgas, zināšanas iezīmēts, nojausta, atskārsta apjēga, kas nav uztverama caur sajūtām, apjēgas iezīmēts, pārdabisks sajūtu kontakts.
J.A.Grimes [8]: 1. Kontakts (saṃnikarṣa), izzinot objektu, kas atdzīvināts atmiņā. Tā ir attiecība, ko raksturo iepriekšējas zināšanas, un tā atbild par visiem iemantotas uztveres gadījumiem; piem., skatiens uz sandalkoku ir iemesls uztvert smaržīgo sandalu, pat ja nav fiziska kontakta starp sandalkoku un cilvēka ožas sajūtu. Tas notiek dēļ agrākām asociācijām ar to. Tā ir uztvere ar sarežģījumu, jo pamatojas iepriekšējā pieredzē. Tā ir neparasta uztvere, jo parasti cilvēka sajūtu orgāns neuztver cita rakstura sajūtu, kas parasti ierosina kādu citu sajūtu orgānu.
2. Skat. alaukika-pratyakṣa
džņāna, jnana, jñāna – apjēga, lietu zināšana, kādas tās īstenībā ir; viedība, zināšanas par kaut ko, augstākās zināšanas, sirdsapziņa, piemineklis, izzināšana, Virsīstenības atskārsme, arī spriešana, kuras norisē Virsīstenība tiek sasniegta. Parasti šo vārdu lieto, lai apzīmētu zināšanu, ar kuru cilvēks apjēdz savu identitāti ar Virsīstenību, patiesa garīga apjēga, tīrs saprāts; mistiska intuitīva zināšana, kas noved pie atbrīvošanās, gan pasaulīga zināšana, gan pārpasaulīga viedība – atkarībā no konteksta. Skat. arī prajña; salīdz.ar avidyā.
[23]: (tibetan ye shes) – garīgās patiesības ezotēriska atskārsme; augstākā apjēga; zināšanu augstākā forma, kas sniedz atbrīvošanos no pastāvēšanas ciešanās.
[25]: nožēla uzrāda tavas sliktās īpašības – un tavu pieķeršanos savām labajām īpašībām. Kad tu domā, ka esi pārāk labs, tu apsūdzi pasauli; tad tu kļūsti draņķīgs. Nožēlas nolūks ir atgriezties savā patībā. Un patība (adhyātma) ir viena vienīga Līksme.
Bet tas ir iespējams vien caur Atskārsmi. Nožēlu uz Patību ved Apjēga. Bez Apjēgas šī pati nožēla vairojas un negūst savu piepildījumu. Apjēga nožēlu pilnveido. Ar Apjēgas spēku tu tiec pāri nožēlai. Šajā ceļā tev ir viss. Šī brīnišķīgā Apjēga mums ir ar visām tās garšām – viedību, smiekliem, kalpošanu, klusumu, dziesmām, jokiem, godībām, ugunsziedojumiem, rūpēm, kaitēm, grūtībām un jūkli, lai krāsaināk. Dzīve ir tik krāsaina!
J.A.Grimes [8] 1. Džainismā tā ir detaļu zināšana.
2. Šaiva Siddhāntā tā ir ceļš uz atbrīvošanos. Tā ir tiešs līdzeklis un virza cilvēku tieši uz Dievu. Tās mērķis ir vienība ar Dievu (sāyujya).
3. Advaita Vēdāntā tā ir galīgais atbrīvošanās līdzeklis. Tā kā tā ir vienīgā lieta, kas ir pretstatā neapjēgai (avidyā), tā ir vienīgais atbrīvošanās līdzeklis.
4. Njāja-Vaišešikā apjēga ir ne vien par objektiem, bet arī par sevi pašu.
5. Mīmāmsā apjēga ir patības veids. Tā tiek aprakstīta kā darbība (kriyā) vai norise (vyapāra). Tā stāv pāri sajūtām un tomēr izzināma, tā ir apjēdzama vien netieši caur secinājumiem nevis tieši caur pašnovērošanu, kā apgalvo Njāja-Vaišešika. Tā var būt gan pastarpināta, gan nepastarpināta.
6. Advaita Vēdāntā tā ir patības novērošanas (sākṣin) iedvesta prāta viļņošanās (vṛtti). Psīhiskas viļņošanās (vṛtti) elements ir patvaļīgs, un apziņas elements ir mūžīgs. Jñāna iedalās sākṣ-jñān’ā un vṛtti-jñān’ā. Skat. abus atsevišķi. Tā var būt gan pastarpināta, gan nepastarpināta. Objekta “tas” tiek apjēgts pastarpinātā apjēgā. Nepastarpinātā apjēgā tiek atklāts arī “kas”. Nepastarpināta apjēga notiek, kad piepildās šādi priekšnoteikumi:
– objektam jābūt tieši apjēdzamam (yogya);
– bjektam tajā brīdī jāpastāv; jābūt noteiktām pazīšanas attiecībām starp subjektu un objektu.
7. Viśiṣṭādvaita Vēdānt’ā apjēga spēj izpaust sevi un citus objektus patstāvīgi, bet tas, ko tā izpauž, nekad nav pats par sevi. Tas attiecas vai nu uz cilvēka dvēseli (jīva) vai Dievu (īśvara).
džņānaāšrāja, jnanaashraya, jñānaāśraya – dvēsele, apziņas ligzda, apziņas vieta.
Dvēsele tiek aprakstīta kā jñānaāśraya – apziņas ligzda. Šādā sakarā apziņa ir:
1) patiesuma nesēja jeb vispārēja attiecībā uz šo ligzdu, un ligzda ir substrāts;
2) šī dvēseles apziņa darbojas dažādās dimensijās, tas ir, fiziskā, dzīvības, morāla, saprāta un svētlaimes – piecās upanišadās minētās kūniņās
džņānačakšus, jnanachakshus, jñānacakṣus – zināšanas acs; gaišredzība, redzēšana ar iekšējo aci, iekšējā acs, garīgā redze.
G.de Purucker [2]: “Gaišredzība – plašākajā nozīmē ‘gaišs redzējums’, ieskats aiz aizkariem, iekšējais redzējums. Īsta gaišredzība ir garīga spēja redzēt pareizi un redzot zināt, ka tavs redzējums ir patiess. Tā nav fiziska spēja. Un gaišredzība, ko parasti sauc par psīhisku, ir ļoti maldinoša, jo tā ir, teiksim, mēnessgaismas atspīdums, un tas ir nenoteikts, maldinošs un iluzors.
Īsta garīga gaišredzība, no kuras tā sauktā psīhiskā gaišredzība ir tikai vājš stariņš, ļauj cilvēkam redzēt to, kas notiek milzīgos attālumos. Tu vari sēdēt savā atzveltnes krēslā un ar aizvērtām acīm redzēt to, kas tev rūp, lai cik tālu tas būtu. Tas var notikt ne tikai šajā ārējā pasaulē; ar šo garīgo redzējumu cilvēks var iespiesties iekšējās un neredzamās pasaulēs un zināt, kas notiek garīgās un netveramās pasaulēs. Šis redzējums nav fizisks redzējums, nedz tas, kas astrālajā līmenī izpaužas kā psīhisks redzējums; īsts redzējums ir garīgā gaišredzība – redzēšana ar iekšējām gara acīm.
džņānadaršana, jnanadarshana, jñānadarśana – augstākā zināšana, atskārsme
džņānajōga, jnanayoga, jñānayoga – dievsajūga, kas dibinās uz patiesas apjēgas iegūšanu. Skat. sayujya.
R.Raudupe [96]: sevis izzināšanas ceļš, kas palīdz mainīt domu virzienu – ievirzīt domas jaunā, cēlākā gultnē. Skat. arī ‘bhakti jōga’ un ‘karma jōga’.
J.A.Grimes [8]: viedības ceļš; atskārsmes dievsajūga. Viens no galvenajiem atbrīvošanās (mokṣa) līdzekļiem. Advaita Vēdāntā tā ir Patības apjēgas līdzeklis. Saskaņā ar citām Vēdāntas skolām, tā ir atbrīvošanās palīgs.
[56]: atskārsmes ceļš. Atbrīvošanās tiek sasniegta caur Virsīstenības (Brahman) atskārsmi. Atbrīvošanās tiek sasniegta caur indivīda dvēseles un Virsdvēseles jeb Virsīstenības identitātes atskārsmi. Važu un ciešanu cēlonis ir neapjēga (avidyā).
Sīkā iemiesotā dvēsele jīva muļķīgi iedomājas, ka tā pastāv atsevišķi no Virsīstenības. Neapjēga darbojas kā aizkars un liedz jīva’i atskārst savu īsto dievišķo dabu. Virsīstenības atskārsme (Brahma-jñāna) šo aizkaru novāc un ļauj jīva’i gūt mieru savā Būtiskajā Dabā kā Esības-Apziņas-Svētlaimes Virsīstenībā (sat-cit-ānanda svarūpa).
Džņāna dievsajūgas māceklis apjēdz, ka Virsīstenība ir viņa dzīvības Dzīvība, viņa dvēseles Dvēsele. Viņš sajūt un zin, ka Dievs ir viņa paša Patība. Viņš apjēdz, ka ir vienots ar Mūžīgo caur garīgu atskārsmi jeb nojautu, aparokṣa anubhūti jeb dievišķo uztveri, nevis tikai caur grāmatu vai dogmu vai teoriju pētīšanu. Tad reliģija viņam ir atskārsme. Tā nav tikai runāšana.
Viņš iegremdējas savas sirds dziļumos ar pastāvīgu un spēcīgu svētpamirumu (dziļu un kārtnu meditāciju, nididhyāsan’u) un gūst brīnišķo Virsīstenības (Ātman) pērli, brīnišķo dārgumu, kas ir vērtīgāks par visu pasaules bagātību.
Džņāna nav tikai saprāta zināšanas. Tā nav klausīšanās vai atzīšana. Tā nav tikai saprātīga piekrišana. Tā ir tieša vienības ar Virsesību atskārsme. Tā ir Pārpasaulīgā Atskārsme (Parā Vidyā). Saprātīga pārliecība vien pie Virsīstenības atskārsmes (Brahma-jñāna) neved.
Džņāna jōgas māceklis vispirms apgūst četrus līdzekļus, tas ir:
– īstu/neīstu lietu atšķiršanas spēju (viveka);
– bezkaislīgumu, atturīgumu jeb nepielipšanu (vairagya);
– seškāršos tikumus (ṣat-sampat) – rāmumu (śama), savaldīgumu (dama), pieticīgumu jeb atsacīšanos (uparati), izturīgumu (titikṣā), paļāvību (śraddhā), savāktību (samādhāna);
– spēcīgas alkas pēc atbrīvošanās (mumukṣutva).
Tad viņš klausās svētos rakstus, sēdot pie Guru lotospēdām, kurš ir ne vien izglītots svētajos rakstos, bet arī pats ir iedibinājies Virsīstenībā (Brahma-niṣṭha). Pēc tam māceklis praktizē apceri, un tas pilnībā izkliedē visas šaubas. Tad viņš praktizē dziļu svētpamirumu uz Virsīstenību un sasniedz Brahma-sākṣātkāra’u. Viņš kļūst par atbrīvojušos zintnieku (jīvanmukta). Viņš ir brīvs, vēl esot ķermenī.
Atskārsmē ir septiņas pakāpes:
– cenšanās uz Taisnību (subhechha);
– filosofiska pētīšana (vicāraṇā);
– prāta vērīgums (tanumānasī);
– Gaismas sasniegšana (sattvapatti);
– iekšēja nošķiršanās (asaṃsakti);
– garīgs redzējums (padārthābhāvanā);
– Augstākā Brīvība, Svētpamirums (turīya).
Līdzība par diviem putniem. Vienā kokā ir divi putni. Viens tup galotnē, otrs apakšā.
Galotnē tupošais pastāvīgi ir nevainojami rāms, kluss un cildens. Tas vienmēr ir svētlaimīgs.
Otrs putns, kurš ir uz apakšējiem zariem, ēd te saldus, te rūgtus augļus. Reizēm viņš dejo no prieka. Citreiz viņš ir nelaimīgs. Te viņš līksmo, te pēc brīža raud. Dažkārt viņš nogaršo ārkārtīgi rūgtu augli un izjūt riebumu. Viņš raugās augšup un redz otro brīnumaino putnu ar zelta spalvām, kurš svētlaimīgs ir vienmēr. Arī viņš gribētu kļūt tāds pats kā zeltainais putns, bet drīz visu aizmirst. Atsāk ēst saldos un rūgtos augļus. Viņš atkal apēd ārkārtīgi rūgto augli un jūtas galīgi nelaimīgs. Atkal viņš vēlas kļūt tāds kā augšējais.
Pamazām viņš atsakās augļus ēst un kļūst rāms un svētlaimīgs kā augšējais putns. Augšējais putns ir Dievs jeb Virsīstenība.
Apakšējais putns ir džīva jeb individuāla dvēsele, kas plūc savas karmas augļus, tas ir, baudu un sāpes. Viņš dabū nokautu un nokūst dzīves cīņā. Viņš ceļas un atkal krīt, jo sajūtas velk lejā. Pamazām viņš sevī attīsta bezkaislīgumu un lietu atšķiršanu, pievērš prātu Dievam, praktizē meditāciju, sasniedz Patības atskārsmi un līksmo svētlaimē.
džņānakānda, jnanakanda, jñānakāṇḍa – zināšanas sadaļa, Vēdas daļa, kas aplūko vienota Gara, Virsīstenības atskārsmi, upanišada. Skat. karma-kāṇḍa, jñāna
džņānam, jnanam, jñānam – neierobežota atskārsme, visa zināšana.
Rigvēda [3], X, LXXI (71).
1. Cilvēki – kad Brihaspati, dodot vārdus lietām, pirmoreiz sūtīja Vārdu un pirmās skaņas, viss lietās glabātais izcilais un neaptraipītais tika atklāts caur viņa mīlestību.
2. Kā cilvēki sietā tīra miltus, tā viedie garā ir sijājuši valodu, Draugi redz un atpazīst draudzības zīmes – viņu runa saglabā tajā esošo svētības zīmi.
3. Ar ziedojumu viņi sekoja izrunātā vārda padieves (Vāk) pēdās un atrada viņas mājokli reģos. Tie to ņēma un dalīja visur; šie septiņi dziedoņi reģi lika viņas nokrāsām atskanēt saskanīgi.
4. Kāds cilvēks nav šo padievi Vāk redzējis un tomēr redz; kāds cilvēks ir klausījies, bet nekad nav sadzirdējis. Bet citam viņa ir parādījusi savu daiļumu kā mīloša gaumīga sieviete savam vīram.
5. Kādu viņi sauc par tūļu; nekad viņi to nemudina uz dūšīgiem darbiem. Tas klīst bezjēdzīgās iedomās; balss, ko viņš dzird, nenes ne augļus, ne ziedus.
6. Nenieka no Vāk nav tādā, kurš pametis savu dārgo patiesību zinošo draugu. Ja arī dzird to, tomēr veltīgi klausās; neko viņš nejēdz krietnas rīcības ceļā.
7. Nav vienādi gara attapībā draugi ar vienādām acīm un ausīm. Daži ir kā ūdenskrātuves, kas sniedzas līdz mutei vai pleciem, citi kā ūdens peļķes, kur nomazgāties.
8. Kad draudzīgi bramīni kopā ziedo sirds veidotā garīgā dziņā, savā sniegumā kādu tie atstāj tālu atpakaļ, un kāds, kurš spriež kā bramīni, sasniedz daudz ko citu.
9. Tie, kuri ne uz priekšu, ne atpakaļ neiet, nedz bramīni ir, nedz sōmas spiedēji, tikuši pie Vārda padieves, grēcīgi stiepj garumā dziju kā vecmeitas.
10. Draugi līksmo par draugu, kurš nonāk līdz uzvarai pulkā. Viņu kauna novērsējs viņš ir, prasmīgs pārtikas gādātājs un derīgs dūšīgai rīcībai.
11. Kāds vij savu pastāvīgo darbu, skandējot vārsmas, kāds dzied svētu dziedājumu śakvarī pantmērā. Vēl kāds, bramīns, teic teiku par būtību, un kāds dod ziedošanas kārtību.
džņānamaja koša, jnanamaya kosha, jñānamaya kośa – saprāta kūniņa, dimensija. Saprātīgas domāšanas un konceptualizācijas līmenis. Dažkārt saukts par vijñānamaya kośa . Astrālais-cēloniskais ķermenis
džņānamārga, jnanamārga, jñānamārga – zināšanas, atskārsmes ceļš, īsto/neīsto lietu atšķirošas atskārsmes ceļš, kas ved uz vienību ar Dievu
džņānaprabha, jnanaprabha, jñānaprabha – tāds, kuram piemīt apjēgas gaisma
džņānārnava, jnanarnava, jñānārṇava – zināšanu okeāns, gudrs
džņānasvarūpa, jnanasvarupa, jñānasvarūpa – apjēdzoša daba, apjēga kā būtība, apjēgas iemiesojums. Skat. jñāna. Advaita Vēdāntā cilvēka īstā daba ir jñāna-svarūpa
džņānašakti, jnanashakti, jñānaśakti – atskārsmes spējas, saprāta spējas jeb spēks.
J.A.Grimes [8]: 1. Šivādvaitā atskārsmes spēja ir rīks, ar kuru Valdnieks apdomājis radīšanai nepieciešamos līdzekļus un rīkus.
2. Saskaņā ar Kašmīras šaivismu, atskārsmes spēja ir tas, ar kā spēku radīšanas objekti tiek savākti kopā un turēti kopā apziņā.
3. Apjēgas spēks. Spēks uzturēt visus objektus apzinātās attiecībās ar sevi un savā starpā
džņānatā, jnanata, jñānatā – apziņa
džņānātman, jnanatman, jñānātman – zinoša atmaņa, saprātīga dvēsele, visviedais
džņānavadžra, jnanavajra, jñānavajra – atskārsme kā zibens
džņānavaranīja, jnanavaraniya, jñānāvaraṇīya – apjēgas šķēršļi, no kļūdas izrietošs, apjēgas aizmiglojums; aptveršanas aizmiglojums.
J.A.Grimes [8]: 1. Džainismā tās ir traucējošas (ghāti) karmas daļiņas, kas aizmiglo pareizu apjēgu. Tās ierobežo cilvēka spēju gūt tiešu atskārsmi (kevala-jñāna).
2. Tā kā apjēga ir piecu veidu, atbilstoši ir piecas apjēgu aizmiglojošas karmas.
džņānavat, jnanavat, jñānavat – zinošs, garīgi apjēdzis, saprātīgs, zinošs, mācīts, apveltīts ar zināšanām, vieds
džņānendrija, jnanendriya, jñānendriya – izziņas orgāni, sajūtu orgāni, piecas maņas – ausis, āda, acis, mēle, deguns. Skat. jñāna, aštavidžņāna.
J.A.Grimes [8]: 1. Pieci izziņas orgāni ir apjēgas orgāni. Tie ir dzirdes (śrotra), taustes (tvak), redzes (cakṣus), garšas (rasana), un ožas (ghrāṇa) orgāni.
2. Sānkhya skola kā vienu no sajūtu orgāniem ietver vēl prātu (manas). Arī Nyāya-Vaiśeṣika prātu pieskaita pie indriy’ām.
3. Tie tiek saukti arī par ‘iekšējām sajūtām’, jo apjēgu ietekmē iekšēji
džņānī, jnani, jñānī – viedais, zinošais, tas, kas lietas redz to patiesībā; tas, kas ir modies īstenībai, apjēdzis Augstāko Patību, apjēgas ceļa gājējs; atskārtušais – kas zin Patiesību.
R.Raudupe [96]: zinošais. Burvis, kas izpratis augstākās garīgās zināšanas
džņānin, jnanin, jñānin – zintnieks, apveltīts ar apjēgu vai saprātu; pareģis, viedais, astrologs, garīgi apjēgušais, tāds, kuram piemīt reliģiskā viedība. Skat. arī daivakovida, daivalekhaka, daivajña, praśnavādin, vipraśnika
džņānōpadeša, jnanopadesha, jñānopadeśa – norādījumi par zināšanu, viedību (jñāna)
džņāpaka, jnapaka, jñāpaka – zināšanai domāts, pamācošs, plānojošs, uzvedinošs, paziņojošs, norādījums, likums
džņāpti, jnapti, jñāpti – izziņa, saprāts, izpratne, aptveršanas spēja, noskaidrošana, saprāta spēju vingrināšana, apjēga
džņātajņāpana, jnatajnapana, jñātajñāpana – zināmā izziņotājs, uzvedinātājs, jau zināmā apjēdzējs
džņātaka, jnataka, jñātaka – zināmais, pazīstams, paziņa, radinieks; kušanu jñātike
džņātasarvasva, jnatasarvasva, jñātasarvasva – visu zinošs
džņātatā, jnatata, jñātatā – zināms, saprasts, apjēgts stāvoklis; apjēgtība
džņātri, jnatri, jñātṛ, gnatri, gñâtri – zinātājs, sapratējs, liecinieks, galvotājs, pazīšana, apjēgušais
džņātritva, jnatritva, jñātṛtva – zināšana, apjēga, būt apjēgušajam
džņēja, jneya, jñeya – izzināmais, iemācīts, saprasts, noskaidrots, izpētīts, uztverts, iztaujāts, izzināmas lietas, zināms apjēgas objekts
džōda, joda, joḍa – zods
džu, kalāšu ju – iejūgs
džušate, jushate, juṣáte – izbaudīt, just, būt apmierinātam, iepriecināt, būt patīkamam, ziedoties, būt maigam, izbaudīt. (j=y?)
ēč, kalāšu ech – acs
ēčik, kalāšu ecik – adatas acs
ēi, kalāšu ey – ei!
ēka-džīva-vāda, eka-jiva-vada, eka-jīva-vāda – mācība (vadule) par vienotu cilvēku. Esmu Vienotā Dvēsele – Vimuktatman’a attīstīta mācība, ko ņem vērā daudzi, ka radīšana (prakriyā) galvenokārt ir Tīras Apjēgas Rašanās par to, kas es Īsti esmu. Citi uzskata, ka eka jīva vāda ievirze ir Maṇḍūkya karik’ā, 4.nodaļā, alātashanti.
J.A.Grimes [8]: teorija, ka ir tikai viena viengabalaina Patība jeb Cilvēks. Skat. vāda, adhyātma. Teorija Advaita Vēdāntā, kas apgalvo, ka ir tikai viena jīva un viens materiālais ķermenis. Ka vienota Cilvēka neatskārsmes dēļ tiek maldīgi iztēlota daudzveidīga pasaule, kaut gan īsta ir vienota personiskā apziņa. Šis vienotais Cilvēks (Jīva) – Hīraṇya-garbha – ir Virsīstenības (Absolute, Brahman) atspulgs, un visi pārējie cilvēki ir tikai Vienotās dvēseles attēli, līdzības, un savažojums un atbrīvošanās attiecas uz šiem attēliem
Ēka-džīva, eka-jiva, eka-jīva – J.A.Grimes [8]: vienotais cilvēks, cilvēces Vienotā Patība. Skat. adhyātma
ēka-vākjatā, eka-vakyata, eka-vākyatā – viennozīmīgi vārdi; viennozīmīgums; sintaktiska vienotība. Sintaktiska vienotība pamatojas divkāršas attiecībās: vārda-teikuma (padaikavākyatā) un teikuma-teikuma (vākyaika-vākyatā)
Ēka, eka – [58]: Viens, Vienīgais, vienīgi, vienīgs, tas pats, pārākais, galvenais, svarīga persona, kāds. Visumu radošās starojošās substances gaisma, kas ceļas no ūdeņiem. Cits Varuṇa’s vārds. Skat. arī svayambhū. Brahmā ir dievs, kurš kļuvis par Vienīgā (Eka) gaismas okeāna radošu iemiesojumu, izraisa kosmisko ūdeņu elpošanu un Visuma augšanu (bṛh). Skat. dyauṣ, ekadeva
ēkadāšī, ekadashi, ekādāśī – vienpadsmit; vienpadsmitā diena.
J.A.Grimes [8]: 1. Katras mēneša kalendāra pusnedēļas vienpadsmitā diena (tithi). Vienpadsmito dienu pēc katra pilnmēneša un jauna mēneša sauc par Hari (Viśnu) vāsara (Tā Kunga diena).
2. Reliģiski svētki. Gavēšanas un lūgšanu diena, ko ievēro divas reizes katru mēnesi vienpadsmitajā dienā pēc katra pilnmēneša un katra jauna mēneša. Ekādāśī vrata – vienpadsmitās dienas godavārda ievērošana, gavējot – atsakoties no graudiem un pārējā pamatēdiena un ēdot daudz mazāk kā parasti, bieži atsakoties no ēdiena (un dažkārt ūdens), līdz noriet saule
Ēkadēva, ekadeva – Vienīgais Dievs, augstākais Pavēlnieks. Skat. eka, dyauṣ
ēkahājana, ekahayana, ekahāyana – viengadīgs, gada gājumā
ēkājana, ekayana, ekāyana – vienejama taciņa, šaura taka viena cilvēka platumā, vienība, izšķīšana vienā, savienošanās vieta, absolūta nodošanās vienai lietai, sanāksmes vieta, pasaulīgā viedība, vienīgais izturēšanas vai uzvedības veids. Skat. ekapadī.
[12]: arī Mahāyāna, Buddhayāna – vienīgais nesējs, viendabīguma nesējs; dižais pestīšanas kuģis, kura kapteinis ir Buda; satur Budas galīgo jeb pilnīgo likumu (uzsver visu lietu neīstumu, universālismu, jo viss ir Buda un sasniegs bodhi jeb atmodu, apskaidrību), nevis daļu vai sagatavošanās daļu kā Hīnayāna, kas uzsver bezpersoniskumu
ēkam-ēva-advitījam, ekam-eva-advitiyam, ekam-eva-advitīyam – tikai viens bez otra, Virsīstenība. Viens no Dižvārdiem (mahāvākya), kas rodams Sāma Vēdas Chāndogya Upaniṣad’ā. Tas apzīmē Virsīstenību (Absolute, Brahman) – vai nu kā vienīgo Īstenību, vai kā neaptraipītu Īstenību
ēkānta-bhāva, ekanta-bhava – vienbūšana, savāktība; savrupība. Dvaita Vēdāntā godāšanas aspekts. Skat. bhakti
ēkapadī, ekapadi – vienpēda, taciņa, kājceliņš, uz vienas kājas; koks
Ēkapuruša, ekapurusha, ekapuruṣa – vienīgais Pirmcilvēks, viens augstākais Gars – vienīgais cilvēks, izcils, unikāls cilvēks
Ēkatā, ekata – viengabalainība, nedalītība, viengabalainība, vienprātība, saskanīgums. Salīdz. ar advaita
ēkatva-bhāvanā, ekatva-bhavana – būšana, svētpamirums savā vienīgumā. Meditācija uz katra cilvēka neatkārtojamību.
ēkavrātja, ekavratya, ekavrātya – vienīgais dotais vārds, vienīgais jeb augstākais solījums, godavārds (piederīgs dižvārdiem – mahāvrata). Skat. vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭavrata, iṣṭadevatā, divya, devavrata, ādityavrata
ēkī, (lhōtā val.) – ēka. Skat. okas
ēkībhāva, ekibhava, ekībhāva – vienota būšana, kļūšana par vienotu, apvienība, savienība, apvienojums, vienība ar Virsīstenību (Absolute).
ēnākša, enaksha, eṇākṣa – ar brieža acīm
ēnas, énas – grēks (ēna?)
ēnkljaušete, kušanu enklyaushette, enklyauṣätte – nesaklausīts, nedzirdēts
ēpljuvai, kušanu eplyuvai – peldēšana; I.E. *pleweha-hen
ērkatte (kušanu) – ērcīgs, nicīgs, naidīgs, nikns; hetu argatiya – nolaisties līdz dusmām
ēšas, eshas, eṣás, eṣā́, etát – šis
ēšja, eshya, eṣya – “ieša”, tas, kam jānāk, nākotne, pēc kā tiecas, meklējams
ešuvate, kušanu eshuvatte, eśuwatte – neēdis
ētat sarvam tava, etat sarvam tava – tas viss ir tavs
ēti, ēmi, eti, eiti, emi (kušanu) – iet, eimu, doties, nākt, nākšana. Avestas aēiti, yeinti, grieķu ‘eîmi’, s.lie. eîmi, eîti, eimè, hetu īt, luviešu iti. I.E. *hei, *héimi – eju, *héiti – viņš iet, *himé – ejam, avestas aēiti, yeinti, hetu īt, luviešu iti, gr. eîmi, eîsi, ímen, íāsi, íthi, lie. eîsi, ímen, íāsi, íthi, kušanu i
ēvambhūtanaja, evambhutanaya, evambhūtanaya – būtība ir viena, vārdam atbilstošs viedoklis. Saskaņā ar džainismu, viedoklis, kas saistīts ar īstas darbības veikšanu, ko ierosinājusi vārda izcelsme. Tādējādi, ja kādu sauc Bhīma, pie viņa šādi var vērsties tikai, ja viņš tiešām uzrāda spēku (bhīma). Lai izpildītos šāds viedoklis, vārdam ir jābūt pavisam patiesam pēc nozīmes un jēgas
ēvamvid, evamvid – tāds, kurš apjēdz, vieds; tāds, kurš zin, kā pareizi; labi mācīts
ēve (kušanu) – auju, I.E. *howes – uzvilkt, avestas aoþra – apavs, baznīcas s.slāvu obujǫ, liet. aviù – valkā kurpes, aunù – aunu kurpes
ga (kalāšu) – iet (sal. ar gaita)
gā, ga – dziedāt
gabhastivāra, gabhastivara – svētdiena, starojošs + nedēļas diena
gādha, gadha, gāḍha – vēlme, alkatība, (gādīgums?), brasla dibens, pamatīgs, uzticams, ārkārtējs, svarīgs, dziļš, smags, spēcīgs, dedzīgs, daudz (bagātīgi); bahu puru
gagana – debesis, (salīdz. ar gāganu kari: “Nobraukuši muižā, kungs pretī: “Kur nauda?” Kad nu sieva sāk stāstīt par gāganu kariem un baltmaizes krišanu no debesīm”…), debesu velve, atmosfēra, burtiski – ‘Gājējs’ viens no Debesu (Dyauṣ) vārdiem; bļaušana, rēkšana (pērkons?)
Gagana-ātmadža, gagana-atmaja, gagana-ātmaja – [6]: Debesu dēls, padieva Sōmas (Mēness) vārds
gaganādhvaga, gaganadhvaga – debesu gars
gaganapantha –  debesu ceļš
gaganaprekšana, gaganaprekshana, gaganaprekṣaṇa – debesu vērošana, lūkošanās debesīs
gaganapušpa, gaganapushpa, gaganapuṣpa – [140]: debesu puķe, tas ir, neiespējamais, nekas
gaganastha – debesīs stāvošs, debesīs esošs
gaganečara, gaganechara, gaganecara – debesu gars
gaganem – [140]: bļaut, maut, rēkt, skaļi kliegt (gāgānu kari), skat. gagana
gahana – [140]: ceļš; gahanagati – slepens ceļš vai noslēpumaina norise
gaja, gaya – dziedonis, ģimene, īpašums, mājas (salīdz. ar gājēji), iedzīve, vēršu šķirne, pēcnācēji, dzīvības elpas, iekarotais, mājturība.
Rigvēda [3], X LXIII (63).
17. Tā jūs ir slavējis dompilnais zintnieks, Plati dēls, ak, Aditi un visi Āditjas, cilvēkus bagātus darījuši Nemirstīgie; Debesu Ļaudis ir cildinājuši Gaya’s.
[3] X LXIV (64). 16. Tā zintnieki, slavēšanas dziesmu pienākumu pratēji, kārojot dārgumus, Gaya’s, priesteru dziedoņi ar savām slavas dziesmām un himnām apmierinājuši Debesu Ļaudis.
gājakā, gayaka, gāyakā – dziedonis, muzikants. Gāyakī – dziedone, teicēja?
gājana, gayana, gāyana – dziedāšana, gājējs dziedātājs, dziedonis, dziesma, dziedāšana, teicējs, godātājs, slavētājs, cilvēks, kurš pelna iztiku ar dziedāšanu. [25]: viss tavs ķermenis ir veidots no atomiem. Dzīve Patiesībā iededz tevī enerģiju un paceļ apziņu.
Kad tu dziedi dievbijīgās dziesmas (bhajan), skaņas Enerģijas Vibrāciju Uzsūc Katra Tava Ķermeņa Daļiņa. Tāpat kā mikrofons uztver skaņu un pārvērš to elektrības svārstībās, tā ķermenis uztver šīs vibrācijas un pārvērš tās apziņā. Sēdot un dziedot badžanas, viss tavs ķermenis mirkst enerģijā, un notiek pārmaiņas. Ja tu sēdi un klausies tenkas vai vardarbīgu mūziku, tad to uzsūc ķermenis, un jaukas sajūtas tas nerada. Kad tu klausies Zināšanas vai mantras ar visu sirdi, tas ceļ tavu apziņu. Sanskritā ir sens sakāmvārds, kas teic, ka reģa (riši) un apskaidrotā vārdi pieredzējumā pārvēršas tieši.
gajar, kalāšu gayar – bez; “Bez Dieva ziņas lapa no koka nekrīt”
gajaširas, gayashiras, gayaśiras – rietumu (saules aiziešanas) apvārsnis
gājatra, gayatra – dziesma, himna, slavas dziesma, arī melnais tanīna koks – Acacia Catechu, kā serdi un mizu lieto tradicionālajā dziedniecībā. Tanīnu saturošo koksnes ekstraktu lieto pie rīkles jēluma un diarejas. Koncentrēts ekstrakts ir audus savelkošs. Lieto ajurvēdas medicīnā dzīvīguma atjaunināšanai. Lieto arī kā anti-dislipidemisku, attārpošanas, pretiekaisuma, anti-diuretisku, pretniezes, vēsinošu, garšu pastiprinošu, gremošanu uzlabojošu un ādas slimības dziedinošu līdzekli. Arī kā zobu tīrīšanas zariņu
Gājatrī, gayatri, gāyatrī:
TAT SAVITURVARĒNJAM BHARGHO DĒVASJA DHĪMAHI DHIJŌ JŌ NAH PRAČŌDAJĀT,
tat saviturvareṇyaṃ bhargho devasya dhīmahi dhiyo yo naḥ pracodayāt – sens, vēdisks 24 zilbju pantmērs; jebkāda slavinājuma dziesma Gājatrī pantmērā; skat arī gāyana, sāvitrī, veda dharma.
Vārda Gāyatrī izcelsme ir sanskrita izteikumā Gayantam Triyate iti un norāda uz mantru, kas skandētāju sargā no visām kaitīgām uz mirstīgumu vedošām situācijām. Dievība Gāyatrī tiek saukta arī par Vēdu Māti (Veda-Mātā). Šī mantra ir pierakstīta Rigvēdas [3] 3.grāmatas 62.himnas 10.vārsmā:
10.
TĀ – SAVITARA VARA, AR DIEVIŠĶO SPOZMI APSKAIDRO MŪSU SAPRĀTU.
11. Ar izpratni, nopietni Savitaram, (modinošās saules) Dievam, mēs lūdzam savu labklājības daļu.
12. Cilvēki, dziedoņi godina Savitaru, Dievu, ar himnu un svētiem ritiem, savu domu pacilāti.
[148]:1. Visa radība ir Gājatrī. Un Gājatrī ir (svētā Vēdu) valoda – jo valoda dzied (gāyati) un pasargā (tārayati (tṝ)) visu radību. Gājatrī tiešām ir viss, lai kāda būtu esība. Valoda tiešām ir Gājatrī, jo tā patiesi dzied un novāc bailes no visa, kas pastāv.
2. Tas, kas ir Gājatrī, ir tāpat arī šī zeme, jo uz šīs zemes ir iekārtojušās visas būtnes, un no tās neiziet.
5. Šī labi zināmā Gājatrī stāv uz četrām kājām (Purušas kāja uz zemes un trīs nemirstības kājas debesīs) un ir seškārša (valoda, būtnes, zeme, ķermenis, sirds un dzīvības orgāni).
[128]: teic, ka dievbijīgajam vispirms jāapmazgājas, tad jāuzliek pelni uz locekļiem un pieres, jāsasien mati, jāiemalko tīrs ūdens un jāievelk tīrs gaiss, tas kādu laiku jāpatur plaušās. Tad divbijīgais skandē Rigvēdas [3] III.62.10 vārsmu, kas līdzīgi Tēvreizei kristiešiem un Fatihah muhamedāņiem ir pārākā pār visām citām lūgsnas formām. (salīdz. Manu I.l0lf.). Pēc tam šo Gājatrī paklusām skandē (japa) pie sevis 108 reizes, skaitīšanai izmantojot rožukroni no tulsi (tulasi, Ocimum Ocimum tenuiflorum) koka.
Par šo vārsmu un tās vērtību ir daudz minējumu. Piemēram, Manu II.77-83. Tā atkārtojas arī citās Vēdās. “Šīs vārsmas īpašajam svētumam nav bijis (ap 1900.g.) laba un apmierinoša skaidrojuma”.
[101]: Tai. Ar. II.11 apraksta kā un kur jāveic ziedojums Vedām (brahmayajña) – cilvēkam, kurš vēlas veikt ziedojumu Vēdām, ir jādodas ārpus ciemata uz austrumu, ziemeļu vai ziemeļaustrumu pusi tik tālu, ka nav redzams jumtu klājums; un saulei austot viņam ar svēto iesvētību auklu (upavīta’s veidā – pār kreiso plecu un zem labās rokas), jāsēd zemē (tīrā laukumiņā), trīs reizes jānomazgā abas rokas ar ūdeni, divas reizes ar roku jāuzplaukšķina pa ūdeni, vienu reizi jāuzšļaksta ūdens uz lūpām un jāpieskaras galvai, acīm, nāsīm, ausīm un sirdij; jāizklāj liela sēdvieta ar darbha’s zāli, jāsēd ar seju uz austrumiem ar vienu pāri otrai sakrustotām kājām (kreisā kāja apakšā, labā pēda uz kreisā augšstilba) un tad jāatkārto sava Vēda.
(Tiek teikts, ka) darbha zāle īstenībā ir ūdeņu un augu smarža (saldme); tā viņš (uz tās sēdot) pilda Vēdas ar saldmi. Nolikušam kreiso roku uz labā ceļa ar augšupvērstu plaukstu un uzlikušam tai labo roku ar lejupvērstu plaukstu un starpā ielikušam pavitra’s (darbha zāles lapas), viņam ir jāsāk ar AUNn zilbi, kas ir svētā trijas Vēdas pārstāvošā mantra (yajus), kas ir visa runa un visaugstākā zilbe; tā ir pasludinājusi Rigvēda [3] (1.164.39).
Viņš skandē zilbes bhuh, bhuvah, svah; ar to (ar šiem vyahrti) viņš iesaista trijas Vēdas. Tā ir pati runas patiesība; ar to viņš ir iesaistījis runas patiesību. Tad viņš trīs reizes atkārto Gāyatrī vārsmu, kas vēršas pie Savitara (savitṛ – saule modinātāja atsevišķi ar vārsmas pēdām, tad ar pusi no tās, tad ar visu vārsmu bez apstājas. Saulei slavas radītājai tā sagādā pašu slavu; tad viņš (nākošajā dienā) sāk vēdu tekstu atkārtošanu no tās vietas, kuru iepriekšējā dienā atzīmējis.
[149]: Gājatrī mantra ir viena no lieliskākajām lūgsnām, kas cilvēcei ir. Ko tā teic? Dievišķā gaisma, kas sadedzina visus grēkus, ļauj man saplūst ar Dievišķo, un ļauj Dievišķajam iznīcināt visus manus grēkus, ļauj man dievināt un saplūst ar Dievišķo gaismu. Un ļauj Dievišķumam iedvesmot manu saprātu. Redziet, visa mūsu rīcība notiek caur mūsu saprātu, tiesa? Nāk doma, un tad tu rīkojies. Tā tu lūdz Dievišķo nest tavā prātā labas domas. Tu lūdz Dievišķo – “Pārņem manu saprātu. Iedvesmo, sniedz atskārsmi manam saprātam; dhíyo yó naḥ prachodáyāt”. Dhī nozīmē saprātu. Kaut manu saprātu vadītu, iedegtu, iedvesmotu “Tu” (Dievišķums). Kad nāk pareizas domas, tava rīcība vienmēr būs pareiza. Kad nāk atskārstas domas, tava rīcība būs auglīga.
Tāpēc lūdzies labākās domas. Lai mans prāts, visa mana dzīvības enerģija saplūst Dievišķumā. Tā ir Gājatrī mantras nozīme.
Kāpēc 108 reizes? Tāpēc, ka ir deviņas planētas un divpadsmit zvaigznāji. Kad deviņas planētas apgriežas ap divpadsmit zvaigznājiem, notiek 108 veidu pārmaiņas. Ja šajās pārmaiņās ir kaut kas aplams, to var izlabot ar mantras pozitīvo enerģiju. Vai sievietes drīkst skandēt Gājatrī mantru? Jā. Nekur nav teikts, ka nedrīkst.
[150]: Ar Gājatrī lūgsnu vēršas pie Dieva kā Augstākās Atskārsme starojošās Gaismas ar vārdiem “Lai apskaidro Dievs mūsu saprātu!”, kur vārds “saprāts” nozīmē atvērt cilvēkā šo augstāko apjēgu, viedību. Gājatrī lūgsnas skandēšana sniedz pakāpenisku un pieaugošu apziņas atvēršanos, izraisot īpašu tieksmi, kas paver ceļu Dievišķā spēka nonākšanai cilvēka apziņā (skandēt Gājatrī mantru nozīmē pievienoties garīgo meklētāju paaudžu straumei, kas ir šo svēto noslēpumaino lūgsnu dziedājuši gadu tūkstošiem).
Gājatrī mantra ir lūgsna, kuru ar patiesu pievēršanos var skandēt visu ticību un tautu vīrieši un sievietes visos laikos. Šīs lūgsnas atkārtošana virzīs cilvēka garīgās atskārsmes attīstību. Gājatrī ir tas, “kas uztur, pasargā un glābj tās skandētāju no mirstīguma”. Gājatrī mantra ir visaptveroša lūgsna, kas lūdz skaidru saprātu, tādu, kādā Patiesība atspoguļojas nekropļota.
Gājatrī mantra vēršas pie Saules enerģijas (parasti sauli, kamēr tā atrodas virs apvāršņa, sauc par sūrja (sūrya), un Savitar ir saule, kas aust un riet aiz apvāršņa. Hinduismā ir liels pielīdzinājums, kura izprašana palīdz izskaidrot sev hindu Visuma izpratnes veidu. Šī līdzība ir: “Saule līdzinās gaismai, kura līdzinās viedībai, kura līdzinās apziņai.”
Gājatrī mantra ietekmē tik tikko manāmus mūsu apziņas tēlus, kas ir nelabu domu cēloņi. Tā nomierina iekšējo prāta kņadu, izlīdzina kļūmīgas darbības pēdas, attīra patmīlību, saasina uztveri un apskaidro mūsu iekšējo Patību. Tā atjauno saiti ar mūsu iekšējo skolotāju, un mēs atkal spējam uztvert tā norādījumus. Īpaši noderīga šī lūgsna ir tiem, kuri ir apjukuši, nomaldījušies, aizdomu un nolieguma pilni. Patiesība ir tas, kas darbojas un ir spēkā visos laikos – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Šī Patiesība ir Gājatrī mantra.
To var skandēt jebkad un jebkur, tomēr Gājatrī mantru nav jēgas skandēt ar netīru sirdi. Ir vajadzīga Domu, Vārdu un Darbu Skaidrība un Saskaņa.
[520], 88 – Mēness apzīmē saprātu, bet Saule Dievu, Virsbūtni. Abi ir Krišnas acis. … Tā kā Mēness atstaro Saules gaismu, saprāts atstaro Dievu. Tādējādi, attīstot savu matērijā sapīto īstenības apziņu, cilvēks var virzīties uz garīgumu, rodot līdzsvaru starp garu un matēriju un kļūstot par to valdītāju.
gak (kalāšu) – 1. govs (vispārējs apzīmējums; salīdz. ar latv. goča); 2. govs (ne bullis)
gak ku (kalāšu) – govju kūts
gal – [128]: pilēt, krist, izplūst (avots?; skat. avatu, avaṭa, ālme, udbheda, mukha, kuṇḍa, valgita, krivi, prasthāna)
gala – gals, sākums, sveķi, kakls, virve, sūkšana, rijējs, niedre, rīkle. Skat. gali, gal.
[30]: Gujar’u rituāls 3 vai 4 nedēļas pirms kāzām. Dzirnās (chaki) ieber riekšavu graudu, sauktu par gala. Gala iezīmē kāzu sākumu un tiek svinēti, sanākot birādri sievietēm, samaļot 5 paropi graudu un ātā ieberot krūkā, kurai apsieta mauli aukla. Hindu šo mauli sien ne vien ap krūku, bet arī ap dzirnām, piestu un miezeri chhaj utt., un tad ātā un citas kāzām vajadzīgās lietas tiek saliktas vienuviet
gala, kalāšu gal’a – esot gājis (sakot, ko pats nav redzējis)
galagali, kalāšu gal’agal’i – sieviešu dziedāšana Ziemassvētku pupu ēšanas rituālā (jauna gada sākumam?)
galat (kalāšu) – nepareizi, nekārtīgi, aplams, neprecīzs (galati Moldāvijā?)
galavrata – pāvs, tītars, gailis, putnu tēviņš; iedomīgs (salīdz ar galavārds?)
gali – jauns vērsis; gāli – lamāšanās, zākāšanās, lādēšanās, spēcīga balss, diskanta spējīga; šaura eja nožogojumā, ielā. Skat. ghalaya
gali, gali, -gali – [30]: ap 200 dzimtu grupa ar pašnosaukumu gali, kas izklīduši Indas Kohistānas Kohi traktā. Sākotnē bijuši apmetušies Buner, veltīgi cerot izbēgt no pievēršanas islāmam, bēguši uz Swāt’u un no turienes uz Indu. Domājams, torwālik’u atzars. Kā uzskata viņu kaimiņi, apdzīvo valsts labāko zemi. Akadiešu agalu. Arī chili’s. Vārda chili izcelsme nešaubīgi ir no Chāhil, galvenā ciemata Torwālik’ā.”. Skat. ghalaya
Gal – džātu zemkopju klans Amritsarā un Multanā. Galhār, galwatrah – džātu zemkopju klani Multanā. Varbūt saistās ar athangal no Džammu:
– mangal – ģints, kas devusi nosaukumu Mangal traktam rietumos no Pābar’as baseina;
– sengal – adamzādu klans sangalē no kopīgiem senčiem ar katori un khushwaktē (chitrali; sangal burt. ‘svētā ķēde’)
– garhwī valodā runājoši sherīngal Kohistānā;
– mednieki jangali jeb kālkamlia (arī Jangal trakts Sangrūr’ā; Jangalas purānu tautu sarakstā)
– sungal jeb sumangala no Kurukšētras;
– Multānas chāngalā;
– dogal, karangal no Gayā;
– jatigal (gujar’u – khatān’u klans);
– Drāgal un Māri kalni austrumos no Sulaimān’iem;
– oanch nangal, pagal, kas identiski rāwal-ghalla, ghal, (saukti arī pagal);
– Sārgal (čūsku padievs);
– bhagala (karaliska kšatriju rāse);
– sahgal (khatri atzars, arī saugal, dūgal);
– bushgali – siāhposh kāfiru cilts ielejiņās rietumos no Swāt’as un Panjkora’s ielejas lejpus Birkot’as, ilgi bijuši pakļauti chitrāl’iem.);
– rumgali jeb lumgali – ieleju augštecēs, kuras vērstas uz dienvidrietumiem no Hindukuša līdz Kabulas afgāņiem);
– waigali – ielejās dienvidaustrumos no Hindukuša un robežojas ar Kunaras ieleju; 18 klani);
– kittigali jeb wirigali;
– pie chitrāl’iem bashgāli (kāfiri kopā ar nuristāni Bashgal ielejā, līdzīgi Pendžabas gujar’iem, runā irāņu dialektā, kati valodā, pelēkas acis. Skat. kāfir.
Salīdz. ar mūsgalā, jūsgalā, zemgaļi, latgaļi, čangaļi, Valgale, Salgale, Vērgale, Balgale, Bērzgale, Birzgale, Nīcgale. Tārgale
galaja, galaya – kalnu upes gultne, aiza, ieplaka, salīdz. ar Latgale utml., skat -gali.
gālajati, gālayati, gal – izkust, izplūst
Galinda – [69]: (kalinda – saule). Skat. balti, Kalinda. Prūsijas Galinda etimoloģiski saistās ar vārdu ‘gals’, galindi – iedzīvotāji, kas mīt (augštecē? ielejas galā?) nomalē
gama – “gājošs”, ejošs, jājošs, soļošana, gaita, iešana, nākšana, nometnes nojaukšana, aiziešana, saiešanās ar sievieti (meitās iešana?)
gamana – gājums, iešana, gaita, pēdu nospiedums, pārciešana, nokļūšana, pārcelšanās; dzimumakts, nākšana, aiziešana, soļošana, pārvietošanās, darbība, arī jutekliska tuvība, aiziešana (nāve), pārciešana, (saules) noiešana; sieviete, kas sadedzinās kopā ar mirušu vīru
gamanāgamana, gamanagamana – aiziešana-atnākšana, miršana un pārdzimšana
gāmati, gamati, kušanu gámati – nākt un iet. Arī I.E. *gwem-, gotu qiman, avestas jasaiti, liet. gemù – dzimt
gamburi (kalāšu) – zieds
gāmin, gamin – dabūjies, ejošs, sasniedzošs, virzīts, paredzēts, dabūts, dzimumsakarā esošs
gana – dziedāšana, kopdziedāšana, ganu dziesmas, bara (kop-) dziesmas, koris, skaņa. Sinonīms gīta. Skat. vṛnda
[141]: Sāma-Gāna ir Sāma Vēdas himnu (sāman) dziedāšana bez pavadījuma, iekļaujot papildus zilbes ar gariem patskaņiem (stobha); tas ir bijis būtiski ziedošanas veiksmei.
Laicīga, muzikāla līdziniece Sāma-Gānai senajos laikos ir bijusi Gandharva-Saṅgīta, vēlāk Saṅgīta, kas sastāvējusi no dziedāšanas, spēlēšanas un dejošanas. Zemes valstības Gandharva-Saṅgīta ir bijusi debesu mūzikas atveidojums, kādu Indras debesu galmā izpildījuši gandharvas – debesu muzikanti, skat.). Saskaņā ar mītoloģiju, mūziku no debesīm ciešanās nomocītajai cilvēcei nonesis Brahmā dēls reģis Nārada, gan kā iepriecinājuma (bhukti), gan kā atbrīvošanās (pestīšanas; mukti) līdzekli.
gana, gaṇa – ganāmpulks, bars, gans, gājiens, saiets, cilts, tauta, pūlis, spiets, banda, varza, kopa, kopiena, draudze, apvienība, kompānija, partija, šķira, sekotāju grupa, zvaigznājs, pavadoņi, karaspēks; Šivas (kā sekotāju vadoņa) sinonīms. Arī janasammarda, mahāgaṇa, saṅgha. Akadiešu gana.
Kāda no garu grupām, kas klejo kopā, mūku kopiena – parasti dažādu tipu. Šo vārdu lieto arī kā jauktu kategoriju veidu citādi neidentificējamu vienumu apzīmēšanai.
Gana var būt labdabīga vai ļaundabīga, parasti nekārtīga, juceklīga un savvaļīga nepieradinātības un nevaldāmības ziņā, un, iespējams, bīstama. Ganas parādīšanās parasti ir nekārtīga, netīkāma vai satraucoša. Mēdz teikt, ka Šivu vienmēr pavada viņam uzticīgu gana grupa.
[128]: 1. (Marutu) bars; (draugu) pulks; (zvaigžņu) kopa, (putnu) bars;
2. bara dievības – zemākas dievības, kas vienmēr parādās barā, īpaši tās, kas veido Šivas svītu; Gaṇa – viens no Šivas pavadoņiem;
3. pūlis.
J.A.Grimes [8]: 1. Šivas pavadoņu svīta, kuras vadītājs ir Gaṇeśa un/vai Nandi.
2. Gaṇa’s pazīst kā ākstīgu Šivas pavadoņu kopu. Tos zin kā gan labdabīgus, gan ļaundabīgus; maza auguma izturīgus garus; savvaļīgus, tomēr ārkārtīgi nodevušos sekotājus; tuklus un kroplīgus draiskuļus. Tos vada Nandi, Bhṛngin un Gaṇeśa.
ganadhara, gaṇadhara – J.A.Grimes [8]: barvedis, gans, mācekļu grupas (gaṇa) vadītājs. Saskaņā ar džainu leģendu, vienpadsmit vadītāji – Mahāvīras, džainu divdesmit ceturtā Tīrthaṅkara’s, kurš it kā ir sacerējis vienpadsmit Aṇgas, mācekļi. Skat. gaṇa
gananā, ganana, gaṇanā – skaitīšana, skaits, uzmanīšana, atskaite, rēķināšana; ganīšana kā uzmanīšana
Ganapati, gaṇapati – Barvedis, Gans; karaspēka, sanāksmes vadonis; Šiva Skat. Gaṇeśa
gānapatja, ganapatya, gāṇapatya – Ganešas kā galvenā dieva godātāji
Gānapatjadharma, ganapatyadharma, gāṇapatya-dharma – Barveža derība. Saskaņā ar Bhaktivinoda Ṭhākur’u – 3.pakāpe derību hierarhijā, aiz Saura dharma’s. Godātāji apjēdz, ka dzīvnieka apziņa ir pārāka par tā siltumu (fizioloģiju) un godā Ganešu. Šajā derībā dominē kaisles (rājas) īpašība (guṇa)
gandav, kalāšu gand’aw – miruša cilvēka figūriņa. To darina cilvēka godināšanai pēc nāves, noturot mielastu
Gandhamātri, gandhamatri, gandhamātṛ – Smaržu māte, Zemes māte, zeme; viens no Prithivi epitetiem. Skat. arī Dharti Mātā, Dharitri, Bhudevi, Bhūtamātṛkā (arī Vellamāte). Salīdz. ar Gaush Urva
gandharva, gandharva – Rigvēdas padievi, debesu dziedoņi, dievišķi muzikanti. Arī divyagāyana, devagāyana, pulaka, vyomasad, hāhas, harisakha, suragāyaka
[227]: vēlīnas avestas gaṇdərəßa- ‘mītiska būtne’
gandharvudu – hinduismā – vīrišķi dabas gari, apsaru vīri. Daļa ir pa daļai dzīvnieki, parasti putni vai zirgi, Tiem ir lieliskas muzikālas spējas. Viņi sargājuši Sōmu un izpildījuši brīnišķu mūziku padieviem viņu pilīs. Bieži Gandharvas ir tēloti kā dziedoņi padievu galmā.
Hindu teoloģijā viņi darbojas kā ziņneši starp padieviem un cilvēkiem. Hindu likumos gandharvu precības ir tādas, kas noslēgtas ar abpusēju vienošanos un bez formāliem rituāliem. Plaši minēti Mahābhāratas eposā kā saistīti ar dēvām (kā dejotāji un dziedātāji) un ar dabas gariem (yaksha) kā briesmīgi karotāji. Viņi ir minēti kā izplatīti dažādās teritorijās. Izcelsme tiek minēta dažāda. Viņi tiek saukti par Prājapati, Brahma, Kasyapa, Muni, Arishta, Vāc pēcnācējiem.
[142]: kā šis vārds vedina domāt, gandharvas svārstās ap robežu starp cilvēkiem un debesu padieviem. Plānveidīgi vēdiskās un hinduisma mītoloģijas pētījumi vedina gandharvas izvietot laikos tieši pirms mītiskajiem priesteriem un varoņiem.
Viena no Upanišadām (Tait. Up. 2.8) piedāvā augšupejošu svētlaimes tipu kārtojumu – cilvēku svētlaime, cilvēcisku (manusya-) gandharvu svētlaime, debesu (deva-) gandharvu svētlaime, senču (pitṛ-) svētlaime, padievu jeb dēvu svētlaime… Šis skaidrais dalījums nav īpaši vispārpieņemts, tomēr, kā atzīmē ‘Hopkins’s, šis vārds ietver gan cilvēku, gan padievu dziesminiekus.
Nārada, kā varam redzēt, ir gan dievišķs gandharva, gan mītisks cilvēku zintnieks. Banerjee (1956.335 ff.) gandharvas un citus padievu tipus aplūko zem nosaukuma ‘starpstāvokļa padievi’ (vyantara devatas), lietojot no džainiem patapinātu apzīmējumu. Pāli tradīcija gandabbā izvieto starp zemākajiem no dēvām, saistot tos ar asurām un nāgām (Malalasekera 1960).
gandōli (kalāšu) – dziesma par kalāšu senajām vietām. To dzied pavasara svētkos (zhosh’i)
gandōli djek, gandoli dyek (kalāšu) – dziedāt gandoli Joshi svētkos un pīt zarus
Ganēša, ganesha, gaṇeśa – Gans, saukts arī par Gaṇapati un Vināyaka, viens no vispopulārākākajiem padieviem mūsdienu Indijā un viena no pazīstamākajām hindu dievībām ārpus Indijas. Viņa popularitāte nāk no viņa kā šķēršļu radītāja un novācēja funkcijas, kā arī visos rituālos pirmā godātā padieva statusa. Šivas un Pārvatī dēls ar ziloņa galvu, šķēršļu novācējs; namturu, saimnieku valdnieks; viedības valdnieks; aizsākumu valdnieks (no gaṇa = ‘pulks’ + īśa = ‘valdnieks’)
Gangā, ganga, gaṅgā – Gājēja, Straujā gājēja, Gangā upe, Dieviete Gangā
Gangaur, gangour – [143]: sieviešu svētki, arī Šiva-Gaurī; Rādžastānas pavalstī, kā arī dažās Gudžaratas, Rietumbengāles un Madhjapradešas daļās svinēti spilgti krāsaini svētki, Rādžastāniešiem vieni no svarīgākajiem.
Svin sievietes martā – aprīlī visā pavalstī ar lielu dedzību, pielūdzot Gaurī jeb Pārvatī, Šivas sievu, kas simbolizē laulību svētību (Saubhagya). Neprecētās sievietes viņu godā, lai tiktu svētītas ar labu vīru, precētās labklājības, veselības un vīru ilga mūža labad, kā arī laimīgai laulības dzīvei
gānīja, ganiya, gānīya – muzikāls, dziesma (vai ir kropļota saikne ar gānīties-apdziedāties?, anugīta, avagīta, abhigāyati). Skat. gaṇa
gaņdža, ganja, gañja – ganu apmetne, govju kūts, ganu postenis
garbha sanskāra, garbha samskara, garbha saṃskāra – [144]: dīgļa jeb embrija skološana, tradicionāls uzskats, ka bērna psīhiskā un uzvedības attīstība sākas tūlīt pēc ieņemšanas. Bērna personība sāk veidoties dzemdē, un to ietekmē mātes prāta stāvoklis grūtniecības laikā. Šī atskārsme nāk no senajiem svētajiem rakstiem un ir ietverta Ajurvedā.
Aṣṭavakra. Ajurvēdiskā Garbh Sanskar – tās labvēlīgā ietekme nav tikai sava bērna skološanā, kas dibinās saikņu starp bērnu un māti attīstībā, bet liela ietekme ir arī uz mātes veselību. Labvēlīga domāšana un attieksme veicina arī mātes fizisko labklājību.
[145]: Mahābhāratā ir karotājs vārdā Abhimanyu, kurš esot mācījies kara prasmi, būdams mātes dzemdē. Viņš ir paspējis vien iemācīties atšifrēt slazdu un ieiet tajā, jo māte tajā brīdī iemigusi. Viens no viņa bojā ejas iemesliem bijis, ka viņš nav zinājis kā no slazda tikt ārā.
Prahlads ir dzimis dēmonu ģimenē, kuri izvērsuši postu padieviem debesīs. Viņam esot dzemdē, viņa māte klausījusies dievbijīgas lūgsnas un nostāstus par Valdnieku Višnu. Iznākumā viņš kļuvis par Višnu pielūdzēju. Viņš ir iestājies par labo un noraidījis visu ļauno. Tas novedis pie viņa tēva dēmonu impērijas krišanas.
Valdnieka Hanumana māte Andžana ir bijusi dedzīga Valdnieka Šivas pielūdzēja. Būdama grūta, viņa ēdusi svētītu pudiņu, kas domāts dievišķu bērnu radīšanai. Tādējādi Valdnieks Hanumans piedzimis ar dievišķām spējām. Viņš veltījis savu dzīvi ļaunuma apkarošanai un bijis uzticīgs Rāmam un Sītai.
Aštavakras māte Sudžata ir vēlējusies, lai viņas dēls būtu vissaprātīgākais zintnieks no visiem, kādi bijuši. Tā viņa, būdama grūta, sēdējusi sava tēva un vīra nodarbībās. Vīra nodarbībās ierunājies nedzimušais bērns un palabojis savu tēvu Kahod’u. Aizvainotais Kahoda nolādējis savu dēlu uz piedzimšanu par kropli. Tā Aštavakra piedzimis fiziski ierobežots. Bet tā kā viņš, būdams mātes dzemdē, bija piedalījies sava izglītotā tēva un vectēva nodarbībās, viņš bijis apdāvināts. Nostāsts vēstī, ka sava saprāta dēļ viņš ir spējis pārvarēt savus fiziskos trūkumus. Galu galā viņš kļuvis par izskatīgu vīrieti, kā arī par sava laika saprātīgāko zintnieku.
[146]: Kad Ardžunas sieva bija grūta ar savu dēlu Abhimanju, viņš viņai stāstīja par to, kā caursist Chakravyuh, īpašu apļveida kaujas ierindu. Kad Abhimanju izauga par jaunu vīrieti un karoja Kurukšētras karā, viņš atcerējās sava tēva stāstu. Viņš spēja pielietot stratēģiju, ko bija dzirdējis tēvam stāstām viņa mātei, kad viņš bijis mātes dzemdē.
garbha – dīglis, embrijs, bērns, ieņemšana, dzemde, iekša, sieviešu cikli, arī debesu bērni, tas ir, migla un garaiņi, kas ceļas gaisā saules staros 8 mēnešus un tiek sūtīti atpakaļ lejā lietus gadalaikā
garbhādhāna, garbhadhana, garbhādhāna – dīgļa došana, apaugļošana; bērna ieņemšana, rituāls pirms bērna ieņemšanas vai pēc menstruācijas ieņemšanas nodrošināšanai, apsēklošana, apaugļošana
garbhaka – ziedu vainadziņš, ko valkā matos; divas naktis un diena starp tām
garbhamokša, garbhamoksha, garbhamokṣa – jaundzimstošā atbrīvošana, dzemdības
garbhavant – papardēs, grūta, grūtniecības stāvoklī, grūsna
garbhavēdana, garbhavedana – dīgļa iegūšanas rits, mantra, kas veicina bērna ieņemšanu
garda, gardha – vēlēties (salīdz. ar gards? Garda?), salīdz. ar gṛdh (ēdelīgs u.c.) – vēlēties
gārdž, garj, gārj – [58]: (gārgt?), izmantojot rīkli (gā); vibrējoši izrunāt r skaņu, virzīt uz priekšu (rj), izdot dziļu vai pilnskanīgu skaņu
gardžana, garjana – gārdzieni, pērkons, rēcieni, dārdi, auri, rūkšana, rukšķēšana, kauja, kaisle, kliedzieni, pārmetums, ārkārtīgs sašutums
gārhapatja, garhapatya, gārhapatya – paša (saimnieka) uguns, namtura, saimnieka pienākumi, namtura uguns, namtura stāvoklis, ģimenes vadīšana; saimniekošana. Skat. pati.
Uguns, kas tiek saņemta no tēva un nodota tālāk pēcnācējiem. Viena no trim svētajām ugunīm, no kurām iededz ziedokļu ugunis.
Garut – (Garūta?), putna spārns, spārns; śvetagaruta – zoss, skat. haṃsa. Suparṇa – ar lieliskiem spārniem; liels plēsīgs putns; mītisks vai pārdabisks putns; arī saule un mēness kā “ar lieliskiem stariem” apveltīti (salīdz. ar persiešu faravahar, fravarti, Avestas fravaṣ̌i)
gata – (Gatis?), gājis, nācis, staigājis, apmeklējis, iešana, pazīstams, nonācis, izplatīts, nozudis, gaita, aizgājis, aizgājējs, pagājis, zudis, pārvērties; miris. skat, gatve – gātu, gavtu
gatāgati, gatagati – nākšana un iešana, miršana un atkal dzimšana
gatārtavā, gatartava – neauglīga sieviete, sieviete menopauzē
gatartha – [140]: (Gatarta?), pagājis darbs, saprotams, padarīts, 1) saprotams, nests, 2) padarīts
gatāsu, gatasu – aizgājējs, mirušais, cilvēks, kura elpa ir aizgājusi
gatavarša, gatavarsha, gatavarṣa – izgājšgads, pagājušais gads
gatavirja – nespējīgs vīrietis, tāds, kam nedarbojas dzimumorgāni jeb zudusi, aizgājusi vīrišķība, impotents un vājprātīgs
gatha – ejamā nasta, nasta
gāthā, gatha – vārsma, dziesma, pants, daina, rinda; sūtras daļa pantmērā; deklamētājs, skandētājs.
[12]: stāstījums vai slavējums pantmērā ar morālu nolūku, kas aprakstīts kā parasti salikts no 32 burtiem; atsevišķs pants … bieži rodams sūtrās, parasti ar 4, 5, 7 vārdiem rindā. … Atškirīgs no geya, kas atkārto prozā izteiktas domas
gāthānī, gathani – dziesmas vai kora vadīšana, vālīte (diriģenta zizlis?) Skat. gaṇa
gāthapati, gathapati – dziesmu saimnieks, dziesmu valdnieks (teicējs?)
gāthikā, gathika – episka dziesma
gāthin, gathin – dziesmu zinātājs (teicējs?), dziedātājs
gati – gāte, noeja pie ūdens (Bīskapa Gāte, Poļu Gāte Rīgā, Gatis?), gaita, iešana, ceļš, taka, gaitenis, gājiens, brauciens, iešana, kurss, kustība, līdzeklis, patvērums, labs iznākums, stratagēma; dvēseles pārceļošana, dvēseles ceļš cauri daudzām dzīvības formām, dzimšana, liktenis, norise. Skat. arī gata, gātu, gavtu, padagati, yāta
Gati-Čintana, gati-chintana, gati-cintana – meditācija, svētpamirums garīgajā ceļā, meditācija ceļā uz Virsīstenības (Brahman) valstību. Nodaļas nosaukums Vēdāntadeśika’s Rahasyatrayasār’ā.
gatika – iešana, maršruts, patvērums, nosacījums
gātri, gatri – [58]: dziedonis
gātu, gatu – gāte (Bīskapa gāte, Poļu gāte Rīgā), izeja, piekļuve (ūdenim?), gatve, ceļš, kustībai brīva vieta, iešana, kustība, darbošanās, labklājība, dziesma, dziedonis. skat. ghat
gau, kušanu gáuḥ – govs, Gau(ja); govs. I.E. *gwou, kušanu gwou; avestas gauš, armēņu kov
gāud, gaud – [58]: dziedāt augstā balsī (gaudot?); augstu (ud) dziedāt (gā); izteikt prieku
Gaumata – govs tiek pielīdzināta paša mātei, jo dod pienu; arī zemei un auglībai
gauna – gauneris; pakļauts, tēlains, iezīmīgs, dotēts, uzturēts, palīgpersona, nebūtisks. [140]: otršķirīgs
gauramukha – baltu muti, viedais, baltu seju
gaurava – cieņa pret guru, saistīts vai piederīgs guru, apbrīna, cieņa, pamatojumu smagums, dižums, nozīmīgums
Gaurī, gauri – Skaidrā padieve; arī Pārvatī, hindu auglības, mīlestības un pielūgsmes, kā arī dievišķā spēka padieve
gaurikā, gaurika – 8 gadīga meitene pirms menstruācijām, rīsa šķirne
Gauš Urva, avestas Gaush Urva – [102]: agrīnos zoroastriešu tekstos govs dvēsele, pārstāv Zemes māti.
G.de Purucker [2]: “Mūsos neatdalāmi pastāv Vispārējā daba, mūsu dižais radītājs – katrā vienumā jebkur, un nav iespējama daļas nodalīšanās no veseluma, indivīda no kosmosa – citādi kā vien tīrā iedomu ziņā. Tas rāda uz mums ar nekļūdīgu neizbēgamību un arī virza mūs cildenajā ceļā uz Virsīstenību.
Tas ir ceļš sevī, vienmēr ceļš iekšup, un tas ir nebeidzams un ved plašajā iekšējā viedības un apjēgas valstībā; kā ļoti patiesi vēsta visas dižās pasaules filosofijas – ja tu apjēdz sevi, tad atskārsti Visumu, jo katrs no mums ir neatdalāma tā daļa, un tas viss ir tevī, šis Visuma bērns.
Ir tāpēc acīmredzams, ka vienīgā būtiskā atšķirība starp divām augošu kosmosu aizpildošu vienumu attīstības pakāpēm ir apziņas, izpratnes atšķirība, un šī apziņa un izpratne nonāk līdz šim attīstošamies vienumam vienā vienīgā ceļā – attinot jeb atverot šā vienuma paša iekšējās būtnes īstās īpašības jeb spējas. Tas ir ceļš, kā to izteikuši visu laikmetu mistiķi. Ceļš ir sevī pašā.
Tev individuāli nav citas takas kā vien taka, kas mūžam ved tevi iekšup pie tava iekšējā dieva. Cita cilvēka taka ir tāda pat kā viņa taka, bet tā nav tavējā, jo tava taka ir tava Patība, tava Virsīstenība, tāpat kā citam ir sava taka.
Un tomēr – brīnumu brīnums, noslēpumu noslēpums – Patība jeb Virsīstenība ir tā pati visos un visā. Visi iet vienu un to pašu taku, bet katram tā ir jāiet pašam, un neviens cita vietā to noiet nevar; un šī taka ved uz neizsakāmu mirdzumu, uz neizsakāmu apziņas izvēršanos, uz neiedomājamu svētlaimi, uz nevainojamu mieru.
[147]: “No Buļļa līķa pacēlās viņa dzīvā dvēsele, Gaush Urva. Tā stāvēja pie ķermeņa un kliedzoša tūkstoš vīru karaspēka balsī vaicāja Ahuram Mazdam – “Kādām rokām tu esi uzticējis rūpes par savām radībām, kuru atliekas piesātina Zemi, augi ir nokaltuši un ūdeņi uzbudināti? Kur ir viņš, Cilvēks (Zaratuštra), kuru solīji: “Es viņu radīšu, lai viņš māca cilvēcei cieņu un rūpes par visu dzīvo – par katru lapu un ziedu, par katru putnu gaisā, par katru zivi ūdenī, par katru četrkājaino, kas klaiņo pa zemi?””. …
Tad Gauš Urva bija apmierināta. Viņa teica sev: “Došos lejā uz Zemi un barošu radības”. Viņa savāca Cilvēka sēklu no Saules un Buļļa sēklu no Mēness un atgriezās uz Zemi… ”
Un pārsteidzoši līdzīgi Indijā – Bhagvata Purānā (XI.17-18) Zemes Māte, “pieņēmusi Govs izskatu”, ir devusies pie Indras, dievu vadoņa, un Gauš Urvas vārdiem sūdzējusies, ka ir nomākta par cilvēku dzimumu un lūdz glābēju. Viņas lūgsna tikusi apmierināta, radot Krišnu.
gava – govs (Gauja?), bullis; avestas gao – liellops, persiešu gâv, gwaus, mâdegâv, govs. Salīdz. arī ar Daugava, Jelgava (Lielupe=Jelgava?), Mergava, Mārgava, Rīgava.
Rigvēda [3]. VI XXVIII (28).
1. Ir nākušas Govis (rītausmas sārtie mākoņi) un nesušas labu laimi – lai atpūšas aplokā un ir laimīgas pie mums. Lai tās te paliek, ražīgās, daudzkrāsainās, un daudzus rītus dod pienu Indram.
2. Indra palīdz tam, kurš sniedz ziedojumus un dāvanas – tam, kurš neņem to, kas nav viņa – un pieliek tam vairāk. Vēl un vēl pieliekot viņam turību, viņš godbijīgajam liek mājot netraucētās robežās.
3. Tādi nepazudīs, nekad viņus neaizskars laupītājs – nekāds ļaunprātis ienaidnieks nemēģinās viņu mocīt. Daudzus gadus dzīvo Govju saimnieks ar tām, jo viņš padieviem nes dāvanas un kalpo.
4. Nepanāks viņu mednieks ar putekļu pilnām uzacīm, un nekad juceklī nenonāks viņa ceļš. Šīs Govis, dievbijīgā lopi, klejo pār plašām ganībām, kur briesmu nav nekādu.
5. Govis man šķiet kā Bhaga, tās šķiet kā Indra, tās šķiet kā malks pirmā Sōmas spieduma. Šīs dāvātās Govis, ak, Indra. Alkstu pēc Indras ar visu sirdi un garu.
6. Ak Govis, darāt jūs apaļu pat novārgušu un neveiksminieku, un netīkamam liekat izskatīties jauki. Esat labvēlīgas manām mājām, jūs ar labvēlīgajām balsīm. Jūsu spēku slavējam savos saietos.
7. Plūciet skaisto zāli un lai jums bagātīgi ir tīrs salds ūdens labās dzirdināšanas vietās. Lai nekad jūs neskar zaglis vai grēcīgs cilvēks, un lai Rudras šķēps (zibens) iet jums garām.
8. Lai šis noslēguma piemetinājums sajaucas cieši ar šīm Govīm, Lai piejaucas Buļļa bagātīgajai sēklai, un, Indra, tavam varoņa spēkam.
X CLXIX (169).
1. Lai vējš apvējo mūsu Govis ar dziedināšanu; lai tās ēd spēcinošām sulām pilno zāli. Lai tās dzer dzīvības un auglības bagātos ūdeņus; Rudra, esi laipns pret mūsu barotājām, kas staigā uz kājām.
2. Līdzīgas krāsas, dažādu nokrāsu vai vienkrāsainās, kuru vārdus ziedojumos uzzin Agni; un ko ar Dedzību ir radījuši Āngīrasi (Agni pēcnācēji), pagodini tās, Pērkon (Parjanya), ar lielu aizbildnību.
3. Tās, kas padieviem ziedo savus ķermeņus, kuru dažādību pazīst Sōma. Tās apdāvina mūs mūsu aplokos, ak, Indra, ar pilnajiem tesmeņiem un bagātīgi ar teļiem.
4. Pradžāpatī, tās mums dāvājošā, vienprātīgā ar visiem padieviem un Senčiem, ir aplokā laidusi labvēlīgos lopus. Lai mums ir teļi, kas palīdzēs mums dzīvot.
gava-ālambham, gava-alambham – govs ziedojums
gavādana, gavadana – govīm dodamais, lopbarība, ganības, pļavas zāle, gurķu šķirne
gavaja, gavaya – vērsis, piejaucēta liellopu suga (Bos frontalis), savvaļas vērsis. Indiešu filosofijā tradicionāli lietots kā piemērs pierādāmā salīdzinājumā (upamāna)
gavāmajana, gavamayana, gavāmayana – govs (saules) taka, burt. saullēkta vietas virzības ceļš gar apvārsni starp ziemas un vasaras saulgriežiem. Uttarāyana’s pusgadā saule ceļo uz ziemeļiem, dakshināyana’s pusgadā uz dienvidiem; skat. yana
gavate – gājiens, iet, iešana, skaņa (gavote?)
gavištha, gavishtha, gaviṣṭha – saule
gavja, gavya – govs piens (Gauja?), dabūts no govs, kāre pēc piena, piena produkts, govs piens, sastāvošs no govīm, derīgs govīm, ziedots govij, govs godāšana, govju ganāmpulks, liellopi, ganību zeme
gavjūti, gavyuti – ganības, (govju) gājiena attālums, jūdze; arī ganību nogabals, ganības, apmešanās vieta, novads
gavtu – gatve, ceļš, maršruts
gaw (kalāšu) – govs āda, pātaga
gazēk, kalāšu gazek – 1. pieminēt kādu, atsaukt atmiņā; 2. slavēt, godināt. “Godā Dievu, viņš būs iepriecināts”
gēč bōtak, gech botak, kalāšu gec botak – mags
gēčavari, gechawari, kalāšu gecawari – ļauna burvestība, ļauna acs
gēgan, geegan – debesis; rādžastani gēgan – debesis. Skat. arī gagan
gējadžņa, geyajna, geyajña – dziesmu zinātājs(-a) (salīdz. ar teicējs(a))
gha – gultne (salīdz. ar gaita); kalāšu gha – šaura aiza, rīkle, ieleja vai aiza, kur plūst upe vai ir upes gultne. Skat galayati
ghā, gha, ghā – gājiens, tinkšķoša sieviešu rota, valkājama ap vidu
ghač, kalāšu ghach – svēta slavēšanas dziesma. To dzied slepenā valodā, ko zin tikai daži. Dziedot tiek vēzēti bumbieres zari. Kalāšu ghac dyek – dziedāt ghac Joshi svētkos, vēzējot bumbieres zarus. Tā dara vīrieši, kad viņi atiet nostāk, sievietēm ejot rotaļās uz deju laukuma
ghana, kušanu ghaná – gana, pilns, ļoti daudz. Pietiek, blīvs, saspiests. Arī I.E. *gwhen, liet. ganà
ghanakāla, ghanakala – mākoņu gadalaiks (gana lietus laiks)
ghat, ghatate, ghaṭate (ghaṭ) – gāte (piem., Bīskapa, Poļu gāte Rīgā uz Daugavu); nonākt, sasniegt. Peldvieta – kāpnes, kas ved uz upi, dīķi, ūdenskrātuvi. Skat. gātu, ghaṭikā
ghatikā, ghaṭikā – (uz gurna nesamā?) ūdens krūka
ghatika, ghaṭika – laivinieks, airētājs, sēžamvieta, gurni
ghērik (kalāšu) – griezties, agriezties
ghō (kalāšu) – tautas dziesma, balāde. Skat. arī gandol’i. ghac, d’aginay, gal’agal’i, nagayro, kal’um
ghō čalavav, kalāšu gho chalawaw – dziesminieks, teicējs (čalotājs?); cilvēks, kurš ir apdāvināts dziesmu sacerēšanā
ghōračakšus, ghoracakshus, ghoracakṣus – ar ļaunu aci
ghriš, ghrish, gharṣati (ghṛṣ) – grūst (piestā), sagrūst, berzt, sukāt, spiest, rīvēt
ghrišti, ghrishti, ghṛṣṭi – griešana, malšana, berzēšana, grūšana, rupja suka, sacensība
ghui, kalāšu ghu’i – kazu vilnas ganu mētelis
ghunda, ghuṇḍa – bite (Gunda?)
ghur – skanēt (gurkstēt?), nejauks, briesmīgs; skanēt
ghut, kalāšu ghut’ – 1. izliekts, bļodveidīgs; 2. bedre, sekla ala; 3. slaukšanas laukums aplokā; 4. pavards telpas vidū
gītagangādhara, gitagangadhara, gītagaṅgādhara – dziesmu okeāns, (dziesmu Gangā-uzņēmēja, uzturētāja). Dzejnieka Kalyaṇa’s atdarinājums Jayadeva’s poēmai Gīta Govinda
gīti, giti – pantmērs, kas sastāv no 4 rindām pa 12 un 18 secīgām zilbju virknēm; dziedāšana, balāde, dziesma
givgav, kalāšu giwgaw – pamatojums
glā, gla, kušanu glā – gulēt, nīkuļot. Arī liet. guliù
gō, go – govs, māte, zeme, saule, ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī), labklājība, acs, mēness, Sarasvatī, zvaigznes, debesis, runa, dziedātājs, gājējs, gaļa, piens, cīpsla, skaitlis 9, saules stars, zibens, ziedojums govs veidolā, dievlūdzējs, govis, vērsis, liellopu ganāmpulks, debesu ganāmpulki, ķermeņa apmatojums, šaujamloka stiegra, āda. Skat. gava, gavya
[128]: 1. vērsis vai govs senajā nozīmē, mājlopi, liellopi, vēdisks visādas labklājības un svētības un bagātības simbols;
2. liellopu gaļa;
3. zeme kā ķēniņa slaucamā govs
Gōdānija, godaniya, godānīya – arī Aparagpdāna – rietumos esošais viens no 4 kontinentiem, kuros iedalīta pasaule; kur galvenais apmaiņas produkts un starpnieks ir vērši
gōdōhana, godohana – slaukšana, laiks, kas vajadzīgs govs izslaukšanai, govs slaukšana, slaucene, noteikts ziedojuma trauks
gōgati, gogati – govju taka, govju ceļš
gōlōka, goloka – govju valstība (govju loks). Śrīmad-Bhāgavatam ir Krišnas mūžīgā mājokļa apraksts: “Goloka, saukta arī par Vrindavan, vienmēr ir pilna ar govīm. Tur ir daudz ūdenskritumu, kuri vienmēr lej ūdeni, un to skaņa ir tik jauka, ka pārmāc circeņu (cikāžu) skaņu. Un tā kā ūdeņi plūst visur, meži vienmēr ir zaļi un brīnišķīgi.” Krišnas debesis, kurās ir paņemta Surabhī (jeb Kāmadhenu) Govju Māte vai debesis, kuras Surabhī radījis Brahmā.
gōmaja, gomaya – govs mēsli. Indijā uzskatīti par reliģiski tīriem un attīrošiem. Ezotēriķi lieto ziedokļu vietas tīrīšanai. Uzskats par pirmo Šākjamuni Gotamu senci, kā cēlušos no govs mēsliem cukurniedru dārzā, domājams, ir vien tradicionāls uzskats par šīs dzimtas izcelsmi no ganiem
gōmanta, gomanta – govju manta, īpašums, govju ganāmpulks, liellopu īpašnieks, liellopu īpašnieku kopums
Gōmātri, gomatri, gomātṛ – Govju Māte, Govju Mārša, Māra, pārpilnības govs, govs mātei. Skat. arī Goloka, Surabhī, Kāmadhenu.
M.Grīns – māte Māra ir pazīstama sētā ar Govju Māršas vārdu, ja viņa darbojas kūtī, laidarā. Viņas zīme ir melna vabole, kas uzturas kūts paslieksnē vai pasilē. “Liela, liela Govju Mārša, lielas govis audzējuse; Pate guļ pasilē kā melnā vabulīte” (29173)
gōmūtra, gomutra – govs mīzali
gōnāman, gonaman – govs vārds, latviešiem, cik iespējams, tas ir upes vārds
gōnpak (kalāšu), gonpak – koka tupeles
gōpa, gopāla, gopala – govju gans, valdnieks, Krišna, Šiva, Zemes aizstāvis. Skat. govind. Ganu puika, govju meitas vīrs, Krišnas bērna un jaunekļa gados apzīmējums; ganu puikas Vrindavanā, Krišnas rotaļu biedri. [41]: Gopala (No. 43, L. 12): burtiski – ‘govju aizstāvis jeb kopējs’ – Višnu vai Krišnas vārds
gōpada, gopada, gospada – govs pēda, govs pēdas nospiedums zemē
gōpatičāpa, gopatichapa, gopaticāpa – Indras arka, varavīksne
gōpavēša, gopavesha, gopaveṣa – govju gana apģērbā, ģērbies kā gans; veṣa – apģērbs
gōpī, gopi – govju meita, govju gane, sardze, aizstāve, govju gana sieva, Abrus precatorius, piena meita; Vrāja’s govju meitas, Krišnas bērnības biedrenes un pielūdzējas, mūžīgas sabiedrotās. Tiek godātas kā ideāla ekstātiskas nodošanās Dievam stāvokļa iemiesojums
gōpuram, gopuram – vārti, ieeja, vārti, izgreznoti vārti, pilsētas vārti, vārtu tornis; torņveida būve virs ieejas templī vai tempļa pagalmā, izveidota kā ķīlis, kas stāv uz platā gala un sastāv no daudziem ļoti izrotātiem stāviem, parasti ar dievību figūrām un tēliem no hindu kosmoloģijas
gōputra, goputra – saules (govs) dēls; jauns bullis; lauču pasuga; karṇa
gōrasa, gorasa – govs piens, kupināts govs piens, paniņas
gōrvav, kalāšu gorwaw – veca ragana
gōsaras, kalāšu gos’aras – attīrīšanas rituāls, kas aizsāk Ziemsvētkus. Tiek šķīstītas visas vietas, un ne-kalāšiem ir liegts ienākt ciematā. Sievietes šķīstās ar s’is’au
gōstnik karik, kalāšu gos’t’nik karik – rituāls Ziemassvētkos, kurā mātesbrālis pirmoreiz dod māsasdēlam vai māsasmeitai jaunu tērpu. To dara divreiz puikām un vienreiz meitenēm. Puikas dabū jaunus svārkus, meitenes galvassegu kupas (vēlāk viņas saņems galvas lenti s’us’utr). Nolūks ir padarīt bērnus par pilnvērtīgiem kalāšu tautas ļaudīm. To dara Jestak templī vai mājās
gōšālā, goshala, gośālā – govju kūts, govju nojume, dzimis govju kūtī – Mahāvīra’s skolnieks un sāncensis
gōšāti, goshati, goṣāti – govju laupīšana, iegūšana vai cīņa par liellopiem, kliegt, saukt, pasludināt, nogalināt
gōšthā, goshtha, goṣṭhā – govju stāvvieta, vieta, kur tur govis, lopu miteklis, laidars, aploks, patvērums, kūts, pulcēšanās vieta, ūdens trauks
gōšthēšaja, goshtheshaya, goṣṭheśaya – gulēšana govju kūtī
gōtā, gota – govs, govkopība
gōtra, gotra – dzimta, cilts, ģints, klans, radi, ģimene, pēctecība, aprindas, govju aploks, laidars, pīts žogs, govju kūts, saulessargs, mežs, pūlis, suga, lauks, ceļš, mākonis, kalns, iespēju zināšana.
1. Džainismā viens no astoņiem cēloņu (karma) veidiem. Skat. dravya-āsrava).
2. Patriarhāla dzimta, kurai cilvēks piederīgs. Arī kušanu gottär.
[101]: šis vārds Rigvēdā nozīmē ‘govju kūts’ jeb ‘ganāmpulks’ – daudzās vietās (I.51.3, II.17.1, III.39.4, III.43.7, IX.86.23, X.48.2, X.120.8). Dabas līdzībās vārds gotra ir lietots attiecībā uz mākoni (kurā ūdeņi sadzīti kā govis kūtī) vai mākoņu dēmonu un arī uz kalnu grēdu vai virsotni, kas slēpj ūdeni nesošus mākoņus. Skat. RigVēdaII.23.3 (kur Brihaspati rati ir apzīmēti kā gotra-bhid), RigVēdaX 103.7 (=Tai. S. IV.6.4.2, Atharva-Veda V.2.8. un Vaj. S.17.39), RigVēdaVI.17.2, X.103.6.
Dažās no šīm vārsmām gotra var uztvert kā ‘nocietinājums’. Dažos gadījumos gotra varbūt nozīmē vien ‘saietu’ (samūha), piem., RigVēdaII.23.18, VI.65.5. No šīs pēdējās saieta, spieta, ganāmpulka nozīmes pāreja uz ‘cilvēku grupa’ ir viegla un ātra. Rigvēdā nav apliecinoša piemēra, kur vārds gotra būtu lietots kopēja patriarhāla senča pēcteču nozīmē; tomēr jēdziens, kas ir gotras idejas pamatā, ir bijis gluži pazīstams arī Rigvēdas laikos.
Atharva Vēdā V.21.3 1118 ir sastopams vārds viśvagotryaḥ (piederīgs visām dzimtām). Šeit vārds gotra skaidri nozīmē ‘(asinsradniecībā) saistītu cilvēku grupu’. Kauśika Sūtra IV.2 citē mantru, kurā gotra nešaubīgi nozīmē ‘cilvēku grupu’.
gōtva, gotva – govs daba, govs stāvoklis, govs esība, vērša daba, govs būtība, goviskums
Gōvardhana, govardhana – [110]: Govju Labklājības kalns. Govardhana’s kalns – kalns, ko Krišna izmantoja par patvērumu ļaudīm un viņu lopiem, kad Indra izraisīja plūdus. Šis padievs ir attēlots kāpjam kalnā ar vienas rokas mazo pirkstiņu
gōvika, kušanu govika – govju gane, gana sieva. Arī sanskr. gopikā
Gōvinda, govinda – govju gans. Krišnas kā ‘Govju sameklētāja’ vārds’. Govju gans’ (no go = ‘govs’ + inda = ‘saimnieks’) vai (no go = ‘runa’ + vid = ‘Zinātājs’)’ Vēdu Zinātājs. Krišnas apzīmējums. Runas skolotājs. Zemes uzturētājs. Zemes glābējs no elles
gōvīthī, govithi – govju ceļš, mēness ceļa daļa, kas iever zvaigznājus, Revatī – piektās mēness konstelācijas nosaukums
gōvō, govo (rādžastani) – govju ceļš ciematā
grā, gra – [58]: sapulcēties, sakopot, sagrābt, savākt (lapas grāmatā, sākotnēji nesasietas?), savākties lielā skaitā, dzīvot kopienā, dibināt ciematu
grābha, grabha – grābējs, sagrābts, grābt
graha – paņemšana (graķis, čarka), pagrābšana, ziedojums, skat. ṛtugraha
grāma, grama – kopiena, kopums (grāmata – lapu kopums?), milzums, ciemats, nokrāsu skaits, ģimenes vecākā sieviete, pūlis, iedzīvotāji, tauta, rāse, zvīņas, pilns apjoms
gramadevata – kopienas dievība, vietējās dievības, kas atbild par robežām utml.
grāmajādžaka, gramayaajaka, grāmayājaka – ziedošanas vai rituāli visiem kopienas locekļiem neatkarīgi no vērtīguma
grāmanī, gramani, grāmaṇī – kopienas virsaitis, pārākais, ciema vadonis, miertiesnesis, karavadonis, pārvaldnieks, zemniece, zirgupuisis, ielasmeita
grāmatā, gramata – ciemu (nodaļu?, lapu?) kopums, ļoti daudz ciemu
grambešu, kalāšu grambeshu – kaimiņš
granth, grathnāti – sējums, grāmata, vārdu savirknējums, sacerējums
granzulak satik, kalāšu granzulak s’at’ik – virknes deja, ko dejo Joshi svētkos. Cilvēki var ņemt vītola riņķus un savienoties kopā; jeb viena ciemata sievietes saķeras rokās virknēs un iet pamīšus pret citām virknēm
gres (kušanu) – draudēt (grasīties?); I.E. *ghres, liet. gresiù
greud – grūst, sagrūst, malt, saberzt piestā. Arī I.E. *ghreud, liet. grūdžiù. Skat. ghṛṣ
grihapūdžā, grihapuja, grihapūjā – kāzu ceremoniju veids
grihjasūtra, grihyasutra, gṛhyasūtra – darbs par rituāliem, kas satur norādījumus māju ritu un ceremoniju veikšanai; Śāṅkhāyana’m piedēvēts darbs, dibinās pirmajās četrās Vēdās un bramīnu tekstos Kaushîtak’ā. Tā iecienītā autora, kurš parasti saukts viņa dzimtas vārdā Śāṅkhāyana, īstais vārds ir Suyagña
grīk, kušanu griik – 1. grābt, ņemt, saķert; 2. pirkt; 3. ielikt (pamatus)
grīva, griva – (grīva?), pudeles kakls, gaitenis. Skat, arī nadīmukha, sindhusaṅgama, sindhumukha, sarinmukha, puṭabheda
grōm divajak, kalāšu grom diwayak – ciemata padievs
grup (kalāšu) – grupa, saišķis, sanākšana
gūdha-prašna, gudha-prashna, gūḍha-praśna – prasījums, mīkla (minamā), noslēpums, (gūḍha – dziļa mistērija; praśna – vaicājums)
Gudžarat, gujarat – [151]: senā Gudžarata, arī Saurāštra, iezīmē vienu no slavenākajām nodaļām Indijas vēsturē. Tā ir sākusies kopš Indas civilizācijas sākumiem. Senās Gudžaratas arheoloģiskās pēdas ir rodamas Indas ielejas jeb Harappas civilizācijas vēsturiskajās relikvijās. Šīs civilizācijas vēsturiskais laikmets bijis no 3300. līdz 1700.g.pr.m.ē. Kopš neatminamiem laikiem Gudžarata ir bijusi nozīmīgs tirdzniecības centrs. Bharuch’as osta ir bijusi svarīga jūras tirdzniecības osta.
Pēc Guptas impērijas norieta m.ē. 6.gs. senajā Gudžaratā secīgi valdījuši hindu valdnieki. Senā Gudžarata ir pilna ar Chandragupta Maurya impērisko grandiozumu. Imperators Ašoka klintī pie mūsdienu Junagadh’as ir licis iegravēt savus slavenos ediktus. Viņš ir arī uzdevis izbūvēt senajā Gudžaratā apūdeņošanas tīklu.
[152]: gadu tūkstošiem šajā vidē notikusi asimilācija un pielāgošanās. Daudzas tautas no Irānas austrumiem un Vidusāzijas mūsdienu Gudžaratā ieradušās caur Baluchistan’u un Pakistānu vai pār Ziemeļpakistānas kalnu pārejām no Vidusāzijas. Auglīgās atklātās Ziemeļindijas rietumu ielejas ir bijuši gaiteņi caur Kašmīru, Kulu un Dehra Dun’u, kamēr ienācēji no ziemeļiem vai ziemeļrietumiem ir nākuši lejup gar Indas vai Kabulas upēm. Pakistānas ziemeļu robeža ir vēsturiskā vieta maršrutiem starp Vidusāziju un Indijas līdzenumiem, ieskaitot Khyber un Kurram pārejas uz Kabulu un mazāk zināmās Tochi un Gomal pārejas uz Afganistānas dienvidiem.
Saurāštras ģeogrāfiskais stāvoklis pie Arābu jūras un tās ilgstošā tirdzniecības centra nozīme ir veicinājusi daudzas imigrācijas. Savstarpējas precības starp ieceļotājiem un ilgi tur dzīvojušām grupām ir radījušas lielu rāsu tipu sarežģītību.
gudžur, kalāšu gujur – gudžariem, pusklejotāju ganu tautai piederīgs. Gudžur ciemats Rumbur ielejā
guhā, guha – ala. [12]: Alas sanāksme – tā sauc vecājo mācekļu sanāksmi pēc Šākjamuni (Budas) nāves alā pie Magadhas, kad saskaņā ar tradīciju Kāśyapa vadījis Tripiṭaka’s kompilēšanu, kamēr vienlaikus citi mācekļi “ārpus alas” kompilējuši otru kanonu – Pañcapiṭak’u
gulābdāsī, gulabdasi – cilvēka dievinātāji.
[30]: sikhu sekta jeb drīzāk kārta, ko dibinājis Gulāb Dās, udāsī no Chatthā (Chattiānwālā) pie Kasūr’as. Tās doktrīnas var apzīmēt kā epikūriskas, ar noslieci uz līksmībām, lai gan liecības par viņiem ir dažādas.
Viens stāsts ir, ka tie ir pārstājuši ticēt Dieva esamībai un godā vien dzīvus priesterus pēc pašu pārliecības. Gulābs Dāss, lai gan pēc izcelsmes udāsietis, esot nonācis kāda Hira Dās’a, sādh’a no ‘Kasūr’as, ietekmē un apmēram pirms 70 gadiem atmetis faķīru kailumu par labu parastam apģērbam, paziņojot, ka viņam ir bijis redzējums, kas viņu pārliecinājis, ka viņam nav augstākās reliģijas, ka svētceļojumi ir laika izšķiešana, un ka tempļos nav nekāda svētuma.
Maclagan’s teic, ka sektas īstais dibinātājs bijis kāds udāsietis vārdā Prītam Dās, kurš Kumbh’as apmazgāšanās svētkos pie Gangas saņēmis necieņu un tā aizsācis jaunu sektu. Viņa galvenais māceklis bijis Gulāb Dās, sikhu džāts, kurš bijis ierindas kavalērists mahārādžas Sher Singh’a karaspēkā un pievienojies jaunajai sektai pēc sikhu monarhijas sabrukuma. Viņš sacerējis rakstus Updes Bilās, un pie viņa kapa Chattiānwāl’ā pulcējas viņa mācekļi.
Maklagans piemetina – Gulābdāsi ir atmetuši askētismu un nonākuši citā galējībā. Sākotnēji viņi ir apgalvojuši, ka viss Visumā redzamais ir Dievs, un ka nav nekā cita. Gulābs Dāss ir sevi pasludinājis par Brahmā, un daudzi viņa mācekļi uzskata sevi par dieviem; un, patiesībā, viņu ticība ir, ka cilvēks darināts no tās pašas substances kā dievība, un tiks tajā uzņemts, bet viņu kaimiņi lielākoties viņus uzskata par Dieva noliedzējiem vispār.
Viņi netic cilvēka nākošai dzīvei un iztiek bez svēto godāšanas un jebkādiem reliģiskiem rituāliem. Viņu mērķis ir vienīgi līksme; un atsakoties no visiem augstākiem objektiem, viņi meklē vien sajūtu iepriecinājumu, no grezna tērpa un tabakas, vīna un sievietēm, acu kārdinājuma un dzīves krāšņuma.
Viņi ir ideāli kārtīgi savā ietērpā un iesaistē visos pasaulīgos meklējumos, daži no viņiem ir krietni bagāti. Viņiem esot īpašs riebums pret meliem, un viņu mācībās noteikti ir maz vai nemaz liekulības. Izskatā viņi ir dažādi – daži vienmēr ir baltās drānās, citi paliek pie udāsiešu tērpiem, citi ir ģērbušies kā nirmala’s; un citi atšķiras ar to, ka ir vienmēr skūti.
Tiem, protams, citu sektu ticības brāļi neuzticas un savā ziņā nicina, un viņu skaits mazinoties. Gulābdāsi ir atgriezušies galvenokārt no Lahoras un Jullundur’as. Viņi savā kastā pieņem jebkuras kastas cilvēkus, bet atsevišķas kastas nepiekrīt ēst kopā ar kuru katru un jauktām precībām. Gulābs Dāss ir atcēlis kes jeb sikhu matu sakārtojumu, ļaujot saviem sekotājiem smēķēt un ir atzinis vien tos Granth’u izteikumus, kas saskan ar viņa paša uzskatiem. Gulābdāsi reti piedalās parastajos sarīkojumos, bet viņiem ir lielas pašu sanākšanas, kas ilgst sešas dienas Holi svētku laikā. Panjābi Dictionary autors teic, ka Gulābs Dāss sliecas uz veselumu iepretim panteismam.
gulak (kalāšu) – biezpiena siera pika (Jāņu siers?)
gulparik (kalāšu) – jaundzimušā apsvētīšanas rituāls Joshi svētkos. Katrai mātei jāatnes grozā daži kilogrami augļu (https://www.youtube.com/watch?v=1AbBY0yXGo8).  Bērnam uzliek izrakstītu cepuri
guman (kalāšu) – doma, aizdomas, pieņēmums, minējums
guna (kalāšu) – ļauni darbi, slikti darbi, vaina. “Ir labi aiziet no ļauniem darbiem pie Dieva godāšanas”
guna, guṇa – rakstura stīgas, talants, tikums, īpašība, visu radīto lietu raksturojums, priekšrocība, izcilība, veids, vītne, skaitlis 3, patskanis ‘a’, pavārs, mūzikas instrumenta stīga, saite, pavediens, virve, šaujamloka stīga, cīpsla, piederums, prākriti sastāvdaļa, ēdiena piedeva, ietekme, sajūtu orgāns, apzīmējums, ķēniņa ārpolitiskās darbības 6 apakšiedalījumi.
[56]: katrā cilvēkā ir trīs gunas:
– dažkārt viņā pārsvarā ir sattva. Tad viņš ir rāms un mierīgs. Viņš apcer un meditē;
– citreiz viņā pārsvaru ņem rājas, un viņš iesaistās dažādās pasaulīgās norisēs. Viņš ir kaislīgs un rosīgs;
– dažkārt viņu pārņem tamas. Viņš kļūst laisks, truls, kūtrs un paviršs. Tamas rada maldus.
Vēl – dažādos cilvēkos parasti ir pārsvarā kāda no trim gunām:
– satvisks cilvēks ir tikumīgs. Viņš dzīvo tīru un godbijīgu dzīvi. Sattva cilvēku dara dievišķu un cildenu;
– rādžasisks cilvēks ir kaislīgs un nemierīgs. Rājas cilvēku dara viscaur cilvēciski vāju un savtīgu;
– tamasisks cilvēks ir truls un kūtrs. Tamas viņu dara lopisku un nejēdzīgu.
Zintniekā un svētajā ir daudz sattvas, un karavīrā, politiķī un uzņēmējā ir daudz rājas.
[6]: gunu kombinācijas:
– sattva sattvā jeb apziņa apziņā ir Virsīstenības, Atmaņas, Ātmana, Brāhmaṇa daba;
– rājas sattvā jeb esība apziņā ir Dievišķums, Īśvara;
– tamas sattvā jeb pieredze apziņā ir dzīvas būtnes (jīva) daba;
– sattva rājas’ā jeb apziņa esībā veido iekšējās spējas (antaḥkaraṇa);
– rājas rājas’ā jeb esība pieredzē rada elementu pamatlikumības (mahābhūta);
– tamas tamas’ā jeb pieredze pieredzē veido nedzīvo pasauli.
[12]: pakārtots elements, īpašība, piecu elementu īpašības, piem., ēteram ir skaņa (śabda), un tās orgāns ir auss.
gunadžņa, gunajna, guṇajña – tikumu draugs (rakstura stīgu zinātājs)
gunasthāna, gunasthana, guṇasthāna – tikuma stāvokļi. Izcilības stāvokļi, džainu četrpadsmit attīrīšanās pakāpes, caur kurām cilvēka dvēsele iziet savā garīgās pilnveidošanās ceļā. Tās ir – mithyā-dṛṣṭi-guṇasthāna, sāsādana-samyagdṛṣti guṇasthāna, miśra avirata samya-dṛṣṭi guṇasthāna, deśavirata samyadṛṣṭi guṇasthāna, pramatta samyata guṇasthāna, apra matta samyata guṇasthāna, nivṛtti bādara samparāya guṇasthāna, anivṛtti bādara samparāya guṇasthāna, sūkṣma bādara samparāya guṇasthāna, upaśanta kaṣāyavīta rāga chadmastha guṇasthāna, kṣīṇakaṣāya vītarāga chadmastha guṇasthāna, sayogi kevali guṇasthāna, ayogi kevali guṇasthāna.
gunavāda, gunavada, guṇavāda – līdzība, alegorija, tēlains formulējums, līdzība; citiem argumentiem burtiski neatbilstošs formulējums, viena no arthavādām
gunavrata, guṇavrata – tikuma vārds, solījums. Trīs īpašas apņemšanās, otršķirīgs solījums jeb pienākums.
J.A.Grimes [8]: ētisks uzvedības kodekss. Džainismā, to veido zemāka līmeņa ierobežojumi (digrata), kustības ierobežojumi (deśāvakāśika) un atturēšanās no kaitīgas rīcības (anārthadaṇḍavrata)
gunna (punjab) – deguns
gunth, guṇṭh – ievilināt slazdā, apklāt (Gunta?)
guraka (kalāšu) – smags, grūts, nogurdinošs. 1. smags. Arī boac; 2. svarīgs, nozīmīgs. Arī khas; 3. lepnīgs, nepalīdzīgs; 4. grūta sieviete
gurt (kušanu) – gurt; I.E. *g(h)werhx), liet. gùrti
guru – tumsas novācējs.
J.A.Grimes [8]: guru ir skolotājs; audzinātājs; lieliskais; svarīgais, godājamais (no darbības v. saknes gṛ = ‘piesaukt vai slavēt’).
1. Garīgs skolotājs, kurš sasniedzis vienību ar Patību/Dievu, un kurš iesvēta savus mācekļus un sekotājus garīgajā ceļā un vada viņus uz atbrīvošanos.
2. Cilvēks, kurš novāc neapjēgas tumsu. Guru ir jābūt gan Īstenības paraugam, gan izteicējam. Śankara guru ir definējis kā cilvēku:
– kurš stingri pārliecināts, ka viņš/viņa ir augstākā apziņa;
– cilvēku, kura prāts sakņojas augstākajā īstenībā;
– cilvēku, kuram piemīt skaidrs un rāms prāts;
– cilvēku, kurš ir apjēdzis cilvēka identitāti ar Virsīstenību (Absolute, Brahman).
3. Par skolotājiem pastāv tradīcija, kas teic, ka:
– guru sniedz norādījumus par Vēdām;
– ācārya iesvēta cilvēkus un tad sniedz norādījumus;
– upadhyāya ir zemākas pakāpes skolotājs tādā ziņā, ka sniedz vien daļējus norādījumus un par to pieņem samaksu;
– adhvānka ir zināšanu skolotājs, instruktors;
– prādhyāpaka ir pieredzējis skolotājs, kurš sniedz norādījumus attīstītiem mācekļiem un citiem skolotājiem;
– pravaktā ir vispārējs skolotāja nosaukums;
– prācārya ir cilvēka bijušais skolotājs.
4. Sannyāsa’m ir jāzin četras savu audzinātāju paaudzes – guru, parama guru, parameṣṭi guru, parāpara guru.
5. Hinduismā īsts guru ir padievs – gurudēva (guru-deva).
6. Vārda guru izcelsme ir sniegta šajā Guru Gītā pantā – “sakne gu nozīmē ‘tumsa’; ru nozīmē ‘novākšana’. Vārds guru norāda uz neapjēgas tumsas sirdī novākšanu.”
Gu un ru nozīmes var izsekot arī no Pāṇini-sūtra’s gu saṁvaraṇe un ru him(sane), kas norāda uz noklusējuma, aizklāja atcelšanu.
[14], lpp.392: jōgs Činamajananda: meditē uz Guru, iztēlojoties viņu ikkatrā tevis daļā. Ļauj savam ķermenim piepildīties ar viņu. Atceries, ka līdzīgi kā drāna ir salikta no pavedieniem, un katrs pavediens pārstāv drānu, tā tu esi viņā, un viņš ir tevī.
Ar šo redzējumu apjēdz Guru un sevi kā vienotus. Krūze nav šķirama no māla, no kā tā darināta, un tavs Guru nav šķirams no tevis. Sēdi, aprimsti pilnīgi un ieņem meditatīvu stāvokli. Atkārto savā prātā “Guru AUNn, Guru AUNn, Guru AUNn”. Iedzīvini Guru ikkatrā sava ķermeņa daļā, teicot Guru AUNn, it kā tu pats būtu Guru, tu būtu šī mantra, tu būtu viss; tu esi iedzīvinājies Guru, un Guru ir iedzīvinājies tevī.
[153]: kāds tirgonis, apmeklējis sūfiju, tam teica: “Dažas zemes ir vai pilnas ar guru, garīgiem skolotājiem, ar noteikta veida mācībām. Kāpēc tur, tajos apvidos ir tik maz sūfiju skolotāju? Kāpēc viņi, pat tie, kas ir plaši pazīstami, izrādās tikai atdarinātāji vai atkārto vingrinājumus, ko ir parādījis kāds cits?” Sūfijs atbildēja: “Divi jautājumi, viena atbilde. Indija, piemēram, ir dažādu guru un garīdznieku pilna, bet īsti sūfiji sastopami vairāk kā reti, jo guru un to sekotāji rotaļājas, bet sūfiji strādā. Bez sūfiju darba cilvēce izmirtu. Indija ir čūsku dīdītāju zeme, neīstie, publiskie guru ir cilvēku dīdītāji. Tie izklaidē cilvēkus.
Cilvēku labā strādā slēptie svētie. Slēpto skolotāju meklēšana ir nobriedušu cilvēku daļa. Izpriecu meklēšana ir nodarbošanās bērniem. Vai tad neesat novērojuši bijušo guru mācekļu barus, kas ikdienas mūs aplenc, un to, ka ne pat viens no simta nevar būt pieņemams, jo tie ir mācīti baudīt to, ko būtu jāmāca mācīties?”
Guru (kalāšu) – Guru ciemats Birir ielejā
gurugata – aizgājis (dzīvot) pie sava guru, sava garīgā skolotāja vai ir viņa palīgs
gurumeru – taktsmērs mūzikā
gurumušti, gurumushti, gurumuṣṭi – grumšķis, liela sauja, riekšava
guruparamparā, guruparampara – skolotāju pēctecība, pārņēmums, audzinātāju kārta; nepārrauta skolotāju (guru) pēctecības virkne.
J.A.Grimes [8]: 1. Advaita Vēdāntas guru pēctecības śloka ir – ‘nārāyaṇam padma-bhuvaṁ vaśiṣṭhaṁ śaktim ca tatputra parāśarañca vyāsaṁ śukaṁ gauḍapadaṁ mahāntaṁ govinda yogīndram athāsya śiṣyaṁ śrī śankarācāryam athāsya padmapādañca hastāmalakañca śiṣyam taṁ toṭakaṁ vārttikakāram anyān asmad gurūn śantatamānato’ smi’.
2. Guru Gītā nosauc Ādi Naṭha (Śiva), Śakti, Gaṇapati un tā tālāk
gušik gag, gushik gag (kušanu) – vagīna
gušik, kušanu gushik – vulva (salīdz. ar kūsis?, kuša, kušķa zāle?)
ha (kalāšu) – 1. elpa. “Kad cilvēks mirst, tūlīt aiziet elpa”. Arī phus; 2. gars. Arī ruk
hā, ha – hā! Starpsauciens ‘ō!, pārsteigums, apmierinājums, dusmas; partikula, kas izsaka bēdas, sāpes, nomāktību
hahaha (kalāšu) – 1. likt vēršiem apgriezties; 2. sasaukt ļaudis dejojot
hājana, hayana, hāyana – aizejošs (sal. ar gājiens?)
hājanī, hayani, hāyanī – gads, gadīgs, pagājušā gada (salīdz. ar gājušais)
hak (kalāšu) – cilvēkam nav jārunā par cita īpašumu (nejēdzot, par ko viņš runā). Taisnīgs īpašums ir – sieva, bērni, lopi un zeme. Arī sievietei tie ir, tomēr ne attiecībā uz vīru
hal, kalāšu hal’ – mērķis (gals?)
halav, kalāšu halaw – govju barība; salmu un āboliņa maisījums
han (kalāšu) – 1. dieves Jestak’as templis. Katram klanam parasti ir savs templis, bet tagad daudzi islāmam uzbrūkot ir sabrukuši vai nolaisti; 2. māja
han sarias (kalāšu) – lai notiek (āmen). Ziemassvētkos, dziedot nagaryo, vīrietis vai sieviete nodzied vadošo vārsmu, un ļaudis atbild ar ‘han sarias’
hansa, hamsa, haṃsa – garīgs audzinātājs, dvēsele vai gars, gulbis, gulbim līdzīga uzvedība, zoss, gandrs, flamingo, zirgs, viena no dzīvības dvašām, burta ‘h’ mistiskais nosaukums, mantras vai mistiska teksta veids, kalns, askētu veids, izcils vilcējvērsis, cilvēks ar pārdabiskām spējām, kas dzimis zem īpaša zvaigznāja; negodkārīgs monarhs, sudrabs; skaudība, ļaunprātība, mērs, īpaša veidojuma templis. Skat. arī ajapā gāyatrī, ajapā-japa, so’ham.
[12]: zoss, savvaļas zoss; arī vanags. No kušanu vārdnīcas – apvienība, saliedēta grupa, pavadoņi, kompānija (zosu kāsis?).
[17]: hansa ir dievīga zoss (Anser Indicus) – balts putns, kas hindu senajos rakstos ir cildināts kā dvēseles un tās pacelšanās uz debesu valstībām simbols.
Indoirāņu valodu grupā sākotnējais sanskrita vārds ir saglabājies kā ‘hanza’ (salīdz. ar gotu, seno augšvācu hansa; Lufthansa). Angliski sanskrita vārds haṃsa parasti tiek tulkots kā ‘gulbis’, lielā mērā tāpēc, ka angļu bērnu pantiņos zoss (kas ir īstā nozīme) tiek izsmieta. Īstenībā ļoti jaukā hansa ir visgreznākā zoss, kuras ikgada migrācija pār Himalaju kalniem vienmēr ir simbolizējusi garu jeb dvēseli, kas pārdzimšanu riņķojumos nebeidzami migrē no ķermeņa uz ķermeni.
Teic, ka hansai piemīt tik smalka atšķiršanas spēja, ka tā dzerot spēj izlasīt pienu no ūdens-piena sajaukuma. Tādējādi šī zoss malko tikai sniegbalto pienu, kas ir kā tās spalvu spozme, ūdeni atstājot. Mūsu dievsajūgas lietpratēji, sasnieguši noteiktu attīstības līmeni, ir īstu un neīstu lietu atšķiršanas spēju attīstījuši tik smalku, ka viņus sauc par paramahāṃsa – tādiem, kuru dvēseles pārtiek vienīgi no tīrākajām filosofiskajām patiesībām.
[154]: Hanzas savienība – arī Hanza (latīņu- Hansa Teutonica, vācu – Deutsche Hanse vai dudesche Hanse) bija viduslaiku vācu tirgotāju organizācija, kas pakāpeniski pārvērtās par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju pilsētu politisku savienību ar aptuveni 300 pilsētām, kuras mērķis bija nodrošināt savstarpējo interešu aizsardzību un veicināt pārjūras tirdzniecību Ziemeļeiropā. Astoņas tā laika Latvijas pilsētas piederēja Hanzas savienībai, bet Rīga bija viena no galvenajām Hanzas pilsētām.
harana, haraṇa – kāzu dāvana, dāvana māceklim iesvētībās, roka, pieņēmējs, barība ērzelim
haranahārika, haranaharika, haraṇahārika – kāzu dāvanas atnešana
hardau (kalāšu) – govju barība; to gatavo no sakaltušas maizes, miltiem, ūdens, sāls un citiem ēdiena pārpalikumiem
hardi (kalāšu) – sirds (h=s), dvēsele, emocionālais centrs
hardi lusik, kalāšu hardi l’us’ik – iepriecināt, lustināt (sirdi), patikt
hardi satik (kalāšu) – pazaudēt sirdi, iekrist mīlestībā, romantiski pieķerties. “Es pazaudēju sirdi šīs meitenes dēļ”
hardiar (kalāšu) – no sirds, nopietni, aizrautīgi
Hari – Saules padievs, Vēja padievs, Yama, Dānava, Indra, Brahmā, Šiva, Višnu, Garudas dēls, zirgs, īpaši liels skaitlis, Lauvas zodiaka zīme, lauva
haridža, harija – apvārsnis, garennobīde
harinalōlākšī, harinalolakshi, hariṇalolākṣī – acis kā briežu mātītei, sieviete, kura groza acis kā brieži
Haripada – saules miets, pavasara saulstāvji, Lieldienas. Skat. hari, mahāviṣuva, sūryapūjā, sūryopāsana, viṣuva-sańkrānti
has (kalāšu) – olekte, mērs no elkoņa līdz pirkstgaliem; skat. hasta
has khalek, kalāšu has khal’ek – sievietes sveiciens, apļveida roku kustība uz leju un projām no ķermeņa. Tā sveicina tikai kalāšu sieviete vīrieti. To pavada kniksis. Vīrietis atbild sveicot un sakot ishpata. Arī ishpad’ek, wazhik hik, sawazh hik, khut’i dyek
haskāra, haskara – kāvi, murgi, rūsa, smaids. Skat. arī yodha
Stenders 1783. – bija arī gaisa gari un mirušo dvēseles, kas kāvās ziemeļblāzmā. Te pieder viss, kas iepriekš par jodiem teikts. Citādi par murgiem sauc stingri ņemot fantāzijas un ainas ko redz karsonī
hastasvastika – roku sakrustošana
haš guak, kalāšu hash guak – kumeļš
haš, hash (kalāšu) – zirgs (ašais); kalāšu ķēve – dani. Salīdz. ar ašva, ašs
hatavīrja, hatavirya, hatavīrya – zaudējis vīrestību, dūšu; zaudējis dzimumspēju
hatha jōga, haṭha yoga – saules-mēness elpu dievsajūga, spēka jōga, abstrakta meditācija, dievsajūgas sistēma, kas sastāv no fiziskiem vingrinājumiem, pozām un elpošanas vingrinājumiem pārvaldībai pār fizisko ķermeni un dzīvības elpu. Skat. sajūgts – sayujya.
Viena no hindu lielajām mācībām. Radniecīga kuṇḍalinī jōgai, ietver prānājāmu un dažādu ķermeņa pozu ieņemšanu. Vārds hatha ir saliktenis no ha =’saules elpa (prāṇa) un tha = mēness elpa (apāna).
No jōgas vārdnīcas: īpaši Hatha jōgai veltīts senākais saglabātais manuskripts ir Hatha Yoga Pradīpika (Hatha jōgas izgaismojums), ko 14.gs. uzrakstījis zintnieks Svātmārāma. Gorakhnath’a uzrakstītais un zudušais iepriekšējais darbs Hatha yoga Svātmārāmam ir bijis zināms, un dažas nodaļas no tā ir viņa Pradīpikā atjaunotas. Darbs sadalīts četrās daļās:
1. āsana – 5 pamatpozas meditācijai un 10 muguras lokanībai vai dziļam atslābinājumam. Ietver arī dažus dietas norādījumus;
2. prānāyāma – suddhis nadis netveramo enerģijas kanālu tīrīšanai un 7 kriya’s fiziskajiem kanāliem;
3. mudrā – dziļš 10 mudru apraksts;
4. samādhi – svētpamirums, transs;
5. papildus mudrā (sambhavi un divi saistīti paņēmieni) un kechari-mudrā izkopšana.
Uzsver arī dažas skaņas (nebūtības), kas rodas sušumnas kanālā, tajā plūstot prāṇai. Šīs skaņas palīdz savākt prātu un sniedz jōgam informāciju par viņa attīstību svētpamirumā (samādhi).
J.A.Grimes [8]: fiziski vingrinājumi vai pozas; ‘saules-mēness vienība’ (no darbības v. saknes hath = apspiest). Jōgas disciplīna, kurā vienojošs (samādhi) stāvoklis tiek sasniegts, savienojot Ieelpu ar Izelpu (prāṇa un apāna). 72 000 enerģijas upju (nāḍī) attīrīšanai  un vienmērīgas prāṇa’s plūsmas veidošanai tiek praktizēti dažādi fiziski un psīhiski vingrojumi. Kad prānas plūsma ir vienmērīga, prāts kļūst rāms. Tad cilvēks pieredz izlīdzinātības apziņu un nonāk svētpamiruma stāvoklī. Skat. aṣṭāṅga-yoga un samādhi
hati – sišana (h=s), iznīcināšana, graušana, nogalināšana, sagraušana
hav džu, kalāšu haw ju – arkls un iejūgs
hav, kalāšu haw – arkls; kušanu hav. Kis’ik – art
hava – saukt, (h=s), sauciens, flirts, piesaukšana
havate – piesaukt, piesaukt, lūgt. (h=s)
hēig (heig) – iet; I.E. *heigh, grieķu oíkhoma, liet. eigà – ceļš, armēņu iǰanem – nākt, kāpt, senīru óegi – viesis
hēiru, kalāšu heyru – zaglis (ķeiris?).
hēla, sēla, hela, sela, salva – sēļi (h=s) jeb Selonicans; skat. jāt.
[155]: džātu gotra Rādžastānā, Musulmaņu hala džāti ir rodami Sindh’ā, kamēr hinduistu un sikhu hela džāti ir rodami Utarpradešā un Pendžabā. Afganistānā ir marhel/hela/helo/hel klans. Viņi teic, ka ir mahārāja’s Haleya, Chandravanshi ķēniņa Krišnas, pēcteči 8. paaudzē. Kā teic par hala gotras Bard’iem, ķēniņš Shalivahan’s, Gaj’a dēls, nodibinājis savu galvaspilsētu pie Sorath’as Gudžaratā, kur ķēniņa Krišnas, ķēniņa Shalbahan’a brāļa pēcteči valdījuši vairākās paaudzēs. Desmitajā paaudzē tur bijis varens ķēniņš Hala.
Pēc tam šī dinastija šajā valstī valdījusi 22 paaudzēs līdz Nasik un saukta par Halar. Šī impērija ietvērusi Bengāli, Karnataku, Gudžaratu, Sindhu un Kašmīru. Šī ķēniņvalsts pastāvējusi no 187. līdz 227. gadam pēc Vikram kalendāra.
Bhim Singh Dahiya raksta – Varahamihira savā Brihat Samhila piemin mana/hala kopā kā tautas. Tomēr tie ir dažādu klanu nosaukumi. Mark Purān’ā mana ir minēti atsevišķi kā tauta un tāpat hala un viņu valsts ziemeļos.
Cits viedoklis. Saskaņā ar Thakur Deshraj, Andhra-vansh’ā ap m.ē. 69.g. ir bijis dižens ķēniņš vārdā Hala. Viņa pēcteči devušies no dienvidiem uz ziemeļiem un apmetušies Utarpradešā un Rādžastānā. Kāda džātu grupa šo kšatriju vidū sākta saukt par hala. Bhim Singh Dahiya sniedz ķēniņa Ripu Salya monētu aprakstu, uz kurām ir ugunsaltāris.
V.S.Agarwal’s teic: “viņi ir migrējuši no rietumiem caur Baluchistan’u un Sindh’u, kur atstājuši sava nosaukuma pēdas Salvka-giri (minējis Panini) – mūsdienu Hala kalni; un tad devušies uz ziemeļiem – Sauviras valsti un gar Sarasvatī, galu galā apmetoties Rādžastānas ziemeļos. Satyavana ir bijis salva (hala) princis, un madr’u princese bijusi Sāvitri. Madri bijuši Sibi dēla Madrakas pēcteči. Pamatojot Hala kalnu mūsdienu nosaukumu, viņu kājnieki ir minēti kā Salva Padati. Varbūt mūsdienu hala džātus senie ir saukuši par salvas, tomēr ir arī atsevišķs sal/syal džātu klans.
Elliot’s min ķēniņu Hala, Aleksandra Lielā laikabiedru.
“Hāla syat sālvahana” ir teicis Kshira komentārā tezauram Amarkosha. “Śālo Hāla nripe” teic Vishva Prakash Kosha.
Madhyamadhikara tekstā Siddhānta Sārvabhauma min Salivahan’u, Prakrat Saptaśati autoru, un piemetina “Tadiya Śakah”. Brihat Samhitā hala-hūṇān ir hali. Sālva ir asuras Ajaka inkarnācija, kas varbūt liecina viņu ne-Indijas izcelsmi. Kāsikā teic, ka Salva bijis kšatrijs, kura pēcnācēji saukti par salva/syal.
Hukum Singh Panwar (Pauria) apgalvo, ka baltie huņņi (śveta huna, ephthalite, abdel, avdel, turushka, haytal, hayatila, yanda, yediyiliduo, hua, hudun, yàdā; līvi?), kas ienākuši Indijā, ietvēruši skitu izcelsmes xun, (jun), hala, halan, jouan/jouen, jaria, jauval ciltis. Virka’s, aulikara’s un džātu ciltis (dharanas) ir spraigi cīnījušās, lai tos pagrieztu atpakaļ un huņņus izskaustu no Indijas, tomēr kādas no huņņu ciltīm, šķiet, ir absorbējušās džātos. Joon, hala, hoon, halani, juria, johl un johi pastāvēšana starp džātiem vedina pieņemt, ka iepriekšminētās balto huņņu ciltis, kuras varbūt palikušas ziemeļrietumu Indijā, ir saplūdušas ar džātiem un saglabājušas savus etnonīmus.
Kā minējis H.M.Elliot, senās Hālas jeb Hāla-kandi drupas pie Indas trīsdesmit jūdzes augšpus Haidarabadas atrodas uz dienvidaustrumiem no šīs vietas. Ja tās nosaukums būtu parādījies hronikā Chach-náma (Fateh nama Sindh), mēs tās dibināšanu varētu pierakstīt ķēniņam Hāl’am, kurš minēts 106.lpp. Tod’s kā dibinātāju min vēlāku Samma dzimtas princi.
Iespējams, ka Hāla kalnu grēdas nosaukumam ir līdzīga izcelsme, jo tas nav rodams nekur agrīnos darbos; bet tāds ļoti mūsdienīgs piedēvējums diez vai apmierinātu vēlākus rakstniekus, kuri tur saredz dižās helēņu rāses šūpuli- Hellas, civilizācijai un mākslām tik dārgā vārda, zeme tā ir saukta pēc krāšņas Beloochistan’as augstienes kalnu grēdas, kas saucas Hela kalni. Šīs zemes vadoņi ir saukti par Helaines jeb ‘helu vadoņiem’.”
Hēsiods: “Kara ratu vadoņu, Svētās Taisnības sargu, dor’u un æol’u un zuth’u spēks ir cēlies no Hellen.” Tā kā viņš uzskata, ka æol’i pārstāv rādžputu haiya cilti, pārsteidz, ka viņš nepamana daudz acīmredzamāko dor’u un zuth’u līdzību ar varenajiem dor un enerģiskajiem zat; pirmie ir gandrīz izzuduši, otrie tagad ir labāk zināmi kā plaši izkaisītie džāti.
[156]: Hela – kad ir runa par sēļiem, tad visbiežāk ir sastopamas atrunas “sēļu tēma ir sarežģīta, par viņiem ir visai maz ziņu” u.tml. Tiesa, visi pētnieki ir vienisprātis, ka ir pastāvējusi tāda baltu cilts sēļi. Saskatāmas latviešu un mōkenu valodas atbilsmes.
Hēman thōn (kalāšu) – ziemas (h=s=z?) saulgrieži. “Šķiet, ka saule 7 dienas saulgriežos stāv uz vietas”. Vasaras saulgrieži – nel’a thon. Saulgrieži – suri mo
hēman, kalāšu heman (zeman?) – ziema (h=s=z?)
hērsk (kušanu) – ērkšķis; I.E. *hersk, slov. rẹ̃šek – mīkstpiene, liet. erškẽtis
hēš, kalāšu hesh – lai notiek (āmen); “Dod mums dzīvību vēl un vēl, ak, māju Jestak. Heš!” Tā teic galvenokārt sievietes, bet tikai Ziemsvētku Sarazari rituālā. Viņas iet no mājām uz mājām un dzied katru māju priekšā. Lūgsna ir modulēta līdzīgi kā gregoriāņu psalms četros reģistros – pirmais garš, tad nedaudz augstāks, tad nolaižoties zemu un beidzot izlīdzinoties atpakaļ tuvu sākotnējam reģistram. Pēdējā nots tiek vilkta. Vārds heš lūdz lai Dievs lūgsnu saņem
hētuvāda, hetuvada – loģika, loģikas zinātne; slēdzienu teorija. Nyāya skolas nosaukums
hia ušik, kalāšu hi’a ushik – sirds ziediņš, tā mīlētājs sauc mīļoto
higav, kalāšu higaw – 1. gars Batrikā; 2. altāris Higavam augšpus Batrikas
himā, hima – ziema, aukstais gadalaiks, nakts. Varbūt hi=zie. Akadiešu ḩimittum
himāgama, himagama – ziemas, aukstuma nākšana, aukstais gadalaiks
Himālaja, himalaya, himālaya – ziemas (h=s=z?), sniega mājoklis
himaritu, himaṛtu – ziemas gadalaiks
hīnajāna, hinayana, hīnayāna – J.A.Grimes [8]: mazais jājiens, mazais rats; zemākais rats (jājiens). (Mahāyān’istu dots) apzīmējums, kas norāda uz theravāda budisma skolām kā atšķirīgām no mahājāna budisma. Kā tādam, šim nosaukumam ir nievājoša pieskaņa, un vispār hīnājanas tradīcija būtu jāsauc par theravādas jeb klasisko budismu. Šis nosaukums ir dots visām dienvidu skolām.
Divas galvenās pārstāves ir Sautāntrika un Vaibhāṣika. Šāds nosaukums ir dots tāpēc, ka tās mācekļi tiek uzskatīti par mazskaitlīgiem un uzsver individuālu apskaidrību. To var saukt par reālistisku skolu. Šajā skolā cilvēks atbrīvojas no važām pats ar savām pūlēm. Hīnājāna pārsvarā ir Šrilankā, Birmā, Laosā un Taizemē.
hīnamātrika, hinamatrka, hīnamātṛka – bez mātes, bārenis
hōkum (kalāšu) – liktenis, providence, vara, pavēle, Dieva griba
hōma, homa – ugunsziedojums, ugunsupuris, ziedojums, ziedojums devām ar tīrītā sviesta mešanu ugunī; vēdisks rituāls. Skat. arī dhūma.
[12]: divpadsmit homas gari jeb ugunsgari ir:
– Indra jeb Vairocana, uguns atklājējs jeb avots, kas simbolizē zināšanas;
– mēness, kas aug līdz pilnībai, ar augstsirdību kā sakni un apskaidrību kā augli, tas ir, Buda;
– vējš, kas rādīts kā pusmēness, liesmas dedzības uzpūtējs, kas ar apskaidrību aizdzen tumšos mākoņus;
– sarkanie austošās saules, rohitaka, stari, tās zobeni (stari) norāda uz viedību; – pusbargais, pussmaidīgais, kas stingri aizdzen kaislības un pārdzīvojumus;
– niknais, kas pilnā mutē bauro, rādot četrus zobus, plīvojošiem matiem, ciet vienu aci;
– iekšējā uguns, tas ir, iekšējais liecinieks, apjēga;
– atkritumu, kaitīgo lietu iznīcinātājs, tas ir, šķīstītājs;
– radītājs pēc vēlēšanās, spējīgs uz visiem veidiem, līdzīgs Viśvakarman’am, bramīnu Vulkānam;
– uguns-rijējs;
– neizsekojamais;
– pilnveidotājs, arī dēmonu pakļāvējs.
hōves (kušanu) – aut kājas, apavi. Arī avestas aoþra, lie. aviù, aunù, baznīcas senslāvu obujǫ
hrid, srid – sirds, (h=s), sirds, prāts, dvēsele, krūtis, tas, kas nes gaismas enerģiju; skat. hardi. Arī I.E. *kṛd(i)yeha, gr. kardíā, senīru cride, lie. širdìs, bazn.s.sl. sьrdьce, armēņu sirt
hridaja, sridaja, hridaya, sridaya – sirds, būtība, iet pie sirds, kodols, būtība, dārgākais, slēptākais, Vēda, prāts, dvēsele, dievišķā apjēga, arī telpa (ākāša), kurā satiekas ieelpa un izelpa – tā ir īstā sirds, prāta kā dvēseles jeb dievapjēgas mājokļa funkcija, kaut kā kodols jeb serde; būtība; Patība. Psīhofizisks centrs, kurā cilvēks jūt patiku un sāpes. Vieta, kurā elpa vēl ir saplūsmes stāvoklī
hridajaguha, sridajaguha, hridayaguha, sridayaguha – arī sahṛdaya; sirds ala (sirds kaktiņš), mūsu esības kodols, kurā mājo Patība jeb Virsīstenība
hu satik (kalāšu) – zosu gājiens, gājiens virtenē Ziemassvētkos, turot cits citu pie pleciem vai jostasvietā un dziedot “uwaha la, uwaha la, hahaha la”
hulihulī, hulihuli – kāzu mūzika, aurošana, klaigāšana
hun (kalāšu) – sedli
hūna, huna – huņņi, barbari, svešzemnieki. Arī hsiung-nu.
[74]: klejotāju cilšu grupa, daudzējādi līdzīgi viša (juežī). Pārvaldījuši lielus apvidus ziemeļos no Ķīnas un kļuvuši par nopietnu ķīniešu apdraudējumu valdnieka Tumena laikā 3.gs.pr.m.ē. beigās. 209.g.pr.m.ē. par huņņu pirmo imperatoru kļuvis Mao-tun un nākošajās desmitgadēs pakļāvis visas pārējās ciltis un piespiedis Ķīnu maksāt viņam nodevas.
176.g.pr.m.ē. viņš nosūtījis vēstuli imperatoram Wen, kurā paziņojis, ka “Ar Debesu palīdzību, mūsu karavīru izcilību un mūsu zirgu spēku mums ir izdevies iznīcināt juežī (viša) nogalinot vai piespiežot pakļauties katru šīs cilts cilvēku. Bez tam mēs iekarojām Lou-lan, Wu-sun, un Hu-chieh ciltis, kā arī divdesmit sešas kaimiņu valstiņas, tā, ka tie visi kļuva par huņņu tautas daļu.” Skat. arī viša, hela.
[157]: uz 3.gs.pr.m.e. beigām Kansu (Gānsù, Tarimas ieplakas apvidus) dzīvojošās viša (yüeh-chih) ciltis pārvaldīja plašu teritoriju no tagadējiem Ch’i-lien kalniem austrumos līdz Altaja un Tian (Tjanšana) kalnu austrumu galam, izvēršot politisku ietekmi uz Hetao reģionu. Tomēr pieauga viņu apdraudējums no Ordos plakankalnes biedējošā Mo-tu jeb huņņu vadībā, kuri galu galā spēja juežī varu gāzt.
Sākot ar 206.g.pr.mē., Centrālāzija pieredz traģisku sadursmi starp šīm divām klejotāju varām uz gandrīz 75 gadiem. Vasaļvalsts Wu-sun vietvaldis Kunmo deva juežī pēdējo triecienu un, atriebjot savu tēvu, padzina juežī ciltis tālu projām no viņu dzimtajām zemēm. Tajā laikā pārvietotās saku ordas tika spiestas pārcelties uz rietumiem, un uzsāka iebrukumu virkni Rietumturkestānā. Šie vardarbīgie sirojumi noveda pie sabrukuma Grieķu-Baktrijas valsti.
hunza, hanza – skat.  buruṣo
hus (kalāšu) – uzbrukumā!
hušiar, kalāšu hushiar – vieds, gudrs, Arī tharar, caspan, akulwal’a, ucutu, d’int’a, zehenwal’a, kabil, t’ocuk, cimta; ushiar
idām, ijām, iyám, idám – šitas, tas, šis, izpaustā (materiālā) pasaule, šī pasaule.
J.A.Grimes [8]: 1. Vēdas šo vārdu parasti lieto, lai norādītu uz izpausto (materiālo) Visumu.
2. Advaita Vēdānta šo vārdu lieto, lai norādītu uz iedomu iemeslu (adhiṣṭhāna). ‘Tas’, kas uztverē pārprasts par čūsku, var būt virve, kas ir pamats iedomām par čūsku.
īdja, īd, idya, īḍya (īḍ) – lūgts (īdēts?), uzslavas vērts, cildināms, piesaukts, slavēts
idro (kalāšu) – varavīksne. Arī indro (salīdz. ar indra)
igav, kalāšu igaw – 1. gars, ko godā Batrik’as ciematā Bumburetā. Mahāndeo draugs, bet daudz vājāks. Tam nav altāra, drīzāk svētnīca nogāzē iepretim Batrikas ciematam. Atbild par lopiem un labību; 2. Ingaw’a svētnīca. (Igavens?)
ind – būt ar pārdabisku spēku; skat. mēness – indu
indh – iedegt, iekurt, šķērsot, iet, mest
indōčik, indochik, kalāšu indocik – zibens; arī win
Indra – Rigvēdas padievs, labākais, izcils, pirmais, galvenais, princis, austrumu puses pavaldnieks, nakts, acs zīlīte, cilvēka dvēsele, atmosfēras un debesu padievs; zemāko dievību (padievu) ķēniņš, viena no vēdu laiku gaisa dievībām.
[9]: savā laikā svarīgākā dievība, kara pavēlnieks. Rigvēdā tikai Indram vien veltītas 250, vairāk nav nevienam citam dievam. Citi viņa vārdi ir Kararatu karotājs (Rathestha), uzvarētājs (Jitendra), Sōmas dzērējs (Sōmapa). Indra ir minēts kā Dyauṣ dēls. Nogalējis dēmonu Vritra, tāpēc saukts par Vritrahan. Mežu iznīcinātājs, tāpēc saukts par Purāndhar. Viņš tur zibeni (Vajra), ar kuru iznīcina pretiniekus. Indras sieva ir Indrani jeb Saci (enerģija).
[11]: Indra ir debesu valdnieks. Populārākais un varenākais vēdiskais dievs, kara vadonis, tipisks valdnieks. Aprakstīts kā zilo debesu dievs. Jāj uz balta ziloņa Airavata un tur rokās žilbinošu zibens ieroci Vajrayudh, ko darinājis cits dievs Tvastar. Viņš cīnījies daudzās kaujās, padzenot dēmonus un sagādājot dieviem uzvaru. Sagrāvis daudzas ienaidnieku pilsētas.
Viņa slavenākais panākums ir Vratasura’s nogalēšana. Viņš šo tumšo debesu (mākoņu) dēmonu nogalējis ar savu zibeni un atbrīvojis dēmona sagūstītās govis (ūdeņus). Vienmēr gatavs iedzert sōmu, bieži zaudējot pašsavaldību, varens un juteklisks, vienmēr norūpējies par savu izdzīvošanu un vadoņa stāvokli, reizēm viltīgs un reizēm vētrains, Indra vairāk līdzinās zemes, nevis debesu ķēniņam.
Viņam ir arī garīgā puse. Saskaņā ar Kena Upanišadu, viņš ir vienīgais dievs, kurš tuvojies Virsīstenībai un ir to iepazinis kā tādu. Šis gadījums viņam devis tiesības kļūt par debesu dievu. Čāndogja Upanišadā teikts, ka viņš bijis Pradžāpati Brahmā māceklis un iemācījies nemirstības noslēpumus. Dažkārt attēlots kopā ar sievu Sacidevī, bet vairāk viens pats. Pieaugot šaivisma un bhagavatisma ietekmei, Indras nozīme pamazām mazinājusies.
indra (kalāšu) – gari, ko godā Ziemsvētkos; kalāšiem būtnes, ko godā īpaši Ziemsvētkos (Čavmos). Arī in, indr
indradžāla, indrajala, indrajāla – Indras tīkls, maģija, burvestība, krāpšana, ilūzija, halucinācija, maldi, Ardžunas ierocis
Indrani – Indras sieva, (salīdz. ar Indrāni?), kreisās acs zīlīte, Citrullus colocynthis, Vitex Negundo, koitus veids, dusmu padieve.
Viena no 7 Mataras. Viena no 8 Matrikas. Viena no 9 Navasakti. Puloman meita, Indras partnere, Jayanta, Midhusa, Nilambara, Rbhus, Rsabha māte.
Pretojusies dēmonam Matsurya’m un palikusi mūžīgi jauna, atjaunojoties četrpadsmit reizes katrā Brahmā dienā. Tiek attēlota ar tūkstoš acīm lauvas vai ziloņa pavadībā. Dažās tradīcijās saukta arī par Paulomi, Paulomi, Aindri, Aindri, grieķu Hēru, Juno, Mut
indrapraharana, indrapraharaṇa – Indras ierocis, zibens. Budismā – likuma spēka iemiesojums, dažkārt saukts par zibeni
indrasēnā, indrasena – Indras karaspēks, Indras metamierocis; personificēts kā viņa līgava (RV. X. 102.2); sievietes vārds
indravadžrā, indravajra, indravajrā – Indras zibens; četrrindes pantmērs, bieži sastopams episkos dzejojumos
indravrata – Indras godavārds – ķēniņa solījums dalīties ar labumiem, kā Indra dalās ar ūdeni – lietu; Indras vadības likumi
indrējin, kalāšu indreyin – Indras altāris augšpus Batrikas
indrija, indriya – maņas orgāns; penis, sajūta, ķermeņa daļa, Indras pavadonis, sperma, vīrieša spēja, spēks, spēka izrādīšana, locekļu spēks, iekšēja maņa, tas ir, domāšanas spēja.
Kušanu indri – “ṣek indrinta wawlāwau – vienmēr pārvalda savas sajūtas”; “wi indriñcä kektseñaṣṣe indri śaulä ṣe i(nd)ri – divas sajūtas, ķermeņa sajūta un dzīves izjūta”
indrijasvāpa, indriyasvapa, indriyasvāpa – sajūtu miegs, sajūtu sapnis, bezapziņa, nejutīgums, sajūtu miegs; pasaules gals
indu – mēness, nakts, mēnessgaismas laiks, mēness fāzu maiņa, cipara 1 simbols, monēta, dzirkstele. Mēness; abāla-indu – pilnmēness; vadana-indu – seja kā mēness
indudža, induja – mēness dēls.
Ausekļa dievi- Mēnestiņa dēliņi iemīlas latvju meitās (reizumis). Arī śaśija no Mēness plankumiem zaķa izskatā
indumatī, indumati – pilnmēness diena, mēness ripa
insan (kalāšu) – labs cilvēks, cilvēciska būtne (ar blakusnozīmi labs cilvēks). Arī banda, buniadem, jhon
īraputra, iraputra – vēja dēls
īršjā, irshya, īrṣyā – skaudība par cita mantu, greizsirdība, nenovīdība
īsati, ishati, īṣati – iet, steigties, bēgt, uzlasīt vārpas, sasist, uzbrukt, vēlēties
iskali karik (kalāšu) – prasīt (ieskāt?), lūgt, lūgties, vērsties tiesā. Arī bal’ek
ispōnjak, kalāšu is’ponyak – putra no kviešu vai kukurūzas miltiem un piena. Gatavo no miltiem, zemesriekstiem, sāls un ūdens; pasniedz kopā ar attīrītu sviestu. Arī mul, lo’i
isprap (kalāšu) – 1. miegs; 2. sapnis
istalak (kalāšu) – avotiņš galvasvirsā
istav, kalāšu istaw – 1. mērķis šaušanai. Ja vīrieša mājās ir svētki, vai viņš precas vai piedzimis dēls, viņš izliks mērķi. Tad viņi svin. Vīri ņem šauteni un mēģina trāpīt mērķī. Kurš trāpa, tam dod balvu; 2. kails lauks, kurā novākta labība
isteik kuček, isteik kuchek (kalāšu) – zīlēšana ar aproces svārstu grūtību atrisināšanai; to dara sievietes. Vīriešiem ir thom kuchek. Aproce svārstās, kad turētājs domā par īsto cēloni. Aukla ir no vilnas dzijas
isteik, kalāšu iste’ik – aproce. Sievietes uz plaukstas locītavas valkā aproci
istōgas karik (kalāšu) – 1. rituāli attīrīties, šļakstot kazas (āža) asinis. To dara tikai vīrieši;
2. upurēt, lai taptu dziedināts vai paglābtos no ļauniem apstākļiem. “Ja šautene ir nolādēta, un tai veic upurēšanu, burvestība tiek pārspēta”.  To dara tikai vīrieši;
3. rituāli attīrīt puišus, lai viņi kļūst par pilnvērtīgiem kalāšu vīriešiem
istrišuni, istrishuni (kalāšu) – kuce, kuņa, suņu mātīte
istriža, istrizha (kalāšu) – 1. dzemdējusi sieviete; 2. sieva. Arī ja; 3. sieviešu dzimte. Salīdz. ar sanskr. strī
istum saras (kalāšu) – lauku darba gadalaika sākuma svētki Rumburā. Pirmajā naktī veic lopu laidaru attīrīšanas rituālu. Nākošajā naktī katra ciemata pārstāvji sanāk sajigor svētnīcā un ēd svaigu sieru. Pēc šiem svētkiem sievietes drīkst dzert kazu pienu, un sākas lauku darbi. Bumburetā tos sauc par kil’a saras. Par sieriem skat. arī pənīr, doa, sacho, roi, parnai, gulak, ishperi, j’ac’, kafir, nuristani devodyāna, varketi, yāga, yāna, ucav
Iš, ish, iṣ – [58]: Zvaigžņotās Debesis, Svētums, Zvaigžņotās Debesis, Svētums, alkas.
Sākotnējā nozīme – meklēt, vēlēties. Senie indoeiropieši Visumu ir uztvēruši kā bezgalīgu templi, kurā debesu dinamika un gaisa parādības ir svēti riti Radītāja slavai un godam, riti, kādi jāveic priesterim viņa dievkalpošanā uz zemes, tā lai dzīvotu saskanīgi ar Visuma dzīvi un gūtu padievu labvēlību. Tajos laikos zvaigžņotā debess ir bijusi Varuṇa’s varā, kurš ir senākā indoeiropiešu dievība. Iš norāda uz mēģinājumu saistīties jeb sazināties ar pārpasaulīgo mirušo senču un padievu pasauli, kā arī uz vēlmi atgriezties debesu dzimtenē
Īš, ish, īś – Virsgars, kungs, saimnieks, dievišķums kā pasaules valdnieks. Arī isha, isha, ishana, ishana, isha(na), isha(na), Shiva. Skat. Īšvara
Īša divi, isha divi, īśa divi – Debesu padievs, padievs debesīs (daêum, daêva), padievs, velns (avestas))
Iša Nath, isha nath, iśa nath – Jēzus; skat. arī nath yogi, gorakhnath. Skat. arī Nātha Namavali, īśānukathā
[158]: svāmī Vivekananda teic, ka grieķu filosofija ir sākusies ar Pitagoru, kurš mācījies Indijā. Neitrāli rietumu vēsturnieki, kā prof. Heeran’s, rietumu apjēgas un reliģijas sākotni izseko līdz Indijai. Kristus reliģija ir nākusi no esēņu un terapeitu filosofijas. Aleksandrijas terapeiti savu filosofiju ir sakņojuši budisma theraputta mācībā (domājams, pirmos terapeitus kā sūtņus pie faraona Ptolemāja II 250.g.pr.m.ē. ir sūtījis Ašoka. Pāli dialektā Thera-putta burtiski nozīmē ‘vecajo dēls’).
Philo Judaeus, Jāzepa laikabiedrs, mūsu ēras 1.gs., ir aprakstījis terapeitus (therapeutae) savā apcerējumā ‘De Vita Contemplativa’. Domājams, tie ir bijuši tāda reliģiska brālība, kādas žīdu pasaulē līdz tam nav bijušas. Noslēgti askēti; nodevušies trūcīgai dzīvei, dzimumatturībai, labdarībai un līdzcietībai – īstenībā viņi bijuši gluži līdzīgi budistu mūkiem.
[159]: Slaveno Tibetas Tīstokļu, skaitā 84 000, atklāšana, ko 1877.g., veseļojoties Hemis Gumpha budistu klosterī, veicis krievu ceļotājs Nicholas Notovitch, ir izgaismojusi Isa jeb Jēzus biogrāfiju, kas saglabāta šajos tīstokļos. Tie ir saturējuši ziņas par Jēzus nezināmo dzīves posmu no 13 līdz 29 gadiem, par ko klusē Jaunā Derība. Tulkojot šos tīstokļus, Nicholas Notovitch’s ir uzrakstījis savu darbu ‘Nezināmā Jēzus Kristus dzīve’, kas publicēts Anglijā 1894.g., saviļņojot visu kristiešu pasauli.
Saskaņā ar šiem tīstokļiem, Jēzus 13 gadu vecumā pametis Jeruzalemi un devies uz Indas ieleju (Sindhu) “lai pilnveidotos dievišķā izpratnē un pētītu dižā Budas likumus”. Viņš šķērsojis Pendžabu un sasniedzis Puri Jagannath, kur pie bramīnu priesteriem pētījis Vēdas. Puri un Rajgirh’ā pie Nalanda’s, senas hindu mācību vietas, viņš pavadījis sešus gadus. Tad viņš devies uz Himalajiem un uzturējies Tibetas klosteros, pētot budismu, un caur Persiju atgriezies Jeruzalemē 29 gadu vecumā.
Saskaņā ar svāmī Abhedanand’u, izcilu svāmī Vivekanandas mācekli-līdzbiedru, esēņi ir atvasinājušies no Nath Yogi kustības Indijā. “Essene” jeb “Ishana” ir Šiva. “Išani” jeb Iśa Nath ir Šivas sekotājs.
Ernest Renan teic, ka Bondasp (Bodhisattva) ir subeism’a jeb baptisma, Sv. Jāņa Kristītāja kristiešu mendiatu aizsācējs.
Svāmī Abhedānanda sava ceļojuma laikā Kašmīrā un Tibetā ir pētījis tīstokļus un savā ceļojuma aprakstā ‘Kašmīra un Tibeta’ sniedzis tulkojumus bengali dialektā. Grāmatā ‘The Adept of Galilee’, kas publicēta 1920.gadā Amerikā un Londonā, ir iekļauta viņa lekcija ‘Was Christ a Yogi?’. Viņš izgaismo divus dokumentus – Svētā Duča evaņģēliju (The Gospel of the Holy Twelve), ko Tibetas klosterī slēpuši un no sagrozītājiem glābuši esēņi, un Notoviča atklājumu ‘Unknown Life of Jesus Christ’.
Arī prof. Rērihs (Roerich), ievērojams krievu arheologs, ir pētījis tīstokļus Tibetā un apstiprinājis Notoviču.
Jēzus ir ne vien Indijā pavadījis savas jaunības plaukumu, bet arī, ar yoga’s prasmi pārdzīvojis krusta nāves mēģinājumu, paglābies Indijā, kur dzīvojis līdz nāvei 120 gadu vecumā.
Esēņu brāļa vēstule (The letter of an Esseer Brother), ko septiņus gadus pēc krustā sišanas esēņu brāļiem Aleksandrijā rakstījis kāds Jēzus draugs, pirmoreiz publicēta 1873.gadā latīniski ar nosaukumu ‘The Crucifixion by an Eyewitness’. Vēlāk tā tulkota angliski, un to 1007.gadā publicējusi Chicago Indo American Company. Tā stāsta par Jēzus izglābšanos no krusta dziļā meditācijā un izdziedināšanu ar esēņiem un budistiem zināmo augu terapiju. Jēzus dzīvojis Kašmīrā.
Cits atšķirīgs vācu filosofa-zinātnieka Andreas Faber-Kaiser’a darbs stāsta, ka Jēzus pēc izglābšanās kopā ar savu māti Mariju un sv.Tomu devies uz Dienvidindiju tur miris.
Jēzus sasniedzis Kašmīru, tur apprecējies un apmeties kā sludinātājs un pravietis. Viņa mirstīgās atliekas ir novietotas Roza Bal kapā pie Šrinagaras. Mirza Ghulam Ahmed Qadiyani (1835 – 1908), Ahmediya sektas dibinātājs, savā darbā urdu valodā ‘Mesija Indijā (Maseeh Hindustan)’, kas publicēts 1899.g., izgaismo Jēzus dzīvi Kašmīrā un uzsver, ka Jēzus vārds Yusasaf, kas rakstīts uz kapa, ir arābu vārdu Yus jeb Yasu jeb Jēzus un ebreju Asaf jeb Asaph – ‘sapulcētājs’ saliktenis. Jēzus ir saukts par sapulcētāju tāpēc, ka devies uz Kašmīru ne vien lai izglābtos, bet arī, lai savāktu desmit zudušās žīdu ciltis, kas apmetušās Kašmīrā. Yusmarg’as apvidus kašmīrieši apgalvo savu žīdu izcelsmi un godā Jēzus kapu.
Daudzi ievērojami rietumu un austrumu pētnieki ir liecinājuši, ka kristietībai ir indiešu izcelsme. Rādža Ram Mohan Roy ir atgādinājis britiem, ka Jēzus bijis austrumnieks, nevis bālģīmis eiropietis.
Arthus Lillis T. un T.Clark’s viņu darbā ‘Buddha and Buddhism’ citē M.Emile Burnouf, uzsverot, ka pēdējais apgalvo, ka Nikejas Padomes (Council of Nicea, m.ē.325.g.) kristietība izveidojusies strīdā starp ariāņiem (āryan) un semītiem, starp budismu un monismu – “būtībā cilvēki ilgu laiku ir bijuši pārsteigti par kristietības un budisma elementu līdzību jeb drīzāk vienādību”. To atzinuši rakstnieki ar izsmalcinātāko ticību un sirsnīgāko dievbijību. Pēdējā gadsimtā šī līdzība ir tikusi attiecināta uz nestoriāņiem, bet vēlāk austrumu hronoloģija pierādījusi, ka Buda dzīvojis pirms nestoriešiem un Jēzus. Tādējādi nestoriešu versija ir zudusi. Problēma palikusi neatrisināta, līdz soli pa solim izsekots budisma ceļš no Indijas līdz Jeruzalemei.
Cits ievērojams austrumu pētnieks, M.Leon de Rosny, ar tādu pat pārliecību raksta – “pārsteidzošais saskares punkts starp populārajām leģendām par Budu un Kristu, gandrīz pilnīgā līdzība starp pasaulei sniegtajām mācībām ar piecu gadsimtu atstarpi starp šiem abiem neatkārtojamiem cilvēces rāses skolotājiem, pārsteidzošā radniecība starp budistu un esēņu paradumiem, kuru māceklis varēja būt Jēzus, uzreiz liek domāt par sākotnējās kristietības indiešu izcelsmi”.
Arī Sir James Merchant apstiprina, ka Jēzus piederējis pie esēņu sektas.
Paul Brunton teic – “Jēzus ir mācījies vērīgi, lēnām ceļojot pa Indiju. Viņš ir devies caur dienvidiem un tad pagriezies uz austrumiem uz Varāṇasī. Pēc šīs pilsētas iepazīšanas viņš devies uz neapdzīvotiem kalnājiem Himalajos, kur kādu laiku dzīvojis alā. Ne viens, bet kopā ar skolotāju un citiem mācekļiem. Šī ala bijusi nošķirtā kalnu grēdas nišā, un tur viņš pabeidzis savus garīgās patiesības mācekļa gadus. Apkārt bijušas klintis, aizas, kraujas, ielejas, meži un sniegotas smailes. Viņš nav devies uz Kašmīru, kā stāsta dažas viduslaiku indiešu leģendas, nedz uz Tibetu, kā deklarē mūsdienu Eiropas okultisti. Viņš dzīvojis Himalaju dienvidu pusē.”.
Lai gan starp zinātniekiem ir domstarpības par to vai Jēzus dzīvojis Kašmīrā un Tibetā, vai kādā citā Indijas Himalaju daļā, faktu, ka viņš dzīvojis un mācījies Indijā, īpaši Himalaju apvidū, atzīst visi. Jāatceras, ka cauri gadsimtiem valstu robežas ir pārvietojušās, un tās nevar aplūkot tādas, kādas ir tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem.
Svāmī Vivekananda teic – “Visām dažādajām reliģijām, kas izveidojušās dažādās nācijās, izcelsme ir Āzijā, un turienieši to saprot labi. Izgājušas ārpus savas dzimtenes, šīs reliģijas ir sajaukušās ar maldiem. Visdziļākās un cildenākās kristietības idejas Eiropā nekad nav izprastas, jo Bībeles rakstītāju idejas un tēli agrīnajai kristietībai bija sveši … Jebkurai tautai ir grūti izprast citas tautas nepazīstamos paradumus. Vēl sarežģītāk eiropiešiem ir saprast žīdu paražas pēc gadsimtiem ilgām pārmaiņām un grieķu, romiešu un citu avotu sanesām. Visu to apņemošo mītu un mītoloģiju dēļ nav brīnums, ka modernā kristietība gūst ļoti maz no brīnišķās Jēzus reliģijas, un nav brīnums, ka tā ir padarīta par modernu veikalniecisku reliģiju.”.
Ir daudz autoritatīvu darbu, kas izgaismo Jēzus dzīvi Indijā. Piemēram, ‘The Mystical of Life of Jesus’, H. Spencer Lewi; ‘The Unknown Life of Jesus Christ’, prof. G.L. Christe; ‘The Aquarian Gospel of Jesus, the Christ’, Levi; ‘The Bible in India- Hindu Origin of Hebrew and Christian Revelation’, Louis M. Jacoliot; ‘Realm of the Gods’, C.M. Eniquez; ‘Living with the Himalayan Masters’ Swami Rama; ‘The Grave of Jesus’, Mufti Sadiqi; ‘Jesus in the Heaven of Earth’, Kwaja Nazir Ahmed; ‘Where Did Jesus Die?’, Jalaluddin Sham; ‘Fifth Gospel’, Fida Hussain (pensionēta Jammu-Kashmir Archaeology and Archives direktore).
Īša Upanišad, isha upanishad, īśopaniṣad – J.A.Grimes [8]: Valdnieka upanišada, ‘noturīga sēdēšana blakām Valdniekam’. Vājasaneyī skolas Śukla Yayur Veda’s viedības nodaļas (Jñāna Kāṇḍa) ievadmantra sākas ar “Īśāvāsyamidam sarvam” – “visas šīs pasaules lietas, pārejošās, gaistošās, ir Valdnieka apņemtas, kurš ir visa īstā Īstenība“, un no tā ir šīs Upanišadas nosaukums. Tajā ir vien astoņpadsmit mantras – divas pirmās, kas skar tieši atbrīvošanās problēmu, un pārējās sešpadsmit, kas sīki izstrādā šo risinājumu un kalpo par skaidrojumu. Tā aplūko šīs pasaules materiālo cēloniskumu un turklāt cilvēciskās būtnes attieksmi; augstākās patiesības dabu; atšķirību starp Īstenību un neīstumu, un starp apjēgu un neapjēgu.
īšā, isha, īṣā – ilkss, arkla vai ratu ilkss, divi vai v-veida mieti, dēlis, īpašs mērs. Rathaiṣā – ratu ilkss
Iša, isha, iṣa – sparīgs, auglīgs, spēcīgs, sulīgs, meklējošs, labi barots, meklējošs, Pavēlnieks, saimnieks valdnieks, Īšvara
Īšāna, ishana, īśāna – Pārvaldnieks, bagātais, valdošais, Saimnieks, Kungs, Gaisma, Krāšņums, sens Šivas-Rudras vārds, saule kā Šivas forma. Visu iepriecinātājs, Visa pārvaldnieks, Visuma pārvaldnieks
īšānukathā, ishanukatha, īśānukathā – nostāsti par dieva iemiesojumiem šajā valstībā, par dižiem dievbijīgajiem, dižiem svētajiem – sanjāsī
išk, kalāšu ishk – ieska, valdzinājums, burvestība, romantiska maģija. “Esmu kļuvis par tava valdzinājuma cietumnieku”. Arī arman
išpata, kalāšu ishpata – sveiks! Parastais sveiciens. Parasti, kad viena ciemata cilvēks satiek cita ciemata cilvēku
išpen, kalāšu ishpen – ciemakukulis; ēdiena komplekts, ko sūta radiem marat’ harik rituālā. Divi milzīgi apaļi maizes klaipi, divi gaļas gabali un nedaudz gaļas mērces
išperi, kalāšu ishperi – maizes ziedojums; maizes ziedojuma rituāls dievībai. Ņem kviešus, attīra un samaļ dzirnavās, raugoties, lai nav citas labības piejaukuma. Izcep maizi un, pirms ēst, nolauž gabalu un kopā ar nedaudz siera pārsviež svētvietā pie ugunskura. Šādu mielastu sniedz, svinot kāzas, dzemdības vai jaunu māju
išta mantra, ishta mantra, iṣṭa mantra – īstā mantra, cilvēka īpaši iemīļota mantra dievišķotā veidā. Skat. iṣṭadevatā
išta, ishta, iṣṭa – īsts, ērts, atzīts par labu, labs, meklētais, vēlams, derīgs, laulātais draugs, īstenieks, patīkams, mīļš, lolots, cienīts, ziedojums, svēts rits
ištadēvatā, ishtadevata, iṣṭadevatā – īstā dievība, īpaši pielūgts, izvēlētā aizbildnieciskā dievība, iemīļots padievs. Mājas ikona, dievība, kas pārstāv abstrakto īstenību. Dažkārt arī solījums, dots godavārds, zvērests, derība, līgums; Tibetas budismā izvēlēta dievība. Skat. vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭavrata, ekavrātya, divya, devavrata, ādityavrata
Personiskā dievība – bodhisattva vai cita “dievība”, kuru vadžrājanas mūks vai viņa guru noteicis par cilvēka personisko vadītāju un aizstāvi. Reiz iedibināta, šī saikne ilgst visu dzīvi un palīdz sasniegt apskaidrību. Skat. liṅga-sthala
[160]: Kā tibetiešu yi-dam īpaši nozīmīga tā ir Smārta (bezsektu ortodoksa) un Bhakti (veltīšanās dievam) skolām, kurās garīgie mācekļi izvēlas to dieva aspektu, kas viņus iedvesmo visvairāk.
Smārta skolā izvēlas vienu no piecām galvenajām dievībām. Pat konfesijās, piemēram, vaišnavismā, pastāv šī ievirze uz vienu dieva izpratni – ištu. Vaišnavismā īpaši pievēršas īpašai Višnu formai jeb vienam tā avatāram (tas ir, Krišnam vai Rāmam); līdzīgi šaktismā pievēršas īpašai dieves formai, kā Parvatī vai Lakšmī.
[25]: kā uzturēt zināšanas, tev nav jārūpējas. Kad tās ir iemājojušas tevī kā viedība, tās tevi nekad nepametīs. Viedība pati iemājo tavā sirdī. Padari Dievišķo par savu Iemīļoto. Tā ir pirmā un pēdējā darāmā lieta. Turi savu sirdi drošībā; tā ir ļoti jutīga.
Notikumi, sīkas lietas sirdi ļoti ietekmē. Un tu neatradīsi labāku vietu kā Dievišķais, kur turēt savu sirdi drošībā un savu prātu veselīgu. Kad turi sirdi Dievišķajā, nepastāvīgais laiks, aizejošie notikumi nespēs to ievainot, neradīs rētas. Dārgakmens prasa sev ietvaru, zeltu vai sudrabu, lai to turētu un valkātu; tāpat viedība un apjēga ir tas ietvars sirdij, kas to turēs Dievišķajā. Saredzi Dievišķo Iemīļotajā un padari Dievišķumu par savu Iemīļoto. Vien esi un apjēdz, ka esi mīlēts. Tas ir iemīļotais.
ištāpūrta, ishtapurta, iṣtāpūrta – pilnveidojies caur labdarību, pildījis un uzkrājis darbību ziedošanas rituālos, panākumi caur ziedojumiem un labdarību, kalpojot sabiedrībai
ištavrata, ishtavrtata, iṣṭavrata – īsts godavārds; tas, kas labus darbus dara veiksmīgus; arī vrata, vīravrata, sādhuvāda, ṛta, praṇidhāna, iṣṭadevatā, ekavrātya, divya, devavrata, ādityavrata
išti, ishti, iṣṭi – ziedojums ar vēlmi, ar savtīguma pieskaņu; ziedošana, ziedojums, vēlme, pūles dabūt, vēlams noteikums, dzinulis, kārtība, autoritatīvs apgalvojums, prasība, mēģinājums, skubināšana, augļi, piesaukšana
ištjikhek, kalāšu ishtyikhek – 1. slavināt vai cildināt cilvēku. To dara tikai vīrieši un to var darīt ar runu vai dziesmu. Dažkārt šis vīrs ir tērpies garos svārkos capan. Tā dara, ja cilvēks ir daudz tērējies mielastam (svētku saimnieks, piem., Jāņos). Arī gaz’ek, siphat karik; 2. godāt Dievu
īšvara pranidhāna, ishvara pranidhana, īśvara praṇidhāna – nodošanās Varošajam, nodošanās Dievam patandžali astoņlocekļu jōgā; viena no pašierobežošanās praksēm, viena no garīgas attīrīšanās, tas ir, piecu psīhofizioloģisko likstu pārvarēšanas un saplūsmes ar Virspatību (krija jōgas) norisēm – paļaušanās uz dievišķo gribu (PYS II- Dzīves ziedošana Dievam (Īšvaram). Dieva pielūgsme. Pilnīgas paļaušanās uz Dievu gara izkopšana visā, ko cilvēks dara. To priekšstata arī kā vienības, saplūsmes, svētpamiruma (samādhi) sasniegšanas līdzekli, un caur samādhi – atbrīvošanās (kaivalya) sasniegšanas līdzekli. Skat. bhakti, samādhi
Īšvara, ishvara, īśvara – Pārvaldnieks, Kungs, Virsbūtne, Virsdvēsele, Dievs. Arī Īśa, Bhagavān. Gaṇaiśvara – karaspēka vadonis, devaiśvara – padievu vadonis; yogaiśvara – svēto zinību skolotājs, mags, dievbijīgas apceres objekts, Krišna. Dievs jeb Valdnieks, Kungs Visuma virsvaras, saimnieka, pārvaldnieka nozīmē. Īšvaram piemīt visvarenības, visuresamības un visa zināšanas spēks. Pārvaldnieks, attiecas vai nu uz Radītāju (Brahmā), vai Patandžali Yoga-darshan’ā izpratnē – uz īpašu pārdabisku Patību (purusha). Pašpastāvošais, Suverēnais, Neatkarīgais, Absolūtais. Budistiem – Budu un bodhisatvu apzīmējums.
G.de Purucker [2]: Kungs; hindu mītoloģijā bieži lietots vārds ne vien kosmiskā dievišķuma, bet arī kosmiskā gara cilvēciskā būtnē apzīmēšanai. Tātad, kad runa ir par individuālu cilvēcisku būtni, Īšvara ir dievišķs individualizēts gars cilvēkā – cilvēka personiskais dievs. Citādi to var aprakstīt kā dievišķu ego. Indijā šis apzīmējums bieži tiek dots Šivam un citiem hindu panteona dieviem.
J.A.Grimes [8]: Valdnieks; Dievs Kungs; Dižais Dievs; (no darbības v. saknes īś = ‘pārvaldīt’); viena no tādības kategorijām šaivismā.
1. Dievišķais ar veidolu (saguṇa-brahman).
2. Viśiṣṭādvaita Vedānt’ā Īšvara ir augstākais Valdnieks un Pārvaldītājs. Viņš ir labvēlīgu īpašību pilns. Viņš ir gan pārpasaulīgs, gan piemītošs. Dzīvā un nedzīvā pasaule parādās no Viņa ķermeņa. Viņš ir visuresošs, visspējīgs, visu zinošs. Viņš ir visžēlīgs, un ar Viņa labvēlību cilvēku dvēseles iegūst atbrīvošanos. Viņš ir Visuma autors, gan kā tā materiālais, gan prasmīgais cēlonis. Viņš izpaužas piecos veidos:
– kā pārpasaulīgs (parā);
– kā veidojums (vyūha);
– kā iemiesojumi (vibhava);
– kā iemītnieks (antaryāmin);
– kā svētas ikonas (arcā).
Kā pārpasaulīgam Viņam piemīt sešas dievišķas īpašības:
– atskārsme (jñāna);
– spēks (bala);
– valdonīgums (aiśvārya);
– enerģija (śakti),
– vīrišķība (vīrya);
– krāšņums (tejas).
3. Advaita Vēdāntā Dievs (Īśvara) ir Virsīstenība (Absolute, Brahman), nosacīta ar neapjēgu jeb ilūziju (avidyā/māyā). Virsīstenība nepazīst nekādas atšķirības; tomēr attiecībās ar pasauli, Dievišķais kļūst par tās avotu un pamatu. Saguṇa-brahman (Īšvara) esot visspējīgs, visu zinošs, radītājs utml.
4. Ceturtā kategorija (tattva) Visuma izpausmes norisē. Šajā kategorijā ‘es’ un ‘tas’ ir vienlīdz izcili. Sadaśiva’s apziņa ir ‘es esmu tas’. Īšvaras apziņa ir ‘tas esmu es’. Šajā kategorijā (tattva) pārsvarā ir apjēga (jñāna).
Jēkabs Lange, Stenders – Išvambrotas jeb, Išvambratus (pol.izd.- Iszwambratus, Sznejbrato). Agrākos laikos saimniecības dievs, mājas elks, kā Mājas kungs. Viņam rudenī nesa ziedojumus no jauniem lopiem un sīklopiem. Merķeļa dievi- Ischwambrotas – Ciemnieks; (Pats Videvuts). Mājas saimnieks.
išvarata, ishvarata, iśvarata – augstākā vara, pārākums
Īšvarī, ishvari, īśvarī – Varošā, ķēniņiene, padieve, saimniece, dievišķā Visuma Māte, Īšvaras sievišķā forma
it, iṭ – iet
ita (kalāšu) – nākošs, ito – nācis
itara – cits, pārējais, viens-otrs, noraidīts, citādi, nekrietns, citādais, ne namturis, izraidītais, arī pretējais
itē – tas, teiktais, domātais, zināmais
iti – šis tas, tādējādi, tā, tāpēc. ‘Tādējādi’ nozīmē iti lieto rakstu darba beigās, lai norādītu uz slēdzienu
itihāsa, itihasa – ‘tā ir teikts’, hronika, leģenda, vēsture, tradīcija, runa, tradicionāli vēstījumi par agrākiem notikumiem; Rāmājanas un Mahābhāratas tehnisks apzīmējums. Arī mahākāvya – eposs
itthā, ittha – šitā, tiešām, pareizi, labi, īsti, patiesi, tāpat, ļoti dievbijīgs, patiesa godāšana, patiesa rīcība
itthām, ittham – šitā, šādi, šādā veidā, ar šādu paņēmienu
izat karik (kalāšu) – 1. izrādīt cieņu cilvēkam, godāt cilvēku. “Mēs, kalāšu tauta, saņemam jūs visus viesmīlīgi un ar cieņu, jo Dievs par šādu attieksmi ir iepriecināts.”; 2. maksāt līgavas maksu. “Ja šim vīrietim ir līdzekļi, viņš maksās meitenes radiem līgavas maksu”
izum (kalāšu) – zināšana; attiecas uz maģiju, dziedināšanu, slēptu cēloņu atrašanu, piemēram, svārstot šaujamloku utml.
jā, ya, yā – vagīna. Salīdz. ar ‘jāties’
jāč, yach, yāc – [58]: lūgsna. Iet (yā) pa apli (ac), kas indoeiropiešu vispārpieņemtā nozīmē ir ‘lūgt dievus’. Priesteri savu dienas ceremoniju gaitā ir griezušies uz saules gaismu, sekojot tās ceļam debesīs. Skat. arī ūh, vah, vāk
jadava, yadava – [110]: Krišnas senčiem piederīgs; Jadu (Yadu) pēcteči
jadž, yaj – [58]: godāšana, pielūgsme, dievināšana, dievkalpojums. No rīta priesteris ar skatu uz rītausmu veic ziedojumu (ēdienu un dzērienu, tostarp reibinošu sulu sōma Visuma radītājgaram. Likt soli (ya) taisni uz priekšu ar pret debesīm atplestām rokām kā ziedošanas zīmi. Skat. yajña
jadžamāna – yajamana, yajamāna – ugunsziedojuma rita (yajña) rīkotājs, mecenāts, atbalstītājs, ģimenes vai cilts galva, saimnieks
jadžamānalōka, yajamanaloka, yajamānaloka – ugunsziedojuma rita (jagna, yajña) rīkotāju valstība
jadžatisthāna, jadžatisthāna, yajatisthāna – ziedokļa vieta vai tās izkārtojums
jadžja, yagya, skat. yajña
jadžjōpavīt, yagyopaveet – skat. yajñopavīta
jadžņa, yajna, yajña – [63]: viena no garīgi veselīga cilvēka īpašībām – ziedošanas, dalīšanās gars; ziedojums, dāvinājums, apbalvojums, katra ceremonija, kurā tiek ziedots; Jadžja (yagya) nozīmē ne vien labāko, bet gan labāko no labākajām rīcību. Arī yāga. Skat. arī yaj, adroho, saucam, dhritih, kshama, tejah, hrir acaapalam, maardavam, aloluptvam, daya bhutesv, apaishunam, shanti, tyagah, akrodhah, satyam, ahimsa, arjavam, tapa, svadhyaya, yajna, dama, danam, jnanajōga vyavasthitih, sattva samshuddhih, abhayam, pənīr, chamani, doa, sacho, roi, parnai, gulak, ishperi, istum saras, j’ac’, devodyāna, varketi, yāna, ucav.
Bhagavadgīta, 3.nod.,12.pants. “Dievības gādā par visu dzīvei nepieciešamo, un ziedojuma (yagya) iepriecināti, viņi jums dos visu, kas vajadzīgs. Bet, kas bauda šīs veltes un dievībām neziedo, ir zaglis.”
[365]: śrauta ziedojumu (yāga) sastāvdaļas ir materiāls, viela (dravya), dievība (devatā) un atsacīšanās (tyaga) (MS 2.1.1-2 un 2.2.21-24). Tas nozīmē, ka ziedotājs piedāvā dievībām substances.
P.V.Kane to izteic: “yāga nozīmē atsacīšanos no vielas (dravya), veltot to dievībai.” (Kane 1974, 2.2, 983). Piemēram, homa ziedojumā ziedotājs izlej ugunī vielu, tas ir, attīrītu sviestu un tādējādi no tās atsakās dievības labā.
[334]: ziedojums tiek uzskatīts par svarīgu vēdu filosofijas un reliģijas jēdzienu, bet plašāk ņemot tas ir daļa no vēdiskās vides zinātnes. Yajurveda and Rigvēda [3] ziedojumu apraksta kā visas pasaules nabu (kodolu). Tas liek domāt, ka jadžņa ir pasaules uzturēšanas un dzīvības avots, tāpat kā naba jaundzimstošajam.
Par Jadžņu Vēdas runā ļoti augsti. Caur to mācekļi spēj apjēgt mantru īsto jēgu. Visu sajēgu ir radījusi jadžņa. Ziedojums tiek uzskatīts par cildenāko rīcību, tas ir došana un ņemšana. Tam ir trīs aspekti:
– viela (dravya);
– dievība (devatā);
– došana (dāna).
Ja kaut kas tiek ziedots dievībai dziļā mīlestībā, tas kļūst par jadžņu. Ielīksmotā dievība tai patīkamo ziedojumu atdarīs pielūdzējam kādos citos veidos. Šī jadžņa iet uz Visumu kopš radīšanas sākuma un gandrīz vienmēr pasaules radīšanai un uzturēšanai. Purusha Sukt’ā pat visuma radīšana tiek skaidrota kā Jadžņa.
[335]: sanākt un veikt dievību godāšanu. Jadžņa ir viens no senākajiem ritiem Sanãtan Dharm’ā, dievību labvēlības iegūšanai. Tas ietver viesmīlību, nesavtību un kopību. Vārda parastākā nozīme ir ziedošanas rits, aprakstāms kā dievmaizīšu ziedojums padievu vārdā, skandējot īpašas mantras.
Jaiminīya sūtra (4.2.27) skaidro, ka tā ir ēdiena gabaliņu ziedošana dievību priekam. Tā dāvā ziedotājam spēku un dūšīgumu, svētījot ēdienu, ko viņš ēd un ūdeni, ko viņš dzer (YajurVēda1, 20).
Kā teikts Rigvēdas [3] pirmajā mantrā, galvenā jadžņas dievība (yagnasya devam) – ir Agni (Uguns). Agni labprāt nodrošina labklājību visās lietās. Vietu jadžņas ugunij sauc par vedi. Bedrīti, kurā tiek ziedotas dievmaizītes, sauc par kund. Iedegšanas žagari (samidh) tiek ņemti tikai no īpašiem kokiem – svētās vīģes (ashvattha, Ficus religiosa), ārstnieciskā pālāša (pālāśa, Butea frondosa), akācijas (khadira, Acacia catechu), Indijas vīģes (nyagrodha, Ficus indica) un baltās akācijas (śamī, Prosopis spicigera, Acacia polyacantha).
Baltās akācijas koks ir garīgi nozīmīgs, to sauc par ‘uguns māti’. Karoti, ar kuru ugunī ziedo attīrīto sviestu, sauc par Agnihotra havani, tā ir darināta no Indijas plūmes koka (vaikaṅkata, Flacourtia sapida).
Cilvēku, kurš jadžņu rīko, sauc par yajamāna. Galveno priesteri, kurš vada ritus, sauc par hotru vai adhvaryu. Viņam var palīdzēt cits zinātājs, kurš skandē dievību slavinājuma dziesmas. Viņu sauc par prati-prasthãtru vai udgãtru. Jadžņas parasti veic arī hindu kāzu ritos, kuros Agni piedalās kā laulību solījuma liecinieks. Mūsdienās ļaudis jadžņu veic:
– Rudrayãg Šivas labvēlībai;
– Vishnuyãg Višnu labvēlībai,;
– Lakshmihom – labklājībai;
– Gãyatriyãg, Ganeshyãg, Vãstuyãg – pirms pārcelšanās uz jaunām mājām’
– Lagnayãg – kāzu jadžņu.
Ģimenes galvām, saimniekiem svētie raksti prasa veikt Piecas dižās jadžņas:
(1) Brãhma Yagna;
(2) Pitru Yagna;
(3) Deva Yagna;
(4) Bhuta Yagna
(5) Manushya Yagna
(Garud Purãn 115, Manu Smruti 3/70).
Veicot pašu jadžņas rituālu, kalpojošais zinātājs aicina dievlūdzējus ziedot dievībai ahuti – dievkalpojuma (pūdžā) materiālus, teicot “šitas nav mans” (idam na mama). Teiciens satur svarīgo jadžņas jēgu. Kad ir izravēts īpašnieciskais ‘mans’, tiek iznīcināta arī patmīlība, vājināts ego (ahaṃkãr). Tā Sanãtan Dharma’s cēlā yagna bhãvnã pārliecina cilvēku atteikties no sava patmīlīguma, ziedot, kalpojot citiem.
[25]: niknumam nav ausu, nedz tas spēj redzēt. Tas tikai ved uz pretdarbību. Un pretdarbība ved uz nožēlu. Nožēla izraisa neapmierinātību. Neapmierinātība aizmiglo saprātu. Nesaprātīga rīcība izraisa niknumu un sāk jaunu apburto loku. Vienīgi Pašatskārsme un Dievbijība var tevi atbrīvot no šā apburtā loka.
Atskārsmes ugunī, kad tiek upurēts niknums un atriebība, atspīd neaptraipītās Dvēseles (Patības, skat. adhyātma) siltums. Tā ir īstā Yagya. Tā rada enerģiju, enerģija rada apziņu, apjēgu. Augsta apjēga tevi nes uz īstenību, un īstenība ir liecība.
Lai saprastu, ka notiek viss, tev vajadzīga augsta apjēga. Un lai radītu augstu apjēgu, tev ir jāpastiprina prāṇa. Prānu var pastiprināt ar diētu, svaigu pārtiku; prānājāmām, kriju, meditāciju; klusumu; vēsa ūdens peldēm; pilnīgu izsīkumu, neļaujoties miegam; emocionāliem uzplūdiem; īsta Skolotāja klātbūtni; dziedāšanu un skandēšanu; došanu bez padevīguma, kalpošanu bez pakalpīguma. Tas viss kopā ir īstā Jadžņa.
[113]: “upuri, kurus nes (padieviem), ir dažādi, citiem padieviem lielāki, citiem mazāki, atkarībā no padievu vērtības. Un visas šīs dāvanas ziedo pie kokiem zināmās birzīs (skat. devāraṇya), un sauc šos kokus par svētiem. Ir divi īpaši koki, viens no tiem ozols, otrs – liepa.
Ozolu sauc par vīrieti, pie tā (stumbra) noliek zināmos laikos divas olas; liepu sauc par sievieti, tai ziedo sviestu, pienu, sieru un taukus savējo un bērnu veselības un drošības dēļ.”
Debesu dievību, galvenokārt Saules, Saules meitu mītnes vieta ir galotnē, bet zemes dievību – zem vai pie saknēm vai stumbra vidusdaļā, kā Mārai. Laimai, Meža mātei, Vēja mātei, Krūmu mātei, Velna mātei, Velnam. Dievs tomēr mīt debesu kalna virsotnē.
Svētie koki esot gan atsevišķām mājām, gan kopīgi vairākām. Pie tiem sanākot divreiz gadā – Jāņos un rudenī. Jāņos ziedojot Pērkonam un Lielajam dievam āzi, melnu gaili un vistu, arī alu. Rudenī Lielajam dievam pateicībā par ražu – jēru, baltu gaili un vistu.
Ap Lielo dienu un Mārtiņiem tur notiekot bezdievīgas šķīstīšanās norises, pavasarī noliekot olas un alu, rudenī gaili, vaskus. Citos laikos liegts tuvoties. Sievietēm piedalīties liegts. Zemniekiem milzu bailes cirst ziedokļu kokus – “Tie jau dieva koki, un dieva zeme tur skatāma!”.
[126]: svešzemniekiem (kristiešu misionāriem) svētbirzēs (sacrosanctas silvas) ieiet liegts, kokus tur cirst liegts. Ticēja, ka vareniem, daudzstumbru kokiem piemīt dziedniecisks spēks; tos cirst nedrīkst neviens.
jadžņabhūšana, yajnabhūshana, yajñabhūṣaṇa – baltā darbha zāle (ziedojuma rota)
Jādžņavalkja, yajnavalkya, yājñavalkya – J.A.Grimes [8]: dižs vēdu reģis (ṛṣi), kura mācības pierakstītas Bṛhadāraṇyaka Upaniṣad’ā. Viņš ir bijis ķēniņa Janaka’s skolotājs (guru), pirmais Vājasaneyi Saṁhitā jeb Baltās Jadžurvēdas skolotājs. Viņa sieva ir bijusi Maitreyī
jadžņija, yajniya, yajñiya – [128]: 1. godāšanas vai ziedošanas cienīgs, godājams, svēts, dievišķs 2. cilvēks, kurš ir darbīgs vai prasmīgs upurēšanā, ziedošanā, dievbijīgs ziedotājs.
jadžņōpavīta, yajnopavita, yajñopavīta – svētā aukla, svētā pīne, svētā sagša, tieva apsvētīta aukla, kas savīta no atšķirīgiem kokvilnas diegiem; arī janeu, yagyopaveet, upavīta, avyanga, bratabandha, janivaara, jandhyam, poita, pūṇūl, janeu, lagun, yagyopavit, yonya, zunnar. Salīdz. ar kushti.
[191]: trīskārša aukla, ko valkā iesvētītie jeb divkārt dzimušie (dwija); tā priekšstata trīskāršo Virspatiesību (Brahman). Tā ir būtiska visos divkārt dzimušo ritos. Parasti to valkā vien bramīni, sākotnēji arī kšatriji (valdnieki, karavīri), kā arī vaišjas (tirgoņi, uzņēmēji).
[56]: bramīnu zēniem 5-8 gadu vecumā īpaši labvēlīgā dienā tiek piešķirta svētā aukla. Ar šo ceremoniju viņi tiek iesvētīti kā piemēroti Gājatrī mantras skandēšanai un kļūst par īstiem bramīniem. Ir teikts: “Piedzimstot cilvēks ir šūdra, kalps; bet ar karmu, tas ir, ar svētās auklas piešķiršanu viņš kļūst par divkārt dzimušo jeb bramīnu”.
Jadžņopavīta sastāv no trim auklām, kas nozīmē, ka tās valkātājam jābūt vēdu māceklim domās, vārdos un darbos. Katra aukla pārstāv kādu Vedu: Rik,Yajus, Sama; arī Brahmā, Višnu, Šiva; arī Trigunatmika Maya’s Sattva, rājas, Tamas. Mezgls tās vidū pārstāv bezveidola Virsīstenību, Augstāko Pamatlikumu, arī Īšvaru, kas pārvalda Maya.
Tie, kuri godā Dievu rīta krēslā, pusdienā un vakara krēslā, turot svētās auklas Brahmā mezglu, gūst neizmēramu spēku un sparu. Senos laikos bramīnam, kurš meditē uz Gājatrī, turot Brahmā mezglu, esot bijusi spēja svētīt un nolādēt. Mūsdienās mācītie cilvēki svētās auklas un triju godāšanu spēku vērā neņem. Kā dižens spēks svētā aukla ir bramīniem, kuri dzīvo krietnu Dieva godāšanai veltītu dzīvi. Arī kšatrijiem un vaišjām svētā aukla var sniegt spēku, slavu un bagātību.
[166]: jadžņopavītu uzliek Upanāyana saṃskāra ceremonijā. Upanāyana simbolizē ‘jaunu, svētu redzējumu’ – spēju lietas redzēt to īstajā veidā un atšķirt melus no patiesības. Jadžņopavītai ir trīs auklas (vṛta), katrai auklai ir trīs to apvijoši pavedieni un viens mezgls (9 jadžņopavītas pavedieni simbolizē tīras godbijīgas dievkalpošanas (suddha-bhakti) praksi: sravanam, kirtanam, smaranam, pada-sevanam, arcanam, vandanam, dasyam, sakhyam, atmanivedanam.) Jadžja (yagya) nozīmē ne vien labāko, bet gan labāko no labākajām rīcību.
[101]: starp agrīnākajiem svētās auklas pieminējumiem ir Tai. S.II.5.11.1: “
– nivīta (apmetnis ap kaklu) ir domāta cilvēku godāšanas ritiem;
– pracīnavīta (pār labo plecu) – senču godāšanas ritiem;
– upavīta (pār kreiso plecu) – dievu godāšanas ritiem.
Baud. 74 Gr. Paribhāṣa-sūtra II.2.3 teic: “kad to valkā ap kaklu, abiem pleciem un krūtīm un tur ar abiem īkšķiem zem sirds apvidus un virs nabas (drīzāk kā sagšu, apmetni), tā ir nivīta; (kad atskārsme (śruti) teic, ka tas ir cilvēku labad, tas nozīmē, ka zintnieku labad). Situācijas, kurās lieto nivīta’s veidu, ir ṛṣi-tarpaṇa, dzimumakts, cilvēka bērna saṃskāra’s, izņemot homa veikšanu, arī dabiskās vajadzībās, nesot līķi un citos tikai vīriešiem paredzētos darbos; nivīta ir tas, kas nokarājas no kakla”.
Svarīgi pamanīt, ka cilvēki tad ir klāti tikai ar apģērbu, un nav norādes par kādu yajñopavīta’s vai nivīta’s vai pracīnavīta’s valkāšanu. Tas drīzāk liek domāt, ka cilvēki, tuvojoties dieviem, valkā vien apmetņus, nevis obligāti pavedienu auklas. Tai. Br. III.10.9. teic. ka tad, kad Devabhaga Gautama’m parādījās Vāk (runas dievībai), viņš uzlika yajñopavīt’u, krita pie zemes ar vārdiem namo namaḥ. No izteikuma Tai. A. (II.1) iznāk, ka senajos laikos kā upavīta ir valkāta melnās antilopes ādas vai audekla sloksne: “tāda, kurš valkā yajñopavīt’u, ziedojums izplatās (veiksmīgi, ievērojami), kamēr tāda, kurš to nevalkā – neizplatās; lai ko bramīns mācītos, valkādams yajñopavīt’u, viņš tiešām ar to veic ziedojumu; tērpies antilopes ādā vai tērpā, labajā pusē, viņš paceļ labo roku un kreiso tur lejā – tā ir yajñopavīta, pretēji ir pracīnavīta; samvīta ir cilvēku (zintnieku labad). Zīmīgi, ka šeit katrā ziņā kā upavīta nav minēta aukla, vien ādas vai audekla gabals (sagša).
Tantra-vartika skaidro, ka nivīta ir upavītas kā bizes aplikšana ap kaklu (saskaņā ar dažiem avotiem), kamēr saskaņā ar citiem tā ir upavītas siešana ap vidu, it kā apjožot gurnus, un ka pirmo veidu dara tikai kaujā, kamēr otrs jālieto visās darbībās, lai piešķirtu vērību tikai tam.
Saskaņā ar Tantravartik’u, Tai.S. (II.5.11.1) nenorāda uz auklu, bet uz apģērba gabalu. Daži no sūtrakāra un tekstu skaidrotājiem vedina domāt, ka par upavīt’u ir lietotas vai varētu būt lietotas rotas. Āpastamba Dh.5. (II.2.4.22-23) teic, ka namturim jeb ģimenes galvai vienmēr jāvalkā virsapģērbs un piemetina – “jeb virstērpa vietā var kalpot upavīta”. Tas rāda, ka sākotnēji upavīta ir nozīmējusi sagšu (varbūt jostu), ne tikai auklu.
Yama teic: “Agrākos laikos muñja zāles (tas ir, upanayana’s) jostas siešana (skat. avyaṅga, saṃvītin, trāgi, nāgamauñjin, patyak) bija vēlama meitenēm; viņas mācījās Vēdas un skandēja Savitrī (svēto Gāyatrī vārsmu), viņas mācīja tēvs, tēvabrālis vai brālis, nevis svešinieks, un svētā ubagošana bija jāveic mājās, un viņām nebija jāvalkā briežādas vai kriju apģērbs, un nedrīkstēja būt savēlušies mati”.
jadžus, yajus – 1. svēta godbijība; svēts teksts, kas atšķirīgs no vārsmas (re) un dziedājuma (saman); 2. šādu tekstu apkopojums – Yajurveda – svēto ziedojumu zināšanas
jæm, kušanu yäm – ņem, iegūst
jahu, yahu – jauneklīgs, spēcīgs, ašs, nepagurstošs, bērns, pēcnācējs.
[227]: izolēts pārmantojums sanskr. no protoindoirāņu ḭajhu – ‘jauneklīgs’; senās avestas yazu – jauns’
jājāja, yayaya, yāyāya – ceļojums, pārgājiens, jājiens, karagājiens, uzbrukums; skat. yayu
jājāti, yayati, yā, yāyāti – iet, jāt vai mērķtiecīgi pārvietoties
jaju, yayu – zirgs; arī kustīgs, ejošs, ātrs, tāds, kam ir gara nūja
jakan, yakan – aknas
jakša, yaksha, yakṣa – pusdievišķa būtne jeb rēgs, spoks, gars, garīga parādība, arī vieni no vyantar’ām, tas ir, starpstāvokļa dievībām, dzīva pārdabiska būtne (gars); folklorā apdziedāti labi un ļauni gari, padieva Kuv(b)eras pavadoņi. Pusdievu (dievību, kas nemājo debesīs), tas ir, džainu vyantara, kas dzīvo alās, mežos utml., veids; augstākais aizstāvis, garīga būtne, pārdabisks, spoks, suns jeb dzīvnieku tēviņš. Skat. arī bhūta.
[191]: ir divi yakṣa veidi: 1) pusdievišķas būtnes, kuru valdnieks ir Kubera, labklājības kungs, un 2) spoku, rūķu vai dēmonu veids.
[128]: gars vai feja vai spoks – viena no mītisku džinu, aizbildniecisku pārdabisku būtņu kategorijām, Kuberas apkalpotāji (varbūt – ‘nemierīgais’).

Salīdzinājumam – par pirmsislāma un sūfiju gariem.
[496]: džin, arābu jinn, djinn – Korānā minēts neredzams gars, kas mājojot uz zemes un ietekmējot cilvēkus, parādīdamies cilvēku vai dzīvnieku izskatā. Teic, ka džini (arābu jinn) uz zemes bijuši pirms civilizācijas sākuma. Islāmā uzskata, ka džini ir bijuši pirmās radītās būtnes (salīdz. ar puruṣa, ātman). Džini esot bijuši sen pirms islāma (pirms m.ē. 630.gada). “Tā kā džini ir domāti esam tuvāki debesīm kā zemei, tie saukti par ‘jinn’, viņu nosaukumu atvasinot no arābu ‘jannah’ (debesis)” (Lawrence 2007:185). …
[497]: Viena lieta ir būt cilvēkam, un cita lieta ir būt personībai ar izveidotu individualitāti, kurā slēpjas šā cilvēka nonākšanas uz zemes nolūks. Eņģeļi ir radīti Tā Kunga slavas dziedāšanai, džini iztēlei, sapnim, meditācijai; bet cilvēks ir radīts cilvēcības izpausmei raksturā. Tā viņu dara par personību. Dzīvē ir daudz sarežģītu lietu, bet sarežģītākā ir apjēgt un praktizēt personības mākslu.
[498]: ‘naf, nafs’ ir Korānā sastopams arābu vārds, kas nozīmē ‘patība’, ‘psīhe’, ‘ego’, ‘dvēsele’. Korānā šis vārds ir lietots gan individuālā (2:48), gan kolektīvā (4:1) nozīmē, norādot, ka lai gan cilvēce ir vienota dvēseles jeb apziņas mantojumā, cilvēki ir individuāli atbildīgi, darbojoties viņiem sniegtās ‘brīvās gribas’ iespējās. Tomēr vairums plaši izplatītās literatūras pievēršas šā jēdziena sūfiju izpratnei. Sūfiju filosofijā ‘naf’ šā vārda neizsmalcinātā nozīmē ir ‘ego’, ko tā uzskata par cilvēka iekšējās, garīgās esības zemāko dimensiju – viņa dzīvniecisko un sātanisko dabu.
[499] : “Pat ja ‘naf’ teic tev gavēt un pielūgt dievu, tas ir viltnieks, kas ar tevi dzen jokus, vilina palaidnībās .” (Rumi, 1974. Mathnawi. IV: 398-9, lpp.645)…
Savu ‘iekšējo patību’ mēs varam iepazīt vien, mācoties nošķirt sevi no ķermeņa un arī prāta kā rīka. Iekšējā patība ir dvēsele, tava saikne, sajūga ar vispārējo patību un augstāko patību. Tādējādi, ir vairāki prāta līmeņi: ego, uztverošais-sajūtu prāts, saprāts, iekšējā apziņa un Augstākā patība (Reed, 2007; Frawley, lpp.64-66). Vispārējās, īstās patības apjēga var notikt meditācijā, transā vai pat milzu katastrofā. Atkarībā, kā tu to apjēdz, parasti tā ir atskārsme, ka mūsu tveramā, materiālā pasaule ir ilūzija. Sūfiju literatūra aplūko šādas apjēgas un atskārsmes pakāpes:
– zemākā patība, kas tevi musina un novirza no tava mērķa (nafs al ammarrah);
– apsūdzošā, vērtējošā patība, kad tu apjēdz un vērtē ko dari (nafs al lawwama);
– miera patība, kad tveramo, materiālo pasauli esi atstājis aiz sevis (nafs al mutmainnah). (Bakhtiar, lpp.19-20). …
Tādējādi psīhe ir vien daļa no dvēseles, kas ir ceļā uz vienību ar dievišķo. Šajā posmā cilvēks tiekas ar džinu (jinn) jeb psīhiskajiem spēkiem sevī. Tie uztiepj kārības un tieksmes, kas ir jādabū no ceļa, vai arī tu tiksi aizkavēts pašatskārsmes ceļā (Bakhtiar, 1979, lpp.20-1). Šī uzmācība parādās kā dažādas ‘naf’ izpausmes.
jakšinī, yakshini, yakṣiṇī – [23]: viena no pārdabisku sievišķu būtņu kategorijām, parasti baudkāru, tomēr bīstamu koku garu veidā, kas cieši saistītas ar yoginī. Tantras praktizētāji yakṣiṇī piesauc dēļ pārdabiskām spējām un citiem to dāvātiem labumiem
jakvē, kušanu yakwe – zirgs, jājamzirgs. Arī sanskr. ‘aśva’, PIE ‘heḱwo’, avestas ‘aspa’, luviešu ‘azu(wa)’
Jama, yama – jumis, dvīnis, pāris, krauklis, pašierobežošanās, nāves dievs, (zirga) laužņi, iemaukti, groži, kučieris, puisis. Skat. aśvin, yugma.
[9]: viens no Rigvēdas [3] padieviem, mirušo valdnieks – Yama tiek uzskatīts par pirmo mirstīgo, kurš miris un atklājis ceļu uz debesu valstībām un par pirmatklāšanu kļuvis par mirušo valdnieku. Mirušo valstības sargs. Viņa dvīņumāsa ir Yamī; abi ir Saules padieva Sūrya’s bērni. Yaminī nozīmē ‘Nakts’, bet Yamī tiek saukta arī par Yamuna.
[11]: Jama ir pārraugs, taisnības dievs un mirušo un uz elli ejošo valdnieks. Divi nikni suņi, kas aprakstīti kā Sarama’s pēcnācēji ar četrām acīm un platām nāsīm raugās uz cilvēkiem un sargā takas, kas ved uz Jamas pasauli.
Jama ir zināšanu saimnieks. Viņš māca jaunajam Načiketam Virsīstenības noslēpumus, ugunsziedošanu un nemirstību. Tiek attēlots kā jājošs uz buivola, rokā kā ieroci turot vāli un arī cilpu. Cilpu viņš lieto, lai vilktu mirušās būtnes uz elles valstībām. Sēdēdams tronī viņš pārlūko cilvēku darbus un saskaņo sodu. Šajā darbā viņam palīdz Citragupta, kurš uzskaita mirušo darbus uz zemes. Viņš ir arī dienvidu debess puses valdnieks, valkā sarkanu tērpu un tur vāli.
Rigvēda [3] Jamu apraksta kā Vivasvan’a dēlu, kurš pulcē cilvēkus, kurš ceļojis uz dižajiem augstumiem virs cilvēkiem un kurš sameklē un parāda ceļu daudziem. Tumšā krāsā, negausīgs, ar izplestām nāsīm; Jamas divi sūtņi klīst starp cilvēkiem un pārrauga. Viņš tiek lūgts nest labklājību un veselību. Viņš ir kara dievs, tiek uzskatīts par pašu Indru. Domājams, Mahābhāratas Abhimanyu slava ir atvasināta no šā kara varoņa vārda.
Jēkabs Lange, Stenders – jumis ir dubults auglis, piemēram, divi viens otrā ieauguši rieksti, āboli u.c.; atkarena āda uz zirga pieres.
jāna, yana, yāna – jāšana, jājiens, (Jānis=Jātnieks, Jāņi?), nāciens, gājiens, iešana, ceļojums, rati, kravas rati, laiva, kuģis, došanās ceļā, segtas nestuves, jebkāds transporta līdzeklis (arī zirgs), izpausmes līdzeklis, apjēgas nākšanas līdzeklis, nesējs, vedējs, pārvietotājs, virzītājs, vedošs, vadošs, mācība, vadīšana, vadība, pārvešana, pārcelšana, ceļš. Budismā Budas rati, cilvēka nesējs uz pestīšanu. Skat. yānī, yāyāti, ya, yati; yayau, dakṣiṇāyana, uttarāyaṇa, ayasit; yasyati; yata; yatum; yatva; -yaya, yatas, avasitasya – ceļojošs; devatvam ya – ejošs uz dievišķumu; latīņu janus – pāreja, velvēta eja, dievība Janus; skat. arī kaḷáṣa, pənīr, chamani, doa, sacho, roi, parnai, gulak, ishperi, istum saras, j’ac’, kafir, nuristani devodyāna, varketi, yāga.
[341]: braukšana, iešana, nākšana pārbaudīt (sarmati; Jāņu vizītes pie amazonēm? skat. śābarotsava; salīdz. ar jāgrat).
[30]: Ap 30.jūniju tiek svinēti kalāšu Patilo svētki Imrā godam, ar krāšņiem dančiem naktī.
9.jūlijā iekrītošie Dizanedu svētki ir visa George Robertson’a ziņojuma citēšanas vērti:
“Divas dienas iepriekš vīri un puiši ir steiguši no visām pusēm, nesot sierus un tīrīto sviestu ghī. Ziedo katra piena saimniecība (pshal). Pulksten divos Kāmdesh’as vīrieši dodas uz Dizane’s svētnīcu upurēt kazu pāri un un ziedo siera gabalus un raušus. Tad visi dalībnieki atgriežas uz Gish’a templi. Milzīga smalku sieru kaudze ir cieši sakrauta uz koka paliktņa, un no katra ir nogriezta plāna apaļa šķēle. Pastāvīgas Gish godāšanas laikā apaļās šķēles ir saliktas uz ciedra zariem kopā ar raušiem un ghī. Ceremonijas laikā ļaudis sanākuši grupās, ir uzstādīti svari, un visi sieri sagriezti daļās. Katrs pienesums ir nosvērts atsevišķi. Pa to laiku ir sagatavota kazu gaļa, sadalīta “porcijās”, uzvārīta divos lielos katlos, izmantojot zaļus zariņus, lai sasietu dažādas daļas, jautri vārot gaļu. Sievas ir no dažādām mājām sanesušas maizi un galu galā stāv garā virknē aizmugurē, kamēr viņu vīriešu radi kārtīgi uzjautrinās.
Augstais priesteris utah ir veicis ierasto reliģisko ceremoniju, un tieši pirms tā sākas, jautrais priesteris shahru uz vecākā no mir’iem uzaicinājumu ir noņēmis slēģus, kas aizseguši Gish’a tempļa mazās durvis vai logu. Šie slēģi ir palikuši svētnīcas augšā kopš shahru tos ir uzlicis gada sākumā.”
[28]: Saules atdzīvināšanas norisi kalāši atveido Chaumos (Cawmōs) svētkos ziemas saulgriežos; mūsdienās tajos dominē padievs Balumain (Baḷimaín). Viņš ir tipisks ‘nācējs un gājējs gada rituma padievs’ (līdzīgi Jānim), kurš ierodas no tālienes un redzams reti. Tādas apmeklējošas dievības ir rodamas arī Kafiristān’ā (atzīmējis Masson 1844.gadā), un ir parastas arī senajā Japānā kā marebito. … aizjājot viņš devies uz kalāšu mītiskajām mājām Tsiyam’ā (tsíam – ciems?), lai atgrieztos nākošā gada beigās kā Indra (Witzel 1997a; 394; salīdz. 1997c; 520).
Ja tā nebūtu noticis, Balumain’s būtu cilvēkiem iemācījis kā mīlēties svēta akta veidā (skat. maithuna). Tā vietā viņš cilvēkiem iemācījis vien auglības dziesmas, kuras dzied Chaumos rituālā, rādot paraugu skaidrās apkārtējo atbalstītās vīru-sievu dialogu apmaiņās (apdziedāšanās? anugīta, avagīta, abhigāyati) līdzīgi kā Rigvēdas [3] 10.86.
Viņš pie kalāšiem ierodas decembra sākumā pirms saulgriežiem un paliek vēl dienu pēc tiem. Mīts stāsta, ka no viņa sākumā izvairījušies daži cilvēki, kuri viņu vajājuši ar suņiem un tāpēc iznīcināti. Viņš ierodas no rietumiem, no (Kati Kafir) Bashgal ielejas, bet, neraugoties uz to, ar viņu ir saistīta arī kalāšu mītiskā zeme, austrumos vai dienvidos. Skaidri redzams, ka te ir vairāki mītoloģijas slāņi, pēdējais no kuriem ir jaunievedums – no Kafiristānas.
Viņš vienmēr ierodas jāšus zirgā, kā teikts svētās viņam veltītās dziesmās. Viņu sagaida septiņi kalāšu zemes Devalog’i (salīdz. ar septiņiem, dažreiz 12, saules dēliem – Ādity’ām?) un viņi kopā dodas uz vairākiem ciematiem, piem., Kamadeo, kur viņu sagaida tikai suņi, un tāpēc šis ciemats tiek iznīcināts. Turpretim Batrik ciems viņu sagaida ar septiņiem rituāli tīriem jauniem zēniem, kurus viņš paņem sev līdzi (tāpēc mūsdienās sūta tikai vīrus un vecākus puišus).
[440]: Saulgriežu vakarā visā Slovēnijā savā laikā bijis parasts salasīt lielus paparžu pušķus un tos izkaisīt gaitenī, dzīvojamā istabā, zem gultas, durvju priekšā, pagalmā un kūtī. Ir ticēts, ka naktī atnāk svētais Jānis Kristītājs, lai papardēs pagulētu. Nākamā dienā vāc papardes saknes un liek zem jumta, lai pasargātu mājas no ugunsgrēka vai noliek lopiem. Papardes padzenot arī čūskas.
[126]: Jānis ir viens no Dieva dēliem dvīņiem kopā ar Ūsiņu. Skat. ‘Dieva dēli’.
[113]: Jānis ir gan sezonas dievība, kuras dzīvības spēku virsotne ir tieši vasaras saulgriežos, gan arī priesteris un ķēniņš, kura pārziņā ir visi Jāņa bērni (pavalstnieki), viņu iekoptie lauki, lopi.
Paparde (skat. parda) ir viena no ticējumos un tautasdziesmās biežāk minētām Jāņa zālēm. Visvairāk daudzināts papardes zelta zieds (paparde īstenībā nezied), ko var atrast Jāņu naktī. “Kas tur spīd, kas tur viz Jāņu dienas naksnīnā? – Tur ziedēja papardītes Zeltītiem ziediņiem. (53 310)” Jāņu māte paparžu krūmā Jāņu nakti auž sagšu deviņiem dzīpariem – skaitlis 9 ir senās nedēļas mērs. …
Zīmīgi, ka sieva vai līgava bieži atrodama tieši paparžu krūmā. Paparžu krūms šai gadījumā, liekas, ir dzimumattiecību haosa vieta, kur uz saules pārejas laiku nokļūst Jāņa sieva un, kā var spriest pēc tautasdziesmu materiāla, laikam viss cilvēku kopums. Papardes ziedu saskaņā ar ticējumiem apsargājot dažādi ar viņsauli saistīti spēki – nezvēri, pūķi, burvji, veļi.
Kam papardes ziedu izdodas atrast, tas iegūst pārdabiskas spējas, bet arī bagātību, laimi. … ceļš pie papardes zieda gandrīz vienmēr nozīmē viņsaules ceļu vai vismaz saskari ar viņsaules spēkiem. “Ei, svētā papardīte, Kā raudāji Jāņu nakti? – Kā man bija neraudāt, Veļānieši ziedu rāve.” (LD 32 408) Arī “kad kāds mira, tad piederīgie nelaiķi nomazgāja un ietērpa labākajās drānās un guldīja silē, kuras iekšpuse bija izklāta paparžu lapām.” “Jāņa naktī jāaiziet uz papardēm un jāpaklāj (balts) zīda nēzdodziņš. Papardes ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē.”
[339]: Jāņu naktī var atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat ka jaunas meitas, galvā liek vainagu. Izsenis arī citādi šajā naktī nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu. Zināma sasaukšanās ar senajiem auglības rituāliem veltītiem pagāniskajiem auglības dieviem.
(Nezinu, vai īsta tautas dziesma, bet- “Ak tu, bikšu ābolīti, Tavu skaistu atslēdziņu- Tu atslēdzi meitiņām Mīlestības avotiņu.”) Un- “Papardīte zeltziedīte, Uzzied Jāņu vakarā- Zelta ziedu meklējot, Novīst mans vainadziņš.”
jānī karoti, yānī karoti, yānī karoti – iepazīties
jani, yani – [175]: tas ir (jā?)
jānī, yani, yānī – taka, ceļš, norise, gaita, maršruts
jāni, yani, yāni – [342]: ikviens, lai kurš, visādi (Jāņabērni?)
jantra, yantra – mistiska zīme, kam piemītot okulti spēki, spēka zīme, (latvju rakstu zīme), ierobežojums, nožogojums (burvju aplis latviešu pasakās), amulets, saistība, valgs, pineklis, siksna, groži, balsts, rīks, ierīce, līdzeklis.
Jantra’s jōgā par meditācijas jeb iztēlošanās, savākšanās objektiem lieto īpašus attēlus, tas ir, Visuma uzbūves, tā norišu vai tveramās un netveramās materiālās pasaules grafiskas līdzības. Katrai mantrai atbilst sava jantra, un daudzu seno Austrumu zīmju jēga joprojām paliek neatminēta. Otra vārda yantra nozīme – ‘rīks’ – norāda uz tās palīgnozīmi attiecībā uz jantras dievsajūgas praktizētāja galveno mērķi – saplūsmi ar Virsīstenību (Brahman) un savas patības īstu atbrīvošanu.
Valodas un izglītības padieves Śrī Sarasvatī jantra ir veidota kā latviešu
dieva zīmes – trīsstūra ar virsotni augšup – fraktālis.
jas, jā, jat, yás, yā, yát – kas, kurš
jasi parīk, kalāšu yas’i pariik – [175]: sieviešu sapulce lietus apturēšanai. Kad lietus nestājas, sievietes var sapulcēties un iet uz Tsiam’u (mītiska kalāšu izcelsmes vieta; Ciems?). Tā viņas dara, lai apturētu lietu – bez nopietna nodoma turp doties (kur tas ir, viņas īsti nezin)
jāšu, yashu, yāśu – “jāšanās”; darbība, dzimumsakars, dzimumakts, apskāviens, sēkla, sperma; sēklas izgrūšana
jāt, kušanu yāt – ejošs, kustīgs, censties; tā kā, ciktāl; iejādīt, pakļaut, piejaucēt, spēt
jāta, yata, yāta – trenkšana, vadīšana, vadīšana ar kājām, piešiem, braukšana, gaita, devies, aizgājis, iegājis, aizgājis, bēdzis, glābies, vajāts, zināms, purvains, aizritējis, saprasts, pagājis, maršruts
jatačittātman, yatachittatman, yatacittātman – cilvēks, kurš pārvalda savu dvēseli un garu
jatana, yatana – jāšana; pūliņi, atgriešanās
jatārthan vadāmi, yathartham vadami, yathārthaṃ vadāmi – saku patiesību, patiesi.
jathā, yatha, yáthā – tātad
jathārtha, yathartha, yathārtha – īsts, atbilstošs lietas būtībai
jathartupušpita, yathartupushpita, yathartupuṣpita – ziedēšana vai uzplaukšana pareizā gadalaikā
jathatmja, yathatmya – īstā būtība jeb daba
jāti, yati, yāti (arī kušanu) – jāt, iet, staigāt, braukt, soļot, doties ceļā, aiziet, šķērsot, lidot, bēgt, pazust, doties uz priekšu, nokļūt, vadāt (piem., zirgu), sasniegt, ieiet, aizbēgt, glābties. Arī PIE ‘yiyeha’, kušanu ‘iyā’, ‘(y)iyā’, liet. ‘jóti’, ‘jódyti’, baznīcas senslāvu ‘jadǫ’. jāvan, yavan, yāvan – jātnieks.
[191]: klaidonis, klejojošs askēts.
jātu, yatu, yātu – jātnieks, ceļinieks, ļaundaris, laiks, burvestība, rīkoties pretēji, magu māksla, vējš, dēmons, gars
[227]: izolēts pārmantojums sanskr. no protoindoirāņu ḭātu- ‘(melnā) maģija’; vēlīnas avestas yātu – burvis. Neraugoties uz vārda IE veidolu, nav bijusi doma par kādu pārliecinošu etimoloģiju
Jaudhēja, Jaudhēja Gana, Yaudheya, Yaudheya Gana – [343]: sena konfederācija starp Indas un Gangā upēm, tostarp, licchav’i, malwa’s, ar satrapiem Gudžaratas jeb Saurāštras apvidū
jaukk – kušanu yaukk – piejaucēt, iejūgt. Arī sanskr, ‘yuj’, PIE ‘youg-w’, lietuviešu. ‘jaukìnti’
jauna, yauna – jonietis, grieķis, tāds, kurš norobežojas; aizsegs, kvieši, ātrs, straujš zirgs, burkāns, sajaukšanās, sāls no sāls dumbrājiem
jaušinja, yaushinya, yauṣiṇya – sievišķība (aušība?)
jautaka, yautaka – līgavas pūrs, manta, sievietes pūrs, dāvanas, ko kāzās līgavai dod viņas tēvs un draugi
jauvana, yauvana – jaunība, jauneklība, pusaudža gadi, pubertāte, precības, saistīts ar precībām, laulības, laulāto pienākumi, saistīts ar dzemdi, dzimšanas vietu; bērna ieņemšanas rits
java – kušanu yáva – iejava, maize, mieži. Arī PIE ‘yeb(h)om’, avestas ‘yava’ – mieži, liet. ‘javaĩ’. [12]: sanskr. – maļami graudi, īpaši mieži
javana, yavana – jaukšana, atšķaidīšana (īpaši ar ūdeni).
[344]: kopiena hindu vēsturē. Javani ir aprakstīti kā aiz Gandharas esoši. Mahābhārātas eposā ir minēta vēl cita valsts tālu rietumos no Javanas – Parama Yona. Tā varētu būt Grieķijas Jonija, kas kaut kādā veidā saistīta ar Indijas joniešiem jeb javaniem. Vārds yavana varētu būt sanskritizēts Jonijas nosaukums. Yavana’s, sak”s, pahlava’s, huna’s kādreiz ir apzīmēti par mlechha. Dažkārt kopā ar tiem pie mlečhām ir iekļauti madra’s, kamboja’s, kekeya’s, sindhu un gandhara’s. Šis nosaukums ir lietots, lai norādītu uz viņu kultūras atšķirībām no vēdiskās kultūras, kas bijusi pārsvarā Kuru-Panchala’s ķēniņvalstīs.
“Dienvidindijas ostas pilsētas, kur nenosakāma datējuma agrīnas tamilu poēmas runā par javanu apmetnēm.” (H.P.Ray, The Winds of Change, Delhi, 1994:49, 84). Šī pati autore (turpat, lpp.52) nepiekrīt pieņēmumam, ka javanas bijuši romiešu tirgotāji, lai gan norāda, ka starp 1-2.gs.pr.m.ē. un ieskaitot 3-4.gs.m.ē. pamatoti vai nepamatoti “vārds yavana nozīmējis Jonijas grieķi” (turpat, lpp.54). 83-85.lpp. viņa min agrīno indiešu literatūru, kurā svešzemnieki saukti arī par yavana un norāda uz Ašokas uzrakstu, kurā šis apzīmējums dots robežtautām. Vidus un Rietumindijā, viņa teic, javanas redzami iezīmējas kā budistu sadraudzes (saṅgha) donori” (turpat, lpp.84).
Tādējādi vēdiskā sabiedrība ir atzinusi viņu ārkārtējās prasmes, bet uzskatījusi viņus par nepiederīgajiem. Eposs javanas attēlo kā Turvasu, viena no ķēniņa Yayati nolādētajiem dēliem, pēcnācējus. Tikai piektā dēla Puru pēctecība ir uzskatīta par Jajati troņa mantotāju, jo viņš nolādējis pārējos četrus dēlus un liedzis viņiem valdnieku kārtu. Paurava’s ir mantojuši Yayati sākotnējo impēriju un apmetušies Gangā līdzenumā (Indas-Gangas un Ziemeļindijas upju līdzenums), vēlāk izveidojot Kuru un Pančalas ķēniņvalstis. Tie bijuši īstās vēdiskās kultūras sekotāji.
No Śrīmad-Bhāgavatam 2.4.18 – Javana ir bijis viena no mahārādžas Jajati dēliem vārds, kuram valdīšanā nodota pasaules daļa, ko sauc par tjurku zemi (etnonīms turk varbūt pirmoreiz parādās Herodota darbā Targitas; vēlāk Pomponijs Mela min turcae Azovas jūras ziemeļu puses mežos, un Plīnijs Vecākais pieskaita tyrcae tā paša apvidus tautām). Tādējādi tjurki ir javanas, jo ir mahārādžas Javana’s pēcteči. Tādēļ javanas ir bijuši kšatriji un vēlāk, atteikušies no bramīniskās kultūras, kļuvuši par mleccha-yavana.
Javanu apraksts ir sniegts Mahābhāratā (Adi-parva 85.34). Par javanu ir saukts vēl cits princis vārdā Turvasu, un viņa valsti ir iekarojis Sahadeva, viens no pāṇḍav’ām. Rietumu javanas Kurukšētras kaujā, Angas ķēniņvalsts valdnieka un karavadoņa Karnas spiesti, ir pievienojušies Duryodhana’m. Ir arī pareģots, ka šie javanas Kali jugas laikā iebruks Indijā. Tas piepildījies 326.g.pr.m.ē. (Aleksandra Lielā karagājienā).
Tirgoņu versija no [345]: Jona un Javana ir senajā Indijā lietoti vārdi grieķu valodā runājošo apzīmēšanai, Homēra laiku joniešu nosaukuma Ἰάoνες, sengrieķu Ἰάϝoνες atveidojumi, kuri varbūt ir bijuši pirmie austrumos zināmie grieķi.
Sanskrita avotos vārdu Yona, Yauna, Yonaka, Yavana utt. lietojums parādās atkārtoti un īpaši saistībā ar grieķu valstīm, kas bijušas kaimiņos Pendžabas apvidiem un dažkārt tos okupējušas vairāku gadsimtu laika posmā no 4.gs.pr.m.ē. līdz 1.gs.m.ē., kā Seleukidu impērija, Grieķu-Baktrijas ķēniņvalsts un Indo-Grieķu ķēniņvalsts.
Javanas ir sīki aprakstīti Sangam (Laikposms senās Dienvidindijas (Tamilakam) vēsturē 300.g.pr.m.ē.-300.g.m.ē.) literatūras eposos, piem., Paṭṭiṉappālai (dzīvs senās tamilu valsts Chola galvaspilsētas Kaveripattinam (Puhar), kas atrodas Kaveri upes galā, aprakstā. Uz šo ostu ir importēta pārtika no Elamas. Krāsaini aprakstīta plaukstoša jūras tirdzniecība un javanu, senās Grieķijas un Romas tirgotāji, to mājokļi utt.). Vārda lietojums dažādās valstīs austrumos no Grieķijas – ēģiptiešu ‘j-w-n(-n)-‘; asīriešu ‘Iawanu’, persiešu ‘Yauna vai Yavanu’; indiešu ‘Yavana’ (Mahābhāratā) un ‘Yona’ (Mahāvaṃś’ā); senebreju ‘Yāvān’.
Pēc Aleksandra Lielā iebrukuma Ahemenidu impērijas austrumdaļā ir pastāvējušas grieķu apmetnes. Norādes uz Yona agrīnos budisma tekstos varbūt norāda uz tiem pašiem.
javasurā, yavasura, yavasurā – alus (sens vārds)
javirā, yavira, yavirā – alus
jazid, kalāšu yazid – [175]: izbadējies
jēsti, kušanu yesti – ēst. Arī PIE ‘hēds-to-‘, senprūšu ‘īstai’, senbulgāru ‘jasto’
Jlaiņækte, kušanu Ylaiñäkte, walo – pavēlēt, Pavēlnieks, Indra, Pērkons. Arī PIE ‘weleha’ – valdnieks, ‘ welh-eha’ – satriecējs, hetu ‘walh’ – satriekt, baznīcas senslāvu ‘velěti’ – likt, pavēlēt, ‘Perunъ’, liet. ‘Perkūnas’
jōdha, yodha – karš, kauja, karavīrs, cīnītājs (skat. yudh, salīdz. ar kāvi – haskāra).
Jēkabs Lange 1773- Jods – Meža velns. Stenders 1783- lauka vai meža velns, spoks. Daudzskaitlī jodi nozīmē gaisa garus un mirušo dvēseles. Vēl tagad daži latvieši, redzot plīvojošu ziemeļblāzmu, saka: “jodi kaujas”, un tā kā tie tiek ar bailēm uzskatīti, tad tos sauc arī ‘baigi’, kas kaujas. Vēl daži to paskaidro: “Kaŗŗu ļaužu dvēseles kaujās.” Baltu mītoloģija, A.Pūtelis. Ausekļa dievi- lingām svaidās, dzīvo peklē un grib ļaunu. Joda laiki – senatne, kad Roma (impērijas kara perifērija?) bija Latvijā.
jōdhamukhja, yodhamukhya – galvenais karavīrs, vadonis, virsaitis
jōdhavīra, yodhavira, yodhavīra – karav