Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)

(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)

Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf

Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).

Turpināt lasīt

INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats. Lorenco Veračīni, 2007

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Stāvoklis ir tiešām kritisks, tomēr identificēta problēma jau ir pusproblēma. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju (un pārliecību, kā rāda balsojums par krievu kā valsts valodu) skaitliskā attiecība (skat. arī Ritvara Eglāja https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/07/tris-svarigi-jautajumi-par-partautosanu-kadam-jabut-latviesu-ipatsvaram-lai-ritvars-eglajs/ ) un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī ‘globālistu; tā sauktajam liberālismam jeb liberālanarhijai (skat., piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/22/meklejot-valsts-antiideologiju-bilderbergas-pasaules-vara-totals-globals-unificejoss-naudas-materialisms-pret-nacionalo-daudzveidibu-un-vertibam/ ), ir vairāk kā kritisks. Parēķiniet, kas paliktu pāri no Krievijas, kuras īstais vārds ir Invaderija, ja tā atlaistu visas invadētās tautas un teritorijas, un jūs sapratīsit, cik ačgārns saturs var būt jēdzienam ‘krievvalodīgo integrācija’, un cik noziedzīgs un sprādzienbīstams ir Eiropas/pašmāju nekrietneļu spiediens novilcināt dekolonizāciju, ignorējot starptautiskās tiesības. Un ņemiet un izsvītrojiet no visiem 4.maija Latvijas varas saražotajiem papīriem visu, ko var darīt citas valsts ietvaros, bet no atlikušā izžņaudziet ūdeni un salīdziniet ar Latvijas Republikas Satversmi…! Ja ir kāds ‘īpašs Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāku vārdu, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. Te būtu bijis un arvien vairāk ir, ko ar skubu darīt pagaidām vēl konjunktūrprogrammētajiem Latvijas sociālo, starptautisko un tautu tiesību, cerams, liepratējiem, nevalstiskajām organizācijām, visām valsts varām. Sadarbībā ar nemelīgiem pasaules zinātniekiem un varām.

Turpināt lasīt

Aukstais karš Latvijā pēc Molotova-Rībentropa slepenā līguma, Teherānas, Jaltas, Potsdamas un Maltas slepenās vienošanās. Jeb – Latvijas neatkarības īsā pavada.

Potsdamas konference 1945.gadā.

Ilzes Ostrovskas vērtējums (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/30/par-psrs-valsts-iestazu-darbibas-izbeigsanu-latvijas-republika-balta-ceka/)

Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris

Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.
http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit

Turpināt lasīt

PĀRMAIŅU PANĀKŠANA, PAŠIESAISTOTIES TAUTAI. Ivars Līdaka

(Šis ir uzmetums, pārsvarā radošs tulkojums no dažādiem avotiem, kuru lūdzu izmantot izskatīšanai,izmantošanai, salīdzināšanai, iztirzāšanai, uzlabošanai un konkretizēšanai. Kaut neviens projekts turpmāk nebūtu sliktāks par šo! Neizlikšos gudrāks par sevi, tāpēc visur pielieku avotus. Šī ir versija uz 02.aug.10, , kurā bez sīkākiem papildinājumiem, pateicoties vērtīgiem G.R. aizrādījumiem par sistēmai pietuvināto dalībnieku manipulācijas un mūsu pašu – balsotāju viltībiņu riskiem, ir krietni pielabota un precizēta V sadaļa. Ir pievienota I sadaļa, kuru ievietoju sakarā ar I.K. atzinumu par visai negribīgo sabiedrības iesaistīšanās gaitu pasaulē līdz šim – I.L.)

Ļoti priecāšies, ja atsauksities lietišķai sadarbībai komentāros šeit vai rakstot man uz iliidaka@gmail.com

11.10.2016 premjeram, Saeimas priekšsēdētājai un Pašvaldību savienībai piedēvāju rosinājumu: “Ir mēģinājumi padarīt demokrātiju efektīvāku, piemēram, meritokrātija (sociālas sistēmas veids, kurā varas pārstāvniecībā virzās izcilības). Vēršu uzmanību uz iespējamu palīgrisinājumu ierēdņu un deputātu kandidātu izcilības vērtēšanai, kas palīdzētu partijām izvairīties no gadījuma vai naudas bīdītiem cilvēkiem vēlēšanu sarakstos vai ierēdņu atlasē, kā arī sarakstu ranžēšanā.

Piemēram, pilsoņiem pieejama vizarda jeb asistējoša lietojumprogramma vadītu kandidātu caur pašnovērtējuma (vērtīguma pašdeklarācijas) procesu, gods-spējas-izdarīgums-lojalitāte aspektos, kā arī tautu, šim pašnovērtējumam iebilstot vai apstiprinot, vai papildinot. Uzskatāmais gala rezultāts būtu komplekss pamatojums pretendentu karjeras un atalgojuma virzībai – radara diagramas veidā šajos četros aspektos, ar kandidātu pašnovērtējumiem un tautas vērtējumu statistiskā izteiksmē.”

I.L.) Turpināt lasīt

Latviešiem tik līdzīgie indoirāņi brīdi pirms kristietības/islāma invāzijas. Sera Džordža Skota Robinsona hronika.

(Ja gribam izprast latviešu maztautas līdz īkstīm, varam padzīvot gandrīz Latvijā pirms krustnešu iebrukuma. Mums ir Henricus de Lettis hronika no 1226.gada, Livländische Reimchronik no 1290.gada un citas, un paldies rakstītājiem, tomēr jāpatur prātā, ka tie gribot negribot bija krustnešu samaitāti. Britu pārstāvis Gilgitā, kara ārsts, pētnieks, administrators, rakstnieks un parlamenta loceklis Sers Džordžs Skots Robinsons (THE KÁFIRS OF THE HINDU-KUSH. SIR GEORGE SCOTT ROBERTSON, Knight Commander of the Order of the Star of India) ir mums dāvājis radniecīgo Hindukuša dienvidpuses indoirāņu hroniku brīdi pirms islāma iebrukuma.

No viņa grāmatas ilustratora Arthur David McCormick atmiņām (Artist in the Himalayas): “Tagad viņu zin katrs Anglijā, tāpat kā zināja visi Indijas ziemeļu pierobežā, kā reti dūšīgu aukstasinīgu un apņēmīgu vīru, kas ne bieži savienojas ar politisku saprātu. Viņa galējais pamatīgums un īpašais veids kā viņš vai nu dara absolūti patiesus darbus, vai izvēlas labākos no apstākļiem, kad citiem tie šķiet vienlīdz slikti … Viņš nekad neapmierinās, līdz ir caurgājis katram iespējamam lietas variantam un izstrādājis to līdz galam. Esmu redzējis viņu pieķeramies lietai un stundām staigājam ar savilktām uzacīm, un tad beidzot viņa seja noskaidrojas, un mēs zinām, ka viņš zin labāko ceļu no grūtībām, kādu vien kāds varētu izdomāt.”

Šo darbu zinātnieki uzskata par daļu no civilizācijas zināšanu pamatiem, kādu to pazīstam. Tas ir autoritatīvs darbs un īstenībā vienīgais par Nuristānu jeb Kāfiristānu (Pagānu zemi no islāma viedokļa) līdz 1892.gadam, kad iedzīvotāji tika vardarbīgi konvertēti islāmā. Vienīgie dabas dievu godātāji, kuru kultūra vēl šodien agonē kalnu ielejās, ir kalāši.

Kāpēc latvieši būtībā ir indoirāņi? Ir daudz versiju par baltu – indoirāņu valodniecisko tuvību, skat. piem., https://tencinusarunas.wordpress.com/latvian-sanskrit-cognate-words-and-concepts-a-ivars-lidaka/ , un galīgās versijas varbūt nemaz nebūs, tomēr pietiek uzzināt par Eiropas sarmatiem, drīzāk sauromatiem (saules godātājiem) un sakiem, lai nāktu pie domas, ka Melnās – Kaspijas piejūras persiešu pēcnācēji ir aizgājuši līdz Baltijas jūrai. Skat. karti SarmatiaEurope-munster-1552.jpg:

Un Indijā: “Sakaldvīpiya brahmīni jeb Bhoyaka bramīni, ir hindu priesteru un ajurvēdas skolotāju (ācārya) kārta. Sakaldvīpiy’us sauc arī par maga bramīniem (Maga Brahmin), ir zināms arī, ka maga bramīni ir Sūryadhvaja (saules zīmes) bramīni, kuri tomēr sevi uzskata par atšķirīgiem no Sakaldvīpiya/Bhojaka bramīniem. Indijas Sakaldvīpiya bramīnu kopiena sevi uzskata par no irāņu saknēm nākušiem un apliecina, ka savu pievārdu maga ir mantojuši no priesteru grupas, kuri Indijā iekārtojušies kā Maga-Dias jeb Maga-Brāhmaṇa. Krišnas dēls Samba ir slimojis ar lepru, un ir dziedināts, kad sācis pielūgt Sūry’u, hindu saules padievu (skat. Saurāṣṭra). History of Sakaldwipiya Brahmins or Bhojaka Brahmins https://vibhanshu.wordpress.com/2011/03/31/history-of-sakaldwipiya-brahmins-or-bhojaka-brahmins/ :“Pirmo bramīnu śākha vidū sauca Sujihva. Tam bija meita vārdā Nikshubha, kura tā iemīlēja Sūry’u, ka kļuva no tā grūta. Tā viņa dzemdēja Jaraśabd’u, kurš bija visu magu-skolotāju (maga-ācārya) aizsācējs. Viņi atšķīrās ar svēto jostu, sauktu avyanga, ko valkājuši ap vidu.””

saura mata – sauromati. Skat. śāka, śākadvīpa, saurāṣṭra. Salīdz ar sarmati

… Saura sekta, kas godā sauli kā dievišķuma augstāko personu un kā tveramo Virsīstenību (ar īpašībām, saguṇa brahman), neatzīst Brahmā, Višnu un Šivas trīsvienību (Trimūrti), jo uzskata, ka Dievs ir saule (Sūrya). Trīsvienības agrīnākās formas dažkārt Sūrju ir ietvērušas Brahmā vietā vai kā ceturto virs Trimūrti, kur pārējie ir saules izpausmes: Sūrja ir Brahmā no rīta, Višnu dienas vidū, un Šiva vakarā. Sūrja ir bijis arī sākotnējās Vēdu Trimūrti loceklis, līdz ar Uguni un Vēju jeb Gaisu (Agni, Vāju). Daļa sauru sektas piederīgo kā Sūrjas izpausmes godā vai nu Višnu, vai Šivu, citi godā Trimūrti kā Sūrjas izpausmes, un vēl citi godā tikai un vienīgu Sūrju. “Saulieši (suryaites) jeb sauras ir Vēdu tradīcijā aizsākta hinduisma paveida sekotāji un Sūrju godā kā galveno tveramo jeb redzamo Saguṇa Brahman formu. Sauras reliģija ir bijusi ietekmīga senos laikos, bet starp m.ē. 12. un 13.gs. panīkusi un mūsdienās ir vien niecīga kustība.” … (Saura sect in Hinduism.https://www.religiousforums.com/threads/saura-sect-in-hinduism.170289/)

Manos spēkos bija vien ielikt šeit grāmatas nodaļu virsrakstus un visas ilustrācijas; esmu drošs, ka katram angliski lasītājam arī tas rosinās iedziļināties latviešu kultūras būtībā un nākotnes ceļā. https://www.ebooksread.com/authors-eng/george-scott-robertson/the-kfirs-of-the-hindu-kush-ebo.shtml )

==============================================================

I NODAĻA

Stāsts – Otrais Čitrālas apmeklējums – Indijas valdības atļauja apmeklēt Kāfiristānu (Pagānu zemi) – Gatavošanās apmeklējuma plāns – Utzūn ciems – Vecākais Azā – Brīdinājums kā dāvināt – Torag Merak’s – Viņa prasības – Dān Malik’s – Gājiena atlikšana no Utzun’as – Pārgājiens uz Gourdesh’u – Torag Merak’a atkāpšanās – Apgrūtinoši bagāžas nesēji – Grūts pārgājiens – Torag Merak’a musulmaņu dēls – Apmetne pie Sārat tilta – Pagānu mundrums un spars – Atpakaļceļš – Atkal nepatikšanas ar bagāžas nesējiem – No Gourdesh’as uz Kāmdesh’u – Piemiņas vārti Kām’u ielejas grīvā – Mergrom ciems – Pagānu patvēruma pilsēta.

II NODAĻA

Stāsts turpinās – Kāmdesh’a – Gīsh’a un Moni svētnīcas – Dān Malik’a viesmīlība – Zemāko slāņu ziņkāre – Virsaitis-Priesteris Utah’s – Chandlu Astān – Viņa aizdomas par mani – Sekojošs draudzīgums – Viņa priekšlikumi – Brīvprātīgie Indijas apmeklējumam – Shermalik’s – Mādugāl’u pagānu sirotāji – Viņu vadonis Bahdurs – Atkal Utzun’s – Shermalik’a pieņemšana par manu “dēlu” – Ceremonija – Ķilda – Došanās uz Indiju – Došanās uz Indiju – Sayed Shāh’s.

III NODAĻA

Stāsts turpinās – Ierašanās Indijā – Apmeklējums Anglijā – Gatavošanās otram Kāfiristānas apmeklējumam – Atgriešanās Indijā – Aprīkojuma pabeigšana Šrinagarā – Miān Gul’s – Viņa plāns mani izmantot – Beidzamā pakļaušanās – Pieņemts kā mans kalpotājs – Atstājam Šrinagaru uz Gilgitu – Mani balti tautas kūliji – Viņu uzticīgums un pieķeršanās – Katastrofa pie Bunji – Gilgita – Došanās uz Čitrālu.

IV NODAĻA

Stāsts turpinās – Atstājam Čitrālu – Maršruta maiņa – Baumas par Dīr’as fanātiķiem – Shāh Baba, Dīras mullā – Naidīgi nodomi – Mehtar’a pretošanās – Galīgie noteikumi – Manu padoto neuzticība – Viņa aizdomas par Indijas valdību – Viņa bailes no Afganistānas – Viņa Britu Kašmiras subsīdija – Viņa pūles izjaukt manus plānus – Viņa neizlēmība.

V NODAĻA

Stāsts turpinās – Aiziešana no Čitrālas – Ghulām Dustgīr – Aiūn – Bomboret – Bomboretas upe – Tilti – Kalāšu dejas – Tong Chandlu – Parpit’as pāreja – Pittigul’as ieleja – Nepatikšanas – Čitrālas prinča atlaišana – Pittigul’as ciems – Nepatikšanas ar Torag Merak’u un Chandlu – Shermalik’a Indijas dāvanas – Naudas izspiešana – Bashgul ieleja – Tilti – Kamu – Virsaiša prieks par manu apmeklējumu – Atturīga ziņkāre – No Kamu uz Bināram – Kāmdesh – Vecāko sagaidīšana – Viņu raizes kā man ņemt sievu.

VI NODAĻA

Kāfiristānas ģeogrāfiskā vieta – Robežas – Upes – Imrā’s svētakmens – Tsaru ciems – Šeihi – Cilšu nošķirtība ziemā – Kalnu pārejas – Augstums – Ielejas – Koki – Zivis – Medījamie putni – Klimats – Nokrišņi.

VII NODAĻA

Reliģiskās atšķirības – Siāh-Posh un Safed-Posh – Pagānu iedalījums – Siāh-Posh ciltis – Presun’a – Wai un Ashkun’i – Vergu izcelsme – Bashgul’u ciltis – Kām’i – Starpcilšu naidīgums – Cilts kā klanu apvienība – Klanu pārvaldība.

VIII NODAĻA

Stāsta kopsavilkums – Kāmdesh’a – Cieminieki – Interese par fotografēšanu – Elektriskā baterija – Māju medības – Sumri, ievērojama veca sieva – Viņa mani uzņem – Mielasts – Lievenis – Pagānu bērnu neatkarīgums – Vergi – To sabiedriskais stāvoklis – Apiešanās ar tiem – ‘Jast Bar i’ – Urir – Vergu tirgus.

IX NODAĻA

Stāsts turpinās – Vispārēja pretestība manai ceļošanai pa šo zemi – Apmešanās – Pagānu izskats – Pagāni savā zemē – Raizes par manu drošību naktī – Vajadzība piesargāties – Sīkie krāpnieki un zagļi – Torag Merak’a draudi mani izraidīt no ielejas – Krājumu sagādāšanas grūtības – Nelabvēlīgas un draudzīgas grupas – Mehtar’u ietekme pret mani – Mani apgalvojumi un galvojumi – Pastāvīgie ziedojumi Imrā un Gīsh’am – Vienatnes iegūšanas plāni – Bashgul’u valodas mācīšanās – Torag Merak’a padoms šajā ziņā – Presungul’u apmeklējums – Viņu pārsteigums manā mājoklī – Presungul’u nacionālā deja un mūzika – Rāmgul’u apmeklējums – Viņu tērpi – Viņu aiziešana – Viņu neprātīgums – Baumas par cīņu – Sirojumi – Pagānu slepenais atriebīgums un aukstasinīgā slepkavošana – Godbijība atgriežoties veiksmīgiem drosminiekiem.

X NODAĻA

Stāsts turpinās – Pretestība manai aiziešanai no Kāmdesh’as – Izlemju apmeklēt Dungul ieleju – Došanās bez pavadoņiem – Shermalik’a sašutums – Arākon’a kalnu grēda – Kashtān’u vīri medību izgājienā – Viņu tērpi – Chārā un Kashtān’i – Domājamā slepkavība – Ķildas cēlonis – Shermalik’a mīlas dēkas – Apmetne Dungul ielejā – Naida cēlonis starp kashtān’u un asmaru ļaudīm – Kashtān’i ir aizdomīgi pret manu grupu – Bažīgs laiks – ‘Pshal’s pie Azharbai – Kareivīgā savvaļīgo pagānu daļa – Utah’a ierašanās – Utah’a apraksts – Stāstiņš – Sirotāju atgriešanās gaidīšana – Sarunas – Shtāluk’s, slims pagāns – Ziņas par seniem klinšu uzrakstiem – Azharbai apraksts – Piesardzība – Uzvaras kliedziens – Pagāni uz kara takas – Mājupceļš – Karavīru uzvaras dziesma – Pagānu galveno spēku atgriešanās – Viņu ieroči – Interese par manu medību bisi – Feu de joie (šaušanas izprieca).

XI NODAĻA

Novērojumi par pagāniem – Iespējama sena vēsture – Vietējo izcelsmes – Vietējo dzīvesziņa – Vērtējot pagānu izcelsmes liecības – Ļaužu fiziskais raksturojums – Pievilcīgums – Veicīgums – Pagāns atpūtā – Pagāns pārgājienā – Pagānu sejas un sejas krāsa – Mati – Pagānu sieviešu raksturojums – Slimības – Vispārējs vērtējums – “Apkaime” – Miega spēks.

XII NODAĻA

Pagānu raksturs – Blēdības – Pagānu saprāts – Ziņkāre – Nenovīdība un alkatība – Starpcilšu naids – Izspiešana – Meli – Patika uz apbrīnu un labo slavu – Brīvības mīlestība – Cilvēka cieņa – Pieklājīgums – Viesu uzņemšana – Viesmīlīgums – Pieķeršanās ģimenei – Laipnība pret bērniem un dzīvniekiem – Pagāni nav nežēlīgi – Vīrišķība, drosme (sanskr. vīrya) – Uzticīgums un ziedošanās – Ķildīgums – Miera nešana – Reliģiskā iecietība – Sabiedriskums un jautrība – Zaglīgums – Slepkavošana – Pagānu “laba” cilvēka ideāls.

XIII NODAĻA

Stāsts turpinās – Utah’s ņem mani skatīties klinšu rakstus – Mūsu gājiens turp – Nedrošs tilts – Kām’u robežciems Urmir’a – Grūtas takas – Tilts savaldības pārbaudei – Bagalgrom ciems – Zārki – Koka tēli – Dievam Bagisht’am veltīts akmens – Nošķirts pagāns – Markhor’a (kalnu kazas) meklēšana – Klinšu zīmes – Slimais, ievainotais un aklais Bagalciemā – Mulsinošā ļaužu uzmanība – Grūta atgriešanās – Sarunas – Lame Astān – Kāmu ielejas apmeklējums – Nepatīkami piedzīvojumi.

XIV NODAĻA

Stāsts turpinās – Atgriešanās no Kāmu – Es pieņemu Torag Merak’u kā savu “brāli” – Ceremonija – Utah’s apvainojas un arī tiek pieņemts par manu brāli – Galvenais šīs pagānu paražas cēlonis – Triju dienu danči sakarā ar tēlu uzstādīšanu mirušajiem – Mans apģērbs šādos īpašos gadījumos – Vīriešu tēli – Dalībnieku, danču, tērpu, ceremoniju u.t.t. apraksts – Muzikanti – Vecie starp dancotājiem – Uzrunas tēliem – Kora vadītājs – Sieviešu tēli – Vecā Astāna skandējums – Danči un mielasts sievietes tēlam – Place aux dames (kundžu vieta) – Novembra nepatikšanas – Augoša neapmierinātība – Shermalik’a nenovīdība – Utah’a naidīgums – Visu ķildošanās visapkārt – Bachik’a augstprātība – Ķildas vairojas – Atkal Kāmdesh’a – Priekšrocība nezināt valodu par daudz – En famille (ar ģimeni) goda mielasts ar Torag Merak’u – Starpgadījumi.

XV NODAĻA

Stāsts turpinās – Bakas un gripa – Dāvināšana sevišķā Jast’u ceremonijā – Pagāni man draudzīgi pienes – Potēšana – Bezrūpība par infekciju – Interese par vakcināciju – Nežēlīgi laika apstākļi – Baltā sieviete – Gazab Shah – Shāhru – “Pshur” – Viņš redz garu – Dūšīga laipna jaunekļa slepkavība – Jaunais Chandlu Torag’s – Goda mielasts ar Utah’u – Uzmanīgs namatēvs – Pacietīga saimniekošana – Gripas epidēmija – Rusalā nodevība – Lietas sāk izskatīties bīstami – Bēdīga uzvara – Es uz laiku pametu Kāmdesh’u.

XVI NODAĻA

Stāsts turpinās. Pretestība manai ceļošanai – Atsakās ar mani tikties – Apstāja Mergrom ciemā – Sūtījums Gul Muhammad Khan’am – Šaušana Charadgul ielejā – Kām’i lūdz mani atgriezties Kāmdesh’ā – Zanr Malik’s – Beidzas krājumi – Zaudēts – Patvērums “pshal”ā – Viesmīlīga uzņemšana – Atsperīga lāčādas guļvieta – Slēpta apmetnes vieta – Markhoru (Himalaju kalnu kazu) medības – Visa ieleja pulcējas izklaidē – Pārgājiens no Charadgul ielejas – “Gabar”i – Birkot – Gabar’u cilvēku izskats – Gabar’u sievietes – Arandū – Vienkāršs virvju tilts – Ķilda – Pagāni dara nepatikšanas – Nāri ļaužu sliktā izturēšanās – Malik’a naidīgums – Nāri – Atpakaļceļš uz Kāmdesh’u – Bakas Mergrom ciemā – Nakts govju kūtī – Sasniedzu Kāmdesh’u – Ļaudīs trūkst sirsnības – Jaunas Čitrālas mehtara intrigas – Viņa pozīcijas maiņa – Kām’i apspriež manas aizturēšanas lietderību ieslodzījumā – Jautājums tiek izkārtots apmierinoši – Miān Gul’s kā intrigants – Viņa šantāžas mēģinājums – Shermalik’s lūdz mani pamest ieleju – Atkal tieku boikotēts – Uzaicina stādīties priekšā virsaitim – Apgalvojumi un draudi – Torag Merak’s kļūst aizskarošs – Uzvara paliek man – Miān Gul’s ir nemainīgi manā pusē – Pagaidām uzturos Agatsi.

XVII NODAĻA

Stāsts turpinās – Grūti dabūt pagānu pakalpojumus – Lutkār – Ceļš uz Agatsi – Tilts – Vēsa uzņemšana Agatsi — Nelaimīga dzīve “pshal’ā” – Lutkār’a mīlas stāsts – Utah’a pasludināšana par vienu no Jast’iem – Uzlabojas attiecības ar pagāniem – Sayed Shah’a atkrišana – Viņa izbraukšana uz Indiju – Kila Drosh – Shah-i-Mulk’a ierosinātais nocietinājums Narsut’ā – Grūtības ar pārtiku – Otrais Kunar’as ielejas apmeklējums – Čitrāliešu pavadoņi – Dumpis Arandu – “Asinsizliešanas” gadalaiks – Jandul’as Umni Khan’s – Pagāni neapmierināti ar Čitrālas mehtaru – Mīr Jān’a politiskas mahinācijas – Strīdi starp čitrāļiem un pagāniem sasniedz asu pakāpi – Mehtara ultimāts – Mans ceļojums uz Lutdeh’u – Jauka uzņemšana.

XVIII NODAĻA

Stāsts turpinās – Bragamatāl’as ciems – Manangul’as straume – Senais ciems – Tā sabrukums – Jannahdāri klans – Kān Mārā – Cietokšņa ciemi gādā par šo Bashgul ielejas daļu – Karlah Jannah stāsts – Viņa cietoksnis Badāwan’ā – Pagānu uzvedības normas – Saruna par reliģiju – Karlah Jannah’a pārsteigums par Frank’a neziņu par Gīsh’u – Viņa paša neziņa par Gīsh’u – Mēģinājums novērst manu Mandāl’as pārejas šķērsošanu – Karlah Jannah’a ietiepība – Ierastā taktikas maiņa – Shermalik’a dīvainā uzvedība – Grūtais kāpiens – Nokāpšana Minjān’as ielejā – Apmetne – Nepatikšanu diena – Valdonīgais Mersi – Peip – Minjān’ieši – Sieviete – Mandāl’as pāreja – Palul’as ciems – Atpakaļceļš – Sasniedzu Bragamatāl’u – Vēstule no Čitrālas mehtara – Neapmierinošas ziņas no Kāmdesh’as – Atgriešanās Kāmdesh’ā – Draudzīgas attiecības – Plānots ceļojums uz Presun’u – Maldīgas baumas – Umni Khan’a ziņneši – Klusums pirms vētras.

XIX NODAĻA

Stāsts turpinās – Atkal Mersi – Widing Chandlu apkaunots – Mir Jān’a pūles Umrā Khan’a labā – Jautājums par mājas būvēšanu man – Strīds starp ciema trim daļām – Problēma – Vispārējs satraukums augšas ciemā – No slikta uz sliktāku – Pārbauda manu draudzīgumu – Neiespējamas prasības – Tieku izraidīts no Kāmdesh’as – Utah’s mani pavada ārā no ielejas – Ierašanās Lutdeh’ā – Cilts nepiedalās sirojumā – Sievietes danco Gīsh’am – Vispārēja neveiksme – Pārgājiens augšup pa ieleju – Pshowar – Nepatīkami piedzīvojumi – Karlah Jannah saņem mani laipni – Mēs kļūstam par brāļiem – Viņš pavada mani augšup pa Skorigul’u – Atgriešanās Lutdeh’ā – Desmit garlaicīgas dienas tur – Lēmums doties pie Mādugal’u cilts – Shermalik’s pievienojas man Chābu ar labām ziņām.

XX NODAĻA

Stāsts turpinās – Sasniedzu Bagalgrom ciemu – L.C.Merak’s un Bahdur’s apvienojas pret mani – Gokal Chand – Izšķirošs stāvoklis – Piemērota divu Kām’as virsaišu ierašanās – 5.septembris; satraukta diena – Izvilkumi no dienasgrāmatas – Veiksmīgs gājiens – 6.septembris – Chandlu Astan’a brīnums – Likstu diena – Bībeliskas skumjas – Neiespējama prasība – Čitrālas mehtara vēstnieks – Mehtara cena par Kām’as palīdzību – Bēgšana no mehtara vēstnieka – Jaunu “drosminieku” sacelšanās pret Jast’u – Pārmaiņas cilts viedokļos – Steidzīga došanās uz Presungul’u – Mālkān’a ultimāts – Mani pretinieki izveido man konvoju – Šķērsoju Kungani.

XXI NODAĻA

Stāsts turpinās – Mans konvojs uzvedas riebīgi – Utah’a smalkjūtība – Mana slimība – Konvoja atcelšana uz laiku – Shtevgrom ciems – Sabrūk mans mājoklis – Esmu pasludināts par cietumnieku – Mana glābšanās – Tieku skaidrībā ar Shtevgrom’u – Lieliska paslēptuve – Atgriešanās Kāmdesh’ā – Ceļa grūtības – Gūstu pārsvaru – Kām’u vēlme nonākt savienībā ar Umrā Khan’u – Uzaicinu pavadoņus ceļam uz Indiju – Brīvprātīgo pūlis – Nenovīdība starp klaniem – Pametu Kāfiristānu – Jas’a lēmums – Apstāja Čitrālā en route (pa ceļam) uz Gilgitu.

NODAĻA XXII

Stāsts noslēdzies. Sasniedzu Gilgit’u – Hunza’s-Nagar’as ekspedīcija – Pildu britu pārstāvja pienākumus Gilgitā – Atmetu domu par atgriešanos Kāfiristānā – Slēdzieni.

Kā saprasties ar kāfiriem (pagāniem)?

Pirmā lieta – jācenšas un jārada viņu prātos doma par spēcīgu personību. Labsirdība un svarīgs laipnums ir tikpat vērtīgs cik kaut kāda ākstīšanās vai “čabēšana” ir aizvainojoša. Pagāni var reizēm uzsprāgt smieklos pie ļoti vienkāršas labsirdīgas zobgalības. Ar uzbudināmiem cilvēkiem, kādi tie ir, nepieciešama nevainojama aukstasinība un apvaldīšana, kad viņi viļņojas vai klaigā. Runātās valodas nezināšanai ir savas priekšrocības, kā arī savi trūkumi. Dažkārt ir pat nepieciešams izlikties nezinošākam kā esi. Vairāk kā vienā gadījumā Kāmdešā neganta slēgta sapulce bija galīgi apmulsusi, kad es klusām ienesu krēslu, ērti apsēdos, dažas minūtes līdzcietīgi aplūkojot notiekošo un tad pievēršoties savai grāmatai.

Reiz nelietīgais Mersi bija iedomājies apvārdot bariņu pie manas mājas, uzbudinot to pret mani. Es uzkāpu pie runātāja, jauki viņam pamāju un veltīju kāfiru sveicienu “Kā klājas” un tamlīdzīgi. Viņš bija tik apmulsis, ka viņu pameta visa daiļrunība, un ļaudis no sirds smējās, izbaudot manu tēloto nezināšanu par ko tiek runāts. Citā reizē vīrs, kas dīžojās sievu bariņa priekšā, uzkliedza man pamest ieleju dienas laikā, jeb viņš – un viņš rādīja kā ieduršot sev vēderā dunci. Es uzkāpu pie viņa, pataustīju viņa vēderu un ieteicu aiziet pie Gokal Čanda lai sadziedē. Šo vīru viņa ļaudis apsaukāja nedēļām pēc tam.

Daudzos gadījumos tas ir lieki, jo katrs anglis ar niecīgāko humora izjūtu var vienmēr uzvarēt mežonīgus, līdz pat īstam naida izvirdumam, cilvēkus, rādot, ka viņš saglabā mieru. Nav vajadzīga liela drosme, jo nemiers ir pārejošs garastāvoklis un pāriet pats no sevis pēc dienas vai divām. Manu nepatikšanu īstais cēlonis Presungalā bija mana paša slimība, kas man liedza apvaldīt dumpi pašā sākumā. Pēc atlabšanas bija nonācis pārāk tālu, un nebija vairs līdzekļu, jo ļaudis bija satrakojušies.

Ļoti svarīgi ir būt patiesam. Kāfiriem patika pārbaudīt manus vārdus, atgriežoties pie tiem pēc nedēļas vai divām pēc tam kad biju stāstījis šķietami apbrīnojamas, viņu acīs gandrīz neiespējamas lietas. Viņi varēja nemāksloti atgriezties pie iepriekšējās sarunas un ļoti prasmīgi nopratināt mani. Es vienmēr rūpējos, lai manās atbildēs nekad nemainās skaitļi un citi fakti.

Cilvēki pamazām sāka man lielā mērā uzticēties. Sākumā viņi man nekad nedeva aitu vai citu pārtiku bez naudas tūliņ bet vēlāk cilvēki varēja staigāt nedēļām neprasot naudu par savu mantu. Viņi īstenībā mani uzskatīja kā kādu banku.

Īsumā, ceļotājam nav pārāk iespējams stingri turēt visas savas apņemšanās. Es pieņēmu plānu pastāvēt uz savu ceļu ciktāl iespējams, kad mana apņemšanās bija skaidri paziņota, pat ja mana pastāvēšana un lēmumu varētu izskatīties gandrīz neaptēsta. Kopumā šā izmēģinājuma iznākums bija labs, bet tas man iemācīja piesardzību un nepieciešamību nepaziņot stingru lēmumu bez pienācīgas apsvēršanas.

Beidzot, vienmēr ir galēji svarīgi izmēģināt un pētīt publikas viedokļa pārbīdes. Nevērība pret to vien tāpēc, ka tā bieži izskatās nesakarīga vai nebūtiska, ir bīstama, lai gan var būt saprātīgi izņēmuma gadījumos pieņemt izaicinājumu, ja jūti zemi pietiekami drošu zem savām kājām. Nevar būt lielāka kļūda kā pārmērīgi censties uzvarēt cilvēku jūtas. Tas ir praktiski neiespējams. Bet ja tu saglabā viņu cieņu un paļāvību, un varbūt arī viņu pateicību, neko vairāk nevajag. Vienīgais ceļš uz viņu siržu mīlestību ir labprātīgi atteikties no civilizācijas mantojuma, lai gremdētos zemākā uzvedības līmenī, lai apjēgtu, ko nevar aizstāvēt, un tēlotu vienaldzību pret vairumu kristiešu tikumu. Ir labi atcerēties, ka tu nevari izmainīt pieauguša cilvēka dabu, lai gan to gribētu darīt. Savvaļīgus cilvēkus var vadīt vai ietekmēt ar vispārzināmiem līdzekļiem, bet viņu tieksmes ir nemainīgas.

XXIII NODAĻA

Pagānu dievu kopums – Izpētes grūtības – Šaubīgums – Bashgul’u un Presunu pretrunīgums – Teoloģija – Galveno dievību saraksts – Stāsts par Bagisht’u – Teikas par Imrā – Imrā ziedojumi un tempļi – Imrā rokraksts – Noslēpumainā ala – Imrā dzelzs stienis – Citas Imrā ziedotas vietas – Dievu grupējums godāšanas ziņā – Svētakmeņi ārpus tempļiem – Moni – Citas dievības – Dizane – Nirmali – Krumai.

Kāfiru reliģija ir kāds zems elkdievības veids ar senču godāšanas piejaukumu un arī kādām uguns godāšanas pēdām. Dievu un dieviešu ir daudz, un to svarīgums un piekrišana ir dažādās pakāpēs.

Varbūt Imrā – Radītājs, Moni (parasti saprasts kā “pravietis”), Gīšs – kara dievs, Bagišts, Dizane, Krumai un Nirmali ir kopīgi visās ciltīs, ir vēl vairākas zemākas dievības jeb dieviņi, kas, šķiet ir īpašu vietu aizbildņi. Gandrīz droši, dažiem dieviem dažādās ciltīs ir dažādi vārdi; bet pat ja mēs to saprotam, vēl vajadzētu būt daudziem nezināmiem vai vērā neņemtiem, izņemot atsevišķas ciltis vai pat atsevišķus ciemus. Presungalas ielejā katrs ciems, domājams, ir viena īpaša dieva aizgādībā, kuru pielūdz un godā pāri visiem citiem. Aroms ir kāmu cilts aizbildnis dievs; tomēr tam, šķiet, ir diezgan maz piekritēju un ziedotāju nemierīgos laikos.

Gūt ziņas no kāfiriem par viņu reliģiju ir ļoti grūti. Presungalā ļaudis sākumā pretojās, kad gribēju vien aplūkot viņu dievus, un kaut kādu ne labprātīgu piekrišanu viņi deva tikai, kad mani pavadoņi pārliecināja, ka es pats esmu pagāns. Bašgalu kāfiriem šajā ziņā nebija nekādu iebildumu; tiešām, viņi guva īpašu prieku, rādot man savus templīšus un uzaicinot būt klāt viņu ritos. Šajos gadījumos viņi bija raduši rūpīgi vērot manu seju, it kā bažīgi pētot no vaibstiem manu viedokli par viņu ritiem. Turklāt galvenā grūtība bija, ka viņi, šķiet, par savu teoloģiju zin ļoti maz. Cilvēki pastāvīgi noraidīja mani pēc ziņām no viena cilvēka pie cita, bet katrs nākošais, šķiet, zināja mazāk kā iepriekšējais, kamēr mazums, ko viņš varēja pastāstīt, tika izvilkts ilgā laikā un sarežģījumos. Kāfira iztaujāšana ir kaitinoša, ja vien viņam nav apnicis vai nemiegojas. Ja uzmācas ar viņa uzskatā apnicīgiem jautājumiem, šis cilvēks nereti lēc kājās un skaidri aizveras. Manas ziņas galvenokārt nāk no stāstiņiem par dieviem, kas teikti man un citiem klausītājiem vakarā pie uguns pie Utaha – virspriestera un pie Karlah Džannaha, kurs bija dzimis nostāstu teicējs; bet pēdējais diemžēl bija ārkārtīgi nepacietīgs pret traucējumiem un tikpat neapmierināts ar vēlākiem jautājumiem stāsta šaubīgu vietu noskaidrošanai. Dān Maliks no Kāmdešas bija vīrs, kurš pēc vispārējas slavas par savas reliģijas pamatiem zināja vairāk kā citi, bet iegūt no viņa kaut cik ziņu nebija iespējams. Viņš bija paradis apvērst situāciju pret mani, izspēlējot jautājumus; turklāt viņš, šķiet, domāja, ka sarunas interesantākās lietas ir, vai angļus un krievus sākumā radījis Imrā? kura zeme radīta pirmā? cik Bābā (Ādamam) bija meitu? un daudzus līdzīgus prātojumus, izņemot visus citus reliģiskos jautājumus.

Jāatceras, ka bašgalu kāfiri vairs nav nošķirta kopiena šā vārda stingrā nozīmē. Viņi bieži apmeklē Čitrālas pilsētu, un viņiem ir darījumi arī ar citām musulmaņu tautām. Daudzi no viņu radiem ir pieņēmuši islāmu nepārtraucot radniecības saites. Viens no šādu brīvu savstarpēju sakaru ar musulmaņiem iznākumiem ir, ka bašgalu kāfiri pašlaik (1890-ajos) ir ļoti gatavi sajaukt pašu reliģiskās tradīcijas ar kaimiņu musulmaņu. Tas ļoti saduļķo stāvokli, un man ir bezcerīgi mēģināt uzrakstīt kaut ko pabeigti vai pat viduvēji saprātīgu par Kāfiristānas reliģiju; pieticīgais pieraksts, ko pats īsti redzēju un īsti dzirdēju, ir viss, uz ko varēju censties. Varbūt labāka bašgalu valodas pazīšana varēja darīt skaidrāku to, kas palicis tumsā, un varbūt maniem skaidrotājiem varbūt būtu tas pats iznākums, ja sekotu; bet šķiet, ka galvenais iemesls tam, ka tik maz izpētīju par kāfiru reliģiju, bija, ka kāfiri paši par šo lietu zināja ļoti maz. Var domāt, ka Kāfiristānā reliģijas formas saglabājas, bet filosofija, kas sākotnēji šos simbolus radījusi, ir pilnīgi aizmirsta. Zemē, kurā nav nekādu pierakstu, un viss atkarīgs no mutiskās tradīcijas, tas varbūt nav pārsteigums.

Bašgalu kāfiri vai katrā ziņā kopienas jaunākā daļa nosliecas būt visai svārstīgi. Viņi protams ir māņticīgi, bet svētie riti, kad sanāk kopā divi trīs nerātņi, bieži tiek kariķēti vai apņirgti.

Īsti godāts dievs bašgalu jaunatnē ir Gīšs. To viņi tur godā ļoti patiesi. Kāds jauns kāfirs reiz man vaicāja vai angļi Gīšam dod priekšroku pret Imrā (Radītāju) tāpat kā viņš, un daudzi kāfiri ir pauduši savu vilšanos, ka “franki” (domājams, eiropieši) par Gīšu neko nezin. Vecie ļaudis ir patiesi cieņā pret visiem dieviem, bet bašgalu kāfiri, šķiet, ir gatavi atmest savu reliģiju katrā laikā bez lielas nožēlas. Tie to pamet, tāpat kā atgriežas pie tās, galvenokārt materiāla ieguvuma dēļ, un reti izskatās, ka raizētos par reliģiskām pārliecībām.

Kāfiru reliģijas tīrākais veids varbūt ir rodams Presungalā.

Kāmi man stāstīja, ka, lai gan bašgalu kāfiriem nav iebildumu pret manām putnu medībām viņu ielejā, presungaļi nekad neļautu to pie viņiem. Presungalā ir skaidri reliģiska gaisotne. Nelabo ciemos ir pa pilnam, senās gultnes tiek uzskatītas par dievu vai dieviešu raktām, uz akmeņiem tiek rādīti brīnumaini dievu vai nelabo roku nospiedumi, ir dzelzs stabs, ko tur esot nolicis pats Imrā, un zemē ir svēts caurums, kurā ieskatīties lejup nozīmē drošu nāvi jebkuram. Lielas auglīgas zemes joslas guļ arkla neskartas, jo ir svētītas Imrā godam. Svarīgākais ir, ka ielejai pieder slavens Imrā templis, ko atjaunojusi visa Kāfiristāna. Presuni diemžēl runā valodā, par kuru ikviens paziņo, ka tā nav saprotama nevienam, ja vien viņš nav tiešām dzimis šajā ielejā. Man nav palicis atmiņā neviens vārds, kas lietots kādā no viņu ziedojumiem. Viņu piesaukšanas un rituālie skandējumi bija vien mīksta muzikāla ņaudēšana. Presuni pēc īsas pazīšanās bija ļoti draudzīgi un uzlūkoja mani ne vien kā ļoti dižu cilvēku, bet arī kā tādu, kam var uzticēties; tomēr pilnīgā valodas nezināšana vienmēr liedza uzzināt no viņām ko vairāk.

Kāfiru teoloģijā ir gan debesis, gan elle. Tā Visumu dala Urdešā, augšējā, dievu pasaulē, un Mičdešā, zemes pasaulē; un Jurdešā, apakšējā pasaulē, kuru sasniedz caur lielu bezdibeni, pie kura ieejas vienmēr sēd tam Imrā īpaši radītais uzraugs Maramaliks. Viņš neļauj nevienam no Jurdešas atgriezties augstākā pasaulē.

Kad cilvēks mirst, viņa dvēsele jeb dvaša – šim vārdam ‘šon’ (shon) ir abas nozīmes – ieiet kādā no parādību veidoliem, kādus redzam sapņos, un tad kļūst par ‘partir (aizgājēju?)’. Šķiet, ka labi cilvēki klejo kā ēnas paradīzē Jurdešā, ko sauc par Bištu (Bisht), kamēr, kā skan kopējs kāfiru teiciens, “nekrietnie grēcinieki vienmēr deg ellē” Zozukā (elle). Kāfiriem nav spēcīgu baiļu no nāves, lai gan viņi nesaprot pašnāvību. Pati doma par cilvēku nogalināšanu viņiem ir neizskaidrojama. Viņi nekad nav grūtsirdīgi. Dievus godā ziedojot, dančos, slavēšanas (Lālu Kunda) dziesmās un izdvešanām piesaukšanas (Namah Kunda). Laumas (fejas jeb elfas) un nelabie tiek pielabināti ar upuriem. Vienīgais izteikums, ko varu salīdzināt ar mūsu “bezdievju zvērestu”, ir “Lai tevi ķer Dieva sods” (Shut Imrā di psālā).

Galvenie dievi ir:

Imrā, Moni, Gīšs, Bagišts, Aroms, Sauru, Satarām jeb Sudaram, Inthr, Duži, Nong, Parāde, Šomde.

Galvenās dieves ir:

Sarandži jeb Sanrandžu, Dizane, Nirmali, Krumai jeb Šumai.

Bez dieviem un dievēm ir ļaunie gari, nelabie (dēmoni), kuru vadonis ir Juš, un neskaitāmas netveramas būtnes – laumas (fairy, fejas).

Kāmu virspriesteris man mācīja šādi.

Imrā ir visu debesu un elles lietu radītājs. Ar savas mutes dvašu viņš apveltī ar dzīvību savus “praviešus” Moni, Gīšu, Satarāmu un pārējos; bet Dizane ir ielēkusi esībā no viņa labās krūts. Nolicis savas rokas plaukstā, Imrā spēcīgi svieda viņu augšup. Viņa nolaidās ezerā un tika noslēpta un atbrīvota kā būs aprakstīts tālāk. No zemākām dievībām jeb “praviešiem” vienīgi Bagišts ir dzimis kā cilvēki, nevis uzreiz radīts ar Imrā dvašu. Bez dieviņu radīšanas Imrā radīja arī septiņas meitas, kuru īpašais darbības lauks ir ar sargājošu roku pārraudzīt zemkopības darbus. Nākot sējas laikam, viņu godam tiek ziedoti āži, lai labība var būt bagātīga un zeme dāsna.

Imrā radīja arī laumas un ļaunos garus, bet pēdējie nesa pasaulē tik daudz nepatikšanu, ka Moni ar dievišķo atļauju tos gandrīz pilnībā iznīcināja. Kāds velnišķīgs velns, no sliktākajiem, kādā reizē dancoja Moni priekšā. Pravietis slepus izvilka no nelabā ķermeņa skrūvi vai tapu. Viņš to atkārtoja, līdz bija izvilktas septiņas skrūves, kad Ļaunā ķermenis sakrita gabalos. No rumpja gabaliem, skaitā septiņiem, dzīvībā izlēca septiņi jauni dēmoni, bet Moni tos visus ar savu zobenu sacirta.

Stāstā par Bagišta dzimšanu kāmu priesteris teica:

“Tālā zemē, kuru mirstīgie cilvēki nepazina, ezera vidū auga liels koks. Koks bija tik liels, ka ja kāds tajā gribētu uzkāpt, vajadzētu deviņus gadus, lai paveiktu šo varoņdarbu; kamēr zari pletās tik plaši, ka vajadzētu astoņpadsmit gadus, lai aizceļotu no vienas malas līdz otrai. Kokā kvēli iemīlējās Satarāms un ceļoja turpu. Tuvojoties viņu pārņēma varena drebēšana, un milzu koks pārplīsa, atbrīvodams dievi Dizani tā stumbra vidū. Turpretim Satarāms bija redzējis pietiekami; viņš apgriezās un bailēs bēga. Dizane sāka slaukt kazas (mans jautājums, kur kazas bija, ūdenī vai kokā, tika aizslaucīts sāņus ar rokas vēzienu). Kamēr viņa bija aizņemta slaukšanā, viņu vēroja ļaunais gars. Tam bija četras acis, divas priekšā, divas pakaļā. Drāzies uz priekšu, tas sagrāba Dizani, viņai pieliecot galvu pie saviem ceļiem un trīcot šausmās. Nelabais mēģināja viņu nomierināt, teikdams: “Atnācu tevis dēļ.” Viņa pēc tam ieceļoja Presungalā un iekāpa straujā upē, dzemdēja bērnu, kurš uzreiz bez palīga izkāpa krastā, ūdens virpuļiem noklustot un pašķiroties uz abām pusēm, ļaujot bērnam to izdarīt. Zemes ļaudis bija pārsteigti par šo brīnumu. Viņi steidza uz notikuma vietu un upes krastā atrada mazu puiku sēdam uz akmens. Tad bērns sāka pats iet lejup gar upi, atstājot skatītājus apmulsumā. Viņš bija nogājis mazu gabalu, kad satika vīru, kurš vaicāja kā viņu sauc. Bērns atbildēja “Manu vārdu zini tu, es nezinu.” Tad svešinieks pateica, ka viņa vārds ir Bagišts, un viņu vienmēr pazīs pēc šā vārda.”

Lai saprastu kāfiru domu par Imrā – Radītāju, jāstāsta vēl daži stāsti. Daudzi no tiem ir neizteiksmīgi un nesakarīgi; citi rāda, ka kāfiri ir Imrā apveltījuši paši ar savām iezīmēm. Vispirms pietiks ar diviem sekojošiem stāstiem.

(a) Sensenos laikos Imrā un nelabais (Juš) jāja zirgos. Imrā zirgs bija no zelta, nelabā no dzelzs. Kādu laiku neviens netika priekšā, bet Imrā radīja neskaitāmas žurkas, kas raka zemi un sadarīja neskaitāmas alas, kurās nelabā zirgs paklupa un meimuroja, ļaujot Imrā viegli uzvarēt.

(b) Imrā reiz iedeva nelabajam grāmatu un pēc laika prasīja atpakaļ. Nelabais atteicās atdot aizbildinoties, ka dots viņam un ir viņa. Tad Imrā un viņam bija jācīnās; nelabais tika nogalēts un grāmata atdabūta.

Nākošie stāsti ir labāki.

(1) Imrā un visi pravieši (šī nostāsta teicējs bija irāņu valodā runājošs kāfirs, kurš lietoja irāņu vārdu ‘pravietis’, lai apzīmētu visus dievus, izņemot Imrā.) kādu dienu sēdēja ielejas grīvā, kas stiepjas no Skorigalas uz Presungalu. Dieve Krumai kazas izskatā nāca augšup no Tirič Mir (svētkalns pie Badāvanas. Ahmad Divānā ir maza četrstūraina būve kāfiru stilā, tā kā tēla pamatne. Pie tās svētnīcas tiek dieviem un laumām, kas dzīvojot šajā svētkalnā, ziedoti āži) un gāja starp viņiem, bet neviens viņu nepamanīja, izņemot Imrā, kurš izmantoja izdevību, lai iegrūstu viņu kalnu straumē. Laužoties ārā no ūdens, Krumai skrēja slīpi augšup stāvā klintī, atstājot pēdas, kas vēl tagad redzamas kā atšķirīgas krāsas minerālu dzīsla. Tikusi augšā, viņa sāka spārdīt lejup akmeņu krusu uz dieviem lejā līdz tie pagalam sapīka. Imrā teica viņiem, ka kaza ir Krumai, un piemetināja, ka pats bijis vienīgais, kurš to pamanījis. To dzirdot visi pieteica Krumai uzvesties labāk. Uz to viņa pieņēma īsto izskatu. nokāpa lejā starp viņiem un pēc tam pakavēja visiem laiku krāšņā goda mielastā, ko viņa nesa no svētkalna un pasniedza uz sudraba traukiem.

(2) Kādu dienu Imrā apsēdās uz akmens atradzes pie Kti un Presunas upju satekas. Viņš noņēmās ar sviesta kulšanu zelta kazādas ķērnē. No ādas parādījās trīs sievietes, kuras gāja un vairoja dažādas zemes. Tad Imrā pielēja ūdeni un radīja ceturto sievieti, kura apmetās Presungalā.

(3) Reiz Imrā paņēma no debesīm sauli un mēnesi, un pasaule pazuda tumsā. Nomira visi, izņemot vienu vīru, kurš lūdza Dievam mazliet gaismas. Līdzjūtības kustināts Imrā iedeva vīram gabaliņu saules un gabaliņu mēness, ko viņš nostiprināja sev abās pusēs un tad, uzkāpis zirgā jāja prom. Lai kur viņš ietu, viņam pietika tik vien gaismas, lai vadītu zirgu. Pēc laiciņa viņš sasniedza Presungalu, kur priekšā parādījās Imrā. “Sveiks,” teica vīrs, “kas tu esi?” “Esmu Imrā” bija atbilde. Jātnieks no godbijības un pārsteiguma zaudēja valodu. “Darīsim draudzības ritu,” ieteica Imrā, bet vīrs rādīja, ka viņam nav āža. “Tas nekas,” atbildēja Imrā, “tūlīt aiziešu pēc viena.” To teicis viņš uzkāpa kalnos pie Zidig pārejas un atgriezās ar lielisku āzi. Bet, iebilda vīrs, “kur ir nazis tā upurēšanai?” Tiklīdz viņš šos vārdus izteica, kā āzis sāka dūšīgi rakt ar priekškājām zemi purinoties kā slapjš suns. Āža darītās seklās bedres dibenā atklājās nazis. Imrā to paņēma un kopā ar vīru veica brālības zvēresta ritu. Kad tas bija beidzies, Imrā teica, “Ko tagad dosi man?” “Man nekā nav,” atbildēja vīrs; “ko es varu iedot?” “Tev ir tavs zirgs,” neatkāpās Imrā, “dod man to.” “Bet tad man nebūs nekā,” pretojās vīrs; “nē, zirgu nevaru tev dot.” Tad Imrā pasauca eņģeli, kurš klusām nozaga vīra zirgu un aizveda. Kad bija aizvests, zirgs izkliedza, “man ausī ir zobens, izvelc to un nogalē visus manus naidniekus.” Imrā izvilka zobenu no zirga auss un izmantoja to pret naidniekiem. Pēc tam viņš atlika sauli un mēnesi debesīs, un uz zemes atjaunojās gaisma.

(4) Man ir teikts labs nostāsts par šo svēto koku, kura zari bijuši septiņu brāļu dzimtas, katra ar septiņiem (pēcnācējiem?), kamēr stumbrs ir Dizane un saknes Nirmali; tomēr šī nostāsta pieraksts ir zudis kalnu straumē.

(5) Pēc tam kad Imrā radījis pasauli, Bābā Ādams un viņa sieva bijuši Kašmīrā. Viņi un viņu četrdesmit bērni kādā reizē gulējuši pa pāriem, un pēc pamošanās neviens pāris nav sapratis citu pāru valodu. Tad Imrā licis viņiem pa pāriem doties un apdzīvot pasauli. Viņi gāja visai negribīgi, teikdami, ka Kašmīra viņiem ir gana laba, tomēr Imrā likto pildīja.

(6) Iemesls kāpēc dažās zemēs ir dzelzs, ir ka Imrā kādā vai citā reizē tajās izmētāja dzelzs velnu. To man stāstīja sarunu gaitā, un Karlah Džannahs bija pārsteigts, ka es nebiju redzējis zināmu dzelzs tiltu Kašmīrā, kas kā viņš apgalvoja, darināts no velna rumpja.

(7) Reiz Imrā un visi dieviņi sēdēja kalna galā un viņu priekšā bija zelta gulta un zelta ķeblis. “Tie pieder man,” ievērojis Imrā, redzēsim kam ir vara to lietot atšķirībā no visiem citiem. To teicis viņš iesēdās tajā skaistajā gultā. Visi pārējie dievi satriekti noraudzījās, neviens neuzdrošinājās ierunāties.

(8) Otrā gadījumā Imrā paņēma sauli un mēnesi no debesīm, piestiprināja sev katru savā pusē, jāja kalnu vidū aiz Kstigigrom ciema Presungalas ielejā, kur devās gulēt. Bet viņu bija pamanījuši septiņi nelabie, kas atrada viņu ciešā miegā, paņēma zirgu un piesēja to kādā mājā. Protams, visu šo laiku pasaule bija tumsā, un dievi meimuroja apkārt pa ceļu klūpot un sasitoties. “Ko mums darīt?” viņi izmisuši klaigāja. Drīz vienam no viņiem (esmu aizmirsis kurš) likās, ka ir saskatījis gaismas staru. Tā tiešām bija teciņa, kas veda pie zirga. Tai sekodams šis dievs nonāca mājā, kur ieslodzīts zirgs, un pa spraugu durvīs redzēja, kas noticis. Viņš uzreiz atgriezās un pateica saviem brāļiem dieviem. Tie visi iegāja ķermeņos, uzlauza durvis un zirgu atbrīvoja. Kamēr to veda ārā, zirgs pamanīja, ka tam ausī ir zobens, kas būtu jāizvelk, un ka ar to jānogalē velni. Dievi tūdaļ paklausīja zirga pavēlei. Tad saule un mēness tika atjaunoti debesīs, un pasaule atkal bija gaiša.

(9) Nākošais nostāsts, šķiet, rāda, ka arī pārējiem dieviem bez Imrā piemīt kaut cik radīšanas spēka. Inthrs padarīja Badāvanu (Ahmad Divānā) par savu atpūtas vietu un tur radīja vīna dārzus un jaukas vietas, bet Imrā pēkšņi paziņoja, ka tā ir viņa vieta, un izcēlās smaga cīņa, kurā viņš zaudēja un tika spiests atkāpties lejup ielejā uz brītiņu, kad radīja kalnu dienvidos no Bādāvanas un arī Skorigalas ieleju. Bet Imrā viņam uzbruka vēlreiz un vēlreiz, tā ka viņš bija spiests atstāt Bašgalas ieleju pavisam un bēgt patverties uz Tsarogalu.

(10) Bet Imrā parasti saviem ļaudīm palīdz. Sensenos laikos bija milzu čūska, kas mitinājās Bašgalas ielejas Mindžānas galā. Tā parasti gulēja gaidot ceļiniekus zināma, vēl aizvien atšķirama, kalna augšā, lai nolaistos un aprītu nelaimīgos ceļiniekus. Norādītās sliedes ir kādas gaišas kvarca dzīslas, kas skaidri izceļas uz tumšās klints. Imrā žēlodams ļaudis sūtīja ziņnesi pie čūskas likt tai atturēties no ļaundarības, bet tā Imrā iebildumiem ne vien nepievērsa uzmanību, bet arī apēda ziņnesi, kurš tos atnesa. Tad Imrā gāja pats un čūsku nogalēja nocērtot tai galvu. Lielais ezers augšpus Badāvanas ir izveidojies no asinīm, kas plūda no čūskas galvas. Vietu, kur nogalēts mītiskais rāpulis, man parādīja kāds kāfirs.

Imrā ziedo ļoti bieži, dažkārt vienkāršas un parastas godbijības dēļ, īpaši vecāki un rūpīgāki kopienas locekļi; dažkārt ar īpašu nolūku, piemēram, atlabšanai no slimības, pateicībā par piemērotu laiku un citu materiālu labumu labad. Reliģiskajos dančos viņš tiek godāts ne vairāk kā daudzi citi dievi un dieves. Viņš dabū trīs apļus, bet tajos nav nekā no tās sajūsmas, kas dvašo dančos Gīšam vai tās bezrūpības, kas pavada smieklīgos soļus un pozas Krumai godam. Varbūt senākos laikos Imrā – Radītājs ir bijis godātākais, bet pašlaik (1890-ajos) Bašgalas ielejā populārākā dievība noteikti ir Gīšs, kamēr Imrā varbūt saglabā savu pienācīgo pārākumu Presungalā un dažās citās vietās. Viscaur Kāfiristānā Imrā ziedo govis.

Imrā tempļi ir katrā ciemā un sastopami arī tālu no jebkādiem mājokļiem. Tie dažkārt satur koka tēlu, dažkārt vien akmeņu krāvumu. Kāmdešā ir divas galvenās vietas, kur ziedo Imrā. Viena ir svētnīciņa kalnu atradzē, uz kuras būvēts ciems, otra ir vienkārši svētakmens 3x1x1 pēdu izmērā, kas nolikts zem zīdkoka 400 pēdas lejāk pa nogāzi, cieši pie ļoti svēta dīķa. Akmens ir nomelnējis no neskaitāmu ziedojumu asinīm, kamēr svētnīca augšpus ciema ir samērā reti apmeklēta.

Galvenais Imrā templis ir Presungalā pie Kstigigrom ciema, kas nešaubīgi ir svētākais ciems visā Kāfiristānā. Pašam templim ir iespaidīga uzbūve, smalki izrakstīts. 50 x 60 pēdas pamati un ap 20 pēdas augsts. Austrumu pusē ir četrstūrains balkons (portiks), kas sedz tikpat lielu vietu kā pats templis un ko balsta kokā griezti koka stabi, kas veido vienkāršu kolonādi. Portiks ir atvērts uz austrumiem un dienvidiem, bet ar dēļu sienu ziemeļpusē. Tā augstums ir dažas pēdas zemāks kā templim, un kā redzēju, griesti ir bīstami nolaistā stāvoklī. Stabu kokgriezumi ir ļoti smalki. Visi veidoti pēc kāda no trim paraugiem. Redzamākais ir ar aunu galvu rindu, vienu katrā staba pusē, kurš stiepjas no augšas līdz pamatam. Cits izplatīts paraugs ir kokgriezums staba apakšā – dzīvnieka galva, kura ragi stiepjas visā staba augstumā, atkal un atkal pa gabalu krustojoties un beidzoties ar smailēm, kuru starpā parādās ķēmīga seja, kuras rokas satver katru ragu dažas collas no augšas. Trešais paraugs ir parasts groza raksts. Zem portika tiek veikts daudz ziedojumu. Liela atkritumu kaudze dienvidu pusē rāda, ka ziedoti liellopi. Kolonādē ir upurēšanas akmens un pie tā viena vai divas tēlu nišas. Tempļa, pie kā ir portiks, austrumu pusē ir septiņas lielas slavenas durvis un virs katrām mazākas durtiņas. No septiņām piecas nav atveramas; tās ir droši nostiprinātas. Pārējās divas priekšā dienvidu galā tiek atgrūstas vaļā svinīgos gadījumos, kad ļaudīm ļauts ieiet un skatīt svētvietu. Uz šīm divām durvīm un atbilstoši uz neīstajām un starpā ir astoņi milzu Imrā tēli. Tie ir tēsti no koka un stāv atbalstīti pret lieliem dēļiem, kas veido lielāko daļu no tempļa austrumu sienas. Tēli ir varbūt septiņas pēdas augsti un rāda Imrā sēdam un darbojoties ar kazādas sviesta ķērni. Katra seja ir neparasta. Stūraini cirsts zods sniedzas plaukstas platumā attālumā līdz kazādai uz dieva ceļiem. Tēlu vairumam uzacis un deguns ir iegriezti ar līnijām, bet uz divām lietojamām durvīm starp acīm piekarināti raupji dzelzs zvani. Kazādas ķērne ir izgravēta viscaur. Virs tēlu sejām ir lielas apaļas galvassegas ar grieztu līmenisku līniju vidū un stateniskiem griezumiem no tās uz augšu un leju. Starp dažiem tēliem ir stateniskas rindas ar it kā govju vai aunu galvām. Vienā no galvu rindām var nojaust to dobumus un daļēji iekštelpām līdzīgu krāšņumu. Virs lielajiem tēliem ir dēlis, kas izrotāts ar figūriņām un ragiem. Tempļa otrā pusē ziemeļos ir pieci lieliski koka tēli, kas palīdz balstīt jumtu. Dienvidu pusē rotājums ir gandrīz pilnīgi līdz sienas augšai un sastāv no kokā grieztu paneļu virknēm. Rietumu pusē ir mēģināts rotāt maz vai nemaz.

Iekštelpu man ļāva skatīt vien pa lodziņiem, kas deva vien mokošu ieskatu. Grīdas vidū ir četrstūraina ugunsvieta, kuras četros stūros paceļas stabi līdz būves jumtam. Uz katra staba rūpīgi izgriezts vairāk kā viens attēls. Piemēram, uz viena ir divas milzu sejas. Uz ieejas pusi ir rietumu sienas vidū būve, kas atgādina altāri. Tā ir būvēta no māla un apgādāta ar koka plauktu. Virs tā pie sienas ir kaut kas, kas sākumā izskatījās kā četrstūraina drāna ar rūtainu rakstu, bet galu galā izrādījās kvadrātos gleznots zīmējums. Uz tās pašas sienas uz dienvidu pusi bija citi līdzīgi darināti bet citādi gleznojumi un dzīvnieku zīmējumi kāfiru vispārpieņemtajā stilā. Varēju redzēt vien daļu no Imrā tēla augšdaļas. Tēls aizņem tempļa ziemeļaustrumu kaktu. No tempļa augšas šajā vietā ir ķīļveida būvējums, kas izskatījās kā kupols pār tēlu. Cik varēja redzēt, tempļa sienas bija rotātas visapkārt ar grieztām pusapaļām cepurēm stabu galos. Viss templis presuniem ir prasījis krietnu laiku un darbu, jo ļoti vienkārši ir viņi, un ļoti vienkārši ir viņu darba rīki. Viņi un visi pārējie kāfiri to uzskata par pārsteidzošu pieminekli Imrā slavai. Ārā cieši pie tempļa dienvidu sienas ir mazs četrstūrains ap četras pēdas augsts koka un akmeņu vienkāršs būvējums ar stabiem, stūros uz tiem ir aunu galvas. Uz paaugstinājuma ir īpaši svētakmeņi, kāfiri tic, ka uz tiem ir Imrā rokas nospiedumi svēta uzraksta veidā. Tie varbūtējie uzraksti sastāv vien no savāda tumša spoža minerāla izkārtojuma zilpelēkā akmenī. Paši akmeņi ūdeņu nogludināti, un tumšie spožie defekti izskatās kā viļņaini ‘V’ burti, kā bērni mēdz zīmēt putnus. Cilvēki ar vāju veselību bieži ziedo šiem akmeņiem ar ļoti labu iznākumu.

Netālu no tempļa īsā biezā zālē ir slavena ala. Redzams ir tikai ierobežots džungļu zāles laukumiņš. Ciema priesteris Utahs pieprasīja man laukumiņam netuvoties; izskatījās, ka viņš ir apmierināts ar manu atbildi, ka man, esot cilts viesim, nenāk ne prātā to darīt. Šo vietu jau bija pārbaudījuši afgāņu uzbrucēji, kurus šajā zemē zemē atstājusi Vai cilts, un priesteri varbūt domāja, ka ja sveši ļaudis pēc svētās alas apskates aizgājuši neskarti, viņu pasakas var atklāties. Neticīgie afgāņi, tas ir atzīts, nebija cietuši nekādi, tā ka pārstrādāta leģenda par alu tagad ir, ka katrs kāfirs, kurš ieskatījies lejā, mirst uz vietas, un ka kristieši arī ir kāfiri. Senais nostāsts ir, ka katrs, kas skatījies lejā caurumā, ir redzējis apakšējo pasauli un tūliņ miris. Kāds vecs kāfirs man apgalvoja, ka tā nogalinātu cilvēku redzējis ar savām acīm. Palaikam, ne biežāk kā reizi daudzos gados, tiek dabūts zirgs un ziedots pie šīs vietas. Kalpojošais priesteris iet atmuguriski, nedrīkstot atskatīties un piesardzīgi noņem dažus akmeņus, kas ir ap atveri. tad, pasmēlis nedaudz zirga asiņu, viņš tās sviež atmuguriski pār plecu un atlicis akmeņus atpakaļ ātri aiziet.

Tempļa tuvumā ciema mājā ir brīnumains dzelzs stienis, kuru šajā vietā nolicis pats Imrā. Tā sargi mani negribīgi pavadīja uz telpu, kurā stienis aprakts zem kadiķa – ciedras zariem. Mājas īpašnieks, dižens un svēts vīrs, šķita stipri atvieglots redzot, ka es klausos visā, ko viņš saka par šo dzelzs stabu, un neizrādu tieksmi pārbaudīt viņa apgalvojumus pārmeklējot zaru kaudzi.

Bez Lielā Kstigigrom tempļa ir vēl citi Imrā tempļi, varbūt katrā Kāfiristānas ciemā; arī īpašās vietās, kā Ahmad Divānā, lejpus Purstāmas Bašgalas upes kreisajā krastā, un daudzās citās vietās. Šie tempļi jeb svētnīcas nav lielas, un nav īpatnību, kas tās atšķirtu no citu dievu svētnīcām. Tās ir ap piecas pēdas kvadrātā, sešas pēdas augstas. Apakšējās divas trešdaļas ir darinātas no starp kvadrātiski tēstiem baļķiem mūrētiem laukakmeņiem. Augšdaļa parasti ir koka ar durvīm vai logu priekšā, pa kuru var redzēt iekšā tēlu vai svētakmeni, kas ir tēla vietā. Dažos gadījumos koka jumta stūros ir stabi. Stabos dažkārt ir piekārti dzelzs gabali, kā zvani bez mēles, dzelzs galvaskausa gabali un citas līdzīgas lietas, kas atgādina par kādām veiksmīgām sirošanām, kurās tās iegūtas un atnestas kā balvas.

Imrā gandrīz vienmēr ir savā svētnīcā. Tā ir arī ar Gīšu un Moni, lai gan ne vienmēr. Pārējie dievi tiek bieži apvienoti; trīs, četri vai pat pieci tiek godāti vienā tēlu mājā, kuras platums tiek atbilstoši palielināts, un katrs tēls redzams savā paša īpašajā logā. Kāmdešā pie ciema austrumdaļas ir ļoti svēta vieta ar Gīša templi, ar durvīm, ko izņem ik gadus uz noteiktu laiku. Trijos no četriem stūriem augšup izvirzīti stabi, divi no kuriem kronēti ar kausiem, viens dzelzs, otrs bruņurupuča čaulas, atnesti no veiksmīga sirojuma, trešais apkārts ar bezmēles raupju darinātu dzelzs zvanu saišķi, kas īpašos svētkos tiek nests apkārt un žvadzināts. Tuvāks Gīša svētnīcai izskats ir līdzīga bet mazāka būve, kas veltīta Moni. To aizņem trīs akmeņi rindā, vidējais un lielākais tiek godāts kā Moni. Imrā svētnīcā ciema augšpusē durtiņās redzama vispārpieņemtā veidā kokā griezta seja; bet iemīļota vieta ziedošanai Imrā ir ciema apakšdaļā, kur, kā minēts, ir vienkāršs svētakmens bluķis zem zīdkoka. Pie tā ir svēts nespodrs dīķis, izrakts nogāzē un aizsargāts ar vārtiem. Uz ziemeļiem no Bragamatāl ciema austrumu malas ir svētnīca nogāzē, kas priekšā viscaur apkarināta ar kadiķi – ciedru. Tai ir pieci logi, pa kuriem tēli lūkojas ārā uz pasauli. Sākot no labās puses tie ir Dizane, Šumai jeb Krumai, Sarandži un Satarām. Dizanes tēlam ir apaļa seja ar baltiem akmentiņiem acu vietā un ķeburains baltā kvarca gabals mutes vietā. Viņai ir jauks un pat smieklīgs izskats, kamēr citi ir ar parastu platu plakanu sejas apakšdaļu un bez mutes, varbūt to novācis laiks, vai ēnas slēpj īsās svītras, kas varbūt nozīmē zobus un lūpas; izskatās nopietni.

Presungalā tēlu mājas ir daudz vairāk izgrieztas un izrotātas kā Bašgalas ielejā, kamēr dievs parasti sēd zem ķīļveida jumtiņa un dažkārt attēlots spēlējam mūzikas instrumentu.

Deogrom ciemā ir Monitān (Moni vieta, tas ir, svētnīca), kur “pravietis” darināts ārkārtējā izskatā. Viņš ir apdarināts ar lielām apaļām acīm un punktu vidū; ūsas kā kaķim, un izskatās, ka tur rokās tā galvu, un seja lūkojas starp garu ragu smailēm, kas sākot no apakšas krustojas atkal un atkal, līdz sasniedz dieva zodu. Šad tad kāda svētnīca tiek uzlikta Presungalas ciema torņa augšā, to citur neesmu redzējis.

Vienīgā īsti izstrādāta svētnīca, ar kuru esmu iepazinies Bašgalas ielejā, ir Dizanei Kāmdešā. To būvējuši vīri no Presungalas, kas tādēļ īpaši atvesti. Tā klāta kokgriezumiem, ar Presungalā tik parasto ķīļveida jumtu, kādu Bašgalas ielejā neviens citur nav redzējis. Gar abām slīpā jumta pamata pusēm nostiprināti stabi, kas tur putnu tēlus, kas esot baloži. Tas ir tiešām ļoti jauks templītis. Dažas no svētnīcām tomēr ir aizlaistas sabrukuma stāvoklī, kā piemēram Ahmad Divānā; bet tādēļ tās nav vienmēr nepopulāras. Šķiet, ka nav neviena, kas remontētu nomaļas svētnīcas, un Bašgalas ielejā nav neviena kāfira, kas būtu pietiekami dedzīgs vai patriotisks, lai šo darbu darītu. Presungalā svētnīcas vienmēr ir labā stāvoklī.

Bez tēlu mājās izliktiem tēliem vai svētakmeņiem ir daudz citu svētakmeņu, kas atrodas dažādās vietās, kur pastāvīgi ziedo. Kādi esot cēlušies dievišķi jeb pārdabiski; kādi tagadējās vietās nolikti godāšanai; citi uzstādīti senču piemiņai. Uz šo laiku attiecas vien divi pirmie veidi. Bez Imrā akmeņa Kāmdešā tur Kti un Presnu upju satekā ir cits slavens svētakmens, ko tur esot nolicis pats Imrā, un ir daudz citu visā Kāfiristānā. Iemīļota godāšanas vieta ir Bagišta Skorigalas grīvā. Duži un Bagištai ir svētakmeņi pie Urmir ciema un var minēt daudz citu piemēru. Dažkārt ziedošana kādam no šiem akmeņiem tiek veikta no tālienes, kā piemēram, no Kāmdešas ciema augšas uz Babištas svētnīcu Skorigalas grīvā.

Var šķist, ka Moni, ko zīmīgi sauc par “šo” pravieti, ir nulle blakām Imrā. To godā vairāk cieņā kā dedzībā, īpaši Kāmdešā un Bragamatālā. Presungalā viņš saglabā savu īsto stāvokli kāfiru panteonā. Tradicionāli viņš ir dievs, ko Imrā izvēlas pavēļu nešanai iznīcinātiem nelabajiem un tā tālāk, un ir daži nostāsti, kas attiecas uz viņu kādā citā sakarā. Neraugoties uz Gīša godāšanas popularitāti Moni šķiet esam zemāko dievību vadonis. Viņa svētnīca ir gandrīz katrā ciemā. Kāmiem viņa svētnīciņa ir krāšņāka kā kādam citam dievam, bet visās vietās viņam laiku pa laikam ziedo dievbijīgi cilvēki, kad viņš kaut kā norāda, ka vēlas ziedojumu. Presungalā, ielejas augšdaļā, ir divi ledāja laukumiņi dažas jūdzes atstatu un iepretim viens otram. Tos sauc par Moni zīmēm, un tiek apgalvots, ka tās ir vietas, kur dievi spēlē ‘aluts’ spēli (pakava vai virves cilpas mešana uz mieta). Diogrom ciemā redzēju ne pārāk lielu akmens bluķi, nomaļu gneisa (kvarcs, laukšpats, krāsaini minerāli) gabalu. Tā esamība šajā ciemā tiek aprakstīta šādi.

Reiz sensenis nezināma iemesla dēļ Moni atradies ellē (Zozuk). Gribējis tikt ārā, bet nevarējis. Beidzot ērglis piedāvājies iznest pravieti uz zemes, bet Moni šaubījies par putna spēju paveikt tādu varoņdarbu. Tomēr ērglis runāja veiksmīgi, un, uzlicis pravieti uz viena spārna un līdzsvaram akmeni uz otra, lidoja augšup caur zemi un parādījās Diogromā, kur nolika pravieti un akmeni, kas palicis līdz šai dienai kā pierādījums stāsta patiesumam. Reliģiskajos dančos Moni tiek godāts līdzvērtīgi kā citi dievi, viņam veltot trīs apļus, bet nekā īpaša šajā ritā nav.

Gīšs jeb Dižais Gīšs, kā viņu vienmēr sauc, ir daudzkārt populārākais Bašgalas ielejas kāfiru dievs. Katrā ciemā ir viena vai vairākas svētnīcas, veltītas viņa godāšanai. Viņš ir kara dievs, un lai cik skeptiski dažā ziņā būtu Bašgalas jaunieši, viņi visi ir dedzīgi Gīša apbrīnošanā un pielūgsmē. Lai uzslavētu kāfiru un liktu viņa acīm mirdzēt, pietiek salīdzināt viņu ar Gīšu; un nav iespējams pateikt kāfiru sievietei kaut ko patīkamāku kā nosaukt viņu par “Gīš Istri”, tas ir, Gīša sieva. Kāfiru priekšstatā Gīšs nav dzimis no sievietes. Viņa dzīvība ir atvasināta tieši no Imrā; ar vārdu, ko viņš ir radījis. Viņš ir dzīvojis uz šīs zemes kā cilvēks. Pirmkārt un galvenokārt kā karavīrs, vīrs ar dzelzs nerviem, negants un pēkšņs savos baisajos uzbrukumos. Pavadījis savu dzīvi kaujās un miris kā karavīram pienākas. Viņa nevaldāmajos zibenīgajos uzbrukumos un viņa neprātīgajos pasākumos viņš bijis veiksmīgāks par visiem citiem. Viņš ir kāfiru īsta vīra paraugs un nekad nevar tikt godāts pietiekami. Neiedomājams naidnieku daudzums ir jutis viņa liktenīgās rokas smagumu. Viņš ir nogalējis Hazrat Ali, viņš ir nogalējis Hasanu un Huseinu; īsāk, viņš ir nogalējis gandrīz visus slavenos musulmaņus, kādus vien kāfiri ir dzirdējuši. Pēc Hazrat Ali nogalēšanas viņš dzenājis tā galvu apkārt ar polo nūju, kā tagad Čitrālas prinči spēlē polo. Kāds no Gīša vārdiem bijis Jazids. Daži ciemi lepojas ar divām tēlu mājām, kas veltītas Gīšam. Kāmdešā ir tikai viena, bet pie tās ir ziedots ārkārtīgs daudzums buļļu un āžu ik gadus. Svētnīcas priekša ir melna no asinīm. Reizē tiek ziedots dučiem āžu, un templis ir ir izmircis no asins kausiem, kas šļākti uz to. Džastu (Jast) iesvētību ziedojumi tiek veikti Gīša svētnīcā. Šī nokvēpusī svētnīca ir redzējusi daudz citu šausmīgu rituālu, sliktākais no kuriem varbūt ir tas, kad nožēlojams musulmaņu ieslodzītais ir tur nogādāts uz kārtējo kalpošanu, kurā piedalījies vai viss ciems, un ir ielikts kāda miruša karavīra zārkā un tur noslepkavots, lai remdētu nelaiķa sašutušo garu. 1891.gada aprīļa pēdējās vienpadsmit dienās un četrās pirmajās maija dienās ik rītu un tumsai iestājoties pilnu stundu vergi sit bungas Gīša godam.

Tajā pašā laikā un četras nākošās dienas “iedvesmotais” priesteris, Šahru, paņēmis bezmēles dzelzs zvanus, kas pieder Gīša svētnīcai, gāja apkārt pa ciemu, žvadzinādams citu pret citu. Viņš tos nesa uz trim dzelzs gredzeniem sešas collas diametrā, trīs zvanus uz katra un pa laikam tos pliķēja ar kadiķa – ciedras zariņu. Tumsai iestājoties viņš tos nolika kādā paša izvēlētā mājā, sajūsminātais namatēvs uzreiz ziedoja āzi un taisīja jokus ar saviem draugiem. Klejojot pa ciemu, Šahru sekoja puiku bariņi, kuriem viņš palaikam bārstīja valriekstu saujas un tad tos vajāja tēlotā niknumā. Saķēris kādu no puikām, viņš deva tam vieglu sitienu ar zvaniem. Bērni bez mitas blēja kā āži. 1891.gada 1.maijā Šahru bija iedvesmojies vairāk kā parasti. Viņš rītā atnāca pie manas mājas, viņa seja bija balsināta ar miltiem un kausētu sviestu.

Viņš drāzās apkārt vistrakākajā veidā, grabinot zvanus un vicinot danču cirvi. Muskuļu piepūle, kādu viņš izturēja, bija ievērojama. Viņš mētājās apkārt kā nenogurdināms akrobāts, viņa balss bija neparasta. Viņam sekoja virspriesteris, visi tā gada Kaneaši (arī uzskatīti par šķīstiem un vad reizēm aizvietot Utahu), neliels parastais pūlis un puiku bariņi. Dižie vīri mierinoši runājās ar Šahru un palaikam skandēja reliģiskas atbildes Gīša slavai. Mani suņi metās virsū Šahru ar vaļā žokļiem un skaļu riešanu. Es steidzos glābt ar pātagu un svilpi, jo suņi Kāfiristānā ir nešķīsti, bet Utahs un citi bija tos atvilkuši, pirms Šahru tiem mestu ar saviem zvaniem, esmu drošs, ka tīši kļūdoties. Šis mežonīgais blēdis, kāds viņš nešaubīgi bija, īstenībā bija lielisks cilvēks un mans liels draugs. Viņš nekad nedarītu neko, pat visiedvesmotākajos brīžos, kas pēc viņa domām varētu man darīt nepatikšanas. Pēc dažām minūtēm viņš atnāca pie manis sasveicināties, ar nomazgātu seju un rāmu uzvedību, bet pirms atjaunot parasto tīrību, viņš licis vīram vārdā Nīlīra ziedot Gīšam bulli. Šis pilnvarojums bija uzreiz līksmi izpildīts, un bija bijuši divi līdzīgi rīkojumi iepriekšējā dienā. Šajā gadalaikā Gīša tempļa durvis paliek vaļā: Šahru vienkārši izcēla durvis un beigās atlika atpakaļ 9.jūlijā. Septembrī desmit dienas Gīša godam sit bungas rītā, pusdienā un tumsai iestājoties. Katrs mazākais sirojums, kas bijis veiksmīgs kādu nogalējot, pēc kādiem priekšdarbiem tiek uzņemts ciema laukumā, kur varoņi ar sievām svinīgi danco Gīšam. Visās šajās lēkāšanās un reliģiskajos dančos brīdī, kad bungas sāk sist īpašā ritmā, stabulētāji apklust, skatītāji zin, ka sākas Gīša dancis. Parasti iestājas augstākā sajūsma, skatītājiem mudinot dancotājus ar spalgiem svilpieniem. Katrs dancotājs uzvelkas ar lielāko piepūli. Svilpšana beidzas, kad dalībnieki pāriet uz uzsvērtu svinīgumu, kamēr skatītāji ar dedzīgiem skatiem seko katrai dejas kustībai.

Presungalā Gīšs, šķiet, ir stipri mazāk apbrīnots kā Siāh-Poš ciltīs. Gīšam ziedo tikai dzīvnieku tēviņus, kā buļļus un āžus. Zināmi gludi caurumi akmeņos bieži tiek rādīti kā Gīša lielgabali.

Daudz piekritēju ir dievībai Bagištam. Viņš pārrauga upes, ezerus un avotus, un dažādi palīdz labiem cilvēkiem viņu pūliņos pēc labklājības un varas. Tas ir vairāk izvēlīgums, jo kāfiri tic, ka ar ziedošanu Bagištam viņi kļūs bagāti ar to, ka ir uzcītīgi viņa godāšanā. Par šā dieva brīnumaino dzimšanu ir jau minēts. Tāpat kā citi dieviņi, tiek uzskatīts, ka viņš ir dzīvojis šai pasaulē kā cilvēks un dievišķots pēc nāves. Nezinu nevienu templi, kas būtu celts Bagištam; ja ir, tad izgaisis no manas atmiņas. Ir trīs slavenas vietas, kur viņš tiek īpaši godāts. Viena ir Skorigalas grīvā, kur vienkāršs akmens iezīmē svētvietu, ko apmeklē daudz ļaužu, kas tur ziedo aitu. Otra ir Presungalā. Trešā ir Vagūkā, kas ar mani saistītā ceļojuma aprakstā, minēta it kā Badakhšānā vai kaut kur rietumos no Mindžānas. Utah Dings turp devies, vedot kā ziedojumu lielu āzi. Viņš ar šo gājienu dīžojas. Cita Bagištam svēta vieta ir ap pusjūdzi no upes kanāla Kunaras ielejā, tieši augšpus Nāri ciema. Tur Urmir ciemā kalna pakājē ir akmens, kur ziedo aitas, un vienīgā man labāk pazīstamā svētvieta ir augšpus ciema Kāmdešā pie Mazā Imrā tempļa, kur ziedo svētakmenim Skorigalas grīvā. Tieši kāpumā uz tiltu, kas savieno Bašgalas krastus pie Bagalgrom ciema, ir asinīm notraipīts akmens, kur ziedo Bagištam. Parastais ziedojums šai dievībai ir aita, lai gan dažkārt arī kaza.

Neviens man netika minējis dieva Aroma vārdu, kamēr biju Kāfiristānā vairākus pirmos mēnešus. Tomēr viņš, kā jau minēts, ir kāmu aizbildnieciskā dievība. Viņa svētnīca, vienkāršs koka karkass, kas aptver lielu akmens gabalu, ir darināta no īsiem kvadrātiski aptēstiem baļķeniem, saliktiem cits uz cita pamīšus pēc kārtas. Izskatā svētnīciņa atgādina parastu tēla pamatni, bet ir nedaudz lielāka, un būvēta tikai no koka. Kad ir veiksmīgi beidzies karš, un miers ir noslēgts, dzīvnieki, kas līgumu apstiprina, tiek vesti uz Aroma svētnīcu un tur ziedoti. Dzīvnieku skaits, ko prasa no pretinieka, atkarīgs no tā saglabātā spēka. Ja ļoti vājš, jādod daudzi buļļi, kamēr, ja miers noslēgts uz līdzīgiem noteikumiem, starp karojušajām pusēm buļļi tiek apmainīti. Virspriesteris, zinādams, ka interesējos par kāfiru dieviem, reiz steidzīgi nāca pateikt, ka Aromam bijuši septiņi brāļi. Ar to diemžēl ziņa beidzās. Viņš nezināja neviena vārdu, nedz ko citu par tiem. Kad pienāk laiks Kaneašam nomest savu atšķirīgo tērpu rita daļai beidzoties, viņš var ņemt parasto apģērbu un ķerties pie āža ziedošanas Aromam. Tas notiek, pirms viņi noskuj galvas un bārdas.

Par dieviem Sanru, Satarām jeb Sudaram, Inthr, Duži, Nong, Šomde un Parāde zinu maz vai neko. Par Sanru daži ir teikuši, ka viņš ir Sarandži tēvs, lai gan citi ir apgalvojuši, ka visi zemākie dievi, izņemot Bagištu, ir Imrā tieši radīti. Satarām ir laika apstākļu dievs. Viņš regulē lietus gāzes. Inthrs, šķiet, ir slavenākais, jo, kā jau teikts, cīnījies ar Imrā, un nācies atkāpties no Badāvanas uz Tsarogalu (Pēch). Duži ir svētnīca pie Urmir ciema. Tā sastāv no akmens un ir slēgta Bagištam. Nong un Šomde ir Presungalas ielejas savējie dievi. Pēdējais ir Diogrom ciema aizbildnieciskā dievība. Par Parāde es neuzzināju neko. Viņa pastāvēšanu es atklāju kādā gadījumā uzzinot, ka viņš esot izteicis vēlmi pēc ziedojuma, kad šūpots šaujamloks. Bet visi mani vaicājumi par viņu bija veltīgi. Neviens neko nezināja, izņemot “viņu radījis Imrā”.

Dizane ir iemīļota dieve un tiek godāta visur, kur esmu bijis Kāfiristānā. Gičē jeb Jaunā gada svētki ir tikai viņas godam, un viņai ir arī īpaši riti Dizanedu brīvdienās. Katrs, kuram aizgājušā gadā dzimis dēls, Gičē dienās ziedo kazu. Dizane rūpējas par kviešiem, un lai viņu pielabinātu vai vairotu kviešu lauku auglīgumu, tiek veikti vienkārši ziedojumi, ko pavada kāda dzīvnieka nokaušana. Ceļotājam Presungalā tiek rādīts liels apūdeņošanas kanāls, tiek apgalvots, ka to uzbūvējusi pati Dizane. Tajā apvidū ir arī liels tilts, ko sauc viņas vārdā. Kad cilts vīri ir prom sirojumā, un sievas savācas ciemos dancot dienu un nakti, lai pielabinātu dievus, un dziedātu slavējumus, Dizane ir viena no galvenajām dievībām, ko viņas lūdz palīdzēt. Viņas slavējums ir aptuveni šāds: “Sūti manu vīru mājās sveiku un neievainotu;” kamēr, piemēram, Gīšam viņas dzied: “Sūti mums daudz kazu un govju un cita laupījuma.” Par leģendu, kas piedēvē Bagištu kā Dizanes dēlu jau ir teikts, kā arī mītiskais stāsts, kas apraksta Dizani kā pasakainā koka stumbru, kura saknes ir dieve Nirmali, kamēr zari ir septiņas brāļu dzimtas, katra ar septiņiem locekļiem. Daži kāfiri apgalvoja, ka Dizane ir Satarām meita. Sākotnēji viņa, šķiet, bijusi auglības dieve. Parasti viņai svētnīca ir kopīga ar citām dievībām, bet Kāmdešā viņai ir jau aprakstītā jaukā svētnīciņa vienai pašai. Tur Munzilo svētkos tiem kaneašiem, kas dzīvo augšējā ciemā, ir jāguļ ārā.

Sarandži ir Pontzgrom ciema aizbildne. Viņai ir svētnīciņa ciema torņa augšā un otra pie Pontzgalas grīvas. Viņu godā arī Bašgalas ielejā.

Nirmali ir kāfiru dzemdību dieve (kā Lucina, kas iznes bērnu gaismā). Viņa rūpējas par sievieti un bērnu un sargā dzemdētāju. Sieviešu patvērumi, “pshar” (kalāšu bashali gus) ir viņas īpašā aizsardzībā.

Dieve Krumai, biju domājis, uz dažiem mēnešiem ir dievs, bet redzējis viņas tēlu kādā no danču mājām Presungalā, nav šaubu, ka viņas dzimums nav mainīgs. Viņa varbūt tiek godāta kur vien iespējams, bet neesmu bijis klāt nevienā ziedojumā viņas godam. Kā stāstījuši daži zinātāji, viņa dzīvo svētajā Tirič Mir kalnā, bet manā atmiņā viņa ir ar smieklīgo deju viņas vārdā, kas vienmēr nobeidz izdarības kārtnējos ritos, kad pēc kārtas dejo katra svarīgā dieve.

XXIV NODAĻA

Laumas – Yush’i un nelabie – Senču godāšana – Uguns godāšana – Reliģiskie kalpotāji – Virspriesteris – Debilāla – Pshur’s – Pagaidu priesteri – Saziņa ar dieviem – Viedās sievas – Pareģošana ar bultām – Ziedojumi – Brīnumi – Dievu krāpšana – Visādi aizspriedumi.

Tagad nonākam pie laumām (fairy). Šie gaisīgie gari Kāfiristānā ir visur. Tos pielabina, lai izdodas laba prosas labība. Augošās labības vidū tiek degts ugunskurs, uz tās likti kadiķi – ciedras, kausētais sviests gī un maize, un skandēts noteikts rits. Neziedo nevienu dzīvnieku. Gatavojot ritu laumām, Juš’am, nelabajam tiek ziedots īpašs biezs maizes plācenis. Tāpat, kad Dizani piesauc pasargāt vai uzlabot kviešus, tajā reizē arī tiek pielabināts nelabais.

Ir noteikta spēcīga lauma vārdā Čarmo Vetr, kas dzīvo augstu Kutaringalas aizā, kas savus ūdeņus iepludina Bašgalas upē starp Mirkani un Arandū. Šī ‘vetr’ (lauma) pastāvīgi saņem kazu un kazlēnu ziedojumus no kāmu cilts un par to dod ļaudīm lielu palīdzību pret naidniekiem.

Mana telts liela karstuma laikā Kāmdešā bija kādu laiku uzcelta zem varena Himalaju (deodar) ciedras koka augšpus ciema. Šīs jaukās ciedras zaros dzīvoja lauma un bez tam tur bija Indrā akmens, kas slēpās lapotnē. Tāpēc sieri un citi ziedojumi tiek atstāti mirstīgo nesargāti, jo neviens neuzdrošinātos zagt mantu, kas tādā veidā nolikta pārdabiskā aizsardzībā. Laumas nereti ir draiskulīgas un ziedošanās bieži rada iedvesmotam priesterim lielu nemieru. Viņš pastāvīgi ir gatavībā mesties glābt grozu ar miltiem, lai tās neaiznestu. Īpaši tās līksmo, viņu kaitinot. Dažkārt ļaunās laumas viņu grūsta un saplēš skrandās viņa tērpu. Esmu bieži redzējis šos vīrus modrībā pret laumām, apbrīnojot to pārsteigumus un bailēs no laumu izpausmēm. Kopumā tomēr kāfiru laumas, ja pienācīgi pielabinātas, ir drīzāk labvēlīgas kā ļaunas. Naktī pirms Dizanedu svētkiem ir ikgadīgi danči laumu godam.

Nelabie un to vadonis Jušs ir drīzāk apšaubāmi gari. Kādu dienu apspriežot Jušu ar saviem kāfiru draugiem man šķita, ka viņiem ir kāda nepatika apspriest tā izskatu. Kad šī doma ienāca prātā, es pavaicāju: “Vai viņš ir līdzīgs man?” “Ak nē, ” bija diplomātiska atbilde, “viņš ir līdzīgs angļu ierindniekam, kādu Šermaliks redzējis Indijā.” No tā secināju, ka Jušs ir sarkanā krāsā. Tam tīk tvarstīt naktī ceļiniekus un tos iznīcināt, bet ja vīram ir duncis, viņam nekad neuzmācas. Vairumā nostāstu, kuros iejaukts Jušs, tas izskatās kā Imrā pretstats. Tāpat ir ar citiem nelabajiem. Tādi nostāsti parasti beidzas ar nelabā saciršanu gabalos. Presungalā mēs gājām caur dažām drupām, kas izskatījās kā pamesti ciemi, kuru iedzīvotāji bijuši apmierināti ar ļoti mazām mājiņām. Mans pavadonis man skaidroja, ka tās vietas ir atliekas no Juša ciemiem, ko kādreiz būvējuši un apdzīvojuši nelabie. Uz akmens bluķa Števgrom ciemā ir kaut kas, kas esot Juša rokas nospiedums. Tas ir milzīgs, un tam ir pieci pirksti neskaitot īkšķi. Par torņiem un tuneļiem arī tiek norādīts, ka tos būvējis Jušs. Nelabie stāstos bieži tiek saistīti ar dzelzi un dzelzs veidojumiem, kā jau minēts. Dzelzs tilti ir darināti no nelabo rumpjiem, un tā tālāk. Takas malā, kas ved uz augšējo ciemu Kāmdešā, ir raupjš altārītis, ko vienmēr klāj pelni no nesena ugunskura. Tās ir paliekas no ziedojuma Jušam, lai to pielabinātu un mudinātu nedarīt nedarbus. Kad ziedo Dizanei vai laumām, lai lauki nestu labu kviešu un prosas graudu ražu, tad tiek pielabināts arī Jušs, kā jau teikts. Šķiet, Jušs ir vienmēr nerātns un nekad labvēlīgs. Pret viņa intrigām ir jāsargas vai jāpielabina ziedojumos. Domājams, viņam netiek dancots nekad.

Kāfiristānā ir skaidras senču godāšanas pēdas, lai gan ļaudis to dedzīgi noliedz. Tēliem mirušo piemiņai dažkārt tiek ziedots, un to pamatnes saslimuši pēcnācēji apslaka ar asinīm. Daudzās vietās ir uzstatīti uz gala gareni akmens gabali. Tie nešaubīgi ir pa daļai domāti kā pieminekļi, tomēr uzstādot vienmēr tiek kauts āzis. Marnma svētki ir šim slavenajam mirušajam. Arī Duban (svētku) pēdējās divas dienas ir veltītas dančiem, dzīrēm un dziedāšanai mirušo un varoņu godam. Presungalā nav tēlu mirušiem radiniekiem, kā tas ir pieņemts pie Siāh-Poš’u kāfiriem, un ir gandrīz droši, ka tā ir arī Vaigalā. Presungalā liecību par senču pielūgšanu nav.

Kas attiecas uz uguns godāšanu Kāfiristānā, liecības nav tik pārliecinošas. Tiešām, vienīgā lieta, kas to uztur, ir, ka visās Agar’ās (kāfiru svētdienas) Urir Džasts iededz svēto ugunskuru Imrā godam, un to nevienu reizi nedrīkst aizmirst, pat ja slimību vai citas cilts nelaimes dēļ atcelti danči.

Reliģiskie kalpotāji ir Utah’s jeb virspriesteris, Debilāla, kurš skandē slavējumus dieviem un Pšur’s, cilvēks, kurš šķietami ir īslaicīgi iedvesmots reliģiska rita laikā un citos gadījumos.

Virspriesteris, Utahs ir ļoti ietekmīgs personāžs. Kāmu priesteris, mans “brālis”, ir jau aprakstīts. Ir cits Utahs Pittigalas ciemam, bet viņš nav cilts priesteris, un viņam ietekme mazāka. Bašgalas ielejas kāfiru Utahs ir Kān Mārā no Bragamatālas, kurš turībā un ietekmē ir tālu virs ikkatra savā ciltī. Visi Utahi tiek diži cienīti. Presungalā ir viens katram ciemam, un daži no vecākajiem viņu starpā tiek uzskatīti par ļoti svētiem vīriem. Visi viņi ir ļoti bagāti vīri. Bašgalas ielejā priesteris ņem divas daļas no ziedotā dzīvnieka, un viņam ir vēl citas piemaksas, privilēģijas. Pārgājienā un citur viņam ir pārsvars pār jebkuru. Pat pirms viņš kļuvis par Džastu, viņam ir ļauta priekšrocība sēdēt uz ķebļa ārpus mājokļa, ko nedrīkst darīt neviens, kurš zemāks par Mir’u. Virspriesterim noteiktas vietas skaitās nešķīstas. Viņš nevar iet pa noteiktām takas, kas ved gar mirušo urnām, nedz apmeklēt kapsētas. Viņš nedrīkst ieiet telpā, kur kāds miris, kamēr mirušajam nav uzstādīts tēls. Vergi viņa slieksnim pārkāpt drīkst, bet nedrīkst tuvoties pavardam. Virspriesteris ir klāt visās galvenajās reliģiskajās ceremonijās un, kad vien iespējams, kalpo ziedošanās dažādās svētnīcās.

Arī Debilāla ir vīrs, ko tur lielā cieņā, īpaši kāmu ciltī. Viņš skandē slavējumus dievam, kura godam tiek ziedots, un lielos reliģiskos dančos pavasarī viņam ir īpaša vieta vidū blakus priesterim, kur viņš dzied un dejo. Viņš arī nedrīkst lietot noteiktas takas, kas tiek uzskatītas par nešķīstām. Kāmu Debilāla Arākon’s bija radis dziedot aizspiest ar pirkstu vienu ausi. Tā kā tad viņa balss pašam skanēja spēcīgāk, viņš domāja, ka tā tiešām ir pastiprinājusies.

Pšurs ir cilvēks, kurš tiek uzskatīts par palaikam iedvesmotu. Par viņu ir teikts jau bieži. Dažbrīd viņš uzvedas ārkārtīgi vardarbīgi, bet šķiet, ka šajā ziņā nav noteikumu. Kāmu Pšura ērmības bija ārkārtējas. Viņš bija ļoti muskuļots vīrs, dabas apveltīts ar varenu balsi. Reizēm viņš varēja nesties apkārt un kliegt kā apsēsts. Viens no kāfiru Pšuriem, Kti Kāfirs bija brīnišķīgs atlēts un, būdams “apsēsts”, veica ievērojamus darbības un spēka varoņdarbus; bet cits Kti Pšurs bija pieņēmis citus paņēmienus. Viņš mēdza stingi blenzt ar savām zilajām acīm uz kaut ko, ko viņš redz, bet citi ne, kamēr viņa labā roka un labā kāja patvaļīgi šūpojās. Presungalas Pšuri bija raduši nokrist uz viena ceļa un ar drebošu mēli piesaukt neredzamu kaut ko. Kopumā Bašgalas Pšurus līdzcilvēki nicina. Viņi domā, ka dažkārt viņi tiešām ir iedvesmoti, bet parasti vien meļi, kā kāfiri mēdz tieši runāt. Presungalas Pšurus viņu cilts tur daudz augstākā cieņā.

Vairums Pšuru sev kaut kādā šaubīgā mērā tic. Es iztēlojos kāmu Pšuru zinām, ka viņš ir blēdis, bet tic citiem Pšuriem un sagaida, ka kādu dienu iedvesmosies pats. Viens no šiem cilvēkiem bija ārprātīgais, kamēr citi trenēja savu izrunu tik ilgi, kamēr tā nebija normāla. Par ļoti maza brendija malka ietekmi uz šo kāmu Pšuru jau ir teikts. Reiz kāds Pšurs dabūja no manis kādas opija tabletes klepum. Iznākumā viņš bija galīgi apsēsts visu dienu; viņš lēkāja un klaigāja un ķēmojās visādos veidos. Tobrīd bijām pārgājienā. Šis Pšurs bija zināms kā nežēlīgs slepkava, un noteikti pa pusei ārprātīgs. Visi kāfiri, ko satikām, deva mums platu līkumu, skatoties uz manu pavadoni ar nepatiku un neuzticību. Šis kāmu Pšurs tika no Kāmdešas izraidīts un nosūtīts atpakaļ uz savu cilti, Mādugāl’u, jo kādā sirojumā bija nogalējis divus kāmu jaunekļus. Varbūt viņš deva nepareizu pareģojumu vai viņš pareģoja šo nelaimi, viss ciems un īpaši noslepkavoto tēvi bija ārkārtīgi nikni. Šķiet, ka kāmi, būdami bez iedvesmota cilvēka savā ciltī, bija atsaukuši savu Pšuru no Mādugālas; citādi nav skaidrs kā viņi varēja tikt ar viņu galā. Bragamantālas Pšurs, kā minēts, izraisīja asiņainu karu starp Amži ielejas ļaudīm Vaigalā un savu cilti ar piezīmi, ko izteica īsā apsēstībā.

Bez šiem kārtnajiem reliģiskajiem darboņiem ir vēl citi cilvēki, kas brīžiem darbojas kā priesteri. Tie ir Kaneaši, kas vada iesvētīšanas ceremonijas Džastu pakāpē. Viņi tiek uzskatīti par reliģiski tīriem un dažos ziedojumos var pildīt Utaha jeb virspriestera pienākumus.

Īpaši uzdevumi bija arī citiem zināmiem cilvēkiem. Piemēram, ja jāuzzin, kādam īpašam dievam jāziedo, pasauc īpašu cilvēku, lai pasaka. Pie kāmiem šāds cilvēks bija viens no Džastiem vārdā Viding Čandlu.

Tālāk ir ceremonijas pilns apraksts, kam biju liecinieks 1890.gada 28.novembrī.

Bija visai slikts laiks, un cilvēku iedvesmots vīrs paziņoja savu nodomu ziedot kazu cerībā to uzlabot. Mēs visi savācāmies viņa mājas dzīvojamā istabā. Vieta bija pārpildīta, un starp klātesošajiem bija Vidings Čandlu. Pēc nelielas sarunas viņš aizgāja un atnesa no savas mājas šaujamloku. Debilāla Arakons uzvilka loku un atdeva atpakaļ Čandlu, kurš pa to laiku bija apsējis galvu ar baltu drānu. Norisi atklāja virspriesteris, kurš piecēlās no sēdamā un gāja uz durvīm, kur stāvēja skatīdamies uz mums. Turpat viņam pa labi cieši pie liesmojošas uguns, bija sagatavoti gī, vīna un ūdens kausi un kadiķa – ciedras zaru kaudzīte. Ļoti rūpīgi vairākas reizes nomazgājis rokas, ko tām uzlēja palīgs, Utahs pasvieda augšup uz dūmcaurumu dažas piles ūdens, apslakot arī uguni un grīdu sev abās pusēs, trīs reizes atkārtojot “sač”. Tad viņš pielika ugunij ciedras zariņu, nodzēsa to ūdens traukā un tad slacīja apkārt kādas piles no pusdegušā zariņa. Tad tas tika iegremdēts ūdenī vēlreiz, un kauss tika nolikts Viding Čandam labajā pusē. Tad Utahs paņēma vairāk ciedras, aizdedzināja un vicināja apkārt, atkārtojot vārdu “sač”. Viņš pabeidza, izsakot dīvainu skaņu “o-o-o-o-r-r” vēzējot vienlaikus abas rokas priekšā, uz ko visa draudze vienā balsī izkliedza “i-i-i-jamah”. Tad ugunij pielika vēl ciedras zarus, kas priecīgi sprakšķēja un liesmoja, kamēr Utahs turpināja piesaukt dievus ar man pavisam nesaprotamiem vārdiem, un Debilāla Arakons, kurš sēdēja uz manu pusi, skandēja kādu piedziedājumu, vienmēr īstā brīdī iestājoties ar “i-i-i-jamah”, ko korī atkārtoja pārējie ļaudis. Pabeidzis šīs īpašās darbības, Čandlu sāka savu īpašo pienākumu. No ūdens trauka labajā pusē viņš trīs reizes apslacīja loku, katru reizi atkārtojot “sač”. Tad viņš, savīstījis kreiso dūri, aptvēra to ar labo plaukstu, loka stiegrai paliekot zem viņa sakrustotajiem īkšķiem. Ar elkoņiem uz augšstilbiem un plaukstas locītavām uz ceļiem viņš uzmanīgi vēroja loku, strauji citu pēc cita nosaucot kāfiru dievu vārdus. Pēc ilga laika loks sāka šūpoties vienādi uz priekšu un atpakaļ. Kustību lokam varēja nodot vienīgi roku turp-atpakaļ kustība locītavās. Aizvēris vienu aci un turot skatā tuvo stabu, roku kustību varēju skaidri redzēt; un es gandrīz gaidīju, ka Vidings Čanda paskatīsies uz mani un arī pievērs aci. Neko tādu viņš nedarīja, bet turpināja savu blēdību vissvinīgākajā veidā. Vārds uz Viding Čanda lūpām lokam sākot šūpoties bija tā dieva vārds, kurš vēroja notiekošo. Čandlu apturēja loka šūpošanos dancinot to ar stiegru augšup lejup, taisot tādu skaņu, it kā čivinātu kanārijputniņš. Šo viņš atkārtoja vairākas reizes, līdz dievi bija nodevuši visu ziņu. Tā bija šāda: Vispirms uzmanību pievērsa Moni, bet vaicāts, vai kaza jāziedo viņa vārdā, neatbildēja, tādējādi viņš bija šo godu noraidījis. Tad tieši tāpat uzvedās Satarām. Beidzot, piedāvāto kazu pieņēma Parāde un pēc dāsna goda mielasta mēs atgriezāmies mājās.

Purstām ciemā bija divas viedas sievas, kuras ar zīlēšanu varēja pareģot sirojuma iznākumu. Viņas stāvēja viena pret otru, katra līdzsvarojot plaukstās divas bultas. Tad viņas satuvojās un ļāva bultu brīvajiem galiem saskarties, uz ko visas bultas pārdabiskā veidā sašļūca kopā, un apskatot kura bulta paliek augšā, viņas zināja vai sirojums būs veiksmīgs vai pretēji. Kāfiri teica, ka ja zīme ir ciltij nelabvēlīga, tiek sūtīti ziņneši saukt karavīrus atpakaļ ja aizgājuši, vai apturēt ja vēl tepat.

Kā jau minēts, visas svarīgās reliģiskās ceremonijas vada virspriesteris, kurš pastāvīgi kalpo ziedojumos dažādās svētnīcās savā ciemā. Ārpus cilts mītnēm parasti ir kāds īpaši iecelts cilvēks, kurš dara Utaha darbu, un nekad neviens dzīvnieks netiek nokauts pārtikai kā vien pareizā reliģiskā veidā. Pārgājienā rituālu var darīt katrs, lai gan parasti uzaicina svarīgāko cilvēku.

Tādos gadījumos, kad visus pienācīgos ceremonijas apstākļus sagādāt nevar, norise tiek saīsināta par daudziem to parastajiem sīkumiem; bet pat tad jāiziet noteikts rituāls, un lai dzīvnieku varētu nokaut, vai tas ir aita vai kaza, tam ir jāpurinās, lai rādītu, ka to akceptē dievs, kam tas tiek ziedots. Lai to darītu, priesterim vai aizvietotājam tā ausī un lejup gar muguru jālej ūdens. Grieķi, pirms konsultē orākuls, līdzīgā veidā pārbaudīja, vai ziedojumam gatavotā aita ir pieņemama; un indiešu Thugi nekad neziedoja kazu savai sargātājai dievei Dēvi, kamēr tā nav nopurinājusies pēc ūdens uzliešanas. Nepietiek, ja dzīvnieks purina tikai galvu; tai jāpurina viss ķermenis kā sunim. Kad tas notiek, klātesošie taisa bučas skaņu, un dzīvnieks tiek tūdaļ nokauts. Dažkārt šī ceremonijas daļa manāmi aizkavējas, kad novērotāji, šķiet, spriež par dzīvnieka ietiepību, kamēr vienlaikus tiek piesaukts dievs pieņemt ziedojumu.

Visos ziedojumos pie svētnīcām jālieto kadiķa – ciedras zari. Tos var aizvietot ar parasto ciedru, bet jālieto arī svētais kadiķis. Kāmdešā to dabūt ir diezgan grūti, tāpēc tas tiek nests visai tālu. To glabā mājās lietošanai ziemā ar lielāku rūpību kā par vajadzīgo pārtiku. Bašgalas ielejas augšgalā, kur to ir bagātīgi, to savij svētnīcām un arī piestiprina ap tēlu uzacīm, bet Kāmdešā to dara reti dēļ tā trūkuma šajā ielejas daļā.

Kazas tiek ziedotas ievērojamos daudzumos, desmit līdz piecpadsmit īpašos gadījumos, kā piemēram kad Kaneašs dod savus publiskos goda mielastus. Tādās reizēs nešķiet nepieciešami dzīvniekiem purināties par zīmi, ka dievi tos pieņem. Tos apslaka ar ūdeni ceremonijas laikā un tūliņ nokauj bez kādām īpašām ceremonijām; bet atsevišķs dzīvniekc, kad tas notiek prom no galvenās svētnīcas, nevar tikt pienācīgi nokauts, kamēr nepārprotami nenopurinās.

Kad atsevišķu dzīvnieku kauj telpā, uz mājas jumta vai ceļojot, ja vien iespējams, jāveic pilns rituāls. Priesterim vienmēr ir kokvilnas drānas gabals apsiets ap viņa tempļiem, kad nav savās mājās, un katra viņa aizvietotāja darbība šajā laikā arī ir ar tāpat apsietu galvu.

Zābaki tiek novilkti un rokas nomazgātas. Uguns iekurta un gī un ciedras zari tiek likti uz tās. Ūdens tiek slacīts visā svētnīcā, ugunī, uz dzīvnieka; un telpās slacīts pret dūmcaurumu, kamēr atkārto vārdu “sač”. Aizdegti kadiķa – ciedras zari tiek vicināti līdz tam pašam pavadījumam un tad ugunī nonāk gī, milti un maize. Tad piesauc dievu, kam ziedo, un ja klāt ir Debilāla, viņš skandē slavinājumus. Kad dzīvnieks noskurinājies kā teikts iepriekš, to saķer aiz kājām un uzmet uz ķebļa, pār vīra ceļiem vai zemē. Caur kaklu tiek izdurts duncis vai nazis, spicei ieejot žokļa vienā stūrī un izejot otrā; tad grieziens ar dunci uz mugurkaulu, pārraujot artērijas, tad apgriež galvu, lai grieztu uz āru caur barības vadu, elpvadu un ādu. Daļu asiņu uztver kausā ar garu rokturi vai ar sauju un apslaka uguni, kamēr klātesoši kārtni atbild uz priestera skandējumu. Beigās dzīvnieka galva tiek ar spēku izmežģīta un dažiem dunča rāvieniem atdalīta no ķermeņa. To uz dažām sekundēm noliek ugunskura malā, kamēr apdeg purns, un izņem. Vēl daži skandējumi no priestera un atbildes no ļaudīm, un ceremonija beigusies. Īstais brīdis, kad Pšurs, ja ir klāt, uz mirkli kļūst iedvesmots, nav droši manāms, bet ērmību spēks atkarīgs no paša cilvēka un tajā brīdī viņu uzbudina gari.

Kazas un kazlēni bieži tiek ziedoti uz mājas jumta, bet aitas neuzskata par tāda goda vērtām. Ziedojot bulli vai govi, tiek pildīti tieši tādi pat noteikumi kā nupat aprakstīts, izņemot galvas nogriešanu un likšanu pie uguns. Dzīvnieks tiek nogalēts ar sitienu starp ragiem ar cirvīti. Tūliņ pēc ziedošanas dzīvnieki tiek sacirsti. Aitu vai kazu var sadalīt viens cilvēks, bet liellopu nodīrā un sadala vergi. Kad vienlaikus ziedo daudz kazu, klātesošie velk lozes, kurš dīrās kuru dzīvnieku. Tas notiek šādi. Kāds savāc viņu staigāšanas nūjas saišķī un met vienu vai divas, kā gadās, uz katra dzīvnieka kautķermeni. Katrs vīrs seko savam spieķim un ķeras pie darba. Tas izslēdz katrus strīdus par darba dalīšanu. Upurēšanas, ko veic bez katra dzīvnieka ziedošanas, tiek vadītas tieši tādā pat veidā visās pārējās darbībās.

Tālāk ir piecpadsmit kazu upurēšanas apraksts Gīša svētnīcā Kāmdešā.

Šajā īpašajā gadījumā klātesošo bija maz, apmēram trīsdesmit, kuri izrindojās nekārtīgā puslokā ar sejām uz svētnīcu ar Utahu priekšā un Debilālu un Pšuru tieši aiz viņa. Šī sapulce uzvedās līdzīgi caurmēra reliģiskiem apmeklējumiem Anglijā, tas ir, bez īpaša dedzīguma bet ar zināmu formālu korektumu, kamēr jaunākie ļaudis bija ne bez vieglprātības pieskaņas. Uz svētnīcu divi puikas lēni vilka piecpadsmit āžus, un, nosprieduši, ka viņu darbs padarīts, aizskrēja un nobastoja reliģisko pasākumu, tāpat kā puikas visā pasaulē. Utahs apmeta apkārt kritisku skatu, lai pārliecinātos, ka visa sagatavošanās ir veikta pienācīgi. Tur dega neliels ugunskurs; tas bija klāts ar ciedras zariem, kas laida biezus baltus dūmus. Gatavībā bija nolikts koka spainis ar prosas miltiem, otrs ar kausēto sviestu gī, trešais ar vīnu un ceturtais ar ūdeni; kamēr glīti izgrebta koka kanna apmēram tējkannas izskatā, apgādāta ar iespraustu garu koka snīpi, saturēja gī, kas bija jāšļaksta uz svētnīcu. No otra gī trauka Utahs pasmēla dažas saujas, ko uzlēja uz ciedras zariem, lai uzliesmo. Tad viņš kā vīrs, kurš radis svarīgi uzstāties publikas priekšā, rūpīgi nomazgāja rokas ar ūdeni, ko uzlēja palīgs. Kad tas beidzās, viņš basām kājām stāvēja svētvietas priekšā. Vispirms viņš apslacīja āžus ar kādām ūdens pilēm, trīskārt atkārtodams vārdu “sač” un paņemot mazliet no katra trauka, lai sviestu pret svētnīcas aizvērtajām durtiņām, visu laiku atkārtojot kādu skandējumu, kam īstos brīžos ar “i-i-i-jamah” korī atbildēja klātesošie. Tad ātri palīdzot jaunekļiem tika cits pēc cita saķerti āži, nolikti pār ķebli un pārgrieztas rīkles. Plūstošās asinis tika uztvertas plakanās koka bļodās, kamēr citi palīgi daļu paņēma koka kausā ar garu rokturi, ko aiznesa Utaham, kurš, mazliet iesviedis ugunī, svieda asinis pret svētnīcu. To darot, viņš katru reizi vēzēja abas rokas uz priekšu un rūca “o-o-o-o-r-r”, uz ko klātesošie atbildēja ar “i-i-i-jamah” tāpat kā iepriekš. Visu laiku Debilāla Arakons skandēja piedziedājumu, aizlicis roku priekšā savai kreisajai ausij, it kā sāpētu zobs, kamēr viņa baltā izkāmējusī seja un krītošā balss lika domāt par šī barbariskā pasākuma svinīgumu. Kad asinis beidza tecēt koka traukos, āžu galvas tika spēcīgi apgrieztas, atdalītas no mugurkaula un rūpīgi nestas Utaham, kurš tās salika tieši vidū starp ugunskura apmalēm, un kad tās bija viegli apdegušas, izņēma un nolika malā pārtikai. Kamēr tas notika, Pšurs Šahru, kurš bija klusām vērojis, pēkšņi norāva spico cepuri (kullah), kādu valkāja, un izlēca priekšā. Viņš izstiepa rokas taisni virs galvas, grieza rokas apkārt neganti kliedzot. Viņš šļakstīja ūdeni uz svētnīcu kā kariķējot Utaha rīkošanos. Pēdējā runāšana skanēja kā iedvesmota vīra mierinoši vārdi, kas īstenībā varēja būt dieva piesaukšana, klātesošajiem pa brīdim atbildot ar “i-i-i-jamah”. Beidzot Šahru noliecās un vairākas reizes ātri vēzēja satvertas rokas starp ceļiem un virs galvas. To darot viņš klusi atlika cepuri, kļuva atkal pavisam normāls un laipni uzsmaidīja man. Ceremonija beidzās ar īsu Utaha skandējumu, ierasto sapulcējušos atbildi, pēc kam visi ar pirkstu galiem pieskārās pierei nedaudz virs uzacīm, vienlaikus ar lūpām izsakot bučas skaņu. Tas ir kāfiru pareizi reliģiskais sveiciens svētnīcai. Vārds “sač” nozīmē “esi šķīsts”.

Reiz es makšķerēju Bašgalas upē. Brīnoties un arī sargājot mani vairāki kāmu vīri ar priesteri priekšgalā bija apmetušies augstāk uz akmens novērojot izklaidi. Kad es noķēru un izcēlu zivi, priesteris vienmēr jocīgi izkliedza “sač, sač, sač”.

Īstenībā, daži Bašgalas kāfiri iebilda pret ziedošanas ritu kariķēšanu. Esmu redzējis puiku tēlojot priesteri zobgalīgā veidā, un vienu manu pavadoni darbojamies kā Pšuram, visiem skatītājiem par uzjautrinājumu. Ārpus Kāfiristānas šī ceremonija, ja vispār tiek veikta, ir vairāk vai mazāk parodija.

Presunas ziedojumi dažā ziņā atšķiras no tiem, ko veic Siāh-Poš ciltis. Piemēram, nav klātesošo atbilžu kora, lai gan priesteris roku vēzēšanu uz priekšu, kas Bašgalas ielejā ir signāls sanākušo atbildei, nekad neizlaiž. Visu ceremoniju veic Utahs viens vai kopā ar Debilālu. “Sač” vietā ir “šoo”, un pieliekot ugunskuram ciedras zarus, maizi, gī u.c., Utahs izsaka mīkstas smilkstošas, pa pusei ņaudošas skaņas, un daži vārdi, ko viņš izrunā, ir pavisam nesaprotami, katrā ziņā manām ausīm. Presunas Pšhur nekad nešķiet nikni. Kad nāk viņu reize, viņi nokrīt uz viena ceļa pie ugunskura un darās izklaidīgā, skumīgā veidā.

Nezinu neko par Vai ļaužu uzvedību ziedojumos. Kad viņiem tika kauta kaza Kāmdešā, viņi vienmēr uzplikšķināja nedaudz asiņu pierei.

Šad tad tiek darīti brīnumi. Utahs ir man dažkārt tādas lietas stāstījis, bet pats redzējis neesmu. Brīnums parasti saistās ar to, ka vīrs, pārdabiska spēka sargāts, dažas minūtes stāv liela ugunskura vidū nekādi neievainots.

Kāfiri dažkārt mēģina dievu piekrāpt. Piemēram, viņi nogaida dažas stundas pēc uzzināšanas, kurai dievībai jāziedo, lai mainītos laiks, un cerot, ka vējš nostāsies bez ziedošanas. Reiz mans draugs, vārdā Čārā, kura dēliņš acīmredzami mira no bakām pēc tam, kad viņš bija ziedojis govi Imrā, ar šaujamloka šūpošanu uzzinājis, ka Bagišts vēlas, lai upurē trīs labas kazas. Viņš par to kaulējās ar dievu, ka viņš dabūs kazas, tiklīdz puika būs vesels, bet ne ātrāk. Puika izveseļojās, un ceru, ka Bagišts savas kazas dabūja. Drīzāk jā, jo Čārā bija ļoti godīgs cilvēks priekš kāfira.

Kāfiriem tīk nostāsti par brīnumainām vai pārdabiskām lietām. Dān Maliks man teica, ka redzējis musulmaņu ārstu veicam operāciju vīram Kunaras ielejā ar nazi un izvelkam no iegriezuma dziļuma garu simtkāji, kas bijis slimības cēlonis. Dān Maliks stāsta patiesumam ticēja. Manus stāstus par Londonu, tās lielumu, ūdens un gāzes pievadīšanu pa caurulēm, oglēm kā kurināmo un tā tālāk viņš vērtēja augstu. Kāfiriem patika mani pārbaudīt, pārprasot pēc ilga laika un meklējot un atrodot pretrunas manu brīnumstāstu sīkumos. Varbūt viņi domāja, ka no viņiem prasās lielāka lētticība norīt manus stāstus kā mēģinot man likt noticēt viņu pasakām. Viņi tic mīlas dzērieniem un mīlas buršanām un ilgojas pēc tā. Viņi stāsta par brīnumzāli, kas aug pie Agaru ciematiņa Ničingalā, kur, ja tu ņem ieroci un šauj uz zāli, (netiek stāstīts, kas mudinājis pirmo atklājēju veikt tik dīvainu mēģinājumu), norautās lapas, pirms nokrist zemē, paķer un aiznes baloži, kuru lieli bari paceļas atbildot uz ieroča rībienu un aizlido. Reiz kādam vīram izdevies dabūt šīs zāles lapu un viņš devies mājās. Vairāk kā desmit veiksmīgas sievietes, tāds bijis šīs dīvainās zāles spēks, sekojušas viņam kunkstot mīlas kārē. Kad viņš tuvojies mājām, iznākusi māte un kliegusi : “Ak mans dēls, kas tas vispār ir ar tevi, kas mani tā mulsina? Lai kas tas būtu, met to prom!” Dēla paklausībā šis vīrs izpildījis mātes prasību. Zāles gabals iekritis liela koka žāklē, kas uz vietas pāršķēlusies gabalos.

Daudz man ir stāstīts par zināmiem noslēpumainiem ūdens dīķiem. Trīs bija īpaši, viens pie Pittigalas ciema, otrs Mumānu zemē, trešais pie ceļa uz Vaigalu. Ja kāds tiem pieiet pārāk tuvu, ūdens kļūst manāmi nemierīgs, un ja bultu iemērc mēslos un šauj uz dīķa virsmu, varena straume gāžas ārā, applūdinot visu apkārtējo zemi. Senos laikos tas darīts bieži, bet neviens nav atkārtojis pēdējos gados. Mani draugi atzinās, ka baidās man praktiski rādīt to, ko paši teikuši kā patiesību, un viņiem nekad nerūpēja izpildīt savu izteikto vēlmi. Pittigalā viņi paziņoja, ka to nedrīkst darīt, jo ja tā notiktu, nevaldāmi ūdeņi aizslaucītu visas mājas un laukus.

XXV NODAĻA

Pagānu cilts kā izprātota demokrātija – Iekšējā padome – Runasvīri – Pagānu parlaments – Urir – Urir’u Jast’s – Urir’u vēlēšanas – Dzīvesziņas un paražu ietekme – Vairākuma varmācība – Sodi par dažādiem pārkāpumiem – Nepaklausība Jast’am – Zagšana – Slepkavības – “Patvēruma pilsētas” – Izpirkšana ar labu – Atriebība – Izvarošana – Laulības pārkāpumi – Mazgadīgo pārkāpumi – Godavārds – Parāds – Mantošana.

XXVI NODAĻA

Jast’s – Saistošie mielasti sakarā ar kļūšanu par Jast’u – Mezhom – Sanowkun – Kviešu audzēšana pie kaneash’iem – Nepilngadīgo ceremonijas – Duban svētki – Munzilo svētki – Mir’i – Urir’u Jast’s – Trūcīgie brīvcilvēki – Kopsavilkums – Ģimene – Tēva pilnvaras – Vadošā stāvokļa pēctecība – Ģimenes strīdi – Daudzsievība – Parasta pagānu ģimene.

XXVII NODAĻA

Pagānu ciemi – Sieviešu attiecības – Cietokšņu ciemi – Ciemi, kas būvēti aizsardzības pozīcijās – Biezi apdzīvoti ciemi – Ciemi mūros – Neaizsargāti ciemi – Vienistabas mājas – Vidus stabi – Jumti – Dūmcaurums (kā Kurzemē skursteņnamā) – Labākās mājas -Katir’u mājas – Presun’as pagānu mājas – Pagānu tornis – Danču laukumi jeb “gromma”s – Nirmali māja – Pshal’i – Virtuves piederumi – Uzkrāšanas trauki – Pagānu pavardi – Nekustināmās mēbeles – Gultas rāmji – Galdi un ķebļi – “Sheni” – Trauku skapji un citi ietvari.

XXVIII NODAĻA

Pagānu apģērbs caurmērā – Siāh-Posh’u apģērbs – Kazāda – “Budzun” – Šūšana – Sieviešu kokvilnas tērpi – Ragotas galvassegas – Sieviešu stulpiņi (getras, legingi) – Pagānu zābaki – Mednieku zābaki – Ievesti apģērbi – Apģērbu trūkums – Vergu apģērbi – Siāh-Posh’u seģenes – Ziemas apģērbi – Kashtan’u apģērbi – Kāšmiras “siržu lauzēju” pucēšanās – Presunu apģērbs – Wai apģērbs – Jast’a cepure – Danču turbāni – Danču zābaki – Sieviešu danču rotas – Divas svešas figūras.

XXIX NODAĻA

Sieviešu stāvoklis – Precības – Kopdzīve ar vairākiem otra dzimuma indivīdiem – Klana radinieku savstarpēju laulību aizliegums – Šķiršanās – Ģimenes dzīve.

XXX NODAĻA

Ārējā tirdzniecība – Eksports – Mēri un valūta – Dažādas lietas – Amatnieku daudzpusība – Labība – Aršana – Ecēšana un sēja – Ravēšana un mēslošana – Apūdeņošana – Kulšana un vētīšana – Lauku terases – Liellopi – Vīna darīšana – Kaltētu vīnogu plāceņi.

XXXI NODAĻA

Cilšu naidošanās – Asinis pret asinīm – Slepkavība Nāri cietoksnī – Dān Malik’a atriebība – Kara sākums – Casus belli (kara iegansts) – Starpcilšu nenovīdība – Ārējie ienaidnieki – Musulmaņu naids pret pagāniem – Miera uzturēšana – Ārējas savienības – Kara mākslas paņēmieni – Partizānu kara māksla – Nodrošinājumi – Uzvaras svinības – Ieroči – Pagānu duncis – Loki un bultas – Šķēpi – Degļa musketes – Vairogi un zobeni – Kām’u lielgabals.

XXXII NODAĻA

Bashgul’u pagānu svētki – Gadalaiki – Dažādi svētku datumi – Agar – Svētku sākums vakaros – Gichē – Veron – Taska – Shīl grūšana – Marnma – Duban – Azhindra – Diran – Gerdulow – Patilo – Dizanedu – Munzilo – Nilu.

XXXIII NODAĻA

Dzemdības – Vārda došana bērniem – Pagānu vārdi – Bērna gadi – pubertāte – Bērnu rotaļas – Vīru spēles – Loka šaušana – Valriekstu vārīšana – Aluts – Dažādas izpriecas – Akmens loka šaušanas vingrinājumi – Peldēšana – Danču reizes – Jast’u dejas dieviem – Mūzika – Pshur – Debilāla – Sieviešu dejotājas – Āra danči – Dejas izciliem mirušajiem – Nokāvēja pateicības deja Gāsh’am – Sievu deja dieviem, kad vīri sirojumā – Danči pašu mājās – Wai danči – Mūzika un dziedāšana.

XXXIV NODAĻA

Bēru ceremonijas – Mazie bērni – Torag Merak’a sieva – Sunra un Nīlira – Basti – Shenitān’ā – Sēras – Menhīri (stateniski akmens stabi) – Dubionu uzbūve – Mazie tēliņi – Vārti.

XXXV NODAĻA

Sports, izklaides Kāfiristānā – Irbes – Fazāni – Lāči – Markhori (Himalaju kalnu kazas) – Parastākās slimības – Bakas – Čūlas – Kākslis – Pagānu medicīniskās prasmes – Astronomija.

=====================================================

Krievijas impērijas Valsts Politiskā pārvalde. Uzbrukums rietumzemei. Volfgangs Munds, 1942 (Ievads Krievijas politikā).

(Pirmais kristīgā laikmeta demokrātijas paraugs ir lēmums Jēzu naglot krustā. Kur tobrīd palika mīlestība? Kas bija tauta?

1000 gadus pirms Jēzus jau irāņu monarham Kīram bija labi nodomi: “Kopš šā brīža, kamēr vien Mazda (Vieda) dāvā man valsts labvēlību, es neuztiepšu savu valdīšanu nevienai tautai. Katra ir brīva to pieņemt, bet ja kāda to noraida, es nekad nelemšu karot varas dēļ. Kamēr esmu Irānas, Babilonijas un tautu četrās debess pusēs ķēniņš, es nekad nekad nekam neļaušu apspiest citus, un ja tas notiks, es atņemšu tam tiesības un apspiedēju sodīšu.
Un kamēr esmu monarhs, es nekad nevienam neļaušu atņemt citam kustamu un zemes īpašumu ar spēku vai bez atlīdzības. Kamēr esmu dzīvs, es novērsīšu neapmaksātu, piespiedu darbu. Šodien es pasludinu, ka katrs ir brīvs reliģijas izvēlē. Cilvēki ir brīvi dzīvot visās reliģijās un uzņemties darbu nodrošinot, ka viņi nekad nepārkāps citu tiesības.Neviens nevar tikt sodīts par savu radinieku vainu. Es novēršu verdzību, un manu pārvaldnieku un pakļauto pienākums ir aizliegt vīriešu un sieviešu kā vergu mainīšanu viņu pārvaldītajos īpašumos. Tādas tradīcijas ir jāizskauž visā pasaulē. ”.
No tiem pašiem laikiem zaratuštriešu ticības apliecinājuma: “Par Vieduma pielūdzēju, zaratuštrieti uzskatu sevi slavēšanā un ticībā. Mani pazīst pēc domas labvēlīguma. Mani pazīst pēc vārda svētīguma. Mani pazīst pēc darbu labdarīguma.”.
Vai esam jau apziņā tā sačakarēti, ka robežu starp labu un ļaunu lemsim demokrātiski? Vai tirgus var būt brīvs? Vai brīvās pasaules starpnacionālā dispersā naudas (t.i., ideālistiskā??) impērija ir labāka vai sliktāka par Kremļa noziedzīgās materiālistiskās vardarbības impēriju? Jeb tas ir viens un tas pats. Un tomēr mēs esam gatavi balsot par to, vai labs ir ļauns, vai priekša ir pakaļa, vai augša ir apakša, vai vārda nozīme ir īsta vai pretēja… Un algoritms – sameklēt minoritāti, sataisīt apjukumu, sanaidot, noslaukt piķi un pārskriet pretējā nometnē – manuprāt, vēl nostrādā.
Kuri kurus mācīja – Gestapo NKVD vai drīzāk jau kopš 1918.gada roku piešāvušie NKVD? (https://en.wikipedia.org/wiki/Gestapo%E2%80%93NKVD_conferences)
Vai tiešām K.Ulmanis un padomnieki 1938-39.g. nenojauta par šajā rakstā minēto? Vai drīzāk cerēja sildīt kājas krievu bardakā. Arī mūsu laiks ir izvēle, – šoreiz starp Kremli, Briseli vai globālo drukātai naudai atvērto sabiedrību. Vai Intermarium un NATO.
Skat. arī https://anews.com/razvlechenija/105430321-pered-smertyju-isterichno-plakal-chto-stalo-s-glavnymi-stalinskimi-palachami.html http://infoportal-riga.blogspot.com/2020/06/blog-post_54.html I.L.)


DIE GPU. (Angriff auf das Abendland) – WOLFGANG MUND – 1942. Verlag: Franz Müller Verlag, Dresden.

1918.g. 5.sept, Maskavā un Pēterpilī atskanēja vēsturiskie dubultšāvieni. Kā zināms, Ļeņins nekad vairs neatspirga no atentāta sekām. Mozes Urickis [Моисе́й Соломо́нович Ури́цкий, 1-й Председатель Петроградской ЧК]

bija uz vietas beigts. Taču ar šo dienu vēl tikai sākās īstais masu terora periods. Dzeržinskis ievadīja šo akciju ar ‘pavēli par ķīlniekiem’, ko iespieda ‘Čekas nedēļas lapā’, un kurā starp citu teikts:

“Tagad jādara beigas katrai līdzjūtībai un rīcībai “ar samta ķepiņām”. Visām vietējām padomēm pazīstamie labo sociālrevolucionāru vadoņi un piekritēji nekavējoties jāapcietina. No buržuāzijas un virsnieku aprindām jāņem ķīlnieki. Katras niecīgākās pretestības vai vismazākās baltgvardu kustības gadījumā tūdaļ jāuzsāk masu nošaušanas. Vietējām izpildkomitejām šai virzienā jāattīsta sevišķi rosīga iniciatīva… Par katru vienas vai otras vietējās padomju nodaļas svārstīšanos priekšsēdim nekavējoties jāziņo iekšlietu tautas komisariātam. Masu terora lietošanā nav pieļaujama ne mazākā nenoteiktība vai svārstīšanās… ”

Šo pavēli izpildīja tik pamatīgi un tā 1916.gada rudenī boļševisma pārvaldītajos apgabalos izraisīja tādu asins pirti, ka ar to nu šis šausmu valdīšanas laiks varētu beigties un dot vietu kārtīgai jaunuzbūvei. Taču notika gluži pretējais. Šiem žīdiem un citu tautību kriminālistiem, kas bija tikuši pie varas ar īpašiem “ķērieniem” [хватка], vēl par daudz gulēja kaulos bailes no tikko pie zemes nospiestās virskārtas. Tautas masas, sevišķi zemnieki, nesajuta ne mazāko cieņu pret saviem jaunajiem “kungiem”, šiem pa daļai terorizētājiem, pa daļai terorizētajiem žīdiem un bijušiem trimdiniekiem. Tādēļ boļševiki uzsāka vispirms radikāli iznīcināt visus, kas līdz šim bija baudījuši vispārēju cieņu, to viņi izdarīja jo pamatīgi un modinot šausmas, lai arī tautas dvēselē pret notiesātiem iznīcinātu katru cieņas sajūtu un paklausību tiem. Bet arī ar šo soli viņi nenostiprināja savu “mazvērtīgo valdīšanu” [mazturīgo valdību], bet jutās spiesti turpināt terora metodes, kas tagad nu vērsās pret zemākiem slāņiem.

“Terora ceļš ir mūsu vienīgais un nepieciešamais ceļš”.

Šis Ļeņina izteiciens palika veidotājs sauklis visā turpmākā boļševiku valdīšanas laikā. Par īstenā boļševisma valdīšanas formu kļuva GPU [Государственное Политическое Управление]. Marksistiski-žīdiskai varas idejai ir raksturīgs tas, ka visus tās dzīvei svešos un tālos plānus realizēt darbā un saglabāt dzīvus ļāva vienīgi, pirmkārt, radikāla visu pretoties spējīgo slāņu iznīcināšana, otrkārt, vēl neatlaidīgāka pārējā tautas sastāva vājināšana. Tā praktiski boļševiku valdīšana bez GPU terora nemaz nav iedomājama. Bet līdz ar to jau ir izteikts spriedums par boļševisma sistēmu.

Visasiņainākais tomēr bija sākums.

Pilsoņu kara laiks Padomju Savienībā pauž visnecilvēciskāko, kas jebkad noticis starp cilvēkiem uz mūsu zemes lodes. Ķīlnieku principa dēļ katra pretošanās čekistu trakošanai bija salauzta. Ar zvērisku spīdzināšanu čekas izmeklēšanas tiesneši panāca arvien jaunu pilsoniskā elementa piederīgo nodošanu teroristu rokās.
Lai tos iznīcinātu, bija vajadzīgi “tikai” iemesli nāves spriedumiem. Bet čekā nenotika ne atklātas, ne slēgtas tiesas sēdes (vēl līdz šai dienai ne), un nebija iespējas ne attaisnoties, ne aizstāvēties, tur protokolēja vienīgi tikai izdomātus pierādījumus, resp.б izspiestas atzīšanās, lai piespriestu “augstāko soda mēru”; piespriestos nāves sodus nepārtrauktā plūdumā parakstīja tā laika čekas kollēģija un vadītājs, un tā reiz iekustināta slepkavošanas mašinērija darbojās tik ilgi, kamēr iznīdēšana bija pabeigta.
Maskavā toreiz kļuva pazīstams Unšlichta [Ио́сиф (Юзеф) Станисла́вович У́ншлихт] vārds

  • kā Viskrievijas čekas priekšsēža (tātad Dzeržinska) vietnieks un militārās informācijas dienesta augstākais vadītājs. Šī čekas žīda vārdu sastopam atkal 1927.gadā sakarā ar viņa apcerējumu čekas-GPU desmitgadu jubilejas gadījumā ‘Izvestija’ 1927.g. 13.dec. numurā, kur viņš pilnīgi atklāti par GPU darba mērķi apzīmē šķiras naidnieku

“nesaudzīgu likvidāciju”.

[Kas tas ir, ka žīdi nes nelaimi? Viņu nenoliedzami un apskaužami rosīgais spekulatīvais prāts un “brīvība” no vietējiem tikumiem nedod viņiem miera. (-I.L.) H.Heine: “Vai tiešām žīdu būšana ir neārstējama slimība?” … Cionisma teorētiķis un veicinātājs Teodors Hercls: “Žīdu jautājums pastāv visur, kur žīdi dzīvo ievērojamā skaitā. Tur, kur tas pastāv, to ienes žīdi savu migrāciju gaitā”.

… paradokss – daudz Aleksandra II no aizliegumiem un ierobežojumiem atbrīvoto žīdu Krievijā nostājās (pret viņu) uz terorisma un revolūcijas ceļa (brīvība ir atļauja uzkundzēties, vājuma signāls?). Pirmās žīdu revolūcijas Krievijā (1878-1881.gados) gaitā 1979.gadā sakarā ar sazvērestību pret imperatoru tika arestēti teroristu līderi … neraugoties uz sekojušajām žīdu represijām viņu teroristi 1881.gadā Aleksandru II nogalināja. Tas bija jau principiāls karš no abām pusēm, ko novēroja visa “civilizētā” Eiropa, kas cītīgi palīdzēja vienai no pusēm. Turpretim Krievijas varai palīdzēja Krievijas pilsoņi, kas uz to laiku jau bija zem žīdu ekonomiskā spiediena… “Mēs žīdus sitām ne tāpēc, ka viņi mums dīrāja ādu, – tāpēc jau žīdi, lai plēstu ādu, – bet par to, ka viņi mūs aptīrīdami grib mums uzkundzēties”. ”.
… Harkovas žīdu kopienas vadītājs E.Hodoss savā grāmatā ir atzīmējis: “Žīdu dominances virsotne represīvajos orgānos izveidojās uz 1936.gadu, uz “Lielā Terora” – valdošās elites attīrīšanas no “Leņina gvardes”, tas ir, no uz pasaules revolūciju vērstajiem, kas nospiewdošā vairākumā bija žīdu izcelsmes, sākuma brīdi.”
… Ņemot vērā NKVD un Staļina tuvākā palīga Lazara Kaganoviča aprindu sastāvu, ainu 1936.gada augusta beigās var iztēloties šādu – notiesātie žīdi sazvērnieki-trockisti ir gatavojuši sazvērestību pret Staļinu, lai atņemtu tam varu PSRS, bet citi Staļinam uzticamie žīdi: L.Kaganovičs, Jankels Sorenzons-”Agranovs”, “divkosis” Geršels Jehuda-Jagoda aizstāvēja Staļinu un grāva savus ciltsbrāļus sazvērniekus. …
http://flibusta.site/b/404347/read ]

Tā šie žīdi svētku rakstos atklāti drīkstēja izteikt nāves spriedumu miljoniem un atkal miljoniem Padomju savienības iedzīvotāju!
Kāds cits žīds, Mesings [Мессинг, Станислав Адамович 3-й Начальник советской внешней разведки (ИНО ОГПУ-НКВД)],

bija Maskavas čekas priekšsēdis. Viņš redzams arī nepārtraukti Dzeržinska kollēģijas vadītājās vietās, kādu laiku arī par priekšsēdi Ļeņingradas čekā. Urala apgabalā trakoja jau pieminētie žīdiskie cara slepkavas Gološčekins [Фили́пп Иса́евич Голощёкин = Шая Ицикович, 2-й Главный государственный арбитр при СНК СССР Один из организаторов расстрела царской семьи] un Jurovskis [Я́ков Михайлович Юро́вский = Янкель Хаи́мович, Непосредственный руководитель расстрела последнего российского императора Николая II и его семьи] blakus žīdam Safarovam [Георгий Иванович Сафаров = Сафарян = Вольдин?]. Krimā iznīcināšanas darbu veica Bela Kuns, alias Arons Kohns [Кун Бела Морисович = Béla Kohn], savas žīdiskās sekretāres Zemlačkas [Роза́лия Само́йловна Земля́чка, dz. Залкинд] atbalstīts.
Briesmu darbu ierosinātājs Charkovas apgabalā bija Charkovas čekas vadītājs loceklis Kohns, Charkovas izpildkomitejas priekšsēdis; tam sekundēja žīdiskais izmeklēšanas tiesnesis Fuchs, kāds tikpat uzpūtīgs cik bīstams asinssuns. Ukrainā bez tam sastopam žīdu Švarcu [Исаак Израилевич Шварц] kā čekas priekšsēdi, tad vēl Kijevas čekas vadītājus locekļus Finkelšteinu [Финкельштейн (еврей) — командир Особого Отрада при Че-Ка.], Elenkrīgu un Gruenšteinu. Kijevas čekas galvenā miteklī valdīja Dzeržinska uzticamākais palīgs [Лацис Мартын Иванович (Ян Фридрихович Судрабс)] Lācis.

Tas par savu darbību bija atstājis “piezīmes”, kuru cinisms un atklātība varēja vismaz noderēt par autentisku materiālu šo gadu šausmu apjomam. No šīm piezīmēm citēsim sekojošo:

“Pilsoņu karā neņēma nevienu gūstekni, jo ienaidnieks ir galīgi jāiznīcina. Tautas atriebīgā roka vajā visus agrākos bendes un asinssūcējus, proti: junkurus, virsniekus, bijušos ierēdņus, muižniekus, fabrikantus, tirgotājus, māju īpašniekus, bagātos zemniekus (kulakus), garīdzniekus, pa daļai arī ģimnāzistus un studentus.”

Gluži izcila loma ziemeļu apgabalā bija arī vadītājam čekistam Kedrovam [Михаил Сергеевич Кедров] ar viņa žīdisko sievu Maizeli-Kedrovu [Ревекка Майзель-Кедрова = Ревекка Акибовна Пластинина]

Šis slavenais laulātais pāris parasti atradās ceļā pa visu viņu “darba lauku” starp Balto jūru un Uraliem. Viņi nonāvēja savus upurus kopēji, drudžainā uzbudinājumā, abi būdami sadisti.
Dzeržinskis, šis sistēmas ass un vadītājs, apzinīgi ierādīja pirmo vietu noziedzīgi sadistiskiem elementiem ka saviem rokas puišiem un pavēļu izpildītājiem; jā, viņš pat personīgi tos izvēlējās un uzskatīja par visuzticamākiem šai īpašajā darba laukā. Jau sen viņam vairs nebija savas privātdzīves, no ģimenes viņš bija atsvešinājies jau kopš 1905.gada. Viņa laika biedri apgalvo, ka no tā laika viņš burtiski aizmirsis savu sievu un bērnu. Azaidu viņš iebaudīja savā birojā, bieži vien ēdiens palika neaizkārts. Tad viņš vēlu naktī palika nomodā, prātoja un kombinēja, izgudroja jaunas nopratināšanas un izmeklēšanas metodes, jaunu spīdzināšanas techniku, izdomāja jaunas “sazvērestības”, ar kurām provokatoriski ievilināt tīklos jaunus upurus; jau sen viņš provokāciju bija padarījis par sava darba vadītāju principu.
Piecus gadus, no 1917.gada oktobra līdz 1922.gada ziemai, ilga tā sauktais pilsoņu karš, boļševistiskās varas uzbūves asiņainākais posms, kurā blakus cīņai ar kontrrevolūcionārām akcijām ziemeļos, dienvidos un Ukrainā norisinājās konsekventas masu slepkavības pārvaldītajos apgabalos, lai iznīcinātu “šķiras ienaidniekus”. Cik lieli bijuši upuri, ko šie baismu gadi prasījuši no Padomju savienības iedzīvotāju kopskaita? Dienvidiem vien Deņikina komisija uz savu izmeklēšanas materiālu pamata aprēķinājusi 1,7 miljonus mirušo, kas visi ir čekas upuri 1918. un 1919.gadā. Terrorā nonāvēto skaitu var minēt tikai aptuveni. 52 guberņās katrā darbojās pa 1 čekai, pa 1 sevišķai nodaļai un pa 1 revolucionāram tribunālam. Tām vēl pievienojās daudzās rajonu transporta čekas, dzelzceļu tribunāli, iekšējās aizsardzības tribunāli, “ceļojošās” komisijas, “sevišķās nodaļas” un tribunāli armijā un toreizējās 18 divīzijās. Kopā ar apriņķu čekām, kas darbojās pārejoši, tādēļ pastāvīgi darbā varēja būt ap 1000 šādu nāves institūtu. Tiem pievienojas čekas un tribunāli Sibīrijā, Krimā un Tālajos austrumos. Bet ja aprēķina kopā tikai 1000 čekas un pieņem, ka katrā ik dienas ar nāvi notiesāti tikai 5 cilvēki, tad jau rodas skaitļa kopsumma 1,5 milj. gadā. Tā jāpieņem, ka laikā no 1917.g. oktobra līdz 1922.g. rudenim čekas asinspļauja sasniegusi 7—10 milj. upuru, kas aizgāja bojā blakus pilsoņu karā šais gados kritušiem un sērgās un badā nomirušiem. No 1917-22.g. bada upuru skaits vien – pēc boļševiku pašu statistikas – sasniedz 10.240.000.
Parakstīto nāves spriedumu lapiņu blāķi no šiem gadiem sver vairākas tonnas: šīs vienīgās liecības par iznīcināto “šķiras ienaidnieku”, t.i., kādreizējo inteliģenci vēlākie proletārisko cietumu iemītnieki un nāves kandidāti čekas cietumos atrada kā makulatūru mētājoties blakus smirdīgajām kameru “paraškām”.

Jagodas laikmets

Kad 1923.gada 15.novembrī notika čekas pārdēvēšana par OGPU, “apvienoto valsts politisko pārvaldi”, – kas, dabiski, bija par iemeslu svinīgai likuma publicēšanai, – šis iestādījums jau sen bija tā noorganizēts, ka arī ar pirmo acu uzmetienu dažādajām jaunajām, “apvienotai valsts politiskai valdei” piešķirtajām funkcijām tajās varēja pazīt pārfrizētas līdzšinējās čekas uzbūves sastāvdaļas.
Čekā pēdīgi bija izveidojies šāds darba iedalījums: IZMEKLĒŠANAS NODAĻĀ darbojās izmeklēšanas tiesneši, kam trūka jebkādas juridiskas izglītības, toties, kā oficiāli apzīmēja, tie bija cilvēki ar proletārisku instinktu. Ka īstenībā tie izmeklēti noziedznieku tipi, un pa lielākai daļai žīdi, to bez daudzajiem uzkrītošajiem žīdu vārdiem liecina arī veids, kādā notika izmeklēšana. Viņu uzdevums taču nebija, kaut gan tie to apgalvoja, ar pamatotiem pierādījumiem apvainot valsts nodevībā “šķiras ienaidniekus”, bet gan piegādāto cilvēku materiālu ar zināmu apiešanos novest līdz tādam sabrukuma stāvoklim, kad seko vēlamā “atzīšanās”, t.i. šķietamais iemesls nāves sodam.
Tā strādāja šī nodaļa kopā ar OO (osobij otdjel), SEVIŠĶO DAĻU, kuras uzdevums bija organizēt politisko spiegu aparātu. Te bija runa par visslīpētāko, visviltīgāko, kas kopš inkvizīcijas laikiem šai lauka darīts un sasniegts. Šī sevišķā daļa bija pratusi katru divpadsmito Padomju savienības
iedzīvotāju saistīt par savu līdzstrādnieku, neizdodot pie tam ne kapeikas, bet visu panākot ar viszemiskāko spaidu palīdzību, spīdzināšanu, draudēšanu ar nāvi. Spiegošanas aparātā kā sevišķa organizācija darbojās ”strādnieku un sādžu korespondenti”, kam pastāvīgi bija jāiesūta ziņojumi par “noskaņojumu” . Lielākā tiesa ziņotāju bija piespiesti ar varu šo darbu veikt. 1926.gada sākumā jau bija vairāk nekā 200.000 šo korespondentu. Līdzīgā veidā šo pieredzi vēlāk izlietoja arī armijā, un tādējādi GPU sev nodrošināja slepeno iespaidu arī karaspēka daļās.
Šis spiegu tīkls nepārtraukti un akurāti piegādāja izmeklēšanas nodaļai arvien jaunus upurus. To piegādāšanu pārzināja OPO (operativnij otdjel), OPERATĪVA DAĻA, kam piederēja čekas bruņoto spēku vadība. No pāris simtu kareivjiem Smoļnijā tagad to skaits sniedzās vairākos tūkstošos – vesela labi apģērbtu un ēdinātu benžu, iedzimtu noziedznieku, cilvēku medīšanas speciālistu, profesionālu nāvētāju armija. Šis armijas “virsnieku korpuss” rekrūtējās no visrupjākajiem revolūcijas pārstāvjiem, kas “šķiras ienaidnieku” apkarošanā bija apliecinājuši savu “bagāto fantāziju”; arī no komjauniešiem un vispār ļaudīm, kas aklā paklausībā zvērēja saviem darba devējiem uzticību, jo tikai viņiem tie varēja pateikties par pārtikušo, pat ļoti labo dzīvi posta, bada, trūkuma un baismu vidē, ko tie paši bija radījuši.
Par viņu labklājību pārpilnīgi rūpējās SAIMNIECISKĀ DAĻA. Tā pārvaldīja ievērojamos apķīlājamos laupījumus un notiesāto personīgos īpašumus. Redzams, ka cilvēku iznīcināšana taču atnesa kādu ieguvumu: tā sniedza vismaz iespēju gūt personīgu labklājību tiem, kas ar savu terroru
visu Padomju savienības dzīvi dzina arvien lielākā nabadzībā un postā.
Vienkāršāk vairs nevarēja realizēt jaunu divu šķiru sistēmu. Pilsētas iecirknī pie Lubjankas atradās kluba telpas, kurās čekistiem bija jārod saviesīgums un izklaidēšanās. Tur viņiem bija savi laikraksti, tur viņus pastāvīgi skoloja un pamazām izveidoja par īpatu, ļoti pašapzinīgu šķiru, kas nicinoši nolūkojās uz pārējiem padomju pilsoņiem.

  1. bija KOMANDANTA – visnodarbinātākā un visatbildīgākā vīra nodaļa. Tas viens pats darbojās 3 amatos. Kā dienesta komandants viņš bija sardzes priekšnieks. Otrkārt, viņš vadīja personālo daļu, t.i., pārvaldīja visu čekas dienesta personālu, ierēdņu kadru, virtuves personālu, sardzes un, dabiski, ieslodzītos. Treškārt, viņš bija atbildīgs par nāves spriedumu izpildīšanu.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n24|article:DIVL323|page:4|block:P4_TB00004|issueType:P

Pēc šīs 5 nodaļu schēmas Dzeržinskis bija izveidojis visas iecirkņu, kā arī nacionālo republiku čekas, tāpat strādāja arī visas vietējās un arodu grupās un savienībās, organizācijās u.c. patstāvīgās ieceltās speciālās čekas.
Un šo iz- un uzbūvi, kas sen jau bija atstājusi Ļeņina 1917.g. 7.novembrī ieceltās čekas pirmatnējos ietvarus, tad nu noteica ar likumu 1923.g. 15.novembrī; pazudis bija vienīgi bīstamais vārds ‘čeka’.
1924.gada 21.janvārī nomira Ļeņins, no augstākās likumdevējas varas viņš jau bija atstājies kopš diviem gadiem. NEP periods vēl atradās iekšējās cīņas zīmē turpinājuma dēļ, bet nākamais virziens iezīmējās jau no paša sākuma. Taču svarīgāka bija pamazītēji notiekošā kulišu maiņa. Žīdisko teorētiķu fronti acīm redzami nobīdīja sāņus, resp. no tās atraisījās citādi noskaņota žīdu grupa, kas pulcējās ap L.M.Kaganoviču [Ла́зарь Моисе́евич Кагано́вич – железный нарком,
Заместитель/Первый заместитель Председателя СНК СССР – Совета Министров СССР].

Nepārprotami, kaut arī uz ārpusi nemanāmi, tas pats notika jaunajā GPU vadībā. Te, Kaganoviča kliķes atbalstīta, pamazām uz priekšu izvirzījās žīda Jagodas [Ге́нрих Григо́рьевич Яго́да (имя при рождении — Генах Гершенович Ягода, Энох-Генрих (Енох) Гершенович Иехуда, Генрих Гершенович, (ВЧК, ГПУ, ОГПУ, НКВД), первый в истории генеральный комиссар государственной безопасности, Народный комиссар внутренних дел СССР (1934—1936)] figūra, kļūdama arvien noteicošāka.

JAGODA, kopš 1907.gada boļševiku partijas loceklis, jau 1920.gadā atradās čekas centrālajā kollēģijā, laikā pēc pilsoņu kara pārņēma slepenās — operatīvās pārvaldes vadību un 1924.gadā kļuva GPU priekšsēža vietnieks.
GPU iekšzemes aparāta milzīgā izbūve ir viņa darbs. Viņš bija fanātiskais mudinātājs izveidot arvien varenākas GPU karaspēka daļas un tā sevišķās formācijas. Pilsoņu karā viņš bija ieguvis mācību, ka terrora režīmam jābūt stiprākam par jebkuru citu varu valstī un spējīgam “rotaļājoties” [играючи] veikt katru, lai cik nedzirdētu akciju. Padomju armija varēja kļūt cik vien plaša un varena gribēdama, ar GPU vadīto polītkomisāru sistēmu un tās spiegiem tā pilnīgi atradās varas vīru rokās.

Tā nonāca līdz tam, ka GPU organizāciju it kā identificēja ar visu valsts pārvaldi. Ievērojot, ka “iekšējā pārvalde” tādā veidā bija sev pakļāvusi visu Padomju savienības politisko un saimniecisko dzīvi un paslepen arī komunistisko partiju, būtu bezprātīgi runāt par kādu “sociālistisku strādnieku un zemnieku republiku”: organizētais terrors bija virsotņu varas ierocis, virsotne bija terrors. Valdīšanas vienīgais līdzeklis bija pastāvīgs beztiesīgums. Pēc pilsoņu kara izbeigšanas un NEPa perioda šis beztiesīgums boļševiku despotisma valsts izbūvē un izveidojumā izpaudās un nostiprinājās tiklab atklāti, kā arī režīma aizkulisēs. Ceļš uz Staļina personīgo diktatūru, ar Kaganoviča kliķi aizmugurē, vienlaikus bija arī ceļš uz GPU diktatūras iestādījuma absolūto varu.
Terrora sistēma pa to laiku sen bija atmetusi pilsoņu kara gadu “stilu”, nemaz jau nerunājot par Nepa periodā iestājušos “maigumu”. Toties cietumi ar “valsts ienaidniekiem” un aizdomās turamiem pildījās atkal tik ļoti, ka vajadzēja radīt kādu ventili. Un nu IZSŪTĪŠANA, ko mazākos apjomos sāka jau 1922.gadā, izrādījās par ērtāko līdzekli, kā “bez asins izliešanas” pazudināt cilvēkus. Veselām masām apcietinātos izsūtīja uz Narimas apgabalu un citām attālākām Sibīrijas vietām. 1924., “Sibīrijas gadā”, no Padomju savienības dzīves pazuda pēdējās izglītoto un turīgāko iedzīvotāju slāņu atliekas. Tai vietā, lai tiktu nošauti, viņi Sibīrijas bargajā ziemā aizgāja nāvē mazliet gausāk, taču pilnīgi droši un nenovēršami. Kādā no izsūtīšanas apgabaliem, kura platība divreiz lielāka par Ukrainu, bija tikai viena slimnīca un viens ārsts. Tur no visiem apcietinātiem ar malāriju, tuberkulozi, bada tīfu, skorbutu, melnajām bakām u.c. saslima gandrīz 90proc. 1923.gadā, pēc tieslietu komisariāta oficiālām ziņām, izsūtītas 72.658 personas. Apmēram trīs reizes lielāku skaitli uzrādīja 1924.gads.
1926.g. 19.jūlijā pēkšņi nomira Fēlikss Edmundovičs Dzeržinskis. Viņa dzīves gaitā gadi neko vairs nebija grozījuši. Savā fanātiskajā kalpošanā viņš bija pārgājis no Ļeņina pie Staļina un līdz ar to iekļāvies neredzami līdzvaldītājā Kaganoviča kliķē. Tādēļ viņš arī bija pieļāvis, ka Jagoda arvien vairāk izvirzījās par GPU “iekšējo” organizatoru, kas jo sevišķi gādāja par tās žīdu darbinieku skaita ievērojamu palielināšanu.
Oficiāli Dzeržinska pēcnieka amatā par GPU priekšsēdi nāca viņa tautas brālis un oficiālais vietnieks MENŽINSKIS. Menžinskis dzimis 1874.g. skolotāja ģimenē, kā apgalvots, arī dižciltīgs tāpat ka Dzeržinskis, neveiksmi cietis jurists, kas sākumā gribējis nodoties diplomāta karjerai. Studiju laikā Pēterpilī 1895.g. pieslējies marksistu kustībai. Arī 1906.g. nemieros viņš aktīvi piedalījies, par ko apcietināts, bet jau nākoša gadā viņam izdevies izbēgt, pēc kam no 1907 -1917.g. dzīvojis ārzemes, lielāko tiesu Parīzē.
Emigrācijā viņš nodarbojies ar žurnālistiku, aģitēdams presē. Starp citu toreiz viņš savos rakstos nostājās pret Ļeņinu, kuru apzīmēja par “fantastu bez zemes”.
1917.gadā arī viņš parādījās Pēterpilī apvērsuma rīkotāju rindās un piedalījās armijas sagraušanā. Pēc oktobra revolūcijas viņš kļuva finanču tautas komisārs, tad 1918.g. ģenerālkonsuls Berlīnē. 1919.gadā boļševiku partija deleģēja viņu kā prezidija locekli čekas kollēģijā. Trockis sauca viņu par “vīru ar dzeltenām acīm”. Terroristu vidū viņš pārstāvēja intelektuālistu tipu; viņš esot pilnīgi pārvaldījis japāņu un ķīniešu valodu.
Čekā un vēlākā GPU Menžinskis pastāvīgi palika Dzeržinska ēnā, sākumā blakus Unšlichtam, tad Jagodam. Viņš esot – domājams, kopā ar Triliseru [Ме́ир (Меер) Абра́мович Трили́ссер Михаи́л Алекса́ндрович Москви́н, Мурский Анатолий, заместитель Председателя ОГПУ]

NKVD ģēnijs Meirs Abramovičs Trilisers arī Mihails Moskvins, Anatolijs Murskis
  • izstrādājis ārzemes GPU rafinēto pievilinātaju spiegu sistēmu, viņam piedēvē arī dažādu spīdzināšanas instrumentu izgudrošanu. Neapšaubāmi viņa iecelšana par Dzeržinska pēcnieku notika maskēšanās nolūkā jo īstais pēcnieks bija Jagoda. 1926.g. Menžinskis jau bija smagi slims, viņš acīm redzot sirga ar progresīvo paralīzi, kas to piespieda palikt guļus.
    Viņš tikai retumis piecēlās no dīvāna savā priekšnieka istabā, kur dažreiz viņu apgrūtināja tā “lietpratēji”, nākdami pēc paraksta nāves spriedumiem.
    Skaidrs, ka viņš ļāva Jagodam brīvi rīkoties. Tomēr GPU desmitgadu jubilejas gadījumā viņš saņēmās un uzrakstīja “Izvestijai” svētku rakstu (1927.g. 13.dec.), kurā bez aplinkiem runāja par veselu šķiru “iznīcināšanu” un “galīgu izsvilināšanu”. Tad viņš galīgi pazuda no redzes loka un nomira 1934. gadā.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n25|article:DIVL387|page:6|block:P6_TB00009|issueType:P

Katrā ziņā 1926.gadu jau var uzskatīt par Jagodas faktiskās iestāšanās laiku GPU vadībā. Pa tam aizkulisēs bija beigusies arī spēku sacensība, Staļina vara bija nodrošināta, un tamlīdz arī Kaganoviča kliķe, kas izvirzīja Jagodu par savu pārstāvi terrora organizācijas priekšgalā, sākumā to maskējot ar vārgo intelektuālistu Menžinski.
Jagodas izcelšanās slēpjas tumsā. Pēc dažiem avotiem viņš ir žīds no Latvijas, pēc citiem, kam var piešķirt vairāk ticamības, viņš cēlies kādas poļu pilsētiņas geto, domājams, Viļņas apgabalā. Citi avoti atkal apgalvo, ka Jagodas vecāki bijuši katolismā pārgājuši poļu žīdi [7 (19) ноября 1891, Рыбинск Ярославской губернии].
Vienalga, vai Jagodas tēvs bijis “kristīts polis” vai neviltots geto žīds un vecu drānu tirgotājs no Berdičevas geto, skaidrs tomēr tas, ka Jagoda pats, būdams GPU visvarenais, nodarbojās ar tik krasu žīdisku personālpolitiku, cik vien iespējams. Stāsta, ka viņš bijis vecākiem vienīgais dēls veselā meitu virknē, un sākumā savā dzimtenē arī bijis visai neievērojams. Beidzot viņš ieguvis drogista palīga apliecību, pēc kam redzams kādā pieticīgā darba vietā Ņižņijnovgorodā.
Revolūcijai viņš piebiedrojās pēkšņi pilsoņu kara laikā. Tad viņu atklājām kā politisko komisāru 5.armijā. Bet arī te viņš nemantoja slavu. Proti, kādas cīņas laikā viņš ar visu pulka štābu bēga. Kad Trockis, visu bijātais virspavēlnieks, viņu sauca pie atbildības, Jagoda novēla visu vainu uz komandieri, kuru līdz ar vairākiem virsniekiem Trockis lika nošaut.
Jagoda nu ātri ierīkojās čekā Kazaņā. Vēlāk viņš jau redzams Dzeržinska darba štābā un drīz vadīja kādu sevišķu akciju pie rietumrobežas. Te viņa pienākums bija laikus notvert bēgošos aristokrātus un tiem atņemt līdz vedamās dārglietas. To var dēvēt arī par lielceļa laupīšanu [salīdzināsim ar Dž.Sorosa pirmo miljonu]. Attieksmē pret savu pirmo upuru likvidāciju viņš jau no paša sākuma izrādījās īstais vīrs. Vispār, salīdzinot ar Dzeržinski, viņš izrādījās par vēl lielāku asinssuni, un proti, savai rasei atbilstoši pret augstākiem līdējs, pret zemākiem nesaudzīgs.
Ar Jagodas vārdu uz visiem laikiem saistās Padomju savienības zemnieku – zemes īpašnieku iznīcināšana, tas milzu uzbrukums veseliem pieciem miljoniem ļaužu – vīriem, sievām un bērniem, ko spaidu darbu nometnēs nomocīja līdz nāvei. Lēmumu šai akcijai pieņēma 1927.g. decembrī partijas konferencē. Toreiz apsprieda pirmo piecgades plānu, ko sāka realizēt 1928.g. 1.oktobrī. Plāna izpildīšanai vēl trūka dažu palīglīdzekļu, proti, naudas un devīžu [ārzemju maksājumu]. Nekad nebūs iespējams noskaidrot, vai šis stāvoklis pamudināja pieņemt lēmumu par patstāvīgo zemnieku iznīcināšanu, vai arī faktiski, kā to pauž oficiālie padomju raksti, abi faktori te “laimīgi” savijušies: pirmkārt, varas vīru atziņa, ka pret viņiem pēc kādreizējās pilsoņu šķiras pilnīgas iznīcināšanas miljonu “kulaku” veidā nostājies vēl lielāks un bīstamāks “sociālisma” ienaidnieks, kura priekšā viņiem vai nu jākapitulē, vai arī tas jāiznīcina; — un, otrkārt, “patentideja”, ka ar miljoniem spaidu kārtā nodarbinātiem varēs ietaupīt mašīnas un radīt dempingu, kas padomju valstī iepludinās devīzes. Šai vergu armijai rekorda laikā būtu jānocērt milzīgi meži, kuru materiālus mestu pasaules tirgū, būtu jārok ogles, jābūvē šosejas un dzelzceļi un jāveic iepriekšējie zemes darbi plānoto rūpniecības kombinātu būvei. Viss tas nedrīkstēja maksāt ne kapeikas, gluži pretēji, te izmantojamiem darba spēkiem ar viņu pēdējo elpas vilcienu vajadzēja veikt pāri cilvēku spēkiem ejošo un tad pazust no “sociālisma” skatuves. Visbeidzot varas vīri cerēja no spaidu kollektīvizācijas iegūt arī lauksaimniecības produkcijas kāpinājumu, zināma veida rūpniecisku graudkopību, kuras ražām tāpat kā meža materiāliem par vislētākām cenām vajadzēja ieplūst ārzemju tirgos.
Jau 1926.gadā valdība, aizliegdama privāttirdzniecību, mēģināja piespiest zemniekus nodot savus ražojumus valstij, un proti, par valdības noteiktām ārkārtīgi zemām cenām. Ievērojot naudas nepieciešamību piecgades plāna vajadzībām, zemniekiem maksājamās lauku ražojumu cenas turēja nemainīgā zemā līmenī, kamēr cenas par rūpniecības ražojumiem un zemnieku nodokļus pastāvīgi paaugstināja; tam vēl pievienojās kāpjošā inflācija. Zemnieks centās atvairīt saimnieciski pret viņu vērstos uzbrukumus ar apsējamas platības un lopu skaita samazināšanu, pāriedams uz ražošanu tikai paša vajadzībām. Kā senākos laikos mājās atkal dūca ratiņi un klabēja stelles. Zemnieki prasīja no valsts brīvas tirdzniecības atjaunošanu un brīvu cenu veidošanos, kā arī tiesības brīvi rīkoties ar zemi.
Tā zemnieki, vēl būdami šķietamā kopības spēka apziņā, jaunajai žīdiskajai valdītāju kliķei, kas ne spēja, ne arī gribēja patiesi atrisināt lauksaimniecības jautājumus, iespēlēja tieši rokās šo sātanisko “produktīvās” iznīcināšanas metodes lēmumu. Un tādēļ XI partijas kongress nolēma uzsākt zemes kollektīvizāciju spaidu kārtā. Aiz šī lēmuma atradās: partijas lauksaimniecības nozares vadītājs Lazars Mozus dēls Kaganovičs, centrālās politiskās pārvaldes priekšnieks, un MT [mašīnu-traktoru] staciju vadītājs A.Kriņickis [Криницкий Александр Иванович, Начальник Политуправления МТС НКЗ СССР], kam uzdota bija kollektīvizācijas veikšana, lauksaimniecības tautas komisārs J.A.Jakovļevs-Epšteins [Я́ков Арка́дьевич Я́ковлев (настоящая фамилия Эпште́йн, 1-й Народный комиссар земледелия СССР], Heršels Jagoda — GPU priekšnieka vietnieks [?] un visu izsūtīšanas un spaidu darbu iestādījumu atbildīgais vadītājs, un Baumans [Карл Янович Бауман родился 29 августа 1892 г. в Вилькенской волости в Латвии В 1923—1924 годах — заместитель заведующего Организационно-Инструкторским Отделом ЦК РКП(б), в 1928 году заведующий Отделом по работе в деревне ЦК ВКП(б). Один из самых ревностных сторонников коллективизации любыми средствами С 11 апреля 1928 года по 4 февраля 1932 года — член Организационного бюро ЦК ВКП(б). Одновременно с 11 апреля 1928 года по 29 апреля 1929 года — кандидат в члены Секретариата ЦК ВКП(б), с 29 апреля 1929 года по 4 февраля 1932 года — секретарь ЦК ВКП(б). С 29 апреля 1929 года по 26 июня 1930 года — кандидат в члены Политбюро ЦК ВКП(б). ], partijas centrālkomitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītājs.

Pieci žīdi te bija atbildīgie plānotāji un atbildīgie izpildītāji drausmīgā iznīcināšanas akcijā, kas skāra piecus miljonus cilvēku, – visu toreiz vēl darba un dzīves spējīgo vadošo zemnieku slāni Padomju savienībā.
Centrālās izpildkomitejas un tautas komisāru padomes lēmumu par kulaku likvidāciju publicēja vēl tikai 1931.g. 1.februārī, t.i. divus gadus pēc likvidācijas gaitas sākuma. GPU slepenā pavēle noteica sekojošus rīcības pamatprincipus:

  1. visi kulaki, kas zināmi kā slepeni kontrrevolucionāri, jāapcietina un tūlīt jānošauj, lai aizkavētu kulaku sacelšanos, t.i., viņiem jānolaupa visi to iespējamie vadoņi;
  2. kulakiem, kas līdz šim nodarbinājuši pastāvīgu darba spēku (kalpus), jāatņem viņu īpašums un paši tie jāizsūta;
  3. visiem pārējiem kulakiem tāpat jāatsavina viņu īpašums, konfiscējot arī viņu personīgos mājturības priekšmetus, bet viņi paši no sava rajona jāpadzen.

Tieši sekojot šiem norādījumiem, 1929.gadā sākās nelaimīgo zemnieku un viņu ģimeņu masu iznīcināšana. Sodu izpildīja kāds noziedznieku štābs, kurā gandrīz pilnīgi, līdz pat zemākai dienesta pakāpei, ietilpa vienīgi žīdi ar Jagodu priekšgalā. Viņš un viņa pavadoņi šo ārprāta pasākumu bez baiļošanās varēja turpināt līdz galam, jo Staļins pats sargādams stāvēja aiz Jagodas un katru radušos iebildumu vai pārdomas politbirojā apzīmēja par “labo novirzienu”.
Marksistisko agrārpolītiķu konferencē Staļins izteicās sekojoši:

“Kāds pašreiz ir lietu stāvoklis? — Pašreiz mūsu rīcībā ir pietiekams materiāls pamats, lai dotu triecienu kulakiem, salauztu viņu pretestību, likvidētu viņus kā iedzīvotāju šķiru un viņu produkciju aizstātu ar sovchozu un kolchozu produkciju… Tādēļ pēdējā laikā mēs no kulaku pelņas kāro tendenču ierobežošanas politikas esam pārgājuši uz kulaku kā šķiras iznīcināšanu. Pašreiz
atbrīvošanās no kulakiem rajonos, kur notiek galīga kellektīvizācija, nav tikai vienkāršs administratīvs solis; pašreiz atbrīvošanās no kulakiem ir kolchozu izveidošanas un attīstības sastāvdaļa. Tādēļ ir smieklīgi un bezprātīgi pašreiz izteikties plašāk par atbrīvošanos no kulakiem. Ja galva ir nost, tad par matiem vairs neraud.
Ne mazāk smieklīgs liekas cits jautājums; vai kulakus var ielaist kolchozos? To nedrīkst darīt, jo kulaks ir zvērināts kolchozu kustības ienaidnieks. Man liekas, ar to lieta ir skaidra.”

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n27|article:DIVL125|page:2|block:P2_TB00006|issueType:P

“Lieta” bija ļoti skaidra. GPU devās darbā ar lielu dedzību, ar postīšanas kaisli, it kā būtu jādzēš kāds prēriju ugunsgrēks. Naktī uzbruka ciemiem, pārtikušākos zemniekus ar sievām un bērniem burtiski izmeta pa logu uz ielas un nošāva. Vidējo zemnieku masu ar ģimenēm sadzina vienkopus un sablīvēja transporta vagonos. Visur, dabiski, tādu apmēru izsūtīšanai trūka ripojošā materiāla. Kā dzīvniekus nelaimīgos cilvēkus sadzina vagonos. Viņi nedrīkstēja paņemt līdz pat nepieciešamo, arī virsdrēbes pa lielākai daļai atņēma. Pārējos ciemus pārņēma paniskas bailes, ik brīdi gaidīja soda ekspedīcijas. Zemnieki līdz ar savām ģimenēm masveidīgi devās pašnāvībā. Uznāca arī gripas un tīfa epidēmijas, lauku darbi pilnīgi apstājās. Tūkstošiem padzīto kulaku ģimeņu klejoja apkārt saldamas un badu ciezdamas; tās kļuva par visas zemes postu, pakrita un mira ceļmalas. Pārējie vilkās uz pilsētām, kļuva par klaidoņiem un par iznīcības upuriem. Bet Staļins te piebilda:

“Revolūcija prasa upurus; ja pilnīga sociālizēšana uz laukiem prasītu pat 20 miljonus, tad tomēr mēs no tās neatteiksimies.”

Apaļi 400.000 cilvēku ikvienā lielajā Padomijas lauksaimniecības novadā bija padoti šim liktenim. Pusotra miljona “kulaku” jau 1930.gadā pildīja toreiz ierīkotās deviņdesmit spaidu darbu nometnes. Kopš 1926./27.g. norisinājās darbi Dņeprostroja spēkstacijā, pie Turksibas dzelzceļa, Magņitogorskas rūpniecības kombinātā un Staļingradas traktoru fabrikās. Bet visvairāk cilvēku bija vajadzīgs meža darbu nozarē, jo pēc tirdzniecības līgumiem uz ārzemēm bija jāsūta lieli
daudzumi koku. GPU tāpēc dzina strādniekus spaidu darbos uz cirsmām Karelijā, tālajos ziemeļos Sibīrijas mūža mežos. Tā kā tur trūka lietpratīgas organizācijas un attiecīgo technisko palīgierīču, tad paredzēja, ka šiem darbiem gada laikā būs vajadzīgi 5 miljoni strādnieku. Tālākus miljonus cilvēku prasīja kara rūpniecība, kas bija sākusi attīstīties Tālajos austrumos, kur Blichera vadībā
veidojās stipra armija.

Jau 1929.gadā GPU nodibināja centrālu galveno pārvaldi visām spaidu darbu nometnēm. Vispirms to vadīja žīds Garbokins [?]. Tai pašā gadā ar varu sāka pārcelt uz citurieni 18.000 ingermanlandiešu [ingru] un tūkstošiem somu kareļu; arī te GPU centās vienā akcijā sasniegt divējādus mērķus: iznīcināt zināmu tautisku nacionalitāti pie Skandināvijas vārtiem, kurus tad tūliņ varēja izveidot par stratēģisku bāzi, un reizē ar to aizsūtīt uz Sibīrijas darba vietām jaunas cilvēku masas.

Šai Jagodas uzsāktai masu verdzināšanas un spaidu darbu metodei bija arvien vairāk jātop par īsteno līdzekli Padomijas imperiālistiski-stratēģiskā uzbūvē. Astoņu gadu laikā šai strādājošo “nāves sektorā” bija jāatrodas caurmērā 7—8 miljoniem abējāda dzimuma un visāda vecuma cilvēku, kas vispār būtu darba spējīgi. Jo šo spaidu darbu drausmīgo nāvīgumu pierāda tūkstošiem ziņojumu un liecību, bet it sevišķi vēl tā centība, ar kādu GPU allaž jaunos viļņos rāva no iedzīvotāju vidus jaunas verdzināmo masas, lai papildinātu nometņu sastāvu. Kad sen jau vairs nebija “šķiras ienaidnieku”, tas sāka ķert “kaitētājus”, kuri visi tāpat piederēja strādnieku šķirai vai arī bija proletārizēti zemnieki. “Pielietojot” žīdu smadzenēs radušos šķiru cīņas ideju šāda “sociālisma” realizēšanai dzīvē, šī valsts tā paturēja sev tiesības atkal it kā atjaunot piramīdu būvju un darba vergu laikmetu, lai gan tādās formās un apmēros, kas pavisam atšķiras no tā, ko mēs zinām no vēstures.
Šeit minēsim svarīgākās nometnes un nometņu kompleksus, ko GPU dažos gados ierīkoja un apgādāja ar vergiem Padomijas plašās telpas tālajos ziemeļos un dienvidos, kā arī tālu austrumos. Vispirms te minams Solovecu salu komplekss, “Slon” nometne, kur sūtīja vienīgi tikai politiskos “noziedzniekus”, kas tur visīsākā ceļā bija “fiziski jāiznīcina”, kā to mēdza teikt; nometnes vadītājs bija žīds Serpuchovskis. Tad nometne Kolas pussalā pie Kirovskas, agrākās Chibinogorskas. Tad pie Murmanskas, kur izmantoja apatīta slāņus, ar galveno pārvaldi pie Murmanskas dzelzceļa Maigubas stacijas. Agrākās Archangeļskas, Vologdas un Vjatkas guberņās žīda Finkelšteina vadībā bija koncentrētas lielās nometnes meža darbiem. Tāpat izcirta mežus Karelijā.
Īpaši Karelijai, kur nometnes vadīja žīds Kogans, bija drīz jātop par vislielāko un visdrausmīgāko verdzinātavu: 800.000 nāvei nolemto tur bija jābūvē Baltās jūras kanālis. Tur pie Karchumeki bija pat bērnu pārmācības nometne pusaudžu “noziedzniekiem”. Bez tam Petroskoju izbūvēja par čekas karaspēka novietni; tur atradās bīstamās mednieku komandas, kas bija specializējušās ķert no spaidu darbiem izbēgušos strādniekus.
Ļeņingradas apgabalā ierīkoja nometnes Sviras upes (savieno Oņegas un Ladogas ezerus) regulēšanas darbiem; purvu dēļ šinīs nometnēs apmira vairāk ļaužu nekā citur. Tālākas nometnes apgādāja Volgas regulēšanas darbus un Volgas spēkstaciju pie Jaroslavļas, Šaturas regulēšanu pie Čornajas – Grīvas (Maskavas – Kazaņas dzelzceļa malā). No tālākām nometnēm Maskavas apgabalā sevišķi minama Dimitrova nometne ar pusmiljonu cilvēku Maskavas-Volgas kanāla būvei.
Bet visvairāk spaidu darbos notiesāto bija sakoncentrēts Uralu apgabalā. Sverdlovskā GPU ierīkoja galveno izdales vietu visiem apgabaliem. No Uralu nometnēm svarīgākās bija nometne pie Višeras un “tranzīta” nometņu komplekss Magnitogorskas būvei. Visas šīs nometnes kalpoja rūdu un akmeņogļu iegūšanai, kā arī mežu ciršanai lielā stilā. Sverdlovskā mita šo nometņu vadītājs žīds Pogrebinskis.
Rietumsibirijā, kur valdīja žīds Sabo, nometnes atrodas telpā starp 85. un 95. austrumu garuma grādu un 50. un 75. platuma grādu, t.i., līdz Taimira pussalai, ar galveno centru Novosibirskā. No tām vispirms pieminamas nometnes Petrovskaja un “Boļšaja Rečka”. Austrumsibirijā nometnes atrodas starp 60. un 70. platuma grādu un 95. un 130. austruma garuma grādu, ar galveno pārvaldi Irkutskā. Austrumsibirijas nometnes deva darba spēku turienes akmeņogļu raktuvēm.
Kas tur pielikti pie darba, tie atpakaļ vairs netiek. Nometnēm Tālajos austrumos, kurām bija jādod darba spēks turienes kara rūpniecībai, galvenais centrs bija Chabarovskā.
Arī uz Kazachstanu sūtīja ļaudis spaidu darbos. Tos vadīja žīds L.B.Solins, un to galvenais centrs bija Taškenta. Kara saimniecībā liela nozīme ir abām lielajām nometnēm Karagandā un Temirā pie Cholodas upes, kas dod darba spēku naftas laukiem.

1930.g. pavasarī varas vīriem bija jāapstādina šīs spaidu kollektīvizēšanas drausmīgais temps un jādod kādu laiciņu miers; bet šī pauze ilga tikai līdz tā paša gada vasarai. Tad atkal sākās Padomijas tautu produktīvā slāņa pastiprināta izsūkšana, turpinādamās neatlaidīgi līdz 1936.g. vasarai.
Tad ierēdņu balsis lielīgi pavēstīja, ka “atkulakošana” pašreiz esot pilnīgi nobeigta. Cik daudz no miljonu miljoniem zemnieku ar viņu ģimenēm šajos septiņos gados gājuši bojā spaidu darbu nometnēs, tas nebūs vairs skaitļos noteicams; tikai nelielas to paliekas būs vēl palikušas pāri. Tomēr savu nolūku ar pārspīlēto lauksaimniecības “sociālizēšanu” veicināt labības eksportu, šie varas vīri nepanāca. Bet gribēdami šādā ceļā iegūt valūtu, viņi iegrūda briesmīgajos 1932./33.gados visus Padomijas iedzīvotājus bada postā, kurš pēc aplēsumiem, kas pamatojas uz pašas padomju statistikas, prasīja desmit miljonus upuru. Tas notika tai pašā laikā, kad GPU, plaši lietojot terrora un varmācības politiku, uzsāka pārspīlētu bruņošanos un ar lielu sparu cēla stratēģiskas būves.
Ar 1931.g. 18.februāra dekrētu padomju valdība nolēma tālajos ziemeļos būvēt Baltās jūras kanāli. Savienojot Oņegas ezeru ar Balto jūru, tam bija jārada nepārtraukta kuģniecības līnija no Baltijas jūras uz Barenca jūru. Kanālis bija jānobeidz tādā rekorda laikā, kas pārsteidz katru lietpratēju. Un pie tam bija jāizdara bez jebkādiem techniskiem palīglīdzekļiem, bez mašīnām, vienīgi ar izsalkušo, salstošo darba vergu dzīvo spēku, kurus bez tam vēl tīši dzina turp no dienvidu novadiem.
Izpildīt šī milzīgā kanāla būvi uzdeva čekai. Līdz ar to čekas darbībā iesākās jauns posms. Šoreiz tā figurēja kā vislielākā stila būvuzņēmējs. Tai piešķīra iniciatīvu visu Padomijas stratēģisko būvju plānu sastādīšanā un izpildīšanā. Par visām lietām tai bija jārūpējas par darba spēka sagādi. Pa daļai lieluma ārprātā, pa daļai neapvaldītā slepkavošanas kārē čeka tagad uzsāka tik nežēlīgu jaunu vergu armiju izķeršanu tās varā pilnīgi atdotajās Padomijas tautās, ka visa padomju zeme drīz vien pārvērtās par vienu vienīgu milzu cietumu. Šī cietuma iemītnieki bija izbadojušies, pārpūlējušies cilvēki, kas ik brīdi baidījās no čekas apcietināšanām, tie bija miljoni absolūti beztiesīgu ļaužu, kurus terrora režīma patvaļa svaidīja, kurp vien gribēdama, neaprakstāmos darba apstākļos atņemot tiem pēdējos spēkus un liekot viņiem bez jebkādas gādības nobeigties, kad tie vairs nespēja turēties rindā.

Šai laikā (1931.gadā) līdzšinējā centrālās izsūtīšanas pārvaldes vadītāja žīda Garbokina vietā nāca Jagodas kreatūra, bīstamais žīds Matvejs Dāvidsons Bermans. Pēc Menžinska nāves (1934.g.) Jagoda iecēla Bermani par savu vietnieku čekas prezidijā. Bermans palika šai vietā kā Ježova žīdiskā aizmugure arī pēc Jagodas krišanas un nāves (līdz 1938.gadam). Arī citiem vadītājiem čekas pārvaldē un Baltās jūras kanāla būves vadībā bija tikai žīdiski uzvārdi. Tas toreiz kļuva par principu un palika tāds arī vēlākos laikos, ka katrs žīds, kas ieņēma kādu vietu, izraudzīja savu vietnieku vai pēcnācēju tikai no “pašu ļaudīm”. Pie šī principa turējās ne tikai čeka, bet arī visas organizācijas, it īpaši saimnieciskajā sektorā, kur sevišķi izdalījās Kaganoviča radinieki un draugi.
Kanāla būves priekšnieks bija Karelijas koncentrācijas nometņu vadītājs Lazars Jozefsons Kons, kas sauca sevi par Koganu. Abi, Kons un Bermans, izraudzīja par savu pilnvaroto vietnieku Jakobu Dāvidsonu Rapoportu. Kanāla nometnes priekšnieks bija Simons Grigorjevičs Firins (līdz 1938.g.) un darbu vadītājs Naftalijs Aronsons Frenkels. Šefinženieris bija Grigorijs Davidsons Afanasjevs, politiskais audzinātājs Sāmuēls Davidsons Kvasņickis. Viena no visdrausmīgākajām personām bija pārmācības rotas priekšnieks Ābrams Izaksons Rotenbergs. Viņa uzdevums bija ar attiecīgiem līdzekļiem atkal dabūt uz kājām tos spaidu darbu strādniekus, kas fiziski taisījās galīgi sabrukt. Šis Rotenbergs savā biogrāfijā iepazīstināja pasauli ar izieto gangstera praksi Amerikas Sav. Valstīs. Viņš bija visas pasaules kriminālpolicijām pazīstams kā bīstams noziedznieks, zaglis, slepkava un krāpnieks. Čeka uzdeva viņam arī bezdievju akcijas vadību.
Papildinot šo vārdu rindu, vēl pieminams nometnes ārsts Ginsburgs, sardzes komandants Brodskis un čekas nometnes finanču nodaļas vadītāji Berensons, Dorfmanis, Kagners un Angerts.

Mūsu priekšā te ir spilgta žīdiskas necilvēcības izlase, noziedznieku un sadistu bars, kas varēja pēc patikas rīkoties ar visiem 800.000 pie Baltās jūras kanāla rakšanas nodarbinātiem cilvēkiem. Protams, ka Maskava šos izdzinējus visādi atbalstīja, jo viņiem nodotie cilvēki taču bija nosūtīti turp likvidēšanai. Tikai tad, ja šī ļaužu straume uz nometni varēja apstāties, viņiem būtu jārīkojas saudzīgāk.
Bet straume neapstājās. Atkal un atkal tiem sūtīja cilvēkus klāt. Viņi varēja šos nelaimīgos vīriešus un sievietes izmantot kā vien patīkas, līdz pat nāvei, saņemot par to no valdības vēl augstus ordeņus.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n28|article:DIVL339|page:4|block:P4_TB00008|issueType:P

Pēc 2 gadu darba 1933.g. 1.maijā Baltās jūras kanāli, kur dabūja galu simttūkstoši cilvēku, pabeidza. Gadu agrāk iesākto Maskavas – Volgas kanāli pabeidza 1937.gadā. Tā cita pēc citas nāca jaunas būves, līdz GPU verdzībā bija nonākuši bez maz 8 miljardi spaidu darbu strādnieku.
Tiem miljoniem “kulaku”, kurus nosūtīja bojā ejai uz nometnēm no 1929.-1936.gadam, 1932./33.g. ziemā pienāca klāt vēl pēdējo “šķiras ienaidnieku” vilnis: 1932.g. 27.decembrī čeka izdeva jaunus pasu noteikumus, kuri tai deva iespēju notvert un aizsūtīt uz nometnēm visus vēl pilsētās un laukos paslēpušos pilsoņus, bezdarbniekus, izpostītos zemniekus, pieklīdušos u.t.t. Ar 1935.g. 28.okt. dekrētu CPU rīcībā nodeva arī visas ceļu būves; tas nozīmē, ka nelaimīgo armijas būvējušas arī visus tagadējos Padomijas autoceļus.
Tā viņiem bija jābūvē arī Baikala – Amuras dzelzceļš, pa kuru karaspēks devās uz Tālajiem austrumiem. Šī būve prasīja pusmiljona cietumnieku. Tā par modernu autoceļu izbūvēja agrāko karavānu ceļu no Bijskas pāri Altajam uz Ārējo Mongoliju. Tai pašā laikā iesāka būvēt Maskavas – Minskas, Minskas – Ķijevas un Maskavas – Ķijevas autoceļus.

GUGOBES

Jagodas darbības laikā notiek GPU otrā pārdēvēšana, kas ir savienota ar sarežģītu virsinstanču sistēmas organizēšanu. Ar centrālās izpildkomitejas 1934.g.10.jūlija lēmumu tiek nodibināts NKVD, jaunais ‘Iekšlietu tautas komisariāts’. Šajā tautas komisariātā GPU ietilpa kā ‘valsts drošības pārvalde’, Upravļeņije gosudarstvennoi bezopasnosķi, saīsinājumā ‘Gugobes’.
Īstenībā šīs GPU-Gugobes bija pats tautas komisariāts, un iekšlietu tautas komisārs bija Jagoda. Būdams reizē iekšlietu tautas komisārs un valsts drošības pārvaldes vadītājs, Jagoda dabūja valsts drošības ģenerālkomisāra titulu. Bet lai uz ārieni, īpaši greizsirdīgai armijas vadībai, liktos, ka šī tautas komisariāta svarīgākās akcijas notiek “ārpus GPU” stāvošā instancē, to pakārtoja ‘NKVD-GPU prezidijam’. Šī Jagodas vadītā prezidija goda locekļi bija Vorošilovs, Kaļiņins un žīdi Lazars M.Kaganovičs un Mechliss. Ļ.S.Mechliss [vēlāk armijas politiskās pārvaldes (PUR) vadītājs] tai laikā bija ‘Pravdas’ šefredaktors, 1937.g.novembrī kļuva par partijas preses nodaļas vadītāju. Tālāk prezidijā sēdēja čekas žīdi Bermanis, Beļskis un Frenkels.

Vorošilovs, Valsts Politpārvaldes priekšnieks Mehliss, Staļins, Molotovs

Jagodas laikā čekas centrālē par vadītājiem bija šādi žīdi: pirmās pakāpes komisārs un Jagodas vietnieks I.S.Agranovs-Sorensons; otrās pakāpes komisāri nodaļu vadītāji: M.I.Gajs (Sevišķā nodaļa), A.A.Sluckis (ārzemju nodaļa), A.M.Šaņins (transporta nodaļa), A.J.Estrins (Šaņina štābā), K.B.Paulers (operatīvā nodaļa), V.J.Dobrodickis (speciālā nodaļa), J.J.Jofe (antireliģiskā nodaļa, agrāk ‘Bezbožņika’ galvenais redaktors), L.J.Vals (kriminālā policija), I.N.Beļskis (milicijas vadītājs), B.J.Mogiļskis (ārējās un iekšējās apsardzības galvenās pārvaldes vadītājs), S.L.Širvinds (robežsardzes inspektors). Kā atsevišķo apgabalu pārvaldes vadītājus minēsim žīdus: Blatu (Rietumapgabalā), Fridbergu (Azovas-Melnās jūras novadā), Rapoportu (Staļingradā), Raiski (Orenburgā), Abrampoļski (Gorkijā), Faiviloviču (Ziemeļkaukāzā), Selikmanu (Bašķīrijā), Trocki (Austrumsibīrijā), Kacnelsonu (Ukrainas iekšlietu komisāra vietnieks). Tā Jagoda visās iekšlietu komisariāta svarīgākās nodaļās bija ielicis savus žīdiskos līdzgaitniekus. Tāpat viņš plašā mērā piepildīja ar žīdiem arī vidējo un zemāko ierēdņu aparātu. Tikai čekas karaspēka izpildinstancēs žīdu elementa bija maz.
Pēc apgabalu un “brīvo republiku” skaita Gugobes iekārtoja 77 pārvaldes, kuras savukārt bija organizētas pilnīgi pēc Maskavas centrāles parauga. Pēdējā gan, no GPU pārvēršoties par Gugobesu, bija ļoti stipri mainījusi savu organizātorisko seju, lielā mērā diferencēdama un paplašinādama savas funkcijas. Dzeržinska laikā bijušo piecu nodaļu vietā tagad pastāv 12 galvenās nodaļas. Mēs te minēsim šīs līdz pat šai dienai pastāvošās organizācijas:

  1. KONTRRAZVEDOČNIJ OTĢEL, saīsinājumā KRO (1.galvenā nodaļa pretrevolūcijas un spiegošanas apkarošanai), atbilst agrākai izmeklēšanas nodaļai, bet tagad papildināta ar sevišķām sekcijām, kas uzrauga ārzemju sūtniecības, konsulātus, tirdzniecības pārstāvniecības, firmu nodaļas, “specus” un tūristus, pastu un satiksmes līdzekļus, viesnīcas un restorānus, kā arī vada pretspiegošanu visā pasaulē.
  2. INOSTRANNIJ OTĢEL, saīsinājumā INO (2.galvenā nodaļa, t.s. ārzemju nodaļa). To noorganizēja Trilisers, otrs žīdiskais palīgs centrālajā vadībā, un tā izplēta savu maskēto spiegu tīklu pa visu pasauli, rosīgi atbalstot arī kominternu un militāro ziņu vācējus. INO darbs bija sadalīts 5 sekcijās. 1.sekcijai ar spiegu palīdzību visās zemēs bija jāpētī to politiskais un saimnieciskais stāvoklis, lai varētu sniegt materiālus Maskavas kominterna vadībai. 2.sekcija specializējās uz padomju diplomātijai un kominterna ārdīšanas darbam noderīgu ārzemju dokumentu piesavināšanos un fotografēšanu. Atsevišķas šīs sekcijas nodaļas un laboratorijas strādāja, protams, ciešā saziņā ar Padomijas slepeno militāro ziņu dienestu. 3.sekcija, saziņā ar kominternu, saņēma tikai tīri provokātoriskus uzdevumus; tai bija labi maskētā veidā jādibina starptautiskas organizācijas, kas tad strādāja roku rokā ar kominternu. 4.sekcijai bija jārūpējas par slepenām emigrantu savienībām. Tā īstenībā ir ārzemju nodaļas pirmšūna, jo sākumā bija jādabū pie malas emigrantu vadītāji un ar spiegošanu, provokātoriskām metodēm un kompromitēšanu jāizjauc emigrantu savstarpējie sakari. 5.sekcijas uzdevums bija uzraudzīt Padomijas pilsoņus ārzemēs.
  3. ČASTNIJ OTĢEL, saīsinājumā ČO (īsta “privātā nodaļa”, agrāk saukta arī par speciālo nodaļu), ir tā saucamais GPU iekšējais dienests. Sekcijām ir pa daļai tādi paši uzdevumi kā KRO. 1.sekcijai bija jāsargā Padomijas noslēpumi no ārzemju spiegiem. 2.sekcijai bija jāstudē un jāatšifrē sveši kodi. Tā patiesībā bija iekšzemes darbnīca, kas izvērtēja INO padarīto darbu. 3.sekcija sastādīja kodus un šifrus visu Padomijas institūtu lietošanai pašu vajadzībām. 4.sekcija uzraudzīja cietumus, koncentrācijas, spaidu darbu un izsūtīto nometnes. 5.sekcija vadīja visu cilvēku un materiālu transportu uz nometnēm.
  4. EKONOMIČESKIJ OTĢEL, saīsinājumā EKO (saimnieciskā nodaļa) sastāvēja no 4 sekcijām. 1.sekcija cīnījās valsts iekšienē pret jebkādu saimniecisku sabotāžu, krāpšanām, nekārtīgu saimniekošanu. t.i., uzraudzīja visus Padomijas tirdzniecības, rūpniecības un finanču uzņēmumus. 2.sekcija pārņēma kontroli pār piecgades plāna norisi, meklējot visus tā neizpildes cēloņus. 3.sekcijas uzdevums bija novērst ārzemju saimniecisko spiegošanu Padomju savienībā.
    4.sekcija turpretim vadīja saimniecisko spiegošanu ārzemēs.
  1. INFORMACIONNIJ OTĢEL, saīsinājumā INFO (informācijas nodaļa), pārorganizēta no agrākā sevišķās nodaļas civilā sektora un iedalīta 4 sekcijās. To uzdevums bija pētīt un uzraudzīt noskaņojumu un eventuālas politiskas tendences Padomijā, kā arī starp Padomijas pilsoņiem ārzemēs, reizē kontrolējot visu padomju pilsoņu iekš- un ārzemju vēstules.
  2. OPERAĶIVNIJ OTĢEL, saīsinājumā OPO (operatīvā vai sevišķā politiskā nodaļa). Tā aptver agrāko čekas laiku OPO kopā ar “komandanta” funkcijām un sadalās 4 sekcijās. Te stādās priekšā, tā sakot, pats GPU personīgi, jo šī nodaļa uzraudzīja kriminālā un politiskā ziņā visus Padomijas pilsoņus un organizācijas, izrakstīja apcietināšanas pavēles un izdarīja pašas apcietināšanas, kā arī dzīvokļu kratīšanu. Visbeidzot tā saucamā “iznīcināšanas nodaļa” izdarīja arī notiesāto eksekūciju.
  3. VOSTOČNIJ OTĢEL, saīsinājumā VO (austrumu nodaļa). Šī nodaļa pārņēma no INO visas tās ārzemes, kas atrodas uz austrumiem no “pasaules viduspunkta Maskavas”, tātad Ķīnu, Japānu, Austrāliju un Indiju, Pacifiku, Ziemeļ- un Dienvidameriku, arktiskās un antarktiskās zemes. Tātad zemes lodi te sadalīja divi daļās, no kurām mazajai Eiropai piešķīra tikai vienas puses nozīmi un tās “apstrādāšana” palika INO kompetencēs.
  4. ŽEĻEZNODOROŽNIJ OTĢEL, saīsinājumā ŽEO (dzelzceļu un satiksmes aizsardzības nodaļa) uzraudzīja Padomijas dzelzceļu tīklu un ūdensceļus, arī kravu transportu un civilo gaisa satiksmi. Tās sevišķais uzdevums bija nodrošināt uz satiksmes ceļiem cilvēkus un mantas pret atentātiem un sabotāžām, kā arī novērst spiegošanu militārās un bruņošanās saimniecības satiksmē.
  5. POGRAŅIČNIJ OTĢEL, saīsinājumā PO (robežapsardzības nodaļa), sadalās 4 sekcijās: a) robežapgabalu uzraudzībai, b) pie robežām nodarbināto padomju ierēdņu kontrolei (kareivji, muita, tirdzniecība un satiksme), c) visu Padomijas robežposteņu savstarpējai savienošanai, d) slepenai pašas čekas robežsatiksmes uzraudzīšanai,
  6. ADMIŅISTRAĶIVNO-ORGANIZACIONNIJ OTĢEL, saīsinājumā AOO, tīri iekšēja administratīva un organizācijas nodaļa ar 2 sekcijām, no kurām viena gādā par Gugobesa personāla papildināšanu, tātad par jaunu līdzstrādnieku izvēli un apmācību, kamēr otrai jāpārzina un jāvada finanču un zinātniskie resori. Šajā pēdējā sekcijā tātad tika vadīts visām citām valdības iestādēm pavisam tumšs un nezināms GPU darbinieku štāts.
  7. OSOBIJ OTDJEL, saīsinājumā OO (sevišķu uzdevumu nodaļa), tagad otra, valstspolītiski svarīgākā agrākā OO daļa, kas sadalās 5 sekcijās tikai boļševiku armijas, flotes un aviācijas vienību politiskai pārraudzībai, uzmudināšanai un politiskai apmācībai.
    Pie tā piederēja īpašu propagandas un aģitācijas nodaļu noorganizēšana visās trijās ieroču šķirās. Protams, ka šis plaši sazarotais uzraudzības un aģitācijas tīkls strādāja cieši roku rokā ar žīda Ļeva Zacharoviča Mechlisa noorganizēto armijas politisko pārvaldi (PUR). Nesen par virsniekiem ieceltie armijas poļitruki starp citu ir pa lielākai daļai maskēti GPU aģenti, ar ko Staļina personīgai diktatūrai un viņa žīdiskai aizmugurei tagad tāpat kā agrāk visi savas armijas locekļi atrodas cieši rokās.
  8. SEKRETNIJ OTĢEL, saīsinājumā SO (slepenā nodaļa) ir Gugobesa organisma iekšējākais un uzticamākais kodols, GPU pašā GPU, pašpārraudzības orgāns, kurā darbojas vislabākie, visuzticamākie un rutinētākie līdzstrādnieki. Pie tās pieder pašu slepenā tiesa līdz ar izpildu nodaļu un, protams, ka šai nodaļai jāgādā arī par diktatora un viņa intīmo tuvinieku personīgo aizsardzību.
    Šāds milzu aparāts, dabiski, lika Lubjankā nodarbināto ierēdņu skaitam pieaugt līdz divi un pus tūkstošiem.
    Šis veikala uzņēmums, kā pierādīts, tomēr bija vienīgais Padomju savienībā, kas darbojās vairāk nekā priekšzīmīgi. Nebeidzamās kartotēkās un archīvos saplūda visu aptverošā spiegu darba rezultāti, kam nāca vēl klāt ziņas no ārzemēm. Bija izveidojusies īpaša zinātnes nozare – zinātne par cilvēku “apgūšanu” un nobeigšanu; jo plašāka tā vērtās, jo lielāka kļuva vēlēšanas pēc iespējas visus aptvert, izprast, vismaz visus Padomju savienības pilsoņus. Uzmanīja un izsekoja visus Padomijas pilsoņus īstenībā līdz pašam virsotnēm, un pat tautas komisāru istabās slepeni iebūvēja mikrofonus. Katram armijā par poļitruku nodarbinātam GPU aģentam bija vesels spiegu bars visās karavīru vienībās, līdz pat vissīkākām, kuri nepārtraukti pētīja biedru noskaņojumu un viņus visādi terrorizēja. Līdzīgā veidā apstrādāja strādniekus uzņēmumos un fabrikās. Sevišķa aģenta specialitāte bija kontrrevolucionaru skrejlapu izdalīšana. Kas ņēma pretim šādu skrejlapu, vai arī tūdaļ neuzrādīja dalītāju, nonāca GPU rokās.
    Šādai līdz sīkākiem sīkumiem izdomātai, negodīgai sistēmai dabiski bija nepieciešama vesela attiecīgo speciālistu armija. Ar pilsoņu kara laika veterāniem un vecajiem masu slepkavām jau sen vairs nepietika. Tādēļ SO uzdevums bija attiecīgi izskolot GPU personālu, izglītot pēcniekus. Tam nolūkam izveidoja sekojošus internus iestādījumus: 1. mācības iestādi kurjeriem un viņu palīgiem, 2. tipogrāfisko institūtu ar mācības iestādi dokumentu pasu un spiedogu viltošanai, 3. fotogrāfisko institūtu ar mācības iestādi foto un grafoķīmijā. 4. intendantūru, 5. kooperatīvus, 6. klubu, 7. fiziskās audzināšanas un sporta akadēmiju, 8. medicīniskās izmeklēšanas institūtu, 9. ķīmiski bakterioloģisko institūtu un laboratoriju, 10. institūtu parastās un augstsprieguma strāvas pētīšanai ar radio laboratoriju; 11. agronomijas institūtu, 12. ballistikas un ieroču zinības institūtu, 13. izglītošanas institūtu ar praktiskām apmācībām sabiedriskas uzvedības formās, 14. sevišķo spēju īpašas izkopšanas institūtu, 15. vispārējo zinātņu akadēmiju, ar visu dzīvo valodu, rakstu un reliģiju semināriem, 16. psīcholoģijas un fizioloģijas institūtu, 17. GPU aģenšu izglītošanas institūtu, 18. institūtu ar praktiskiem kursiem sevišķu spēju izkopšanai (ielaušanās technika, uzbrukumi u.c.), 19. grafoloģijas institūtu (meistarskola parakstu viltošanai), 20. kriminālistikas institūtu, 21. ģeogrāfijas un kartogrāfijas institūtu.
    Tā boļševisms izveidoja noziedzības augsto skolu, ko vadīja sava aroda meistari; izmeklētais audzēkņu pulks pēc skolas absolvēšanas bija lieliski piemērots veikt šīs politiskās pagrīdes cīņu visas zemēs, kur ass valstu vadībā vēl nebija padzīts boļševistiskais rēgs.

Šis valsts atbalstītās profesionālās noziedzības dibinātājs ir tomēr Ļeņins pats. Viņš bija tas, kas tūdaļ, revolūcijas sākumos, – kā jau to redzējām – modināja dzīvei organizēto terroru, skaidri apzinādamies, ka viņa dibinātā “diktatūra no apakšas” būs spējīga dzīvot vienīgi vislielāko spaidu un pastāvīga nāves terrora atbalstīta. Viņš arī čekas pēcnieku jautājumā no paša sākuma sniedzis nepārprotamus norādījumus:

“Pārliecība, padevība un pārējas teicamās īpašības politiskā laukā pavisam nav nopietni ņemamas.”

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n30|article:DIVL318|page:4|issueType:P

“Cilvēku ķeršanai mums jāizskolo – es neteikšu nelieši, bet kaut kas līdzīgs, un jāizgudro arī īpaši viltīgi paņēmieni, lai noslēptu mūsu cīņas veidus, sagatavošanos u.t.t., īstenībā katram komunistam vajadzētu noteikt par pienākumu strādāt par čekas aģentu, t.i. novērot un denuncēt.”

Kā liela stila būvuzņēmuma izveidotāja GPU-Gugobes tātad bija sasniegusi savu iespēju augstāko punktu. Nu atlika vēl līdz pilnībai izveidot militāro izbūvi NKVD formācijām, kas bija attīstījušās par īpatnēju, augstākā mērā cīņas spējīgu un ļoti moderni apgādātu sevišķu motorizētu armiju ar saviem tankiem, savu aviāciju, savu īpašu ziņu dienestu. Jagoda pārklāja plašus Padomju savienības apgabalus ar savu tālruņu un radio tīklu, un tā pamazam savās rokās apvienoja tādu varas un līdzekļu pilnību, aiz kuras pārējās padomju ziņu un satiksmes ierīces palika tālu iepakaļ.

Taču – Jagoda nebija Staļins. Viņš bija tikai Kaganoviča kliķes eksponents, un viņu nu upurēja tai mirklī, kad iekšpolitisku iemeslu dēļ kliķei maiņa likās ieteicama. Jagoda, cilvēks bez sirdsapziņas, lielākais asinssuns, kādu līdz šim pazīst vēsturē, savu pienākumu bija padarījis: viņš bija palīdzējis dabūt pie malas opozīcijas vadoņus, iznīdējis pēdējās šķiras ienaidnieku paliekas, bija likvidējis kulakus, ar saviem baigajiem varas līdzekļiem devis iespēju sākt piecgades plānu un izbūvēt lielos stratēģiskos uzņēmumus un bruņošanās rūpniecības, viņš bija režīma spiedienu kāpinājis līdz nepanesamajam un pats sevi padarījis par vispārēja ienaida objektu. Vispirms iekšējas saspīlētības draudi nāca no armijas vadītājām aprindām, kas greizsirdīgi vēroja GPU militāro nostiprināšanos. Aiz Jagodas stāvošie varas vīri tagad gribēja viņu izlietot pēdējam pakalpojumam: tam bija jākļūst par viņu grēku āzi.
Pēc Menžinska nāves (1934.g.) viņš tikai divus gadus palika GPU priekšsēža amatā, tad sākās kritiens, kam pēc turpmākiem diviem gadiem sekoja viņa uzstāšanās “galvenajā lomā” 1933.g. lielajā prāvā, no kuras tam bija jāaiziet ar šāvienu pakausī. Viņa ”likvidēšana” kļuva par signālu tālejošai tīrīšanai pašā GPU, kas notika sevišķi tādēļ, lai neļautu vējiem pūst militārās opozīcijas burās.

Ježova asins dzīres

Jagodas krišana nobrieda pamazām. Jau sen pirms uzdotā šķietamā iemesla, atentāta pret Kirovu (1934.g. 1.dec.), Staļins slepeni bija uzticējis jaunajam valdītājas kliķes luteklim Ježovam [Народный комиссар внутренних дел СССР. 1936.gada 25.septembrī, būdami atvaļinājumā, J.V.Staļins un A.A.Ždanovs nosūtīja uz Maskavu šādu šifrotelegrammu:

“ЦК ВКП(б). Тт. Кагановичу, Молотову и другим членам политбюро ЦК. Первое. Считаем абсолютно необходимым и срочным делом назначение тов. Ежова на пост наркомвнудел. Ягода явным образом оказался не на высоте своей задачи в деле разоблачения троцкистско-зиновьевского блока ОГПУ, опоздал в этом деле на 4 года. Об этом говорят все партработники и большинство областных представителей наркомвнудела. Замом Ежова в наркомвнуделе можно оставить Агранова… Что касается КПК, то Ежова можно оставить по совместительству, а первым заместителем Ежова по КПК можно было бы выдвинуть Яковлева Якова Аркадьевича… Ежов согласен с нашими предложениями…
Само собой понятно, что Ежов остаётся секретарём ЦК.”

1940.gada 4.februārī Ježovu nošāva. Apsūdzēja sadarbībā ar Polikas un Vācijas izlūkošanu, valsts apvērsuma un Staļina slepkavības gatavošanā, kas it kā plānota 1938.gada 7.novembrī, kā arī homoseksuālismā, kas kopš 1935.gada PSRS atzīts par kriminālnoziegumu.
Tāpat kā vairums arestēto augstu stāvošo partijnieku, Ježovs ļoti nožēlojis grēkus. “Neraugoties uz secinājumu bardzību, kurus esmu pelnījis un pieņemu atbilstoši partijas pienākumam, es tev no sirds apliecinu, ka uzticīgs partijai, biedram Staļinam palikšu līdz galam”, viņš rakstījis Berijam no Suhanovkas. Dienu pirms tiesas cietumā ieradies Berija un sarunājies ar Ježovu aci pret aci.
Vēl vakar Berija sarunā man teica: “Nedomā, ka tevi noteikti nošaus. Ja tu atzīsies un visu godīgi izstāstīsi, tev dzīvību saglabās”, pēdējā vārdā paziņojis Ježovs.
Viņš nosaucis par “tautas ienaidniekiem” maršalus Budjonniju un Šapošņikovu, ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un ģenerālprokuroru Višinski, kā arī paziņojis, ka: “esmu notīrījis 14 tūkstošus čekistu, bet mana milzīgā vaina ir tā, ka par maz.” Īstenībā Ježova laikā arestēto NKVD darbinieku skaits bija 1862. Kā apgalvojis valsts drošības ģenerālis Pāvels Sudoplatovs, Ježovs, vests uz sodīšanu, dziedājis Internacionāli.]

nobīdīt ēnā Jagodu.

Nikolajs Ivanovičs Ježovs ar Staļinu

Jagodam nezinot, ap Ježovu izveidojās slepens darba štābs, kaut kas līdzīgs paralēlai GPU, kuras nodibināšanās bija zināma vienīgi Staļinam. Kad nu 1934.g. 1.decembrī Ļeņingradā atskanēja nāvīgie šāvieni pret Kirovu, Ježova slepenais aparāts tūdaļ varēja sākt darbu. Oficiāli šī lieta norisinājās tā, ka Staļins personīgi, nepaziņojot GPU, devās uz Ļeņingradu. Jagoda, kura pēdas dzinēji suņi nebija stāvējuši dīkā, mēģināja vēl steigā novērst negaisu. Viņš ar lokomotīvi traucās tūdaļ aiz Staļina speciālvilciena, lai vēl pirms Staļina nonāktu uz perona. Taču diktators, kas vēlējās spožu saņemšanu, pārējo bonzu un preses pārstāvju priekšā nekautrēdamies rupji un strupi izturējās pret savu valsts drošības ģenerālkomisāru un Ježovam – Jagodas vietā – uzticēja Kirova atentāta izmeklēšanu.
Tomēr pagāja vēl divi Ježova un Jagodas slepenās divkaujas gadi, iekams pēdējais “nogatavojās”. Ko visu Ježovs bija sagatavojis sava priekšteča gāšanai, to izbrīnītā pasaule dabūja zināt lielajā 1938.g. prāvā. Tas bija gluži neticams, nejauks materiāls. Pēc tā Jagoda jau kopš gadiem cītīgi nodarbojies ar sazvērestību pret vadītājiem varas vīriem un TAI PAŠĀ LAIKĀ savu plānu neizdošanās gadījumam nodrošinājies ar bagātīgiem līdzekļiem ārzemēs. Ka Jagoda atkal un atkal uz Ameriku nogādājis un noguldījis bankā ievērojamas vērtības, lielāko tiesu laupījumu, kas iegūts no likvidētiem īpašniekiem, tas šķietas puslīdz pierādīts. Taču apsūdzībā viņam pārmeta vēl tālāk, ka viņš vairākkārt mēģinājis nonāvēt savu “atriebēju” Ježovu (izsmidzinot ieelpojamas indes), taču visi šie mēģinājumi sabrukuši pret viņa pēcnieka stabilo dabu.
1938.gadā Jagodu atcēla no amata un vispirms formas pēc iecēla par pasta komisāru. Un nu Ježova vadībā sākas lielā “tīrīšana”. Vispirms, Kirovam par godu, tā vērsās pret “trockistiem un zinovjeviešiem”. Tālāk vajadzēja pārveidot arī pašas GPU ”garnitūru”. Šī plašā tīrīšana kā trīsas gāja cauri visām instancēm. “Tīrīšanas periodā” GPU centrālā archīvā divas reizes izcēlās ugunsgrēks, kurā, domājams, aizgāja bojā ne viens vien Jagodas audzēkņus kompromitējošs materiāls.
1937.gadā ar šāvienu pakausī izbeidza dzīvi: Jagodas palīgs Prokofjevs, tieslietu komisārs Kujenko, ārzemju nodaļas vadītājs Sluckis, pretizlūkošanas daļas vadītājs Artuzovs. GPU šefs Tālajos austrumos ģenerālis Lušnovs paguva laikus aizbēgt uz Japānu.
Par to nošāva valsts drošības komisāru Tālajos austrumos Zapadniju. Kā pēdējais šo virkni 1938.gadā nobeidza Jagoda pats. Lielajā prāvā viņu notiesāja ar nāvi, un viņš tāpat kā visi kritušie varenie bez žēlastības saņēma šāvienu pakausī.

Jagodam piedēvē Kirova nogalināšanu, kas bija tīrs GPU aranžējums tāpat kā tai sekojoša līdzzinātāju “likvidēšana” ar indi un “autosadursmi”.
Tālāk Maksims Gorkijs [Алексей Максимович Пешков, miris1936.g.18.jūnija] un viņa dēls Pleškovs [Максим Пешков (1897-1934)] beidza dzīvi ar saindēšanās pazīmēm.

Maksi Hoelz’u klusībā noslīcināja ārpus Maskavas. Klāra Cetkina 1933.gada 20.jūnijā pamazam nomira lēnā nāvē no indes devām, ko tai GPU uzdevumā sniedza viņas pašas vedekla žīdiete Milovida [Миловидова, Эмилия. Женский вопрос и женское движение: хрестоматия / Э.Миловидова; под ред. и с введением Клары Цеткин. – Москва;Ленинград: Гос. изд-во, 1929.].

Jagodas darbiem pieskaitāms arī atentāts pret vācu sūtniecības padomnieku F.Tvardovski; atentāts īstenībā bija vērsts pret neērto sūtni J.Dirksen’u (1931.). Uzbrukumam bija tīri provokatorisks raksturs un tam vajadzēja pasliktināt vācu-padomju attieksmes, ja iespējams, pavedinot Vāciju uz militāru dēku, pie kam cerēja, ka Vācija boļševizēsies. Vēlāk abus nelaimīgos GPU strēlniekus bez žēlastības pielika pie sienas.
Kad asiņainais vilnis bija apsīcis, kā Ježova padotie daudzus noteicošus amatus ieņēma žīdi Agranovs-Sorensons, Gajs, Šaņins, Estrins, Paukers, Dobrodickis, Jofe, Vuls, Bjeļskis, Mogiļskis, Širvindts. Pirmajā vietā arī turpmāk palika Ježova vietnieks Matvejs Davidsons Bermans, kurš par savu vietnieku savukārt izraudzīja žīdu Ļevu Nikolajeviču Bjeļski.
Jaunais šefs Nikolajs Ivanovičs Ježovs bijis dzimis pēterpilietis, pēc izcelšanās tā saukts “strādnieks”, piedzimis 1895.gadā kā ķestera dēls, kam tēvs iecerējis garīdznieka karjēru. Sākumā viņš partijā nav ieguvis nekādu ievērību. Ježovs bija ļoti maza auguma, līkam kājām, bālu seju un dusmīgam acīm, cilvēks, kurš akli un kaislīgi ienīda visu, kas pacēlās pāri viņam, bija inteliģentāks.
Taču apprecot minskieti Eiženiju Salomoni, viņš sev radīja lēcamo dēli lielajai karjerai. “Ženijas” tēvs, sākumā žīdu labības tirgotājs, savas meitas labo attieksmju dēļ ar Kaganovičiem kļuva par Minskas saimniecības komisariāta vadītāju. Jo Ženija un Roisla (Kaganoviča meita, Staļina illeģitimā sieva) bija labas draudzenes. Ježovs nu no neievērojama pilsoņu kara laika armijas poļitkomisāra izveidojās par vadītāju vīru atbildīgajos partijas amatos, 1927.g. iekļuva Ukrainas komunistu partijas centrālā komitejā, 1929./30.g. kļuva zemkopības tautas komisārs un līdz 1934.g. citu pēc cita ieņēma izdalīšanas un kadru daļas vadītāja vietu un citus amatus.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n31|article:DIVL142|page:2|block:P2_TB00019|issueType:P

Vispēdīgi Ježovs iekļuva iestādē, kuru visi ļoti baidījās – centrālajā kontrolkomisijā par augstāko partijas tiesnesi, un no turienes tad arī viņam izdevās raidīt izšķirīgos cirtienus pret Jagodu.
Nu Ježovs pats atradās terrora iestādījuma priekšgalā. Viņam stājoties amatā, ”šķiras ienaidnieku” likvidēšanas laikmets bija beidzies, Pēdējie pilsoņi un PATSTĀVĪGIE ZEMNIEKI no padomju dzīves loka bija nozuduši.
Pēc Staļina pavēles jaunajam vīram iznīcības mašinērija bija jāvērš pret pašu boļševiku rindām. Vēl Jagodas darbības laikā Staļins augstāk pieminētam prezidijam bija radījis jaunu visslāni, stingri slepenu padomdevēju štābu, kas sanāca Kremlī: TOS, NKVD slepeno operatīvo padomi. TOS toreiz bija nodibināta bez Jagodas ziņas. Apspriedēs Staļins piedalījās personīgi, bet bieži to pārstāvēja arī viņa personīgais referents Ārons Mandelštams.
Dabiski, ka padomē ietilpa arī Kaganovičs. Pretēji Jagodam TOS’ā tad uzņēma arī Ježovu, vēl Bermani, Bjeļski un Mechlisu. TOS joprojām bija īstenā slepenā boļševisma pavēļu devēja, kurā vispirms saplūda svarīgākie visu augstāko padomju instanču lēmumi.
No šīs vietas tad Staļins varēja, apejot partiju un tautas komisāru padomi, realizēt savu personīgo vadību.
Kā Staļina pārstāvis Ārons Mandelštams diktēja paklausīgajam Ježovam jaunos rīkojumus un nepieciešamo sagatavošanos.
PARTIJAS TĪRĪŠANA notika ar moto: jāiznīcina trockisti un zinovjevieši. To jau sen vairs nebija, taču GPU lieliskā spiegu sistēma aizdomīgajam Kremļa diktatoram diendienā piegādāja pierādījumus, ka vēl arvienu ap viņu, pat augstākajos amatos atrodas pretinieki un kritiķi. Viņa tādēļ pavēlēja tik ilgi turpināt tīrīšanu, kamēr tam likās, ka nu beidzot visas viņa valdīšanas aparāta instances ir mēmas kā kaps. Staļina paklausīgais ierocis Ježovs sarīkoja partijā tādu “izķemmēšanu”, kas liekas vienkārši neticama: 1937.gadā no partijas izslēdza ne mazāk kā 240.296 biedrus, t.i., viņus vienādi vai otrādi nogādāja pie malas. Šai laikā notika dažādas lielas “izrāžu” prāvas, kas bez izņēmuma beidzās ar it visu ievērojamo apsūdzēto notiesāšanu. Bez tiesas prāvām savu dzīvi beidza daudzi nežēlastībā kritušie iekšējās pārvaldes un ārlietu dienesta augstāki darbinieki. No Ļeņina laika vecajiem cīņas biedriem dzīvs nebija gandrīz neviens. Beigti bija Zinovjevs, Kameņevs, Bucharins, Rikovs, Uglanovs. Trockis dzīvoja trimdā, līdz beidzot viņu tur sasniedza GPU lode. Nošauti tika: smagās rūpniecības tautas komisāra vietnieks Pjatakovs, kādreizējais oktobra apvērsuma Maskavā vadītājs Muralovs, no ārlietu komisariāta, resp, diplomātijas vadītājiem vīriem Krestinskis, Karachans, Rozenbergs (vadītājs vīrs Valencijā), Rakovskis, Šterns, Jukermans, Mironovs; no vadītājiem politiķiem vai viss Baltrutenijas padomju republikas vadītājs štābs ar tautas komisāru padomes priekšsēdi Servjakovu priekšgalā, kara rūpniecības tautas komisāra vietnieks Gurevičs, arodsavienības ģenerālpadomes pr-ks Tomskis, finanču komisārs Sokoļņikovs, veselības tautas komisārs Semaško, iekšlietu tautas komisāra vietnieks Prokofjevs, tautas komisāru padomes priekšsēdis [Jānis] Rudzutaks, vieglās rūpniecības tautas komisāra vietnieks Ellava, tautas komisāra vietnieks Pašukaris, arī Uzbekistanas tautas komisāru padomes priekšsēdis Feisuls Khodjaijevs līdz ar tā vadītājiem komisāriem, tāpat vadītāji boļševiki Grūzijā, ukraiņu centrālkomitejas 2.sekretārs Postiševs, ukraiņu valsts ģenerālprokurors Žeļeznogorskis, valsts prokurori Benediktovs, Achmātovs un Levkraini, 13 Ukrainas vadītāji darbinieki, Donas izpildkomitejas priekšsēdis Uvanovs, Odesas izpildkomitejas priekšsēdis Boiko un viņa vietnieks Karga, Moldavas republikas tautas komisāru padomes pr-is Starijs, ukraiņu Ļeņina-Marksa institūta locekļi Dzenis, Gitels, Kostjušenko, Voitinskis, Saradževs, Smolnijs, Sazanovs, Berezins, Senčenko… Iznīcības vilnis Ukrainā vien aizrāva projām 18.000 boļševiku darbiniekus. Tas ir nāves saraksts bez gala …

[Boriss Bermans Dāvida dēls, Берман, Борис Давыдович, еврей. Зам. нач. 4 отд. ГУГБ НКВД СССР 25.12.36—04.03.37; нарком внутр. дел БССР 04.03.37—22.05.38; нач. ОО ГУГБ НКВД БВО 04.03.37—22.05.38; нач. 3 упр. НКВД СССР 25.05.38—24.09.38. комиссар ГБ 3 ранга 14.03.37. Входил в состав особой тройки НКВД СССР. Смерть: 23.02.1939. Pēc poļu operācijas Rietumbaltkrievijā Bermans ķērās pie latviešu operācijas. 1937.g. maijā iecelts par Baltkrievijas NKVD priekšnieku. Šajā lomā bijis pirmais ierēdnis, kurš pavēlējis padotajiem spīdzināt un bijis “sadists pat uz NKVD standartu fona”. Viņa upuru skaitā bijusi bijušu augstu stāvošu kumunistu, rakstnieku un dzejnieku grupa, kas sodīti 1937.g. 29-30.oktobrī. Bermana masu slaktiņi Baltkrievijā bijuši vērsti uz izglītotu eliti un Baltkrievijas kultūras pārstāvjiem. Dedzība Bermanam nav palīdzējusi. Ticis arestēts, un Baltkrievijas NKVD vadītāja postenī viņu 1938.g. nomainījis Aleksejs Nasedkins. Pirms došanās uz Minsku Nasedkinu pieņēmis Staļins un teicis tikt skaidrībā ar Bermana “mantojumu”, nododot tam sūdzības par nepamatotām represijām.
Nasedkins Bermanu ir saucis par “īstu sātanu, kas izsprucis no elles”.
“Svētdienās, – viņš vēlāk, pats arestēts, stāstījis kameras biedram, – Bermans rīkoja ražošanas apspriedes. Izsauca uz skatuves pēc sagatavota saraksta sešus no izmeklētājiem – trīs labākos un trīs sliktākos. Bermans sāka tā: “Te ir viens no mūsu labākajiem darbiniekiem, Ivanovs Ivans Nikolajevičs. Nedēļas laikā biedrs Ivanovs pabeidza simts lietas, četrdesmit uz nošaušanu, sešdesmit uz termiņu – kopā tūkstoš gadiem. Apsveicu, biedri Ivanov. Paldies! Staļins par jums zin un atceras. Jūs esat izvirzīts uz apbalvošanu ar ordeni, bet tūlīt saņemat naudas prēmiju 5000rubļi!Te ir nauda. Sēdieties!” Pēkšņi nāves klusumā Bermans skaļi nosauca uzvārdu… “Lūk, Mihailovs Aleksandrs Stepanovičs. Skatieties uz viņu, biedri! Nedēļā viņš pabeidzis trīs lietas. Nevienas nošaušanas, iesaka 5 un 7 gadu termiņus.” Kapa klusums. Bermans lēnām pieiet pie nelaimīgā. “Sardze! Savākt viņu!” ”.
Ievērojama loma “nackontingenta”represiju izpildē bija UNKVD vietējās vadības iniciatīvai. Tā, piemēram, bija ar “latviešu” operāciju. “Latviešu” operācija kļuva par tiešu PSRS Rietumu apgabala UNKVD priekšnieka A.A.Nasedkina iniciatīvas rezultātu. Tas bija PSRS NKVD augstu stāvošs darbinieks Lielā terora laikā (Алексей Алексеевич Наседкин (18 февраля 1897 – 26 января 1940. зам. нач. КРО – 3 отд. УГБ УНКВД Московской обл. 11.36-09.37; нач. 3 отд. УГБ УНКВД Московской обл. 09.37-20.10.37; нач. УНКВД Смоленской обл. 20.10.37-22.05.38; нарком внутр. дел БССР 22.05.38-17.12.38.) – valsts drošības majors (20.05.1938)), kurš izrādījis īpašu dedzību 1937-1938.gadu masu represijās.

1937.g.novembrī viņš ieradās Maskavā, lai ziņotu tautas komisariātam par veicamo operāciju gaitu. Sarunas gaitā Nasedkins izstāstījis par latviešu nacionālo centru. Latviešu centrs tika priekšstatīts kā sazarota organizācija, kurai ir savi dalībnieki Kominterna latviešu sekcijā, biedrībā Prometejs un citās biedrībās.
Nasedkins ieteica arestēt 500 cilvēkus, vadoties no 5000 cilvēku lielās operatīvās uzskaites datiem. N.Ježovs deva sankciju ne mazāk kā 1500 cilvēku arestam.
Jau pēc divām dienām tautas komisariāts “latviešu” operācijas izpildi saskaņoja ar ЦК ВКП (б).
1937.gada 30.novembrī uz NKVD pārvaldēm tika nosūtīta šifrtelegramma (memorands) №49990.
Tajā bija ieteikts ar 3.decembri sākt visu latviešu aresta operāciju, kuri turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.
Tika izdalītas astoņas arestējamu latviešu kategorijas:
1) uzskaitē un izmeklēšanā esošie;
2) politemigranti no Latvijas, kas ieradušies PSRS pēc 1920.g.;
3) pārbēdzēji;
4) vadītāji, valžu locekļi un vietējo biedrības Prometejs filiāļu un latviešu klubu darbinieki;
5) latviešu strēlnieku biedrības pie Осовиахим vietējo nodaļu vadītāji un biroju locekļi;
6) bijušie bijušo akciju sabiedrību Продукт un Лесопродукт vadītāji un valžu locekļi;
7) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko pārstāvniecību darbiniekus;
8) latvieši, kuri iebraukuši PSRS kā tūristi un apmetušies PSRS.
Tāpat kā pavēlēs par poļu, harbiniešu represēšanu, īpašu uzmanību tika ieteikts pievērst rūpīgai militāras nozīmes, transporta uzņēmumu, ar aizsardzību, mobilizācijas, šifrēšanas darbu saistītu, īpaša režīma zonu un aizliegto zonu iestāžu “iztīrīšanai” no latviešiem. Lietas noformēt pavēles № 0048559 6.punkta kārtībā.
“Latviešu” operācijā tikai pēc datiem uz 1938.gada 10.septembri visā PSRS teritorijā tikušas izskatītas 17851 lietas, piespriežot nošaušanu13944 cilvēkiem
Kopā 1937 – 1938.gados PSRS NKVD orgāni “atmaskojuši” 18861 “latviešu spiegus”.
Notiesāti 21300 cilvēki, no kuriem 16575 cilvēki nosisti – nošauti.
http://www.kubanmemo.ru/library/Kropachev01/poland.php]

A.Nasedkins ir krasi “vienkāršojis” jau tā “vienkāršos” “izmeklēšanas” paņēmienus. Lūk. viņa “jaunievedumi”:

  1. aresta orderu vietā – “aresta izziņas”, kam nevajadzēja ne prokurora parakstu, nedz bija jāparāda arestētajam;
  2. tika noteikta arestējamo diennakts norma katrai NKVD rajona nodaļai, kā arī ikdienas “spiegu” notveršanas “norma”, katrai rajona nodaļai bija obligāti “jānoķer” Nasedkina stingri noteikts japāņu, vācu, angļu un citu “spiegu” skaits. Atsevišķa “norma” bija uz “diversantiem”;
  3. bija norādīts, ka katram izmeklētājam dienā “jāatmasko” ne mazāk kā 1,5 arestētie;
  4. “Radīt arestantiem tādus apstākļus, kas tos piespiestu atzīties viņu izdarītos noziegumos” – tā ir rinda no Nasedkina oficiālas pavēles, kas sankcionēja spīdzināšanas;
  5. nāves spriedumi tika izlemti neizsaucot arestētos, bieži tie netika pat nopratināti; visu sacerēja “izmeklētājs”.
    A.A. Nasedkinam bija rokaspuiši. Visvairāk spīdzināšanās, krimināllietu falsifikācijās un nelikumīgās nošaušanās izcēlušies izmeklētāji: V.A.Jermolajevs (Ермолаев Василий Андреевич – Baltkrievijas boļševiku partijas Minskas apgabala birojā ievēlēts 1938 г., bijis Baltkrievijas УГБ НКВД 4.nodaļas priekšnieks; 1939.g. piespriesta nošaušana, kas nomainīta uz 10gadiem brīvības atņemšanas), I.M.Morevs (Морев Иван Михайлович, 1939.g. notiesāts uz 6 gadiem, miris lāģerī), Meirs Ābramovičs Volftrubs (Вольфтруб Мейер Абрамович, vēlāk 2.PK laikā strādājis Padomju armijas NKVD specdaļās un BPSR NKVD; atvaļināts no NKVD, 1990.g. vēl bijis dzīvs), Kuncevičs (Кунцевич), Bihovskis (Быховский), Kaļamins (Василий Калямин; 1942.g. dezertējis no armijas, izsludināts meklēšanā, liktenis neskaidrs), Šlifensons (Самуил Иосифович Шлифенсон
Samuils Josifovičs Šlifensons

11.04.38–11.38 – Gomeļas apgabala УНКВД priekšnieks; par nesaudzīgu spiegu un kaitnieku iznīcināšanu dabūjis valsts apbalvojumu; 1939.gada 26.sept. nošauts, apsūdzot spīdzināšanā un krimināllietu falsifikācijās), Tolpinskis (Толпинский; nošauts 1941.g.), Drozdovs (Дроздов), Vinokurovs (Винокуров), Aļeksejevs (Алексеев) un citi.
[Mogiļevā Šlifensons vietējā cietumā izvērsis 2 īpašas “režīma kameras”, t.i., spīdzinātavas (парилка – sutinātava). Kā aprakstījuši Šlifensona priekšnieki, apstākļi tajās ir bijuši daudz sliktāki kā karcerī. Tur nav bijušas nāras un guļamlāvas, un tajā ielaisti īpaši “aģenti”, kas ar “fiziskas iespaidošanas metodi” piespieduši ieslodzītos dot vajadzīgas liecības. No Šlifensona slepenas zīmītes aģentiem: “Viss, ko jūs darāt ar arestētajiem, uz mani neattiecas, man vajag tikai viņu liecības”. Un viņa atbilde uz pretenzijām par spīdzināšanām: “Ko dara pagrabos, uz mani neattiecas, mani interesē tikai atzinušos daudzums”. https://kobylaki.by/besslavnyj-konecz-orshanskogo-palacha-shlifensona/ ]
http://protivpytok.org/sssr/antigeroi-karatelnyx-organov-sssr/nasedkin-a-a

Kāda izdzīvojušā ticīgā boļševika liecība:
“Es, Sterņins N.K., apņemos nekam un nekad nerunāt par to, ko par NKVD orgānu darbu uzzināju laikā no 1938.g. 11.jūnija līdz 1939.gada 11.jūlijam. Esmu brīdināts, ka par šīs apņemšanās pārkāpšanu atbildēšu atbilstoši visai revolucionāro likumu bardzībai kā par valsts noslēpumu izpaušanu.
1938.g. 11.jūnijā mani arestēja BPSR NKVD, ienaidnieku apmelojuma un NKVD orgānos ielīdušu atsevišķu provokatoru un karjeristu zemisku mahināciju dēļ … Esmu izturējis cietsirdībā, ilgumā un izsmalcinātībā neticamas piekaušanas un spīdzināšanas, ņirgas, draudus, karceri, 13 smagā režīma mēnešus – tāpēc, ka man bija nelokāma ticība Ļeņina-Staļina partijai, tās ļeņiniski-staļiniskajai vadībai, mūsu Staļinam… Man nācās stāvēt 45 “pratināšanās” no 7.jūlija līdz 13.augustam ieskaitot, ik dienas, dienā no 11-iem rītā līdz 18-iem un naktī no 21-iem vakarā līdz 6-iem rītā, atskaitot 5 diennaktis karcerī un izejamās dienas. Visā šajā laikā mani pastāvīgi piekāva, spīdzināja un neticami izņirgājās pēc izmeklētāju Jermolajeva, Kunceviča, Bihovska un Volftruba noteiktas programmas ar nolūku iegūt no manis melīgas “liecības”, vai arī panākt manu fizisku iznīcināšanu un nosūtīšanu uz trakomāju. Kad es paziņoju, ka man ir divpusēja bruka, kas var nest saspiešanu un nāvi, izmeklētājs Morevs, liekot veikt piesēšanās vai sperot ar zābaku pa vēderu vai cirkšņiem, parasti atbildēja: “Jo ātrāk tev zarnas no vēdera izlīdīs, jo labāk. Būs mazāk ar tevi jānoņemas”. Aplejot mani ar ūdeni un tīši izliekot caurvējā, izmeklētājs Morevs pēc vairākām tāda paņēmiena reizēm runāja: “Nu gan dzīvelīgs!” ”
Par “slepeno” spīdzināšanas paņēmienu – “smadzenes griestos” Sterņins stāsta:
Šis paņēmiens ir tāds, ka kaklā uzmet siksnu un ar spēcīgu triecienu satricina smadzenes un smadzenītes. Pēc pirmā trieciena iestājas ārkārtīgi spēcīgas galvas sāpes, visa galva burtiski deg. Pēc otrā – trešā trieciena tu krīti uz grīdas gandrīz bezsamaņā.
No grīdas Morevs mani piecēla parasti ar zābaku spērieniem pa vēderu un ribām un aplejot ar ūdeni.”.
Morevs bija liels izgudrotājs spīdzināšanu ziņā, atzīmē Sterņins:
Palīdzot man nezināmam izmeklētājam (blondīns, mati uz sāniem, pliks pauris), Morevs lietoja šādus paņēmienus: svieda uz grīdas, lieca kājas pie galvas un tā turēja, izmeklētājam pa to laiku sitot ar ādas portfeli ar metāla sprādzēm un ar siksnu ar sprādzi. Pēc tam Morevs un otrs izmeklētājs ņēma mani aiz kājas, pacēla no grīdas ar galvu lejup un sita ar galvu pret grīdu”.
[Sterņins ir izdzīvojis, iztēlojieties kā spīdzināja neizdzīvojušos. Un – cik acīmredzami NKVD ir iznīcinājuši savus slepkavas tūlīt pēc operāciju beigām]
https://narodna.pravda.com.ua/politics/5254f1874d839/

[https://anton55555.wordpress.com/2011/05/08/%D0%BF%D1%8B%D1%82%D0%BA%D0%B8-%D0%B2-%D0%BD%D0%BA%D0%B2%D0%B4%D0%B7%D0%B0%D1%80%D0%B8%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B8/3.]

Tā blakus miesas verdzībai rūpniecības un spaidu darbu nometnēs sākās morāliska verdzināšana augstākajā valdītāju slānī. Necieta ne mazāko “ģenerāllīnijas niansēšanu”. Dabiski, ka GPU savās metodēs pret ievērojamākiem un prominentākiem upuriem uz ārieni prata aranžēt “visticamākos” iemeslus viņu “izraidīšanai viņpasaulē”.
Pa lielākai daļai šis uzbrukums sākās ar attiecīgi un veikli ievadītu preses kampaņu. Bieži tik satriecošo “atklāto” kritiku oficiālajos padomju laikrakstos allaž, protams, no sākuma līdz beigām vadīja GPU. Vienmēr tur, kur kādu nevēlamu darbinieku vajadzēja dabūt pie malas, žīdiskie žurnālisti pēkšņi atklāja pret debesīm brēcošas nekārtības, korrupciju, nevīžību u.t.t. Tā, līdzīgi kā senāk ar visiem aģitācijas līdzekļiem vērsa atklātības naidu pret “šķiras naidniekiem” un vēlāk pret “kulakiem”, Staļins arī turpmāk prata katrā jaunā uzbrukumā kādam no boļševiku dižvīriem panākt akli vadītās masas piekrišanu.
Tā kā šīs “atveseļošanās” sākumā vispirms pašā GPU notika pamatīga “tīrīšana”, Staļins varēja iedrošināties ar Ježova starpniecību pakļaut pamatīgai tīrīšanai arī PADOMJU ARMIJU, kurai viņš iepriekš bija upurējis Jagodu līdz ar tā uzticamākajiem palīgiem. Šī veselas armijas traģēdija, kurai vēsturē nav piemēra, norisinājās 1937.gadā. Tā sakās ar armijas polītiskās pārvaldes priekšnieka Jankela Gamarņika [Ян Бори́сович Гама́рник (партийная кличка – товарищ Ян при рождении – Яков Цудикович Гамарник [14] июня 1894, Житомир – 31 мая 1937, Москва) — советский военачальник, государственный и партийный деятель, армейский комиссар 1-го ранга] pašnāvību.

Jakovs Cudikovičs Gamarņiks

Tad Tuchačevskim sarīkoja prāvu, kas beidzās ar maršala un 7 citu ģenerāļu nošaušanu.
Šīm nošaušanām sekoja lielā likvidācijas norise, kas prasīja tālākus 379 ģenerāļu uņ apmēram 35.000 virsnieku upurus. Tik daudzu militāru vadītāju nonāvēšana praktiski nozīmēja, ka no 5 maršaliem no ierindas izsvītroja 2, no 6 armijas grupu komandieriem —3, no 13 armijas komandieriem — 10, no 85 korpusa komandieriem — 57, no 193 divīziju komandieriem — 110 un no 400 brigāžu vadītājiem — 202!

Berija līdz pilnībai izveido Staļina spaidu valsti

Diktators pēc armijas lielās “tīrīšanas” vairs nevarēja greznoties ai savu “ieroci” Ježovu, šis “darba rīks” bija nolietojies, un nu viņu ķēra likvidācijas prāva. Krestinska krišana 1938.g. lielajā prāvā pārāk kompromitējoši bija atklājusi GPU “mazā niknā suņa” režiju un lietotos “līdzekļus”; tas bija signāls viņa pazudināšanai, Aizkulisēs, domājams, Vorošilovs būs teicis dažus enerģiskus vārdus. Tā nu atkal pēc tikko divi gadiem situācija bija nobriedusi jauna grēku āža atrašanai, sevišķi par slepkavošanu armijā, bet arī par partijas aparāta decimēšanu [iznīcināšanu].

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n32|article:DIVL163|page:2|block:P2_TB00016|issueType:P

Nometnē esošās sievietes darba ziņā pielīdzinātas vīriešiem; tās dzīvo tāpat teltīs vai zemes būdās. Bads daudzas tās piespiež uz prostitūciju, t.i. atdod rokās nometnes žīdiem: līdz ar to viņas jau skaitās pie nometnes “privileģētām” sievietēm. Pie tām pieder, pats par sevi saprotams, arī nometnē esošās kriminālnoziedznieces, kuram kā priekšnieku “sekretārēm” dzīve ir drusku ciešamāka. Sieviešu kopmītnēs notiek arī dzemdības. Nedēļniecēm gan nedod brīva laika savu zīdaiņu apkopšanai. Pēc kāda laika (2 gadiem) bērnu atņem un tas nonāk pie bezpajumtniekiem kādā valsts bērnu audzinātavā (jauna GPU paaudze).
Par spīti pārliecīgai izsūkšanai un mocīšanai, spaidu darbu strādnieki tomēr izmēģina arī zināmu pretestību, slepenas obstrukcijas un sabotāžas. Šad un tad viņi uzsāk bada streikus, kam GPU tad atbild ar daudzām nošaušanām. Ļoti daudzi meklē glābiņu nāvē, pakaroties no drēbju gabaliem savītā saitē. Citi paši sakropļojas, lai iekļūtu slimnīcā: nocērt sev pirkstus, pat uzšķērž sev vēderu, iekaisa sev acīs kopējamo zīmuļu pulveri, kas rada aklumu u.t.t.
No otras puses — ārpus 12 kailu [?] politikas — GPU cenšas kāpināt darba intensitāti vēl ar sevišķiem, īsti apšaubāmiem labumiem. Par atalgojumu tā uzskata arī piešķirtās tiesības nopirkt nometnes veikaliņos par augļotāju cenām iekārojamas lietas: mazvērtīgu machorku, nelabas konfektes, appelējušu kēksu, sabojājušos sviestu, saskābušu marmelādi u.c. galīgi nederīgas vai pavisam mazvērtīgas preces, kuras žīdiskie tirgotāji sapērk par smieklīgi lētām cenām, bet pārdod par fantastiskām summām. Šiem “priekšrocības” iepirkumiem vajadzīgo naudu ieslodzītie saņem, kā jau teikts. īpašu prēmiju veidā, t.i., nometnes žīdi to izmaksā, lai tad veikaliņu pelņas veidā to atkal iebāztu savā kabatā.
Beidzot šīs metodes nežēlīgā pamatnoskaņa: ieslodzītiem patiesībā šis liktenis visiem nolemts uz visu mūžu. Kas, piemēram, izcieš tam piespriestos piecus gadus un vēl ir dzīvs, to nekādā gadījumā nepalaiž brīvībā, bet tikai nosūta uz citu nometņu apgabalu, un tā vienmēr tālāk.
Bet notiek arī tā, ka viņš paliek turpat kā “vietējais” bezpasinieks. Tā rodas “stroja pilsētas”, un tā rodas mēģinājumi padarīt nometņu apgabalus pat par īpašām padomju republikām.
Jo neviens, kas savā mūžā pārdzīvojis šo verdzināšanu, vairs nedrīkst atgriezties atpakaļ pie pārējiem padomju ļaudīm vai pat atstāt Padomiju. Sibirija ir liela, bezgalīgs klusums ietin visu laiku lielāko noziegumu…
Tāpēc šis režīms labprāt aizraida uz “mirušo dvēseļu” zemi arī nepatīkamas ievērojamas personas, kurām pienācis laiks pazust no skatuves. Par izsūtītiem nav iegūstamas nekādas izziņas, tos uzskata par mirušiem. Padomju kara laikā ar Somiju boļševiki apgalvoja, ka somi nogalinot gūstekņus. Tātad toreiz sagūstītiem virsniekiem un kareivjiem, kad tie atgriezās no gūsta, bija klusām jāpazūd: visus tos izsūtīja uz visu mūžu!

Nobeigsim šo rakstu ar skatu vislielākajā no 13 nometņu apgabaliem VORKUTAS – PEČORAS – UCHTAS APGABALĀ Ziemeļsibirijā, Karam sākoties, šai apgabalā atradās puse no visiem izsūtītiem, kādi 15 miljoni.
ZIEMEĻU DAĻA aptver veselas vergu pilsētas, bez tam vēl 340 telšu un zemes būdu nometnes, ikkatrā pa 30.000 vīru. Dzelzceļu un ceļu būves strādnieki mitinās pārceļamās telšu nometnēs, vairāk nekā 2 miljoni uz 730 km gara ceļa, ik pa 3 vīriem uz katra metra. Ziemeļu upju kuģniecībā strādā 50.000. Rudņika ogļu raktuvēs kādi 30.000 un 400 lauksaimniecības nometnēs kādi 120.000. Šī apgabala VIDUSDAĻĀ ir gatavas 35-40 vergu pilsētas, ikkatra ar 10.000 cilvēku; bez tam daudzas mazākas nometnes ar 7-8.000 iemītniekiem. Autoceļu būvē, ceļu uzturēšanā un vispārējā satiksmē te uz 500 km gara ceļa gabala nodarbināti viens miljons vergu, ik pa 2 vīriem uz metru. Tāpat viens miljons būvē dzelzceļus. 40 lielās lauksaimniecības nometnēs savākti ikkatrā kādi 10.000 sieviešu un jauniešu. Zvejā un transportā pa Pečoras upi nodarbināti 60.000. Šī apgabala vidusdaļā ir vēl vairāk nekā 1000 mītņu izsūtīto ģimenēm un piespiedu kolonistiem, kopsummā kādi 2 miljoni cilvēku.
DIENVIDU DAĻĀ petrolejas apgabalā nometināts vairāk nekā miljons vergu, hēlija-radija apgabalā Krutajā viens miljons, Ribinskas asfalta apgabalā viens miljons; 2000 meža nometnēs, katrā pa 600 vīru vai kopā 1,2milj. cilvēku izcērt mūža mežus. Simts tūkstoši strādā audzētavās, dzirnavās, konservu fabrikās, dārzāju žāvētavās, tad rūpniecības kombinātos Ustuchtā,
Kņazpogostā. Ustvimā, Jarenskā. Ceļu būvēs strādā 2,5miljoni, Kamas-Pečoras kanāla būvē 2,8miljoni, transportā pa Vimas, Jachmas, Višas u.c. upēm
kādi 2 miljoni, lauksaimniecībā (audzētavās, lopkopībā) 1,5miljoni, tas ir 60.000 gimeņu.

Šiem trim milzīgajiem spaidu darba sektoriem Ziemeļsibirijā ir viena kopēja centrāle ar savu pasta pārvaldi; tur nodarbināti 50.000 cilvēku. Centrālās pārvaldes lidmašīnu satiksmē līdz ar lidlauku uzturēšanu kārtībā nodarbina 120.000 strādnieku. Neaizmirsīsim beigās ari invalidu un ārprātīgo nometni ar 180.000 nelaimīgo iemītnieku!
Pēc Staļina nodoma Vorkutas-Pečoras-Uchtas apgabalā līdz 1945.gadam jābūt ne mazāk kā 35miljoniem SPAIDU DARBU STRĀDNIEKU, un tas jāpadara par “autonomu padomju republiku”. Līdz ar to boļševistiskais vergu valsts princips parādās vairāk nekā skaidri! Varas vīri savā 1917.gada revolūcijā, balstoties tikai uz čekas terroru, līdz ar to galīgi radīja savas varmācīgās valdības sistēmu. Uz GPU terrora sistēmas balstījusies arī visa līdzšinējā Padomju savienības attīstība. “Autonomā” vergu ”republika” Ziemeļsibirijā šo GPU spaidu valsts sistēmu cienīgi vainago.
[Vācijas] Ass valstis pieteikušas šai žīdiskai spaidu valstij cīņu uz dzīvību vai nāvi. Nav nemaz iedomājams, kas notiktu ar rietumu valstīm, ar visas zemes lodes iedzīvotājiem, ja Staļins uzvarētu, ja uzvarētu žīdiskā “pasaules revolūcija”! Vēl to neapjēdz tikai plūtokratiskās valstis, kas Staļina pusē cīnās pret ass valstīm, šīs aklās varas, kuras visur, slepeni un atklāti, dzen un vada žīds. Bet Dievs ir to pusē, kuri niknās kaujās apkaro šo elles lāstu – Dievs, visu cilvēku tēvs, ir gan pieļāvis ļaunajam triumfēt pār padomju tautām, tomēr ne uz laiku laikiem – un Viņš nepieļaus, ka visa cilvēce ietu boja terora ellē…

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n34|article:DIVL120|page:2|block:P2_TB00009|issueType:P

Vēl skat. [Сталин Вышинский Бухарин Ежов 1937 Stalin Vyshinsky Ezov:
https://www.youtube.com/watch?v=MmdRogY_s70 ]

Višinskis Rīgā 1940.gada jūnijā PSRS sūtniecības balkonā. Atpūtas foto.

1939-41. Izvilkumi no ‘Kas ir Litene’, Jānis Zvaigzne. Un vēl. (Politkorektuma grēks)

(Var glīti runāt par sekošanu laika garam, liberālismam, progresismam utml., tomēr, rupji runājot, mazjaudīgas, piem., Baltijas valsts likteņos mūždien klāt ir mīmikrija, t.i., atdarināšana, evolūcijas gaitā izveidojusies cilvēku pielāgošanās apstākļiem sabiedrības dzīvē, parasti saistīta ar izlikšanos. Lielapmēra valstu taktika savukārt ir mīmikrija maldināšanai. (Tas viss nāk līdzi no dzīvnieku pasaules). Arī anabioze, t.i., dzīvošanas atlikšana uz labvēlīgāku laiku. Tas nav tālu no tautas kultūras suicidālisma, t.i., pašnāvnieciskuma. Nekas neliedz jaudu spēcināt, kļūstot par ekonomikas, kultūras, ideoloģisku, tehnoloģisku, finansiālu vai dzimstības utml. tīģeri, vai vismaz uzturēt tautas dūšu. Latviešu vara pagaidām šļankājas starp esošo un nākošo mīmikriju, lai gan latviskuma zemdegas latviešos tomēr gruzd vienmēr – pie izdevības izlaužoties, pie neizdevības slāpstot. “Laika garu” tagad, globālismu paģērošā finanšu kapitālisma, laikos tagad veido slēptas pārnacionālu naudas impēriju cīņas un slepenie līgumi.
Latvijas armija ir pieredzējusi 1939-41.gadu traģēdiju. Ja Latvijai bija iespējams kāds manevrs, un vēlāk izrādījās, ka labāk uz otru pusi, tad tikai līdz Molotova-Ribentropa pakta slepenajam pielikumam. Pēc tam, Kremlim arvien neslēptāk liekot manīt lamatas, lieliskais tautsaimnieks Kārlis Ulmanis naivi, ar padošanās teicamnieka centību, tāpat kā baltiešu kaimiņi, cerēja un mēģināja noslēgt darījumu ar patoloģiski noziedzīgu un blēdīgu Krievijas impērijas varas režīmu, ko pamācīja un vadīja krievžīdu boļševiku sofistiskie triki. Mēģināts dažkārt nav zaudēts, bet ne jau Kremļa komisāru Molotova, Mehlisa un Višinska pārspēka gadījumā. Tie, domājams, Ulmanī skaidri redzēja viņu izpratnē aprobežotu (недалёкий), “slimīgi” godprātīgu cilvēciņu, kas smieklīgi tirinās starp divām lamatām. Tas tiešām bija objektīvi noteikts stāvoklis, Lietuvai un Igaunijai negāja labāk.

Ulmaņa grēks bija latviešu tautas un armijas turēšana neziņā. Tautas dūša uzturēta tika lieliski un palīdzēja 50 gadus palikt daudzmaz pie dzīvības, bet lamatas pašu vara slēpa. Lai gan bija izkopta lieliska Latvijas armija, tai azotē nācās ielaist pusanalfabētisku boļševistisku noplukušu krievu + aziātu baru, kas neprata pat tīrīgi atviegloties (barbari joprojām iekaro Romu). Latvijas armijai tās virspavēlnieks lika iebrucējus sagaidīt ar lieliskiem pūtēju orķestriem un goda sardzēm. Tauta par neadekvāto varas rīcību blisināja acis, kas zin, varbūt domāja, ka Ulmanim ir padomā kāds “slepenais ierocis”. Nebija gan, pats tika aizmānīts uz Krieviju nomirt, bet Latvijas armija nesaņēma pavēli atvaļināties, nezvērēt okupantiem.

Un galēja latviešu karavīru bruņnieciskuma izpausme bija vēl pat krievu bēgšanas laikā no vērmahta atgriezties Litenes-Ostraviešu nometnēs pat atsevišķos gadījumos, kad kādiem ceļš prom no murga trāpījās vaļā. Karavīri nesaprata, ka zvērests noziedzniekam nav spēkā no zvērēšanas brīža. Citāts no Jāņa Zvaigznes grāmatas: “Pēc aizvešanas uz “mācībām” un dažādu dokumentu ilgstošas salīdzināšanas restotajā vagonā Gulbenē nometnē atgriežas 3 latviešu virsnieki: kapteiņi G.Kauliņš, K.Bergs un virsleitnants J.Laucis. Iepriekš gan vēl gājiens cauri naksnīgajam Gulbenes parkam uz NKVD nodaļu pilī. Gan K.Bergs, gan J.Laucis paši stāsta, ka no pils uz nometni viņi nogādāti ar mašīnu, viņi neko nemin par kādu vardarbību pilī. Šie virsnieki izsaukuma laikā samainīti ar citiem līdzīga uzvārda virsniekiem. Arī viņiem ir norautas zīmotnes, atņemtas vidusjostas. Atbrīvošana pēc mežā notikušā ir neizprotama, neticama, un par to jābrīnās. Izbrīnu par to savās sarunās pauž arī Veras Volkēvičas romāna “Pļauka” personāžs. Atgriezās. Daži. Dzīvi. Liecinieki. Var tikai apbrīnot to trulo muļķību vai noliekt galvu tāda papīru kulta priekšā”… “Par divām Gulbenē pavadītām dienām Bergam nav ko stāstīt” … leitnantu Imantu Bojāru no “Ostroviešiem”, kurš nav sarakstos, bet, brīvs būdams, neko nenojauzdams, pats neatlaidīgi pieprasās braukt līdzi draugiem mācībās, aizved. Viņš nomirst Noriļskā viens no pirmajiem.”.
Neizskatās, ka tagad esam gudrāki. Globāli plosās nauda+sofistika, Ulmaņa noklusēšanas grēku tagad sauc par politkorektumu. Latvijā atkal netrūkst ne karjeristu mīmikriķu, ne vienkārši suicidālu muļķa komjauniešu, ne ļaunprātīgu “minoritāšu”…
Visi mani gudrie prātojumi tagad un šeit nenozīmē, ka es pats būtu rīkojies gudrāk kā 1939-41.gadu upuri. Bet tik ārkārtīgi smago priekšteču PIEREDZI NEDRĪKST NEMĀCĪTIES. I.L.

PSRS Valsts Aizsardzības komitejas loceklis – Ziemeļrietumu armijas komandieris Kliments Vorošilovs, NKVD Politpārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss, Staļins, Molotovs

Trešā reiha propagandas ministrs, Hitlers, pāvesta nuncijs arhibīskaps Cesare Orsenigo

[Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds, tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava,
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs aiziešana tava.

Ed.Virza, Rīgā, 1939.g. decembrī.]

NĀKOTNES NOJAUTA. ‘Daugava’, 1939.g. 12.num.; Tēvija, 09.08.41

Divinācija, paredzēšana jeb nākotnes nojauta piemīt tikai nedaudziem. Un nākotne cilvēkam var parādīties divējos veidos: tēlos un jēdzienos. Tēlos to iekšēji skata mākslinieks, jēdzienos to izdomā politiķis.
Nākotni jau mēs gribētu paredzēt allaž ik dienas arī par vissīkākām lietām. Taču liktenīgu nozīmi nākotnes lietu paredzēšana iegūst tad, kad tā attiecas uz lieliem izšķirošiem notikumiem. Šāds liktenīgs izšķirošs notikums latvju tautai bija arī 1939.gada rudenis, kad, pieļaudama padomijas [kara] bāzes, tā galīgi izšķīrās par pievēršanos Āzijai un novēršanos no Eiropas.
Ārēji šis lielais politiskais pagrieziens šķita norisam vislielākā vienprātībā. Pozitīvā piekrītošā nostāja presē, sanāksmēs, pārrunas šaurākās aprindās. Bez šaubām, bija arī daudz tādu mūsu tautiešu, kas nebija nekā mierināmi. Taču darbībā savas bažas un domas tie neprata izpaust.
Tomēr mēs nebūsim taisnīgi, ja teiksim, ka mūsu augstākā inteliģence ir bijusi pavisam bez divinācijas, bez nākotnes nojautas spējām. Kas grib redzēt, kā šo politisko notikuma sekas ir paredzējis, piem., Edvarts Virza, lai izlasa viņa priekšnāves dzejoli ‘Baiga vasara’). Un mūsu inteliģences nospiedošam vairākumam apbedot Virzu nebija šaubu, ka taisni šie bezcerīgie politiskie apstākļi bija par iemeslu viņa priekšlaicīgai nāvei. Tā juta dzejnieks, un šīs jūtas viņš arī realizēja. Taču bija arī starp politiķiem tādi, kas spēja lūkoties skaidru skatu nākotnē, kuru loģisko domāšanu
nespēja aptumšot vispārējais satraukums, masu noskaņa. Starp tiem bija arī mūsu tālaika ministrs A.Valdmanis, kas paredzēja to lielo postu, kādu mūsu zemei atnesīs sasaistīšanās ar boļševikiem. Valdmanis vēl pēdējā brīdī nostājās pret saistīšanos ar Maskavu un mēģināja ievadīt citu ārpolitisko kursu. Bet toreizējais prezidents un valdība domāja citādi.
Valdmaņa mēģinājums dabūt savā pusē armiju – sarunās ar armijas komandieri ģen. Berķi cieta
neveiksmi, sarunas saturs tika paziņots prezidentam. Lai lēmums par bijušā ārlietu ministra V.Muntera sūtīšanu būtu vienbalsīgs, Vācijas novirzienā darbojošos A.Valdmani attiecīgā ministru kabineta sēdē nemaz nepieaicināja. Šiem notikumiem sekoja Valdmaņa atkāpšanās.

Tās visas ir pagātnes lietas, un tās varētu arī necilāt, ja mēs atkal neatrastos tautas dzīves krustceļos, un ja uz mums atkal nebūtu runājis Alfrēds Valdmanis, un ja mēs atkal netaisītos laist viņa vārdus pār galvu. Gribot būt taisnīgiem, mums būs jāatzīst, ka viņa divi ievadraksti “Savam tautietim” pieder pie tiem, kas visā latviešu tautā modinājuši visdzīvāko atbalsi.
To liecina arī gluži neparastais daudzums saņemto vēstuļu, kas visas, ar vienu pašu izņēmumu, atzinīgi atsaucas par rakstos izteiktām domām.
Šajos rakstos ir aizskartas daudzas sāpīgas problēmas. Tajos ir mēģināts uzstādīt mūsu zemes politisko bilanci, skicējot tos izejas punktus, uz kuriem balstoties mums atkal būs jāsāk mūsu
tautas dzīves atjaunošana. Kas mums darāms pirmā kārtā, to Alfrēds Valdmanis arī skaidri pasaka: jāpārtrauc iekšējā skaldīšanās pašu latvieša starpā, jākļūst vienotiem un jākoncentrē spēki uzbūves darbam.

Nenoliegsim: viens no skaldīšanās iemesliem mums it kā būtu. Pagājušais komunistu valdīšanas gads tiešām iznesa daudz sārņu sabiedriskās dzīves virspusē. Bija daudz tādu šaudīgu, nenosvērtu cilvēku, kas, aizliegdami savu latvietību, centās taisīt karjeru. Taču būsim arī taisnīgi. Šie karjeristi, slepenie ziņotāji, nodevēji, apcietinātāji, mītiņu runātāji un tautas gribas izteiksmes viltotāji nenāca no mūsu labākiem ļaudīm.

Kas boļševiku laiku pavadījis mūsu zemē, tas skaidri zinās, ka pavisam nenozīmīgs ir to latviešu skaits, kas nav bijuši boļševiku maizē. Pie boļševiku sistēmas “nestrādājošais elements” nemaz nedrīkstēja pastāvēt. Katrs, kam nebija nodarbošanās, tika ieskaitīts “kaitētājos”. Tādēļ arī mēs strādāšanu boļševiku iestādēs nevaram atskatīt kā ļaunumu pašu par sevi. Un mēs nedrīkstam uzskatīt par boļševiku ikkatru, kas vadījis kādu iestādi.
Vai kāds ir bijis boļševiks vai nē, to lai nosaka viņa darbi. Lai paraugāmies, kā tāds darbinieks konkrētos gadījumos ir izturējies pret mūsu karavīriem, aizsargiem, studentiem, policistiem un citiem latviešiem, kurus padomija uzskatīja par bīstamiem un tādēļ par vajājamiem cilvēkiem. Un šeit mums vajag prast izšķirt, kas tāda latvieša rīcībā ir uzskatāms tikai par mīmikriju, maskēšanos no briesmām, un kas būtu jākvalificē kā savas latvieša sirdsapziņas apzināta pārdošana. Protams, ka tādiem latviešiem, kas noziegušies pret mūsu tautas dzīvo spēku, kas līdzējuši mūsu zemes
ienaidniekiem apkarot patriotus, vai kas par savu tautieti pauduši bīstamas ziņas, – tādiem latviešiem ir jācieš pelnītais sods. Tāds cilvēks, kurš grūtā brīdī nodevis vai atstūmis savu tautieti, nodevis nacionālo domu, strādājis pret Jaunās Eiropas kārtību, nekad ne mums, ne arī Eiropai nenoderēs. To varam teikt bez jebkādas šaubīšanās.

Tomēr, lai katrs, kas taisās spert soli pār kādas politisko lietu pārvaldes vai citas iestādes pieņemamo telpu slieksni, iepriekš apsver, vai aiz viņa “taisnības mīlestības” neslēpjas vienīgi denunciācija vai, varbūt, pat tikai vienkārša apmelošana.
Pašreizējo pārgrozību mulsumā visas šīs skraidelēšanas, pētīšanas un sūdzēšanās varbūt arī liekas it kā saprotamas. Taču mēs nedzīvojam šai dienai vien.
Mūsu laikmetā noris tāda politiska pārkārtošanās visā pasaulē, kāda notiek tikai par daudziem gadu simtiem reizi. Politiskās cīņas karte ir skaidra.
Vienā pusē nacionālsociālisms, otrā pusē plūtokratija ar komunismu, kas jau arī skaidri norobežojušies un apvienojušies zem vienas un tās pašas vispasaules žīdisma cepures.

Lūk, šeit ir tā fronte, kurā jānostājas visai latviešu tautai. Tādēļ arī nevar vairs būt nekādas personīgas izrēķināšanās un skolniecisku atzīmju likšanas par bijušiem laikiem. Ja kāds latvietis ir skaidri parādījis savu atteikšanos no latvietības, tad viņš mums un arī Eiropai miris uz visiem
laikiem. Ja, turpretim, mūsu acis un sirds saka, ka tāds pārrunājamais latvietis ir arvien palicis pie Eiropas, tad lai viņš līdz ar mums visiem stājas jauncelšanas darbā. Un savstarpējo nepamatoto apsūdzēšanos mēs pēc kāda laika droši vien nevērtēsim citādāk nekā Kirchenšteina 21.jūnija valdības “tautas ienaidnieku atmaskošanu”.
Mums jāsaprot reizi par visām reizēm, ka Jaunajai Eiropai mēs, latvieši, esam vajadzīgi nevis kā atsevišķi indivīdi, bet tikai kā vienota tauta. Ja mēs nepratīsim būt par kopības – tautas vienību, tad Jaunajā, pārkārtotā pasaulē mēs savas tautas vārdu vairs nedzirdēsim. Jo nākotnes ideāls ir nevis personīgā laime, bet gan kopības laime. Tautas kopībā ir gaišas nākotnes ķīla.

V.MOLOTOVS F.ČUJEVAM ‘Сто сорок бесед с Молотовым: Из дневника Ф. Чуева М.: ТЕРРА, 1991’.

…Nāk prātā A.I.Mgeladzes stāsts, ko papildinājis Molotovs, par to, kā pēc kara Staļinam vasarnīcā atveduši karti ar PSRS jaunajām robežām. Staļins to piespraudis pie sienas: “Paskatīsim, kas ir sanācis… Ziemeļos mums viss kārtībā, normāli. Somija pret mums bija ļoti nogrēkojusies, un mēs atstūmām robežu no Ļeņingradas. Baltija – tās ir senas krievu zemes! – un atkal mūsu, baltkrievi tagad pie mums visi kopā dzīvo, ukraiņi kopā, moldāvi kopā, Rietumos normāli.”

… Baltijas, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Besarābijas jautājumu mēs ar Ribentropu izlēmām 1939.gadā. Vācieši ne labprāt gāja uz to, ka mēs pievienosim sev Latviju, Lietuvu, Igauniju un Besarābiju. Kad pēc gada, 1040.gada novembrī biju Berlīnē, Hitlers man vaicāja: “Nu labi, ukraiņus, baltkrievus jūs apvienojat, nu labi, moldāvus, to vēl paskaidrot var, bet kā jūs visai pasaulei paskaidrosit Baltiju?”

Es viņam teicu: “Paskaidrosim”.

Baltijas valstu komunisti un tauta izteicās par pievienošanu Padomju Savienībai. Viņu pilsoniskie vadītāji atbrauca uz Maskavu uz sarunām, bet pievienošanu PSRS noraidīja. Ko mēs varējām darīt? Es jums mūsu starpā varu teikt, ka es gāju ļoti cietu kursu. Latvijas ārlietu ministrs pie manis atbrauca 1939.gadā, es viņam teicu: “Atpakaļ netiksit, kamēr neparakstīsit pievienošanos mums”.
No Igaunijas pie mums atbrauca kara ministrs, esmu jau aizmirsis uzvārdu, bija populārs, mēs viņam teicām to pašu. Mums uz šo galējību nācās iet. Un nodarījām, manuprāt, ne slikti.

Pateicu jums to ļoti rupjā veidā. Tā tas bija, bet tas viss tika darīts delikātāk.Bet pirmais atbraukušais varēja brīdināt citus, – teicu.

Bet viņiem nebija kur sprukt. Bija taču kaut kā sevi jānodrošina. Kad mēs uzrādījām prasības … Pasākumi jāveic īstā laikā, citādi būs par vēlu. Viņi minstinājās šurpu-turpu, pilsoniskas valdības protams nevarēja ieiet sociālistiskā valstī ļoti labprāt. Bet no otras puses, starptautiskie apstākļi bija tādi, ka viņiem bija jāizšķiras. Atradās starp divām lielām valstīm fašistisko [pareizi – nacionālsociālistisko] Vāciju un padomju Krieviju. Apstākļi sarežģīti. Tāpēc viņi svārstījās, bet izšķīrās. Bet mums Baltija bija vajadzīga.
Ar Poliju tā izrīkoties nevarējām. Poļi izturējās nesamierināmi. Līdz sarunai ar vāciešiem vedām sarunas ar frančiem un angļiem: ja viņi netraucās mūsu karaspēkam Čehoslovākijā un Polijā, tad mūsu lietas, protams, ies labāk. Tie atteicās, tāpēc mums vajadzēja veikt kaut daļējus pasākumus, mums vajadzēja attālināt vācu karaspēku. …

https://runivers.ru/doc/d2.php?CENTER_ELEMENT_ID=146961


Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (5.10.1939.), skat.
https://www.historia.lv/dokumenti/savstarpejas-palidzibas-pakts-starp-latviju-un-padomju-socialistisko-republiku-savienibu

Pielikums.
SLEPENAIS PROTOKOLS
1939.g. 5.oktobris
I
Noteikts, ka ar nolūku apsteigt un novērst mēģinājumus ievilkt Vienojošās Puses pašlaik Eiropā notiekošajā karā, PSRS ir tiesības šā kara laikā aerodromiem un bāzēm atvēlētajās teritorijās (pakta III p.) atsevišķiem garnizoniem turēt kopumā līdz divdesmit pieciem tūkstošiem zemes un gaisa bruņoto spēku cilvēku.
II
Pakta I punktā nosacītā palīdzība tiek veikta pēc otras puses izteiktas vēlēšanās, pie kam ar pušu abpusēju piekrišanu puse, kuras pienākums ir palīdzēt, otras puses kara gadījumā ar trešo pusi palikt neitrāla.
III
Šā Pakta ieviešanas dzīvē novērošanas nolūkā un tās sakarā rodošos jautājumu atrisināšanai tiek izveidota Jaukta Komisija uz paritātes pamata, kas izstrādā savas valdības noteikumus.
Domstarpību rašanās gadījumā, nosakot bāzu un aerodromu vietas un robežas, un vispār Jauktās Paritatīvās Komisijas darbā strīdīgie jautājumi tiek risināti diplomātiskā ceļā vai tiešās sarunās starp Valdībām.
IV
Šis slepenais protokols ir pielikums pie Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, kas noslēgts 1939.gada 5.oktobrī.Maskava, 1939.gada 5.oktobris
V.Molotovs
V.Munters
KF Ārpolitikas arhīvs. Ф. 03а. Д. 139 – Латвия
https://runivers.ru/doc/d2.php?CENTER_ELEMENT_ID=150961

Kurmyshov V.M. PLACEMENT OF SOVIET TROOPS IN THE BALTIC STATES (AUTUMN 1939-SUMMER 1940)

…1939 – 1940.g. ziemā Anglija un Francija, neraugoties uz karu ar Vāciju, tiecās iesaistīt gatavojamā kara darbībā pret PSRS arī Baltijas valstis. Latvijas sūtnis Francijā O.Grosvalds 1939.g. 12. decembrī ziņoja uz Rīgu, ka Francijas Kara ministrijas izlūkošanas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs P.Miéry ir “absolūti slepeni” izklāstījis viņam angļu-franču karaspēka gaidāmo operāciju plānus, pie tam uzsverot, ka vienlaikus “vajadzēs uzstāties Baltijas valstīm, Somijai un Skandināvijas valstīm”. Francijas deputātu palātas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Jean Mistler Latvijas sūtnim Parīzē teicis, ka Baltijas valstīm jāgatavojas kopīgi uzstāties pret PSRS, kādēļ tām ir nepieciešams noslēgt savstarpēju militāru savienību. Kā liecinājis Francijas diplomāts Jacques Bardoux, “iespējamā miera (starp Vāciju un sabiedrotajiem) projektus pāri Lamanšam izplatījuši vācu aģenti. Miers tiktu slēgts uz Krievijas rēķina, pret kuru uzreiz pēc pamiera noslēgšanas uzstātos Vērmahts. Anglija dabūtu Turkestānu … Itālijai būtu daļa no dalības naftā, bet Vācija anektētu Ukrainu”. Uz pavasari bijuši izstrādāti saturā līdzīgi plāni uzbrukumam Krievijai: angļu МА–6 un franču RIР. Bet Padomju Savienības – Somijas kara izbeigšana 1940.gada martā šo plānu īstenošanai darījusi galu. Igaunijas vadības attieksme pret šo karu atspoguļojas Igaunijas ārlietu ministra A[nt’a].Piip’a 5.decembra vēstulē Igaunijas sūtnim Helsinkos A[leksander] Varma’m: “Kas skar mūsu attieksmi pret Somijas-Krievijas notikumiem, tā paliek nemainīta. Tāpat kā agrāk mēs to neuzskatām par formālu karu, bet vērtējam kā represijas …esam analizējuši mūsu bāzu juridisko statusu un to atbilstību mūsu neitralitātei. Starptautisko tiesību normas un precedenti runā par to, ka nomniekiem ir tiesības uz nomātām zemēm veikt suverēnu darbību, kādas veikšanai šīs zemes iznomātas. … Man nav ziņu par to, kādā mērā mūsu valsts bāzes tiek tādam nolūkam izmantotas, bet minētie apsvērumi liek domāt, ka pat ja lieta ir arī tāda, mūsu neitralitāti nevar uzskatīt par pārkāptu. … jo vairāk, juridiskā ziņā karš pie mūsu kaimiņiem nenotiek”. Ar to, kā 8.decembra telegrammā ASV valsts sekretāram Cordell Hull’am atzīmējis ASV sūtnis Maskavā Laurence Steinhardt’s, ir bijusi saistīta Igaunijas bruņoto spēku virspavēlnieka J[ohan]a Laidoner’a vizīte Maskavā: “Acīmredzami, … ņemot vērā esošo situāciju … tur tiek apspriesti Igaunijā izvietoto padomju bāzu izlietošanas jautājumi sakarā ar kara operācijām pret Somiju.”

[Igaunijas armijas ģenerālleitnants Johans Laidoners, luterānis. 19.07.1940 aizvests uz Maskavu, tad tālāk uz Penzu, kur viņa ģimene varējusi brīvi staigāt pa pilsētu. 26.07.1941 arestē NKVD. 28.07.1941 aizvests uz vietējo cietumu, (izmeklēšana līdz 03.1942, kad apturēta “līdz īpašam rīkojumam”) 1942.g. septembrī aizvests uz Butirkas cietumu Maskavā, pēc nedēļas uz cietumu Kirovā, 1945.g. rudenī nosūtīts uz cietumu Ivanovā. (izmeklēšana atsākta 02.1952. 16.04.1952 sevišķā apspriede piespriež 25 gadus cietumā ar mantas konfiskāciju par “aktīvu kontrrevolucionāru un pretpadomju darbību”. 30.04.1952 ar speckonvoju nosūtīts uz Vladimiras centrālcietumu, kur 1953.gadā miris.]

Krievijas politiskais pārstāvis (полпред) K.N.Ņikitins (К.Н. Никитин) 1939.g. 25.novembrī ziņojis uz Ārlietu tautas komisariātu, ka Somijas puse ir iesniegusi Igaunijai notu, kurā “protestē pret mūsu [Krievijas] flotes atrašanos Tallinā, Hāpsalā un Paldiski. Līdztekus Somija paziņojusi, ka patur sev tiesības izvērtēt šo problēmu un veikt atbilstošus pasākumus. … Igauņi jau ir atbildējuši Somijas sūtnim tādā ziņā, ka viņi noraida Somijas valdības notu un uzskata, ka padomju kuģu atrašanās Igaunijas ūdeņos nav pretrunā ar tās neitralitāti”. Igaunija, kas līdz padomju karaspēka kontingentu ievešanai bija aktīvi sadarbojusies ar Somija militārā jomā, noraidīja Somijas valdības notu. Līdztekus Igaunijas valdība, pamatojot Igaunijas neitrālo statusu, ir lietojusi tā laika vēsturiskajā pieredzē un starptautiskajās normās sakņotu argumentāciju. Tāda Igaunijas oficiālās varas nostāja ar “bruņotu spēku klātbūtni Igaunijā” ir skaidrota nereti. Tajā laikā arī Vācijā ar bruņotu spēku klātbūtni Igaunijā ir skaidrota kontaktu vājināšanās sadarbības starp Vācijas un Igaunijas izlūkdienestiem ziņā. … neraugoties uz to, Somija un to aktīvi atbalstošās Skandināvijas valstis ir rēķinājušās, ka Igaunija un Latvija var ietekmēt PSRS nostāju attiecībā uz Padomju Savienības – Somijas karu. Kā rāda dokumenti, Igaunija un Latvija ir devušas zināmu “praktisku ieguldījumu” “brīvprātīgo” vienību veidošanā to teritorijās, tostarp Igaunijā, dalībai Somijas pusē pret PSRS. Piemēram, Sarkankarogotās Baltijas flotes (КБФ) izlūkošanas nodaļas 1939.gada 13.decembra informācija satur ziņas, ka “Igaunijā notiek brīvprātīgo iesaukums Somijas armijā. Katras brīvprātīgajam izbraucot tiek piešķirtas 240 kronas”. Ar brīvprātīgo komplektēšanu “privāti” nodarbojas Igaunijas militārā vara, ar Igaunijas kuģiem uz Somiju vesti bijušie poļu kareivji. Līdzīgas ziņas nākušas arī no NKVD puses. Minētais rāda, ka Igaunijas un Latvijas valdības, nenovēršot tādus mēģinājumus, ir pārkāpušas līgumu par savstarpēju palīdzību ar Padomju Savienību noteikumus. Tādus faktus padomju puse ir vērtējusi kā Igaunijas – Latvijas militārās savienības (t.s. Baltijas Antantes) rīcību pret PSRS. Uz šāda fona padomju pārstāvji Baltijā ir Igaunijas, Latvijas un Lietuvas militārajā sadarbībā saskatījuši kaut kādas slēptas darbības pret PSRS pierādījumu. Jautājumu par Igaunijas brīvprātīgajiem ir izvirzīts 1940.gada 4.martā V.M.Molotovam tiekoties ar Igaunijas sūtni A.Rei, kad pēdējais paziņojis, ka, kā “viņš noskaidrojis no J.Laidonera, Igaunijas brīvprātīgo Somijā nav”. Uz ko V.M.Molotovs atbildējis, ka viņam “šajā ziņā nekādu pretenziju nav”. Padomju puse izvirzījusi arī jautājumu par personām, kas izplata pretpadomju noskaņojumu, uz ko sūtnis atbildējis, ka “tās ziņas nākušas no zināma centra, kas saistīts ar ārzemju izlūkošanu. Šajā sakarā Igaunijas valdība paredz izraidīt vairākus cilvēkus”. V.M.Molotova neieinteresētība apspriest pirmo jautājumu raksturoja Padomju – Somijas kara beigu tuvošanās, bet vienlaikus rāda, ka pušu attiecības, kas ietekmē apstākļus, kādos notiek padomju militārā klātbūtne, padomju karaspēka un spēku kontingenta darbība, paliek padomju vadības uzmanības centrā. Padomju Savienības – Somijas kara laikā ir bijuši incidenti, kas saistīti ar padomju aviācijas izmantošanu. Igaunijas arhīvu dokumentos ir ziņas par netīšām padomju lidmašīnu veiktām republikas teritorijas bombardēšanām, kas publicētas dokumentu un materiālu apkopojumā ‘1940 год в Эстонии’. Kopā no 1939.g. decembra līdz 1940.gada 11.martam ir reģistrētas 11 bombardēšanas un nomesta 71 aviabumba. Igaunijas puse ir konstatējusi arī, ka 1940.gada 2. un 10-11.martā padomju kara lidmašīnas ir veikušas 15 atsevišķus un grupu lidojumus virs lidojumiem aizliegtām Igaunijas jūras nocietinājumu teritorijām (virs Argna un Naissaar salām). Šie lidojumi veikti Padomju Savienības – Somijas kara beigu priekšvakarā un pēc padomju kara pavēlniecības plāniem. Pieļautie pārkāpumi esot sekas nepilnībām “aviācijas kaujas pielietojumam virs svešas teritorijas”. Ir notikusi Igaunijas lidmašīnas apšaude no padomju pretgaisa aizsardzības līdzekļiem. 1940.g. 2.februārī Igaunijas [vienvietīgā] lidmašīna Bristol Bulldog, pārkāpjot noteikto maršrutu, vairākas reizes pārlidojusi kuģiem un “tikusi apšaudīta Tallinā no Krievijas kuģiem”. Uz Igaunijas puses iesniegto protesta notu Padomju Savienība atvainojusies. Šā fakta sakarā boļševiku partijas Centrālkomitejas Politbiroja sēdē 1940.g. 5.februārī pieņemts lēmums uzlikt piedzīšanu no amatpersonām, tostarp “brīdināt Jūras kara flotes tautas komisāru Kuzņecovu (Кузнецову поставить на вид)”. 1940g. 3.februārī 2. ranga flotes flagmans Kuzņecovs ziņojumā V.M.Molotovam ziņojis, ka 1940.g. 2.februārī novērotāji pamanījuši Bristol Bulldog tipa lidmašīnu, kādas ir arī Somijas bruņojumā, kas, kā vēlāk noskaidrots, izrādījusies Igaunijas. Kuzņecovs ziņojis: “… pārkāpjot savu maršrutu un pretēji norunai ar Igaunijas pavēlniecību lidmašīna pār kuģiem lidojusi vairākas reizes un tikusi apšaudīta ar kuģu zenitartilērijas uguni … Lidmašīnas parādīšanās un ložmetēja šaušana mūsu komandieros radīja iespaidu, it kā igauņi atvaira lidmašīnu ar ložmetēja uguni, tāds stāvoklis nostiprināja viņos pārliecību, ka tā ir ienaidnieka lidmašīna”. Minētais incidents kļuva par iemeslu pusēm saskaņot padomju puses priekšlikumu aizliegt Igaunijas aviācijas lidojumu aizliegumu virs jūras-kara bāzēm un aerodromiem. Iznākumā līdzīgi gadījumi turpmāk nav atzīmēti. Igaunijas lidmašīnas apšaude ir bijusi informatīvs iemesls to plaši apspriest Igaunijas presē. Dažādās publikācijās visai bieži ir sniegti materiāli par to, ka padomju karavīri dažādos apstākļos aizturējuši vai izkratījuši Igaunijas pilsoņus.
… 22 no gadījumiem bijuši 1939.g.oktobrī-novembrī. Aizturētie parasti pratināti, tam nereti sekojusi kratīšana un arests. Dažos gadījumos vietējais iedzīvotājs atbrīvots tikai nākošajā rītā … Paldiski ostā zvejniekiem aizliegts iziet jūrā, Pakri salas iedzīvotājiem radīti šķēršļi ieiet ostā. Ugunsgrēka laikā Paldiski 1939.g. 21.novembrī sarkanarmieši nav laiduši igauņu ugunsdzēsējus ugunssardzes tornī un ugunsdzēsēju mašīnu šķūnī. 1939.g. 18.novembrī sarkanarmieši nav pakļāvušies Igaunijas muitniekiem, kuri Mīnu piestātnē pildījuši savus dienesta pienākumus”. … Tā laika dokumentos atzīmēts, ka “šajā virzienā sistemātiski darbojas spiegi un izlūki. Uz to norāda “vēstules”, ko sarkanflotiešiem pilsētā nodod no “sievietēm” un “meitenēm””. Padomju pavēlniecība nonākusi pie secinājumiem: “Iepazīstot pilsētu un … sākoties regulāriem atvaļinājumiem, kara daļu un kuģu norobežošana no spiegošanas … pieņems arvien nopietnāku nozīmi”… Īpašu uzmanību politorgāni un NKVD pievērsuši “kontrrevolucionāru lapiņu” izplatīšanai karavīru vidū. Ir bijuši gadījumi, kad komandējošais sastāvs pircis “baltgvardu avīzes” (avīze «Возрождение»), nolūkā, kā karavīri teikuši, “vienkārši gribējās iepazīties”. … …

==========================

KAS IR LITENE? JĀNIS ZVAIGZNE.

Jānis Zvaigzne vidū


Ne jau savdabīgā dabas krāšņuma dēļ Litene savulaik tiek izraudzīta par Latvijas Armijas Latgales divīzijas karavīru vasaras nometnes vietu. Izvēles pamatā ir militāri mērķi: kara gadījumā veidot aizsardzības līniju austrumos pa Pededzi, Aivieksti, Lubānas ezeru. Dzelzceļa stacijas un Gulbenes lielceļa tuvums, viegla un ātra piekļūstamība apdzīvotai vietai un reizē savrupība, ūdeņu tuvums – tas rosina nometnes vietu izvēlēties tieši šeit. Nometnes celtniecība un iekārtošana notikusi trīsdesmito gadu vidū.
Tā nav līdz galam izveidota viena gada laikā. Sākumposmā karavīri un virsnieki dzīvojuši teltīs. Ir drošas ziņas, ka 1935.gadā šeit dzīvojuši karavīri. Šī gada fotogrāfijās nometņu teritorija vēl gan atgādina telšu pilsētiņu ar atsevišķām celtnēm. Arī vēl 1938.gada fotogrāfijā redzama aktīva celtniecība. Nometnes iekārtošanā 1939.gada rudenī un ziemā strādājuši Latvijā internētie poļu virsnieki un karavīri.
Astoņdesmitgadīgā liteniete, kas visu savu mūžu pavadījusi tikai dažu kilometru attālumā no nometnes, domā, ka nometnes celtniecība sākusies tūlīt pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie vienpersonīgas varas 1934.gadā. Kad ieplānotajā vietā ierodas pirmie nometnes veidotāji, viņus sagaida vienīgi baltu celmu rindas liela priežu sila malā, kur garām tek Pededze; šajā vietā pāri Pededzei nav tilta. Ar ceļa un tilta izbūvi arī sākas nometņu celtniecība. Tiltu būvē Siguldas 7.kājnieku pulka sapieri. Tam izraudzīta vieta, kur Pededzei nav stāvo krastu, kur upe plūst pa līdzenumu. Pa nelielu slīpumu abās pusēs ceļš nolaižas līdz upei. Smagajām mašīnām piemērotu pamatīgu ceļu būvē Satiksmes departaments.
Celtnieki apmetas tuvējās “Ozoliņu” mājās pie Ķauķiem, un būvdarbi iesākas ar betona bluķu liešanu baraku pamatiem.
Vispirms veidojies smilšains lauku ceļš. Uz nometnes vietu no Litenes dzelzceļa stacijas jābrauc cauri muižai 5km, kaut gan abas šķir tikai nedaudz vairāk par kilometru. Virsnieka Pāvila Ceriņa fotoartilēristu nometni aiz “Silmalu” Maksīša mājām, pēc tam – ēku kompleksu strēlniekiem. Abas nometnes šķir kilometra attālums. Pie ieejas artilēristu nometnē aiz mājām uzbūvē īpatnēju skaistu paviljonu – “sēnīti”. Cilvēku balsis un darba troksnis pārsteidz līdz šim netraucēto dzīvnieku pasauli. Celmājā mājo daudz zaķu, kurus karavīri brīvās novakarēs šauj. Vēl tad, kad pāri nometnēm jau skan Valsts himna un Korālis (Tas kungs ir mūsu stiprā pils), gadās redzēt stigas malā kādu stirnu āzi, kas, galvu piešķiebis, ieklausās neparastajās skaņās.
Kokmateriālus nometnes celtniecībai sagatavo litenieša Jāņa Baltiņa gaterī, sākumā viņa mājās “Strautiņos” netālu no Litenes – Alūksnes ceļa, vēlāk gateri pārceļ uz Krevicu mājām nometņu tuvumā. Baļķus ņem no plostiem Pededzes upē pie “Sprukuļiem” un ar zirgiem ved uz zāģētavu. Īsā laikā ir radīti vislabākie apstākļi, lai katru gadu no agra pavasara līdz vēlam rudenim te pārmaiņus varētu uzturēties viens vai vairāki pulki no Latvijas Armijas Latgales divīzijas. Tā 1938.gadā strēlnieku – kājnieku nometnē atrodas 7.Siguldas un 8.Daugavpils kājnieku pulks, bet artilēristu nometnē – 9.Rēzeknes pulks. Arī 1940.gada vasarā šeit atradies 8.Daugavpils kājnieku pulks. Nometnes darbība organizēta 2 maiņās: 1940.gadā pirmā maiņa bija paredzēta no 20.maija līdz 23.jūlijam, otrā – no 23.jūlija līdz 4.septembrim.
Nometņu sākumposmā Latgales divīzijas štābs izvietojies Sakārņa mājās “Lešķos”, turpat darbojusies arī ēdnīca virsniekiem. Vēlāk šim nolūkam izmanto “Silamalu” mājas, kas ir tuvāk nometnēm. Vismaz sākumposmā klubi atradušies “Ozoliņos” un “Puķītēs”. Gadu gaitā ir tapis plašs mācībām un sadzīvei nepieciešamo ēku komplekss, pēc fotogrāfijām spriežot, vesela karavīru pilsētiņa. Tajā ietilpst glītu vasaras mājiņu vienādas rindas, virtuves, štābs, klubs ar elektrību, tualetes, pirts, maizes ceptuves, noliktavas, pagrabi, garāžas, ieroču, veļas, apavu labošanas darbnīcas, tiek izurbtas artēziskās akas nometnē un poligonā, iekārtoti piegādes ceļi, kas izmantojami smagajām automašīnām, uzcelts jauns tilts taisnā ceļā pār Pededzi uz Litenes staciju. Top arī projekts par dzelzceļa atzarojuma izbūvi no stacijas uz nometni un poligonu. Tas netiek īstenots.
Pirmajā gadā, kad nometne vēl nav pilnībā iekārtota un karavīri dzīvo teltīs, teritoriju starp tām rotā no baltajām šūniņām izveidoti visdažādākie ziedi. Jau otrajā gadā iekārto puķu dobes. Laukumu pēc noteikta plāna šķērso celiņi, un karavīri pa zālienu nestaigā. Visi ceļi un celiņi ir ārkārtīgi tīri, bez nevienas zālītes, baltu smilti nokaisīti, vienmēr izravēti.
Vakara junda notiek gar nometni speciāli iekārtotā līnijā. No šejienes ne tikai daudzos liteniešu pagalmos, bet arī kaimiņu pagastos dzirdama kareivju simtu dziedātā himna “Dievs, svētī Latviju!” un korālis “Tas kungs ir mūsu stiprā pils” pūtēju orķestra pavadībā. Katru vakaru precīzi deviņos. Rītos sešos. “Zaldātiņi jau iet pie miera”, ar šādiem vārdiem liteniešu mātes mudina bērnus gulētiešanai. Astoņdesmitgadīgā liteniete vēl šodien starp daudzajām bērnības atmiņām saglabājusi to, ka tēvs kādā vasaras vakarā iejūdzis zirdziņu, lai meitu kopā ar brālīti aizvestu klausīties un skatīties karavīru jundu. Protams, ir jāstāv rātni pa gabalu maliņā. Kā daudziem liteniešiem šajos 4-5 gados izdevās nometnes redzēt, jo speciāli skatīties nebrauc? Litenes īpatnība ir tā, ka lielai daļai saimnieku zemes īpašums nav vienkopus, pļavas jau izsenis stiepjas gar Pededzes un Sitas malu, dažkārt tālu no mājām. Dīvainas var šķist Litenes vecās zemes kartes ar tajās iezīmētajām daudzajām šaurajām joslām gar upi. Ceļš tāpat kā šodien uz pļavām ved gar nometnēm. Vasarās bērni un pusaudži sēd pļāvēju ratos, ziemā – uz augstajiem siena vezumiem. Vasarā zirgs gar nometnēm drīkst iet tikai soļos, jo netālu no ceļa augstu mastā lepni plīvo Latvijas karogs. Astoņdesmit piecus gadus vecā G.P[alameika?]. atceras:

“Aiz meža, kur atradās virsnieku vasaras nometne, mums bija pļavas, uz kurām braucām zirga pajūgā. Garāmbraucot vienmēr skatījāmies uz nometnes pusi, vēlēdamies ieraudzīt iespējami vairāk. Kā tur viss bija sakopts, kādi apstādījumi izveidoti! Sāp sirds par to, kā viss beidzās.”

Nometne patiesi ir iekārtota gaumīgi un var lepoties ar īpašu sakoptību un skaistumu. Ik uz soļa valda izcila kārtība un tīrība. Priekšplānā skatam paveras ar koku apšūtas dzeltenbrūnā eļļas krāsā krāsotas vienstāva mājiņas – kazarmas. Ir 4-5 rindas, katrā – ap 4-5 celtnes. Būves garums apmēram 20 – 30 metru. Tajās pamatīgi un ļoti rūpīgi gatavotas guļamās nāras divos stāvos. Uz gludajiem dēļiem parastie guļammaisi ar salmiem. Pa vidu telpai ejas. Bez karavīru mājām bijušas arī dažas mazākas virsniekiem. Aiz tām atrodas nometnes saimnieciskās ēkas. Fotogrāfijās redzams, ka ēkas toreiz atradušās skrajā vietā. Mežs pār palikušajiem pamatiem izaudzis 60 gados. Teritoriju vēlāk apstāda ar ķiršiem.”Ārkārtīgi skaisti tur bija”, atceras tie litenieši, kuriem gadījās jaunuzceltās mājiņas redzēt pēc uzcelšanas un iekārtošanas. Pēc lauku sētas ierastības un darba steigas noteiktā pieticīgā māju ierīkojuma tas šķiet kaut kas neparasts, vairāk pilsētniecisks nekā laukiem raksturīgs, apbrīnas cienīgs.

”Pilsēta tā bija! Kaut jūs būtu redzējuši to tīrību, kartību, skaistumu!” –

vēl šodien sarunā iedegas astoņdesmitgadīgā liteniete.
Otrajā gadā apmēram 3-4 km aiz nometnēm izdegušā Sila daļā iekārto milzīgu, tā raksta paši bijušie karavīri, šaujamlauku jeb poligonu. Tikko atbraukušos poligona būvētājus pārsteidz izcirtumā un sila izdegušajā daļā starp jaunajām priedītēm ziedošo meža neļķu klājums. Pēc stāstītā poligons stiepies 9-10km garumā. Tas pleties visapkārt Kaļņa ezeram. Ezera šajā pusē notikušas apmācības ar tā sauktajiem vieglajiem ieročiem, otrā pusē – ar smagajiem. Neparasts,
ļoti savdabīgs ir apkārtnes reljefs. Te sastopamas smilšu kāpas, kāpu vaļņi. Ir dzirdētas domas, ka 120ha lielais Kaļņa ezers varētu būt daļa no Lubāna ezera, kas kādreiz pleties līdz Litenei. Kāpās dabīgi veidojušās divas izejas uz ezeru. Litenes iedzīvotāji tos sauc par Zemes vārtiem. 1935. un 1937.gada ‘Pagastu aprakstos’ minēts, ka Litenē ir kalni ar nosaukumu Zemes vārti. Dodoties peldēties uz ezeru pēc mācībām, ierasts ir karavīru jautājums biedriem: “Pa kuriem vārtiem iesim – lielajiem vai mazajiem?”
Tā kā nometni un šaujamlauku šķir staigna pļava, pāri tai uzbūvēts apmēram 400 m garš pāļu ceļš gājējiem. Uz zemē iedzītiem pāļiem uzliktas sijas, uz tām noklāti piekantēti apaļkoki. Pāļi vēl šodien redzami. Kara tehnikai bijis cits ceļš. Tā pamatu veidojuši no vietas blīvi noklāti zaru kūlīši [fašinas]. Tie nosegti ar zemes kārtu. Ceļus katru gadu uzlabo, nostiprina. Poligona teritorijā redzami zemes tornīši, pie kuriem piestiprināti mērķi šaušanai. 1959.gadā Dzērbenes virsmežniecība poligona teritoriju un apkārtni ap to 500 ha platībā apstāda ar priedēm. Mācības notiek ne tikai poligonā. Nopļautajās liteniešu pļavās, tīrumos un ganībās nereti var pamanīt kādu pārskrejam vai maskējamies.
Jāpiebilst, ka nometnes un poligons aizņem ne tikai Litenes pagasta teritoriju. Ostroviešu nometne atrodas Gulbenes rajona Stradu pagasta teritorijā, bet šaujamlauks iestiepjas arī Balvu rajona Kubuļu un Rugāju pagasta daļās.
Litenes vasaras nometnes pamatā veido un ceļ 7.Siguldas kājnieku pulks. No 1921.gada janvāra pulks stacionēts no Litenes netālajā Alūksnē. 1939.gada 20.jūnijā kara ministrs ģenerālis Balodis šajā pilsētā pulkam pasniedz jaunu karogu, 1939.gada maijā to apmeklē K.Ulmanis. Pulka vēsture apskatāma pastāvīgā ekspozīcijā Alūksnes novadpētniecības muzejā. Šķiet, šis pulks visbiežāk bijis arī vasaras mācībās Litenē. Tas dibināts 1919.gada augustā, beidzis pastāvēt 1940.gada 31.oktobrī. Pulkam bijušas trīs nozīmes, kas apstiprinātas 1921.gada 25. janvārī, 1923.gada 12.maijā, 1934.gada 20. februārī.
Karogā lasāma devīze

“Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija Tev brīvībs karā sauc”.

Karogu pulkam dāvina Siguldas un Alūksnes pašvaldības 1923.gada 20. jūnijā. Dibināts 1919.gadā. Emblēmu darinājuši Krustpils cukurfabrikas strādnieki. Pulka pēdējais komandieris ir pulkvedis Kārlis Priedītis. Taču Litenē vasaras mācībās pabijuši arī citi Latgales divīzijas pulki.
Litenes nometnes sastāvdaļa, filiāle ir Ostroviešu nometne, kuru sauc arī par Gulbenes nometni. To no Litenes šķir nepilni 10 kilometri, bet no Gulbenes -14km. “Ostrovieši” nekad nav atradusies Litenes pagasta robežās. Toreiz tā atrodas Vecgulbenes, tagad – Stradu pagasta teritorijā. Litenes nometnē vasaras pavada strēlnieki un artilēristi. Ostroviešos – lidotāji, sapieri, izlūki.
Lasot publikācijas par šo tēmu, vienmēr jāievēro, ka jēdziens “Litenes nometne” var būt lietots gan plašākā nozīmē, ietverot abas vietas, gan šaurākā nozīmē, domājot tikai šo vienu konkrēto nometni. Šī iemesla dēļ rodas pārpratumi, atšķirības, nesakritības dažādu autoru darbos. Piemēram, minot represēto, nošauto, aizvesto skaitu, dažos avotos abas nometnes skatītas kopā ar vienu nosaukumu, citos – domāta tikai Litenes nometne.
Šķiet, tieši ar to izskaidrojama lielā atšķirība starp Jukas Rislaki minētajiem 200 represētajiem virsniekiem un instruktoriem un parasti nosauktajiem 430. Litenes nometnes nosaukšana kāda konkrēta gadījuma aprakstā var arī nozīmēt, ka tas noticis “Ostroviešos”.
Arī Gabri var pārprast:

“Sakaru bataljons kopā ar citām karaspēka daļām ir jau pārcēlies uz Ostroviešu vasaras nometni Litenē… Atstājam Ausmu Gulbenē pie Borovika Valentīnas un paši braucam uz Liteni noīrēt istabu”.

181.divīzija, kurā dienēja R.Gabris, bija izvietota Ostroviešos, un arī ģimene dzīvoja netālu. Arī A.Heinrihsons bija Ostroviešos, ne Litenē.
Diezgan bieži publikācijās sniegtās ziņas par konkrēta cilvēka dienēšanu vai viņa represēšanu Litenē patiesībā attiecināmas uz Ostroviešu nometni un otrādi. Abas nometnes atrodas pie Pededzes. Arī tas atsevišķos gadījumos neļauj precizēt notikuma vietu. Jebkurā gadījumā jārēķinās ar to, ka publikācijās minētā Litene var nebūt konkrētā ģeogrāfiskā vieta, administratīvā teritorija.
Kādreiz abas nometnes savienoja ceļš. Garajos gados tas pilnīgi aizaudzis. Mūsu laikā kārtējā tikšanās reizē virsnieki ierosina ceļu atjaunot. 1994.gada izbraukumā tiek atjaunota neliela ceļa daļa. Ceļa aleja sākas ar vienā pusē tam augošu ozolu, bet otrā – ozoliņu.
Kā jau rakstīts iepriekš, patiesībā arī pašā Litenē pastāv divas atsevišķas nometnes: strēlnieku un artilērijas – kavalērijas. Pēdējā atradās aiz “Silmalu” Maksīša mājām. Attālums starp abām – 1km. Nometnes teritorijā darbojas instruktoru skola, kuras priekšnieks pulkvežleitnants Lielbriedis. Tāpat kā Latvijas armijā kopumā arī Litenes nometnē karavīrs ir labi apgādāts. Ietērps vienkāršs, bet izskatīgs, piemērots augumam. Tādēļ arī ārēji tas izskatās brašs. Šāds izskats ārkārtīgi kontrastē ar 1940.gada paplukušo iekarotāju mākslīga materiāla [kirzas] zābakos, pārmērīgi garā un platā virskreklā, nevīžīgi apjoztu un pavirši sapogājušos.
Vecākās paaudzes liteniešu atmiņā palikusi tā laika virsnieku staltā stāja, iznesība, augstais kultūras līmenis. Augsts ir viņu prestižs liteniešu sabiedrībā. Atgadās, ka pēc okupācijas krievu karavīri, dodoties uz ballēm, velk latviešu Latvijas armijas formas apģērbu. Par nometņu labo apgādātību liecina tas inventāra, īpaši gultas veļas, apģērba, trauku, virtuves piederumu daudzums, ko pēc Sarkanarmijas atkāpšanās iedzīvotāji vezumiem izved no nometnes. Un viņi par to nav nosodāmi. Abās nometnēs izmanto apvidus mašīnas, ko karavīri sarunvalodā dēvē par krupīšiem. Diez vai šie krupīši nav tie paši henšeļi (Henschel), par kuriem raksta Arturs, šoferis, kas, pats nezinādams, toreiz Litenē ved Latvijas armijas virsniekus uz nošaušanas un arestēšanas vietu:

“Vēl brīvās Latvijas laikā Kārlis Ulmanis bija iegādājies divpadsmit vācu kaujas mašīnas, tā saucamos henšeļus. Uz šīm mašīnām varēja uzlikt kāpurķēdes. Varēja tāpat braukt ar riteņiem vai arī pa dzelzceļa sliedēm. Šīs mašīnas pašas varēja tikt ārā no purviem. Aizāķēja troses aiz kāda nostiprinājuma, un automašīnas pašas sevi izvilka ārā! Nekādās parādēs šīs mašīnas nepiedalījās, tās visu laiku atradās noliktavās […] Vēlāk krievi mani ar to henšeli nosūtīja uz Liteni.”

Šie “Henschel” ir artilērijas un munīcijas transporta vilcēji ar Šneidera 107mm tipa haubicēm. Ka “krupīši” varētu būt šie paši “henšeļi”, liecina vienādais vietu skaits: krupīšos varējuši pārvietoties ap 8-10 karavīri, jau minētais šoferis Andris arī ved uz mežu 10 virsniekus. Arī krupīši saukti par visurgājējiem.
Karavīru rīcībā ir vismaz dažas “Vairoga – Forda” tipa automašīnas, kas ražotas ASV auto uzņēmēja Henrija Forda firmas Rīgas filiālē. No 1937.gada spēkratu sastāvdaļas ieved no ASV, Rīgas rūpnīcā tās montē, laiž apgrozībā.
Nometnes pastāvēšanas vasarās tās dzīve visnotaļ cieši saaužas ar liteniešu zemnieku ikdienu. Tās nav divas nošķirtas pasaules. Daļa virsnieku nedzīvo nometņu teritorijā, bet apkārtējo zemnieku mājās. Virsnieki ar ģimenēm dzīvo Maku mājās “Silmalās”, Krevicu “Puķītēs”, Bārdas “Aizupiešos”, Ķauķu “Ozoliņos”, uz kurām, starp citu, strādādams par skolotāju Litenes vecajā skolā no 1898. līdz 1902.gadam pie savas iecerētās skolnieces Emmas Ķauķis ar velosipēdu brauca Jūlijs Dievkociņš. Šīs mājas saimnieka dēlu Augustu 1906.gada janvārī nošāva soda ekspedīcija. “Ozoliņos” virsnieki ar ģimenēm dzīvojuši ne tikai garajā saimnieka mājā, bet arī četrās mazākās mājās gar iebraucamā ceļa malu, kas celtas strādnieku izmitināšanai. Bez tam virsnieku ģimenes vēl dzīvojušas “Alejās”, “Gravās”, “Druvās”, Udrasu vecajās mājās, “Ilgās”, “Līcīšos”, “Brīvuļos”, “Beķeros”. Tāpat tiek minēts, ka virsnieki dzīvojuši “Ozolkalnā” pie saimnieka Dzērves, pie Kronīša pagrabaugšā iekārtotajā istabiņā, “Laiviņās”, “Silavā”. Mantinieku reti cilāti, vecie albumi vel šodien glabā toreiz saimniekiem pateicībā dāvinātas fotogrāfijas. “Mīļajai saimniecei par piemiņu no īrnieces. 24.augustā 37. H.Betjānis”. Šo fotogrāfiju, kurā redzams Alfrēds Betjānis no 8.Daugavpils kājnieku pulka 4.rotas kopā ar kundzi, šodien albumā glabā “Aleju” jaunākās paaudzes. Jaunzemju “Druvu” mājās dzīvojis leitnants Leo Gūtbergs, kas Latvijas Armijā dienējis 12.Bauskas kājnieku pulkā, kopā ar pavisam jauno kundzi Anitu. Tagadējā māju saimniece, toreiz jauna meitene, atceras, ka pēc 14.jūnija kundze vēl nedēļu gaidījusi, izmisumā meklējusi, cerējusi, tad aizbraukusi uz Rīgu.
Katru vasaru virsnieku ģimenes dzīvojušas “Līcīšos”, netālu no nometnes tilta. Šodien dzīvie to vasaru liecinieki atceras, ka no paša pirmā nometņu gada te dzīvojis pulkvedis Vēliņš un jaunākais virsnieks Mielēns, kuram sieva vāciete. Te nācis un gājis kapteinis Celmiņš. “Brīvuļos” pie Krastiņiem īsu laiku uzturējies kapteinis Haralds Dugers un feldšeris Bernhards. 1940.gada vasaras liktenīgajās dienās te ir kapteinis Arnolds Vīksna. 1941.gada jūnijā šajās mājās pajumti rod Jānis Kalniņš, kapteinis no Daugavpils cietokšņa jātnieku pulka. Viņš strādā štābā, redz, ka daudzi tiek uz turieni izsaukti, daudzi neatgriežas. Kapteini Kalniņu paziņas skubina bēgt, bet viņš atteicies, atbildēdams:

“Kur mani karavīri, tur arī es”.

Viņa turpmākais liktenis nezināms. Ir atmiņas par kapteiņa Osīša ģimenes uzturēšanos dažas vasaras Litenes “Rožlejās” Magones mājās. Skarneļu mājās mitis leitnants Bergmanis, “Sviltos” – armijas ārsts virsleitnants Mass, “Silavā” – virsnieks Horde. Interesantā veidā izdevās uzzināt, ka Krevicu mājās dzīvojis sakaru bataljona komandieris pulkvežleitnants Aperāts, kura plašās piezīmes par 1941.gada notikumiem Litenē publicētas grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’, uz kura rakstīto ir biežas atsauces publikācijās par Liteni.
Viņš raksta:

“Otrā rītā, kad uzcēlos, redzēju, ka komisārs ir gan bijis mājās un gulējis, bet uzcēlies un aizgājis. Mājas saimniece iesteidzās pie manis. Piegājusi pie sienas pulksteņa, viņa izlikās, ka to uzvelk, un stāstīja, ka pagājušajā naktī pagastā esot arestēti vairāki lauksaimnieki, galvenokārt tie, kas esot sastāvējuši Aizsargu organizācijā un ka pie mūsu mājām tagad esot nolikti sargi. Viņas audžudēls arī esot bijis aizsargs, bet nedzīvojot mājās.”

Sarunās ar vecajiem liteniešiem noskaidrojas, ka šajā apkārtnē audžudēls Vilis Lapiņš bijis Krevicu ģimenē. Paši Krevici izsūtīti 1949.gadā. Atgriezušies, strādājuši kolhozā, miruši. Arī mājas vairs nav.
Nav pamata neticēt arī tagadējai “Ilgu” māju saimniecei, ka pēc viņas vecāku stāstiem šajās mājās dzīvojuši Ķezberi – dzejniece Elza Ķezbere un virsleitnants Osvalds Ķezberis. Kādā no vasarām viņi atstājuši šai ģimenei savu sunīti, cerēdami nākamgad atgriezties. 1941.gada 14.jūnijā Osvalds Ķezberis aizvests no “Ostroviešu” nometnes.
Nevar apgalvot, ka virsnieki minētajās mājās dzīvojuši tieši 1941.gada vasarā. Tikpat labi tas varētu būt iepriekšējos gados. Gadu gaitā virsnieku ģimenes vasaras mājvietas Litenē arī mainījuši. Bet 1941.gada vasarā “Beķeros”, skaistajās mājās upes lejā pie nometnes tilta, dzīvojis bijušais Kurzemes un Latgales divīziju komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš un pulkvedis Kārlis Lejiņš. Viņu jaunie amati: 24.Teritoriālā korpusa 183.divīzijas komandieris un divīzijas
štāba priekšnieks. Par Andreja Krustiņa ceļu jārunā vēl turpmāk. Pulkvedis Kārlis Lejiņš ir Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bijis Latvijas militārais atašejs PSRS un Latgales divīzijas štāba priekšnieks. 12. vai 13.jūnijā kopā ar ģenerāli un citiem Latvijas Armijas augstākajiem virsniekiem nosūtīts uz “kursiem” Maskavā. 19.jūnijā arestēts, 29.jūlijā tiesāts, 16.oktobrī nošauts, aprakts [Piemaskavā,] Komunarkā. Liteniete E.S. stāsta:

“Es “Beķeros” dzīvoju no 1938.gada pavasara līdz 1943.gada rudenim, kad apprecējos. Abi virsnieki 1941.gada vasarā šajā mājā dzīvoja vieni bez ģimenēm. Man ar viņiem tikpat kā nenācās satikties. Viņi dzīvoja mājas vienā galā, mēs – otrā. Viņi patiesībā atnāca tikai pa nakti pārgulēt, visu dienu bija projām. Pēdējā rītā gan man ar pulkvedi Lejiņu iznāca saruna. Viņš bija ienācis virtuvē ar papīru žūksni un sāka tos dedzināt. Man katls uz plīts sāka iet pāri. Es uztraucos un teicu, lai noliek, es tos vēlāk sadedzināšu. Viņš pasmaidīja un teica, ka tā nevar. Es, muļķa meitēns, neko nesapratu. Tā bija pēdējā reize. Kā viņi tajā rītā gāja, tā vairs neatgriezās.”

Abi virsnieki apmēram kilometru garo ceļu no “Beķeriem” līdz nometnēm katru rītu gājuši kājām, tāpat – vakaros atpakaļ. Reizēm adjutants cēlis ģenerāli pāri Pededzei laivā.
Mazliet atšķirīgāk ģenerāļa mūžīgo aiziešanu no Litenes “Beķeriem” apraksta Jānis Pūriņš, bijušais Armijas štāba vecākais ārsts un kara sanitārās inspekcijas medicīnas nodaļas priekšnieks:

”Ar ģenerāli Krustiņu biju labi iepazinies, strādājot divīzijas štābā. Varu teikt, ka bijām labi draugi. Vairākas reizes viesojos viņa mājā un iepazinos ar viņa dzīvesbiedri, jauku un interesantu dāmu. 7.jūnija vakarā viņu vairs neatrada zemnieka mājā. Saimnieks stāstījis: ieradusies mašīna un ģenerāli aizveduši uz Rīgu”.

Kuram taisnība – neviens vairs nepateiks. Tagad viņiem pāri klusie Piemaskavas vakari, Noriļskas vai Jeņiseiskas debesis.
Vecās “Beķeru” saimnieces dēls vēlāk kļūst par “Jaunā Ceļa” pirmo priekšsēdētāju. Savstarpējas cieņas, uzticēšanās, sadarbības gara pilnas ir saimnieku un vasarnieku attiecības. Leitnants Bergmanis “Sviltos” ierīko toreiz laukos ne visai bieži sastapto radioraidītāju. “Gravās” virsnieki Pededzē māca peldēt saimnieka dēlēnu. Maz vairs šodien ir stāstītāju par karavīru sadzīvi nometnē miera laikā. Lielākoties nu jau tas ir toreizējo bērnu un pusaudžu skatījums uz vietām un notikumiem, jo bērni vienmēr ir vidū visām norisēm. Daudziem spilgtā atmiņā palicis vecāku stāstītais. Priecīgi ir apzināties, ka klusēšanas gados latviešu ģimenēs par to tomēr runāts, ka vecāki uzskatījuši par pienākumu saglabāt nākamajās paaudzēs laika liecības.
Ir zināms tas, ka, neskatoties uz mācību grūtumu un nopietnību, šī karavīru dzīve ir bijusi interesanta, saturīga un daudzveidīga, atstājusi lielākajai daļai jauniešu tikai labas atmiņas par Litenes vasarām.
Neatņemama šo vasaru sastāvdaļa ir karavīru un virsnieku balles. Iecienīta vieta tām rasta no nometnes pavisam netālajās “Ozoliņu” mājās sila malā zem lielā ozola. Tajās vienmēr spēlējis tikai pūtēju orķestris, dažkārt pat trīs: gan no Alūksnes, gan no Kalnienas, gan pašu karavīru. Karavīru orķestrī spēlējuši arī Litenes iedzīvotāji, un tiem bijusi jānēsā forma. Zem šī ozola sanāca virsnieki ar sievām, karavīri, ļoti daudz Litenes iedzīvotāju.

“Ja jūs dzirdētu armijas vīru spēlēto ragu mūziku! Ļoti skaisti bija. Kad spēlēja ragi, neviens večuks, ne vecenīte nespēja palikt mājās,”

šodien atceras astoņdesmitgadīgā liteniete.

“Laukums, tam apkārt salikti soli, netālu varens ozols, ragu mūzika, virsnieki lepnās formās”

atkal par jaunu meiteni, kas klusi sēž uz soliņa, pārtop cita astoņdesmitgadīga stāstītāja. Litenieši šurp nākuši pa laipām, kas Pededzei pārliktas pie “Mieriņu” mājām.
“Ozoliņu” līci, sētsvidu, dārzu, tīrumus apraksta Lūcija Ķuzāne, stāstot par dzejnieka un Litenes skolotāja Jūlija Dievkociņa viesošanos šajās mājās. Maz izmainījusies ainava gadsimta skrējienā. Tikai mūsdienās, miera laikā, nopostītas senās zemnieku dzimtas mājas. Kā daudzviet Latvijā. Kaut gan vēlajā rudenī spirgti sazēlis plašais rudzulauks ar 4 veciem līdzenumā izkaisītiem ozoliem, pats “Ozoliņu” sētsvidus ieaudzis garā zālē. Gandrīz puslokā aiz vairs neesošās mājas stāv vecie ozoli. Te koku galotnes tricinājuši deju soļi. Pie paša lielākā ozola bijusi orķestra vieta. Te izskanējuši skaisti koncerti karavīriem, virsnieku ģimenēm, Litenes iedzīvotājiem. Tā laika iespaidi nav zuduši pēc 60 un vairāk gadiem.

“Ozoliņos biju vienreiz koncertā. Bija uzaicināti dziedātāji Vera Fricnoviča un Tālis Matīss. Tas bija 1939.gadā. Es biju tikai sešpadsmitgadīgs skuķēns un tādēļ uz visām lietām skatījos ar bērna acīm, nekāds ballēs gājējs nebiju”,

šodien atceras astoņdesmitgadīgā Litenes māte. Jau aizsaulē to dienu īstie baļļu gājēji. 1937.gada 20.augustā nometne ar priekšlasījumiem un dievkalpojumu atzīmē varoņu dienu.
Pie nometnes tradīcijām pieder arī ikgadējie vasaras sporta svētki turpat “Ozoliņu” līča pļavā. Liteniešu mājas šajā dienā ir tukšas un klusas. Pagalmos nav ne bērnu, ne vecāku. Visi ir “Ozoliņu” līcī. Svētku programma ir plaša un daudzveidīga, taču toreizējiem bērniem visspilgtāk atmiņā palikušas jātnieku sacensības.
Šodienai neparasts sporta veids ir bumbas spēlēšana ar zirgiem. Zirgi ir īpaši apmācīti. Tos vada jātnieks. Spēle, šķiet, saukusies ‘polo’. Par to saviem draugiem stāsta Anšlava Eglīša romāna ‘Bezkaunīgie veči’ varonis Askolds Rode, kas rakstnieka iztēlē Latvijas Armijā dienējis jātnieku pulkā. Noteicošā loma esot bijusi paša jātnieka izveicībai.
Tā laika bērni un pusaudži vēl šodien atceras artilēristu skaistos zirgus, to peldināšanu un rūpīgo mazgāšanu Pededzes ūdeņos. Virsnieks ar balti cimdotu roku var glāstīt rūpīgi tīrīto un spodrināto dzīvnieku, neviens traipiņš vai melnumiņš uz baltā cimda nepaliek.
Sports – tā ir karavīru Litenes vasaru neatņemama sastāvdaļa. Arī peldēšana Pededzē “Ozoliņu” līcī vai attālajā Kaļņa ezerā aiz šaujamlauka.
Pededzē ir iekārtotas atsevišķas peldētavas karavīriem un virsniekiem. Virsnieki un karavīri ierodas sarīkojumos arī Litenes “zaļumu placī” un Aizsargu namā. Šis “zaļumu placis” toreiz atradās pa upes tecējumu nedaudz uz leju no tagadējās brīvdabas estrādes, šobrīd redzamo ķieģeļu mūru tuvumā. Litenes “meitenes”, kam šodien astoņdesmit un pāri, vēl atceras virsnieku stalto stāju, korekto apģērbu, labās manieres deju laukumā. Smaids un tālās jaunības atblāzma atviz gadu izvagotajās sejās, kad viņas stāsta.

“Ko dejo ar zaldātiņiem? Gaidi virsniekus”,

gadījās , ka zaļumballēs māte iedunkā sānos meitai.
Tāpat viņas atceras skaistos poļu puišus zilajās formās, kas mazliet atgādināja Latvijas mežsarga ietērpu, baltajos kreklos, ar pelēkajām beretēm, veiklos, iznesīgos dejotājus.

“Kāpēc gan man nedejot ar poli?”

Katru vasaru ar skaistu, ilgi prātā paliekošu zaļumballi līcī svin 7.Siguldas kājnieku pulka dzimšanas dienu. Pulks dibināts 1919.gada 5.augustā.
Ar nometņu dzīvi laikam gan visciešāk saistītas “Ozoliņu” mājas. Uz “Ozoliņiem” virsnieku sievas katru dienu nāk pusdienās. Zem lielā pagalma ozola ir izvietoti soli un galdi. Vietējie iedzīvotāji noteiktās nedēļas dienās piegādā pārtikas produktus gan nometnes virtuvei, gan “Ozoliņu” galdam. Tāda pusaugu meitene vai zēns ir visnoderīgākais zirga pieturētājs, kamēr mamma vai vecmamma tirgojas, un īsajā brītiņā var palūkoties uz “Rīgas kundzēm”.
Reizēm gadās, ka nevaļīgs ierodas arī “kungs” skaistā virsnieka formā. Kad braucēja ir sieviete vai jauna meitene, nometnē smagās piena kannas izcelt un tukšās iecelt palīdz jaunie karavīri. Nereti virsnieki vai viņu sievas gājuši uz zemnieku mājām pirkt ābolus un medu. Pēc pašu liteniešu atzinuma vasaras nometņu atrašanās pagastā ievērojami stimulē saimniekošanu, rada ekonomisko stabilitāti.

“Mēs tajos gados dzīvojām bagāti”.

Bez lielā pārtikas produktu daudzuma – piena, gaļas, kartupeļiem, saknēm, ogām – armija iepirka sienu, āboliņu, arī salmus artilērijas zirgiem. Piegādes notiek pēc noslēgtiem līgumiem un izveidotiem grafikiem. Rudeņos karavīri bez atlīdzības palīdz ražas novākšanas darbos. Taču ne tikai ekonomiskās saites, saimnieciskais izdevīgums vien. Vēl šodien patriotisks saviļņojums jūtams sirmās litenietes stāstā:

“Mēs atdevām Latvijas Armijai jaunu ķēvi”. “Mēs atdevām”.

Taču pavisam citādi Litenes sirmgalvji runā par ienākošo vāciešu atņemtajiem zirgiem, par kolhoza staļļos aizvestajiem un bieži badā nomērdētajiem četrkājainajiem draugiem.
Nometņu klātbūtne trīsdesmito gadu otrajā pusē padara pagasta dzīvi arī interesantāku, daudzveidīgāku, novērš vienmuļību. Tas saistīts ar nometņu celtniecību sākumā, apgādi, vietējo iedzīvotāju iesaisti darbos, arī orķestrī, bet īpaši – ar kultūras, sabiedrisko, jaunatnes dzīvi. Otrreiz jau aizgājušajā gadsimtā pagasta dzīvi interesantāku, daudzveidīgāku, rosīgāku vērš diemžēl īsā Litenes vidusskolas pastāvēšana no 1944. līdz 1961.gadam, kad te saplūst daudz jauniešu, ierodas jauni ierosmes un enerģijas pārpilni skolotāji.
1938.gadā, pirmdienā pirms 19.augusta, datumu bez tā laika kalendāra nav iespējams noteikt, Litenes karavīru vasaras nometnē ierodas Latvijas kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Viņu pavada armijas komandiera vietnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis un Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš. Litenē ģenerāli sagaida Siguldas 7.kājnieku pulka komandiera vietnieks pulkvežleitnants Jēkabs Pone, štāba priekšnieks pulkvežleitnants Priedītis. Ministrs Litenē pavada vairākas stundas, iepazīstoties ar karavīru mācību un sadzīves apstākļiem, tad dodas uz Ludzu, pa ceļam iegriezdamies citās Latgalē izvietotās karaspēka daļās. Jēkabs Pone ir bijis skautu priekšnieks.
Latvijas neatkarības gados vismaz dažas reizes nometnē notikušas paraugmācības ne tikai ar armijas augstākās pavēlniecības, bet arī ar visu valdības akreditēto ārvalstu militāro pārstāvju piedalīšanos.
Ingrīdas Gāzeres dokumentālajā filmā ‘Bānīša priekšnieka mazmeitas stāsti’ dzelzceļa revidenta dēls Imants Grāvītis stāsta, ka uz manevriem Litenē cauri Gulbenei braucis vesels vilciens ārzemju kara atašeju. Gulbenes zēni viņiem sarīkojuši uguņošanu. Ārzemniekus pārsteidz un izbrīna Latvijas Armijas karavīru labā sagatavotība, precīzie trāpījumi mērķī. Par vienām paraugmācībām stāsta Ē.V.

“Pirmie pie mērķa pielēca vācietis, krievs, japānis. Īpaši neticīgs krievu atašejs. “Pret ko jūs karosiet? – viņš jautā latviešu karavīriem. “Pret ienaidnieku”, – lakoniska ir atbilde.”

Mazāk rakstīts par Ostroviešu nometni. Daudzās publikācijas rada neskaidrības par šīs nometnes celtniecību un iekārtošanu. Pēc žurnālistes intervijas ar vecākajiem virsniekiem P.Ceriņu, N.Puponu, J.Būdu, O.Ķezberi noprotams, ka abas nometnes pastāvējušas vienlaikus jau neatkarīgās Latvijas laikā. To noteikti un strikti apgalvo arī vietējie iedzīvotāji. Taču ir notikumu līdzdalībnieki, kas apgalvo, ka šī nometne 1941.gada pavasarī veidota pilnīgi no jauna Litenes nometnes atslogošanai mežainā un purvainā vietā Gulbenes – Rēzeknes ceļa malā.

“Darbi ritēja ātrā tempā, un pēc mēneša nometne bija sagatavota, ar daudz ēkām, barakām, noliktavām vai nu no dēļiem, finieriem vai baļķiem. Dažas noliktavas bija iebūvētas zemē”,

raksta N.Priedītis, kas tajā laikā apkārtnē strādāja par mežzini. Diez vai to visu varēja uzcelt no jauna mēneša laikā, Litenes nometni veidoja vairākus gadus. Runa, šķiet, ir par sagatavošanu dzīvošanai.

“Tā kā nometnes rajonam cauri gāja Gulbenes – Rēzeknes ceļš, ierīkoja šim ceļa posmam apkārtceļu pa labi no Pededzes upes, sākot no “Ostroviešiem” caur Zviedriem līdz Vanagiem. Slapjākās vietās to pat noklāja ar apaļiem baļķiem”,
turpina N.Priedītis. Savukārt A.Siņķis stāsta:

“Šajā nometnē vairāk vietas nebija, tāpēc 181.kājnieku divīzija pēc ierašanās nometnē nekavējoši uzsāka jaunas nometnes izbūvi aptuveni 13 vai 14km no Gulbenes, skaistās Pededzes upes līčos pie “Ostroviešu” mājām. Tādēļ ieguva nosaukumu “Ostroviešu nometne”. Tā kā nometne bija jauna, karavīriem vajadzēja mist un gulēt teltīs.”Taču pēc E.V. iepriekš stāstītā var domāt, ka Ostroviešos telšu nometne bijusi pat agrāk nekā Litenē. Armijas vadībai tā, šķiet, nav likusies sevišķi piemērota un perspektīva – 18km attālumā no Gulbenes stacijas, zirgu vilkmes kara transportam grūti izmantojamā apkārtnē. Tā Latvijas laikā galvenokārt izmantota dzīvošanai teltīs.

Atšķirīgāks no visiem iepriekšējiem Litenes nometnē atnāk 1939.gada rudens, citādāka nāk ziema. Togad nometne nepaliek tukša līdz pavasarim: Vācija un PSRS ir okupējusi katra savu Polijas daļu. Polijas virsnieki lūdz patvērumu kaimiņvalstīs. Tajā laikā Latvijai kaimiņvalsts ir arī Polija. Tāpēc tā piekrīt internēt daļu karavīru. Latvijā izveido 6 poļu nometnes. Viena no tām iekārtota Litenē.
Šo jautājumu vispusīgi aprakstījis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Pēc viņa sniegtajām ziņām 1939.gada 21.septembrī pavēles ierīkot nometnes poļiem, katru 400 karavīriem, Litenē un Lilastē saņem attiecīgi Latgales un Vidzemes divīzijas komandieri.
Katras nometnes apsardzībai nozīmē 1 kājnieku rotu. Par nometnes apvilkšanu ar dzeloņdrātīm un baraku pielāgošanu ziemas apstākļiem jārūpējas kara būvniecības daļai. Pirmie internētie pienāk 23. un 24.septembrī. Starp karavīriem ieceļo arī daži ģimnāzisti. Daži tādi “karavīri” l939.gadā Litenes nometnē liecina, ka militāro formu uzvilkuši tikai robežpunktā Turmantos, jo bijušas ziņas, ka civilos Latvijā neielaidīs.
Bez nometnes pielāgošanas un apsardzes nodrošināšanas latviešu virsniekiem un karavīriem nākas uzņemties arī citus nebijušus pienākumus. Viens no tiem – poļu vēstuļu cenzēšana. Sākumā bija cerēts, ka to darīs Rīgā. Taču 9.oktobrī atpakaļ tiek saņemtas 130 vēstules ar norādi cenzēšanu izdarīt uz vietas. Ir jāmeklē poļu valodas zinātāji starp divīzijas virsniekiem un karavīriem. Tādus arī atrod. Daudz raižu sagādā poļu karavīru bēgšana. 8.oktobra pēcpusdienā no nometnes izbēg 10 internētie. Viņu gūstīšanai tiek mobilizēti apkārtnes aizsargi un policija līdz pat Viļakai. Litenes aizsargu organizācijas priekšnieks tajā laikā ir Muižnieks, kas pratis 7valodas, tajā skaitā arī poļu. Viņš aktīvi piedalījās izbēgušo meklēšanā. Tajā pašā dienā aiztur 4, bet nākamajā – vēl 3bēgļus. 10.oktobrī Rēzeknes policija notver arī pārējos. Šī incidenta dēļ sardžu posteņu skaitu Litenē palielina no 9 uz 13sardzēm. 25.oktobrī no Litenes nometnes izbēg 4; 3 no viņiem nākamajā dienā notver Kupravas stacijā.
Konflikti nometnē rodas starp tiem, kas grib izbraukt uz Zviedriju, Somiju, Vāciju vai Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem, arī uz Krieviju. Litenes nometnē lidotāji ar barakas vecāko Dombrovski priekšgalā piekauj tos, kuri gatavojas braukt uz Vāciju. Dombrovski nesoda, jo 1920.gadā viņš piedalījies Daugavpils atbrīvošanā no lieliniekiem. Režīms internētajiem samērā brīvs. Atvaļinājumus piešķir samērā bieži, neatkarīgi no tā, vai ir apmeklējami tuvinieki
vai nē. Pirms tam visiem kopīgi jāparaksta deklarācija ar solījumu ārpus nometnes uzvesties nevainojami, kā arī apliecinājums par apzināšanos nesaņemt atvaļinājumu vārda neturēšanas gadījumā.
Internētie poļi apmeklē sarīkojumus un balles. Litenes virsnieku namā tiek uzskatīti par pieklājīgiem, izturētiem vīriem. Veidojas viņu kontakti ar atsevišķiem liteniešiem. Bieži ar viņiem tiekas vietējais polis Juliāns Suharževskis – Volfiem atsavinātās zemes daļas nomnieks Latvijas laikā. Poļu karavīrus Litenē izmanto gan vasaras nometnes tālākā iekārtošanā, gan lauksaimniecības darbos liteniešu mājās, kulšanas talkās 1939.gada rudenī.
1940.gada 23.janvārī, kad daļa aizbraukusi uz Vāciju un neitrālām valstīm, Litenē ir 271 poļu tautības karavīrs. Pēc E.Jēkabsona sniegtajām ziņām starp tiem ir 1virsnieks, 26kadeti, 49instruktori, 106karavīri, 40robežsargi, 63policisti un 31aizsargs. Ar armijas komandiera pavēli Litenes poļu nometni likvidē 1940.gada 20.martā. Latvijā šāda nometne paliek tikai Ulbrokā. Līdz ar to pastāv pretruna starp šī vēsturnieka rakstīto un versijām, ka poļu virsnieki iznīcināti Litenes nometnē krievu okupācijas gadā. Ir atsauces uz Polijas vēstniecības ziņām par poļu virsnieku nošaušanu pie “Krievukalna” mājas, tātad Ostroviešu nometnē. Kādā publikācijā pieminēts, ka Litenes nometne nogalināti apmēram 250 poļu oficieru. 144! Sarunās ar liteniešiem dzirdēti vēl citi minējumi.
1940./41.gadā dibināti zirgu un mašīnu iznomāšanas punkti.
Poļi nosūtīti mārku rakšanai aiz Sitiņas Ķauķu māju virzienā. Pēc tam vairs nav redzēti. Par šo jautājumu atrodamā literatūra palīdz šķietamo pretrunu saprast. Pēc 1940.gada 20.marta pagastos, tātad arī Litenē, paliek tie poļi, nav zināms cik, kas zemnieku saimniecībās nodarbināti lauku vai meža darbos. 17.augustā jaunā vara izdod rīkojumu visus lauku darbos strādājošos poļus nogādāt Ulbrokā it kā jaunu dokumentu izdošanai, it kā nosūtīšanai uz iepriekšējām dzīves vietām.
Tad arī poļu karavīri iespējams pazūd no Litenes. Vai viņi nonāk Ulbrokā vai citur, ziņu nav. Ir zināma 16.augusta pavēle 12poļu virsniekus no Ulbrokas nodot Iekšlietu ministrijas rīcībā – seko centrālcietums, Stabu iela, apcietinājums Krievijā. Ar 22.augustu sākas visu internēto nodošana Sarkanas armijas pārstāvju rīcībā un Ulbrokas nometnes atbrīvošana.

“Dievs, sargā mūsu tēvu zemi!
Ka viņa ziedoša un stipra top!
Pats viņai saules mūžu lemi.
Un to ar tēva uzticību kop!”

Šis garīgajā dziesmā izteiktais lūgums izskan pēdējā Neatkarīgās Latvijas izlaidumā Litenes sešu klašu pamatskolā starp mācītāja A.Cimdiņa svētrunu un skolas pārziņa Borisa Cepurīša uzrunu 1940.gada 2.jūnijā – 2 nedēļas pirms okupācijas. Vēl pēc senas skolas tradīcijas skolotāja A.Kalves vadībā absolventi iestāda ozoliņu. Pēc 2nedēļām citu pavērsienu gūst 21zēna un meitenes dzīve, kam mūža lielākā daļa būs jānodzīvo okupācijā, visu liteniešu, Litenes vasaras nometnes, Latvijas karavīru, visas tautas dzīve. Tā būs cita skola ar citu, svešu ideoloģiju, citu morāli, atšķirīgiem mērķiem, kas 1940.gada oktobrī uzsāks mācības vecajā pilī.
Katrā ziņā starp jaunās varas piesūtītajiem norādījumu blāķiem arī te pienāks Skolu departamenta direktora 17.septembrī parakstītā norāde Nr.444 visiem skolu priekšniekiem un skolotājiem. Jau pirmajā skolas dienā jāpaskaidro skolēniem, ka skolotājs turpmāk uzrunājams bez piekarekļa “kungs”. Vienkārši “skolotāj” vai arī, ja ir vajadzīgs uzrunāt vārdā. – “skolotāj Kalniņ, skolotāj Ozoliņ!” Šajā laikā Litenē vēl būs Ezeriņas kundze, kuru bezgalīgās cieņas un milzīgās autoritātes dēļ neviens citādi nav uzrunājis.
Nebūs viegli tautas apziņu atbrīvot no iepriekšējās skolas pamatīgi iemācītā. Tāpēc proletāriskā ‘Cīņa’ jau 1.jūlijā centīsies dedzīgi pārliecināt, ka jāizbeidz ākstības pie Brīvības pieminekļa ar puķu un nacionālo lenšu noklāšanu tā pakājē, ar asarainu krišanu ceļos.

Bet pirms tam vēl 15litenieši kopā ar savu diriģentu Borisu Cepurīti paspēj pabūt pēdējos Latvijas valsts saulrieta apstarotajos Dziesmu svētkos Daugavpilī, kopā ar lielo kopkori lūgt “Dievs, svētī Latviju!”, lai gandrīz garu pusgadsimtu lūgtu klusumā, savā sirdī. Linda Rāga, Gita Palameika, Elza Sabinska, Elza Palameika, skolotāja Šteinberga – dažas atmiņās palikušās to dienu Daugavpils braucējas. Bezgala mīlot savu latviešu dziesmu, litenieši uz Daugavpili brauc lopu vagonā, šoreiz vēl brīvprātīgi, jo citu iespēju nav, bez kurnēšanas pārcieš ceļa grūtības un neērtības. Laimīgi. Te, Daugavpilī, viņi nevar neredzēt, ka arvien bālāks, bālāks kļūst viņu skolotāja vaigs. Viņš jau zina. Milzīga atbildības nasta gulsies uz skolotāja pleciem: vai viņš šajā juku laikā aizvedīs savus dziedātājus, tajā skaitā daudzus jauniešus, mājās. Kad dziedātāji pārrodas, Latvijas valsts vairs nav.

Vai tā vienkārši laika sakritība? Vai bezdievju izaicinājums kristīgajai pasaulei? Vai lielvaru nicinājums pret mazajām izdzīvot gribošām tautām, viņu ieražām, viņu svētkiem?
1905.gadā zemnieku mājas dedzina Ziemassvētkos. 1919.gadā Malienas revolucionārais tribunāls Gulbenes baznīcā Ziemassvētkos nāves sodu nolemj Litenes mežsargam Jānim Pinkam. Naidīgu varu spiesti, trīs reizes 20.gadsimtā latviešu karavīri izcīna Ziemassvētku kaujas: 1916.gadā Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā, 1944.gadā – Džūkstes-Lestenes apkārtnē, 1941.gadā Maskavas pievārtē. 1941.gada Ziemassvētku vakarā 22:30 sākas ģenerāļa Berķa ilgā nopratināšana.

Tieši 1940.gada Jāņos Litenes nometnē ierodas svešzemnieku armija. Apkārtējo māju iedzīvotāji redz tankus ar sarkaniem plīvojošiem karogiem pārbraucam Pededzes tiltam un dodamies nometnes virzienā. Ar visu laiku jauniešiem tik raksturīgo ieraudzītkāri grupiņa apkārtējo māju jauniešu tajā dienā, iznākuši Auravas ceļa galā, vēro tanku nākšanu no Balvu puses. Kordonas kalna tīrumos, kur aizlokās nometņu ceļš, iznākuši pieaugušie. Raugoties patiesībai acīs, jāraksta, ka arī Litenē tiek izpildīts K.Ulmaņa norādījums – nelikt šķēršļus

“draudzīgās valsts armijas ienākšanai”.

Sapulcinātie aizsargi rāda ceļu. Spēlē pūtēju orķestris.

[17. augusts
Izdod pavēli par teritoriālo korpusu izveidi Baltijas valstīs.

27.augusts
Izdod pavēli no Latvijas Tautas armijas izveidot teritoriālo strēlnieku korpusu ar novietojumu Latvijā. Korpusā iedala tikai 16000 vīru. Korpusa formēšanas brīdī kopā ar brīvā līguma darbiniekiem armijā bija 25691 cilvēks. Jāsaka gan, ka represiju sakarā visnepateicīgāk minēt jebkādus skaitļus. Tie dažādos avotos uzkrītoši atšķirīgi. Indriķis Kažociņš min 14467.
Drīz kā nevēlamus atvaļina 820 augstākos, varai visbīstamākos virsniekus. Daļu tūlīt represē.

Septembra beigas
No amatiem atbrīvo visus latviešu politvadītājus. Viņu vietā ierodas krievu poļitruki. Bez poļitruka katram latviešu komandierim tiek nozīmēts vēl vietnieks – sarkanarmietis. Katram virsniekam jāuzraksta dzīves gājums. Katrā vienībā jāiekārto sarkanie stūrīši. Pastiprināti māca krievu valodu un politiskās zinības.
Reizi nedēļā uz šīm mācībām jāierodas arī virsnieku sievām. Sākumā apmācības notiek vēl latviešu valodā, vēlāk – tikai krieviski.
Drīz pēc tam Latvijas armijas daļām no vasaras nometnes jāaiziet, te ierodas un līdz rudenim uzturas sarkanarmieši. Ziemā te mitinās kāds sarkanarmijas soda bataljons, kas liteniešus pārsteidz ar dīvainām izdarībām: no pulksten sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā karavīri maršē pa ceļu starp nometnēm un Litenes staciju un dzied.

  1. gada ziema. Visu ziemu noslēpumaini viens pēc otra pazūd latviešu virsnieki un karavīri. Bija Cilvēks. Vairs nav. Klusums. Neviens neko nezina.]

Ir saprotams, kā radusies tā neaprakstāmā nekārtība, kas 1941.gada jūnija sākumā, ierodoties nometnēs, pārsteidz bijušo Latvijas Armijas Latgales divīziju, tagad jau 24.teritoriālā korpusa 183.divīziju, un tās komandieri Andreju Krustiņu. Par karavīru izjūtām un pārdzīvojumiem liktenīgajās okupācijas dienās dažiem liteniešiem stāstījusi Litenes “Brīvuļos” 1940.gada vasarā dzīvojošā kapteiņa Vīksnas sieva. Starp šīm izjūtām ir gan tūlītējas kaujas pavēles satrauktās gaidas, gatavība godam izpildīt karavīra zvērestu, gan dziļa vilšanās un sašutums, saņemot norādījumus par nepretošanos, par okupantu netraucētu ienākšanu, gan rūgtais jautājums:

”Kāpēc mēs esam?” “Jāgaida rīkojums!”

kapteinis vairākkārt šajā dienā atbild sievas telefona zvaniem, viņš bija apsolījis noteiktā laikā būt “Brīvuļos”. Nesagaidīja ne kapteinis, ne citi. Valsts radiofonā ir izskanējusi vadoņa uzruna tautai:

“Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas izriet no pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.”

Pēc kapteiņa sievas stāstītā oficiālā PAVĒLE PAR NEPRETOŠANOS Litenes nometnē saņemta vēlā pēcpusdienā, kad ar lidmašīnu atvests pasts. Tas sakrīt ar Jukas Rislaki rakstīto:

“Daļa karavīru no 7.Siguldas kājnieku pulka, kas bija novietoti Gulbenes apriņķī, bija sagatavojušies karot un teica, ka neesot saņēmuši Berķa pavēli”.

Tūkstošiem latviešu jauniešu nometnes pastāvēšanas vasarās te, Litenē, iegūst fizisko rūdījumu, mācās uzticību Latvijai, veido sevī gatavību to aizstāvēt. Ar Liteni tik daudziem saistās skaistas atmiņas par jaunību, par puišu draudzību. Šeit gadu no gada pēc vislabākās sirdsapziņas savus profesionālos pienākumus veic Latvijas armijas vecie virsnieki – 1.pasaules kara latviešu strēlnieku bataljonos un Latvijas brīvības cīņās rūdītie. Un, ja gadiem ejot, kādreiz prātā nāk doma par pēdējo stundu, tad par virsnieka cienīgu nāvi, vai nu krītot par Latviju vai rodot mūža mājvietu dzimtas kapos blakus senčiem. Ar pašaizliedzīgu kalpošanu tautai bija nopelnīta cieņa, gods. Arī pēdējā braucienā. Kā ļauni murgi, baisma fantāzija te Litenes vasaru klusajos vakaros liktos pareģojums: no rīta piebrauks pajūgs, izdzisušos skeletus sametīs ragavās, kailus ar metāla birku pie kreisās kājas īkšķa, vezumam pārsviedīs brezentu, vedējs ar pīpi zobos uzsēdīsies virsū, izbrauks no nometnes teritorijas. Vienaldzīgi izskanēs vārdi:

“Šī niša ir pilna. Jāsaldē ciet. Jāsāk jauna”.

“Cildenais Latvijas dēls – un tā tev bija jābeidz sava dzīve – bez zārka, neapraudātam, nepavadītam!”

tā par pulkvedi Galdiņu, ko 14.jūnijā izved no Litenes pils, vēlāk teiks R.Gabris. Bet šie vārdi sakāmi par viņiem visiem.
Žanis Kārkliņš iet bojā 1941.gadā. Leitnants Gabris:

“Labo, brašo Žani, pat vieglas smiltis es Tev nevaru novēlēt, jo Noriļskā smilšu nav.”

Ko just? Ko domāt tādā brīdī?

Kad reiz beigsies šie drausmīgie cietumi,
Vieglas smiltis nevēli, draugs!
Guldi mani ar seju pret rietumiem,
Tur kur Latvijas saule aust!
Vjatlags, Noriļska, Smita kalns, Kolima –
Visur latviešu kaulu balts:
Ledū pusmūžs un jaunība norima,
Ledū mana tauta un valsts.
Te mēs dusēsim garu gadsimteni –
Latvju zēni, bez kapa, vēsts.
Nelem, Dievs, mūža nakti tik Dzimtenei!
Tik daudz zvaigžņu viņai ir dzēsts!

  1. gada 24.februāris
    Jānodod zvērests jaunajai varai. Uzspiestajā solījumā turpmāk notiekošā attaisnojumam gaišredzīgi ietverts pēdējais teikums:

“ … ja es nepildu šo manis doto svinīgo solījumu, tad lai mani soda ar visu padomju likumu bardzību un lai mani ienīst visa padomju tauta.”

Leitnants Reinfelds paziņo, ka zvērestu neparakstīs, jo jau zvērējis Latvijas Republikai. Juka Rislaki min, ka no zvēresta atsakās 350 karavīri.

“Arestovaķ!”

Pret Reinfeldu paceļas revolveris.

1941.gada 12.februāris
Korpusa daļas saņem slepenu pavēli izsekot visus korpusa latviešu virsniekus, lai sagatavotos plānotai to izolācijai. Šajā dienā arestē 1899.gada 19.oktobrī dzimušo pulkvedi Jāni Upīti, korpusa operatīvās daļas priekšnieka vietnieku, Brīvības cīņu dalībnieku, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, kas dienējis armijas štābā. Ģenerālim Kļaviņam Kalnbērziņš un komisārs Smirnovs paskaidro, ka pulkvedis apcietināts par piedalīšanos slepenu pretpadomju organizāciju darbā. Nošauts Padomju Savienībā. 1940.gada janvārī vai februārī pulkvedis Upītis runājis par atbrīvošanos no krievu karabāzēm.
Par to raksta Juka Rislaki. Iespējams, ka tieši pretošanās plānu esamība noteica represiju niknumu 14.jūnijā. Publikācijās pulkvedis Jānis Upītis tiek jaukts ar 1910.gada 17.janvārī dzimušo virsleitnantu litenieti Voldemāru Upīti, kurš 1941.gadā strādājis par militārās mācības skolotāju Litenes pamatskolā un 14.jūnijā kopā ar ģimeni aizvests no Litenes “Birzmaļiem”. Arī nošauts Padomju Savienībā.
Voldemārs Upītis nav arestēts 12.aprīlī, savukārt Jānis Upītis nav arestēts “Birzmaļos”.

1941.g. aprīlis – maijs
Demobilizē nacionāli noskaņotos obligātā dienesta latviešu instruktorus un kareivjus, lai novērstu iespējamu pretestību.
Jau no aprīļa laiž mājās pa 5 – 10. Klīst baumas, ka daudzus no tiem apcietina.

15., 17., 20., 21.maijs
Īsi pirms došanās uz vasaras nometnēm Litenē un Ostroviešos arestē grupu augstāko virsnieku: korpusa artilērijas priekšnieku ģenerālmajoru A.Dannenbergu,
195.strēlnieku pulka štāba priekšnieku F.Cervinski,
korpusa štāba Apgādes daļas priekšnieku ģenerālmajoru Ā.Dālbergu,
181.divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi J.Rozentālu.

Maija beigās vai jūnija pašās pirmās dienās Litenes nometnēs, tā rakstīts publikācijās, arestē pulkvežleitnantu Eduardu Klūgi, Latvijas brīvības cīņu dalībnieku, Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieri, apbalvotu ar Polonia Restituta krustu, bijušo Latvijas militāro atašeju Polijā un Rumānijā, Francijas Kara Akadēmijas absolventu. Deportē 14.jūnijā. Nošauj Noriļskā 1942.gadā. Tā kā E.Klūge bija 181.divīzijas 195.pulka štāba priekšnieks, viņa arests varēja notikt Ostroviešu nometnē. Bet varbūt korpusa štābā pilī?

Bargas ir bijušas abas pēdējās ziemas, īpaši nikns 1939-1940.gada ziemas sals, līdz šim nepārspēta 1941.gada janvāra zemā temperatūra atsevišķos Latvijas novados. Gausi, it kā vilcinādamies, it kā ļaunās nojausmās nāk 1941.gada pavasaris. Vēl maija sākumā Litenes sila jaunaudzēs un krūmājā saglabājies sniegs, vēl staignas Pededzes malas pļavas, vēl ūdenī karavīru vasaras mājiņas. Ūdens nenoplok vietās, kur ceļamas karavīru teltis. Starp nepārspētiem zemās temperatūras rekordiem meteorologi vēl šodien min 1941.gadā no 6. līdz 12.maijam Rīgā reģistrētos – 5,5grādus.

Gausi top lēmums par korpusa karavīru vasaras nometnes vietu un iziešanas laiku. Atšķirīgas ir korpusa komandiera ģenerāļa Kļaviņa un armijas augstākās pavēlniecības domas. Ģenerāļa iecerēs ir korpusu izvietot dažādās vietās, jo Litenes nometne nav celta tādam karavīru skaitam. Tās varētu būt Smārde, Strenči, Carnikava. Taču pavēlniecība ar sev vien zināmu nolūku paredzējusi visus korpusa karavīrus koncentrēt Litenē, turklāt steidzinot to izdarīt jau 15.maijā. Maija pirmajās dienās daļu komandieri dodas pārlūkot Litenes nometni. Viņus pārsteidz vēlais pavasaris, izšķīdušie, neizbraucamie ceļi. Pat ar apvidus mašīnām “krupīšiem” nav iespējams nokļūt līdz nometnēm. Komandieri pārvietojas jāšus. Latviešu virsnieku iebildumus, ka vēl nav iespējama karavīru uzturēšanās nometnē, neriskējot ar veselību, krievi atvaira ar apgalvojumu, ka karavīram ir jānorūdās. Krievu daļas, kas šeit uzturējās 1940.gada rudenī, telpas atstājušas milzīgā nekārtībā, apkārtni kilometriem tālu burtiski piecūkojušas.
Telpas nav izmantojamas bez pamatīgas tīrīšanas un dezinfekcijas. Saviesušās blaktis. Apkārtnē nedrīkst paspert soli. Tomēr ģenerālim Kļaviņam izdodas panākt, ka Litenē karavīri ierodas 1.jūnijā, bet Ostroviešos – 10.jūnijā. Litenē daļas ierodas no Cēsīm, Valmieras, Valkas, Limbažiem, Rūjienas, Ostroviešos – no Gulbenes, Alūksnes, Balviem, Viļakas, Jaungulbenes. Litenē izvietoto 183.strēlnieku divīziju komandē agrākais Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš, bet Ostroviešos atnākušo 181.divīziju – ģenerālis Jānis Liepiņš – iepriekšējais Vidzemes divīzijas komandieris. Litenē ierodas arī korpusa štābs, korpusa sakaru bataljons. Ostroviešos – artilērijas pulks.
Latviešu virsnieku sastāva ziņā iepriekš vairāk izretinātas vienības, kas atnāk uz Liteni. Šaurībā un saspiestībā skolas pārziņa Borisa Cepurīša kabinetā, pils piebūvē, togad beigšanas eksāmenus kārto sestās klases audzēkņi: telpas ir nepieciešamas Sarkanajai Armijai. Grūti mums iedomāties eksaminētāju un eksaminējamo noskaņojumu armijas klātbūtnē. Par pāragro došanos uz nometnēm ģenerālim bija taisnība.

“Tā kā 1941.gadā izgājām agrāk nekā līdz šim to mēdzām darīt, mēs jūtami cietām arī no aukstuma, jo, it kā mums spītēdamas, vēlās pavasara salnas bija ļoti dzēlīgas. Naktīs, kad balta salnas kārta klāja zemi, mēs teltīs salām un gulējām zobus sakoduši, jo skuju paklāji un padilušās segas nespēja sasildīt mūsu pagurušos ķermeņus. Teltis bija arī jātur vaļā, lai no nometnes vadības norīkotās patruļas varētu naktīs ērti pārbaudīt un saskaitīt.”

Arī 1941.gada jūnija pirmās dekādes zemā gaisa temperatūra nav pārspēta līdz šim. Stendē šajā laikā – 3,1; Rīgā – 2,3 grādi. Atšķirīgas no iepriekšējiem gadiem ir izjūtas, ar kādām karavīri pārceļas uz nometnēm. Citās vasarās viņus, īpaši jaunos, vilināja gaidāmās pārmaiņas dzīves apstākļos, jauni iespaidi, iespējas no pilsētas kazarmu šaurības būt pie dabas – mežiem, upes. Puiši rautin rāvās – ātrāk ārā, meža un pļavu zaļumā, brīvē. Tagad, ja vien iespējams, karavīri un virsnieki cenšas ilgāk palikt pilsētā: viss ir tik neskaidrs, biedējošs.
Mūsdienas kāds skolnieks sarunā par Litenes vēsturi nezināšanas dēļ karavīru vasaras nometnes vietā minēja koncentrācijas nometni. Par koncentrācijas nometni, ieradušies Litenē 1941.gada jūnijā, to dēvē paši latviešu karavīri. Gan šai nometnei neparedzētā karavīru daudzuma, gan uzkrītošās modrības, bet īpaši – skaidri redzamā nolūka dēļ – sakoncentrēt vienuviet, izolēt, iznīcināt. Vai tāds nav koncentrācijas nometnes mērķis? Tas vairs nav karavīra, bet nometnē ieslodzītā noskaņojums – nomācošs, bezcerīgs. Vēl sarunās karavīri Litenes nometni dēvē par Latvijas Armijas kapu. Dzīve tajā kļūst ļoti primitīva, ar mācību saturā dominējošam politiskām lekcijām, nepierasta, sveša un apgrūtinoša latviešu karavīram.

[Iespraudums. KĀ IZNĪCINĀJA LATVIJAS ARMIJU. Plkv. K.Tirzītis. Laiks, Nr.92, 16.11.1955.

Latvijas armijā teritoriālā korpusa formēšanas laikā bija apm. 16000 vīru. Jaunformējamā korpusā saskaņā ar piesūtītiem štatiem varēja ietilpināt tikai apm. 8000 vīru. Tamdēļ no mūsu agrākās armijas kadra sastāva daudzus atvaļināja kā “nederīgus dienestam sarkanarmijā”. Uz jaunformējamo korpusu pārņemamo karavīru izlasi veica kara komisāri un čeka. Ģen. [Roberta Jura d.] Kļaviņa ieteiktos kandidātus ne visus akceptēja. Iecelšanas korpusa daļās notika ar Baltijas kara apgabala kara padomes pavēlēm, līdz pat vada komandiera amatam, reizā piešķirot arī attiecīgas sarkanarmijas dienesta pakāpes. Vienību priekšniekiem iecēla vietniekus no sarkanarmijas komandieru vidus. Politiskās daļas darbiniekus komplektēja no sarkanarmijas kara komisāriem un politiskiem vadītājiem – krieviem, Krievijas latviešiem un žīdiem.
Rezultātā izveidojās šāds korpusa personālais sastāvs: korpusa komandieris – ģenerālleitnants Kļaviņš, korpusa komisārs – brigādes komisārs Smirnovs, korpusa komandiera vietnieks – ģenerālmajors Čistjakovs. korpusa štāba priekšnieks – ģenerālmajors Ūdentiņš, viņa vietnieks, arī operatīvās daļas priekšnieks – pulkvedis Šavinovs, operatīvās daļas priekšnieka palīgi – pulkvedis Upītis, plkv. P.Liepiņš, plkv.ltn. T.Galdiņš, izlūkošanas daļas priekšnieks – plkv.-ltn. Bļaus, ierindas daļas pr-ks – plkv. Vipulis, politiskās daļas pr-ks pulka komisārs Steinbergs, aizmugures
pr-ks – plkv. Kaļķis, apgādes pr-ks – ģen.-maj. Dālbergs, spēkatu priekšnieks – ģen.-maj. Grosbarts, artilērijas priekšnieks – ģen.-maj. Danebergs, artilērijas štāba pr-ks – plkv. Kārklinš.
Korpusa štābu sakaru bataljonu un 613.korpusa artilērijas pulku novietoja Rīgā, korpusa sapieru bataljonu – Ogrē, zenītdiviziona – Rīgā, korpusa eskadriļu – Gulbenē, korp. lazareti – Cēsīs, Piparos.
Par 613.korpusa artilērijas pulka komandieri iecēla plkv. Birkenšteinu, sakaru bataljona komandieri – pltn. Lasmani, sapieru batalj. komandieri – pltn. Konstantu, eskadriļas komandieri – pltn. Jēri, zenītdiviziona komandieri – pltn. Kalaci, lazaretes pr-ku – ārstu pltn. Nekrasovu.
181.strēlnieku divīzijā iecēla: par divīzijas komandieri – ģen. maj. Liepiņu, viņa vietnieku – plkv. Borisovu. štāba priekšnieku – plkv. Rozentālu, kara komisāru – pulka komisāru Kaņevski, 186.strēln. pulka komandieri – plkv. Lielbiksi, 195.strēln. pulka k-ri – plkv. Auniņu, 243.strēln. pulka k-ri – plkv. Jureviču [ЮРЕВИЧ Генрих Кришьянович 15.11.40-10.06.41 – в должности 182. strēln.div], 623.artil. pulka k-ri – plkv. Strausu, 621.artil. pulka – plkv. Kalniņu, divīzijas artilērijas pr-ku – plkv. Skaistlauku (vēlāk pltn. Makarovu), divīzijas artil. štāba pr-ku – pltn. Makarovu. 183.strēlnieku divīzijā iecēla: par divīzijas komandieri – ģen.-maj. Krustiņu, viņa vietnieku – plkv. Tupikovu, štāba pr-ku – plkv. Lejiņu, kara komisāru – pulka komisāru Rjabcevu.
285.strēln. pulka k-ri – plkv. Priedīti. 295.strēln. pulka k-ri – plkv. Ābeltiņu, 227.strēln. pulka k-ri – plkv. Bruņinieku, 639. artil. pulka k-ri – plkv. Žīdu, 640. artil. pulka k-ri – pltn. Rozīti, divīzijas artilērijas pr-ku – plkv. Jomertu, divīzijas artil. štāba pr-ku – pltn. Rinkovicu. Par 20.jātnieku pulka k-ri iecēla plkv. Puksi.
181.strēln. divīziju novietoja Zemgalē un Kurzemē: divīzijas štābu – Tukumā, 186.str. pulku – Dobelē, Saldū, Kaulačos, Brūnumuižā, 195.str. pulku – Kuldīgas rajonā, 243.str. pulku – Talsu rajonā, 623.pulku – Tukuma rajonā, 624.artil. pulku – Kandavas rajonā. 183.strēln. divīziju novietoja Vidzemē: divīzijas štābu – Cēsīs, 285.pulku – Cēsīs, 295.str. pulku – Valmierā, 227.str. pulku – Valkā, Apē, Rūjienā, 639.artil. pulku – Cēsu rajonā, 640.artil. pulku – Limbažu rajonā. 20.jātnieku pulku novietoja Jelgavā, Svētē, Iecavā un Bēnē.
181.strēln. divīziju 1941.g. maijā pārvietoja uz Vidzemi: divīzijas štābu novietoja Gulbenē, 186. un 195.str. pulku – Alūksnē, 243.str. pulku – Gulbenē, 623.artil. pulku – Balvos, Viļakā, 624.artil. pulku – Gulbenē un Jaungulbenē. 20.jātnieku pulku šajā laikā izformēja, jo sarkanarmijas
korpusos jātnieku pulku neesot. Nelielu daļu pulka mantu nodeva abām latviešu divīzijām, bet vairumu zirgu un mantu padomju karaspēka daļām. Personālo sastāvu sadalīja kājnieku daļās. Nometnes laikā no 1941.g. 1.jūnija korpusa novietojums bija šāds:

  • korpusa štābs – Litenes muižā,
  • sakaru un sapieru bataljons – Litenes nometnē,
  • zenītdivizions – Vecākos,
  • korpusa eskadriļa – Gulbenē,
  • 613.artil. pulks – Ostroviešos,
  • 181.strēln. divīzija – Gulbenē, bet no 10.jūnija – Ostroviešos,
  • 183.divīzija – Litenes nometnē.
    Nometnes laika novietojums palika negrozīts līdz Vācijas – Pad. Savienības kara sākumam.
    Nelielu skaitu bij. Latvijas armijas karavīru pārņēma resp. paturēja arī dažās latviešu korpusā tieši neietilpstošās daļās – kara skolā, krasta artilērijā, flotes vienībās un apriņķu kara komisariātos (kara apriņķa pārvaldēs).
    Korpusa daļu apmācība notika pēc sarkanarmijas reglamentiem un Pad. Savienības ģenerālštāba izdotām programmām atsevišķām ieroču šķirām. Apmācība sākumā notika latviešu valodā, bet vēlāk bija pavēlēts pāriet uz krievu valodu, kuru daudzi karavīri neprata. Reglamentu nebija vairāk kā pa vienam uz katru vienību, bet bieži pat uz katru daļu (pulku).
    Virsniekiem 1-2 dienas nedēļā bija noteiktas virsnieku mācībām.
    Kareivjiem mācību ilgums bija 12 stundas dienā, bet vienībām ar zirgiem 10 stundas, kurām pievienojās pāris stundu politisko (kompartijas īsais kurss), krievu valodas, pašsagatavošanās un tamlīdzīga mācība. Bija izprotams, ka pamatprincips ir, lai kareivjus nodarbinātu līdz galīgam nogurumam, lai nevienam nepaliktu brīvs laiks pārdomām.
    Karavīru audzināšana korpusa vienībās norisinājās viscauri politisko vadītāju un kara komisāru kontrolē un viņu vadība stingri noteiktā marksistiski-komūnistiskā virzienā. Nacionālais elements bija pilnīgi izslēgts. Lielum lielais vairums latviešu dziesmu bija aizliegtas. Pat mazākos pārkāpumus ļoti bargi sodīja. Par patvaļīgu prombūtni ilgāk par 2 stundām draudēja sods no 1 līdz 6 gadiem disciplinārā bataljonā vai kara cietumā. Korpusā valdīja vārda pilnā nozīmē spaidu disciplīna, tomēr vairums kareivju un virsnieku sākumā centās godīgi pildīt viņiem uzliktos pienākumus.
    Viņu pūles tomēr vienmēr izrādījās veltas un nederīgas, jo kārtējās inspekcijas skatēs sarkanarmijas augstākie komandieri vai komisāri nekad neizteicās atzinīgi ne par apmācības, nedz par audzināšanas rezultātiem. Taisni otrādi, visu aizvien nopēla un atzina par sliktu. Vairākos gadījumos pulku komandieriem pateica, ka viņi

“atrodas uz tribunāla sliekšņa”.

Vienības priekšniekos un kareivjos šādi nepamatoti pārmetumi nokāva jebkuru darbības prieku, viņi turpināja dienestu kā jūgu. Dienām ejot uz priekšu, morālais līmenis karavīros strauji pazeminājās. Vairojās patvaļīgās prombūtnes un dienestu viscauri pildīja pavirši.
Kas attiecas uz sarkanarmijas komandieriem, tad par kaut kādu morāli viņu vidū grūti bija runāt.
Komūnistu sistēma padomju karavīrus bija pieradinājuši pie zagšanas. Zaga visi un visu, ko tikai varēja nozagt. Šeit daži raksturīgi piemēri:
Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālpulkvedis Loktionovs pēc amata nodošanas bija aizvedis sev līdzi uz Maskavu bijušā ārlietu ministra Muntera valsts dzīvokļa iekārtu no Valdemāra ielas Nr.11a, pēc pašu krievu novērtējuma 45000 rubļu vērtībā. Šis fakts bija atzīmēts PSRS kara komisāra pavēlē. Korpusa komandiera vietnieks ģenerālmajors Čistjakovs, prombraucot uz jauno dienesta vietu, bija

“paņēmis līdz”

par Latvijas valsts naudu pirktās mēbeles un sava darba kabineta rakstāmgalda piederumus, noplēšamo kalendāru ieskaitot, štāba priekšnieka vietnieks plkv. Savinovs, būdams inspekcijā 285.pulkā Cēsīs, naktī, citiem guļot, bija izskrūvējis virsnieku kluba telpās elektriskās spuldzes un tās piesavinājies.
Pēc korpusa saformēšanas un padomju kara komisāru institūta ievešanas, atvietojot ar to latviešu politiskos vadītājus – komūnistus un viņu līdzskrējējus, vienību priekšniekiem dzīve un darbs korpusā sākumā šķita vieglāks. Padomju kara komisāri jautājumus izšķīra no tīri militāra viedokļa lietišķāk nekā tas bija ar kompartijas pārstāvjiem politvadītājiem – latviešiem. Tāpēc daudziem virsniekiem, arī ģen. Kļaviņam personīgi, darba iespējas likās iegājušas normālā gultnē.
Patiesībā tie bija maldi.
Latviešu virsnieks atradās zem vairākkārtējas kontroles, kuras rezultāti saplūda “kaut kur” kopā.
Pirmkārt, ikvienam latvietim – vienības priekšniekam blakus atradās sarkanarmietis viņa vietnieks, kas vēroja un kontrolēja latviešu darbu. Otrkārt, tajā laikā pie katra komandiera atradās politiskais vadītājs vai kara komisārs, kas darīja to pašu. Treškārt, ikviena latvieša – komandiera darbu uzraudzīja Čekas jeb “sevišķo daļu” pārstāvji – agrākie tautas armijas politiskie vadītāji, neskaitot citus spiegus un aģentus. Katru virsnieka soli uzmanīja, katru vārdu noklausīja, katru vaibstu nolasīja. Personīgas dzīves virsniekiem vairs nebija ne darbā, ne mājās, čeka centās iespraukties pat ģimenes dzīvē. Virsnieku sievām reizi nedēļā, dažos gadījumos arī biežāk, bija jāiet klausīties politmācības, kuru laikā politiskās daļas darbinieki ar dažādiem jautājumiem centās izzināt ģimenes noskaņojumu.

Līdz 1941.g. 23.februārim – kara zvērasta pieņemšanas dienai vēl jo daudzus virsniekus atvaļināja, īsi pirms tam korpusa 3.nodaļa – čeka vairākus arestēja, šos arestus motivēja ar neuzticību un nepiemērotību dienestam sarkanarmijā.
Tas bija izrēķināšanās sākums ar latviešu virsniekiem.
Vairums arestu notika 181.strēlnieku divīzijā, mazāk 183.str. divīzijā. Grūti pateikt, ar ko tas izskaidrojams. Vēlāk aresti notika arī tieši korpusam pakļautās daļās – korpusa artil. pulkā un citur, tomēr 183.strēlnieku divīzijā arestu bija mazāk nekā citur.
Jaunāko virsnieku arestus korpusa vecākā latviešu priekšniecība toreiz mēdza izskaidrot ar arestēto jaunības straujumu, politiskās domāšanas nespēju un nostāšanos pret komūnistu izaicinošo izturēšanos. Vairākos gadījumos daži jaunāki virsnieki pie arestēšanas bija atbildējuši ar
uguni un izbēguši. Tā tas bija ar 227.str. pulka leitnantu Znotēnu Valkā, kas bija nošāvis kādu krievu kapteini un pēc tam izbēdzis, un ar 186.str. pulka leitnantu Skuju Dobelē, kurš arī bija šāvis pretim un izbēdzis, bet vēlāk Saldus tuvumā civīlisti, pie kuriem tas uzturējies, viņu izdevuši čekai.
Plaši aresti notika arī kareivju vidū, bet vecākos virsniekus aresti vēl neskāra. Ģen. Kļaviņu par arestiem neviens neinformēja, izņemot daļu komandierus, kas ziņoja par attiecīgo personu pazušanu, un arestēto karavīru piederīgos, kas aizvien pieaugošā skaitā ieradās pie ģen. Kļaviņa un
lūdza kaut ko darīt apcietināto likteņa noskaidrošanai. Ģen. Kļaviņa meklējumus pēc arestēšanas iemesliem daudzkārt nemaz neievēroja, bet dažos gadījumos viņam arī pateica kaut kādu iemeslu.

KORPUSA ŠTĀBS ILGU LAIKU PALIKA ARESTU NESKARTS

No ‘Латвийские формирования в составе Красной армии в 1940 – 1945 гг.’

… 1941.gada maijā no korpusa bija demobilizēti vairāk kā 2700 bijušie Latvijas republikas pilsoņi. Bez tam, uz jūnija sākumu no karadienesta bija atvaļināti ap 800 virsnieki un ap 900 virsdienestā kalpojošie jaunākie komandieri, staršinas ieskaitot. No divām sarkanarmijas daļām ieradās ap 300 vidējie komandieri, no kuriem latviešu valodu pārvaldīja ne vairāk kā 10 cilvēki.
1941.g. 10.jūnijā gandrīz visi virsnieki – latvieši no 24. Latvijas teritoriālā strēlnieku korpusa augstākā komandējošā sastāva bija atcelti no amatiem un nosūtīti uz kursiem Maskavā, kur pēc kāda laika viņi (ar retiem izņēmumiem) tika arestēti. Pēc trim dienām notika latviešu virsnieku aresti armijas vasaras nometnē Litenē, ko nodarīja aizbildinoties ar štāba lauka mācībām. Daļu no viņiem nošāva uz vietas, bet vairumu izveda uz tāliem PSRS apgabaliem. Jūnija vidū korpusā bija palikuši tikai ap 3000 latviešu kareivju. Tā personālais sastāvs tika papildināts ar kareivjiem no citiem (nelatviešu) Baltijas kara apgabala formējumiem. NKVD orgāni arestēja ap 800 virsnieku un militāro speciālistu (tostarp 19 ģenerāļus, vienu admirāli, 44 pulkvežus, 109 apakšpulkvežus, 105 kapteiņus, 145 vecākos leitnantus, 142 leitnantus – nošauti tika 682 cilvēki) un 4665 kareivjus.
https://runivers.ru/doc/d2.php?SECTION_ID=6953&PORTAL_ID=6363

=======================

PELĒKO VIDŪ. LATVIEŠU KARAVĪRA VĒROJUMI. Talsu Vārds, Nr.4, 31.07.41

Ap maija vidu latviešu vienībām mūsu daļā pievienoja “pelēkos” – īstos Savienības sarkanarmiešus, kā tos raksturoja poļitruki.
Mūsu vienībā latvieši palika stingrā mazākumā, jo mūsu vidū bija arī daudz vietējo krievu, žīdu u.c. Tagad sākās mūsu raibā gada chaotiskais un pēdējais posms.
“Pelēkie” jau pirmā rītā parādīja savu “augsto disciplīnu”. Īgnie poļitruki nebij mierā, ja mūsu karavīri saģērbās 5 minūtēs, tagad viņi skatījās sāņus un likās neredzam, ka kazachstānieši, bašķiri nebija izdabūjami no migas l stundas laikā, tīrības ziņā viņus raksturoja specifiskā smarža, ko pat, ierindā ejot, varēja just dažu soļu attālumā.
Grūti iejusties tagad to dienu stāvoklī. Tās savā juceklībā, bezmērķībā, nenozīmībā notrulināja pat inteliģentākos mūsu vidū.
Viss nejēdzīgais, nevajadzīgais tika celts pirmā vietā. Ziemā mūs latviešus gribēja pārvērst par analfabētiem pasaules un dzīves izpratnē, tagad arī militārās apmācības, sakarā ar “apzinīgo un spējīgo sarkanarmiešu” līdzdalību, pārvērtās primitīvā, bezjēdzīgā masu nodarbībā, bez mazākās loģiskās izpratnes un mērķa. “Īstie sarkanarmieši” rādīja tādu priekšzīmi disciplīnas graušanā, ka mūsu vienībā, karam tuvojoties, par disciplīnu nevarēja būt runas. Absolūta nepaklausība, lamāšanās pret priekšniekiem nāca ikdienas kārtībā. Izpalikšana no mācībām, izlocīšanās visādā veidā kļuva par nenovēršamu parādību.
Tomēr poļitruki šīs lietas “pelēko” vidū saskatīja maz, turpretī meklēja mazākos pārkāpumus pie latviešiem, kas tieši izvairīdamies no jebkāda kompromisa ar “pelēkiem”, atdalījās savrūp. Nebij dažbrīd latviešu jaunākam komandierim viegla lieta dabūt laikus gruzīnu no gultas, kur tas krāca, ierāpies ar visiem zābakiem. Pēc šādas cīņas latvietis varēja pieskaitīt sev vienu ienaidnieku vairāk, kas baltām acīm spītīgi arvien to novēroja. Labākais ko darīt īslaicīga miera labā – ļaut šim sliņķim gulēt un ēst. Jo ilgi tā turpināties nevarēja. Kamēr būtu vienībā latvieši, “pelēkie” varbūt vēl nesasniegtu citu Sarkanās armijas garnizonu līmeni, no kuriem viens ziemā pārvērta Alūksnes karavīru mītnes netīrumu bedrē, epidēmiju perēklī. Mācībām zināmu laiku nebija lietojami, saprotamu iemeslu dēļ, tuvējie meži, lauki, pat pagalms.
Gribu galvenā kārtā raksturot dažus no “pelēko” bara, karam sākoties. Mazie ķirgizēni kļuva bērnišķīgi priecīgi, kad pēc poļitruku rīkojuma viņus apģērba latviešu parauga drēbēs. Viens otrs tiešām sāka staltāk iet.

Mēs secinājām par kara sākšanos galvenokārt no poļitruka bālās sejas un ārkārtīgās nervozitātes. Pēkšņie un viens otram priekšā steidzošie rīkojumi no Kijevas vēstīja par noteiktu pārmaiņu. Virsnieku aizvešana jau pārliecināja pilnīgi, ka sagaidāms kas lielāks. Bet “pelēkie” nenojauda nekā. Kad no sardzes pirms maiņas kaujas trauksmē bija vienai rotai jādodas uz nometni, uz frontes pusi pirmajā kara dienā, kad dažās minūtēs bija jāizbrauc, garš čuvašs izkūņojās no telpām un rūca: ,”čto tam požar?” un rīkojās mierīgi, trulā dzīvnieciskā mierīgumā. Un lādēdamies par iztraucēto atpūtu viņš pazuda līdz ar biedriem ceļā. Vai viņš mira arī lādoties, kaut kur mežos pie austrumu robežām, kur, kā teica kāds izbēgušais, esot iznīcināts mūsu pulks, to nezinu.
Tur bija kāds mazs, bāls bašķirs, attīstītākais no pārējiem. Viņš čukstēja klusu, tīdams mēteli uz somas – “Nekā tu nezini. Nekā tev nesaka.” Tik savādi man kļuva, redzot viņu aizejam domās, mulsumā noliektu galvu. Likās, es tur saredzēju krievu tautas mocekļu vaibstus.
Milzīgiem bariem nāca rezervisti, ko ieģērba jaunos latviešu zābakos. Viņi bija mazliet samulsuši, kad dabūja zināt par karu. Viņi bijuši it kā sūtīti vest Latvijas zirgus uz Krievijas kolchoziem. Tur bija vecāki vīri, nabadzīgi strādnieki. Dažs no viņiem ticēja, ka Latvijas fabrikās agrāk gandrīz nebijis mašīnu, tās piegādājuši krievi. Tikai viens otrs grozīja galvu.
Mēs, apmēram 10 latvieši, palikām kopā ar 2reiz vairāk “pelēko” noliktavu apsardzībā. Tagad sākās naktis, kurās neaizvērām acu, sākās chaoss, kurā neviens nebijām droši, ka nākošā brīdī mūs nenošauj. Krievi atkāpās. Brauca Alūksnē pa vienu pusi iekšā, pa otro laukā un drīz pēc tam atpakaļ – Kur vāci? Kur bandīti? Kur robeža? – bira jautājumi.
Atklīda no frontes sakauto daļu atliekas. Lielākā daļa bez ieročiem. Kāds tatārs atbēdzis no Lietuvas, kur pulks gājis bojā vācu lidmašīnu uzbrukumā. Mēteli, somas zaudējis ceļā, viņš meklē vienību, pie kuras palikt. Komandants nervozi atmet ar roku, ielej rīklē puspudeli zeltera, kliedz:
“Ejiet, kur gribiet!” Tatārs aiziet. Sakautās daļas apstājās Alūksnē pa dienai. Katru dienu savs garnizons, savs komandants.
Vācu lidmašīnas brīvi lidoja pār koku galiem. Krieviņi vēl to negribēja saprast, viņi stūrgalvīgi turējās –

“Eta naša! Eta naša” –

tās mūsu – tās mūsu. “Sarkanzvaigžņotās” pat ar vislabāko tāļskatu nesaskatījām. Vaicājām “pelēkiem”:

“Kur sarkano tanki, kur lidmašīnas? Taču ļoti daudz mums viņu” – “Pie Berlīnes droši vien visas”,

gudri sprieda kāds komjaunietis. Ārkārtīgs bija “pelēko” naivums.
Briesmas viņi juta tikai tad, kad tās bija papēžos, un tad arī disciplīna bija vējā. Municijas noliktavai uzsprāgstot, no posteņiem (!) visi kā viens pazuda krūmos, tikai uzmanīdami, kur paliek “dārgie” latvieši.
Mierīgākā brīdī viņi katru dienu pielaikoja jaunus zābakus, jaunas bikses, ko izlaupīja no atlauztām mantnīcām. Viņi neaptvēra, cik muļķīga ir šī greznošanās, kad nākamais mirklis var prasīt dzīvību.
Nožēlojami smieklīgi viņi tekāja īsos apskrandājušos pelēkos mētelīšos, spožiem virsnieku zābakiem, moderni šūtām biksēm, kad kazarmju tuvumā sprāga kādi lādiņi. Tos gan bij uzrīkojuši mūsu pašu zēni, bet nebij grūti krieviņiem iestāstīt, ka vācu tāļšāvēja artilērija apšauda mūsu novietojumu.

Sākās mums labvēlīga panika. Mēs pazudām katrs uz savu pusi, kamēr krieviņi strīdējās, kur dabūt pajūgu braukšanai uz Krievuzemi. Tas bija vakarā, kad pēc bēgošo miliču izteicieniem, “huļigani” bija viņus padzinuši no Gulbenes un to pārņēmuši savā ziņā. Panikā pazuda arī sarkanie gvardisti, kas naktīs cītīgi apsargāja mūsu latviešu guļamtelpas. Sevišķi centīgs bija kāds žīds, kas ikbrīdi rūpējās zināt, kur ir latvieši un kāds viņiem noskaņojums. Noteiktas ziņas mums liecināja, ka mēs, būdami ārpus likuma, bijām nolemti gvardistu lodēm līdz ar citiem uz Apes ceļa sagūstītiem “atlaistiem” latviešiem.
Neprātīgi darīja tie, kas nenojauzdami “atlaišanas” īsto, neģēlīgo nolūku, nepazuda tūliņ mežā, bet devās uz dzimtām mājām. Tikai vācu tanku ātrums un desantu radītā panika glāba mūs no Krievuzemes gūsta vai kapa dzimtenē. Trīs mēs devāmies šurp uz Smiltenes pusi. Naktī, pavadīti no krievu lodēm kādā apmetnē mežā, kur nejauši bijām ielīduši pašā krievu vidu, turpinājām ceļu pa apvidu. Izvairījāmies no klīstošām krievu karaspēka grupām.
Kaut gan Alsviķu muižā vēl bij krievu posteņi, latviešu mājās mūs mīļi uzņēma un izstāstīja turpmāko ceļu. Trapenē pie pašu zēniem, aizsargiem un partizāņiem dabūjām ieročus un munīciju un kopā tīrījām apvidu no klīstošām bandām. Liekas, pavisam cita saule bija sākusi spīdēt. Kā
dīvains murgs likās palicis “pelēko” laiks, tik liktenīgs mums, 1918.g. dzimušiem.
Bija pat žēl, ka tik maz no visas sirds iznāca karot. Drīz ienāca vācu armijas vienības, un mūsu tiešais kaujas uzdevums bija beidzies.]

==========================

Iesācies 1941.gada jūnijs.
Tikai 13 dienas atlikušas līdz labi izplānotās, vērienīgās ieceres īstenošanai. Arvien ciešāk sakļaujas loks, savelkas cilpa. Ar milzīgu paātrinājumu. Tikai 13 dienas. Pūtēju orķestris ar mūziku Litenes stacijā gandrīz katru vakaru nelielās grupās pa 30-50 sagaida jaunatbraucējus – astoņpadsmitgadīgus krievu puišus no Maskavas, Ļeņingradas, Kaļiņingradas kara apgabaliem, jo pašā jūnijā sākumā pēc pārcelšanās uz Litenes nometnēm, daļēji – arī pirms, priekšlaicīgi atvaļina 1939.gada iesaukumu, visus, kas nodienējuši divus gadus. Jaunais iesaukums paredzēts tikai rudenī. Izaug finiera čemodānu kalni mežā pat puspriedītes augstumā.
… Latviešu skaits samazinās uz pusi – plok ienācēju bailes par nacionālistiskā noskaņojuma uzliesmojumu, par iespējamo pretošanos, sirdi patīkami kņudina apmierinājums par lietu sekmīgu kārtošanos.
Netiek ievērots nekāds lietderības princips. Krievi daļās tiek izvietoti proporcionāli latviešu skaitam. Tāpat tiek ievērots, lai līdz ar komjauniešiem katrā latviešu daļā ieplūstu pareizās, īstās “proletāriskās asinis”. Par nometnes jauno papildinājumu raksta leitnants Arvīds Lasmanis no Ostroviešiem:

“Pirms pāris dienām mūsu nometnē uzcēla jaunu telti, un tajā parādījās jauni, sveši iemītnieki. Tie bija apmēram viens vads. Viņu izskats visus pārsteidza. Jaunie biedri bija kareivji un dažādu rangu seržanti – obligātā dienesta karavīri. Lielais vairums viņu bija, manuprāt, nekrievi, tumšām saulē iedegušām sejām, melniem matiem, zemām pierēm, daudzi ar aziātiski iešķībām acīm un mongoļiem raksturīgajiem platajiem vaigu kauliem. Pie krūtīm gandrīz visiem bija komjauniešu nozīmītes”.

Lai jauktu un mazinātu latviešu karavīru labo sapratnes un savstarpējās uzticēšanās garu, latviešu daļas galīgi sajauc, samaina to komandierus. Pulkvežleitnants Aperāts savās atmiņās raksta, ka latviešu virsnieki tomēr tam pretojušies un centušies sagrupēt virsniekus, instruktorus, karavīrus tā, lai vienā vienībā būtu boļševistiski noskaņotie, pārējās – brīvas no tiem. Lai pie nacionāli noskaņotiem virsniekiem būtu neuzņēmīgākie poļitruki. Vēsturnieks Indulis Kažociņš domā, ka latviešu virsniekiem bijusi pat sava slepena organizācija, lai plānotu pretdarbību kara gadījumā.
Tādēļ viņi rosina šo sastāva pārkārtošanu sev par labu – lai vienkopus būtu nacionāli domājošie. Arī dažos citos avotos ir norādes, ka aprīlī arestētais pulkvežleitnants J.Upītis nacionālās pretošanās kustības ietvaros vadījis virsnieku apvienību, ka ticis pat izstrādāts korpusa sacelšanās plāns. Sarkanarmijas vadība izmanto visnelietīgākos un visneiedomājamākos paņēmienus, lai neitralizētu latviešu karavīru kaujas spējas, lai paralizētu viņu gribu, aktīvu rīcību slepenībā sagatavotās atbruņošanas, nošaušanas, aizvešanas laikā 14.jūnijā.
Centis Mārtiņš Eņģelis atceras:

“Pirmais pārsteigums, kas mūs sagaidīja Litenes nometnē, bija steigā veiktā vakcinēšana pret tetānusu. Daudziem pēc šīs injekcijas palika ļoti slikti, daudzi staigāja saguruši. Tie, kas kaut kādā veidā bija izvairījušies, saņēma sodu.”

Nikolajs Pupons: “Torīt nometnē neatrados, jo prettīfa potes deļ (tā vismaz teica) biju saslimis.”

Bijušā Siguldas 7.kājnieku pulka, 1941.gadā 285.strēlnieku pulka virsleitnants J.Laucis (mira Anglijā 1950.gadā):

“Jau no rīta nejutos labi, jo pirms dažām dienām biju potēts pret lipīgu slimību. Biju nejauki noguris un slimīgas apātijas pārņemts.”

No Litenes nometnes jau izdzīta visus šos gadus te valdījusī pedantiskā, gandrīz ideālā kārtība, tagad tiek izdzīts arī Latvijas armijas labais gars – tik raksturīgā savstarpējās uzticēšanās, biedriskuma, atklātības, dienesta biedru draudzīguma gaisotne. Tā vietā cenšas iespiesties svešs aizdomīgums, slepenība, glūņas iedaba. Pa piegružotajiem nometnes ceļiem un celiņiem staigā noklausītāji, ziņotāji. Tiek darīts viss, lai sētu neuzticēšanās, aizdomu, baumu, savstarpējas
izsekošanas dīgt un sakņoties spējīgo sēklu. Tiek izveidots komjauniešu spiegu tīkls. Par ikdienas saskarsmes likumu kļūst vārdi:

“Ko es dzirdu, to neesmu dzirdējis, bet ko es redzu, neesmu redzējis.”

“Bija 1-2 latvieši, kas piekrita tai lietai. Viņu klātbūtnē sarunas pārtrūka. Bija ziņotāji”, atzīst toreiz Litenē dienējušais Verners Naums. “Daudz baumu.”

Visiem iespējamajiem līdzekļiem tiek ierobežota informācijas izplatīšanās. Nometnē nepienāk ziņas no ārpuses. Avīzes saņem nekārtīgi. Pastu kontrolē. Pa radio drīkst klausīties tikai vietējās ziņas. No aprīļa nepiešķir atvaļinājumus. Nelaiž arī uz Gulbeni. Pēc produktiem komandē tikai uzticamos – krievus, mongoļus, galvenokārt komjauniešus. Šo pašu tautību patruļas dienu un nakti apsargā nometnes, pārbaudot pat gulētājus teltīs. Grūti latviešu karavīriem ir atsacīties no paraduma brīvajā laikā aiziet pie draugiem uz citu pulku, citu rotu, brīvi staigāt pa plašo nometni. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nedrīkst atstāt savu teritoriju. Nometnes teritorijā noteikti maršruti, ceļi, pa kuriem var iet uz štābu, pa kuriem nē. Tā laika noskaņu nometnēs labi raksturo jau pieminētais rakstvedis un mantzinis Verners Naums intervijā LU studentei Intai Krūmiņai, veidojot atmiņu ierakstu Nacionālās mutvārdu vēstures Cilvēkarhīvam 1999.gada decembrī.
Verners Naums dzimis 1918.gadā, bijis Latvijas Armijas pēdējā iesaukumā. Litenes nometnē atradies no 1941.gada 15.maija līdz kara pirmajām dienām.

“Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzītie. Jau no aprīļa mēnesi visi atvaļinājumi atcelti. Noskaņojums ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek – avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi – varēja aiziet pie pazīstamiem uz citu pulku.”

Kad pirms 14.jūnija Anatolijs Sondors naktī iziet no barakas,

“ap nometni švīkst zāle, it kā vesels ežu bataljons būtu izgājis nakts medībās. Palaikam uzplaiksnī un tūdaļ atkal nodziest mirklīga uguns. Šķiet, maldugunis klaiņo zem kokiem.”

Protams, ‘Ekshumācija’ ir literārs darbs, kurā rakstniecei tiesības uz izdomu, taču neapšaubāmi tieši tāds ir nometnē ievestais “jaunais gars”.
Atsevišķu mājas aresta vai ierobežotu pārvietošanās iespēju pastāvēšanu šajā laikā pamanījis Centis Mārtiņš Eņģelis:

“Pats redzēju, ka divus vakarus pulkvedis Rozītis un pulkvežleitnants Peniķis staigāja gar Pededzes krastu un sarunājās. Dienā nometnē viņus neredzēju, laikam pēc kādas pavēles viņi atradās savās teltīs un nedrīkstēja kontaktēties ar karavīriem”

Pēc tagad mirušās litenietes Maku mātes stāstījuma mājas arestā bijis arī kapteinis Jānis Ozoliņš, kuru nošauj 22.jūnijā.
Īpatnu, izkropļotu veidu gūst karavīru mācības, kam galu galā šāda vasaras nometne paredzēta. Šautenes ir, taču neizsniedz pat salūtu patronas, nerunājot nemaz par kaujas. Tādēļ galvenais mācību saturs – politzinības un ierindas mācība. Krievu komandieri un komisāri cenšas demonstrēt savu varu, dažādi izrēķinoties ar latviešu karavīriem, tiranizējot tos.

“Nebija iespējams netraucēti pat iemigt, jo bataljona komisārs Boroviks ar pavēli bieži izsludināja trauksmi. Tādās reizēs mums vajadzēja saģērbties 3 minūtēs un nostāties ierindā, lai drīz pēc tam, pavēlei atskanot, triecienā un ar urrā kliedzieniem mestos pāri Pededzes upei.”

Ienācējus ērcina latviešu ironiskā attieksme pret mācībās sludināto padomju iekārtas pārākumu, agrākās Latvijas nopulgošanu, latvieša pašlepnums, patstāvība, goddevības un padevības trūkums, kā arī pārākums militārajās zināšanās. Soli pa solim iepazīstot Litenes notikumus, jau pašā sākumā pārliecināmies, cik parasta iekarotāju armijā ir izlikšanās, melošana, mānīšanās un viltība. Ticēt te nevaram nevienam vārdam. Tāpat kā jaunās varas solījumiem: Latvijā kolhozu nebūs, Ulmanis netraucēti varēs izbraukt uz ārzemēm, vēlēšanas būs demokrātiskas, privātīpašums – neaizskarams.
Paši vārdi un jēdzieni šajā laikā ieguvuši citu, ačgārnu nozīmi. Kas ir “karavīru profilaktiskā potēšana”, “Virsnieku lauku mācības”, “demobilizācija”, “kvalifikācijas celšanas kursi”, “korpusa latviešu vadība”? Bieži citādi jāsaprot vārdi “nošāvies”, “miris”. Ir pārliecība, ka pat nāves ziņās, “troikas” nospriedumos, vēlāk tuviniekiem izsūtītajās izziņās ir viltojumi. Tāpēc tik grūti noskaidrot atsevišķa cilvēka likteni. Nepareizu ziņu sniegšana nošauto un citādi bojā gājušo cilvēku tuviniekiem šajā laikā ir oficiālā politika.
Pēc “Troikas” sprieduma 1942.gada 17.maijā nošautā pulkveža Ādolfa Kontrovska atraitni Elzu Kontrovsku 3gadus maldina, paziņojot, ka vīrs miris 1945.gada 30.novembrī.

Kas vada korpusa un Litenes nometnes dzīvi līdz 14.jūnijam?
Korpusa komandieris – ģenerālleitnants R.Kļaviņš.
Korpusa komisārs – brigādes komisārs Smirnovs.
Korpusa komandiera vietnieks – ģenerālmajors Čistjakovs.
Korpusa štāba priekšnieks – ģenerālmajors O.Ūdentiņš.
Vietnieks – operatīvas daļas priekšnieks pulkvedis Savinovs.
“Ostroviešos” izvietotās 181.divīzijas komandiera J.Liepiņa palīgs – pulkvedis Borisovs.
Litenes nometne dislocētas 183.divīzijas komandiera A.Krustiņa palīgs – pulkvedis Tupikovs.

Tas taču katram no bērnības tik labi pazīstamais leļļu teātris, kur aiz šķietamā runātāja, darītāja stāv patiesais darbības virzītājs! Visvaldis Lācis savukārt trāpīgi runā par 100 lellēm, kam šajā laikā jāizspēlē Latvijas demokrātiska pārvaldīšana. Daudzus gadu desmitus aiz latviski skanoša LKP CK 1.sekretāra [J.Kalnbērziņa] uzvārda seko kāds Titovs, Jeršovs, Kašņikovs, Gribkovs, Strelkovs, Beluha, Dmitrijevs, Soboļevs.
Liela, nozīmīga loma atvēlēta korpusa komandierim Smirnovam. Viņš ir tas, kas par katru cenu grib korpusu jau agri pavasarī, pavisam nepiemērotos apstākļos dabūt uz Liteni. Viņš jau ir priekšā pie J.Kalnbērziņa ar savu ziņojumu par noskaņojumu nometnē, kad uz partijas Centrālkomiteju tiek izsaukts korpusa komandieris ģenerālis R.Kļavinš. Pat pulku un divīziju latviešu komandieru atbrīvošana no amatiem īsi pirms 14.jūnija notiek bez korpusa komandiera ziņas! Rīkojas b.Smirnovs. Smirnovs ir tas, kas 15.jūnijā Litenē palikušajiem virsniekiem paziņo: uz mācībām aizvesti padomju varas ienaidnieki. Pārējie var justies droši. Tiem jāceļ jaunā komunistiskā pasaule. Steidzas jūnija dienas. Ar milzīgu paātrinājumu griežas labi ieeļļotā
mehānisma zobrati. Ātrāk! Ātrāk!

  1. jūnijs.
    Amati krieviem jānodod pēdējiem pulku komandieriem latviešiem. Pakāpeniska nomaiņa bija jau sākusies agrāk.
  2. jūnijs.
    Amatus krieviem nodod divīziju komandieri. Kā pēdējais savu amatu nodod korpusa komandieris R.Kļaviņš.
    Uz 5 – 6 dienām viņa vietā ir ģenerālleitnants S.Akimovs, pēc tam ģenerālmajors K.Kačanovs.
  3. jūnijs.
    Ģenerālim R.Kļaviņam jāierodas pie kompartijas 1.sekretāra Kalnbērziņa, lai saņemtu pārmetumus par disciplīnas trūkumu, ģermanofīlām tieksmēm korpusā, sacelšanās domas perināšanu dažu vecāko virsnieku galvās.
  4. – 13. jūnijs.
    Vairāk nekā 20 bijušos Latvijas Armijas augstākos virsniekus nosūta uz Maskavu “kvalifikācijas celšanai”. Uz Maskavu tiek nosūtīts ģenerālleitnants R.Kļaviņš, ģenerālmajori Liepiņš, O.Ūdntiņš, pulkveži Lejiņš, K.Priedītis, V.Bruņinieks, Žanis Jomerts, Ābeltiņš, J.Žīds, A.Birkenšteins, R.Lielbiksis, H.Jurevics, E.Strauss, pulkvežleitnants R.Peniķis un vēl citi. Maskavas kursi lielākajai daļai no viņiem “ieilgst” un pārvēršas par “kursiem” Ziemeļos; ja gribētu rūgti ironizēt ar šodienas izglītības terminiem – tā ir “mūžizglītība”. Daļai mācības beidzas turpat Maskavā. Ir tikai atsevišķi izņēmumi. Naivais Jānis Sudrabkalns, kas tajā pašā gadā ar sajūsmu raksta:

“Ak, krievu tauta, tā kā bites stropā
Pie tevis briesmu brīdī visi trauks!”

Jā, trauc uz Maskavas Komunarku, lai nogultu blakus 14000 šeit aprakto, blakus citādi domājošajiem tautiešiem: E.Bērziņam, J.Daniševskim, K.Jukumam, J.Rudzutakam, J.Vācietim, R.Kirhenšteinam.

1941.gada 16.oktobrī, kad vācieši tuvu Maskavai, šeit vēl nošauj 220 cilvēku, tajā skaitā 28 latviešus, 15 Latvijas Armijas ģenerāļus, virsniekus: Z.Bahu, R.Ceplīti, A.Dālbergu, A.Dannenbergu, R.Klinsonu, R.Kļaviņu, V.Spandegu. Starp viņiem liela daļa “liteniešu”.
Starp nošautajiem arī Latvijas vēstnieks F.Kociņš.
Viņu starpā tiek minēts arī Andrejs Krustiņš. Taču par viņa bojāejas vietu ir arī pilnīgi citas ziņas. Daļai Maskavas “kursantu” maršruts ir Noriļskas-Lamas lēģeris, kur daudzus no viņiem pieveic cinga un bada nāve, un tikai retajam izdodas atgriezties Latvijā pēc ilgiem verdzības, moku gadiem.

Ģenerālis Andrejs Krustiņš. Krievijas Svētā Jura krusts ar lauriem, Svētā Vladimira ordeņa 4.šķira, Svētās Annas ordeņa 3. un 4.šķira, svētā Staņislava ordeņa 3.šķira, Lāčplēša ordenis, Triju zvaigžņu ordeņa divas šķiras, Viestura ordeņa 1.šķira, Igaunijas Ērgļa ordenis, Lietuvas ordenis Vīta Krusts – tā novērtēta viņa drosme un izlēmība kaujās.
Nepazīst pieredzējušais karavīrs, latviešu strēlnieku 6.Tukuma pulka komandieris, Latgales divīzijas komandiera palīgs Brīvības cīņu laikā, Kurzemes un Latgales divīzijas komandieris, savu tagadējo pretinieku.
Neapzinās, ka viņam nepiedos šos daudzos apbalvojumus, Latvijas Brīvības cīņas, Lāčplēsi, atsacīšanos no Maskavas “kursiem”, pārveidotās krievu klasiķa Ņekrasova dzejas rindas no poēmas

“Kam labi dzīvot Krievzemē”.

Ar tām, apstaigādams Litenes nometni dažas dienas iepriekš, viņš bija izteicis savu neapmierinātību par atbaidošo nekārtību, kāda šajā laikā Litenē stājusies iepriekšējās pedantiskās kārtības vietā:

“Draugs, man parādi tādu vietu,
Tādas vietiņas Krievzemē nav…”

Sirmajam ģenerālim noplēš dienesta pakāpju zīmotnes, atņem ordeņus, goda ieročus. Viņš pāri Pededzes tiltam vairs neatgriežas “Beķeru” mājās, kur kopā ar pulkvedi Kārli Lejiņu vieni bez ģimenēm dzīvo 1941.gada jūnijā. Par Andreja Krustiņa arestēšanas datumu pētnieki min 9.jūniju. Taču tikai 12.jūnijā 14:00 ģenerāli no Rīgas stacijā pienākošā Vidzemes vilciena 3 čekisti ieved Maskavas vilciena atsevišķā kupejā. Nav ticams, ka Adelīna Rozīte varētu kļūdīties. Viņa šajā dienā un stundā uz Maskavas “kursiem” pavada vīru. Un nepienāk ģenerālim mierīgas pensionēšanās vecums. Vai viņš atdusas Komunarkā Maskavā? Vai Jakutskā? Vai Noriļskā?

13.jūnijs.
Tiek veikta vesela virkne nodrošināšanas pasākumu nākamajai dienai plānotās akcijas veiksmīgai norisei. Tiek sagatavotas “mācību” vietas apkārtnes mežos. Cirsti krūmi. Pēc dažām liecībām šajā un iepriekšējās dienās rok bedres. Komandieri saņem rīkojumu steidzami apbruņot tikko Litenē atsūtītos krievu jauniesauktos, uz laiku, it kā paredzētai skatei, tā atbruņojot latviešus. Virsnieki saņem pavēli neatstāt nometnes teritoriju, jo plānotas kadru mācības. Apakšvienībās negaidīti pavēlēts visus ieročus nodot pulka noliktavā, tikai dežurantiem izsniedzot šauteni un ķiveri. Pulku kara komisārus naktī izsauc uz Gulbeni pēdējo norādījumu saņemšanai. Atsevišķām vienībām jau šajā vakarā paziņo par gaidāmajām “mācībām”.

14.jūnija rīts.
Šajā dienā korpusa vienībā par dežūrvirsniekiem izrauga vienīgi krievus, un sardzes ieņem aziāti. Abās nometnēs novieto arī speciālas krievu karaspēka vienības un staigājošas patruļas. Izveidoti posteņi jaunās vietās, arī šajā pusē Pededzes upei. Nometne faktiski aplenkta. Apkārt tai zilcepurainie [NKVD, čeka].
Bruņotas patruļas uz Pededzes tilta, Litenes ceļu krustos. Latviešu karavīru un virsnieku rīcībā kaujas munīcijas vairs nav.
Faktiski jau no paša sākuma visa kaujas munīcija atrodas uzticamu komunistu glabāšanā, un to jo stingri apsargā. Virsniekiem atņem personīgo pistoļu patronas. Šajā dienā brīdina, ka ar šo vakaru virsniekiem jāguļ kopējās komandieru teltīs. Tie nevar gulēt nekur atsevišķi. Par gaidāmajām “mācībām” paziņo vienībām, kuras neinformēja iepriekšējā,vakarā.

14.jūnija vakars.
Nakts. Gulbenes stacijā restotos lopu vagonos uz neēvelētu dēļu lāvām pazemoti, apkaunoti, ārprāta dienas nomocīti, vilciena sakustēšanos, došanos baismajā Nezināmajā gaida latviešu virsnieki. Vīri ar Tēvzemes augstākajiem apbalvojumiem, ar Francijas, Kara akadēmijas diplomiem, ar 3 – 4 svešvalodu zināšanām, bijušie militārie atašeji ārvalstīs.

“Es varēju runāt vācu, angļu, krievu valodā, piepratu franču un latīņu mēli, kā jau inteliģentam cilvēkam pienākas, karaskolā to visu mācīja,”

par sevi pēc atgriešanās stāsta virsleitnants Fricis Veinberģis.

“Kam man šodien līdz divas akadēmijas, nometnē es labāk būtu kurpnieks,” pēc dažiem mēnešiem teiks pulkvežleitnants Galdiņš, primitīvos apstākļos kopā ar citiem tīrīdams dzelzceļu, rakdams un transportēdams akmeņogles. Divstāvu guļamtelpa, augstākais civilizācijas sasniegums – skārda notekrene pie sienas … Ceļš neziņā bez jebkāda nodrošinājuma: 14.jūnijā bija jāsaņem alga, bet mēneša sākumā piespiedu kārtā bija jāparaksta valsts aizņēmums.

14.jūnija vakars.
Vēlā nokrēslī, nesagaidījusi vasaras mājās Litenes “Gravās” vīru, virsnieka sieva lūdz saimnieka pusaudzi zēnu pavadīt līdz nometnēm. Atbildi viņa nerod.

“Nav atgriezies no mācībām.”

14.jūnija nakts.
Litenes un Gulbenes dzelzceļa stacijās ar steigā pauniņā sasietu iedzīvi, ar maziem bērniem uz rokām Rīgas vilcienu gaida virsnieku sievas, lai, bēgot no ārprāta, no sarkanās miglas, kas pārņēmusi Latviju, brauktu pretim savam nezināmajam liktenim. Daļa – lai pēc pāris gadiem bēgtu uz Rietumiem pretim emigrācijas skarbajiem vējiem, lai iejuktu tautību lielajā katlā, lai zaudētu tēvu valodu, latvietību, lai mazbērni dzimtu par Džoniem un Betijām. Daļa – lai pēc dažiem gadiem tāpat ka vīri lopu vagonos tiktu aizvestas uz Salto zemi. Stacijā šajā laikā kopā ar māti virsleitnanta Osvalda Ķezbera “pavasara meitiņas” Ieva un Maija. Ja katra īsta latviešu sirds tajās dienās sāp, redzot, kā iznīcībai aizved latviešu tautas ziedu, tad ne mazāk sāp, redzot virsnieku sievu izmisumu, neziņu, veltīgās gaidas, dzirdot mazo bērnu raudas stacijās vakara un nakts stundā.

==========================
Iespraudums.

Osvalds Ķezberis pēc atgriešanās

[OSVALDA ĶEZBERA STĀSTS: “… 1940.gadā tiku ieskaitīts sarkanarmijā kā vecākais leitnants. Līdz tam dienesta laikā biju pabeidzis Latvijas Kara skolu. Tēvam nepietika zemes, lai par saimniekiem varētu tikt visi četri dēli. 15.maijā mani nosūtīja uz Ostroviešu vai Jaunvanagu poligona iekārtošanu. Darījām visu ko, kas vajadzīgs. 13.jūnijā mūs pārņēma trauksme. Atnāca mana toreizējā sieva Elza Ķezbere (viņai un divām manām meitām turpat netālu biju noīrējis dzīvokli) un stāstīja, ka Gulbenē stacijā redzējusi vagonus ar restēm logos, ka uz tilta un ceļu krustojumos stāv krievu zaldāti. Mums virsniekiem bija likts tajā naktī obligāti palikt nometnē. Otrā rītā komisārs paziņoja. ka būs jābrauc mācībās. Izsauca arī mani. Bet ne visus. Domāju: “Kāpēc?” Atradāmies sapieru daļā. Kā vēlāk uzzināju, arī citās daļās noticis tas pats. Astoņos mašīnas nav, deviņos arī nav. Aizgāju vēl pie Elzas un meitām. Ap sirdi nemierīgi. Jāatgriežas. Viņas nāca mani pavadīt. Pededzes krastā atvadījāmies. Elza asarās. Saku: “Neraudi. Vēl esmu šeit. Tagad nedrīkst par cilvēku, par ģimeni bēdāties, kad grūst valstis.” Atvadām saskūpstījāmies. Meitiņām – Maijai septiņi gadiņi, Ieviņai nepilni seši. Neraudāja, vien skatījās baiļu pilnām acīm. Vienpadsmitos vai varbūt vēlāk bataljona komandierim pulkvežleitnantam Kaņeps-Kalniņam norādīja vietu kabīnē, pārējie virsnieki no dažādām karaspēka daļām – slēgtā kravas kastē. Iesēdās arī bataljona komisārs Poļarošs (Полярош). Veda uz Gulbenes pusi. Netālu no Gulbenes mašīna nogriezās uz pļavu. Tur jau citi, krūmos ieraudzīju automātu stobrus uz mūsu pusi. Mūs sagaidīja komisārs latvietis Birziņš. Pavēlēja iet uz mežu, pēc tam apkārt, atpakaļ, un ieejam starp divām zaldātu rindām. Atskanēja komisāra komanda:
“Rokas augšā!” –
tas mums, un
“Kaujai gatavi!” =
tas zaldātiem.
Tie pacēla ieročus šaušanas stājā. Divu durkļu starpā pa virsniekam. No aizmugures pienāca poļitruki un iztaustīja kabatas. Pistoļu mums jau nebija. Gluži kā čūska noslīdēja gar muguru. Pametu skatu uz Kaņeps-Kalniņu – balts kā audekls. Kad visi bija izkratīti, pavēlēja sēsties mašīnās, katrā pa 8-10 cilvēkiem. Pie šofera kabīnes zaldāts ar automātu. Manā mašīnā iesēdās mans padotais Šuplinskis – ar automātu. Nedrīkst kustēties, sarunāties. Stacijas laukumā arī bruņoti zaldāti.
Vagonā divstāvu nāras. Esam ap 30 cilvēki. Dažus atceros: jau minētais Kaņeps-Kalniņš, pulkvedis Ronis, kapteinis Bērziņš, vecākie leitnanti Pūriņš, Rožkalns, Neimacis, Dubults, leitnanti Grunte, Kalvis, vecākais leitnants Roberts Salmiņš, pulkvedis Lejiņš. Un vēl un vēl. Dubults bija ticies ar sievu un sarunājuši: ja izvedīs, noteiktā vietā mēģinās uzmest kādu zīmīti. Pēc daudziem gadiem uzzināju, ka mana zīmīte saņemta. Naktī vai varbūt nākošā dienā vilciens no Gulbenes atgāja. Vienā no starppieturām uz cita ceļa iepretim mūsu lodziņam – lokomotīve. Pazibēja pazīstama seja. Mans skolnieks no amata skolas, kurā es pasniedzu militārās priekšzināšanas. Viņš nostājās miera stājā, kā biju puišiem mācījis. Elza Ķezbere 14.jūnijā aizbrauca uz Gulbeni. Nelaida cauri. Tajā naktī viņa uzrakstīja dzejoli ‘Smagajā naktī’.
… Etaps no Babinskas, kur izkāpām, uz Juhņevo. Tur liels laukums aiz dzeloņdrāšu žoga. Aiz dēļu sētas, kas pārdala laukumu, ieraugu Gulbenes policijas priekšnieku Sproģi, Lūsi no sava pagasta un kārtībnieku Kamaldnieku. Gan civilie, gan militārie visi vienā maisā. Pēc dažām dienām etaps līdz Krasnojarskai. … Pa Jeņiseju nogādāja Dudinkā, pēc tam ar vilcienu uz Noriļsku. Vai tiesāja? Jā, Bet krieviski nesapratu. Bet izmeklētājs teica: “Iztiksim (Обойдемся)”. Iedeva desmit gadus, tas nozīmētu ar ieroci nostāties pret Sarkano armiju. … No Krasnojarskas līdz Dudinkai, sākot šo smago ceļu, bijām kopā 526 notiesātie.
[cita versija: Baltijas 933 Lietuvas – 285, Latvijas 424, Igaunijas 224. 1200 – tas drīzāk ir teritoriālo korpusu virsnieku skaits kopā ar bijušo Baltijas armiju virsniekiem, kuri atvaļināti jau 1940.gadā dēļ politiskas neuzticamības un arestēti 1941.gada jūnijā. MAĻONIS ANTANAS: lietuvietis, arestēts 14.06.1941 uz kvalifikācijas kursiem Piemaskavā. Līdz Gorkijai vesiti kravas mašīnā. līdz Krasnojarskai atsevišķā vagonā. No Krasnojarskas pārsūtīšanas cietuma pa etapu uz baržas līdz Dudinkai, pēc tam pa šaursliežu dzelzceļu uz Noriļsku. Etaps sastāvējis no lietuviešiem ap 350 чел, latvoešiem ap 600, igauņiem ap 250. 42 augstākie virsnieki ar diviem kuteriem nosūtīti uz Lamas ezeru, kur būvējuši atpūtas māju NKVD un vitamīnu cehu (C vit.no skujām).]
Pēc desmit gadiem labi ja simts bijām palikuši dzīvi. Pārējie palika gulēt mūžīgajā sasalumā. … 1941.gada Ziemsvētkos biju cietuma kamerā kopā ar kapteini Vāveri un leitnantu Dzirnieku. Sienas apledojušas, pustumsa. Ko dara mīļie mājās? Noskaitīju vakara lūgsnu manai Ieviņai: “Dieviņ, glāb un pasargā mūsu tautu, mūsu dārgo dzimteni Latviju un visus goda ļaudis”. … Reiz veda garu kolonu. Cilvēks noliecās pie strautiņa padzerties. Viņu nošāva bez brīdinājuma. … Mūžīgajā sasalumā drupinājām akmeņus, rakām bedres, būvējām pilsētas – uz savu ieroču biedru kauliem. … Par Elzu un meitenēm pūlējos uzzināt, rakstot vēstuli komponistam Jānim Ķepītim. Uz Latvijas Radio. Atbildēja (tajos laikos!), ka Elza Ķezbere pametusi Latviju. Kad biju no lāģera atbrīvots un skumji apjēdzu, ka ģimenes nav, man palīdzēja Helēna Dundure, kas piedzīvojusi tādu pašu likteni, mana tagadējā sieva… Tā kā māju man nebija, nolēmu kādu laiku padzīvot Noriļskā, sapelnīt naudu. 1952.gadā braucu apmeklēt savus mīļos uz Tomskas apgabalu. Tik tikko tiku prom, laikam izskatījos neuzticams. Bet savu mammu ieraudzīju. Diemžēl, tā bija pēdējā reize… 1961.gadā kopā ar Helēnu atbraucām uz Latviju. … Jelgavā pasu galda priekšnieks Migla atteicās mani pierakstīt. … Kad Sibīrijā nomira pirmais no mums, mēs klusu pastāvējām un šķīrāmies. Vēlāk, 41-ajā, 4,. 43.gadā, lielajā nāves pļaujā, mēs to vairs nespējām izdarīt, nebija spēka. … Tagad ļoti maz mūsu palicis.
Jelgavas Vēstnesis, № 93, 14.06.89
https://www.memorial.krsk.ru/Public/1989/198906141.htm ]

[Ērika Pārupa stāsts

Polītiskā formācijā mani iesaistīja 1939. gada augusta beigās. Toreiz parallēli Virsnieku Apvienības oficiālai valdei pastāvēja kāda grupa virsnieku, kas bija jau agrāk nodibinājusies un kuŗai bija polītiska ievirze. Šai grupai bija sakari ar civīlā sektora ļaudīm, kas toreiz vēlējās panākt prezidenta ievēlēšanu, jaunu pagaidvaldību un satversmes pārstrādāšanu. Par to nedaudz kādreiz rakstīja latviešu prese Zviedrijā. Baumas par ģen. Balodi kā pretkandidātu Ulmanim ar Valdmani kā ministru prezidentu nav pasaciņa.

Šī virsnieku grupa uzaicināja mūs divus no 6. Rīgas pulka kā pārstāvjus Kaŗa skolas diktatūras laika izlaidumiem (4 izlaidumi un kadetu kurss). Mēs bijām polītiski neskarti, sportisti, abi ļoti labi beiguši Kaŗa skolu, ļoti labām dienesta atsauksmēm, abi kandidējām uz Augstāko kaŗa skolu, bet pats galvenais laikam tas, ka 3 grupas piederīgie bija cēlušies no 6. Rīgas pulka un mums ar viņiem bija tuvas, draudzīgas attiecības. Tādās organizācijās personas pazīšana un lojalitāte ir izšķirīgas.

Organizācijai un personālam nebija formālu nosaukumu. Parasti runās minēja Virsnieku Apvienību un pašu grupu sauca par Operatīvo štābu. Oficiāli amata nosaukumi netika uzsvērti, bet pēc rīcības iznāca, ka sarunas vadīja komandkapteinis A. Brūders (Latvijas flotes flagkuģa „Virsaitis” komandieris), nobeiguma formulējumus parasti deva pltn. J. Kalniņš (beidzis Universitāti un Augstāko kaŗa skolu), visaktīvākais runātājs un analizētājs bija kapt. T. Bebris (beidzis Augstāko kaŗa skolu un studēja, saukts „gudrais Bebris”), kapt. R. Veidemanis pārzināja virsnieku sastāvu (bijis viens no Virsnieku Apvienības dibinātājiem 1922. g. un ilggadīgs Apvienības sekretārs). Pārējo 3 vārdus nevar minēt − tie arestēti, un viņu liktenis nav pilnīgi zināms.

Man bija daudz jāmācās, bet ātri ieguvu uzmanību grupā. Tam palīdzēja tas, ka, iestājoties Augstākā kaŗa skolā, es ļoti smagos konkursa eksāmenus izturēju kā pirmais.

Pēc komūnistu okupācijas 1941. g. šī grupa pārvērtās par militāru pagrīdes organizāciju. Pagrīdes darbības principus izstrādāja kapt. Bebris un tie atšķīrās no parastām metodēm: nekādu sarakstu, runu, sapulču, rakstu, nekāda divpersonu pazīšana, ķēdes, grupu vai mainītu vārdu organizācija. Vienīgi centrs zināja savus pārstāvjus, kas bija katrā vietā vismaz divi. Šie pārstāvji nedrīkstēja savstarpēji zināt par piederību organizācijai, bet, ja to uzzināja, tad par pagrīdi drīkstēja runāt tikai tik, cik tieši nepieciešams pagrīdes darbam, nekādas aprunāšanās vai apjautāšanās.

Virsnieku Apvienība saprata, ka Hitlera kaŗš ir tikai sākuma stadijā un ka tālākā attīstībā var rasties situācija, kad mūsu organizēta rīcība būtu nepieciešama.

Apvienība bija nemierā ar mūsu vadības rīcību un uzskatīja, ka pārmaiņu gadījumā šie cilvēki vairs nevar būt mūsu vadītāji. Mums bija jābūt organizētiem attiecīgai rīcībai. Pārstāvji ietilpa šajā plānā.

Pārstāvjiem bija jāizturas neitrāli − ne par, ne pret, bet viņiem bija jānovēro visi virsnieki, arī tie, kas sadarbojās ar krieviem un varēja būt bīstami, kas bija vienaldzīgi un kuŗi bija pēc pārliecības īsti latvieši, ko attiecīgā brīdī varētu iesaistīt darbībā. Tā daudzi nezināja, ka ieskaitīti pagrīdē.

Kad krievi slēdza Augstāko kaŗa skolu, mani atkomandēja uz pulku un ieskaitīja štābā. Apvienība izraudzīja mani par pārstāvi šinī pulkā. Izrādījās, ka bija vēl izraudzīti divi un gadījās, ka mēs viens otru uzminējām, bet nekad par to nerunājām. Man bija arī uzdots izraudzīt vienu virsnieku, kas izplānotu un vadītu krievu virsnieku, poļitruku un neuzticamo latviešu izolāciju, ja vajadzētu. Izvēlējos ltn. Vaksmani.

Bet centru atklāja un dalībniekus arestēja. Visi viņi bija fiziski un garīgi stipri vīri, bet čeka izrādījās stiprāka un pēc kāda laika aresti pārsviedās uz pulku pārstāvjiem. Arestēja arī dažus virsniekus Korpusa štābā, bet vai tas bija sakarā ar pagrīdi − nezinu.

Mūsu pulka aresti sākās 1941. g. jūnija pirmajā pusē. Ar apm. 10 dienu atstarpi arestēja divus virsniekus − pagrīdniekus, pēdējo 2 dienas pirms kaŗa sākšanās. Arestējamiem pavēlēja ierasties, parasti vēlu vakarā, kādā dienesta telpā, no kurienes viņi vairs nepārnāca. Tad pienāca mana kārta…

Kaŗš jau bija sācies, kad man pateica, ka jāierodas nākošā vakarā čekista Ivanova telpā (9. Rēzeknes pulka kareivis, Bruno Kalniņa komisārs pltn. pakāpē). Es nolēmu bēgt vai pretoties, to paziņoju arī ltn. Vaksmanim. Viņš teica, ka vēlas iet kopā ar mani, lai notiktu kas notikdams. Atradāmies Litenes nometnē.

Stāvoklis bija ļoti grūts. Nometnes austrumu malā, poligonā, bija 2 krievu rotas ar ložmetējiem un mīnmetējiem pozicijā pret nometni. Visapkārt nometnei apm. 20 soļu atstarpē bija krievu ķēde. Poļitruki nogriezuši matus, lai izskatītos kā kareivji, skraidīja satraukti un nobijušies gar apsardzes ķēdi. Neviens nedrīkstēja atstāt nometni, ne tuvoties sardzes ķēdei.

Atlikušas bija tikai dažas stundas. Apsvērām dažādus bēgšanas plānus. Es biju kājnieku bataljona komandieris, un manā rīcībā bija zirgi, to novietne bija nometnes malā priedēs. Mēs nolēmām ar 2 apsedlotiem zirgiem jāšus doties cauri krievu ķēdei, katrs nošautu vienu sargu un mēģinātu caur priedēm aizauļot prom.

Metās jau krēsla, kad nolēmām izmēģināt vēl vienu iespēju. Virskreklos bez vidusjostām, cepurēm un ieročiem, ar virsnieka mantu somu rokā sagaidījām kādu poļitruku apsardzības ķēdes tuvumā un prasījām, lai ļauj aiznest somas uz virsnieku ēstuvi (tā sauca klubu), jo sagaidāma trauksme un daļa virsnieku jau somas tur aiznesuši. Apmulsumā poļitruks lika sargiem mūs izlaist cauri krievu ķēdei. Ēka bija apm. 100 m aiz sargu līnijas. Tikuši tur, pametām savas somas un ēkas aizsegā sasniedzām rudzu lauka grāvi… Un es vēl šodien esmu dzīvs par žultainu nepatiku Hitlera mobilizētājiem, fīreriem un čekas kalpiem. Ltn. Otomars Vaksmanis krita Kurzemē. Ko nepaspēja čeka, to izdarīja vācu pakalpi.

Pēc divām dēkainām diennaktīm nonācām kādā apdzīvotā vietā Lejasciema tuvumā, kur vietējie vīri bija sākuši organizēt pašaizsardzības grupu. Viņi aicināja, un es pārņēmu vadību. Ar pienākušiem kareivjiem un virsniekiem izveidojās apm. 100 vīru vienība. Bet kad pārķērām daļu no 183. divīzijas, skaits pieauga uz apm. 150. Bija sadursmes ar klīstošām krievu grupām. Ieņēmām Lejasciemu. Kad uzbrukuma rītā tuvojāmies Lejasciemam, tur esošā miliču rota, nepieņemot kauju, bija aizgājusi Valkas virzienā, atstājot noslepkavotus kādu mežzini un mežsargu.

Jāpiezīmē, ka Lejasciemā nevienu bijušo amatpersonu nearestēja, jo tie visi bija mazi cilvēciņi ar sīkām cilvēciskām kļūdām. Pēc dažām dienām parādījās vācu kaŗaspēks, pēc tam devos uz Rīgu…

Kaŗš sākās 22.jūnija rītā, bet kas to zināja? Korpusa virsniekus arestēja 14.jūnijā čekas kareivji. Virsniekus pēc saraksta izsauca un aizveda uz mežainu apvidu „kaujas mācībām”. Kad viņi bija nostādīti vienā rindā „uzdevumu došanai”, no paslēptuves iznāca čekas kareivji, turot šauteni ar uzliktu durkli pret katru virsnieku un viņus arestēja. Ostroviešu rajonā kāds virsnieks bija tvēris ieroci, bet tūdaļ nodurts (vārds nav zināms). Kādā citā vietā vltn. F.Feldmanis ar kabatas pistoli nošāva vienu čekistu − viņu nonāvēja. Tā bija apzinīga pašnāvība.

Pārējiem virsniekiem „lauku mācības” bija paziņotas nākošā dienā. Bet jau tās pašas dienas vakarā zinājām, ka notiek masu deportācijas. Vairāki virsnieki sazinājāmies un nolēmām pretoties. Poļitruki mūs cieši uzraudzīja un nometne bija izolēta no ārpasaules.

Atceros, ka tajā naktī kopā ar ltn. Robežgruntnieku ar pielādētām pistolēm zem spilvena savas teltenes ieeju saspraudām ar spraužamāķiem, lai dzirdētu un pamostos, ja kāds mēģinātu ienākt. Vēlāk Litenē, kad trauksmē sauca virsniekus pulcēties, liela grupa virsnieku vienmēr gājām ar pielādētām pistolēm un novietojām kareivjus ar patšautenēm atbalstam, ja virsnieki sāktu šaut. Mēs nepadotos.

Visi arestēto ešeloni vēl arvien atradās Latvijā, kad mums vēl bija apbruņots territoriālais korpuss ar daļu latviešu virsnieku. Varējām visus ešelonus apturēt Latvijas territorijā. Kaŗš sākās tikai pēc 7 dienām. Bet mums nebija vadības. Mums nebija organizētas pretestības kustības. Ko darīja mūsu polītiķi, ģenerāļi un pulkveži, kas pēc kaŗa sauca sevi par prezidentiem, ministriem, tēvijas varoņiem u.t.t? Mums vajadzēja tikai nelielas sakaru saites. Vai atkal viss būtu pienācies izcīnīt virsleitnantiem? Bet viņi bija ieslēgti savās vienībās un nevarēja kustieties.

Vienīgā organizētā pretestības kustība ar vadību bija Virsnieku apvienībai, bet tās vadību un pārstāvjus arestēja jau 1941.g. pavasarī un sistēma sajuka. Dzirdēts ir, ka Armijas štāba plkv. Upītis noorganizējis pretestības grupu, bet pēc viņa arestēšanas arī tā nekādu aktivitāšu neuzrādīja.

Mēs atdevām savu zemi bez mazākās polītiskas un militāras pretestības. Advokāts Jēkabs Kalniņš ir secinājis, ko Plensners savā grāmatā Pret vētrām un negaisiem” apstiprinājis: „Latviju iekļāva Padsavienībā tik likumīgi, cik vien tajā laikā tas bija iespējams.” Visu parakstīja un atdeva. Igaunijas un Lietuvas prezidenti ir izrādījuši pretestību. Arī arestēto ešeloni un zilo autobusu kolonna ar komūnistu dižvīriem aizripoja uz Krieviju netraucēti.

Pašaizsardzības grupu aktīvitātes vācu ienākšanas laikā nav pretestības kustība. Tās izdarīja daudz laba, pasargājot cilvēkus un īpašumus no krievu postījumiem, bet pēc tam ar piedalīšanos vāciem nepatīkamu cilvēku iznīcināšanā sagādāja mūsu tautai kaitīgu neslavu.

Pretestības kustības vārgums pirmajā boļševiku okupācijas laikā izskaidrojams ar stāvokļa nesaprašanu un neziņu, kas ar mums notiek un ko varam sagaidīt nākotnē.

Visi pārkārtojumi un rīkojumi tautai likās pilnīgi nesaprotami, sveši un kaitīgi mūsu dzīves kārtībai un interesēm. Bet visu taču izkārtoja, parakstīja un izziņoja mūsu valdība, norādot, ka pārgrozības ir laikmeta nepieciešamība, kas mums nekaitēs. Daudzi iedzīvotāji visos slāņos neatzina mūsu valdības iztapīgo piekāpību pret visām krievu prasībām. Bet ko gan panāktu, ja atsevišķi cilvēki uz savu roku sāktu pretoties valdības un okupācijas varas rīkojumiem? Tas radītu tikai nevajadzīgus upurus.

Nepagāja ne mēnesis, kad visi jau redzējām, ka mūsu valdība tikai palīdzējusi krieviem ātrāk, ērtāk, mierīgāk iekārtot savai sistēmai vajadzīgo pārvaldes aparātu. Nekas nepalika pāri no mūsu zemes kārtības un cilvēku tiesībām. Arī šinī stāvoklī organizēt aktīvu pretestību būtu bezjēdzība, jo tas varēja tikai palielināt mūsu postu bez vismazākās varbūtības iegūt kaut ko mūsu labā.

Vienīgā pretestības organizācija boļševiku laikā bija Virsnieku apvienība, bet arī tā uzskatīja, ka pašreizējā situācijā aktīva pretošanās varētu tikai kaitēt. Tās nolūks bija būt gataviem darbībai piemērotā situācijā. Nav zināms, cik tālu sniedzās šīs organizācijas informācijas sakari, bet pulku pārstāvji saņēma tikai vienu reizi informāciju, ka Kēnigsbergā iespiež lielu daudzumu Krievijas karšu. Bet vadību drīz arestēja, un no saņemtās informācijas nekā nopietna nevarēja secināt. Tā visi bijām iedzīti bezcerību sprostā − ne ziņas, ne miņas vai un no kurienes gaidīt palīdzību.

Daudzos gadījumos pārspīlēta iztapība krieviem izvērtās par kauna pilnu pazemojumu mūsu tautai. − Pēc vienošanās krieviem mūsu zemē bija jāienāk gājiena kārtībā pa noteiktiem ceļiem, kur mūsu pārstāvji viņus sagaidītu. Bet krievi nāca izvērsti kaujas iekārtā ar gājiena apsardzību. Dabīgi, ka krievu pirmās patruļas komandēja kāds seržants vai tankā kāds leitnants vai kapteinis, kuŗiem tad nu mūsu sagaidītāji, ģenerāļi un pulkveži, piedāvāja palīdzību. Bieži gadījās, ka krievu patruļas priekšnieks atbildēja: „Es pildu kaujas uzdevumu, man jūsu palīdzības nevajag.” Citiem vārdiem: vācies nost no ceļa, ģenerālīti. Plkv. Silgailis savā grāmatā ir aprakstījis, ka viņš, būdams divīzijas štāba priekšnieks pulkveža pakāpē, dzenāts no vienas vietas uz citu, kur vien parādījušās pirmās krievu vienības. Smieklīgi! Kāpēc gan nevarēja sūtīt mūsu seržantus vai augstākais virsnieku vietniekus. Mums bija ļoti augsti kvalificēts virsdienesta instruktoru kadrs − ar labu militāru stāju, izskatu, uzstāšanos un lielākā daļa runāja krievu valodu.

Mūsu tautai bija griba un drosme cīnīties par savu tēvzemi, bet kaujas pavēle netika dota. Nez vai kādreiz vēl mūsu tauta piedzīvos tik daudz asaru un vaidu kā tajā dienā, kad mūsu zemē ienāca krievu tanki. Tauta bija izmisusi par mūsu gļēvumu un nevarību.

Otrā rītā pēc krievu tanku ienākšanas Rīgā kāds sētnieks, laistot ielas, ar ūdens vadu šļāca virsū ūdeni kādam virsniekam [Ē.Pārupam] uz trotuāra, raudādams saucot: „Ko jūs plātāties ar savām spīdīgām pogām un cepurēm, bet nedarāt nekā, kad ienaidnieks paņem mūsu zemi!” Sētnieks nezināja, ka ar ūdeni apšļāktais virsnieks visu nakti nebija gulējis, bet klīdis apkārt izmisumā par to, ka viņam nedeva pavēli aizstāvēt savu zemi. Tāds bija mūsu tautas noskaņojums.

Toreiz bija un vēl tagad ir „gudreļi”, kas saka, ka nekaŗojot valdība rīkojusies pareizi, jo nebijām spējīgi novērst krievu okupāciju. Kaŗa vēsturē ir daudz piemēru, kas rāda, ka daudzreiz kaŗu zaudējot iegūst nesamērīgi vairāk kā gļēvi padodoties bez kaŗa. Bet šie „gudreļi” vienmēr ir tādi, kas kaŗa vēsturi nezina un kas nesaprot, ka bez izšķirīgas kaŗa uzvaras kaŗa darbībai var būt vēl daudz ļoti svarīgu un izšķirīgu polītisku guvumu.

Piemērs. Somija zināja, ka zaudēs kaŗu pret Krieviju, bet kaŗoja un pasargāja no okupācijas daļu savas territorijas, paturot neiekaŗotā territorijā daļēju polītisku brīvību. (Pašreizējā somu brīvība ir pakļauta daudziem krievu ierobežojumiem.)

Somija jau bija sakauta, un līdz pilnīgai okupācijai palicis tikai „viegls nobeigums”. Bet krievi pieņēma mierlīgumu, jo pilnīga Somijas militāra okupācija būtu krieviem daudz lielāks polītisks zaudējums kā ieguvums. To saprata somi un krievi. (Sīkāk par to citreiz.)

Mūsu „gudreļiem” vajadzētu saprast, ka kaŗš ir polītika − tā noteic kaŗa mērķus, ietekmē kaŗa norises gaitu un polītiskie rezultāti ir kaŗa vērtējuma mēraukla. Arī mēs būtu daudz vairāk ieguvuši kaŗojot, kaut arī bez izredzēm atturēt iebrucēju, nekā atdot gļēvi savu zemi ienaidniekam. Polītiski mēs būtu pasaules acīs varoņi, un dzīvā spēka sataupījums būtu ievērojams, jo atkristu bezjēdzīgā sapīšanās ar vāciešiem un iekaŗotā zemē krievi mūs nevarētu mobilizēt.

Mūsu valdības iztapības gars bija pielipis daudziem. „Tak točna, tak točna” (tieši tā, tieši tā) bija latvieša parastā atbilde krievam. Pat krietni cilvēki bija apmulsuši šinī atmosfairā. Nāk prātā kāds gadījums.

Kāds nacionāls latvietis, lai izvairītos no arestēšanas, bija aizbēdzis no Litenes nometnes. Poļitruki norīkoja ķērāju komandas un vienā komandā par priekšnieku iecēla ltn. T., kas bija godīgs, krietns un spējīgs virsnieks. Bet ķērājiem neveicās. Tad ltn. T. bija izdomājis kādu triku, − un bēgli noķēra un nodeva poļitrukiem. Satikāmies un viņš sīki izstāstīja savu izdomāto triku. Brīdi klusēdams, skatījos viņa sejā, tad jautāju: „Vai tu apzinies, ko esi izdarījis?” Viņa seja sastinga, un es redzēju, ka tikai tagad viņš aptvēra, ka pašreizējos apstākļos kārtīga uzdotā dienesta pienākumu izpildīšana nav svarīgākais uzdevums. Tas nebija vienīgais gadījums, kad mūsu valdības mierīgās padošanās polītikas ietekmē cilvēki pildīja mūsu interesēm kaitīgas krievu pavēles.

Kaŗa sākums nāca kā pārsteigums, mēs nebijām informēti un organizēti vajadzīgai rīcībai šinī situācijā. Vācu armija strauji devās uz priekšu, bet boļševiku terrors mūsu zemē vēl arvien turpinājās un nāca klāt vēl bēgošā krievu kaŗaspēka postījumi. Bet šinī situācijā mūsu ļaudis vairs nebaidījās sākt pašaizsardzības cīņas. Daudzās vietās nodibinājās pašaizsardzības grupas, kas aizkavēja boļševiku plānoto cilvēku un īpašumu iznīcināšanu. Territoriālā korpusa vienībās vairākās vietās virsnieki bija noorganizējuši grupas, kas cīnītos, ja boļševiki mēģinātu mūs atbruņot vai arestēt. Tomēr vienību sastāvā nekur sacelšanās nenotika. Arī gļēvums.

Mēs nezinājām, ko nesīs pēc boļševiku padzīšanas mūsu simtiem gadu vecais ienaidnieks − vācieši. Bet boļševiku terrors bija iedzinis mūsu tautu tādā izmisumā, ka pazīstamais teiciens: „Mēs priecātos pat, ja visnešķīstākais velns no vistumšākā elles kakta nāktu un padzītu komūnistus” patiešām izteica mūsu tautas noskaņu toreizējā laikā. …

Visur − sevišķi Rīgā − vācu ienākšanu sagaidīja ar gavilēm un puķēm − ar to ļaudis pūlējās parādīt pateicību par komūnistu padzīšanu. Tas nebija mīlestības un draudzības apliecinājums vāciem kā tautai vai varai. Prieks par komūnistu padzīšanu bija satraucis tā ļaužu prātus, ka sveši cilvēki apkampās, viens otram it kā gribētu kaut ko teikt, bet spēja tikai izdvest: „Komūnisti prom…” Ielās valdīja chaoss. Krievu armija un komūnistu piekritēji sajukumā un panikā bēga. Daudzi skrēja uz čekas un milicijas apcietinājuma vietām meklēt arestētos piederīgos. …

Pēc vācu noteikumiem okupētās zemēs drīkstēja nodibināt kārtības policijas dienestus, tāpēc jau pirmajās dienās par kārtības policijas un pašaizsardzības grupu priekšnieku vāci izraudzīja plkv. Skaistlauku. Bet Skaistlauks bija ziemeļnieks (plkv. Zemitāna armija), tas nepatika kalpakiešiem, jo šo grupu pretišķības ir neizdzēšamas. Sevišķi neapmierināts bija godkārīgais pltn. Veiss kopā ar pltn. Osi. Bez sazināšanās ar Skaistlauku, Veiss bija solījis vāciem bez kādiem priekšnoteikumiem formēt policijas bataljonus un pildīt visu, kas pavēlēts. Skaistlauks nebija tik piekāpīgs, tāpēc Veisam uzdeva nomainīt Skaistlauku un sākt bataljonu formēšanu. Nomaiņa notika 8. jūl. un jau 9. jūl. Veiss sāka dot pirmās pavēles. …

Mēs nedrīkstējām pasaulei ļaut uzskatīt mūs par gļēvu tautu, kas bez pretestības padodas Hitlera brutālai rīcībai. Mēs nedrīkstējām ļaut, lai mūs uzskata par polītiski nepieaugušiem, kas nesaprot, ka cīņai pret komūnistiem nav jēgas, ja tā palīdz tikai mūsu otram ienaidniekam, kuŗš arī nes mums iznīcību. „Mēs sitīsim tos utainos un pēc tam zili pelēkos” − tādas muļķības iederējās vienīgi bērndārzos.

https://jaunagaita.net/jg156/index.html]

==========================

“Darba sieviete, nu tu esi brīva!”

Pavisam drīz, 1.jūlijā, lieliem burtiem publikācijas virsrakstā rakstīs ‘Cīņa’. No stāstītā noprotams, ka šajās dienās Litenē ir ne tikai tās virsnieku sievas ar bērniem, kas te kopā ar vīriem pavada vasaru. Ieradušās arī citas, kas saņēmušas ziņu par daļu pārvietošanu uz citu vietu, ticamāk – par gaidāmo Maskavas braucienu. Iecerēta pavadīšana, atvadīšanas. Droši vien šurp atved neskaidrās ziņas par Latvijā notiekošo, nojausma par sagaidāmo. Pēc “mācību” paziņojuma saņemšanas leitnants Augusts Vijups atdod dzīvesbiedrei naudu, pulksteni, gredzenu. Taču daļa virsnieku šajā aizdomu un sliktu nojausmu pilnajā vasarā ģimenes uz Litene nav ņēmuši. Ir jāapbrīno, cik mākslinieciski spēcīgi un iedarbīgi grāmatā “Vēstules no Dzimtenes” Valdemāram Kārkliņam ir izdevies attēlot virsnieka sievas pārdzīvojumus, liela izmisuma un lielas mīlestības stiprinātu drosmīgo soli nakts stundā Čekas midzenī Gulbenes stacijā un pilsētā. Tieši šīs lappuses dara grāmatu neaizmirstamu. Vienalga, izmantots prototips vai nē, lasot šīs lappuses, jādomā par virsnieka sievu un dzejnieci Elzu Ķezberi. Viņa ir viena no retajām sievietēm, kam ļauts nevarīgi noskatīties baismajā notikumā, būt klāt līdz brīdim, kad aizrestotie vagoni izripo no Gulbenes stacijas. Viņas vēlākais stāstījums – pamatā V.Kārkliņa romānam. Ar mazajām meitenītēm stāvot Gulbenes stacijā, šajā naktī dzejnieces jūtīgajā sirdī izsāp vārdi:

Nakts izmisumu elpo baigu,
Sirds mokās sažņaudzas un lūst.
“Dievs, kam no mums tu novērs vaigu!”
Pār lūpām bēdu vārdi plūst.

Pēc trim gadiem ar diviem maziem bērniem rokās, ņemot līdzi Latvijas karogu smagā kātā un vīra virsnieka zobenu, viņa dosies svešumā. Savu 94.dzimšanas dienu Tirzā dzimusī latviešu dzejniece sagaidīs Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā pašā naktī Gulbenes staciju atstāj aizrestotais ešelons ar Latvijas virsniekiem, tikai nākamajās dienās – lopu vagoni ar Vidzemes civiliedzīvotājiem, tajā skaitā ar deviņiem, pēc citiem avotiem divpadsmit liteniešiem, no kuriem vecākajam Gustavam Grāvītim 67 gadi, jaunākajam – Litenes pamatskolas skolotāja Latvijas armijas virsleitnanta Voldemāra Upīša dēliņam – 2 mēneši. Sirds mokās sažņaudzas…
Trīs no viņiem ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, ilggadējo pagasta kārtībnieku Miķeli Karpiniču, kuru Valsts svētkos 1936.gadā apbalvo arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi, pagasta tiesas priekšsēdētāju Saldūkšņu saimnieku Voldemāru Vaski, Voldemāru Upīti – lielisko teātra spēlētāju, rekordistu diska mešanā.
9.Madonas aizsargu pulka Litenes nodaļas 1.vada komandieri, sabiedriski ļoti aktīvu cilvēku – 1942.gadā nošauj Sev[er]Urallag nometnē. Paulis Grāvītis kādā vēstulē min, ka Voldemāram Upītim pec nelaimes meža darbos amputēta kāja. Gustavs Grāvītis 1943.gadā miris Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā. Atgriežoties dzimtenē, mirst 1911.gadā dzimušā Paula Grāvīša sapnis studēt. Pelēkajā kolhoznieka ikdienā nogrimst garīgajai dzīvei, intelektuālajam darbam ievirzītā litenieša turpmākais mūžs.
Par sapnim apgrieztajiem spārniem liecina pēc grāmatnieka aiziešanas palikusī interesantā bibliotēka. “Ķirurģiskā izmeklēšana”, “Diagnostika un terapija”, “Cilvēka fizioloģija”, vācu dzejnieku darbi oriģinālvalodā, sengrieķi, kā arī intelektuālo un emocionālo bagātību apliecinošās Sibīrijas sniegos rakstītās vēstules.

“Neaizmirstiet apliet palmas!”

steigā rakstīti kāda aizbraucēja vārdi uz K.Erdmaņa dārzniecības veidlapas. Tie tagad lasāmi Okupācijas muzejā. Un kaut arī tos nerakstīja Litenes virsnieki, tie aizkustina un runā par viņu izjusto un pārdzīvoto aizbraucot….
Un lido pa vagonu restēm latviešu virsnieku izmestas atvadu zīmītes, iezīmēdamas Austrumu virzienu …

“Aizbraucu ekskursijā nezināmā virzienā”, uz papirosu kārbiņas vāka uzrakstītu, pa vagona logu izmestu, 18.jūnijā pēdējo ziņu par vīru saņem virsleitnanta Teofila Šmita sieva Maija.

”Mēs aizbraucam uz neatgriešanos”, ceļā no Ostroviešu nometnes kāda zīmīte iekrīt kaimiņu Stradu mājas dārzā. Un gandrīz pēc mēneša avīžu slejas izskanēs sievu, masu, līgavu
izmisums:

“Kas kaut ko zina par …? Kas kaut ko zina par …?”

Rīga. 14. un 15.jūnijs.
Operas un baleta teātrī, tā Okupācijas muzeja stendā vēsta sadzeltējusi tā laika avīze, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta dziesmu un deju ansamblis – 250 cilvēku – uzstājas ar teatralizētu programmu “Par dzimto zemi”. Ansamblis tapis pēc paša Lavrentija Pauloviča Berijas iniciatīvas. Uz Rīgu tas atvests speciālā vilcienā. Šajā laikā vairāk nekā 15000 Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā latviešu karavīri un virsnieki, gaida sava, arī “speciālā”, no restotiem lopuvagoniem sastāvošā vilciena sakustēšanos ceļam uz “dzimtās zemes” Gulaga nometnēm. Straujajos deju ritmos, brašajos pietupienos un dziesmās – uzvarētāja triumfs un gaviles. Programmā skan krievu un ukraiņu dziesmas, balāde par Staļinu, mākslinieciskais vadītājs Īzaks Dunajevskis. Ja vien atmiņa neviļ, arī viņa priekšlaicīgu aiziešanu no dzīves pēc gadu desmitiem ir stimulējis tas pats režīms.

14.jūnijs. Apmēram 23:00.
Gulbenes stacijā sakustas garais sastāvs, 17 – 20 vagoni. Katrā vagonā pa 40 – 50 Litenē un Ostroviešos apcietināto virsnieku. Ieriķi, Sigulda, Čiekurkalns, Šķirotava. Mīļās Latvijas pazīstamās vietas. Tumsā vilciens ienāk Rīgā un tiek novietots Ērgļu dzelzceļa tuvumā. Vilcienā vēl palikušo zīmotņu noraušana, atlikušo mantu – portsigāru, portfeļu atņemšana.

Bet Rīgā turpinās 1.Latvijas padomju rakstnieku kongress. Lai uzmundrinātu latviešu rakstniekus un dzejniekus turpmāk dziedamajai slavas dziesmai, arī pie viņiem tautas nelaimes dienā viesojas čekistu ansamblis vai daļa tā. Kongresā pirmoreiz piedalās daudzi ievērojami padomju rakstnieki un rakstnieku delegācijas no savienotajām republikām. Starp viesiem – A.Fadejevs, S.Mihalkovs, N.Tihonovs, V.Ļebedevs – Kumačs, A.Korneičuks, J.Kupala un citi. Latviešu rakstnieki jāaudzina idejiski un mākslinieciski, viņiem jāapgūst sociālistiskais reālisms. Viens no viesiem rakstījis vārdus pazīstamajai dziesmai, kurā 5 reizes atkārtojas refrēns

Varen plaša mana zeme dzimtā:
Lauki, meži saules staru plīvs.
Un es nezinu starp zemēm simtām,
Kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs.

Otrs sacerējis Padomju valsts galveno dziesmu:

Par brīvu un varenu republiksaimi
Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss.

Tieši aizvešanas dienā kongress lielā sajūsmā pieņem un nosūta telegrammu Staļinam:

“Kvēlā pateicībā par mūsu tautas atbrīvošanu no apspiedēju jūga”.

15.jūnijs.
Garais ešelons stāv uz sliedēm Rīgā. Turpinās “medības” pēc tik nepieciešamajiem latviešu virsniekiem, kuri četrpadsmitajā nebija paņemami: slimoja, atradās atvaļinājumā, komandējumā. Cēsis, Valmiera, Valka, citas Vidzemes pilsētas – tāds ir 623.artilērijas pulka šoferim noteiktais, tik steidzami šajās dienās izbraucamais maršruts. Viņš nav vienīgais. Armijas šoferu stāstījumi par mašīnu trauksmainu dzīšanu tuvākos un tālākos ceļos šajās dienās un naktīs, par brīdinājumu klusēt ir īpašs latviešu karavīru atmiņu atzars. Vienveidīgi atmiņās un literārajos darbos par Liteni pieminēts, ka šoferi nometnē atbrauc bāli, satraukti, par redzēto nestāsta.

“Paskatījos uz viņu seju. Bāla, satraukuma pilna”,

savā ‘Neparastajā dzīves stāstā’ raksta Augusts Heinrihsons. Tvarstīšana un aresti vēl un vēl … Vēl jāsagaida igauņi un lietuvieši.

16.- 17.jūnijā.
Ešelons sakustas. Tad Indra. Klāt Latvijas robeža.
Viss vilciens dzied:

“Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, to turi ciet ar visu savu sirdi!”

Garais sastāvs rit arvien tālāk un tālāk pa varen plašo “brīvo” zemi. Pulcē Krievzemes balss. Neuzticamos, savu mazo zemi pārlieku mīlošos, vēstures gaitā savu spēku un varonību apliecinājušos. Tāpēc bīstamos.
Kā bija sākusies šī diena, sestdiena, 1941.gada 14.jūnijs, kad tikai nedēļa un pāris dienas palikušas līdz Jāņiem, kad kupli saziedējuši Pededzes līči un Litenes zemnieku lauki tūlīt aiz nometnes robežām, kad ziedošos rudzos iebriduši “Ozoliņa” tīrumu milži?
Rīts, kā atceras A.Lasmanis, bija ļoti saulains. Aukstajai ziemai seko ļoti sauss pavasaris: lietus nav lijis no 19.maija līdz 11.jūnijam. Pulkus modina orķestri ar maršu. Veselīgi, jauni, spēcīgi un dzīvespriecīgi puiši abās nometnēs mazgājas Pededzē, skrien, vingro. Saule tādā rītā jau augstu virs nometnes priežu galotnēm. Zāle visapkārt mirdz rasas sudrabā. Cīruļi virs galvām bārsta savus treļļus. Diena solās būt tveicīga, un labi tādā laikā būt mācībās, kur apņemtu meža vēsums un egļu rūgtā smarža. Jauni, zaļoksnēji augumi. Taču jau pavisam tuvu ir tautasdziesmas laiks:

Karavīra augumiņš
Sila malu mētājās.
Vilki, vārnas miesu ēda,
Saule kaulus balināja.

Arvien ātrāk pa nometni sāk staigāt satraucoša ziņa, pieaug nemiers, sabiezē atmosfēra. Arvien biežāk sačukstēšanās ar “savējiem”.
Gulbenes stacijā garš vilciena sastāvs ar tukšiem, aizrestotiem lopu vagoniem … 17 vai 20.

Vai ir nojausma par gaidāmo? No atmiņu stāstījumiem, liecībām šķiet, ka bijis abējādi – gan piepildījušās nojausmas, gan noticis pilnīgi negaidītais, neparedzētais – uzkritis ka sniegs uz galvas.

“Kaut kas tiek gatavots”, pusčukstus runā tie, kas savstarpēji uzticas. “Nekas nevar būt, jo uz mācībām tiek izsaukti arī komunistu līdzgājēji”, jebkuras aizdomas noraida otri.

Vairākos atmiņu stāstījumos aprakstīta ilgstoša šaubīšanās pirms meža “mācībām”. Bēgt? Gaidīt? Kas būs? Armijas ģenerālis R.Kļaviņš, pošoties uz Maskavu, čemodānā sakravā mācību līdzekļus, veļu, drēbes, patiesi noticēdams mācību komandējumam.
Nevienam neaprakstīt virsnieku pārdzīvojumus nāves ēnā tajā dienā un tajās stundās Litenes mežā un Gulbenes stacijā. Lasot Arvīda Lasmaņa, Dobeles 11.kājnieku pulka toreiz divdesmit sešus gadus vecā leitnanta, 1969.gadā emocionāli uzrakstītās atmiņas, neviļus nāk prātā lielā cilvēku pārdzīvojumu pazinēja Rūdolfa Blaumaņa tik meistarīgi notēlotās jaunā, zaļoksnējā Birkenbauma izjūtas nāves ēnā vējainajā naktī jūrā uz ledus gabala, kad visa iepriekšējā dzīve nostājas acu priekšā. Tik daudz līdzības!

“Tad nu viss bija pagalam… Kā tas varēja būt? Kā viņš šeit bija nokļuvis?” – Tā R.Blaumanis.

“Mani arestēs? Bet par ko? Mani, kalpu puiku, kas ar milzīgām grūtībām, ar neatlaidīgu lūgšanos izdabūjis no mātes atļauju pēc 4.klases beigšanas nobeigt arī 5. un 6.klasi un pēc tam ik rudeni ar asarām izlūdzies piekrišanu apmeklēt nākošo klasi, lai iegūtu ģimnāzijas izglītību? Par ko? Vai tādēļ, ka spīdoši nobeidzu instruktoru rotas mācību kursu un pēc tam arī virsnieku vietnieku nodaļā labi mācījos?”

“Kā kino lente acu priekšā aizslīdēja dienesta gadi, jūsma par ietikšanu Kara un Aviācijas skolās … Uz mirkli pazibēja arī mans klusais, tālais sapnis – Franču Kara akadēmija un militārā sūtņa postenis Francijā.
… Šajās minūtēs esmu izstaigājis visu savu dzīvi, atcerējies visus savus piederīgos. Esmu garā noskūpstījis mātes un tēva sastrādātās rokas, esmu paspējis redzēt mātes skumjo, asarām aizmigloto skatienu”.

Līdz vasaras saulgriežiem palikušas 10 dienas …
Šajā jūnija sestdienā abās nometnēs notikušais – virsnieku sapulcēšana, aizvešana uz imitētajām mācībām mežā, atbruņošana, aresti, nogādāšana Gulbenes stacijā – daudzkārt sīki aprakstīts. Tieši šīs epizodes no visiem Litenes notikumiem visvairāk pazīstamas, daļai cilvēku tas varbūt vienīgais par Liteni zināmais.
“Mācības mežos” sīki aprakstītas gan R.Gabra, gan I.Kažociņa, Ā.Šildes grāmatās, gan izdevumos ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’, ‘VIA Dolorosa’.
Ar nelielām atšķirībām vismaz 4-5 reizes šo notikumu attēlojums sastopams dokumentu krājumā ‘Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu’. Pirmoreiz par to varējam lasīt Lauku Avīzes vēstuļu un atmiņu apkopojumos.

“Katram noziedzniekam ir savi īpatnēji, viegli pazīstami darba paņēmieni”,

saka jau pieminētais Laimonis no G.Janovska romāna. Neskatoties uz dažādo laiku un atšķirīgajām vietām, Litenes virsnieku viltus mācības mežā, atbruņošana, goda un cieņas pazemošana visos gadījumos pamatā notiek pēc viena un tā paša noslīpēta scenārija. Ir tikai atsevišķas atšķirīgas nianses dažādam grupām. Aresti notiek pa pulkiem, pēc saraksta no katra pulka tiek izsaukti 30-50 virsnieki, tātad ne visi. Pulcēšana lielākoties notikusi pie pulku štābiem. Tagad nometnes teritorijā piemiņas krusts ar plāksnīti, ka te sācies virsnieku Golgātas ceļš, atrodas pie bijušās pirts pamatiem. Taču atmiņu stāstījumos šādu norādi nav gadījies lasīt. Ir gan nenoteiktāks norādījums – pie štāba. Pulka? Divīzijas? Atsevišķās atmiņās pieminēts, ka uz mācībām aizdomu novēršanai aicināti arī daži krievu virsnieki, kurus neviens represēt negatavojās. Tāpat ir noprotams, ka daži no tiem virsniekiem, kas arestēti nometnē pirms 14. vai arī vienkārši “pazuduši”, šajā dienā ir jau priekšā mežā vai arī tiek atvesti uz Gulbenes staciju no iepriekšējās turēšanas vietas. Nav zināms, vai te ir arī tie virsnieki, kurus arestē tajā pašā 14.jūnijā pirms masveida arestēšanas mežā, izsaucot pie komisāra, piemēram, virsleitnanti Austrums un Ernests Zālītis. Virsniekus ved gan vaļējās, gan slēgtās kravas mašīnās, gan “krupīšos”, vismaz vienā jaunā Latvijā tapušā Vairoga – Forda tipa ražojumā, kā arī smagajā poļu trofeju mašīnā.

“Bija Kruppi, Fordi un citas mašīnas”,

raksta Arnolds Šķiņķis. Imantam Kāpsim braukšanas brīdī neizdodas savu “krupīti” iestartēt, un tā viņš spēj izvairīties no līdzdalības virsnieku aizvešanā.
To sirmais vīrs atceras dokumentālajā filmā ‘Bānīša stacijas priekšnieka mazmeitas stāsts’. Dažos braucienos arestētajiem nav atļauts sēdēt, citos gluži pretēji – prasīts “kļūt neredzamiem”. No stāstījumu lielākās daļas noprotams, ka noteikta pulka virsnieki uz mežu vesti atsevišķi. Ir arī piebildes, ka, nonākot meža ceļā, priekšā ir mašīnas ar citas grupas virsniekiem. Taču no atsevišķiem stāstījumiem noprotams, ka muižas centrā – tas varētu būt ceļa krustojumā pie Litenes aptiekas – veidojusies transporta kolonna, satiekoties no nometnes un korpusa štāba braucošajām mašīnām. Par kolonnu runā Ostroviešu nometnē arestētie. Braucieni ilgst visas dienas garumā.
Dažādas ir virsniekiem nosauktās izdomātās “mācību” tēmas.
Iraklija Pūpola un P.Ceriņa grupai tā saucas “Strēlnieku rotas aizstāvēšanās mežā”, citai – “bataljona uzbrukums”. Ir norādījums gājiena laikā virsniekiem karšu somas turēt labajā pusē, arī mēteļus uz labās rokas, lai aizkavētu ņemt pistoles, kas pie jostas labajā pusē. Varmāku rīcībā ir karabīnes ar durkļiem, mežā nomaskēti ložmetēji, pēc dažām liecībām arī bruņumašīnas, tanketes, dažos gadījumos runāts par tanku klātbūtni. Pavēle

“rokas augšā!”

dažādās grupās tiek izkliegta gan krieviski, gan pareizā skaidrā latviešu valodā bez akcenta. Linmeijera grupā pavēli izkliedz virsnieks Latvijas Armijas formas tērpā. Aresta brīdī virsniekiem atņem personīgās mantas, pēc dažiem liecinājumiem – pilnīgi visu, izņemot apģērbu – pulksteņus, etvijas, naudas makus, ģimenes fotogrāfijas, pat mēteļus, kabatlakatiņus, atsevišķos stāstījumos minētas pat apģērba pogas un bikšu siksnas.
Protams, vispirms atņem personiskos ieročus, ja tādus atrod, kompasus un lauku kara somas, kurus visus samet vienā kaudzē, otrā – visu nosaukto. Ar kabatas nažiem nodīrā zīmotnes un uzšuves. Uz mācībām mežā aizved un no Litenes deportē arī ārstus un zobārstus, vetārstus. Starp viņiem vēlāk Ziemeļos latviešu bezgala cienītais pašaizliedzīgais Fridrihs Heideprims, ārsts – pulkvežleitnants, bijušais Daugavpils cietokšņa slimnīcas direktors, karaskolas ārsts, kuram sākumā liek strādāt ar lāpstu, tikai vēlāk nozīmējot par nometnes stacionāra ārstu. Daudzus no tiem, kas atgriežas no nāves, izglābj Heideprims, pats viņš paliek Šmita kalnā. Viņu vidū 27 gadus vecais, tikai pirms četriem gadiem Latvijas Universitāti beigušais stomatologs Pauls Freimanis, kas vēlāk Noriļskā devies pašnāvībā, bijušais Daugavpils cietokšņa ārsts Vladimirs Rožinskis, kurš Noriļskā otrreiz tiesāts par mirušo latviešu virsnieku saraksta izgatavošanu. Ārsts Jānis Šlesers Litenē apcietināts 35 gadu vecumā, 7-8 gadus pēc Latvijas Universitātes beigšanas. Kapteinis Juris Ozoliņš raksta:

“Taisni uzkrītoši, ka visu mūsu pulku ārsti izsūtīti”.

Starp Litenē arestētajiem arī vetārsts Ludvigs Epners, kas Latvijas armijā dienējis Kara veterinārajā inspekcijā, Jātnieku pulkā, Sakarnieku bataljonā. Ir atsevišķi, pavisam nedaudzi gadījumi, kad pēc ievietošanas vagonos un sarakstu salīdzināšanas daži virsnieki tiek atbrīvoti kā “nepareizi paņemti”. Ja vien tie paliek dzīvi turpmākajos notikumos, viņu sniegta informācija ir visticamākā, objektīvākā. Jo viņi bija tur. Mežā.

Paliek jautājums, vai virsnieku nošaušana atbruņošanas akcijas laikā Litenē 14.jūnijā bija iepriekš paredzēta konkrēta uzdevuma izpilde, atbrīvošanās no visbīstamākajiem, vai tā notika nepilnīgas pavēļu izpildes, aizdomīgas pakustēšanās dēļ. Taču vedējiem līdzi bija lāpstas… Vai tāpat vien, kā mēdz sacīt, drošs paliek drošs?

Atmiņu stāstījumos, Lauku Avīzei savulaik sūtītajās daudzajās vēstulēs ļoti vispārīgi norādītas atsevišķo virsnieku grupu “mācību” vietas. Trūkst konkrētāku norāžu par tām. Iraklijs Pūpols raksta, ka deportācijas notikušas 6-8 vietās, visas tās – Litenes nometnes rajonā. Norādes par vietām ir dažādas, arī ļoti pretrunīgas. Jāņem vērā, ka atmiņas rakstītas gandrīz pēc pusgadsimta, ka virsnieki nebija vietējie iedzīvotāji, ne visi šeit bija pavadījuši iepriekšējās vasaras, nepazina ne mājas, ne celtnes, neorientējās ceļos, apkārtnē un arī zinādami diez vai to spētu tādā brīdī. Vietas nebūt nav saistāmas tikai un vienīgi ar tālāk minēto mežu Gulbenes ceļa malā. Vācu okupācijas laika avīzē ‘Tēvija’ kādā atmiņu stāstā atrodama informācija, ka latviešu virsnieku atbruņošana un pazemošana 1941.gada 14.jūnijā notikusi Litenes – Gulbenes ceļa posmā. Šī vieta minēta arī grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules karā’ vienā no atmiņu stāstījumiem, piemetinot, ka tas noticis netālu no Gulbenes. Atsaucoties uz šo grāmatu, teritorija nosaukta arī daudzās citās publikācijās.

Spriežot pēc vairākām liecībām, tā varētu būt gulbeniešiem, arī daļai veco liteniešu labi zināmā Kranču birzs Litenes – Gulbenes vecā ceļa, ne šosejas, kreisajā pusē, braucot Gulbenes virzienā. Mūsdienās pārvietojoties pa jauno Balvu – Gulbenes šoseju, 3 – 4 km no Gulbenes redzam autobusu pieturvietas uzrakstu “Kranči”. Šeit, teritorijā starp veco un jauno ceļu, meklējama Kranču birzs. Te ir bijis īpaši iekārtots, bērziem apstādīts, apkārtnes jauniešu ļoti iecienīts deju “placis”. Nesot rokās balles kurpes, sargājot tās no rasas, pēc tēva sētā padarītā darba uz šejieni samērā tālu kājām nākušas nu jau pagājušā gadsimta sākumā dzimušās Litenes meitenes, steigušies puiši. Uz deju laukumu vedis liepām apstādīts celiņš. Māju saimnieks bijis turīgs, apkopis sugas govis, mēslojis ganības.
Kad liteniešu puišiem pēc ilgākas pārliecināšanas izdevies tēviem braukšanai izprasīt zirgus, viņi jokojuši, dziedot:

“Ziemelim ir skaistas meitas, tās es braucu lūkoties”.

Ziemelis saimniekojis Stāmerienas pagasta “Pogās”. Kranču birzi ļoti atgādina Vernera Liguta aprakstītā viņa grupas atbruņošanas un aresta vieta. Zīmīgi šķiet gan aizaugušais celiņš, gan pļaviņa birzītes vidū.

“Varēja būt kāds kilometrs no Gulbenes, kad mašīnas apturēja. Mūs nostādīja kolonnā pa vienam un pa vecu, gandrīz aizaugušu celiņu veda uz egļu, bērzu un alkšņu birzīti, kas atradās kādus pārsimts soļus pa labi. Pienākot tuvāk, mēs pamanījām maskētu tanketi un vairākus ložmetējus….Birzītes vidū neliela pļaviņa, kurā izvietojušās divas zilcepuraino ierindas, viena no otras piecu soļu attālumā ar šautenēm pie kājām un uzliktiem štikiem.”

Pēc dažu Litenes veco iedzīvotāju stāstītā tieši Kranču birzī risinājušies notikumi, kas savulaik aprakstīti 3 ļoti sakritīgās vēstulēs Lauku Avīzei, proti, ka virsnieki aizvesti uz mežu, un no trim pusēm atklātas ložmetēju kārtas. Stāstītājs min, ka virsniekiem likts skriet, bēgt un tad šauts uz viņiem. Tiek pieminēti šajā vietā sadedzinātie vai sadegušie karavīru zābaki. Virsleitnants Laucis no bijušā 7.Siguldas kājnieku, vēlāk 285.strēlnieku pulka, miris 1950.gadā Anglijā, raksta:
“Sākām braukt Alūksnes virzienā. Mašīnas līgojās pa maziem lauku ceļiem, novirzoties no Alūksnes, un beidzot apstājās”.

Ādolfs Jankovskis atceras, ka viņš un viņa biedri apcietināti mežā pie Alūksnes ceļa dažus kilometrus no Litenes, bet daļa – Vecušņu mežā, kas atrodas iepretim bijušā Kirova kolhoza centram Stradu pagastā apmēram 4 kilometrus no Gulbenes. Pēdējā gadījumā runa ir par Ostroviešu nometni. Maijai Pūriņai stāstīts, ka mašīnas ar virsniekiem no Litenes pils braukušas nevis pa Gulbenes, bet pa Kalnienas – Beļavas ceļu. Toreizējas 183.divīzijas komisāra Rjabceva šoferis Valdis Breikšs apgalvo, ka grupa virsnieku arestēta Beļavas mežā. Vilis Kamerats min, ka grupa vesta uz Litenes birzi. Iraklijs Pūpols un Pāvils Ceriņš vienādi norāda, ka viņi ar mašīnu
izvesti cauri Litenes muižai, izsēdināti, nostādīti pa divi un pa krūmainu noru apmēram 400 metri vesti uz Stāmerienas pusi, uz netālā meža pudura malu. Pūpols apgalvo, ka izsēdināšana notikusi pie balti krāsotas mūra ēkas, P.Ceriņš – aiz mūra klētīm. Visticamāk, ka šī ēka ir muižas staļļi, kas atrodas ceļa malā, parka galā, pavisam netālu no pils. Magazinas klēts no nometņu puses būtu sasniedzama, neizbraucot cauri muižai. Citu zīmīgu ēku apkārtnē nav. Abi minētie virsnieki bijuši vienā grupā. Vienkopus vairākas virsnieku aresta vietas, kas sakrīt ar citu minētajām, nosauc F.Lasis:

“Dažus kilometrus no Gulbenes”, “Uz Litenes stacijas pusi”, “3kilometrus no Litenes muižas uz Stāmerienas pusi”.

Kaut gan atmiņās norādīto vietu ir daudz, apstākļu pazinējam nav grūti saprast, ka lielākoties visos gadījumos runa ir par vienu samērā kompaktu teritoriju Litenes mežā. Kad šodienas braucējs, dodoties pa Kalnienas ceļu, ir atstājis aiz sevis Litenes centru un šķērsojis jaunbūvēto šoseju, viņš nonāk veciem kokiem cieši aizaugušā, vasarā vienmēr ēnainai alai līdzīgā alejā, kura pavisam drīz pāriet mežā. Tūlīt ceļa kreisajā pusē pakalnītē mežmalā redzamas Upatnieku “Smilgu” mājas. (Litenē mājas sarunās biežāk nosauc saimnieka vārdā). Tad mežs. Meža klajumā “Lakstīgalas”. Tad atkal mežs līdz “Ūsiņiem”, kur atrodas atmiņu stāstījumos pieminētā Litenes birzs. Netālu no “Upatniekiem” sānceļš pa labi aizved uz “Birzmaļiem”, “Birzniekiem”, “Džungļiem”. Ar “Upatniekiem” saistās vairāku liteniešu stāstījums par ganu zēnu, kas te, mežmalā, ieraudzījis no zemes spraucamies karavīra roku.

Mežu aiz šīm mājām vecie litenieši min kā vienu no latviešu karavīru atbruņošanas un aresta vietām. Mežā aiz “Lakstīgalām” atrasti divi vai trīs 1941.gada jūlija sākumā Litenes kapos apglabātie virsnieki. Publikācijās runāts par dzirdētajiem šāvieniem mežā starp “Džungļu” un “Biržu” mājām, šeit atbruņota Linmeijera grupa, nošauts viņš pats. Tātad virsnieku atbruņošana un aresti Litene galvenokārt notikuši Kalnienas ceļa abās pusēs. Atmiņās minēts arī Alūksnes ceļš. Abi šie sākumposmā iet pilnīgi paralēli, ietverot vidū samērā lielu meža nogabalu. Acīmredzot pa Alūksnes ceļu šīs pilsētas virzienā nav braukts tālu.

Piekalnītē aiz tagad jaunizbūvētās Gulbenes – Balvu šosejas mašīnas ir pagrieztas pa kreisi, un cauri “Ratenieku”, – varbūt arī aiz tālākām mājām, brauciens virzījies uz “Džungļu” – “Birzmalu” mežu iepretim jau aprakstītajam rajonam, tikai no otras puses. Iraklija Pūpola, Mārtiņa Linmeijera, Pāvila Ceriņa, Jura Ozoliņa grupa no muižas staļļiem pāri lielceļam vesta pa klajo lauku starp Kalnienas un Alūksnes ceļiem paralēli tiem uz šo pašu “Džungļu”, “Birzmalu”, “Birznieku” mežu, kas no staļļiem saredzams. Jāsaka, ka Iraklijs Pūpols savās atmiņās samērā precīzi noteicis attālumu – apmēram 400 metru. Šodien šī virziena orientieris var būt kolhoza laika uzceltas lielas graudu kaltes. Iespējams, ka Beļavas vārds starp šīm vietām minēts tikai tāpēc, ka uz to aizved šis Kalnienas ceļš, kuru dažkārt sauc arī par Beļavas ceļu. Ļoti iespējams, ka arī šajā gadījumā tā ir tā pati teritorija.
Ir pamats apgalvot, ka grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2. pasaules kara laikā’ 218.lappusē atstāstītais notikums nav norisinājies Litenes – Gulbenes ceļa malā netālu no Gulbenes, bet tepat Litenē aprakstītajā rajonā. Atmiņu stāstījumā apgalvots, ka

“uz vietas zvēriski nogalināti tie, kas vilcinājušies ar roku pacelšanu vai pretojušies atbruņošanai,
piemēram kapteinis M.Linmeijers, kapteinis A.Lulla, virsleitnants Ozoliņš, virsleitnants Pūriņš, virsleitnants E.Lucs un vēl daži.”

Nevietā šeit minēts E.Lucs. Viņš atradās Ostroviešu nometnē un apglabāts Pededzes kapos. Starp nosauktajiem ir virsnieki, kuru apbedījumi, ja vien var lietot šo vārdu, atrasti minētajā Litenes meža teritorijā un kuri vācu laikā apglabāti Litenes kapsētā. Arī M.Linmeijera aprakšanas vieta ir aptuveni zināma: pavisam netālu no Litenes muižas, bet 18 kilometrus no Gulbenes. Tātad grāmatā un pārpublicējumos minētā ir cita virsnieku grupa, acīmredzot tā, kas atbruņota Kranču birzī, un tajā nav bijis neviens no nosauktajiem virsniekiem.
Pēc aresta uz Gulbenes staciju virsnieki vesti nevis atpakaļ caur Liteni, bet uz priekšu pa Stāmerienas ceļu. Mūsdienas Stāmerienas pagasta padome iecerējusi ceļa gala pie SIA “Lāčplēši-Moto” iestādīt piemiņas bērzu birztalu. Vienīgi Jūlija Upatnieka atmiņās uzradīta vēl viena citur neminēta latviešu virsnieku un karavīru atbruņošanas un arestēšanas vieta:

“Sarkanā Armija bija aizņēmusi Litenes un Ostroviešu nometnes. Kuru latviešu virsnieku vakarā izsauca uz pārrunām, tas vairs neatgriezās. Kādu dienu paziņoja, ka visiem latviešu virsniekiem jāierodas uz sanāksmi Litenes upes pussalā. Pusdienas virsniekiem gatavoja vietējās sievietes. Uz sanāksmi bija jāierodas pulksten 12:00. Virsnieki atbildējuši, ka ilgi jau sanāksme droši vien nebūšot – pēc tam paēdīšot. Upes līcī gar krastu bija izvietoti karavīri ar šautenēm uzbāztiem durkļiem. Kad visi latviešu virsnieki bija ieradušies, viņus pēc signāla ielenca, atņēma ieročus, dažus, kas pretojās, nošāva. Sekoja arests. Virsnieki tika sadzīti smagajās automašīnās un aizvesti nezināmā virzienā. Šodien atklājās – Sitas mežā nošauti un aprakti.”

Ticot aprakstītajam, tomēr nav nekāda pamata domāt, ka tieši šo virsnieku kapus vēlāk atrada Sitas silā. Tie nav vienīgie nošautie. Šādam apgalvojumam nav pierādījumu. Kur meklējama minētā pussala? Tikai minējumus var izteikt pēc pagasta kartes aplūkošanas. Kartes fragmenta augšējā daļā redzami Litenes – Kalnienas un Litenes – Alūksnes ceļi, ap tiem virsnieku atbruņošanas un aresta vietas mežā. Atrodamas “Džungļu”, “Birznieku”, “Birzmalu”, Upatnieka “Smilgu”, “Lakstīgalu”, “Ūsiņu” mājas. Pie pēdējām atrodas Litenes birzs. Kreisajā malā, daļēji kartē vairs neietverts, paliek Salu purvs.
Labi saskatāmas arī interesantas pussalas, ko muižas apkārtnē veido daudzi upes līkumi. Viena no tām ietver muižas parka “pārupes” daļu, kas tālāk pāriet mežā, tagadējo brīvdabas estrādi un skolas sporta stadionu, pļaviņas, kur vairākus gadus notiek valsts mēroga pļāvēju sacensības. Otra veidojas upes muižas pusē aiz agrākajām kalpu mājām, tagadējā skolas internāta, un ietver ievām aizaugušas pļaviņas un ganības. Trešo varam saskatīt pie Fabriku mājām, pārbraucot pāri Pededzes tiltam. Savdabīgs upes loks ir arī pie Ozoliņiem, pavisam netālu no nometnes.

Kur risinājušies aprakstītie notikumi? Pagaidām atbildes nav. Kartes apakšējā daļā saskatāmās “Ozoliņu” mājas iezīmē nometnes sākumu. Abās upes pusēs esošajās zemnieku mājās vasarās dzīvojuši virsnieki. No dzelzceļa stacijas starp “Līcīšu” un “Beķeru” mājām ceļš pāri Pededzei ved uz nometni.
Šīs virsnieku arestēšanas un nošaušanas vietas Litenes mežos biežāk vai retāk pieminētas atmiņu stāstījumos, publikācijās, par tām ir kādas noteiktākas ziņas, fakti. To sakarā minēti karavīru vārdi. Ir konkrēti ziņu sniedzēji. Taču pēc daudzām sarunām ar liteniešiem rodas priekšstats, ka akcijai izmantotā mežā teritorija ir bijusi vēl plašāka, ka tā nebeidzas pie “Ūsiņu” mājām. Ir runas par notikumiem vēl tālākajā Vasku “Saldūkšņu” mežā tā paša Kalnienas ceļa malā, kā arī Litenes – Gulbenes vecā lielceļa abās pusēs. Visvairāk sarunās tiek minētas tādas liteniešiem zināmas vietas kā “Dimdenieks”, “Meitlauzis”, “Jaunancuļi”.
Taču šīm ziņām trūkst iepriekšējās noteiktības.

“Toreiz runāts”, “tādas valodas klīda”, “bija baumas”, “cilvēki atklāti par to runāt izvairījās”.

Esmu uzklausījis stāstījumu:

“Dimdenieks” ir Salu purvam piegulošais mežs, kas stiepjas visā purva garumā, sākot no “Dāmaņu” mājām (agrāk dzīvoja Krūpeni), no vecā Gulbenes ceļa līdz “Saldūkšņu” mājām (agrāk dzīvoja Vaski). Kā radies šāds nosaukums, es nezinu. Gar visu purva malu sadalīti gabali saimniekiem kūdras ieguvei, kas to vēlējās. Purvā izveidojās dziļas šahtveidīgas bedres, kuras vēl tagad dažviet redzamas. Klīda baumas, ka šinīs bedrēs esot sagāzti nošautie latviešu virsnieki. Kurā vietā, cik – to es nezinu. Vietējie iedzīvotāji par to runāt izvairījās. Taču runas klīda, un es esmu pārliecināts, ka ne bez pamata. Tāpat arī par “Meitlauzi”. Tas ir mežs iepretim tagadējam Litenes sociālās aprūpes centram. Arī par šo mežu ir klīdušas baumas, bet tuvāk neko es nezinu.”

Pieminētais “Meitlauzis” sakrīt ar F.Laša norādīto “Stacijas pusi”. Tāpēc ticamība ir jo lielāka. Lasītājas A.Ķikutes Lauku Avīzei atsūtītā karte, ko zīmējis viņas vīrs, toreizējais Litenes militārās nometnes virsdienesta instruktors un kas iespiesta Lauku Avīzes 1988.gada 22.oktobra numurā, dod lasītājam priekšstatu par nometnes izvietojumu Pededzes upes līcī, par karaspēka daļu un apsardzes atrašanos.
Pieļaujot pašsaprotamu aptuvenību, īstenībai atbilst norādītie attālumi: apmēram 300 – 400 metri šķir nometnes priekšējo līniju no Pededzes tilta, ko l4.jūnijā apsargāja zilcepurainie. Kilometru garš varētu būt ceļš no tilta garām Litenes stacijai līdz Gulbenes lielceļam. Pieci kilometri no nometnēm līdz muižai – korpusa štābam – ir, braucot pa apkārtceļu, cauri muižai.
Neskaidrības un jautājumus rada kartes stūrī minētie uzvārdi. Gan dokumentu un atmiņu krājumā ‘Es sapni par dzimteni pagalvī likšu’, gan R.Gabra grāmatas beigās ievietotajā represēto virsnieku sarakstā starp 14.jūnijā aizvestajiem tie ir nosaukti: virsleitnanti Tālivaldis Dzirnieks, Kārlis Zirnieks, Augusts Ķeksis, Eduards Pabērzs, Ernests Tone, J.Sīmanis, Simsons, kapteinis Arturs Blūms. Taču šie karavīri dienējuši 181., tātad Ostroviešos izvietotajā nometnē. Pēc kartes apskatīšanas paliek vesela virkne šobrīd neatbildētu jautājumu. Ko nozīmē kartē minētais laiks – 1941.gada 23.jūn. plkst. 10-11?
Vai šajā brīdī tapusi karte? Masveida deportācijas šajā dienā vairs nenotika. Ko nozīme attālums 2-2,5 km pa lielceļu uz Gulbenes pusi? Iespējams, ka tā ir norāde uz tiltiņu pāri upītei. Kāpēc no Litenes 14.jūnijā aizvesti virsnieki, kas dienēja 181., “Ostroviešos” izvietotajā divīzijā? Ko nozīmē krusts un vārds “uzlika”? Konteksts rosina domāt, ka minētās krievu militārpersonās ievietoja mašīnās, “uzlādēja” latviešu virsniekus, ka te ir krievu valodas ietekme.

Krustu taču šis personas nelika! Minētos virsniekus aizveda dzīvus.

Varbūt patiesība atrodama lapiņā minētā virsleitnanta Augusta Ķekša krustdēla Arņa Ķekša atmiņās. Viņš raksta, ka krusttēvs un virsleitnants E.Tone no 623.artilērijas pulka 1941.gada 14.jūnijā aizvesti no Viļakas nometnes. Pēc vāciešu ienākšanas kādā no laikrakstiem par to parādījies plašs raksts. Viļakā arestēti apmēram 60 latviešu virsnieku. E.Tone aresta brīdī sadurts ar durkli. Rakstītājs domā, ka virsnieki mašīnā tūlīt aizvesti uz Krieviju, jo citur tajā dienā mašīnas ar tādiem numuriem nav redzētas. Ļoti ticami, ka no Viļakas garām Litenes muižai pa Balvu – Gulbenes lielceļu gūstekņi vesti uz Gulbenes staciju – tas pilnīgi atbilst kartes zīmējumam. Taču varētu arī pieļaut, ka Arnis Ķeksis nav zinājis, ka 623.pulks 10.jūnijā no Viļakas pārcelts uz Ostroviešiem.

Par 14.jūnija Litenes meža notikumu “pamatvariantu” var piedāvāt Iraklija Pūpola un viņa grupas piedzīvoto tajā dienā, papildinot viņa teikto ar atšķirīgo citu grupu atbruņošanā un aizvešanā. Par tajā dienā notikušo sirmais virsnieks raksta vēstule Litenes pamatskolas skolēniem un skolotājiem.

“Ļoti cienītam Litenes skolas direktoram. Šo vēstuli jūsu skolai raksta bijušais Latvijas armijas virsnieks leitnants Pūpols Iraklijs, kurš beidza Latvijas kara skolu 1940.gadā un pēc Latvijas armijas likvidācijas tika pārcelts uz 227.strēlnieku pulku Valkā. Pirmajās jūnija dienās mūsu pulks 1941.gadā ieradās Litenes nometnē. 14.06.41 pulkstens 12:00 es tiku nozīmēts uz mācībām, kuras bija paredzētas Litenes mežos. Mācību tēmā bija sekojoša: “Strēlnieku rotas aizstāvēšanās mežā”.

Uz mācībām mūs tanī laikā izveda ar jaunu Latvijā ražotu automašīnu Vairoga – Forda tipa. Izvešanas organizētājs un vadītājs bija pulka komisārs – bataljona komisārs Ņegoduiko un viņa palīgs rotas poļitruks Bibakovs vai Bibagovs. Mūsu grupā uz mācībām bija nozīmēti 38virsnieki, sākot ar leitnantu līdz apakšpulkvedim, un to skaitā bija arī pulka sakaru rotas komandieris kapteinis Linmeijers. Ar mašīnu mūs izveda cauri Litenes muižai, kur beidzās apdzīvotās mājas, cik es atceros, un izsēdināja pie kādas balti nokrāsotās ēkas un ieveda 300 metru attālajā mežā, kur zemē meža stigas – ceļa malā abās pusēs sēdēja apmēram rotas sastāvā (ap 150) krievu karavīri, pa lielākai daļai gan nekrievu. Kad piegājām to tuvumā, tie tika piecelti mūsu sveicināšanai un palaida mūs pa vidu cauri. Kad bijām iekļuvuši to vidū, tad kāds no viņu vadītājiem majora dienesta pakāpē skaidrā latviešu valodā bez akcentēšanās nokomandēja: “Stāt! Rokas augšā!” Krievu karavīri pacēla savus ieročus, kas bija sagatavoti kaujai, mūs apstāja no visām pusēm. Kapteinis Linmeijers, kas gāja nākošajā pāri aiz manis, vai nu nepaspēja laikā pacelt rokas, vai arī ķēra pie pistoles, vai arī Ņegoduiko nervi neizturēja, un viņš izšāva divas reizes ar pistoli uz kapteini Linmeijeru, kas tūdaļ novēlās man aiz muguras kā nopļauts. Es viņa kritienu pats dzirdēju un izjutu.
Kad mūs atbruņoja, jo mēs visi bijām ar ieročiem, noplēsa zīmotnes un citas regālijas, mūs pagrieza uz labo pusi, iedzina mežā ap 20 metru dziļumā un nolika guļus ar sejām uz zemes. Kad sāka kapteinim Linmeijeram rakt kapa vietu, bija tāda sajūta, ka tagad mums visiem tiek rakta kapa vieta, jo neviens nekā nevarēja redzēt, bet tikai dzirdēt lāpstu darbu. No Litenes nometnes mēs izbraucām ap pulksten 13:30, un arests mežā notika ap pulksten 14:30. Tā zemē mēs nogulējām līdz 17:30, kad mūs iesēdināja mašīnās pa astoņiem cilvēkiem un konvoja pavadībā, katrā mašīnā bija pa 4 karavīriem, pa meža ceļiem mūs pārveda uz Gulbenes staciju, kur jau mūs gaidīja ešelons.
Tā sākās mūsu Golgātas ceļš uz Noriļsku. Pavisam mūs Litenē un citās vietās arestēja ap 500 – 550 Latvijas virsnieku. Man ir liels lūgums pie jūsu skolas vadības un kolektīva. Vismaz palīdziet šematiski noteikt mūsu grupas deportācijas vietu, ko droši kāds no veciem iedzīvotājiem zin. Cik man ir zināms, tad to dienu deportācijas notika 6 – 8 vietās un visas Litenes nometnes rajonā. Uzziniet visu to, kas jums, dārgie skolotāji, ir zināms par mūsu ciešanām, mums būs dārgas pirmsnāves ziņas.
No mūsu lielā skaita Noriļskas ziemeļos tika nošauti un nomira ap 450 virsnieku, kas vēl šobaltdien guļ mūžīgajos ledājos ziemeļu sasalumā. No Noriļskas elles atgriezās nepilni 100 cilvēki, un pa visu Latviju patreiz ir pie dzīvības mazāk nekā 20, kuriem arī dienas jau ir skaitītas. Mīļie draugi, manā vēstulē būs daudz gramatisku, stilistisku un citu kļūdu, nenosodiet mani, jo man jau iet 88.gads, un no 1941. līdz 1988.gadam es nostrādāju Noriļskā un pēc atgriešanās Latvijā Vissavienības projekta institūtā, kur gandrīz lielā pārsvarā bija nelatviešu sastāvs un visa rakstība un sarunāšanās notika tikai krievu valodā. Latviski domāt un rakstīt sāku tikai pēc 1991.gada, kad aizgāju pensijā. Ar lielu cienību pret īstu Latvijas Liteni un Jums, mīļie draugi, ja variet, tad palīdziet; atjaunotā Latviešu virsnieku apvienība ar prieku un lielu mīlestību to, kamēr būsim dzīvi, neaizmirsīsim. Ar lielu cienību I.Pūpols.
P.s. Es 18.07.92 biju Litenē, bet tik gudrs cik aizbraucu, tikpat gudrs atbraucu mājās, jo pa šiem laikiem viss ir paspējis līdz nepazīšanai pārmainīties.”

Pārī ar Irakliju Pūpolu gājienā bija kapteinis Eduards Melnbārdis. Aiz viņiem Mārtiņš Linmeijers – izcils šāvējs, apbalvots par teicamu šaušanu ar balsta ložmetēju. Latvijas armijas kapteiņa Mārtiņa Linmeijera nonāvētājs Litenes mežā pulka komisārs Ņegoduiko vecākās un vidējās paaudzes latviešiem pazīstams no literatūras stundām skolā. Viņš – Jūlija Vanaga “slavenās” balādes “slavenais” varonis:

Tikko svīda gaisma, vadi vietā stājās.
Meža lokā saltu elpu pūta ārs.-
Sveiki, biedri! – noskan. Allaž pirmais kājas,
Iznāk Ņegoduiko, pulka komisārs.

Mārtiņa Linmeijera kaps meklējams Litenes mežā starp “Džungļu” un “Biržu” mājām. Viņa likteņa biedri mūža nogalē apgalvojuši, ka spētu atrast kapteiņa atdusas vietu. Taču nepaspēj. 1941.gada jūlija sākumā to neatrod, acīmredzot rūpīgi nomaskētu, žagaru kaudzes klātu, un virsnieku neapglabā Litenes kapos. Vienā grupā ar Irakliju Pūpolu ir kapteinis Pāvils Ceriņš. Viņa stāstījums līdzīgs. Taču tajā ir būtiskas norādes par to, ka pavisam netālu tajā pašā mežā notiek citu grupu atbruņošana un aresti. Guļot piespiests ar durkli pie zemes, viņš dzird

“kā kliedzienus, kā komandas. Tur tiek atbruņoti citu pulku virsnieki.”

Izejot uz braucamā ceļa, redz arī citas mašīnas ar tajās sēdošiem virsniekiem. Roberts Gabris, kurš atradās Ostroviešu nometnē, savā grāmatā atklāj savdabīgu arestētāju maskēšanās paņēmienu.

“Mežā nonākam apmēram 1 ha lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malām. “Laikam saimniekam tā vajag”, nodomāju. Kad atskan komanda “Rokas augšā!”, gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mums.”

Gabra tēlojumā atšķirīgāka arī virsnieku aizvešana. Mašīnā trīs pavadoņi, virsniekus sasēdina uz soliem, liek saāķēties elkoņos un rokas priekšā sakrampēt. Brīdina, ja atlaidīs rokas, kustēsies – nekavējoties šaus. Citu viltus paņēmienu Ostroviešu nometnē apraksta Arvīds Lasmanis:

”Ar komandu: “Rokas augšā!” mežā puspalabi sāka neganti tarkšķēt tanki vai traktori. Troksnis bija vajadzīgs, lai apslāpētu šāvienu troksni, ja tādi būtu. Bet nebija.”

V.Veldres stāstījums zīmīgs ar to, ka parāda akcijas veicēju nedrošību, bailes, cenšanos nodrošināties:

“Šajā pašā momentā aizmugurē pienākošie komandieri un poļitruki iesprauda pa trīs pistoļu stobrus mums pakausī un starp lāpstiņām, bet no priekšpuses krūtīs mums tika draudīgi piespiesti pa diviem “mongoļu” pusautomātisko šauteņu durkļiem. Kaut kāda pretošanās bija pilnīgi bezcerīga.”

Savukārt Valda Dēvica stāstījums ataino atsevišķu latviešu nepievilcīgo, kaunpilno lomu šīs dienas notikumos. Stāstītāja vārdos jūtama sāpe, aizvainojums, niknums par nodevību, zemiskumu, latvieša muguras lokanību svešas varas priekšā.

“Pēc rūpīgi kangaru sastādīta saraksta iepriekšējā dienā visiem verdzībā nododamajiem kapteiņiem un leitnantiem pieteikts rīt ierasties uz lauku mācībām … Pa labi krīt maskējošo meiju aizsegs, parādās ložmetēju stobri. Oficieri instinktīvi tver pie pistolēm. No otras puses tai mirklī uzkrīt krievu desantnieki: sitiens pa galvu, norautas zīmotnes, atņemtas pistoles. Incidenta laikā daži paspēj izšaut. No aizmugures sekojošais latviešu kangars metas uzbrucējiem palīgā.”

Diemžēl, vēlreiz jālieto šis vārds, tas nebūt nav vienīgais gadījums, kad virsnieku atmiņās runāts par Kangara cienīgu rīcību. Aleksandrs Košeļevs no Ostroviešu nometnes apgalvo, ka visus apcietināšanas darbus nometnē vadījis kapteinis Belisons, kas kara laikā kritis vācu gūstā un nošauts. Šajā sakarā jādomā arī par to, kāpēc tomēr daži uz Maskavu aizsūtītie augstākie latviešu virsnieki patiesi tur paaugstina kvalifikāciju, paši kļūst par pasniedzējiem Padomju Savienības militārajās mācību iestādēs, vēlāk – Latvijas augstskolās. Kādi ir atlases kritēriji? Kāda dzīvības cena? Jādomā, kaut arī ir jāpriecājas par katru dzīvu palikušo.

Kāda Ostroviešos novietota pulka aizvešana mācībās stipri nokavējas. Uz mācībām virsniekus sapulcina jau 8:30. Kavējas NKVD priekšniecības ierašanās, nav nokārtota arī 3 pieprasīto automašīnu nodrošināšana, par ko aizrādījumu saņem latvietis – materiālās apgādes daļas priekšnieka palīgs. Izbraukšana notiek tikai 14:00 pēcpusdienā. Visu šo laiku virsnieku “nodarbināšanai” poļitruki lasa savas lekcijas, kuras satraukuma, neziņas dēļ neviens neklausās. Nervozē arī “lektori”.
Savdabīgi 14.jūnija patiesību iepazīst šoferis Andris, kurš šajā rītā ir pārliecināts, ka ved virsniekus uz mācībām.

“Izbraucām ārā no nometnes. Vēlāk nogriezāmies no lielā ceļa un braucām pa lauku ceļu. Tā ceļa malas bija briesmīgi aizaugušas ar kārkliem un alkšņiem. Pa lauku ceļu nobraucu kādus 50 metrus, un poļitruks pavēlēja man apstāties. Viņš teica, lai griežu automašīnu apkārt. Kamēr griezu automašīnu, ievēroju, ka krūmi kustas abās ceļa pusēs. Es tā maķenīt ieskatos un redzu, ka no krūmiem rēgojas ārā puļķīši. Toreiz krieviem bija tādas cepures ar puļķīšiem. Krūmi bija pilni ar krievu kareivjiem. Virsnieki izkāpa no automašīnas, bet poļitruks man pavēlēja braukt atpakaļ uz nometni. Viņš piekodināja, lai nevienam nestāstu, ko šeit esmu redzējis. Braucot atpakaļ uz nometni, dzirdēju šāvienus.”

Pēc aizvešanas uz “mācībām” un dažādu dokumentu ilgstošas salīdzināšanas restotajā vagonā Gulbenē nometnē atgriežas 3 latviešu virsnieki: kapteiņi G.Kauliņš, K.Bergs un virsleitnants J.Laucis. Iepriekš gan vēl gājiens cauri naksnīgajam Gulbenes parkam uz NKVD nodaļu pilī. Gan K.Bergs, gan J.Laucis paši stāsta, ka no pils uz nometni viņi nogādāti ar mašīnu, viņi neko nemin par kādu vardarbību pilī. Šie virsnieki izsaukuma laikā samainīti ar citiem līdzīga uzvārda virsniekiem. Arī viņiem ir norautas zīmotnes, atņemtas vidusjostas. Atbrīvošana pēc mežā notikušā ir neizprotama, neticama, un par to jābrīnās. Izbrīnu par to savās sarunās pauž arī Veras Volkēvičas romāna ‘Pļauka’ personāžs.

“Atgriezās. Daži. Dzīvi. Liecinieki. Var tikai apbrīnot to trulo muļķību vai noliekt galvu tāda papīru kulta priekšā”.

Šie liecinieki vēlāk emigrācijā spēj izstāstīt patiesību par Litenes mežos notikušo, kā arī par 1940-1941.gadu armijā vispār. Tāpēc ārzemēs samērā agri var parādīties publikācijas par Liteni. Arī Adelīna Rozīte sajauc “īsto” Bergu ar “nepareizo”, nosaukdama atbrīvoto par Fēliksu, citur viņš – Kārlis. Taču stāstīt viņi sāk daudz vēlāk, jau citos apstākļos. Kad nometnē palikušie virsnieki satiek Bergu pēc viņa neparastās atbrīvošanas, tas vairs nav iepriekšējais Bergs. Virsnieks staigā kā mēnessērdzīgs, it kā nevienu nepazīdams, izvairās biedriem atbildēt, izjautāts skatās apkārt un steidzas prom.

“Par divām Gulbenē pavadītām dienām Bergam nav ko stāstīt”.

Latviešu virsnieki domā, ka viņam Čekā iešļircināti medikamenti, kas veicina atmiņas zaudēšanu. Jāatkārto, ka paši virsnieki par divām dienām nerunā. Taču ne visos gadījumos precīzi tiek ievēroti saraksti. Leitnantu Imantu Bojāru no “Ostroviešiem”, kurš nav sarakstos, bet, brīvs būdams, neko nenojauzdams, pats neatlaidīgi pieprasās braukt līdzi draugiem mācībās, aizved. Viņš nomirst Noriļskā viens no pirmajiem.
Apzinot informāciju par dzīvi nometnēs 1940 – 1941.gadā, jāņem vērā vēl kāds retāk pieminēts avots. 1941.gada janvāra sākumā Vācija noslēdz līgumu ar PSRS par vācu tautībai piederīgo repatriāciju uz Tēvzemi – tātad otrreizējo repatriāciju pēc 1939.gada rudens. Latviešu virsnieku daļa izmanto šo iespēju, dažos gadījumos pielietojot arī “vācietības” fiktīvus pierādījumus. Arī šie virsnieki jau agri ārzemēs spēj publicēt patiesas ziņas par baigā gada norisēm armijā, protams, izņemot 14.jūnija notikumus. Arī šādas iespējas došanu var uzskatīt par trulu muļķību.

Vai 14.jūnijā virsnieki vesti tikai automašīnās? Vai izmantots arī dzelzceļš, Litenes stacija? Vēsturnieki par pēdējo nerunā, par to nezina stāstīt arī vecie litenieši. Tomēr ir trīs zīmīgas liecības.
Litenietis, kuram toreiz varēja būt 15-16 gadu un kurš vasarā strādāja pie kokmateriālu mizošanas un iekraušanas vagonos Litenes stacijā, stāsta:

“No rīta, atbraucis uz darbu ar riteni, ieraudzīju, ka pie stacijas no pārbrauktuves uz Balvu pusi stāv vairāki vagoni, un nodomāju, ka šodien laikam vajadzēs lādēt malku un štenceļus. No nometnes puses parādījās 2 karavīru kolonnas, kuras, tuvojoties pārbrauktuvei, viena pagriezās pa kreisi un sāka iet uz Kūšolu pusi, bet otra pārgāja pārbrauktuvei un pagriezās pa labi uz Litenes pusi. Tā kā karavīri mums bija pierasta lieta, tad tiem nepievērsām uzmanību. Pie mums pienāca kāds krievu virsnieks, kurš paskaidroja, ka šodien šinī apkārtnē notiks mācības un mums jāiet mājās. Mēs visi, kas strādājām, centāmies izskaidrot, ka nekādā gadījumā viņiem netraucēsim, bet darīsim savu darbu. Rīkojums iet mājās bija tik kategorisks, ka bijām spiesti iet mājās. Ievēroju, ka vienība, kura aizgāja uz Kūšolu pusi, tikusi pāri upītei, sagāja pa labi krūmos. Otra vienība, kura aizgāja uz Litenes pusi, sagāja mežiņā – priežu jaunaudzē no ceļa pa kreisi – starp stacijas ceļu un ceļu uz Liteni.”

Vairāki vagoni … 24.teritoriālā korpusa 613.artilērijas pulka virsnieks Mihails Tarkačs, kurš pilnībā noliedz virsnieku nošaušanu Litenē, bet deportācijas tomēr atzīst, stāsta:

“Es pats redzēju, ka 14.jūnija Litenes stacijā ierindā tika nostādīti apmēram 140 virsnieku. Viņiem tika nolasīta korpusa komandiera pavēle, kurā bija pateikts, ka viņi tiek uzskatīti par neuzticamiem un tiek izsūtīti uz mūsu zemes Austrumu rajoniem. Pēc tam bez jebkādiem incidentiem viņi nodeva savus ieročus un sakāpa četros preču vagonos”.

Iespējams, M.Tarkačs sajaucis Litenes un Gulbenes stacijas. Viņš kļūdaini runā arī par sava 6l3.artilērijas pulka un 181.divīzijas atrašanos Litenē. Šīs vienības atradās Ostroviešos. Bet Gulbenes stacijā šajā dienā bija nevis 4, bet 17-18 vagoni; vismaz 2 reizes lielāks par nosaukto ir aizvesto virsnieku skaits. Par virsnieku vadāšanu vilcienā iepriekšējās dienās un aizvešanu līdz automašīnai mežā 14.jūnijā ‘Ekshumācijā’, kas visnotaļ ir stingri dokumentāls darbs, stāsta Anita Liepa. Maz ticams, ka autore šādu detaļu varētu vienkārši piedomāt.

“Vilciens apstājās mežā, kur to atkal gaida smagā mašīna”. “Vairāki vagoni”, “četri vagoni” – arī šis skaita aptuvenais apzīmējums būtībā visās trijās liecībās līdzīgs.

Gulbenes stacijā sagatavotais vagonu daudzums tā gan nebūtu apzīmējams.
Aprakstītais toreizēja jaunieša stāstījums netieši apstiprina minējumu par vēl vienu virsnieku “mācību”, atbruņošanas un aresta vietu – mežu stacijas apkārtnē, kuru litenieši sauc par “Meitlauzi”. Tas atrodas “Kūšolu” ceļa labajā pusē, kur pēc stāstītā iegājusi sarkanarmiešu vienība, un plešas iepretim tagadējam Litenes Sociālās aprūpes centram.
Pavisam skopas ir ziņas par latviešu virsnieku pretošanos aresta brīdī 1941.gada 14.jūnijā. Minēti tiek atsevišķi uzvārdi, taču maz ziņu par incidenta apstākļiem, notikuma vietu. Ir pretrunīgi liecinājumi par vienu un to pašu cilvēku, notikumu.
Virsleitnants Fridrihs Feldmanis, kam aresta brīdī vēl nebija 30 gadu (dzimis 1911.gada 16.septembrī) un kas Latvijas Armijā dienējis 10.Aizputes kājnieku pulkā, atbruņošanas brīdī paspēj izraut pistoli un nošaut Sarkanās Armijas majoru Dorosčenko. Bez ārējās pistoles virsleitnantam kabatā bijis personīgais ierocis. Viņš to izrāvis un izšāvis. Pēc grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’ 217.lappusē publicētā atmiņu stāstījuma noprotams, ka šāviens atskanējis brīdī, kad uz vietas zvēriski nogalināti kapteinis M.Linmeijers, kapteinis A.Lulla, virsleitnanti Ozoliņš, Pūriņš, E.Lucs un vēl citi. To pašu atkārto arī vēl citi autori.
Šim apgalvojumam nevar piekrist. Starp visiem daudzajiem atmiņu pierakstiem par virsnieku atbruņošanu 14.jūnijā visvairāk ir to, kur stāstīts par kapteiņa Mārtiņa Linmeijera nošaušanu, viņa grupas atbruņošanu. Ir Pāvila Ceriņa, Iraklija Pūpola, Jura Ozoliņa un citu stāstījumi. Taču nevienā no tiem nav minēts par to, ka reizē ar M.Linmeijeru būtu nošauts kāds cits, nav nosaukts A.Lullas
vai kāda cita vārds. Iraklijs Pūpols īpaši uzsver:

“No manas grupas vairāk neviens nošauts netika”.

Taču stāstījumi pārliecina, ka daļa no nosauktajiem virsniekiem nošauti turpat netālu tajā pašā mežā citas grupas atbruņošanas laikā. Par to liecina vēlākie izrakumi. Turklāt A.Lulla mežā nav atrasts. Virsleitnanta F.Feldmaņa šāviens varētu būt saistīts ar kādu citu no viņiem, taču ne ar M.Linmeijeru. Pēc tam virsnieks atbruņots un sasiets, nežēlīgi sists un spārdīts kājām. Prasīts, kur ņemta munīcija. Feldmanis sāpes sakostiem zobiem klusējis. Smagi sadurtu ar durkļiem, bet vēl dzīvu čekisti viņu iemetuši mašīnā. Ziņu par viņa turpmāko likteni nav. Tas ir nojaušams.

Incidenta vietu samērā precīzi norādījis 623.artilērijas pulka šoferis, kurš bijis klāt, kad egļu jaunaudzē ievesta latviešu virsnieku grupa, kad atskanējis vairāku šāvienu troksnis, kad smagajā mašīnā iecelts nošautais krievu virsnieks Doroščenko.

“No Litenes muižas pa Stāmerienas ceļu bija jābrauc vēl ap 3 km.”

Aptuveni šajā vietā atrodas “Ūsiņu” mājas un vairākkārt pieminētā Litenes birzs. Dēls Andrejs Edvīns Feldmanis tēva piemiņai veltījis grāmatu ‘Masļenku traģēdija’. Kad sešdesmito gadu sākumā, cenšoties kaut ko uzzināt par tēvu un Litenē notikušo, viņš ar motociklu apbraukā nometni un dažas liteniešu mājas, “modras acis” pamana atbraucēju, seko brīdinājums turpmāk šādu interesi neparādīt.
Par kapteini Arvedu Lullu lasāmas ļoti pretrunīgas ziņas. Viņš dzimis 1900.gadā, Latvijas Armijā dienējis armijas štābā, smagās artilērijas pulkā, tiesu iestādēs. Pēc vairākām liecībām 14.jūnijā atbruņošanas laikā ar personīgo mauzera revolveri sašāvis krievu kapteini Grabavenko, kas vēlāk mira, Lulla turpat uz vietas nošauts. Pēc citām ziņām virsnieka nošaušanā apvainots, bet pārpratuma dēļ to sašāvis kāds krievu virsnieks. Ir vēl trešā versija. Kapteinis Paparde
liecina, ka kapteinis Klūga redzējis Lullu speciālās daļas telpās, acīmredzot Gulbenē, kopā ar rakstnieku Aleksandru Grīnu sēžam uz koferiem. Klūga tieši no turienes 14.jūnijā ievietots vagonā Gulbenē. Ne rakstnieka, ne A.Lullas tajā ešelonā nav bijis. Noprotams, ka virsniekus, kuri atbruņošanas laikā izrādījuši pretošanos, nodala atsevišķi no pārējiem, nogādā papildus izmeklēšanai Rīgā. Arī viņu turpmākais ceļš ir cits. Tāpat kā F.Feldmaņa gadījumā, arī runājot par Arvedu Lullu, nav pareizs apgalvojums, ka viņš nošauts kopā ar M.Linmeijeru. Tādu liecību nav. Jātic Iraklijam Pūpolam – grupā vairāk nošauto nav bijis.
Zināmu skaidrību par Arvedu Lullu vieš bijušā artilērijas pulkveža Alfrēda Rozīša atraitnes Adelīnas atstāsts par to, ko viņa emigrācijā dzirdējusi no kapteiņa Berga par 1941.gada jūnija notikumiem Litenes nometnē. Kapteiņa stāstītajam var ticēt. Brīnumainā kārtā viņam izdodas nenokļūt Sibīrijā. Viņš ir iepriekšminētais K.Bergs, kas bijis 14.jūnija mācībās, pats redzējis tur notiekošo, nokļuvis līdz vagonam Gulbenes stacijā, tad nokļuvis atpakaļ Litenes nometnē, jo nav bijis “īstais” Bergs. Par mācībām mežā viņš stāstījis:

“Kad visi nostājušies, sākušās virsnieku “apmācības”, vajadzējis nodot karšu somas un pistoles. Viss noritējis mierīgi līdz artilērijas kapteinim Lullam. Viņš karšu somu nometis, izrāvis pistoli un nošāvis poļitruku. Pats sevi nepaspējis nošaut, jo no muguras viņu ķērušas lodes, un viņš, smagi ievainots, ievietots smagajā mašīnā un aizvests. Tālumā atskanējis šāviens, tur, pēc nostāstiem, nošāvies kapteinis Linmeijers.”

Protams, taisnību par Linmeijeru Fēlikss Bergs nevarēja zināt. Kapteiņa Berga stāstītais apstiprina vairākus iepriekšējos izteikumus: no M.Linmeijera grupas vairāk neviens nav nošauts, tajā pašā mežā atbruņotas arī citas virsnieku grupas, Arveds Lulla no meža aizvests dzīvs.
Pavisam atšķirīgas ziņas par šī virsnieka arestu savā jaunākajā publikācijā 14.jūnija deportāciju sakarā sniedz vēsturnieks Ēriks Jēkabsons:

“18.jūnijā (!) 623.artilērijas pulka kapteinis A.Lulla aresta brīdī paspēja izšaut no personiskā ieroča uz kapteini Grabavenko, kurš vēlāk no ievainojuma mira. A.Lulla arī nokļuva Gulbenē. Tomēr A.Lullu, J.Zariņu un 16.jūnijā apcietināto 613.artilērijas pulka kapteini rakstnieku A.Grīnu viņu “noziedzīgās darbības” papildus izmeklēšanai nogādāja Rīgā. Viņi kopā ar lielu virsnieku grupu, kurā bija arī atvaļinātais pulkvedis V.Malcenieks, drīz tika aizvesti uz Astrahaņas cietumu”. Kā vērtēt kapteiņa Berga stāstīto, ja arests noticis tikai 18.jūnijā? Iespējams, ka 18.jūnijs ir nevis A.Lullas aresta, bet aizvešanas diena, ka no 14. līdz 18. ilgusi viņa pratināšana Gulbenes specdaļā. Visās atmiņās runāts par viņa šāvienu 14.jūnijā. Bez ziņām par aresta brīdī ievainotajiem F.Feldmani un A.Lullu ir Jāņa Papardes liecība, ka aresta brīdi ar durkli galvā ievainots arī leitnants Herberts Tone, kurš acīmredzot tāpat pretojies. Savukārt O.Eglītem Gulbenē dislocētie apgādes vienību karavīri stāstījuši, ka pie uzlādēšanas vagonā mēģinājis pretoties materiālās apgādes priekšnieks kapteinis Klints, bet sarkanarmietis sadūris viņu ar durkli.

Savdabīgs pretošanās paņēmiens ir jaunā karavīra Kārļa Plauža rīcība brīdī, kad Jaungulbenes Obrav[as pusmuiž]ā tiek arestēts viņa iemīļotais kapteinis rakstnieks Aleksandrs Grīns, kas šeit no Litenes atsūtīts zemes mērīšanai. Viņš leitnantu nonāvē ar cirvi. Domājot par aresta brīdī Litenes mežā smagi ievainotajiem virsniekiem, prātā nāk noriļskieša Edvīna Ozola stāstītais:

“Kādu dienu, vēl vilcienā braucot, sargs jautāja, vai mūsu vagonā neesot kāds ārsts. Bija – pat divi. Viens aizgāja līdzi ievainotajam. Vēlāk stāstīja, ka izsaukts kāda ievainojuma dēļ. Asmens izgājis cauri kabatas grāmatiņai un ribām, dziļāk nekas neesot skarts. Es vēlāk jau nometnē satiku šo ievainoto virsnieku un sīki izprašņāju, kā pie tādas brūces ticis. Izrādās, viņš, tāpat kā mēs un citi Litenē izvietotie virsnieki, nelielā grupiņā vests mašīnā uz mežu. It kā uz manevriem. Izkāpjot redzējis, ka ir aplenkti. Mirklī, kad sapratis: viņi grib vai nu atbruņot, vai nogalināt, pilnīgi neapzināti tvēris ar roku pie pistoles, vēl nedomājot par to, ko varētu darīt – aizstāvēties vai nošauties. Tajā pašā mirklī saņēmis triecienu no aizmugures pa galvu – laikam ar pistoles spalu – un nokritis zemē. Samaņu neesot zaudējis un redzējis, ka viens kareivis atvēzējas ar šautenes durkli. Dūriena brīdī viņš zibenīgi parāvies sāņus, asmens ietriecies zemē. Kareivis to izrāvis un dūris vēlreiz. Arī šoreiz izdevies pavelties sāņus. Trešais dūriens trāpījis krūtīs, bet nav bijis tik spēcīgs. Uzbrucējs, redzot, ka zemē guļošais ir tikai ievainots, atkal pacēlis šauteni un triecis vēlreiz. Jau sadurts, virsnieks tomēr paspējis parauties sāņus. Durklis ar visu spēku laikam trāpījis uz akmens, jo izrauts no zemes, bijis līks kā makšķerāķis. Tobrīd kāds no aizmugurē stāvošajiem virsniekiem arī sacījis, lai pārtrauc … Tā nu iznāk, ka kabatgrāmatiņa bijusi viņa laime – piebremzējusi durkli un izglābusi dzīvību”.

Stāstījumā mazliet mulsina varmākas samierināšanas ar neveiksmi, kā arī “nerātņa” apvaldīšana. Tā šajā laikā nemēdz notikt. Par pretošanos Ostroviešu nometnē virsnieku apcietināšanas un atbruņošanas laikā stāsta N.Priedītis, kas tajā laikā bijis mežzinis šajā apkārtnē.

“Sliktā omā sēdos uz divriteņa un braucu uz Gulbeni. Ap 4km no Gulbenes kādus 200m no ceļa ir neliels mežiņš ar klaju laukumu vidū. Visapkārt mežiņam apbruņoti krievu karavīri bija novietojušies grāvjos uz tīruma. Nokāpu no divriteņa, lai vērotu, kas notiek, bet krievi man pavēlēja tūliņ pazust. Turpināju ceļu uz Gulbeni. Izrādījās, ka automašīnas ar virsniekiem bija iebraukušas mežiņa klajumā, kur tos sagaidījuši krievi. Pavēlēts izkāpt! Tad viens no augstākajiem krievu virsniekiem uzsaucis:

“Ruki verh!” (Nošauts galvenais poļitruks).

Šai brīdī divi latviešu virsnieki, viens no tiem virsleitnants Ozoliņš, šāvuši uz krieviem, bet arī abi šāvēji nonāvēti.”
Vilis Kamerūts, kurš Litenes nometnē pats nav bijis, bet bieži braucis uz Liteni no Rīgas, stāsta dzirdēto, ka Litenes birzī arestēšanas brīdī pēc komandas “Ruki vverh!” trīs virsnieki tvēruši pēc pistolēm, par ko arī tūlīt nošauti. Viens no trim esot bijis kapteinis Ozoliņš. Vai divi Ozoliņi – kapteinis un virsleitnants – bojā gājuši tik līdzīgos apstākļos?
Taču divas šādas personas ir bijušas, patiesībā represēto virsnieku vidū ir vēl vairāk Ozoliņu.

Diezin vai pēc daudzajiem gadu desmitiem ir jēga un vajadzība to izdibināt un noskaidrot, bet dažādās publikācijās sastaptu apgalvojumu salīdzinājums parāda, cik bezgala grūti šodien rast ne vien patiesību par konkrētu cilvēku, ņemot vērā vārdu un uzvārdu sakritību, dienesta pakāpju neievērošanu, Litenes un Ostroviešu nometņu deportējamo virsnieku grupu sajaukšanu atmiņu stāstījumos, bet galvenais – cik grūti atjaunot pilnu patiesību par Liteni, cik ļoti viss ir samudžinājies, sajaucies.

Lūk, cik pretrunīgas, nesakritīgas ir ziņas par viņiem dažādos avotos.

Par kapteini Jāni Ozoliņu.
Nošāvies Litenes nometnē 1941.gada 24.jūnijā arestēšanas laikā (Dokumentu krājums ‘Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu’, 1.grāmata, 293.lappuse).
Nošāvies teltī aresta brīdī. (Vēsturnieku komisijas raksti 3 sējumos, 2001.gads).
Nogalināts Litenes nometnē. (Okupācijas muzeja stenda materiāls).
Viņa nāves faktu 1942.gadā Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrē Rīgas 5.iecirkņa miertiesnesis. Nāves cēlonis – nošaušana.
Nošauts 14.jūnijā Litenes birzī atbruņošanas laikā, kad trīs virsnieki tvēruši pēc pistolēm. (Viļa Kamerāta stāstījums Arvīda Šiliņa vēstuļu apkopojumā ‘Litenes likteņlīnijas’, Lauku Avīze 1988.gada 22.oktobrī).
Ierosinātās krimināllietas izmeklēšanas materiālos nav minēts starp nošautajiem. Acīmredzot noticēts apgalvojumam par nošaušanos.
Bijis mājas arestā. Vests pie “Silmalās” dzīvojošās Maku mātes ēst. Kad sargi veduši pusdienās, bēdzis. Nošauts “Silmalu” pagalmā pie kūts. Maku Emma redzējusi. Turpat aprakts. Tas bijis ap 24.jūniju. Vēlāk izrakts un apglabāts kapsētā. (Litenieša stāstījums 2002.gada janvārī pēc dzirdētā no tagad mirušās Maku mātes).
Redzams, ka starp pārējiem neiederīgs ir apgalvojums par nošaušanu14.jūnijā aresta brīdī Litenes birzī. Tas nav bijis kapteinis. Vērā ņemams arī tas, ka pēc litenieša stāstītā kapteiņa Ozoliņa mirstīgās atliekas atrastas nevis Litenes mežā, bet “kaut kur nometņu teritorijā” un no turienes pārvestas uz Litenes kapiem 1941.gada jūlija sākumā. Tur viņa apbedījums.

Par virsleitnantu Jāni Ozoliņu.
Nošauts Litenē 1941.gada 14.jūnijā. (Grāmatas ‘Es sapni par dzimteni pagalvī likšu’ l.daļā 291.lappusē minēts kopā ar M. Linmeijeru: “Nošauti arī kapteinis A.Lulla, virsleitnants Ozoliņš” …
Nogalināts Litenē. (Okupācijas muzeja materiāli.)
Arestēts Ostroviešu nometnē jau pirms 14.jūnija, izvests no nometnes konvoja pavadībā, formas tērpam izgrieztas pogas, pats galīgi samīcīts, rokas sasietas uz muguras. (Arvīds Lasmanis ‘4478 un 5952 dienas’, grāmata ‘Via Dolorosa’, 1990., 72.lappuse.)
Nošauts atbruņošanas laikā mežā netālu no Gulbenes, kad pretojies. (Grāmatā ‘Latviešu virsnieks 2.pasaules kara laikā’, 318.lappuse). Pēc dzirdētā no citiem, nošauts atbruņošanas laikā, kad divi latviešu virsnieki šāvuši uz krieviem. Šī grupa vesta no Ostroviešu nometnes.
Arestēšana notikusi netālu no Gulbenes. (N.Priedītis ‘Atmiņas par 1941.gadu Ostroviešu nometnē. “Daugavas vanagi” 1969.g., Nr.3, 28.1pp.).
Ierosinātas krimināllietas izmeklēšanas materiālos minēts starp Litenē nošautajiem. Aprakts notikuma vietā.
A.Zaķis stāsta: “No “mācībām” ložmetēju rotā neatgriezās leitnants Lazdiņš un virsleitnants Ozoliņš.” Noprotams, ka A.Zaķis dienējis 183.divīzijā, tātad Litenes nometnē. (A.Zaķis. Vēstuļu apkopojums ‘Palikušo vārdā’, “Cīņa”, 1988.gada 13.oktobris.).
Izdarot secinājumus, vērā ņemams arī Anitas Liepas ‘Ekshumācijā’ rakstītais, ka 14.jūnijā mežā priekšā jau ir 10.datumā kaut kur aizvestie un pazudušie biedri. Lasītais pārliecina: virsleitnanta J.Ozoliņa kaps palicis nezināms Litenes mežos. Kapteinis atdusas svētītā zemē netālu no Litenes kapličas.

Rakstot par latviešu virsniekiem Ozoliņiem, nevar neatcerēties kādu emocionāli spilgtu mirkli 2003.gada 14.jūnija piemiņas ceremonijas laikā Litenes kapsētā. Piemiņas brīža vadītāja pieteikti, Ozoliņu ģimenes vārda klusējot vainagu pie Sāpju sienas noliek pusmūža sieviete un pusauga zēns.
Notikušā pilnīgākai izpratnei jāpasaka divas atziņas, kuras izteikuši notikumu liecinieki. Līdz 24.jūnijam pašā nometņu teritorijā neviens nošauts netika. Šāvienu nebija. Aresti un izrēķināšanās notika mācību laikā mežā vai arī bija izsaukumi uz korpusa štābu. Mežos un poligonā nonāvētie parasti tika aprakti notikuma vietā.

Nākamajā rītā pēc šaušalīgajiem notikumiem abās nometnēs komisāri pa pulkiem aicina virsniekus un karavīrus kopā un viņiem tomēr oficiāli paziņo par notikušo. Droši vien vārdi ir dažādi, taču saturs viens: sodīti ir pretvalstiski elementi, slepenas organizācijas biedri, spiegi, tie, kas perinājuši sazvērestību pret dižo Padomju Savienību un tās Sarkano Armiju, pret Padomju Latviju, tie, kuriem nevar uzticēties, ar kuriem nav iespējama nekāda sadarbība, tie, kas vēlējušies sēdēt uz diviem krēsliem. Palikušie var justies droši savā jaunajā lielajā Tēvijā, var turpināt darbu, viņiem nekas nedraud. Aizvākti visi neuzticamie, palikuši tie, ar kuriem var iet kaujā plecu pie pleca. Pēc dažām dienām nometnē ierodas Latvijas Kompartijas Centrālās komitejas darbinieks, apmēram 30 gadus vecs. Runā sapulcē:

“Tie bija ienaidnieki. Turpiniet strādāt. Nekas nebūs!”

Vai šoreiz var ticēt vārdiem, solījumiem? Vai represijas ir beigušās?

17.jūnijs.
Litenē arestē instruktoru skolas priekšnieku pulkvežleitnantu Rūdolfu Lielbriedi un vēl divus skolas virsniekus. Atšķirībā no 14.jūnijā nošautā kapteiņa I.Lielbrieža viņš tiek deportēts un atgriežas Latvijā. Nav pamata neticēt leitnanta Valdemāra Čakstiņa stāstījumam, kaut arī represēto virsnieku sarakstos viņa vārds minēts starp 14.jūnijā aizvestajiem. 13. un 14.jūnijā viņš vēl bijis Cēsīs pie ģimenes. Litenes nometnē atgriezies 16.jūnija rītā, kad virsnieku baraka bijusi gandrīz tukša, palikuši tikai daži, un tie paši drūmi un nerunīgi. Toties stipri vairāk bijis agrāk nemanītu poļitruku. Var iedomāties leitnanta izjūtas pustukšajās telpās. Pēcpusdienā bez kādiem paskaidrojumiem Valdemārs Čakstiņš tiek arestēts un atbruņots.

“Ap desmitiem vakarā mani iesēdināja smagajā mašīnā pie trim citiem arestantiem. Mums pateica, lai nemēģinot bēgt. Viens no čekistiem gan smaidīdams teica, ka varot jau arī bēgt, tikai … Braucām caur Gulbeni uz Rīgu. Mūs aizveda uz Šķirotavu un ievietoja preču vagonā, kurā jau bija daudz virsnieku. Vagonu bija daudz, un tos apsargāja čekisti ar suņiem. Šķirotavā nostāvējām līdz 22.jūnija rītam. Ap pulksten sešiem gar vagonu nāca divi dzelzceļnieki un savā starpā sarunājās par to, ka šorīt četros sācies karš, vācieši esot bombardējuši Kaunu un citas pilsētas. Tā arī mēs uzzinājām par kara sākumu. Apmēram pulksten astoņos mūsu vagoniem piekabināja lokomotīvi un sākās ceļš uz nezināmo.”

Situāciju nometnē pēc 14.jūnija raksturo Verners Naums:

“Pēc virsnieku aizvešanas korpuss paliek it kā bez vadības. Latviešu virsnieku vairs nebija […] Tehnikas tur vairs nebija. Tikai cilvēki ar rokas apbruņojumu – bez nevienas patronas, pat salūtu patronas nedeva, nerunājot par kaujas. Mācību saturs – ierindas un politiskās mācības […] Patronas atņēma jau pēc 17.jūnija, kad visa munīcija jāatdod […] Karavīra diena nenoslogota. Nebija, kas māca. Nebija patronu. Pār latviešu karavīru lāviņām nakts tumsā drīz te, drīz tur pārstaigā kabatas lukturīša mestais gaismas kūlis, gaisma iespīd teltīs drīz vienā, drīz otrā.”

… moku muiža
Augsta kalna galiņā …

Jūnija pirmsjāņu zaļumā starp vecā parka kokiem nācējam un braucējam balta pretī atmirdz baronu Volfu dzimtas Litenes pils. Katru gadu 14.jūnija pēcpusdienā tai garām brauc gara automašīnu un autobusu rinda no Litenes kapsētas piemiņas brīža klusuma uz Nometnes
priežu sila runājošo klusumu. Šeit, pretī pilij, gan mašīnas neapstājas. Vajadzētu.
Grūti šajā klusumā zaļās dabas vidū tradicionāli gaišo skolas izlaidumu laikā iedomāties tanku dārdoņu. Tie iztraucē vecā parka mieru 14.jūnijā deviņos rītā. Tāpat kā roku dzelžu žvadzoņa nedaudz vēlāk, kad virsnieki sapulcējušies pusdienās.
Jūnija notikumi Litenē saistās ne tikai ar nometņu silu, ar Litenes un Gulbenes mežiem, bet arī ar šo Volfiem no 1802.gada piederošo pili stāvās Pededzes krasta kraujas pašā malā.
No 1941.gada 1.jūnija līdz Sarkanarmijas atkāpšanās brīdim šeit atrodas 24.teritoriālā korpusa štābs. Par to rakstīts mazāk. Literatūrā sastopamas arī citas norādes par korpusa štāba atrašanās vietu. Arnolds Šķiņķis raksta: “

Jau esošajā un mūsu brīvvalsts laikā iekārtotajā nometnē novietojās jaunizveidotā Teritoriālā korpusa štābs ar savām daļām”.

Savukārt Ā.Šilde lasītāju informē:

“Ostroviešu nometnē novietoja teritoriālā korpusa sapieru, izlūku un sakaru bataljonus, 2 artilērijas un 3 kājnieku pulkus. Šajā nometnē iekārtojās arī visa korpusa komandieris, kāds krievs ar savu štābu”.

Pēc tā laika apkārtnes iedzīvotāju liecībām dzīvojamās mājās lejpus skolas izmitinātas korpusa štāba sakarnieku daļas.
Jau pirms 14.jūnija pilī notiek aresti un pratināšanas. Ar neziņu, satraukumu, apzināšanos, ka atgriešanās var nebūt, virsniekiem ir saistīts katrs izsaukums uz pili. Tāpēc pirms iziešanas labākajiem draugiem tiek uzticētas vērtslietas, nauda, pulksteņi, gredzeni, lai tos nodotu piederīgajiem, ja atgriešanās vairs nebūs. Taču neatgriežas bieži, un neviens nezina, kur cilvēks palicis. Tik ļoti iederīgas ir par moto ņemtās tautasdziesmas rindas!

Štāba kapteinis Jānis Sproģis virsnieku tikšanās reizē 1988.gada decembrī atceras:

“Tā bija pazemojoša virsnieku arestēšana. Pa vienam viņus sauca uz korpusa štābu pie augstākās pavēlniecības, kur tos atbruņoja, iegrūda pagrabos, un 14.jūnijā no Gulbenes stacijas lopu vagonos tie uzsāka ceļu uz Noriļsku”.

Tātad deportācijas notika ne tikai no mežiem. Par korpusa štābā – Litenes pilī pagrabā iekārtoto cietumu ir nācies dzirdēt no viena otra litenieša. Tas atradies šodien tā sauktās lielās ēdamistabas galā. Apstiprinājums tam varētu būt arī Maijas Pūriņas stāstītais par sargsuni pirmā stāva kāpņu telpā tieši pretim šīs ēdamistabas durvīm. Līdz šodienai atnācis arī minējums par skolas pagrabā vēlāk atrastu asiņainu ēvelsolu, kas varētu būt izmantots kā mocīšanas rīks, kā tas parasts čekai. Šo versiju litenietis atgādina Ata Skalberga veidotajā radioraidījumā ‘Atceramies Liteni’ 2002.gadā pirms Piemiņas dienas. Sākumā aresti ir saistīti ar ilgstošu pratināšanu, vēlāk, pēdējās dienās pirms deportācijas, šķiet, tā izpaliek. Noprotams, ka pilī “strādā” plaša birokrātiskā mašinērija. Vēsturnieks Ainārs Bambals savā rakstā min katra virsnieka Sarkanarmijas personālsastāva lietu, rāda veidlapas lēmumam par arestu, aģenta ziņojumam utt. Tuvojoties 14.jūnijam, pastiprinās “darbs” štābā. Parastam darba laikam beidzoties, ieslēgušies atsevišķās istabās, krievu virsnieki
“strādā” caurām naktīm. Par izvērstu kancelejisko darbību pilī liecina arī tas, ka pēc Sarkanarmijas aiziešanas skolas saimnieciskajās ēkās redzēti vismaz 20 lielāki un mazāki seifi, vairākas lielās “Kontinental” un “Royal” rakstāmmašīnas, papīru kalni. Seifi bijuši noslēgti, atslēgu klāt nav bijis.
Neviens šodien nevar pateikt to saturu, kā arī to, kur tie no skolas šķūņa nokļuva tālāk.
Par korpusa štāba atrašanos Litenes muižas pilī, par tur jūnija dienās notikušo stāsta Maija Pūriņa, dzimusi Nikāne.

“Mana māte Elza Nikāne, dzimusi Palameika, bija skolotāja, un mūsu dzīvoklis atradās skolas mājas pirmajā stāvā ar trīs logiem uz ceļa pusi. Man tajā laikā bija trīs ar pusi gadu. Pie mums dzīvoja auklīte Zelma Alekse. Bez mums skolā dzīvokļi bija vēl skolotājiem Kalvēm un Cepurīšiem, kā arī Ezeriņai skolas otrajā stāvā, bet liekas, ka liktenīgajā dienā tikai mēs bijām palikušas skolā. Arī mēs gribējām ātrāk tikt no skolas prom, vēl tik mamma ar Zelmiņu gribēja izmazgāt veļu, tādēļ 14.jūnija rītā ap deviņiem abas gāja pazāģēt malku. Es paliku dzīvoklī viena. Es nevaru pateikt, kad tieši, liekas, tūlīt pēc mācību beigšanās skolā ieradās armijas ļaudis. Mamma atcerējās, ka agri pavasarī, noteikti pirms 1.maija, skolā ieradušies vairāki krievu virsnieki. Bijuši ļoti pieklājīgi un laipni, izstaigājuši visu skolu, iepazinušies ar telpām. Uzaicināti uz pusdienām skolas kopgaldā.
Atvadīdamies pateikušies par svētku pusdienām un par to, ka bērni bijuši svētkiem skaisti saposti. Mamma tā arī nesaprata, kas tie būtu bijuši par svētkiem, jo bērni un pusdienas – kā vienmēr. Vēlāk mamma teica, ka varbūt tā bijusi Sarkanās armijas diena.
Kad skolā ieradusies armija, sākumā viss bijis tā kā latviski, arī sargi runājuši latviski, taču arvien vairāk sākusi skanēt krievu valoda, bet beigās sargi bijuši šķībacaini. Es atceros, ka vismaz divās vietās stāvēja sargi ar ļoti lieliem suņiem, es baidījos staigāt pa skolu, kā biju radusi. Tādus sargus atceros tumšajā telpā pirms trepēm uz otro stāvu un pie telpas pirms sporta zāles. Atceros to vietu pustumšajā koridorī, kur mammu apstādināja virsnieks un gribēja runāties.
Viņš esot gribējis mani paņemt klēpī, un es tik šausmīgi pārbijos, kliedzu, cik vien spēju, un neviens mani nespēja nomierināt. Kliedzu naktīs, un diezgan ilgi nevarēja mani izārstēt. Tam virsniekam bija zilas bikses, lieli spoži zābaki, brūna, apaļa, liela seja. Kas bija skolas otrā stāvā, nezinu, tur nevienu nelaida, bet sporta zālē, kuru arī stingri apsargāja, laikam notika briesmīgas lietas. Tur bija durvis arī uz upes pusi.
14.jūnija rītā, ejot no skolas ārā uz malkas šķūni, mamma ar Zelmiņu ievērojušas, ka skolas pagalmā sabrauc smagās mašīnas. Malkas šķūnī, kas bija uz leju no skolas pagalma, abas domājušas, ko darīt, jutušas, ka nebūs labi. Zelmiņa nākusi skolā atpakaļ, jo es biju viena dzīvoklī. Mamma – pa leju, gar upes malu – uz “Jaunrijām” pie vecātēva. Bijis ļoti karsts, taisījies uz negaisu. Mamma iegājusi Laursonu mājā un lūgusi, lai viņu meitene aiziet uz skolu un atnes lietussargu. Meitene nav tikusi tālāk par Tautas namu.
Arī telefons ar skolu nestrādājis. Mamma aizgājusi “Jaunrijās”. Vecaistēvs jūdzis zirgu, braucis mums pakaļ. Atgriezies tukšā, jo nav ticis tālāk par Tautas namu. Pēcpusdienā telefona sakari atjaunojušies, vecaistēvs braucis vēlreiz un mūs atvedis. Mamma tajā naktī brauca uz Rīgu. Teica, ka stacijā bijis briesmīgs skats, jo ar pauniņām un maziem bērniem projām braukušas virsnieku sievas. Vēlāk, kad lasīja Elzas Ķezberes ‘Jāapsnieg’, ļoti pārdzīvoja un teica, arī viņa tur ir bijusi. Zelmiņa laimīgi tikusi skolā, dzirdējusi sargus, pie durvīm mainoties, sakām:
“Virsniekus no … pakāpes līdz … pakāpei skolā ielaist, no skolas neizlaist (Viņa neatcerējās tās pakāpes). Pēc kāda laika otrā stāvā sācies briesmīgs troksnis. Zelmiņa teica, ka tas nebija zālē, licies, ka tas ir tieši virs galvas vai nu klasē, vai koridorā. Šauts neticis, bet tāda stumdīšanās, kāju švīkoņa. Tad apklusis. Redzējusi mašīnas aizbraucam pa Kalnienas ceļu (to es iegaumēju viņas stāstītajā, ka ne pa Gulbenes ceļu), no mūsu logiem ceļu varēja redzēt. Pēc pusotras vai divām stundām mašīnas atgriezušās. Atkal tāds pats troksnis. Klusums.
Aizbraucošas mašīnas. Tad palicis kluss, līdz pat pēcpusdienai, kad atbraucis vecaistēvs un mūs aizvedis. Mūsu mājā valdīja uzskats, ka virsnieki ir sasaukti skolā, ka tieši no skolas gājis viņu ceļš nezināmajā iznīcībā. Brīnījos, ka Atmodas laikā neko nedzirdēju un nelasīju par skolas notikumiem. Toreiz aizrakstīju ‘Literatūrai un Mākslai’, bet tad pēkšņi viss tā noklusa. Ceru, ka atmiņa un piemiņa šiem traģiskajiem Litenes notikumiem netiks liegta un nākamajos gados tautai būs iespēja tos pieminēt.”

Citā vēstulē Maija Pūriņa raksta:

“Agrā pavasarī skolas dārzā ir bijušas divas lielas armijas teltis. Kas tajās dzīvoja? […] Mūsu mājās noteikti domāja, ka skolas 2.stāvā bija armijas virspavēlniecība, bet lejā, sporta zālē – čeka.”

Gados vecākajiem liteniešiem ir arī cits viedoklis: pirmajā stāvā esot dzīvojuši krievu, otrajā – latviešu virsnieki. Cik latviešu te bijis – konkrētu ziņu nav. Kādā citā Maijas Pūriņas vēstulē ir norāde par armijas politiskā vadītāja, toreiz jau ģenerāļa, Bruno Kalniņa uzturēšanos Litenē.

“Mans brālis Mintauts atceras epizodi no 40. vai 41.gada. Skolotāja Ezeriņa bijusi mūsu dzīvoklī, stāvējusi pie loga. Pēkšņi viņa iesaukusies:

“Elza, Elza, nāc, skaties, tas tak Brunīts, un pie tam krievu virsnieka formā!”

Par 14.jūnija notikumiem Litenes pilī kāds latviešu pulkvedis stāsta:

“14.jūnijā deviņos rītā pili ielenca divi krievu tanki un viena rota sarkanarmiešu. Kad štāba virsnieki bija sapulcējušies pusdienās, sarkanarmijas poļitruks pulkvedis Vesjolkins pēkšņi noslēdza durvis. Vienam pēc otra mums bija jāiet pie Vesjolkina, kas jautāja, vai vēlamies palikt sarkanarmijā. Redzēju drīzi, ka sardze aizveda pulkvedi J.Kaļķi dzelžos saslēgtām rokām. Apcietināja arī daudzus citus. Vienu daļu apcietināto latviešu virsnieku aizveda uz Rīgu, citus uz Gulbeni. Bez Vesjolkina rīkojās vēl korpusa poļitruks R.Šteinbergs, kas bija Krievijas latvietis, vecs, pārbaudīts komunists”.
‘Pilī, korpusa štābā, apcietina visus korpusa štāba operatīvas daļas virsniekus: operatīvās daļas priekšnieku pulkvežleitnantu Teodoru Galdiņu, viņa palīgu pulkvedi Pauli Liepiņu, izlūkošanas daļas priekšnieku pulkvežleitnantu Andreju Bļauu, aizmugures daļas priekšnieku pulkvedi Jāni Kaļķi, ierindas daļas priekšnieku pulkvedi Antonu Vipuli, štābā dienējošos pulkvežleitnantu Kārli Tenteri, kapteini Jāni Sproģi, virsleitnantu Haraldu Bērziņu. Vēsturnieki E.Jēkabsons un A.Bambals uzskata, ka 14.jūnijā korpusa štābā – pilī – skolā – arestēti 11 latviešu virsnieki. Virsniekus Liepiņu, Galdiņu, Sproģi, Bļauu atšķir no citiem un caur Alūksni nogādā Rīgā. Pārējos pussmagā mašīnā aizved uz Gulbenes staciju un kopā ar apcietinātiem divīziju virsniekiem iedzen preču vagonos, un aizved uz Padomju Savienību. Aizveras skolas durvis, un jau pavisam drīz, 1941.gada 27.augustā, laikrakstā ‘Tēvija’ starp daudzajiem izmisuma saucieniem skan arī šāds:

“Ja kāds ko zinātu par š.g. 14.jūnijā aizvesto pulkvežleitnantu Kārli Tenteri no Litenes, lūdz paziņot Suntažu pagasta “Vidziņos”.

Tūlīt pēc apcietināšanām turpat korpusa štābā [poļitruks] Šteinbergs sasauc mītiņu, kurā paziņo, ka tagad aizvākti esot visi neuzticamie un atstāti tikai tie, ar kuriem varēšot iet kaujā plecu pie pleca.
No pilī apcietinātajiem Andrejs Bļaus, Jānis Kaļķis, Paulis Liepiņš, Paulis Vipulis, Kārlis Tenters apbalvoti ar Trīs zvaigžņu ordeni, Paulis Liepiņš – arī ar Viestura ordeni. Andrejs Bļaus, Paulis Liepiņš beiguši Francijas kara akadēmiju, Paulis Vipulis – Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Tas apstiprina vēsturnieka Aināra Bambala izteikumu:

“Atsevišķos gadījumos personas noziegums pret Padomju valsti tika motivēts ar Neatkarīgās Latvijas laikā piešķirtajiem apbalvojumiem – Lāčplēša kara, Triju Zvaigžņu, Viestura ordeni vai Aizsargu nopelnu krustu, kā arī ārvalstu apbalvojumiem. Tādu cilvēku armijā bija daudz.”

Par pilī apcietinātā Paula Liepiņa nopelniem Latvijas armijas un valsts labā cildinošus vārdus raksta Visvaldis Lācis, nosaucot viņu par Latvijas armijas varbūt patiesi gudrāko virsnieku, par vienu no gaišākajiem Latvijas armijas prātiem. Latvijas armijā bija daudz Liepiņu, arī represēto virsnieku vidū viņi vairāki. Atšķirībā no citiem pulkvedis saukts par “gudro Liepiņu”. Autors atsaucas uz majora Viļa Hāznera rakstīto. Pulkvedis kā viens no labākajiem beidzis Latvijas armijas kara skolu tās pirmajā izlaidumā 1920.gadā un Francijas Kara akadēmiju. Viņa mūža darbs un lielākais nopelns bija Latvijas armijas kaujas un lauku dienesta reglamenta rediģēšana. Vilis Hāzners raksta:

“Tas bija patiešām lepnākais viņa mūža darbs, un šo nesen izdoto reglamentu tajā laikā jau pazina lielvalstu armijas. Mūsu armijas štāba apmācības daļas bibliotēkā tajā laikā bija sakopoti tulkojumi un recenzijas par šo mazās valsts reglamentu 18 valodās! Tās bija savākuši mūsu militārie atašeji, kaut gan ne jau visus materiālus, kas par šo kara vadības rokas grāmatu bija ārzemēs zināmi. Mums recenzijas bija pat japāņu valodā, kaut tur mums atašeju nebija”.

Noriļskas nometne, nāves soda piespriešana 1941.gada oktobrī un izpilde 1942.gada 15.martā 43 gadu vecumā – tāds ir šīs spožās dzīves noslēgums. Aiz “gudrā Liepiņa” aizvērās Litenes pils – skolas durvis.
Var kvēli vēlēties, lai šodienas skola izaudzina daudz, daudz tikpat gudru, Latvijai tikpat uzticīgu Liepiņu, Ozoliņu, Bērziņu. Gunāra Janovska Rudīte apgalvo:

“Mēs tur esam izlasīta sabiedrība”.

Jā, patiešām, Litenē un citur Latvijā represētie latviešu virsnieki veido “izlasītu” sabiedrību. Viņu vidū cilvēki ar spožu eiropeisku izglītību, vismaz 40 no tiem beiguši Francijas kara akadēmiju, ar sabiedrisko stāju, manierēm, valodu prasmēm: ārsti, skolotāji, pasaules čempions, Latvijas rekordists, lidmašīnu konstruktors, konservatoriju beidzis mūziķis, redaktors, mākslinieks.

“Konstants ir ļoti inteliģents virsnieks, bijis ārzemes kā Latvijas militārais atašejs. Viņš savām rokām uzbūvēja lidmašīnu, ar kuru krustām šķērsām lidoja pāri Latvijai. Atbilstoši savām spējām un stāvoklim Konstants skaitījās sabiedrības krējums. Un tagad mēs kopām valstāmies peldošā cietumā uz netīras grīdas.”

Starp represētajiem virsniekiem Ādolfs Kontrovskis – Latvijas konservatorijas absolvents, Marisa Vētras kursa biedrs, no 1937.gada 21.maija – laikraksta ‘Latvijas Kareivis’ atbildīgais redaktors. Viņu vidū akvareļu mākslinieks kapteinis Ernests Mangolds, kas beidzis artilēristu skolu Francijā. Te virsleitnants Kārlis Kļava, 1936.gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieks, uzvarētājs pasaules meistarsacīkstēs šaušanā ar pistoli 1937.gadā Helsinkos, kur latvietim zelta medaļu, sudraba kausu un balvu pasniedza Somijas maršals Karls Gustavs Mannerheims. Litenē gaist viņa sapnis gūt uzvaru XII vasaras olimpiskajās spēlēs Helsinkos 1940.gada jūlijā – augustā tajā pašā šaušanas disciplīnā, kur daudzus gadus panākumus gūst Afanasijs Kuzmins. Nenotiek arī olimpiskās spēles. Te Latvijas rekordists peldēšanā leitnants Jakimovičs. Starp citiem – 1906.gadā dzimušais Litenei tuvās Alūksnes valsts vidusskolas skolotājs Pēteris Cinis. Ne tikai Konstants, vairāki augstākie virsnieki bagātinājuši savu profesionalitāti, būdami militārie atašeji ārzemēs: pulkvedis Žīds -Igaunija, Somija, Lietuva, pulkvežleitnants Kluge – Polija, Rumānija.
Šajā “izlasītajā sabiedrībā” arī rakstnieks [A.Grīns], jo genocīda būtība ir sajaukt tautas, nogalināt pašus spējīgākos, talantīgākos, tā noplicinot tautu, likt šajā tautu katlā vienam uz otru raudzīties ar aizdomām, naidu. Kad sagriezies jauns dvēseļu putenis, tuvu Litenei un ciešā saistībā ar tās notikumiem skanējuši pazīstamā, tautā tik populārā latviešu vēsturisko romānu un stāstu autora Aleksandra Grīna soļi. Viņš piedalījies latviešu strēlnieku bataljona cīņās Pirmajā pasaules karā, bijis atbrīvošanās cīņu dalībnieks. 1924.gadā demobilizējies kapteiņa dienesta pakāpē. 1940.gada vasarā kā Latvijas armijas rezerves kapteinis iesaukts aktīvajā karadienestā. 1941.gadā jau Sarkanarmijas sastāvā dienējis par rakstvedi 613.artilērijas pulkā Ostroviešu nometnē. 46 gadus vecais rakstnieks apzinās draudošo likteni: stipri viņš ir angažējis, balstījis Ulmaņa režīmu, dažādi savos rakstos izšķendējies par krieviem, atklāti paudis nacionālo un patriotisko stāju, ienācējiem nepiedodama viņa līdzdalība Latvijas Brīvības cīņās. Tāpēc pirms aizbraukšanas uz nometni ar sievu Alīdu norunātas tikai viņiem saprotamas frāzes saziņai pa telefonu. Vēl maija beigās, īsi pirms aizbraukšanas uz nometni, pēdējā tikšanās ar brāli, arī rakstnieku, Jāni Grīnu. Notiek miera izlīgums pēc ilgākām nesaskaņām. No Ostroviešiem kopā ar kādu virsnieku, dažiem karavīriem un čekas “sargeņģeli”, tā izsakās Jānis Grīns, kapteini nosūta veikt topogrāfiskos uzņēmumus Jaungulbenes pagastā. 13.jūnijā pēcpusdienā pēc peldēšanās Ušuru ezerā A.Grīnu arestē. Kāds kapteiņa vienības karavīrs stāsta:

“Iznācis no peldes, Grīns tikko bija uzvilcis kreklu, kad pēkšņi ezermalā piebrauca bruņota mašīna. Tajā atradās vairāki sarkanarmieši un daži apcietināti latviešu virsnieki. Kāds čekists piesteidzās pie Grīna, sagrāba viņu un pusapģērbušos pieveda pie mašīnas, kur kāds cits sasaistīja viņam ar dzeloņstieplēm rokas un iegrūda mašīnā. Pēc tam mašīna tūliņ ātri aizbrauca.”

Pēc kapteiņa Papardes liecības Grīns it kā apvainots kāda krievu virsnieka nošaušanā. Pēc pratināšanas čekā Gulbenē un Rīgā rakstnieks 1941.gada jūnijā aizvests uz Krieviju. Astrahaņas cietumā 1941.gada 10.novembrī Ziemeļkaukāza tribunāls viņam piespriež nāves sodu. Rakstnieks atsakās no iespējas rakstīt lūgumrakstu par apžēlošanu. 1941.gada 25.decembrī Aleksandru Grīnu nošauj.
Ir citas ziņas, ka viņš it kā nošauts Lubjankas cietumā Maskavā. Neviens no izsūtītajiem virsniekiem viņu vairs nav sastapis.

“Sludinājumi. Apcietināto kapteini Jēkabu Aleksandru Grīnu meklē Alīda Grīna Rīgā Zaubes ielā 2”,

starp neskaitāmajiem tuvinieku izmisuma saucieniem laikrakstā pēc Sarkanarmijas atkāpšanās skan arī šis. Diemžēl veltīgi. Pavisam drīz, atgriežoties kara uzvarētājiem, viņas pašas mūžs aprimst pie saltās Amūras, uz kurieni deportēta kopā ar meitiņu.
Griežas latviešu dvēseļu putenis. Ilgu laiku trūka precīzāku ziņu par to, kas ar rakstnieku noticis. Ziņas sniedz Anna Biruta Zaļā:

“Baigajā 1941.gada 14.jūnijā sarkanie varmākas garajā ceļā uz nebūtību izsūtīja arī populāro latviešu rakstnieku, Latvijas armijas virsnieku Aleksandru Grīnu. Man gadījās redzēt, kā šis ceļš sākās. Bija 1941.gada 13.jūnija pusdienlaiks, es skaloju veļu Ušuru ezerā netālu no Jaungulbenes. Apmēram 50 metru no manis uz celma ezera krastā sēdēja kāds vīrs brillēs un kaut ko rakstīja, man nepievērsa uzmanību. Zināju, kas tas ir rakstnieks Aleksandrs Grīns, biju lasījusi viņa grāmatu ‘Dvēseļu putenis’ un lepojos, ka tik tuvu redzu pašu rakstnieku. Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Grīns vadīja grupu latviešu karavīru, kuri mērīja mūsu un citu apkārtējo zemnieku zemi. Bieži, kad ar kaimiņu meiteni un manu draudzeni Annu Miezīti ganīju govis, pie mums piesēdās karavīri Plaudis un Celmiņš. Viņi atklāti pastāstīja, ka šeit, pie Obravas pusmuižas, iecerēts visdrīzākajā laikā ierīkot militāru lidlauku, tādēļ tiek mērīta zeme. Zinājām, ka viņi ir no Litenes poligona, ka viņus vada Aleksandrs Grīns, bet uzrauga kāds aziātiska izskata sarkanarmietis, kurš runāja tikai krieviski un arī tad ar grūtībām. Mēs viņu saucām par Melno. Plaudis un Celmiņš mums iemācīja Aleksandra Grīna dzejoli, no kura vēl šodien atceros četrrindi:

Vējš no Austrumiem dzen tikai miglu,
Tautu postā izmisumā triec,
Latviets alka dzīves gaitu žiglu
Citus vējus debess sajust liedz.

Un tad bija 14.jūnija pēcpusdiena. Pāri ganībām lielā ātrumā mums garām aizskrēja karavīru grupa. Kāds vēl uzsauca: “Ardievu, uz neredzēšanos, ganu meitas Anniņas”. Notikušo sapratām pēc pāris stundām, no aculieciniekiem uzzinājām, ka čekisti no Obravas aizveduši Aleksandru Grīnu (droši vien uz Liteni vai tieši uz Gulbeni), pārējie karavīri dzeloņdrātīm sasietām rokām aizvesti ar kravas mašīnu. Droši vien turpat – uz Nekurieni. Naidā par varmācīgo rīcību pret cienījamo rakstnieku Plaudis nogalina uzraugu Melno un pats aizbēg. Redzējām, kā viņš milzīgā ātrumā kādu puskilometru no mums aiztraucās pa tā saukto Ozolceļu. Tādas ir manas atmiņas par šim dienām. Visur rakstīts, ka Aleksandrs Grīns savu moku ceļu sācis Litenē. Īstenībā pats ceļa sākums bija Jaungulbenes pagasta Obravas pusmuižā, uz kurieni no Litenes Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Grīns bija nosūtīts komandējumā”.

Melnais – īstajā vārdā krievu leitnants Suhačevs. Tā kā šauteņu patronas latviešu virsniekiem un karavīriem šajā laikā bija nepieejamas, K.Plaude kopā ar diviem kareivjiem ienīstajam leitnantam uzbruka ar cirvi.
Tātad dažādās publikācijās tiek norādīti 3 atšķirīgi rakstnieka arestēšanas datumi: J.Grīns, O.Freivalds nosauc 13.jūnija pēcpusdienu, Anna Biruta Zaļā atceras to pašu laiku 14.jūnijā, taču vēsturnieks E.Jēkabsons kā Aleksandra Grīna aresta datumu min 16. 19.jūnijā viņš nosūtīts uz Rīgu. Arī pieminētais kapteinis Klūga stāstījis, ka redzējis A.Grīnu jau 14.jūnijā specdaļā Gulbenē. Atšķirīgāk no Annas Birutas Zaļas atmiņām rakstnieka arestēšanas epizode aprakstīta O.Freivalda grāmatā ‘Tā lielā sāpju draudze’.

“Acumirklī kareivji sapratuši, ka viņam draud nāves briesmas, paķēruši šautenes un skrējuši pa mežu nolūkā kādā ceļa līkumā mašīnu panākt. Viņi jaunības neprātā gribējuši savu kapteini atbrīvot. Mežā izskanēja vairāki šāvieni. Sacelta trauksme, un kareivji paši tikko nav ielenkti. Vienīgi pateicoties vispārējam chaosam, viņiem izdevās izbēgt un pazust Vidzemes mežos”.

Rakstnieka un virsnieka arestu zēna acīm vērojis arī tēlnieks Indulis Ranka, kas Jaungulbenē dzīvojis tajā pašā mājā. Ceļu krustojums pie Litenes aptiekas, kur, iespējams, satikušās no nometnes un pils braucošās mašīnas. Kalnienas ceļš pirms “Upatnieku” mājam. Netālu mežs. Muižas staļļi, pie kuriem apturēta automašīna ar M.Linmeijera, I.Pūpola, P.Ceriņa grupas karavīriem. “Birzmaļu”, “Džungļu”, “Birznieku” mežs, uz kuru pāri laukam vesta M.Linmeijera grupa. Pretošanās šāviena raidītājs virsleitnants Fridrihs Feldmanis (okupācijas muzeja materiāls).
Atkal dvēseļu putenī.
Grūti litenietim un jebkuram interesentam šodien vienkārši un saprotami izstāstīt, kas nometnēs notiek pēc pēkšņās kara sākšanās, jo nevar aprakstīt haosu, jucekli, paniku, pilnīgu neziņu. Par kara sākumu karavīriem vēl ilgi nestāsta. 22.jūnija rītā viņus mulsina draudīgais klusums apkārtējās mājās. Neredz neviena cilvēka nākam un ejam, nevienas ugunis logos, nekādas kustības, nekūp skursteņi. “Ostroviešos” par karu uzzina tikai desmitos. Korpusa vadībā vecajā pilī apjukums, haoss, neziņa, pilnīga situācijas neizpratne, mērķtiecīgas, saskaņotas darbības trūkums. Korpuss no 24.armijas tikko pārcelts uz 27., kuru vada nākamais Berlīnes komandants Nikolajs Berzzarins. Nav izveidoti jaunie sakari. Tikko nomainīta divīziju un pulku vadība. Pienākošās pavēles pretrunīgas, neskaidras, tās bieži atceļ, maina. Nedēļas laikā nevar noskaidrot, kur korpusam jāieņem pozīcijas.

Taču latviešiem jaunā situācija ļauj tumsā saskatīt cerības gaišumu, rosina iepriekš neiespējamai darbībai. Kāds virsleitnants no 639.artilērijas pulka, kas vēlāk izbēg vietā ap 30 km no Latvijas robežas, stāsta:

“Kad kļuva zināms par kara sākumu, noskaņojums ārkārtīgi trauksmains. 24.jūnijā pulkā ieradās ap 400 mobilizētu krievu rezervistu, kas visi tika novietoti telpās, kur agrāk uzturējās 75. Naktīs augšējās nāras lūza no pārslogojuma. Saucieni

“Vācu ložmetēji! Mešanās mežā. Panika. Haoss. Nošāva kādu karavīru par to, it kā esot raidījis, signālu vācu lidotajiem.”

639.pulks atradās Ostroviešos. Šo militārās vadības apjukumu un neziņu apliecina savdabīgie bezmērķīgie “dzimtās zemes apceļojumi”, kas, meklējot pozīcijas, jūnijā jāveic korpusa daļām un kas galu galā beidzas ar atgriešanos turpat Litenē un Ostroviešos. Braucienus šādi ir nosaukuši paši karavīri. Patiesībā litenieši jeb daļa no 183.divīzijas ceļojumu uzsāk jau drīz pēc deportācijām – 17-19.jūnijā, kad jāveic pārgājiens uz Carnikavas – Gaujas poligonu. Ziņu par kara izcelšanos šīs vienības sagaida Nītaures un Siguldas apkārtnē, bet Carnikavā nonāk ap 23-25.jūniju.
Te sagaidāms divīzijas papildinājums ar rezervistiem no Krievijas un jauniesauktajiem. Taču 27.jūnijā jau sākas atpakaļceļš.
Ostrovieši sākumposmā vēl paliek uz vietas nometnē. Ar nemieru, trauksmi, nervozitāti Litenes un Gulbenes stacijās atnāk 24. un 25.jūnijs – aizbraukšanas diena palikušajiem. Litenē vagonos izvietojas korpusa štābs, sakaru un sapieru bataljoni, Gulbenē – 613.artilērijas pulks un 181.divīzijas daļas. Gulbene – Rēzekne – Višķi – Daugavpils – pagrieziens uz Rīgu un atkal Litene … Jo ārkārtīgi straujš ir vācu uzbrukums un neaprakstāms haoss Sarkanajā Armijā.

Ar divām pēdējām jūnija nedēļām abās nometnēs, ar savdabīgajiem Latvijas apceļojumiem cieši saistītas divas šim laikam raksturīgas norises – 2D: demobilizācija un dezertēšana. Dīvaina, šķiet, nekur citur pasaulē nebijusi demobilizācija. Tā notiek, kad sācies karš. Tās mērķis, kā redzam no daudzajiem piemēriem, nebūt nav karavīra atgriešanās mājās, ģimenē. Tā sākusies jau no aprīļa mēneša, pastiprinājusies pēc deportācijām, kara sākuma, aprakstītā ceļojuma laikā, bet it īpaši plašu vērienu gūst pēc atgriešanās nometnēs un Sarkanarmijas atkāpšanās dienās, tas ir pašās pēdējās jūnija dienās. Padomju vēsturnieks J.Dzintars raksta, ka no 29.jūnija līdz 1.jūlijam Litenes nometnē demobilizēti 2080 latviešu karavīru, no tiem 635 virsnieki un 1445 seržanti un ierindnieki. Šīs ”demobilizācijas” konkrēti piemēri iepazīstami grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’ un daudzos atmiņu stāstījumos.
Taču ir shēma, likumības, pēc kurām “demobilizācija” notiek. Ir noteikts laiks, kad nometni drīkst atstāt. Ir noteikts maršruts, ceļš, vienīgi pa kuru drīkst iet. Ir stingri piekodināts, ka nedrīkst no tā novirzīties. Ir brīdināts par gaidāmajām nepatikšanām citādas rīcības gadījumā. Tā leitnanta Spilvas grupai šis reglaments ir šāds: nometne konkrētajā dienā jāatstāj 12:30 naktī. Uz Litenes staciju jāiet pa nometnes vajadzībām trīsdesmitajos gados būvēto Pededzes tiltu, nevis karavīru iestaigāto taciņu. Ir noteikts ceļš arī uz Gulbenes staciju. I.Kažociņš raksta, ka arī uz šī ceļa ir izlikti ar ložmetējiem bruņoti slēpņi, kuru uzdevums – latviešu virsniekus nošaut. Iepriekšminētajā grāmatā aprakstītajā gadījumā maršruts “demobilizētajiem” ir Piebalga – Cēsis un Piebalga – Lejasciems. Šī atvaļināšana gan nenotiek nometnē, bet atpakaļceļā no Carnikavas uz Liteni.
Uz norādītajiem ceļiem atvaļinātos karavīrus sagaida čekistu rotas ar ložmetējiem, šautenēm. Pēdējā gadījumā iznīcināšana plānota pusceļā starp Piebalgu un Cēsīm. Parasti gan karavīri pa noteiktajiem ceļiem neiet. Daudzās atmiņās minēts, ka ložmetēju ugunis uz karavīriem raidītas tūlīt pēc nometnes teritorijas atstāšanas.

“Mājās atlaistos, kad viņi bija pārgājuši nometnes robežu, pavadīja ar Maksima ložmetēju kārtām”.

“Bēgot uz mums šāva bruņotais automobīlis. Šāva no visām pusēm”.

Teiktais noticis Ostroviešu nometnē naktī no 27. uz 28.jūniju, kad risinās “īpaši” notikumi. Aleksandrs Košeļevs stāsta:

“Kad mūs jūnija beigās demobilizēja, ejot Rīgas virzienā, ievērojām maskētus ložmetējus. Iegājām mežā un turpinājām ceļu pa mežu. Tad izdzirdējām ložmetēju kārtas. Tika šauts tajā virzienā, kur vajadzēja iet mums.”

Arī A.Košeļevs bija Ostroviešu nometnē. Kādā atmiņu stāstījumā minēts, ka

“apbruņots auto bija novietots krustojumā, kur no nometnes nākošais ceļš sadalās uz Gulbeni, uz Stāmerienu, Alūksni”.

Noprotams, ka runa ir par Gulbenes veco ceļu un krustojumu pirms Stāmerienas. Demobilizētais A.Heinrihsons sev par šausmām ierauga, ka Maksims šaušanas gatavībā ir uzstādīts ešelona galā, ar kuru viņš kopā ar biedriem no Gulbenes brauc uz Ieriķiem. Bēgot atskan šāvieni.
Verners Naums atceras:

“Jau no aprīļa laida mājās pa 5-10. Klīda baumas, ka daudzus no tiem, ko atbrīvoja, apcietināja. Nebija skaidrs, kur pazūd virsnieki – vai nošauti vai mājās. Tieši nometnē ciet nepaņēma – vai nu uz štābu izsauca – neatgriezās, vai mācībās. Nometnes teritorija šāvienu nebija”.

Uz atvaļinātajiem šauts visā viņu īsākā vai garākā mājupceļā. Jau pie Stāmerienas, vēl pavisam netālu no nometnes, nošauti kapteinis L.Kalnietis, leitnants T.Ozoliņš un Mazutis, pie Dzērbenes – leitnants Vītols, pie Straupes – virsleitnants J.Kalniņš, pie Krāslavas – kapteinis K.Zariņš. No Litenes izbēgušie kaujā starp čekistiem un partizāniem nošauti pie Inčukalna. Par to A.Heinrihsonam stāsta Raganas pagasta vecākais. Vācu laikā viņiem uzstādīts Kārļa Zāles veidots piemineklis “Sērojošā māte”. Tas nogāzts piecdesmitajos gados, atjaunots atmodas laikā. Tad ‘Padomju Jaunatnē’ un ‘Cīņā’ notiek diskusija starp atmodas piekritējiem un komunistisko uzskatu aizstāvjiem, kuri šos liteniešus dēvē par taisnīgi nogalinātiem bruņotiem bandītiem un viņu piemiņas godinātājus – par fašistu atbalstītājiem.
Atvaļinātie litenieši uz mūžu palikuši vēl citās Latvijas vietās. Arnolds Zariņš stāsta, ka tiem, kas vēlējušies demobilizēties, izsniegta apliecība ar burtu C. Vēlāk kāds ievainots milicis apliecinājis, ka iekšlietu ministrs Noviks ir parakstījis pavēli: ja kādu redz ar šādu apliecību, kur ir C klāt, tas šaujams nost.
Taisnības labad jāpiebilst, ka atsevišķos virsnieku un karavīru dzīvesgaitu aprakstos runāts arī par netraucētu demobilizēšanos. Par vienu šādu demobilizācijas gadījumu atceļā no Lilastes poligona uz Liteni stāsta ložmetēju rotas rakstvedis A. Zaķis:

“Drustos pēc pusdienām visus nostādīja un izsauca daudzus karavīrus no ierindas, un paziņoja: “Jūs tiekat no armijas atbrīvoti”. Pēc dažām minūtēm daļa sakārtojās un aizsoļoja tālāk. Laukumā palika karavīri bez dokumentiem, kuri drīz vien izklīda kur katrs.”

Ar katru jūnija dienu pēc kara sākuma savai kulminācijai 28.-30.jūnijam – tuvojās latviešu virsnieku un karavīru dezertēšana no Sarkanās Armijas, no atsevišķiem gadījumiem izaugot par masveida bēgšanu. Dezertēšanai tiek izmantota jebkura iespēja: gan vācu lidmašīnu uzlidojumu radītais juceklis, gan situācijas pārgājienu laikā, piemēram, daži virsnieki aiziet, atprasoties ieiet pēc papirosiem ceļa malā esošajā veikalā utt. Padomju vēsturnieks J.Dzintars, kura sniegtos skaitļus viņam pieejamās informācijas dēļ uzskata par visumā objektīviem, min, ka līdz 29.jūnijam dezertējuši 124 virsnieki un 463 instruktori, ierindnieki.

Pēc J.Kaniševska liecības 23.jūnijā Pļaviņu stacijā, gaidot Daugavpils – Rīgas vilcienu, vācu lidmašīnas uzlidojuma laikā aizbēg puse tur esošo latviešu karavīru! Bēgšana ārkārtīgi sanikno krievu poļitrukus un komandierus. Ir draudi visus nošaut.
Par jūnija pēdējās dienās abās nometnēs valdošo pilnīgo haosu savās piezīmēs pārliecinoši stāsta sakaru bataljona komandieris Kārlis Aperāts. Viņa vadībā, šķiet, notiek pati lielākā kādas vienības dezertēšana no nometnes. Pēc “dzimtās zemes apceļošanas” viņu izsauc korpusa komandieris, žēlojoties, ka jau ceturto dienu nav sakaru ar Rīgu, trūkst jebkādas informācijas, kas notiek Rīgā, kur atrodas fronte, kā ar radio sakariem. Tos ar Rīgu izveidot nevar, jo krievi neuzticēdamies nedod ne šifrus, ne kodus, ne Baltijas kara apgabala izsaukšanas signālus un viļņu garumus. Latviešu sakarnieki arī īpaši nepūlas. Tikšanās laikā korpusa komandieris paziņo, ka, ņemot vērā neskaidro stāvokli, viņš esot nolēmis ieņemt aizstāvēšanās pozīciju katram gadījumam ar komandpunktu Stāmerienā, uzdodot Aperātam ar šo punktu un korpusa vienībām nodibināt sakarus. Nav zināms, vai pēc atgriešanās no ceļojuma štābs izvietojas atkal Litenes pilī vai paspēj pārcelties uz Stāmerienu. Pēc dažam dienam korpusa sakaru bataljona vairs nav. Latviešu karavīri ir izmantojuši katru iespēju no vienības pazust. Aiziet laimējas arī bataljona komandierim, štāba priekšniekam un adjutantam. 27.jūnijā 3 bataljona rotas – gandrīz viss sakaru bataljons – ieiet mežā! Aiziet ar automašīnu, sakaru līdzekļiem un raidstaciju. K.Aperāta vadībā tas sāk partizānu gaitas Gulbenes un Madonas apkārtnē.
Izgājis no Litenes “Puķītēm”, izcīnījis drosmīgas cīņas, atstājis nākamībai savas ‘Piezīmes par 1940-1941.gadu’, smagi ievainots, 1944.gada jūlija vidū pulkvedis izdzēš savu dzīvību pie Mozuļiem dažus kilometrus aiz Zilupes – tagad Krievijā. 27.jūniju šajā sakarā min arī V[isv].Lācis.

Taču E.Jēkabsons un A.Bambals, arī E.Pelkaus – 30.jūniju. To pieminēt ir nozīmīgi, jo ir pārliecība, ka Litenes nometni karaspēks atstāj jau 28.jūnijā.
Savdabīgāka, pirmajā mirklī it kā neiedomājama, neticama šķiet Vernera Nauma un viņa grupas aiziešana no nometnes. Taču tā vēl spilgtāk parāda krievu vadības apjukumu, nenoteiktību un haosu visapkārt. V.Naums kopā ar 5-6 citiem karavīriem saņem atbrīvošanas papīru. Pēc laika atbrīvojumu atsauc. Iedod apbruņojumu un patronas. Karavīri nezina, kam tiek gatavoti, kāpēc apbruņo tieši šo daļu. Viņi nenojauš arī kara sākumu. Savstarpēji apspriežoties, nolemj, ka jāiet no nometnes prom. Aiziet viegli, ar atrunu:

“Jāiet pārbaudīt posteņi!”

Drudžainas kustības, cilvēku pilni tā gada jūnija beigās ir Litenes apkārtnes meži. Kāda sadegusi vieglā mašīna meža ceļā. Sadragāti pajūgi. Saduroties cilvēku grupām vai atsevišķiem bēdzējiem, nepavisam nav skaidrs – biedroties vai iespējami ātrāk pazust biezoknī. Bēg ne tikai latviešu karavīri un virsnieki.

Ir divas dienas jūnijā nometnēs, par kurām jārunā atsevišķi, kaut arī tās tāpat cieši saistītas gan ar dezertēšanu, gan ar demobilizāciju. Taču uzreiz jāpiebilst, ka atšķirības daudzās publikācijās un nenoteiktais formulējums “pašās jūnija beigās” nerada drošu pārliecību, vai aprakstītais noticis 28. vai 29., vai arī 30.jūnijā.

“Kāpēc jūs visi runājat tikai par 14.jūniju, bet neviens par 28.?”

satraukts un emocionāli saviļņots, pārmetumu vairākkārt izsaka pazīstamais komponists un dziedātājs Eduards Rozenštrauhs, atmodas gados pēc koncerta Litenē tiekoties neoficiālā gaisotnē. Taču tajā laikā vēl nav ne liteniešu jautājumu, ne komponista paskaidrojumu. Bija jūtams, ka sirmais komponists šīs dienas notikumus īpaši pārdzīvo. Arī viņš bija nometnē. Patiesi, mūsu zināšanas par Litenes notikumiem lielākoties beidzas ar apjausmu par 14.jūnijā notikušo. Baisma ir šī diena ar daudzajiem aizvestajiem, ar pirmajiem mežos nošautajiem, taču virsnieku un karavīru dzīvību abās nometnēs vēl vairāk paņem 28. – otra baismākā jūnija diena. Taču skaidrības un zināšanas par šīs dienas notikumiem ir vēl mazāk. Arī raksta par to retāk.
Kara laika apstākļi, brīdis pirms nometnes atstāšanas, apjukums, haoss sarkanarmijas korpusa vadībā, neuzticamo “demobilizēšana” steigā, latviešu virsnieku un karavīru dezertēšana, krievu komandieru, poļitruku ārkārtīgs niknums un nesavaldība. Kādu skaidrību par katru izdzēsto cilvēka dzīvību te rast? Taču liecības ir. Saliekot tās blakus vienu otrai, zināma skaidrība rodas. Arnolds Zariņš no Ostroviešu nometnes:

“Naktī no 27. un 28.jūniju, kad bija plānota kāda akcija, man un ļoti daudziem virsniekiem izdevās aizbēgt.”

243.pulka kareivis A.Sūniņš no Ostroviešiem:

“Naktī apcietināja 42 virsniekus no bijuša 2.Ventspils kājnieku pulka. Kur viņus aizveda – to neviens nezināja.”

8, kas 28.jūnijā apmēram desmitos no rīta, pulkam atgriežoties Ostroviešos, aizbēg, pieteikdams krievu leitnantam, ka ieiet veikalā pēc papirosiem:

“Izrādījās, ka pēc nocelšanas no pozīcijām 28.jūnijā visi tiešām bija atgriezušies Ostroviešu nometnē, kā bija pavēlē, kurai es neticēju. Minētās dienas vakarā pie divīzijas štāba, kas kara sākumā atradās Ostroviešos, notika zvēriska izrēķināšanās, jo neuzticīgi jau skaitījās visi latviešu karavīri. Lielāko tiesu nelaimīgie bija sasisti, sakropļoti un sadurti. Man izdevās identificēt kapteini Ozolu no Saldus un leitnantu Luci, 640.pulka virsnieku, ko pēc aculiecinieku stāstiem viņa paša teltī nošāvis komisārs un poļitruks, pēc tam paziņojot, ka pats nošāvies. Daudz smagāku likteni piedzīvoja pie divīzijas operatīvā štāba noslepkavotie apmēram 30 karavīri. Ostroviešu – Gulbenes lielceļa malā visus noslepkavotos guldīja kopējā kapā. Daudzus viņu sakropļošanas dēļ neizdevās identificēt.”
T[eofils] Dreimanis, 183.divīzijas seržants, par apstākļiem, kādos 28.jūnijā nonāvēti 14 Pededzes kapos apglabātie, stāsta:

”Pēc Ziemeļrietumu frontes pavēlniecības izdotā rīkojuma par latviešu kareivju un virsnieku atvaļināšanu Ostroviešu nometnē 15 cilvēki izteikuši vēlēšanos doties mājās. Viņi ievesti bunkurā, kur pavēlēts gaidīt, līdz noformēs un atnesīs dokumentus. Viens no viņiem [Leopolds Grunte?] pamanījies izlavīties, laikam, lai atvadītos no kādas savas paziņas. Pārējie 14 esot palikuši bunkurā, kur drīz pēc tam iemesta granāta.”

To pašu rakstītājs atkārto 2002.gadā izdotajā grāmatā ‘Straumē ierautie’. Šī apgalvojuma ticamību apstiprina arī vietas apraksts, kur pēc Sarkanarmijas aiziešanas atrasti nogalinātie. Viņi bija sekli aprakti tranšeju grāvī blakus ar dzeloņdrātīm apvilktam laukumam, kura vidū būda. Viņu sejas notrieptas ar dūņām. Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, par šādu atgadījumu toreiz apkārtnē runāts.
Pārsteidz iepriekš minētais pie divīzijas operatīvā štāba nosaukto noslepkavoto karavīru lielais skaits – apmēram 30. Taču LPSR prokuratūras ierosinātās krimināllietas izmeklēšanas secinājumos minēts vēl lielāks skaits.

“Laikā no 28.jūnija līdz jūlija pirmajām dienām šajās nometnēs vēl nogalināti ne mazāk kā 40 demobilizētie karavīri. Tāpat izmeklēšanai nenoskaidrots skaits kareivju tika nogalināti attālāk no Litenes un Ostroviešu nometnēm”.

Nav skaidrs, par kādu kopēju apbedījumu runā A.B. Nav šaubu, ka Ezernieku jeb Pededzes kapos apglabāti 14 virsnieki un karavīri, par vēl 30 te apraktiem nekur citur nav minēts. Mulsina Lauku Avīzes lasītāja J.Brenarda vēstulē rakstītie vārdi, kas citēti bieži pieminētajā rakstā ‘Litenes likteņlīnijas’:

“1943.gada vasarā braucu pie paziņām uz Vecgulbenes pagastu pa Rugāju – Gulbenes ceļu. Kādus trīs – piecus kilometrus pirms Pededzes tilta (vietējie to vēl joprojām dēvē par Ostroviešu tiltu) bija īpaši izgatavots ceļrādis, kam sekojot pa meža ceļu varēja nokļūt bijušās Latvijas armijas virsnieku kapos. Tie bija masu kapi … Bija pat piemineklis. Ja atmiņa neviļ, ar apglabāto uzvārdiem.”

Telefona sarunā raksta autoram A.Šiliņam vēstulē teikto J.Brenards papildinājis ar pieminekļa aprakstu: tas bijis aptuveni divus metrus augsts piramīdveida melns akmens (iespējams granīts) ar iecirstu uzrakstu. Bet Pededzes jeb Ezernieku kapi atrodas Rugāju – Gulbenes ceļa pašā malā, pa meža ceļu nav jānogriežas, pat ceļrāža nevajag, kapus nevar neieraudzīt. Vai ir bijis cits, šodien nezināms apbedījums, cits piemineklis, kas nopostīts, atjaunojoties padomju varai? Vai kļūdaini aprakstīta vieta? Ir uzskats, ka tieši starp šajā dienā nošautajiem ir arī Litenes kapsētā 1989.gadā decembrī apglabātie. To apgalvojis cilvēks, kas 1988.gadā uzrāda aprakšanas vietu. Nav skaidrs, vai šajos 30-40 nogalinātajos tiek ieskaitīti arī korpusa apakšvienību sadursmē ar latviešu partizānu un korpusa dezertieru vienībām 28.jūnijā bojā gājušie 16 karavīri.
Vai tie visi bija latvieši? 24.teritoriālā korpusa 181.divīzijas 613.artilērijas pulka virsnieks Mihails Tarkačs, kas vēl 1988.gada 26.augustā apgalvoja:

“Es visu zinu un varu apgalvot, ka Litenē netika noslepkavots neviens 24.teritoriālā korpusa virsnieks,”

tālāk atzīst:

”Es pats redzēju, ka ap 28.jūniju uz nometni atveda dezertieru vai arī diversantu nošautus divus augstus Padomju Armijas virsniekus un viņu šoferi. Uzbrukumā bija nošauti arī ap 16 karavīru. Šis atgadījums norisinājies Ostroviešu nevis Litenes tuvumā. Litenes nometni Sarkanarmija atstāj 28.jūnijā sešos no rīta. 28.jūnijā uz Ostroviešu nometni atved artilērijas pulka 2.ranga kara ārstu, pulkvežleitnantu Jāni Tukumu, kas nāvīgi ievainots korpusa apakšvienības sadursmē ar latviešu partizānu un dezertieru vienībām. Tieši 28.jūnijā Litenes nometnē zvēriski nogalināts pulkvežleitnants Voldemārs Pincers. Daudzajās publikācijās par viņu sastopamas pretrunīgas, arī aplamas ziņas.
Grāmatā ‘Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu’ minēti pat divi virsnieki ar šo uzvārdu. 275. lappusē:

“Pulkvežleitnants Voldemārs Pincers, dzimis 1894.gada 10.martā Lielvircavas pagastā. Dienējis Kurzemes artilērijas pulkā. 1941.gada 1.jūlijā Litenes nometnē zvēriski nogalināts. To veikuši Padomju armijas kareivji, dēvēti par sarkanarmiešiem. Apglabāts Litenes kapos 1941.gadā”.

309.lappuse: “Virsleitnants V.Pincers. Arestēts Litenē. Nošauts 1941.gadā.”

Okupācijas muzeja ekspozīcijā starp Litenes nometnē nogalinātajiem minēts leitnants V.Pincers, dzimis 1921.gadā. Taču bijis ir pulkvežleitnants Voldemārs Pincers, dzimis 1894.gada 30.martā Misas pagastā, zvēriski nogalināts Litenes nometnē 1941.gada 28. jūnijā četros no rīta. Publikācijās atšķirīgi raksturoti zvēriskas izrēķināšanas apstākļi. Litenietis Voldemārs Vīksniņš, kurš pēc sarkanarmijas aiziešanas piedalījies nogalināto meklēšanā, stāsta:

“Nezinu, vai pulkvežleitnants bija nošauts, bet krūtīs un vēdera stipri sadurts gan. Viņu atrada atzveltnes krēslā barakas stūrī”.

A. Kūlis apstākļus raksturo šādi:

“Vakarā pirms atkāpšanās pulka komandieris Pincers saaicināja visus virsniekus pie sevis, lai apspriestu atiešanas plānu. Apspriedē bija klāt arī divi nepazīstami cilvēki, kuri pēc virsnieku aiziešanas palika kopā ar Pinceru. Nākamajā rītā virsnieki sapulcējās, bet Pincera viņu vidū nebija.”

Vēsturnieks E.Jēkabsons šajā sakarā raksta:

“Naktī uz 1.jūliju politvadītāji Litenes nometnes barakā nošāva apakšpulkvedi V.Pinceru. Viņš bija izsaukts pie pulka politvadītāja, kurš apvainoja viņu “pretestībā padomju varai””.

Laikraksts ‘Latvija Amerikā’ 1994.gada 6.augustā informē lasītāju:

“Pēc vietējo iedzīvotāju ziņām starp nogalinātajiem bijuši: vlnt. Pūriņš, vlnt. Lucāns, kapteinis Jansons, majors Ozoliņš, plktn. Peniķis, plktn. Pincers, kurš 1941.gada 28.jūnijā p1. 4 no rīta, kad sākusies krievu bēgšana no nometnēm, nodurts Artilērijas štāba komandpunktā. Tad nodzisa gaisma viņa logā.”

Komandpunkts? Baraka? Virsnieka mājiņa? Atšķirīgāk par šo notikumu stāsta litenietis, kurš savā laikā runājis ar nu jau sen mirušo Maku māti, kura dzīvoja “Silmalu” mājās, pavisam tuvu pie artilērijas nometnes, pazina pulkvežleitnantu. Voldemārs Pincers bieži nācis arī uz “Silmalu” mājam. Artilērijas nometnes šajā galā bijušas 3 atsevišķas mājiņas. Vienā no tām dzīvojis virsnieks. Šajā laikā viņš bijis mājas arestā, stingrā uzraudzībā. Satraukuma dēļ Maku māte ar ģimeni visu šo nakti, runa ir par 28.jūniju, nav varējusi gulēt. Četros no rīta lauztas pulkvežleitnanta mītnes durvis. Šāviena nav bijis. Abas mājas atradušās tik tuvu, ka pa pavērto aizkara spraugu bijusi redzama kņada pie durvīm, labi sadzirdams durvju laušanas troksnis, niknas lamas. Sešos no rīta Sarkanarmija atkāpjas no Litenes. Nometnes pārmeklēšanas laikā virsnieka kabatā atrasta zīmīte:

“Par dzimtenes nodevību”.

Sākotnēji V.Pinceru kopā ar citiem virsniekiem apglabā Litenes kapsētā. Apbedīšanā piedalās sieva Marija, dzimusi Zarkevica. Viņam bijusi meita Dzidra Marija, 15 gadus veca, un septiņpadsmitgadīgs dēls Ojārs Valdemārs. Ģimenes locekļiem apspriežoties, pulkvežleitnants vēlāk pārvests uz citiem kapiem. Ļoti trāpīgi ‘Ekshumācijā’ Anita Liepa attēlo, kā šajā murgpilnajā laikā, zvēriskās mocīšanas un spīdzināšanas dienās Latvijas laukos no mājas uz māju ceļo patiesība, minējumi, arī pārspīlējumi, baumas, arī par Litenē notikušo:

“Kāds mežzinis, kāds mednieks, sievietes, kas poligonā dzirdējušas ložmetējus rejam un citas, kam vācieši likuši mirušos apkopt…”

Ir durklis pulkvežleitnanta krūtīs, ar kuru viņš pienaglots pie sienas, ir dzeloņstieples ap augumu, ir jaunās varas norīkotās mirušo apkopējas. Šajā gadījumā nav liecību par akmeņiem acu dobumos. V.Pincera nāves faktu 1942.gada 23.maijā Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrējusi sieva Marija, kas dzīvojusi Krustpilī Daugavas ielā 1. Dēls Ojārs cīnījies leģionā, apbalvots ar Dzelzs Krustu. Ir vismaz 3 liecības par to, ka šajā laikā Litenes nometnē ar durkļu dūrieniem sirdī nogalināts arī kapteinis Jansons.

Trešā karavīru atmiņās visbiežāk pieminētā liktenīgā vasaras mēneša diena pēc 14.un 28.jūnija ir 30.jūnijs. Šīs dienas notikumi galvenokārt saistīti ar latviešu virsnieku masveidīgu demobilizāciju un ar to saistītiem incidentiem Ostroviešu nometnē. No šejienes Sarkanarmija atkāpjas 2.jūlijā. Tā kā Litenē pastāv samēra stingrs un noteikts uzskats, ka šo nometni karaspēks atstāj 28.jūnijā sešos no rīta – divas stundas pēc pulkvežleitnanta V.Pincera nomocīšanas, jādomā, ka te virsnieku un karavīru pastiprināta atvaļināšana notikusi līdz šai stundai.
30.jūnija notikumi Ostroviešos aprakstīti plaši. Ar vēl palikušajiem korpusa štāba latviešu virsniekiem šajā dienā nodarbojas pats korpusa komandieris Kačanovs. Ar katru notiek pārrunas. Ko darīs latviešu virsnieki Sarkanarmijas atkāpšanās gadījumā – ies līdzi vai paliks Latvijā? Tūlīt tiek izrakstītas divu veidu atvaļināšanas apliecības atbilstoši sarkanarmijas likuma 43-a vai 43-b pantam. Pirmais nozīmē atvaļināšanu vietu un amatu dēļ, otrais – par politisku neuzticamību. Jautājumu par iešanu līdzi vai palikšanu saviem pakļautajiem pulku sanāksmēs šajā dienā uzdod arī pulku komandieri. Norises pulkos ir atšķirīgas. Ignats Blažēvics zīmē ainu nometnē pēc tam, kad oficiālas caurlaides nometnes atstāšanai ir izdalītas.

“Pie štāba barakas deg liels ugunskurs, dedzina slepenās aktis. Liesmas aprij karavīru Latvijas pases, karaklausības apliecības. Pār mežu lēni nolaižas krēsla, kas jaucas kopā ar purva izgarojumiem, vakara miglu. Mežā skan šāvieni.”

I.Blažēvics, 195.strēlnieku pulka komandieris, atceras atvaļinātajiem parādīto īpašo “labvēlību”, jo ir pateikts, ka virsniekiem “transporta līdzekļi uz Alūksni jau stāvot gatavībā, bet obligātā dienesta kareivjiem gan jādodas pulkam līdzi.”

Tāds esot Maskavas rīkojums.

“Bija jau krēsla, kad, neuzticēdamies apsolītajam transportam, lavījāmies laukā no nometnes. Pēkšņi mežā atskanēja daži šāvieni un eksplozijas. Taurētājs pūta trauksmes signālu. īsā laikā visa Litenes nometne vārījās kā raganu katls. Liels rekvizēto zirgu bars savvaļā un panikā auļoja pa mežu un laukiem. Šī panika, liekas, bija mūsu glābiņš, jo mēs varējām netraucēti no nometnes attālināties un sākt virzīšanos uz Alūksni”.

Mazliet atšķirīgāk par pulka aiziešanu no nometnes 30.jūnijā stāsta cits karavīrs. Kad solītais transports nav sagaidīts, 23:00 vienība atstāj nometni. Tur ir neaprakstāms haoss. Zirgi satrakojušies lauž ratus. Karavīri skraida juku jukām. Skan komandas, klaigāšana, lamāšanās ar septiņstāvu vārdiem. Pulks, protams, stacijā, kā bija norādīts, neierodas. Pēkšņi pāri galvām aizšaujas ložu šalts. No nometnes puses skan automātu un šauteņu troksnis. Dzirdama eksplozija, paceļas ugunsgrēka blāzma.

Latvijas valsts komandas jātnieks Insbergs par 30.jūniju stāstījis:

“Izsaukti pie kaut kāda vadošā un pateikts tā: Kurš nāks ar mums, un kurš grib demobilizēties? Lielākā daļā pateikusi, ka viņi grib demobilizēties. Norunājuši, ka ies prom pa vienam, nevis reizē. Aizgājuši kādi 15-20 latviešu virsnieki. Kad saule rietējusi, viņi ir dzirdējuši, ka Litenē šauj. Tas bijis pēc 29.datuma.”

Daudzām karavīru un virsnieku atmiņās aprakstītajām jūnija beigu haotiskajām norisēm nav iespējams noteikt precīzu dienu – 28., 29. vai 30.jūnijs, tāpat nekļūdīgi diferencēt notikumus Litenē un Ostroviešos. Šajā sakarā abas nometnes bieži jauktas. Par

“raganu katla varīšanos”

tuvējā nometnē stāstījuši arī ilggadējie litenieši, daži – balstīdamies uz vecāku stāstīto. Arī te bijusi tāda zirgu neprātīga auļošana pa visiem tuvējiem ceļiem un laukiem. Bijis milzīgs troksnis. Zirgi turēti artilērijas nometnes teritorijā netālu no “Silmalu” mājām. Stāstītāja atceras, ka tēvs mājās pārnesis iemauktus, ko uz ceļa nometis auļojošs zirgs. Vai šis “katls” sakurts patvaļīgi aizgājušajiem? Vai šajā brīdī nometnē noticis kaut kas cits? Vai tā izrēķināšanas ar daļu palikušo? Savulaik Lauku Avīzes saņemtajā vēstulē stāstīts, ka

“īsi pirms atkāpšanās nometni ielencis Iekšlietu Tautas Komisariāta [NKVD] karaspēks, un tur risinājusies vairāku stundu ilga apšaude”.

Pirms daudziem gadiem “klusēšanas laikā” īsā braucienā no Ogres līdz Kaibalai, uzzinājis, no kurienes esmu, šoferis – “litenietis” starp citu pateica vārdus, ko atceros šodien:

“Kad nometnē latviešu virsniekiem pavēlēja nolikt ieročus, tad gāja vaļā …”

Liekas, ka visi trīs stāstījumi labi sader vienuviet. Jau pieminētajā Lauku Avīzes numura vēstuļu apkopotājs A.Šiliņš atzīst:

“Protams, atmiņas ir tikai atmiņas”.

Pretēji dažu vēsturnieku viedoklim par pilnīgas uzticēšanās neiespējamību mana pārliecība ir, ka stāstītāji un rakstītāji faktus un notikumus neizdomā, jo ar tik nopietnām un svētām lietām latvieši nejokojas.

“To gan es neesmu teicis. To es nevaru apgalvot. Ko es nezinu, to nerunāju,”

tā nereti sarunās man atbildējuši vecākā gadu gājuma cilvēki, kad varbūt pārāk cītīgi esmu centies virzīt viņu domas kādā virzienā. Cita lieta ir vēsturiskais konteksts, kurā notikums iekļaujas, laiks, vieta, darbojošās personas. Tur gan cilvēka atmiņa viļ un laiks neglābjami dara savu. Gandrīz visas Lauku Avīzes lasītāju vēstulēs minētās epizodes, situācijas sīkākas izpētes un salīdzināšanas gaitā apstiprinās. Taču laiki, laiki bieži nesakrīt. Runājot par šiem jūnija beigu apjukuma, neziņas, haosa pilnajiem notikumiem nometnē no kāda litenieša esmu dzirdējis stāstījumu par atgadījumu, kura īsto izskaidrojumu viņš pats nezina:

“Datumu es vairs neatceros, bet tas notika apmēram jūnija beigās. Es biju aizbraucis uz Kordonu pie drauga, un tas notika pēc pusdienām, apmēram 15:00-17:00. No Litenes puses parādījās karavīru kolonnas, kādas 3 vai 4; katrā varēja būt apmēram pa 1 rotai, tas ir ap 100 vīru. Kad pirmā kolonna tika pāri tiltam, tad atskanēja komanda un kolonna pēkšņi izvērsās pa kreisi un labi un atklāja uguni uz tiem, kas sekoja aiz viņiem. Aizmugurē izceļas panika, un kolonna izklīda uz abām pusēm. Ceļš palika tukšs. Apšaude nevilkās ilgi. Tā kā nekāda lielāka pretestība no aizmugurē esošajiem uzrādīta netika, tā drīz apklusa. Varēja būt varbūt pagājusi kāda stunda, kad aizmugurē esošie savācās, sakārtojās un aizgāja kolonnā kā bija nākuši uz Balvu pusi. Aiz kolonnas atradās pajūgi, kuros varēja redzēt karavīrus. Vai tie bija ievainoti vai krituši – nezinu. Tūliņ paklīda runas, ka priekšējā kolonnā gājuši latviešu ložmetējnieki, kuri tad, tiekot aiz tilta, apšaudīja pārējos, kas sekoja. Tie runāja tikai krieviski un ar mums, vietējiem, nesarunājās.”

Šķiet, ka par šo pašu notikumu stāsta arī Mihails Tarkačs. Taču citāds ir okupācijas un represiju noliedzēja skatījums. Viņa faktu interpretācija ir atbilstoša visiem padomju laika kanoniem. Viņš raksta, ka pēc 14.jūnija un kara sākuma aktivizējušies visi pret padomju varu naidīgi noskaņotie spēki līdz pat bruņotiem uzbrukumiem, sarosījusies vācu izlūkdienestu iesūtīto aģentu darbība. To sekmējis arī tas, ka tieši kara pirmajās dienās Litenes nometnē esošajām karaspēka vienībām uzsāk ieroču apmaiņu.

“Jā, mums angļu sistēmas šauteņu vietā izsniedza, ka saka, krievu “trijlīnijnieces”, bet patronas neatveda. Tā tas bija arī ar lielgabaliem. Zinu, ka, izmantojot šādu situāciju, savu komandieru sakūdīti, uz neapbruņotiem, tikko iesauktiem puišiem no Krievijas vidienes bija šāvusi kāda baterejas apkalpe. Tai apkalpei vēl nebija apmainītas angļu sistēmas šautenes, un arī patronu bija daudz.”

Vai tas nav viens un tas pats gadījums, kuru atceras atšķirīgu uzskatu un pārliecību cilvēki?

Kāds ir to Litenes virsnieku un karavīru turpmākais liktenis, kurus pasaudzē 14.jūnijs, kurus nenošauj dezertēšanas un viltus demobilizācijas laikā, kuru dzīvības nepaņem divdesmit astotais? Daļa no viņiem paliek apkārtnes mežos un veido partizānu vienības, kas vajā nekārtībā bēgošos sarkanarmijas pulkus. Latvijas nacionālo partizānu cīņas ar Sarkano armiju sākas jau pēc 14.jūnija izvešanas, kļūst vērienīgas, sākoties karam, nesagaidot vācu karaspēka ierašanos katrā konkrētā teritorijā. Galvenokārt latviešu virsnieki ir šo partizānu vienību komandieri. Pamatīgi un plaši savā grāmatā par to raksta Visvaldis Lācis, īpaši izvēršot stāstījumu par Limbažu, Kārzdabas, Saikavas, Lejasciema, Dikļu, Valkas, Alūksnes un citu apdzīvotu vietu atbrīvošanu. Viņa stāstījumā minēti arī daudzu no Litenes un Ostroviešu nometnēm izbēgušo vai demobilizēto latviešu virsnieku uzvārdi. Samērā liels ir to virsnieku skaits, kuri apkārtnes mežos uzturas 4-5 diennaktis, kamēr virs Litenes pagastmājas un citām sabiedriskām ēkām apkārtnē paceļas Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā lielāka daļā virsdienesta instruktoru un daļa karavīru iestājas Kārtības dienestā. Atturīgāka un nogaidošākā ir vecāko virsnieku attieksme. Tālāk – cīņas leģionā, no kurienes vai nu patvērums emigrācijā, vai izsūtījums Sibīrijā. Šos visus posmus – 14.jūniju Litenē, “ceļojumu” uz Lilasti, korpusa atstāšanu, partizānu cīņas, bet īpaši darbību leģionā un Vorkutas gadus izdzīvo Teofils Dreimanis grāmatā ‘Straumē ierautie’. Lielākā daļa obligātā iesaukuma karavīru un tikai daļa komandieru no Litenes nometnēm aiziet līdzi Sarkanajai armijai. Arī viņi izmanto katru iespēju – vācu lidmašīnu uzlidojumus, naktis – lai bēgtu.
Armija no nometnēm aiziet Opočkas un Ostrovas virzienā. Vācieši Rīgu ieņem 1.jūlijā un 3.jūlijā iejoņo Gulbenē.
12.septembrī latviešu cīnītājiem Sarkanajā armijā jānodod kaujas zvērests. Šajā dienā ‘Latvijas strēlnieks’ publicē Valda Luksa dzejoli ‘Pēc zvēresta’.

Teksts vingri nolasīts un paraksts dots,
Stāv jaunais cīnītājs un tautas vīrs.
Un lepns smaids ap lūpām apgarots,
Un skats tam cīņas alku pilns un tīrs.
Viņš sarkanarmietis un kaujinieks,
Kas sūrās kaujās gatavs doties rīt.

Visos nākamajos pantos ka refrēns atkārtojas šīs divas rindas. Maz dzejas. Maz patiesības.
No Litenes un Ostroviešu nometnēm izbēgušie latviešu virsnieki un karavīri arī pēckara gados nereti kļūst par pretošanās kustības vadītājiem savā dzimtajā pusē. Viens no nacionālo partizānu kustības uzsācējiem Ērgļu pusē ir Kārlis Plaudis. Viņš ir tas, kas Jaungulbenes Obravas pusmuižā atriebjas par Aleksandra Grīna arestu, par ko jau atstāstītajā epizodē liecina Anna Biruta Zaļā – Pinne. Viņš ir Ērgļu pagasta “Stangu” māju jaunsaimnieka dēls. Latvijas armijā brīvprātīgi aizgājis jau 17gadu vecumā, kad pirmskara gados Ulmaņa valdība izsaka šādu priekšlikumu. Sākumā dien Rīgas pils iekšējā apsardzē. Pēc okupācijas no pilssardzes noņemts un nosūtīts uz Liteni, patiesībā uz “Ostroviešiem”. Nometnē iedalīts kapteiņa Grīna padotībā. Uz mājām rakstījis apbrīnas pilnas, jūsmīgas vēstules par slaveno rakstnieku. Liktenīgajā dienā kopā ar A.Grīnu atrodas Jaungulbenē. Pēc notikušā aizbēg, ierodas dzimtajā pusē, organizē bruņotu cīņu pret okupācijas režīmu. Vācu okupācijas laikā strādā Madonas pašpārvaldē. Pēc vāciešu aiziešanas K.Plaudis atkal ierodas dzimtajā pusē, lai turpinātu organizēt pretošanos kustību. Izdod pagrīdes avīzīti ‘Zobens’. Drīz pēc veiksmīgas kaujas ar sarkanarmiešiem, kas aplenc mājas 1945.gada 13.maija rītā, viņš triju miesassargu pavadībā brauc uz Rīgu, viens no viņiem pieved K.Plaudim čekistus. Seko cietums un nāvessods. E.Miķelsons stāsta, ka Ērgļu partizānus vadījis virsnieks ar iesauku Klints.

Kad ienāk vācieši, sākas nogalināto virsnieku meklēšana zināmajos mežos un nometņu teritorijā. Kādreizējais litenietis V.Vīksniņš pats piedalījies nogalināto karavīru meklēšanā un apbedīšanā:

“Nezinu, vai pulkvežleitnants bija nošauts, bet krūtīs un vēderā stipri sadurts gan. Viņu atrada atzveltnes krēslā barakas stūrī. Līķis jau stipri smakoja. Pinceru iecēla pajūgā un aizveda uz Litenes kapu kapliču. Grupa cilvēku ar lāpstām palika nometnē meklēt tur iespējami apraktos. Todien atrada tikai vienu, jo visu teritoriju pārstaigāt neizdevās. Otra grupa, kurā ietilpu arī es, aizbrauca uz apmēram 4 km attālo birzīti pie Litenes – Kalnienas ceļa. Tur posmā starp “Biržu” un “Džungļu” mājām kādu rītu dzirdēti šāvieni. Tuvējo māju iemītnieki jau bija atraduši 2 kapus. Pirmajā bija divi līķi – virsnieks ar vienu “ķieģelīti” uz zīmotnēm un vēl kāds – bez pazīšanās zīmēm. Pārsimts metrus tālāk zem zaru kaudzes nelielā dziļumā bija ierakts vēl viens līķis. Pirmajā dienā tātad bija pieci apbedāmie.”

Pilnīgi neatkarīgi gandrīz līdzīgu informāciju sniedz 243.pulka seržants A.Pumpurs:

“Cīņās pie Liepnas pulks cieta smagus zaudējumus. Dzīvi palikušie sadalījās nelielās grupās – vieni meklēja Sarkanarmijas daļas, citi, arī es, devās atpakaļ. Litenē atradām pulkvežleitnantu Pinceru. Vēlāk vietējie parādīja vēl piecus nonāvētos. Tiem bija saplēstas drēbes. Rokas ar dzeloņstiepli sasietas aiz muguras.”

Liekas, ka A.Pumpurs kļūdās, V.Pinceru izdalīdams no pieciem atrastajiem. Konkrētus atrasto virsnieku uzvārdus savā mutvārdu stāstījumā nosauc litenietis A.Š. Taču viņa nosauktā atrašanas vieta mežā atšķiras no V.Vīksniņa minētās. Tās atrodas Kalnienas ceļa pretējās malās apmēram 1 km attālumā.

“Pulkvedis V.Pincers bija atrasts artilērijas nometnē, piedurts ar štiku pie sienas. Kapteinis Jansons un kapteinis Ozoliņš ir izrakti kaut kur pie nometnēm. Linmeijers aprakts starp “Džungļu” un “Birznieku” mājām, bet trīs nezināmie izrakti aiz “Lakstīgalām” uz “Ūsiņu” māju pusi.”

Divi atrasto uzvārdi tiek minēti samērā daudzās publikācijās. Tie ir virsleitnants Pūriņš un Lucāns. Kāpēc meklēšanas laikā nav atrasts M.Linmeijera un citu mežā nošauto aprakšanas vietas, ja teritorija aptuveni zināma un pagājis pavisam neilgs laiks? Jāatgādina jau pieminētās žagaru kaudzes. Tā ir šāvēju rokraksta daļa. “Lāča daba”, šajā sakarā saka kāds litenietis.
Nav saprotams, uz kāda pamata dažās publikācijās starp Litenes kapsētā 1941.gada jūlijā pārapbedītajiem virsniekiem tiek minēts pulkvežleitnants Peniķis, ģenerāļa Peniķa krustdēls, artilērijas virsnieks dažādos pulkos, teritoriālajā korpusā – 624.artilērijas pulka štāba priekšnieks. 12. vai 13.jūnijā viņš no Litenes aizsūtīts uz kvalifikācijas celšanas kursiem Maskavā, represēts, astoņus gadus bijis ieslodzījumā, atgriezies Latvijā. Miris 1961.gada 23.aprīlī, apglabāts Aizputē Misiņkalna kapos. Šī virsnieka vārds nav minēts arī 1988.gada 13.oktobrī ierosinātās krimināllietas izmeklēšanas materiālos.
Joprojām strīdīgs ir jautājums par toreiz Litenes mežos atrasto un vietējos kapos apglabāto virsnieku skaitu. Pieci, seši, retāk – septiņi – tādus skaitļus nācies dzirdēt sarunās ar vietējiem sirmgalvjiem. Apgalvojums par deviņiem šķiet pārspīlēts un sastapts tikai vienā publikācijā, taču nekritiski pārņemts dažās citās. Zīmīgi, ka lielākā daļā no tiem liteniešiem, kas 1941.gada jūlija sākumā bija klāt pārapbedīšanas ceremonijā, noteikti runā par 5 šķirstiem. Nevar nepamanīt arī to, ka arī pieminētajos stāstījumos tā vai citādi atkārtojas tieši skaitlis “pieci”. Pretrunīgas ir arī veco liteniešu domas par to, vai atrastie virsnieki vesti uzreiz uz Litenes kapliču vai vispirms uz Litenes Tautas namu.
Pavisam nesen viens no vietējiem iedzīvotājiem ar pilnu pārliecību apgalvoja, ka toreiz, būdams vēl zēns, redzējis, ka virsnieki noguldīti pie Tautas nama Ziemeļu sienas. Atpazīšanai? Pēc tam vesti uz kapliču. V.Vīksniņš raksta, ka V.Pincers uzreiz vests uz kapliču. Savulaik sarunā ar ‘Padomju Jaunatnes’ korespondenti arī tuvējo māju iedzīvotāji atcerējās, ka kara sākumā pie Litenes Tautas nama bijuši savesti nogalinātie virsnieki. Ciemnieki vēlāk teikuši, ka bijuši pavisam deviņi. Vienā – ar sapampušām rokām, sadurstītām krūtīm, ar dūrienu sirds apvidū – esot sazīmējuši kapteini Jansonu. Veduši gar šīm mājām uz Litenes kapsētu. No pajūgiem kājas vien bijušas ārā redzamas.
Citi turpretim pilnīgi noliedz karavīru atrašanos pie Tautas nama un ir pilnīgi pārliecināti, ka tie uz kapsētu vesti tieši no meža. Pēc garā baiļu, savrupības, noslēgtības gada pārapbedīšanas dienā toreiz vēl nelielajā kapsētiņā atnāk neparasti daudz liteniešu, lai atdotu pēdējo godu latviešu virsniekam. Ziņu saņēmušo tuvinieku, draugu, daudzo pagasta iedzīvotāju, tajā skaitā skolas audzēkņu pavadīti, karavīri svinīgi tiek guldīti toreizējā kapsētas ārmalā pa labi no
kapličas. Litenieši šajā dienā veselām ģimenēm atstājuši mājas. Kā atceras notikuma līdzdalībniece, toreiz jauna meitene, tagad astoņdesmitgadīga sirmgalve, atnākušo cilvēku pulks atgādinājis kapusvētkus.

“Kapsēta bija pilna. Rindā cieši viens pie otra stāvēja 5 balti zārki. Cieši vienu pie otra tos guldīja kapā. Ceremoniju vadīja un apglabāšanu kārtoja Litenes policijas priekšnieks Vīksniņš. Vēlāk kapus iežogoja ar sētiņu. Daudzus gadus vietu varēja atrast pēc tur iestādītā rožu krūma. Padomju laikā laukumiņš regulāri tika postīts, kopiņas atklāti kopt nedrīkstēja. Vēlāk pēc norādījuma tās nolīdzināja. Arī nekopts vienmēr krāšņi ziedēja rožu krūms.”

Sešdesmitajos gados šajā vietā izdarīts jauns apbedījums, un toreiz brīvā teritorija tagad blīvi pierakta. Šie kapi atrodas vidū starp ceļmalas koku rindu un kokiem, kas sastādīti gar toreizējo kapsētas ārmalu. Ar patiesu sašutumu šodien Litenes sirmgalve runā par tiem, kas plašajā, brīvajā teritorijā neatrada vietas ierādīt jaunas kapa vietas nekur citur kā vien uz latviešu virsnieku kauliem. Apbedīšanas laikā pulkvežleitnanta Voldemāra Pincera atraitne Marija ārkārtīgi vērīgi noskata šķirsta nolaišanas vietu, un tāpēc vēlāk to precīzi, bez pārējo kapuvietu postīšanas var izrakt un pārvest uz dzimtas kapiem.
Izsena ir cilvēku tieksme romantizēt, apvīt lietas ar noslēpumainības oreolu. Arī rožu krūmu apvij leģenda par meitenes un nomocītā, te apbedītā virsnieka mīlestību. Okupācijas gados, kad šo vietu neuzdrīkstējās pat pieminēt, ik Jāņu nakti meitene rožu krūmā iekārusi margrietiņu vainadziņu. Līgava? Sieva? Māsa? Meita? Varbūt vienkārši tas ir kādas liteniešu sievietes sveicinājums, godinājums saviem karavīriem jūnijā, kad atkal un atkal aprit gads, kopš varmācīgi pārtrauktas dzīves, kad ir latviskie Jāņi. Arī tagad laiku pa laikam taču parādās kāds ziedu pušķītis pie baltajiem krustiem, pēc 2001.gada 14.jūnija – Sāpju sienas pakājē, ikdienā, kad nav atbraucēju simtu, mūzikas, runu. Vienkārši no sirds.
Par nogalināto virsnieku un karavīru meklēšanu Ostroviešu nometnes tuvumā stāsta N.Priedītis:

“Svētdien, 7.jūlijā, tuvākajiem pagasta iedzīvotājiem bija izziņots ierasties pārmeklēt nometni un apkārtējo mežu, jo bija aizdomas, ka krievi dažus latviešu karavīrus nošāvuši. Pārmeklēšanā piedalījos arī es ar visiem mežsargiem. Atradām 14 sekli apraktus līķus, to vidū bijušā Liepājas pulka kapteini Ozolu, virsleitnantu Luci, instruktorus un arī kareivjus, kuru vārdus neatceros. Daži vārdi palika nezināmi, jo nebija nekādu norādījumu. 13 bija aprakti kādā tranšeju grāvī, cietuma žoga (dzeloņstieplēm iežogots laukums ar būdu vidū) tuvumā, bet virsleitnants Lucis tālāk atsevišķi, kopā ar asiņainu gultas maisu.
Kapteinim Ozolam mēteļa apkakle bija uzcelta, citi bija bez mēteļiem. Vienam kareivim galva bija zili melna un ļoti satūkusi, bez šāviena rētām, acīm redzot tas bija nosists. Ozola mēteļa kabatā atradām telegrammu ar pavēli ierasties nekavējoties nometnē, jo viņš bijis atvaļinājumā. Slepkavošana, liekas, bija notikusi starp 30.jūniju un 1.jūliju lietainā dienā. Piedaloties mācītājam A.Čopam (tagad Kanādā), visus 14 slepkavības upurus apbedījām kopīgā kapā “Krievukalnā”, ceļa malā. Vēlāk piederīgie dažus izrakuši un aizveduši uz saviem dzimtkapiem”.

Nonāvēšanas laika noteikšanā autors gan kļūdījies. Tas notika 28.jūnijā. Kāpēc E.Lucim blakus gultas maiss? Acīmredzot, lai inscenētu nošaušanos teltī savā guļamvietā. Liteniešu iecienītais mācītājs A.Čops Kanādā miris. Mazliet atšķirīgākas ziņas par šo pašu laiku un vietu sniedz Jūlijs Upenieks:

“Ienākot vācu karaspēkam Gulbenē, mēs noorganizējām cilvēku grupu un braucām meklēt Ostroviešu nometnē nošautos karavīrus. Pārbaudot nometnes apkārtni, atradām 14 karavīru līķus. Viens no līķiem bija kapteinis Avotiņš no Iecavas. Kabatā atradām dokumentus, arī atvaļinājuma apliecību un telegrammu nekavējoties ierasties karaspēka vienībā – pretējā gadījumā tikšot nodots kara tribunālam. Kapteinis Avotiņš bija ieradies vienībā un tur nošauts. Līdzās viņam – jauns puisis ar seržanta pakāpi, cik redzams, Avotiņa ziņnesis, pārējie – karaskolas leitnanti. Dokumenti kabatās bija ne visiem, pēc tā varēja spriest, ka sarkanarmieši bija stipri steigušies, nebija paspējuši dokumentus izņemt, novilkt hromādas zābakus”.

Taču kapteinis Avotiņš nav to 14 karavīru skaitā, kuri apglabāti Pededzes jeb Ezernieku kapos un kuru vārdi iekalti piemineklī. Viņš nevar būt starp nezināmajiem, jo atrasti dokumenti. Varbūt tuvinieku tūlīt pārvests uz dzimtas kapiem? Starp Ostroviešu nometnē nogalinātajiem, varbūt arī nezināmajiem apglabātajiem, varētu būt Arturs Grauds, kurš dienējis Ostroviešos 639.vieglās artilērijas pulkā. Viņa nāves faktu 1942.gada 11.aprīlī Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrējis Rīgas apgabaltiesas sevišķu lietu izmeklētājs, par iemeslu minot nogalināšanu krievu okupācijas laikā.

Kā liecina 1942.gada 28.jūnija kapusvētku lapiņa, šo karavīru apglabāšana notikusi 1941.gada 8.jūlijā astoņos vakarā. Neierasti vēlu bēru ceremonijai. Neveikls ir lapiņas uzraksta formulējums.
Paliek šaubas par vienu piemineklī iekaltu vārdu un uzvārdu. Anita Liepa, kas savā grāmatā balstās uz gadu desmitiem ilgu rūpīgu dokumentu izpēti, pie kadeta Leopolda Gruntes fotogrāfijas pierakstījusi:

“… cilvēks, kurš uz kapa pieminekļa redzējis pats savu uzvārdu. 1941.gada jūnijā, būdams 24.teritoriālā korpusa leitnants, it kā nošauts Litenes poligonā, īstenībā aizbēdzis no nošaušanas, cīnījies leģionā, pēc kara gājis bojā ieslodzījuma vietā.”

Tādā gadījumā Leopolds Grunte ir tas, kuram vienīgajam izdodas izlavīties no uzspridzināšanai paredzētā bunkura, lai pirms “došanās mājās” atvadītos no kādas paziņas.
Kāda vienkārša latviešu sieviete pirmajā kara vasarā pie nogalināto virsnieku un karavīru kapavietām slepus iestāda 14 ozoliņus. Pēc daudziem gadu desmitiem rit asaras pār sirmās māmuļas vaigiem:

“Es nevienu no viņiem nepazinu, bet man bija žēl mūsu karavīru… Neko citu viņu labā es vairs nevarēju izdarīt. Vismaz ozoliņi paliks.”

Savukārt gulbenietes Olgas Zvirgzdiņas māte toreiz ieraudzījusi, ka šajā pakalnītē meža malā izlikti guļ līķi armijas formas tērpos, apklāti ar Latvijas armijas segām, zaļām ar ornamentiem. Visiem sejas dūņās. Pirms tam šajā vietā kapsētas nav bijis. Pēc 14 karavīru apbedīšanas arī vietējie iedzīvotāji te sākuši apglabāt aizgājējus. 60 gadu gaitā te izveidojusies Pededzes jeb Ezernieku kapsēta. Savdabīgi skaists, vecu ozolu apēnots, šaurais un grantētais Gulbenes. Rēzeknes ceļš šodien aizved braucēju tieši pie skaisti sakoptā pauguriņa ceļa labajā pusē. Toreiz stādītie ozoliņi izauguši un grūti pamanāmi lielo koku pulkā. Tikai gabaliņu skaistais ceļš vijas līdz Ostroviešu nometnes sākumam.
Vēl viena vieta, kur pārapbedīti Ostroviešu nometne nogalinātie karavīri, ir Balvu pilsētā. Lauku Avīzes lasītājs K. liecina:

“1941.gada jūlija pirmajās dienās virsleitnants Andersons uzaicināja mani un vēl dažus citus kareivjus braukt līdzi uz priekšu netālu no Sitas stacijas. Viņš parādīja laukumiņu, uz kura bija sastādītas priedītes. Sākām rakt un atradām piecus latviešu karavīru līķus ar vēl samērā svaigām sejām. Aiz šineļiem bija aizbāzti kara tribunāla spriedumi ar liecinieku parakstiem. Divi bija notiesāti par dezertēšanu, divi – par pretvalstisku aģitāciju, viens – par izteikumu, ka Ulmaņa laikos strādnieki dzīvojuši labāk nekā tagad (t.i. – 1941.gadā). Visi viņi bija no artilērijas pulka, kura numurs sākas ar “6”. Pēc tam visus apglabāja Balvos”.

Sīkākas ziņas par šiem pieciem un viņu apbedījuma vietu sniedz Balvu novada muzeja darbiniece R.Akmentiņa:

“Ļ. cien. Jānim Zvaigznem. 1941.g. jūlija sākumā Balvu ev.lut. draudzes kapos tika apglabāti 5 latviešu karavīri no 24.teritoriālā korpusā, viņu mirstīgās atliekas atrada Sitas silā. Tie bijā kaprālis Ēvalds Vilkājs un ierindnieki Jānis Pinka, Vilis Leja, Viktors Timoševics (vai Tumaševics) un Aleksandrs Timoševics (vai Tumaševics). Nošautajiem kabatā esot bijušas ieliktas zīmītes ar kara tribunāla spriedumu, kurā minēti nošaušanas iemesli, tie esot bijuši par dezertēšanu, par pretpadomju darbību, par teicienu “Pie Ulmaņa bija labāka dzīve”. Kur pie nošautajiem atrastās zīmītes palikušas vēlāk, nav zināms. Karavīru dzimšanas gadi un dzīvesvietas nav zināmas. Tomoševici vai Tumaševici it kā bijuši čigāni. 1942.g. 11.oktobri, godinot nošauto karavīru piemiņu, apbedījuma vietā tika atklāta piemiņas zīme. (Blakus minētajiem 5 karavīriem apglabāti vēl citi komunistiskā terora upuri). 1989.g. 17.septembrī apbedījuma vietā atklāja pieminekli staļinisma upuriem un II Pasaules karā kritušajiem, kurā ierakstīti arī 5 nošauto latviešu karavīru vārdi. Piemineklis uzstādīts, pateicoties Balvu ev. lut. draudzes gādībai, to iesvētīja mācītājs A.Kavacis. Nošauto karavīru fotogrāfija atrodama grāmatā ‘Baigais gads’, 75.1pp. (jaunajā izdevumā). Balvu novada muzeja galvena speciāliste R.Akmentiņa”.

Visi viņi ir gados ļoti jauni: Ēvaldam(?) Vilkājam – 20 vai 21, Jānim Pinkam – 20, Vilim Lejam – 21, Aleksandram un Viktoram Tumaševiciem – tikpat. (Balvu novada muzeja materiāls.)

Tas, kas notiek Litenē un Ostroviešos, nav karš, kurā pretinieki atklāti nostājas viens pret otru. Tā ir paslepena zvēriska izrēķināšanās. Vēl un vēl jāatkārto Gunāra Janovska Laimoņa vārdi:

“Kā jūs zināsiet, tad katram noziedzniekam ir savi īpatnēji un viegli pazīstami darba paņēmieni. Viņš pastiepj uz priekšu savas rokas. Ap tām ir satīta sarūsējusi dzeloņstieple. Un tad viņš pagriežas un rāda savu pakausi, kura vidū melnē apaļīgs tukšums.”

Tā nav rakstnieka fantāzija, iztēles auglis. Šie vārdi pārsteidz ar ārkārtīgi precīzu šī noziedznieka pazīšanu, notikušā izpratni. Šie “darba paņēmieni”, “īpatnējais rokraksts” nav ar uguni jāmeklē Litenē un Ostroviešos paveiktajā. Pēc Sarkanarmijas aiziešanas pulkvežleitnantu Pinceru Litenē atrod ar durkļiem pienaglotu pie sienas, ar dzeloņstieplēm sasaistītu, redzami dūrieni krūtīs un vēderā. Tiem virsniekiem, kurus šai laikā atrok “Džungļu” un “Lakstīgalu” mežā, kā arī Litenes nometnes tuvumā, drēbes ir saplēstas, rokas ar dzeloņstiepli sasietas uz muguras.
Kapteinis Jansons, kuru apglabā Litenes kapos, nogalināts ar dūrieniem sirds apvidū. Šie fakti nav apstrīdami, jo šie karavīri tiek publiski apbedīti, pirms tam apkopti. To meklēšanā piedalās ne viens vien cilvēks.
Aculiecinieki stāsta, ka pirms Ostroviešu nometnes atstāšanas poļitruki A.Siļuks, Grenaders un citi zvēriski nogalina kapteini P.Ozolu. Viņam poļitruki uzbāž maisu galvā un pašu nodur ar durkļiem.
Ir Jāņa Papardes liecība, ka aresta brīdī ar durkli galvā ievainots leitnants Tone.
Ar durkli sadurts materiālās apgādes daļas priekšnieks kapteinis Klints, kad viņš vagonā “ielādēšanas” brīdī mēģina pretoties. Šie “īpatnējie” paņēmieni parādās virsleitnantu J.Ozoliņa, F.Feldmaņa, kapteiņa A.Lullas aresta brīdī: viņi tiek spārdīti kājām, samīcīti.

It kā rezumējuma vietā var apgalvot, ka no visiem abās nometnēs nonāvētajiem šobrīd svētītā zemē četrās apbedījuma vietās atdusas apmēram 35 karavīri un virsnieki.

Litenes kapsētas 1941.gada apbedījumā:

  • sākotnēji pulkvežleitnants Pincers, pārvests uz Rīgu;
  • kapteinis Jansons.Kapteinis Ozoliņš;
  • virsleitnants Pūriņš;
  • virsleitnants Lucāns. Tomēr pastāv zināmas šaubas par pēdējo: vairākās publikācijās par notikumiem Litenes mežos kļūdaini minēts Pededzes kapos apglabātā Ē.Luca uzvārds. Šī iemesla dēļ varētu rasties pārveidotais “Lucāns”.

Stradu pagasta Pededzes kapos:

  • kapteinis Pavils Ozols;
  • leitnants Ēriks Luts (Lucs, Lucis);
  • seržants Voldemārs Dūdiņš;
  • kaprālis Heinrihs Baums;
  • karavīrs K.Bāris;
  • karavīrs Grunts;
  • karavīrs A.Pudāns;
  • karavīrs Herberts Šiliņš;
  • karavīrs Zanders;
  • karavīrs Staņislavs Isats;
  • 4 nezināmi karavīri.
    Paliek jautājums par L.Gruntu.

Balvu pilsētas evaņģēliski luteriskas draudzes kapos:

  • kaprālis Ēvalds Vilkājs, dzimis 1917.gadā Kalupes pagastā, tēvs Jānis; dienējis 613.artilērijas pulkā;
  • karavīrs Jānis Pinka, 20 gadu vecs, dienējis 263.kājnieku pulkā;
  • karavīrs Vilis Leja, dzimis 1920.gada Talsu apriņķa Upesgrīvas pagastā, dienējis 613.artilērijas pulkā;
  • karavīrs Viktors Timoševics jeb Tumaševics, dzimis 1918.gadā Kārsavas pagastā, dienējis 243.kājnieku pulkā;
  • karavīrs Aleksandrs Timoševics jeb Tumaševics, dzimis 1918.gadā Krāslavas pilsētā, dienējis 243.kājnieku pulkā.
    Viņi visi ir no “Ostroviešu” nometnes.

Litenes kapsēta pie Sāpju sienas guldīti 11 nezināmi karavīri.
Par apbedījuma vietu uzskatāms arī laukumiņš Litenes nometnes teritorijā, kur 1988. vai pat 1986.gadā nezināmu roku uzstādīts piemiņas akmens ar Māras zīmi. Laukumiņš regulāri tiek kopts, bieži tur nolikti ziedi. Nekādu tuvāku ziņu nav.

Pirms dažiem gadiem Okupācijas muzeja stenda bija minēti Litenes nometnē nogalinātie virsnieki:
Leitnants Bruno Dekšenieks, citur Degšenieks.
Leitnants Arvīds Ernis.
Virsleitnants Fridrihs Feldmanis.
Zemnieks Augusts Fermus.
Pulkvežleitnants Eduards Klūge.
Leitnants Arvīds Krūmiņš.
Karavīrs Vilis Leja.
Kapteinis Lielbriedis.
Kapteinis Mārtiņš Linmeijers.
Leitnants E.Lucs.
Kapteinis A.Lulla.
Leitnants J.Ozoliņš.
Kapteinis J. Ozoliņš.
Leitnants V.Pincers.
Leitnants Pinka.
Leitnants Pūriņš.
Kapteinis Šēnfelds.
Karavīrs Viktors Tumaševics.
Karavīrs Aleksandrs Tumaševics.

Šī pirms vairākiem gadiem lasītā informācija vairākos gadījumos neatspoguļo šodien zināmo par virsnieku likteņiem un droši vien ir nomainīta. Kapteinis Arveds Lulla un virsleitnants Fridrihs Feldmanis, par to rakstīts iepriekš, no Litenes aizvesti dzīvi. A.Lullas atrašanās pēdējā zināmā vieta ir Astrahaņa. Pulkvežleitnants Eduards Kluge 1942.gada 29.jūnijā nošauts Noriļskā.
Ģenerāļa Skaistkalna brālis K.Šēnfelds nav noslepkavots Litenē kopā ar J.Lielbriedi, kā rakstīts dažās publikācijās, bet pēc demobilizācijas vai arī dezertēšanas viņu aiztur vācu vienības, nosūta uz gūstekņu nometni Autrumprūsijā. 1941.gada pašās beigās viņu atbrīvo. Kapteinis atgriežas Latvijā un te pēckara gados mirst.
Nav sastaptas konkrētas norādes par leitnanta Bruno Degšenieka nošaušanu Litenē. Ir ziņas, ka viņš arestēts Litenē pirms 14.jūnija, kā arī īsā norāde: “Miris”.
Leitnants E.Lucs ir nogalināts “Ostroviešos”.
Arī Pinka, Leja, Tumaševici ir no “Ostroviešiem”.
Ja ar vārdu “Litene” būtu domātas abas nometnes, tad nosaucami arī visi Ostroviešos 1941.gada 28.jūnijā nogalinātie 14 karavīri.
Kļūdaini nosaukta V.Pincera dienesta pakāpe, kā arī viņa dzimšanas gads. Pēc vairākām publikācijām un liteniešu stāstījumiem 1941.gada jūlija sākumā Litenes kapos pārapbedīti nometnē nogalinātie kapteinis Jansons un virsleitnants Lucāns. Tātad arī tie ietverami šajā sarakstā.
Pēc atrodamās informācijas domājams, ka Litenes mežos vai nometnes teritorijā nezināmas palikušas kapteiņu Mārtiņa Linmeijera, J.Lielbrieža, virsleitnanta Jāņa Ozoliņa, leitnantu Arvīda Eiņa, Arvīda Krūmiņa kapuvietas.
Pretrunīgas ziņas ir par kapteini Nikolaju Bluķi: ir gan apgalvojumi par viņa deportāciju, gan virsleitnanta Lūša liecība par viņa nošaušanu Litenes nometnē. Interesanti, ka vienīgi prokuratūras izmeklēšanas secinājumos minēti it kā šajā nometnē nošauto leitnantu Šramaņa un Zāmuela vārdi: tie nav sastapti nevienā no daudzajām lasītajām publikācijām.
Dažu vārdu nav nevienā no represēto sarakstiem.
Savukārt, it kā reizē ar virsniekiem nošautā zemnieka Augusta Fermus vārds ir tikai Okupācijas muzeja ekspozīcijas materiālos.
Jāzeps Trentovskis apliecinājis, ka Litenē nošauts viņa draugs Jāzeps Tenčs.

Kad Sarkanarmija no Litenes atkāpjas, acīmredzot iecerēts nometni nodedzināt. E.S. stāsta:

“Tajā rītā, kad krievi atkāpās, viņi nometnes dedzināja, tur sprāga munīcija, visa apkārtne bija dūmos, un neviens tur neiedrošinājās tuvoties.”

Tomēr Litenes nometni pilnīgi nenodedzina, kā minēts dažās publikācijās. Nodedzināta tikai nometnes daļa aiz kājnieku nometnes uz Sitas pusi, kur atradās aizmugures un saimnieciskā daļa. Šajā sektorā neskarta paliek maizes ceptuve. Nodeg ieroču, apģērba, apavu remontdarbnīcas aiz kazarmām mežā pusē, pirts, dažas mājas un pagrabs gar poligona ceļu. Pārējās nometņu ēkas uguns neskar. Īsi pirms degšanas dzirdama stipra šaušana. Pārsteidz tas, kādā steigā notikusi aiziešana no nometnes, ka arī pamestā inventāra daudzums.

“Kad atvērām noliktavu durvis, visur izbrīnīja lielā bagātība un pārpilnība”,

tās dienas iespaidus atceras litenietis, toreizējais pusaudzis.
Saslietas piramīdās, palikušas šautenes, atstāti ložmetēji, kastes ar munīciju, personiskās mantas, īpaši lielā daudzumā veļa. Pārsteidz ieroču atrašanās tukšajā teritorijā. Var domāt, ka piramīdās atradušās angļu sistēmas šautenes, kuras jūnijā tika nomainītas ar krievu “trīslīnijniecēm” un kurām patronas vairs neizsniedza. Ieročus un munīciju ātri vien izvazā. Paņemt sev vajadzīgo zirgu pajūgos uz nometni jūlija sākuma dienās brauc vietējie zemnieki. Nekā peļama šajā darbībā saskatīt nevar, jo inventārs, lietas, produkti pamestajās telpās iet bojā. Tie nevienam nepieder – ne krieviem, ne ienākošajiem vāciešiem. Visa nedēļa aizrit pajūgu braucienos. Iedzīvotāji vezumiem ved no nometnes uz mājām veļu. Maizes ceptuvēs abrās pamesta cepšanai iejauktā mīkla. Zemnieki to izbaro cūkām. Palicis arī liels daudzums maisu ar miltiem, kas no ilgas stāvēšanas jau sāk bojāties. Daudz bijis virtuves inventāra: trauku, nerūsējoša tērauda nažu un dakšiņu. Tos vēlākos gados lielā daudzumā atrod kādas nodegušas mājas gruvešos. Muzikāli apdāvinātu liteniešu jaunieti pārsteidz armijas orķestra mūzikas instrumentu daudzums kādā no telpām. Sev viņš izvēlas vijoli.

Vācu laikā nometņu ēkas organizēti nojauc. Kāda vācu pārvaldes iestāde vada šos darbus. Darbos uzaicina Litenes iedzīvotājus. Algas šīs iestādes uzdevumā “Vilkumuižā” izmaksā mežzinis. Ar vācisku precizitāti materiālus sašķiro, saliek kastes, rūpīgi sakrauj vagonos un nosūta uz Slokas kūdras purvu. Pēc darbu pabeigšanas strādnieki tiek aicināti uz Sloku ēkas uzbūvēt no jauna. Neviens no liteniešiem neaizbrauc.
http://www.ibook.lv/BD_litene-janis-zvaigzne.aspx?BID=bb75969f-9a12-4edc-b9f9-e7b6747c6028

No ‘ЛАГЕРЯ ДЛЯ ЗАКЛЮЧЕННЫХ: НОРИЛЬЛАГ’. Интернет-энциклопедии Красноярского края.

…PSRS NKVD pavēlēja organizēt Noriļskas labošanās-darba (исправительно-трудовой лагерь – ИТЛ ) nometni. Uz celtniecības sākumu topošā Noriļskas kombināta teritorijā bija vien divas kooperatīvās faktorijas mājiņas, apkārt klejoja nedaudzas Sibīrijas vietējo tautu ģimenes. Jeņisejas 1935.gada navigācijas (atkusuma sezonā tika atvesta pirmā ieslodzīto partija, kas ieradās kājām pa tundru no Dudinkas Jeņisejas krastā līdz Noriļskai. Pirmā Noriļskas etapa kopskaits bija 1200 cilvēku, bet jau 1941.gada 1.janvārī Noriļskas ITL tika turēti 20320 ieslodzītie.
Lāģeris sastāvēja no 5 lāģera nodaļām, 4 atradās Noriļskā, 1 Dudinkā. Bez tam bija 8 lagpunkti: Kirpzavod (Кирпзавод), Vaļok (Валек), Burgorodok (Бургородок), 102.km (102-й км), 105.km (105-й км), Noriļska-2 (Норильск-2, tur turēja novājinātos ieslodzītos un invalīdus), Kalargons (Каларгон – soda nometne nelabojamiem protestētājiem) tranzīta nometne izmeklēšanā esošiem gūstekņiem no Somijas.
Līdz karam Noriļskas lāģerī bija no konvoja atbrīvoti vairāk kā 6000 ieslodzītie. 1941.g. 22. un 23.jūnijā 1941 bezkonvojnieku saraksti pārskatīti, 4000 atgriezti zem konvoja. Lāģeri palielināti. Piemēram, 1. un 2. lāģera nodaļās turēja līdz 11000 ieslodzītos, un tādos apstākļos bija grūti izsekot ieslodzīto noskaņojumu un apkarot lāģera iekšējo bandītismu. Noriļskas lāģera īpatnība bija tālums no kultūras rajoniem. Sarežģījumu gadījumā lāģerī nevarēja sagaidīt palīdzību no ārpuses.
Uz 1943.gada 1.janvāri Noriļlagā turēja 30757 ieslodzītos, tostarp bezkonvojniekus 3767. Lāģeri apsargāja bruņota apsardze (Военизированная охрана (ВОХР) ), kuras apjoms uz 1944.gada 1.janvāri bija 2488 cilvēki. No tiem atsevišķa vienība 2 divizionu sastāvā bija izvietota Krasnojarskā, 7 divizioni Noriļskā, viens Dudinkā. Vēl bija trīs atsevišķi vadi, viens no tiem Igarkā. Lai gan ļoti izkaisītiem apsargiem nebija savu sakaru un pārvietošanās līdzekļu.
Slikto sadzīves apstākļu un trūcīgas barošanas dēļ ik dienas slimības dēļ tika atbrīvoti 40-40 VOHR kaujinieki. Dārzeņu Noriļskā bija maz, deva tikai slimnīcai un kombināta vadošajiem darbiniekiem. Ierindas sastāvam gatavoja vienveidīgu barību. Dažās apakšvienībās apsargi dzīvoja teltīs un gulēja pa 2-3 vienā koikā.
Stāvoklis ar kaujinieku nodrošinājumu bija smags. Noriļskā uz 1944.g. 1.jūniju esot kopskaitā 3362, iztrūka (недокомплект) ap 400 cilvēku. Esošos nācās strauji aizvietot vājas veselības un nederīguma darbam Aizpolārijas apstākļos dēļ. [Iedomājieties, kādi apstākļi bija ieslodzītajiem.]…
http://my.krskstate.ru/docs/greatwar/lagerya-dlya-zaklyuchyennykh-norillag/

Ieslodzīto kapsēta Šmita kalna pakājē. 1990.g paredzēta asfaltēt, tagad tur 1991.g. baltiešu būvēts piemineklis
Sniega vētra Noriļskā
Darbs Noriļskā
Noriļska
Noriļska
Noriļska
Noriļska
Noriļskas sacelšanās dziesma. Lietuviski. Šķiet, ka to autobusā dziedāja arī Baltiešu ekspedīcijas lietuviešu Sibiras dalībnieki 1990.g.
Protestētāju soda cietums Kalargonā
Kalargona
Kalargona
Kalargona
Kalargona

==========================

KĀDA DAĻA LATVIJAS VIRSNIEKU. Ziņas no krievu arhīviem.

ĀBELĪTIS JĀNIS (АБЕЛИТИС Ян Микелевич). Место рождения Латвия; латыш; подполковник; место проживания Латвия Арест: 14.06.1941
ĀBELĪTIS NIKOLAJS (АБЕЛИТИС Николай Яковлевич), бывший подполковник латвийской армии. В настоящее время командир 295-го стрелкового полка 183 дивизии (стр. 27, 30, 32); Merkulovs, skat. Bahs
AIRE EDUARDS (АЙРЕ Эдуард Петрович), капитан-лейтенант 24-го латышского территориального корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге.
ANDERSONS PĒTERIS (АНДЕРСОНС Петр Петрович), 1908 г.р. Старший лейтенант 24-го латышского территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.1941. Срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян 29.06.1942.
ANDERSONS ĒRIKS (АНДЕРСОНС Эрик Эрнестович). Лейтенант 24-го латышского территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге.
APINIS JĀNIS (АПИНИС Ян Карлович), 1899, латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.1941 в Риге. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске 25.10.1941
APSĪTIS ĒRIKS (АПСИТИС Эрик Екабович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Отбывал срок в Норильлаге. Скончался в Норильске в декабре 1942г.
ARNIS VILIVALDS (АРНИС Виливалд Алвонович), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41, срок отбывал в Норильлаге.
AUNIŅŠ VOLDEMĀRS (АУНИНЬШ Вольдемар), латыш, лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, где умер.
AUNIŅŠ RIHARDS (АУНИНЬШ Рихард Рихардович), старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, вернулся в Латвию.
AUNIŅŠ JĀNIS ALFRĒDS (АУНИНЬШ, АУПИНЬШ? Ян Алфред Фрицевич, Францевич?), латыш, полковник 24-го территориального стрелкового корпуса. 15.11.40-10.06.41 – в должности 186-й сп 140-й сп. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, погиб в 1942г при эвакуации из Норильска в Тайшет.
AUSEKLIS FELIKSS (АУСЕКЛИС Феликс), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
AUSTRUMS NIKOLAJS (АУСТРУМС Николай Фрицевич), латыш, лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, расстрелян в Норильске.
AUSTRUMS (ČAKANOVSKIS) OTTO (АУСТРУМС (Чакановскис) Отто Янович), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, в июне 1942 года пропал в Норильске.
AVOTKALNS EDUARDS (АВОТКАЛНС Эдуард Томасович). Лейтенант 24-го латышского территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге. Отбыв срок, уехал в Латвию. Умер в 1988 году.
BAHS ŽANIS (БАХ Жанис Карлович). Спецсообщение В.Н. Меркулова И.В. Сталину о деле Ж.К. Баха с приложением протокола допроса 07.04.1941 922/М
Совершенно секретно К о п и я ЦК ВКП(б) товарищу СТАЛИНУ. НКГБ СССР представляет при этом протокол допроса арестованного бывшего командира Земгальской дивизии латвийской армии генерала — БАХА Жаниса Карловича от 27-го марта 1941 года. В 1921—1922 гг., будучи латвийским военным атташе в Москве, БАХ — через своих резидентов и секретную агентуру — проводил на советской территории активную разведывательную работу. В 1922 году органами ОГПУ была разоблачена шпионская сеть латвийской разведки. В связи с этим — по настоянию советского правительства — латвийские правительственные органы отозвали БАХА из Москвы.
БАХ признался в том, что он с октября 1940 года являлся руководящим участником действующей на территории Латвии антисоветской, военно-офицерской заговорщической организации, в которую был вовлечен бывшим начальником Латвийского военного училища генералом КЛИНСОНОМ. БАХ показал, что военно-офицерская, заговорщическая организация готовит кадры для вооруженного восстания против советской власти в момент возникновения предполагаемой войны Германии против СССР. Руководящий участник организации — КЛИНСОН, при содействии секретаря германского посольства в Риге, установил связь с находящимся в Берлине латвийским военным атташе в Германии — полковником ПЛЕНСНЕРОМ. КЛИНСОН получил от ПЛЕНСНЕРА сообщение о том, что правительственные круги Германии обещали — в нужный момент — оказать военно-офицерской организации соответствующую помощь.
В связи с тем, что подавляющее большинство названных БАХОМ лиц является военнослужащими Красной Армии (24-й территориальный Латвийский стрелковый корпус), следственное дело БАХА передано для дальнейшего расследования 3-му Управлению Наркомата Обороны. В отношении гражданских лиц, проходящих по показаниям БАХА, нами даны указания НКГБ Латвийской ССР о принятии необходимых агентурно-оперативных мероприятий. Приложение: по тексту. Народный комиссар государственной безопасности Союза ССР В. МЕРКУЛОВ; текст протокола здесь http://www.idf.ru/documents/info.jsp?p=21&doc=58778

BALODIS NIKOLAJS (БАЛОДИС Николай Давыдович), бывший подполковник латвийской армии. В настоящее время состоит на службе в 285-м стрелковом полку в гор. Цесис (стр. 32), и другие. Merkulovs, skat. Bahs
BALODIS NIKOLAJS (БАЛОДИС Николай), латыш, лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся на родину.
BARKĀNS FLORIANS (БАРКАНС Флориан Алоизович), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. После освобождения вернулся на родину.
BEKMANIS JĒKABS (БЕКМАНИС Екаб Екабович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Пропал в Норильске в июне 1942.
BĒRZIŅŠ (БЕРЗИНЬШ), латыш, кадет военной школы. Арестован 14.06.41 в 24.территориальном стрелковом корпусе. Срок отбывал в Норильлаге.
BĒRZIŅŠ KĀRLIS (БЕРЗИНЬШ Карл Карлович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BĒRZIŅŠ TEODORS (БЕРЗИНЬШ Теодор Карлович), 1902 г.р., латыш, уроженец уезда Даугавпилс, Латвия. Капитан 305 отдельного саперного батальона 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 25.12. 1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года.
BĒRZIŅŠ HAROLDS (БЕРЗИНЬШ Харольд Петрович). Род. в 1904 Латвии. Латыш, образование среднее, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Заключенный в Норильлаге. Осужден Таймырским окрсудом 14.11.1945 по ст. 58—10 УК РСФСР на 5 лет ИТЛ с поражением в политических правах на 3 года. Реабилитирован 26.10.1956 ВС РСФСР. Вернулся в Латвию. (П-10134).
BĒRZIŅŠ JĀNIS (БЕРЗИНЬШ Ян Екабович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге, где погиб.
BIEZAIS GEORGS (БИЕЗАЙС Георг Юрьевич), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BILZĒNS GERHARDS (БИЛЗЕНС Герхард Петрович), латыш, врач, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BITE (БИТЕ), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
BĻAUSS ANDREJS (БЛАУС Андрей Августович), латыш, подполковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. В 1941 расстрелян.
BLAUSS OSKARS (БЛАУС Оскар), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
BLAUSS JĀNIS (БЛАУС Ян), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Погиб во время эвакуации из Норильска в Тайшет.
BLŪMS VILHELMS (БЛУМС Вильгельм Орьевич, Юрьевич?), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске.
BOLDĀNS FRANCIS (БОЛДАНС Франц Францевич), латыш, с женой Агатой Антоновной и детьми: Брониславом, Валентиной, Леонидом депортированы 14.06.41 из д. Аусусола Балтиновской вол. Абренского уезда Латвии. На третьи сутки снят с поезда, был военным. Семья отправлена в Краснополянский совхоз Назаровского р-на. Жена умерла в ссылке в 1954.
BOLŠAITIS ALEKSANDRS (БОЛЬШАЙТИС Александр Францевич), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в 1943 во время этапа из Норильска в Тайшет.
BRĀĶERIS TEODORS (БРАКЕРИС Теодор), 1913 г.р., уроженец Риги. Служил на действительной военной службе во втором Вентспилском пехотном полку. В 1937-39 годах учился в военном училище, затем офицер авиаполка. Лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. Срок отбывал в Норильлаге. В 1956 вернулся на родину. [Pēdējā darbavieta Valsts speciālais konstruktoru birojs Rāmavā, bija Pilsoņu Kongresa delegāts no Ķekavas. Teica vienu no saturīgākajām runām. Apglabāts Katlakalna kapos Ķekavas nov.].
BRANTE JŪLIJS (БРАНТЕ Юлий Карлович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске, скончался в лагере
BRIEDIS ANDREJS (БРИЕДИС Андрей), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS VALDIS (БРИЕДИС Валдис,) латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS KĀRLIS ALEKSANDRS (БРИЕДИС Карл Александр Индрикович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 в Норильске покончил жизнь самоубийством.
BRIEDIS KĀRLIS (БРИЕДИС Карл Магнусович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS KĀRLIS (БРИЕДИС Карл Петрович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS MATĪSS (БРИЕДИС Матисс Екабович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS PĒTERIS (БРИЕДИС Петр Екабович), 1898 г.р., латыш, подполковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 летом расстрелян в Норильске. БРОКС Теодор Давыдович, из 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BRUDERS JĀZEPS (БРУДЕР Язеп Янович), 1898 г.р., латыш, уроженец с. Углас Базеевской вол. уезда Айзпуте, Латвия. Военный инженер, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 в Риге арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 28.12.1941 выездной сессией Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года в Норильске.
BRUŅENIEKS, BRUŅINIEKS? VALTERS KONRĀDS (БРУНЕНЕК Вальтер-Конрад Янис) 15.11.40-10.06.41 – в должности 184 сд 294-й сп
BRUTĀNS ZEIFREDS (БРУТАНС Зейфред Эрнестович), 1910 г.р., латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске, скончался 30.09.1942 от дизентерии в лагере.
BUBINDUSS ANDREJS (БУБИНДУС Андрей Мартынович) расстрелян в Усольлаге 18 5 1942. [Pulkvežleitnants (1922), pulkvedis (1927), ģenerālis (1940 VII). 1940 IX atvaļināts.1941. gada 14. jūnijā Andreju BUBINDUSU apcietināja un izsūtīja uz Krieviju.
BUBINDUSS SOFIJA (БУБИНДУС Софья Николаевна), латышка, жена генерала Бубиндуса. Сослана с сыновьями, Юрисом и Ольгертом из Латвии. В 1943 году были в Норильске.
BUĶELIS NIKOLAJS (БУКЕЛИС Николай), латыш, старший лейтенант-зубной врач 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
DALBERGS ARTŪRS (ДАЛБЕРГС Артур Янович, Иоганович), в настоящее время начальник снабжения 24-го территориального стрелкового корпуса, генерал-майор интендантской службы (стр. 28, 31 и 33); (образование высшее, арестован 22.06.1941 г., расстрелян 16.10.1941 г., в возрасте 46 лет, реабилитирован 30.11.1957 г.); Merkulovs, skat. Bahs. (1896–16.10.1941), генерал-майор интендантской службы РККА(1940). В Красной Армии с 1940 года. Родился в Риге. До 1940 в латвийской армии: начальник технической службы управления снабжения (1933–35), начальник секции военной экономики Генштаба (1935–38), начальник управления снабжения армии (1938–40). В 1940–41 начальник снабжения 24-го терр. ск. Арестован 20.05.1941. 18.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной организации. Расстрелян. Посмертно реабилитирован 30.11.1957.

DANNEBERGS ARTŪRS (ДАННЕБЕРГС Артур Яковлевич), в данное время состоит на службе в Красной Армии в должности начальника артиллерии 24-го территориального стрелкового корпуса, генерал-майор артиллерии (стр. 28, 30 и 32). Merkulovs, skat. Bahs
(1891–16.10.1941), генерал-майор артиллерии РККА (1940). В Красной Армии с 1940 года. Родился в усадьбе Леяскуки (Кениговской волости [Ķoniņciems?] Латвии). До 1940 служил в латвийской армии: командир Видземского артполка (1919–25 и 1932–35), начальник подготовки офицеров артиллерии (1925–32), инспектор артиллерии (1935–40). В 1940–41 начальник артиллерии 24-го терр. ск. Арестован 13.05.1941. [22.06.1941 г.?] 18.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной организации. Расстрелян. Посмертно реабилитирован 30.11.1957.
Образование: среднее; б/п; Риге: ул. К. Вольдемара, д. 4, кв. 5 Арест: 13.05.1941 Осужд. 18.07.1941 Военная коллегия Верховного суда СССР. Обв. участии в к.-р. организации Расстрел 16.10.1941. Место расстрела: Московская обл, Коммунарка Реабилитиация 30.11.1957 г. ВКВС СССР
DAUKA JĀNIS (ДАУКА Ян), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса, арестован 14.06.41, отбывал срок в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
DELVERIS TEODORS (ДЕЛВЕРИС Теодор Кристович, Кристапович). Род. в 1894 в Лифляндской губ. Латыш. Проживал в г. Цейсис. Из рабочих, образование среднее. ВРИД командира роты 285 стрелкового полка, старший лейтенант. Арестован 16.06.1941. Срок отбывал в Норильлаге. Обвинение по ст. 58-10, 11 УК РСФСР. Осужден 24.12.1941Таймырским окрсудом на 8 лет ИТЛ. Реабилитирован 27.07.1956 СК ВС РСФСР. (П-13857).
DEVUMS VILIS (ДЭВУМС Вилис Иванович), 1899 г.р., латыш, уроженец Латвии. Образование высшее, врач-терапевт, подполковник медицинской службы. В июне 1941 выслан в КК, колхоз “Пятилетка”. Осужден нарсудом Канского р-на на 2 года за хищение 12 кг овса. 10.04.1943 ОСО НКВД СССР осужден на 10 лет по ст. 58-10 ч.2 через статью 19 УК. Следователь Бобров допускал грубые нарушения законности в следствии.
DRUVA ARVĪDS (ДРУВА (Милицис) Арвид), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
DZELZKALĒJS, DZELZKALIS (ДЗЕЛЗКАЛИС (ДЗЕЛЗКАЛЕИС) Петр Индрикович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в 1941 в Норильске.
DZENĪTIS ALFRĒDS (ДЗЕНИТИС Альфред Янович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. Врач-офтальмолог, хороший специалист и человек. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. В 1943 работал в центральной больнице. Уехал в Латвию. Умер в 1991 в Риге.
DZILNA KĀRLIS (ДЗИЛНА Карл Янович), латыш, капитан, 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
DZINTARNIEKS HEINRIHS (ДЗИНТАРНИЕКС Гейнрих Андреевич), латыш, капитан, 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. В 1942 скончался в Норильске.
DZIRNIEKS, DZERNIEKS BENJAMINS (ДЗИРНИЕКС, ДЗЕРНИЕКС Беньямин Кристович, Кристапович). Род. в 1911 в с. Виндава Лифляндской губ. Латыш. Из служащих, среднее. Проживал в Цесис. Командир взвода 285 стрелкового полка. Арестован 14.06.1941. Обвинение по ст. 58-10, 11 УК РСФСР. Осужден 24.12.1941 Таймырским окрсудом на 8 лет ИТЛ. Реабилитирован 27.07.1956 СК ВС РСФСР. Срок отбывал в Норильлаге. (П-13857). Дзерниекс Беньямин Кристапович, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в 1942.
DUBULTS JĀNIS (ДУБУЛТС Ян Микелевич), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса, арестован 14.06.1941, отбывал срок в Норильлаге.
DUNDURS KĀRLIS (ДУНДУРС Карл Аугустович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Погиб в Норильске.

EGLE ŽANIS (ЭГЛЕ Жанис Аугустович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
EGLĪTIS ALFRĒDS (ЭГЛИТИС Альфред Аугустович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
EIHVALDS TEODORS (ЭЙХВАЛДС Теодор), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
ERMALIS ALBERTS (ЭРМАЛИС Альберт), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
ĒRMANIS MĀRTIŅŠ (ЭРМАНИС Мартин), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
ERMANSONS PĒTERIS (ЭРМАНСОНС Петр Петрович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.

GALDIŅŠ VALDEMĀRS (ГАЛДИНЬШ Валдемар Петрович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
GALDIŅŠ NIKOLAJS (ГАЛДИНЬШ Николай Рейнович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске.
GALDIŅŠ TEODORS (ГАЛДИНЬШ Теодор Рейнович), латыш, подполковник латвийской армии. Служил в 6-м Рижском пехотном полку; в Армейском штабе; в оперативном штабе 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в октябре 1944 в Норильске.
GEKS (ГЕКС), латыш, рядовой 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
GRABIS J. (ГРАБИС Я. Давидович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
GRAUDS EDUARDS (ГРАУДС Эдуардс), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
GRĪNBERGS PAULS (ГРИНБЕРГС Паул Карлович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
GRUNTE OTOMĀRS (ГРУНТЕ Отомор Валдемарович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса, арестован 14.06.41, отбывал срок в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
GŪTMANIS HERBERTS (ГУТМАНИС Герберт), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
IJUPS, VIJUPS? AUGUSTINS, AUGUSTS? (ИЮПС Аугустин), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию. [Pēc “mācību” paziņojuma saņemšanas leitnants Augusts Vijups atdod dzīvesbiedrei naudu, pulksteni, gredzenu.]

INCĪTIS JĀNIS (ИНЦИТИС Ян Янович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.

INDUSS ARVĪDS (ИНДУСС Арвид Янович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 расстрелян в Норильске.
JOMERTS ŽANIS MAGNUSS (ИОМЕРТС Жанис Магнус), 17.10.1881 г.р. Полковник Латвийской армии, советский командир в 24 территориальном корпусе 183 стрелковой дивизии. Арестован 14.06.1941. В 1941 был на озере Лама. Пользовался авторитетом у прибалтийских офицеров. Избран старостой. Часто спускался к озеру и молча стоял на берегу. Скончался в лагере в зиму 1942-1943 . Хоронил весь лагерь, вышли даже больные и истощенные. [Jomerta kapa vieta atšķiras – liels plakans akmens no mūrētā pieminekļa uz atpūtas nama pusi.
Notikumu aculiecinieks Ivans Terentija d. Sidorovs [Иван Терентьевич Сидоров] 1990.gada baltiešu ekspedīcijai augustā parādīja kapsētu, barakas vietu, stāstīja, ka Jomerts bijis arī kā garīgais vadītājs, uz budistu pusi. Pats izsūtīts izformējot karaspēku pēc Krievijas sakāves Somijas karā, pa vienam, lai tauta netic pat, ja stāsta]: “Labi atceros to dienu, kad viņi ieradās: visi glaunos mēteļos,cepurēs, ar čemodāniem, zelta pulksteņiem. Ļoti neatkarīgi cilvēki. Teltis viņiem uzcēla malā…” Uz 1942.g. vasaru vitamīnu cehu pabeidza, baltiešus no teltīm pārcēla uz barakām. Pirmajā ziemā no bada, aukstuma un slimībām nomira 14 virsnieki.]

JUREVIČS HENRIHS (ЮРЕВИЧ Генрих Кришьянович) 15.11.40-10.06.41 – в должности 182.сд

KADUSS (KALNS) JŪLIJS (КАДУС (КАЛНС) Юлий Карлович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Пропал в 1942 при этапировании из Норильска в Тайшет.
KALVE HARIJS (КАЛВЕ Гарий), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
KALVE HERBERTS (КАЛВЕ Герберт), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию, умер в Риге в 1988.
KALVE HAROLDS (КАЛВЕ Харольд), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 в Норильлаге приговорен к расстрелу, сидел в камере смертников вместе с Бредэ Х., Мурумаа В., Ринбергом Н. Расстрел заменен на 10 лет ИТЛ. Вернулся в Латвию.
KALVIS (KURVĪTIS) TEODORS ARNOLDS (КАЛВИС (КУРВИТИС) Теодор Арнольд Янович). Род. в 1913 в г. Рига. Находился на территории полигона Гулбен. Лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса 181 стрелковой дивизии. Арестован 14.06.1941. Обвинение в АСА. Осужден 05.09.1942 ОСО НКВД СССР на 7 лет ИТЛ. Срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию. Реабилитирован 19.08.1955 ВТ СибВО (П-5508).
KALNIŅŠ ANDREJS (КАЛНИНЬШ Андрей Янович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
KALNIŅŠ BRUNO (КАЛНИНЬШ Бруно) [Trīs nedēļas pēc okupācijas otrā posma arī Latvijas armijā pēc Sarkanās armijas parauga iecēla politvadītājus ar Bruno Kalniņu (1899–1990) priekšgalā. Armijas politvadītāja B. Kalniņa 1940. gada 10. jūlija “Pagaidu norādījumi politiskajiem vadītājiem” noteica, ka karavīriem brīvajā laikā notiek programmā paredzētās nodarbības un pārrunas “politiskā vadītāja vai viņa vietnieka uzraudzībā”184. “Politiskajiem vadītājiem katru dienu jāziņo armijas politiskajam vadītājam padotības kārtībā par karavīru morāli, politisko noskaņojumu, svarīgākiem notikumiem, paredzētajiem sarīkojumiem un sapulcēm.” Protams, šāda karavīru ikdienas izspiegošana bija Sarkanās armijas pieredzes ieviešana Latvijā, kam nebija nekāda sakara ar sludināto demokrātijas ievērošanu. “Pagaidu norādījumos politiskajiem vadītājiem armijā” B. Kalniņš 1940. gada 10. jūlijā rakstīja, ka sakarā ar “vecās valdības gāšanu” “notiek lielas pārmaiņas šo iestāžu un organizāciju personālā, tīrījot tās no jaunajai iekārtai naidīgiem un nederīgiem ļaudīm”185. Tā B. Kalniņš patiesībā mēģināja samierināt armiju ar politiskajām “tīrīšanām” un demobilizāciju. Septembrī atstādināts. 1941.g. vasarā palicis Latvijā, vācu arestēts un karu pavadījis Štuthofas nometnē.]
KALNIŅŠ ARVĪDS AUGUSTS VILHELMS (КАЛНЫНЬШ Арвид Август Вильгельм, с. Карла), 22.12.1891 г.р., латыш, уроженец Риги. Полковник, служил в Курземском и Земгальском артполках, командир 24 территориального корпуса – 181, 624 дивизии латвийской армии. 14.06.1941 вызван в Москву на “курсы”. Отбывал срок в Норильлаге.
KALNIŅŠ-VĪNDEDZKALIS KĀRLIS (КАЛНИНЬШ-ВИНДЕДЗКАЛИС Карл Янович), латыш, подполковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске, скончался в Норильлаге от воспаления легких.
KAĻĶIS JĀNIS (КАЛЬКИС Ян Юрьевич), латыш, полковник 24 территориального стрелкового корпуса Латвийской армии. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян в Норильске в 1942.
KĀRKLIŅŠ ŽANIS (КАРКЛИНЬШ Жанис Мартынович), латыш, младший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Погиб в конце 1941.
KĀRKLIŅŠ KRISTAPS (КАРКЛИНЬШ Кристанс), латыш, полковник 24 территориального стрелкового корпуса. Срок отбывал в Норильлаге, работал плотником. Погиб в конце 1941, похоронен на Ламе.
KĀRKLIŅŠ LEONS (КАРКЛИНЬШ Леон Волдемарович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
KĀRKLIŅŠ FRIDRIHS (КАРКЛИНЬШ Фридрих Екабович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
KĀRKLIŅŠ FRICIS (КАРКЛИНЬШ Фрицис Кришянович), латыш, капитан-лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
KAUGURS (КАУГУРС), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Ригу, где умер в 1980.
ĶEKSIS AUGUSTS (КЕКСИС Август Янович). Род. в 1905 в Курляндской губ. Латыш. Старший лейтенант. В советское время служил в 181 стрелковой дивизии 24 территориального корпуса. Арестован 02.09.1942. Обвинение в КРА. Осужден 27.09.1945 Таймырским окрсудом на 8 ИТЛ. Отбывал срок в Норильлаге. Умер в 1973 в Риге. Реабилитирован 07.09.1956 СК ВС РСФСР. (П-8482)
ĶEZBERIS OSVALDS (КЕЗБЕРИС Освальд Петрович), латыш, ст. лейтенант, служил в 7-ом Сигулдском пехотном полку. В советское время – в 181 стрелковой дивизии. Отбывал срок в Норильлаге. После освобождения вернулся в Латвию.
KLINSONS RŪDOLFS (КЛИНСОН Рудольф Михайлович), 1889 года рождения. Место рождения: Мальпильская вол. Рижский уезд; латыш; образование: незаконченное высшее; в прошлом начальник латвийского военного училища, бывший генерал латвийской армии, с военной службы уволен. Проживает в Латвийской ССР (стр. 22—33); Merkulovs, Skat. Bahs б/п; пом. командира дивизии Латышской армии, генерал запаса, перед арестом зав. складом торфяной фабрики “Олайне” в Риге; место проживания: Риге: ул. Красноармейская, д. 75б, кв. 4 Арест: 30.05.1941 Осужд. 29.07.1941 Военная коллегия Верховного суда СССР. Обв. участии в к.-р. заговорщической организации Расстрел 16.10.1941. Место расстрела: Московская обл, Коммунарка Реабилитиация ноябрь 1957 ВКВС СССР.
KLIPSONS JĀNIS (КЛИПСОНС Ян Янович), 1893 г.р., латыш, уроженец уезда Бауска Ветсаулис (Vecsaules) (Вентспилс?) волости. Незаконченное высшее образование. Бухгалтер по профессии. Танкист 183 территориальной дивизии в г. Цесис. 14.06.1941 в г. Цесис, Латвия, арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 05.12.1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 29.06.1942 года в Норильске.
KLŪGE EDUARDS (КЛУГЕ Эдуард Микелевич), 02.07.1893 г.р., латыш, уроженец г. Цесис, Латвия. В 1-ю мировую войну служил в латышских стрелковых полках. В конце 1931 окончил Военную Академию во Франции. Служил в штабе латышской армии. Военный атташе Латвии в Польше и Румынии. Подполковник 24-го территориального стрелкового полка 181 стрелковой дивизии Латвийской армии. Арестован в конце мая 1941, отбывал срок в Норильлаге, расстрелян в 1942 г.
KLUNGS ALFRĒDS (КЛУНГС Альфред), латыш, военнослужащий, капитан. Отбывал срок в Норильлаге.
KĻAVIŅŠ ALEKSANDRS (КЛЯВИНЬШ Александр), латыш, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
KĻAVIŅŠ ROBERTS (КЛЯВИНЬШ Роберт Юрьевич) (10.11.1885–16.10.1941), генерал-лейтенант РККА(1940). В Красной Армии с 1940 года. Родился в Грашской волости Модонского р-на Латвии. В армии с 1907. Участник Первой мировой войны, с 1915 командир батальона 2-го Рижского латышского сп. С 1918 в латвийской армии: в 1922–31 командир 4-го Валмиерского полка, в 1931–34 зам. командира и и.о. командира 2-й Видземской дивизии. С 1934 в отставке. В июне – августе 1940 года командующий Латвийской народной армией, с сентября 1940 по июнь 1941 года – командир 24-го терр. ск. Арестован 22.06.1941. 29.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной заговорщической организации. Расстрелян. Посмертно реабилитирован 30.11.1957.
Образование высшее военное, 10.06.1941 г. был вызван в Москву на учебу, на курсы Генерального штаба, и в день начала войны, 22.06.1941 г. был арестован вместе с 4-ми латышскими генералами 24-ого корпуса, расстрелян 16.10.1941 г. в возрасте 55 лет. Р. Клявиньш заявил в суде 29.07.1941 г.: «Я всегда был противником фашистских настроений и к антисоветской организации не принадлежал». Между тем, его доводы и аргументы судей вовсе не интересовали. 16.10.1941 г. Р. Клявиньш и другие генералы и офицеры этого корпуса были расстреляны. Все они были реабилитированы 30.11.1957 г.);
Военный прокурор Главной военной прокуратуры майор Назаров, занимавшийся пересмотром этого дела в 1950-е годы, установил множество несуразностей и нестыковок, свидетельствовавших о явной фабрикации предъявленных фигурантам этого дела обвинений, известными палачами, полковниками МГБ СССР: В.И.Комаровым (арестован 26.07.1951 г., расстрелян 19.12.1954 г. в возрасте 38 лет, не реабилитирован), Б.В.Родосом (не реабилитирован, см. выше),  М.Т.Лихачевым (арестован 13.07.1951 г., расстрелян 19.12.1954 г. в возрасте 41 года, не реабилитирован)
KĻAVIŅŠ RIČARDS (КЛЯВИНЬШ Ричард Янович), латыш, лейтенант. Отбывал срок в Норильлаге.
KONSTANTS KĀRLIS (КОНСТАНТС Карл Карлович), 1898 г.р., латыш, подполковник. Служил в танковом, затем в саперном полку. В Сов. Армии был командиром саперного батальона 24-го территориального корпуса. Отбывал срок в Норильлаге.
KRAUJA VERNERS (КРАУЯ Вернер Июльевич), латыш, лейтенант. Отбывал срок в Норильлаге.
KRAUJA KRISTS VERNERS (КРАУЯ Крист Вернер Кристапович), латыш, лейтенант 3-го Елгавского полка. Отбывал срок в Норильлаге, погиб.
KRĪPENS KĀRLIS VOLDEMĀRS (КРИПЕНС Карл Вольдемар Карлович), 26.10.1895 г.р., латыш, уроженец г. Стамариен, в семье учителя. Подполковник 24 территориального корпуса латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян в Норильлаге летом 1942 г.
KRISKALNS VILHELMS (КРИСКАЛНС Вильгельм), латыш, лейтенант 24 территориального корпуса латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге. Погиб в Норильлаге. ального корпуса латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге. Погиб в Норильлаге.
KRŪMIŅŠ OSVALDS (КРУМЕНШ (Круминьш) Освальд Теодорович). Род. в 1913 в Курляндской губ. Латыш. лейтенант латвийской армии. Заключенный Норильлага. Арестован 02.01.1944. Обвинение в КРА. Осужден 27.09.1945 Таймырским окрсудом на 6 лет ИТЛ. Реабилитирован 07.09.1956 СК ВС РСФСР (П-8482).

KRUSTIŅŠ ANDREJS (КРУСТЫНЬШ Андрей Николаевич) (1884–16.10.1941), генерал-майор РККА (1940). В Красной Армии с 1940. Родился в усадьбе Весетиски (Двинского уезда Латвии). До 1940 служил в латвийской армии: командир 8-го Даугавпилского полка (1919–22), зам. командира 3-й Латгальской дивизии (1922–25), командир 1-й Курземской (1925–33) и 3-й Латгальской (1933–40) дивизий. В июне – августе 1940 командир 3-й дивизии латвийской народной армии. В 1940–41 командир 183-й сд. Арестован 22.06.1941. 29.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной заговорщической организации. Отбывал срок в Норильлаге. Расстрелян в 1942 (16.10.1941). Посмертно реабилитирован 30.11.1957.
KUGRĒNS RAIMONDS (КУГРЕНС Раймонд Яковлевич), латыш, ст. лейтенант, командир роты, связист. Отбывал срок в Норильлаге. Освобожден в начале 50-х годов.

LABVĪRS KĀRLIS (ЛАБВИРС Карл Густавович), 25.03.1893 г.р., латыш, служил в Елгавском пехотном полку, в советское время в 181-й стрелковой дивизии. Капитан. Срок отбывал в Норильлаге, затем этапирован в Тайшет, где погиб в 1944.
LAPSALA JĀNIS (ЛАПСАЛА Ян Янович), 1897 г.р., латыш, уроженец Латвии. Капитан латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге
LASIS PĒTERIS (ЛАСИС Петр), латыш, старший лейтенант в 24 -м территориальном корпусе 183 дивизии. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию, умер в 1989.
LASIS JĒKABS (ЛАСИС Яков Петрович), латыш, полковник из Риги. Срок отбывал в Норильлаге. Работал бухгалтером на ж/д узле. Ему не разрешали возвращаться на родину (в 1956 ему было больше 50 лет).
LASMANIS ARVĪDS (ЛАСМАНИС Арвид), латыш, лейтенант, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию, умер в 1977.
LAUKDALIS (LAUKGALIS?) OSVALDS (ЛАУКДАЛИС Освальд Юрьевич), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Скончался в Норильске.
LAUSIS JĀNIS (ЛАУСИС Ян), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
LAZDIŅŠ KĀRLIS (ЛАЗДИНЬШ Карл Робертович), латыш, лейтенант, срок отбывал в Норильлаге.
LEJA, LEJIŅŠ PĒTERIS (ЛЕЯ (Лейиньш) Петр Янович), латыш, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
LEJIŅŠ ALBERTS (ЛЕЙИНЬШ Альберт Янович), латыш, ст. лейтенант латвийской армии, срок отбывал в Норильлаге. Погиб в Норильлаге зимой 1942-43.
LEJIŅŠ VOLDEMĀRS (ЛЕЙИНЬШ Волдемар Рейнович), подполковник латвийской армии, срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян летом 1942 в Норильлаге.
LEITIS VILIS (ЛЕЙТИС Вилис), латыш, подполковник латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге, скончался в Норильлаге в 1943 г.
LEPMANIS ANDREJS) ЛЕПМАНИС Андрей Андреевич, латыш, лейтенант латвийской армии. Отбывал срок в Норильлаге, затем вернулся в Латвию.
LIGUTS VERNERS (ЛИГУТС Вернер Оттович), латыш, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
LĪDUMS JŪLIJS (ЛИДУМС Юлий), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Ригу.
LIELBIKSIS ROBERTS (ЛЕЛБИКСИС Роберт Петрович) 15.11.40-10.06.41 – 243.сп

LIELBRIEDIS RŪDOLFS (ЛИЕЛБРИЕДИС Рудольф Янович), латыш, подполковник латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге, вернулся в Латвию.
LIEPIŅŠ VALTERS (ЛИЕПИНЬШ Вальтер Петрович), латыш, ст. лейтенант латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
LIEPIŅŠ JĀNIS (ЛИЕПИНЬШ Янис Петрович) (1894–1942), генерал-майор РККА (1940). В Красной Армии с 1940. До 1940 служил в латвийской армии: командир 9-го Резекненского (1931–37) и 6-го Рижского (1937–40) полков, 1-й Курземской дивизии (1940). В 06.–08.1940 командир 1-й пд латвийской народной армии. В 1940–41 командир 181-й сд. Репрессирован, арестован 22.06.1941 г., ВМН (20.01.1942) расстрелян 30.04.1942
реабилитирован 26.09.1960 г.)
LOZBERGS VOLDEMĀRS (ЛОЗБЕРГС Вольдемар Адольфович), латыш, лейтенант латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге, вернулся в Латвию.
LŪKASS JĀNIS (ЛУКАС Ян Михнеевич) 15.11.40-10.06.41 – в должности 172-й сп
LŪSIS HARIJS (ЛУСИС Харий Давидович), 1897 г.р., латыш, уроженец Латвии. Подполковник латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге.
LŪZUMS (Sendiks) JĀNIS (ЛУЗУМС (Сендикс) Ян Юханович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
LŪSIS ALEKSANDRS (ЛУСИС Александр Яковлевич). 1902 г.р., латыш, уроженец уезда Валмиера, Латвия. Пом. нач. учебной части пехотного училища в Риге. 14.06.1941 арестован в г. Рига, Латвия,. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 28.11.1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года в Норильске.
ĻAKSS ŽANIS (ЛЯКС Жан Иосифович), военный, отбывал срок в Норильлаге на Ламе среди военных. Его звали генералом. В 1970 покинул Норильск.

MAKAROVS PĀVILS (МАКАРОВС Павилс), латыш, подполковник латышской армии. В 1941 арестован, Срок отбывал в Норильлаге. Похоронен на Ламе в зиму 1941-1942.
MANGOLDS HERBERTS (МАНГАЛЬДС Херберт Августович), 1