Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)

(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)

Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf

Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).

Turpināt lasīt

INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats. Lorenco Veračīni, 2007

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Stāvoklis ir tiešām kritisks, tomēr identificēta problēma jau ir pusproblēma. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju (un pārliecību, kā rāda balsojums par krievu kā valsts valodu) skaitliskā attiecība (skat. arī Ritvara Eglāja https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/07/tris-svarigi-jautajumi-par-partautosanu-kadam-jabut-latviesu-ipatsvaram-lai-ritvars-eglajs/ ) un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī ‘globālistu; tā sauktajam liberālismam jeb liberālanarhijai (skat., piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/22/meklejot-valsts-antiideologiju-bilderbergas-pasaules-vara-totals-globals-unificejoss-naudas-materialisms-pret-nacionalo-daudzveidibu-un-vertibam/ ), ir vairāk kā kritisks. Parēķiniet, kas paliktu pāri no Krievijas, kuras īstais vārds ir Invaderija, ja tā atlaistu visas invadētās tautas un teritorijas, un jūs sapratīsit, cik ačgārns saturs var būt jēdzienam ‘krievvalodīgo integrācija’, un cik noziedzīgs un sprādzienbīstams ir Eiropas/pašmāju nekrietneļu spiediens novilcināt dekolonizāciju, ignorējot starptautiskās tiesības. Un ņemiet un izsvītrojiet no visiem 4.maija Latvijas varas saražotajiem papīriem visu, ko var darīt citas valsts ietvaros, bet no atlikušā izžņaudziet ūdeni un salīdziniet ar Latvijas Republikas Satversmi…! Ja ir kāds ‘īpašs Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāku vārdu, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. Te būtu bijis un arvien vairāk ir, ko ar skubu darīt pagaidām vēl konjunktūrprogrammētajiem Latvijas sociālo, starptautisko un tautu tiesību, cerams, liepratējiem, nevalstiskajām organizācijām, visām valsts varām. Sadarbībā ar nemelīgiem pasaules zinātniekiem un varām.

Turpināt lasīt

Aukstais karš Latvijā pēc Molotova-Rībentropa slepenā līguma, Teherānas, Jaltas, Potsdamas un Maltas slepenās vienošanās. Jeb – Latvijas neatkarības īsā pavada.

Potsdamas konference 1945.gadā.

Ilzes Ostrovskas vērtējums (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/30/par-psrs-valsts-iestazu-darbibas-izbeigsanu-latvijas-republika-balta-ceka/)

Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris

Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.
http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit

Turpināt lasīt

PĀRMAIŅU PANĀKŠANA, PAŠIESAISTOTIES TAUTAI. Ivars Līdaka

(Šis ir uzmetums, pārsvarā radošs tulkojums no dažādiem avotiem, kuru lūdzu izmantot izskatīšanai,izmantošanai, salīdzināšanai, iztirzāšanai, uzlabošanai un konkretizēšanai. Kaut neviens projekts turpmāk nebūtu sliktāks par šo! Neizlikšos gudrāks par sevi, tāpēc visur pielieku avotus. Šī ir versija uz 02.aug.10, , kurā bez sīkākiem papildinājumiem, pateicoties vērtīgiem G.R. aizrādījumiem par sistēmai pietuvināto dalībnieku manipulācijas un mūsu pašu – balsotāju viltībiņu riskiem, ir krietni pielabota un precizēta V sadaļa. Ir pievienota I sadaļa, kuru ievietoju sakarā ar I.K. atzinumu par visai negribīgo sabiedrības iesaistīšanās gaitu pasaulē līdz šim – I.L.)

Ļoti priecāšies, ja atsauksities lietišķai sadarbībai komentāros šeit vai rakstot man uz iliidaka@gmail.com

11.10.2016 premjeram, Saeimas priekšsēdētājai un Pašvaldību savienībai piedēvāju rosinājumu: “Ir mēģinājumi padarīt demokrātiju efektīvāku, piemēram, meritokrātija (sociālas sistēmas veids, kurā varas pārstāvniecībā virzās izcilības). Vēršu uzmanību uz iespējamu palīgrisinājumu ierēdņu un deputātu kandidātu izcilības vērtēšanai, kas palīdzētu partijām izvairīties no gadījuma vai naudas bīdītiem cilvēkiem vēlēšanu sarakstos vai ierēdņu atlasē, kā arī sarakstu ranžēšanā.

Piemēram, pilsoņiem pieejama vizarda jeb asistējoša lietojumprogramma vadītu kandidātu caur pašnovērtējuma (vērtīguma pašdeklarācijas) procesu, gods-spējas-izdarīgums-lojalitāte aspektos, kā arī tautu, šim pašnovērtējumam iebilstot vai apstiprinot, vai papildinot. Uzskatāmais gala rezultāts būtu komplekss pamatojums pretendentu karjeras un atalgojuma virzībai – radara diagramas veidā šajos četros aspektos, ar kandidātu pašnovērtējumiem un tautas vērtējumu statistiskā izteiksmē.”

I.L.) Turpināt lasīt

Latviešu, tas ir, INDOIRĀŅU DZEJNIEKU-LEĢIONĀRU; TEICĒJU-MAMMU ARMIJAS; DZIESMUSVĒTKU NESĒJU ceļi. No antīkajiem autoriem, John Pinkerton, Henry Piers, Friedrich Kruse, Irina E.Jermolova.

(Latvieši ir veidojušies kā mīkla, abās nozīmēs. Uzdrošinos tomēr minēt, ka laæti jeb laætiani visai droši ir mēdiešu-indoirāņu tautu sauromatu zara -> basternu zara -> Trāķijas pelasgi-peukini, nākuši no Peuké salas Donavas grīvā un Dņepras-Daugavas, un pie Baltijas jūras dzīvojuši kā æstiji, venedi un fenni, lætiani, k(u)roni, daļēji arī sitoni un suevi, tas ir, zviedri, kā arī karojuši kā algotņi vēlīnajā Romas impērijā un nometināti kā pusvergi zemkopji Gallijā. Ja: – peuki ir minēti ap 1263.g. pirms Kristus Trāķijā Donavas grīvā;

  • un ir aizpildījuši telpu līdz Baltijas jūrai apmēram 700 gados pēc tam;
  • un bijuši arī Ilīrijā 310– 240.gg. pirms Kristus;
  • ka romieši trāķiešus izsūtījuši uz Galliju Diokletiana laikā ap m.ē. 286.gadu;
  • un Trāķijas læti Romas impērijā kā algotņi parādās m.ē. 297.gadā;
  • ka Dzintara jeb Sembijas pussalu ‘Baltia’ Herodots ir minējis 450 gadus pirms Kristus un ‘Pitheus’ ap 250 gadus pirms Kristus;
  • bet æstijus tur ir minējis Tacits (m.ē. 56-120.gg),

  • laika ietvars apmēram ir iezīmēts. I.L.
    )

LÆTIANI

[Collectanea de rebus hibernicis.
NUMBER I.
A cronolographical DESCRIPTION
of the COUNTY
of WEST-MEATH.
Written A,D. 1682.
by Sir HENRY PIERS, Of Tristernaught. Baronet.
Published from the MSS, by Mayor CHARLES VALLENCEY,
Soc. Antiq. Hib. Soc.

Dublin, Thomas Ewing.
M.DCC.LXX

1. sējums. 509, 510, 511, 512.lpp.

Peukini jeb peuki no Trāķijas Donavas, Danubes, Istras grīvā izvērsās līdz Baltijas jūrai, un daļa uz Skandināviju

… pirms sākt par Livonijas ‘Letmanni’ jeb ‘Letiani’ (dažkārt par Letiani sauc arī Latins, piem. Vergīlija Eneīdā, varbūt nevajadzētu jaukt; lai gan Krētā bijusi Lato valsts ar iedzīvotājiem Latiani, par ko domāt varētu; I.L.) es (Henry Piers) likšu priekšā jautājumu, vai ‘læti’ jeb ‘latiani’, kurus Zosimus, Jornandess un citi minējuši kā Gallijas iedzīvotājus un Romas impērijas algotņus 4. un 5. gadsimtā, nevar būt cēlušies no Livonijas lætiem. Zozimus runājot par tirānu ‘Magnencius, kurš uzurpējis impēriju, anno 350, teic, ka viņš pēc izcelsmes bijis barbars un audzis starp lætiem, gallu ciltī: ‘originem generis a barbaris babedat, et vixerat apud Lætos quæ Gallica natio est’. Zoz. I. 2. p.134′.

(In Amm. Marc, XVI, XI, 4.’ læti parādās kā cilvēki ‘ad tempestiva furta sollertes’ kas uzbrūkot Lionai darbojas neatkarīgi no Romas varas; ‘Zosimus, II, 53, 4’ viņi ir aprakstīti kā Ethnos Galatikon (Strabo: “Tā ir vesela rāse, ko tagad sauc par galliem jeb galatiem (Gallikon te kai Galatikon)”. Apspriežot Zosimu, skat., cita starpā, https://www.persee.fr/docAsPDF/rbph_0035-0818_1988_num_66_1_3619.pdf . Nu bet šie ‘Læti’ jeb ‘Latiani’ (jo viņi ir saukti bez izšķirības abos nosaukumos), manuprāt, pēc izcelsmes nav bijuši galli, bet drīzāk ģermāņi vai skito-ģermāņi, kā tas ir redzams no Jornandesa izteikuma, kurš uzskaitot dažādus barbaru algotņus no ģermāņu un skitu tautām, kas palīdzējuši ‘Ætius’am (romiešu ģenerālim, m.ē. 391 – 454) kaujās pret Attilu pie Orleānas, anno 451, starp viņiem min ‘Lætiani’ ar šādiem vārdiem: “his enim adsuere auxiliares Franci, Sarmatæ, Lætiani, Burgundiones, Saxones, Riparioli, u.s, aliæque Celtica vel Germanicæ nationes.”

No romiešu autora ‘Euminius’ (m.ē. 297) izteikuma viņa ‘Constantinus Chlorus’ panegirikā skaidri izskatās, ka šie ‘Læti’ jeb ‘Lætiani’ ir dienējuši impērijā un dzīvojuši Gallijā pirms ‘Diocletian’a un ‘Maximian’a laika, kas sāka valdīt 304.gadā, jo tas redzams no šā oratora vārdiem, ka ‘Lætians’ ir izraidīti no impērijas pirms Maksimiana laika, un ka šis imperators viņus un frankus ir atsaucis atpakaļ un nodarbinājis viņus ‘Nervii’ un ‘Treveri’ tukšo zemju iekopšanā Gallijā: “sic ut postea tuo, Maximiane Auguste, nutu Nervorum et Treverorum arva jacentia Lætus posiliminio restitutus, et Francus in leges receptus, excoluit u.c.”.

No ‘Notitia Imperii’ , kas rakstīta Honorius valdīšanas laikā (m.ē. 384-423), redzams ka šie ‘Lætians’ ir bijušie barbaru algotņi, kas izmantoti Impērijas dienestā. Jo tāpat kā dažādu tautu nosaukumos ir lietots vārds ‘Hussars’, mūsu dienās tiek saukti visi tādi dažādu Eiropas tautu karaspēka korpusi, kas bruņoti un organizēti vienā un tajā pašā veidā, un paredzēti tā laika dienesta veidam tāpat kā pirmie huzāri, kas parādījās Eiropas karaspēkos; tā mēs ‘Notitia Imperii’ tekstā rodam nosaukumu ‘Læti’ kas pievienots kā militārs apzīmējums dažādu tautu barbaru algotņiem.

Tādējādi šajā vērtīgajā Romas senatnes vēstures piemineklī, ko publicējis ‘Sirmondus’ lasām šādus amatus: “Præfectus Lætorum Teutonicorum, – Præfectus Lætorum Battavorum, – Præfectus Lætorum Francorum, un tā tālāk. Šis Romas karaspēka militārās valodas paņēmiens ir lietots attiecībā uz šo dažādo barbaru algotņu vienībām, jo Imperatora Honorius ediktā rodam, ka šīs vienības, lai vai kādai tautībai piederētu, visas tikušas sauktas ‘Terræ Læticæ’. Tas redzams edikta preambulā, kas skan: “quia ex multis gentibus sequentes sælicitatem Romani Imperii, se ad imperium nostrum contulerunt, quibus terræ Læticæ administrandæ sunt, et cetera”, Codex Theod, lib. 13. tit.4. leg.9.

Kāds mūsdienu franču kritiķis ir pagalam nopēlis šo Romas rakstnieku minēto ‘Læti’ jeb ‘Lætiani’ kā tautas vai nācijas jēdzienu un uzskatījis, ka šie vārdi ir vien apzīmētāji vai īpašības vārdi, kas apzīmē barbaru algotņu vienību statusu, neņemot vērā Zozimus autoritāti, kurš ‘Læti’ sauc par īstu tautu kas dzīvo gallu vidū, nedz Jornandesa autoritāti, kurš viņus min starp dažādām ģermāņu tautām, kas bijuši palīgā ‘Ætius’am pret Attilu; par galveno iemeslu viņš min, ka neviens autors nenosauc viņu izcelsmes zemi, pirms viņi nonākuši pie galliem, vai kur viņi bijuši nometināti šajā impērijas daļā pēc iesaistīšanas Impērijas dienestā. Šķiet, šis autors ir aizmirsis, ka ir tāda zeme kā ‘Letta’ jeb ‘Letia’ Livonijā, kas piederējusi Tacita ‘Æstii’iem, un par kuru viņš varētu lasīt no ‘Cluverius’ (Philipp Clüver, 1580-1622), kā arī no ‘Usher’a (1581-1656). Un ja viņš būt zinājis kaut ko no Īrijas senatnes, viņš būtu atradis, ka Lejas-Britānijas (Low-Britain) senais vārds, pirms tur apmetušies briti, ir bijis ‘Letha’ jeb ‘Armoric-Letha’ (Ķeltu-Letha), skat. ‘Colgan. Trias Thaumat. p.4. col.2. parag.2, un p.8. col.2. parag.3’. ‘Gildas Badonicus’ dzīves aprakstā šī pati zeme ir saukta ‘Lethania’, un dažās rokrakstu kopijās ‘Lethavia’. ‘St. Mac Clovius’, St.Malo patrona, dzīves aprakstā, kuras nosaukums ir atvasināts no šā svētā jaunā vārda, rodam, ka šīs pilsētas senais vārds bijis ‘A letha’, kas ‘Celto-Ibernian’ valodā nozīmē ‘vadum feu portus Lethorum’. Skat. ‘War. de Scrip. Hib. part 2.c I. n. 8.’ Velsa vienmēr ir saukta par ‘Low-Britanny’ vārdā ‘Ledan’ jeb ‘Lidan’, kā viņi dara joprojām, atvasinot to no ‘Letha’ jeb ‘Lethavia’. Tā ka zemju senos nosaukumus bieži labāk saglabā svešinieki nevis pašu iedzīvotāji. …

https://books.google.lv/books?id=wAg-AAAAcAAJ&pg=PA509&lpg=PA509&dq=L%C3%86TIANI&source=bl&ots=Yt8bhRbp5i&sig=ACfU3U1iIb6ycz21ZjGzGA6M2eLRivc9PQ&hl=lv&sa=X&ved=2ahUKEwjW77bnl_jwAhVThf0HHW5WBfgQ6æwAHoECAYQAw ]

=====================================

[‘LÆTI’ ROMAS IMPĒRIJAS BEIGĀS. Irina E. Jermolova. https://cyberleninka.ru/article/n/læti-v-pozdney-rimskoy-imperii/viewer

Pētot vēlīno Romas impēriju, sastopamies ar ārkārtīgi saputrotu terminoloģiju, līdz pat tam, ka grūti atšķirt etnonīmus no pavisam citas kategorijas jēdzieniem, piemēram, saistītiem ar sociālo vai militāro jomu. Protams, nevienā avotā neatradīsim šo jēdzienu definīcijas, un vispār ziņas par viņiem ir visai fragmentāras. Tomēr tikt skaidrībā ar terminiem, tā vai citādi tos klasificēt ir pilnīgi nepieciešams, lai saprastu Romas īstenību IV-V gadsimtā. Šis raksts ir mēģinājums noskaidrot viena šāda ar barbariem saistīta jēdziena saturu.

Vārds ‘læti’ pirmo reizi parādās mūsu ēras 297.gadā, pēdējo reizi ir minēts 465.gadā. Termina ‘lætus’ etimoloģija ir strīdīga: to gan izseko līdz vispārējām indoeiropiskām saknēm, gan līdz sengrieķu valodai, gan ķeltu un ģermāņu vārdam, kas apzīmē pusbrīvu atkarīgu cilvēku (2); gan uzskata par senu latīņu (3), vārdu, kas aizgūts no etrusku valodas. (4)
To cilvēku, kas aiz šā vārda slēpjas, raksturīga iezīme ir “barbarisms”, piederība pie barbaru (ne romiešu, ne grieķu) pasaules. Ammians Marcellins raksta par 367.gada notikumiem: “tomēr, kad steidzās kā pienākas izpildīt izstrādāto plānu, læti – barbari, kas ir veikli izvēloties brīdi laupīšanai, slepus izejot caur tā vai cita karaspēka nometnēm uzbruka to negaidošajai Lugdunai … ”. (XVI. 11. 4) (dum hæc tamen rite disposita colerantur, Læti barbari ad tempestiva furta sollertes inter utriusque exercitus castra occulte transgessi invasere Lugdunum incautam) Tālāk avots precizē, ka šie læti ir bijuši ģermāņi (turpat, 6). Pēc darbu konteksta ir skaidrs, ka viņi ir atšķīrušies no Galliju pārpludinājušajiem alamannu (ģermāņi Reinas augštecē) pūļiem, ar kuriem karojis ķeizars Julians.

Domājams, læti Romas teritorijas vidū nav atradušies brīvprātīgi, jo Ammians Marcellins viņus nevaino, kā citus, iebrukumā. No vienas puses, šis vēsturnieks vēstī, ka lætu rīcība bijusi neparedzama, jo Lugdunas iedzīvotāji tik tikko paspējuši aizvērt pilsētas vārtus (turpat, 4), tas ir, iespējams, viņiem bijis pamats negaidīt tādu naidīgumu. No otras puses, vēsturnieka vārdi “veikli izvēloties brīdi laupīšanai” liek domāt, ka læti ne jau vienīgo reizi mēģinājuši aplaupīt nomales iedzīvotājus. Varam secināt, ka lætu klātbūtne ir bijusi, lai gan ne tuvu droša, tomēr pierasta ikdiena Gallijā IV gs. vidū. Iespējams, Lugdunas gadījumā Julians ir pietiekami skaidri apzinājies, no kurienes læti varēja parādīties, un ātri veica soda pasākumus.

“Saņēmis ziņu par šo nelaimi, ķeizars, veicīgi nosūtījis trīs drosmīgu viegli bruņotu jātnieku nodaļas, sāka uzmanīgi vērot trīs ceļus, bez šaubām zinot, ka laupītāji lauzīsies ārā pa tiem. Un ne velti (turpat, 5) (qua clade cognita agili studio Cæsar missis cuneis trivus equitum expenditorum et fortium tria observavit itinera sciens per ea eruptoros procul dubio grassatores: nec co … inanti irritue est).

Zinātniskajā literatūrā rosīgi tiek apspriests neliels fragments no tā sauktajām “gallu” slavinājumiem, kas iekļauts krājumā “XII latīņu panegiriki”. Slavas runu teicis nezināms orators 297.gadā – par godu ķeizaram Konstancijam Hloram. Sniegtajā fragmentā tiek paziņots par barbaru nometināšanu impērijas izpostītajos apvidos, un pirmo reizi ir lietots vārds ‘lætus’ (7):
“Tādējādi, kā jau agrāk, pēc tavas, diženais (august) Diokletian, pavēles Āzija ir nometinājusi savos izpostītajos rajonos TURP PĀRCELTOS TRĀĶIJAS (šis ir jāievēro, I.L.; skat arī par sarmatiem-bastarniem-peukiniem Donavas grīvā) IEDZĪVOTĀJUS;

[kā vēlāk pēc tavas, dižais Maksimian, gribas papuvēs gulošos nervu un treveru laukus apstrādāja pie zemes atgriezies un tiesībās atjaunotais un mūsu likumiem paklausīgais læts. No ‘Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine’. Charles-Athanase Walckenaer. Tome II. 1839.- Saskaņā ar Diokletiānu … ‘Eumènes’ savā publiskajā runā par ‘Constantius Chlorus’ teicis, ka čamavi (Chamaves) un frīzi (Frisiens) tikuši pārvietoti uz Galliju un kļuvuši par zemniekiem; un, visbeidzot, ar (Romas imperatora) Maksimiāna rīkojumu neapstrādātās zemes un ‘Nerviens Tréviriens’ tikušas apdzīvotas ar letiem (Lètes) un frankiem (Ex Panegyrico Eumenii in Constantium, cap. IX un XXI. – Rec. des Hist. de France, tom. I, p. 714). Šīs kolonijas sākumā bijušas pārāk mazas, lai dotu jaunus nosaukumus kantonam, kurā viņi dzīvoja. Tomēr šī jaunā Gallijas kolonija bija izveidota, 293. un 294. gadā ļoti maza; ir iespējams, ka šie leti bija sarmatu vai sauromatu (Sarmates, Sauromates) cilts (... étaient fécondés par des Lètes et des Francs. Ces colonies furent d'abord trop peu nombreuses pour donner de nouveaux noms aux cantons qu'elles habitèrent. On doit fixer néanmoins l'établissement de ces nouvelles colonies des Gaules, trop peu remarquées, vers l'an 293 et 294; il est probable que ces Lètes étaient une tribu de Sarmates ou de Sauromates, dont Ausone fait mention dans son poëme sur la Moselle, et qu'il recontra au passage de la rivière Nava, la Nahe, qui coule dans le Rhin à Bingen. Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine. Charles Athanase Walckenaer, 1839), bez tam ‘Ausone’ savā dzejolī minējis …: “Arvaque Sauromatum nuper metata colonis” (Auson., Precatio v. 31, p. 292 (332). – Id. de Mosella, X, V. et 9, p. 298 et 299 (334), edit. ad usum Delph., 1730, in-4.). Saskaņā ar ‘l’abbe Dubos’ minējumu, šķiet, ka vārds ‘Lœti’, kas atvasināts no ‘Lœtus’, ticis izmantots, lai apzīmētu visas barbaru tautas, kas karojušas Romas imperatora dienestā, vai kas naturalizējušās vai bijuši impērijas iedzīvotāji; tomēr tad vajadzētu atrast dažādās vietās gallu batavu lætus (bataves – pie Reinas), teitoņu (teutons) lætus utt. Tomēr ‘Zosyme’, runājot par tirānu ‘Magnentius’ (Magnence) (Zosym, Hist, lib. II, 134. lpp.), ir teicis: “viņš bija ārvalstu izcelsmes un dzīvoja starp lætiem, gallu tautu”. Šis fragments, un jāteic, l’abbe Dubos to ir ziņojis ar lielu sirsnību, taču viņš nav paskaidrojis apmierinoši. (Dubos, Hist. critique de l’établissement de la Monarchie française dans la Gaule, tom. I, p. 142). Ammianus (d’Ammien Marcellin) ir piekritis ‘Zosyme’ un pierādījis, ka læti bijuši īpaša ģermāņu tauta, jo šis vēsturnieks (lib. XVI, cap. II), teicis, “Læti barbari invasere Lugdunum incautam.” ‘D. Bouquet’ (Rec. des hist. de France, tom. I, p. 440) ir ļoti labi novērojis, ka vārdu ‘ Læti’ nevar iegūt no īpašības vārda.]

frankus, tā arī tagad, pateicoties tavām, neuzvaramais ķeizar Konstancij, uzvarām, ambianu, bellovaku, trikassinu un lingonu mazapdzīvotās zemes no jauna uzplaukst zem zemkopja – barbara rokas” (Pan. Lat. VIII(V). 21.1). (Itaque sicuti pridem tuo, Diocletiane Auguste, iussu deserta Thraciæ translatis incolis Asia complevit, sicut postea tuo, Maximiane Auguste, nutu Nervorium et Trevirorum arva iacentia Lætus postliminio restitutus et receptus in leges Francus excoluit, ita nunc per victorias tuas, Constanti Cæsar invicte, quidquid infrequens Ambiano et Bellovaco et Tricassino solo Lingonico- que restabat, barbaro cultore revirescit)

I. J. Šabaga tulkojumā vārdi ‘postliminio restitutus’ ir jāsaprot kā definīcija vārdam ‘lætus’. Daļa pētnieku, pamatojoties uz šādu teksta interpretāciju pieņem, ka sākumā, III gs. beigās, par lætiem ir saukta noteikta provinces ķeltu-romiešu pierobežas iedzīvotāju, varbūt bijušo bagaudu grupa, bet IV gs. otrajā pusē tai pielīdzināti ģermāņi, kas nometināti Romas valsts teritorijā. (9)

Blakus norādei uz ‘postliminio’ tiesībām kā papildus arguments tiek izmantots Zosima paziņojums par to, ka uzurpators Magnencijs, kurš, 350.gadā sagrābis varu pār Romas impērijas rietumu daļu, ir bijis viens no lætiem, kurus šis vēsturnieks nosauc par gallu cilti. (10) Šķiet, ka tas nav gluži pareizi. Vēsturnieks raksta par Magnencija barbarisko izcelsmi, kurš ir pārcēlies pie lætiem (γένος μέν έλκων βαρβάρων, μετοικήσας δέ είς Λετούς, έθνος Γαλατικόν) – Zos. II.54.1, tā kā jēdziens ‘læti’ atkal tā vai citādi tiek saistīts ar barbariem.

Konstanta slepkavas piederībā barbariem viņa ļaundarību iemeslu redz Aurelijs Viktors (Cæs. XLI.25) (11), bet nezināms ‘Fragmentu par Romas imperatoru dzīvi un tikumiem’ autors vienkārši konstatē: “viņš ir dzimis no vecākiem – barbariem, kas dzīvoja Gallijā” (Aur. Vict. Epit.XLII.7) (12) Bet pret Zosima apgalvojumu par lætu piederību pie ķeltiem būtu jāattiecas ļoti piesardzīgi: ienākušie barbari varbūt uz ‘Jaunās vēstures’ autora dzīves laiku jau bija pielāgojušies vietējai videi. (13) Bet IV gs. rakstnieks Ammians Marcellins, kā jau rādīts, lætus par ķeltiem nav uzskatījis. Var pieņemt arī, ka daļēji kādas gallu ciltis, īpaši, dzīvojušās laukos, pat vēl III-IV gs. nebija kļuvušas par romiešiem, viņiem nebija pilsonības, un viņi maz atšķīrās no Romas teritorijā atkal ieradušamies tautām. Jo līdz šim laikam strīdīga palikusi Karakallas (14) edikta izplatīšanās pakāpe. Ja tas ir tā, tad kādi ķelti tiešām varēja būt lætu stāvoklī.

Kas attiecas uz iepriekš citēto Ammiana Marcellina fragmentu (XVI.11.4), tad E.Demužo pieņem, ka tajā drīzāk ir sniegts lætu morālais novērtējums, nevis noteikta viņu piederība kādai barbaru ciltij. (15) Bet Ammians pirmkārt ir nosaucis viņus par ģermāņiem (turpat, 6), un otrkārt visā ‘Darbu’ tekstā nav neviens gadījums, kurā termins ‘barbars’ būtu lietots kā novērtējums; vēsturnieks to lieto vienīgi pretstatot romiešiem.

Saskaņā ar citu, tikpat iespējamu viedokli, ‘læts’ un “atgriezies un tiesībās atjaunotais” ir dažādas personas, kas ietvertas kopējā uzskaitījumā. (16)

Autori, kuri lætus ar romiešiem nesaista, apspriež jautājumu, kas ir vārds ‘læts’ – sociāls termins vai etnonīms? Vieni zinātnieki tajā sākotnēji redz sociālu saturu (17), citi – cilts nosaukumu, kas nometināta Romas teritorijā III gs. beigās un ar laiku kļuvis par noteikta statusa apzīmējumu. (18) Starp citu, sniegtā panegirika tulkotāja uz krievu valodu ir pievienojusies pēdējiem (19), skaidri nokļūstot pretrunā ar savu teksta interpretāciju, jo postliminio’ tiesības nozīmēja kādreizēja Romas pilsoņa juridiskā statusa vai viņa īpašuma (verga) atjaunošanu pēc atgriešanās no ienaidnieka varas (20) un nevarēja attiekties uz no jauna pārceltiem barbariem.

Šīs dilemmas risināšanā nav gandrīz nekā, uz ko paļauties. Imperatoru Arkadija un Honorija (400.g.) kopīgajā konstitūcijā, kas adresēta Stilihonam, ir redzams šāds uzskaitījums: ‘quisquis igitur lætus alamannus sarmata vagus vel filius veterani aut cuiuslibet corporis dilectui obnoxius’ (CTh. VII.20.12 pr.). Un šeit ‘lætus’ ir minēti no vienas puses kopā ar cilšu nosaukumiem (alamanniem un sarmatiem;
[No ‘Commentationes Societatis Regiae Scientiarum Gottingensis’, XII, Joann.Christian.Dieterich – Basilici (βασιλιχοι) Sarmatae (kropļots Basiliscaei) Ptolemaeo, religuis auctoribus Basilii et Basilei item Basilidae dicti, A.circ. 81 ante Christ. nat omnium Sarmatarum primi in Europam discesserunt (§.28). Strabonis tempore Basilei cum Georgis suis et Jazyges australia inde a Tanai ac Maeoti ad Tyram fere vsgue habitarunt (§.34 et 40). Plinius primus est, qui Basileios, siue vt ab eo vocantur, Basilidas inter septentrionales Sarmatas, qui hodiernam Russiam minorem et vlteriora etiam incoluerunt, commemorat (§.48). Ptolemaeus denique Basileos, s. vt ab eo vocantur, Basilicos, in Asia sua septentrionali, qua in occasum spectat, ideoque in Europae suae septentrionalis confinio, collocauit. Quoniam tamen eorum sedes fontibus fluminis Rha, id est Wolgae, et proximo in ortum a fontibus cursui subiacere tradidit – fontes autem Wolgae non magis, quam totus fluuii huius tractus superior non Asiae, sed Europae, ex ipsius etiam Ptolemaei mente, si quidem ad verum reductatur (§.57), vindicandi sunt; clarissime patet, Ptolemaei Basilicos Sarmatas Europaeis Sarmatis, non Asiaticis, esse annumerandos. Verum quidquit id est, Ptolemaei Basilici Sarmatae, quoniam fontibus ac superiori tractui fluminis Rha in austrum assederant, septentrionalia gubernii Smolensk, totum gubernium Moskwa et vlteriora fortasse etiam inde in ortum incoluerunt- ita quidem, vt Pagiritas et Aorsos, gentiles suos, in occasum versus attingerent.],
bet, no otras puses, kopā ar veterāna dēlu un jebkam, kas pakļauts iesaukšanai armijā, tas ir, tādam, kam ir tāds vai citāds valsts iedzīvotāja statuss. No konteksta nav skaidrs, pie kuras no divām jēdzienu grupām būtu jāattiecina ‘lætus’. Bet neviens no pētniekiem šo vārdu neuzskata par etnonīmu attiecībā uz IV gs. beigām. (21) Simts gadu gaita, protams, ir būtiska, tomēr pārliecinošāks šķiet to zinātnieku viedoklis, kuri to sākotnēji attiecina uz sociālo jomu. Vienlaikus jāpievērš uzmanība uz to, ka šajā dokumentā ‘lætus’ ir sastopams kopā ar barbaru tautu nosaukumiem.

Galīgi šā termina izcelsmes problēmu atrisināt nav iespējams, tomēr tā saistība ar romanizētajiem provinces iedzīvotājiem, lai gan sākumā šķiet mazticama, jo visa pieejamā informācija liecina par viņu piederību barbaru pasaulei, kas rosīgi iespiežas romiešu pasaulē, bet nesaplūst ar to.

Un arī apspriežamā panegirika patoss sastāv no pateicības valdītājiem par to, ka tukšos Romas laukus apstrādā zemkopji – barbari. Savā runā nezināmais orators atkārtoti atgriežas pie šādas domas: “… tā kā pateicoties tavai varonībai ir izcīnīts tik daudz uzvaru, tik daudz visur iznīcināts barbaru cilšu, tik daudz zemkopju pārcelts uz romiešu aramzemēm (atcerēsimies Sibīriju, I.L.) …” (Pan. Lat. VIII(V).1.4); “uz visu pilsētu balkoniem sēž sagūstīti barbari <…>; tie visi, atdoti kalpošanā tavu provinču iedzīvotājiem, gaida, kad viņus aizvedīs uz viņiem paredzētajām neapdzīvotajam vietām; <…> un tā tagad man zemi kopj hamavs un frīzs, un šis klaidonis, šis laupītājs strādā aizlaistā laukā un pilda manus tirgus ar pārdošanai izliktiem lopiem, un zemkopis – barbars pazemina cenu maizei” (turpat, 9.1-3) (…cum tot postea virtute vestra partæ victoriæ, tot excisæ undique barbaræ nations, tot translate sint in rura Romana cultures …; Totis porticibus civitatum sedere captive agmina barbarorum <…> atque hos omnes provincialibus vestris ad obsequium distributos donec ad destinatos sibi cultus solitudinum ducerentur <…> Arat ergo nunc mihi Chamavus et Frisius et ille vagus, ille pradator exercitio squalidi ruris operator et frequentat nundinas meas pecore venali et cultor barbarus laxat annonam)

Sniegto panegirika Konstancijam fragmentu satura un stilistikas līdzība mudina pieņemt, ka tie attiecas uz lætiem.(23). Var noprast, ka par viņiem tiek runāts arī 310.gada panegirikā Konstancijam, jo vairāk tāpēc, ka tur tiek slavināti viņa tēva darbi: “Tālās franku <…> ciltis uztur Romas impērijas mieru ar zemkopību Gallijas izpostītajās zemēs …” (Pan. Lat. VI(VII). 6.2) (intimas Franciæ nations <…> in desertis Galliæ regionibus conlocatæ et pacem Romani imperii cultu invarent) Šeit ir acīmredzams impērijā nesen parādījušos jaunu zemnieku atkarīgais stāvoklis.
Imperators Probs pēc uzvarām pār ģermāņiem 278.gadā paziņo senatoriem: “Visi barbari jau ar zemi jūsu labā, jau kalpo jums …” (SHA. Prob. XXVIII.15.2) (Omnes iam barbari vobis arant, vobis iam serviunt) Ar nenoslēpjamu apmierinātību un pārākuma sajūtu par to runā panegirists: “Tomēr ne tās viltīgās vietas, ne tās daudzās paslēptuves mežos nav varējušas pasargāt barbarus no tā, ka viņi tika piespiesti padoties tava dievišķuma varai un ar sievām, bērniem, daudziem citiem radiem un savu īpašumu pārcelties uz kādreiz tuksnešainām vietām, lai jau verdzībā atjaunotu auglību tām zemēm, kuras varbūt paši izpostījuši ar saviem iebrukumiem”. (I.J.Šabaga tulkojums – Pan. Lat. VIII(V).8.4). (Sed neque illæ fraudes locorum nec quæ plura inerant perfugia silvarum barbaros tegere potuerunt quominus dicioni tuæ divinitatis omnes se dedere cogerentur et cum coniugibus ac liberis ceteroque examine necessitudinem ac rerum suarum ad loca olim deserta transirent, ut, quæ fortasse ipsi quondam deprædando vastaverant, culta redderent serviendo)

Visi šeit sniegtie paziņojumi liek domāt par barbaru pārsvarā piespiedu izsūtīšanu no dažādām ģermāņu zemēm uz Romas teritoriju. Tāpēc liela daļa zinātnieku uzskata lætus par gūstekņiem, kas izsūtīti uz aizlaistām zemēm, (27), lai gan pilnīgi izslēgt daļēji labprātīgas pārcelšanās uz Romas teritoriju iespēju varbūt nevajadzētu. (28) Tā, Zosims teic, ka “franki vērsās pie imperatora un dabūja vietas, kur pārcelties” (I.71.2). Runa ir par tiem pašiem Proba karavīriem, par kuriem viņš ziņojis senātam. Tiesa, no Zosima paziņojuma nav skaidrs vai viņš ar to domā lætus. Varbūt šajā gadījumā ģermāņiem bijis cits statuss, jo runāt par kādu vienveidīgumu Romas attiecībās ar barbariem nav pamata.

Dažus anonīmā panegirista izteikumus skaidrot ir grūti. ‘Serviendo’ (Pan. Lat. VIII(V).8.4) tulkotājs traktē kā verdzību. Domājams, tas ir retorisks pārspīlējums, lai gan lætu tiešām atkarīgais stāvoklis iemeslu deva, un arī darbības vārdam ‘servire’ ir vairākas nozīmes. Otrs fragments: ‘hos omnes provincialibus vestris ad obsequiam distributos’ (turpat, 9.1) varbūt jāsaista ar Arkadija un Honorija 399.gada konstitūciju, kas adresēta Messales karaspēka nometnes prefektam.

No tā var secināt, ka lætus nometina zemēs, kas ir imperatoru, tas ir, valsts jurisdikcijā: ‘Quoniam ex multis gentibus sequentes Romanam felicitatem se ad nostrum imperium contulerunt, quibus terræ læticæ administrandæ sunt, nullus ex his agris aliquid nisi rx nostra adnotatione mereatur. Et quoniam aliquanti aut amplius quam meruerant occuparunt aut colludio principalium vel defensorum vel subrepticiis rescriptis maiorem, quam ratio poscebat, terrarum modum sunt consecuti, inspector idoneus dirigatur, qui ea revocet, quæ aut male sunt tradita aut improbe ab aliquibus occupata (CTh. XIII.11.10). (29) Lēmuma formulējums: “ … tās no daudzajām ciltīm, kas paļaujoties uz romiešu laimi sevi nodevušas mūsu varā … ” it kā liecina par patstāvīgu lēmumu, bet varbūt tā ir vien retorika, un galīgu atbildi par pārcelšanās piespiedu vai brīvprātīgu raksturu tas dot nevar.

Šajā konstitūcijā vienīgo reizi sastopams termins ‘terræ læticæ’, ar kuru domātas zemes, kas iedalītas ar personālu lēmumu, ar imperatora pašrocīgu parakstu. Lielāku kā paredzēts zemesgabalu piešķiršanas pieļaušanā ir apsūdzēti principāli. Viņi ir bijuši visbagātākie un ietekmīgākie kūriju locekļi municipijās (Dig. XLVIII.19.27). Par defensoriem agrāk saukuši dekurionus (kūrijas locekļus), kas ieņēmuši kopienas interešu aizstāvju amatu, un atsevišķus tās locekļus (Dig. XLIX,4.1.13; L.5.10.4). IV.gadsimtā šis amats ticis nodots imperatora pilnvarotiem bet arī kopienas ievēlētiem pārstāvjiem. (30) Tādējādi tieša lætiem iedalītu zemju pārvaldīšana, domājams, ir bijusi pilsētas ziņā (31), lai gan ienākumus no tā acīmredzot saņēmusi imperatora kase. Domājams, tieši tādā nozīmē jāsaprot nezināmā panegirika paziņojums par barbariem, kas izdalīti provinciešu pakļautībā. (32)

Spriežot no avotiem læti ir izvietoti nošķirtās apmetnēs Gallijā, par ko vēstī oratori, un varbūt Itālijā, jo apspriežamais rīkojums par lætu zemi adresēts Itālijas karaspēka nometnes prefektam. Viņu dzīves vietas acīmredzot noteicis imperators. Viņi ir izvietoti ciemos, bet neviens no tiem nav atrasts. Arheoloģiski læti nav atpazīstami, jo līdz šim neviena arheoloģiskā kultūra nevar tikt attiecināta ne uz vienu no vēlīnās antīkās pasaules barbaru grupām vai vismaz tikt uzskatīta par atšķirīgu no gallo-romiešiem. Arheoloģiski viņi neatšķiras. Pieņēmums, ko XX gs. piecdesmitajos gados izvirzījis J.Verners, un ko atbalstījuši vairāki citi zinātnieki, par to, ka tā sauktā “apbedījumu rindu kultūra” (Reigengräberkultur) Gallijas ziemeļaustrumos attiecas uz lætu’ civilizāciju, ir jāatzīst par neveiksmīgu, daļēji tāpēc, ka tur citu starpā atrasti apbedījumi ar bagātu inventāru, bet stāstos un juridiskos avotos læti parādās kā atkarīgi iedzīvotāji, mantīgi un sociāli nenoslāņoti; nav ziņu par augstākās kārtas izdalīšanos starp viņiem. (33)

Nometinātie ‘læti’ ir bijuši Romas karaspēka priekšnieku varā. Vēlīnās Romas impērijas administratīvā dokumentā, kas, domājams, sastādīts IV – V gs, sākumā (34), – “Visu pilsonisko un militāro amatu sarakstā” – ir nosaukti divpadsmit ‘præfecti lætorum’ vairākās gallu provincēs, kas bijušas Rietumu pavēlnieka pakļautībā. (35) Katrs no viņiem ir bijis vienas etniskas izcelsmes lætu priekšgalā. Acīmredzami, lætu priekšnieka amats nav bijis visai godājams. Katrā ziņā atbilstoši imperatoru Valentiana, Valenta un Graciana 369.gada konstitūcijai privilēģiju saņemšanai viņam vajadzēja vēl rekomendēties tieši galmā vai aktīvajā militārajā dienestā: “ja kāds ir ieroču darbnīcas vai flotes vai lætu priekšgalā, vai ja priekšniekam ir bijis romiešu leģiona vai kohortas tribūna amats, jeb, lai vai kas viņš būtu, ir pildījis tādus amatus, kurus katrs atsevišķi sasniedz tikai ar noteiktu iecēlēju (atbalstu), tad tāds, kas, kad tiek atklāts, ka vai nu nav to pelnījis ar atbilstošu darbu galmā, vai nav darbojies sviedriem vaigā karadienestā, lai tādam tiek atņemtas privilēģijas, ko piešķir karavīriem un imperatora galma ierēdņiem. (CTh. VII.20.10)”. (Si quis præpositus fuerit aut fabricæ aut classi aut lætis, identidem si præpositus Romanæ legionis vel cohortis gesserit tribunatum, aut quicumque his administrationibus, ad quas nonnisi cum certis fideiussoribus singuli quique veniunt, fortasse præfuerit, qui non vel intra palatium congruo labore meruisse vel armatam invenitur studasse militiam, his privilegiis careat quæ militaribus palatinisque tribuuntur)

Romas valsts, īpaši tās rietumu puse, cieta no aizvien lielāka pašu karavīru trūkuma. Nemitīgu kaimiņu cilšu iebrukumu apstākļos Romas karaspēkam bija vērā ņemami zaudējumi, bet cilvēku resursi nebija lieli, pie tam pilsoņi karadienestu sen bija beiguši uzskatīt par parastu pienākumu, un daudzi centās no tā izvairīties kā vien varēdami. (37) Tāpēc læti blakus lauksaimniecībai bija Romas karaspēka rezervē.

Panegiristi ziņo: “Un pat ja viņu iesauc karadienestā, viņš steidzas un moka sevi ar paklausību, un turas paklausībā ar (sitieniem) pa muguru un izrāda prieku, ka kalpo kā karavīrs” (Pan. Lat. VIII(V).9.4); “un viņi karaspēku uztur ar iesaukumiem” (turpat, VI(VII).6.2); “un karo pret attālām ciltīm” (SHA. Prob. XXVIII.15.2). (Quin etiam si ad dilectum vocetur, accurit et obsequiis teritur et tergo coërcetur et servire se militiæ nomine gratulantur?; … iuvarent et arma dilectu?)

Tiesa, likumdošanas akti zīmē ne visai laipnu ainu – gan liecina, ka daudzi, tostarp læti ir centušies izvairīties no apgrūtinošajiem pienākumiem, nemaz nerunājot par varbūtējām naidīgām darbībām, par kādām rakstījis Ammians Marcellins sakarā ar notikumiem Lugdunas rajonā. Imperatori savās iespējās (400.gads) cīnās ar bēguļotājiem no karadienesta: “Daudzi izliekas par veterāniem ar apmāna ceļā saņemtiem apliecinājumiem – kas nav dienējuši – bet daži aiziet no karadienesta sākumā visziedošākajā vecumā. Tādos gadījumos katrs læts, alamans, sarmats, kam nav pastāvīgas vietas, vai tas būtu veterāna dēls vai jebkāda stāvokļa (cilvēks), kurš pakļauts iesaukumam un kurš jāpieņem plaukstošajos leģionos, kurš ir saņēmis rakstisku izziņu no protektoriem vai jebkāda titula personām, vai tie kuri dažkārt uzdodas par komitu (komiteju) locekļiem, lai neslēpjas, bet pierod pie karadienesta sākuma” (CTh. VII.20.12 pr.) (39)

No šīs konstitūcijas secināms, ka lætiem kopā ar citiem bija jābūt Romas karaspēka papildināšanas avotam. Kādās daļās un apakšvienībās viņi dienējuši noskaidrot ir grūti. Piederība pie ‘florentissimis legionibus’ ir pārāk vispārīgs retorisks apgalvojums, tomēr ļauj pieņemt, ka īpašu lætu formējumu Romas karaspēkā nav bijis. Jādomā, ka viņus virzīja pēc vajadzības. Ammiana Marcellina paziņojums, kurā viņš atstāsta vēstuli, ko Julians pēc uzurpācijas rakstījis imperatoram Konstancijam II, to apstiprina: “Piegādāšu tev spāņu iejūga zirgus un gentilu un skutariju papildināšanai nosūtīšu kādus lætus, barbaru pēctečus (kas dzīvo) šajā Reinas pusē, vai vismaz deditiešus, kas pāriet pie mums” (XX.8.13). (40)

Raksturīgi, ka Juliana piedāvājumu par dažādu karaspēka daļu komplektēšanu vēsturnieks izteic ar gerundīvu no darbības vārda ‘misceo’, kura galvenā nozīme, kā zināms, ir ‘samaisīt’. Vienlaikus Ammians Marcellins liecina, ka dažkārt vienā vai citā operācijā varēta piedalīties nodaļa, kas sastāvējusi no lætiem. Piemēram, Konstancijs II sagaidīt Julianu nosūta vienu no kavalērijas maģistriem Gomoariju ar lætiem (cum Lætis itidem Gomoarium – XXI.13.16). Tiesa, Gomoarijs agrāk komandējis skutarijus (XXI.8.1).Varbūt iekšēju nesaskaņu apstākļos, kad katra puse centusies balstīties uz īpaši uzticamiem karavīriem, tādi ir atradušies starp viņa bijušajiem padotajiem, kuru vidū dienējuši arī læti. Kas attiecas uz veterāna statusu, nav nekādu ziņu par oficiālu iespēju to dabūt lætiem, lai gan viņi ir dienējuši visdrīzāk regulārajā karaspēkā. Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, kā redzams, ir bijuši, un Romas valdība ir mēģinājusi tos izslēgt.

Tādējādi læti Romas īstenībā ir parādījušies Romas saspringtas cīņas laikā ar apkārtējām tautām, un bijuši viena no daudzām barbaru kategorijām, kas ielaisti valsts teritorijā un vairāk vai mazāk sekmīgi izmantoti gan lauksaimniecībā, gan militārajā jomā – pirmkārt IV gadsimtā – mēģinot papildināt nepietiekamos cilvēku resursus.

===============================

A DISSERTATION ON THE
Origin and Progress of the SCYTHIANS OR GOTHS.
Being ai Introduction to the Sncient and Modern
History of Europe.

By John Pinkerton.

London:
Printed by John Nichols, for George Nicol, Pall-Mall.
MDCCLXXXVII.

ÆSTI

‘Tacitus’ (Gajs Kornēlijs Tacits, 56-120.gg.m.ē.) min ‘ÆSTI’ (aisti), tautu uz Balti (Sambija, ile Baltia, Balti pussala, Abalus, Basilia, Baltea, Balcia; Electrida, Austera´via or Austra´nia, varbūt Ameland, kas nozīmē “māsas sala, Helgoland, Raunonia, insula Oceanio) jeb pussalas tagadējā Prūsijā, runājošu līdzīgi britiem (bretoņiem ? I.L.), tas ir, ‘Cumraig’ jeb velsiešiem. Tie bija iedzīvotāji, kas acīmredzami palikuši piesaistīti šai tālajai vietai no senatnes.

[‘Pliny’ (62-113.gg.m.ē.) NAT. HIST. IV. XXVII., citējot ‘Pytheas, Xenophon Lampfacenus, un Timæus’ (ap 250 gadus pirms Kristus) teic, ka ‘ile Baltia’ jeb ‘Glessaria’, pussala ‘Prussian’ piekrastē, kur atrod dzintaru, “atrodas iepretim ‘Scythia’, vienas vai divu dienu burājuma attālumā.” : Incipit inde clarior aperiri fama ab gente Ingavonum, quæ est prima inde Germaniæ. Sevo mons ibi immensus, nec Riphæis jugis minor, immanem ad Cimbrorum usque promontorium efficit sinum, qui Codanus vocatur, refertus insulis: quarum clarissima Scandinavia est, incompertæ magnitudinis, portionem tantum ejus, quod sit notum, Hillevionum gente D. incolente pagis, quæ alterum orbem terrarum eam appellat. Nec est minor opinione Eningia. Quidam hæc habitari ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt. Sinum Cylipenum vocari : et in ostio ejus insulam Latrin. Mox alterum sinum Lagnum, conterminum Cimbris. Promontorium Cimbrorum excurrens in maria longe peninsulam efficit, quæ Cartris appellatur. Tres et viginti inde insulæ Romanorum armis cognitæ. Earum nobilissimæ, Burchana, Fabaria nostris dicta, a frugis similitudine sponte provenientis. Item Glessaria, a succino militiæ appellata a barbaris Austrania, præterque Actania.]

‘Æstii’ noteikti ir bijusi pussala aiz mūsdienu ‘Dantzick’ (Danciga, Gdaņska, Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū), kā apraksta Tacits, pa labi, ja burā uz ‘Suevicum mare’ (Zviedru jūru) jeb ceturto daļu no Baltijas jūras, kas bijusi ziemeļos no ‘Suevi’em (zviedriem, tobrīd vēl dienvidu krastā). Un viņš min ‘Æstii’us, pirms nokļūst pie ‘Sitones’ jeb zviedriem pretējā krastā, kā arī ‘Peukin’us, ‘Vened’us (Wend’us starp Vislu un Nemunu, t.i. Peukin’us un Fenn’us) un ‘Fenni’us.

Strabo … Sevišķi tagadējā Prūsijas ‘Æstii’ja, no kuras krasta nāca dzintars, un kur tas joprojām tiek atrasts tādos daudzumos, ka dod lielu ienākumu, bija ‘Peukini’ un ‘Sitones’, tas ir, basternisko tautu robežās pie Baltijas jūras, tā ka ziņas attiecībā uz tik tuvām zemēm, ka ar tām tirgojās grieķi, var uzskatīt par apmierinošām.

Pēc ‘Suiones’ (Zeeland’e un apkārtējās salas) Tacitus dodas uz ‘ÆSTII’ (Aistiju), kas visai pārsteidzīgi nosaukumu līdzības dēļ reizēm tiek novietota mūsdienu Igaunijā (Estonia) – caur ‘Glessari’ = ‘ÆSTII’ zemi, kas ir atzīta par mūsdienu Prūsiju, divsimt jūdzes no Igaunijas; pie kam vienīgi Prūsijas krastā līdz šai dienai ir rodams tik daudz dzintara.

‘Estonia’, kā atzīst, nozīmē vien zemi austrumos; un domājams ir nesens nosaukums, kam nav nekā kopīga ar līdzīgu zemes nosaukumu ‘Æstsexia’, jeb Eseksa Anglijā u.c. (Wessex’as ķēniņa Alfreda ‘Periplus Wulfstani’, kas publicēts ‘Arius’ grāmatā ‘De Islandia’, red. ‘Bussæi, Hauniæ’ 1773.g., un citur, mums ir teikts, “ ‘Wistula’ (Vistula, Visla) ir ļoti gara upe, un tās tuvumā atrodas ‘Witland’ (Jutland) un ‘Vandalia’. Vitlande pieder pie Esti”. Tādējādi ir skaidrs, ka Alfreda laika Esti ir bijusi Tacita minētā pussala Vislas grīvā un tālu no Igaunijas.)

Apmēram trīs gadsimtus pirms Kristus … ‘Hermanric’s, king of the ‘Ostrogoths’ jeb ‘Eastern Getæ’ ķēniņš, un ‘Amali’ dzimtas virsaitis izvērsa savus iekarojumus tik tālu un plaši, ka Jornandess viņu salīdzina ar Aleksandru. The ‘Vesigothic’ ķēniņi tika pazemināti līdz soģu titulam. Viņš pakļāva ‘Heruli’ un Polijas ‘Venedi’ un Prūsijas ‘Æstii’ un daudzas citas tautas..

VENEDI, FENNI

Venedi, Aestii, Electrides pussala, Clilipenus līcis; Cellarius karte

‘Ptolemy’, book III, novieto ‘Fenn’us (Finno-Permic, domājams, iekļaujas ‘Balto-Fennic’ un ‘Permic’ (indoirāņu valodu saimē, hipotētiskā protoindoeuropiešu valodā un viņu hipotētiskā izcelsmes vietā​. Rajan Menon) pie ‘Vistula’s; aiz kuriem viņš ir dzirdējis par cilvēkiem, kas valkā zvērādas un tādējādi atgādina zvērus ar cilvēku sejām. ‘Fenni’, no Tacitus vēstījuma, nekļūdīgi ir no ‘Peukini’em atdalīti vien ar kokiem un uzkalniem, ko apdzīvo ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni), kas nav Somijas tauta, kā mēdz iedomāties, bet ‘FINS’ (FENNI? I.L.), liela vietēja tauta, skat. Mr. Tooke’s ‘Russia’. Dienvidu ‘Fins’ nav bijuši nekareivīgi.

===

[

Tacits ‘Fenn’us (arī ‘Seen’) novieto tālāk uz austrumiem un apraksta viņus pilnīgi kā mūsdienu (1846) ‘Esthen’. Viņš, kad ir vispārīgi runājis par ‘Aest’iem un ģermāņu ‘Suevu’ robežām, teic: “Nezinu vai peukinu, venedu (obodritu? vandaļu?) un fennu tautas ir pieskaitāmas ģermāņiem vai sarmatiem, lai gan peukini, kurus daži pieskaita bastarniem, – ar valodu, dzīvesveidu savās dzīvesvietās un mājās izskatās kā ģermāņi. Vienīgi šīs ciltis iezīmējas ar netīrību un laiskumu. Bet ar jauktām precībām viņi visai pielīdzinās sarmatiem. Venedi ir pieņēmuši daudz viņu tikumu. Jo taču visas zemes, kas atrodas starp fenniem un peukiniem, klejo caur viņiem sirodamas. Tomēr vairāk viņi pieskaitāmi ģermāņiem, jo viņi būvē mājas, nes bruņas un ir lieliski kā kājnieku tauta, žigli, kā trūkst sarmatiem, kuri dzīvo vien ratos vai zirgu mugurās.”
“Fenni iezīmējas ar apbrīnojamu savvaļīgumu un nejauku nabadzīgumu. Viņiem nav ne ieroču ne zirgu, ne pavarda sargātāju (stingru māju). Viņu ēdiens sastāv no augiem, viņu apģērbs ir kažokādas, viņu nometne ir zeme. Viņi paļaujas vien uz medību bultām, kuras viņi dzelzs trūkuma dēļ asina ar kauliem. Un sievas līdzīgi kā vīri dzīvo no medībām. Jo viņas viņus pavada visur un mēģina piedalīties noķeršanā (slazdu izlikšanā?). Viņām nav arī patvēruma bērniem pret lietu un zvēriem, kādus atklāj saskarē ar Æstiem. Tur atgrieztos arī jaunie, tas būtu patvērums no plēsoņām. Un taču viņi jūtas laimīgāki kā, ja būtu jāelš lauka darbos un mājās, un sava un sveša guvums jāsargā raizēs un bailēs. Droši pret cilvēkiem, droši pret dieviem viņi ir sasnieguši grūtāko – ka viņiem ne reizi nevajag neko vēlēties.” Ur-Geschichte des Esthnischen Volksstammes und der Kaiserlich Russichen Ostseeprovinzen Liv-, Esth- und Curland überhaupt, bis zur Einführung der christlichen Religion. von Prof. Dr. Friedrich Kruse, Ritter des St. Stanislaus 2. und St. Annen-Ordens 3. Classe. Moskau, 1846. Friedrich Severins Verlagshandlung.]

===

Un to, ka peukini tiešām sasnieguši Baltiju, zinām no ‘Tacitus’, kurš savas ‘Germania’ beigās nostāda viņus kopā ar ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) un ‘Fenni’, kurus ‘Ptolemy’ novieto pie ‘Vistula’ (Vislas) pie ‘Baltic’. ‘Tacitus’ vēl arī liek ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu) starp PEUKINI un ‘Fenni’, tā ka ‘Peukini’ vajadzētu būt bijušiem Baltijas krastā ‘Vistula’ (Vislas) grīvas austrumu pusē jeb tagadējā Prūsijā; no kurienes viņi ir stiepušies uz dienvidiem līdz saviem ‘Basternic’ brāļiem tagadējās ‘Hungary’ rietumu daļā – apmēram 400 jūdzes garā un 100 līdz 150 jūdzes platā joslā. Ar tik lieliem īpašumiem nav brīnums, ka ‘Pliny’ peukinus vērtē kā piekto daļu no ģermāņiem, un ka viņu nosaukums ir lietots kā sinonīms vārdam ‘Basternæ’.

Jo tāpēc, ka Tacits ‘Sitones’ novieto aiz Suiones; ‘Suionibus Sitonum gentes continuantur’, un viņus aprakstījis teic ‘sic Suæviæ finis’, un dodas pie Peukini, Venedi, and Fenni’, man šķiet noteikti norādām uz tagadējiem zviedriem, un viņu nosaukums vairāk atgādina ‘Suitiod’, seno Zviedrijas nosaukumu.

tad Tacits atgriežas uz Prūsijas ‘Æstii’, tad atgriežas ‘toto cælo’ uz Norvēģiju, par kuras pastāvēšanu nezin neko, tad pabeidz Norvēģijas aprakstu ar ‘hic Suevia finis’ (viņa ‘Suevi’ šeit ir vien ģermāņu daļa); tad atkaļ atgriežas pie ‘Peukini un Venedi un Fenni’iem, tautām, kas ir tik tālu no Norvēģijas kā dienvidaustrumi no ziemeļrietumiem. Ņemiet šo tekstu, kāds tas ir, un viss ir skaidri un pareizi.

Fenni noteikti, no Tacita ziņojumiem, ir bijuši nodalīti no ‘Peukini’em tikai ar mežiem un pakalmniem, ko apdzīvojuši Venedi’, kas nav Somijas tauta, kā mēdz iedomāties, bet ‘Fins’, liela vietēja tauta, par kuriem skat. Mr. Tooke’s Russia. ‘Lithuania’s jeb Polijas ziemeļu, ‘Samogitia’s, ‘Courland’es, (Kurzemes), ‘Estonia’s (Igaunijas), ‘Livonia’s valoda tajā laikā ir ‘Finnish’ (somu), ne ‘Slavonic’. Tacita minētie ‘Fenni’ ir bijuši ‘Livoni’jā un ‘Estoni’jā.
No ‘Æstii’ Tacitus dodas pie ‘Sitones’ jeb ‘Swedes’ (zviedriem) pretējā krastā.

BALTIJA

Monin, 1834

‘Timæus’, kā uzzinām no citiem ‘Pliny’ izteikumiem, ir šo pussalu iepretim ‘Raunonia’ saucis par ‘Baltia’. Tādējādi tā ir Plīnija kļūda, kad viņš to liek starp beznosaukuma pussalām. Kuru upi senie sauc par ‘Paropamisus’, nav skaidrs. Indas augštecē ir kalni un reģions ar nosaukumu ‘Paropamisus’ (Hindukūšs).
‘Amalchian’ acīmredzami ir ‘Scythic Ocean’ austrumu daļa. ‘Paropamisus’ var būt tagadējā ‘Sarasu’ vai kāda cita upe, kas tek uz rietumiem no Kaspijas.
‘Cimbri’, kā visi zin, ir bijuši rietumos no ‘Baltic’, kas ir daļa no seno domātā ‘Scythic Ocean’a. Rubeas zemesrags, man šķiet, ir uz rietumiem no ‘Rubo’ (Dwina, Daugava) kā tagadējās ‘Courland’ ziemeļu gals. ‘Cluverius’, kurš to novieto ziemeļos no ‘Lapland’, izrāda lielu nezināšanu… ‘Cronian’, šķiet, ir ‘Baltic’ ziemeļaustrumu daļa; lai gan citi senie pieņem, ka ‘Cronian mare’ (Baltijas jūras ZA daļa) stiepjas pār viņu Skandināvijas ziemeļiem.

‘Herodotus’ (485-425 BC) teic, ka ‘Eridanus’ (Visla) jeb ‘Po’ ietek ‘Northern ocean’ā (Cronium mare) tagadējā ‘Prussia’, kur vienmēr bijis dzintars, un ir arī tagad; šī doma acīmredzami ceļas no tā, ka dzintars no ‘Prussia’s pa sauszemi vests uz Vislas grīvu, lai kuģos vestu uz Grieķiju. Apmēram 250 gadus pirms Kristus līdzīgu ģeogrāfijas nezināšanu atļaujas ‘Apollonius Rhodius’. Jo viņš liek argonautiem atpakaļceļā no ‘Euxine’ (Melnās jūras) augšup pa ‘Danube’ (Donavu, Istru) nokļūt ‘Cronia’s jeb ‘Baltic’jūrā, no tās ‘Eridanus’ (Visla) jeb ‘Po’, upē kas, kā pieņem ‘Herodotus’ (485-425 BC), ietek ‘Baltic jūrā; un tās attteka ved viņus uz ‘Rhone’ (ietek Vidusjūrā pie Marseļas), kuras atteka tad būtu viņus aiznesusi uz rietumiem, uz lielo okeānu, ja vien ‘Juno’ nebūtu uzkliegusi viņiem no ‘Hercynian’ klints vai ‘Hercynian’ meža (Swabia, Hartz) ģermāņu zemē. (Argonaut. IV. 290. 640.)

‘Jornandes’s, runājot par ‘Galerius Maximinus Cæsar’, teic: “Is ergo habens Gothos et Peucenos ab insula Peuce, quæ ostio Danubii Ponto mergenti adjacet.” ‘Zozimus’ ‘Peukini’ tautu sauc par ‘Peukai, Πευκαι’. ‘Ammianus Marcellinus’ viņus sauc par ‘Pikense’, lib. XVII, … Viņš tos sauc arī par ‘Peuki’, lib. XXII, kur viņš runā par ‘Peuké’. Senais ‘Orpheus’ piedēvātā ‘Argonautics’ autors’ peukinus sauc par ‘Pacti’, aprakstot argonautus atpakaļceļā burājot augšup pa kādu upi no ‘Palus Mæotis’ (Azovas jūra, Meotijas purvs, Meotijas ezers) uz, kā viņš iedomājas, ‘Cronian’ (Baltijas jūras ZA daļa) jūru, un pieskaita šos ‘Pacti’ pie ‘Lelians, Scythans, Hyperboreans, Ripheans’…

Strabo, kurš rakstījis ap 20 gadus pēc mūsu ēras, noteikti ir labi informēts par ģermāņu zemes ziemeļiem, jo grieķi tirgojās ar ‘Prussia’ par dzintaru. Sevišķi tagadējās ‘Prussia’ teritorijas ‘Estii’ (Æstii), no kuru krastiem dzintars nāca, un kur tas tiek atrasts tādos daudzumos, ka nes lielu ienākumu, bija ‘Peukini’ un ‘Sitones’ jeb Baltijas ‘Basternic’ tautu robežās, tā ka zināšanas attiecībā uz tik tuvām zemēm ar kurām grieķi tirgojās, var uzskatīt par apmierinošām. Un viņš mums teic, book VII. p. 294, ka “vairākums domā, ka ‘Basternæ’ dzīvo aiz ģermāņiem uz ziemeļu pusi, citi – ka tur ir tikai jūra.” Nav jāsaka, ka pēdējais viedoklis ir kļūdains, bet ka pirmais ir patiess, tas ir, ka basterniem ir piederējusi Skandināvija, ir drošs; jo ‘Tacitus’ būdams pilnvarotais ‘Gallia Belgica’ un zinādams visu par ģermāņu un to kaimiņu zemēm, kā to rāda viņa ‘Germania’, novieto SITONES, kurus Starbo ir minējis kā vienus no trim ‘Basternic’ tautām, tagadējā Zviedrijā un atrod daļu no PEUKINI Zviedrijai pretējā krastā, kamēr daļa no viņiem nešaubīgi ir pārcēlusies uz Skandināviju, jo tautu migrācija reti, ja vispār, bija pilnīga; tas ir apstāklis, kas mums ļauj izsekot viņu ceļus. Sevišķi PEUKINI, būdami lielākā un ievērojamākā ‘Basternæ’ daļa, kā varam spriest no tā, ka viņu nosaukums bieži tiek attiecināts uz visu šo plašo tautu, ir atstājuši aiz sevis tādas pēdas no ‘Thrace’ (Trāķija) līdz ‘Baltic’, ka varam viņiem sekot soli pa solim.

MĪDIEŠI JEB MĒDIEŠI

Justins, Lib.II.c.i.3., …: “bet tas, ka ‘Parthians’ (partieši) bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), ir skaidrs no citiem senajiem, un īpaši no viņu garajiem un vaļīgajiem apģērbiem, ko minējis ‘Tacitus, Herodian’ u.c. Daži senie ‘Sarmatæ’ (sarmatus) tiešām ir saukuši par ‘Scythæ’ (skitiem, latīņiem Goths). Ka ‘Medes (kurdu senči) bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), zinām apstiprinātu no ‘Solinus’; bet daži citi muļķīgi saukuši ‘Sarmatæ’ (sarmatus) par ‘Medes’, it kā liela barbariska tauta būtu cēlusies no mazas smalkas tautas!”

‘Medes’ (mīdieši, mēdieši), mēs to zinām no ‘Herodotus, Diodorus, Siculus, Strabo, Solinus’ un citiem, ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), kas izlauzušies cauri ‘Scythians’ (skitiem) un pārgājuši Kaukāzu pa ‘Sarmaticæ Pylæ’ (Dariyel jeb Darjalas pāreja), uz ‘Media’. Arī ”Parthians’ (partieši)’ ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), kā norādījis ‘Tacitus’ (Veste destinguuntur non fluitante, ficut Sarmatæ ac Parthi. Tac. in Germania. Persiešu ‘braccæ’ jeb bikses ir minējis ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) savā ‘Trist’ā, ‘sacæ’, (saku) bikses, Herod, lib. VII, un citi. Viņiem pa to pašu ceļu ir sekojoši ‘Mede’, viegli izejot caur alaniem un citām skitu tautām, kas izkaisījušās ap Kaukāza kalniem.

PELASGI UN PEUKINI

Par Homēra laiku

Pelasgi jeb helēņi jeb grieķi bija Trāķijas skiti.
[Niecīgas krieviņu atliekas pie Bauskas ir cēlušās no ‘Crobyzischen’ trāķiešiem un krivičiem Polockā un Smoļenskā, un nekad nav bijuši slāvi; tagad (1846.g.) kā pēdējie ir letizēti divi akmensveci šīs valodas vīri (Prof. Dr. Friedrich Kruse, ‘Ur-Geschichte des Esthnischen Volksstammes und der Kaiserlich Russichen Ostseeprovinzen Liv-, Esth- und Curland überhaupt, bis zur Einführung der christlichen Religion.’]

Šo vienkāršo atziņu var pierādīt uzreiz, jo viņi visur bija skitu vai jūras ielenkumā, un citu tautu apkārt nebija; tomēr nedaudz izgaismosim. No jau minētiem grieķu autoriem ir skaidrs, ka visi grieķi sākotnēji saukti par ‘Pelasgi’em; bet ‘Hellenes’ (helēņi), kas sākumā bija maza cilts ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā), būdami pēdējie no pelasgiem, kas ienākuši ‘Achai’ (Ahajā) jeb ‘Mazajā Grieķijā’; ar izredzēm, kas līdzinās Amerikas un citu lielu nosaukumu pārsaukšanai, piešķir savu nosaukumu visai valstij. Daži vēlāki grieķi fantazē, ka ‘Pelasgiis’, kurš bija ‘Inachus’, Argosas ķēniņa, mazdēls, no kura, kā viņi maldīgi apgalvo, atvasināts vārds ‘Pelasgi’, ir dzīvojis pirms ‘Deucalion’a (Deikalions, Prometeja un Klimenes dēls) plūdiem, ar kuriem aizskalota lielākā daļa pelasgu. ‘Hellen’s, Deikaliona dēls, ar jaunu pelasgu papildinājumu iegājis Grieķijā; un grieķi pateicībā pieņēmuši viņa vārdu un cilvēces atjaunošanu piedēvējuši Deikalionam.

Tomēr Herodotus (485-425 BC), Thucydides’ (Tukidīds 460-395 BC) un citi labākie grieķu autori neko no tā nav zinājuši’; viņi šos identiskos ļaudis priekšstatījuši kā vispirms sauktus par ‘Pelasgi’, tad par ‘Hellenes’. ‘Homer’a (Homērs, ap 850 BC) laikā (II. β. 683) ‘Hellas’ ir bijusi pilsēta ‘Pelasgic Argos, Ἄργος Πελασγικόν’. Tomēr lai novērstu visas šaubas, vispirms parādīsim, ka pelasgi bija skiti un tad, ka helēņi bija skiti.

  1. ‘Pelasgi’ bija ‘Scythæ’. To var parādīt ar dažādiem argumentiem, lai gan grieķu rakstnieki ir šo tēmu stipri aizmiglojuši ar muļķīgu tiekšanos taisīt savu tautu par iedzimtu vai cēlušos zemē, kurā tā dzīvo. Žēl, ka viņi neredz tik tālu kā filosofs ‘Antisthenes’, kurš atēniešiem teicis, ka tāda slava piederas gliemežiem ne cilvēkiem. Bet ka pelasgi ir bijuši skiti, redzams no tā, ka viņi Grieķijā noteikti ir ienākuši no ziemeļaustrumiem; un šajos apvidos dzīvojuši skiti.

Jo mēs atrodam pelasgu apmetnes pie ‘Hellespont’ (jūras šaurums starp Egeju un Marmora jūru); ‘un ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā) zemē ziemeļaustrumos no Grieķijas; Homēra laikos un daudz vēlāk liela zeme ir īpaši saukta par ‘Pelasgia’. ‘Trogus Pompeius’ (1.gs. BC), in Justin, , lib. VII. c. I., skaidri teic, ka ‘Macedon’ tauta senatnē saukta par ‘Pelasgi’. Strabo, lib. VII. p. 222, teic, ka trāķieši ‘Eumolpus’ (Poseidona dēls) valdīšanas laikā kolonizējuši ‘Attic’u (Atēnu teritorija); un Herodots (485-425 BC) viņus, kā jau parādīts, sauc par ‘Thracians’, ‘Pelasgi’.

‘Plutarch’s (46?-120 AD) savā ‘Romulo’ teic, “Αλλα όι μεν Φαϛι Πελαϛγουϛ επι ϖλειϛτα τηϛ οικουμενηϛ ϖλανηθενταϛ, ανθρωπων των πλειϛτων κρατηϛανταϛ, αυτοθι κατοικηϛαι”. “Pelasgi, kā paši stāsta, klīst pa lielāko daļu pasaules, un pakļāvuši iedzīvotājus apmetas iekarotajās zemēs.” Tas var norādīt vien uz skitiem. Ģeogrāfs ‘Pausanias’ (2.gs.AD), lib. X. c. 5, rāda, ka ‘Delphi’ orākulu (priestere pareģe Pithia ‘Phocis’ apvidū Grieķijā) iedibinājuši ‘Scythæ Hyperborei’ (hiperboreju Skitija; Skitijas Hiperboreju kalni, tā saukti tāpēc, ka pāri pūš ziemeļu vējš); un senie grieķu dzejnieki arī to sauc par ‘Pelasgic’. Par ‘Inachus’ (Okeanus un Tetis dēls, Inahus upes dievs), pirmo teiksmaino pelasgu ķēniņu daži mītologi ir teikuši, ka viņš ieradies Grieķijā pa jūru. Tomēr esmu pārliecināts, ka šāda doma radusies vien no vārdu Πελαγουϛ – jūra un Πελαϛγουϛ – pelasgietis līdzības, taču pēdējais vārds varbūt ir no Πελαϝιζω – pārpludināt, jo ‘Pelasgi’ ir pārpludinājuši ļoti daudzas zemes; vai vēl ticamāk, no kāda asīriešu (ēģiptiešu vai feniķiešu) apzīmējuma, ko seniem iedzīvotājiem devuši kādi ēģiptieši un feniķieši, kas pie viņiem apmetušies; ja tas nav skitu jeb gotu valodas apzīmējums.

Patiesi, mēs nekad nebūsim par daudz piesardzīgi pret etimoloģiskiem maldiem vai līdzīgiem jeb identiskiem vārdiem; jo agrīnajā un tradicionālajā vēsturē tie rada daudz akmeņu un sēkļu, uz kuriem ir grimuši daudzi senatnes pētnieku kuģi. Un briesmas ir tik lielas, ka labāk tām netuvoties.’Ihre’ (Johan Ihre (1707 – 1780, zviedru vēsturnieks) ir tik pārliecināts, ka pelasgi bija skiti, ka viņš, šķiet, domā, ka šajā lietā pierādījumi nav vajadzīgi vispār; tomēr varētu vēlēties, lai viņš pie šīs ļoti interesantās un neparastās lietas būtu pakavējies ilgāk. ‘Herodotus, Thucydides, Strabo’ apgalvo, ka pelasgi ir nākuši no ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā) Grieķijā; un Tesālija senatnē ir uzskatīta par daļu no trāķijas, tā ka pelasgi ir bijuši trāķieši, tas ir, ‘Scythæ, Getæ jeb Goths’.

Jēdzienu ‘Hellas’ jeb Grieķija rakstnieki ir izvērsuši dažādi; daži no tās ir izslēguši ‘Macedon’ Balkānu dienvidaustrumos un ‘Epirus’ Grieķijas ziemeļrietumos un Albānijas dienvidos, piemēram, ‘Demosthenes’ (ap 385-322 BC), Philip. III. Helēņi un grieķi, stingri ņemot, ir bijuši pelasgi, kas, kā rāda ‘Trogus’, īstajā Grieķijā ienākuši no ‘Macedon’ijas. Tas, ka arī ‘Epirus’ ir apdzīvojuši pelasgi, ir skaidrs, jo ‘Dionysius Halicarnassæus’ (ap 60 – 7 BC)) liek Itālijas pelasgiem nākt no ‘Epirus’; slavenais ‘Dodona’s orākuls, saukts ‘Pelasgic’, ir bijis pašos ‘Epirus’ ziemeļos.

Ir labi zināms, ka ‘Epirian’ un ‘Macedonian’ valoda ir bijis grieķu doriešu dialekts. Tā ka izslēdzot no ‘Hellas’ jeb Grieķijas ‘Macedon’ un ‘Epirus’, arguments ir tas pats. Senā ‘Pelasgia’ ir iekļāvusi ‘Macedon, Epirus’; un pēc tam šī daļa vēlākos laikos saukta par ‘Hellas’ jeb Grieķiju. Varbūt trāķiešus, kas aizpildīja šo pussalu, viņu ziemeļu brāļi sauca par ‘Pelasgi’ tāpēc, ka tos visur apņēma jūra (Pelagos), izņemot ziemeļos.
Bet kad mācītie vīri ir viscaur atzinuši, ka ‘Pelasgi’ un ‘Hellenes’ ir vien dažādi vienas un tās pašas tautas nosaukumi, rādīsim, ka ‘Hellenes’, senatnē sauktie ‘Pelasgi’, ir bijuši ‘Scythæ’. Tie, kuri grib pilnīgāku informāciju par pelasgiem var to meklēt pie ‘Geinoz, Freret’ un citiem.

  1. ‘Hellenes’ bija ‘Scythæ’. To var izsekot pat mītoloģijā, jo ir labi zināms, ka Hellens, cienījamais ‘Hellenic’ nosaukuma tēvs, ir bijis Deikaliona dēls; and ‘Lucian’a (ap 125– 180) ‘de Dea Syria’, p. 882. edit. Benedicti, 1619, Vol. II’ skaidri teic, ka Deikalions bijis skits: “Skits Deikalions, kura laikā bija lielie plūdi.” Deikalions bija ‘Prometheus’, titāna Iapet’a dēla, dēls, Apollon. III. 1086, &c. Prometejs bija Skitijas ķēniņš, Schol. Apollon. Argonaut. II. 1252. Titāni jeb dievu dzimta saskaņā ar grieķu mītologiem bija no Skitijas; slavas dziesmas, kas piedēvētas mītiskajam ‘Orpheus’, kas ir senas bet ne viņa, titānus skaidri sauc grieķu priekštečiem.

Bet atstājot mītoloģiju, kas no vēstures ir tikpat tāla kā izdomājumi no patiesības, virzīsimies uz drošākiem pamatiem.

‘Thucydides’ (Tukidīds 460-395 BC), lib. I. c. 28, ir neapstrīdama autoritāte tajā ziņā, ka helēņi sākotnēji ir bijusi neliela cilts Tesālijā (Tesālijas līdzenumā); to pilnībā apstiprina Herodots (485-425 BC) un Strabo. Un ka tesālieši ir bijuši trāķieši, ir skaidrs, jo Tukidīds (460-395 BC), lib. II. c. 29, mums teic, ka trāķieši ir pletušies pat līdz ‘Phocea’i (Pokaja, Jonijas grieķu pilsēta Anatolijas rietumos). Strabo atēniešus sauc par trāķiešiem, kurus Herodots (485-425 BC) sauc par Tesālijas, tas ir, zemes starp ‘Thrace’ un ‘Attica’, pelasgiem, Eusebius, p. 7, un ‘Chronicon Paschale’, p. 49, atzīmē, ka ‘Ionians Epiphanius, adv. Heres. lib. I. p. 6’, teic, ka visas tautas dienvidos no Hellesponta (Dardaneļu jūras šaurums starp Egeju un Marmora jūru) bijuši skiti, tas ir, maķedonieši un grieķi.

Visu helēņu no Trāķijas līdz Jonijas jūrai valoda un uzvedība bija trāķiešu, skitu, getu, gotu. Neviens senais nedod mājienu par kādu valodas atšķirību, kas būtu saglabājusies kā varianti starp ‘Peloponnesus, Attica, Epirus, Thessaly, Macedon, Thrace’. Tukidīds (460-395 BC) ir labi novērojis, ka Homēra laikā (ap 850 BC) trāķieši nevis saukti par barbariem, bet šie barbari un helēņi ir runājuši vienā valodā. Sicīlieša ‘Diodorus Siculus’ (90-30BC), lib. II., teic, ka ‘Scythæ Hyperborei’ jeb tālākie skiti, lietojuši valodu, kas radniecīga valodai Atēnās un Delosā, tas ir, kā labi skaidro ‘Ihre’ (Johan Ihre (1707 – 1780, zviedru vēsturnieks), pelasgu jeb skitu valodā. ‘Anacharsis’, skitu filosofs, grieķu valodu ir saucis par skitisku, jo mācījies viņu valodu un uzvedību: Εμοιδε, Φηςιν ό Αναχαρςις, ωαντες ‘Ελληνες ςκυθιζουςι (apud Clem. Alex. Strom, lib. I. p. 364). Pat Sokrāta mācekļa ‘Xenophon’ (430-355 BC) laikā (Exp. Cyri, VII.), lai gan grieķu valoda tad ir bijusi tik izsmalcināta, ka bijis nepieciešams sarunā ar ‘Seuthes’, Trāķijas princi sākumā izmantot tulku; tāpat kā mūsdienu angļiem vajadzētu tulku, lai sarunāties ar angļiem ‘Anglen’ā Dānijā vai Vācijā; tomēr starp trāķiešu un grieķu uzvedību un valodu ir bijusi tik skaidra līdzība, ka ‘radniecība’ ir bijis zināms kā militārs vārds, kas norādījis uz kopēju izcelsmi. Turklāt ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) ir liecinājis par līdzību starp grieķu un gotu valodām: “Exercent illi sociæ commercia Linguæ, Graiaque quud Getico victa loquela sono est.”, Trist. V. X.

Un mūsdienās ‘Salmasius, Junius, Meric Casaubon, Ihre’ gotu un grieķu valodas pasludina par vienas valodas dialektiem, lai gan šie autori ir kļūdījušies atvasinot gotu vārdus no grieķu, kamēr patiesībā ir otrādi; jo senā islandiešu valoda ir pilna ar grieķu vārdiem, lai gan islandieši diez vai ir zinājuši par grieķu pastāvēšanu un nav varējuši ar viņiem sazināties. ‘Bibliander’s (1506-1564) teic, ka ģermāņu valodā (kas ir gotu dialekts), 800 no 2000 vārdu saknēm ir kopīgas ar latīņu un grieķu valodām; no kurām pēdējā, kā zin visi, ir grieķu valodas ‘æolic’ dialekts. No visām tautas izcelsmes pazīmēm valoda ir visdrošākā.
No visiem šiem pierādījumiem ir tik skaidrs, cik skaidra var būt tāla lieta, ka ‘Pelasgi’, grieķu senči, vēlāk ir saukti par, ‘Hellenes’, mazas ‘Pelasgi’ cilts, vārdā, kas bija pēdējā no tām, kas ienāca, iepriekš dzīvojusi ‘Macedon’ā un ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā). Ka tie bija trāķieši. Ka trāķieši bija skiti, geti jeb goti.

Tādējādi vēsturiskā patiesība ir, ka ‘Pelasgy, Hellenes’, jeb grieķi bija skiti jeb goti.
Hronologi upes dieva ‘Inachus’, pirmā ar pelasgu saknēm, valdīšanas laiku vērtē ap 1800 gadu pirms Kristus, un Deikaliona un Hellena ap 500-o. Bet argonautu ceļojums 1263.g. pirms Kristus sniedz pirmo atblāzmu pat tradicionālajā Grieķijas vēsturē; viss iepriekšējais pieder pie mītoloģijas. Uzvara pie ‘Tebes’ (Tēbām) 1225.g. un pie ‘Troy’ (Trojas) 1184.g. kopā ar šo ceļojumu ir nemirstīga tēma dzejniekiem bet vājš pamats vēsturniekiem.

Revolūciju, ko izraisīja ‘Heracliadæ’ (Heraklidi) Peleponēsā 1104.gadā, aizmiglo mītoloģija. Un no tās līdz ‘Lycurgus’ (Edones ķēniņš Trāķijā) jeb mūsu ēras 880.gadam diez vai ir atrodama kāda sadursme. Ja mēs tādējādi pieņemam, ka skiti ir valdījuši Grieķijā un tās pussalās ap 1500 gadus pirms Kristus, mēs daudz nekļūdīsimies. Lai gan, kā apgalvo hronologi, ‘Pelasgic Argos’, ķēniņvalsts Tesālijā, agrīnākā Grieķijā, varēja būt pastāvējusi 300 gadus pirms šī populācija bija pilnīgi izveidojusies ap 1800.g. pirms Kristus. Pelasgus, kas vēlāk saukti par helēņiem, attīstīja Grieķijas, viņu jaunās dzīvesvietas, ģeogrāfiskais stāvoklis; jo šī labvēlīgā zeme, ko apņēma jūra, un droša ziemeļos, pierādījās kā pievilcīga vieta mazām kolonijām no Ēģiptes un Feniķijas, slavenām agrīnas civilizācijas mājvietām. ‘Cecrops’ un ‘Danaus’, kas apmetās Atēnās un Argosā ap 1400.g. pirms Kristus, bija ēģiptieši; ‘Cadmus’, kurš 1280-o dibināja Tēbas, bija feniķietis. Sāka lietot burtus (rakstību).
(Diodorus Sic. lib. III. and Pausan. ‘Attic’ā, rāda, ka grieķiem bija burti pirms ‘Cadmus’ un ka pelasgu jeb īstais seno grieķu alfabēts, ir atšķīries no feniķiešu. Antikvāri atradīs līdzības pavisam nevienādās lietās; tomēr seno grieķu alfabēts nav feniķiešu. Burtu ieviešana, tik smieklīgi apspriesta, ir iespējama lielākā mērā vienkārši; un vismaz ducis tautu ir izgudrojušas burtus. Civilizētu sabiedrību pavada vispārēja rakstības lietošana. Ieviest var paši primitīvākie. Plato liecina, ka skitiem bija burti; un pelasgu jeb grieķu valoda droši bija skitiska. Par skitu rakstību skat. arī ‘Eustathius in II)

‘Cecrops’ un ‘Danaus’, šķiet, ir ieviesuši zemkopību no Ēģiptes; zemes, kas neder medībām un ganībām, un kur vajadzības dēļ ir, domājams, pirmajiem nācies ieviest graudu sēšanu. Tā ēģiptiešu zemkopība un feniķiešu amatniecība drīz ir šo skitu zaru atsvaidzinājusi, kamēr viņu ziemeļu brāļi palikuši barbarismā. Bet kolonijas ir pieņēmušas pelasgu jeb helēņu valodu un pielāgojušās pelasgu jeb helēņu valodu rituāliem un paražām; kā no labākajām autoritātēm, īpaši ‘Herodot, V. 59., and VII. passim’, rāda ‘Dr. Gillies’, Herodots īpaši min, V. 58., ka ‘Cadmus’ sekotāji, būdami joniešu un helēņu cilšu ielenkumā, ir izmainījuši savu valodu.
Un var parādīt, ka grieķu mītoloģija ir vien uzlabota skitu mītoloģija; dievi ir lielākoties izcili pirmās skitu impērijas prinči, kurus dievinājuši viņu padotie; šāds paradums ir turpinājies līdz vēlīniem laikiem pie gotiem. Daudz grieķu mītoloģijas priekšstatu var atrast arī pie gotiem; bet pa šo pamatu nav jāstaigā viegli, un tas jāatstāj tādam, kas pēc kādām pāris piezīmēm var ieguldīt lielu darbu.

Ir labi zināms, ka lielākā daļa seno grieķu dzejnieku bija vienīgie tautas skolotāji un pirmie, kas ieviešot parastās tradīcijās un māņticībā kādu daļu tēlainības un elegantu paņēmienu, sacerēja kārtnas teogonijas un mītoloģijas sistēmas. Šie agrīnie dzejnieki un skolotāji visi bija no Trāķijas. ‘Linus, Orpheus, Musæus, Thamyris, Eumolpus’, bija trāķieši; un ‘Eustathius’ (1115-1195; εις Ιλιαδ Β.) ir šo savdabību aplūkojis sen atpakaļ. Ja trāķieši, tad viņi bija skiti vai goti; ja skiti, tad varēja izmantot skitu mītoloģiju un tradīcijas. Jo sarmatu, ķeltu, feniķiešu, ēģiptiešu reliģijas bija pavisam tālas no grieķu reliģijas. ‘Blackwell’s savā apbrīnojamajā ‘Enquiry’ par Homēra dzīvi un darbiem (Sect. XII.), ir labi secinājis, ka Trāķijas un Grieķijas valoda ir bijusi viena un tā pati, un īpaši citē Strabo, kurš bija no ‘Colchis’ (Kolhīda), un kurš teic, “ka ‘Trojan’ valodā ir daudz vārdu un nosaukumu, kas kopīgi ar trāķiešu valodu.”

Daži gadījumi, ko viņš uzrāda, ir, kā novērojis ‘Blackwell’s, vispārzināmi grieķu, kā arī trojiešu vai trāķiešu vārdi; tāpat citi var būt seno grieķu, lai gan nepiemēroti dzejai, vienīgajai grieķu valodas glabātājai līdz rakstījis Herodots (485-425 BC), jeb ap 450 gadus pirms Kristus. Herodotus, lib. II. c. 52, teic, ka grieķi savus rituālus un reliģiju ir atvasinājuši no pelasgiem, kas kā jau teikts, droši bija Dienvidtrāķijas skiti, un ka grieķi ir skitizējušies un sekojuši skitu paradumiem utml. Titāni jeb dievu dzimta ir bijusi no Skitijas; tam piekrīt mītologi. Plato savā ‘Cratylo’ teic, ka visi grieķu rituāli ir no barbariem, tas ir, kā jau rādīts, Trāķijas barbariem. Grieķi, kurus skaidrībā ieraudzējušas ārzemnieku kolonijas, ir ātri pieņēmuši pavisam atšķirīgas no saviem senčiem un kaimiņiem īpašības. Arī Homērs ir nācis no Egeju jūras austrumu krasta, kā saule pār viņiem, un kaisījis saprāta gaismu un siltumu, kas darīja viņu dvēselēs augt dižām domām, dižu darbu saknēm.

Lasītājs atcerēsies, ka pirms mūsu pierādījumiem par to, ka ģermāņi ir bijuši skiti, uzmanību pievērsa BASTERNæ, kā tauta, kas bijusi starp ‘Getæ’ (Goths) un ģermāņiem. Bet šī plašā cilvēku rāse, saukta par ‘Basternæ’ ir ne vien sasniegusi ‘Alpes Basternicæ’ jeb Karpatu kalnus un ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra), bet izpletusies arī ziemeļos līdz tai ‘Baltic’ daļai, kur tagad atrodas ‘Prussia’, un ir tuvākā ‘Euxine’ (Melnajai jūrai), agrīnajai skitu dzīves vietai; attālums starp ‘Baltic’ un ‘Euxine’ (Melnā jūra) ir vien apmēram 500 jūdzes, nedaudz vairāk kā tagadējās Polijas zemes platums. Pāri šai zemes joslai, ap 500 jūdzes garai, no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) līdz ‘Baltic’, un apmēram 150 jūdzes platai no rietumu robežas gar ‘Vistula’ (Vislu) līdz ‘Chronus’ (tagad Niemen, Nemuna), un ‘Borystenes’ (Nieper, Dņepra) austrumos atradās lielās BASTERNIC tautas.

Jo ‘Sarmatæ’ (sarmatiem) nepiederēja Polija, līdz ģermāņu tautas sāka virzīties Romas impērijā; upe ‘Nieper’ jeb ‘Borystenes’ (Dņepra), un ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna, sal. ar Cronium mare), bija senās ‘Sarmatia’s īstās robežas rietumos. Polijas rietumus pamazām ieguva ‘Sarmatæ’ (sarmati), jo ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) gāja Romas impērijā un ceturtajā un piektajā gadsimtā, kad ģermāņu ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) joprojām virzījās bagātākās zemēs.

‘Sarmatians’ jeb ‘Slavi’ sagrāba ‘Pomerania’ un ‘Mecklenburg’u ziemeļos un ‘Bohemia’ uz dienvidiem; kur ‘Sarmatians’ un ģermāņu sajaukums valda līdz šai dienai. (Slava ‘Slavonic’ (slāvu) valodā nozīmē ‘slavens, ievērojams’; no tā ir daudzi poļu vārdi, kā ‘Ladislaus’ u.c. Kā mēdz uzskatīt, pirmais, kurš piemin ‘Sclaveni (Σκλαϐηοι)’ jeb ‘Slavons’ (slāvus), ir ‘Procopius’, ‘II. 15. III. 33’, kur pēdējā teikumā viņi veic lielu pārgājienu, bariem šķērsojot ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra). Īpašas piezīmes vērts ir, ka ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t.i. Peukini un Fenni) saskaņā ar Ziemeļu sāgu tulkotājiem un citiem, ir bijuši savienībā ar ‘Vandali’ (vandāļi, postoši ģermāņi, barbari), kas, kā domā, Ziemeļu autoriem nebija pazīstami. ‘Vans’, Wends’, ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) atrodas domājamajā ‘Odin’a ceļā no ‘Euxine’ (Melnās jūras) uz ‘Baltic’; vandaļu tur nebija. Šī dīvainā kļūda ir nonākusi pat ķēniņa titulā ‘Gothorum et Vandalorum Rex’ (īstenībā Venedorum), titulā, kas pielīdzināms ‘Rex Maris et Terræ’!).

Lielās atšķirības starp ‘Sarmatians’ un ģermāņiem, kā pamanījis Tacita asais un izcilais prāts uz viņa ‘Germania’ beigām, bija tādas, ka ‘Sarmatians’ vīri dzīvoja vienmēr zirgos, un viņu ģimenes ratos; un valkāja vaļīgus krītošus apģērbus kā ‘Parthians’ (partieši), kamēr ģermāņi cīnījās kājās un ar nelielu kavalēriju; tiem bija piesietas (fixt) cepures un cieši apģērbi, un galvenais, pavisam atšķirīga valoda. Viņš ‘Sarmatæ’ (sarmatiem) piedēvē arī draudīgumu, piedauzīgumu (nastiness), tas ar ģermāņiem bija kopīgs, kā jau necivilizētām tautām jābūt; un īpaši ‘Celts’ ir bijuši tik netīri, izvirtuši, ka pat viņu tīrība bija galēji riebīga (Strabo, lib. III. p. 164, teic, ka ķelti mazgājušies un tīrījuši zobus ar urīnu un to turējuši mucās, lai padarītu spēcīgāku).

Tomēr ‘Sarmatians’ bijuši liela un kareivīga tauta; no trūcīgajām ziņām par viņiem grieķu un romiešu vēsturē redzams, ka viņi bruņojumā krietni atpalikuši no ‘Scythians’, un no visām senajām ziņām redzams, ka ir bijuši zemāki gudrībā un primitīvā amatniecībā kāda var būt agrīna sabiedrība, lai gan zemniecība Polijā un Krievijā bijusi manāmi saprātīga un vērīga.

Šajā lielajā zemes plašumā BASTERNÆ ir kļuvuši tik ļoti pamanāmi, ka Strabo, book VII. p. 305, ievieto viņus starp milzīgajiem nosaukumiem SCYTHÆ un SARMATÆ, teicot, ka ‘Scythæ, Basternæ, Sarmatæ’ (austrumos) aiz ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) pamazām virzījušies uz ziemeļiem.

Viņš ziņo arī, ka ‘Basternæ’ ir dalījušies četrās lielās tautās, ATMONOI, ΣIΔONEΣ, ΠEΥKINOI, ΡΩΞOΛAΝOI; ‘Atmoni (vēlāk Donavas rietumpusē dienvidu Basternæ?, arī Amicense), Sitones (Suitod, Zviedrijā, Baltijā), Peukini (Peukai, Peuketi, Pacti, Pikeni, Pikense, Piki, Phycari, Pici, Phicores, Pihti, Phichtiaid, Pihtar, Peohtar, Picos, Colchi; no Peuké pussalas Melnās jūras rietumos uz Prūsiju), Roxolani (Sarkanā jeb Melnā Russia – kolonija Polijas stūrī. ‘Roxolan’us Strabo kļūdaini pieskaita pie ‘Basternæ’, tas ir droši zināms no ‘Tacita’, ‘Hist. lib. I’. (Roxolani Sarmatica gens, &c.))’. Kādas no tām ir vēl palikušas ‘Thrace’ (Trāķijā), un savās pirmajās dzīves vietās, kamēr citas virzījušās uz ziemeļiem. ‘Peukini’, lai gan sūtījuši plašu emigrāciju, veido ievērojamu palikušo daļu.

Īsi aplūkosim ‘BASTERNÆ’, kuru daļa bija ‘Peukini’, lai lasītājs var redzēt apliecinošus seno pierādījumus par abām šīm tautām. Pirmais pieminējums, ko rodam vēsturē par ‘Basternæ’, ir ziņojums par viņu palīdzību ‘Perseus’, ‘Macedon’ ķēniņam pret romiešiem 166 gadus pirms Kristus. ‘Polybius’ kurš bijis laikabiedrs, min, ka ‘Perseus’ ir palīdzējuši 10000 ‘Basternæ un Gauls’. ‘Livy XL. 57. XLI.’ pārprotot ‘Polybius’, ‘Basternæ’ pieskaita ‘Gaul’ (galli)em, teicot, ka viņu valoda ir tāda pat kā ‘Scordisci’, kas bija ģermāņu ‘Gauls’.

Atgriežoties pie ‘Perseus’ un ‘Basternæ’, ‘Diodorus Siculus’ teic, ka ‘Perseus’ izmantojis nevis ‘Basternæ’, bet ‘Gauls un Celts’, ja vien izvilkums nav kļūdains. ‘Appian’s savā ‘Macedonicis, p. 1223’, šos ‘Perseus’ palīgus sauc par ‘Getæ’ (Goths); un ‘Dion Cassius’, kurš ir tiešām nicināms un muļķīgs autors, tomēr tā kā ir ilgi pavēlējis ‘Pannoni’ā a, bijis uz pašas dienvidu ‘Basternæ’ robežas, ja ne viņu vidū, un tāpēc šajā vienā gadījumā viņam var kaut cik uzticēties, teic, lib. XXXVIII.’, ka tie bijuši ‘Scythæ’ (grieķiem skiti, latīņiem Goths).
‘Dion’s ziņo arī, lib. LI. p.461, 463’, ka viņi dzīvojuši ratos (tas ir, viņu sievas un bērni vienmēr, kamēr vīri staigāja kājām vai jāja zirgos un ratos atgriezās uz nakti); tas ir, tāpat kā viņu kaimiņi ‘Sarmatæ’ (sarmati); tomēr tāpat kā visi senie viņus nodala no ‘Sarmatæ’ (sarmati), un Strabo, lib. VII. nosliecas uzskatīt viņus par ģermāņiem, kurus ‘Pliny’ un ‘Tacitus’ vēlāk no pilnīgākām ziņām nešauboties nostiprina pēc viņu valodas u.c., un arī ‘Dions’ tos sauc par ‘Scythæ’ (skiti, latīniski Goths) un ‘Appian’s ‘Getæ’ (Goths); jāsecina, ka viņi bijuši vieni no plašās ģermāņu tautas, kas labāk saglabājuši seno ‘Scythic’ uzvedību, kāda bija viņu kaimiņiem ‘Getæ’ (Goths), Mazās Skitijas tautai jeb ‘Parental Scythians’.

‘Jazyges Eneocadlæ’ (austrumos no Tyras (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra) grīvas ), kā jau rādīts, ir bijusi neliela ‘Sarmatic’ tauta, kas dzīvojusi mierā un savienībā ar ‘Getæ’ (Goths) ziemeļos no ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra), karojot kavalērijā viņu karaspēkā, un varbūt no viņiem ‘Ovid’ (43 BC – AD 17)s ir mācījies ‘Sarmatic’ valodu. Ziemeļos no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) bija arī citas tautas; dienvidos no Donavas bija ‘Tomi’ (Scythia Pontica galvaspilsēta), ‘Ovid’a izsūtījuma vieta, tur pieminētie ‘Colchians’ (kolhidieši) visdrīzāk ir bijuši ‘Peukini’.

Justin XXXIl. 3, rodam, ka ‘Basternæ’ ir sakāvuši savus brāļus, ‘Daci’; varbūt jātnieku pārākuma dēļ; un ka ‘Dionysius’ kurš bijis no ‘Corinth’ un savā ‘Periegesis’ raksta, kā rāda ‘Dodwell’s, par Kristus 221.gadu, minot, ka Danube’s piecas attekas tek ap Peuké (Πευκη) ‘Euxine’ jūrā…
‘Peukini’ ir tā ‘Basternic’ tauta, kas emigrēja no ‘Peuké’ (tagad gara pussala Piczina Donavas grīvā. Mela II.7., sauc ‘Peuké’ par pussalu ‘omnium notissima et maxima’, tas ir, par izcilāko un lielāko tajos apvidos. ‘Periplus Ponti Euxini autors’ teic ka izmērā tā ir vienāda ar ‘Rhodes’ (Rodosu. (Citra Istrum, Apolloniatarum una“, Lxxx M. a Bosphoro Thracio, ex qua M. Lucullus Capitolinum Apollinem advexit. Inter ostia Istri quæ essent, diximuso. Ante Borysthenem Achillea est supra dicta’, eadem Leuce, et Macaron appellata. Hanc temporum horum demonstratio a Borysthene cxl M. ponit, a Tyra cxx m. a Peuce insula quinquaginta m. Cingitur circiter decem m. passuum. Reliquæ in Carcinite sinu, Cephalonnesos “, Rhosphodusa”, Macra. Non est omittenda” multorum opinio, priusquam digre diamur a Ponto, qui maria omnia interiora” illo capite.). Daži domā, ka nosaukums ir no πευκη, picea (egle), pine (priede), ja tur bijis daudz šo koku; tomēr varbūt nosaukums ir no ‘Piki’, tautas aiz Kolhidas, kas pakļauta Kolhidas ķēniņvalstij, jo senie ir vienisprātis, ka pie ‘Ister’ (Donavas), un visdrīzāk tās grīvā, argonautu laikā apmetušies (Colchis) kolhi.)

‘Ammianus Marcellinus’ viņus sauc par Pikesti, lib. XVII, jo viņa ‘Amicenses’, šķiet ir Strabo ‘Atmoni’, abas virs ‘Mæsia’. Viņš viņus sauc arī par ‘Peuki’, lib. XXII., kur viņš runā par Peuké. Senais autors, kas piedēvēts ‘Orpheus’, Peukini sauc par ‘Pacti’, kad viņš apraksta argonautus viņiem atpakaļceļā no Palus Mæotis burājot augšup pa kādu upi uz, kā viņš iedomājas, ‘Cronian sea’, un min Pakti kopā ar ‘Delians, Scythans, Hyperboreans, Ripheans’.

Ja tā atrodam, ka basterni jeb tie ģermāņi, kas dzīvojuši austrumos no Vislas, ir bijuši daļa no skitiem, kas apdzīvojuši Skandināviju, ir grūti pieņemt, ka peukini, kuru nosaukumu Tacits lieto kā basternu sinonīmu, un kuru pēdas viņš ir izsekojis līdz pašam krastam iepretim Skandināvijai, nebūtu sūtījuši kolonijas pāri jūrai un nemitīgi virzījušies tālāk, atstājot telpu, kur sekot viņu brāļiem sitoniem; jo mēs atrodam Ptolemaja darbos peukinu pēdas no ‘Peuké’ līdz ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra), no kurienes taisnā ceļā līdz ‘Peukinian’ kalniem Prūsijā; kamēr sitoni ir virzījušies apkārt pa rietumu pusi, jo ‘Ptolemy’ darbos atrodam viņu atliekas virs ‘Quadi’ (Morāvijā) ģermāņu zemes ziemeļrietumos; un citus vēl tālāk ziemeļaustrumos, pie Baltijas krasta.

Turpretim peukini, pretēji, Vislu nekad nav šķērsojuši, bet gājuši taisni uz Baltijas krastu. Tur viņi izzūd, kamēr sitoni tiek atrasti Skandināvijā, pāri jūrai, un noteikti ir iemesls domāt, ka viņi ir parādījušies peukinu viņiem sekošajai tautai atstātā īpašumā. Jo tā kā Strabo novēro vispārēju uzskatu, ka basterniem piederējusi Skandināvija, un peukini ir bijis dižākais un cildenākais basternu nosaukums, šķiet ticami, ka Strabo uz viņiem norādījis īpaši, jo redzam, ka varam izsekot viņu nosaukumu līdz pretējam krastam tik lielā populācijā, kas var savu nosaukumu atstāt kalnu virknei, un ka zinām zinām citu basternu daļu – sitonus, kuru virzība bijusi bezgala jaukāka, jo aplinkus, ir paturējuši lielu daļu no Skandināvijas dienvidu daļas.

Šie iemesli man šķiet tik skaidri un pārliecinoši, ka pilnībā apstiprina seno viedokli, ko izteicis Strabo, ka basternu ģermāņi ir apdzīvojuši Skandināviju, un arī uz vēsas varbūtības pamata secināt, ka peukini ir bijuši pirmie basterni, kas šķērsojuši jūru un gājuši uz ziemeļrietumiem, līdz parādījušies ar ‘Saxon Chronicle’ nosaukumu ‘Picti, Pehtar, Peohtar vai ‘Witichind’ ‘Pehiti’, un seno skotu dzejnieku un mūsdienu Skotijas iedzīvotāju ‘Pehts’. Tāpēc vēsturiska patiesība ir, ka šie ģermāņu skiti, kas apdzīvojuši Skandināviju, ir bijuši peukini in sitoni, divi basternu zari.

Peukini, šķiet, ir laika gaitā skaitā pārsnieguši visas citas ‘Basternic’ tautas. ‘Pliny’ un ‘Tacitus’ ‘Basternæ’ un ‘Peukini’ uzskata par vienas tautas nosaukumiem, lai gan ‘Strabo, Ptolemy’ un citi, kas apraksta ģeogrāfiju, un ir šajā ziņā daudz precīzāki, uzskata ‘Peukini’ par vienu no ‘Basternæ’ daļām. ‘Roxolan’us Strabo kļūdaini pieskaita pie ‘Basternæ’, tas ir droši zināms no ‘Tacita’, ‘Hist. lib. I’. (Roxolani Sarmatica gens, &c.) un daudziem citiem, ka tie ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati). (Pliny VI. 7, aplūkojot ‘Palus Mæotis’ (Azovu) un tautas ap to, ‘Piki’ novieto starp ‘Mæotis un ‘Ceraunian’ (Κεραύνια όρη, šajā gadījumā Kaukāza kalnu virkne no ‘Cimmerian Bosporus’ līdz ‘Rhipaean’ kalniem, pārkaroties no vienas puses Melnajai, Azovas jūrai un Donai, no otras – Kaspijas jūrai) kalniem jeb tagadējā ‘Circassia’ (Čerkesijā). Dažos izdevumos viņiem ir nosaukums ‘Phycari, Pici, Phicores, Pihti, Phichtiaid, Pihtar, Peohtar, Picos’).

Strabo kļūda radusies no tā, ka ‘Roxolani’ bijuši ‘Basternæ’ kaimiņu tauta. ‘Roxolani’ bija ‘Russians’; un Polijas rietumu daļa, tālu no Krievijas, saukta par Sarkano vai Melno ‘Russia’ ir dabūjusi savu nosaukumu daļēji no ‘Roxolani’, kas ir iespiedušies un apmetušies Polijas stūrī. No citām Strabo minētām ‘Basternæ’ daļām ‘Atmoni’ ja nekļūdos, ir pletušies rietumos gar ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra), kļuvuši par dienvidu jeb īstajiem ‘Basternæ’, un viņus tieši tā saukuši senie; kamēr ‘Sitones’ devušies uz ziemeļiem kopā ar ‘Peukini’, līdz nonākuši pie ‘Baltic’ jūras un Skandināvijā. Norise, cik var izsekot – cik skaidri var sagaidīt vēlāk, iezīmē divas vai vairākas ‘Peukini’ kolonijas.
Senie ģeogrāfi runā par dažādām ‘Peukini’ atliekām ‘Thrace’ (Trāķijā). Tādi ir bijuši ‘Peukesti’, tauta ziemeļos no ‘Scordisci’. Pliny III. 25, mums teic, ka ‘Callimachus’ (Καλλίμαχος, 310 BC – 240 BC) ir tautu ar nosaukumu ‘Peuketi’ novietojis Ilīrijas (Illyricum’ ‘Liburni’ā.

PEUKINI ir īpaša un ievērojamākā ‘Basternæ’ daļa, un kā varam spriest no viņu nosaukuma, ir palaikam stiepušies pa visu šo plašo tautu un atstājuši aiz sevis tādas pēdas no ‘Thrace’ (Trāķija) līdz Baltijas jūrai, ka varam izsekot tās soli pa solim. To mums ļauj ‘Ptolemy’ ģeogrāfija, kurš rakstījis apmēram 150 gados pēc Kristus. Tā kā viena vai divas sarmatu ciltis ir pletušās starp ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna, sal. ar Cronium mare) un ‘Borystenes’ (Nieper, Dņepra), viņš nepareizi par robežu starp ģermāņiem un sarmatiem liek ‘Vistula’ (Vislu); lai gan ‘Tacitus’, kurš rakstījis apmēram piecdesmit gadus agrāk, ir īpaši pieminējis ģermāņu tautas aiz ‘Vistula’ (Visla), un plašo ‘Peukini’ vai īpaši ‘Basternæ’, kurus ‘Pliny’ uzskata par vienu PIEKTO daļu no ģermāņiem.

Bet ‘Ptolemy’, kurš dzīvoja tālajā Ēģiptes Aleksandrijā un varbūt pat nesaprata latīņu valodu, šķiet, nekad nebija lasījis ne ‘Pliny’ ne ‘Tacitus’ tomēr viņš savas vietas izvieto saskaņā ar ceļotāju un ģenerāļu un grieķu ģeogrāfu kartēm. Īpaši no pēdējiem, kuri no dzintara tirgoņiem saņēma labu informāciju par esošiem maršrutiem; no kā šī informācija, kas rodama viņa nodaļā par ‘Sarmatia Europæa’, šķiet, ir atvasināta. Viņa laikā daļai no ‘Peukini’ vēl ir piederējusi viņu sākotnējā apmetne ‘Peuké’ Donavas grīvā; kamēr otru viņu daļu rodam tālu ziemeļos no ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra) un virs ‘Getæ’ (Goths); un ‘Ptolemy’ minētie ‘Πευκινα ορη’ jeb Peukini Kalni, kā pamatoti novēro ‘Cluverius’, ir dienvidrietumos no tagadējās ‘Prussia’, pie ‘Bog’ (Buga, Narvas kreisā krasta pieteka) upes augšteces; tas ir apmēram sešdesmit jūdzes no Baltijas jūras. ‘Ptolemy’ peukinus novieto ziemeļos no ‘Basternæ’; tā ka no visiem ‘Basternæ’ tuvāk pie Baltijas jūras bija viņi.

Un to, ka peukini tiešām sasnieguši Baltiju, zinām no ‘Tacitus’, kurš savas ‘Germania’ beigās nostāda viņus kopā ar ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu) un ‘Fenni’, kurus ‘Ptolemy’ novieto pie ‘Vistula’ (Vislas) pie Baltijas jūras. ‘Tacitus’ vēl arī liek ‘Venedi’ starp ‘Peukini’ un ‘Fenni’, tā ka ‘Peukini’ vajadzētu būt bijušiem Baltijas krastā ‘Vistula’ (Vislas) grīvas austrumu pusē jeb tagadējā Prūsijā; no kurienes viņi ir stiepušies uz dienvidiem līdz saviem ‘Basternic’ brāļiem tagadējās ‘Hungary’ rietumu daļā – apmēram 400 jūdzes garā un 100 līdz 150 jūdzes platā joslā. Ar tik lieliem īpašumiem nav brīnums, ka ‘Pliny’ peukinus vērtē kā piekto daļu no ģermāņiem, un ka viņu nosaukums ir lietots kā sinonīms vārdam ‘Basternæ’.

Tā parādījis, ka divas ‘Basternic’ tautas – PEUKINI un SITONES ir izstiepušās līdz Baltijas jūrai un ka ‘Tacitus’ un citi rāda un visi mūsdienu (18.gs.beigas) ģeogrāfi piekrīt, ka daļa no ‘Sitones’ ir palikuši peukinu kaimiņos Baltijas jūras dienvidu pusē, kamēr pārējie ‘Sitones’ bijuši Skandināvijā; un ka Strabo kā sava laika pieņemtāko viedokli min, ka ‘Basternæ’ ir bijuši aiz ģermāņiem vai Skandināvijā, es uzskatu, ka uzreiz ir pats par sevi saprotams, ka visticamāk daļa no peukiniem ir kopā ar saviem brāļiem sitoniem aizgājuši uz Skandināviju. Bet pirms uz to uzstāt, man ir jāsniedz lasītājam kādas domas par to, ko par Skandināviju un ģermāņu zemes ziemeļu daļu zinājuši romieši un grieķi.

Ap 250 gadiem pirms Kristus ‘Pytheas’ un citi, kā zinām no ‘Pliny’, ir runājuši par pussalu CRONIUM (Curonium? I.L.) jeb ‘Northern ocean’ jūrā, sauktu par BALTIA, no kuras piegādāts dzintars. Īstenībā ‘Herodotus’ (485-425 BC) to ir minējis 450 gadus pirms Kristus. Pussalas nosaukums acīmredzami ir no ļoti sen tā sauktas ‘Baltic’ jūras (vai otrādi, I.L.), šis nosaukums ir atvasināts no ģermāņu, ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ ) vārda ‘Belt’ – ‘jūras līcis’. Dzintars nekad nav atrasts Skandināvijā, bet gan ‘Glessari’ (‘æstii’, Aistija)ā, pussalā ‘Prussian’ krastā, kas vēlāk ieguvusi savu nosaukumu no Glessaria, kādā, kā teic ‘Tacitus’, ģermāņi saukuši dzintaru, tas ir, ”Gles’ jeb ‘Glass’, ko tas atgādina. Tādējādi ‘Baltia’ ir nevis Skandināvija, bet ‘Glessaria’. ‘Pomponius Mela’, kurš rakstījis ap 45 gadus pēc Kristus, min ‘Codanus sinus’.

(‘Pliny’ ir uzskatījis, ka ‘Sevo Mons’ kalni ir sniegušies no tagadējās ‘Bohemia’ līdz lielam zemesragam ziemeļos no ‘Dantzick’ (Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū) (ja nav kļūda, saukta par ‘Refehout’ un ‘Heel’) un veidojuši ‘Sinus Codanus’, kas no turienes pleties līdz ‘Jutland’ (Witland) ziemeļu galam (Promontorium Cimbrorum)) un ‘Codanovia’, pēdējā visdrīzāk ir tagadējā ‘Zeeland’, ‘Suiones’ (Zeeland’es un apkārtējo salu iedzīvotāji, daļēji zviedri) sala, kurā atrodas Dānijas galvaspilsēta; un no kuras nosaukuma, kā daži spriež, ir saīsināts vārds ‘Dania’.

Pats ‘Pliny’, kurš rakstījis ap 70 gadus pēc Kristus, ir pirmais, kurš piemin Skandināviju, lai gan teic, IV. 16., ka ‘Scandia, Dumna, Bergi, Nerigen’ salas ir jau atzīmējuši citi. ‘Ptolemy’ ‘Dumna’ salu pieskaita Orkneju salām, ‘Scandia’ varbūt ir ‘Fune; un ‘Bergi’ Bergenas zeme Norvēģijā, ko no Zviedrijas atdala ‘Schager Rack’ jeb Baltijas jūras rietumu daļa, tā ka tiem, kas redzējuši vien dienvidu krastu, izskatās kā sala. Pliny, IV. 16., piemetina, ka lielākā no šīm salām ir bijusi ‘Nerigon’; un tā kā viņš teic, ka guvis šīs ziņas no dažādiem agrākiem autoriem, “sunt qui et alia prodeunt, Scandiam” u.c., ziemeļu senatnes pazinēji ir labi secinājuši, ka ‘Nerigon’ no vēlākas un labākas informācijas ir bijis piedēvēts ‘Bergi’; tomēr ‘Pliny’ šo pašu zemi ir saucis divos vārdos, ar tiem domājot dažādas salas – jo ‘Nerigon’ droši ir Norvēģija, un vietējais nosaukums ir ‘Norigé’ jeb Ziemeļu ķēniņvalsts. Bet ,ch. 27, viņš pats teic, ka Skandināvija ir neizpētīti liela sala, kas atrodas ‘Sinus Codanus’, un zināmās daļas 500 ‘pagi’ rajonu lielumā pieder ‘Hilleviones’. Tā, domājams, ir ‘Halland’ Skandināvijas dienvidrietumos.

Redzējuši, ka senie Skandināviju ir zinājuši, aplūkosim skitu jeb ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski skitu) virzību uz to. Esam jau izsekojuši divas ‘Basternic’ tautu, SITONES un PEUKINI, gājienu uz Baltijas jūras krastiem. Tās krastos cieši pie šīm tautām rodam ‘Gotthones, Guttones, jeb Gythones’, kā tos sauc ‘Tacitus, Pliny, Ptolemy’. Kāpēc šī tauta nes visiem gotiem ļoti tuvu nosaukumu, ir grūti pateikt, ja nebūtu nosaukuma ‘Gut’ jeb ‘Good’ kas dots zemei, tautai utml., kas varbūt cēlies no skandināvu ‘Gudske’, kas latinizēts par ‘Gothlandia’; un mūsu ‘Gotthones’ varbūt savu nosaukumu ir guvuši no tā paša avota, ja ne no ‘Gote’ – ‘jātnieks’, jo viņi robežojās ar ‘Basternæ’, kas tāpat kā ‘Sarmatæ’ (sarmati) bija lielākoties jātnieki, un šķiet, ka arī ‘Gothones’ arī ir bijuši jātnieki, un viņus tā saukuši citi ģermāņi, kas jātnieki bija maz vai nemaz.

Ģermāņu zemes dienvidos rodam ‘Gothini’, ‘Gallic’ tautu; un, kā teic ‘Tacitus’, viņu valoda ir bijusi ‘Gallic’, varbūt viņi sākotnēji ir bijuši ‘Celtic’ cilts, kas dzīvojusi kalnos, kā rāda ‘Cluverius’ karte, un viņiem ļauts tur dzīvot at noteikumu, ka strādās raktuvēs un, kā teic ‘Tacitus’, maksās smagas nodevas. Viņu nosaukums, varbūt ironiski, nozīmē ‘labi cilvēki’. ‘Herodotus’ (485-425 BC), book IV., vairumu savu skitu novieto ģermāņu zemēs. ‘Ister’ jeb ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) viņš sauc par ‘Scythia’ garāko upi. ‘Ister’ā no ‘Agathyrsi’ zemes, ch. 37., ietek ‘Maris jeb Marus’. Viņa ‘Hyperborei’ ir ģermāņu zemēs, jo viņš liek viņu dāvanām ‘Delos’ai nākt uz Adrijas jūru un no turienes uz ‘Dodon’u. 21. nodaļā viņš teic, ka aiz ‘Tanais’ (Dona) (Dona) ir ‘Sarmatæ’ (sarmati), un viņa ‘Scythian’ tautas ir galvenokārt ģermāņu zemēs un Polijā; ch. 23. viņš kādus ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), kuri sadumpojušies un aizgājuši no pārējiem, novieto tālu ziemeļos.

Lai kā, no ‘Pliny’ ir skaidrs, ka senie grieķi ir ‘Scythia’ uz kartes izvērsuši pat līdz Baltijas jūrai, kur vienīgi ir rodams dzintars, un no Strabo mēs uzzinām, ka vispārējs uzskats ir bijis, ka ‘Basternæ (Scythic daļa) valdījuši vietās aiz ģermāņiem jeb Skandināvijā. ‘Gythones jeb Gothones’ ‘Ptolemy’ novieto Baltijas jūras krastā starp ‘Sideni jeb Sidones’ un ‘, ‘Peukini’, divām ‘Basternæ’ tautām’ un visticamāk arī ‘Gythones’ ir bijuši ‘Basternæ’. ‘Sidones jeb Sitones’ rodam dienvidos no Zviedrijas, tai pretējā krastā; un ‘Gythones jeb Guttones’ droši ir ‘Gutæ’ dienvidos no Skandināvijas, kā izvieto ‘Ptolemy’, kurš ir šķērsojis zemi, kurā kādreiz valdījuši ‘Sitones’, savā ceļā uz ziemeļiem, jo ‘on’, kā novērojis ‘Grotius’ ir vien vecģermāņu daudzskaitlis, kas dažkārt pievienots, dažkārt izlaists; tāpēc ir vārdi ‘Gutæ, Gutones; Burgundi, Burgundiones; Lugii, Lugiones) utjpr.

250.gads pēc Kristus… Rietumos no ‘Borystenes’ (Nieper, Dņepra) bija ‘Vestgoths’ jeb Rietumu ‘Getæ’ (Goths), senāk ‘Tyragetæ’ pletās uz rietumiem pat līdz ‘Basternæ’, citai plašai joslai. The ‘Vestgoth’u ķēniņi bija no ‘Balthi’ jeb ‘Baldi’ dzimtas; Jorn. ch.5.

331.gads pēc Kristus, ‘Vandal’i, kas redzot ģermāņu zemes atvērtas biežai ‘Franks’ un ‘Alamanni’ staigāšanai uz dienvidrietumiem, pamazām daļu savas tautas izvērš uz dienvidaustrumiem, līdz robežojas ar ‘Vestgoths’ un izveido daudzas sadursmes ar pēdējiem. ‘Constantine I.’ atkal atvaira ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ) un iekaro dažus ‘Sarmatians’.

453.gads pēc Kristus, ‘Claudian’ piemin ‘Geloni’ kopā ar ‘Getæ’ (Goths) tikpat bieži kā ‘Jornandes un Procopius’ ‘Gepidæ’ (slavena gotu tauta rietumos no mūsd.Ungārijas ); un viņu ģeogrāfiskais stāvoklis šiem autoriem neatstāj vietu šaubām, vai tā ir viena un tā pati tauta un daļa no ‘Basternæ’.

475.gads pēc Kristus, ‘Odoacer’s ‘Turcilingi, Scyrri, Heruli un citu jauktu ‘Sarmatic’ un ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ ) cilšu priekšgalā piebeidz Romas impēriju rietumos un valda Romā četrpadsmit gadus.

SAKI

Saku Buda Baktrijā (atcerēsimies, ka pirmo Budu sauca Šakjamuni jeb Saku Viedais)

Ziemeļos no Kaspijas jūras, kā rāda ‘Herodotus’ (485-425 BC), kurš nav kā Strabo noturējis Kaspijas jūru par Ziemeļu okeāna (Cronium mare) līci, ir bijuši MASSAGETÆ, liela un slavena tauta, kuras ķēniņiene ‘Thomyris’ nogalējusi ‘Cyrus’ (Kīru 530.g. pr.m.ē.), un iznīcinājusi viņa armiju. ‘Massagetæ’ ir pletušies uz austrumiem no Kaspijas; un viņi un SACÆ (saki) bijuši ‘Scythæ Intra Imaum’ (kurus ‘Ptolemy’ sāk no ‘Rha’ jeb Volgas uz rietumiem; tā ka ‘Chatæ’ (Catti) un mītiskie ‘Arimaspi’ (vienači) piederējuši pie ‘Scythia extra Imaum’, ko ‘Ptolemy’ atzīmē kā ļoti šauru joslu, un tā noteikti nav sniegusies vairāk kā divsimt jūdzes uz austrumiem no Kaspijas.

No ‘Diodorus Siculus, lib. II. c. 43’, uzzinām, ka skiti nākuši pār ‘Araxes’ (Aras) un Kaukāza kalniem uz ‘Palus Mæotis’ (Azovas jūru), no kurienes pēc kāda laika izvērsuši savus iekarojumus un apmetnes aiz ‘Tanais’ (Donas); un ka no ‘Massagetæ’ cēlušās ‘Sacæ, Arimaspi’ un dažas citas tautas. ‘Bactriani’ (), kā teic ‘Justin’s, ir bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths). Ka ‘Sogdiani’, starp ‘Massagetæ’ ziemeļos un ‘Bactriani’ dienvidos ir bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), ir skaidrs no Strabo un ‘Curtius’, lib. VII. c. 8, sniegtā viņu uzvedības apraksta. Strabo, XI. 511, teic, ka ‘Bactriani’ bijuši ‘sacæ’ (saki); un šķiet, ka arī ‘Sogdiani’. Kā teic ‘Herodotus’ (485-425 BC), ‘sacæ’ (saki) ir bijis persiešu dots vispārējs ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) nosaukums.

‘Bactriani’ bijuši senie ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), kas tik tālu pletušies skitu impērijas laikā Persijā, jo ar viņiem karojis ‘Ninus’, Diodor. II. Justin I. Arī alanus, kas bijuši ‘Massagetæ’ kaimiņi rietumos, viens vai divi vēlāki latīņu rakstnieki ir saukuši par ‘Massagetæ’. Arī ‘Hyrcani’ (dienvidaustrumos no Kaspijas) bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) un ‘Dahæ’, Steph. Byz. and Pliny IV.17; ‘Margiani’ ir bijuši no masagetiem, kā rāda Ptolemy, kurš ‘Massagetæ’ novieto Margianā; un ‘Dionysius, ģeogrāfs, v. 740, un ‘Eratostenes’, in Strabo, lib. II, iestiepj kādus ‘Massagetæ’ ‘Bactrian’ā.

Tiešām, Strabo min, ka SACÆ un MASSAGETÆ ir bijuši Kaspijas austrumu aziātisko skitu vispārpieņemti nosaukumi; un Herodotus un Pliny teic, ka persieši šos ‘Scythæ’ (skitus) saukuši vispārējā vārdā par ‘sacæ’ (saki). Arī ‘sacæ’ (saki) ir veikuši iebrukumus ‘Hyrcani’jā (dienvidaustrumos no Kaspijas) un līdz Armēnijai, kur ‘Sacapene’ apgabals saukts viņu vārdā, Ptolemy; Strabo lib. II. Persieši ‘sacæ’ (sakus) un ‘Massagetæ’, šķiet, ir saukuši vienādi par ‘Scythæ’ (skitiem), un grieķi par ‘Getæ’ (Goths). ‘Oxus’ (Amudarjas) un ‘Jaxartes’ (Sirdarjas) augšteces apvidus un ‘Gog and Magog’ (Sātana, neticīgo) kalnus (kas, šķiet, ir Imaus kalni) joprojām saku dēļ sauc ‘Sakita’, un Tamerlana laikā par ‘Scythia extra Imaum’ ir saukta ‘Gete’ un tās tauta ‘Getes’ (Ovid’s: Nam dedici Getice, Sarmaticeque loqui. Ne mirari si sint vitiosa, decebit Carmina quæ saciam pene poeta Getes, Ib. III. II.), kā rāda viņa dzīves apraksts persiešu valodā. Skat. M.de Anville’s ‘Memoir on the Getæ’, Academy, Tome XXV, Tome XXXII.

SAUROMATI, PERSIEŠI

‘Persæ qui sunt originitus Scythæ’, ‘Ammian. Marcellin. lib. XXXI’ un ‘Tertullian de Pallio, c.2’. Tagadējā persiešu valoda, kaut cik sajaukta ar arābu valodu, īstenībā ir ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski skitu) dialekts, kā rāda ‘Scaliger, Lipsius, Boxhorn’, un mūsu ‘Burton’s, kura grāmata ir pārizdota ‘Lubec’ā, 1720.g. Tajā ir palīgdarbības vārdi un citas būtiskas gotu valodas izcelsmes iezīmes, ko nepazīst citas Austrumu valodas, turklāt sarunu valoda (verbage) ir lielākoties gotu, ja domājam farsi; bet pehlavi kurā runāts Medijā un Partā, nešaubīgi ir bijusi sarmatu valoda; bet jau sen kā zaudējusi spēku un izzudusi. Skat ‘Richardson’a disertāciju ‘viņa ‘Persian and Arabic Dictionary’ sākumā, kurš tomēr, tāpat kā mācītākais ‘Jones’, piemirst par persiešu un gotu valodu līdzību.

Bez tam sākotnējie ‘Euxine’ (Melnās jūras) skiti šo Āzijas lielāko impēriju uzskata par mēdiešu iekarotu; bet tikai uz 28 gadiem (Herodots u.c.). Skiti ir piepildījuši gan ģermāņu zemes gan Skandināviju un lielu daļu Gallijas un Spānijas.

‘Ausonius, Idyl. 8’, runājot par ‘Goths’ (latīņiem goti, grieķiem skiti) teic, “Quæ vaga Sauromates sibi junxerat agmina Chunis; Quæque GETIS sociis Istrum adsultabat Alanus”.

‘Procopius, Paris, 1662, e typographia regia, 2 volumes folio, lib. I. cap. 2’: “ Gotu tautas, daudzas un dažādas, tur ir bijušas agrāk un ir tagad. Bet lielākās un augstāk vērtētās to vidū ir gotu un visogotu un vandaļu un gepidu (slavena gotu tauta rietumos no mūsd.Ungārijas ). Senāk tās ir sauktas par ‘Sauromatæ’ un ‘Melanchlæni’; daži tās ir saukuši arī par ‘Getic’ (Γετικον, vēlāk Gotticus, arī Scythæ) tautām.” Lai lasītājs var padomāt, ko ‘Mr. Macpherson’s citējis no latīņu tulkojuma, arī šis ir pievienots:
“Plurimæ quidem superioribus fuere temporibus, bodieque sunt, nationes Gothicæ; sed inter illas Gothi, Vandali, Visigothi, et Gepædes, cum numero tum dignitate præstant. Olim Sauromatæ dicebantur, ac Melanchlæni: quidam etiam Getarum nomen ipsis tribuerunt.”
Viņš noteikti ir lietpratējs; bet spalvas viegluma lietpratējs, tikpat cik pretējs var būt kāds pretējs lietpratējs.

Ka goti jeb ‘Getæ’ nekad nav saukti par ‘Sarmatæ’ un ‘Melanchlæni’, kā izdomā ‘Procopius’, ir skaidrs no visiem autoriem, kuri tos piemin, no ‘Herodotus’ (485-425 BC) līdz viņa paša laikam; jo pat ‘Jornandes’s nav tik nezinošs kā viņš, sarmatus vienmēr minot kā no ‘Getæ’ jeb ‘Goths’ atšķirīgu tautu. Strabo, ko attiecībā uz kādiem Āzijas ‘Scythæ’, kas esot ‘Sarmatæ’, maldinājis ‘Ephorus’, nekad nav domājis, ka ‘Getæ’ bijuši ‘Sarmatæ’, bet atkārtoti tos atšķīris skaidros vārdos. ‘Gepidæ’ un ‘Vandals’ ir bijušas ģermāņu tautas; pirmie daļa no ‘Basternæ’; otrie ļoti labi zināmi no ‘Pliny’ un ‘Tacitus’. ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) var parādīt, ka ‘Getæ’ (Goths) nebija ‘Sarmatæ’ (sarmati), jo kā citēts iepriekš, viņš zinājis gan ‘Getic’ (Γετικον, vēlāk Gotticus, Scythæ), gan ‘Sarmatic’ valodu.

Tagad ‘Mr. Macpherson’s savā piezīmē p. 37. teic, “Ģermāņu sarmatu senči”, un tā turpina viscauri savā darbā, ne reizi neatceroties, ka ‘Tacitus’ (autors, kura patiesums un precizitāte pierādās ar katru dienu vairāk) starp ģermāņiem un sarmatiem liek visstingrāko atšķirību cauri visai savai nemirstīgajai ‘Germania’. Viņš teic, ka ģermāņi valkā ciešus apģērbus nevis ‘fluitante sicut Sarmatee’ (vaļīgi krītošus kā sarmati) un beigās pieminot kādas tālas tautas teic, ‘Germanis an Sarmatis adseribam dubilo’ (šaubos, pieskaitīt tos pie ģermāņiem vai pie Sarmatæ). Kāpēc viņš uzskatīja ģermāņus par vietējiem, ja ne atrodot viņus pilnīgi atšķirīgus no sarmatiem? Ja būtu bijusi kāda līdzība, nekas nebūtu dabīgāk kā pieņemt, ka viņi cēlušies no ‘Sarmatæ, lielas kaimiņu tautas, nevis otrādi. Ka sarmati bijuši no ‘Scythæ proper’ (īstajiem skitiem) atšķirīga tauta, pirmkārt zinājis pat ‘Herodotus’ (485-425 BC), ko redzam, viņam pieminot, ka daļa no sarmatiem zin skitu valodu, un ka visā viņa slavenā ziņojuma gaitā par Dārija karagājienu pret ‘Scythæ’ skitiem viņš sarmatus novieto ziemeļos no skitiem. Un skitus Herodotus novieto Vācijas teritorijā, bet sarmatus austrumos no viņiem, kā tagad redzēsit. Arī Dionisius atšķir ģermāņus no sarmatiem, ‘v.304. Germanoi, Sarmatoi te’, un vēl citi.

‘Ptolemy’, ģeogrāfs, kurš rakstījis kādus četrdesmit gadus pēc ‘Tacitus’, ir bijis pirmais, kurš no bagātīgām ziņām, ko ieguvis par šo zemi, ciktāl senie to pazīst, nodala ‘Sarmatia Europæa’ no ‘Sarmatia Asiatica’ to visā un īstajā visu sarmatu valodā runājošo teritorijā; tas ir, visā Eiropas Krievijas daļā un lielā daļā Polijas S.Eu. gadījumā, un tajā Krievijas daļā, kas atrodas starp ‘Tanais’ jeb Donu un Kaspijas ziemeļaustrumiem otrajā gadījumā jeb ‘Asiatic Sarmatia’. Pēc Tacitus un Ptolemy laika visi autori līdz tumsonīgajam laikam, kad rakstīja ‘Procopius’, min sarmatus kā acīmredzamu, atšķirīgu, atsevišķu tautu. Tai ir plaša zeme, kur klejot, no kuras vien nedaudz uzbruka romiešiem; bet ‘Constantine I’ monētas nekaunīgi nes vārdu ‘SARMATIA DEVICTA’, viņš diez vai jebkad ir palūrējis uz šīs zemes stūri.

To sarmatu, kas romiešiem vēlākos laikos uzbruka, bija tiešām tik maz, ka rodam tos pieminētus ļoti garāmskrejoši (tik garāmskrejoši, ka tie parādās ne vairāk kā kāda no divdesmit ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ ) valodā runājošām tautām. “Quidquid inter Alpes et Pyrenæum, quod oceano et Rheno includitur, Vandalus, Quadus, Sarmata, Alani, Gepides, Heruli, Saxones, Burgundiones, et (O lugenda respublica) hostes Pannoni vastaverunt. Hieron. Epist. ad Ageruntiam. His enim adfuere auxiliares Franci, Sarmatæ, LÆTIANI (izcēlums I.L.), Burgundiones, Saxones, Riparioli”, u.c., Jornand, sub an. 451), un viņi nekad nav apmetušies kādā no Romas impērijas daļām (tomēr, skat. iepriekš pie Henry Piers), saglabājot nedaudz no ‘Illyricum’ (Ilīrijas Adrijas krastā) skitisku.
Par vēlākām sarmatu gaitām lasītājam jāmeklē kādā Krievijas vai Polijas vēsturē (piem., iepriekš Krauze); kuras autori visos laikos ir sākuši ar to, ka neviens vēl nav bijis tik neizglītots, lai tos vismazākajā veidā saistītu ar ģermāņu zemes vēsturi.

‘Matthias a Michou’, kurš uzrakstījis ‘Sarmatia Europæa et Asiana about 1520: Guagnin’, kurš 1581.gadā publicējis savu ‘Sarmatiæ Europæaa Descriptio; quæ regnum Poloniæ, Lituaniam, Samogitiam, Russiam, Massoviam, Prussiam, Pomeraniam, Livoniam et Moschoviæ Tartariæque partem, complectitur’; (veltījot Polijas karalim un galvenokārt skarot poļu monarhu dzīves un portretus; arī https://ia801204.us.archive.org/22/items/bub_gb_ULz4bTnQRRoC/bub_gb_ULz4bTnQRRoC.pdf ); šie autori pirms diviem gadsimtiem bija tik pārāki par ‘Mr.Macpherson’u, ka pietiek parādīt, ka cilvēks, kurš raksta par tik smagām tēmām nelasījis iepriekš doto, ir vien pasludināms pasaulei kā nejēga.

Parādīšu lasītājam, cik maz var paļauties uz vienu vienīgu ‘Procopius’ liecību, īsti atspēkojot šo šā autora izteikumu ar citu no viņa paša darba un tā pilnībā ģeogrāfiskas daļas, kas protams ir daudz precīzāka. Tas ir ‘Book IV, chap.5’: “Tam, kas šķērso ‘Mæotis’ ezera (Azovas) šaurumu, un tā grīvu, jāteic – krastā senāk mājoja ‘Goths’ (latīņu goti, grieķiem Scythæ ), saukti ‘Tetraxitæ’, kā es jau minēju. Un stipri tālu atradās goti un visigoti un vandaļi, un visas gotiski runājošas tautas, kas senos laikos sauktas arī par ‘Scythians’, jo visas turienes tautas parasti sauca par skitiskām (Scythic). Dažas no tām sauca par ‘Sarmatæ’ (sarmati), un ‘Melanchlæni; un citos vārdos.”
Lasītājs no šā uzreiz redzēs, ka sarmati nevarēja, pat ‘Procopius’ uzskatā, būt gotu senči, kā ‘Mr. Macpherson’s mēģina apliecināt; redzot, ka sarmati ir bijusi tikai viena no tautām, kas sauktas par skitiem, kā te ‘Procopius’ teic, un daži seno autoru avotu nezināšanas dēļ, kā jau parādīts, klasificē sarmatus kā skitisku tautu. Lai šai nepamatotajai pretrunai punktu pieliek lielākais no mūsdienu ģeogrāfiem, ‘M.D.Anville’. Savā ‘Geographic Ancinne Abregée, Paris 1768, 3 vol.’, runājot par ‘Sarmatia Europæa’, ‘Vol. I. p. 322’, viņš izsakās šādi:
“ Pour donner une idée generale de cette grande nation, et la distinguer de ce qui parle un langage foncierement Slavon, et ne variant que felon differents dialectes, est Sarmate. Et si on trouve ce meme fond de langage etabli dans des contrées etrangeres a l’ancienne Sarmatie, e’est que, dans les terns qui ont succede a ceux de l’antiquité, des essaims de cette nation se sont repandus en Germanie jusqu’a l’Elbe, et au midi du ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) (Donava) jusqu’a la mer Adreatique.”
Lūdzu piedošanu Mr.M., ka esmu teicis, ka viņš ir vienīgais autors domai, ka ģermāņi bijuši sarmati. Nē! Viņam bija cits! Un kāds cits! Pietiks pateikt, ka tā svars ir milzīgs, un te viņš ir: ‘Præliis ac rerum penuria Sarmatas, Getas, Scytas, quados, consumpsit. Pomp. Lætus in Claudio.’

Ar ģermāņiem tāpat kā senie es domāju visas tautas no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) dienvidos līdz ‘Northern ocean’ (Cronium mare) vai Skandināvijas galam ziemeļos; un no ‘Rhine’ (Reinas)’, German ocean’ rietumos līdz ‘Chronus’ (Niemen, Nemunai) upei austrumos. Tāpēc ‘Vistula’ (Visla) parasti tiek likta kā ģermāņu zemes austrumu robeža; tas ir ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. peukinu un fennu zemes) un vienas vai divu citu sarmatiski runājošu tautu dēļ, kas atrodas starp ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna) un ‘Vistula’ (Visla).

Tomēr visa ‘Germani TransVistula’ (ģermāņu Pārvisla) jeb plaša ģermāņu daļa, saukta par BASTERNÆ, kas, kā apgalvo ‘Pliny’, aizņem piekto daļu no ģermāņiem, ir bijuši aiz ‘Vistula’ (Vislas), tagadējā ‘Prussia, Polachia, Masovia, un Red Russia’. Tā ka īstā robeža starp ģermāņiem un sarmatiem noteikti ir bijusi ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna), neraugoties uz ‘Vistula’ (Vislas) pārāko tecējumu un slavu, kas to darījusi par pieņemtu robežu. Ka skandināvi bijuši ‘Basternæ’ jeb ‘TransVistula’s (Visla) ģermāņi, mums var norādīt tiešs spriedums, pat ja mums nebūtu apliecinoša ‘Strabo’ autoritāte, ar līdztekus pierādījumiem no ‘Tacitus, Ptolemy’ un citiem, kā skaidrots tālāk. Jo tā bija ģermāņu zemes daļa, kas tieši veda no ‘Euxine’ (Melnās jūras)’ uz Skandināviju, un šķērsot jūru līdz Zviedrijai nebija tālu; pie kam ceļu sadalīja Gotlandes un ‘Oeland’es (Ēlande) salas. Lasītājs var vēl ievērot, ka ar maniem pierādījumiem, ka ģermāņi bijuši skiti no Āzijas, paveras jauns lauks, lai debesis man neļauj taisīt jaunu hipotēzi senajā vēsturē! Nē. Patiesība vienmēr ir sena.

Tāds bija arī gadījums Itālijā un Spānijā, kur ‘Romano’ un ‘Romance’ (romāņu valodas) pārspēja primitīvo gotu valodu un tagad ir viņu valoda. Jāatzīmē arī, ka senajiem ģermāņiem nebija ne mazākā līdzība ar ‘Celtic’ (ķeltu valodu) vai ‘Sarmatic’ (sarmatu valodu), un ka jo senāka tā ir, jo lielāka ir atšķirība (Mallet, London 1770, vol. II. notes).

‘Sarmatæ’ bija ziemeļos no Grieķijas, austrumos no ģermāņu ‘Scythæ’ (skitiem, latīņu Goths). Tas viss ir skaidrs no šādām autoritātēm.

  1. ‘Herodotus’ (485-425 BC) novieto ‘Celts’ tieši rietumos, kurpretim savā ‘Geography of Scythia, Book IV. ch. 99. et seq.’ viņš acīmredzami pieņem, ka ‘Scythians’ ir izvērsušies pār visiem Eiropas ziemeļrietumiem, pat līdz ‘Northern ocean’ (Cronium mare) vai ‘Baltic’ (Baltijas jūrai). ‘Agathyrsi’ un ‘Geloni’ viņam ir starp ‘Scythian’ tautām, kas apvienojušās kopējā savienībā pret ‘Darius’, ch. 101. Tad ‘Dionysius’ un ‘Ptolemy’ novieto ‘Agathyrsi’ (ziemeļos no ‘Marus’ jeb ‘Maris’, kas ietek Donavā) un ‘Geloni’ pie Baltijas jūras. No tā mēs uzzinām, ka senie grieķi ir zinājuši, ka ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) ir pletušies līdz pašam Eiropas ziemeļrietumu galam jeb Skandināvijai.
  2. ‘Xenophon’s kurš rakstījis ap 380.gadu pirms Kristus, savā ‘Memorabilia Socratis, lib. II. §. 10.’ teic, “Eiropā valda skiti”, rādot – tāpat kā persieši bija valdošā tauta Āzijā, tā skiti Eiropā. Vai ‘Xenophon’s Eiropas skitus uzskatījis par saistītiem ar Seno Skitiju, viņš nav aprakstījis, bet viņš ir taustāmi sapratis, ka tie ir izvērsušies Eiropas vidū un tālākajās daļās un tur valda.
  3. ‘Aristotle’ savā ‘Meteor I.13.’ teic, ka ‘Ister’ jeb, ‘Danube’ (Donava, Istra) plūst no Pirenejiem, ‘Celtica’s kalniem, un ‘De Gen. An. II. 8.’ viņš runā par aukstumu ‘Scythi’jā’, un piemetina, ka arī ķeltu zeme virs Spānijas ir auksta. Viņš, kā arī ‘Herodotus’ (485-425 BC), zināja, ka ‘Celts’ bija saistīti ar ‘Celtic Gaul’ (ķeltu Galliju) un Britāniju, jo viņš nosaucis alvu, ko veda no Britānijas, par ‘Celtic tin’; viņš teic, ka ķeltu alva kūst daudz ātrāk kā svins ‘De Mir. Ausc.’
  4. Nākošajā gadsimtā jeb ap 250 gadus pirms Kristus ‘Pytheas, Xenophon Lampfacenus, un Timæus’ – ‘Pliny’ citēti autori, ‘Nat. Hist. IV. 13’, visi teic, ka ‘ile Baltia’ (Baltijas pussala, Abalus, Basilia, Baltia, Baltea, Balcia; Electrida, Austera´via jeb Austra´nia, ģermāņu nosaukums salai ‘German Ocean’ā (varbūt Ameland’ē), ir nozīmējis “the sister island.” Arī Helgoland. Raunonia, Samland Peninsula, Sambia Peninsular. Romieši to saukuši par ‘Glessaria’ jo to karavīri ter esot atraduši dzintaru (glessum jeb glass). (Plin. Nat. 4.27, 37.11.2.), ‘Glessaria’, pussala ‘Prussian’ piekrastē, kur atrod dzintaru, “atrodas iepretim ‘Scythia’, vienas vai divu dienu burājuma attālumā.” [Incipit inde clarior aperiri fama ab gente Ingavonum, quæ est prima inde Germaniæ. Sevo mons ibi immensus, nec Riphæis jugis minor, immanem ad Cimbrorum usque promontorium efficit sinum, qui Codanus vocatur, refertus insulis: quarum clarissima Scandinavia est, incompertæ magnitudinis, portionem tantum ejus, quod sit notum, Hillevionum gente D. incolente pagis, quæ alterum orbem terrarum eam appellat. Nec est minor opinione Eningia. Quidam hæc habitari ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt. Sinum Cylipenum vocari : et in ostio ejus insulam Latrin. Mox alterum sinum Lagnum, conterminum Cimbris. Promontorium Cimbrorum excurrens in maria longe peninsulam efficit, quæ Cartris appellatur. Tres et viginti inde insulæ Romanorum armis cognitæ. Earum nobilissimæ, Burchana, Fabaria nostris dicta, a frugis similitudine sponte provenientis. Item Glessaria, a succino militiæ appellata : a barbaris Austrania, præterque Actania.

‘Pliny’ to citē atsevišķi, un viņiem ir dažā ziņā variācijas, bet visi ir vienisprātis, kas skaidri rāda, ka ir zinājuši, ka skiti ir pletušies līdz Skandināvijai un pāri visiem ģermāņu zemes ziemeļiem, kā jau minēts; kamēr ķelti ir saistīti ar ‘Celtic Gaul’ un ‘Britain’. Mani ierobežo (pētījuma) plāni, citādi es varētu pārliecināt katru lasītāju, ka grieķiem piecus gadsimtus pirms Kristus ir bijuši precīzāki uzskati par skitu un ķeltu tautām nekā ‘Pelloutier’ – vakardienas autoram. Bet tas ir raksturīgi pārkarsušai iztēlei, sacelt dūmus un aizēnot katru lietu, kamēr ‘lumen siccum’ jeb neizpušķota saprāta gaisma caurstaro un izgaismo visu. Iedomas sapludina; saprāts izšķir. Iedomas rod līdzības; saprāts atšķirības.

  1. … ‘Cæsar’s, redzot ķeltus sasaistītus tik šaurās robežās, taustāmi pamana, ka citas tautas ir ieņēmušas viņu zemi, tā ierobežojot viņus ļoti šaurā telpā. Un savā ģermāņu aprakstā VI grāmatā un citos izteikumos viņš tās rāda pilnīgi atšķirīgas no ķeltiem. Kas tās bija par tautām? Ka tās nav ‘Sarmatæ’, zin visi; un vienīgā cita tauta, ko senie zināja Eiropas ziemeļrietumos, bija ‘Scythæ’, kā jau parādīts. Grieķu autori noteikti bija guvuši kādas zināšanas par ģermāņu zemi vismaz divus gadsimtus pirms Cēzara, jo viņš VI grāmatā teic:
    “Germaniæ loca circum Hercyniam silvam, quam Eratostheni, et quibusdam Græcis, sama notam esse video, quam illi Orciniam appellant, Volcæ Tectosages occuparunt.”
    Un mēs uzreiz redzam, ka ‘Diodorus Siculus’, viens no labāk informētajiem un vissaprātīgākajiem grieķu vēsturniekiem, kas rakstījuši pēc Cēzara atklājumiem, atkārtoti sauc visu ģermāņu zemi, pat līdz tālākajiem rietumiem un ziemeļiem, par ‘Scythia’.

Var jautāt, kāpēc Cēzars šo zemi nesauc par ‘Scythia’? Kāpēc šis jaunais nosaukums ‘Germany’? Varētu atbildēt, ka par ‘Scythia’ īpaši tika saukta cita zeme, tas ir, ‘Mazā vai Senā Scythia’ pie ‘Euxine (Melnās jūras)’. Un lai gan grieķi par Skitiju ir saukuši visu joslu, pa kuri skiti izvērsušies, tomēr šīs ‘Scythian’ tautas nes dažādus nosaukumus, kā ‘Thraces, Illyrians’, u.c. ‘Cæsar’s, protams, zinot, ka ģermāņus tā sauc viņu ‘Belgic Gaul’ līdzpilsoņi, piešķir viņiem piemērotāko, īpašo bet ne vispārējo nosaukumu. ‘Cæsar’s raksta ne kā ģeogrāfs, bet kā karavīrs; viņš nerunā par izcelsmi un tamlīdzīgi, bet vien apraksta uzvedību. ‘Tacitus’ savā ‘Germania’ īpaši paziņo, ka ģermāņu nosaukums ir radies vēlāk (ir vērts pieminēt, ka Persijā ir bijusi tauta, saukta ‘Germanoi’, ‘Herod. I. 125’. Grieķijā, ‘Peleponnesus’ bijis kāds ‘Teutani’, ‘Pliny III. 8. Steph.Byz.’ Tāpat ‘Scythic’ (skitu valoda) ir radījusi tādus nosaukumus.).

  1. ‘Diodorus Siculus’ ir bijis ‘Julius Cæsar’a laikabiedrs un pelnījis ar saviem atklājumiem. Viņš ‘lib. V.p.354 (edit. Wesseling)’ teic, ka tauta, kas apdzīvo iekšējos apvidus virs ‘Marseilles’ (Marseļas) un Alpus, un šo Pireneju pusi, tiek saukta par ‘Celts’. Bet TIE, kas dzīvo AIZ ķeltu reģiona un apvidos uz DIENVIDIEM un pie okeāna, un TIE uz ‘Hercynian’ (Swabia, Hartz) kalnu pusi un uz priekšu, pat līdz ‘Scythia’ tiek saukti ‘Gauls’ (galli).” ‘Wesseling’ ir novērojis, ka tas ir kļūdaini, jo ‘Romans’ par galliem saukuši arī ķeltus. Bet ‘Diodorus’, bez šaubām zinot, ka šie ‘Celts’ bija nevis Romas vēsturē cildinātie ‘Gauls’, bet pavisam atšķirīga tauta, kam pieder iekšējā vai tālākā ‘Gaul’ (gallu) daļa, pamatoti tās liek kā dažādas tautas. Ar ‘Celts’ Diodorus saprot Cēzara gallus, kas plešas no Alpu ziemeļrietumu gala virs Marseļas uz ‘Gaul’ (galli) iekšējām daļām. Tie, kas ir aiz ķeltiem uz dienvidiem pie okeāna, ir ‘Aquitani’ (starp Bordo un Pirenejiem). Tie uz ‘Hercynian’ kalniem (Swabia, Hartz) un tālāk uz ‘Scythia’, ir ‘Belgæ’. Viņa ‘Scythia’ taustāmi ir ģermāņu zeme, kā tas ir sekojošos izteikumos. “Tie (Gauls) ir ļoti neganti ziemeļos un robežojas ar ‘Scythia’, tā ka viņi iznīcinot cilvēkus, kā dara arī ‘Britons’, kas apdzīvo ‘Ireland’.”, lib. V. p.355. Vēl, runājot par dzintaru viņš teic, ka tas nāk galvenokārt no ‘Scythia’s pussalas aiz ‘Galatiai’ (valoda sakrīt ar Treveri jeb Triers ģermāņu zemē; kolonija arī Mazāzijā) – “τηϛ Σκυθιαϛ τηϛ ύπερ την Γαλατιαν”, ar to domājot ‘Baltia’ (Baltija) vai ‘Glessaria’s, kā rāda minētie ‘Pliny’ citāti.
  2. ‘Tiberius’ laikā, ap 20 gadus pēc Kristus, dzīvoja ‘Strabo’. Viņa vērtīgais darbs ir pilns ar ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths); un viņš mums, ‘lib. XI. p. 507. ed. Casaubon’ teic: “Visas tautas ziemeļu daļā senie autori sauc par ‘Scythians, Celto-Scythians’.” (lib. I. Strabo teic, ka nosaukumi ‘Celtiberi un CeltoScythæ’ “izglītības trūkuma dēļ tiek saprasti atšķirīgi un atsevišķi zem viena vārda”). Tad, runājot par Āziju, XI. 492, viņš teic, pēc ‘Ephorus’, ka kādi ‘Sarmatæ’ (sarmati) bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), tomēr aprakstot Eiropu viņš ‘Scythic’ un ‘Sarmatic’ tautas nodala. Tā viņš teic, “virs ‘Getæ’ (Goths) ir ‘Tyragetæ’, un virs tiem ‘Jazyges Sarmatæ’ (sarmatu jātnieki starp gotiem); un, lib, VII., ka ‘Homer’ (Homērs, ap 850 BC)s, ar saviem ‘Hippomolgi’ un ‘Galactophagi’ (piena ēdāji), Il. XIII. domā ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) un ‘Sarmatæ’ (sarmati). Tā ka ar ‘Scythians’ viņš nedomā ‘Sarmatæ’ (sarmati).

Grāmatā ‘book I.’ viņš teic, ka zeme dalās četrās daļās, vistālāk austrumos dzīvo indieši, vistālāk dienvidos etiopi, vistālāk rietumos ķelti, vistālāk ziemeļos ‘Scythian’. Un Strabo zināja, ka ģermāņu zemes ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) bija ‘Getæ’, jo ‘book VII. p. 294.’ viņš teic “’Suevi’ (Gallicia) patur ģermāņu zemes dienvidu pusi, kas ir aiz Elbas. Aiz viņiem ir ‘Getæ’ (Goths) reģions, šauri dienvidos uz ‘Ister’ (Donavu), un uz ‘Hercynian’ mežu (Swabia, Hartz), aptverot daļu tā kalnu, bet stiepjoties tālu uz ziemeļiem, pat līdz ‘Tyragetæ’.”

Ar ‘Getæ’ (Goths) Strabo taustāmi domā visus ģermāņus austrumos no Elbas, tas ir, ‘Vandali’ un ‘Hermiones’ un Plīnija ‘Basternæ’, kas ir trīs no piecām lielajām ģermāņu daļām, ‘Basternæ’ īstenībā stiepjoties uz austrumiem uz ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra) upi, pie kuras dzīvoja ‘Tyragetæ’. Kā būs parādīts tālāk, Strabo ‘Basternæ’ novieto arī Skandināvijā. No tā ir skaidrs, ka Strabo šīs trīs ģermāņu daļas ir uzskatījis par ‘Getæ, Scythians vai Goths’un, protams būtu par tādiem uzskatījis arī pārējos, ja, kā mēs no ‘Tacitus’, būtu zinājis, ka visi ģermāņi līdz tālākajam galam ir bijuši visi ar vienu izcelsmi, valodu un uzvedību.

  1. Pomponius Mela ir rakstījis apmēram 45.gadā. Viņš skitus un sarmatus atšķir un sniedz atsevišķas nodaļas par katriem. Grāmatā ‘III. chap. 5’, viņš mums teic, ka ziemeļu skitus sauc par ‘Belcæ’, vārdā, kas nekur citur nav rodams, un ‘ch. 6.’ viņš mums teic, “ ‘Thule’ ir iepretim ‘Belcæ’ krastam.”. Tā ka viņa uzskatā skiti patur Skandināviju, iepretim kurai ‘Thul’i novieto visi senie. Baltijas jūra viņam ir ‘Codanus Gulf’.
  2. ‘Pliny’, dabas vēsturnieks, ir rakstījis ‘Vespasian’a laikā ap 70 gadus pēc Kristus. Savā ceturtajā grāmatā, ‘ch. 12’, viņš mums teic, ka ‘Scythian’ tautas, tostarp ‘Sarmatæ’ (sarmati), stiepjas visgarām ziemeļos un ziemeļrietumos no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra); un tad pievieno kādu neaizmirstamu un izšķirošu teikumu.
    Pirms to lasīt, atcerēsimies, ka Plīnijs savu nemirstīgo darbu sāk ar katras grāmatas satura aprakstu un autoru sarakstu, kas katrā grāmatā izmantots, no kā redzams, ka šajā grāmatā, kā mums teic viņa brāļadēls, viņa pētījums ir nebeidzams. Nevienam autoram visā senatnē nav nekad bijusi tāda ziņu bagātība; un nav iespējams jautāt vēl spējīgākam šķīrējtiesnesim.
    Klausāmies viņa spriedumu.

“SCYTHARUM NOMEN USQUEQUAQUE TRANSIT IN SARMATAS, ATQUE GERMANOS. NEC ALIIS PRISCA ILLA DURAVIT APPELLATIO, QUAM QUI, EXTREMI GENTIUM HARUM, IGNOTI PROPE CETERIS MORTALIBUS DEGUNT.
Vārds ‘Scythians’ ir visur mainīts līdz ‘Sarmatæ’ (sarmati) un ‘Germans’. Šis senais nosaukums tālāk šīm divām tautām, kas dzīvo pārējiem mirstīgajiem gandrīz nemanāmi, nav turpinājies, nav saglabājies .”

Sarmatus, kā jau skaidrots, kādi mazāk zinoši senie ir uzskatījuši par skitu tautu; jo pirms ‘Ptolemy’ laika, kurš dzīvojis apmēram gadsimtu pēc ‘Pliny’, par sarmatiem, tautu, kas aizņēmusi tik lielu zemi, cik skitu īpašumi kopā, ir zināts maz. Viņu valoda ir bijusi pavisam atšķirīga, tāpat kā ‘Slavonic’ no ‘(Gothic bishop) Ulphilas Scythic’. Bet daži grieķu autori, zinot, ka ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) ir izvērsušies Eiropas ziemeļrietumos, ir pieņēmuši arī ‘Sarmatæ’ (sarmatus) kā ‘Scythic’ tautu. Skitu nosaukums, kas dots sarmatiem, ir bijusi vien rupja neprecizitāte, līdzīgi kā Amerikas rietumindiešiem (indiāņiem).

Tālas lietas kļūst neskaidras, un to nosaukumi protams neprecīzi. Tomēr dēļ kļūdas nosaucot sarmatus par skitiem senie zināja, ka ir pilnīgi pareizi dot šo nosaukumu ģermāņiem, kad bija atklājuši, ka sarmati ir bijuši no skitiem pavisam atšķirīga rāse; redzot, ka ģermāņu valoda un uzvedība pierāda, ka viņi ir tā pati tauta, kas senie skiti pie ‘Euxine’ (Melnās jūras).
Tas ir skaidrs pat no Strabo, kurš ģermāņus sauc par ‘Getæ’ (Goths), kā jau parādīts; un no grieķu autoriem pēc ‘Ptolemy’, kurš ģermāņus sauc par ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths). Jo ceturtajā gadsimtā visas ģermāņu tautas pēc šā laika ir sauktas par ‘Scythians’ vai ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ); kā plašā ‘Pliny’ ģermāņu ‘Vindili’ (jeb Vandali kā kādos rokrakstos (MSS).) daļa par ‘Suevi’, tā ‘Tacitus’ ‘Angli, ‘Langobardi’ utjpr. ir vienādoti saukti par ‘Scythians vai Goths’. Tāpēc grieķi ir visas šīs tautas saukuši par ‘Scythians’, kurus visi latīņi saukuši par ”Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ), tas ir plaši parādīts šā sacerējuma sākumā.

Lasītājs tiek aicināts šo svarīgo apstākli ņemt vērā, jo ja viņš nonāks izplatītajos maldos par ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ) kā par nenozīmīgu cilti ģermāņu zemē vai Skandināvijā, viņš izdarīs milzīgu kļūdu. Latīņu nosaukums ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ) un grieķu nosaukums ‘Scythians’ pieder visām barbaru tautām no Kaspijas līdz Adrijas jūrai, austrumos un dienvidos, līdz Britu kanālam rietumos un līdz Skandināvijai un ‘Chronus’ (Niemen, Nemunas) upei ziemeļos un ziemeļaustrumos. ‘Sarmatæ’ (sarmatus) visi autori pēc ‘Ptolemy’ novieto ziemeļaustrumos no ‘Scythic’, tagadējā (18.gs. beigas) Polijā un Krievijā; un apzīmē par atsevišķu un īpašu, lielu tautu. Spēcīgie ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ) pār Eiropu ir izvērsušies no plašajiem ‘Getia, Gothia’, jeb senās ‘Scythia’ līdzenumiem un no ģermāņu zemes, kad krita Romas impērija; un ne no nemīlīgajiem un tuksnesīgajiem Skandināvijas kalniem vai maza apgabala ģermāņu zemē, kā mēdz bērnišķi iedomāties.

Jau ‘Tacitus’ parādīja, ka ģermāņi ir ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), jo mums ir vairāku valodu, ko viņš min kā ģermāņu, atliekas, un tās ir skitu jeb ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ) visā ģermāņu valodā tagad. … var teikt, ka ‘Getæ’ (Goths) varbūt ir ģermāņu emigrācija, kā arī pretējo; tomēr pret to ir VISI senie, kā liecina katra šā darba lapa; jo viņi visi apgalvo, ka skiti ir gājuši no austrumiem uz rietumiem, un visa šīs norises gaita ir iezīmēta un skaidra, no Persijas līdz Britānijai.

PIELIKUMS

‘Pliny’ Eiropas ziemeļu daļas apraksts. Hyst.Nat. lib. IV. c.13.

(Dž. Pinkertona piezīme.
‘Plīnija ziemeļu ģeogrāfija šeit ir sniegta kā pilnākā un interesantākā visā antīkajā pasaulē. Pārsteidz, ka visa ‘Pliny’ ģeogrāfija nav izdota atsevišķi, kā daudz pārāka kā ‘Mela’ un citu. Jauns ‘Pliny’ izdevums izglītoto cilvēku sabiedrībā ir tiešām ļoti gaidīts; jo ‘Harduin’s, pēdējais redaktors ir bijis no visiem cilvēkiem visnepiemērotākais šādam uzdevumam, būdams steidzīgs un nepatiess līdz kroplīgumam.)

…Aprakstījis ‘Hellespont (jūras šaurums starp Egeju un Marmora jūru), Mætis, Dacia, Sarmatia, seno Scythia’, un ‘Pontus Euxinus’ (Melnās jūras) salas’, apceļojot apvidus uz austrumiem no Spānijas, viņš dodas uz ‘Scythic Ocean’ un atgriežas uz austrumiem – Spāniju…

Tāpēc mums jāatiet no runām par Eiropas galējiem apvidiem un, šķērsojot ‘Riphæan’ kalnus, jāseko ‘Northern ocean’ (C(u?)ronium mare) krastam pa kreisi, līdz nonākam pie ‘Gades’. Šajā ceļā esot daudz salu bez nosaukuma. Kāda iepretim ‘Scythia’, saukta ‘Raunonia’ (Semba, Balti. Baltiam. Nunc la Nouvelle23. A Cimbris. Hoc est, a Cim. Zemble. BROT. brorum peninsula, et a faucibus 29. Feruntur. Incerta hæc fama Codani sinus, usque ad promonto- signari innuit : incerta hæc insularium Rubeas, quod nunc vulgo di rum nomina, incertumque situm. citur, Noort Kyn, vel Nort Cap, Oonæ , sive magis Oonææ, vel in extrema Norvegia versus septem Oænoææ, Plinio insulæ sunt, Solitrionem positum, Morimarusam noque Plinium secuto. At Pompo Philemon ait id mare vocari: quod nio Melæ, lib. III, cap. 6 : « ob ultra Rubeas est, Cronium nomi alternos accessus, recursusque penari. Ita fere Solinus, loc. cit. Prolagi, et quod spatia queis distant, montorio huic ab amne Rhubone modo operiuntur undis, modo nuda forte nomen est, in Oceanum in sunt, alias insulæ videntur, Sarfluente, cujus meminit Ptolemæus matis adversæ , alias una et contiin Sarmatias, lib. III, cap. 5. H. nens terra.» H. Insulæ videntur), ir dienas brauciena attālumā, un tajā, kā teic ‘Timæus’, pavasaros viļņi izmet dzintaru.

Citus krastus iezīmē apšaubāma slava. ‘Northern ocean’u ‘Hecatæus’ (Ἑκαταῖος, 550- 476. g.p.m.ē.) sauc par ‘Amalchium’ (Crontum Sea jeb Amalchium Sea: aizsalstoša), no upes ‘Paropamisus’, (Παραπάμισος, arī Gandāra pāri Hindukūšam), kuras nosaukums tās tautas valodā nozīmē ‘Sasalusī’. ‘Philemon’s teic, ka ‘Cimbri’ to sauc par ‘Cronium’. ‘Xenophon of Lampsacus’ (2.gs. pirms Kristus) stāsta, ka triju dienu burājuma attālumā no ‘Scythians’ krasta ir neizmērojama izmēra pussala, ko sauc ‘Baltia’. ‘Pytheas’ šo pašu pussalu sauc par ‘Basilia’. Arī ‘Oonæ’ par to ir runājis, un tās vietējie iedzīvotāji pārtiekot no putnu olām un auzām. Citi cilvēki piedzimstot ar zirga kājām un tāpēc tiek saukti par ‘Hippopodes’ . Citu, no ‘Fanesii’ cilts Skandināvijā kailos ķermeņus sedz viņu lielās ausis. No turienes sākas skaidrāks vēstījums par ‘Ingævones’ tautu (‘Tacitus’, kurš bija daudz labāk informēts par ‘Pliny’, rāda, ka ‘Pliny’ apgalvojums par ‘Ingævones’ šeit ir pareizs, lai gan vēlāk kļūdains, jo šis nosaukums iekļāva visas ‘Pliny’ tautas pie ‘Baltic’, un Plīnija ‘Vandili’ bija ‘Ingævones’), pirmo tajā ģermāņu zemes pusē.

Tur ‘Sevo’, milzīga kalnu grēda, ne mazāka kā ‘Riphæan’, veido lielu līci pat līdz ‘Cimbric’ zemesragam, un līci sauc par ‘Codanus’ un tas ir pilns ar pussalām. Slavenākā no tām ir neizpētīti lielā Skandināvija; vienīgo zināmo daļu apdzīvo ‘Hilleviones’ 500 rajonos, kas to sauc par otru pasauli. Eningia’ (daļa no Somijas) ir bez viedokļa. Daži teic, ka šīs joslas ceļus pat līdz upei ‘Vistula’ (Visla) apdzīvo ‘Sarmatæ, Venedi, Sciri, un Hirri’; un ka šo līci sauc ‘Cylipenum’, un sala tās grīvā ir ‘Latris’. Otrs līcis, blakām ‘Cimbri’, tiek saukts ‘Lagnus’. ‘Cimbric’ zemesrags iestiepjoties tālu jūrā veido pussalu sauktu ‘Cartris’. No turienes ir divdesmit trīs salas, ko pazīst romiešu karaspēks. Dižākā no tām ir ‘Burchana’, ko mūsu ļaudis sauc par ‘Fabaria’ dēļ savvaļas augļiem pupu izskatā.

Arī ‘Glessaria’ ko mūsu karavīri tā sauc dzintara dēļ, bet barbari par ‘Austrania’ un līdzīgi par ‘Actania’. Gar visu jūru pat līdz ‘Scaldis’ upei nezināmā teritorijā dzīvo ģermāņu tautas, par tām ziņu nesaskanīgums ir tiešām pārmērīgs. Grieķi un daži no mums teic, ka ģermāņu zemes robežas ir divarpus tūkstoš jūdžu garas. ‘Agrippa’, iekļaujot ‘Rhætia’ un ‘Noricum’, tās garumu vērtē uz 696 jūdzēm, tās platumu uz 248, pie kam vienas ‘Rhætia’ (pakļauta apmēram ‘Agrippa’s nāves laikā) platumu gandrīz lielāku kā ģermāņu zemju [dienvidos]. Jo par ģermāņu zemi nezināja daudzus gadus vēlāk, nedz pamatīgi tagad. Ja izdarām pieņēmumus, tad nevar daudz gribēt par tās apkārtmēru grieķu uzskatā un tās garumu, kādu sniedzis ‘Agrippa’.

Ir piecas ģermāņu daļas:

  • ‘Vandili, daļa no kuriem ir ‘Burgundiones, Varini, Carini, Guttones’.
  • Cita daļa ir ‘Ingævones’ daļa no kuriem ir ‘Cimbri, Teutoni un Chauci’ tautas.
  • Tuvāk pie ‘Rhine’ (Reina) ir ‘Istævones’, daļa no kuriem ir iekšzemes ‘Cimbri’.
  • ‘Hermiones’ daļa no kuriem ir ‘Suevi, Hermunduri, Chatti, Cherusci’.
  • Piekto daļu veido ‘Peukini Basternæ’, kas robežojas ar minētajiem ‘Daci’.

Pazīstamas upes, kas ietek okeānā (jūrā), ir ‘Vistillus’ jeb ‘Vistula’ (Visla), ‘Albis, Visurgis, Amisius, Rhenus, Mosa’. ‘Hercynian’ (Swabia, Hartz) iekšējās daļās plešas kalni, nepazīstamāku par kuriem nav.

[Tālāk ‘Pliny’ beidz ar ‘Batavia, Britain, Gaul’ u.c. aprakstu] Lib. VI. c.14.]


‘Cronian’, šķiet, ir ‘Baltic’ jūras ziemeļaustrumu daļā, tomēr citi senie pieņem, ka ‘Cronian’ plešas pāri visai viņu Skandināvijas ziemeļu daļai (‘Ptolemy’ja ‘Oceanus Deucaledonius’, kas tiek uzskatīts par Baltijas jeb ‘Sarmaticus’ jūras galu, bet viņš skaidri teic, ka tas ir Britānijas ziemeļos).
Kā ‘Pliny’ atkārtoti teic citās vietās, ‘Baltia’ jeb ‘Basilia’ ir bijusi pussala, kur vienīgi rodams dzintars, skaidri ‘Prussia’s ‘Glessari’ (‘æstii’, Aistija)jā, nevis Skandināvijā.
‘Oonæ’ u.c. salas visas, domājams, ir ‘Oesel’ (Saaremaa), Somu jūras līča grīvā. Ievērojamas apģērba dīvainības izraisa izdomājumus.

‘Pliny’ja ‘Sevo Mons’ (viņš ir uzskatījis, ka ‘Sevo Mons’ kalni ir sniegušies no tagadējās ‘Bohemia’ līdz lielam zemesragam ziemeļos no ‘Dantzick’ (Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū) (ja nav kļūda, saukta par ‘Refehout’ un ‘Heel’) un veidojuši ‘Sinus Codanus’, kas no turienes pleties līdz ‘Jutland’ (Witland) ziemeļu galam (Promontorium Cimbrorum)) īstenībā ir kalnu virkne starp ‘Prussia’ un ‘Silesia’, ko ‘Ptolemy’ saucis par ‘Asciburgius Mons’ un tagad ‘Zottenberg’. Tas ir skaidri no ‘Pliny’s vārdiem. Viņš min ‘Scythic Ocean’, tad nonāk ‘Baltic’ jūras rietumu daļā un tagadējās ‘Prussia’s ‘Baltia jeb Glessaria pussalā; tad runā par ‘Hippopodum insulæ’ (Zirgakāju salu), ko visi saprot kā ‘Oesel’ un ‘Dego’ ‘Dwina’s (Rubo, Daugavas) grīvā.

‘Solinus’ rāda ‘Sevo Mons’ tāpat kā ‘Pliny’ un novieto tos pie ‘Ingævones’, kurus arī viņš novieto pie ‘Vistula’s (Visla), tā ka šis gadījums ir skaidrs. ‘Tacitus’, kurš bija daudz labāk informēts par ‘Pliny’, rāda, ka ‘Pliny’ apgalvojums par ‘Ingævones’ šeit ir pareizs, lai gan vēlāk kļūdains, jo šis nosaukums iekļāva visas ‘Pliny’ tautas pie ‘Baltic’, un Plīnija ‘Vandili’ bija ‘Ingævones’. Seno vairākums ir ‘Vistula’ (Visla) uzskatījuši par ģermāņu zemju austrumu robežu un ‘Basternæ’ kā ģermāņu tautu ārpus ģermāņu zemēm; tā ka ‘Sevo Mons’ kā esoši gar ‘Vistula’ (Visla), ir bijuši ģermāņu zemju austrumu gals, kā ‘Pliny’ apgalvo.

‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) bija ‘Sarmatæ’ (sarmati) aiz ‘Vistula’s (Visla), aiz viņiem ‘Tacitus’ atrod ‘Fins’; un ‘Scirri un Hirri’, šķiet, somu tautas, kas minētas vēlākā Romas vēsturē, jo dienvidsomi nav bijuši nekareivīgi. Viņu varā ir bijusi ‘Lithuania’ (Lietuva), un viņi sagrābuši daļu no ‘Hungary’. ‘Scirri un Hirri’ ir bijuši pie Somu jūras līča un pazīstami devītajā gadsimtā, kā redzams no ‘Ohter un Wulfstan’ ‘Periplus’.

‘Cartris’ ir ‘Wend-syssel’ ziemeļos no ‘Jutland’ (Witland)es, pussalas, ko tā saukuši ‘Wend’i – ‘gals’ jeb ‘galvenā zeme’.

‘Pliny’ dodas uz austrumiem gar neesoša, ‘Scythic’ okeāna (jūras) krastu līdz ”Rha’ (Volga)’s upei; viņš un daudzi senie domā, ka tā ir kanāls starp ‘Scythic Ocean’ (Baltijas jūru?) un ‘Caspian’ jūru. Tādējādi visas šeit minētās tautas un vietas ir meklējamas dienvidrietumos no tagadējās Krievijas. ‘Scythæ’ (grieķiem skiti, latīņiem Goti) ir ap ‘Smolenzko’; par ‘Hyperborei’ viņš tāpat kā citi senie noraida, ka tā ir tagadējā ‘Prussi. ‘Lytarmis’, kas tāpat kā ‘Tabis’ aiz ‘Seres’ Āzijā ir vien iedomāts neesošs zemesrags (tomēr grieķu ακρα un latīņu ‘promontorium’, nozīmē arī galu vai virsotni vai kalnu virknes nobeigumu), viņš noliek tagadējās Maskavas tuvumā, tā sakot, ‘Arimphæi’. ‘Carambucis’, šķiet, ir upe ‘Sura’. Citas tautas atrodas pie ‘Rha’ (Volga)s līdz Kaspijas jūrai. ‘Georgi’ un ‘Amazons’, kā labi zināms, ir bijuši starp ‘Tanais’ (Dona) un Volgu, virs ‘Alani’. Viedoklis par ‘Scythic ocean’, šķiet, ir ieguvis pārsvaru vienpadsmitajā, uz kādu gadsimtu, jo ‘Adam of Bremen’ teic, ka ļaudis ir varējuši burāt no ‘Baltic’ līdz Grieķijai. Tas, šķiet, ir arī ‘Ocean of Darkness’ no austrumnieku rakstiem.

Latviešiem tik līdzīgie indoirāņi brīdi pirms kristietības/islāma invāzijas. Sera Džordža Skota Robertsona hronika. + fons

(Ja gribam izprast latviešu maztautas līdz īkstīm, varam padzīvot gandrīz Latvijā pirms krustnešu iebrukuma. Mums ir Henricus de Lettis hronika no 1226.gada, Livländische Reimchronik no 1290.gada un citas, un paldies rakstītājiem, tomēr jāpatur prātā, ka tie gribot negribot bija krustnešu samaitāti. Britu pārstāvis Gilgitā, kara ārsts, pētnieks, administrators, rakstnieks un parlamenta loceklis Sers Džordžs Skots Robertsons (THE KÁFIRS OF THE HINDU-KUSH. SIR GEORGE SCOTT ROBERTSON, Knight Commander of the Order of the Star of India) ir mums dāvājis radniecīgo Hindukuša dienvidpuses indoirāņu hroniku brīdi pirms islāma iebrukuma.

No viņa grāmatas ilustratora Arthur David McCormick atmiņām (Artist in the Himalayas): “Tagad viņu zin katrs Anglijā, tāpat kā zināja visi Indijas ziemeļu pierobežā, kā reti dūšīgu aukstasinīgu un apņēmīgu vīru, kas ne bieži savienojas ar politisku saprātu. Viņa galējais pamatīgums un īpašais veids kā viņš vai nu dara absolūti patiesus darbus, vai izvēlas labākos no apstākļiem, kad citiem tie šķiet vienlīdz slikti … Viņš nekad neapmierinās, līdz ir caurgājis katram iespējamam lietas variantam un izstrādājis to līdz galam. Esmu redzējis viņu pieķeramies lietai un stundām staigājam ar savilktām uzacīm, un tad beidzot viņa seja noskaidrojas, un mēs zinām, ka viņš zin labāko ceļu no grūtībām, kādu vien kāds varētu izdomāt.”

Šo darbu zinātnieki uzskata par daļu no civilizācijas zināšanu pamatiem, kādu to pazīstam. Tas ir autoritatīvs stingri dokumentāls darbs un īstenībā vienīgais par Nuristānu jeb Kāfiristānu (Pagānu zemi no islāma viedokļa) līdz 1892.gadam, kad iedzīvotāji tika vardarbīgi konvertēti islāmā. Vienīgie dabas dievu godātāji, kuru kultūra vēl šodien agonē kalnu ielejās, ir kalāši, pie kuriem Robertsonam diemžēl nav izdevies padzīvot.

Kāpēc latvieši būtībā ir indoirāņi? Ir daudz versiju par baltu – indoirāņu valodniecisko tuvību, skat. piem., https://tencinusarunas.wordpress.com/latvian-sanskrit-cognate-words-and-concepts-a-ivars-lidaka/ , un galīgās versijas varbūt nemaz nebūs, tomēr pietiek uzzināt par Eiropas sarmatiem, drīzāk sauromatiem (saules godātājiem) un sakiem, lai nāktu pie domas, ka Melnās – Kaspijas piejūras persiešu pēcnācēji ir aizgājuši līdz Baltijas jūrai. Skat. karti SarmatiaEurope-munster-1552.jpg:

ahttps://ia801204.us.archive.org/22/items/bub_gb_ULz4bTnQRRoC/bub_gb_ULz4bTnQRRoC.pdf

Created with GIMP
Valodu saiknes. Latvieši ir klusāki par lietuviešiem, nez no kā slēpjamies

Cik radniecīgi?

Ir pilnīgi skaidrs, ka Hindukūša pagāni ir savu dzīves ziņu daudzmaz saglabājuši cauri vēsturei, paglābjoties un/vai uzkundzējoties grūti piekļūstamās kalnu ielejās. Daudzajām maztautām vai ciltīm tur reliģiskie pamati ir kopīgāki kā valodas, kāpēc varētu domāt arī, ka dažādās valodas un to piejaukumi ir drīzāk virsslānis. Viens no valodnieciskas radniecības paraugiem ar latviešiem ir ‘-gal’, jeb ‘gals, sākums, avots, gultne, ieleja, upes baseins’. Tas tiek piekarināts galā vairumam ieleju nosaukumu, kurās dzīvo dažādas ciltis. Kad prātojam par Zemgali, Latgali, Vērgali utt., to der atcerēties.

Un Indijā: “Sakaldvīpiya brahmīni jeb Bhoyaka bramīni, ir hindu priesteru un ajurvēdas skolotāju (ācārya) kārta. Sakaldvīpiy’us sauc arī par maga bramīniem (Maga Brahmin), ir zināms arī, ka maga bramīni ir Sūryadhvaja (saules zīmes) bramīni, kuri tomēr sevi uzskata par atšķirīgiem no Sakaldvīpiya/Bhojaka bramīniem. Indijas Sakaldvīpiya bramīnu kopiena sevi uzskata par no irāņu saknēm nākušiem un apliecina, ka savu pievārdu maga ir mantojuši no priesteru grupas, kuri Indijā iekārtojušies kā Maga-Dias jeb Maga-Brāhmaṇa. Krišnas dēls Samba ir slimojis ar lepru, un ir dziedināts, kad sācis pielūgt Sūry’u, hindu saules padievu (skat. Saurāṣṭra). History of Sakaldwipiya Brahmins or Bhojaka Brahmins https://vibhanshu.wordpress.com/2011/03/31/history-of-sakaldwipiya-brahmins-or-bhojaka-brahmins/ :“Pirmo bramīnu śākha vidū sauca Sujihva. Tam bija meita vārdā Nikshubha, kura tā iemīlēja Sūry’u, ka kļuva no tā grūta. Tā viņa dzemdēja Jaraśabd’u, kurš bija visu magu-skolotāju (maga-ācārya) aizsācējs. Viņi atšķīrās ar svēto jostu, sauktu avyanga, ko valkājuši ap vidu.””

saura mata – sauromati. Skat. śāka, śākadvīpa, saurāṣṭra. Salīdz ar sarmati

… Saura sekta, kas godā sauli kā dievišķuma augstāko personu un kā tveramo Virsīstenību (ar īpašībām, saguṇa brahman), neatzīst Brahmā, Višnu un Šivas trīsvienību (Trimūrti), jo uzskata, ka Dievs ir saule (Sūrya). Trīsvienības agrīnākās formas dažkārt Sūrju ir ietvērušas Brahmā vietā vai kā ceturto virs Trimūrti, kur pārējie ir saules izpausmes: Sūrja ir Brahmā no rīta, Višnu dienas vidū, un Šiva vakarā. Sūrja ir bijis arī sākotnējās Vēdu Trimūrti loceklis, līdz ar Uguni un Vēju jeb Gaisu (Agni, Vāju). Daļa sauru sektas piederīgo kā Sūrjas izpausmes godā vai nu Višnu, vai Šivu, citi godā Trimūrti kā Sūrjas izpausmes, un vēl citi godā tikai un vienīgu Sūrju. “Saulieši (suryaites) jeb sauras ir Vēdu tradīcijā aizsākta hinduisma paveida sekotāji un Sūrju godā kā galveno tveramo jeb redzamo Saguṇa Brahman formu. Sauras reliģija ir bijusi ietekmīga senos laikos, bet starp m.ē. 12. un 13.gs. panīkusi un mūsdienās ir vien niecīga kustība.” … (Saura sect in Hinduism.https://www.religiousforums.com/threads/saura-sect-in-hinduism.170289/)

Te ir visa teksta tulkojums, lasiet, nokraujiet pie sevis un pārlasiet. Te ir reti vērtīga dabas tautas dzīves pieredze – dažus gadus pirms iebrukusi kāda no jūdaisma atvasināta monoreliģija. Dievs, Daba, Darbs, ziedošana, danči, dziesmas, ugunskuri un diemžēl arī alkatība, sirojumi īpaši pret savām radu tautām, arī slepkavības, meli. Bet galvoju, ka tur nav 21.gadsimta “pamperu” – pīāra, politkorektuma, patēriņa kulta un pašnoliegšanās un unifikācijas trakuma. Atsevišķa tēma ir – Hindukuša pagāniem bijušas vairākas iespējas pieņemt tādas neagresīvas iecietīgas reliģijas kā zaratuštrisms vai budisms, tomēr, viņi, netrūkstot iekļautgribošām impērijām, ir mainījušies drīzāk uz otru pusi.

Oriģinālā:

https://www.ebooksread.com/authors-eng/george-scott-robertson/the-kfirs-of-the-hindu-kush-ebo.shtml

Aiz Robertsona darba esmu pievienojis paskaidrojošus gabaliņus no ķīniešu hronikām utml. I.L.)

==============================================================

The Kāfirs

of

Hindukūšh.

By

Sir George Scott Robertson, K.C.S.I.

British agent, Gilgit

Illustrated by A.D. Mccormick

New eddition

London

Lawrence & Bullen Ltd

16 Henrietta street, Covent Garden

1900

Priekšvārds

Kopš 1887.gadā tika publicēts pirmais šīs grāmatas izdevums, Kabulas Amirs savus iekarojumus ir nostiprinājis visā Kāfiristānā. Tas ir noticis ne bez stingriem pasākumiem; bet arī ne bez valstsvīra savaldības, kas pārsteidz viņa nežēlīgās gribas un briesmīgo valdīšanas paņēmienu pazinējus. Musulmāņu misionāru priesteru slaktiņi afgāņu acīs ir snieguši pietiekamu attaisnojumu pretīgajai nežēlībai, kādu Abdurs Rahmans šajā zemē piekopj, kas esot vien dažas barbaru sodīšanas, kuru ietekme un vispārējais iespaids esot pret vardarbīgajiem un laupītājiem vairāk iebiedējoša nekā nebeidzamas pakāršanas un ieslodzīšanas, kas raksturo angļu pārvaldi Indijā. Bet neviens kāfirs nav spīdzināts. Sievietēm un bērniem ļauts aiziet. Vīrieši, lai gan ar varu piespiesti pāriet islāmā, tomēr nešķiet raizējamies par kaislīgu fanātiķu dusmām. Pakļāvīgie jaunekļi ir muhamedāņu skolotāju un galvaspilsētas ietekmē ir padarīti par dedzīgiem Arābijas Pravieša sekotājiem. Mazāk kā paaudzes laikā kāfiri radīs daudz fanātiķu; jaunpievērsto kvēle ir bezgalīga.

Kad eiropietis Kāfiristānā nonāks nākošreiz, mainījies būs daudz kas. Šis sējums, kas salikts no bagātīgām dienasgrāmatām, ir aizgājuša laika pieraksts. Maz jāšaubās, ka lai kāda būs šīs zemes nākotne, tā paliks pie savas izmainītās ticības, tās brīnumainās reliģijas, kas tik ļoti pievelk austrumniekus, īpaši tos, kuri nav ļoti civilizēti.

Hindukūša kāfiri vairs nav kāfiri jeb nemusulmāņi, bet ir šeihi (Sheikh). Islāms saviem piesaistītajiem dod lielu cieņu. Senajiem pagānu dieviem ir šī zeme jāpamet, izņemot tos, kuri ar laiku mainīsies. Imrā var kļūt par Allāhu, Moni var pārvērsties par Muhamedu; bet ļaudīm būs jāiemācās skaņa ‘h’, lai jaunais pravieša vārds skanētu pareizi. Dizani tagad ir Kundze Fatima. Laumas un ļaunie gari vārgs mežos un upēs. Kad labība būs nabadzīga un sniegi plāni, slepus tiks ziedoti senie pagānu ziedojumi pārdabiskiem spēkiem. Bet Gīšs, kara dievs, ir miris. Tas bija viņš, kurš turēja pagānu zemi brīvu tik daudzas paaudzes.

Viņa asinīm krāsotās svētnīcas ir nojauktas; visu fantastisko dievu tempļus nomaina pareizticīgo sunnītu mošejas. Augstais “Allah Akbar” (Dievs ir Dižens) falsets sauks uz lūgšanām, un virpuļojošais, šļūkājošais, dimdinošais pūlis nekad vairs nedziedās slavu Imrā vai Gīšam lepnā dancī apbrīnojošu kaimiņu priekšā.

Vīna spiedes stāvēs tukšas. Tiks piekopta bardzība. Vecajo savvaļīgie atklātie žesti tiks iegrožoti par disciplinētām un piedienīgām kustībām. Paštaisnumu un garīgu lepnumu aizstās krāšņas ceremonijas un omulīga iecietība. Cilvēks nopūtīsies par pārmaiņām un tad brīnīsies, ka nopūsties bija pareizi.

Kustas rakstošs pirksts un rakstot

Kustas; nedz visa tava godbijība nedz atjauta

Vairs nedzēsīs ne pusi no rindas,

Nedz visas tavas asaras.

I NODAĻA

Stāsts – Otrais Čitrālas apmeklējums – Indijas valdības atļauja apmeklēt Kāfiristānu (Pagānu zemi) – Gatavošanās apmeklējuma plāns – Utzūn ciems – Vecākais Azā – Brīdinājums kā dāvināt – Torag Merak’s – Viņa prasības – Dān Malik’s – Gājiena atlikšana no Utzun’as – Pārgājiens uz Gourdesh’u – Torag Merak’a atkāpšanās – Apgrūtinoši bagāžas nesēji – Grūts pārgājiens – Torag Merak’a musulmaņu dēls – Apmetne pie Sārat tilta – Pagānu mundrums un spars – Atpakaļceļš – Atkal nepatikšanas ar bagāžas nesējiem – No Gourdesh’as uz Kāmdesh’u – Piemiņas vārti Kām’u ielejas grīvā – Mergrom ciems – Pagānu patvēruma pilsēta.

1889.gada oktobrī es biju Čitrālas lēņu kunga (Mitar, arī Mehtar, suzerain) oficiāls viesis nocietinājumā, kas veido šīs zemes galvaspilsētu. Iepriekšējais gads bija mani redzējis tajā pašā vietā tajā pašā darbā. Tajās dienās Čitrālu pazina ļoti maz, un eiropiešus, kas tur bijuši, varēja uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Šie ļaudis un zeme bija vienlīdz interesanti – ļaudis ar viņu krāšņo bezrūpību, un zeme ar tās vareno ainavu, un abi ar svaigumu un neredzētību.

Bet manu ziņkāri un interesi raisīja ne vien paši čitrāļi, jo Mehtara galvaspilsētā pirmajā apmeklējumā biju jau redzējis dažus kāfirus jeb nemusulmāņus jeb pagānus no Hindukūša kalniem un biju dzirdējis daudz nostāstu par viņu dīvaino uzvedību un paražām. Manu ziņkāri Kāfiristānas ļaudis modināja 1879-80.gadu afgāņu karā, un redzot viņus atkal atdzimušus, mana interese pieauga tā, ka vēlme redzēt viņus viņu mājās kļuva neapturama. Biju šajā sakarā lūdzis Indijas valdību ļaut man mēģināt nokļūt kāfiru zemē, un atļauju īsti saņēmu otrreizējā ceļā uz Čitrālu.

Jāpiezīmē, ka vienīgie eiropieši, kas mēģinājuši nokļūt Kāfiristānā, bija ģenerālis (tad pulkvedis) Lokharts (Lockhart) būdams Hindukūša kalnu pāreju pārbaudes misijas komandieris 1885-86.gadā. Viņš bija ticis līdz Bašgalas ielejas augšgalam, un tur pabijis dažas dienas; bet nenovīdības uzliesmojumi starp kāfiru vadoņiem spieduši viņam to zemi pamest un atgriezties Čitrālā.

Tiklīdz atļauja mēģināt nokļūt Kāfiristānā un pētīt tās tautu bija man dota, mana rīcība bija izlemta, un brīdī, kad sasniedzu Čitrālu, prātā plāna sīkumi sakārtojās paši no sevis. Lokharta pieredzējumi un viņa daļējā neveiksme bija mani pārliecinājusi, ka visvairāk manu pasākumu apdraud kāfiru vadoņu savstarpējās neiecietības uzliesmojumi. Šķita labi nesekot Lokharta pēdās un nemēģināt apmeklēt Bašgalas ielejas augšdaļu, bet veikt jaunu maršrutu un paskatīties, vai mani kā apmeklētāju varbūt uzņems slavenā kāmu cilts. Mēģināt nonākt kāmu zemē bija īpaši pamudinājumi. Čitrāļi vēstīja, ka šie ļaudis un arī ‘vai’ (Wai) cilts ir niknākās un nepakļāvīgākās kāfiru ciltis, un kāmi (kāmi – kamoz, kamtoz, kamog, kamoj, kāmbodži, goti?) no tām ir savā kaujas spēkā draudīgākie.

Gadījās, ka tajā laikā kāmi bija vislabākajās attiecībās ar Čitrālas Mehtaru un atzina tā virsvaru, kas, varbūt ar nominālu paklausību no viņu puses, tomēr bija maniem plāniem ļoti viegli sasniedzama. Čitrālas Mehtars no savas puses vēlējās parādīt savas varas plašumu pār kāfiriem un, man lūdzot palīdzību, garantēja man, ka viņa aizbildnībā manā dažu dienu ceļā uz Kāmdešu grūtību nebūs.

Mans plāns bija doties uz Kāmdešu īsā apmeklējumā, iemantot ļaužu uzticību un pierunāt vienu vai vairākus vecākos pavadīt mani uz Indiju, kur, tā kā bijām mācījušies saprasties urdu vai bašgalu valodā, būtu brīvs laiks iegūt īpašākas ziņas ar kurām nodrošināties ilgākam apmeklējumam Kāfiristānā. Sagadījās, ka tajā laikā Čitrālā bija daži kāmu vadoņi, un viņi tūliņ piekrita uzņemt mani galvenajā ciemā un nogādāt mani atpakaļ Čitrālā.

Viens no viņiem, ļoti bagāts un ietekmīgs vīrs, mēģināja izvirzīt noteikumus, lai gan attiecībā uz viņa izskatu un uzvedību varēja vēlēties daudz; tomēr visus tālākos iebildumus apsteidza mana tūlītējā aizjāšana uz kāfiru robežu, atstājot manus kāfiru draugus sekot un man pievienoties tur, jo viņi nav jātnieki un vienmēr ceļo kājām. Mana bagāža bija viegla, bet drīz bija redzams, ka tā jāsamazina vēl vairāk. Beigās tā sastāvēja no guļammaisa, zāļu kastītes un dažiem virtuves piederumiem.

Trešajā dienā pēc aiziešanas no Čitrālas es un mani kāfiru draugi bijām Utzūn ciemā, kalāšu kāfiru kopienā, kas, kā tiks skaidrots tālāk, nav īsti neatkarīgi Hindukūša kāfiri, bet Čitrālas Mehtaram pakļauta tēlus godājoša cilts un dzīvo viņa robežās. Utzūn ciemā ir trīsdesmit vai četrdesmit mitekļi, kas uztupušies 700 pēdas augsta konusveida kalna galā lauku vidū, kas guļ kalnu nogāzēs. Cieminieki bija ļoti draudzīgi un izturējās pret mani pārsteidzošā neatkarības gaisotnē, jo man līdzšinējā pieredze bija bijusi, ka viņi lielākoties ir verdziska un pagrimusi rāse. Tomēr viņi man vēstīja, ka utzūni no citiem kalāšiem atšķiras ar spēcīgu Bašgalas ielejas asiņu piejaukumu savās vēnās un tāpēc ir tuvu radnieciski īstajiem kāfiriem. Šos ļaudis pazīst kā nepakļāvīgus un pakļāvušos Mehtara rīkojumiem tikai ar saviem noteikumiem, paturot sev pašu lemšanas tiesības; viņi atteicās būt nastu nesēji vispār.

Vecākais, Azā, saņēma mani ar lielu sirsnību. Mēs kopā uzkāpām stāvajā grūtajā kalnā un apskatījām ciemu, apmeklējām vietu, kur pajumtē novietoti tēli, un beigās nokāpām atkal manā nometnē zem zirgkastaņas koka. Mani šis draugs viesmīlīgi uzaicināja dzīvot pie viņa mājās un būt viņa viesim; bet nebūdams norūdīts pret kāfiru netīrību es laipno piedāvājumu pieklājīgi atraidīju un izklāju guļammaisu zem koka. Azā piesēda, lai mani vislaipnākajā veidā izklaidētu un stāstīja par savu ciemu un par to, kā viņa māte atnākusi no “lielās” Kāfiristānas un apprecējusi Utzūnas vecāko. Viņš par iedzimtību runāja ar apzinātu lepnumu un līksmi vēstīja, ka ciemam ir Gīša, dižā kara dieva, svētnīca, ko būvējis viņa tēvs, nešaubīgi Bašgalas sievas un viņas radu mudināts. Beigās mēs nonācām līdz vairāk kā mājienam, ka viņa ietekme visā Kāfiristānā ir īpaši augsta, un ka ar viņa palīdzību man nebūs grūtību iet un darīt, kas man patiks. Tā kā ikkatrs kāfirs, kas ar mani runāja, bija tāpat uzticējis tādas pašas lietas un tādas pašas garantijas, nešaubīgi ar līdzīgu mērķi slepus noslaukt svešajai govij pirmo slaukumu, Azā teikto uztvēru visai rezervēti, lai gan šķita, ka apsveikšanas iemesls ļoti daudziem bija vēlme man palīdzēt par samaksu.

Bet daži čitrāļi un citi draugi, kas labi pazina kāfirus, bija nopietni brīdinājuši par kaitējumu, kādā var iedzīvoties, ja dāvanas nedod piesardzīgi, taisnīgi un atklāti. Šis padoms bija ne vien labs, tas bija nepārvērtējams; gan tad, gan vēlāk tā vērā neņemšana tika sodīta.

Kad Azā bija atnesis man pārtiku un veicis manai ērtībai iespējamos izkārtojumus, viņš devās mājās paņemot līdz manus kāfiru draugus, bet līdz tam viens no viņiem, Torag Meraks, bija pamēģinājis mani pārbaudīt. Viņš bija ļoti bagāts un svarīgs vīrs kāmu ciltī, varbūt visbagātākais visā Kāfiristānā. Jaunībā bijis slavens karotājs un kā īpašu atšķirības zīmi viņš nesa spieķi, kam piesiets misiņa zvaniņš; tā cilvēki vienmēr zināja, ka viņš ir tuvumā. Nekad neaizmirsīšu viņa izskatu tajā pašā vakarā.

Viņam Čitrālā bija bijušas nepatikšanas, un viņš bija izmēģinājis nekaunību un lišķību, vēršoties pie kapteiņa ‘Durand’a ar politisku nolūku un galu galā ieguvis uzticību ar spilgti sarkanas drānas mantiju līdz ceļiem un kādu no spožajām misiņa šausmām, ko sauc par Benaresas (Varanasi) vairogu. Tagad viņš to ņēma nopietni un staigāja šurpu turpu, pēdējiem saules stariem palaikam apspīdot viņa spožo tērpu, brīžiem liekot iespīdēties vairogam. Viņam bija stipri semītiski vaibsti, un viņa garās žurkastēs savēlušās cirtas krita pār viņa krāšņajiem pleciem, viņam šad tad uzmetot lepnu skatu, lai redzētu vai svešinieks viņa grandiozumu novērtē. Viņš bija apburoši smieklīgs un mani pamatīgi iespaidoja, īpaši ar to, ka šis gleznainais neiedomājamais cilvēks bija slavens ar to, ka ar savu roku nokāvis vairāk kā simts cilvēku, daudzi no kuriem, ak vai, bijuši sievietes un bērni. Nogalēto skaits varētu būt pārspīlēts un ne pārāk liels, kamēr par sievietēm un bērniem šaubu nav nekādu. Beidzot viņš, noguris no sava krāšņuma izrādīšanas, ar manu pathanu cilts kalpu sūtīja strupu ziņu, ka ja es viņu neapgādāšu ar trīsdesmit šautenēm un lielu rūpiju daudzumu, tad man labāk būtu tūlīt atgriezties Čitrālā.

Atbildē es Torag Merakam norādīju, ka šautenes uz karstām pēdām nav radāmas, un ka viņam pašam būtu jāsaprot, ka man ir vien sporta šautene, un ka man nav vairāk rūpiju kā nepieciešams ceļa izdevumiem. Viņš nedaudz paplosījās un padusmojās, bet nesaņēma nekādu savu ciltsbrāļu kāfiru atbalstu, kuri grupas vecākā, Dān Malika, priekš kāfira laipna un lēnprātīga vīra, ietekmē mani pietiekami atbalstīja; tā ka drūmacainais Torag Meraks aizgāja no ciema visā īgnajā cienīgumā.

Nakti pavadīju neērtībā, jo gāza lietus, un mans guļammaiss bija visai nepatīkams.

Nākošā rītā, 23.oktobrī, bijām augšā agri, bet izrādījās, ka aiziet nav vienkārši. Problēma bija aiznest manu vieglo bagāžu. Ar mani bija divi Mehtara ierēdņi, bet viņiem Utzūnas ciemā acīmredzami nebija varas. Pagāja ievērojams laiks, un diena vilkās gari. Cerīgi izskatījās, kad Dān Maliks un vēl kāds vecs kāfirs ieteica man zīmīgi doties projām, un viņi manas atstātās lietas pieskatīs. Sākumā šis padoms man diez kā nepatika, jo šaubījos vai savas atstātās lietas vairs redzēšu, bet šie kāfiri ar zīmēm rādīja man, ka grib mani priekšā, lai viņi var nedaudz uzspiest Utzūnu ļaudīm, kas smaidot un acīmredzami uzjautrināti sēdēja ap mums. Tomēr sniegtā skaidrojuma doma bija pavisam apmierinoša, jo kad tika parādīts pļaukas pa vīra vaigu žests, trīs vai četri Utzūnas vīri uzreiz paķēra manu bagāžu, pacēla plecos un sāka dancot, rādot cik mazs pēc viņu domām ir tās svars. Nākošā acumirklī viņi visi nolika nastas zemē un paziņoja, ka nešanai ir par smagām; bet uz vēl vienu Dān Malika mājienu es devos uz priekšu. Viņa argumenti bija bijuši pārliecinoši, un todien mums ar bagāžu vairs nepatikšanu nebija, vīri vieglās nastas nesa viegli un mundri.

Četras jūdzes gājām gar tobrīd sīka kalnu strauta gultni, kas bija veiksme, jo nācās pastāvīgi pāriet no viena krasta uz otru. Man bija nācies ūdens pudeli atstāt Utzūnā, un laiks bija ārkārtīgi karsts. Tad visi kopā sākām kāpt pa stāvu taku caur priedēm augšā uz Patkunas kalnu pāreju, bet visai drīz bijām sadalījušies divās daļās; viena Torag Meraka vadībā sastāvēja no apmēram duča kāfiru; otra ar Dān Maliku un mani devās uz priekšu vien tik ātri, cik spējām. Bija aizvainojoši redzēt, ka vecais vīrs pēc pirmā uzrāviena mani viegli pārspēja izturībā, un es īstenībā biju sliktākais kalnā kāpējs grupā. Tiklīdz sasniedzām augšu, Torag Meraks skaļi ņēmās klaigāt, piezīmējot, ka kalnos ir labākais vīrs ciltī. Tas nebija tiesa, tomēr neviens dižvīra lielīgo plātīšanos negribēja apstrīdēt.

Tālāk mums bija garš kāpiens lejup caur jauku priežu mežu pa ārkārtīgi akmeņainu un vietām grūtu taku, galu galā nonākot klajumā, kur lauku vidū stāvēja mājiņa. Tā kā cilvēku tur nebija, mēs mēs visi sēdējām netālu nogaidot, lai nebūtu nesaprašanās, ja īpašnieki varbūt atgriežas un atrod mūs savā mājā.

Pašlaik augšā kāpa kāfiru sieva ar ārkārtīgi nekoptiem un netīriem matiem, bet priekš pavecas sievietes tīri glīta, tumši brūnos brunčos ar sarkanām apakšmalām, ar kokvilnas cepurīti uz pakauša un sirsnīgi sveicināja visus kāfirus, par mani neliekoties zinis, lai gan savā dzīvē nekad eiropieti (viņiem “franku”) nebija redzējusi. Pēc tam parādījās jauns vīrietis, viņas dēls, tas bija tērpies vienkārši kazādā ar vilnu uz āru, ko vidū saturēja ādas strēmeles josta, kas turēja arī dunci. Arī viņš, domāju, aiz bikluma izlikās, ka “franki” viņa zemē ir tikpat parasti kā koku lapas, un bija tikpat neieinteresēts. Biju noguris un nekādi nepriecājos, ka vēl nebijām sasnieguši vietu nakts apmetnei.

Tomēr visi kāfiri kopā devās tālāk, un es sekoju aiz sava pathanu kalpa. Pēkšņi viens no kāfiru puišiem, Dān Malika mazdēls, paskrēja atpakaļ uzmundrinoši uzsmaidot un vairākas reizes atkārtojot kāfiru valodā “labi”, paziņojot, ka esmu vēlams. Nepagāja daudz mēnešu, kad man Kāmdešā nācās redzēt šā jaukā draudzīgā jaunekļa briesmīgo nocirsto galvu.

Ja sākumā tā sieva par mani nelikās zinis, viņa šo nevērību atlīdzināja, kad bija ciematiņa, kurā apstājāmies uz nakti, sieviešu pastiprināta un atbalstīta. Kad bija nokauta aita manam godam, un man par mājvietu dota tāda kā pieliekamā telpa, tad sievietes, puikas un bērni stundām aplenca manas durvis, un pat spieda degunus mēģinot palūrēt pa spraugām, kad durvis bija aizvērtas. Mēs ilgi ļāvāmies mūsu kopējai ziņkārei; lieliska aina bija, kad vīrs, kurš visos ziedojumos darbojās kā īslaicīgi garu iedvesmotais (apsēstais), un par kuru turpmāk tiks daudz stāstīts, uzkāpa pie manis un piesardzīgi grozīja mana mēteļa piedurknes atloku, uzsvērti brīnoties un liekot mums cerēt arī uz manas ne visai baltās plaukstas locītavas apbrīnošanu.

Nākošā rītā briesmīgais vecis, Torag Meraks, atnāca un teica man, ka viņš ir izkārtojis visu, lai manu bagāžu no šā ciema (Gourdesh) aiznes uz Kāmdešu. Viņš piezīmēja, ka šajā zemē ir pierasts maksāt uz priekšu. Tad viņš rēķināja visus posmus un cenas, kas jāmaksā uz priekšu. Man nekad nebija gadījies, ka Kāfiristānā nebūtu naudas, nedz kādas organizācijas regulārai bagāžas nešanai, kā šis kāfirs tagad stāstīja. Tomēr Torag Meraks naudu dabūja, un mana bagāža devās ceļā, tā ka viss šķita labi; tomēr nebijām nogājuši vairāk kā jūdzi, kad atklājām, ka vecais blēdis ir mūs pametis pavisam. Tad nesēji nometa savas nastas un vislabākajā noskaņojumā sāka savu kaulēšanos par ceļojumu. Tā kā viņiem nebija jēgas ne par naudu, ne attālumiem, vien uzmācīga doma ka jādabū no svešinieka tikpat daudz, cik dabūjis Torag Meraks, kura prasību absurdumu var iedomāties. Viņu absurdo prasību apmierināšanai ar visu naudu, kas man bija klāt, nepietika. Nezinu kā mēs beidzot tikām galā; dažbrīd domājām nest paši, citbrīd vienīgā izeja šķita atbrīvoties no nastām vispār. Katru pusstundu vai apmēram tā sarunas atsākās no jauna, un Gourdešas nesēji bezkaunīgi ignorēja iepriekš norunāto. Dusmoties bija vairāk kā bezjēdzīgi, jo uz katru tādu manu izpausmi šie ļaudis klusu bet stingri nolika nastas un paziņoja, ka vēlas aiziet.

Šis pārgājiens bija ārkārtīgi grūts, taka bija pa nebeidzamām zemu klinšu virknēm, takas malas daudzās vietās bija tik nodeldētas, ka kājai nebija atbalsta, un cilvēkiem, kas raduši lietot tādu greznību kā zābakus, nācās šļūkt sēdus. Tad vēl pēc katras klints šķērsošanas bija jāapstājas, lai izrautu neparedzēto šķēpzāli (Heteropogon contortus), kas dūrās caur apģērbu. Saules svelme bija ārkārtīga. Tas kopā ar ilgo kavēšanos bagāžas sakarā un ceļa grūtībām, padarīja neiespējamu tikt tālāk par Sāratas tiltu. Tā mēs apmetāmies tur.

Tagad mēs bijām paliela grupa, jo bija pievienojušies daži kāfiri, un Torag Meraks bija savā vietā par pavadoni atsūtījis savu musulmāņu dēlu, kurš dzīvoja pie Gourdešas. Ja neņem vērā citu reliģiju, dēls bija ļoti līdzīgs tēvam, un vēlāk atklājās, ka daudzas pieredzētās nepatikšanas sakarā ar bagāžas nesēju absurdajām prasībām bija viņa uzkūdītas. Tur neko nenozīmēja, ka Torag Meraks bija licis divus dēlus audzināt kā musulmāņus un atdevis viņiem īpašumu pie Gourdešas, kur dzīvot. Šķiet, ka ar šo paņēmienu viņš tiecies jebkad būt pareizajā pusē, ja nākotnē notiku lai vai kas. Ja Umrā Khana vai kādam citam musulmāņu spēkam izdotos iekarot Kāfiristānu, tad Torag Merags būtu drošībā caur dēlu ietekmi; kamēr viņam dabiski būtu draugi pie kāfiriem kaimiņos; lai gan viņiem musulmāņu kolonija savā vidū nepatīk, šķiet, ka tas netraucē, jo viss Torag Meraka klans atriebj katra ciltsbrāļa nāvi, vienalga vai viņš ir kāfirs, vai pieņēmis islāmu. Tas ir viens no piemēriem, ka kāfiru naidīgums pret afgāņu rāsēm ir uz asiņu un pretrunu pamata, daudz vairāk kā uz reliģiju naida.

Nakts, ko pavadījām pie Sāratas tilta, bija visai neomulīga. Ārkārtīgo nogurumu pārspēja izsalkums, kas varbūt bija dēļ vienīgā, visnegatavākā un vissliktākā, bet dabūjamā ēdiena. Gulēt nebija iespējams, varbūt dēļ satraukuma par jauniem pārbaudījumiem un ārkārtīgā noguruma, bet galvenokārt dēļ manu kāfiru draugu mundruma un dzīvelīguma. Biju nopircis viņiem milzīgu kazu no tuvējām ganībām, un tā tika ziedota pilnā rituālā. Dān Maliks kalpoja kā priesteris, un otrs, palaikam apsēstais priesteris gāja caur brīnumainām ērmībām, varbūt manā labā.

Tad visi krita spēcīgā apņēmības un dzīru dižmanībā. Jau minētais Torag Meraka musulmāniskais dēls gribēja tikt saukts par Gul Muhammad Khanu, taču kāfiri atteicās viņu saukt citādi kā dzimtajā vārdā, tas ir, Torag, kāfiriem raksturīgajā veidā viņa vārda sākumā pieliekot vārdu “dūšīgais”; ne smaguma, bet stipruma dēļ. Šis jaunais vīrietis tagad nāca pie manis un iebilda, ka kāfiri lielo kazu nevar ēst, kamēr tai nav pielikta sāls, jo tas ir pret viņu paražām. Juzdamies apjucis un apbēdināts, es atvainojos par garšvielas trūkumu, uz ko “dūšīgais” Torags smaidot aizgāja, un gatavošana un mielošanās gāja jautri. Šķiet, ka šie ļaudis bija atraduši kādas bagātības zāļu kastē. Kad viņi tagad saprata, ka tas, ko izmēģinājuši, nav sāls vai kaut kas ēdams, viņi nolēma ka tās (tabletes?) ir rūpijas.

Mans guļammaiss tika aizvilkts prom no ugunskura, kur mielasts auga augumā, bet draudzīgie kāfiri nāca un gulēja ap mani, ne tāpēc, ka būtu kādas briesmas, bet lai izrādītu savu sabiedriskumu. Kāds no Gourdešas vīriem uzsāka vienmuļu skandējumu, kam varbūt bija visus jāmidzina izņemot dziedoni, bet tā tas nebija, jo brīdī, kad viņš apsīka, cits vīrs vai vairāki vilka piedziedājumu, kam mostoties sekoja pārējie, un šķita, ka nav cita nolūka kā padarīt neiespējamu aizmigt tiem, kuri gribēja un neraugoties uz troksni mēģināja pagulēt.

No rīta visi bija jautri un spirgti izņemot mani. Dienas pirmā sadursme bija bagāžas nesēju vispārēja atteikšanas nest tālāk. Viņi bija stiprāki par visiem iebildumiem un pārmetumiem un nevainojami labsirdīgi. Viņi bija noskaņojušies tālāk neiet un paturēt visu naudu, ko bija saņēmuši par visu pārgājienu un atpakaļceļu; tā viņi smaidot atvadījās un aizgāja. Nav šaubu, ka zinātājs un notiekošā apstiprinātājs bija Gul Muhammad Khans. Nevar zināt, kāds būtu bijis viņa nākošais gājiens, bet ja viņa galvā kāda shēma bija, to izjauca kāfiru vecākais, kurš varbūt nebeidzamās nepatikšanas vairs nevarot ciest veica kādus izkārtojumus savējo starpā, un dažus no tiem atbalstīja mani nesēji; tā bija liela labvēlība no jebkura slāņa kāfira.

Tā mēs devāmies uz Kāmdešu, kur ieradāmies vēlā pēcpusdienā. Savas kājas jutu kā gabalos satriektas, biju neizgulējies un noguris, gandrīz pārāk izsalcis lai ēstu; jo par prieku vēderam un citu iemeslu dēļ gandrīz trīs dienas tikpat kā neko nebiju ņēmis mutē. Vēlākā pieredze man mācīja būt mazāk izvēlīgam attiecībā uz savu dietu.

Noietajā ceļā bijām Kāmu ielejas grīvā izgājuši caur interesantiem piemiņas vārtiem ar fantastisku tēlu galā, un tālāk mani laipni sagaidīja krasta ciema Mergroma – tādas kā patvēruma pilsētas – ļaudis.

II NODAĻA

Stāsts turpinās – Kāmdesh’a – Gīsh’a un Moni svētnīcas – Dān Malik’a viesmīlība – Zemāko slāņu ziņkāre – Virsaitis-Priesteris Utah’s – Chandlu Astān – Viņa aizdomas par mani – Sekojošs draudzīgums – Viņa priekšlikumi – Brīvprātīgie Indijas apmeklējumam – Shermalik’s – Mādugāl’u pagānu sirotāji – Viņu vadonis Bahdurs – Atkal Utzun’s – Shermalik’a pieņemšana par manu “dēlu” – Ceremonija – Ķilda – Došanās uz Indiju – Došanās uz Indiju – Sayed Shāh’s.

Kāmu kāfiru cilts galvenā mītne un galvenais ciems ir Kāmdeša. Tas ir uz lielas kalnu atradzes, kas turpinās no līkumotās Arākonas kalnu grēdas četras jūdzes uz dienvidiem no ciema, un vienā pusē ir pie Ničingalas strauta, otrā pusē pie citas milzu grēdas, pie kuras uzbūvēti Bināram un Džindžām ciematiņi. Starp tiem ir strauts, kas griež ciema ūdensdzirnavas. Kāmdeša ir 6000-7000 pēdu augstumā; atkarībā vai mēra pie apakšējās vai augšējās mājas. Ja ņem vērā tā laukus, ciems aizņem lielu zemes platību.

Dalās trijās galvenajās daļās – augšciemā, lejas ciemā un austrumu ciemā, augšējais ir tikpat liels cik abi pārējie kopā. Viss ciems ir būvēts nogāzē, dažviet stāvā, izņemot pašu augšu, kas būvēta uz diezgan līdzenas kores. Pārējās līdzenās virsmas ir sasaistītie māju jumti. Kāmdeša ir apmēram 2000 pēdas virs Bašgalas upes labā krasta, uz kuru ved ļoti stāvs ceļš. Ciemā ir ap 600 mājas, ar kurām iedzīvotājiem pietiek.

Nav nekādu nocietinājumu, izņemot gleznainu torni, kas atrodas tieši pie ciema augstākajām mājām. Labu skatu uz Kāmdešu jeb, kā to sauc kāmi, Kāmbromu sameklēt nav viegli, ja vien neuzkāpj līkumojot pa garu stāvu taku no upes krasta. Tad skats ir ļoti iespaidīgs. Mājas ir būvētas kārtīgi, vairums div- vai trīsstāvu; bet visapkārt redzamās svētnīcas, piemiņas godavārti un koka tēli tēstu stabu galos skatu lieliski uzlabo. Tuvāks skats nav sliktāks, jo Kāmdeša starp kāfiru ciemiem ir ievērojami tīra un īpaši brīva no dūmu netīrības, kas daudziem kāfiru mājokļiem piešķir viduvēju un nolaistu izskatu. Vaļēja lieveņa veida koka daļas augšējā stāvā parasti ir rūpīgi izgrieztas, kamēr slavenās Gīša un Moni svētnīcas, kas stāv atklātā vietā ciema austrumdaļā, ir ne vien izsmalcināti izgrieztas, bet pēdējā ir rotāta savādāk, kā vēlāk tiks aprakstīts.

Daži ciema vecajie nāca ar mani apsveicināties, bet nospiedoša ziņkāre par mani nebija, līdz es biju pieņēmis Dān Malika uzaicinājumu un pārcēlies uz viņa māju. Tur saimnieks man deva izslaucītu istabu, kas atvērās uz vaļēju lieveni. Mēbeles bija parasta austrumnieku gulta – četrstūrains koka rāmis, kas pārsiets ar ādas siksnām, un viens vai divi parasti kāfiru ķebļi.

Lievenī drūzmējās ģimenes un tuvējo māju sievietes, jaunieši un bērni, jo Dān Malika māja bija kā nekārtīga iela, ar dzīvokļiem abās pusēs un priekšā. Šāds māju grupējums nešaubīgi bija sagadīšanās un vienīgā, kādu gadījās redzēt Kāfiristānā. Kad Dān Maliks bija uz nakti aizgājis uz citu māju, un mežonīga izskata cilvēku ziņkāre lievenī kļuva apgrūtinoša, es klusuma un miera labad noslēpos savā istabā un aizvēru stingrās koka durvis. Vēlīnie pienācēji, padzirdējuši par apskatāmo dīvaino svešinieku, smagi apvainojās no domas, ka citi varēs lielīties redzējuši kaut ko, kas viņiem liegts, un dauzīja manas durvis, lai iebāztu lāpas rokas garumā un blenztu visā savu uzbudināto dīvaino seju apņēmībā.

Sākumā es izpaudos cik pieklājīgi vien spēdams, bet beigās pavisam sapīcis savus mocītājus atgrūdu un atradis aizbīdni durvis droši aizslēdzu. Izrādījās, ka šie apgrūtinošie apmeklētāji bijuši vien zemāko slāņu ļaudis – vergi un līdzīgi – kas priecājās par izdevību parādīties svešiniekam, un neviens no viņiem nedomāja man pretoties. Šim slānim vairāk vai mazāk piederas visas kāfiru sievietes.

Mana apmešanās Kāmdešā ilga trīs pilnas dienas līdz 29.oktobra rītam. Šajās dienās es neatstāju nevienu izdevību (nevienu akmeni neapgrieztu), lai samierinātos ar ļaudīm, īpaši vecajiem jeb Jaštiem. Pēdējie bija viegli iepriecināmi un nāca sasveicināties ar mani lielā skaitā, bet vien daži izpaudās paši, kamēr divi no viņiem, Utahs, kāmu priesteris, un otrs, diez vai mazāk svarīgs, Čandlu Astāns, skatījās uz mani ar smagām aizdomām.

Sagadījās, ka Utaham bija mazs puika, pret ko viņš bija ārkārtīgi mīļš, un kurš cieta no aci kaites, ko ātri izārstēju no manas zāļu kastes; kamēr Čandlu Astāns bija ļoti lepns uz savu dancošanu un izrādījās viegli pieejams ar uzslavām par viņa prasmi. Pēc otrās dienas abi vīri kļuva draudzīgi, un lietas nogludinājās. Šie divi kopā ar Dān Maliku, kurš bija viņu un vēl divu citu vadītājs – jāatzīmē Mir Džāns (Jān) – reizi vai divas noslēpumaini ieradās manā istabā, aizvēra un aizslēdza durvis un sprieda par augsto politiku, starp citām lietām vedinot uz domu, ka man vajadzētu sagādāt viņiem daudz šauteņu, un tad viņi pavērs man ceļu uz Pešavaru caur Dīru un Svātu. Viņi bija acīmredzami vīlušies par manu atbildi, ka esmu miera cilvēks un esmu ieradies pie viņiem tikai tīri un vienīgi ceļošanas un manai tautai nepazīstamu tautu pētniecības dēļ.

Mans piedāvājums atgriežoties Indijā paņemt līdzi divus jaunekļus sākumā tika nicīgi noraidīts un izsmiets. Pēc tam dedzīgi pieņemts. Pieteicās daži piemēroti jaunekļi. Viņi tika pieņemti, apbrīnojošu draugu un radu lepni atvesti lai sagatavotos ceļojumam, un tad vairs viņus neredzēju. Beidzot divi jauni vīrieši uzticīgi piekrita doties ar mani; viens piederēja pie spēcīgas dzimtas jeb klana, otrs bija zema slāņa cilvēks vārdā Šermaliks, kuru priesteris un Dān Maliks ieteica kā abu radinieku. Īstenībā šis Šermaliks bija vienīgais kāfirs, kurš toreiz galu galā pavadīja mani uz Indiju, jo otrs pēdējā brīdī bija zaudējis dūšu un nerādījās man kad biju devies atpakaļ uz Čitrālu. Vēlāk man stāstīja, ka toreiz šim zemas izcelsmes Šermalikam tika ļauts doties man līdz tāpēc, ka ciltij nebūtu liels zaudējums, ja viņu tālajā zemē nogalētu vai padarītu par vergu.

Pārgājiens atpakaļ uz Čitrālas pierobežu bija tikpat ja ne vairāk nepatikšanu pilns kā bija pieredzēts dodoties šurp, un arī visai nepatīkama sadursme notika tieši pie Čitrālas robežas, kurā iekritām ar Mādugālas jeb Mumānas cilts kāfiriem, kas ceļoja sava slavenā virsaiša Bahdura vadībā. Viņš tajā rītā pie Gourdešas bija visai uzbrūkošs, kad biju būdiņā, un mani nelaida ārā no istabas, kur apģērbos, līdz man nācās viņu gandrīz izdzīt. Tad viņš īgns aizgāja.

Kad biju gandrīz viens priežu mežā ceļā uz Parpitas kalnu pāreju, daži no Bahdura vīriem mani satika un drūmi skatoties uz manu pathanu kalpu, gāja mums līdz dažus jardus, kad viens no viņiem pēkšņi uzvilka savu divlīkumu loku un nikni draudoši uzkliedza: “Banāt gats!”, tas ir, “Dod dāvanu!”. Mans pathans, drošs puisis, būdams neapbruņots pielēca šim kāfiram, bet es liku atkal iet pirms viņa un izlikos nesaprotam ko viņš prasa un mēģināju pārvērst šo lietu par joku; skaļi smejot es saķēru šo kāfiru aiz labās plaukstas locītavas un ieliku visu svaru grūdienā, liekot viņam nokrist no šaurās takas un dažus jardus lejup pa nogāzi. Viņš un pārējie blenza uz manu smieklīgo bet drīzāk rupjo izdarību ar svinīgu pārsteigumu, kamēr mēs steidzāmies projām, tūlīt satikām pašu Bahduru, kuram pieprasīju pārtiku. Viņš to deva un tad piemetināja par briesmīgām lietām, ko viņš darītu, ja mēs nebūtu kopā ēduši. Tad viņš sāka lielīties ar savu noslepkavoto skaitu. Pathanu puisis klusām bet aizvainojoši piezīmēja, ka viņaprāt noslepkavotie ir bijuši lielākoties sievietes un bērni. Atkal gandrīz bija tauki ugunī, bet es dusmīgi sabāru kalpu un tiku no šiem apgrūtinošajiem kāfiriem vaļā cik ātri var, palaižot viņus pa priekšu.

Kādus astoņpadsmit mēnešus vēlāk Bahdurs sagādāja man lielas nepatikšanas savā ciemā, kur gandrīz mani ieslodzīja. Viņš bija nežēlīgs slepkava, šajā ziņā gandrīz pārāks par slaveno Torag Meraku, bet abu izskats bija maldinošs. Atpūtā abiem bija bēdīgi ģīmji, acīs pasaules bēdas un tāds pats skats kāds vērojams uz dažiem čitrāļu varenajiem, kuri nogalējuši daudz cilvēku. Viņam ir skumja gandrīz maiga seja, un viņš ir tieši tāds nožēlojams nelietis, kas lūgs žēlastību un ir pēdējais, kas to sniegs.

Utzūnā mēs satikām kāfiru Šermaliku, kurš bija solījis doties kopā ar mani uz Indiju. Tagad sastapos ar nopietnām grūtībām. Redzot sevi domātā biedra pamestu, Šermaliks, mana veiksme, galvenais ceļojuma rezultāts, izplūda asarās un paziņoja, ka nekas pasaulē neliks viņam iet kaut soli tālāk. Stundām ilgi mēģināju viņu pierunāt, zīmēdams spilgtas izpriecu ainas Indijā un pat lūdzu apkārtējos ļaudis papildināt manus apgalvojumus. Ilgi viss bija velti. Beidzot tomēr viņš mazliet piekrita un teica, ka pavadīs mani, ja es uz vietas piekritīšu viņu pieņemt par savu dēlu.

Neatlika nekas cits kā piekrist, un ceremonija, kādu to mēdz veikt Bašgalas ielejā, tika izdarīta te un tagad. Tika sagādāta kaza, ātri nokauta un izņemtas nieres. Tās ugunskurā uzcepa, sagrieza kumosos ceremonijā kalpojošais kāfirs, tad salika Šermaliku un mani blakām sānu pie sāna un pamīšus mūs baroja ar nieru gabaliņiem uz dunča gala. Palaikam mums bija jāpagriež galvas vienam pret otru un pēdas attālumā jāizdara bučas žests. Tomēr rezervē bija pārsteigums. Tika atvērta mana žakete un krekls, krūšu kreisajā pusē uzlikts nedaudz sviesta, un Šermaliks tam pielika lūpas ar vislielāko sparu un nopietnību. Es raustījos kā apšaudē, bet viss beidzās. Tā kā mana pirmā apmeklējuma mērķi bija sasniegti, devos uz Indiju, lai sagādātu aprīkojumu ilgai palikšanai Kāfiristānā.

Visai jocīgs gadījums bija Utzūnā. Tas bija saistībā ar maniem pirmajiem mēģinājumiem pierunāt Šermaliku palikt pie manis. Visi sēdējām ap ugunskuru to apspriežot. Kāds gaišmatains kāfirs, kurš sēdēja četrus vai piecus vīrus no manis, savam vecumam atbilstošā runīgumā pārliecināja, deva padomus un vispār lēma lietas. Pārtraukumā, kad pūlējos saprast čitrāļu valodu, kurā biju vien nejēga, kāds vecs vīrs atsāka no jauna.

Cits vīrs, kas sēdēja man blakām, paņēma nūjiņu un bikstīja šo kāmu vīru, lai pievērstu viņa uzmanību un teica apmēram: “Tagad aizveries un ļauj mums dzirdēt, ko saka eiropietis (Frank).” Vecais vīrs acumirklī bija kājās vicinot cirvi, kamēr vīrs man blakus sita visapkārt ar savu zobena siksnu un zibināja ieroci. Nesapratu, kas ir noticis tāds, kas varētu izraisīt šādu kņadu. Pēc laika visu lietu man izskaidroja vīri, kuri toreiz bija neganti viens pret otru. Tik liela ķilda par niecīgu iemeslu manī pamodināja smiešanās spēju, un es nevis iejaucos, bet vienkārši izplūdu smieklos. Vīri uzreiz apstājās, skatījās uz mani kā aitas, un šī lieta izbeidzās.

Gilgitā, mūsu ceļā uz Indiju, satikām kādu misionāru, pievērstu bijušo muhamedāni, kuru Pešavaras Baznīcas misija bija vislaipnākajā veidā nodevusi manā rīcībā. Viņa “vietējā kristieša” vārds bija Saīd Šāhs (Sayed Shāh). Viņš Kāfiristānu bija apmeklējis vairākas reizes un labi zināja Bašgalas ielejas dialektu. Es viņu iesaistīju parūpēties par manu kāfiru “dēlu” un nākošgad atgriežoties pievienoties man kā tulkam. Viņš bija labsirdīgs laipns vīrs un jauks ceļabiedrs. Diemžēl viņš bija nedaudz bikls pēc rakstura un viņam trūka rakstura stingrības. Beigās viņš izrādījās slikts darījumos, tomēr sākumā noderēja man daudzējādi.

III NODAĻA

Stāsts turpinās – Ierašanās Indijā – Apmeklējums Anglijā – Gatavošanās otram Kāfiristānas apmeklējumam – Atgriešanās Indijā – Aprīkojuma pabeigšana Šrinagarā – Miān Gul’s – Viņa plāns mani izmantot – Beidzamā pakļaušanās – Pieņemts kā mans kalpotājs – Atstājam Šrinagaru uz Gilgitu – Mani balti tautas kūliji – Viņu uzticīgums un pieķeršanās – Katastrofa pie Bunji – Gilgita – Došanās uz Čitrālu.

Indiju sasniedzām bez nepatikšanām. Izkārtojis dažas lietas Kalkutā Ārlietu ministrijā un nokārtojis vajadzīgo Šermalika palikšanai Indijā uz auksto gadalaiku un tikt viņam pieņemtam Kašmīrā tiklīdz saules svelme kļūs par karstu, es uz laiciņu devos uz Angliju. Kāfirs atteicās mani pavadīt, aizbildinoties ar lielo attālumu. Viņš nekad nebeidza nožēlot savu lēmumu vēlāk, un skaidroja, ka viņu pierunājuši, baidījuši un ietekmējuši atteikties cilvēki, kas bija iesaistīti manis apkalpošanā, un esot baidījušies zaudēt darbu ja viņš mani pavadītu uz Angliju.

Ceļā uz mājām un atpakaļ man bija laba iespēja būt kopā ar manu draugu kapteini Parfitu no P.&O.Company dienesta, kurš vislaipnākajā veidā sniedza man daudz labu padomu un daudz ieteikumu novērojumu veikšanā. Šim džentlmenim piemīt ne vien augstas zinātnieka spējas, bet arī īpašs spoža skaidrotāja talants, un tikpat neizsmeļama pacietība kā laipnība. Londonā man noderēja sirsnīgā palīdzība, kādu Karaliskā Ģeogrāfijas Biedrība veltī visiem varbūtējiem ceļotājiem un pētniekiem.

Diemžēl es izdarīju parasto kļūdu mēģināt aptvert īsajā laikā neiespējamo. Tobrīd man šķita iespējams ar cerību vien ielauzties dažādās zinātnēs, kuras gandrīz visas nepārzināju. Spējīgie un pieredzējušie padomdevēji savas tēmas rādīja tik skaidrā un patīkamā gaismā, ka viss šķita vienkāršs un skaidrs. Bet kad pēc dažiem mēnešiem man nācās šīs dažādās ziņas lietot, es ātri atklāju, ka ašais pārskrējiens skaidrajiem zinātnes laukiem, lai cik viegls un patīkams tas bijis un cik dzīvi var būt iespaidi, manā prātā ir atstājuši ne vairāk kā miglainas un mulsinošas šīs plašās un brīnišķās zemes ainas.

Apgādājies ar ierīcēm, fotoaparātiem, zāļu tabletēm un miniatūriem ķirurga rīkiem, kā arī dažādām lietiņām, ar kurām iepriecināt kāfirus, maijā atgriezos Indijā, lai papildinātu aprīkojumu Šrinagarā. Saņēmis zinātniskus instrumentus un grāmatas, ko man deva Indijas valdība, neatlika vairs nekas cits kā izvēlēties pavadoņus un kalpus, kas gribētu pavadīt mani ceļā uz Kāfiristānu.

Izvēle bija ierobežota. Sākumā brīvprātīgo bija daudz, bet tiklīdz man nācās godīgi uzskaitīt grūtības, dedzīgums ātri zuda un viņi atteicās. Beigās biju spiests apmierināties ar Saīd Šāhu un jauno pathanu, kurš bija ar mani kopā bijis agrāk un bija jauns, bezbailīgs un izturīgs, tomēr diemžēl padrūms un ķildīgs. Pa ziemu viņš bija iemācījies daudzmaz gatavot ēst un citas derīgas lietas. Viņš bija visai saprātīgs un neraugoties uz rakstura vājumu varēja būt nepārvērtējams kalps. Protams, mani pavadīja arī mans kāfiru “dēls” Šermaliks, kas mani sagaidīja Šrinagarā rupējoties par Saīd Šāhu. Viņš Indijā bija jau ieguvis kaut nemācītas, tomēr ļoti derīgas zināšanas par Industānas subkontinentu. Uz neatlaidīgu šo triju prasību bet man ne visai vēloties tika iesaistīts strādīgs kašmirietis vārdā Rusalā. Viņam bija viltīga slimīga seja, atkarībā no apstākļiem lišķīga vai biedējoša uzvedība. Tomēr viņš nešaubīgi bija saprātīgs un ātri iemācījās visus kalpa pienākumus, un nebija neviena cita. Galu galā šim lēnprātīgā izskata vīram gandrīz izdevās sagraut manus plānus pavisam, un tikai viņa gatavība plūkties neļāva viņam padarīt manu ceļojumu par pilnīgu neveiksmi.

Ierodoties Šrinagarā sev par ārkārtīgu apgrūtinājumu atklāju, ka kāfiram Šermalikam uz Indiju pa Kunaras ieleju sekojis muhamedānis vārdā Miān Guls. Šo cilvēku biju saticis Kāfiristānā. Viņš bija caur precībām vai draudzības saitēm saistīts ar daudziem Kāmdešas galvenajiem vīriem. Viņam bija divas mājas, viena Mirkani ciemā Ašrathas ielejas grīvā, otra Arnū jeb Arandū “Gabar” ciemā. Viņš bija ceļojis uz Indiju pa tiešo ceļu no Čitrālas uz Pešavaru, caur Dīru un Svātu, ceļu, ko labi pazina, jo nodarbojās ar sīktirdzniecību. Viņš bija pieradis pienest ziņas par kāfiriem Pšavaras Baznīcas misionāriem, un par naudu ko par to saņēma pirka Pešavaras tirgū sīkas lietiņas ko pārdot Kāfiristānā.

Viņa vienīgais nodoms sekojot kāfiram uz Indiju bija labi sadomāts plāns “izmantot” mani. Apsteidzot manu ierašanos Šrinagarā viņš Šermaliku ņēma līdz uz dažādiem veikaliem Šrinagaras tirgū, kur abi izvēlējās daudz zobenu, vairogu, šauteņu un visādu apģērbu, ko tad grasījās ieteikt man nopirkt, un ja es neticamā veidā atteiktos piekrist, Miān Guls cerēja pierunāt manu kāfiru mani slepus pamest un pa Dīras-Svātas ceļu atgriezties savā zemē. Viņš solīja Šermalikam lielu bet neiespējamu atlīdzību, ja viņš tam piekristu. Tomēr Šermaliks, daļēji būdams man uzticīgs, daļēji vērīgi aizdomājoties, ka Miān Guls bagātīgos solījumus nekad nepildīs, nosliecās nodevīgo kompanjonu uzklausīt, bet reiz dzirdot manu atteikšanos pieņemt viņu nejēdzīgos ieteikumus, Šermalikam bija pienācis laiks izšķirties uz vienu vai otru pusi. Tomēr viņš bija galīgi nošļucis un nikni vīlies, atradis savus sapņus par bagātību nepiepildāmus. Ja es būtu nopircis kaut pusi no šo vīru izvēlētā, tas būtu mani sagrāvis, un mana bagāžas aste izstieptos neiespējami gara.

Manas grūtības izrādījās lielākas kā izskatījās. Šermaliks varēja ātri pāriet uz asarām un padevību un tad ātri atgriezties pie smaidiem un īslaicīga prieka par dāvaniņām un personisku laipnību; bet Miān Guls bija citas drēbes cilvēks – viņš savu spēku zināja. Viņam bija pilnīgi iespējams atgriezties Kāfiristānā mūs apsteidzot par mēnesi. Tur viņš varēja viegli izraisīt tik spēcīgus aizspriedumus pret mani, ka nebūtu iespējams Kāmdešā atgriezties vispār. Darīšanās ar viņu bija nepieciešams būt augstākā mērā piesardzīgam. Sākumam mums bija privāta kopēja saruna, kuras gaitā viņš tika kārtīgi pabiedēts. Tad viņam tika ķēnišķi samaksāts par viņa ceļa izdevumiem, vienlaikus saņemot ārkārtīgi vaļīgu kabatas naudu ikdienas vajadzībām. Beidzot, ja nenotiks nekādas nepatikšanas, viņš tiks pieņemts par manu kalpu par noteiktu mēnešalgu un varēs uzreiz doties uz Pešavaru iepirkt petroleju un ja iespējams, nogādāt to Čitrālā, kur jebkurā gadījumā jāgaida mana ierašanās.

Biju nolēmis nelūgt valdībai nekādu apsardzi vai pavadoņus. Mani apsvērumi bija, ka tikai vērā ņemams bruņotu vīru skaits vien īsti noderētu briesmu brīdī, tomēr tādu skaitu nevarētu ne paēdināt, ne apgādāt ar transportu. No otras puses, neliela sardze būtu sliktāka par nederīgu, jo tā ne vien neizturētu nopietnu uzbrukumu, bet vienmēr pastāvētu tās ķildošanās ar kāfiriem un nemieru iespēja, kā iznākums būtu ļoti nopietns.

29.jūlijā es ar minētajiem četriem sekotājiem devos no Šrinagaras uz Gilgitu. Pa ceļam pieņēmām piecus balti tautas nesējus, kas piekrita palikt pie manis uz gadu, lai nestu nastas un būtu izmantojami visādi. Atceroties šo piecu vīru uzticīgumu un dabisko nodošanos lietai manī vienmēr raisās siltas apbrīnas jūtas. Piemēram, ne draudi ne solījumi nekad nespēja viņus novirzīt no noturīguma. Viņi bija bērnišķīgi gan savā vienkāršībā, gan pilnīgajā paļāvībā uz mani. Vairākas nedēļas Kāfiristānā viņi bija mani vienīgie pavadoņi. Tajā laikā šie pieci vīri nesa manas nastas, taisīja ēst, darīja visus manus darbus un atrada draugus visur, kur gāja, kamēr viens no viņiem bija īsts tulks. Indijā man bija bijuši labi kalpi, cik vien labus var vēlēties, bet nekad kāds tik labs kā šie trūcīgie balti.

17.augustā sasniedzām Gilgitu. Divas dienas iepriekš bija gadījusies briesmīga nelaime. Šķērsojot Indas upi viena no manām laivām ar septiņpadsmit Astori nesējiem piesmēlās un nogrima. Noslīka visi, izņemot bocmani, kurš ar lielām grūtībām izglābās un sasniedza krastu. Tika neatgriežami zaudēts vairums Anglijā tik rūpīgi atlasīto lietu; liela daļa manu fotoaparātu, visi nieciņi un grāmatas, manas triju gadu dienasgrāmatas un žurnāli, neskaitot daudz mazvērtīgu lietu. Aizpeldēja arī mana nauda. Lai tiktu uz Gilgitu, man nācās aizņemties naudu no Kašmīras mēra, kurš bija atbildīgs par pārceltuvi un Bundži (Bunji) cietoksni. Ne jau mazākā neveiksme bija tas, ka izņemot vieglas tenisa kurpes, kuras palaikam uzvilku, visi mani zābaki pazuda upē. Arī Šermaliks zaudēja dažus no saviem dārgumiem. Galu galā es tos, protams, atdevu vietā, bet tajā brīdī viņš bija tik uzbudināts, ka paziņoja, ka varētu pats mesties upē un noslīkt.

Gilgitā pie pulkveža Duranda kā britu pārstāvis dienēja Manners’s Smita kungs. Viņš palīdzēja cik vien bija viņa spēkos un nerimstoši pūlējās, lai es varētu doties uz Čitrālu, kamēr Pārstāvniecības ierēdņi man zābaku aizvietošanai iedeva Kašmīras sandales ar ādas zeķēm. Dažās dienās bijām atkal pārgājiena gatavībā.

Atstājuši Gilgitu 24.augustā, Čitrālu sasniedzām 15.septembrī, vairs grūtības ceļā nepiedzīvojot. Bagāžu, kas sastāvēja no divdesmit septiņām nastām, nesa balti nesēji, ko pieņēmām Gilgitā. Mana doma bija dabūt visas šīs nastas līdz Kāmdešai, ja varēs, un tad uzreiz nesējus sūtīt atpakaļ uz viņu mājām Kašmīrā. Gribēju mēģināt dabūt Kāmdešā māju, kurā glabāt mantas, un turpmākos pārgājienos paļauties uz pieciem pastāvīgajiem balti kalpiem, papildus izmantojot dabūjamu vietējo palīdzību. Šis bija vien iespējamais plāns. Paļaušanās pieredze uz kāfiriem bagāžas nešanā bija bijusi pamācoša, bet sāpīga, un vairs atkārtot nevajadzētu. Visa mana grupa, mani ieskaitot, bija vien desmit cilvēki, un tas bija lielākais skaits, ko varēju nodrošināt ar pārtiku. Būtībā bagāžu nesa balti bez kādas palīdzības, izņemot retus vienu vai pāris gadījumus. Tas mani spieda samazināt mūsu pārgājiena piederumus līdz iespējami mazākajiem apmēriem un nereti lika iztikt bez telts; jo ja kāds no balti saslimtu vai pārpūlētos, viņu nevarētu aizvietot, un lai cik šāds izkārtojums bija neērts, tomēr labāk bija atteikties no telts kā no cita pārgājiena aprīkojuma.

IV NODAĻA

Stāsts turpinās – Atstājam Čitrālu – Maršruta maiņa – Baumas par Dīr’as fanātiķiem – Shāh Baba, Dīras mullā – Naidīgi nodomi – Mehtar’a pretošanās – Galīgie noteikumi – Manu padoto neuzticība – Viņa aizdomas par Indijas valdību – Viņa bailes no Afganistānas – Viņa Britu Kašmiras subsīdija – Viņa pūles izjaukt manus plānus – Viņa neizlēmība.

No 15. līdz 21.septembrim paliku Čitrālā kā tās Mehtara Amān-ul-Mulka viesis, kurš pret mani izturējās ar stingru laipnību.

Tagad manu sākotnējo nodomu doties taisni uz Kāmdešu pa jau reiz ieto Kila Drōšu un kalāšu ciemu Utzūnu nācās mainīt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bija slepenas baumas, ka grupiņa Dīras paštunu fanātiķu ir izgājusi ar nodomu pārtvert mani Utzūnas tālākajā galā; un otrs – neviens no Kāmdešas vecajiem nebija ieradies mani satikt.

Pārbaudīt baumas par Dīras fanātiķiem nebija iespējams. To man kādā gadījumā bija stāstījis vīrs, kuram bija visi iemesli vēlēt man labu, un pats izskatījās pārliecināts par ziņas patiesumu. Tas bija tādēļ, ka nesamierināmais Dīras mullā Šāh Baba bija zvērējis pie Korāna divpadsmit vīriem uzglūnēt man ceļā starp Utzūnu un Gourdešu kādā bieza meža klajumā uz kalnu grēdas, kas jāšķērso pa Patkunas pāreju. Tiem vīriem esot iedotas šautenes ar noteikumu, ka būs jāatdod, ja neizdotos manai ekspedīcijai pielikt punktu, bet ja izdodas, tad vīram, kuram izdodas veiksmīgais šāviens, šautene paliktu pašam, kamēr pārējiem tiktu piešķirti zemes gabaliņi.

Ar šo plānu esot iepazīstināts Džandūlas (Jandul, Jandool) Umrā Khāns. Liela daļa sazvērestībā nosūtāmo, domājams, bija Šāh Babas nesen islāmam pievērstie; tādi cilvēki parasti ir ārkārtīgi fanātiski. Viņi tikuši sakūdīti man uzbrukt – ar apgalvojumiem, ka mans uzdevums ir ne vien naidīgs viņu jaunajai reliģijai, bet arī skar viņu labklājību, jo mans īstais mērķis esot slepens mēģinājums Indijas valdības labā pārņemt visus Narsutas valsts īpašumus. Ziņotājs vēl piemetināja, ka galvenā plāna kūdītāju vēlme esot nopietni kompromitēt Čitrālas Mehtaru Anglijas valdības acīs, radot aizdomas, ka viņš varētu būt personīgi atbildīgs par visām neveiksmēm, kas varētu ar mani notikt.

Visas šīs ziņas man tika sniegtas slepus un visai dramatiski. Vēstītājs bija dažus mēnešus dzīvojis Džandūlā, un tika uzskatīts, ka tur būdams viņš baudījis kādu daļu Umrā Khāna uzticības. Cik ticami šā vīra apgalvojumi, uzzināt nevarēju. Ja tas bija vien viņa izdomājums, lai rādītu viņa personīgo padevību man cerībā uz tūlītēju vai vēlāku atalgojumu, tad viņš bija savu sakāmo iemācījies rūpīgi, gudri un stingri turējās pie sīkumiem.

Tomēr ļoti svarīga lieta tā nebija. Man nebija īpaša vēlēšanās doties pa kādu īpašu ceļu; tiešām būtu jauki izpētīt citu un vienkāršāku ceļu uz Kāmdešu, bet galvenais iemesls, kas man lika mainīt plānus, bija tas ka neviens no kāmu kāfiriem nebija nācis satikt mani Čitrālā. Tas izskatījās draudoši, īpaši Saīd Šāham, kurš atzinās, ka viņam šī situācija nepatīk vispār. Viņš bija acīmredzami satraukts un negribēja Čitrālu atstāt, tā ka tika nolemts viņu atstāt rūpēties tur par bagāžas lielāko daļu, kamēr es došos tālāk caur Ajūnu un Bomboretu kāfiru Pittigalas ielejā un pats izpētīšu lietu īsto stāvokli.

Nodomu pateicu Mehtaram, viņš pret to stipri iebilda, bet tā kā es pie lēmuma turējos stingri, viņš piedāvāja sūtīt vienu no saviem dēliem un piemērotus pavadoņus sargāt mani līdz Kāmdešai un tūlīt atvest mūs atpakaļ uz Čitrālu.

Tolaik kopā ar Mehtaru bija Lutdehas kāfiru vecajais Kān Māra ar pieciem vai sešiem saviem pavadoņiem, un Mehtars, kurš jau bija ļoti vecs, ļoti pūlējās šo kāfiru pierunāt iet kopā ar mani un, izmantojot manu paredzamo šīs zemes nepazīšanu, aizvest mani Kāmdešas vietā uz Lutdehu un beigās desmit dienu laikā nosūtīt mani atpakaļ uz Čitrālu. Kān Māra tāda bērnišķa plāna neiespējamību skaidri redzēja un smiedamies atteicās būt kādā sakarā ar to.

Tad nabaga vecais Mehtars kļuva aizvien nomāktāks; viņš atteicās no ēdiena un lēja rūgtas asaras par manu ietiepību. Galminiekiem viņš žēli piezīmēja, ka mana drošība nosaka 25 000 rūpijas gadā.

Kad viņa izdomājumi beidzās, viņš mani lūdza parakstīt dokumentu, kas viņu attaisnotu attiecībā uz visu, kas ar mani varētu notikt, un skaidri pateica, ka mans iecerētais ceļojums ir tieši pretējs viņa vēlmēm un padomiem. Lai gan bija acīmredzams risks likt manu vārdu uz dokumenta, kas varētu Mehtaram dot brīvas rokas pēc sirds patikas sazvērestībām pret mani, tomēr šķita labāk viņa vēlmi izpildīt, jo viņš noteikti labi zināja pulkveža Duranda, kurš bija ceļā uz Gilgitu, stingro raksturu, un tātad apjēdza, ka, ir dokuments vai nav, ja pierādīsies, ka viņš iejaukts intrigā pret mani, viņa intereses būs apdraudētas, kā tas bija bēdīgajā gadījumā pret Haivardu (Hayward) Jāsinā, kurā Mehtars, domājams, bija iejaukts. Tā es to dokumentu parakstīju.

Pēdējais Mehtara gājiens šajā spēlē bija, ka viņš pārsūtīja man vēstules, kuras esot sūtījis Umrā Khāns, kurās tika apgalvots, ka pēdējais ir nodomājis tūlīt uzbrukt Bašgalas kāfiriem. Mīrza, kurš vēstules atnesa, skaidroja, ka vēstules pārtvertas ceļā. Tās izskatījās viltotas, bet es sūtīju atbildi Mehtaram, ka pēc manām domām, ja Umrā Khāna vēstules vispār ir pārtvertas, tad tāds ir bijis viņa nolūks, un ka mēs abi tik labi pazīstam Džandūlas vecajā īpašo raksturu, ka varam skaidri secināt – ja viņš rakstiski ziņotu savu nodomu uzbrukt kāfiriem, tad viņa īstais mērķis noteikti būtu uzbrukt kur citur tieši pretējā virzienā, un šobrīd draudošās iebrukuma briesmās no Džandūlas ir Svāta.

Mehtars, izsmēlis visus argumentus pret manu aiziešanu no Čitrālas, izvirzīja beidzamo noteikumu, ka viņa dēlam, Ghulām Dastgīram ir ar spēcīgiem pavadoņiem jāpavada mani pāri kalnu pārejai uz Pittigalas ieleju. Tas, ka viņš bija izvēlējies šo īpašo dēlu, norādīja, ka viņš vēl cer novērst manu apmešanos Kāfiristānā, bet bija nesaprātīgi atsākt nogurdinošās sarunas, un es apmierinājos ar siltu pateicību viņam par viņa rūpēm manā labā. Šķīrāmies augstākā mērā draudzīgi.

Veco Mehtaru Amān-ul-Mulku raustīja pretēju uzskatu padomnieki. Viņam nepatika mans ceļojums un viņš galīgi neuzticējās tā mērķim. Mūža galā viņš pret Indijas valdību attiecās ar smagām aizdomām un no sirds ticēja, ka tās īstā vēlme ir izvērst savu varu pār Čitrālu, Kāfiristānu un visiem kaimiņu apvidiem dienvidos no Hindukūša.

Lielas bailes no Kabulas Amira varas viņu sākotnēji mudināja meklēt savienību ar Kašmīru; viņa bailes no afgāņiem bija lielākas kā aizdomas par angļiem un viņu lēņu kungu Kašmīras mahārādžu. Mehtara mēģinājumu iznākums pēc laika bija tāds, ka viņš saņēma ikgada naudas dotācijas un citādas dāvanas, vispirms no Kašmīras Durbara, vēlāk arī no Indijas valdības. Mantrausība ar vecumu mazinās reti, un Britu-Kašmīras dotācijas pamazām kļuva par tik svarīgu pienesumu Čitrālas valsts ienākumos, ka to apdraudējums vai pārstāšana Mehtaru dziļi satriektu.

Viņa pēdējais lēmums priekš tik veca vīra bija pietiekami viltīgs. Viņš vispirms izšķīrās izmēģināt visu viņa spēkos, lai novērstu manu došanos uz Kāfiristānu vispār, bet kad neizdevās, viņš paļāvās uz savām spējām sakūdīt kāfirus mani aplaupīt, slikti izturēties un padzīt mani no viņu zemes un tādā ceļā sagādāt viņam izdevību izspēlēt raksturīgu gājienu. Viņš tad mani saņemtu ar sašutumu un līdzcietību, vienlaikus neatlaidīgi prasot Indijas valdībai vairāk ieroču un citādu dotāciju, ar ko cerēja it kā atriebjot man nodarīto netaisnību iekarot sev visu Bašgalas ieleju un tā izbeigt kāfiru koķetēšanu ar britu virsniekiem.

Tomēr gadi viņa kādreiz stingro gribu bija sašūpojuši, un pastāv vairāk kā aizdomas, ka vairākos gadījumos viņa nepacietība izpildīt viņa plāna slēpto daļu ir likusi viņam neņemt vērā manu biedru drošību vispār un vien atrast ieganstu iesūtīt Kāfiristānā karaspēku, ko apmaksātu un apgādātu Indijas valdība, lai it kā atriebtu manu nāvi, ko nodrošinātu Čitrālas sazvērestības. Tomēr Mehtaram izdevās noturēt ilgstošu un neatlaidīgu politiku. Viņš turpināja pārbīdīt un pāršķirot savas kārtis, kuras viņa trīcošās rokas nevarēja pasargāt no vientiesīgākā un nevērīgākā skata.

Mūsu personīgajās sarunās Mehtars, domāju, jutās laipns pret mani, tomēr tas viņu nekavētu mani upurēt brīdī, kad viņaprāt tas būtu Čitrālai izdevīgāk. Tagad viņš ir miris, bet vienmēr paliks manā atmiņā kā īstenībā ievērojama cilvēka grausts.

V NODAĻA

Stāsts turpinās – Aiziešana no Čitrālas – Ghulām Dustgīr – Aiūn – Bomboret – Bomboretas upe – Tilti – Kalāšu dejas – Tong Chandlu – Parpit’as pāreja – Pittigul’as ieleja – Nepatikšanas – Čitrālas prinča atlaišana – Pittigul’as ciems – Nepatikšanas ar Torag Merak’u un Chandlu – Shermalik’a Indijas dāvanas – Naudas izspiešana – Bashgul ieleja – Tilti – Kamu – Virsaiša prieks par manu apmeklējumu – Atturīga ziņkāre – No Kamu uz Bināram – Kāmdesh – Vecāko sagaidīšana – Viņu raizes kā man ņemt sievu.

Atstājuši lielāko daļu bagāžas Saīd Šāha gādībā, mēs ar tikai diviem nesējiem devāmies no Čitrālas. Iepriekš bijām nosūtījuši ziņu, lai par manu ierašanos Čitrālā brīdinātu Kāmdešas ļaudis, bet nesaņēmām atbildi, nedz mūsu ziņneša atgriešanos. Kopā ar mani savā mājupceļā devās Lutdehas vecākais Kān Mārā un daži no viņa biedriem ciltsbrāļiem, bet mani pavadoņi bija Mehtara dēls Ghulāms Dastgīrs ar bruņotu svītu.

Šis jaunais Čitrālas princis jeb Mehtar Džao (Jao), bija interesants cilvēks. Būdams zemas kārtas mātes dēls viņš Čitrālas sabiedriskajā skalā ieņēma zemāku vietu kā citi Mehtara dēli. Viņš bija un ir liela prāta un viltības cilvēks, un tas varbūt ir iemesls, kāpēc viņš joprojām pārdzīvo tik daudzus brāļus, kas pēdējos četros gados ir slepkavojuši cits citu vai nogalēti citādi. Šis jaunais vīrietis, Ghulāms Dastgīrs, bija lielisks (jātnieku) polo spēlētājs, aizrautīgs mednieks un nenogurdināms kalnos. Viņš bija eleganta izskata jauneklis, bet sirdī pilnīgs barbars, baisi nežēlīgs kā, šķiet, visi Čitrālas prinči un nelabojami izvirtis. Tomēr viņa austrumnieciskā smalkjūtība un laipnā dabiskā izturēšanās dara viņu par lielisku biedru pārgājienā. Viņš bija apbrīnojami zinātkārs, un viņa naivie jautājumi par Angliju un Britu Konstitūciju bija ļoti uzjautrinoši.

Klupšanas akmens viņa saprašanai bija britu parlaments un iemesls, kāpēc nav bijusi neviena kauja un slepkavība starp brāļiem par troņa mantošanu vai īpašumu; tas viņam acīmredzami šķita absurdi jo nedabiski.

Mēs gājām pa Aiūnu un kalašu Bomboretas ciemu un no turienes pa samērā zemu, bet stāvu kalnu pāreju uz kāfiru Pittigulas ieleju. Nedaudz aizkavējušies dažos notikumos Kāmdešu sasniedzām 1.oktobrī.

Ceļā uz Aiūnu Šermaliks un kāds vīrs Miān Gul’s, kas bija pievienojies man Čitrālā ar petroleju, ko nesa no Pešavaras, dažādoja pārgājiena vienmuļību gar krastu brīžiem atpaliekot un tad peldot pa upes vidus straumi, ātri mums tiekot garām. Viņi sabāza drēbes piepūstās kazādās, kas viņus turēja uz ūdens, vai arī turēja tās uz galvas augstu virs ūdens. Kāfiri un pārējie ir īsti prasmīgi šajā peldēšanas veidā un uz šīm kazādām viegli pārgādā pār upi kazas un aitas. Miān Guls esot šo prasmi attīstījis līdz zinātnei un par to tika teikti brīnumstāsti. Šermaliks svarīgi stāstīja man, ka Miān Guls tā spēj pārcelt pār upi divas niķīgas govis reizē, tomēr šā apgalvojuma patiesumu var apšaubīt.

Tūlīt kā atstājām Aiūnu, notika smieklīga lieta. Es mērīju attālumu skaitot sava ponija soļus un divdesmitus un simtus pieskaitīju pārliekot oļus no vienas rokas otrā. Prāts bija aizņemts ar skaitīšanu, un nepamanīju, ka vīrs, kas skrēja pa priekšu rādot ceļu gar platu dziļu apūdeņošanas kanālu, bija ievedis mani zem lielas klints, kur nebija vietas ponijam. Pirmais brīdinājums bija spēcīga uztriekšanās klintij, sitiens pa augšstilbu, kas apkaunojoši iesvieda poniju ar visu jātnieku kanālā. Ievainojumu nebija, ja neskaita nepatiku sākt pārgājienu ar iekrišanu ūdenī. No Čitrālas savā ceļā uz Lutdehu mani pavadīja daudzi kāfiri. Viņi bija ļoti līdzjūtīgi, tiešām daudz par daudz, kad kāds vēlējās būt bijis viens.

Gājām visu laiku gar Bomboretas upi, kamēr nesēji pa augšējo ceļu. Mums nācās šķērsot upi turp atpakaļ vismaz divdesmit reizes, vienmēr pa viena baļķa tiltu. Uz tievā slidenā baļķa, kas visu laiku kustējās, bija grūti saglabāt līdzsvaru. Ūdens apakšā skrēja strauji, apšļakstot vārīgo tiltu. Man bija grūti saglabāt kājai atbalstu, un vienmēr bija vajadzīgs kāds vīrs priekšā un aizmugurē, lai dabūtu mani pāri. Kāfiri un čitrāļi uz tāda priedes zara jutās kā mājās, it kā tas būtu stingra klints, un mēs katru reizi tikām pāri bez neveiksmes. Bomboretas straume tajā gada laikā bija, lai gan grūti, tomēr pārbrienama, un dažas nelaimīgas govis, kam gāja tāpat kā man, tika aizrautas lejup pa straumi un braslos dauzītas pret akmeņiem.

Ieradušies Bomboretā (kalāšu ciems), tur sastapām priekšā Šermalika brāli un trīs biedrus. Viņi bija gājuši sastapt mūs Utzūnā, bet padzirdot par mūsu maršruta maiņu mainījuši arī savējo un steidzās mums pievienoties. Viņi stāstīja, ka pametot Kāmdešu pirms dažām dienām viss bijis apmierinoši.

Vakarā Mehtars Džao izklaidēja mūs ar kalāšu deju.

Mūzika sastāvēja no svilpieniem pavadītām stabulītēm. Raganas izskata vecas sievas smagi dancoja savā īpašajā polkas solī pa vienai vai pāros un tas izskatījās dīvaini, gandrīz pārdabiski. Viņas valkāja savus tautastērpus, brunčus, kas daudz neatšķīrās no siāh-pošu sieviešu tumšajiem, bet bija daudz garāki, kā arī savādu ļoti iespaidīgu drānas cepuri (vainagu), kas (aizmugurē) sniedzās līdz pleciem un bija vispāri apšūta ar kauri gliemežvāciņiem. Dažbrīd viņas dejoja pāros sāns pie sāna ar roku ap otras vidukli, citreiz veidoja virkni, katrai sievai turot labo roku uz tuvākās kreisā pleca un otrā pusē kreiso roku ap sievietes vidukli. Tad sievas ar šķēpu vadīta visa virkne gāja ap vīru grupu, kas stāvēja ap muzikantiem un palīdzēja viņiem ar vienmuļu dziesmu bungu ritmā un ritmā sasitot plaukstas. Vīru virknē bija viens vai divi vīri. Mehtaru Džao visvairāk iepriecināja mazu puiku dancošana parastajā kalāšu solī, kuri lēkāja apkārt kā pludiņi, aizrāvušies līdz galīgai nepazīšanai.

Nākošā rītā parādījās viens no kāmu vecākajiem vārdā Tong Čandlu. Viņš neatvainojās par savas cilts pārstāvju iztrūkumu kad ierados Čitrālā, bet atnesa man sveicienus no Dān Malika un virspriestera (Utaha).

Tad viņš vissparīgākajos toņos sāka visiem stāstīt, ka man nevajadzēja atļaut doties uz Kāmdešu vispār, kamēr neesmu devis kāfiriem šautenes un naudu. Tas neskanēja uzmundrinoši.

Vēlāk izrādījās, ka, palaidis garām mani, viņš devies uz Čitrālu, kur Mehtars solījis viņam krāšņu tērpu un zeltītu turbānu, ja viņam izdosies apturēt manu ceļošanu pa Kāmdešu. Kān Mārā un viņa Lutdehas (katiru) vīru sekotāji mani pameta Bomboretā, lai turpinātu ceļu pa Šāvalas kalnu pāreju uz savu zemi. Viņi bija bijuši ļoti draudzīgi un atvadoties silti uzaicināja mani apmeklēt viņus tiklīdz būs iespējams.

Nākošais pārgājiens bija burvīgs un veda caur brīnišķu ciedru mežu, kas tikai vietām bija tik biezs, lai aizsegtu daudzkrāsainās kalnu nogāzes, spožajai saulei tās greznojot rudenīgās nokrāsas. Pārtikas krājumu dabūšanas grūtību dēļ izdevās noiet vien īsu gabalu. Ghulām Dastgīrs pēcpusdienā un vakarā īsināja laiku sēdot uz kazu ganu mājokļa jumta un liekot maniem balti tautas nesējiem un visiem, ko varēja sadabūt, nepārtraukti dancot viņa skandējumu pārtraukumos. Nav iespējams iztēloties, cik labi viņam piestāvēja Ghulāma reliģija, jo tās ceremonijas spēja aizpildīt tik daudz šā nenodarbinātā neizglītotā cilvēka brīvā laika.

26.oktobrī šķērsojām Pārpitas pāreju uz kāfiru Pittigulas ieleju. Pāreja nav ļoti augsta, mazāk par 14000 pēdām, bet kāfiri teica, ka tā ir sliktā slavā ar to, ka izraisa cilvēkiem galvassāpes. Manā gadījumā tā arī bija, iemesls varbūt bija ļoti stāvais kāpiens. Muļķīgi ļāvos Šermalikam un viņa draugam pierunāties un devāmies no augšas meklējot īsāko ceļu, kā iznākumā apmetni sasniedzām ilgi pēc tumsas iestāšanās.

Visi bija atnākuši neskarti, bet man klāt neesot Tong Čandlu nācies ar pūlēm atturēt no uzbrukuma ar šķēpu manu kalpu Mīr Alamu. Bijis strīds par labāko vietu manai teltij. Pathans un kāfirs nonākuši līdz ķildai, abi apmainījušies ar lamāšanos, un manējais vīrs ticis gandrīz nonāvēts. Mīr Alamu par muļķīgu iesaistīšanos ķildā nācās bargi norāt, un es nolēmu viņu vienmēr turēt tuvumā, vismaz tuvākajās dienās.

Mūsu nepatikšanas sākās, kad nonācām Pittigalas ielejā. Tika izvirzītas pārmērīgas prasības par pārtiku, kurām nācās piekrist, tomēr nākošā rītā nauda tika atdota atpakaļ ar strupu piezīmi, ka ar to galīgi nepietiek. Kad mēģinājām apspriesties ar pārdevēju kāfiru, viņš un viņa biedri uzsprāga skaļās sūdzībās. Viņi gribēja zināt kāpēc viņiem par aitu un kazām nav dota liela nauda un kā dāvanas šautenes, drēbes nauda tāpat kā, kā viņi apgalvoja, par krājumiem maksājis un dāvinājis pulkvedis Lokharts Lutdehā. Beigās viņi kļuva īgni un ļoti dusmīgi. Drīz kļuva skaidrs, ka Ghulām Dastgirs un viņa čitrāļi ir mēģinājuši man kaitēt spēlējot uz kāfiru alkatību; tā ka es aizsūtīju pēc Čitrālas prinča un uz vietas laipni bet stingri pastāvēju, lai viņš atvadās un atgriežas savā zemē. Viņš velti mēģināja pretoties aizbildinoties, ka viņam jāpaliek pie manis, jo tēva rīkojums šajā ziņā bijis skaidrs, un tas jāpilda. Viņš prasīja, lai katrā ziņā čitrāļu sardze paliek, pat ja nepatīk viņa paša sabiedrība. Tā kā es paliku laipni kurls pret iebildumiem, viņam beigās nācās aiziet tik pieklājīgi cik viņš spēja, tomēr atstāja mani ļoti negribīgi, pirms doties atpakaļ uz Čitrālu. Tad es informēju apnicīgo kāfiru vecāko, ka samaksa, kuru viņš tik necienīgi noraidījis, pēc mana viedokļa jau tā bija pārmērīga, un ka nopirktie dzīvnieki tiks samaksāti pēc tam, kad visa lieta Kāmdešā būs izspriesta un nokārtota. Ar šo garantiju viņš izskatījās skaidri apmierināts, bet priekšā bija vēl nopietnākas nepatikšanas.

Pittigula ir Torag Meraka mītne, mežonīgākā un nelietojamākā no visiem vecākajiem, tā paša cilvēka, kurš man sagādāja vislielākās nepatikšanas manā pirmajā Kāfiristānas apmeklējumā – kurš aizmuka tiklīdz bija dabūjis naudu uz priekšu manas pārvietošanās izkārtošanai. Tagad viņš bija nikns un savās prasībās augstākajā mērā pārmērīgs. Viņš nemitīgi draudēja maniem nesējiem un kalpiem un kopā ar Tong Čandlu lietas padarīja pavisam nepatīkamas. Viņš uzturēja spriedzi pasludinot, ka mums jāpaliek kur esam, jo viņam vajadzīgs laiks, lai izlemtu vai ļaut mums doties tālāk vai likt mums atgriezties uz Čitrālu pa to pašu ceļu, kur nākuši. Vēlāk Torag Meraks atzinās, ka Ghulām Dastgirs solījis tūkstoš rūpiju sava tēva Mehtara interesēs, ja viņam izdotos man aizliegt doties tālāk šajā zemē. Šādos apstākļos no Kāmdešas ieradās cits vecākais, kamēr ap manu apmetni slaistījās liels skaits kāfiru.

Šermaliks bija vienu gājienu aizmugurē, palīdzot nelaimīgajam kalnu ponijam, ko biju muļķīgi atvedis ielejā. Turējos vēsi un ļoti klusi, tomēr noraidīju katru prasību, ko izvirzīja Torag Meraks. Nākošā dienā man pievienojās Šermaliks. Liku viņam parādīt sanākušiem vecākajiem visas viņa prasmes – šaut ar šauteni uz tālu iezīmi nogāzē, parādīt savu lielkalibra pistoli un tad patiesīgi izstāstīt kā viņu uzņēmuši eiropieši Indijā. Viņa vēstījums par laipnību un godu, ko viņš saņēmis, klausītājus dziļi iespaidoja. Viņi izskatījās jūtam atstarotā lepnuma kvēli, uzzinot, ka Šermaliks jājis zirgā kā Čitrālas princi, kamēr viņu acis sapņaini laistījās, kad viņš izklāja apskatei savas greznās drēbes un citus krāšņumus. Lieliski apbrīnota tika šautene, tās mehānisms tika aplūkots cieņpilnā bijībā. Beigās pēdējais no Kāmdešas ieradies vecākais pielēca kājās un satraukti iesaucās, ka katrs apskatei izliktais tērps ir vismaz astoņu vai desmit govju vērts.

Uz to steigā aizelsies ieradās Torag Meraks un teica, ka man tūliņ jādodas uz Kāmdešu un jāpaliek tur uz visu ziemu vai ilgāk, ja man tā vieta patīk, un man atgriežoties Indijā viņš sūtīs jauno brāļadēlu mani pavadīt. Pēc šā visa patīkamās izrādīšanas klātesošajiem tika nolemts, ka nākošā rītā manai grupiņai pārgājiens jābeidz. Kāfiri kļuva draudzīgi un palīdzīgi, runīgi un zinātkāri, bezrūpīgi. Visi sēdējām ap nometnes ugunskuru, labā garastāvoklī runājoties līdz vēlai naktij.

Agri no rīta atklājām, ka vairums kāfiru jau aizgājuši, varbūt nepacietībā tikt mājās, lai pastāstītu svarīgos un interesantos jaunumus par eiropieti (viņu apzīmējumā Frank) un viņa pavadoņiem.

Starp dažiem palikušajiem bija Torag Meraks un Tong Čandlu. Tāda vai cita iemesla dēļ šie divi vīri pa nakti bija izdarījuši vēl vienu nostājas maiņu. Viņu neapmierinātības iemesls nebija acīmredzams, bet man šķiet, ka viņi bija man nozaguši divas aitas, kuras esot naktī izmukušas, un ka šī sekmīgā zādzība ir uzkurinājusi viņu laupīšanas kāri. Viņi maisījās ap nastām runādami, ka tās ir pārāk smagas vai slikti sasietas. Tā kā neviens kāfirs netaisījās manu bagāžu nest, šīs piezīmes bija gluži liekas. Varbūt viņi domāja, ka manas kastes ir pilnas ar rūpijām un gribēja pamēģināt to svaru. Beigās mans kalps Mīr Alams viņu piezīmju aizkaitināts deva īgnu atbildi. Šķiet, tika gaidīts tieši tas. Acumirklī viņi metās negantā ķīviņā, izrāva dunčus un sāka lamāties.

Domāju, ka visa izrāde bija paredzēta kā beidzamais izspiešanas mēģinājums, jo pamanījuši manu nesatraukto kautiņa aplūkošanu un gatavību savu kalpu, ja vajadzēs, aizstāvēt ar divstobru pistoli, kas man nedaudz dižmanīgi bija gadījusies pa rokai, viņi pamazām ļāva dusmām norimt, sabāza dunčus makstīs un pat mēģināja it kā īgni atvainoties, ka par notikušo vainīgs galvenokārt mans kalps, jo lamāties sācis viņš. Tas bija pavisam nepatiesi. Jaunais pathans uz mirkli tiešām bija metis atpakaļ izaicinājumu, kad Torag Meraks bija viņu saniknojis ar zemisku apvainojumu nepavisam ne veiklajā paštu valodā, bet puisis uzreiz bija savaldījies un atturējies no kaut viena vārda, kas sākās īstā krīze.

Tomēr šī bija pēdējā ķeza. Torag Meraks palika Pittigulā un mums aizejot bija vēl drūms un ņurdošs. Otrs vīrs, Tong Čandlu, nāca ar mani un neskaitot, ka ceļā bija neparasti kluss, nerādīja nekādu zīmi, ka nav pilnīgi apmierināts.

Pittigulas upe, kas mums bija jāšķērso no Bomboretas ielejas uz Čitrālu, tek no kalnu grēdas, pār kuru līkumo ceļš, ko kāfiri sauc par Mamdžām pāreju uz Lutdehas ļaužu zemi, kuras vecākais ir jau minētais Kān Mārā. Lejasgalā Pittigula ietek Bašgalas ielejā tās kreisajā krastā, ap četras jūdzes no Kamu taisnā līnijā. Augšdaļā ieleja ir nelīdzena un akmeņaina. Lejāk ceļš ir vien taka šaurā īsti līkumainā ielejā, kas iet lejup starp stāvām, vietām gandrīz vertikālām, klinšainām nogāzēm. Šie kalni sniedzas līdz ūdens malai un ir klāti ar priedēm, dažviet ciedrām, akvifolijām, vītoliem, valriekstu kokiem un zirgkastaņām. Gultni ietver lieli akmeņi un koku stumbri. Taka vietām ir ļoti grūta; apejot klinšu radzes šur tur paplašināta ar koka balstiem, kas salikti visnepabeigtākajā veidā, vai līkumojot pa gludām klints virsmām, kur kājai ir maz vai nemaz atbalsta. Starp šādām vietām tā vijas caur cietu asu zāli, pa akmeņiem un starp laukakmeņiem.

Pittigalas augšgalā tilti ir slikti. Sastāv tikai no viena vai diviem baļķiem pār straumi, kas uzlikti uz piemeklētiem akmeņiem. Zemāk, kur upe paplašinās, tie būvēti rūpīgāk. Labākie ir visi uz konsolēm būvētie, attīstītākais ir netālu no grīvas un ir vienāds ar labākajiem Bašgalas ielejas tiltiem. Šo būvju estakādes ir būvētas vienkārši un stingri, konsoles satur smagi akmeņi. Cilvēkiem, kas nav raduši šķērsot straujas kalnu upes pa divas pēdas platu koka ietni augstu virs ūdens ceļš tomēr ir pārāk šaurs, pie kam malas nav augstākas par deviņām collām. Patiesi, šie tilti vairāk izskatās pēc apūdeņošanas teknēm nekā tiltiem; bet tie ir stingri un labi veidoti, vienīgais trūkums ir ārkārtīgais ietnes šaurums un margu zemums.

Pie Kamu ciema, kur taisījām nākošo apmetni, ārā mūs satikt pulcējās ļaudis; tiešām uzņemšanu šajā vietā varētu saukt gandrīz par dedzīgu. Divi no Kamu vecākajiem nāca uz garu sarunu. Viņi vēstīja, ka mana apstāšanās viņu ielejā visus ļoti iepriecinātu, jo tagad Umrā Khans ir stingri atturīgs no saviem draudīgajiem uzbrukumiem pagāniem. Bija viegli manāms, ka visiem kāmiem ir veselīgas bailes no Džandūlas (Jandul, Jandool) Khana. Tūlīt tika nesti pārtikas papildinājumi, un ļaudis ar negaidītu laipnību valdījās, lai nebūtu pārāk uzbāzīgi savā karstajā ziņkārē par mani. Tad un vēlāk kāfiri vienmēr turējās pa gabalu, kad zināmā laikā pēcpusdienā vai pārgājiena beigās gatavojos nomazgāties. Šķiet, viņi notiekošajam piešķīra pārspīlētu nozīmīgumu, un varbūt uzskatīja par bezmaz reliģisku uzdevumu. Norobežojoties šie kamu vīri savu nepiesātināmo kāfiru ziņkārību atmeta. Bija patīkami manīt skaidru draudzīgumu pret mani.

30.septembrī veicām īsu pārgājienu uz mazo Bināram ciematiņu, māju puduri apmēram pusotru jūdzi no Kāmdešas. Šī vieta bija Šermalika mājas, un viņa radi pastāvēja uz tiesībām uzņemt mani pirmajā ierašanās dienā cilts mītnē. Mūs cieņpilnā laipnībā uzņēma kāfiru bariņi – vīri, sievas un bērni, kas mūs pavadīja augšup pa stāvo kalnu, kura galā atradās Bināram. Ikkatrs gribēja mums kaut ko panest; protams, ne nastas, bet mazas lietas kā ieroči, spieķi un liekais apģērbs tika dedzīgi paķerts un lepni nests pa priekšu. Tikām izklaidēti augstākajā mērā viesmīlīgi, visi samaksas piedāvājumi tika laipni bet stingri atraidīti. Atkal tika izrādīti un apbrīnoti Šermalika dārgumi, kāds garš vīrs citu pēc cita uzvilka tērpus izrādot tos citiem ar pienācīgu iespaidu. Pārsteiguma izpausmēs, sajūsmā un izteikumos par pārlieku spilgto Pešavaras čapanu (gara vaļēja mantija) cilvēki bija vaļsirdīgi.

Nākošā dienā iegājām Kāmdešā un apmetāmies pie ciema austrumu daļas. Ļaužu pūļi nāca mums draudzīgi uzsmaidīt. Tāda kā vecāko delegācija, ko vadīja Dān Maliks un priesteris, mani silti apsveica un izteica cerību, ka es varētu pie viņiem palikt vismaz trīs vai četrus gadus. Viņi paziņoja, ka ja es kāda vecākā meitu apņemtu par sievu, viņu apmierinātība būtu pilnīga, jo tad viņi droši zinātu, ka es tiešām vēlos palikt pie viņiem. Tik draudzīgai uzņemšanai es nepavisam nebiju gatavs, sievas piedāvājums tik negaidīts, varbūt pavisam nedzirdēts. Mana atbilde bija izteikta piemērotos vārdos, un grūtībām ar sievu tikām pāri bez aizvainošanas, man norādot uz atšķirībām mūsu nacionālajās precību paražās. Tad viņi ieteica atvest no Indijas manas rāses sievieti cik drīz vien iespējams. Viņi acīmredzami manām precībām piešķīra dīvainu svarīgumu. Mums tika parādīta lieliska viesmīlība un ikviens bija augstākā mērā laipns un izpalīdzīgs.

VI NODAĻA

Kāfiristānas ģeogrāfiskā vieta – Robežas – Upes – Imrā’s svētakmens – Tsaru ciems – Šeihi – Cilšu nošķirtība ziemā – Kalnu pārejas – Augstums – Ielejas – Koki – Zivis – Medījamie putni – Klimats – Nokrišņi.

Šķiet, ir laiks pārtraukt stāstu par Kāfiristānas apmeklējumu līdz otrajai reizei, kad devos uz Kāmdešu, un tagad sniegt kādu Kāfiristānas un tās tautu aprakstu, tā lai lasītājam vieglāk saprotama tālākā grāmata. Es nezināju daudzas lietas, kas te uzrakstītas, līdz nebiju šajā zemē pavadījis vairākus mēnešus, tā ka šķiet derīgi to ielikt šajā vietā.

Kāfiristāna ir ģeogrāfisks nosaukums ar kuru apzīmē nelielu bet maz pazīstamu zemes joslu, ko aptver Viņa Augstības Kabulas Amira un Čitrālas Mehtara valdījumi. Vārds ‘Kāfiristāna’ burtiski nozīmē ‘Neticīgo zeme’, ko tai piešķīruši musulmāņu kaimiņi, jo iedzīvotāji nav piederīgi islāmam bet godā tēlus jeb elkus.

Tās izvietojums ir starp 34°30′ un 36° platumu un 70° un 71°30′ garumu. Rietumu robeža ir noteikta ļoti nepilnīgi un diezgan neskaidri, tā ka precīzu tās platību novērtēt ir grūti. Visgarākā tā ir no austrumiem līdz rietumiem uz 35°10′ platuma; lielākais platums ir varbūt uz 71° garuma. Tās apjoms varētu būt ap 5000 kvadrātjūdzes.

Kāfiristāna robežojas ziemeļos ar Badakhšānu; ziemeļaustrumos ar Čitrālas Lutkho ieleju; austrumos ar īsto Čitrālu un Lejas Čitrālu; dienvidaustrumos ar Kunaras ieleju, dienvidos robeža ir ar īsto Afganistānu; un rietumos tā ir pa kalnu grēdām virs Afganistānas Nidžrao (Nijrao) un Pandžšer (Panjsher) ielejām. Kāfiristānas politiskās robežas ir Čitrāla un Kunaras ieleja austrumos un Viņa Augstības Kabulas Amira teritorijas visur citur. Ziemeļos Badakhšānas Mindžānas ieleja, kas pēdējos gados ir nonākusi Badakhšānas afgāņu gubernatora pakļautībā, šķiet, ir nogrimusi, kā mēdz teikt, Kafiristānas atmiņās. Šo ieleju nav izgājis neviens pētnieks, un mans apmeklējums tur bija ārkārtīgi īss. Mans viedoklis par to ir pamatots kāfiru un citu vietējo kaimiņu apgalvojumos un sarunās ar dažiem mindžāņiem.

Visas Kāfiristānas upes (kalāšu dariya – upe (salīdz. ar Amudarja); arī patishoi, babayug) satek Kabulas upē vai nu dienvidos tieši, vai sajaucot savus ūdeņus ar Kunaras upi pie Arandū un pie Čigar Sarai. Pie Arandū Bašgalas upe ieplūst Kunarā. Bašgalas upe savāc ūdeņus no trim galvenajiem avotiem tā paša nosaukuma ielejas augšgalā. No šiem trim avotiem tā upe, kas nāk tieši no Mandālas, ir vien otrā pēc apjoma. Tekot lejup tā netālu no sākuma tek caur palielu kalnu ezeru un tad saņem no abām pusēm čalojošus strautiņus, upītes un kalnu straumes. No tām svarīgākie ir Skorigalas ūdeņi, kas galvenajā upē ietek tieši virs Pšui ciema. Nākošā ir Manangala, kas ietek Bašgalā pie Lutdehas jeb Bragamatālas. Šī jaukā upe tek pa savu kluso gultni nesatraucoties no nevaldāmiem sānu ieleju strautiem un vijas gar Bādāmuku, Oulagalu un Purstāmu, pamazām mainot raksturu šaurā klinšainā gultnē, līdz pie Sunras uz katiru un mādugālu zemju robežas tā kļūst visai līdzīga ūdenskritumam. Tā kļūst par trakojošu straumi tumšā šaurā ielejā, kur drāžas pret lieliem akmeņiem, kas kavē tās gaitu, un mētā šaltis ar apdullinošu troksni. Vairākās citās vietās sagrieztais ūdens puto un sitas pret akmeņiem krastos un gultnē; upe ir neaprakstāmi skaista. Ūdens gaitu traucē koku stumbri, tā sastrēgst pret akmeņiem, sastumjas gleznainā jūklī vai steidzas atstraumes virpuļos. Tas plūst garām Bagalgrom ciemam un lielajai atradzei, uz kuras būvēta Kāmdeša, pie Urmiras ciema uzņemot straumi no Kungani pārejas un ūdeņus no Ničingalas ielejas. Lejpus Kamu tai kreisajā krastā pievienojas Pittigalas upe, kuras sākums ir pie Mandžām pārejas, Gourdešas ielejas strauts un daudzi mazāk svarīgi, un pie Arandū tā izbeidzas, kā minēts, Kunaras upē.

Presunas upi veido Vezgalas ūdeņi, kas iekļāvuši Skorigalas un Māmi, kas ved uz Baprokas ieleju, pāreju ūdeņus un Užamežalgalas ūdeņus, augšpus kuras ir ceļš uz Kungani kalnu pāreju. Tūlīt lejpus Užamežalgalas tai no labā krasta pievienojas vērā ņemama straume no Šidgulas, augstāk virs kuras ielejā ceļa nav, straumei nonākot strupceļā diženās neuzkāpjamās klintīs. Pie Števgrom ciema Presunas upei pievienojas kalnu strauts no Kamah pārejas, tad tā rāmi plūst pa ieleju lejup caur ganību zemi, kas atstāta Imrā godāšanai (pieņemu, savdabīgs dabas rezervāts un glābiņš ārkārtas sausumam. I.L.) un garām visiem pārējiem presunu ciemiem. Aiz pēdējā no tiem, Puškigroma, tā strauji pagriežas (kur bija mana pārgājiena beigas) un nonāk (kā teicu) Tsārogalas jeb Tsāru zemē. Nelielu gabalu lejāk tā, jau saukta par Tsārogulas upi, pieņem no labās puses Kti upi, kas nes tāda paša nosaukuma ielejas ūdeni.

Šī satece kāfiru uztverē ir ļoti svēta vieta. Uz šauras zemes mēles, kas nodala upes tieši pirms saplūšanas ir akmeņaina kore, kur pulcējoties dievi, un īpašs svētakmens, ko nolicis Imrā.

Tsāru ciems, kam piekļūt visgrūtāk, atrodas labajā krastā ap pusjūdzi lejāk un gandrīz pretī ietek ūdeņi no Amži ielejas, kas pieder ‘vai’ ļaudīm. Ir teikts arī, ka Tsāru upe esot savienota ar divām Aškunas upēm, augšējā ietek Kti upē, lejākā, kas savāc šaihu (kāfiru nosaukums muhamedāņiem) apdzīvotās Aškunas ielejas ūdeņus, kas tieši savienota ar Tsāru upi. Netālu lejpus Tsāru ciema ir ‘Vai’ ciems, kura iedzīvotāji nesen pārgājuši pie musulmāņiem; un kaut kur pie šā ciema ‘Vai’ upe pievienojas Tsāru, kas nāk no Kāfiristānas un pie Čigar Sarai ietek Kunarā. Šī upe ko esmu saucis par Presungalas vai Tsārogalas upi, bieži tiek saukta arī par Pēč upi, un Bellev’s un Lumsden’s to norāda kā Kamahu, kas ir ļoti labs nosaukums, jo tā tek gar galveno ceļu no Kamahas pārejas uz Čigar Sarai. Būtu labi šai upei dot vienotu nosaukumu. Varam to saukt par Pēč’u, skaidri zināmā vārdā, vai par Kamahu, ļoti labā un ērtā vārdā; bet lai izvairītos no sajukuma, manā kartē tā ir nosaukta par ‘Pēč’as jeb Kamahas’ upi.

Par Alingāras jeb Kao upi, kas uz dienvidiem ietek Kabulas upē, esmu tikai dzirdējis pa ausu galam. Man ir teikts, ka šo tālāko uz rietumiem ieleju apdzīvo katiru rāmgalu cilts atzars, un ka tā ir liela un uztur daudz iedzīvotāju. Viņu upe, saņēmusi daudzas pietekas, savienojas ar Kulam ieleju no kreisās puses un pie Laghmānas ietek Kabulas upē. Kulamas upe varbūt ir daudz īsāka par Rāmgalas upi, jo tās ieleja satur vien četrus no divdesmit vai trīsdesmit ciemiem, kas esot rāmgalu zemē.

Vispār ņemot, Kāfiristāna sastāv no nevienmērīgi izvietotām galveno ieleju virknēm, lielākoties dziļām, šaurām un līkumotām, kurās savus straujos ūdeņus iepludina dažāda daudzuma vēl dziļāku, šaurāku un grūtāku ieleju, aizu un gravu upes. Kalnu grēdas, kas atdala galvenās ielejas, visas ir ievērojami augstas, grūtas un smagas.

Ziemās Kāfiristāna pārvēršas praktiski izolētās kopienās bez saziņas iespējām. Ņemsim Bašgalas ieleju. Kad kalni ir zem sniega, vienīgais ceļš sasniegt katiru ļaudis, kas mājo apgabala augšdaļā, ir doties no Kunaras ielejas caur vispirms kāmu un tad mādugālu cilšu teritorijām. Ja kāda no šīm ciltīm ir karā ar katiriem, tad pēdējie ir pilnīgi izolēti no pārējās pasaules, līdz pavasarī atveras kalnu pārejas. Tāpat Vironas jeb Presunas ielejas iedzīvotāji ir atgriezti no apkārtējām ciltīm, jo vienīgā ieeja viņu zemē, kad pārejas ir ciet, ir augšup pa Pēčas jeb Kamahas upi, kas pie Čigar Sarai ietek Kunarā. Visas pārejas, kas Kāfiristānā ieved no Badakhšānas, ir augstākas par 15000 pēdām. Esmu jau teicis par Mandālu un Kamahu. Tās abas ir augstāk par minēto, bet esot zemākās no virknes. Čitrālas pusē maršruti pār apkārtējām grēdām ir kaut cik zemāki, tomēr arī ļoti augsti un ziemā pilnīgi slēgti ar sniegu. Viena kalnu grēda ir vien 8400 pēdas augsta, bet ziemā arī ir divus vai trīs mēnešus nepārejama.

Dažas no aizām ar regulāriem ceļiem ir pelnījušas visromantiskāko un gleznaināko aprakstu; citas ir kailas klinšainas spraugas. Patiesi, Kāfiristānā var sastapt gandrīz jebkuru kalnu ainavas tipu no klusām virsotnēm un kailām grēdām, sniega laukiem un ledājiem līdz biezi kokiem noaugušām nogāzēm, kas atbalso ganāmpulku blējienus, un savvaļas vīnogulāju un granātkoku biežņām, ko ierobežo trokšņaini strautiņi.

Zemākas nogāzes ir klātas ar savvaļas olīvām un mūžzaļiem ozoliem (kalāšu bonj – svētozols, svētais ozols, mūžzaļais ozols. Tam ir dzelteni ziedi. To uzskata par rituāli tīru, bet ne tik ļoti kā kadiķi (kalāšu saras). To lieto kā kadiķa aizvietotāju, lai apsvētītu lietas ziedojumam. Arī bon, bonz, Urtsun); ļoti daudz augļu koku sugu, valriekstu, zīdkoku, aprikozu, vīna koku redz pie ciemiem vai ceļmalās, kamēr karstajos mēnešos patīkamu atpūtu no saules sniedz krāšņie zirgkastaņi un citi ēnas koki. Necik augstāk, teiksim, 5000 līdz 8000 vai 9000 pēdas, ir bieži priežu un ciedru meži. Tajos ir daudz diženu koku, kuriem garām bez apbrīnas nepaies pat pārguris izbadējies ceļinieks. Vēl augstāk izzūd priedes, kalni kļūst kaili, akmeņaini, slānekļaini; kadiķa ciedras un savvaļas rabarberus nomaina vītoli, bērzi (sanskr. bhūrja – bērzs, palula dialektā brhuj. Lietuviešu beržas, kalāšu pho’i.) un līdzīgi koki, kamēr vēl augstāk, teiksim, virs 13000 pēdām nav nekādas veģetācijas, ja neskaita cietu zāli un sūnu. Dažādos augstumos ir daudz savvaļas puķu.

Upes ņudz no zivīm, ko ēst nevar pierunāt nevienu kāfiru. Cilvēki paziņo, ka zivis dzīvo netīrumos, un skurinās no domas par to ēšanu kā skurinātos no domas par žurku ēšanu. Var redzēt neskaitāmas irbes (chikor), kā arī baložus un dūjas, un lielā skaitā spilgtos fazānus (manāl). Galvenie savvaļas dzīvnieki ir ārkārtīgi daudzās lielās Himalaju kalnu kazas ar gariem spirālveida ragiem (markhor), savvaļas aitas (uriāl), leopardi un lāči. Nedomāju, ka ir kāds ibekss; neesmu redzējis nevienu, nedz kāds ir tādu man aprakstījis.

Klimats Kāfiristānā dabiski mainās līdz ar augstumu, bet vasaras mēnešos ļoti karsts ir visos augstumos. Augstās ielejās, kā Presungala un Ahmad Divana, ziema ir īpaši barga. Kad es gatavojos atstāt pēdējo, man pienāca neliela presunu delegācija ar vaicājumu, kas uzrādīja ne vien viņu vientiesību, bet arī ziemu nošķirtību. Viņi lūdza mani palūgt Imrā (Radītājam) padarīt viņu zemi nedaudz siltāku. 1890-91.gada ziemā Kāmdešā bija ārkārtīgi daudz sniega, bet termometrs nekad nerādīja zemāk kā 17°F zem kušanas punkta.

Dažās kāfiru ielejās ir pārsvarā bezvējš. Tādēļ zemas temperatūras var panest bez neomulības. Kunaras ielejā, kas ziemā ir mitra un vējaina, bet sniegs, ja ir, ātri nokūst, aukstuma sajūta noteikti ir lielāka kā piemēram Kāmdešā, kur temperatūra ir daudz zemāka.

Bašgalas ieleju kāfiri šajā vārdā nesauc – tas ir čitrāļu vārds. Īstenībā čitrāļi visus kāfirus sauc par bašgaļiem, it kā šie vārdi būtu sinonīmi. Bašgalas ielejā ir ciems ar nosaukumu Bazgal (Bazgul), no kā varbūt čitrāļi ir devuši nosaukumu visai Kāfiristānai. Pašiem kāfiriem sava viena nosaukuma savai zemei nav. Atsevišķās daļas viņi sauc dažādo cilšu vārdā, kas tajās dzīvo. Tā Bašgalas ielejas augšgalu sauc par Katirgalu (Lutdeh čitrāliski, Kamtoz puštu valodā), vidusdaļu par Mumān (čitrāliski Mādugāl), un lejasdaļu par Kām (čitrāliski Kāmdeš, Kamoz puštu).

VII NODAĻA

Reliģiskās atšķirības – Siāh-Posh un Safed-Posh – Pagānu iedalījums – Siāh-Posh ciltis – Presun’a – Wai un Ashkun’i – Vergu izcelsme – Bashgul’u ciltis – Kām’i – Starpcilšu naidīgums – Cilts kā klanu apvienība – Klanu pārvaldība.

Kāfiristāna (1890-ie) ir sadalīta noteiktās ciltīs, kas atšķiras cita no citas ar valodu, tērpiem, uzvedību un paražām. Patiesi, tās vieno vien tas, ka visas ir nemusulmāņi jeb pagāni. Šo vienu kopējo iezīmi ilgi vairs uzturēt nevarēs (domājams, daļa no viņiem ir no musulmāņiem bēguši uz Gudžarātas jeb Saurāštras jeb Kāthiāvāras pussalu Indijā, daļa tad vai daudzos laikos bijuši saistībā ar Vidusāzijas sakiem, sarmatiem, sauromatiem. I.L.). Gar Kāfiristānas robežām ir daudzi kāfiru ciemi, kas nomainījuši savu seno reliģiju un pieņēmuši islāmu. Šos pārbēdzējus vietējie sauc par šaihiem (shaikh). Bet šādus šaihus var sastapt ne tikai viņu senču zemes robežjoslā. Tuvu Kāmdešai, galvenajam kāmu ciemam un cilts mītnei, ir divi ciematiņi; viens gandrīz tieši pretī pāri Bašgalas upei, ar nosaukumu Agatsi; un otrs Ničingalas strauta kreisajā krastā – Agaru. Abas šīs mazās apmetnes apdzīvo kāmu ļaudis, kas kļuvuši par musulmāņiem.

Agatsi ir klusa mierīga vieta, ko apdzīvo kāmu klans Biležedāri, kamēr Agaru ir vistraucējošākais zagļu neliešu midzenis, kas no dzimšanas piederas Utahdāri, priesteru klanam. Kāmdešas cieminieki ir man apgalvojuši, ka gribētu tikt no Agaru ļaudīm vaļā; bet viņu radniecības dēļ viņi nevar iejaukties, jo viņi ir īsti kāfiri. To apliecināja virspriesteris Utahs. Viņš saviem Agaru ciltsbrāļiem pretojās, bet skaidroja, ka ja kādu no tiem nogalētu, tas būtu tas pats, kas nogalēt parasto kāfiru. Man teica, ka kara gadījumā ar musulmāņu spēkiem, pat to iebrukuma gadījumā zemē, šaihi ar pagāniem nesadarbotos un viņu pusē nekarotu, bet stāvētu malā, ja vien iebrucēji uzvaras gadījumā iekarotos kāmus pārmērīgi neapspiestu; tādā gadījumā šaihi varbūt darītu visu, kas viņu spēkos, lai savus radiniekus aizstāvētu un atriebtu.

Īstenībā abas mazās šaihu kopienas, Agaru un Agatsi, savu spēku ziņā nav vērā ņemami palīgi ne kāmu cilts iekarošanā ne aizstāvēšanā. Tomēr iecietība, ar kādu kāfiri tos un visus, kas pārgājuši islāmā, uztver, ir ne vien interesanta par sevi, bet jātur prātā visās pārdomās par Kāfiristānas nākotni. Tas, kas ir patiess par kāmu cilti, attiecas vienādā mērā uz pārējiem bašgalu kāfiriem, lai gan šajā ielejā citu musulmāņu kopienu nav. ‘Vai’ zemē Muhameda reliģija sev ceļu gatavo spēcīgi. Drīz pēc manas ierašanās Kāmdešā tika atnestas ziņas, ka citā ‘vai’ ciemā iedzīvotāji ir iznīcinājuši savas pagānu svētnīcas un visādā ziņā kļuvuši par musulmāņiem. Šīs pārmaiņas notikušas bez asinsizliešanas.

Tiklīdz Arābijas pravieša sekotāji iedzīvotāju vidū iegūst pietiekamu vairākumu, viņi gāž Imrā, Dizanes un citu dievību svētnīcas un atmet tēlus. Mazākums savu ticību aizstāvēt nepūlas. Ir gluži iespējams, ka nepaies daudz gadu, kad vairs nebūs pareizi teikt, ka dažādās ciltis, kas apdzīvo Kāfiristānu, ir līdzīgas tajā ziņā, ka visas ir tēlu godātājas.

Senais Kāfiristānas dalījums siāh-poš’os un safed-poš’os ir drīzāk ērts kā zinātniski pareizs.

Siāh-poši jeb tumšo tērpu kāfiri ir dažas atšķirīgas ciltis, dažas no kurām ir bijušas karā cita ar citu kopš neatmināmiem laikiem; tomēr neraugoties uz to viņiem kopīgā ir vairāk kā tērpu līdzība. Viņi nerunā vienā valodā, tomēr atšķirība šķiet ir dialektu nevis būtiskā valodas atšķirībā. Lai gan ir patiesība, ka dažādas siāh-pošu ciltis vienādas lietas un pat ciemus sauc daļēji vai pavisam dažādos vārdos, tomēr ciltis, kas valkā tumšas krāsas tērpus, šķiet cita citu uzreiz saprotam un spējam saprasties tekoši un bez vilcināšanās.

Bet ja tas ir patiesi attiecībā uz siāh-pošiem, ir pavisam citādi ar tā sauktajiem safed-pošiem jeb balto tērpu kāfiriem. Šīm ciltīm, no kurām galvenais svars ir ‘vai’ un presuniem, nav līdzības apģērbā, izskatā, valodā; bez tulka tās nesaprotas. ‘Vai’ un presuni nav atšķirīgāki cits no cita kā abas ciltis no tumšo tērpu siāh-pošiem.

Vienkāršākais kāfiru iedalījums ir:

(1) siāh-poši;

(2) vaigali;

(3) presungali jeb vironi.

Ir vēl viena nozīmīga cilts, saukta aškuni, par kuriem tomēr ziņas iegūt ir visgrūtāk. Varbūt viņi ir vaigalu sabiedrotie. Lai gan nosauktais iedalījums ir parocīgs, tomēr būtu jātiecas uz lielāku precizitāti, uzskaitot ciltis tabulas veidā. Katram ciemam Kāfiristānā ir vairāk kā viens nosaukums, kamēr dažiem ir trīs vai četri, kā ciemam pie ceļa no Utzunas uz Bašgalas ieleju, ko pathani sauc par Gourdešu, čitrāļi par Istorgats un kāmu kāfiri par Istratu; katru cilts nosaukumu dažādas tautas nešaubīgi izrunā citā veidā. Šeit sniedzu nosaukumus, kurus esmu dzirdējis Bašgalas ielejā un Čitrālā. Vēlāki ceļotāji Kāfiristānā gandrīz droši uzzinās dažādus citus nosaukumus tautām, ko esmu mēģinājis aprakstīt zem šādiem nosaukumiem:

1. katiri;

2. mādugāli;

3. kaštāni jeb kaštozi;

4. kāmi – kamoz, kamtoz, kamog, kamoj, kāmbodži, goti?;

5. istrati jeb gourdeši;

6. presuni jeb vironi;

7. vai;

8. aškuni.

Pirmās piecas ciltis tiek pieskaitītas pie tumšo tērpu kāfiriem, pēdējās trīs pie balto tērpu kāfiriem.

Iespējams, skaitliskā ziņā svarīgākie par visām pārējām Kāfiristānas ciltīm kopā ir katiri. Katiri apdzīvo dažādas ielejas, kas ir pilnīgi nodalītas; tomēr viņi vēl aizvien atzīst kopēju izcelsmi un vispārēju savstarpēju radniecību.

Katiri ir iedalāmi grupās:

(a) Bašgalas ielejas katiri, saukti arī par kamoziem jeb lutdehčiem. Šī cilts apdzīvo šo ieleju no Ahmad Divānas (Badāvanas) līdz Sunras ciematiņam pie robežas ar mādugālu zemi. Viņi apdzīvo divpadsmit ciemus, bez tam dažus mazus ciematiņus kā Sunra un Lāluk un citus Skorigalā. Šo ciemu nosaukumi

– Ptsigrom;

– Pšui jeb Pšovar;

– Apsai;

– Šidgul;

– Brabamatāl (Lutdeh);

– Badžindra (Bajindra);

– Bādāmuk;

– Oulagul;

– Čābu;

– Baprok;

– Purstām.

(b) Kti jeb katvāru kāfiri, mazs neatkarīgs katiru apakšzars, kas dzīvo Kti ielejā. Viņiem ir divi ciemi; jeb drīzāk viens liels un otrs, kas diez vai ir lielāks par ciematiņu (hamlet).

(c) Kulamu kāfiri, kas dzīvo kulamu zemē, tiem ir četri ciemi.

(d) Rāmgali jeb gabariki. Tie ir skaitā vislielākā katiru daļa. Dzīvo vistālāk Kāfiristānas rietumdaļā pie Afganistānas robežas. Varbūt viņi bez galvenās – Rāmgalas – ielejas, apdzīvo arī kādas sānu pietekas. Rāmgaliem esot divdesmit četri ciemi.

No pārējām pie tumšo tērpu siāh-pošiem pieskaitītām ciltīm galvenā ir kāmi jeb kāmtozi. Šie ļaudis apdzīvo Bašgalu un tās sānu ielejas no robežas ar mādugālu zemi līdz Kunaras ielejai. Viņu ciemi:

– Urmir;

– Kāmbrom jeb Kāmdeš;

– Mergrom;

– Kamu;

– Sārat;

– Pittigal;

– Bazgal.

Nākošā siāh-pošu cilts vispārējā un skaitliskā ziņā ir mumānu jeb mādugālu kāfiri, kas apdzīvo īso Bašgalas ielejas joslu starp kāmiem un katiriem. Viņi ir savākušies trijos ciemos, bez tam dažos ciematiņos. Ciemu nosaukumi ir:

– Bagalgrom jeb Mumān;

– Su ku;

– Mungal.

Pēdējā siāh-pošu cilts ir kaštāni jeb kaštozi, kas izņemot vienu vai divas apmetnes visi dzīvo vienā ciemā, Kaštān, kas ir pārapdzīvots. Agrāk viņiem ir bijis vēl ciems Dungalas ielejā, ko ieņēmuši un nodedzinājuši Asmāras ļaudis, kopš tā laika visai ciltij nācies saspiesties Kaštānas ciemā, kas ir cieši pie Kāmdešas tās rietumos.

Ir vēl neliela siāh-pošu kolonija Gourdešā jeb Istratā, ārkārtīgi pārblīvētā nelielā ciemā. Gourdešas ļaudis esot ļoti atšķirīgi no pārējiem siāh-pošu kāfiriem un lielākoties atlikums no senas tautas, sauktas par aromiem. (Arundu jeb Arungalas augšgalā ir ciematiņš Arombrom, kas kādreiz esot bijis liels ciems un aromu galvenā mītne.)

Tagad nonākam pie tā sauktajiem safed-pošiem jeb balto tērpu kāfiriem. No viņiem presunu jeb kā viņus sauc musulmāņu kaimiņi, vironu cilts esot varbūt vissenākā tauta. Viņi apdzīvo Presungalu un ir pavisam atšķirīgi no siāh-pošu ciltīm no vienas puses un no ‘vai’ un aškunu tautām no otras. Viņi izceļas ar mierpilno nostāju un savu nemākulību karot. Viņiem salīdzinot ar kāfiriem lielākoties ir pacietīgas flegmātiskas sejas un smagnējas kustības. Viņu lācīgo izskatu vēl pastiprina biezie apģērbi. Viņi ir vienkārši cilvēki, ļoti strādīgi, spējīgi uz apbrīnojamiem izturības varoņdarbiem un, izņemot Puškigrom ciema iedzīvotājus, lēnprātīgi un gļēvi. Tas, kāpēc Puškigromas cieminieki ir tik atšķirīgi no pārējās cilts, man ir liela mīkla.

Kamēr biju Kāfiristānā, pārējie pieci presunu ciemi bija karā ar saviem kaimiņiem, ‘vai’, bet Puškigromas ciems stāvēja pavisam malā un ar ‘vai’ uzturēja draudzīgas attiecības. Tādos apstākļos nav brīnums, ka ienaidnieki presunus uzvar, bet citi kāfiri uzvedas savā slepkavīgajā veidā. Man ir stāstīti bēdu stāsti par grūtībām, kādās ši tauta bijusi. Daudzi apkauti, daudzi aizvesti, lai tos vajadzētu izpirkt vai ja neizpērk, tad nogalēti. Tiešām, varbūt tāpēc, ka Puškigromas vīri turpina būt neitrāli un siāh-poš ciltis neiejaucas, ‘vai’ Presungalā var darīt ko vien vēlas, jo vienīgā atmaksa trijos kara gados, ar ko presuni varētu dižoties, bijusi kādas ‘vai’ meitenes nogalēšana. Tomēr, pirms es no šīs zemes aizgāju, no Kāmdešas nāca ziņa, ka Puškigromas vīri tāda vai cita iemesla dēļ pasludinājuši karu ar ‘vai’ cilti, un to signalizējuši, parastā kāfiru veidā noslepkavojot uz ceļa saķertu ‘vai’ vīru.

Bez tam bašgali un citi kāfiri ir ieinteresēti neļaut iet par tālu viņu iekarojumos, baidoties, ka nepaliks vieta viņu pašu šantāžām. Piemēram, kāmi palaikam apmeklē Presungalu gadalaikā, kad pārejas ir vaļā, un atgriežas ar dāvanām, ko presuni uzskata par lietderīgu viņiem dot. Kāmi tiešām uzvedas kā šīs zemes saimnieki. Presunu cieminieki nes viņiem nastas un ražo pārtiku un vajadzīgo.

Bet piesardzīgiem dienā un drošībā mājās naktī pašlaik jābūt visiem – presuniem bailēs no ‘vai’, kamiem bailēs no saviem senajiem naidniekiem rāmgalu kāfiriem un Tsarogalas šaihiem; un pēdējiem diviem bailēs vieniem no otriem un no kāmiem.

Presunu augstā ieleja ir viegli ejama un izcili noganāma, sīklopu un liellopu ganāmpulki labi, un ļaudis var aplaupīt bez grūtībām; bet tas Kāfiristānai ir cīņu lauks, un droši klejot tur nevar neviens, ja vien pārejas nav aizputinājis sniegs. ‘Vai’ ir ne reizi vien šajā zemē ieveduši afgāņus laupīt un postīt un tā pasliktinājuši vispārējo pārsvarā nedrošo stāvokli. Kādai īpašai vietai mani kāmu kāfiri rikšoja garām apsējuši drēbes, uzvilkuši lokus, iedeguši degļa musketes un ar nemierīgiem skatiem katrā sejā. Tas gabals bija vien daži simti jardu, bet visi bija pamatīgi atviegloti, kad tikuši garām bīstamajai vietai. Presuniem ir seši ciemi:

– Števgrom;

– Pontzgrom;

– Diogrom;

– Kstigigrom;

– Satsumgrom;

– Puskigrom.

Pēdējās safed-pošiem pieskaitītās ciltis ir ‘vai’ un askuni. Par aškuniem mana nezināšana ir gandrīz pilnīga, jo neviens kāfirs par viņiem nevar pateikt neko. Manu zināšanu kopējais mazumiņš ir, ka aškunu tauta runā kaut cik ‘vai’ līdzīgā valodā un ir pret viņiem draudzīgi; ka viņu zemi no Kulamas ielejas atdala kalnu grēda; ka viņiem ir divi ciemi, viens (kāfiru) pie upes, kas ietek Kti pirms tās satekas ar Pēču jeb Kamahu, un otrs (musulmāņu) strauta malā, kas ietek tieši Pēčā jeb Kamahā tās labajā krastā. Vēl ir teikts, ka aškunu zemi apņem biezs gandrīz necaurejams mežs, un viņus sargā īpaši labi bruņoti drosmīgi vīri ar degļa musketēm, kas ir karā ar visām pārējām kāfiru ciltīm, izņemot ‘vai’.

Vai tauta runā valodā, kas pilnīgi atšķiras no Presungalā vai pie siāh-pošiem runātās un ir drosmīga dedzīga rāse, ievērojama ar viesmīlīgumu un gatavību strīdēties. Viņi esot tikpat dāsni viesu uzņemšanā, cik trūcīgie presungali esot skopi un nicināmi. Bašgalas kāfiri ar apbrīnu runā par divām maltītēm dienā, ko ‘vai’ sniedz apmeklētājam, nicīgi smejot par to kā presuns pamanot tuvojamies svešinieku ieskrien mājā un aizver durvis. Lai gan vieni nav tik dabiski runājot ar iespējamu naidnieku iekšpus vārtiem kā otri.

‘Vai’ tautai ir desmit ciemi:

– Runči;

– Niši;

– Džamma (Jamma);

– Amži;

– Čimion;

– Kegili;

– Akun jeb Akum;

– Mildeš;

– Bargal;

– Prainta.

Par dažiem no šiem ciemiem esmu bieži dzirdējis, īpaši par Niši pie Pēčas upes, kas domājams ir kāda sparīga mullas rezidence, kurš iespējams viens pats padarījis ļaudis par islāmistiem un tagad tur viņus stingri pie viņu jaunās ticības. Nedroša ziņa bija, ka toreiz, kad Čitrālas Mehtars uzbruka Tsarogulai savienībā ar kāmiem, kuri šai zemei bija nāvīgi ienaidnieki, tad Niši ļaudis un musulmāņu aškuni ir noteikti mudināti palīdzēt viņu šaihu brāļiem.

Amži ieleja ietek Pēčā jeb Kamahā tieši iepretim Tsāru ciemam. Kamēr biju Kāfiristānā, tajā siroja Bašgalas kāfiri, kas aiznesa lielu laupījumu bet ne bez nopietniem zaudējumiem. Amži drīz atriebās pārsteidzot un nogalējot katru dzīvu radību Sunra ciematiņā Bašgalas ielejā. Pašlaik izskatās, ka pret ‘vai’ viņiem stingra cilšu naida nav. Tie bez mitas karo savā starpā. Viens vai divi ciemi lejasgalā ir pievērsti islāmam, kamēr katiru sirojumus pie amžiem ir apturējusi cilts atlikusī daļa, uz atriebību aicinot tikai amžu tiešos cietušos.

Zemāk tiks aprakstīta Kāfiristānas vergu populācija. Daļa no tiem katrā ziņā ir pārpalikums no senas tautas, ko pakļāvušas un padarījušas par vergiem tagad dominējošās ciltis. Varbūt arī presuni pieder pie šīs ļoti senās tautas, lai gan viņi paši nav vergi, un īstenībā viņiem pieder siāh-pošu vergi un nekādi citi. Pārpalikums no citas senas rāses, Džaži (Jazhi), esot Pittigalā, tāda paša nosaukuma ielejā, un Gourdešā jeb Istratā.

Caur savstarpējām precībām ar kāmiem un citiem viņi nav atšķirami no citiem bašgalu kāfiriem; bet ir saglabājusies tradīcija, ka kādreiz viņiem piederējusi visa Bašgalas ielejas lejasdaļa, līdz no rietumiem iebrukuši kāmi un izspieduši vai izkāvuši gandrīz visus ļaudis, ko tur atraduši. Varbūt Pittigala un Gourdeša, tieši iebrucēju ceļā nebūdamas, kādu laiku nav aicinātas pretoties kāmiem vai ir labāk pretojušies kā pārējie vietējie un galu galā sakusuši ar iekarotājiem vairāk vai mazāk vienādā attiecībā. Savā ziņā īpaša ir Pittigala. Tā ir ievērojama ar to, ka tai atšķirībā no pārējiem kāmu ciemiem ir savs priesteris. Kāmdešas Utahs jeb priesteris ir ne vien ciema, bet arī cilts amatpersona.

Man nav izdevies gūt īstāku ieskatu katras cilts politiskajā organizācijā, izņemot Bašgalas ielejā – pie katiriem ziemeļos un kāmiem un mādugāliem un citiem lejāk. Tāpēc tālākais apraksts norādīs galvenokārt uz Bašgalas ciltīm un īpaši uz kāmiem. Varbūt tomēr citu cilšu iekšējā vadība ir vairāk vai mazāk līdzīga.

Lai gan Bašgalas ielejas rāmgali, kulami, kti un katiri tiek uzskatīti par piederošiem vienai lielai ciltij – katiriem – tomēr katriem ir atsevišķas cilts tieksmes un nolūki. Katra ir pilnīgi neatkarīga no citām un karo vai slēdz mieru ne mazākā mērā nerēķinoties ar kaimiņiem. Piemēram, rietumu kāfiri ir paaudzēm karojuši ar kāmiem, kamēr Bašgalas ielejas katiri tagad ir šīs cilts draugi un sabiedrotie, lai gan katiri un kāmi Bašgalas ielejā joprojām vieni uz otriem skatās diezgan nenovīdīgi un neuzticīgi un vēl nesen ir neganti karojuši.

Liels kāfiru vājuma cēlonis ir dažādo cilšu gatavība karot citai pret citu un degsme, ar kādu dažādi vienas cilts klani vai viena klana ģimenes metas asiņainās iznīcinošās sadursmēs. Tādām tautām kā ‘vai’ un presuni nav nekas neparasts vienam ciemam stāvēt malā no pārējās cilts un nepiedalīties ārējā karā. Arī Bašgalas ielejas katiri ir vienmēr gatavi uzsākt starpciemu ķildas. Patiesi, ja dzirdētais ir patiesība, dažkārt daļa Kāfiristānas ir vienkārši jukas. No otras puses kāmi turas kopā daudz labāk, un ir iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ, nebūdamai skaitliski lielai tautai, to lieliski ciena kaimiņu ciltis, kā arī čitrāļi un pathani.

Cilts sastāv no daudziem klaniem jeb dzimtām, kuru spēku nosaka kara spējīgo vīru skaits, ko tas spēj izvest laukā, kā arī tā kopējā bagātība. Bez regulāriem klaniem ir vēl cilvēki, kas pieder ģimeņu grupām, ko diez vai var saukt par dzimtām. Tādi cilvēki ir maznozīmīgāki kā lielo klanu locekļi, jo to kaujas spēks, ar kuru viņi var pastāvēt uz savu viedokli, ir vērā neņemams; bet ja ir sakrājuši bagātību, tādi cilvēki tiek lielākoties cienīti. Vēl zemāk ļaužu slāņos ir varbūt kādreiz svarīgas bet izzūdošas vai vairs nezināmu iemeslu dēļ spēku zaudējušas grupas vai ģimenes vai nelielas dzimtas locekļi. Šie ļaudis ir trūcīgi un bez vērā ņemtas ietekmes ciltī. No šā slāņa nāk gani (patsa). Gani tiek līgti ziemas mēnešos kopt turīgu kāfiru sīklopu un liellopu ganāmpulkus par samaksu natūrā. Zemākais slānis protams ir vergi.

Kāmu tautas dažādie slāņi ir:

(1) klana cilvēki, kas piederas svarīgām dzimtām;

(2) cilvēki, kas pieder pie ļoti mazām dzimtām vai ģimeņu grupām;

(3) skaidri zemu ģimeņu locekļi, tomēr brīvcilvēki;

(4) vergi.

Starp pirmo un otro slāni ir līmenis, kur ir grūti noteikt, kuram slānim kurš cilvēks pieder, nedz ir kāda īpatnība izskatā, kas ļauj atšķirt to no otra slāņa. Bet ar trešā slāņa cilvēkiem parasti ir pavisam citādi. Tie šķiet piederam vairāk vergiem kā svarīgo klanu locekļiem un no tiem ievērojami atšķiras ar sejas vaibstiem un vispārējo izskatu.

Kāmu tautas galvenās dzimtas:

1. Utahdāri;

2. Demidāri;

3. Garakdāri;

4. Sukdāri;

5. Biležedāri;

6. Vaidāri;

7. Lanandāri;

8. Kanardāri;

9. Gutkečdāri;

10. Batardāri.

Pirmie seši ir īsti svarīgi klani. No tiem lielākie varbūt ir Garakdāri un Biležedāri, Demidāri ir bagātākie, kamēr Utahdāri, no kuriem nāk cilts priesteri, lai gan ne tik daudzskaitlīgi kā pārējie un varbūt ne tik bagāti kā Demidāri, tomēr ir tikpat svarīgi kā ikvieni grupā. No pārējiem Lanandāri ir varbūt skaitā vismazākie no visiem. Grūti ir noteikt, cik kaujasspējīgu vīru kurš klans var savākt. Ir grūti arī noteikt, kurš īsti ir lielākais, jo viena no sešiem pirmajiem klaniem kāmu vīrs var stingri apgalvot, ka viņa klans ir daudzskaitlīgākais, tomēr lai kuram klanam viņš piederētu, viņš piekritīs, ka Demidāri ir visbagātākie.

Varbūt Garakdāriem un Biležedāriem ir ap 300 kaujasspējīgu vīru katriem, kamēr Utahdāriem, Demidāriem, Sukdāriem un vaidāriem tikai ap 120 katriem. Lanandāriem varbūt ne vairāk kā ducis vai piecpadsmit.

Katram šim klanam ir viens vai vairāki vadoņi, kas to pārstāv. Šie pārstāvji parasti ir cilts vecākie jeb Jašti (bašgalu valodā ‘jasht jiaht, jast, jash’ – īkšķis, vecākais, galvenais, headmen); svarīgākajiem klaniem gandrīz droši. Tomēr nevajag pieņemt, ka tiem visiem ir vienāds svars; daži no viņiem ir pilnīgi bez kādas autoritātes cilts padomēs. Visi klani ir cieši saistīti ar laulības saitēm. Tiešām, tā kā visi kāfiri kaut kādā mērā ir daudzsievīgi, un neviens vīrietis nedrīkst ņemt sievu no savas vai mātes dzimtas vai sava tēva mātes dzimtas, ir viegli iedomāties, cik cieši cilvēki savā starpā sasaistīti.

Vārds ‘zhame’ jeb svainis Kāfiristānā ir dzirdams tik bieži, ka viens no maniem balti pavadoņiem kļūdījās, pieņemot, ka tas ir parasts sveiciens un vienā reizē palīdzot pacelt mājas baļķi uzkliedza kāfiriem: “Žame, cel nu!” Priesteris uzmundrinoši uzsauca: “Jūs visi, kas esat tālibu svaiņi – celiet,” un kāfiri par joku lieliski uzjautrinājās bez kādām dusmām, kā tas būtu noticis ar indiešiem vai pathaniem. Tomēr klans vienmēr ir gatavs darboties kopā kā klans, neatkarīgi no radniecības vai laulību saitēm.

Cilvēka svaru dzimtā nosaka viņa īpašums; un viņa ietekme jeb popularitāte ir ne mazā mērā atkarīga no tā kā viņš mielo savus ciltsbrāļus un no viņa gatavības atbalstīt ziedojumus. Ja šīm svarīgajām iezīmēm viņš pievieno dūšīgā slavu un viņam ir krietns nogalēto saraksts, un viņš ir mēreni apķērīgs, viņš var tīri droši sagaidīt, ka ar gadiem kļūs par vienu no cilts galvenajiem vīriem. Tomēr viens no pašiem pirmajiem apsvērumiem būs viņa piederība kādam no lielajiem klaniem un arī vairāki pieauguši dēli un mazdēli.

Ja viņš vairākas reizes būs veicis visai ciltij brīvos goda mielastus ko vēlāk aprakstīšu, vai licis to izdarīt dēliem, un pats nonācis vēl augstākā pakāpē ar tālākiem goda mielastiem, tad viņš kļūst par vienu no Jaštu iekšējā loka dalībniekiem, kuru ciltī nekad nav vairāk par četriem vai pieciem, un katrs pret viņu izturēsies ar vislielāko cieņu. Pieaugušu dēlu un mazdēlu svars ir atkarīgs no to skaitliskā spēka ģimenes, dzimtas un cilts strīdos. Šajā pašā sakarā ir ļoti svarīgi piederēt pie lielas dzimtas – ja par kādu īpašu tēmu ir sašutums, teorētisks spriedums tiks ignorēts ar brutālu spēku; ja vajadzīgs, vairākums vienmēr būs gatavs atsist pamatojumu ar sitienu krusu.

Basgulu kāfiru galvenie klani:

1. Džannahdāri (Jannahdāri);

2. Barmodāri;

3. Sakldāri;

4. Mutadavadāri;

5. Čaredāri;

6. Štukdāri;

7. Sovadāri.

Bašgalas kāfiru cilts sadalījums tomēr ir samērā maz interesants, jo Džannahdāri ir tik bagāti un vareni, ka pilnīgi aizēno visas pārējās dzimtas. Šīs cilts vecākais un virspriesteris, Kān Mārā, pieder pie Džannahdāriem, tāpat kā visi redzamie vīri šajā zemē.

VIII NODAĻA

Stāsta kopsavilkums – Kāmdesh’a – Cieminieki – Interese par fotografēšanu – Elektriskā baterija – Māju medības – Sumri, ievērojama veca sieva – Viņa mani uzņem – Mielasts – Lievenis – Pagānu bērnu neatkarīgums – Vergi – To sabiedriskais stāvoklis – Apiešanās ar tiem – ‘Jast Bar i’ – Urir – Vergu tirgus.

Manas otrās ierašanās datums Kāmdešā bija 1.oktobris. Pirmā darāmā lieta bija sagādāt pagaidu mājokli, līdz kāmi izpildīs solījumu uzbūvēt man māju. Kamēr notika sarunas, mana telts stāvēja uzslieta ciema austrumos, un mani draugi bija pārņemti ar raizēm par manu drošību naktī. Pa dienām cieminieki nāca pūļiem un šķita, ka viņi nekad nepagurs manis aplūkošanā un apspriešanā.

Iepriekšējā apmeklējumā biju uzņēmis dažas fotogrāfijas, un dažas no tām ar plaši pazīstamu kāfiru portretiem tika uzņemtas vissiltākajā veidā. Atpazīstot sejas tika histēriskos smieklos izkliegts tā vīra vārds, it kā mani skatītāji aplūkotu smieklīgu karikatūru, nevis varbūt kaut cik māksliniecisku vērtību. Maza elektriskā baterija bija tikpat populāra kā fotogrāfijas. Beigās mana nodarbošanās kļuva ļoti līdzīga veiksmīgai svaru (“nosveries pats”) mašīnai Anglijas gadatirgū, un galu galā mani pārņēma nāvīgs pagurums, redzot aizvien jaunus “satriektības” vai attēlu skatīšanās kandidātus; bet no otras puses izskatījās, ka katrs priecājas mani redzēt, un ir tik sirsnīgi laimīgs, ka spēju apvaldīt savu nepatiku pat pēc cirka mākslinieka darba stundām.

Mana telts bija ļoti maza, to aplenca kāfiru pūļi, kuru tīrīguma priekšstati laimīgā kārtā ir savādi un nacionāli. Nākošā diena pagāja tāpat, bet palaikam dažādota ar mājokļa meklēšanu. Apmeklētāju bija tikpat daudz, tomēr atšķirība uzvedībā ļoti uzkrītoši atšķīrās no uzvedības pirms gada. Lai gan kāre uzjautrināties un redzēt tikpat cik citi jau redzējuši bija joprojām, viņi vairs nebija agresīvi ziņkārīgi un pat pavaicāja, vai tik daudz apmeklētāju mani neapgrūtina. Tas nešaubīgi bija iznākums Šermalika vēstījumiem par manu dižumu un cieņu manā zemē, ko viņš apliecināja nepaguris.

Dažbrīd kāfiri bija ļoti smieklīgi un parasti uzjautrinoši. Tas kā viņi līksmoja atvedot jaunus skatītājus, palūdzot fotogrāfijas un tad tās skaidrojot it kā pašiem esot pārākajiem visā pasaulē, bija īsti interesanti. Bija ērmīgi redzēt skatītāju vecuma ietekmi uz portretu atpazīšanu. Neviens kāfirs nekad neatpazina ēku vai ainavu attēlus. Puikas un jaunekļi fotogrāfētos atpazina uzreiz un izkliedza to vārdus; vīriem starp trīsdesmit un četrdesmit vajadzēja laiku, nereti viņi turēja attēlus kājām uz augšu un viņiem vajadzēja pielāgoties, pirms atklāja attēlu jēgu un atpazina portretētā seju; kamēr dažus gadus vecākie nekad nesaprata neko. Viņu galvenais prieks bija elektriskā baterija. Viņi pasauca kādu, kas vēl nebija iesvētīts, paskatīties, un tad lūdza mani mirkšķināt un fokusēt, vai aiz upura muguras ar briesmīgiem žestiem māja uzgriezt lielāko strāvu; tā viņi rādīja savu dedzīgo atzinību par joku uz citu rēķina.

Kas attiecas uz mājokli, man piedāvāja vairākus. Piemērotākais šķita tornis ciema augšgalā. Tas piederēja Arama Čārā, kura vecā māte, Sumri, bija bijusi ļoti laipna pret mani pirms gada. Bet tika uzsvērts, ka tornis augšstāvā ir nepabeigts un vēlāk ziemā būs ļoti auksti. Tajā stāvoklī tas bija īsts vēju templis, bet bija viegli uzlabojams, un vilināja iespēja naktī būt pilnīgi vienam vien uzvelkot kāpnes, pa kurām tornī iekļūst; tas noteikti būtu ērti. Tomēr ļoti drīz kļuva skaidrs, ka mājokļa izvēle netiks atstāta manis paša lemšanai, bet ir slepena lieta, ko tomēr apņēmīgi izšķirs citi. Caurredzamā mazā intriga, kurā redzamu lomu spēlēja Šermaliks, samazināja manu izvēli uz vienu vai divām mājām.

Pirmā piederēja Torag Merakam, un par to mans kāfiru “dēls” bija visdedzīgākais, tomēr tā bija briesmīga trīsstāvīga ēka un dēļ izvietojuma nogāzē tā bija pa rokai daudzām mājām, kur spietoja sievietes un bērni. Tā bija brūkoša, tumša un netīra. Es skaidri atteicos tajā ieiet. Šis atteikums aizvainoja Šermaliku, kurš acīmredzami darbojās kā Torag Meraka slepenais aģents un nešaubīgi šim ietekmīgajam un bīstamajam vecākajam gribēja iztapt.

Otrā māja piederēja priesterim Utaham. Tā sastāvēja no vienas divdesmit reiz divdesmit pēdu istabas, kas uzbūvēta uz divu savienotu ēku jumta, no kurām viena bija govju kūts un otra īstenībā malkas šķūnis, kuru pašlaik aizņēma Utaha brālis un viņa pēdējā jaunā sieva. Man bija iebildumi arī pret šo māju, bet bija bezcerīgi pretoties priestera un Šermalika ietekmei, tā ka to pieņēmu un ievācos ar daudzām pateicības izpausmēm no manas puses. Lai istabu man sagatavotu, Utaha ļoti jaukā izskata, bet vismazāk mīlētajai jaunajai sievai bija jāpārceļas uz sava tēva māju. Kāfiri paši pieteicās pārnest manus niecīgos piederumus, jo mani balti tautas nesēji bija caurām dienām aizņemti malkas vākšanā ciedru mežā dienvidos no ciema. Attālums, kādu bija jānes bagāža, bija vien ap simtpiecdesmit pēdas pa nelīdzenu ceļu; nastu skaits bija mazāk kā ducis; palīgu bija varbūt simts; mantu pārnešana aizņēma ap trīs stundas.

Apskatījis jau minēto torni, es gāju pasaukt Sumri, tā īpašnieka māti, kas dzīvoja tur netālu. Šī vecā kundze bija visaugstāk cienītā sieviete kāmu ciltī. Pēc vīra nāves viņa bija atdevusi milzīgu bagātību milzīgos publiskos goda mielastos, ko pati sniedza ne vien savai ciltij, bet arī ‘vai’ tautai. Viņa lepni stāstīja par ļaužu daudzumu, ko viņa uzņem ik dienas. Bez labās slavas, ko viņa tā guva, viņa bija arī gājusi caur ceremoniju virknēm, kas tiks tālāk aprakstītas, un ar kurām vēl vairāk noplicināja savu jauno dēlu dzīrēs un goda mielastos, tomēr ģimenes sabiedrisko stāvokli cēla vēl augstāk. Viņa bija vienīgā sieviete ciltī, kurai gan vīri, gan sievas pievienojās cieņā.

Viņa nestrādāja laukos, ļoti maz mājās, tik augsts bija kļuvis viņas stāvoklis, bet lielāko daļu laika vadīja sēdot uz kāfiru ķeblīša uz grīdas ārpus savas mājas augšējā lieveņa, ko varēja sasniegt pa garu dēli ar iecirtumiem, kas vietējiem aizvieto kāpnes. Tas, ka viņa drīkstēja sēdēt uz ķebļa ārpus mājas, uzrādīja augsto sabiedrisko stāvokli, kādu viņa sasniegusi. Katrs var sēdēt uz ķebļa mājas iekšpusē vai lievenī, bet privilēģija sēdēt ārā ir vien tiem, kas izgājuši caur noteiktām izsmalcinātām ceremonijām un tajās ir ķēnišķi mielojuši savu cilti. Tādi bija trīs vīri – Dān Maliks, Torag Meraks un “Klibais” Astāns un aprakstītā sieviete Sumri. Tāda pati privilēģija ir priesterim dēļ viņa svētās kalpošanas.

Sumri lepojās ar savu labo stāvokli un tika slavēta par labajiem padomiem, ko viņa sniedza sievietēm. Viņa uzaicināja mani dēla mājā, ar lielu godu apsēdināja uz koka gultas, kas bija īpaši šai reizei iznesta verandā un sagatavojās sarunai. Viņa sāka prātot, cik vien pamācoši to var vāja izskata gaišacaina (kalāšu chigeri – ar gaišām, ne tumši brūnām acīm) maza sieviete, ka ļaudīm nekad nav miera, kamēr es ar viņiem paēdu. Es izteicu lielo prieku, ko man sniegtu uzņemšana pie viņas, ieteicos par dažādiem ēšanas paradumiem mūsu zemēs un minēju Šermalika ārkārtīgo nepatiku pret aukstām vistām, ko bija dabūjis daudz par daudz mūsu ceļojumā uz Indiju. Tās parasti tika izvilktas no sedlu somas jau gatavas un ārkārtīgā sala dēļ mana pieņemtā dēla pasniegtas cieti sasalušas ar ledū sasalušām sulām. Vajadzēja tik pieminēt šo gadījumu Šermalika diētā, lai sāpīgās atmiņas viņu aizkaitinātu. Tad viņa stāstīja par pārsteidzošo priestera-klauna Šahru izturēšanos, kad viņš pirmo reizi paņēmis mutē drusku asa karija, kas bija palicis uz mana šķīvja.

Šīs sīkās anekdotes tika saņemtas ar smiekliem un plaukšķināšanu, un mazā vecā sieviņa ar pašapzinīgu smaidu pasauca palīgā divas vedeklas un visas trīs iegāja vienā no divām istabām, uz kurām varēja tikt no lieveņa, lai pagatavotu man cienastu ar pašu prasmīgajām rokām.

Kamēr turpinājās gatavošana, nejauši ar dažiem draugiem ienāca Aramaliks Čārā, tas ir, Čārā Aramalika dēls, kas bija Sumri dēls un mājas īpašnieks, paskatīties, kas notiek, izklaidēja mani savā veidā; bet lai gan bija interesanti viņus kādu laiku novērot, viņi drīz kļuva ļoti garlaicīgi. Viņi izturējās kā jau savā kompānijā un svinīgi un cienīgi ilgi runāja par neko; tad mājas kalpi iznēsāja apkārt ūdens pīpi un visi kļuva draudzīgāki, beigās Šermalikam izpatīkot kompānijai ar dažiem Indijas piedzīvojumiem, kas noteikti noteikti nebūs zaudējums šim stāstam.

Pēc laika parādījās Sumri ar mazu mielastu, kas tika nolikts man priekšā uz apaļa pulksteņa stikla veida klūdziņu galdiņa, kādas divpadsmit collas diametrā augšā un apakšā. Tur bija pieci vai seši lieli apaļi plāni neraudzēti plāceņi, ko Indijā sauc par čapati, taisīti no kviešu miltiem; plāceņa vidū bija sāls čupiņa, kamēr vienā pusē brūnināta siera gabals. Koka kausā bija daudz kausētā sviesta gī – tas ir sviests no kā karsējot izdalīts ūdens. Visa maltīte bija ārkārtīgi laba. Pienācīgais ēšanas veids bija paņemt gabaliņu plāceņa, pamērcēt to gī un tad veikli dabūt kumosu mutē nenopilinot apģērbu. Sieru vispirms salauž gabalos, ko apēd piedurot sālij.

Kad maltīte beidzās, atlikums tika uzmanīgi un ar dižmanīgu tīrīgumu sadalīts starp Čārā viesiem. Viņi bija mazliet pārsteigti par maniem neveiklajiem pūliņiem ar ēdienu un viens vai divi mēģināja mani pamācīt kā tas darāms. Tagad viņi to rādīja ar pašapzinīgu lepnumu un viegli pārspīlējot, piešķirot notiekošajam papildus eleganci – plaukstas locītavas pagrieziens, uzsvērts mazā pirkstiņa pacēlums vai elegants galvas atmetiens.

Lievenis, kur sēdējām, bija vienīgā Čārā mājas daļa, ko man toreiz atklāja, tas īstenībā bija otrā stāva pagarinājums. Abos galos tas bija slēgts ar koka un mūra sienām, kurās bija ieejas. Priekšā bija divi lieli atvērumi līdzīgi bezeņģu loga rāmjiem, kas aizņēma laukumu no jumta līdz apmēram trīs pēdām no grīdas. Aizmugurē bija blakām divas ļoti tumšas istabas. Lejup gar lieveņa vaļējo malu līdz kādām sešām vai astoņām collām virs zemes bija liels plats dēlis viesu vajadzībām. Pretējā pusē starp istabu durvīm grīda bija paaugstināta pavardam. Pie tās sienas karājās divi ādas vairogi, acīmredzami atgādāti no Pešāvaras. Vienā lieveņa galā telpa bija atvērta caur ieeju, kuras apakšējais rāmja baļķis bija apmēram pēdu virs grīdas, gar kvadrātiska kādas astoņas vai sešas pēdas augsta koka grīda malām bija sēdekļi vairākiem cilvēkiem. Grīda bija savienota ar zemi ar jau minēto ierobīto dēli. Lieveņa otrā galā trīs vai četri pakāpieni veda uz logveida durvīm. Aiz durvīm, kas bija ciet, acīmredzot bija līdzīgas kāpnītes, kas bija redzamas, kad ienāca sieviete, nesot spožacainu divgadīgu bērnu.

Viņa nolika puiku uz grīdas, iedeva gabaliņu maizes lai tas klusētu un atkal aizgāja. Man par šausmām bērns sāka rāpties pa kāpnītēm viņai pakaļ, atvēra durvis un nozuda. Es biju šausmās, sagaidot būkšķi vai smagu kritienu, bet nekas nebija, un Šermaliks, kurš arī skatījās uz to pusi, nelikās rādām, ka notiktu kaut kas neparasts.

Nešaubīgi, tur ir īpašs Liktenis, kas sargā kāfiru bērnus. Viņi meimuro un grīļojas gar māju augšām, nokrišana no kurām nozīmētu nāvējošu lūzumu, un rāpo pa jumtu uz dūmcaurumu kurā var iebāzt galvu un plecus, un joprojām dzīvi streipuļo projām, lai izmēģinātu vēl kādu pašnāvībai līdzīgu varoņdarbu.

Vergu izskats, kuri iznēsāja ūdenspīpes no Čārā viņa viesiem, lika man jautāt Šermalikam par kāfiru vergiem. Viņš deva man visērmīgāko atbildi, ko apstiprināja pārējie un vēlāk mani paša novērojumi. Sēdot Čārā mājā es pamanīju spēcīgu būvētu vīru ar zemu pieri, tumšu sejas krāsu nesam no kaimiņu lauka neizmērami smagu, katrā ziņā lielu Indijas labības nastu. Piezīmēju, ka šis vīrs strādā ļoti smagi. Atbilde bija: “Kāpēc ne? Viņš ir vergs; viņš guļ visu nakti un strādā visu dienu. Ja nestrādātu, tiktu pelnīti sists.” Tas tika teikts tonī, kas norādīja, ka runātājam – kurš varbūt dienas darbu nav darījis nekad dzīvē, izņemot kaujoties vai ceļojot – ir jānopeļ katrs, kurš krīt no kājām nododoties darbam, vai jāpiezīmē, ka smagi strādāt var jebkurš.

Vergu kopiena ir dīvains un interesants slānis. Varbūt viņi daļēji ir senas kāfiriem pakļautas tautas pēcteči kopš laikiem, kad kāfiri iegāja šajā zemē, un daļēji karā saņemtu gūstekņu pēcnācēji. Vergi ir dažādos sabiedriskos stāvokļos, jo mājas vergi esot daudz augstāk kā amatnieki; bet šī ir tikai viena no daudzām lietām vergu sakarā, kas man vienmēr ir bijusi mīkla.

Prasmīgi mehāniķi, kokgriezēji, laivu būvētāji un sudrabkaļi tiek saukti par ‘Jašt Bari’ (Jast Bari); ‘Jašt’ nozīmē ‘vecākais’ un ‘bari’ nozīmē ‘vergs’. Zemākie no visiem ir kalēji. Visi kāfiru daiļamatnieki, namdari, dunču darinātāji, dzelzs meistari, audēji ir vergi, tāpat kā muzikanti bundzinieki.

Vergi amatnieki dzīvo atsevišķā ciema daļā. Kāmdešā vergu kvartālu sauc par Babagrom. Mājas vergi dzīvo pie saviem saimniekiem. Attiecības starp vergiem, viņu saimniekiem un parastajiem iedzīvotājiem ir ļoti ērmīgas. Kāfiru nevar aizvainot vairāk kā nosaucot viņu par vergu. Ciema ķildā šo apzīmējumu lieto cīņas trakumā ar vārdiem šaustot pretiniekus.

Vergus uzskata par tik nešķīstiem, ka viņi nedrīkst tuvoties pārāk tuvu svētnīcām, nedz iet gar priestera mājas ieeju. Viņus vienmēr var pārdot un, baidos, atdot citai kāfiru ciltij kā izpirkumu par slepkavību. Viņu bērni ir saimnieka īpašums, ar kuru viņš var rīkoties pēc patikas.

Neraugoties uz visu to, viņu liktenis nepavisam nav tik slikts kā varētu izskatīties. Zinu kādu ļoti dīvainu gadījumu, kad saimnieks un viņa vergs veica brālības ceremoniju. Šis saimnieks klusām pieminēja šo faktu runājot ar mani par vergiem un arī, ka tur nav nekā neparasta.

Vergu amatnieki strādā ar saimnieka piegādātiem materiāliem un nesaņem samaksu par darbu. Ja vergs strādā citiem, viņš algu saimniekam neatdod, bet patur sev; no otras puses saimnieks neapgādā amatnieku ar ēdienu vai apģērbu; pēdējais ir pilnīgā pašapgādā.

Mājas vergi tiek ēdināti un nodarbināti vairāk atkarībā no saimnieka. Varbūt viņi tiek sisti vai citādi sodīti, ja nav strādīgi, tomēr nekad neesmu attieksmē redzējis neko līdzīgu bargumam. Ērmīgs apstāklis ir, ka vergiem ir ļauts pēc noteiktu ceremoniālu mielastu sniegšanas brīvajai kopienai, tostarp saviem saimniekiem, valkāt Jaštu ausu riņķus, tomēr šī privilēģija cilvēkus nesajūsmina, vien vergu kopienu. Arī vergi vairāk vai mazāk piesavinās pārējās sabiedrības uzvedību un paražas un sniedz mielastus bērēs un citos lielākos gadījumos. Bet varbūt vismulsinošākais par viņiem ir, ka viņi dažkārt tiek ievēlēti par Uririem, ikgadus ievēlamiem miertiesnešiem, ja vien viņi nav kalēji un ir Jašt Bari.

Tas tiešām notika1891.gadā, kad biju Kāmdešā. Tika skaidrots, ka ievēlēt vergu pārstāvi ir lietderīgi, jo viņš par savu slāni un tā darbiem zin ļoti daudz. Bet notika tas, ko varēja gaidīt. Šis vergu Urirs noderēja kāda brīvcilvēka sodīšanā ar naudas sodu. Pēdējais kopā ar brāļiem nogaidīja vairākas dienas, kurās Urirs ziedo īpaši un tad vergam uzbruka. Pārējie Uriri, kuri visi bija brīvcilvēki, metās savu brāli maģistrātu aizstāvēt; dažādas ģimenes un klani sāka nostāties vienā vai otrā pusē, un gaidāmo asiņaino strīdu novērsa ar lielām grūtībām.

Nedz vergiem nedz verdzenēm īpašas atšķirības zīmes nav, tomēr viņu sejas parasti pietiekami skaidri parāda slāni, kuram viņi pieder. Vergi ir tikpat patriotiski kā pārējā sabiedrība. Kāmdešā bija viens vergs, kalējs, tātad no visnicināmākā slāņa, kurš man tika parādīts kā liels vīrs un daudzu šīs zemes ienaidnieku nogalētājs. Kad tādi gadījumi ir, daudzi vīri cīnās labi.

Man apgalvoja, ka Kāmdešas vergus var pārdot tikai ciemā vai lejup pa ieleju, un ja kāds izmūk un dodas uz Katirgalu, viņu uzreiz atdod atpakaļ, vai arī ir karš. Vergus nekad nepārdod, ja vien īpašnieks nav kļuvis tiešām pavisam trūcīgs. Jaunas verdzenes ir vērtīgākas kā vīrieši vergi, jo ir iespēja, ka tās dzemdēs bērnus. Veca sieva vai vecs vīrs, protams, ir bez vērtības. Ja verdzeni pārdod ārpus ielejas, viņu vienmēr sūta vienu, jo ja viņa būtu grupā, tās noteikti no pircēja aizbēgtu. Musulmāņi vienmēr ir gatavi pirkt verdzenes vai to meitiņas, un maksāt lielu cenu, bez šaubām tāpēc, ka tā pievērsīs viņas islāmam.

Presuniem, kas ir vāja tauta, savu vergu nav, un viņi tos pērk no kāfiru ciltīm. Ir dīvaini tur redzēt kāfirus siāh-poš tērpā, un laikam tāpēc viņiem par saviem saimniekiem atzīt smagnējā izskata gļēvos presunus ir vīrišķīgi un neatkarīgi.

Vergu tirdzniecība ir niecīga. Vergu vecāku meitiņas tiek pārdotas un nosūtītas kaimiņu musulmāņu ciltīm. Vergu iedzīvotāju skaits ir ļoti ierobežots un tā kā tie ietver visus ciema amatniekus, ciltij būtu ārkārtīgi apgrūtinoši, ja tādi cilvēki būtu vienmēr pakļauti pārdošanai. Tomēr uzskatu, ka sabiedrība nepretendē uz vergu kopīpašumu; viņi visi pieder saviem saimniekiem un ir pakļauti pārdošanai vai paturēšanai kā kuram labāk.

Viena lieta man nav skaidra. Attiecībā uz brīvcilvēka bērnu no vergu mātes. Uzskatu, ka dažkārt verdzene tiek pieņemta brīvcilvēka mājā, un ka viņas bērni nav vergi, lai gan viņu stāvoklis ir daudz zemāks kā divu brīvcilvēku bērniem. Cilvēks dažkārt atklāj, ka vecākajam brālim, ģimenes galvam, ir pusbrālis, kurš tiek uzskatīts par nesvarīgu cilvēku. Viņš varbūt pēc tēva nāves neko nemanto, tomēr viņa pusbrālis pret viņu izturas laipni un viņš nešaubīgi ir brīvcilvēks, Tas, ko neesmu noskaidrojis, ir – vai šā vīrieša māte nekādā ziņā nav verdzene, vai vien zemas kārtas sieviete.

Utaham, kāmu priesterim, kurš tiek uzskatīts par tik šķīstu cilvēku, ka viņa pavardam vergi tuvoties nedrīkst, ir divi bērni, meitiņa un puika, kuri abi ir no daudz zemākas kārtas kā viņa pārējie bērni. Viņu māte bija Bašgalas katiriete, bet es nekad nevarēju pārliecināties vai viņa bijusi verdzene vai vien zemas kārtas. Utahs bija izdevis meitu gūdžaram (Gūjar) no Kunaras ielejas, kurš samaksājis par meiteni pārmērīgu cenu, pieņemot, ka viņa ir viena no kāmu priestera parastajiem bērniem, un bijis noraizējies, ka pievērš islāmam kāfiru līgavu no tādas, domājams, augstas dzimtas. Šo stāstu Utahs man stāstīja pats ar nopietnu seju bet, teiksim, zobgalīgi. Vēlāk atklāju, ka viņš runājis patiesību.

IX NODAĻA

Stāsts turpinās – Vispārēja pretestība manai ceļošanai pa šo zemi – Apmešanās – Pagānu izskats – Pagāni savā zemē – Raizes par manu drošību naktī – Vajadzība piesargāties – Sīkie krāpnieki un zagļi – Torag Merak’a draudi mani izraidīt no ielejas – Krājumu sagādāšanas grūtības – Nelabvēlīgas un draudzīgas grupas – Mehtar’u ietekme pret mani – Mani apgalvojumi un galvojumi – Pastāvīgie ziedojumi Imrā un Gīsh’am – Vienatnes iegūšanas plāni – Bashgul’u valodas mācīšanās – Torag Merak’a padoms šajā ziņā – Presungul’u apmeklējums – Viņu pārsteigums manā mājoklī – Presungul’u nacionālā deja un mūzika – Rāmgul’u apmeklējums – Viņu tērpi – Viņu aiziešana – Viņu neprātīgums – Baumas par cīņu – Sirojumi – Pagānu slepenais atriebīgums un aukstasinīgā slepkavošana – Godbijība atgriežoties veiksmīgiem drosminiekiem.

Sāku apdzīvot savu jauno māju, un ļaužu ziņkāre joprojām bija neremdināma. Varbūt tas, kas mani pārsteidza pie kāfiriem visvairāk, bija uzkrītošā atšķirība viņu izskatā ārpus savas zemes un pašu ciemos. Piemēram, Čitrālā, īpaši mierīgā pozā, kāfiri ir savdabīgi viduvēji, nepastāvīgi un atbaidoši. Trūcīgs un netīrs apģērbs, zaglīgs skatiens, bezkaunīga ubagošana un ložņājošs solis pirmajā acumirklī rada nepatikas un nicīgu sajūtu.

Pēc ciešākas un iejūtīgākas vērošanas atklājas, ka nejaukais brūnais talārs, kas vazājas līdz papēžiem, slēpj darbīgu un atlētisku ķermeni; ka mīlīgā pieglaimīgā seja ir dedzīga un labi veidota un palaikam var raidīt spēcīgu stingru skatienu vai ātru savvaļīgu vanaga zibsni; ka cilvēkam, kurš visā austrumnieka veiklībā un divkosībā tēlo zemisku ubagu, ir negants un straujš raksturs, ka viņš var katrā brīdī noraut pazemības masku un pieņemt īsto raksturu – negantu gara neatkarību, ko iekrāso skaidra tūlītējas nepieciešamības un iespējama apdraudējuma apjēga un iedzimts alkatīgums, kas atsevišķos gadījumos izvēršas gandrīz par neprātu.

No otras puses, savā zemē kāmu kāfirs ir laipns, cienīgs un nes sevi brīvā, neatkarīgā un pašapmierinātā garā. Vecajo jeb Jaštu reti redz vienu. Vienīgi ejam uz drauga māju viņam seko tikai viens vai divi vīri. Viņš staigā lēni un izskatās kāds tiešām ir – dižens vīrs. Biju galīgi nesagatavots dažu manu mežonīga izskata draugu cēlajai stājai un nosvērtajam izturēšanās veidam.

Jaunākie vīrieši ir ļoti krāšņi. Viņi ir devuši daudz, lai varētu pozēt elegantā stājā un izrādīties apburošā vienkāršībā. Karotājam, kurš nogalējis četrus vai piecus musulmāņu naidniekus, atsevišķos gadījumos ir ļauts valkāt zilu šalli, kas darināta no nokautā vīra turbāna. Jauni brašuļi ļoti izbauda šīs zilās jostas aptīšanu ap vidukli un nostājas kādā redzamā vietā, kur nepamanīt viņus nevar. Reizi vai divas, kad pierakstīju piezīmes par šādiem cilvēkiem, citi klātesošie aizsteidzās un drīz vien atgriezās ar zilo šalli un nevērīgi pastaigājās gar mani rādot, ka arī ir slaveni karotāji.

Gadalaikā, kad ierados šajā zemē, visi jaunekļi, vairums puiku un arī ne mazums vecu vīru nemitīgi šaudījās ar ‘galail’ (stopa (stone-bow) austrumu variants). Par mērķi tika padarīts viss, un vingrināšanās bija laba. Mazi puišeļi nesa rotaļu stopiņus un bultas, bet katrs vīrs tā vai citādi pamanījās rādīt savu veiklību dīvainajam eiropietim.

Mani Kāmdešas draugi bija patiesi un no sirds norūpējušies par manu drošību naktī un pastāvīgi lūdza mani būt uzmanīgam. Dān Maliks teica, ka kāfiri ir zagļi un slepkavas. Viņš to neteica peldams savus ciltsbrāļus par viņu vājībām, bet vien lai paskaidrotu savus apgalvojumus, ka manām durvīm naktī jābūt droši slēgtām, un gulta jāpārbīda, lai neviens vīrs uz mana jumta nezinātu vietu uz kuru šaut pa dūmcaurumu, kad māja ir tumsā. Viņš un citi lūdza man istabā nededzināt sveces.

Nešaubīgi, kāmi kādu laiku bija norūpējušies, ka Čitrālas Mehtars varētu kādu uzpirkt, lai mani slepus nonāvē. Man bija teikts, ka viņu mana atrašanās Kāfiristānā kaitina, un ikviens zināja arī, ka Torag Meraku Mehtara vārdā smagi uzpircis Mehtars ‘Jao Ghulām’s – lai mani aptur Pittigalas ielejā.

Pateicoties manu padomdevēju laipnībai es veicu visus saprātīgos piesardzības pasākumus savai drošībai un ātri atradu veidu kā iekārtot savu istabu pilnīgi drošu naktī bez nepieciešamības dzīvot tumsā. Turpināju pūlēties cik varēdams iemantot cilvēku uzticību un kļūt iecienītam, bet ļoti bija jānopūlas lai neuzbudinātu manu draugu alkatību. Vairāki nelieli negadījumi parādīja, cik nepieciešams bija uzmanīties.

Pittigalas ielejā Torag Meraks bija paņēmis divdesmitpiecas rūpijas kā priekšmaksu par dažām aitām un dzīvniekus nepiegādāja, nedz tad, nedz vēlāk. Dienā, kad ieradāmies Kāmdešā, man piesteidzās viens no Dān Malika dēliem, Kānsta Dāns, tas ir, Dāns Juniors, un aizelsies stāstīja, ka viņam vajadzīga nauda spiedīgai un īpašai vajadzībai; ka viņam jānopērk man divas aitas – vai es būtu viņam maksājis uz priekšu zinot kā dēls viņš ir? Piekritu un aitas nekad nedabūju. Vēl, uzticēju Čandlu Astānam, vecajam, kurš bija man tik labi palīdzējis, kad Torag Meraks aizkavēja manu ceļu Pittigalā gatavojoties doties uz Čitrālu, parūpēties par Saīd Šahu un balti tautas nesējiem, kas palika Čitrālā, un atvest viņus uz Kāmdešu tagad, kad izredzes bija tik miermīlīgas. Viņam iedevu naudu grupas pārtikai ceļā. Naudu viņš paņēma, bet Saīd Šahs un balti vīri pārtiku nedabūja, un viņš ķildojās un draudēja vīriem, kad viņi pārmeta par nodevību.

Šīs mazās blēdības un nekrietnības lielu kaitējumu nenodarītu, ja nekļūtu vispārzināmas; bet kāfirs nespēj iztikt bez lielīšanās, un katrs no šiem grēciniekiem skaļi plātījās ar savu viltību, un tas pārējos kūdīja neatpalikt, ne vien guvuma bet arī vēlmes ziņā būt tikpat gudriem un spējīgiem kā viņu ciltsbrāļiem. Vēlāk nācās sagaidīt, ka man pārdos sliktākās slimākās aitas par labi noaugušu veselīgu dzīvnieku cenu. Šajā sazvērestībā bija ievilkts arī Šermaliks un veda pie manis mirstošas aitas, savu draugu īpašumu, lai nopērku, un aizgāja lielās dusmās zinot izsmieklu un ņirgas, kas viņu sagaida, kad biju atteicies uzklausīt viņa pierunāšanu. Kādu laiku šķita, ka mums nāksies iztikt bez jēra gaļas vispār, jo visi centās pārdot slimus dzīvniekus. Tad Barmūks, mans blakus kaimiņš, nozaga vienu manu aitu, to nokāva un ēda kopā ar draugiem gaišā dienas laikā strīda izlīdzināšanas ceremonijas laikā ar partneri. Mans mitruma termometrs tika aiznests un salauzts vien lai apskatītos no kā tas darināts, un apkārtējie ļaudis kāroja dabūt manas mantas.

Man nācās nostāties stingri pret krāpšanos, lai neizvēršas vēl lielākas nepatikšanas. Dān Junioru un Barmūku turēju tālu no sevis un atteicu savu draudzību, līdz viens samaksāja un otrs zvērēja to izdarīt pavasarī; arī citi pārkāpēji svinīgi solījās atdot ko dabūjuši. Tad cilvēki, redzot, ka nevienam netiks ļauts mani aplaupīt, nomierinājās, un mēs visi kļuvām savstarpēji tīkamāki.

Saīd Šahs ar palikušo bagāžu ieradās Kāmdešā 22.oktobrī, sūdzību pilns par Čandlu Astānu un visai satraukts par lietu stāvokli vispār. Man tomēr šķita, ka trauksmei nav pamata. Laiku pa laikam pie manis bija nākušas vairākas vecajo delegācijas pateikt, cik vēlams viņu zemē esmu, un apspriest nākotni. Viņi tiešām vēlējās mani sūtīt projām sakarā ar šautenēm; bet kad es viņiem rādīju jebkuras prasības veltīgumu Indijas valdībai viņu labā šajā ziņā un visā pilnībā skaidroju savus nodomus dzīvojot pie viņiem, viņi vienmēr manas piebildes un apgalvojumus ņēma vērā ar lielāko labsirdību un aizgāja no apspriedes ar smaidu un redzamu apmierinājumu.

Tomēr Saīd Šahs nebija vēl pabijis šajā ciemā ne četras stundas, kad uzbudināts, ar riebumu sejā un aizelsies atsteidzās no Torag Meraka, kurš bija atgriezies Kāmdešā dažas dienas agrāk, un kuru bija apmeklējis, un teica, ka Torag Meraks runādams visas cilts vārdā ir paziņojis, ka man ir desmit dienu laikā jāizkārto simts šauteņu nodošana kāmiem, un ja to nepanākšu, nepārspīlējot, sekas būs mana tūlītēja izraidīšana no šīs ielejas. Man tomēr šķita, ka vecais virsaitis ir Saīd Šahu apstrādājis pamēģinot un zinot viņa biklumu; tā es prasību vērā neņēmu, bet nākošajā dienā rāmi aizgāju uz kādu no Torag Meraka kopmielastiem it kā nekas nebūtu bijis. Viņš mani saņēma ar platu smaidu un nekādā ziņā nebija nepieklājīgs.

Šoreiz viņš izrādīja vērā ņemamu manis “apcelšanas” prasmi, ko uzņēmu kā labu mūsu tālāku attiecību zīmi. Torag Meraka joki diemžēl nav atstāstāmi. Viņš bija kā ‘Mr.Vincent’a ponijs kādā melodrāmā – par platu – par platu.

Drīz sākām pieredzēt ievērojamas grūtības pārtikas, īpaši aitu, sagādē, kā jau minēts. Trūka putnu gaļas un olu. Kāfiri to kā pārtiku neizmantoja, un mazā pārupes ciematiņa Agaru ļaudis solīja mani apgādāt ar putnu gaļu, bet atsūtīja vien vienu vai divus. Ar laiku arī graudi un milti bija dabūjami ar lielām nepatikšanām. Šajos apstākļos bijām spiesti izmantot bezmaksas ēdiena dalīšanu pie vīriem, kuri pildīja obligātās ceremonijas, lai kļūtu par vecajiem jeb Jaštiem. Šie goda mielasti notika pastāvīgi ar īsām atstarpēm. Katrā tādā reizē mani nesēji un kalpi devās uz mielastu, kur tika uzņemti tieši tāpat kā jebkurš cits. Tādas tur ir jebkura cilvēka tiesības, kuram gadās mielasta laikā būt ciemā, vai viņš būtu nejaušs apmeklētājs vai iedzīvotājs. Tiku arī aizsūtījis uz Čitrālu un Gilgitu visus manus balti nesējus, izņemot piecus, kuri bija piesaistīti būt pie manis pastāvīgi; tas bija ļoti svarīgi, jo nevarējām atļauties vairāk pabarojamas mutes kā pilnīgi nepieciešams.

Apgalvojot, ka nebija iemesla trauksmei par kāmu ļaužu vispārējo attieksmi, pareizāk būtu teikt, ka nebija tik spiedīgi kā to iztēloja Saīd Šahs; tomēr neizskatījās, ka visa cilts būtu nešaubīgi piekritusi, ka mana klātbūtne ciemā ir vēlama. Pamazām bija izveidojušās divas nometnes. Viena, skaitliski lielākā, visai nepacietīgi gaidīja, kad mana dzīvošana viņu ciemā sāks nest viņiem materiālu un tūlītēju labumu. Kāda daļa no šiem sāka raizēties, ka pret mani tiks lietota raksturīgā kāfiru iebiedēšanas un šantāžas taktika.

Otra nometne, mani nosvērtākie atbalstītāji, citu vidū bija Kāmdešas austrumdaļas iedzīvotāji. Šie vīri, lai gan samērā mazā skaitā, ietvēra daudzus ciltī cienītākos par bezbailību karā vai labklājību.

Diemžēl visa Čitrālas Mehtara ietekme bija stingri pret mani. Viņš uz šo ieleju nemitīgi sūtīja ziņnešus lai kāfiru vidū rosina sazvērestības, un nebūdams apmierināts ar šo manis apgrūtināšanas plānu, viņš vēl aicināja uz Čitrālu dažādus vadošus kāfirus un tos kūdīja jebkādā iespējamā veidā izraidīt mani no viņu zemes. Viņš apgalvoja, un visai veiksmīgi, ka mans Kāfiristānas apmeklējums ir pilns ar draudiem tās iedzīvotājiem, ka mans nodoms ir vien izspiegot šo zemi, izpētīt ceļus un pozīcijas, lai ievestu lielu karaspēku, sagrābjot visu ieleju. Viņš spēcīgi paziņoja, ka mans vispāratzītais draudzīgums ir jāpārbauda un kā izšķirošu pārbaudījumu ieteica prasīt daudz naudas un simts pa stobru lādējamās šautenes. Viņš deva vairāk kā mājienu, ka man Čitrālā ir atstāti neizmērojami dārgumi un daudz ieroču glabātavu, ko Indijas valdība īstenībā paredzējusi kā dāvanu kāfiriem, bet ko esmu paturējis sev, jo es uzskatot, ka kāfiri ir nožēlojama mežonīga tauta, kas tādas bagātīgas dāvanas nav pelnījusi. Viņš bija veidojis spriedzi bagātīgi uzpērkot vecajos, mudinot viņus dabūt mani ārā no Kāfiristānas tūlīt un uz vietas.

Protams, Mehtars izrādot nepatiku un pārmērīgās bažas par manu palikšanu Kāmdešā pārspēja pats sevi. Vairāki vīri turēja mani labā zināšanā par notiekošo; lai kad no Čitrālas ieradās ziņnesis, parasti sekoja privātas ziņas, ka kāds vai cits vecajais ir sarūgtināts vai atklāti sludina, ka man ir vai nu jāsagādā gribētās šautenes, vai jāatstāj ieleja pavisam. Mans nemainīgais plāns bija tūlīt sūtīt pēc neapmierinātā vecajā un mēģināt ar viņu apspriesties. Mani argumenti bija apmēram šādi: es ironiski vaicāju, cik tad sen Mehtars izrāda tik siltu interesi par kāfiriem un tik stipru vēlmi sadraudzēties, un kāpēc viņš ir tik noraizējies dabūt mani ārā no šīs zemes? Vai kāfiri tiešām pieņem, ka Mehtara politiku nosaka vien vēlme viņiem darīt labu? – un tā tālāk. Nemitīgi saviem klausītājiem apgalvoju, ka angļu jau okupētā teritorija ir gluži tik liela vai lielāka kā viņi vēlējušies; ka doma, ka mēs tīkojam pēc Kāfiristānas trūcīgajiem ciemiem, kur pat manai grupiņai bija grūti dabūt pārtiku, ir tukša un muļķīga; ka mans vienīgais nodoms ierodoties pie viņiem ir izpētīt visu, ko var par šo tautu, un kad būšu viscaur iepazinies ar visām šīm lietām, mēģināt un palīdzēt viņiem cik vien ir manos spēkos; ka mana cerība un nodoms ir vēlāk uzrakstīt un iepazīstināt Indijas valdību ar manu laipno uzņemšanu, un ka kāfiriem būtu jārūpējas kļūt par stingriem angļu draugiem; un citus iedrošinājumus līdzīgā ziņā.

Mani vārdi vienmēr, šķiet, tika uzņemti vēlamajā nozīmē – kad tika izrunāti – tomēr, protams, ne visus pārliecināja par manu patiesumu, nedz visi spēja turēties pie viena viedokļa. Turklāt, lai gan katrs zināja, ka Mehtars nekad solījumus nepilda, nedz samaksā tik dāsni solītos kukuļus, daudzi cilvēki palika ar nelielu aizvainojuma sajūtu, jo es viņiem par atturēšanos no manis apgrūtināšanas nemaksāju tikpat cik solīja Mehtars ja viņi padarītu neiespējamu manu ilgāku palikšanu Kāmdešā.

Kopumā tomēr lietas virzījās tik apmierinoši cik nu varēja gaidīt. Man bija liela priekšrocība, jo vienmēr varēju pārsvērt apšaubāmus svaru kausus sev par labu, ar ietekmi, ko rada personiska saziņa. Bija vēl neliela saprātīgu un tālredzīgu vecajo daļa, kuri pievienojās man pirmie. Viņi rīkojās no patiesas ticības, ka mana apmešanās pie viņiem nodrošinās pret visiem Umrā Khāna, Kabulas Amira vai Čitrālas Mehtara uzbrukumiem. Tie bija vīri, kam ārkārtīgi rūpēja mana personiskā drošība.

Oktobrī es uzcītīgi mēģināju iemantot gan lielu gan mazu ļaužu uzticību un notērēju daudz laika viņu sabiedrībā novērojot uzvedību un pētot paražas. Nekas nepārsteidza mani vairāk kā nemitīgās ziedošanas Imrā un Gīšam, bet īpaši pēdējam. Tā svētnīca bija netālu no manas mājas, tikai nelīdzenās zemes slēpta; ziedojuma ugunskuru dūmi cēlās vai ik dienas, un nebija nekas īpašs, ja vienā reizē ziedoja duci vai piecpadsmit kazas.

Kad manu apmeklētāju skaits un stūrgalvība kļuva nepanesama, biju pieradis ierosināt mums doties un skatīties reliģiskās ceremonijas; un kad mani pavadoņi bija īsti iesaistījušies piedziedāšanā pūlim pie svētnīcas, es klusām aizgāju mājās un ļāvos kaut cik vienatnes greznībai.

Drīz atklāju citu veidu kā iztukšot manu istabu. Tā bija bašgalu valodas mācīšanās. Sākumā manu it kā skolotāju bija daudz, un lielākā līksmība un izpriecas raisījās, kad mēģināju pareizi veidot neparastās skaņas. Bet ļoti drīz viņiem visa šī lieta apnika, un man vajadzēja tikai palūgt kādas nazālas zilbes atkārtojumu, kad istaba ātri bija tukša. Cits pēc cita mani apmeklētāji saraustīja uz augšu savus brūnos čitrāļu talārus, paņēma plecā spieķus vai drīzāk vieglās rungas, lēca uz durvīm un nozuda.

Tāda vai cita iemesla dēļ neviens kāfirs nespēj mierīgi pārkāpt augsto durvju slieksni. Viņam ir jāpārlec uz vienas kājas, lai cik zema būtu aila un cik zemu būtu jāpieliec galva. Tāpēc viņš aiziet kā viesulis, vaļīgajam apģērbam noplandot aiz viņa.

Visi mani pūliņi sadabūt skolotāju, kurš manu uzklausītu un atbildētu ilgāk kā desmit minūtes bija veltīgi. Vairākas reizes paņēmu līdz uz kādu nošķirtāku nogāzes laukumiņu nomākto Šermaliku, liku viņam sēdēt tā lai redz tikai mani un vaicāju kāfiru vārdus, kas atbilstu indiešu vārdiem un teicieniem; protams, uzstājot uz skaidru – manā izpratnē – viņa izrunāto neparasto skaņu nozīmi. Ilgāk kā dažas minūtes viņš neizturēja. Pirms man izdevās pierakstīt piezīmju grāmatiņā pilnu izteicienu viņš manā acu priekšā bija gandrīz aizmidzis, it kā hipnotizēts. Kādu dienu Torag Meraks atnāca pie manis un teica: “Eiropieti, ņem sievu; sievietes neklusē nekad – tā tu mūsu valodu iemācīsies – citādi nekad ar mums runāt nemācēsi.” Tā tiešām bija patiesība; nekad neesmu spējis pateikt vairāk kā vienkāršāko un parastāko teikumu, tomēr drīz vien ar manām valodas zināšanām pietika, lai pieķertu tulkotāja trikus. Tas ātri atmaskoja Šermaliku, viņam par nožēlu, jo viņš bija pieradis pārveidot katru teikumu, kas varētu nepatikt kādam Jaštam, par kaut ko, kas dižvīram patiktu, galīgi neņemot vērā sarunas tēmu.

Kāmu ļaudis nepagura vest svešiniekus mani izrādīt. Lutkām Čandlu Meraks (lai varētu viņu atšķirt no citiem Merakiem, šim cilvēkam vajadzēja pievienot savam gan tēva, gan vectēva vārdu) kādu dienu atveda divus presungalu jeb vironu vīrus. Viņi bija pārsteigti, pat apstulbuši no mana mājokļa greznības un brīnumainajām lietām, kas tajā bija. Ilgi viņi nespēja neko citu kā vien skatīties un skatīties šūpojot galvu no sāna uz sānu un klusām brīnoties. Viņi bija ļoti klusi un lēnprātīgi, un dunči ārā no to jostām izskatījās bezjēdzīgi. Pēc kāda laika viņi apsēdās cieši blakām ar rokām viensotram ap kaklu, it kā viņi būtu vieni svešinieku pūlī, kas varbūt tā arī bija. Elektriskā lukturīša noslēpums viņu sejās izraisīja tādu neuzticības un pretīguma izteiksmi, ka es atteicos ļaut viņiem to aplūkot par lielu vilšanos klātesošajiem kāmu vīriem.

Dažus vakarus vēlāk tas pats vīrs, L.Č.Meraks, atveda trīs citus presungalus lai man parāda viņu tautas deju. Salīdzinājumā ar šiem kāmi izskatījās izglītoti – civilizēti. Presungali bija ar tumšu sejas krāsu, muskuļoti, labu augumu, un acīmredzami primitīvs tips. Atšķirībā no ciltsbrāļiem, kas bija atnākuši skatīt mani dienā, šie vīri bija ļoti mundri un izskatījās apmierināti ar sevi un ar savu priekšnesumu. Mūzikas instruments viņiem bija pielāgots koka kauss, kas izskatījās kā plakandibena laivas modelis ar īsu taisnu kātu, kas stiepās no pakaļgala. Izpildītājs vienkārši sita pa to ar koka gabalu iezīmējot ritmu un dziedot dažādos toņos vienmuļu dziedājumu kopā ar citu vīru. Šķiet, tika atkal un atkal atkārtoti vienu un tie paši vārdi bez mazākās atšķirības. Tas tomēr neietekmēja dziedoņu dramatiskās izpausmes, kuri ar laiku iedvesmojās no pašu kvēlajām izpausmēm.

Pie ritmiskajiem sitieniem pa koka kausu divi pārējie sāka šūpot ķermeņus, un šī šūpošanās pamazām pārgāja dejā. Kustība sastāvēja no spēcīgiem šļūcošiem vienas kājas grūdieniem apmēram deviņas collas uz priekšu, otru kāju pagrūžot soļa beigās; tad nākošajā taktī otra kāja nonāca uz vienas līnijas ar pirmo līdzīgā veidā – un tas bija viss. Kad viņi dancī iesila, tad tomēr griezās un līkumoja, vicināja rokas un sita plaukstas. Kombinēt visus šos pūliņus un tomēr turēties aprakstītajā solī ir nogurdinoši, tomēr dancotāji bija lieliskā noskaņojumā un viscaur laimīgi, ka varētu turpināt visu nakti, ja vien neuznāktu lietus gāziens un izklaidi neapturētu.

Kāmu vīri izskatījās izrādi lieliski izbaudām; viņi palīdzēja arī uzturēt ritmu ar roku plaukšķināšanu. Jāatzīmē, ka kāmu cilts nezin nevienu vārdu presunu valodā un teic, ka to var iemācīties tikai bērnībā, kamēr visi presuni bašgalu valodā runā tekoši.

Pēc vienas vai divām dienām mani apskatīt atnāca pavisam citādi vīri. Tie bija trīs rāmgaļi no rietumu ielejas. Tā kā kāmi ir bijuši karastāvoklī ar šo cilti daudzas paaudzes, izskatījās, ka ierasties Kāmdešā šiem rāmgaļiem bija liela pārdrošība. Tomēr viņi negaidīja uzticību. Kad kāmi viņus nikni izvaicāja un prasīja kāpēc atnākuši, viņi tēloja izbrīnu par tādu uzņemšanu un pārsteigumu, ka iztaujātāji nezin, ka viņu ciems vienmēr ir bijis mierā ar kāmiem un vienmēr kāmus apbrīnojuši. Iznākums bija rāmgaļu pārdrošības uzvara. Viņi bija dīvaini tērpušies, bet izskatījās kā spēka un dzīvelīguma paraugi. Viņu savaldīgums tomēr bija patīkams.

Grupiņas vadītāja apģērbs bija pati vienkāršība. Tas sastāvēja no īsām vaļīgām biksēm, kas sniedzās tikko zem ceļiem, un tādas pašas drānas saites ap galvu. Rumpis bija ietērpts apmēram četras pēdas garā un divas pēdas platā zila turbāna gabalā ar caurumu vidū, pa kuru izbāzt galvu. Šo cilvēku tērpu nobeidza raupja bieza presunu sega un Čitrālas zeķbikses bez pēdas daļas.

Gribēdami atbrīvoties no aizdomīgajiem kāmiem rāmgaļi ar tēlotu interesi pievērsās man, bet īstenībā bija vienaldzīgi par visu redzēto un vienmēr pie izdevības – kad nevarēja noklausīties, viņu vadītājs aizsmakušā balsī iesaucās “Tanga gats” (dod rūpijas), dažkārt tik nikni, ka varētu pieņemt ka esmu teicēja varā, nevis viņa dzīvība ir diega galā, jo vairāki kāfiri nepaguruši staigāja apkārt ar sarauktām uzacīm un pie mazākā izaicinājuma varēja iegrūst dunčus rāmgaļu rumpjos. Pēdējie, sapratuši, ka no manis neko nedabūs, aizgāja un atstāja ieleju jau gaišā dienas laikā.

Grūti iedomāties vēl neapdomīgāku pārdrošību kā šo triju vīru apmeklējums Kāmdešā. Jo vairāk es par kāfiriem uzzinu, jo pārsteidzošāka man šī mazā sadursme izskatās.

Šajā ciemā tika nepārtraukti pienestas baumas par cīniņiem, labākais piemērs bija, ka divdesmit Vaigalas kāfiri uzbrukuši divtūkstoš oganiem (afgāņiem), vietā, ko sauc par Šanuru, un atgriezušies neskarti, nokāvuši trīsdesmit ienaidniekus un ievainojuši divdesmit vai trīsdesmit vai vairāk. Tas bija kāfiru daiļrunības paraugs kā pateikt, ka daži vaigaļi ir iezagušies Šanuras zemē, noslepkavojuši dažus cilvēkus un izmanījušies atgriezties veseli.

Arī kāmiem ir bijuši savi nelieli sirojumu gājieni. 3.oktobrī divi vīri no augšciema tika atvesti pie manis ar roku ievainojumiem. Tie bija viegli. Šķiet, ka šie divi vīri, no kuriem ietekmīgākais bija vārdā Māldings, kopā ar diviem citiem bija tikko atgriezušies no vietas Pēčas ielejā, ko kāmi sauc par Tsāru, kur nogalējuši kādu šaihu (islāmā pārgājušu kāfiru) un viņa sievu. Visi šķita interesējamies par ievainojumu izārstēšanu, bet laikam neviens šķiet nedomāja, kas ar viņiem gadījies.

Izskatījies, ka Māldings, nopietnāk ievainotais, ir atriebis savu tēvu, ko šis šaihs noslepkavojis. Šī kāfiru rīcība ir raksturīga. Šie četri vīri ielavījās Tsāru zemē, dienā slēpās kalnos un vislielākajā uzmanībā pārvietojās naktī. Beidzot viņi sasniedza sava ienaidnieka mājokli. Tad pacietīgi gaidīja noslēpušies lauka malā. Pēc kāda laika šis šaihs un viņa sieva pēc darba laukā pamazām tuvojušies viņiem. Kafiri ir izlekuši viņiem pretī, trīs saķēruši vīra rokas un sadūruši līdz nāvei, kamēr ceturtais noķēris sievieti un to nogalējis. Atlicis vien izģērbt mirušo cik iespējams, nogriezt ausis kā trofejas un tikt pietiekami ātri atpakaļ uz Kāmdešu apsteidzot asins atriebējus, kuri sekojuši netālu tiklīdz slepkavība pamanīta.

Ieradušies Kāmdešā šie vīri apģērbuši visgreznāko, kas radiem pieder un ceremoniāli pavadīti uz danču māju, ko Šermaliks atminoties savu Indijas ceļojumu sauca par “baznīcu”. Tur kopā ar savu ģimeņu sievietēm viņi dancoja Gīša, kara dieva, godam; un pārtraukumos brašuļi tika apbārstīti ar kviešu graudiem no klūdziņu groziņiem, ko nesa katra sieviete. Tā Kāmdešā notika pastāvīgi, un apbrīnojama bija samērā lielā neskartība, ko karotāji piedzīvoja savos slepkavnieciskajos sirojumos.

Kāmdešas vīri tika nogalēti reti, kamēr nebija nekas neparasts dzirdēt īpašo klaigāšanu vai dziedāšanu, ar ko veiksmīgi drošsirži ziņoja par atgriešanos sava ciema robežās. Tur viņiem bija jāgaida līdz tiks draugu un radu ievesti, uzvaras vainagoti; bet ierodoties naktī viņiem bija jāstāv ārpusē līdz rītam, un ģimenes nesa viņiem ēdienu un uzturēja sabiedrošanos nogāzē cauru nakti. Tur netālu augšpus ciema bija varena ciedra, un šīs nometnītes parasti meklēja nakts patvērumu zem tās zariem pa laikam unisonā dziedot savu uzvaras pateicības dziesmu.

Bet tuvojās sniega laiks, un bija skaidrs, ka vēlākais dažu nedēļu laikā visi sirojumi beigsies, un Bašgalas ielejas ciltīm būs jāuzturas savā zemē, kurai paliks tikai viena ieeja – pa Kunaras ieleju pie Arandu.

X NODAĻA

Stāsts turpinās – Pretestība manai aiziešanai no Kāmdesh’as – Izlemju apmeklēt Dungul ieleju – Došanās bez pavadoņiem – Shermalik’a sašutums – Arākon’a kalnu grēda – Kashtān’u vīri medību izgājienā – Viņu tērpi – Chārā un Kashtān’i – Domājamā slepkavība – Ķildas cēlonis – Shermalik’a mīlas dēkas – Apmetne Dungul ielejā – Naida cēlonis starp kashtān’u un asmaru ļaudīm – Kashtān’i ir aizdomīgi pret manu grupu – Bažīgs laiks – ‘Pshal’s pie Azharbai – Kareivīgā savvaļīgo pagānu daļa – Utah’a ierašanās – Utah’a apraksts – Stāstiņš – Sirotāju atgriešanās gaidīšana – Sarunas – Shtāluk’s, slims pagāns – Ziņas par seniem klinšu uzrakstiem – Azharbai apraksts – Piesardzība – Uzvaras kliedziens – Pagāni uz kara takas – Mājupceļš – Karavīru uzvaras dziesma – Pagānu galveno spēku atgriešanās – Viņu ieroči – Interese par manu medību bisi – Feu de joie (šaušanas izprieca).

Drīz kļuva skaidrs, ka, lai kā citā ziņā atšķirtos kāmu domas par mani un par to kā pret mani jāizturas, visi Kāmdešas cilvēki, gan draugi, gan pretinieki bija vienoti lēmumā novērst manu aiziešanu no kāmu galvenā ciema un ceļošanu apkārt pa šo zemi. Katra ieminēšanās no manas puses, ka vajadzētu doties īsā medību vai treniņu pārgājienā izraisīja visus iespējamos iebildumus. Tieša pretestība tajā laikā izteikta netika, bet neatslābstoši pūliņi padarīt manu ceļošanas vēlmi neīstenojamu bija. Kad izteicu vēlmi doties medībās augšup pa Kamu ieleju, katrs man apliecināja, ka tajā virzienā nav nekādas pārtikas, ka kāmu cieminieki ir naidīgi pret manu nodomu turp doties, un ka tāpēc no tāda pārgājiena ir jāatsakās.

Viņi vēl papildināja, ka ja es gribētu iet lejup pa Dungalas ieleju uz Bailāmas pusi, nevis pa Kamu, tādu gājienu izkārtot būtu vienkārši. Kad šo ieteikumu dedzīgi pieņēmu, izsakot aizrautīgu vēlmi apmeklēt Dungalas ieleju, viņi tūlīt bezkaunīgākajā veidā pārsviedās otrādi un paziņoja, ka pirmais sniegputenis, kas bija 21.oktobrī, ir tā aizsprostojis pāreju pār Kāmdešas kalnu, ka nu tā ir gandrīz nelietojama; ka Dungalas ieleju apsēdušas sirotāju grupas, un ka, īsumā, šī lieta nav izdarāma.

Mana atbilde bija, ka esmu sapratis, un nekas mani neaizkavēs darīt ko gribu. Izskatījās, ka kāmu vecajie ceļu man dod un ar manu pārgājienu samierinās. Utahs, Šermaliks un trīs citi cilts vīri pieteicās pavadīt mani kā gidi un sargi, un iziešanas diena tika noteikta. Naktī pirms iziešanas, kad viss bija sakrāmēts, priesteris sūtīja ziņu lūdzot atlikt iziešanu uz divdesmit četrām dienām, jo viņam nākas padarīt kādu viņa amata darbu. Lūgums izskatījās saprotams, un, protams, piekritu, bet nākošā dienā viņš atsūtīja līdzīgu ziņu, pret ko es dabiski iebildu un beigās izlēmu uz viņu ilgāk negaidīt. Tad viņš izlikās apvainojies par manu netaktiskumu attiecībā uz viņu un viņa pienākumiem un nākošā rītā palika saīdzis savā mājā, bet Šermaliks un citi pavadoņi nebija nekur atrodami.

Nācās doties bez pavadoņiem vai jebkādiem kāfiru līdzbiedriem. Ceļā uz pāreju mani panāca Šermaliks. Viņš bija pamatīgi sašutis un skaļā balsī apgalvoja, ka kāmu zemē es nedrīkstu sekot saviem lēmumiem kā esmu radis darīt Indijā, un man visās lietās ir obligāti jāpakļaujas vecajiem jeb Jaštiem. Kad es piedraudēju viņu uz vietas atlaist, viņš ātri pārgāja uz asarām. Mani viņš pavadīja, bet visu laiku nebija savā ādā un nespēja apvaldīt raksturu. Nabaga puisis bija starp divām ugunīm: viņš baidījās no manām dusmām un iespējamas labklājības zaudēšanas; tomēr viņu biedēja doma par nepaklausīšanu Jaštu rīkojumam, kuriem noteikti bija stingri paņēmieni kā piespiest paklausīt viņu pilnvarām.

Mana grupa sastāvēja no Risalā, manas kašmīru labās rokas, Šermalika un pieciem balti tautas nesējiem. Saīd Šahs bija izlēmis palikt un tā kā viņš bija nedaudz nevesels, viņa lūgums tika apmierināts. Mans pathanu kalps bija ļāvies sava sliktā rakstura izvirdumiem un tāpēc uz laiku bija aizsūtīts uz Čitrālu atjēgties, jo slikta rakstura cilvēks Kāfiristānā ir īsts apdraudējums.

Pāreja pār savādu kalna pacēlumu, kas veido pusloku dienvidos no Kāmdešas, un tiek saukts par Arākonas grēdu, ir sasniedzama nepārtrauktā apmēram četru jūdžu kāpienā. Tā ir nedaudz virs 10000 pēdas augsta un otrā pusē pa neparastu krauju lejupkāpienu noved Dugalas ielejas augšgalā. Apmēram pusceļā starp ciemu un pāreju izbeidzas ciedru mežs.

Bijām tuvu augšai, kad trīs kaštānu vīri pameta mūs dodoties medībās. Visiem bija kramenīcas un katrs nesa nelielu kazādas somu ar pārtiku. Viņu tērps bija īpaši trūcīgs. Galvā viņiem bija parastā šinu jeb čitrāļu cepure – garš vecmodīgai naktscepurei līdzīgs maiss no segas auduma, malās uzrullēts izveidojot parastu apaļu galvassegu. Viņu kājas zem ceļiem un viņu pēdas apņēma rupjš audums no kazu vilnas, kādu kāfiri izmanto sniegā. Rumpja apģērbs bija vien kazāda ar spalvu uz āru, kas sniedzās līdz pusciskai, no kurienes kājas līdz ceļiem bija pavisam plikas. Es savā prātā jutu līdzi viņu nabadzībai un brīnījos kā viņi tādā apģērbā var izturēt aukstumu, kad ienāca prātā manu novadnieku Skotijas kalniešu tautas tērps. Tas raisīja pārdomas par varbūtēju mūsu kalniešu tērpa izcelsmi, ko pēkšņi izbeidza satraucošs notikums.

Ap klinšu stūri ar ganāmpulku no ganībām Dungalas ielejā nāca Aramaliks Čārā. Viņam diez vai bija laiks apmainīties sveicieniem ar mani, kad viņš kādā no kaštānu vīriem atpazina savu personīgu ienaidnieku. Viņš tūlīt uzkliedza saviem sekotājiem un palīgiem un pievērsās šim kaštānu vīram ar kliedzieniem “vi, vi!” (sit, sit). Ar nelielām grūtībām viņš sagrābā šā vīra šauteni un draudēja tam vicinot pār viņa galvu zobenu. Tad viņš ar savu spieķi vairākas reizes trāpīgi iesita, tā ka būtu varējis salauzt galvaskausu ja būtu gribējis, tomēr salūza nevis galva bet spieķis. Es no patvaļīgā slimīga izskata Čārā nobijos, bet kaštānu vīri domādami, ka esam no vienas grupas, īsti nepretojās, izņemot ka divi citi vīri apņēmīgi un veiksmīgi paķēra savas šautenes. Čārā dabiskā stāja, kā viņš bļaustījās un vicināja salauzto rungu, piederētos traģēdijas aktierim, ja vien viņš to novestu līdz kulminācijai, bet viņa kaisle uzplūda un atplūda, tā ka es brīžiem domāju, ka viņš savu gūstekni atlaidīs. Pēdējais mēģināja pielabināties likdams roku ap Čārā kaklu pierunājot kā bērnu, bet velti.

Sagūstītājs ar smalku žestu norāva savu apmetni, saķēra kaštānu vīru aiz kazādas un vilka viņu uz sānu taku. Mēs gājām tālāk, bet nebijām nogājuši ne simts jardus, kad redzējām Čārā atgriežamies vienu, cēli soļojot zemiska nelieša gaitā. Iedomājos, ka gūsteknis ir izmucis, bet Šermaliks vērīgi norādīja, ka aiz Čārā nāk kaštānu vīra suns, un ja viņš būtu izbēdzis, suns noteikti sekotu savam saimniekam. Gabaliņu tālāk kā pienagloti stāvēja mani pieci balti vīri. Viņi bija redzējuši visu traģēdiju kā Čārā gūsteknī ietriecis dunci un tad ķermeni nosviedis malā. Viņi rādīja, kur ķermenis guļ. Tur noteikti kaut kas tumšs zemē gulēja, un visa šī lieta mani darīja skumju, jo Čārā bija mans draugs, un Šermaliks teica, ka kāmiem draudzīgas cilts vīra nogalēšana Čārā nesīs postu. Viņa māju nodedzinās, īpašumu izdalīs.

Tad Šermaliks stāstīja šā naida cēloni: Čārā brālēns, šaihs, ir dzīvojis Dungalas ielejā, kur kādreiz dzīvojis arī šis kaštānu vīrs. Šaiham bijuši trīs pathanu kalpi, kurus šis kaštanu vīrs nogalējis. No tā arī naids. Šis ir piemērs kāfiru naida sākumam, kad atriebti trīs asinsradinieka kalpi pathani, lai gan arī pats bijis musulmānis. Tas lieku reizi rāda, ka nebeidzamo kauju cēlonis starp afgāņiem un kāfiriem ir drīzāk rāses, ne reliģiska rakstura. Liecība, ka Čārā nogalēja savas reliģijas cilvēku, bija satriecoša. Tas pārliecinās jebkuru. Tomēr tā ir pavisam nepatiesa. Kaštānu vīrs no Čārā vājā tvēriena atbrīvojās neievainots, tikai zaudējis šauteni un dabūjis dažus zilumus. To man, protams pateica vēlāk.

Mēs visi aizgājām bēdīgi, bijuši klāt traģēdijā, kā pieņēmām, un lai mainītu tēmu Šermaliks man atkal pārstāstīja visas savas mīlas dēkas. Viņš nekad nepagura stāstīt par savām aplamībām, ko nodarījis, un kuras galu galā likušas viņam atteikties no sievas un bērna un meklēt laulības laimi citā klanā. Viņš sāka ar skaidrošanu, kāpēc tik vēlu ieradies no rīta pie manis – jo viņa naktsmiers bijis satraukts. Šķiet, ka naktī svinot precības ar mazu Beližedari klana meitenīti, viņš ir aizvedis uz sievastēva māju kazu un tur mielojies kopā ar viņa ģimeni. Sekodams noteikumam gulēt kur cienāts, Šermaliks gājis gulēt, bet pagulēt dabūjis ļoti maz, jo sievastēvs sagūstījis kādu mumānu vīru, lai nozagtu dažas viņa aitas, sasējis tā kaklu, apcirpis un pagrūdis zem Šermalika gultas. Tas pamanījis, ka gūstekņa vaidi un valstīšanās ir ļoti uzjautrinoša, bet ļoti traucē gulēt.

Viņa mīlas stāsts bija šāds. Būdams kopā ar mani Indijā viņš apprecējis necilas presunu izcelsmes sievieti, kuru Dān Maliks saucis par savu meitu. Viņa pavisam jauna bijusi paņemta no saviem vecākiem Presungalā par lauku darbu verdzeni visādām vajadzībām. Dān Maliks un Šermaliks vienojušies, ka sievietes cena būs astoņas govis. Sieviete, ka jau visos tādos gadījumos, palikusi pati savā mājā līdz izpirkšanai. Viņai bijis bērns no Šermalika, jauka meitenīte, par kuru tēvs bijis lielā sajūsmā. Kad atgriezāmies Kāmdešā, un Šermaliks saprata, ka ir kļuvis ļoti turīgs, ir uzbudinājusies Dān Malika un viņa ģimenes mantrausība un viņi paziņojuši, ka kādreizējais izkārtojums vairs nav spēkā, un ka manam adoptētajam dēlam par sievu jāpiemaksā šautene, lielkalibra pistole, visi greznie tērpi – īstenībā viss, ko viņš saņēmis no manis – vai arī viņš savu sievu nedabūs. Velti Šermaliks ziedojis vēl divpadsmit un beigās divdesmit govis. Dān Maliks bijis stūrgalvīgs. Viņš nav prasījis rūpijas, ko Šermaliks saņēmis no manis, to apjoms bija viņam noklusēts. Šermaliks bija saniknots un runāja par visas Dān Malika ģimenes iznīcināšanu – katrā ziņā viņš nodurtu viņu un visus; tomēr galu galā pārsvaru guva prātīgāki padomi. Viņš bija neliels vīriņš, un dižais Dān Maliks viņa acīs bija kā dievība.

Tā viņš ātri nožāvēja dusmu asaras, izmazgāja tērpus un lai gan viņam bija dārgi jāizpērk sieva, viņš vietā nopirka īpaši vienkāršu un netīru, ja arī augstdzimušu mazu meiteni un pēc tam ļoti lepojās par savām laulības attiecībām. Pirmo sievu un viņas bērnu viņš noteikti bija pametis.

Kad naktī sasniedzām nometnes vietu pārejas dienvidu pusē gabaliņu uz Dungalas ieleju, satikām divas vai trīs kaštānu grupiņas lēnos soļos atgriežamies no Asmaras. Viņi bija mēģinājuši sagūstīt vienu vai divus pathanus, bet neveiksmīgi. Kad sēdējām ap nometnes ugunskuru, un Šermaliks bija izsmēlis savus mīlas stāstus, aplamības un laulības saites, viņš skaidroja, ka kaštāni ir bijuši rūgtā naidā ar asmariešiem jau kopš pēdējie nodedzinājuši un pilnīgi izpostījuši Dungalas ciemu. Šā ciema ļaudis piederējuši pie kaštānu cilts un būdami ziemas sniegos nošķirti no pārējās cilts ir mēģinājuši iemantot afgāņu kaimiņu uzticību kā vien varēdami, pat pieņemdami viņu tērpus. Kādu laiku viņiem tas izdevies, tomēr galu galā Asmaras vīri ieradušies Dungalā un ciemu pilnībā nopostījuši, liekot iedzīvotājiem atgriezties pie savas cilts un pārpildīt dzīvesvietu pie Kāmdešas.

Kopš tā laika ir bijušas nopietnas cīņas, un afgāņi ir nonākuši līdz tādam negantumam, ka nevienā ciemā Dungalas ielejas tuvumā cilvēki neuzdrīkstas naktī iziet no mājas. Kāds no Dungalas vīriem, domājams, pievienots islāmam ir nogalējis Asmaras Khanu, kas sēdējis starp saviem vīriem pie sava nocietinājuma durvīm un aizbēdzis uz Kaštānu, kur pēc tam godināts un apbrīnots. Atbildot uz jautājumu Šermaliks teica, ka kāmi ir ar Asmaras afgāņiem bijuši miera attiecībās; un atbildot uz nākošo jautājumu piekrita, ka dažreiz notiek pārpratumi, un dažkārt kaštānu vietā ir nogalēti kāmu ļaudis, un ka neilgi pirms manas ierašanās šajā zemē pathani ir pieķerti tuvu Kāmdešai pārejas kāmu pusē nogalinām mazus kāmu puikas, kas ganījuši kazas un tad aizmukuši. Tas nelika kāmiem pieteikt karu, bet viņi apmierinājās ar zaudējumu atriebšanu, slepus un privāti slepkavojot pathanus. Tā ir jau noslepkavoti deviņi ogani (afgāņi = pathani). Uz manu piezīmi, ka miers starp kāmiem un asmariem šķiet būtībā dīvains, Šermaliks atvairījās ar kāfiru parasto atbildi, sarunu izbeidzot ar “Insta shāraza” (Tāda ir mūsu paraža). Vienīgais ar ko viņu miermīlīgā slepkavošana atšķiras no kara, ir ka karā nerīko dančus Kāmdešā un lietas ir pieņemts turēt slepenībā.

Nākošā rītā devāmies no nometnes kalnā lejup ielejā, tiklīdz sastingušie nesēji bija pierunājami celt savas nastas. Uzreiz sākām mīties ar desmit vai divpadsmit kaštānu grupiņām, kas atgriezās no Asmaras pierobežas. Viņi uz mums lūkojās ar aizdomām, lai gan Šermaliku labi pazina. Viņi, šķiet, domāja: “Vai tad kāds dodas medībās ar piecu nesēju nestu bagāžu?” un atbildēja sev, ka nē. Viņi uzskatīja, ka mēs laikam aizejam no Kāfiristānas un Dželalabadu. Sastapšanās ar katru nākošo grupu kļuva grūtāka par iepriekšējo. Kādā vietā tik tikko paglābu savu šauteni, kuru Rusalā klusi atdeva kāfiram, kurš to pieprasīja.

Vienīgais ko varēju darīt, bija uzlikt izlēmīgu ģīmi, iet pret katru grupiņu dīžīgā solī, padot kāfiru sveicienu “Nirištoša” (Vai nākat no lejas?) un tad “Le šer, likti-le šer, poma mangi adugān aštā” (Vai klājas labi? – vai ļoti labi? – Vai taviem mājiniekiem klājas labi?). Tad man vajadzēja uzlikt kādam no viņiem roku uz pleca un apbrīnot šaujampulvera ragu un dunci.

Man pamirkšķinot, mani nabaga nesēji zagās garām gandrīz smieklīgi pārbijušies. Šermaliks un es steidzāmies viņiem pakaļ cik drīz vien varējām, jo viņus jau gandrīz vienmēr bija apturējusi jau cita grupa. Šermaliks pamazām zaudēja cerību, kamēr, man jāatzīst, nemiers padziļinājās sasniedzot vietu, ko sauc par Ažarbai (Azharbai), no kuras uz Kamu stiepjas jauka ieleja. Tur mēs iegājām un drīz nonācām pie pšala jeb ganību nometnes, kas piederēja vīram no Utaha dzimtas. Tur jutāmies daudzmaz drošībā un nolēmām apstāties.

No galvenās Dungalas ielejas nevarējām nogriezties, kamēr neaizgāja garām sirojumā kādi divsimt piecdesmit kaštānu, mādugālu un katiru kāfiri – laupīt ganāmpulkus pie afgāņu ciema Bailām. Viņiem pa pēdām sekoja Utahs, kurš saprotot kādās briesmās varējām nokļūt no šiem mežonīgajiem kāfiriem, bija atmetis savu īgnumu un steidzies pie manis kopā ar vairākiem uzticamiem kāmu vīriem. Viņa ierašanās mums visiem bija liels atvieglojums, jo ar viņu un viņa biedriem vairs riska nebija, ja vien sirojums neizgāžas, kāfirus tad vajājot atriebīgiem afgāņiem, jo Utahs bija plaši pazīstams kā kāmu cilts klana priesteris un vecajais, kā vieds vīrs, ļoti bagāts un slavens karotājs.

Patiesi, ja vēl ņem vērā viņa gadus, viņu varēja uzskatīt par kāmu pārstāvi. Viņš bija ļoti interesants cilvēks, kurš pelnījis sīkāku aprakstu. Viņa īstais vārds bija Latkam’s, bet viņu visi izņemot tuvinieks sauca par Utahu, tas ir, Priesteri. Viņam bija vien pāri četrdesmit, un viņa mati bija viegli iesirmi. Viņa augums bija nedaudz virs piecām pēdām astoņām collām, pleci stūraini un mazliet uz augšu, un lielisks iekritis krūšukurvis. Rokas bija mēreni attīstītas, sāni caurmēra platumā, kājas ļoti muskuļotas. Pēdas bija veidotas lieliski. Pārgājienā viņš bija nepagurstošākais, kādu vien var iedomāties, patiesi, viņš varēja iet divpadsmit stundas un noiet gandrīz neticamus visdažādākās grūtības attālumus, ja vien tie nebija īpaši viegli.

Tas, ka viņš bija sestais vai septītais pārmantotais priesteris nepārtrauktā kāmu priesteru pēctecībā un bagāta klana bagāta galva, viņam deva personīgu prestižu, par kuru augstāks bija vien Torag Merakam, Dān Malikam un Klibajam Astānam. Viņa viedokli augstu vērtēja visi, un ja vien viņš būtu nedaudz vecāks un pabeidzis vecajo jeb Jaštu ceremonijas, kuras bija nupat uzsācis, viņš būtu ietekmīgākais un cienītākais kāmu vīrs aiz novecojošā Dān Malika. Viņš bija apbrīnojami taktisks. Sarunā viņš gandrīz instinktīvi uztvēra to kas galu galā arī pierādījās; viņš vienmēr iemanījās ar to identificēties un kļuva par viedokļa skaidrotāju un pārstāvētāju. Bija interesanti vērot kā viņš prātīgi uzturēja savu ietekmīgo stāvokli un labo slavu. Ja cilts sanāksmē izskanēja karsti vārdi, un Utahs nevarēja saprast, kāds būs populārākais viedoklis, viņš nozuda līdz izšķirošajam brīdim; kad saprata, tad parādījās sapulcē, pievienoja dažus pārliecinošus vārdus viedoklim, kuram bija jāuzvar, un guva cildinājumus un slavu.

Viņam bija iesārta seja, ko apņēma paplāna bārda, un acis alkatībā, viņa galvenajā grēkā varēja samiegties līdz spraudziņām. Parasti viņš bija vērīgs savdabīgs sabiedrotais ar skaidru galvu un vērā ņemamu labsirdības un humora rezervi. Viņam bija vērā ņemams nogalēto saraksts, un kāfiri viņu zīmīgi sauca par “le manji”, tas ir, labu cilvēku. Nebija neviena ciltsbrāļa, kurš par Utahu neteiktu “le manjiz” (viņš ir labs cilvēks) parasti pievienojot “biluk”, kas nozīmē ‘ļoti’, bet dedzīgākie atbalstītāji to uzsvēra līdz “bil-l-l-l-l-l-uk”, pavēzējot labo roku, ka palīdzēja balsij pacelties līdz tenora krūšu ‘C’ (do mažors).

Varbūt man tiks piedots vēl viens stāstiņš, kurā manam draugam ir lielākā loma, par notikumu kādu laiciņu pirms manas ierašanās Kāfiristānā. Utahs un viņa brālēns un svainis vārdā Čandlu Astāns, bijis lejā Kunaras ielejā, slēpjoties naidīga ciema tuvumā upes kreisajā krastā. Kādā tumšā naktī viņi ielavījušies kapsētā, kas bija ziemeļu pusē, un cieši pie aklas sienas, ko veidoja māju rinda, kas vērstas uz četrstūrainu ciemu un ir šīs vietas aizsardzības daļa. Skaļi rējuši suņi, un tur pašlaik uz savienotajiem māju jumtiem bijuši ceļinieki, kas kvēlošo ugunskuru liesmās gatavojuši ēst. Utahs un Astāns klusām uzrāpušies pa sienu un lūkojušies vai kādā vietā uz jumta nav cilvēku. Viņi līduši pa jumtiem uz vēdera, līdz nonākuši līdz četrstūrainam caurumam, pa kuru baļķis ar iecirtumiem vedis uz istabu lejā. Tādi caurumi parasti ir tā kā mājas durvis. Abi kāfiri vērīgi klausījušies, tad nozagušies lejā pa baļķi un ar dunčiem noslepkavojuši visus, kas istabā bijuši – kopā četrus cilvēkus bērnu ieskaitot.

Tad aizgājuši kā nākuši un pārpeldējuši Kunaras upi, lai nokļūtu Dungalas ielejā. Kad bijuši jau otrā krastā, sākusies trauksme un visi ciema muhamedāņu vīrieši bruņojušies ar degļa musketēm vai kramenīcām, zobeniem vai nažiem šķērsojuši upi vai nu ar ciema plostu vai peldus, gatavi atriebt slepkavību, ja varēs, un pilnīgā pārliecībā, ka zin kādu ceļu bēgļi izvēlējušies. Šādos apstākļos, kad abi kāfiri pēc ilga grūta skrējiena bijuši drošībā priežu mežā, Utahs paslīdējis uz akmeņa un sāpīgi izmežģījis potīti. Mokas bijušas tik lielas, ka viņš varējis vien gulēt un tik tikko vārgi gaudot sāpēs. Astāns viņu ievilcis krūmos, kas diez vai bija kāds patvērums, palīdzējis vien tas, ka diena vēl tikai ausa, un vajātāji nevarēja iedomāties, ka kāfiri bijuši tepat pa rokai. Utahs lūdzis Astānu viņu pamest un glābties pašam, jo pašam izglābties bija bezcerīgi, un Astānam atsakoties draudējis viņam ar dunci. Tomēr Astāns bijis tikpat apņēmīgs un, saķēris Utaha izmežģīto pēdu, kaut kā to ievilcis atpakaļ vietā.

Tad Utahs balstoties uz Astāna pleca klibojis aiz vajātājiem, kaut kā pamanījušies no tiem izvairīties, sasniedguši mežu un galu galā pēc gandrīz neizturamas badošanās sasnieguši Kāmdēšu, lai dancotu sava bargā kara dieva priekšā un stāstītu sava varoņdarba stāstu.

Mēs tonakt un visu nākošo dienu bijām pšalā. Radās jautājums ko darīt. Vai tagad, kad pievienojies Utahs, sekot sirotājiem lejup pa Dungalu vai doties medībās un mēģināt tikt pie kalnu kazām pārtikai. Man par lielu pārsteigumu Utahs. Šermaliks un citi silti ieteica doties lejup pa ieleju un apskatīt visu, ko redz karotāji. Es piekritu, izkārtoju visu balti nesēju palikšanai pšalā un laikus bijām gatavi no rīta doties tālāk. Ulahs bija augstākā mērā labvēlīgs, apbrīnoja lielo kazādas apmetni, ko izmantoju naktī, bet nespēja apvaldīt smieklus redzot vesti un veidu kā to valkā. Kad viss bija gatavs, Utahs un Šermaliks kārtējo reizi izlikās, ka ir pārprasti un ka doties lejup pa Dungalas ieleju, kad turklāt diezgan droši ir iespējams sastapties ar afgāņiem, kas sekos atpakaļnākošiem sirotājiem, mūsu vīriem, kas nespēj skriet kā kāfiri, ir tīrā pašnāvība.

Redzot, ka es atsakos ļauties atrunāt, viņi beidzot atzinās, ka nakts saruna bijusi manis pārbaude, un Utahs galu galā man drūmi prasīja atteikties no domas sekot viņa iepriekšējam ieteikumam, jo viņš sagaidot sirotāju atgriešanos kuru katru brīdi. Viņš bija acīmredzami patiess, un nebija saprātīgi viņa prasību noraidīt, tā ka mēs piekritām doties medībās nogāzē, atliekot pārgājienu līdz drošsiržu atgriešanās brīdim. Tā mēs devāmies kalnu gājienā, kas ilga līdz četriem vai pieciem pēcpusdienā. Uzkāpuši astoņsimt pēdas pa stāvu brīnišķu mežu, apgājām zāļainu nokalni, un mūs apturēja varena klinšu krauja, kas stiepās lejup uz Dungalas ieleju. Klinšu un meža nogāzes izskatījās tik dziļas, ka būtu pelnījušas ieleju nosaukumu. Pagājām garām vienam vai diviem pšaliem, kas bija tik noslēpti, ka cilvēks, kas tos neatlaidīgi nemeklētu, neatrastu, un es uzzināju, ka piedāvāt svešiniekam maizes gabalu ir labas audzināšanas un laipnuma pazīme.

Maize vienmēr tiek pieņemta pēc formālas tielēšanās, ka nevajadzētu tērēties. Tēlošana tā neizskatījās, jo vietā, kur to mēģinājām, redzējām ganāmies kazas un lielu suni, kas ziņoja par mūsu ierašanos, kas vienlaikus skanēja kā mūsu medību cerību kapu zvans; tomēr pirms atgriešanās Ažarbai mēs dabūjām krāšņus skatus un daudz neparastu sarunu. Piemēram, Utahs pēkšņi apstājās un rādīja uz dienvidiem ar možu kliedzienu “Farang-a (ak, eiropieti) vai redzi kalnu tur tālumā? Tas ir Bažour’s. Tā otrā pusē lejpus divām virsotnēm, kas izskatās kā pirksti, ir ciems. Es tur biju ar biedriem pirms pieciem gadiem. Mēs naktī iegājām mājā un nogalējām sešus guļošus cilvēkus.” Tad Šermaliks: “Tot-a” (ak, tēti), paskaties kur koki izskatās kā torņu virkne. Tur bija apmetušies ogani (afgāņi). Tajā naktī es nogalināju vienu vīru, vienu sievu un vienu bērnu.” Utahs kopsavelkot: “Aiz tā kalna, ko tur redzi, četrdesmit un piecpadsmit afgāņi bija izgājuši vākt malku. Tur es nogalināju lielisku vīru – ļoti lielisku vīru” – rāmā tonī ar domīgu skatu acīs un lēni šūpojot galvu no vienas puses uz otru.

Tā mēs atgriezāmies nometnē, vismaz es. Utahs ar Šermaliku gatavojās doties un sēdēt kādu stundu ceļu krustojumā cerot sagaidīt kādas ziņas par sirotājiem un varbūt turpināt savas šaušalīgās atmiņas. Pēc divām vai trim stundām viņi atgriezās un mēs sēdējām pie ugunskura runādamies un mielodamies ar aitu, kas bija sagādāta ar vislielākajām grūtībām. Bagātais pšala īpašnieks par aitu prasīja tik milzīgu cenu, ka Šermaliks atteicās to man pārtulkot, un mēs bijām gatavi iet gulēt neēduši, kad zemiskais īpašnieks uzstāja, lai ņemam kazu, kā viņš teica viesmīlības dēļ. Viņš, protams zaudējumus necieta, un šī viņa laipnība deva Šermalikam iespēju smalki izrunāties par trūcīgo dīvaino devīgumu un bagāto parasto skopumu. Viņa piezīmes skanēja tāpat kā nabagi nosoda bagātos kaimiņus visā pasaulē.

Es ietinos savā kazādas apmetnī un aizgāju gulēt, bet kāfiri mielojās, runājās un pārmaiņus pagulēja cauru nakti. Ziņu trūkums manus draugus nesatrauca. Pretēji, tas viņus pacilāja, jo rādīja, ka kāfiru spēki atgriežas bez steigas. Sēdējām ar vīriem ap ugunskuru visu rītu pie Ažarbai gaidot ziņas.

Starp vīriem, ko Utahs bija paņēmis līdz, bija viens vārdā Štāluks, kurš nāca no katiru Purstām ciema, lai pievienotos sirotājiem, bet jutās slims un atpalika, tā ka Utahs atveda viņu pie manis. Iedevām viņam tēju, arī līdzjūtību, un viņš mūsu nometnē ātri tika vaļā no drudža. Tajā dienā viņš pēc gara ievada lūdza mani pieņemt viņu par manu “dēlu” un uzaicināja uz savu ciemu, solot pa ceļam parādīt kādus brīnumainus klinšu uzrakstus. Tas pamatīgi iededza manu zinātkāri, tomēr nekas nevarēja likt man piekrist viņa priekšlikumam kļūt par manu adoptētu dēlu. Manas atmiņas par šādu ceremoniju bija pārāk dzīvas, lai es tādā pasākumā ielaistos vēlreiz. Viņš bija ļoti vīlies, ka es izvaicāju viņu par tādas uzstājības iemeslu.

Izrādījās, ka viņš ir nesen noslepkavojis vienu no Čitrālas Mehtara kalpiem, un Mehtars kā izpirkumu prasījis atsūtīt divus vīriešus. Tas tika uzskatīts par alkatību un netaisnību – vīru pret vīru un ne vairāk, bet Mehtars vēlāk paaugstinājis prasību prasot pret vienu noslepkavoto četrus vīrus. Purstāmas ļaudis no Amān-ul-Mulka ir ļoti nobijušies, un Štāluka vienīgā cerība bija, ka es viņu padarīšu par savu dēlu, un tad Mehtars no savas prasības atteiksies. Neko neteicu, bet mani lieliski iepriecēja šāda ziņa, ka Mehtars kāfiru pierobežā izmantoja šādus paņēmienus ar jebkādu veiksmes cerību pret nemitīgajām slepkavībām; bet tas norādīja, ka Čitrālas Mehtara prestižs un vara Bašgalas ielejā pieaug.

Ap pusdienlaiku mēs devāmies atpakaļ uz Ažarbai un apmetāmies kādas sabrukušas mājas sienās, jo tā vieta agrāk piederējusi nocietinājumam, un apstrādātie lauki piederēja Čārā ģimenei; bet pirms sešiem gadiem tur ieradušies nelieli pathanu spēki, atraduši nocietinājumu tukšu un visus ļaudis esam projām pie saviem ganāmpulkiem. Pathani ēku nodedzinājuši un nojaukuši, apdedzinot arī koka tēlus. Pēdējie ir uzstādīti no jauna, lai arī melni, bet pati vieta pamesta kā nenosargājama, jo pārejas aizputināšana ziemā neļāva to nostiprināt ziemas mēnešos.

Pēcpusdienā veicām īsu pārgājienu lejup pa Dungalas ieleju paskatīties vai ir kādas zīmes no sirotājiem, bet bez iznākuma. Ieleja tieši lejpus Ažarbai ir dabiski ārkārtīgi spēcīga kā aizsardzības pozīcija. Milzīgi augstas klintis sānos, tik cieši, ka no vienas uz otru var pārsviest akmeni; kamēr vienā vietā ir brīnišķīga sānu klinšu aiza ar vertikālām sienām, kas slejas vismaz tūkstoš pēdu augstumā, līdz ir pamats ciedrām. Ieeja šajā brīnišķajā aizā ir ne vairāk kā divus jardus plata. Tā izskatās kā vien sprauga klintī. Ielejas dibenu lejup pa straumi aizsprosto un slēpj neskaitāmas ciedras. Aina ir augstākā mērā teiksmaina un iespaidīga.

Tā kā mūsu nometne tagad bija atklātā vietā, uz nakti bija nepieciešams piesargāties. Sakrāvām priekšā lielu ugunskuru un aiz tā Utahs un Šermaliks bruņojušies līdz zobiem sargāja visiespaidīgākajā izskatā, sēdot taisni kā stabi, katrs ar šķēpu rokā un šauteni pār ceļiem. Tomēr izgājis pusnaktī palūkot vai viss ir mierīgi, atradu abus veselīgā miegā. Katrs bija saņēmis norādījumu, ka naktī pamanot neparastu skaņu viņam uzreiz ir jāmodina visi gulētāji.

Draudi bija ne vien viegli īstenojami, un kāfiri tiešām visi ir zagļi un vairums arī vardarbīgi noskaņoti, bet bija arī skaidra iespēja, ka sirotājiem cieši seko atriebīgi pathani.

Agri no rīta nekas noticis nebija un es izkarināju savas drēbes pie nometnes ugunskura, kad vējš no lejas pustumsas atnesa tālu saucienu “Ā-ī-Gīš”. Tas iedarbojās kā strāvas trieciens. Kāfiri pielēca kājās un drāzās uz kliedzienu pusi man nesakot ne vārda. Varēja saprast, ka ne vien pathani ir noslaktēti, bet arī ka nav zaudēts neviens kāfirs jo citādi viņi nāktu klusi, nesot nogalētos un ievainotos. Skaidras sakāves gadījumā viņi protams ir spiesti mirušos atstāt, bet pat tad cenšas aiznest savu mirušo galvas.

Uzvarējušo kāfiru priekšpulks drīz sasniedza mūs. Tas sastāvēja no deviņiem ašākajiem bezbēdīgiem jaunekļiem, kuri dedzīgi gribēja tikt mājās pirmie un atnest ziņas, kas nevarēja gaidīt. Viņi izkliedza ziņas un ātri aizsteidzās. Kas attiecas uz laupījumu, sirojums nebija veiksmīgs, jo pathani ganāmpulkus bija jau aizdzinuši, tomēr kāfiru kara viltība bija nogalēt dažus ienaidniekus, lai ievilinātu lamatās citus. Divi kāfiri bija devušies uz priekšu, pārsteiguši kādu pathanu, to noslepkavojuši un aizbēguši. Nogalētā draugi bija šos divus kāfirus vajājuši un iekrituši lamatās, kur visi gājuši bojā. No trīspadsmit tādi nogalētajiem divi esot bijuši svēti vīri, kas uzvaru kāfiru acīs lieliski pastiprināja.

Kad kara ceļā dodas liela banda, kā šajā gadījumā, tad katrs dalībnieks iet uz savu roku. Nav atzītu vadoņu, visus plānus veido pats pasākums, katrs dalībnieks darbojas kā uzskata par labāku. Šajā gadījumā uzbrukumam bija jānotiek stundu pirms rītausmas, bet musulmāņi bija jau pārcēluši savus ganu mitekļus, un plāns tika atmests. Laupījums sastāvēja vien no ieročiem (degļa musketēm un kramenīcām) un noslepkavotajiem novilktajām drēbēm.

Devāmies mājupceļā, kad no ielejas lejas spraugas parādījās trīs vīri indiešu ierindā. Pagaidījām viņus. Apmēram 300 jardu attālumā vadošais apstājās pagaidot divus pārējos, un visi trīs nostājās rindā un dziedāja skanīgu dziesmu, kas atbalsojās klintīs. Pateicības dziesma sākās ar “Ā-ī-Gīš”, pieauga līdz skaļam asam un strupam “vo”, kas radīja atbalsi. Jāatzīmē, ka dziesmā nebija nekā no augstā falseta, kas austrumos tiek ļoti apbrīnots. Šie vīri pievienojās mums, mēs steidzāmies projām. Utahs, Šermaliks un viņu biedri raizējoties par kāfiru galveno sastāvu gāja cieši aizmugurē baidoties ka nenozog kādas manas mantas. Balti nesēji turējās cieši pie mums un gāja tik ātri cik spēja, taču nācās viņus nedaudz mudināt. Drīz mūs apsteidza apmēram trīsdesmit mumānu vīri, ko vadīja Bahdura dēls, mans draugs, un sākām kopā stāvu kāpienu, kas veda uz pāreju pār Arokānas grēdu. Pusceļā līdz augšai šie mumānu vīri nostājās uz piemērotas plakanas klints un dziedāja savu uzvaras dziesmu. Tā bija līdzīga jau dzirdētajai. Divi vīri sānu pie sāna soli priekšā citiem skandēja dažus vārdus Gīšam, tad visi pievienojās piedziedājumā, kas beidzās ar skaļu “vo”.

Kad viņi beidza un gāja projām, tas kas likās kā atbalss tālu lejā, turpinājās un auga skaļumā, rādot, ka galvenā grupa ir tepat netālu; drīz mūs ielenca apmēram divsimt mežonīgu kāfiru. Nekas nepatīkams nenotika. Viņi bija pavisam pieklājīgi, bet blenza uz mums ar visām acīm un drūzmējās ap mani visdedzīgākajā ziņkārē. Patiesība liek man teikt, ka mežonīgāku un nejaukāku kompāniju par šo man redzēt nav gadījies. Dažu vīru tiešām smalkie vaibsti pazuda ļaunu slikti veidotu seju pūlī daudziem ar matiem tūlīt collu virs uzacīm. Tiešām, dažos gadījumos izskatījās, ka vīriem nav pieres vispār. Viņi bija nožēlojami apģērbti, lielākoties kazādās, dažiem bija rupji kokvilnas tērpi. Jebkādu šauteņu bija maz, ne vairāk kā trešdaļai vai ceturtdaļai bija degļa šautenes. Parastais aprīkojums bija loki, bultas un šķēpi.

Viņus ļoti interesēja mana medību šautene. Kar atvēru stobra resgali lai parādītu kā ieliek patronu, četri vai pieci jaunākie vīri iemuka pūlī it kā redzētu dzīvu šaušanu, traucējot un vecākajiem riebumā novēršoties par tādu baiļu izrādīšanu manā priekša; tomēr bija skaidrs, ka viņi visi prātā pārspīlēja šā ieroča spēku. Man atnesa parādīt vienu degļa musketi. Tas bija tiešām skaists ierocis, izrotāts ar riņķiem un misiņa stiepli. Viņi teica, ka tas maksājis trīsdesmit rūpijas. Vēlāk pavaicāju, lai redzētu vai kāfiri pārdotu tik vajadzīgu ieroci par pašu nosaukto cenu, viņi piekrita, bet uzreiz pacēla cenu līdz astoņdesmit rūpijām, ko atteicos dot, un visi smējās.

Visi bija ārkārtīgi laimīgi un uzstāja, ka man jāredz viņu izrāde pārejas augšā. Par to gan nav nekas daudz sakāms. Tika ļoti piesardzīgi izšauta viena vai divas musketes, bija liela klaigāšana, nedaudz dziedāšana un viss. Kad rūpīgi bija apskatītas visas manas mantas, mēs šķīrāmies kādas trīs jūdzes virs Kāmdešas, karotāji devās uz savām mājām, bet mēs tieši uz savu ciemu.

XI NODAĻA

Novērojumi par pagāniem – Iespējama sena vēsture – Vietējo izcelsmes – Vietējo dzīvesziņa – Vērtējot pagānu izcelsmes liecības – Ļaužu fiziskais raksturojums – Pievilcīgums – Veicīgums – Pagāns atpūtā – Pagāns pārgājienā – Pagānu sejas un sejas krāsa – Mati – Pagānu sieviešu raksturojums – Slimības – Vispārējs vērtējums – “Apkaime” – Miega spēks.

Kāmdešā atgriezāmies 5.novembrī. Būs piemēroti tālākās divās nodaļās sniegt kādas ziņas par kāfiriem, viņu izcelsmi, fizisko raksturojumu un arī raksturu, ko biju rūpīgi krājis. Ziņas esmu pielabojis un paplašinājis nemitīgos novērojumos un plašākā pieredzē.

Varbūt, šķiet, galu galā tiks pieņemts uzskats, ka, plaši ņemot, tagadējās Kāfiristānā pārsvarā esošās rāses, katiri, kāmi un ‘vai’, ir lielākoties cēlušās no senas indiešu populācijas Austrumafganistānā, 10.gadsimtā atteikušās pieņemt islāmu un bēgušas meklējot patvērumu no uzvarošajiem musulmaņiem klinšainajās Kāfiristānas zemēs. Ka tur tās sastapušas priekšā citas rāses, kuras tad pieveikušas, izspiedušas vai padarījušas par vergiem, vai ar tām sakusušas. Varbūt, ka to atlikums ir daļa no tagadējo vergu populācijas, arī džaži (Jazhi) un aromi (Arom), kamēr presuni varbūt ir vairāk vai mazāk vietēja rāse, kas vai nu ienācējiem veiksmīgi pretojušies, vai izspiesti no auglīgākiem apvidiem vai viņu tagadējās ielejas maigākajiem augstumiem. Tā kā Kāfiristānā nav nekādas literatūras, nedz jebkādu uzrakstu, ir gandrīz neiespējams izdarīt vairāk kā vien nezinātniskus minējumus, tverot nostāstus vai ļaužu pārmantotas tradīcijas.

Kāmiem ir divas versijas par sevi.

(Kalāšu mītiskās mājas – Tsiyam’, Tsíam) Tsiam, Tsijam, t’siyam – zeme, no kuras esot nākuši kalāši. Tas varētu norādīt uz Sīriju, ko urdu un arābu valodās sauc ‘Sham’. Salīdz. ar ‘Ciems’, Ciemnieks, skat. pie ‘dēva’. (Shalaksa – karavadonis no Tsiam, kurš saskaņā ar kalāšu folkloru un dziesmu atvedis kalāšus uz viņu patreizējo dzīves vietu). I.L.)

Viena versija, ko izsaka tie, ko varētu saukt par agnostiķiem, ir, ka viņu cilts sākotnēji nākusi no Salarzai zemes, un ka izņemot to neviens neko vairāk par viņiem nezin.

Otra versija ir, ka kāmi ir pēc izcelsmes arābi, daži teic, ka no koreišu (Koreish) cilts, kamēr citi apgalvo, ka koreiši ir ‘vai’, nevis kāmi. Ir nostāsts, ka, kaujās pret musulmāņu reliģijas izplatīšanu pārcietuši daudz pārmaiņu, kāmi nokļuvuši Kandaharā un pēc kāda laika vietā, ko sauc par Kamiču (Kamich) Rāmgalas ielejā. Viņi neganti cīnījušies pret ‘vai’ ļaudīm, bet beigās uzvarējuši un piespieduši ‘vai’ ciltij maksāt ikgada meslus – četras govis un četrus tilpumus vīna. Nodevu ievākšana tomēr bijusi vienmēr apgrūtinoša, un beigās kāmu ziņneši, kas sūtīti tās saņemt, visi noslepkavoti. Drīz pēc tam, kāmiem līksmojot lielos dančos, viņus pārsteidzis liels ‘vai’ karaspēks. Izcēlusies liela kauja, kurā uzvarējuši kāmi, bet tas maksājis tūkstoš dzīvību. Sakautais karaspēks cietis vēl smagāk un zaudējis ne mazāk kā divas trešdaļas no sava skaita. Tūlīt pēc šīs lielās kaujas kāmi Kamiču pametuši un pārcēlušies uz Bašgalas ieleju. Migrācijas cēlonis bijis, ka Himalaju kalnu kazu (markhor) gaļa Kamičas apvidū esot izraisījusi smagu un nāvīgu slimību, un nācies meklēt labāku markhoru gaļu, tāpēc kāmi sākuši meklēt sev jaunu zemi. Šī tradīcija, šķiet, pārstāstot ir mainījusies. Izskatās, ka lielajai kaujai Kamičā beidzoties ar kāmu sakāvi, viņi bijuši spiesti bēgt un rast sev jaunu dzīves vietu tagadējā zemē. Sasnieguši Bašgalas ieleju, teic tālāk nostāsts, kāmi atraduši to apdzīvotu ar rāsi, kas saukta džaži, vietēju tautu, kuras dažas ģimenes vēl tagad ir Ištratā (Ishtrat jeb Gourdesh), un vismaz divas saimniecības Pittigalas ciemā.

Džaži ir izspiesti no savas zemes un mājām, ko pievākuši kāmi. Iekaroto izšķīšana ir bijusi pilnīga. Neviens nav padarīts par vergu, nedz viņi ir Čitrālas kalāši, nedz kādi apkārtējie vietējie būtu kaut kā radniecīgi izspiestajiem džažiem.

Kāmi apgalvo, ka visu zemi no Austrumkāfiristānas līdz pašai Gilgitai senos laikos apdzīvojuši kalāši, kamēr īstie pagāni pletušies vienā virzienā (DR?) līdz vismaz Svātas (Swāt, Haibara Pahtūnhva, Pakistāna) ielejai, kamēr uz citām pusēm gandrīz vai visur (saki?).

Kāfiristānas tradīcijā Gourdešas (Ištratas) ļaudis esot daļēji cēlušies no aromu tautas un daļēji ar džažu izcelsmi. Ir stāstīts, ka kāds vīrs no Aromgrom ciema Arormijā īpašos apstākļos apprecējis ištratu (džažu) meiteni, un ka viņu dēls ir tiešs sencis Šermalikam, Ištratas vecākajam.

Bašgalas ielejas kāfiri man ir teikuši, ka viņi nāk no austrumiem, un kādreiz bijuši daļa no daudzskaitlīgas cilts, kas sadalījusies divās daļās. Viena daļa, kas sastāvējusi no visiem turīgajiem un citādi ievērojamiem cilvēkiem, aizgājusi uz Londonu (Eiropu? sarmati? I.L.), kamēr otra, kas sastāvējusi vien no kalpiem, apmetusies Kāfiristānā.

Pašnoniecināšanās ir īsti austrumnieku laipnības garā. Viņi mani brīdināja kāmiem neuzticēties, neticēt viņiem, piemēram, kad viņi paziņo, ka viņi un es esam cēlušies no kopīgiem senčiem; jo esot vispārzināms, ka tie ir katiri nevis kāmi, kas piederas manai rāsei, kamēr kāmi īstenībā esot līdzīgāki krieviem. Tas norādīja arī uz to, ka Bašgulas ielejas kāfiri kaut ko zināja par savstarpēji pretējām jūtām, kādas Austrumos esot pret angļiem un krieviem.

Par presunu, mādugālu, kaštānu u.c. cilšu un vergu izcelsmi ir vēl mazāk ziņu; tomēr dažas no man stāstītām tradīcijām ir vērtīgas divu iemeslu dēļ. Tās parāda to liecību būtību, kuras paši kāfiri ir nodevuši ceļotāja rīcībā, un tie ilustrē raupjo un neizpušķoto stāstu, kas atbilst pašreizējai cilvēku prāta nostājai. Piemēram, mādugālu cilts, kā stāsta kāmu sirmbārži, ir radusies šādos īpašos apstākļos.

Sensenis kādu dienu Kāmdešas ļaudis izbiedējis zibens no debesīm. To pavadījis liels troksnis un liela uguns, kas vairojis skatītāju bailes un apjukumu. Pēc laika, sadūšojušies iziet no mājām, kāmi saskatījuši septiņus cilvēkus, divi no kuriem spēlējuši niedres stabules diviem dejotājiem. Pārējie trīs bijuši aizņemti veicot ritu Radītājam Imrā. No šiem septiņiem vīriem, kas apņēmuši katiru sievas, ir cēlusies mādugālu cilts.

Arī vergiem, kā teic nākošais nostāsts, esot pusdievišķa izcelsme. Kādā dienā debesīs dzelzkalējs teicis savam dēlam, “Atnes man nedaudz uguns.” Tiklīdz puisis rīkojumam paklausījis, spēris zibens, un puisis caur tādā veidā izsisto spraugu grīdā nokritis uz Zemes. No šā jaunekļa cēlusies daļa vergu, pārējie esot Vaigalas kara gūstekņu pēcnācēji.

Par presuniem ir teikta šāda ziņa. Pasaules sākumos Dievs radījis nelabo rāsi. Drīz viņš to nožēlojis, bet jutis, ka Pats tos visus, kam tikko dāvājis dvašu, iznīcināt nespēj. Bet Moni (kuru kāfiri dažkārt sauc par Muhamedu tāpēc, ka pravietis un Muhameds ir sinonīmi), lietas briesmīgā stāvokļa sāpināts, beidzot no Imrā dabūjis zobenu un atļauju visus nelabos iznīcināt. Viņš nogalējis ļoti daudzus, bet septiņi, mūsdienu presunu senči, pratuši no viņa izglābties.

Tā kā Kāfiristānā nav rodami nekādi klinšu uzraksti, nedz senas grāmatas, nedz jebkāda literatūra, un tā kā pašu ļaužu tradīcijas maz palīdz veidot kādu viedokli par viņu izcelsmi, paliek vien cerība, ka kāfiri varbūt galu galā noteiks savu īsto vietu pasaules vispārējā vēsturē no salīdzinošas savas valodas, uzvedības, paražu un savu reliģisko ritu pētniecības, kā arī no skeletu mērījumiem un citiem antropometriskiem novērojumiem. Tas, ka viņi ir veidojušies no dažādām rāsēm, izskatās droši; ka viņiem nav mongoļu asiņu piejaukuma, šķiet acīmredzami; ka viņi nākuši no rietumiem, vismaz lielākais vairums, ir viņu pašu uzmācīgā doma, bet tas ir vairāk kā iespējams. Ja ir norādes uz mūsdienu (1890-ie) kāfiru un seno grieķu ziedojumu rituāliem, un ja noteikti viņu mājas piederumi – piemēram, ‘vai’ ļaužu koka bļodu statīvs var šķist veidots pēc grieķu parauga, – var visai skaidri iztēloties, ka katrā ziņā kādas no kāfiru ciltīm joprojām, tāpat kā citas Austrumafganistānas seno indiešu tautas, ir bijušas Aleksandra grieķu kolonistu ietekmē, kādas tās bija, pirms viņus sakāva un piespieda pāriet islāmā uzvarētāji musulmaņi.

Ja kāfiri atgādina šīs tautas, līdzība varētu būt daļēja un varbūt neglaimojoša. Civilizācija Kāfiristānā ir pirms gadsimtiem pēkšņi apstājusies un snauž joprojām.

Iekarota rāse var attīstīties prasmēs un civilizēties, attīstoties un izceļoties kara prasmēs; bet ar tik izolētu tautu kā kāfiri tas tā nav. Viņi ir pagrimuši, līdz viņu cilšu mītnes ir vien sirotāju ligzdas. Dažādajās pārmaiņās un izdevībās, uz kādām tikuši spiesti, lai saglabātu savu brīvību un savas dzīvības, īpaši noderīgi ir bijuši meli, bēgšana un slepenas viltības. Viņu kara mākslā nav vietas ne miņai no bruņinieciskuma. Kluss novērotājs, pabāzis seju no biežņas, aši un bailīgi metot apkārt savvaļīgus skatus vai vijīgi lokoties gar zemi, lai nodurtu guļošu pretinieku, vai tas būtu vīrs vai sieva, vai bērns, – tādas ainas man ir prātā, kad domāju par kāfiru drošsiržiem; ne tāpēc, ka tas attēlo lietoto kara mākslu, bet tāpēc, ka pastāvīgā saziņa ar šiem ļaudīm un viņu klusās zaglīgās gaitas un izmanīgo seju vērojumi mani ir mācījuši, kādi varētu būt visbiežākie uzbrukuma paņēmieni.

Ja tas nebūtu viņu lieliskās drosmes, viņu ģimenes mīlestības un nepārvaramās brīvības mīlestības dēļ, kāfiri būtu ļaunuma pilni ļaudis. Citā ziņā viņi ir tādi, kādus darījuši nekontrolējami apstākļi. Viņiem pasaule nav kļuvusi tik daudz maigāka, cik vecāka. Tās jaunība nevarēja būt cietsirdīgāka kā tās tagadējā briedumā, bet ja viņi būtu bijuši citādi, tad būtu paverdzināti jau pirms gadsimtiem. Viņu tagadējās domas un visa saistība ar viņu vēsturi un reliģiju ir vienkārši asinsizliešanas, apvērsumi un šantāžas; tomēr mežoņi viņi nav.

Dažiem no viņiem ir filosofu un valstsvīru galvas. Viņu sejas vaibsti ir āriju, un viņu garīgās spējas ir ievērojamas. Viņiem tīk izrotāt, viņu kokgriezumi, arhitektūra, tas viss norāda uz laikiem, kad viņi cilvēces skalā bijuši augstāk kā tagad. Viņi nekad nevar būt brutāli mežoņi kā, piemēram, dažas no Āfrikas rāsēm, jo viņi piederas citam tipam, tomēr ir daudzās ziņās pagrimuši, cik vien šim tipam iespējams.

Kāfiru fiziskais stāvoklis ir lielisks. Viņi ir vieglas uzbūves cilvēki, kas izskatās kā pastāvīgi smagi trenēti. Resni cilvēki ir vispār neredzēti. Manis uzmērīto kāmu kāfiru vidējais augums bija no 5 pēdām un piecarpus collām līdz 5 pēdām 6 collām. Īsākais bija tikko virs 5 pēdām, garākais 6 pēdas pusotras collas. Cilts lielākais vīrs bija 6 pēdas 1 collu garš, lielisks tips, smagi veidots un neparasti spēcīgs. Tomēr parasti vidēja auguma vīri ir ne vien rosīgākie, bet parasti arī fiziski spēcīgākie. Bieži esmu to novērojis, kad sardzes kāfiri izklaidējās, un redzējis kā garš vīrs nekad nevar aizbēgt no pārējiem īsā asā skrējienā pa plakanu vietu, nedz izvairīties no daudz īsāka vīra tvēriena. Īstenībā četri vai pieci kāmu cilts vīri bija virs vidējā auguma, tomēr ar šo izņēmumu šī likumsakarība apstiprinās labi.

Reiz nejauši sastapu vecu vīru, kaštānu, kurš bija atbalstījies uz savas garās degļa musketes; tam bija pārsteidzošs augums. Viņam bija lieliskas, gandrīz ideālas proporcijas, bet pie visa viņa lielā auguma iespaidoja viņa locekļu kustīgums, kas, redzot sirmos matus, bija satriecošs.

Formas apbrīnotāji par kāfiriem viņu zemē būtu sajūsmā. Tiklīdz acis pierod pie viņu nejaukā apģērba, viņi rada īstu elegances un spēka iespaidu. Kā jau var sagaidīt no savvaļīgiem uzbudināmiem cilvēkiem, viņu žesti ir ļoti dramatiski.

Vienmēr atceros dumpinieku grupu, kas apsprieda mani. Citādi domājošie lēca kājās, un lēnām gāja prom ar zibeņojošām acīm un bālām sejām, atmestām galvām un palaikam ar spieķiem rādot augšup. Kad viņi griezās atpakaļ sašutušā protestā metot uz pretiniekiem nicīgus acu zibšņus, tas bija smalks skats.

Vēl cits smalks skats bija, kad divi puiši ciema strīdā mēģināja dabūt viens otru rokā. Visi klātesošie spiedās starp karojošajām pusēm cerībā noturēt viņus attālumā. Nikniem jaunekļiem tā ir vairāk kā tikai goda lieta – cīnīties otru saķert. Pūloties abiem izvairīties no samierinātājiem viņi metās augšup un lejup ciema pakalnā un pa māju jumtiem, palaikam veicot lielus lēcienus. Tādos gadījumos viņi lido garām skatītājiem kā viesuļi, tas ir tiešām brīnumains spara un eleganta spēka piemērs.

Kāfiriem ir labi attīstīti krūšu muskuļi. Viņu rokas ir muskuļotas, tomēr ne tik manāmi. Viņiem nav īpašu vingrinājumu īpašu muskuļu uzturēšanai izcilībā, un nenotiek kārtnas cīņas, viņu rokas nav salīdzināmas ar Pendžabas atlētiem. Viņu rokas ir diezgan garas, plaukstas locītavas un rokas drīzāk smalkas. Pirkstu saspiešanas spēks parasti nav liels. Sāni, gurni un augšstilba muskuļi nav lieli. Kājas ir lieliski muskuļotas, bet ne pārāk lielas, un pēdas parasti ir ārkārtīgi labi veidotas, ar augstu pacēlumu.

Atpūtā kāfirs neizskatās izcili. Viņa apģērbs parasti aizsedz viņa proporcijas, un viņam tīk sēdēt uz ķebļa ar elkoņiem uz ceļiem, rokās turot starp kājām spieķi. Esot vai pieņemot viesus, viņš apzinās zināmu ceremonialitāti. Labāk viņš izskatās, kad zvilnē un jūtas ērti uz zemes, izstiepis priekšā kājas. Viņš nespēj ērti sēdēt uz papēžiem kā Indijas vietējie, bet dod priekšroku ķeblim, dēlim vai koka klucim, kur apsēsties vai izstiept kājas. Arī viņa labi attīstītie augšstilbi un lieli apgrūtina tupēšanu.

Pārgājienā kāfiri iet ātrā visai īsā nepagurstošā solī. Būdami kalnieši, viņi nav pārspējami, viņu elpa ir tikpat izcila kā kājas un locītavas stipras, kamēr visi ir samērā viegli un ne par gariem. Viņu bezbailība ir neizmērojama; sievietes un puikas acīmredzami pārvar nogurumu, tomēr cīnās, līdz mērķi sasniedz. Kāfiri var izturēt visas temperatūras. Karstums viņiem pārmērīgi netraucē; viņi spēj ērti gulēt bargā salā, neraugoties uz plāno apģērbu. Ja vajag, viņi var iet bez ēšanas tikpat labi vai labāk kā varbūt kāda cita rāse.

Viņu izskats ir skaidri āriju, deguns veidots īpaši labi. Kāmu un ‘vai’ ļaudīs ir izskatīgākie cilvēki, kādus esmu redzējis, īpaši ‘vai’; katiriem laba izskata cilvēku ir mazāk, un presunu izskatu bojā viņu smagais apstulbušais skatiens. Ir skaidras tipu atšķirības, no galveno ģimeņu izskatīgā līdz ‘pats’iem jeb ganiem un vēl līdz vergiem.

Augstākajos tipos vīriešiem ir labi veidotas galvas, labi sejas vaibsti un klusas nosvērtas acis. Vaibstu veidojums ir nopietns, var teikt, inteliģents; reti skaistais grieķu tips. Ar šo aprakstu es domāju vērā ņemamu piemēru starp kāmu jaunajiem vīriešiem un vēl uzkrītošāku piemēru, kas, visai dīvaini, bija jauna līdz vidēju gadu presunu sieviete.

Neizskatīgākie sejas tipi ir divi atšķirīgi. Viens ir plēsējputna tips – līks deguns, zema piere, nolaidens zods un ātri zibošas pievērtas acis. Tādos gadījumos piere ir īpaši nelāga, šaura un zema, nereti ar matiem gandrīz līdz uzacīm. Īstenībā var satikt piemērus, kam neapmatotā pieres daļa ir apaļš plankums tieši virs deguna pamatnes apmēram 2 sudraba šiliņu izmērā. Otrs pagrimušais tips ir bieži redzams starp vergiem. Tam ir muļķīgi vai viltīgi, tumši, noapaļoti nedaudz smagnēji vaibsti, kamēr deguns vāji iezīmēts un raupjš. Mati aug zemi uz šauras slīpas pieres kā otrajam neizskatīgajam tipam.

Starp augstāko un zemāko tipu ir jebkādas iespējamās sejas vaibstu, ādas krāsas un galvas izmēra gradācijas. Vecākie parasti ir no izskatīgās rāses, bet viņu starpā bieži ir vīri ar visai neizskatīgu pieri un viltīgu skatienu, kas tomēr starp ciltsbrāļiem iemanījušies saimniekot.

Kāfiru ādas krāsa kopumā ir mazāk gaiša kā augšējiem sabiedrības slāņiem Čitrālā un mazāk gaiša kā badakhšiem, ko esmu redzējis. Viņi nepavisam netuvojas melnas ādas rāsēm, tomēr ir tikpat tālu no baltās ādas rāsēm. Nokrāsas ziņā viņi vairāk atgādina Pendžabas iedzīvotājus. Starp dažādām kāfiru ciltīm ‘vai’ ļaudis šķiet gaišākie, un daži no katiriem, daži no kaštaniem un daži no presuniem šķiet tumšākie. Tomēr vērtēt ādas tumšumu, piemēram Pšui (Pshui) ciema ļaudīm nav viegli, jo tur ļaudis lieto kurināmo, kas deg ar īpaši kvēpainiem dūmiem, un pšui ļaudis, šķiet, mazgājas reti vai nekad. Tā ir arī ar presuniem. Dzīvodami aukstā augstā ielejā, viņi īpaši nelabprāt mazgā pat sejas, kas ir burtiski nokvēpušas. Kāds gūstā saņemts un Lālpuras Khanam pārdots Presunas kāfirs bija izglābies un apmeklēja mani Kāmdešā. Biju pārsteigts, par viņa samērā gaišo sejas krāsu. Pēc dažiem mēnešiem, redzot viņu savā mājā, viņu redzēju tikpat tumšu kā viņa ciltsbrāļus. Viņš, šķiet, pa to laiku nebija mazgājies.

Presunu bērniem bieži ir gaišas (zilas, pelēkas) acis un pavisam maziem gaiši mati.

Īsumā, kāfiri ir viscaur austrumnieciski krāsas ziņā, kā arī visos citos aspektos. Sarkanmatainu vai vairāk vai mazāk albīnu ir maz, mazāk par vienu procentu no visas populācijas.

Ar ļoti maz izņēmumiem kāfiri valkā karunču (karunch) jeb garu matu kušķi galvas virsā. To veido šādi. Noskuj visu galvu izņemot apaļu laukumiņu kādas četras collas diametrā virs pakauša, kur matus negriež nemaz. Parasti ir ļauts atstāt arī pa plānai sprogai katras auss priekšā. Bērniem trīsdesmit pirmajā vai trīsdesmit otrajā dienā pēc dzimšanas noskuj visu galvu, gan puikām, gan meitenēm vienādi. Kāfiriem mati nav ļoti gari, reti garāki par divpadsmit vai četrpadsmit collām, un ar ļoti retiem izņēmumiem ir pavisam taisni. Tie parasti ir ārkārtīgi netīri un savēlušies žurkastēs. Uz dažu puiku galvām ir īsi neparasti biezi mati, bet tas ir izņēmums. Daži Bašgalas kāfiri karunču nenēsā, viņiem mati ir īsi apgriezti ap visu galvu. Šie vīri var un palaikam tā arī dara, dodoties pie pathaniem savos dažādajos laupīšanas un slepkavošanas sirojumos.

Kāfiriem, kuri pēc kļūšanas par musulmaņiem atgriežas savā senajā reliģijā, esot liegts nēsāt karunču, kamēr nav nogalējuši kaujā kādu musulmani. Tā var būt un var nebūt patiesība. “Atgriezējies”, kā es zinu, visi savus matus nēsā pathanu veidā, lai gan viens no viņiem bija nogalējis Asmāras Khanu.

Kāfiri apbrīno bārdas un tiklīdz tās sāk sirmot, krāso sarkanas. Jauniem vīriešiem īpaši tīk lietot antimonu plakstiņiem, bet izdevība tā izrotāties ir vien retajam.

Sievietes parasti ir paīsas un viegli veidotas, ar muskuļotiem locekļiem. Glītas sejas ir reti. Mazas meitenītes parasti ir skaidri izskatīgas, bet smagie lauka darbi un pastāvīgā dzīve ārā visos laika apstākļos ātri vien aptumšo sejas krāsu un dara to raupju. Sejas panti parasti ir labi, un viņu tipi ir tieši tādi pat kā vīriešu gadījumā. Izskatīgākā sieviete pie Bašgalas ielejas katiriem bija verdzene, bet viņa bija tikai viena no šiem izņēmumiem, kas apstiprina argumentu. Izskatīgākās no visām, ko redzēju, bija ‘vai’ sievietes, mādugālu sievietes vismazāk pievilcīgas.

Presunu sievietes izskatījās spēcīgākās un visas bija brīnišķīgas gājējas, kas spēja uzņemties ārkārtīgi garus pārgājienus nesot nastas. Vecām vecmāmiņām dienas gājiens pa grūto ceļu starp Lutdehu un Kāmdešu grūts nešķiet. Meitenes ar saviem viegli piekrautajiem koniskajiem groziem steidzas pa vienai pa ceļu vai nosvērti un ātri soļo pa stāvām kalnu takām. Lēnākā gaitā viņas spēj nest briesmīgas nastas, akmeņus mājas būvei vai labību uz kulšanu.

Viņu stāja un žesti lielākoties ir neveikli. Elegance sastopami reti, lai gan jaunos vīriešos un jaunekļos ir visai parasta. Mazās meitenes no agrām dienām savvaļīgi skraida, kāpj un vingrinās kā puikas citās zemēs. Puikas pienāk pie svešinieka pēc glāsta, meitenes kautrīgi pavaikstās pa gabalu (raksturīgs kalāšu žests – liek mutei priekšā roku. I.L.) vai kāpj kokos, vai danču mājas koka karkasā. Arī sievietes izveicīgi kāpj kokos. Esmu gājis zem liela zīdkoka un pamanījis to pilnu ar cienīgām sievām burtiski stiepjamies pēc augļiem. Pārsteidz, cik lielas un vecīgas izskatās daudzas presunu meitenes, pirms dabū cepuri, kas uzrāda briedumu.

Visas kāfiru sievietes saritina (sapin?) matus un ietver tos tādā kā cepurē. Meitenes savas cirtas satur ar dubultu auklu ap uzacīm. Sieviešu galvas tāpat kā sejas ir briesmīgi netīras. Varbūt labākā sievietes iezīme ir zobi. Viņu gaita, šķiet, ir atkarīga no tērpa garuma, mazāk apkrautās kāmu sievas staigā pagariem vairāk vai mazāk vīrišķiem soļiem, kamēr presunu sievas daudz īsākiem un ātrākiem.

Gan vīriešu, gan sieviešu izskatu bojā bakas un to sekas, un šausmīgas čūlas, kas nereti saēd virsdeguni, vaigus vai apakšējos plakstiņus; Bašgulas ielejā arī kākslis, kas, šķiet, ir tikai sievietēm.

Savu daudzo nezinātnisko vērojumu iznākumā es nekad neesmu redzējis, ka kāfiri izrādītu jebkādu pārākumu pār citām rāsēm skata attapībā, dzirdes pārliecībā vai ieroču trāpīguma prasmē. Mana redze vienmēr izrādījās tikpat laba kā viņiem, lai gan kalnu kazu nogāzē viņi varēja pamanīt labu brīdi pirms manis. Viņi ir labi metēji un labi peldētāji, un prasmīgi spēlē spēles, kas prasa labu acumēru un labu plaukstas locītavu. Viņi nekad nekļūdās liellopu kaušanā ar saviem šaurajiem cirvīšiem; cirtiens starp kakla skriemeļiem, kas nogāž un paralizē zvēru, nekad nav nemākulīgs. Viņu manāmākais fiziskais raksturojums ir rosīgums un izturīgums. Šajās divās īpašībās kopā viņi tālu pārspēj visas citas tautas, kādas esmu pazinis.

Bez tam viņi ir brīnišķīgi apvidus pazinēji – atceroties vietas un ceļus, kur bijuši un gājuši tikai reizi. Esmu dažkārt līkumotā ielejā daudzas jūdzes no ciema vaicājis kādam kāfiram, kādā virzienā Kāmdeša ir. Viņš vienmēr ir precīzi parādījis pareizo ne mirkli nevilcinoties. Šī spēja ir gandrīz instinktīva un noslīpēta caur iedzimtību. Savos sirojumos, kad mazās grupiņās ar mērķi slepus iezagties naidnieka zemē un uzbrukt briesmas nenojautošiem ļaudīm, vienīgā sirotāju cerība tikt atpakaļ, kamēr pēc slepkavības nav atklāta viņu klātbūtne, ir viņu kāju veiklībā un šajā apvidus instinktā.

Apskaužama kāfiru, vismaz jauno vīriešu, spēja ir ērti gulēt. Divi vai trīs kādā reizē mani pavadīja uz Kila Droš Čitrālā, kur bijām pārvaldnieka viesi. Tā kā kāfiriem nebija ko darīt, un nebija ieteicams daudz rādīties ārpus nocietinājuma, viņi gandrīz pastāvīgi gulēja divas pilnas dienas un naktis. Citā reizē pārgājiena beigās trīs kāfiru jaunekļi, kas bija ar mani, pamanīja segu, ko mans pathanu kalps bija izlicis malā, kamēr pats iekārtoja nometni. Viņi līksmi sagrāba segu, aiznesa prom no acīm aiz akmeņa, izklāja zemē un acumirklī bija veselīgā miegā. Mans kalps medīdams savu īpašumu, šo guļavu grupiņu atrada, puišus pamodināja un segu atņēma. Kāfiri bija uzreiz pamodušies un vien nedaudz kurnēja par pathanu savtīgumu.

Kādā reizē, mums šķērsojot augstu kalnu pāreju, vēla sākuma un sekojošās saules svelmes dēļ gājiens bija augstākā mērā nogurdinošs visiem, bet ne kāfiriem. Viņi laiku pa laikam drāzās uz priekšu dziedādami, dancodami un cirvjus vicinādami. Tad viņi metās pagulēt sniegā, lai uzgaidītu, kad mēs viņus panāksim. Ik reizes, kad pienācām, atradām viņus veselīgā miegā.

XII NODAĻA

Pagānu raksturs – Blēdības – Pagānu saprāts – Ziņkāre – Nenovīdība un alkatība – Starpcilšu naids – Izspiešana – Meli – Patika uz apbrīnu un labo slavu – Brīvības mīlestība – Cilvēka cieņa – Pieklājīgums – Viesu uzņemšana – Viesmīlīgums – Pieķeršanās ģimenei – Laipnība pret bērniem un dzīvniekiem – Pagāni nav nežēlīgi – Vīrišķība, drosme (sanskr. vīrya) – Uzticīgums un ziedošanās – Ķildīgums – Miera nešana – Reliģiskā iecietība – Sabiedriskums un jautrība – Zaglīgums – Slepkavošana – Pagānu “laba” cilvēka ideāls.

Kāfiriem nekādā ziņā nav vienkāršs raksturs: viņi var vērpt intrigas, kalt plānus un tad tos izveikt caurmēra austrumnieka slepenībā un sīkstumā. Kādā reizē Kāmdešas vecākais devies apmeklēt Kabulas Amiru. Mājupceļā, dodoties augšup pa Kunaras ieleju, viņam uzglūnējuši daži kāda fanātiska priestera sekotāji, kurš agrāk dzīvojis Dīr’ā un izdarījis slepkavību. Vīrs, kurš izdarījis liktenīgo sitienu, bija islāmu pieņēmis kāfirs. Viņš aizbēdzis uz Dīru un tur dzīvojis tās spēcīgā priestera aizsardzībā. Kāmdešas vecākais apspriedies kā slepkavību atriebt. Galu galā viņš izšķīries par plānu, kas uzrāda neatlaidību, ar kādu kāfirs var pildīt pieņemtu lēmumu. Viņš iesaistījis kādu vīru, lai dodas uz Dīru, paziņo sevi par pārgājušu islāmā un kļūst par sekotāju un atklātu mācekli tam fanātiķim, kurš tur bija musulmāņu reliģijas galva. Slepenais aģents palicis Dīrā vairāk kā divus gadus, pirms varējis draudzības aizsegā pamudināt slepkavu zagšus apmeklēt Kāfiristānu, kur, protams, tika uzreiz saķerts un nogalēts atbilstoši plānam.

Kāfiru prāta spējas parasti ir vērā ņemamas. Daudziem vecākajiem ir prātīgas sejas, un tiem piemīt inteliģence, spriešanas spēja un ievērojama garīgā enerģija; bet spēcīgais vecajo konservatīvisms – pārmantotās noslieces, pieredzes izolētais raksturs un viņu nepamatotā ticība savai gudrībai – dara viņus aizdomīgus pret jaunām lietām. Tomēr viņi augstu vērtē šautenes, pistoles un citus ieročus, kādu pašiem nav. Viņiem ir arī manāma cieņa pret saviem civilizētākajiem musulmāņu kaimiņiem, un viņi pārspīlē domu par to, kā tie apguvuši Rietumu šaujamieroču graujošo spēku.

Visi Kāfiri patiesi jūsmo par pašu paražām, turpat visas uzskatot par nevainojamām. Ja viņiem norāda uz iedarbīgākiem līdzekļiem un vedina kaut ko mainīt, viņi atbild, “Bet mūsu paradums ir šāds”, kas viņiem ir galīgais slēdziens.

Viņu prāta asums un atmiņas spēks ir ievērojams.

To rāda apraksts: Šermaliks bija vīrs no trūcīgas ģimenes un nedaudz pagrimis. Kad mēs kopā atgriezāmies Kāfiristānā, starp citām dāvanām, ko viņam devu, bija kādas divsimt astoņdesmit Indijas rūpijas. Viņš palūdza, lai dodu Kabulas rūpijās. Tolaik Kabulas rūpijas bija divpadsmitarpus ānnas vērtas iepretim sešpadsmit ānnas vērtajām Indijas rūpijām. Es rūpīgi sarēķināju Kabulas monētu skaitu kā viņš bija gribējis un devu viņam. Viņš iebilda, teicot, ka mans aprēķins ir nepareizs. Mums bija smalks strīds. Es pastāvēju uz saviem skaitļiem, un viņš pastāvēja uz saviem roku un kāju pirkstiem, ko viņš lietoja rūpiju skaita rādīšanai. Beigās viņš mani pārliecināja, ka viņam taisnība, un esmu kļūdījies. Šis vīrs noteikti nebija virs kāfiru vidējā prāta līmeņa, un viņš nekad nevarēja man izskaidrot kā nonācis pie pareizā Kabulas rūpiju skaita, ko viņš nosauca.

Citā gadījumā, aizmirsis noteiktas uzgriežamās atslēgas burtu kārtību, ieminējos par savu dilemmu kādam savam draugam, vīram, kurš bija ievērojams vien ar lielisko drosmi un daudzajām slepkavībām. Viņš paņēma manu atslēgu rokā, sēdēja ar to spēlēdamies, līdz patiesi atklāja kā to atslēgt, nedz viņš jelkad aizmirsa to burtu kārtību. Lai gan šis cilvēks nekad nebija redzējis drukātus burtus, līdz redzēja uz tās atslēgas.

Trešais viņu savā ziņā gudrības piemērs bija, kad es kādu dienu rādīju virspriesterim nelielu burvju triku, kura visai vienkāršās būtības atklāšana man pašam bija prasījusi ilgu laiku. Ierīce sastāvēja no skārda piltuves, īstenībā dubultas, kas, uzliekot īkšķi zem šaurā apakšgala, ļāva ielietam šķidrumam pacelties slēptā starptelpā, kur to varēja paturēt vai atbrīvot pakustinot pirkstu uz gaisa cauruma. Triks bija pieliet piltuvi un slēpto kameru ar vīnu, kam šķietami ļauj visam izlīt. Tad caur piltuvi tecina ūdeni rādot skatītājam, ka tukša. Beigās, pirkstu paslidinot no gaisa cauruma, vīnam ļauj iztecēt no starpkameras, sagaidot, ka skatītāji būs vareni izbrīnīti. Kad šo mantiņu parādīju priesterim un gaidīju parasto pārsteigumu, viņš brīdi domīgs pasēdēja, un tad es ievēroju, ka viņš visu sapratis. Un tad viņš to atkārtoja pats. Viņš visu bija klusām izdomājis dažās minūtēs.

Kāfiru atmiņa par vietām, kurās bijuši, ir ievērojama. Jau teicu iepriekš. Kāfiri ir augstākā mērā ziņkārīgi un zinātkāri. Viņi grib pataustīt svešinieka tērpu un sīki iztaujāt. Manā pirmajā Kāfiristānas apmeklējumā, pirms bijām kaut cik sapratuši apstākļus, bija grūti veikt apmazgāšanos, izņemot tumsā. Pēc tam vecajo ziņkāre bija vienmēr robežās, bet bērnu ziņkāri varēja veiksmīgi apkarot vien velkot tos projām un bargi piedraudot. Viņiem kāroja zināt brīnumus, ko stāstīju par savu dzimto zemi, Londonas apmēriem, liela kuģa celtspēju un īpaši par viņas Majestāti Karalieni. Vecākais man reiz vaicāja, kā tas var būt, ka tāda brīnumaina nācija kā mana var pakļauties sievietes (jukor) valdīšanai, un nosauca man persiešu apzīmējumu Karalienei, kas skanēja smalki pamatīgi, “Hazur Malika Muazīmā Kaisar- i- Hind.” Kā tas bija domāts, viņu iespaidoja īsti lieliski. Tad es piezīmēju, ka lielu valstu valdnieki ir Imrā rokās, un piemetināju, ka Viņam tā ir maza lieta – dāvāt viedību un taisnīgumu galīgi neatkarīgi no dzimuma. Tam viņš piekrita.

Starp kāfiru uzkrītošākajām dīvainībām ir viņu ārkārtīgā alkatība, viņu ārkārtīgā savstarpējā nenovīdība un viņu starpcilšu naids. Ir tiešām brīnums to redzēt. Kāfirs ienāks tavā mājā vai teltī un klusām runāsies, līdz sāks mest acis visapkārt. Tad tu daudzos gadījumos pamanīsi, ka cilvēka acis ir puspievērtas, viņa seja pietvīkst, un visa viņa uzvedība kļūst par uzkrītošu ārkārtīgas kāres piemēru. Kāfiri ir vienmēr gatavi būt badā pēc mantas krājumiem; viņi ir manāmi mantrausīgi. Viņu nenovīdība ir tik liela, ka viņi bieži ir gatavi iedegties nāvīgās ķildās vien par to, ka angļu ceļotājs kā es ir devis dāvanas neobjektīvi.

Viņu starpcilšu naids ir tik spēcīgs, ka tas nereti noslāpē viņu politisko tālredzību. Cilts vienmēr ir gatava pagaidu miera laikā lūgt palīdzību saviem senajiem musulmāņu naidniekiem un ievest tos savā teritorijā, lai viņi palīdzētu sodīt kādu citu kāfiru cilti. (Gluži kā kūri, zemgaļi, latgaļi savstarpējās cīņās domājās “viltīgi” izmantojam krustnešus. I.L.) Kāfiriem ļoti tīk šantažēt, un, šķiet, viņi dod priekšroku mērķu sasniegšanai ar draudiem, pat ja citi paņēmieni acīmredzami sola labāku iznākumu. Ašrtahas un Damiras ielejas un Kunaras apvidus līdz Sou katrā ziņā bija iecienīta medību vieta Bašgalas ielejas kāfiriem. Tur gandrīz katrs cieminieks ir “brālis” kādam kāfiram. Tas nozīmē, ka viņš ir vairāk vai mazāk aizsargāts pret citu kāfiru izspiešanas mēģinājumiem, un pretī apgādā savu “brāli” ar ēdienu un pajumti, kad vien ir aicināts to darīt. Miera laikos jebkāda svarīguma ceļotājs savā ceļā no Asmāras uz Čitrālu atrod par lietderīgu paņemt šajā bīstamajā Kunaras ielejas daļā pavadoņos kādu kāfiru. Kad biju Kāmdešā, Kabulas Amirs atlaida vairākus čitrāļu vergus, deva tiem devīgas dāvanas un atlaida viņus uz dzimto zemi. Tūdaļ ziņas par šo notikumu lika daudziem kāfirim doties lejup pa ieleju, cik tālu uzdrīkstējās, lai šos čitrāļus pārtvertu, izietu ar viņiem brālības ceremoniju un tad pavadītu viņus augšup pa ieleju. Vīru, kurš šajā darījumā guva lielāko peļņu, ļoti apskauda un apbrīnoja viņa ciltsbrāļi un viņam atgriežoties Kāmdešā stāstīja man ar pienācīgu lepnumu, kā viņš apsteidzis veco Torag Meraku un pēc tam sekmīgi pretojies pēdējā viltīgiem mēģinājumiem dabūt daļu no peļņas. Atvadoties no sava upura, no kura bija dabūjis zirgu, vērtīgu apģērbu un daudz rūpiju, šis kāfirs pēc dažām dienām devās uz Čitrālu ar siera gabaliņu kā pretdāvanu savam “brālim”; bet šis mēģinājums neizdevās, jo čitrāļi uz drošas zemes ir tieši tādi paši kā vairums kāfiru.

Ar tādu draudēšanas paražu kāfiriem gadās, kā esmu dzirdējis, piedraudēt pat Imrā. Cilvēks ir stāstījis, ka smagi saslimis dēliņš, un izskatās, ka mirs. Stāstīdams man par bērna stāvokli, viņš runāja par mielastiem, kādus rīkojis Imrā vārdā un ziedojumiem tā godam. “Tomēr,” viņš sūdzējās, “esmu zaudējis divpadsmit dēlus no slimības.” Tad viņš izkliedza, “Ja šis mazais nomirs, es pāriešu pie musulmāņiem.” Bērns galu galā nomira, bet tēvs ticību nenomainīja, lai gan līdzīgi franču karalim viņš vēlāk vienmēr jutās, ka Dievs pēc visa, ko viņš tā labā darījis, izturējies nepateicīgi.

Kāfiri ir ļoti aizdomīgi. Veiksmīgi meli izraisa apbrīnu, un spējīgs melis viņiem ir prātīgs, gudrs vīrs. Ticamības iedvešanas vēlme ir pirmajā brīdī visuzkrītošākā, jo tāpat kā daudzas savvaļas vai mežoņu tautas, viņi turas pie pārliecības, ka patiesības teikšana tikai tāpēc, ka patiesība, noteikti viņiem kaitēs. Citi iemesli, kāpēc viņi ir aizdomīgi, ir viņu lepnība un kāre pēc apbrīnas. Šie trīs iemesli kopā ņemot liek viņiem aust melu tīklus ap mani, dažus no kuriem es nepamanīju, līdz pagāja vairāki mēneši, un citi varbūt vēl šodien ir palikuši neatklāti. Lai atturētu mani sākt jaunu pārgājienu, vairāk kā vienu reizi vai viss Kāmdešas ciems bija sazvērējies sniegt man maldinošas ziņas par briesmām, ar kādām būs jāsastopas. Zinot tādas lietas kā šīs, svešiniekam dažkārt ir ļoti grūti izlemt rīcības virzienu. Piemēram, kādā gadījumā, uzskatīdams, ka ļaudis lieto savu parasto atrunāšanas no īpaša pārgājiena taktiku pārspīlējot briesmas, es devos ceļā neraugoties uz viņu pretošanos un tad atklāju, ka šoreiz viņi bija teikuši patiesību.

Viņu apbrīnas mīlestība un vēlme būt labi ieredzētam ciltsbrāļu vērtējumā dod kopienai iedomas par gandrīz nepārvaramu spēku. Kad kāfirs sevi redz vairāk vai mazāk vienu savā viedoklī par kādu īpašu jautājumu, viņš uzreiz sāk šaubīties par sevi un ja negūst kādus sekotājus, pārtrauks apspriesties vispār un bikli un klusu sēdēs padomē. Šāds kāfiru raksturojums ir pavisam sānis no viņu dabiskajām un labi pamatotajām bailēm stūrgalvīgi pretoties vairākuma vēlmēm, kas tiešām ir ļoti pārliecinošs paņēmiens likt tā viedokļus cienīt. Kāfiram, savvaļīgam un neatkarīgam, kā izskatās pirmajā reizē, ir stipra nepatika rīkoties uz savu atbildību katrā svarīgā šaubīgā jautājumā. Viņam tīk aiziet ar saviem draugiem un skaļi apspriest, kā būtu jādara.

Ar vienu kāfiru tu viegli vari darīt kā tev tīk, ja vien nepārkāp viņa nerakstīto uzvedības kodeksu vai nerīkojies pret viņa nacionālajām paražām. Viņš varbūt būs patīkams un palīdzīgs biedrs. Tā ir arī ar kāfiru puišiem. Bet ja tev ir darīšana ar vairāku vīru grupu, noteikti ir pastāvīgi jāsargās pret sīkām intrigām un tev kaitējuma plāniem. Viens vai otrs no vīriem noteikti vienmēr mēģinās uzsākt kādu plānu, ar kuru viņš uz tava rēķina var savu draugu priekšā nostāties kā kāda kopienas labvēļa pozā un izraisīt viņu apbrīnu par savu viltīgumu. Ne tikai naudas dabūšanai tiek perinātas šādas sīkas sazvērestības. Var būt ticami vai tikpat nebūt, ka to mērķis ir novirzīt tevi no ceļa, kad gribi doties pārgājienā, lai tad šie kāfiri varētu apmeklēt kādu vietu, kur viņiem ir draugi, vai aiztaupīt kalnu pārejas šķērsošanu vai došanos viņiem neinteresantā virzienā.

Kāfiriem tīk runāties, dot vai saņemt padomus. Padoma devējs vienmēr ir vairāk vai mazāk cienīgā stāvoklī, kamēr uzklausītājam tiek glaimots, ja vien sapulce skaidri neiet uz traci.

Viņu paražu robežās kāfiriem tīk personiskā brīvība. Teorētiski katrs cilvēks rīkojas savu vēlmju mudināts. Savu prātu viņš maina, kad domā sevi gatavu to darīt. Viņš ieiet mājā, apsēžas, pieceļas un aiziet kā viņam tīk. Ja viņš uzņemas būt pavadonis tavā pārgājienā, viņš nedomā šo solījumu lauzt.

Parasti viņam gadās kādas nelielas acīmredzami nepatiesas atrunas, kas tomēr jāpieņem kā ir domātas. Tā ir vien pieklājība. Mazi puikas iziet apmeklēt attālus draugus un radus, nepasakot savējiem ne vārdu brīdinājumam. Arī sievietes, mazākā mērā un neesot darbā, klejo pa visiem apvidiem, kur tas ir droši.

Viens no lielākajiem pārsteigumiem ceļotājam, kurš vien redzējis kāfirus ārpus viņu zemes, ir novērot viņu brīnumaino personiskās cieņas izjūtu. Kad Jašts ir tērpies dančiem, ir redzama viņa svinīgā uzvedība un lepnā iznesība. Neraugoties uz viņa nereti ērmīgo apģērbu, viņš ne mazākā mērā nav smieklīgs, bet skaidri iespaidīgs. Visās reliģiskās ceremonijās un ziedojumos, pat viņu spēlēs, viņi skatītājiem rada gan jautru, gan pašcienošu iespaidu. Cilvēki, kas lēkā bērēs, asarām ritot pār vaigiem ir vien lieliski. Bez šaubām svešiniekam viņi šķiet savādi un stipri interesanti, bet viņi reti vai nekad neizraisa izsmieklu.

Kāfirs savā ziņā ir laipnības paraugs. Viņš dod priekšroku pārākajam un dabiski ieņem sev pienācīgo stāvokli. Pārgājienā grupu parasti vada vissvarīgākais cilvēks, visus virknē. Ikviens padod ceļu virspriesterim. Piebāztā sanāksmē svarīga vīra ierašanās telpā tiek paziņota katram pieceļoties un teicot, “Te ir arī Basti”, vai kādā nu vārdā viņu sauc.

Uz ceļa katrs satiktais saņem parastu un laipnu sveicienu. Cilvēks, kurš ceļo augšup pa ieleju, tiks uzjautāts, “Vai tu nāc no lejas?” Viņš atbildēs, “Jā” un savukārt pavaicās atbilstoši. Šķiroties viņi pateiks viens otram “Visu labu”. Ja viņi ir piesēduši parunāt, aizejošais lietos īpašu uzrunas formu, nevis vien “Visu labu”, bet ekvivalentu “Lūdzu, necelies.” Paziņas ceļā tiks sveicināti sirsnīgi. Turot roku, vaicā, “Vai ir labi? – Vai ir ļoti labi? – Vai jūsu mājas ļaudīm iet labi?” un pēc šiem formālajiem vaicājumiem sekos vēl daudz laipnu jautājumu. Maltītē ceļmalā katram vīram vai sievai, kas iet pa ceļu, tiks piedāvāta porcija. No tās vispirms laipni atsakās, jo nevajadzētu taču atlicināt. Tad tā tiek ceļiniekam uzspiesta un pieņemta.

Ir kārtni veidi kā Bašgalas ielejā ierasties svešā ciemā. Oulagal ciemā es kādu dienu ierados izmircis un noguris. Mēs zinājām pie kā meklēt patvērumu, bet uz manu kāmu pavadoņu mājienu visi sagājām govju kūtī un pazemīgi sasēdāmies uz savām nastām. Tas ļāva mūsu namatēvam iztīrīt un sakārtot mūsu uzņemšanai istabu. Beidzot viņš nāca lejā pa ciema terasi un aicināja mūs kāpt uz viņa mājokli. Citā gadījumā, Bagalgrom ciemā, mēs visai līdzīgos apstākļos sēdējām uz dēļa otrpus upei, un mani biedri taisīja ēdamo un sāka tīksmi ēst it kā tā būtu mūsu apmetne. Bijām uzaicināti uz puspabeigtu māju, ļoti caurumainu. Beidzot parādījās pats dižmanīgais Bahdurs un ar lielu ceremoniju pavadīja mūs uz savu māju.

Šādos apmeklējumos ir etiķete uzņemt viesi ne vien ar gaļu, dzērienu un ugunskuru, bet arī ar sarunām. Visi sasēžas uz ķebļiem aplī ap uguni. Sarunu vada namatēvs, tā parasti ir formāla un bez dzirksts, jo katram ir tāda cilvēka iznesība, kurš sajūtas gan kā pagodinātājs, gan pagodinātais vien ar savu klātbūtni. Kamēr turpinās pieklājības, kompānijai šajā cienīgajā, bet sabiedriskajā veidā jāsēd visu nakti, līdz mans namatēvs vēlējās gulēt tajā istabā kopā ar mani. Aukstajā laikā es, izklaidēts vienu vai pāris stundas, rteiz lūdzu vai nevarētu izdzēst ugunskuru, jo man dūmos sāpēja acis, un ka tā paša iemesla dēļ vajadzētu atvērt logus un durvis. Tas vienmēr lika maniem biedriem pievienoties manam ierosinājumam pāriet uz citu istabu.

Neraugoties uz skopumu, kas dažos gadījumos gandrīz sasniedz slimīgumu, kāfiri ir augstākā mērā viesmīlīgi. Neviens cilvēks, lai gan ne labprāt tērējot savus krājumus, neuzdrīkstas lauzt šo nemaināmo likumu. Vienīgais šā likuma izņēmums ir Presungulā, kur cilvēki ir apmeklētāju no citām ciltīm tik izlaupīti un iebiedēti, ka mēģina no svētajiem viesmīlības ritiem izvairīties katrā iespējamā veidā un tādēļ tiek nicināti. Pie citiem kāfiriem pārtikas krājumu tēriņš ar viesu uzņemšanu varētu būt ļoti liels. Īpaši apmulsis biju par laipnību un labprātīgumu, ar kādu tika uzņemti un paēdināti apmeklētāji Bašgalas ielejas augšdaļā. Manā pirmajā apmeklējumā katrā ciemā man tika kauta aita kā ziedojums visai kopienai. Vēlākos apmeklējumos mani uzņēma pēc kārtas īpašs vīrs un nodrošināja ēdienu.

Bija zināms, ka atlīdzība var būt devīga, tāpēc namatēvu norādīja ciema galva, bet par manu pirmo apmeklējumu maksu neņēma. Reiz piesēdu patērzēt Bādāmukas ciemā pie Lutdehas. Visa mana grupa bija tikko dāsni uzņemta citā ciemā, tomēr, neraugoties uz manu pretošanos, tūliņ tika nokauta kaza, un visi mani pavadoņi pamieloti, cieminiekiem atvicinoties no vaicājuma par samaksu un paziņojot, ka iespēja mūs uzņemt viņus pagodina.

Kāmu viesmīlība parasti bija mazāk augstsirdīga. Reiz viņu kārtību man izskaidroja. Man teica, ka apmeklētājus no ne-kāfiru zemēm vienmēr uzņem labi, jo ir acīmredzams, ka viesis aiziedams nedrīkst sev par lielu kaunu atturēties no dāvanas, kas pārsniedz saņemtā ēdiena vērtību. Mana pieredze bija tāda, ka, jo ilgāk es paliku dzīvot pie kāmiem, jo grūtāk kļuva papildināt krājumus, pat par pārmērīgām cenām; bet nav šaubu, ka ēdināt manus pavadoņus, lai arī nelielā skaitā, vienai saimniecībai bija manāms apgrūtinājums, un ciems kopumā to varēja izturēt reti vai nemaz. Savā starpā kāfiri ir paši viesmīlīgākie gan pēc dabas, gan nepieiešamības.

Ģimenes saites Kāfiristānā ir ļoti stipras. Dažās ciltīs ir paraža pārdot mazas meitenes, un nauda vilina kādus cilvēkus pārdot pat tuvus radus, bet parasti vislabprātāk atbrīvojas no vergu pēcnācējiem. Puikas tā pārdod reti, bet mazas meitenes bieži tiek uzskatītas par preci un kustamu mantu. Bašgalas ielejā labu ģimeņu vīri radinieces nepārdos, vien vergu bērnus; izņēmums ir augsta stāvokļa vīriem, kā Čitrālas Mehtars un prinči. Neraugoties uz šīm precībām kāfiri ģimenes attiecībās ir ļoti laipni. Pazinu vīru, kurš ar sievietes sirsnīgumu pieskatīja nabaga kroplo brāli, epileptiķi, un esmu novērojis neskaitāmus uzticīgas vīrieša pieķeršanās piemērus brāļiem, bērniem un radiem vispār. Kāfiru prieks par dēliem ir ļoti liels. Viņi ir maigi pret novecojošiem vecākiem un sievas radiem, un sirsnīga attieksme ir acīmredzama. Īpaši laipni viņi ir pret bērniem.

Viņiem diez kā nerūp suņi, lai gan tos izmanto kā medību un sargsuņus. Kazas kopj kā mājdzīvniekus, tās tiek lutinātas un koptas. Dzīvnieki cilvēkiem pieķeras. Parasts skats ir, kad kaza aplaiza vīrieti vai puiku. Ja kazu bars klaiņo mežā vai nogāzē, gans met tām ar akmeņiem un klaigā, liekot atgriezties. Skriet apkārt, liekot atgriezties viņi reti uzskata par nepieciešamu. Puikām kazas seko uzjautrinošā veidā. Reiz kāds puika kazas pavadībā atnāca pie manas nometnes. Puika likās gulēt, un kaza to izmantoja, aizejot uz kaimiņu lauku. Puika pamodās, meta dzīvniekam ar akmeni, un tas skaļi blēdams atskrēja atpakaļ pie viņa. Puika iemiga atkal, un kaza palika pie viņa līdz tas pamodās un ilgi pēc tam.

Protams, kaujot savus lutekļus kāfiri neizrāda nekādu nepatiku. Buļļi un govis ir tik pieradušas pie apiešanās, ka vedot uz ziedošanu virve nav vajadzīga. Kāds vīrs aiz ragiem nospiež galvu, un cits vīrs ar cirvīti pāršķeļ kakla mugurkaulu. Laipnība, ar kādu kāfiri kopj dzīvniekus, ietaupa daudz nepatikšanu tos kaujot.

Lai gan kāfirs musulmāņu nogalināšanu uzskata par tikumu un atbilstošu savai reliģijai, un nešaubīgi domā, ka tie ir ienaidnieki, un lai gan sirojumos naidīgā teritorijā viņš netaupa ne sievietes, ne bērnus; un lai gan viņš cilvēka dzīvību nevērtē augstu, un lai gan medībās viņš, šķiet, lieto nežēlīgus paņēmienus, pēc dabas viņš nav nežēlīgs. Katru, kurš prāto, cik mežonīgs viņš ir, pārsteidz kāfira nežēlības trūkums.

Kāfiri ir apbrīnojami drosmīgi. Grupiņās pa diviem, trim viņi zaglīgi ielavās daudzas jūdzes naidnieka zemē, kur noķerti tiktu nogalēti uz vietas. Viņi naktī ložņās nocietinājumos un ciemos durdami pa labi un kreisi, un tad aizbēgs savos kalnos vien ar klaigām aiz sevis. Zinot viņu ieroču zemo līmeni, viņi paveic brīnumus. Galējām grūtībām, kādas viņu zeme sagādā iebrucējam, nešaubīgi ir daudz kopīga ar viņu spēju uzturēt savu neatkarību, bet galvenais iemesls ir drosme, pārsteidzīga bravūra un uzticība, ar kādu kāfiri sargā sevi vai karo naidnieka zemē.

Ir neparasti redzēt, kādas māņticīgas bailes kāfiriem ir no šautenēm – tās rada nezināšana. Ieņemot 1891.gada decembrī Nilt cietoksni, man līdzi bija seši kāfiri. Hunzas-Nagaras ļaudīm cietoksnī bija daudz labu šauteņu, un to uguns kāfiriem pagalam atņēma rīcības spēju. Viņi tad un vēlāk kļuva tik nelaimīgi, ka pēc dažām dienām es visus aizsūtīju uz Gilgitu gaidīt manu atgriešanos, kad ekspedīcija beigsies.

Kāfiri ir lieliski uzticīgi cits citam un raduši pašuzupurēties. Man esot Kāfiristānā kādā reizē tika nogalēti divi jaunekļi. Viens bija smagi ievainots un nespēja izbēgt no naidnieka, bet otrs, varens kalnietis, tika nogalēts tāpēc, ka pats atteicās bēgt pametot biedru.

Savā starpā kāfiri ir ļoti ķildīgi. Vīram, lai apliecinātu savu vīrišķību, ir pilnīgi obligāti jāiesaistās ķildā. Neesmu bijis nevienā kāmu vai katiru sanākšanā, kur nebūtu bijis viens vai pāris traču. Tāpēc diez vai paiet kāda diena bez nemiera.

Tomēr, ja ķildošanās ir vīrišķīga lieta, samierināšana ir svēts tikums. Vīri, puiši, pat suņi tiek atšķirti uz pirmo iespējamas cīņas pazīmi. Kāfiri savos žestos ir tik ārkārtīgi strauji, ka tūlīt seko ķilda ar zibenīgu uzbrukumu, un tā kāds vai cits cīnītājs parasti dabū vairāk vai mazāk smagu ievainojumu, bet otram sitienam laika nekad nepietiek. Klātesošie cīnītājus tūliņ saķer, atmet sānis un atšķir vai nogrūž zemē burtiski uzsēžoties virsū. Katrs, kurš nav pielicis roku ciema kautiņa apturēšanā, tiek uzlūkots un uzskatīts par viduvēju un nevērtīgu.

Pie kāfiriem nav nekā, kas atgādinātu reliģisku neiecietību. Kaut kas tāds varētu būt Presungulā, ja šie ļaudis būtu dūšīgāki. Viņi vēlētos būt neiecietīgi, bet nav spēcīgi. Citi kāfiri neliekas zinis par cilvēku, kurš sliktā garastāvoklī aiziet uz gadu vai diviem un kļūst par musulmāni. Parasti viņš pēc laika atgriežas, un daudzām Bašgalas kāfiru ģimenēm ir musulmāņu radi, kas apmetušies Lutkho vai Kunaras ielejā, vai Čitrālā. Viņi pret šiem atkritējiem izturas, it kā viņi nekad nebūtu reliģiju mainījuši.

Kāfiri vienmēr ir uzticīgi savām asinīm, izcelsmei. Viņi turas pie asinīm un rāses; pret reliģiju viņi ir samērā vienaldzīgi. Ja kāfiru vergs – puisis, ko cilts locekļi pārdevuši, ir sodīts, teiksim, Čitrālā, viņa cilts viņu atriebs.

Kā jau esmu minējis, kāfiri ir ļoti sabiedriski. Viņiem ir kāda rāma humora izjūta. Viņu ķircināšanās ar sievietēm ir protams piedauzīga, un vairumam viņu joku ir tā pati nokrāsa, bet bet lieliski viņus uzjautrina ironiskas piezīmes un arī vienkāršas asprātības. Piemēram, reiz kāds vīrs atnāca pie manis sašutis un gandrīz nikns uz mani, sūdzoties, ka zāles, ko dabūjis pret jēlumu uz mēles, nav bijušas labas, un ka ar viņa mēli ir ļoti slikti. Mana atbilde bija, ka viņa mēlei ir tiešām jābūt sliktai, ja liek viņam runāt tādā veidā. Viņš un tāpat klātesošie, šķiet, to uzskatīja par ļoti labu joku, un tūliņ atjaunojās laba gaisotne. Protams, nebeidzama sīku asprātību tēma ir sievietes. Kāfiri nekad neļaujas smieklu lēkmēm vai kliedzieniem, bet reizēm staro sirsnībā un līksmē. Es, taisot jociņus, raudzījos, lai tie ir draudzīgi un vienmēr asprātīgi, neatstājot klausītāju prātos nekādas šaubas, ka joks varētu būt ar kādu nodomu. Mans “dēls” Šermaliks un viens vai divi citi, kas mani pazina, smējās jau iepriekš, redzot sejas izteiksmi, vēl nedzirdējuši, par ko būs jāsmejas. Vienmēr rādīju kāfiriem, ka man ir patīkams humors un devu arī viņiem izdevību izrādīt savu pieklājību. Ir ne mazums kāfiru, kuru sarunas, kas attiecas galvenokārt uz nevērtīgām tēmām, izrāda spēcīgu ziņkāri, kas varbūt var būt aizmetnis zinātniskiem prātojumiem.

Kāfiriem dabiski šķiet zagt, ja tas ir ēšanai. Bērni tiek mudināt uz zagšanu. Ja kaut kas ir nozagts, izsekots un beigās atdots, tiek piedots, ja to izdara puiši. Manus maksimuma – minimuma termometrus, sausuma – mitruma kolbas puikas paņēma un iznīcināja uzreiz kā biju uzstādījis. Cieminieki domāja, ka tas ir tikai dabiski. Bija kāds puisis, ap sešpadsmit gadiem, kurš tiešām man bija pieķēries, bet nespēja pretoties čiepšanas izdevībai. Viņam vienmēr nācās atdot, bet tas viņu neizārstēja. Reiz Kunaras ielejā šis puisis nozaga kazlēnu paša draugam un nesa to savā kreklā, nevienam nezinot par zādzību, kamēr īstais īpašnieks mūs panāca un atguva savu īpašumu. Īsi sakot, kāfiri ir dzimuši zagļi. Veiklas čiepējas ir mazas meitenes. Reiz novēroju divas bērnišķīga izskata meitenītes pierunājam Mindžānas tirgoni parādīt ķemmi. Tiklīdz tā bija viņu rokās, tā tika uzmesta uz tuvākās mājas jumta, kurā šis mindžānis varēja uzkāpt vien pa apkārtceļu, kamēr meitenes kā mērkaķi rāpās taisni augšā pa sienām. Kamēr vienu meiteni mindžānis saķēra un novilka lejā, otra bija jau nesasniedzama. Viņš steidza saķert tās kāju, palaižot pirmo noķerto, bet par vēlu. Meitene dabūja ķemmi, un abas nozuda, nabaga tirgoni atstājot apjukumā un bezpalīdzībā.

Cilvēka nogalēšana tiek uzskatīta vien par niecīgu lietu, ja vien tas nav no pašu vai tuvas cilts, ar kuru noslēgts miers, jo pēdējā gadījumā tas var beigties ar karu. Svešinieka nogalēšana var tikt uzskatīta vai neuzskatīta par lietderīgu, bet diez vai par noziegumu.

Kāfiru uzskatā īsti lieliskam vīrišķam tipam, ko uzsvērti sauc par “labu” cilvēku, jābūt ar šādām pazīmēm: viņam jābūt veiksmīgam slepkavam, labam kalnietim, vienmēr gatavam uz strīdu un noskaņotam uz mīlēšanos. Ja viņš ir vēl labs dancotājs, labs loka vai degļa musketes šāvējs un labs “aluta” jeb dzelzs riņķa, pakava vai virves cilpas metējs, jo labāk. Šīs īpašības nosaka lielisku vīru; bet lai būtu īsti ietekmīgs ciltī, viņam jābūt arī bagātam. Bagātība Kāfiristānā dod milzīgu varu jebkādam. Vīrs var būt drosmīgs, uzticīgs savai zemei, ar skaidru galvu un saprātīgs un tomēr ar niecīgu vai nekādu svaru cilts padomēs, ja nav turīgs, vai ja vien viņš nav arī runasvīrs, kad zināmā mērā viņa daiļrunība var izlīdzināt bagātības trūkumu. Var šķist, ka ceļotājs šīs lietas zināšanu var izmantot, lai ievirzītu šos ļaudis uz savu pusi, tā tas nav. Kāfirus var viegli piekukuļot, un viņi darīs gandrīz jebko par naudu; bet viņu lielīšanās liek viņiem izziņot, ka ir bijis diezgan gudrs, lai izdabūtu no svešinieka naudu, un uzreiz uzliesmo viņa draugu alkatība, prāts ir vējā, un izceļas draudīgas nepatikšanas.

XIII NODAĻA

Stāsts turpinās – Utah’s ņem mani skatīties klinšu rakstus – Mūsu gājiens turp – Nedrošs tilts – Kām’u robežciems Urmir’a – Grūtas takas – Tilts savaldības pārbaudei – Bagalgrom ciems – Zārki – Koka tēli – Dievam Bagisht’am veltīts akmens – Nošķirts pagāns – Markhor’a (kalnu kazas) meklēšana – Klinšu zīmes – Slimais, ievainotais un aklais Bagalciemā – Mulsinošā ļaužu uzmanība – Grūta atgriešanās – Sarunas – Lame Astān – Kāmu ielejas apmeklējums – Nepatīkami piedzīvojumi.

Dienu vai divas pēc atgriešanās no Dungalas ielejas mana zinātkāre redzēt klinšu zīmes, ko minēja Štāluks no Purstāmas, kļuva nepārvarama, un ar nelielām grūtībām pierunāju Utahu paņemt līdzi mani. Sākumā viņš negribēja uzņemties šo mazo pārgājienu, jo lai gan, sākot pietiekami agri no rīta, varējām iziet un atgriezties vienā dienā, tomēr maršruts iet caur Mumānu jeb Mādugālu zemi, un kāmi nekad nespēj pārvarēt aizdomas un nepatiku par maniem citu kāfiru cilšu apmeklējumiem. Tomēr redzot, ka mans lēmums iet ir nemanāms, neatkarīgi vai viņš mani pavadīs, vai nē, Utahs pēc vienas vai divām dienām padevās, un agrā 9.novembra rīta tumsā mēs devāmies ceļā. Mūsu grupā bija vēl Utaha brālis, Aramaliks, viņa radinieks Tongs un Šermaliks.

Tumsā es pastāvīgi meimuroju pa nelīdzenajām ciema takām vai pār dūmcaurumiem, jo taka bieži gāja pār savienotajiem māju jumtiem; kamēr mani biedri kustējās tik izveicīgi un pārliecināti kā var tikai tas, kurš zin ceļu tik labi, ka kājas pašas atpazīst vietu. Tad mēs pagājām garām “šenitān’am”, vietai, kur nogāzē lielās kastēs-zārkos nolikti cilts mirušie – garām, bet ne par tuvu, jo tādas vietas augstiem kāfiru garīdzniekiem ir nešķīstas – un tad stāvos zigzagos rikšojām astoņsimt pēdas lejup uz Ničingalas strautu, maniem stilbu kauliem jūtoties kā nokaitētiem dzelzs stieņiem. Vecais tilts bija salūzis, un to aizvietoja pāris priedes baļķu. Laimīgā kārtā tie nebija ļoti augstu virs ūdens, tomēr man nācās sakopot visus nervu resursus, lai spētu šķērsot šo straumi. Ja kāfiri vien nostiprinātu šādus pagaidu tiltus, tie nebūtu nemaz slikti; bet, šķiet, viņi domā, ka visi vīrieši ir vaļīgas virves dejotāji. Mani ceļabiedri nemanīja grūtības, kas uzbruka maniem papēžiem, viņu galvas griezās varbūt uz visām pusēm izņemot manu. Lielākais lēciens, kādu jebkad esmu veicis, paglāba mani no iekrišanas un varbūt aiznešanas pa straumi. Nedaudz tālāk bija jāšķērso stāvs akmeņains uzkalns, mums iegriežoties no Ničingalas uz Bašgalas ieleju. Šā stāvā kalna galā, kas iezīmē Ničingalas sateci ar Bašgulas upi, ir uztupies kāmu robežciems Urmira, ko veido ap divdesmit nolaistas mājas.

Tiklīdz pametām Urmiras robežu, bijām uzreiz Mādugālu jeb Mumānu zemē, kas ir pilnīgā bīstamā Bahdura īpašumā. Šī zeme plešas vien sešarpus jūdzes gar Bašgalas ieleju, un tajā ir tikai trīs ciemi, saukti Mumān jeb Bagalgrom, Mungal un Susku. Abi pēdējie slēpjas sānu ielejās. Ir vēl daži izkaisīti ciematiņi. Apmēram pāris jūdzes mēs turējāmies gar Bašgalas upes labo krastu, un taka bija ārkārtīgi grūta, īpaši vienā vietā, kur bija vertikāls kāpiens, kura pārvarēšana prasīja ievērojamu muskuļu spēku un enerģiju, un suņi bija jāvelk iespējami saudzīgākajā veidā.

Tad sasniedzām tiltu, pa kuru pārgājām kreisajā krastā. Tas bija diezgan jauns un stingrs, bet sliktākais, kur izmēģināt manu veiksmi, jo bija uzbūvēts kādas trīsdesmit pēdas virs ūdens, un taka sastāvēja no viena pēdas platuma dēļa, kas ierobežots ar divām garām kārtīm četras collas diametrā. Vidū tas no mana svara sāka stipri šūpoties, un skats lejup uz straujo ūdeni lika manām smadzenēm noreibt. Apstājos un saliecu ceļus, mēģinot apsēsties. Utahs, kurš bija priekšgalā, redzēja manu ķezu un skrēja atpakaļ man palīgā, liekot tiltam šūpoties vēl stiprāk. Pēkšņi mana galva nedaudz noskaidrojās un mani ceļi iztaisnojās. Noraidīju Utaha palīdzību un droši sasniedzu augsto estakādi. Atpakaļceļā lepni gāju pa tiltu, it kā sirds nekāptu mutē, un mans skatiens visu laiku neaizmiglotos. Mazāk kā pusjūdzi tālāk mēs šķērsojām otru tiltu, kas mūs ieveda taisni Bagalgrom ciemā, kas būvēts lejā gandrīz ūdens malā.

Es pārstāju skaitīt mājas pāri upei. Tas kāfiru ciemā nav viegls uzdevums, jo mājas čupojas cita uz cita vissarežģītākajā veidā, un būves, ko esi uzskatījis par mājokļiem, pārvēršas par liellopu nojumēm un otrādi. Bagalgrom ciems ir būvēts platas īsas ieputinātas ielejas grīvā starp grīvu un upi un ir lielākoties atklāts. Akmeņainā ieeja ielejā aiz ciema ir klāta ar laika apstākļu skartiem mirušo zārkiem, daudzi ir no vecuma salūzuši vai sakrituši gabalos. Neparasti tēli ir salikti vienā līmenī pie tilta ziemeļu pusē un pa gabalu izskatās kā cieminieku pūlis, līdz uzmanīgi vērojot var manīt, ka neviens nekustas, un pūlis nemaina stāvokli. Arī upes mūsu pusē bija tēli, un pie tiem asinīm notraipīts dieva Bagišta svētakmens. Ļaudis nāca barā pār tiltu un bija pavisam sirsnīgi savos sveicienos un rokas kratīšanās. Kāds vīrs piesteidzās man un rūpīgi uzlika manu labo kāju uz savējās; viņš šķita apmierināts ar izpildījumu, it kā būtu paveicis kaut ko slavējamu. Pats Bahdurs bija projām savā pšal’ā (attālā saimniecības ēkā), bet Utahs pavadīt mūs uz klints zīmēm pasauca savu draugu, kā šķita, Utahs gribēja, lai atbilstoši kāfiru etiķetei mani pavada ne tikai viņš pats, bet arī kāds mumānu cilvēks; varēja izskatīties, ka Utahs uzskata visu ciemu par savu.

Pēc jūdzes vai vairāk mēs nonācām ciematiņā Pundža (Punja), kur dzīvoja kāds vīrs no Bagalgrom ciema, kurš miera laikā bija nogalinājis kāmu cilts locekli. Viņa māja tikusi nodedzināta, īpašums iznīcināts vai atņemts, bet viņam ļauts apmesties šeit un sākt dzīvi no jauna. Pusjūdzi tālāk mums bija nesekmīgas kalnu kazu medības, un galu galā ap pusdienlaiku mēs galīgi noguruši sasniedzām klinšu zīmju vietu. Tā bija lejā ūdens malā un nodalīta no ūdens vien ar dažiem jardiem oļu un akmeņu. Labi, ka biju jau pieradis pie vilšanās.

Šīs zīmes bija ap divdesmit pēdas virs zemes uz dzegas veida klints izvirzījuma apakšējās virsmas. Bija teikts, ka tās nav aizsniedzamas, bet noteikti varētu aizsniegt citu pacelts atlētisks vīrs. Tās sastāvēja no nekā cita kā dažiem vienkāršiem nelīdzeniem zīmējumiem, līdzīgiem tiem, kādi visur redzami kāfiru kokgrebumos. Malu zīmējums ļauj iedomāties visu pārējo. Dažas virknes bija līmeniskas, dažas stateniskas un galos izzuda neskaidras. Vietām zigzag līniju nebija vispār, un palikuši bija vien plankumi, kas izskatījās kā ložu pēdas uz mērķa. Kāfiri skatījās uz to ar godbijību un teica, ka zīmes ir ļoti senas, paša Radītāja roku darbs. Nebija iespējams pieiet pietiekami tuvu, lai redzētu, vai zīmes ir klintī iecirstas, bet izskatījās, ka efektu rada kāds bāls gleznojums. Kādā citā zemē izskatītos, ka ar mani īstenībā ir izspēlēts joks, tomēr kāfiri acīmredzami bija pavisam patiesi savā ticībā, ka šīs zīmes ir sens un svēts raksts.

Redzējuši ko gribējām, mēs devāmies atpakaļ un Bagalgromā atradām, ka pār upi manai apskatei ir pārnesti visi slimie, kroplie un aklie, un man nācās kaut ko pateikt par katru nelaimīgo. Bija ļoti grūti tikt projām, cieminieki lūdzās mani palikt viņu ciemā vismaz vienu nakti. Man bija jāatsaka, jo nebija līdzi neviena sega, un nebija jau iespējams apmierināt viņu cerības. Utahs visu laiku ar grūtībām iegrožoja savu nepacietību. Viņam bija galīgi apriebušies draudzīgie ļaužu mēģinājumi man piekļūt. Viņu uzmanība brīžiem kļuva mulsinoša. Kāds neiedomājami tērpts vecs vīrs man stāstīja, ka redzējis sapni, kurā esmu viņu adoptējis kā dēlu. Sasniedzis stāstā šo vietu, viņš saķēra manu mazo pirkstu un man par mēmu pārsteigumu paņēma sev mutē un to domīgi sūkāja. Biju laimīgs no maniem pārāk aizrautīgajiem draugiem atvadīties.

Ja mums šķita grūts sarežģītais kāpiens ceļā augšup pa ieleju, tas bija bezgala grūtāk tagad. Visdrosmīgākais kāpējs bija vadošais vīrs. Reiz nokāpjot viņš prata mums palīdzēt, ieliekot kāju padziļinājumos un plaisās, kuras mēs nedz redzējām, nedz sameklējām. Kādā vietā dienas maršrutā nācās tikt gar ļoti sliktu krastu brienot pa upi. Kad sasniedzām to vietu, vadošais biju es, un stāva klints priekšā un no vienas puses, ar strauju upi otrā biju galīgi apmulsis, līdz nesaņēmu skaidrojumu. Brienot, lai gan straume šajā gadalaikā nebija ļoti ātra, tā bija briesmīga maniem nabaga suņiem. Dažās vietās tie tika vilkti pa ūdeni, kamēr gandrīz noslīka, vai stumti ar kārtīm, klusākās vietās nodrošinot pret ieraušanu galvenajā straumē.

Ceļā mūsu sarunas bija tikai rīkojumi; tajā runas veidā, kuru man bija atklājis viens no Čitrālas prinčiem, bet kas cilvēkam, kurš vēlas būt precīzs un patiess, ir visai sarežģīti. Tas lielākoties sastāvēja no maniem minošiem vaicājumiem un tad sarunas biedra uzvedinošām piezīmēm. Reiz vēlāk runājām par oglēm, ko Šermaliks bija redzējis Indijā, un bija aprakstījis kāfiriem. Viņš acīmredzami gribēja manu apstiprinājumu savam teiktajam, kas nebija uzņemts noticot; tā es stāstīju par ogļraktuvēm un mēģināju tajā nepilnīgajā saziņas veidā skaidrot, kas ir ogles un kā tās lieto ražotnēs manā zemē. Kāfiri izskatījās aizvien pārsteigtāki, kamēr Utahs beidzot izteica visa jēgu, teikdams, “Ja neesat sapratuši, ka franki (eiropieši?) nekad nemelo, kurš ticēs kādam no šiem vārdiem? Ogles ir brīnišķīgas.”

Kad tuvojāmies Urmirai, sāka tumst. Tieši pirms ciema kāfiri pēkšņi apsēdās un apēda maltīti. Neregularitāte ar kādu kāfirs mēdz ēst, ir pārsteidzoša. Pārgājienā viņam nav nekādu ēšanas noteikumu. Dažkārt viņš nevar vien beigt ēst, citreiz, šķiet, darbojas pavisam bez ēšanas. Kad pagājām garām Urmiras svētakmenim un tēliem, viens no grupas katrā ziņā zināja, ka pārgājiena nogurdinošākā daļa ir vēl priekšā – tas bija kāpiens Kāmdešas kalnā. Tas bija ilgs garlaicīgs gājiens. Tas biju es, kurš devās mājup strēmelēs saplēstās tuksneša sandalēs un ādas zeķēs, ar pārmērīgi nelīdzenajā ceļā savainotām un tulznainām pēdām.

To man ne reizi atgādināja vecākais, saukts Lame Astān’s. Kāfiri viņu sauca par Katr Astānu, kas nozīmēja to pašu.

Šim vīram pie kāmiem bija liels svars, jo viņš bija ne tikai viens no Miriem – tas ir, cilvēkiem, kam ļauts sēdēt uz ķebļa mājas vidū – bet arī vecs, izslavēts gudrais un cilts runasvīrs. Sirds dziļumos viņš bija mans draugs, bet bija arī izdevīguma meklētājs. Viņš bija ļoti turīgs un gudrs tālredzīgs cilvēks. Viņam kā pavēlniekam piederēja piecas sievas, un viņam patiešām piemita katra īpašība, kas viņu kāfiru novērtējumā liktu līdzās Dān Malikam un Torag Merakam, ja viņam netrūktu augstsirdības. Viņš bija skops un pie visiem viņa centieniem būt par savas tautas likteņu noteicēju viņš nespēja tērēties pastāvīgos goda mielastos un ziedojumos, bet vien tā šo stāvokli var sasniegt. Tā viņš ir kļuvis par Torag Meraka lišķi un tā mielastos skraida apkārt satraukti palīdzēdams kalpiem, ejot caur visiem augstsirdīga namatēva brīnišķajiem piedzīvojumiem kā pilnvarotais. Šis cilvēks skaidri redzēja labumu ciltij no manas apmešanās pie viņiem, jo viņš uzskatīja, ka kamēr es palikšu ielejā, ne čitrāļi, ne afgāņi neuzdrošināsies uzbrukt. Tāpēc viņš bija man patiess atbalstītājs un būtu man labi pakalpojis, ja viņam nebūtu jāpakļaujas mežonīgā Torag Meraka gribai un un tikpat bieži kā pēdējam jāmaina viedoklis, gan iegribas, gan varbūt vien lai izrādītu, ka ir varens diezgan, lai mainītu viedokli un liktu to darīt sekotājiem, kad vien iegribas.

Tāpēc es jutos parādā Lame Astānam par smalkjūtību, ar kādu viņš reizēm prata nogludināt man ceļu; bet pēc manas atgriešanās no Dungalas ielejas 5.novembrī nedz viņš, nedz Dān Maliks nespēja neko izdarīt manas dzīves vieglināšanai, ko sarūgtināja nemitīgi vairāku vecāko pūliņi iegūt varu pār mani; tā es ar prieku izmantoju izdevību pārcelties uz Kamu, pateikdams, ka apmeklēšu tur dažus slimos, un apskatīšu ieleju, kuras grīvā Kāmu atrodas. Uz šo mazo pārgājienu mani tagad mudināja tie paši cilvēki, kuri kādreiz pretojās tā veikšanai.

Kāmdešas ļaudis bija ļoti noraizējušies par vīra, vārdā Gutkečs, slimību, kurš bija ne vien manāmi svarīgs ciltī, bet arī kalpojošais priesteris kāmu ciemā. Mani draugi atzinās, ka viss reiz par manu tās vietas apmeklēšanas neiespējamību bijis man teikts, nav bijusi patiesība, un ka maldinošie apgalvojumi izteikti tikai atbilstoši tā brīža nepieciešamībai.

Kāmdešu pametām 12.novembrī, un apmetušies divas dienas Kamu, uzsākām pārgājienu augšup pa Kamu ieleju. Šermaliks atkal pavadīja mani kā tulks, jo Saīd Šahs, aizbildinoties ar vecumu un viduvējo veselību, joprojām atteicās atstāt mūsu mītni Kāmdešā. Mani pieredzējumi Kamu nepavisam nebija patīkami. Cilvēki, kas bija izvirzīti pavadīt mani īsajā pārgājienā, bija vislielākā mērā apgrūtinoši. Viņu nodoms bija nospiest mani līdz pakļautībai, tas ir, likt man pildīt grupas vadītāja norādījumus. Tas, protams, bija neiespējams lietu stāvoklis, ne visai tālu no cietumnieka, kurš izvests paelpot gaisu. Pirms man izdevās atbrīvoties no īgnuma, bija bāršanās. Šermaliks, pārskaities par Kamu vīru vārdiem, atklāti sadumpojās, nometa savu šauteni un patronas un aizmuka. Es gāju savu ceļu, it kā nekas nebūtu noticis, un mēģināju izrādīt, ka mana griba ir vismaz tikpat cieta kā kāfiriem. Kad biju zaudējis labāko dienas daļu nogāzē, jo arī Kamu vīri bija dusmās aizgājuši, tie visi atgriezās un rāmi atsāka savus norādījumus, nosakot manus soļus kā iepriekš. Tomēr ar šo pavērsienu viņi neko neguva, jo pirms sasniegt Kamu ciemu, es vedu pārgājienu pats, “apgāzis kompanjonu galdiņus”, kuriem tagad nācās pildīt manas vēlmes. Tomēr līdz apmierinoša stāvokļa panākšanai bija bijušas ievērojamas nesaprašanās. Pēc šā pieredzējuma es nekad neļāvu kādam kāfiram iet pirms manis, ja vien tas nebija pavadoņa lomā. Izņēmums bija Utahs, daļēji tāpēc, ka viņš man ārkārtīgi izpalīdzēja, bet galvenokārt tāpēc, ka viņam bija tiesības iet pirms ikviena savā ciltī.

XIV NODAĻA

Stāsts turpinās – Atgriešanās no Kāmu – Es pieņemu Torag Merak’u kā savu “brāli” – Ceremonija – Utah’s apvainojas un arī tiek pieņemts par manu brāli – Galvenais šīs pagānu paražas cēlonis – Triju dienu danči sakarā ar tēlu uzstādīšanu mirušajiem – Mans apģērbs šādos īpašos gadījumos – Vīriešu tēli – Dalībnieku, danču, tērpu, ceremoniju u.t.t. apraksts – Muzikanti – Vecie starp dancotājiem – Uzrunas tēliem – Kora vadītājs – Sieviešu tēli – Vecā Astāna skandējums – Danči un mielasts sievietes tēlam – Place aux dames (kundžu vieta) – Novembra nepatikšanas – Augoša neapmierinātība – Shermalik’a nenovīdība – Utah’a naidīgums – Visu ķildošanās visapkārt – Bachik’a augstprātība – Ķildas vairojas – Atkal Kāmdesh’a – Priekšrocība nezināt valodu par daudz – En famille (ar ģimeni) goda mielasts ar Torag Merak’u – Starpgadījumi.

Dienu pēc atgriešanās no Kamu, 19.novembrī izlēmu pieņemt Saīd Šaha atkārtotos vedinājumus pārbaudīt un atbruņot Torag Meraka augošo naidīgumu, slepeni izejot kāfiru dīvaino ceremoniju, padarot viņu par savu brāli. Rits tika veikts ar pienācīgo noslēpumainību, aiz slēgtām durvīm, nakts melnumā. Tika nokauta aita, pagatavotas nieres un pasniegtas uz šķīvja. Torag Meraks un es stāvējām sānu pie sāna ar katra roku otram ap pleciem. Saīd Šahs stāvēja priekšā un deva mums uz naža gala nieru gabaliņus, mums laiku pa laikam pagriežot sejas viens otram pretī un izdarot skūpsta žestu. Tad Torag Meraks izteica īsu Imrā piesaukšanu. Viņš uzvedās neparasti piezemēti, varbūt slēgtās durvis un notiekošā mistiskā noslēpumainība iespaidoja viņa mežonīgo prātu un vedināja uz svinīgumu. Drīz viņš no šā neparastā klusības stāvokļa atguvās un izvērsās varbūt pamatotā plātībā par saviem ārkārtīgajiem izdevumiem, ko iztērējis pastāvīgos mielastos ciltsbrāļiem, apstākli, ar kuru viņš ārkārtīgi lepojās. Viņš arī stundām apsprieda ar mani kāfiru uzvedību un paražas kopumā un galu galā atstāja mani tāda cilvēka stāvoklī, kurš vienā rītā ir uzcītīgi aplūkojis lielas kolekcijas visas gleznas un tagad mēģina atcerēties ko redzējis.

Ilgu laiku biju bijis pārliecināts, ka ir pilnīgi nepieciešams Torag Meraku samierināt ar jebkuriem man iespējamiem līdzekļiem, jo, pateicoties ietekmei, ko viņš guvis ar saviem milzīgajiem goda mielastiem, viņš bija man apdraudējums; tomēr sabrāļošanās slepenība deva man vērtīgu mācību, parādot cik neiespējami ir noturēt kaut ko kāfiriem nezināmu, jo tūliņ nākamā dienā šī lieta bija zināma visā ciemā; kamēr galvenais iznākums bija, ka priesteris Utahs bija pamatīgi saniknots un paziņoja, ka viņa līdzšinējie apgalvojumi par manu draudzību ar viņu nu ir publiski un atklāti noniecināti. Bija tikai viens ceļš izkļūt no šā sarežģījuma, proti, arī viņu pieņemt par savu brāli. Viņš vispirms aizbildinājās, ka to nevar izdarīt, jo svešiniekam var būt tikai viens brālis. Vēlāk viņš nostāju mainīja un pret lietu atmaiga. Beigās viņš par manu brāli kļuva īsti dedzīgi.

Kāfiru paraža pieņemt svešiniekus par saviem brāļiem ir viens no meslu ievākšanas paņēmieniem Kunaras ielejā un citur, kā jau tika izklāstīts. Teorētiski arī kāfiram būtu jādod dāvanas no savas puses, bet īstenībā viņš dod kādu niecīgu dāvanu, pats saņemot drēbes, naudu un citas dāvanas atbilstoši garantijas svarīgumam.

Bet tobrīd manos plānos nebija uzbudināt pārējo vecāko skaudību apdāvinot vienu vai divus no visiem. Tāpēc es paziņoju, ka Torag Meraks un Utahs ir kļuvuši mani brāļi uz precīzi vienādiem nosacījumiem, un tā kā mūsu draudzība ir vien no sirds, tad nav vajadzīgs šīs jūtas apzīmogot ar dāvanu apmaiņu. Tāda tajā situācijā nepavisam nebija Torag Meraka doma, bet priesteris to pieņēma uzreiz, tā ka otrais bija spiests samierināties ar šo skaidri netradicionālo izkārtojumu.

Trīs dienas pirms mēneša beigām tur augšciemā danču mājā jeb “grommā” (kalāšu maydan – liels lauks (salīdz ar ukr. maidan), liela pļava, esplanāde, tirgus laukums. I.L.) bija nebeidzami danči no rīta līdz vakaram ar pārtraukumu mielastiem – sakarā ar divu koka tēlu uzstādīšanu mirušajiem – viens vīrietim, viens sievietei. Aizgāju skatīt izrīcības uz pāris stundām katru dienu, kā ierasti īpašos gadījumos ģērbies melnā sēru uzvalkā, tas bija uz kāfiru īpašu pieprasījumu, kuru apbrīnu par tādu kostīmu man Indijā bija pateicis Šermaliks, kura mudināts es šo tērpu ņēmu līdzi.

Iztēloties šo dīvaino vai fantastisko ceremoniju ir grūti. Varbūt mans paša izskats neuzkrītošajā angļu civilizācijas tērpā varēja būt visai uzkrītošs šajā neparastajā vidē. Ļaudis izturējās kā mežoņi, tomēr neizskatījās sadalīti. Dažiem veciem vīriem starp skatītājiem bija intelektuālas sejas, gluži uz caurmēra austrumnieka pusi. Daudzi dancotāji bija mani draugi, un redzēt viņus pirmo reizi tagadējā izskatā, pozējot tik neparastā stājā, protams, bez kautrības vai bikluma, man, vienmuļās mūzikas vai bezmaz gregoriānisko dziedājumu iežūžotam dažkārt lika satrūkties kā no sapņa. Nemitīgā ļaužu straume, kas vienmēr dancoja aplī uz vienu pusi, mani reibināja un iemidzināja. Tad no dimdošā pūļa uz mani blenza kāda gara mirušā seja. Tas mani nepārsteidza, izskatījās pavisam pieņemami. Pēkšņā sejas pārvēršanās nekādu apjukumu neizraisīja, un kad es ar pūlēm pamodos, bija visai grūti saprast, kāds triks vai izpausme šo ilūziju radījis.

Danču placis bija tieši ārpus ciema, piekļaujoties tam ziemeļos, un tur vienmēr bija slikts laiks. Ēka veidoja arī tribīni skatītājiem. Otrā pusē kāda dzīvojamā māja ar lielu lieveni veidoja līdzīgu izdevīgu vietu skatīšanai un bija pārpildīta ar skatītājiem. Arī stāvā nogāze aizmugurē bija piebāzta ar skatītājiem. Priekšā, stiepjoties pa nokalni, bija liels četrstūraina koka grīda, ko no malām balstīja gari nogāzē nostiprināti mieti. Grīda bija ar margām un sēdekļiem trijās rindās. Izskatījās visai bīstama, tomēr bija daudz stingrāka kā izskatījās. Tur bija sanākuši visi cilts vecajie, viedie sirmbārži, kas svinīgi apsprieda kārtējās lietas un ģimeņu jautājumus. Man bija ierādīta vieta starp viņiem. Pats danču placis bija varbūt divdesmit jardu kvadrāts, lielākais plakanais zemes laukums ciemā.

Kad divu jaunu brašuļu, manu draugu, pavadīts ierados pirmajā dienā, izdarības bija pilnā gaitā. Danču plača vidū cieši pie raupja altāra bija vīrieša tēls. To uz muguras turēja kāds vergs, virs kura galvas un pleciem slējās divas kājas. Garās taisnās kājas bija galos – pēdu nebija – apautas ar pušķainiem danču zābakiem. Uz pleciem bija uzmests Badakhšānas zīda tērps, un galva aptīta ar zīda turbānu, kurā bija iesprausti astoņi otām līdzīgi pāva spalvu greznojumi. Vecīgā seja, liela un svinīga, cieši kopā baltās akmens acis un lielā tēla cilāšanās, vergam mīņājoties no kājas uz kāju mūzikas ritmā, laiku pa laikam liekot tam palekties, darīja skatu dīvainu. Tēls rādīja tādu smagu ērmīgumu, ka tam vajadzēja būt smieklīgam, bet man tādi tēli vienmēr bija nedaudz atbaidoši; tādas draudīgas (tās ir gandrīz vienādas) sejas skatiens caur lapotni uzreiz izdzēš visjaukākā krūmāja jaukumu un vienmēr izraisa manī domas par ikonu graušanas dusmām. Šo vispārpieņemto veidolu garlaicīgā un ļaunā izteiksme ar laiku kaitina aizvien vairāk. Šajā gadījumā bija brīnums, kā viens vīrs var noturēt tik smagu nastu. Viņš vienmēr izskatījās noguris un bieži sakustējās, tomēr kokam, no kā tēls izcirsts, būtu jābūt ārkārtīgi vieglam, lai viens cilvēks to varētu noturēt. Danču pārtraukumos tēls tika atbalstīts pret altāri un atstāts sievu pārziņā.

Viņas ieskaitot meitenes bija apmēram divi duči, pie kam vecākās valkāja ragainas galvassegas; danču laikā tās lēnām apļoja ap tēlu, lēnām pieliecoties ceļos un ik reizes pavirzot pēdu dažas collas. Viņas nemitīgi, viegli atpakaļ un uz priekšu pret šūpīgo tēlu, kustināja vienu roku, plaukstas augšup un krūtis augstu. Šī roku kustība it kā bija domāta kā “Kāds ir šis mirušais, tāda būšu pati.” Visas šīs sievas un meitenītes bija pārsteidzoši netīras un nevīžīgas, viņu tērpi bija diezgan saplēsti. Sievietes valkāja garus līkumotus ausu riņķus, un divām vai trim bija arī sudraba vizuļi.

Ārpus sievietēm bija bieza vīru drūzma, un visi dejoja aplī no kreisās uz labo pusi. Sievietes iekšējā aplī bija no mirušā ģimenes, kamēr viņu vīriešu radi danču pūlī no citiem atšķīrās ar spilgtas krāsas tērpiem un visu sev piemītošo spožumu, pie kam katrs nesa danču cirvi. Viņi valkāja greznus neīstus ‘kinkob’ apmetņus vai garus tērpus un baltas drānas turbānus.

Dažu šo vīru tērps ir pelnījis aprakstu. Ausīs gari sudraba ausu riņķi, kas atgādina tos, ko var redzēt vecmodīgos angļu portretos, kamēr ap kaklu nereti ir sudraba rota, stingra un smaga, kādas valkā hindu sievietes. Ja vīrs bija lepns divu apmetņu īpašnieks, viņš bija uzvilcis tos abus, un rādīja apakšējā krāšņumu, izslidinot roku ārā no augšējā piedurknes. Vēders bija apjozts ar šauru jostu vai parastu ar metālu kniedētu ādas siksnu, kas turēja dunci. Kājās bija savādi izstrādāti danču zābaki ar sarkanas vilnas rozeti uz pacēluma, kamēr no garajiem mīkstajiem dzeltenpelēkajiem stulmiem, kas sniedzās gandrīz līdz pusceļiem, nokarājās garas bārkstis no galos sarkani krāsotas baltas kazas spalvas. Zābaki bija nostiprināti pie kājām un locītavām ar šaurām apmaļu lentēm. Virs tām redzēja čitrāļu zeķes, kuru galos rūpīgi iebāztas vaļīgas maisveidīgas baltas raupjas kokvilnas bikses. Tas kopā ar danču cirvi veidoja pilnu smalka vīra apģērbu, bet citiem ir visas tērpa gradācijas atbilstoši valkātāja turībai vai stāvoklim. Dažiem bija vien zīda turbāna drēbe, aplikta kā josta pār plecu un sasieta zem pretējās rokas, galiem brīvi karājoties. Citiem rota bija vien stīpa vai lente, kas sastāvēja no divām pusapaļu sudraba pogu virtenēm aizmugurē un sānos, kamēr pieres un uzacu daļa sastāvēja vien no tievām melnām lentēm.

Iespaidīgākas stīpas bija arī jaunām meitenēm. Novēroju, ka daži mani draugi kā īpašu rotu valkāja vien čitrāļu zeķes vai turbāna drānas strēmeli, kamēr tie dancotāji, kuri nebija mirušā radinieki, valkāja parastās drēbes, kuras šim gadījumam tomēr nebija mazgājuši, varbūt baidoties izskatīties uzkrītoši. Gandrīz katrs valkāja “watsās”, šīs zemes mīkstus iesarkanus ādas zābakus, bet bija izņēmumi, un basas kājas dimdēja un dīžājās sparīgi.

Mūziku spēlēja profesionāļi, kuriem palaikam laipni palīdzēja amatieri. Muzikantu instrumenti sastāvēja trim bundziņām un divām vai trim parastām neuzkrītošas krāsas niedres stabulēm. Bundziņas nepārsniedza četras collas diametrā augšgalā un bija vidū savilktas kā smilšu pulkstenis. Spēlētājs sita ar nūjiņu, bungu virsas spriegojumu uzturot ar ādas siksnām kreisajā rokā, ar tām regulējot virsas sastiepumu. Man teica, ka šīs bundziņas ir dārgas, katra govs vērtībā, tāpēc no daudzajiem ne vairāk kā viens vai divi var samaksāt darinātājam. Šī “reize” dancotājiem ļāva lieliski izvērsties, nododoties savai dziņai vai nu lēnām ejot riņķiem dejas aplī, tipinot ne vairāk kā sešas collas garus soļus, vai pamīšus izdarot divus palēcienus ar katru kāju; vai dažkārt izslejoties, dipinot vai drāžot uz priekšu. To noteica ritms.

Iemīļota kustība, šķiet, bija vairāk vai mazāk vienmērīga soļošana apkārt, viegli pieceļot celi un tad pēkšņi sparīgi metoties uz muzikantiem ar pieliektu galvu, kā badoties. Gandrīz visi dancotāji bija pāros ar rokām viens otram uz pleciem. Raksturīgi, ja kāds vīrs gribēja pakasīt degunu, viņš drīzāk izmantoja savu aptverošo roku, bez mazākās neērtības sajūtas liekot partnerim aizgriezties. Grezni tērptie radi dancoja pa vienam. Bieži pūlī, īpaši spēlmaņu tuvumā vadošais pāris pagriezās pret sekotājiem, stipri sitot kājas pret zemi un paliecoties, lai redzētu efektu. Viņi iet viņi iet apli pēc apļa, apli pēc apļa, smaidīgi, līksmi, pilnībā apzinoties savu izdarību izcilību un nekad nepagurstot. Vīri gados, ar to dabas pieskārienu, kas viņus visus satuvina, dancoja ar palielinātu iznesību, apzinoties, ka rāda jaunākajiem kā tās lietas īsti jādara. Kokainā solī viņi locīja ceļus, griezās, veica atpakaļsoļus, sānspērienus, visas augsta stila figūras. Šie vīri nekad nesmaidīja, nereti izkrītot no ritma. Daži virpuļoja cirvi, citi ar abām rokām rāva nost citiem vai tikai kratīja plecā augšup un lejup. Katru reizi, kad muzikanti pārtrauca, galvenais bundzinieks deva zīmi ar dažiem pēdējiem pieskārieniem, rādot, ka ir beidzamais piesitiens, un arī savu nevēlēšanos pārtraukt.

Danču starpas aizpildīja nesagatavotas uzrunas koka tēliem, ko teica īpaši norīkots cilvēks. Viņš cildināja aizgājušā augstsirdību, viņa drosmi un labos darbus, kā arī viņa senču tikumus. Runātājs šajos gadījumos ir mirušā ģimenes loceklis, viņš varbūt teic visu, kas sakāms, bet nekad nekļūdās uz tēlotas pieticības pusi. Viņa stils bija dīvains kā kādiem neizglītotiem ceļojošiem runātājiem, kādi dažkārt dzirdami Anglijā. Aprauti stakato teikumi bez elpas, pārtraukumi, visa runa sarauta apmēram vienādos gabalos, pārtraukumiem aizvien pagarinoties. Man bija grūti saprast kaut vienu izteikto vārdu, līdz mani biedri izskaidroja; bet bija acīmredzams, viņš daudz neraizējās par atkārtošanos.

Runātājam deklamējot dancotāji atsvaidzinājās ar vīnu, ko ar kausiem smēla no tovera. Šis pats ne īpaši izturētais šķidrums pastāvīgi riņķoja arī starp skatītājiem.

Dažreiz muzikanti apstājās pavisam, un dancošana atsākās ar vīriešu dziedāšanu. Dziedātāji sastājās ap galveno cilvēku, manu klibu draugu, kurš bija augstākā muzikālā autoritāte ciltī. Vadot kori viņš aizrautībā par savu dziesmu vai slavējumu trīcēja no galvas līdz kājām, bet viņa balss koristu pavadījumā nebija dzirdama. Nabaga cilvēks! Ceru, ka viņš to nezināja, jo tāpat kā visi īsti labi dziedātāji un vēl arī citi, viņš taču gribēja būt dzirdams. Vīru balsis skanēja kā nevainojams baznīcas dziedājums. Aizverat acis un noticēsit, ka pilnbalsīgais koris dzied gregoriāņu lūgsnu; atverat tās un redzēsit kaut ko pavisam citu. (kalāšu drazhayl’ak – stiepta dziedāšana, stāstošu tautas dziesmu stiepta dziedāšana svētkos. Teicējs dzied pārējiem pirmais. Tad pārējie atkārto, kamēr sievietes lēni dejo garā virtenē. Kalāšu daginau – tautasdziesma.I.L.)

Sirmbārži un vecajie, visi svarīgie, sēdēja ap grīdu, dzēra vīnu un runāja par politiku. Palaikam kāds augstmanis iznira no danča, novilka savu tērpu, pakāra uz margas, izrādīja cieņu manam aitādas kažokam paberzējot to ar pirkstiem un tad pievienojās kopējai sarunai.

Pēc laika domāju doties mājās, bet man ieteica sagaidīt sievietes tēlu, kas tiek nests uz danču placi. Tēls bija liels, daudz lielāks par vīrieša tēlu un jādomā ļoti smags. Tā nešanai vajadzēja vīru baru. Mirusī bija Vaigali sieviete, ieprecēta Kāmdešā un acīmredzami piederēja pie turīgas ģimenes, jo viņas godāšanai bija divu dienu danči un mielasti. Smago tēlu ienesa danču aplī, ar diviem plīvojošiem karogiem priekšā – vienu baltu, otru sarkanu, abi divu pēdu kvadrāti, darināti no raupjas kokvilnas; baltajam karogam bija smalki izrakstīts vidus apmēram puscepures (half-crown) izmērā. Tiklīdz tēls bija nolikts pareizā vietā, klibais Astāns izkleberēja priekšā un uzrunāja flegmātisko koka seju. Runas beigās viņš veica it kā tēla noskūpstīšanu, darbību, ko tūliņ atdarināja visi klātesošie. Atsākās danči vīrieša tēla godam.

Nākoša pārtraukumā vecais Astāns atkal nostājās priekšā un protestēja pret trim klāt neesošiem cilvēkiem, kuri nozaguši govi, kas piederēja vienam no Umrā Khana ļaudīm. Viņš apsūdzēja teikdams, ka ja netiks atdota tūliņ, tad vainīgie tiks sūtīti pie Umrā Khana, lai tiek ar viņiem galā. Tajā laikā kāmiem ļoti rūpēja uzturēt labas attiecības ar Umrā Khānu, un nevienam nelikās neparasti, ka tēlu ceremoniju vidū iestarpina šādu tēmu.

21.datumā sākās danči un mielasti Vaigalas sievietes godam. Vienīgā atšķirīgā iezīme bija, ka neviens nevalkāja danču tērpu vai danču zābakus. Vidū turēja un sparīgi vēzēja abus karogus. Tos gājienā nesa vien tad, kad tēls ir noteikti vērtīgs. Man teica, ka vergiem, kas izgrieza šo Vaigalu sievietes tēlu, samaksāta liela cena trīs govju vērtībā. Vienā danču brīdī sievietes iznesa priekšā neskaitāmus siera ceturkšņus. Katrs gabals bija uzdurts nūjas galā. Pa vienai no šīm nūjām tika dots katrai klātesošai sievietei, gan dancotājām, gan skatītājām. Dancotājas nesa savu daļu uz pleca un virpuļoja kā iepriekš. Viena no sievām grieza virs galvas baltu metāla kausu, apļojot ap tēlu. Tā bija zīme, ka mirušās radi viņas vārdā sniedz trīs mielastus. Tas simbolizēja izcilību un godu. Dzīres bija lepnas un iezīmīgas ar to, ka sievietes tika paēdinātas pirmās – vienīgais tāds gadījums, ko redzēju Kāfiristānā.

Kad ceremonijas beidzās, tēlus aiznesa un nolika norādītajās vietās. Lai gan šos tēlus ciena un pat godā, nedomāju, ka tos jebkad atjauno vai pielabo, un tie kaut kad satrunē.

Nākošās novembra dienas bija nepatikšanu pilnas, vairākas reizes bijām apēduši visu savu pārtikas krājumu, un nebijām droši, ka dabūsim klāt. Laiks bija riebīgs. Slapjdraņķis un lietus tecēja caur manu jumtu, piespiežot mani atkāpties uz malkas šķūni lejā, kas vēl bija sauss, bet kam nebija dūmcauruma. Tāpēc vienmēr, kad iedegta uguns, nācās turēt plaši vaļā durvis un sargājot acis pieplakt cik vien var pie grīdas.

Nemierā pret mani, ka tagad manāmi pieauga, pamatīgi nācās ciest Šermalikam. Visi vecākie bez izņēmuma izskatījās stipri neapmierināti ar viņu, īstais iemesls tam bija skaudība par labumu apjomu un dažādību, ko viņš saņēma no manis. Viņam, burtiski luncinoties tiem un pieņemot vissamierinošāko un pieglaimīgāko attieksmi pat pret puišeli uz ceļa, tika pasludināts, ka viņš ir kļuvis iedomīgs – ka viņš iztēlojies par lielu vīru un nezin kas vēl. Galu galā Utahs, viņa sens draugs un atbalstītājs, ne tikai atteicās no viņa lietas, bet publiski paziņoja, ka ja Šermaliks paliks pie manis, viņam, Utaham, ir jāatstājas.

Nabaga Utahs bijā pārāk saprecējies. Viņa mīļāka sieva, sparīga, ietiepīga bet neizskatīga sieviete dzīvoja ciema lejasgalā, bet es aizņēmu otrās sievas māju, kura bija apmetusies pie sava tēva, vienača nelieša, kurš man sagādāja daudz nepatikšanu. Šī izskatīgākā sieva bija ļoti nenovīdīga pret neizskatīgo sievu. Skaudības kundze, redzot, ka Šermaliks kauj aitu priekš manis, prasīja tās ādu. Viņš atbildēja, ka taisās to sagatavot manām vajadzībām. Drīz pēc tam gāja garām Utahs, paķēra ādu un aiznesa to galvenajai sievai. Tad bija trauksme un jezga. Aizvainotās sievas tēvs, minētais vienacis nelietis vārdā Bačiks atriebās nozogot un apēdot atlikumu no manas aitas. Šajā ziņā šaubu nebija, lai gan Bašiks mēģināja pierādīt attaisnojumu gan sev, gan aitai. Tad viņa sieva un citas radinieces ieradās, lai uzbruktu Šermalikam ar savām briesmīgajām mēlēm. Man par prieku Šermaliks aizmuka, bet nabaga Utahs bija spiests uzņemties sava sievastēva strīdu par savu un pasludināja Šermaliku par savu nāvīgu ienaidnieku, kura dzīvību viņš taupot vien aiz draudzības pret mani. Manā tās dienas dienasgrāmatā ir ierakstīts, ka ir smagi snidzis, un neviens nav varējis redzēt tālāk kā divus jardus no savām durvīm; tomēr mani kāfiru draugi bija labi parūpējušies, lai man nav garlaicīgi.

Nākošā dienā mans pirmais ieraksts ir, “Ķildojas visi visapkārt.” Beigās tika izlemts, ka Šermalikam, līdz lietas nogludinās, jādodas uz Bināram. Utaha nožēlojamais sievastēvs Bačiks mani apmeklēja vēlreiz, prasot no manis visādas lietas. Savā vislabākajā bašgalu valodā es viņam piedāvāju vākties prom. Viņš uz manu norādījumu atcirta ar manu paša piedāvājumu. Bašgalu valodā ir dažādi veidi kā pateikt, lai iet projām. Piemēram, “Imma” nozīmē “ejam!” un tas ir pieklājīgi; ir vēl “prits-i”,, kas arī nozīmē “ej”, bet “pis-boh” ir ārkārtīgi rupjš un nozīmē “taisies prom no šejienes” – “pazūdi” – “nerādies acīs”, vai līdzīgas rupjas frāzes; un Bačiks lietoja “pis-boh”.

Nevarēju darīt neko citu, kā sūtīt pēc Utaha, kurš tūlīt noslēpās pats; tad es piedāvāju niknajam Bačikam, lai dara ļaunāko, ko prot. To viņš izdarīja efektīgi, atsūtot visu savu sieviešu armiju izrādīt viņu daiļrunību zākāšanā, bet viņa dēls piekusa no vienpusējās sadursmes un atkāpās sakauts, notērējis visus bargos vārdus, ko zināja.

Tad visu uzmanība pievērsās kādam no strīdiem, kas lielā kāfiru ciemā notiek ik dienas, var teikt, bezmaz ik stundas.

Arī mans tuvākais kaimiņš bija saistīts ar Utahu, jo apprecējis viņa māsu. Viņš bija trūcīgs cilvēks un nevarēja atļauties ganu; tā viņš darbojās savā lopu fermā kopā ar citu kāfiru. Viņi apvienoja savus sīklopu un liellopu ganāmpulkus, tā ka viens partneris bija Kāmdešā, bet otrs parasti ganībās. Kopā viņiem piederēja tikai deviņas govis – Burmukam, Utaha svainim četras un otram piecas. Šajā īpašajā gadījumā abi partneri sagadījās kopā Kāmdešā, un piecu govju īpašniekam trāpījās, ka viņam vajadzēja dot lielāku daļu no kopējā krājuma kā Burmukam. Viņš to pateica. Otrs iebilda. Viens otru sauca par suni (kuri) un vergu (bari), abi sniedzās pēc rungām un sakrita kautiņā. Din Maliks, lielisks jauns kāfirs, un citi spēcīgi vīri abus kaušļus nogāza. Burmuks, mazākais, paslēpās. Viņš izlikās, ka ir pavisam apmierināts un nonāca lejā parunāt ar mani; tad pēkšņi pakampis izkaltušas malkas kluci viņš meta lejā uz lielu zāles kaudzi, aiz kuras lamājās naidnieks. Pretī viņš dabūja sitienu šķērsām pa galvu, kas būtu salauzis katru galvaskausu, tikai ne kāfira vai pathana. Pazīstu pathanu, kam bija cieta galva, jo man pirms pus mēneša bija nācies pārbaudīt tās izturību pret rungas sitienu. Toreiz salūza runga, pathans bija vien apstulbis un pavisam nomākts. Kaušļi tomēr tika atkal ātri atšķirti; aizsūtīja pēc kazas, apēda, un iestājās miers; tā kā nolēma, ka Burmuks visu laiku bijis uzbrucējs, viņam nācās samaksāt par miera ziedojumu. Viņš atjautīgi un veiksmīgi šo atbildību nogrūda uz maniem pleciem.

Drīz pēc tam, kad biju ieradies Kāmdešā, kāds vecs kāfirs nāca mani apraudzīt un ļoti rūpīgi pārbaudīja manu mantību. Viņš bēdīgi šūpoja galvu par manu Indijas kaučuka toveri, ko rādīju, juta līdzi manām neskaitāmajām vajadzībām un beigās vaicāja vai angļi vienmēr cīnās paši. Viņš bija bijis klāt, kad biju spiests rādīt savu roku spēku apspiežot nelielu dumpi – esmu jau stāstījis. Lai izbeigtu nebeidzamās sīkās zādzības, es viņam un dažiem citiem saviem draugiem pavisam nevainīgi vaicāju, ko viņi teiktu, ja es nošautu nākošo zagli, kas zog manu īpašumu. Mani padomdevēji pārsteigumā kampa gaisu – tāds sods par tik niecīgu pārkāpumu; un tad steidza man stāstīt par draudīgajiem notikumiem, kas noteikti sekotu pēc tādas šaušanas. Mans viedoklis pilnībā saskanēja ar viņējo par sodu, bet es gribēju būt vien pārliecināts un solīju apdomāt rūpīgi, paturot savu viedokli, kamēr būšu to izskatījis vispusīgi. Tad šie ļaudis teica, ka frankiem (eiropiešiem) ir ļoti stingri uzskati, un likās, ka viņi ir pakļāvušies.

Ap to laiku es atradu par vēlamu dažkārt būt ļoti dusmīgam, pat ja jūtos lēnīgāks. Iznākums bija labs. Viss man nozagtais tika ātrāk vai vēlāk atdots, un lai gan ļaudis dažkārt teica ļoti nekaunīgas lietas, viņi to darīja pusbalsī, un viņu vispārējā uzvedība lieliski uzlabojās.

Ir zināma priekšrocība zināt valodu ne pārāk labi. Kad vēlējos būt klusumā, biju pieradis aizsūtīt tulkot spējīgos projām. Tad kāfiru apmeklētāji sēdēja un vaicāja kā parasti. Mana atbilde bija draudzīgs smaids. Tam ātri bija efekts, un vīri gāja projām, murminot, ka Šermaliku un Saīd Šahu ķers Imrā sods par klāt nebūšanu. Tāpat bija, kad izcēlās viedokļu atšķirības. Man bija vispārējs plāns tēlot pilnīgu neziņu par pretrunu detaļām. Ja kāds vīrs bija īsti dusmīgs, viņam nācās atkārtot savus iebildumus līdz pagura un atdzisa. Pie šādas izturēšanās viņš vienmēr mainīja piezīmju raksturu un beidzot teica jebko, lai aizietu no maniem laipnajiem un mīklainajiem jautājumiem. Kādā reizē karsta strīda vidū es palūdzu, lai man piedod uz dažām minūtēm, izgāju izdarīt zenīta saules novērojumu, tad atgriezos, lai sarunu pabeigtu. Tad es paliku pie sava un spēju savu draugu norāt skaisti.

Neraugoties uz aukstumu un sniegu novembra beigās kāfiri izskatījās vēl nepiemērotāk ģērbti kā līdz laika pārmaiņām. Vairums atlika malā savus zābakus, lai nebojātos to vāji miecētā āda. Tā gandrīz visi staigāja basi no ceļiem uz leju. Ienākušiem manā mājā, viņu neparasti tīrās pēdas pamatīgajā siltumā kūpēja. Arī sievietes graudus uz ūdensdzirnavām nesa basām kājām. Bērni tika nesti vien īsā aitādā, kas priekšā bija vaļā, izņemot ap vidu. Bērni tika turēti silti ievīstot vīrieša vai sievietes apģērbā tā ka kailie ķermeņi saskārās. Laimīgā kārtā vēja nebija. Kāmdešā nav nekad.

25.novembrī, lai izrādītu ciešu draudzību, devos pie Torag Meraka uz pusdienām. Mani pavadīja mans kalps, nesot nažus un dakšiņas, kā arī šķīvjus – cerībā, ka tā izdosies uzturēt kādu tīrību. Torag Meraks sagaidīja mani uz ceļa un pienākot pie mājas gāja pa priekšu augšā pa ierobotu baļķi, kas kalpoja kā kāpnes un veda uz augšējām telpām. Tas viņam palīdzēja attīrīt man ceļu, atsperot nost daudzos suņus, kas bailīgi rausās pa dažādajiem iecirtumiem, labi zinot, ka būs kāda ēšana. Mūs ielaida ap astoņpadsmit reiz astoņpadsmit pēdu parasta izskata telpā. Bez šīs zemes ķebļiem tur bija trīs gultas rāmji klāti ar raupjām segām. Paņēmu ķebli, noliku to iepretim vienam no pavarda stūra koka stabiem, atteicies no man sagatavotā gultas sēdekļa, kas lai gan godājamāks, draudēja ar iespējamu pazušanu biezajās segās. Torag Meraks ar sievu pazuda mājas mantu telpā vidusstāvā un parādījās nesot ēdienu ar visu, ar ko mieloties.

Maltīte sākās ar valriekstiem un vīnu. Vīns bija stiprs un labs, un tika teikts, ka trīsgadīgs. Man priekšā bija nolikts māla trauciņš ar medu, kurā pirms ēšanas jāiemērc valrieksti. Tā kā Torag Meraka sievietes bija viduvējas saimnieces, tika skaidri aizrunāts, ka nebūs nekādu neraudzēto plāceņu. Tāpēc tika piedāvāts rīss, kāfiriem liela greznība, jo bija šajā zemē jāieved. Tas tika gatavots lielā māla traukā uz uguns mūsu priekšā. Torag Meraks, gribēdams izrādīt savas viesmīlības dāsnumu, tik neapdomīgi sālīja rīsu un pielēja tam tik daudz kausētā sviesta, ka kad bija gatavs, es biju paēdis no vienas mutes, baidoties no sekām. Arī mani galda biedri nelikās mani pierunājam.

Istabā spietoja neiedomājami netīri bērni, daži pašu mājas, citi kalpu atvases. To vidū bija divi zīdaiņi, viens Torag Meraka, otrs kāda viesa. Mājas dēliņš sāka žēli raudāt, un viese pieklājīgi atlika malā savu bērnu, kurš tūliņ sāka nomācoši brēkt, un sāka zīdīt otro. Pa visu istabu trakoja trīsgadīgs Torag Meraka dēls, ārkārtīgi izlutināts bērns. Viņš bija briesmīgs traucēklis. Šis zeņķis, nezin ko gribēdams, sāka kliegt pēc ēdiena. Viņa lētticīgais tēvs baroja viņu ar rīsu, gī, vīnu, medu, sieru, visu, kas te bija ēdams, bet jauno negausi neapmierināja nekas, kamēr neiedeva milzīgu gaļainu kaulu, kura apstrādāšana viņu gandrīz nosmacēja un lika viņam gandrīz klusēt. Brīnumains skats bija tas kā cits bērns skraidīja apkārt, streipuļojot un kūleņojot ap lielo ugunskuru.

Vecais Torag Meraks, kurš bija pats sev galvenais pavārs, maisīja un ņēmās ap ēdienu visnepatīkamākajā veidā. Viņš izskatījās pēc čigānu barona un lai gan tumšāks par vidējo ciltī, bija brīnumaini gleznains. Viņa tumšajās acīs bija pasaules ciešanas. Tās viņu rādīja pavisam nepatiesā gaismā. Sirdī viņš ir cietsirdīgs mežonis, kuru skumdina nemierīgās pasaules ciešanu novērošana. Īstenībā briesmīga izskata kāfiru var redzēt reti. Lielākie rīkļurāvēji parasti ir vienkāršā kā izskata cilvēki.

Biju laimīgs doties mājās. Torag Meraks pavadīja gandrīz līdz manām durvīm, izgaismodams manus soļus ar sveķainiem priedes skaliem, līdzīgiem kā tie, ko viņš lietoja, lai paraudzītos kā gatavojas ēdiens māla podā un lai man parādītu, kur piekvēpušajā istabā ir mans šķīvis, kad bija jau jāiet projām.

XV NODAĻA

Stāsts turpinās – Bakas un gripa – Dāvināšana sevišķā Jast’u ceremonijā – Pagāni man draudzīgi pienes – Potēšana – Bezrūpība par infekciju – Interese par vakcināciju – Nežēlīgi laika apstākļi – Baltā sieviete – Gazab Shah – Shāhru – “Pshur” – Viņš redz garu – Dūšīga laipna jaunekļa slepkavība – Jaunais Chandlu Torag’s – Goda mielasts ar Utah’u – Uzmanīgs namatēvs – Pacietīga saimniekošana – Gripas epidēmija – Rusalā nodevība – Lietas sāk izskatīties bīstami – Bēdīga uzvara – Es uz laiku pametu Kāmdesh’u.

Decembris, janvāris un februāris man sanāca lielu nepatikšanu laiks, lai gan sākās visai labvēlīgi ar to ka tiku uzaicināts pievienoties Jaštiem kādā īpašā ceremonijā. Varbūt līdz tam svešiniekam ir bijis liegts tādas norises redzēt. Lai gan doties uz priestera māju mani bija īpaši aicinājis viņš pats, gan Šermaliks, gan Saīd Šahs teica, ka tas nevar būt iespējams, un ka iekļūt iekšējā istabā ir ļauts vien vecajiem vai tiem, kuri pilda reliģiskās kalpošanas. Tomēr īstenībā priesteris un viņa kompanjoni manu ierašanos silti apsveica un lielā laipnībā pavadīja līdz sēdvietai. Cieņa, ar kādu viņi šoreiz pret mani izturējās, bija laba zīme attiecībā uz tālāku sadzīvošanu.

Patiesi, atskatoties uz manu dzīvi Kāfiristānā, salīdzinot dažādus ierakstus dienasgrāmatās, ir jānonāk pie slēdziena, ka kāfiriem pret mani nekāda siltā mīlestība nav, jo mūsu garīgā pieredze, domāšanas veids un uzvedības noteikumi atšķīrās pavisam dabiski, lai gan par ļaunprātīgu viņi mani neturēja; varbūt kaut kā es viņiem patiku pieņemot, ka viņi maniem vārdiem, kā arī manai laipnajai attieksmei pret viņiem varēja ticēt. Man šķiet, ka kāfiri paši par sevi pret mani bija draudzīgi, ja vien draudzīgums viņiem nemaksā pārāk lielas nepatikšanas, un ja daudzi nekārotu pēc manas mantas, jo viņi baidījās, ka citi ciltsbrāļi varētu saņemt lielākas dāvanas kā paši. Tā bija tā īpašā bet raksturīgā nenovīdība, ne vien pret kaimiņu ciltīm bet citam pret citu, kas bija lielākās daļas manu nepatikšanu cēlonis.

Decembra sākumā ciemā sākās bakas un pēc dažām dienām gandrīz katrs cieta no nopietnas saaukstēšanās, kas ir gripas epidēmijas vēstnesis. Visa cilts bija izbailēs no bakām; tika veikta primitīva potēšana, kas izraisīja vien slimības izplatīšanos, un notika pastāvīgi ziedojumi Imrā, lai sērgu aptur. Bēni cieta briesmīgi. Ja palika dzīvi, tad bieži vien dabūja locītavu, īpaši elkoņu, iekaisumus un strutošanas.

Kāfiri ir galīgi bezrūpīgi pret infekciju. Tēlu uzstādīšanas dančos, kas aprakstīti pēdējā nodaļā; kādu dienu tika atnests bērns, kura seju klāja baku izsitumi pūtīšu stadijā, un bērniņš tika nēsāts apkārt un apspriests. Padzirdējuši no manis par vakcināciju, visi ļoti gribēja sūtīt mani uz Indiju pēc limfas, bet nebija vairs laika, nedz iespējas šādu vēlmi izpildīt.

Laika apstākļi bija nežēlīgi. Sasniga vairākas pēdas dziļš sniegs, un mans koka patvērums kļuva gandrīz tikpat mitrs kā augšējā telpa, kurā mana ugunskura siltumā izkusušais sniegs nemitīgi krājās peļķēs un tecēja manā istabā. Man nācās apmesties gultā zem ūdensizturīga palaga, ko lietoju kā primitīvu telti.

2.decembrī staigājot pa ciemu netālu pie avota ieraudzīju nevainojami baltādainu sievieti ar zeltainiem matiem. Ieraudzījusi mani tik cieši skatāmies uz viņu, tā iebēga mājā. Tā tomēr bija koķetērija, jo man ejot gar māju viņa lūrēja uz mani aiz durvīm, kur bija noslēpusies, un arī noteikti redzēja, ka esmu viņas atšķirīgo izskatu pamanījis. Atbildot uz sen solītu apmeklējumu pie Debilāla, mans mājupceļš veda pa viņas mājas jumtu, un mani ceļabiedri uzsauca viņai ļaut eiropietim redzēt viņas matus. Jaunkundze tūlīt iznāca parādīties. Tik tuvu viņas mati izrādījās neticami rudi un pati sieviete tik gaiša, ka varēja noturēt par albīnu, un seju, rokas, kājas klāja dzelteni vasaras raibumi. Viņai bija briesmīgi slikta slava un pati lielā mērā nepatīkama, tā ka man nebija grūti atteikt viņas un viņas draugu laipnajam piedāvājumam pieiet tuvāk. Domāju, ka kāfiri cerēja uz mīlas dēku un ka vismaz ir atraduši man sievu. Viņi bija pavisam saskumuši, kad atbildot uz viņu dedzīgajiem vaicājumiem mana atbilde bija: “Lilliwik shingera na zānum” (nedomāju, ka jaunā sieviete ir jauka), bet vēlāk man atzinās, ka viņuprāt viņa ir skaidri neglīta un tāpēc joprojām neprecēta.

Utahs Dings, Utaha brālis bija ļoti slimīgs nabaga puisis un mēs gājām pie viņa, lai redzētu vai nevar viņam kaut kā palīdzēt. Pienākot pie durvīm dzirdējām briesmīgu troksni kā niknā strīdā un Klibā Astāna balsi, viņam kā parasti pārkliedzot visus griezīgos un piesātinātos toņos. Iekšā cilvēki bija tā aizņemti ar vicināšanos un kliegšanu, ka pārtrauca vien pasmaidot uz mūsu pusi. Izrādījās, ka tur bija sapulce par miera nosacījumiem starp Aramallik Čārā un viņa kaštānu ienaidniekiem.

6.decembra pēcpusdienā mani apmeklēt atnāca kāds Lutdehas kāfirs vārdā Gazab Šahs ar vairākiem sekotājiem. Tas bija cilvēks, kurš kopā ar brālēnu, arī Jaštu, vārdā Kān Džannahu (Kān Jannah) īstenībā kādreiz bija atturējis Lokharta gājienu lejup pa ieleju. Viņš par šo lietu nekādā ziņā nebija mazrunīgs un uz maniem vaicājumiem atbildēja, ka Lokharts bijis labs vīrs, ļoti labs vīrs, un tā kā skaidri izskatījies, ka pārgājiens uz Kāmdešu būs saistīts ar grūtībām un nepatikšanām, viņš, Gazab Šahs, laipni padarījis to neiespējamu. Viņš ir visvēsākais nekauņa kādu esmu redzējis.

Vakarā uz ilgu sarunu par patreizējiem notikumiem atnāca šamanis jeb Pšurs Šahru. Viņš pat pūlējās skaidrot savu nostāju attiecībā uz dieviem ziedojumu laikā, tomēr mūsu ierobežotās saziņas iespējas šo tēmu atstāja joprojām neskaidru. Viņš man teica, ka ir todien kalpojis četrās ziedošanās un četras reizes bijis garu apsēsts, runājis mēlēs. Viņš acīmredzami bija ļoti noguris. Uz laiku laba ietekme uz viņu bija tabakai. Filosofiskā garā apspriedām mājas, kas atradās divsimt jardus mūsu priekšā, izlaupīšanu un izpostīšanu, tajā pašā klusinātajā tonī kā par zemestrīci, kas bija dienā gadījusies, jo tas lielā mērā manu ziņkārību pārvērta par zinātkāri.

Siltuma, tabakas un draudzīguma ietekmē Šahru lieliski atdzīvojās un ienākot Utaham mēs trīs kopā ar manu pathanu kalpu Mir Alamu sēdējām ap ugunskuru un apspriedām pasaules lietas, no presungalu mazvērtīguma salīdzinājumā ar citām kāfiru ciltīm līdz Viņas Augstības Karaliskās Imperatores ģimenes attiecībām. Piedāvāju viesiem ieņemt kādu malciņu brendija, jeb drīzāk, jāteic, viņi vilka uz šādu tēmu tik zīmīgi, ka man neatlika cits kā aizsūtīt pēc spirta.

Viņi iedzēra pavisam maz un stipri atšķaidītu ar ūdeni, bet pat šādi atšķaidīts tas viņus pārsteidza ar ugunīgumu un spēku. Klusām runājāmies, kad Šahru pēkšņi pielēca kājās, un viņa ķermenis trīsēja. Viņš pielēca pie durvīm, kur apgriezās un skatījās uz mums. Viņa ģīmis bija bāls, lūpas murmināja neskaidrus vārdus, viņam lauzot lejup izstieptās cieši kopā saliktās rokas. Viņš stāvēja uz pirkstgaliem un tad nolaida papēžus uz grīdas. Ja vajadzētu vēl kādus apliecinājumus, es teiktu, ka acu zibsnis uz Utaha seju rādīja, ka nekāds joks te spēlēts netiek. Utahs bija nopietni un priesteriski piecēlies kājās, Mir Alams tāpat, kamēr es sēdēju un skatījos.

Šahru pamazām atguvās, glaudīja bārdu un domīgi skatījās. Utahs lika viņam apsēsties blakus un zemā valdonīgā tonī teica pielikt padzisušajam ugunskuram malku. Tad nāca skaidrojums. Šahru esot redzējis sievišķu garu, ‘retr’, tieši virs manām durvīm. Kā parasti šādās reizēs, ja gars grib kaut ko pateikt, tas runā caur viņu. Šķiet, ka tas ieradies no Londonas, un vien pavaicājis “eiropietis ir te?”, uzreiz pazudis. Sievietes gara seja, Šahru teica, bijusi kā mēness, īpaši pilnmēness. Utahs uzreiz man palūdza sadabūt kādu ļoti tīru ēdienu. Es dabūju atlikumu no saldumu kastes, ko uzskatīju par atbilstošu. Katrs svinīgi paņēmām pa gabaliņam īrisa un to klusām un domīgi košļājām. Es biju savācis savu līdzjūtīgāko skatu un par pūlēm tiku atalgots. Utahs lūdza mani neiet gulēt līdz pusnaktij piemetinot, ka pats baidītos tonakt gulēt. Viņš teica, ka reiz Utzūnā redzējis Šahru gara pārņemtu un virpuļojam prom kādu gabalu ar tādu spēku, ka viss apģērbs bijis saplēsts driskās. Utahs tagad svārstījās vai būtu gudri mani atstāt uz visu nakti un ieteica, ka viņam un viņa brāļiem, Utah Dingam un Aramallikam vajadzētu pārmaiņus sēdēt pie manis.

Ja būtu pārliecība par tālākām “garu izpausmēm”, tad šāda kompānija būtu visvēlamākā. Šahru tēlojis nebija. Viņš joprojām bija nokusis un kluss, līdz visi šķīrāmies, mani draugi uz savām mājām un es, ja sekotu priestera padomam, būtu palicis nomodā.

Utahs savā rāmajā nosvērtajā noskaņojumā izskatījās tiešām redzētā pārsteigts un iespaidots. Viņš bija ļoti interesants cilvēks, kamēr viņa pieredzējumi un apraksti bija visdīvainākie. Piemēram, kad es kādā vakarā mācījos bašgalu vārdu, kas apzīmē resnu cilvēku iepretim druķīgam spēcīgam, dūšīgi veidotam vīram, Utahs ilgi bija mīklains. Vārda nozīme man atausa, kad viņš izsaucās “Atceros kā nokāvu kādu vīru pie Asmaras, kurš bija tieši tāds ka tu apraksti – tas vārds ir ‘skior’, nevis ‘katr’.”

Nākošā dienā kāds kāmu brašulis, uzkrītoši glīts, labsirdīgs laipns cilvēks, uzskaitīja man savas slepkavības, kopā divdesmit piecas, tostarp trīs sievietes. Viņš rādīja arī dažādas rētas, kur trāpījušas ienaidnieka lodes. Viņš aprakstīja savus varoņdarbus, kuru vairums bija cilvēka noduršana miegā vai nošaušana ar degļa musketi vai loku un bultu no slēpņa. Viņš bija slavens jauns karotājs, bet viņa varoņdarbi salīdzinājumā ar viņa brāļa Šjaka varoņdarbiem bija kā Sauls pret Dāvidu.

Mani ienāca prātā dabiska doma: “Kā var būt, ka robežjoslā ir palicis kaut viens musulmānis, ja kaut daļa no dzirdētā ir patiesība?” Vairoga otra puse ir tāda, ka pie kāmiem vīriešu skaits ir proporcionāli mazs. Bragamatalā (Lutdehā) kaujasspējīgu vīru ir daudz vairāk kā Kāmdešā, kaut māju ir mazāk. Parastais skaidrojums ir, ka Lutdehā vīri dzīvo tālāk no cīņu vietām un tāpēc mirstība ir daudz mazāka. Tā laikam ir taisnība. Šis pats patīkamais laipnais jaunais cilvēks vēlāk kādu dienu atnāca pie manis tādā izskatā, it kā būtu izdarījis lielu atklājumu. Viņš vaicāja vai es atceros lielkalibra pistoli, ko biju uzdāvinājis Šermalikam Indijā. Vēlāk viņš bija aizdevis šo ierocīti savam draugam manam izvaicātājam, kurš pavēstīja, ka viņš tikai pielicis stobru pie galvas guļošam ogani (afgānim), tikai pieskāries gailim, un raugi, tas vīrs bijis beigts!

Tomēr visvairāk mani pārsteidza Čandlu Toraga stāsts. Viņš vēlāk bija ar mani Indijā. Pirmoreiz redzot viņš izskatījās ļoti jauneklīgs, un lai gan sešpadsmitgadīgs, tomēr izskatījās daudz jaunāks, puicisks un maza auguma. Viņa tēvs, Torag Čandlu, bija bijis bagātākais vīrs visā Kāfiristānā un Torag Meraka brālis. Pēdējais pēc brāļa nāves guva lielu slavu notērējot mirušā īpašumu izšķērdīgos mielastos, lai gan īpašums nebija viņa, bet likumīgi piederēja Čandlu Toragam. Tomēr šis jaunais puisis no kāfiru viedokļa bija labi attīstījies, un nekas nevarēja mani pārsteigt vairāk kā ziņa, ka šis maigais jauneklis ir jau nogalējis divus vīrus, viens bija Kaka-Khels Aštrethā – no slēpņa; otrs tomēr bija ielenkts un atbruņots, tā ka puisis toreiz bija vien bende.

Lai izlīdzinātos par pusdienām ar Torag Meraku, man bija tas pats jādara ar Utahu. Viņš bija augstākā mērā noraizējies zinot manas domas par tīrīgumu, un apmaisot gatavojamo ēdienu lietoja tikai manu karoti un dakšiņu. Bet klātesošie uzvedās tikpat nemāksloti kā parasti. Tas man bija smags pārbaudījums. Man bija jāsēd malā, jo priesteris bija ārkārtīgi jutīgs cilvēks. Viņa mīļākā sieva gulēja gultā ar vaļēju ievainojumu no smaga baļķa uzkrišanas. Viņa bija vēl arī bērna gaidībās un čīkstēja par neveiksmi cerot uz manu līdzjūtību. Utaha sievasmāte gulēja ar seju uz leju otrā gultā, kamēr astoņus vai deviņus gadus veca meitene staigāja šurpu turpu pa viņas muguru lai remdētu reimatisma sāpes, kas ir nesalīdzināmas ar citām.

Manas attiecības ar kāmu ļaudīm tolaik bija atkal kļuvušas draudzīgākas, un varbūt būtu vēl uzlabojušās, ja man negadītos kāda nopietna slimība, kas mani no 8. līdz 25.decembrim turēja gultā ar dažu dienu pārtraukumiem. Šīs īsās slimošanas laikā gadījās, ka uzliesmoja slēptā kāfiru alkatība, un viņu nelabojamo nenovīdību un savstarpējo aizdomīgumu dīvainā veidā iededza mana kašmīru kalpa Rusalā uzvedība. Tad jau zināju šo ļaužu īpašo raksturu un pastāvīgi centos atturēties viņiem kaut ko dāvināt izņemot samaksu par pakalpojumiem un vienmēr rīkojos pieņemot, ka mans veiksmīgs apmeklējums var izvērsties cilts iekšējos strīdos. Interesanti bija redzēt, kā rūpīgus un labus plānus var pilnībā izjaukt acīmredzami ikdienišķi iemesli.

Kāmdešā plosījās gripas epidēmija. Katrā mājā bija skarts viens vai vairāki ģimenes locekļi. Slimību saķēru arī es un būdams lielā drudzī lietoju opiju un citas zāles, kas nešaubīgi manu atlabšanu aizkavēja. Slimi bija arī vairāki mani pavadoņi, bet Rusalā un divi balti tika cauri pavisam neskarti un mūs, slimniekus, apkalpoja parastajā laipnajā austrumnieku veidā.

15.decembra naktī, kad drudzis bija liels, un tiešām izskatījās ļoti slikti, Rusalā bija nodomājis, ka ir pienācis laiks kaut ko pievākt sev. Viņš paņēma atslēgas, kas bija zem mana spilvena, un devās uz augšistabu, kur divi uzticamie balti pieskatīja manas kastes. Viņš rakājās pa manām mantām kautrīgajiem sargiem neuzdrīkstoties iejaukties un nozaga galvenokārt naudu, bet arī dažādus silta apģērba gabalus un mazvērtīgus nieciņus. No rīta mans drudzis atslāba, un balti vīri pastāstīja, kas noticis.

Daļu nozagtā dabūju atpakaļ, Rusalā krita nežēlastībā un saņēma saudzīgu sodu, un negadījums šķita beidzies. Tomēr Rusalā baidoties, ka atriebība vēl sekos un viņu varbūt ieslodzīs Indijā “uz mūžu”, sadomāja bēgt tūlīt uz vietas un atgriezties Kašmīrā cik ātri vien var, bet acīmredzami neiespējamam manas atgriešanās gadījumam viņš nodomāja apmelot Saīd Šahu un kā īsto vainīgo apsūdzēt viņu. Viņš pamatoti domāja, ka pēc laika viņu notiesāt būs grūti, īpaši ja liecinieki būtu atrodami grūti vai nemaz. Sekojot šim plānam viņš kāfirus uzpirka par manu naudu pa labi un kreisi. Viņš spēja pierunāt priestera brāli Aramaliku pavadīt viņu ārā no ielejas un kā vēlāk uzzinājām pamanījās kļūt par paša Utaha adoptētu dēlu parastajā kāfiru veidā.

Rusalā aizgāja 20.decembrī, bet pēc dažām dienām atgriezās vērā ņemamu kāfiru pavadībā. Par savu nostāju un arī savu spēju piemuļķot savus jaunos draugus viņš bija kļuvis tik drošs un pārliecināts, ka atgriezās pēc papildus “laupījuma” un absurdi prasīja man samaksāt atlikumu, ko viņš melīgi apgalvoja kā nesaņemtu. Savus uzbrukumus viņš virzīja caur saviem kāfiru līdzdalībniekiem. Šķiet, viņš bija solījis katram atbalstītājam noteiktu samaksu no man izspiestas naudas. Viņam bija izdevies ar manu naudu un melīgiem solījumiem uzpirkt dažus manus labākos draugus.

Tomēr jāatzīst, ka viņi jutās ļoti apkaunoti, kad lieta atklājās, un daži no viņiem tīši uzturējās pie Čitrālas robežas. Vienīgie cilvēki, uz kuriem varēju paļauties, bija tie, kurus bija saniknojis, ka Rusalā neietvēra viņus vispārējā manu labumu sadalīšanā. Lieta ātri vien sāka rādīties bīstamā gaismā. Risalā un viņa draugi mēģināja diktēt man noteikumus, galvenais bija Rusalā atgriešanās manā dienestā, pārējo manu kalpotāju padzīšana un Rusalā iecelšana par manas mantas vienīgo sargu.

Kad šie noteikumi tika man likti priekšā un daiļrunīgu kāfiru runasvīru aizstāvēti, pašam Rusalā uzmanīgi turoties malā, pats biju gultā slims. Šermaliks spēcīgajā naidīgumā, kāds viņam bija pret Saīd Šahu, pienesa vēl savu daļu. Viņš paziņoja, ka viņaprāt Saīd Šahs ir tas, kurš nozadzis manas mantas un ka pret Rusalā izturas slikti, un ka viņš ir pelnījis tūlīt uz vietas tikt pieņemts atpakaļ. Vēl viņš pilnā mutē apgalvoja, ka Rusalā ir tiesības absurdā kārtā saņemt viņa prasīto samaksu.

Lai gan biju vēl ļoti vājš un slims, es visu šo laiku dīkā nestāvēju un pamazām man pievienojās nedaudz uzticamo kāfiru un strīdā izteicās manā pusē. Kāds no viņiem man sūtīja ziņu, ka vienīgais kā tikt galā, viņaprāt, ir piebeigt Rusalā – to viņš prata un gribēja izdarīt. Protams es nogalēt savu blēdīgo kalpu neļāvu. Mans nelokāmais lēmums nepiekāpties nekādām Rusalā prasībām pamazām viņu ietekmēja un nokausēja, kamēr sabiedrības viedoklis pamazām griezās par labu man, un vairāki svarīgi vīri atklāti vai privāti paziņoja, ka ir manā pusē. Ar laiku no Rusalā atteicās visi viņa draugi, tiklīdz pārliecinājās, ka nav palicis vairs daudz manu mantu, ko viņiem izdalīt.

Apsolījuši viņam personīgu aizstāvību pret personīgu aizvainošanu, viņi nodeva viņu man. Viņš pašapzinīgi tuvojās. Tomēr es pastāvēju uz viņa beznosacījumu padošanos. Pēc daudziem pierādījumiem tam tika piekrists, un galvenais Jašts starp Rusalā atbalstītājiem deva man zizli, ar ko tiesāšanās bija galā.

Varēja likties, ka mana uzvara ir pilnīga; tomēr pirms Rusalā tika izvadīts no Čitrālas uz Gilgitu, bija jāsastopas vēl ar vairākām mazākām nepatikšanām. Kādā reizē Utahs draudēja nogalēt visus manus kalpus atriebībā par apvainojumiem, kas bija sakrājušies pār viņa pieņemtā dēla galvu, un kad Rusalā pēc daudzajām intrigām un strīdiem beidzot pameta ieleju, viņš aizgāja mundri nepakļāvīgs, un, lai gan priesteris bija no viņa atteicies, viņš bija oficiāli atzīts par adoptēta dēla vērtu, un tādējādi viņam bija piekārta īpaša svētība, un viņa persona bija neievainojama. Viņam piederējās kaut kāda iedomāta taisnība.

Viņš bija apracis ievērojamu daļu manas naudas nozagtā kaklautā pie koka saknēm ceļā uz Kunaras ieleju, kad mani atstāja pirmo reizi. Tā vieta bija zem sniega, un kad viņš gāja pēc labumiem, nevarēja atrast. Galu galā dārgumi kļuva par kāda laimīga kāfira īpašumu, kura mazais dēls naudu atrada, kad kaklautu bija atrakušas žurkas.

Rusalā gadījums bija nelāgs visādā ziņā. Kāfiru kāre uz nepelnītu guvumu bija vēl vairāk satracinājusies. Pēc tam viņi vienmēr uzskatīja mani par ārkārtīgi bagātu cilvēku, kas bija zemē atnesis ļoti daudz naudas savai privātai vajadzībai. Ciltī aizvien auga aizdomas, ka mani piekritēji gūst lielu peļņu par manu pastāvīgo atrašanos Kāmdešā, kamēr lielākā daļa kāmu no tā neguva nekādu labumu. Aizdomas, ka daži izraudzīti cilvēki gūst dāvanas un naudu bija gluži nepamatotas, tomēr tām bija nepatīkama ietekme vajājot manus draugus par to, ka tie it kā saņem to, ko visi uzskata par saņemtu.

Augošā aizdomu sajūta no dažu puses, ka dāvanas starp cilvēkiem, kuri pieprasa vienādas tiesības, tiekot dalītas netaisnīgi, un citu nepatika pamazām kļūt ciltsbrāļu ienīstiem, īstenībā nesaņemot nekādu bagātības pieaugumu, galu galā noveda pie manis izspiešanas no kāmu ielejas.

Pilnīgā manas politikas neveiksme atklāti dodot mazliet naudas, apdomīgi bet taisnīgi pūliņi izveidot aizrautīgu cilvēku grupu un citu lielu grupu, kas cerētu uz personīgu izdevīgumu no manas atrašanās viņu vidū pēc manu atgriešanos tomēr ļāva man atgriezties Kāmdešā pēc izraidīšanas, lai gan mana atgriešanās dabiski notika vērā ņemamu grūtību un briesmu apstākļos. Bet tas bija sagaidāms.

Galvenie apgrūtinājumi bija pirmkārt skaudīgās kārās acis, kas vienmēr apskrēja manu istabu un otrkārt mana nespēja uzņemt manus viesus pienācīgi ar tēju, tabaku, saldumiem un tā tālāk, jo Rusalā par saviem draugiem bija padarīja amorālus Mamona kalpus, dāsni izdalot tiem manas lietiņas. Beidzoties Rusalā gājieniem man, dažādā ziņā, šķita ieteicams uz laiku Kāmdešu atstāt. Apmetoties siltākā klimatā varēju cerēt atgūt veselību un spēku, kamēr visai neapmierinošās attiecības, kas joprojām pastāvēja starp kāfiriem un mani, lika domāt, ka mums vismaz uz laiku nevajadzētu pārāk daudz redzēties.

XVI NODAĻA

Stāsts turpinās. Pretestība manai ceļošanai – Atsakās ar mani tikties – Apstāja Mergrom ciemā – Sūtījums Gul Muhammad Khan’am – Šaušana Charadgul ielejā – Kām’i lūdz mani atgriezties Kāmdesh’ā – Zanr Malik’s – Beidzas krājumi – Zaudēts – Patvērums “pshal”ā – Viesmīlīga uzņemšana – Atsperīga lāčādas guļvieta – Slēpta apmetnes vieta – Markhoru (Himalaju kalnu kazu) medības – Visa ieleja pulcējas izklaidē – Pārgājiens no Charadgul ielejas – “Gabar”i – Birkot – Gabar’u cilvēku izskats – Gabar’u sievietes – Arandū – Vienkāršs virvju tilts – Ķilda – Pagāni dara nepatikšanas – Nāri ļaužu sliktā izturēšanās – Malik’a naidīgums – Nāri – Atpakaļceļš uz Kāmdesh’u – Bakas Mergrom ciemā – Nakts govju kūtī – Sasniedzu Kāmdesh’u – Ļaudīs trūkst sirsnības – Jaunas Čitrālas mehtara intrigas – Viņa pozīcijas maiņa – Kām’i apspriež manas aizturēšanas lietderību ieslodzījumā – Jautājums tiek izkārtots apmierinoši – Miān Gul’s kā intrigants – Viņa šantāžas mēģinājums – Shermalik’s lūdz mani pamest ieleju – Atkal tieku boikotēts – Uzaicina stādīties priekšā virsaitim – Apgalvojumi un draudi – Torag Merak’s kļūst aizskarošs – Uzvara paliek man – Miān Gul’s ir nemainīgi manā pusē – Pagaidām uzturos Agatsi.

Brīdī, kad bija paziņots mans nodoms Kāmdešu atstāt, daļā ļaužu izcēlās liela pretestība, un es tiku tā ierobežots, ka nevienu kāmu nevarēju pierunāt mani pavadīt, pat ne pavadoņa vai sarga lomā. Tā kā manu lēmumu nevarēja apturēt nekas, mēs ar pavadoņiem devāmies lejā no Kāmdešas kalna pa dziļo sniegu, tomēr manas vājās veselības dēļ bijām spiesti apstāties dažas dienas lielā neērtībā Mergromas ciemā, kas īstenībā ir tāda kā patvēruma pilsēta tādiem kāfiriem un viņu pēcnācējiem, kas nogalējuši savu ciltsbrāli un nespēj vai negrib samaksāt obligāto izpirkšanas maksu par asinsizliešanu. No Mergromas tika nosūtīta vēsts Gul Muhammad Khanam, Torag Meraka “izredzētajam” dēlam, kurš dzīvoja pie Gourdešas. Viņš uz uzaicinājumu nāca uzreiz, paņēmis līdz vairākus medību suņus un mēs devāmies kopā medībās augšup pa Čaradgalas ieleju.

30.decembrī mani panāca kāds mans kāmu draugs. Viņu raksturīgi sauca par Zanr (Sarkano) Maliku; viņš piezīmēja, ka nācis slepus, bet līdzi nav nācis neviens. Kāmi tomēr apjēguši, ka ir savos manevros pārcentušies, un divi vai trīs esot steigušies mani pārtvert, un visādi atvainoties par manis pamešanu vienam ceļot pa viņu zemi un tad ar dažādiem ieganstiem pierunāt mani tūlīt atgriezties Kāmdešā; bet es par šādiem vēstnešiem atteicos klausīties.

Dabūjām vienu vai divas kalnu kazas, un mums bija jāiztiek bez pārtikas piegādēm, pārtiekot vien no šiem dzīvniekiem, kamēr Gul Muhammada kalps Jara un viens no maniem balti vīriem bija projām pēc miltiem Gourdešā.

2.janvārī mēs nometni nojaucām, bagāža devās taisni augšup pa Čaradgalas ieleju, kamēr mēs devām priekšroku medībām kalnos un tikāmies pšalā (kazu ganību apmetne), kur bijām lēmuši apmesties. Pārgājienu vadīja Gul Muhammads ar suņiem. Aizmugurē gāja Mir Alams. Viņam bija jāuzsien mugurā mans šinelis, bet bija to pavisam aizmirsis. Pēc triju vai četru tūkstoš pēdu kāpiena suņiem slīdēja kājas, un iznākums bija kļūmīgs. Redzējām vairākas kalnu kazas, bet Gul Muhammada suņi bija savvaļīgi un vāji dresēti, tāpēc dzīvniekus dzenāja uz visām pusēm. Apmēram pēc stundas suņi galīgi nokusuši atgriezās.

Mēs dažas stundas bezmērķīgi klaiņojām apkārt, kad Gul Muhammads rādīja uz tālu grēdu un lūdza tur kādu laiku pagaidīt, līdz visi dosimies uz jaunu nometni, kuras precīzu vietu viņš tekošā paštu valodā izstāstīja Mir Alamam, kurš ar raksturīgo pārliecību rādīja, ka visu pilnībā sapratis un nokļūs turp nekļūdīgi. Pathani bija gandrīz tikpat droši kā šis tikko pievienojies Indijas ierēdnis. Pulkstenis bija četri un mums bija priekšā bija stāvs kāpums lejup. Mir Alamam uzreiz nepaveicās, krītot nopietni ievainojot roku. Gājām visai pārliecināti līdz tumsai. Izskatījās, ka varam pazaudēt ceļu, bet Mir Alams augstprātīgi rādīja sliedes sniegā kas esot manu suņu pēdas. Viņš pat esot noteicis, kuram vīram kurš suns sekojis. Tas šķita pārlieku gudri, un pēc laika sliedes izbeidzās tīrā gludā sniega klājienā un sapratām, ka esam gājuši pa senām pēdām.

Tad pat Mir Alams atzina savu maldīšanos. Bijām ļoti noguruši, aukstums liels un par lielu nelaimi nebija nekā ar ko varētu iedegt uguni lai sasildītos un vienlaikus dotu zīmi Gul Muhammad Khanam, kurš noteikti bija kalnos ar meklētāju grupu. Beigās izšķīros doties gar Čaradgalas strautu uz mūsu iepriekšējo apmetni, kur bija lopu patvērums pšals, un pārlaist nakti tur. Tumsā meimurojām lejup uz upi, grozījām potītes starp ūdens nogludinātajiem akmeņiem, šķērsojām un bridām strautu turp atpakaļ reizes piecdesmit, kad uzreiz bijām droši, ka vai nu zinām, vai pat redzam ceļu. Galu galā ar pēdējiem spēkiem nokļuvām vietā, no kuras rītā bijām aizgājuši un drīz atradām pšalu. Kāfiri bija bezgala pārsteigti, bet saņēma mūs viesmīlīgi. Maz bija ko teikt atbildot uz jautājumiem, bijām īsti izsalkuši, nosaluši un noguruši.

Pšals bija parastā lielumā, būvēts parastajā kāfiru veidā. Tur bija vairāk kā simts kazas, daudz kazlēnu, četri gani un divas trīspadsmit-četrpadsmitgadīgas meitenes-sievas. Stūrī kvēloja milzīgs ugunskurs, kura priekšā sēdēja jauneklis uzraugot kā lielā māla podā ar pašauru kaklu vārās nedaudz kalnu kazas jeb markhora gaļas. Viņš bija tērpies saīsinātā kazādā. Rokā bija koka kauss ar pēdu garu kātu. Apkalpojamais pods bija par lielu, lai to kaut cik varētu apmaisīt, tomēr puisis darbojās it kā veiktu svarīgu uzdevumu. Viņam bija pretīgi spalga balss, kas plosīja izmocītos nervus. Pie ugunskura bija durtiņu veida lodziņš, bet to atvēra vien tad, kad bija jāpaņem dzeramais ūdens traukā uz plauktiņa ārpusē. Kompānija atpūtās noraugoties uz ēdiena gatavošanu un izmetot kādas piezīmes. Man apsēsties iedeva malkas bluķi un padeva nedaudz garda kazas piena, kamēr viens no kāfiriem izvilka no somas kaut ko līdzīgu akmenim, bet kas izrādījās tā kā maize. Kazu blēšana un draudzēšanās, kazlēnu saucieni no aplociņa, pavāra caururbjošā balss, ko papildināja parastā mēslu smaka un sastāvējies gaiss nebija nekas pret patīkamo siltumu un nogurušo locekļu izstaipīšanu pret priecīgajām liesmām. Drīz noslīdēju no bluķa un izlaidos zemē. Vakariņas izsniedza drīz pēc ienākšanas. Čapati tika padoti apkārt un ēsti ar patiku, tad viss beidzās ar maizi; gaļa bija izvārīta tīri laba. To pasniedza lielos gabalos, viens tika rūpīgi izvēlēts man. Tas bija ārkārtīgi mīksts un likās brīnišķīgs, lai gan es parasti no markhora gaļas izvairījos.

Pēc vispārīgas papļāpāšanas abas sieviņas, kas kādu laiku bija atklāti žāvājušās, gatavojās iet gulēt. Tūlīt man aiz muguras bija paaugstinājums, ap deviņas pēdas garš un sešas pēdas plats, trīs pēdas virs zemes. Tas bija darināts no tieviem zariem, pietiekami lokaniem lai zem mana svara padotos. Tā bija parastā guļvieta. Man piedāvāja sekot meitenēm, bet šaubīgā veidā, it kā saimnieki gatavotos man atvainoties. Teicu, ka labāk palikšu pie uguns. Tad visi vīri gatavojās mieram, atraisot ne visai ciešos apģērbus, un visi drebinoties sakāpa uz paaugstinājuma. Biju gatavs likties zemē brūnā čitrāļu talārā, ko pšala īpašnieks atņēma, viņš nolēca zemē, talāru ar valdonīgu kategorisku žestu atlika sānis. Viņš no kādas nišas izvilka smalku melnu lāčādu un to man izklāja ar tādu skatu kā vīrs, kurš prot uzņemt viesi. Šīs lāčādas dēļ es briesmīgi mocījos vēl pāris nedēļas pēc tam. Tagad mana galva tik tikko pieskārās pagalvim, minētajam koka bluķim, kad es jau biju veselīgā miegā un pat ne kazas, kas visas šķita astmātiskas, knibinot man sānus un matus, nevarēja liegt man izgulēties tik veselīgi un mierīgi kā bērnam.

Bet ap četriem ieradās Gul Muhammads un Sarkanais Maliks, piecēla mūs visus un stāstīja piedzīvojumus mūs meklējot. Puisis ar briesmīgo balsi nolikās tieši aiz manis un nelaimīgā kārtā mēģināja taisīt jokus ar piezīmēm, ko mēs uzņēmām ar visas kompānijas smiekliem. Viņš ar lielu baudu stāstīja kā mani aplaupījis Rusalā un gaidīja kā nabaga Mir Alams apstiprinās sīkumus. Nozagtā nauda tika vareni palielināta, un vajadzēja abas rokas un kājas, lai parādītu rūpiju divdesmitu daudzumu. Nebija vairs nekāda gulēšana. Septiņos no rīta notika pšala grīdas slaucīšanas ceremonija, un sarkanbrūnā mēslu kaudze ārā bija manāmi lielāka.

Tad sākām meklēt savu nometni un atradām mazāk kā divās stundās. Tā bija ļoti rūpīgi slēpta gravā, piemērota bandītu paslēptuve, ka es būtu klaiņojis ap to nedēļu neko neatrodot. Es īstenībā pagāju garām šaurai plaisai starp klintīm, vien ūdens spraugai, nepamanot, ka aiz tās pietiek vietas pšalam. Nākošā dienā gājām vēl vienās markhoru medībās ar suņiem un drīz pārliecinājos, ka šī izklaide nepavisam nav tik viegla kā pieņem. Citās reizēs devu priekšroku pielavīties parastajā veidā. Vispirms kāpām augšā divus-trīs tūkstoš pēdas, un suņi slīdēja. Mēs tiem sekojām pa briesmīgi sarežģītu pamatu kādas pāris jūdzes, kad atradām markhoru stāvam uz pārkares uz grūta, gluda, nolaidena klints gabala, kur suņi nevarēja atrast atbalstu.

Medījumu no augšas un apakšas un abām pusēm sargāja suņi. Tuvojāmies ļoti uzmanīgi, visās bailēs no suņiem vīra skatam pazūd markhors. Kad Gul Muhammads pietiekamā tuvumā sāk gatavoties tēmēt un tūlīt šaut neriskējot zaudēt patronu, viens no suņiem, bezspalvas radījums, skrien pie mums sasveicināties vicinot asti. Markhors acumirklī aizlec, nolec mums aiz muguras un ir tur, no kurienes bijām sākuši. Sekojām atkal, bet temps kādā bija jāpārvar briesmīgais gabals, man bija par grūtu un apmēram pusceļā es biju uz mutes nezinot vai atgūšu elpu. Vēlāk no atradzes redzēju, ka markhors stāv suņu apturēts un noskatās uz kāfiru, kas iet garām mazāk kā divdesmit soļu attālumā un ļauj dzīvniekam aizmukt, lai gan ieleja bija medību un arī mednieku pilna.

Tajā dienā redzējām četrus suņu komplektus, kas piederēja četrām mednieku grupām, vienlaikus vajājot vienu markhoru. Neliela kaštānu grupa vienā nometnē bija desmit dienās nošāvuši divdesmit trīs markhorus. Mēs caurmērā vienu vai divus dienā. Kad tos medī pārtikai, kazas un āžus vērtē vienādi, vien āži ir lielāki un tāpēc vērtīgāki. Āži manuprāt ir augstākā mērā nepatīkami, un katlam šāvu tikai kazas. Kāfiri bija sajūsmā par manu precīzo šauteni un līksmi skrēja aiznest nomedīto dzīvnieku saukdami “tum-bah”, tā atdarinot šāviena troksni.

Pavasarī sniegā tiek saķerts daudz markhoru aiz Kāmdešas to ceļā lejup pa ieleju, un to krājums, šķiet, bija gandrīz neizsmeļams, lai gan varbūt dzīvnieku dzenāšanas dēļ pa dziļu sniegu tur bija maz lielu smagu dzīvnieku. Lielākie ragi ko redzēju, bija tikai četrpadsmit collas gari.

Manā otrajā Čaradgalas nometnē mana telts tika uzslieta uz pšala jumta, kas bija vienīgā plakanā vieta. Visi izņemot mani naktī atpūtās pšalā un lieliski uzjautrinājās. Viņi dziedāja vienmuļu dziesmu, kas uz mani iedarbojās kā šūpuļdziesma, bet uz rītausmu turēja mani pilnīgā nomodā. Tai bija dīvains piedziedājums, kuru es veltīgi mēģināju uztvert. Viņi teica, ka tā ir ‘vai’ tautas dziesma, bet man tā šķita kā presungalu dziesma Kāmdešā.

Mūsu pirmais gājiens bija uz Birkotas ciemu tūlīt Arandū upes otrā krastā. Birkota ir viens no tā sauktajiem “gabaru” ciemiem šajā īpašajā Kunaras ielejas daļā, ko čitrāļi sauc par Nursutu, bet kāfiri par Satgromu. Šie gabari ir sunni sektas musulmāņi. Viņiem ir sava īpaša valoda un agrāk viņi ir bijuši uguns (Agni) pielūdzēji. Par Ramgalas kāfiriem arī runā kā par gabariem, bet, protams, tiem nav radniecības ar Kunaras ielejas gabariem.

Birkota ir Bašgalas upes labajā krastā divsimt pēdas augstāk gar upi. Tas ir četrstūrains ciems, gluži atbilst nocietinājumam, jo nav logu uz ārpusi. Vienā vai divās vietās, kur nav māju, tukšumu aizpilda siena, sešas līdz astoņas pēdas augsts apmalots brustvērs, kas slejas pāri savienotajiem jumtiem. Ciema vidū ir netīrs vaļējs laukums, īstenībā aploks. Pa šaurām ejām gar mājām var iziet cilvēks vai govs; lopi, šķiet, ir kopēji. Šīs ejas ir tik šauras, ka cilvēkiem nerada grūtības staigāt, ja viņi to dara pa māju jumtiem. Birkotas dienvidrietumu stūrī ir divdesmit pēdas augsts tornis. Ciemā ir ne vairāk kā divdesmit mājokļi. Mēs iegājām pa izmantojamu caurumu brustvērī un pa jumtiem, nevis pa vārtiem, kas stāv vaļā gadsimtu mēslos un dubļos, austrumos no upes puses. Daudzām mājām ir novērošanas lūkas, pa kurām cilvēki var iekļūt iekšā no jumta, ja nenokāpj lejā uz šaurajām ejām durvju priekšā.

Gabaru izskats nav īpašs, ja neņem vērā, ka reizēm redzamas tādas kā pantomīmu žīdu sejas. Tur ir viens vai divi godīga izskata izskatīgi vīri, kas pieder augšējam slānim, kurus var pielīdzināt līdzīgam slānim Čitrālā; tomēr ir tas izņēmums. Pārējie, augsts vai zems, neizskatās labāk kā trūcīgs zemkopju slānis citās Mehtara pārvaldītās daļās, un tiem ir savdabīgi zaglīgs un zemisks izskats un uzvedība.

Sievietes izskatās daudz labāk. Viņas valkā vaļīgas zilas drēbes, kas dabiski sakrīt glītās ielocēs. Galvā tām ir zila pakauša cepure, no kuras nāk ārā divas garas bizes, pa vienai pār katru plecu un divas karājas aizmugurē. Balta metāla vai kreļļu kakla un rokas rotas kontrastē ar viņu tērpu tumši zilo audumu. Tuvumā šīs sievietes ir glītas un krāšņas. Te un pāri upei Arandū ir daudz apstrādātas zemes, kas šajā gadalaikā ir vienkārši muklājs.

Arandū jeb Arnū jeb Arnui ir liels un svarīgs ciems gandrīz pretī Bašgalas strauta ietecei Kunaras upē. Tajā ir kādi divsimts iedzīvotāji. Nav nekādu nocietināšanas mēģinājumu, un izvietojuma ziņā to var uzskatīt par pusaizsargātu vietu. Tas ir vienīgais gabaru ciems, kas nav būvēts pēc Birkotas plānojuma.

Pēc Arandū apmeklējuma gāju atpakaļ pa lielisku vieglu virvju tiltu, kuram pāriet varēja pat mani suņi, un paspēju uz nenovēršamu kāfiru ķildu. Kāds Čitrālas Mehtara ierēdnis ar dēlu nāca mani satikt, piedāvājot jebkādu viņa spēkos esošu palīdzību. Viņš solīja nākamā dienā paņemt mani līdz uz Nāri vai citur, kurp es vēlētos doties; tomēr pēc pusstundas viņa draudzīgais nodoms bija pilnīgi izmainījies. Viņa mazais dēls saķildojās ar kāfira dēlu, kuru bijām satikuši Birkotā – Dača (Slaidā) Šjoka dēlu.

Abi puikas risināja domstarpības ar rungām, kad piesteidzās Dač Šjoks un vilka Čitrālas puiku pa šaurajām ejām, kur ķilda notika, aiz matiem. Tā puikas tēvs dabiski gāja palīgā, Dač Šjoks izvilka dunci, un lietas izskatījās slikti. Lai gan Kutkām Čandlu Meraks, no vīriem, kuri bija sūtīti atvest mani atpakaļ Kāmdešā, nolēca no jumta un saķēra Šjoku, to nopietni sabarot par sliktu uzvešanos. Beidzot likās, ka lietu var atrisināt draudzīgi, tomēr Čitrālas ierēdnis atnāca un paziņoja, ka viņš nedosies uz Nāri vai citur un ka ir nodomājis tūlīt atgriezties Čitrālā. Viņš neapgrūtināja sevi ar cieņpilnu izturēšanos manā klātienē un bija maz jāšaubās, ka Lutkām Čandlu Meraks izmantojot sev pakļautos vīrus, ir pret viņu licis lietā savus kāfiru trikus cerībā novērst manu gājienu uz Nāri.

Šie kāfiri man nemitīgi taisīja nepatikšanas un viņiem tas izdevās pinot ap mani tādu melu tīklu, ka līdz šai dienai nevaru pateikt vai tas, ka trīsdesmit Šālas vīri ir steigušies augšup pa ieleju, lai naktī zalvē sašautu manu telti, bet Nāri sasnieguši dienu pēc tam, kad bijām devušies atpakaļ, ir īsts. Pat ja stāsts būtu patiess un Šālas vīri būtu ieradušies Nāri dienu vai divas agrāk, viņi būtu lemti vilties, jo lai gan mana telts bija vilinoši izlikta apmetnes vietā, ko veidoja nocietinātā ciema savienotie māju jumti, mēs bijām droši un ērti apmetušies labās sienās, no kurām varējām novērot visu notiekošo. Bez tam Nāri bija tik pilna ar kāfiriem, ka šāli varēja vien šaut uz manu telti no attāluma un viņiem nāktos mukt cik ātri vien var.

Nāri šajā manā pirmajā apmeklējumā izturējās ļoti slikti. Maliks jeb vecajais mums ierodoties atnāca ar dusmīga izskata pūli noskatīties kas notiek. Viņš atteicās mums jebkā palīdzēt vai pārdot pārtiku un nekaunīgi uzkliedza: “Kas tas eiropietis ir? Ko viņš te grib?” Viņam bija teikts, ka šis eiropietis ir Čitrālas Mehtara, viņa valdnieka, draugs, un ka tas prasa viesmīlību prinča vārdā. To dzirdot Nāri ciema Maliks iekliedzās, ka nav padots nekādam princim un virs viņa ir tikai Debesis. Galu galā pārtiku dabūjām caur Gul Muhammadu Khanu, kamēr kādi vīri no Kākā Khela karavānas, zinot, ka pirms gada vai diviem esmu bijis laipns ar kādu Čitrālā labi pazīstamu un dažu klātesošo radinieku Miānu, sapulcējās ap mani piedāvājot draudzību un palīdzību.

Dažādie Čitrālas ierēdņi, kas bija man pārgājienā pievienojušies, bija dižmanīgi bezpalīdzīgi. Visapkārt bija gājušas aizdomas, ka šis Maliks ne vien līdzdalību tēlo, bet dara to slikti; tomēr viņš un viņa sekotāji ātri kļuva par neciešamu traucēkli, jo te vienmēr bija atklātas iebiedēšanas draudi. Tāpēc tika sagatavots neliels plāns, lai lietas novestu līdz iznākumam, kas nebūtu citāds kā vien man labvēlīgs.

Nākošā rītā mans pathanu kalps, kurš sargāja manu telti, pamanot Malika tuvošanos pārmērā plātīgā veidā, saņēma sarunātu zīmi, es pagriezu muguru šķietami runājoties ar kādiem kāfiriem. Maliks lepni soļoja uz telti un prasīja tajā ielaist. Sajūsminātais pathans vissaudzīgākajā formā laipni apgalvoja viņam, ka tas nebūtu jādara un, kad Maliks centās atvērt telts aizkarus, pathans pēkšņi pārgāja no lišķības un laipnības uz niknumu, veikli iegāza Malikam starp acīm un nogāza uz muguras. Maliks uzreiz pārbijās, raudošs steidzās projām žēlojoties visiem, kas gribēja dzirdēt, ka gājis tikai ieskatīties teltī un neko vairāk.

Ļoti rūpīgi vērojot notiekošo un redzot, ka iejaukties nav vajadzīgs, es izlikos neko nezinot, līdz atnāca Kākā Khelas vecajais un stāstīja. Maliks uzreiz pasaucis ļaudis un nopietni stāstījis par savu uzvedību. Viņam tad piedoti visi iepriekšējie pārkāpumi vienlaikus brīdinot rūpēties par uzvedību nākotnē. Divi vai trīs kāfiri, kas bijuši klāt, draudīgi vaicājuši, ko viņš teltī gribējis darīt. To dzirdot nabaga Maliks bijis tik apmulsis, ka man prātā nebija nekādu šaubu, ka viņš bijis pašu kāfiru sakūdīts mani apgrūtināt, lai neļautu man turpināt manu apmešanos Narsutā un piespiestu mani atgriezties Kāmdešā. Lai gan tā varbūt bija, mūsu nesen vētrainais namatēvs uzreiz kļuva ārkārtīgi pieklājīgs, lai neteiktu pakalpīgs un gandrīz dedzīgs palīgs. Vēlāk vairākas reizes tikāmies un vienmēr bijām ļoti labi draugi.

Nāri ir gabaru ciems Kunaras kreisajā krastā. Tajā ir simts mājas un būvēts pēc tā paša plāna kā Birkota, izņemot ka ejas starp mājām bija platākas un vajadzēja zaru tiltiņus tām pāri. Tā kā tuvojās svarīgie Gīča svētki, mēs Birkotu atstājām un 14.janvārī devāmies atpakaļceļā uz Kāmdešu. Ceļā straumēm gāza lietus, izmērcējot mūs līdz ādai. Balti vīri soļoja dūšīgi. Bijām priecīgi, kad parādījās pretīgais koka tilts, kas tur savieno Bašgalas upes krastus pie Mergrom ciema. Kad dzirdējām, ka (nemākulīgas) potēšanas dēļ tur katrā mājā ir viens vai vairāki baku slimnieki, mūsu prieks manāmi nokritās.

Lietus pārgāja sniegā un bijām nožēlojamā stāvoklī. Uzstiepām telti, bet smagais sniegs to atkal sagāza. Šajā brīdī vaicāju vai nav nekā noturīgāka kur patverties. Pēc mazām pārdomām klātesošie teica, ka tāda vieta ir. Ejot to pārbaudīt atradām tik burvīgi netīru govju kūti cik vien var iedomāties. Kopā ar govīm gulēja divi vīri un viena sieviete, vienā stūrī bija mundrs ugunskuriņš, kura priekšā vairākas lielas teles ērmīgi cilvēciskā veidā sildīja astes. Visi saspiedāmies pie ugunskura pateicīgi par siltumu un pajumti. Drīz no mitrajām drēbēm cēlās vareni garaiņi, kas citām smakām pievienoja citu sīvāku; tomēr visi bijām laimīgi un apmierināti. Iekārtojāmies uz nakti. Atstāju savu vietu pie ugunskura un es ar savu guļvietu ieņēmu tālu kūts stūri. Negribīgie teļi tika padzīti aiz žoga, kas stiepās uz ēkas vidu. Virs žoga bija apmēram pēdu plats garš tēsts dēlis, uz kura gulēja govju kopēji. Iedomājos, ka tādu guļas vietu neizvēlētos neviens cits kā kāfirs, jo katra kustība var beigties ar nepatīkamu kritienu.

Daļēji ar pierunāšanu, daļēji turot muguras pret durvīm mums izdevās izslēgt sievieti. Viņa sašutusi aizgāja uz citu ēku. Tad viss bija mierīgi. No rīta mūsu kūti bija ieņēmuši ziņkāri cieminieki, līdz bija gandrīz neiespējami pakustēties. Kāds jauneklis uz mani blenza stingi un vienmuļi gandrīz stundu. Beidzot es uz viņu skatījos nemirkšķinot un viņš bija spiests pagriezt acis uz citu pusi. Uz manu vaicājumu kāpēc viņš blenza tik ilgi, kad taču sen jau bija izpētījis manus vaibstus, kāds Mergromas vīrs tūlīt pieklājīgi apgalvoja, ka tāpēc, ka uzskata mani par labu cilvēku; ka viņi nekad necieš skatīties par ļauniem uzskatītu cilvēku sejās, bet aplūkot labo sejas viņiem nekad nav par daudz.

Briesmīgo tiltu sedza dziļš sniegs, kas bija jānovāc pirms varējām pāriet. Visi tikām pāri visai droši, bet diviem balti vīriem bija jāpalīdz, pie kam nenoņemot viņiem nastas. Gājiens augšā Kāmdešas kalnā maniem nabaga balti bija ārkārtīgi kraujš. Viņi slīdēja nost no šaurās cietās takas starp apmēram krūšu augstuma sniega sienām, un katra noslīdēšana nozīmēja pazust mīkstajā sniegā un lielu vilkšanu un stumšanu atkal uz takas. Tomēr viņi bija ļoti priecīgi reiz tikuši mājās un bijuši neatlaidīgi kā varoņi.

Kāmdešu sasniedzām ap trijiem pēcpusdienā, cauri slapji un garojoši, it kā būtu atkal sācis smagi snigt. Kāfiri bija atveduši savu visvecāko iedzīvotāju, kurš apliecināja, ka tik briesmīga ziema viņa atmiņā nekad nav bijusi. Šis bezzobainais vecais vīrs bija vecīga mundruma pilns un vareni lepns par to, ka pasaukts izstāstīt savu pieredzi. Redzējām, ka esam ieradušies uz Giča svētkiem.

Manas prombūtnes laikā Torag Meraks bija zaudējis mazo dēlu. Viņš bija tiešām vislielākajās bēdās, tomēr atsūtīja vēsti, ka tādā reizē no “brāļiem” tiek sagaidīts, ka atvedīs aitu nākot līdzjūtības apmeklējumā. Tā kā man lopu nebija, es ceremonijai pievienojos ar naudas maksājumu, kas kopā ar manu atvainošanos tika laipni pieņemts.

Pēc atgriešanās Kāmdešā pamanīju, ka ciema ļaudis vairs nav tik patiesi, kamēr daži vecajie, īpaši priesteris, izdarīja dažus nepārprotamus bet nesekmīgus mēģinājumus mani iebiedēt.

Ap to pašu laiku savas intrigas atsāka Čitrālas Mehtars, bet darbojās tik neveikli, ka lai gan nešaubīgi spēja vispārējo neuzticību maniem nodomiem palielināt, tomēr pamanījās vienlaikus modināt kāfiru aizdomas pret sevi; tā ka beidzot tika vispār uzskatīts, ka Mehtars grib mani nogalēt vai smagi ievainot, lai viņam būtu iegansts ar Indijas valdības palīdzību iebrukt Bašgalas ielejā. Varbūt kaut kāds tāds plāns viņa galvā bija, tomēr pulkvedim Durandam Gilgitā šķiet, kāda nojauta par manu stāvokli bija, jo viņš apmēram tajā laikā Mehtaram nosūtīja vienu vai divas vēstules, kas tam lika apstāties un lietu pārdomāt. Katrā ziņā drīz pēc vēstuļu saņemšanas Mehtars savus plānus mainīja pilnīgi, un vienīgā vēlme viņam bija palikusi dabūt mani ārā no kāfiru zemes tik droši un ātri cik iespējams.

Pēkšņā frontes maiņa no cilvēku uzpirkšanas man kaitēt uz nervozu to pašu vīru spiešanu gādāt, lai netieku nekādi ievainots, viņa uzklausītājus mulsināja. Viņi ņurcījās un daudziem mana palikšana Kāmdešā tagad šķita vitāli svarīga; ne tāpēc, ka viņi ticēja manu nolūku godīgumam vairāk kā iepriekš, bet tāpēc, ka uzskatīja, ka Mehtars ir no Gilgitas brīdināts nedarīt neko, kas varētu apdraudēt manu personīgo drošību un nekādā gadījumā neuzbrukt kāfiriem kamēr atrodos šajā zemē. Vēlāk vecajie man stāstīja, ka ziņa par manu aiziešanu no Kāfiristānas gadījumā būtu bijis signāls čitrāļu iebrukumam Bašgalas ielejas lejasdaļā. Manus īsos pārgājienus daudzi ik reizes uzskatīja par manu aiziešanu no ielejas, lai gan vairākums ļaužu manam vārdam uzticējās un sacēla vien klusu pretestību katru reizi, kad ciemu pametu. Visi, draugi un pretinieki, vienmēr šķita atviegloti par manu atgriešanos.

14.janvārī tika nopietni spriests par to vai kāmiem nederētu mani turēt kā skaidru gūstekni vismaz trīs gadus. Tika apgalvots, ka tādējādi cilts ne vien nodrošinātu sev vērtīgu ķīlnieku, bet arī iegūtu šantāžas iespēju piespiežot mani doties uz Indiju pēc šautenēm vai jebkā kas kāfiriem vajadzīgs. Pēdējais apsvērums lielā mērā turējās uz dažu vecajo nacionālkonservatīviem instinktiem.

Man tika pienestas ziņas par notiekošo. Lai gan nāktos pienesējus nicināt, vajadzēja veikt piesardzības pasākumus sūtot pēc vērā ņemamiem intrigas kūdītājiem, lai ar tiem, kas atsaucās, to nopietni apspriestu. Viņiem paliekot pie svētajām viesmīlības tiesībām, man vēlreiz atgādinot kā Šermaliks uzņemts Indijā un vēlreiz garantējot, ka es, lai kad aizietu no Kāmdešas, to darīšu atklāti gaišā dienas laikā un nekad zagšus vai kā ložņājošs dzīvnieks, es beidzot atteicos no jebkāda nodoma aiziet pavasarī un apstrīdēju katru, kurš teicās apšaubām manu solījumu. Uz to ikviens man dievojās, ka man tic nešaubīgi. Aizejot no šīm sarunām mani viesi vienmēr atvadījās ar sirsnīgiem draudzības apliecinājumiem.

Pēc dažās dienām šķita, ka mākoņi lēnām atkāpjas, kad Mirkanas un Arandū Miān Gula, vīra, kurš bija izraisījis man tik daudz raižu par Šermaliku Šrinagarā, personā priekšplānā uznāca grūti uzveicams intrigants. Kā jau minēts, šis cilvēks mani satika Čitrālā ar petroleju, ko uz manu lūgumu atgādājis no Pešavaras. Viņš tika lielākā mērā atlīdzināts un bija jau saņēmis mēneša algu par mana aģenta darbu Kunaras ielejā; tomēr Rusalā bija viņu ļoti uzbudinājis ar meliem par milzīgām algām, ko saņemot mani kalpotāji, līdz Miān Guls bija stingri pārliecināts, ka pats ir saņēmis vissliktāko attieksmi, jo saņēmis vien kaut kādu rūpiju daudzumu mēnesī – par maz vai nekā nedarīšanu. Viņš vienmēr apgalvoja, ka tā kā viņš ir nesis Pešavaras misionāriem ziņas par kāfiru ciltīm, tad, kā viņš izteicās, esot atvēris vārtus uz Bašgalas ieleju. Patiesi uzskatīdams sevi par pavisam slikti izmantotu cilvēku, viņš kļuva par rosīgu intrigantu pret mani un pielipa daudziem Kāmdešas vecajiem solot viņiem lielu tiesu no naudas, ko gribēja izspiest no manis – jo viņa acīmredzamais mērķis attiecībā uz tagadējiem draugiem bija vienkārša izspiešana.

Viņa taktika bija ļoti līdzīga Rusalā izmantotajai – ka gājiens, ko pēdējais viņam iedvesa, ir gandrīz nepārvarams. Miān Guls bija spējīgāks cilvēks par Rusalā, tomēr īstenībā tāds pats tajā ziņā, ka gribēja īstu ķildu. Viņš sāka ar krāpšanos, un nebija saprotams, kas notiek, līdz atklājās, ka dažas manas vēstules, ko pirms mēneša biju iedevis Miān Gulam, lai nosūta uz Pešavaru, nekad nebija tikušas tālāk par Mirkani Ašrathas ielejas grīvā, kur paturētas viņa mājā.

Diemžēl šim vīram vienmēr bija kādas personīgas bailes no manis pēc kādas sarunas, kad bijām kopā Šrinagarā, kad man nācās neslēpti pateikt savas domas par viņu, tā ka ierodoties Kāmdešā lai izspiestu no manis viņa iedomātos parādus, viņš savu uzbrukumu sāka caur savas kāfiru sievas radiem un paša personīgiem draugiem, nevis atnākot tieši pie manis un izstāstot savas sūdzības, tā dodot man iespēju lietas izskaidrot.

Ciemā visi zināja, kas tiek mēģināts, un nepacietīgi gaidīja šā brēcošā šantāžas mēģinājuma iznākumu. Tika paziņots, ka manām vēstulēm pa šo laiku jāpaliek kur ir un tika dots skaidrs mājiens, ka Miān Guls ir jāpielabina. Uz neslēpto mēģinājumu mani iebiedēt atbildēju, ka ja tās vēstules, kas ar neizteiktu piekrišanu tika padarītas par kritēriju, nebūtu uzrakstītas īpašā dienā, Miān Gulamam bija sevi jāuzskata par atlaistu no kalpošanas man, un es viņu nekādos apstākļos darbā neņemtu. Piemetināju, ka nekāda attaisnošanās pieņemta netiks, ka mans lēmums atlaist Miān Gulamu, ja vēstules nav nosūtītas minētajā fiksētajā laikā ir nemaināms, lai kas būtu gadījies – slimība, sniegputenis, vai jebkas cits. Vēstules nosūtītas nebija, un Miān Guls bija formāli atlaists.

Uzreiz vecajo delegācija gaidīja uz mani lai vaicātu, drīzāk gan liktu man viņu atjaunot vecajā darbā. Es atteicos šai prasībai pakļauties, pilnībā atklājot iemeslus. Tad mums bija tiešām ļoti slikts brīdis. Gaisotne bija draudu pilna. Katrs ciltī kaut cik svarīgais Jašts bija pievienojies Miān Gula prasībai, un katri draudi tika nodoti man, parasti ļoti aplinkus ceļā. Šermaliks bija caurcaurēm iebiedēts un asarās lūdza mani slepus pamest ieleju tūlīt, pirms gadās ļaunākais. Viņš teica, ka pats ir izkārtojis aiziešanu, jo dēļ saistības ar mani pats bija ciltij kļuvis tik nepatīkams, ka palikt ielejā viņam vairs nebija droši; bet bija atlicis vien palikt stingram un neņemt vērā briesmu iespēju.

Vairākas dienas manai mājai netuvojās neviens kāfirs. Mēs tikām izstumti. Tad 23.janvārī tiku uzaicināts uz tikšanos Torag Meraka mājā vai, pareizāk sakot, ierasties galveno Jaštu priekšā, kas tur sanākuši. Tā bija pirmā reize, kad man uzdeva tādu jautājumu, jo vecajo delegācijas pastāvīgs noteikums bija pagaidīt uz mani, kad kaut kas kopīgi jāapspriež; bet tā kā atteikties ierasties nebūtu droši, un tā kā manas galvenās bažas bija nonākt uzreiz ciešā kontaktā ar pretiniekiem, es atteicos no visām ceremonijām un gāju tiklīdz vecajo aicinājums bija man nodots.

Man ierodoties Torag Meraka mājā jau bija sanākuši svarīgākie Jašti, un Miān Guls pa pusei noslēpies gulēja uz jumta pie dūmcauruma, kur viņš varēja redzēt un dzirdēt visu lejā notiekošo. Iegājis Jaštu istabā es tēloju sirsnību un mēģināju izturēties bezbēdīgi un dabiski, un piedalījos notiekošajā maltītē.

Tiklīdz ēšana beidzās, pret mani pagriezās kāfiru lielgabali. Glaimi, pierādījumi, draudi viss tas pārmaiņus tika likts lietā. Viņi man teica par briesmām, ko nestu neklausīšana Jaštu rīkojumiem, un maigākās, kā tika skaidrots, bija vaininieka mājas nodedzināšana un visas mantas un personisko lietu izlaupīšana. Uz to atbildēju, ka stingri uzturēt Jaštu varu ir augstākā mērā pareizi un pienācīgi, un piezīmēju par atšķirīgajām paražām pie angļiem un kāfiriem, un skaidroju cik ievērojama ir likumpaklausība manas rāses cilvēkiem; bet es atteicos pieņemt jebkādus mājienus, kas tiecās atbalstīt domu par manu, viesa, skaidri privātu lietu obligātu pakļautību Jaštu varai. Mans apgalvojums bija, ka Miān Guls bijis mans kalps, par ko viņam maksāju naudu; manas tiesības viņu atlaist ja nepilda pienākumus, bija neapšaubāmas; ka viņš pienākumus nepildīja un tāpēc tika atlaists. Piemetināju, ka mans lēmums šajā ziņā ir negrozāms.

Tad Torag Meraks kļuva ļoti uzbudināts un aizskarošs, bet kad viņam neizdevās mēģinājums mani piespiest, es īpaši uzsvēru, ka Dān Maliks, Klibais Astāns un citi ir lietojuši vien pārliecinošus paņēmienus. Pēc kādām trim nepārtrauktām sarunu stundām kāfiri bija izsmelti un apnikuši līdz nāvei.

To novērojis es notēloju dusmas, no kurām biju tālu, pielēcu kājās, izteicos pret Miān Gulu, viņa nodevību un neuzticību un noslēdzu ar skaidru apgalvojumu, ka nekas pasaulē manu nostāju nemainīs, nedz es jebkad gribētu ieraudzīt tāda nelieša seju vēlreiz. Arī Torag Meraks iznāca priekšā pievienoties manam nosodījumam, jo viņš, mans brālis, esot atklāti nostājies pret mani. Klātesošie vecajie sākumā skatījās ar šaubām, tad pārsteigti un beidzot aplaudēja, kamēr mani tulkotāji bija savu darbu pārtraukuši sekojot manai ātrajai runai; tomēr mani žesti bez šaubām bija palīdzējuši klausītājiem domu uztvert.

Uzvara acīmredzami bija mana, kad no jumta Miān Guls teica, ka viņš manu lēmumu pieņemtu, ja viņam samaksātu absurdo rūpiju summu, ko es viņaprāt esot parādā. Pat kāfiri uzsprāga smieklos par šo bezkaunīgo prasību, kamēr es izmantojot viņu humoru vicināju spieķi un angliski draudēju Miān Gulam ar visu veidu postu, un viņš. lai arī nesaprazdams vārdus, acīmredzami pieņēma šīs dabiskās necieņas izpausmes.

Tā praktiski beidzās tas, kas kādu laiku solīja nepatikšanas ja ne briesmu lietas. Kāfiri atkal kļuva augstākā mērā draudzīgi, ko rādīja viņu atkārtotie mudinājumi man apprecēties un apmesties pie viņiem lietas labā. Vakarā pie manis mājā atnāca Utahs, lai izteiktu pēdējo aicinājumu Miān Gula labā, tā ka viņš neatstāja neizmēģinātu neko, kas varētu viņam nest kaut ko no Miān Gula solītajām dāvanām. Nācās noraidīt arī Utaha prasību. No viņa piezīmēm izskatījās, ka viņš ir tīši atturējies būt sapulcē Torag Meraka mājā, jo, kā viņš teica, esot bijis drošs, ka Jašti tiks sakauti, un viņam būtu neizturami redzēt tādu briesmīgu skatu.

No šā novērojuma šķiet iespējams, ka kāfiri viscaur ir tikai spēlējuši ar mani maldināšanas spēli. Ja tā, tad jāatzīst, ka viņi ir ārkārtīgi labi aktieri. Guvis pārsvaru pār Miān Gulu, es pastāvēju, lai man tūlīt tiek atdotas manas vēstules. Galu galā tās man atnesa ar tādu cieņu, it kā to aizkavētājs būtu pelnījis parādu par laiku pēc atlaišanas no darba. Kamēr uzturējos šajā ielejā, viņš iegriezās tikai vienu reizi. Intrigas viņš turpināja, tomēr tieša šantāžas mēģinājuma neveiksme bija lielā mērā atņēmusi viņam kāmu acīs agrāko gandrīz pārcilvēciska gudra cilvēka slavu. Viņš joprojām bija dzelonis manos sānos, bet ne pārāk sāpīgs. Kādā gadījumā man nācās aktīvi rīkoties, lai novērstu viņa noslepkavošanu, ko gatavojās izdarīt kāds pārlieku dedzīgs mans atbalstītājs. Viņš līdz galam man galvenokārt sagādāja nepatikšanas ar pastāvīgu apgalvošanu, ka Indijas valdība ir man uzticējusi daudz vērtīgu dāvinājumu kāfiriem, ko es esot “apēdis” pats, nevis atdevis to īstajiem saņēmējiem; vienlaikus viņš uzsāka otru ziņu, ka es esmu “niecīgs” cilvēks bez ietekmes savā zemē, kura aplaupīšanu vai noslepkavošanu neviens nepamanīs.

Savās dusmās viņš pauda pretrunīgus apgalvojumus par mani, kas padarīja vienkāršu apgāzt viņa galdiņus un smejot vaicāt maniem klausītājiem vai “niecīgam” cilvēkam, kā Miān Guls aprakstīja mani, Indijas valdība uzticētu viņa daudzinātās dāvanas. Tiešām, likt kāfiriem tik viegli pieņemt Miān Gula stāstu kliedzošās pretrunas, tas liek domāt, ka maniem klausītājiem bija visai aukstasinīgs un aprēķina humors. Tomēr šķita labāk aiziet no Kāmdešas uz dažām dienām, lai ļautu dusmām atdzist. Tāpēc mēs nojaucām nometni un šķērsojām upi, lai apmestos uz desmit dienām augšciema vecajam Mālkānam piederošā pšalā Agatsi ciematā, kas atradās tieši pretim Kāmdešai.

XVII NODAĻA

Stāsts turpinās – Grūti dabūt pagānu pakalpojumus – Lutkār – Ceļš uz Agatsi – Tilts – Vēsa uzņemšana Agatsi — Nelaimīga dzīve “pshal’ā” – Lutkār’a mīlas stāsts – Utah’a pasludināšana par vienu no Jast’iem – Uzlabojas attiecības ar pagāniem – Sayed Shah’a atkrišana – Viņa izbraukšana uz Indiju – Kila Drosh – Shah-i-Mulk’a ierosinātais nocietinājums Narsut’ā – Grūtības ar pārtiku – Otrais Kunar’as ielejas apmeklējums – Čitrāliešu pavadoņi – Dumpis Arandu – “Asinsizliešanas” gadalaiks – Jandul’as Umni Khan’s – Pagāni neapmierināti ar Čitrālas mehtaru – Mīr Jān’a politiskas mahinācijas – Strīdi starp čitrāļiem un pagāniem sasniedz asu pakāpi – Mehtara ultimāts – Mans ceļojums uz Lutdeh’u – Jauka uzņemšana.

Vēl nebiju pārliecināts par pilnīgo bezcerīgumu mēģināt panākt lai kāfiri piekrīt manai pastāvīgai kalpošanai viņu valstī. Daudzās vilšanās mani no tālākiem mēģinājumiem neatturēja. Mans pēdējais izmēģinājums bija ar jaunekli vārdā Lutkārs, Bašgalas katiru virsaiša Kān Mārā pieņemtu dēlu. Šis jaunais vīrietis bija gudrs un darbīgs, apdāvināts ar atjautīgu saprātu. Tagad viņš mani pavadīja uz Agatsi par parastu mēnešalgu kā mans kalps, īstenībā kā līdzbiedrs.

Agatsi ir neliela Biležedāri klana islāmā pārvērstu kāfiru apmetne. Ceļš no Kāmdešas ir stāvs divtūkstoš pēdu nokāpiens uz upi un tālāk pār tiltu, ko parasti pieņem par apbrīnojamu kāfiru būvniecības paraugu. Tā vidusdaļa tomēr ir vien deviņpadsmit collas plata, ar astoņas collas augstām malām. Balsti (konsoles), kas tur šo daļu, ir virs ūdens un strupi izbeidzas tur, kur visvairāk vajadzīgi, tā ka nākas iet pāri ar lielāko uzmanību un precizitāti. Tiltu biezā kārtā klāj sniegs, un nesenie gājēji ir kāpuši cits cita pēdās, kuras izskatījās kā viena Milža iemītas.

Grūtības rada šīs šaurās slidenās takas pāriešana neļaujot upes krākšanai trīsdesmit pēdas lejāk izjaukt prāta un ķermeņa līdzsvaru. Vienai no meiteņu grupiņas, kas nesa malku uz otru krastu, nervi šo spriedzi neturēja, un Lutkārs viņu pārveda laipnā cieņā. Viņas sparīgākās līdzbiedres par šo skatu tik ļoti uzjautrinājās, ka radās šaubas vai šīs jaunās sievietes bailes bija tik lielas kā viņa rādīja.

Mūsu uzņemšanai Agatsi noteikti trūka sirsnības. Kad sasniedzām Mālkāna pšalu, kura īpašnieks kā jau kāfirs nebija turējis savu solījumu mani pavadīt, un no blakus ciematiņa parādījās kāds vecs vīrs un skaļā balsī gribēja zināt, kāpēc te ir eiropietis un piebilda ka pēc viņa garīgā vadoņa norādījumiem viņš nedrīkst skatīties eiropiešu pagāna – sliktākā no visiem kāfiriem – sejā. Mani līdzbiedri viņam atcirta, vai tad viņš ir suns ka rej kā uz svešinieka tuvošanos. Tad pienāca Mālkāna brāļadēls, vīrs vārdā Gazab Šahs, lai par manu ierašanos izteiktu īgnas sūdzības. Uz to brīdi es nebiju ne jauks ne labā garastāvoklī un atcirtu izmantojot kādu no sliktākajiem izteicieniem manā vietējā dialektā – ar vērā ņemamu iespaidu – jo Gazab Šahs tūliņ dusmīgi vaicāja, kāpēc esmu dusmīgs. Vai tad viņš neesot Mālkāna brāļadēls un gatavs atnest man pienu, malku, visu vajadzīgo? Viņš bija arī sagatavojies pārdot man novārgušu kazu par triju veselīgu dzīvnieku cenu. Beigās mēs kļuvām labi draugi, man dodot lielu mielastu katram un man parādot cik mans apmeklējums var būt ienesīgs Agatsi ļaudīm.

Dzīve pšalā bija īsts posts. Tas gandrīz nesargāja pret lietu, slapjdraņķi, sniegu, kas krita bez apstājas. Ēkas grīda bija jāpāriet pa akmeņiem, un pat zem jumta sausākajām vietām gultu nevarēja sausu saglabāt. Visas Mālkāna kazas bija beigtas, tā ka nebija dzīvnieku, kas ar savu staigāšanu pieblietētu jumta mālu. Vienīgais, kas atsvēra visas neērtības, bija milzīgs fazānu un sarkankāju irbju (čikor) daudzums, kas mudžēja visur. Bija arī daudz markhoru, bet sniega dēļ kalnos tie bija nesasniedzami. Pēc viena mēģinājuma tos sasniegt mums nācās ar lielām grūtībām kāpt lejā uz nometni, un tas neizdevās bez viena vai diviem bīstamiem kritieniem.

Kādu rītu es atgriežoties Agatsi pēc dažu irbju nomedīšanas ieraudzīju jauku sievieti ar glītiem vaibstiem, kurus sabojājušas bakas, sēdam uz sola tieši tur, kur gribēju nomainīt savas izmirkušās drēbes. Aiz viņas atturīgā stājā stāvēja mans jaunais kalps Lutkārs. Viņš uzreiz bija iedzīvojies, bet pēc veltīgas pierunāšanas tikt pieņemtam par manu dēlu sievieti aizsūtīja projām un izplūda nožēlā. Izskatījās, ka Kān Mārā, viņa pieņemtais tēvs, ir sagādājis viņam sievu, tomēr viņa sirds nebija pie šīs meičas, bet uzticīgi pie sievietes, kas tikko bija aizgājusi; tā viņš bija pametis Bragamatālu un tagad dzīvoja kaut kur Kāmdešā, lai būtu savas mīlestības tuvumā. Viņa nelaimīgā kārtā bija Čandlu Astāna, slavena Utahdari klana Jašta, varā, jo viņas tēvs bija miris būdams parādos, un viņa meita bija ķīla parādu samaksai. Čandlu Astāns neļāva Lutkāram sievieti ņemt līdzi, kamēr viss nebūs samaksāts; tas bija neizpildāms noteikums, jo Lutkārs bija trūcīgs. Mīlētāji prātoja aizbēgt kopā uz Čitrālu, un doma par kļūšanu par manu adoptētu dēlu viņuprāt pasargātu viņus no Čandlu Astāna atriebības.

Te var izstāstīt šā stāsta turpinājumu. Lutkārs devās pie Mehtara Džao Ghulāma Aiūnā un kļuva par musulmāni. Tad viņš atgriezās un aizbēga ar jauno sievieti un pēc tam neuzdrošinājās Kāmdešas zemē rādīties; bet katiru zemē atkal tikāmies. Tad viņš bija stingrāks par stingru musulmānis visās ceremonijās, kas saistās ar dzīvnieku kaušanu, tomēr nebija iemācījies parastās lūgsnas. Viņš bija laipnības pilns, ko viņam izrādījis Čitrālas princis un īpaši priecīgs stāstot par jaukajām šaurbiksēm, ko viņa sieva saņēmusi no šā magnāta; jo tas ne vien rādīja cik viņa bijusi izredzēta, bet bez vaicāšanas paskaidroja, ka arī viņa kļuvusi par musulmāni. Vēl vēlāk uzzināju, ka Lutkārs neraugoties uz aizstāvību, ko saņēma Aiūnā, un labo slavu, kādā bija pie Mehtara Džao Ghulāma, bijis spiests samierināties un ar sava atbalstītāja palīdzību samaksājis Čandlu Astānam visu, ko tas prasījis. Tas ir tikai viens piesardzības piemērs no daudziem, ka pat augstākā slāņa čitrāļi nedara neko, kas varētu aizskart Kāfiristānas Jaštus.

Agatsi sarunā Lutkārs, pabeidzis savu stāstu, piezīmēja, ka viņa personīgā pieķeršanās man ir tik liela, ka kamēr es palikšu šajā zemē, viņš nekad negribētu mani pamest, jo ir ļoti priecīgs man kalpot. Pēc divām dienām, iztērējis daudz precīzo patronu netrāpot tupošiem putniem, viņš galīgi noskuma un pameta mani neteicis ne vārda. Tāds iznākums bija bijis visiem maniem mēģinājumiem paturēt kāfirus ilgākā kalpošanā, un tāds acīmredzot bija nacionālais raksturs; tāpēc es vairs nepūlējos to darīt.

3.februārī bija Viron svētki, bet snigšana bija tik liela, ka uz tiem nebūtu mēģinājuši kāpt Kāmdešas kalnā, bet 1-ajā datumā atsaucoties uz neatlaidīgiem aicinājumiem visi uzkāpām lai palīdzētu Utaha iecelšanā par Jaštu. Ceļā uz manu māju laiciņu atpūtāmies Utaha mājā un apbrīnojām tērpus, kas bija sagatavoti dižvīram ko valkāt vakarā. Tad man tika dots mājiens, ka tādā reizē brāļa privilēģija ir sagādāt ‘kullah’u – smailo afgāņu cepuri. Uz to īpaši uzstāja pareģis Šahru, bet vienīgā tāda piederēja manam kalpam Mīr Alamam, no kura tad nopirku. Tā tika nosūtīta Utaham, kurš bija priecīgs līdz brīdim, kad padzirdēja cik daudz Mīr Alams par to saņēmis, un tad cepuri atdeva atpakaļ paziņojot, ka tā šim nolūkam nav piemērota. Šķiet, lai cik glīta bija cepure, viņš labāk saņemtu to naudu, lai viņš varētu nopirkt pats. Piecos viņš atnāca uz tēju, bet aizsteidzās ietērpties, lai gan pasākums nesākās pirms pulkstens astoņiem. Ap to laiku atnāca viņa znots Nīlīra ar nopietnu prasību, ka uz šo gadījumu man jābūt vislabākajās drēbēs. Tātad šajā dīvainajā ceremonijā piedalījos apbrīnotajā melnajā uzvalkā, svītrainajā flaneļa kreklā un haki krāsas turbānā.

1891.gada martā un aprīlī manas attiecības ar kāfiriem pastāvīgi turpināja uzlaboties. Pavasara svētki viņus pamatīgi nodarbināja, un lai gan biezi apdzīvotais augšciems bija mani pametis gluži vienu, nebija neviena mēģinājuma mēģinājuma man radīt nepatikšanas.

Protams, dažādas sīkas nepatikšanas bija. Piemēram, kāfiri nemitīgi centās uzpirkt manu līdzbiedru uzticību, un viņu pūles bez kaut kādiem panākumiem nepalika, izņemot attiecībā uz balti vīriem, kuru nelokamo uzticību nespēja ietekmēt ne draudi ne solījumi. Saīd Šahs šai ļaunajai ietekmei padevās. Viņš uzturēja cieši draudzīgas attiecības ar Miān Gulu un radīja man vērā ņemamas grūtības. Viņš stipri saslima un kopš atveseļošanās pamazām no manis nošķiroties pilnībā nokļuva Miān Gula un intrigantu kāfiru rokās. Viņš bija savu jauno draugu lamatu iebiedēts un slepus pameta Kamu virsaiša māju, kurā bija apmeties veselības labad, jo tajā ciemā klimats bija manāmi siltāks kā Kāmdešā. Tur viņš tika uzreiz izsekots un, it kā būtu gūsteknis nevis viesis, tika nopietni piekauts un aplaupīts. Ar manu ietekmi tomēr pietika, lai nozagtās mantas atdotu. Drīz pēc tam viņš tika aizsūtīts uz Indiju. Beigās viņš izmēģināja kādu sliktu darījumu. Viņa dabiskais biklums ar gadiem bija vairojies, un viņš iekrita par vieglu laupījumu intrigantiem, kas ap viņu grozījās. Kad viņš pastāvīgi atteicās pavadīt mani katrā manā īsajā pārgājienā, paziņojot, ka ir par vecu un neveselu lai Kāmdešu atstātu, tiem bija radusies iespēja mazināt manu personīgo ietekmi uz viņu.

Būdams īsā apmeklējumā pie Šah-i-Mulka Kila Drošā es atklāju, ka šis princis ar pilnu sava tēva, Mehtara, pilnu piekrišanu grib būvēt cietoksni pie Nāri jeb Nursutas ciema. Viņš lūdza mani izvēlēties tam piemērotu vietu un veikt to, kas čitrāļiem ir tas pats, kas pamatakmeņa uzstādīšana. Mehtara mērķis bija radīt vispārēju ietekmi uz apkārtējām ciltīm, ar to, ka ierosinātais cietoksnis it kā tiktu būvēts ar Indijas valdības rīkojumu. Tas mani spieda atrunāties cik laipni vien var un steigties atpakaļ uz Kāmdešu lai tiktu vaļā no tālākas uzmācības šajā sakarā.

Īsā apstājā Kunaras ielejā mums vairākas reizes sāka trūkt pārtika. Reiz ceļā no Arandū uz Kila Drošu palikuši pavisam bez ēdamā un gandrīz badā bijām spiesti atņemt ar spēku kazu, kuras īpašnieks atteicās to pārdot. Tas bija fanātiska izskata musulmānis, kurš uzskatīja, ka nav Šah-i-Mulkam pakļauts. Sadursme bija nepatīkama, bet laimīgā kārtā arī vienreizēja. Bijām tolaik grūtā stāvoklī. Šim vīram galu galā teicām, ka visi negadījuma apstākļi ir jāziņo Šah-i-Mulkam un kazas cena jāsamaksā šim princim. To dzirdējis viņš teica, ka nauda jāsamaksā viņa rokā. Dzīvnieka samaksa tika atbilstoši nodota princim ar mazu papildinājumu kā kompensāciju par bufeti, ko viņš lūdzis un saņēmis. Atstājām viņu acīmredzami apmierinātu. Viņa atteikumu liegt man pārtiku bija vadījusi tīrā neaptēstība, un tāpēc viņš uzskatīja mani par sliktāko no neticīgajiem. Tas bija vienīgais tāds gadījums man esot šajos apvidos.

1.aprīlī vēlreiz apmeklēju Kunaras ieleju aizejot līdz Augšējam Bailām ciemam. Papildus maniem parastajiem pavadoņiem mani sargāja Čitrālas sardze. Šie čitrāļu karavīri bija tolaik Mehtara veidojamā karaspēka grupa. Šī sardze parasti stāvēja ap mani ar uzspraustiem durkļiem, lai kur es atpūstos, pat uz brīdi, sargājot manu personu nedabiskā modrībā līdz no šīs nodarbības nogura un visi kā viens aizsoļoja mani atstājot.

Vienā no šīs krampjainās piesardzības starplaikiem izcēlās diezgan liels nemiers starp Arandū cieminiekiem un maniem pavadoņiem. Cieminieki meta ar oļiem, kurus šādam nolūkam glabā uz māju jumtiem. Mums nācās atgriezties un cīnīties, līdz palīgā nāca aizkavējusies čitrāļu sardze. Bija diezgan daudz zilumu un sasitumu, bet ne nopietnu ievainojumu. Kad kņada bija apspiesta, nemieru vadoņi tika sasieti un atvesti pie manis sodīšanai, rūpīgi paskaidrojot, ka varu rīkoties kā uzskatu par pienācīgu. Izvaicājot izdibināju nepatīkamo patiesību, ka ķildu izraisījis mans pathanu kalps. Tāpēc gūstekņus atlaidu tūlīt, un pathans, kurš kautiņā bija manāmi cietis, tika atbilstoši brīdināts. Drīz pēc tam viņš bija jāatlaiž no darba pavisam.

Šai nelaimīgajai sadursmei tajā ciemā sliktu seku nebija, jo vietējie ļaudis turpmāk pastāvīgi bija palīdzīgi un draudzīgi. Katrā manējai līdzīgā ekspedīcijā jāraugās lai visi pavadoņi ir miermīlīgi cilvēki. Šī patiesi ir daudz svarīgāka īpašība pēc kuras atlasīt kalpus nekā kādas citas, ko iepazinu.

Otrā Kunaras ielejas apmeklējuma laikā Narsutas cietokšņa būve ātri tuvojās pabeigšanai. Man atgriežoties 27.aprīlī ciems izskatījās gandrīz tukšs, jo ļoti daudz ļaužu bija projām ar ganāmpulkiem, bet palikušie mani saņēma ar vairāk kā parasto sirsnību. Bariņiem ik dienas nāca tikties ar mani un daudzi slimnieki tika vesti ārstēt, tā ka mans laiks bija pilnībā aizņemts.

Tas, ko var saukt par asinsizliešanas gadalaiku, 1891.gadā sākās aprīļa sākumā, kad kalnu pāreja no Kāmdešas uz Dungalas ieleju bija pietiekami brīva no sniega ļaujot rūdītajiem kāfiriem to šķērsot. 5.aprīlī ar uzvaru atgriezās divi kaštānu vīri, paveikuši pāris slepkavības Asmāras pusē. Arī kāmu vīriem bija dažas līdzīgas veiksmes, kas cilti iepriecināja, un līksmības kopā ar Gīša ceremonijām tika noturētas augstā pacilātībā. Katru dienu bija loka šaušanas vingrinājumi un liela ieroču gatavošana no jaunekļu puses, kas alka slavas.

Valdošajā vispārējā apmierinātībā es tiku godāts īpaši, un Šahru, cilvēks, kurš ziedojumu un citu reliģisku kalpošanu laikā uz brīdi iedvesmojas, izmantoja katru izdevību izrādīt man savas ērmības. Viņš bez šaubām palīdzēja celt manu popularitāti, kas tolaik šķita vērā ņemama.

Priesteris Utahs pēc lielas šaubīšanās bija iekārtojies par manu stipru draugu un pat mani atklātie pretinieki bija sākuši atmest savas intrigas pret mani kā bezcerīgus izdomājumus. Īsi sakot, lietu vispārējais stāvoklis bija skaidri uzmundrinošs, un vienīgais defekts bija nepatika un neiecietība ar kādu kāmi uztvēra ziņas par maniem apmeklējumiem citās ciltīs. Kamēr biju apmierināts ar palikšanu pie viņiem un par citiem kāfiriem pat neierunājos, vairums kāmu bija priecīgi par manu klātbūtni, bet tiklīdz bija izteikts kāds vārds par vēlēšanos doties uz Lutdehu, saraucās katra uzacs un drūmi dusmīga bija katra seja. Kāmiem nebija iebildumu pret manu došanos uz Čitrālu vai Kunaras ieleju, kas abi ir musulmāņu apvidi. Visu savu nenovīdību viņi taupīja saviem reliģijas biedriem Kāfiristānā.

Pēc kāda laika pie apvāršņa parādījās vīra plaukstas lieluma mākonītis. Tas nedaudz auga, tomēr vētru nevēstīja. Tas bija Džandūlas valdnieks Umrā Khans. Viņš bija iesaistījies slepenu mēģinājumu gatavošanā pret kāmiem, kas savukārt bija izrādījuši savu nevainojamu vēlmi sūtīt un saņemt draudzīgas ziņas no viņa.

Kāfiri bija ārkārtīgi neapmierināti ar Čitrālas Mehtaru. Strīda iemesls bija ganības pie Narsutas. Kāmi pretendēja uz abiem Kunaras krastiem tajā vietā, bet čitrāļi gribēja viņiem atstāt tikai labo krastu. Bijuši draudi un apvainojumi no abām pusēm, kas sakāpuši līdz attiecību starp Čitrālu un Kāmu spriedzei gandrīz līdz krakšķim. Mehtars pārapstiprināja savu nodomu Narsutas apgabalā ievest gudžarus (miermīlīga indiešu rāse), bet kāfiri cieti zvērēja, ka visus tādus uzmācīgos izslaktēs. Mehtara cietokšņa būvēšana Narsutā uzlika papildus aizvainojumu kāmiem, kuriem Umrā Khans bija slepus garantējis visu savu līdzjūtību. Tas noveda pie attiecību atjaunošanas starp kāfiriem un šo Džandūlas Khanu.

Droši jutu, ka čitrāļi “tikai pamēģina” un īsti nekad nenonāks līdz atklātam attiecību pārrāvumam ar kāfiriem dēļ maziska ienākuma, ko maza gudžaru apmetne varētu nest Mehtaram.

Bez tam, lai gan Umrā Khans bija izteicis vēlmi mani privāti satikt, it kā medībās, tikšanās nenotika, un lai gan viņš bija redzami nosliecies būt draudzīgs ar mani, tomēr bija labi zināms, ka viņš bija licis lietā visu savu jauno draudzību ar kāfiriem, lai mudinātu viņus padzīt mani no šīs zemes. Nekad nenoguru kāfiriem uzsvērt, ka Umrā Khana īstais pamats tik ļoti vēlēties manu aiziešanu no Kāfiristānas bija vienkārši viņa vēlme panākt izdevīgu stāvokli iebrukšanai Bašgalas ielejā vienlaikus izvairoties no jebkāda riska kompromitēties Indijas valdības acīs.

Ilgu laiku kāfirus bija baidījis Umrā Khana iebrukums, un viņi bijuši lielās šaubās par Mehtara gatavību un spēju viņiem palīdzēt vajadzības gadījumā pret džandūliem. Tomēr neraugoties uz Umrā Khana draudiem un lai gan maniem vārdiem liels svars pie viņiem nebija, viņus lieliski sajūsmināja, pat reibināja neparastais Umrā Khana draudzīgums, ko viņš rādīja paužot savu gatavību viņiem slepus palīdzēt tagadējā strīdā ar Mehtaru. Šī sajūta labi iedarbojās uz vienu no kāfiru Jaštiem, Mīr Džānu, vīru ar vērā ņemamu politiska praktiķa un viltnieka slavu starp viņa piekritējiem, kurš tiešām ticēja Umrā Khana labai gribai. Mīr Džāns bija vairākas reizes apmeklējis Džandūlu, kur labi uzņemts un saņēmis daudz vērtīgu dāvanu.

Viņš bija viens no kāmu runasvīriem un bija ieguvis lielu ietekmi ļaudīs. Bija arī labi zināms, ka viņš daudz zaudētu ja Umrā Khans izrādītos neuzticams; jo viņa ganības bija atklātā vietā, kas pakļauta džandūlu sirojumiem jebkurā laikā. Bez šaubām tā zināšanai nebija mazs svars pārliecinot, ka pareizā viņa cilts politika ir sabiedroties ar Umrā Khanu. Galu galā pie skaidra lēmuma nenonāca, jo kafiri gribēja lai es to izbeidzu un tomēr negribēja būt nelaipni pret Umrā Khanu.

Tur lieta apstājās, un man acīmredzami atkal kļūstot nepopulāram, Umrā Khana puse ātri pieaugtu spēkā un ietekmē, un tas smagi atsauktos uz mani izšķirošā brīdī. Tas īstenībā arī notika. Kad es galu galā atstāju ieleju ar labu, mana aiziešana tika vispār pieņemta kā garantija, ka Umrā Khans kļūs par kāmu cilts spēcīgu draugu. Tomēr diemžēl mans pareģojums piepildījās burts burtā. Umrā Khams tūlīt siroja kāfiru ganībās, noslepkavoja vairākus cilvēkus un aizveda citus, lai dabūtu izpirkšanas naudu un tā cīņu uz dzīvību un nāvi starp viņu un kāmiem pavadīja nožēlojama asinsizliešana.

Maija sākumā sarunas starp čitrāļiem un kāfiriem par Narsutas ganībām sasniedza asu pakāpi. Šah-i-Mulks, Kila Drošas pārvaldnieks, ieveda gudžaru ģimeni, ko tūlīt noslepkavoja Sarkanais Maliks un daži citi kāfiri. Vienu no slepkavām sagūstīja un ieslodzīja Šah-i-Mulks, kurš tomēr atturējās to vēl kā sodīt. Abas puses ieņēma draudīgu nostāju. Beidzot Mehtars nosūtīja uz Kāmdešu ultimātu – ja kāmi uzreiz un uz visiem laikiem neatteiksies no visām pretenzijām uz ganībām Kunaras kreisajā krastā pie Narsutas, tad Čitrālas karaspēks tūlīt iebruks Bašgalas ielejā.

Cilts to dzirdot dabiski kļuva ļoti uzbudināta, un Jaštu delegācija gaidīja uz mani paņēmusi līdz Mehtara ziņnešus. Viss apspriežamais jautājums tika apspriests manā klātbūtnē, un es biju gatavs piekrist darīt visu, kas manos spēkos, lai uzturētu mieru. Pildot šo solījumu es uzreiz rakstīju uz Čitrālu. Lai gan bija gandrīz droši, ka Mehtars bija vien mēģinājis ar draudiem izspiest to, kas nebija izdevies citādi, tomēr bija vērā ņemami draudi, ka iekarsīgie kāmi var šo draudēšanu uztvert burtiski un sagaidīt jebkādu naidīgu rīcību no čitrāļu puses viņiem sirojot pār robežu.

Man bija pilnīgi skaidrs, ka kāmi savas sensenās tiesības uz Narsutas ganībām nekad neatdos – tiesības, kuras atkal un atkal aizstāvējuši grūtās kaujās – ja vien netiks pilnīgi sakauti karā.

Pēc ļoti lielām grūtībām man izdevās beidzot izkārtot apmeklējumu Lutdehā. Kāmi stingri nepiekrita manam gājienam turp, bet samierinājās dēļ palīdzības, kādu varēju viņiem sniegt viņu sarunās ar Čitrālu. Mans ceļojums tomēr tika atlikts uz dažām dienām, jo Lutdehā izcēlās iekšējas cīņas. Tām bija parastais slepkavību veids, uz ko katiriem bija ļoti neapskaužama slikta slava.

Tas, kas Čitrālas Mehtaram dod valdošu ietekmi šajā Bašgalas ielejas daļā, ir spēcīgais naids šajā apvidū starp ģimenēm, brāļiem.

Daudzi no kāmiem, kas ir caur precībām saistīti ar katiriem, steidzās uz Lutdehu mēģinot panākt tur mieru. Laimīgā kārtā viņu pūliņi vainagojās panākumiem, un pēc dažām dienām varējām doties turp. Trīs kāmu vīri teicās mani pavadīt, un vienam no viņiem, Jaštam, bija slepens norādījums no Jaštu padomes atvest mani atpakaļ Kāmdešā noteiktā datumā un pieskatīt lai es nekļūstu pārāk draudzīgs katiriem. Īsi sakot, mani kāmu pavadoņi bija tiklab uzraugi cik pavadoņi.

Lai sasniegtu Lutdehu no Kāmdešas, bija jātiek caur to Bašgalas ielejas daļu, ko apdzīvoja mādugālu kāfiri. Šī cilts vienmēr bija bijusi man draudzīga, tomēr viņu virsaitis Bahdurs bija nepiesātināmi alkatīgs vīrs un vienmēr skatījās uz mani kā iesprostots tīģeris varētu pirms pusdienām blenzt uz nobarotu vērsi; tomēr kāmi bija par daudz spēcīgi un par daudz pa rokai, lai Bahdurs sagādātu man kādas grūtības kamēr biju viņu sargāts, un viņa ļaudis mani uzņēma ļoti labi.

Uz katiru zemes robežas bija gatavs mūs uzņemt mans sens draugs Lutdehas Kān Mārā, kā arī vairāki pie katiru cilts rietumu zara piederoši kāfiri, kas tad un tagad ir karā ar kāmiem. Mana uzņemšana bija lielākā mērā atbilstoša. Man izrādīja lielisku viesmīlību, un mana ieiešana Lutdehā tika signalizēta ar bungu sitieniem un citiem pagodināšanas mēģinājumiem. Ļaudis bija ļoti laipni. Tolaik Bašgalas ielejā bija jau labi zināms, ka ziņkāri, kas izpaudās manis un manu drēbju aptaustīšanā, es nekad nepieļāvu, un dažas sarunu tēmas uzskatīju par pretīgām. Bija uzjautrinoši redzēt kā cilvēks sevi attur redzot, ka ir pietuvojies bīstamai tēmai un ar vainīgu izskatu maina sarunas virzienu. Sievietes izturējās tik klusu, ka labāk nevar vēlēties; viņas turējās aizmugurē. Kāfiri īsti nezināja vai turēt mani par sieviešu nīdēju, vai kādu pārcilvēku, ko sievietes nespēj pievilkt.

XVIII NODAĻA

Stāsts turpinās – Bragamatāl’as ciems – Manangul’as straume – Senais ciems – Tā sabrukums – Jannahdāri klans – Kān Mārā – Cietokšņa ciemi gādā par šo Bashgul ielejas daļu – Karlah Jannah stāsts – Viņa cietoksnis Badāwan’ā – Pagānu uzvedības normas – Saruna par reliģiju – Karlah Jannah’a pārsteigums par Frank’a neziņu par Gīsh’u – Viņa paša neziņa par Gīsh’u – Mēģinājums novērst manu Mandāl’as pārejas šķērsošanu – Karlah Jannah’a ietiepība – Ierastā taktikas maiņa – Shermalik’a dīvainā uzvedība – Grūtais kāpiens – Nokāpšana Minjān’as ielejā – Apmetne – Nepatikšanu diena – Valdonīgais Mersi – Peip – Minjān’ieši – Sieviete – Mandāl’as pāreja – Palul’as ciems – Atpakaļceļš – Sasniedzu Bragamatāl’u – Vēstule no Čitrālas mehtara – Neapmierinošas ziņas no Kāmdesh’as – Atgriešanās Kāmdesh’ā – Draudzīgas attiecības – Plānots ceļojums uz Presun’u – Maldīgas baumas – Umni Khan’a ziņneši – Klusums pirms vētras.

Bragamatāla jeb Lutdeha jeb Deh-i-Kalāna (pēdējie divi nosaukumi nozīmē “Lielais ciems” attiecīgi čitrāļu un persiešu valodā) sastāv no divām daļām – mazākās labajā krastā, lielākās kreisajā. Tās savieno labs tilts. Mazais jeb rietumu ciems ir būvēts uz pakalna upes malā un uz līdzenas zemes dienvidrietumos; tur ir daudz māju un danču placis. Kreisajā krastā mājas ir izkārtotas tā, ka veido pusi no vienādmalu sešstūra, kas atvērts uz dienvidiem, un ietverto laukumu aizņem danču grīda, danču māja un vēl dažas ēkas. Mājokļu kopskaits ir virs sešiem simtiem, gandrīz tāds pats kā Kāmdešā, lai gan iedzīvotāju skaits pēdējā ir samērā mazs.

Bragamatāla ir jauks ciems, neprasa grūtu kāpšanu, un papildus vēl upe ar skaidru mērenu straumi tepat pa rokai.

No austrumiem, Šavalas puses Bašgalas upē netālu no tilta ietek Manangalas strauts, un maija beigās tas ir gaišs un skaidrs līdz apmēram diviem pēcpusdienā, kad kļūst duļķains un augsnes pilns. Pār šo strautu ir cits tilts, kas ved uz ceļu gar kreiso krastu un Badžindras ciemu. Netālu lejpus esošā tilta pār Bašgalas upi ir veca tilta atliekas. Labajā krastā tūlīt augšpus ciema, ielejas rietumu nogāzē ir koka tēli un zārki, bet nedaudz virs upes līmeņa ir īss līdzens gabaliņš. Kad vējš iegriežas noteiktā virzienā, mirušo tuvums sevi dzīvajiem atklāj visai nepatīkami.

Uz rietumu puses kalna ir dažas sabrukušas sienas, kas iezīmē agrākā Bragamatālas ciema vietu, kas kādreiz ir bijis divdaļīgs – daļa šajā kalnā, daļa uz pakalniem labajā krastā, ko tagad aizņem daļa no rietumu ciema. Kā pie kāfiriem pierasts, starp šīm divām daļām pirms kādiem piecpadsmit gadiem uzliesmojis nāvīgs slepkavniecisks brāļu naids. Lejas ciema ļaudis saukuši palīgā Amān-ul-Mulku, Čitrālas Mehtaru, kurš atsūtījis ne vien kājniekus, bet arī jātniekus, un kalnieši pilnībā iekaroti un izklīdināti. Daļa galu galā apmetusies Čitrālas Lutko ielejā, daļa aizbēgusi uz rietumu ielejām, kamēr Mehtars dabūjis sešdesmit gūstekņus ko pārdot kā vergus.

Austrumu ciema danču placī blakām Imrā altārim, ko veido divi akmeņi, ir stabs ar dzelzs uzvaras zīmi, kas izskatās kā četrstūraina cepurīte. Tā ir piemiņa Bašgalas kāfiru uzvarai pār pomoru jeb mindžānu tautu “pirms daudziem gadiem”.

Bragamatāla ir līksms ciems, tādēļ, ka tas ir ceļa mērķis tirgoņiem un ceļotājiem no Badakhšānas, Mindžānas un Čitrālas. Iedzīvotāji ir lepni, ka tirgoņi nāk līdz pašām durvīm, kamēr nabaga kāmiem nākas pēc katra sīkuma doties uz Čitrālu vai Narsutu. Augšpus ciema abos krastos ir daudzas svētnīcas.

Katiru zemē, lai gan ir daudz dzimtu jeb klanu, īsti ietekmīga ir tikai viena, tas ir, Džannahdāri. Tai pieder Kān Mārā, Kān Džannahs un četri no pieciem pārējiem brāļiem, kā arī Mārā kādreizējs liels pretinieks Ghazab Šahs. Arī Karlah Džannahs, par kuru būs teikts turpmāk.

Kān Mārā ir ne vien pēctecīgs priesteris, bet, šķiet, arī neapstrīdams cilts virsaitis; šo vietu viņš ieņem pateicoties Čitrālas Mehtara Amān-ul-Mulka palīdzībai, kurš ir arī viņa znots. Ar savu sabiedroto palīdzību viņš pirms astoņiem vai deviņiem gadiem ir sakāvis Ghazab Šaha kliķi un piespiedis viņu aizbēgt no šīs zemes. Tagad pārsvarā valda miers, bet šīs divas ģimenes joprojām savā starpā neciemojas. Citu ienaidnieku Kān Mārā ir maz; viņš tos visus ir nogalinājis.

Dienu vai divas atpūtušies Bragamatālā mēs nesteidzīgi devāmies augšup pa ieleju, silti uzņemti un viesmīlīgi izklaidēti nocietinātos ciemos, kas šai Bašgalas ielejas daļai ir īpaši.

Tūlīt aiz Skorigalas satikām Karlah Džannahu, kurš katiru ciltī ir tāds kā izraidītais. Viņam ir māja Bragamatālā, bet tur dzīvot viņš neuzdrošinās, daļēji bailēs no Kān Mārā un sava brāļa Ghazab Šaha, bet galvenokārt tāpēc, ka tas būtu liels viņa cieņas pazeminājums. Viņa stāsts ir visai neparasts. Pirms dažiem gadiem viņš bijis tik bagāts un ietekmīgs, ka ieņēmis Kān Mārā sāncenša lomu. Lai izrādītu savu bagātību un gūtu slavu uz visiem laikiem, viņš pasludinājis nodomu uzdāvināt pa govij katrai Bragamatālas ģimenei. Šīs apņēmības pārsteigts Kān Mārā izsūtījis katram domātās Karlah Džannaha labvēlības saņēmējam ziņu un ar draudiem un solījumiem piespiedis tos no piedāvātajām dāvanām atteikties. Tas bijis drausmīgs apvainojums, un Karlah Džannahs pametis māju un cilti un iekārtojies Ahmad Divānā, kur cerējis sakūdīt afgāņus iebrukt no Mindžānas Bašgalas ielejā.

Karlah Džannahs bija viskrāšņākajā veidā tērpies Badakhšāni zīdā un valkāja ārkārtīgi uzkrītošu čapanu. Viņa ūsas bija nesen krāsotas lepnā spilgti sarkanā krāsā. Viņš mani sagaidīja tieši uz tilta uzkāpis druķīgā ponijā, kurā tiku tūliņ pārsēdināts es, un tā neparastā veidā – zirga mugurā – es sasniedzu Džannaha cietoksni Badāvanā.

Tā bija brīnišķa zeme, patīkami vēsa; patiesi, pār upi daudzās vietās vēl turējās sniega tiltiņi. Badāvana ir vērā ņemama šīs zemes josla; apmēram trīs jūdzes gara, ar torni katrā galā un Džannaha māju vidū. No torņiem var pārraudzīt viņa govju nojumes un kazu aplokus, kamēr lejāk rietumu pusē ir pietiekami laba aramzeme. Viņa dienestā bija divi vai trīs no Kabulas Amira izslavētās tirānijas izbēguši mindžāni – līdzīgi kā daudzi, ko esmu saticis šajā Bašgalas ielejas daļā. Daudzi no šiem cilvēkiem ir lūguši atļauju atgriezties savos īpašumos, bet Amira ierēdņi paziņojuši, ka viņu vietas ir jau aizpildītas un tā kā izvēlējušies aiziet brīvprātīgi, tad atgriezties nevar vispār.

Mans gleznainais namatēvs mani uzņēma visizšķērdīgākajā veidā; tika nokauta kaza un vēl aita īpaši man, kamēr visus ēdienus man pasniedza mani kalpi un pavadoņi. Ēnā bija man rūpīgi nolikta ar paklāju klāta gulta, un no manas uzņemšanas stila viegli varēja pamanīt, ka Džannahs bija lielu daļu sava laika dzīvojis Čitrālā. Viņa mazie dēli atšķirībā no citiem kāfiru puikām bija tērpti neparasta piegriezuma pārlieku spilgtas krāsas Badakhšāni zīda tērpos.

Bijām ieradušies tieši pirms pusdienlaika, un visu pēcpusdienu kāfiri spēlēja aluts spēli. Kad uz rietu nāca mājās govis, lai būtu drošībā naktī, mans namatēvs vadīja mani uz augštelpu mazākajā tornī, kur mani pārmaiņus apmeklēja viņš, viņa draugi un vasaļi, lai man neliktos garlaicīgi. Tādi ir kāfiru pieklājības noteikumi. Runājām par reliģiju, un Džannahs bija pārsteigts, ka angļi neko nezin par dievu Gīšu. Tomēr viņš pats, šķiet, stāstīt par slaveno kara dievu zināja ļoti maz. Viņš zināja, ka šis dievs ir cīnījies un nogalējis “Hazrat Ali”, nocirtis šim svētajam galvu un arī, ka galu galā šis dievs devies uz Londonu, kamēr viņa kalpi apmetušies Kāfiristānā. Tur viņa zināšanas beidzās.

Nākamā rītā bija redzams, ka Karlah Džannahu ir apstrādājuši mani kāmu draugi. Tagad viņš darīja visu ko vien spēja izdomāt, lai liegtu man doties tālāk par Badāvanu. Iepriekšējā rītā kāfiru vīri bija mēģinājuši mani maldinot aizvilināt augšup pa Skorigalas ieleju, kas ietek galvenajā Bašgalas ielejā nedaudz uz augšu no Pšui jeb Pšovaras ciema, un saniknojās, kad nevarēju viņiem palīdzēt, smejoties par šo bērnišķo triku.

Tagad varēja paredzēt jebkādas briesmu lietas. Četri afgāņu ierēdņi bija visu ziemu dzīvojuši Pomaru (Mindžānā) un klusi gaidīja mūs tūlīt pārejas otrā pusē; sniegs bija tik dziļš, ka neviens nevarēja tikt pāri; mindžāni mūs redzot būtu nikni un ne vien atteiktu pārtiku, bet dzītu mūs atpakaļ. Beidzot, pie Imrā svētnīcas, kur ir tilts pār upi, Vidingam Čandlu bija garīga atklāsme. Viņš atveda vecu mindžāni, kurš ar asarām acīs lūdza mani neieiet viņa zemē, jo ja Amirs par to dzirdēs, viņš manu apmeklējumu padarīs par attaisnojumu ļaužu apspiešanai. Šajā brīdī es biju gatavs atteikties iet, un tā arī būtu darījis, ja iepriekšējā vakarā nebūtu slepus nosūtījis kādu vīru uzglūnēt un iztaujāt katru mindžāņu grupu, kas varbūt nāktu lejā pa ieleju.

Tā es nolēmu iet vien līdz pārejas augšai un atgriezties tiklīdz būtu manāmas kādas īstas briesmas mindžānu ļaudīm par atļaušanu man ieiet viņu ielejā. Šis lēmums tomēr likās dodam pat mazāku mieru kā mans agrākais plāns, tāpēc nolēmu turpināt.

Viding Čandlu, paziņojis, ka nevar izturēt pārejas sniegu, pameta mani pie Imrā svētnīcas; tomēr viņa kaitniecība turpinājās Mersi, viņa aizvietotāja personā. Mersi bija ārkārtīgi saprātīgs tomēr mežonīgs kāfirs, kurš par mani zināja maz vai neko, un kura uzskati par jebkura ietekmēšanu bija tuvi iebiedēšanai. Viņš bija kāmu runasvīrs, tādējādi savus līdzbiedrus ietekmēja spēcīgi. Bez tam viņš tika ļoti apbrīnots par savu viltīgumu un darījumu spēju, kuras izrādīšanai viņam bija daudz iespēju, jo viņš bija vīrs, kuram kāmi parasti uzticējās dēļ visiem izkārtojumiem, ko viņš bija panācis ar ‘vai’ cilti; viņš vēl bija tāds kā ‘vai’ cilts aģents pārdodot viņu mazās meitenes kā verdzenes.

Karlah Džannahs ar kāfiru ietiepību turpināja atkārtot visus savus argumentus pret manu Mandālas šķērsošanu, tomēr viņš tika turēts aizmugurē, man skubinot viņa aizdoto poniju tā, ka viņš palika bez elpas. Vietā, kur uz brīdi apstājāmies, viņš mani panāca un atkal sāka savas atrunāšanas. Visi klātesošie kāfiri deva viņam mājienus un svinīgi apliecināja man, pavadoņiem un visiem, ka ir mani maldinājuši, un īstenībā neviens no klātesošajiem ceļu pār pāreju nezin. Beigās man nācās Džannaham pieklājīgi atgādināt viņa paša darīšanas, pēc kam viņš uzreiz uzkāpa ponijā un lielā sašutumā aizjāja.

Pārējiem es sāku māt atvadas, izsakot cerību tikties atkal pēc dažām dienām, kad atgriezīšos. Īsta autoritāte man bija vien pie maniem trim balti vīriem. Licis viņiem man sekot un draudzīgi pamājuši mēs aizgājām no kāfiriem, bet nebijām nogājuši ne jūdzi, kad viņi visi bariņā nāca aiz mums un paziņoja savu nodomu mani pavadīt. Viņi nelikās nemaz apmulsuši noliedzot savus iepriekšējos apgalvojumus un mundri smējās par saviem meliem.

Vietā pie kalnu ezera, kur nogāze kļūst stāva, apstājāmies un atlikušo dienas daļu pavadījām gatavojoties rītdienai. Izlietojām visus miltus, kas mums bija, savācām malku mūsu nakts nometnei un sapinām bērza zaru riņķus ko uzlikt mīkstajiem ādas zābakiem (pubbus), tā nodrošinoties pret slīdēšanu pa sērsnu. Visi bija jautri un aizņemti darbos, un uz saules rietu bijām uzkāpuši tūkstoš pēdas, gandrīz līdz sniegam, uzbūvējām sienas pret vēju un gatavojāmies uz nakti.

Tad gadījās dīvaina lieta. Viens no maniem pavadoņiem bija jauks priecīgs bet pastulbs Bragamatālas kāfirs Lutkāms, Kān Mārā dēls. Būdami lieliskā garastāvoklī viņš ar Šermaliku, kurš arī bija kopā ar mani, tēloja ķildu; un pārējie kāfiri uzjautrinoties ar lielu baudu tēloja samierinātājus, un viss bars kūleņoja smieklos kliegdami. Šermaliks un Lutkāms aizsmakuši no kliegšanas vienam uz otru un redzami nokusuši veltīgajos pūliņos saķert otra kaklu, tēloja lieliskā garā un tēlotā nopietnībā. Es skatījos un smējos kopā ar visiem. Šermaliks cīņā uzbudinājies un lepnībā un uzpūtībā, ka pielīdzinājies Kān Mārā dēlam, nezināja kur izgāzt pārplūstošo enerģiju.

Lai cik dīvaini, viņš pagriezās pret mani un dusmīgi pieprasīja kādu tērpu, kas, kā viņš teica, esot nepienācīgi dots citam. Neko par to nezinot, Šermalika nekaunīgais gājiens mani sadusmoja pa īstam; tomēr uzreiz bija redzams, ka dusmas ir jāapspiež, jo šis mans pieņemtais dēls ārdījās kā trakais un bija pilnīgi zaudējis pašsavaldību. Mana klusēšana darīja viņu vēl niknāku, ja vien tas iespējams; viņam gandrīz pa muti nāca putas. Viņš trakoja un auroja pilnīgi bez elpas galīgi paguris. Mesi un citi viņam aplaudēja daļēji mīlot nedarbus, bet galvenokārt cerot uz ķildu, kas varētu izbeigt manu pārgājienu. Pateicu Šermalikam, ka kopš šā brīža viņš vairs mans adoptētais dēls nav. Pārrāvis mūsu attiecības es likos gulēt, bet viņš turpināja kurnēt vēl ilgi naktī.

Uz pāreju devāmies no rīta pusčetros. Šermaliks bija saīdzis, pa pusei izaicinošs, pa pusei nobijies. Īgnas cieņas saglabāšanai viņam vajadzēja savu draugu morālu atbalstu. Mūsu beztakas maršruts veda pa sērsnu, un 15300 pēdas garais gabals līdz augšai bija lielāks kā domājām. Pēdējās trīssimt pēdas bija tik stāvas kā divslīpu mājas jumts, bet ne tik stāvas, lai būtu bez sniega. Saule karsēja ļoti, un es gandrīz iepazinu ko nozīmē būt pilnīgi izsmeltam; jo sniegs katrā solī nolika uz gurniem un vismaz duci reižu lika man bezpalīdzīgi atslīdēt atpakaļ daudzus jardus miniatūrā lavīnā.

Kāfiri gandrīz draiskojās pa nelīdzeno sniega klajumu, bet pat viņiem bija smagi jāstrādā, lai pabeigtu pēdējo kāpiena posmu. Viņi manu nespēju turēties līdz un aizelšanos cietajā sniegā nesaprata. Viens no viņiem, nedomājot, ka sapratīšu, teica, “Kas ar šo eiropieti ir? Laikam galīgi resns.” Dažbrīd viņi kliegdami un dziedādami aiztraucās priekšā, izklāja savus brūnos čitrāļu talārus sniegā, lai rāmi veselīgi pagulētu, līdz elsojošie balti nesēji un es viņus panākam; vai arī izveidoja apli, grieza savus cirvjus un rungas un dīžājās, šļūkājās un mīcījās uz riņķi apkārt un apkārt mežonīgā neiedomājamā dejā; skatītājam klajā sniega laukā vairāk kā piecpadsmit tūkstoš pēdas virs jūras līmeņa tā bija īpaša izrāde. Sniegs bija nobārstīts ar neskaitāmiem beigtiem tauriņiem.

Arī kāpiens lejā uz Mindžānas ieleju bija grūts dēļ nedrošā sniega, kuram pastāvīgi brukām cauri, tomēr jo tālāk gājām, jo vieglāka bija iešana. Beidzot likās vēlams apstāties kādā vītolu biežņā liela līdzenuma vidū. Kāfiri tam iebilda, paziņojot ka tas ir muļķīgi, sakot, ka mindžāni mūsu dēļ var būt afgāņu pārmācīti, vai ka Mindžānā ir afgāņu ierēdņi. Tagad viņi skubināja mani steigties uz Peip ciematiņu un zvērēja, ka visi viņu iepriekšējie apgalvojumi bijuši nepareizi.

Tomēr mēs tagad bijām īsti liela grupa, pietiekami spēcīga, lai lēnīgos mindžāņus iebiedētu, kamēr kāfiri bija nevaldāmi, galīgi nepaklausīgi un iedzimti laupītāji un sirotāji; tāpēc es turējos pie sava lēmuma un nosūtīju vienu vīru pēc ziņām un nopirkt pārtiku.

Nākošā diena bija nepatikšanu pilna. Šermaliks bija atgriezies pie nīgras paklausības, bet Mersi un citi kļuva trokšņaini un atklāti dumpīgi. Beidzot viņi pārgāja uz īstu iebiedēšanu un ar katru brīdi arvien vairāk uzbudinājās. Viņu mērķis bija piespiest mani dot naudu, ko viņi prasīja, un tad izdarīt labāko ko ar manām rūpijām un saviem draudiem varētu tuvākajā mindžānu ciemā, kur cerēja nopirkt melnus talārus un Badakhšānas zīdus, ko iztirgot pēc atgriešanās. Viņi jau bija dabūjuši nepieciešamo naudu aitu, pārtikas un cita vajadzīgā nopirkšanai, bet naudas skats viņu alkatību tikai uzkurināja. Mersi izkliedza draudus un kopā ar viņu atgāja sāņus visi kāfiri. Viņi kūdīja sevi, ka jauni draudi, traki strīdi un nikna izturēšanās galu galā piespiedīs mani piekrist viņu prasībām. Sapratis, ka maigi paņēmieni ir veltīgi, beidzot biju spiests pacelt balsi un nobiedēt trakojošo Mersi viņu uz vietas atlaižot; vienlaikus es bargi liku Lutkāmam apsēsties norādītā vietā par sodu liedzot viņam man tuvoties. Nedaudz mani pārsteidzot Lutkāms mirkli vilcinājies prasību izpildīja, un viņa piemēram sekoja visi mazāk ietekmīgie vīri. Redzot, ka mani rīkojumi tiek pildīti, nevaldāmais un valdonīgais Mersi baltkvēlē devās projām, bet paklupa šķērsojot straumi, smagi nokrita un salauza divus pirkstus. Sāpju spiests viņš pazemīgi atgriezās, lai salieku kaulus un remdēju sāpes. No lielās spriedzes divi no maniem trim baltiem bija sniega baltumā.

Ap vienpadsmitiem pie manis atveda kādu mindžāni, interesantu visai saprātīgu vīru. Viņš nāca pavadīt mani uz Peip ciemu, tomēr nosakot, ka nevajadzētu doties kamēr nav gandrīz tumšs. Viņš man sniedza daudz ziņu par Kti un Rāmgalas katiriem un par viņu jauno radinieču tirgošanu. Nākot vakaram mindžānis ieteica doties ceļā. Pa ceļam viņš satraukts ieteica jaunu plānu – ka viņam ir jāiet un jāsagatavo mana uzņemšana Peipā, man pasēdot uz savāda akmeņa un gaidot viņa atgriešanos. Nepiekrist viņa ieteikumam nebija iespējams. Bet tad viņš piezīmēja, ka pats nav Peip ciema iedzīvotājs. Tālākas viņa piezīmes pārtrauca mans paziņojums, ka viņam jāpaliek kopā ar mani vai drīzāk, ka mēs viņu pavadīsim, lai kur viņš ietu. Drīz pēc tam sasniedzām Peipu, kad mūsu pavadonis nozuda torņa augšstāvā un rāmi aizvēra un aizslēdza durvis.

Vienīgais tuvumā esošais vīrs teica, ka mums jādodas uz kādu citu ciemu, jo Peipā nav nekādu pārtikas krājumu. Uz vaicājumu vai nav vistu, viņš teica, ka nav nevienas, lai gan visu laiku no blakus mājas bija dzirdama liela kladzināšana. Kādu laiku gandrīz bezcerīgi gaidījis uz manu draugu tornī, es bargi uzsaucu lai nāk ārā un sadabū mums ēdamo, jo esam izbadējušies. Ar šajos apvidos parasto pēkšņo virziena pārmaiņu Bīk Muhammads, kā šo vīru sauca, pēkšņi sagādāja vistas, miltus un pienu un ieveda istabā, kur liesmoja kārtīgs ugunskurs. Mani kāfiri visu laiku bija meklējumos un tagad parādījās ar lielisku aitu, miltiem, sviestu un visādiem našķiem. Nevarēja būt, ka viņi par šiem krājumiem ir maksājuši. Kāfiri vienmēr dod priekšroku samaksas paturēšanai sev un vēlamā iegūšanai ar varu vai draudiem.

Vairs nebija nekādu šaubu, ka afgāņi ir tepat tuvumā. Daži no viņu bagāžas nesējiem bija jau ieradušies, un ļaudis lūdza mani aiziet, lai afgāņu ierēdnis nepadarītu manu nesaskaņoto apmeklējumu par attaisnojumu atriebībai pret viņiem. Tā nu nebija atlicis nekas cits kā atgriezties kur nākuši un atstāt neatrisinātu interesantu ģeogrāfisku problēmu, kas saistās ar Mindžānas ieleju; jo bija pilnīgi nepieciešams, lai laipnie bet nelaimīgie mindžāni netiktu apdraudēti ar aplaupīšanu un apspiešanu viņu viesmīlības pret mani dēļ.

Peipa ir vien ciematiņš ar diviem torņiem un dažiem apaļiem mājokļiem un aplokiem. Daži no tiem bija apjumti, citi zem vaļējām debesīm. Vairums aploku, domājams, bija liellopiem. Abi torņi bija apdzīvoti. Izskatījās arī, ka te ir sienu un eju par daudz tik ierobežotai vietai, bet varbūt bija sabūvēts lai tiktu vaļā no akmeņu pārpilnības.

Bīk Muhammads un viņa draugi vispirms mani izveda caur pusapaļu priekštelpu, kas pielāgota apaļai telpai aizmugurē kā pulksteņa stikls pulkstenim. Tajā bija neliels arkls, līdzīgs tiem, kādus lieto Bašgalas ielejā. Tālākā telpa bija iekārtota savādi. Uz vidu gāja iedziļināts celiņš pusotras pēdas zemāks par pārējo grīdu, kas bija abās pusēs sadalīta ar māla sienu virkni, kas ietvertajai telpai lika izskatīties pēc steliņģiem stallī. Vienā no tiem man bija izklāts rupjš paklājs. Celiņš beidzās pie pavarda, kura augša bija grīdas līmenī. Viss bija stingri mūrēts no māla, vidus iedziļināts, tā ka uguns dega un sprakšķēja gaumīgi veidotā divdesmit collu diametra un pusotras pēdas augstā cilindrā. Tas bija augšā vaļējs, katrā pusē bija vieta sēdeklim vai traukiem un citiem virtuves piederumiem. Šis pavards bija vaļā arī priekšā – sesto daļu no apkārtmēra.

Torņi bija zemas divstāvu būves, uz augšējo istabu varēja nokļūt pa stingrām ārējām kāpnēm. Visu ēku uzbūvē bija skaidri redzama koka taupīšana. Viena torņa augšstāvs tika uz nakti nodots manā rīcībā. Šīs telpas vidū bija vēl viens māla mūrējums ar cilindrisku ugunsvietu kā jau aprakstītā, kopumā veidojot galdu un sēdekli kā arī pavardu. Visas sienas bija būvētas no oļiem, kas cementēti ar mālu. Dūmcaurums jumta vidū bija līdzīgs Bašgalas ielejā redzētiem, ar atšķirību, ka tēsto baļķu vietā, kas veido rāmi, uz jumta ir māla atbalsts, kas veido cauruma malas izmantojot vien divas vai trīs collas resnus zarus. Manā telpā jumta baļķus balstīja divi stingri koka stabi telpas vidū.

Mindžāni, šķiet, ir sevišķi lēnprātīgi cilvēki. Viņiem ir pacietīgs vienkāršs skatiens un lēnas smagnējas tādu vīru kustības, kas nes smagumus vai pavada dzīvi lauku darbos. Viņi ir no šia (šiītu) musulmāņu maulai vai rāfizi sektas un tekoši runā persiski. Vīru apģērbs sastāv no bieza pelēka segu auduma viduklī sajozta talāra, platām vienkāršām vilnas biksēm un mīkstiem ādas zābakiem.

Redzējām dažas sievietes. Tās bija melnīgsnējas līdzīgi vīriem, un nedaudz tatāriska izskata. Viņas bija neglītas, netīras un nekārtīgā apģērbā. Garas neķemmētas cirtas bija izlaistas no cepurītes, kamēr maisveidīgs tumšas krāsas vilnas tērps sniedzās gandrīz līdz potītēm. Tā paša auduma vaļīgas maisveida bikses bija cieši apsietas ap potītēm parastajā musulmāņu veidā. Tērpa sastiprinājums pie kakla un krūtīm bija pārsteidzoši nevērīgs. Tāpat kā pie kāfiriem vīri bija tīrāki un glītāki par sievietēm.

Mindžānas ielejā gandrīz nav koku, bet tā ir ievērojama ar ganībām. Būtu ļoti interesanti izpētīt ielejas virzienu. Upes krastus vietām veido milzīgi akmeņu, māla un sanesu masīvi, kas balstās uz stāvām metamorfiskas izcelsmes kalnu nogāzēm. Šaurā ieleja, kas ved no Mandālas pārejas uz Peipu, divās vietās paveras plašos līdzenumos; zemākais, kur mēs apmetāmies (11500 pēdas augstu), bija vītolu biežņas klāts un straumju sadalīts. Tas bija pusotru jūdzi garš un trešdaļu jūdzes plats. Tas izskatījās kā sena ezera dibens un bija zīmīgs ar klinšu izskatu rietumu pusē. Tās izskatījās it kā turpinātos lejup līdzenumā kā labi izteiktas atradzes, bet ir vienādi un vienveidīgi nolauztas ledāja ietekmē. Starp palikušajām kraujām ir ‘talus’ jeb oļi un nelieli akmeņi. Augstāk, uz pārejas galu, šajā līmeniskajā līdzenumā ielaužas milzīga spožu tumšas krāsas akmeņu masa. Lejasgalā līdzenumu aizver garš zems kalnu valnis, kas tik tikko atstāj vietu galvenajai upei, ko piebaro straumītes un ūdens kanāli, vijot tās līkumaino ceļu ap brīvo rietumu galu. No šīs vietas ieleja sašaurinās un ar vieglu slīpumu plūst nedaudz uz rietumiem Peipa ciema virzienā, kura augstums ir 10000 pēdu.

Austrumos no Peipa ciema augstā sanesu krastā otrā upes pusē ir Papūla ciems. Šajā ciemā ir divi skaidri redzami torņi un, kā izskatās, daudzas zemas mājas. Tas varētu būt dažus simtus pēdu augstāk par Peipu.

Nākošā dienā, 3.jūnijā, devāmies atpakaļ modri vērojot visapkārt; bet bijām sākuši tik agri, ka izgājām caur savu veco nometni pirms saules lēkta. Tur seklus strautiņus klāja ledus plēvīte.

11800 pēdu augstumā izbeidzās bērzi un vītoli. 12300 pēdu augstumā sasniedzām otru līdzeno vietu, kur apmesties aicināja zāle un zemi krūmi; tomēr devāmies tālāk līdz gandrīz 13000 pēdu augstumā nonācām pie spraugas klintīs, kas bija viltīgi padarīta par mazu labi slēptu mājvietu. To kāfiri ņēma par labu un drīz piepildīja ar dūmiem no zariem, ko bija atnesuši no lejas. Es gulēju ārpusē zem nelielas akmeņu pārkares sienas.

Nākamā rītā izgājām divos un sasniedzām pārejas augšu tieši pirms sešiem. Bija grūti saglabāt siltumu lai gan piepūle bija liela. Pārejā bija ledains pūtiens, kas stindzināja pirkstus, degunu, kājas un ausis. Nogurdinošs bija arī kāpiens lejup kāfiru pusē, slidenais sniegs mūs visus pievīla vairākas reizes; un kad parādījās saule, mēs sākām brukt cauri sniegam visnepatīkamākajā veidā.

Gabaliņu aiz mūsu pirmās nometnes mēs divas vai trīs stundas atpūtāmies kalnu ezera malā un beidzot izklājām segas uz nakti upes malā tuvu pšalam kādu jūdzi virs Ahmad Divānā. Bijām ārkārtīgi noguruši un cauru nakti pa mūsu nelaimīgajiem ķermeņiem uzdzīvoja govju mušas.

No Bragamatālas rakstīju Viņa Augstībai Kabulas Amiram, izsakot vēlmi apmeklēt Mindžānas ieleju un lūdzu atļauju to darīt; kā arī skaidroju apstākļus, kas man bija likuši tur būt ceļojot pa Kafiristānu. Vēstule nekad netika saņemta. Tā bija noklusēta; un tāpat arī mana ceļojuma noslēpums, ka pēc trim mēnešiem satiekot dažus mindžānus no lejas ciemiem Presungalā, viņi apgalvoja, ka nekad par manu apmeklējumu šajā ielejā nav dzirdējuši.

Bragamatālu sasniedzām 6.jūnijā. Balti vīri, kuri bija kopā ar mani šķērsojuši Mandālu, lai gan viņu acis ātri atkopās, uz dažām dienām palika vāji un slimi sakarā ar grūto pārgājienu, kas bija priekšā. Ceturtais balti vīrs bija atstāts Pšovar ciemā sargāt manu bagāžu. Cieminieki pret viņu bija izturējušies īpaši labi. Piektais balti vīrs bija slims Kāmdešā. Viņam bija noteikts sekot ar manu telti tiklīdz būs gatavs pārgājienam.

Bragamatālā palikām desmit dienas, ļoti priecīgi par ļaužu vispārējo draudzīgumu. Tur mani sasniedza Čitrālas Mehtara vēstule, kurā viņš man garantēja, ka nekad neuzbruks kāmu tautai kamēr es palikšu viņu zemē, bet esot viņus vien mēģinājis pabiedēt uz piekāpību viņa vēlmēm. Tas bija apmierinoši, tomēr ziņas no pašas Kāmdešas bija sliktākas. Izskatījās, ka kāfiri ceļā bija izģērbuši un piekāvuši divus no Mehtara ziņnešiem, un ka neliels čitrāļu karaspēks gandrīz uzbrucis Kāmdešai.

14.jūnijā Bragamatālā ieradās atstātais balti vīrs bet bez manas telts. Dān Maliks bija teicis lai to atstāj kur ir. Mana nedaudz pagarinātā prombūtne kāmu prātos bija radījusi aizdomas, ka neatgriezīšos vispār, un Dān Maliks aizturējis manu telti kā ķīlu lai atgriežos. Tāpēc tika nosūtīts cits vīrs, kurš ar telti sagaidīja mani ceļā.

Kāmdešā atgriezāmies 19.jūnijā. Pirms Bragamatālas atstāšanas Kān Mārā paziņoja, ka viņš varētu un gribētu paņemt mani uz Presungalu (Vironu), bet stingri nosodīja manu mēģinājumu nokļūt citās rietumu ielejās. Tomēr viņš teica, ka ja es mēģinātu turp doties, viņš darītu visu kas viņa spēkos lai man palīdzētu. Tā kā tieši tad katiri bija visdraudzīgākajās attiecībās ar Presungalas ļaudīm, bija acīmredzama izdevība doties uz viņu zemi zem labas Kān Mārā zīmes. Turklāt katiri bija mierā ar ‘vai’ un Rāmgalas kāfiriem. No otras puses, kāmi paaudzēm bija karā ar rāmgaliem un vienmēr bija pakļauti viņu uzbrukumiem esot presunu zemē.

Nekas nevar būt patīkamāks kā manas attiecības ar kāmiem kopš manas atgriešanās līdz mēneša beigām. Čitrālas sarežģījumi bija nomierināti, Mehtars bija brīdinājis Šah-i-Mulku, kāfiru gūsteknis bija izlaists brīvībā, un draudzīgās attiecības atkal atjaunojās. Kāmu Jašti patiesi domāja, ka man ir bijusi izšķirošā roka izveidojot šo apmierinošo lietu stāvokli. Viņi runāja par mājas būvēšanu man, vairs nebija grūtību ar pārtiku, un uz manām īstām vai iedomātām vēlmēm attiecās ar godbijību.

Mēs plānojām pārgājienu uz Presunas ieleju. Tika izkārtots, ka es ar dažiem kāmu kāfiriem iešu augšā pa Baprok Nullahu un ar katiru palīdzību šķērsošu Māmi pāreju uz Presunas zemi, kamēr Utahs spēcīgā kāmu vīru pavadībā dosies pa citu ceļu, satiks mani Presungalā un pavadīs mani atpakaļ uz Kāmdešu. Gandrīz visi šķita draudzīgi un palīdzīgi. Īstenībā vēl bija melīgas baumas ka es Lutdehā esot dalījis lielas naudas; bet tā kā šo baumu autori bija pazīstami kā vīri, kas pastāvīgi naidojas ar mani, viņu apgalvojumi tika uzņemti krietni atturīgi. Šo vīru iesakņojies naidīgums bija pārvarams tikai ar ietekmēšanu, ka zāles būtu sliktākas par slimību, jo lietas slepenībā noturēt nevarēja, bet ienaidnieka uzpirkšana parasti nozīmē samaksu par ļaunprātību.

Umrā Khans turpināja sūtīt ziņnešus, kas skaidroja, ka vienīgais šķērslis pilnīgai attiecību atjaunošanai starp viņu saimnieku un kāfiriem ir mana pastāvīgā klātbūtne Kāmdešā un garantēja, ka tiklīdz es pametīšu ieleju, viņš būs gatavs stāties stingrā savienībā ar viņiem un izmantos visu savu militāro spēku palīdzot viņiem gan pret Čitrālas Mehtaru, gan Kabulas Amiru. Šīs lietas tika atklāti apspriestas, bet lielais vairums ļaužu bija apmierināts ar lietu esošo stāvokli. Vai mēs tolaik dzīvojām klusumā pirms pērkona negaisa vai vien muļķu paradīzē, es nekad neesmu varējis saprast; tomēr šķiet, ka jūnija beigas tiešām bija laiks, kad mana popularitāte sasniedza zenītu, neraugoties uz neapmierinātību, ko daudzu prātos nešaubīgi bija izraisījis mans pārgājiens uz Lutdehu.

XIX NODAĻA

Stāsts turpinās – Atkal Mersi – Widing Chandlu apkaunots – Mir Jān’a pūles Umrā Khan’a labā – Jautājums par mājas būvēšanu man – Strīds starp ciema trim daļām – Problēma – Vispārējs satraukums augšas ciemā – No slikta uz sliktāku – Pārbauda manu draudzīgumu – Neiespējamas prasības – Tieku izraidīts no Kāmdesh’as – Utah’s mani pavada ārā no ielejas – Ierašanās Lutdeh’ā – Cilts nepiedalās sirojumā – Sievietes danco Gīsh’am – Vispārēja neveiksme – Pārgājiens augšup pa ieleju – Pshowar – Nepatīkami piedzīvojumi – Karlah Jannah saņem mani laipni – Mēs kļūstam par brāļiem – Viņš pavada mani augšup pa Skorigul’u – Atgriešanās Lutdeh’ā – Desmit garlaicīgas dienas tur – Lēmums doties pie Mādugal’u cilts – Shermalik’s pievienojas man Chābu ar labām ziņām.

Jūlija sākumā bija skaidrs, ka kaut kas nav labi ar augšciemu. Viens vai divi no tā Jaštiem nāca stāstīt man, ka baidās, ka kopš biju katiru zemē, kāmi ir zaudējuši manu labvēlību. Galvoju, ka tā tas nav, un viņi aizgāja ar manu garantiju redzami apmierināti. Tomēr daudzu cieminieku galvās kaut kāds aizvainojums sakarā ar manu Lutdehas apmeklējumu acīmredzami bija. Nepateicīgais Mersi, kas bija mani tur atstājis mūsu atpakaļceļā uz Mindžānu pateicības pārpilns par manu laipnību ārstējot viņa lauztos pirkstus un par algu, ko saņēmis par manis pavadīšanu, tiklīdz ieradies Kāmdešā sāka izrādīt arvien lielāku neapmierinātību par saņemtās naudas apjomu. Šķiet, viņš pats pret savu saprātu pārliecināja sevi, ka katiri ir saņēmuši daudz vairāk naudas kā viņš. Un viņš staigāja pa visu augšciemu sūdzoties par ārstēšanu, ko saņēmis, un pamazām satracinot sevi ar savu daiļrunību.

Kāmu Jašts Vidings Čandlu, kurš bija gājis kopā ar mani no Kāmdešas, bija savu līdzbiedru acīs kritis lielā nežēlastībā par to, ka ļāvis man pāriet Mandālu. Sabiedriskais viedoklis bija tiešām tik bargs pret viņu, ka viņš neizgāja no mājas un bija briesmīgi noskumis. Pamazām tika pieņemts, ka es ne vien esot katiriem devis dāsnas veltes, bet ka arī Jašti, īpaši no austrumu ciema ir no manis saņēmuši kārtnus maksājumus.

Mersi atklāti mēģināja mani šantažēt. Viņš bija tik acīmredzami melīgs un bija uzvedies tik slikti, ka nevarēja dabūt nevienu pašu atklātu atbalstītāju. Viņš neskaidri draudēja mani nogalēt un uzvedās tik nikni, ka vienošanās nebija iespējama. Tiešām, viņš pirms manas atgriešanās Kāmdešā bija nonācis tādās galējībās, ka aizcirtis katras durvis uz varbūtēju samierināšanos. Viņš bija uzbudinājies ļoti nevaldāmi un ielaidies tik daudzās mežonīgās iedomās, ka ja viņu mēģinātu uzpirkt, viņa pēkšņa frontes maiņa noteikti tiktu attiecināta uz to īsto cēloni. Viņu apbrīnotu par veiksmīgu taktiku un viņš uzreiz atrastu daudz atdarinātāju.

Visu šo laiku Mīr Džāna un Umrā Khana sekotāji Jaštu vidū nepagurstoši pūlējās ietekmēt ļaudis ar savu ticību Džandūlas Khana nepārvaramai varai un viņa draudzīgas savienības vēlmes ar kāmiem patiesumam.

Mani vecie draugi austrumciemā joprojām bija skaidri stabili, lai gan baumas par pārmērīgo labvēlību, kas esot dāvāta katiriem, ietekmēja arī viņu prātus. Viņu nenovīdība pret Lutdehas ļaudīm īsti naidīgus pret mani nepadarīja, tomēr kaut cik aizvainotus un vienaldzīgākus gan.

14.jūlijā notika liela Jaštu sanāksme, lai lemtu par mājas būvi man, un ja būvētu, tad kur un kas būvētu. Šķiet, ka norise sākusies pietiekami klusu, bet tad izteiktas dažas piezīmes, kas satraukušas viņu kāfiriem tik raksturīgās nenovīdības sajūtas. Drīz vien triju Kāmdešas daļu – augšciema, lejasciema un austrumciema pārstāvji jau bijuši smagā ķildā. Vispirms viņi bijuši cits pret citu, bet uz beigām austrumciemam bijis jācīnās pret apvienotām pārējām daļām. Ziņas par notiekošo man nepienāca, bet vēlāk tika ziņots, ka mani draugi sapulcē arvien vairāk uzbudinājušies un beigās lielās dusmās sapulci pametuši.

Pēc tam mani gaidīja neliela austrumciema delegācija lai pateiktu, ka visās vienošanās sakarā ar mani varu paļauties uz viņiem vien. Ka viņi būvēs man māju, izkārtos manu apgādi un darbosies kā pavadoņi un sargi, kamēr pārējai cilts daļai nav ar mani nekāda darīšana. Izskatījās arī, ka sarunu sīvumā augšciema pārstāvji paziņojuši, ka eiropietis viņiem nav vajadzīgs, jo viņiem nav devis neko, bet visu savu labvēlību pataupījis austrumciemam, kamēr pēdējie sašutuši un patiesīgi šo apsūdzību nolieguši.

Dažas nākošās dienas man bija aizņemtas lejot eļļu (nomierinot) uzviļņotajos ūdeņos. Šiem pūliņiem sekoja mērena veiksme – līdz vispārējām nekārtībām, ko izraisīja divu sieviešu neveiksmīgi cīniņi augšciemā. Pati ķilda tika drīz samierināta, bet vispārējais satraukums palika un drīz atrada enerģijas izvirdumu atjaunojot veco sacensību par mani austrumciemā.

Un tagad lietas vērtās no sliktām uz vēl sliktākām. Neapmierinātajiem bija rūpīgi jāskaidro, ka pret mani personīgi viņiem nekādu sūdzību nav, un daži no tiem piemetināja, ka ja tagadējā nevienprātība ievilksies ļoti ilgi un notiks cīņas, ikviens mani cienīs tā, ka ne mats nekritīs no manas galvas. Tomēr manus draugus ātri iebiedēja vairākums, un īstu cīņu iespēja joprojām pastāvēja. Viņi pārmaiņus tika apsūdzēti manas naudas saņemšanā un izsmieti par to, ka nav mani atbalstījuši labāk.

Beigās vienojās, ka jāveic pārbaude vai mana draudzība ar kāmiem ir patiesa vai nav. Šāda priekšlikuma gaismā Jašti, kas pārstāvēja visu cilti, nāca pie manis lūgt lai sūtu pēc čitrāļu spēkiem, lai tie sadarbotos ar kāfiriem sirojumos. Runasvīrs paziņoja, ka viss ciems labi zinot, ka Mehtars darītu visu, kas mani iepriecinātu, un ja viņam lūgtu šautenes, viņš tās noteikti sūtītu. Viņi centās pārliecināt arī, ka Mehtars būtu priecīgs par izdevību dabūt gūstekņus un pārdot tos kā vergus. Bija skaidri redzams, ka nekāds sirojums nav iecerēts; tomēr ar šo jautājumu jokot nevarēja. Rāmi bet nepārprotami es atteicos darīt prasīto, uzsverot ka mana misija pirmkārt ir miers, un nobeidzu teikdams, ka lai gan viņi labi apzinās manu gatavību viņiem palīdzēt cik vien ir manās iespējās, ja viņiem vieglprātīgi uzbruktu ienaidnieks, taču no tādas domas, ka tā kāds varētu gūt labumu, jāatsakās uzreiz.

Mana atbilde tika uzklausīta drūmā klusumā, un vīri drīz vien aizgāja bez kādas atsauksmes par dzirdēto. Nākamā dienā Torag Meraks atnāca pie manis ar citu delegāciju; patiesi, ierosinājums mani pārbaudīt aprakstītajā veidā bija nācis no viņa, un saņēmis to pašu atbildi, viņš īstā vai tēlotā niknumā lika man pamest šo ieleju uz visiem laikiem. Tad sekoja divas vai trīs nebeidzamas runāšanas dienas, līdz lielais kāmu vairākums nolēma, ka man ir jāaiziet. Mani draugi ar šo lēmumu samierinājās. Viņi to pamatoja, ka nav vērts, nedz ka viņi ir pietiekami spēcīgi lai cīnītos. Tajā ziņā viņiem bija pilna taisnība, bet tā kā viņi jutās mazliet sakaunējušies par manis pamešanu, viņi turpināja kurnēt par to, ka es esot katirus atalgojis pārmērīgi.

Viens vai divi nelieli mēģinājumi redzēt pretinieku uzpirkšanas iznākumu netika atbildēti. Tie tikai padarīja adresātus kaunīgus un klusus padomē, kur līdz tam bija bijuši kliedzoši un pavadā.

Tā, paturot prātā katiru ļaužu ārkārtīgo draudzīgumu un viņu acīmredzami sirsnīgo solījumu pavadīt mani uz Presungalu, man šķita nevērtīgi cīnīties tālāk pret nenovēršamo, un ka mana aiziešana varētu tikt uzņemta iespējami labvēlīgi.

Pēdējā brīdī izšķīros par plānu, kas ne vien ļautu man atgriezties Kāmdešā, ja tas būtu pavisam nepieciešams, bet vienlaikus ļautu man atalgot visus, kas man kalpojuši, lai gan tas noteikti izraisīja ļaudīs lielu nevienprātību. Tā katrs vīrietis, sieviete un bērns kurš bija man kādā veidā palīdzējis, pēc manas aiziešanas no ciema saņēma naudas dāvanu. Katrs zināja cik saņēmis katrs cilvēks un ka tā bija samaksa par īstu sniegtu pakalpojumu, kamēr tie, kas bija man pretojušies vai vienaldzīgi noskatījušies, protams, nesaņēma neko.

Ciems vēlreiz sadalījās divās daļās, mazākums, kas bija nodevušies manās rokās ne tikai samaksas dēļ, par aizvainojumu tiem, kuri nesaņēma neko; kamēr vairākuma vidū noteikti bija arī tādi, kuriem, lai ko viņi sacītu, kādreiz vēlāk varētu dabiski rūpēt mana labvēlība, cerībā tikt devīgi atalgotiem par savu labu kalpošanu.

Neraugoties uz visu notikušo mēs šķīrāmies ļoti labi. Vienīgā atšķirība viedokļos bija kāmu vairākuma daļas pārliecība, ka lai kāds būtu mans liktenis, taisns ceļš augšup pa Bašgalas ieleju man ir slēgts, un vienīgais kā varu tikt uz Lutdehu (Bragamatālu), ir vispirms doties uz Čitrālu.

Priesterim Utaham, kurš bija izteicis nodomu pavadīt mani ārā no šīs ielejas, teicu, ka mans lēmums doties pie katiriem ir stingrs un nemaināms. Atbildot uz jautājumu, vai ja es gribētu atgriezties Kunaras ielejā caur kāmu teritoriju man tiktu celti jebkādi iebildumi, viņš noraidīja domu, ka man pretotos ar spēku vai jebkādi, piemetinot “Neko nepareizu tu neesi darījis, nedz ar viņu sievām nedz radu sievietēm; neviens nesapņo tev traucēt.” Tas bija diezgan apmierinoši cik tālu sniedzās, bet varbūt ne īpaši tālu.

Savu īsto nodomu neteicu kamēr nebijām atstājuši Pittigalas ciemu, lai par to ciltī nebūtu strīdu. Doma bija, ka tā kā ceļš ved augšup pa Pittigalas ieleju, varam pa ceļam iegriezties Čitrālā pa ceļu, pa kuru to bijām atstājuši, tas ir, pār Pārpitas pāreju, kas ved uz Bamboretu. Kad lēmumu paziņoju saviem kāmu pavadoņiem, viņiem iebildumu nebija. Utahs pavadīt mani norīkoja savu brāli un dažus citus kāmus, kā arī divus vai trīs Pittigalas cieminiekus.

Kad atstājām Kāmas ieleju, nabaga ļaudis izrādīja daudz mazu pateicību. Atzinībā par radinieku ķirurģisko ārstēšanu cilvēki veda man kazas un aitas. Protams, viss tika devīgi atlīdzināts, tomēr šie ziedojumi noteikti nebija cerībā uz dāvanām. Tieši pirms Kāmdešas atstāšanas daudzi trūcīgi cilvēki bez manas ziņas devās pie Jaštiem un lūdza viņus pieņemt dažas govis un citas mantas, lai lūgtu mani atstāt viņu zemē. Viņiem tika draudēts ar piekaušanu, līdz viņi no šiem draudzīgajiem bet neveiksmīgajiem pūliņiem manā labā atturējās.

Kāmdešu atstājām 24.jūlijā un Bragamatālu (Lutdehu) sasniedzām 30-ajā pa jau minēto apkārtceļu. Lutdehā mani gaidīja smaga vilšanās, kas bija tikpat negaidīta kā lieliskās sieviešu ceremonijas, ko pieredzējām. Šķita, ka ziedošanas Gīšam laikā katiru šamanis (Pšur) ir pavēstījis, ka dižais Gīšs ir bijis aizvainots par ziedojumu trūcīgumu un licis ļaudīm “uzbrukt”. Kad viņš bija šo svēto vēsti nodevis, Pšura iedvesma pēkšņi beidzās.

Jašti sapulcējās, lai jautājumu apspriestu. Galu galā izlēma, ka nekādi nav vēlams sirot ne Kabulas Amira, ne Čitrālas Mehtara teritorijā, un bija daudz iebildumu uzbrukt negantajiem kāmiem. Bija zināms arī, ka kādā ‘vai’ ciltij piederošā ielejā ir bagātīgi ganāmpulki, tā ka viņi beigās izšķīrās, ka jāsiro tur. Sirojumā bija izgājuši dažas dienas pirms manas ierašanās, un šajā katiru apvidū nebija palicis neviens vīrs virs divpadsmit gadiem, ja neskaita Pšuru un pārāk vecos vai slimos. Pa to laiku sievietes, pametušas lauku darbus, savācās ciemos lai dienu un nakti dancotu dievu godam un pielabināšanai.

Tas viss bija visai nelāgi, bet nepagāja ne divas dienas, kad manas nepatikšanas atklājās pilnā mērā, jo ejot caur Presungalas ieleju katiri bija pratuši saķildoties ar presunu cilti un noslepkavot divus vai trīs. Tā nu, kad karotāji atgriezās ar milzīgu laupījumu, bet apraudot daudzus nogalinātos un ievainotos, viņi atradās karā gan ar ‘vai’, gan ar presuniem. Doma par to, ka Lutdehas vīri varētu mani aizvest uz Presungalu, bija jāatmet. Īstenībā vienīgie, kas man varēja palīdzēt nokļūt Presungalā, bija kāmi, kuri tikko laipni bet apņēmīgi bija mani padzinuši no savas zemes. Bija jāatrisina kā tikt atpakaļ uz Kāmu zemi. Tas bija augstākā mērā grūti, bet nācās ar to sastapties.

Kān Mārā, Bašgalas katiru virsaitis, kas darbojās pēc Čitrālas Mehtara norādījumiem, acīmredzami gribēja, lai viņa ciemu pametu, lai gan man to teica nelabprāt, ļoti daudzos vārdos, kamēr divi citi Lutdehas Jašti sāka kurnēt par manu pārāk ilgu aizkavēšanos pie viņiem; ne tāpēc, ka viņiem būtu kāds stingrs viedoklis par šo lietu, bet tāpēc, ka domāja, ka ir niecīga cerība uz uzpirkšanas naudu par klusēšanu, kad uzzināšu viņu neapmierinātību.

Izlēmu doties augšup pa Skorigalas ieleju un tur apmeklēt Ahmad Divānu, lai iegūtu laiku Šermalikam mēģināt īstenot manu plānu – pamudināt kāmus lūgt mani atgriezties pie viņiem. Viņam rūpīgi izskaidroju visus plāna sīkumus un liku turēt mani skaidrībā par notiekošo, bieži sūtot uz Lutdehu uzticamus ziņnešus. Kān Mārā, kuram bija liela ietekme ciltī dēļ pastāvīgā atbalsta no znota Čitrālas Mehtara, atviegloti nopūtās, kad dzirdēja par manu nodomu viņa ciemu atstāt un ceļot pa šo zemi; viņš mani steidzināja cik vien pieklājība atļauj.

Sasnieguši Pšui jeb Pšovar ciemu, mēs atradām ļaudis draudzīgā garastāvoklī. Viņi domāja, ka Lutdehas vīri ir pret viņiem slikti izturējušies dalot laupījumu no pēdējā sirojuma. Viņi pilnībā liedza kādam no Lutdehas vīriem ienākt viņu ciemā. Pēdējie smejoties piekrita, ka pšovaru vīri ir tikuši piekrāpti, bet ka viņi ir “vergi”, un tāpēc tā var darīt. Tomēr šie “vergi” padarīja mūsu apmeklējumu ļoti neomulīgu; ne tāpēc, ka viņiem pret mani būtu kāds aizvainojums, bet tāpēc, ka zinot mani kā Kān Mārā draugu viņi cerēja sakaitināt viņu būdami nepieklājīgi pret mani. Būtībā vecais Mārā, paredzot, ka es spēju atcerēties viņa netaisno laupījuma dalīšanu, maz vai nemaz nerūpējās par neērtībām, kādas varētu šajā sakarā ciest.

Viens no Pšovaras Jaštiem, vīrs, kurš bija mani apmēram pirms mēneša pavadījis Mindžānas ielejā, piekrita izvest mani caur Skorigalu. Viss apstājās, kad uzstājās otrs Jašts paziņojot, ka nelaidīs mūs doties uz Skorigalu, ja viņam neapsolīs paņemt viņa dēlu uz Indiju līdzīgi kā Šermaliku. Tas bija vien sākums daudzām citām meslu prasībām. Pavadījām augstākā mērā neomulīgu nakti. No rīta maniem balti bezkaunīgi tika gaišā dienā nozagts viens no ēdiena gatavošanas traukiem, kamēr cieminieki izskatījās gatavi uz visu. Kāds briesmīgs rāmgalu dauzoņa, kurš arī te bija, svārstījās vai ievienoties man, vai musināt pšovarus uz tālākiem nedarbiem. Viņš gribēja, lai es viņu uzpērku, bet tādā kritiskā situācijā būtu bīstami izrādīt jebkādas šaubu pazīmes, tāpēc tika pieņemta valdonīga attieksme un šis rāmgalis stingri brīdināts.

Cieminiekiem tika piedraudēts ar mana sena drauga Druspas Murid Dastgira atriebību, prinča, kura uzbrukumu paredzēju, ja viņi sagādātu man vēl kādas nepatikšanas. Tad, dižmanīgi pārbaudot manu pistoli, uzvelkot abus šautenes stobrus un man ejot pa priekšu saviem iebiedētajiem nesējiem, aizsoļojām ar lielāko iespējamo cienīgumu. Pšovaru vīri acīmredzami līdz galējībām nonākt negribēja, jo zināja, ka man ir stingrs draugs vecā Karlah Džannaha personā, kurš, lai gan katiru ciltī bija izraidītais, tomēr bija pietiekami spēcīgs, lai iedvestu bailes tādiem ļaudīm, kādi dzīvoja Pšovarā. Tā mēs aizgājām netraucēti.

Karlah Džannahs mani saņēma ļoti silti un laipni. Mēs parastajā kāfiru veidā kļuvām par “brāļiem”. Abi bijām vairāk vai mazāk izraidītie un patikām viens otram. Viņa cietoksnī palikām vairākas dienas, pēc tam viņš, izaicinot Pšovaras ļaudis, mani pavadīja augšup pa Skorigalas ieleju, bet viņam nācās atzīt savu nespēju uzņemt mani jebkur citur bez vairāku mēnešu sagatavošanās un cilts sarunām. Nepacietība saņemt ziņas no Kāmdešas mani mudināja atgriezties Lutdehā cerībā sagaidīt kādus kāmu ziņnešus no Šermalika; tā mēs atvadījāmies no Karlah Džannaha, kurš drīz, atradis šo ieleju sev par karstu, atkāpās pāri Mandālas pārejai un pārgāja pie afgāņiem Badakhšānā.

Pšovaru ļaudis manā atpakaļceļā nepatikšanas nesagādāja, bet bija skaidri norūpējušies kļūt atkal par draugiem. Viņi bija atraduši manu aizmaldījušos suni un veica grēku piedošanas lūgumu, pārbarojot mazo dzīvnieciņu tā, ka tas tik tikko spēja paiet. Viņu miera mēģinājumi tika pieņemti tādā pašā garā, bet aicinājums palikt ciemā pa nakti tika noraidīts, jo viss bija nepatīkams, un nebija vēlams riskēt sabojāt atjaunoto draudzību.

Lutdehā pagāja desmit apnicīgas dienas, man ar tālskati lūkojoties vai beidzot nenāk kāmu ziņneši. Beidzot izšķīros nesteidzīgi doties pie mādugālu cilts un paraudzīt kāds ir manas klātbūtnes uz viņu robežas iespaids uz Kāmdešas ļaudīm. Esot Čābu ciemā, man pievienojās Šermaliks, nesot vislabākās ziņas; patiesi, tās bija pārāk labas lai būtu patiesas. Viņš visai nepamatoti apgalvoja, ka kāmi alkst manas atgriešanās, un kopš manas aiziešanas ciltī bijušas tādas neveiksmes, ka sievas vairs nerunājot ar vīriem. Augšciema Jašti esot gatavi darīt visu ko prasītu stāvokļa pārskatīšanas labā, kamēr parastie ļaudis esot nelaimīgi, kamēr nebūs mani atkal redzējuši.

Daļa ziņu bija skaidri iepriecinoša. Kāfiri esot atļāvuši manu bagāžu nogādāt Čitrālā tūlīt pēc manas aiziešanas, un savā ārkārtīgajā godīgumā uzstājuši arī uz to lietiņu nosūtīšanu, kas uzskatītas par nederīgām. Tas bija domāts, lai parādītu, ka cilts ir draudzīga pret mani personīgi, un ka mums nav pamata citam pret citu sūdzēties.

Šermaliks rožainais stāsts par kāmu draudzīgumu man bija visai vērā neņemams caurcaurēm, gandrīz beidzoties ar kautiņu, kuru viņš uzsāka ar diviem ciltsbrāļiem ko satikām ceļā, pēdējiem viņu apsūdzot mēģinājumā dabūt mani atpakaļ Kāmdešā. Tomēr devāmies lejup pa ieleju labā garastāvoklī. Izkārtojām, ka divi no augšciema mani sagaidīs Bagalgromā (mādugālu kāfiru galvenais ciems) un no turienes mani pavadīs līdz Kāmdešas kalnam. Šermaliks aizsteidzās pa priekšu, lai brīdinātu ļaudis par manu tuvošanos, kamēr mana grupa lēnām sekoja.

XX NODAĻA

Stāsts turpinās – Sasniedzu Bagalgrom ciemu – L.C.Merak’s un Bahdur’s apvienojas pret mani – Gokal Chand – Izšķirošs stāvoklis – Piemērota divu Kām’as virsaišu ierašanās – 5.septembris; satraukta diena – Izvilkumi no dienasgrāmatas – Veiksmīgs gājiens – 6.septembris – Chandlu Astan’a brīnums – Likstu diena – Bībeliskas skumjas – Neiespējama prasība – Čitrālas mehtara vēstnieks – Mehtara cena par Kām’as palīdzību – Bēgšana no mehtara vēstnieka – Jaunu “drosminieku” sacelšanās pret Jast’u – Pārmaiņas cilts viedokļos – Steidzīga došanās uz Presungul’u – Mālkān’a ultimāts – Mani pretinieki izveido man konvoju – Šķērsoju Kungani.

Kad 3.septembrī sasniedzām Bagalgromu, nebija neviena kāmu Jašta, kam sagaidīt mani, tomēr nākamā dienā parādījās viens no lejasciema Jaštiem. Tas bija runasvīrs L.C.Meraks. Tāls no palīdzēšanas man viņš uzreiz ķērās pie lietas, kopā ar mādugālu virsaiti Bahduru mani iebiedējot. Mēs varējām dabūt maz vai nemaz pārtikas, un šie divi nelieši izturējās augstākā mērā varmācīgi.

Beidzot sapratis, ka no manis neko nedabūs, pat ne solījumus, L.C.Meraks aizgāja vārīdamies.

Bahdurs ilgi pieprasīja lai mans “vietējais ārsts” Gokal Čands, kurš kādu laiku bija man piebiedrojies no Čitrālas, tiek atdots viņa rokās. Pie manis no Pešavaras bija sūtīts kāds uzmērīšanā un ceļu skicēšanā labi iemācīts vīrs, un bija ticis līdz Lutdehai, kad redzot kāfirus viņu pameta dūša, un lai gan bija vairs dažas vieglas jūdzes no manas nometnes, viņš apgriezās un skaisti aizmuka uz Čitrālu. Tāpēc es sūtīju pēc Gokal Čanda, kurš reiz bija bijis kopā ar mani Kāmdešā, un uz kura vaļsirdīgo uzticību varēju nešaubīgi paļauties, un kura pāragro nāvi Indijā 1892.gada maijā es nekad nebeigšu nožēlot.

Gokal Čands īstenībā bija zāļu gatavotājs Čitrālas ambulancē, bet viņam piemita ārkārtīgas empīriskas prasmes dziedināt parastās slimības, pie kam viņa nopietnība un strādīgums sajūsmināja kāfirus, kas varēja no sirds apbrīnot daudzas viņa īpašības, kuru pašiem galīgi trūka. Gokal Čands bija neparasti līdzsvarots un labsirdīgs un Kāfiristānā tikpat labi iecienīts kā Čitrālā, kur tā vai citādi tika saukts hindu vārdā, kas nozīmēja “Onkulis”. Viņa profesionālā aizrautība bija lieliska. Redzēt kā Gokal Čands gatavo kompresi, sirsnīgi to uzplikšķina un tad to ļoti rūpīgi un precīzi uzliek, bija uzjautrinoši un aizraujoši.

Viņš savā sevišķajā veidā bija dūšīgs līdz bezbailībai. Reiz pārgājienā iedevu viņam rezerves revolveri, bet viņš tā kā īgni aizgriezās un paziņoja, ka nezin kā šaut. Bādāmukas ciemā, kur reiz bijām apstājušies uz dažām dienām, viņš sašutis iedrāzās svinīgā slepenā sanāksmē, kur ap mani sēdēja Jašti, un paziņoja, ka noķēris vaininieku, kurš metis akmeņus uz vienu no maniem termometriem, uzrādot ne vairāk kā divus gadus vecu puišeli, kurš mums uzsmaidīja sūkājot visus pirkstus cik spēja sabāzt mutē. Gokal Čands uzstāja, ka gūsteknis jāsoda, bet mēs nespējām noturēt smieklus nedz atbildēt, tā ka viņš aizsteidzās raustot plecus un plātot rokas, atsakoties no tālākas atbildības par maniem instrumentiem. Viņam no dzimšanas trūka humora izjūtas, toties bija spēcīgs apzinīgums, kas nereti izvēršas par trūkumu.

Šo vīru Bahdurs bija nodomājis aizturēt, šķietami kā ārstu, bet varbūt kā izpirkšanas maksu. Kad viņa prasību noraidīju, Bahdurs man paziņoja, ka mēs esam viņa gūstekņi un viņš izturas tik uzbrūkoši tāpēc, lai es atvainojos par telts uzsliešanu pie ciema tilta un rūpīgu zemes pētīšanu, izliekoties ka bēgu ar bagāžu uz Kāmdešu ja vajadzēs, it kā man būtu labāk atgriezties neaicinātam uz Kāmu kā riskēt ar gandrīz drošu konfliktu ar mādugālu tautu. Bahdurs par savu nostāju bija tik drošs un bezrūpīgs, ka mums varbūt vajadzēja aiziet naktī un ar parastu veiksmi nebūtu nemaz vajadzējis laist lietā manus šaujamieročus.

Tomēr mēs šādu pieredzējumu aiztaupījām ar izdevīgu divu Kāmdešas Jaštu, C.Astāna un Mālkāna, ierašanos, kuri pārstāvēja attiecīgi augšciemu un lejasciemu. Viņus pavadīja vairāki sekotāji un paziņoja, ka viņi sūtīti no Kāmdešas pavadīt mani uz turieni. Vēl viņi paziņoja, ka visa cilts būtu priecīga par manu atgriešanos pie viņiem un ir sagatavojusies mani silti saņemt; tomēr līdz manīm nonāca privāta ziņa, ka diez vai tas ir patiess cilts noskaņojuma apraksts, un ka šie divi Jašti kopā ar dažiem citiem spēlē pārdrošu spēli pārsteigt kāmus; visi sazvērnieki jūtoties droši, ka tiks dāsni atalgoti par katru palīdzību, ko viņi man varētu sniegt.

5.septembris bija visai satraucoša diena. Dažus sīkumus sniedz izvilkums no manas dienasgrāmatas.

“Bahdurs ir nikns, bet kāmu Jaštiem pretoties neuzdrīkstas. Uz Jaštu ieteikumu es devu Bahduram dāsnu dāvanu, kuru viņš drīz pēc tam iebāza man atpakaļ kabatā, prasot piecreiz lielāku. Izlikos neko nemanām. Bahdurs plosās, bet galu galā pavada gājienu pāri tiltam un īgni atvadās. Sasniedzam Kāmu kalna pakāji un sākam kāpienu. Pusceļā satiekam nobijušos ziņnesi, kurš saka, ka ciems trako, un Šermalika māja ir nodedzināta, jo viņš turēts aizdomās par manis atgriešanu Kāmdešā. Izlemju aiziet.

Dumpis ciema ziemeļu galā. Ļaudis skaļi kliedzot skraida apkārt un vicina ieročus. C.Astāns novēro notiekošo no nelielas klints, nolec zemē apjozis gurnus un zvēr, ka ir gatavs par mani mirt. Mālkāns ir aizgājis uz priekšu. Kādu laiku mums seko sievu bars. Lai gan sievietēm nepatīku, pēc Astāna vārdiem, ka esmu briesmās, viņas steidzas sapulcēt manus draugus. Ap mani sapulcējas Utah Dings, Šjoks un citi kareivīgi vīri, skaitā ne daudzi, tomēr slaveni karotāji. Izskatās, ka ir neizbēgama liela kauja. Mazā Gokal Čanda rāmums. Manu draugu gudri padomi.

Viņi dodas kalnā visi kā viens, kamēr es kāda vīra pavadībā steidzos caur kukurūzas laukiem un lejup uz apakšējo danču placi, kur ātri savācas mani draugi. Viņi mani sagaida cieņpilni, daudzi skūpsta rokas; pa to laiku augšciema vīri redzot, ka es priekšējā grupā neesmu, nesas uz augšējo danču placi, no kura nāk briesmīgs troksnis. Mālkāns izdara apbrīnojamu ierosinājumu. Tam sekojot es viņa viena pavadībā dodos uz savu māju augšciemā. Dumpinieki no mūsu klusā un lietišķā nāciena sastingst. Viņi sēd klusu brīnīdamies. Es visus pazīstamos sveicinu parastajā veidā un mēģinu ar savu izskatu rādīt savu pilnīgu vienaldzību par to, kas notiek, un kas par traci ir visapkārt. Mūsu uzvara ir pilnīga.”

Mūsu mazā izgājiena veiksme bija triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, Mālkāns bija viena man visnaidīgākā klana Jašts, un neviens nebija domājis, ka viņš ir mans draugs, jo viņš tika uzpirkts slepus. Otrkārt, pret mani personiski spēcīga noskaņojuma nebija. Man varbūt uzbruktu, ja ap mani būtu mani draugi. Treškārt un vissvarīgāk, dumpinieki bija pārsteigti. Kāfiriem gandrīz vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai apsēstos slēgtā apspriedē un izlemtu skaidru rīcības virzienu.

Tomēr mūsu nepatikšanas ne tuvu nebija beigušās. Manā dienasgrāmatā 6.septembrī ir šāda piezīme.

“Nešaubīgi, ja pagājušo nakti es būtu gājis uz C.Astāna māju, būtu bijis nopietns kautiņš, un pilnīgi iespējams, daudzi vīri varēja tikt nogalināti. Visur notiek visspēcīgākie strīdi. Šorīt pēc lielas apspriedes neapmierinātie, balti no niknuma, ap deviņiem atstāja danču placi vistraģiskākajā izskatā.

Mani uzmundrināt bija nonākusi vecā Sumri, A.Čārā māte. Šī nespēcīgā vecā sieva ar savu lielo sirdi bija īsti spējīga cīnīties manā labā vai drīzāk saņemt sliktus apvainojumus par pastāvīgu sēdēšanu manu durvju priekšā. Kāfiru doma par cilvēka uzmundrināšanu ir īpaša.

Kāds cilvēks man tikai pateica, ka man personīgi liela riska nav, un ja būtu nogalēti cilvēki, tie būtu pašu cieminieki un labuma nekāda. Ap desmitiem C.Astāns, skandējumu priesteris (Debilāla) un daži citi atnāca pateikt, ka viņiem nav cita “ķēniņa” kā es; viņi uzreiz prātoja uzbūvēt man smalku māju un tā tālāk. Visu laiku ārā ar apdullinošiem kliedzieniem, kas brīžiem ar klaigām pārpludināja manu istabu, augšup lejup dzenājās nikns pūlis, Es noraidīju visas vēlmes mani iecelt par ķēniņu, paziņojot, ka vēlos vien draudzību, un piemetinot, ka mana sirds par nesaskaņām ciemā ir ļoti bēdīga; kamēr nav atjaunots miers, man nav iespējams par tādām lietām runāt.”

Pūlis ārā bija kļuvis aizvien negantāks ar katru brīdi. Mana istaba bija līdz vidum izģērbušos draugu pilna, kas gaidīja vispārēju uzbrukumu. Viņi izskatījās bažīgi bet apņēmīgi. Reizi vai divas bija viltus trauksme, un vīri pielēca kājās. Pēdējā trauksme bija īpaša. Trakojošais pūlis, kas stumdījās pa manu jumtu turp atpakaļ (mans jumts bija savienots ar daudziem citiem veidojot ciema ielu), pēkšņi, šķiet, savācās pie mana dūmcauruma. Vispārējā kliegšana un uzbudinātās runas uzreiz savācās vienā lielā rēkoņā, kad viens no Demidaru dzimtas, vārdā Čārā, tika ievilkts pa durvīm. Šķiet, viņš bija pūlim izteicis kādas piezīmes man par labu, un pūlis uzreiz viņam meties virsū. Laimīgā kārtā pa rokai bijuši daži draugi, kas viņu izvilkuši no apsēsto tvērieniem, pievilkuši pie durvīm un iesteigušies iekšā.

Vairums manu draugu austrumciemā bija noslēpušies baidoties ar savu parādīšanos vēl vairāk uzbudināt jau tā nikno pūli, bet Utahs bija man slepus atsūtījis ziņu, ka viss ir kārtībā, un īsta uzbrukuma brīdī viņš un citi steigs man palīgā. Es domāju, ka galu galā neraugoties uz pretinieku skaitu mana puse uzvarēs, lai gan varēja būt bijusi nedroša situācija. Brīdī, kad tika iegrūsts Čārā, un likās, ka ir pēdējais brīdis, C.Astāns veica kārtējo brīnumu. Viņš izsteidzās ārā un kaut kādā ārkārtējā veidā panāca, ka tiek drausmīgajā troksnī sadzirdēts. Acumirklī bija pilnīgs klusums, un nevaldāmais pūlis klusām izklīda. Pamošanās no murgiem nevarētu izraisīt vēl lielāku efektu. Nekad mūžā neesmu bijis pārsteigtāks. Patiesība bija tāda, ka viltīgais Astāns bija izkliedzis, ka es par draudzību samaksāšot sešpadsmit tūkstoš rūpiju; un kāfiri šiem pārdrošajiem meliem noticējuši. To uzzināju vēlāk, bet tajā brīdī Astāna vara pār pūli šķita vienkārši brīnums.

7.septembra rītā ciems bija kluss, tomēr tajā dienā, kad bija vajadzīga katra veiksmes druska, lai ļautu man pārlaist vētru, notika pārsteidzoša neveiksme. Divi jaunekļi, Sunra, Dān Malika mazdēls, un Nīlīra, Utaha znots, tika nogalināti sirojumā pie Tsārogalas ļaudīm. Šie puiši piederēja pie man visuzticamākajiem un bija mani personīgi draugi; patiesi, Nīlīra manu pieņemto attiecību dēļ ar Utahu mani vienmēr uzrunāja ar “tēvs”.

Viss ciems atkal bija uzbudināts, un kad nogalēto galvas tika nestas uz bēru ceremonijām, bēdīgi raudāja visas sievietes, un vīri neganti prasīja atriebību. Dēlus zaudējušie tēvi metās no savu māju jumtiem un plēsa gaisu ar vaimanām. Šo nelaimīgo cilvēku posts bija augstākā mērā traģisks. Īpaši Nīlīra tēvs, parasta vidusmēra izskata vīrs, tagad kļuva par it kā par apsēstu reģi. Lai gan dēla nāves smagi satriekts, viņš tomēr ar izplestām rokām kliedza varenā balsī, “Ak, Nīlīra, Nīlīra, mans dēls, mans dēls!” Nav jābrīnās, ka viņa bēdpilnie uzsvari skāra ļaužu sirdis. Grūti iztēloties vēl ko aizkustinošāku. Man pieejot lai mēģinātu viņu mierināt, viņš visos sēru apsējos kā bijis metās man pie kājām un lūdzās manu palīdzību, lai gan kā tad viņam palīdzēt, nebija skaidrs.

Bet nākošā dienā divi no maniem stingrākajiem piekritējiem no austrumciema nāca kā delegāti lai atkal lūgtu mani rakstīt Mehtaram, lai sūta lielu karaspēku, kas palīdzētu kāfiriem iznīcināt Tsārogalu. Lai gan, atsakoties piekrist šai prasībai, visus savus apsvērumu sniedzu cik vien iespējams pārliecinoši un liku lietā visu savu smalkjūtību mēģinot mīkstināt vilšanos, kas manai atbildei bija neizbēgami jāizraisa, mani sarunu biedri aizgāja drūmās dusmās, tik tikko spējot slēpt aizvainojumu.

Nākošo dienu laikā ciema uzmanību pilnībā aizņēma abu jaunekļu un trešā vīra, slavena karotāja, bēru riti, un mans paša personāls tā ietekmē pret mani kļuva nedaudz samierinošāks, lai gan man darīšanās ar viņiem bija vajadzīga vislielākā piesardzība.

Laikā, kad nogalēja Sunru un Nīlīru, divus citus kāmu vīrus bija sagūstījuši kādi ‘vai’ cilts ļaudis, lai gan viņi ar kāmiem bija mierā. 14.septembrī gūstekņi atgriezās cieminieku godināti un kā atvainošanās līdzeklis kāfiriem. Tā bija laba ziņa, tomēr tajā pašā dienā C.Astāns nāca pie manis lūgt samaksāt sešpadsmit tūkstoš rūpijas, ko viņš bija solījis ļaudīm manā vārdā. Miān Guls, senais ērkšķis manos sānos, bija pilnībā pārliecinājis cilti, kas par naudu neko nezināja, ka naudas man ir divtik. Tā C.Astāns spēlēja pārdrošu spēli un paziņoja, ka bez šīs naudas prom neies un ar Jaštiem netiksies. Viņa centieni bija nostāties visgudrākā vīra un lielākā cilts labdara pozā. Pret iebildumiem viņš bija kurls un nepaguris atkārtoja, “Kā es tagad varēšu skatīties Jaštiem acīs? Ko es varēšu teikt?” Mana atbilde bija, “Saki patiesību.” Viņš aizgāja bēdīgs. Nākošās trīs dienas ciems vārījās.

17.septembrī ieradās Mehtara vēstnieks. Viņš atnesa vēstuli no Čitrālas galma “ziņu aģentūras”, ka Mehtars ir nolēmis man palīdzēt jebkādā iespējamā veidā un solījis palīdzēt kāmiem pret tsārogaliem pie zināmiem noteikumiem, kuru starpā bija, ka iepriekš viņam jāaizsūta noteikts skaits glītu meiteņu. 20-ajā šis Čitrālas diplomāts, no sirds pašapmierināts, pie manis atveda Jaštus, tomēr tikšanās beidzās ātri ar kaut ko līdzīgu kliķu cīņai, un nākamā dienā Mehtara sūtnis šo zemi pameta apjukumā par lietu stāvokli un necieņu ar kādu Mehtara padoms bija uzņemts.

Tad notika dīvaina lieta. Gandrīz visi Jašti bija pārnākuši daudzmaz manā pusē, kad izraisījās jaunas briesmas. Jaunie vīrieši, “brašuļi”, uzskatot, ka ir no visas manas labvēlības izslēgti, atklāti sacēlās pret Jaštiem un ciltī notika vispārējs īslaicīgs varas apvērsums. Vecajie tika uzreiz iebiedēti rādot, ka viņu vara būtībā ir vien iedomas, bet daži no daudzajiem viltniekiem tūlīt nostājās jaunās kustības priekšgalā, lai mēģinātu pārņemt un saglabāt kādu daļu no viņu varas.

Tad sākās nepārtrauktu ļaužu viedokļu pārmaiņu virkne, ko nebija iespējams ne paredzēt ne saprast. 22.septembrī ļaudis man ziņoja, ka viņiem nav iebildumu pret manu aiziešana uz Presungalu, nedz manu pavadoņu atlasi un piemērošanu sev, kamēr 23-ajā šķita, ka man nav atlicis nekas cits kā uzreiz doties uz Čitrālu. 24.septembra rītā lietas bija vēlreiz pārkārtotas, bija jāmaksā noteikta nauda, un pašiem kāfiriem tā vienlīdzīgi jāsadala. Tās pašas dienas vakarā viņi kaislīgi lika man atstāt ieleju. Šajās dienās mans viedoklis par apspriestajām lietām prasīts netika, nedz kaut kas tika pateikts.

25-ajā bija vēl viena frontes maiņa, un mēs steidzīgi devāmies uz Presungalu izmantojot ceļavēju, kamēr var. Mani piekritēji austrumciemā bija uz to brīdi zaudējuši visu pacietību sarunās ar pretiniekiem un izlēmuši, ka ja mani ar spēku izstums no augšciema, tad viņi pavadīs mani uz noteiktu torni un tur strīdu atrisinās ar ieroču spēku. Mana grupa augšciemā, kas bija pamazām pieaugusi, satikās vēlreiz un slepeni vienojās lietot spēku, ja netiks pieņemts Mālkāna ultimāts. Tas bija tāds: viņš nodrošinās manu it kā solīto maksājumu nododot visu savu kustamo mantu mana ceļojuma pretinieku rokās, kamēr maniem pavadoņiem ir jāsastāv tikai no maniem ienaidniekiem, kuriem par pakalpojumu jāsamaksā noteikta summa.

Bija dīvains plāns tā doties ceļā kopā ar mežonīgākajiem un uzbudinātākajiem ienaidniekiem, tomēr tas bija vienkāršākais ceļš ārā no grūtībām un vienīgais paņēmiens kā izvairīties no asinsizliešanas. Es paļāvos arī uz savu spēju likt vīriem uzvesties pienācīgi tiklīdz viņi būs ārā no ciema; jo ja vien izdodas noturēt kāfirus no savākšanās un uzbudināšanās barā, tad ar viņiem tikt galā ir vieglāk kā varētu domāt.

28.septembrī mēs šķērsojām Kungani pāreju un devāmies lejup pa Presungalas ieleju.

XXI NODAĻA

Stāsts turpinās – Mans konvojs uzvedas riebīgi – Utah’a smalkjūtība – Mana slimība – Konvoja atcelšana uz laiku – Shtevgrom ciems – Sabrūk mans mājoklis – Esmu pasludināts par cietumnieku – Mana glābšanās – Tieku skaidrībā ar Shtevgrom’u – Lieliska paslēptuve – Atgriešanās Kāmdesh’ā – Ceļa grūtības – Gūstu pārsvaru – Kām’u vēlme nonākt savienībā ar Umrā Khan’u – Uzaicinu pavadoņus ceļam uz Indiju – Brīvprātīgo pūlis – Nenovīdība starp klaniem – Pametu Kāfiristānu – Jas’a lēmums – Apstāja Čitrālā en route (pa ceļam) uz Gilgitu.

Mani pavadoņi uzvedās riebīgi. Priesteris Utahs un divi citi mani draugi slepus sekoja no Kāmdešas. Kad viņi mūs panāca, bija tracis, tomēr Utahs ļoti prasmīgi drīz nodrošināja savu parasto pārākumu izliekoties par manu niknāko ienaidnieku. Lielākās briesmas no uzbudinātiem ļaudīm ir kad no viņiem novēršas viņu dabiskie vadoņi un viņus vada vien viltus vadoņi. Utaha klātbūtne mani no šīm briesmām atbrīvoja.

Mani skarbie piedzīvojumi Kāfiristānā tagad sāka izpausties fiziski. Mani pārņēma drudzis un viena no papēžu cīpslām tā uztūka un iekaisa, ka nespēju apturēt sabiedrības uzbudinājumu un mēģināt apvaldīt vājprātīgo alkatību, kas bija pārņēmusi manu apsardzi; tomēr visas nekaunīgās prasības apstājās manās kurlās ausīs.

Kāmi paziņoja, ka par pārtiku nav jāsamaksā cieminiekiem, kas to piegādā, bet gan apsardzei, lai tā samaksu sadala savā starpā. Kad paziņoju, ka tā nedrīkst un nevajag darīt, viņi saniknojās. Tomēr manos plānos galīgi nebija presunu prātos atstāt iespaidu, ka pirmais anglis ko viņi redzējuši, ir viņus iebiedējis un piekrāpis. Man vajadzēja pamatīgi rūpēties, lai nodrošinātu, ka katrs saņem ko pelnījis; maksāt nācās slepus, baidoties ka kāmi, kas cieminiekiem iedvesa lielas šausmas, naudu var atņemt. Mana apsardze noturēja ikdienas sanāksmes, ko nespēju novērst, nedz tajās piedalīties. Šīs tikšanās kļuva aizvien skaļākas, un mūsu attiecības aizvien saspīlētākas. Puškigrom ciemā, kas bija vienīgais draudošais Presunas ielejā, notika sadursme starp manu apsardzi un ļaudīm, kas izbeidzās vien, kad apsardze atcerējās savu niecīgo skaitu.

Nākamā dienā, galīgi sadusmojuši cieminiekus pret sevi, kā viņi domāja, mani apsargi mani pameta visi kā viens. Īstenībā tikšana vaļā no maniem apgrūtinošajiem neliešiem bija man liels prieka avots. Uzreiz sabrāļojies ar cieminiekiem, es izmantoju izdevību būt pamests vai drīzāk atstāts bez apsardzes, lai klibotu lejā pa ieleju un aplūkotu kādu ielejas daļu. Tiklīdz viņi pamanīja, ka ir kļūdījušies mēģinot iebaidīt, mani atstājot vienu uzbudināta ciema vidū, kāmi atkal mani panāca, un man bija jāatgriežas viņu kompānijā.

Utahs un mani daži draugi neuzdrīkstējās teikt ne vārda un bija spiesti savas drošības labad pievienoties vairākumam. Beidzot Števgromā lietas nonāca līdz krīzei. Sēdējām ap lielu ugunskuru grommā. Kāmu vīri divās iepriekšējās dienās bija aizvien vairāk uzbudinājušies. Dienas pārgājiens bija bijis īss, un atlikušo laiku apsargi pavadīja karstās sarunās, cits citu nikni uzrunājot.

Biju nedaudz zaudējis piesardzību un izteicis domu apmeklēt Kamah pāreju, kad kāds no viņiem iedegās un prasīja to apstiprināt, kamēr Šermaliks izskatījās nobijies un izplūda asarās. Vairums vīru pielēca kājās un neraugoties uz Utaha “matah, matah” (rāmi, rāmi) un lūdzošajiem žestiem blenza uz mani negantās dusmās. Biju acīmredzami par matu no sagūstīšanas, un nedrīkstēju zaudēt laiku. Manas bažas bija bijušas tik nemitīgas un biju cietis tik sliktu apsargu izturēšanos, ka uz mirkli manu saprātu aizmigloja doma par prieku, kādu man sagādātu manas lielās Lankastera pistoles iztukšošana uz diviem barvežiem, ja notiktu īsts uzbrukums. Tomēr zibenīga doma lika saprast, ar cik neizbēgamu slaktiņu tas beigtos visā grupā; un tā es piecēlos no sēdekļa un skatījos mežonīgajās sejās; manā prātā pati no sevis izveidojās pirmā daļa no mana vēlākā plāna.

Lēnām gāju uz durvīm un tūlīt aiz tām steigšus uzlēcu uz mājas jumta, kur bija uzslieta mana telts, un iemetu pistoli gultā. Nākamā brīdī biju dažus jardus nostāk un bezbēdīgi svilpodams skatījos pār aizsargbarjeru. Pašlaik kāmi lēnām nāca uz mani no trim pusēm. Viens vai divi sāka mierinoši runāt, sakot lai nedomā kas ir teikts, ka tas viss ir Šermalika muļķības un tā tālāk. Visu laiku viņi mani pamazām ielenca. Ar ierastu dabisku kustību atrāvu vaļā savu mēteli un sabāzu rokas bikšu kabatās. Ar šo kustību viņi redzēja, ka man nav klāt pistole. Tajā brīdī atskanēja mazā nelieša Čandlu Toraga, kurš spiegoja teltī, balss, ka ierocis guļ uz manas gultas.

Viņi uzreiz sabruka teltī un sagrāba visus manus ieročus. Izmēģināju pēdējo savu “dīžošanos”, un skaļi liku nolikt manus šaujamrīkus atpakaļ. Viņi no mana gājiena un toņa bija tik pārsteigti, ka šķita vienu brīdi paklausām, kad kāds iekliedzās, “Jūs klausāt šim eiropietim kā viņa suņi”. Tad vairs cerību nebija. Mani balti vīri tika apcietināti un brīdināti, ka uz mazāko nepakļaušanos tiks nogalināti, kamēr man tagad skarbi paziņoja, ka esmu gūsteknis un mani nogādās uz Kāmdešu piesietu pie divām kārtīm. Pirmo un pēdējo reizi Kāfiristānā biju nenovēršamās briesmās pakļauts personīgam apkaunojumam.

Klusu atbildēju, ka viņi ir mani nopietni sakaitinājuši un nevēlos ar viņiem runāt vairs nekad. Viņi dažus brīžus stāvēja un sačukstējās, tad visi izņemot divus vai trīs sagāja atpakaļ grommā.

Kādu pusstundu pastaigājis šurpu turpu, it kā nekas nebūtu noticis, es kā parasti uzsaucu Mir Zamanam, vienam no balti vīriem, lai atnes man karstu ūdeni zobu tīrīšanai. Viņam to atļāva, Nabaga puisis bailēs trīcēja un raudāja. Es nemanot liku viņam pateikt Gokal Čandam, lai satiek Čandlu Toragu un piesola visu ko viņš gribētu, ja viņš man sagādās pavadoni, kas mani naktī izvestu no Števgromas. Gokal Čands slepenas sanāksmes laikā grommā nodeva manu ziņu Čandlu Toragam, kurš tur bija vienīgais, kas prata runāt čitrāļu valodā.

Pa to laiku es šķietami izģērbos un gāju gultā, nopūtu gaismu, lai tūliņ pieceltos un apģērbtos. Grommā bija nokauta kaza un visi kāfiri mielojās domādami, ka es uz nakti esmu droši aizturēts. Ceremonijai turpinoties un notiekot rituālajām atbildēm manā teltī ielīda Gokal Čands, Čandlu Torags un kāds presunu vīrs. Dažās minūtēs bijām sapakojuši kādus sakaltušus čapati un divas vai trīs segas. Barjeras bija dažu pēdu attālumā, un mēs aizturot elpu klusām pārkāpām tām pāri lejā uz akmeņainu nogāzi, izņemot Čandlu Toragu, kurš ierāpoja grommā, lai parādītos un parūpētos par savu alibi.

Uz kustīgajiem akmeņiem bija visai grūti rast kājai atbalstu, un nabaga mazais Gokal Čands vairākas reizes netīši un sāpīgi apsēdās, un katru reizi oļi slīdēja līdz ar viņu, taisot briesmīgu graboņu. Mēs apstājāmies sirdij dauzoties un uzmanīgi klausoties, tomēr zvaigznes bija mūsu pusē, jo kāda presungalu karotāju grupa tieši tad devās ārā no ciema ar priekšlaicīgiem uzvaras saucieniem, un to aizsegā katras pateicības dziesma, ko viņi uzsāka, ļāva mums no Števgromas tikt prom. Brīžiem mūsu pavadonis lūdza mums klusu gulēt, kamēr viņš lavījās izlūkot. Nevarēju neatcerēties jaunības stāstus. Gandrīz šķita, ka mēs atkal spēlējam indiāņus. Beidzot šķērsojām upi un nozudām kazu aploku labirintā, kur vienīgās izsekošanas briesmas varēja sagādāt mani suņi.

Mūsu paslēptuve bija nevainojama. Ne tikai minētais labirints, bet arī tas, ka bijām paslēpušies nelielā mājoklī, par kura esamību diez vai kāds varēja iedomāties, bet dienā lielā ārtelpā ienāca sieviete ar bērniem, kas dauzījās skaļi un neko nemanot, lai gan sieviete noteikti varēja zināt kur esam. Pat Čandlu Torags, lai gan zināja īpašo vietu kur esam noslēpušies, nevarēja mūs vakarā atrast, un savu klātbūtni atklājām ar svilpieniem. Vakarā, kad krasts, kā ziņoja, bija tīrs, mēs no savas palēptuves parādījāmies.

Uzzinājām, ka kāfiri līdz agram rītam nav mūsu prombūtni manījuši, uzreiz palīdzībā mums turēts aizdomās Čandlu Torags, tomēr viņš apgalvojis un vairums kāfiru ticējuši, ka viņš naktī nav pametis grommu ne uz brīdi, un visi atcerējās, ka viņš bijis viens no pirmajiem, kas iebrukuši manā teltī. Viņi ir nojautuši, ka kaut kā viņš ar mūsu izbēgšanu saistīts ir, bet tik gudri viņi nebija, lai kaut ko pret viņu pierādītu. Viņš bija visu uzticējis Utaham, kurš pamanījies palikt aizmugurē ar nelielu cerību, ka esmu aizgājis lejup pa Presunas ieleju. No paslēptuves redzējām kā kāmi medī mūs, visur pārmeklējot zemi un galu galā dodoties ceļā ar maniem nabaga balti vīriem kā gūstekņiem, domājot, ka esmu aizgājis uz Bašgalas ielejas katiru daļu.

Nākamā dienā mēs uzkāpām un pārbaudījām Kamahas pāreju, kas ved no Presungalas uz Mindžānas ieleju, un pēc nakts atpūtas steidzāmies aiz kāmu vīriem, pamatoti pieņemot, ka viņiem būs grūti apmierinoši izskaidrot maniem draugiem vai pat maniem pretiniekiem manas pazušanas iemeslu. Balti noteikti bija drošībā, ja es nodrošināšu drīzu parādīšanos, un bija gandrīz droši, ka mani pēdējie kompanjoni pēc dažu dienu pārdomām nomierināsies, pašķirsies katrs uz savām mājām un drīz vien kaunēsies un būs nomākti, zaudējuši savu biedru – blēžu atbalstu.

Kāmdešā atgriezos 14.oktobrī, kad bijām ceļā cietuši ievērojamas grūtības, kad manu iekaisuši papēžu cīpslu dēļ mums bija nācies kādu laiku apmesties alā, atklājot, ka mani paredzējumi ir piepildījušies. Vīri, kas pret mani bija attiekušies ļoti slikti, tagad kļuva pazemīgi. Pātaga tagad bija manā rokā, un tika lietota tikpat brīvi cik piesardzīgi. Vairākas reizes izrunājies ar ļaudīm, es piekritu atgriezties savā mājā augšciemā tikai ja saņemšu pamatīgu atvainošanos un būsim sasnieguši punktu, aiz kura nebūtu droši kašķi turpināt.

Kad kāfiri ir uzbudināti, obligāti ir jāturpina būt pilnīgi rāmā un aukstasinīgā garastāvoklī; bet kad viņi ir sevi apkaunojuši, ir labi tēlot dusmas un sašutumu. Ceļotājam visos apstākļos ir visās briesmās jāmēģina nelokāmi uzturēt savu personīgo cieņu. Tagad bija vērā ņemama cilts noskaņojuma maiņa par labu man; tomēr bija skaidrs, ka manas aiziešanas brīdis ir klāt. Vienīgais palikušais mērķis bija aiziešanu izveikt draudzīgi no abām pusēm.

Kāmi bija noguruši no savām iekšējām nesaskaņām un vairāk kā jebkad vēlējās savienību ar Džandūlas Umrā Khanu. Viņi ar grūtībām bija atturēti no pašnāvnieciskās politikas ievest savā ielejā lielu Džandūlas karaspēku, kas palīdzētu pret tsārogaliem. Šo trako plānu viņi tiešām apturēja, bet visi piekrita viedoklim, ka neko nezaudēs un iegūs visu, ja pieņems Khana ievadsarunas. Viņš vienmēr ir licis lielu uzsvaru uz to, ka, pirms viņš un tie kļuvuši par draugiem, man jāatgriežas Gilgitā.

To zinot kāmi bija kļuvuši gatavi un griboši, lai es atstāju viņu zemi bez liela trokšņa. Arī es vēlējos doties uz Gilgitu, kur nekārtības uz robežas bija draudošas, un man šķita, ka mana klātbūtne tur noderētu; turklāt bija ārkārtīgi apšaubāmi vai mans raksturs ir izturējis ilgākas dzīvošanas spriedzi Kāfiristānā bez kādām pārmaiņām. Mani draugi domāja, ka man būtu labāk uz laiku no Kāmdešas aiziet. Šķīrāmies labā garastāvoklī. Mūsu pēdējās sarunās cilts varasvīri lūdza viņus atcerēties ar labu prātu. Viņi acīmredzami bija droši par maniem labiem nodomiem attiecībā uz viņiem un slavēja sevi par to ka nodrošinājuši sev manu draudzību, vienlaikus jūtoties droši par savienību ar Umrā Khanu.

Manus brīdinājumus par šā blēdīgā un godkārīgā valdnieka plāniem viņi pilnīgi laida gar ausīm. Maniem vārdiem nelielu vērību piegrieza vien daži cilvēki, un tie bija vīri ar mazu vai nekādu ietekmi ciemā. Kāfiri attiecībā uz Umrā Khanu bija vienkārši muļķīgi un par šo lētticību maksāja dārgi.

Tieši pirms aiziešanas pateicu par manu gatavību paņemt noteiktu skaitu kāmu līdz uz Indiju kā vicekaraļa viesus. Prasījās gandrīz viss ciems. Tā vietā lai būtu grūti dabūt cilvēkus pieņemt manu aicinājumu, kā tas bija manā pirmajā apmeklējumā Kāmdešā, tagad bija grūti atlasīt no brīvprātīgo bara. Uzreiz visā ciemā izlauzās dusmīgi strīdi. Dažādi klani kļuva nenovīdīgi cits pret citu un bija grūti izvairīties no kautiņiem un kādiem dunču ievainojumiem. Lai novērstu tālākus nemierus, Jašti izlēma, ka neļaus doties nevienam.

Lai šo lēmumu nostiprinātu, liela kāmu grupa tika deleģēta pavadīt mani līdz robežai, it kā lai pasargātu mani no neērtībām, bet īstenībā lai būtu droši, ka neviens neaiziet kopā ar mani. Bija arī nolemts un pasludināts, ka ja kāds iedomātos Jaštu rīkojumu neņemt vērā un pieņemt manu aicinājumu uz Indiju, tad viņa sievas, mājas, ganāmpulki tiktu atņemti un pārdoti, un ieņēmumi sadalīti starp klaniem.

Tajā laikā mans stingrs lēmums bija pēc ziemas atpūtas atgriezties Kāfiristānā, lai izstaigātu un izpētītu rietumu ieleju. Tāpēc biju rūpīgi sagatavojis jaunus vīriešus no labām kāmu un katiru ģimenēm doties kopā ar mani apmeklēt Indiju. Kāmu vecajiem bija ļoti viegli draudēt ar visādiem sodiem katram, kurš pieņemtu manu uzaicinājumu, bet bija pilnīgi droši, ka nekas netiktu nodarīts nevienam, kas mani pavadītu, ja vien viņš piederētu pie pietiekami varena klana.

Kāmdešu atstāju 22.oktobrī un pēc trim dienām šķērsoju Čitrālas robežu. Liels skaits kāfiru pavadītāju atvadījās sirsnīgā un draudzīgā garā tieši pie robežas. Man nebija nekāds pārsteigums, ka pēc vienas vai divām stundām mani cits pēc cita panāca jaunie vīrieši, kurus biju uzaicinājis man piebiedroties. Viņi nosvērti un dabiski ieņēma savas vietas un ar lielāko vīrišķību uzņēma ziņas, ko sūtīja kāmu Jašti. Viņi ne vien labi zināja, ka klani, kuriem viņi piederēja, bija pietiekami spēcīgi, lai viņus īpašumu aizstāvētu pret izlaupīšanu, bet arī bija no sirds priecīgi, ka viņu pārstāvji bija ar mani.

Piecas dienas palikām Čitrālā, lai savāktu visu grupu un izkārtotu visu ceļojumam uz Gilgitu. Mehtars bija ārkārtīgi laipns un palīdzīgs, kamēr čitrāļi, īpaši Šah-i-Mulks, Kila Drošas pārvaldnieks, un citi, kas dzīvoja pie kāfiru robežas, aplūkoja mani ar lielu interesi, ne bez kaut kāda vilšanās piejaukuma. Viņi bija pārliecinoši pareģojuši, ka mani vairs nekad neredzēs, īpaši pēc nemieriem, kas uzliesmoja Kāmdešā pēc manas atgriešanās un varbūt bija nedaudz aizvainoti, ka pareģojums izgāzies. Šah-i-Mulks nepaguris atkārtoja nedaudz pārveidotu kādu vecu teicienu, “Viss ir ļoti brīnišķīgi, bet lielākais brīnums ir, ka esi atgriezies”.

XXII NODAĻA

Stāsts noslēdzies. Sasniedzu Gilgit’u – Hunza’s-Nagar’as ekspedīcija – Pildu britu pārstāvja pienākumus Gilgitā – Atmetu domu par atgriešanos Kāfiristānā – Slēdzieni.

Gilgitu mana grupa sasniedza 16.novembrī. Britu Hunzas-Nagaras ekspedīcija bija gatava doties ceļā un drīz pēc tam dēļ neveiksmīgas sadursmes, kurā pulkvedis Durands tika ievainots uzbrukumā Nilt cietoksnim, man iekrita līdz kara beigām pildīt Britu pārstāvja Gilgitā pienākumus. Kopš tā brīža biju pastāvīgi tā aizņemts pierobežas “politiskajos” pienākumos, ka mans izlolotais plāns atgriezties Kāfiristānā vairs nebija nekad izpildāms.

Tāpēc mans darbs šajā zemē nav pabeigts, tomēr mans galvenais prātā turētais mērķis manuprāt izpildīts bija. Tas bija – lai ko es daru vai saku, vienmēr ir jāatceras kāda cita angļa, mana sekotāja, iespēja. Es nemainīgi darbojos atbilstoši pieņēmumam, ka biju pirmais ceļotāju virknē uz Kāfiristānu, un nākošo veiksme lielā mērā būs atkarīga no tā, kā pret ļaudīm esmu izturējies es, un no vispārējā iespaida, kādu atstājuši mani tautieši.

Izvairoties no pamācīšanas būtu labi izklāstīt manu viedokli par paņēmieniem, kādi jāapgūst ceļotājiem, kuriem ir darīšana ar tādiem ļaudīm kādi ir kāfiri.

Pirmā lieta – jācenšas un jārada viņu prātos doma par spēcīgu personību. Labsirdība un svarīgs laipnums ir tikpat vērtīgs, cik kaut kāda ākstīšanās vai “čabēšana” ir aizvainojoša. Pagāni var reizēm uzsprāgt smieklos pie ļoti vienkāršas labsirdīgas zobgalības. Ar uzbudināmiem cilvēkiem, kādi tie ir, nepieciešama nevainojama aukstasinība un savaldība, kad viņi viļņojas vai klaigā.

Runātās valodas nezināšanai ir savas priekšrocības, kā arī savi trūkumi. Dažkārt ir pat nepieciešams izlikties nezinošākam kā esi. Vairāk kā vienā gadījumā Kāmdešā neganta slēgta sapulce bija galīgi apmulsusi, kad es klusām ienesu krēslu, ērti apsēdos, dažas minūtes līdzcietīgi aplūkojot notiekošo un tad pievēršoties savai grāmatai. Reiz nelietīgais runasvīrs Mersi bija iedomājies apvārdot bariņu pie manas mājas, musinot to pret mani. Es uzkāpu pie runātāja, jauki viņam pamāju un veltīju kāfiru sveicienu “Kā klājas” un tamlīdzīgi. Viņš bija tik apmulsis, ka viņu pameta visa daiļrunība, un ļaudis no sirds smējās, izbaudot manu tēloto nezināšanu par ko tiek runāts. Citā reizē vīrs, kas dīžojās sievu bariņa priekšā, uzkliedza man pamest ieleju dienas laikā, jeb viņš – un viņš rādīja kā ieduršot sev vēderā dunci. Es uzkāpu pie viņa, pataustīju viņa vēderu un ieteicu aiziet pie Gokal Čanda lai sadziedē. Šo vīru viņa ļaudis apsaukāja nedēļām pēc tam.

Daudzos gadījumos tas ir lieki, jo katrs anglis ar niecīgāko humora izjūtu var vienmēr uzvarēt mežonīgus, līdz pat īstam naida izvirdumam, cilvēkus, rādot, ka viņš saglabā mieru. Nav vajadzīga liela drosme, jo nemiers ir pārejošs garastāvoklis un pāriet pats no sevis pēc dienas vai divām. Manu nepatikšanu īstais cēlonis Presungalā bija mana paša slimība, kas man liedza apvaldīt dumpi pašā sākumā. Pēc atlabšanas bija nonācis pārāk tālu, un nebija vairs līdzekļu, jo ļaudis bija satrakojušies.

Ļoti svarīgi ir būt patiesam. Kāfiriem patika pārbaudīt manus vārdus, atgriežoties pie tiem pēc nedēļas vai divām pēc tam kad biju stāstījis šķietami apbrīnojamas, viņu acīs gandrīz neiespējamas lietas. Viņi varēja nemāksloti atgriezties pie iepriekšējās sarunas un ļoti prasmīgi nopratināt mani. Es vienmēr rūpējos, lai manās atbildēs nekad nemainās skaitļi un citi fakti.

Cilvēki pamazām sāka man lielā mērā uzticēties. Sākumā viņi man nekad nedeva aitu vai citu pārtiku bez naudas uz vietas, bet vēlāk cilvēki varēja staigāt nedēļām neprasot naudu par savu mantu. Viņi īstenībā mani uzskatīja par tādu kā kādu banku.

Īsumā, ceļotājam nav pārāk iespējams stingri turēt visas savas apņemšanās. Es pieņēmu plānu pastāvēt uz savu ceļu ciktāl iespējams, kad mana apņemšanās bija skaidri paziņota, pat ja mana pastāvēšana un lēmumu varētu izskatīties gandrīz neaptēsta. Kopumā šā izmēģinājuma iznākums bija labs, bet tas man iemācīja piesardzību un nepieciešamību nepaziņot stingru lēmumu bez pienācīgas apsvēršanas.

Beidzot, vienmēr ir galēji svarīgi izmēģināt un pētīt publikas viedokļa mainīgumu. Nevērība pret to vien tāpēc, ka viedoklis bieži izskatās nesakarīgs vai nebūtisks, ir bīstama, lai gan var būt saprātīgi izņēmuma gadījumos pieņemt izaicinājumu, ja jūti zemi pietiekami drošu zem savām kājām.

Nevar būt lielāka kļūda kā pārmērīgi censties uzvarēt cilvēku jūtas. Tas ir praktiski neiespējams. Bet ja tu saglabā viņu cieņu un paļāvību, un varbūt arī viņu pateicību, neko vairāk nevajag. Vienīgais ceļš uz viņu siržu mīlestību ir labprātīgi atteikties no civilizācijas mantojuma, lai gremdētos zemākā uzvedības līmenī, lai apjēgtu, ko nevari aizstāvēt, un tēlotu vienaldzību pret vairumu kristiešu tikumu. Ir labi atcerēties, ka tu nevari izmainīt pieauguša cilvēka dabu, lai gan to gribētu darīt. Savvaļīgus cilvēkus var vadīt vai ietekmēt ar vispārzināmiem līdzekļiem, bet viņu tieksmes ir nemainīgas.

XXIII NODAĻA

Pagānu dievu kopums – Izpētes grūtības – Šaubīgums – Bashgul’u un Presunu pretrunīgums – Teoloģija – Galveno dievību saraksts – Stāsts par Bagisht’u – Teikas par Imrā – Imrā ziedojumi un tempļi – Imrā rokraksts – Noslēpumainā ala – Imrā dzelzs stienis – Citas Imrā ziedotas vietas – Dievu grupējums godāšanas ziņā – Svētakmeņi ārpus tempļiem – Moni – Citas dievības – Dizane – Nirmali – Krumai.

Kāfiru reliģija ir zems elkdievības veids ar senču godāšanas piejaukumu un arī kādām uguns godāšanas pēdām. Dievu un dieviešu ir daudz, un to svars un piekrišana ir dažādās pakāpēs.

Kopīgi visās pagānu ciltīs varbūt ir Imrā – Radītājs, Moni (parasti saprasts kā “pravietis”), Gīšs – kara dievs, Bagišts, Dizane, Krumai un Nirmali; ir vēl vairākas zemākas dievības jeb dieviņi, kas, šķiet ir īpašu vietu aizbildņi. Gandrīz droši, dažiem dieviem dažādās ciltīs ir dažādi vārdi; bet pat ja mēs to saprotam, vēl vajadzētu būt daudzām nezināmām vai vērā neņemtām dievībām, ja neskaita atsevišķas ciltis vai pat atsevišķus ciemus. Presungalas ielejā katrs ciems, domājams, ir viena īpaša dieva aizgādībā, kuru pielūdz un godā pāri visiem citiem. Aroms ir kāmu cilts aizbildnis dievs; tomēr tam, šķiet, ir diezgan maz piekritēju un ziedotāju nemierīgos laikos.

Gūt ziņas par viņu reliģiju no kāfiriem ir ļoti grūti. Presungalā ļaudis sākumā pretojās, kad gribēju vien aplūkot viņu dievus, un kaut kādu ne labprātīgu piekrišanu viņi deva tikai, kad mani pavadoņi apliecināja, ka es pats esmu pagāns (nemusulmānis). Bašgalu kāfiriem šajā ziņā nebija nekādu iebildumu; tiešām, viņi guva īpašu prieku, rādot man savus templīšus un uzaicinot būt klāt viņu ritos. Šajos gadījumos viņi bija raduši rūpīgi vērot manu seju, it kā bažīgi pētot no vaibstiem manu viedokli par viņu ritiem.

Turklāt galvenā grūtība bija, ka viņi, šķiet, par savu teoloģiju zin ļoti maz. Cilvēki pastāvīgi noraidīja mani pēc ziņām no viena cilvēka pie cita, bet katrs nākošais, šķiet, zināja mazāk kā iepriekšējais, kamēr mazums, ko viņš varēja pastāstīt, bija jāizvelk ilgi un grūti. Kāfiram iztaujāšana šķiet kaitinoša, ja vien viņam nav apnicis vai nemiegojas. Ja uzmācas ar viņa uzskatā apnicīgiem jautājumiem, šis cilvēks nereti lec kājās un skaidri aizveras. Manas ziņas galvenokārt nāk no stāstiņiem par dieviem, kas teikti man un citiem klausītājiem vakarā pie uguns pie Utaha – virspriestera un pie Karlah Džannaha, kurš bija dzimis nostāstu teicējs; bet pēdējais diemžēl bija ārkārtīgi nepacietīgs pret traucējumiem un tikpat neapmierināts ar pārjautāšanu stāsta šaubīgu vietu noskaidrošanai. Dān Maliks no Kāmdešas bija vīrs, kurš pēc vispārējas slavas par savas reliģijas pamatiem zināja vairāk kā citi, bet iegūt no viņa kaut cik ziņu nebija iespējams. Viņš bija paradis apvērst situāciju pret mani, izspēlējot savus jautājumus; turklāt viņš, šķiet, domāja, ka sarunas interesantākās lietas ir, vai angļus un krievus sākumā radījis Imrā? kura zeme radīta pirmā? cik Bābā (Ādamam) bija meitu? un daudzus līdzīgus prātojumus, izņemot visus citus reliģiskos jautājumus.

Jāatceras, ka bašgalu kāfiri vairs nav nošķirta kopiena šā vārda stingrā nozīmē. Viņi bieži apmeklē Čitrālas pilsētu, un viņiem ir darījumi arī ar musulmāņu tautām. Daudzi no viņu radiem ir pieņēmuši islāmu nepārtraucot radniecības saites. Viens no šādu brīvu savstarpēju sakaru ar musulmaņiem iznākumiem ir, ka bašgalu kāfiri pašlaik (1890-ajos) ir ļoti gatavi sajaukt pašu reliģiskās tradīcijas ar kaimiņu musulmaņu. Tas ļoti saduļķo stāvokli, un man mēģināt uzrakstīt kaut ko pilnīgi vai pat viduvēji saprātīgu par Kāfiristānas reliģiju ir bezcerīgi; pieticīgais tā pieraksts, ko pats īsti redzēju un īsti dzirdēju, ir viss, uz ko varēju censties.

Varbūt labāka bašgalu valodas pazīšana varēja darīt skaidrāku to, kas palicis tumsā, un varbūt maniem skaidrotājiem varbūt būtu tas pats iznākums, ja sekotu; bet šķiet, ka galvenais iemesls tam, ka par kāfiru reliģiju izpētīju tik maz, bija, ka kāfiri paši par šo lietu zināja ļoti maz. Var domāt, ka Kāfiristānā reliģijas formas saglabājas, bet filosofija, kas sākotnēji šos simbolus radījusi, ir pilnīgi aizmirsta. Zemē, kurā nav nekādu pierakstu, un viss atkarīgs no mutiskās tradīcijas, tas varbūt nav pārsteigums.

Bašgalu kāfiri vai katrā ziņā kopienas jaunākā daļa reliģijas ziņā nosliecas būt visai svārstīgi. Viņi protams ir māņticīgi, bet svētie riti, kad sanāk kopā divi trīs nerātņi, bieži tiek kariķēti vai apņirgti.

Īsti godāts dievs bašgalu jaunatnē ir Gīšs. To viņi tur godā ļoti patiesi. Kāds jauns kāfirs reiz man vaicāja vai angļi Gīšam dod priekšroku pret Imrā (Radītāju) tāpat kā viņš, un daudzi kāfiri ir pauduši savu vilšanos, ka “franki” (domājams, eiropieši) par Gīšu neko nezin. Vecie ļaudis cieņā pret visiem dieviem ir patiesi, tomēr bašgalu kāfiri, šķiet, ir gatavi atmest savu reliģiju katrā laikā bez lielas nožēlas. Tie to pamet, tāpat kā atgriežas pie tās, galvenokārt materiāla ieguvuma dēļ, un reti izskatās, ka raizētos par reliģiskām pārliecībām.

Kāfiru reliģijas tīrākais veids varbūt ir rodams Presungalā.

Kāmi man stāstīja, ka, lai gan bašgalu kāfiriem nav iebildumu pret manām putnu medībām viņu ielejā, presungali nekad neļautu to pie viņiem. Presungalā ir skaidri reliģiska gaisotne. Nelabo ciemos ir pa pilnam, senās gultnes tiek uzskatītas par dievu vai dieviešu raktām, uz akmeņiem tiek rādīti brīnumaini dievu vai nelabo roku nospiedumi, ir dzelzs stabs, ko tur esot nolicis pats Imrā, un zemē ir svēts caurums, kurā ieskatīties lejup nozīmē drošu nāvi jebkuram. Lielas auglīgas zemes joslas guļ arkla neskartas, jo ir svētītas Imrā godam. Svarīgākais ir, ka ielejai pieder slavens Imrā templis, ko atjaunojusi visa Kāfiristāna.

Presuni diemžēl runā valodā, par kuru ikviens paziņo, ka tā nav saprotama nevienam, ja vien viņš nav tiešām dzimis šajā ielejā. Man nav palicis atmiņā neviens vārds, kas lietots kādā no viņu ziedojumiem. Viņu piesaukšanas un rituālie skandējumi bija vien mīksta muzikāla ņaudēšana. Presuni pēc īsas pazīšanās bija ļoti draudzīgi un uzlūkoja mani ne vien kā ļoti dižu cilvēku, bet arī kā tādu, kam var uzticēties; tomēr pilnīgā valodas nezināšana vienmēr liedza uzzināt no viņām ko vairāk.

Kāfiru teoloģijā ir gan debesis, gan elle. Tā Visumu dala Urdešā, augšējā, dievu pasaulē, Mičdešā, zemes pasaulē; un Jurdešā, apakšējā pasaulē, kuru sasniedz caur lielu bezdibeni, pie kura ieejas vienmēr sēd tam Imrā īpaši radītais uzraugs Maramaliks. Viņš neļauj nevienam no Jurdešas atgriezties augstākā pasaulē.

Kad cilvēks mirst, viņa dvēsele jeb dvaša – šim vārdam ‘šon’ (shon) ir abas šīs nozīmes – ieiet kādā no parādību veidoliem, kādus redzam sapņos, un tad tā kļūst par ‘partir (aizgājēju?)’. Šķiet, ka labi cilvēki klejo kā ēnas paradīzē Jurdešā, ko sauc par Bištu (Bisht), kamēr, kā skan kopējs kāfiru teiciens, “nekrietnie grēcinieki vienmēr deg ellē” (Zozukā).

Kāfiriem nav spēcīgu baiļu no nāves, lai gan viņi nesaprot pašnāvību. Pati doma par cilvēku nogalināšanu viņiem ir neizskaidrojama. Viņi nekad nav grūtsirdīgi. Dievus godā ziedojot, dančos, slavēšanas (Lālu Kunda) dziesmās un ar izdvešanām piesaukšanās (Namah Kunda). Laumas (fejas jeb elfas) un nelabie tiek pielabināti ar ziedojumiem. Vienīgais izteikums, ko varu salīdzināt ar mūsu “bezdievju zvērestu”, ir “Lai tevi ķer Dieva sods” (Shut Imrā di psālā).

Galvenie dievi ir:

Imrā, Moni, Gīšs, Bagišts, Aroms, Sauru, Satarām jeb Sudaram, Inthr, Duži, Nong, Parāde, Šomde.

Galvenās dieves ir:

Sarandži jeb Sanrandžu, Dizane, Nirmali, Krumai jeb Šumai.

Bez dieviem un dievēm ir ļaunie gari, nelabie (dēmoni), kuru vadonis ir Juš, un neskaitāmas netveramas būtnes – laumas (fairy, fejas).

Bez dieviņu radīšanas Imrā radīja arī septiņas meitas, kuru īpašais darbības lauks ir ar sargājošu roku pārraudzīt zemkopības darbus. Nākot sējas laikam, viņu godam tiek ziedoti āži, lai labība var būt bagātīga un zeme dāsna.

Imrā radīja arī laumas un ļaunos garus, bet pēdējie nesa pasaulē tik daudz nepatikšanu, ka Moni ar dievišķo atļauju tos gandrīz pilnībā iznīcināja. Kāds velnišķīgs velns, no sliktākajiem, kādā reizē dancoja Moni priekšā. Pravietis slepus izvilka no nelabā ķermeņa skrūvi vai tapu. Viņš to atkārtoja, līdz bija izvilktas septiņas skrūves, kad Ļaunā ķermenis sakrita gabalos. No rumpja gabaliem, skaitā septiņiem, dzīvībā izlēca septiņi jauni dēmoni, bet Moni tos visus ar savu zobenu sacirta.

Stāstā par Bagišta dzimšanu kāmu priesteris teica:

“Tālā zemē, kuru mirstīgie cilvēki nepazina, ezera vidū auga liels koks. Koks bija tik liels, ka ja kāds tajā gribētu uzkāpt, vajadzētu deviņus gadus, lai paveiktu šo varoņdarbu; kamēr zari pletās tik plaši, ka vajadzētu astoņpadsmit gadus, lai aizceļotu no vienas malas līdz otrai. Kokā kvēli iemīlējās Satarāms un ceļoja turpu. Tuvojoties viņu pārņēma varena drebēšana, un milzu koks pārplīsa, atbrīvodams dievi Dizani sava stumbra vidū. Bet Satarāms nu bija redzējis pietiekami; viņš apgriezās un bailēs bēga.

Dizane sāka slaukt kazas (mans jautājums, kur kazas bija, ūdenī vai kokā, tika aizslaucīts sāņus ar rokas vēzienu). Kamēr viņa bija aizņemta slaukšanā, viņu vēroja ļaunais gars. Tam bija četras acis, divas priekšā, divas pakaļā. Drāzies uz priekšu, tas sagrāba Dizani, viņai pieliecot galvu pie saviem ceļiem un trīcot šausmās. Nelabais mēģināja viņu nomierināt, teikdams: “Atnācu tevis dēļ.” Viņa pēc tam ieceļoja Presungalā un iekāpa straujā upē, dzemdēja bērnu, kurš uzreiz bez palīga izkāpa krastā, ūdens virpuļiem noklustot un pašķiroties uz abām pusēm, tā ļaujot bērnam izkāpt. Zemes ļaudis bija pārsteigti par šo brīnumu. Viņi steidza uz notikuma vietu un upes krastā atrada mazu puiku sēdam uz akmens. Tad bērns sāka pats iet lejup gar upi, atstājot skatītājus apmulsumā. Viņš bija nogājis mazu gabalu, kad satika vīru, kurš vaicāja kā viņu sauc. Bērns atbildēja “Manu vārdu zini tu, es nezinu.” Tad svešinieks pateica, ka viņa vārds ir Bagišts, un viņu vienmēr pazīs pēc šā vārda.”

Kāmu virspriesteris man mācīja šādi.

Imrā ir visu debesu un elles lietu radītājs.

Lai saprastu kāfiru domu par Imrā – Radītāju, jāstāsta vēl daži stāsti. Daudzi no tiem ir neizteiksmīgi un nesakarīgi; citi rāda, ka kāfiri ir Imrā apveltījuši paši ar savām iezīmēm. Vispirms pietiks ar diviem sekojošiem stāstiem.

(a) Sensenos laikos Imrā un nelabais (Juš) jāja zirgos. Imrā zirgs bija no zelta, nelabā no dzelzs. Kādu laiku neviens netika priekšā, bet Imrā radīja neskaitāmas žurkas, kas raka zemi un sadarīja neskaitāmas alas, kurās nelabā zirgs paklupa un meimuroja, ļaujot Imrā viegli uzvarēt.

(b) Imrā reiz iedeva nelabajam grāmatu un pēc laika prasīja atpakaļ. Nelabais atteicās atdot aizbildinoties, ka dots viņam un ir viņa. Tad Imrā un viņam bija jācīnās; nelabais tika nogalēts un grāmata atdabūta.

Nākošie stāsti ir labāki.

(1) Imrā un visi pravieši (šī nostāsta teicējs bija irāņu valodā runājošs kāfirs, kurš lietoja irāņu vārdu ‘pravietis’, lai apzīmētu visus dievus, izņemot Imrā.) kādu dienu sēdēja ielejas grīvā, kas stiepjas no Skorigalas uz Presungalu. Dieve Krumai kazas izskatā nāca augšup no Tirič Mir (augsts svēts kalns pie Badāvanas. Ahmad Divānā ir maza četrstūraina būve kāfiru stilā, tā kā tēla pamatne. Pie tās svētnīcas tiek dieviem un laumām, kas dzīvojot šajā svētkalnā, ziedoti āži) un gāja starp viņiem, bet neviens viņu nepamanīja, izņemot Imrā, kurš izmantoja izdevību, lai iegrūstu viņu kalnu straumē. Laužoties ārā no ūdens, Krumai skrēja slīpi augšup stāvā klintī, atstājot pēdas, kas vēl tagad redzamas kā atšķirīgas krāsas minerālu dzīsla. Tikusi augšā, viņa sāka spārdīt lejup akmeņu krusu uz dieviem lejā līdz tie pagalam sapīka. Imrā teica viņiem, ka kaza ir Krumai, un piemetināja, ka pats bijis vienīgais, kurš to pamanījis. To dzirdot visi pieteica Krumai uzvesties labāk. Uz to viņa pieņēma īsto izskatu. nokāpa lejā starp viņiem un pēc tam pakavēja visiem laiku krāšņā goda mielastā, ko viņa nesa no svētkalna un pasniedza uz sudraba traukiem.

(2) Kādu dienu Imrā apsēdās uz akmens atradzes pie Kti un Presunas upju satekas. Viņš noņēmās ar sviesta kulšanu zelta kazādas ķērnē. No ādas parādījās trīs sievietes, kuras gāja un vairoja dažādas zemes. Tad Imrā pielēja ūdeni un radīja ceturto sievieti, kura apmetās Presungalā.

(3) Reiz Imrā paņēma no debesīm sauli un mēnesi, un pasaule pazuda tumsā. Nomira visi, izņemot vienu vīru, kurš lūdza Dievam mazliet gaismas. Līdzjūtības kustināts Imrā iedeva vīram gabaliņu saules un gabaliņu mēness, ko viņš nostiprināja sev abās pusēs un tad, uzkāpis zirgā jāja prom. Lai kur viņš ietu, viņam pietika tik vien gaismas, lai vadītu zirgu. Pēc laiciņa viņš sasniedza Presungalu, kur priekšā parādījās Imrā. “Sveiks,” teica vīrs, “kas tu esi?” “Esmu Imrā” bija atbilde. Jātnieks no godbijības un pārsteiguma zaudēja valodu. “Darīsim draudzības ritu,” ieteica Imrā, bet vīrs rādīja, ka viņam nav āža. “Tas nekas,” atbildēja Imrā, “tūlīt aiziešu pēc viena.” To teicis viņš uzkāpa kalnos pie Zidig pārejas un atgriezās ar lielisku āzi. Bet, iebilda vīrs, “kur ir nazis tā upurēšanai?” Tiklīdz viņš šos vārdus izteica, kā āzis sāka dūšīgi rakt ar priekškājām zemi purinoties kā slapjš suns. Āža raktās seklās bedres dibenā atklājās nazis. Imrā to paņēma un kopā ar vīru veica brālības zvēresta ritu. Kad tas bija beidzies, Imrā teica, “Ko tagad dosi man?” “Man nekā nav,” atbildēja vīrs; “ko es varu iedot?” “Tev ir tavs zirgs,” neatkāpās Imrā, “dod man to.” “Bet tad man nebūs nekā,” pretojās vīrs; “nē, zirgu nevaru tev dot.” Tad Imrā pasauca eņģeli, kurš klusām nozaga vīra zirgu un aizveda. Kad bija aizvests, zirgs izkliedza, “man ausī ir zobens, izvelc to un nogalē visus manus naidniekus.” Imrā izvilka zobenu no zirga auss un izmantoja to pret naidniekiem. Pēc tam viņš atlika sauli un mēnesi debesīs, un uz zemes atjaunojās gaisma.

(4) Man ir teikts labs nostāsts par svēto koku, kura zari bijuši septiņu brāļu dzimtas, katra ar septiņiem (pēcnācējiem?), kamēr stumbrs ir Dizane un saknes Nirmali; tomēr šī nostāsta pieraksts ir zudis kalnu straumē.

(5) Pēc tam kad Imrā radījis pasauli, Bābā Ādams un viņa sieva Bibiava bijuši Kašmīrā. Viņi un viņu četrdesmit bērni kādā reizē gulējuši pa pāriem, un pēc pamošanās neviens pāris nav sapratis citu pāru valodu. Tad Imrā licis viņiem pa pāriem doties un apdzīvot pasauli. Viņi gāja visai negribīgi, teikdami, ka Kašmīra viņiem ir gana laba, tomēr Imrā likto pildīja.

(6) Iemesls kāpēc dažās zemēs ir dzelzs, ir ka Imrā kādā vai citā reizē tajās izmētājis dzelzs velna gabalus. To man stāstīja sarunu gaitā, un Karlah Džannahs bija pārsteigts, ka es nebiju redzējis zināmu dzelzs tiltu Kašmīrā, kas kā viņš apgalvoja, darināts no velna rumpja.

(7) Reiz Imrā un visi dieviņi sēdēja kalna galā un viņu priekšā bija zelta gulta un zelta ķeblis. “Tie pieder man,” ievērojis Imrā, redzēsim kam ir vara to lietot atšķirībā no visiem citiem. To teicis viņš tajā skaistajā gultā iesēdās. Visi pārējie dievi satriekti noraudzījās, neviens neuzdrošinājās ierunāties.

(8) Otrā gadījumā Imrā paņēma sauli un mēnesi no debesīm, piestiprināja sev katru savā pusē, jāja kalnu vidū aiz Kstigigrom ciema Presungalas ielejā, kur devās gulēt. Bet viņu bija pamanījuši septiņi nelabie, kas atrada viņu ciešā miegā, paņēma zirgu un piesēja to kādā mājā. Protams, visu šo laiku pasaule bija tumsā, un dievi meimuroja apkārt pa ceļu klūpot un sasitoties. “Ko mums darīt?” viņi izmisuši klaigāja. Drīz vienam no viņiem (esmu aizmirsis kuram) likās, ka ir saskatījis gaismas staru. Tā tiešām bija teciņa, kas veda pie zirga. Tai sekodams šis dievs nonāca mājā, kur ieslodzīts zirgs, un pa spraugu durvīs redzēja, kas noticis. Viņš uzreiz atgriezās un pateica saviem brāļiem dieviem. Tie visi iegāja ķermeņos, uzlauza durvis un zirgu atbrīvoja. Kamēr to veda ārā, zirgs pamanīja, ka tam ausī ir zobens, kas būtu jāizvelk, un ka ar to jānogalē velni. Dievi tūdaļ paklausīja zirga pavēlei. Tad saule un mēness tika atjaunoti debesīs, un pasaule atkal bija gaiša.

(9) Nākošais nostāsts, šķiet, rāda, ka arī pārējiem dieviem bez Imrā piemīt kaut cik radīšanas spēka. Inthrs padarīja Badāvanu (Ahmad Divānā) par savu atpūtas vietu un tur radīja vīna dārzus un jaukas vietas, bet Imrā pēkšņi paziņoja, ka tā ir viņa vieta; izcēlās smaga cīņa, kurā viņš zaudēja un tika spiests atkāpties lejup ielejā brīdī, kad radīja kalnu dienvidos no Bādāvanas un arī Skorigalas ieleju. Bet Imrā viņam uzbruka atkal un atkal, tā ka viņš bija spiests atstāt Bašgalas ieleju pavisam un bēgt patverties uz Tsarogalu.

(10) Tomēr Imrā parasti saviem ļaudīm palīdz. Sensenos laikos bija milzu čūska, kas mitinājās Bašgalas ielejas Mindžānas galā. Tā parasti gulēja gaidot ceļiniekus zināma, vēl aizvien atšķirama, kalna augšā, lai nolaistos un aprītu nelaimīgos ceļiniekus. Norādītās sliedes ir kādas gaišas kvarca dzīslas, kas skaidri izceļas uz tumšās klints. Imrā žēlodams ļaudis sūtīja ziņnesi pie čūskas likt tai atturēties no ļaundarības, bet tā Imrā iebildumiem ne vien nepievērsa uzmanību, bet arī apēda ziņnesi, kurš tos atnesa. Tad Imrā gāja pats un čūsku nogalēja nocērtot tai galvu. Lielais ezers augšpus Badāvanas ir izveidojies no asinīm, kas plūda no čūskas galvas. Vietu, kur nogalēts mītiskais rāpulis, man parādīja kāds kāfirs.

Imrā godam ziedo ļoti bieži, dažkārt vienkāršas un parastas godbijības dēļ, īpaši vecāki un rūpīgāki kopienas locekļi; dažkārt ar īpašu nolūku, piemēram, atlabšanai no slimības, pateicībā par piemērotu laiku un citu materiālu labumu labad. Reliģiskajos dančos viņš tiek godāts ne vairāk kā daudzi citi dievi un dieves. Viņš dabū trīs apļus, bet tajos nav nekā no tās sajūsmas, kas dvašo dančos Gīšam vai tās bezrūpības, kas pavada smieklīgos soļus un pozas Krumai godam. Varbūt senākos laikos Imrā – Radītājs ir bijis godātākais, bet pašlaik (1890-ajos) Bašgalas ielejā populārākā dievība noteikti ir Gīšs, kamēr Imrā varbūt saglabā savu pienācīgo pārākumu Presungalā un dažās citās vietās. Viscaur Kāfiristānā Imrā ziedo govis.

Imrā tempļi ir katrā ciemā un sastopami arī tālu no jebkādiem mājokļiem. Tie dažkārt satur koka tēlu, dažkārt vien akmeņu krāvumu. Kāmdešā ir divas galvenās vietas, kur ziedo Imrā. Viena ir svētnīciņa kalnu atradzē, uz kuras būvēts ciems, otra ir vienkārši svētakmens 3x1x1 pēdu izmērā, kas nolikts zem zīdkoka 400 pēdas lejāk pa nogāzi, cieši pie ļoti svēta dīķa. Akmens ir nomelnējis no neskaitāmu ziedojumu asinīm, kamēr svētnīca augšpus ciema ir samērā reti apmeklēta.

Galvenais Imrā templis ir Presungalā pie Kstigigrom ciema, kas nešaubīgi ir svētākais ciems visā Kāfiristānā. Pašam templim ir iespaidīga uzbūve, tas ir smalki izrakstīts. 50 x 60 pēdas pamati un ap 20 pēdas augsts. Austrumu pusē ir četrstūrains balkons (portiks), kas sedz tikpat lielu vietu kā pats templis un ko balsta kokā griezti koka stabi, kas veido vienkāršu kolonādi. Portiks ir atvērts uz austrumiem un dienvidiem, bet ar dēļu sienu ziemeļpusē. Tā augstums ir dažas pēdas zemāks kā templim, un kā redzēju, griesti ir bīstami nolaistā stāvoklī. Stabu kokgriezumi ir ļoti smalki. Visi veidoti pēc kāda no trim paraugiem. Redzamākais ir ar aunu galvu rindu, vienu katrā staba pusē, kurš stiepjas no augšas līdz pamatam. Cits izplatīts paraugs ir kokgriezums staba apakšā – dzīvnieka galva, kura ragi stiepjas visā staba augstumā, atkal un atkal pa gabalu krustojoties un beidzoties ar smailēm, kuru starpā parādās ķēmīga seja, kuras rokas satver katru ragu dažas collas no augšas. Trešais paraugs ir parasts groza raksts. Zem portika tiek veikts daudz ziedojumu. Liela atkritumu kaudze dienvidu pusē rāda, ka ziedoti liellopi. Kolonādē ir upurēšanas akmens un pie tā viena vai divas tēlu nišas. Tempļa, pie kā ir portiks, austrumu pusē ir septiņas lielas slavenas durvis un virs katrām mazākas durtiņas. No septiņām piecas nav atveramas; tās ir droši nostiprinātas. Pārējās divas priekšā dienvidu galā tiek atgrūstas vaļā svinīgos gadījumos, kad ļaudīm ļauts ieiet un skatīt svētvietu. Uz šīm divām durvīm un atbilstoši uz neīstajām un starpā ir astoņi milzu Imrā tēli. Tie ir tēsti no koka un stāv atbalstīti pret lieliem dēļiem, kas veido lielāko daļu no tempļa austrumu sienas. Tēli ir varbūt septiņas pēdas augsti un rāda Imrā sēdam un darbojoties ar kazādas sviesta ķērni. Katra seja ir neparasta. Stūraini cirsts zods sniedzas plaukstas platuma attālumā līdz kazādai uz dieva ceļiem. Tēlu vairumam uzacis un deguns ir iegriezti ar līnijām, bet uz divām lietojamām durvīm starp acīm piekarināti raupji dzelzs zvani. Kazādas ķērne ir izgriezta viscaur. Virs tēlu sejām ir lielas apaļas galvassegas ar grieztu līmenisku līniju vidū un stateniskiem griezumiem no tās uz augšu un leju. Starp dažiem tēliem ir stateniskas rindas ar it kā govju vai aunu galvām. Vienā no galvu rindām var nojaust to dobumus un daļēji iekštelpām līdzīgu krāšņumu. Virs lielajiem tēliem ir dēlis, kas izrotāts ar figūriņām un ragiem. Tempļa otrā pusē ziemeļos ir pieci lieliski koka tēli, kas palīdz balstīt jumtu. Dienvidu pusē rotājums ir gandrīz pilnīgi līdz sienas augšai un sastāv no kokā grieztu paneļu virknēm. Rietumu pusē ir mēģināts rotāt maz vai nemaz.

Iekštelpu man ļāva skatīt vien pa lodziņiem, kas deva vien mokošu ieskatu. Grīdas vidū ir četrstūraina ugunsvieta, kuras četros stūros paceļas stabi līdz būves jumtam. Uz katra staba rūpīgi izgriezts vairāk kā viens attēls. Piemēram, uz viena ir divas milzu sejas. Uz ieejas pusi ir rietumu sienas vidū būve, kas atgādina altāri. Tā ir būvēta no māla un apgādāta ar koka plauktu. Virs tā pie sienas ir kaut kas, kas sākumā izskatījās kā četrstūraina drāna ar rūtainu rakstu, bet galu galā izrādījās rūtīs gleznots zīmējums. Uz tās pašas sienas uz dienvidu pusi bija citi līdzīgi darināti bet citādi gleznojumi un dzīvnieku zīmējumi kāfiru vispārpieņemtajā stilā. Varēju redzēt vien daļu no Imrā tēla augšdaļas. Tēls aizņem tempļa ziemeļaustrumu kaktu. No tempļa augšas šajā vietā ir ķīļveida būvējums, kas izskatījās kā kupols pār tēlu. Cik varēja redzēt, tempļa sienas bija rotātas visapkārt ar grieztām pusapaļām cepurēm stabu galos.

Viss templis presuniem ir prasījis krietnu laiku un darbu, jo ļoti vienkārši ir gan viņi, gan ļoti vienkārši ir viņu darba rīki. Viņi un visi pārējie kāfiri to uzskata par pārsteidzošu pieminekli Imrā slavai. Ārā cieši pie tempļa dienvidu sienas ir mazs četrstūrains ap četras pēdas augsts koka un akmeņu vienkāršs būvējums ar stabiem, stūros uz tiem ir aunu galvas. Uz grīdas ir īpaši svētakmeņi, kāfiri tic, ka uz tiem ir Imrā rokas nospiedumi svēta uzraksta veidā. Šie varbūtējie uzraksti sastāv vien no savāda tumša spoža minerāla izkārtojuma zilpelēkā akmenī. Paši akmeņi ūdeņu nogludināti, un tumšie spožie defekti izskatās kā viļņaini ‘V’ burti, kā bērni mēdz zīmēt putnus. Cilvēki ar vāju veselību bieži ziedo šiem akmeņiem ar ļoti labu iznākumu.

Netālu no tempļa īsā biezā zālē ir slavena ala. Redzams ir tikai ierobežots džungļu zāles laukumiņš. Ciema priesteris Utahs pieprasīja man laukumiņam netuvoties; izskatījās, ka viņš ir apmierināts ar manu atbildi, ka man, esot cilts viesim, nenāk ne prātā to darīt. Šo vietu jau bija pārbaudījuši afgāņu uzbrucēji, kurus šajā zemē zemē atstājusi Vai cilts, un priesteri varbūt domāja, ka ja sveši ļaudis pēc svētās alas apskates aizgājuši neskarti, viņu pasakas var atklāties. Neticīgie afgāņi, tas ir atzīts, nebija cietuši nekādi, tā ka pārstrādāta leģenda par alu tagad ir, ka katrs kāfirs, ieskatījies lejā, mirst uz vietas, un ka kristieši arī ir kāfiri. Senais nostāsts ir, ka katrs, kas skatījies lejā caurumā, ir redzējis apakšējo pasauli un tūliņ miris. Kāds vecs kāfirs man apgalvoja, ka tā nogalinātu cilvēku redzējis ar savām acīm. Palaikam, ne biežāk kā reizi daudzos gados, tiek dabūts zirgs un ziedots pie šīs vietas. Kalpojošais priesteris iet atmuguriski, nedrīkstot atskatīties un piesardzīgi noņem dažus akmeņus, kas ir ap atveri, tad, pasmēlis nedaudz zirga asiņu, viņš tās sviež atmuguriski pār plecu un atlicis akmeņus atpakaļ ātri aiziet.

Tempļa tuvumā kādā ciema mājā ir brīnumains dzelzs stienis, kuru šajā vietā nolicis pats Imrā. Tā sargi mani negribīgi pavadīja uz telpu, kurā stienis aprakts zem kadiķa – ciedras zariem. Mājas īpašnieks, dižens un svēts vīrs, šķita stipri atvieglots redzot, ka es klausos visā, ko viņš saka par šo dzelzs stabu, un neizrādu tieksmi pārbaudīt viņa apgalvojumus pārmeklējot zaru kaudzi.

Bez Lielā Kstigigrom tempļa ir vēl citi Imrā tempļi, varbūt katrā Kāfiristānas ciemā; arī īpašās vietās, kā Ahmad Divānā, lejpus Purstāmas Bašgalas upes kreisajā krastā, un daudzās citās vietās. Šie tempļi jeb svētnīcas nav lielas, un nav īpatnību, kas tās atšķirtu no citu dievu svētnīcām. Tās ir ap piecas pēdas kvadrātā, sešas pēdas augstas. Apakšējās divas trešdaļas ir darinātas no starp kvadrātiski tēstiem baļķiem mūrētiem laukakmeņiem. Augšdaļa parasti ir koka ar durvīm vai logu priekšā, pa kuru var redzēt iekšā tēlu vai svētakmeni, kas ir tēla vietā. Dažos gadījumos koka jumta stūros ir stabi. Stabos dažkārt ir piekārti dzelzs gabali, kā zvani bez mēles, dzelzs galvaskausa gabali un citas līdzīgas lietas, kas atgādina par kādām veiksmīgām sirošanām, kurās tās iegūtas un atnestas kā balvas.

Imrā gandrīz vienmēr ir savā svētnīcā. Tā ir arī ar Gīšu un Moni, lai gan ne vienmēr. Pārējie dievi bieži tiek apvienoti; trīs, četri vai pat pieci tiek godāti vienā tēlu mājā, kuras platums tiek atbilstoši palielināts, un katrs tēls redzams savā paša īpašajā logā. Kāmdešā pie ciema austrumdaļas ir ļoti svēta vieta ar Gīša templi, ar durvīm, ko izņem ik gadus uz noteiktu laiku. Trijos no četriem stūriem augšup izvirzīti stabi, divi no kuriem vainagoti ar kausiem, kuri viens no dzelzs, otrs no bruņurupuča čaulas, atnesti no veiksmīga sirojuma, trešais apkārts ar bezmēles raupji darinātu dzelzs zvanu saišķi, kas īpašos svētkos tiek nests apkārt un žvadzināts.

Tuvāks Gīša svētnīcai izskats ir līdzīgai bet mazākai būvei, kas veltīta Moni. To aizņem trīs akmeņi rindā, vidējais un lielākais tiek godāts kā Moni.

Imrā svētnīcā ciema augšpusē durtiņās redzama vispārpieņemtā veidā kokā griezta seja; bet iemīļota vieta ziedošanai Imrā ir ciema apakšdaļā, kur, kā minēts, ir vienkāršs svētakmens bluķis zem zīdkoka. Pie tā ir svēts nespodrs dīķis, izrakts nogāzē un aizsargāts ar vārtiem. Uz ziemeļiem no Bragamatāl ciema austrumu malas ir svētnīca nogāzē, kas priekšā viscaur apkarināta ar kadiķi – ciedru. Tai ir pieci logi, pa kuriem tēli lūkojas ārā uz pasauli. Sākot no labās puses tie ir Dizane, Šumai jeb Krumai, Sarandži un Satarām. Dizanes tēlam ir apaļa seja ar baltiem akmentiņiem acu vietā un ķeburains baltā kvarca gabals mutes vietā. Viņai ir jauks un pat smieklīgs izskats, kamēr citi ir ar parastu platu plakanu sejas apakšdaļu un bez mutes, varbūt to novācis laiks, vai īsās svītras, kas varbūt nozīmē zobus un lūpas, slēpj ēnas; izskatās nopietni.

Presungalā tēlu mājas ir daudz vairāk izgrieztas un izrotātas kā Bašgalas ielejā, kamēr dievs parasti sēd zem ķīļveida jumtiņa un dažkārt attēlots spēlējam mūzikas instrumentu.

Deogrom ciemā ir Monitān (Moni vieta, tas ir, svētnīca), kur “pravietis” darināts ārkārtējā izskatā. Viņš ir darināts ar lielām apaļām acīm un punktu vidū; ūsas kā kaķim, un izskatās, ka tur rokās tā galvu, un seja lūkojas starp garu ragu smailēm, kas sākot no apakšas krustojas atkal un atkal, līdz sasniedz dieva zodu. Šad tad kāds tēls tiek uzlikts Presungalas ciema torņa augšā, to citur neesmu redzējis.

Vienīgā īsti izstrādāta svētnīca, ar kuru esmu iepazinies Bašgalas ielejā, ir Dizanei Kāmdešā. To būvējuši vīri no Presungalas, kas tādēļ atvesti īpaši. Tā klāta kokgriezumiem, ar Presungalā tik parasto ķīļveida jumtu, kādu Bašgalas ielejā neviens citur nav redzējis. Gar abām slīpā jumta pamata pusēm nostiprināti stabi, kas tur putnu tēlus, kas esot baloži. Tas ir tiešām ļoti jauks templītis. Dažas no svētnīcām tomēr ir aizlaistas sabrukuma stāvoklī, kā piemēram Ahmad Divānā; bet tādēļ tās ne vienmēr ir nepopulāras.

Šķiet, ka nav neviena, kas remontētu nomaļas svētnīcas, un Bašgalas ielejā nav neviena kāfira, kas būtu pietiekami dedzīgs vai patriotisks, lai šo darbu darītu. Presungalā svētnīcas vienmēr ir labā stāvoklī.

Bez tēlu mājās izliktiem tēliem vai svētakmeņiem ir daudz citu svētakmeņu, kas atrodas dažādās vietās, kur pastāvīgi ziedo. Kādi esot cēlušies dievišķi jeb pārdabiski; kādi tagadējās vietās nolikti godāšanai; citi uzstādīti senču piemiņai. Uz šo laiku attiecas vien divi pirmie veidi. Bez Imrā akmeņa Kāmdešā tur Kti un Presnu upju satekā ir cits slavens svētakmens, ko tur esot nolicis pats Imrā, un ir daudz citu visā Kāfiristānā. Iemīļota godāšanas vieta ir Bagišta Skorigalas grīvā. Duži un Bagištai ir svētakmeņi pie Urmir ciema un var minēt daudz citu piemēru. Dažkārt ziedošana kādam no šiem akmeņiem tiek veikta nākot no tālienes, kā piemēram, no Kāmdešas ciema augšas uz Babištas svētnīcu Skorigalas grīvā.

Var šķist, ka Moni, ko zīmīgi sauc par “šo” pravieti, blakām Imrā ir nulle. To godā vairāk cieņā kā dedzībā, īpaši Kāmdešā un Bragamatālā. Presungalā viņš savu īsto stāvokli kāfiru panteonā saglabā. Tradicionāli viņš ir dievs, ko Imrā izvēlas pavēļu nešanai uzveiktiem nelabajiem un tā tālāk, un ir daži nostāsti, kas attiecas uz viņu kādā citā sakarā. Neraugoties uz Gīša godāšanas popularitāti Moni šķiet esam zemāko dievību vadonis. Viņa svētnīca ir gandrīz katrā ciemā. Kāmiem viņa svētnīciņa ir krāšņāka kā kādiem citiem dieviem, bet visās vietās viņam laiku pa laikam ziedo dievbijīgi cilvēki, kad viņš kaut kā norāda, ka vēlas ziedojumu. Presungalā, ielejas augšdaļā, ir divi ledāja laukumiņi dažas jūdzes atstatu un iepretim viens otram. Tos sauc par Moni zīmēm, un tiek apgalvots, ka tās ir vietas, kur dievi spēlē ‘aluts’ spēli (akmeņa, pakava vai virves cilpas mešana uz mieta). Diogrom ciemā redzēju ne pārāk lielu akmens bluķi, nomaļu gneisa (kvarcs, laukšpats, krāsaini minerāli) gabalu. Tā esamība šajā ciemā tiek aprakstīta šādi.

Reiz sensenis nezināma iemesla dēļ Moni atradies ellē (Zozuk). Gribējis tikt ārā, bet nevarējis. Beidzot ērglis piedāvājies iznest pravieti uz zemes, bet Moni šaubījies par putna spēju tādu varoņdarbu paveikt. Tomēr ērglis runāja veiksmīgi, un, uzlicis pravieti uz viena spārna un līdzsvaram akmeni uz otra, lidojis augšup caur zemi un parādījies Diogromā, kur nolicis pravieti un akmeni, kas palicis līdz šai dienai kā pierādījums stāsta patiesumam. Reliģiskajos dančos Moni tiek godāts līdzvērtīgi kā citi dievi, viņam veltot trīs apļus, bet nekā īpaša šajā ritā nav.

Gīšs jeb Dižais Gīšs, kā viņu vienmēr sauc, ir daudzkārt populārākais Bašgalas ielejas kāfiru dievs. Katrā ciemā ir viena vai vairākas svētnīcas, veltītas viņa godāšanai. Viņš ir kara dievs, un lai cik skeptiski dažā ziņā būtu Bašgalas jaunieši, viņi visi ir dedzīgi Gīša apbrīnošanā un pielūgsmē. Lai uzslavētu kāfiru un liktu viņa acīm mirdzēt, pietiek salīdzināt viņu ar Gīšu; un nav iespējams pateikt kāfiru sievietei kaut ko patīkamāku kā nosaukt viņu par “Gīš Istri”, tas ir, Gīša sieva. Kāfiru priekšstatā Gīšs nav dzimis no sievietes. Viņa dzīvība ir atvasināta tieši no Imrā; ar vārdu, ko viņš ir radījis. Viņš ir dzīvojis uz šīs zemes kā cilvēks. Pirmkārt un galvenokārt kā karavīrs, vīrs ar dzelzs nerviem, negants un pēkšņs savos baisajos uzbrukumos. Pavadījis savu dzīvi kaujās un miris kā karavīram pienākas. Viņa nevaldāmajos zibenīgajos uzbrukumos un viņa neprātīgajos pasākumos viņš bijis veiksmīgāks par visiem citiem. Viņš ir kāfiru īsta vīra paraugs un nekad nevar tikt godāts pietiekami. Neiedomājams naidnieku daudzums ir jutis viņa liktenīgās rokas smagumu. Viņš ir nogalējis Hazrat Ali, viņš ir nogalējis Hasanu un Huseinu; īsāk, viņš ir nogalējis gandrīz visus slavenos musulmaņus, kādus vien kāfiri ir dzirdējuši. Pēc Hazrat Ali nogalēšanas viņš dzenājis tā galvu apkārt ar polo nūju, kā tagad Čitrālas prinči spēlē polo. Kāds no Gīša vārdiem bijis Jazids (jazidisms ir sena ticība, ar senu mutisko tradīciju, kas iekļauj dažus islāma ticējumus kopā ar zaratušstrisma elementiem, un saules reliģiju Mitraismu). Daži ciemi lepojas ar divām tēlu mājām, kas veltītas Gīšam. Kāmdešā ir tikai viena, bet pie tās tiek ziedots ārkārtīgs daudzums buļļu un āžu ik gadus. Svētnīcas priekša ir melna no asinīm. Reizē tiek ziedots dučiem āžu, un templis ir ir izmircis no asins kausiem, kas šļākti uz to. Jaštu (Jast) iesvētību ziedojumi tiek veikti Gīša svētnīcā. Šī nokvēpusī svētnīca ir redzējusi daudz citu šausmīgu rituālu, sliktākais no kuriem varbūt ir tas, kad nožēlojams musulmaņu ieslodzītais ir tur nogādāts uz kārtējo kalpošanu, kurā piedalījies vai viss ciems, un ielikts kāda miruša karavīra zārkā un tur noslepkavots, lai remdētu nelaiķa sašutušo garu. 1891.gada aprīļa pēdējās vienpadsmit dienās un četrās pirmajās maija dienās ik rītu un tumsai iestājoties pilnu stundu vergi sit bungas (kalāšu dau – lielās bungas (salīdz. ar dauzīt?), ko spēlē kopā ar mazajām bungām kalāšu dančos. I.L.) Gīša godam.

Tajā pašā laikā un četras nākošās dienas “iedvesmotais jeb šamaniskais” priesteris, Šahru, paņēmis bezmēles dzelzs zvanus, kas pieder Gīša svētnīcai, gāja apkārt pa ciemu, žvadzinādams citu pret citu. Viņš tos nesa uz trim dzelzs gredzeniem sešas collas diametrā, trīs zvanus uz katra un pa laikam tos sita ar kadiķa – ciedras zaru. Tumsai iestājoties viņš tos nolika kādā paša izvēlētā mājā, sajūsminātais namatēvs uzreiz ziedoja āzi un taisīja jokus ar saviem draugiem. Klejojot pa ciemu, Šahru sekoja puiku bariņi, kuriem viņš palaikam bārstīja valriekstu saujas un tad tos vajāja tēlotā niknumā. Saķēris kādu no puikām, viņš deva tam vieglu sitienu ar zvaniem. Bērni bez mitas blēja kā āži.

1891.gada 1.maijā Šahru bija iedvesmojies vairāk kā parasti. Viņš rītā atnāca pie manas mājas, viņa seja bija balsināta ar miltiem un kausētu sviestu. Viņš drāzās apkārt vistrakākajā veidā, grabinot zvanus un vicinot danču cirvi. Muskuļu piepūle, kādu viņš izturēja, bija ievērojama. Viņš mētājās apkārt kā nenogurdināms akrobāts, viņa balss bija nedabiska. Viņam sekoja virspriesteris, visi tā gada Kaneaši (arī uzskatīti par šķīstiem un var reizēm aizvietot Utahu), neliels parastais pūlis un puiku bariņi. Dižie vīri mierinoši runājās ar Šahru un palaikam skandēja reliģiskas atbildes Gīša slavai. Mani suņi metās virsū Šahru ar vaļā žokļiem un skaļu riešanu. Es steidzos glābt ar pātagu un svilpi, jo suņi Kāfiristānā skaitās nešķīsti, bet Utahs un citi jau bija tos atvilkuši, pirms Šahru tiem mestu ar saviem zvaniem, esmu drošs, ka tīši kļūdoties. Šis mežonīgais blēdis, kāds viņš nešaubīgi bija, īstenībā bija lielisks cilvēks un mans liels draugs. Viņš nekad nedarītu neko, pat visiedvesmotākajos brīžos, kas pēc viņa domām varētu man darīt nepatikšanas. Pēc dažām minūtēm viņš atnāca pie manis sasveicināties, ar nomazgātu seju un rāmu uzvedību, bet pirms atjaunot parasto tīrību, viņš licis vīram vārdā Nīlīra ziedot Gīšam bulli. Šis pilnvarojums bija uzreiz līksmi izpildīts, un bija bijuši divi līdzīgi rīkojumi iepriekšējā dienā. Šajā gadalaikā Gīša tempļa durvis paliek vaļā: Šahru vienkārši izcēla durvis un beigās atlika atpakaļ 9.jūlijā.

Septembrī desmit dienas Gīša godam sit bungas rītā, pusdienā un tumsai iestājoties. Katrs mazākais sirojums, kas bijis veiksmīgs kādu nogalējot, pēc kādiem priekšdarbiem tiek uzņemts ciema laukumā, kur varoņi ar sievām svinīgi danco Gīšam. Visās šajās lēkāšanās un reliģiskajos dančos brīdī, kad bungas sāk sist īpašā ritmā, stabulētāji apklust, skatītāji zin, ka sākas Gīša dancis. Parasti iestājas augstākā sajūsma, skatītājiem mudinot dancotājus ar spalgiem svilpieniem. Katrs dancotājs uzvelkas ar lielāko piepūli. Svilpšana beidzas, kad dalībnieki pāriet uz uzsvērtu svinīgumu, kamēr skatītāji ar dedzīgiem skatiem seko katrai dejas kustībai.

Presungalā Gīšs, šķiet, ir stipri mazāk apbrīnots kā Siāh-Poš ciltīs. Gīšam ziedo tikai dzīvnieku tēviņus, kā buļļus un āžus. Zināmi gludi caurumi akmeņos bieži tiek rādīti kā Gīša lielgabali.

Daudz piekritēju ir dievībai Bagištam. Viņš pārrauga upes, ezerus un avotus, un dažādi palīdz labiem cilvēkiem viņu pūliņos pēc labklājības un varas. Tas ir vairāk izvēlīgums, jo kāfiri tic, ka ziedojot Bagištam viņi kļūs bagāti ar to, ka ir uzcītīgi viņa godāšanā. Par šā dieva brīnumaino dzimšanu ir jau minēts. Tāpat kā citi dieviņi, tiek uzskatīts, ka viņš ir dzīvojis šai pasaulē kā cilvēks un dievišķots pēc nāves. Nezinu nevienu templi, kas būtu celts Bagištam; ja ir, tad izgaisis no manas atmiņas. Ir trīs slavenas vietas, kur viņš tiek īpaši godāts. Viena ir Skorigalas grīvā, kur vienkāršs akmens iezīmē svētvietu, ko apmeklē daudz ļaužu, kas tur ziedo aitu. Otra ir Presungalā. Trešā ir Vagūkā, kas ar mani saistītā ceļojuma aprakstā,minēta it kā Badakhšānā vai kaut kur rietumos no Mindžānas. Utah Dings turp devies, vedot kā ziedojumu lielu āzi. Viņš ar šo gājienu dīžojas. Cita Bagišta svētvieta ir ap pusjūdzi no upes kanāla Kunaras ielejā, tieši augšpus Nāri ciema. Tur Urmir ciemā kalna pakājē ir akmens, kur ziedo aitas, un vienīgā man labāk pazīstamā svētvieta ir augšpus ciema Kāmdešā pie Mazā Imrā tempļa, kur ziedo svētakmenim Skorigalas grīvā. Tieši kāpumā uz tiltu, kas savieno Bašgalas krastus pie Bagalgrom ciema, ir asinīm notraipīts akmens, kur ziedo Bagištam. Parastais ziedojums šai dievībai ir aita, lai gan dažkārt arī kaza.

Kamēr biju bijis Kāfiristānā vairākus pirmos mēnešus neviens man netika minējis dieva Aroma vārdu. Tomēr viņš, kā jau minēts, ir kāmu aizbildnieciskā dievība. Viņa svētnīca, vienkāršs koka karkass, kas aptver lielu akmens gabalu, ir darināta no kvadrātiski aptēstiem baļķeniem, saliktiem cits uz cita pamīšus pēc kārtas. Izskatā svētnīciņa atgādina parastu tēla pamatni, bet ir nedaudz lielāka, un būvēta tikai no koka. Kad ir veiksmīgi beidzies karš, un miers ir noslēgts, dzīvnieki, kas līgumu apstiprina, tiek vesti uz Aroma svētnīcu un tur ziedoti. Dzīvnieku skaits, ko prasa no pretinieka, atkarīgs no tā saglabātā spēka. Ja ļoti vājš, jādod daudzi buļļi, kamēr, ja miers noslēgts uz līdzīgiem noteikumiem, starp karojušajām pusēm buļļi tiek apmainīti. Virspriesteris, zinādams, ka interesējos par kāfiru dieviem, reiz steidzīgi nāca pateikt, ka Aromam bijuši septiņi brāļi. Ar to diemžēl ziņa beidzās. Viņš nezināja neviena vārdu, nedz ko citu par tiem. Kad pienāk laiks Kaneašam nomest savu atšķirīgo tērpu rita daļai beidzoties, viņš var ņemt parasto apģērbu un ķerties pie āža ziedošanas Aromam. Tas notiek, pirms viņi noskuj galvas un bārdas.

Par dieviem Sanru, Satarām jeb Sudaram, Inthr, Duži, Nong, Šomde un Parāde zinu maz vai neko.

Par Sanru daži ir teikuši, ka viņš ir Sarandži tēvs, lai gan citi ir apgalvojuši, ka visi zemākie dievi, izņemot Bagištu, ir Imrā tieši radīti.

Satarām ir laika apstākļu dievs. Viņš regulē lietus gāzes. Inthrs, šķiet, ir slavenākais, jo, kā jau teikts, cīnījies ar Imrā, un nācies atkāpties no Badāvanas uz Tsarogalu (Pēch).

Duži ir svētnīca pie Urmir ciema. Tā sastāv no akmens un ir slēgta Bagištam.

Nong un Šomde ir Presungalas ielejas savējie dievi. Pēdējais ir Diogrom ciema aizbildnieciskā dievība.

Par Parāde es neuzzināju neko. Viņa pastāvēšanu es atklāju kādā gadījumā uzzinot, ka viņš esot izteicis vēlmi pēc ziedojuma, kad šūpots šaujamloks. (Kalāšu bhut lawek, bhur lavek – saules aptumsums (būtņu laupījums). Kad tas notiek, kalāši šūpo šaujamloku, lai uzzinātu, kurš gars sauli nolaupījis. Upurē aitu, pēc tam saule atspīd. I.L.) Bet visi mani vaicājumi par viņu bija veltīgi. Neviens neko nezināja, izņemot “viņu radījis Imrā”.

Dizane ir iemīļota dieve un tiek godāta visur, kur esmu bijis Kāfiristānā.

Gičē jeb Jaunā gada svētki ir tikai viņas godam, un viņai ir arī īpaši riti Dizanedu brīvdienās. Katrs, kuram aizgājušā gadā dzimis dēls, Gičē dienās ziedo kazu.

Dizane rūpējas par kviešiem, un lai viņu pielabinātu vai vairotu kviešu lauku auglīgumu, tiek veikti vienkārši ziedojumi, ko pavada kāda dzīvnieka nokaušana. Ceļotājam Presungalā tiek rādīts liels apūdeņošanas kanāls, tiek apgalvots, ka to uzbūvējusi pati Dizane. Tajā apvidū ir arī liels tilts, ko sauc viņas vārdā. Kad cilts vīri ir prom sirojumā, un sievas savācas ciemos dancot dienu un nakti, lai pielabinātu dievus, un dziedātu slavējumus, Dizane ir viena no galvenajām dievībām, ko viņas lūdz palīdzēt. Viņas slavējums ir aptuveni šāds: “Sūti manu vīru mājās sveiku un neievainotu;” kamēr, piemēram, Gīšam viņas dzied: “Sūti mums daudz kazu un govju un cita laupījuma.” Par leģendu, kas piedēvē Bagištu kā Dizanes dēlu jau ir teikts, kā arī mītiskais stāsts, kas apraksta Dizani kā pasakainā koka stumbru, kura saknes ir dieve Nirmali, kamēr zari ir septiņas brāļu dzimtas, katra ar septiņiem locekļiem. Daži kāfiri apgalvoja, ka Dizane ir Satarām meita. Sākotnēji viņa, šķiet, bijusi auglības dieve. Parasti viņai svētnīca ir kopīga ar citām dievībām, bet Kāmdešā viņai ir jau aprakstītā jaukā svētnīciņa vienai pašai. Tur Munzilo svētkos tiem kaneašiem, kas dzīvo augšējā ciemā, ir jāguļ ārā.

Sarandži ir Pontzgrom ciema aizbildne. Viņai ir svētnīciņa ciema torņa augšā un otra pie Pontzgalas grīvas. Viņu godā arī Bašgalas ielejā.

Nirmali ir kāfiru dzemdību dieve (kā Lucina, kas iznes bērnu gaismā). Viņa rūpējas par sievieti un bērnu un sargā dzemdētāju. Sieviešu patvērumi, “pshar” (kalāšu bashali gus) ir viņas īpašā aizsardzībā.

Dieve Krumai, biju domājis, uz dažiem mēnešiem ir dievs, bet redzējis viņas tēlu kādā no danču mājām Presungalā, nav šaubu, ka viņas dzimums nav mainīgs. Viņa varbūt tiek godāta kur vien iespējams, bet neesmu bijis klāt nevienā ziedojumā viņas godam. Kā stāstījuši daži zinātāji, viņa dzīvo svētajā Tirič Mir kalnā, bet manā atmiņā viņa ir ar smieklīgo deju viņas vārdā, kas vienmēr nobeidz izdarības kārtnējos ritos, kad pēc kārtas dejo katra svarīgā dieve.

XXIV NODAĻA

Laumas – Yush’i un nelabie – Senču godāšana – Uguns godāšana – Reliģiskie kalpotāji – Virspriesteris – Debilāla – Pshur’s – Pagaidu priesteri – Saziņa ar dieviem – Viedās sievas – Pareģošana ar bultām – Ziedojumi – Brīnumi – Dievu krāpšana – Visādi aizspriedumi.

Tagad nonākam pie laumām (fairy). Šie gaisīgie gari Kāfiristānā ir visur. Tos pielabina, lai izdodas laba prosas labība. Augošās labības vidū tiek degts ugunskurs, uz tās likti kadiķi – ciedras, kausētais sviests gī un plāceņi, un skandēts noteikts rits. Neziedo nevienu dzīvnieku. Gatavojot ritu laumām, Juš’am, nelabajam tiek ziedots īpašs biezs plācenis. Tāpat, kad Dizani piesauc pasargāt vai uzlabot kviešus, tajā reizē arī tiek pielabināts nelabais.

Ir noteikta spēcīga lauma vārdā Čarmo Vetr, kas dzīvo augstu Kutaringalas aizā, kas savus ūdeņus iepludina Bašgalas upē starp Mirkani un Arandū. Šī ‘vetr’ (lauma) no kāmu cilts pastāvīgi saņem kazu un kazlēnu ziedojumus un par to dod ļaudīm lielu palīdzību pret naidniekiem.

Mana telts liela karstuma laikā Kāmdešā bija kādu laiku uzcelta zem varena Himalaju (deodar) ciedras koka augšpus ciema. Šīs jaukās ciedras zaros dzīvoja lauma un bez tam tur bija Indrā akmens, kas slēpās lapotnē. Tāpēc sieri un citi ziedojumi tika atstāti mirstīgo nesargāti, jo neviens neuzdrošinātos zagt mantu, kas tādā veidā nolikta pārdabiskā aizsardzībā.

Laumas nereti ir draiskulīgas un ziedošanu reizēs bieži rada iedvesmotajam priesterim lielu nemieru. Viņš pastāvīgi ir gatavībā mesties glābt grozu ar miltiem, lai tās neaiznes. Īpaši tās līksmo, viņu kaitinot. Dažkārt ļaunās laumas viņu grūsta un saplēš skrandās viņa tērpu. Esmu bieži redzējis šos vīrus modrībā pret laumām, apbrīnojot to pārsteigumu un bailes no laumu izpausmēm. Kopumā tomēr kāfiru laumas, ja pienācīgi pielabinātas, ir drīzāk labvēlīgas kā ļaunas. Naktī pirms Dizanedu svētkiem ir ikgadīgi danči laumu godam.

Nelabie un to vadonis Jušs ir drīzāk apšaubāmi gari. Kādu dienu apspriežot Jušu ar saviem kāfiru draugiem man šķita, ka viņiem ir kāda nepatika apspriest tā izskatu. Kad šī doma ienāca prātā, es pavaicāju: “Vai viņš ir līdzīgs man?” “Ak nē, ” bija diplomātiska atbilde, “viņš ir līdzīgs angļu ierindniekam, kādu Šermaliks redzējis Indijā.” No tā secināju, ka Jušs ir sarkanā krāsā. Tam tīk tvarstīt naktī ceļiniekus un tos iznīcināt, bet ja vīram ir duncis, viņam nekad neuzmācas. Vairumā nostāstu, kuros iejaukts Jušs, tas izskatās kā Imrā pretstats. Tāpat ir ar citiem nelabajiem. Tādi nostāsti parasti beidzas ar nelabā saciršanu gabalos.

Presungalā mēs gājām caur kādām drupām, kas izskatījās kā pamesti ciemi, kuru iedzīvotājiem pieticis ar ļoti mazām mājiņām. Mans pavadonis man skaidroja, ka tās vietas ir atliekas no Juša ciemiem, ko kādreiz būvējuši un apdzīvojuši nelabie. Uz akmens bluķa Števgrom ciemā ir kaut kas, kas esot Juša rokas nospiedums. Tas ir milzīgs, un tam ir pieci pirksti neskaitot īkšķi. Par torņiem un tuneļiem arī tiek norādīts, ka tos būvējis Jušs. Kā jau minēts, nelabie stāstos bieži tiek saistīti ar dzelzi un dzelzs veidojumiem. Dzelzs tilti ir darināti no nelabo rumpjiem, un tā tālāk. Takas malā, kas ved uz augšējo ciemu Kāmdešā, ir raupjš altārītis, ko vienmēr klāj pelni no nesena ugunskura. Tās ir paliekas no ziedojuma Jušam, lai to pielabinātu un mudinātu nedarīt nedarbus. Kad ziedo Dizanei vai laumām, lai lauki nestu labu kviešu un prosas graudu ražu, tad tiek pielabināts arī Jušs, kā jau teikts. Šķiet, Jušs ir vienmēr nerātns un nekad labvēlīgs. Pret viņa intrigām ir jāsargas vai jāpielabina ziedojumos. Domājams, viņam netiek dancots nekad.

Kāfiristānā ir skaidras senču godāšanas pēdas, lai gan ļaudis to dedzīgi noliedz. Mirušo piemiņas tēliem dažkārt tiek ziedots, un to pamatnes saslimuši pēcnācēji apslaka ar asinīm. Daudzās vietās ir uzstatīti uz gala gareni akmens gabali. Tie nešaubīgi ir pa daļai domāti kā pieminekļi, tomēr uzstādot vienmēr tiek kauts āzis. Marnma svētki ir slavenam mirušajam. Arī Duban (svētku) pēdējās divas dienas ir veltītas dančiem, dzīrēm un dziedāšanai mirušo un varoņu godam. Presungalā nav tēlu mirušiem radiniekiem, kā tas ir pieņemts pie siāh-poš’u kāfiriem, un ir gandrīz droši, ka tā ir arī Vaigalā. Presungalā liecību par senču pielūgšanu nav.

(Kalāšu mal’wat – piemiņas akmens. Tādu kalāši noliek, piemēram, uz sava tempļa jumta, lai atcerētos varonīgu leoparda vai ienaidnieka nogalēšanu. I.L.)

Kas attiecas uz uguns godāšanu Kāfiristānā, liecības nav ļoti pārliecinošas. Tiešām, vienīgā lieta, kas to uztur, ir, ka visās Agar’ās (kāfiru svētdienas) Urir Jašts iededz svēto ugunskuru Imrā godam, un to nevienu reizi nedrīkst aizmirst, pat ja slimību vai citas cilts nelaimes dēļ atcelti danči.

Reliģiskie kalpotāji ir Utah’s jeb virspriesteris, Debilāla, kurš skandē slavējumus dieviem un Pšur’s, cilvēks, kurš šķietami ir īslaicīgi iedvesmots reliģiska rita laikā un citos gadījumos.

Virspriesteris, Utahs ir ļoti ietekmīgs personāžs. Kāmu priesteris, mans “brālis”, ir jau aprakstīts. Ir cits Utahs Pittigalas ciemam, bet viņš nav cilts priesteris, un viņam ietekme mazāka. Bašgalas ielejas kāfiru Utahs ir Kān Mārā no Bragamatālas, kurš turībā un ietekmē ir tālu virs ikkatra savā ciltī. Visi Utahi tiek diži cienīti. Presungalā ir viens katram ciemam, un daži no vecākajiem viņu starpā tiek uzskatīti par ļoti svētiem vīriem. Visi viņi ir ļoti bagāti vīri. Bašgalas ielejā priesteris ņem divas daļas no ziedotā dzīvnieka, un viņam ir vēl citas piemaksas, privilēģijas. Pārgājienā un citur viņam ir pārsvars pār jebkuru. Pat pirms viņš kļuvis par Jaštu, viņam ir ļauta priekšrocība sēdēt uz ķebļa ārpus mājokļa, ko nedrīkst darīt neviens, kurš zemāks par Mir’u. Virspriesterim noteiktas vietas skaitās nešķīstas. Viņš nevar iet pa noteiktām takām, kas ved gar mirušo urnām, nedz apmeklēt kapsētas. Viņš nedrīkst ieiet telpā, kur kāds miris, kamēr mirušajam nav uzstādīts tēls. Vergi viņa slieksnim pārkāpt drīkst, bet nedrīkst tuvoties pavardam. Virspriesteris ir klāt visās galvenajās reliģiskajās ceremonijās un, kad vien iespējams, kalpo ziedošanās dažādās svētnīcās.

Arī Debilāla ir vīrs, ko tur lielā cieņā, īpaši kāmu ciltī. Viņš skandē slavējumus dievam, kura godam tiek ziedots, un lielos reliģiskos dančos pavasarī viņam ir īpaša vieta vidū blakus priesterim, kur viņš dzied un dejo. Viņš arī nedrīkst lietot noteiktas takas, kas tiek uzskatītas par nešķīstām. Kāmu Debilāla Arākon’s bija radis dziedot aizspiest ar pirkstu vienu ausi. Tā kā tad viņa balss pašam skanēja spēcīgāk, viņš domāja, ka tā tiešām ir pastiprinājusies.

Pšurs ir cilvēks, kurš tiek uzskatīts par palaikam iedvesmotu. (Kalāšu umbul’ik – gara apsēsts, pārņemts – runājot par šamani šādā stāvoklī. Tad viņš spēj pareģot nākotni. Kalāšu mirjumi – pareģis, astrologs, gaišreģis, reģis. I.L.) Par viņu ir teikts jau bieži. Dažbrīd viņš uzvedas ārkārtīgi vardarbīgi, bet šķiet, ka šajā ziņā noteikumu nav. Kāmu Pšura ērmības bija ārkārtējas. Viņš bija ļoti muskuļots vīrs, dabas apveltīts ar varenu balsi. Reizēm viņš varēja nesties apkārt un kliegt kā apsēsts. Viens no kāfiru Pšuriem, Kti Kāfirs bija brīnišķīgs atlēts un, būdams “apsēsts”, veica ievērojamus darbības un spēka varoņdarbus; bet cits Kti Pšurs bija pieņēmis citus paņēmienus. Viņš mēdza stingi blenzt ar savām zilajām acīm uz kaut ko, ko viņš it kā redz, bet citi ne, kamēr viņa labā roka un labā kāja patvaļīgi šūpojās. Presungalas Pšuri bija raduši nokrist uz viena ceļa un ar drebošu mēli piesaukt neredzamu kaut ko. Kopumā Bašgalas Pšurus līdzcilvēki nicina. Viņi domā, ka dažkārt viņi tiešām ir iedvesmoti, bet parasti vien meļi, kā jau kāfiri mēdz tieši runāt. Presungalas Pšurus viņu cilts tur daudz augstākā cieņā.

Vairums Pšuru sev kaut kādā šaubīgā mērā tic. Es iztēlojos kāmu Pšuru zinām, ka viņš ir blēdis, bet tic citiem Pšuriem un sagaida, ka kādu dienu iedvesmosies pats. Viens no šiem cilvēkiem bija ārprātīgais, kamēr citi trenēja savu izrunu tik ilgi, kamēr tā nebija normāla. Par ļoti maza brendija malka ietekmi uz šo kāmu Pšuru jau ir teikts. Reiz kāds Pšurs dabūja no manis kādas opija tabletes klepum. Iznākumā viņš bija galīgi apsēsts visu dienu; viņš lēkāja un klaigāja un ķēmojās visādos veidos. Tobrīd bijām pārgājienā. Šis Pšurs bija zināms kā nežēlīgs slepkava, un noteikti pa pusei ārprātīgs. Visi kāfiri, ko satikām, deva mums platu līkumu, skatoties uz manu pavadoni ar nepatiku un neuzticību. Šis kāmu Pšurs tika no Kāmdešas izraidīts un nosūtīts atpakaļ uz savu cilti, Mādugāl’u, jo kādā sirojumā bija nogalējis divus kāmu jaunekļus. Varbūt viņš deva nepareizu pareģojumu vai varbūt viņš šo nelaimi pareģoja, viss ciems un īpaši noslepkavoto tēvi bija ārkārtīgi nikni. Šķiet, ka kāmi, kādreiz būdami bez iedvesmota cilvēka savā ciltī, bija atsaukuši savu Pšuru no Mādugālas; citādi nav skaidrs kā viņi varēja tikt ar viņu galā. Bragamantālas Pšurs, kā minēts, izraisīja asiņainu karu starp Amži ielejas ļaudīm Vaigalā un savu cilti ar piezīmi, ko izteica īsā apsēstībā.

Bez šiem kārtnajiem reliģiskajiem darboņiem ir vēl citi cilvēki, kas brīžiem darbojas kā priesteri. Tie ir Kaneaši, kas vada iesvētīšanas ceremonijas Jaštu pakāpē. Viņi tiek uzskatīti par reliģiski tīriem un dažos ziedojumos var pildīt Utaha jeb virspriestera pienākumus.

Īpaši uzdevumi bija arī citiem zināmiem cilvēkiem. Piemēram, ja jāuzzin, kādam īpašam dievam jāziedo, pasauc īpašu cilvēku, lai tas pasaka. Pie kāmiem šāds cilvēks bija viens no Jaštiem vārdā Viding Čandlu.

Tālāk ir ceremonijas pilns apraksts, kam biju liecinieks 1890.gada 28.novembrī.

Bija visai slikts laiks, un kāds cilvēku iedvesmots vīrs paziņoja savu nodomu ziedot kazu cerībā to uzlabot. Mēs visi savācāmies viņa mājas dzīvojamā istabā. Vieta bija pārpildīta, un starp klātesošajiem bija Vidings Čandlu. Pēc nelielas sarunas viņš aizgāja un atnesa no savas mājas šaujamloku. Debilāla Arakons uzvilka loku un atdeva atpakaļ Čandlu, kurš pa to laiku bija apsējis galvu ar baltu drānu.

Norisi atklāja virspriesteris, kurš piecēlās no sēdamā un gāja uz durvīm, kur stāvēja skatīdamies uz mums. Turpat viņam pa labi cieši pie liesmojošas uguns bija sagatavots gī, vīna un ūdens kausi un kadiķa-ciedras zaru kaudzīte. Ļoti rūpīgi vairākas reizes nomazgājis rokas, ko tām uzlēja palīgs, Utahs pasvieda augšup uz dūmcaurumu dažas piles ūdens, apslakot arī uguni un grīdu sev abās pusēs, trīs reizes atkārtojot “sač”. Tad viņš pielika ugunij ciedras zariņu, nodzēsa to ūdens traukā un tad no pusdegušā zariņa slacīja apkārt kādas piles. Tad tas tika iegremdēts ūdenī vēlreiz, un kauss tika nolikts Viding Čandam labajā pusē. Tad Utahs paņēma vairāk ciedras, aizdedzināja un vicināja apkārt, atkārtojot vārdu “sač”. Viņš pabeidza, izsakot dīvainu skaņu “o-o-o-o-r-r” vēzējot vienlaikus abas rokas priekšā, uz ko visa draudze vienā balsī izkliedza “i-i-i-jamah”. Tad ugunij pielika vēl ciedras zarus, kas priecīgi sprakšķēja un liesmoja, kamēr Utahs turpināja piesaukt dievus ar man pavisam nesaprotamiem vārdiem, un Debilāla Arakons, kurš sēdēja uz manu pusi, skandēja kādu piedziedājumu, vienmēr īstā brīdī iestājoties ar “i-i-i-jamah”, ko korī atkārtoja pārējie ļaudis.

Pabeidzis šīs īpašās darbības, Čandlu sāka savu īpašo pienākumu. No ūdens trauka labajā pusē viņš trīs reizes apslacīja loku, katru reizi atkārtojot “sač”. Tad viņš, savilcis kreiso dūri, aptvēra to ar labo plaukstu, loka stiegrai paliekot zem viņa sakrustotajiem īkšķiem. Ar elkoņiem uz augšstilbiem un plaukstas locītavām uz ceļiem viņš uzmanīgi vēroja loku, strauji citu pēc cita nosaucot kāfiru dievu vārdus. Pēc ilga laika loks sāka šūpoties vienādi uz priekšu un atpakaļ. Kustību lokam varēja nodot vienīgi roku turp-atpakaļ kustība locītavās. Aizvēris vienu aci un noenkurojot skatu uz tuvo stabu, roku kustību varēju skaidri redzēt; un es gandrīz gaidīju, ka Vidings Čanda paskatīsies uz mani un arī piemiegs aci. Neko tādu viņš nedarīja, bet turpināja savu blēdību vissvinīgākajā veidā. Vārds uz Viding Čandlu lūpām lokam sākot šūpoties bija tā dieva vārds, kurš vēroja notiekošo. Čandlu apturēja loka šūpošanos dancinot to ar stiegru augšup lejup, taisot tādu skaņu, it kā čivinātu kanārijputniņš. Šo viņš atkārtoja vairākas reizes, līdz dievi bija nodevuši visu ziņu. Tā bija šāda: “Vispirms uzmanību pievērsa Moni, bet vaicāts, vai kaza jāziedo viņa vārdā, neatbildēja, tādējādi viņš bija šo godu noraidījis. Tad tieši tāpat uzvedās Satarāms. Beidzot, piedāvāto kazu pieņēma Parāde”, un pēc dāsna goda mielasta mēs atgriezāmies mājās.

Purstām ciemā bija divas viedas sievas, kuras ar zīlēšanu varēja pareģot sirojuma iznākumu. Viņas stāvēja viena pret otru, katra līdzsvarojot plaukstās divas bultas. Tad viņas satuvojās un ļāva bultu brīvajiem galiem saskarties, uz ko visas bultas pārdabiskā veidā sašļūca kopā, un apskatot kura bulta paliek augšā, viņas zināja vai sirojums būs veiksmīgs vai pretēji. Kāfiri teica, ka ja zīme ir ciltij nelabvēlīga, tiek sūtīti ziņneši saukt karavīrus atpakaļ ja aizgājuši, vai apturēt ja vēl tepat.

Kā jau minēts, visas svarīgās reliģiskās ceremonijas vada virspriesteris, kurš pastāvīgi kalpo ziedojumos dažādās svētnīcās savā ciemā. Ārpus cilts mītnēm parasti ir kāds īpaši iecelts cilvēks, kurš dara Utaha darbu, un nekad neviens dzīvnieks netiek nokauts pārtikai kā vien pareizā reliģiskā veidā. Pārgājienā rituālu var darīt katrs, lai gan parasti uzaicina svarīgāko klātesošo.

Tādos gadījumos, kad visus pienācīgos ceremonijas apstākļus sagādāt nevar, norise tiek saīsināta par daudziem to parastajiem sīkumiem; bet pat tad jāiziet noteikts rituāls, un lai dzīvnieku varētu nokaut, vai tas ir aita vai kaza, tam ir jānopurinās, lai rādītu, ka to akceptē dievs, kam tas tiek ziedots. Lai to darītu, priesterim vai aizvietotājam tā ausī un lejup gar muguru jālej ūdens. Grieķi ir līdzīgā veidā pārbaudīuši, vai ziedojumam gatavotā aita ir pieņemama, pirms konsultē orākuls; un indiešu Thugi nekad neziedoja kazu savai sargātājai dievei Dēvi, kamēr tā nav nopurinājusies pēc ūdens uzliešanas. Nepietiek, ja dzīvnieks purina tikai galvu; tai jāpurina viss ķermenis kā sunim. Kad tas notiek, klātesošie taisa bučas skaņu, un dzīvnieks tiek tūdaļ nokauts. Dažkārt šī ceremonijas daļa manāmi aizkavējas, kad novērotāji, šķiet, spriež par dzīvnieka ietiepību, kamēr vienlaikus tiek piesaukts dievs pieņemt ziedojumu.

Visos ziedojumos pie svētnīcām jālieto kadiķa-ciedras zari. Tos var aizvietot ar parasto ciedru, bet jālieto arī svētais kadiķis. Kāmdešā to dabūt ir diezgan grūti, tāpēc tas tiek nests visai tālu. To glabā mājās lietošanai ziemā ar lielāku rūpību kā par vajadzīgo pārtiku. Bašgalas ielejas augšgalā, kur to ir bagātīgi, to savij svētnīcām un arī piestiprina ap tēlu uzacīm, bet Kāmdešā to dara reti dēļ tā trūkuma šajā ielejas daļā.

Kazas tiek ziedotas ievērojamos daudzumos, desmit līdz piecpadsmit īpašos gadījumos, kā piemēram kad Kaneašs dod savus publiskos goda mielastus. Tādās reizēs nešķiet nepieciešami dzīvniekiem purināties par zīmi, ka dievi tos pieņem. Tos apslaka ar ūdeni ceremonijas laikā un tūliņ nokauj bez kādām īpašām ceremonijām; bet kad tas notiek prom no galvenās svētnīcas, atsevišķs dzīvnieks nevar tikt pienācīgi nokauts, kamēr nepārprotami nenopurinās.

Kad atsevišķu dzīvnieku kauj telpā, uz mājas jumta vai ceļojot, ja vien iespējams, jāveic pilns rituāls. Priesterim vienmēr ir kokvilnas drānas gabals uzsiets pie tempļa, kad viņš nav savās mājās, un katra viņa aizvietotāja darbība šajā laikā arī ir ar tāpat apsietu galvu.

Zābaki tiek novilkti un rokas nomazgātas. Uguns iekurta un uz tās tiek likts gī un ciedras zari. Ūdens tiek slacīts visā svētnīcā, ugunī, uz dzīvnieka; un telpās slacīts pret dūmcaurumu, kamēr atkārto vārdu “sač”. Aizdegti kadiķa – ciedras zari tiek vicināti līdz tam pašam pavadījumam un tad ugunī nonāk gī, milti un plāceņi. Tad piesauc dievu, kam ziedo, un ja klāt ir Debilāla, viņš skandē slavinājumus. Kad dzīvnieks noskurinājies kā teikts iepriekš, to saķer aiz kājām un uzmet uz ķebļa, pār vīra ceļiem vai zemē. Caur kaklu tiek izdurts duncis vai nazis, spicei ieejot žokļa vienā stūrī un izejot otrā; tad grieziens ar dunci uz mugurkaulu, pārraujot artērijas, tad pagriež galvu, lai grieztu uz āru caur barības vadu, elpvadu un ādu. Daļu asiņu uztver kausā ar garu rokturi vai ar sauju un apslaka uguni, kamēr klātesoši kārtni atbild uz priestera skandējumu. Beigās dzīvnieka galva tiek ar spēku izmežģīta un dažiem dunča rāvieniem atdalīta no ķermeņa. To uz dažām sekundēm noliek ugunskura malā, kamēr apdeg purns, un izņem. Vēl daži skandējumi no priestera un atbildes no ļaudīm, un ceremonija beigusies.

Īstais brīdis, kad Pšurs, ja ir klāt, uz mirkli kļūst iedvesmots, nav droši manāms, bet ērmību spēks atkarīgs no paša cilvēka un tajā brīdī viņu uzbudina gari.

Kazas un kazlēni bieži tiek ziedoti uz mājas jumta, bet aitas neuzskata par tāda goda vērtām. Ziedojot bulli vai govi, tiek pildīti tieši tādi pat noteikumi kā nupat aprakstīts, izņemot galvas nogriešanu un likšanu pie uguns. Dzīvnieks tiek nogalēts ar sitienu starp ragiem ar cirvīti. Tūliņ pēc ziedošanas dzīvnieki tiek sacirsti. Aitu vai kazu var sadalīt viens cilvēks, bet liellopu nodīrā un sadala vergi.

Kad vienlaikus ziedo daudz kazu, klātesošie velk lozes, kurš dīrās kuru dzīvnieku. Tas notiek šādi. Kāds savāc viņu staigāšanas nūjas saišķī un met vienu vai divas, kā gadās, uz katra dzīvnieka kautķermeni. Katrs vīrs seko savam spieķim un ķeras pie darba. Tas izslēdz katrus strīdus par darba dalīšanu. Upurēšanas, ko veic bez katra dzīvnieka ziedošanas, tiek vadītas tieši tādā pat veidā visās pārējās darbībās.

Tālāk ir piecpadsmit kazu upurēšanas apraksts Gīša svētnīcā Kāmdešā.

Šajā īpašajā gadījumā klātesošo bija maz, apmēram trīsdesmit, kuri izrindojās nekārtīgā puslokā ar sejām uz svētnīcu ar Utahu priekšā un Debilālu un Pšuru tieši aiz viņa. Šī sapulce uzvedās līdzīgi caurmēra reliģiskiem apmeklējumiem Anglijā, tas ir, bez īpaša dedzīguma bet ar zināmu formālu korektumu, kamēr jaunākie ļaudis bija ne bez vieglprātības pieskaņas.

Uz svētnīcu divi puikas lēni vilka piecpadsmit āžus, un nosprieduši, ka viņu darbs padarīts, aizskrēja un nobastoja reliģisko pasākumu tāpat kā puikas visā pasaulē. Utahs apmeta apkārt kritisku skatu, lai pārliecinātos, ka visa sagatavošanās ir veikta pienācīgi.

Tur dega neliels ugunskurs; tas bija klāts ar ciedras zariem, kas laida biezus baltus dūmus. Gatavībā bija nolikts koka spainis ar prosas miltiem, otrs ar kausēto sviestu gī, trešais ar vīnu un ceturtais ar ūdeni; kamēr glīti izgrebta koka kanna apmēram tējkannas izskatā ar iespraustu garu koka snīpi, saturēja gī, kas bija jāšļaksta uz svētnīcu. No otra gī trauka Utahs pasmēla dažas saujas, ko uzlēja uz ciedras zariem, lai labāk uzliesmo. Tad viņš kā vīrs, kurš radis svarīgi uzstāties publikas priekšā, rūpīgi nomazgāja rokas ar ūdeni, ko uzlēja palīgs. Kad tas beidzās, viņš basām kājām stāvēja svētvietas priekšā.

Vispirms viņš apslacīja āžus ar kādām ūdens pilēm, trīskārt atkārtodams vārdu “sač” un paņemot mazliet no katra trauka, lai sviestu pret svētnīcas aizvērtajām durtiņām, visu laiku atkārtojot kādu skandējumu, kam īstos brīžos ar “i-i-i-jamah” korī atbildēja klātesošie. Tad ātri palīdzot jaunekļiem tika cits pēc cita saķerti āži, nolikti pār ķebli un pārgrieztas rīkles. Plūstošās asinis tika uztvertas plakanās koka bļodās, kamēr citi palīgi daļu paņēma koka kausā ar garu rokturi, ko aiznesa Utaham, kurš, mazliet iesviedis ugunī, svieda asinis pret svētnīcu. To darot, viņš katru reizi vēzēja abas rokas uz priekšu un rūca “o-o-o-o-r-r”, uz ko klātesošie atbildēja ar “i-i-i-jamah” tāpat kā iepriekš.

Visu laiku Debilāla Arakons skandēja piedziedājumu, aizlicis roku priekšā savai kreisajai ausij, it kā sāpētu zobs, kamēr viņa baltā izkāmējusī seja un krītošā balss lika domāt par šī barbariskā pasākuma svinīgumu. Kad asinis beidza tecēt koka traukos, āžu galvas tika spēcīgi apgrieztas, atdalītas no mugurkaula un rūpīgi nestas Utaham, kurš tās salika tieši vidū starp ugunskura apmalēm, un kad tās bija viegli apdegušas, izņēma un nolika malā pārtikai.

Kamēr tas notika, Pšurs Šahru, kurš bija klusām vērojis, pēkšņi norāva spico cepuri (kullah), kādu valkāja, un izlēca priekšā. Viņš izstiepa rokas taisni virs galvas, neganti kliedzot grieza rokas apkārt. Viņš šļakstīja ūdeni uz svētnīcu kā kariķējot Utaha rīkošanos. Pēdējā viņa runāšana skanēja kā iedvesmota vīra mierinoši vārdi, kas īstenībā varēja būt dieva piesaukšana, klātesošajiem pa brīdim atbildot ar “i-i-i-jamah”. Beidzot Šahru noliecās un vairākas reizes ātri vēzēja saliktas rokas starp ceļiem un virs galvas. To darot viņš klusi atlika nost cepuri, kļuva atkal pavisam normāls un laipni uzsmaidīja man.

Ceremonija beidzās ar īsu Utaha skandējumu, ierasto sapulcējušos atbildi, pēc kam visi ar pirkstu galiem pieskārās pierei nedaudz virs uzacīm, vienlaikus ar lūpām izsakot bučas skaņu. Tas ir kāfiru pareizi reliģiskais sveiciens svētnīcai. Vārds “sač” nozīmē “esi šķīsts”.

Reiz es makšķerēju Bašgalas upē. Brīnoties un arī sargājot vairāki mani kāmu vīri ar priesteri priekšgalā bija apmetušies augstāk uz akmens novērojot izklaidi. Kad es noķēru un izcēlu zivi, priesteris vienmēr jocīgi izkliedza “sač, sač, sač”.

Īstenībā, daži Bašgalas kāfiri iebilda pret ziedošanas ritu kariķēšanu. Esmu redzējis puiku tēlojot priesteri zobgalīgā veidā un vienu manu pavadoni darbojamies kā Pšuram, visiem skatītājiem par uzjautrinājumu. Ārpus Kāfiristānas šī ceremonija, ja vispār tiek veikta, ir vairāk vai mazāk parodija.

Presunā ziedojumi dažā ziņā atšķiras no tiem, ko veic siāh-pošu ciltis. Piemēram, nav klātesošo atbilžu kora, lai gan priesteris roku vēzēšanu uz priekšu, kas Bašgalas ielejā ir signāls sanākušo atbildei, nekad neizlaiž. Visu ceremoniju veic Utahs viens vai kopā ar Debilālu. “Sač” vietā ir “šoo”, un pieliekot ugunskuram ciedras zarus, plāceņus, gī u.c., Utahs izsaka mīkstas smilkstošas, pa pusei ņaudošas skaņas, un daži vārdi, ko viņš izrunā, ir pavisam nesaprotami, katrā ziņā manām ausīm. Presunas Pšhuri nekad nešķiet nikni. Kad nāk viņu reize, viņi nokrīt uz viena ceļa pie ugunskura un darās izklaidīgā, skumīgā veidā.

Nezinu neko par ‘vai’ ļaužu uzvedību ziedojumos. Kad viņiem tika kauta kaza Kāmdešā, viņi vienmēr uzplikšķināja nedaudz asiņu pierei.

Šad tad tiek darīti brīnumi. Utahs ir man dažkārt tādas lietas stāstījis, bet pats redzējis neesmu. Brīnums parasti saistās ar to, ka vīrs, pārdabiska spēka sargāts, dažas minūtes stāv liela ugunskura vidū nekādi neievainots.

Kāfiri dažkārt mēģina dievu piekrāpt. Piemēram, viņi nogaida dažas stundas pēc uzzināšanas, kurai dievībai jāziedo, lai mainītos laiks, cerot, ka vējš nostāsies bez ziedošanas. Reiz mans draugs, vārdā Čārā, kura dēliņš acīmredzami mira no bakām, pēc tam kad viņš bija ziedojis govi Imrā, ar šaujamloka šūpošanu bija uzzinājis, ka Bagišts vēlas, lai upurē vēl trīs labas kazas. Viņš par to kaulējās ar dievu, ka viņš dabūs kazas, tiklīdz puika būs vesels, bet ne ātrāk. Puika izveseļojās, un ceru, ka Bagišts savas kazas dabūja. Drīzāk jā, jo Čārā bija ļoti godīgs cilvēks – priekš kāfira.

Kāfiriem tīk nostāsti par brīnumainām vai pārdabiskām lietām. Dān Maliks man teica, ka redzējis musulmaņu ārstu veicam operāciju vīram Kunaras ielejā ar nazi izvelkot no iegriezuma dziļuma garu simtkāji, kas bijis slimības cēlonis. Dān Maliks stāsta patiesumam ticēja. Manus stāstus par Londonu, tās lielumu, ūdens un gāzes pievadīšanu pa caurulēm, oglēm kā kurināmo un tā tālāk viņš vērtēja augstu.

Kāfiriem patika mani pārbaudīt, pārprasot pēc ilga laika un meklējot un atrodot pretrunas manu brīnumstāstu sīkumos. Varbūt viņi domāja, ka no viņiem prasās lielāka lētticība norīt manus stāstus kā mēģinot man likt noticēt viņu pasakām. Viņi tic mīlas dzērieniem un mīlas buršanām un ilgojas pēc tā.

Viņi stāsta par brīnumzāli, kas aug pie Agaru ciematiņa Ničingalā, kur, ja tu ņem ieroci un šauj uz zāli, (netiek stāstīts, kas mudinājis pirmo atklājēju veikt tik dīvainu mēģinājumu), norautās lapas, pirms nokrīt zemē, paķer un aiznes baloži, kuru lieli bari uz ieroča rībienu paceļas un aizlido. Reiz kādam vīram izdevies dabūt šīs zāles lapu un viņš devies mājās. Vairāk kā desmit veiksmīgas sievietes, tāds bijis šīs dīvainās zāles spēks, sekojušas viņam kunkstot mīlas kārē. Kad viņš tuvojies mājām, iznākusi māte un kliegusi : “Ak mans dēls, kas tas vispār ir ar tevi, kas mani tā mulsina? Lai kas tas būtu, met to prom!” Dēla paklausībā šis vīrs izpildījis mātes prasību. Zāles gabals iekritis liela koka žāklē, kas uz vietas pāršķēlusies gabalos.

Daudz man ir stāstīts par noslēpumainiem ūdens dīķiem. Trīs bija īpaši, viens pie Pittigalas ciema, otrs Mumānu zemē, trešais pie ceļa uz Vaigalu. Ja kāds tiem pieiet pārāk tuvu, ūdens kļūst manāmi nemierīgs, un ja bultu iemērc mēslos un šauj uz dīķa virsmu, varena straume gāžas ārā, applūdinot visu apkārtējo zemi. Senos laikos tas darīts bieži, bet neviens nav atkārtojis pēdējos gados. Mani draugi atzinās, ka baidās man praktiski rādīt to, ko paši teikuši kā patiesību, un viņiem nekad nerūpēja izpildīt savu izteikto vēlmi. Pittigalā viņi paziņoja, ka to nedrīkst darīt, jo ja tā notiktu, nevaldāmi ūdeņi aizslaucītu visas mājas un laukus.

XXV NODAĻA

Pagānu cilts kā izprātota demokrātija – Iekšējā padome – Runasvīri – Pagānu parlaments – Urir – Urir’u Jast’s – Urir’u vēlēšanas – Dzīvesziņas un paražu ietekme – Vairākuma varmācība – Sodi par dažādiem pārkāpumiem – Nepaklausība Jast’am – Zagšana – Slepkavības – “Patvēruma pilsētas” – Izpirkšana ar labu – Atriebība – Izvarošana – Laulības pārkāpumi – Mazgadīgo pārkāpumi – Godavārds – Parāds – Mantošana.

Pamatjēdzienos visi kāfiri ir vienlīdzīgi. Šo principu viņi uztur paši. Īstenībā tur ir oligarhija vai dažās ciltīs autokrātija. Nomināli lietas, piemēram, kāmu ciltī pārvalda vecajie jeb Jašti (Jast), īstenībā sirmbāržu grupiņa, kas parastos laikos valda vairāk vai mazāk absolūti. Katiri un mādugāli pakļaujas viena cilvēka varai, ja vien viņš nav kļuvis alkatīgs un visi sabiedriskie noteikumi redzami nelauž viņu vienotību.

Kāmu valdošā vara parastos laikos sastāv no trim Jaštiem, kas reizē ir arī Mīri jeb virsaiši, un priestera. Viņi savu varu lieto godprātīgi un vienmēr zin sabiedrības viedokļa noslieci.

Aiz Jaštu iekšējās padomes nāk runasvīri, apgrūtinoša grupa, kam ir apbrīnojama ietekme ļaužu uzbudināšanā vai pārliecināšanā. Runīgums, pārliecība un laba balss pie kāfiriem ir tikpat iedarbīga kā visur. Visi īsti ietekmīgie runasvīri bija arī Jašti; viens no viņiem bija kāds no Mīriem.

Visos ārējās vai iekšējās politikas jautājumos kāfiri sēd parlamentā un skaļi apspriež lietu. Tomēr parastos laikos pārsvars ir iekšējās padomes viedoklim, kas, ļoti iespējams, iepriekš jau saskaņots savā starpā. Kāfiru parlaments ir dīvaina izrāde. Klaigāšana ir apbrīnojama. Apmēram ducis vīru mēģina runāt vienlaikus; katram ir savs klausītāju bariņš, kuru uzmanību ja tā noklīst runātājs mēģina atgriezt ar skaļiem “ai ai!” izkliedzieniem vai vieglu spieķa piebikstīšanu. Ja apspriež ļoti satraucošu tēmu, gandrīz visi ir runātāji un neviena klausītāja, bet kad sāk runāt kāds no cilts runasvīriem, viņš gūst sapulces vairuma uzmanību, pūliņus pastiprinot viena vai pāris apbrīnotāju – draugu izkliegtiem paskaidrojumiem vai papildus argumentiem.

Lai izšķirtos par kādu noteiktu darbības virzienu kāfiriem tīk strīdēties savā starpā zem kāda koka un sākt uzbudinātas sarunas. Pa vienam viņi parasti ir saprātīgi, bet kad barā dodas uz danču laukumu vai savācas zem koka un sāk sarunas, gandrīz nav iespējams pateikt, ko viņi galā var nolemt. Vēl vairāk, vienā dienā sasniegtu izšķiršanos var atcelt nākamā dienā un atgriezties pie tās trešajā. Bet tādi gadījumi ir izņēmums un notiek vien, kad ļaudis darbojas spēcīgā satraukumā par kādu lietu, piemēram, laupījuma izredzēm, kas skar katru cilvēku personīgi un tracina viņu alkatību un neizlēmību.

Parasti visu pārvalda Jašti vai viņu iekšējais loks.

Uri jeb Uriri ir trīsdesmit amatvīri, ko ikgadus ievēl, lai darbojas kā cilts tiesa. Viņu vadītājs, Uru jeb Uriru Jašts ir svarīgs vīrs; pārējie ir vien viņa sekotāji un palīgi. Urira kā personas pienākums ir regulēt ūdens daudzumu, ko katrs zemkopis drīkstēs saņemt no kopējiem apūdeņošanas kanāliem. Parastos laikos Kāmdešā ar to grūtību nav; ūdeni nes kanāli no sniega laukiem aiz ciema un tā dienvidpusē, un tā pietiek visām vajadzībām, bet ja snigšana bijusi niecīga un vasara karsta un sausa, izceļas lieli nemieri. Sievietes klaigā pēc ūdens saviem izdegušajiem laukiem un ķildojas cita citu apsūdzot un nikni cīnoties par atlikušo ūdeni. Urirs vai nu pats, vai ar kopienas vispārēju palīdzību mākslīgos ūdens kanālus uztur labā kārtībā.

Cits svarīgs viņu pienākums ir raudzīties, lai neviens nelasa un neēd valriekstus (kalāšu waki – vākšana, nolasīšana, piem., vīnogu, ābolu atšķirībā no pļaušanas (l’etr). I.L.) vai vīnogas pirms noteiktā laika. Par to, cik stingri šis pienākums tiek veikts, ir daudz niknu stāstu.

Apmeklētājiem un viesiem tiek dots liels izņēmums, un ļaudis priecājas uzņemt svešiniekus tieši ap laiku, kad augļi gatavi, bet vākšanas atļauja vēl nav dota. Ceļotājs dažkārt pamana, ka ir namatēvu laipnības pārņemts, kuri īstenībā ir viesmīlīgi vairāk pret sevi kā pret viņu.

Bet arī ar šo izņēmumu šis likums par augļu raušanu ir stingrs. Urirs tā pārkāpšanu soda ar soda naudu, ko, kā viņi vientiesīgi saka, “apēd” pats. Vienīgi izredzes uz dalību soda naudu dalīšanā liek cilvēkam gribēt kalpot nepateicīgajā Urira amatā.

Pārsteidz cik labi ļaudis ievēro savus nerakstītos likumus. Mēdz gadīties strīdi un ķildas par uzlikto sodu atbilstību, tomēr gan sodītāji, gan sodītie ir spiesti būt piesardzīgi, jo sabiedrības viedoklis, kas mēdz atmaksāt katru smagu pārkāpumu ar tūlītēju vainīgā mājas nodedzināšanu, ir spēks, ko nevar atstāt bez ievērības. Ja Urirs bijis kliedzoši netaisns vai vardarbīgs, kopienas viedoklis viņu nospiedīs tūliņ; kamēr no otras puses tā varētu būt sodīti arī viņa likumīgi un pienācīgi rīkojumi. Piemērošanās brāķis ir, ja Urirs, būdams vien cilvēks, baidās aizvainot bagātas vai spēcīgas ģimenes, tomēr kopumā šī sistēma darbojas ļoti labi.

Galvenais, vecākais Urirs jeb Urir Jašts ir ne tikai vēlēts augstākais miertiesnesis, viņam ir jāveic vēl citi visai sarežģīti pienākumi. Kopumā runājot viņš darbojas kā ceremoniju zinātājs visos svētkos un dančos. Viņš vāc dančiem brīvprātīgos un mudina pagurušos ne vien ar pierunāšanu, bet arī ar piemēru. Viņš ir nopietnākais atbilžu skandētājs ritos un nenogurdināmākais dancotājs ciemā. Viņam ir katru trešdienas vakaru jāiededz ugunskurs ciema, tas ir, danču laukumā kāfiru iknedēļas vakara sanāksmei jeb Agaram. Šķiet, viņš ir arī oficiālais viesu uzņēmējs.

Urir Jašta un viņa divpadsmit palīgu vēlēšanas 1891.gadā notika 19.martā Durban svētkos. Man neizdevās norisi redzēt pašam. Šķiet, ka tās notikušas vienkārši.

Vispirms Gīšam ziedots bullis; tad Jašts un klātesošie ļaudis izlēmuši, kuram būs jākalpo nākošgad. Beidzot virspriesteris Utahs paņēmis nedaudz no ziedošanas palikušu miltu, aiznesis tos uz jaunā Ur Jašta māju, ar ko vēlēšanas uzskatītas par pabeigtām. Šķiet, tāpat uz Ur Jašta māju aiznes visus ziedošanā palikušos miltus.

Īpaši atstāstītā gadījumā šis jaunievēlētais Ur Jašts bijis promesošs. Viņa brālis uzreiz izrotājies ar lenti ap pieri, uzmetis pār plecu šalli un sācis nepaguris klejot pa ciemu it kā ļoti aizņemts, taču acīmredzami nedarot neko, pie kam divpadsmit Uririem virknē viņam sekojot. Ar skubu aizsūtījuši pēc īstā Urir Jašta, un tam ierodoties nācies viņa mājā rīkot mielastu visiem, kas atnāk, septiņus vakarus, kur dancots kā visos svētkos.

Mēneša pēdējā dienā drīz pēc pusdienas no visām ciema daļām uz jaunā Ur Jašta mājām nāca sievas nesot katra miltiem pilnu klūgu grozu. Visas valkāja savas ragainās galvassegas, ko pie kāmiem valkā tikai īpašu ceremoniju gadījumos. Ur Jaštam tika dāvināts ne viss grozu saturs, nedaudz miltu katra sieva aiznesa atpakaļ mājās, kur izlietoja ziedojot Imrā. Tos sadedzināja kopā ar ciedras zariem, gī un plāceņiem ģimenes lokā. Kopumā dēļ saņemamā pabalsta iecelšana par Ur Jaštu tiek uzskatīta par izdevīgu kā arī godājamu, lai gan viņa tēriņi ciema mielastos, domājams, ir vērā ņemami.

Bez varas, ko izmanto Jašts un Urirs, kāfirus ļoti spēcīgi vada pārmantotā tradīcija un paražas – nerakstīti un pat neizrunāti ļaužu noteikumi. Kad apmulsis svešinieks vaicā vēl nepieredzētas rīcības un paražas skaidrojumu, atbilde gandrīz vienmēr būs “Insta charaza” (Tāda ir mūsu paraža), un tas tiks pateikts tādā tonī, ka nekas vairāk par šo lietu nav sakāms.

Bailes no apsmiekla ir varens faktors, kas liedz kāfiram pieņemt jaunus rīcības veidus un ieviest jaunus noteikumus. Ja viņš var attiecināt kādu jautājumu uz kāfiru vispāratzītiem un pieņemtiem pamatprincipiem, viņš ir laimīgs; bet ja viņam nav laba iemesla rīkoties uz savu roku, viņš darīs maz vai neko; viņš gaidīs, kad lieta tiks izšķirta atklātā cilts sapulcē.

Ļoti liela ir vairākuma vara. Parasti mazākums padodas uzreiz. Īstenībā tā tam jābūt, jo galīgais arguments parasti ir draudi. Kāfirs ir pielāgojies visos ikdienišķos jautājumos ātri izrēķināt, kādas būtu veiksmes izredzes, ja lieta beigtos ar kautiņu, un viņam sirsnīgi tīk cīnīties savā labā ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Ja fiziskais pārākums ir pret viņu, viņš parasti padodas uzreiz, bez ļaunuma samierinoties ar vairākuma uzskatiem. Savā ceļā kāfiram viņa nostājā ir neizmērojama austrumnieku nolemtība, un parasti viņš ir pietiekami saprātīgs, lai atšķirtu, kas ir un kas nav novēršams.

Nepaklausība Jaštam padomē tiek sodīta uz vietas un bargi. Pārkāpēja māja tiek nodedzināta un īpašums izkaisīts un iznīcināts. Tā kā Jašti nāk no visiem cilts klaniem, viņu lēmums ir visu ļaužu lēmums; viņam jābūt tiešām dūšīgam vīram, kurš spēj noraidīt padomes rīkojumu. Minētais sods īstenībā ir vien teorētisks, jo neviens nekad tik tālu neiet. Ja cilvēks jūtas nespējam pakļauties Jašta noteikumam, viņš bēgs no šīs cilts pavisam. Vienīgie gadījumi, ko zinu, kad sods vispār ir piedraudēts, bija divi.

Sods par zagšanu ir diezgan neskaidrs. Teorētiski tas ir soda nauda seškāršā vai astoņkāršā nozagtā vērtībā, bet parastos gadījumos to uzliek vien zema līmeņa cilvēkam, ja vien zādzību nepavada apstākļi, kas sākotnējo pārkāpumu pastiprina. Man jāteic, ka parasti apzagtais savu īpašumu dabū atpakaļ; varētu būt skaļi vārdi un kautiņa izredzes; var iejaukties kaimiņi, un zaglim varbūt ir jāziedo kaza. Katrs var sarunāt, un cietušais var dabūt nelielu papildus samaksu kā atlīdzību par nepatikšanām īpašuma atdabūšanā.

Cilts smagi sodīs katru, kurš zadzis no citas cilts, vai no tautas, ar kuru cenšas uzturēt labas attiecības. Tad pamācošākais ir cilts runasvīru izteikts nevainīgs sašutums, un sods ir bargs. Zinu, ka vienā gadījumā Jašts prasīja atlīdzināšanu un tika uzlikts arī naudas sods piecpadsmit Kabulas rūpijas.

Nogalēšana, attaisnota slepkavība un nogalināšana ķildā aiz neuzmanības tiek uzskatīti par vienādiem noziegumiem un sodīti vienādi. Mīkstinošus apstākļus tad vērā neņem. Vienīgais jautājums ir, vai cilvēks ir otru nogalinājis. Sods ir galēji smaga asins izpirkšanas maksa par labu nogalētā ģimenei vai izraidīšana uz mūžu kopā ar noziedznieka īpašuma atņemšanu. Cilvēks, kurš izraisījis cilts locekļa nāvi, tūliņ bēg un kļūst par “chile” jeb izstumto, jo viņa klans viņam nekad nepalīdzēs. Viņa māju sagrauj un atņem upura klans, un viņa īpašums tiek atņemts un sadalīts. Ja viņam ir radi, kā tēvs vai brālis, kam ir kopēja manta, tiek uzskatīts, ka atņemama ir arī tā; bet ja ir zināms, ka viņu īpašums ir pilnīgi nodalīts, to aizskart nedrīkst.

Tomēr šķiet, ka galvenais iespaids visur ir, ka šis likums ir bargāks pret trūcīgiem kā pret bagātiem. Bet kopienas viedoklis ir pietiekami spēcīgs, lai nodrošinātu, ka asinsizlējējs pamet ciemu jebkurā gadījumā, bez cerības atgriezties, izņemot slepus. Zemes īpašums slepkavas ģimenei atņemts netiek. Izstumtajam cilti atstāt neliek. Viņam jāatstāj tikai ciems un vienmēr jāizvairās satikt kādu no noslepkavotā ģimenes vai klana. Ja gadās sastapties uz ceļa, viņš noiet malā un noslēpjas vai izliekas slēpjamies, tā ka viņa seju nevar redzēt. Ciemā viņš līdzīgos apstākļos slēpsies aiz durvīm vai zagsies aiz mājas. Viņa nepieauguši dēli parasti arī kļūst par izstumtajiem, un šis likums ir spēkā arī attiecībā uz viņa meitu vīriem un pēcnācējiem. Piemēram, musulmaņu tirgoņiem, kas apprecējuši izstumto meitas, apmeklējot Kāmdešu ir jāuzvedas tieši tāpat kā jebkuram izstumtajam.

Lielākais no vairākām “patvēruma pilsētām” ir Mergrom ciems. Tajā dzīvo galvenokārt izstumtie, cilts locekļu slepkavu pēcteči. Pazīstu vienu no tādiem cilvēkiem, bagātu vīru, kam nācās izvairīties no Utahdāri klana, lai dotos paklusām uz Kāmdešu vakarā un noturētu slepenu apspriedi tirdzniecības jautājumos ar Utahu, galveno no Utahdāriem. Šajā gadījumā otrā klanā vairs nebija palicis nekāds ļaunums. Šis vīrs bija ceremoniāls izstumtais un mazdēls tam, kurš nodarījis ļaunumu. Tomēr viņš bija tikpat izstumts, it kā pats būtu slepkava.

Cilvēks var izpirkt asinsizliešanu samaksājot lielu naudas summu vai graudā. Tas tiek darīts tik reti, ka ir šaubas par prasīto summu; bet parasti tiek apgalvots, ka tā ir 400 Kabulas rūpijas skaidrā naudā un 400 Kabulas rūpijas vērts īpašums, tērpi un tā tālāk. Ir teikts arī, ka ja šāds gandarījums ir izdarīts, tas dara tik lielu godu izpircēja ģimenei, ka tās vīriešiem pēc tam ir ļauts nest īpašu cirvi, kas rāda viņa svaru sabiedrībā.

Dubultslepkavības gadījumā, tas ir, kad slepkavu pašu nogalē viņa upura radi – man ir teikts, ka tad ir paraža nokaut govi, un katra klana pārstāvjiem katram iekāpt šā dzīvnieka asiņu peļķē. Tas nozīmē svinīgu miera līgumu un ļoti saistošu zvērestu. Šī kāfiru slepkavības atmaksas paraža ir vērtīga. Tā novērš asinsnaidu, kas Kāfiristānā nozīmētu padzīšanu no cilts; kamēr paražas īpašā priekšrocība ir, ka tā neizraisa papildus zaudējumus cilts kaujas spēkam, kad katrs vīrs ir ļoti svarīgs visai ciltij. Šis sods ir ārkārtīgi bargs.

Tas tiek uzskatīts par tik pat tikumīgu rīcību kā iejaukties un nošķirt ķildniekus. Vīri, sievas un bērni vīru kautiņā metīsies starpā un nereti tiks ievainoti. Katram kāfiram pienākas pierādīt savu vīrišķību un rādīt, ka viņš nav “vergs”, mēģinot darīt visu ko spēj, lai ievainotu savu naidnieku līdz brīdim, kad tiek ziedota miera upura kaza, kamēr visi ir ieinteresēti novērst nopietnu naidnieka ievainojumu. Viņa ģimene baidās, ka viņš var kļūt par izstumto un zaudēt īpašumu, un visi pārējie kāfiri tiek mudināti atbilstoši kopienas viedoklim spēlēt svētīgo mierinātāju lomu.

Esmu dažkārt kā argumentu devis izdomātus gadījumus – pieņemsim, kādam vīram sargājot savu dzīvību no slepkavīga uzbrukuma gadās nogalināt savu uzbrucēju, tad kāpēc viņam jākļūst par izstumto? Tūliņ sekoja atbilde: “Viņam naidnieku vajadzēja sakropļot nevis nogalēt”.

Par nejaušām nāvēm es mazliet šaubos. Pazīstu vien kādu vīru, mana drauga dēlu Kāmdešā. Būdams puika, viņš nelaimīgā kārtā nogalinājis mazu meitenīti. Viņš ir sviedis akmeņus, viens trāpījis meitenītei tā, ka viņa mirusi. Neviens no tās ģimenes pat neskatījās šā cilvēka sejā. Kad viņš sēdēja lievenī runādamies ar mani, neviens no Demidāriem netuvojās. Viņš dzīvoja prom Pittigulas ciemā. Tomēr nedomāju, ka viņš bija pelnījis būt izstumtais.

Sodu par nāvējošu uzbrukumu lemj Jašts. Piemēram, kāds vīrs reiz iedūra Dān Malikam. Vainīgais viņu gandrīz nogalēja un viņam nācās izpirkumam maksāt lielu skaitu kazu. Smagi miesas bojājumi vienmēr ir jāizpērk. Viegls ievainojums jāatlīdzina parastākā veidā, tam cilvēkam ir jādod kaza samierināšanās mielastam. Dažkārt vispārēju kopienas sašutumu izraisa kāds linča likuma lietojums.

Reiz Kāmu ciema vecāko kāds vīrs pieķēra mīlas dēkā ar sievu. Šo vīru pamatīgi piekāva pavedējs un viņa piekritēji, bet viss ciems no viņiem novērsās, nogrēkojušos mājas tika nodedzinātas, un pašam nācās bēgt. Tikai pēc lielas aizbildināšanas viņam ļāva atgriezties un palikt ciemā.

Kādā gadījumā kāfirs cerībā dabūt grēka izpirkšanu devās un stāstīja Čitrālas Mehtaram par sazvērestību atņemt dzīvību viņa dēlam Šah-i-Mulkam, paziņojot, ka pats bijis kāmu kukuļots, lai izdara galīgo sitienu. Lai gan sodu jau bija noteicis Jašts, ciems tiešām ieradās pie šā vīra viņa mājā un pilnīgi izlaupīja to uz savu roku, tās pašas dziņas mudināts. Parastais sods vīram, kas pieķerts laulības pārkāpumā, ir izpirkums ar govīm. Kāmu apvidū jāmaksā sešas govis, pie katiriem tikai trīs. Arī šajā gadījumā vīra klans viņu neaizstāvēja, tā ka viņam nācās maksāt sodu cik drīz vien spēja.

Kad sieva aizbēg no vīra, sods, protams, ir lielāks, jo te jāņem vērā pašas sievas (kā strādnieces) vērtība. Kā minēts, sievas nereti mēģina iepīt vīru, lai no saviem vīriem dabūtu govis, bet kad neizdodas, sievas, šķiet, izglābjas ar nelielu vai bez soda, ja samaksāta soda nauda. Parasti soda nauda vīra nenovīdīgās jūtas remdē.

Starp jocīgajiem sodiem ir soda nauda par noteiktu augļu apēšanu pirms noteiktā laika; arī soda nauda par jebkura Urira apsmiešanu deviņās dienās pēc iecelšanas un tā tālāk.

Blakus miera zvēresta svinīgumam starp diviem vīriem, katram ieliekot kāju Imrā godam ziedotas govs asinīs, parastus solījumus veic ziedojot kazu. Tādā pašā veidā vīri var tikt atbrīvoti no godavārda. Īstenībā ir arī dažas parastas ceremonijas, ko Kāfiristānā ar kazas ziedošanu veikt nevar.

Esmu pārliecinājies, ka īsti saistošs zvērests tiek veikts šādi. Pieņemsim, ka cilvēku kāds apsūdz govs nozagšanā un vēloties atspēkot apvainojumu iespējami pārliecinoši viņš noskuj galvu, bārdu un ūsas. Tad viņš izģērbjas pilnīgi pliks un, drauga aizvests uz Imrā svētnīcu, zvēr, ka ir nevainīgs pret viņu vērstajā apsūdzībā. Tad viņš uzvelk apģērbu un dodas mājās ziedot kazu. Arī viņa bijušajam apsūdzētājam jāziedo kaza. Neesmu pats bijis liecinieks šādai ceremonijai, nedz zvērestam ar kāju govs asinīs. Manas ziņas nāk no sarunām par šo lietu.

Cilvēki parasti pastāv uz to, ka parādus samaksājuši, bet nekad neesmu dzirdējis par tikpat lielu interesi tikt apsūdzētam.

Kāfiri bieži ir dāsnākie aizdevēji. Pieņemsim, piemēram, ka trūcīgs jauneklis ir uzvarējis kādās lielās sacīkstēs, kā akmeņa (šīl) sviešanā. Uzvaras dēļ viņam jārīko mielasts ciemam. Kāds vai cits iznāk priekšā un palīdz viņam to izdarīt, bieži būdams drošs, ka nekad nesagaidīs atdošanu. Kāfiri šādos gadījumos ir visdevīgākie un augstsirdīgākie.

No otras puses, pazīstu kādu bagātu vīru, kas pieder pie spēcīga klana, kurš sagudroja prasību pēkšņi bagātam kļuvušam nesvarīgam vīram (kāfiram, kurš pirmo reizi devās uz Indiju kopā ar mani), ka pēdējā tēvs pirms nāves aizņēmies no viņa daudz kazu. Šķiet, katrs zināja, ka tā nav taisnība; bet šim vīram, reiz prasību izvirzījušam, nācās to uzturēt ar vardarbības draudiem, līdz cits vīrs, aiz kura nestāvēja ne ģimene, ne klans, atrada par labu atdot vienu vai divas kazas kā samaksu par vairākiem rēķiniem. Spēcīgā ģimene, būdami trūcīgā vīra aizdevēji, pēdējam mirstot sagūstīja viņa meitu un turēja viņu vairāk vai mazāk kā verdzeni, līdz viņa aizbēga uz Čitrālu ar mīļāko, kuru neapmierināja vien tikšanās.

Vairums parādu gandrīz droši netiek nekad atdoti, jo parādnieki parasti ir ļoti trūcīgi cilvēki. Viņi varbūt pievienojas saviem aizdevējiem dažādos veidos un varbūt atmaksā parādu ar nefiksētu kalpošanu. Katrā civilā strīdā, ko izcīna par īpašumu, strīdniekus izšķir, tiek ziedota kaza, un draugi lietu nokārto. Es redzēju šo norisi. Pirmā pakāpe bija kluss pamatojums, otrā apvainojums un galvas lauzīšana neizbēgamā kaza un samierināšanās trešā. Vīrs, kurš bija īstais maldinātājs, dabūja samaksāt par kazu.

Visos citos strīdos pārsvaru vienmēr gūst vecais labais stiprākā uzvaras likums. Tas ir tas, kas padara vecajo ar daudziem dēliem un mazdēliem par ļoti svarīgu personu, jo viņš var likt lietā ļoti lielu ietekmi, lai tiktu galā ar daudzajiem sīkajiem pašu klana jautājumiem, kas paceļas pastāvīgi, arī ar ģimeņu strīdiem citos klanos, kas nav pietiekami svarīgi, lai interesētu visu klanu. Ļoti svarīga ir arī turība. Ļoti bagātam cilvēkam, kuram ciltī ir piekritēji tāpēc, ka viņš rīko daudz ceremoniālu mielastu, noteikti ir daudz atbalstītāju parasto ļaužu vidū gandrīz katrā jautājumā, piedevām arī piekukuļojamo. Trūcīgs cilvēks no neievērojamas ģimenes, nav svarīgi, cik dūšīgs viņš varētu būt, nevar līdzināties bagātam cilvēkam, ja vien tas nav gļēvs.

Kāfiru mantošanas likums sākas ar to, ka sieviete īpašumu turēt nevar. Viņai tiesību nav un mantot nevar. Tēva atstāts mantojums tiek sadalīts vienlīdzīgi starp dēliem, izņemot to, ka vecākā dēla daļa ir nedaudz lielāka, piemēram, vēl govs vai danču tērps, kamēr jaunākais manto tēva māju. Izskatās, ka ar tēva mājas mantošanu jaunākajam dēlam ir skaidra priekšrocība pār brāļiem. Tā tas nešaubīgi ir, tomēr ģimenes galva ir vecākais brālis. Nezinu, kāpēc tāds jocīgs paradums pastāv, nedz kāds ir varējis to izskaidrot. Tas varētu būt sākotnēji paredzēts, lai jaunais, vēl būdams vārgāks, uztic māju vecākajiem un stiprākajiem brāļiem. Protams, kad dēli pieaug, viņi apmetas pašu mājās, kas vienmēr paliek viņiem.

Mantošana notiek stingrās robežās, lai brīvās mātes var likumīgi attiekties pret dēliem. Verdzeņu dēli vērā ņemti netiek. Ja bērnu nav, visu īpašumu dabū mirušā brālis. Ja ir tikai viens dēls un ļoti jauns, tēva brālim ir jābūt kā sargam un praktiski jādara viss kā pats vēlas, nodrošinot, ka viņš dod daudz cilts mielastiem. Arī sievas tādā gadījumā ir viņa rīcībā. Viņš var tās paturēt vai izprecināt. Mantinieka māte jebkurā gadījumā paliek pie dēla. Ja manto dēls, viņš var atbrīvoties no pamātēm. Nezinu vai viņš vienmēr māti izprecina. Zinu, ka parasti viņa apprecas vēlreiz, un viņas samaksu dabū dēls. Kādā gadījumā, kā kaut kur stāstīts, dēls pats apprecējis vienu no pamātēm. Ja nav tiešas vīriešu radniecības, nekustamais īpašums tiek tālākiem radiniekiem, bet ja nav arī tādu, tad klanam. Nekas nekādos apstākļos mantojums nenonāk pie ieprecētiem radiem, jo tas var nozīmēt īpašuma nonākšanu ārpus cilts.

XXVI NODAĻA

Jast’s – Saistošie mielasti sakarā ar kļūšanu par Jast’u – Mezhom – Sanowkun – Kviešu audzēšana pie kaneash’iem – Nepilngadīgo ceremonijas – Duban svētki – Munzilo svētki – Mir’i – Urir’u Jast’s – Trūcīgie brīvcilvēki – Kopsavilkums – Ģimene – Tēva pilnvaras – Vadošā stāvokļa pēctecība – Ģimenes strīdi – Daudzsievība – Parasta pagānu ģimene.

Cilvēks nevar gūt lielu ietekmi ciltī, ja viņš nav savas dzimtas vecajais jeb Jašts (Jast), kuram ļauts valkāt sieviešu vainaga veida ausu riņķus auss apakšdaļā un jebkādus krāšņus tērpus, ko viņš var sagādāt reliģiskām ceremonijām un dančiem – tas ir vīrs, kas jāapbrīno un jāapskauž katram, kurš nav sasniedzis to pašu pakāpi, un ir cilvēks, pret kuru vienmēr jāattiecas ar cieņu un atzītu prioritāti. Puikas par Jaštu kļūt var, tas ir, var iziet noteiktas ceremonijas, saņemt ausu riņķus un varbūt arī vietu dančos, bet tajā vecumā viņi tiek uzskatīti vien par puikām. Dažkārt viņi kalpo kā palīgi un patur priesterim ūdeni noteiktās ceremonijās un mielastos, kuros drīkst būt tikai Jašti un priesteris.

Pie kāmiem paiet apmēram trīs gadi, līdz kļūst par Jaštu, un tas ietver divdesmit viena mielasta rīkošanu Jaštiem un vienpadsmit visai ciltij. Jāiziet arī vairākas sarežģītas ceremonijas. Pie katiriem viņu obligātos rituālus var pabeigt apmēram divos gados.

Mielasti izmaksā dārgi. Pie kāmiem daudzi vīri, lai kļūtu par Jaštu, sevi izputina, notērējot savu mantu līdz pēdējai kazai, līdz pēdējam sieram, līdz pēdējai kausētā sviesta mārciņai un lepojas, ka var to izdarīt. Šie mielasti netiek atstāti cilvēka brīvā ziņā. Ja viņš ziedotu liellopu sliktā stāvoklī vai sīku āzi, viņš tūlīt tiktu smagi sodīts. Izejot šo pārbaudījumu, šis vīrs vai viņa tiešie radi apzinās cienījamo stāvokli, uz kādu ģimene iet. Tādās reizēs viņi parasti atzīst, ka ir tālu no brīvības sajūtas. Viens no viņiem reizi vai divas ir solījis kazu, bet nekad neesmu sagaidījis to man atsūtam.

Cilvēks nevar iziet šīs ceremonijas viens pats; viņam vajadzīga sieviete palīdze. Viņa var būt viņa sieva, bet parasti nav, jo divu cilvēku izdevumi vienlaikus no vienas ģimenes, dodot šos obligātos mielastus, ir tik lieli, ka ir tikai viens cilvēks kāmu ciltī, Torag Maliks, kurš var panest tādu savu resursu pārbaudījumu. Izkārtojums parasti tiek veidots divu vīru starpā, viens no kuriem iet caur Jaštu ceremoniju ar otrā sievu, kuras vīrs apvienojas ar pirmā sievu līdzīgās mielastu došanās, tiklīdz ganāmpulkam ir bijis pietiekami laika atkopties pēc noplicinājuma, kam bijis pakļauts. Iesvētīšanas norises ir buļļu un āžu ziedojumi Gīšam galvenajā svētnīcā. Dzīvniekus pārbauda skatītāju greizsirdīgās acis, raugoties, lai tie atbilst noteiktiem izcilības standartiem.

Pēc ziedošanas gaļa tiek izdalīta ļaudīm, kuri to nes mājās. Šie īpašie ziedojumi ziedojumi svētnīcā notiek ik pa laikam; bet lielā kaušana ir mielasta devēja mājā, kur viņš dažkārt uzņem tikai Jaštus un dažkārt visu cilti, kā jau teikts. Pēc lielās dalīšanas devēja mājā kara dievam Gīša svētnīcā tiek ziedota viena vai divas kazas, gaļu tiek izdalīta un aiznesta, kamēr čina (tchina) plāceņus, sieru, sāli un vīnu patērē visi klātesošie. Jauni klātpienācēji klusu sēd un gaidoši skatās. Ilgi viņiem apkalpošana nav jāgaida. Saujām čina plācenīši, ļoti plāni vai nu apaļi divcollīgi, vai ovāli trīs reiz pusotras collas, un siera kubiņi ar sāli tiek nēsāti apkārt uz paplātēm. Pa laikam iet apkārt koka vīna kauss. Var redzēt ģimeņu grupiņas, kādu večuku ar plācenīti kreisajā rokā, kam uzbērta sāls kaudzīte, kurā ēzdami pamērcē pats un četri mazbērni.

Vienīgā sievu priekšrocība ir, ka tās drīkst valkāt ap saviem danču zābakiem Himalaju kalnu kazas spalvas un piedalīties dančos, kad formalitāšu beigās notiek ceremoniāla svētku deja.

Vispārējai ēdamā dalīšanai cieminiekiem gatavojas vērā ņemami. Gaidāmajai rīta maltītei pēcpusdienā notiek dzīvnieku kaušana un vārīšana. Redzēju vienu no šīm kaušanām. Bija izvēlēta vieta uz diviem vai trim savienotiem māju jumtiem, kas deva plakanu vietu divdesmit jardu garumā un divpadsmit – trīspadsmit jardu platumā. Tur uz dzelzs trijkājiem vārījās vairāki lieli akmens podi (apmēram divām vai trim govīm katrs), kuri katrs esot vienas govs vērtībā, tik dārgi ir virtuves piederumi Kāmdešā. Divi vai trīs vergi uzmanīja uguni. Sienas aizvējā sēdēja visi ciema nozīmīgie cilvēki, kamēr cēlā lēnīgā kalniešu gaitā apkārt pastaigājās mielasta devēja draugi un kaimiņi. Viņu bija tik daudz, ka bija grūti izvairīties no lielajiem asiņu pilnajiem koka kausiem, kas stāvēja vietās, kur kauti dzīvnieki. Pussarecējušu asiņu strīpas iezīmēja vietas, kur kautķermeņi vilkti dīrāt un sadalīt. Pussakaltušās asinis zaglīgi laka vairāki suņi, uzmanīgi vērojot garāmgājējus, kuri šad tad mērķēja tiem sitienu vai spērienu un draudīgi dzina projām.

Tajā reizē tika nokauti piecpadsmit lieli āži un pieci buļļi. No klātesošo daudzuma un viņu uzvedības to skatu varēja uzskatīt par ļoti iemīļotu izrādi. Āži tika lēnām vilkti cits pēc cita, ātri saķerti un mesti pār ķebli, kur pārgrieztas rīkles. Ar āžu virteni tika galā ātri. Tie tika pliķēti un glaudīti, un rāmi stāvēja gaidot savu kārtu. Vien pēdējie divi vai trīs pretojās un mēģināja izlauzties, jo asiņu smaka bija ļoti spēcīga. Buļļus saķēra citu pēc cita aiz ragiem, un galvu kāds kāfirs nospieda pie zemes, dzīvniekam nekādi nepretojoties. Tad otrs vīrs ar smailu cirvīti trāpīgi bulli nosita vai paralizēja ar vienu sitienu starp ragiem, asinīm plūstot bagātīgi. Parasti tika izdarīti vēl viens vai divi sitieni, bullim guļot zemē.

Visā norises laikā mielasta devējs stāvēja pie viena no ugunskuriem, uz kuriem vārījās podi, un piemeta zarus iekliedzoties “jamah!”, laiku pa laikam atkāpjoties un sviežot ugunī asiņu sauju un pa āža galvai apsvilināt to liesmās. Neviens nepievienojās ar atbildēm, kā visi to dara tēlu priekšā, šim cilvēkam visa ceremonija bija jāveic pašam. Kautķermeņi tika vilkti vai nesti, lai uzkārtu un sadalītu āžu gadījumā, vai dīrāti un sagriezti uz zemes vēršu gadījumā. Lai gan asiņu savākšanai bija salikti kausi, asinis klāja visu zemi, bezgalvainie kautķermeņi vaļājās kā dzīvi, un jēlās gaļas smaka kļuva nepanesama.

Kaušanas veicīgums un prasmīgā sadalīšana gabalos bija izcila. Viens no nepatīkamākajiem skatiem bija redzēt, kā strādnieki ar lielu patiku rij nokritušus jēlus taukus. Saimniecības sievas stāvēja gatavībā saņemt savos koniskajos grozos vēdera plēvi un tās taukus, un izrādīja lielas saimnieču raizes vērojot to ceļu no dzīvnieka ķermeņa, līdz tas bija drošībā viņu uzraudzībā.

Tāda bija izrāde, uz kuru sanākuši kalāši. Tie, kuri neatrada vietu ierobežotajā laukumā uz mājas jumta, sēdēja grupiņās gabaliņu tālāk, spriežot par politiku, apspriežot cits cita tērpu vai draudzīgi pakalpojot cits citam, kas nav īpašas aprakstīšanas vērts. Kopienas goda mielasts rāda kopienas ainu. Tas, protams, notiek uz mājas jumta, jo tur ikviens var atrast pietiekami līdzenu vietu. Laukums ir iekārtots ar deodar ciedras kārtīm sešas collas diametrā, ap piecu pēdu attālumā starp tām. Uz tām sēd viesi, ap divdesmit pieci uz katra, un apkārt sievietes parastajos koniskajos grozos iznēsā vārītas gaļas gabalus. Kalpo ģimenes vīri un sievas. Tā kā sēdvietu skaits ierobežots, vīru bars pacietīgi gaida, līdz apkalpojamajiem pietiks. Ik desmit minūtes viņus nomaina vērotāji vai jaunpienācēji. Plāceņi tiek padoti nelielu činas miltu čapati veidā, desmit collas diametrā.

Lietišķais veids, kā ļaudis nāk, sēstas, paēd un aiziet, nepateicoties saimniekiem, bija visai jocīgs. Krāšņuma ziņā šie mielasti ir dažādi. Cilvēku uzņemšana nedrīkst būt zem noteikta standarta, bet var būt pēc patikas dārga vai ārišķīga. Ļoti bagāts vīrs šo caurmēra mielastu papildinās ar vīnu vai citām baudām. Noteiktās dienās gaļa tiek apēsta vienmēr; citās uzņemšanas laukumā to neapēd, bet lielas kaudzes vai uzdurtas porcijas ir sagatavotas viesiem mājās nešanai, kamēr plāceņi, gī u.c. tiek dalīti mājā. Skops kāfirs, pazīstams kā alkatīgs tautā, kurā alkatība tiek uzskatīta par tikumu, darīs visu iespējamo, izmēģinās katru triku un izdevību, lai padarītu savu mielastu par veiksmīgu. Lai kļūtu par Jaštu, viņš nedomās par pilnīgu izputēšanu un pēc tam atsauksies uz savu noplicināto stāvokli ar lepnu pazemību, gaidot un parasti katrā tādā mājienā saņemot klausītāju līdzjūtību un apbrīnu.

Nereti kādai ēdamā dalīšanai ejot uz beigām kāds vīrs, parasti no citas cilts, pēkšņi paaugstina balsi un slavē saimnieku, izvēršoties par viņa spožumu un devīgumu, ģimenes labklājību un lepno stāvokli, ko tā uztur kā devīga ēdiena sniedzēja. Kāmu ļaudis ar savām vispārējām pieņemšanām lepojas īpaši, un bieži ir mani izvaicājuši, vai manā zemē dod labdarībai tik lielā mērā kā pie kāmiem.

Uzņemšanu, kas tiek rīkota Jaštiem vien, ļaudis uzskata par iespaidīgāko un īpašāko uzdevumu. To sauc par ‘Mezhom’. Tā kā Jaštu skaits ir ierobežots, katras dienas viesībām pietiek septiņu kazu un viena buļļa. Es tiku uzaicināts piedalīties Mežomā, tas bija neredzēts pagodinājums. Kad sasniedzu namatēva māju, lievenis bija ļaužu pilns, un zemē gulēja viens no kazu kautķermeņiem. Nedaudzi vergi sita bungas un stabulēja dzīvojamās istabas durvju priekšā, istabā visas mēbeles bija iznestas un vietā salikti gari dēļi Jaštu ērtībai, kas cēli un nogaidoši sēdēja visapkārt istabai. Dūmcaurums bija palielināts kādas četras pēdas uz katru pusi. Priesteris Utahs, kurš arī kandidēja uz Jašta godu, noņēmās ar ugunskura iedegšanu uz apgriezta dzelzs riņķa, kas balstījās uz dzelzs trijkāja. Viņš ugunī pielika gī, vīnu, čapati gabaliņus un čina miltus. Pie sliekšņa, kas pacēlās pusotru collu virs grīdas, kā tas ir kāfiru mājās, sēdēja labi pazīstams Jašts.

Kazas tika cita pēc citas vestas ziedot, tās paguva vien galvu iegrūst istabā, kad minētais Jašts uzreiz saķēra un nokāva, asinis uztverot koka traukos. Utahs ņēma sauju asiņu, kad tās tecēja no kazas, un pievienoja pārējam ziedojumamugunī. Debilāla turpināja dziedāt slavu dieviem, kamēr uz katru asiņu ieliešanu ugunī uz Utaha zīmi korī atbildēja visi klātesošie. Tad ugunī tika apdedzinātas dažas galvas. Katrs divas reizes atkārtoja “i-i-i jamah!”, un divi Jašti manā kaktā stabulēja ar niedres instrumentiem vienu vai divus vienmuļus motīvus. Lievenī vergi muzikanti katrs palaikam nonāca briesmīgā pacilātībā. Ierobežotajā vietā viņu mūzika bija pārsteidzoši skaļa un pavisam noslāpēja Debilālas skandēšanu.

Kad septiņas kazas bija nokautas, ceremonija gandrīz bija beigusies. Kāda veca sieva ienesa grozu ar zemi apbārstīt asinis uz grīdas. Viņa nešaubīgi bija bijusi obligātos mielastos, kaut nevarēja būt klāt istabā. Kopā ar puiku, kas darbojās kā palīgs, viņa lēja ūdeni Utaham uz rokām. Uzņemšana atdzīvojās ar parastu mielastu. Ļaudis lievenī, kas ķēra dīvainās un gandrīz šaušalīgās pieņemšanas mirkļus, uzskatīja sevi par pagodinātiem un gandarītiem. Kāfirs, kurš devās man līdz uz Indiju, skaidroja, ka viņam šādas izrādes patīk tāpat kā man Kalkutas teātris.

Mielasta devējus sauc par Kaneašiem, kamēr tos, kuri savu izcilo darbu jau izpildījuši, par ‘Sunadžina’ (Sunajina). Kaneašiem ir jāiziet sarežģīts rituāls, nemaz nerunājot par jau aprakstītajām ēdināšanas ceremonijām. Nākot laikam, kad viņi varēs uzlikt ausu riņķus, formalitātes kļūst aizvien sarežģītākas.

11.februārī biju apmeties netālu no Kāmdešas, un mans draugs priesteris, kurš arī bija Kaneašs, atsūtīja aizelsušos ziņnesi paziņot, ka man tajā vakarā jābūt klāt viņa mājā svarīgā notikumā, sauktā par Sanovkun. Mēs steidzāmies atpakaļ uz Kāmdešu, pa ceļam pasaucot Utahu, kurš tika atrasts noņemoties ar tērpiem, kas viņam jāvelk tajā vakarā. Noliktajā laikā es atradu Utahu dzīvojamā istabā, pilnā ar viesiem, kas sēdēja uz dēļiem pie sienas vai uz ķebļiem, kur kuram pietika vietas. Pavarda vidū spoži dega uguns.

Pie viena no koka stabiem vidū bija nosēdies Utahs. Tā bija viņa slavas stunda. Viņš bija aizvietotājs (simulakrs) kādam vīram tādā ziņā, ka tuvu izskatījās pēc kāda no apģērbtajiem tēliem. Viņam bija biezs druķīgs turbāns ar kauri (cowrie) gliemežnīcu apmali priekšā, kas savirknētas kopā ar sarkanām stikla krellēm un papildinātas ar pīni. Viņa uzkrītošās galvassegas priekšā starp auduma ielocēm bija piestiprināts kadiķa-ciedras pušķis. Viņa ausis bija noklātas ar vissarežģītāko visāda izskata un lieluma ausu riņķu kolekciju. Ap kaklu bija smaga balta kaklarota, misiņa aproces ar vienkāršiem īsu svītru iespiedumiem, un viņa plaukstas greznoja zīmes, kamēr kājās bija parasti danču zābaki ar gariem stulmiem, kas beidzās ar Himalaju kalnu āža spalvas apmali. Mugurā viņam bija gara zila tunika, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem un savādi darināts melns un balts apakšējais tērps, kas šim gadījumam darināts Šāl’ā Kunaras ielejā. Visuzkrītošākā tērpa daļa varbūt bija pārlieku spilgta parauga Badahšānas zīda uzsvārcis, kas nevērīgi uzmests uz pleciem. Rokā viņam bija viņa senču danču cirvis. Par savu izskatu viņš bija lepns un sajūsmināts.

Pēc īsa brīža, tā kā šoreiz Utahs nevarēja kalpot kā priesteris, priekšā izgāja Jašts un darbojās kā vietnieks. Viņš ap uzacīm uzsēja baltu drānu, novilka zābakus, nomazgāja rokas un sāka vakara norises, ziedojot divus milzīgus āžus, lielākos kādus jebkad esmu redzējis, jaunu teļu lielumā. Ziedošana tika vadīta parastā veidā ar ierastajiem sīkumiem. Īpaša bija asiņu uzplikšķināšana Utaham uz pieres un uz zābakiem viņa dēlam Merakam, kurš sēdēdams viņam iepretim bija vēl vājš un slimīgs pēc atveseļošanās no bakām.

Bez parastajiem miltiem, plāceņiem un gī, kas salikti pie uguns gatavi ziedošanai, bija vēl daži milzīgi čapati ap 15 collas diametrā, līdzīgi tiem, ko dod ziloņiem Indijā. Šajā brīdī tie tika pacelti, vidū iesprausts ciedras zariņš un tad svinīgi trīs reizes apļoti ap Utaha galvu, pieskarti viņa pleciem, priestera vietniekam, kurš tos turēja, tajā brīdī izkliedzot “sač, sač!”. Tas pats tika darīts viņa dēlam.

Pēc uzkožamajiem bija danči; bet pirms tie sākās, kāds viesis no Bragamatālas iejaucās Utaha un viņa mirušā tēva slavinājumos un stāstīja par milzīgo mantas ieguldījumu mielastam. Šie liekuļotie glaimi atbilstoši paražai tika atlīdzināti ar lungi jeb turbāna audekla dāvanu, ko noņēma no puikas, Utaha dēla vēdera, kurš vēl cieta no baku sekām. Tad uguns tika aiznesta, un vēl četri vai pieci viesi tika apgādāti ar turbāniem un danču zābakiem, kā arī jostām, ko valkāt pār pleciem vai ap vēderu.

Tad pilnā danču tērpā parādījās Utaha māsa un viņas divpadsmitgadīgā meitiņa. Tiklīdz visi bija gatavi, tika aizdegtas priedes lāpas, un dancotāji sāka apļot dieviem 1-2-3-pārtraukums, 1-2-3-pārtraukums. Utahs ar Debilālu un Pšuru nostājās vidū pavarda vietā, kamēr pārējie dancoja ārpus telpas vidus stabiem.

Pirmās trīs dejas bija kara dieva Gīša godam, tad Pšurs, visu vakaru bijis kluss, “ieraudzīja” garu un uzvedās visnegantākajā veidā. Viņa neprātīgie žesti pret dūmu caurumu lika Utaham un Debilālam uzreiz palielināt caurumu, atspiežot aizsegu ar cirvīšiem, tad viņš paķēra gī trauku un aiznesa, lai neļautu garam to dabūt. Aizelsies viņš skaidroja, ka lai tiktu vaļā no liela posta Utaham un viņam pašam, no rīta ir jāziedo kaza. Beigās viņu formāli iztaujāja viņa brāļa garīgie kalpotāji, viņš un viņu grupa kārtni korī atbildēja parastajā veidā parastajos skandējumu brīžos.

Kad bija dancots Imrā godam, tāpat tika godāta Dizane, danču laikā Debilālam skandējot slavējumus. Tad sekoja danči citām dievībām.

Nākošā dienā cauru dienu turpinājās mūzika un izklaides jaunajiem Utaha mājā, un tad 13.datumā agrā rītā ar daudzu viņa draugu palīdzību viņa turbāns tika ceremoniāli tika nomainīts ar bezvainaga (neuzritināto?) cepuri ar platām malām. Šī galvassegas nomaiņa tiek saukta par Šaraute (Shara’ute). Šajā uniformā, ko viņi valkāja līdz pavasarim, Utahs un viņa brāļi Kaneaši, kuru bija vēl trīs, tika uzskatīti par “šķīstiem” (reliģiski tīriem?). Lielas rūpes tika pieliktas, lai viņu pussvētie tērpi netiek apgānīti saskarē ar suņiem. Šie Kaneaši satraukti bijās no maniem suņiem, kas bija piesieti vienmēr, kad bija redzams tuvojamies kāds no šiem cēlajiem personāžiem. Ģērbšanās tika veikta ar lielāko rūpību, vietā, ko nevar aptraipīt suņi. Utaham un citiem māju augšās bija pa rokai ģērbtuves, bet cits no četriem Kaneašiem bija licis uzbūvēt no mietiem savas mājas priekšā jocīgu četrstūrainu aploku, savu jumtu atstājot kā parasti caurstaigājamu.

Sanovkun ceremonija tiek veikta visai vienveidīgi, lai gan dažkārt sīkumos var nedaudz atšķirties.

Cits jocīgs pienākums, kādu uzņemas Kaneašs, ir audzēt mājas dzīvojamā istabā sīku kviešu lauciņu. 25.februārī biju iegājis viņu apmeklēt. Pie istabas dienvidu sienas bija kādas trīs reiz divas pēdas lieluma dobīte apmēram vienas pēdas augstumā ar plakanu virsu. Šajā niecīgajā lauciņā auga kvieši; jaunie dzinumi bija jau sasnieguši divu vai trīs collu garumu. Šo kviešu audzēšanā neiesaistās neviena sieviete; visu dara Kaneašs pats, un pie kāmiem tas ir vienīgais zīmīgais zemkopības darbs, ko vīrieši jebkad mēģina. Tieši lauciņa priekšā un austrumu pusē bija plakans akmens un dzelzs trijkājis, uz kura gatavi aizdegšanai stāvēja daži priedes skali. Šā altārīša priekšā bija ķeblis, tam priekšā plakans koka gabals, kam jākalpo par kājsoliņu.

Kaneašs ik vakarus veic šādu ritu. Viņš apsēstas uz šā ķebļa un novelk zābakus, kamēr kādi draugi vai radi iededz uguni, pienes pītu grozu ar ciedras zariem, koka trauku ar ūdeni, pītu mēriņu ar kviešu graudu sauju tajā un lielu grebtu koka trauku pilnu ar kausēto sviestu gī.

Kaneašs, nomazgājis rokas, paņem cepuri bez vainaga, kāda viņam nav nekad citur izņemot paša mājās, un sāk dedzināt un vēzēt ciedras zaru izkliedzot “sač! sač!”. To viņš iegrūž ūdens traukā sev priekšā un tad pilnīgi nodedzina otru zaru vēzēdams kā iepriekš, un apslaka to ar tagad jau svēto ūdeni. Tad viņš apslaka ar to ciedras zarus, uguni un gī trauku. Tad viņš krauj ciedras zarus ugunī kopā ar dažiem kviešu graudiem un gī sauju, un sāk skandējumu, kamēr jautri dejo liesmas un augšup kā mākoņi ceļas dūmi.

Viņš ik pa laikam godā visus dievus noteiktā kārtībā un tad pārtraucot slacīšanu un ziedojumu sviešanu ugunī, kā sākumā. Karstums telpā pamazām aug līdz briesmīgam, jo šis parastais mājas ugunskurs pavardā liesmo visu laiku. Skats kopumā ir dīvains; istabas sienas nereti ir greznotas ar ķēmīgām figūrām, kas uzgleznotas uz māla krāsas pamatnes. Ciedras zariņš, ko viņš nēsā cepures priekšā, rāda, ka valkātājs ir parasts augstmanis, kurš kļuvis par Jaštu. Ja viņš izgājis ceremoniju jau agrāk, viņš nēsā divus ciedras zariņus. Ļoti reti gadās, bet kad biju Kāmdešā, Torag Merakam, kurš bija Kaneašs, cepure bija ar trim ciedras zariņiem, rādot, ka viņš dalīšanos ēdienā paveicis jau trešo reizi. Viņa palīdze bija paša sieva. Ar to pietiek, lai teiktu, ka Torag Merakam visai droši bija jābūt bagātākajam cilvēkam visā Kāfiristānā.

Kaneaša palīdze veic kaušanas un mielastus savā mājā dienu pēc viņa. Viņa neaudzē šos kviešus, nedz ziedo dieviem.

Saistībā ar Jaštiem ir dažādas blakus ceremonijas. Kādā reizē devos apmeklēt vīru, kurš savu mielastu rīkošanas tikai sāka. Kā priesteris kalpoja Kaneašs, kurš drīkstēja to darīt visā savā šķīstības laikā. Ziedots tika bullis un dažas kazas. Tekošajās asinīs tika apmērcētas bultas un norises beigās uz labu laimi izšautas. Asinis tika sajauktas ar ūdeni traukā, ko vēlāk ceremoniāli iztukšoja zemē ar karotēm, pēc tam tāpat tika iztukšota caurule ar tādu pat saturu.

Šķiet, neviens tā visa nozīmi nesaprata, nedz kāds to varēja izskaidrot, bet sliecos domāt, ka, cik ļauj domāt manas grūtības saprast sarunu valodu, kāfiri savu ceremoniju sākotnējo nozīmi ir pazaudējuši, un ka viņi turpina ritus, kas pārnodoti no senčiem, neraizējoties par to nozīmi, tāpat kā vairums pārējo cilvēku pašu ceremoniju notur par principiem, ko tā simbolizē.

1891.gadā Kaneaši savus beidzamos pienākumus sāka 11.februārī . Nevienam no viņiem nebija ļauts atstāt Kāmdešas apkaimi, izņemot īpašu ziedošanu Urmirā, līdz 10.maijam. Pēdējā datumā šie četri noņēma savas bezvainaga cepures, kas viņiem bija vajadzīgas beigās īpašai dejai, un staigāja apkārt, apsējuši ap galvu lielu baltas drānas gabalu kā vainagu, kas bija jāvalkā. Palikušo uniformu viņi turpināja valkāt vēl nezināmu laiku.

Duban svētki Kāmdešā 1891.gadā sākās 21.martā. Tas ir pavasara danču laiks, un tajos piedalīties kāfiri sanāk no tāliem ciemiem. Klāt jābūt visiem Kaneašiem, lai piedalītos norisēs, kas bija visai jocīgas. 22.datumā sākās nopietna svētku spēle. Dancotāji – visi Jašti – tērpušies Sultānzari virstērpos, par kaklautiem izmantojot pārlieku spilgtus turbānus, galvām izrotātām ar baltiem turbāniem, kam priekšā piesprausti zariņi, kas izpušķoti ar fazāna cekula spalvām, dancoja jeb mīņājās apkārt tik lēnā ritmā, ka gandrīz neredzēja viņu ceļus saliecamies un pašus kustamies.

Pa priekšu gāja četri tā gada Kaneaši, tērpušies savos oficiālajos tērpos ar bezvainaga cepurēm, un sekoja bars, ko satvarstījis Ur Jašts, kurš darbojās kā ceremonijmeistars, mudinot pūli. Gājiens lēnām mīdījās ap danču māju. Biezā pūļa vidū kāds vīrs sita bungas, un Debilāla nemitīgi sita bundziņas. Tas mani pamatīgi pārsteidza, jo parasti bungas sit tikai vergi. Šie divi cilvēki turpināja skandēt, rindu pēc rindas, kas man šķita slavējumi Imrā.

Tiklīdz viņi nonāca līdz rindas beigām, pārējie iekrita ar “ai-inge-e-e-e-yuma derinja tunamach!”. Šķita, ka tas velkas nenosakāmu laiku, vienīgā pārmaiņa bija tāda, ka četri Kaneaši reizēm pagriezās un vadīja gājienu atpakaļ. Visi dalībnieki izturējās ļoti svinīgi, un vadītāji sevi nesa ar lielu cienīgumu.

Beidzot šī daļa beidzās, un Utahs devās uz durvīm ēkas austrumpusē, ar muguru pret atvērumu pagriezās pret ugunskuru un viņam aplēja rokas ar ūdeni. Tad viņam iedeva kausu ar ūdeni, kurā bija ciedras zariņš. Ar to viņš trīs vai četras reizes slacīja ūdeni, no kā daudz tika uz Jaštu tērpiem. Ik reizi viņš atkārtoja vārdu “sač!”. Tad viņš sāka pēc kārtas nosaukt dievus šādā veidā: “ai Imrā tunamach!” (tas ir tavai slavai, ak Imrā) un tā tālāk, visiem klātesošajiem korī atbildot, “i-i-i-jamah!”. Nebija ziedošanas un tātad arī asins slacīšanas.

Sekoja pārtraukums, kurā vēlīni atnākušie, visi svarīgi vīri, palīdzot apbrīnojošiem draugiem, pārģērbās, pārklādami savus netīros ikdienas apģērbus ar spilgti krāsotu Pešavaras un Badahšānas zīdu. Kad visi bija gatavi, ap danču māju vienā rindā stāvēja izstiepta Jaštu virkne, visi ar sejām uz vidu, visi tērpti savos labākajos tērpos, katram pār plecu turot danču cirvīti. Utahs un pārējie trīs Kaneaši, nomainījuši savas bezvainaga cepures uz ar kovrī gliemežnīcām apdarinātiem turbāniem, apmeta uz pleciem Badahšānas zīda tērpus un izvietojās telpas priekšā.

Visai jocīgi, no četriem dejoja vien Utahs, pārējie vecuma vai cita iemesla dēļ bija pieslējušies stabiem un noskatījās. Debilāla un Pšurs ieņēma vietu vidū Utaha priekšā. Starp viņiem liesmoja lielu kluču ugunskurs. Starp Jaštu rindu, kas virknējās ap vidus grupu, un skatītājiem bija daudz sievu – dancotāju, kas izskatījās ķēmīgas un netīras, neraugoties uz rotām. Skatītāji pulcējās visos telpas stūros, kamēr divās vaļējās malās bija lielākoties meitenes un jaunas sievietes, kas spiedās starp plaši atvērtā karkasa baļķiem un visādi kāpa grūtās vietās, kur varēja gaidīt parādamies pārdrošus puišus. Pēdējie tomēr gandrīz bez izņēmuma bija goda vietā uz mājas grīdas. Tad sākās danči Gīša, Dizanes, Imrā, Krumai u.c. godam. Duban svētku danči turpinājās līdz 27.februārim.

Kaneašu kā augstu cilvēku pēdējā parādīšanās ir Munzilo svētkos augustā. Šā notikuma rūpīgs atstāstīts apraksts aizgāja lejā pa Bašgalas upi ar zaudēto piezīmju grāmatu. Bet galvenie ar tiem saistītie uzsvari ir šādi.

Katram no Kaneašiem bija jādejo ar savu sievišķo palīdzi. Pirmajā dienā pirmais dejoja ar savējo palīdzi; otrajā pirmais un otrais abi ar pēdēja partneri, trešajā pirmais, otrais un trešais visi ar pēdējā nosauktā partneri; un beidzamā dienā visi Kaneaši dejoja ar ceturtā palīdzi. Katru dienu, vīrietim no rīta dalot ēdienu, viņa sabiedrotā sieviete gatavoja vakara maltīti. Visā svētku laikā Kaneašiem bija jāguļ ārā, diviem augšciemā pie Dizanes svētnīcas, pārējiem diviem pie kara dieva Gīša svētnīcas. Visiem Kaneašiem bija jānoskuj galvas, ūsas un bārdas, atstājot