Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)

(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)

Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf

Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).

Turpināt lasīt

INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats. Lorenco Veračīni, 2007

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Stāvoklis ir tiešām kritisks, tomēr identificēta problēma jau ir pusproblēma. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju (un pārliecību, kā rāda balsojums par krievu kā valsts valodu) skaitliskā attiecība (skat. arī Ritvara Eglāja https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/07/tris-svarigi-jautajumi-par-partautosanu-kadam-jabut-latviesu-ipatsvaram-lai-ritvars-eglajs/ ) un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī ‘globālistu; tā sauktajam liberālismam jeb liberālanarhijai (skat., piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/22/meklejot-valsts-antiideologiju-bilderbergas-pasaules-vara-totals-globals-unificejoss-naudas-materialisms-pret-nacionalo-daudzveidibu-un-vertibam/ ), ir vairāk kā kritisks. Parēķiniet, kas paliktu pāri no Krievijas, kuras īstais vārds ir Invaderija, ja tā atlaistu visas invadētās tautas un teritorijas, un jūs sapratīsit, cik ačgārns saturs var būt jēdzienam ‘krievvalodīgo integrācija’, un cik noziedzīgs un sprādzienbīstams ir Eiropas/pašmāju nekrietneļu spiediens novilcināt dekolonizāciju, ignorējot starptautiskās tiesības. Un ņemiet un izsvītrojiet no visiem 4.maija Latvijas varas saražotajiem papīriem visu, ko var darīt citas valsts ietvaros, bet no atlikušā izžņaudziet ūdeni un salīdziniet ar Latvijas Republikas Satversmi…! Ja ir kāds ‘īpašs Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāku vārdu, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. Te būtu bijis un arvien vairāk ir, ko ar skubu darīt pagaidām vēl konjunktūrprogrammētajiem Latvijas sociālo, starptautisko un tautu tiesību, cerams, liepratējiem, nevalstiskajām organizācijām, visām valsts varām. Sadarbībā ar nemelīgiem pasaules zinātniekiem un varām.

Turpināt lasīt

Aukstais karš Latvijā pēc Molotova-Rībentropa slepenā līguma, Teherānas, Jaltas, Potsdamas un Maltas slepenās vienošanās. Jeb – Latvijas neatkarības īsā pavada.

Potsdamas konference 1945.gadā.

Ilzes Ostrovskas vērtējums (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/30/par-psrs-valsts-iestazu-darbibas-izbeigsanu-latvijas-republika-balta-ceka/)

Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris

Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.
http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit

Turpināt lasīt

PĀRMAIŅU PANĀKŠANA, PAŠIESAISTOTIES TAUTAI. Ivars Līdaka

(Šis ir uzmetums, pārsvarā radošs tulkojums no dažādiem avotiem, kuru lūdzu izmantot izskatīšanai,izmantošanai, salīdzināšanai, iztirzāšanai, uzlabošanai un konkretizēšanai. Kaut neviens projekts turpmāk nebūtu sliktāks par šo! Neizlikšos gudrāks par sevi, tāpēc visur pielieku avotus. Šī ir versija uz 02.aug.10, , kurā bez sīkākiem papildinājumiem, pateicoties vērtīgiem G.R. aizrādījumiem par sistēmai pietuvināto dalībnieku manipulācijas un mūsu pašu – balsotāju viltībiņu riskiem, ir krietni pielabota un precizēta V sadaļa. Ir pievienota I sadaļa, kuru ievietoju sakarā ar I.K. atzinumu par visai negribīgo sabiedrības iesaistīšanās gaitu pasaulē līdz šim – I.L.)

Ļoti priecāšies, ja atsauksities lietišķai sadarbībai komentāros šeit vai rakstot man uz iliidaka@gmail.com

11.10.2016 premjeram, Saeimas priekšsēdētājai un Pašvaldību savienībai piedēvāju rosinājumu: “Ir mēģinājumi padarīt demokrātiju efektīvāku, piemēram, meritokrātija (sociālas sistēmas veids, kurā varas pārstāvniecībā virzās izcilības). Vēršu uzmanību uz iespējamu palīgrisinājumu ierēdņu un deputātu kandidātu izcilības vērtēšanai, kas palīdzētu partijām izvairīties no gadījuma vai naudas bīdītiem cilvēkiem vēlēšanu sarakstos vai ierēdņu atlasē, kā arī sarakstu ranžēšanā.

Piemēram, pilsoņiem pieejama vizarda jeb asistējoša lietojumprogramma vadītu kandidātu caur pašnovērtējuma (vērtīguma pašdeklarācijas) procesu, gods-spējas-izdarīgums-lojalitāte aspektos, kā arī tautu, šim pašnovērtējumam iebilstot vai apstiprinot, vai papildinot. Uzskatāmais gala rezultāts būtu komplekss pamatojums pretendentu karjeras un atalgojuma virzībai – radara diagramas veidā šajos četros aspektos, ar kandidātu pašnovērtējumiem un tautas vērtējumu statistiskā izteiksmē.”

I.L.) Turpināt lasīt

Krievijas impērijas Valsts Politiskā pārvalde. Uzbrukums rietumzemei. Volfgangs Munds, 1942 (Ievads Krievijas politikā).

(Pirmais kristīgā laikmeta demokrātijas paraugs ir lēmums Jēzu naglot krustā. Kur tobrīd palika mīlestība? Kas bija tauta?

1000 gadus pirms Jēzus jau irāņu monarham Kīram bija labi nodomi: “Kopš šā brīža, kamēr vien Mazda (Vieda) dāvā man valsts labvēlību, es neuztiepšu savu valdīšanu nevienai tautai. Katra ir brīva to pieņemt, bet ja kāda to noraida, es nekad nelemšu karot varas dēļ. Kamēr esmu Irānas, Babilonijas un tautu četrās debess pusēs ķēniņš, es nekad nekad nekam neļaušu apspiest citus, un ja tas notiks, es atņemšu tam tiesības un apspiedēju sodīšu.
Un kamēr esmu monarhs, es nekad nevienam neļaušu atņemt citam kustamu un zemes īpašumu ar spēku vai bez atlīdzības. Kamēr esmu dzīvs, es novērsīšu neapmaksātu, piespiedu darbu. Šodien es pasludinu, ka katrs ir brīvs reliģijas izvēlē. Cilvēki ir brīvi dzīvot visās reliģijās un uzņemties darbu nodrošinot, ka viņi nekad nepārkāps citu tiesības.Neviens nevar tikt sodīts par savu radinieku vainu. Es novēršu verdzību, un manu pārvaldnieku un pakļauto pienākums ir aizliegt vīriešu un sieviešu kā vergu mainīšanu viņu pārvaldītajos īpašumos. Tādas tradīcijas ir jāizskauž visā pasaulē. ”.
No tiem pašiem laikiem zaratuštriešu ticības apliecinājuma: “Par Vieduma pielūdzēju, zaratuštrieti uzskatu sevi slavēšanā un ticībā. Mani pazīst pēc domas labvēlīguma. Mani pazīst pēc vārda svētīguma. Mani pazīst pēc darbu labdarīguma.”.
Vai esam jau apziņā tā sačakarēti, ka robežu starp labu un ļaunu lemsim demokrātiski? Vai tirgus var būt brīvs? Vai brīvās pasaules starpnacionālā dispersā naudas (t.i., ideālistiskā??) impērija ir labāka vai sliktāka par Kremļa noziedzīgās materiālistiskās vardarbības impēriju? Jeb tas ir viens un tas pats. Un tomēr mēs esam gatavi balsot par to, vai labs ir ļauns, vai priekša ir pakaļa, vai augša ir apakša, vai vārda nozīme ir īsta vai pretēja… Un algoritms – sameklēt minoritāti, sataisīt apjukumu, sanaidot, noslaukt piķi un pārskriet pretējā nometnē – manuprāt, vēl nostrādā.
Kuri kurus mācīja – Gestapo NKVD vai drīzāk jau kopš 1918.gada roku piešāvušie NKVD? (https://en.wikipedia.org/wiki/Gestapo%E2%80%93NKVD_conferences)
Vai tiešām K.Ulmanis un padomnieki 1938-39.g. nenojauta par šajā rakstā minēto? Vai drīzāk cerēja sildīt kājas krievu bardakā. Arī mūsu laiks ir izvēle, – šoreiz starp Kremli, Briseli vai globālo drukātai naudai atvērto sabiedrību. Vai Intermarium un NATO.
Skat. arī https://anews.com/razvlechenija/105430321-pered-smertyju-isterichno-plakal-chto-stalo-s-glavnymi-stalinskimi-palachami.html http://infoportal-riga.blogspot.com/2020/06/blog-post_54.html I.L.)


DIE GPU. (Angriff auf das Abendland) – WOLFGANG MUND – 1942. Verlag: Franz Müller Verlag, Dresden.

1918.g. 5.sept, Maskavā un Pēterpilī atskanēja vēsturiskie dubultšāvieni. Kā zināms, Ļeņins nekad vairs neatspirga no atentāta sekām. Mozes Urickis [Моисе́й Соломо́нович Ури́цкий, 1-й Председатель Петроградской ЧК]

bija uz vietas beigts. Taču ar šo dienu vēl tikai sākās īstais masu terora periods. Dzeržinskis ievadīja šo akciju ar ‘pavēli par ķīlniekiem’, ko iespieda ‘Čekas nedēļas lapā’, un kurā starp citu teikts:

“Tagad jādara beigas katrai līdzjūtībai un rīcībai “ar samta ķepiņām”. Visām vietējām padomēm pazīstamie labo sociālrevolucionāru vadoņi un piekritēji nekavējoties jāapcietina. No buržuāzijas un virsnieku aprindām jāņem ķīlnieki. Katras niecīgākās pretestības vai vismazākās baltgvardu kustības gadījumā tūdaļ jāuzsāk masu nošaušanas. Vietējām izpildkomitejām šai virzienā jāattīsta sevišķi rosīga iniciatīva… Par katru vienas vai otras vietējās padomju nodaļas svārstīšanos priekšsēdim nekavējoties jāziņo iekšlietu tautas komisariātam. Masu terora lietošanā nav pieļaujama ne mazākā nenoteiktība vai svārstīšanās… ”

Šo pavēli izpildīja tik pamatīgi un tā 1916.gada rudenī boļševisma pārvaldītajos apgabalos izraisīja tādu asins pirti, ka ar to nu šis šausmu valdīšanas laiks varētu beigties un dot vietu kārtīgai jaunuzbūvei. Taču notika gluži pretējais. Šiem žīdiem un citu tautību kriminālistiem, kas bija tikuši pie varas ar īpašiem “ķērieniem” [хватка], vēl par daudz gulēja kaulos bailes no tikko pie zemes nospiestās virskārtas. Tautas masas, sevišķi zemnieki, nesajuta ne mazāko cieņu pret saviem jaunajiem “kungiem”, šiem pa daļai terorizētājiem, pa daļai terorizētajiem žīdiem un bijušiem trimdiniekiem. Tādēļ boļševiki uzsāka vispirms radikāli iznīcināt visus, kas līdz šim bija baudījuši vispārēju cieņu, to viņi izdarīja jo pamatīgi un modinot šausmas, lai arī tautas dvēselē pret notiesātiem iznīcinātu katru cieņas sajūtu un paklausību tiem. Bet arī ar šo soli viņi nenostiprināja savu “mazvērtīgo valdīšanu” [mazturīgo valdību], bet jutās spiesti turpināt terora metodes, kas tagad nu vērsās pret zemākiem slāņiem.

“Terora ceļš ir mūsu vienīgais un nepieciešamais ceļš”.

Šis Ļeņina izteiciens palika veidotājs sauklis visā turpmākā boļševiku valdīšanas laikā. Par īstenā boļševisma valdīšanas formu kļuva GPU [Государственное Политическое Управление]. Marksistiski-žīdiskai varas idejai ir raksturīgs tas, ka visus tās dzīvei svešos un tālos plānus realizēt darbā un saglabāt dzīvus ļāva vienīgi, pirmkārt, radikāla visu pretoties spējīgo slāņu iznīcināšana, otrkārt, vēl neatlaidīgāka pārējā tautas sastāva vājināšana. Tā praktiski boļševiku valdīšana bez GPU terora nemaz nav iedomājama. Bet līdz ar to jau ir izteikts spriedums par boļševisma sistēmu.

Visasiņainākais tomēr bija sākums.

Pilsoņu kara laiks Padomju Savienībā pauž visnecilvēciskāko, kas jebkad noticis starp cilvēkiem uz mūsu zemes lodes. Ķīlnieku principa dēļ katra pretošanās čekistu trakošanai bija salauzta. Ar zvērisku spīdzināšanu čekas izmeklēšanas tiesneši panāca arvien jaunu pilsoniskā elementa piederīgo nodošanu teroristu rokās.
Lai tos iznīcinātu, bija vajadzīgi “tikai” iemesli nāves spriedumiem. Bet čekā nenotika ne atklātas, ne slēgtas tiesas sēdes (vēl līdz šai dienai ne), un nebija iespējas ne attaisnoties, ne aizstāvēties, tur protokolēja vienīgi tikai izdomātus pierādījumus, resp.б izspiestas atzīšanās, lai piespriestu “augstāko soda mēru”; piespriestos nāves sodus nepārtrauktā plūdumā parakstīja tā laika čekas kollēģija un vadītājs, un tā reiz iekustināta slepkavošanas mašinērija darbojās tik ilgi, kamēr iznīdēšana bija pabeigta.
Maskavā toreiz kļuva pazīstams Unšlichta [Ио́сиф (Юзеф) Станисла́вович У́ншлихт] vārds

  • kā Viskrievijas čekas priekšsēža (tātad Dzeržinska) vietnieks un militārās informācijas dienesta augstākais vadītājs. Šī čekas žīda vārdu sastopam atkal 1927.gadā sakarā ar viņa apcerējumu čekas-GPU desmitgadu jubilejas gadījumā ‘Izvestija’ 1927.g. 13.dec. numurā, kur viņš pilnīgi atklāti par GPU darba mērķi apzīmē šķiras naidnieku

“nesaudzīgu likvidāciju”.

[Kas tas ir, ka žīdi nes nelaimi? Viņu nenoliedzami un apskaužami rosīgais spekulatīvais prāts un “brīvība” no vietējiem tikumiem nedod viņiem miera. (-I.L.) H.Heine: “Vai tiešām žīdu būšana ir neārstējama slimība?” … Cionisma teorētiķis un veicinātājs Teodors Hercls: “Žīdu jautājums pastāv visur, kur žīdi dzīvo ievērojamā skaitā. Tur, kur tas pastāv, to ienes žīdi savu migrāciju gaitā”.

… paradokss – daudz Aleksandra II no aizliegumiem un ierobežojumiem atbrīvoto žīdu Krievijā nostājās (pret viņu) uz terorisma un revolūcijas ceļa (brīvība ir atļauja uzkundzēties, vājuma signāls?). Pirmās žīdu revolūcijas Krievijā (1878-1881.gados) gaitā 1979.gadā sakarā ar sazvērestību pret imperatoru tika arestēti teroristu līderi … neraugoties uz sekojušajām žīdu represijām viņu teroristi 1881.gadā Aleksandru II nogalināja. Tas bija jau principiāls karš no abām pusēm, ko novēroja visa “civilizētā” Eiropa, kas cītīgi palīdzēja vienai no pusēm. Turpretim Krievijas varai palīdzēja Krievijas pilsoņi, kas uz to laiku jau bija zem žīdu ekonomiskā spiediena… “Mēs žīdus sitām ne tāpēc, ka viņi mums dīrāja ādu, – tāpēc jau žīdi, lai plēstu ādu, – bet par to, ka viņi mūs aptīrīdami grib mums uzkundzēties”. ”.
… Harkovas žīdu kopienas vadītājs E.Hodoss savā grāmatā ir atzīmējis: “Žīdu dominances virsotne represīvajos orgānos izveidojās uz 1936.gadu, uz “Lielā Terora” – valdošās elites attīrīšanas no “Leņina gvardes”, tas ir, no uz pasaules revolūciju vērstajiem, kas nospiewdošā vairākumā bija žīdu izcelsmes, sākuma brīdi.”
… Ņemot vērā NKVD un Staļina tuvākā palīga Lazara Kaganoviča aprindu sastāvu, ainu 1936.gada augusta beigās var iztēloties šādu – notiesātie žīdi sazvērnieki-trockisti ir gatavojuši sazvērestību pret Staļinu, lai atņemtu tam varu PSRS, bet citi Staļinam uzticamie žīdi: L.Kaganovičs, Jankels Sorenzons-”Agranovs”, “divkosis” Geršels Jehuda-Jagoda aizstāvēja Staļinu un grāva savus ciltsbrāļus sazvērniekus. …
http://flibusta.site/b/404347/read ]

Tā šie žīdi svētku rakstos atklāti drīkstēja izteikt nāves spriedumu miljoniem un atkal miljoniem Padomju savienības iedzīvotāju!
Kāds cits žīds, Mesings [Мессинг, Станислав Адамович 3-й Начальник советской внешней разведки (ИНО ОГПУ-НКВД)],

bija Maskavas čekas priekšsēdis. Viņš redzams arī nepārtraukti Dzeržinska kollēģijas vadītājās vietās, kādu laiku arī par priekšsēdi Ļeņingradas čekā. Urala apgabalā trakoja jau pieminētie žīdiskie cara slepkavas Gološčekins [Фили́пп Иса́евич Голощёкин = Шая Ицикович, 2-й Главный государственный арбитр при СНК СССР Один из организаторов расстрела царской семьи] un Jurovskis [Я́ков Михайлович Юро́вский = Янкель Хаи́мович, Непосредственный руководитель расстрела последнего российского императора Николая II и его семьи] blakus žīdam Safarovam [Георгий Иванович Сафаров = Сафарян = Вольдин?]. Krimā iznīcināšanas darbu veica Bela Kuns, alias Arons Kohns [Кун Бела Морисович = Béla Kohn], savas žīdiskās sekretāres Zemlačkas [Роза́лия Само́йловна Земля́чка, dz. Залкинд] atbalstīts.
Briesmu darbu ierosinātājs Charkovas apgabalā bija Charkovas čekas vadītājs loceklis Kohns, Charkovas izpildkomitejas priekšsēdis; tam sekundēja žīdiskais izmeklēšanas tiesnesis Fuchs, kāds tikpat uzpūtīgs cik bīstams asinssuns. Ukrainā bez tam sastopam žīdu Švarcu [Исаак Израилевич Шварц] kā čekas priekšsēdi, tad vēl Kijevas čekas vadītājus locekļus Finkelšteinu [Финкельштейн (еврей) — командир Особого Отрада при Че-Ка.], Elenkrīgu un Gruenšteinu. Kijevas čekas galvenā miteklī valdīja Dzeržinska uzticamākais palīgs [Лацис Мартын Иванович (Ян Фридрихович Судрабс)] Lācis.

Tas par savu darbību bija atstājis “piezīmes”, kuru cinisms un atklātība varēja vismaz noderēt par autentisku materiālu šo gadu šausmu apjomam. No šīm piezīmēm citēsim sekojošo:

“Pilsoņu karā neņēma nevienu gūstekni, jo ienaidnieks ir galīgi jāiznīcina. Tautas atriebīgā roka vajā visus agrākos bendes un asinssūcējus, proti: junkurus, virsniekus, bijušos ierēdņus, muižniekus, fabrikantus, tirgotājus, māju īpašniekus, bagātos zemniekus (kulakus), garīdzniekus, pa daļai arī ģimnāzistus un studentus.”

Gluži izcila loma ziemeļu apgabalā bija arī vadītājam čekistam Kedrovam [Михаил Сергеевич Кедров] ar viņa žīdisko sievu Maizeli-Kedrovu [Ревекка Майзель-Кедрова = Ревекка Акибовна Пластинина]

Šis slavenais laulātais pāris parasti atradās ceļā pa visu viņu “darba lauku” starp Balto jūru un Uraliem. Viņi nonāvēja savus upurus kopēji, drudžainā uzbudinājumā, abi būdami sadisti.
Dzeržinskis, šis sistēmas ass un vadītājs, apzinīgi ierādīja pirmo vietu noziedzīgi sadistiskiem elementiem ka saviem rokas puišiem un pavēļu izpildītājiem; jā, viņš pat personīgi tos izvēlējās un uzskatīja par visuzticamākiem šai īpašajā darba laukā. Jau sen viņam vairs nebija savas privātdzīves, no ģimenes viņš bija atsvešinājies jau kopš 1905.gada. Viņa laika biedri apgalvo, ka no tā laika viņš burtiski aizmirsis savu sievu un bērnu. Azaidu viņš iebaudīja savā birojā, bieži vien ēdiens palika neaizkārts. Tad viņš vēlu naktī palika nomodā, prātoja un kombinēja, izgudroja jaunas nopratināšanas un izmeklēšanas metodes, jaunu spīdzināšanas techniku, izdomāja jaunas “sazvērestības”, ar kurām provokatoriski ievilināt tīklos jaunus upurus; jau sen viņš provokāciju bija padarījis par sava darba vadītāju principu.
Piecus gadus, no 1917.gada oktobra līdz 1922.gada ziemai, ilga tā sauktais pilsoņu karš, boļševistiskās varas uzbūves asiņainākais posms, kurā blakus cīņai ar kontrrevolūcionārām akcijām ziemeļos, dienvidos un Ukrainā norisinājās konsekventas masu slepkavības pārvaldītajos apgabalos, lai iznīcinātu “šķiras ienaidniekus”. Cik lieli bijuši upuri, ko šie baismu gadi prasījuši no Padomju savienības iedzīvotāju kopskaita? Dienvidiem vien Deņikina komisija uz savu izmeklēšanas materiālu pamata aprēķinājusi 1,7 miljonus mirušo, kas visi ir čekas upuri 1918. un 1919.gadā. Terrorā nonāvēto skaitu var minēt tikai aptuveni. 52 guberņās katrā darbojās pa 1 čekai, pa 1 sevišķai nodaļai un pa 1 revolucionāram tribunālam. Tām vēl pievienojās daudzās rajonu transporta čekas, dzelzceļu tribunāli, iekšējās aizsardzības tribunāli, “ceļojošās” komisijas, “sevišķās nodaļas” un tribunāli armijā un toreizējās 18 divīzijās. Kopā ar apriņķu čekām, kas darbojās pārejoši, tādēļ pastāvīgi darbā varēja būt ap 1000 šādu nāves institūtu. Tiem pievienojas čekas un tribunāli Sibīrijā, Krimā un Tālajos austrumos. Bet ja aprēķina kopā tikai 1000 čekas un pieņem, ka katrā ik dienas ar nāvi notiesāti tikai 5 cilvēki, tad jau rodas skaitļa kopsumma 1,5 milj. gadā. Tā jāpieņem, ka laikā no 1917.g. oktobra līdz 1922.g. rudenim čekas asinspļauja sasniegusi 7—10 milj. upuru, kas aizgāja bojā blakus pilsoņu karā šais gados kritušiem un sērgās un badā nomirušiem. No 1917-22.g. bada upuru skaits vien – pēc boļševiku pašu statistikas – sasniedz 10.240.000.
Parakstīto nāves spriedumu lapiņu blāķi no šiem gadiem sver vairākas tonnas: šīs vienīgās liecības par iznīcināto “šķiras ienaidnieku”, t.i., kādreizējo inteliģenci vēlākie proletārisko cietumu iemītnieki un nāves kandidāti čekas cietumos atrada kā makulatūru mētājoties blakus smirdīgajām kameru “paraškām”.

Jagodas laikmets

Kad 1923.gada 15.novembrī notika čekas pārdēvēšana par OGPU, “apvienoto valsts politisko pārvaldi”, – kas, dabiski, bija par iemeslu svinīgai likuma publicēšanai, – šis iestādījums jau sen bija tā noorganizēts, ka arī ar pirmo acu uzmetienu dažādajām jaunajām, “apvienotai valsts politiskai valdei” piešķirtajām funkcijām tajās varēja pazīt pārfrizētas līdzšinējās čekas uzbūves sastāvdaļas.
Čekā pēdīgi bija izveidojies šāds darba iedalījums: IZMEKLĒŠANAS NODAĻĀ darbojās izmeklēšanas tiesneši, kam trūka jebkādas juridiskas izglītības, toties, kā oficiāli apzīmēja, tie bija cilvēki ar proletārisku instinktu. Ka īstenībā tie izmeklēti noziedznieku tipi, un pa lielākai daļai žīdi, to bez daudzajiem uzkrītošajiem žīdu vārdiem liecina arī veids, kādā notika izmeklēšana. Viņu uzdevums taču nebija, kaut gan tie to apgalvoja, ar pamatotiem pierādījumiem apvainot valsts nodevībā “šķiras ienaidniekus”, bet gan piegādāto cilvēku materiālu ar zināmu apiešanos novest līdz tādam sabrukuma stāvoklim, kad seko vēlamā “atzīšanās”, t.i. šķietamais iemesls nāves sodam.
Tā strādāja šī nodaļa kopā ar OO (osobij otdjel), SEVIŠĶO DAĻU, kuras uzdevums bija organizēt politisko spiegu aparātu. Te bija runa par visslīpētāko, visviltīgāko, kas kopš inkvizīcijas laikiem šai lauka darīts un sasniegts. Šī sevišķā daļa bija pratusi katru divpadsmito Padomju savienības
iedzīvotāju saistīt par savu līdzstrādnieku, neizdodot pie tam ne kapeikas, bet visu panākot ar viszemiskāko spaidu palīdzību, spīdzināšanu, draudēšanu ar nāvi. Spiegošanas aparātā kā sevišķa organizācija darbojās ”strādnieku un sādžu korespondenti”, kam pastāvīgi bija jāiesūta ziņojumi par “noskaņojumu” . Lielākā tiesa ziņotāju bija piespiesti ar varu šo darbu veikt. 1926.gada sākumā jau bija vairāk nekā 200.000 šo korespondentu. Līdzīgā veidā šo pieredzi vēlāk izlietoja arī armijā, un tādējādi GPU sev nodrošināja slepeno iespaidu arī karaspēka daļās.
Šis spiegu tīkls nepārtraukti un akurāti piegādāja izmeklēšanas nodaļai arvien jaunus upurus. To piegādāšanu pārzināja OPO (operativnij otdjel), OPERATĪVA DAĻA, kam piederēja čekas bruņoto spēku vadība. No pāris simtu kareivjiem Smoļnijā tagad to skaits sniedzās vairākos tūkstošos – vesela labi apģērbtu un ēdinātu benžu, iedzimtu noziedznieku, cilvēku medīšanas speciālistu, profesionālu nāvētāju armija. Šis armijas “virsnieku korpuss” rekrūtējās no visrupjākajiem revolūcijas pārstāvjiem, kas “šķiras ienaidnieku” apkarošanā bija apliecinājuši savu “bagāto fantāziju”; arī no komjauniešiem un vispār ļaudīm, kas aklā paklausībā zvērēja saviem darba devējiem uzticību, jo tikai viņiem tie varēja pateikties par pārtikušo, pat ļoti labo dzīvi posta, bada, trūkuma un baismu vidē, ko tie paši bija radījuši.
Par viņu labklājību pārpilnīgi rūpējās SAIMNIECISKĀ DAĻA. Tā pārvaldīja ievērojamos apķīlājamos laupījumus un notiesāto personīgos īpašumus. Redzams, ka cilvēku iznīcināšana taču atnesa kādu ieguvumu: tā sniedza vismaz iespēju gūt personīgu labklājību tiem, kas ar savu terroru
visu Padomju savienības dzīvi dzina arvien lielākā nabadzībā un postā.
Vienkāršāk vairs nevarēja realizēt jaunu divu šķiru sistēmu. Pilsētas iecirknī pie Lubjankas atradās kluba telpas, kurās čekistiem bija jārod saviesīgums un izklaidēšanās. Tur viņiem bija savi laikraksti, tur viņus pastāvīgi skoloja un pamazām izveidoja par īpatu, ļoti pašapzinīgu šķiru, kas nicinoši nolūkojās uz pārējiem padomju pilsoņiem.

  1. bija KOMANDANTA – visnodarbinātākā un visatbildīgākā vīra nodaļa. Tas viens pats darbojās 3 amatos. Kā dienesta komandants viņš bija sardzes priekšnieks. Otrkārt, viņš vadīja personālo daļu, t.i., pārvaldīja visu čekas dienesta personālu, ierēdņu kadru, virtuves personālu, sardzes un, dabiski, ieslodzītos. Treškārt, viņš bija atbildīgs par nāves spriedumu izpildīšanu.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n24|article:DIVL323|page:4|block:P4_TB00004|issueType:P

Pēc šīs 5 nodaļu schēmas Dzeržinskis bija izveidojis visas iecirkņu, kā arī nacionālo republiku čekas, tāpat strādāja arī visas vietējās un arodu grupās un savienībās, organizācijās u.c. patstāvīgās ieceltās speciālās čekas.
Un šo iz- un uzbūvi, kas sen jau bija atstājusi Ļeņina 1917.g. 7.novembrī ieceltās čekas pirmatnējos ietvarus, tad nu noteica ar likumu 1923.g. 15.novembrī; pazudis bija vienīgi bīstamais vārds ‘čeka’.
1924.gada 21.janvārī nomira Ļeņins, no augstākās likumdevējas varas viņš jau bija atstājies kopš diviem gadiem. NEP periods vēl atradās iekšējās cīņas zīmē turpinājuma dēļ, bet nākamais virziens iezīmējās jau no paša sākuma. Taču svarīgāka bija pamazītēji notiekošā kulišu maiņa. Žīdisko teorētiķu fronti acīm redzami nobīdīja sāņus, resp. no tās atraisījās citādi noskaņota žīdu grupa, kas pulcējās ap L.M.Kaganoviču [Ла́зарь Моисе́евич Кагано́вич – железный нарком,
Заместитель/Первый заместитель Председателя СНК СССР – Совета Министров СССР].

Nepārprotami, kaut arī uz ārpusi nemanāmi, tas pats notika jaunajā GPU vadībā. Te, Kaganoviča kliķes atbalstīta, pamazām uz priekšu izvirzījās žīda Jagodas [Ге́нрих Григо́рьевич Яго́да (имя при рождении — Генах Гершенович Ягода, Энох-Генрих (Енох) Гершенович Иехуда, Генрих Гершенович, (ВЧК, ГПУ, ОГПУ, НКВД), первый в истории генеральный комиссар государственной безопасности, Народный комиссар внутренних дел СССР (1934—1936)] figūra, kļūdama arvien noteicošāka.

JAGODA, kopš 1907.gada boļševiku partijas loceklis, jau 1920.gadā atradās čekas centrālajā kollēģijā, laikā pēc pilsoņu kara pārņēma slepenās — operatīvās pārvaldes vadību un 1924.gadā kļuva GPU priekšsēža vietnieks.
GPU iekšzemes aparāta milzīgā izbūve ir viņa darbs. Viņš bija fanātiskais mudinātājs izveidot arvien varenākas GPU karaspēka daļas un tā sevišķās formācijas. Pilsoņu karā viņš bija ieguvis mācību, ka terrora režīmam jābūt stiprākam par jebkuru citu varu valstī un spējīgam “rotaļājoties” [играючи] veikt katru, lai cik nedzirdētu akciju. Padomju armija varēja kļūt cik vien plaša un varena gribēdama, ar GPU vadīto polītkomisāru sistēmu un tās spiegiem tā pilnīgi atradās varas vīru rokās.

Tā nonāca līdz tam, ka GPU organizāciju it kā identificēja ar visu valsts pārvaldi. Ievērojot, ka “iekšējā pārvalde” tādā veidā bija sev pakļāvusi visu Padomju savienības politisko un saimniecisko dzīvi un paslepen arī komunistisko partiju, būtu bezprātīgi runāt par kādu “sociālistisku strādnieku un zemnieku republiku”: organizētais terrors bija virsotņu varas ierocis, virsotne bija terrors. Valdīšanas vienīgais līdzeklis bija pastāvīgs beztiesīgums. Pēc pilsoņu kara izbeigšanas un NEPa perioda šis beztiesīgums boļševiku despotisma valsts izbūvē un izveidojumā izpaudās un nostiprinājās tiklab atklāti, kā arī režīma aizkulisēs. Ceļš uz Staļina personīgo diktatūru, ar Kaganoviča kliķi aizmugurē, vienlaikus bija arī ceļš uz GPU diktatūras iestādījuma absolūto varu.
Terrora sistēma pa to laiku sen bija atmetusi pilsoņu kara gadu “stilu”, nemaz jau nerunājot par Nepa periodā iestājušos “maigumu”. Toties cietumi ar “valsts ienaidniekiem” un aizdomās turamiem pildījās atkal tik ļoti, ka vajadzēja radīt kādu ventili. Un nu IZSŪTĪŠANA, ko mazākos apjomos sāka jau 1922.gadā, izrādījās par ērtāko līdzekli, kā “bez asins izliešanas” pazudināt cilvēkus. Veselām masām apcietinātos izsūtīja uz Narimas apgabalu un citām attālākām Sibīrijas vietām. 1924., “Sibīrijas gadā”, no Padomju savienības dzīves pazuda pēdējās izglītoto un turīgāko iedzīvotāju slāņu atliekas. Tai vietā, lai tiktu nošauti, viņi Sibīrijas bargajā ziemā aizgāja nāvē mazliet gausāk, taču pilnīgi droši un nenovēršami. Kādā no izsūtīšanas apgabaliem, kura platība divreiz lielāka par Ukrainu, bija tikai viena slimnīca un viens ārsts. Tur no visiem apcietinātiem ar malāriju, tuberkulozi, bada tīfu, skorbutu, melnajām bakām u.c. saslima gandrīz 90proc. 1923.gadā, pēc tieslietu komisariāta oficiālām ziņām, izsūtītas 72.658 personas. Apmēram trīs reizes lielāku skaitli uzrādīja 1924.gads.
1926.g. 19.jūlijā pēkšņi nomira Fēlikss Edmundovičs Dzeržinskis. Viņa dzīves gaitā gadi neko vairs nebija grozījuši. Savā fanātiskajā kalpošanā viņš bija pārgājis no Ļeņina pie Staļina un līdz ar to iekļāvies neredzami līdzvaldītājā Kaganoviča kliķē. Tādēļ viņš arī bija pieļāvis, ka Jagoda arvien vairāk izvirzījās par GPU “iekšējo” organizatoru, kas jo sevišķi gādāja par tās žīdu darbinieku skaita ievērojamu palielināšanu.
Oficiāli Dzeržinska pēcnieka amatā par GPU priekšsēdi nāca viņa tautas brālis un oficiālais vietnieks MENŽINSKIS. Menžinskis dzimis 1874.g. skolotāja ģimenē, kā apgalvots, arī dižciltīgs tāpat ka Dzeržinskis, neveiksmi cietis jurists, kas sākumā gribējis nodoties diplomāta karjerai. Studiju laikā Pēterpilī 1895.g. pieslējies marksistu kustībai. Arī 1906.g. nemieros viņš aktīvi piedalījies, par ko apcietināts, bet jau nākoša gadā viņam izdevies izbēgt, pēc kam no 1907 -1917.g. dzīvojis ārzemes, lielāko tiesu Parīzē.
Emigrācijā viņš nodarbojies ar žurnālistiku, aģitēdams presē. Starp citu toreiz viņš savos rakstos nostājās pret Ļeņinu, kuru apzīmēja par “fantastu bez zemes”.
1917.gadā arī viņš parādījās Pēterpilī apvērsuma rīkotāju rindās un piedalījās armijas sagraušanā. Pēc oktobra revolūcijas viņš kļuva finanču tautas komisārs, tad 1918.g. ģenerālkonsuls Berlīnē. 1919.gadā boļševiku partija deleģēja viņu kā prezidija locekli čekas kollēģijā. Trockis sauca viņu par “vīru ar dzeltenām acīm”. Terroristu vidū viņš pārstāvēja intelektuālistu tipu; viņš esot pilnīgi pārvaldījis japāņu un ķīniešu valodu.
Čekā un vēlākā GPU Menžinskis pastāvīgi palika Dzeržinska ēnā, sākumā blakus Unšlichtam, tad Jagodam. Viņš esot – domājams, kopā ar Triliseru [Ме́ир (Меер) Абра́мович Трили́ссер Михаи́л Алекса́ндрович Москви́н, Мурский Анатолий, заместитель Председателя ОГПУ]

NKVD ģēnijs Meirs Abramovičs Trilisers arī Mihails Moskvins, Anatolijs Murskis
  • izstrādājis ārzemes GPU rafinēto pievilinātaju spiegu sistēmu, viņam piedēvē arī dažādu spīdzināšanas instrumentu izgudrošanu. Neapšaubāmi viņa iecelšana par Dzeržinska pēcnieku notika maskēšanās nolūkā jo īstais pēcnieks bija Jagoda. 1926.g. Menžinskis jau bija smagi slims, viņš acīm redzot sirga ar progresīvo paralīzi, kas to piespieda palikt guļus.
    Viņš tikai retumis piecēlās no dīvāna savā priekšnieka istabā, kur dažreiz viņu apgrūtināja tā “lietpratēji”, nākdami pēc paraksta nāves spriedumiem.
    Skaidrs, ka viņš ļāva Jagodam brīvi rīkoties. Tomēr GPU desmitgadu jubilejas gadījumā viņš saņēmās un uzrakstīja “Izvestijai” svētku rakstu (1927.g. 13.dec.), kurā bez aplinkiem runāja par veselu šķiru “iznīcināšanu” un “galīgu izsvilināšanu”. Tad viņš galīgi pazuda no redzes loka un nomira 1934. gadā.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n25|article:DIVL387|page:6|block:P6_TB00009|issueType:P

Katrā ziņā 1926.gadu jau var uzskatīt par Jagodas faktiskās iestāšanās laiku GPU vadībā. Pa tam aizkulisēs bija beigusies arī spēku sacensība, Staļina vara bija nodrošināta, un tamlīdz arī Kaganoviča kliķe, kas izvirzīja Jagodu par savu pārstāvi terrora organizācijas priekšgalā, sākumā to maskējot ar vārgo intelektuālistu Menžinski.
Jagodas izcelšanās slēpjas tumsā. Pēc dažiem avotiem viņš ir žīds no Latvijas, pēc citiem, kam var piešķirt vairāk ticamības, viņš cēlies kādas poļu pilsētiņas geto, domājams, Viļņas apgabalā. Citi avoti atkal apgalvo, ka Jagodas vecāki bijuši katolismā pārgājuši poļu žīdi [7 (19) ноября 1891, Рыбинск Ярославской губернии].
Vienalga, vai Jagodas tēvs bijis “kristīts polis” vai neviltots geto žīds un vecu drānu tirgotājs no Berdičevas geto, skaidrs tomēr tas, ka Jagoda pats, būdams GPU visvarenais, nodarbojās ar tik krasu žīdisku personālpolitiku, cik vien iespējams. Stāsta, ka viņš bijis vecākiem vienīgais dēls veselā meitu virknē, un sākumā savā dzimtenē arī bijis visai neievērojams. Beidzot viņš ieguvis drogista palīga apliecību, pēc kam redzams kādā pieticīgā darba vietā Ņižņijnovgorodā.
Revolūcijai viņš piebiedrojās pēkšņi pilsoņu kara laikā. Tad viņu atklājām kā politisko komisāru 5.armijā. Bet arī te viņš nemantoja slavu. Proti, kādas cīņas laikā viņš ar visu pulka štābu bēga. Kad Trockis, visu bijātais virspavēlnieks, viņu sauca pie atbildības, Jagoda novēla visu vainu uz komandieri, kuru līdz ar vairākiem virsniekiem Trockis lika nošaut.
Jagoda nu ātri ierīkojās čekā Kazaņā. Vēlāk viņš jau redzams Dzeržinska darba štābā un drīz vadīja kādu sevišķu akciju pie rietumrobežas. Te viņa pienākums bija laikus notvert bēgošos aristokrātus un tiem atņemt līdz vedamās dārglietas. To var dēvēt arī par lielceļa laupīšanu [salīdzināsim ar Dž.Sorosa pirmo miljonu]. Attieksmē pret savu pirmo upuru likvidāciju viņš jau no paša sākuma izrādījās īstais vīrs. Vispār, salīdzinot ar Dzeržinski, viņš izrādījās par vēl lielāku asinssuni, un proti, savai rasei atbilstoši pret augstākiem līdējs, pret zemākiem nesaudzīgs.
Ar Jagodas vārdu uz visiem laikiem saistās Padomju savienības zemnieku – zemes īpašnieku iznīcināšana, tas milzu uzbrukums veseliem pieciem miljoniem ļaužu – vīriem, sievām un bērniem, ko spaidu darbu nometnēs nomocīja līdz nāvei. Lēmumu šai akcijai pieņēma 1927.g. decembrī partijas konferencē. Toreiz apsprieda pirmo piecgades plānu, ko sāka realizēt 1928.g. 1.oktobrī. Plāna izpildīšanai vēl trūka dažu palīglīdzekļu, proti, naudas un devīžu [ārzemju maksājumu]. Nekad nebūs iespējams noskaidrot, vai šis stāvoklis pamudināja pieņemt lēmumu par patstāvīgo zemnieku iznīcināšanu, vai arī faktiski, kā to pauž oficiālie padomju raksti, abi faktori te “laimīgi” savijušies: pirmkārt, varas vīru atziņa, ka pret viņiem pēc kādreizējās pilsoņu šķiras pilnīgas iznīcināšanas miljonu “kulaku” veidā nostājies vēl lielāks un bīstamāks “sociālisma” ienaidnieks, kura priekšā viņiem vai nu jākapitulē, vai arī tas jāiznīcina; — un, otrkārt, “patentideja”, ka ar miljoniem spaidu kārtā nodarbinātiem varēs ietaupīt mašīnas un radīt dempingu, kas padomju valstī iepludinās devīzes. Šai vergu armijai rekorda laikā būtu jānocērt milzīgi meži, kuru materiālus mestu pasaules tirgū, būtu jārok ogles, jābūvē šosejas un dzelzceļi un jāveic iepriekšējie zemes darbi plānoto rūpniecības kombinātu būvei. Viss tas nedrīkstēja maksāt ne kapeikas, gluži pretēji, te izmantojamiem darba spēkiem ar viņu pēdējo elpas vilcienu vajadzēja veikt pāri cilvēku spēkiem ejošo un tad pazust no “sociālisma” skatuves. Visbeidzot varas vīri cerēja no spaidu kollektīvizācijas iegūt arī lauksaimniecības produkcijas kāpinājumu, zināma veida rūpniecisku graudkopību, kuras ražām tāpat kā meža materiāliem par vislētākām cenām vajadzēja ieplūst ārzemju tirgos.
Jau 1926.gadā valdība, aizliegdama privāttirdzniecību, mēģināja piespiest zemniekus nodot savus ražojumus valstij, un proti, par valdības noteiktām ārkārtīgi zemām cenām. Ievērojot naudas nepieciešamību piecgades plāna vajadzībām, zemniekiem maksājamās lauku ražojumu cenas turēja nemainīgā zemā līmenī, kamēr cenas par rūpniecības ražojumiem un zemnieku nodokļus pastāvīgi paaugstināja; tam vēl pievienojās kāpjošā inflācija. Zemnieks centās atvairīt saimnieciski pret viņu vērstos uzbrukumus ar apsējamas platības un lopu skaita samazināšanu, pāriedams uz ražošanu tikai paša vajadzībām. Kā senākos laikos mājās atkal dūca ratiņi un klabēja stelles. Zemnieki prasīja no valsts brīvas tirdzniecības atjaunošanu un brīvu cenu veidošanos, kā arī tiesības brīvi rīkoties ar zemi.
Tā zemnieki, vēl būdami šķietamā kopības spēka apziņā, jaunajai žīdiskajai valdītāju kliķei, kas ne spēja, ne arī gribēja patiesi atrisināt lauksaimniecības jautājumus, iespēlēja tieši rokās šo sātanisko “produktīvās” iznīcināšanas metodes lēmumu. Un tādēļ XI partijas kongress nolēma uzsākt zemes kollektīvizāciju spaidu kārtā. Aiz šī lēmuma atradās: partijas lauksaimniecības nozares vadītājs Lazars Mozus dēls Kaganovičs, centrālās politiskās pārvaldes priekšnieks, un MT [mašīnu-traktoru] staciju vadītājs A.Kriņickis [Криницкий Александр Иванович, Начальник Политуправления МТС НКЗ СССР], kam uzdota bija kollektīvizācijas veikšana, lauksaimniecības tautas komisārs J.A.Jakovļevs-Epšteins [Я́ков Арка́дьевич Я́ковлев (настоящая фамилия Эпште́йн, 1-й Народный комиссар земледелия СССР], Heršels Jagoda — GPU priekšnieka vietnieks [?] un visu izsūtīšanas un spaidu darbu iestādījumu atbildīgais vadītājs, un Baumans [Карл Янович Бауман родился 29 августа 1892 г. в Вилькенской волости в Латвии В 1923—1924 годах — заместитель заведующего Организационно-Инструкторским Отделом ЦК РКП(б), в 1928 году заведующий Отделом по работе в деревне ЦК ВКП(б). Один из самых ревностных сторонников коллективизации любыми средствами С 11 апреля 1928 года по 4 февраля 1932 года — член Организационного бюро ЦК ВКП(б). Одновременно с 11 апреля 1928 года по 29 апреля 1929 года — кандидат в члены Секретариата ЦК ВКП(б), с 29 апреля 1929 года по 4 февраля 1932 года — секретарь ЦК ВКП(б). С 29 апреля 1929 года по 26 июня 1930 года — кандидат в члены Политбюро ЦК ВКП(б). ], partijas centrālkomitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītājs.

Pieci žīdi te bija atbildīgie plānotāji un atbildīgie izpildītāji drausmīgā iznīcināšanas akcijā, kas skāra piecus miljonus cilvēku, – visu toreiz vēl darba un dzīves spējīgo vadošo zemnieku slāni Padomju savienībā.
Centrālās izpildkomitejas un tautas komisāru padomes lēmumu par kulaku likvidāciju publicēja vēl tikai 1931.g. 1.februārī, t.i. divus gadus pēc likvidācijas gaitas sākuma. GPU slepenā pavēle noteica sekojošus rīcības pamatprincipus:

  1. visi kulaki, kas zināmi kā slepeni kontrrevolucionāri, jāapcietina un tūlīt jānošauj, lai aizkavētu kulaku sacelšanos, t.i., viņiem jānolaupa visi to iespējamie vadoņi;
  2. kulakiem, kas līdz šim nodarbinājuši pastāvīgu darba spēku (kalpus), jāatņem viņu īpašums un paši tie jāizsūta;
  3. visiem pārējiem kulakiem tāpat jāatsavina viņu īpašums, konfiscējot arī viņu personīgos mājturības priekšmetus, bet viņi paši no sava rajona jāpadzen.

Tieši sekojot šiem norādījumiem, 1929.gadā sākās nelaimīgo zemnieku un viņu ģimeņu masu iznīcināšana. Sodu izpildīja kāds noziedznieku štābs, kurā gandrīz pilnīgi, līdz pat zemākai dienesta pakāpei, ietilpa vienīgi žīdi ar Jagodu priekšgalā. Viņš un viņa pavadoņi šo ārprāta pasākumu bez baiļošanās varēja turpināt līdz galam, jo Staļins pats sargādams stāvēja aiz Jagodas un katru radušos iebildumu vai pārdomas politbirojā apzīmēja par “labo novirzienu”.
Marksistisko agrārpolītiķu konferencē Staļins izteicās sekojoši:

“Kāds pašreiz ir lietu stāvoklis? — Pašreiz mūsu rīcībā ir pietiekams materiāls pamats, lai dotu triecienu kulakiem, salauztu viņu pretestību, likvidētu viņus kā iedzīvotāju šķiru un viņu produkciju aizstātu ar sovchozu un kolchozu produkciju… Tādēļ pēdējā laikā mēs no kulaku pelņas kāro tendenču ierobežošanas politikas esam pārgājuši uz kulaku kā šķiras iznīcināšanu. Pašreiz
atbrīvošanās no kulakiem rajonos, kur notiek galīga kellektīvizācija, nav tikai vienkāršs administratīvs solis; pašreiz atbrīvošanās no kulakiem ir kolchozu izveidošanas un attīstības sastāvdaļa. Tādēļ ir smieklīgi un bezprātīgi pašreiz izteikties plašāk par atbrīvošanos no kulakiem. Ja galva ir nost, tad par matiem vairs neraud.
Ne mazāk smieklīgs liekas cits jautājums; vai kulakus var ielaist kolchozos? To nedrīkst darīt, jo kulaks ir zvērināts kolchozu kustības ienaidnieks. Man liekas, ar to lieta ir skaidra.”

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n27|article:DIVL125|page:2|block:P2_TB00006|issueType:P

“Lieta” bija ļoti skaidra. GPU devās darbā ar lielu dedzību, ar postīšanas kaisli, it kā būtu jādzēš kāds prēriju ugunsgrēks. Naktī uzbruka ciemiem, pārtikušākos zemniekus ar sievām un bērniem burtiski izmeta pa logu uz ielas un nošāva. Vidējo zemnieku masu ar ģimenēm sadzina vienkopus un sablīvēja transporta vagonos. Visur, dabiski, tādu apmēru izsūtīšanai trūka ripojošā materiāla. Kā dzīvniekus nelaimīgos cilvēkus sadzina vagonos. Viņi nedrīkstēja paņemt līdz pat nepieciešamo, arī virsdrēbes pa lielākai daļai atņēma. Pārējos ciemus pārņēma paniskas bailes, ik brīdi gaidīja soda ekspedīcijas. Zemnieki līdz ar savām ģimenēm masveidīgi devās pašnāvībā. Uznāca arī gripas un tīfa epidēmijas, lauku darbi pilnīgi apstājās. Tūkstošiem padzīto kulaku ģimeņu klejoja apkārt saldamas un badu ciezdamas; tās kļuva par visas zemes postu, pakrita un mira ceļmalas. Pārējie vilkās uz pilsētām, kļuva par klaidoņiem un par iznīcības upuriem. Bet Staļins te piebilda:

“Revolūcija prasa upurus; ja pilnīga sociālizēšana uz laukiem prasītu pat 20 miljonus, tad tomēr mēs no tās neatteiksimies.”

Apaļi 400.000 cilvēku ikvienā lielajā Padomijas lauksaimniecības novadā bija padoti šim liktenim. Pusotra miljona “kulaku” jau 1930.gadā pildīja toreiz ierīkotās deviņdesmit spaidu darbu nometnes. Kopš 1926./27.g. norisinājās darbi Dņeprostroja spēkstacijā, pie Turksibas dzelzceļa, Magņitogorskas rūpniecības kombinātā un Staļingradas traktoru fabrikās. Bet visvairāk cilvēku bija vajadzīgs meža darbu nozarē, jo pēc tirdzniecības līgumiem uz ārzemēm bija jāsūta lieli
daudzumi koku. GPU tāpēc dzina strādniekus spaidu darbos uz cirsmām Karelijā, tālajos ziemeļos Sibīrijas mūža mežos. Tā kā tur trūka lietpratīgas organizācijas un attiecīgo technisko palīgierīču, tad paredzēja, ka šiem darbiem gada laikā būs vajadzīgi 5 miljoni strādnieku. Tālākus miljonus cilvēku prasīja kara rūpniecība, kas bija sākusi attīstīties Tālajos austrumos, kur Blichera vadībā
veidojās stipra armija.

Jau 1929.gadā GPU nodibināja centrālu galveno pārvaldi visām spaidu darbu nometnēm. Vispirms to vadīja žīds Garbokins [?]. Tai pašā gadā ar varu sāka pārcelt uz citurieni 18.000 ingermanlandiešu [ingru] un tūkstošiem somu kareļu; arī te GPU centās vienā akcijā sasniegt divējādus mērķus: iznīcināt zināmu tautisku nacionalitāti pie Skandināvijas vārtiem, kurus tad tūliņ varēja izveidot par stratēģisku bāzi, un reizē ar to aizsūtīt uz Sibīrijas darba vietām jaunas cilvēku masas.

Šai Jagodas uzsāktai masu verdzināšanas un spaidu darbu metodei bija arvien vairāk jātop par īsteno līdzekli Padomijas imperiālistiski-stratēģiskā uzbūvē. Astoņu gadu laikā šai strādājošo “nāves sektorā” bija jāatrodas caurmērā 7—8 miljoniem abējāda dzimuma un visāda vecuma cilvēku, kas vispār būtu darba spējīgi. Jo šo spaidu darbu drausmīgo nāvīgumu pierāda tūkstošiem ziņojumu un liecību, bet it sevišķi vēl tā centība, ar kādu GPU allaž jaunos viļņos rāva no iedzīvotāju vidus jaunas verdzināmo masas, lai papildinātu nometņu sastāvu. Kad sen jau vairs nebija “šķiras ienaidnieku”, tas sāka ķert “kaitētājus”, kuri visi tāpat piederēja strādnieku šķirai vai arī bija proletārizēti zemnieki. “Pielietojot” žīdu smadzenēs radušos šķiru cīņas ideju šāda “sociālisma” realizēšanai dzīvē, šī valsts tā paturēja sev tiesības atkal it kā atjaunot piramīdu būvju un darba vergu laikmetu, lai gan tādās formās un apmēros, kas pavisam atšķiras no tā, ko mēs zinām no vēstures.
Šeit minēsim svarīgākās nometnes un nometņu kompleksus, ko GPU dažos gados ierīkoja un apgādāja ar vergiem Padomijas plašās telpas tālajos ziemeļos un dienvidos, kā arī tālu austrumos. Vispirms te minams Solovecu salu komplekss, “Slon” nometne, kur sūtīja vienīgi tikai politiskos “noziedzniekus”, kas tur visīsākā ceļā bija “fiziski jāiznīcina”, kā to mēdza teikt; nometnes vadītājs bija žīds Serpuchovskis. Tad nometne Kolas pussalā pie Kirovskas, agrākās Chibinogorskas. Tad pie Murmanskas, kur izmantoja apatīta slāņus, ar galveno pārvaldi pie Murmanskas dzelzceļa Maigubas stacijas. Agrākās Archangeļskas, Vologdas un Vjatkas guberņās žīda Finkelšteina vadībā bija koncentrētas lielās nometnes meža darbiem. Tāpat izcirta mežus Karelijā.
Īpaši Karelijai, kur nometnes vadīja žīds Kogans, bija drīz jātop par vislielāko un visdrausmīgāko verdzinātavu: 800.000 nāvei nolemto tur bija jābūvē Baltās jūras kanālis. Tur pie Karchumeki bija pat bērnu pārmācības nometne pusaudžu “noziedzniekiem”. Bez tam Petroskoju izbūvēja par čekas karaspēka novietni; tur atradās bīstamās mednieku komandas, kas bija specializējušās ķert no spaidu darbiem izbēgušos strādniekus.
Ļeņingradas apgabalā ierīkoja nometnes Sviras upes (savieno Oņegas un Ladogas ezerus) regulēšanas darbiem; purvu dēļ šinīs nometnēs apmira vairāk ļaužu nekā citur. Tālākas nometnes apgādāja Volgas regulēšanas darbus un Volgas spēkstaciju pie Jaroslavļas, Šaturas regulēšanu pie Čornajas – Grīvas (Maskavas – Kazaņas dzelzceļa malā). No tālākām nometnēm Maskavas apgabalā sevišķi minama Dimitrova nometne ar pusmiljonu cilvēku Maskavas-Volgas kanāla būvei.
Bet visvairāk spaidu darbos notiesāto bija sakoncentrēts Uralu apgabalā. Sverdlovskā GPU ierīkoja galveno izdales vietu visiem apgabaliem. No Uralu nometnēm svarīgākās bija nometne pie Višeras un “tranzīta” nometņu komplekss Magnitogorskas būvei. Visas šīs nometnes kalpoja rūdu un akmeņogļu iegūšanai, kā arī mežu ciršanai lielā stilā. Sverdlovskā mita šo nometņu vadītājs žīds Pogrebinskis.
Rietumsibirijā, kur valdīja žīds Sabo, nometnes atrodas telpā starp 85. un 95. austrumu garuma grādu un 50. un 75. platuma grādu, t.i., līdz Taimira pussalai, ar galveno centru Novosibirskā. No tām vispirms pieminamas nometnes Petrovskaja un “Boļšaja Rečka”. Austrumsibirijā nometnes atrodas starp 60. un 70. platuma grādu un 95. un 130. austruma garuma grādu, ar galveno pārvaldi Irkutskā. Austrumsibirijas nometnes deva darba spēku turienes akmeņogļu raktuvēm.
Kas tur pielikti pie darba, tie atpakaļ vairs netiek. Nometnēm Tālajos austrumos, kurām bija jādod darba spēks turienes kara rūpniecībai, galvenais centrs bija Chabarovskā.
Arī uz Kazachstanu sūtīja ļaudis spaidu darbos. Tos vadīja žīds L.B.Solins, un to galvenais centrs bija Taškenta. Kara saimniecībā liela nozīme ir abām lielajām nometnēm Karagandā un Temirā pie Cholodas upes, kas dod darba spēku naftas laukiem.

1930.g. pavasarī varas vīriem bija jāapstādina šīs spaidu kollektīvizēšanas drausmīgais temps un jādod kādu laiciņu miers; bet šī pauze ilga tikai līdz tā paša gada vasarai. Tad atkal sākās Padomijas tautu produktīvā slāņa pastiprināta izsūkšana, turpinādamās neatlaidīgi līdz 1936.g. vasarai.
Tad ierēdņu balsis lielīgi pavēstīja, ka “atkulakošana” pašreiz esot pilnīgi nobeigta. Cik daudz no miljonu miljoniem zemnieku ar viņu ģimenēm šajos septiņos gados gājuši bojā spaidu darbu nometnēs, tas nebūs vairs skaitļos noteicams; tikai nelielas to paliekas būs vēl palikušas pāri. Tomēr savu nolūku ar pārspīlēto lauksaimniecības “sociālizēšanu” veicināt labības eksportu, šie varas vīri nepanāca. Bet gribēdami šādā ceļā iegūt valūtu, viņi iegrūda briesmīgajos 1932./33.gados visus Padomijas iedzīvotājus bada postā, kurš pēc aplēsumiem, kas pamatojas uz pašas padomju statistikas, prasīja desmit miljonus upuru. Tas notika tai pašā laikā, kad GPU, plaši lietojot terrora un varmācības politiku, uzsāka pārspīlētu bruņošanos un ar lielu sparu cēla stratēģiskas būves.
Ar 1931.g. 18.februāra dekrētu padomju valdība nolēma tālajos ziemeļos būvēt Baltās jūras kanāli. Savienojot Oņegas ezeru ar Balto jūru, tam bija jārada nepārtraukta kuģniecības līnija no Baltijas jūras uz Barenca jūru. Kanālis bija jānobeidz tādā rekorda laikā, kas pārsteidz katru lietpratēju. Un pie tam bija jāizdara bez jebkādiem techniskiem palīglīdzekļiem, bez mašīnām, vienīgi ar izsalkušo, salstošo darba vergu dzīvo spēku, kurus bez tam vēl tīši dzina turp no dienvidu novadiem.
Izpildīt šī milzīgā kanāla būvi uzdeva čekai. Līdz ar to čekas darbībā iesākās jauns posms. Šoreiz tā figurēja kā vislielākā stila būvuzņēmējs. Tai piešķīra iniciatīvu visu Padomijas stratēģisko būvju plānu sastādīšanā un izpildīšanā. Par visām lietām tai bija jārūpējas par darba spēka sagādi. Pa daļai lieluma ārprātā, pa daļai neapvaldītā slepkavošanas kārē čeka tagad uzsāka tik nežēlīgu jaunu vergu armiju izķeršanu tās varā pilnīgi atdotajās Padomijas tautās, ka visa padomju zeme drīz vien pārvērtās par vienu vienīgu milzu cietumu. Šī cietuma iemītnieki bija izbadojušies, pārpūlējušies cilvēki, kas ik brīdi baidījās no čekas apcietināšanām, tie bija miljoni absolūti beztiesīgu ļaužu, kurus terrora režīma patvaļa svaidīja, kurp vien gribēdama, neaprakstāmos darba apstākļos atņemot tiem pēdējos spēkus un liekot viņiem bez jebkādas gādības nobeigties, kad tie vairs nespēja turēties rindā.

Šai laikā (1931.gadā) līdzšinējā centrālās izsūtīšanas pārvaldes vadītāja žīda Garbokina vietā nāca Jagodas kreatūra, bīstamais žīds Matvejs Dāvidsons Bermans. Pēc Menžinska nāves (1934.g.) Jagoda iecēla Bermani par savu vietnieku čekas prezidijā. Bermans palika šai vietā kā Ježova žīdiskā aizmugure arī pēc Jagodas krišanas un nāves (līdz 1938.gadam). Arī citiem vadītājiem čekas pārvaldē un Baltās jūras kanāla būves vadībā bija tikai žīdiski uzvārdi. Tas toreiz kļuva par principu un palika tāds arī vēlākos laikos, ka katrs žīds, kas ieņēma kādu vietu, izraudzīja savu vietnieku vai pēcnācēju tikai no “pašu ļaudīm”. Pie šī principa turējās ne tikai čeka, bet arī visas organizācijas, it īpaši saimnieciskajā sektorā, kur sevišķi izdalījās Kaganoviča radinieki un draugi.
Kanāla būves priekšnieks bija Karelijas koncentrācijas nometņu vadītājs Lazars Jozefsons Kons, kas sauca sevi par Koganu. Abi, Kons un Bermans, izraudzīja par savu pilnvaroto vietnieku Jakobu Dāvidsonu Rapoportu. Kanāla nometnes priekšnieks bija Simons Grigorjevičs Firins (līdz 1938.g.) un darbu vadītājs Naftalijs Aronsons Frenkels. Šefinženieris bija Grigorijs Davidsons Afanasjevs, politiskais audzinātājs Sāmuēls Davidsons Kvasņickis. Viena no visdrausmīgākajām personām bija pārmācības rotas priekšnieks Ābrams Izaksons Rotenbergs. Viņa uzdevums bija ar attiecīgiem līdzekļiem atkal dabūt uz kājām tos spaidu darbu strādniekus, kas fiziski taisījās galīgi sabrukt. Šis Rotenbergs savā biogrāfijā iepazīstināja pasauli ar izieto gangstera praksi Amerikas Sav. Valstīs. Viņš bija visas pasaules kriminālpolicijām pazīstams kā bīstams noziedznieks, zaglis, slepkava un krāpnieks. Čeka uzdeva viņam arī bezdievju akcijas vadību.
Papildinot šo vārdu rindu, vēl pieminams nometnes ārsts Ginsburgs, sardzes komandants Brodskis un čekas nometnes finanču nodaļas vadītāji Berensons, Dorfmanis, Kagners un Angerts.

Mūsu priekšā te ir spilgta žīdiskas necilvēcības izlase, noziedznieku un sadistu bars, kas varēja pēc patikas rīkoties ar visiem 800.000 pie Baltās jūras kanāla rakšanas nodarbinātiem cilvēkiem. Protams, ka Maskava šos izdzinējus visādi atbalstīja, jo viņiem nodotie cilvēki taču bija nosūtīti turp likvidēšanai. Tikai tad, ja šī ļaužu straume uz nometni varēja apstāties, viņiem būtu jārīkojas saudzīgāk.
Bet straume neapstājās. Atkal un atkal tiem sūtīja cilvēkus klāt. Viņi varēja šos nelaimīgos vīriešus un sievietes izmantot kā vien patīkas, līdz pat nāvei, saņemot par to no valdības vēl augstus ordeņus.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n28|article:DIVL339|page:4|block:P4_TB00008|issueType:P

Pēc 2 gadu darba 1933.g. 1.maijā Baltās jūras kanāli, kur dabūja galu simttūkstoši cilvēku, pabeidza. Gadu agrāk iesākto Maskavas – Volgas kanāli pabeidza 1937.gadā. Tā cita pēc citas nāca jaunas būves, līdz GPU verdzībā bija nonākuši bez maz 8 miljardi spaidu darbu strādnieku.
Tiem miljoniem “kulaku”, kurus nosūtīja bojā ejai uz nometnēm no 1929.-1936.gadam, 1932./33.g. ziemā pienāca klāt vēl pēdējo “šķiras ienaidnieku” vilnis: 1932.g. 27.decembrī čeka izdeva jaunus pasu noteikumus, kuri tai deva iespēju notvert un aizsūtīt uz nometnēm visus vēl pilsētās un laukos paslēpušos pilsoņus, bezdarbniekus, izpostītos zemniekus, pieklīdušos u.t.t. Ar 1935.g. 28.okt. dekrētu CPU rīcībā nodeva arī visas ceļu būves; tas nozīmē, ka nelaimīgo armijas būvējušas arī visus tagadējos Padomijas autoceļus.
Tā viņiem bija jābūvē arī Baikala – Amuras dzelzceļš, pa kuru karaspēks devās uz Tālajiem austrumiem. Šī būve prasīja pusmiljona cietumnieku. Tā par modernu autoceļu izbūvēja agrāko karavānu ceļu no Bijskas pāri Altajam uz Ārējo Mongoliju. Tai pašā laikā iesāka būvēt Maskavas – Minskas, Minskas – Ķijevas un Maskavas – Ķijevas autoceļus.

GUGOBES

Jagodas darbības laikā notiek GPU otrā pārdēvēšana, kas ir savienota ar sarežģītu virsinstanču sistēmas organizēšanu. Ar centrālās izpildkomitejas 1934.g.10.jūlija lēmumu tiek nodibināts NKVD, jaunais ‘Iekšlietu tautas komisariāts’. Šajā tautas komisariātā GPU ietilpa kā ‘valsts drošības pārvalde’, Upravļeņije gosudarstvennoi bezopasnosķi, saīsinājumā ‘Gugobes’.
Īstenībā šīs GPU-Gugobes bija pats tautas komisariāts, un iekšlietu tautas komisārs bija Jagoda. Būdams reizē iekšlietu tautas komisārs un valsts drošības pārvaldes vadītājs, Jagoda dabūja valsts drošības ģenerālkomisāra titulu. Bet lai uz ārieni, īpaši greizsirdīgai armijas vadībai, liktos, ka šī tautas komisariāta svarīgākās akcijas notiek “ārpus GPU” stāvošā instancē, to pakārtoja ‘NKVD-GPU prezidijam’. Šī Jagodas vadītā prezidija goda locekļi bija Vorošilovs, Kaļiņins un žīdi Lazars M.Kaganovičs un Mechliss. Ļ.S.Mechliss [vēlāk armijas politiskās pārvaldes (PUR) vadītājs] tai laikā bija ‘Pravdas’ šefredaktors, 1937.g.novembrī kļuva par partijas preses nodaļas vadītāju. Tālāk prezidijā sēdēja čekas žīdi Bermanis, Beļskis un Frenkels.

Vorošilovs, Valsts Politpārvaldes priekšnieks Mehliss, Staļins, Molotovs

Jagodas laikā čekas centrālē par vadītājiem bija šādi žīdi: pirmās pakāpes komisārs un Jagodas vietnieks I.S.Agranovs-Sorensons; otrās pakāpes komisāri nodaļu vadītāji: M.I.Gajs (Sevišķā nodaļa), A.A.Sluckis (ārzemju nodaļa), A.M.Šaņins (transporta nodaļa), A.J.Estrins (Šaņina štābā), K.B.Paulers (operatīvā nodaļa), V.J.Dobrodickis (speciālā nodaļa), J.J.Jofe (antireliģiskā nodaļa, agrāk ‘Bezbožņika’ galvenais redaktors), L.J.Vals (kriminālā policija), I.N.Beļskis (milicijas vadītājs), B.J.Mogiļskis (ārējās un iekšējās apsardzības galvenās pārvaldes vadītājs), S.L.Širvinds (robežsardzes inspektors). Kā atsevišķo apgabalu pārvaldes vadītājus minēsim žīdus: Blatu (Rietumapgabalā), Fridbergu (Azovas-Melnās jūras novadā), Rapoportu (Staļingradā), Raiski (Orenburgā), Abrampoļski (Gorkijā), Faiviloviču (Ziemeļkaukāzā), Selikmanu (Bašķīrijā), Trocki (Austrumsibīrijā), Kacnelsonu (Ukrainas iekšlietu komisāra vietnieks). Tā Jagoda visās iekšlietu komisariāta svarīgākās nodaļās bija ielicis savus žīdiskos līdzgaitniekus. Tāpat viņš plašā mērā piepildīja ar žīdiem arī vidējo un zemāko ierēdņu aparātu. Tikai čekas karaspēka izpildinstancēs žīdu elementa bija maz.
Pēc apgabalu un “brīvo republiku” skaita Gugobes iekārtoja 77 pārvaldes, kuras savukārt bija organizētas pilnīgi pēc Maskavas centrāles parauga. Pēdējā gan, no GPU pārvēršoties par Gugobesu, bija ļoti stipri mainījusi savu organizātorisko seju, lielā mērā diferencēdama un paplašinādama savas funkcijas. Dzeržinska laikā bijušo piecu nodaļu vietā tagad pastāv 12 galvenās nodaļas. Mēs te minēsim šīs līdz pat šai dienai pastāvošās organizācijas:

  1. KONTRRAZVEDOČNIJ OTĢEL, saīsinājumā KRO (1.galvenā nodaļa pretrevolūcijas un spiegošanas apkarošanai), atbilst agrākai izmeklēšanas nodaļai, bet tagad papildināta ar sevišķām sekcijām, kas uzrauga ārzemju sūtniecības, konsulātus, tirdzniecības pārstāvniecības, firmu nodaļas, “specus” un tūristus, pastu un satiksmes līdzekļus, viesnīcas un restorānus, kā arī vada pretspiegošanu visā pasaulē.
  2. INOSTRANNIJ OTĢEL, saīsinājumā INO (2.galvenā nodaļa, t.s. ārzemju nodaļa). To noorganizēja Trilisers, otrs žīdiskais palīgs centrālajā vadībā, un tā izplēta savu maskēto spiegu tīklu pa visu pasauli, rosīgi atbalstot arī kominternu un militāro ziņu vācējus. INO darbs bija sadalīts 5 sekcijās. 1.sekcijai ar spiegu palīdzību visās zemēs bija jāpētī to politiskais un saimnieciskais stāvoklis, lai varētu sniegt materiālus Maskavas kominterna vadībai. 2.sekcija specializējās uz padomju diplomātijai un kominterna ārdīšanas darbam noderīgu ārzemju dokumentu piesavināšanos un fotografēšanu. Atsevišķas šīs sekcijas nodaļas un laboratorijas strādāja, protams, ciešā saziņā ar Padomijas slepeno militāro ziņu dienestu. 3.sekcija, saziņā ar kominternu, saņēma tikai tīri provokātoriskus uzdevumus; tai bija labi maskētā veidā jādibina starptautiskas organizācijas, kas tad strādāja roku rokā ar kominternu. 4.sekcijai bija jārūpējas par slepenām emigrantu savienībām. Tā īstenībā ir ārzemju nodaļas pirmšūna, jo sākumā bija jādabū pie malas emigrantu vadītāji un ar spiegošanu, provokātoriskām metodēm un kompromitēšanu jāizjauc emigrantu savstarpējie sakari. 5.sekcijas uzdevums bija uzraudzīt Padomijas pilsoņus ārzemēs.
  3. ČASTNIJ OTĢEL, saīsinājumā ČO (īsta “privātā nodaļa”, agrāk saukta arī par speciālo nodaļu), ir tā saucamais GPU iekšējais dienests. Sekcijām ir pa daļai tādi paši uzdevumi kā KRO. 1.sekcijai bija jāsargā Padomijas noslēpumi no ārzemju spiegiem. 2.sekcijai bija jāstudē un jāatšifrē sveši kodi. Tā patiesībā bija iekšzemes darbnīca, kas izvērtēja INO padarīto darbu. 3.sekcija sastādīja kodus un šifrus visu Padomijas institūtu lietošanai pašu vajadzībām. 4.sekcija uzraudzīja cietumus, koncentrācijas, spaidu darbu un izsūtīto nometnes. 5.sekcija vadīja visu cilvēku un materiālu transportu uz nometnēm.
  4. EKONOMIČESKIJ OTĢEL, saīsinājumā EKO (saimnieciskā nodaļa) sastāvēja no 4 sekcijām. 1.sekcija cīnījās valsts iekšienē pret jebkādu saimniecisku sabotāžu, krāpšanām, nekārtīgu saimniekošanu. t.i., uzraudzīja visus Padomijas tirdzniecības, rūpniecības un finanču uzņēmumus. 2.sekcija pārņēma kontroli pār piecgades plāna norisi, meklējot visus tā neizpildes cēloņus. 3.sekcijas uzdevums bija novērst ārzemju saimniecisko spiegošanu Padomju savienībā.
    4.sekcija turpretim vadīja saimniecisko spiegošanu ārzemēs.
  1. INFORMACIONNIJ OTĢEL, saīsinājumā INFO (informācijas nodaļa), pārorganizēta no agrākā sevišķās nodaļas civilā sektora un iedalīta 4 sekcijās. To uzdevums bija pētīt un uzraudzīt noskaņojumu un eventuālas politiskas tendences Padomijā, kā arī starp Padomijas pilsoņiem ārzemēs, reizē kontrolējot visu padomju pilsoņu iekš- un ārzemju vēstules.
  2. OPERAĶIVNIJ OTĢEL, saīsinājumā OPO (operatīvā vai sevišķā politiskā nodaļa). Tā aptver agrāko čekas laiku OPO kopā ar “komandanta” funkcijām un sadalās 4 sekcijās. Te stādās priekšā, tā sakot, pats GPU personīgi, jo šī nodaļa uzraudzīja kriminālā un politiskā ziņā visus Padomijas pilsoņus un organizācijas, izrakstīja apcietināšanas pavēles un izdarīja pašas apcietināšanas, kā arī dzīvokļu kratīšanu. Visbeidzot tā saucamā “iznīcināšanas nodaļa” izdarīja arī notiesāto eksekūciju.
  3. VOSTOČNIJ OTĢEL, saīsinājumā VO (austrumu nodaļa). Šī nodaļa pārņēma no INO visas tās ārzemes, kas atrodas uz austrumiem no “pasaules viduspunkta Maskavas”, tātad Ķīnu, Japānu, Austrāliju un Indiju, Pacifiku, Ziemeļ- un Dienvidameriku, arktiskās un antarktiskās zemes. Tātad zemes lodi te sadalīja divi daļās, no kurām mazajai Eiropai piešķīra tikai vienas puses nozīmi un tās “apstrādāšana” palika INO kompetencēs.
  4. ŽEĻEZNODOROŽNIJ OTĢEL, saīsinājumā ŽEO (dzelzceļu un satiksmes aizsardzības nodaļa) uzraudzīja Padomijas dzelzceļu tīklu un ūdensceļus, arī kravu transportu un civilo gaisa satiksmi. Tās sevišķais uzdevums bija nodrošināt uz satiksmes ceļiem cilvēkus un mantas pret atentātiem un sabotāžām, kā arī novērst spiegošanu militārās un bruņošanās saimniecības satiksmē.
  5. POGRAŅIČNIJ OTĢEL, saīsinājumā PO (robežapsardzības nodaļa), sadalās 4 sekcijās: a) robežapgabalu uzraudzībai, b) pie robežām nodarbināto padomju ierēdņu kontrolei (kareivji, muita, tirdzniecība un satiksme), c) visu Padomijas robežposteņu savstarpējai savienošanai, d) slepenai pašas čekas robežsatiksmes uzraudzīšanai,
  6. ADMIŅISTRAĶIVNO-ORGANIZACIONNIJ OTĢEL, saīsinājumā AOO, tīri iekšēja administratīva un organizācijas nodaļa ar 2 sekcijām, no kurām viena gādā par Gugobesa personāla papildināšanu, tātad par jaunu līdzstrādnieku izvēli un apmācību, kamēr otrai jāpārzina un jāvada finanču un zinātniskie resori. Šajā pēdējā sekcijā tātad tika vadīts visām citām valdības iestādēm pavisam tumšs un nezināms GPU darbinieku štāts.
  7. OSOBIJ OTDJEL, saīsinājumā OO (sevišķu uzdevumu nodaļa), tagad otra, valstspolītiski svarīgākā agrākā OO daļa, kas sadalās 5 sekcijās tikai boļševiku armijas, flotes un aviācijas vienību politiskai pārraudzībai, uzmudināšanai un politiskai apmācībai.
    Pie tā piederēja īpašu propagandas un aģitācijas nodaļu noorganizēšana visās trijās ieroču šķirās. Protams, ka šis plaši sazarotais uzraudzības un aģitācijas tīkls strādāja cieši roku rokā ar žīda Ļeva Zacharoviča Mechlisa noorganizēto armijas politisko pārvaldi (PUR). Nesen par virsniekiem ieceltie armijas poļitruki starp citu ir pa lielākai daļai maskēti GPU aģenti, ar ko Staļina personīgai diktatūrai un viņa žīdiskai aizmugurei tagad tāpat kā agrāk visi savas armijas locekļi atrodas cieši rokās.
  8. SEKRETNIJ OTĢEL, saīsinājumā SO (slepenā nodaļa) ir Gugobesa organisma iekšējākais un uzticamākais kodols, GPU pašā GPU, pašpārraudzības orgāns, kurā darbojas vislabākie, visuzticamākie un rutinētākie līdzstrādnieki. Pie tās pieder pašu slepenā tiesa līdz ar izpildu nodaļu un, protams, ka šai nodaļai jāgādā arī par diktatora un viņa intīmo tuvinieku personīgo aizsardzību.
    Šāds milzu aparāts, dabiski, lika Lubjankā nodarbināto ierēdņu skaitam pieaugt līdz divi un pus tūkstošiem.
    Šis veikala uzņēmums, kā pierādīts, tomēr bija vienīgais Padomju savienībā, kas darbojās vairāk nekā priekšzīmīgi. Nebeidzamās kartotēkās un archīvos saplūda visu aptverošā spiegu darba rezultāti, kam nāca vēl klāt ziņas no ārzemēm. Bija izveidojusies īpaša zinātnes nozare – zinātne par cilvēku “apgūšanu” un nobeigšanu; jo plašāka tā vērtās, jo lielāka kļuva vēlēšanas pēc iespējas visus aptvert, izprast, vismaz visus Padomju savienības pilsoņus. Uzmanīja un izsekoja visus Padomijas pilsoņus īstenībā līdz pašam virsotnēm, un pat tautas komisāru istabās slepeni iebūvēja mikrofonus. Katram armijā par poļitruku nodarbinātam GPU aģentam bija vesels spiegu bars visās karavīru vienībās, līdz pat vissīkākām, kuri nepārtraukti pētīja biedru noskaņojumu un viņus visādi terrorizēja. Līdzīgā veidā apstrādāja strādniekus uzņēmumos un fabrikās. Sevišķa aģenta specialitāte bija kontrrevolucionaru skrejlapu izdalīšana. Kas ņēma pretim šādu skrejlapu, vai arī tūdaļ neuzrādīja dalītāju, nonāca GPU rokās.
    Šādai līdz sīkākiem sīkumiem izdomātai, negodīgai sistēmai dabiski bija nepieciešama vesela attiecīgo speciālistu armija. Ar pilsoņu kara laika veterāniem un vecajiem masu slepkavām jau sen vairs nepietika. Tādēļ SO uzdevums bija attiecīgi izskolot GPU personālu, izglītot pēcniekus. Tam nolūkam izveidoja sekojošus internus iestādījumus: 1. mācības iestādi kurjeriem un viņu palīgiem, 2. tipogrāfisko institūtu ar mācības iestādi dokumentu pasu un spiedogu viltošanai, 3. fotogrāfisko institūtu ar mācības iestādi foto un grafoķīmijā. 4. intendantūru, 5. kooperatīvus, 6. klubu, 7. fiziskās audzināšanas un sporta akadēmiju, 8. medicīniskās izmeklēšanas institūtu, 9. ķīmiski bakterioloģisko institūtu un laboratoriju, 10. institūtu parastās un augstsprieguma strāvas pētīšanai ar radio laboratoriju; 11. agronomijas institūtu, 12. ballistikas un ieroču zinības institūtu, 13. izglītošanas institūtu ar praktiskām apmācībām sabiedriskas uzvedības formās, 14. sevišķo spēju īpašas izkopšanas institūtu, 15. vispārējo zinātņu akadēmiju, ar visu dzīvo valodu, rakstu un reliģiju semināriem, 16. psīcholoģijas un fizioloģijas institūtu, 17. GPU aģenšu izglītošanas institūtu, 18. institūtu ar praktiskiem kursiem sevišķu spēju izkopšanai (ielaušanās technika, uzbrukumi u.c.), 19. grafoloģijas institūtu (meistarskola parakstu viltošanai), 20. kriminālistikas institūtu, 21. ģeogrāfijas un kartogrāfijas institūtu.
    Tā boļševisms izveidoja noziedzības augsto skolu, ko vadīja sava aroda meistari; izmeklētais audzēkņu pulks pēc skolas absolvēšanas bija lieliski piemērots veikt šīs politiskās pagrīdes cīņu visas zemēs, kur ass valstu vadībā vēl nebija padzīts boļševistiskais rēgs.

Šis valsts atbalstītās profesionālās noziedzības dibinātājs ir tomēr Ļeņins pats. Viņš bija tas, kas tūdaļ, revolūcijas sākumos, – kā jau to redzējām – modināja dzīvei organizēto terroru, skaidri apzinādamies, ka viņa dibinātā “diktatūra no apakšas” būs spējīga dzīvot vienīgi vislielāko spaidu un pastāvīga nāves terrora atbalstīta. Viņš arī čekas pēcnieku jautājumā no paša sākuma sniedzis nepārprotamus norādījumus:

“Pārliecība, padevība un pārējas teicamās īpašības politiskā laukā pavisam nav nopietni ņemamas.”

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n30|article:DIVL318|page:4|issueType:P

“Cilvēku ķeršanai mums jāizskolo – es neteikšu nelieši, bet kaut kas līdzīgs, un jāizgudro arī īpaši viltīgi paņēmieni, lai noslēptu mūsu cīņas veidus, sagatavošanos u.t.t., īstenībā katram komunistam vajadzētu noteikt par pienākumu strādāt par čekas aģentu, t.i. novērot un denuncēt.”

Kā liela stila būvuzņēmuma izveidotāja GPU-Gugobes tātad bija sasniegusi savu iespēju augstāko punktu. Nu atlika vēl līdz pilnībai izveidot militāro izbūvi NKVD formācijām, kas bija attīstījušās par īpatnēju, augstākā mērā cīņas spējīgu un ļoti moderni apgādātu sevišķu motorizētu armiju ar saviem tankiem, savu aviāciju, savu īpašu ziņu dienestu. Jagoda pārklāja plašus Padomju savienības apgabalus ar savu tālruņu un radio tīklu, un tā pamazam savās rokās apvienoja tādu varas un līdzekļu pilnību, aiz kuras pārējās padomju ziņu un satiksmes ierīces palika tālu iepakaļ.

Taču – Jagoda nebija Staļins. Viņš bija tikai Kaganoviča kliķes eksponents, un viņu nu upurēja tai mirklī, kad iekšpolitisku iemeslu dēļ kliķei maiņa likās ieteicama. Jagoda, cilvēks bez sirdsapziņas, lielākais asinssuns, kādu līdz šim pazīst vēsturē, savu pienākumu bija padarījis: viņš bija palīdzējis dabūt pie malas opozīcijas vadoņus, iznīdējis pēdējās šķiras ienaidnieku paliekas, bija likvidējis kulakus, ar saviem baigajiem varas līdzekļiem devis iespēju sākt piecgades plānu un izbūvēt lielos stratēģiskos uzņēmumus un bruņošanās rūpniecības, viņš bija režīma spiedienu kāpinājis līdz nepanesamajam un pats sevi padarījis par vispārēja ienaida objektu. Vispirms iekšējas saspīlētības draudi nāca no armijas vadītājām aprindām, kas greizsirdīgi vēroja GPU militāro nostiprināšanos. Aiz Jagodas stāvošie varas vīri tagad gribēja viņu izlietot pēdējam pakalpojumam: tam bija jākļūst par viņu grēku āzi.
Pēc Menžinska nāves (1934.g.) viņš tikai divus gadus palika GPU priekšsēža amatā, tad sākās kritiens, kam pēc turpmākiem diviem gadiem sekoja viņa uzstāšanās “galvenajā lomā” 1933.g. lielajā prāvā, no kuras tam bija jāaiziet ar šāvienu pakausī. Viņa ”likvidēšana” kļuva par signālu tālejošai tīrīšanai pašā GPU, kas notika sevišķi tādēļ, lai neļautu vējiem pūst militārās opozīcijas burās.

Ježova asins dzīres

Jagodas krišana nobrieda pamazām. Jau sen pirms uzdotā šķietamā iemesla, atentāta pret Kirovu (1934.g. 1.dec.), Staļins slepeni bija uzticējis jaunajam valdītājas kliķes luteklim Ježovam [Народный комиссар внутренних дел СССР. 1936.gada 25.septembrī, būdami atvaļinājumā, J.V.Staļins un A.A.Ždanovs nosūtīja uz Maskavu šādu šifrotelegrammu:

“ЦК ВКП(б). Тт. Кагановичу, Молотову и другим членам политбюро ЦК. Первое. Считаем абсолютно необходимым и срочным делом назначение тов. Ежова на пост наркомвнудел. Ягода явным образом оказался не на высоте своей задачи в деле разоблачения троцкистско-зиновьевского блока ОГПУ, опоздал в этом деле на 4 года. Об этом говорят все партработники и большинство областных представителей наркомвнудела. Замом Ежова в наркомвнуделе можно оставить Агранова… Что касается КПК, то Ежова можно оставить по совместительству, а первым заместителем Ежова по КПК можно было бы выдвинуть Яковлева Якова Аркадьевича… Ежов согласен с нашими предложениями…
Само собой понятно, что Ежов остаётся секретарём ЦК.”

1940.gada 4.februārī Ježovu nošāva. Apsūdzēja sadarbībā ar Polikas un Vācijas izlūkošanu, valsts apvērsuma un Staļina slepkavības gatavošanā, kas it kā plānota 1938.gada 7.novembrī, kā arī homoseksuālismā, kas kopš 1935.gada PSRS atzīts par kriminālnoziegumu.
Tāpat kā vairums arestēto augstu stāvošo partijnieku, Ježovs ļoti nožēlojis grēkus. “Neraugoties uz secinājumu bardzību, kurus esmu pelnījis un pieņemu atbilstoši partijas pienākumam, es tev no sirds apliecinu, ka uzticīgs partijai, biedram Staļinam palikšu līdz galam”, viņš rakstījis Berijam no Suhanovkas. Dienu pirms tiesas cietumā ieradies Berija un sarunājies ar Ježovu aci pret aci.
Vēl vakar Berija sarunā man teica: “Nedomā, ka tevi noteikti nošaus. Ja tu atzīsies un visu godīgi izstāstīsi, tev dzīvību saglabās”, pēdējā vārdā paziņojis Ježovs.
Viņš nosaucis par “tautas ienaidniekiem” maršalus Budjonniju un Šapošņikovu, ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un ģenerālprokuroru Višinski, kā arī paziņojis, ka: “esmu notīrījis 14 tūkstošus čekistu, bet mana milzīgā vaina ir tā, ka par maz.” Īstenībā Ježova laikā arestēto NKVD darbinieku skaits bija 1862. Kā apgalvojis valsts drošības ģenerālis Pāvels Sudoplatovs, Ježovs, vests uz sodīšanu, dziedājis Internacionāli.]

nobīdīt ēnā Jagodu.

Nikolajs Ivanovičs Ježovs ar Staļinu

Jagodam nezinot, ap Ježovu izveidojās slepens darba štābs, kaut kas līdzīgs paralēlai GPU, kuras nodibināšanās bija zināma vienīgi Staļinam. Kad nu 1934.g. 1.decembrī Ļeņingradā atskanēja nāvīgie šāvieni pret Kirovu, Ježova slepenais aparāts tūdaļ varēja sākt darbu. Oficiāli šī lieta norisinājās tā, ka Staļins personīgi, nepaziņojot GPU, devās uz Ļeņingradu. Jagoda, kura pēdas dzinēji suņi nebija stāvējuši dīkā, mēģināja vēl steigā novērst negaisu. Viņš ar lokomotīvi traucās tūdaļ aiz Staļina speciālvilciena, lai vēl pirms Staļina nonāktu uz perona. Taču diktators, kas vēlējās spožu saņemšanu, pārējo bonzu un preses pārstāvju priekšā nekautrēdamies rupji un strupi izturējās pret savu valsts drošības ģenerālkomisāru un Ježovam – Jagodas vietā – uzticēja Kirova atentāta izmeklēšanu.
Tomēr pagāja vēl divi Ježova un Jagodas slepenās divkaujas gadi, iekams pēdējais “nogatavojās”. Ko visu Ježovs bija sagatavojis sava priekšteča gāšanai, to izbrīnītā pasaule dabūja zināt lielajā 1938.g. prāvā. Tas bija gluži neticams, nejauks materiāls. Pēc tā Jagoda jau kopš gadiem cītīgi nodarbojies ar sazvērestību pret vadītājiem varas vīriem un TAI PAŠĀ LAIKĀ savu plānu neizdošanās gadījumam nodrošinājies ar bagātīgiem līdzekļiem ārzemēs. Ka Jagoda atkal un atkal uz Ameriku nogādājis un noguldījis bankā ievērojamas vērtības, lielāko tiesu laupījumu, kas iegūts no likvidētiem īpašniekiem, tas šķietas puslīdz pierādīts. Taču apsūdzībā viņam pārmeta vēl tālāk, ka viņš vairākkārt mēģinājis nonāvēt savu “atriebēju” Ježovu (izsmidzinot ieelpojamas indes), taču visi šie mēģinājumi sabrukuši pret viņa pēcnieka stabilo dabu.
1938.gadā Jagodu atcēla no amata un vispirms formas pēc iecēla par pasta komisāru. Un nu Ježova vadībā sākas lielā “tīrīšana”. Vispirms, Kirovam par godu, tā vērsās pret “trockistiem un zinovjeviešiem”. Tālāk vajadzēja pārveidot arī pašas GPU ”garnitūru”. Šī plašā tīrīšana kā trīsas gāja cauri visām instancēm. “Tīrīšanas periodā” GPU centrālā archīvā divas reizes izcēlās ugunsgrēks, kurā, domājams, aizgāja bojā ne viens vien Jagodas audzēkņus kompromitējošs materiāls.
1937.gadā ar šāvienu pakausī izbeidza dzīvi: Jagodas palīgs Prokofjevs, tieslietu komisārs Kujenko, ārzemju nodaļas vadītājs Sluckis, pretizlūkošanas daļas vadītājs Artuzovs. GPU šefs Tālajos austrumos ģenerālis Lušnovs paguva laikus aizbēgt uz Japānu.
Par to nošāva valsts drošības komisāru Tālajos austrumos Zapadniju. Kā pēdējais šo virkni 1938.gadā nobeidza Jagoda pats. Lielajā prāvā viņu notiesāja ar nāvi, un viņš tāpat kā visi kritušie varenie bez žēlastības saņēma šāvienu pakausī.

Jagodam piedēvē Kirova nogalināšanu, kas bija tīrs GPU aranžējums tāpat kā tai sekojoša līdzzinātāju “likvidēšana” ar indi un “autosadursmi”.
Tālāk Maksims Gorkijs [Алексей Максимович Пешков, miris1936.g.18.jūnija] un viņa dēls Pleškovs [Максим Пешков (1897-1934)] beidza dzīvi ar saindēšanās pazīmēm.

Maksi Hoelz’u klusībā noslīcināja ārpus Maskavas. Klāra Cetkina 1933.gada 20.jūnijā pamazam nomira lēnā nāvē no indes devām, ko tai GPU uzdevumā sniedza viņas pašas vedekla žīdiete Milovida [Миловидова, Эмилия. Женский вопрос и женское движение: хрестоматия / Э.Миловидова; под ред. и с введением Клары Цеткин. – Москва;Ленинград: Гос. изд-во, 1929.].

Jagodas darbiem pieskaitāms arī atentāts pret vācu sūtniecības padomnieku F.Tvardovski; atentāts īstenībā bija vērsts pret neērto sūtni J.Dirksen’u (1931.). Uzbrukumam bija tīri provokatorisks raksturs un tam vajadzēja pasliktināt vācu-padomju attieksmes, ja iespējams, pavedinot Vāciju uz militāru dēku, pie kam cerēja, ka Vācija boļševizēsies. Vēlāk abus nelaimīgos GPU strēlniekus bez žēlastības pielika pie sienas.
Kad asiņainais vilnis bija apsīcis, kā Ježova padotie daudzus noteicošus amatus ieņēma žīdi Agranovs-Sorensons, Gajs, Šaņins, Estrins, Paukers, Dobrodickis, Jofe, Vuls, Bjeļskis, Mogiļskis, Širvindts. Pirmajā vietā arī turpmāk palika Ježova vietnieks Matvejs Davidsons Bermans, kurš par savu vietnieku savukārt izraudzīja žīdu Ļevu Nikolajeviču Bjeļski.
Jaunais šefs Nikolajs Ivanovičs Ježovs bijis dzimis pēterpilietis, pēc izcelšanās tā saukts “strādnieks”, piedzimis 1895.gadā kā ķestera dēls, kam tēvs iecerējis garīdznieka karjēru. Sākumā viņš partijā nav ieguvis nekādu ievērību. Ježovs bija ļoti maza auguma, līkam kājām, bālu seju un dusmīgam acīm, cilvēks, kurš akli un kaislīgi ienīda visu, kas pacēlās pāri viņam, bija inteliģentāks.
Taču apprecot minskieti Eiženiju Salomoni, viņš sev radīja lēcamo dēli lielajai karjerai. “Ženijas” tēvs, sākumā žīdu labības tirgotājs, savas meitas labo attieksmju dēļ ar Kaganovičiem kļuva par Minskas saimniecības komisariāta vadītāju. Jo Ženija un Roisla (Kaganoviča meita, Staļina illeģitimā sieva) bija labas draudzenes. Ježovs nu no neievērojama pilsoņu kara laika armijas poļitkomisāra izveidojās par vadītāju vīru atbildīgajos partijas amatos, 1927.g. iekļuva Ukrainas komunistu partijas centrālā komitejā, 1929./30.g. kļuva zemkopības tautas komisārs un līdz 1934.g. citu pēc cita ieņēma izdalīšanas un kadru daļas vadītāja vietu un citus amatus.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n31|article:DIVL142|page:2|block:P2_TB00019|issueType:P

Vispēdīgi Ježovs iekļuva iestādē, kuru visi ļoti baidījās – centrālajā kontrolkomisijā par augstāko partijas tiesnesi, un no turienes tad arī viņam izdevās raidīt izšķirīgos cirtienus pret Jagodu.
Nu Ježovs pats atradās terrora iestādījuma priekšgalā. Viņam stājoties amatā, ”šķiras ienaidnieku” likvidēšanas laikmets bija beidzies, Pēdējie pilsoņi un PATSTĀVĪGIE ZEMNIEKI no padomju dzīves loka bija nozuduši.
Pēc Staļina pavēles jaunajam vīram iznīcības mašinērija bija jāvērš pret pašu boļševiku rindām. Vēl Jagodas darbības laikā Staļins augstāk pieminētam prezidijam bija radījis jaunu visslāni, stingri slepenu padomdevēju štābu, kas sanāca Kremlī: TOS, NKVD slepeno operatīvo padomi. TOS toreiz bija nodibināta bez Jagodas ziņas. Apspriedēs Staļins piedalījās personīgi, bet bieži to pārstāvēja arī viņa personīgais referents Ārons Mandelštams.
Dabiski, ka padomē ietilpa arī Kaganovičs. Pretēji Jagodam TOS’ā tad uzņēma arī Ježovu, vēl Bermani, Bjeļski un Mechlisu. TOS joprojām bija īstenā slepenā boļševisma pavēļu devēja, kurā vispirms saplūda svarīgākie visu augstāko padomju instanču lēmumi.
No šīs vietas tad Staļins varēja, apejot partiju un tautas komisāru padomi, realizēt savu personīgo vadību.
Kā Staļina pārstāvis Ārons Mandelštams diktēja paklausīgajam Ježovam jaunos rīkojumus un nepieciešamo sagatavošanos.
PARTIJAS TĪRĪŠANA notika ar moto: jāiznīcina trockisti un zinovjevieši. To jau sen vairs nebija, taču GPU lieliskā spiegu sistēma aizdomīgajam Kremļa diktatoram diendienā piegādāja pierādījumus, ka vēl arvienu ap viņu, pat augstākajos amatos atrodas pretinieki un kritiķi. Viņa tādēļ pavēlēja tik ilgi turpināt tīrīšanu, kamēr tam likās, ka nu beidzot visas viņa valdīšanas aparāta instances ir mēmas kā kaps. Staļina paklausīgais ierocis Ježovs sarīkoja partijā tādu “izķemmēšanu”, kas liekas vienkārši neticama: 1937.gadā no partijas izslēdza ne mazāk kā 240.296 biedrus, t.i., viņus vienādi vai otrādi nogādāja pie malas. Šai laikā notika dažādas lielas “izrāžu” prāvas, kas bez izņēmuma beidzās ar it visu ievērojamo apsūdzēto notiesāšanu. Bez tiesas prāvām savu dzīvi beidza daudzi nežēlastībā kritušie iekšējās pārvaldes un ārlietu dienesta augstāki darbinieki. No Ļeņina laika vecajiem cīņas biedriem dzīvs nebija gandrīz neviens. Beigti bija Zinovjevs, Kameņevs, Bucharins, Rikovs, Uglanovs. Trockis dzīvoja trimdā, līdz beidzot viņu tur sasniedza GPU lode. Nošauti tika: smagās rūpniecības tautas komisāra vietnieks Pjatakovs, kādreizējais oktobra apvērsuma Maskavā vadītājs Muralovs, no ārlietu komisariāta, resp, diplomātijas vadītājiem vīriem Krestinskis, Karachans, Rozenbergs (vadītājs vīrs Valencijā), Rakovskis, Šterns, Jukermans, Mironovs; no vadītājiem politiķiem vai viss Baltrutenijas padomju republikas vadītājs štābs ar tautas komisāru padomes priekšsēdi Servjakovu priekšgalā, kara rūpniecības tautas komisāra vietnieks Gurevičs, arodsavienības ģenerālpadomes pr-ks Tomskis, finanču komisārs Sokoļņikovs, veselības tautas komisārs Semaško, iekšlietu tautas komisāra vietnieks Prokofjevs, tautas komisāru padomes priekšsēdis [Jānis] Rudzutaks, vieglās rūpniecības tautas komisāra vietnieks Ellava, tautas komisāra vietnieks Pašukaris, arī Uzbekistanas tautas komisāru padomes priekšsēdis Feisuls Khodjaijevs līdz ar tā vadītājiem komisāriem, tāpat vadītāji boļševiki Grūzijā, ukraiņu centrālkomitejas 2.sekretārs Postiševs, ukraiņu valsts ģenerālprokurors Žeļeznogorskis, valsts prokurori Benediktovs, Achmātovs un Levkraini, 13 Ukrainas vadītāji darbinieki, Donas izpildkomitejas priekšsēdis Uvanovs, Odesas izpildkomitejas priekšsēdis Boiko un viņa vietnieks Karga, Moldavas republikas tautas komisāru padomes pr-is Starijs, ukraiņu Ļeņina-Marksa institūta locekļi Dzenis, Gitels, Kostjušenko, Voitinskis, Saradževs, Smolnijs, Sazanovs, Berezins, Senčenko… Iznīcības vilnis Ukrainā vien aizrāva projām 18.000 boļševiku darbiniekus. Tas ir nāves saraksts bez gala …

[Boriss Bermans Dāvida dēls, Берман, Борис Давыдович, еврей. Зам. нач. 4 отд. ГУГБ НКВД СССР 25.12.36—04.03.37; нарком внутр. дел БССР 04.03.37—22.05.38; нач. ОО ГУГБ НКВД БВО 04.03.37—22.05.38; нач. 3 упр. НКВД СССР 25.05.38—24.09.38. комиссар ГБ 3 ранга 14.03.37. Входил в состав особой тройки НКВД СССР. Смерть: 23.02.1939. Pēc poļu operācijas Rietumbaltkrievijā Bermans ķērās pie latviešu operācijas. 1937.g. maijā iecelts par Baltkrievijas NKVD priekšnieku. Šajā lomā bijis pirmais ierēdnis, kurš pavēlējis padotajiem spīdzināt un bijis “sadists pat uz NKVD standartu fona”. Viņa upuru skaitā bijusi bijušu augstu stāvošu kumunistu, rakstnieku un dzejnieku grupa, kas sodīti 1937.g. 29-30.oktobrī. Bermana masu slaktiņi Baltkrievijā bijuši vērsti uz izglītotu eliti un Baltkrievijas kultūras pārstāvjiem. Dedzība Bermanam nav palīdzējusi. Ticis arestēts, un Baltkrievijas NKVD vadītāja postenī viņu 1938.g. nomainījis Aleksejs Nasedkins. Pirms došanās uz Minsku Nasedkinu pieņēmis Staļins un teicis tikt skaidrībā ar Bermana “mantojumu”, nododot tam sūdzības par nepamatotām represijām.
Nasedkins Bermanu ir saucis par “īstu sātanu, kas izsprucis no elles”.
“Svētdienās, – viņš vēlāk, pats arestēts, stāstījis kameras biedram, – Bermans rīkoja ražošanas apspriedes. Izsauca uz skatuves pēc sagatavota saraksta sešus no izmeklētājiem – trīs labākos un trīs sliktākos. Bermans sāka tā: “Te ir viens no mūsu labākajiem darbiniekiem, Ivanovs Ivans Nikolajevičs. Nedēļas laikā biedrs Ivanovs pabeidza simts lietas, četrdesmit uz nošaušanu, sešdesmit uz termiņu – kopā tūkstoš gadiem. Apsveicu, biedri Ivanov. Paldies! Staļins par jums zin un atceras. Jūs esat izvirzīts uz apbalvošanu ar ordeni, bet tūlīt saņemat naudas prēmiju 5000rubļi!Te ir nauda. Sēdieties!” Pēkšņi nāves klusumā Bermans skaļi nosauca uzvārdu… “Lūk, Mihailovs Aleksandrs Stepanovičs. Skatieties uz viņu, biedri! Nedēļā viņš pabeidzis trīs lietas. Nevienas nošaušanas, iesaka 5 un 7 gadu termiņus.” Kapa klusums. Bermans lēnām pieiet pie nelaimīgā. “Sardze! Savākt viņu!” ”.
Ievērojama loma “nackontingenta”represiju izpildē bija UNKVD vietējās vadības iniciatīvai. Tā, piemēram, bija ar “latviešu” operāciju. “Latviešu” operācija kļuva par tiešu PSRS Rietumu apgabala UNKVD priekšnieka A.A.Nasedkina iniciatīvas rezultātu. Tas bija PSRS NKVD augstu stāvošs darbinieks Lielā terora laikā (Алексей Алексеевич Наседкин (18 февраля 1897 – 26 января 1940. зам. нач. КРО – 3 отд. УГБ УНКВД Московской обл. 11.36-09.37; нач. 3 отд. УГБ УНКВД Московской обл. 09.37-20.10.37; нач. УНКВД Смоленской обл. 20.10.37-22.05.38; нарком внутр. дел БССР 22.05.38-17.12.38.) – valsts drošības majors (20.05.1938)), kurš izrādījis īpašu dedzību 1937-1938.gadu masu represijās.

1937.g.novembrī viņš ieradās Maskavā, lai ziņotu tautas komisariātam par veicamo operāciju gaitu. Sarunas gaitā Nasedkins izstāstījis par latviešu nacionālo centru. Latviešu centrs tika priekšstatīts kā sazarota organizācija, kurai ir savi dalībnieki Kominterna latviešu sekcijā, biedrībā Prometejs un citās biedrībās.
Nasedkins ieteica arestēt 500 cilvēkus, vadoties no 5000 cilvēku lielās operatīvās uzskaites datiem. N.Ježovs deva sankciju ne mazāk kā 1500 cilvēku arestam.
Jau pēc divām dienām tautas komisariāts “latviešu” operācijas izpildi saskaņoja ar ЦК ВКП (б).
1937.gada 30.novembrī uz NKVD pārvaldēm tika nosūtīta šifrtelegramma (memorands) №49990.
Tajā bija ieteikts ar 3.decembri sākt visu latviešu aresta operāciju, kuri turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.
Tika izdalītas astoņas arestējamu latviešu kategorijas:
1) uzskaitē un izmeklēšanā esošie;
2) politemigranti no Latvijas, kas ieradušies PSRS pēc 1920.g.;
3) pārbēdzēji;
4) vadītāji, valžu locekļi un vietējo biedrības Prometejs filiāļu un latviešu klubu darbinieki;
5) latviešu strēlnieku biedrības pie Осовиахим vietējo nodaļu vadītāji un biroju locekļi;
6) bijušie bijušo akciju sabiedrību Продукт un Лесопродукт vadītāji un valžu locekļi;
7) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko pārstāvniecību darbiniekus;
8) latvieši, kuri iebraukuši PSRS kā tūristi un apmetušies PSRS.
Tāpat kā pavēlēs par poļu, harbiniešu represēšanu, īpašu uzmanību tika ieteikts pievērst rūpīgai militāras nozīmes, transporta uzņēmumu, ar aizsardzību, mobilizācijas, šifrēšanas darbu saistītu, īpaša režīma zonu un aizliegto zonu iestāžu “iztīrīšanai” no latviešiem. Lietas noformēt pavēles № 0048559 6.punkta kārtībā.
“Latviešu” operācijā tikai pēc datiem uz 1938.gada 10.septembri visā PSRS teritorijā tikušas izskatītas 17851 lietas, piespriežot nošaušanu13944 cilvēkiem
Kopā 1937 – 1938.gados PSRS NKVD orgāni “atmaskojuši” 18861 “latviešu spiegus”.
Notiesāti 21300 cilvēki, no kuriem 16575 cilvēki nosisti – nošauti.
http://www.kubanmemo.ru/library/Kropachev01/poland.php]

A.Nasedkins ir krasi “vienkāršojis” jau tā “vienkāršos” “izmeklēšanas” paņēmienus. Lūk. viņa “jaunievedumi”:

  1. aresta orderu vietā – “aresta izziņas”, kam nevajadzēja ne prokurora parakstu, nedz bija jāparāda arestētajam;
  2. tika noteikta arestējamo diennakts norma katrai NKVD rajona nodaļai, kā arī ikdienas “spiegu” notveršanas “norma”, katrai rajona nodaļai bija obligāti “jānoķer” Nasedkina stingri noteikts japāņu, vācu, angļu un citu “spiegu” skaits. Atsevišķa “norma” bija uz “diversantiem”;
  3. bija norādīts, ka katram izmeklētājam dienā “jāatmasko” ne mazāk kā 1,5 arestētie;
  4. “Radīt arestantiem tādus apstākļus, kas tos piespiestu atzīties viņu izdarītos noziegumos” – tā ir rinda no Nasedkina oficiālas pavēles, kas sankcionēja spīdzināšanas;
  5. nāves spriedumi tika izlemti neizsaucot arestētos, bieži tie netika pat nopratināti; visu sacerēja “izmeklētājs”.
    A.A. Nasedkinam bija rokaspuiši. Visvairāk spīdzināšanās, krimināllietu falsifikācijās un nelikumīgās nošaušanās izcēlušies izmeklētāji: V.A.Jermolajevs (Ермолаев Василий Андреевич – Baltkrievijas boļševiku partijas Minskas apgabala birojā ievēlēts 1938 г., bijis Baltkrievijas УГБ НКВД 4.nodaļas priekšnieks; 1939.g. piespriesta nošaušana, kas nomainīta uz 10gadiem brīvības atņemšanas), I.M.Morevs (Морев Иван Михайлович, 1939.g. notiesāts uz 6 gadiem, miris lāģerī), Meirs Ābramovičs Volftrubs (Вольфтруб Мейер Абрамович, vēlāk 2.PK laikā strādājis Padomju armijas NKVD specdaļās un BPSR NKVD; atvaļināts no NKVD, 1990.g. vēl bijis dzīvs), Kuncevičs (Кунцевич), Bihovskis (Быховский), Kaļamins (Василий Калямин; 1942.g. dezertējis no armijas, izsludināts meklēšanā, liktenis neskaidrs), Šlifensons (Самуил Иосифович Шлифенсон
Samuils Josifovičs Šlifensons

11.04.38–11.38 – Gomeļas apgabala УНКВД priekšnieks; par nesaudzīgu spiegu un kaitnieku iznīcināšanu dabūjis valsts apbalvojumu; 1939.gada 26.sept. nošauts, apsūdzot spīdzināšanā un krimināllietu falsifikācijās), Tolpinskis (Толпинский; nošauts 1941.g.), Drozdovs (Дроздов), Vinokurovs (Винокуров), Aļeksejevs (Алексеев) un citi.
[Mogiļevā Šlifensons vietējā cietumā izvērsis 2 īpašas “režīma kameras”, t.i., spīdzinātavas (парилка – sutinātava). Kā aprakstījuši Šlifensona priekšnieki, apstākļi tajās ir bijuši daudz sliktāki kā karcerī. Tur nav bijušas nāras un guļamlāvas, un tajā ielaisti īpaši “aģenti”, kas ar “fiziskas iespaidošanas metodi” piespieduši ieslodzītos dot vajadzīgas liecības. No Šlifensona slepenas zīmītes aģentiem: “Viss, ko jūs darāt ar arestētajiem, uz mani neattiecas, man vajag tikai viņu liecības”. Un viņa atbilde uz pretenzijām par spīdzināšanām: “Ko dara pagrabos, uz mani neattiecas, mani interesē tikai atzinušos daudzums”. https://kobylaki.by/besslavnyj-konecz-orshanskogo-palacha-shlifensona/ ]
http://protivpytok.org/sssr/antigeroi-karatelnyx-organov-sssr/nasedkin-a-a

Kāda izdzīvojušā ticīgā boļševika liecība:
“Es, Sterņins N.K., apņemos nekam un nekad nerunāt par to, ko par NKVD orgānu darbu uzzināju laikā no 1938.g. 11.jūnija līdz 1939.gada 11.jūlijam. Esmu brīdināts, ka par šīs apņemšanās pārkāpšanu atbildēšu atbilstoši visai revolucionāro likumu bardzībai kā par valsts noslēpumu izpaušanu.
1938.g. 11.jūnijā mani arestēja BPSR NKVD, ienaidnieku apmelojuma un NKVD orgānos ielīdušu atsevišķu provokatoru un karjeristu zemisku mahināciju dēļ … Esmu izturējis cietsirdībā, ilgumā un izsmalcinātībā neticamas piekaušanas un spīdzināšanas, ņirgas, draudus, karceri, 13 smagā režīma mēnešus – tāpēc, ka man bija nelokāma ticība Ļeņina-Staļina partijai, tās ļeņiniski-staļiniskajai vadībai, mūsu Staļinam… Man nācās stāvēt 45 “pratināšanās” no 7.jūlija līdz 13.augustam ieskaitot, ik dienas, dienā no 11-iem rītā līdz 18-iem un naktī no 21-iem vakarā līdz 6-iem rītā, atskaitot 5 diennaktis karcerī un izejamās dienas. Visā šajā laikā mani pastāvīgi piekāva, spīdzināja un neticami izņirgājās pēc izmeklētāju Jermolajeva, Kunceviča, Bihovska un Volftruba noteiktas programmas ar nolūku iegūt no manis melīgas “liecības”, vai arī panākt manu fizisku iznīcināšanu un nosūtīšanu uz trakomāju. Kad es paziņoju, ka man ir divpusēja bruka, kas var nest saspiešanu un nāvi, izmeklētājs Morevs, liekot veikt piesēšanās vai sperot ar zābaku pa vēderu vai cirkšņiem, parasti atbildēja: “Jo ātrāk tev zarnas no vēdera izlīdīs, jo labāk. Būs mazāk ar tevi jānoņemas”. Aplejot mani ar ūdeni un tīši izliekot caurvējā, izmeklētājs Morevs pēc vairākām tāda paņēmiena reizēm runāja: “Nu gan dzīvelīgs!” ”
Par “slepeno” spīdzināšanas paņēmienu – “smadzenes griestos” Sterņins stāsta:
Šis paņēmiens ir tāds, ka kaklā uzmet siksnu un ar spēcīgu triecienu satricina smadzenes un smadzenītes. Pēc pirmā trieciena iestājas ārkārtīgi spēcīgas galvas sāpes, visa galva burtiski deg. Pēc otrā – trešā trieciena tu krīti uz grīdas gandrīz bezsamaņā.
No grīdas Morevs mani piecēla parasti ar zābaku spērieniem pa vēderu un ribām un aplejot ar ūdeni.”.
Morevs bija liels izgudrotājs spīdzināšanu ziņā, atzīmē Sterņins:
Palīdzot man nezināmam izmeklētājam (blondīns, mati uz sāniem, pliks pauris), Morevs lietoja šādus paņēmienus: svieda uz grīdas, lieca kājas pie galvas un tā turēja, izmeklētājam pa to laiku sitot ar ādas portfeli ar metāla sprādzēm un ar siksnu ar sprādzi. Pēc tam Morevs un otrs izmeklētājs ņēma mani aiz kājas, pacēla no grīdas ar galvu lejup un sita ar galvu pret grīdu”.
[Sterņins ir izdzīvojis, iztēlojieties kā spīdzināja neizdzīvojušos. Un – cik acīmredzami NKVD ir iznīcinājuši savus slepkavas tūlīt pēc operāciju beigām]
https://narodna.pravda.com.ua/politics/5254f1874d839/

[https://anton55555.wordpress.com/2011/05/08/%D0%BF%D1%8B%D1%82%D0%BA%D0%B8-%D0%B2-%D0%BD%D0%BA%D0%B2%D0%B4%D0%B7%D0%B0%D1%80%D0%B8%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%BA%D0%B8/3.]

Tā blakus miesas verdzībai rūpniecības un spaidu darbu nometnēs sākās morāliska verdzināšana augstākajā valdītāju slānī. Necieta ne mazāko “ģenerāllīnijas niansēšanu”. Dabiski, ka GPU savās metodēs pret ievērojamākiem un prominentākiem upuriem uz ārieni prata aranžēt “visticamākos” iemeslus viņu “izraidīšanai viņpasaulē”.
Pa lielākai daļai šis uzbrukums sākās ar attiecīgi un veikli ievadītu preses kampaņu. Bieži tik satriecošo “atklāto” kritiku oficiālajos padomju laikrakstos allaž, protams, no sākuma līdz beigām vadīja GPU. Vienmēr tur, kur kādu nevēlamu darbinieku vajadzēja dabūt pie malas, žīdiskie žurnālisti pēkšņi atklāja pret debesīm brēcošas nekārtības, korrupciju, nevīžību u.t.t. Tā, līdzīgi kā senāk ar visiem aģitācijas līdzekļiem vērsa atklātības naidu pret “šķiras naidniekiem” un vēlāk pret “kulakiem”, Staļins arī turpmāk prata katrā jaunā uzbrukumā kādam no boļševiku dižvīriem panākt akli vadītās masas piekrišanu.
Tā kā šīs “atveseļošanās” sākumā vispirms pašā GPU notika pamatīga “tīrīšana”, Staļins varēja iedrošināties ar Ježova starpniecību pakļaut pamatīgai tīrīšanai arī PADOMJU ARMIJU, kurai viņš iepriekš bija upurējis Jagodu līdz ar tā uzticamākajiem palīgiem. Šī veselas armijas traģēdija, kurai vēsturē nav piemēra, norisinājās 1937.gadā. Tā sakās ar armijas polītiskās pārvaldes priekšnieka Jankela Gamarņika [Ян Бори́сович Гама́рник (партийная кличка – товарищ Ян при рождении – Яков Цудикович Гамарник [14] июня 1894, Житомир – 31 мая 1937, Москва) — советский военачальник, государственный и партийный деятель, армейский комиссар 1-го ранга] pašnāvību.

Jakovs Cudikovičs Gamarņiks

Tad Tuchačevskim sarīkoja prāvu, kas beidzās ar maršala un 7 citu ģenerāļu nošaušanu.
Šīm nošaušanām sekoja lielā likvidācijas norise, kas prasīja tālākus 379 ģenerāļu uņ apmēram 35.000 virsnieku upurus. Tik daudzu militāru vadītāju nonāvēšana praktiski nozīmēja, ka no 5 maršaliem no ierindas izsvītroja 2, no 6 armijas grupu komandieriem —3, no 13 armijas komandieriem — 10, no 85 korpusa komandieriem — 57, no 193 divīziju komandieriem — 110 un no 400 brigāžu vadītājiem — 202!

Berija līdz pilnībai izveido Staļina spaidu valsti

Diktators pēc armijas lielās “tīrīšanas” vairs nevarēja greznoties ai savu “ieroci” Ježovu, šis “darba rīks” bija nolietojies, un nu viņu ķēra likvidācijas prāva. Krestinska krišana 1938.g. lielajā prāvā pārāk kompromitējoši bija atklājusi GPU “mazā niknā suņa” režiju un lietotos “līdzekļus”; tas bija signāls viņa pazudināšanai, Aizkulisēs, domājams, Vorošilovs būs teicis dažus enerģiskus vārdus. Tā nu atkal pēc tikko divi gadiem situācija bija nobriedusi jauna grēku āža atrašanai, sevišķi par slepkavošanu armijā, bet arī par partijas aparāta decimēšanu [iznīcināšanu].

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n32|article:DIVL163|page:2|block:P2_TB00016|issueType:P

Nometnē esošās sievietes darba ziņā pielīdzinātas vīriešiem; tās dzīvo tāpat teltīs vai zemes būdās. Bads daudzas tās piespiež uz prostitūciju, t.i. atdod rokās nometnes žīdiem: līdz ar to viņas jau skaitās pie nometnes “privileģētām” sievietēm. Pie tām pieder, pats par sevi saprotams, arī nometnē esošās kriminālnoziedznieces, kuram kā priekšnieku “sekretārēm” dzīve ir drusku ciešamāka. Sieviešu kopmītnēs notiek arī dzemdības. Nedēļniecēm gan nedod brīva laika savu zīdaiņu apkopšanai. Pēc kāda laika (2 gadiem) bērnu atņem un tas nonāk pie bezpajumtniekiem kādā valsts bērnu audzinātavā (jauna GPU paaudze).
Par spīti pārliecīgai izsūkšanai un mocīšanai, spaidu darbu strādnieki tomēr izmēģina arī zināmu pretestību, slepenas obstrukcijas un sabotāžas. Šad un tad viņi uzsāk bada streikus, kam GPU tad atbild ar daudzām nošaušanām. Ļoti daudzi meklē glābiņu nāvē, pakaroties no drēbju gabaliem savītā saitē. Citi paši sakropļojas, lai iekļūtu slimnīcā: nocērt sev pirkstus, pat uzšķērž sev vēderu, iekaisa sev acīs kopējamo zīmuļu pulveri, kas rada aklumu u.t.t.
No otras puses — ārpus 12 kailu [?] politikas — GPU cenšas kāpināt darba intensitāti vēl ar sevišķiem, īsti apšaubāmiem labumiem. Par atalgojumu tā uzskata arī piešķirtās tiesības nopirkt nometnes veikaliņos par augļotāju cenām iekārojamas lietas: mazvērtīgu machorku, nelabas konfektes, appelējušu kēksu, sabojājušos sviestu, saskābušu marmelādi u.c. galīgi nederīgas vai pavisam mazvērtīgas preces, kuras žīdiskie tirgotāji sapērk par smieklīgi lētām cenām, bet pārdod par fantastiskām summām. Šiem “priekšrocības” iepirkumiem vajadzīgo naudu ieslodzītie saņem, kā jau teikts. īpašu prēmiju veidā, t.i., nometnes žīdi to izmaksā, lai tad veikaliņu pelņas veidā to atkal iebāztu savā kabatā.
Beidzot šīs metodes nežēlīgā pamatnoskaņa: ieslodzītiem patiesībā šis liktenis visiem nolemts uz visu mūžu. Kas, piemēram, izcieš tam piespriestos piecus gadus un vēl ir dzīvs, to nekādā gadījumā nepalaiž brīvībā, bet tikai nosūta uz citu nometņu apgabalu, un tā vienmēr tālāk.
Bet notiek arī tā, ka viņš paliek turpat kā “vietējais” bezpasinieks. Tā rodas “stroja pilsētas”, un tā rodas mēģinājumi padarīt nometņu apgabalus pat par īpašām padomju republikām.
Jo neviens, kas savā mūžā pārdzīvojis šo verdzināšanu, vairs nedrīkst atgriezties atpakaļ pie pārējiem padomju ļaudīm vai pat atstāt Padomiju. Sibirija ir liela, bezgalīgs klusums ietin visu laiku lielāko noziegumu…
Tāpēc šis režīms labprāt aizraida uz “mirušo dvēseļu” zemi arī nepatīkamas ievērojamas personas, kurām pienācis laiks pazust no skatuves. Par izsūtītiem nav iegūstamas nekādas izziņas, tos uzskata par mirušiem. Padomju kara laikā ar Somiju boļševiki apgalvoja, ka somi nogalinot gūstekņus. Tātad toreiz sagūstītiem virsniekiem un kareivjiem, kad tie atgriezās no gūsta, bija klusām jāpazūd: visus tos izsūtīja uz visu mūžu!

Nobeigsim šo rakstu ar skatu vislielākajā no 13 nometņu apgabaliem VORKUTAS – PEČORAS – UCHTAS APGABALĀ Ziemeļsibirijā, Karam sākoties, šai apgabalā atradās puse no visiem izsūtītiem, kādi 15 miljoni.
ZIEMEĻU DAĻA aptver veselas vergu pilsētas, bez tam vēl 340 telšu un zemes būdu nometnes, ikkatrā pa 30.000 vīru. Dzelzceļu un ceļu būves strādnieki mitinās pārceļamās telšu nometnēs, vairāk nekā 2 miljoni uz 730 km gara ceļa, ik pa 3 vīriem uz katra metra. Ziemeļu upju kuģniecībā strādā 50.000. Rudņika ogļu raktuvēs kādi 30.000 un 400 lauksaimniecības nometnēs kādi 120.000. Šī apgabala VIDUSDAĻĀ ir gatavas 35-40 vergu pilsētas, ikkatra ar 10.000 cilvēku; bez tam daudzas mazākas nometnes ar 7-8.000 iemītniekiem. Autoceļu būvē, ceļu uzturēšanā un vispārējā satiksmē te uz 500 km gara ceļa gabala nodarbināti viens miljons vergu, ik pa 2 vīriem uz metru. Tāpat viens miljons būvē dzelzceļus. 40 lielās lauksaimniecības nometnēs savākti ikkatrā kādi 10.000 sieviešu un jauniešu. Zvejā un transportā pa Pečoras upi nodarbināti 60.000. Šī apgabala vidusdaļā ir vēl vairāk nekā 1000 mītņu izsūtīto ģimenēm un piespiedu kolonistiem, kopsummā kādi 2 miljoni cilvēku.
DIENVIDU DAĻĀ petrolejas apgabalā nometināts vairāk nekā miljons vergu, hēlija-radija apgabalā Krutajā viens miljons, Ribinskas asfalta apgabalā viens miljons; 2000 meža nometnēs, katrā pa 600 vīru vai kopā 1,2milj. cilvēku izcērt mūža mežus. Simts tūkstoši strādā audzētavās, dzirnavās, konservu fabrikās, dārzāju žāvētavās, tad rūpniecības kombinātos Ustuchtā,
Kņazpogostā. Ustvimā, Jarenskā. Ceļu būvēs strādā 2,5miljoni, Kamas-Pečoras kanāla būvē 2,8miljoni, transportā pa Vimas, Jachmas, Višas u.c. upēm
kādi 2 miljoni, lauksaimniecībā (audzētavās, lopkopībā) 1,5miljoni, tas ir 60.000 gimeņu.

Šiem trim milzīgajiem spaidu darba sektoriem Ziemeļsibirijā ir viena kopēja centrāle ar savu pasta pārvaldi; tur nodarbināti 50.000 cilvēku. Centrālās pārvaldes lidmašīnu satiksmē līdz ar lidlauku uzturēšanu kārtībā nodarbina 120.000 strādnieku. Neaizmirsīsim beigās ari invalidu un ārprātīgo nometni ar 180.000 nelaimīgo iemītnieku!
Pēc Staļina nodoma Vorkutas-Pečoras-Uchtas apgabalā līdz 1945.gadam jābūt ne mazāk kā 35miljoniem SPAIDU DARBU STRĀDNIEKU, un tas jāpadara par “autonomu padomju republiku”. Līdz ar to boļševistiskais vergu valsts princips parādās vairāk nekā skaidri! Varas vīri savā 1917.gada revolūcijā, balstoties tikai uz čekas terroru, līdz ar to galīgi radīja savas varmācīgās valdības sistēmu. Uz GPU terrora sistēmas balstījusies arī visa līdzšinējā Padomju savienības attīstība. “Autonomā” vergu ”republika” Ziemeļsibirijā šo GPU spaidu valsts sistēmu cienīgi vainago.
[Vācijas] Ass valstis pieteikušas šai žīdiskai spaidu valstij cīņu uz dzīvību vai nāvi. Nav nemaz iedomājams, kas notiktu ar rietumu valstīm, ar visas zemes lodes iedzīvotājiem, ja Staļins uzvarētu, ja uzvarētu žīdiskā “pasaules revolūcija”! Vēl to neapjēdz tikai plūtokratiskās valstis, kas Staļina pusē cīnās pret ass valstīm, šīs aklās varas, kuras visur, slepeni un atklāti, dzen un vada žīds. Bet Dievs ir to pusē, kuri niknās kaujās apkaro šo elles lāstu – Dievs, visu cilvēku tēvs, ir gan pieļāvis ļaunajam triumfēt pār padomju tautām, tomēr ne uz laiku laikiem – un Viņš nepieļaus, ka visa cilvēce ietu boja terora ellē…

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n34|article:DIVL120|page:2|block:P2_TB00009|issueType:P

Vēl skat. [Сталин Вышинский Бухарин Ежов 1937 Stalin Vyshinsky Ezov:
https://www.youtube.com/watch?v=MmdRogY_s70 ]

Višinskis Rīgā 1940.gada jūnijā PSRS sūtniecības balkonā. Atpūtas foto.

1939-41. Izvilkumi no ‘Kas ir Litene’, Jānis Zvaigzne. Un vēl. (Politkorektuma grēks)

(Var glīti runāt par sekošanu laika garam, liberālismam, progresismam utml., tomēr, rupji runājot, mazjaudīgas, piem., Baltijas valsts likteņos mūždien klāt ir mīmikrija, t.i., atdarināšana, evolūcijas gaitā izveidojusies cilvēku pielāgošanās apstākļiem sabiedrības dzīvē, parasti saistīta ar izlikšanos. Lielapmēra valstu taktika savukārt ir mīmikrija maldināšanai. (Tas viss nāk līdzi no dzīvnieku pasaules). Arī anabioze, t.i., dzīvošanas atlikšana uz labvēlīgāku laiku. Tas nav tālu no tautas kultūras suicidālisma, t.i., pašnāvnieciskuma. Nekas neliedz jaudu spēcināt, kļūstot par ekonomikas, kultūras, ideoloģisku, tehnoloģisku, finansiālu vai dzimstības utml. tīģeri, vai vismaz uzturēt tautas dūšu. Latviešu vara pagaidām šļankājas starp esošo un nākošo mīmikriju, lai gan latviskuma zemdegas latviešos tomēr gruzd vienmēr – pie izdevības izlaužoties, pie neizdevības slāpstot. “Laika garu” tagad, globālismu paģērošā finanšu kapitālisma, laikos tagad veido slēptas pārnacionālu naudas impēriju cīņas un slepenie līgumi.
Latvijas armija ir pieredzējusi 1939-41.gadu traģēdiju. Ja Latvijai bija iespējams kāds manevrs, un vēlāk izrādījās, ka labāk uz otru pusi, tad tikai līdz Molotova-Ribentropa pakta slepenajam pielikumam. Pēc tam, Kremlim arvien neslēptāk liekot manīt lamatas, lieliskais tautsaimnieks Kārlis Ulmanis naivi, ar padošanās teicamnieka centību, tāpat kā baltiešu kaimiņi, cerēja un mēģināja noslēgt darījumu ar patoloģiski noziedzīgu un blēdīgu Krievijas impērijas varas režīmu, ko pamācīja un vadīja krievžīdu boļševiku sofistiskie triki. Mēģināts dažkārt nav zaudēts, bet ne jau Kremļa komisāru Molotova, Mehlisa un Višinska pārspēka gadījumā. Tie, domājams, Ulmanī skaidri redzēja viņu izpratnē aprobežotu (недалёкий), “slimīgi” godprātīgu cilvēciņu, kas smieklīgi tirinās starp divām lamatām. Tas tiešām bija objektīvi noteikts stāvoklis, Lietuvai un Igaunijai negāja labāk.

Ulmaņa grēks bija latviešu tautas un armijas turēšana neziņā. Tautas dūša uzturēta tika lieliski un palīdzēja 50 gadus palikt daudzmaz pie dzīvības, bet lamatas pašu vara slēpa. Lai gan bija izkopta lieliska Latvijas armija, tai azotē nācās ielaist pusanalfabētisku boļševistisku noplukušu krievu + aziātu baru, kas neprata pat tīrīgi atviegloties (barbari joprojām iekaro Romu). Latvijas armijai tās virspavēlnieks lika iebrucējus sagaidīt ar lieliskiem pūtēju orķestriem un goda sardzēm. Tauta par neadekvāto varas rīcību blisināja acis, kas zin, varbūt domāja, ka Ulmanim ir padomā kāds “slepenais ierocis”. Nebija gan, pats tika aizmānīts uz Krieviju nomirt, bet Latvijas armija nesaņēma pavēli atvaļināties, nezvērēt okupantiem.

Un galēja latviešu karavīru bruņnieciskuma izpausme bija vēl pat krievu bēgšanas laikā no vērmahta atgriezties Litenes-Ostraviešu nometnēs pat atsevišķos gadījumos, kad kādiem ceļš prom no murga trāpījās vaļā. Karavīri nesaprata, ka zvērests noziedzniekam nav spēkā no zvērēšanas brīža. Citāts no Jāņa Zvaigznes grāmatas: “Pēc aizvešanas uz “mācībām” un dažādu dokumentu ilgstošas salīdzināšanas restotajā vagonā Gulbenē nometnē atgriežas 3 latviešu virsnieki: kapteiņi G.Kauliņš, K.Bergs un virsleitnants J.Laucis. Iepriekš gan vēl gājiens cauri naksnīgajam Gulbenes parkam uz NKVD nodaļu pilī. Gan K.Bergs, gan J.Laucis paši stāsta, ka no pils uz nometni viņi nogādāti ar mašīnu, viņi neko nemin par kādu vardarbību pilī. Šie virsnieki izsaukuma laikā samainīti ar citiem līdzīga uzvārda virsniekiem. Arī viņiem ir norautas zīmotnes, atņemtas vidusjostas. Atbrīvošana pēc mežā notikušā ir neizprotama, neticama, un par to jābrīnās. Izbrīnu par to savās sarunās pauž arī Veras Volkēvičas romāna “Pļauka” personāžs. Atgriezās. Daži. Dzīvi. Liecinieki. Var tikai apbrīnot to trulo muļķību vai noliekt galvu tāda papīru kulta priekšā”… “Par divām Gulbenē pavadītām dienām Bergam nav ko stāstīt” … leitnantu Imantu Bojāru no “Ostroviešiem”, kurš nav sarakstos, bet, brīvs būdams, neko nenojauzdams, pats neatlaidīgi pieprasās braukt līdzi draugiem mācībās, aizved. Viņš nomirst Noriļskā viens no pirmajiem.”.
Neizskatās, ka tagad esam gudrāki. Globāli plosās nauda+sofistika, Ulmaņa noklusēšanas grēku tagad sauc par politkorektumu. Latvijā atkal netrūkst ne karjeristu mīmikriķu, ne vienkārši suicidālu muļķa komjauniešu, ne ļaunprātīgu “minoritāšu”…
Visi mani gudrie prātojumi tagad un šeit nenozīmē, ka es pats būtu rīkojies gudrāk kā 1939-41.gadu upuri. Bet tik ārkārtīgi smago priekšteču PIEREDZI NEDRĪKST NEMĀCĪTIES. I.L.

PSRS Valsts Aizsardzības komitejas loceklis – Ziemeļrietumu armijas komandieris Kliments Vorošilovs, NKVD Politpārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss, Staļins, Molotovs

Trešā reiha propagandas ministrs, Hitlers, pāvesta nuncijs arhibīskaps Cesare Orsenigo

[Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds, tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava,
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs aiziešana tava.

Ed.Virza, Rīgā, 1939.g. decembrī.]

NĀKOTNES NOJAUTA. ‘Daugava’, 1939.g. 12.num.; Tēvija, 09.08.41

Divinācija, paredzēšana jeb nākotnes nojauta piemīt tikai nedaudziem. Un nākotne cilvēkam var parādīties divējos veidos: tēlos un jēdzienos. Tēlos to iekšēji skata mākslinieks, jēdzienos to izdomā politiķis.
Nākotni jau mēs gribētu paredzēt allaž ik dienas arī par vissīkākām lietām. Taču liktenīgu nozīmi nākotnes lietu paredzēšana iegūst tad, kad tā attiecas uz lieliem izšķirošiem notikumiem. Šāds liktenīgs izšķirošs notikums latvju tautai bija arī 1939.gada rudenis, kad, pieļaudama padomijas [kara] bāzes, tā galīgi izšķīrās par pievēršanos Āzijai un novēršanos no Eiropas.
Ārēji šis lielais politiskais pagrieziens šķita norisam vislielākā vienprātībā. Pozitīvā piekrītošā nostāja presē, sanāksmēs, pārrunas šaurākās aprindās. Bez šaubām, bija arī daudz tādu mūsu tautiešu, kas nebija nekā mierināmi. Taču darbībā savas bažas un domas tie neprata izpaust.
Tomēr mēs nebūsim taisnīgi, ja teiksim, ka mūsu augstākā inteliģence ir bijusi pavisam bez divinācijas, bez nākotnes nojautas spējām. Kas grib redzēt, kā šo politisko notikuma sekas ir paredzējis, piem., Edvarts Virza, lai izlasa viņa priekšnāves dzejoli ‘Baiga vasara’). Un mūsu inteliģences nospiedošam vairākumam apbedot Virzu nebija šaubu, ka taisni šie bezcerīgie politiskie apstākļi bija par iemeslu viņa priekšlaicīgai nāvei. Tā juta dzejnieks, un šīs jūtas viņš arī realizēja. Taču bija arī starp politiķiem tādi, kas spēja lūkoties skaidru skatu nākotnē, kuru loģisko domāšanu
nespēja aptumšot vispārējais satraukums, masu noskaņa. Starp tiem bija arī mūsu tālaika ministrs A.Valdmanis, kas paredzēja to lielo postu, kādu mūsu zemei atnesīs sasaistīšanās ar boļševikiem. Valdmanis vēl pēdējā brīdī nostājās pret saistīšanos ar Maskavu un mēģināja ievadīt citu ārpolitisko kursu. Bet toreizējais prezidents un valdība domāja citādi.
Valdmaņa mēģinājums dabūt savā pusē armiju – sarunās ar armijas komandieri ģen. Berķi cieta
neveiksmi, sarunas saturs tika paziņots prezidentam. Lai lēmums par bijušā ārlietu ministra V.Muntera sūtīšanu būtu vienbalsīgs, Vācijas novirzienā darbojošos A.Valdmani attiecīgā ministru kabineta sēdē nemaz nepieaicināja. Šiem notikumiem sekoja Valdmaņa atkāpšanās.

Tās visas ir pagātnes lietas, un tās varētu arī necilāt, ja mēs atkal neatrastos tautas dzīves krustceļos, un ja uz mums atkal nebūtu runājis Alfrēds Valdmanis, un ja mēs atkal netaisītos laist viņa vārdus pār galvu. Gribot būt taisnīgiem, mums būs jāatzīst, ka viņa divi ievadraksti “Savam tautietim” pieder pie tiem, kas visā latviešu tautā modinājuši visdzīvāko atbalsi.
To liecina arī gluži neparastais daudzums saņemto vēstuļu, kas visas, ar vienu pašu izņēmumu, atzinīgi atsaucas par rakstos izteiktām domām.
Šajos rakstos ir aizskartas daudzas sāpīgas problēmas. Tajos ir mēģināts uzstādīt mūsu zemes politisko bilanci, skicējot tos izejas punktus, uz kuriem balstoties mums atkal būs jāsāk mūsu
tautas dzīves atjaunošana. Kas mums darāms pirmā kārtā, to Alfrēds Valdmanis arī skaidri pasaka: jāpārtrauc iekšējā skaldīšanās pašu latvieša starpā, jākļūst vienotiem un jākoncentrē spēki uzbūves darbam.

Nenoliegsim: viens no skaldīšanās iemesliem mums it kā būtu. Pagājušais komunistu valdīšanas gads tiešām iznesa daudz sārņu sabiedriskās dzīves virspusē. Bija daudz tādu šaudīgu, nenosvērtu cilvēku, kas, aizliegdami savu latvietību, centās taisīt karjeru. Taču būsim arī taisnīgi. Šie karjeristi, slepenie ziņotāji, nodevēji, apcietinātāji, mītiņu runātāji un tautas gribas izteiksmes viltotāji nenāca no mūsu labākiem ļaudīm.

Kas boļševiku laiku pavadījis mūsu zemē, tas skaidri zinās, ka pavisam nenozīmīgs ir to latviešu skaits, kas nav bijuši boļševiku maizē. Pie boļševiku sistēmas “nestrādājošais elements” nemaz nedrīkstēja pastāvēt. Katrs, kam nebija nodarbošanās, tika ieskaitīts “kaitētājos”. Tādēļ arī mēs strādāšanu boļševiku iestādēs nevaram atskatīt kā ļaunumu pašu par sevi. Un mēs nedrīkstam uzskatīt par boļševiku ikkatru, kas vadījis kādu iestādi.
Vai kāds ir bijis boļševiks vai nē, to lai nosaka viņa darbi. Lai paraugāmies, kā tāds darbinieks konkrētos gadījumos ir izturējies pret mūsu karavīriem, aizsargiem, studentiem, policistiem un citiem latviešiem, kurus padomija uzskatīja par bīstamiem un tādēļ par vajājamiem cilvēkiem. Un šeit mums vajag prast izšķirt, kas tāda latvieša rīcībā ir uzskatāms tikai par mīmikriju, maskēšanos no briesmām, un kas būtu jākvalificē kā savas latvieša sirdsapziņas apzināta pārdošana. Protams, ka tādiem latviešiem, kas noziegušies pret mūsu tautas dzīvo spēku, kas līdzējuši mūsu zemes
ienaidniekiem apkarot patriotus, vai kas par savu tautieti pauduši bīstamas ziņas, – tādiem latviešiem ir jācieš pelnītais sods. Tāds cilvēks, kurš grūtā brīdī nodevis vai atstūmis savu tautieti, nodevis nacionālo domu, strādājis pret Jaunās Eiropas kārtību, nekad ne mums, ne arī Eiropai nenoderēs. To varam teikt bez jebkādas šaubīšanās.

Tomēr, lai katrs, kas taisās spert soli pār kādas politisko lietu pārvaldes vai citas iestādes pieņemamo telpu slieksni, iepriekš apsver, vai aiz viņa “taisnības mīlestības” neslēpjas vienīgi denunciācija vai, varbūt, pat tikai vienkārša apmelošana.
Pašreizējo pārgrozību mulsumā visas šīs skraidelēšanas, pētīšanas un sūdzēšanās varbūt arī liekas it kā saprotamas. Taču mēs nedzīvojam šai dienai vien.
Mūsu laikmetā noris tāda politiska pārkārtošanās visā pasaulē, kāda notiek tikai par daudziem gadu simtiem reizi. Politiskās cīņas karte ir skaidra.
Vienā pusē nacionālsociālisms, otrā pusē plūtokratija ar komunismu, kas jau arī skaidri norobežojušies un apvienojušies zem vienas un tās pašas vispasaules žīdisma cepures.

Lūk, šeit ir tā fronte, kurā jānostājas visai latviešu tautai. Tādēļ arī nevar vairs būt nekādas personīgas izrēķināšanās un skolniecisku atzīmju likšanas par bijušiem laikiem. Ja kāds latvietis ir skaidri parādījis savu atteikšanos no latvietības, tad viņš mums un arī Eiropai miris uz visiem
laikiem. Ja, turpretim, mūsu acis un sirds saka, ka tāds pārrunājamais latvietis ir arvien palicis pie Eiropas, tad lai viņš līdz ar mums visiem stājas jauncelšanas darbā. Un savstarpējo nepamatoto apsūdzēšanos mēs pēc kāda laika droši vien nevērtēsim citādāk nekā Kirchenšteina 21.jūnija valdības “tautas ienaidnieku atmaskošanu”.
Mums jāsaprot reizi par visām reizēm, ka Jaunajai Eiropai mēs, latvieši, esam vajadzīgi nevis kā atsevišķi indivīdi, bet tikai kā vienota tauta. Ja mēs nepratīsim būt par kopības – tautas vienību, tad Jaunajā, pārkārtotā pasaulē mēs savas tautas vārdu vairs nedzirdēsim. Jo nākotnes ideāls ir nevis personīgā laime, bet gan kopības laime. Tautas kopībā ir gaišas nākotnes ķīla.

V.MOLOTOVS F.ČUJEVAM ‘Сто сорок бесед с Молотовым: Из дневника Ф. Чуева М.: ТЕРРА, 1991’.

…Nāk prātā A.I.Mgeladzes stāsts, ko papildinājis Molotovs, par to, kā pēc kara Staļinam vasarnīcā atveduši karti ar PSRS jaunajām robežām. Staļins to piespraudis pie sienas: “Paskatīsim, kas ir sanācis… Ziemeļos mums viss kārtībā, normāli. Somija pret mums bija ļoti nogrēkojusies, un mēs atstūmām robežu no Ļeņingradas. Baltija – tās ir senas krievu zemes! – un atkal mūsu, baltkrievi tagad pie mums visi kopā dzīvo, ukraiņi kopā, moldāvi kopā, Rietumos normāli.”

… Baltijas, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Besarābijas jautājumu mēs ar Ribentropu izlēmām 1939.gadā. Vācieši ne labprāt gāja uz to, ka mēs pievienosim sev Latviju, Lietuvu, Igauniju un Besarābiju. Kad pēc gada, 1040.gada novembrī biju Berlīnē, Hitlers man vaicāja: “Nu labi, ukraiņus, baltkrievus jūs apvienojat, nu labi, moldāvus, to vēl paskaidrot var, bet kā jūs visai pasaulei paskaidrosit Baltiju?”

Es viņam teicu: “Paskaidrosim”.

Baltijas valstu komunisti un tauta izteicās par pievienošanu Padomju Savienībai. Viņu pilsoniskie vadītāji atbrauca uz Maskavu uz sarunām, bet pievienošanu PSRS noraidīja. Ko mēs varējām darīt? Es jums mūsu starpā varu teikt, ka es gāju ļoti cietu kursu. Latvijas ārlietu ministrs pie manis atbrauca 1939.gadā, es viņam teicu: “Atpakaļ netiksit, kamēr neparakstīsit pievienošanos mums”.
No Igaunijas pie mums atbrauca kara ministrs, esmu jau aizmirsis uzvārdu, bija populārs, mēs viņam teicām to pašu. Mums uz šo galējību nācās iet. Un nodarījām, manuprāt, ne slikti.

Pateicu jums to ļoti rupjā veidā. Tā tas bija, bet tas viss tika darīts delikātāk.Bet pirmais atbraukušais varēja brīdināt citus, – teicu.

Bet viņiem nebija kur sprukt. Bija taču kaut kā sevi jānodrošina. Kad mēs uzrādījām prasības … Pasākumi jāveic īstā laikā, citādi būs par vēlu. Viņi minstinājās šurpu-turpu, pilsoniskas valdības protams nevarēja ieiet sociālistiskā valstī ļoti labprāt. Bet no otras puses, starptautiskie apstākļi bija tādi, ka viņiem bija jāizšķiras. Atradās starp divām lielām valstīm fašistisko [pareizi – nacionālsociālistisko] Vāciju un padomju Krieviju. Apstākļi sarežģīti. Tāpēc viņi svārstījās, bet izšķīrās. Bet mums Baltija bija vajadzīga.
Ar Poliju tā izrīkoties nevarējām. Poļi izturējās nesamierināmi. Līdz sarunai ar vāciešiem vedām sarunas ar frančiem un angļiem: ja viņi netraucās mūsu karaspēkam Čehoslovākijā un Polijā, tad mūsu lietas, protams, ies labāk. Tie atteicās, tāpēc mums vajadzēja veikt kaut daļējus pasākumus, mums vajadzēja attālināt vācu karaspēku. …

https://runivers.ru/doc/d2.php?CENTER_ELEMENT_ID=146961


Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (5.10.1939.), skat.
https://www.historia.lv/dokumenti/savstarpejas-palidzibas-pakts-starp-latviju-un-padomju-socialistisko-republiku-savienibu

Pielikums.
SLEPENAIS PROTOKOLS
1939.g. 5.oktobris
I
Noteikts, ka ar nolūku apsteigt un novērst mēģinājumus ievilkt Vienojošās Puses pašlaik Eiropā notiekošajā karā, PSRS ir tiesības šā kara laikā aerodromiem un bāzēm atvēlētajās teritorijās (pakta III p.) atsevišķiem garnizoniem turēt kopumā līdz divdesmit pieciem tūkstošiem zemes un gaisa bruņoto spēku cilvēku.
II
Pakta I punktā nosacītā palīdzība tiek veikta pēc otras puses izteiktas vēlēšanās, pie kam ar pušu abpusēju piekrišanu puse, kuras pienākums ir palīdzēt, otras puses kara gadījumā ar trešo pusi palikt neitrāla.
III
Šā Pakta ieviešanas dzīvē novērošanas nolūkā un tās sakarā rodošos jautājumu atrisināšanai tiek izveidota Jaukta Komisija uz paritātes pamata, kas izstrādā savas valdības noteikumus.
Domstarpību rašanās gadījumā, nosakot bāzu un aerodromu vietas un robežas, un vispār Jauktās Paritatīvās Komisijas darbā strīdīgie jautājumi tiek risināti diplomātiskā ceļā vai tiešās sarunās starp Valdībām.
IV
Šis slepenais protokols ir pielikums pie Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, kas noslēgts 1939.gada 5.oktobrī.Maskava, 1939.gada 5.oktobris
V.Molotovs
V.Munters
KF Ārpolitikas arhīvs. Ф. 03а. Д. 139 – Латвия
https://runivers.ru/doc/d2.php?CENTER_ELEMENT_ID=150961

Kurmyshov V.M. PLACEMENT OF SOVIET TROOPS IN THE BALTIC STATES (AUTUMN 1939-SUMMER 1940)

…1939 – 1940.g. ziemā Anglija un Francija, neraugoties uz karu ar Vāciju, tiecās iesaistīt gatavojamā kara darbībā pret PSRS arī Baltijas valstis. Latvijas sūtnis Francijā O.Grosvalds 1939.g. 12. decembrī ziņoja uz Rīgu, ka Francijas Kara ministrijas izlūkošanas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs P.Miéry ir “absolūti slepeni” izklāstījis viņam angļu-franču karaspēka gaidāmo operāciju plānus, pie tam uzsverot, ka vienlaikus “vajadzēs uzstāties Baltijas valstīm, Somijai un Skandināvijas valstīm”. Francijas deputātu palātas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Jean Mistler Latvijas sūtnim Parīzē teicis, ka Baltijas valstīm jāgatavojas kopīgi uzstāties pret PSRS, kādēļ tām ir nepieciešams noslēgt savstarpēju militāru savienību. Kā liecinājis Francijas diplomāts Jacques Bardoux, “iespējamā miera (starp Vāciju un sabiedrotajiem) projektus pāri Lamanšam izplatījuši vācu aģenti. Miers tiktu slēgts uz Krievijas rēķina, pret kuru uzreiz pēc pamiera noslēgšanas uzstātos Vērmahts. Anglija dabūtu Turkestānu … Itālijai būtu daļa no dalības naftā, bet Vācija anektētu Ukrainu”. Uz pavasari bijuši izstrādāti saturā līdzīgi plāni uzbrukumam Krievijai: angļu МА–6 un franču RIР. Bet Padomju Savienības – Somijas kara izbeigšana 1940.gada martā šo plānu īstenošanai darījusi galu. Igaunijas vadības attieksme pret šo karu atspoguļojas Igaunijas ārlietu ministra A[nt’a].Piip’a 5.decembra vēstulē Igaunijas sūtnim Helsinkos A[leksander] Varma’m: “Kas skar mūsu attieksmi pret Somijas-Krievijas notikumiem, tā paliek nemainīta. Tāpat kā agrāk mēs to neuzskatām par formālu karu, bet vērtējam kā represijas …esam analizējuši mūsu bāzu juridisko statusu un to atbilstību mūsu neitralitātei. Starptautisko tiesību normas un precedenti runā par to, ka nomniekiem ir tiesības uz nomātām zemēm veikt suverēnu darbību, kādas veikšanai šīs zemes iznomātas. … Man nav ziņu par to, kādā mērā mūsu valsts bāzes tiek tādam nolūkam izmantotas, bet minētie apsvērumi liek domāt, ka pat ja lieta ir arī tāda, mūsu neitralitāti nevar uzskatīt par pārkāptu. … jo vairāk, juridiskā ziņā karš pie mūsu kaimiņiem nenotiek”. Ar to, kā 8.decembra telegrammā ASV valsts sekretāram Cordell Hull’am atzīmējis ASV sūtnis Maskavā Laurence Steinhardt’s, ir bijusi saistīta Igaunijas bruņoto spēku virspavēlnieka J[ohan]a Laidoner’a vizīte Maskavā: “Acīmredzami, … ņemot vērā esošo situāciju … tur tiek apspriesti Igaunijā izvietoto padomju bāzu izlietošanas jautājumi sakarā ar kara operācijām pret Somiju.”

[Igaunijas armijas ģenerālleitnants Johans Laidoners, luterānis. 19.07.1940 aizvests uz Maskavu, tad tālāk uz Penzu, kur viņa ģimene varējusi brīvi staigāt pa pilsētu. 26.07.1941 arestē NKVD. 28.07.1941 aizvests uz vietējo cietumu, (izmeklēšana līdz 03.1942, kad apturēta “līdz īpašam rīkojumam”) 1942.g. septembrī aizvests uz Butirkas cietumu Maskavā, pēc nedēļas uz cietumu Kirovā, 1945.g. rudenī nosūtīts uz cietumu Ivanovā. (izmeklēšana atsākta 02.1952. 16.04.1952 sevišķā apspriede piespriež 25 gadus cietumā ar mantas konfiskāciju par “aktīvu kontrrevolucionāru un pretpadomju darbību”. 30.04.1952 ar speckonvoju nosūtīts uz Vladimiras centrālcietumu, kur 1953.gadā miris.]

Krievijas politiskais pārstāvis (полпред) K.N.Ņikitins (К.Н. Никитин) 1939.g. 25.novembrī ziņojis uz Ārlietu tautas komisariātu, ka Somijas puse ir iesniegusi Igaunijai notu, kurā “protestē pret mūsu [Krievijas] flotes atrašanos Tallinā, Hāpsalā un Paldiski. Līdztekus Somija paziņojusi, ka patur sev tiesības izvērtēt šo problēmu un veikt atbilstošus pasākumus. … Igauņi jau ir atbildējuši Somijas sūtnim tādā ziņā, ka viņi noraida Somijas valdības notu un uzskata, ka padomju kuģu atrašanās Igaunijas ūdeņos nav pretrunā ar tās neitralitāti”. Igaunija, kas līdz padomju karaspēka kontingentu ievešanai bija aktīvi sadarbojusies ar Somija militārā jomā, noraidīja Somijas valdības notu. Līdztekus Igaunijas valdība, pamatojot Igaunijas neitrālo statusu, ir lietojusi tā laika vēsturiskajā pieredzē un starptautiskajās normās sakņotu argumentāciju. Tāda Igaunijas oficiālās varas nostāja ar “bruņotu spēku klātbūtni Igaunijā” ir skaidrota nereti. Tajā laikā arī Vācijā ar bruņotu spēku klātbūtni Igaunijā ir skaidrota kontaktu vājināšanās sadarbības starp Vācijas un Igaunijas izlūkdienestiem ziņā. … neraugoties uz to, Somija un to aktīvi atbalstošās Skandināvijas valstis ir rēķinājušās, ka Igaunija un Latvija var ietekmēt PSRS nostāju attiecībā uz Padomju Savienības – Somijas karu. Kā rāda dokumenti, Igaunija un Latvija ir devušas zināmu “praktisku ieguldījumu” “brīvprātīgo” vienību veidošanā to teritorijās, tostarp Igaunijā, dalībai Somijas pusē pret PSRS. Piemēram, Sarkankarogotās Baltijas flotes (КБФ) izlūkošanas nodaļas 1939.gada 13.decembra informācija satur ziņas, ka “Igaunijā notiek brīvprātīgo iesaukums Somijas armijā. Katras brīvprātīgajam izbraucot tiek piešķirtas 240 kronas”. Ar brīvprātīgo komplektēšanu “privāti” nodarbojas Igaunijas militārā vara, ar Igaunijas kuģiem uz Somiju vesti bijušie poļu kareivji. Līdzīgas ziņas nākušas arī no NKVD puses. Minētais rāda, ka Igaunijas un Latvijas valdības, nenovēršot tādus mēģinājumus, ir pārkāpušas līgumu par savstarpēju palīdzību ar Padomju Savienību noteikumus. Tādus faktus padomju puse ir vērtējusi kā Igaunijas – Latvijas militārās savienības (t.s. Baltijas Antantes) rīcību pret PSRS. Uz šāda fona padomju pārstāvji Baltijā ir Igaunijas, Latvijas un Lietuvas militārajā sadarbībā saskatījuši kaut kādas slēptas darbības pret PSRS pierādījumu. Jautājumu par Igaunijas brīvprātīgajiem ir izvirzīts 1940.gada 4.martā V.M.Molotovam tiekoties ar Igaunijas sūtni A.Rei, kad pēdējais paziņojis, ka, kā “viņš noskaidrojis no J.Laidonera, Igaunijas brīvprātīgo Somijā nav”. Uz ko V.M.Molotovs atbildējis, ka viņam “šajā ziņā nekādu pretenziju nav”. Padomju puse izvirzījusi arī jautājumu par personām, kas izplata pretpadomju noskaņojumu, uz ko sūtnis atbildējis, ka “tās ziņas nākušas no zināma centra, kas saistīts ar ārzemju izlūkošanu. Šajā sakarā Igaunijas valdība paredz izraidīt vairākus cilvēkus”. V.M.Molotova neieinteresētība apspriest pirmo jautājumu raksturoja Padomju – Somijas kara beigu tuvošanās, bet vienlaikus rāda, ka pušu attiecības, kas ietekmē apstākļus, kādos notiek padomju militārā klātbūtne, padomju karaspēka un spēku kontingenta darbība, paliek padomju vadības uzmanības centrā. Padomju Savienības – Somijas kara laikā ir bijuši incidenti, kas saistīti ar padomju aviācijas izmantošanu. Igaunijas arhīvu dokumentos ir ziņas par netīšām padomju lidmašīnu veiktām republikas teritorijas bombardēšanām, kas publicētas dokumentu un materiālu apkopojumā ‘1940 год в Эстонии’. Kopā no 1939.g. decembra līdz 1940.gada 11.martam ir reģistrētas 11 bombardēšanas un nomesta 71 aviabumba. Igaunijas puse ir konstatējusi arī, ka 1940.gada 2. un 10-11.martā padomju kara lidmašīnas ir veikušas 15 atsevišķus un grupu lidojumus virs lidojumiem aizliegtām Igaunijas jūras nocietinājumu teritorijām (virs Argna un Naissaar salām). Šie lidojumi veikti Padomju Savienības – Somijas kara beigu priekšvakarā un pēc padomju kara pavēlniecības plāniem. Pieļautie pārkāpumi esot sekas nepilnībām “aviācijas kaujas pielietojumam virs svešas teritorijas”. Ir notikusi Igaunijas lidmašīnas apšaude no padomju pretgaisa aizsardzības līdzekļiem. 1940.g. 2.februārī Igaunijas [vienvietīgā] lidmašīna Bristol Bulldog, pārkāpjot noteikto maršrutu, vairākas reizes pārlidojusi kuģiem un “tikusi apšaudīta Tallinā no Krievijas kuģiem”. Uz Igaunijas puses iesniegto protesta notu Padomju Savienība atvainojusies. Šā fakta sakarā boļševiku partijas Centrālkomitejas Politbiroja sēdē 1940.g. 5.februārī pieņemts lēmums uzlikt piedzīšanu no amatpersonām, tostarp “brīdināt Jūras kara flotes tautas komisāru Kuzņecovu (Кузнецову поставить на вид)”. 1940g. 3.februārī 2. ranga flotes flagmans Kuzņecovs ziņojumā V.M.Molotovam ziņojis, ka 1940.g. 2.februārī novērotāji pamanījuši Bristol Bulldog tipa lidmašīnu, kādas ir arī Somijas bruņojumā, kas, kā vēlāk noskaidrots, izrādījusies Igaunijas. Kuzņecovs ziņojis: “… pārkāpjot savu maršrutu un pretēji norunai ar Igaunijas pavēlniecību lidmašīna pār kuģiem lidojusi vairākas reizes un tikusi apšaudīta ar kuģu zenitartilērijas uguni … Lidmašīnas parādīšanās un ložmetēja šaušana mūsu komandieros radīja iespaidu, it kā igauņi atvaira lidmašīnu ar ložmetēja uguni, tāds stāvoklis nostiprināja viņos pārliecību, ka tā ir ienaidnieka lidmašīna”. Minētais incidents kļuva par iemeslu pusēm saskaņot padomju puses priekšlikumu aizliegt Igaunijas aviācijas lidojumu aizliegumu virs jūras-kara bāzēm un aerodromiem. Iznākumā līdzīgi gadījumi turpmāk nav atzīmēti. Igaunijas lidmašīnas apšaude ir bijusi informatīvs iemesls to plaši apspriest Igaunijas presē. Dažādās publikācijās visai bieži ir sniegti materiāli par to, ka padomju karavīri dažādos apstākļos aizturējuši vai izkratījuši Igaunijas pilsoņus.
… 22 no gadījumiem bijuši 1939.g.oktobrī-novembrī. Aizturētie parasti pratināti, tam nereti sekojusi kratīšana un arests. Dažos gadījumos vietējais iedzīvotājs atbrīvots tikai nākošajā rītā … Paldiski ostā zvejniekiem aizliegts iziet jūrā, Pakri salas iedzīvotājiem radīti šķēršļi ieiet ostā. Ugunsgrēka laikā Paldiski 1939.g. 21.novembrī sarkanarmieši nav laiduši igauņu ugunsdzēsējus ugunssardzes tornī un ugunsdzēsēju mašīnu šķūnī. 1939.g. 18.novembrī sarkanarmieši nav pakļāvušies Igaunijas muitniekiem, kuri Mīnu piestātnē pildījuši savus dienesta pienākumus”. … Tā laika dokumentos atzīmēts, ka “šajā virzienā sistemātiski darbojas spiegi un izlūki. Uz to norāda “vēstules”, ko sarkanflotiešiem pilsētā nodod no “sievietēm” un “meitenēm””. Padomju pavēlniecība nonākusi pie secinājumiem: “Iepazīstot pilsētu un … sākoties regulāriem atvaļinājumiem, kara daļu un kuģu norobežošana no spiegošanas … pieņems arvien nopietnāku nozīmi”… Īpašu uzmanību politorgāni un NKVD pievērsuši “kontrrevolucionāru lapiņu” izplatīšanai karavīru vidū. Ir bijuši gadījumi, kad komandējošais sastāvs pircis “baltgvardu avīzes” (avīze «Возрождение»), nolūkā, kā karavīri teikuši, “vienkārši gribējās iepazīties”. … …

==========================

KAS IR LITENE? JĀNIS ZVAIGZNE.

Jānis Zvaigzne vidū


Ne jau savdabīgā dabas krāšņuma dēļ Litene savulaik tiek izraudzīta par Latvijas Armijas Latgales divīzijas karavīru vasaras nometnes vietu. Izvēles pamatā ir militāri mērķi: kara gadījumā veidot aizsardzības līniju austrumos pa Pededzi, Aivieksti, Lubānas ezeru. Dzelzceļa stacijas un Gulbenes lielceļa tuvums, viegla un ātra piekļūstamība apdzīvotai vietai un reizē savrupība, ūdeņu tuvums – tas rosina nometnes vietu izvēlēties tieši šeit. Nometnes celtniecība un iekārtošana notikusi trīsdesmito gadu vidū.
Tā nav līdz galam izveidota viena gada laikā. Sākumposmā karavīri un virsnieki dzīvojuši teltīs. Ir drošas ziņas, ka 1935.gadā šeit dzīvojuši karavīri. Šī gada fotogrāfijās nometņu teritorija vēl gan atgādina telšu pilsētiņu ar atsevišķām celtnēm. Arī vēl 1938.gada fotogrāfijā redzama aktīva celtniecība. Nometnes iekārtošanā 1939.gada rudenī un ziemā strādājuši Latvijā internētie poļu virsnieki un karavīri.
Astoņdesmitgadīgā liteniete, kas visu savu mūžu pavadījusi tikai dažu kilometru attālumā no nometnes, domā, ka nometnes celtniecība sākusies tūlīt pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie vienpersonīgas varas 1934.gadā. Kad ieplānotajā vietā ierodas pirmie nometnes veidotāji, viņus sagaida vienīgi baltu celmu rindas liela priežu sila malā, kur garām tek Pededze; šajā vietā pāri Pededzei nav tilta. Ar ceļa un tilta izbūvi arī sākas nometņu celtniecība. Tiltu būvē Siguldas 7.kājnieku pulka sapieri. Tam izraudzīta vieta, kur Pededzei nav stāvo krastu, kur upe plūst pa līdzenumu. Pa nelielu slīpumu abās pusēs ceļš nolaižas līdz upei. Smagajām mašīnām piemērotu pamatīgu ceļu būvē Satiksmes departaments.
Celtnieki apmetas tuvējās “Ozoliņu” mājās pie Ķauķiem, un būvdarbi iesākas ar betona bluķu liešanu baraku pamatiem.
Vispirms veidojies smilšains lauku ceļš. Uz nometnes vietu no Litenes dzelzceļa stacijas jābrauc cauri muižai 5km, kaut gan abas šķir tikai nedaudz vairāk par kilometru. Virsnieka Pāvila Ceriņa fotoartilēristu nometni aiz “Silmalu” Maksīša mājām, pēc tam – ēku kompleksu strēlniekiem. Abas nometnes šķir kilometra attālums. Pie ieejas artilēristu nometnē aiz mājām uzbūvē īpatnēju skaistu paviljonu – “sēnīti”. Cilvēku balsis un darba troksnis pārsteidz līdz šim netraucēto dzīvnieku pasauli. Celmājā mājo daudz zaķu, kurus karavīri brīvās novakarēs šauj. Vēl tad, kad pāri nometnēm jau skan Valsts himna un Korālis (Tas kungs ir mūsu stiprā pils), gadās redzēt stigas malā kādu stirnu āzi, kas, galvu piešķiebis, ieklausās neparastajās skaņās.
Kokmateriālus nometnes celtniecībai sagatavo litenieša Jāņa Baltiņa gaterī, sākumā viņa mājās “Strautiņos” netālu no Litenes – Alūksnes ceļa, vēlāk gateri pārceļ uz Krevicu mājām nometņu tuvumā. Baļķus ņem no plostiem Pededzes upē pie “Sprukuļiem” un ar zirgiem ved uz zāģētavu. Īsā laikā ir radīti vislabākie apstākļi, lai katru gadu no agra pavasara līdz vēlam rudenim te pārmaiņus varētu uzturēties viens vai vairāki pulki no Latvijas Armijas Latgales divīzijas. Tā 1938.gadā strēlnieku – kājnieku nometnē atrodas 7.Siguldas un 8.Daugavpils kājnieku pulks, bet artilēristu nometnē – 9.Rēzeknes pulks. Arī 1940.gada vasarā šeit atradies 8.Daugavpils kājnieku pulks. Nometnes darbība organizēta 2 maiņās: 1940.gadā pirmā maiņa bija paredzēta no 20.maija līdz 23.jūlijam, otrā – no 23.jūlija līdz 4.septembrim.
Nometņu sākumposmā Latgales divīzijas štābs izvietojies Sakārņa mājās “Lešķos”, turpat darbojusies arī ēdnīca virsniekiem. Vēlāk šim nolūkam izmanto “Silamalu” mājas, kas ir tuvāk nometnēm. Vismaz sākumposmā klubi atradušies “Ozoliņos” un “Puķītēs”. Gadu gaitā ir tapis plašs mācībām un sadzīvei nepieciešamo ēku komplekss, pēc fotogrāfijām spriežot, vesela karavīru pilsētiņa. Tajā ietilpst glītu vasaras mājiņu vienādas rindas, virtuves, štābs, klubs ar elektrību, tualetes, pirts, maizes ceptuves, noliktavas, pagrabi, garāžas, ieroču, veļas, apavu labošanas darbnīcas, tiek izurbtas artēziskās akas nometnē un poligonā, iekārtoti piegādes ceļi, kas izmantojami smagajām automašīnām, uzcelts jauns tilts taisnā ceļā pār Pededzi uz Litenes staciju. Top arī projekts par dzelzceļa atzarojuma izbūvi no stacijas uz nometni un poligonu. Tas netiek īstenots.
Pirmajā gadā, kad nometne vēl nav pilnībā iekārtota un karavīri dzīvo teltīs, teritoriju starp tām rotā no baltajām šūniņām izveidoti visdažādākie ziedi. Jau otrajā gadā iekārto puķu dobes. Laukumu pēc noteikta plāna šķērso celiņi, un karavīri pa zālienu nestaigā. Visi ceļi un celiņi ir ārkārtīgi tīri, bez nevienas zālītes, baltu smilti nokaisīti, vienmēr izravēti.
Vakara junda notiek gar nometni speciāli iekārtotā līnijā. No šejienes ne tikai daudzos liteniešu pagalmos, bet arī kaimiņu pagastos dzirdama kareivju simtu dziedātā himna “Dievs, svētī Latviju!” un korālis “Tas kungs ir mūsu stiprā pils” pūtēju orķestra pavadībā. Katru vakaru precīzi deviņos. Rītos sešos. “Zaldātiņi jau iet pie miera”, ar šādiem vārdiem liteniešu mātes mudina bērnus gulētiešanai. Astoņdesmitgadīgā liteniete vēl šodien starp daudzajām bērnības atmiņām saglabājusi to, ka tēvs kādā vasaras vakarā iejūdzis zirdziņu, lai meitu kopā ar brālīti aizvestu klausīties un skatīties karavīru jundu. Protams, ir jāstāv rātni pa gabalu maliņā. Kā daudziem liteniešiem šajos 4-5 gados izdevās nometnes redzēt, jo speciāli skatīties nebrauc? Litenes īpatnība ir tā, ka lielai daļai saimnieku zemes īpašums nav vienkopus, pļavas jau izsenis stiepjas gar Pededzes un Sitas malu, dažkārt tālu no mājām. Dīvainas var šķist Litenes vecās zemes kartes ar tajās iezīmētajām daudzajām šaurajām joslām gar upi. Ceļš tāpat kā šodien uz pļavām ved gar nometnēm. Vasarās bērni un pusaudži sēd pļāvēju ratos, ziemā – uz augstajiem siena vezumiem. Vasarā zirgs gar nometnēm drīkst iet tikai soļos, jo netālu no ceļa augstu mastā lepni plīvo Latvijas karogs. Astoņdesmit piecus gadus vecā G.P[alameika?]. atceras:

“Aiz meža, kur atradās virsnieku vasaras nometne, mums bija pļavas, uz kurām braucām zirga pajūgā. Garāmbraucot vienmēr skatījāmies uz nometnes pusi, vēlēdamies ieraudzīt iespējami vairāk. Kā tur viss bija sakopts, kādi apstādījumi izveidoti! Sāp sirds par to, kā viss beidzās.”

Nometne patiesi ir iekārtota gaumīgi un var lepoties ar īpašu sakoptību un skaistumu. Ik uz soļa valda izcila kārtība un tīrība. Priekšplānā skatam paveras ar koku apšūtas dzeltenbrūnā eļļas krāsā krāsotas vienstāva mājiņas – kazarmas. Ir 4-5 rindas, katrā – ap 4-5 celtnes. Būves garums apmēram 20 – 30 metru. Tajās pamatīgi un ļoti rūpīgi gatavotas guļamās nāras divos stāvos. Uz gludajiem dēļiem parastie guļammaisi ar salmiem. Pa vidu telpai ejas. Bez karavīru mājām bijušas arī dažas mazākas virsniekiem. Aiz tām atrodas nometnes saimnieciskās ēkas. Fotogrāfijās redzams, ka ēkas toreiz atradušās skrajā vietā. Mežs pār palikušajiem pamatiem izaudzis 60 gados. Teritoriju vēlāk apstāda ar ķiršiem.”Ārkārtīgi skaisti tur bija”, atceras tie litenieši, kuriem gadījās jaunuzceltās mājiņas redzēt pēc uzcelšanas un iekārtošanas. Pēc lauku sētas ierastības un darba steigas noteiktā pieticīgā māju ierīkojuma tas šķiet kaut kas neparasts, vairāk pilsētniecisks nekā laukiem raksturīgs, apbrīnas cienīgs.

”Pilsēta tā bija! Kaut jūs būtu redzējuši to tīrību, kartību, skaistumu!” –

vēl šodien sarunā iedegas astoņdesmitgadīgā liteniete.
Otrajā gadā apmēram 3-4 km aiz nometnēm izdegušā Sila daļā iekārto milzīgu, tā raksta paši bijušie karavīri, šaujamlauku jeb poligonu. Tikko atbraukušos poligona būvētājus pārsteidz izcirtumā un sila izdegušajā daļā starp jaunajām priedītēm ziedošo meža neļķu klājums. Pēc stāstītā poligons stiepies 9-10km garumā. Tas pleties visapkārt Kaļņa ezeram. Ezera šajā pusē notikušas apmācības ar tā sauktajiem vieglajiem ieročiem, otrā pusē – ar smagajiem. Neparasts,
ļoti savdabīgs ir apkārtnes reljefs. Te sastopamas smilšu kāpas, kāpu vaļņi. Ir dzirdētas domas, ka 120ha lielais Kaļņa ezers varētu būt daļa no Lubāna ezera, kas kādreiz pleties līdz Litenei. Kāpās dabīgi veidojušās divas izejas uz ezeru. Litenes iedzīvotāji tos sauc par Zemes vārtiem. 1935. un 1937.gada ‘Pagastu aprakstos’ minēts, ka Litenē ir kalni ar nosaukumu Zemes vārti. Dodoties peldēties uz ezeru pēc mācībām, ierasts ir karavīru jautājums biedriem: “Pa kuriem vārtiem iesim – lielajiem vai mazajiem?”
Tā kā nometni un šaujamlauku šķir staigna pļava, pāri tai uzbūvēts apmēram 400 m garš pāļu ceļš gājējiem. Uz zemē iedzītiem pāļiem uzliktas sijas, uz tām noklāti piekantēti apaļkoki. Pāļi vēl šodien redzami. Kara tehnikai bijis cits ceļš. Tā pamatu veidojuši no vietas blīvi noklāti zaru kūlīši [fašinas]. Tie nosegti ar zemes kārtu. Ceļus katru gadu uzlabo, nostiprina. Poligona teritorijā redzami zemes tornīši, pie kuriem piestiprināti mērķi šaušanai. 1959.gadā Dzērbenes virsmežniecība poligona teritoriju un apkārtni ap to 500 ha platībā apstāda ar priedēm. Mācības notiek ne tikai poligonā. Nopļautajās liteniešu pļavās, tīrumos un ganībās nereti var pamanīt kādu pārskrejam vai maskējamies.
Jāpiebilst, ka nometnes un poligons aizņem ne tikai Litenes pagasta teritoriju. Ostroviešu nometne atrodas Gulbenes rajona Stradu pagasta teritorijā, bet šaujamlauks iestiepjas arī Balvu rajona Kubuļu un Rugāju pagasta daļās.
Litenes vasaras nometnes pamatā veido un ceļ 7.Siguldas kājnieku pulks. No 1921.gada janvāra pulks stacionēts no Litenes netālajā Alūksnē. 1939.gada 20.jūnijā kara ministrs ģenerālis Balodis šajā pilsētā pulkam pasniedz jaunu karogu, 1939.gada maijā to apmeklē K.Ulmanis. Pulka vēsture apskatāma pastāvīgā ekspozīcijā Alūksnes novadpētniecības muzejā. Šķiet, šis pulks visbiežāk bijis arī vasaras mācībās Litenē. Tas dibināts 1919.gada augustā, beidzis pastāvēt 1940.gada 31.oktobrī. Pulkam bijušas trīs nozīmes, kas apstiprinātas 1921.gada 25. janvārī, 1923.gada 12.maijā, 1934.gada 20. februārī.
Karogā lasāma devīze

“Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija Tev brīvībs karā sauc”.

Karogu pulkam dāvina Siguldas un Alūksnes pašvaldības 1923.gada 20. jūnijā. Dibināts 1919.gadā. Emblēmu darinājuši Krustpils cukurfabrikas strādnieki. Pulka pēdējais komandieris ir pulkvedis Kārlis Priedītis. Taču Litenē vasaras mācībās pabijuši arī citi Latgales divīzijas pulki.
Litenes nometnes sastāvdaļa, filiāle ir Ostroviešu nometne, kuru sauc arī par Gulbenes nometni. To no Litenes šķir nepilni 10 kilometri, bet no Gulbenes -14km. “Ostrovieši” nekad nav atradusies Litenes pagasta robežās. Toreiz tā atrodas Vecgulbenes, tagad – Stradu pagasta teritorijā. Litenes nometnē vasaras pavada strēlnieki un artilēristi. Ostroviešos – lidotāji, sapieri, izlūki.
Lasot publikācijas par šo tēmu, vienmēr jāievēro, ka jēdziens “Litenes nometne” var būt lietots gan plašākā nozīmē, ietverot abas vietas, gan šaurākā nozīmē, domājot tikai šo vienu konkrēto nometni. Šī iemesla dēļ rodas pārpratumi, atšķirības, nesakritības dažādu autoru darbos. Piemēram, minot represēto, nošauto, aizvesto skaitu, dažos avotos abas nometnes skatītas kopā ar vienu nosaukumu, citos – domāta tikai Litenes nometne.
Šķiet, tieši ar to izskaidrojama lielā atšķirība starp Jukas Rislaki minētajiem 200 represētajiem virsniekiem un instruktoriem un parasti nosauktajiem 430. Litenes nometnes nosaukšana kāda konkrēta gadījuma aprakstā var arī nozīmēt, ka tas noticis “Ostroviešos”.
Arī Gabri var pārprast:

“Sakaru bataljons kopā ar citām karaspēka daļām ir jau pārcēlies uz Ostroviešu vasaras nometni Litenē… Atstājam Ausmu Gulbenē pie Borovika Valentīnas un paši braucam uz Liteni noīrēt istabu”.

181.divīzija, kurā dienēja R.Gabris, bija izvietota Ostroviešos, un arī ģimene dzīvoja netālu. Arī A.Heinrihsons bija Ostroviešos, ne Litenē.
Diezgan bieži publikācijās sniegtās ziņas par konkrēta cilvēka dienēšanu vai viņa represēšanu Litenē patiesībā attiecināmas uz Ostroviešu nometni un otrādi. Abas nometnes atrodas pie Pededzes. Arī tas atsevišķos gadījumos neļauj precizēt notikuma vietu. Jebkurā gadījumā jārēķinās ar to, ka publikācijās minētā Litene var nebūt konkrētā ģeogrāfiskā vieta, administratīvā teritorija.
Kādreiz abas nometnes savienoja ceļš. Garajos gados tas pilnīgi aizaudzis. Mūsu laikā kārtējā tikšanās reizē virsnieki ierosina ceļu atjaunot. 1994.gada izbraukumā tiek atjaunota neliela ceļa daļa. Ceļa aleja sākas ar vienā pusē tam augošu ozolu, bet otrā – ozoliņu.
Kā jau rakstīts iepriekš, patiesībā arī pašā Litenē pastāv divas atsevišķas nometnes: strēlnieku un artilērijas – kavalērijas. Pēdējā atradās aiz “Silmalu” Maksīša mājām. Attālums starp abām – 1km. Nometnes teritorijā darbojas instruktoru skola, kuras priekšnieks pulkvežleitnants Lielbriedis. Tāpat kā Latvijas armijā kopumā arī Litenes nometnē karavīrs ir labi apgādāts. Ietērps vienkāršs, bet izskatīgs, piemērots augumam. Tādēļ arī ārēji tas izskatās brašs. Šāds izskats ārkārtīgi kontrastē ar 1940.gada paplukušo iekarotāju mākslīga materiāla [kirzas] zābakos, pārmērīgi garā un platā virskreklā, nevīžīgi apjoztu un pavirši sapogājušos.
Vecākās paaudzes liteniešu atmiņā palikusi tā laika virsnieku staltā stāja, iznesība, augstais kultūras līmenis. Augsts ir viņu prestižs liteniešu sabiedrībā. Atgadās, ka pēc okupācijas krievu karavīri, dodoties uz ballēm, velk latviešu Latvijas armijas formas apģērbu. Par nometņu labo apgādātību liecina tas inventāra, īpaši gultas veļas, apģērba, trauku, virtuves piederumu daudzums, ko pēc Sarkanarmijas atkāpšanās iedzīvotāji vezumiem izved no nometnes. Un viņi par to nav nosodāmi. Abās nometnēs izmanto apvidus mašīnas, ko karavīri sarunvalodā dēvē par krupīšiem. Diez vai šie krupīši nav tie paši henšeļi (Henschel), par kuriem raksta Arturs, šoferis, kas, pats nezinādams, toreiz Litenē ved Latvijas armijas virsniekus uz nošaušanas un arestēšanas vietu:

“Vēl brīvās Latvijas laikā Kārlis Ulmanis bija iegādājies divpadsmit vācu kaujas mašīnas, tā saucamos henšeļus. Uz šīm mašīnām varēja uzlikt kāpurķēdes. Varēja tāpat braukt ar riteņiem vai arī pa dzelzceļa sliedēm. Šīs mašīnas pašas varēja tikt ārā no purviem. Aizāķēja troses aiz kāda nostiprinājuma, un automašīnas pašas sevi izvilka ārā! Nekādās parādēs šīs mašīnas nepiedalījās, tās visu laiku atradās noliktavās […] Vēlāk krievi mani ar to henšeli nosūtīja uz Liteni.”

Šie “Henschel” ir artilērijas un munīcijas transporta vilcēji ar Šneidera 107mm tipa haubicēm. Ka “krupīši” varētu būt šie paši “henšeļi”, liecina vienādais vietu skaits: krupīšos varējuši pārvietoties ap 8-10 karavīri, jau minētais šoferis Andris arī ved uz mežu 10 virsniekus. Arī krupīši saukti par visurgājējiem.
Karavīru rīcībā ir vismaz dažas “Vairoga – Forda” tipa automašīnas, kas ražotas ASV auto uzņēmēja Henrija Forda firmas Rīgas filiālē. No 1937.gada spēkratu sastāvdaļas ieved no ASV, Rīgas rūpnīcā tās montē, laiž apgrozībā.
Nometnes pastāvēšanas vasarās tās dzīve visnotaļ cieši saaužas ar liteniešu zemnieku ikdienu. Tās nav divas nošķirtas pasaules. Daļa virsnieku nedzīvo nometņu teritorijā, bet apkārtējo zemnieku mājās. Virsnieki ar ģimenēm dzīvo Maku mājās “Silmalās”, Krevicu “Puķītēs”, Bārdas “Aizupiešos”, Ķauķu “Ozoliņos”, uz kurām, starp citu, strādādams par skolotāju Litenes vecajā skolā no 1898. līdz 1902.gadam pie savas iecerētās skolnieces Emmas Ķauķis ar velosipēdu brauca Jūlijs Dievkociņš. Šīs mājas saimnieka dēlu Augustu 1906.gada janvārī nošāva soda ekspedīcija. “Ozoliņos” virsnieki ar ģimenēm dzīvojuši ne tikai garajā saimnieka mājā, bet arī četrās mazākās mājās gar iebraucamā ceļa malu, kas celtas strādnieku izmitināšanai. Bez tam virsnieku ģimenes vēl dzīvojušas “Alejās”, “Gravās”, “Druvās”, Udrasu vecajās mājās, “Ilgās”, “Līcīšos”, “Brīvuļos”, “Beķeros”. Tāpat tiek minēts, ka virsnieki dzīvojuši “Ozolkalnā” pie saimnieka Dzērves, pie Kronīša pagrabaugšā iekārtotajā istabiņā, “Laiviņās”, “Silavā”. Mantinieku reti cilāti, vecie albumi vel šodien glabā toreiz saimniekiem pateicībā dāvinātas fotogrāfijas. “Mīļajai saimniecei par piemiņu no īrnieces. 24.augustā 37. H.Betjānis”. Šo fotogrāfiju, kurā redzams Alfrēds Betjānis no 8.Daugavpils kājnieku pulka 4.rotas kopā ar kundzi, šodien albumā glabā “Aleju” jaunākās paaudzes. Jaunzemju “Druvu” mājās dzīvojis leitnants Leo Gūtbergs, kas Latvijas Armijā dienējis 12.Bauskas kājnieku pulkā, kopā ar pavisam jauno kundzi Anitu. Tagadējā māju saimniece, toreiz jauna meitene, atceras, ka pēc 14.jūnija kundze vēl nedēļu gaidījusi, izmisumā meklējusi, cerējusi, tad aizbraukusi uz Rīgu.
Katru vasaru virsnieku ģimenes dzīvojušas “Līcīšos”, netālu no nometnes tilta. Šodien dzīvie to vasaru liecinieki atceras, ka no paša pirmā nometņu gada te dzīvojis pulkvedis Vēliņš un jaunākais virsnieks Mielēns, kuram sieva vāciete. Te nācis un gājis kapteinis Celmiņš. “Brīvuļos” pie Krastiņiem īsu laiku uzturējies kapteinis Haralds Dugers un feldšeris Bernhards. 1940.gada vasaras liktenīgajās dienās te ir kapteinis Arnolds Vīksna. 1941.gada jūnijā šajās mājās pajumti rod Jānis Kalniņš, kapteinis no Daugavpils cietokšņa jātnieku pulka. Viņš strādā štābā, redz, ka daudzi tiek uz turieni izsaukti, daudzi neatgriežas. Kapteini Kalniņu paziņas skubina bēgt, bet viņš atteicies, atbildēdams:

“Kur mani karavīri, tur arī es”.

Viņa turpmākais liktenis nezināms. Ir atmiņas par kapteiņa Osīša ģimenes uzturēšanos dažas vasaras Litenes “Rožlejās” Magones mājās. Skarneļu mājās mitis leitnants Bergmanis, “Sviltos” – armijas ārsts virsleitnants Mass, “Silavā” – virsnieks Horde. Interesantā veidā izdevās uzzināt, ka Krevicu mājās dzīvojis sakaru bataljona komandieris pulkvežleitnants Aperāts, kura plašās piezīmes par 1941.gada notikumiem Litenē publicētas grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’, uz kura rakstīto ir biežas atsauces publikācijās par Liteni.
Viņš raksta:

“Otrā rītā, kad uzcēlos, redzēju, ka komisārs ir gan bijis mājās un gulējis, bet uzcēlies un aizgājis. Mājas saimniece iesteidzās pie manis. Piegājusi pie sienas pulksteņa, viņa izlikās, ka to uzvelk, un stāstīja, ka pagājušajā naktī pagastā esot arestēti vairāki lauksaimnieki, galvenokārt tie, kas esot sastāvējuši Aizsargu organizācijā un ka pie mūsu mājām tagad esot nolikti sargi. Viņas audžudēls arī esot bijis aizsargs, bet nedzīvojot mājās.”

Sarunās ar vecajiem liteniešiem noskaidrojas, ka šajā apkārtnē audžudēls Vilis Lapiņš bijis Krevicu ģimenē. Paši Krevici izsūtīti 1949.gadā. Atgriezušies, strādājuši kolhozā, miruši. Arī mājas vairs nav.
Nav pamata neticēt arī tagadējai “Ilgu” māju saimniecei, ka pēc viņas vecāku stāstiem šajās mājās dzīvojuši Ķezberi – dzejniece Elza Ķezbere un virsleitnants Osvalds Ķezberis. Kādā no vasarām viņi atstājuši šai ģimenei savu sunīti, cerēdami nākamgad atgriezties. 1941.gada 14.jūnijā Osvalds Ķezberis aizvests no “Ostroviešu” nometnes.
Nevar apgalvot, ka virsnieki minētajās mājās dzīvojuši tieši 1941.gada vasarā. Tikpat labi tas varētu būt iepriekšējos gados. Gadu gaitā virsnieku ģimenes vasaras mājvietas Litenē arī mainījuši. Bet 1941.gada vasarā “Beķeros”, skaistajās mājās upes lejā pie nometnes tilta, dzīvojis bijušais Kurzemes un Latgales divīziju komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš un pulkvedis Kārlis Lejiņš. Viņu jaunie amati: 24.Teritoriālā korpusa 183.divīzijas komandieris un divīzijas
štāba priekšnieks. Par Andreja Krustiņa ceļu jārunā vēl turpmāk. Pulkvedis Kārlis Lejiņš ir Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bijis Latvijas militārais atašejs PSRS un Latgales divīzijas štāba priekšnieks. 12. vai 13.jūnijā kopā ar ģenerāli un citiem Latvijas Armijas augstākajiem virsniekiem nosūtīts uz “kursiem” Maskavā. 19.jūnijā arestēts, 29.jūlijā tiesāts, 16.oktobrī nošauts, aprakts [Piemaskavā,] Komunarkā. Liteniete E.S. stāsta:

“Es “Beķeros” dzīvoju no 1938.gada pavasara līdz 1943.gada rudenim, kad apprecējos. Abi virsnieki 1941.gada vasarā šajā mājā dzīvoja vieni bez ģimenēm. Man ar viņiem tikpat kā nenācās satikties. Viņi dzīvoja mājas vienā galā, mēs – otrā. Viņi patiesībā atnāca tikai pa nakti pārgulēt, visu dienu bija projām. Pēdējā rītā gan man ar pulkvedi Lejiņu iznāca saruna. Viņš bija ienācis virtuvē ar papīru žūksni un sāka tos dedzināt. Man katls uz plīts sāka iet pāri. Es uztraucos un teicu, lai noliek, es tos vēlāk sadedzināšu. Viņš pasmaidīja un teica, ka tā nevar. Es, muļķa meitēns, neko nesapratu. Tā bija pēdējā reize. Kā viņi tajā rītā gāja, tā vairs neatgriezās.”

Abi virsnieki apmēram kilometru garo ceļu no “Beķeriem” līdz nometnēm katru rītu gājuši kājām, tāpat – vakaros atpakaļ. Reizēm adjutants cēlis ģenerāli pāri Pededzei laivā.
Mazliet atšķirīgāk ģenerāļa mūžīgo aiziešanu no Litenes “Beķeriem” apraksta Jānis Pūriņš, bijušais Armijas štāba vecākais ārsts un kara sanitārās inspekcijas medicīnas nodaļas priekšnieks:

”Ar ģenerāli Krustiņu biju labi iepazinies, strādājot divīzijas štābā. Varu teikt, ka bijām labi draugi. Vairākas reizes viesojos viņa mājā un iepazinos ar viņa dzīvesbiedri, jauku un interesantu dāmu. 7.jūnija vakarā viņu vairs neatrada zemnieka mājā. Saimnieks stāstījis: ieradusies mašīna un ģenerāli aizveduši uz Rīgu”.

Kuram taisnība – neviens vairs nepateiks. Tagad viņiem pāri klusie Piemaskavas vakari, Noriļskas vai Jeņiseiskas debesis.
Vecās “Beķeru” saimnieces dēls vēlāk kļūst par “Jaunā Ceļa” pirmo priekšsēdētāju. Savstarpējas cieņas, uzticēšanās, sadarbības gara pilnas ir saimnieku un vasarnieku attiecības. Leitnants Bergmanis “Sviltos” ierīko toreiz laukos ne visai bieži sastapto radioraidītāju. “Gravās” virsnieki Pededzē māca peldēt saimnieka dēlēnu. Maz vairs šodien ir stāstītāju par karavīru sadzīvi nometnē miera laikā. Lielākoties nu jau tas ir toreizējo bērnu un pusaudžu skatījums uz vietām un notikumiem, jo bērni vienmēr ir vidū visām norisēm. Daudziem spilgtā atmiņā palicis vecāku stāstītais. Priecīgi ir apzināties, ka klusēšanas gados latviešu ģimenēs par to tomēr runāts, ka vecāki uzskatījuši par pienākumu saglabāt nākamajās paaudzēs laika liecības.
Ir zināms tas, ka, neskatoties uz mācību grūtumu un nopietnību, šī karavīru dzīve ir bijusi interesanta, saturīga un daudzveidīga, atstājusi lielākajai daļai jauniešu tikai labas atmiņas par Litenes vasarām.
Neatņemama šo vasaru sastāvdaļa ir karavīru un virsnieku balles. Iecienīta vieta tām rasta no nometnes pavisam netālajās “Ozoliņu” mājās sila malā zem lielā ozola. Tajās vienmēr spēlējis tikai pūtēju orķestris, dažkārt pat trīs: gan no Alūksnes, gan no Kalnienas, gan pašu karavīru. Karavīru orķestrī spēlējuši arī Litenes iedzīvotāji, un tiem bijusi jānēsā forma. Zem šī ozola sanāca virsnieki ar sievām, karavīri, ļoti daudz Litenes iedzīvotāju.

“Ja jūs dzirdētu armijas vīru spēlēto ragu mūziku! Ļoti skaisti bija. Kad spēlēja ragi, neviens večuks, ne vecenīte nespēja palikt mājās,”

šodien atceras astoņdesmitgadīgā liteniete.

“Laukums, tam apkārt salikti soli, netālu varens ozols, ragu mūzika, virsnieki lepnās formās”

atkal par jaunu meiteni, kas klusi sēž uz soliņa, pārtop cita astoņdesmitgadīga stāstītāja. Litenieši šurp nākuši pa laipām, kas Pededzei pārliktas pie “Mieriņu” mājām.
“Ozoliņu” līci, sētsvidu, dārzu, tīrumus apraksta Lūcija Ķuzāne, stāstot par dzejnieka un Litenes skolotāja Jūlija Dievkociņa viesošanos šajās mājās. Maz izmainījusies ainava gadsimta skrējienā. Tikai mūsdienās, miera laikā, nopostītas senās zemnieku dzimtas mājas. Kā daudzviet Latvijā. Kaut gan vēlajā rudenī spirgti sazēlis plašais rudzulauks ar 4 veciem līdzenumā izkaisītiem ozoliem, pats “Ozoliņu” sētsvidus ieaudzis garā zālē. Gandrīz puslokā aiz vairs neesošās mājas stāv vecie ozoli. Te koku galotnes tricinājuši deju soļi. Pie paša lielākā ozola bijusi orķestra vieta. Te izskanējuši skaisti koncerti karavīriem, virsnieku ģimenēm, Litenes iedzīvotājiem. Tā laika iespaidi nav zuduši pēc 60 un vairāk gadiem.

“Ozoliņos biju vienreiz koncertā. Bija uzaicināti dziedātāji Vera Fricnoviča un Tālis Matīss. Tas bija 1939.gadā. Es biju tikai sešpadsmitgadīgs skuķēns un tādēļ uz visām lietām skatījos ar bērna acīm, nekāds ballēs gājējs nebiju”,

šodien atceras astoņdesmitgadīgā Litenes māte. Jau aizsaulē to dienu īstie baļļu gājēji. 1937.gada 20.augustā nometne ar priekšlasījumiem un dievkalpojumu atzīmē varoņu dienu.
Pie nometnes tradīcijām pieder arī ikgadējie vasaras sporta svētki turpat “Ozoliņu” līča pļavā. Liteniešu mājas šajā dienā ir tukšas un klusas. Pagalmos nav ne bērnu, ne vecāku. Visi ir “Ozoliņu” līcī. Svētku programma ir plaša un daudzveidīga, taču toreizējiem bērniem visspilgtāk atmiņā palikušas jātnieku sacensības.
Šodienai neparasts sporta veids ir bumbas spēlēšana ar zirgiem. Zirgi ir īpaši apmācīti. Tos vada jātnieks. Spēle, šķiet, saukusies ‘polo’. Par to saviem draugiem stāsta Anšlava Eglīša romāna ‘Bezkaunīgie veči’ varonis Askolds Rode, kas rakstnieka iztēlē Latvijas Armijā dienējis jātnieku pulkā. Noteicošā loma esot bijusi paša jātnieka izveicībai.
Tā laika bērni un pusaudži vēl šodien atceras artilēristu skaistos zirgus, to peldināšanu un rūpīgo mazgāšanu Pededzes ūdeņos. Virsnieks ar balti cimdotu roku var glāstīt rūpīgi tīrīto un spodrināto dzīvnieku, neviens traipiņš vai melnumiņš uz baltā cimda nepaliek.
Sports – tā ir karavīru Litenes vasaru neatņemama sastāvdaļa. Arī peldēšana Pededzē “Ozoliņu” līcī vai attālajā Kaļņa ezerā aiz šaujamlauka.
Pededzē ir iekārtotas atsevišķas peldētavas karavīriem un virsniekiem. Virsnieki un karavīri ierodas sarīkojumos arī Litenes “zaļumu placī” un Aizsargu namā. Šis “zaļumu placis” toreiz atradās pa upes tecējumu nedaudz uz leju no tagadējās brīvdabas estrādes, šobrīd redzamo ķieģeļu mūru tuvumā. Litenes “meitenes”, kam šodien astoņdesmit un pāri, vēl atceras virsnieku stalto stāju, korekto apģērbu, labās manieres deju laukumā. Smaids un tālās jaunības atblāzma atviz gadu izvagotajās sejās, kad viņas stāsta.

“Ko dejo ar zaldātiņiem? Gaidi virsniekus”,

gadījās , ka zaļumballēs māte iedunkā sānos meitai.
Tāpat viņas atceras skaistos poļu puišus zilajās formās, kas mazliet atgādināja Latvijas mežsarga ietērpu, baltajos kreklos, ar pelēkajām beretēm, veiklos, iznesīgos dejotājus.

“Kāpēc gan man nedejot ar poli?”

Katru vasaru ar skaistu, ilgi prātā paliekošu zaļumballi līcī svin 7.Siguldas kājnieku pulka dzimšanas dienu. Pulks dibināts 1919.gada 5.augustā.
Ar nometņu dzīvi laikam gan visciešāk saistītas “Ozoliņu” mājas. Uz “Ozoliņiem” virsnieku sievas katru dienu nāk pusdienās. Zem lielā pagalma ozola ir izvietoti soli un galdi. Vietējie iedzīvotāji noteiktās nedēļas dienās piegādā pārtikas produktus gan nometnes virtuvei, gan “Ozoliņu” galdam. Tāda pusaugu meitene vai zēns ir visnoderīgākais zirga pieturētājs, kamēr mamma vai vecmamma tirgojas, un īsajā brītiņā var palūkoties uz “Rīgas kundzēm”.
Reizēm gadās, ka nevaļīgs ierodas arī “kungs” skaistā virsnieka formā. Kad braucēja ir sieviete vai jauna meitene, nometnē smagās piena kannas izcelt un tukšās iecelt palīdz jaunie karavīri. Nereti virsnieki vai viņu sievas gājuši uz zemnieku mājām pirkt ābolus un medu. Pēc pašu liteniešu atzinuma vasaras nometņu atrašanās pagastā ievērojami stimulē saimniekošanu, rada ekonomisko stabilitāti.

“Mēs tajos gados dzīvojām bagāti”.

Bez lielā pārtikas produktu daudzuma – piena, gaļas, kartupeļiem, saknēm, ogām – armija iepirka sienu, āboliņu, arī salmus artilērijas zirgiem. Piegādes notiek pēc noslēgtiem līgumiem un izveidotiem grafikiem. Rudeņos karavīri bez atlīdzības palīdz ražas novākšanas darbos. Taču ne tikai ekonomiskās saites, saimnieciskais izdevīgums vien. Vēl šodien patriotisks saviļņojums jūtams sirmās litenietes stāstā:

“Mēs atdevām Latvijas Armijai jaunu ķēvi”. “Mēs atdevām”.

Taču pavisam citādi Litenes sirmgalvji runā par ienākošo vāciešu atņemtajiem zirgiem, par kolhoza staļļos aizvestajiem un bieži badā nomērdētajiem četrkājainajiem draugiem.
Nometņu klātbūtne trīsdesmito gadu otrajā pusē padara pagasta dzīvi arī interesantāku, daudzveidīgāku, novērš vienmuļību. Tas saistīts ar nometņu celtniecību sākumā, apgādi, vietējo iedzīvotāju iesaisti darbos, arī orķestrī, bet īpaši – ar kultūras, sabiedrisko, jaunatnes dzīvi. Otrreiz jau aizgājušajā gadsimtā pagasta dzīvi interesantāku, daudzveidīgāku, rosīgāku vērš diemžēl īsā Litenes vidusskolas pastāvēšana no 1944. līdz 1961.gadam, kad te saplūst daudz jauniešu, ierodas jauni ierosmes un enerģijas pārpilni skolotāji.
1938.gadā, pirmdienā pirms 19.augusta, datumu bez tā laika kalendāra nav iespējams noteikt, Litenes karavīru vasaras nometnē ierodas Latvijas kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Viņu pavada armijas komandiera vietnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis un Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš. Litenē ģenerāli sagaida Siguldas 7.kājnieku pulka komandiera vietnieks pulkvežleitnants Jēkabs Pone, štāba priekšnieks pulkvežleitnants Priedītis. Ministrs Litenē pavada vairākas stundas, iepazīstoties ar karavīru mācību un sadzīves apstākļiem, tad dodas uz Ludzu, pa ceļam iegriezdamies citās Latgalē izvietotās karaspēka daļās. Jēkabs Pone ir bijis skautu priekšnieks.
Latvijas neatkarības gados vismaz dažas reizes nometnē notikušas paraugmācības ne tikai ar armijas augstākās pavēlniecības, bet arī ar visu valdības akreditēto ārvalstu militāro pārstāvju piedalīšanos.
Ingrīdas Gāzeres dokumentālajā filmā ‘Bānīša priekšnieka mazmeitas stāsti’ dzelzceļa revidenta dēls Imants Grāvītis stāsta, ka uz manevriem Litenē cauri Gulbenei braucis vesels vilciens ārzemju kara atašeju. Gulbenes zēni viņiem sarīkojuši uguņošanu. Ārzemniekus pārsteidz un izbrīna Latvijas Armijas karavīru labā sagatavotība, precīzie trāpījumi mērķī. Par vienām paraugmācībām stāsta Ē.V.

“Pirmie pie mērķa pielēca vācietis, krievs, japānis. Īpaši neticīgs krievu atašejs. “Pret ko jūs karosiet? – viņš jautā latviešu karavīriem. “Pret ienaidnieku”, – lakoniska ir atbilde.”

Mazāk rakstīts par Ostroviešu nometni. Daudzās publikācijas rada neskaidrības par šīs nometnes celtniecību un iekārtošanu. Pēc žurnālistes intervijas ar vecākajiem virsniekiem P.Ceriņu, N.Puponu, J.Būdu, O.Ķezberi noprotams, ka abas nometnes pastāvējušas vienlaikus jau neatkarīgās Latvijas laikā. To noteikti un strikti apgalvo arī vietējie iedzīvotāji. Taču ir notikumu līdzdalībnieki, kas apgalvo, ka šī nometne 1941.gada pavasarī veidota pilnīgi no jauna Litenes nometnes atslogošanai mežainā un purvainā vietā Gulbenes – Rēzeknes ceļa malā.

“Darbi ritēja ātrā tempā, un pēc mēneša nometne bija sagatavota, ar daudz ēkām, barakām, noliktavām vai nu no dēļiem, finieriem vai baļķiem. Dažas noliktavas bija iebūvētas zemē”,

raksta N.Priedītis, kas tajā laikā apkārtnē strādāja par mežzini. Diez vai to visu varēja uzcelt no jauna mēneša laikā, Litenes nometni veidoja vairākus gadus. Runa, šķiet, ir par sagatavošanu dzīvošanai.

“Tā kā nometnes rajonam cauri gāja Gulbenes – Rēzeknes ceļš, ierīkoja šim ceļa posmam apkārtceļu pa labi no Pededzes upes, sākot no “Ostroviešiem” caur Zviedriem līdz Vanagiem. Slapjākās vietās to pat noklāja ar apaļiem baļķiem”,
turpina N.Priedītis. Savukārt A.Siņķis stāsta:

“Šajā nometnē vairāk vietas nebija, tāpēc 181.kājnieku divīzija pēc ierašanās nometnē nekavējoši uzsāka jaunas nometnes izbūvi aptuveni 13 vai 14km no Gulbenes, skaistās Pededzes upes līčos pie “Ostroviešu” mājām. Tādēļ ieguva nosaukumu “Ostroviešu nometne”. Tā kā nometne bija jauna, karavīriem vajadzēja mist un gulēt teltīs.”Taču pēc E.V. iepriekš stāstītā var domāt, ka Ostroviešos telšu nometne bijusi pat agrāk nekā Litenē. Armijas vadībai tā, šķiet, nav likusies sevišķi piemērota un perspektīva – 18km attālumā no Gulbenes stacijas, zirgu vilkmes kara transportam grūti izmantojamā apkārtnē. Tā Latvijas laikā galvenokārt izmantota dzīvošanai teltīs.

Atšķirīgāks no visiem iepriekšējiem Litenes nometnē atnāk 1939.gada rudens, citādāka nāk ziema. Togad nometne nepaliek tukša līdz pavasarim: Vācija un PSRS ir okupējusi katra savu Polijas daļu. Polijas virsnieki lūdz patvērumu kaimiņvalstīs. Tajā laikā Latvijai kaimiņvalsts ir arī Polija. Tāpēc tā piekrīt internēt daļu karavīru. Latvijā izveido 6 poļu nometnes. Viena no tām iekārtota Litenē.
Šo jautājumu vispusīgi aprakstījis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Pēc viņa sniegtajām ziņām 1939.gada 21.septembrī pavēles ierīkot nometnes poļiem, katru 400 karavīriem, Litenē un Lilastē saņem attiecīgi Latgales un Vidzemes divīzijas komandieri.
Katras nometnes apsardzībai nozīmē 1 kājnieku rotu. Par nometnes apvilkšanu ar dzeloņdrātīm un baraku pielāgošanu ziemas apstākļiem jārūpējas kara būvniecības daļai. Pirmie internētie pienāk 23. un 24.septembrī. Starp karavīriem ieceļo arī daži ģimnāzisti. Daži tādi “karavīri” l939.gadā Litenes nometnē liecina, ka militāro formu uzvilkuši tikai robežpunktā Turmantos, jo bijušas ziņas, ka civilos Latvijā neielaidīs.
Bez nometnes pielāgošanas un apsardzes nodrošināšanas latviešu virsniekiem un karavīriem nākas uzņemties arī citus nebijušus pienākumus. Viens no tiem – poļu vēstuļu cenzēšana. Sākumā bija cerēts, ka to darīs Rīgā. Taču 9.oktobrī atpakaļ tiek saņemtas 130 vēstules ar norādi cenzēšanu izdarīt uz vietas. Ir jāmeklē poļu valodas zinātāji starp divīzijas virsniekiem un karavīriem. Tādus arī atrod. Daudz raižu sagādā poļu karavīru bēgšana. 8.oktobra pēcpusdienā no nometnes izbēg 10 internētie. Viņu gūstīšanai tiek mobilizēti apkārtnes aizsargi un policija līdz pat Viļakai. Litenes aizsargu organizācijas priekšnieks tajā laikā ir Muižnieks, kas pratis 7valodas, tajā skaitā arī poļu. Viņš aktīvi piedalījās izbēgušo meklēšanā. Tajā pašā dienā aiztur 4, bet nākamajā – vēl 3bēgļus. 10.oktobrī Rēzeknes policija notver arī pārējos. Šī incidenta dēļ sardžu posteņu skaitu Litenē palielina no 9 uz 13sardzēm. 25.oktobrī no Litenes nometnes izbēg 4; 3 no viņiem nākamajā dienā notver Kupravas stacijā.
Konflikti nometnē rodas starp tiem, kas grib izbraukt uz Zviedriju, Somiju, Vāciju vai Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem, arī uz Krieviju. Litenes nometnē lidotāji ar barakas vecāko Dombrovski priekšgalā piekauj tos, kuri gatavojas braukt uz Vāciju. Dombrovski nesoda, jo 1920.gadā viņš piedalījies Daugavpils atbrīvošanā no lieliniekiem. Režīms internētajiem samērā brīvs. Atvaļinājumus piešķir samērā bieži, neatkarīgi no tā, vai ir apmeklējami tuvinieki
vai nē. Pirms tam visiem kopīgi jāparaksta deklarācija ar solījumu ārpus nometnes uzvesties nevainojami, kā arī apliecinājums par apzināšanos nesaņemt atvaļinājumu vārda neturēšanas gadījumā.
Internētie poļi apmeklē sarīkojumus un balles. Litenes virsnieku namā tiek uzskatīti par pieklājīgiem, izturētiem vīriem. Veidojas viņu kontakti ar atsevišķiem liteniešiem. Bieži ar viņiem tiekas vietējais polis Juliāns Suharževskis – Volfiem atsavinātās zemes daļas nomnieks Latvijas laikā. Poļu karavīrus Litenē izmanto gan vasaras nometnes tālākā iekārtošanā, gan lauksaimniecības darbos liteniešu mājās, kulšanas talkās 1939.gada rudenī.
1940.gada 23.janvārī, kad daļa aizbraukusi uz Vāciju un neitrālām valstīm, Litenē ir 271 poļu tautības karavīrs. Pēc E.Jēkabsona sniegtajām ziņām starp tiem ir 1virsnieks, 26kadeti, 49instruktori, 106karavīri, 40robežsargi, 63policisti un 31aizsargs. Ar armijas komandiera pavēli Litenes poļu nometni likvidē 1940.gada 20.martā. Latvijā šāda nometne paliek tikai Ulbrokā. Līdz ar to pastāv pretruna starp šī vēsturnieka rakstīto un versijām, ka poļu virsnieki iznīcināti Litenes nometnē krievu okupācijas gadā. Ir atsauces uz Polijas vēstniecības ziņām par poļu virsnieku nošaušanu pie “Krievukalna” mājas, tātad Ostroviešu nometnē. Kādā publikācijā pieminēts, ka Litenes nometne nogalināti apmēram 250 poļu oficieru. 144! Sarunās ar liteniešiem dzirdēti vēl citi minējumi.
1940./41.gadā dibināti zirgu un mašīnu iznomāšanas punkti.
Poļi nosūtīti mārku rakšanai aiz Sitiņas Ķauķu māju virzienā. Pēc tam vairs nav redzēti. Par šo jautājumu atrodamā literatūra palīdz šķietamo pretrunu saprast. Pēc 1940.gada 20.marta pagastos, tātad arī Litenē, paliek tie poļi, nav zināms cik, kas zemnieku saimniecībās nodarbināti lauku vai meža darbos. 17.augustā jaunā vara izdod rīkojumu visus lauku darbos strādājošos poļus nogādāt Ulbrokā it kā jaunu dokumentu izdošanai, it kā nosūtīšanai uz iepriekšējām dzīves vietām.
Tad arī poļu karavīri iespējams pazūd no Litenes. Vai viņi nonāk Ulbrokā vai citur, ziņu nav. Ir zināma 16.augusta pavēle 12poļu virsniekus no Ulbrokas nodot Iekšlietu ministrijas rīcībā – seko centrālcietums, Stabu iela, apcietinājums Krievijā. Ar 22.augustu sākas visu internēto nodošana Sarkanas armijas pārstāvju rīcībā un Ulbrokas nometnes atbrīvošana.

“Dievs, sargā mūsu tēvu zemi!
Ka viņa ziedoša un stipra top!
Pats viņai saules mūžu lemi.
Un to ar tēva uzticību kop!”

Šis garīgajā dziesmā izteiktais lūgums izskan pēdējā Neatkarīgās Latvijas izlaidumā Litenes sešu klašu pamatskolā starp mācītāja A.Cimdiņa svētrunu un skolas pārziņa Borisa Cepurīša uzrunu 1940.gada 2.jūnijā – 2 nedēļas pirms okupācijas. Vēl pēc senas skolas tradīcijas skolotāja A.Kalves vadībā absolventi iestāda ozoliņu. Pēc 2nedēļām citu pavērsienu gūst 21zēna un meitenes dzīve, kam mūža lielākā daļa būs jānodzīvo okupācijā, visu liteniešu, Litenes vasaras nometnes, Latvijas karavīru, visas tautas dzīve. Tā būs cita skola ar citu, svešu ideoloģiju, citu morāli, atšķirīgiem mērķiem, kas 1940.gada oktobrī uzsāks mācības vecajā pilī.
Katrā ziņā starp jaunās varas piesūtītajiem norādījumu blāķiem arī te pienāks Skolu departamenta direktora 17.septembrī parakstītā norāde Nr.444 visiem skolu priekšniekiem un skolotājiem. Jau pirmajā skolas dienā jāpaskaidro skolēniem, ka skolotājs turpmāk uzrunājams bez piekarekļa “kungs”. Vienkārši “skolotāj” vai arī, ja ir vajadzīgs uzrunāt vārdā. – “skolotāj Kalniņ, skolotāj Ozoliņ!” Šajā laikā Litenē vēl būs Ezeriņas kundze, kuru bezgalīgās cieņas un milzīgās autoritātes dēļ neviens citādi nav uzrunājis.
Nebūs viegli tautas apziņu atbrīvot no iepriekšējās skolas pamatīgi iemācītā. Tāpēc proletāriskā ‘Cīņa’ jau 1.jūlijā centīsies dedzīgi pārliecināt, ka jāizbeidz ākstības pie Brīvības pieminekļa ar puķu un nacionālo lenšu noklāšanu tā pakājē, ar asarainu krišanu ceļos.

Bet pirms tam vēl 15litenieši kopā ar savu diriģentu Borisu Cepurīti paspēj pabūt pēdējos Latvijas valsts saulrieta apstarotajos Dziesmu svētkos Daugavpilī, kopā ar lielo kopkori lūgt “Dievs, svētī Latviju!”, lai gandrīz garu pusgadsimtu lūgtu klusumā, savā sirdī. Linda Rāga, Gita Palameika, Elza Sabinska, Elza Palameika, skolotāja Šteinberga – dažas atmiņās palikušās to dienu Daugavpils braucējas. Bezgala mīlot savu latviešu dziesmu, litenieši uz Daugavpili brauc lopu vagonā, šoreiz vēl brīvprātīgi, jo citu iespēju nav, bez kurnēšanas pārcieš ceļa grūtības un neērtības. Laimīgi. Te, Daugavpilī, viņi nevar neredzēt, ka arvien bālāks, bālāks kļūst viņu skolotāja vaigs. Viņš jau zina. Milzīga atbildības nasta gulsies uz skolotāja pleciem: vai viņš šajā juku laikā aizvedīs savus dziedātājus, tajā skaitā daudzus jauniešus, mājās. Kad dziedātāji pārrodas, Latvijas valsts vairs nav.

Vai tā vienkārši laika sakritība? Vai bezdievju izaicinājums kristīgajai pasaulei? Vai lielvaru nicinājums pret mazajām izdzīvot gribošām tautām, viņu ieražām, viņu svētkiem?
1905.gadā zemnieku mājas dedzina Ziemassvētkos. 1919.gadā Malienas revolucionārais tribunāls Gulbenes baznīcā Ziemassvētkos nāves sodu nolemj Litenes mežsargam Jānim Pinkam. Naidīgu varu spiesti, trīs reizes 20.gadsimtā latviešu karavīri izcīna Ziemassvētku kaujas: 1916.gadā Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā, 1944.gadā – Džūkstes-Lestenes apkārtnē, 1941.gadā Maskavas pievārtē. 1941.gada Ziemassvētku vakarā 22:30 sākas ģenerāļa Berķa ilgā nopratināšana.

Tieši 1940.gada Jāņos Litenes nometnē ierodas svešzemnieku armija. Apkārtējo māju iedzīvotāji redz tankus ar sarkaniem plīvojošiem karogiem pārbraucam Pededzes tiltam un dodamies nometnes virzienā. Ar visu laiku jauniešiem tik raksturīgo ieraudzītkāri grupiņa apkārtējo māju jauniešu tajā dienā, iznākuši Auravas ceļa galā, vēro tanku nākšanu no Balvu puses. Kordonas kalna tīrumos, kur aizlokās nometņu ceļš, iznākuši pieaugušie. Raugoties patiesībai acīs, jāraksta, ka arī Litenē tiek izpildīts K.Ulmaņa norādījums – nelikt šķēršļus

“draudzīgās valsts armijas ienākšanai”.

Sapulcinātie aizsargi rāda ceļu. Spēlē pūtēju orķestris.

[17. augusts
Izdod pavēli par teritoriālo korpusu izveidi Baltijas valstīs.

27.augusts
Izdod pavēli no Latvijas Tautas armijas izveidot teritoriālo strēlnieku korpusu ar novietojumu Latvijā. Korpusā iedala tikai 16000 vīru. Korpusa formēšanas brīdī kopā ar brīvā līguma darbiniekiem armijā bija 25691 cilvēks. Jāsaka gan, ka represiju sakarā visnepateicīgāk minēt jebkādus skaitļus. Tie dažādos avotos uzkrītoši atšķirīgi. Indriķis Kažociņš min 14467.
Drīz kā nevēlamus atvaļina 820 augstākos, varai visbīstamākos virsniekus. Daļu tūlīt represē.

Septembra beigas
No amatiem atbrīvo visus latviešu politvadītājus. Viņu vietā ierodas krievu poļitruki. Bez poļitruka katram latviešu komandierim tiek nozīmēts vēl vietnieks – sarkanarmietis. Katram virsniekam jāuzraksta dzīves gājums. Katrā vienībā jāiekārto sarkanie stūrīši. Pastiprināti māca krievu valodu un politiskās zinības.
Reizi nedēļā uz šīm mācībām jāierodas arī virsnieku sievām. Sākumā apmācības notiek vēl latviešu valodā, vēlāk – tikai krieviski.
Drīz pēc tam Latvijas armijas daļām no vasaras nometnes jāaiziet, te ierodas un līdz rudenim uzturas sarkanarmieši. Ziemā te mitinās kāds sarkanarmijas soda bataljons, kas liteniešus pārsteidz ar dīvainām izdarībām: no pulksten sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā karavīri maršē pa ceļu starp nometnēm un Litenes staciju un dzied.

  1. gada ziema. Visu ziemu noslēpumaini viens pēc otra pazūd latviešu virsnieki un karavīri. Bija Cilvēks. Vairs nav. Klusums. Neviens neko nezina.]

Ir saprotams, kā radusies tā neaprakstāmā nekārtība, kas 1941.gada jūnija sākumā, ierodoties nometnēs, pārsteidz bijušo Latvijas Armijas Latgales divīziju, tagad jau 24.teritoriālā korpusa 183.divīziju, un tās komandieri Andreju Krustiņu. Par karavīru izjūtām un pārdzīvojumiem liktenīgajās okupācijas dienās dažiem liteniešiem stāstījusi Litenes “Brīvuļos” 1940.gada vasarā dzīvojošā kapteiņa Vīksnas sieva. Starp šīm izjūtām ir gan tūlītējas kaujas pavēles satrauktās gaidas, gatavība godam izpildīt karavīra zvērestu, gan dziļa vilšanās un sašutums, saņemot norādījumus par nepretošanos, par okupantu netraucētu ienākšanu, gan rūgtais jautājums:

”Kāpēc mēs esam?” “Jāgaida rīkojums!”

kapteinis vairākkārt šajā dienā atbild sievas telefona zvaniem, viņš bija apsolījis noteiktā laikā būt “Brīvuļos”. Nesagaidīja ne kapteinis, ne citi. Valsts radiofonā ir izskanējusi vadoņa uzruna tautai:

“Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas izriet no pastāvošajām draudzīgajām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.”

Pēc kapteiņa sievas stāstītā oficiālā PAVĒLE PAR NEPRETOŠANOS Litenes nometnē saņemta vēlā pēcpusdienā, kad ar lidmašīnu atvests pasts. Tas sakrīt ar Jukas Rislaki rakstīto:

“Daļa karavīru no 7.Siguldas kājnieku pulka, kas bija novietoti Gulbenes apriņķī, bija sagatavojušies karot un teica, ka neesot saņēmuši Berķa pavēli”.

Tūkstošiem latviešu jauniešu nometnes pastāvēšanas vasarās te, Litenē, iegūst fizisko rūdījumu, mācās uzticību Latvijai, veido sevī gatavību to aizstāvēt. Ar Liteni tik daudziem saistās skaistas atmiņas par jaunību, par puišu draudzību. Šeit gadu no gada pēc vislabākās sirdsapziņas savus profesionālos pienākumus veic Latvijas armijas vecie virsnieki – 1.pasaules kara latviešu strēlnieku bataljonos un Latvijas brīvības cīņās rūdītie. Un, ja gadiem ejot, kādreiz prātā nāk doma par pēdējo stundu, tad par virsnieka cienīgu nāvi, vai nu krītot par Latviju vai rodot mūža mājvietu dzimtas kapos blakus senčiem. Ar pašaizliedzīgu kalpošanu tautai bija nopelnīta cieņa, gods. Arī pēdējā braucienā. Kā ļauni murgi, baisma fantāzija te Litenes vasaru klusajos vakaros liktos pareģojums: no rīta piebrauks pajūgs, izdzisušos skeletus sametīs ragavās, kailus ar metāla birku pie kreisās kājas īkšķa, vezumam pārsviedīs brezentu, vedējs ar pīpi zobos uzsēdīsies virsū, izbrauks no nometnes teritorijas. Vienaldzīgi izskanēs vārdi:

“Šī niša ir pilna. Jāsaldē ciet. Jāsāk jauna”.

“Cildenais Latvijas dēls – un tā tev bija jābeidz sava dzīve – bez zārka, neapraudātam, nepavadītam!”

tā par pulkvedi Galdiņu, ko 14.jūnijā izved no Litenes pils, vēlāk teiks R.Gabris. Bet šie vārdi sakāmi par viņiem visiem.
Žanis Kārkliņš iet bojā 1941.gadā. Leitnants Gabris:

“Labo, brašo Žani, pat vieglas smiltis es Tev nevaru novēlēt, jo Noriļskā smilšu nav.”

Ko just? Ko domāt tādā brīdī?

Kad reiz beigsies šie drausmīgie cietumi,
Vieglas smiltis nevēli, draugs!
Guldi mani ar seju pret rietumiem,
Tur kur Latvijas saule aust!
Vjatlags, Noriļska, Smita kalns, Kolima –
Visur latviešu kaulu balts:
Ledū pusmūžs un jaunība norima,
Ledū mana tauta un valsts.
Te mēs dusēsim garu gadsimteni –
Latvju zēni, bez kapa, vēsts.
Nelem, Dievs, mūža nakti tik Dzimtenei!
Tik daudz zvaigžņu viņai ir dzēsts!

  1. gada 24.februāris
    Jānodod zvērests jaunajai varai. Uzspiestajā solījumā turpmāk notiekošā attaisnojumam gaišredzīgi ietverts pēdējais teikums:

“ … ja es nepildu šo manis doto svinīgo solījumu, tad lai mani soda ar visu padomju likumu bardzību un lai mani ienīst visa padomju tauta.”

Leitnants Reinfelds paziņo, ka zvērestu neparakstīs, jo jau zvērējis Latvijas Republikai. Juka Rislaki min, ka no zvēresta atsakās 350 karavīri.

“Arestovaķ!”

Pret Reinfeldu paceļas revolveris.

1941.gada 12.februāris
Korpusa daļas saņem slepenu pavēli izsekot visus korpusa latviešu virsniekus, lai sagatavotos plānotai to izolācijai. Šajā dienā arestē 1899.gada 19.oktobrī dzimušo pulkvedi Jāni Upīti, korpusa operatīvās daļas priekšnieka vietnieku, Brīvības cīņu dalībnieku, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, kas dienējis armijas štābā. Ģenerālim Kļaviņam Kalnbērziņš un komisārs Smirnovs paskaidro, ka pulkvedis apcietināts par piedalīšanos slepenu pretpadomju organizāciju darbā. Nošauts Padomju Savienībā. 1940.gada janvārī vai februārī pulkvedis Upītis runājis par atbrīvošanos no krievu karabāzēm.
Par to raksta Juka Rislaki. Iespējams, ka tieši pretošanās plānu esamība noteica represiju niknumu 14.jūnijā. Publikācijās pulkvedis Jānis Upītis tiek jaukts ar 1910.gada 17.janvārī dzimušo virsleitnantu litenieti Voldemāru Upīti, kurš 1941.gadā strādājis par militārās mācības skolotāju Litenes pamatskolā un 14.jūnijā kopā ar ģimeni aizvests no Litenes “Birzmaļiem”. Arī nošauts Padomju Savienībā.
Voldemārs Upītis nav arestēts 12.aprīlī, savukārt Jānis Upītis nav arestēts “Birzmaļos”.

1941.g. aprīlis – maijs
Demobilizē nacionāli noskaņotos obligātā dienesta latviešu instruktorus un kareivjus, lai novērstu iespējamu pretestību.
Jau no aprīļa laiž mājās pa 5 – 10. Klīst baumas, ka daudzus no tiem apcietina.

15., 17., 20., 21.maijs
Īsi pirms došanās uz vasaras nometnēm Litenē un Ostroviešos arestē grupu augstāko virsnieku: korpusa artilērijas priekšnieku ģenerālmajoru A.Dannenbergu,
195.strēlnieku pulka štāba priekšnieku F.Cervinski,
korpusa štāba Apgādes daļas priekšnieku ģenerālmajoru Ā.Dālbergu,
181.divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi J.Rozentālu.

Maija beigās vai jūnija pašās pirmās dienās Litenes nometnēs, tā rakstīts publikācijās, arestē pulkvežleitnantu Eduardu Klūgi, Latvijas brīvības cīņu dalībnieku, Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieri, apbalvotu ar Polonia Restituta krustu, bijušo Latvijas militāro atašeju Polijā un Rumānijā, Francijas Kara Akadēmijas absolventu. Deportē 14.jūnijā. Nošauj Noriļskā 1942.gadā. Tā kā E.Klūge bija 181.divīzijas 195.pulka štāba priekšnieks, viņa arests varēja notikt Ostroviešu nometnē. Bet varbūt korpusa štābā pilī?

Bargas ir bijušas abas pēdējās ziemas, īpaši nikns 1939-1940.gada ziemas sals, līdz šim nepārspēta 1941.gada janvāra zemā temperatūra atsevišķos Latvijas novados. Gausi, it kā vilcinādamies, it kā ļaunās nojausmās nāk 1941.gada pavasaris. Vēl maija sākumā Litenes sila jaunaudzēs un krūmājā saglabājies sniegs, vēl staignas Pededzes malas pļavas, vēl ūdenī karavīru vasaras mājiņas. Ūdens nenoplok vietās, kur ceļamas karavīru teltis. Starp nepārspētiem zemās temperatūras rekordiem meteorologi vēl šodien min 1941.gadā no 6. līdz 12.maijam Rīgā reģistrētos – 5,5grādus.

Gausi top lēmums par korpusa karavīru vasaras nometnes vietu un iziešanas laiku. Atšķirīgas ir korpusa komandiera ģenerāļa Kļaviņa un armijas augstākās pavēlniecības domas. Ģenerāļa iecerēs ir korpusu izvietot dažādās vietās, jo Litenes nometne nav celta tādam karavīru skaitam. Tās varētu būt Smārde, Strenči, Carnikava. Taču pavēlniecība ar sev vien zināmu nolūku paredzējusi visus korpusa karavīrus koncentrēt Litenē, turklāt steidzinot to izdarīt jau 15.maijā. Maija pirmajās dienās daļu komandieri dodas pārlūkot Litenes nometni. Viņus pārsteidz vēlais pavasaris, izšķīdušie, neizbraucamie ceļi. Pat ar apvidus mašīnām “krupīšiem” nav iespējams nokļūt līdz nometnēm. Komandieri pārvietojas jāšus. Latviešu virsnieku iebildumus, ka vēl nav iespējama karavīru uzturēšanās nometnē, neriskējot ar veselību, krievi atvaira ar apgalvojumu, ka karavīram ir jānorūdās. Krievu daļas, kas šeit uzturējās 1940.gada rudenī, telpas atstājušas milzīgā nekārtībā, apkārtni kilometriem tālu burtiski piecūkojušas.
Telpas nav izmantojamas bez pamatīgas tīrīšanas un dezinfekcijas. Saviesušās blaktis. Apkārtnē nedrīkst paspert soli. Tomēr ģenerālim Kļaviņam izdodas panākt, ka Litenē karavīri ierodas 1.jūnijā, bet Ostroviešos – 10.jūnijā. Litenē daļas ierodas no Cēsīm, Valmieras, Valkas, Limbažiem, Rūjienas, Ostroviešos – no Gulbenes, Alūksnes, Balviem, Viļakas, Jaungulbenes. Litenē izvietoto 183.strēlnieku divīziju komandē agrākais Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš, bet Ostroviešos atnākušo 181.divīziju – ģenerālis Jānis Liepiņš – iepriekšējais Vidzemes divīzijas komandieris. Litenē ierodas arī korpusa štābs, korpusa sakaru bataljons. Ostroviešos – artilērijas pulks.
Latviešu virsnieku sastāva ziņā iepriekš vairāk izretinātas vienības, kas atnāk uz Liteni. Šaurībā un saspiestībā skolas pārziņa Borisa Cepurīša kabinetā, pils piebūvē, togad beigšanas eksāmenus kārto sestās klases audzēkņi: telpas ir nepieciešamas Sarkanajai Armijai. Grūti mums iedomāties eksaminētāju un eksaminējamo noskaņojumu armijas klātbūtnē. Par pāragro došanos uz nometnēm ģenerālim bija taisnība.

“Tā kā 1941.gadā izgājām agrāk nekā līdz šim to mēdzām darīt, mēs jūtami cietām arī no aukstuma, jo, it kā mums spītēdamas, vēlās pavasara salnas bija ļoti dzēlīgas. Naktīs, kad balta salnas kārta klāja zemi, mēs teltīs salām un gulējām zobus sakoduši, jo skuju paklāji un padilušās segas nespēja sasildīt mūsu pagurušos ķermeņus. Teltis bija arī jātur vaļā, lai no nometnes vadības norīkotās patruļas varētu naktīs ērti pārbaudīt un saskaitīt.”

Arī 1941.gada jūnija pirmās dekādes zemā gaisa temperatūra nav pārspēta līdz šim. Stendē šajā laikā – 3,1; Rīgā – 2,3 grādi. Atšķirīgas no iepriekšējiem gadiem ir izjūtas, ar kādām karavīri pārceļas uz nometnēm. Citās vasarās viņus, īpaši jaunos, vilināja gaidāmās pārmaiņas dzīves apstākļos, jauni iespaidi, iespējas no pilsētas kazarmu šaurības būt pie dabas – mežiem, upes. Puiši rautin rāvās – ātrāk ārā, meža un pļavu zaļumā, brīvē. Tagad, ja vien iespējams, karavīri un virsnieki cenšas ilgāk palikt pilsētā: viss ir tik neskaidrs, biedējošs.
Mūsdienas kāds skolnieks sarunā par Litenes vēsturi nezināšanas dēļ karavīru vasaras nometnes vietā minēja koncentrācijas nometni. Par koncentrācijas nometni, ieradušies Litenē 1941.gada jūnijā, to dēvē paši latviešu karavīri. Gan šai nometnei neparedzētā karavīru daudzuma, gan uzkrītošās modrības, bet īpaši – skaidri redzamā nolūka dēļ – sakoncentrēt vienuviet, izolēt, iznīcināt. Vai tāds nav koncentrācijas nometnes mērķis? Tas vairs nav karavīra, bet nometnē ieslodzītā noskaņojums – nomācošs, bezcerīgs. Vēl sarunās karavīri Litenes nometni dēvē par Latvijas Armijas kapu. Dzīve tajā kļūst ļoti primitīva, ar mācību saturā dominējošam politiskām lekcijām, nepierasta, sveša un apgrūtinoša latviešu karavīram.

[Iespraudums. KĀ IZNĪCINĀJA LATVIJAS ARMIJU. Plkv. K.Tirzītis. Laiks, Nr.92, 16.11.1955.

Latvijas armijā teritoriālā korpusa formēšanas laikā bija apm. 16000 vīru. Jaunformējamā korpusā saskaņā ar piesūtītiem štatiem varēja ietilpināt tikai apm. 8000 vīru. Tamdēļ no mūsu agrākās armijas kadra sastāva daudzus atvaļināja kā “nederīgus dienestam sarkanarmijā”. Uz jaunformējamo korpusu pārņemamo karavīru izlasi veica kara komisāri un čeka. Ģen. [Roberta Jura d.] Kļaviņa ieteiktos kandidātus ne visus akceptēja. Iecelšanas korpusa daļās notika ar Baltijas kara apgabala kara padomes pavēlēm, līdz pat vada komandiera amatam, reizā piešķirot arī attiecīgas sarkanarmijas dienesta pakāpes. Vienību priekšniekiem iecēla vietniekus no sarkanarmijas komandieru vidus. Politiskās daļas darbiniekus komplektēja no sarkanarmijas kara komisāriem un politiskiem vadītājiem – krieviem, Krievijas latviešiem un žīdiem.
Rezultātā izveidojās šāds korpusa personālais sastāvs: korpusa komandieris – ģenerālleitnants Kļaviņš, korpusa komisārs – brigādes komisārs Smirnovs, korpusa komandiera vietnieks – ģenerālmajors Čistjakovs. korpusa štāba priekšnieks – ģenerālmajors Ūdentiņš, viņa vietnieks, arī operatīvās daļas priekšnieks – pulkvedis Šavinovs, operatīvās daļas priekšnieka palīgi – pulkvedis Upītis, plkv. P.Liepiņš, plkv.ltn. T.Galdiņš, izlūkošanas daļas priekšnieks – plkv.-ltn. Bļaus, ierindas daļas pr-ks – plkv. Vipulis, politiskās daļas pr-ks pulka komisārs Steinbergs, aizmugures
pr-ks – plkv. Kaļķis, apgādes pr-ks – ģen.-maj. Dālbergs, spēkatu priekšnieks – ģen.-maj. Grosbarts, artilērijas priekšnieks – ģen.-maj. Danebergs, artilērijas štāba pr-ks – plkv. Kārklinš.
Korpusa štābu sakaru bataljonu un 613.korpusa artilērijas pulku novietoja Rīgā, korpusa sapieru bataljonu – Ogrē, zenītdiviziona – Rīgā, korpusa eskadriļu – Gulbenē, korp. lazareti – Cēsīs, Piparos.
Par 613.korpusa artilērijas pulka komandieri iecēla plkv. Birkenšteinu, sakaru bataljona komandieri – pltn. Lasmani, sapieru batalj. komandieri – pltn. Konstantu, eskadriļas komandieri – pltn. Jēri, zenītdiviziona komandieri – pltn. Kalaci, lazaretes pr-ku – ārstu pltn. Nekrasovu.
181.strēlnieku divīzijā iecēla: par divīzijas komandieri – ģen. maj. Liepiņu, viņa vietnieku – plkv. Borisovu. štāba priekšnieku – plkv. Rozentālu, kara komisāru – pulka komisāru Kaņevski, 186.strēln. pulka komandieri – plkv. Lielbiksi, 195.strēln. pulka k-ri – plkv. Auniņu, 243.strēln. pulka k-ri – plkv. Jureviču [ЮРЕВИЧ Генрих Кришьянович 15.11.40-10.06.41 – в должности 182. strēln.div], 623.artil. pulka k-ri – plkv. Strausu, 621.artil. pulka – plkv. Kalniņu, divīzijas artilērijas pr-ku – plkv. Skaistlauku (vēlāk pltn. Makarovu), divīzijas artil. štāba pr-ku – pltn. Makarovu. 183.strēlnieku divīzijā iecēla: par divīzijas komandieri – ģen.-maj. Krustiņu, viņa vietnieku – plkv. Tupikovu, štāba pr-ku – plkv. Lejiņu, kara komisāru – pulka komisāru Rjabcevu.
285.strēln. pulka k-ri – plkv. Priedīti. 295.strēln. pulka k-ri – plkv. Ābeltiņu, 227.strēln. pulka k-ri – plkv. Bruņinieku, 639. artil. pulka k-ri – plkv. Žīdu, 640. artil. pulka k-ri – pltn. Rozīti, divīzijas artilērijas pr-ku – plkv. Jomertu, divīzijas artil. štāba pr-ku – pltn. Rinkovicu. Par 20.jātnieku pulka k-ri iecēla plkv. Puksi.
181.strēln. divīziju novietoja Zemgalē un Kurzemē: divīzijas štābu – Tukumā, 186.str. pulku – Dobelē, Saldū, Kaulačos, Brūnumuižā, 195.str. pulku – Kuldīgas rajonā, 243.str. pulku – Talsu rajonā, 623.pulku – Tukuma rajonā, 624.artil. pulku – Kandavas rajonā. 183.strēln. divīziju novietoja Vidzemē: divīzijas štābu – Cēsīs, 285.pulku – Cēsīs, 295.str. pulku – Valmierā, 227.str. pulku – Valkā, Apē, Rūjienā, 639.artil. pulku – Cēsu rajonā, 640.artil. pulku – Limbažu rajonā. 20.jātnieku pulku novietoja Jelgavā, Svētē, Iecavā un Bēnē.
181.strēln. divīziju 1941.g. maijā pārvietoja uz Vidzemi: divīzijas štābu novietoja Gulbenē, 186. un 195.str. pulku – Alūksnē, 243.str. pulku – Gulbenē, 623.artil. pulku – Balvos, Viļakā, 624.artil. pulku – Gulbenē un Jaungulbenē. 20.jātnieku pulku šajā laikā izformēja, jo sarkanarmijas
korpusos jātnieku pulku neesot. Nelielu daļu pulka mantu nodeva abām latviešu divīzijām, bet vairumu zirgu un mantu padomju karaspēka daļām. Personālo sastāvu sadalīja kājnieku daļās. Nometnes laikā no 1941.g. 1.jūnija korpusa novietojums bija šāds:

  • korpusa štābs – Litenes muižā,
  • sakaru un sapieru bataljons – Litenes nometnē,
  • zenītdivizions – Vecākos,
  • korpusa eskadriļa – Gulbenē,
  • 613.artil. pulks – Ostroviešos,
  • 181.strēln. divīzija – Gulbenē, bet no 10.jūnija – Ostroviešos,
  • 183.divīzija – Litenes nometnē.
    Nometnes laika novietojums palika negrozīts līdz Vācijas – Pad. Savienības kara sākumam.
    Nelielu skaitu bij. Latvijas armijas karavīru pārņēma resp. paturēja arī dažās latviešu korpusā tieši neietilpstošās daļās – kara skolā, krasta artilērijā, flotes vienībās un apriņķu kara komisariātos (kara apriņķa pārvaldēs).
    Korpusa daļu apmācība notika pēc sarkanarmijas reglamentiem un Pad. Savienības ģenerālštāba izdotām programmām atsevišķām ieroču šķirām. Apmācība sākumā notika latviešu valodā, bet vēlāk bija pavēlēts pāriet uz krievu valodu, kuru daudzi karavīri neprata. Reglamentu nebija vairāk kā pa vienam uz katru vienību, bet bieži pat uz katru daļu (pulku).
    Virsniekiem 1-2 dienas nedēļā bija noteiktas virsnieku mācībām.
    Kareivjiem mācību ilgums bija 12 stundas dienā, bet vienībām ar zirgiem 10 stundas, kurām pievienojās pāris stundu politisko (kompartijas īsais kurss), krievu valodas, pašsagatavošanās un tamlīdzīga mācība. Bija izprotams, ka pamatprincips ir, lai kareivjus nodarbinātu līdz galīgam nogurumam, lai nevienam nepaliktu brīvs laiks pārdomām.
    Karavīru audzināšana korpusa vienībās norisinājās viscauri politisko vadītāju un kara komisāru kontrolē un viņu vadība stingri noteiktā marksistiski-komūnistiskā virzienā. Nacionālais elements bija pilnīgi izslēgts. Lielum lielais vairums latviešu dziesmu bija aizliegtas. Pat mazākos pārkāpumus ļoti bargi sodīja. Par patvaļīgu prombūtni ilgāk par 2 stundām draudēja sods no 1 līdz 6 gadiem disciplinārā bataljonā vai kara cietumā. Korpusā valdīja vārda pilnā nozīmē spaidu disciplīna, tomēr vairums kareivju un virsnieku sākumā centās godīgi pildīt viņiem uzliktos pienākumus.
    Viņu pūles tomēr vienmēr izrādījās veltas un nederīgas, jo kārtējās inspekcijas skatēs sarkanarmijas augstākie komandieri vai komisāri nekad neizteicās atzinīgi ne par apmācības, nedz par audzināšanas rezultātiem. Taisni otrādi, visu aizvien nopēla un atzina par sliktu. Vairākos gadījumos pulku komandieriem pateica, ka viņi

“atrodas uz tribunāla sliekšņa”.

Vienības priekšniekos un kareivjos šādi nepamatoti pārmetumi nokāva jebkuru darbības prieku, viņi turpināja dienestu kā jūgu. Dienām ejot uz priekšu, morālais līmenis karavīros strauji pazeminājās. Vairojās patvaļīgās prombūtnes un dienestu viscauri pildīja pavirši.
Kas attiecas uz sarkanarmijas komandieriem, tad par kaut kādu morāli viņu vidū grūti bija runāt.
Komūnistu sistēma padomju karavīrus bija pieradinājuši pie zagšanas. Zaga visi un visu, ko tikai varēja nozagt. Šeit daži raksturīgi piemēri:
Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālpulkvedis Loktionovs pēc amata nodošanas bija aizvedis sev līdzi uz Maskavu bijušā ārlietu ministra Muntera valsts dzīvokļa iekārtu no Valdemāra ielas Nr.11a, pēc pašu krievu novērtējuma 45000 rubļu vērtībā. Šis fakts bija atzīmēts PSRS kara komisāra pavēlē. Korpusa komandiera vietnieks ģenerālmajors Čistjakovs, prombraucot uz jauno dienesta vietu, bija

“paņēmis līdz”

par Latvijas valsts naudu pirktās mēbeles un sava darba kabineta rakstāmgalda piederumus, noplēšamo kalendāru ieskaitot, štāba priekšnieka vietnieks plkv. Savinovs, būdams inspekcijā 285.pulkā Cēsīs, naktī, citiem guļot, bija izskrūvējis virsnieku kluba telpās elektriskās spuldzes un tās piesavinājies.
Pēc korpusa saformēšanas un padomju kara komisāru institūta ievešanas, atvietojot ar to latviešu politiskos vadītājus – komūnistus un viņu līdzskrējējus, vienību priekšniekiem dzīve un darbs korpusā sākumā šķita vieglāks. Padomju kara komisāri jautājumus izšķīra no tīri militāra viedokļa lietišķāk nekā tas bija ar kompartijas pārstāvjiem politvadītājiem – latviešiem. Tāpēc daudziem virsniekiem, arī ģen. Kļaviņam personīgi, darba iespējas likās iegājušas normālā gultnē.
Patiesībā tie bija maldi.
Latviešu virsnieks atradās zem vairākkārtējas kontroles, kuras rezultāti saplūda “kaut kur” kopā.
Pirmkārt, ikvienam latvietim – vienības priekšniekam blakus atradās sarkanarmietis viņa vietnieks, kas vēroja un kontrolēja latviešu darbu. Otrkārt, tajā laikā pie katra komandiera atradās politiskais vadītājs vai kara komisārs, kas darīja to pašu. Treškārt, ikviena latvieša – komandiera darbu uzraudzīja Čekas jeb “sevišķo daļu” pārstāvji – agrākie tautas armijas politiskie vadītāji, neskaitot citus spiegus un aģentus. Katru virsnieka soli uzmanīja, katru vārdu noklausīja, katru vaibstu nolasīja. Personīgas dzīves virsniekiem vairs nebija ne darbā, ne mājās, čeka centās iespraukties pat ģimenes dzīvē. Virsnieku sievām reizi nedēļā, dažos gadījumos arī biežāk, bija jāiet klausīties politmācības, kuru laikā politiskās daļas darbinieki ar dažādiem jautājumiem centās izzināt ģimenes noskaņojumu.

Līdz 1941.g. 23.februārim – kara zvērasta pieņemšanas dienai vēl jo daudzus virsniekus atvaļināja, īsi pirms tam korpusa 3.nodaļa – čeka vairākus arestēja, šos arestus motivēja ar neuzticību un nepiemērotību dienestam sarkanarmijā.
Tas bija izrēķināšanās sākums ar latviešu virsniekiem.
Vairums arestu notika 181.strēlnieku divīzijā, mazāk 183.str. divīzijā. Grūti pateikt, ar ko tas izskaidrojams. Vēlāk aresti notika arī tieši korpusam pakļautās daļās – korpusa artil. pulkā un citur, tomēr 183.strēlnieku divīzijā arestu bija mazāk nekā citur.
Jaunāko virsnieku arestus korpusa vecākā latviešu priekšniecība toreiz mēdza izskaidrot ar arestēto jaunības straujumu, politiskās domāšanas nespēju un nostāšanos pret komūnistu izaicinošo izturēšanos. Vairākos gadījumos daži jaunāki virsnieki pie arestēšanas bija atbildējuši ar
uguni un izbēguši. Tā tas bija ar 227.str. pulka leitnantu Znotēnu Valkā, kas bija nošāvis kādu krievu kapteini un pēc tam izbēdzis, un ar 186.str. pulka leitnantu Skuju Dobelē, kurš arī bija šāvis pretim un izbēdzis, bet vēlāk Saldus tuvumā civīlisti, pie kuriem tas uzturējies, viņu izdevuši čekai.
Plaši aresti notika arī kareivju vidū, bet vecākos virsniekus aresti vēl neskāra. Ģen. Kļaviņu par arestiem neviens neinformēja, izņemot daļu komandierus, kas ziņoja par attiecīgo personu pazušanu, un arestēto karavīru piederīgos, kas aizvien pieaugošā skaitā ieradās pie ģen. Kļaviņa un
lūdza kaut ko darīt apcietināto likteņa noskaidrošanai. Ģen. Kļaviņa meklējumus pēc arestēšanas iemesliem daudzkārt nemaz neievēroja, bet dažos gadījumos viņam arī pateica kaut kādu iemeslu.

KORPUSA ŠTĀBS ILGU LAIKU PALIKA ARESTU NESKARTS

No ‘Латвийские формирования в составе Красной армии в 1940 – 1945 гг.’

… 1941.gada maijā no korpusa bija demobilizēti vairāk kā 2700 bijušie Latvijas republikas pilsoņi. Bez tam, uz jūnija sākumu no karadienesta bija atvaļināti ap 800 virsnieki un ap 900 virsdienestā kalpojošie jaunākie komandieri, staršinas ieskaitot. No divām sarkanarmijas daļām ieradās ap 300 vidējie komandieri, no kuriem latviešu valodu pārvaldīja ne vairāk kā 10 cilvēki.
1941.g. 10.jūnijā gandrīz visi virsnieki – latvieši no 24. Latvijas teritoriālā strēlnieku korpusa augstākā komandējošā sastāva bija atcelti no amatiem un nosūtīti uz kursiem Maskavā, kur pēc kāda laika viņi (ar retiem izņēmumiem) tika arestēti. Pēc trim dienām notika latviešu virsnieku aresti armijas vasaras nometnē Litenē, ko nodarīja aizbildinoties ar štāba lauka mācībām. Daļu no viņiem nošāva uz vietas, bet vairumu izveda uz tāliem PSRS apgabaliem. Jūnija vidū korpusā bija palikuši tikai ap 3000 latviešu kareivju. Tā personālais sastāvs tika papildināts ar kareivjiem no citiem (nelatviešu) Baltijas kara apgabala formējumiem. NKVD orgāni arestēja ap 800 virsnieku un militāro speciālistu (tostarp 19 ģenerāļus, vienu admirāli, 44 pulkvežus, 109 apakšpulkvežus, 105 kapteiņus, 145 vecākos leitnantus, 142 leitnantus – nošauti tika 682 cilvēki) un 4665 kareivjus.
https://runivers.ru/doc/d2.php?SECTION_ID=6953&PORTAL_ID=6363

=======================

PELĒKO VIDŪ. LATVIEŠU KARAVĪRA VĒROJUMI. Talsu Vārds, Nr.4, 31.07.41

Ap maija vidu latviešu vienībām mūsu daļā pievienoja “pelēkos” – īstos Savienības sarkanarmiešus, kā tos raksturoja poļitruki.
Mūsu vienībā latvieši palika stingrā mazākumā, jo mūsu vidū bija arī daudz vietējo krievu, žīdu u.c. Tagad sākās mūsu raibā gada chaotiskais un pēdējais posms.
“Pelēkie” jau pirmā rītā parādīja savu “augsto disciplīnu”. Īgnie poļitruki nebij mierā, ja mūsu karavīri saģērbās 5 minūtēs, tagad viņi skatījās sāņus un likās neredzam, ka kazachstānieši, bašķiri nebija izdabūjami no migas l stundas laikā, tīrības ziņā viņus raksturoja specifiskā smarža, ko pat, ierindā ejot, varēja just dažu soļu attālumā.
Grūti iejusties tagad to dienu stāvoklī. Tās savā juceklībā, bezmērķībā, nenozīmībā notrulināja pat inteliģentākos mūsu vidū.
Viss nejēdzīgais, nevajadzīgais tika celts pirmā vietā. Ziemā mūs latviešus gribēja pārvērst par analfabētiem pasaules un dzīves izpratnē, tagad arī militārās apmācības, sakarā ar “apzinīgo un spējīgo sarkanarmiešu” līdzdalību, pārvērtās primitīvā, bezjēdzīgā masu nodarbībā, bez mazākās loģiskās izpratnes un mērķa. “Īstie sarkanarmieši” rādīja tādu priekšzīmi disciplīnas graušanā, ka mūsu vienībā, karam tuvojoties, par disciplīnu nevarēja būt runas. Absolūta nepaklausība, lamāšanās pret priekšniekiem nāca ikdienas kārtībā. Izpalikšana no mācībām, izlocīšanās visādā veidā kļuva par nenovēršamu parādību.
Tomēr poļitruki šīs lietas “pelēko” vidū saskatīja maz, turpretī meklēja mazākos pārkāpumus pie latviešiem, kas tieši izvairīdamies no jebkāda kompromisa ar “pelēkiem”, atdalījās savrūp. Nebij dažbrīd latviešu jaunākam komandierim viegla lieta dabūt laikus gruzīnu no gultas, kur tas krāca, ierāpies ar visiem zābakiem. Pēc šādas cīņas latvietis varēja pieskaitīt sev vienu ienaidnieku vairāk, kas baltām acīm spītīgi arvien to novēroja. Labākais ko darīt īslaicīga miera labā – ļaut šim sliņķim gulēt un ēst. Jo ilgi tā turpināties nevarēja. Kamēr būtu vienībā latvieši, “pelēkie” varbūt vēl nesasniegtu citu Sarkanās armijas garnizonu līmeni, no kuriem viens ziemā pārvērta Alūksnes karavīru mītnes netīrumu bedrē, epidēmiju perēklī. Mācībām zināmu laiku nebija lietojami, saprotamu iemeslu dēļ, tuvējie meži, lauki, pat pagalms.
Gribu galvenā kārtā raksturot dažus no “pelēko” bara, karam sākoties. Mazie ķirgizēni kļuva bērnišķīgi priecīgi, kad pēc poļitruku rīkojuma viņus apģērba latviešu parauga drēbēs. Viens otrs tiešām sāka staltāk iet.

Mēs secinājām par kara sākšanos galvenokārt no poļitruka bālās sejas un ārkārtīgās nervozitātes. Pēkšņie un viens otram priekšā steidzošie rīkojumi no Kijevas vēstīja par noteiktu pārmaiņu. Virsnieku aizvešana jau pārliecināja pilnīgi, ka sagaidāms kas lielāks. Bet “pelēkie” nenojauda nekā. Kad no sardzes pirms maiņas kaujas trauksmē bija vienai rotai jādodas uz nometni, uz frontes pusi pirmajā kara dienā, kad dažās minūtēs bija jāizbrauc, garš čuvašs izkūņojās no telpām un rūca: ,”čto tam požar?” un rīkojās mierīgi, trulā dzīvnieciskā mierīgumā. Un lādēdamies par iztraucēto atpūtu viņš pazuda līdz ar biedriem ceļā. Vai viņš mira arī lādoties, kaut kur mežos pie austrumu robežām, kur, kā teica kāds izbēgušais, esot iznīcināts mūsu pulks, to nezinu.
Tur bija kāds mazs, bāls bašķirs, attīstītākais no pārējiem. Viņš čukstēja klusu, tīdams mēteli uz somas – “Nekā tu nezini. Nekā tev nesaka.” Tik savādi man kļuva, redzot viņu aizejam domās, mulsumā noliektu galvu. Likās, es tur saredzēju krievu tautas mocekļu vaibstus.
Milzīgiem bariem nāca rezervisti, ko ieģērba jaunos latviešu zābakos. Viņi bija mazliet samulsuši, kad dabūja zināt par karu. Viņi bijuši it kā sūtīti vest Latvijas zirgus uz Krievijas kolchoziem. Tur bija vecāki vīri, nabadzīgi strādnieki. Dažs no viņiem ticēja, ka Latvijas fabrikās agrāk gandrīz nebijis mašīnu, tās piegādājuši krievi. Tikai viens otrs grozīja galvu.
Mēs, apmēram 10 latvieši, palikām kopā ar 2reiz vairāk “pelēko” noliktavu apsardzībā. Tagad sākās naktis, kurās neaizvērām acu, sākās chaoss, kurā neviens nebijām droši, ka nākošā brīdī mūs nenošauj. Krievi atkāpās. Brauca Alūksnē pa vienu pusi iekšā, pa otro laukā un drīz pēc tam atpakaļ – Kur vāci? Kur bandīti? Kur robeža? – bira jautājumi.
Atklīda no frontes sakauto daļu atliekas. Lielākā daļa bez ieročiem. Kāds tatārs atbēdzis no Lietuvas, kur pulks gājis bojā vācu lidmašīnu uzbrukumā. Mēteli, somas zaudējis ceļā, viņš meklē vienību, pie kuras palikt. Komandants nervozi atmet ar roku, ielej rīklē puspudeli zeltera, kliedz:
“Ejiet, kur gribiet!” Tatārs aiziet. Sakautās daļas apstājās Alūksnē pa dienai. Katru dienu savs garnizons, savs komandants.
Vācu lidmašīnas brīvi lidoja pār koku galiem. Krieviņi vēl to negribēja saprast, viņi stūrgalvīgi turējās –

“Eta naša! Eta naša” –

tās mūsu – tās mūsu. “Sarkanzvaigžņotās” pat ar vislabāko tāļskatu nesaskatījām. Vaicājām “pelēkiem”:

“Kur sarkano tanki, kur lidmašīnas? Taču ļoti daudz mums viņu” – “Pie Berlīnes droši vien visas”,

gudri sprieda kāds komjaunietis. Ārkārtīgs bija “pelēko” naivums.
Briesmas viņi juta tikai tad, kad tās bija papēžos, un tad arī disciplīna bija vējā. Municijas noliktavai uzsprāgstot, no posteņiem (!) visi kā viens pazuda krūmos, tikai uzmanīdami, kur paliek “dārgie” latvieši.
Mierīgākā brīdī viņi katru dienu pielaikoja jaunus zābakus, jaunas bikses, ko izlaupīja no atlauztām mantnīcām. Viņi neaptvēra, cik muļķīga ir šī greznošanās, kad nākamais mirklis var prasīt dzīvību.
Nožēlojami smieklīgi viņi tekāja īsos apskrandājušos pelēkos mētelīšos, spožiem virsnieku zābakiem, moderni šūtām biksēm, kad kazarmju tuvumā sprāga kādi lādiņi. Tos gan bij uzrīkojuši mūsu pašu zēni, bet nebij grūti krieviņiem iestāstīt, ka vācu tāļšāvēja artilērija apšauda mūsu novietojumu.

Sākās mums labvēlīga panika. Mēs pazudām katrs uz savu pusi, kamēr krieviņi strīdējās, kur dabūt pajūgu braukšanai uz Krievuzemi. Tas bija vakarā, kad pēc bēgošo miliču izteicieniem, “huļigani” bija viņus padzinuši no Gulbenes un to pārņēmuši savā ziņā. Panikā pazuda arī sarkanie gvardisti, kas naktīs cītīgi apsargāja mūsu latviešu guļamtelpas. Sevišķi centīgs bija kāds žīds, kas ikbrīdi rūpējās zināt, kur ir latvieši un kāds viņiem noskaņojums. Noteiktas ziņas mums liecināja, ka mēs, būdami ārpus likuma, bijām nolemti gvardistu lodēm līdz ar citiem uz Apes ceļa sagūstītiem “atlaistiem” latviešiem.
Neprātīgi darīja tie, kas nenojauzdami “atlaišanas” īsto, neģēlīgo nolūku, nepazuda tūliņ mežā, bet devās uz dzimtām mājām. Tikai vācu tanku ātrums un desantu radītā panika glāba mūs no Krievuzemes gūsta vai kapa dzimtenē. Trīs mēs devāmies šurp uz Smiltenes pusi. Naktī, pavadīti no krievu lodēm kādā apmetnē mežā, kur nejauši bijām ielīduši pašā krievu vidu, turpinājām ceļu pa apvidu. Izvairījāmies no klīstošām krievu karaspēka grupām.
Kaut gan Alsviķu muižā vēl bij krievu posteņi, latviešu mājās mūs mīļi uzņēma un izstāstīja turpmāko ceļu. Trapenē pie pašu zēniem, aizsargiem un partizāņiem dabūjām ieročus un munīciju un kopā tīrījām apvidu no klīstošām bandām. Liekas, pavisam cita saule bija sākusi spīdēt. Kā
dīvains murgs likās palicis “pelēko” laiks, tik liktenīgs mums, 1918.g. dzimušiem.
Bija pat žēl, ka tik maz no visas sirds iznāca karot. Drīz ienāca vācu armijas vienības, un mūsu tiešais kaujas uzdevums bija beidzies.]

==========================

Iesācies 1941.gada jūnijs.
Tikai 13 dienas atlikušas līdz labi izplānotās, vērienīgās ieceres īstenošanai. Arvien ciešāk sakļaujas loks, savelkas cilpa. Ar milzīgu paātrinājumu. Tikai 13 dienas. Pūtēju orķestris ar mūziku Litenes stacijā gandrīz katru vakaru nelielās grupās pa 30-50 sagaida jaunatbraucējus – astoņpadsmitgadīgus krievu puišus no Maskavas, Ļeņingradas, Kaļiņingradas kara apgabaliem, jo pašā jūnijā sākumā pēc pārcelšanās uz Litenes nometnēm, daļēji – arī pirms, priekšlaicīgi atvaļina 1939.gada iesaukumu, visus, kas nodienējuši divus gadus. Jaunais iesaukums paredzēts tikai rudenī. Izaug finiera čemodānu kalni mežā pat puspriedītes augstumā.
… Latviešu skaits samazinās uz pusi – plok ienācēju bailes par nacionālistiskā noskaņojuma uzliesmojumu, par iespējamo pretošanos, sirdi patīkami kņudina apmierinājums par lietu sekmīgu kārtošanos.
Netiek ievērots nekāds lietderības princips. Krievi daļās tiek izvietoti proporcionāli latviešu skaitam. Tāpat tiek ievērots, lai līdz ar komjauniešiem katrā latviešu daļā ieplūstu pareizās, īstās “proletāriskās asinis”. Par nometnes jauno papildinājumu raksta leitnants Arvīds Lasmanis no Ostroviešiem:

“Pirms pāris dienām mūsu nometnē uzcēla jaunu telti, un tajā parādījās jauni, sveši iemītnieki. Tie bija apmēram viens vads. Viņu izskats visus pārsteidza. Jaunie biedri bija kareivji un dažādu rangu seržanti – obligātā dienesta karavīri. Lielais vairums viņu bija, manuprāt, nekrievi, tumšām saulē iedegušām sejām, melniem matiem, zemām pierēm, daudzi ar aziātiski iešķībām acīm un mongoļiem raksturīgajiem platajiem vaigu kauliem. Pie krūtīm gandrīz visiem bija komjauniešu nozīmītes”.

Lai jauktu un mazinātu latviešu karavīru labo sapratnes un savstarpējās uzticēšanās garu, latviešu daļas galīgi sajauc, samaina to komandierus. Pulkvežleitnants Aperāts savās atmiņās raksta, ka latviešu virsnieki tomēr tam pretojušies un centušies sagrupēt virsniekus, instruktorus, karavīrus tā, lai vienā vienībā būtu boļševistiski noskaņotie, pārējās – brīvas no tiem. Lai pie nacionāli noskaņotiem virsniekiem būtu neuzņēmīgākie poļitruki. Vēsturnieks Indulis Kažociņš domā, ka latviešu virsniekiem bijusi pat sava slepena organizācija, lai plānotu pretdarbību kara gadījumā.
Tādēļ viņi rosina šo sastāva pārkārtošanu sev par labu – lai vienkopus būtu nacionāli domājošie. Arī dažos citos avotos ir norādes, ka aprīlī arestētais pulkvežleitnants J.Upītis nacionālās pretošanās kustības ietvaros vadījis virsnieku apvienību, ka ticis pat izstrādāts korpusa sacelšanās plāns. Sarkanarmijas vadība izmanto visnelietīgākos un visneiedomājamākos paņēmienus, lai neitralizētu latviešu karavīru kaujas spējas, lai paralizētu viņu gribu, aktīvu rīcību slepenībā sagatavotās atbruņošanas, nošaušanas, aizvešanas laikā 14.jūnijā.
Centis Mārtiņš Eņģelis atceras:

“Pirmais pārsteigums, kas mūs sagaidīja Litenes nometnē, bija steigā veiktā vakcinēšana pret tetānusu. Daudziem pēc šīs injekcijas palika ļoti slikti, daudzi staigāja saguruši. Tie, kas kaut kādā veidā bija izvairījušies, saņēma sodu.”

Nikolajs Pupons: “Torīt nometnē neatrados, jo prettīfa potes deļ (tā vismaz teica) biju saslimis.”

Bijušā Siguldas 7.kājnieku pulka, 1941.gadā 285.strēlnieku pulka virsleitnants J.Laucis (mira Anglijā 1950.gadā):

“Jau no rīta nejutos labi, jo pirms dažām dienām biju potēts pret lipīgu slimību. Biju nejauki noguris un slimīgas apātijas pārņemts.”

No Litenes nometnes jau izdzīta visus šos gadus te valdījusī pedantiskā, gandrīz ideālā kārtība, tagad tiek izdzīts arī Latvijas armijas labais gars – tik raksturīgā savstarpējās uzticēšanās, biedriskuma, atklātības, dienesta biedru draudzīguma gaisotne. Tā vietā cenšas iespiesties svešs aizdomīgums, slepenība, glūņas iedaba. Pa piegružotajiem nometnes ceļiem un celiņiem staigā noklausītāji, ziņotāji. Tiek darīts viss, lai sētu neuzticēšanās, aizdomu, baumu, savstarpējas
izsekošanas dīgt un sakņoties spējīgo sēklu. Tiek izveidots komjauniešu spiegu tīkls. Par ikdienas saskarsmes likumu kļūst vārdi:

“Ko es dzirdu, to neesmu dzirdējis, bet ko es redzu, neesmu redzējis.”

“Bija 1-2 latvieši, kas piekrita tai lietai. Viņu klātbūtnē sarunas pārtrūka. Bija ziņotāji”, atzīst toreiz Litenē dienējušais Verners Naums. “Daudz baumu.”

Visiem iespējamajiem līdzekļiem tiek ierobežota informācijas izplatīšanās. Nometnē nepienāk ziņas no ārpuses. Avīzes saņem nekārtīgi. Pastu kontrolē. Pa radio drīkst klausīties tikai vietējās ziņas. No aprīļa nepiešķir atvaļinājumus. Nelaiž arī uz Gulbeni. Pēc produktiem komandē tikai uzticamos – krievus, mongoļus, galvenokārt komjauniešus. Šo pašu tautību patruļas dienu un nakti apsargā nometnes, pārbaudot pat gulētājus teltīs. Grūti latviešu karavīriem ir atsacīties no paraduma brīvajā laikā aiziet pie draugiem uz citu pulku, citu rotu, brīvi staigāt pa plašo nometni. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nedrīkst atstāt savu teritoriju. Nometnes teritorijā noteikti maršruti, ceļi, pa kuriem var iet uz štābu, pa kuriem nē. Tā laika noskaņu nometnēs labi raksturo jau pieminētais rakstvedis un mantzinis Verners Naums intervijā LU studentei Intai Krūmiņai, veidojot atmiņu ierakstu Nacionālās mutvārdu vēstures Cilvēkarhīvam 1999.gada decembrī.
Verners Naums dzimis 1918.gadā, bijis Latvijas Armijas pēdējā iesaukumā. Litenes nometnē atradies no 1941.gada 15.maija līdz kara pirmajām dienām.

“Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzītie. Jau no aprīļa mēnesi visi atvaļinājumi atcelti. Noskaņojums ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek – avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi – varēja aiziet pie pazīstamiem uz citu pulku.”

Kad pirms 14.jūnija Anatolijs Sondors naktī iziet no barakas,

“ap nometni švīkst zāle, it kā vesels ežu bataljons būtu izgājis nakts medībās. Palaikam uzplaiksnī un tūdaļ atkal nodziest mirklīga uguns. Šķiet, maldugunis klaiņo zem kokiem.”

Protams, ‘Ekshumācija’ ir literārs darbs, kurā rakstniecei tiesības uz izdomu, taču neapšaubāmi tieši tāds ir nometnē ievestais “jaunais gars”.
Atsevišķu mājas aresta vai ierobežotu pārvietošanās iespēju pastāvēšanu šajā laikā pamanījis Centis Mārtiņš Eņģelis:

“Pats redzēju, ka divus vakarus pulkvedis Rozītis un pulkvežleitnants Peniķis staigāja gar Pededzes krastu un sarunājās. Dienā nometnē viņus neredzēju, laikam pēc kādas pavēles viņi atradās savās teltīs un nedrīkstēja kontaktēties ar karavīriem”

Pēc tagad mirušās litenietes Maku mātes stāstījuma mājas arestā bijis arī kapteinis Jānis Ozoliņš, kuru nošauj 22.jūnijā.
Īpatnu, izkropļotu veidu gūst karavīru mācības, kam galu galā šāda vasaras nometne paredzēta. Šautenes ir, taču neizsniedz pat salūtu patronas, nerunājot nemaz par kaujas. Tādēļ galvenais mācību saturs – politzinības un ierindas mācība. Krievu komandieri un komisāri cenšas demonstrēt savu varu, dažādi izrēķinoties ar latviešu karavīriem, tiranizējot tos.

“Nebija iespējams netraucēti pat iemigt, jo bataljona komisārs Boroviks ar pavēli bieži izsludināja trauksmi. Tādās reizēs mums vajadzēja saģērbties 3 minūtēs un nostāties ierindā, lai drīz pēc tam, pavēlei atskanot, triecienā un ar urrā kliedzieniem mestos pāri Pededzes upei.”

Ienācējus ērcina latviešu ironiskā attieksme pret mācībās sludināto padomju iekārtas pārākumu, agrākās Latvijas nopulgošanu, latvieša pašlepnums, patstāvība, goddevības un padevības trūkums, kā arī pārākums militārajās zināšanās. Soli pa solim iepazīstot Litenes notikumus, jau pašā sākumā pārliecināmies, cik parasta iekarotāju armijā ir izlikšanās, melošana, mānīšanās un viltība. Ticēt te nevaram nevienam vārdam. Tāpat kā jaunās varas solījumiem: Latvijā kolhozu nebūs, Ulmanis netraucēti varēs izbraukt uz ārzemēm, vēlēšanas būs demokrātiskas, privātīpašums – neaizskarams.
Paši vārdi un jēdzieni šajā laikā ieguvuši citu, ačgārnu nozīmi. Kas ir “karavīru profilaktiskā potēšana”, “Virsnieku lauku mācības”, “demobilizācija”, “kvalifikācijas celšanas kursi”, “korpusa latviešu vadība”? Bieži citādi jāsaprot vārdi “nošāvies”, “miris”. Ir pārliecība, ka pat nāves ziņās, “troikas” nospriedumos, vēlāk tuviniekiem izsūtītajās izziņās ir viltojumi. Tāpēc tik grūti noskaidrot atsevišķa cilvēka likteni. Nepareizu ziņu sniegšana nošauto un citādi bojā gājušo cilvēku tuviniekiem šajā laikā ir oficiālā politika.
Pēc “Troikas” sprieduma 1942.gada 17.maijā nošautā pulkveža Ādolfa Kontrovska atraitni Elzu Kontrovsku 3gadus maldina, paziņojot, ka vīrs miris 1945.gada 30.novembrī.

Kas vada korpusa un Litenes nometnes dzīvi līdz 14.jūnijam?
Korpusa komandieris – ģenerālleitnants R.Kļaviņš.
Korpusa komisārs – brigādes komisārs Smirnovs.
Korpusa komandiera vietnieks – ģenerālmajors Čistjakovs.
Korpusa štāba priekšnieks – ģenerālmajors O.Ūdentiņš.
Vietnieks – operatīvas daļas priekšnieks pulkvedis Savinovs.
“Ostroviešos” izvietotās 181.divīzijas komandiera J.Liepiņa palīgs – pulkvedis Borisovs.
Litenes nometne dislocētas 183.divīzijas komandiera A.Krustiņa palīgs – pulkvedis Tupikovs.

Tas taču katram no bērnības tik labi pazīstamais leļļu teātris, kur aiz šķietamā runātāja, darītāja stāv patiesais darbības virzītājs! Visvaldis Lācis savukārt trāpīgi runā par 100 lellēm, kam šajā laikā jāizspēlē Latvijas demokrātiska pārvaldīšana. Daudzus gadu desmitus aiz latviski skanoša LKP CK 1.sekretāra [J.Kalnbērziņa] uzvārda seko kāds Titovs, Jeršovs, Kašņikovs, Gribkovs, Strelkovs, Beluha, Dmitrijevs, Soboļevs.
Liela, nozīmīga loma atvēlēta korpusa komandierim Smirnovam. Viņš ir tas, kas par katru cenu grib korpusu jau agri pavasarī, pavisam nepiemērotos apstākļos dabūt uz Liteni. Viņš jau ir priekšā pie J.Kalnbērziņa ar savu ziņojumu par noskaņojumu nometnē, kad uz partijas Centrālkomiteju tiek izsaukts korpusa komandieris ģenerālis R.Kļavinš. Pat pulku un divīziju latviešu komandieru atbrīvošana no amatiem īsi pirms 14.jūnija notiek bez korpusa komandiera ziņas! Rīkojas b.Smirnovs. Smirnovs ir tas, kas 15.jūnijā Litenē palikušajiem virsniekiem paziņo: uz mācībām aizvesti padomju varas ienaidnieki. Pārējie var justies droši. Tiem jāceļ jaunā komunistiskā pasaule. Steidzas jūnija dienas. Ar milzīgu paātrinājumu griežas labi ieeļļotā
mehānisma zobrati. Ātrāk! Ātrāk!

  1. jūnijs.
    Amati krieviem jānodod pēdējiem pulku komandieriem latviešiem. Pakāpeniska nomaiņa bija jau sākusies agrāk.
  2. jūnijs.
    Amatus krieviem nodod divīziju komandieri. Kā pēdējais savu amatu nodod korpusa komandieris R.Kļaviņš.
    Uz 5 – 6 dienām viņa vietā ir ģenerālleitnants S.Akimovs, pēc tam ģenerālmajors K.Kačanovs.
  3. jūnijs.
    Ģenerālim R.Kļaviņam jāierodas pie kompartijas 1.sekretāra Kalnbērziņa, lai saņemtu pārmetumus par disciplīnas trūkumu, ģermanofīlām tieksmēm korpusā, sacelšanās domas perināšanu dažu vecāko virsnieku galvās.
  4. – 13. jūnijs.
    Vairāk nekā 20 bijušos Latvijas Armijas augstākos virsniekus nosūta uz Maskavu “kvalifikācijas celšanai”. Uz Maskavu tiek nosūtīts ģenerālleitnants R.Kļaviņš, ģenerālmajori Liepiņš, O.Ūdntiņš, pulkveži Lejiņš, K.Priedītis, V.Bruņinieks, Žanis Jomerts, Ābeltiņš, J.Žīds, A.Birkenšteins, R.Lielbiksis, H.Jurevics, E.Strauss, pulkvežleitnants R.Peniķis un vēl citi. Maskavas kursi lielākajai daļai no viņiem “ieilgst” un pārvēršas par “kursiem” Ziemeļos; ja gribētu rūgti ironizēt ar šodienas izglītības terminiem – tā ir “mūžizglītība”. Daļai mācības beidzas turpat Maskavā. Ir tikai atsevišķi izņēmumi. Naivais Jānis Sudrabkalns, kas tajā pašā gadā ar sajūsmu raksta:

“Ak, krievu tauta, tā kā bites stropā
Pie tevis briesmu brīdī visi trauks!”

Jā, trauc uz Maskavas Komunarku, lai nogultu blakus 14000 šeit aprakto, blakus citādi domājošajiem tautiešiem: E.Bērziņam, J.Daniševskim, K.Jukumam, J.Rudzutakam, J.Vācietim, R.Kirhenšteinam.

1941.gada 16.oktobrī, kad vācieši tuvu Maskavai, šeit vēl nošauj 220 cilvēku, tajā skaitā 28 latviešus, 15 Latvijas Armijas ģenerāļus, virsniekus: Z.Bahu, R.Ceplīti, A.Dālbergu, A.Dannenbergu, R.Klinsonu, R.Kļaviņu, V.Spandegu. Starp viņiem liela daļa “liteniešu”.
Starp nošautajiem arī Latvijas vēstnieks F.Kociņš.
Viņu starpā tiek minēts arī Andrejs Krustiņš. Taču par viņa bojāejas vietu ir arī pilnīgi citas ziņas. Daļai Maskavas “kursantu” maršruts ir Noriļskas-Lamas lēģeris, kur daudzus no viņiem pieveic cinga un bada nāve, un tikai retajam izdodas atgriezties Latvijā pēc ilgiem verdzības, moku gadiem.

Ģenerālis Andrejs Krustiņš. Krievijas Svētā Jura krusts ar lauriem, Svētā Vladimira ordeņa 4.šķira, Svētās Annas ordeņa 3. un 4.šķira, svētā Staņislava ordeņa 3.šķira, Lāčplēša ordenis, Triju zvaigžņu ordeņa divas šķiras, Viestura ordeņa 1.šķira, Igaunijas Ērgļa ordenis, Lietuvas ordenis Vīta Krusts – tā novērtēta viņa drosme un izlēmība kaujās.
Nepazīst pieredzējušais karavīrs, latviešu strēlnieku 6.Tukuma pulka komandieris, Latgales divīzijas komandiera palīgs Brīvības cīņu laikā, Kurzemes un Latgales divīzijas komandieris, savu tagadējo pretinieku.
Neapzinās, ka viņam nepiedos šos daudzos apbalvojumus, Latvijas Brīvības cīņas, Lāčplēsi, atsacīšanos no Maskavas “kursiem”, pārveidotās krievu klasiķa Ņekrasova dzejas rindas no poēmas

“Kam labi dzīvot Krievzemē”.

Ar tām, apstaigādams Litenes nometni dažas dienas iepriekš, viņš bija izteicis savu neapmierinātību par atbaidošo nekārtību, kāda šajā laikā Litenē stājusies iepriekšējās pedantiskās kārtības vietā:

“Draugs, man parādi tādu vietu,
Tādas vietiņas Krievzemē nav…”

Sirmajam ģenerālim noplēš dienesta pakāpju zīmotnes, atņem ordeņus, goda ieročus. Viņš pāri Pededzes tiltam vairs neatgriežas “Beķeru” mājās, kur kopā ar pulkvedi Kārli Lejiņu vieni bez ģimenēm dzīvo 1941.gada jūnijā. Par Andreja Krustiņa arestēšanas datumu pētnieki min 9.jūniju. Taču tikai 12.jūnijā 14:00 ģenerāli no Rīgas stacijā pienākošā Vidzemes vilciena 3 čekisti ieved Maskavas vilciena atsevišķā kupejā. Nav ticams, ka Adelīna Rozīte varētu kļūdīties. Viņa šajā dienā un stundā uz Maskavas “kursiem” pavada vīru. Un nepienāk ģenerālim mierīgas pensionēšanās vecums. Vai viņš atdusas Komunarkā Maskavā? Vai Jakutskā? Vai Noriļskā?

13.jūnijs.
Tiek veikta vesela virkne nodrošināšanas pasākumu nākamajai dienai plānotās akcijas veiksmīgai norisei. Tiek sagatavotas “mācību” vietas apkārtnes mežos. Cirsti krūmi. Pēc dažām liecībām šajā un iepriekšējās dienās rok bedres. Komandieri saņem rīkojumu steidzami apbruņot tikko Litenē atsūtītos krievu jauniesauktos, uz laiku, it kā paredzētai skatei, tā atbruņojot latviešus. Virsnieki saņem pavēli neatstāt nometnes teritoriju, jo plānotas kadru mācības. Apakšvienībās negaidīti pavēlēts visus ieročus nodot pulka noliktavā, tikai dežurantiem izsniedzot šauteni un ķiveri. Pulku kara komisārus naktī izsauc uz Gulbeni pēdējo norādījumu saņemšanai. Atsevišķām vienībām jau šajā vakarā paziņo par gaidāmajām “mācībām”.

14.jūnija rīts.
Šajā dienā korpusa vienībā par dežūrvirsniekiem izrauga vienīgi krievus, un sardzes ieņem aziāti. Abās nometnēs novieto arī speciālas krievu karaspēka vienības un staigājošas patruļas. Izveidoti posteņi jaunās vietās, arī šajā pusē Pededzes upei. Nometne faktiski aplenkta. Apkārt tai zilcepurainie [NKVD, čeka].
Bruņotas patruļas uz Pededzes tilta, Litenes ceļu krustos. Latviešu karavīru un virsnieku rīcībā kaujas munīcijas vairs nav.
Faktiski jau no paša sākuma visa kaujas munīcija atrodas uzticamu komunistu glabāšanā, un to jo stingri apsargā. Virsniekiem atņem personīgo pistoļu patronas. Šajā dienā brīdina, ka ar šo vakaru virsniekiem jāguļ kopējās komandieru teltīs. Tie nevar gulēt nekur atsevišķi. Par gaidāmajām “mācībām” paziņo vienībām, kuras neinformēja iepriekšējā,vakarā.

14.jūnija vakars.
Nakts. Gulbenes stacijā restotos lopu vagonos uz neēvelētu dēļu lāvām pazemoti, apkaunoti, ārprāta dienas nomocīti, vilciena sakustēšanos, došanos baismajā Nezināmajā gaida latviešu virsnieki. Vīri ar Tēvzemes augstākajiem apbalvojumiem, ar Francijas, Kara akadēmijas diplomiem, ar 3 – 4 svešvalodu zināšanām, bijušie militārie atašeji ārvalstīs.

“Es varēju runāt vācu, angļu, krievu valodā, piepratu franču un latīņu mēli, kā jau inteliģentam cilvēkam pienākas, karaskolā to visu mācīja,”

par sevi pēc atgriešanās stāsta virsleitnants Fricis Veinberģis.

“Kam man šodien līdz divas akadēmijas, nometnē es labāk būtu kurpnieks,” pēc dažiem mēnešiem teiks pulkvežleitnants Galdiņš, primitīvos apstākļos kopā ar citiem tīrīdams dzelzceļu, rakdams un transportēdams akmeņogles. Divstāvu guļamtelpa, augstākais civilizācijas sasniegums – skārda notekrene pie sienas … Ceļš neziņā bez jebkāda nodrošinājuma: 14.jūnijā bija jāsaņem alga, bet mēneša sākumā piespiedu kārtā bija jāparaksta valsts aizņēmums.

14.jūnija vakars.
Vēlā nokrēslī, nesagaidījusi vasaras mājās Litenes “Gravās” vīru, virsnieka sieva lūdz saimnieka pusaudzi zēnu pavadīt līdz nometnēm. Atbildi viņa nerod.

“Nav atgriezies no mācībām.”

14.jūnija nakts.
Litenes un Gulbenes dzelzceļa stacijās ar steigā pauniņā sasietu iedzīvi, ar maziem bērniem uz rokām Rīgas vilcienu gaida virsnieku sievas, lai, bēgot no ārprāta, no sarkanās miglas, kas pārņēmusi Latviju, brauktu pretim savam nezināmajam liktenim. Daļa – lai pēc pāris gadiem bēgtu uz Rietumiem pretim emigrācijas skarbajiem vējiem, lai iejuktu tautību lielajā katlā, lai zaudētu tēvu valodu, latvietību, lai mazbērni dzimtu par Džoniem un Betijām. Daļa – lai pēc dažiem gadiem tāpat ka vīri lopu vagonos tiktu aizvestas uz Salto zemi. Stacijā šajā laikā kopā ar māti virsleitnanta Osvalda Ķezbera “pavasara meitiņas” Ieva un Maija. Ja katra īsta latviešu sirds tajās dienās sāp, redzot, kā iznīcībai aizved latviešu tautas ziedu, tad ne mazāk sāp, redzot virsnieku sievu izmisumu, neziņu, veltīgās gaidas, dzirdot mazo bērnu raudas stacijās vakara un nakts stundā.

==========================
Iespraudums.

Osvalds Ķezberis pēc atgriešanās

[OSVALDA ĶEZBERA STĀSTS: “… 1940.gadā tiku ieskaitīts sarkanarmijā kā vecākais leitnants. Līdz tam dienesta laikā biju pabeidzis Latvijas Kara skolu. Tēvam nepietika zemes, lai par saimniekiem varētu tikt visi četri dēli. 15.maijā mani nosūtīja uz Ostroviešu vai Jaunvanagu poligona iekārtošanu. Darījām visu ko, kas vajadzīgs. 13.jūnijā mūs pārņēma trauksme. Atnāca mana toreizējā sieva Elza Ķezbere (viņai un divām manām meitām turpat netālu biju noīrējis dzīvokli) un stāstīja, ka Gulbenē stacijā redzējusi vagonus ar restēm logos, ka uz tilta un ceļu krustojumos stāv krievu zaldāti. Mums virsniekiem bija likts tajā naktī obligāti palikt nometnē. Otrā rītā komisārs paziņoja. ka būs jābrauc mācībās. Izsauca arī mani. Bet ne visus. Domāju: “Kāpēc?” Atradāmies sapieru daļā. Kā vēlāk uzzināju, arī citās daļās noticis tas pats. Astoņos mašīnas nav, deviņos arī nav. Aizgāju vēl pie Elzas un meitām. Ap sirdi nemierīgi. Jāatgriežas. Viņas nāca mani pavadīt. Pededzes krastā atvadījāmies. Elza asarās. Saku: “Neraudi. Vēl esmu šeit. Tagad nedrīkst par cilvēku, par ģimeni bēdāties, kad grūst valstis.” Atvadām saskūpstījāmies. Meitiņām – Maijai septiņi gadiņi, Ieviņai nepilni seši. Neraudāja, vien skatījās baiļu pilnām acīm. Vienpadsmitos vai varbūt vēlāk bataljona komandierim pulkvežleitnantam Kaņeps-Kalniņam norādīja vietu kabīnē, pārējie virsnieki no dažādām karaspēka daļām – slēgtā kravas kastē. Iesēdās arī bataljona komisārs Poļarošs (Полярош). Veda uz Gulbenes pusi. Netālu no Gulbenes mašīna nogriezās uz pļavu. Tur jau citi, krūmos ieraudzīju automātu stobrus uz mūsu pusi. Mūs sagaidīja komisārs latvietis Birziņš. Pavēlēja iet uz mežu, pēc tam apkārt, atpakaļ, un ieejam starp divām zaldātu rindām. Atskanēja komisāra komanda:
“Rokas augšā!” –
tas mums, un
“Kaujai gatavi!” =
tas zaldātiem.
Tie pacēla ieročus šaušanas stājā. Divu durkļu starpā pa virsniekam. No aizmugures pienāca poļitruki un iztaustīja kabatas. Pistoļu mums jau nebija. Gluži kā čūska noslīdēja gar muguru. Pametu skatu uz Kaņeps-Kalniņu – balts kā audekls. Kad visi bija izkratīti, pavēlēja sēsties mašīnās, katrā pa 8-10 cilvēkiem. Pie šofera kabīnes zaldāts ar automātu. Manā mašīnā iesēdās mans padotais Šuplinskis – ar automātu. Nedrīkst kustēties, sarunāties. Stacijas laukumā arī bruņoti zaldāti.
Vagonā divstāvu nāras. Esam ap 30 cilvēki. Dažus atceros: jau minētais Kaņeps-Kalniņš, pulkvedis Ronis, kapteinis Bērziņš, vecākie leitnanti Pūriņš, Rožkalns, Neimacis, Dubults, leitnanti Grunte, Kalvis, vecākais leitnants Roberts Salmiņš, pulkvedis Lejiņš. Un vēl un vēl. Dubults bija ticies ar sievu un sarunājuši: ja izvedīs, noteiktā vietā mēģinās uzmest kādu zīmīti. Pēc daudziem gadiem uzzināju, ka mana zīmīte saņemta. Naktī vai varbūt nākošā dienā vilciens no Gulbenes atgāja. Vienā no starppieturām uz cita ceļa iepretim mūsu lodziņam – lokomotīve. Pazibēja pazīstama seja. Mans skolnieks no amata skolas, kurā es pasniedzu militārās priekšzināšanas. Viņš nostājās miera stājā, kā biju puišiem mācījis. Elza Ķezbere 14.jūnijā aizbrauca uz Gulbeni. Nelaida cauri. Tajā naktī viņa uzrakstīja dzejoli ‘Smagajā naktī’.
… Etaps no Babinskas, kur izkāpām, uz Juhņevo. Tur liels laukums aiz dzeloņdrāšu žoga. Aiz dēļu sētas, kas pārdala laukumu, ieraugu Gulbenes policijas priekšnieku Sproģi, Lūsi no sava pagasta un kārtībnieku Kamaldnieku. Gan civilie, gan militārie visi vienā maisā. Pēc dažām dienām etaps līdz Krasnojarskai. … Pa Jeņiseju nogādāja Dudinkā, pēc tam ar vilcienu uz Noriļsku. Vai tiesāja? Jā, Bet krieviski nesapratu. Bet izmeklētājs teica: “Iztiksim (Обойдемся)”. Iedeva desmit gadus, tas nozīmētu ar ieroci nostāties pret Sarkano armiju. … No Krasnojarskas līdz Dudinkai, sākot šo smago ceļu, bijām kopā 526 notiesātie.
[cita versija: Baltijas 933 Lietuvas – 285, Latvijas 424, Igaunijas 224. 1200 – tas drīzāk ir teritoriālo korpusu virsnieku skaits kopā ar bijušo Baltijas armiju virsniekiem, kuri atvaļināti jau 1940.gadā dēļ politiskas neuzticamības un arestēti 1941.gada jūnijā. MAĻONIS ANTANAS: lietuvietis, arestēts 14.06.1941 uz kvalifikācijas kursiem Piemaskavā. Līdz Gorkijai vesiti kravas mašīnā. līdz Krasnojarskai atsevišķā vagonā. No Krasnojarskas pārsūtīšanas cietuma pa etapu uz baržas līdz Dudinkai, pēc tam pa šaursliežu dzelzceļu uz Noriļsku. Etaps sastāvējis no lietuviešiem ap 350 чел, latvoešiem ap 600, igauņiem ap 250. 42 augstākie virsnieki ar diviem kuteriem nosūtīti uz Lamas ezeru, kur būvējuši atpūtas māju NKVD un vitamīnu cehu (C vit.no skujām).]
Pēc desmit gadiem labi ja simts bijām palikuši dzīvi. Pārējie palika gulēt mūžīgajā sasalumā. … 1941.gada Ziemsvētkos biju cietuma kamerā kopā ar kapteini Vāveri un leitnantu Dzirnieku. Sienas apledojušas, pustumsa. Ko dara mīļie mājās? Noskaitīju vakara lūgsnu manai Ieviņai: “Dieviņ, glāb un pasargā mūsu tautu, mūsu dārgo dzimteni Latviju un visus goda ļaudis”. … Reiz veda garu kolonu. Cilvēks noliecās pie strautiņa padzerties. Viņu nošāva bez brīdinājuma. … Mūžīgajā sasalumā drupinājām akmeņus, rakām bedres, būvējām pilsētas – uz savu ieroču biedru kauliem. … Par Elzu un meitenēm pūlējos uzzināt, rakstot vēstuli komponistam Jānim Ķepītim. Uz Latvijas Radio. Atbildēja (tajos laikos!), ka Elza Ķezbere pametusi Latviju. Kad biju no lāģera atbrīvots un skumji apjēdzu, ka ģimenes nav, man palīdzēja Helēna Dundure, kas piedzīvojusi tādu pašu likteni, mana tagadējā sieva… Tā kā māju man nebija, nolēmu kādu laiku padzīvot Noriļskā, sapelnīt naudu. 1952.gadā braucu apmeklēt savus mīļos uz Tomskas apgabalu. Tik tikko tiku prom, laikam izskatījos neuzticams. Bet savu mammu ieraudzīju. Diemžēl, tā bija pēdējā reize… 1961.gadā kopā ar Helēnu atbraucām uz Latviju. … Jelgavā pasu galda priekšnieks Migla atteicās mani pierakstīt. … Kad Sibīrijā nomira pirmais no mums, mēs klusu pastāvējām un šķīrāmies. Vēlāk, 41-ajā, 4,. 43.gadā, lielajā nāves pļaujā, mēs to vairs nespējām izdarīt, nebija spēka. … Tagad ļoti maz mūsu palicis.
Jelgavas Vēstnesis, № 93, 14.06.89
https://www.memorial.krsk.ru/Public/1989/198906141.htm ]

==========================

“Darba sieviete, nu tu esi brīva!”

Pavisam drīz, 1.jūlijā, lieliem burtiem publikācijas virsrakstā rakstīs ‘Cīņa’. No stāstītā noprotams, ka šajās dienās Litenē ir ne tikai tās virsnieku sievas ar bērniem, kas te kopā ar vīriem pavada vasaru. Ieradušās arī citas, kas saņēmušas ziņu par daļu pārvietošanu uz citu vietu, ticamāk – par gaidāmo Maskavas braucienu. Iecerēta pavadīšana, atvadīšanas. Droši vien šurp atved neskaidrās ziņas par Latvijā notiekošo, nojausma par sagaidāmo. Pēc “mācību” paziņojuma saņemšanas leitnants Augusts Vijups atdod dzīvesbiedrei naudu, pulksteni, gredzenu. Taču daļa virsnieku šajā aizdomu un sliktu nojausmu pilnajā vasarā ģimenes uz Litene nav ņēmuši. Ir jāapbrīno, cik mākslinieciski spēcīgi un iedarbīgi grāmatā “Vēstules no Dzimtenes” Valdemāram Kārkliņam ir izdevies attēlot virsnieka sievas pārdzīvojumus, liela izmisuma un lielas mīlestības stiprinātu drosmīgo soli nakts stundā Čekas midzenī Gulbenes stacijā un pilsētā. Tieši šīs lappuses dara grāmatu neaizmirstamu. Vienalga, izmantots prototips vai nē, lasot šīs lappuses, jādomā par virsnieka sievu un dzejnieci Elzu Ķezberi. Viņa ir viena no retajām sievietēm, kam ļauts nevarīgi noskatīties baismajā notikumā, būt klāt līdz brīdim, kad aizrestotie vagoni izripo no Gulbenes stacijas. Viņas vēlākais stāstījums – pamatā V.Kārkliņa romānam. Ar mazajām meitenītēm stāvot Gulbenes stacijā, šajā naktī dzejnieces jūtīgajā sirdī izsāp vārdi:

Nakts izmisumu elpo baigu,
Sirds mokās sažņaudzas un lūst.
“Dievs, kam no mums tu novērs vaigu!”
Pār lūpām bēdu vārdi plūst.

Pēc trim gadiem ar diviem maziem bērniem rokās, ņemot līdzi Latvijas karogu smagā kātā un vīra virsnieka zobenu, viņa dosies svešumā. Savu 94.dzimšanas dienu Tirzā dzimusī latviešu dzejniece sagaidīs Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā pašā naktī Gulbenes staciju atstāj aizrestotais ešelons ar Latvijas virsniekiem, tikai nākamajās dienās – lopu vagoni ar Vidzemes civiliedzīvotājiem, tajā skaitā ar deviņiem, pēc citiem avotiem divpadsmit liteniešiem, no kuriem vecākajam Gustavam Grāvītim 67 gadi, jaunākajam – Litenes pamatskolas skolotāja Latvijas armijas virsleitnanta Voldemāra Upīša dēliņam – 2 mēneši. Sirds mokās sažņaudzas…
Trīs no viņiem ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, ilggadējo pagasta kārtībnieku Miķeli Karpiniču, kuru Valsts svētkos 1936.gadā apbalvo arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi, pagasta tiesas priekšsēdētāju Saldūkšņu saimnieku Voldemāru Vaski, Voldemāru Upīti – lielisko teātra spēlētāju, rekordistu diska mešanā.
9.Madonas aizsargu pulka Litenes nodaļas 1.vada komandieri, sabiedriski ļoti aktīvu cilvēku – 1942.gadā nošauj Sev[er]Urallag nometnē. Paulis Grāvītis kādā vēstulē min, ka Voldemāram Upītim pec nelaimes meža darbos amputēta kāja. Gustavs Grāvītis 1943.gadā miris Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā. Atgriežoties dzimtenē, mirst 1911.gadā dzimušā Paula Grāvīša sapnis studēt. Pelēkajā kolhoznieka ikdienā nogrimst garīgajai dzīvei, intelektuālajam darbam ievirzītā litenieša turpmākais mūžs.
Par sapnim apgrieztajiem spārniem liecina pēc grāmatnieka aiziešanas palikusī interesantā bibliotēka. “Ķirurģiskā izmeklēšana”, “Diagnostika un terapija”, “Cilvēka fizioloģija”, vācu dzejnieku darbi oriģinālvalodā, sengrieķi, kā arī intelektuālo un emocionālo bagātību apliecinošās Sibīrijas sniegos rakstītās vēstules.

“Neaizmirstiet apliet palmas!”

steigā rakstīti kāda aizbraucēja vārdi uz K.Erdmaņa dārzniecības veidlapas. Tie tagad lasāmi Okupācijas muzejā. Un kaut arī tos nerakstīja Litenes virsnieki, tie aizkustina un runā par viņu izjusto un pārdzīvoto aizbraucot….
Un lido pa vagonu restēm latviešu virsnieku izmestas atvadu zīmītes, iezīmēdamas Austrumu virzienu …

“Aizbraucu ekskursijā nezināmā virzienā”, uz papirosu kārbiņas vāka uzrakstītu, pa vagona logu izmestu, 18.jūnijā pēdējo ziņu par vīru saņem virsleitnanta Teofila Šmita sieva Maija.

”Mēs aizbraucam uz neatgriešanos”, ceļā no Ostroviešu nometnes kāda zīmīte iekrīt kaimiņu Stradu mājas dārzā. Un gandrīz pēc mēneša avīžu slejas izskanēs sievu, masu, līgavu
izmisums:

“Kas kaut ko zina par …? Kas kaut ko zina par …?”

Rīga. 14. un 15.jūnijs.
Operas un baleta teātrī, tā Okupācijas muzeja stendā vēsta sadzeltējusi tā laika avīze, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta dziesmu un deju ansamblis – 250 cilvēku – uzstājas ar teatralizētu programmu “Par dzimto zemi”. Ansamblis tapis pēc paša Lavrentija Pauloviča Berijas iniciatīvas. Uz Rīgu tas atvests speciālā vilcienā. Šajā laikā vairāk nekā 15000 Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā latviešu karavīri un virsnieki, gaida sava, arī “speciālā”, no restotiem lopuvagoniem sastāvošā vilciena sakustēšanos ceļam uz “dzimtās zemes” Gulaga nometnēm. Straujajos deju ritmos, brašajos pietupienos un dziesmās – uzvarētāja triumfs un gaviles. Programmā skan krievu un ukraiņu dziesmas, balāde par Staļinu, mākslinieciskais vadītājs Īzaks Dunajevskis. Ja vien atmiņa neviļ, arī viņa priekšlaicīgu aiziešanu no dzīves pēc gadu desmitiem ir stimulējis tas pats režīms.

14.jūnijs. Apmēram 23:00.
Gulbenes stacijā sakustas garais sastāvs, 17 – 20 vagoni. Katrā vagonā pa 40 – 50 Litenē un Ostroviešos apcietināto virsnieku. Ieriķi, Sigulda, Čiekurkalns, Šķirotava. Mīļās Latvijas pazīstamās vietas. Tumsā vilciens ienāk Rīgā un tiek novietots Ērgļu dzelzceļa tuvumā. Vilcienā vēl palikušo zīmotņu noraušana, atlikušo mantu – portsigāru, portfeļu atņemšana.

Bet Rīgā turpinās 1.Latvijas padomju rakstnieku kongress. Lai uzmundrinātu latviešu rakstniekus un dzejniekus turpmāk dziedamajai slavas dziesmai, arī pie viņiem tautas nelaimes dienā viesojas čekistu ansamblis vai daļa tā. Kongresā pirmoreiz piedalās daudzi ievērojami padomju rakstnieki un rakstnieku delegācijas no savienotajām republikām. Starp viesiem – A.Fadejevs, S.Mihalkovs, N.Tihonovs, V.Ļebedevs – Kumačs, A.Korneičuks, J.Kupala un citi. Latviešu rakstnieki jāaudzina idejiski un mākslinieciski, viņiem jāapgūst sociālistiskais reālisms. Viens no viesiem rakstījis vārdus pazīstamajai dziesmai, kurā 5 reizes atkārtojas refrēns

Varen plaša mana zeme dzimtā:
Lauki, meži saules staru plīvs.
Un es nezinu starp zemēm simtām,
Kur vēl citur cilvēks ir tik brīvs.

Otrs sacerējis Padomju valsts galveno dziesmu:

Par brīvu un varenu republiksaimi
Mūs pulcēja diženās Krievzemes balss.

Tieši aizvešanas dienā kongress lielā sajūsmā pieņem un nosūta telegrammu Staļinam:

“Kvēlā pateicībā par mūsu tautas atbrīvošanu no apspiedēju jūga”.

15.jūnijs.
Garais ešelons stāv uz sliedēm Rīgā. Turpinās “medības” pēc tik nepieciešamajiem latviešu virsniekiem, kuri četrpadsmitajā nebija paņemami: slimoja, atradās atvaļinājumā, komandējumā. Cēsis, Valmiera, Valka, citas Vidzemes pilsētas – tāds ir 623.artilērijas pulka šoferim noteiktais, tik steidzami šajās dienās izbraucamais maršruts. Viņš nav vienīgais. Armijas šoferu stāstījumi par mašīnu trauksmainu dzīšanu tuvākos un tālākos ceļos šajās dienās un naktīs, par brīdinājumu klusēt ir īpašs latviešu karavīru atmiņu atzars. Vienveidīgi atmiņās un literārajos darbos par Liteni pieminēts, ka šoferi nometnē atbrauc bāli, satraukti, par redzēto nestāsta.

“Paskatījos uz viņu seju. Bāla, satraukuma pilna”,

savā ‘Neparastajā dzīves stāstā’ raksta Augusts Heinrihsons. Tvarstīšana un aresti vēl un vēl … Vēl jāsagaida igauņi un lietuvieši.

16.- 17.jūnijā.
Ešelons sakustas. Tad Indra. Klāt Latvijas robeža.
Viss vilciens dzied:

“Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, to turi ciet ar visu savu sirdi!”

Garais sastāvs rit arvien tālāk un tālāk pa varen plašo “brīvo” zemi. Pulcē Krievzemes balss. Neuzticamos, savu mazo zemi pārlieku mīlošos, vēstures gaitā savu spēku un varonību apliecinājušos. Tāpēc bīstamos.
Kā bija sākusies šī diena, sestdiena, 1941.gada 14.jūnijs, kad tikai nedēļa un pāris dienas palikušas līdz Jāņiem, kad kupli saziedējuši Pededzes līči un Litenes zemnieku lauki tūlīt aiz nometnes robežām, kad ziedošos rudzos iebriduši “Ozoliņa” tīrumu milži?
Rīts, kā atceras A.Lasmanis, bija ļoti saulains. Aukstajai ziemai seko ļoti sauss pavasaris: lietus nav lijis no 19.maija līdz 11.jūnijam. Pulkus modina orķestri ar maršu. Veselīgi, jauni, spēcīgi un dzīvespriecīgi puiši abās nometnēs mazgājas Pededzē, skrien, vingro. Saule tādā rītā jau augstu virs nometnes priežu galotnēm. Zāle visapkārt mirdz rasas sudrabā. Cīruļi virs galvām bārsta savus treļļus. Diena solās būt tveicīga, un labi tādā laikā būt mācībās, kur apņemtu meža vēsums un egļu rūgtā smarža. Jauni, zaļoksnēji augumi. Taču jau pavisam tuvu ir tautasdziesmas laiks:

Karavīra augumiņš
Sila malu mētājās.
Vilki, vārnas miesu ēda,
Saule kaulus balināja.

Arvien ātrāk pa nometni sāk staigāt satraucoša ziņa, pieaug nemiers, sabiezē atmosfēra. Arvien biežāk sačukstēšanās ar “savējiem”.
Gulbenes stacijā garš vilciena sastāvs ar tukšiem, aizrestotiem lopu vagoniem … 17 vai 20.

Vai ir nojausma par gaidāmo? No atmiņu stāstījumiem, liecībām šķiet, ka bijis abējādi – gan piepildījušās nojausmas, gan noticis pilnīgi negaidītais, neparedzētais – uzkritis ka sniegs uz galvas.

“Kaut kas tiek gatavots”, pusčukstus runā tie, kas savstarpēji uzticas. “Nekas nevar būt, jo uz mācībām tiek izsaukti arī komunistu līdzgājēji”, jebkuras aizdomas noraida otri.

Vairākos atmiņu stāstījumos aprakstīta ilgstoša šaubīšanās pirms meža “mācībām”. Bēgt? Gaidīt? Kas būs? Armijas ģenerālis R.Kļaviņš, pošoties uz Maskavu, čemodānā sakravā mācību līdzekļus, veļu, drēbes, patiesi noticēdams mācību komandējumam.
Nevienam neaprakstīt virsnieku pārdzīvojumus nāves ēnā tajā dienā un tajās stundās Litenes mežā un Gulbenes stacijā. Lasot Arvīda Lasmaņa, Dobeles 11.kājnieku pulka toreiz divdesmit sešus gadus vecā leitnanta, 1969.gadā emocionāli uzrakstītās atmiņas, neviļus nāk prātā lielā cilvēku pārdzīvojumu pazinēja Rūdolfa Blaumaņa tik meistarīgi notēlotās jaunā, zaļoksnējā Birkenbauma izjūtas nāves ēnā vējainajā naktī jūrā uz ledus gabala, kad visa iepriekšējā dzīve nostājas acu priekšā. Tik daudz līdzības!

“Tad nu viss bija pagalam… Kā tas varēja būt? Kā viņš šeit bija nokļuvis?” – Tā R.Blaumanis.

“Mani arestēs? Bet par ko? Mani, kalpu puiku, kas ar milzīgām grūtībām, ar neatlaidīgu lūgšanos izdabūjis no mātes atļauju pēc 4.klases beigšanas nobeigt arī 5. un 6.klasi un pēc tam ik rudeni ar asarām izlūdzies piekrišanu apmeklēt nākošo klasi, lai iegūtu ģimnāzijas izglītību? Par ko? Vai tādēļ, ka spīdoši nobeidzu instruktoru rotas mācību kursu un pēc tam arī virsnieku vietnieku nodaļā labi mācījos?”

“Kā kino lente acu priekšā aizslīdēja dienesta gadi, jūsma par ietikšanu Kara un Aviācijas skolās … Uz mirkli pazibēja arī mans klusais, tālais sapnis – Franču Kara akadēmija un militārā sūtņa postenis Francijā.
… Šajās minūtēs esmu izstaigājis visu savu dzīvi, atcerējies visus savus piederīgos. Esmu garā noskūpstījis mātes un tēva sastrādātās rokas, esmu paspējis redzēt mātes skumjo, asarām aizmigloto skatienu”.

Līdz vasaras saulgriežiem palikušas 10 dienas …
Šajā jūnija sestdienā abās nometnēs notikušais – virsnieku sapulcēšana, aizvešana uz imitētajām mācībām mežā, atbruņošana, aresti, nogādāšana Gulbenes stacijā – daudzkārt sīki aprakstīts. Tieši šīs epizodes no visiem Litenes notikumiem visvairāk pazīstamas, daļai cilvēku tas varbūt vienīgais par Liteni zināmais.
“Mācības mežos” sīki aprakstītas gan R.Gabra, gan I.Kažociņa, Ā.Šildes grāmatās, gan izdevumos ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’, ‘VIA Dolorosa’.
Ar nelielām atšķirībām vismaz 4-5 reizes šo notikumu attēlojums sastopams dokumentu krājumā ‘Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu’. Pirmoreiz par to varējam lasīt Lauku Avīzes vēstuļu un atmiņu apkopojumos.

“Katram noziedzniekam ir savi īpatnēji, viegli pazīstami darba paņēmieni”,

saka jau pieminētais Laimonis no G.Janovska romāna. Neskatoties uz dažādo laiku un atšķirīgajām vietām, Litenes virsnieku viltus mācības mežā, atbruņošana, goda un cieņas pazemošana visos gadījumos pamatā notiek pēc viena un tā paša noslīpēta scenārija. Ir tikai atsevišķas atšķirīgas nianses dažādam grupām. Aresti notiek pa pulkiem, pēc saraksta no katra pulka tiek izsaukti 30-50 virsnieki, tātad ne visi. Pulcēšana lielākoties notikusi pie pulku štābiem. Tagad nometnes teritorijā piemiņas krusts ar plāksnīti, ka te sācies virsnieku Golgātas ceļš, atrodas pie bijušās pirts pamatiem. Taču atmiņu stāstījumos šādu norādi nav gadījies lasīt. Ir gan nenoteiktāks norādījums – pie štāba. Pulka? Divīzijas? Atsevišķās atmiņās pieminēts, ka uz mācībām aizdomu novēršanai aicināti arī daži krievu virsnieki, kurus neviens represēt negatavojās. Tāpat ir noprotams, ka daži no tiem virsniekiem, kas arestēti nometnē pirms 14. vai arī vienkārši “pazuduši”, šajā dienā ir jau priekšā mežā vai arī tiek atvesti uz Gulbenes staciju no iepriekšējās turēšanas vietas. Nav zināms, vai te ir arī tie virsnieki, kurus arestē tajā pašā 14.jūnijā pirms masveida arestēšanas mežā, izsaucot pie komisāra, piemēram, virsleitnanti Austrums un Ernests Zālītis. Virsniekus ved gan vaļējās, gan slēgtās kravas mašīnās, gan “krupīšos”, vismaz vienā jaunā Latvijā tapušā Vairoga – Forda tipa ražojumā, kā arī smagajā poļu trofeju mašīnā.

“Bija Kruppi, Fordi un citas mašīnas”,

raksta Arnolds Šķiņķis. Imantam Kāpsim braukšanas brīdī neizdodas savu “krupīti” iestartēt, un tā viņš spēj izvairīties no līdzdalības virsnieku aizvešanā.
To sirmais vīrs atceras dokumentālajā filmā ‘Bānīša stacijas priekšnieka mazmeitas stāsts’. Dažos braucienos arestētajiem nav atļauts sēdēt, citos gluži pretēji – prasīts “kļūt neredzamiem”. No stāstījumu lielākās daļas noprotams, ka noteikta pulka virsnieki uz mežu vesti atsevišķi. Ir arī piebildes, ka, nonākot meža ceļā, priekšā ir mašīnas ar citas grupas virsniekiem. Taču no atsevišķiem stāstījumiem noprotams, ka muižas centrā – tas varētu būt ceļa krustojumā pie Litenes aptiekas – veidojusies transporta kolonna, satiekoties no nometnes un korpusa štāba braucošajām mašīnām. Par kolonnu runā Ostroviešu nometnē arestētie. Braucieni ilgst visas dienas garumā.
Dažādas ir virsniekiem nosauktās izdomātās “mācību” tēmas.
Iraklija Pūpola un P.Ceriņa grupai tā saucas “Strēlnieku rotas aizstāvēšanās mežā”, citai – “bataljona uzbrukums”. Ir norādījums gājiena laikā virsniekiem karšu somas turēt labajā pusē, arī mēteļus uz labās rokas, lai aizkavētu ņemt pistoles, kas pie jostas labajā pusē. Varmāku rīcībā ir karabīnes ar durkļiem, mežā nomaskēti ložmetēji, pēc dažām liecībām arī bruņumašīnas, tanketes, dažos gadījumos runāts par tanku klātbūtni. Pavēle

“rokas augšā!”

dažādās grupās tiek izkliegta gan krieviski, gan pareizā skaidrā latviešu valodā bez akcenta. Linmeijera grupā pavēli izkliedz virsnieks Latvijas Armijas formas tērpā. Aresta brīdī virsniekiem atņem personīgās mantas, pēc dažiem liecinājumiem – pilnīgi visu, izņemot apģērbu – pulksteņus, etvijas, naudas makus, ģimenes fotogrāfijas, pat mēteļus, kabatlakatiņus, atsevišķos stāstījumos minētas pat apģērba pogas un bikšu siksnas.
Protams, vispirms atņem personiskos ieročus, ja tādus atrod, kompasus un lauku kara somas, kurus visus samet vienā kaudzē, otrā – visu nosaukto. Ar kabatas nažiem nodīrā zīmotnes un uzšuves. Uz mācībām mežā aizved un no Litenes deportē arī ārstus un zobārstus, vetārstus. Starp viņiem vēlāk Ziemeļos latviešu bezgala cienītais pašaizliedzīgais Fridrihs Heideprims, ārsts – pulkvežleitnants, bijušais Daugavpils cietokšņa slimnīcas direktors, karaskolas ārsts, kuram sākumā liek strādāt ar lāpstu, tikai vēlāk nozīmējot par nometnes stacionāra ārstu. Daudzus no tiem, kas atgriežas no nāves, izglābj Heideprims, pats viņš paliek Šmita kalnā. Viņu vidū 27 gadus vecais, tikai pirms četriem gadiem Latvijas Universitāti beigušais stomatologs Pauls Freimanis, kas vēlāk Noriļskā devies pašnāvībā, bijušais Daugavpils cietokšņa ārsts Vladimirs Rožinskis, kurš Noriļskā otrreiz tiesāts par mirušo latviešu virsnieku saraksta izgatavošanu. Ārsts Jānis Šlesers Litenē apcietināts 35 gadu vecumā, 7-8 gadus pēc Latvijas Universitātes beigšanas. Kapteinis Juris Ozoliņš raksta:

“Taisni uzkrītoši, ka visu mūsu pulku ārsti izsūtīti”.

Starp Litenē arestētajiem arī vetārsts Ludvigs Epners, kas Latvijas armijā dienējis Kara veterinārajā inspekcijā, Jātnieku pulkā, Sakarnieku bataljonā. Ir atsevišķi, pavisam nedaudzi gadījumi, kad pēc ievietošanas vagonos un sarakstu salīdzināšanas daži virsnieki tiek atbrīvoti kā “nepareizi paņemti”. Ja vien tie paliek dzīvi turpmākajos notikumos, viņu sniegta informācija ir visticamākā, objektīvākā. Jo viņi bija tur. Mežā.

Paliek jautājums, vai virsnieku nošaušana atbruņošanas akcijas laikā Litenē 14.jūnijā bija iepriekš paredzēta konkrēta uzdevuma izpilde, atbrīvošanās no visbīstamākajiem, vai tā notika nepilnīgas pavēļu izpildes, aizdomīgas pakustēšanās dēļ. Taču vedējiem līdzi bija lāpstas… Vai tāpat vien, kā mēdz sacīt, drošs paliek drošs?

Atmiņu stāstījumos, Lauku Avīzei savulaik sūtītajās daudzajās vēstulēs ļoti vispārīgi norādītas atsevišķo virsnieku grupu “mācību” vietas. Trūkst konkrētāku norāžu par tām. Iraklijs Pūpols raksta, ka deportācijas notikušas 6-8 vietās, visas tās – Litenes nometnes rajonā. Norādes par vietām ir dažādas, arī ļoti pretrunīgas. Jāņem vērā, ka atmiņas rakstītas gandrīz pēc pusgadsimta, ka virsnieki nebija vietējie iedzīvotāji, ne visi šeit bija pavadījuši iepriekšējās vasaras, nepazina ne mājas, ne celtnes, neorientējās ceļos, apkārtnē un arī zinādami diez vai to spētu tādā brīdī. Vietas nebūt nav saistāmas tikai un vienīgi ar tālāk minēto mežu Gulbenes ceļa malā. Vācu okupācijas laika avīzē ‘Tēvija’ kādā atmiņu stāstā atrodama informācija, ka latviešu virsnieku atbruņošana un pazemošana 1941.gada 14.jūnijā notikusi Litenes – Gulbenes ceļa posmā. Šī vieta minēta arī grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules karā’ vienā no atmiņu stāstījumiem, piemetinot, ka tas noticis netālu no Gulbenes. Atsaucoties uz šo grāmatu, teritorija nosaukta arī daudzās citās publikācijās.

Spriežot pēc vairākām liecībām, tā varētu būt gulbeniešiem, arī daļai veco liteniešu labi zināmā Kranču birzs Litenes – Gulbenes vecā ceļa, ne šosejas, kreisajā pusē, braucot Gulbenes virzienā. Mūsdienās pārvietojoties pa jauno Balvu – Gulbenes šoseju, 3 – 4 km no Gulbenes redzam autobusu pieturvietas uzrakstu “Kranči”. Šeit, teritorijā starp veco un jauno ceļu, meklējama Kranču birzs. Te ir bijis īpaši iekārtots, bērziem apstādīts, apkārtnes jauniešu ļoti iecienīts deju “placis”. Nesot rokās balles kurpes, sargājot tās no rasas, pēc tēva sētā padarītā darba uz šejieni samērā tālu kājām nākušas nu jau pagājušā gadsimta sākumā dzimušās Litenes meitenes, steigušies puiši. Uz deju laukumu vedis liepām apstādīts celiņš. Māju saimnieks bijis turīgs, apkopis sugas govis, mēslojis ganības.
Kad liteniešu puišiem pēc ilgākas pārliecināšanas izdevies tēviem braukšanai izprasīt zirgus, viņi jokojuši, dziedot:

“Ziemelim ir skaistas meitas, tās es braucu lūkoties”.

Ziemelis saimniekojis Stāmerienas pagasta “Pogās”. Kranču birzi ļoti atgādina Vernera Liguta aprakstītā viņa grupas atbruņošanas un aresta vieta. Zīmīgi šķiet gan aizaugušais celiņš, gan pļaviņa birzītes vidū.

“Varēja būt kāds kilometrs no Gulbenes, kad mašīnas apturēja. Mūs nostādīja kolonnā pa vienam un pa vecu, gandrīz aizaugušu celiņu veda uz egļu, bērzu un alkšņu birzīti, kas atradās kādus pārsimts soļus pa labi. Pienākot tuvāk, mēs pamanījām maskētu tanketi un vairākus ložmetējus….Birzītes vidū neliela pļaviņa, kurā izvietojušās divas zilcepuraino ierindas, viena no otras piecu soļu attālumā ar šautenēm pie kājām un uzliktiem štikiem.”

Pēc dažu Litenes veco iedzīvotāju stāstītā tieši Kranču birzī risinājušies notikumi, kas savulaik aprakstīti 3 ļoti sakritīgās vēstulēs Lauku Avīzei, proti, ka virsnieki aizvesti uz mežu, un no trim pusēm atklātas ložmetēju kārtas. Stāstītājs min, ka virsniekiem likts skriet, bēgt un tad šauts uz viņiem. Tiek pieminēti šajā vietā sadedzinātie vai sadegušie karavīru zābaki. Virsleitnants Laucis no bijušā 7.Siguldas kājnieku, vēlāk 285.strēlnieku pulka, miris 1950.gadā Anglijā, raksta:
“Sākām braukt Alūksnes virzienā. Mašīnas līgojās pa maziem lauku ceļiem, novirzoties no Alūksnes, un beidzot apstājās”.

Ādolfs Jankovskis atceras, ka viņš un viņa biedri apcietināti mežā pie Alūksnes ceļa dažus kilometrus no Litenes, bet daļa – Vecušņu mežā, kas atrodas iepretim bijušā Kirova kolhoza centram Stradu pagastā apmēram 4 kilometrus no Gulbenes. Pēdējā gadījumā runa ir par Ostroviešu nometni. Maijai Pūriņai stāstīts, ka mašīnas ar virsniekiem no Litenes pils braukušas nevis pa Gulbenes, bet pa Kalnienas – Beļavas ceļu. Toreizējas 183.divīzijas komisāra Rjabceva šoferis Valdis Breikšs apgalvo, ka grupa virsnieku arestēta Beļavas mežā. Vilis Kamerats min, ka grupa vesta uz Litenes birzi. Iraklijs Pūpols un Pāvils Ceriņš vienādi norāda, ka viņi ar mašīnu
izvesti cauri Litenes muižai, izsēdināti, nostādīti pa divi un pa krūmainu noru apmēram 400 metri vesti uz Stāmerienas pusi, uz netālā meža pudura malu. Pūpols apgalvo, ka izsēdināšana notikusi pie balti krāsotas mūra ēkas, P.Ceriņš – aiz mūra klētīm. Visticamāk, ka šī ēka ir muižas staļļi, kas atrodas ceļa malā, parka galā, pavisam netālu no pils. Magazinas klēts no nometņu puses būtu sasniedzama, neizbraucot cauri muižai. Citu zīmīgu ēku apkārtnē nav. Abi minētie virsnieki bijuši vienā grupā. Vienkopus vairākas virsnieku aresta vietas, kas sakrīt ar citu minētajām, nosauc F.Lasis:

“Dažus kilometrus no Gulbenes”, “Uz Litenes stacijas pusi”, “3kilometrus no Litenes muižas uz Stāmerienas pusi”.

Kaut gan atmiņās norādīto vietu ir daudz, apstākļu pazinējam nav grūti saprast, ka lielākoties visos gadījumos runa ir par vienu samērā kompaktu teritoriju Litenes mežā. Kad šodienas braucējs, dodoties pa Kalnienas ceļu, ir atstājis aiz sevis Litenes centru un šķērsojis jaunbūvēto šoseju, viņš nonāk veciem kokiem cieši aizaugušā, vasarā vienmēr ēnainai alai līdzīgā alejā, kura pavisam drīz pāriet mežā. Tūlīt ceļa kreisajā pusē pakalnītē mežmalā redzamas Upatnieku “Smilgu” mājas. (Litenē mājas sarunās biežāk nosauc saimnieka vārdā). Tad mežs. Meža klajumā “Lakstīgalas”. Tad atkal mežs līdz “Ūsiņiem”, kur atrodas atmiņu stāstījumos pieminētā Litenes birzs. Netālu no “Upatniekiem” sānceļš pa labi aizved uz “Birzmaļiem”, “Birzniekiem”, “Džungļiem”. Ar “Upatniekiem” saistās vairāku liteniešu stāstījums par ganu zēnu, kas te, mežmalā, ieraudzījis no zemes spraucamies karavīra roku.

Mežu aiz šīm mājām vecie litenieši min kā vienu no latviešu karavīru atbruņošanas un aresta vietām. Mežā aiz “Lakstīgalām” atrasti divi vai trīs 1941.gada jūlija sākumā Litenes kapos apglabātie virsnieki. Publikācijās runāts par dzirdētajiem šāvieniem mežā starp “Džungļu” un “Biržu” mājām, šeit atbruņota Linmeijera grupa, nošauts viņš pats. Tātad virsnieku atbruņošana un aresti Litene galvenokārt notikuši Kalnienas ceļa abās pusēs. Atmiņās minēts arī Alūksnes ceļš. Abi šie sākumposmā iet pilnīgi paralēli, ietverot vidū samērā lielu meža nogabalu. Acīmredzot pa Alūksnes ceļu šīs pilsētas virzienā nav braukts tālu.

Piekalnītē aiz tagad jaunizbūvētās Gulbenes – Balvu šosejas mašīnas ir pagrieztas pa kreisi, un cauri “Ratenieku”, – varbūt arī aiz tālākām mājām, brauciens virzījies uz “Džungļu” – “Birzmalu” mežu iepretim jau aprakstītajam rajonam, tikai no otras puses. Iraklija Pūpola, Mārtiņa Linmeijera, Pāvila Ceriņa, Jura Ozoliņa grupa no muižas staļļiem pāri lielceļam vesta pa klajo lauku starp Kalnienas un Alūksnes ceļiem paralēli tiem uz šo pašu “Džungļu”, “Birzmalu”, “Birznieku” mežu, kas no staļļiem saredzams. Jāsaka, ka Iraklijs Pūpols savās atmiņās samērā precīzi noteicis attālumu – apmēram 400 metru. Šodien šī virziena orientieris var būt kolhoza laika uzceltas lielas graudu kaltes. Iespējams, ka Beļavas vārds starp šīm vietām minēts tikai tāpēc, ka uz to aizved šis Kalnienas ceļš, kuru dažkārt sauc arī par Beļavas ceļu. Ļoti iespējams, ka arī šajā gadījumā tā ir tā pati teritorija.
Ir pamats apgalvot, ka grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2. pasaules kara laikā’ 218.lappusē atstāstītais notikums nav norisinājies Litenes – Gulbenes ceļa malā netālu no Gulbenes, bet tepat Litenē aprakstītajā rajonā. Atmiņu stāstījumā apgalvots, ka

“uz vietas zvēriski nogalināti tie, kas vilcinājušies ar roku pacelšanu vai pretojušies atbruņošanai,
piemēram kapteinis M.Linmeijers, kapteinis A.Lulla, virsleitnants Ozoliņš, virsleitnants Pūriņš, virsleitnants E.Lucs un vēl daži.”

Nevietā šeit minēts E.Lucs. Viņš atradās Ostroviešu nometnē un apglabāts Pededzes kapos. Starp nosauktajiem ir virsnieki, kuru apbedījumi, ja vien var lietot šo vārdu, atrasti minētajā Litenes meža teritorijā un kuri vācu laikā apglabāti Litenes kapsētā. Arī M.Linmeijera aprakšanas vieta ir aptuveni zināma: pavisam netālu no Litenes muižas, bet 18 kilometrus no Gulbenes. Tātad grāmatā un pārpublicējumos minētā ir cita virsnieku grupa, acīmredzot tā, kas atbruņota Kranču birzī, un tajā nav bijis neviens no nosauktajiem virsniekiem.
Pēc aresta uz Gulbenes staciju virsnieki vesti nevis atpakaļ caur Liteni, bet uz priekšu pa Stāmerienas ceļu. Mūsdienas Stāmerienas pagasta padome iecerējusi ceļa gala pie SIA “Lāčplēši-Moto” iestādīt piemiņas bērzu birztalu. Vienīgi Jūlija Upatnieka atmiņās uzradīta vēl viena citur neminēta latviešu virsnieku un karavīru atbruņošanas un arestēšanas vieta:

“Sarkanā Armija bija aizņēmusi Litenes un Ostroviešu nometnes. Kuru latviešu virsnieku vakarā izsauca uz pārrunām, tas vairs neatgriezās. Kādu dienu paziņoja, ka visiem latviešu virsniekiem jāierodas uz sanāksmi Litenes upes pussalā. Pusdienas virsniekiem gatavoja vietējās sievietes. Uz sanāksmi bija jāierodas pulksten 12:00. Virsnieki atbildējuši, ka ilgi jau sanāksme droši vien nebūšot – pēc tam paēdīšot. Upes līcī gar krastu bija izvietoti karavīri ar šautenēm uzbāztiem durkļiem. Kad visi latviešu virsnieki bija ieradušies, viņus pēc signāla ielenca, atņēma ieročus, dažus, kas pretojās, nošāva. Sekoja arests. Virsnieki tika sadzīti smagajās automašīnās un aizvesti nezināmā virzienā. Šodien atklājās – Sitas mežā nošauti un aprakti.”

Ticot aprakstītajam, tomēr nav nekāda pamata domāt, ka tieši šo virsnieku kapus vēlāk atrada Sitas silā. Tie nav vienīgie nošautie. Šādam apgalvojumam nav pierādījumu. Kur meklējama minētā pussala? Tikai minējumus var izteikt pēc pagasta kartes aplūkošanas. Kartes fragmenta augšējā daļā redzami Litenes – Kalnienas un Litenes – Alūksnes ceļi, ap tiem virsnieku atbruņošanas un aresta vietas mežā. Atrodamas “Džungļu”, “Birznieku”, “Birzmalu”, Upatnieka “Smilgu”, “Lakstīgalu”, “Ūsiņu” mājas. Pie pēdējām atrodas Litenes birzs. Kreisajā malā, daļēji kartē vairs neietverts, paliek Salu purvs.
Labi saskatāmas arī interesantas pussalas, ko muižas apkārtnē veido daudzi upes līkumi. Viena no tām ietver muižas parka “pārupes” daļu, kas tālāk pāriet mežā, tagadējo brīvdabas estrādi un skolas sporta stadionu, pļaviņas, kur vairākus gadus notiek valsts mēroga pļāvēju sacensības. Otra veidojas upes muižas pusē aiz agrākajām kalpu mājām, tagadējā skolas internāta, un ietver ievām aizaugušas pļaviņas un ganības. Trešo varam saskatīt pie Fabriku mājām, pārbraucot pāri Pededzes tiltam. Savdabīgs upes loks ir arī pie Ozoliņiem, pavisam netālu no nometnes.

Kur risinājušies aprakstītie notikumi? Pagaidām atbildes nav. Kartes apakšējā daļā saskatāmās “Ozoliņu” mājas iezīmē nometnes sākumu. Abās upes pusēs esošajās zemnieku mājās vasarās dzīvojuši virsnieki. No dzelzceļa stacijas starp “Līcīšu” un “Beķeru” mājām ceļš pāri Pededzei ved uz nometni.
Šīs virsnieku arestēšanas un nošaušanas vietas Litenes mežos biežāk vai retāk pieminētas atmiņu stāstījumos, publikācijās, par tām ir kādas noteiktākas ziņas, fakti. To sakarā minēti karavīru vārdi. Ir konkrēti ziņu sniedzēji. Taču pēc daudzām sarunām ar liteniešiem rodas priekšstats, ka akcijai izmantotā mežā teritorija ir bijusi vēl plašāka, ka tā nebeidzas pie “Ūsiņu” mājām. Ir runas par notikumiem vēl tālākajā Vasku “Saldūkšņu” mežā tā paša Kalnienas ceļa malā, kā arī Litenes – Gulbenes vecā lielceļa abās pusēs. Visvairāk sarunās tiek minētas tādas liteniešiem zināmas vietas kā “Dimdenieks”, “Meitlauzis”, “Jaunancuļi”.
Taču šīm ziņām trūkst iepriekšējās noteiktības.

“Toreiz runāts”, “tādas valodas klīda”, “bija baumas”, “cilvēki atklāti par to runāt izvairījās”.

Esmu uzklausījis stāstījumu:

“Dimdenieks” ir Salu purvam piegulošais mežs, kas stiepjas visā purva garumā, sākot no “Dāmaņu” mājām (agrāk dzīvoja Krūpeni), no vecā Gulbenes ceļa līdz “Saldūkšņu” mājām (agrāk dzīvoja Vaski). Kā radies šāds nosaukums, es nezinu. Gar visu purva malu sadalīti gabali saimniekiem kūdras ieguvei, kas to vēlējās. Purvā izveidojās dziļas šahtveidīgas bedres, kuras vēl tagad dažviet redzamas. Klīda baumas, ka šinīs bedrēs esot sagāzti nošautie latviešu virsnieki. Kurā vietā, cik – to es nezinu. Vietējie iedzīvotāji par to runāt izvairījās. Taču runas klīda, un es esmu pārliecināts, ka ne bez pamata. Tāpat arī par “Meitlauzi”. Tas ir mežs iepretim tagadējam Litenes sociālās aprūpes centram. Arī par šo mežu ir klīdušas baumas, bet tuvāk neko es nezinu.”

Pieminētais “Meitlauzis” sakrīt ar F.Laša norādīto “Stacijas pusi”. Tāpēc ticamība ir jo lielāka. Lasītājas A.Ķikutes Lauku Avīzei atsūtītā karte, ko zīmējis viņas vīrs, toreizējais Litenes militārās nometnes virsdienesta instruktors un kas iespiesta Lauku Avīzes 1988.gada 22.oktobra numurā, dod lasītājam priekšstatu par nometnes izvietojumu Pededzes upes līcī, par karaspēka daļu un apsardzes atrašanos.
Pieļaujot pašsaprotamu aptuvenību, īstenībai atbilst norādītie attālumi: apmēram 300 – 400 metri šķir nometnes priekšējo līniju no Pededzes tilta, ko l4.jūnijā apsargāja zilcepurainie. Kilometru garš varētu būt ceļš no tilta garām Litenes stacijai līdz Gulbenes lielceļam. Pieci kilometri no nometnēm līdz muižai – korpusa štābam – ir, braucot pa apkārtceļu, cauri muižai.
Neskaidrības un jautājumus rada kartes stūrī minētie uzvārdi. Gan dokumentu un atmiņu krājumā ‘Es sapni par dzimteni pagalvī likšu’, gan R.Gabra grāmatas beigās ievietotajā represēto virsnieku sarakstā starp 14.jūnijā aizvestajiem tie ir nosaukti: virsleitnanti Tālivaldis Dzirnieks, Kārlis Zirnieks, Augusts Ķeksis, Eduards Pabērzs, Ernests Tone, J.Sīmanis, Simsons, kapteinis Arturs Blūms. Taču šie karavīri dienējuši 181., tātad Ostroviešos izvietotajā nometnē. Pēc kartes apskatīšanas paliek vesela virkne šobrīd neatbildētu jautājumu. Ko nozīmē kartē minētais laiks – 1941.gada 23.jūn. plkst. 10-11?
Vai šajā brīdī tapusi karte? Masveida deportācijas šajā dienā vairs nenotika. Ko nozīme attālums 2-2,5 km pa lielceļu uz Gulbenes pusi? Iespējams, ka tā ir norāde uz tiltiņu pāri upītei. Kāpēc no Litenes 14.jūnijā aizvesti virsnieki, kas dienēja 181., “Ostroviešos” izvietotajā divīzijā? Ko nozīmē krusts un vārds “uzlika”? Konteksts rosina domāt, ka minētās krievu militārpersonās ievietoja mašīnās, “uzlādēja” latviešu virsniekus, ka te ir krievu valodas ietekme.

Krustu taču šis personas nelika! Minētos virsniekus aizveda dzīvus.

Varbūt patiesība atrodama lapiņā minētā virsleitnanta Augusta Ķekša krustdēla Arņa Ķekša atmiņās. Viņš raksta, ka krusttēvs un virsleitnants E.Tone no 623.artilērijas pulka 1941.gada 14.jūnijā aizvesti no Viļakas nometnes. Pēc vāciešu ienākšanas kādā no laikrakstiem par to parādījies plašs raksts. Viļakā arestēti apmēram 60 latviešu virsnieku. E.Tone aresta brīdī sadurts ar durkli. Rakstītājs domā, ka virsnieki mašīnā tūlīt aizvesti uz Krieviju, jo citur tajā dienā mašīnas ar tādiem numuriem nav redzētas. Ļoti ticami, ka no Viļakas garām Litenes muižai pa Balvu – Gulbenes lielceļu gūstekņi vesti uz Gulbenes staciju – tas pilnīgi atbilst kartes zīmējumam. Taču varētu arī pieļaut, ka Arnis Ķeksis nav zinājis, ka 623.pulks 10.jūnijā no Viļakas pārcelts uz Ostroviešiem.

Par 14.jūnija Litenes meža notikumu “pamatvariantu” var piedāvāt Iraklija Pūpola un viņa grupas piedzīvoto tajā dienā, papildinot viņa teikto ar atšķirīgo citu grupu atbruņošanā un aizvešanā. Par tajā dienā notikušo sirmais virsnieks raksta vēstule Litenes pamatskolas skolēniem un skolotājiem.

“Ļoti cienītam Litenes skolas direktoram. Šo vēstuli jūsu skolai raksta bijušais Latvijas armijas virsnieks leitnants Pūpols Iraklijs, kurš beidza Latvijas kara skolu 1940.gadā un pēc Latvijas armijas likvidācijas tika pārcelts uz 227.strēlnieku pulku Valkā. Pirmajās jūnija dienās mūsu pulks 1941.gadā ieradās Litenes nometnē. 14.06.41 pulkstens 12:00 es tiku nozīmēts uz mācībām, kuras bija paredzētas Litenes mežos. Mācību tēmā bija sekojoša: “Strēlnieku rotas aizstāvēšanās mežā”.

Uz mācībām mūs tanī laikā izveda ar jaunu Latvijā ražotu automašīnu Vairoga – Forda tipa. Izvešanas organizētājs un vadītājs bija pulka komisārs – bataljona komisārs Ņegoduiko un viņa palīgs rotas poļitruks Bibakovs vai Bibagovs. Mūsu grupā uz mācībām bija nozīmēti 38virsnieki, sākot ar leitnantu līdz apakšpulkvedim, un to skaitā bija arī pulka sakaru rotas komandieris kapteinis Linmeijers. Ar mašīnu mūs izveda cauri Litenes muižai, kur beidzās apdzīvotās mājas, cik es atceros, un izsēdināja pie kādas balti nokrāsotās ēkas un ieveda 300 metru attālajā mežā, kur zemē meža stigas – ceļa malā abās pusēs sēdēja apmēram rotas sastāvā (ap 150) krievu karavīri, pa lielākai daļai gan nekrievu. Kad piegājām to tuvumā, tie tika piecelti mūsu sveicināšanai un palaida mūs pa vidu cauri. Kad bijām iekļuvuši to vidū, tad kāds no viņu vadītājiem majora dienesta pakāpē skaidrā latviešu valodā bez akcentēšanās nokomandēja: “Stāt! Rokas augšā!” Krievu karavīri pacēla savus ieročus, kas bija sagatavoti kaujai, mūs apstāja no visām pusēm. Kapteinis Linmeijers, kas gāja nākošajā pāri aiz manis, vai nu nepaspēja laikā pacelt rokas, vai arī ķēra pie pistoles, vai arī Ņegoduiko nervi neizturēja, un viņš izšāva divas reizes ar pistoli uz kapteini Linmeijeru, kas tūdaļ novēlās man aiz muguras kā nopļauts. Es viņa kritienu pats dzirdēju un izjutu.
Kad mūs atbruņoja, jo mēs visi bijām ar ieročiem, noplēsa zīmotnes un citas regālijas, mūs pagrieza uz labo pusi, iedzina mežā ap 20 metru dziļumā un nolika guļus ar sejām uz zemes. Kad sāka kapteinim Linmeijeram rakt kapa vietu, bija tāda sajūta, ka tagad mums visiem tiek rakta kapa vieta, jo neviens nekā nevarēja redzēt, bet tikai dzirdēt lāpstu darbu. No Litenes nometnes mēs izbraucām ap pulksten 13:30, un arests mežā notika ap pulksten 14:30. Tā zemē mēs nogulējām līdz 17:30, kad mūs iesēdināja mašīnās pa astoņiem cilvēkiem un konvoja pavadībā, katrā mašīnā bija pa 4 karavīriem, pa meža ceļiem mūs pārveda uz Gulbenes staciju, kur jau mūs gaidīja ešelons.
Tā sākās mūsu Golgātas ceļš uz Noriļsku. Pavisam mūs Litenē un citās vietās arestēja ap 500 – 550 Latvijas virsnieku. Man ir liels lūgums pie jūsu skolas vadības un kolektīva. Vismaz palīdziet šematiski noteikt mūsu grupas deportācijas vietu, ko droši kāds no veciem iedzīvotājiem zin. Cik man ir zināms, tad to dienu deportācijas notika 6 – 8 vietās un visas Litenes nometnes rajonā. Uzziniet visu to, kas jums, dārgie skolotāji, ir zināms par mūsu ciešanām, mums būs dārgas pirmsnāves ziņas.
No mūsu lielā skaita Noriļskas ziemeļos tika nošauti un nomira ap 450 virsnieku, kas vēl šobaltdien guļ mūžīgajos ledājos ziemeļu sasalumā. No Noriļskas elles atgriezās nepilni 100 cilvēki, un pa visu Latviju patreiz ir pie dzīvības mazāk nekā 20, kuriem arī dienas jau ir skaitītas. Mīļie draugi, manā vēstulē būs daudz gramatisku, stilistisku un citu kļūdu, nenosodiet mani, jo man jau iet 88.gads, un no 1941. līdz 1988.gadam es nostrādāju Noriļskā un pēc atgriešanās Latvijā Vissavienības projekta institūtā, kur gandrīz lielā pārsvarā bija nelatviešu sastāvs un visa rakstība un sarunāšanās notika tikai krievu valodā. Latviski domāt un rakstīt sāku tikai pēc 1991.gada, kad aizgāju pensijā. Ar lielu cienību pret īstu Latvijas Liteni un Jums, mīļie draugi, ja variet, tad palīdziet; atjaunotā Latviešu virsnieku apvienība ar prieku un lielu mīlestību to, kamēr būsim dzīvi, neaizmirsīsim. Ar lielu cienību I.Pūpols.
P.s. Es 18.07.92 biju Litenē, bet tik gudrs cik aizbraucu, tikpat gudrs atbraucu mājās, jo pa šiem laikiem viss ir paspējis līdz nepazīšanai pārmainīties.”

Pārī ar Irakliju Pūpolu gājienā bija kapteinis Eduards Melnbārdis. Aiz viņiem Mārtiņš Linmeijers – izcils šāvējs, apbalvots par teicamu šaušanu ar balsta ložmetēju. Latvijas armijas kapteiņa Mārtiņa Linmeijera nonāvētājs Litenes mežā pulka komisārs Ņegoduiko vecākās un vidējās paaudzes latviešiem pazīstams no literatūras stundām skolā. Viņš – Jūlija Vanaga “slavenās” balādes “slavenais” varonis:

Tikko svīda gaisma, vadi vietā stājās.
Meža lokā saltu elpu pūta ārs.-
Sveiki, biedri! – noskan. Allaž pirmais kājas,
Iznāk Ņegoduiko, pulka komisārs.

Mārtiņa Linmeijera kaps meklējams Litenes mežā starp “Džungļu” un “Biržu” mājām. Viņa likteņa biedri mūža nogalē apgalvojuši, ka spētu atrast kapteiņa atdusas vietu. Taču nepaspēj. 1941.gada jūlija sākumā to neatrod, acīmredzot rūpīgi nomaskētu, žagaru kaudzes klātu, un virsnieku neapglabā Litenes kapos. Vienā grupā ar Irakliju Pūpolu ir kapteinis Pāvils Ceriņš. Viņa stāstījums līdzīgs. Taču tajā ir būtiskas norādes par to, ka pavisam netālu tajā pašā mežā notiek citu grupu atbruņošana un aresti. Guļot piespiests ar durkli pie zemes, viņš dzird

“kā kliedzienus, kā komandas. Tur tiek atbruņoti citu pulku virsnieki.”

Izejot uz braucamā ceļa, redz arī citas mašīnas ar tajās sēdošiem virsniekiem. Roberts Gabris, kurš atradās Ostroviešu nometnē, savā grāmatā atklāj savdabīgu arestētāju maskēšanās paņēmienu.

“Mežā nonākam apmēram 1 ha lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malām. “Laikam saimniekam tā vajag”, nodomāju. Kad atskan komanda “Rokas augšā!”, gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mums.”

Gabra tēlojumā atšķirīgāka arī virsnieku aizvešana. Mašīnā trīs pavadoņi, virsniekus sasēdina uz soliem, liek saāķēties elkoņos un rokas priekšā sakrampēt. Brīdina, ja atlaidīs rokas, kustēsies – nekavējoties šaus. Citu viltus paņēmienu Ostroviešu nometnē apraksta Arvīds Lasmanis:

”Ar komandu: “Rokas augšā!” mežā puspalabi sāka neganti tarkšķēt tanki vai traktori. Troksnis bija vajadzīgs, lai apslāpētu šāvienu troksni, ja tādi būtu. Bet nebija.”

V.Veldres stāstījums zīmīgs ar to, ka parāda akcijas veicēju nedrošību, bailes, cenšanos nodrošināties:

“Šajā pašā momentā aizmugurē pienākošie komandieri un poļitruki iesprauda pa trīs pistoļu stobrus mums pakausī un starp lāpstiņām, bet no priekšpuses krūtīs mums tika draudīgi piespiesti pa diviem “mongoļu” pusautomātisko šauteņu durkļiem. Kaut kāda pretošanās bija pilnīgi bezcerīga.”

Savukārt Valda Dēvica stāstījums ataino atsevišķu latviešu nepievilcīgo, kaunpilno lomu šīs dienas notikumos. Stāstītāja vārdos jūtama sāpe, aizvainojums, niknums par nodevību, zemiskumu, latvieša muguras lokanību svešas varas priekšā.

“Pēc rūpīgi kangaru sastādīta saraksta iepriekšējā dienā visiem verdzībā nododamajiem kapteiņiem un leitnantiem pieteikts rīt ierasties uz lauku mācībām … Pa labi krīt maskējošo meiju aizsegs, parādās ložmetēju stobri. Oficieri instinktīvi tver pie pistolēm. No otras puses tai mirklī uzkrīt krievu desantnieki: sitiens pa galvu, norautas zīmotnes, atņemtas pistoles. Incidenta laikā daži paspēj izšaut. No aizmugures sekojošais latviešu kangars metas uzbrucējiem palīgā.”

Diemžēl, vēlreiz jālieto šis vārds, tas nebūt nav vienīgais gadījums, kad virsnieku atmiņās runāts par Kangara cienīgu rīcību. Aleksandrs Košeļevs no Ostroviešu nometnes apgalvo, ka visus apcietināšanas darbus nometnē vadījis kapteinis Belisons, kas kara laikā kritis vācu gūstā un nošauts. Šajā sakarā jādomā arī par to, kāpēc tomēr daži uz Maskavu aizsūtītie augstākie latviešu virsnieki patiesi tur paaugstina kvalifikāciju, paši kļūst par pasniedzējiem Padomju Savienības militārajās mācību iestādēs, vēlāk – Latvijas augstskolās. Kādi ir atlases kritēriji? Kāda dzīvības cena? Jādomā, kaut arī ir jāpriecājas par katru dzīvu palikušo.

Kāda Ostroviešos novietota pulka aizvešana mācībās stipri nokavējas. Uz mācībām virsniekus sapulcina jau 8:30. Kavējas NKVD priekšniecības ierašanās, nav nokārtota arī 3 pieprasīto automašīnu nodrošināšana, par ko aizrādījumu saņem latvietis – materiālās apgādes daļas priekšnieka palīgs. Izbraukšana notiek tikai 14:00 pēcpusdienā. Visu šo laiku virsnieku “nodarbināšanai” poļitruki lasa savas lekcijas, kuras satraukuma, neziņas dēļ neviens neklausās. Nervozē arī “lektori”.
Savdabīgi 14.jūnija patiesību iepazīst šoferis Andris, kurš šajā rītā ir pārliecināts, ka ved virsniekus uz mācībām.

“Izbraucām ārā no nometnes. Vēlāk nogriezāmies no lielā ceļa un braucām pa lauku ceļu. Tā ceļa malas bija briesmīgi aizaugušas ar kārkliem un alkšņiem. Pa lauku ceļu nobraucu kādus 50 metrus, un poļitruks pavēlēja man apstāties. Viņš teica, lai griežu automašīnu apkārt. Kamēr griezu automašīnu, ievēroju, ka krūmi kustas abās ceļa pusēs. Es tā maķenīt ieskatos un redzu, ka no krūmiem rēgojas ārā puļķīši. Toreiz krieviem bija tādas cepures ar puļķīšiem. Krūmi bija pilni ar krievu kareivjiem. Virsnieki izkāpa no automašīnas, bet poļitruks man pavēlēja braukt atpakaļ uz nometni. Viņš piekodināja, lai nevienam nestāstu, ko šeit esmu redzējis. Braucot atpakaļ uz nometni, dzirdēju šāvienus.”

Pēc aizvešanas uz “mācībām” un dažādu dokumentu ilgstošas salīdzināšanas restotajā vagonā Gulbenē nometnē atgriežas 3 latviešu virsnieki: kapteiņi G.Kauliņš, K.Bergs un virsleitnants J.Laucis. Iepriekš gan vēl gājiens cauri naksnīgajam Gulbenes parkam uz NKVD nodaļu pilī. Gan K.Bergs, gan J.Laucis paši stāsta, ka no pils uz nometni viņi nogādāti ar mašīnu, viņi neko nemin par kādu vardarbību pilī. Šie virsnieki izsaukuma laikā samainīti ar citiem līdzīga uzvārda virsniekiem. Arī viņiem ir norautas zīmotnes, atņemtas vidusjostas. Atbrīvošana pēc mežā notikušā ir neizprotama, neticama, un par to jābrīnās. Izbrīnu par to savās sarunās pauž arī Veras Volkēvičas romāna ‘Pļauka’ personāžs.

“Atgriezās. Daži. Dzīvi. Liecinieki. Var tikai apbrīnot to trulo muļķību vai noliekt galvu tāda papīru kulta priekšā”.

Šie liecinieki vēlāk emigrācijā spēj izstāstīt patiesību par Litenes mežos notikušo, kā arī par 1940-1941.gadu armijā vispār. Tāpēc ārzemēs samērā agri var parādīties publikācijas par Liteni. Arī Adelīna Rozīte sajauc “īsto” Bergu ar “nepareizo”, nosaukdama atbrīvoto par Fēliksu, citur viņš – Kārlis. Taču stāstīt viņi sāk daudz vēlāk, jau citos apstākļos. Kad nometnē palikušie virsnieki satiek Bergu pēc viņa neparastās atbrīvošanas, tas vairs nav iepriekšējais Bergs. Virsnieks staigā kā mēnessērdzīgs, it kā nevienu nepazīdams, izvairās biedriem atbildēt, izjautāts skatās apkārt un steidzas prom.

“Par divām Gulbenē pavadītām dienām Bergam nav ko stāstīt”.

Latviešu virsnieki domā, ka viņam Čekā iešļircināti medikamenti, kas veicina atmiņas zaudēšanu. Jāatkārto, ka paši virsnieki par divām dienām nerunā. Taču ne visos gadījumos precīzi tiek ievēroti saraksti. Leitnantu Imantu Bojāru no “Ostroviešiem”, kurš nav sarakstos, bet, brīvs būdams, neko nenojauzdams, pats neatlaidīgi pieprasās braukt līdzi draugiem mācībās, aizved. Viņš nomirst Noriļskā viens no pirmajiem.
Apzinot informāciju par dzīvi nometnēs 1940 – 1941.gadā, jāņem vērā vēl kāds retāk pieminēts avots. 1941.gada janvāra sākumā Vācija noslēdz līgumu ar PSRS par vācu tautībai piederīgo repatriāciju uz Tēvzemi – tātad otrreizējo repatriāciju pēc 1939.gada rudens. Latviešu virsnieku daļa izmanto šo iespēju, dažos gadījumos pielietojot arī “vācietības” fiktīvus pierādījumus. Arī šie virsnieki jau agri ārzemēs spēj publicēt patiesas ziņas par baigā gada norisēm armijā, protams, izņemot 14.jūnija notikumus. Arī šādas iespējas došanu var uzskatīt par trulu muļķību.

Vai 14.jūnijā virsnieki vesti tikai automašīnās? Vai izmantots arī dzelzceļš, Litenes stacija? Vēsturnieki par pēdējo nerunā, par to nezina stāstīt arī vecie litenieši. Tomēr ir trīs zīmīgas liecības.
Litenietis, kuram toreiz varēja būt 15-16 gadu un kurš vasarā strādāja pie kokmateriālu mizošanas un iekraušanas vagonos Litenes stacijā, stāsta:

“No rīta, atbraucis uz darbu ar riteni, ieraudzīju, ka pie stacijas no pārbrauktuves uz Balvu pusi stāv vairāki vagoni, un nodomāju, ka šodien laikam vajadzēs lādēt malku un štenceļus. No nometnes puses parādījās 2 karavīru kolonnas, kuras, tuvojoties pārbrauktuvei, viena pagriezās pa kreisi un sāka iet uz Kūšolu pusi, bet otra pārgāja pārbrauktuvei un pagriezās pa labi uz Litenes pusi. Tā kā karavīri mums bija pierasta lieta, tad tiem nepievērsām uzmanību. Pie mums pienāca kāds krievu virsnieks, kurš paskaidroja, ka šodien šinī apkārtnē notiks mācības un mums jāiet mājās. Mēs visi, kas strādājām, centāmies izskaidrot, ka nekādā gadījumā viņiem netraucēsim, bet darīsim savu darbu. Rīkojums iet mājās bija tik kategorisks, ka bijām spiesti iet mājās. Ievēroju, ka vienība, kura aizgāja uz Kūšolu pusi, tikusi pāri upītei, sagāja pa labi krūmos. Otra vienība, kura aizgāja uz Litenes pusi, sagāja mežiņā – priežu jaunaudzē no ceļa pa kreisi – starp stacijas ceļu un ceļu uz Liteni.”

Vairāki vagoni … 24.teritoriālā korpusa 613.artilērijas pulka virsnieks Mihails Tarkačs, kurš pilnībā noliedz virsnieku nošaušanu Litenē, bet deportācijas tomēr atzīst, stāsta:

“Es pats redzēju, ka 14.jūnija Litenes stacijā ierindā tika nostādīti apmēram 140 virsnieku. Viņiem tika nolasīta korpusa komandiera pavēle, kurā bija pateikts, ka viņi tiek uzskatīti par neuzticamiem un tiek izsūtīti uz mūsu zemes Austrumu rajoniem. Pēc tam bez jebkādiem incidentiem viņi nodeva savus ieročus un sakāpa četros preču vagonos”.

Iespējams, M.Tarkačs sajaucis Litenes un Gulbenes stacijas. Viņš kļūdaini runā arī par sava 6l3.artilērijas pulka un 181.divīzijas atrašanos Litenē. Šīs vienības atradās Ostroviešos. Bet Gulbenes stacijā šajā dienā bija nevis 4, bet 17-18 vagoni; vismaz 2 reizes lielāks par nosaukto ir aizvesto virsnieku skaits. Par virsnieku vadāšanu vilcienā iepriekšējās dienās un aizvešanu līdz automašīnai mežā 14.jūnijā ‘Ekshumācijā’, kas visnotaļ ir stingri dokumentāls darbs, stāsta Anita Liepa. Maz ticams, ka autore šādu detaļu varētu vienkārši piedomāt.

“Vilciens apstājās mežā, kur to atkal gaida smagā mašīna”. “Vairāki vagoni”, “četri vagoni” – arī šis skaita aptuvenais apzīmējums būtībā visās trijās liecībās līdzīgs.

Gulbenes stacijā sagatavotais vagonu daudzums tā gan nebūtu apzīmējams.
Aprakstītais toreizēja jaunieša stāstījums netieši apstiprina minējumu par vēl vienu virsnieku “mācību”, atbruņošanas un aresta vietu – mežu stacijas apkārtnē, kuru litenieši sauc par “Meitlauzi”. Tas atrodas “Kūšolu” ceļa labajā pusē, kur pēc stāstītā iegājusi sarkanarmiešu vienība, un plešas iepretim tagadējam Litenes Sociālās aprūpes centram.
Pavisam skopas ir ziņas par latviešu virsnieku pretošanos aresta brīdī 1941.gada 14.jūnijā. Minēti tiek atsevišķi uzvārdi, taču maz ziņu par incidenta apstākļiem, notikuma vietu. Ir pretrunīgi liecinājumi par vienu un to pašu cilvēku, notikumu.
Virsleitnants Fridrihs Feldmanis, kam aresta brīdī vēl nebija 30 gadu (dzimis 1911.gada 16.septembrī) un kas Latvijas Armijā dienējis 10.Aizputes kājnieku pulkā, atbruņošanas brīdī paspēj izraut pistoli un nošaut Sarkanās Armijas majoru Dorosčenko. Bez ārējās pistoles virsleitnantam kabatā bijis personīgais ierocis. Viņš to izrāvis un izšāvis. Pēc grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’ 217.lappusē publicētā atmiņu stāstījuma noprotams, ka šāviens atskanējis brīdī, kad uz vietas zvēriski nogalināti kapteinis M.Linmeijers, kapteinis A.Lulla, virsleitnanti Ozoliņš, Pūriņš, E.Lucs un vēl citi. To pašu atkārto arī vēl citi autori.
Šim apgalvojumam nevar piekrist. Starp visiem daudzajiem atmiņu pierakstiem par virsnieku atbruņošanu 14.jūnijā visvairāk ir to, kur stāstīts par kapteiņa Mārtiņa Linmeijera nošaušanu, viņa grupas atbruņošanu. Ir Pāvila Ceriņa, Iraklija Pūpola, Jura Ozoliņa un citu stāstījumi. Taču nevienā no tiem nav minēts par to, ka reizē ar M.Linmeijeru būtu nošauts kāds cits, nav nosaukts A.Lullas
vai kāda cita vārds. Iraklijs Pūpols īpaši uzsver:

“No manas grupas vairāk neviens nošauts netika”.

Taču stāstījumi pārliecina, ka daļa no nosauktajiem virsniekiem nošauti turpat netālu tajā pašā mežā citas grupas atbruņošanas laikā. Par to liecina vēlākie izrakumi. Turklāt A.Lulla mežā nav atrasts. Virsleitnanta F.Feldmaņa šāviens varētu būt saistīts ar kādu citu no viņiem, taču ne ar M.Linmeijeru. Pēc tam virsnieks atbruņots un sasiets, nežēlīgi sists un spārdīts kājām. Prasīts, kur ņemta munīcija. Feldmanis sāpes sakostiem zobiem klusējis. Smagi sadurtu ar durkļiem, bet vēl dzīvu čekisti viņu iemetuši mašīnā. Ziņu par viņa turpmāko likteni nav. Tas ir nojaušams.

Incidenta vietu samērā precīzi norādījis 623.artilērijas pulka šoferis, kurš bijis klāt, kad egļu jaunaudzē ievesta latviešu virsnieku grupa, kad atskanējis vairāku šāvienu troksnis, kad smagajā mašīnā iecelts nošautais krievu virsnieks Doroščenko.

“No Litenes muižas pa Stāmerienas ceļu bija jābrauc vēl ap 3 km.”

Aptuveni šajā vietā atrodas “Ūsiņu” mājas un vairākkārt pieminētā Litenes birzs. Dēls Andrejs Edvīns Feldmanis tēva piemiņai veltījis grāmatu ‘Masļenku traģēdija’. Kad sešdesmito gadu sākumā, cenšoties kaut ko uzzināt par tēvu un Litenē notikušo, viņš ar motociklu apbraukā nometni un dažas liteniešu mājas, “modras acis” pamana atbraucēju, seko brīdinājums turpmāk šādu interesi neparādīt.
Par kapteini Arvedu Lullu lasāmas ļoti pretrunīgas ziņas. Viņš dzimis 1900.gadā, Latvijas Armijā dienējis armijas štābā, smagās artilērijas pulkā, tiesu iestādēs. Pēc vairākām liecībām 14.jūnijā atbruņošanas laikā ar personīgo mauzera revolveri sašāvis krievu kapteini Grabavenko, kas vēlāk mira, Lulla turpat uz vietas nošauts. Pēc citām ziņām virsnieka nošaušanā apvainots, bet pārpratuma dēļ to sašāvis kāds krievu virsnieks. Ir vēl trešā versija. Kapteinis Paparde
liecina, ka kapteinis Klūga redzējis Lullu speciālās daļas telpās, acīmredzot Gulbenē, kopā ar rakstnieku Aleksandru Grīnu sēžam uz koferiem. Klūga tieši no turienes 14.jūnijā ievietots vagonā Gulbenē. Ne rakstnieka, ne A.Lullas tajā ešelonā nav bijis. Noprotams, ka virsniekus, kuri atbruņošanas laikā izrādījuši pretošanos, nodala atsevišķi no pārējiem, nogādā papildus izmeklēšanai Rīgā. Arī viņu turpmākais ceļš ir cits. Tāpat kā F.Feldmaņa gadījumā, arī runājot par Arvedu Lullu, nav pareizs apgalvojums, ka viņš nošauts kopā ar M.Linmeijeru. Tādu liecību nav. Jātic Iraklijam Pūpolam – grupā vairāk nošauto nav bijis.
Zināmu skaidrību par Arvedu Lullu vieš bijušā artilērijas pulkveža Alfrēda Rozīša atraitnes Adelīnas atstāsts par to, ko viņa emigrācijā dzirdējusi no kapteiņa Berga par 1941.gada jūnija notikumiem Litenes nometnē. Kapteiņa stāstītajam var ticēt. Brīnumainā kārtā viņam izdodas nenokļūt Sibīrijā. Viņš ir iepriekšminētais K.Bergs, kas bijis 14.jūnija mācībās, pats redzējis tur notiekošo, nokļuvis līdz vagonam Gulbenes stacijā, tad nokļuvis atpakaļ Litenes nometnē, jo nav bijis “īstais” Bergs. Par mācībām mežā viņš stāstījis:

“Kad visi nostājušies, sākušās virsnieku “apmācības”, vajadzējis nodot karšu somas un pistoles. Viss noritējis mierīgi līdz artilērijas kapteinim Lullam. Viņš karšu somu nometis, izrāvis pistoli un nošāvis poļitruku. Pats sevi nepaspējis nošaut, jo no muguras viņu ķērušas lodes, un viņš, smagi ievainots, ievietots smagajā mašīnā un aizvests. Tālumā atskanējis šāviens, tur, pēc nostāstiem, nošāvies kapteinis Linmeijers.”

Protams, taisnību par Linmeijeru Fēlikss Bergs nevarēja zināt. Kapteiņa Berga stāstītais apstiprina vairākus iepriekšējos izteikumus: no M.Linmeijera grupas vairāk neviens nav nošauts, tajā pašā mežā atbruņotas arī citas virsnieku grupas, Arveds Lulla no meža aizvests dzīvs.
Pavisam atšķirīgas ziņas par šī virsnieka arestu savā jaunākajā publikācijā 14.jūnija deportāciju sakarā sniedz vēsturnieks Ēriks Jēkabsons:

“18.jūnijā (!) 623.artilērijas pulka kapteinis A.Lulla aresta brīdī paspēja izšaut no personiskā ieroča uz kapteini Grabavenko, kurš vēlāk no ievainojuma mira. A.Lulla arī nokļuva Gulbenē. Tomēr A.Lullu, J.Zariņu un 16.jūnijā apcietināto 613.artilērijas pulka kapteini rakstnieku A.Grīnu viņu “noziedzīgās darbības” papildus izmeklēšanai nogādāja Rīgā. Viņi kopā ar lielu virsnieku grupu, kurā bija arī atvaļinātais pulkvedis V.Malcenieks, drīz tika aizvesti uz Astrahaņas cietumu”. Kā vērtēt kapteiņa Berga stāstīto, ja arests noticis tikai 18.jūnijā? Iespējams, ka 18.jūnijs ir nevis A.Lullas aresta, bet aizvešanas diena, ka no 14. līdz 18. ilgusi viņa pratināšana Gulbenes specdaļā. Visās atmiņās runāts par viņa šāvienu 14.jūnijā. Bez ziņām par aresta brīdī ievainotajiem F.Feldmani un A.Lullu ir Jāņa Papardes liecība, ka aresta brīdi ar durkli galvā ievainots arī leitnants Herberts Tone, kurš acīmredzot tāpat pretojies. Savukārt O.Eglītem Gulbenē dislocētie apgādes vienību karavīri stāstījuši, ka pie uzlādēšanas vagonā mēģinājis pretoties materiālās apgādes priekšnieks kapteinis Klints, bet sarkanarmietis sadūris viņu ar durkli.

Savdabīgs pretošanās paņēmiens ir jaunā karavīra Kārļa Plauža rīcība brīdī, kad Jaungulbenes Obrav[as pusmuiž]ā tiek arestēts viņa iemīļotais kapteinis rakstnieks Aleksandrs Grīns, kas šeit no Litenes atsūtīts zemes mērīšanai. Viņš leitnantu nonāvē ar cirvi. Domājot par aresta brīdī Litenes mežā smagi ievainotajiem virsniekiem, prātā nāk noriļskieša Edvīna Ozola stāstītais:

“Kādu dienu, vēl vilcienā braucot, sargs jautāja, vai mūsu vagonā neesot kāds ārsts. Bija – pat divi. Viens aizgāja līdzi ievainotajam. Vēlāk stāstīja, ka izsaukts kāda ievainojuma dēļ. Asmens izgājis cauri kabatas grāmatiņai un ribām, dziļāk nekas neesot skarts. Es vēlāk jau nometnē satiku šo ievainoto virsnieku un sīki izprašņāju, kā pie tādas brūces ticis. Izrādās, viņš, tāpat kā mēs un citi Litenē izvietotie virsnieki, nelielā grupiņā vests mašīnā uz mežu. It kā uz manevriem. Izkāpjot redzējis, ka ir aplenkti. Mirklī, kad sapratis: viņi grib vai nu atbruņot, vai nogalināt, pilnīgi neapzināti tvēris ar roku pie pistoles, vēl nedomājot par to, ko varētu darīt – aizstāvēties vai nošauties. Tajā pašā mirklī saņēmis triecienu no aizmugures pa galvu – laikam ar pistoles spalu – un nokritis zemē. Samaņu neesot zaudējis un redzējis, ka viens kareivis atvēzējas ar šautenes durkli. Dūriena brīdī viņš zibenīgi parāvies sāņus, asmens ietriecies zemē. Kareivis to izrāvis un dūris vēlreiz. Arī šoreiz izdevies pavelties sāņus. Trešais dūriens trāpījis krūtīs, bet nav bijis tik spēcīgs. Uzbrucējs, redzot, ka zemē guļošais ir tikai ievainots, atkal pacēlis šauteni un triecis vēlreiz. Jau sadurts, virsnieks tomēr paspējis parauties sāņus. Durklis ar visu spēku laikam trāpījis uz akmens, jo izrauts no zemes, bijis līks kā makšķerāķis. Tobrīd kāds no aizmugurē stāvošajiem virsniekiem arī sacījis, lai pārtrauc … Tā nu iznāk, ka kabatgrāmatiņa bijusi viņa laime – piebremzējusi durkli un izglābusi dzīvību”.

Stāstījumā mazliet mulsina varmākas samierināšanas ar neveiksmi, kā arī “nerātņa” apvaldīšana. Tā šajā laikā nemēdz notikt. Par pretošanos Ostroviešu nometnē virsnieku apcietināšanas un atbruņošanas laikā stāsta N.Priedītis, kas tajā laikā bijis mežzinis šajā apkārtnē.

“Sliktā omā sēdos uz divriteņa un braucu uz Gulbeni. Ap 4km no Gulbenes kādus 200m no ceļa ir neliels mežiņš ar klaju laukumu vidū. Visapkārt mežiņam apbruņoti krievu karavīri bija novietojušies grāvjos uz tīruma. Nokāpu no divriteņa, lai vērotu, kas notiek, bet krievi man pavēlēja tūliņ pazust. Turpināju ceļu uz Gulbeni. Izrādījās, ka automašīnas ar virsniekiem bija iebraukušas mežiņa klajumā, kur tos sagaidījuši krievi. Pavēlēts izkāpt! Tad viens no augstākajiem krievu virsniekiem uzsaucis:

“Ruki verh!” (Nošauts galvenais poļitruks).

Šai brīdī divi latviešu virsnieki, viens no tiem virsleitnants Ozoliņš, šāvuši uz krieviem, bet arī abi šāvēji nonāvēti.”
Vilis Kamerūts, kurš Litenes nometnē pats nav bijis, bet bieži braucis uz Liteni no Rīgas, stāsta dzirdēto, ka Litenes birzī arestēšanas brīdī pēc komandas “Ruki vverh!” trīs virsnieki tvēruši pēc pistolēm, par ko arī tūlīt nošauti. Viens no trim esot bijis kapteinis Ozoliņš. Vai divi Ozoliņi – kapteinis un virsleitnants – bojā gājuši tik līdzīgos apstākļos?
Taču divas šādas personas ir bijušas, patiesībā represēto virsnieku vidū ir vēl vairāk Ozoliņu.

Diezin vai pēc daudzajiem gadu desmitiem ir jēga un vajadzība to izdibināt un noskaidrot, bet dažādās publikācijās sastaptu apgalvojumu salīdzinājums parāda, cik bezgala grūti šodien rast ne vien patiesību par konkrētu cilvēku, ņemot vērā vārdu un uzvārdu sakritību, dienesta pakāpju neievērošanu, Litenes un Ostroviešu nometņu deportējamo virsnieku grupu sajaukšanu atmiņu stāstījumos, bet galvenais – cik grūti atjaunot pilnu patiesību par Liteni, cik ļoti viss ir samudžinājies, sajaucies.

Lūk, cik pretrunīgas, nesakritīgas ir ziņas par viņiem dažādos avotos.

Par kapteini Jāni Ozoliņu.
Nošāvies Litenes nometnē 1941.gada 24.jūnijā arestēšanas laikā (Dokumentu krājums ‘Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu’, 1.grāmata, 293.lappuse).
Nošāvies teltī aresta brīdī. (Vēsturnieku komisijas raksti 3 sējumos, 2001.gads).
Nogalināts Litenes nometnē. (Okupācijas muzeja stenda materiāls).
Viņa nāves faktu 1942.gadā Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrē Rīgas 5.iecirkņa miertiesnesis. Nāves cēlonis – nošaušana.
Nošauts 14.jūnijā Litenes birzī atbruņošanas laikā, kad trīs virsnieki tvēruši pēc pistolēm. (Viļa Kamerāta stāstījums Arvīda Šiliņa vēstuļu apkopojumā ‘Litenes likteņlīnijas’, Lauku Avīze 1988.gada 22.oktobrī).
Ierosinātās krimināllietas izmeklēšanas materiālos nav minēts starp nošautajiem. Acīmredzot noticēts apgalvojumam par nošaušanos.
Bijis mājas arestā. Vests pie “Silmalās” dzīvojošās Maku mātes ēst. Kad sargi veduši pusdienās, bēdzis. Nošauts “Silmalu” pagalmā pie kūts. Maku Emma redzējusi. Turpat aprakts. Tas bijis ap 24.jūniju. Vēlāk izrakts un apglabāts kapsētā. (Litenieša stāstījums 2002.gada janvārī pēc dzirdētā no tagad mirušās Maku mātes).
Redzams, ka starp pārējiem neiederīgs ir apgalvojums par nošaušanu14.jūnijā aresta brīdī Litenes birzī. Tas nav bijis kapteinis. Vērā ņemams arī tas, ka pēc litenieša stāstītā kapteiņa Ozoliņa mirstīgās atliekas atrastas nevis Litenes mežā, bet “kaut kur nometņu teritorijā” un no turienes pārvestas uz Litenes kapiem 1941.gada jūlija sākumā. Tur viņa apbedījums.

Par virsleitnantu Jāni Ozoliņu.
Nošauts Litenē 1941.gada 14.jūnijā. (Grāmatas ‘Es sapni par dzimteni pagalvī likšu’ l.daļā 291.lappusē minēts kopā ar M. Linmeijeru: “Nošauti arī kapteinis A.Lulla, virsleitnants Ozoliņš” …
Nogalināts Litenē. (Okupācijas muzeja materiāli.)
Arestēts Ostroviešu nometnē jau pirms 14.jūnija, izvests no nometnes konvoja pavadībā, formas tērpam izgrieztas pogas, pats galīgi samīcīts, rokas sasietas uz muguras. (Arvīds Lasmanis ‘4478 un 5952 dienas’, grāmata ‘Via Dolorosa’, 1990., 72.lappuse.)
Nošauts atbruņošanas laikā mežā netālu no Gulbenes, kad pretojies. (Grāmatā ‘Latviešu virsnieks 2.pasaules kara laikā’, 318.lappuse). Pēc dzirdētā no citiem, nošauts atbruņošanas laikā, kad divi latviešu virsnieki šāvuši uz krieviem. Šī grupa vesta no Ostroviešu nometnes.
Arestēšana notikusi netālu no Gulbenes. (N.Priedītis ‘Atmiņas par 1941.gadu Ostroviešu nometnē. “Daugavas vanagi” 1969.g., Nr.3, 28.1pp.).
Ierosinātas krimināllietas izmeklēšanas materiālos minēts starp Litenē nošautajiem. Aprakts notikuma vietā.
A.Zaķis stāsta: “No “mācībām” ložmetēju rotā neatgriezās leitnants Lazdiņš un virsleitnants Ozoliņš.” Noprotams, ka A.Zaķis dienējis 183.divīzijā, tātad Litenes nometnē. (A.Zaķis. Vēstuļu apkopojums ‘Palikušo vārdā’, “Cīņa”, 1988.gada 13.oktobris.).
Izdarot secinājumus, vērā ņemams arī Anitas Liepas ‘Ekshumācijā’ rakstītais, ka 14.jūnijā mežā priekšā jau ir 10.datumā kaut kur aizvestie un pazudušie biedri. Lasītais pārliecina: virsleitnanta J.Ozoliņa kaps palicis nezināms Litenes mežos. Kapteinis atdusas svētītā zemē netālu no Litenes kapličas.

Rakstot par latviešu virsniekiem Ozoliņiem, nevar neatcerēties kādu emocionāli spilgtu mirkli 2003.gada 14.jūnija piemiņas ceremonijas laikā Litenes kapsētā. Piemiņas brīža vadītāja pieteikti, Ozoliņu ģimenes vārda klusējot vainagu pie Sāpju sienas noliek pusmūža sieviete un pusauga zēns.
Notikušā pilnīgākai izpratnei jāpasaka divas atziņas, kuras izteikuši notikumu liecinieki. Līdz 24.jūnijam pašā nometņu teritorijā neviens nošauts netika. Šāvienu nebija. Aresti un izrēķināšanās notika mācību laikā mežā vai arī bija izsaukumi uz korpusa štābu. Mežos un poligonā nonāvētie parasti tika aprakti notikuma vietā.

Nākamajā rītā pēc šaušalīgajiem notikumiem abās nometnēs komisāri pa pulkiem aicina virsniekus un karavīrus kopā un viņiem tomēr oficiāli paziņo par notikušo. Droši vien vārdi ir dažādi, taču saturs viens: sodīti ir pretvalstiski elementi, slepenas organizācijas biedri, spiegi, tie, kas perinājuši sazvērestību pret dižo Padomju Savienību un tās Sarkano Armiju, pret Padomju Latviju, tie, kuriem nevar uzticēties, ar kuriem nav iespējama nekāda sadarbība, tie, kas vēlējušies sēdēt uz diviem krēsliem. Palikušie var justies droši savā jaunajā lielajā Tēvijā, var turpināt darbu, viņiem nekas nedraud. Aizvākti visi neuzticamie, palikuši tie, ar kuriem var iet kaujā plecu pie pleca. Pēc dažām dienām nometnē ierodas Latvijas Kompartijas Centrālās komitejas darbinieks, apmēram 30 gadus vecs. Runā sapulcē:

“Tie bija ienaidnieki. Turpiniet strādāt. Nekas nebūs!”

Vai šoreiz var ticēt vārdiem, solījumiem? Vai represijas ir beigušās?

17.jūnijs.
Litenē arestē instruktoru skolas priekšnieku pulkvežleitnantu Rūdolfu Lielbriedi un vēl divus skolas virsniekus. Atšķirībā no 14.jūnijā nošautā kapteiņa I.Lielbrieža viņš tiek deportēts un atgriežas Latvijā. Nav pamata neticēt leitnanta Valdemāra Čakstiņa stāstījumam, kaut arī represēto virsnieku sarakstos viņa vārds minēts starp 14.jūnijā aizvestajiem. 13. un 14.jūnijā viņš vēl bijis Cēsīs pie ģimenes. Litenes nometnē atgriezies 16.jūnija rītā, kad virsnieku baraka bijusi gandrīz tukša, palikuši tikai daži, un tie paši drūmi un nerunīgi. Toties stipri vairāk bijis agrāk nemanītu poļitruku. Var iedomāties leitnanta izjūtas pustukšajās telpās. Pēcpusdienā bez kādiem paskaidrojumiem Valdemārs Čakstiņš tiek arestēts un atbruņots.

“Ap desmitiem vakarā mani iesēdināja smagajā mašīnā pie trim citiem arestantiem. Mums pateica, lai nemēģinot bēgt. Viens no čekistiem gan smaidīdams teica, ka varot jau arī bēgt, tikai … Braucām caur Gulbeni uz Rīgu. Mūs aizveda uz Šķirotavu un ievietoja preču vagonā, kurā jau bija daudz virsnieku. Vagonu bija daudz, un tos apsargāja čekisti ar suņiem. Šķirotavā nostāvējām līdz 22.jūnija rītam. Ap pulksten sešiem gar vagonu nāca divi dzelzceļnieki un savā starpā sarunājās par to, ka šorīt četros sācies karš, vācieši esot bombardējuši Kaunu un citas pilsētas. Tā arī mēs uzzinājām par kara sākumu. Apmēram pulksten astoņos mūsu vagoniem piekabināja lokomotīvi un sākās ceļš uz nezināmo.”

Situāciju nometnē pēc 14.jūnija raksturo Verners Naums:

“Pēc virsnieku aizvešanas korpuss paliek it kā bez vadības. Latviešu virsnieku vairs nebija […] Tehnikas tur vairs nebija. Tikai cilvēki ar rokas apbruņojumu – bez nevienas patronas, pat salūtu patronas nedeva, nerunājot par kaujas. Mācību saturs – ierindas un politiskās mācības […] Patronas atņēma jau pēc 17.jūnija, kad visa munīcija jāatdod […] Karavīra diena nenoslogota. Nebija, kas māca. Nebija patronu. Pār latviešu karavīru lāviņām nakts tumsā drīz te, drīz tur pārstaigā kabatas lukturīša mestais gaismas kūlis, gaisma iespīd teltīs drīz vienā, drīz otrā.”

… moku muiža
Augsta kalna galiņā …

Jūnija pirmsjāņu zaļumā starp vecā parka kokiem nācējam un braucējam balta pretī atmirdz baronu Volfu dzimtas Litenes pils. Katru gadu 14.jūnija pēcpusdienā tai garām brauc gara automašīnu un autobusu rinda no Litenes kapsētas piemiņas brīža klusuma uz Nometnes
priežu sila runājošo klusumu. Šeit, pretī pilij, gan mašīnas neapstājas. Vajadzētu.
Grūti šajā klusumā zaļās dabas vidū tradicionāli gaišo skolas izlaidumu laikā iedomāties tanku dārdoņu. Tie iztraucē vecā parka mieru 14.jūnijā deviņos rītā. Tāpat kā roku dzelžu žvadzoņa nedaudz vēlāk, kad virsnieki sapulcējušies pusdienās.
Jūnija notikumi Litenē saistās ne tikai ar nometņu silu, ar Litenes un Gulbenes mežiem, bet arī ar šo Volfiem no 1802.gada piederošo pili stāvās Pededzes krasta kraujas pašā malā.
No 1941.gada 1.jūnija līdz Sarkanarmijas atkāpšanās brīdim šeit atrodas 24.teritoriālā korpusa štābs. Par to rakstīts mazāk. Literatūrā sastopamas arī citas norādes par korpusa štāba atrašanās vietu. Arnolds Šķiņķis raksta: “

Jau esošajā un mūsu brīvvalsts laikā iekārtotajā nometnē novietojās jaunizveidotā Teritoriālā korpusa štābs ar savām daļām”.

Savukārt Ā.Šilde lasītāju informē:

“Ostroviešu nometnē novietoja teritoriālā korpusa sapieru, izlūku un sakaru bataljonus, 2 artilērijas un 3 kājnieku pulkus. Šajā nometnē iekārtojās arī visa korpusa komandieris, kāds krievs ar savu štābu”.

Pēc tā laika apkārtnes iedzīvotāju liecībām dzīvojamās mājās lejpus skolas izmitinātas korpusa štāba sakarnieku daļas.
Jau pirms 14.jūnija pilī notiek aresti un pratināšanas. Ar neziņu, satraukumu, apzināšanos, ka atgriešanās var nebūt, virsniekiem ir saistīts katrs izsaukums uz pili. Tāpēc pirms iziešanas labākajiem draugiem tiek uzticētas vērtslietas, nauda, pulksteņi, gredzeni, lai tos nodotu piederīgajiem, ja atgriešanās vairs nebūs. Taču neatgriežas bieži, un neviens nezina, kur cilvēks palicis. Tik ļoti iederīgas ir par moto ņemtās tautasdziesmas rindas!

Štāba kapteinis Jānis Sproģis virsnieku tikšanās reizē 1988.gada decembrī atceras:

“Tā bija pazemojoša virsnieku arestēšana. Pa vienam viņus sauca uz korpusa štābu pie augstākās pavēlniecības, kur tos atbruņoja, iegrūda pagrabos, un 14.jūnijā no Gulbenes stacijas lopu vagonos tie uzsāka ceļu uz Noriļsku”.

Tātad deportācijas notika ne tikai no mežiem. Par korpusa štābā – Litenes pilī pagrabā iekārtoto cietumu ir nācies dzirdēt no viena otra litenieša. Tas atradies šodien tā sauktās lielās ēdamistabas galā. Apstiprinājums tam varētu būt arī Maijas Pūriņas stāstītais par sargsuni pirmā stāva kāpņu telpā tieši pretim šīs ēdamistabas durvīm. Līdz šodienai atnācis arī minējums par skolas pagrabā vēlāk atrastu asiņainu ēvelsolu, kas varētu būt izmantots kā mocīšanas rīks, kā tas parasts čekai. Šo versiju litenietis atgādina Ata Skalberga veidotajā radioraidījumā ‘Atceramies Liteni’ 2002.gadā pirms Piemiņas dienas. Sākumā aresti ir saistīti ar ilgstošu pratināšanu, vēlāk, pēdējās dienās pirms deportācijas, šķiet, tā izpaliek. Noprotams, ka pilī “strādā” plaša birokrātiskā mašinērija. Vēsturnieks Ainārs Bambals savā rakstā min katra virsnieka Sarkanarmijas personālsastāva lietu, rāda veidlapas lēmumam par arestu, aģenta ziņojumam utt. Tuvojoties 14.jūnijam, pastiprinās “darbs” štābā. Parastam darba laikam beidzoties, ieslēgušies atsevišķās istabās, krievu virsnieki
“strādā” caurām naktīm. Par izvērstu kancelejisko darbību pilī liecina arī tas, ka pēc Sarkanarmijas aiziešanas skolas saimnieciskajās ēkās redzēti vismaz 20 lielāki un mazāki seifi, vairākas lielās “Kontinental” un “Royal” rakstāmmašīnas, papīru kalni. Seifi bijuši noslēgti, atslēgu klāt nav bijis.
Neviens šodien nevar pateikt to saturu, kā arī to, kur tie no skolas šķūņa nokļuva tālāk.
Par korpusa štāba atrašanos Litenes muižas pilī, par tur jūnija dienās notikušo stāsta Maija Pūriņa, dzimusi Nikāne.

“Mana māte Elza Nikāne, dzimusi Palameika, bija skolotāja, un mūsu dzīvoklis atradās skolas mājas pirmajā stāvā ar trīs logiem uz ceļa pusi. Man tajā laikā bija trīs ar pusi gadu. Pie mums dzīvoja auklīte Zelma Alekse. Bez mums skolā dzīvokļi bija vēl skolotājiem Kalvēm un Cepurīšiem, kā arī Ezeriņai skolas otrajā stāvā, bet liekas, ka liktenīgajā dienā tikai mēs bijām palikušas skolā. Arī mēs gribējām ātrāk tikt no skolas prom, vēl tik mamma ar Zelmiņu gribēja izmazgāt veļu, tādēļ 14.jūnija rītā ap deviņiem abas gāja pazāģēt malku. Es paliku dzīvoklī viena. Es nevaru pateikt, kad tieši, liekas, tūlīt pēc mācību beigšanās skolā ieradās armijas ļaudis. Mamma atcerējās, ka agri pavasarī, noteikti pirms 1.maija, skolā ieradušies vairāki krievu virsnieki. Bijuši ļoti pieklājīgi un laipni, izstaigājuši visu skolu, iepazinušies ar telpām. Uzaicināti uz pusdienām skolas kopgaldā.
Atvadīdamies pateikušies par svētku pusdienām un par to, ka bērni bijuši svētkiem skaisti saposti. Mamma tā arī nesaprata, kas tie būtu bijuši par svētkiem, jo bērni un pusdienas – kā vienmēr. Vēlāk mamma teica, ka varbūt tā bijusi Sarkanās armijas diena.
Kad skolā ieradusies armija, sākumā viss bijis tā kā latviski, arī sargi runājuši latviski, taču arvien vairāk sākusi skanēt krievu valoda, bet beigās sargi bijuši šķībacaini. Es atceros, ka vismaz divās vietās stāvēja sargi ar ļoti lieliem suņiem, es baidījos staigāt pa skolu, kā biju radusi. Tādus sargus atceros tumšajā telpā pirms trepēm uz otro stāvu un pie telpas pirms sporta zāles. Atceros to vietu pustumšajā koridorī, kur mammu apstādināja virsnieks un gribēja runāties.
Viņš esot gribējis mani paņemt klēpī, un es tik šausmīgi pārbijos, kliedzu, cik vien spēju, un neviens mani nespēja nomierināt. Kliedzu naktīs, un diezgan ilgi nevarēja mani izārstēt. Tam virsniekam bija zilas bikses, lieli spoži zābaki, brūna, apaļa, liela seja. Kas bija skolas otrā stāvā, nezinu, tur nevienu nelaida, bet sporta zālē, kuru arī stingri apsargāja, laikam notika briesmīgas lietas. Tur bija durvis arī uz upes pusi.
14.jūnija rītā, ejot no skolas ārā uz malkas šķūni, mamma ar Zelmiņu ievērojušas, ka skolas pagalmā sabrauc smagās mašīnas. Malkas šķūnī, kas bija uz leju no skolas pagalma, abas domājušas, ko darīt, jutušas, ka nebūs labi. Zelmiņa nākusi skolā atpakaļ, jo es biju viena dzīvoklī. Mamma – pa leju, gar upes malu – uz “Jaunrijām” pie vecātēva. Bijis ļoti karsts, taisījies uz negaisu. Mamma iegājusi Laursonu mājā un lūgusi, lai viņu meitene aiziet uz skolu un atnes lietussargu. Meitene nav tikusi tālāk par Tautas namu.
Arī telefons ar skolu nestrādājis. Mamma aizgājusi “Jaunrijās”. Vecaistēvs jūdzis zirgu, braucis mums pakaļ. Atgriezies tukšā, jo nav ticis tālāk par Tautas namu. Pēcpusdienā telefona sakari atjaunojušies, vecaistēvs braucis vēlreiz un mūs atvedis. Mamma tajā naktī brauca uz Rīgu. Teica, ka stacijā bijis briesmīgs skats, jo ar pauniņām un maziem bērniem projām braukušas virsnieku sievas. Vēlāk, kad lasīja Elzas Ķezberes ‘Jāapsnieg’, ļoti pārdzīvoja un teica, arī viņa tur ir bijusi. Zelmiņa laimīgi tikusi skolā, dzirdējusi sargus, pie durvīm mainoties, sakām:
“Virsniekus no … pakāpes līdz … pakāpei skolā ielaist, no skolas neizlaist (Viņa neatcerējās tās pakāpes). Pēc kāda laika otrā stāvā sācies briesmīgs troksnis. Zelmiņa teica, ka tas nebija zālē, licies, ka tas ir tieši virs galvas vai nu klasē, vai koridorā. Šauts neticis, bet tāda stumdīšanās, kāju švīkoņa. Tad apklusis. Redzējusi mašīnas aizbraucam pa Kalnienas ceļu (to es iegaumēju viņas stāstītajā, ka ne pa Gulbenes ceļu), no mūsu logiem ceļu varēja redzēt. Pēc pusotras vai divām stundām mašīnas atgriezušās. Atkal tāds pats troksnis. Klusums.
Aizbraucošas mašīnas. Tad palicis kluss, līdz pat pēcpusdienai, kad atbraucis vecaistēvs un mūs aizvedis. Mūsu mājā valdīja uzskats, ka virsnieki ir sasaukti skolā, ka tieši no skolas gājis viņu ceļš nezināmajā iznīcībā. Brīnījos, ka Atmodas laikā neko nedzirdēju un nelasīju par skolas notikumiem. Toreiz aizrakstīju ‘Literatūrai un Mākslai’, bet tad pēkšņi viss tā noklusa. Ceru, ka atmiņa un piemiņa šiem traģiskajiem Litenes notikumiem netiks liegta un nākamajos gados tautai būs iespēja tos pieminēt.”

Citā vēstulē Maija Pūriņa raksta:

“Agrā pavasarī skolas dārzā ir bijušas divas lielas armijas teltis. Kas tajās dzīvoja? […] Mūsu mājās noteikti domāja, ka skolas 2.stāvā bija armijas virspavēlniecība, bet lejā, sporta zālē – čeka.”

Gados vecākajiem liteniešiem ir arī cits viedoklis: pirmajā stāvā esot dzīvojuši krievu, otrajā – latviešu virsnieki. Cik latviešu te bijis – konkrētu ziņu nav. Kādā citā Maijas Pūriņas vēstulē ir norāde par armijas politiskā vadītāja, toreiz jau ģenerāļa, Bruno Kalniņa uzturēšanos Litenē.

“Mans brālis Mintauts atceras epizodi no 40. vai 41.gada. Skolotāja Ezeriņa bijusi mūsu dzīvoklī, stāvējusi pie loga. Pēkšņi viņa iesaukusies:

“Elza, Elza, nāc, skaties, tas tak Brunīts, un pie tam krievu virsnieka formā!”

Par 14.jūnija notikumiem Litenes pilī kāds latviešu pulkvedis stāsta:

“14.jūnijā deviņos rītā pili ielenca divi krievu tanki un viena rota sarkanarmiešu. Kad štāba virsnieki bija sapulcējušies pusdienās, sarkanarmijas poļitruks pulkvedis Vesjolkins pēkšņi noslēdza durvis. Vienam pēc otra mums bija jāiet pie Vesjolkina, kas jautāja, vai vēlamies palikt sarkanarmijā. Redzēju drīzi, ka sardze aizveda pulkvedi J.Kaļķi dzelžos saslēgtām rokām. Apcietināja arī daudzus citus. Vienu daļu apcietināto latviešu virsnieku aizveda uz Rīgu, citus uz Gulbeni. Bez Vesjolkina rīkojās vēl korpusa poļitruks R.Šteinbergs, kas bija Krievijas latvietis, vecs, pārbaudīts komunists”.
‘Pilī, korpusa štābā, apcietina visus korpusa štāba operatīvas daļas virsniekus: operatīvās daļas priekšnieku pulkvežleitnantu Teodoru Galdiņu, viņa palīgu pulkvedi Pauli Liepiņu, izlūkošanas daļas priekšnieku pulkvežleitnantu Andreju Bļauu, aizmugures daļas priekšnieku pulkvedi Jāni Kaļķi, ierindas daļas priekšnieku pulkvedi Antonu Vipuli, štābā dienējošos pulkvežleitnantu Kārli Tenteri, kapteini Jāni Sproģi, virsleitnantu Haraldu Bērziņu. Vēsturnieki E.Jēkabsons un A.Bambals uzskata, ka 14.jūnijā korpusa štābā – pilī – skolā – arestēti 11 latviešu virsnieki. Virsniekus Liepiņu, Galdiņu, Sproģi, Bļauu atšķir no citiem un caur Alūksni nogādā Rīgā. Pārējos pussmagā mašīnā aizved uz Gulbenes staciju un kopā ar apcietinātiem divīziju virsniekiem iedzen preču vagonos, un aizved uz Padomju Savienību. Aizveras skolas durvis, un jau pavisam drīz, 1941.gada 27.augustā, laikrakstā ‘Tēvija’ starp daudzajiem izmisuma saucieniem skan arī šāds:

“Ja kāds ko zinātu par š.g. 14.jūnijā aizvesto pulkvežleitnantu Kārli Tenteri no Litenes, lūdz paziņot Suntažu pagasta “Vidziņos”.

Tūlīt pēc apcietināšanām turpat korpusa štābā [poļitruks] Šteinbergs sasauc mītiņu, kurā paziņo, ka tagad aizvākti esot visi neuzticamie un atstāti tikai tie, ar kuriem varēšot iet kaujā plecu pie pleca.
No pilī apcietinātajiem Andrejs Bļaus, Jānis Kaļķis, Paulis Liepiņš, Paulis Vipulis, Kārlis Tenters apbalvoti ar Trīs zvaigžņu ordeni, Paulis Liepiņš – arī ar Viestura ordeni. Andrejs Bļaus, Paulis Liepiņš beiguši Francijas kara akadēmiju, Paulis Vipulis – Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Tas apstiprina vēsturnieka Aināra Bambala izteikumu:

“Atsevišķos gadījumos personas noziegums pret Padomju valsti tika motivēts ar Neatkarīgās Latvijas laikā piešķirtajiem apbalvojumiem – Lāčplēša kara, Triju Zvaigžņu, Viestura ordeni vai Aizsargu nopelnu krustu, kā arī ārvalstu apbalvojumiem. Tādu cilvēku armijā bija daudz.”

Par pilī apcietinātā Paula Liepiņa nopelniem Latvijas armijas un valsts labā cildinošus vārdus raksta Visvaldis Lācis, nosaucot viņu par Latvijas armijas varbūt patiesi gudrāko virsnieku, par vienu no gaišākajiem Latvijas armijas prātiem. Latvijas armijā bija daudz Liepiņu, arī represēto virsnieku vidū viņi vairāki. Atšķirībā no citiem pulkvedis saukts par “gudro Liepiņu”. Autors atsaucas uz majora Viļa Hāznera rakstīto. Pulkvedis kā viens no labākajiem beidzis Latvijas armijas kara skolu tās pirmajā izlaidumā 1920.gadā un Francijas Kara akadēmiju. Viņa mūža darbs un lielākais nopelns bija Latvijas armijas kaujas un lauku dienesta reglamenta rediģēšana. Vilis Hāzners raksta:

“Tas bija patiešām lepnākais viņa mūža darbs, un šo nesen izdoto reglamentu tajā laikā jau pazina lielvalstu armijas. Mūsu armijas štāba apmācības daļas bibliotēkā tajā laikā bija sakopoti tulkojumi un recenzijas par šo mazās valsts reglamentu 18 valodās! Tās bija savākuši mūsu militārie atašeji, kaut gan ne jau visus materiālus, kas par šo kara vadības rokas grāmatu bija ārzemēs zināmi. Mums recenzijas bija pat japāņu valodā, kaut tur mums atašeju nebija”.

Noriļskas nometne, nāves soda piespriešana 1941.gada oktobrī un izpilde 1942.gada 15.martā 43 gadu vecumā – tāds ir šīs spožās dzīves noslēgums. Aiz “gudrā Liepiņa” aizvērās Litenes pils – skolas durvis.
Var kvēli vēlēties, lai šodienas skola izaudzina daudz, daudz tikpat gudru, Latvijai tikpat uzticīgu Liepiņu, Ozoliņu, Bērziņu. Gunāra Janovska Rudīte apgalvo:

“Mēs tur esam izlasīta sabiedrība”.

Jā, patiešām, Litenē un citur Latvijā represētie latviešu virsnieki veido “izlasītu” sabiedrību. Viņu vidū cilvēki ar spožu eiropeisku izglītību, vismaz 40 no tiem beiguši Francijas kara akadēmiju, ar sabiedrisko stāju, manierēm, valodu prasmēm: ārsti, skolotāji, pasaules čempions, Latvijas rekordists, lidmašīnu konstruktors, konservatoriju beidzis mūziķis, redaktors, mākslinieks.

“Konstants ir ļoti inteliģents virsnieks, bijis ārzemes kā Latvijas militārais atašejs. Viņš savām rokām uzbūvēja lidmašīnu, ar kuru krustām šķērsām lidoja pāri Latvijai. Atbilstoši savām spējām un stāvoklim Konstants skaitījās sabiedrības krējums. Un tagad mēs kopām valstāmies peldošā cietumā uz netīras grīdas.”

Starp represētajiem virsniekiem Ādolfs Kontrovskis – Latvijas konservatorijas absolvents, Marisa Vētras kursa biedrs, no 1937.gada 21.maija – laikraksta ‘Latvijas Kareivis’ atbildīgais redaktors. Viņu vidū akvareļu mākslinieks kapteinis Ernests Mangolds, kas beidzis artilēristu skolu Francijā. Te virsleitnants Kārlis Kļava, 1936.gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieks, uzvarētājs pasaules meistarsacīkstēs šaušanā ar pistoli 1937.gadā Helsinkos, kur latvietim zelta medaļu, sudraba kausu un balvu pasniedza Somijas maršals Karls Gustavs Mannerheims. Litenē gaist viņa sapnis gūt uzvaru XII vasaras olimpiskajās spēlēs Helsinkos 1940.gada jūlijā – augustā tajā pašā šaušanas disciplīnā, kur daudzus gadus panākumus gūst Afanasijs Kuzmins. Nenotiek arī olimpiskās spēles. Te Latvijas rekordists peldēšanā leitnants Jakimovičs. Starp citiem – 1906.gadā dzimušais Litenei tuvās Alūksnes valsts vidusskolas skolotājs Pēteris Cinis. Ne tikai Konstants, vairāki augstākie virsnieki bagātinājuši savu profesionalitāti, būdami militārie atašeji ārzemēs: pulkvedis Žīds -Igaunija, Somija, Lietuva, pulkvežleitnants Kluge – Polija, Rumānija.
Šajā “izlasītajā sabiedrībā” arī rakstnieks [A.Grīns], jo genocīda būtība ir sajaukt tautas, nogalināt pašus spējīgākos, talantīgākos, tā noplicinot tautu, likt šajā tautu katlā vienam uz otru raudzīties ar aizdomām, naidu. Kad sagriezies jauns dvēseļu putenis, tuvu Litenei un ciešā saistībā ar tās notikumiem skanējuši pazīstamā, tautā tik populārā latviešu vēsturisko romānu un stāstu autora Aleksandra Grīna soļi. Viņš piedalījies latviešu strēlnieku bataljona cīņās Pirmajā pasaules karā, bijis atbrīvošanās cīņu dalībnieks. 1924.gadā demobilizējies kapteiņa dienesta pakāpē. 1940.gada vasarā kā Latvijas armijas rezerves kapteinis iesaukts aktīvajā karadienestā. 1941.gadā jau Sarkanarmijas sastāvā dienējis par rakstvedi 613.artilērijas pulkā Ostroviešu nometnē. 46 gadus vecais rakstnieks apzinās draudošo likteni: stipri viņš ir angažējis, balstījis Ulmaņa režīmu, dažādi savos rakstos izšķendējies par krieviem, atklāti paudis nacionālo un patriotisko stāju, ienācējiem nepiedodama viņa līdzdalība Latvijas Brīvības cīņās. Tāpēc pirms aizbraukšanas uz nometni ar sievu Alīdu norunātas tikai viņiem saprotamas frāzes saziņai pa telefonu. Vēl maija beigās, īsi pirms aizbraukšanas uz nometni, pēdējā tikšanās ar brāli, arī rakstnieku, Jāni Grīnu. Notiek miera izlīgums pēc ilgākām nesaskaņām. No Ostroviešiem kopā ar kādu virsnieku, dažiem karavīriem un čekas “sargeņģeli”, tā izsakās Jānis Grīns, kapteini nosūta veikt topogrāfiskos uzņēmumus Jaungulbenes pagastā. 13.jūnijā pēcpusdienā pēc peldēšanās Ušuru ezerā A.Grīnu arestē. Kāds kapteiņa vienības karavīrs stāsta:

“Iznācis no peldes, Grīns tikko bija uzvilcis kreklu, kad pēkšņi ezermalā piebrauca bruņota mašīna. Tajā atradās vairāki sarkanarmieši un daži apcietināti latviešu virsnieki. Kāds čekists piesteidzās pie Grīna, sagrāba viņu un pusapģērbušos pieveda pie mašīnas, kur kāds cits sasaistīja viņam ar dzeloņstieplēm rokas un iegrūda mašīnā. Pēc tam mašīna tūliņ ātri aizbrauca.”

Pēc kapteiņa Papardes liecības Grīns it kā apvainots kāda krievu virsnieka nošaušanā. Pēc pratināšanas čekā Gulbenē un Rīgā rakstnieks 1941.gada jūnijā aizvests uz Krieviju. Astrahaņas cietumā 1941.gada 10.novembrī Ziemeļkaukāza tribunāls viņam piespriež nāves sodu. Rakstnieks atsakās no iespējas rakstīt lūgumrakstu par apžēlošanu. 1941.gada 25.decembrī Aleksandru Grīnu nošauj.
Ir citas ziņas, ka viņš it kā nošauts Lubjankas cietumā Maskavā. Neviens no izsūtītajiem virsniekiem viņu vairs nav sastapis.

“Sludinājumi. Apcietināto kapteini Jēkabu Aleksandru Grīnu meklē Alīda Grīna Rīgā Zaubes ielā 2”,

starp neskaitāmajiem tuvinieku izmisuma saucieniem laikrakstā pēc Sarkanarmijas atkāpšanās skan arī šis. Diemžēl veltīgi. Pavisam drīz, atgriežoties kara uzvarētājiem, viņas pašas mūžs aprimst pie saltās Amūras, uz kurieni deportēta kopā ar meitiņu.
Griežas latviešu dvēseļu putenis. Ilgu laiku trūka precīzāku ziņu par to, kas ar rakstnieku noticis. Ziņas sniedz Anna Biruta Zaļā:

“Baigajā 1941.gada 14.jūnijā sarkanie varmākas garajā ceļā uz nebūtību izsūtīja arī populāro latviešu rakstnieku, Latvijas armijas virsnieku Aleksandru Grīnu. Man gadījās redzēt, kā šis ceļš sākās. Bija 1941.gada 13.jūnija pusdienlaiks, es skaloju veļu Ušuru ezerā netālu no Jaungulbenes. Apmēram 50 metru no manis uz celma ezera krastā sēdēja kāds vīrs brillēs un kaut ko rakstīja, man nepievērsa uzmanību. Zināju, kas tas ir rakstnieks Aleksandrs Grīns, biju lasījusi viņa grāmatu ‘Dvēseļu putenis’ un lepojos, ka tik tuvu redzu pašu rakstnieku. Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Grīns vadīja grupu latviešu karavīru, kuri mērīja mūsu un citu apkārtējo zemnieku zemi. Bieži, kad ar kaimiņu meiteni un manu draudzeni Annu Miezīti ganīju govis, pie mums piesēdās karavīri Plaudis un Celmiņš. Viņi atklāti pastāstīja, ka šeit, pie Obravas pusmuižas, iecerēts visdrīzākajā laikā ierīkot militāru lidlauku, tādēļ tiek mērīta zeme. Zinājām, ka viņi ir no Litenes poligona, ka viņus vada Aleksandrs Grīns, bet uzrauga kāds aziātiska izskata sarkanarmietis, kurš runāja tikai krieviski un arī tad ar grūtībām. Mēs viņu saucām par Melno. Plaudis un Celmiņš mums iemācīja Aleksandra Grīna dzejoli, no kura vēl šodien atceros četrrindi:

Vējš no Austrumiem dzen tikai miglu,
Tautu postā izmisumā triec,
Latviets alka dzīves gaitu žiglu
Citus vējus debess sajust liedz.

Un tad bija 14.jūnija pēcpusdiena. Pāri ganībām lielā ātrumā mums garām aizskrēja karavīru grupa. Kāds vēl uzsauca: “Ardievu, uz neredzēšanos, ganu meitas Anniņas”. Notikušo sapratām pēc pāris stundām, no aculieciniekiem uzzinājām, ka čekisti no Obravas aizveduši Aleksandru Grīnu (droši vien uz Liteni vai tieši uz Gulbeni), pārējie karavīri dzeloņdrātīm sasietām rokām aizvesti ar kravas mašīnu. Droši vien turpat – uz Nekurieni. Naidā par varmācīgo rīcību pret cienījamo rakstnieku Plaudis nogalina uzraugu Melno un pats aizbēg. Redzējām, kā viņš milzīgā ātrumā kādu puskilometru no mums aiztraucās pa tā saukto Ozolceļu. Tādas ir manas atmiņas par šim dienām. Visur rakstīts, ka Aleksandrs Grīns savu moku ceļu sācis Litenē. Īstenībā pats ceļa sākums bija Jaungulbenes pagasta Obravas pusmuižā, uz kurieni no Litenes Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Grīns bija nosūtīts komandējumā”.

Melnais – īstajā vārdā krievu leitnants Suhačevs. Tā kā šauteņu patronas latviešu virsniekiem un karavīriem šajā laikā bija nepieejamas, K.Plaude kopā ar diviem kareivjiem ienīstajam leitnantam uzbruka ar cirvi.
Tātad dažādās publikācijās tiek norādīti 3 atšķirīgi rakstnieka arestēšanas datumi: J.Grīns, O.Freivalds nosauc 13.jūnija pēcpusdienu, Anna Biruta Zaļā atceras to pašu laiku 14.jūnijā, taču vēsturnieks E.Jēkabsons kā Aleksandra Grīna aresta datumu min 16. 19.jūnijā viņš nosūtīts uz Rīgu. Arī pieminētais kapteinis Klūga stāstījis, ka redzējis A.Grīnu jau 14.jūnijā specdaļā Gulbenē. Atšķirīgāk no Annas Birutas Zaļas atmiņām rakstnieka arestēšanas epizode aprakstīta O.Freivalda grāmatā ‘Tā lielā sāpju draudze’.

“Acumirklī kareivji sapratuši, ka viņam draud nāves briesmas, paķēruši šautenes un skrējuši pa mežu nolūkā kādā ceļa līkumā mašīnu panākt. Viņi jaunības neprātā gribējuši savu kapteini atbrīvot. Mežā izskanēja vairāki šāvieni. Sacelta trauksme, un kareivji paši tikko nav ielenkti. Vienīgi pateicoties vispārējam chaosam, viņiem izdevās izbēgt un pazust Vidzemes mežos”.

Rakstnieka un virsnieka arestu zēna acīm vērojis arī tēlnieks Indulis Ranka, kas Jaungulbenē dzīvojis tajā pašā mājā. Ceļu krustojums pie Litenes aptiekas, kur, iespējams, satikušās no nometnes un pils braucošās mašīnas. Kalnienas ceļš pirms “Upatnieku” mājam. Netālu mežs. Muižas staļļi, pie kuriem apturēta automašīna ar M.Linmeijera, I.Pūpola, P.Ceriņa grupas karavīriem. “Birzmaļu”, “Džungļu”, “Birznieku” mežs, uz kuru pāri laukam vesta M.Linmeijera grupa. Pretošanās šāviena raidītājs virsleitnants Fridrihs Feldmanis (okupācijas muzeja materiāls).
Atkal dvēseļu putenī.
Grūti litenietim un jebkuram interesentam šodien vienkārši un saprotami izstāstīt, kas nometnēs notiek pēc pēkšņās kara sākšanās, jo nevar aprakstīt haosu, jucekli, paniku, pilnīgu neziņu. Par kara sākumu karavīriem vēl ilgi nestāsta. 22.jūnija rītā viņus mulsina draudīgais klusums apkārtējās mājās. Neredz neviena cilvēka nākam un ejam, nevienas ugunis logos, nekādas kustības, nekūp skursteņi. “Ostroviešos” par karu uzzina tikai desmitos. Korpusa vadībā vecajā pilī apjukums, haoss, neziņa, pilnīga situācijas neizpratne, mērķtiecīgas, saskaņotas darbības trūkums. Korpuss no 24.armijas tikko pārcelts uz 27., kuru vada nākamais Berlīnes komandants Nikolajs Berzzarins. Nav izveidoti jaunie sakari. Tikko nomainīta divīziju un pulku vadība. Pienākošās pavēles pretrunīgas, neskaidras, tās bieži atceļ, maina. Nedēļas laikā nevar noskaidrot, kur korpusam jāieņem pozīcijas.

Taču latviešiem jaunā situācija ļauj tumsā saskatīt cerības gaišumu, rosina iepriekš neiespējamai darbībai. Kāds virsleitnants no 639.artilērijas pulka, kas vēlāk izbēg vietā ap 30 km no Latvijas robežas, stāsta:

“Kad kļuva zināms par kara sākumu, noskaņojums ārkārtīgi trauksmains. 24.jūnijā pulkā ieradās ap 400 mobilizētu krievu rezervistu, kas visi tika novietoti telpās, kur agrāk uzturējās 75. Naktīs augšējās nāras lūza no pārslogojuma. Saucieni

“Vācu ložmetēji! Mešanās mežā. Panika. Haoss. Nošāva kādu karavīru par to, it kā esot raidījis, signālu vācu lidotajiem.”

639.pulks atradās Ostroviešos. Šo militārās vadības apjukumu un neziņu apliecina savdabīgie bezmērķīgie “dzimtās zemes apceļojumi”, kas, meklējot pozīcijas, jūnijā jāveic korpusa daļām un kas galu galā beidzas ar atgriešanos turpat Litenē un Ostroviešos. Braucienus šādi ir nosaukuši paši karavīri. Patiesībā litenieši jeb daļa no 183.divīzijas ceļojumu uzsāk jau drīz pēc deportācijām – 17-19.jūnijā, kad jāveic pārgājiens uz Carnikavas – Gaujas poligonu. Ziņu par kara izcelšanos šīs vienības sagaida Nītaures un Siguldas apkārtnē, bet Carnikavā nonāk ap 23-25.jūniju.
Te sagaidāms divīzijas papildinājums ar rezervistiem no Krievijas un jauniesauktajiem. Taču 27.jūnijā jau sākas atpakaļceļš.
Ostrovieši sākumposmā vēl paliek uz vietas nometnē. Ar nemieru, trauksmi, nervozitāti Litenes un Gulbenes stacijās atnāk 24. un 25.jūnijs – aizbraukšanas diena palikušajiem. Litenē vagonos izvietojas korpusa štābs, sakaru un sapieru bataljoni, Gulbenē – 613.artilērijas pulks un 181.divīzijas daļas. Gulbene – Rēzekne – Višķi – Daugavpils – pagrieziens uz Rīgu un atkal Litene … Jo ārkārtīgi straujš ir vācu uzbrukums un neaprakstāms haoss Sarkanajā Armijā.

Ar divām pēdējām jūnija nedēļām abās nometnēs, ar savdabīgajiem Latvijas apceļojumiem cieši saistītas divas šim laikam raksturīgas norises – 2D: demobilizācija un dezertēšana. Dīvaina, šķiet, nekur citur pasaulē nebijusi demobilizācija. Tā notiek, kad sācies karš. Tās mērķis, kā redzam no daudzajiem piemēriem, nebūt nav karavīra atgriešanās mājās, ģimenē. Tā sākusies jau no aprīļa mēneša, pastiprinājusies pēc deportācijām, kara sākuma, aprakstītā ceļojuma laikā, bet it īpaši plašu vērienu gūst pēc atgriešanās nometnēs un Sarkanarmijas atkāpšanās dienās, tas ir pašās pēdējās jūnija dienās. Padomju vēsturnieks J.Dzintars raksta, ka no 29.jūnija līdz 1.jūlijam Litenes nometnē demobilizēti 2080 latviešu karavīru, no tiem 635 virsnieki un 1445 seržanti un ierindnieki. Šīs ”demobilizācijas” konkrēti piemēri iepazīstami grāmatā ‘Latviešu karavīrs 2.pasaules kara laikā’ un daudzos atmiņu stāstījumos.
Taču ir shēma, likumības, pēc kurām “demobilizācija” notiek. Ir noteikts laiks, kad nometni drīkst atstāt. Ir noteikts maršruts, ceļš, vienīgi pa kuru drīkst iet. Ir stingri piekodināts, ka nedrīkst no tā novirzīties. Ir brīdināts par gaidāmajām nepatikšanām citādas rīcības gadījumā. Tā leitnanta Spilvas grupai šis reglaments ir šāds: nometne konkrētajā dienā jāatstāj 12:30 naktī. Uz Litenes staciju jāiet pa nometnes vajadzībām trīsdesmitajos gados būvēto Pededzes tiltu, nevis karavīru iestaigāto taciņu. Ir noteikts ceļš arī uz Gulbenes staciju. I.Kažociņš raksta, ka arī uz šī ceļa ir izlikti ar ložmetējiem bruņoti slēpņi, kuru uzdevums – latviešu virsniekus nošaut. Iepriekšminētajā grāmatā aprakstītajā gadījumā maršruts “demobilizētajiem” ir Piebalga – Cēsis un Piebalga – Lejasciems. Šī atvaļināšana gan nenotiek nometnē, bet atpakaļceļā no Carnikavas uz Liteni.
Uz norādītajiem ceļiem atvaļinātos karavīrus sagaida čekistu rotas ar ložmetējiem, šautenēm. Pēdējā gadījumā iznīcināšana plānota pusceļā starp Piebalgu un Cēsīm. Parasti gan karavīri pa noteiktajiem ceļiem neiet. Daudzās atmiņās minēts, ka ložmetēju ugunis uz karavīriem raidītas tūlīt pēc nometnes teritorijas atstāšanas.

“Mājās atlaistos, kad viņi bija pārgājuši nometnes robežu, pavadīja ar Maksima ložmetēju kārtām”.

“Bēgot uz mums šāva bruņotais automobīlis. Šāva no visām pusēm”.

Teiktais noticis Ostroviešu nometnē naktī no 27. uz 28.jūniju, kad risinās “īpaši” notikumi. Aleksandrs Košeļevs stāsta:

“Kad mūs jūnija beigās demobilizēja, ejot Rīgas virzienā, ievērojām maskētus ložmetējus. Iegājām mežā un turpinājām ceļu pa mežu. Tad izdzirdējām ložmetēju kārtas. Tika šauts tajā virzienā, kur vajadzēja iet mums.”

Arī A.Košeļevs bija Ostroviešu nometnē. Kādā atmiņu stāstījumā minēts, ka

“apbruņots auto bija novietots krustojumā, kur no nometnes nākošais ceļš sadalās uz Gulbeni, uz Stāmerienu, Alūksni”.

Noprotams, ka runa ir par Gulbenes veco ceļu un krustojumu pirms Stāmerienas. Demobilizētais A.Heinrihsons sev par šausmām ierauga, ka Maksims šaušanas gatavībā ir uzstādīts ešelona galā, ar kuru viņš kopā ar biedriem no Gulbenes brauc uz Ieriķiem. Bēgot atskan šāvieni.
Verners Naums atceras:

“Jau no aprīļa laida mājās pa 5-10. Klīda baumas, ka daudzus no tiem, ko atbrīvoja, apcietināja. Nebija skaidrs, kur pazūd virsnieki – vai nošauti vai mājās. Tieši nometnē ciet nepaņēma – vai nu uz štābu izsauca – neatgriezās, vai mācībās. Nometnes teritorija šāvienu nebija”.

Uz atvaļinātajiem šauts visā viņu īsākā vai garākā mājupceļā. Jau pie Stāmerienas, vēl pavisam netālu no nometnes, nošauti kapteinis L.Kalnietis, leitnants T.Ozoliņš un Mazutis, pie Dzērbenes – leitnants Vītols, pie Straupes – virsleitnants J.Kalniņš, pie Krāslavas – kapteinis K.Zariņš. No Litenes izbēgušie kaujā starp čekistiem un partizāniem nošauti pie Inčukalna. Par to A.Heinrihsonam stāsta Raganas pagasta vecākais. Vācu laikā viņiem uzstādīts Kārļa Zāles veidots piemineklis “Sērojošā māte”. Tas nogāzts piecdesmitajos gados, atjaunots atmodas laikā. Tad ‘Padomju Jaunatnē’ un ‘Cīņā’ notiek diskusija starp atmodas piekritējiem un komunistisko uzskatu aizstāvjiem, kuri šos liteniešus dēvē par taisnīgi nogalinātiem bruņotiem bandītiem un viņu piemiņas godinātājus – par fašistu atbalstītājiem.
Atvaļinātie litenieši uz mūžu palikuši vēl citās Latvijas vietās. Arnolds Zariņš stāsta, ka tiem, kas vēlējušies demobilizēties, izsniegta apliecība ar burtu C. Vēlāk kāds ievainots milicis apliecinājis, ka iekšlietu ministrs Noviks ir parakstījis pavēli: ja kādu redz ar šādu apliecību, kur ir C klāt, tas šaujams nost.
Taisnības labad jāpiebilst, ka atsevišķos virsnieku un karavīru dzīvesgaitu aprakstos runāts arī par netraucētu demobilizēšanos. Par vienu šādu demobilizācijas gadījumu atceļā no Lilastes poligona uz Liteni stāsta ložmetēju rotas rakstvedis A. Zaķis:

“Drustos pēc pusdienām visus nostādīja un izsauca daudzus karavīrus no ierindas, un paziņoja: “Jūs tiekat no armijas atbrīvoti”. Pēc dažām minūtēm daļa sakārtojās un aizsoļoja tālāk. Laukumā palika karavīri bez dokumentiem, kuri drīz vien izklīda kur katrs.”

Ar katru jūnija dienu pēc kara sākuma savai kulminācijai 28.-30.jūnijam – tuvojās latviešu virsnieku un karavīru dezertēšana no Sarkanās Armijas, no atsevišķiem gadījumiem izaugot par masveida bēgšanu. Dezertēšanai tiek izmantota jebkura iespēja: gan vācu lidmašīnu uzlidojumu radītais juceklis, gan situācijas pārgājienu laikā, piemēram, daži virsnieki aiziet, atprasoties ieiet pēc papirosiem ceļa malā esošajā veikalā utt. Padomju vēsturnieks J.Dzintars, kura sniegtos skaitļus viņam pieejamās informācijas dēļ uzskata par visumā objektīviem, min, ka līdz 29.jūnijam dezertējuši 124 virsnieki un 463 instruktori, ierindnieki.

Pēc J.Kaniševska liecības 23.jūnijā Pļaviņu stacijā, gaidot Daugavpils – Rīgas vilcienu, vācu lidmašīnas uzlidojuma laikā aizbēg puse tur esošo latviešu karavīru! Bēgšana ārkārtīgi sanikno krievu poļitrukus un komandierus. Ir draudi visus nošaut.
Par jūnija pēdējās dienās abās nometnēs valdošo pilnīgo haosu savās piezīmēs pārliecinoši stāsta sakaru bataljona komandieris Kārlis Aperāts. Viņa vadībā, šķiet, notiek pati lielākā kādas vienības dezertēšana no nometnes. Pēc “dzimtās zemes apceļošanas” viņu izsauc korpusa komandieris, žēlojoties, ka jau ceturto dienu nav sakaru ar Rīgu, trūkst jebkādas informācijas, kas notiek Rīgā, kur atrodas fronte, kā ar radio sakariem. Tos ar Rīgu izveidot nevar, jo krievi neuzticēdamies nedod ne šifrus, ne kodus, ne Baltijas kara apgabala izsaukšanas signālus un viļņu garumus. Latviešu sakarnieki arī īpaši nepūlas. Tikšanās laikā korpusa komandieris paziņo, ka, ņemot vērā neskaidro stāvokli, viņš esot nolēmis ieņemt aizstāvēšanās pozīciju katram gadījumam ar komandpunktu Stāmerienā, uzdodot Aperātam ar šo punktu un korpusa vienībām nodibināt sakarus. Nav zināms, vai pēc atgriešanās no ceļojuma štābs izvietojas atkal Litenes pilī vai paspēj pārcelties uz Stāmerienu. Pēc dažam dienam korpusa sakaru bataljona vairs nav. Latviešu karavīri ir izmantojuši katru iespēju no vienības pazust. Aiziet laimējas arī bataljona komandierim, štāba priekšniekam un adjutantam. 27.jūnijā 3 bataljona rotas – gandrīz viss sakaru bataljons – ieiet mežā! Aiziet ar automašīnu, sakaru līdzekļiem un raidstaciju. K.Aperāta vadībā tas sāk partizānu gaitas Gulbenes un Madonas apkārtnē.
Izgājis no Litenes “Puķītēm”, izcīnījis drosmīgas cīņas, atstājis nākamībai savas ‘Piezīmes par 1940-1941.gadu’, smagi ievainots, 1944.gada jūlija vidū pulkvedis izdzēš savu dzīvību pie Mozuļiem dažus kilometrus aiz Zilupes – tagad Krievijā. 27.jūniju šajā sakarā min arī V[isv].Lācis.

Taču E.Jēkabsons un A.Bambals, arī E.Pelkaus – 30.jūniju. To pieminēt ir nozīmīgi, jo ir pārliecība, ka Litenes nometni karaspēks atstāj jau 28.jūnijā.
Savdabīgāka, pirmajā mirklī it kā neiedomājama, neticama šķiet Vernera Nauma un viņa grupas aiziešana no nometnes. Taču tā vēl spilgtāk parāda krievu vadības apjukumu, nenoteiktību un haosu visapkārt. V.Naums kopā ar 5-6 citiem karavīriem saņem atbrīvošanas papīru. Pēc laika atbrīvojumu atsauc. Iedod apbruņojumu un patronas. Karavīri nezina, kam tiek gatavoti, kāpēc apbruņo tieši šo daļu. Viņi nenojauš arī kara sākumu. Savstarpēji apspriežoties, nolemj, ka jāiet no nometnes prom. Aiziet viegli, ar atrunu:

“Jāiet pārbaudīt posteņi!”

Drudžainas kustības, cilvēku pilni tā gada jūnija beigās ir Litenes apkārtnes meži. Kāda sadegusi vieglā mašīna meža ceļā. Sadragāti pajūgi. Saduroties cilvēku grupām vai atsevišķiem bēdzējiem, nepavisam nav skaidrs – biedroties vai iespējami ātrāk pazust biezoknī. Bēg ne tikai latviešu karavīri un virsnieki.

Ir divas dienas jūnijā nometnēs, par kurām jārunā atsevišķi, kaut arī tās tāpat cieši saistītas gan ar dezertēšanu, gan ar demobilizāciju. Taču uzreiz jāpiebilst, ka atšķirības daudzās publikācijās un nenoteiktais formulējums “pašās jūnija beigās” nerada drošu pārliecību, vai aprakstītais noticis 28. vai 29., vai arī 30.jūnijā.

“Kāpēc jūs visi runājat tikai par 14.jūniju, bet neviens par 28.?”

satraukts un emocionāli saviļņots, pārmetumu vairākkārt izsaka pazīstamais komponists un dziedātājs Eduards Rozenštrauhs, atmodas gados pēc koncerta Litenē tiekoties neoficiālā gaisotnē. Taču tajā laikā vēl nav ne liteniešu jautājumu, ne komponista paskaidrojumu. Bija jūtams, ka sirmais komponists šīs dienas notikumus īpaši pārdzīvo. Arī viņš bija nometnē. Patiesi, mūsu zināšanas par Litenes notikumiem lielākoties beidzas ar apjausmu par 14.jūnijā notikušo. Baisma ir šī diena ar daudzajiem aizvestajiem, ar pirmajiem mežos nošautajiem, taču virsnieku un karavīru dzīvību abās nometnēs vēl vairāk paņem 28. – otra baismākā jūnija diena. Taču skaidrības un zināšanas par šīs dienas notikumiem ir vēl mazāk. Arī raksta par to retāk.
Kara laika apstākļi, brīdis pirms nometnes atstāšanas, apjukums, haoss sarkanarmijas korpusa vadībā, neuzticamo “demobilizēšana” steigā, latviešu virsnieku un karavīru dezertēšana, krievu komandieru, poļitruku ārkārtīgs niknums un nesavaldība. Kādu skaidrību par katru izdzēsto cilvēka dzīvību te rast? Taču liecības ir. Saliekot tās blakus vienu otrai, zināma skaidrība rodas. Arnolds Zariņš no Ostroviešu nometnes:

“Naktī no 27. un 28.jūniju, kad bija plānota kāda akcija, man un ļoti daudziem virsniekiem izdevās aizbēgt.”

243.pulka kareivis A.Sūniņš no Ostroviešiem:

“Naktī apcietināja 42 virsniekus no bijuša 2.Ventspils kājnieku pulka. Kur viņus aizveda – to neviens nezināja.”

8, kas 28.jūnijā apmēram desmitos no rīta, pulkam atgriežoties Ostroviešos, aizbēg, pieteikdams krievu leitnantam, ka ieiet veikalā pēc papirosiem:

“Izrādījās, ka pēc nocelšanas no pozīcijām 28.jūnijā visi tiešām bija atgriezušies Ostroviešu nometnē, kā bija pavēlē, kurai es neticēju. Minētās dienas vakarā pie divīzijas štāba, kas kara sākumā atradās Ostroviešos, notika zvēriska izrēķināšanās, jo neuzticīgi jau skaitījās visi latviešu karavīri. Lielāko tiesu nelaimīgie bija sasisti, sakropļoti un sadurti. Man izdevās identificēt kapteini Ozolu no Saldus un leitnantu Luci, 640.pulka virsnieku, ko pēc aculiecinieku stāstiem viņa paša teltī nošāvis komisārs un poļitruks, pēc tam paziņojot, ka pats nošāvies. Daudz smagāku likteni piedzīvoja pie divīzijas operatīvā štāba noslepkavotie apmēram 30 karavīri. Ostroviešu – Gulbenes lielceļa malā visus noslepkavotos guldīja kopējā kapā. Daudzus viņu sakropļošanas dēļ neizdevās identificēt.”
T[eofils] Dreimanis, 183.divīzijas seržants, par apstākļiem, kādos 28.jūnijā nonāvēti 14 Pededzes kapos apglabātie, stāsta:

”Pēc Ziemeļrietumu frontes pavēlniecības izdotā rīkojuma par latviešu kareivju un virsnieku atvaļināšanu Ostroviešu nometnē 15 cilvēki izteikuši vēlēšanos doties mājās. Viņi ievesti bunkurā, kur pavēlēts gaidīt, līdz noformēs un atnesīs dokumentus. Viens no viņiem [Leopolds Grunte?] pamanījies izlavīties, laikam, lai atvadītos no kādas savas paziņas. Pārējie 14 esot palikuši bunkurā, kur drīz pēc tam iemesta granāta.”

To pašu rakstītājs atkārto 2002.gadā izdotajā grāmatā ‘Straumē ierautie’. Šī apgalvojuma ticamību apstiprina arī vietas apraksts, kur pēc Sarkanarmijas aiziešanas atrasti nogalinātie. Viņi bija sekli aprakti tranšeju grāvī blakus ar dzeloņdrātīm apvilktam laukumam, kura vidū būda. Viņu sejas notrieptas ar dūņām. Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, par šādu atgadījumu toreiz apkārtnē runāts.
Pārsteidz iepriekš minētais pie divīzijas operatīvā štāba nosaukto noslepkavoto karavīru lielais skaits – apmēram 30. Taču LPSR prokuratūras ierosinātās krimināllietas izmeklēšanas secinājumos minēts vēl lielāks skaits.

“Laikā no 28.jūnija līdz jūlija pirmajām dienām šajās nometnēs vēl nogalināti ne mazāk kā 40 demobilizētie karavīri. Tāpat izmeklēšanai nenoskaidrots skaits kareivju tika nogalināti attālāk no Litenes un Ostroviešu nometnēm”.

Nav skaidrs, par kādu kopēju apbedījumu runā A.B. Nav šaubu, ka Ezernieku jeb Pededzes kapos apglabāti 14 virsnieki un karavīri, par vēl 30 te apraktiem nekur citur nav minēts. Mulsina Lauku Avīzes lasītāja J.Brenarda vēstulē rakstītie vārdi, kas citēti bieži pieminētajā rakstā ‘Litenes likteņlīnijas’:

“1943.gada vasarā braucu pie paziņām uz Vecgulbenes pagastu pa Rugāju – Gulbenes ceļu. Kādus trīs – piecus kilometrus pirms Pededzes tilta (vietējie to vēl joprojām dēvē par Ostroviešu tiltu) bija īpaši izgatavots ceļrādis, kam sekojot pa meža ceļu varēja nokļūt bijušās Latvijas armijas virsnieku kapos. Tie bija masu kapi … Bija pat piemineklis. Ja atmiņa neviļ, ar apglabāto uzvārdiem.”

Telefona sarunā raksta autoram A.Šiliņam vēstulē teikto J.Brenards papildinājis ar pieminekļa aprakstu: tas bijis aptuveni divus metrus augsts piramīdveida melns akmens (iespējams granīts) ar iecirstu uzrakstu. Bet Pededzes jeb Ezernieku kapi atrodas Rugāju – Gulbenes ceļa pašā malā, pa meža ceļu nav jānogriežas, pat ceļrāža nevajag, kapus nevar neieraudzīt. Vai ir bijis cits, šodien nezināms apbedījums, cits piemineklis, kas nopostīts, atjaunojoties padomju varai? Vai kļūdaini aprakstīta vieta? Ir uzskats, ka tieši starp šajā dienā nošautajiem ir arī Litenes kapsētā 1989.gadā decembrī apglabātie. To apgalvojis cilvēks, kas 1988.gadā uzrāda aprakšanas vietu. Nav skaidrs, vai šajos 30-40 nogalinātajos tiek ieskaitīti arī korpusa apakšvienību sadursmē ar latviešu partizānu un korpusa dezertieru vienībām 28.jūnijā bojā gājušie 16 karavīri.
Vai tie visi bija latvieši? 24.teritoriālā korpusa 181.divīzijas 613.artilērijas pulka virsnieks Mihails Tarkačs, kas vēl 1988.gada 26.augustā apgalvoja:

“Es visu zinu un varu apgalvot, ka Litenē netika noslepkavots neviens 24.teritoriālā korpusa virsnieks,”

tālāk atzīst:

”Es pats redzēju, ka ap 28.jūniju uz nometni atveda dezertieru vai arī diversantu nošautus divus augstus Padomju Armijas virsniekus un viņu šoferi. Uzbrukumā bija nošauti arī ap 16 karavīru. Šis atgadījums norisinājies Ostroviešu nevis Litenes tuvumā. Litenes nometni Sarkanarmija atstāj 28.jūnijā sešos no rīta. 28.jūnijā uz Ostroviešu nometni atved artilērijas pulka 2.ranga kara ārstu, pulkvežleitnantu Jāni Tukumu, kas nāvīgi ievainots korpusa apakšvienības sadursmē ar latviešu partizānu un dezertieru vienībām. Tieši 28.jūnijā Litenes nometnē zvēriski nogalināts pulkvežleitnants Voldemārs Pincers. Daudzajās publikācijās par viņu sastopamas pretrunīgas, arī aplamas ziņas.
Grāmatā ‘Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu’ minēti pat divi virsnieki ar šo uzvārdu. 275. lappusē:

“Pulkvežleitnants Voldemārs Pincers, dzimis 1894.gada 10.martā Lielvircavas pagastā. Dienējis Kurzemes artilērijas pulkā. 1941.gada 1.jūlijā Litenes nometnē zvēriski nogalināts. To veikuši Padomju armijas kareivji, dēvēti par sarkanarmiešiem. Apglabāts Litenes kapos 1941.gadā”.

309.lappuse: “Virsleitnants V.Pincers. Arestēts Litenē. Nošauts 1941.gadā.”

Okupācijas muzeja ekspozīcijā starp Litenes nometnē nogalinātajiem minēts leitnants V.Pincers, dzimis 1921.gadā. Taču bijis ir pulkvežleitnants Voldemārs Pincers, dzimis 1894.gada 30.martā Misas pagastā, zvēriski nogalināts Litenes nometnē 1941.gada 28. jūnijā četros no rīta. Publikācijās atšķirīgi raksturoti zvēriskas izrēķināšanas apstākļi. Litenietis Voldemārs Vīksniņš, kurš pēc sarkanarmijas aiziešanas piedalījies nogalināto meklēšanā, stāsta:

“Nezinu, vai pulkvežleitnants bija nošauts, bet krūtīs un vēdera stipri sadurts gan. Viņu atrada atzveltnes krēslā barakas stūrī”.

A. Kūlis apstākļus raksturo šādi:

“Vakarā pirms atkāpšanās pulka komandieris Pincers saaicināja visus virsniekus pie sevis, lai apspriestu atiešanas plānu. Apspriedē bija klāt arī divi nepazīstami cilvēki, kuri pēc virsnieku aiziešanas palika kopā ar Pinceru. Nākamajā rītā virsnieki sapulcējās, bet Pincera viņu vidū nebija.”

Vēsturnieks E.Jēkabsons šajā sakarā raksta:

“Naktī uz 1.jūliju politvadītāji Litenes nometnes barakā nošāva apakšpulkvedi V.Pinceru. Viņš bija izsaukts pie pulka politvadītāja, kurš apvainoja viņu “pretestībā padomju varai””.

Laikraksts ‘Latvija Amerikā’ 1994.gada 6.augustā informē lasītāju:

“Pēc vietējo iedzīvotāju ziņām starp nogalinātajiem bijuši: vlnt. Pūriņš, vlnt. Lucāns, kapteinis Jansons, majors Ozoliņš, plktn. Peniķis, plktn. Pincers, kurš 1941.gada 28.jūnijā p1. 4 no rīta, kad sākusies krievu bēgšana no nometnēm, nodurts Artilērijas štāba komandpunktā. Tad nodzisa gaisma viņa logā.”

Komandpunkts? Baraka? Virsnieka mājiņa? Atšķirīgāk par šo notikumu stāsta litenietis, kurš savā laikā runājis ar nu jau sen mirušo Maku māti, kura dzīvoja “Silmalu” mājās, pavisam tuvu pie artilērijas nometnes, pazina pulkvežleitnantu. Voldemārs Pincers bieži nācis arī uz “Silmalu” mājam. Artilērijas nometnes šajā galā bijušas 3 atsevišķas mājiņas. Vienā no tām dzīvojis virsnieks. Šajā laikā viņš bijis mājas arestā, stingrā uzraudzībā. Satraukuma dēļ Maku māte ar ģimeni visu šo nakti, runa ir par 28.jūniju, nav varējusi gulēt. Četros no rīta lauztas pulkvežleitnanta mītnes durvis. Šāviena nav bijis. Abas mājas atradušās tik tuvu, ka pa pavērto aizkara spraugu bijusi redzama kņada pie durvīm, labi sadzirdams durvju laušanas troksnis, niknas lamas. Sešos no rīta Sarkanarmija atkāpjas no Litenes. Nometnes pārmeklēšanas laikā virsnieka kabatā atrasta zīmīte:

“Par dzimtenes nodevību”.

Sākotnēji V.Pinceru kopā ar citiem virsniekiem apglabā Litenes kapsētā. Apbedīšanā piedalās sieva Marija, dzimusi Zarkevica. Viņam bijusi meita Dzidra Marija, 15 gadus veca, un septiņpadsmitgadīgs dēls Ojārs Valdemārs. Ģimenes locekļiem apspriežoties, pulkvežleitnants vēlāk pārvests uz citiem kapiem. Ļoti trāpīgi ‘Ekshumācijā’ Anita Liepa attēlo, kā šajā murgpilnajā laikā, zvēriskās mocīšanas un spīdzināšanas dienās Latvijas laukos no mājas uz māju ceļo patiesība, minējumi, arī pārspīlējumi, baumas, arī par Litenē notikušo:

“Kāds mežzinis, kāds mednieks, sievietes, kas poligonā dzirdējušas ložmetējus rejam un citas, kam vācieši likuši mirušos apkopt…”

Ir durklis pulkvežleitnanta krūtīs, ar kuru viņš pienaglots pie sienas, ir dzeloņstieples ap augumu, ir jaunās varas norīkotās mirušo apkopējas. Šajā gadījumā nav liecību par akmeņiem acu dobumos. V.Pincera nāves faktu 1942.gada 23.maijā Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrējusi sieva Marija, kas dzīvojusi Krustpilī Daugavas ielā 1. Dēls Ojārs cīnījies leģionā, apbalvots ar Dzelzs Krustu. Ir vismaz 3 liecības par to, ka šajā laikā Litenes nometnē ar durkļu dūrieniem sirdī nogalināts arī kapteinis Jansons.

Trešā karavīru atmiņās visbiežāk pieminētā liktenīgā vasaras mēneša diena pēc 14.un 28.jūnija ir 30.jūnijs. Šīs dienas notikumi galvenokārt saistīti ar latviešu virsnieku masveidīgu demobilizāciju un ar to saistītiem incidentiem Ostroviešu nometnē. No šejienes Sarkanarmija atkāpjas 2.jūlijā. Tā kā Litenē pastāv samēra stingrs un noteikts uzskats, ka šo nometni karaspēks atstāj 28.jūnijā sešos no rīta – divas stundas pēc pulkvežleitnanta V.Pincera nomocīšanas, jādomā, ka te virsnieku un karavīru pastiprināta atvaļināšana notikusi līdz šai stundai.
30.jūnija notikumi Ostroviešos aprakstīti plaši. Ar vēl palikušajiem korpusa štāba latviešu virsniekiem šajā dienā nodarbojas pats korpusa komandieris Kačanovs. Ar katru notiek pārrunas. Ko darīs latviešu virsnieki Sarkanarmijas atkāpšanās gadījumā – ies līdzi vai paliks Latvijā? Tūlīt tiek izrakstītas divu veidu atvaļināšanas apliecības atbilstoši sarkanarmijas likuma 43-a vai 43-b pantam. Pirmais nozīmē atvaļināšanu vietu un amatu dēļ, otrais – par politisku neuzticamību. Jautājumu par iešanu līdzi vai palikšanu saviem pakļautajiem pulku sanāksmēs šajā dienā uzdod arī pulku komandieri. Norises pulkos ir atšķirīgas. Ignats Blažēvics zīmē ainu nometnē pēc tam, kad oficiālas caurlaides nometnes atstāšanai ir izdalītas.

“Pie štāba barakas deg liels ugunskurs, dedzina slepenās aktis. Liesmas aprij karavīru Latvijas pases, karaklausības apliecības. Pār mežu lēni nolaižas krēsla, kas jaucas kopā ar purva izgarojumiem, vakara miglu. Mežā skan šāvieni.”

I.Blažēvics, 195.strēlnieku pulka komandieris, atceras atvaļinātajiem parādīto īpašo “labvēlību”, jo ir pateikts, ka virsniekiem “transporta līdzekļi uz Alūksni jau stāvot gatavībā, bet obligātā dienesta kareivjiem gan jādodas pulkam līdzi.”

Tāds esot Maskavas rīkojums.

“Bija jau krēsla, kad, neuzticēdamies apsolītajam transportam, lavījāmies laukā no nometnes. Pēkšņi mežā atskanēja daži šāvieni un eksplozijas. Taurētājs pūta trauksmes signālu. īsā laikā visa Litenes nometne vārījās kā raganu katls. Liels rekvizēto zirgu bars savvaļā un panikā auļoja pa mežu un laukiem. Šī panika, liekas, bija mūsu glābiņš, jo mēs varējām netraucēti no nometnes attālināties un sākt virzīšanos uz Alūksni”.

Mazliet atšķirīgāk par pulka aiziešanu no nometnes 30.jūnijā stāsta cits karavīrs. Kad solītais transports nav sagaidīts, 23:00 vienība atstāj nometni. Tur ir neaprakstāms haoss. Zirgi satrakojušies lauž ratus. Karavīri skraida juku jukām. Skan komandas, klaigāšana, lamāšanās ar septiņstāvu vārdiem. Pulks, protams, stacijā, kā bija norādīts, neierodas. Pēkšņi pāri galvām aizšaujas ložu šalts. No nometnes puses skan automātu un šauteņu troksnis. Dzirdama eksplozija, paceļas ugunsgrēka blāzma.

Latvijas valsts komandas jātnieks Insbergs par 30.jūniju stāstījis:

“Izsaukti pie kaut kāda vadošā un pateikts tā: Kurš nāks ar mums, un kurš grib demobilizēties? Lielākā daļā pateikusi, ka viņi grib demobilizēties. Norunājuši, ka ies prom pa vienam, nevis reizē. Aizgājuši kādi 15-20 latviešu virsnieki. Kad saule rietējusi, viņi ir dzirdējuši, ka Litenē šauj. Tas bijis pēc 29.datuma.”

Daudzām karavīru un virsnieku atmiņās aprakstītajām jūnija beigu haotiskajām norisēm nav iespējams noteikt precīzu dienu – 28., 29. vai 30.jūnijs, tāpat nekļūdīgi diferencēt notikumus Litenē un Ostroviešos. Šajā sakarā abas nometnes bieži jauktas. Par

“raganu katla varīšanos”

tuvējā nometnē stāstījuši arī ilggadējie litenieši, daži – balstīdamies uz vecāku stāstīto. Arī te bijusi tāda zirgu neprātīga auļošana pa visiem tuvējiem ceļiem un laukiem. Bijis milzīgs troksnis. Zirgi turēti artilērijas nometnes teritorijā netālu no “Silmalu” mājām. Stāstītāja atceras, ka tēvs mājās pārnesis iemauktus, ko uz ceļa nometis auļojošs zirgs. Vai šis “katls” sakurts patvaļīgi aizgājušajiem? Vai šajā brīdī nometnē noticis kaut kas cits? Vai tā izrēķināšanas ar daļu palikušo? Savulaik Lauku Avīzes saņemtajā vēstulē stāstīts, ka

“īsi pirms atkāpšanās nometni ielencis Iekšlietu Tautas Komisariāta [NKVD] karaspēks, un tur risinājusies vairāku stundu ilga apšaude”.

Pirms daudziem gadiem “klusēšanas laikā” īsā braucienā no Ogres līdz Kaibalai, uzzinājis, no kurienes esmu, šoferis – “litenietis” starp citu pateica vārdus, ko atceros šodien:

“Kad nometnē latviešu virsniekiem pavēlēja nolikt ieročus, tad gāja vaļā …”

Liekas, ka visi trīs stāstījumi labi sader vienuviet. Jau pieminētajā Lauku Avīzes numura vēstuļu apkopotājs A.Šiliņš atzīst:

“Protams, atmiņas ir tikai atmiņas”.

Pretēji dažu vēsturnieku viedoklim par pilnīgas uzticēšanās neiespējamību mana pārliecība ir, ka stāstītāji un rakstītāji faktus un notikumus neizdomā, jo ar tik nopietnām un svētām lietām latvieši nejokojas.

“To gan es neesmu teicis. To es nevaru apgalvot. Ko es nezinu, to nerunāju,”

tā nereti sarunās man atbildējuši vecākā gadu gājuma cilvēki, kad varbūt pārāk cītīgi esmu centies virzīt viņu domas kādā virzienā. Cita lieta ir vēsturiskais konteksts, kurā notikums iekļaujas, laiks, vieta, darbojošās personas. Tur gan cilvēka atmiņa viļ un laiks neglābjami dara savu. Gandrīz visas Lauku Avīzes lasītāju vēstulēs minētās epizodes, situācijas sīkākas izpētes un salīdzināšanas gaitā apstiprinās. Taču laiki, laiki bieži nesakrīt. Runājot par šiem jūnija beigu apjukuma, neziņas, haosa pilnajiem notikumiem nometnē no kāda litenieša esmu dzirdējis stāstījumu par atgadījumu, kura īsto izskaidrojumu viņš pats nezina:

“Datumu es vairs neatceros, bet tas notika apmēram jūnija beigās. Es biju aizbraucis uz Kordonu pie drauga, un tas notika pēc pusdienām, apmēram 15:00-17:00. No Litenes puses parādījās karavīru kolonnas, kādas 3 vai 4; katrā varēja būt apmēram pa 1 rotai, tas ir ap 100 vīru. Kad pirmā kolonna tika pāri tiltam, tad atskanēja komanda un kolonna pēkšņi izvērsās pa kreisi un labi un atklāja uguni uz tiem, kas sekoja aiz viņiem. Aizmugurē izceļas panika, un kolonna izklīda uz abām pusēm. Ceļš palika tukšs. Apšaude nevilkās ilgi. Tā kā nekāda lielāka pretestība no aizmugurē esošajiem uzrādīta netika, tā drīz apklusa. Varēja būt varbūt pagājusi kāda stunda, kad aizmugurē esošie savācās, sakārtojās un aizgāja kolonnā kā bija nākuši uz Balvu pusi. Aiz kolonnas atradās pajūgi, kuros varēja redzēt karavīrus. Vai tie bija ievainoti vai krituši – nezinu. Tūliņ paklīda runas, ka priekšējā kolonnā gājuši latviešu ložmetējnieki, kuri tad, tiekot aiz tilta, apšaudīja pārējos, kas sekoja. Tie runāja tikai krieviski un ar mums, vietējiem, nesarunājās.”

Šķiet, ka par šo pašu notikumu stāsta arī Mihails Tarkačs. Taču citāds ir okupācijas un represiju noliedzēja skatījums. Viņa faktu interpretācija ir atbilstoša visiem padomju laika kanoniem. Viņš raksta, ka pēc 14.jūnija un kara sākuma aktivizējušies visi pret padomju varu naidīgi noskaņotie spēki līdz pat bruņotiem uzbrukumiem, sarosījusies vācu izlūkdienestu iesūtīto aģentu darbība. To sekmējis arī tas, ka tieši kara pirmajās dienās Litenes nometnē esošajām karaspēka vienībām uzsāk ieroču apmaiņu.

“Jā, mums angļu sistēmas šauteņu vietā izsniedza, ka saka, krievu “trijlīnijnieces”, bet patronas neatveda. Tā tas bija arī ar lielgabaliem. Zinu, ka, izmantojot šādu situāciju, savu komandieru sakūdīti, uz neapbruņotiem, tikko iesauktiem puišiem no Krievijas vidienes bija šāvusi kāda baterejas apkalpe. Tai apkalpei vēl nebija apmainītas angļu sistēmas šautenes, un arī patronu bija daudz.”

Vai tas nav viens un tas pats gadījums, kuru atceras atšķirīgu uzskatu un pārliecību cilvēki?

Kāds ir to Litenes virsnieku un karavīru turpmākais liktenis, kurus pasaudzē 14.jūnijs, kurus nenošauj dezertēšanas un viltus demobilizācijas laikā, kuru dzīvības nepaņem divdesmit astotais? Daļa no viņiem paliek apkārtnes mežos un veido partizānu vienības, kas vajā nekārtībā bēgošos sarkanarmijas pulkus. Latvijas nacionālo partizānu cīņas ar Sarkano armiju sākas jau pēc 14.jūnija izvešanas, kļūst vērienīgas, sākoties karam, nesagaidot vācu karaspēka ierašanos katrā konkrētā teritorijā. Galvenokārt latviešu virsnieki ir šo partizānu vienību komandieri. Pamatīgi un plaši savā grāmatā par to raksta Visvaldis Lācis, īpaši izvēršot stāstījumu par Limbažu, Kārzdabas, Saikavas, Lejasciema, Dikļu, Valkas, Alūksnes un citu apdzīvotu vietu atbrīvošanu. Viņa stāstījumā minēti arī daudzu no Litenes un Ostroviešu nometnēm izbēgušo vai demobilizēto latviešu virsnieku uzvārdi. Samērā liels ir to virsnieku skaits, kuri apkārtnes mežos uzturas 4-5 diennaktis, kamēr virs Litenes pagastmājas un citām sabiedriskām ēkām apkārtnē paceļas Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā lielāka daļā virsdienesta instruktoru un daļa karavīru iestājas Kārtības dienestā. Atturīgāka un nogaidošākā ir vecāko virsnieku attieksme. Tālāk – cīņas leģionā, no kurienes vai nu patvērums emigrācijā, vai izsūtījums Sibīrijā. Šos visus posmus – 14.jūniju Litenē, “ceļojumu” uz Lilasti, korpusa atstāšanu, partizānu cīņas, bet īpaši darbību leģionā un Vorkutas gadus izdzīvo Teofils Dreimanis grāmatā ‘Straumē ierautie’. Lielākā daļa obligātā iesaukuma karavīru un tikai daļa komandieru no Litenes nometnēm aiziet līdzi Sarkanajai armijai. Arī viņi izmanto katru iespēju – vācu lidmašīnu uzlidojumus, naktis – lai bēgtu.
Armija no nometnēm aiziet Opočkas un Ostrovas virzienā. Vācieši Rīgu ieņem 1.jūlijā un 3.jūlijā iejoņo Gulbenē.
12.septembrī latviešu cīnītājiem Sarkanajā armijā jānodod kaujas zvērests. Šajā dienā ‘Latvijas strēlnieks’ publicē Valda Luksa dzejoli ‘Pēc zvēresta’.

Teksts vingri nolasīts un paraksts dots,
Stāv jaunais cīnītājs un tautas vīrs.
Un lepns smaids ap lūpām apgarots,
Un skats tam cīņas alku pilns un tīrs.
Viņš sarkanarmietis un kaujinieks,
Kas sūrās kaujās gatavs doties rīt.

Visos nākamajos pantos ka refrēns atkārtojas šīs divas rindas. Maz dzejas. Maz patiesības.
No Litenes un Ostroviešu nometnēm izbēgušie latviešu virsnieki un karavīri arī pēckara gados nereti kļūst par pretošanās kustības vadītājiem savā dzimtajā pusē. Viens no nacionālo partizānu kustības uzsācējiem Ērgļu pusē ir Kārlis Plaudis. Viņš ir tas, kas Jaungulbenes Obravas pusmuižā atriebjas par Aleksandra Grīna arestu, par ko jau atstāstītajā epizodē liecina Anna Biruta Zaļā – Pinne. Viņš ir Ērgļu pagasta “Stangu” māju jaunsaimnieka dēls. Latvijas armijā brīvprātīgi aizgājis jau 17gadu vecumā, kad pirmskara gados Ulmaņa valdība izsaka šādu priekšlikumu. Sākumā dien Rīgas pils iekšējā apsardzē. Pēc okupācijas no pilssardzes noņemts un nosūtīts uz Liteni, patiesībā uz “Ostroviešiem”. Nometnē iedalīts kapteiņa Grīna padotībā. Uz mājām rakstījis apbrīnas pilnas, jūsmīgas vēstules par slaveno rakstnieku. Liktenīgajā dienā kopā ar A.Grīnu atrodas Jaungulbenē. Pēc notikušā aizbēg, ierodas dzimtajā pusē, organizē bruņotu cīņu pret okupācijas režīmu. Vācu okupācijas laikā strādā Madonas pašpārvaldē. Pēc vāciešu aiziešanas K.Plaudis atkal ierodas dzimtajā pusē, lai turpinātu organizēt pretošanos kustību. Izdod pagrīdes avīzīti ‘Zobens’. Drīz pēc veiksmīgas kaujas ar sarkanarmiešiem, kas aplenc mājas 1945.gada 13.maija rītā, viņš triju miesassargu pavadībā brauc uz Rīgu, viens no viņiem pieved K.Plaudim čekistus. Seko cietums un nāvessods. E.Miķelsons stāsta, ka Ērgļu partizānus vadījis virsnieks ar iesauku Klints.

Kad ienāk vācieši, sākas nogalināto virsnieku meklēšana zināmajos mežos un nometņu teritorijā. Kādreizējais litenietis V.Vīksniņš pats piedalījies nogalināto karavīru meklēšanā un apbedīšanā:

“Nezinu, vai pulkvežleitnants bija nošauts, bet krūtīs un vēderā stipri sadurts gan. Viņu atrada atzveltnes krēslā barakas stūrī. Līķis jau stipri smakoja. Pinceru iecēla pajūgā un aizveda uz Litenes kapu kapliču. Grupa cilvēku ar lāpstām palika nometnē meklēt tur iespējami apraktos. Todien atrada tikai vienu, jo visu teritoriju pārstaigāt neizdevās. Otra grupa, kurā ietilpu arī es, aizbrauca uz apmēram 4 km attālo birzīti pie Litenes – Kalnienas ceļa. Tur posmā starp “Biržu” un “Džungļu” mājām kādu rītu dzirdēti šāvieni. Tuvējo māju iemītnieki jau bija atraduši 2 kapus. Pirmajā bija divi līķi – virsnieks ar vienu “ķieģelīti” uz zīmotnēm un vēl kāds – bez pazīšanās zīmēm. Pārsimts metrus tālāk zem zaru kaudzes nelielā dziļumā bija ierakts vēl viens līķis. Pirmajā dienā tātad bija pieci apbedāmie.”

Pilnīgi neatkarīgi gandrīz līdzīgu informāciju sniedz 243.pulka seržants A.Pumpurs:

“Cīņās pie Liepnas pulks cieta smagus zaudējumus. Dzīvi palikušie sadalījās nelielās grupās – vieni meklēja Sarkanarmijas daļas, citi, arī es, devās atpakaļ. Litenē atradām pulkvežleitnantu Pinceru. Vēlāk vietējie parādīja vēl piecus nonāvētos. Tiem bija saplēstas drēbes. Rokas ar dzeloņstiepli sasietas aiz muguras.”

Liekas, ka A.Pumpurs kļūdās, V.Pinceru izdalīdams no pieciem atrastajiem. Konkrētus atrasto virsnieku uzvārdus savā mutvārdu stāstījumā nosauc litenietis A.Š. Taču viņa nosauktā atrašanas vieta mežā atšķiras no V.Vīksniņa minētās. Tās atrodas Kalnienas ceļa pretējās malās apmēram 1 km attālumā.

“Pulkvedis V.Pincers bija atrasts artilērijas nometnē, piedurts ar štiku pie sienas. Kapteinis Jansons un kapteinis Ozoliņš ir izrakti kaut kur pie nometnēm. Linmeijers aprakts starp “Džungļu” un “Birznieku” mājām, bet trīs nezināmie izrakti aiz “Lakstīgalām” uz “Ūsiņu” māju pusi.”

Divi atrasto uzvārdi tiek minēti samērā daudzās publikācijās. Tie ir virsleitnants Pūriņš un Lucāns. Kāpēc meklēšanas laikā nav atrasts M.Linmeijera un citu mežā nošauto aprakšanas vietas, ja teritorija aptuveni zināma un pagājis pavisam neilgs laiks? Jāatgādina jau pieminētās žagaru kaudzes. Tā ir šāvēju rokraksta daļa. “Lāča daba”, šajā sakarā saka kāds litenietis.
Nav saprotams, uz kāda pamata dažās publikācijās starp Litenes kapsētā 1941.gada jūlijā pārapbedītajiem virsniekiem tiek minēts pulkvežleitnants Peniķis, ģenerāļa Peniķa krustdēls, artilērijas virsnieks dažādos pulkos, teritoriālajā korpusā – 624.artilērijas pulka štāba priekšnieks. 12. vai 13.jūnijā viņš no Litenes aizsūtīts uz kvalifikācijas celšanas kursiem Maskavā, represēts, astoņus gadus bijis ieslodzījumā, atgriezies Latvijā. Miris 1961.gada 23.aprīlī, apglabāts Aizputē Misiņkalna kapos. Šī virsnieka vārds nav minēts arī 1988.gada 13.oktobrī ierosinātās krimināllietas izmeklēšanas materiālos.
Joprojām strīdīgs ir jautājums par toreiz Litenes mežos atrasto un vietējos kapos apglabāto virsnieku skaitu. Pieci, seši, retāk – septiņi – tādus skaitļus nācies dzirdēt sarunās ar vietējiem sirmgalvjiem. Apgalvojums par deviņiem šķiet pārspīlēts un sastapts tikai vienā publikācijā, taču nekritiski pārņemts dažās citās. Zīmīgi, ka lielākā daļā no tiem liteniešiem, kas 1941.gada jūlija sākumā bija klāt pārapbedīšanas ceremonijā, noteikti runā par 5 šķirstiem. Nevar nepamanīt arī to, ka arī pieminētajos stāstījumos tā vai citādi atkārtojas tieši skaitlis “pieci”. Pretrunīgas ir arī veco liteniešu domas par to, vai atrastie virsnieki vesti uzreiz uz Litenes kapliču vai vispirms uz Litenes Tautas namu.
Pavisam nesen viens no vietējiem iedzīvotājiem ar pilnu pārliecību apgalvoja, ka toreiz, būdams vēl zēns, redzējis, ka virsnieki noguldīti pie Tautas nama Ziemeļu sienas. Atpazīšanai? Pēc tam vesti uz kapliču. V.Vīksniņš raksta, ka V.Pincers uzreiz vests uz kapliču. Savulaik sarunā ar ‘Padomju Jaunatnes’ korespondenti arī tuvējo māju iedzīvotāji atcerējās, ka kara sākumā pie Litenes Tautas nama bijuši savesti nogalinātie virsnieki. Ciemnieki vēlāk teikuši, ka bijuši pavisam deviņi. Vienā – ar sapampušām rokām, sadurstītām krūtīm, ar dūrienu sirds apvidū – esot sazīmējuši kapteini Jansonu. Veduši gar šīm mājām uz Litenes kapsētu. No pajūgiem kājas vien bijušas ārā redzamas.
Citi turpretim pilnīgi noliedz karavīru atrašanos pie Tautas nama un ir pilnīgi pārliecināti, ka tie uz kapsētu vesti tieši no meža. Pēc garā baiļu, savrupības, noslēgtības gada pārapbedīšanas dienā toreiz vēl nelielajā kapsētiņā atnāk neparasti daudz liteniešu, lai atdotu pēdējo godu latviešu virsniekam. Ziņu saņēmušo tuvinieku, draugu, daudzo pagasta iedzīvotāju, tajā skaitā skolas audzēkņu pavadīti, karavīri svinīgi tiek guldīti toreizējā kapsētas ārmalā pa labi no
kapličas. Litenieši šajā dienā veselām ģimenēm atstājuši mājas. Kā atceras notikuma līdzdalībniece, toreiz jauna meitene, tagad astoņdesmitgadīga sirmgalve, atnākušo cilvēku pulks atgādinājis kapusvētkus.

“Kapsēta bija pilna. Rindā cieši viens pie otra stāvēja 5 balti zārki. Cieši vienu pie otra tos guldīja kapā. Ceremoniju vadīja un apglabāšanu kārtoja Litenes policijas priekšnieks Vīksniņš. Vēlāk kapus iežogoja ar sētiņu. Daudzus gadus vietu varēja atrast pēc tur iestādītā rožu krūma. Padomju laikā laukumiņš regulāri tika postīts, kopiņas atklāti kopt nedrīkstēja. Vēlāk pēc norādījuma tās nolīdzināja. Arī nekopts vienmēr krāšņi ziedēja rožu krūms.”

Sešdesmitajos gados šajā vietā izdarīts jauns apbedījums, un toreiz brīvā teritorija tagad blīvi pierakta. Šie kapi atrodas vidū starp ceļmalas koku rindu un kokiem, kas sastādīti gar toreizējo kapsētas ārmalu. Ar patiesu sašutumu šodien Litenes sirmgalve runā par tiem, kas plašajā, brīvajā teritorijā neatrada vietas ierādīt jaunas kapa vietas nekur citur kā vien uz latviešu virsnieku kauliem. Apbedīšanas laikā pulkvežleitnanta Voldemāra Pincera atraitne Marija ārkārtīgi vērīgi noskata šķirsta nolaišanas vietu, un tāpēc vēlāk to precīzi, bez pārējo kapuvietu postīšanas var izrakt un pārvest uz dzimtas kapiem.
Izsena ir cilvēku tieksme romantizēt, apvīt lietas ar noslēpumainības oreolu. Arī rožu krūmu apvij leģenda par meitenes un nomocītā, te apbedītā virsnieka mīlestību. Okupācijas gados, kad šo vietu neuzdrīkstējās pat pieminēt, ik Jāņu nakti meitene rožu krūmā iekārusi margrietiņu vainadziņu. Līgava? Sieva? Māsa? Meita? Varbūt vienkārši tas ir kādas liteniešu sievietes sveicinājums, godinājums saviem karavīriem jūnijā, kad atkal un atkal aprit gads, kopš varmācīgi pārtrauktas dzīves, kad ir latviskie Jāņi. Arī tagad laiku pa laikam taču parādās kāds ziedu pušķītis pie baltajiem krustiem, pēc 2001.gada 14.jūnija – Sāpju sienas pakājē, ikdienā, kad nav atbraucēju simtu, mūzikas, runu. Vienkārši no sirds.
Par nogalināto virsnieku un karavīru meklēšanu Ostroviešu nometnes tuvumā stāsta N.Priedītis:

“Svētdien, 7.jūlijā, tuvākajiem pagasta iedzīvotājiem bija izziņots ierasties pārmeklēt nometni un apkārtējo mežu, jo bija aizdomas, ka krievi dažus latviešu karavīrus nošāvuši. Pārmeklēšanā piedalījos arī es ar visiem mežsargiem. Atradām 14 sekli apraktus līķus, to vidū bijušā Liepājas pulka kapteini Ozolu, virsleitnantu Luci, instruktorus un arī kareivjus, kuru vārdus neatceros. Daži vārdi palika nezināmi, jo nebija nekādu norādījumu. 13 bija aprakti kādā tranšeju grāvī, cietuma žoga (dzeloņstieplēm iežogots laukums ar būdu vidū) tuvumā, bet virsleitnants Lucis tālāk atsevišķi, kopā ar asiņainu gultas maisu.
Kapteinim Ozolam mēteļa apkakle bija uzcelta, citi bija bez mēteļiem. Vienam kareivim galva bija zili melna un ļoti satūkusi, bez šāviena rētām, acīm redzot tas bija nosists. Ozola mēteļa kabatā atradām telegrammu ar pavēli ierasties nekavējoties nometnē, jo viņš bijis atvaļinājumā. Slepkavošana, liekas, bija notikusi starp 30.jūniju un 1.jūliju lietainā dienā. Piedaloties mācītājam A.Čopam (tagad Kanādā), visus 14 slepkavības upurus apbedījām kopīgā kapā “Krievukalnā”, ceļa malā. Vēlāk piederīgie dažus izrakuši un aizveduši uz saviem dzimtkapiem”.

Nonāvēšanas laika noteikšanā autors gan kļūdījies. Tas notika 28.jūnijā. Kāpēc E.Lucim blakus gultas maiss? Acīmredzot, lai inscenētu nošaušanos teltī savā guļamvietā. Liteniešu iecienītais mācītājs A.Čops Kanādā miris. Mazliet atšķirīgākas ziņas par šo pašu laiku un vietu sniedz Jūlijs Upenieks:

“Ienākot vācu karaspēkam Gulbenē, mēs noorganizējām cilvēku grupu un braucām meklēt Ostroviešu nometnē nošautos karavīrus. Pārbaudot nometnes apkārtni, atradām 14 karavīru līķus. Viens no līķiem bija kapteinis Avotiņš no Iecavas. Kabatā atradām dokumentus, arī atvaļinājuma apliecību un telegrammu nekavējoties ierasties karaspēka vienībā – pretējā gadījumā tikšot nodots kara tribunālam. Kapteinis Avotiņš bija ieradies vienībā un tur nošauts. Līdzās viņam – jauns puisis ar seržanta pakāpi, cik redzams, Avotiņa ziņnesis, pārējie – karaskolas leitnanti. Dokumenti kabatās bija ne visiem, pēc tā varēja spriest, ka sarkanarmieši bija stipri steigušies, nebija paspējuši dokumentus izņemt, novilkt hromādas zābakus”.

Taču kapteinis Avotiņš nav to 14 karavīru skaitā, kuri apglabāti Pededzes jeb Ezernieku kapos un kuru vārdi iekalti piemineklī. Viņš nevar būt starp nezināmajiem, jo atrasti dokumenti. Varbūt tuvinieku tūlīt pārvests uz dzimtas kapiem? Starp Ostroviešu nometnē nogalinātajiem, varbūt arī nezināmajiem apglabātajiem, varētu būt Arturs Grauds, kurš dienējis Ostroviešos 639.vieglās artilērijas pulkā. Viņa nāves faktu 1942.gada 11.aprīlī Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā reģistrējis Rīgas apgabaltiesas sevišķu lietu izmeklētājs, par iemeslu minot nogalināšanu krievu okupācijas laikā.

Kā liecina 1942.gada 28.jūnija kapusvētku lapiņa, šo karavīru apglabāšana notikusi 1941.gada 8.jūlijā astoņos vakarā. Neierasti vēlu bēru ceremonijai. Neveikls ir lapiņas uzraksta formulējums.
Paliek šaubas par vienu piemineklī iekaltu vārdu un uzvārdu. Anita Liepa, kas savā grāmatā balstās uz gadu desmitiem ilgu rūpīgu dokumentu izpēti, pie kadeta Leopolda Gruntes fotogrāfijas pierakstījusi:

“… cilvēks, kurš uz kapa pieminekļa redzējis pats savu uzvārdu. 1941.gada jūnijā, būdams 24.teritoriālā korpusa leitnants, it kā nošauts Litenes poligonā, īstenībā aizbēdzis no nošaušanas, cīnījies leģionā, pēc kara gājis bojā ieslodzījuma vietā.”

Tādā gadījumā Leopolds Grunte ir tas, kuram vienīgajam izdodas izlavīties no uzspridzināšanai paredzētā bunkura, lai pirms “došanās mājās” atvadītos no kādas paziņas.
Kāda vienkārša latviešu sieviete pirmajā kara vasarā pie nogalināto virsnieku un karavīru kapavietām slepus iestāda 14 ozoliņus. Pēc daudziem gadu desmitiem rit asaras pār sirmās māmuļas vaigiem:

“Es nevienu no viņiem nepazinu, bet man bija žēl mūsu karavīru… Neko citu viņu labā es vairs nevarēju izdarīt. Vismaz ozoliņi paliks.”

Savukārt gulbenietes Olgas Zvirgzdiņas māte toreiz ieraudzījusi, ka šajā pakalnītē meža malā izlikti guļ līķi armijas formas tērpos, apklāti ar Latvijas armijas segām, zaļām ar ornamentiem. Visiem sejas dūņās. Pirms tam šajā vietā kapsētas nav bijis. Pēc 14 karavīru apbedīšanas arī vietējie iedzīvotāji te sākuši apglabāt aizgājējus. 60 gadu gaitā te izveidojusies Pededzes jeb Ezernieku kapsēta. Savdabīgi skaists, vecu ozolu apēnots, šaurais un grantētais Gulbenes. Rēzeknes ceļš šodien aizved braucēju tieši pie skaisti sakoptā pauguriņa ceļa labajā pusē. Toreiz stādītie ozoliņi izauguši un grūti pamanāmi lielo koku pulkā. Tikai gabaliņu skaistais ceļš vijas līdz Ostroviešu nometnes sākumam.
Vēl viena vieta, kur pārapbedīti Ostroviešu nometne nogalinātie karavīri, ir Balvu pilsētā. Lauku Avīzes lasītājs K. liecina:

“1941.gada jūlija pirmajās dienās virsleitnants Andersons uzaicināja mani un vēl dažus citus kareivjus braukt līdzi uz priekšu netālu no Sitas stacijas. Viņš parādīja laukumiņu, uz kura bija sastādītas priedītes. Sākām rakt un atradām piecus latviešu karavīru līķus ar vēl samērā svaigām sejām. Aiz šineļiem bija aizbāzti kara tribunāla spriedumi ar liecinieku parakstiem. Divi bija notiesāti par dezertēšanu, divi – par pretvalstisku aģitāciju, viens – par izteikumu, ka Ulmaņa laikos strādnieki dzīvojuši labāk nekā tagad (t.i. – 1941.gadā). Visi viņi bija no artilērijas pulka, kura numurs sākas ar “6”. Pēc tam visus apglabāja Balvos”.

Sīkākas ziņas par šiem pieciem un viņu apbedījuma vietu sniedz Balvu novada muzeja darbiniece R.Akmentiņa:

“Ļ. cien. Jānim Zvaigznem. 1941.g. jūlija sākumā Balvu ev.lut. draudzes kapos tika apglabāti 5 latviešu karavīri no 24.teritoriālā korpusā, viņu mirstīgās atliekas atrada Sitas silā. Tie bijā kaprālis Ēvalds Vilkājs un ierindnieki Jānis Pinka, Vilis Leja, Viktors Timoševics (vai Tumaševics) un Aleksandrs Timoševics (vai Tumaševics). Nošautajiem kabatā esot bijušas ieliktas zīmītes ar kara tribunāla spriedumu, kurā minēti nošaušanas iemesli, tie esot bijuši par dezertēšanu, par pretpadomju darbību, par teicienu “Pie Ulmaņa bija labāka dzīve”. Kur pie nošautajiem atrastās zīmītes palikušas vēlāk, nav zināms. Karavīru dzimšanas gadi un dzīvesvietas nav zināmas. Tomoševici vai Tumaševici it kā bijuši čigāni. 1942.g. 11.oktobri, godinot nošauto karavīru piemiņu, apbedījuma vietā tika atklāta piemiņas zīme. (Blakus minētajiem 5 karavīriem apglabāti vēl citi komunistiskā terora upuri). 1989.g. 17.septembrī apbedījuma vietā atklāja pieminekli staļinisma upuriem un II Pasaules karā kritušajiem, kurā ierakstīti arī 5 nošauto latviešu karavīru vārdi. Piemineklis uzstādīts, pateicoties Balvu ev. lut. draudzes gādībai, to iesvētīja mācītājs A.Kavacis. Nošauto karavīru fotogrāfija atrodama grāmatā ‘Baigais gads’, 75.1pp. (jaunajā izdevumā). Balvu novada muzeja galvena speciāliste R.Akmentiņa”.

Visi viņi ir gados ļoti jauni: Ēvaldam(?) Vilkājam – 20 vai 21, Jānim Pinkam – 20, Vilim Lejam – 21, Aleksandram un Viktoram Tumaševiciem – tikpat. (Balvu novada muzeja materiāls.)

Tas, kas notiek Litenē un Ostroviešos, nav karš, kurā pretinieki atklāti nostājas viens pret otru. Tā ir paslepena zvēriska izrēķināšanās. Vēl un vēl jāatkārto Gunāra Janovska Laimoņa vārdi:

“Kā jūs zināsiet, tad katram noziedzniekam ir savi īpatnēji un viegli pazīstami darba paņēmieni. Viņš pastiepj uz priekšu savas rokas. Ap tām ir satīta sarūsējusi dzeloņstieple. Un tad viņš pagriežas un rāda savu pakausi, kura vidū melnē apaļīgs tukšums.”

Tā nav rakstnieka fantāzija, iztēles auglis. Šie vārdi pārsteidz ar ārkārtīgi precīzu šī noziedznieka pazīšanu, notikušā izpratni. Šie “darba paņēmieni”, “īpatnējais rokraksts” nav ar uguni jāmeklē Litenē un Ostroviešos paveiktajā. Pēc Sarkanarmijas aiziešanas pulkvežleitnantu Pinceru Litenē atrod ar durkļiem pienaglotu pie sienas, ar dzeloņstieplēm sasaistītu, redzami dūrieni krūtīs un vēderā. Tiem virsniekiem, kurus šai laikā atrok “Džungļu” un “Lakstīgalu” mežā, kā arī Litenes nometnes tuvumā, drēbes ir saplēstas, rokas ar dzeloņstiepli sasietas uz muguras.
Kapteinis Jansons, kuru apglabā Litenes kapos, nogalināts ar dūrieniem sirds apvidū. Šie fakti nav apstrīdami, jo šie karavīri tiek publiski apbedīti, pirms tam apkopti. To meklēšanā piedalās ne viens vien cilvēks.
Aculiecinieki stāsta, ka pirms Ostroviešu nometnes atstāšanas poļitruki A.Siļuks, Grenaders un citi zvēriski nogalina kapteini P.Ozolu. Viņam poļitruki uzbāž maisu galvā un pašu nodur ar durkļiem.
Ir Jāņa Papardes liecība, ka aresta brīdī ar durkli galvā ievainots leitnants Tone.
Ar durkli sadurts materiālās apgādes daļas priekšnieks kapteinis Klints, kad viņš vagonā “ielādēšanas” brīdī mēģina pretoties. Šie “īpatnējie” paņēmieni parādās virsleitnantu J.Ozoliņa, F.Feldmaņa, kapteiņa A.Lullas aresta brīdī: viņi tiek spārdīti kājām, samīcīti.

It kā rezumējuma vietā var apgalvot, ka no visiem abās nometnēs nonāvētajiem šobrīd svētītā zemē četrās apbedījuma vietās atdusas apmēram 35 karavīri un virsnieki.

Litenes kapsētas 1941.gada apbedījumā:

  • sākotnēji pulkvežleitnants Pincers, pārvests uz Rīgu;
  • kapteinis Jansons.Kapteinis Ozoliņš;
  • virsleitnants Pūriņš;
  • virsleitnants Lucāns. Tomēr pastāv zināmas šaubas par pēdējo: vairākās publikācijās par notikumiem Litenes mežos kļūdaini minēts Pededzes kapos apglabātā Ē.Luca uzvārds. Šī iemesla dēļ varētu rasties pārveidotais “Lucāns”.

Stradu pagasta Pededzes kapos:

  • kapteinis Pavils Ozols;
  • leitnants Ēriks Luts (Lucs, Lucis);
  • seržants Voldemārs Dūdiņš;
  • kaprālis Heinrihs Baums;
  • karavīrs K.Bāris;
  • karavīrs Grunts;
  • karavīrs A.Pudāns;
  • karavīrs Herberts Šiliņš;
  • karavīrs Zanders;
  • karavīrs Staņislavs Isats;
  • 4 nezināmi karavīri.
    Paliek jautājums par L.Gruntu.

Balvu pilsētas evaņģēliski luteriskas draudzes kapos:

  • kaprālis Ēvalds Vilkājs, dzimis 1917.gadā Kalupes pagastā, tēvs Jānis; dienējis 613.artilērijas pulkā;
  • karavīrs Jānis Pinka, 20 gadu vecs, dienējis 263.kājnieku pulkā;
  • karavīrs Vilis Leja, dzimis 1920.gada Talsu apriņķa Upesgrīvas pagastā, dienējis 613.artilērijas pulkā;
  • karavīrs Viktors Timoševics jeb Tumaševics, dzimis 1918.gadā Kārsavas pagastā, dienējis 243.kājnieku pulkā;
  • karavīrs Aleksandrs Timoševics jeb Tumaševics, dzimis 1918.gadā Krāslavas pilsētā, dienējis 243.kājnieku pulkā.
    Viņi visi ir no “Ostroviešu” nometnes.

Litenes kapsēta pie Sāpju sienas guldīti 11 nezināmi karavīri.
Par apbedījuma vietu uzskatāms arī laukumiņš Litenes nometnes teritorijā, kur 1988. vai pat 1986.gadā nezināmu roku uzstādīts piemiņas akmens ar Māras zīmi. Laukumiņš regulāri tiek kopts, bieži tur nolikti ziedi. Nekādu tuvāku ziņu nav.

Pirms dažiem gadiem Okupācijas muzeja stenda bija minēti Litenes nometnē nogalinātie virsnieki:
Leitnants Bruno Dekšenieks, citur Degšenieks.
Leitnants Arvīds Ernis.
Virsleitnants Fridrihs Feldmanis.
Zemnieks Augusts Fermus.
Pulkvežleitnants Eduards Klūge.
Leitnants Arvīds Krūmiņš.
Karavīrs Vilis Leja.
Kapteinis Lielbriedis.
Kapteinis Mārtiņš Linmeijers.
Leitnants E.Lucs.
Kapteinis A.Lulla.
Leitnants J.Ozoliņš.
Kapteinis J. Ozoliņš.
Leitnants V.Pincers.
Leitnants Pinka.
Leitnants Pūriņš.
Kapteinis Šēnfelds.
Karavīrs Viktors Tumaševics.
Karavīrs Aleksandrs Tumaševics.

Šī pirms vairākiem gadiem lasītā informācija vairākos gadījumos neatspoguļo šodien zināmo par virsnieku likteņiem un droši vien ir nomainīta. Kapteinis Arveds Lulla un virsleitnants Fridrihs Feldmanis, par to rakstīts iepriekš, no Litenes aizvesti dzīvi. A.Lullas atrašanās pēdējā zināmā vieta ir Astrahaņa. Pulkvežleitnants Eduards Kluge 1942.gada 29.jūnijā nošauts Noriļskā.
Ģenerāļa Skaistkalna brālis K.Šēnfelds nav noslepkavots Litenē kopā ar J.Lielbriedi, kā rakstīts dažās publikācijās, bet pēc demobilizācijas vai arī dezertēšanas viņu aiztur vācu vienības, nosūta uz gūstekņu nometni Autrumprūsijā. 1941.gada pašās beigās viņu atbrīvo. Kapteinis atgriežas Latvijā un te pēckara gados mirst.
Nav sastaptas konkrētas norādes par leitnanta Bruno Degšenieka nošaušanu Litenē. Ir ziņas, ka viņš arestēts Litenē pirms 14.jūnija, kā arī īsā norāde: “Miris”.
Leitnants E.Lucs ir nogalināts “Ostroviešos”.
Arī Pinka, Leja, Tumaševici ir no “Ostroviešiem”.
Ja ar vārdu “Litene” būtu domātas abas nometnes, tad nosaucami arī visi Ostroviešos 1941.gada 28.jūnijā nogalinātie 14 karavīri.
Kļūdaini nosaukta V.Pincera dienesta pakāpe, kā arī viņa dzimšanas gads. Pēc vairākām publikācijām un liteniešu stāstījumiem 1941.gada jūlija sākumā Litenes kapos pārapbedīti nometnē nogalinātie kapteinis Jansons un virsleitnants Lucāns. Tātad arī tie ietverami šajā sarakstā.
Pēc atrodamās informācijas domājams, ka Litenes mežos vai nometnes teritorijā nezināmas palikušas kapteiņu Mārtiņa Linmeijera, J.Lielbrieža, virsleitnanta Jāņa Ozoliņa, leitnantu Arvīda Eiņa, Arvīda Krūmiņa kapuvietas.
Pretrunīgas ziņas ir par kapteini Nikolaju Bluķi: ir gan apgalvojumi par viņa deportāciju, gan virsleitnanta Lūša liecība par viņa nošaušanu Litenes nometnē. Interesanti, ka vienīgi prokuratūras izmeklēšanas secinājumos minēti it kā šajā nometnē nošauto leitnantu Šramaņa un Zāmuela vārdi: tie nav sastapti nevienā no daudzajām lasītajām publikācijām.
Dažu vārdu nav nevienā no represēto sarakstiem.
Savukārt, it kā reizē ar virsniekiem nošautā zemnieka Augusta Fermus vārds ir tikai Okupācijas muzeja ekspozīcijas materiālos.
Jāzeps Trentovskis apliecinājis, ka Litenē nošauts viņa draugs Jāzeps Tenčs.

Kad Sarkanarmija no Litenes atkāpjas, acīmredzot iecerēts nometni nodedzināt. E.S. stāsta:

“Tajā rītā, kad krievi atkāpās, viņi nometnes dedzināja, tur sprāga munīcija, visa apkārtne bija dūmos, un neviens tur neiedrošinājās tuvoties.”

Tomēr Litenes nometni pilnīgi nenodedzina, kā minēts dažās publikācijās. Nodedzināta tikai nometnes daļa aiz kājnieku nometnes uz Sitas pusi, kur atradās aizmugures un saimnieciskā daļa. Šajā sektorā neskarta paliek maizes ceptuve. Nodeg ieroču, apģērba, apavu remontdarbnīcas aiz kazarmām mežā pusē, pirts, dažas mājas un pagrabs gar poligona ceļu. Pārējās nometņu ēkas uguns neskar. Īsi pirms degšanas dzirdama stipra šaušana. Pārsteidz tas, kādā steigā notikusi aiziešana no nometnes, ka arī pamestā inventāra daudzums.

“Kad atvērām noliktavu durvis, visur izbrīnīja lielā bagātība un pārpilnība”,

tās dienas iespaidus atceras litenietis, toreizējais pusaudzis.
Saslietas piramīdās, palikušas šautenes, atstāti ložmetēji, kastes ar munīciju, personiskās mantas, īpaši lielā daudzumā veļa. Pārsteidz ieroču atrašanās tukšajā teritorijā. Var domāt, ka piramīdās atradušās angļu sistēmas šautenes, kuras jūnijā tika nomainītas ar krievu “trīslīnijniecēm” un kurām patronas vairs neizsniedza. Ieročus un munīciju ātri vien izvazā. Paņemt sev vajadzīgo zirgu pajūgos uz nometni jūlija sākuma dienās brauc vietējie zemnieki. Nekā peļama šajā darbībā saskatīt nevar, jo inventārs, lietas, produkti pamestajās telpās iet bojā. Tie nevienam nepieder – ne krieviem, ne ienākošajiem vāciešiem. Visa nedēļa aizrit pajūgu braucienos. Iedzīvotāji vezumiem ved no nometnes uz mājām veļu. Maizes ceptuvēs abrās pamesta cepšanai iejauktā mīkla. Zemnieki to izbaro cūkām. Palicis arī liels daudzums maisu ar miltiem, kas no ilgas stāvēšanas jau sāk bojāties. Daudz bijis virtuves inventāra: trauku, nerūsējoša tērauda nažu un dakšiņu. Tos vēlākos gados lielā daudzumā atrod kādas nodegušas mājas gruvešos. Muzikāli apdāvinātu liteniešu jaunieti pārsteidz armijas orķestra mūzikas instrumentu daudzums kādā no telpām. Sev viņš izvēlas vijoli.

Vācu laikā nometņu ēkas organizēti nojauc. Kāda vācu pārvaldes iestāde vada šos darbus. Darbos uzaicina Litenes iedzīvotājus. Algas šīs iestādes uzdevumā “Vilkumuižā” izmaksā mežzinis. Ar vācisku precizitāti materiālus sašķiro, saliek kastes, rūpīgi sakrauj vagonos un nosūta uz Slokas kūdras purvu. Pēc darbu pabeigšanas strādnieki tiek aicināti uz Sloku ēkas uzbūvēt no jauna. Neviens no liteniešiem neaizbrauc.
http://www.ibook.lv/BD_litene-janis-zvaigzne.aspx?BID=bb75969f-9a12-4edc-b9f9-e7b6747c6028

No ‘ЛАГЕРЯ ДЛЯ ЗАКЛЮЧЕННЫХ: НОРИЛЬЛАГ’. Интернет-энциклопедии Красноярского края.

…PSRS NKVD pavēlēja organizēt Noriļskas labošanās-darba (исправительно-трудовой лагерь – ИТЛ ) nometni. Uz celtniecības sākumu topošā Noriļskas kombināta teritorijā bija vien divas kooperatīvās faktorijas mājiņas, apkārt klejoja nedaudzas Sibīrijas vietējo tautu ģimenes. Jeņisejas 1935.gada navigācijas (atkusuma sezonā tika atvesta pirmā ieslodzīto partija, kas ieradās kājām pa tundru no Dudinkas Jeņisejas krastā līdz Noriļskai. Pirmā Noriļskas etapa kopskaits bija 1200 cilvēku, bet jau 1941.gada 1.janvārī Noriļskas ITL tika turēti 20320 ieslodzītie.
Lāģeris sastāvēja no 5 lāģera nodaļām, 4 atradās Noriļskā, 1 Dudinkā. Bez tam bija 8 lagpunkti: Kirpzavod (Кирпзавод), Vaļok (Валек), Burgorodok (Бургородок), 102.km (102-й км), 105.km (105-й км), Noriļska-2 (Норильск-2, tur turēja novājinātos ieslodzītos un invalīdus), Kalargons (Каларгон – soda nometne nelabojamiem protestētājiem) tranzīta nometne izmeklēšanā esošiem gūstekņiem no Somijas.
Līdz karam Noriļskas lāģerī bija no konvoja atbrīvoti vairāk kā 6000 ieslodzītie. 1941.g. 22. un 23.jūnijā 1941 bezkonvojnieku saraksti pārskatīti, 4000 atgriezti zem konvoja. Lāģeri palielināti. Piemēram, 1. un 2. lāģera nodaļās turēja līdz 11000 ieslodzītos, un tādos apstākļos bija grūti izsekot ieslodzīto noskaņojumu un apkarot lāģera iekšējo bandītismu. Noriļskas lāģera īpatnība bija tālums no kultūras rajoniem. Sarežģījumu gadījumā lāģerī nevarēja sagaidīt palīdzību no ārpuses.
Uz 1943.gada 1.janvāri Noriļlagā turēja 30757 ieslodzītos, tostarp bezkonvojniekus 3767. Lāģeri apsargāja bruņota apsardze (Военизированная охрана (ВОХР) ), kuras apjoms uz 1944.gada 1.janvāri bija 2488 cilvēki. No tiem atsevišķa vienība 2 divizionu sastāvā bija izvietota Krasnojarskā, 7 divizioni Noriļskā, viens Dudinkā. Vēl bija trīs atsevišķi vadi, viens no tiem Igarkā. Lai gan ļoti izkaisītiem apsargiem nebija savu sakaru un pārvietošanās līdzekļu.
Slikto sadzīves apstākļu un trūcīgas barošanas dēļ ik dienas slimības dēļ tika atbrīvoti 40-40 VOHR kaujinieki. Dārzeņu Noriļskā bija maz, deva tikai slimnīcai un kombināta vadošajiem darbiniekiem. Ierindas sastāvam gatavoja vienveidīgu barību. Dažās apakšvienībās apsargi dzīvoja teltīs un gulēja pa 2-3 vienā koikā.
Stāvoklis ar kaujinieku nodrošinājumu bija smags. Noriļskā uz 1944.g. 1.jūniju esot kopskaitā 3362, iztrūka (недокомплект) ap 400 cilvēku. Esošos nācās strauji aizvietot vājas veselības un nederīguma darbam Aizpolārijas apstākļos dēļ. [Iedomājieties, kādi apstākļi bija ieslodzītajiem.]…
http://my.krskstate.ru/docs/greatwar/lagerya-dlya-zaklyuchyennykh-norillag/

Ieslodzīto kapsēta Šmita kalna pakājē. 1990.g paredzēta asfaltēt, tagad tur 1991.g. baltiešu būvēts piemineklis
Sniega vētra Noriļskā
Darbs Noriļskā
Noriļska
Noriļska
Noriļska
Noriļska
Noriļskas sacelšanās dziesma. Lietuviski. Šķiet, ka to autobusā dziedāja arī Baltiešu ekspedīcijas lietuviešu Sibiras dalībnieki 1990.g.
Protestētāju soda cietums Kalargonā
Kalargona
Kalargona
Kalargona
Kalargona

==========================

KĀDA DAĻA LATVIJAS VIRSNIEKU. Ziņas no krievu arhīviem.

ĀBELĪTIS JĀNIS (АБЕЛИТИС Ян Микелевич). Место рождения Латвия; латыш; подполковник; место проживания Латвия Арест: 14.06.1941
ĀBELĪTIS NIKOLAJS (АБЕЛИТИС Николай Яковлевич), бывший подполковник латвийской армии. В настоящее время командир 295-го стрелкового полка 183 дивизии (стр. 27, 30, 32); Merkulovs, skat. Bahs
AIRE EDUARDS (АЙРЕ Эдуард Петрович), капитан-лейтенант 24-го латышского территориального корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге.
ANDERSONS PĒTERIS (АНДЕРСОНС Петр Петрович), 1908 г.р. Старший лейтенант 24-го латышского территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.1941. Срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян 29.06.1942.
ANDERSONS ĒRIKS (АНДЕРСОНС Эрик Эрнестович). Лейтенант 24-го латышского территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге.
APINIS JĀNIS (АПИНИС Ян Карлович), 1899, латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.1941 в Риге. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске 25.10.1941
APSĪTIS ĒRIKS (АПСИТИС Эрик Екабович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Отбывал срок в Норильлаге. Скончался в Норильске в декабре 1942г.
ARNIS VILIVALDS (АРНИС Виливалд Алвонович), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41, срок отбывал в Норильлаге.
AUNIŅŠ VOLDEMĀRS (АУНИНЬШ Вольдемар), латыш, лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, где умер.
AUNIŅŠ RIHARDS (АУНИНЬШ Рихард Рихардович), старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, вернулся в Латвию.
AUNIŅŠ JĀNIS ALFRĒDS (АУНИНЬШ, АУПИНЬШ? Ян Алфред Фрицевич, Францевич?), латыш, полковник 24-го территориального стрелкового корпуса. 15.11.40-10.06.41 – в должности 186-й сп 140-й сп. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, погиб в 1942г при эвакуации из Норильска в Тайшет.
AUSEKLIS FELIKSS (АУСЕКЛИС Феликс), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
AUSTRUMS NIKOLAJS (АУСТРУМС Николай Фрицевич), латыш, лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, расстрелян в Норильске.
AUSTRUMS (ČAKANOVSKIS) OTTO (АУСТРУМС (Чакановскис) Отто Янович), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге, в июне 1942 года пропал в Норильске.
AVOTKALNS EDUARDS (АВОТКАЛНС Эдуард Томасович). Лейтенант 24-го латышского территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге. Отбыв срок, уехал в Латвию. Умер в 1988 году.
BAHS ŽANIS (БАХ Жанис Карлович). Спецсообщение В.Н. Меркулова И.В. Сталину о деле Ж.К. Баха с приложением протокола допроса 07.04.1941 922/М
Совершенно секретно К о п и я ЦК ВКП(б) товарищу СТАЛИНУ. НКГБ СССР представляет при этом протокол допроса арестованного бывшего командира Земгальской дивизии латвийской армии генерала — БАХА Жаниса Карловича от 27-го марта 1941 года. В 1921—1922 гг., будучи латвийским военным атташе в Москве, БАХ — через своих резидентов и секретную агентуру — проводил на советской территории активную разведывательную работу. В 1922 году органами ОГПУ была разоблачена шпионская сеть латвийской разведки. В связи с этим — по настоянию советского правительства — латвийские правительственные органы отозвали БАХА из Москвы.
БАХ признался в том, что он с октября 1940 года являлся руководящим участником действующей на территории Латвии антисоветской, военно-офицерской заговорщической организации, в которую был вовлечен бывшим начальником Латвийского военного училища генералом КЛИНСОНОМ. БАХ показал, что военно-офицерская, заговорщическая организация готовит кадры для вооруженного восстания против советской власти в момент возникновения предполагаемой войны Германии против СССР. Руководящий участник организации — КЛИНСОН, при содействии секретаря германского посольства в Риге, установил связь с находящимся в Берлине латвийским военным атташе в Германии — полковником ПЛЕНСНЕРОМ. КЛИНСОН получил от ПЛЕНСНЕРА сообщение о том, что правительственные круги Германии обещали — в нужный момент — оказать военно-офицерской организации соответствующую помощь.
В связи с тем, что подавляющее большинство названных БАХОМ лиц является военнослужащими Красной Армии (24-й территориальный Латвийский стрелковый корпус), следственное дело БАХА передано для дальнейшего расследования 3-му Управлению Наркомата Обороны. В отношении гражданских лиц, проходящих по показаниям БАХА, нами даны указания НКГБ Латвийской ССР о принятии необходимых агентурно-оперативных мероприятий. Приложение: по тексту. Народный комиссар государственной безопасности Союза ССР В. МЕРКУЛОВ; текст протокола здесь http://www.idf.ru/documents/info.jsp?p=21&doc=58778

BALODIS NIKOLAJS (БАЛОДИС Николай Давыдович), бывший подполковник латвийской армии. В настоящее время состоит на службе в 285-м стрелковом полку в гор. Цесис (стр. 32), и другие. Merkulovs, skat. Bahs
BALODIS NIKOLAJS (БАЛОДИС Николай), латыш, лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. Арестован 14.06.41. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся на родину.
BARKĀNS FLORIANS (БАРКАНС Флориан Алоизович), латыш, старший лейтенант 24-го территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. После освобождения вернулся на родину.
BEKMANIS JĒKABS (БЕКМАНИС Екаб Екабович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Пропал в Норильске в июне 1942.
BĒRZIŅŠ (БЕРЗИНЬШ), латыш, кадет военной школы. Арестован 14.06.41 в 24.территориальном стрелковом корпусе. Срок отбывал в Норильлаге.
BĒRZIŅŠ KĀRLIS (БЕРЗИНЬШ Карл Карлович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BĒRZIŅŠ TEODORS (БЕРЗИНЬШ Теодор Карлович), 1902 г.р., латыш, уроженец уезда Даугавпилс, Латвия. Капитан 305 отдельного саперного батальона 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 25.12. 1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года.
BĒRZIŅŠ HAROLDS (БЕРЗИНЬШ Харольд Петрович). Род. в 1904 Латвии. Латыш, образование среднее, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Заключенный в Норильлаге. Осужден Таймырским окрсудом 14.11.1945 по ст. 58—10 УК РСФСР на 5 лет ИТЛ с поражением в политических правах на 3 года. Реабилитирован 26.10.1956 ВС РСФСР. Вернулся в Латвию. (П-10134).
BĒRZIŅŠ JĀNIS (БЕРЗИНЬШ Ян Екабович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге, где погиб.
BIEZAIS GEORGS (БИЕЗАЙС Георг Юрьевич), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BILZĒNS GERHARDS (БИЛЗЕНС Герхард Петрович), латыш, врач, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BITE (БИТЕ), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
BĻAUSS ANDREJS (БЛАУС Андрей Августович), латыш, подполковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. В 1941 расстрелян.
BLAUSS OSKARS (БЛАУС Оскар), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
BLAUSS JĀNIS (БЛАУС Ян), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Погиб во время эвакуации из Норильска в Тайшет.
BLŪMS VILHELMS (БЛУМС Вильгельм Орьевич, Юрьевич?), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске.
BOLDĀNS FRANCIS (БОЛДАНС Франц Францевич), латыш, с женой Агатой Антоновной и детьми: Брониславом, Валентиной, Леонидом депортированы 14.06.41 из д. Аусусола Балтиновской вол. Абренского уезда Латвии. На третьи сутки снят с поезда, был военным. Семья отправлена в Краснополянский совхоз Назаровского р-на. Жена умерла в ссылке в 1954.
BOLŠAITIS ALEKSANDRS (БОЛЬШАЙТИС Александр Францевич), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в 1943 во время этапа из Норильска в Тайшет.
BRĀĶERIS TEODORS (БРАКЕРИС Теодор), 1913 г.р., уроженец Риги. Служил на действительной военной службе во втором Вентспилском пехотном полку. В 1937-39 годах учился в военном училище, затем офицер авиаполка. Лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. Срок отбывал в Норильлаге. В 1956 вернулся на родину. [Pēdējā darbavieta Valsts speciālais konstruktoru birojs Rāmavā, bija Pilsoņu Kongresa delegāts no Ķekavas. Teica vienu no saturīgākajām runām. Apglabāts Katlakalna kapos Ķekavas nov.].
BRANTE JŪLIJS (БРАНТЕ Юлий Карлович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске, скончался в лагере
BRIEDIS ANDREJS (БРИЕДИС Андрей), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS VALDIS (БРИЕДИС Валдис,) латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS KĀRLIS ALEKSANDRS (БРИЕДИС Карл Александр Индрикович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 в Норильске покончил жизнь самоубийством.
BRIEDIS KĀRLIS (БРИЕДИС Карл Магнусович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS KĀRLIS (БРИЕДИС Карл Петрович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS MATĪSS (БРИЕДИС Матисс Екабович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
BRIEDIS PĒTERIS (БРИЕДИС Петр Екабович), 1898 г.р., латыш, подполковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 летом расстрелян в Норильске. БРОКС Теодор Давыдович, из 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
BRUDERS JĀZEPS (БРУДЕР Язеп Янович), 1898 г.р., латыш, уроженец с. Углас Базеевской вол. уезда Айзпуте, Латвия. Военный инженер, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 в Риге арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 28.12.1941 выездной сессией Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года в Норильске.
BRUŅENIEKS, BRUŅINIEKS? VALTERS KONRĀDS (БРУНЕНЕК Вальтер-Конрад Янис) 15.11.40-10.06.41 – в должности 184 сд 294-й сп
BRUTĀNS ZEIFREDS (БРУТАНС Зейфред Эрнестович), 1910 г.р., латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске, скончался 30.09.1942 от дизентерии в лагере.
BUBINDUSS ANDREJS (БУБИНДУС Андрей Мартынович) расстрелян в Усольлаге 18 5 1942. [Pulkvežleitnants (1922), pulkvedis (1927), ģenerālis (1940 VII). 1940 IX atvaļināts.1941. gada 14. jūnijā Andreju BUBINDUSU apcietināja un izsūtīja uz Krieviju.
BUBINDUSS SOFIJA (БУБИНДУС Софья Николаевна), латышка, жена генерала Бубиндуса. Сослана с сыновьями, Юрисом и Ольгертом из Латвии. В 1943 году были в Норильске.
BUĶELIS NIKOLAJS (БУКЕЛИС Николай), латыш, старший лейтенант-зубной врач 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
DALBERGS ARTŪRS (ДАЛБЕРГС Артур Янович, Иоганович), в настоящее время начальник снабжения 24-го территориального стрелкового корпуса, генерал-майор интендантской службы (стр. 28, 31 и 33); (образование высшее, арестован 22.06.1941 г., расстрелян 16.10.1941 г., в возрасте 46 лет, реабилитирован 30.11.1957 г.); Merkulovs, skat. Bahs. (1896–16.10.1941), генерал-майор интендантской службы РККА(1940). В Красной Армии с 1940 года. Родился в Риге. До 1940 в латвийской армии: начальник технической службы управления снабжения (1933–35), начальник секции военной экономики Генштаба (1935–38), начальник управления снабжения армии (1938–40). В 1940–41 начальник снабжения 24-го терр. ск. Арестован 20.05.1941. 18.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной организации. Расстрелян. Посмертно реабилитирован 30.11.1957.

DANNEBERGS ARTŪRS (ДАННЕБЕРГС Артур Яковлевич), в данное время состоит на службе в Красной Армии в должности начальника артиллерии 24-го территориального стрелкового корпуса, генерал-майор артиллерии (стр. 28, 30 и 32). Merkulovs, skat. Bahs
(1891–16.10.1941), генерал-майор артиллерии РККА (1940). В Красной Армии с 1940 года. Родился в усадьбе Леяскуки (Кениговской волости [Ķoniņciems?] Латвии). До 1940 служил в латвийской армии: командир Видземского артполка (1919–25 и 1932–35), начальник подготовки офицеров артиллерии (1925–32), инспектор артиллерии (1935–40). В 1940–41 начальник артиллерии 24-го терр. ск. Арестован 13.05.1941. [22.06.1941 г.?] 18.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной организации. Расстрелян. Посмертно реабилитирован 30.11.1957.
Образование: среднее; б/п; Риге: ул. К. Вольдемара, д. 4, кв. 5 Арест: 13.05.1941 Осужд. 18.07.1941 Военная коллегия Верховного суда СССР. Обв. участии в к.-р. организации Расстрел 16.10.1941. Место расстрела: Московская обл, Коммунарка Реабилитиация 30.11.1957 г. ВКВС СССР
DAUKA JĀNIS (ДАУКА Ян), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса, арестован 14.06.41, отбывал срок в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
DELVERIS TEODORS (ДЕЛВЕРИС Теодор Кристович, Кристапович). Род. в 1894 в Лифляндской губ. Латыш. Проживал в г. Цейсис. Из рабочих, образование среднее. ВРИД командира роты 285 стрелкового полка, старший лейтенант. Арестован 16.06.1941. Срок отбывал в Норильлаге. Обвинение по ст. 58-10, 11 УК РСФСР. Осужден 24.12.1941Таймырским окрсудом на 8 лет ИТЛ. Реабилитирован 27.07.1956 СК ВС РСФСР. (П-13857).
DEVUMS VILIS (ДЭВУМС Вилис Иванович), 1899 г.р., латыш, уроженец Латвии. Образование высшее, врач-терапевт, подполковник медицинской службы. В июне 1941 выслан в КК, колхоз “Пятилетка”. Осужден нарсудом Канского р-на на 2 года за хищение 12 кг овса. 10.04.1943 ОСО НКВД СССР осужден на 10 лет по ст. 58-10 ч.2 через статью 19 УК. Следователь Бобров допускал грубые нарушения законности в следствии.
DRUVA ARVĪDS (ДРУВА (Милицис) Арвид), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
DZELZKALĒJS, DZELZKALIS (ДЗЕЛЗКАЛИС (ДЗЕЛЗКАЛЕИС) Петр Индрикович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в 1941 в Норильске.
DZENĪTIS ALFRĒDS (ДЗЕНИТИС Альфред Янович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. Врач-офтальмолог, хороший специалист и человек. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. В 1943 работал в центральной больнице. Уехал в Латвию. Умер в 1991 в Риге.
DZILNA KĀRLIS (ДЗИЛНА Карл Янович), латыш, капитан, 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
DZINTARNIEKS HEINRIHS (ДЗИНТАРНИЕКС Гейнрих Андреевич), латыш, капитан, 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. В 1942 скончался в Норильске.
DZIRNIEKS, DZERNIEKS BENJAMINS (ДЗИРНИЕКС, ДЗЕРНИЕКС Беньямин Кристович, Кристапович). Род. в 1911 в с. Виндава Лифляндской губ. Латыш. Из служащих, среднее. Проживал в Цесис. Командир взвода 285 стрелкового полка. Арестован 14.06.1941. Обвинение по ст. 58-10, 11 УК РСФСР. Осужден 24.12.1941 Таймырским окрсудом на 8 лет ИТЛ. Реабилитирован 27.07.1956 СК ВС РСФСР. Срок отбывал в Норильлаге. (П-13857). Дзерниекс Беньямин Кристапович, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в 1942.
DUBULTS JĀNIS (ДУБУЛТС Ян Микелевич), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса, арестован 14.06.1941, отбывал срок в Норильлаге.
DUNDURS KĀRLIS (ДУНДУРС Карл Аугустович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Погиб в Норильске.

EGLE ŽANIS (ЭГЛЕ Жанис Аугустович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
EGLĪTIS ALFRĒDS (ЭГЛИТИС Альфред Аугустович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
EIHVALDS TEODORS (ЭЙХВАЛДС Теодор), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
ERMALIS ALBERTS (ЭРМАЛИС Альберт), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
ĒRMANIS MĀRTIŅŠ (ЭРМАНИС Мартин), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.
ERMANSONS PĒTERIS (ЭРМАНСОНС Петр Петрович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.

GALDIŅŠ VALDEMĀRS (ГАЛДИНЬШ Валдемар Петрович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
GALDIŅŠ NIKOLAJS (ГАЛДИНЬШ Николай Рейнович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске.
GALDIŅŠ TEODORS (ГАЛДИНЬШ Теодор Рейнович), латыш, подполковник латвийской армии. Служил в 6-м Рижском пехотном полку; в Армейском штабе; в оперативном штабе 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в октябре 1944 в Норильске.
GEKS (ГЕКС), латыш, рядовой 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
GRABIS J. (ГРАБИС Я. Давидович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
GRAUDS EDUARDS (ГРАУДС Эдуардс), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
GRĪNBERGS PAULS (ГРИНБЕРГС Паул Карлович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
GRUNTE OTOMĀRS (ГРУНТЕ Отомор Валдемарович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса, арестован 14.06.41, отбывал срок в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
GŪTMANIS HERBERTS (ГУТМАНИС Герберт), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
IJUPS, VIJUPS? AUGUSTINS, AUGUSTS? (ИЮПС Аугустин), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию. [Pēc “mācību” paziņojuma saņemšanas leitnants Augusts Vijups atdod dzīvesbiedrei naudu, pulksteni, gredzenu.]

INCĪTIS JĀNIS (ИНЦИТИС Ян Янович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.

INDUSS ARVĪDS (ИНДУСС Арвид Янович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 расстрелян в Норильске.
JOMERTS ŽANIS MAGNUSS (ИОМЕРТС Жанис Магнус), 17.10.1881 г.р. Полковник Латвийской армии, советский командир в 24 территориальном корпусе 183 стрелковой дивизии. Арестован 14.06.1941. В 1941 был на озере Лама. Пользовался авторитетом у прибалтийских офицеров. Избран старостой. Часто спускался к озеру и молча стоял на берегу. Скончался в лагере в зиму 1942-1943 . Хоронил весь лагерь, вышли даже больные и истощенные. [Jomerta kapa vieta atšķiras – liels plakans akmens no mūrētā pieminekļa uz atpūtas nama pusi.
Notikumu aculiecinieks Ivans Terentija d. Sidorovs [Иван Терентьевич Сидоров] 1990.gada baltiešu ekspedīcijai augustā parādīja kapsētu, barakas vietu, stāstīja, ka Jomerts bijis arī kā garīgais vadītājs, uz budistu pusi. Pats izsūtīts izformējot karaspēku pēc Krievijas sakāves Somijas karā, pa vienam, lai tauta netic pat, ja stāsta]: “Labi atceros to dienu, kad viņi ieradās: visi glaunos mēteļos,cepurēs, ar čemodāniem, zelta pulksteņiem. Ļoti neatkarīgi cilvēki. Teltis viņiem uzcēla malā…” Uz 1942.g. vasaru vitamīnu cehu pabeidza, baltiešus no teltīm pārcēla uz barakām. Pirmajā ziemā no bada, aukstuma un slimībām nomira 14 virsnieki.]

JUREVIČS HENRIHS (ЮРЕВИЧ Генрих Кришьянович) 15.11.40-10.06.41 – в должности 182.сд

KADUSS (KALNS) JŪLIJS (КАДУС (КАЛНС) Юлий Карлович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Пропал в 1942 при этапировании из Норильска в Тайшет.
KALVE HARIJS (КАЛВЕ Гарий), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
KALVE HERBERTS (КАЛВЕ Герберт), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию, умер в Риге в 1988.
KALVE HAROLDS (КАЛВЕ Харольд), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1942 в Норильлаге приговорен к расстрелу, сидел в камере смертников вместе с Бредэ Х., Мурумаа В., Ринбергом Н. Расстрел заменен на 10 лет ИТЛ. Вернулся в Латвию.
KALVIS (KURVĪTIS) TEODORS ARNOLDS (КАЛВИС (КУРВИТИС) Теодор Арнольд Янович). Род. в 1913 в г. Рига. Находился на территории полигона Гулбен. Лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса 181 стрелковой дивизии. Арестован 14.06.1941. Обвинение в АСА. Осужден 05.09.1942 ОСО НКВД СССР на 7 лет ИТЛ. Срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию. Реабилитирован 19.08.1955 ВТ СибВО (П-5508).
KALNIŅŠ ANDREJS (КАЛНИНЬШ Андрей Янович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
KALNIŅŠ BRUNO (КАЛНИНЬШ Бруно) [Trīs nedēļas pēc okupācijas otrā posma arī Latvijas armijā pēc Sarkanās armijas parauga iecēla politvadītājus ar Bruno Kalniņu (1899–1990) priekšgalā. Armijas politvadītāja B. Kalniņa 1940. gada 10. jūlija “Pagaidu norādījumi politiskajiem vadītājiem” noteica, ka karavīriem brīvajā laikā notiek programmā paredzētās nodarbības un pārrunas “politiskā vadītāja vai viņa vietnieka uzraudzībā”184. “Politiskajiem vadītājiem katru dienu jāziņo armijas politiskajam vadītājam padotības kārtībā par karavīru morāli, politisko noskaņojumu, svarīgākiem notikumiem, paredzētajiem sarīkojumiem un sapulcēm.” Protams, šāda karavīru ikdienas izspiegošana bija Sarkanās armijas pieredzes ieviešana Latvijā, kam nebija nekāda sakara ar sludināto demokrātijas ievērošanu. “Pagaidu norādījumos politiskajiem vadītājiem armijā” B. Kalniņš 1940. gada 10. jūlijā rakstīja, ka sakarā ar “vecās valdības gāšanu” “notiek lielas pārmaiņas šo iestāžu un organizāciju personālā, tīrījot tās no jaunajai iekārtai naidīgiem un nederīgiem ļaudīm”185. Tā B. Kalniņš patiesībā mēģināja samierināt armiju ar politiskajām “tīrīšanām” un demobilizāciju. Septembrī atstādināts. 1941.g. vasarā palicis Latvijā, vācu arestēts un karu pavadījis Štuthofas nometnē.]
KALNIŅŠ ARVĪDS AUGUSTS VILHELMS (КАЛНЫНЬШ Арвид Август Вильгельм, с. Карла), 22.12.1891 г.р., латыш, уроженец Риги. Полковник, служил в Курземском и Земгальском артполках, командир 24 территориального корпуса – 181, 624 дивизии латвийской армии. 14.06.1941 вызван в Москву на “курсы”. Отбывал срок в Норильлаге.
KALNIŅŠ-VĪNDEDZKALIS KĀRLIS (КАЛНИНЬШ-ВИНДЕДЗКАЛИС Карл Янович), латыш, подполковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске, скончался в Норильлаге от воспаления легких.
KAĻĶIS JĀNIS (КАЛЬКИС Ян Юрьевич), латыш, полковник 24 территориального стрелкового корпуса Латвийской армии. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян в Норильске в 1942.
KĀRKLIŅŠ ŽANIS (КАРКЛИНЬШ Жанис Мартынович), латыш, младший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Погиб в конце 1941.
KĀRKLIŅŠ KRISTAPS (КАРКЛИНЬШ Кристанс), латыш, полковник 24 территориального стрелкового корпуса. Срок отбывал в Норильлаге, работал плотником. Погиб в конце 1941, похоронен на Ламе.
KĀRKLIŅŠ LEONS (КАРКЛИНЬШ Леон Волдемарович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
KĀRKLIŅŠ FRIDRIHS (КАРКЛИНЬШ Фридрих Екабович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
KĀRKLIŅŠ FRICIS (КАРКЛИНЬШ Фрицис Кришянович), латыш, капитан-лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильлаге.
KAUGURS (КАУГУРС), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Ригу, где умер в 1980.
ĶEKSIS AUGUSTS (КЕКСИС Август Янович). Род. в 1905 в Курляндской губ. Латыш. Старший лейтенант. В советское время служил в 181 стрелковой дивизии 24 территориального корпуса. Арестован 02.09.1942. Обвинение в КРА. Осужден 27.09.1945 Таймырским окрсудом на 8 ИТЛ. Отбывал срок в Норильлаге. Умер в 1973 в Риге. Реабилитирован 07.09.1956 СК ВС РСФСР. (П-8482)
ĶEZBERIS OSVALDS (КЕЗБЕРИС Освальд Петрович), латыш, ст. лейтенант, служил в 7-ом Сигулдском пехотном полку. В советское время – в 181 стрелковой дивизии. Отбывал срок в Норильлаге. После освобождения вернулся в Латвию.
KLINSONS RŪDOLFS (КЛИНСОН Рудольф Михайлович), 1889 года рождения. Место рождения: Мальпильская вол. Рижский уезд; латыш; образование: незаконченное высшее; в прошлом начальник латвийского военного училища, бывший генерал латвийской армии, с военной службы уволен. Проживает в Латвийской ССР (стр. 22—33); Merkulovs, Skat. Bahs б/п; пом. командира дивизии Латышской армии, генерал запаса, перед арестом зав. складом торфяной фабрики “Олайне” в Риге; место проживания: Риге: ул. Красноармейская, д. 75б, кв. 4 Арест: 30.05.1941 Осужд. 29.07.1941 Военная коллегия Верховного суда СССР. Обв. участии в к.-р. заговорщической организации Расстрел 16.10.1941. Место расстрела: Московская обл, Коммунарка Реабилитиация ноябрь 1957 ВКВС СССР.
KLIPSONS JĀNIS (КЛИПСОНС Ян Янович), 1893 г.р., латыш, уроженец уезда Бауска Ветсаулис (Vecsaules) (Вентспилс?) волости. Незаконченное высшее образование. Бухгалтер по профессии. Танкист 183 территориальной дивизии в г. Цесис. 14.06.1941 в г. Цесис, Латвия, арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 05.12.1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 29.06.1942 года в Норильске.
KLŪGE EDUARDS (КЛУГЕ Эдуард Микелевич), 02.07.1893 г.р., латыш, уроженец г. Цесис, Латвия. В 1-ю мировую войну служил в латышских стрелковых полках. В конце 1931 окончил Военную Академию во Франции. Служил в штабе латышской армии. Военный атташе Латвии в Польше и Румынии. Подполковник 24-го территориального стрелкового полка 181 стрелковой дивизии Латвийской армии. Арестован в конце мая 1941, отбывал срок в Норильлаге, расстрелян в 1942 г.
KLUNGS ALFRĒDS (КЛУНГС Альфред), латыш, военнослужащий, капитан. Отбывал срок в Норильлаге.
KĻAVIŅŠ ALEKSANDRS (КЛЯВИНЬШ Александр), латыш, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
KĻAVIŅŠ ROBERTS (КЛЯВИНЬШ Роберт Юрьевич) (10.11.1885–16.10.1941), генерал-лейтенант РККА(1940). В Красной Армии с 1940 года. Родился в Грашской волости Модонского р-на Латвии. В армии с 1907. Участник Первой мировой войны, с 1915 командир батальона 2-го Рижского латышского сп. С 1918 в латвийской армии: в 1922–31 командир 4-го Валмиерского полка, в 1931–34 зам. командира и и.о. командира 2-й Видземской дивизии. С 1934 в отставке. В июне – августе 1940 года командующий Латвийской народной армией, с сентября 1940 по июнь 1941 года – командир 24-го терр. ск. Арестован 22.06.1941. 29.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной заговорщической организации. Расстрелян. Посмертно реабилитирован 30.11.1957.
Образование высшее военное, 10.06.1941 г. был вызван в Москву на учебу, на курсы Генерального штаба, и в день начала войны, 22.06.1941 г. был арестован вместе с 4-ми латышскими генералами 24-ого корпуса, расстрелян 16.10.1941 г. в возрасте 55 лет. Р. Клявиньш заявил в суде 29.07.1941 г.: «Я всегда был противником фашистских настроений и к антисоветской организации не принадлежал». Между тем, его доводы и аргументы судей вовсе не интересовали. 16.10.1941 г. Р. Клявиньш и другие генералы и офицеры этого корпуса были расстреляны. Все они были реабилитированы 30.11.1957 г.);
Военный прокурор Главной военной прокуратуры майор Назаров, занимавшийся пересмотром этого дела в 1950-е годы, установил множество несуразностей и нестыковок, свидетельствовавших о явной фабрикации предъявленных фигурантам этого дела обвинений, известными палачами, полковниками МГБ СССР: В.И.Комаровым (арестован 26.07.1951 г., расстрелян 19.12.1954 г. в возрасте 38 лет, не реабилитирован), Б.В.Родосом (не реабилитирован, см. выше),  М.Т.Лихачевым (арестован 13.07.1951 г., расстрелян 19.12.1954 г. в возрасте 41 года, не реабилитирован)
KĻAVIŅŠ RIČARDS (КЛЯВИНЬШ Ричард Янович), латыш, лейтенант. Отбывал срок в Норильлаге.
KONSTANTS KĀRLIS (КОНСТАНТС Карл Карлович), 1898 г.р., латыш, подполковник. Служил в танковом, затем в саперном полку. В Сов. Армии был командиром саперного батальона 24-го территориального корпуса. Отбывал срок в Норильлаге.
KRAUJA VERNERS (КРАУЯ Вернер Июльевич), латыш, лейтенант. Отбывал срок в Норильлаге.
KRAUJA KRISTS VERNERS (КРАУЯ Крист Вернер Кристапович), латыш, лейтенант 3-го Елгавского полка. Отбывал срок в Норильлаге, погиб.
KRĪPENS KĀRLIS VOLDEMĀRS (КРИПЕНС Карл Вольдемар Карлович), 26.10.1895 г.р., латыш, уроженец г. Стамариен, в семье учителя. Подполковник 24 территориального корпуса латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян в Норильлаге летом 1942 г.
KRISKALNS VILHELMS (КРИСКАЛНС Вильгельм), латыш, лейтенант 24 территориального корпуса латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге. Погиб в Норильлаге. ального корпуса латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге. Погиб в Норильлаге.
KRŪMIŅŠ OSVALDS (КРУМЕНШ (Круминьш) Освальд Теодорович). Род. в 1913 в Курляндской губ. Латыш. лейтенант латвийской армии. Заключенный Норильлага. Арестован 02.01.1944. Обвинение в КРА. Осужден 27.09.1945 Таймырским окрсудом на 6 лет ИТЛ. Реабилитирован 07.09.1956 СК ВС РСФСР (П-8482).

KRUSTIŅŠ ANDREJS (КРУСТЫНЬШ Андрей Николаевич) (1884–16.10.1941), генерал-майор РККА (1940). В Красной Армии с 1940. Родился в усадьбе Весетиски (Двинского уезда Латвии). До 1940 служил в латвийской армии: командир 8-го Даугавпилского полка (1919–22), зам. командира 3-й Латгальской дивизии (1922–25), командир 1-й Курземской (1925–33) и 3-й Латгальской (1933–40) дивизий. В июне – августе 1940 командир 3-й дивизии латвийской народной армии. В 1940–41 командир 183-й сд. Арестован 22.06.1941. 29.07.1941 военной коллегией Верховного Суда СССР осужден к ВМН по обвинению в участии в контрреволюционной заговорщической организации. Отбывал срок в Норильлаге. Расстрелян в 1942 (16.10.1941). Посмертно реабилитирован 30.11.1957.
KUGRĒNS RAIMONDS (КУГРЕНС Раймонд Яковлевич), латыш, ст. лейтенант, командир роты, связист. Отбывал срок в Норильлаге. Освобожден в начале 50-х годов.

LABVĪRS KĀRLIS (ЛАБВИРС Карл Густавович), 25.03.1893 г.р., латыш, служил в Елгавском пехотном полку, в советское время в 181-й стрелковой дивизии. Капитан. Срок отбывал в Норильлаге, затем этапирован в Тайшет, где погиб в 1944.
LAPSALA JĀNIS (ЛАПСАЛА Ян Янович), 1897 г.р., латыш, уроженец Латвии. Капитан латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге
LASIS PĒTERIS (ЛАСИС Петр), латыш, старший лейтенант в 24 -м территориальном корпусе 183 дивизии. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию, умер в 1989.
LASIS JĒKABS (ЛАСИС Яков Петрович), латыш, полковник из Риги. Срок отбывал в Норильлаге. Работал бухгалтером на ж/д узле. Ему не разрешали возвращаться на родину (в 1956 ему было больше 50 лет).
LASMANIS ARVĪDS (ЛАСМАНИС Арвид), латыш, лейтенант, срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию, умер в 1977.
LAUKDALIS (LAUKGALIS?) OSVALDS (ЛАУКДАЛИС Освальд Юрьевич), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Скончался в Норильске.
LAUSIS JĀNIS (ЛАУСИС Ян), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
LAZDIŅŠ KĀRLIS (ЛАЗДИНЬШ Карл Робертович), латыш, лейтенант, срок отбывал в Норильлаге.
LEJA, LEJIŅŠ PĒTERIS (ЛЕЯ (Лейиньш) Петр Янович), латыш, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
LEJIŅŠ ALBERTS (ЛЕЙИНЬШ Альберт Янович), латыш, ст. лейтенант латвийской армии, срок отбывал в Норильлаге. Погиб в Норильлаге зимой 1942-43.
LEJIŅŠ VOLDEMĀRS (ЛЕЙИНЬШ Волдемар Рейнович), подполковник латвийской армии, срок отбывал в Норильлаге. Расстрелян летом 1942 в Норильлаге.
LEITIS VILIS (ЛЕЙТИС Вилис), латыш, подполковник латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге, скончался в Норильлаге в 1943 г.
LEPMANIS ANDREJS) ЛЕПМАНИС Андрей Андреевич, латыш, лейтенант латвийской армии. Отбывал срок в Норильлаге, затем вернулся в Латвию.
LIGUTS VERNERS (ЛИГУТС Вернер Оттович), латыш, латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
LĪDUMS JŪLIJS (ЛИДУМС Юлий), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Ригу.
LIELBIKSIS ROBERTS (ЛЕЛБИКСИС Роберт Петрович) 15.11.40-10.06.41 – 243.сп

LIELBRIEDIS RŪDOLFS (ЛИЕЛБРИЕДИС Рудольф Янович), латыш, подполковник латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге, вернулся в Латвию.
LIEPIŅŠ VALTERS (ЛИЕПИНЬШ Вальтер Петрович), латыш, ст. лейтенант латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
LIEPIŅŠ JĀNIS (ЛИЕПИНЬШ Янис Петрович) (1894–1942), генерал-майор РККА (1940). В Красной Армии с 1940. До 1940 служил в латвийской армии: командир 9-го Резекненского (1931–37) и 6-го Рижского (1937–40) полков, 1-й Курземской дивизии (1940). В 06.–08.1940 командир 1-й пд латвийской народной армии. В 1940–41 командир 181-й сд. Репрессирован, арестован 22.06.1941 г., ВМН (20.01.1942) расстрелян 30.04.1942
реабилитирован 26.09.1960 г.)
LOZBERGS VOLDEMĀRS (ЛОЗБЕРГС Вольдемар Адольфович), латыш, лейтенант латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге, вернулся в Латвию.
LŪKASS JĀNIS (ЛУКАС Ян Михнеевич) 15.11.40-10.06.41 – в должности 172-й сп
LŪSIS HARIJS (ЛУСИС Харий Давидович), 1897 г.р., латыш, уроженец Латвии. Подполковник латвийской армии, отбывал срок в Норильлаге.
LŪZUMS (Sendiks) JĀNIS (ЛУЗУМС (Сендикс) Ян Юханович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.1941 арестован, срок отбывал в Норильске.
LŪSIS ALEKSANDRS (ЛУСИС Александр Яковлевич). 1902 г.р., латыш, уроженец уезда Валмиера, Латвия. Пом. нач. учебной части пехотного училища в Риге. 14.06.1941 арестован в г. Рига, Латвия,. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 28.11.1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года в Норильске.
ĻAKSS ŽANIS (ЛЯКС Жан Иосифович), военный, отбывал срок в Норильлаге на Ламе среди военных. Его звали генералом. В 1970 покинул Норильск.

MAKAROVS PĀVILS (МАКАРОВС Павилс), латыш, подполковник латышской армии. В 1941 арестован, Срок отбывал в Норильлаге. Похоронен на Ламе в зиму 1941-1942.
MANGOLDS HERBERTS (МАНГАЛЬДС Херберт Августович), 16.05.1901 г.р., латыш, уроженец Латвии, капитан латышской армии, художник. Срок отбывал в Норильлаге. Умер в 70-х.
MARCEVS ALEKSANDRS (МАРЦЕВС Александр Васильевич), латыш, ст. лейтенант латвийской армии. Срок отбывал в Норильлаге, где погиб.
MARTINSONS ROLANDS (МАРТИНСОНС Ролан), латыш, латвийский офицер. Отбывал срок в Норильлаге.
MEDENS JĀNIS (МЕДЕНС Ян Янович), латыш, офицер латвийской армии. Отбывал срок в Норильлаге.
MELLBĀRDIS EDUARDS (МЕЛЛБАРДИС Эдуард Робертович), латыш, капитан латвийской армии. Отбывал срок в Норильлаге. После освобождения уехал в Ригу.

NEIMANIS TEODORS (НЕЙМАНИС Теодор Антсович), 1896 г.р., латыш, уроженец г. Рига. Военнослужащий. 14.06.1937 арестован. 10.06.1941 прибыл в Норильлаг этапом из Юхновлага. 06.12.1941 ВС Таймывского окрсуда по ст. 58-ё0 ч. 2 УК приговорен к расстрелу. Расстрелян в Норильске. НУРК, офицер из Прибалтики. Срок отбывал в Норильлаге., плотник на озере Лама в 1941.
OZOLIŅŠ ROBERTS (ОЗОЛИНШ Роберт Робертович), 1923 г.р., латыш, служил в армии. Осужден ВТ по ст. 58 УК на 10 лет ИТЛ. В 1950 учился на курсах медработников при ЦБЛ в Норильске. В 1951 медбрат туботделения Норильлага.

PAPERS ALBERTS (ПАПЕРС Альберт Францевич), латыш, офицер, командир латышской войсковой части. Отбывал срок в Норильлаге, после освобождения работал начальником ОТЗ Горстроя в Норильске.
PENIĶIS R[OLANDS]. (ПЕНИКИС Р.), латыш, подполковник латвийской армии. Арестован в 1941 [14.06], был в заключении в Норильлаге на оз. Лама Atgriezies Latvijā.
PILMANIS VLADIMIRS (VOLDEMĀRS?) (ПИЛЬМАНИС Владимир Янович), латыш. В 1940 призван в армию, 11 месяцев воевал. Командир группы разведчиков, был под Старой Руссой. Арестованы 7 разведчиков по доносу за восхваление немецкой техники и что в следующей разведке решили остаться у немцев. С октября 1942 по 1952 отбывал срок в Норильлаге. Работал на ТЭЦстрое, затем в спецстрое. В 1990 проживал в Кемерово.
PINKS VITOLDS (ПИНКС Витольдс Готгардович). Род. 23.05.1906 в Шяуляйского уезда Лифляндской губ. Латыш, учился в Бауской средней школе. Из крестьян. После окончания пехотного отделения Латвийской военной школы служил в 10-м Айзмутском, 3-м Елгавском, 8-м Даугавпилсском пехотных полках. Старший лейтенант Латвийской армии. 14.06.1941 арестован в г. Гулдене. Срок отбывал в Норильлаге. Арестован 18.10.1944. Обвинение по ст. 58-10, 58-11 УК РСФСР. Осужден 06.12.1944 Таймырским окрсудом на 10 лет ИТЛ и 5 лет лишения политических прав. Реабилитирован 17.04.1954 ВМ РСФСР, дело пркращено за недоказанностью обвинения. Вернулся в Латвию. Работал на Рижской киностудии. Умер 23.11.1990. (П-3638).
POPOVS GEORGS ПОПОВС Георгс, латыш, лейтенант латвийской армии. С 1941 находился в заключении в Норильлаге. [1990.g. baltiešu ekspedīcijā Noriļskā, Lamā.] В 1991 приезжал в Норильск на открытие Мемориала узников Норильлага.
PUKSIS JĀNIS (ПУКСИС Ян Янович: (Янис))1895 года рождения Место рождения: Лифляндская губ., Валкский уезд; латыш; образование: среднее; б/п; командир 20-го кавалерийского полка, полковник; место проживания: г. Елтава, Латвии:, ул. Кришьяна Барона, д. 54, кв. 1 Арест: 20.05.1941 Осужд. 18.07.1941 Военная коллегия Верховного суда СССР. Обв. участии в к.-р. организации Расстрел 16.10.1941. Место расстрела: Московская обл, Коммунарка Реабилитиация ноябрь 1957 ВКВС СССР ПУКСИС Иван Иванович, в прошлом офицер белой армии, в настоящее время командир 20-го кавалерийского 24-го территориального стрелкового корпуса в г. Митаве, полковник (стр. 32); Merkulovs, skat. Bahs
PUKSTS BROŅISLAVS (ПУКСТС Бронислав Антонович), 1908 г.р., латыш, уроженец д. Гарасани Макашанской вол. Резекненского уезда. Семья имела 45 га земли, 3 рабочие лошади, 7 коров, 15 овец, 5 свиней. В 1929 поступил на философский факультет университета. До 1940 офицер латвийской армии, при советской оккупации бухгалтер на мельнице в д. Баляс Валмиерского р-на. Арестован 14.02.1941, осужден 06.06.1941 трибуналом войскового соединения № 4165 в Даугавпилсе на 12 лет и 5 поражения прав. С 25.08.1941 отбывал срок на 2 л/о Норильлага. Работал в электроцехе и участвовал в драмкружке. Арестован в лагере 04.09.1942, 08.07.1943 Таймырским окрсудом приговорен к расстрелу. 25.08.1943 ВС СССР заменил расстрел на 10 лет и 5 поражения в правах. Отбывал срок в Норильлаге (2 л/о и 3 л/о), с 23.04.1949 в Горлаге (3 л/о и 4 л/о). 16.07.1953, как участник лагерной стачки, отправлен в Озерлаг. Освобожден 17.09.1954, отправлен в ссылку в Красноярск. Работал электриком в УНР-295. Освобожден из ссылки 21.05.1956. Дело № 1441, арх. № СО-24931 в УВД КК

RANKEVIČS (РАНКЕВИЧ), латыш, подполковник латвийской армии. Был в заключении в Норильлаге. В 1943 находился на л/п на озере Лама, позднее работал писарем и уборщиком в санчасти.
ROZENTĀLS JŪLIJS (РОЗЕНТАЛЬ Юлий Кришьянович), бывший полковник латвийской армии. В настоящее время начальник штаба 181-й стрелковой дивизии в гор. Тукуме (Латвия), полковник (стр. 28, 32); Merkulovs, skat. Bahs
PRIEDĪTIS KĀRLIS (ПРИЕДИТИС Карл Карлович) 15.11.40-10.06.41 – в должности 227-й сп 183 сд 285-й сп. НШ 285СП полковник-лейтенант Упениекс.
SARKANS PĒTERIS (САРКАНС Петерис), 1913 г.р., латыш. В 1937 окончил военное училище, служил в 7-м Сигулдском пехотном полку, штабе Латгальской дивизии. В 1940 – ст. адьютант батальона связи Народной армии, затем командир разведотряда 268-го стрелкового полка 24 территориального корпуса РККА. В конце мая 1941 полк был в Литенских лагерях. 14.06.1941 все офицеры арестованы, отправлены через Даугавпилс, где добавлены литовские офицеры, Москву, Красноярск, Дудинку в Норильлаг.
SAUSELTS ARTŪRS (САУСЕЛЬТ Артур-Александр Иосипович) 15.11.40-10.06.41 – в должности 183 сд 285-й сп
SKAISTLAUKS (ŠĒNFELDS) VOLDEMĀRS (СКАИСТЛАУКС Вольдемар Янович) (1892-1972) – генерал латвийской армии, помощник командира Курземской пехотной дивизии – назначен нач. артиллерии 181-й сд. Было-ли ему присвоено звание Генерал-майор РККА??? Ещё встречалась информация что он стал – штандартенфюрер СС (1943), оберфюрер СС (1944). В 1924 г. окончил Курсы старших офицеров, в 1926 г. – Военные академические курсы. 03.1940 назначен заместителем командира 1-й Курземской дивизии. 09.1940 – был переведен в РККА со званием генерал-майора (якобы присвоено 29ю12.1940) и назначен командующим артиллерией 181 СД 24 территориального СК. Незадолго до начала войны уволен из рядов РККА. После оккупации Латвии германскими войсками сотрудничал с оккупационными властями, вступил в латышские формирования войск СС в 1943 г. – ком-р 15-го артполка 15-й лат.дивизии войск СС. Ваффен-штандартенфюрер (1943). Ваффен-оберфюрер (1944).12.1944 г. заболел и эвакуирован из Курляндского котла в Прагу. В 1945-46 в лагере военнопленных, русским выдан не был. Умер 9.10.1972 в Людвигсбурге. В Латвии награждён: Военный орден Лачплесиса 3-й ст. (1921), орден Трёх звёзд 3-й ст., орден Виестура с мечами 2-й ст. (1939) Эстония – Крест Свободы 2-й ст. (1925) и Орла 3-й ст.(1933), Немецкие – Железный крест 1 и 2 классов. Факт присвоения звания РККА сомнителен, так как к декабрю 1940, когда прибалтам присвои звания, он был уже уволен.
ŪDENTIŅŠ OTTO (УДЕНТЫНЬШ Отто Янович) (19.12.1892–1988), генерал-майор РККА (1940). В Красной Армии с 1940. Окончил Балтийскую учительскую семинарию (1913). В армии с 1914. С 1919 в латвийской армии. В 1933–34 зам. начальника, в 1935–38 и 1939–40 начальник оперативного отдела штаба армии, в 1934–35 служил в 5-м Цесисском полку, в 1938–39 командир 6-го Рижского полка. В июле – августе 1940 помощник начальника штаба Латвийской народной армии, с сентября 1940 по июнь 1941 года начальник штаба 24-го ск. В ходе войны с 06.1941 по 03.1946 преподаватель ВАГШ.
VANAGS (ВАНАГС), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге.

VĀVERIS ĒRIKS (ВАВЕРИС Эрик Янович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Вернулся в Латвию.
VEINBERGS PĀVELS (ВЕЙНБЕРГС Павел Эрнестович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. 15.03.42 расстрелян в Норильске.

VEINBERGS FRICIS (ВЕЙНБЕРГС Фриц Янович), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.

VELDRE VOLDEMĀRS (ВЕЛДРЕ Волдемар Артурович), латыш, из Елгавы, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию. Жена была в Норильлаге с 1945 по 1950 год. Когда заболел воспалением легких, его спасли Балануцу и его жена Крохина Валентина, переведя его из плавильного цеха в котельную (весил в это время 42 кг.) Затем работал в совхозе. В 1951 стал абсолютным чемпионом по боксу Норильска. Хорошо отзывается о нач. л/о майоре Жиганове, который его спас, переведя с Каларгона на ТЭЦ. В 1991 приезжал в Норильск на открытие Мемориала.

VENDELIŅŠ VLADIMIRS (VOLDEMĀRS?) (ВЕНДЕЛИНЬШ Владимир), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.

VENTS PLATONS (ВЕНТС Платон Платонович), 1913 г.р., латыш, уроженец и житель г. Риги, Латвия. Образование высшее, врач, военнослужащий 624 артполка, комвзвода. 14.06.41 в Риге арестован. Срок отбывал в Норильлаге, куда прибыл 10.08.1941 из Юхновлага. Арестован в лагере. 22.12.1941 ВС Таймырского окрсуда приговорен к расстрелу. Расстрелян 30.06.1942 года.

VĪĶIS JĒKABS (ВИКИС Екаб), латыш, староста волости, служил в 24 территориальном стрелковом корпусе. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. ВИЛЦАНС Ян, латыш, кадет, служил в 24 территориальном стрелковом корпусе. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Норильске от туберкулеза.

VIRULIS ANTONS (ВИРУЛИС Антон Екабович), латыш, полковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.

VOLDANSKIS VOLDEMĀRS VALDIS (ВОЛДАНСКИС Волдемар Валдис Фридрихович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге. Скончался в Риге.

VOLMERS JĀNIS (ВОЛМЕРС Ян Фридрихович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован. Срок отбывал в Норильлаге.

ZĀLĪTIS (ЗАЛИТИС), латыш, старший лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. В 1941 расстрелян в Норильске.
ZARIŅŠ JĀNIS (ЗАРИНЬШ Ян Александрович), латыш, капитан24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
ZĒBERGS HUGO (ЗЕБЕРГС Гуго Гугович), латыш, капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Погиб в Норильске в 1941.
ZELMENIS (POĻAKOVS) VINCENTS (ЗЕЛМЕНИС (Поляков) Винцент Алоизович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
ZELTIŅŠ ĀDOLFS (ЗЕЛТИНЬШ Адольф Карлович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
ZELTIŅŠ JĀZEPS (ЗЕЛТИНЬШ Язеп), латыш, кадет 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
ZĒVELIS ERNESTS (ЗЕВЕЛИС Эрнест Индрикович), капитан 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
ZILVERS ALFRĒDS (ЗИЛВЕРС Альфред Карлович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию.
ZIRNEKLIS ALFRĒDS (ЗИРНЕКЛИС Альфред Вильгельм Янович), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
ŽIVTIŅŠ (ZIVTIŅŠ) (ЖИВТИНЬШ), латыш, лейтенант 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске.
ŽĪDS JĀNIS (ЖИДС Ян Петрович), латыш, полковник 24 территориального стрелкового корпуса. 14.06.41 арестован, срок отбывал в Норильске. Вернулся в Латвию, умер в 1959 в Риге.

http://www.idf.ru/documents/info.jsp?p=21&doc=58778
http://www.grwar.ru/persons/persons.html?id=2236
http://www.memorial.krsk.ru/index1.htm
http://wap.imf.forum24.ru/?1-17-0-00000007-000-10001-1
https://imf.forum24.ru/?1-17-0-00000007-000-20-1
http://www.proatom.ru/modules.php?name=News&file=print&sid=9287

==========================
[VARONĪGIE MOCEKĻI. A.Grantskalns, izmeklēšanas tiesnesis. Tēvija, 27.06.1942

Š.g. 28.jūnijā paiet gads, kopš Rīgas centrālcietuma 5.korpusa pagalmā izskanēja pēdējie Maskavas algotņu naganu šāvieni, un pakausī trāpīti saļima pēdējie mocekļi. Boļševiku varasvīri izlietoja katru savas valdīšanas pēdējo mirkli, lai izrēķinātos ar ikkuru latvieti, kas krita viņu rokās.
Tūliņ pēc Lielvācijas karaspēka ienākšanas Rīgā attiecīgās iestādes uzsāka čekas upuru meklēšanu, to kapeņu atrakšanu, līķu identificēšanu un viņu moku ceļu noskaidrošanu. Ievērojot čekas lietoto slepenību, rafinētas metodes un iznīcinātos dokumentus, šis darbs nebija viegls. Vēl līdz šai dienai tas nav nobeigts un turpinās, bet zināmu pārskatu mēs varam gūt arī no jau sakopotiem datiem.

Līdz 1941.g. 14.jūnijam, kad notika lielā latviešu izsūtīšanas akcija, apcietināta un cietumos ievietota bija jau 6041 persona, to starpā 338 sievietes un 17 bērni, jaunāki par 16 gadiem. Daļu šo apcietināto dažādas boļševiku tiesas bija sodījušas ar ilggadīgiem brīvības atņemšanas sodiem, un sākot ar 1941.g. aprīli viņi vairākos ešelonos bija nosūtīti soda izciešanai uz speciālām nometnēm Padomju savienības ziemeļu apgabalos. Daļai bija piespriests nāves sods, kurš izpildīts tepat Latvijā. Tūlīt pēc kara izcelšanās ar Vāciju boļševiki visus apcietinātos, gan jau sodītos, gan vēl izmeklēšanā atrodošos, vairākos ešelonos aizveda uz Padomju Savienību. Pēdējais šāds ešelons tika izvests 27.jūnijā. Tomēr cietumi daudz tukšāki nepalika, jo visu laiku līdz 28.jūnija pusdienai notika pastiprināti aresti. Daļu šo pēdējās dienās apcietināto atrada bez tiesas sprieduma noslepkavotus, bet pārējie, vai nu 30.jūnija rītā izlauzās no cietumiem, vai tos dienu vēlāk atbrīvoja vācu karaspēks.
Līdz šim noskaidrots, ka boļševiku gadā Latvijas teritorijā dzīvības zaudējuši pavisam 1355 cilvēki, un nav domājams, ka šis skaitlis varētu ievērojami grozīties. No šī kopskaita 121 kritis aktīvā cīņā pret komunistiem, 332 – nenoskaidrotos apstākļos, bet 902, to starpā 40 sievietes, noslepkavoti gan uz boļševiku tiesas sprieduma pamata, gan vienkārši čekistu nošauti vai nomocīti.

Lielāko daļu no šiem upuriem ir izdevies identificēt, un to lielais vairums pēc tautības ir latvieši un tikai nedaudz krievu, vāciešu un citu tautību piederīgie, bet zīmīgā kārtā nav neviena žīda.

Visvairāk cietusi Vidzeme, jo starp noslepkavotiem ir 302 vidzemnieki, seko Rīga ar 289 upuriem, pēc tam Latgale ar 206, Kurzeme ar 144, Zemgale ar 110, un beidzot nenoskaidrotas 304 personas.

Caurlūkojot nedaudzās tiesā, cietumos, kara tribunālos un čekā atrastās aktis, un restaurējot pie līķiem atrasto spriedumu tekstus, izrādījās, ka latviešu mocekļu likteņu izlēmēji ir bijuši: Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD, vēlāk pārdēvēts par Valsts drošības tautas komisariātu NKGD) karaspēka tribunāls, atsevišķā Baltijas kara apgabala (Pribovo) kara tribunāls, Augstākās tiesas kriminālkolēģija un apgabaltiesu kriminālkolēģijas. Boļševiku varas pēdējās dienās, acīm redzot laika trūkuma dēļ, nav rīkotas vairs arī šīs tiesas komēdijas, bet pieticis ar čekas priekšnieka žīda Šustina rezolūciju, lai nošautu, piemēram, Centrālcietumā, 99 cilvēkus.

Apgabaltiesas sēdes vadīja no Maskavas atsūtītie komunisti ar latviskiem uzvārdiem, bet piesēdētāji bija vietējie agrākie pagrīdnieki un no cietumiem izlaistie kriminālisti. Augstākās tiesas sēdes tāpat vadīja Maskavas “speciālisti”, bet piesēdētāju krēslos jau bieži redzēja vietējos žīdus. Kara tribunālu sastāvos bija puslīdz līdzīgās daļās krievi un žīdi, bet čekas tribunāls, kurš notiesājis lielāko daļu no visiem nogalinātiem, sastāvēja vienīgi no žīdiem, ja atskaita nedaudzos gadījumus, kad sēdēs piedalījušies daži Āzijas tautu pārstāvji. Sūdzības uzturētājs – prokurors visās tiesās pa lielākai daļai bija žīds. Piespriestais nāves sods aizvien bija savienots ar visas mantas konfiskāciju, no kuras tad piedzina honorāru aizstāvjiem. Šie honorāri nav bijuši mazie, un tāpēc laikam arī aizstāvju lomu pa lielākai daļai uzņēmās žīdu advokāti. Starp tiesnešiem, kas piesprieduši latvju patriotiem nāves sodus, lasām šādus vārdus:
Iljenko, Smuškēvičs, Leibovičs, Zuļins, Zaplotus, Surcins, Brezgins, Zaplotins, Abisovs, Karpenko u.c.
Kā advokāti figurējuši:
Gūtmanis, Mandelštams, Jēkabsons, Tankels, Zalkinds, Levinsons, Lipšics u.c.

Uzkrītoši maz tiesas sēdēs ir pratināti liecinieki, lielākā daļā prāvu visi pret apsūdzētiem celtie apvainojumi uzskatīti par pierādītiem ar izmeklēšanas aktu kailiem apgalvojumiem.

KAS IR PADOMJU SARKANĀ ARMIJA. Kurzemes Vārds, Nr.10, 12.07.41

POLĪTKOMISARU ASINSNOZIEGUMS.
P.K. Neviena tauta Eiropas karu vēsturē līdz šim nav piedzīvojusi tik lielus cilvēku zaudējumus tik īsā laikā, kā tagad sarkanās savienības tautu mistrojums. Kritušo lielinieku skaits, pēc bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojuma, vairākkārt pārsniedz gūstekņu skaitu. Pirmā kārtā izskaidrojums tam meklējams politisko komisāru sistemātiski piekoptā sarkano pulku kūdīšanas darbā. Gūstekņi atkal un atkal to apliecina. Padomju gūstekņi jau vairākkārt izteikušies, ka sen jau viņi būtu nometuši ieročus un pārnākuši pie vāciem, ja vien būtu zinājuši, ka gūstekņi netiks nošauti. Tikai viņiem iedvestās bailes, ka Vācijā gūstekņus mocot un nošaujot, dod viņiem drosmi cīnīties līdz galam. Protams, šādas pretestības gadījumā pretinieku žēlot nav iespējams, un gūsta vietā stājas tūlītēja nāve.
VIENĪBU IETEKMĒŠANA.
Neizmērojamu asinsnoziegumu uzņemas polītkomisāri! Viņu ietekme sarkano vienībās ļoti liela. Papētot rotas “poļitruka” darbību, redzam, ka dienests ilgst no plkst. 6 līdz 23, pie kam tikai pēcpusdienā ir viena atpūtas stunda. Dienesta plāns paredz četras stundas karavīru politiskai audzināšanai. Polītkomisārs iejaucas arī militāros jautājumos, lai gan pa lielākai daļai viņš šeit ir nejēga. Rotas “poļitruks” pakļauts rotas komandierim, bet vadu komandieriem iepretī ir priekšnieks. Turpretī bataljona komisārs jau ir rotas komandieru priekšnieks. Tikai ļoti sīks virsnieku procents ir komunistiskās partijas biedri.
Bet visi virsnieki savā personīgajā brīvībā tiktāl aprobežoti, ka viņiem trūkst jebkādas izdevības iepazīties ar citām, ne komunistu, mācībām. Un ja viņiem šī izdevība būtu, to darīt ir liels risks, jo par to draud visbargākais sods.
NOVĒROŠANA ARĪ PRIVĀTĀ DZĪVĒ.
Rotas vai kāds cits komandieris pēc dienesta var apmeklēt pazīstamus, kino vai teātri tikai politiskā komisāra pavadībā. Saprotams, ka komisāram karavīru un instruktoru vidū ir arī špiki, tā kā viņu rīcībā vienmēr ļoti plašas ziņas par katra karavīra noskaņojumu. Ja kāds izsakās pret sarkano varu, tad komisāram jau nākamā dienā tas zināms, un vainīgo bez tiesāšanas nekavējoši nošauj. Neviens neuzdrošinās apšaubīt komisāra autoritāti, nevienam nav drosmes uzsākt politiskas sarunas, jo vienmēr jārēķinās ar špiku klātbūtni. Tādā kārtā draudzības un vienības sajūta kareivju vidū nevar izveidoties. Tomēr tikpat skaidri ir, ka rotas karavīru lielākā daļa līdz nāvei ienīst komisāru.
KAREIVJA “BRĪVĪBA”.
Savās attiecībās pret civīliedzīvotājiem sarkanarmietis pakļauts lieliem ierobežojumiem. Viņam daudzos gadījumos vispār noliegts sarunāties ar privātpersonām. Kareivja alga niecīga, tikai astoņi rubļi mēnesī.
Ar visbrutālākiem paņēmieniem, bargus sodus piemērojot, karavīrus nospiež drūmā vientulībā, kam seko abzolūta nezināšana un verdziska padevība komisāram. Katru patstāvīgu domu sistemātiski iznīcina. Rīcības mēraukla kļūst komisāra sludinātās “sarkanās bībeles” mācības. Komisāra darbs nav pārāk smags, jo liels sarkanās armijas karavīru skaits ir analfabēti, un tieši šie, lielākā daļa Kaukāza kalniešu [čečenu] u.c., ir sīkstākie un labākie Padomijas karavīri. Tomēr komisāru asinsnoziegumu palielina katrs karavīrs, kuru viņi iebiedētu un maldinātu dzen nāvē.
Šīs lielinieku politiskās un militārās ietekmēšanas metodes sarkanajā armijā pazīstot, daudzi šī kara notikumi kļūst skaidri. Starp lielinieku karavīriem netrūkst arī tādu, kas vērtējami kā krietni pretinieki un cīnās ar lielu drosmi, bet lielākā daļa cīnās komisāra spiesti, gļēvi, slēpjoties un bailēs no gūsta, no mokām.
DZĪVE NABADZĪBĀ.
Šī baiļu psīchoze plaši izplatīta arī starp padomju iedzīvotājiem. Kā armiju tā iedzīvotājus žīdiskie komisāri galīgi saindējuši. Iedzīvotāji dzīvo nabadzībā un rezignācijā, bez prieka, bez iniciātīves. Tie redz sarkano plūtokratu lepno un bagātīgo dzīvi brīnišķīgajā Krimā, bet neuzdrīkstas uzmosties no visu zemju proletāriešu savienošanās sapņa. Par šo atmošanos īstajā laikā gādās vācu karavīrs ar savu ieroču slavu.

Kara korespondents V. Vīnhevers

Pamanījāt žīdu atcerēšanos, ne īsti pateicīgi, īpaši starp poļitrukiem. Var jau būt, ka rakstītāji atvērās, pieglaimojoties vācu okupācijas varai. Bet drīzāk gan tā bija retā reize, kad par žīdiem varēja pateikt visu, ko domā. Mani varbūt sāksit turēt aizdomās par antisemītu, pareizāk būtu nesemīts; neticēsit tak, ka es aizspiežu ausis, kad runā par Einšteinu, un skan Mendelszons. Lieta tāda, ka tas bailīgais klusums, dzirdot ‘žīds’, kaitē visiem, arī viņiem pašiem. Žīdi ir ļoti vērā ņemama vēstures daļa. Problēma plaša, žīdu grupējumi un slāņi dažādi. Šīs kompilācijas kontekstā neizbēgami darīšana ir ar tumšo pusi.

Staļina otrais ‘Es’ jeb otrās ausis, jeb Staļina asinssuns bija Odesas žīds Ļevs Zaharovičs Mehļiss, jaunībā cionistu strādnieku partijas ‘Поалей Цион’ biedrs Odesā. Viens Gruzijas žīds, otrs Ukrainas. Abi galēji asinskāri. Galīgi nepelnīti noklusēts. http://loveread.ec/contents.php?id=69784

Г.А.Ландау. Революционные идеи в еврейской общественности: “Sociālistu rindas pārpildīja žīdi [109.lpp.], tieši tāpēc, ka bija vecākie un paši “miglaini vilka uz ideoloģiju, kas sacēlusies pret apspiedējiem vispār, neatšķirot, kas ir protests, un kas apspiešana”.

… visvairāk žīdu dienēja 16.lietuviešu un 201. (no 1943.okt. – 43.) latviešu kājnieku divīzijā, kas lielākoties sastāvēja no šo republiku iedzīvotājiem. Žīdu procents tajās apakšvienībās sasniedza attiecīgi 33% un 17%.
https://www.yadvashem.org/ru/holocaust/ussr/jews-in-the-red-army.html

NKVD VADOŠI DARBINIEKI ŽĪDI MILITĀRISTI BALTIJĀ.

VAINŠTEINS (GUČKOVS) Morics Josifovičs, Вайнштейн (Гучков) Мориц Иосифович.
(1901-19.08.1937). Уроженец мест. Сеслаукен Тальсенского уезда Курляндской губернии. Член КП с 1922 г. (в 1920–1922 гг. состоял в КП ЛАТВИИ). Окончил правовое отделение факультета общественных наук Московского госуниверситета (1924 г.). Один из организаторов Союза трудовой молодежи – Коммунистического союза молодежи ЛАТВИИ. В 1922 г. «за антиправительственную деятельность» был выслан из ЛАТВИИ в РСФСР. С 1922 г. на учебе в Московском госуниверситете, с 1924 г. на работе в ИНО ОГПУ СССР. В 1927–1930 гг. заместитель нелегального резидента ОГПУ СССР в Германии (оперативный псевдоним «Юлиус»). Используя фиктивные документы, проживал в г. Гамбурге, имел на связи группу агентов в Германии, а также руководил агентурной работой в Англии, отвечал за работу по «еврейской линии» (приобретение источников, вспомогательных агентов и пр. из числа лиц еврейской национальности). В 1930 г. выехал в СССР, в дальнейшем на работе в ОГПУ-НКВД СССР. До ареста – инструктор парткома НКВД СССР. Арестован 26 сентября 1936 г. и 19 августа 1937 г. ВК ВС СССР приговорен к ВМН. Расстрелян. Реабилитирован 28 мая 1959 г. ВК ВС СССР. Знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (V).

GEIZLERS Leopolds Pavlovičs, Гейзлер Леопольд Павлович.
(1888-08.05.1939). Уроженец села Диниш в Транслейтании (Королевство Венгрия, Австро-Венгрия). Образование среднее. Член КП (в 1905–1915 гг. состоял в Социал-демократической партии Венгрии). С 1914 г. в австро-венгерской армии, в 1915 г. попал в русский плен, работал фельдшером в лагерях военнопленных. С 1919 г. на службе в РККА, в 1921 г. направлен на нелегальную работу в ЛАТВИЮ. С 1925 г. – комиссар Оперативного отдела ОГПУ СССР, в дальнейшем начальник Волоколамской тюрьмы ОГПУ-ГУГБ НКВД СССР. Арестован 3 февраля 1938 г. и 10 февраля 1939 г. ВТ войск НКВД Московского округа приговорен к ВМН. Расстрелян. Определением ВК ВС СССР от 30 октября 1958 г. реабилитирован. Старший лейтенант ГБ (1936 г.). Знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1935 г.).

HEIFECS (GRIMERILS) Grigorijs Markovičs (Mendeļevičs), Хейфец (Гримериль) Григорий Маркович (Менделевич).
(1899–1984). Родился в г. Двинске (по другим данным – в РИГЕ). Из семьи владельца конторы по выработке сукна (по другим данным – наборщика в типографии «Эрнст Глане» в г. РИГЕ) (видного деятеля российской социал-демократии и Бунда, члена РСДРП(м) М. Я. Хейфеца). Племянник А. Я. Гуральского[774]. Окончил реальное училище (1916 г.), в 1920 г. учился на факультете общественных наук МГУ, в 1926 (по другим данным – в 1928 г.) окончил политехнический институт в г. Йене (Германия). Член КП с 1919 г. (в 1915–1917 гг. (по другим данным – до 1919 г.) состоял в Бунде). В 1915 г. в связи с приближением фронта вместе отцом, был выслан в г. Богородск Московской губернии. В 1919–1921 гг. на службе в РККА, затем на работе в аппарате Наркомата просвещения РСФСР и в аппарате ИККИ. С 1922 г. сотрудник Отдела международных связей (ОМС) ИККИ, в дальнейшем на работе в НКИД СССР: секретарь части дипломатических курьеров Управления делами и помощник заведующего правовой частью Экономического отдела. С 1924 г. работал по линии ОМС ИККИ под дипломатическим прикрытием: заведующий дипкурьерской частью, затем с августа 1924 г. консульский агент, (с декабря 1924 г.) вице-консул СССР и врид. консула в г. Либаве (ЛАТВИЯ), в апреле 1925–1927 гг. секретарь консульства и вице-консул СССР в г. Константинополе (Турция). В 1927–1928 гг. уполномоченный ОМС ИККИ в г. Шанхае (Китай), затем представитель ОМС ИККИ в г. Берлине. С февраля 1929 г. в СССР: секретарь правления и заведующий издательством журнала «Огонек», ответственный редактор журнала «Изобретатель». В органах ГБ с июля 1931 г.[775]: состоял в особом резерве ИНО ОГПУ-ГУГБ НКВД СССР. Находился на закордонной работе (с нелегальных позиций): в 1931–1932 гг. в Швеции (в резидентуре связи), в 1932–1934 гг. в Чехословакии, в 1934–1935 гг. в США. В 1935–1936 гг. помощник начальника отделения ИНО ГУГБ НКВД СССР, затем легальный резидент ИНО – 7 отдела ГУГБ НКВД в Италии (работал под «крышей» сотрудника торгпредства СССР в г. Милане). С 1938 г. помощник начальника отделения 7 отдела ГУГБ НКВД СССР, помощник начальника отделения 5 (ИНО) отдела 1 Управления НКВД СССР, в сентябре 1938 г. уволен из ГУГБ НКВД по болезни. В 1938–1941 гг. заведующий отделом и заместитель председателя БОКС. Одновременно являлся секретным сотрудником НКВД («…активно сотрудничал со 2 (СПО) и 3 (КРО) отделами ГУГБ НКВД СССР…способствовал вскрытию контрреволюционной деятельности иностранцев на территории СССР»). С октября 1941 г. вновь на работе в органах ГБ: в особом резерве 1 Управления НКВД СССР, направлен (в декабре 1941 г.) легальным резидентом НКВД СССР в г. Сан-Франциско (работал под прикрытием должности вице-консула СССР в г. Сан-Франциско). В ноябре 1944 г. откомандирован в СССР, как не справившийся с работой[776], с декабря 1944 г. старший оперуполномоченный и начальник отделения резерва 1 Управления НКГБ СССР, с мая 1946 г. начальник отделения отдела «С» МГБ СССР. В апреле 1947 г. уволен из МГБ по сокращению штатов. С 1947 по 1948 гг. заместитель ответственного секретаря и член Президиума Еврейского антифашистского комитета (ЕАК). 13 ноября 1951 г. арестован по т. н. «делу ЕАК». 8 августа 1952 г. приговорен ВК ВС СССР к 25 годам лишения свободы. 28 декабря 1953 г. освобожден и реабилитирован. В дальнейшем персональный пенсионер союзного значения. Похоронен на Троекуровском кладбище (г. Москва). Подполковник (1944). Орден Красного Звезды (1937 г.), знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1933 г.), медаль «За боевые заслуги».

JAKOVĻEVS (ABRAMOVIČS) Jakovs Mihailovičs, Яковлев (Абрамович) Яков Михайлович.
(1902–1988). Уроженец г. Мариуполя Екатеринославской губернии. Образование высшее: окончил факультет советского права Московского госуниверситета (1933 г.). Член КП. Участник гражданской войны. В органах ГБ с 1921 г. В 1920-е гг. помощник начальника Краснодарского городского управления РКМ, с 1931 г. сотрудник научно-технического отделения (НТО) Оперативно-розыскного отдела Главной инспекции по милиции и уголовному розыску ОГПУ СССР, с сентября 1932 г. начальник НТО Оперативно-розыскного отдела Главной инспекции по милиции и уголовному розыску ОГПУ-ГУРКМ ОГПУ СССР. В мае 1933 – июле 1934 гг. сотрудник ПП ОГПУ по Средней Азии, в дальнейшем помощник начальника Оперода УГБ НКВД Узбекской ССР. С июля 1935 г. начальник УСО-УАО – 8 отдела УГБ НКВД Узбекской ССР, с декабря 1937 г. начальник 2 (оперативного) отдела УГБ НКВД Узбекской ССР. В ноябре 1938 г. был уволен из органов НКВД в связи с арестом (нарушение социалистической законности), в дальнейшем был освобожден. Одновременно работу в НКВД Узбекской ССР совмещал с научно-преподавательской деятельностью: заведующий кафедрой советского права и и. о. профессора юридического института в г. Ташкенте. С 1940 г. доцент Всесоюзной заочной правовой академии при Комитете по заведованию учеными и учебными заведениями при ЦИК/Верховном Совете СССР, затем доцент Всесоюзного юридического заочного института, доцент юридического факультета ЛАТВИЙСКОГО и Таджикского госуниверситетов. В 1971–1988 гг. сотрудник и старший научный сотрудник Всесоюзного НИИ судебной экспертизы Министерства юстиции СССР. Умер и похоронен в г. Москве. Младший лейтенант ГБ (1936 г.), лейтенант ГБ (1937 г.). Кандидат юридических наук (1960 г.), доктор юридических наук (1970 г.)[844].

ALTŠULLERS A.K., А. К. Альтшуллер,
работая в УНКВД по Ленинградской области, являлся одним из активных участников массовых репрессий против видных деятелей КП Эстонии. В период с июня по ноябрь 1937 г. им совместно с другими работниками УНКВД было искусственно сфальсифицировано уголовное дело т. н. «Эстонской шпионско-повстанческой и диверсионной организации». По обвинению в принадлежности к этой мифической организации были арестованы и расстреляны 20 человек, в том числе секретарь Заграничного бюро Эстонской секции Коминтерна И. Ю. Кясперт, бывший член ЦК КП Эстонии Р. И. Ваксман и др.
В ноябре – декабре 1937 г. Альтшуллер также участвовал в фабрикации следственного дела т. н. называемого «Ленинградского параллельного центра ЛАТВИЙСКОЙ националистической организации». По этому делу были арестованы и в особом порядке приговорены к расстрелу 15 человек. В их числе – бывший член ЦК Компартии Эстонии Р. П. Баузе, бывший профессиональный революционер и боевик периода 1905–1907 гг. Я. И. Лютер, член партии с 1905 г. Я. Э. Гайлис, коммунист-подпольщик Я. Ф. Винтоль // Реабилитация: как это было: Документы Президиума ЦК КПСС и другие материалы: Февраль 1956 – начало 80-х гг. Т. 2. – М.: МФД: Материк, 2003. – С. 305–306.
В. Л. Герсон был обвинен в шпионской деятельности в пользу разведывательных органов ЛАТВИИ, Польши и Германии. На заседании ВК ВС СССР 24 января 1940 г. виновным себя не признал, заявив, что на предварительном следствии оговорил себя в результате избиения.

ŠAMOVSKIS SAMUILS Izraiļevičs, Самовский Самуил Израилевич.
(1898-26.07.1977). Родился в г. Екатеринославе. Из семьи служащего. Окончил реальное училище. Член КП с февраля 1919 г. В органах ГБ в феврале – августе 1919 г., и с 1921 г. В 1927 – июне 1928 гг. начальник СОО Полтавского окротдела ГПУ, затем (в июне 1928 – сентябре 1930 гг.) начальник Нежинского окротдела ГПУ. С декабря 1930 г. заместитель начальника 9 (Сумского) оперсектора ГПУ, в дальнейшем (до октября 1932 г.) начальник ОО Харьковского оперсектора – облотд ел а ГПУ. В декабре 1932–1934 гг. 2 заместитель начальника Харьковского облотдела ГПУ, затем заместитель начальника Черниговского облотдела ГПУ. С июля 1934 г. заместитель начальника УНКВД по Черниговской области, одновременно в июне – июле 1937 г. и. о. начальника УНКВД по Черниговской области и одновременно (в июле 1937 г.) член «тройки» при УНКВД по Черниговской области, с июля 1937 г. начальник ДТО ГУГБ НКВД Сталинской железной дороги (г. Днепропетровск). В 1939 г. освобожден от занимаемой должности и уволен из НКВД. В 1940 г. возвращен на работу в органы ГБ: с марта 1941 г. начальник разведывательного отдела НКГБ Эстонской ССР, с июля 1941 г. начальник 1 (разведывательного) отдела НКВД Эстонской ССР, в августе 1941 г. эвакуировался из г. Таллина, в дальнейшем на руководящих должностях ОО НКВД СССР и ГУКР «Смерш» НКО СССР. С 1944 г. заместитель начальника УКР «Смерш» Сибирского – Западно-Сибирского ВО, затем (до 1949 г.) заместитель начальника УКР МГБ Дальневосточного ВО. В 1949 г. уволен из МГБ в запас по состоянию здоровья. С 1950-х гг. пенсионер КГБ, проживал в г. РИГЕ. Капитан ГБ (1935 г.), майор ГБ (1941 г.), подполковник ГБ, полковник ГБ. Орден Ленина, орден Красной Знамени (1944 г.), 2 ордена Красной Звезды (1943 г., 1945 г.), орден Отечественной войны 2 степени (1945 г.), знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1932 г.).

AFANASJEVS Grigorijs Davidovičs, Афанасьев Григорий Давыдович (Давидович).
(1896-18.07.1965). Родился в селе Лебедин Чигиринского уезда Киевской губернии. Из семьи служащего. Член КП с 1927 г. Окончил 1-е Киевские советские инженерные командные курсы (1919 г.) и Военно-инженерную академию РККА им. В. В. Куйбышева (1935 г.). В 1917–1918 гг. на службе в отряде Красной гвардии, затем на службе в РККА (Восточный и Южный фронты). В органах ГБ с 1919 г.: сотрудник для поручений ЧК в г. Новониколаевске, с 1920 г. сотрудник ОО 5-й армии (Восточный фронт). С 1921 г. комендант Черноморской окружной ЧК (Кубано-Черноморская область), в дальнейшем в аппарате Кубано-Черноморского облотдела ГПУ. С 1923 г. комендант Дагестанского отдела ОГПУ, с 1926 г. сотрудник аппарата ГУПО и войск ОГПУ СССР, с 1930 г. инспектор (на правах начальника отделения) УЛАГа-ГУЛАГа ОГПУ СССР. В 1932–1933 гг. начальник Южного участка строительства Беломоро-Балтийского канала ОГПУ, затем начальник Хлебниковского района строительства канала «Москва-Волга» и Дмитровского ИТЛ ОГПУ-НКВД, одновременно с октября 1936 г. начальник строительства водной станции «Динамо» и (с декабря 1936 г.) начальник строительства Химкинского речного порта строительства канала «Москва-Волга» и Дмитровского ИТЛ НКВД (одновременно с апреля 1937 г. числился в действующем резерве ГУГБ НКВД СССР). С августа 1937 г. начальник Управления Лужского ИТЛ и строительства № 200 НКВД СССР (Ленинградская область) и (по совместительству) в январе – ноябре 1940 г. начальник Управления строительства № 105 НКВД СССР (Мурманская область), с февраля 1941 г. начальник Управления ИТЛ и строительства Мстинских ГЭС НКВД СССР. В августе 1941 – феврале 1942 гг. начальник строительства оборонительных сооружений по фронту Резервных армий ГУОБР НКВД СССР, начальник 3 (Западного) Управления ГУОБР НКО СССР, затем (в феврале 1942 – апреле 1943 гг.) начальник Управления Волжского ИТЛ НКВД, одновременно в феврале – марте 1942 г. врид. командующего 4-й сапёрной армии (армия строила оборонительные сооружения в Чувашской и Татарской АССР, Куйбышевской области на рубеже Чебоксары – Казань – Ульяновск – Сызрань – Хвалынск, а также Казанский и Куйбышевский оборонительные обводы) и заместитель начальника и и. о. начальника 4-го Управления оборонительных работ при НКО СССР[208]. С ноября 1942 г. начальник Управления Широковского ИТЛ и строительства Вилухинской ГЭС ГУЛЖДС-Особстроя НКВД СССР (Молотовская область) (одновременно с руководством Волжского ИТЛ НКВД), с декабря 1944 г. начальник Управления строительства Рижской военно-морской базы Управления строительства военно-морских баз Таллинского и РИЖСКОГО морских оборонительных районов (Балтвоенморстроя) НКВД-МВД СССР. В 1949–1952 гг. начальник отдельного строительного участка Главного военно-морского строительного управления Министерства Вооружённых Сил СССР – Военного министерства СССР. В 1952 г. был уволен в отставку (в запас). В дальнейшем на пенсии, проживал в г. Москве. Капитан ГБ (1936 г.), майор ГБ (1941 г.), полковник (1943 г.). 2 ордена Ленина (1937 г., 1945 г.), орден Красного Знамени (1944 г.), орден Отечественной войны 1-й степени (1945 г.), орден Трудового Красного Знамени (1942 г.), орден Красной Звезды (1933 г.), знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1930 г.).

GĻINA Iļja (Izrails) Iļjičs, Глина Илья (Израиль) Ильич.
(1908–1960). Родился в г. Харькове в семье сапожника. Окончил 2 курса рабфака ГПУ УССР (1929 г.). Член КП с марта 1937 г. В органах ГБ с мая 1924 г. В феврале 1932 – июле 1934 гг. сотрудник Одесского облотдела ГПУ, затем сотрудник УНКВД по Одесской области. В сентябре 1935 – октябре 1937 гг. сотрудник Николаевского ГО НКВД, затем заместитель начальника 3 (КРО) отдела УНКВД по Николаевской области. С апреля 1938 г. начальник отдела НКВД Казахской ССР, с марта 1939 г. начальник УНКВД по Северо-Казахстанской области. В марте – августе 1941 г. начальник УРКМ и заместитель наркома внутренних дел Казахской ССР, затем заместитель наркома внутренних дел Казахской ССР. С мая 1942 г. заместитель начальника 00 НКВД 24 армии (Южный фронт), с сентября 1942 г начальник ОО НКВД 64 армии (Сталинградский и Воронежский фронты)[331]. В мае – ноябре 1943 гг. начальник ОКР «Смерш» 7 Гвардейской армии (Степной фронт), затем врид. заместителя и заместитель начальника УКР «Смерш» 1 Украинского фронта. С мая 1945 г. заместитель начальника УКР «Смерш» Центральной группы войск, с декабря 1945 г. начальник УКР «Смерш» Степного ВО. В августе 1946 – июле 1949 гг. заместитель начальника УКР МГБ Туркестанского ВО, в дальнейшем заместитель начальника УКР МГБ ПРИБАЛТИЙСКОГО ВО. В декабре 1951 г. уволен из органов МГБ, в дальнейшем пенсионер, проживал в г. Москве. Младший лейтенант ГБ (1936 г.), старший лейтенант ГБ (1939 г.), капитан ГБ (1940 г.), майор ГБ (1942 г.), полковник ГБ (1943 г.). Орден «Знак Почета» (1940 г.), 3 ордена Красного Знамени (1943 г., 1945 г.), орден Красной Звезды (1944 г.), орден Кутузова 2 степени (1945 г.), орден Отечественной войны 1 степени, знак «Заслуженный работник НКВД» (1942 г.).

KARPEĻS Giršs Izraiļevičs, Карпель Гирш Израилевич.
(1908–1993). Уроженец г. Кременчуга Полтавской губернии. Из семьи лесного рабочего. Окончил Институт советского права в г. Москве (1932 г.) и 1 курс Института НКИД СССР (1935 г.). Член КП с марта 1929 г. С августа 1932 г. на работе в органах ГБ: штатный практикант, помощник уполномоченного 00 0ГПУ-ОО ГУГБ НКВД СССР. С 1935 г. оперуполномоченный и старший оперуполномоченный ИНО – 7 отдела ГУГБ НКВД СССР. Работал в легальных резидентурах ИНО ГУГБ НКВД в Дании (июль 1935 – январь 1936 гг.), ЛАТВИИ (май – ноябрь 1936 г.), Испании (февраль 1937 – август 1938 гг.). С августа 1938 г. оперуполномоченный и старший оперуполномоченный 5 (ИНО) отдела ГУГБ НКВД СССР, с марта 1941 г. старший оперуполномоченный и заместитель начальника отделения 1 Управления НКГБ СССР, в дальнейшем на работе в аппарате 2 Управления НКВД СССР. В 1942–1946 гг. начальник 2 отделения 5 отдела, начальник 5 отделения 9 отдела 2 Управления НКВД-НКГБ СССР, затем заместитель начальника отдела МГБ ЛАТВИЙСКОЙ ССР. С 1948 г. заместитель начальника отдела Управления охраны на транспорте МГБ ЛАТВИЙСКОЙ ССР, с 1953 г. начальник отделения ДТУ МВД БАЛТИЙСКОЙ железной дороги, затем начальник отделения отдела КГБ при СМ СССР по БАЛТИЙСКОЙ железной дороги. В дальнейшем на пенсии, проживал в г. Москве. Похоронен на Востряковском кладбище. Лейтенант ГБ (1939 г.), старший лейтенант ГБ (на 1942 г.), майор ГБ (на 1944 г.), подполковник ГБ (на 1949 г.). Орден Красной Звезды (1937), 2 ордена Красной Звезды, орден Отечественной войны 2 степени (1949 г.).

OKSEŅS Mendels Aizikovičs, Оксень Мендель Айзикович.
(1903–1981). Уроженец мест. Романов Новоградволынского уезда Волынской губернии. Член КП. В РККА в 1920–1923 гг., в органах ГБ с 1927 г. До июня 1937 г. врид. начальника ОО ГУГБ НКВД 6 танковой бригады им. С. М. Кирова, затем начальник ОО ГУГБ НКВД 6 танковой бригады им. С. М. Кирова (Ленинградский ВО), в дальнейшем (с 1939 г.) начальник 5 отделения ОО НКВД Ленинградского ВО. В декабре 1939 – феврале 1940 гг. начальник ОО НКВД 13 армии (Северо-Западный фронт), в дальнейшем заместитель начальника ОО НКВД 15 армии (Южная группа войск Северо-Западного фронта, Архангельский ВО и Дальневосточный фронт). С июля 1941 г. начальник ОО НКВД 8 механизированного корпуса, с октября 1941 г. начальник ОО 10 армии, с 1942 г. заместитель начальника ОО НКВД-УКР «Смерш» Калининского фронта. В 1943–1945 гг. заместитель начальника ОО УКР «Смерш» 1 ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта, в дальнейшем на руководящих должностях в системе ГУКР «Смерш» НКО-УКР МГБ СССР. С 1952 г. заместитель начальника УКР МГБ Приморского ВО (г. Ворошилов (Уссурийск)), в 1952 г. уволен из МГБ по сокращению штатов. Младший лейтенант ГБ (1936 г.), батальонный комиссар (1941 г.), старший лейтенант ГБ (1941 г.), капитан ГБ, полковник. 2 ордена Красного Знамени (1940 г., 1942 г.).

OKUŅS Sauls Ļvovičs, ОКУНЬ Саул Львович.
(4.01.1915–1995). Полковник. Член партии. Родился в городе Рогачев Гомельской губ. в семье аптекаря. С 1931 г. учился в Московском институте инженеров транспорта, поступил в МИИТ, с третьего курса по комсомольскому набору мобилизован в органы НКВД. С 1936 (1937) г. работал в легальных резидентурах ИНО в ПРИБАЛТИЙСКИХ государствах. За работу в ПРИБАЛТИКЕ был награжден знаком «Почетный работник ВЧК-ГПУ». С 1939 по 1941 г. работал консулом в Венгрии. С начала войны работал в 4-м управлении НКВД, был заместителем начальника 4-го отделения, подотдела, курировал из центра партизанское движение на Западной Украине. Участвовал в разведподготовке Н.И. Кузнецова. После войны работал в Вене по линии Бюро № 1. Руководил подготовкой операции по убийству лидера НТС г. С. Околовича, после предательства Н. Хохлова (1954) и своего отказа выехать в составе опергруппы в Венгрию (1956) уволен из органов КГБ. Работал до конца жизни в ресторане «Прага» — 1-й зам. директора, директор.

PARPAROVS Fjodors Karpovičs, ПАРПАРОВ Федор Карпович.
(1893–1959). Полковник. Член партии с 1918 г. Родился в г. Велиж Витебской губернии. Окончил экстерном 6 классов гимназии. С 14 лет работал учеником в лесоэкспортной фирме в РИГЕ, конторщиком в Народном банке в Санкт-Петербурге. С августа 1918 г. — в Велиже, зав. организационно-инструкторским подотделом, отделом городского комитета РКП(б).
В апреле 1319 г. вступил добровольцем в Красную Армию, рядовой, политический инспектор, зав. учетно-распределительным отделом политотдела 5-й армии Восточного фронта, комиссар штаба дивизии, инженерного управления армии. В 1920 г. демобилизован по болезни, работал зам. начальника управления Наркомпроса РСФСР, затем втресте «Моссукно». В 1924 г. окончил юридическое отделение Московского университета.
С 1925 г. — на работе в Наркомате внешней торговли. Как владеющий немецким языком, направлен в советское торгпредство в Германии, где был привлечен к сотрудничеству с ИНО ОГПУ. В 1929 г. отозван в СССР для переподготовки в качестве резидента нелегальной разведки. В 1930 г. вместе с женой и сыном выехал в Германию, где стал невозвращенцем, объявив о своем разрыве с советской властью. Получил вид на жительство — вначале как лицо без гражданства, затем приобрел румынский паспорт, который впоследствии с соблюдением всех формальностей обменял на паспорт гражданина Коста-Рики. В целях легализации в Германии открыл в Берлине экспортную фирму; позднее ее филиалы им были созданы в ряде европейских стран, а также в Северной Африке, Турции, Иране и Афганистане, что обеспечивало надежное прикрытие для разведывательных поездок.
После завершения легализации Центр образовал агентурную группу, которая под его руководством была затем развернута в отдельную резидентуру. На связи с ним состоял ряд ценнейших агентов, имеющих доступ к секретным документам Министерства иностранных дел Германии и руководства НСДАП, в т. ч. агент «Эльза» (она же «Юна») — жена видного немецкого дипломата, одного из помощников министра К. Нейрата. В результате советская резидентура систематически получала сведения о деятельности МИД Германии, ее посольств за границей и иностранных посольств в Берлине, а также о разведывательной службе нацистской партии.
В 1937 г., находясь по делам фирмы в Голландии, установил контакте «Робертом», бывшим разведчиком одного из западных государств в Германии, которого привлек к работе на Советский Союз. Материалы, передаваемые «Робертом», отличались высокой точностью и касались, главным образом, строительства военных судов, аэродромов и посадочных площадок.
В начале 1938 г., в связи с предательством крупного советского агента за границей В. Кривицкого, Парпаров был отозван в СССР.
В мае 1938 г. арестован и находился под следствием до июня 1939 г., когда был освобожден по указанию Л.П. Берия. Работал юрисконсультом одной из московских фабрик. В конце 1939 г. восстановлен в НКВД с присвоением звания майора госбезопасности. Накануне Великой Отечественной войны выполнял легальные задания Центра в ПРИБАЛТИКЕ.
В июне 1941 г. зачислен в состав Особой группы при НКВД (впоследствии — Отдельная мотострелковая бригада особого назначения 4-го управлений НКГБ), но в октябре возвращен во внешнюю разведку и через Иран направлен нелегальным резидентом в Швейцарию, однако не смог получить швейцарскую въездную визу и в апреле 1943 г. был отозван в Москву. Вновь работал в 4-м управлении НКГБ СССР.
В 1944 г. как специалист по Германии переведен в Главное управление по делам военнопленных и интернированных НКВД СССР, участвовал в работе с пленным фельдмаршалом Паулюсом.
После окончания войны принимал участие в подготовке Потсдамской конференции руководителей трех великих держав 1945 г., Нюрнбергского процесса над главными нацистскими военными преступниками и мероприятиях по организации деятельности советских оккупационных властей в Германии.
В середине 1950-х г.г. вышел в отставку. Возглавлял военную кафедру в Московском государственном университете.

PASMAŅIKS Ļevs Matvejevičs, Пасманик Лев Матвеевич.
(1901-02.1969). Уроженец мест. Улла Лепельского уезда Витебской губернии. Из семьи мелкого маклера. Окончил 3 классную еврейскую начальную школу (1913 г.). Член КП с 1926 г. В органах ГБ с марта 1919 г. До октября 1934 г. сотрудник ГПУ Крымской АССР-УГБ УНКВД по Крымской АССР, затем заместитель начальника Севастопольского ГО НКВД. В сентябре 1935 – сентябре 1937 гг. начальник отделения ТО – 6 отдела УГБ УНКВД-НКВД Крымской АССР на станции Симферополь, в дальнейшем начальник оперпункта ДТО ГУГБ НКВД Сталинской железной дороги на станции Запорожье-2. С декабря 1939 г. заместитель начальника ДТО НКВД Белостокской железной дороги, с марта 1941 г. – заместитель начальника 2 Управления НКГБ Белорусской ССР, с августа 1941 г. начальник отделения 5 отдела УОО НКВД СССР. В марте 1942 г. направлен в действующую армию: заместитель начальника 00 НКВД 21 армии Юго-Западного фронта (1942–1943 гг.), заместитель начальника 00 НКВД-ОКР «Смерш» 6 армии 1 Украинского и 2 ПРИБАЛТИЙСКОГО фронтов (1943–1944 гг.). С 1944 г. и. о. начальника ТО НКГБ Литовской ССР, в дальнейшем начальник ТО НКГБ-МГБ Горьковской железной дороги, в 1947–1951 гг. начальник Управления охраны МГБ Горьковской железной дороги. В 1951 г. был откомандирован в распоряжение УК МГБ СССР, в августе 1951 г. уволен из МГБ по болезни. Лейтенант ГБ (1936 г.), старший лейтенант ГБ, капитан ГБ (1942 г.), подполковник ГБ (1943 г.), полковник (1946 г.). Орден Ленина (1945 г.), 2 ордена Красного Знамени (1944 г., 1950 г.), 2 ордена Красной Звезды (1942 г., 1945 г.), орден «Знак Почета» (1936 г.), знак «Заслуженный работник НКВД» (1940 г.).

RAIHMANS Leonids Fjodorovičs, РАЙХМАН Леонид Федорович.
(1908–1990). Генерал-лейтенант (1945). Член партии с 1926 г. Работал в Секретно-политических отделах ОГПУ-НКВД в Ленинграде и в центральном аппарате (с 1940 г. — начальник отделения 2-го отдела ГУГБ). С февраля 1941 г. — зам. начальника 2-го (контрразведка) управления НКГБ-НКВД-НКГБ СССР, с июня 1946 г. — зам. начальника 2-го Главного управления МГБ СССР. Руководил операциями против вооруженных сил националистов в ПРИБАЛТИКЕ и на Западной Украине. Арестован 19 октября 1951 г. по делу о «сионистском заговоре в МГБ». Освобожден и реабилитирован в марте 1953 г., с мая того же года — начальник Контрольной инспекции МВД СССР, в июле того же года снят с должности и уволен в запас Министерства обороны СССР, 21 августа 1953 г. арестован. В августе 1956 г. Военной коллегией Верховного суда СССР за нарушения социалистической законности осужден и приговорен к 5 годам заключения и лишен генеральского звания (постановлением СМ СССР). В ноябре 1956 г. освобожден из заключения (с учетом предварительного заключения и зачетов рабочих дней). Занимался исследованиями в области астрономии.

RATNERS Abrams Maksimovičs (Moisejevičs), Ратнер Абрам Максимович (Моисеевич). (1902-?). Член КП. В 1921 г. на службе в частях особого назначения (участвовал в боях с отрядами С. Н. Булак-Балаховича (Белоруссия)). В органах ГБ с 1927 г. До апреля 1931 г. старший уполномоченный Восточного отдела ПП ОГПУ по Крыму, затем врид. начальника ОО ПП ОГПУ по Крыму, в дальнейшем на работе в аппарате ОО ОГПУ-ГУГБ НКВД СССР. До января 1937 г. помощник начальника 2 отделения 5 (ОО) отдела ГУГБ НКВД СССР, затем начальник 5 отделения 5 отдела ГУГБ НКВД СССР. В мае – июле 1938 гг. и. о. начальника 4 отдела УОО НКВД СССР, затем на различных должностях в 4 и 2 отделах ГУГБ НКВД СССР. В июне – декабре 1941 г. состоял в резерве назначения УНКГБ-УНКВД по г. Москве и Московской области, в дальнейшем начальник КРО 00 НКВД 20 армии (Калининский фронт), затем (с февраля 1942 г.) начальник 6 отделения ОО НКВД Калининского фронта. С мая 1943 г. начальник 2 отдела УКР «Смерш» Калининского – 1 ПРИБАЛТИЙСКОГО фронтов, затем (с 1946 г) в аппарате ГУКР «Смерш» МВС СССР – 3 Управления МГБ СССР. В 1948 г. уволен из МГБ «за невозможностью дальнейшего использования». Лейтенант ГБ (1936 г.), старший лейтенант ГБ (1937 г.), капитан ГБ (1938 г.), подполковник (1943 г.), полковник (1946 г.). 2 ордена Красной Звезды (1938 г., 1942 г.)[649], орден Отечественной войны 2 степени (1943 г.), орден Отечественной войны 1-й степени (1945 г.), знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1937 г.).
РАТНЕР Абрам Максимович (1902-?). Полковник (1946). Сотрудник военной контрразведки. В 1938 г. — начальник 4-го отделения (оперобслуживание ВМФ) УОО НКВД СССР. В 1942–1943 г.г. — начальник 6-го Отделения ОО Калининского фронта, с 1943 г. — начальник 2-го отдела УКР «Смерш» 1-го ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта.
Уволен из органов МГБ в 1948 г.

TARHANOVS Leonids Aleksandrovičs, Тарханов Леонид Александрович.
(1899-?). Уроженец деревни Великие Бубуны Роменского уезда Полтавской губернии. Из семьи служащего. Член КП с 1922 г. Образование высшее. В РККА с 1920 г.: на службе в 25 стрелковой дивизии, затем (с 1921 г.) на службе в органах ГБ. До января 1935 г. заместитель начальника сельскохозяйственного отдела АХУ НКВД СССР, в дальнейшем начальник сельскохозяйственного отдела АХУ и начальник ХОЗО НКВД СССР. В июне – июле 1937 г. находился в распоряжении НКВД СССР, затем помощник начальника отделения 5 (00) отдела ГУГБ НКВД СССР-Управления особых отделов НКВД СССР. С июня 1938 г. начальник Управления Воркуто-Печорского ИТЛ НКВД[745], в дальнейшем (с марта 1943 г.) на работе системе ГУЛАГа НКВД СССР. В декабре 1944–1949 гг. начальник Управления строительства военно-морской базы в Порккала-Удд Управления строительства военно-морских баз Таллиннского и Рижского морских оборонительных районов (Балтвоенморстроя) НКВД-МВД СССР, в дальнейшем начальник строительства Цимлянского гидроузла строительства Волго-Донского канала МВД. О дальнейшей судьбе информация отсутствует. Старший лейтенант ГБ (1936 г.), капитан ГБ (1938 г.), майор ГБ, полковник (1943 г.), полковник административной службы (1944 г.). Орден Ленина (1945 г.), орден Красной Звезды (1944 г.), орден Отечественной войны 1 степени (1945 г.), медаль «XX лет РККА» (1938 г.).

BABIČS I.J., И. Я. Бабич.
Бабич Исай Яковлевич (1902-09.12.1948). Родился в г. Бериславе Херсонского уезда Херсонской губернии в семье сапожника-кустаря. Окончил 2 классную церковно-приходскую школу (1915 г.). В КП с апреля 1920 г. В органах ГБ с 1920 г. С 1930 г. начальник СО Харьковского оперсектора ГПУ, с апреля 1931 г. начальник СПО Харьковского оперсектора ГПУ. В феврале 1932–1933 гг. начальник СПО Харьковского облотдела ГПУ, затем начальник СПО Винницкого облотдела ГПУ. С июля 1934 г. начальник СПО УГБ УНКВД по Винницкой области, с августа 1934 г. начальник отдела УГБ УНКВД по Одесской области. В июле 1935 – августе 1937 гг. начальник СПО – 4 отдела УГБ УНКВД по Киевской области, затем заместитель начальника УНКВД по Одесской области. С октября 1937 г. заместитель начальника УНКВД по Киевской области, с декабря 1937 г. по февраль 1938 гг. и. о. начальника УНКВД по Киевской области. В июне – августе 1938 г. начальник 2 отдела 2 (ОО) Управления НКВД СССР, затем начальник 3 отдела 2 Управления НКВД СССР. С сентября 1938 г. начальник отделения 4 (ОО) отдела ГУГБ НКВД СССР, с января 1939 г. начальник 4 отделения 4 отдела ГУГБ НКВД СССР. С сентября 1940 г. начальник ОО НКВД ПРИБАЛТИЙСКОГО ВО, с февраля 1941 г. начальник 3 отдела ПРИБАЛТИЙСКОГО ВО, в дальнейшем заместитель начальника ОО НКВД Северо-Западного фронта[210]. В мае 1942 – апреле 1943 гг. начальник ОО НКВД Северо-Западного фронта, затем заместитель начальника ГУКР «Смерш» НКО-МВС СССР. С июня 1946 г. заместитель начальника 3 ГУ МГБ СССР, одновременно с июля 1947 г. начальник Высшей школы МГБ СССР. Похоронен в Москве, на Новодевичьем кладбище Капитан ГБ (1936 г.), майор ГБ (1937 г.), дивизионный комиссар (1941 г.), старший майор ГБ (1942 г.), комиссар ГБ (1943 г), генерал-лейтенант (1943 г.)., орден Красной Звезды (1937 г.), 4 ордена Красного Знамени (1942 г., 1943 г., 1944 г., 1945 г.), орден Отечественной войны 1 степени (1944 г.), орден Кутузова 1 степени (1945 г.), орден Ленина (1945 г.), знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1932 г.).
Из наградного листа на И. Я. Бабича
(апрель 1942 г.): «…Работал в должности Нач. ОО НКВД (правильно – начальника  3 отдела, – М. Т., В. 3 .) ПРИБАЛТИЙСКОГО Военного Округа…, своим непосредственным участием провел исключительно большую работу по сколачиванию частей округа на отпор немецким оккупантам. Выезжал в части и на передовые части помогал командованию и политаппарату наводить революционный порядок в войсках, обеспечивал выполнение боевых приказов Командования фронтом. В самый тяжелый период для фронта сумел быстро мобилизовать чекистский аппарат на восстановление порядка в частях неорганизованно отходящих, организовать службу заграждения, бороться с пресечением дезертирства, трусости, формировать совместно с командованием новые части, очищая их от неустойчивого элемента. В период жестокой обороны и последующего нашего успешного наступления неоднократно выполнял специальные задания Военного Совета фронта, там, где этого требовала обстановка. Выезжал в части, спускался до полка, лично помогая оперативному составу в борьбе с паникерами, трусами, дезертирами, предателями. Как большевик-чекист провел исключительно большую работу по разоблачению и пресечению шпионской деятельности немецкой агентуры, принимал активное участие в создании нашего агентурного аппарата в тылах противника и его войсках…» /  «Подвиг Народа в Великой Отечественной войне 1941–1945 гг.» https://www.podvignaroda.mil.ru/

ĻITVINS M.I., М. И. Литвин.
Из выступления М. И. Литвина (по показаниям бывшего начальника 3 (КРО) отдела УГБ УНКВД по Ленинградской области Л. С. Альтмана) на оперативном совещании (речь идет о количестве арестов, производимых в Ленинграде и области): «Показательна в данном случае цифра, так давайте цифру. Единственно, нужно самым тщательным образом следить за тем, что в этой неразберихе не получить показаний на близких кому-либо из нас людей. В таком котле может оказаться, что сам на себя возьмешь показания». В период «правления» Литвина органами НКВД в Ленинграде и области с 1 июня по 1 августа 1938 г. было арестовано 6578 «участников антисоветских, националистических, повстанческих, диверсионных и шпионских формирований». В том числе: эстонцев – 2750, финнов – 1792, поляков – 1444 и немцев – 1098 // Бережков В. И.  Питерские прокураторы: руководители ВЧК-МГБ, 1918–1954. – Санкт-Петербург: Русско-БАЛТИЙСКИЙ информационный центр БЛИЦ, 1998. – С. 169.
Из заключения комиссии по факту самоубийства Литвина: «12.ХІ.1938 г. в 23 ч. 10 м. Литвин у себя на квартире по ул. Рошаля, д. 10, кв. 30 в г. Ленинграде выстрелом из револьвера в правый висок покончил жизнь самоубийством. Расследованием установлено, что у Литвина в последнее время наблюдалось нервно-упадническое настроение…особенно резко упадническое настроение у Литвина стало проявляться с 10.XI.38 г., когда он получил по телефону распоряжение о немедленном выезде его в Москву… Причину самоубийства Литвина нельзя считать случаем семейного порядка или бытового, т. к. Литвин, по заявлению жены, а также близко знающих его людей, был хорошим семьянином и вел скромный образ жизни. Нельзя также считать, что самоубийство произошло на почве каких-либо серьезных заболеваний… […] у Литвина не было серьезных заболеваний, которые могли бы повлиять на его психику и послужить причиной к самоубийству. Полагаю, что причиной самоубийства Литвина является его боязнь быть арестованным за участие в к.-р. шпионско-диверсионно-террористической организации…». В 1956 г. Главная Военная Прокуратура СССР пересмотрела материалы проверки самоубийства М. И. Литвина и вынесла следующее заключение: «Анализ материалов проверки дает основания сделать вывод, что Литвин покончил жизнь самоубийством из-за боязни ответственности за допущенные им тяжкие злоупотребления» // Бережков В. И.  Питерские прокураторы: руководители ВЧК-МГБ, 1918–1954. – Санкт-Петербург: Русско-БАЛТИЙСКИЙ информационный центр БЛИЦ, 1998. – С. 173, 176.

BELKINS Mihails Iļjičs (Moisejs Eļnovičs), Белкин Михаил Ильич (Моисей Эльнович).
(1901-11.1980). Родился в г. Рославле Смоленской губернии. Из семьи заведующего лесным складом (по другим данным – торговца). Член КП с 1918 г. В 1918 г. на службе в РККА, с 1918 г. в органах ГБ. С 1930 г. на разных должностях в КР0-ОО ОГПУ СССР, затем на нелегальной работе в Маньчжурии. В 1932–1933 гг. в служебной командировке в Персии, затем заместитель начальника политотдела МТС (по работе ОГПУ) Красноармейской МТС (СКК). С 1934 г. на работе в аппарате СПО ОГПУ-ГУГБ НКВД СССР, с 1935 г. резидент ИНО ГУГБ НКВД в Тувинской народной республике. В 1936–1938 гг. в служебной командировке в китайской провинции Синьцзян, в дальнейшем начальник 1 отделения 2 отдела ГЭУ НКВД СССР. С 1939 г. на учебе в Военной Академии им. М. В. Фрунзе, с июня 1941 г. начальник ОО НКВД 35 стрелкового корпуса (Южный фронт), затем начальник ОО НКВД 34 армии (Северо-Западный фронт). В мае – декабре 1942 г. заместитель начальника 00 НКВД Крымского фронта, заместитель начальника 00 НКВД Северо-Кавказского фронта, затем начальник ОО НКВД Северной группы войск Закавказского фронта. С апреля 1943 г. начальник УКР «Смерш» Северо-Кавказского фронта, в дальнейшем начальник УКР «Смерш» Отдельной Приморской армии и (с мая 1944 г.) начальник УКР «Смерш» 3 ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта. С 1945 г. начальник оперативной группы ГУКР «Смерш» в Венгрии, начальник инспекции Союзной контрольной комиссии в Венгрии, с июня 1946 г. заместитель начальника 1 ГУ МГБ СССР. В июне 1947 – марте 1950 гг. начальник УКР МГБ Центральной группы советских войск (в Австрии и Венгрии), затем заместитель начальника 1 Управления МГБ СССР. В августе 1951 г. откомандирован в распоряжение УК МГБ СССР. 28 октября 1951 г. арестован по «делу Абакумова». 4 июня 1953 г. освобожден из-под стражи и уволен из органов МВД «по фактам, дискредитирующим высокое звание начальствующего состава». В ноябре 1954 г. лишен генеральского звания «как дискредитировавший себя за время работы в органах… и недостойный в связи с этим высокого звания генерала». Капитан ГБ (1936 г.), майор ГБ, комиссар ГБ (1943 г.), генерал-лейтенант (1944 г.). 2 ордена Ленина (1938 г., 1945 г.), 6 орденов Красного Знамени (1943 г., 1944 г., 1947 г., 1949 г.), орден Богдана Хмельницкого 2 степени (1945 г.), орден Отечественной войны 1 степени (1943 г.)[227], знак «Почетный работник ВЧК-ГПУ» (1934 г.).

ABRAMOVIČA Sara Peisahovna, Абрамович Сарра Пейсаховна.
род. 20.09.1910 (1919) г. в мест. Старые Дороги в Белоруссии. Секретарь-шифровальщик 3-го отдела 3-го механизированного корпуса ПРИБАЛТИЙСКОГО ВО. Пропала без вести 23.06.1941 г.

AFTORS Izrails Grigorjevičs, Афтор Израиль Григорьевич.
род. в 1908 г. в г. Житомире. Майор, зам. начальника 1-го отделения 1-го отдела ОКР «Смерш» 1-го ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта. Член ВКП(б). Погиб 20.01.1944 г. в г. Шяуляе в Литве.

GRODŅICKIS Aleksandrs Pavlovičs, Гродницкий Александр Павлович.
род. в 1908 г. в г. Днепропетровске. Старший лейтенант, оперуполномоченный ОКР «Смерш» 90-й Гвардейской минометного полка 100-го стрелкового корпуса 2-го ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта. Член ВКП(б). Погиб 21.11.1943 г. в р-не г. Луги.

ZARECKIS Jakovs Josifovičs, Зарецкий Яков Иосифович.
род. в 1915 г. в г. Луганске. Капитан, старший оперуполномоченный ОКР «Смерш» 2-го ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта. Член ВКП(б). Погиб 27.04.1944 г. в пос. Изочи Невельского р-на Псковской обл.

LURJE A.J, А. Я. Лурье.
Начальник Инженерно-строительного отдела НКВД СССР А. Я. Лурье
состоял в партии с мая 1917 г., но в январе 1920 г. он был снят с поста начальника оперативного отдела ОО ВЧК «за участие в карточной игре и неуравновешенный характер». Благодаря личному вмешательству Г. Г. Ягоды был восстановлен на службе, однако осенью 1921 г. вновь снят с должности помощника начальника ОО по оперативной части с объявлением партийного выговора «за самоснабжение».
Спустя некоторое время его вновь восстановили на работе и даже назначали помощником управделами ВЧК. В мае 1922 г. Лурье был назначен на закордонную работу по линии НКИД в полпредство РСФСР в РИГЕ, но уже в середине года как «социально-чуждый элемент, сокрывший своё происхождение» (происходил из семьи журналиста – личного почетного гражданина) был исключен из партии и в 1923 г. вновь зачислен в штат ОГПУ. Причину этого Ягода обосновал так: «Я знал его, как способного коммерсанта, которого можно было использовать на этой работе»[107]. Как мы видим из этого случая, требование Ф. Э. Дзержинского о «чистых руках» касалось далеко не всех чекистов.

LURJE Sauls Solomonovičs, Лурье Саул Соломонович.,
род. в 1912 г. в мест. Круглое Круглянского р-на Могилевской обл. Старшина, оперуполномоченный УКР «Смерш» 3-го ПРИБАЛТИЙСКОГО фронта. Член ВКП(б). Погиб 31.10.1944 г. в 20 км северо-восточнее г. РИГИ (мест. Адажи), захоронен на гражданском кладбище г. РИГИ.

SLUCKERS Izrails Aronovičs, Слуцкер Израиль Аронович.
род. в 1906 г. на хут. Хотимск Коспоковичского р-на Могилевской обл. Младший лейтенант ГБ, начальник ОО НКВД 10-й противотанковой бригады ПРИБАЛТИЙСКОГо ВО. Член ВКП(б). Пропал без вести 13.07.1941 г.
Зарубежные миссии
Управление Уполномоченного Совета Народных Комиссаров СССР по делам репатриации советских граждан и военнопленных стало местом военной службы Виктора Смирнова в 1944–1946 гг. Данная структура ставила своей задачей вернуть в Союз как можно больше людей — армии требовались солдаты, народному хозяйству рабочие руки.
“За период работы в Управлении по делами репатриации был в Финляндии, Польше, Германии, Австрии, Чехословакии, Румынии, Венгрии, Болгарии…” — да и не каждый маршал во время войны побывал в столь разных европейских землях! Последнее же место военной службы — РИГА. “Был направлен в 1946 г. в Политическое управление ПрибВО на должность агитатора”. В июле 1946 года В. В. Смирнов уволен из армии по болезни, отдав ей 5 лет и 1 месяц.
В ЛАТВИИ Виктор Васильевич работал преподавателем общественных дисциплин, в 1946–48 гг. руководил Домом партийного просвещения (ныне здание Еврейского общества на ул. Сколас), впоследствии преподавал в РИЖСКОМ медицинском институте. В 1950 году он был удостоен медали “За трудовую доблесть”. Со второй половины 50–х фронтовик все чаще болел, и в возрасте 55 лет скончался — за год до конца правления Хрущева.
Генерал-майор Хаим Карасик из местечка Богушевичи Березинского района все годы войны с нацистами служил командиром дивизии войск МВД по охране железных дорог. А заместителем начальника управления

SLADKEVIČS Moisejs, Моисей Сладкевич.
В НКВД по охране железных дорог в ходе войны с нацистами был генерал-
лейтенант Моисей Сладкевич из местечка Яновичи Витебской области. 7 Местечко Юровичи Мозырского района — родина заместителя начальни-
5 ка связи Калининского фронта, а затем помощника начальника связи по ра° дио 1-го ПРИБАЛТИЙСКОГОГО и 1-го Украинского фронтов генерал-майора войск | связи Ефима Алесковского.

SIMINOVSKIS Moisejs, Моисей Симиновский.
В деревне Мормаль Жлобинского района начался жизненный путь начальника штаба армии генерал-майора Моисея Симиновского.
В годы войны с нацистами могилевчанин генерал-лейтенант Михаил Белкин был начальником управления контрразведки «Смерш» Северо-Кавказского и 3-го ПРИБАЛТИЙСКОГО фронтов.

KAPLANS, Каплан.
«Позже, когда в 1940 Cоветы оккупировали ПРИБАЛТИКУ, то известно, например, что начальником двинского НКВД был некто Каплан — и так нарасправлялся там, что в 1941, – едва ушли советские войска и еще до прихода немцев, — был взрыв гнева населения против евреев».
http://flibusta.site/b/226705/read

MEHĻISS Ļevs Zaharovičs, Лев Заха́рович Ме́хлис.
Мехлис во время войны, будучи членом военных советов ряда фронтов, по словам Леонида Радзиховского, пользовался жуткой славой „персонального уха Сталина“, совмещая функции начальника Политического управления и наркома госконтроля[30].
По итогам его деятельности на Крымском фронте Директивой Ставки № 155452 от 4 июня 1942 года Мехлис был снижен в звании на две ступени до корпусного комиссара и снят с поста заместителя наркома обороны и начальника Главполитупра[6][7].
30 декабря 1937 — 6 сентября 1940: — заместитель народного комиссара обороны и начальник ГЛАВНОГО ПОЛИТУПРАВЛЕНИЯ КРАСНОЙ АРМИИ.
8 февраля 1938: Мехлису присвоили звание армейский комиссар 1-го ранга, соответствовало воинскому званию командарма 1-го ранга.
В дальнейшем был членом Военного совета: … Прибалтийского фронта (10.10.1943 — 20.10.1943); 2-го Прибалтийского фронта (20.10.1943 — 15.12.1943); Западного фронта (16.12.1943 — 19.04.1944) … Лев Захарович тридцать лет работал рядом с «отцом народов». Сомнительно, чтобы даже при всей жестокости, крайней сухости и черствости ему удавалось равнодушно воспринимать сталинский антисемитизм. И тем не менее нет ни одного свидетельства, что он хотя бы раз возвысил свой голос против преследования единокровников.
Его линия поведения еще с 20-х годов, по свидетельству уже известного читателю Бориса Бажанова, сводилась к незамысловатой формуле: «Я НЕ ЕВРЕЙ, Я — КОММУНИСТ». Именно так, дословно, Лев Захарович прокомментировал антисемитский выпад Сталина, свидетелями которого невольно стали помощники генерального секретаря. «Это удобная позиция, — резюмировал Бажанов. — Она позволит Мехлису до конца его дней быть верным и преданным сталинцем, и оказывать Сталину незаменимые услуги».
Фрагменты директивы Наркома Обороны СССР И. В. СТАЛИНА И начальника ГЛАВПУ РККА Л. З. Мехлиса в связи с введением института военных комиссаров 20 июля 1941 г. [205]
Секретно
Военным Советам фронтов, армий, округов, начальникам политорганов, военным комиссарам дивизий и полков.
Над нашей Родиной нависла серьезная опасность. Враг приближается к нашим важнейшим политическим и экономическим центрам, создавая угрозу Москве, Ленинграду и Киеву. На полях сражений с немецко-фашистскими интервентами решаются судьбы советской власти, решается вопрос о жизни и смерти народов Советского Союза, вопрос о том — быть трудящимся нашей Родины свободными и независимыми или впасть в рабство, быть онемеченными.
Сейчас, как никогда, необходимы воля к победе, идейная сплоченность, железная дисциплина, организованность, беспощадная борьба с предателями и изменниками, с благодушием и беспечностью, с трусами, паникерами и дезертирами, величайшая самоотверженность, готовность идти на любые жертвы во имя победы над врагом, готовность каждого красноармейца, командира и политработника до последней капли крови драться, не щадя своей жизни, за каждую пядь советской земли.
Народный комиссариат обороны требует от всех военных комиссаров и политработников:

  1. Быть подлинными представителями Партии и Правительства, большевистскими комиссарами Ленинско-Сталинской закалки, воинствующими большевиками, боевыми носителями духа нашей партии, ее дисциплины, ее твердости, самоотверженности, мужества и непоколебимой воли к победе в борьбе с врагами социалистической Родины. Хранить и умножать боевые традиции комиссаров времен гражданской войны, Халхин-Гола и войны с финской бело-гвардейщиной.
  2. Быть на деле глазами и ушами большевистской партии и Советского правительства, самыми бдительными и осведомленными людьми в частях. Детально знать оперативную обстановку, помогать командиру разрабатывать боевой приказ, строго контролировать проведение в жизнь всех приказов высшего командования.
  3. Своевременно сигнализировать Верховному командованию и Правительству о командирах и политработниках, недостойных звания командира и политработника и своим поведением порочащих честь Рабоче-Крестьянской Красной Армии.

[…]

  1. Воодушевлять и ободрять личный состав частей, влить в него непоколебимую веру в силу советского оружия, в победу красной армии над гитлеровскими ордами. В наиболее серьезные моменты боя военный комиссар обязан примером личной храбрости и отваги поднять боевой дух и добиться безусловного выполнения частью боевого приказа.
  2. Железной рукой насаждать революционный порядок, дисциплину и беспощадно карать паникеров, трусов, пораженцев, дезертиров и всех, самовольно оставляющих позиции без приказа высшего командования. Помнить, что военные комиссары, наряду с командирами, несут всю полноту ответственности за случаи измены и предательства в части, за ее отступление без приказа.
    […]
  3. Очистить все части от сомнительных людей, учтя при этом, что среди призванных в западных областях Украины, Белоруссии, а также среди призванных в Молдавии, Буковине и %ПРИБАЛТИКЕ оказалось значительное число изменников.
    Выходящих из окружения в западных областях Украины, Белоруссии и %ПРИБАЛТИКИ одиночками и группами командиров, политработников и красноармейцев тщательно проверять совместно с особыми отделами с тем, чтобы в наши ряды не мог пробраться ни один шпион.
    […]
  4. Повседневно руководить политорганами, партийными и комсомольскими организациями. Добиться, чтобы они не отсиживались в канцеляриях и перешли от абстрактной пропаганды к боевым делам, проявили максимум гибкости и оперативности, быстро и правильно реагировали на все явления жизни частей и подразделений.
    […]
  5. Объединить и координировать работу военных трибуналов, военные прокуратуры и особых отделов. Добиться, чтобы все предатели и изменники, все дезорганизаторы, трусы, паникеры и дезертиры, невзирая на лица, немедленно несли самую суровую кару.
    […]
    Народный Комиссар Обороны И. Сталин.
    Заместитель Народного Комиссара Обороны, Начальник Главного Политического Управления армейский комиссар 1-го ранга Л. Мехлис.

https://zen.yandex.ru/media/spy/pochemu-v-rukovodstve-dovoennoi-sovetskoi-razvedke-bylo-tak-mnogo-lic-evreiskoi-nacionalnosti-5c70162c4662f700ccc56f0ehttps://e-libra.su/read/486066-evrei-v-nkvd-sssr-1936-1938-gg-opyt-biograficheskogo-slovarya.htmlhttp://loveread.ec/contents.php?id=69784


Saraksts – 500 žīdi NKVD:
https://nkvd.memo.ru/index.php?title=%D0%A1%D0%BB%D1%83%D0%B6%D0%B5%D0%B1%D0%BD%D0%B0%D1%8F:%D0%9F%D0%BE%D0%B8%D1%81%D0%BA&limit=500&offset=0&profile=default&search=%D0%B5%D0%B2%D1%80%D0%B5%D0%B9

Žīdi – PSRS augstākie ierēdņi un augstmaņi līdz 2.Pasaules karam, kopā135, bet saraksts nav pilnīgs.

Каганович Лазарь Моисеевич, заместитель Сталина
Финкельштейн (Литвинов), министр внутренних дел
Яго́да Ге́нрих Григо́рьевич (Генах Гершенович Ягода, позже Энох-Генрих (Енох) Гершенович, Генрих Гершенович), нарком внутренних дел СССР (1934—1936), первый в истории генеральный комиссар государственной безопасности
Розовский, верховный прокурор Красной армии.

Главное управление государственной безопасности
Миронов Л. Г., начальник Отдела хозяйства
Гай М. И., начальник Особого отдела
Слуцкий A. A., начальник Заграничного отдела
Шанин A. M., начальник Транспортного отдела
Иоффе И. Л., начальник Антирелигиозного отдела
Вельский Л. Н., начальник Главного управления милиции
Могилевский Б. И., начальник Главного управления внутренней безопасности
Главное управление концентрационными лагерями и ссыльными пунктами НКВД
Берман Я. И., начальник Главного управления
Фитрин С. Я., зам. начальника Главного управления
Коган C. Л., начальник концлагерей в Карелии
Кацнельсон С. Б., начальник ГПУ Советской Украины
Финкельштейн, начальник концлагерей Северной области
Серпуховский, начальник лагерей Соловецких островов
Раппопорт, Абрамполъский, Файвилович, Зелегмавн, Шкляр, начальники областей в Московском районе
Комиссариат внутренней торговли
Вейцер Израиль, заместитель наркома внутренней торговли СССР
Левинсон H. H., заместитель наркома внутренней торговли
Аронштам Григорий Наумович, начальник государственной торговой инспекции
Беддеский Самуил Б., начальник государственной торговли учебными пособиями
Вешпер Лаз. Абр., начальник торговли галантереей
Гапелин Изр. Е., начальник Свинтреста и московских столовых
Гиттис Изр. Абр., начальник объединения московских столовых
Гольдман Давид М., начальник объединения столовых Донской области
Гордон Лазарь Г., директор торговли промтоварами Московской области
Гуревич Н. Г., нарком внутренней торговли Белоруссии
Гухман Солом. Исаак., директор Мосторга
Давидсон Вен. А., начальник Главного управления аукционами
Зеленский Исаак. Абр., председатель кооперативов СССР и РСФСР
Зюсман Г. А., начальник внутренней торговли Одесской области
Каганович Л. H., начальник Киевского отдела Союзпродмага
Каплан София, директор треста столовых в Москве
Кремин Л.И, директор Белорусского треста торговли съестными припасами
Нодель Вольф Абр., редактор газеты «Советская торговля»
Сморгонский Ефим. Моис., начальник внутренней торговли в Баку
Шалямэйзер Х. Л., директор городской торговли в Ростове-на-Дону
Шинкаревский Н И., директор государственной торговли колониальными товарами
Эпштейн Мейер Самуил., начальник Московского отдела внутренней торговли
Промышленность, индустрия
Каганович Mux. Моис., заместитель наркома тяжелой промышленности
Рухимович А. Д., начальник Главного управления металлургии
Гуревич А. Д., начальник Главного управления металлургической промышленности
Каган И. Б., начальник Главного управления угольной промышленности
Израилович А. И., начальник Главного управления газовой промышленности
Гинсбург С. С., начальник Главного управления строительной промышленности
Гальперин Э. И., главный инженер азотной промышленности
Биткер Г. С., начальник Главного управления резиновой промышленности
Бускин Д. Л., директор Челябинского тракторного завода
Шман A. M., начальник Главного управления вагоностроения
Альперович А. Н., начальник Главного управления станкостроения
Фигатнер И. Г., начальник рабочего сектора тяжелой промышленности
Файнберг В.Г, начальник Главного управления строительства горнорабочих машин
Каган Б. Д., начальник треста «Продмашина»
Фрумкин М. Л., начальник химического треста «Союзхимпластмасс»
Биренцвейг М. Д., начальник заграничного треста наркомата тяжелой промышленности
Израилович, главный инженер строительства сельскохозяйственных машин
Слуцкий С. Б., начальник Азербайджанского нефтяного комбината
Розеноер С. Л., начальник нефтяного треста и газопромышленности в Грозном
Фалькович С. И., начальник машиностроительного завода в Краматорске
Левенберг М. Г., главный инженер завода «Орджоникидзе»
Шейман И. Б., директор паровозостроительного завода в Ворошиловграде
Ицхакен И. И., директор турбогенераторного завода в Харькове
Френкель A. M., директор алюминиевого комбината в Днепропетровске
Злотчевский И. Е., директор Макеевского металлургического завода
Гранберг Л. И., начальник мастерских завода «Дзержинский»
Равикович Е. М., начальник мастерских Тульского оружейного завода
Брускин А., второй заместитель наркома тяжелой промышленности
Народный комиссариат продовольствия
Беленький М. Н., заместитель наркома продовольствия
Дукор Г. И., начальник финансового отдела
Шаган, начальник планово-финансового отдела
Стриковский Л. С., начальник Главного управления мясной промышленности
Гибер Б. В., начальник Главного управления масловой промышленности
Бронштейн ГА., начальник Главного управления молочной промышленности
Марголин Г. С., начальник Главного управления производства маргарина
Глинский А. Л., начальник винокуренной промышленности
Заводник И. С., начальник Главного управления макаронной промышленности
Кисин A. A., начальник Главного управления по выделке дрожжей
Зимин М. И., уполномоченный комиссариата продовольствия для Ленинграда
Николаевский Л. С., уполномоченный комиссариата продовольствия на Украине
Брейтман A. C., управляющий украинским консервным трестом
Народный комиссариат обороны
Гамарник Янгель, глава политического контроля Вооруженных сил
Шифрис А. Л., начальник Военно-интендантской академии
Штерн Г. И., особоуполномоченный военного комиссара
Геккер С. А., начальник отдела иностранных сношений в военном комиссариате
Казанский Е. С., начальник Главного управления мобилизации РККА Фишмар Я. М., начальник Химического управления РККА
Ашлей П. М., начальник Финансового управления РККА
Розовский Н. И., начальник Военно-хозяйственного управления РККА
Ланда М. М., главный редактор газеты «Красная звезда»
Туровский С. Я., начальник политуправления воздушных сил Германович М. Я., заместитель начальника политчасти Северо-Кавказского ВО
Урицкий С. Б., начальник политотдела Закавказского ВО Т
Аиров Г. А., начальник политчасти Сибирского ВО
Аронштам Л. Н., начальник политчасти Дальневосточной армии
Рабинович (Гришин) A. C., начальник политчасти Балтфлота
Внешняя торговля СССР
Розенгольц А. П., нарком внешней торговли СССР. При нем, согласно сообщению «Известий» от 8 мая 1936 г., образован «совещательный комитет», в который вошли как члены 34 %еврея. Главнейшие из них:
Барит Я. М., главный бухгалтер комиссариата внешней торговли
Гендин Я. М., начальник управления импорта Внешторга
Тайц М. И., начальник планового сектора Внешторга
Рабинович Ф. Я., начальник экспортного управления Внешторга
Иевин М. И., начальник сектора торгпредства при Внешторге [175, с. 120–124].

Kāpēc žīdi maina tautas un tautības pašnosaukumu? Kāpēc žīdi maina uzvārdus? Tālāk (456) nebūt nav (tikai) noziedznieku saraksts. Masoni? Grib aizmirst senču grēkus? Grib lai nepamana? Lavents nemaina, Kargins un Krasovickis – nezinu. Dž.Soross, Tivadara Sorosa (Švarca) dēls sarakstā nav tāpēc, ka nav mainījis. Viens, kas ir droši – galvas viņiem strādā, gan uz labu, gan sofistiskiem trikiem, gan uz ļaunu, un pārējie varētu apvainoties par diskrimināciju talantu piešķiršanā.

Абель (Фишер) Рудольф (1902-1971) – чекист, 3/2с. “Абрам”, “Алексей” (Горбштейи) Израиль Григорьевич (1887-год см. неизв.) – революционер, член Всесоюзного общества политкаторжан и ссыльно-переселенцев – в дальнейшем ВОПИСП, 29/154-155с.
Абрамович (Рейн) Рафаил Абрамович – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 1/320с.; 15, 1993, №3, 4-5с.; 24/195с.
Агранов (Сорендсон) – 3/5с. (Сорензон) Яков Саулович (1893-1939) – чекист, член КПК при ЦК, 12/261, 269с.с.; 21/831с.; (Соренсон Янкель Шмаевич), 26/14с.
“Адам” (Хаевский) Исаак Моисеевич (1872-год см. неизв.) – революционер. Террорист, член ВОПИСП, 29/679с.
Азов (Ашкенази) Владимир – журналист, 4/63с.
“Аким” (Гольдман) Леок Исаакович (1877-1938) – революционер, член ВОПИСП, 3/139с.; 7/260с.; 29/149с.
Аксенов (Гинзбург) Василий Павлович (1932) – писатель, эмигрант, масон, 3/9с.; 21/832с.
Аксенов (Меерсон) Михаил Григорьевич – диссидент, эмигрант, священник, 2/159с.; 3/349с.
Аксенова (Гинзбург) Евгения Семеновна – мать писателя, автор мемуаров, (соб. инф.).
Алданов (Ландау) Марк Александрович (1886-1957) – писатель, эмигрант, масон, 4/61с.
“Александр” (Соколинский Лев Яковлевич (1882-год см. неизв.) – революционер, сионист, член ВОПИСП, 29/598с.
Алексий Второй (Ридигер) Алексей Михайлович (1929) – священник,
патриарх Русской православной церкви, 3/14с.
Алешин (Котляр) Самуил Иосифович (1913) – драматург, масон, 4/108с.
Алов (Лапскер) Александр Александрович (1923-1983) – кинорежиссер-постановщик, автор сценариев, 19, 1998г. №9, 63с.
Ананьев (Северский) Анатолий Андреевич (1925) – писатель, масон, 3/19с.
Андреева (Юрковская) Мария Федоровна (1868-1953) – артистка, комиссар, сожительница М.Горького, 21/836с.
Андреева (Хазан Дора Моисеевна) – жена Андреева А.А., секретаря ЦК ВКП(б), 20, №35, 1998, 7с.; 26/26с.
Андреевич он же Бобров (Натансон) Марк Абрамович (1850-1919) – левый эсер, член СНК РСФСР, эмигрант, 3/373с.
Андропов (Эренштейн-Либерман) Юрий Владимирович (1914-1984) – чекист, политикан, масон, 14, 15, 1993г., №21, 5с.; 17, 1995, №6, 8с.; 24/290с.; Болдин В.И. “Крушение пьедестала”, 235с., (Фанштейн); 17, №1, 1999г. 7с.; 15, №132, 1с. по “Комс. правда”, 1999, №108, 5с.; на 1/2 – армянин, 2/55с.; по отцу: Андропян, 21/380,836с.с.
Антокольский Марк Матвеевич (Мордухай Матысович) (1843-1902) – скульптор, 19, 1998г. №10, 46с.
Антонов-Овсеенко (Гук) Владимир Александрович (1883-1939) – революционер, политикан, казнен, 17, №3, 1996, 7с.
Арбатов (Альтов) Георгий Аркадьевич (1923) – академик, 14.
Арбатов (Альтов) Алексей Георгиевич – политикан, масон, сын предыдущего.
Аргунов (Воронович) Андрей Александрович (1867-1939) – эсер, масон, 21/838с.
Артузов (Фраучи) Артур Христианович (1891-1937) – племянник М.С.Кедрова, 22/90с.; чекист, 3/30с.; 14; 26/34с.
Асланова (Гольцман) Розалия Михайловна (1889-год см. неизв.) – дочь учителя древнееврейского языка, революционерка, член ВОПИСП. 29/36с.
Астраханцев (Якоби) Виктор Сергеевич (1961) – начальник финансового управления Администрации Красноярского края в 1993-98г.г., 6/44с.
Астров (Повес) Исаак Сергеевич – революционер, пассажир “запломбированного” вагона. 15, 1993, №3; 4/5с.
Афанасьев (Шеймензон) Юрий Николаевич (1934) – внучатый племянник Троцкого, профессор, политикан, масон, 4, 109с.; 15, 1993г., №21, 5с.; 24/336с.
Багрицкий (Дзюбин) Эдуард Георгиевич (1895-1943) – поэт, 21/840с.; 26/41с.
Бакланов (Фридман) Григорий Яковлевич (1923) – писатель, масон, 4/109с.; 21/841с.
Барабейчик (Добровейн) Исай Александрович – пианист, композитор, 3/172с.
Баранчук (Балясный) Рафаил Самойлович (1887-год см. неизв.) – революционер, экспроприатор, член ВОПИСП, 29/с.47.
Бауэр (Байер) Я.Я. – Член комиссии госконтроля, 12/261с.
Беленький (Хацкелевич) Абрам Яковлевич (год рож. неизв.-1941) – чекист, Свободная мысль, №8, 1998, с.110.
Бельский (Левин Абрам Михайлович) Лев Николаевич (1889-1941) – чекист, казнен, 26/50с.
Беляева (Урес) Мария Александровна – революционерка, пассажирка “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с.c.
Бер (Райчук) Эля Эльяшев (1873-год см. неизв.) – революционер, бундовец, член ВОПИСП, 29/529с.
Бердяева (Рапп Л.Ю.) жена Бердяева Н., философа, Климов Г.П. “Имя мое – легион”, с.120; 2/19с.
Березовский (Глудман) Борис Абрамович (1946) – сын московского раввина, гешефтмахер, политикан, масон, 15, 1998, №91, 4с. Берия (Берман, Берсон) Лаврентий Павлович (1899-1953) – чекист, 15, 1996, №57, 3с.
Бернштейн (Катц) – член ЦК левых эсеров, 12/462с.
Бернштейн (Коган) – член Совета Донецкого комитета, 12/459с.
Биконсфильд (Дизраэли) (1804-1881) – “английский” писатель и политикан, 14.
Блаватская (Ган) Елена Петровна (1831-1891) – теософ, масон, 1/246с.
Блейк (Бехар) Джордж – агент советской разведки из Англии, сефард, 22/413с.
Блохин Петр Григорьевич (Свердлин Григорий Иосифович) – революционер, 5/62с.
Бобров (Натансон) Марк Андреевич – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 1/320с.; 15, 1993, №3, 4-5с.; 24/195с.
Бобровская (ур. Зеликсон) Цецилия Самойловна (1876-1960) – революционерка. 3/63с.; 5/63с.
Бовин (Лунс) Александр Евгеньевич (1930) – журналист и дипломат, масон. 14.
Богданов (Зильберштейн) – революционер, 1/319с.; 24/195с.
Богданович (Михаэле) Мария Петровна – революционерка, 27/950с.
Богомолов (Зондерман) Олег Тимофеевич (1927) – академик, 14.
Богораз (Брухман) Лариса Иосифовна (1929) – родственница революционера-народовольца, исследователя и писателя Н.А. Богораз-Тан, диссидентка 1/66с., 107с.
Бойко Максим – гешефтмахер, 20, №43, 1998, 4с. Отец – Владимир Шамберг – преподаватель одного из ВУЗов ЦРУ. Сулакщин С.С. Измена, с.78. Прадед – Лозовский (Дридзо) Соломон Абрамович, см.15, 1998, №85, 3с.
Бородин (Грузенберг) Михаил Маркович (1884-1951) – посол РСФСР в Китае, казнен, 2/54с. 141 с.; 21/877с.; 26/68с. (Брантвейн); 12/470с.
Бош (Готлибова) Евгения Богдановна (1879-1925) – революционерка, чекистка, первого мужа (вышла замуж в 16 лет) бросила, затем жена Пятакова, арестована, покончила с собой. 3/71с.
Брандт (Фромм) Вилли (1913) – канцлер Германии, Президент Социнтерна 2/23с.
Брежнев (Ганопольский) Леонид Ильич (1906-1982) – политикан, 24/с.309 “по другим непроверенным данным”.
Брежнева (Гольдберг) Виктория Павловна – племянница Л.З.Мехлиса, жена Л.И.Брежнева, мать Брежневой Г.Л.
Бродовский (Брайтман) С.И. – дипломат. 12/266с.
Брусиловская (Каганская) Майя Лазаревна – журналистка и эмигрантка, 3/226с.
Бунаков (Фондаминский) Илья Исидорович (1897-1942) – революционер, эмигрант, уничтожен немцами, 3/568с.
Бурлацкий (Бухбиндер) Федор Михайлович (1927) – публицист, политикан, масон, 14.
Бухарина (Гуревич (Гурвич) Эсфирь Исаевна) жена Бухарина 1/253с.; 2/218с.; 20, №35, 1998, с.7.
Бухарина (Гурвич) Светлана Николаевна – дочь Бухарина (от 1-го брака). 8/99с.
Бычков (Гликштейн) Евгений Матвеевич (1934) – руководитель Роскомдраг, гешефтмахер (соб. инф.).
Валенса Лех (Лейба Коне) – политикан из Польши 16, 1997, №46-48, 10с.
Васильев (Гольберг) Б.А. – руководитель Тамбовской губернской организации РКП(б), 17, №3, 1998, 3с.
Васильева (Ицыкович) Татьяна – актриса, женила на себе актера Васильева, второй муж – Г.Мартиросян. (Моск. комсомолец, 13-20 мая 1999, с.23.).
Васильева (Шугаль) Сарра Николаевна (1886-год см. неизв.) революционер, член ВОПИСП, 29/с.102.
Венцов (Кранц) С.И. – дипломат, 12/265с.
Вересаев (Смидович) Викентий Викентьевич (1867-1945) – писатель, масон, 3/97с.; 4/67с.; 21/859с.
Вертов Дзига (Кауфман) Денис Аркадьевич (1896-1954) – режиссер, 3/98с.
Ветров Иван Сергеевич (Книжник) Израиль Самуилович (1878-1965) – историк и революционер, 3/252с.
Виноградов – (Гольдберг) Владимир Викторович – гешефтмахер, масон, 15, 1998г, №91, 4с.
Витте (Хотимская) Матильда – 2-ая жена премьера Витте, 1/307с.
Владимир (Сабодан) Виктор Маркьянович (1935) – церковный деятель, 3/105с.
Владимиров (Ицегсон) Михаил Владимирович (1870-1932) – дирижер, 3/106с.
Владимиров (Фельдман) – революционер, 1/320с.
Владимиров (Финкельштейн) Леонид Владимирович (1919) – журналист, эмигрант. 3/105с.
Владимиров (Шейнфинкель) Мирон Константинович (1879-1925) – революционер, первый, чьим прахом была осквернена Кремлевская стена, 5/81с.; 26/90с.
Вовси Мирон Семенович (Меер Соломонович) (1897-1960) – главный терапевт РККА, участник дела врачей-отравителей, 21/862с.
Войков (Вайнер Пинсух) Петр Лазаревич (1888-1927) революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с., один из организаторов убийства семьи Романовых, убит в Варшаве, 15, 1993, №3, 4-5с.; 18, 1996, №8, с.26; 21/863с.
Волин (Фрадкин) Борис Михайлович (1886-1957) – революционер, 3/109с.; 5/91с.; 26/95с.
Волин (Эйхенбаум) – писатель, 4/74с., 104с.
Володарский (Коген) Моисей Маркович (1891-1918) – революционер, член Бунда, чекист, убит террористом 2-30с., (Гольдштейн); 3/110с.; 5/93с.; 21/863с.; 25/391с. (Коган); 12/460с.
Володин (Лифшиц) Александр – драматург, Завтра, 2001, №26, 3с.
Волчков (Беркмам) А.Ф. – дипломат, 12/266с.
Воробьев (Кац) Яков Зиновьевич (1885-1919) – революционер, чекист, 3/112с.; 5/97с.
Воронов (Аренсшен Абрам) Геннадий Иванович (1910) – политикан, 17, 1995, №6, 8с.; 24/289с.
Ворошилова (Горбман) Елизавета (Голда) Давидовна (1887-1959) жена К.Е.Ворошилова, зам. дир. музея Ленина, 21/867с.
Восков Семен (Самуил) Петрович (1889-1920) – революционер, 3/114с.; 5/97с.
Гавен Юрий Петрович (Дауман Ян Эрнстович) (1844-1936) – революционер 3/117с.; 5/114с.; 26/103с.
Гай (Штоклянд) Марк Исаевич (1898-1937), чекист, казнен. 26/103с.
Гайда Радома (Гейдль Рудольф) (1892-1948) контрреволюционер, организатор мятежа чехословацкого корпуса в Сибири в 1918г., казнен, 5/115с.
Гайдар (бабушка – Рува Лазаревна Соломянская) Егор Тимурович (1956) – политикан, масон, гешефтмахер (Сов.секретно №8, 1993, с.14-15.)
Галич (Гинзбург) Александр Аркадьевич (1918-1977) – поэт, бард, драматург, 3/120с.; 1998, №10, с.46.
Ганецкий (Фюрстенберг) Яков Станиславович (1879-1937) – политикан и гешефтмахер, финансист РСДРП(б), 3/122с.; 5/115с.; 16, 1992, №40, 10с.; 12/454с.; 21/867с.; 26/106с.
Гарви (Бронштейн Юрий) Петр Абрамович (1881-1944) – революционер, эмигрант, 3/123с.
Гардин (Гиндин) Михаил – кинодеятель, 24/285с.
Гарин (Гарфельдт) – большевик, 24/195с.
Гейдрих (Зюсс) (3/4) (1904-1942) – начальник тайной полиции Германии, 2/182с.; 1/214с., 15, 1994, №34, 3с.
Генкин (Розенталь) А.Б. – замнаркома, 12/262с.
Генкин (Розенталь) Е.Б – член комиссии партконтроля. 12/261, 262с.
Герман (Вейнберг) (1885-1937) – епископ Алма-Аты, казнен, 3/127с.
Германов (Фрумкин) Моисей Ильич – революционер и партфункционер, Лит. газета №52, 26 дек., 1990, 11с.
Герцен (Гааг) Александр Иванович (1812-1870) – писатель, 1/315с.
Гиммлер Генрих (Геттингер, по матери отца – Кине) (1900-1945) – министр внутренних дел Германии, рейхсфюрер СС, 1/213с., 15, 1994, №34, 3с.
Гитлер (Шикльгрубер) (Франкенбергер – по деду – то есть родом из Франкфурта-на-Майне) (1889-1945) – Президент и канцлер Германии, военный преступник, 1/377с.; 15, 1994, №34, 3с.
Глазунов (Шульце) – революционер, 1/320с.
Глоднев (Гладнев) (Закс) – директор канцелярии наркомата фин. РСФСР, 2/38с.; 12/454с.
Гнедин (Гельфанд) Евгений Александрович (1898-1983) – сын Парвуса, деятель сионистского подполья, 16, 1992, №40, 10с.
Голодный (Эпштейн) Михаил Семенович (1903-1949) – поэт, 3/137с.; 26/117с.
Голощекин (Шая Ицович-Исакович) Филипп Исаевич – (1876-1941) революционер, организатор убийства царя, расстрелян 3/138с.; 26/117с.
Голль, де (Кольб) (1890-1970) – генерал, политик Франции, 2/179, 181с.
Горбачев (Гарбер) Михаил (Мойша) Сергеевич (1931) – политикан, гешефтмахер, листовка Добровольного общества трезвости, Новосибирск.
Награжденный криптоевреем, Джорджем Бушем, медалью (пятиконечная звезда – еврейский масонский знак) Свободы.
Горев (Гольдман) Борис Исаакович (1874-1937) – революционер, казнен, 3/144с.; 24/195с.; 29/156-157с.
Горин (Оффенбах) Григорий Израилевич (1940-2000) – драматург, масон, (соб. инф.) (Офштейн), 21/875с.
Горностаев (Эмпахер) – регистратор общественных объединений управления юстиции в Тамбове, 17, 1999, №2, 4с.
Горская (Файнберг Экскузович) Розалия Григорьевна – певица эмигрантка, 3/146с.
Гранин (Герман) Даниил Александрович (1919) – писатель, масон, 3/148с.
Гриневицкий (Аппельбаум) – убийца Александра Второго (1 [13] марта 1881), 2/130с.
Гришин (Гриссель) Виктор Васильевич (1914-1994) – партократ, 17, 1995, №6, 8с.
Громыко (Кац Исаак) Андрей Андреевич (1909-1990) – дипломат, 17, 1995, №6, 8с.
Гроссман (Иосиф Соломонович) Василий Семенович (1905-1964) – писатель, 3/154с.
Гусев (Фридкин) А.Н. – член комиссии госконтроля 12/261с.
Гусев Сергей Иванович (Драбкин Яков Давидович) (1874-1933) революционер, убийца, “подельник” М.В.Фрунзе, Начальник Политуправления армии и флота, 3/159 с.; 5/127с.; 25/399с.; 26/135с.
Гусев (Драбкин) Павел Николаевич (1949) – гл. редактор “Московского комсомольца”, масон, 24/342с.
Гусинский (Гусман) Владимир Александрович (1952) – гешефтмахер, масон, 16, 1998г., №91, 4с.
Гучков (Вакье) Александр Иванович (1862-1936) – гешефтмахер, масон, депутат и председатель Госдумы, эмигрант, 24/142с.
Давин (Левин) Давид Юльевич (1889-1962) – революционер, эмигрант, советолог, 3/162с. (Левит), 21/880с.
Дамаскин (Цедрик) (1890-1943) – священнослужитель, 3/162с.
Дан (Цедербаум) Лидия Осиповна (1878-1963) – революционерка. Сестра Мартова (Цедербаума). Жена Дана Ф.И. (соб. инф.).
Дан (Гурвич) Федор Ильич (1871-1947) революционер, эмигрант. Оба: 3/162с.; 5/130с.; 21/879с.
“Даниил”, “Закон” (Райх) Илья Львович, Закон Хаим Зельманович (1876-год см. неизв.) – революционер, бундовец, член ВОПИСП, 29/с.528-529.
“Дантес”, “Черный” (Гольцман) Эдуард Соломонович (1882-год см. неизв.) – революционер, террорист, член ВОПИСП, 29/с.151. Дарьялова (Вайнер) Наталья Аркадьевна – тележурналист, Мос. Комс. в Красноярске, №4, 2000, 27с.
Деборин (Иоффе) Абрам Моисеевич (1881-1963) – философ, 3/165с.; 26/138с.
Дементьев (Кампов) Юрий – поэт, 24/342с.
Джаган (Розенберг) Жаннета – жена премьера Британской Гвианы, генсек КП БГ, 1/248с.
Дзержинская (Мушкат) Софья Сигизмундоена (1882-год см. неизв.) жена Ф.Э.Дзержинского, революционерка, 1/462с.; 29/с.188.
Дзержинский Эдмунд [Руфим (“отчество” по матери – Руфь) Иосифович] – отец Ф.Э. Дзержинского, учитель математики А.П.Чехова, 16, 1992, №20, 10с.
Дикий (Занкевич) – деятель НТС, историк-антисемит, 2/23с.
Днепров (Гольдштейн) П.М. – дипломат, 12/266с.
Доброва Лариса (Квин Лора) – музыкант, Смена, №12, 1991, с.249-251.
Добрынин (Гутман) Анатолий Федорович (1919) – дипломат, 12, 1995, №6, 8с.
Долецкий (Фенигштейн) Яков Генрихович (1888-1937) – революционер, 5/151с.
Доможирова (Девиллер) Мария Ивановна (1850-1913) – масонка. 2/884с.
Дуглас Кирк (Иссер Данилович) – актер, отец Майкла Дугласа (США), 2/326с.
Евтушенко (Гангнут) Евгений Александрович (1931) – писатель, масон, 21/887с.
Ежова [Хаютина (Фейгенберг)] Евгения Соломоновна – жена Ежова Н.И., до этого она жила с Иссаком Бабелем, репрессирована – 2/170с.; 16, 1992, №34, с10. Суламифь Израилевна – 20, №35. 1998, с.7, 15, №120, 2000, с.2.
Елизаветская (по 2 мужу), Стокорыш (по 3 мужу) Майданская Либа (Любовь) Исааковна – мать террориста Майданского, содержательница кабака, была сослана, 27/839с.
Ельцин (Эльцын) Борис Николаевич. Дядя – Эльцын Борис (!) Моисеевич. С 1918г. – член коллегии НКВД. Затем председатель Екатеринбургского (Свердловского) губисполкома. В 1937г. – расстрелян – политикан, масон, 17, 1996, №3, 3с.; 18, 1993 №3, 254с.
Ефимов (Фридлянд) Борис Ефимович (1900) – брат Кольцова М.Е. (см.), художник, 26/162с.
Железнова (Айзенштадт) Мириам – деятель сионистского подполья. Борщаговский А.М. Обвиняется кровь, М., Прогресс, Культура, 1994, 93с.
Жириновский (Эдельштейн) Владимир Вольфович. Мать вскоре разошлась с Э., вышла замуж за Ж. (1946), политикан, 14, 15, 1998г., №89, 1с.
Задов (Зиньковский) Лев (1881-1942) – начальник контрразведки Махно, затем в органах ГПУ, казнен, 3/199с., 19, 1998, №10, с.46.
Заковский (Штубис Генрих Эрнестович) Леонид Михайлович (1894-1938) – чекист, 21/891с.
Залка Мате (Бела Франкль) (1896-1937) – писатель, военный, 26/175с.
Замин (Залин) Лев Борисович (Левин Соломон Маркович) нарком внутренних дел Узбекистана (с ноября 1934г.), Казахстана (с января 1935г. по январь 1939г.). расстрелян, 15, 2000, 120, 2с.; 18, 1993, №5-6, 161с.
Звездич (Фонштейн) революционер, 1/320с.; 24/195с.
“Зверь” (Эссен) Мария Моисеевна – революционерка, 7/672с.
Зегерс Анна (Радвани Нетти) (1900-1983) – писательница, лауреат Международной Ленинской премии, 19, 1998, №6.
Землячка – Самойлова (по мужу) “Демон” (Залкинд) Розалия Самойловна (1876-1947) – деятель сионистского подполья, чекистка и палач, 3/206с.; 21/893с.; 26/182с.
Зенкович (Радус) – член т.н. работной комиссии, 12/456с.
Зиновьев (Радомысльский) Григорий Евгеньевич (Овсей Герша Аронович) (1863-1936) – революционер, палач, масон, казнен, 4/75с.; 21/894с.; 26/183с.; (Апфепьбаум) 3/208с.
Зорин (Зонненштайн) – дипломат, 17, 1995, №6, 8с., 24/290с.
Иванова (Прейс) Лия Копелевна (1879-год см. неизв.) – революционер, член ВОПИСП, 29/с.514-515.
Изгоев (!) Александр (Ланде Александр (Арон) Соломонович) (1872-1935) – историк и философ, 3/217с.
Ильин (Гросман) – журналист. 2/43с.; 12/458с.
Ильсен (Астшуб) – юрисконсульт НКИД, 12/454с.
Ильф (Файнзильберг) Илья Арнольдович (1897-1937) – писатель, 3/219с.; 26/193с.
Ионов (Бернштейн) Илья Ионович (1887-1942) – революционер, поэт-пролеткультовец, член ВОПИСП, 3/221с.; 26/194с.; имя: Илья-Эль 29/253с. (Бронштейн), 23, №6, 1995, 132с.
Кабаков (Розенфельд) И.Д. – член ЦК ВКП(б), 12/260с.
Каверин (Зильбер) Вениамин Александрович (1902-1989) – писатель, 3/225с.; 21/899с.
Казаков (Кедми) Яша – эмигрант, глава агентства “Натив”, 17, №1, 1999. 3с.
Калинина (Лорберг) Екатерина Ивановна – жена Калинина М.И., Председателя ВЦИК и Верховного Совета, 16, 1992, №25, с.10. Каменев (Розенфельд) Лев Борисович (Лейба Борухович) (1883-1936) – революционер, функционер, масон, казнен, 2/231с.; 4/76с.; 21/901с.; 26/206с.
Каменева (Бронштейн) Ольга Давыдовна – сестра Троцкого, начальник театральной секции наркомата народного просвещения (18817-1941), 2/38с.; 3/231с.; 26/209с.
Каминский (Гофман) Григорий Наумович (1895-1937) – революционер, 1/320с.; 3/233с.
Камков (Кац) Борис Давидович (1885-1938) – левый эсер, казнен, 3/233с.; 24/195с. (Грессер, Коган); 2/52с.
Камов (Кандель) Феликс Соломонович (1932) – сценарист, эмигрант 3/234с.
Карский (Бекман) М.А. – дипломат, 12/267с.
Каспаров (Вайнштейн – по отцу) Гарри Кимович (1963) – шахматист, масон, 3/240с.
Каплан (Ройтблат) Фанни (Дора) (1893-1918) – террористка, 9/205с.
Катаева (Вергелис) Евгения Валентиновна – дочь “великого” писателя, жена “великого” поэта, 19, №52. 1996, с.53.
Кашкаров (Скалон) Юрий Данилович (1940) – редактор, эмигрант, 3/242с.
Квасьневский Александр – (Штольцман Исаак) – политикан из Польши, 16, 1997, №46-48, с.10.
Квитко Лев (Лейб) Моисеевич (1890-1952) – поэт, казнен, 3/243с.
Кедрова (по 1-му мужу Пластинина) (Мейзель) Ревекка, работала фельдшером в Тверской губернии. Убийца и палач. Мать философа Кедрова Б.М. и поэта и журналиста Кедрова К.М (Солоухин В. При свете дня, М., 1992, 170с.); “расстреляла собственноручно 87 офицеров, 33 обывателя, потопила баржу с 500 беженцами и солдатами армии Миллера”, 2/142с.
Кеннеди (Фицджеральд) – клан гешефтмахеров и политиканов в США, 2/177с.
Керенский (фамилия взята дедом и означает “из Керенска” (город), дед был фальшивомонетчиком и сидел в тюрьме этого города, сказал, что фамилию забыл (?), паспорт выдан полицией на фамилию К. 2/83с.) (Кирбис Арон) Александр Федорович (1881-1970) – был зачат искусственно в камере Гесей Гельфман, усыновлен Керенскими (4.6.1881-1970) Присяжный поверенный, масон и премьер-министр, эмигрант, 1/393с.; 14, 15, 1993, №21, 5с.
Кириенко (Исраитель, Кириенко – фамилия жены) Сергей – гешефтмахер и политикан, масон, 15, 1998г, №86, 1с.; 2/261с.
Кирова (Маркус) Мария Львовна – жена Кирова С.М., секретаря ЦК ВКП(б), была старше мужа, 16, 1992, №27, с.10; 20, №35, 1998, с.7.
Кирсанов (Корчик) Семен Исаакович (1906-1972) – поэт, 28/288с.
Кнут Довид (Фиусман) Давид Миронович (1900-1955) – поэт, 3/252с.
Кобринский (Эфраим Бен-Аруш) (1910) – генерал, 13/306-307с.с.
Козаков (Кедми Яков) Яша – диссидент, эмигрант, глава “Натива”, 1/904с.
Козырев (Фридман) Андрей Владимирович (1951) – политикан, масон, 15, 1993. №21, 5с.; 24/336с. (Трамп) – там же.
Коллонтай (Домонтович) Александра Михайловна (1872-1952) революционерка, дипломат. 16, 1992, №20, с.10; 3/258с.
Кольцов (Фридлянд) Михаил Ефимович (1898-1940) – писатель, казнен, 16, 1992, №40, 10с.; 3/259с.; 9/217с.; 21/910с.; 26/228с. (Гринберг – дословно – “зеленая гора” Фридлянд) 2/167с.; 12/270с. (Гинзбург), 12/270с.
Коржавин (Мандель) Наум (1925) – поэт, 3/264с.
Коротич (Гольдштюккер) В.А. (1936) – писатель, масон, Огонек, 1989, №3, 31с.
Корчак Януш (Гольдшмидт Генрик) (1878-1942) – писатель, педагог, врач, 28, 140с., прим.
Кравчук (Блюм) Леонид Макарович (1934) политикан, 15, №138, 2000, с.2.
Крамаров Савелий – киноактер, после эмиграции – женился на еврейке и принял иудаизм Стронгин В. Савелий Крамаров Судьба странника, М., Центрполиграф, 1999. фото между стр. 283-289.
Краснощеков (Тобельсон) Александр Михайлович (1880-1937) – революционер, 5/251с.
Крелин (Крейдлин) Юлий Зусманович (1929г.р.) – писатель, масон, 4/116с.
Кривицкий Вальтер (Гинзберг или Гинзбург Самуил) (1899-1940) – чекист, невозвращенец, 3/276с.
Крон (Крейн) Александр Александрович (1909-1983) – писатель, 21/915с.
Крупская (Фишберг – дословно – “рыбья гора”, партийные клички -“Рыба”, “Минога”) Надежда Константиновна (1869-1939) – жена или прикрытие (?) В.И.Ульянова-Бланка, 15, 1997г., №80, 4с.
Крыленко (Абрахам) Николай Васильевич (1885-1938) – революционер, прокурор, казнен, 16, 1998, №22-23, 10с.
“Крымский” (Иоффе) Адольф Абрамович (1883-1927) – революционер, посол СССР в Германии, самоубийца, 3/221с. Гомосексуалист, “друг” Троцкого, покончил с собой из-за неприятностей с последним, 2/37с.; 25/422с.
Крымский (Юхимович) Агафангел Ефимович (1871-1942) – писатель, ученый, 3/281с.
Кузьмин (Тумилович) Владимир (1949-2000) – гешефтмахер, в 1993-1998г.г. 1-ый заместитель Губернатора Красноярского края. После прихода к власти А.И.Лебедя был арестован за казнокрадство, 6/51с.
Кузьминская (Берс) Татьяна Андреевна (1846-1925) – сестра жены Л.Толстого, автор мемуаров, 3/283с.
Куйбышева (Коган) Евгения – жена Куйбышева В.В. 18, 1993, №5-6, с. 161.
Кулаков (Штейн Давид Абрамович) Федор Давыдович (1918-1978) политикан, 17, 1995, №6, 8с., 24, с.309.
Кулешова Анна Моисеевна (Розенштейн, Макаревич – по мужу) (1854-1925) – революционерка, 3/288-289с. Кун (Коган) Бела (1886-1939) – “венгерский” революционер и палач, казнен, 2/87с.
Кучма (Кучман Лейба Давидович) – президент Украины, 15, 1998г, №83, 2с.
Шолом Готтлиб и Лейба Кучман
Кшевинский (Грюнбаум) – дипломат, генконсул в Киеве, 2/37с.; 12/454с.
Лавочкин (Лавочник Симон) Семен Алексеевич (1900-1960) авиаконструктор, 24/285с.
Лагецкий (Крахман) – революционер, 1/19с.
Ланн (Лозман) Евгений Львович (1896-1958) – писатель, 19, 1998, №10, с.46.
Лапинский (Левинсон) Меер Абрамович – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с. (Левензон), 24/195с.
Ларин (Лурье) Михаил Зальманович (1882-1932) – революционер, экономист, 2-ой тесть Бухарина, 3/300с.; 5/268с.; 21/928с.; 25/482с.; 26/268с.
Лацис Мартын Иванович (Судрабс Ян Фридрихович) (1888-1938) – революционер и чекист, казнен, 5/269с.; 25/282с.
Лебедев (Полянский) Павел Иванович (1882-1948) – литератор, цензор, 3/302с.; 12/456с.
Лебедева (Лимсо) – революционерка, 1/320с.
Левицкий (Цедербаум) – брат Мартова (Ц.) – революционер, 2/51с.; 12/460с.
Леженев (Горелик) Абрам Захарович – писатель, 21/923с.
Лей (Леви) – фюрер Трудового фронта Германии. 2/377с.; 15, 1994, №34, 3с.
Ленин (Бланк) Владимир Ильич (1870-1924) – революционер, масон, Председатель Совета Народных (т.е. еврейских) Комиссаров (т.е. Уполномоченных убивать), 12/451 и др. стр.
Леонидов (Вольферзон) Леонид Миронович (1873-1941) – писатель, 21/923с.
Либер (Гольдман) Михаил Исаакович (1880-1937) – революционер, казнен, 5/310с.
Лилина (Книгисен) – нарком, 2/30с.; 12/456с.
Литвинов – (Меер Генох Моисеевич, Валах, Финкельштейн) Максим Максимович (1876-1951) большевик, дипломат, масон, 3/315с.; 4/82c.; 12/260, 262с.; 16, 1992, №40, с.10; 21/925с.; 26/278с.
Лиходеев (Лидес) Леонид Израилевич (1921) – писатель, 3/317с.
Лозинский (Луз) К. (1895-1972) – председатель кнессета, 13/306с.
Лозовский (Дридзо) Соломон Абрамович (1878-1952) революционер, дипломат, член ВОПИСП, расстрелян в 1952г. как агент “Джойнта”, дед Владимира Шанберга – преподавателя ВУЗа ЦРУ, прадед Бойко М. (см.) 15, 1998г., №85, 3с.; 12/260с.; 21/926с.; 25/513с.; 26/281с.; 28/270с.; (Бридзо) – 29/366-367с.
Лоло (Мунштейн) Леонид Георгиевич (1867-1947) – поэт, эмигрант.
Лужков (Кац) (Л. – фамилия от первой жены), Юрий Михайлович (1936) – политикан и гешефтмахер, масон, 15, 1998г., №82, 1с.
Лужков (Кац)
Луи (Луй Виталий Евгеньевич) Виктор (1928-1992) – двойной агент: КГБ – западные спецслужбы, источник неформального канала с Западом, 22/499с.
Луначарская (Розенель) – жена Луначарского, 2/30с.
Луначарский (Баилих) Анатолий Васильевич (1875-1933) – революционер, нарком просвещения (1917-1929), 21/928с.
Любимов (Козельский) Исидор Елисеевич – нарком легкой промышленности, 2/55с., 260с.; 21/929с.
Лютов (один из литературных псевдонимов Иссака Бабеля) 2/170с.
Лядов (Мандельштам) Мартын Николаевич (1872-1947) – революционер, 3/327с.; 5/282с.; 23, №2, 1997, 72с.; 25/519с.; 26/289с.
Маевский (Гутовский) Викентий Аницетович (1875-1918) – революционер, казнен при Колчаке, 3/329с.
Мазовецкий Тадеуш (Ицек Дикман) – политикан из Польши, 16, 1997, №46-48, 10с.
Майоров (Биберман Меер) Михаил Моисеевич (1890-1938) – революционер, 5/283с.; 26/291с.
Майский (Ляховский, Ляховецкий, Штейнман) Иван Михайлович (1884-1975) революционер, дипломат, 1/54с.; 3/330с.; (Ляховецкий) 12/266с.; 21/932с.; 28/270с.
Макаревич (Розенштейн), по 2 мужу Коста, по 3 – Турато, Анна Моисеевна (Михайловна) (1854-1925) – революционерка, 27/877с.
Макаренко (Гершкович) Михаил Янович (1931) – диссидент, 3/330с.
Маклаковский (Роземблюм) – революционер, 1/320с.; 24/195с.
Максвелл (Хох) Р. – “английский” издатель, таинственно погиб в 1991г., 14.
“Максим” (Диманштейн) Семен Маркович (1886-год см. неизв.) революционер, руководитель Еврейской секции НКНаца, публицист, фальсификатор истории, член ВОПИСП, 29/191с.
Максимов (Ястржембовский) Тимофей Федорович революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с.
Малик (Клайн) Яков – дипломат 17, 1995, №6, 8с.; 24/290с.
Манькин – чекист, двоюродный брат Сорина (Блувштейна) см.18, №11, 1990, 141с.
Маркс (Мордехай Леви) Карл (1818-1883) – философ и экономист, 1/348с.; 2/16с.
Мартов (Цедербаум) Юлий Осипович (1873-1923) – революционер, 3/344с.; 21/934с.
Мартынов (Зимбар) – революционер, 1/319с.; 24/195с.
Мартынов (Пикер) Семен Юльевич (1865-1935) – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с., 25-525с.
Масарик (Гарриет) (1850-1937) – президент Чехословакии, 2/212с.
Матвиенко (Бублей) Валентина Ивановна (1949.) – вице-премьер РФ, 15, 2000, 131, 4с.
Мате Залка (Бела Франкль) (1896-1937) – “венгерский” революционер, чекист, 3/322с.
Меркадер (Лопез Рамон Иванович) Рамон (1913 1978) – исполнитель приговора Троцкому. 3/354с.
Мешковский (Гольдберг) Иосиф Петрович (1873-1922) – революционер, 1/319с.; 24/195с.; 25/540с.
Миров (Абрамов) Александр Лазаревич (1895-1937) – чекист, 26/13с.
Миронов (Менакер) Андрей Александрович, актер, (соб. инф.)
Миронов (Каган) Лев Григорьевич (1895-1938) – чекист, 26/320с.
Митта (Рабинович) Александр Наумович (1933) – кинорежиссер, 21/939с.
“Михаил Михайлович” (Фрейдфельд) Лев Владимирович (1863-год см. неизв.) – революционер, террорист, член ВОПИСП, 29/673с.
Михайлов (Елинсон) Лев Михайлович (1872-1928) – революционер, 5/301с.
Михайлов (Кац) Михаил Николаевич – революционер, 27/941с.
Михайлов (Фаерман), чекист, комендант в Киеве в 1919г., 18, №11, 1990, 137с.
Михник Адам (Аарон Шехтер) – политикан из Польши, 16, 1997, №46-48, 10с.; 22/582с.
Михоэлс (Вовси) Соломон Михайлович (1890-1948) – председатель Еврейского антифашистского комитета, режиссер, 21/939с.; 26/323с.
Молотова (Карп или Карповская) 3/194с., она же (Жемчужина) Полина (Пери) Семеновна. 18, 1992г. №3-4. с.142; 20, №35, 1998, с.7; 26/166с.
Мороз (Иоссем) Яков Моисеевич – начальник Ухтинско-Печорского лагеря, свояк Моти Давидовича Бермана, 2-го начальника ГУЛага, 15, №119, 2000, 2с.
Москвин (Трилиссер) Меер (Михаил) Абрамович (1883-1937) – чекист, Свободная мысль, 1998, №8, с.114.
Муратова (Морейкис) Ф.А. – жена революционера Муратова, 18, 1992г., №3-4, с.218.
Мясоедова (Гольдштейн) Клара Самуиловна – жена агента германской разведки полковника русской армии Мясоедова, 11/504с.
Набокова (Сломим) Вера Евсеевна – жена писателя В.В.Набокова, 1/284с.
Надь (Гроц) Имре – “венгерский” революционер, один из убийц царя Николая Второго, казнен, 2/135с.
Нардов (Книппер) Владимир Леонардович (1876-1942) – режиссер и певец. Брат актрисы О.Л.Книппер-Чеховой, 3/373с.
Наумов (Гиубергер) – пом. Председателя Киевского совета, 12/457.
Наумов (Пуркин) – революционер, террорист, 21/944с.
Некрасов (Голгофский) Николай Виссарионович (1879-1940) – политикан, масон, 21/944с.
Немцов (отец – Ефим Давыдович Нейман, мать – Дина Яковлевна Эйдман) Борис Ефимович (1959). Внучатый племянник Я.М.Свердлова, родственник Наины Ельциной (Гириной?), политикан, масон, гешефтмахер, 15, 1997, №69, 4с.
Нестерова (Гольдштейн) Мария Ивановна – революционерка, 27/1022с.
Николаев А.И. военный, мать – Эльштейн Тойбель Яковлевна, 16, 1998, №24-26, 1с.
Николаева (Драуль) Мильда – жена убийцы Кирова, ответственный работник в Ленинграде.
“Николай”, “Дон”, “Менахем” (Гордон) Абе Исакович (1884-?) – революционер, 25, 398с.
Новаковская (Гурович) по 2 мужу – Оженова, София Иоахимовна (Ефимовна) (1859-1927) – революционерка, 27/1047с.
Новик (Шептун) Фрейда Семеновна (1886-год см. неизв.) – дочь талмудиста, революционерка, член ВОПИСП, 29/445с.
Новикова (Герцер) Клара Борисовна – артистка эстрады, Новикова К.Б. Моя история. М: Эсмо-Пресс, 2001, с.12.
Нордау (Зюдфельд) Макс (1849-1923) – родился в семье раввина, доктор психиатрии, автор книги “Вырождение”, лидер сионизма после Т.Герцля. 1/167-168с.
Озерский (Фридман) А.В. – дипломат, 12/266с.
Окулова (Теодорович) Глафира Ивановна (1878-1957) – революционерка, 5/359с.
Олбрайт (Кербель) Мадлен – политикан из США, 15, 1999, №101, 4с.
Олексы Юзеф (Шиман Бухвего) – политикан из Польши. 16, 1997, №46-48, 10с.
Ольшевский (Лурье) Семен Григорьевич – революционер, 27/1091с.
Орлов (Фельбин) Лев Лазаревич (1895-1873) – чекист, невозвращенец, (его брат – Кацнельсон 3. – тоже чекист) 3/242, 396с.с.
Орлов (Мендер) Федор Иванович – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с.
Орлов (Шапиро) Владимир Николаевич (1908-1985) – литературовед, 3/396с.; 20, №41, 1998, с.3; 19, 1998г, №8, с.47; 28/288с.
Орлова (Либерзон) Раиса Давыдовна – по мужу Копелева (1918-1989) – диссидентка, 3/397с.
Оцуп (Снарский) М.А. – сотрудник газеты “Вечернее время”, друг Мануйлова-Манусевича, 10/65с.
Павлович (Вельтман) Михаил Лазаревич (1871-1927) – член ЦИК, 2/49с.; 12/460с.
Пайпс (Пипеш) Ричард – советолог, советник Рейгана, 24/221с.; 25/573с.
Панов (Шульман) Валерий Матвеевич (1938) – хореограф, эмигрант, 3/406с.
Панова (Вельтман, по мужьям – Бахтина, Дар) (1905-1973) – писательница, прикрывала мужа Дара и сына от 1-го брака в сионистской деятельности, 3/406с.
Папюс(Анкосс) – проходимец из окружения Николая II, мистик, 11/73с.
Парвус (Гельфанд) Александр Львович (1869-1924) – революционер и авантюрист, 18, 1996, 3, 215.
Паукер (Рабинсон) Анна – дочь мясника (!) исполнявшего обязанности раввина (!!!), Генсек КП Румынии, 1/249с.
Перский (Перец) Шимон (1923) – премьер Израиля, 13/306с.
Петер (Бено Аушпиц) Габор – начальник венгерской спецслужбы АVО (с 1945г.), 22/367с.
Петровский (Бирскман) А.Н. – Член комиссии партконтропя, 12/261с.
Петровский (Шварцман) А.М. – дипломат, 12/265с.
Пильняк Борис (Вогау-“немец”) (1894-1937) – писатель, 16, 1992, №26, с.10), по бабушке, 12/174с.
Пластинина (Мейзель) Ревекка – работала фельдшером в Тверской губернии, после революции вышла замуж за нового мужа – за Кедрова М. Убийца и палач. Мать философа Кедрова Б.М. и поэта, филолога и журналиста Кедрова К.М. (В.Солоухин При свете дня, М.1992, с.170).
Плеханова (Боград) Розалия Марковна – революционерка, жена Плеханова, 27/1200с.
Подбельский (Паптиевич) Вадим Николаевич (1887-1920) – революционер, 5/405с.
Полянский (Гендрих) Дмитрий Степанович (7.11.1917) – политикан, 17, 1995, №6, 8с.; 24/289с.
Пономарев (Крогиус) Борис Николаевич (1905) – политикан, академик, 14 (Розенкранц); 21/961с.
Попов (Нойман) Гавриил Харитонович (1936) “грек” – доктор наук, мэр Москвы, масон, гешефтмахер, 14, 15, 1993, №21, 5с.; 24/336с.
Порецкий (Райсс) Игнатий (1899-1937) – чекист-невозвращенец, 22/154с., 167с.
Поспелов (Фейгельсон) Петр Николаевич (1898-1979) – член КПК, секретарь ЦК, редактор “Правды”, 14, 15, 1993, №21, 5с.; 16, 1992г, №2, 10с.; 21/963с.; 24/287с.
Потанин (Вартбург) Владимир, гешефтмахер. 15, 1998г, №91, 4с.
Примаков (Киршблат) 15, 1993, №21, 5с.; 15, №14, с.2 (Финкельштейн) Евгений Максимович (1928) – журналист, академик, политикан, масон, 17, 1999, №1, 8с.; 17, 1999, №9, 1с.
Пугачева (Певзнер) Алла Борисовна (1949) – певица, масон, 15, 1997, №69, 4с.; 24/349с.
Пупко (Фирин) Семен Григорьевич (1898-1937) – чекист, 21/1004с.
Путин (Шаломов) Владимир Владимирович – чекист и политикан, масон, 15, №148, 2001, 1с.
Пушнюк (Кестельман) Наталья (Лия) Яковлевна (1858-?) революционерка, 27/1286с.
Пятницкий (Таршис) Иосиф Аронович (1882-1938) – революционер, партфункционер, казнен, 3/444с.; 26/379с.; (Левин) 1/320с. (Блюмберг), 12/260с.; (Зевин) 24/195с.
Рабичев (Зайденшнер) Н.Н. – член комиссии партконтроля, 12/261с.
Радек (Собельсон) Карл Бернгардович (1885-1939) – революционер, масон, казнен, 3/445с.; 26/380с.
Разумов (Сагович) М.О. – член ЦК ВКП(б), 12/260с.
Ракоши (Коган) Матиас (1892-1971) – генсек КП Венгрии, в 1920г. после провала путча год сидел в дурдоме, затем работал в Коминтерне, 1/249с.
“Рахмиэль”, “Рахмилевич” (Вайнштейн) Арон Исакович (1877-1938) – революционер, член Коллегии НКФик, 25/374с.
Рейли Сидней Джордж (Розенблюм Зигмунд Григорьевич, Маркович) (1874-1925) агент английской разведки, убит, 3/450-451с.с.; 22/56с.
Рисман (Ристмец) Август Тынисович (1890-1925) – “эстонский” революционер, расстрелян по приговору эстонского суда, 3/454с.
Розанов (Гольденбах) – революционер, 1/319с.
Розин (Гросман) – журналист, 2/43с.
Романов (Зодия) Петр Васильевич (1943) – политикан и гешефтмахер, 6/55с.
Романова Леонида Георгиевна – дочь князя Багратиони-Мухранели и мадам Золотнецкой (Злотницкой) – дочери тифлисского еврея, 16, 1997, №15-17, 9с.
Рощин (Гроссман) Иуда Соломонович (1883-1934) – революционер. 3/154с.
Рубашов (Шазар) Залман (1889-1974) – президент Израиля, 13/305с.
Рузвельт (Розенвельд) Франклин Делано (1882-1945) – президент США, 2/183с.
Румянцев (Лурье) – журналист 2/45с.; 12/458с.
Рутенберг Мартын Иванович (Пинхус Моисеевич) (1878-1942) – политикан, масон, убийца Гапона, председатель “Нац. Комитета” – фактически правительства в Палестине (1929, 1940-ые гг.), 21/978с.
Руцкой Александр Владимирович (1947) – политикан, провокатор, масон агент ЦРУ с 1980-х г.г. Мать – продавец пивного ларька Зинаида Иосифовна, 20, 2000. №4, 3с.
Рыбаков (Аронов) Анатолий Наумович (1911-1998) – писатель, автор книги “Дети Арбата”, масон, 3/465-466с.; 28/288с.
Рыкова (Маршак) Нина Семеновна – жена Рыкова А.И., Председателя СНК СССР, тетка драматурга М.Шатрова (Маршака), 16, 1992; №25, с.10; 20, №35, 1998, с.7
Рязанов (Гольдендах) Давид Борисович (1870-1938) – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, редактор, историк, 3/468с., 15, 1993, №3, 4-5с.; 24/195с.; 25/639с.
Саблер (Цаблер) Владимир Карлович – обер-прокурор Синода, 11/323,
326с.с. Затем стал носить фамилию “Десятовский” 11/604с.
Савинкова (Зильберберг) Евгения Ивановна, жена Б.В.Савинкова,
эсерка, 23, №4, 1995, 26с.
Сагерский (Крахман) – большевик, 24/195с.
Самарин (Маркович) А.М. – дипломат, 12/267с.
Самойлова (Гуревич-Мартыновская) Цецилия Самойловна (1865-год см. неизв.) – революционер, член ВОПИСП, 29/175с.
Санин (Шенберг) Александр Акимович (1869-1956) – актер и режиссер, 3/473с.
Сахаров (Сафриано) Андрей Дмитриевич (1921-1989) – академик и политикан, масон, 15, 1998г, №87, 4с.; (Гольденвейзер) – 15, 2001, №157, 2с.
Свердлов (Янкель) Яков Михайлович (1885-1919) – большевик, палач Русского народа. (Сов. Россия №144. 9 декабря 1999, г; 1), (Мовшин); 24/208с.
Светов (Фридлянд – по отцу) Феликс Григорьевич (1927) – писатель, диссидент, (псевдоним Ф.Корсаков), 3/477с.
Светлов (Шейнкман – перевод: шинкарь, трактирщик) Михаил Аркадьевич (1903-1964) поэт, драматург, 28/255с. прим.
Свядощ(Брум) Абрам Моисеевич – врач-сексопатолог, 1/221с.
Седых Андрей (Цвибак Яков Моисеевич) (1902) – журналист, писатель,
эмигрант, 2/129с.; 3/479с.; 4/101с.
Семковский (Бронштейн) Семен Юльевич – революционер, пассажир “запломбированного” вагона, 15, 1993, №3, 4-5с.
Семенов Юлиан Семенович (Ляндерс) (1931-1993) – писатель, 16, 1996, №2-4, с.10), (Лякерс); 15.1995, №50, 1с.
Серебров (Зильбервассер) Александр Леонтьевич – начальник Лечебно-санитарного отдела ГУЛага, казнен, 15, 2000, 120, 2с.
Симон (Кац) Андре – журналист-антифашист из Чехии, 22/194с.
Сланский (Зальцман) – генеральный секретарь ЦК КП Чехословакии.
Ский – псевдоним Рафальского Сергея Мильевича (1895-1981) – журналист, эмигрант, 3/448с
Смоллет (Смолка) С.П. – журналист, агент советской разведки, 22/337с.
Снегов Сергей Александрович (Штейн Сергей Иосифович) – писатель, Лит. газета, 1980, №34, 3с.
Собчак (Финкельштейн) Анатолий Александрович (1937-2000) гешефтмахер и политикан, масон. 15, 1993. №7, 5с.; 24/335с.
“Сова” (Певзнер-Аврамов) Гессель-Арон Ефроимович (1885-год см.неизв.) – революционер, член “Поалей-Циона”, член ВОПИСП, 29/480с.
Сокольников (Бриллиант) Григорий Яковлевич (1888-1939) революционер, партфункционер, член ВОПИСП, казнен, 3/501с.; 12/260с.; 15, 1983, №3, 4-5с.; 2/984с.; 26/423с.; 29/601с.
Солженицын (Солженицер) Александр Исаевич (Исаакович) (1918) – писатель-диссидент, 1/62с.
Соломенцев (Зальцман) Михаил Сергеевич (1913) – политикан. 17, 1995. №6, 8с.; 24/290с.
Солнцев (Блехман) – член ЦИК, 3/49с.; 12/460с.; 24/195с.
“Сонька-Золотая Ручка” (Блювштейн) Шейндля-бура Соломониак, Софья Владиславовна – аферистка, 19, №45, 1995. с.22.
Сорин (Блувштейн) – палач Николая II, начальник Киевской ЧК, 12/475с.; 16, 1993, №37, 12с.; 18, №11, 1990, 137с.
Стеклов Юрий Михайлович (Нахамкис Овсей Моисеевич) (1873-1941) – большевик, 2/51с.; 3/514с.; 5-503с.; 19, 1998, №8, с.47; 26/429с.
(Сталин Иосиф Виссарионович – Джугашвили – кавказский еврей​?, прим. ред.)
Станиславская (Бронштейн) Зисла-Зинаида Самойловна (1884-год см.неизв.) – революционер, член ВОПИСП, 29/84с.
Суварин (Лифшиц) Борис (1895-1984), историк, эмигрант, 3/520с.
Судзиловский (Расселл) Николай Константинович (1850-1930), революционер, эмигрант, 3/521с.
Суслов – (Зюс, или Сюс или Зюсс) Михаил Александрович (1902-1982) – идеолог КПСС, 14, 15, 1998г. №82, 1с.; 17, 1995, №6, 8с.; 24/289с.
Суханов (Гиммер) Николай Николаевич (1882-1940) – революционер, масон, казнен, 2/49с.; 3/523с.; 4/97-98сс.; 5/505с.; 12/460с.; 21/989с.; 25/709с.
Суханова (Флаксерман) Г.К. – укрывала Ленина на своей квартире в 1917г., революционерка, 5/334с.
Сыголенко (Сыгал Хаим) Кирилл – адъютант командующего оуновской Украинской Повстанческой Армией, во время оккупации проводил геноцид еврейского населения, поголовно уничтожил евреев в городах Олевск и Дубровицы, затем агент американских спецслужб, 18, №6, 1990, 245с.
“Темный”, “Техник”, “Юровский” (Уншлихт) Иосиф Станиславович (1879-1938) – революционер, член ВОПИСП, чекист, 29/650с.
Толстая (Берс) Софья Андреевна (1847-1919) – жена графа Л.Толстого, 3/538-539с.с.
Триоле (по 1-му мужу, по 2-му Арагон наст. Фамилия – Каган) Эльза Юрьевна (1896-1970) – сестра Лили Брик, писательница, 3/542с.
Трифонов (Лурье) Юрий Валентинович (1925-1981) – писатель, 15, 2000, №132, 2с.
Троцкий (Бронштейн) Лев Давыдович (1879-1940) – революционер, масон, эмигрант, 3/543-544с.с.; 26/446с.
Трояновская (Розмирович) Елена Федоровна (1886-1953) – чекистка; 21/970с.
Тэффи (Хава Корпулес, Лохвицкая) Надежда Александровна (1872-1952) – писатель, 4/100с.
Тюдешева (Гедимин) Прасковья Иннокентьевна – революционерка, 3/125с.
Уделов – псевдоним Фудель Сергея Иосифовича (1901-1977), 3/570с.
Улановская (Элен) Надежда Марковна (1903-1986) – разведчица, была арестована, эмигрант, 3/551с.
Урицкий (Радомысльский) Моисей Соломонович (1873-1918) – революционер, убит, 2/30с.; 12/460с.
Устинов (Ульбрихт) Дмитрий Федорович (1908-1984) – военный, 17, 1995, №6, 8с.
Утесов (Блауберг) Леонид Осипович (1895-1982) – певец, (соб. инф.)
Уэст Натанаэл (Уэйнстайн Натан) (1903-1940) – американский писатель, “Мастер черного юмора”, 19, 1998, №10, с.46.
Фидель Кастро Рус (Руиз) (1926) – политикан, 1/405с.; 2/180с.
Финн (Финнхальфин) Константин Яковлевич (1904-1975) – писатель, 21/996с.
Франко (Баамонде) (1892-1975) – диктатор Испании. Пол Престон, Франком., Центрполиграф, 1999: 2/16с.; 15, 1997, №73, с.З.
Фудживака (Айзенберг) Анна – генсек КП Японии, 1/248с.
Хазанов (Файбусович) Геннадий Моисеевич – артист эстрады, 15, 1995, №45, 3с.
“Хаим-жестянщик” (Рауф) Лев Абрамович (1884-год см. неизв) – революционер, член “Поалей-Циона”, член ВОПИСП, 29/531с.
Хануссен (Гершель Штейнштейндер) – гипнотизёр, консультант Гитлера по ораторскому искусству и психологии, 18, 1996, №4, с.25.
Хашин Александр (Цви Авербух) (1888-1938) – писатель, редактор газеты “Дер Эмес” 19, 1998, №8, с.47.
Хернанчук (Хернан) Ихар – редактор нынешней газеты “Свобода” (Минск), 15, 1997г., №80 4с.
Ходорковский (Ховерт) Михаил – гешефтмахер, 15, 1998г., №91, 4с. (возможно фамилия X. происходит от слова хедер (хедера) – начальная религиозная школа).
Хрущев (Перлмуттер) Никита Сергеевич (1894-1971) – политикан, 14
Перлмуттер – жопа с ушами.
“Цыган” (Хазанов) Израиль (Лейзер) Соломонович (Шлемович) (1887-год см. неизв.) – революционер, член ВОПИСП. 29/679-680с.
“Чайка”, “Галина” (Сакова) Ася Моисеевна (1889год см. неизв.) – революционер, член ВОПИСП, 29/564с.
Чайлдс Моррис (Мойша Шиковский) (1902-1991) – 2-ой секретарь ЦК КП США, агент ФБР, Комс. Правда, 6 мая 1997, 3с.
Черкизов (Таубман) Андрей Александрович – журналист, педераст, гендиректор РАИС. 15, №142, 2с.
Черная (Бавич) Клара Ильинична (1885-год см. неизв) – революционерка, социал-сионистка, член ВОПИСП, 29/41с.
Черниченко (Кауфман) Юрий Дмитриевич (1929) – писатель масон, 15, 1993. №21, с.5; 24, 336с.
Черноморский (Черномордник) – большевик, 24/195с.
Черный (Гликберг. Глюкберг) Александр Михайлович (1880-1932) – писатель. 3/592с.
Черноморский (Черномордич) – революционер. 1/320с.
Черномырдин (Шлеер) Виктор Степанович (1938) – гешефтмахер, политикан, масон, 15, 1999г., №107, 3с.; 16, №1, 1999, с.8.
Черчилль (Джером) Уистон (1874-1965) – политикан, масон, 2/183с.
Чичерин (Мейендорф) Георгий Васильевич (1872-1936) – революционер, дипломат 14; 21/1008с.
Чубайс (Сагал) Анатолий Борисович (1955) – политикан, гешефтмахер, масон, 16, 1997, №11-12, 3с.
Чудов (Асков) М.С. – член ЦК ВКП(б), 12/260с.
Чужак (Насимович) Николай Федорович (1876-1937) – журналист, революционер, 3/373с.
Шатров (Маршак) Михаил Филиппович (1932) – писатель, масон, 3/605с.; 4/123с.; 21/1010с.
Шахназаров (Лапидус) Георгий Хосроевич (1924) – академик и политикан, масон, 14.
Шахназаров (Лапидус) Карен Георгиевич (1952) – режиссер, сын предыдущего, 14.
Шелепин (Шен) Александр Николаевич (1918) – чекист, политикан. 17, 1995, №6, 8с.; 24/289с.
Шестов (Шварцман) Лев Исаакович (1866-1938), философ, 3/610с.
Шефто (Перкаль) Яков-Шая Аронович-Давидович (1882-год см. неизв.) революционер, член ВОПИСП, 29/485с.
Штерн (Вебстер) – писатель, автор книги “Тайные общества и подрыв движения” – 1/321с.
Эйзнер (Космоновский) – Президент Баварской советской республики, 15, 1997, №69, 4с.
Этингер (Ситерман) Я.Я. – историк, 28/230с., прим.
Юренев (Ганфман) Константин Константинович (1888-1938) революционер, вел заседания 6-го съезда РКП(б), 2/55с.; 12/266с., (Кротовский). 5/602с.; 26/510с.
Юркин (Вейнберг) Т.А. – замнаркома, 12/262с.
Ягода (Иегуда) Генрих (Гершель) Генрихович (1891-1938) – чекист, родственник Свердлова 12/269с.; (Енон Гершонович), 21/1021с.
Яковлев (Гинзбург) Владимир Егорович (1960) – журналист и гешефтмахер, с 1989г. – владелец ИД “КоммерсантЪ”, Русские Ведомости, 1994, №4, 4с.
Яковлев (Гинзбург) Егор Владимирович (1930) – журналист, (там же).
Яковлев (Нарейкис) Б.А. – руководитель Института изучения СССР (США), 21/1022с.
Яковлев (Эпштейн) А.И.- член комиссии партконтроля, 12/261с.
Яковлев (Эпштейн или Яков Лев) Александр Николаевич (1923) – “архитектор перестройки”, доктор наук, масон, 14.
Яковлев (Эпштейн) М. – функционер Союза безбожников, 12/270с.
Яковлев (Эпштейн) Яков Аркадьевич (1896-1938) нарком земледелия во время коллективизации, казнен, 3/639с.; 5/603с.; 12/260с.; 21/1019с.; 26/514с.
Якунин (Эдельштейн) Глеб Павлович (1934) – священнослужитель и политикан, масон, 15, 1994, №45, 2с.
Ярославский (Губельман Миней Израилевич) Емельяк Михайлович (1878-1943), революционер, главный богоборец, 3/642с.; 12/261, 269с.; 21/10с.; 26/516с.
Итого: 456 шт.

Tautsaimnieciskā liberalisma kriterija un solidarisms. Virsleitnants Pavlovskis. Militārais Apskats. 1939.g. 1.jūlijs

(Ne bez finanšu kapitālisma un “atvērtās sabiedrības” pūliņiem ideoloģija pašlaik ir drīzāk jau apzināti salaista pilnīgā sviestā. Un neizskatās, ka te palīdzētu tagadējo universitāšu zinātnieki vai Eiropas Savienības rēgulas. Iznākums ir par “indivīdiem” pašsauktu “brīvu ērgļu” pūlis, kas necieš sabiedriskus ierobežojumus, bet prasa sabiedrības atbalstu, neiedomājamu vienlīdzību reizē ar neiedomājamu egoismu. Un brīvība melot, brīvā tirgū pirkt netaisnīguma tiesiskumu ir kā karaļūdens, kas grauj klintis. Šis raksts, kas tapis pirms krievu ienākšanas 1939.gadā, nudien ir sakarīgāks par tagadējo viltusliberāļu brēkāšanu, tomēr pēdējos balsta bezmaz neizsīkstoša nauda. Un degradācija uz bezdzimuma amēbu vienlīdzību pieņem draudošus apmērus. Varbūt mērķis ir indivīdu darbaspēka robotizācija, kas to zin… Raksta autors vedina uz dažu pētnieku ieteiktu solidaritātes ideoloģiju. “Katrs savā darbā, visi valsts darbā” – K.Ulmanis)

Zem liberālisma saprotama mācība, kas grib, pēc iespējas vairāk, atbrīvot individu no visām saitēm un ierobežojumiem, dodot tam gandrīz visās lietās pilnīgu rīcības brīvību. Liberālisma sākumi meklējami 17., pat 16. gadusimtenī. Uz liberālisma pamatiem tautsaimnieks Adams Smiss (Adam Smith) 18.g.s. cēla savu mācību. Pilnībā liberālisma programu dzīvē neizveda nekur un nekad. Tagad to gandrīz visi noraida.
Liberālisms grib mazināt bēdas un vairot prieku, piegriežot visu savu uzmanību cilvēka ārējām, materiālām vajadzībām. Par iekšējām, garīgām cilvēku vajadzībām tas nerūpējas. Cilvēks pēc savas dabas ir garīgā un laicīgā būtne, un tamdēļ tas apmierināts tikai tad, kad tiek gādāts par visām cilvēkam nepieciešamām vajadzībām, t.i. arī par garīgām. Atstājot garīgās vajadzības novārtā, mēs nevarēsim runāt par prieku. Savā ziņā arī liberāļi tam piekrīt, jo saka, ka prieks un apmierinātība nav atkarīga no barības, apģērba un dzīvokļa, bet gan no tā, ko cilvēks domā un kā viņš savu iekšējo dzīvi veido. Iekšējās dzīves veidošanas priekšnoteikumu viņi saskata materiālā labklājībā.
Apmierinātību var atrast tur, kur nav lielas bagātībās, bet bagātība nespēj mazināt bēdas. Pazīstamais Vakareiropas tautsaimnieks H.Pešs (H.Pesch) domā, ka cilvēku laimes cēloņi
meklējami, pa lielākai daļai, ārpus materiāliem labumiem; laime, pēc viņa domām, saistīta ar garīgi-moralisko kārtību, un tamdēļ nabagiem bieži vieglāk sasniedzama nekā bagātiem.
Liberaļi savu augstāk minēto uzskatu, ka iekšējās dzīves veidošanas priekšnoteikums meklējams materiāla labklājībā, aizstāv ar aizrādijumu, ka vienīgi bagātību var pavairot ar politikai pieejamiem līdzekļiem, un ka citādā veidā ārējiem līdzekļiem nevar cilvēkus iepriecināt. Vislielākās bēdas cilvēkam parasti sagādā līdzcilvēki, sabiedrība. Sabiedrību var audzināt, piespiežot atsevišķu individu, kā arī visu sabiedrību, gan ar labu, gan ar varu, ievērot mūžīgos morales likumus, kas garantē saticību. Cilvēku no bērnības pavada alkas pēc laimes. Sasniegtie materiālie labumi vien to nevar apmierināt. Tam piekrīt, acīmredzot, arī liberāļi, jo tie saka, ka cilvēki cenšas nepārtraukti uzlabot savu materiālo stāvokli, bet caur to laimīgāki nepaliek.
Cilvēki reti kad pasaulē var realizēt visus savus plānus. Ļoti daudzi, bet sevišķi liberāli noskaņotie, ir neapmierināti ar savu dzīvi. Dabīgi, ka tie meklēs kādu izskaidrojumu. Daži
vainu saskata citos cilvēkos, citi – pastāvošā iekārtā. Liberāļi šos cilvēkus nosauc par fiziski slimiem, ieteic tiem iedziļināties sevī, izprast sabiedrības pamatlikums un tad samierināties ar savu likteni. Paklausot tādam ieteikumam, kā to grib liberāļi, nevarēs mazināt bēdas un pavairot prieku, jo paši liberāļi atzīst, ka katrs ierobežojums laicīgu labumu iegūšanā padara cilvēkus tikai īgnus un nelaimīgus.
Kritiku neiztur arī nākošais liberāļu aizrādijums. Pēc viņu domām, sabiedrības vadību var iekārtot pēc kāda vienkārša un lietderīga šablona. Tas esot tikpat viegli, kā būvēt dzelzceļu vai izstrādāt dzīvokļa iekārtu. Te jāaizrāda vispirms uz to, kā katrs šablons brīvību ierobežo, un otrkārt uz to, ka nevar salīdzināt valsts iekārtu un valsts vadību ar kādas fabrikas iekārtu un vadību. Valsts mērķis ir pilsoņu labklājība, uzņēmuma mērķis – peļņa. Ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem nevar sasniegt dažādus mērķus.
Liberālisms piegriež visu vērību pasaules labklājībai. Cilvēce esot individu apvienība kopīgam darbam, šo kopīgo darbu, vislabāk varot veikt, kad darbojošām personām piešķirot brīvību, jo tikai brīvībā katrs atsevišķs individs resp. saimniecība varot gūt vislabākos panākumus. Tirdzniecību nevedot tautas, bet gan individi resp, atsevišķas saimniecības, Anglija netirgojas ar Vāciju, to dara atsevišķas saimniecības ar Vācijas atsevišķām saimniecībām, domā liberāli noskaņotais tautsaimnieks G.Haberlers (G. Haberler).
Kulturālās valstīs pazīstamam obligatoriskam skolas apmeklējumam liberāļi nepiekrīt, un brīvības vārdā prasa atcelt narkotisko vielu lietošanas aizliegumu. Viņi saka, ja vairākums
savu gribu diktēs mazākumam, tad katra kultūras un technikas attīstība būs ierobežota.
Mēs zinām, ka cilvēkam ir daudz un dažādas tieksmes un kaislības. Kaislības attīstās pamazām. Sākumā tās var viegli ierobežot, bet vēlāk šis darbs paliek arvien grūtāks. Pie neierobežotās brīvības ne katrs rēķinoties ar savu, līdzcilvēku, savas tieksmes un kaislības ierobežos, bet gan, paklausot viņām, centīsies tās apmierināt. Tādā kārtā drīz vien radīsies chaoss un noziedzībām būs brīvs ceļš. Vērā ņemot cilvēka dabu, individu labklājība ir atkarīga no apvienošanās valstīs. Lai sasniegtu savu mērķi, t.i. pavalstnieku labklājību, valstij ne tikai jāsargā, bet arī jāaudzina pavalstnieki, un tamdēļ valsts no aizliegumiem un ierobežojumiem atteikties nevarēs. Ja līdz ar liberāļiem metam skatu uz visu pasauli un gribam panākt visas pasaules labklājību, tad to varēs sasniegt tikai, kad cilvēce apvienotos kādā visu pasauli aptverošā valstī. Ja arī tāda lielvalsts varētu nodibināties, tad tai būs grūti ilgstoši pastāvēt. Tāpat kā pagātnē, arī nākotnē lielvalstis sadrups un radīsies jaunas valstis. Bez tam tāda pasauli aptverošā valsts nespēs veikt savus uzdevumus, jo katra intensīvākā kultūras attīstība prasa samērā nelielu kulturali-politiski-ekonomisku cilvēku apvienību, kas saistīta ciešām iekšējām saitēm, kā to pareizi aizrāda H.Pešs.
Pirmie liberāļi bija optimistiski noskaņoti, jo domāja, ka brīvības mācība pie visiem viegli un ātri atradīs piekrišanu. Jaunlaiku liberāļi šo domu nosoda. Lielā tautas masa neesot spējīga loģiski domāt un labprāt cenšoties sasniegt kādu acumirklīgu pārejošo labumu, nekā nest upurus paliekošām vērtībām, šā uzskata secinājums ir audzināšanas nepieciešamība, kas runā pretim aprakstītai brīvības un neiejaukšanās politikai.
Privātīpašumu liberāļi atzīst. L.Mizess (L.Mises) aizrāda, ka visi mēģinājumi privātīpašuma vietā radīt kādu citu ražošanas-patērēšanas kārtību, esot ātri bijuši jāatmet. Aizstāvot privātīpašumu pie ražošanas līdzekļiem, liberāļi ar to noraida sociālisma mācību, bet nepiekrītot iejaukšanās politikai, viņi naidīgi nostājas pret intervencionismu.
Kas attiecas uz privātīpašumu, tad šīs tiesības jāatzīst, jo tās dibinājās uz:
1) pienākuma un līdz ar to tiesībām dzīvot, jo šo tiesību nepieciešamais secinājums ir uzturēt līdzekļu iegūšanas tiesības,
2) cilvēka tieksmēm rūpēties par nākotni,
3) cilvēka vēlēšanos nodrošināt eksistenci saviem bērniem
un
4) tiesībām saņemt sava darba augļus.
Bet ar to negribam teikt, ka šīs tiesības jādod bez ierobežojumiem.
Liberāļi izceļ darba dalīšanas nozīmi. Viņi aizrāda, ka tad, kad cilvēce būtu atstājusi novārtā darba dalīšanas principu, mēs tagad atrastos uz tā paša attīstības līmeņa, uz kāda atradās mūsu senči tūkstots vai pat desmit tūkstots gadus atpakaļ. Uz darba dalīšanas principa liberāļi pamato brīvtirdzniecības mācību, kura, pēc viņu domām, tik saprotama un skaidra, ka katru mēģinājumu to apšaubīt var viegli atspēkot. – Ar darba dalīšanu bez šaubām tiek pacelta ražība, bet darba dalīšanas vien nepietiek, vēl nepieciešama apvienība. Tikai uz apvienības un darba dalīšanas principa dibinājas cilvēces sasniegumi. Pie brīvtirdzniecības mācības kritikas te neapstāsimies, tas novestu pārāk tālu. Tikai aizrādīsim uz to, ka brīvtirdzniecība, pilnā vārda nozīmē, nekad un nekur vēsturē nav atrodama.
Sabiedrība, kas dzīvo pēc liberālisma mācības, t.i. sabiedrība, kurā valda brīva konkurence, ir kapitālistiskā sabiedrība.
Pēc liberāļu domām tautā, valstī, sabiedrībā interešu harmoniju rada brīvā konkurence. Konkurence izslēdzot pārmērīgo egoismu. Savas lielās bagātības kapitālistiskā sabiedrība esot sasniegusi tikai tamdēļ, ka šeit strādniekam darbā arvien jāpieliekot visus savus spēkus, jo alga esot atkarīga no veiktā darba, un rūpnieks, konkurences spiests, cenšoties ražošanas izmaksu samazināt līdz minimumam. Vērā ņemot atalgojumu par veikto darbu, uz priekšu tiekot tikai spējīgākie. Birokrātisma sistēmas nevēlamās sekas kapitālistiskā sabiedrība neuzrādot, jo uzņēmēji, dzenoties pēc peļņas, cenšas visu racionalizēt.
Tik spožās krāsās nevar tēlot reālo dzīvi. Tēlotais būs pareizs tikai tur, kur darbojas vienlīdzīgi spēki. Vienlīdzību pašreiz grūti atrast. Visā pasaulē ir redzama cīņa, cīņa starp stiprāko un vājāko. Pat cilvēku garīgās spējas pasaule bieži neņem vērā.

No vēstures mēs redzam, ka 18.g.s. tirdzniecība un rūpniecība atradās uz ļoti augstas attīstības pakāpes, bet lielākā daļa no zemākiem tautas slāņiem dzīvoja nabadzībā un postā. Algas bija tik zemas, ka valdības bija spiestas maksāt pabalstus. A.Smisa liberālo mācību, kā zināms, savā laikā ar prieku un sajūsmu uzņēma fabrikanti un tirgotāji; šo mācību var nosaukt arī par mūsu kapitālisma laikmeta pamatdoktrinu. To apstiprina sekojoši tautsaimnieka V.Zombarta (W.Sombart) vārdi: “Sekojot tādam nesaimnieciskam mērķim kā peļņai, simts miljonu cilvēkiem… ir dota dzīves iespējamība… ir izdevies pašos pamatos pārveidot kultūru… Viss tikai tamdēļ, ka sauja cilvēku vadījās no kaislības “pelnīt naudu”. Paceļas jautājums: vai šī “kultūras, pārveidošana” un šī “dziņa pēc peļņas” ir nesusi svētību? Pārprodukcija un krizes dod negativu atbildi.
Mūslaiku raksturīgā parādība ir cenšanās pavairot savās bagātības un varu. Kapitālisma laikmeta cilvēku vairums ir mūžīgā steigā, viņi grib darboties. Viņi visu cenšas racionalizēt, lai sasniegtu savus bezgalībā nospraustos mērķus. Viņi negrib padoties autoritātei. Visu savu vērību tie piegriež savām personīgām, individuālām vajadzībām.

Uzņēmumu vadība mūsu laikos, pa lielākai daļai, pieder vairākām personām. Tas dod iespēju katra nozarē izbīdīt par vadītāju attiecīgu speciālistu. Bet šai labai lietai ir tomēr daudz ēnas puses. Vadītāji pa lielākai daļai nāk no šaurām aprindām un šķirām, pat no zināmām nācijām, kas vislabāk prot piemēroties mūsu kapitālisma laikmeta prasībām; to vairs nesaista senās ģimeņu tradicijas, uzņēmumā ieguldītais kapitāls, un tirgotāju vecās parašas. Šie vadītāji veido pasauli pēc savās gribās un savām tieksmēm.
V.Zombarts domā, ka visur tur, kur bagātība, vara vai vienkārši vēlēšanās nodarboties, šos vadītājus nemudina uz darbību; tur tos labākā gadījumā, ietekmē, pirmkārt, ticība panākumam, otrkārt, pienākuma apziņa, kas izpaužas darba pārvērtēšanā, jo šo darbu uzskata par vienīgo labklājības avotu, un, treškārt, pārspīlēta darba mīlestība. Tieši darba mīlestībai V.Zombarts pieraksta ļoti svarīgu lomu mūsdienu saimniecībā. Uzņēmēji, kas pārkrauti darbiem līdz pēdējai iespējamībai, nevar nodarboties ar mākslu un literatūru. Daba un pat ģimene tiem prieku nesagādājot. Atstājot savu darbu, tos apņem tukšuma sajūta. Darba mīlestība te esot vienīgā, kas tiem vēl dodot cīņas sparu. Morales un reliģijas saites tie atzīst tikai retos gadijumos un tādēļ maz ierobežo savas kaislības. Daļa no mūslaiku kapitālistiem ir pat pārliecināti, ka viņiem tiesība iegūt un izlietot savas lielās bagātības pēc patikas, citi, tautas masai labvēlīgi noskaņotie kapitālisti, domā, ka liktenis tos, nostādijis tautas vadītāju lomā ar uzdevumu rūpēties par savas zemes labklājību, šie pēdējie domā, ka pat valsts vara nedrīkst ierobežot šīs iedomātās tiesībās.
Lai iegūtu varu, kā arī aizsardzības nolūkos, dibinājas karteļi un tresti. Strādnieki apvienojas savienībās un plaši attīstās kooperācijas kustība. Valstis cenšas radīt vājāko aizsardzību un grib saimniecību ietekmēt, dibinot jauktus un valsts uzņēmumus. Amatniecība savu agrāko viduslaiku nozīmi zaudējusi un stāvoklis nav spožs. Lai gan lauksaimnieku grūtā stāvokļa cēloņi visur nav vieni un tie paši, tomēr V.Zombarts saskata visur kā vienu no cēloņiem lauksaimnieku izmantošanu no kādas nelielas kapitālistu grupas. Tagadējā laikmetā pa lielākai daļai kapitālam cenšas ierādīt pirmo vietu. Matērija grib cilvēka garīgās vajadzības nomākt. Kapitālistiskā laikmetā noteicošā lomā pieder kapitālam; darbojošais cilvēks nobīdīts otrā vietā. Pēc H.Peša domām, ražošana ir gan sasniegusi savu augstāko pakāpi, bet vienlīdzīgā saražotu produktu sadalīšana neizdodas.
Visvairāk individuali-kapitalistiskā sistēmā cieš tautas masa, Meklējot palīdzību, tā to bieži saskata individuālismam pretējā virzienā – sociālismā. Nav mūsu nolūks šeit tuvāk apstāties pie sociālisma; gribam to raksturot tikai dažos vārdos, nobeidzot liberālisma kriteriju.
Pēc sociālisma mācībās, sabiedrība vada vai nu tikai ražošanas procesu, pārņemot ražošanas līdzekļus sava īpašumā, vai kā to redzam komūnismā, pārņemot visās saimniecības funkcijās un pārzinot arī patērēšanas līdzekļus. Indivīdam kolektivistiska sabiedrībā patstāvības nav, tas ir tikai sabiedrības loceklis, un tādēļ sociālisma piekritēju solītā tautas labklājība ir un paliks nereāla.
Kapitālistiskā sistēmā tautā ir kapitāla verdzībā, socialistiskā-komūnistiskā – sociālās aristokrātijas absolūtā atkarībā.
Vislielākās grūtības komunistiskai sabiedrībai rada patērēšanās līdzekļu vienmērīgais sadalijums. Patērēšanas līdzekļus var sadalīt tikai autoritativi, jo atstājot to katrās personas ieskatam, sabiedrības bankrots nenovēršams. Autoritativi patērēšanas līdzekļus var sadalīt pēc ražīguma vai pēc vajadzībām. Sadalijums pēc ražīguma, kas tik dažāds pie dažādiem cilvēkiem, neatbilst komūnistiskam vienlīdzības principam, bet sadalijums pēc vajadzībām, ko nosaka autoritativi, ir sliktāks par verdzību.
H.Pešs aizrāda, ka tie, kuri komūnistiskas sabiedrības pastāvēšanai tic, nepazīst to spēku, ar ko cilvēks tiecas pēc taisnības un brīvības, tie nezina, cik smagi cilvēks cieš no necienīšanas un apspiešanas.
Kapitālisms cilvēku sabiedrībai negarantē vajadzīgo garīgi-materialo labklājību, to tai nedod arī sociālisms.

Liberāļi atzīst tikai divas sistēmas: liberālismu un sociālismu. Kādam vidējam, trešam virzienam viņi nepiekrīt. Tomēr tāds vidējais virziens pastāv un tas ir – solidarisms. Vienīgi vadoties pēc viņa, var apmierināt visas cilvēku vajadzības.
“Katrs savā darbā, visi valsts darbā”, runājot Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdiem, ir šīs sistēmas viena no galvenām prasībām.
Tautsaimniecībā plaši pazīstamā A.Smisa liberālā mācība apskata tautas saimniecību neatkarīgi no politiskiem un sociāliem jautājumiem. Tādu pieeju tautsaimniecisko jautājumu atrisināšanā nevar atzīt par pareizu. Politiskie, sociālie un saimnieciskie jautājumi cieši saistīti savā starpā, šos jautājumus šķirot nevar, jo katras kultūras veicināšana un attīstība ir iespējama tikai slēgtā, ciešām saitēm saistītā, vidēji lielā cilvēku sabiedrībā – valstī, kas saviem pilsoņiem dod vajadzīgo brīvību.
Valsts labklājībai ir nepieciešama laba saimniecība. To panāk un veido valsts vadība. No otras puses, atsevišķām saimniecībām nepieciešamā zināma pašnoteikšana. Tā tad, tikai valstīs, kur atsevišķiem saimniecības uzņēmumiem ir zināma pašnoteikšana un kur šie uzņēmumi labprātīgi pakļaujas valsts norādījumiem, tautas saimniecība veidojas un stiprinājās. “Katram saimnieciskam pasākumam ir sava sociālā un sava individuālā puse”, saka prof. C.C.Čapmens (C.C.Chapman). Individuālisms un nacionālisms ir virzieni, kas cieši saistīti ar cilvēka dabu.
Katram individam ir neatņemamas dabīgās tiesības. Pie šīm tiesībām prof. C.C.Čapmens pieskaita dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Arī ģimenēm ir dabīgās tiesības. Pie ģimenes tiesībām minētais profesors pieskaita eksistēšanas, attīstīšanās un vairošanās tiesības, un, kā secinājumu no minētām ģimeņu dabīgām tiesībām, tiesības uz zemes resp. mītnes iegūšanu un izglītību.
No otras puses, cilvēks ir ne tikai individs, bet arī sociālā būtne, kas saistīta sabiedrībā. Viņš papildina citus un pats papildinājās no citiem. Cilvēku sabiedrībā valda kopības likums. Katra atsevišķa individa darbība atsaucas uz citiem pozitivi vai negativi, un tāpēc, saka H.Pešs, katram cilvēkam jādomā ne tikai par sevi vien, bet arī par citiem.
Katrs cilvēks tā tad ir individs ar dabīgām tiesībām, bet līdz ar to tas ir arī sociāla būtne, kas cieši saistīta sabiedrībā. Liberālisma vai sociālisma mācība kā tāda cilvēku dabai neatbilst.
Ekonomisko sistēmu, kas cenšas saskaņot cilvēka individuālās un kolektīvās vajadzības, H.Pešs sauc par solidārismu, šī sistēma uzlūko visus pasaules iedzīvotājus par viena Dieva-Tēva bērniem. Atsevišķi individi apvienojas ģimenēs nesaraujamām, nešķiramām saitēm. Individi un ģimenes savukārt cieši saistīti valstīs. Valsts ir dabīgi – morāliskā vienība. Valstī individi savas dabīgās tiesība nezaudē, bet, neskatoties uz to, pilnīgi pakļauti valsts varai. Valsts vara sargā savu pilsoņu dabīgās tiesības un palīdz tiem sasniegt dzīves gala mērķi.
Tautsaimniecība ir valsts apvienotās tautas kopēja saimniecība. Pilsoņu un atsevišķu uzņēmumu pienākums ir kopējiem spēkiem vairot valsts labklājību. Šinī kopējā valsts saimniecībā tomēr katrs atsevišķs uzņēmums patur, līdzīgi indivīdiem, savu patstāvību un atbild par katru savu rīcību. Solidaritāte prasa privātas intereses nostādīt otrā vietā tikai tur, kur tās nenovēršami saduras ar tautas labklājību.
Runājot par solidaritātes principu, H,Pešs starp citu saka, ka sociālai kopdzīvei jābūt par svētību cilvēkiem un tai jāveicina labklājības attīstība, tā nedrīkst kļūt par lāstu. Lai gan katrs cilvēks arvien var ievērot savas personīgās intereses, tam tomēr jārespektē citu personu tiesiskās intereses, jo visiem ir tiesības uz laimi, labklājību un visiem citiem sabiedriskās kopdzīves labumiem.
Dzīve pēc solidaritātes principa dod iespēju ideāli izmantot katra atsevišķa cilvēka spējas, novirzīt tās katram vispiemērotākā darba vietā. Solidaritātes sistēmā darba dalīšanas un darba apvienošanas principi ir saskaņoti. Katrs strādā savā darba vietā, bet visi kopīgiem spēkiem rūpējas par valsts labklājību. Šeit darbs tiek stādīts pirmā vietā un to prasa no katra pilsoņa.
Valsts labklājība atkarīga no rīcībā esošiem vajadzību apmierināšanai nepieciešamiem līdzekļiem un no tā, ka šos līdzekļus iespējams sadalīt, lai pēc iespējas lielāks valsts iedzīvotāju skaits savas vajadzības varētu apmierināt. Šim nolūkam solidarisms prasa pavairot un uzlabot valsts saimniecību, piekopjot sapratīgu ārējās tirdzniecības politiku un pēc iespējas koncentrējot saimniecību iekšzemē.
Lai produktu ražošana arvien būtu piemērota tautas vajadzībām, tiek prasīta ražošanas kontrole. Ar šo kontroli solidaritātes sistema individu rīcību pilnīgi ierobežot negrib. Indivīdam jāatstāj iespējamība pelnīt, jo tikai tad var gaidīt sekmīgu darbu. “Pilnīgi bez patmīlības un bez jebkādām personīgām interesēm parasti intensīvi un neatlaidīgi individus nodarbināt nevar”, saka H.Pešs.
Solidaritātes sistēmas piekritēji konkurenci principā atzīst, bet prasa to ierobežot tur, kur saimnieciskie un citi apstākļi nav vienādi, kur stiprākais ar varu savu gribu var uzspiest vājākam. Konkurence pielaižama tad, kad tā miermīlīgā izlasē pašķir ceļu stiprākam.
Atsevišķa cilvēka sirdsapziņa (1), valsts vara (2) un arodorganizācijas (3) ir solidaritātes sistēmas kontroles faktori. Katra sabiedrība ir augsti vērtējama, kad tās locekļi ir morāliski augsti stāvošas personas, kad cilvēku rīcību nenosaka kaislības, bet gan prāts un sirdsapziņas balss. Kur cilvēku rīcību nosaka tieksmes un kaislības, tur taisnības nav, tur sabiedrība uzrāda tikai nevēlamas parādības. Ikviens cilvēks gan var laboties, bet tā kā ne katrs to spēj izdarīt, solidaritātes sistēmas piekritēji prasa valsts varas ietekmi gan likumdošanas ceļā, gan citādā veidā.
Trešais regulējošais faktors šinī sistēmā ir arodorganizācijas. Solidaritātes sistēmā arodorganizācijām piekrīt liela loma, jo tās uzskatamas par atsevišķiem orgāniem lielajā valsts organismā.
Solidarisms prasa izbeigt arī klasu cīņu, t.i. cīņu starp bagātākām un nabadzīgākām tautas šķirām. Šim nolūkam tiek ieteikta politika, kas censtos radīt lielāku un stiprāku vidusšķiru. Katram pilsonim solidaritātes piekritēji grib dot to, kas tam tiesiski pienākas. Strādnieku un uzņēmēju attiecību uzlabošanai viņi piegriež sevišķu vērību.
Solidaritātes sistēmā taisnība stāv pirmā vieta. Uz taisnības pamatiem kārtojas visas valsts iekšējās lietas un to ievēro valstu starptautiskā satiksmē. Blakus taisnībai, ar uzdevumu taisnību papildināt, solidaristi min mīlestību. Taisnība un taisnību papildinoša mīlestība ir tās saites, ar kurām šinī sistēmā grib vienot visus spēkus valsts stiprināšanai un pilsoņu labklājībai.

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pp|issue:/p_001_miap1939n07-08|article:DIVL166|query:liberalism|issueType:P

Trīs Baltijas trusīši un Krievijas-Vācijas pitonu tango, jeb Latvijas vēstures reizrēķins.


(Nav saldākais lasāmais, bet noderīgs ļoti. Skolotāji, skolnieki, visi, lietojiet. Mazapjoma tautu glābiņš ir pieredze, vērīgums, veselais saprāts un viedums, saliedētība. Skarbu piedzīvojumu latviešiem trūcis nav; vai esam sapratuši, mācījušies, vai rīkojamies viedāk? Mans iespaids ir tāds, ka Krievijas/PSRS taktika ir sīki izprātot kā būtu “dabiski” rīkojušies paši un tādus nodomus apsteidzoši uztiept upurim. Kamēr upuris pilnīgā neizpratnē pūlas pielabināt apmelotāju, tiek sagatavots uzbrukums, vainojot apmeloto. Par pārspēku skaidrs, runāt par godaprātu Krievijas varas gadījumā būtu smieklīgi. Mani visvairāk mulsina “Население встретило их восторженно, с красными знаменами” (Iedzīvotāji tos sagaidīja jūsmīgi, ar sarkaniem karogiem) attiecībā uz triju valstu pilsētām. Cik % tur bija patiesu valsts pilsoņu? Cik pielaizīties gatavo? Cik krievžīdu saskrēja līdzi krievu karaspēkam? Nav ne mazāko šaubu, ka šis tiešām sātaniskais revolūcijas eksports Baltijas valstīs ir bijis rūpīgi un veikli sagatavots krietni laikus un tikpat veikli īstenots 1939-40.gadā. Vienmēr atcerieties par Sarkanarmijas Politpārvaldes priekšnieku 1.ranga armijas komisāru Ļevu Mehlisu (savdabīgs Staļina spoguļattēls – fanātisks, dzēlīgs, paranoidāls. Dzimis Odesā žīdu ģimenē, bija Sarkanarmijas galvenais politkomisārs, Galvenās politpārvaldes (ГУПП РККА) priekšnieks. Vēlāk pat Hruščovs viņa kantori saucis par “traku suņu būri”.) Latvijā 1940.g.20.jūlijā par politisko darbinieku Propagandas kultūras pārvaldē iecelts Mauriks Vulfsons. Diemžēl jāatzīst, ka tagadējā pseidoliberālajā Latvijā Sor+Gob-zemes ieviešanas mēģinājumi ir atkal no divām pusēm un ar “Visu zemju (S) proletārieši (G), savienojieties” līdzīgu pieskaņu. Tam piespēlē likumīgās varas katra zara katra paviršība, katra kļūda, katra rijība – katra nekompetence. Mēģiniet iedomāties, ja austrumu kaimiņvalstij izdotos iepotēt Latvijas rietumvalstu lielā mērā par pūli degradētajai sabiedrībai sajūtu par Krievijas uzplaukumu.
Kompilāciju veidoju ‘Прибалтийская операция 1940 г.’ http://hrono.ru/sobyt/1900war/1940prib.php hronoloģijas ietvarā – trekninātais teksts)

1939

Valsts Prezidenta KĀRĻA ULMAŅA vēstījums 1939. g. 12. oktobrī.

Pēdējā laikā notikumi kara laukos un valstsvīru kabinetos ir risinājušies nepieredzētā un nepiedzīvotā straujumā, nesdami tautu un valstu dzīvē, tautu un valstu savstarpējās robežās un attiecībās pārvērtības, pārgrozības un pagriezienus, kuri ne tikai jauni, neparasti, bet patiesi vēsturiski.
Mēs esam bijuši visam tam liecinieki, patiesībā vēl vairāk – zināmos brīžos un posmos arī aktivi līdzdalībnieki, jo nevarējām un negribējām palikt malā Un ļaut notikumiem iet pāri mūsu galvām un pašiem tikt līdzaizrautiem nezināmā virzienā.
Ir pagājušas tikai nedaudz nedēļas, kopš dienas, kad sākās svarīgu līgumu virpulis. Bez panākumiem tapa pārtrauktas Anglijas, Francijas, Krievijas līguma sarunas, tad 19.augustā sekoja vācu-krievu saimnieciskā vienošanās, tad 23.augustā Maskavā tapa izstrādāts un parakstīts vācu-krievu neuzbrukšanas un sazināšanās pakts, 1.septembrī sākās Vācijas un Polijas karš, tam sekoja kara darbība rietumu frontēs starp Franciju, Angliju un Vāciju; tam sekoja Baltijas jūras noslēgšana un gandrīz pilnīga tālsatiksmes pārtraukšana. 17.septembrī Padomju Savienības karaspēks iesoļoja Polijā. 20. septembrī demarkācijas līnija starp Vāciju un Padomju Savienību. 28.septembrī seko jauns Vācijas un Padomju Savienības līgums, tiek nospraustas robežas uz Polijas bijušās teritorijas; Polija, mūsu lielais kaimiņš dienvidos, izbeigusi būt spēka faktors Austrumeiropā; nospraustas robežas mūsu lielo austrumu un rietumu kaimiņu Vācijas un Padomju Savienības interešu un ietekmju izplatījumam. Un 6./7.oktobrī no Berlīnes nāk rīkojums Baltijas valstīs dzīvojošiem vāciešiem izbraukt uz Lielvāciju, kas līdzinās paziņojumam, ka izbeidzas Vācijas tautiskās intereses šinīs valstīs. 28.septembrī parakstīts Igaunijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakts, kam 5.oktobrī seko līdzīgs pakts starp mūsu valsti un Padomju Savienību. Un 10.oktobrī nāca Lietavas-Padomju Savienības pakts, bet 11.oktobrī Maskavā ierodas Somijas valdības pilnvarotais politiskām un saimnieciskām sarunām.

Mūsu līguma saturs mums visiem zināms, bet ja es šodien gribu runāt arī par šo līgumu, tad pats šis līgums un visas attiecības, visi uzdevumi un pienākumi iekšējā un ārējā politika arī jāapsver un jāvērtē, izejot no jaunradušās stāvokļa, kura svarīgākos posmus es nupat atzīmēju.
Mierīgi un aukstasinīgi atskatīsimies atpakaļ un jautāsim, vai mēs esam rīkojušies pēc labākās ziņas un sirdsapziņas, vai esam rīkojušies tā, kā tas vislabāk atbilst tautas un valsts interesēm ? Vai būtu pamatota vieta balsīm, kas teiktu, ka mums būtu bijis jārīkojas citādi un, apsvērušiem visus apstākļus, nevajadzīgi padot draudiem mūsu pilsoņu mierīgo darbu un visu dzīvi? Mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas-Polijas karā, mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas karā ar lielvalstīm rietumos.

Bet gāja un iet pāri mūsu spēkam apturēt straujās un dziļās pārmaiņas, kas līdztekus karam norisinās starptautiskās attiecībās un varas samēros. Būtu ģeķība domāt, ka mēs būtu varējuši ietekmēt kaut vācu-poļu kara iznākumu, vai Vacijas-Padomju Savienības attiecību izveidošanos un no tā izrietošas sekas, lai gan tās skāra arī mūs. Mēs arī nevaram grozīt stāvokli, ka mūsu kuģniecība un tirdzniecība ārpus Baltijas jūras ir gandrīz nomirdināta.
Mūsu līgums ar Padomju Savienību par savstarpējo palīdzību. Pēc tam, kad uz Maskavu bija braukuši Vācijas un Igaunijas pārstāvji un mājās atgriezušies ar parakstītiem zināmiem paktiem, arī mēs, apsvēruši jaunradušos stāvokli, uzklausījām Maskavas valdības atgādinājumu apspriesties par politiskām attiecībām un panākt to noskaidrošanu.
Mēs atzinām, ka skaidrība nepieciešama savstarpējās attiecībās, lai radītu drošu pamatu turpmākai rīcībai. Arī mūsu pilnvarotie Maskavā parakstija savstarpējās palīdzības paktu.
Pakta saturs un noteikumi pilnīgi pieskaņoti un atbilst pakta virsrakstam un apzīmējumam. Sākumā, atgādinot draudzīgās attiecības sākot ar 1920.gada 11.augustā noslēgto miera līgumu, kurš paredz abpusēju neatkarības atzīšanu un neiejaukšanos otrās valsts iekšējās darīšanās, pirmajā pantā ir noteikums par savstarpējās, arī militārās palīdzības sniegšanu ienaidnieka uzbrukuma gadījumos. Tālāk tad noteikts, ka Padomju Savienības palīdzība Latvijai izteiktos gatavībā pārdot Latvijai uz atvieglotiem noteikumiem armijas apbruņojumu un citus kara materiālus. Mēs arī mūsu neatkarības nodrošināšanas nolūkos no savas puses izpildām Padomju Savienības vēlēšanos pēc flotes bāzēm Liepājā un Ventspilī un dažiem aerodromiem aviācijai, kā arī pēc bruņotu spēku turēšanas uz mūsu zemes iepriekš noteiktās vietās un daudzumā. Paktā ir arī skaidri pateikts, ka tā izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskārt abu līgumslēdzēju valstu suverenās tiesības, valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. Tie ir pakta galvenie punkti.
Man jāsaka, ka pakts, kā tas parasts Padomju Savienības paktos, izceļas ar savu skaidrību un noteiktību, kā arī ar otrās puses interešu atzīšanu un ievērošanu – un patiesi ir savstarpējs. Bet ja viņš ir savstarpējs, tad ne viena, ne otra puse nevar sagaidīt un prasīt, lai tai nebūtu jāuzņemas noteikti pienākumi. Tādus pienākumus šis pakts uzliek abām pusēm.
Mēs šos pienākumus apņemamies pildīt un mūsu piedzīvojumi ar miera līgumu un neuzbrukšanas paktu dod mums vajadzīgos pamatus ticēt, ka arī Padomju Savienība pildīs viņas parakstīto līgumu.
Pakts ir slēgts nevis miera laika apstākļos, bet tieši kara laika troksnī un tuva kara saspīlējumā, tāpēc tas ir arī neparastāks savos noteikumos. Bet par to tas liek pamatus skaidrām un pastiprināti labām attiecībām starp mums un mūsu lielo kaimiņu austrumos. Un mēs augsti ievērtējam šīs labās attiecības kaimiņu starpā. Nepiegriežot pelnīto vērību taisni labām kaimiņu attiecībām un draudzībai, meklējot draugus tikai tālumā, daža tauta ir bijusi spiesta samaksāt par to ļoti dārgi, samaksājot pat ar savu patstāvību un neatkarību. Tāpēc, vai draudzība un savstarpēja palīdzība kaimiņu starpā nedrīkst prasīt arī zināmu piekāpību, ja laiks un vieta uz to mudina, šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējās uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību, kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu. Vēl vairāk, tas pavairo arī Padomju Savienības drošību, un tas pats zīmējas uz mūsu kaimiņiem ziemeļos un dienvidos, Igauniju un Lietavu. Pie tam, Padomju Savienības labo ticību un patiesu gribu sadarboties pierāda Padomju Savienības gatavība Viļņu atdot atpakaļ Lietavai.
Bez tam, reizē ar līgumu atklātībai sniegtā oficiālā paziņojumā ir uzsvērts, ka Padomju Savienības un Latvijas valsts sistēmu izšķirība nav bijusi un nav šķērslis auglīgai sadarbībai abu valstu starpā. Tāpēc arī abas valsts līgumā ir apliecinājušas apņēmību neskārt otrās valsts iekārtu un sadzīves normas, atstājot līdz ar to neskārtu mūsu iekšējo un ārējo politiku.
Vēl viena piezīme. Līgumā ir minēta arī militāra palīdzība un paredzēti Padomju Savienības garnizoni uz Latvijas zemes.
Bet še nav jāaizmirst, ka šo garnizonu mērķis un uzdevums ir noteikta iecirkņa aizsardzība, bet nevis mūsu valsts aizsardzība vispārīgi, kas joprojām piekrīt un arvien piekritīs mūsu pašu armijai. Tas mūsu valstī, kuras patstāvību un neatkarību, kuras suverenās tiesības arī šinī līgumā atzīst Padomju Savienība, citādi arī nevar būt.
Un vispārīgi – mums pašiem un tikai mums pašiem piekritīs un tikai no mums pašiem atkarāsies tautas un valsts spēka un stipruma celšana un saglabāšana. Nekas, nekas, arī neviens līgums, ne pakts mums šo uzdevumu nav atņēmis, ne arī šo pienākumu no mūsu pleciem noņēmis. Un mēs nevienam neatdosim un neviens mums neatņems mūsu rīcības brīvību.
To apzinādamies, tad arī paliksim un būsim tagad un visos laikos stipri un nelokāmi drosmē un paļāvībā, skaidri apzinādamies un nekad neaizmirsdami – neviens – savus pienākumus un uzdevumus valsts un sava šaurākā darba dzīvē un gaitās, paliksim un būsim karstie un pašaizliedzīgie, bet arī nešaubīgie patrioti, kādi esam arvien bijuši arī mūsu tautas un valsts visgrūtākos brīžos, nesatricināmu ticību liksim domās, vārdos, darbos – it visi, kā karavīri kara laukā, jo arī tur ceļu un mērķi zina tikai pavēlnieks, visiem pa priekšu iedams uguns līnijās.
Mūsu valsts ir patstāvīga un neatkarīga, un brīva iekšējā un ārējā politikā un tāda arī paliks. Mēs paši to tādu uzturēsim.
Ir taisnība, ka pašreiz mēs piedzīvojam grūtību pilnu laikmetu tautas un valsts dzīvē. Katrs uzmanīgs vērotājs zina un arī jūs zināt, kādas dabas ir šās grūtības iekšzemē un kādas nāk no ārienes. Valdība apzinās savu atbildību un savu atbildību arī nesīs. Bet šinī laikā liela atbildība gulstas uz ik katra pilsoņa, un pilsoņiem jāzina, ka valdība no visiem prasa atbildību visās vietās un lietās.
Divas svarīgākās lietas, no kurām atkarājas mūsu nākotnes gaitas: pirmkārt, mūsu pašu spēks un stiprums, un otrkārt – kara norise. Pēdējo mēs nespējam un nevaram paredzēt un izrēķināt, kā to visskaidrāk jau pierādija pēdējās 6 nedēļas.
Tāpēc daudzkārt lielāku nozīmi iegūst mūsu pašu spēks un stiprums – saimnieciskais, politiskais, garīgais.
Saimnieciskais spēks un stiprums būs uzturēts un saglabāts, ja jo drīzāk mums izdosies piespiest sevi piemērot visu saimniecību jaunajiem kara ietekmētiem apstākļiem ražošanā, ražojuma sadalīšanā šā vārda plašākā nozīmē – un patēriņā, kā arī apdomīgā taupībā; ja drīz panāksim ārējās tirdzniecības piemērošanu jaunajiem apstākļiem, tiklab importā, kā eksportā, ja izkopsim un iespējami paplašināsim tirdzniecību ar Padomju Savienību, ar kuru nupat slēdzam jaunu tirdzniecības līgumu, paplašinot pastāvošā līguma apjomu, bet tāpat arī ar Vāciju, Angliju un citām valstīm, kuras mums sasniedzamas. Un – par visām lietām darīsim visu, lai mēs paliktos ārpus kara darbības.
Saimnieciskā plāksnē darbs ir jau grūts un var palikt vēl grūtāks. Pasaulē jau tikpat kā pilnīgs saimniecisks sastrēgums : neitrāli kuģi vairs nav droši, pasaules ostas tukšas, sliežu ceļu satiksme pārtraukta, dzelzi un degvielas aprij kara lauki, pārtikas vielas pirmā vietā aiziet armijām.
Nav noliedzams, ka arī mums uzliktā nasta ir smaga, rūpēs un izrīcībā. Bet vai šodien ir kāda valsts, kura nenes tādu pat smagumu? Un dažām valstīm bez tam vēl jāpanes kara apstākļi, vai vismaz mobilizācija un tieši kara draudi pie robežām.
Mēs neesam visgrūtākā stāvoklī, un padomāsim, vai gadi, kad esam dzīvojuši pārpilnībā, mums neuzliek pienākumu mazliet paciesties, kad uznāk grūtāki brīži. Kad būsim pilnīgāki piemērojušies jaunajiem apstākļiem – vēl jau tikai 6 nedēļas pagājušas, kad atjaunosies ārējā tirdzniecība, tad atkal atbrīvosies plašākas izredzes un būs jaunas darba iespējas. Bet darba un izpeļņas arī tik un tā mūsu zemē netrūks. Mums ir uzkrāti darāmi darbi, uzkrāti līdzekļi. Tiklīdz būs darba roku pārpalikums, darbus sagādāsim. Tikai atminēsim, ka jaunais stāvoklis prasa sadarbību, nevis pretdarbību, vienalga, kur un kādā veidā. Valdība gādās par sadarbību un sastrādāšanu ar ārvalstīm, uzturēs sadarbību arī valsts iekšējā dzīvē. Valdība arī turpmāk netaupīs pūles, lai mēs paliktu ārpus kara sarežģījumiem un nekad neapstāsies rūpēs par mūsu drošību.
Armijas cīņas gars jāuztur, cīņas spējas un spēks jāvairo. Bet līdz ar cīņas garu jāuztur un jāstiprina arī pilsoniskās drosmes gars pilsoņos, atbildīgās vietās jo sevišķi, šo pienākumu mums uzliek arī jaunais savstarpējās palīdzības pakts, jo mums jābūt sagatavotiem kritiskā brīdī, ja kara darbība draudētu atkal mums tuvoties, pildīt savu pienākumu arī pakta noteikumu robežās. Tāpēc valdība armijai piegriezīs augošu vērību.
Valdība gādās arī par drošību zemes iekšienē. Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes, un ja taisni šinīs dienās šādas baumas top iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata un šādu baumu fabricētāji un iznēsātāji dara to šauru aprēķinu dēļ, bet arī uz sava riska, vienalga, kādā valodā šās baumas top izplatītas. Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējās vienības šķēlējiem.
Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet ja pie mums rastos kādi, kas tā domā, tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi.
Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radijusi arī vāciešu masu izceļošanas kustība. Man jāsaka, ka viņi darītu pareizāk, ja paši savā labā stingri nostātos pret satraukuma radīšanu. Pavisam aplams ir ļaunprātīgais izdomājums, ka vāciešu izceļošana stāvētu kaut kādā sakarā ar jauno līgumu ar Padomju Savienību. Cik nepamatota ir šī iedoma, redzams jau no tā, ka līdzīga izceļošana sākusies no tādām valstīm, kuras nekādus tamlīdzīgus līgumus nav noslēgušas. Vāciešu aizsaukšana izriet vienīgi no Vācijas valdības apsvērumiem, neatkarīgi no kaut kādiem citiem apstākļiem. Mūsu vēlēšanās ir braucējiem tikai palīdzēt izceļošanas grūtības atvieglot, bet katrs satraukums strādā tam pretī un var pat iznīcināt valdības labos nodomus.
Viens satraukuma veids šinī sakarībā ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot reizē ar vāciešiem. Kāpēc – to laikam viņi paši zina, bet viņi maldas, ka pie mums drošība varētu tikt traucēta un ka tādēļ viņiem jāaizbraucot. Un bez tam, ja kādas briesmas draudētu, tad taču visiem, ne jau viņiem vien.
Bet lai kādi viņu iemesli – ja kāds grib braukt, lai, bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem – Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos.
Protams, ka tiklab valdība, kā arī sabiedrība zinās un mācēs šādu rīcību novērtēt pēc nopelna. Šo «konjunktūras latviešu», no kuriem daži sevi veltīgi pieskaita inteliģencei, nevienam nebūs žēl. Varbūt šīs dienas un viņu pārbaudījumi ir svētīga lieta. Mēs redzam ne tikai īsto patriotismu, bet arī cilvēku raksturu. Mēs redzam, kam vārdi ir bijuši tikai vārdi, atšķirībā no tiem, kam vārdi pārvērtušies dziļā, stingrā pārliecībā, šī nosodāmā parādība rāda atkal par jaunu, cik nepieciešama mums vēl taisni garīgā augšana, cik liels spēks ir garīgam stiprumam un cik gļēvu padara cilvēku garīga stipruma trūkums. Uguns šķīsta zeltu, grūtības – cilvēku.
Lai māca šās dienas mūs visus arvien vairāk dzīties pēc iekšējā garīgā spēka un stipruma, dzīties pie dziļākas atziņas par to, cik augstu stādams viss garīgais. Ir taisnība, ja prof. Ziemelis nupat vēl teica: jāapzinās, ka mūžīgs ir tikai tas, kas sasniegts ar garu. Ticības un paļāvības, vienības un vienprātības gars ir bijis mūsu dziļākais, dzidrākais spēka avots visos – grūtos un smagos, bet arī izšķirošos brīžos. Atskatoties mūsu neatkarīgās Latvijas vēsturē, nevaram atrast salīdzinājumu mūsu tagadējiem pārdzīvojumiem, kā tikai taisni pašā pirmajā pastāvēšanas gadā. Arī tad ap mums plosījās karš, un katra diena nesa smagas ziņas no ārpasaules, kas nodarbināja mūsu sirdis un prātus. Arī toreiz mums bija jābūt gataviem katru dienu piedzīvot apstākļu maiņu un bija jābūt gataviemtaisīt jaunus lēmumus. Arī toreiz valdija šaubas un bažas. Un tomēr, neskatoties uz visu to, Latvijas vārds, reiz izteikts, vairs nepazuda no mūsu lūpām un no mūsu sirdīm. Un vēl jo vairāk – Latvijas valsts nepazuda no Eiropas kartes.
Bet ir arī milzīga atšķirība starp toreizējo un tagadējo stāvokli. 20 gadi neatkarīgas dzīves, noorganizēta valsts un visas iestādes, pašu armija, apgāde, ceļi, skolas. Ir viss tas, no kā mums toreiz nebija nekā. Un arī ticības, paļāvības un vienības gars mūsos ir stiprāks tapis, arvien stāvēdams sarga vietā par Latvijas valsti.
Un lai šis spēka un stipruma gars mūžīgi stāvētu sarga vietā par mūsu brīvo, nacionālo valsti Latviju, kuras, arī šodien neskārtās suverenās tiesības mēs izkarojām, nostiprinājām miera un citos līgumos ar ārvalstīm. Tas tēvzemes mīlestības gars, kas mūs māci ja upurus nest un visu ziedot Latvijas labā, tas rādija mums, ka tikai patstāvīgā nacionālā valstī latviešu tauta sevi patiesi atradīs un tikai še varēs pastāvēt ne tikai miera dienās, bet arī vētrās un viesuļos.
Par mieru mēs aizlūdzam baznīcās. Arī no šās vietas, es raidu brīvas tautas aicinājumu, tās tautas, kas pārdzīvojusi pasaules karā vissmagākos pārbaudījumus, es raidu aicinājumu karojošām pusēm – apdomāties, kamēr vēl nav galīgi par vēlu.
Bet, mūsu pašu spēks ir mūsu ziņā. Pagātnes pieredzē smelsimies atziņu nākotnei, ka arī visgrūtākie brīži ir pārciešami un pārvarami, ja netrūkst ticības, drosmes, izturības, neatlaidības un vienības.
http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_miap1939n11|article:DIVL40|issueType:P

Valsts Prezidenta pavēle armijai un flotei. 1939.g. 11.novembrī.

Karavīri! Šodien visa tauta un zeme piedalās mūsu armijas nodibināšanas 20.gada dienas svinībās. Armija mūsu pašu valstī sāka organizēties reizē ar valsts proklamēšanu jau pirmo dienu cīņās, un 1919.gada 11.novembrī bija tā izveidojusies un bija jau pierādijusi cīņās savas spējas un uzvarās kaldinājusi neuzvaramas varonības garu, ka šo dienu nozīmēja par mūsu armijas dibināšanas dienu, šī pati diena, būdama vēsturiska kā Rīgas pilnīgas un galīgas atbrīvošanas diena, ir arī Lāčplēša kara ordeņa un kara invalidu diena, šī diena atcerējumā un godinājumā vieno visu pilsoņu prātus un domas ap mūsu, no pašu tautas izaugušo armiju ap mūsu pirmo dienu armijas vadoņiem, ap tiem, kas pirmie bija cīņās, kas izšķīra sadursmes mūsu tēvzemes labā, kas mājās pārnāca kā uzvarētāji, līdzatnesdami varoņu nāvē zaudētos, līdzatvezdami tos, kuru dzīvības gan bija paglābtas, bet viņu tēvijas godam un drošībai izlietās asinis viņus atstāja kā invalidus.
Karavīri, kas jūs tagad stāvat mūsu armijas rindās, šodien tautas un manas domas veltītas arī jums, šo varoņu gaitu turpinātājiem, cīņās un uzvarās radīto un kaldināto tradiciju tālāknesējiem, glabātājiem, sargātājiem un stiprinātājiem.

Cīņās mūsu armija guva uzvaras ne tikai ar ieroču un bruņojuma spēku, jo ieroču un bruņojuma bija maz, bet šīs uzvaras tika gūtas vairāk gan ar gara stiprumu, dzelzs gribu, nesalaužamu ticību un stingro pašdisciplīnu, šos tēvzemes mīlestības apgarotos karavīrus vadija priekšnieki, kas paši bija priekšzīme un paraugs visiem padotajiem, un jo zīmīgu un ievērojamu man un arī jums, karavīri, šo 20.atceres dienu padara tas, ka tagadējais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis toreiz bija mūsu armijas virspavēlnieks un visus šos 20 gadus par mūsu armiju vai nu tieši gādāt varējis, vai to arvien ir savās rūpēs ieslēgtu turējis. Un kopā ar viņu, armijā savu atsevišķo daļu priekšā, uzvaras ceļā to veda tagadējais armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis. Tas lai jums, karavīri, un visiem citiem ir atgādinājums un pierādījums, cik stipra ir vienība mūsu armijā. Tas lai stiprina apziņu visiem, ka tur, kur valda vienības gars, tur nezudīs arī varonības gars.
Un šinī svinīgā brīdī es izsaku savu atzinību mūsu armijas piederīgiem, virsniekiem, instruktoriem, kareivjiem par labi un apzinīgi pildīto dienestu un par sekmēm dienesta gaitās. Mana pateicība lai izteikta visiem, kas izaudzinājuši krietnus, uzticamus tēvzemes dēlus tām jaunajām maiņām, kuras ik gadus nāk un iet caur mūsu armijas un flotes rindām. Slava un mūžīga piemiņa tiem, kas cīņu ugunīs deguši un vislielāko upuri – savu dzīvību atdevuši par tautas svētāko ilgu piepildījumu, par brīvo, neatkarīgo Latviju.
Karavīri – virsnieki, instruktori, kareivji, kara jūrnieki – turiet svētu zvērestu, ko nodevāt karavīru goda tērpu uzvilkdami, pildiet savu pienākumu apzinīgi un disciplinēti, topiet sava tērpa cienīgi valkātāji, tad labi sagatavoti jūs būsat kalpošanai valstij un tautai, tauta jūs mīlēs un cienīs, valsts un valdība rūpēsies un gādās par jums – un droši pasargāta tagad un visos laikos dienās un nedienās, būs mūsu zeme, mūsu valsts un viņas pilsoņi, mūsu valsts reiz novilktās, neskaramās robežās. Pildiet savu pienākumu – tad arī Dievs svētīs Latviju.
Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis.
http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_miap1939n11|article:DIVL61|issueType:P

Vilhelms Munters 1940.gadā Lavrentijam Berijam. PSRS Iekšlietu Tautas Komisāram no V.Muntera

…[280.] Pēc [1939] savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas starp PSRS un Latviju radās tik daudz tehnisku, tiesisku un sadzīvisku problēmu, ka to atrisināšanai nācās radīt speciālas iestādes. Tādā kārtā tika izveidots speciāls īpašu uzdevumu ģenerāļa amats pie armijas komandiera (šajā amatā tika iecelts ģen/erālis/ Hartmanis) un garnizonu apgādes komiteja pie zemkopības ministra (priekšsēdētājs agronoms Krisbergs). Līdzīgas iestādes izveidoja arī Igaunijā un Lietuvā.

Kopumā jautājumi, kas saistīti ar padomju karaspēka atrašanos Latvijas teritorijā, sadalījās trijās grupās:
1) garnizonu izvietošana, 2) disciplināri tiesiskie jautājumi, 3) apgāde, ieskaitot celtniecību. Pirmos divus pārzināja armijas štābs, pēdējo apgādes komiteja.

Kas atteicas uz garnizonu izvietošanu, tad valdības vadošā līnija jau no pirmā brīža bija šāda: pēc iespējas sašaurināt izvietojuma joslu, kurai būtībā un atbilstoši līgumam rietumu robeža bija jūras krasts. Latvijas delegāti ar ģen/erāli/ Hartmani priekšgalā saņēma norādījumu stingri ierobežot izvietojuma zonu no ziemeļiem uz dienvidiem, bet īpaši austrumu virzienā, t.i., nepieļaut garnizonu izvietošanu pārāk tālu no jūras krasta. Tādas valdības līnijas galvenais motīvs bija vēlēšanās izolēt padomju karaspēku no iedzīvotājiem. To atzina par vēlamu divu iemeslu dēļ: 1) valdība baidījās radīt pārāk lielas neērtības zemniekiem, kurus vajadzēja pārvietot un atlīdzināt par ciestajiem zaudējumiem, 2) valdība baidījās no komunistiskās propagandas. Turklāt valdība cerēja, ka tad, ja padomju karaspēku izvietos Liepājas (Libavas) un Ventspils (Vindavas) jūras kara bāzu tuvumā, tad sakarus starp garnizoniem un Padomju Savienību galvenokārt uzturēs pa jūras ceļu un tādā kārtā kontakts starp padomju karaspēku un vietējiem iedzīvotājiem būs vēl vairāk ierobežots. Turklāt valdībai nācās rēķināties vēl ar to, ka vajadzēja izstrādāt pilnīgi jaunu Latvijas karaspēka dislokācijas plānu valsts rietumu daļā, jo armija zaudēja Liepājas [281.] kara pilsētiņu, kur bija izvietota (nesalasāmi, laikam domāta Kurzemes. Tulk.) divīzija. Pēdējo tagad vajadzēja izvietot pa Kurzemes un Zemgales mazajām pilsētām, kas nebija viegls uzdevums atbilstošu kazarmu un dzīvojamo telpu trūkuma dēļ. Katrs provinciāls centrs, kas tika atdots padomju garnizoniem, nozīmēja pašu karaspēka dislokācijas iespēju sašaurināšanu. Pieļaut to, lai kādā vietā, vai pareizāk, apvidū, padomju un Latvijas karaspēks izvietotos “pamīšus”, Kara ministrija un armijas štābs uzskatīja par pilnīgi nepieļaujamu.

Dzīvē padomju karaspēka izvietošana Latvijā tika atrisināta visai labvēlīgi (no Latvijas redzespunkta). Vienīgais punkts, par kuru iebilda, bija Ezere, kas atradās uz Latvijas un Lietuvas robežas, visai tālu uz austrumiem no jūras krasta. Šo piekāpšanos pārmeta personiski ģenerālim Balodim (par to es sīki rakstīju jau citā ziņojumā). Taču ar to samierinājās, vēl jo vairāk tāpēc, ka padomju korpusa pavēlniecība atzina Ezeri par ne visai noderīgu vietu un apsolīja izvest karaspēka daļas no turienes uz Priekuli vai Vaiņodi (precīzi neatceros), t.i., tuvāk jūras krastam.

Daudz sliktāks stāvoklis bija Igaunijā un Lietuvā, kur, izvietojot padomju karaspēku, neizdevās īstenot principu, pēc kura vadījās Latvijas valdība.

Pēc padomju karaspēka ievešanas visu uzmanību pievērsa attiecību sakārtošanai starp padomju (karaspēka) daļām un vietējo militāro un civilo varu, kā arī garnizonu apgādei, sadzīves jautājumiem (pārvietošanās jautājumiem ārpus garnizona, komandieru un karavīru atvaļinājumiem, ģimeņu
atbraukšanai u.tml.).
Šie jautājumi bija aktuāli arī Lietuvā un Igaunijā, un, kad 1939. gada decembrī (?) notika kārtējā Baltijas Antantes konference, atzina par vēlamu apmainīties ar informāciju visos jautājumos, kas saistīti ar padomju karaspēka ierašanos Baltijas valstīs. Līdzīgā veidā tika atzīts par vēlamu saskaņot triju valstu taktiku sarunās ar padomju valdību par atsevišķām vienošanām, kas izrietēja no savstarpējās palīdzības pakta, piemēram, par dz/elzceļa/ transportu, par telegrāfu un telefonu, par atsevišķu karavīru un karaspēka daļu došanos pār robežu, par celtniecību utt. Visi trīs ārlietu ministri: Pīps, Urbšis un es uzskatījām, ka vislabāk būtu bijis vest tehniskās sarunas ar PSRS kopīgi visām trijām valstīm. Tomēr mēs atzinām, pirmkārt, ka diezin vai tas būs pieņemams pašu valdībām un, otrkārt, tomēr konkrētie [282.] apstākļi katrā valstī bija atšķirīgi, tāpēc saskaņot taktiku bija iespējams tikai galvenajos jautājumos.
Tādēļ nolēma dibināt kontaktus starp iestādēm, kas pārzina padomju garnizonu izvietošanu un apgādi. Šo kontaktu sakarībā notika divas (vai trīs) atbilstošo personu (no Latvijas puses ģen/erālis/ Hartmanis vai Krisbergs, no Igaunijas puses, liekas, Kāsins, un vēl kāds militārais darbinieks no Lietuvas puses uzvārdu neatceros) apspriedes. Tomēr katra valsts turpināja rīkoties vairāk vai mazāk patstāvīgi, un parasti mēs uzzinājām par noslēgtajām vienošanām tikai tad, kad vajadzēja runāt par saskaņošanu (sakarā ar to, ka visi šie jautājumi man ir sveši un ir tīri tehniski, es nevaru bez šiem ziņojumiem precizēt atsevišķus konkrētus faktus).

Cits kontakta veids bija šāds. Mums izveidojās paradums, ka katrs Baltijas valstu ārlietu ministrs, ja iespējams, reizi nedēļā pieņēma abu pārējo valstu sūtņus, lai apmainītos ar kārtējo informāciju. Šinī gadījumā apmainījās arī ar ziņām jautājumos, kas skāra padomju garnizonus. Šī metode dublēja, tā sacīt, attiecīgo iestāžu tiešos kontaktus, par kuriem minēts augstāk. Šo pašu jautājumu apstrāde veidoja mūsu Maskavas misijas galveno darbību. Gandrīz nepārtraukti tur bija delegācijas un delegāti, saimnieciskie, militārie darbinieki, dzelzceļnieki, politiskai informācijai atlika maz laika. Īpašas instrukcijas ar politisko informāciju netika sniegtas, bet, pats par sevi saprotams, sūtnis zināja, ka mūs visvairāk interesēja attiecības ar Angliju un Franciju. Protams, nedrīkst aizmirst Baltijas valstu misiju kontaktus, kas bija izveidojušies sen, atbilstoši lēmumiem vienā no pirmajām Baltijas konferencēm, ko realizēja visās galvaspilsētās, kur tika informēti Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji.

No Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja referāta (liekas, 1940.g/ada/ 16.III) mēs izdarījām secinājumus, ka padomju valdība ir apmierināta ar pakta īstenošanu.

[283.] Man tika uzdots jautājums, vai Latvijā bija vērojamas svārstības sakarā ar orientāciju uz PSRS vai Vācijas pusi. Par šo jautājumu es jau izteicos iepriekšējos ziņojumos, bet varu vēlreiz paskaidrot sekojošo:

Latvijas tautas un politisko darbinieku nospiedošais vairākums pret visu vācisko izturējās ar neuzticību, pat naidīgi. Demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas laikā Vācijā tas izpaudās mazāk spilgti, bet ar nacionālsociālistu nākšanu pie varas pretvācu noskaņojums krasi pastiprinājās. Daudziem bija zināmas Hitlera grāmatas tēzes par “pagriezienu uz austrumiem” pret Padomju Savienību un “tai pakļautajām nomaļu valstīm”. Atmiņā tika atsaukta t.s. “Drang nach Osten” ideoloģija; atcerējās arī vācu nodevīgo politiku 1918., 1919.g./adā/. Turklāt vietējā vācu minoritāte izvērsa spēcīgu propagandu un bieži draudēja latviešiem ar to, ka, lūk, atnāks Hitlers, Latvijas nebūs un zemniekiem atkal atņems zemi.
Kad Latvijā 1934.gadā nodibinājās autoritārs režīms, viens no galvenajiem Ulmaņa uzdevumiem bija vācu saimnieciskās ietekmes izskaušana Latvijā un vāciešu sabiedrisko organizāciju (ģilžu u.c.) iznīcināšana.
Tas viss kopā radīja to, ka attiecības ar Vāciju bija ļoti saspīlētas. Protams, mēs ievērojām zināmu uzmanību, lai lieta nenonāktu līdz atklātam kofliktam un lai netiktu pārtrauktas svarīgās ārējās tirdzniecības attiecības ar Vāciju. “Zemapziņā” cerējām uz to, ka PSRS personā mums ir, tā sacīt,
potenciāls aizstāvis, lai gan konkrēta pamata šādam pieņēmumam mums nebija.

Ar Vācijas politiskās aktivitātes palielināšanos Eiropā un ar pretpadomju propagandas izvēršanu Vācijā Latvijā auga bažas. Radās jautājums, ko darīt padomju un Vācijas koflikta gadījumā. Atbildēt uz šo jautājumu neviens neprata. Iet ar Vāciju? Nekad! Iet ar Padomju Savienību arī nav vēlams: ienāks
padomju karaspēks un neaizies. Čehoslovākijas notikumi izsauca jaunu sabiedriskās domas sašutumu vilni. Visas simpātijas bija čehu pusē. Publiskās vietās, tramvajos asi nosodīja vāciešus. Nereti bija vērojami naidīgi izteicieni un publiski izlēcieni pret vāciešiem. Valdībai nācās pārliecināt tautu. Kad es atgriezos no Ženēvas pēc Minhenes līguma noslēgšanas, Vācijas sūtnis fon Šaks iedeva iesniegumu par Latvijas sabiedrībā pret Vāciju vērstu jūtu izpausmi. Nācās viņu mierināt. Viņš un viņa pēctecis fon Kotce man uzdeva jautājumu, vai starp mums un PSRS nepastāv kāda slepena vienošanās. Tāpat kā Čehoslovākiju sauca [284.] par padomju aviācijas māti, Vācijas presē aizvien biežāk un biežāk sākās uzbrukumi Latvijai, pārmetot, ka tā nodod savu teritoriju kā placdarmu pad/omju/ karaspēka rīcībā (norādu uz sarunu ar Vērmanu par Latvijas teritorijas pārlidošanu un uz atšķirībām Latvijas un Igaunijas orientācijā, par ko es rakstīju jau agrāk). Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju (no 1939.g/ada/ 7.(?) jūnija) nesa zināmu nomierināšanos. Jau pieklājības pēc vācu presei vajadzēja atturēties no uzbrukumiem, bet Vācijas sūtnis man divreiz norādīja uz to, ka Berlīne turpina būt neapmierināta ar Latvijas politiku.
Neuzbrukšanas līgumam deva divējādu skaidrojumu: runāja, ka tas ir tikai taktisks manevrs, lai apkaunotu Rūzveltu, kurš bija vērsies pie Hitlera ar prasību publiski paziņot, ka viņam nav nodoma uzbrukt veselai virknei vārdā nosauktu valstu. Tā līgumu novērtēja arī diplomāti. Tika izteikts, bet visai
reti /viedoklis/ (no vadošām personām es to nekad nedzirdēju), ka neuzbrukšanas līgums nozīmē, ka Vācija ies uz Padomju Savienību dienvidu virzienā.

Kad tika noslēgts Padomju Savienības un Vācijas līgums par neuzbrukšanu, Latvijā jūtami nomierinājās: tiešās briesmas tikt samaltiem starp diviem lieliem “dzirnakmeņiem” bija pagājušas garām. Vai uz ilgu laiku? Šo jautājumu neviens sev neuzdeva. Bet pretvāciskās noskaņas nemazinājās. Piemēram, ar lielu prieku man sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš paziņoja, ka kāds no padomju pārstāvniecības viņam teicis, ka, lūk, Ribentrops jau divas reizes lidojis uz Maskavu, bet Molotovs pat nedomā braukt uz Berlīni. Uzskatīja, ka Vācija tagad ir atkarīga no Padomju Savienības un ka tāpēc var drošāk paust savu pretvācisko noskaņojumu. Lai novērstu nevajadzīgus kritiskus uzbrukumus Vācijai sarunās un presē, bija jāiegulda liels darbs. Es daudzas reizes norādīju uz padomju preses piemēru tam pašam Bērziņam un atsevišķām redakcijām par korektu Vācijas militārās un politiskās darbības apgaismošanu.

Tagad dažus vārdus par noskaņojumiem Latvijā sakarā ar savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar PSRS. Tos nekādā gadījumā nevar nosaukt par vienveidīgiem, bet, gluži pretēji, tie bija ļoti, ļoti pretrunīgi. Pati Padomju Savienības prasība par Padomju Savienības un Latvijas savstarpējo attiecību
noskaidrošanu, ko sarunā ar sūtni Kociņu izteica Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1939./gada/ 29. vai 30.septembrī) bija pārsteigums tikai laika ziņā. Mēs domājām, ka pēc padomju un igauņu pakta būs kāds starplaiks un tikai tad nāks mūsu kārta. Jautājums būtībā visai valdībai bija skaidrs, ka Padomju Savienības prasības vajadzēs pieņemt, nebija tikai zināms, kādas tieši šīs prasības būs. Pats Ulmanis, kura viedoklis katrā ziņā bija izšķirošais, domāja, ka mums tiks uzstādītas analoģiskas prasības tām, kas rada savu izpausmi padomju un igauņu paktā, [285.] ka Padomju valdība aprobežosies ar savstarpējās palīdzības paktu, bez karaspēka ievešanas mūsu teritorijā; galējā gadījumā, es domāju, ka padomju puse pieprasīs bāzi Liepājā (Libavā). Visi kabineta locekļi piekrita tam, ka nav citas izejas, kā pieņemt padomju prasības. Iekš/lietu/ ministrs Veidnieks izteica viedokli, ka vajag pretoties prasībām ievest karaspēku Latvijas teritorijā, ja vajag, ar ieročiem rokās, bet, kad viņam pierādīja tādas rīcības neiespējamību un bezcerību, tad arī viņš piekrita pārējo viedoklim. Tādā kārtā sarunām es saņēmu visai plašas pilnvaras.
Pats līguma saturs tika uzņemts dažādi. Es to iezīmēju kādā publiskā runā, atkārtojot Staļina vārdus, ko viņš man teica sarunu laikā: daži teiks pakts, tā ir laba lieta; citi teiks nodevība, trešie paskatīsimies.
Īpaši asi paktu nosodīja militāristu vidē. Par to man deva mājienu ģen/erālis/ Balodis, sakot: “Nu, jums tagad uzbrūk un man nākas jūs aizstāvēt. Lai gan pakts smaga lieta, bet es esmu pārliecināts, ka jūs izdarījāt visu, kas no jums atkarīgs.” Pēc pakta noslēgšanas sākās zīlēšana par to, kāds mērķis ir PSRS, slēdzot šos paktus ar Baltijas valstīm. Visi bez izņēmuma domāja, ka pakts vērsts pret Vāciju. Ģen/erālis/ Berķis un ģen/erālis/ Rozenšteins, kā arī daži valdības locekļi, ar kuriem nācās apmainīties domām (arī neatceros, kas tieši, bet, liekas, Bērziņš un Einbergs) uzskatīja, ka pad/omju/ karaspēku uzturēšanās Latvijas teritorijā nebūs ilgstoša. “Ja karš beigsies, tad, vienalga, kas uzvarēs, bet padomju karaspēku šeit neatstās,” tā viņi izteica savu viedokli. Tika apspriests (bet tikai militārajās aprindās) arī jautājums, kā rīkoties padomju un vācu savstarpējo attiecību jauna pagrieziena un bruņota konflikta rašanās apstākļos. Līdz speciāla plāna izstrādāšanai lieta nenonāca un augstākajā kara padomē par to nekad netika runāts. Es varu spriest par to tikai pēc savām gadījuma sarunām ar ģenerāli Balodi, Berķi un Rozenšteinu, ka vadošie militārie darbinieki sliecās uz to, ka Padomju Savienības un Vācijas konflikta gadījumā Latvijas armiju vajag censties sakoncentrēt valsts dienvidu daļā, lai a) nezaudētu dzīvo spēku pirmajā vācu uzlidojumā, b) lai /Latvijas armiju/ atkāpjoties nenoslaucītu padomju karaspēka daļas.
Jo karš ieilga (Somijas un Norvēģijas notikumi), jo vairāk ziņu nokļuva pie mums no vācu okupētās Polijas daļas, jo labvēlīgāk sāka novērtēt savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS. Man atklāti un anonīmās vēstulēs izteica atzinību par pakta noslēgšanu, bet sākumā bieži bija dzirdami kritiski vārdi.

Tikai pēc š.g. 15. 21.jūnija notikumiem atsevišķu personu noskaņojums sāka mainīties. Bija dzirdami pārmetumi padomju valdībai, ka tā izrādījusies tāds pats plēsoņa kā agrāk vācieši. Ulmanis cerēja, [286.] ka lieta aprobežosies ar valdības maiņu, turklāt viņš pat domāja, ka daži no vecās valdības sastāva var palikt, konkrēti Birznieks, Blumbergs un Auškāps.
Pēc valdības maiņas es izbraucu uz vasarnīcu un ne ar vienu no bijušajiem ministriem nesatikos, izņemot Ulmani (par ko es rakstīju citā ziņojumā)…
https://www.vestnesis.lv/ta/id/32388

… Uz 1939.gadu juridisks spēks bija līgumiem: Par mieru (1920); Par visu jautājumu miermīlīgu risināšanu (1932.g. februāris … Baltijas pievienošanu PSRS nosacīja:
1. Neuzbrukšanas parta starp Vāciju un PSRS slepenais papildu protokols.

2. Paktu par savstarpēju palīdzību parakstīšana (1939.gada augusts-septembris-oktobris)

Sarunā ar G.Dimitrovu 1939. 25.oktobrī Staļins ir teicis: “Padomju valdība uzskata, ka ar savstarpējas palīdzības paktiem ar Igauniju, Latviju un Lietuvu ir atrasts veids, kā ļaut Padomju Savienībai iekļaut savā orbītā vairākas valstis. Tomēr šajā nolūkā ir stingri jāievēro ti iekšējais režīms un suverenitāte, necenšoties sovjetizēt. Nāks laiks, turpināja Staļins, kad viņi paši to izdarīs”.

K.E.Vorošilova 1939.gada 15.oktobra ziņojums J.V.Staļinam un V.M.Molotovam. РГАСПИ. Ф. 17. Оп. 166. Д. 615. Л. 59 (подлинник, машинописный текст)
[Ierobežots Sarkanarmijas kontingents (Latvijā savstarpējās palīdzības līguma pielikuma slepenā protokolā bija saskaņots padomju karaspēka apjoms 26 tūkstoši cilvēku, kas ir aptuveni vienāds ar Latvijas armijas apjomu.) tika ievests ar Baltijas valstu prezidentu atļauju, un tika noslēgtas vienošanās. 1939.gada 5.novembrī Rīgas avīze “Газета для всех”publicēja paziņojumu: “Pamatojoties uz draudzīgo līgumu, kas noslēgts starp Latviju un PSRS par savstarpēku palīdzību, Pirmie padomju karaspēka ešeloni 1939.gada 29.oktobrī pārgāja Zilupes robežpunktu. Padomju karaspēka sagaidīšanai bija nostādīta goda sardze ar militāro orķestri…” Присоединение Прибалтики к СССР

Aizsardzības savienība sākotnēji pastāvēja starp Latviju un Igauniju, bet pēc 1939.gada novembra sarunās aktīva kļuva Lietuva. Sarunas bija slepenas. Drīz tika izveidota Baltijas Antante. 1940.gada janvārī-februārī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armiju štābi pastiprināja savstarpējos sakarus.
https://istoriarusi.ru/cccp/prisoedinenie-pribaltiki-latviya-litva-estoniya-1940.html


NKVD aģentūras tīkls Baltijas valstīs:

Klāvs Lorencs (1885–1971). Viens no Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītājiem, Latvijas Saeimas četru sasaukumu deputāts, Latvujas Republikas labklājības ministrs Jāņa Pauļuka valdībā.

Roberts Dambītis (1881–1957). Latvijas armijas ģenerālis, Ģenerālštaba priekšnieka vietnieks, 1.Pasaules karā poručiks 2. latviešu strēlnieku brigādē;

Roberts Kļaviņš (1885–1941). Latvijas armijas ģenerālis, 2.Vidzemes divīzijas komandieris;

Petras Vituļskas (K-3). Kauņas apriņķa kriminālpolicijas priekšnieks.

Vladimirs Vladimirovičs Zubovs, grāfs, sabiedrisks darbinieks;

Jaan Tinisson (1868–1941). Igaunijas valsts vecākais 1927–1928. gados, 1933.gadā.
http://www.sool.lv/doigralis-v-mnogovektornost-rassekrechennye-arhivy-rasskazali-kak-litva-latvija-i-estonija-stali-sovetskimi-respublikami-spetsialnyj-proekt-rubaltis-ru-i-fonda-istoricheskaja-pamjat/
1939.gada 21.decembrī no NKVD rezidentūras Latvijā ienāk ziņojums № 308, kurā sīki aprakstīts sarunas ar ģenerāli Kļaviņu apraksts, kurš ir asi noskaņots pret Ulmani un pārliecināts, ka “latviešu tauta ienīst vāciešus … Ka Baltijas vācieši līdz līdz pakta par savstarpēju palīdzību starp PSRS un Latviju bijuši pārliecināti, ka Vācija iekaros arī Latviju, un veikuši sagatavošanās darbu. Pie viņiem atklāti saraksti, no kuriem redzams, kāds liktens sagaida gandrīz katru latvieti. Piemēram, visus kreisos un opozicionārus paredzēts ieslodzīt koncentrācijas nometnēs, bet Ulmaņa piekritējiem viņiem jāpalīdz… Ka Ulmanis aplaidies ar blēžiem un lišķiem, kas viņam pieglaimojas un dara visu, ko viņš vēlas. Ka armijas vadība atrodas netalantīgu ģenerāļu rokās, kuri saistīti ar vāciešiem”. Kļaviņš ir uzskatījis, ka “pēdējā laikā PSRS ir sasniegusi milzīgus panākumus ārpolitikā. Padomju Savienības autoritāte starptautiskajā dzīvē ir pacēlusies tik augstu, ka tagad bez Padomju Savienības ir grūti risināt starptautiskas problēmas… Baltijas valstis ir pareizi izlēmušas noslēdzot paktu par savstarpēju palīdzību ar PSRS. Bet paktu noslēgušiem ir godīgi tas jāpilda. Ulmanis diez vai šo ceļu ies, – pārāk naidīgu nostāju attiecībā uz Padomju Savienību viņš ieņēmis visā laikā būdams pie varas. Viņš un viņa piekritēji vienmēr ir meklējuši atbalstu Rietumos pret PSRS. Tagad Ulmanis ir gājis uz vienošanos ar PSRS, bet tas ir darīts ne patiesi, bet piespiesti, un Ulmanis labprāt no šī līguma tiktu vaļā, ja būtu iespējams. Par to liecina, pirmkārt, naidīgā propaganda, kas tagad tiek izplatīta ar varas ziņu pret padomju karaspēku, kas atrodas Latvijā, otrkārt – ziedojumu kampaņa aizsardzībai. Ar šo kampaņu ir komēdija: avīzēs raksta, ka iemaksas aizsardzībai tiek veiktas brīvprātīgi, bet īstenībā tas viss notiek zem spiediena vai draudiem, bet no kalpotājiem vienkārši atskaita no algas.”
Šo ziņojumu pēc tikšanās ar Kļaviņu sagatavojis NKVD ārzemju nodaļas rezidents Ivans Andrejevičs Čičajevs (pseidonīms Džons).
Tikšanās laikā ar Čičajevu 1940.gada 4.februārī ģenerālis ir sašutis, ka “Latvijas sabiedriskajai domai tiek iedvests uzskats, ka Sarkanā armija nespēj tikt galā ar somiem. No tā jāsecina, ka Sarkanā armija ir vāja, slikti bruņota, un tāpēc no tās nav jābaidās. Pie pirmās iespējas, kad PSRS starptautiskais stāvoklis pasliktināsies, Latvijas armija padomju karaspēku no šejienes padzīs. Nepatika pret padomju karaspēku Latvijā tiek kultivēta uz katra soļa. Vienlaikus notiek Latvijas armijas daļu pārgrupēšana. Galvenie spēki tiek pārsviesti uz austrumiem, kur tiek izvietoti pilsētiņās un miestiņos gar Padomju Savienības – Latvijas robežu.” Kļaviņš stāsta par kadru pārvietošanām un atvaļināšanām armijā, jo viņš uztur sakarus ar bijušiem dienesta biedriem. Izskatījis aģentūras materiālus par Kļaviņu Robertu PSRS NKVD Galvenās valsts drošības pārvaldes 5. daļas 9. nodaļas operatīvais pilnvarotais leitnants Meļņikovs 1040.gada 21.martā ir uzskatījis, ka tas “ir interesants kā vervēšanas objekts”. Valsts drošības galvenās pārvaldes (ГУГБ) 5.nodaļas priekšnieka vietnieks valsts drošības majors Prudņikovs ir 25.martā apstiprinājis lēmumu par lietas – formulāra ievešanu.
1940.gada jūnijā Roberts Kļaviņš ir “Tautas” armijas komandieris, jūlijā ievēlēts Latvijas “Tautas Saeimā”. No 1940.gada decembra – Latvijas PSR 24.teritoriālā korpusa komandieris, Strādnieku-zemnieku sarkanās armijas ģenerālleitnants (Постановление СНК СССР № 2685 от 29.12.1940 г.).
1941.gada 10.jūnijā [kopā ar Jāni Liepiņu, Andreju Krustiņu. Artūru Dannebergu un Artūru Dalbergu. Nedēļu iepriekš Litenes nometnē NKVD karaspēks Ivana Serova vadībā bija arestējis 560 latviešu virsniekus, instruktorus un kareivjus] izsaukts uz augstākā komandējošā sastāva kursiem Maskavā, kur 1941.gada 22.jūnijā arestēts. 1941.gada 29.jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas (ВКВС) notiesāts uz augstāko soda mēru apsūdzībā par dalību kontrrevolucionārā sazvērnieku organizācijā. Nošauts Maskavā 1941.gada 16.oktobrī. Aprakts nošaušanas poligonā Komunarkā.
Клявиньш Роберт Юрьевич
… Sarunās ar Latvijas delegāciju Staļins 1939.gada 2.oktobrī solīja: “Ne jūsu konstitūciju, ne varas orgānus, ne ministrijas, ne ārpolitku, ne finanšu politiku, ne ekonomikas sistēmu mēs neaiztiksim. Mūsu prasības radās sakarā ar Vācijas karu pret Angliju un Franciju” … un brīdināja, “ka ar Vāciju mums nav nesaskaņu arī attiecībā uz Baltijas valstīm… Teikšu jums atklāti: ietekmes sfēru sadale ir notikusi… Ja ne mēs, tad vācieši var jūs okupēt”. Tālāk Staļins ieteicis ievest Latvijā 40 tūkstoš cilvēku karaspēku. Uz mazāku apjomu viņš nav piekritis, jo “igauņi smiesies”, jo viņi jau piekrituši uz 25 tūkstošiem. Staļins solījis, ka garnizoni paliks tikai uz patreizējā kara laiku, bet “kad tas beigsies, izvedīsim.” Latvijas delegācija piekrita uz 20 tūkstošiem ar obligātu to atsaukšanu tūlīt pēc kara beigām. Kompromisa veidā līguma par savstarpēju palīdzību pielikumā tika saskaņots padomju karaspēka apjoms 25 tūkstoši cilvēku. … Somu vēsturnieks S.Miliniemi raksta, ka Molotovs un Dekanozovs tikšanās reizē ar Lietuvas ārlietu ministru V.Kreve-Mickevičus 1940.gada jūnijā paziņojis, ka “pateicoties 2.Pasaules karam Eiropa iekritīs mums rokās kā nobriedis ābols”…
http://militera.lib.ru/research/semiryaga1/06.html


1940


… NKVD gatavojas īpašas nometnes 50-70 tūkstošiem šo valstu kara gūstekņiem… Naktī no 15. uz 16.jūniju V.G.Dekanozovs PSRS KGB ēkā ir vadījis apspriedi, kurā paziņojis par lēmumu nosūtīt uz Baltiju trīs padomju pārstāvju grupas “apstākļu radīšanai”, kādos Sarkanarmija varēs aizsargāt “mūsu sociālistiskās tēvzemes ziemeļrietumu robežas”.Viņš paziņojis arī, “ja Latvijas un pārējo Baltijas valstu strādnieki izteiks vēlēšanos, lai viņu jaunās valdības sauktos par “padomju” un “sociālistiskām”, tad Staļins ir teicis, ka viņu prasībām neiebildīs”… Rīgā “kārtība atjaunota” vien ar karaspēka palīdzību. Pēc dažām dienām padomju valdība atzina, ka Baltijas valstīs atrodas “ne vairāk kā 18-20 divīzijas”, bet pie reizes atspēkoja baumas, ka “karaspēka koncentrēšanu izraisījusi Padomju Savienības neapmierinātība ar Vācijas panākumiem rietumos un ka tas atspoguļo Padomju Savienības un Vācijas attiecību pasliktināšanos”… Naktī no 1940. gada 14. uz 15. jūniju padomju karaspēka vienības sarīkoja bruņotu provokāciju Masļenku un Šmaiļu robežpunktos, nogalinot 4 cilvēkus un aizvedot līdz uz padomju teritoriju 38 cilvēkus. Tad sekoja Padomju Savienības ultimāts Latvijas valdībai. Neuzticēdamies padomju sūtniecību iespējām un spējām ātri un izlēmīgi pildīt Maskavas uzdevumus Staļins uz Baltijas valstīm kā savus ārkārtējos pilnvarotos, lai gan tiem bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija mandāti, nosūtīja tādus darboņus kā A.A.Ždanovs (uz Igauniju), A.J.Višinskis (uz Latviju) un V.G.Dekanozovs (uz Lietuvu). Tiem bija piešķirtas būtībā neierobežotas pilnvaras nesaudzīgai ultimātu ieviešanai, un jau tad viņi uzvedās kā savdabīgi padomju ģenerālgubernatori. Viņu kontrolē un zem viņu spiediena visās trijās republikās notika tūlītēja valdību nomaiņa… Latvijā izveidoja valdību, kurā taktisku apsvērumu dēļ nebija komūnistiskās partijas pārstāvji. Jau pirmajās dienās tā veica tādus politiskus un ekonomiskus pasākumus, kas vairāku latviešu vēsturnieku uzskatā nozīmēja “sociālistiskas revolūcijas” sākumu. Ne bez Višinska spiediena tika anulēts Baltijas Antantes līgums. Pirms sava Latvijas prezidenta amata atstāšanas1940.gada 21.jūlijā K.Ulmanis ar savu parakstu apstiprināja visus “tautas” valdības likumdošanas aktus. Tie stājās spēkā tūlīt…
http://militera.lib.ru/research/semiryaga1/06.html


1940.g. janvāris-februāris
PSRS. Maskava. Sācies PSRS militārās pavēlniecības sarunu ar Baltijas valstu pārstāvjiem par konkrētiem padomju karaspēka dislokācijas un statusa jautājumiem otrais raunds.1940.02.28
Speciāls PSRS Tautsaimniecības padomes lēmums “Par pasākumiem, saistītiem ar Padomju Bruņoto spēku izvietošanu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijās”.
1940.03.14-16
Igaunija. Tallina. Baltijas Antantes – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas valstu XI konference. Konference izraisa baumas par Lietuvas pievienošanos Igaunijas-Latvijas militārajai savienībai, kas pēc padomju diplomātu uzskata vērsta pret PSRS.
1940.04.01
Vācija. Berlīne. Šajā dienā izdotās vācu ģeogrāfiskajās kartēs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijas apzīmētas kā Padomju Savienības sastāvdaļas.1940.04.23
PSRS. Maskava. Karaspēkam nosūtīta Aizsardzības tautas komisāra direktīva No 177122, ar kuru prasīts no 1940.g. 1. līdz 15.jūnijam veikt Baltijā kopš 1939.g. rudens esoša karaspēka nomaiņu.
1940.04.23
Lietuva. Kauņa. PSRS politiskais pārstāvis Lietuvā savā ziņojumā Ārlietu Tautas komisariātam, paziņojot par Igaunijas militārā atašeja iecelšanu Lietuvā atzīmē, ka “šis cikcaks skaidri norāda, ka Lietuvai ir radušās kaut kādas saistības attiecībā uz Latviju un Igauniju”.
1940.05
PSRS. Maskava. Turpinās PSRS kara pavēlniecības pārrunas ar Baltijas valstu pārstāvjiem par padomju karaspēka dislokācijas un statusa jautājumiem Baltijā. Kā savai valdībai ziņo Igaunijas sūtnis Maskavā A.Rei un ģenerālmajors A.Traksmā, viņu pūliņi pazemināt apspriežamo dokumentu tiesisko statusu līdz kādam “valdības tehniskam rīkojumam” un ar to izvairīties no ratifikācijas nav veiksmīgi. Padomju pārstāvji dokumentiem piešķir svarīgu nozīmi un uzstāj uz to ātrāku pieņemšanu. Igaunijas delegācija liek priekšā, ka padomju kara bāzes paliek tikai uz kara laiku. Bet padomju pārstāvji uzstāj, ka šīm bāzēm jāpaliek uz visu pakta darbības termiņu. Igaunijas delegācijai neizdodas panākt arī, lai piešķiramajās teritorijās saglabātu savu režīmu un līdz minimumam novestu no šīm teritorijām evakuējamo iedzīvotāju apjomu. V.Molotovs kategoriski iebilst pret šiem ierosinājumiem. “Tā ir militāra nepieciešamība, un viss pārējais ir jāupurē tai,- viņš teic.- Mēs savā valstī tādos gadījumos prasām daudz lielākas aizliegtās zonas un daudz stingrāku režīmu”.
1940.05.01
Maija sākumā padomju karaspēka grupējums Baltijā ir šāds: Igaunijā izvietots divīzijas komandiera A.Tjurina 65. Sevišķā strēlnieku korpusa karaspēks, Latvijā divīzijas komandiera N.Morozova 2. Sevišķā strēlnieku korpusa karaspēks, Lietuvā divīzijas komandiera A.Korobkova 16. Sevišķā strēlnieku korpusa karaspēks. Šo karaspēku padomju galvenā kara pavēlniecība uzskata par “Sarkanarmijas avangarda aizsardzību pret iespējamiem atentātiem no ienaidnieku puses pret Padomju Savienību” un Baltijas republikām. Tā apjoms ir 67 tūkstoši cilvēku un 1065 tanki, kurpretim trijās republikās nacionālajām armijām ir 65 tūkstoši cilvēku.
1940.05.02
PSRS. Maskava. Aizsardzības Tautas komisārs ziņo kompartijas Centrālkomitejai (ЦК ВКП(б)) un Aizsardzības komitejai pie PSRS Tautas komisāru padomes (СНК СССР) par karaspēka nomaiņas Baltijā termiņa pārcelšanu uz laiku starp 1. un 15.jūliju un nosauc konkrētās nomainīšanai gatavotās daļas. Tiek paredzēts uz Igauniju virzīt 90.strēlnieku divīziju, 13.tanku brigādi, 77.atsevišķo mehanizēto vienību, 23.atsevišķo sakaru bataljonu, 38.korpusa zenitartilērijas garnizonu, 11.tālo bumbvedēju un 7.iznīcinātāju aviapulku, 420. un 470.autotransporta bataljonus. Uz Latviju – 48.strēlnieku divīziju, 1.tanku brigādi, 8.tanku pulku, 54.atsevišķo sakaru bataljonu, 12.korpusa zenitartilērijas divizionu un 633.autotransporta bataljonu. Uz Lietuvu – 27.strēlnieku divīziju, 27.tanku brigādi, 30.atsevišķo sakaru bataljonu, korpusa zenitartilērijas divizionu , 31.iznīcinātāju aviapulku un autotransporta bataljonu.

1940.05.05
PSRS. Maskava. Sarkanarmijas Politpārvaldes priekšnieks 1.ranga armijas komisārs Ļevs Mehliss nosūta Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas Sevišķā kara apgabala Politpārvalžu priekšniekiem “Uz Baltijas valstīm nosūtīt paredzēto daļu sarkanarmiešu un jaunāko komandieru politapmācību plānu” , pie kā izpildes jāķeras nekavējoši.
1940.05.30
PSRS. Maskava. Avīzē ‘Известия’ publicēts “Ārlietu Tautas komisariāta paziņojums par Lietuvas varas provokatorisko darbību”, kurā uzskaitīti sarkanarmiešu nozušanas gadījumi no Lietuvā izvietotajām daļām, visu atbildību par to uzliekot Lietuvas pusei.
1940.gada 1.-13.jūnijs
Gatavošanās iebrukumam.
1940.06.01
PSRS. Maskava. Lietuvas sūtnis PSRS no jauna mēģina ievirzīt padomju pusi uz rūpīgu apsūdzību izmeklēšanu par Lietuvas varas līdzdalību sarkanarmiešu “nozušanā” no Lietuvā izvietotajiem padomju garnizoniem, bet V.Molotovs no jauna šo ideju neatbalsta.
1940.06.02
PSRS. Maskava. TASS atbildīgais vadītājs Jakovs Havinsons (псевдоним – М. Маринин) nosūta vēstuli ārlietu tautas komisāram V.Molotovam, kurā ieteic “pievērst visnopietnāko uzmanību tā sauktās Baltijas Antantes darbībai”, kas orientējas uz Angliju un Franciju. Vēstules autors, norādot uz baumām, apsūdz Igauniju, Latviju un Lietuvu trīspusējas militāras savienības izveidošanā, tieksmē uz saimniecisku un valstisku apvienošanos. “Kādu citu mērķu, ja ne pretpadomju rosīšanās mērķu labad pašlaik pastāv Baltijas Antante? … Nevar būt nekādu šaubu par to, ka Baltijas Antante ir Anglijas-Francijas ietekmes Baltijā legāla forma, ka pašlaik Baltijas Antante nodarbojas ar pretpadomju rosīšanos aizkulisēs. Nav izslēgts, ka ņemot vērā notikušās izmaiņas starptautiskajā stāvoklī Baltijas Antante var mēģināt (ja jau nemēģina) “pārorientēties” uz Vāciju.” Konstatējot speciāla žurnāla ‘Revue Baltique’ esamību un Baltijas preses PSRS nelojālo nostāju Havinsons uzdod jautājumu: “vai nav nobriedis brīdis mūsu pusei pieņemt reālus pasākumus Baltijas Antantes likvidācijai?”
1940.06.03
PSRS. Maskava. PSRS Augstākās Padomes prezidija dekrēts, saskaņā ar kuru “sakarā ar sarežģīto starptautisko stāvokli” noteikts “līdz 1941.gada 1.janvārim aizturēt Sarkanarmijas rindās 3.dienesta gada sarkanarmiešus ” un “līdz īpašam rīkojumam iesaukto … komandējošo un vadošo rezerves sastāvu”. Aizsardzības tautas komisāra pavēle No 0028, saskaņā ar kuru Baltijas teritorijā izvietotais karaspēks ar 1940.gada 5.jūniju tiek izslēgts no Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu (ЛВО, КалВО, БОВО) sastāva un pāriet tiešā Aizsardzības tautas komisāra pakļautībā ar viņa vietnieka 2.ranga armijas komandiera A.Loktionova starpniecību.
1940.06.03
Lietuva. Kauņa. Lietuvā PSRS lietās pilnvarotā V.Semjonova pārskata ziņojums par stāvokli Lietuvā. Padomju politiskā pārstāvniecība pievērš Maskavas uzmanību Lietuvas valdības tieksmei “nodoties Vācijas rokās”, “Vācijas piektās kolonas darbības un strēlnieku apvienības apbruņošanas” aktivizācijai, mobilizācijas gatavošanai. Ka tas viss atmasko “Lietuvas valdošo aprindu īstos nodomus”, kas konflikta atrisināšanas gadījumā vien nostiprinās “savu līniju pret līgumu, pārejot pie “lietišķas” vienošanās ar Vāciju, vien nogaidot izdevīgu brīdi tiešam triecienam pret padomju garnizoniem”.
1940.06.04
PSRS. Sevišķo Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu karaspēks tiek pacelts trauksmē un sāk tēlojot apmācības virzīties uz Baltijas valstu robežām, vienlaikus kaujas gatavības stāvoklis tiek ievests padomju garnizonos Baltijā.
1940.06.07
PSRS. Maskava. Lietuvas premjerministrs A.Merķis ierodas Maskavā, kur sākušās Padomju Savienības – Lietuvas sarunas. V.Molotovs apsūdz Lietuvas valdību nelojālā attieksmē pret PSRS, kas pēc viņa domām ir izpaudusies sarkanarmiešu nolaupīšanā un citās provokācijās, izmeklēšanas novilcināšanā, lietuviešu apkalpojošā personāla padomju garnizonos arestos, pārāk biežās “šaulistu” sanāksmēs. Molotovs neizskatot noraida katru Merķa attaisnojumu, uzskatot, ka visā vainojama Lietuvas politiskā policija. Molotovs noraida Merķa piedāvājumu ieviest pilnīgas padomju karaspēka izolācijas no iedzīvotājiem režīmu, lai izvairītos no jaunām problēmām, un iesaka Lietuvas pusei pašai noteikt sev soda mēru par savu naidīgo uzvedību. Pabeigta Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas apgabalu karaspēka pārvietošana pie Baltijas valstu robežām (4-7.06.1940).
1940.06.07
Lietuva. Kauņa. Uz Lietuvas – Padomju Savienības robežu Švenčionėliai rajonā pārgājiena kārtībā devušies divi [Lietuvas] kājnieku pulki.
1940.06.08
PSRS. Maskava. Aizsardzības tautas komisāra maršala S.Timošenko pavēle Baltijā izvietotā padomju karaspēka komandierim 2.ranga armijas komandierim A.Loktionovam sagatavot Baltijā dislocētās padomju aviadaļas iespējamai karadarbībai, pastiprināt aerodromu apsardzi un sagatavot tos desantu nosēšanās aizsardzībai un pieņemšanai. Aviapulkiem jābūt gataviem darbībai pret ienaidnieka aerodromiem un karaspēku un pārgrupēšanai uz padomju karaspēka vairāk aizsargātiem aerodromiem.
Ģenerālštaba priekšnieka telegramma No 16284/III ЛВО, КалВО, БОВО pavēlniecībai ar rīkojumu “evakuācijas punktu un hospitāļu aizvēršanu un to darbinieku pārcelšanu uz miera laika darbinieku sarakstiem līdz īpašam rīkojumam neveikt. Hospitāļus turēt gatavības stāvoklī.” Tiek pārtraukta atvaļināšana rezervē no šīm iestādēm.
1940.06.08
PSRS. Lida. Vakarā notiek slepena trauksmē paceltā Baltkrievijas kara apgabala karaspēka komandējošā sastāva apspriede, kurā apgabala karaspēka komandiera vietnieks ģen. F.Kuzņecovs (viņš arī 11.armijas komandieris) informē sanākušos par “iespējamu darbību pret Lietuvu”.
Baltijas un Kaļiņinas kara apgabalu karaspēka pastiprināšanai sākusies Maskavas kara apgabala 1.mehanizētās strēlnieku divīzijas, 17. un 84.strēlnieku divīzijas, 39. un 55.vieglo tanku brigādes, Arhangeļskas kara apgabala 128.mehanizētās strēlnieku divīzijas un Orlas kara apgabala 55.strēlnieku divīzijas daļu pārsviešana.
1940.06.09
Lietuva. Pie robežas ar PSRS Švenčionėliai rajonā ieradies Lietuvas armijas kājnieku pulks (1600 cilvēki, 10 lielgabali), kavalērijas pulks (600 zobeni), 15 tanketes, 6 prettanku lielgabali. Pļaušķu ciema apvidū (6km uz austrumiem no Švenčionėliai) lietuvieši uzstādījuši 16 zenītložmetējus. Lietuvas – Padomju Savienības robežas aizsardzībā iesaistīti militarizētās organizācijas ‘Žaulis’ (Жаулис ) dalībnieki.
1940.06.10
PSRS. Maskava. Ierodas Lietuvas ārlietu ministrs J.Urbšis.
Pie Lietuvas un Latvijas dienvidaustrumu robežām sakoncentrējas 3.armija – 4., 24.strēlnieku korpusa un 3.kavalērijas korpusa sastāvā, kuru vadība no Molodečno pilsētas 10.jūnijā pārvietojusies uz Postavas pilsētu.
1940.06.10

Igaunija. Padomju kara bāzēs Igaunijā pasludināta kaujas gatavība.
1940.06.11
PSRS. Maskava. Jaunas V.Molotova sarunas ar Lietuvas ārlietu ministru J.Urbšis. Visus Lietuvas puses priekšlikumus vienoties un noregulēt incidentu Molotovs noraida un prasa veikt pasākumus kā liek PSRS pretenzijas, atlaist iekšlietu ministru K.Skučas un politiskās policijas departamenta priekšnieku A.Povelaitis.
1940.06.11
PSRS. Ļeņingrada. No Ļeņingradas apgabala NKVD karaspēka komandiera ģenerālmajora Rakutina pavēles: “Saskaņā ar esošajām ziņām Igaunijas un Latvijas reakcionārās aprindas nolūkā noārdīt pastāvošās līgumattiecības gatavo provokatīvus uzbrukumus Sarkanarmijas daļām un garnizoniem, kas dislocēti šajās valstīs, un pierobežas daļām, kas sargā Padomju Savienības robežu. Provokatīvu izgājienu gadījumā Sarkanarmijas daļas ir gatavas palīdzēt savām daļām Igaunijā un Latvijā, lai garantētu Padomju Savienības drošību…”
1940.06.11
PSRS. Lida. 11.armijas pavēlniecības apspriede ar dienu iepriekš par Baltkrievijas kara apgabala komandieri kļuvušā ģenerālpulkveža D.Pavlova piedalīšanos, kurš izklāsta kaujas darbības plānu un karaspēka uzdevumu, kam jāveic strauja Lietuvas armijas sakāve un jānovērš tās atkāpšanās uz Austrumprūsiju un 3-4 dienās jāieņem Lietuva.
1940.06.12
PSRS. Minska. БОВО karaspēka ģenerālpulkveža D.Pavlova kaujas pavēle No 002/оп par padomju karaspēka darbību Lietuvā: 11.armijas karaspēkam kopā ar 16оск daļām jāielenc un jāiznīcina pretinieks Kauņas rajonā. Lietuvā izvietotajam -16оск uzdots noturēt savas dislokācijas apvidu, ieņemt galvenos tiltus uz Nemunas un Neris upēm un nodrošināt 214вдбр nosēšanos 5km uz dienvidiem no stacijas Gaidžūni, kur paredzēts desantēt 953 cilvēkus. Desantniekiem kopā ar 16оск jāieņem Kauņas galvenie objekti, kuras aerodromā jābūt izmestiem vēl 475 desantniekiem. Operācijas sagatavošana jābeidz uz 15.jūnija rītu.
1940.06.12
Lietuva. No Lietuvā dislocētās padomju 5.strēlnieku divīzijas nozudis jaunākais leitnants V.Golovins.
1940.06.12
Lietuva. Kauņa. PSRS pagaidu pilnvarotais Lietuvā V.Semjonovs ziņo PSRS Ārlietu tautas komisariātam, ka “Lietuvas varas orgāni veido ap padomju garnizoniem ārkārtas režīmu, cenšas tos pilnīgi izolēt no iedzīvotājiem, pārpludina padomju karaspēka apmešanās vietas ar saviem policijas aģentiem, šajā nolūkā rada īpašus policijas iecirkņus, ņem policijas uzskaitē visas personas, kam ir sakars ar padomju karaspēku un kas dzīvo tā apmešanās apvidū”.
1940.06.13
PSRS. Maskava. Politiskā darba nodrošinājumam Baltijas operācijas sagatavošanas laikā Ļ.Mehliss ir apstiprinājis grāmatu par Igauniju, Latviju un Lietuvu izsūtīšanas plānu Ļeņingradas (attiecīgi 20000, 20000, 2000), Baltkrievijas Sevišķajā (attiecīgi 2000, 2000, 20000) un Kaļiņinas (attiecīgi 4000, 4000, 4000) kara apgabalā [Vai ne nākošo “Baltijas pilsoņu” sagatavošanai?].
1940.06.13
Lietuva. Desantēšanas vietas sagatavošanai pie Gaidžūnu stacijas izmesta padomju parašutistu 7 cilvēku grupa.

1940.06.14
PSRS. Maskava. Ārlietu tautas komisārs V.Molotovs izsūta PSRS politiskajiem pārstāvjiem Somijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā orientējošu informāciju par attieksmi pret Baltijas Antanti, kurai “īstenībā ir pretpadomju raksturs” un kas ir “paktu, kas liedz piedalīties Vienošanās pusēm naidīgās koalīcijās, pārkāpums”.
1940.06.14
PSRS. Maskava. PSRS Ārlietu tautas komisāra vietnieks V.Dekanozovs pieņem ārlietu ministru J.Urbšis, kurš, paziņojis par Skučas un Povilaitis atstādināšanu, no jauna noliedz Lietuvas orgānu sakaru ar padomju karavīru nozušanu un Baltijas Antantes pretpadomju raksturu.
1940.06.14
Baltijā dislocētās padomju karaspēka raidstacijas ir pārgājušas uz tikai uztveršanu, gaidot nosacīto kara operācijas sākuma signālu.
1940.06.14
PSRS. Maskava. V.Molotovs izsauc J.Urbšis un iesniedz viņam padomju valdības ultimātu ar prasībām:

  1. Nekavējoties arestēt un nodot tiesai Lietuvas iekšlietu ministru K.Skučas un politiskās policijas priekšnieku A.Povelaitis “kā tiešus provokatīvas darbības vaininiekus pret padomju garnizonu Lietuvā”.
  2. Nekavējoties izveidot tādu valdību, “kas būtu spējīga un gatava nodrošināt godīgu Padomju Savienības – Lietuvas savstarpējās palīdzības līguma ieviešanu dzīvē”.
  3. Nodrošināt brīvu papildus padomju karaspēka daļu ielaišanu Lietuvas teritorijā, lai tās izvietotu svarīgākajos centros.
    Paskaidrojis, ka paredzēts ievest papildus 3-4 korpusus (9-12 divīzijas) visos Lietuvas svarīgajos punktos, V.Molotovs sola, ka karaspēks nekur neiejauksies, bet jaunajai valdībai jābūt padomiskai. Lai lietuviešus nomierinātu, viņiem tiek paziņots, ka tie ir pagaidu pasākumi, lai gan tas “būs atkarīgs no Lietuvas nākošās valdības”. Molotovs brīdina, ka ja prasības netiks izpildītas, tik un tā karaspēks tiks ievests nekavējoties. Atbildes termiņš ultimātam – 15.jūnijs, 10:00.

    1940.06.14
    PSRS. Maskava. Ģenerālštaba priekšnieks ar savu telegrammu No ОМ/952 norīko uz 1940.gada 16.jūniju 24:00 iesaukt visu personālo sastāvu un automašīnas evakuācijas hospitāļu un kara-sanitāro vilcienu nokomplektēšanai, mobilizāciju pabeigt līdz 17. un 20.jūnijam attiecīgi. Visiem mobilizējamiem paziņot, ka tā ir parastā mācību savākšanās.
    Ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra (НКО) pavēli ievesta Baltijas gaisa un jūras blokāde.

1940.gada 15.jūnijs
PSRS Minska. БОВО karaspēka komandieris ģen. D.Pavlovs izdod pavēli par apiešanos ar lietuviešu karagūstekņiem, saskaņā ar kuru to nodošana NKVD jāveic 3.armijai uz robežas stacijā Bigosovo un Švenčionys, 11.armijai Solas un Marcinkancu [stacijā?].
Tiek noteiktas apgādes normas karagūstekņiem, tiek aizliegta personīgo lietu atņemšana (izņemot ieročus), bet par rekvizētajām vērtībām jāizdod kvīts.
1940.06.15
PSRS. Padomju karaspēks pabeidz koncentrēšanos un izvēršanos sākšanas rajonos uz Lietuvas robežas.
1940.06.15
3:30 Latvija. 14.posteņa robežsargu vienība iznīcinātāju grupas priekšnieka ltn. Komisarova vadībā simboliski pāriet Padomju Savienības – Latvijas robežu, sagrauj un nodedzina Latvijas kordonu Masļenki un, nolaupījuši 5 robežsargus, 6 vīriešus, 5 sievietes un 1 bērnu, atgriežas savā teritorijā. Šā paša posteņa iecirknī 2.iznīcinātāju grupas priekšnieks poļitruks Beiko, dzirdējis apšaudi un granātu sprādzienus, arī pārgājis Latvijas robežu un uzbrucis Latvijas kordonam Blanti un, sagrābis 1 seržantu, četrus robežsargus un piecus bērnus, atgriezies savā teritorijā. Apšaudē nogalināti 4 Latvijas robežsargi. Leitnants Komisarovs un poļitruks Beiko arestēti un konvojēti apriņķa karaspēka štaba priekšnieka b.Rakutina rīcībā.
1940.06.15
Lietuva. Kauņa. Saņēmis Padomju Savienības ultimātu, Lietuvas prezidents A.Smetona uzstāj pretoties Sarkanajai armijai un atkāpināt Lietuvas karaspēku uz Austrumprūsiju, bet ģen. Vitkauskas, izsakot pretvāciski noskaņotu virsnieku intereses, atsakās. Valdības locekļu vairākums izsakās par PSRS ultimāta pieņemšanu.
1940.06.15
7:00 PSRS. Minska. БОВО komandiera ģenerālpulkveža D.Pavlova pavēle par kara operācijas pret Lietuvu apturēšanu.
1940.06.15
8:00 Lietuva. Gudokai. Sākas Lietuvas armijas komandiera Vitkauskas un БОВО ģen-p. D.Pavlova sarunas par papildus padomju karaspēka ievešanu Lietuvas teritorijā. Sarunu laikā БОВО karaspēks saņem kaujas pavēli No 2, kas noteic Lietuvas robežas pāriešanas laiku (15:00) un vietu.

1940.06.15
9:45 PSRS. Maskava. Lietuvas ārlietu ministrs J.Urbšis paziņo V.Molotovam par padomju prasību un jaunas valdības sastāva ģenerāļa Raštiķis vadībā apmierināšanu. Atbildot Molotovs paziņo, ka jautājums par valdības sastāvu tiks risināts Kauņā, kur ieradīsies padomju pārstāvis.
1940.06.15
15:15 Lietuva. Padomju 11. un 3.armija ieiet Lietuvas teritorijā. 16.ОСК daļas ieņem Kauņu un tiltu pār Jonavu ar uzdevumu to noturēt līdz 11.armijas galveno spēku pienākšanai. Neraugoties uz ģen. Vitkauskas pavēli par lojālu attieksmi pret padomju daļām robežas pāriešanā notiek atsevišķas sadursmes ar Lietuvas karavīriem, kuras tiek vai nu apspiestas, vai atrisinātas sarunu ceļā. Piemēram, 185.strēlnieku divīzijas izlūku grupa sagrābj Lietuvas robežposteni, nogalinot vienu lietuviešu kareivi.
23:10 Lietuva. Gudokai. Ģen. Vitkauskas un БОВО komandiera ģen-p. D.Pavlova sarunas beidzas ar “Vienošanās par Sarkanarmijas karaspēka papildus izvietošanu” parakstīšanu, kurā uzrādīti 11 karaspēka pagaidu dislokācijas rajoni, dzelzceļa pārvadājumu, darbaspēka algošanas, lopbarības iepirkumu kārtība padomju karaspēkam.

1940.06.15
Lietuva. Viļņā, Kauņā, Šauļos notiek demonstrācijas pret valdību. Naktī uz 16.06.1940 Lietuvas prezidents un valdība bēg uz Vāciju. Turp ir jau evakuējusies daļa Lietuvas armijas.
1940.06.16
PSRS. Padomju karaspēks pabeidzis koncentrēšanos un izvēršanos pie Latvijas un Igaunijas robežām. Kopā Baltijas kampaņai iedalītas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, 2 motorizēto strēlnieku, 4 kavalērijas divīzijas, 9 tanku un 1 gaisa desanta brigāde. Bez tam NKVD karaspēks operācijai iedala vienu operatīvo pulku un 105-o, 106-o, 107-o robežsardzes vienību, kas koncentrētas Grodņas pilsētā.

1940.06.16
14:00 PSRS. Maskava. V.Molotovs uzaicina uz 14:00 Latvijas sūtni F.Kociņu, bet uz 14:30 Igaunijas sūtni A.Reju un iesniedz viņiem padomju ultimātus, kuros negatīvi vērtēta Baltijas Antantes darbība un ietvertas prasības izveidot padomiskas valdības, ielaist papildus Sarkanarmijas karaspēku. Karaspēka ievešanu (2 korpusus Latvijā un 2-3 korpusus Igaunijā) Molotovs atkal iztēlo kā pagaidu pasākumu. Kā viņš paskaidro, jaunās valdības tiks veidotas piedaloties padomju pārstāvjiem Rīgā un Tallinā. Kociņš dara zināmu incidentu uz Padomju Savienības – Latvijas robežas 5.06.1940, un Molotovs sola noskaidrot. Igaunijas sūtnis A.Rei pievērš sarunas biedra uzmanību tam, ka 1939.gada rudenī Baltijas Antante PSRS iebildumus neizraisīja, un mēģina mīkstināt ultimāta nosacījumus, jo nekādas provokācijas nav bijušas, bet Molotovs šos jautājumus apspriest netaisās. Ultimāta termiņš beidzās 16.jūnijā Latvijai 23:00, bet Igaunijai 24:00.

1940.06.16
Latvija. Rīga. Saņēmis padomju ultimātu, prezidents K.Ulmanis vēršas pie Vācijas sūtņa G. fon Koces ar lūgumu atļaut valdībai un armijai evakuēties uz Austrumprūsiju, bet saņem atteikumu.
Rīgas rajonā ar parašutu desantējās Baltkrievijas sevišķā kara apgabala gaisa karaspēka desanta parašutu-dienesta priekšnieks kapteinis Starčaks.
1940.06.16
19:45 PSRS. Maskava. Latvijas sūtnis PSRS F.Kociņš atkal apmeklē Ārlietu tautas komisāru un paziņo V.Molotovam par savas valdības piekrišanu apmierināt padomju prasības.
1940.06.16
22:40 PSRS. Maskava. Latvijas sūtnis atkal apmeklē V.Molotovu, informējot par Latvijas valdības atkāpšanos. Molotovs paziņo, ka uz Rīgu nosūtīts Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks A.Višinskis.
1940.06.16
23:00 PSRS. Maskava. Igaunijas sūtnis PSRS A.Rei paziņo V.Molotovam, ka Igaunijas valdība pieņem padomju ultimātu. Puses saskaņo militāro pārstāvju kandidatūras praktisko jautājumu risināšanai.
1940.06.16
Lietuva. Kauņa. Ir publicēts Lietuvas valdības paziņojums, ka tā A.Smetonas izbraukšanu uz ārzemēm uzskata par viņa atkāpšanos no prezidenta amata; atbilstoši republikas Konstitūcijas 72.pantam prezidenta pienākumus uzdots pildīt premjerministram A.Merķim. Tajā pašā dienā premjerministrs pa radio vēršas pie tautas. Viņš apgalvo, ka jaunu padomju karaspēka daļu ienākšana vērsta gan uz Padomju Savienības, gan Lietuvas drošības garantēšanu. Tālāk viņš paziņo, ka šim faktam nav jāskar Lietuvas iekšējās sociālās, kultūras un politiskās lietas. Prezidenta pienākumu izpildītājs aicina iedzīvotājus neticēt nepamatotām baumām un skatīties nākotnē ar uzticēšanos. Visā valstī turpinās ielu mītiņi un demonstrācijas ar prasību izveidot “tautas valdību”. Lietuvas armija ģen. Vitkauska vadībā demonstrāciju un mītiņu apspiešanā nepiedalās.
1940.06.16
Lietuva. Šauļi. 720 padomju 214.gaisa desanta brigādes desantnieki 63 lidmašīnās ТБ-3 ir pārsviesti uz Šauļu aerodromu, kur kā tanku desants pievienoti 3.armijas 2. un 27.tanku brigādei, kas dienas beigās sakoncentrējusies Jonišķu stacijas rajonā pie Latvijas robežas.
1940.06.16
Vācija. Sākusies Vērmahta koncentrēšanās pie Lietuvas robežas1940.gada 17.jūnijs.
Padomju karaspēks ienāk Igaunijā un Latvijā. Lietuvā “Tautas frontes” valdība.
1940.06.17
1:00 PSRS. Maskava. PSRS ārlietu tautas komisārs V.Molotovs informē Igaunijas sūtni A.Rei par padomju karaspēka robežas šķērsošanas laiku (5:00) un vietām, un par to, ka uz Tallinu tiks nosūtīts A.Ždanovs.
1940.06.17
1:10 PSRS. Maskava. PSRS ārlietu tautas komisārs V.Molotovs paziņo Latvijas sūtnim F.Kociņam, ka Sarkanarmija pāries Latvijas robežu piecos no rīta, bet Novoaleksandrovskas un Jonišķu rajonā astoņos no rīta.
1940.06.17
PSRS. Maskava. V.Molotovs oficiāli informē Vācijas sūtni Maskavā par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas notikumu cēloņiem un gaitu.
1940.06.17
5:00 PSRS. 8.armijas karaspēks ir šķērsojis Padomju Savienības – Igaunijas robežu un sācis pārvietošanos Igaunijā un Latvijas ziemeļaustrumu rajonos.
1940.06.17
9:00 Igaunija. Narva. Sākušās Igaunijas (armijas komandieris ģen. I.Laidoners) un PSRS (aizsardzības tautas komisāra vietnieks ģen. K.Mereckovs) militāro pilnvaroto sarunas.
1940.06.17
9:00 Latvija. Joniškis. PSRS (ģenerālpulkvedis D.Pavlovs) un Latvijas (pulkvedis O.Ūdentiņš) militārie pilnvarotie sāk sarunas par padomju karaspēka ievešanas kārtību Latvijas teritorijā.
1940.06.17
10:20 Latvija. Padomju karaspēka 3.armija (2 un 27тбр, 121 un 126сд) šķērso Latvijas robežu.

1940.06.17
13:00 Latvija. Rīga. Pirmās padomju karaspēka daļas ieiet Latvijas galvaspilsētā. Iedzīvotāji to sagaida jūsmīgi, ar sarkaniem karogiem.
Joniškis. Ir parakstīta vienošanās starp PSRS (ģenerālpulkvedis D.Pavlovs) un Latvijas (pulkvedis O.Ūdentiņš) militārajiem pārstāvjiem par papildus padomju karaspēka (9 divīziju) ievešanas kārtību Latvijas teritorijā.
1940.06.17
14:00 Latvija. Rīga. Galvaspilsētas stacijas laukumā notiek PSRS rīcības atbalstam rīkotas strādnieku demonstrācijas dalībnieku sadursme ar policiju un aizsargiem. Nogalināti 2 un ievainoti 27 strādnieki, ievainojumus guvuši arī 16 policisti.
1940.06.17
Latvija. Rīga. Rīgā ienākušais padomju karaspēks ieņem staciju, pastu, telegrāfu, radio. Visi radio raidījumi, tostarp prezidenta K.Ulmaņa uzruna, tiek pārraidīti tikai ar iepriekšēju padomju varas atļauju.
Daugavpils. Pilsētā ierodas padomju Dvinas (Daugavas) vieglo kuģu flotiles vienība.
Jelgava. Svinīga padomju karaspēka sagaidīšana.
1940.06.17
PSRS. Maskava. Aizsardzības tautas komisārs maršals S.Timošenko nosūta J.Staļinam ziņojuma vēstuli No 390сс. “Ar mērķi nodrošināt ātrāku Baltijas karadarbības teātra (Прибалтийский театр военных действий – ТВД) sagatavošanu uzskatu par nepieciešamu nekavējoši stāties pie šādu pasākumu īstenošanas ieņemto republiku teritorijās:

  1. Robežu ar Austrumprūsiju un Baltijas piekrasti nekavējoties ieņemt mūsu robežsardzes karaspēkam, lai novērstu spiegošanas un diversijas darbību no rietumu kaimiņa puses.
  2. Katrā ieņemtajā republikā (sākumam) ievest pa vienam NKVD karaspēka pulkam iekšējās kārtības uzturēšanai.
  3. Iespējami ātrāk atrisināt jautājumu par ieņemto republiku “valdībām”.
  4. Ķerties pie ieņemto republiku armiju atbruņošanas un izformēšanas. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un esošās militarizētās organizācijas.
  5. Objektu apsardzi, sardzes un garnizona dienestu uzdot mūsu karaspēkam.
  6. Izlēmīgi ķerties pie ieņemto republiku sovjetizācijas.
  7. Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štabu Rīgā.
    Par apgabala karaspēka komandieri iecelt Vidusāzijas kara apgabala (Краснознамённый Среднеазиа́тский вое́нный о́круг (САВО)) komandieri ģenerālpulkvedi Apanasenko [vēlāk, piemēram, Litenē parādās aziātiski kareivji, kas neprot pat krieviski].
    Apgabala štabu izveidot no 8.armijas štaba.
  8. Apgabala teritorijā ķerties pie tās kā karadarbības teātra (nocietinājumu būve, dzelzceļa pārslēgšana, ceļu un autoceļu būve, noliktavas, rezervju izveidošana un pārējais) sagatavošanas.
    Karadarbības teātra sagatavošanas plānu iesniegšu papildus.”
    1940.06.17
    Lielbritānija. Londona. Valdības sēdē ārlietu ministrs E.Halifakss, skarot notikumus Baltijā, paziņo: “Nevar būt šaubu, ka aiz Krievijas rīcības slēpjas tieksme pastiprināt tās pozīciju pret Vāciju, kuras kara panākumi tai galīgi nepatīk.”
    1940.gada 18.jūnijs
    Vācija. Berlīne. Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs E.Veiczekers savā apkārtraksta vēstulē visām Vācijas diplomātiskajām misijām ārzemēs informē, ka Krievijas uzvedība Baltijā attiecas tikai uz Krieviju un Baltijas valstīm. “Sakarā ar mūsu nemainīgi draudzīgajām attiecībām ar Padomju Savienību mums nav nekāda iemesla satraukumam, kādu mums atklāti piedēvē kāda ārzemju preses daļa. Izvairieties no plašiem izteikumiem.”
    1940.06.18
    PSRS. Maskava. Vācijas sūtnis PSRS V.Šūlenbergs nosūta ziņojumu Vācijas Ārlietu ministrijai par savu sarunu ar V.Molotovu. Padomju tautas komisārs paziņojis sūtnim, ka padomju darbības Baltijā mērķis ir izbeigt Anglijas un Francijas intrigas, kuru mērķis ir sēt neuzticību starp PSRS un Vāciju. Tālāk viņš informē Vācijas sūtni par to, ka uz Baltiju papildus akreditētām politpārstāvniecībām nosūtīti vēl arī īpaši emisāri.

1940.06.18
Latvija. Rīga. Lielbritānijas sūtnis K.Ords nosūta uz Londonu šifrētu telegrammu N 286: “Vakar vakarā Rīgā notika nopietnas nekārtības, kad iedzīvotāji, kuru vērā ņemama daļa padomju karaspēku sagaidīja ar saucieniem un ziediem, stājās sadursmē ar policiju. Šorīt viss ir mierīgi.”
1940.06.18
Latvija. Rīga. Dienā galvaspilsētā notiek jaunas demonstrācijas pret valdību, sadursmes ar karaspēku un policiju. Prezidents K.Ulmanis valstī izsludina aplenkuma stāvokli. Vakarā Rīgā ierodas padomju emisārs A.Višinskis, kurš ķeras pie jaunas valdības veidošanas.

1940.gada 19.jūnijs
Baltija vārās.
1940.06.19
Latvija. Rīga. Turpinas demonstrācijas pret valdību. No pagrīdes iznāk Latvijas komūnistiskā partija. PSRS politiskais pārstāvis Latvijā V.Derevjanskis paziņo uz Maskavu: “Es pieprasīju Latvijas varai neierobežot mierīgās demonstrācijas un nekādi nelietot ieročus. Nepieļaut tautas kaitināšanu ar policejiskiem pasākumiem. Nodrošināt demonstrāciju norisi mierīgos apstākļos uzdots mūsu pavēlniecībai Liepājā (в Либаве)”.
1940.06.20
Latvija. Rīga. Ir izveidota Latvijas “tautas-demokrātiska pagaidu valdība” ar prof. A.Kirhenšteinu vadībā, kas atceļ valstī aplenkuma stāvokli.

1940.06.21
Latvija. Rīga. 70 tūkstošu apjoma manifestācija A.Kirhenšteina valdības atbalstam. Tās dalībnieki prasa gāzt prezidentu K.Ulmani, organizēt padomju varu un pievienot Latviju Padomju Savienībai. Demonstrāciju sveic A.Višinskis un PSRS politpārstāvis Rīgā V.Derevjanskis. No galvaspilsētas cietuma atbrīvo politieslodzītos. Lielbritānijas sūtņa K.Odsa šifrēta telegramma N 301: “Brāļošanās starp iedzīvotājiem un padomju karaspēku sasniegusi vērā ņemamus apmērus”.
1940.06.22
Latvija. Rīga. Publicēta A.Kirhenšteina valdības deklarācija.
PSRS pārstāvis Latvijā A.Višinskis telegrafē uz Maskavu, ka jaunie Latvijas ministri nav nodrošināti ar uzticamiem palīgiem, ka viņš nodarbojas ar kadru atlasi un lūdz “atsūtīt no Maskavas 10-15 cilvēkus, ko izvietot pa dažādām ministrijām kā ministru palīgus.”
1940.06.23
Latvija. Rīga. Demonstrācija sakarā ar strādnieka P.Kriša bērēm, kurš nogalināts 17.06.1940 sadursmē Stacijas laukumā. A.Kirhenšteina valdība pieņem lēmumu par aizsargu atbruņošanu. Tiek nodibināts policijas palīgdienests, kas sastāv no strādniekiem. Ir izdots rīkojums, kas ļauj izplatīt padomju izdevumus. Pierobežas ciemā Barousi??? (Бароусы) notiek 2000 apjoma mītiņš ar saukļiem “Nost Ulmani!”, “Lai dzīvo Sarkanā armija!” un “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”
1940.06.28
12:00 Latvija. 2000 [???] apmēra krievu zemnieku demonstrācijas ar sarkaniem karogiem pierobežas ciemu Горбунова Гора, Кочаново и Линово rajonā.
1940.06.30
PSRS. Maskava. Strādnieku-zemnieku Sarkanās armijas (РККА) ģenerālštaba priekšnieks iesniedz Aizsardzības tautas komisāram direktīvas projektu par Sarkanās armijas dislokāciju, kas sastādīts ņemot vērā Baltijas kara apgabala (ПрибВО) veidošanu, kurā ieteikts Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izvērst 10 strēlnieku, 2 tanku, 1 motorizēto, 2 kavalērijas divīziju un 1 tanku brigādi.
1940.06.30
Latvija. Rīga. Ar A.Kirhenšteina valdības lēmumu atļauta Latvijas komūnistiskās partijas legāla darbība.
PSRS. Maskava. PSRS politpārstāvis Latvijā V.Derevjanskis ziņo ārlietu ministram V.Molotovam par notikumiem Rīgā 1940.gada jūnijā.

[1940.07.01
Militārais apskats. Nr.7. 01.07.1940
Kā izmantot sociālās dziņas militārās audzināšanas darbā cīņas gribas vairošanai. Kapteinis (Indulis?) Skrastiņš
Cilvēks ir tieksmju jeb dziņu būtne. Šo tieksmju viņā daudz. Tieksmes jeb dziņas ir apziņas aktīvais elements, kurš parādās tendencēs, impulsos, vēlmēs un gribas aktos. Dziņas cilvēkam var būt arī apzinīgi sprausti mērķi, kurus tas tiecas sasniegt pēc nopietnām pārdomām. Dziņu jēdzienā ietilpst instinkti kā iedzimtas dziņas un apzinīgas tieksmes, apzinīgi veidoti ieradumi. Savā kopumā tās sastāda “apslēpto gribu”, kura ir apzinīgās gribas un apzinīgās darbības svarīgākais pamats. Šī apcerējuma uzdevums ir apskatīt cilvēka tieksmes jeb dziņas, kuras tam piemīt kā sabiedriskai būtnei, un to, kādā veidā tās ievirzīt noderīgā gultnē militārās dzīves svarīgākā faktora – cīņas gribas vairošanai. Šādas dziņas ir tautas kopības, biedriskuma, pienākuma, goda, pašcieņas, pašaizliedzības, uzupurēšanās, uzbrukšanas, reliģiskās u.c. dziņas. Pirms apcerēt minētās dziņas tuvāk, jāiztirzā cīņas veidi un cīņas gribas būtība, kā arī faktori, kas veicina vai mazina cīņas gribu, lai noskaidrotu atsevišķo dziņu nozīmi cīņas gribas vairošanā vai mazināšanā.

  1. Cīņas veidi un cīņas griba. Apcerot cīņas veidus pēc to cēloņiem, jāapstājas pie dzīvības uzturēšanas un garīgo interešu ierosinātās cīņas.
    Dzīvības un dzīves uzturēšanas cīņa, var teikt arī bioloģiskā cīņa, ir visparastākais un visbiežāk sastopamais cīņas veids: tā vērojama tiklab dabā kā cilvēku dzīvē, un to sauc arī par eksistences cīņu. Ikviens grib dzīvot un pēc iespējas labāk. Eksistences cīņa nepazīst žēlastības. Tā ir dabas nepieciešamība un negrozāma likumība. Katrs cilvēks, kam vien veselīgs dzīves instinkts, grib dzīvot un pastāvēt. Griba dzīvot cilvēkā ir tik spēcīga, ka viņš parasti tai ziedo visu un dzīvošanu uzskata par augstāko mērķi – pati dzīvošana kļūst galvenais, un viss cits blakus lieta. Tas pats sakāms par tautām – arī viņām ir nepieciešama dzīves elpa un telpa un kā zināms, šīs elpas un telpas dēļ tautu starpā bieži vien norisinās niknas cīņas. Ir tautas, kas ātrāk vairojas un tādējādi straujāk piepilda savu zemi. Lai iegūtu un nodrošinātu eksistences iespējas, viņām jāpaplašina pamats, uz kā dzīvot. Tā tautu attiecībās rodas konflikti, neizslēdzot ielaušanos citu tautu dzīves telpā. Kari starp tautām un valstīm bieži vien ir dzīvības uzturēšanas dziņas izpausme.
    Cīņa uz garīgo interešu pretešķību pamatiem ir vienīgi cilvēku īpatnība. Interešu pretešķību ir ļoti daudz. Lai minam tikai nesaskaņas politiskā un saimnieciskā laukā; tāpat nevienādības uzskatos audzināšanā, mākslā, literatūrā, zinātnē, filozofijā, reliģijā u.t.t. Cīņas uz garīgo pretešķību pamatiem var saukt arī par idejiskām cīņām. Eksistences cīņa ir vienkāršāka un nav tik izsmalcināta kā idejiskā cīņa. Cīnoties eksistences dēļ, cīnītāji pielieto paņēmienus, kas vērsti pretinieka fiziskās būtnes pieveikšanai. Idejiskā cīņā turpretim galveno vērību pievērš pretinieka garīgās būtnes uzvarēšanai. Pirmajā cīņas veidā pretinieks ir miesīgais, otrajā – garīgais cilvēks. Tiesa, ka arī runājot par eksistences cīņu cilvēku dzīvē, garam piekrīt galvenā nozīme; tomēr te nekad nav nepieciešami tik izsmalcināti un izkopti cīņas paņēmieni, kā idejiskā cīņā. Garīgās cīņas laukā nav reti gadijumi, kad interešu pretešķības kļūst iemesls fiziskām cīņām, piem., revolūcijās, reliģiskos un pilsoņu karos.
    Eksistences un vienlaicīgi idejisku pretstatu cīņas ir viszīmīgākais cīņu veids. Tā tad iespējams, ka divi spēki nonāk sadursmē tādēļ, ka tos šķir ne vien idejiskā dažādība, bet arī eksistences prasības. Nav grūti saprast, ka šādos apstākļos cīņa var kļūt ļoti asa un nežēlīga.
    Tāds pašreiz ir Rietumeiropas valstu karš.
    Mūsu dienās par tautu un valsti (ar retiem izņēmumiem) var runāt kā par ļoti radniecīgiem jēdzieniem, jo kulturālā pasaulē gandrīz vienmēr sastopamies ar tautu, kam sava valsts ir vai arī, kas cieši saistīta ar citas tautas valsti. Bet ne vienmēr tautu karš ir valstu karš, tāpat ir izšķirība starp pilsoņu karu un karu uz rases dažādības pamatiem, pie kam sevišķi spilgti izceļas tautu brīvības kari, kas savukārt atšķiras no saimnieciskiem kariem. Mūs sevišķi var interesēt brīvības cīņas, un cīņas par brīvības un patstāvības uzturēšanu.
    Ikvienai tautai ir neapšaubāmas tiesības pašai noteikt savu likteni un tiklīdz kādā tautā mostas tautiskā apziņa, tā tiecas pati lemt par sevi. Citas tautas apspiestai, tai rodas neatvairāma griba izcīnīt brīvību. Brīvības cīņas un cīņas par savas brīvības un patstāvības uzturēšanu ir visspilgtākais cīņu veids tautu un valstu starpā, jo tās ir taisnības un goda pilnas cīņas. Brīvības, goda un taisnības princips te ir pārsvarā. Runājot par šāda rakstura cīņām, kā noteicošs faktors jāmin tautiskā pašjūta un tēvzemes mīlestība. Katrs cīnītājs pieder savai tautai un, ja vien viņš pietiekami apzinīgs, tas nevar uzņemties cīņas pienākumus, noliegdams savu tautību. Viņam jācīnās un jādarbojas, kā savas tautas dēlam, jo tad cīņā izpaudīsies lielāka drosme un pašaizliedzība. Ja katrā cīņas veidā gods ir svarīgs faktors, tad šeit tam ir divkāršs svars, jo te notiek cīņa par tautisko jeb nacionālo godu, kura dēļ neviens upuris nav par grūtu un neviena nasta par smagu.
    Visspilgtāko apstiprinājumu teiktam dod mūsu tautas atbrīvošanas cīņas, šinī laikā ikvienā cīnītāja sirdī kvēloja drosmes, pašpaļāvības un pašaizliedzības gars, kas nereti jau īstā varonības apgarotībā, kā, piem., kpt. Zolta rotas varonīgā cīņa pret pārspēku pie Kauguriem un kpt. Baumaņa rotas cīņas drūmajās, 1919.gada oktobra dienās pie Ķekavas pret daudzkārtīgā pārsvarā uzbrūkošām Bermonta vienībām. Pārliecība savas lietas taisnīgumā deva spēku mūsu, skaitliskā un techniskā ziņā vājākiem, vēl nenorūdītiem pulkiem gūt uzvaru pār lieluma un apbruņojuma ziņā daudz pārākiem ienaidnieka spēkiem. Mūsu tautas brīvības cīņas spilgti rāda, ka uzvara pieder tam, kam neatlaidīgāks un stiprāks cīņas gars, un kam šā gara pamatos guļ savas taisnības un goda apziņa.
    Ir svarīgi iztirzāt tos faktorus un apstākļus, kas sekmē un nodrošina cīņu uzvaras virzienā. Nav jāaizmirst, ka cīņai ir savi nosacījumi, kurus neievērojot un neizpildot, uzvaras izredzes kļūst ļoti miglainas.
    Faktori, kas veicina cīņas garu un sekmē uzvaru, ir visai dažādi. Tie viens otru atbalsta un papildina, ja dažkārt trūkst viens vai otrs mazāk stiprs, citā atrodams lielāks spēks; šo faktoru apcerēšanu sāksim ar nelokāmu un nesatricināmu ticību savai lietai. Tikai tas ir īsts cīnītājs, kas nešaubīgi tic saviem uzdevumiem. Ikvienam mums ir savs centienu un reizē cīņas mērķis, ko cenšamies sasniegt mierīgā darbā vai drudžainā un spraigā piepūlē. Tā tad, ļoti svarīga jau ir šī skaidrā uzdevuma apziņa.
    Katram jāzina, kāds mūsu uzdevums un ko īsti gribam sasniegt. Jābūt pārliecībai arī par to, cik dibināts šis uzdevums. Cīņas sparam jābūt brīvam un nepiespiestam. Nevis tas spēj sekmīgi cīnīties, kas citas varas piespiests, bet kas dodas cīņā, pašpārliecības mudināts. Brīvas pašnoteikšanas apziņa ir ievērojams cīņas faktors. Ikviena piespiesta cīņa ir nebrīva, un tai nav un nevar būt redzamāku panākumu. Tiesa, ka karš, ievērojot arī valsts prasības, neatkarājas no atsevišķa individa un pēdējais šai cīņā ne reti jāpiespiež, bet tomēr neapstrīdams paliek fakts, ka individs cīņā būs nesalīdzināmi spējīgāks, ja viņš brīvi apzināsies, par ko un kādēļ tam jācīnās un reizē atzīs, ka šai cīņai arī no viņa viedokļa ir savs dibināts pamats. Tāpēc arī karavīri, kas armijā iestājušies brīvprātīgi, ir caurmērā sekmīgāki cīnītāji, nekā mobilizētie un iesauktie.
    Brīvu un nepiespiestu cīņu veicina savas taisnības apziņa. Savas taisnības apziņa, par kuru jau runāts sakarā ar tautas brīvības cīņām, ir viens no vissvarīgākajiem apstākļiem cīņas gara stiprināšanai. Nekas nedod tādu cīņas sparu, kā pārliecība par savu taisnību. Savas taisnības apziņa ir milzīgs spēks, bet gan vienīgi pilnīgi objektiva taisnības apziņa. Ne jau uz katru var paļauties un ticēt tā taisnības apzvērējumos – dažs uzstāda prasības taisnības vārdā, nebūdams cieši pārliecināts par savu prasību pamatotību. Tādam arī nevar būt īsta cīņas spara. Tikai tad, ja cīnītājam ir nešaubīga, objektīvos apsvērumos pamatota pārliecība par savas lietas taisnību, viņš cīņā spēj ielikt sevi visu.
    Cīņas gars kļūst jo neatlaidīgāks un spēcīgāks, jo vairāk cīnītājs paļaujas uz sevi. Vienīgi tas ir garīgi stiprs, kas balstās vispirms uz sevi, bet negaida citu palīdzības. Gan tiesa, ka citu palīdzība ir laba lieta, bet cīņas izredžu dibināšana uz palīdzību no ārienes, tai pašā laikā sevi nestiprinot, var smagi atriebties. Tas sakāms tiklab par individu, kā tautu cīņām. Pašpaļāvība vienmēr drošina cīnītāju un liek viņam nepārtraukti gatavoties cīņām, kas dažkārt var pārsteigt negaidot. Vienīgi tas, kas, paļaudamies uz sevi, jau laikus būs rūpējies par sevis stiprināšanu, nepiedzīvos nepatīkamus un smagus pārsteigumus.
    Pašpaļāvībai nepieciešami jāsaistās ar pašcieņu. Ja runājam par cīnītājiem tautu dzīvē, nekad nav jāaizmirst viņu tautiskā jeb nacionālā apziņa. Vēl vairāk – tautiskā apziņa nepieciešama ikvienam cīnītājam. Katrs cīnītājs pieder savai tautai. Svarīgs ir nacionālais gods. Nacionālā goda dēļ neviena cīņa nav par grūtu, neviena nasta par smagu. Jo stiprāks cīnītājs ir tautiskā apziņā, jo neatlaidīgāks viņš būs savā cīņā. Tiklīdz jācīnās par tautas lietu, kas stāv ciešā sakarā ar tautiskuma apziņu, cīņas gars pieaug daudzkārtīgi.
    Visur, kur vien cīnās par taisnību, patiesību un citām augstākām gara vērtībām, cīnītājos vēlama arī reliģiskā apziņa, sajūsma un pacilātība. Nevajaga aizmirst, ka visām augstākām garīgām vērtībām – patiesībai, taisnībai, skaistumam, svētumam, brīvībai, godam – ir reliģiska, t.i. dievišķa, mūžīga sakne.
    Pievēršoties apstākļu iztirzāšanai, kas mazina cīņas garu un līdz ar to uzvaras izredzes, varam teikt, ka tie pilnīgi pretēji cīņas garu
    veicinātājiem faktoriem.
    Iesāksim ar šaubām, šaubas uzskatāmas kā liels kavēklis spraustā mērķa sasniegšanai, šaubās nav ticības savai lietai. Cīņas apstākļos un gaitā šaubas jāpārvar un jāatvieto ar ticību. Ticība ceļ, šaubas posta un nāvē. Cīņas gars nedrīkst būt šaubu gars. Cīņas garu traucē nebrīvība. Ja jācīnās piespiestam, nevar būt redzamu pozitivu sekmju. To sevišķi apliecina kara vēsture – kur karavīri sūtīti cīņā bez skaidras pašu pārliecības, kādēļ īsti jākaro, tiem nav bijis vajadzīgā cīņas spara. Nebrīvība pa daļai ir arī nezināšana. Nezināt, kādēļ tas vai cits jādara, un kādēļ jārīkojas
    tā un ne citādi, nozīmē atrasties garīgās nebrīvības važās, un tas ir smags iekšējs stāvoklis. Par cik brīvība cīņas garu veicina, tik nebrīvība to traucē.
    Ja karavīrs nav pārliecināts par savu taisnību, bet tam ir vairāk vai mazāk izteikta savas netaisnības apziņa, viņam nav nekāda prieka un spara cīnīties. Paša netaisnības apziņa nevar radīt cīņas sparu. To liecina tiklab atsevišķu individu, kā arī valstu cīņas.
    Ja valsts uzsāk cīņu, padodamās varmācības dziņai, piem., nolūkā iegūt otras valsts īpašumus vai pat pilnīgi to apspiest, šis solis agri vai vēlu izrādās kaitīgs pašai uzbrucējai. Netaisnība vājina, bet taisnība stiprina. Cīņas spēku un uzvaras izredzes mazina pašpaļāvības trūkums. Jo vājāks atbalsts pašam sevī, jo mazākas izredzes uzvarēt. Ikviens cīnītājs ir pats sev visdrošākais balsts. Tiklīdz šis balsts šķobās, vājinās cīņas spars, un mazinās uzvaras izredzes. Trūkstot pašpaļāvībai, iezogas nevien šaubas, bet zūd iespējamība izsargāties no traucētāju apstākļu iespaida. Tādā gadijumā apstākļi turpina savu grāvēju darbību, jo trūkstot pašpaļāvības spēkam, nav iespējams iedzīvināt nepieciešamo pretdarbību.
    Ļoti kaitīga ir bezdarbība. Ar saviem izpausmes veidiem – slinkumu, kūtrumu, miegainību, izlaidību – bezdarbība ļauj ierūsēt visām aktivitātes izpausmēm. Darbības spēja dota, lai darbotos – vienīgi darbā attīstās tās spējas, kuru pamati ikvienā cilvēkā jau doti līdz ar dzimšanu. Tamdēļ viegli saprotams, cik bīstams ir bezdarba stāvoklis – vēlāk, dodoties cīņā, parasti izrādās, ka cīnītājs nav sagatavots savam uzdevumam. Bezdarbība ir sevišķi kaitīga bruņotiem spēkiem, jo, ievērojot viņu īpatnējo stāvokli, bezdarbība ārkārtīgi grauj šo spēku morālās vērtības.
    Cīņas un līdz ar to uzņēmības garu ļauni iespaido arī mazvērtības apziņa. Ar mazvērtības apziņu neviens nav bijis, nevar būt un arī nebūs cīnītājs. Jo mazāk cilvēku ar mazvērtības apziņu, jo labāk, šie ļaudis ir bez pašcieņas un lepnuma, un sakarā ar to viņiem nav arī goda apziņas un iespējas par to cīnīties.
    Parasti savas mazvērtības apziņa saistīta ar dzīves prieka trūkumu. Vienīgi tas, kam patīk dzīvot, spēj par dzīvi arī cīnīties. Pesimisti, tāpat kā skeptiķi un nihilisti, ir pavisam vājš un pat nenozīmīgs cīņas spēks. Varbūt šādi ļaudis vēl daudz maz noder miera apstākļos, bet nopietnu cīņu brīžos, piem., kara laukā viņi ir drīzāk traucējums nekā atbalsts.
    Viens no vislielākiem šķēršļiem cīņas gara dzimšanai, uzliesmojumam un uzvarai ir bailes. Jo vairāk kādam bail no nāves, jo mazāk viņā drosmes, un reizē zemāks tā cīņas spars. Bailīgais nav spējīgs likt svara kausos savu dzīvību, šāds cilvēks nopietnas cīņas gadijumā var būt tikai par traucējumu citiem, jo sekmē paniku.
    Cīņas un uzvaras garam – sevišķi tautas un valsts interešu lokā – lielus šķēršļus sagādā nacionālās apziņas trūkums. Jo vājāka kādam nacionālā apziņa, jo mazāk tas būs cīņas spējīgs. Arī nenoteiktība šai virzienā ir ļoti kaitīga lieta. Vienīgi tad, ja cilvēks skaidri apzinās piederību savai tautai un ir spējīgs viņas labā nest vissmagākos upurus, cīņas gars šai cilvēkā, kad apstākļi to prasīs, neatturami pieņemsies. Tādā gadijumā tautas un valsts intereses tam izvirzīsies pirmā vietā. Vienaldzība tautas un valsts lietās ir arī cīņas gara vājības pazīme, no kuras nav tālu pat līdz nodevībai.
    Tas pats sakāms par reliģiozitātes trūkumu. Kur jācīnās par taisnu lietu, tur nepieciešama Dieva atziņa un paļāvība uz to, jo Dievs ir visu augstāko garīgo vērtību simbols.
    Skats faktoros un apstākļos, kas cīņas un uzvaras garu veicina vai traucē, dod iespēju atbildēt arī jautājumam, kas ir cīņas gara būtība.
    Cīņas gara būtība slēpjas cīņas gribā. Griba cīnīties noteic cīņas gara stiprumu. Gribu mēs te saprotam nevien kā zināmu dispozīciju darboties, bet arī kā pašu darbošanās varēšanu, izturību un neatlaidību. Cīņas gars izteicas gribas gatavībā vienmēr tiekties spraustā mērķa virzienā.
    Cīņas gribas uzturētājs faktors ir iestāšanās un pārliecība par savu nodomu, pie kam šī iestāšanās ir jo noteiktāka, jo spēcīgāka ir savas taisnības apziņa. Taisnības apziņai cīņas gribā ir milzīga nozīme. Cīņas griba savu spilgtāko pakāpi sasniedz tad, kad cīnītājs iekaist un iekarst par savu taisnību, šī iekaišana un iekaršana ir degšana par savu lietu. Jo dedzīgāka iekaišana, jo lielāka ir bezbailība un pilnīgāka atdošanās cīņai spraustā mērķa dēļ. Iekaisdams cīņas norisē, cīnītājs dažkārt aizmirst sevi visu, paturot gara acu priekšā vienīgi savu mērķi un līdzekļus tā sasniegšanai. Tas iespējams visās karstās cīņās, bet it sevišķi cīņās par godu, brīvību, taisnību un patiesību.
    Vai cīņas gribu, kas izteic cīņas gara būtību, var ieaudzināt? Katrā ziņā, jo cīņas gribu var iedvest un stiprināt. Mūsu nolūks apskatīt, kā izmantojamas sociālās dziņas šinī audzināšanas darbā, tādēļ pievērsīsimies šam jautājumam.
  2. Sociālo dziņu loma cīņas gribas vairošanā.

Apcerējuši cīņas veidus un cīņas gribu iespaidotājus faktorus,
iztirzāsim atsevišķo sociālo dziņu nozīmi un to, kādā virzienā pēdējās
ietekmēt audzināšanas darbā.

a) Tautiskās kopības dziņa.

Tauta cilvēkam ir pēc ģimenes tuvākā lielākā cilvēku kopība, ar kuru tas saistīts dziļām organiskām saitēm. Tā ir viņa tauta, kas veidojusi viņa prātu, viņa jūtas un gribu. Pilnīgu cilvēcīgu dzīvi katrs var dzīvot tikai savā tautā, jo vienīgi šeit viņu pilnīgi saprot un vienīgi šeit rod atbalsi viņa dažādās neizteiktās un neizteicamās emocionālās, bieži irracionalās dispozīcijas, ko veidojusi tautas kopdzīve. Katrs cilvēks saņem no savas tautas visu savu psichisko konstitūciju – valodu, domāšanas un jušanas veidus, darbības uzdevumus un, vispār, visas kultūras vērtības. Ja to jaunākos laikos pilnīgi noskaidrojusi tikai socioloģija, tad instinktīvi cilvēki to jutuši jau vissirmākā senatnē, un rūpes par tautu tiem vienmēr ir bijušas pirmās un galvenās.
Audzināšanas uzdevums ir kāpināt šo, jau instinktīvi nojausto, ikviena tautas locekļa, vēl vairāk, ikviena karavīra apziņā esošo tautisko apziņu, lai katrs izprastu, ka vissvarīgāks ir tas fakts, ka cilvēks ir nesaraujamās un liktenīgās saistībās ar savu tautu, un ka savas dziļākās ilgas tas nevar cerēt piepildīt viens pats, bet tikai kopā ar to vidi, kurā tas ir audzis. Saistīdamies ar savu tautu un tās mērķiem, cilvēks gūst dziļāku saturu arī savā paša dzīvē, pie tam ne mākslīgi izdomātu, bet tādu, kas radies pilnīgi dabiski. Auglīga sadarbība iespējama tikai garā līdzīgos cilvēkos, un galvenais, kas nosaka cilvēku garīgo līdzību, ir kopēja valoda, asinsradniecība, kopēja vēsture, kopēji paradumi un līdzīgi dzīves apstākļi. Te ir minēts viss, kas nosaka tautas kopību. Lielām tautām ir iemesls lepoties ar varenumu un dižiem notikumiem pagātnē. Bet bieži vien, neskatoties uz daudzkārt nelabvēlīgākiem apstākļiem un mazākiem spēkiem, arī nelielās tautas ir pratušas veikt savā un cilvēces labā ievērojamus darbus gan militari-politiskā, gan garīgās kultūras laukā, pie tam daudzreiz ar paliekamāku nozīmi nekā lielās un varenās tautas.
To skaitā mazās tautas ir veikušas tad, kad katrs tautas loceklis ir apzinājies, ka tas pieder savai tautai, cieši pie tās turējies un tās labā darbojies. Ar darbošanos tautas labā saistās daudzi cilvēces ieguvumi. Ja aizrāda, ka ar tādu darbošanos saistās arī daudz posta un nelaimes, tad jāsaka, ka arī tas neaizkar savai tautai veltītas mīlestības un darbības absolūto vērtību, šīs vērtības būtībā neliek uzbrukt citai tautai, un ja tas notiek, tad īstais cēlonis nekad nav šī mīlestība un darbība kā tādas, bet vai nu viņu greizā iztulkošana, vai arī kaut kas gluži cits, kas te slēpies zem pozitivas izkārtnes. Arī daudz citas augstākas vērtības šādā kārtā deformē un nelietīgi izlieto.
Dzīve tautas dēļ nav jāizdomā, gatavība un nosacijumi šādai dzīvei snauž jau visos, varbūt, pat visinertākos; tā ir vienīgi jāmodina, jāatraisa un jāapskaidro. Daudzi pūlas to noliegt, bet velti, jo viņa eksistē. Katrs tautas loceklis ir savas tautas veidots un pārtiek no tās kultūras un labklājības, lai arī cik trūcīgs tas būtu. Neviena sirdij, par spīti visām tautības noliedzēju pūlēm, nav vienaldzīgi, vai darba biedrs tam blakus ir tautietis, vai cittautietis – likteņa dotām saistībām nevar izbēgt neviens, šo lietu būtība un sakarība jāizprot; tad būs arī griba cīnīties par savas tautas neatkarību, tad cīņā būs ticība savai lietai, pašpārliecība un sava taisnības apziņa.

b) Pašaizliedzības un uzupurēšanās dziņa.

Cilvēks alkst pēc kaut kā lielāka par to, ko parasti sauc par personīgo laimi un labklājību. Cilvēkā ir tieksmes, kas prasa, lai tas kalpotu arī kaut kam citam – augstākam un mūžīgam. Cilvēkā, tā māca Platons, esot iedzimtas nedzesējamas slāpes pēc nemirstības. Viens šo tieksmju izpauduma veids ir varonība – dzīvot nevien sev, bet arī kādiem augstākiem mērķiem, liekot to labad ķīlā savu dzīvību. Varonībā cilvēks atrod savas dzīves vispilnīgāko izteiksmi un iegūst tai noslēdzošo piepildījumu. Varonība ir augstākais, par ko cilvēks var sapņot, un pēc kā tiecas. No šā viedokļa varam teikt, ka cilvēks alkst varonības. Tautas un tēvzemes labklājība no laika gala ir un būs darbības mērķis, kuram atdodoties labākie tautas locekļi ir visur un vienmēr mēģinājuši pārspēt savas personīgās dzīves ierobežotību. Kalpojot šim mērķim traģisku sarežģījumu gadijumos, tie arī guvuši varoņu slavas vainagojumu. Tēvzemes mīlestība neskaitāmiem cilvēkiem ļāvusi pacelties pāri tīri egoistīgai dzīvei vienīgi sev.
Šīs mīlestības izpratne laika gājumā grozījusies, un tai bieži bijis dažāds saturs. Mūsu laikā šis saturs ir ļoti sarežģīts. Tā, vispirms, ir gluži organiska mīlestība pret dzimto zemi, tās kalniem un lejām, pļavām un upēm, no šā viedokļa tā ir dzimtās zemes balss, kas skan mūsu sirdīs. Bet vēl vairāk tā ir tikpat organiska, bieži neizteikta simpātija pret ļaudīm, kas šo zemi apdzīvo; kas runā tas valodu, kas seko tās paradumiem, kas domā un jūt tās īpatnējā veidā.
Šī mīlestība iet vēl tālāk – tā izpaužas saistībā ar tautas pagātni, ar visu, ko tauta pieredzējusi, ar visiem tās priekiem un bēdām, tās uzvarām un zaudējumiem, tās laimi un nelaimi. Bet nevien uz pagātni – tā iet arī nākotnē – tā ir saistīšanās ar tautas spraustiem mērķiem, ar viņas dzīvot gribu, ar viņas apslēptām ilgām, bažām un cerībām.
Mūsu tēvzemes mīlestība nav agresiva pret citām tautām. Kā pagātnē, tā vēl tagad, mēs esam arvienu bijuši spiesti aizsargāties, cīnīties pret citu tieksmēm padarīt mūs par savas izmantošanas objektiem. Mūsu brīvības cīņu vēsturē un mūsu brīvības cīņu vietās varam mācīties un mācīt upurēties valsts un tautas labā.

c) Biedriskuma dziņa.

Cilvēks meklē sabiedrību, grib būt starp citiem cilvēkiem, ar tiem kopīgi priecāties, vērot citu darbus u.t.t. Atņemt cilvēkam šādu iespēju, nozīmē viņu sodīt. Sabiedrība tam nepieciešama kā gaiss, kur elpot, tā viņam vajadzīga kā darbības vide, kā to darbības mērķu spraudēja, bez kuriem viņa dzīve paliktu tukša, šī tieksme mudina ikvienu uz visu krietnu un cēlu, lai sabiedrība to cienītu un neizstumtu no sava vidus. Sabiedrība vieno kopēja darba darītājus, rada savstarpēju uzticību, atvieglo sadzīvi un dod spēku panest grūtības. Cilvēkā jāieaudzina pārliecība, ka sabiedrība, kurā tas dzīvo, prasa visas enerģijas koncentrēšanu kopējā mērķa sasniegšanai, ar to ne tikai nemazinot viņa dzīves morālo vērtību, bet taisni ceļot to.
Viss, kas mēs esam, mēs topam caur sabiedrību, kurā dzīvojam, jo esam viscaur atkarīgi no tās. Tā veido ne tikai mūsu materiālo apkārtni, bet arī mūsu dvēseli. Sevišķi tas sakāms par karavīru sabiedrību, jo šeit atsevišķi individi savstarpēji daudz ciešāki saistīti kā dzīves, tā darba cīņā, nekā citā sabiedrībā. Cilvēkam vislabākā apziņā jāpilda pienākumi pret to sabiedrību, kuras loceklis tas ir, jo sabiedrības gods un intereses jācienī un jāliek pirmā vietā. Karavīra uzdevums ir cīņa par valsts un tautas neatkarību un pastāvēšanu, un viņa gods ir ziedot šā uzdevuma pildīšanā sevi visu. Sabiedrība cienīs tikai to, kuram būs griba cīnīties un tā attaisnot tautas cerības.

d) Pienākuma dziņa.

Pienākuma jēdziens ir visu reliģisko un morales mācību pamats. Cilvēku vairumam tas iedzimis, vismaz runājot par vadošiem pienākumiem – nenokaut, nezagt, nemelot. Pienākums ir tas, ko noteic morale, likumi, rīkojumi, pieklājība. Militārā dzīvē pienākums prasa neatlaidīgu uzlikto dienesta prasību pildīšanu, šo apziņu audzina jau pati militārā vide, kā arī personīgais piemērs jeb priekšzīme. Sevišķi pēdējais ir neatsverams līdzeklis, jo dzīvais piemērs sajūsmina un aizrauj. Sajūsma savukārt iespaido apziņu, noliekot vadošo pienākumu tās centrā, bet visu citu pakārto tam. Sajūsma padara kādu ideju par pastāvīgu domu priekšmetu, padara skatu dziļāku un tā liek atrast tās iedzīvināšanai līdzekļus un spēkus, par kuriem citādi nevarētu iedomāties. Varam teikt, ka visu lielo darbu vairumu cilvēki veikuši ar kaislību nododamies kādai idejai.
Mums netrūkst spilgtu piemēru pienākumu pildīšanā gan kaujās, gan citās darbības nozarēs. Tos papildinot ar audzinātāju personīgo priekšzīmi, netrūks arī sekotāju.

e) Goda un pašcieņas dziņa.

Pašcieņas pamatā ir savas personības vērtības apziņa. Pašvērtības apziņa savukārt veido pamatu pašlepnumam. Tas liek rūpēties par savas personības vērtības saglabāšanu, uzturēšanu un veicināšanu. To ievērodams, cilvēks nepielaiž otra rīcību vārdos un darbos, kas varētu kaitēt viņa godam. Jo cilvēks jūtīgāks un inteliģentāks, jo vairāk viņš spējīgs sava pašlepnuma un goda aizstāvēšanai likt svaru kausos savu materiālo labklājību un pat dzīvību. Dziņa pēc goda, ir dzenulis sacensībai, kura militārā dzīvē ieņem redzamu vietu.
Sacensību apdraud skaudība un pārgalvība, kas abas ir kaitīgas. Lai tās novērstu, sacensības organizējamas vienādu spēku starpā, jo citādi vājākos radīsies mazvērtības apziņa un skaudība, bet stiprākos pārgalvība. Arvien jāizceļ tas, kas iegūts paša spēkiem. Tas stiprinās paļāvību sev, kam liela nozīme cīņas gara uzturēšanā.
Jāizkopj nevien indivīda pašcieņas dziņa, kura izriet no viņa personīgiem sasniegumiem un spējām, bet vēl vairāk tā pašcieņa, kas izriet no piederības savai tautai. Ikvienam karavīram jābūt lepnam ne vien uz sevi, bet arī uz to, ka tas ir savas tautas loceklis. Mēs varam būt lepni uz mūsu cīņām patstāvības dēļ, kā arī uz sasniegumiem visās dzīves nozarēs, sevišķi pēdējā laikā. Ar saviem sasniegumiem esam aizsteigušies priekšā daudzām vecām valstīm.

Lai minam tikai mūsu dainas [un senāku mantojumu, kā sanskr. vīravrata- vīravārds, godavārds, apņemšanos cieši pildoša vīra rīcība, varonība;
vīrēšvara – varoņu vadonis, virsaitis; vīrja- vīrišķība, varoņdarbs, vīra spēks, spars, drosme, dedzīgums, sīkstums, dūša, varonība, cīņas spēja, veiklība, treniņos un novērojumos gūts spēks, spējas, karavīri, sperma, spermas enerģija; vīrjabala- neizsmeļamas attīstības spēja, viena no piecām morālajām spējām I.L.], sociālo likumdošanu, agrārreformu. Līdz pēdējai vēl daudzas valstis nav tikušas. Lepnums uz savu valsti un tautu dos gribu un spēku arī par tām cīnīties.

f) Uzbrukšanas dziņa.

Šī dziņa ir saistīta ar fiziskās varas lietošanu. Tā iet roku rokā ar dusmu emociju. Karā šai dziņai ievērojama loma, un tādēļ militārā audzināšanas darbā tā nav izskaužama, bet gan ievirzāma pareizā gultnē. Tā jāpielieto ne savstarpējai apkarošanai, bet karavīriem spraustā mērķa sasniegšanai. Daudzām tautām uzbrukšanas dziņa ļoti spēcīgi attīstīta. Arī mūsu tautai, kā to pauž mūsu vēsture, uzbrukšanas tieksmes
nav svešas, bet tās izraisās gan tikai tad, kad jācīnās pret iebrucēju. Mums jāsargās, lai šī vērtīgā dziņa nezustu.

g) Reliģiskā dziņa.

No seniem laikiem cilvēkā mīt tieksme ticēt dzīvei pēc nāves. Savā laikā kristīgā ticība solija kritušiem karavīriem mūžīgu dzīvošanu. Muhamedāņi pat līdz šai dienai sola paradīzi kritušiem ticības aizstāvjiem. Tagadējos laikos reliģiskie ideāli kristīgajos gan pavājinājušies, bet nenoliedzami, ka grūtu pārbaudījumu brīžos tie atdzimst no jauna. To rādija pasaules kara laikā atdzimusē reliģiozitāte, kad pat sāka runāt, ka karš atgriezis Franciju pie Dieva. Tāpat bieži bijušas dzirdamas garīgas dziesmas vācu rotās un bataljonos.
Nāves briesmu priekšā cilvēks paceļas pāri dzīves tīri dzīvnieciskai pusei. Bez reliģisko, nacionālo, tēvzemes mīlestības un citu jūtu radītas pacilātības, cilvēki spēj iet nāvē vienīgi afekta stāvoklī, vai cietas varas piespiesti.
Ja cilvēka tieksmēm pēc nezināmā, neizskaidrojamā brīnuma aizsprostotu dabisko gultni, tās meklē un atrod apmierinājumu dažādos surogātos, kā apvārdošanā, talismanos u.c. Jāseko vienīgi, lai ticības sludinātāji nevirzītu draudzes locekļus tādos ceļos un gaitās, kas
nesaskan ar valsts un tautas interesēm. Ticīgiem jāsludina un jāmāca dzīvot ne vien vispārcilvēcīgiem ideāliem, bet arī savai valstij
un tautai.

  1. Audzināšanas līdzekļi un paņēmieni. Kā audzināšanas