Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)

(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)

Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf

Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).

Turpināt lasīt

Advertisements

INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats. Lorenco Veračīni, 2007

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Stāvoklis ir tiešām kritisks, tomēr identificēta problēma jau ir pusproblēma. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju (un pārliecību, kā rāda balsojums par krievu kā valsts valodu) skaitliskā attiecība (skat. arī Ritvara Eglāja https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/07/tris-svarigi-jautajumi-par-partautosanu-kadam-jabut-latviesu-ipatsvaram-lai-ritvars-eglajs/ ) un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī ‘globālistu; tā sauktajam liberālismam jeb liberālanarhijai (skat., piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/22/meklejot-valsts-antiideologiju-bilderbergas-pasaules-vara-totals-globals-unificejoss-naudas-materialisms-pret-nacionalo-daudzveidibu-un-vertibam/ ), ir vairāk kā kritisks. Parēķiniet, kas paliktu pāri no Krievijas, kuras īstais vārds ir Invaderija, ja tā atlaistu visas invadētās tautas un teritorijas, un jūs sapratīsit, cik ačgārns saturs var būt jēdzienam ‘krievvalodīgo integrācija’, un cik noziedzīgs un sprādzienbīstams ir Eiropas/pašmāju nekrietneļu spiediens novilcināt dekolonizāciju, ignorējot starptautiskās tiesības. Un ņemiet un izsvītrojiet no visiem 4.maija Latvijas varas saražotajiem papīriem visu, ko var darīt citas valsts ietvaros, bet no atlikušā izžņaudziet ūdeni un salīdziniet ar Latvijas Republikas Satversmi…! Ja ir kāds ‘īpašs Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāku vārdu, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. Te būtu bijis un arvien vairāk ir, ko ar skubu darīt pagaidām vēl konjunktūrprogrammētajiem Latvijas sociālo, starptautisko un tautu tiesību, cerams, liepratējiem, nevalstiskajām organizācijām, visām valsts varām. Sadarbībā ar nemelīgiem pasaules zinātniekiem un varām.

Turpināt lasīt

Aukstais karš Latvijā pēc Molotova-Rībentropa slepenā līguma, Teherānas, Jaltas, Potsdamas un Maltas slepenās vienošanās. Jeb – Latvijas neatkarības īsā pavada.

Potsdamas konference 1945.gadā.

 

Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris

Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.
http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit

Turpināt lasīt

PĀRMAIŅU PANĀKŠANA, PAŠIESAISTOTIES TAUTAI. Ivars Līdaka

(Šis ir uzmetums, pārsvarā radošs tulkojums no dažādiem avotiem, kuru lūdzu izmantot izskatīšanai,izmantošanai, salīdzināšanai, iztirzāšanai, uzlabošanai un konkretizēšanai. Kaut neviens projekts turpmāk nebūtu sliktāks par šo! Neizlikšos gudrāks par sevi, tāpēc visur pielieku avotus. Šī ir versija uz 02.aug.10, , kurā bez sīkākiem papildinājumiem, pateicoties vērtīgiem G.R. aizrādījumiem par sistēmai pietuvināto dalībnieku manipulācijas un mūsu pašu – balsotāju viltībiņu riskiem, ir krietni pielabota un precizēta V sadaļa. Ir pievienota I sadaļa, kuru ievietoju sakarā ar I.K. atzinumu par visai negribīgo sabiedrības iesaistīšanās gaitu pasaulē līdz šim – I.L.)

Ļoti priecāšies, ja atsauksities lietišķai sadarbībai komentāros šeit vai rakstot man uz iliidaka@gmail.com

11.10.2016 premjeram, Saeimas priekšsēdētājai un Pašvaldību savienībai piedēvāju rosinājumu: “Ir mēģinājumi padarīt demokrātiju efektīvāku, piemēram, meritokrātija (sociālas sistēmas veids, kurā varas pārstāvniecībā virzās izcilības). Vēršu uzmanību uz iespējamu palīgrisinājumu ierēdņu un deputātu kandidātu izcilības vērtēšanai, kas palīdzētu partijām izvairīties no gadījuma vai naudas bīdītiem cilvēkiem vēlēšanu sarakstos vai ierēdņu atlasē, kā arī sarakstu ranžēšanā.

Piemēram, pilsoņiem pieejama vizarda jeb asistējoša lietojumprogramma vadītu kandidātu caur pašnovērtējuma (vērtīguma pašdeklarācijas) procesu, gods-spējas-izdarīgums-lojalitāte aspektos, kā arī tautu, šim pašnovērtējumam iebilstot vai apstiprinot, vai papildinot. Uzskatāmais gala rezultāts būtu komplekss pamatojums pretendentu karjeras un atalgojuma virzībai – radara diagramas veidā šajos četros aspektos, ar kandidātu pašnovērtējumiem un tautas vērtējumu statistiskā izteiksmē.”

I.L.) Turpināt lasīt

Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Turpināt lasīt

Žīdi, multikulturālisms, politkorektums un karš ar runas brīvību. Andrew Joyce, Ph.D. 20.11.2014

(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)

Viens no svarīgākajiem darbiem, ko ‘The Occidental Observer’ (TOO) ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņus veicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.

Turpināt lasīt

Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Turpināt lasīt

Latvijas pašattīrīšanās pēc Baigā gada. 1941.gada partizāni; no laikrakstiem. Dokumenti no Historia.lv

(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)

Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,

Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu.
Turpināt lasīt

Latvijas atbrīvošanās sākums. Pēteris Vasariņš, Agnis Balodis, Laimonis Purs 1988-1990; 2009.g.

(Vēlams iepriekš izlasīt Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins. Tur ievadvārdos var redzēt manu apmēram vidējā latvieša ieskatu par šeit aplūkoto laiku. Biju arī LNNK ārkārtas kongresa un Pilsoņu Kongresa dalībnieks. Tolaik, klausoties tādu vīru kā Pētera Vasariņa un Agņa Baloža runās, biju svētā sajūsmā par nedzirdēto latviešu valodas skaistumu un domu skaidrību. Politisko spēku attiecību izpratnes ziņā biju pavisam vājš, skaidri zināju tikai mērķi un uzsūcu cerības.

Gribētu uzsvērt šeit neminēto, ka joprojām pasaule ar pārāk maz izņēmumiem klusē par trešo “neatminamo” spēku – globālo anarhomarksismu jeb anarholiberālismu utml., kas slēpdamies aiz banku kapitālisma viltota brīvā tirgus un cilvēktiesības izvirzot pār tautu tiesībām nu jau tepat katastrofāli ar svešām lētticīgo rokām grauj tautas un valstis, bet Latvijā to sācis ir, manuprāt, vismaz ar ietekmi Godmaņa valdībās. Redzēs, kāds ieliktenis nāks Eiropā Junkera vietā. Ceru uz Višegradas kustības izvēršanos un nostiprināšanos, Latvijas iesaisti tajā; varbūt iesaistoties arī ziemeļvalstīm.

Ar nodomu gan sākumā, gan beigās ir trīs Pētera Vasariņa raksti ar laika atstarpēm; redzama notikumu un attieksmju dinamika – I.L.)

 

Pārdomas pēc LTF kongresa. Pēteris Vasariņš. Brīvā Latvija, Nr.102, 07.11.1988

(Leģionārs, Daugavas Vanagi, Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, Zviedrijas Latviešu centrālā padome, Latvijas Komiteja, LNNK)

(Red.) Sniedzam lasītāju uzmanībai Pētera Vasariņa pārdomas un mūsu stāvokļa izvērtējumu pēc LTF dibināšanas kongresa un LTF rezolūciju pieņemšanas Šīs pārdomas balstās uz gandrīz pilnībā noklausītām Rīgas radio pārraidēm laikā no 6. līdz 10.oktobrim un atskaņām vēlākās intervijās un komentāros. Publicējam rakstu ar saīsinātu ievada daļu.
Spriežot pēc nesenajiem notikumiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, šķiet, ka polītiskas pārmaiņas Baltijas valstīs izlemtas PSRS Komūnistu Partijas centrālkomitejas nesenajā ārkārtējā plēnumā, kad Gorbačovs nostiprināja savu varu. Tur panākts lēmums eksperimentālā veidā Baltijas valstīm dot visai plašu patstāvību, lai tās padarītu par paraugu pārējai Padomju Savienībai, kādā veidā perestroika varētu saglābt Padomiju kā lielvalsti, jo Gorbačovs labi apzinās, ka baltieši ir visspējīgākie ātrā laikā atjaunot savu saimniecisko produktivitāti un labklājību, ja tikai viņus atbrīvotu no Maskavas virskundzības un birokrātijas.
Tālākie notikumi risinājušies divos līmeņos — oficiālajā varas orgānu līmenī un tautas kustības līmenī.

Pārmaiņas varas orgānu līmenī sākās 4.oktobrī ar Pugo pārcelšanu uz Maskavu. Mana teorija ir, ka, lai sakautu opozīciju pret sevi, Gorbačovs nolēma vājināt staļinistisko, krievu un pārkrievoto latviešu dominēto Latvijas KP CK. Par partijas pirmo sekretāru iecēla latvieti Jāni Vagri, kas ir bāla, nenozīmīga un intelektuāli aprobežota personība (es teiktu, īstenībā ārkārtīgi piesardzīga un Maskavas neaprēķināmību pārzinoša personība – I.L.). To parādīja viņa uzstāšanās gan Mežaparkā, gan arī Latvijas Tautas frontes kongresā un tam sekojošā preses konferencē. Spējīgo, dinamisko, varētu pat teikt, harismatisko līdzšinējo Latvijas KP CK otro sekretāru Anatoliju Gorbunovu Gorbačovs lika “ievēlēt” par Latvijas Augstākās Padomes prezidija priekšsēdi. Viņa uzdevums ir realizēt partijas 19.kongresa lēmumus par valsts varas pāriešanu tautas vēlēto padomju rokās. Šādu iztulkojumu apstiprina Gorbunova Mežaparka sanāksmē teiktais.
Savā 20.oktobra radio uzrunā, aicinot tautu valdīt savas emocijas un paturēt aukstu prātu, Gorbunovs paziņoja, ka nākamajā nedēļā tautas apspriešanā tiks nodots likumprojekts par migrācijas apturēšanu. Viņš arī solīja saimniecisku patstāvību sasniegt divos gados.
Gorbačova atklātības polītika Latvijā it kā pārrāvusi Staļina iedzīto baiļu aizsprostu. Turpat 50 gados dziļi sirdīs krājušās sāpes, rūgtums, protesti pret Latvijas okupāciju, apspiestību, aplaupīšanu, piemēslošanu un kolonizēšanu, prasība pēc brīvības, viss tas gāžas ārā kā neapturams lavas izverdums. Latvijas Tautas fronte ir šī izverduma polītiskās organizācijas forma. Četru mēnešu laikā LTF izveidojusies par nozīmīgu politisku faktoru.
LTF apvieno visus nogrupējumus, kas prasa pārmaiņas.

Vienā galējībā ir kažoku apgriezušie vecie staļinisti un brežņevisti, kas ieinteresēti tikai kompartijas reformā, lai saglābtu savu varu.
Otrā ir pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas aizstāvji, kas, kā, piemēram, Dobelis un Vidiņš noraida komūnistu partiju un prasa tiesības veidot jaunas partijas.

Starp šīm galējībām stāv reālpolītiķu centrs, kas grib Latvijas neatkarības virzienā iet tik tālu, cik tas pašreizējos apstākļos iespējams, savās sirdīs paturot cerību, ka pēc šīsdienas mērķu sasniegšanas varētu virzīties tālāk pretī pilnīgi neatkarīgai un no Padomju Savienības atbrīvotai un atdalītai Latvijai. Viņu šīsdienas mērķus raksturo kongresā pieņemtā un salīdzinājumā ar iepriekš publicēto priekšlikumu stipri radikalizētā LTF programma un rezolūcijas.

Anatolija Gorbunova solījumi un pirmie likumdošanas soļi norāda, ka vismaz lielāko daļu no šīs programmas — ar Gorbačova atļauju — viņš atbalsta un mēģinās reālizēt. Ar to būtu novērsts drauds, ka pēc 10 gadiem, pašreizējiem apstākļiem turpinoties, vairs nebūtu latviešu tautas. Ir svarīgi šeit atzīmēt, ka jaunievēlētajā LTF Domē, kā arī tās laikraksta redakcijā ieiet visu augšminēto viedokļu pārstāvji, arī pilnīgas neatkarības prasītāji.

LTF dibināšanas kongresā izteiktā un, šķiet, arī LTF vadītāju sirdīs lolotā cerība par pilnīgu Latvijas neatkarību, izstāšanos no Padomju Savienības un tā saucamā “Somijas statusa” iegūšanu pašlaik vēl nav iespējama. Taču nav izslēgts, ka, ja nākamo pāris gadu laikā tiktu reālizēta LTF pašreizējā programma un panākts saimniecisks uzplaukums Baltijas valstīs, Krievijas interesēs varētu būt pielaist arī šo nākamo soli un izmantot pilnīgi neatkarīgas Baltijas valstis, tāpat kā Ķīna Hongkongu, par kanāli, caur kuru drošāk varētu iegūt Rietumu kapitālu un tehnoloģiju.

Neraugoties uz visu, kas noticis pēdējās trīs nedēļās, būtu ļoti liela kļūda pieņemt, ka Latvija nu jau gandrīz atbrīvota. Šo kļūdu, redzot karogus plīvojam un dzirdot “Dievs, svētī Latviju”, pielaiž daudzi gan te trimdā, gan arī tur dzimtenē. Cīņa politiskā plāksnē ir tikai sākusies, un līdz gala mērķim vēl tāls ceļš ejams. Vienīgais reālais panākums šobrīd ir likums par latviešu valodu kā valsts valodu, kas netieši atzīst, ka Latvija ir valsts. Pārējais ir tikai prasības un solījumi.

Ir naivi iedomāties, ka priviliģētie partijas aparatčiki, uzkundzējušies krievu kolonisti un noziegumos apvainotie čekisti savu varu un priekšrocības uzdotu bez pretestības. Atskanējusi partijas konservatīvo elementu kritika, ka LTF iet par tālu, arī uzbrukumi atsevišķiem runātājiem, kā Dobelim, kas slavēja Latvijas neatkarības laika sasniegumus, un Vidiņam, kas arī uzbruka partijai.

Nāk arī ziņas, ka Latvijas krievi veido organizāciju, kas nostātos pret LTF. Krievu valodas laikraksts Sovietskaja Latvija atklāti kūda krievus pret latviešiem. Ir notikušas sadursmes — pie Brīvības pieminekļa krievu pusaudži ir piekāvuši latviešus — ziedu licējus. Klīst baumas, ka krievu dominētajā vagonu rūpnīcā esot savākti ieroči, ko gan milicijas pārstāvis Rīgas radiofonā noliedza. Krievu šovinisti prasa demonstrāciju aizliegšanu, tai pašā laika aicinot savus piekritējus uz masu demonstrāciju pret LTF. Šķiet, ka aiz visa tā stāv valsts drošības iestādes un milicija, kam atklāti latviešus apspiest vairs neļauj.

Latviešu aktīvisti gan domā, ka augšminētā krievu kustība ir vāja, nepilnīgi organizēta, un no tās viņi nebaidoties. Taču Gorbačovs pats juties spiests radio uzrunā aicināt tautu saglabāt mieru un pašdisciplīnu, kā arī paturēt grožos savas emocijas.
Visa pašreizējā vārda brīvība Latvijā balstās uz Gorbačova polītiku un varu. Vai viņš noturēsies? Viņa pretinieks Ļigačovs gan nobīdīts malā, bet vēl arvien sēž polītbirojā.

Vēl pāris faktoru pašā Latvijā. Vecākā paaudze, kas pieredzējusi Staļina laikus, vēl šaubās. Ne par velti Gorbunovs teica: “Saglabājot vislielāko cieņu pret vecāko paaudzi, mūsu bērniem un mātēm, un sevišķi vectēviem un vecmammām, es tomēr gribētu izteikt vislielāko uzticēšanos mūsu trīsdesmitgadniekiem un jaunākai paaudzei. Revolucionārajai pārbūvei ir ļoti vajadzīgs avangardisms, un es domāju, tā viņiem šodien netrūkst.” Tāpat jaunie ir arī latviešu nacionālistu avangardā.
Taču, kas notiks, ja viņi savā entuziasmā nonāks par tālu — pārkāps Gorbačova noteiktas robežas? Vai Gorbačovs, lai pats noturētos pie varas, nebūs spiests tomēr lietot slavenos “Ādažu tankus”? Rietumos izteiktas domas, ka jau tagad būtu jāveido otrā vai trešā fronte pagrīdē šādam gadījumam, lai pretestība turpinātos arī, ledus laikmetam atgriežoties pēc pašreizējā atkušņa.
Latvijā uz šiem brīdinājumiem un šaubām aktīvistiem ir tikai viena atbilde.

LNNK sauklis: “Ja ne tagad, tad kad. Ja ne mēs, tad kas?”

Latviešu tautas liktenis izšķiras šodien. Ja LTF cīņu zaudē, mirst latviešu tauta, šodien vai nekad!
Ko darīt trimdai? Vispirms, mums, brīvajā pasaulē, jāsaprot, kas notiek Latvijā, jāsaprot, ka, ja nekavējoties nepārtrauks kolonizāciju, industrializāciju un vides piesārņošanu, latviešu tauta mirs.

Mums ir jāatbalsta katrs Latvijā uz priekšu spertais solis, arī tad, ja tas nozīmētu pagaidām tikai ierobežotu patstāvību — “brīvu Latviju brīvā Padomju Savienībā”. Mēs nedrīkstam kurināt turienes aktīvistus uz pašlaik neiespējamo, lai nestiprinātu staļinistu pretreakciju un neizraisītu asiņainu brīvības kustības apspiešanu un ar to latviešu tautas iznīcināšanu.

No otras puses, mēs nedrīkstam iedomāties, ka Latvija ir jau brīva. Mēs nedrīkstam atkāpties no mūsu četrdesmit astoņus gadus kultivētās un juridiski pamatotās nostājas, ka Latvija ir okupēta, bet starptautiski pastāv de jure kā suverēna, neatkarīga valsts, un tās jauno vadību varēs atzīt tikai tad, kad būs izvākts padomju karaspēks un parlamentu brīvi ievēlēs brīva latviešu tauta.

Taču līdz tam laikam mums jāsniedz visa iespējamā palīdzība LTF un visām tajā ieejošām nacionālām grupām. Kad būs panākta Latvijas saimnieciskā autonomija un pašu valūta, bet ne agrāk, tur būs jāpludina ārzemju kapitāls un tehnoloģija, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu Latvijas ekonomiju un vidi.
Līdz tam laikam jādara viss, lai Rietumi iepazītos ar jaunajiem apstākļiem Latvijā un jaunajām personām tās vadībā, kā polītiskā, tā kulturālā, zinātniskā un saimnieciskā laukā. Jo vairāk Rietumos šos cilvēkus pazīs, jo grūtāk Maskavai būs tos nosūtīt uz Sibīriju.

No Latvijas nāk aicinājums latviešiem brīvajā pasaulē dibināt LTF atbalsta grupas, kas nākotnē varētu uz kongresiem sūtīt savus delegātus. Stokholmā šāda grupa jau pastāv, šoreiz vēl padomju birokrātija bija stipra diezgan, lai to aizkavētu, bet tas var grozīties nākotnē. Tā kā LTF aptver arī pilnīgas Latvijas neatkarības prasītājus, mums pret šādu grupu dibināšanu iebildumi nevarētu būt.

Trimdas latviešiem jāmobilizē visi savi spēki, lai varētu sniegt materiālu atbalstu brīvības cīņai dzimtenē. Latviešiem emigrācijā līdzekļu netrūks.
Mums tagad jānoliek pie malas personīgas ambīcijas, intrigas par amatiem un prestižu. Mums nekavējoties visiem kopā jānoorganizē konstruktīvs darbs, izmantojot visus trimdā pieejamos talantus. Kā amatos ievēlētajiem, tā viņu kritiķiem jāaizmirst pagātnes, arī nesenās pagātnes, savstarpējie pārmetumi.
Visi spēki, visa enerģija Rietumos jāveltī palīdzībai šodienas brīvības kustībai dzimtenē, kuras iznākums noteiks Latvijas un latviešu tautas būt vai nebūt.

Pēteris Vasariņš

=========================

Nopietns brīdinājums. Agnis Balodis. Austrālijas Latvietis, Nr.1985, 07.07.1989
(Vēsturnieks un publicists, Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēdis)
LATVIJAS TAUTAS FRONTES POLITISKĀ SEJA

Kopš drosmīgās Radošo savienību deklarācijas 1988.gada jūnijā Rīgā, attīstība okupētajā Latvijā ir risinājusies strauji, vērotājam no malas tomēr jākonstatē, ka tā ir vispār grūti pārskatāma: kur ir LTF sākuma iedīgļi, kā uzdevumā tā organizēta un kāds nolūks aiz tās slēpjas.

Ir skaidrs, ka LTF, tāpat kā Tautas frontes Igaunijā un Lietuvā, ir radušās komūnistu partijas ierosmē. Latvijā šī ierosme pirmo reizi izskanēja no Viktora Avotiņa un polītizējošā dzejnieka Jāņa Pētera. Skaidrs, tā nebija viņa ideja, bet nāca kaut kur “no augšas”, jo kā gan citādi būtu bijis iespējams, ka visās trijās Baltijas republikās “tautas” vienlaicīgi izteica gandrīz vai vienādus ierosinājumus?

Būsim skaidrībā, ka padomju valdības pielaidīgāko polītiku nav ierosinājis kāds humānisma vilnis vai rūpes par Baltijas tautu nākotni, bet gan bezizejas stāvoklis Padomju savienībā. Par LTF mērķiem Peters izteicies kongresa atklāšanas runā 1988.g. 8.oktobrī: LTF dibināšanas iemesls ir, lai palīdzētu partijas vadībai atklātības un pārkārtošanās īstenošanā – kā sava veida atbalsta grupa Gorbačova polītikai.

Arī “centra (Maskavas) presē” par Tautas frontēm nekad nav runāts citādā veidā, neminot nekādus “nacionālus” iemeslus. LTF ir masu organizācija, kuras locekļu kopējās intereses varētu meklēt līdzšinējā padomju pārvaldes tipa noraidīšanā. Tiek daudz runāts par “tiesisku valsti”, privilēģiju likvidēšanu, par tiesībām vietējiem iedzīvotājiem runāt līdz savas apkārtējās vides veidošanā un pārvaldīšanā. Runāts par demokrātiju, ar to tomēr saprotot ko citu nekā rietumos — varbūt drīzāk par “komūnismu ar cilvēcīgu seju”.

Citos gan polītiskos, gan saimnieciskos jautājumos LTF biedriem var būt ļoti atšķirīgi uzskati.

Tās rindās ir tīri nacionālisti, kas prasa pilnīgu neatkarību Latvijai, bet arī komūnistu partijas biedri un, saprotams, cilvēki ar saknēm Valsts drošības komitejā.

Liela daļa LTF vadības pieder pie padomju inteliģences; cilvēkiem, kas stagnācijas gados ieguvuši savu stāvokli un amatus un tos nekādā ziņā negrib zaudēt. Līdz ar to viņu nostāja ir piesardzīga. Padomāsim, ka LTF vadībā ir personas, kas pretojušās prasībai par ieceļošanas aizliegumu, apzīmējot to par rasismu! Tāpat arī bijušas garas diskusijas par 11. un 18.novembra atzīmēšanu, un pozitīvais lēmums nebūt nav nācis viegli vai vienprātīgi.

Tie spēki, kas virza LTF pa radikālāku prasību ceļu, ko atbalsta lielais vairums latviešu, nāk no lauku rajoniem un arī no tiem biedriem, kas ir arī Latvijas Neatkarības kustībā.
Sākumā bija domāts, ka LTF aptvers ne tikai latviešus, bet arī visas citas tautības, kas “Latviju uzskata par savām mājām”.

Iznākums ir savādāks: Tautas frontē nav vairāk nekā 12proc. nelatviešu. Lielais vairums krievu pret LTF izturējās vienaldzīgi vai arī noraidīgi. Ir jau tā, ka krievi Latvijā visu laiku ir jutušies kā kungi un noteicēji un nemaz nevēlas būt līdztiesīgi pilsoņi. Līdz ar to internacionālās frontes rašanos var uzskatīt kā nenovēršamu.
Sarežģīts jautājums ir LTF attieksmes ar partiju. Nenoliedzami, partija ir stāvējusi LTF kūmās un ka ap 30procentu LTF biedru ir ar partijas biedru karti. Arī liela daļa LTF vadības ir partijnieki. Par spīti šīm ciešajām saitēm, partija nav izrādījusi kādu sevišķu pretimnākšanu LTF.

Gluži otrādi: prokurora Dzenīša uzbrukumi un dažādie juridiskie gājieni, lai mazinātu LTF nozīmi, un VDK cenšanās Tautas fronti diskreditēt, pieskaitāmi jau šantāžai.
Par pīti tam, partija tomēr pieļāvusi LTF balotēties pret “aparāta” kandidātiem; organizācijai ir pašai savs laikraksts Atmoda, un tai pieejami lielākā vai mazākā mērā arī citi laikraksti, tāpat radio un televīzija. Šādas privilēģijas blakus partijai līdz šim nav baudījusi neviena cita organizācija.

Bet interfronte — LTF tiešā pretiniece — saņem vēl lielāku redzamu un neredzamu partijas atbalstu, kas liecina par ciešām saitēm ar LKP un vadītājām partijas aprindām Maskavā.
Gribētos tomēr secināt, ka partijas vadība neapzinājās, kādas sekas būs LTF darbībai un spēcīgai nacionālai renesansei tieši krievu nospiestajā Latvijā. Tagad partija labprāt daudz ko padarītu par nebijušu, bet īstas vienprātības nav arī pašu partijnieku starpā.

LTF UN LATVIEŠI ĀRZEMĒS
Tautas frontei un padomju politikai ir tomēr vēl viena pavisam atšķirīga seja: attieksmes ar latviešiem ārzemēs. Var vērot, ka partijas politika pret trimdiniekiem ārēji ir radikāli mainījusies, pie tam tādā veidā, ka daudziem radies iespaids, ka šīs pārvērtības ir LTF nopelns.

Kamēr senāk sadarbība varēja notikt tikai ar mazu grupu trimdas līdzskrējēju, kas pieņēma okupantu destruktīvo viedokli tautību jautājumā (vai izlikās to vispār neredzam), tagad akceptēti gandrīz visi trimdinieki. Tomēr tos, kas labi pazīst padomju iekārtu un politiku, šī “amnestija” nebūt nav skārusi.

Var domāt dažādi par Igaunijas KP CK un Igaunijas PSR ministru padomes dekrētu Nr.504, kas pārtulkots un publicēts ari AL, bet dekrētā izvērstie taktiskie gājieni pret trimdiniekiem tikpat labi būtu attiecināmi arī pret latviešiem. Praksē tie jau arī tiek lietoti.

Pamatdoma šim dekrētam ir, ka trimdiniekiem izrādāma gandrīz vai visa iespējamā pretimnākšana, bet ar nolūku viņus neitralizēt un iekļaut padomju sistēmā (Latvijā vēlāk “nepiejaucētajiem” trimdiniekiem Godmaņa un tālāko kabinetu ēkas durvis bija slēgtas – I.L.). Par pakalpojumiem tomēr ir jāmaksā: nav aizmirsts pieprasīt no tautiešiem ārzemēs gan ziedojumus, gan samaksu par pieminekļu restaurāciju, gan naudu par pakalpojumiem, kas iemaksājama valūtā. Lielas cerības arī liktas uz ārzemju igauņu ieguldījumiem dažādos saimnieciskos un citos pasākumos ar darbības lauku Igaunijā (bet Maskavas pārvaldē), kas visi apmaksājami “brīvā valūtā”. Padomju institūtiem uzdots pētīt un analizēt trimdinieku sabiedrību un jāveido “auglīga vide tautas diplomātijai”, radot lūzumu ārzemju igauņu politiskajā apziņā, “tādā kārtā radot uzticību Igaunijas nākotnei kā Padomju savienības sastāvdaļai”.
Ir jāmēģina iefiltrēties trimdinieku izglītības sistēmā, viņu skolās un institūtos. Jāstrādā, lai atšķeltu “reakcionāro” emigrantu daļu no “progresīvajiem”. Kā tālākais un galējais mērķis (par ko gan dekrētā tieši nekas nav teikts), uzskatāms Baltijas valstu inkorporācijas jautājuma “pozitīvs” atrisinājums, mēģinot gan trimdiniekiem, gan ārzemniekiem iegalvot, ka iespējamā brīvība nu jau iegūta “padomju federācijas ietvaros”, un ka “pamatiedzīvotājos vairs nepastāv prasība pēc pilnīgi neatkarīgu valstisku veidojumu restaurācijas”.
Visās minētajās jomās darbība jau ir ievadīta, arī ar vairāku LTF vadītāju dalību. Nav nekāds noslēpums, ka Jānis Peters iestājās par “suverēnu Latviju suverēnā Krievijā” un par neko vairāk.

ILGIE ĀRZEMJU CEĻOJUMI
Neskaidrība ir arī ar Latvijas inkorporācijas atzīšanu, par ko tā iestājas Maskava. Liekas, ka to atbalsta ietekmīgi LTF valdes locekļi. No viņu puses motivācija šādai prasībai būtu, ka tad ir iespējams nozīmīgajām rietumvalstīm iekārtot Rīgā savus konsulātus, kas veicinātu kontaktu veidošanos ar ārvalstīm bez Maskavas starpniecības. Te gribas aizrādīt, ka nebūt nav drošs, ka šādi konsulāti tiks iekārtoti, jo līdz ar inkorporācijas atzīšanu var mazināties interese par Baltijas valstīm rietumos, un nav jau teikts, ka Maskava šādus konsulātus vispār atļautu. Bez tam mēs atdotu kaut ko par neko.

Izbrīnu rada arī ārkārtīgā aktivitāte, ko LTF valdes un domes locekļi izrāda, dodoties ilgos ārzemju ceļojumos.
LTF locekļi vēloties paši nodibināt sakarus ar rietumniekiem “uz iespējami plašākas bāzes”. Varbūt šeit derētu atcerēties Neilanda no Ševardnadzes saņemtos norādījumus par iespējami plašiem sakariem, kas jāizveido ar tiem 20 miljoniem ārzemnieku, kuru saknes esot Padomju savienībā.

Tālākais jautājums ir, cik lielā mērā Valsts drošības komiteja iejaukta šajos pārbūves un “atklātības” pasākumos. Nav šaubu, ka šī organizācija vāc visu iespējamo informāciju, kas jaunajā situācijā ir pieejama.

Kā viss tas atsaucas uz trimdu? Ar raizēm var vērot, ka tagad tā ir nolaidusi vairogu. “Nav nozīmes vairs ilgāk aizstāvēt inkorporācijas neatzīšanas politiku,” izteicies kāds redzams trimdas sabiedriskais darbinieks. “Tagad vairs nevar runāt par okupēto Latviju,” saka kāds trimdas avīžnieks, un tas pie tam teikts laikā, kad Latvijā arvien drošāk paceļas balsis, kas pašreizējo stāvokli apzīmē par okupāciju un krievus par okupantiem.

Liela trimdinieku daļa vairs negrib dzirdēt neko par piesardzību, pārdomātu rīcību, par to, ka VDK nebūt nav izbeiguši savu darbību, bet plaši atver savas sirdis, makus un durvis visam un visiem, kas nāk no Latvijas. Par cik Latvija vēl arvien nav brīva bez iespējām pašai veidot savu ārpolitiku, tas noved pie mūsu rīcības brīvības zaudēšanas trimdā, un mēs lēnām tiekam integrēti nebrīvās Latvijas politikas veidotāju ietvaros.
Ja nekritiskā labestība pret visādiem fondiem un ziedojumu lūdzējiem netiks uzmanīgāki izvērtēta, var iestāties vispārējs līdzekļu trūkums trimdas darbībai. Milzīgā koru un citu kultūras darbinieku invāzija kavē un paralizē kultūras pārdzīvošanu un attīstību trimdā. Mēs kļūstam par piedēkli no Latvijas izvērstai darbībai un līdz ar to:

1) laupām līdzšinējās attīstības iespējas latviešu kultūrai trimdā;

2) kļūstam arvien atkarīgāki un vairāk pakļauti apspiestības apstākļos veidotai kultūras politikai Latvijā;

3) ja jau okupācija tiek akceptēta, tad mūsu iespējas politiskai darbībai trimdā tiek ierobežotas.
Ja nu vēl mūsu “komersanti” ar saviem līdzekļiem palīdzēs stutēt brūkošo padomju varu Latvijā, tad mūsu pretestība okupācijai būs vēl tālāk vājināta.
Padomieši būs sasnieguši, pēc kā tiekušies visus pēckara gadus: trimdas disintegrāciju un pakļaušanos “Dzimtenei”. Bēdīgi, ja mēs, Latvijai labu gribot, veicinātu šādu attīstību.

Agnis Balodis,
LNF valdes priekšsēdis

=====================================

Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.6, 01.11.1989

Piezīme: Šis raksts balstās uz plašām pārrunām ar visu Latvijas brīvības cīnītāju nogrupējumu darbiniekiem Abrenē (Francijā), Latvijā, Zviedrijā un Strasburgā, vērojumiem Rīgā, LNNK ārkārtējā kongresā š.g. maijā un LTF II kongresā oktobrī, kā arī no Rīgas radio, Latvijas nacionālo izdevumu, zviedru preses un televīzijas smeltās informācijas.
Astoņos mēnešos Latvijā strauji nobriedusi jauna polītiska situācija: varam droši teikt, ka Latvija beidzot ir aktīvi ceļā uz brīvību.

Pāris manas bildes LNNK ārkārtējā kongresā Nacionālajā teātrī.
Norises Latvijā
Sāksim ar svarīgāko notikumu raksturojumu. Maija vidū latviešu pilī Abrenē, Francijā, pirmo reizi, gan nedroši, taustīdamies, pie viena galda sēdās kā trimdas augstākā vadība — PBLA valde — tā arī Latvijas Tautas Frontes valde un galveno neformālo grupu pārstāvji, lai plānotu kopēju ceļu Latvijas nākotnei.
Tai pašā laikā Tallinā Baltijas Tautas Frontes kopējā asamblejā deklarēja Baltijas valstu prasības pēc pašnoteikšanās.

27.maijā Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības ārkārtējā kongresā Nacionālā teātrī Rīgā, vēlreiz skaidri formulēts LNNK mērķis miermīlīgā, demokrātiskā ceļā sasniegt pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, apzīmējot pašreizējo likumdevēju iestādi — Augstāko padomi un tās izpildorgānus par okupācijas varas pieļautu pašpārvaldi. Sveicot kongresu no Daugavas Vanagu organizācijas, man bija jau iespējams atklāti runāt par nākamo uzdevumu — valsts varas pārņemšanu. Pusi kongresa pārraidīja Rīgas radio un plašu kopsavilkumu, kas ietvēra manas runas pilnu tekstu, sniedza Latvijas televīzija.

31.maijā LTF valde publicēja uzsaukumu izdarīt biedru aptauju, vai TF līdzšinējā programma, kas prasīja brīvu Latviju brīvā Padomju savienībā, nebūtu maināma uz prasību atjaunot 1940.g. okupēto un Pad. Sav. nelikumīgi aneksēto neatkarīgo Latvijas valsti. Tas bija taktisks gājiens pārliecināt vēl neticīgos, ka Latvijas neatkarība ir kļuvusi par reālu iespējamību.

Maskavā Tautas Deputātu kongresa komisija atzina, ka Ribentropa-Molotova pakta slepenie protokoli tiešām eksistē un bijuši par pamatu neatkarīgu valstu varmācīgai okupācijai un aneksijai. Ar to Maskava netieši atzina, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS ir bijusi nelikumīga.

13.jūnijā Latvijas Pilsoņu komitejas pagaidu sakaru centrs sāka Latvijas pilsoņu reģistrēšanas akciju, kā priekšsoli Latvijas Pilsoņu Kongresam, kurš varētu lemt par Latvijas nākotni. Līdz šim Latvijā jau reģistrēti pāri par 600.000 Latvijas pilsoņu.

21. un 22.augustā Rīgā LNNK noorganizēja starptautisku konferenci ar ASV, Rietumvācijas un citu zemju politiķu, juristu, sovjetologu un preses piedalīšanos, kas iztirzāja Ribentropa-Molotova pakta nelikumību, atzina to par noziegumu pret cilvēci un pārrunāja tā seku likvidēšanu. Jaunais latviešu jurists Egils Levits argumentēja, ka okupācija neizbeidz nedz suverēnas valsts eksistenci, nedz arī tās pavalstnieku pilsonību. Tāpat kā vācu okupācijas laikā nebeidza eksistēt Holande, Beļģija un Francija, nedz arī to pavalstnieki kļuva par vācu pilsoņiem, nav beigušas eksistēt Igaunija, Latvija un Lietuva un to pavalstnieku pilsonība.

Lielākais notikums tomēr bija 23.augusta Baltijas ceļš, kad ķēdē caur visām trim Baltijas valstīm no Lietuvas dienvidu robežas līdz Igaunijas ziemeļiem saslēdzās pusotra miljona baltiešu, prasot atzīt savu zemju okupāciju par nelikumīgu un atjaunot to neatkarību. Šī nepieredzētā masu demonstrācija ieguva plašu publicitāti rietumu televīzijā un presē un, varbūt, beidzot lika brīvās pasaules politiķiem saprast, ka bez Baltijas valstu brīvības atjaunošanas nebūs beidzies Otrais Pasaules karš un nebūs patiesa miera.

Maskavas imperiālisti ar bažām sekoja notikumiem Baltijā. Pravdā parādījās vairāki kritiski raksti ar pārmetumiem Baltijas “separātiskajiem ekstrēmistiem”, kas kulminējās 26.aug. anonīmajā PSKP Centrālkomitejas vārdā publicētajā “Paziņojumā par stāvokli Baltijas Republikās”.
Septembra PSKP plēnumā Gorbačovs panāca kosmētiskas izmaiņas politbirojā, izmēžot pēdējos brežņevistus, bet neiedrošinājās ķerties klāt reakcionāru vadonim Ligačovam.

Latviešu tautas reakcija pret provokāciju bija tūlītēja un bezbailīga: ”Noraidām melīgos CK apvainojumus un draudus kā iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Mums nav vajadzīgi ne austrumu, ne rietumu padomi. Latvijas nākotni noteiks Latvijas tauta pati”. Tādā garā bija ieturēts arī LTF valdes protests, kas beidzās ar “Dievs, svētī Latviju”. Drusku mīkstāka, bet arī noraidīga bija LTF sasaukto Latvijas deputātu telegramma PSKP CK.

Protesti plūda no visām Latvijas malām.
Latvijas komūnistu partijas CK plēnums gan nespēja turēties līdz tautas noskaņojumam un deklarēja, ka stingrāk jāvadot pārbūves procesi Latvijā.

Latvijas Tautas Frontes II kongress

Šie notikumi skaidri parāda, ka latviešu tauta dzimtenē ar pussolīšiem nekā nevar panākt, un vienīgais iespējamais ceļš ir uz pilnu Latvijas neatkarību. Tautas spiediena rezultātā radikālizējusies arī TF. Uz šāda fona 7. un 8.oktobrī risinājās arī LTF II kongress.
Lai šo kongresu un tā lēmumu nozīmi pilnībā izprastu, nepieciešams iepazīties ar visu Latvijas polītisko nogrupējumu spektru. Šai spektrā var identificēt septiņas grupas:

1. Vecie boļševiki jeb “stagnanti” — Rubiks, Klaucēns, Alksnis, varbūt Soboļevs, kurus atbalsta Interfronte un kas labprāt redzētu atgriežamies “vecos labos Staļina laikus” ar savu varu un privilēģijām.
2. Partijas gudrākie jeb t.s. “gaišie spēki” — Vagris, Ķezbers u.c, kas redz, ka pārmaiņas nepieciešamas, bet cer noturēties seglos, Latvijai paliekot reformētā PSRS konfederācijā. Uz LTF kongresu viņi bija aicināti, bet neieradās.
3. T.s. “gaišie spēki” valdībā — Anatolijs Gorbunovs un J. Bresis. Pēdējais savā runā kongresā teica: “Mēs visi esam vienis prātis par mērķi,” taču tālāk runāja par sabalansēšanu ar citām republikām, kas nozīmētu Latviju PSRS sastāvā, kaut gan skaidri viņš to neizteica. Gorbunovs un Bresis mēģina atrisināt dilemmu, kā izlaipot starp partijas līniju un tautas prasībām, lai kaut kā noturētos pie varas.

Šīm trim grupām nav nekādu cerību ilgākā laika posmā Latvijā noturēties pie varas, kaut gan trešā un varbūt pat otrā grupa varētu būt noderīgas pārejas posmā. To skaidri parāda radio un televīzijas žurnāla Radio Viļņi septembra aptauja. Tanī tikai 2.6% latviešu, 8,8% krievu un 10,6% cittautiešu izteica pilnīgu uzticību partijai. LTF izpelnījās 79% un LNNK 55,15% latviešu atbalstu. Patiesības labad gan jāpiemin, ka 86,7% no aptaujas lapas aizpildītājiem bija latvieši.

4. LTF konservatīvais vai mērenais spārns, kas līdz šim vadīja TF un tādēļ apzīmēts par “aparātu” — Īvāns, Kalniete, Lucāns, Laķis, Godmanis, Škapars, Inkens u.c.
5. Centrs — amorfs un ietekmējams. To sastāda speciālisti dažādās nozarēs un liela daļa ne pārāk labi informēto attālāko nodaļu delegātu. Par šīs grupas atbalstu sacenšas abi spārni.
6. Radikāļu koalīcija — Latvijas Neatkarības Kustība (LNNK), Radikālā apvienība un jaunā Sociāldemokrātu partija.
7. Galīgi krasie radikāļi, kas LTF un tās politiskajā darbā nepiedalās, ierobežojoties ar protestiem un demonstrācijām pret okupācijas varu — Helsinki-86 atliekas, Tēvzemei un Brīvībai, kā arī skaits mazāku grupiņu un indivīdu.
Praktiskā politikā šai grupai ietekmes nav.

Visa LTF — kā konservatīvais “aparāts”, tā centrs un radikālais spārns — nelokāmi aizstāv pilnīgi neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti kā vienīgo iespējamo mūsu problēmas atrisinājumu, nostājoties pret jebkādu līdzdarbību pašreizējā vai pat reformētā Padomju Savienībā. To nosaka kongresa pieņemtie jaunie LTF statūti un programma.
Statūtu pirmais pants min cīņu “par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti” … kamēr 4.pants precizē, ka “LTF par savas darbības pamatmērķi izvirza Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kas ļautu nodrošināt ekonomikas un kultūras uzplaukumu, nacionālo problēmu taisnīgu noregulēšanu.”

To pašu domu pauž LTF jaunā programma, kurā lasām: “Otrās atmodas gaitā, realizējot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, tika izcīnīta un nodibināta neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika, kas latviešiem nodrošināja agrāk nebijušu uzplaukumu, arī citām nacionālajām grupām garantēdama saimniecisku augšupeju un kultūras autonomiju. Latvija iekļāvās pasaules valstu saimē kā līdztiesīga tās locekle… LTF uzskata, ka Latvijas ceļš uz neatkarību un sabiedrības demokratizācijas process ir pašreizējo Latvijas sabiedriski politisko izmaiņu neatņemama sastāvdaļa.”
Neatkarības prasību atbalsta ne tikai minētās pēdējās četras grupas, bet arī visa tauta un augošs skaits krievu. Pēdējie to dara pārliecībā, ka padomijā draud haoss, un neatkarīgā Latvijā viņus sagaida daudz labāki dzīves apstākļi.

Domstarpības LTF pastāv tikai par taktiku. Šīs domstarpības saasina milzīga savstarpēja neuzticība un arī manevrēšana, varētu pat teikt — cīņa par varu, pozīcijām, eventuāliem portfeļiem. Pretiniekiem piedēvē uzskatus un nodomus, kādu tiem dažkārt nemaz nav.
Pašā tautā vēl daudz nedrošības un baiļu reakcijas, ko varētu izraisīt pārāk radikāla nostāja. Tādēļ “aparātam” samērā viegli centra delegātus iebaidīt ar radikāļu bubuli.

Paši LTF spārni arī nav viengabalaini, to locekļu uzskatos ir visai plašs nianšu un pat pozīciju spektrs. Visumā konservatīvais spārns aizstāv mērenību, pagaru pārejas posmu no pašreizējā okupācijas statusa uz neatkarību. Latvijas valsti atjaunot viņi plāno parlamentārā ceļā, cenšoties ievēlēt tādu Latvijas Augstāko padomi, kas spētu iztīrīt birokrātisko daļu, Valsts Drošības komiteju, pieņemt efektīvu likumdošanu migrantu, ekoloģijas un saimnieciskos jautājumos, kā arī par Latvijas demilitarizāciju.
Šāda Augstākā padome varētu pārņemt varu un tad atjaunot Latvijas valsti, sākot sarunas ar Maskavu par jaunu miermīlīgumu un ar padomju republikām par saimniecisko sadarbību.
Konservatīvā spārna metodes ir skaidras, bet laika sprīdis to īstenošanai nav precizēts. Jaunievēlētais LTF priekšsēža vietnieks Ivars Godmanis viena gada laika termiņu apzīmēja par nereālu, bet piecus gadus par gariem.

Radikāļu vairums atbalsta piedalīšanos Augstākās padomes vēlēšanās, bet pastāv uz Latvijas pilsoņu reģistrāciju un tam sekojošu Latvijas pilsoņu kongresu, kas, varbūt sadarbībā ar AP, varētu atjaunot Latvijas valsti. Pilsoņu reģistrācija viņiem nav tikai alternatīva uz neatkarību, ja vēlēšanas nenestu cerēto vairākumu, bet arī spiestu mērenos ātrākam riksim brīvības ceļā. Vairākums radikāļu ir reālisti, kas neprasa neatkarību jau rīt, bet tikai nepārtrauktu virzīšanos uz to.
Toties radikāļu kreisais spārns nostājas pret piedalīšanos AP vēlēšanās, argumentējot, ka tikai Latvijas pilsoņiem ir tiesības vēlēt un lemt par Latvijas nākotni, tādēļ tikai pilsoņu kongress varētu atjaunot Latvijas valsti. Šis spārns ir spēcīgs savā tiesību pamatojumā, bet maz tam ko teikt par praktisko polītiku, par mērķu sasniegšanai speramajiem soļiem. Netiek atbildēti daudzi jautājumi.

Ko darīt ar Latvijas nelatviešu kolonistiem, no kuriem daļa tur nodzīvojuši jau 40 gadus?

Kā piespiest Maskavu nodot varu valdībai, kurā nepiedalās vismaz puse no pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem?

Kā pārvarēt jau tagad rietumos dzirdamos argumentus, ka latvieši ir rasisti, jo tie gatavojoties apspiest nelatviešus?

Šīs domstarpības taktiskos jautājumos noteica kongresa gaitu. Šķietami nesvarīgos strīdiņus motivēja taktisku domstarpību un personību konflikts. Taču uzvarēja pārliecība, ka pašreiz Latvija atkal stāv vēstures krustcelēs un tikai vienoti latvieši spēs izcīnīt sev brīvu valsti. Kongress pārvarēja krīzi, kurā LTF draudēja izjukt, un savu darbu beidza saskaņā.
Jaunievēlētā Dome apvieno kā konservatīvos tā radikāļus, taču skaitliski lielākais ir centrs. Valdes sastāvs ar daudz spēcīgāku radikāļu līdzdalību atspoguļo Domi. Šķiet, ka kongresa norise pierādīja konservatīvajiem, ka ar radikāļiem nerēķināties nevar un ar to LTF vadība kļuvusi daudz radikālāka.

Ko sola nākotne?

No jaunievēlētās LTF valdes un Domes tauta tagad gaida darbus, jo vārdu jau bijis par daudz. Pirmais uzdevums ir uzvara gaidāmajās vēlēšanās. Lai to panāktu, nepieciešams liels organizētas propagandas darbs. Jau pirms kongresa sākās regulāras LTF un LNNK vadību sanāksmes, lai saskaņotu vēlēšanu taktiku un vienotos par kopīgu kandidātu sarakstu. Nepieciešams panākt, lai katrā vēlēšanu iecirknī būtu tikai viens LTF kandidāts, kas iestātos par neatkarīgu Latvijas valsti, tā nepieļaujot balsu saskaldīšanos starp dažādo spārnu kandidātiem.

LTF kandidātam tad oponētu Interfronte un citi okupācijas aizstāvji. Maija vēlēšanu rezultātu analīze rāda, ka šādam kopējam LTF sarakstam būtu lielas cerības gūt uzvaru, jo maijā par LTF kandidātiem balsoja apm. 400.000 nelatviešu un starplaikā Latvijas neatkarības atbalstītāju skaits nelatviešos audzis.

Pašvaldību vēlēšanas notiek 10.decembrī. Tās būs labs ģenerālmēģinājums vispārējām vēlēšanām, bet arī pašas par sevi nozīmīgas, jo daudz var veikt arī uz vietām, piem., migrantu kontroli, nepiešķirot ieceļotājiem dzīvokļus. Latvijas Augstākās padomes vēlēšanas paredzamas martā vai aprīlī.

Blakus vēlēšanu kampaņai tikpat svarīgi ir turpināt Latvijas pilsoņu reģistrāciju. Arvien vairāk nelatviešu sāk reģistrēties kā pilsoņu kandidāti. Manuprāt, pilsoņu reģistrācijas akcija vēlēšanu kampaņu papildina, pastiprinot prasību atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti un uzturot spiedienu to panākt iespējami īsā laikā.
Visas pēdējā laika runas par Latvijas neatkarības atjaunošanu un varas pārņemšanu izraisījušas bažas rietumos, gan valdību, gan diplomātu, gan arī preses aprindās.

Vai tikai baltieši neprasot par daudz, nevirzoties par ātru?
Vai tikai viņu radikālisms nevarētu izsaukt asiņainu Maskavas pretakciju, apdraudot rietumos iemīļoto “perestroiku”, destabilizējot Austrumeiropā pierasto mieru, ko garantēja Staļina un Brežņeva durkļi?

Vai, Dievs pasarg’, tautu brīvības centienu rezultātā Krievijā neizceltos pat anarhija un pilsoņu karš?

Varbūt, ka komūnisma varas pakāpeniskā likvidācija miermīlīgā ceļā bez asins izliešanas Polijā un Ungārijā, kā arī pirmie soļi šai virzienā Austrumvācijā rietumos pierāda, ka pārmaiņas Austrumeiropā ir ne tikai iespējamas, bet nenovēršamas.
Tikai šis process jāattiecina uz pašu Padomju Savienību, rietumi jāpārliecina, ka tikai padomju impērijas nojaukšana Eiropai atnesīs patiesu mieru un ienesīgu plašāko iespējamo tirdzniecības potenciālu.

Austrumeiropas pārmaiņu pamatā ir komūnisma bankrots. Padomju sistēma ir pierādījusi savu nespēju sabiedrību apgādāt pat ar pirmās nepieciešamības precēm. Statistika rāda, ka no 1200 pamatprecēm viens tūkstotis netiek piegādāts vajadzīgos kvantumos. Rubļa patiesā vērtība nokritusies zem 10 kapeikām.
Saimnieciskā sabrukuma rezultātā radusies iedzīvotāju neapmierinātība, streiki, augošs noziedzību vilnis.
Ekonomisko lejupslīdi nevar apturēt ar Gorbačova sākto daļējo atbruņošanos un demobilizāciju, nedz arī ar jauniem piecgades plāniem. Stāvokli uzlabot var tikai pilnīga komūnistiskās saimniecības atvietošana ar brīva tirgus ekonomiju, kuras priekšnoteikumi ir brīvs cilvēks un brīvas tautas.

Bet šādu fundamentālu pārmaiņu Gorbačovam nav varas (varbūt pat ne vēlēšanās) īstenot. Padomju Savienības saimnieciskais sabrukums turpināsies, kas nozīmē padomju militārās varas nepārtrauktu sarukšanu, kuras sekas ir pašreizējā atkāpšanās no Austrumeiropas, turpinājums būs atvilkšanās no Baltijas valstīm un galā impērijas iziršana, uz ko norāda tās apspiesto tautu augošās prasības atkratīties no Maskavas virskundzības, kā piemēram, Ukrainas nesenā pamošanās.
Ševardnadzes solījums Bēkeram nelietot varu pret Baltijas tautu neatkarības centieniem, Gorbačova piedāvājums Baltijas jūrā izveidot atombrīvu zonu, ziemeļrietumu militārā apgabala bruņoto spēku samazināšana par 40.000 vīriem, steidzīgi sasauktā Buša-Gorbačova satikšanās decembrī — viss tas apliecina šā procesa reālitāti. Eiropas prese jau sāk runāt par puča iespējām Kremlī un sekojošu anarhiju.

Tādēļ nākamais gads būs ārkārtīgi svarīgs Latvijas vēsturē. Augstākās padomes vēlēšanas un sekojošais pilsoņu kongress radīs iestādes Latvijas valsts atjaunošanai. LTF kongresā spārnu sadarbība ļauj cerēt, ka latvieši būs gatavi izmantot Maskavas vājumu, lai nokratītu okupācijas žņaugus pirms Krievija ieslīd asiņainā anarhijā.

Ko darīt trimdai?

Austrumeiropas notikumu attīstība ne tikai dzimtenes latviešiem, bet arī trimdai uzliek pēdējos piecdesmit gados nepieredzētus pienākumus. Tuvojas brīdis, uz ko visus šos gadus esam gaidījuši. Vai esam uz to gatavi?
Mūsu jumta organizācijām jāpanāk rietumu valdību pareiza Baltijas notikumu izpratne un to atbalsts brīvības centieniem, kā arī jānovērš iespējama pseudoneatkarīgu Baltijas valstu valdību atzīšana (kas neizdevās, PBLA vienojoties ar komunistiem – I.L.), pēc kā pārējas laikā centīsies kompartijas “gaišie spēki”. Tāpat trimdas struktūrai jāturpina sadarbība ar Latvijas neatkarības cīnītājiem dzimtenē, izplešot to uz visu turienes pozitīvo nogrupējumu spektru. Katram nogrupējumam sava loma.
Taču pienākums piedalīties Latvijas brīvības cīņā negulstas uz organizācijām vien. Tanī jāiesaistās mums visiem, gan ar materiālu atbalstu, gan arī daloties ar dzimtenes lietpratējiem savās zināšanās un kontaktos. Par visu vairāk mums katram atklāti jāapliecina, ka arī pēc piecdesmit gadiem vēl arvien esam latvieši, nevis zviedri, kanādieši, amerikāņi, angļi vai vācieši. Tādēļ mums katram jāreģistrējas par Latvijas pilsoni un ar to jāstājas brīvības cīnītāju rindās.
Ir pēdējais laiks nolikt pie malas domstarpības, novecojušos aizspriedumus, simpātijas, antipātijas un ambīcijas, vienojoties kopējā darbā Latvijas brīvības atgūšanai nākamā gada laikā!

=================================

Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.2, 01.03.1990

TAGAD VAI NEKAD!

Kad notikumi virpuļo kā okeāns orkānā, mēnešrakstiem ir grūti turēties līdz. Trīs mēnešos, kas paiet no rakstīšanas brīža, kamēr uzrakstītais nonāk līdz lasītājam, viss, kas teikts nākotnes formā, jau kļuvis par pagātni. Tādēļ mēģināšu ieskicēt fonu, uz kā risinās procesi Latvijā, mērauklu, kas palīdzētu vērtēt sarakstītās un bieži pretrunīgās dienas ziņas.
Latvijas ceļu uz brīvību lielā mērā nosaka norises trīs sfairās — Eiropā, Padomju Savienībā un pašās Baltijas valstīs. Apskatīsim vispirms tās un tad mēģināsim prognozēt tuvākā laika attīstību Latvijā.

EIROPA
Brīvības viesuļvētra, kas sākās kā lēna vēsmiņa turpat pirms gada Polijā, pieauga spēkā Ungārijā, sagāza pastāvošo iekārtu Čehoslovakijā divās nedēļās, nojauca Berlīnes mūri septiņās dienās un sakāva asiņaino Čaušesku diktatūru trijās, ir pilnīgi pārmainījusi Eiropas seju. Jaltā radītā Eiropas kārtība, kuras stabilitāte balstījās uz Staļina un Brežņeva durkļiem, sabruka kā kāršu namiņš, tiklīdz Austrumeiropas tautas saprata, ka Maskava vairs nespēj apspiest tautu neiznīcināmās alkas pēc brīvības.

Sākumā rietumu valstsvīri, politiķi, prese un politologi uz pārmaiņām raudzījās ar bažām. No neparastā, nezināmā cilvēkam vienmēr bail. Tādēļ arī vēl pag. rudenī vērojām mēģinājumus brīvības vilni bremzēt. Taču pēdējos mēnešos rietumi, vairāk Rietumeiropa, varbūt mazāk Anglija un ASV, ir atzinušas, ka brīvības progress nav apturams, un tas rietumiem var dot lielas saimnieciskas iespējas.
Bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valery Giskard d’Estaing) nesen teica: ”Komūnisms ir miris.” Jautājums esot, ko likt vietā.

Atbilde ir, ka jārada Eiropā jauna kārtība, kas pašreizējā vākumā radītu jaunu, līdzsvarotu sistēmu. Kamēr pēdējos gados Eiropas koptirgū ietilpinātās valstis virzījās uz pilnīgāku saimniecisku un politisku integrāciju (piem. kopēju valūtu 1992.gadā), tagad atskan balsis, ka pagaidām tas būtu jāatliek un vispirms jārada vispārējs Eiropas nokārtojums, kas pakāpeniski koptirgū iekļautu arī atbrīvotās Austrumeiropas valstis, pamazām pārveidojot to saimniecību uz brīva tirgus pamatiem un to valsts iekārtas uz patiesu demokrātiju. Šāds nokārtojums Eiropā atkal atjaunotu stabilitāti, ļautu izstrādāt drošības plānus, dotu iespējamību saimnieciskiem pasākumiem plānot uz priekšu savu produkcijas un tirgus stratēģiju.

Rietumus interesē Austrumeiropas tirgus, Austrumeiropai savukārt nepieciešams rietumu kapitāls komūnisma izpostītās ekonomijas jaunuzbūvei uz privātiniciātīvas bāzes, kas vienīgā var garantēt produktivitāti un tautu labklājību.
Jaunais Eiropas nokārtojums ir steidzams.

Uz to spiež ne tikai trafarētā patiesība, ka daba necieš tukšumu, bet jo vairāk Vācijas problēma. Austrumvācija ir sabrukusi ne tikai saimnieciski, bet arī administrātīvi un politiski. Tur draud haoss, ko attur tikai cerības uz visdrīzāko apvienošanos ar saimnieciski un politiski spēcīgo Rietumvāciju. Par apvienošanos vācieši ir pilnīgā skaidrībā, taču tā izraisa bažas kaimiņu zemēs, jo sevišķi Polijā, Francijā un Anglijā, kas nav gluži aizmirsušas Hitlera agresiju un baidās no spēcīgas Vācijas, kas dominētu Eiropā. Vienīgais visiem pieņemamais atrisinājums būtu Apvienota Eiropa, kas tad pakāpeniski turpinātu EK pasākto integrāciju. Tas visdažādākos variantos izskan Eiropas preses komentāros.

Šo spiedienu rezultātā jau izveidojies sagaidāmo termiņu projekts. 18.martā Austrumvācijā notiek parlamenta vēlēšanas. To rezultātā sastādītā valdība sāk sarunas ar Rietumvāciju par apvienošanās plānu un Vācijas vietu Eiropā. Pēc panāktas vienošanās abas valdības griežas pie četru II pasaules kara uzvarētāju — ASV, Lielbritānijas, Francijas un Pad. Savienības valdībām, kas šo vienošanos pieņem. Šī 2+4 (kā to formulēja Vācija) konference varētu sanākt vai nu maijā vai arī pēc Buša – Gorbačova tikšanās jūnijā. 2+4 konferences vienošanās galīgai apstiprināšanai liek priekšā Helsinku procesa galotņu sanāksmi, ko paredzēts sasaukt rudenī. Tanī tad nu visa Eiropa (kā arī ASV un Kanāda) ratificētu jaunās Eiropas robežas, tā beidzot noslēdzot II pasaules karu.

Ir skaidrs, ka līdz rudenim Pad. Sav. ar savu “perestroiku” nebūs tikusi tālu diezgan, lai to varētu iekļaut Eiropā. Tam, lai kā arī Gorbačovs sapņotu par “kopējo Eiropas māju”, būs jāgaida divdesmit vai pat piecdesmit gadu uz nākamo nokārtojumu, kad varbūt Krievija būtu diezgan demokratizēta, lai Eiropa to pieņemtu.

Te mēs nonākam pie Baltijas valstu jautājuma. Kur austrumos novietos jauno Eiropas robežu? Tas izšķirs, vai latviešu tauta dzīvos, vai ies bojā. Vēl divdesmit, nemaz nerunājot par piecdesmit, gadus Padomju Savienībā latviešu tauta neizturēs.
Tādēļ ir jāsaka: “Tagad vai nekad”. Latvijas kardinālās dzīvības intereses prasa nekavējošu Latvijas atdalīšanu no Padomju Savienības un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā. Pamazām tas ir kļuvis skaidrs arī Rietumeiropas presei. Kamēr agrāk tā runāja par “lielāku autonomiju” Baltijai, tagad arvien vairāk tiek minēta pilnīga Baltijas valstu neatkarības atjaunošana ārpus PSRS.

Laikraksti ļoti uzmanīgi seko notikumiem Baltijā. Sevišķi izceltas vēlēšanas Lietuvā un ar to saistītie soļi uz neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Bieži pieminētas arī Igaunija un Latvija. ‘The Times’ citēja latviešu komūnistu t.s. “gaišo spēku” apgalvojumu, ka viņi jau arī stāvot par neatkarīgu Latviju, tikai nevajagot pārāk steigties, kā arī vārdā neminēta LNAK pārstāvja atbildi: “Latviešu tautai brīvība nekad nenāks par ātru”. Nozīmīgas ir vairākkārt parādījušās atziņas, ka Baltijas valstu atdalīšanās ir nenovēršama un Gorbačova “perestoiku” tā neapdraudēšot, jo Krievija ir liela un bagāta diezgan, lai iztiktu bez perifērijas republikām, kas impērijā palikt negrib.

Lasot angļu, franču un vācu presi, jāatzīst, ka ar pietiekami labi organizētu, uz presi, politiķiem un diplomātiem tēmētu kampaņu vienota dzimtenes un trimdas baltiešu fronte varētu panākt Baltijas valstu piedalīšanos Helsinku II konferencē (par ko igauņi jau sākuši cīnīties) un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā līdzās pārējām Austrumeiropas valstīm.

PADOMJU SAVIENĪBA
Kamēr Eiropa pārkārtojas, Padomju Savienība arvien straujāk iet pretī sabrukumam. Veikalu plaukti kļūst arvien tukšāki, ogļrači atkal un atkal streiko, vispārējā neapmierinātība aug ne tikvien Maskavā un Ļeņingradā, bet arvien vairāk arī provincēs. Īgnums vēršas pret vietējiem varasvīriem, līdz kuriem nekāda “perestroika” nav nonākusi.

Nepieredzētas atkārtotas masu demonstrācijas daudzās krievu pilsētās liecina, ka tautu nopietni aizkaitinājusi neapturamā ekonomijas lejupslīde, apgādes trūkums un ar to radītais privātais pusoficiālais “pelēkais” tirgus, kam nenovēršami seko mafija, izspiešana, vardarbība. Kamēr pirmo demonstrāciju virkni, kā baumo, varētu būt inspirējis pats Gorbačovs kā ieroci cīņā pret saviem konservatīvajiem pretiniekiem, otro iestādes visiem līdzekļiem mēģināja apturēt. Tomēr tā notika, plakātiem un runātājiem kritizējot pastāvošo iekārtu un arī pašu Gorbačovu. Šķiet, briest atziņa, ka ne Staļins, ne Brežņevs nav vienīgie vaininieki pie Krievijas posta, bet īstais iemesls ir pati komūnistiskā padomju sistēma.

Tai pašā laikā padomijas perifērijā neapmierinātību saasina atdzimstoša nacionālā pašapziņa, Es te nerunāju par okupētajām Baltijas valstīm, bet par veco, cara iekaroto, impēriju. Lēnām mostas pārkrievotās Ukraina un Baltkrievija, kā arī 19.g.s. kolonizētā Vidusāzija. 20-to gadu sākumā padomju varai pakļautajā Transkaukazā nacionālās kaislības izraisa asiņainas sadursmes, par kurām gan daudzi spriež, ka tās ir Maskavas izraisītas, lai dotu ieganstu nesenajai militārai intervencijai, kuras īstais mērķis bijis apspiest azerbeidžāņu neatkarības centienus, kā arī iebaidīt armēņus, lai tie meklētu glābiņu Maskavas paspārnē.

Lai nu kā, Baltijas tautu pašdisciplīna un konsekventā nevardarbības politika izrādījusies par vienīgo pareizo brīvības ceļu un aizsargu pret Maskavas militāru iejaukšanos.

Līdzšinējā varas bāze – komūnistu partija — Krievijā zaudējusi lielu daļu respekta, netiekot vaļā no atbildības par postu, ko atnesuši tās septiņdesmit noziedzīgie valdības gadi. Pēdējo centrālkomitejas plēnumu virkne rāda, ka atjaunoties, pārveidoties un demokratizēties kompartija nespēj un veltīgi to sagaidīt arī no jūnija-jūlija partijas kongresa.
To saprot arī Gorbačovs, un tā izskaidrojams viņa pēdējais gājiens valsts varas monopolizēšanai savās rokās. To viņš panācis pret ārkārtīgi spēcīgu opozīciju, liekot lietā visu savu politisko talantu. Netiekot galā ar Politbiroju, Gorbačovs atkratās no kompartijas, valsts varu pārbīdot uz šķietami demokrātiskām valdības struktūrām ar prezidentālu valsts sistēmu, it kā pēc ASV, Francijas un Veimāras republikas paraugiem. Taču viņš ir pacenties aizmirst kontroles funkcijas, kas minētajās valstīs ierobežo prezidenta varu un pakļauj to tautas un tās pārstāvju gribai.

Kad 12.martā Gorbačovu ievēlēs par pirmo Padomju Savienības prezidentu, viņš kļūs par absolūtu patvaldnieku, kas ar saviem dekrētiem un izņēmuma stāvokļa pasludināšanu varēs kontrolēt katra padomijas stūrīša likteni.

Vienīgais politiskais pretspēks Gorbačovam ir Boriss Jeļcins, kas ar savu vienkāršību, atteikšanos no visām valdošās šķiras privilēģijām (ieskaitot valsts automašīnu) iekarojis tautas simpātijas. Ap viņu varētu apvienoties kā krievu demokrātiskie spēki, tā arī neapmierinātā tauta, kurai Jeļcina vienkāršais populisms imponē. Tā Jeļcins kļūtu par alternatīvu Gorbačovam.

4.marta vēlēšanas Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā parādīja, ka nostājoties pret kompartijas vadības kandidātu, radikāļi var gūt līdz pat 80% balsu, jo sevišķi pilsētās. Taču tautas vairākums ir vēl apātisks un netic nekam, tā ka daudzos vēlēšanu iecirkņos nepieciešamas pārvēlēšanas. Nozīmīgi ir necerēti lielie Ukrainas Tautas frontes Ruh un tās sabiedroto panākumi. Taču visas šīs politiskās spēles — kā Gorbačova varas sagrābšanas manevri, tā Jeļcina populisms, ne par sprīdi netuvina padomju saimniecisko apstākļu uzlabojumam. Pēdējā Augstākās padomes sesija nespēja pieķerties pamatproblēmai — privātīpašuma atjaunošanai, un bez likumā garantētas privātās iniciatīvas brīvības, padomju ekonomija turpinās savu ceļu uz haosu.

BALTIJAS VALSTIS
Tā politiskā un starptautiskā situācija ir radījusi vienreizēju izdevību atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Maskavu ir novājinājusi katastrofāla saimnieciska un sistēmas krīze. Eiropa pārorganizējas jaunradītajā politiskā vākumā. Vai baltieši ir gatavi un spējīgi izmantot šo vienreizējo izdevību? Atbilde, šķiet, ir pozitīva.
Baltijas Padome, ko sastāda Latvijas un Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Sajūdis, vienojusies par kopīgu mērķi, pilnīgu neatkarību no PSRS un par saskaņotu darbību šī mērķa sasniegšanai; šī darbība nebūs vienveidīga, ievērojot dažādos apstākļus katrā Baltijas valstī.

LIETUVA
Ar savu 80% nacionālo iedzīvotāju sastāvu Lietuva izvirzījusies Baltijas brīvības cīņas priekšgalā. Lietuvas komūnisti pirmie ieskatīja, ka, paliekot Padomju Savienības komūnistu partijas sastāvā, tie neizbēgami vēlēšanās tiktu aizslaucīti. Tādēļ viņu vadītājs Aļģirts Brazauskas izveda savu ganāmpulku no PSKP un, par spīti milzu spiedienam no Maskavas un Gorbačova apmeklējumam, nodibināja ar Maskavu nesaistītu Lietuvas komūnistu partiju, kas nostājās par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Nelīdzēja ne Gorbačova draudi, nedz arī solītais likums par republiku izstāšanos. Par pēdējo lietuvieši skaidri pateica — uz mums tas neattiecas: mums no Savienības nav jāizstājas, jo tanī nekad neesam iestājušies.

Taču Brazauska ģeniālais gājiens neizdevās. Lietuvas Augstākās padomes vēlēšanās 24.februārī ar visu savu tautisko tērpu komūnisti izkrita cauri, un Sajūdis guva absolūtu vairākumu. Komūnisms ir pārāk sevi diskreditējis, lai jebkur un zem jebkādas maskas gūtu uzvaru kaut cik brīvās vēlēšanās. Interesanti ir atzīmēt, ka Lietuvas krievu vairākums nebalsoja pret Sajūdis kandidātiem, bet vienkārši no vēlēšanām atturējās. To rietumu prese min kā iespējamu paraugu, kā atrisināt milzīgā krievu skaita problēmu Latvijā.
Vispār Lietuvas vēlēšanas rietumos guva lielu ievērību un nozīmīgi ietekmēja rietumu apziņu par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nenovēršamlbu.

Sajūdis priekšsēdis Vitauts Landsberģis plaši citēts, un tā Lietuvas prasības pieteiktas. Lietuvieši pasteidzinājuši nepieciešamās pārvēlēšanas un ar tām jaunais parlaments guvis kvorumu un varēs sanākt uz pirmo sesiju pirms Gorbačovs saņems savas ārkārtējās pilnvaras 12.martā. Ar to viņu varēs nostādīt notikuša fakta — Lietuvas neatkarības atjaunošanas priekšā.

IGAUNIJA
Igaunija savu valsts atjaunošanas prasību pieteica jau 2.februāri, Igaunijas-Krievijas mierlīguma gada dienā, kas 3000 deputātu konference nobalsoja uzdot saviem pārstāvjiem Maskavā sākt sarunas par šī mierlīguma noteikumu ievērošanu.
Igaunijas kompartijas sairšanas process strauji virzās uz priekšu. Tās vietā veidojas jaunas partijas. Nozīmīgākie pašlaik šķiet sociāldemokrāti, kuru vadoni Marju Lauristinu min kā iespējamo pirmo atjaunotas Igaunijas ministru prezidenti. Svarīga ir Igaunijas Augstākās padomes un Pilsoņu komiteju sadarbība. Igaunijas Pilsoņu kongress jau noticis un Igaunijas valsts atjaunošana de facto sagaidāma pēc 18.marta vēlēšanām.

LATVIJA
Katastrofālās kolonizācijas dēļ procesi Latvijā ris lēnāk nekā kaimiņu republikās.
Tā kopš LTF II kongresa nekas izcili dramatisks nav noticis. Taču pēdējo piecu mēnešu relatīvais miers ir šķietamība.
Kad pienāks īstais bridis, izlauzīsies varenas liesmas. Zemdega ir pus gadsimta apspiesto latviešu tautas brīvības alku pēdējais briedums pirms eksplozijas, kas tās piepildīs. Dienas gaismā izlaužas atsevišķi notikumi, kas atspoguļo zemdegas procesu.

Tādu ir daudz: sekmīga Latvijas pilsoņu reģistrācijas kampaņa, uzvaras pašvaldību vēlēšanās, jaunu partiju veidošanās — pašlaik ir jau kādas astoņas, to starpā sociāldemokrāti, zaļie, republikāņi, konservatīvie, liberāļi, centristi un plānotā zemnieku partija (nesajaukt ar Kaula Lauksaimnieku savienību, kas stūrē uz PSRS konfederāciju un latviešiem nebūs pieņemama). Visi manevrē uz sev izdevīgākām pozīcijām, viens otram neuzticas un savstarpēji pārmet šķelšanos. Taču viss tas ir gatavošanās politiskajam darbam brīvas Latvijas saeimā. LNNK aktīviste filozofe Baiba Pētersone to labi formulē: “Mēs vairāk rejam, nekā kožam!”

Patiesībā visi pozitīvie spēki ir vienoti kopējam mērķim — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanai. Kas nostājas pret šo mērķi, izdara politisku pašnāvību, kā vācu ‘Die Welt’ korespondentam teicis kāds latviešu aktīvists.
Iepriecina redzēt, ka arī galējie radikāļi, kas agrāk politiskajā procesā nepiedalījās, jo nevarēja akceptēt ne Augstāko padomi kā okupācijas pašpārvaldi, nedz arī LTF, atraduši sev politisku vietu Pilsoņu komitejās un tā ieslēgušies aktīvā cīņā.

Par nacionālo zemdegu liecina arī kompartijas straujais iziršanas process. Gan krievu vairākuma dēļ, gan arī tāpēc, ka latviešiem partijā neradās tāds Brazausks, janvāra CK plēnums vāvuļoja un nespēja pat izlikties par Latvijas neatkarības aizstāvjiem. Rezultātā no partijas izstājās liela daļa no Tautas Frontes vadošiem darbiniekiem, kas vēl bija cerējuši caur kompartiju panākt Latvijas valsts neatkarību, to starpā LTF priekšsēdis Dainis Īvāns. Pēdējais kopā ar pāris domu biedriem publicējis aicinājumu partijas pirmorganizācijām pašām likvidēties, nododot nelikumīgi piesavinātos partijas īpašumus valstij.
Februārī vēl partijā palikušie t.s. “gaišie spēki” sasauca konferenci un nodibināja no Maskavas neatkarīgu Latvijas komūnistu partiju. Ivars Ķezbers tam balsoja pretī. Taču šis solis nāca par vēlu. Latvijā komūnisms ir bankrotējis. Tādēļ arī nav pamata vairs bailēm par iespējamu LPSR leģitimizāciju. Atlikušie “gaišie spēki” to droši vien mēģinās, bet kā Eduards Berklavs vairākkārt deklarējis, šādam mēģinājumam nav ne mazāko cerību uz panākumiem.

Ticība Latvijas atbrīvošanai briest tautas apziņā. Padomju varas dienas Latvijā ir skaitītas.

lESPĒJAMA LATVIJAS VALSTS ATJAUNOŠANAS NORISE
Latvijas politiskie spēki pašlaik iesaistīti Augstākās Padomes vēlēšanu kampaņā, kas kulminēsies ar masu demonstrāciju 17.martā — dienu pirms 18.marta vēlēšanām; šīs vēlēšanas nebūs ne likumīgas, ne arī pilnīgi brīvas vai demokrātiskas. LTF radikālajam spārnam maz iespēju piekļūt pie masu informācijas līdzekļiem. Paredzamas daudzas nelikumības vēlēšanu procesā, jo sevišķi uz laukiem, kur bieži nacionālo kandidātu atbalstītājus baida ar deportācijām, un partijas sekretāri vēlētājiem sola sivēnus. Bez tam vēlēšanās piedalīsies arī padomju armijas karavīri.

Taču tās tuvinās Latviju neatkarībai. Patiesībā šinīs vēlēšanās piedalīsies tikai trīs pamatgrupas (Baibas Pētersones formulējums): 1) PSRS aizstāvji,
2) LPSR aizstāvji, un

3) Latvijas Republikas aizstāvji.

Tā kā nekrievu minoritātes vairākumā balsos par LR kandidātiem, kopā ar daudziem krieviem, kas no neatkarīgas Latvijas sagaida labākus dzīves apstākļus, un daudzi migranti vēlēšanās nepiedalīsies, cerības uz Latvijas valsts atjaunotāju uzvaru šķiet pamatotas, jo vairāk pēc pieredzes Lietuvā.

No 8.-23. aprīlim notiks Latvijas Pilsoņu Kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress varēs sanākt 5. un 6.maijā vai ātrāk, ja nepieciešams. Tā kā Augstākai padomei paredzamas vairākas pārvēlēšanas, jaunā padome savā pirmā sesijā varēs pulcēties ne agrāk kā aprīļa beigās, vienlaicīgi ar Pilsoņu kongresu vai drusku pēc tā. Pilsoņu komiteju aktīvisti jau tagad domā, ka būs iespējama sadarbība abu šo orgānu starpā, kaut gan kongresa pirmais uzdevums būs izvērtēt AP vēlēšanu rezultātus.

Tālāk notikumu secība varētu būt sekojoša:
Augstākā padome pati, vai kopā ar Pilsoņu kongresu pieņem dekrētu, pasludinot 1940.g. okupāciju, toreizējās saeimas vēlēšanas un lūgumu uzņemt Latviju Padomju Savienībā par nelikumīgiem un spēkā neesošiem. Ar to tiek likvidēta padomju okupācijas vara un stājas spēkā Latvijas Republikas 1922.g. satversme.
Augstākā padome atzīst sevi par nelikumīgu orgānu, bet kā Latvijas pašreizējo iedzīvotāju ievēlēta pārstāvniecība kopā ar Latvijas Pilsoņu pārstāvniecību — Pilsoņu kongresu — izveido pagaidu saeimu, kas darbotos uz 1922.g. satversmes pamatiem.

Pagaidu saeima ievēl pagaidu valdību, pārņem valsts administratīvo varu un drošības iestādes, kā arī sāk sarunas ar Maskavu par Latvijas-Krievijas mierlīguma respektēšanu, padomju armijas izvākšanu un turpmāko saimniecisko sadarbību uz vienlīdzības pamatiem.
Pagaidu valdība arī lūdz rietumvalstu atzīšanu, izdara nepieciešamos labojumus vēlēšanu likumā un izsludina pilntiesīgas Latvijas Republikas saeimas vēlēšanas satversmē noteiktā kārtībā un starptautiskā pārraudzībā.

Visā šai procesā aktīvi piedalās Pasaules Brīvo Latviešu apvienība, pārstāvot Latvijas pilsoņus trimdā.
Var iebilst — kā tas viss iespējams, kamēr Latvijā atrodas padomju armija? Atbilde ir vienkārša — lieli padomju spēki bija un vēl tagad ir Polijā, Ungārijā, Čehoslovakijā un Austrumvācijā, bet tas neaizkavēja šo zemju atbrīvošanos no padomju virskundzības.
Kāpēc?

Tāpēc, ka Maskavai trūka saimniecisku resursu, lai padomju vienības iesaistītu cīņā pret apspiesto tautu brīvības centieniem. Tas pats notiks Baltijas valstīs — vispirms Lietuvā, tad Igaunijā un beidzot Latvijā. Maskava draudēs, sāks saimniecisku boikotu, bet tad samierināsies un klusītiņām izvāks savu karaspēku, jo tai vairs nav varas impēriju noturēt.
Rudenī Helsinki II konferencē blakus līdzšinējo 35 valstu delegācijām sēdēs arī brīvo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji.
Būs interesanti vērot, cik tālu šeit aprakstītajā paredzamo notikumu norisē būs tikusi Latvija tai brīdī, kad šīs rindas sasniegs lasītājus.

 

LATVIJAS SCENĀRIJS. Laimonis Purs. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.4, 01.10.2009

Scenārijs ir literārs darbs, kur pārliecinoši izklāstīts iecerētās filmas, lugas vai operas sižets, notikumu norise, darbojošies spēki un personāži, dots ticams izejas punkts darbības sākumam un turpmākai virzībai, un nobeigumā – laimīga vai traģiska neizbēgamība. Ir vēl otri – polītiski valstiskie scenāriji. Ja skatuvei un ekrānam domātos var palabot, papildināt, pat pavērst atpakaļgaitā, tad polītiskie scenāriji nepakļaujas labojumiem, notikumi kūleņo uz priekšu, kā no kalna gala ieripināts apaļš akmens.
Pasaulē visām valstīm, ieskaitot Latviju, ir katrai savs scenārijs.
Tautas atmodas naivuma pakalnā pakāpušiem šķita: pēc kariem, posta, revolūcijām un visām citām nedienām Latvijai 20.gadsimta pēdējā desmitgadē beidzot uzsmaidījusi neatkarības un taisnīguma saulīte. Atliek tikai sildīties. Lāčplēšu laikmets palicis pagātnei, šodien nepieciešams vien Lāčplēša ordenis, ko jo dāsni karināt pie krūtīm. Sakarināja daudziem. Spīguļot spīguļoja. Spožums bija tik spilgts, ka tautas lielākā daļa nepamanīja Melno bruņinieku rokam un izrokam Daugavas krastos tik apjomīgu bedri, kurā pēkšņi iegrūda mūs visus, sākot no jaunpiedzimušā pirmā kliedziena līdz sirmgalves pēdējai nopūtai, aizejot tālajās veļu gaitās…
2,3 miljoniem iedzīvotāju uzlikts parādjūgs – 7,5 miljardi… Nē, ne rubļi, kā visticamāk būtu jānotiek pēc pusgadsimta staļiniski hruščoviski-brežņeviski eksperimentālās saimniekošanas, bet gan 7,5 miljardi eiro, kaut gan iedzīvotāju vairākums nav pat ne soli spēris ārpus savas zemes robežas…
Pats savā mājā pēkšņi esi nabags! Vēl trakāk – pa istabas logu redzi pagalmā ieripojam sarkanā džipā parādu piedzinēju! Ņēmis neesi, bet – maksā ragā!
Drūms ir Latvijas scenārijs.
Bijām trīs Baltijas māsas, trīs Baltijas bāleliņi! Latvija viducī, vienus sānus piesargā igaunīši, otrus – leitīši. Tad, kas mūs izrāva no trijotnes? Taču ne jau pasaules finanču blēži! Tad kopā ar mums bedrē tupētu lietuvieši un igauni, ne piedāvātu veselu miljonu palīdzībai! Kāpēc tieši mūsu valstij ir tiks drūms liktenis? Beidzot jāsāk vismaz vaicāt, kuri ir Latvijas scenārija autori? Baltijā bija kopīga politiskā un sabiedriskā atmoda, kopīga rokās sadošanās Baltijas ceļā, viss saskanīgs un vienots, visi no tām pašām “padomju šmucēm” izķepurojušies, bet… Latvija viena bedrē uz paaudžu paaudzēm.
Lietuvā un Igaunijā ātri attīrījās no saviem viltus patriotiem, no slēptās pagātnes netīrības, vispirms tāpēc, ka tur to divkosīgo gružu bija ievērojami mazāk. Lietuvas pirmajā valdībā pēc neatkarības atgūšanas gan arī kādu laiciņu grozījās bijusī PSRS drošības dienestu ārštata sadarbone, tomēr drīz viņa tika aizvirzīta aizkulisēs. Igauņi arī pieprata attīrīties. Bet mēs? Mūs nepārtraukti mudināja un joprojām mudina aizmirst pagātni.
Latviešu dramaturgs un ilggadējais Rakstnieku savienības priekšnieks Gunārs Priede dienasgrāmatā ‘Mans 1984.gads’ ar neslēptām skumjām atvadās no amata, gaisā jau virmoja trešā atmoda, bet viņam, paklausot kāda tautas dzejnieka un kādas tautas rakstnieces striktam ieteikumam, jāatbrīvo krēsls Jānītim, kuru – raksta G.Priede – “esmu atšifrējis, turklāt jau sen.” Diemžēl vēl šobaltdien Jāņa Petera “otrā dzīve” nav atšifrēta, lai gan ir pat publikācijas. Modris Ziemiņš grāmatā “Trešā atmoda”, kuru sen vajadzēja iekļaut skolu mācību programmās, skarbi un tieši jautā: “Visi viņa (t.i. Jāņa Petera) apzinīgie gadi saistīti vai bijuši saistīti ar Latvijas likteni, bet kur un kad J.Peters ir asi iestājies par latviešu tautas svarīgiem izdzīvošanas jautājumiem savā zemē? Diemžēl es savos arhīvos tādus rakstus un runu tekstus neatrodu.”
Pat “visgraujošākās atklāsmes” – kā raksta akadēmiķis Jānis Freimanis grāmatā ‘Visu vēju virpuļi’ – palikušas bez rezultāta, pagaisušas. “Tā 04.10.2000.” – turpina akadēmiķis – “pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis, kuru es allaž esmu turējis ārpus katrām aizdomām, esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3.nodaļā, bijis ar divām kļičkām – konspiratīvām iesaukām.” Profesors Ervīns Grinovskis grāmatā “Lai nenosarkst dzimtenes smilts” atceras – “ar zināmu novēlošanos Tautas frontes vadībā pēkšņi parādījās Ivars Godmanis.” Tātad čekas slepenībā ieslēptais kļūst par atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmās valdības galvu. Pieņemamā telpā – kā pastāsta savos memuāros VDK ģenerālis Edmunds Johansons – “dzēru kafiju ar Godmaņa palīgu, bijušo VDK darbinieku Bunku,” bet, aizlidojis Maskavā, Johansonu pats PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Kručkovs informē: – “Ivars jau zvanīja man, domāju, ka jūs sastrādāsieties.”
Godmaņa pirmajā valdīšanas reizē nudien tika „”sastrādāti” zili brīnumi, sākot ar Latvijas naudas aizsūtīšanu dzelzceļa kravas vagonos uz Maskavu, krāsaino metālu eksports pat no kapsētu pieminekļiem un valūtas maiņas uzticēšana V.Kargina firmiņai Parex…
Tas viss – jau sen zināmais! – tomēr nekavē Valsts prezidentu V.Zatleru uzticēt Godmanim atkal kļūt 2007.gadā par premjeru, lai gan arī tas nav noslēpums, ka Godmanis sadevies roku rokā ar Jāņa Petera kā krusttēva dibinātās Latvijas Pirmās partijas vadoni Aināru Šleseru.
“Polītikā A.Šlesers ienācis no tā saucamām “farčovščiku” aprindām – lasām Modra Ziemiņa grāmatā “Trešā atmoda”, izdotā 1998.gadā. Kādu laiku Ainārs pagaisis Norvēģijā, tur dzīvojis PSRS VDK virsnieka īrētā dzīvoklī, atgriezies Latvijā kā miljonārs.
Latvijas scenāriju raksta autoru, kam dots stratēģisks mērķis raisīt sapīkumu tautā pret neatkarību un demokrātiju, taktika ļoti vienkārša – jo sliktāk šajā valstī, jo labāk.
Kas turpinās režisēt mūsu valsts scenāriju?
Lieki nekavēsimies pie scenārija tās daļas, kas sākās 2009. gada janvārī.
Tautas partija, krampjaini turoties pie varas, pēkšņi pieprasīja nekavējoties atlaist Saeimu, tā mēģinot novelt atbildību uz citu pleciem. Paziņojumi sekoja paziņojumiem, savstarpēji apvainojumi lija kā samazgas no spaiņiem. Notiekošais belza tautai kā ar bomi pa muguru: viss juku jukām, izņemot vienu – nemeklēt krīzes saknes! Skan vienīgi nepārtraukti mierinājumi, īpaši par starptautisko aizdevumu, jo būšot jāmaksā tikai nepilni 4 procenti gadā: no 100 Ls 4 lati gadā, no 1 miljarda 40 miljonu latu, no 7,5 miljardiem tikai nepilni 400 miljonu latu gadā.
Procenti krājas. Sāk krāties arī procentu procenti. Aizdevumu līgumos ieslēpti daži papildnosacījumi, kurus neizpildot…
Valdības jūk, mainās, demisionē, sāk tiesāties, tikai nekas nemainās tautsaimniecībā, piemēram, VEF un cukurrūpniecību prata nolikvidēt, bet nevar uzcelt nodegušo un likvidēto fabriku vietā kaut vai vienu sērkociņu ražotni, pašiem gatavot preci, kuru pratām izgatavot jau pirms pāris gadsimtiem, tikai šodien ne. Mazākās zemnieku saimniecības pašlikvidējušās. Sākas grūtības ar pārtiku. No bada glābj jauni aizņēmumi ārzemēs un imports. Gados jaunie iedzīvotāji no Latvijas aizbrauc masveidīgi, valstij ieņēmumi pilnīgi noplok, pārtrauc pabalstu izmaksas, samazina pensijas.
Negaidīti notiek lūzums – vēlēšanās uzvar radikāļi, jo tie apsola viena gada laikā likvidēt visus Latvijas parādus starptautiskām un visām citām bankām. Jaunā ideja ir ļoti vienkārša: jāatrod miljardieris – un tādi pasaulē esot vairāk nekā viens miljons – kas būtu ar mieru ieguldīt Latvijas labā savu bagātību.
Rožainie meklējumi tomēr nevedas, aicinātie kunkst un izvairās, līdz gluži negaidot jaunais finanču ministrs, vārdā vēl Jānis, nāk ar spožu konkrētu priekšlikumu: sākt sarunas ar arābu naftas šeihiem!
Interese abpusēja, šķiet, būs rezultāti. Latvijā palikušiem uzspīd cerību stars. Sit viens otram uz pleca – nu, vai es neteicu, viss būs atkal pa vecam! Tomēr kaut kādi tumši nenovīdīgi spēki izplata biedējošas baumas, tās kļūst aizvien ticamākas: Latvijā cels 10 mošejas, trīs Rīgā, būvniecību drīkst izdarīt tikai īstenticīgie, darbaspēku ievedīs no tālienes. Stāsies spēkā šariata likumi! Kas tie tādi? Piemēram, ja pie auto stūres šoferis būs alkohola reibumā, viņam turpat ceļmalā nocirtīs galvu. Iedzērušu sievieti ieraks dzīvu zemē, galva ārpusē, un visiem pienākums trāpīt pa to ar akmeni.
Demokrātijas vārdā notika referendums. Balsis dalījās apmēram līdzīgi. Bija par un bija pret, it īpaši mātes – kam dzērāji dēli palīdz tikt vaļā no pensijas latiņiem, tomēr reizumis saskalda malku. Jaunās sievietes teica, ka vīrs ir vīrs, kauču dzērājs, turpretim nodzīvot mūžu bez vīra… Tad jau labāk lai iedzer.
Bezizeja!
Lai cik sāpīgi, beidzot Latvijā palikušais tautas atlikums apjēdza, ko vajadzējis apjēgt jau trešās atmodas sākumā: latvietis viens nespēj izdzīvot! Valdībā vai nu ierāvēji vai tumšu nodomu darboņi! Aizvien vairāk un aizvien skaļāk vecļaudis sāka atcerēties padomju gadus. Paēduši bija, apģērbti, pat “komūnalkā” draudzējās un kopīgi nosvinēja 1.maiju un 7.oktobri! lekvēlojās no jauna nostalģija pēc bijuša, pat jaunatne sāka lasīt Vizbuļa Bērces un tautas rakstnieku romānus, kuros rakstiski apliecināts, cik gaiši un mīļi dzīvojuši padomju tautu saimē.

Viens otrs gan iedrošinājās iebilst, čīkstēja kā vecas durvis – bet neatkarīgā Latvija, neatkarīgā…
Tieši šajā vistraģiskākajā brīdī pie valsts stūres tika tīras latviskas izcelsmes patriots, kam jau senču senčos neatrast ne mazāko melnumu, tie visi bijuši hernhūtieši, dižās Brāļu draudzes locekļi un gadu simtos saglabājuši un dziedājuši “Mazais pulciņ, nebaidies!” Patriots nav baidījies. Kādā jaukā dienā apsēdies pie viena galda ar kādu Godorkovski, kas Krievijā sēdējis 13 gadu par nodokļu nemaksāšanu, bija pamanījies – tāpat kā pie mums – noprivatizēt Urālos rūdu raktuvēs Mendeļejeva tabulā ierindoto retzemju metālu bagātināšanas rūpnīcu, pat ar cerību, ka izdosies atrast 61.elementu prometiju un kļūt par pasaulē bagātāko. Tas gan nav noticis, jo, izrādījies, ka šis elements jau sen sabrucis, tomēr citi iegūtie retzemju metāli sabēruši viņa ārzemju kontos desmitus miljardu.
Patriota un uzņēmēja satuvinātājs un sarunu vedējs izrādījās kāds Timofejs Timofejevičs. Viņš saka: – Laiks nobriedina augli, kad tam krist… Latvijas tauta ir nobriedusi. Vairs ceļa nav. Strupceļš! Darba spējīgie bēg pat uz Dienvidameriku. Kas ir šis Timofejs Timofejevičs, ja tik labi pārzina latviešu likstas?
Kā uzminējis blakus sēdētāja domas, T.T. itin kā pajautāja: – Kā es zinu? Jums izdevās uzstādīt veselu virkni Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmo sasniegumu, sākot ar lielāko parādnastu pasaulē uz viena iedzīvotāja un beidzot ar Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas priekšniekiem, kas gadu gadus bijuši šajā amatā un noķēruši… nevienu! Taču atstāsim pagātni pagātnei. Mūsu rokās – rītdiena! Latviešiem gadu simteņu sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, pārtulkojot citās valodās – savs dārziņš, angliski domājošiem – mauriņš, bet latviešiem tā ir vadziņa ar ekoloģiski tīriem burkāniņiem, savs upeņu krūmiņš, zemeņu dobīte, dažas vistiņas, ābelīte… ja nu vēl kaziņa vai aitiņa… Govis gan vairs nebūs, jo apkalpojošais personāls jau tāltāli aizbraucis… Bet jūsu gadsimtu sapnis gan beidzot ir – īstenojams!
– Bet…
Viss viņa rokās, – un T.T. pamāja ar roku uz G. – Viņš savus grēkus atzinis, nožēlo tos līdz sirds dziļumiem, nolēmis savus miljardus izmantot tautu labā. Pirms dažām dienām plašsaziņas līdzekļus aplidoja vēsts, ka ASV žurnālists Sibīrijas galējos ziemeļos, kur pat mamuta kauli saglabājušies nebojāti, pabijis baznīciņā un aplūkojis tūkstošgadīgu ikonu, kam apakšā teksts: “Lielās tautas ir paša Dieva griba un tās saglabāsies, bet mazās ir tikai nešķīsteņu roku darbs…”

Slāvu pasaulvēsturiskai misijai sākusies jauna ēra! Slāviskais no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, baltkrieviskais, ukrainiskais, leiši iekļaujas poliskajā, līdz galu galā… slāvi vien ir. Igauņi, nu, tie pie somiem Laplandē jau iepirkuši zemi un prasa igauņu valodai minoritātes tiesības… Tomēr galvenais – īpašums ir un paliek svēts! Tāpēc pastāv gan NATO, gan Eiropas Savienība. Godorkovska kungs samaksās visus jums pašiem vairs nesamaksājamos parādus. Un kā īpašnieks, beidzot piepildīs latviešu mūžseno sapni par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. To viņš garantē. Latvija paliek. Pat nosaukums nemainās. Tieši tādu nemainīgu viņš, izpērkot savu apgrēcību, uzdāvina Krievijai. Un jūs brīvi un nepiespiesti, iekļāvušies Sadraudzīgo Valstu Savienībā, varēsit atkal dziedāt: “Mazais pulciņ, nebaidies!” Jaunatdzimusī dziesmā gūsit kulturālo piepildījumu.

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

(Protams, katram uzreiz nāks prātā doma par vācu Reiha mēģinājumu apmuļķot latviešus krievu apvērsumiem pretējā virzienā. Lai gan šodienas apstākļos šādam apsvērumam pamats ir un kā vēl ir, gan vairāk attiecībā uz globālo aizkulišu varu, tomēr pasveriet argumentus un atradīsit, ka tie nav aiz matiem pievilkti. Personīgi es aicinātu latviešus Višegradas klubā. Tieši ar viņiem mūsu senči ir nākuši gar Dņepru un Donavu. I.L.)

‘Deutsche Zeitung im Ostland’ š.g. 9.septembra 36.nr. ievietojusi Dr. ‘Hans von Rimsch’a rakstu, kuru visā pilnībā pārdrukājam.

Kopš tā laika, kad daļa Baltijas zemju Pētera Lielā laikā un daļa šo zemju pēc Polijas dalīšanām tika pievienota lielkrievu valstij,
dienas kārtībā nāca jautājums ne tikai par pavalstnieku, bet arī vispārpolītisku, strukturālu un īpaši kulturālu Baltijas zemju ieslēgšanu krievu sfērā. Tika pacelts jautājums par šī apgabala atdalīšanu no eiropeiskā aploka.

Vācu pārvaldības orgāni toreiz prata, nodrošinot savas tā sauktās privilēģijas, aizkavēt šo atdalīšanu, un tādā kārtā neskatoties uz Baltijas zemju valsts tiesisko piederību pie Krievijas, paglābt šīs zemes eiropeiskai kultūras kopībai un saglabāt šo zemju eiropeisko, no krieviski-eirāziskā ļoti atšķirīgo raksturu.

Tomēr arī Baltijas zemju vissenāko iedzīvotāju starpā pastāvēja šinī laikā tā sauktā krieviskā orientācija. No Baltijas tautu aprindām priekšplānā izvirzījās vīri, kuri ar krieviski orientētu polītiku un austrumniecisko pievienošanos un asimilācijas tieksmju atbalstīšanu cerēja veicināt Baltijas tautu pašu nacionālās intereses.
Turpināt lasīt

Veltījums soroskomjauniešiem – atjēdzieties, lētticīgie. Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem.

(Dzejolis it kā rakstīts Maskavā, viesnīcā, J.un R.Lāču pārim pavadot Kirhenšteinu PSRS “paspārnes lūguma” reizē. It kā piespiedu kārtā, it kā totālas vientiesības uzplūdā, kuru, kā vēstulē jau redzat, tūlīt nobuldozerējis Jūlija Lāča arests. Šķiet, ka dzejniece pati to vēlāk nav skaidrojusi. “… kad Rūta Skujiņa … bija aizgājusi pie Viļa Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām. “… Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41. Traģēdija, no kuras jebkurā gadījumā tālākām paaudzēm būtu jāmācās. I.L.)

Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Tēvija, Nr.38, 13.08.1941

Cik plaša ir kļuvusi dzīve!

Nost robežas šaurās, kas jauc!

Še visiem ir atdota brīve,

Darbs visus uz rītdienu sauc.

Lai slavēta pasaule jaunā

Un lielākais cilvēces draugs!

Tā zeme vairs nepaliks kaunā,

Kas kļuvusi Staļina draugs.

(No Rutas Skujinas dziesmas ‘Lielajam Staļinam’).
Turpināt lasīt