Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka

(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

“… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

Un Aivara Borovkova:

“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”

“… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.

“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”

“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”

Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)

===========

Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS

Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________

Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:

Komisijas priekšsēdētājs – P.Simsons, Latvijas Republikas tautas deputāts.

Komisijas locekļi: A.Bērzs, Latvijas Republikas tautas deputāts,
I.Cālītis, Latvijas Republikas tautas deputāts,
J.Dinevičs, Latvijas Republikas tautas deputāts,
E.Jurševics, Latvijas Republikas tautas deputāts,
L.Muciņš, Latvijas Republikas tautas deputāts,
E.Repše, Latvijas Republikas tautas deputāts,
V.Seleckis, Latvijas Republikas tautas deputāts,
A.Dātavs, Latvijas Republikas Augstākās Padomes
Juridiskās pārvaldes vadītājs,
P.Videnieks, Latvijas Republikas sakaru ministrs,
V.Zeikats, Latvijas Republikas valdības lietu
ministra vietnieks
2. Ja nepieciešams, atļaut komisijas priekšsēdētājam pieaicināt citus speciālistus komisijas darba nodrošināšanai.

Latvijas Republikas Augstākās
Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs

Latvijas Republikas Augstākās
Padomes sekretārs I.Daudišs

Rīgā 1991.gada 27. augustā

===========================================

(02 / 31.08.93 paraksts)

PROTOKOLS
par Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija un PSRS Valsts Drošības komitejas savstarpējām saistībām Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmuma “Par PSRS valsts drošības orgānu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā” realizācijā

1991.gada 29.augustā Rīgas pilsētā

Pamatojoties uz 21.08.91 Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” un Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, ņemot vērā PSRS un Latvijas Republikas valsts drošības intereses, tiek noteikts bijušās LPSR VDK funkciju, LPSR VDK valdījumā esošo materiālo vērtību, lietu un materiālu nodošanas termiņš Latvijas Republikas valsts institūcijām. Puses ir vienojušās nodrošināt abām pusēm savstarpēji pieņemamu PSRS VDK apakšvienību pagaidu darbības Latvijas Republikas teritorijā regulēšanu.
1. Puses ir vienojušās:
– PSRS VDK uz savstarpējas vienošanās pamata nodod Latvijas Republikas pārziņā bijušās LPSR VDK rīcībā esošās sakaru sistēmas un kontroles sistēmas. Bijušās LPSR nodošanas laikā PSRS VDK patur tiesības izmantot valdības un šifrētos sakarus.
– PSRS VDK puse uz savstarpējas vienošanās pamata garantē valdības un šifrēto sakaru nodrošinājumu. Sakaru sistēmas un kontroles sistēmas tehniska nodošana regulējama ar atsevišķu vienošanos.
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai tiek nodotas visas operatīvās lieta un materiāli, izņemot tos, kas tiek nodoti Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija pārziņā. Krimināllietas un krimināllietu arhīvu lietas tiek nodotas Latvijas Republikas Prokuratūrai; jautājums par atsevišķu bijušās LPSR VDK funkciju un objektu saglabāšanu PSRS VDK interesēs tiek lemts starpvalstu vienošanās ceļā;
– LPSR VDK nodošanas laikā PSRS VDK Latvijas Republikā ir atļauta finansiāla darbība un kadru daļas darbs, kas nepieciešams darba algu, pensiju un pabalstu izmaksai;
– LPSR VDK nodošanas laikā PSRS VDK tiek nodrošināta slepenās lietvedības vešana;
– bijušās LPSR VDK objektu apsardzību veic Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija. Nodošanas laikā apsardzība tiek veikta sadarbībā ar PSRS VDK karavīriem.

2. Līgumslēdzējas puses uzskata par mērķtiecīgu, ņemot vērā savstarpējās intereses, līdz īpaša līguma par robežu noslēgšanai veikt kopīgu Latvijas Republikas valsts jūras robežas apsardzību ar PSRS robežapsardzības karaspēku un Latvijas Republikas apakšvienībām; pilsoņu, transporta un kravu caurlaidi veikt kopīgi kontroles-caurlaides punktos, ņemot vērā Latvijas Republikas un PSRS intereses.

3. PSRS VDK apņemas nepieļaut darbības, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem un interesēm. PSRS VDK apņemas nodot Latvijas Republikai PSRS VDK arhīvos ārpus Latvijas Republikas esošas tās arhīvu lietas un materiālus, kas attiecas uz Latviju un tās pilsoņiem, kuras nepieciešamas personu reabilitācijai vai kurām ir vēsturiska vērtība Latvijas Republikai.

4. Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidijs apņemas nodrošināt bijušās LPSR VDK darbinieku un pensionāru, PSRS VDK darbinieku Latvijas Republikas teritorijā, viņu ģimenes locekļu sociāli-ekonomiskās, politiskās, un personiskās tiesības, tiesisko aizsardzību saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un starpvalstu vienošanām. Latvijas Ministru Padomei tiek uzlikts pienākums nepieciešamības gadījumā palīdzēt iekārtoties darbā LPSR VDK bijušajiem darbiniekiem.

5. Likvidētās LPSR VDK īpašums pāriet Latvijas Republikas īpašumā.

Latvijas Republikas Ministru Padome garantē Latvijas Republikas Iekšlietu Ministrijas apsardzībā nodotā PSRS VDK īpašuma apsardzi un saglabāšanu. PSRS VDK garantē īpašuma un dokumentu bijušās LPSR objektos saglabāšanu. Bijušās LPSR īpašuma nodošanas laikā Latvijas Republikas īpašumā ir jāatrisina visi izmantošanas kārtības, novērtēšanas, objektu, iekārtu, dokumentu un citu īpašumu pieņemšanas-nodošanas jautājumi, pamatojoties uz PSRS VDK sniegtiem sarakstiem un citām ziņām. PSRS VDK īpašuma jautājumi tiek risināti uz starpvalstu vienošanās pamata.

6. Nodošanas kārtība Latvijas Republikai un citas darbības attiecībā uz bijušās LPSR VDK operatīvajiem arhīviem un kartotēkām un citiem informācijas nesējiem tiek noteiktas ar atsevišķu vienošanos.

7. PSRS VDK nodrošina, ka bijušās LPSR VDK nodod visu veidu personālos ieročus. Nodotie ieroči tiek nolikti bijušās LPSR VDK telpās Rīgā, Brīvības ielā 61, tos aizzīmogo vienojošos pušu pārstāvji līdz jautājuma atrisināšanai ar īpašu vienošanos. Neskaramās rezerves ieroči tiek glabāti vienojošos pušu aizzīmogotās telpās līdz jautājuma atrisināšanai ar īpašu vienošanos.

8. Neizmantoto no PSRS budžeta saņemto naudas līdzekļu atlikums bijušās LPSR VDK kontos ir jāatgriež PSRS VDK budžeta kontā.
9. Šajā protokolā var tikt ieviestas izmaiņas, kas atbilst starpvalstu sarunu gaitā panāktām vienošanām.
10. Protokols stājas spēkā kopš tā parakstīšanas brīža. Šīs vienošanās izpildes gaita ir jāizskata ne vēlāk kā 1991.gada 30.septembrī.

Augstākās Padomes Prezidija PSRS VDK Pārvaldes priekšnieka pilnvarojumā vietnieks (paraksts) F.Mjasņikovs

Latvijas Republikas PSRS VDK pilnvarojumā Latvijas Republikas tautas deputāts (paraksts) P.Simsons

PSRS VDK Priekšsēdētāja Vecākais konsultants (paraksts) S.Kondrašovs

=============

(Nr.20 03/6-10.93, paraksts

Latvijas Republikas Valsts Kanceleja; Kopija)

PRIEKŠLIKUMI

SITUĀCIJAS NORMALIZĒŠANAI LATVIJĀ

1 AIZSARDZĪBAS JAUTĀJUMI

Patreiz esošo aizsardzības sistēmas nomaiņu var pieļaut tikai gadījumā, ja uz barikādēm esošajiem cilvēkiem pārliecinoši var pierādīt, ka šī nomaiņa nav atkāpšanās, bet gan alternatīva, pie kam – noteikti augstākā kvalitātē, tātad, ir jāveic izskaidrošana ♦ konkrētas darbības, kas pārliecina, ka šī aizsardzība tik tiešām tiek pastiprināta ar dzelzsbetona konstrukcijām vai tml. Šķiet, ka nav jāpārliecina, ka šī stāvēšana nevar būt mūžīga, ka tā jau sāk pārvērsties par nakts festivāliem ar dziedāšanu, dejošanu un vieglu iedzeršanu, tas jau sāk veidoties par dzīves veidu. Ar steigu būtu laižami mājās laucinieki un republikas pilsētu iedzīvotāji.

Manuprāt, vajadzētu tomēr tikt skaidrībā kaut vai priekš sevis – pret ko mēs gatavojamies stāties ar šo aizsardzību.

Pret armiju var stāties tikai ar miermīlīgu tautas masu, vienu upuri var jebkurā gadījumā viegli attaisnot, ka pats bijis neuzmanīgs, pats provocējis utml., pie organizētas lielas ļaužu masas to darīt ir daudz grūtāk.

Ņemot vērā konkrēto situāciju, var būt droši, ka gadījumā, ja tiks pieņemts lēmums par šīs mājas ieņemšanu, tad armija to izdarīs jebkurā gadījumā un visticamāk – pa jumtu. Par armiju arī jābūt skaidrībā – tā uzbrukumu veiks tikai ar Maskavas akceptu. Šķiet, patreiz ir iemesls domāt, ka tāda komanda dota netiks. Tātad secinājums — aizsardzība domāta pret:

a/ satracinātu pūli,

b/ OMON vai tamlīdzīgām vienībām.

2 DARBĪBAS ORGANIZĒŠANA UN VADĪŠANA.

Ar AP (acīmredzot tieši ar A.Gorbunova un A.Krastiņa k-giem) jāvienojas par nekavējošu aizsardzības štāba darbības pārtraukšanu, jo:

– tas joprojām nav sācis darboties,

– tajā nedarbojas profesionāļi, bet AP vadība var atļauties atturēt deputātus no vēlmes spēlēt “kazakus-razboiņikus”,

– šis t.s. štābs darbojas nekoordinēti no jebkuriem citiem dienestiem,

– šī štāba locekļi laiku pa laikam nāk klajā ar bezatbildīgiem paziņojumiem, kas:

1/ diskreditē konstruktīvu vadības un tai pakļauto dienestu darbību,

2/ dod pamatu apgalvojumiem, ka valdība nekontrolē situāciju.

3. DARBĪBA UZ ĀRPUSI.

1) Nepieciešamas steidzamas sarunas ar B.Pugo jautājumā par OMON, ņemot vērā J.Petera vakardienas faksu, šādas sarunas

iespējamas. Taču – uz šīm sarunām nevajadzētu doties premjeram, un nekādā gadījumā – A.Vaznim. Pirmās personas (I.Godmaņa)

piedalīšanās sarunās ierobežo manevrēšanas iespējas (kas pateikts, tas pateikts, tas pats attiecas uz Vazni ♦ cik

zināms, tad visiem jau ir bijusi domu apmaiņa pa tālruni un viens par otru viņi sajūsmā nav.

2) Nepieciešams uzsākt pastāvīgus kontaktus ar LPSR VDK, un proti – ne tikai pasīvu piedalīšanos valdības sēdēs, bet gan pieprasīt konkrētu situāciju analīzi un priekšlikumus, ko, cik daudz un kādā veidā VDK spēj palīdzēt republikas valdībai un vai vispār ir šāda vēlēšanās, saprotams, ka daudzos punktos var būt ļoti atšķirīgi viedokļi, taču šobrīd ir svarīgi, lai arī viņi būtu līdzatbildīgi par situāciju republikā.

3) LPSR Prokuratūru konsekventi ir jāignorē.

4) Rakstiski jāgriežas pie PSRS Ģenerālprokurora ar lūgumu:

– dot juridisku vērtējumu situācijai, kad republikā darbojas absolūti nevadāma vienība, par kuru neviens faktiski neuzņemas atbildību, bet kura pēc sava statusa tomēr attiecas uz PSRS karaspēka struktūrvienībām, tātad iziet ārpus republikas jurisprudences,

– piedāvāt (un nevis ultimatīvi pieprasīt) reaģēt uz to saskaņā ar Likumu “Par PSRS Prokuratūru”, vienlaicīgi piedāvājot, ka darbojošā Latvijas Republikas Prokuratūra ir gatava uz praktisku sadarbību šo juridisko jautājumu atrisināšanai. Manuprāt, realizējot šo punktu būtu jāņem vērā padomju birokrātijas labi atstrādāts paņēmiens – vienkārši neatbildēt uz rakstiskiem iesniegumiem. Klusēšana, laika novilkšana ir ļoti raksturīga arī Prokuratūrai, tāpēc arī šeit būtu svarīgi šādu vēstuli nevis sūtīt pa pastu, bet gan sūtīt ar runāt spējīgu kurjeru.

k) Rakstiski jāgriežas PSRS Konstitucionālajā komitejā – ar lūgumu dot juridisku vērtējumu t.s. Vislatvijas glābšanas komitejai, kuras darbība un eksistence faktiski ir pretrunā tieši ar PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijām – šī ir pretpadomju organizācija. Ir svarīgi, ka šī PSRS iestāde dotu šai komitejai šādu juridisku novērtējumu.

4. DARBS AR MILICIJU.

– jāturpina celt milicijas prestižs, jo iekšējā situācija, diemžēl, arī tur nav stabila,

– valdības vārdā jāpateicas Rīgas pils. TDP IM Iekšlietu pārvaldei par tās darbību Interfrontes mītiņa laikā pie MP, par tiesiskās kārtības nodrošinājumu tautas manifestācijas laikā Daugavmalā, par darbību šīs aplenkuma nedēļas laikā. Ir jāsper šie populistiskie soļi – šie cilvēki par vienkāršu paldies ir gatavi ļoti daudz izdarīt, galvenais – nedrīkst tam paiet tā garām, kā nebijušam.

piezīme. Šī pateicība, vēstījums vai vienalga kā to nosauc,jāizdara rakstiski, jo, lai gan daudz efektīgāka ir tikšanās, to nevar atļauties, lai nesāktos patreizējā laikā nevajadzīga diskusija, bet milicijas rindās augsta lidojuma demagogu un prātvēderu netrūkst.

– izmantojot šīsnedēļas tautas aktivitāti, var pielabot milicijas komplektēšanas lietas – ar steigu vajag publicēt valdības Aicinājumu kuplināt milicijas rindas (projekts tika iesniegts aizvakar),

– būtu lietderīga MP un IeM vadības vizīte Rīgas Policijas akadēmijā.

5. JAUTĀJUMĀ PAR OMON.

Šīs grupas darbībai un statusam ir jādod vērtējums, un proti,

1) grupa darbojas autonomi, taču ar LKP un VDK ziņu un materiālu atbalstu,

2) spriežot pēc situācijas – OMON ir norakstīts, jo pieļaujot situācijas normalizēšanās iespēju, patreiz tiek pieļauta tikai šīs vienības “sašmucēšanās”. Pēc tam ar mierīgu sirdi šī vienība tiks atdota republikas un savienības justīcijas sistēmai saukšanai pie atbildības likumā noteiktā kārtībā, taču tas nenozīmē, ka mēs drīkstam atļauties viņus patreiz aiztikt, jo tas uzreiz izraisīs konfliktu, kas tiek gaidīts – uzreiz būs pamats viņus aizstāvēt,

3) jebkurā gadījumā jāpanāk sarunās ar “centru”, ka OMON likvidācijā jāpiedalās vai pat jāvada maskaviešiem, bet mēs varam aktīvi palīdzēt.

4) nav izsmeltas līdz galam sarunu iespējas ar šo vienību. Sarunas ir nepieciešamas, tajās jāpiedalās cilvēkiem, kuri ir viņu acīs autoritātes, kuru viedoklī viņi ir gatavi ieklausīties, taču vienlaicīgi ir jābūt konsekvencei – nekādas atlaides pret likumu, pret to, ka viņi ir paveikuši noziegumus. Par to ir jāatbild.

6. PROPAGANDAS DARBS.

Lai arī cik nepievilcīgi šī nodaļa saucas, šī darbība patreiz ir visbūtiskākā.

1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV

intervijās AP deputāti – pilsoņi.

2) jāturpina turēt vilnī – valdības galva Godmanis, tāpēc:

a) jāaktivizē žurnālisti, dodot rakstus par valdības darbību, ikvakara uzstāšanās ēterā būtu jāsamazina. Daudz lietderīgāk izskatītos dažādu rangu amatpersonas, kuras runātu par savu konkrētu darbu, ko viņiem uzdevusi valdība vai premjers.

b) I.Godmanis varētu veikt turneju pa objektiem, kur pulcējas cilvēki (Zaķusala, Doma laukums, Doma baznīca, kurā ir

organizēta priekšzīmīga medicīniskā iestāde – īsts kara hospitālis ar dažāda profila medicīnisku palīdzību un operāciju zālēm, telefona centrāle, MP). Īsas sarunas un uzmundrinošs vārds dos vislabākos rezultātus un pat indulģences uz priekšdienām pie iespējamām kļūdām.

Šajās tikšanās reizēs varētu arī dot īsu skaidrojumu, kāpēc jānovāc barikādes, kāpēc jādara tas vai kas cits.

3) jāpalielina un jādod iespēju atkārtot ziņu blokus krievu valodā TV un radio, ieskaitot vārda došanu viesžurnālistiem, kuri atbraukuši uz šejieni strādāt no citurienes.

4) jāveicina “brāļošanās” ar armiju, kā tas ir noticis Tukuma rajonā. Ir virkne problēmu, kuras risināmas kopīgi, tāpēc būtu

cilvēkiem jāstāsta par šiem pozitīvajiem gadījumiem un nevis par gadījumiem, kad kāds radikālis “veiksmīgi norējis” kādu

armijas pārstāvi. Ir jābūt skaidram vienam, ka nedrīkst pieļaut kaut kādu ekonomisku vai saimniecisku presingu pret armiju, tad arī politiskās prasības mazināsies. Kamēr armija ir šeit, ar to ir jāsadzīvo.

5) jāturpina sarunas ar Kuzminu. Ja tādas notiek, būtu nepieciešami abu pušu kopīgi paziņojumi, lai ne vienas, ne otras puses pārstāvjiem nerastos aizdomas, ka tādu sarunu nav, ka tādas vispār nav iespējamas utml. Varbūt ir vērts padomāt par bojā gājušo karavīru māšu iesaistīšanu kaut kāda līmeņa sarunās, šeit liekot akcentu uz tieši uz nelatviešiem – ir jāakcentē, ka šī problēma nav nacionāla.

6) nacionālo kultūras biedrību asociācijai būtu ar steigu jāsāk domāt par Tautu foruma nr.2 organizēšanu.

7) Iekšlietu ministrija, kurai ar valdības lēmumu tika uzdots vadīt un kontrolēt situāciju, arī līdz šim nav devusi savu skaidrojumu, šīs gaidītās instrukcijas – ko katram jādara, kurš milicijas darbinieks ir atbildīgs par to vai citu iecirkni.

Manuprāt, šie it kā katrs par sevi šķietamie sīkumi tomēr būtu jārealizē, jo jebkuras labas gribas darbības ir spējīgas mazināt spriedzi.

(paraksts) (Aivars Borovkovs)

Rīgā, 1991.gada 15. (18? – grūti salasāms) janvārī

=============

KĀ TAPA BALTĀ ČEKA. Ina Eglīte (ap 1993.g.novembri)

(No Andra Paula-Pāvula kopijas.)

Mutuļo un nenoplok sabiedrības ziņkāre. Kurš tad īsti ir vainojams, ka tika likvidēti Valsts drošības komitejas svarīgākie dokumenti?

Akciju sabiedrības Software House Riga viceprezidents, savulaik valdības pagaidu pilnvarotais VDK pārņemšanā AIVARS BOROVKOVS joprojām sniedz publiskus paskaidrojumus par 1991.gadā iznīcinātajiem čekas materiāliem, jo tas noticis ar viņa atļauju. Tomēr notikušais presē tiek komentēts pretrunīgi, patiesība arvien vēl šķiet miglā paslēpusies, un aizdomu pievilgušie mākoņi atkal draudīgi savelkas.

– Kā tad toreiz īstenībā bija? Un kālab tagad tāda ažiotāža ap seniem notikumiem?

– Okei! – Aivars noslēpj ūsās ironisko smaidu. – Esmu ar mieru atbildēt uz jūsu jautājumiem.

VISS SĀKĀS TĀ

Tātad bija nolemts, ka jūs organizēsiet tā saukto balto čeku?

– Jā, to it kā vajadzēja. Kad augusta pučs cieta sakāvi, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība un ieņemta Valsts drošības komitejas māja, pēc pāris nedēļām radās situācija, ka normālā valstī ar lietām, kas saistītas ar tās drošību, kādam ir jānodarbojas. Izpildvaras, šajā gadījumā Ministru Padomes, kompetencē bija veidot šādu iestādi.

Mani izsauca Godmanis un pateica, ka gribot, lai kļūstu par drošības ministru. Piedāvāja automašīnu, apsardzi, algu, visu, kas tādā amatā pienākas, bet es teicu – nē. Jo es strādāju firmā, tur arī palikšu, algu man te nevajag.

Toreiz tās sarunas laikā mēs ar Godmani ātri vien pārgājām uz “tu” un apmainījāmies ar ne pārāk laipnām frāzēm. Pirmkārt, paskaidroju, ka savā dzīvē šajā sfērā darbu jau esmu pabeidzis (biju strādājis prokuratūrā par izmeklētāju). Otrkārt, Ministru Padomei un premjeram personiski es varu likties arī uzticams cilvēks, foršs čoms, tomēr ar to vien ir par maz, lai es varētu uzņemties atbildību neatkarīgā valstī veidot tādu dienestu. Neuzskatu sevi par tik kompetentu. Un jau tāpat pietiekami daudz foršu čomu ir salēkuši amatos, par kuriem viņiem nav nekādas sajēgas.

Toreiz sāka veidoties arī visādi aizsargi, zemessargi … hmm, vārtsargi, pussargi, miesassargi… – jā, es ironizēju, bet toreiz sabiedrībā ievazāja attieksmi, ka visu var nokārtot no spēka pozīcijām. Sabiedriskās domas deformācija – likums par ieročiem, par to, ka katrs drīkst staigāt ar šaujamo. Bet mūsu sabiedrība tam absolūti nav gatava.

Jā, un mūsu saruna ar premjeru beidzās tā – es viņam teicu: “Okei, Ivar, esmu ar mieru kļūt par pagaidu pilnvaroto, uzsākt darbu un turpināt līdz brīdim, kamēr būs sameklēts šim amatam pietiekami godīgs un līdzsvarots cilvēks, kas nevis alkst pēc varas, bet varu ārkārtīgi respektē, – Jo tas ir ļoti bīstams amats, ambiciozs cilvēks tur var izdarīt daudz ļaunuma.”

Lai varētu ielikt pamatus jaunajam dienestam, man bija svarīgi zināt, ar ko nodarbojies iepriekšējais, kas šai valstij vairs nav pieņemams. Tā nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.

– Maskavas čeka Latvijai, domājams, ne pārāk uzticējās.

– Viennozīmīgi jau noskaidrots, ka VDK, sākot ar astoņdesmit astoto gadu, pamazām noslāpa. Tās civilās funkcijas sāka pārņemt Baltijas kara apgabala struktūras, jo no Maskavas viedokļa bija uzticamākas par VDK, kur strādāja daudz latviešu. Lojāli pret notikušo Latvijā, pret atmodu.

Maskavas šaubas bija pamatotas. VDK varēja nenostāties pret savu tautu.

Vēlāk sapratu un, beidzot savu darbību, pateicu: “Zini, draugs mīļais, veidot šādu struktūru Latvijā nozīmē veidot arī jaunu aģentūru, rezidentu tīklu, jāsavāc valstij uzticami cilvēki, kas gatavi riskēt ar sevi, savu vārdu, dzīvību, ģimeni, darīt bīstamu darbu. Var jau būt, ka Latvijai tādus vajag. Tikai es gan neredzu valstī politiķus, kuru dēļ būtu vērts cilvēkus pakļaut tādam riskam.”

KAS KOPĪGS ČEKISTAM UN GRŪTNIECEI?

– Kādas sajūtas jūs pārņēma, ieejot tajā namā?

– Baigi bija tikai pirmo reizi, kad es, būdams prokuratūras sevišķu lietu izmeklētājs, pārkāpu šo it kā nedrīkstēšanas slieksni. Bet vēlāk … nē, es neesmu tik emocionāls.

– Kā ēka tika pārņemta?

– Kā mācējām, tā darījām. Premjers lūdza, un tas saskanēja ar manu pārliecību, ka visam jānotiek bez liekas ampelēšanās, lai nepieļautu iespējamos konfliktus starp tās mājas darbiniekiem un komisiju, kas lietas pārņēma. Man tas bija jāorganizē, kompetenti cilvēki izpildīja visu nepieciešamo.

Dažas konfliktsituācijas bija, un es nostrādāju kā buferis. Piemēram, pārņemot sakaru centru, kādā rītā atklājās, ka telefona centrālē krosam (sakaru mezglam) norauti visi vadi un to paskaidrojošās zīmītes. Par to attiecīgi ziņojām, un mūsu pretenzijas ņēma vērā.

Pirmās domstarpības ar Augstāko Padomi iznāca sakarā ar tehniskā nodrošinājuma centra pārņemšanu Puškina ielā. Ļembasts bija liels. Aparatūra izpostīta. Tā morāli novecojusi, tomēr vēl izmantojama, un tā arī ziņojām. Bet tam sekoja mūsu politiskajā dzīvē raksturīgā apsaukāšanās, pirmais tesiens man pa ģīmi – mani nosauca (neatceros, kurš) par čekistu. Arī Simsonu, kurš izteica tādu pašu viedokli kā es.

Toreiz pateicu – ja apstākļi spiestu pārņemt kādu dzemdību namu, tad mani droši vien apvainotu pārmērīgā abortu taisīšanā.

MAISI UN STUKAČI

– Čekas maisi un aģenti arvien vēl tiek aprunāti, ziņkāre par tiem sabiedrībā nemazinās.

– Ar inventarizēciju nodarbojās paši VDK darbinieki – tas mani pārsteidza. Tāpēc no Finanšu ministrijas dabūju pāris profesionālus grāmatvežus revidentus, kas varētu pārņemt saimniecisko darbu. Nezinu, vai izmeklēšanas daļā bija darbībā esošas krimināllietas, tās pārņēma Latvijas Republikas prokuratūra.

Slēgtā, aizplombētā telpā atradās tās nelaimīgās kartītes. Man nebija neveselīgas ziņkāres ielīst, pētīt. Cik korekti tās tiek izskatītas Augstākajā Padomē, atsakos komentēt, tas nav manā kompetencē.

Manas domas par tiem aprunātajiem, izdaudzinātajiem čekas maisiem – VDK noteikti prognozēja, ka reiz dokumenti var nonākt Latvijas Republikas iestāžu rokās, tāpēc to maisu saturs tika īpaši gatavots. Tajos bija tikai tas, kam tur jābūt. Tā teikt, viss neatkarīgajai valstij, tiem, kas gatavi to visu lasīt un tam noticēt.

Troksnis ap aģentiem tāpat liels. Jā, vēsturei būtu jāzina, kas par cilvēkiem tur bija. Bet vispirms tomēr būtu jāņem vērā, kā viņi nokļuva VDK interešu lokā. Mans uzskats – neviens Latvijas PSR dzīvojošais cilvēks, kas brauca profesionālos darba jautājumos uz ārzemēm, šai mājai garām netika. Māksliniekus, piemēram, varēja uzaicināt darbinieks, kurš kūrēja to nozari, profesionāli dalīties ar redzēto, uzzināto. Tāda saruna ir nekaitīga, jo tikpat labi par šiem jautājumiem varēja uzrakstīt arī presē. Tāpat skaidrs, ka tāda saruna tiek fiksēta kādos dokumentos. Un tāpat var tikt uzdoti arī jautājumi, kas it kā neattiecas uz sarunas tematu, piemēram, par līdzbraucējiem.

Mana pārliecība – ja cilvēks pēc dabas ir negodīgs, netīrs, intrigants, tad tāds “stučīs” jebkurai varai.

Tāpēc visas šīs lietas ir svarīgi apjēgt, pirms cilvēkus vērtē. Un tikpat svarīgi ir tikt skaidrībā, kam tad galu galā ir morālas tiesības to darīt. Vai svarīgi ir sarīkot linča tiesu VDK bijušajiem darbiniekiem, vai uzzināt, ko īsti šī iestāde Latvijā darījusi.

Pagaidām es nezinu nevienu, kas par šiem jautājumiem nopietni interesētos.

Toties zinu, ka ar dusmām un naidu tam visam nedrīkst pieiet.

Un vēl der iegaumēt, ka profesionāli strādā arī citi, piemēram, turpina darboties vairākas Krievijas speciālās struktūras. Kādreiz jau esmu teicis, ka VDK bubulis tiek mākslīgi uzturēts, jo tā aizsegā pārējie var mierīgi čubināties. Jā, Krievijai tas varētu likties interesanti – lai tik runā par VDK un pārējiem liek mieru. Ja Latvija to pieļauj, tad jau ir jādomā, vai tā ir muļķība, vai apzināta rīcība.

Vismaz es neesmu dzirdējis, ka, pirmkārt, kādas šīs iestādes darbība Latvijā būtu pārtraukta, otrkārt, to darbinieku darbība būtu atmaskota, treškārt, ka kāds šīs iestādes būtu pārņēmis vai izraidījis no Latvijas.

KURŠ MAISA ŪDENI?

– Ažiotāža ap notikušo nemazinās. Jūsuprāt, kāpēc tāda interese?

– Kņada sākās, kad devos uz Vāciju, bet kad pēc desmit dienām atgriezos, tā nebija rimusies. Mani tas pārsteidza, jo cerēju, ka tik ilgā laikā žurnālisti visu būs noskaidrojuši. Bet iepazīšanās ar pagājušās nedēļas presi man bija kā tests par žurnālistu profesionalitāti un ētikas līmeni. Un par to esmu nepatīkami pārsteigts. Žurnālistu bezatbildība ir fantastiska! Piemēram, pirmdien “Panorāmā” paziņoja, ka es esot atteicies dot interviju. Īstenībā tikšanās tika sarunāta ar otrdienu. Kad centos noskaidrot, kāpēc tiek izplatīta nepatiesa informācija, man atbildēja, ka notikusi pārteikšanās.

“Latvijas Jaunatnei” paskaidroja, ka VDK pārņemšanā biju tikai pagaidu pilnvarotais un par darbu Ministru Padomē algu nesaņēmu, taču avīzē viss uzrakstīts otrādi.

“Dienai” teicu, ka par operatīviem materiāliem var uzskatīt krimināllietas, bet avīzē izlasu, ka it kā esmu teicis: “Bija operatīvie materiāli, kas tika nodoti Latvijas Republikas Prokuratūrai krimināllietu izmeklēšanai”. Tātad tur būtu loģiski pajautāt, kur tad tās lietas, ko izmeklē, ir, kā tās izmanto.

It kā paviršības? Bet vispār tās ir rupjas faktoloģiskas kļūdas. Es jau ar tiem žurnālistiem runāju – ja cilvēks kaut ko nesaprot, lai viņš pārvaicā, nevis uzticas tikai tam draņķim, tai baterijai (ar to A.Borovkovs domā diktofonu – I.E.). Lai pieraksta un padomā arī, nevis raksta sazin ko!

Johaidī! To arī pārmetu, ka visādus murgus saraksta un to visu arī nodrukā. Šī slimā sabiedrība taču tic rakstītajam vārdam, tic joprojām, jo piecdesmit gadus ir mācīta to darīt. Tāpēc žurnālistam rakstot ir jādomā nevis par aizpildītiem kvadrātcentimetriem un honorāru, bet arī par aprakstāmo cilvēku, par kuru viņš tādējādi uzņemas atbildību!

Es esmu strādājis ar pieredzējušiem žurnālistiem, ar Elitu Veidemani, Dzintru Šubrovsku, Juri Blaumani un citiem, viņi tādas kļūdas nepieļauj. Arī tas ir profesionalitātes kritērijs.

Labi, ka viens otrs par sarakstītajām muļķībām atvainojas. Man jau to atvainošanos nevajag, bet sabiedrībai ir jāzina patiesība, nevis kaut kādi izdomājumi.

– Vai tas, ka SWH Riga kļūst par “Ventspils naftas” līdzīpašnieci, nesaasina kaislības ap jūsu firmu? Vai tā ir tikai sagadīšanās?

– Jā, sakarā ar šo faktu nostāja pret SWH Riga saasinājusies. Arī šajā jautājumā publicētas daudzas neprecizitātes – SWH Riga nekļūs par “Ventspils naftas” līdzīpašnieci, bet ir piedāvājusi ņemt šo valsts uzņēmumu nomā, turklāt nevis dodot valstij 40miljonu dolāru vietā 12miljonus, kā to rakstīja “Diena”, bet pie 48miljoniem dot klāt 12miljonus dolāru un gādāt par valsts kurināmā rezervēm ziemas sezonai.

Mums ir vēl daudz lielu projektu, un ap katru saceļot tādu jezgu var mūs padarīt par latviešu tautas ienaidniekiem. Katrā ziņā ir gadiem ilga pieredze kā to darīt.

Acīmredzot konkurējošajiem spēkiem, oponentiem ir radusies iespēja ar preses palīdzību mūs sākt ķengāt. Mēs neatbildam ar to pašu, jo mums tas šķiet nepieņemami.

Ja skatās dziļāk – Software House Latvijas iekšdzīvē ir negaidīta parādība. Visi pieraduši sūdzēties, bet mēs negaužamies. Dažiem var nepatikt, ka krītam ārā no gaudu kora. Mēs strādājam tālāk un laiku pa laikam atsitamies no tautiešu draudzīgiem kodieniem.

Prese tik aizrautīgi ķengā – nebaidos apgalvot – lielāko latviešu firmu, bet izliekas nemanām, ka ir vēl citas firmas, kas tāpat sekmīgi darbojas. Par tām viņi neraksta, jo nedrīkst to darīt – tur vārda tiešā nozīmē var dabūt pa degunu. Bet ar SWH, domā, ka var atļauties visu ko. Mums jau ir piedzīvojumi ar Tabūna kungu – kopš 4.februāra, kad iesniedzām tiesā nieka civilprasību, tiesiskā Latvijā tiesa to nevar izskatīt. Redz kā – privātīpašnieks mēģina kārtot visu tiesiskā ceļā, bet valsts mudina uz kaut ko citu.

GANDRĪZ VAĻSIRDĪGI

– Jūsu dzīvē šī ir nepatīkama epizode.

– Ivaram Godmanim esmu vairākkārt to teicis – tādos mēslos kā viņš mani ir iegrūdis, to nav neviens izdarījis.

– Jūs par notikušo piktojaties un ironizējat, bet vai drīkst arī pavaicāt, kā jums tagad ir ap sirdi.

– Hm… Ir tāda veca patiesība – nekad neesi vaļsirdīgs ar cilvēkiem, jo viņi vispirms tevi līdzjūtīgi un uzmanīgi uzklausīs, bet tad cietsirdīgi izsmies. Dzīve man iemācījusi ap sevi izveidot tādu šalli, ka neviens netiek klāt.

Bet vispār par notikušo es biju baigi noskaities, protams. Par firmu mēdzu teikt – tikai stiprs var atļauties būt augstsirdīgs. Man gribas domāt, ka arī es esmu pietiekami stiprs.

– Starp citu – “Lauku Avīze” rakstīja, ka SWH gribot nopirkt Latvijas Radio.

– Absurds. Varēja jau arī uzrakstīt, ka SWH grib nopirkt visu gaisu virs Latvijas. Bet bez mākoņiem. Toties ar lidmašīnām. Bet bez pasažieriem. Toties ar kravu.