Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.

Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Vairāk prātā iespiedušās Baranovska pārdomas par to, ka izturīgāki Agapitovā bijuši ticīgie, domājams, palīdzējusi paļāvība un apziņa, ka NKVDešņiki tomēr nav dievam ne tuvu. Šo pēc tam esmu daudz apcerējis, un tas man ir palīdzējis kāpt uz garīgu meklējumu, vēlāk jogas takas. Atceros arī viņa pārstāstītu Igarkas folkloru, kā vairāki deportētie mēģinājuši bēgt (lai gan visapkārt pustundra, taiga) un kā tie cits citu naktīs uzmanījuši – ja iemigsi, kļūsi par pārtikas produktu palikušajiem. Stāstīja arī par līķiem Agapitovā ar nocirstiem locekļiem. Atceros, ka uz kuģīša Jermakovas braucienā kāds pārkrievojies Igarkas latvietis mani iesauca kajītē, ielēja tēju, prašņāja par Daugavpili, no kurienes esot, un neuzkrītoši mēģināja kaut ko izvilināt, droši vien savu čekas priekšnieku sūtīts. Smieklīgākais, ka Baranovskis jau iepriekš vieglu mājienu bija devis, tomēr man tas pielecis nebij. Piesardzīgs tomēr biju lai vai kā, gan Latvijā, gan īpaši ekspedīcijā. I.L.)

Patiesība par Agapitovo. Leopolds Baranovskis. Iespiests avīzē ‘Aizpolāres Komunists’ 09.08.1990

Leopolds Baranovskis Igarkas lietuviešu kapos 1988.gadā. Aizmugurē Ilmārs Knaģis.

1942.gadā no 15. līdz 22.septembrim (L.Baranovskim tobrīd 16 gadi) no pasažieru tvaikoņiem ‘Ordžonikidze’, ‘Staļin’ un ‘Marija Uļjanova’ apmetnes Agapitovo krastā tika izsēdināti 483 dažādu tautību specdeportētie, kas savākti no dažādiem Krasnojarskas apgabala rajoniem, uz kuriem deportēti no viņu pastāvīgajām dzīves vietām 1941.gadā.

Viņu vidū bija 316 cilvēki no Pievolgas, 113 no Latvijas un 54 cilvēki no Ļeņingradas apgabala. Pēc nacionalitātēm: Pievolgas vācieši -316, latvieši – 96, žīdi – 12, poļi -3, krievi -2 un somi 54.

Kas toreiz bija Agapitovas apmetne? Tur bija viena istaba ar palīgtelpām. To izmantoja zvejnieki, kuri ieradās uz sezonas zveju un piederēja Plahino apmetnes kolhozam ‘8.marts’. Izsēdināšanas dienā tur beidza vasaras zveju Gavriils Prokopija dēls Vlasjevs ar sievu.

Pēc pirmās pārvietoto partijas izsēdināšanas šī ģimene savāca savas mantas un pārbrauca pār Jeņiseju uz Plahino. Krastā izmestie cilvēki tika pamesti pilnīgi un galīgi savam liktenim bez mazākām izredzēm, ka tuvākajās dienās viņu liktenis noskaidrosies.

Starp Pievolgas vāciešiem bija arī Vissavienības komunistu (boļševiku) partijas biedri. Viens no tiem – Andrejs Andrejevičs Foos uzņēmās iniciatīvu cilvēkus iekārtot.

Līdz 1943.gada vasarai šī nolemto apmetne neredzēja nevienu pārstāvi ne no Padomju varas, ne no partijas orgāniem, ne pat no speckomandantūras pārstāvjiem, kas šķita jau pavisam savādi.

Zvejnieks Vlasjevs bija atstājis vienu no airu laivām, kas tika izmantota sakaru uzturēšanai ar Plahino nometni (Ilmāra Knaģa bērnības pirmais izsūtījums), kas atradās divpadsmit kilometrus augšup pa Jeņiseju.

Trešajā dienā pēc izsēdināšanas no tvaikoņa ‘Ordžonikidze’ 1942.gada 18.septembrī sāka dalīt pa simts gramiem miltu uz katru cilvēku dienā. Tā turpinājās līdz 10.oktobrim. Jau sen katru rītu zemi klāja sarma.

Cilvēki ar maziem bērniem mitinājās tuvāk ugunskuram. Daži mēģināja uzmeistarot kaut ko līdzīgu teltij, izmantojot šim mērķim segas, lakatus, palagus.

Tad arī paklīda baumas, ka no Igarkas izgājusi barža ar produktiem un teltīm, un ka kuteris velk divus plostus (плотоматки) ar baļķiem un zāģmateriāliem zemnīcu un baraku būvēšanai.

Par īstenību baumas pārvērtās 15.oktobrī. Cilvēki ķērās pie izkraušanas augstajā krastā. Atvestās teltis tūlīt uzslēja. Katrā no tām sagāja 150 cilvēki. Vienīgais siltuma avots un virtuves pavards teltī bija pielāgota tukša muca. 23.oktobrī uzkrita pirmais sniegs. To sagaidījām jau teltīs. Uz to brīdi sākās jau pirmie zaudējumi. Necilvēcīgie dzīves apstākļi pirmkārt skāra zīdaiņus un mazākos bērnus. Smago un skumjo bojā gājušo sarakstu Agapitovā atklāja: Kem’i Jakovs, Amālija un Emīlija – no sešiem līdz trim gadiem, Erliha Ella, kura bija nodzīvojusi nepilnu gadiņu, Bārtuļi Berta, Viktors, Roberts visi līdz četriem gadiem, Štoppels Rondalts, Kellers Ivans un Emīlija līdz diviem gadiņiem, Grāvīte Olga, Kazaka Izabella, mans brālis Anatolijs – visi līdz gadiņam, un daudzi citi. Pirmajā Agapitovo mēnesī vien no bada un dzīves apstākļu dēļ gāja bojā 34 cilvēki. Kad vienā zvejnieku būdiņas galā atvēra veikalu un sāka pēc saraksta izsniegt produktus, radās cita problēma: cilvēkiem nebija naudas, par ko nopirkt pat šo trūcīgo devu.

Memoriālā plāksne mūžīgā sasaluma muzejā Igarkā

 

Sākās pirmie sali. Uz novembri bija jau 40 grādu sals. Lielajam vairumam ziemas apģērba nebij. Kvēlojošā muca spēja sasildīt vien pavisam tuvu laukumu. Bet barības, galvenokārt vārīta ūdens uzsildīšanas grūtības katra ģimene risināja pati, uzturot rindu pie mucas uzkarsētās vietas.

Tad cilvēki, kuri vadīja jaundibināto arteli ‘Sarkanais Oktobris’ (Красный Октябрь – varens nosaukums!), pārliecinājušies, ka līdz pavasarim teltīs spēs izdzīvot tikai daži cilvēki, ņēmās būvēt zemnīcas. Brigādēs organizētie cik necik apģērbtie un apautie cilvēki ķērās pie zemnīcu rakšanas un baļķu vilkšanas no plostiem augstajā nogāzē.

Uz 1943.gada 1.janvāri sākās zemnīcu būve. Tajās siltuma avots atkal bija dzelzs muca. Par kārtīgu mazgāšanos, veļas mazgāšanu nevarēja būt ne runa. Pirts nebija. Ūdeni nesa no Jeņiseja, un tā ļoti trūka, jo izbadējušies cilvēki ceļu līdz āliņģim un atpakaļ veica stundas laikā.

Īpaši smagi klājās tiem, kuri izbeidza cīnīties par izdzīvošanu. Viņiem iestājās apātija, vienaldzība pret apkārtējo. Šāds liktenis skāra vairākas ģimenes.

Decembra sākumā izveidoja maizes ceptuvi un sāka cept maizi. Bet tā bija vien daļa no pasākumiem, kas nepieciešami elementāru apstākļu radīšanai.

Sakari ar Plahino bija neregulāri. Bet ar Igarku tos uzturēja tikai arteļa priekšsēdētājs, un arī viņš turp izbrauca 2-3 reizes pa visu ziemu. Pa visu ziemas periodu – neviena avīze, neviena vēstule. Pilnīga izolācija. Nolemtība. Bezcerība.

Cilvēku zaudējumi kļuva par ikdienišķu lietu. Nevienu nesatrauca elementāra bēru rituāla neesamība. Jau pirms lielajiem saliem netālu no apmetnes bija izrakta liela bedre mirušo apglabāšanai. Uz 1943.gada pavasari kopējie zaudējumi Agapitovā sastādīja 182 cilvēkus. No tiem Pievolgas vācieši -110, latvieši – 48, žīdi – 1, somi – 23.

Lūk, ar tādu bēdīgu iznākumu Agapitovas specdeportētie sagaidīja 1943.gada pavasari. Dabiski, ka galvenais zaudējumu iemesls bija bads, kas bija visus novedis līdz galējam spēku izsīkumam; arī slimību pamatā bija bada sekas. Decembrī atvērtais medpunkts, kurā strādāja feldšers, praktisku palīdzību sniegt nespēja. Pavasarī dzīvi bija palikuši vienpadsmit 18-gadīgi un vecāki vīrieši. Tas vēlreiz apstiprina, ka galvenā ciešanu daļa gūlās uz sieviešu pleciem. Un tomēr, daļa sieviešu šajos vissmagākajos apstākļos spēja palikt dzīvas un saglabāt pusi bērnu.

Tagad atgriezīsimies nedaudz atpakaļ, uz to periodu, kad visi šie cilvēki, kuri pamatā bija cieši saistīti un pazina zemkopību un zemnieku darbus, sākotnēji izsūtīti uz Krasnojarskas apgabala lauku ciemiem, tika pārsūtīti uz Galējiem Ziemeļiem. Cauri spīdēja tiešs un galvenais uzdevums: iznīcināt nevēlamus un neērtus tādu tautību cilvēkus, kuras tika turētas aizdomās iespējamā nepatikā par esošo režīmu. Tāda bija staļinisma nacionālā politika: varmācība, iebaidīšana, fiziska iznīcināšana.

Zaudējumi bija lieli, un Agapitovo vien nesaskatāms graudiņš varmācības atvarā. Laimīgā kārtā mūsu (Igarkas) reģionā tādu nometinājumu nebija daudz. Zaudējumi bija Pogorelkā, Suharihā, Deņežkino (Погорелка, Сухариха, Денежкино), uz kurieni bija izsūtīti pat grieķi, kalmiki un citi.

Jā, mūsu pilsētai un rajonam kopš pirmajām dibināšanas dienām iekrita ne jau labākā daļa: izsūtīto, ekspropriēto ģimeņu no Austrumsibīrijas apgabala straume turpinājās līdz 1957.gadam.

Pa šo laiku mūsu apvidos bija vairāki desmiti tūkstošu darba deportēto un specdeportēto (труд- и спецпереселенцев), daudziem no tiem mūsu apgabali kļuva par pēdējām piestātnēm uz zemes.

Tagad, kad pagājis tik ilgs laiks, kad ir atmaskoti vainīgie, atjaunotas cietušo tiesības – vai vajag uzvandīt bijušo? Vajag, noteikti vajag, kaut vai lai neļautu tam atkārtoties nākotnē. Domāju, ka Agapitovu pārdzīvojušie, viņu bērnu un mazbērni, kuri tagad dzīvo mūsu pilsētā, mani atbalstīs.

1990. gada augustā Ilmārs Knaģis kopā ar režisoru Ilmāru Piparu un avīzes Atmoda žurnālistu Ilmāru Latkovski Agapitovas apmetnē Jeņisejas upes krastā uzcēla lielu priežu koka piemiņas krustu bojāgājušiem represiju upuriem (Laiks, Nr.29, 25.07.2009)

Leopolds Baranovskis vidū, igarkietis V.A.Pavlovs un kalmiks B.O.G.Kaminovs Šušenkā 1980.gada aprīlī.

http://gapeenko.net/will-live/5974-pravda-ob-agapitovo.html

===========

… Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu apgabali ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941.gadā, kad kopā ar 4 tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju.
Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, izglābās ap 60 cilvēku, to skaitā 6 latviešu bērni-Biruta Kazaka, Pavels Kliesbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas. …

http://sibirijasberni.lv/2010/07/

==========

Ruta Jankoviča.

Dzimusi 1922.gadā Liepājā. 1941.gada 14.jūnijā arestējuši tēvu. Kopā ar māti Natāliju Viktorovnu Jankoviču un brāli Juriju deportēta uz Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajonu. 1942.gada jūnijā nokļuvusi specnometinājumā Dudinkas rajona ciemā Ustj-Hantaika. No viņas dienasgrāmatas:

“17.01.43. Ustj-Hantaika. Sals zem 50 grādiem. Zvirbuļi krīt lidojumā. No glāzes augšup uzsviests ūdens krīt lejā šķindot kā ledus lodītes. Bet cilvēki? Cilvēki mirst zemnīcās.

22.01.43. Jau ir tikai mīnus 25—30 grādi. Mamma no rīta līdz vakaram skrien pa zemnīcām un ceļ cilvēkus no nārām un dzen ārā, apziež slimo no cingas asiņojošās kājas. Nacionāļi (nekrievi) uz mammas lūgumu atveduši no meža tundras egļu skujas. Visi dzer rūgto uzlējumu pret cingu. Bet līķi, līķi veselām ģimenēm ik dienas. Ir atnākušas baumas, ka Agapitovas un Nikoļskas apmetnēs apmiruši visi…

27.07.43. No Igarkas (130km) ir atgriezušies trīs somi, kuri aizbēguši un četros mēnešos tur labi nopelnījuši. Bet galvenais – viņi izstāstīja baisu traģēdiju:

“Redzot Hantaikā savu bezizejas stāvokli un tuvo nāvi no bada un aukstuma, mēs novembra sākumā slepus devāmies uz Igarku, lai tur sapelnītu naudu un nopirktu apģērbu un pārtiku. Mūsu ceļš veda gar Jeņiseja labo krastu pa ledu. Agapitovas apmetnē (45km) atradām telšu pilsētiņu, kur 30-vietīgās teltīs gulēja pie kārtīm un pakaišiem piesaluši cilvēki, galvenokārt sievietes un bērni, mazāk večuki. Teltīs nav dzelzs krāsniņu, nav redzama malka un vispār ļaužu masas dzīvības pazīmes. Apstaigāt visas teltis mums bija baisi – visapkārt līķi. Un tomēr kādu “dzīvo skeletu” atradām un no tā uzzinājām, ka turp tieši pirms Jeņiseja aizsalšanas ar tvaikoni atgādāti apmēram 500 cilvēki, galvenokārt Pievolgas un Baltijas vācieši. Cilvēkiem iedotas tikai teltis – ne krāsniņu, ne skursteņu, ne cirvju un zāģu malkas gādāšanai un galvenais – bez pārtikas. Būtībā cilvēki norakstīti pavisam. Un iznākums – viņi badā nomiruši un sasaluši. Mēs gandrīz rāpus tikām līdz Igarkai un par Agapitovā redzēto ziņojām NKVD speckomandantūrai. Komandants, mūs uzklausījis, vaicāja: “Bet vai dzīvie tur vēl ir?” No sarunas sapratām, ka Agapitovas apmetnē nogādātais speckontingents ir vienkārši varas “aizmirsts” un izmests no novērošanas. Kā tur nu bijis, varas vainas dēļ bojā gājuši apmēram 500 cilvēki.”

https://www.novayagazeta.ru/articles/2011/01/19/7258-devochki-podrostki-ot-goloda-s-edali-sebe-paltsy

============

Izsūtījumu rajonos nācās dažus – tiesa, zemus amatus uzticēt specdeportētajiem, pastiprinot viņu novērošanu no Iekšlietu ministrijas (MVD), kā arī Valsts drošības ministrijas (MGB) puses. Vienā iejūgā tagad lika specdeportēto – kolhoza priekšsēdētāju – un speckomandantu, pie kura priekšsēdētājam bija tāpat kā visiem ik mēnesi jāatrādās. Izveidojās, mazākais, dīvaina situācija: lai izbrauktu, piemēram, uz attālu ezeru, priekšsēdētājam katru reizi jāiet pēc atļaujas pie komandanta.

Bet tas bija atklāts no augšām provocēts genocīds. Pārvietot aiz Polārā loka bez tēviem atstātas materiāli izputinātas ģimenes, izsēdināt mežonīgās vietās, kuras nevar saukt pat par lāču nostūriem, piespiest sievietes iet ledainā ūdenī, nolemt viņas ar bērniem badam un nāvei – vai tā nav ieprogrammēta fiziska un morāla cilvēku iznīcināšana, no kuriem pat pēdām nebija jāpaliek?!

Andrejs Bahs, kurš izsūtīts uz Jeņiseja lejteci un 1946.gadā iecelts par no specdeportētajiem piespiedu kārtā izveidota kolhoza priekšsēdētāju, ir stāstījis: “Izņirgāšanos par vāciešiem, latviešiem un citu tautību izsūtītajiem neviens netraucēja, pretēji, veicināja. Notika tā, ka atbrauc uz kolhozu vadība no rajona vai pat apgabala un liek man paša rokām cilvēkus iznīcināt. Saka: dzen tu viņus visus vētrā un salā ūdenī. Jo vairāk viņu nomirs, jo, sak, labāk. Kāds cinisms! Sēd pie mana galda, ēd tikko par kolhozniekiem pataisīto sazvejotās zivis, dzer šņabi un vēl māca. Vai nu viņiem nebija ne pieklājības ne prāta, vai viņiem atklāti bijis norādīts kā ar mūsu “kontingentu” rīkoties. Bet es taču esmu tāds pats vācietis kā viņu pārējie upuri… Nav grūti iedomāties, kādas runas viņiem bija ar drauģeļiem citos kolhozos, kur cilvēki mira kā mušas. Un gali ūdenī! Nudien, kā Bībelē teikts: “Kā nav, to nevar saskaitīt…””

Viņa (Johannesa Bartuli) ģimeni izsūtīja uz dziļu Krasnojarskas apgabala Partizanskij rajonu, bet 1972.gada septembrī kopā ar citiem spaidu upuriem pārsvieda uz Galējiem Ziemeļiem. Tagad nevienu Dzimtenes nodevībā, spiegošanā un diversijās apsūdzēt nevajadzēja – pietiekams noziegums bija pati birka “vācietis specdeportētais”, kas nozīmēja visus grēkus kopā. Šīs izsūtīto partijas liktenis bija vēl smagāks kā iepriekšējām – viņus uz Jeņiseja lejteci nogādāja tādā laikā, kad pat milzīgā apgabala dienvidu apvidos jau iestājas aukstums.

Pirmo grupu izsēdināja Igarkā, pārējos veda tālāk uz ziemeļiem. Lielāko partiju – 750 cilvēkus – bija jāizsēdina Nosovas apmetnē, 45 kilometrus no Igarkas lejāk pa upi. Bet izvērsās vētra ar lietu un sniegu, kā tas nereti mēdz būt šajos platumos rudenī. Neraugoties uz kuģa komandas neatlaidīgām pūlēm neizdevās tādos laika apstākļos pietuvoties krasta smilšainajai sērei. Nācās kuģot tālāk. 60 kilometrus tālāk, Plahino, izsēdināja vēl 150 cilvēkus.

Kur likt pārējos izsūtītos, izlēma viņus pavadošie NKVDešņiki. Lai ātrāk tiktu no tiem vaļā, viņi “kontingentu” atstāja pirmajā vietā, kur izdevās piestāt aizvēja krastā. Tāda vieta izrādījās Agapitovo, kurai bija liktenīga loma 750 cilvēku dzīvēs, kuri sastādīja pēdēju atvesto (Nosovai paredzēto) partiju.

Bez apmetnes pie upes nosaukuma Agapitovā nekā nebija, izņemot vientuļu kuģu ceļa uzrauga Boļšakova mājeli. Kails krasts bez meža apaudzis ar panīkušu krūmāju un grīsli, kas bagātīgi aizputināts ar svaigu sniegu. Sievietes ar bērniem izlika trijās milzīgās teltīs, kas bija “katram gadījumam” paņemtas līdz Igarkā. Kuģa krāmos atrada arī vairākas skārda krāsniņas. Ģimenes, kurās bija vīrieši – tajās bija 9 pieaugušie un 17 pusaudži – nogāzē kala bedres zemnīcām. Pārējie sāka no krastā izmestiem kokiem, meldriem un grīšļa veidot garas teltis uz vairākām ģimenēm. Strādāja kā skudras, ar pēdējiem spēkiem, jo zināja: bargā ziema par katru nokavēto brīdi sodīs ar nāvi.

Pirmos 2 mēnešus cilvēki kaut kā turējās, bet ar decembri sākās vispārēja slimošana: cinga, saaukstēšanās, bada distrofija. Mira viens pēc otra. To, kuri vēl spēja kustēt, darbs bija pa ragavu iebrauktu taku vilkt līķus no sava mitekļa uz “ziemas kapsētu”. Uz 1943.gada pavasari Agapitovā bija palikusi tikai trešā izsūtīto daļa.

Par agapitoviešu nelaimīgo likteni zināja visā apkārtnē, tikai palīdzēt, pat radiniekiem, nekādi nevarēja – paši šo īpaši auksto, smago 1942/43 gada ziemu izdzīvoja ar lielām grūtībām un cilvēku zaudējumiem. Un taču – vai tad tikai agapitovieši cieta un mira necilvēcīgajos apstākļos? Nāve tajos gados visa Vidusjeņiseja un Ziemeļjeņiseja krastos vāca bagātu ražu.

Plahinā tomēr bija vieglāk, stāstīja J.Bartuli. Tur bija vecs pamests tirdzniecības kantoris kažokādu pieņemšanai, pie tā liels šķūnis un divdzīvokļu māja, kurā dzīvoja vienīgais iedzīvotājs visā ciemā – vientuļais večuks Borovickis, no bijušajiem (agrāk izsūtītiem) “kulakiem”. Izvietojās ar lielām grūtībām, bet arī tā bija milzu laime: vismaz jumts virs galvas.

Tomēr, teica Johanness, prieks bija īss. Nākošajā dienā pēc ierašanās viņus izdalīja pa darbiem. Viņu nosūtīja zvejot ar 600 metrus garu vadu (lielākais tīklu veids). Katrā maiņā strādāja pa 12 cilvēkiem. Basām kājām, ūdenī līdz viduklim, pufaika uzsieta augšā, lai neizmirkst. No rīta līdz vakaram – viens un otrs ir ziemeļu polārajā izpratnē nosacīti, jo dienas jau gandrīz nebija. Bet pa Jeņiseju jau nāk vižņi, kopā sasalst ledus laukumiņi un kunkuļi. Tātad drīz upe aizsals… Bet vissliktākais tādā laikā ir vadu celt ārā no ūdens, kailām rokām to ledainā vējā salikt lielajā laivā. Ūdenī tomēr siltāk. Mainījās: kam paveicas, tas lien ūdenī. Tā līdz 4.oktobrim zvejojām ar vadu, bezmaz galu dabūjām…

“Pēc tam savāca mūs, jaunatni, 8 cilvēkus: mani, Grasmik Mariju, Giļ Jekaterinu, Kem Kostju, Heinc Rihardu, vēl bija Roza (uzvārdu neatceros) – tie bija vācieši. Latvieši: Zariņa Inta ar māti, bet trešo latvieti esmu aizmirsis. Braucām ar laivu uz Nosovu – 50 km pa Jeņiseju, pretim ledājiem. No turienes mūs 18 kilometrus veda uz Ostjackas ezeru, kur apmetusies Tokareva Gordeima brigāde. Visiem kopā mums bija jāizlaiž 300 metrus garš vads – sākumā Mazajā Morgunova ezerā, tad Tunguskas ezerā.”

http://www.sakharov-center.ru/asfcd/auth/?t=page&num=1191

============

Ilmārs Uzāns. Jelgavas Ziņotājs, Nr.163, 14.10.1989

… Igarkā vēl dzīvo viens no pēdējiem 1941.gadā izsūtītajiem latviešiem, Igarkas goda pilsonis Leopolds Baranovskis, kurš tur nokļuvis 14 gadu vecumā. Par atgriešanos dzimtenē viņš saka tā “Pie mums veidojas tiesiska valsts. Mani šurp atveda mazgadīgu un tagad, jau kā pensionāru būtu jāaizved atpakaļ, no kurienes atveda. Vai es to brīdi sagaidīšu, rādīs nākotne.”
Aiz Igarkas ar lielu interesi gaidīju, kad ieraudzīšu Jerominu, 50 kilometrus no Igarkas uz ziemeļiem. Tur mūs izsēdināja krastā 1942. gada jūnijā. Bija tikai viena zvejnieku būda, un tajā mēs apmetāmies, 30 izsūtītie. Bet tagad tikai neliels klajums. Vēl pēc 20 kilometriem bija Plahinas sādža, kur mūs nometināja vēlāk. Bija kādas 20 mājiņas un veikals, tagad saskaitīju tikai četras mājiņas un, kā stāstīja, bez iedzīvotājiem.
Plahina kādreiz bija zvejnieku kolhoza ‘8.marts’ centrs. Kolhoza priekšsēdētājs Ipolits Petrovs bija priekšgalā, lai gan viņš ne rakstīt, ne lasīt nemācēja, prata tikai parakstīt uzvārdu.
Tālāk uz ziemeļiem pēc 12 kilometriem Jeņiseja labajā krasta atradās bēdīgi slavenā Agapitova.
1942. gada oktobrī tur izsēdināja daudz Pievolgas vāciešu un arī vairākas brigādes latviešu, kaut krastā bija tikai viena mājele. Tur ierīkoja zvejnieku kolhoza kantori. Visus atvestos izvietoja teltīs, lai gan oktobrī jau sākas sniegs un sals. Тā izsūtītie ar maziem bērniem dzīvoja teltīs, kaut sals bija jau līdz -40°C. Paši sev cēla “zemļankas”, un tie bija laimīgi, kuri pirmie nokļuva ieraktajos mitekļos. Тā kā no Latvijas izsūtītajam ģimenēm visi vīrieši bija atdalīti un nosūtīti uz Vjatlagas lāģeriem, visus darbus vajadzēja veikt sievietēm un pusaudžiem.
No bada, sala, drausmīgajiem dzīves apstākļiem ļoti daudzi slimoja un mira. Bet zeme bija pilnīgi sasalusi, un vēl dzīvajiem nebija spēka mirušos aprakt, tos krāva viena vietā un tikai pavasarī apglabāja. …

===========

“Dod norakstīt, fašiste”. Svetlana Hustika

Polina un Aleksandrs Baueri jaunībā

Lielā Tēvijas kara sākumā valstī notika viena no masveidīgākajām Pievolgas vāciešu deportācijām. Apmēram 3 miljonus cilvēku izsūtīja aiz Urāliem. Tikai uz Krasnojarskas apgabalu vien bija izsūtīts 77 000 vāciešu. Aleksandram un Polinai (domājams, Paulinai) Baueriem nebija paveicies: viņi nokļuva apgabala ziemeļos, kur izdzīvot izdevās nedaudziem.

Par speckontingentu vienkārši aizmirsa

1941.gadā spalgā salā Taimiras pussalas Agapitovo apmetnē Krasnojarskas apgabalā izkrāva 500 deportētos vāciešus, somus un latviešus. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka visi gājuši bojā. Agapitovas apmetne atrodas Taimiras pussalas pašā dziļumā, tā ir pati pēdējā piestātne. Līdz tuvākajām apdzīvotām vietām ir ļoti tālu, palīdzību lūgt nav kam. Krasnojarskas apgabala biedrības ‘Memorial’ priekšsēdētājs Aleksejs Babičs ilgi bija pārliecināts, ka 1941.gadā Agapitovā neviens no deportētajiem dzīvs nav palicis.

– Bet reiz pie manis vērsās sieviete vārdā Polina Bauer, – stāsta Aleksejs Babijs. Viņa meklēja ziņas par savu tēvu, kurš 1941.gadā deportēts no Pievolgas kopā ar ģimeni. Pārsūtīšanas punktā Krasnojarskā viņš nav uzsēdināts uz tvaikoņa kā sieva un bērni, bet nosūtīts strādāt meža ciršanā. Polinai tajā brīdī bijuši tikai 3 gadiņi, tēvu viņa vairs nav redzējusi. Vaicāju, kurp tieši Polina ar māti nosūtīta. Viņa atbildēja: “Agapitovo”. Teicu: “Nevar būt! Tur taču neviens neizdzīvoja”.

Gandrīz neviens, no 500 cilvēkiem labi ja 70, – stāsta Polina Bauere, – un lūk, mēs ar vīru esam starp izdzīvojušajiem. Viņam tad bija 7 gadi. Tur mēs viens otru, protams, nezinājām. Satikāmies un apprecējāmies vēlāk Igarkā, kurp izveda izdzīvojušos. Tā mūs liktens iznēsāja.

Polinas Baueres stāstam bija grūti noticēt. Krasnojarskas ‘Memoriāla’ arhīvos ir latvietes Rutas Jankovičas dienasgrāmata, kura 1941.gadā kopā ar māti un brāli deportēta uz Dudinkas rajona ciemu Ustj-Hantaika (Усть-Хантайка). Lūk ko viņa ir rakstījusi savā dienasgrāmatā: “No Igarkas atgriezās trīs somi un stāstīja drausmīgu stāstu par to, ka “Jeņiseja upes labajā krastā Agapitovas apmetnē mēs ieraudzījām telšu pilsētiņu, kur gulēja pie kārtīm un pakaišiem piesaluši cilvēki, galvenokārt sievietes, bērni un mazāk veci vīrieši. Teltīs nebija ne krāsniņu, ne malkas, visapkārt līķi”.

Agapitovā nogādāto speckontingentu vara bija vienkārši “piemirsusi”

Somi stāstīja, ka viņiem tomēr ir izdevies atrast kādu “dzīvu skeletu”, no kura viņi uzzinājuši, ka uz Agapitovu tieši pirms ledus apstāšanās pa Jeņiseju ir nogādāti apmēram 500 cilvēki, galvenokārt vācieši no Pievolgas un Baltijas. Šiem cilvēkiem iedotas tikai teltis. “Mēs tikām līdz Igarkai un par redzēto paziņojām NKVD speckomandantūrā. No sarunas sapratām, ka uz Agapitovu nogādāto speckontingentu vara bija vienkārši “aizmirsusi”. Četrus mēnešus vēlāk atpakaļceļā Agapitovā nevienu dzīvu dvēseli nesatikām”, – atcerējās somi, par kuriem savā dienasgrāmatā rakstījusi Ruta Jankoviča.

Bijušie vācieši šajā telšu pilsētiņā ir brīnumainā kārtā palikuši dzīvi.

​”Līdz neko neņemiet, tas nav uz ilgu

Aleksandrs Bauers atceras, kā 1941.gadā visu viņu Pievolgas vāciešu ģimeni – 10 cilvēkus – izdzinuši no mājām, iesēdinājuši ratos un aizveduši uz staciju.

– Teica: “Neko līdz neņemiet, tur visu iedos, tas nav uz ilgu, kamēr beigsies karš”, – atceras Aleksandrs Bauers. – Mēs tā arī tukšā izgājām no mājām. Stacijā mūs iekrāva preču vilcienā, ar ko vadāti lopi. Vilciens aizgāja pa dienvidu atzaru, caur Alma-Atu uz Krasnojarsku. Kamēr braucām, iestājās aukstums, navigācija beidzās, un cilvēkus izvietoja pa ciemiem. Nākošā gada vasarā mūs savāca upes stacijā un iekrāva tvaikonī ‘Josif Staļin’.

Kā teica Aleksandrs, cilvēki nav informēti, kurp viņus ved. Bijis zināms tikai, ka tvaikonis iet uz ziemeļiem. Kuģis bijis piekrauts līdz pēdējam, 7 gadīgajam zēnam tas īpaši palicis atmiņā. Baueru ģimene gulējusi lejā pie trapa. Palaikam tvaikonis apstājies un izkrāvis cilvēkus.

Vīrieši metās rakt zemnīcas, bet zeme ir mūžīgais sasalums, lāpsta tika vien līdz pusmetram

– Apmēram pēc pusotras nedēļas, 15.septembrī pienāca mūsu kārta. Bija rāma skaidra saulaina diena. Mēs izgājām krastā un apjukām. Visapkārt ne dvēseles. Mednieku būdiņa, kurā dzīvojis zvejnieks vārdā Agapitovs, un noliktava ar zvejas rīkiem. Tāpēc apmetne tā arī nosaukta – par Agapitovo, stāsta Aleksandrs Bauers. Izkrāva vairākus simtus cilvēku, izmeta viņiem dažus maisus ar putraimiem un miltiem (5 metrus no ūdens. Šeit un tālāk A.Baurea atmiņās frāzes no ‘Новая газета’ 65-2015). Ne silta apģērba, ne citu produktu, ne trauku nebija. Nākošā dienā uzpūta ziemelis, un uzplūdos maisi samirka. (Kad ūdens atkāpās, produktus atvilka tālāk. Tie sasala un tika atcirsti gabaliem. No Plahinas atdzina vīrus, tie raka zemnīcas) Vīrieši metās rakt zemnīcas, bet zeme sasalusi, lāpsta tika tikai līdz pusmetram – to atkausēja ar ugunskuriem. Izraka apmēram 5 metrus dziļu un 100 metrus garu tranšeju. Tā bija mūsu pirmā māja. Iekšā nolika lielas mucas, un uz āru izvadīja caurules; tās kurināja. lai sasildītos. Elektrības nebija, vien skali. (Uzcēla divas barakas, baļķi bija arī trešajai, bet tā nebija vajadzīga, jo cilvēki strauji izmira. )

Vācieši Taimirā

Ja produktus jums neatstāja, ko tad ēdāt?

Vārīja suslu no sasalušiem miltiem. Vācām saknes, ogas. Bet mirt cilvēki sāka gandrīz tūlīt – sākumā no cingas, vēlāk vienkārši no bada. No mūsu ģimenes 1945.gadā bijām palikuši tikai es un mamma. Trīs sieviņas reizē saindējās ar indīgu burkānam līdzīgu augu. Izgāja ezera krastā, izraka un saēdās, tur viņas atrada mirušas. Pārējie aizgāja pamazām, uzpūtās no bada. Atceros kā mira tēvocis. Pasauca vecomammu: “Mammu, nāciet šurp”. Viņa: “Tūlīt, dēliņ”. Piegāja, bet viņš jau nekustīgs. Un lūk, šis vārds “tūlīt” man līdz šim brīdim zvana galvā. Mamma vēlāk visu laiku teica: “Nekad nesakiet “tūlīt”. Ja sauc, ej uzreiz”. Es joprojām, kad mani kāds ģimenē sauc, pametu visu un eju. Mirušos neapraka, izvilka no zemnīcas, izraka bedri: viens līķu slānis, tad zaru kārta, tad nākušais slānis… Pēc tam nāca āmrija vai polārlapsa un izvazāja līķus pa gabaliem.

– Kā tad jums izdevās palikt dzīviem?

Bet uz pavasari parādījās svilpji. Tie ir lieliski, vieni vienīgi tauki. Tā es vismaz kaut cik baroju mammu un sevi.

Mani glāba tas, ka es iepatikos (radistam, un viņš palūdza) vietējam medniekam Agapitovam (iemācīt likt lamatas. Viņš aizbrauca uz Plahinu, sarāva zirgu astrus cilpām.). Un otrajā mūsu dzīves gadā tajās vietās viņš mani iemācīja ķert zaķus un irbes, tur to bija neskaitāmā daudzumā. (Kopš 1943.gada es kolhozam nodevu vairāk kā tūkstoš irbes, vairāk kā simts zaķus un pat trīs polārlapsas. Par to man vēlāk piešķīra nosaukumu “Aizmugures darbarūķis”. Medīju vienatnē, galvenais – nepatrāpīties āmrijai.). Bet uz pavasari parādījās svilpji. Tie ir lieliski, vieni vienīgi tauki. Tā es vismaz kaut cik baroju mammu un sevi. Pēc tam iemācījāmies vārīt egles zarus, no cingas tas tiešām glāba.

Cik gadus Agapitovā nodzīvojāt? Kā veidojās jūsu dzīve pēc reabilitācijas?

Trešajā Agapitovas gadā mums atsūtīja skolotāju un organizēja skolu. Viņa bija jauniņa krieviete, bet mēs – vācieši, latvieši, igauņi, krieviski nesapratām neko. Sapulcēja mūs pirmo reizi, uzrakstīja uz tāfeles burtus, sāka kaut ko skaidrot. Bet mēs klusējam. Viņa noprata, ka mēs neko nesaprotam, un sāka raudāt. Mēs atbildei arī sākām brēkt. Tā nekāda stunda nesanāca. Otrā dienā viņa sāka rakstīt burtus: a, o, u – un tos izdziedāt. Mēs uzķērām. Tā viņa mūs izmācīja līdz ceturtai klasei. (Māte izdzīvoja tāpēc, ka viņu katru vasaru ņēma uz omuļa zveju Jeņiseja līcī. Sāka dot kartupeļus, tos stādījām salā: tā katru pavasari applūda, un tajā augsnē kartupeļi auga labi. Mani iejūdza ķert ūdensžurkas, tās zaga kartupeļus. Uz darbadienu es nodevu 50 astes, tad 100, 150.) Pēc tam 1948.gadā māte mani nosūtīja uz Igarku, uz internātu. Bet māte Agapitovā nodzīvoja līdz 1956.gadam (3 gadi pēc Staļina nāves – I.L.), līdz mūs reabilitēja.

Vācieši Taimirā

Igarkā aiz ēkas, kurā mācījāmies, bija komandantūra, tur mums reizi mēnesī bija jāatzīmējas. Un katru reizi mūs sagaidīja ar vārdiem: “Nu ko, fašisti atnākuši”. Audzinātāji mūs mierināja: “Pacietieties, bērni, drīz viss mainīsies”.

Bet arī pēc reabilitācijas pret mums attiecās šausmīgi. 18 gadu vecumā ierados kara komisariātā, jau biju iestājies darbā (kuģu būvētavā, kur komandēja frontinieks), mani tur cienīja. Gribēju iet dienestā, bet man saka: “Tev nav paredzēts, tu esi tautas ienaidnieks”.

Vēlāk mani uz kara komisariātu izsauca atkal un paziņoja, ka tagad vairs tautas ienaidnieks neesmu, un ir laiks atdot parādu Dzimtenei. Un mani nosūtīja dienēt uz Čukotku. Gluži kā izsmiekls: atkal uz ziemeļiem.

(Specdeportēto alas vairs nav atrodamas, tāpat kā brāļu kapi. … 1980.gadu beigās bija atbraukuši trīs latvieši, uzcēla bijušajā apdzīvotajā vietā Agapitovo krastā priežu krustu. Uz tā uzraksts ‘1942 1943 19…’. )

Spļāva katliņā

Polina Bauere par tiem traģiskajiem notikumiem zina vairāk no radinieku atmiņām, viņai izsūtījuma brīdī bija tikai 3 gadi.

 

Polina Bauere jaunībā

– Mēs dzīvojām Krasnoarmeiskā (Pievolgā; agrāk to sauca par Balceru, vāciski). 1941.gada vasarā mūsu ģimeni: mammu, tēti, vecomammu, vecotēvu, mani un gadu veco māsiņu – iesēdināja vilcienā un aizveda uz Sibīriju. Mamma bija grūta ar trešo bērniņu. Arī mums teica, ka aizved uz īsu laiku. Līdzi bija tikai, kas mugurā, viegls apģērbs, bija taču vasara. Atceros, ka mamma pat grīdas mājās izmazgāja un puķes apslacīja, visu atstāja spodrībā. Braucām preču vilcienā, gulējām uz grīdas, ļoti ilgi; tas palicis prātā pašai. Atceros, Alma-Atā tēvs izgāja un atnesa mums sarkanus smaržīgus ābolus. Pieturās vagonu durvis atslēdza, un mēs bērni tajās sēdējām kā zvirbulīši, kājas nokāruši.​

Ko no dzīves Sibīrijā atceraties?

– Krasnojarskas apgabalā mūs sadalīja Haidak ciemā, izvietojot pie vietējiem – tur dzīvoja igauņi. Tēvu nosūtīja meža ciršanā. Tēvocim un vecamtēvam bija atklātā tuberkuloze, tāpēc viņus nepaņēma. Haidakā nodzīvojām visu ziemu. Viņējo valodu nezinājām, viņi mūsējo arī, izskaidrojāmies kā nu pratām. Viņi pret mums attiecās labi. Izslauc govi un kliedz man: “Tudu ruto pimo stako”. To es sapratu un drāzos, lai ielej pienu. 25.aprīlī mamma dzemdēja puisīti, ļoti lielu, 6kg, lai gan pati bija tāda maziņa.

Polinas māte pirms izsūtījuma uz Sibīriju.

Pēc tam mammu ar trim maziem bērniem pa Jeņiseju nosūtīja uz Agapitovo, kur dzīve bija pelēka, badā. Mēs bērni trīs gadus nosēdējām zemnīcā uz nārām, ne reizi neizkāpjot augšā. Sals turējās šausmīgs, bet uzģērbt nebija nekā. Zemnīcai bija vien sīks lodziņš, pa to skatījāmies debesīs. Katru dienu mamma, novājējusi pēc dzemdībām, gāja gāzt kokus, pie mums palika vecāmamma. Brālītis nomira gandrīz tūlīt, mammai nebija ar ko zīdīt. Pēc kāda laika es visa pārklājos ar furunkuliem, nebija veselas vietas, rētas ir vēl tagad. Visi bērni bijām vienās utīs, mēs pat nezinājām, ko nozīmē mazgāties.

Kā jums ar māsu izdevās palikt dzīvām?

Divus gadus vēlāk mūs pārveda no Agapitovas uz Nosovaja – apmetni, kurā bija normālas mājas. Mēs dzīvojām pirtī. Un reizi nedēļā, kad saimniekiem vajadzēja mazgāties, gājām ārā, bet pēc tam atgriezāmies pavisam mitrā telpā. Tur mums jau bija labi, cilvēkiem bija kartupeļi. Mamma gāja un vāca mizas un tās cepa uz krāsns. Un tās bija tik gardas. Bet pēc tam mūs glāba nejaušība. Vecaistēvs bija ādas apstrādes meistars. Un trešajā gadā visu mūsu ģimeni paņēma uz Igarku – turp veda lopus uz apstrādi. Tikai pateicoties viņam mamma, māsa, vecaistēvs un es palikām dzīvi.

Vācieši Taimirā

Kā pret jums attiecās vietējie?

– Vietējie mūs necieta un sauca par fašistiem. Vecāmamma ārā katliņā ūdenī vārīja maizes drupačas un izdalīja mums konservbundžās – trauku nebij, karsts, uzreiz nepaņemsi. Bet krievu bērneļi skraidīja riņķī un spļāva katliņā. Ko mēs varējām darīt – ārā jau neliesi, mēs to ēdām. Igarkā vēl gadu furunkulu dēļ skolā iet nevarēju, tie asiņoja, un apģērbs lipa pie ādas. Bet arī kad daudzmaz sadzija, prieka bija maz. Atceros, sēdu, bet puišelis aizmugurē visu stundu baksta un baksta man mugurā ar rakstāmspalvu, bet sūdzēties man bail. Vietējiem mēs bijām nekas. Mācījos tīri labi, un man visi kliedza: “Dod norakstīt, fašistka!” Kad kļuvu kaut cik vecāka, galvā bija viens: “Ar krievu neprecēšos nekad”. Jo daudzas no mums, pārbiedētas, precējās, lai tiktu pie krievu uzvārda. Bet man raksturs ir tāds: domāju, tāda kā esmu, apvainota un pazemota, palikšu uz visu mūžu.

Kā iepazināties ar nākošo vīru?

– Mūsu iepazīšanās bija tīrā nejaušība. 1964.gadā tikāmies kāzās pie pazīstamiem. Tiklīdz mani ieraudzījis, viņš teica, ka būšu viņa sieva. Protams, es biju sašutusi, tomēr sākām sarunāties. Tā noskaidrojām, ka mums ir kopēja pagātne. Un tad jau viens bez otra iztikt nevarējām.

Biju dzimusi Krievijā, tā ir mana vēsturiskā dzimtene. Jā, te mēs esam “fašisti”, bet arī tur būtu bijuši sveši

Vai bija doma atgriezties dzimtenē pēc reabilitācijas?

– Kad piedzima mūsu meitiņas, gribējām braukt mājās, pat iesniedzām dokumentus. Bet mūs nelaida: neraugoties uz reabilitāciju, atgriezties uz vēsturisko dzimteni mums bija aizliegts. Uz jebkuru citu reģionu, tikai ne mājup. Vēlāk, kad atvēra robežas, daudzi mūsējie sāka izbraukt uz Vāciju. Arī mēs par to domājām, bet es biju dzimusi Krievijā, tik daudz te pārdzīvojusi, tā ir mana vēsturiskā dzimtene. Kā, mēs te esam “fašisti”, bet arī tur būtu svešie. Tāpēc izlēmām palikt.

Aleksandrs un Polina Baueri ar meitām

– Vai saņēmāt jel kādu kompensāciju no valsts pēc reabilitācijas?

– Mans tēvocis 1970-ajos ilgi pūlējās, un viņam izsniedza 10 000 rubļus, jo māja bija piereģistrēta viņam. Viņš šo naudu sadalīja visiem tobrīd dzīviem palikušajiem. Bet tās bija tīrās kapeiciņas.

Pēc reabilitācijas Polina Emanuila meita visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi Igarkas kokapstrādes kombinātā, bet Aleksandrs Jēkaba dēls tur bija atslēdznieks, virpotājs un ceha priekšnieks, bet vēlāk – elektrostacijas direktors Igarkā. 1995.gadā viņi aizgāja pensijā un tajā pašā dienā aizlidoja no Igarkas uz Krasnojarsku pie meitām, apmetās tur pavisam. Tagad Polinai Bauerei ir 79 gadi, Aleksandram Baueram – 83 gadi. Viņi dzīvo divistabu dzīvoklī Krasnojarskā, kopj vasarnīcu – audzē tur dārzeņus. Viņiem ir divas meitas un četri mazbērni.

Aleksandrs un Polina Baueri 2017.gadā

Visu mūžu nodzīvojāt Sibīrijā, kā domājat, esat kļuvuši te savējie?

– Nē tā arī nekļuvām. Tas nacionālais naids, kād sajutām tad, ir arī tagad. Burtiski nesen sastrīdējāmies ar vasarnīcas kaimiņieni, bet viņa man: “Nepatīk, brauciet uz Vāciju”. Te Sibīrijā man vēl ilgi sapņos rādījās mājas, kur piedzimu. Nē, atgriezties turp negribēju, bet sapņos pastāvīgi redzēju. Un 1974.gadā mēs ar vīru nolēmām aizbraukt uz manu dzimto vietu. Adresi precīzi zināju no galvas: Fabričnaja, 35. Pavaicājām garāmgājējiem, piegājām, ieraudzīju mājeli, it kā tikai vakar būtu izgājusi. Gara vasaras virtuve pagalmā, istabas vidū krāsns – to mūrējis vecaistēvs, viss tāpat palicis. Vīrs nofotografēja piemiņai uz mājas fona, un tajā pašā dienā aizbraucām. Vairāk tā man nekad sapņos nerādījās.

Māja Balceras pilsētā, no kuras deportēta Polina

Vispār, līdz šai dienai mēs te Sibīrijā esam svešie. Droši vien tas nebeigsies, kamēr visi negulsimies kapos. Varbūt mūsu bērniem būs vieglāk, viņas jau ir savus uzvārdus nomainījušas uz krievu.

https://www.sibreal.org/a/28855769.html

=========

Īsts cilvēks Ivans Davidovičs Hilgenbergs. Atskats pagātnē. Pierakstījusi Naģežda Lazareva, 10A. klases skolniece Sušenskā, 2006.g.

IV nodaļa. Agapitovo

1942.gada 17.septembrī naktī tvaikonis piestāja Agapitovo apmetnes vietā.

Tā ir Jeņiseja labajā krastā 110km uz ziemeļiem no Igarkas un 13km uz dienvidiem no Hantaikas ietekas. Tās, kur tagad uzbūvēta pasaulē ziemeļos tālākā Ustj-Hantaikas HES .

Agapitova atradās aiz 69.paralēles. Septembrī tur jau ir sals, zeme sasalusi, Jeņisejā vižņi. Naktī dedzināja ugunskurus un sildīja bērnus, bet mūsējo vidū bija galvenokārt bērni (manai māsai un pārējām sievietēm). Man tajā laikā bija 16 gadi.

Vispār vīriešu kārtas lielākais vecums bija 15-16gadi. Pārējie bija kurš frontē, kurš lāģerī. Pēc nacionālās pazīmes tur bijām aizvesti ne tikai mēs, Pievolgas vācieši (АССРНП, vāciski Autonome Sozialistische Sowjetrepublik der Wolgadeutschen), bet arī latvieši, igauņi no Baltijas, somi no Ļeņingradas apkārtnes, žīdi un citi.

Rītausmā sievietes mūs, puišus, sūtīja uz Agapitovas ciemu (bez pavadoņiem), lai atrodam priekšsēdētāju vai direktoru, vai jebkādu priekšnieku, kurš lai atrisina visu atvesto pārvešanu uz ciematu un jel kādu dzīvojamo telpu, pārtikas piešķiršanu. Kad nokļuvām pie krastā esošās zvejnieku mājeles, satikām tajā dzīvojošos zvejnieku ar sievu. Uz jautājumu: “Kur ir Agapitovas ciems?”, zvejnieks pasmējās un atbildēja: “Tepat visa Agapitova ir”. Nenoticējuši, mēs devāmies tālāk aiz mājeles pa taciņu, bet nogājuši 500 metrus pārliecinājāmies, ka nekāda ciemata te nav.

Atgriezušies, visu redzēto ziņojām sievietēm. Bet viņas mūsos pat negribēja klausīties un ciemata meklējumos devās pašas. Drīz vien redzējām viņas nākam atpakaļ ar asarām acīs. Vēl tagad atceros kā nelaimīgās sievietes sauca uz debesīm, lūdza dievu, stāvot uz ceļiem akmeņos. It kā sadzirdu viņu raudas, vaimanas, kliedzienus, lāstus. Bērni redzot tādu pieaugušo apjukumu iebrēcās vienā balsī.

Tā mēs Jeņiseja krastā pavadījām trīs diennaktis. Šajā laikā pa upi garām pagāja gan kuteri, gan tvaikoņi, bet neviens neatsaucās. Un tikai ceturtajā dienā krastā piestāja kuteris, no kura nokāpa trīs cilvēki. Divi civilapģērbā, viens militārā formā bez atšķirības zīmēm (uzpleči bija no šineļa noņemti). Kā vēlāk uzzinājām, viens bija no speckomandantūras, otrs no motoru-zvejniecības stacijas (МРС, MZS), bet trešais bija vācietis – padomju karavīrs, kurš no frontes izsūtīts tāpat kā mēs.

Atbraukušie pārstāvji pavēstīja, ka te tiks organizēts kolhozs ‘Sarkanais Oktobris’ (Красный Октябрь) un vēl piemetināja, ka “ja līdz lielajiem ziemeļu saliem neieraksimies, tad visi nosprāgsim”. Vairāk ar mums nerunāja un aizbrauca, bet bijušo pulkvedi – vācieti Andreju Andrejeviču Foosu atstāja pie mums.

Viņš mums paziņoja, ka ir iecelts par šā tā saucamā kolhoza priekšsēdētāju, un ka tiešām ir ātrāk jāierokas.

Nākošajā dienā mums atveda teltis un skārda krāsniņas. Pēc tam sākām sasildīt mazākos bērnus, bet mirušos ierušināt mūžīgajā sasalumā zem sūnām. Uzstādījām teltis; katra bija paredzēta 45-50 cilvēkiem. Nedaudz vēlāk atveda miltus un izsniedza pa 300g uz pieaugušo, pa 150g uz bērnu. Vārīt, gatavot ēdienu nebija kur. Mums nācās spaiņos vārīt ūdeni, apliet ar to savu miltu porciju un apēst.

Kad iekārtojāmies teltīs, tūdaļ sākām rakt zemnīcas, jo lupatu “mājokļi” ātri izdega no dzirkstelēm, kas lidoja no krāsniņām. Oktobra beigās, novembra sākumā iestājoties stipram salam sāka mirt arvien vairāk cilvēku, īpaši bērni. Aprakt mirušos vairs spēka nebija, un nebija taču ar ko mūžīgo sasalumu kalt, tāpēc līķus krāvām grēdās, bet pēc tam tos ar pašdarinātām it kā ragavām īpaša brigāde veda tālāk no mūsu nometnes (ap 2km nostāk) un ieraka sniegā. Mana darba dzīve tā arī sākās ar tādu līķu transportu.

Ar 1943.gada janvāri sākām pārcelties no teltīm uz zemnīcām. Komandantiem un pārdevējiem atveda koka paneļu mājiņas.

Komandantūra mūs visus pierakstīja kladē, un katru nedēļu mēs parakstījāmies, ka neesam aizbēguši. Bet kurp tad varēja bēgt? Parakstījāmies arī, ka esam brīdināti: par bēgšanu 25 gadi katorgā. Miltus mums izsniedza pēc saraksta katru dienu, mēneša pēdējās dienās mums nebija palicis nekas. Komandanti un pārdevēji skaidroja, ka milti mums ir izsniegti uz priekšu, bet žēloties nebija kam: visa vara bija tepat.

Tā “nodzīvojām” pirmo ziemu (1942-43.g.). Uz 1943.gada pavasari no tās milzīgās 1942.gada oktobrī atvestās ļaužu masas bija palikuši apmēram simts brīnumainā kārtā izdzīvojušo.

Bet Agapitova nebija vienīgais deportēto nometinājums. Igarkas rajonā (gar Jeņiseju līdz Karas jūrai) tādu lāģeru kā mūsējais bija 11. Nav grūti iedomāties, cik dvēseles tika nobendētas viena paša sirmā Jeņiseja krastos.

Bet cik ir tādu Sibīrijas upju, cik taigas lāģeru?!

1943.gada pavasarī pēc ledus iziešanas mums ar plostiem atveda apaļkokus. Tos šķirojām, bet baļķus vilkām pie sevis krastā (vispirms salikām baļķi pie baļķa tā, lai viens gals ūdenī, otrs sausumā un pa tiem ripinājām ārā no ūdens pārējos). Katrs no mums paņēmām daļu no plosta virvēm: no tām taisījām apavus. Tad mums atveda garenzāģus un skaldcirvjus (cirvju nebij), un sievietes ar puišiem šos baļķus zāģēja gareniski, ar skaldcirvjiem aptēsa un būvēja barakas. Protams, šajā būvniecībā piedalījos arī es.

1943. gada vasarā es tāpat kā daudzi citi tiku norīkots uz zveju. Mums teica, ka iekārtoties nu pietiks, ir jāgādā zivis frontei. Dabiski, sajēgas par šo zveju mums nebija nekādas. Tāpēc ilgu laiku zivis noķert nekādi nespējām, vienkārši nevarējām izpildīt frontes uzdevumu, par ko mums pat 300g miltu vairs neizdalīja. Bet cik cilvēku noslīka šīs zvejas pirmajā laikā!

1943.gada rudenī mums pieveda papildinājumu: pilnu tvaikoni ar kalmikiem no Kalmikijas APSR. Viņiem tāpat kā mums bija jāradinās dzīvot ziemeļos, bet viņi mira vairāk, un uz 1944.gada pavasari dzīvu kalmiku bija palicis pavisam maz.

Reiz mani un kādu somu sievieti, tāpat izsūtītu uz ziemeļiem, nosūtīja uz Igarku ar pēdējo kuteri, lai saņemtu un tad pa jau aizsaluša Jeņiseja ledu atdzītu 10 grūsnas teles un bulli. Bet tie bija jāsaņem padomju saimniecībā ‘Poļarnij’, kas atradās uz salas iepretim Igarkai.

Tomēr mums ierodoties vietējā sovhoza direktors paziņoja, ka motoru-zvejniecības stacija dokumentus nav nokārtojusi, naudu laikā nav samaksājusi, un tā kā nav bijis ar ko lopus barot, viņš tos nokāvis. Mēs vērsāmies pie MZS direktora, mums atbildēja, ka jautājums tiks risināts, un pagaidām mums jāpastrādā Igarkā. Bet pēc tam mums neko skaidru neteica. Sāku strādāt par jaunāko zirgkopi MZS-ā. Uz to laiku mans apģērbs bija galīgi noplīsis, bet nebija kur nopirkt, nedz arī par ko. Dzīvoju MZS kantorī, precīzāk, tur nakšņoju. Utis man bija tik daudz, ka praktiski ēda nost. Tās bija savairojušās pat siksnā, kur ir savienojums ar sprādzi. Naktī, kad sargs aizgājis, es atvēru dienu un nakti kurošās plīts durtiņas, izģērbos un pret svelmi plaucēju apģērbu – utis bira uz skārda plīts priekšā, es tās savācu un krāsnī iekšā. Gulēju uz ar audeklu apvilktiem galdiem, un arī tur parādījās šie radījumi. Kad to pamanīja kantora darbinieki, tie sacēla troksni, tomēr mani pažēloja: savāca man apģērbu, ko nu kurš varēja, un aizveda mani uz pirti vecajā Igarkā. Visas manas lietas izsutināja atutotavā (вшебойка; tajā laikā tādas bija visās pirtīs). Pēc tam jutos kā no jauna piedzimis. Uz to brīdi nebiju mazgājies vairāk kā gadu. Vienkārši nebija kur, nerunājot nemaz par visvienkāršāko medicīnisko palīdzību, kādas Agapitovā nebija vispār.

Reiz (1943.gada decembrī) mani ar zirgkopi nosūtīja ar zirgu ragavām pēc siena. Devāmies uz vietu 23km no Igarkas, bet ceļš gāja pa upītes ledu. Sals 50 grādi. No apģērba bija palikusi saplēsta pufaika, kājās ar maisa drēbi aptīti brideņi (? – бредни). Aizbraucām līdz sienam, salikām ragavās un braucām atpakaļ. Tajās dienās upē bija pacēlies liels virsledus ūdens, un mūsu ragavas iestiga. Nokāpu, gribēju parakt, lai var izbraukt, bet uzreiz iegrimu šajā “putrā” (ūdens jaukts ar sniegu) augstāk par ceļiem. Mēģinot izrāpties, tajā iegrimu ar rokām un acumirklī viss apsalu. Vecākais zirgkopis saka: “Pārcērt dzeņaukstes, atlaid zirgu, bet pats ej kājām, citādi sasalsi”. Viņš aizbrauca, atstājis mani vienu. Tad nu gāju vairāk kā divdesmit kilometrus, nejuzdams ne rokas, ne kājas, sasalstot arvien vairāk. Tomēr nepadevos, sīksti gāju uz priekšu, sēdos sniegā, cēlos, kritu, cēlos, bet gāju, tad jau lēnām līdu, ķerdamies ar rokām aiz čaganā sniega, “iekožoties tajā ar zobiem”, nezaudējot cerību izglābties. Un aizlīdu līdz apmetnei ‘Vecā Igarka’. Bet bija jau tumšs. Ieraudzījis ugunis, es vēl sīksti mēģināju kustēties uz priekšu, velkoties uz vēdera pa sniegu. Jutu, ka glābiņš jau tuvu, bet spēki mani atstāja. Un tad man par laimi pie zivju noliktavas kustējās kādi cilvēki (tie bija zivju noliktavas vadītājs ar sievu); kad viņi mani ieraudzīja, tūlīt nāca uz manu pusi; es zaudēju samaņu. Atjēdzos tikai nokļuvis siltumā un jūtot kā man pārgriež brideņus un pūlas ar sniegu atberzēt kājas, rokas un seju. Bet nekas neizdevās: gan rokas, kājas, gan seja pārvērtās par ūdens tulznām.

Nākošajā dienā mani aizveda uz Igarkas slimnīcu. Tur nogulēju 76 dienas, un 1944.gada martā mani izrakstīja. Kaut kā uz kruķiem tiku līdz MZS kantora stūrim, kur mitinājos. Pēc tam vēl ilgi dzija rētas, kamēr varēju nostāties uz kājām bez kruķiem.

Tā kā es neskaitījos pastāvīgs MZS strādnieks, tad pēc iznākšanas no slimnīcas man maizes kartiņu nedeva, un es pārtiku no virtuvju paliekām, gar kurām klenderēju. Dažreiz gadījās arī žēlsirdīgi cilvēki, kuri iedeva man kaut ko ēdamu.

Jūnijā pa Jeņiseju sāka iet pirmie kuteri, un ar tiem komandants mani izdzina uz pastāvīgo reģistrācijas vietu Agapitovo. Un tā es atgriezos šajā “ciematā”, kur no manas ģimenes, kas kādreiz sastāvēja no 8 cilvēkiem (tik mēs nokļuvām ziemeļos), mani sagaidīja tikai trīs: uz nāvi slimā māte un divi jau izvājējuši Ingas bērni, tas ir, mani māsasdēli (astoņgadīgais puisītis Vaņa un sešgadīgā meitenīte Lida). Trīs bērnus bijām apbedījuši jau 1942-43.gada ziemā; 1943.gada rudenī nomira māsa.

Mamma ilgi neizturēja. Vasaras vidū nomira arī viņa. Un es paliku pavisam viens ar diviem māsasbērniem uz rokām. Man nācās viņus atdot bērnu namā, jo nespēju viņus izglābt. Bet lieta tāda, ka nekrievu bērnus pieņēma ļoti nelabprāt. Un man nācās iet uz galēju paņēmienu: nogaidījis, līdz patvertnes zālē nebūs darbinieki, es nosēdināju bērnus uz dīvāniņa un aši aizmuku. Pēc gada es uz šo bērnu namu aizgāju ar māsasbērniem satikties, man izdevās parunāt tikai ar Vaņu, un arī tikai caur žogu. No viņa uzzināju, ka ar Lidu arī ir kārtībā, un dvēselei kļuva vieglāk. (Tālākais viņu liktenis izveidojās tīri labs).

Tajā pašā 1944.gada vasarā mani norīkoja par zvejnieku. Darbs bija grūts, īpaši ja nezini kā to dara. Bet drīz mani iekārtoja 16 cilvēku brigādē. Ķērām zivis ar 650 metrus garu vadu, ar rokām stāvot basām kājām stindzinošā ūdenī virs ceļiem, slikti apģērbti. Tā nācās strādāt līdz vēlam rudenim. 1944.gada septembrī mēs ar kādu vācieti (Martu), kuru pazinu jau no 1942.gada, sākām dzīvot kopā. Vienam šajos apstākļos izdzīvot nebija iespējams.

1944.gada ziemā mani norīkoja par mednieku. Izsniedza stiepli cilpām zvēru ķeršanai, un piecus slazdus. Tagad mana barība bija tikai noķertais. Kamēr neuzzināju medību ābeces gudrības, gandrīz nomiru badā. Glāba tas, ka biju ne viens, bet kopā ar Martu. Pusgada laikā man izdevās noķert vienu sermuli, par kuru dabūju 2,5kg miltu (tajā laikā kažokādas cenoja miltos). Un tā es ar medībām noņēmos līdz 1947.gadam, bet sieva strādāja pie zvejas; ļoti bieži mums uzgāza virsplāna frontes uzdevumus. Atceros, – teic Ivans Davidovičs, – ka pēc kara, kad izvadāja medaļas ‘Par drosmīgu darbu Lielajā tēvijas karā’ (За доблестный труд в Великой Отечественной войне), mums nekrieviem tās nedeva. Bet apbalvojumus dalīt bija grūti, jo “tīro” (krievu) starp mums bija maz, un nācās tās dot maziem bērniem un tiem, kas kara laikā nestrādāja vispār, bet, galvenais, bija krievi. Tomēr medaļas man nav galvenais.

Bijām ļoti priecīgi, kad 1945.gada beigās mums piedzima meita Elvīra. 1947.gadā piedzima dēls Roberts, 1950.gadā dēls Viktors un pēc diviem gadiem (1952.g.) meita Ērika un 1953.gadā piedzima pēdējā meita Marija. Lūk, tāda liela un laimīga ģimene, neraugoties uz visām likstām, mēs dzīvojām Agapitovā. Diemžēl Marta stipri saaukstējusies saslima un drīz nomira. Bija ļoti smagi zaudēt tuvu cilvēku.

Bet pagaidām bija 1947.gads. Mani norīkoja kolhoza saimniecības pārziņa un priekšsēdētāja vietnieka amatā, kurā nostrādāju līdz 1952.gadam. 1951.gadā pie mums no lāģeriem atveda kriminālnoziedzniekus, kuri visu mūsu apmetni turēja bailēs, tie laupīja un nepadevīgos nogalināja. Un tikai pēc vairākiem uzbrukumiem viņus savāca atpakaļ uz cietumu.

Pēc viņiem no lāģeriem uz brīvo “izsūtījumu” atveda “tautas ienaidniekus”. Atceros, pirms viņu ierašanās mūs sapulcēja pie pilsētas komitejas sekretāra. Tur KGB priekšnieks mums stāstīja, ka ved “tautas ienaidniekus”, pret viņiem jāattiecas kā pret ienaidniekiem, jāizmanto tikai palīgdarbos, nekādas priekšrocības, tie ir viltīga tauta, prot apvārdot, tāpēc jāskatās ar abām acīm.

Mēs, visi nekrievu priekšsēdētāji, kas bijām sapulcē, nesapratām: tie ir “ienaidnieki”, bet kas tad esam mēs? Mūs taču tāpat pazemoja, apvainoja, spieda kā kukaiņus, neturot ne par ko, un tagad prasa, lai mēs izturamies tāpat?! Nu nē! Negribu cilvēkiem nest nelaimi, negribu, ka viņiem jāpiedzīvo viss tas, ko esmu piedzīvojis es, jo zinu, cik tas ir smagi. Tomēr ir daži, kas smagu dzīves ceļu gājuši, tur ļaunu uz visu pasauli, uz visu cilvēci, gribot atriebties nekādi nevainīgiem cilvēkiem tāpēc, ka kāda bezjutīgu un cietsirdīgu cilvēku čupiņa likusi viņiem ciest. Es to uzskatu par muļķību. Mans visiem zināmais likums: “Nedari citam to, ko negribi, ka nodara tev”.

http://www.memorial.krsk.ru/Work/Konkurs/08/Lazareva/Lazareva.htm

Advertisements

2 comments on “Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

  1. Paldies. Tur nekā priecīga un skaista nav. Bet to der zināt. Sevišķi nākošajām paaudzēm.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s