PRAKTISKAIS IDEĀLISTS ANDRIEVS NIEDRA UN KĀRĻA ULMAŅA VEIMĀRISKĀ PARTIJU ŠĻURA.

(Ar vāciem vai boļševikiem? Kur nobastoja Spīdola? … Esam pēc Krievijas PSRS sabrukuma nodzīvojuši pusotru reizi ilgāk kā Latvijas starpkaru brīvvalsts. Tajos 20 gados Latvija līdz mielēm izbaudīja boļševistisko sociāldemokrātu plosīšanos, kad Ulmaņa sekmētā politpartiju sistēma jau smēlās pašam mutē, un piespieda viņu izmisīgi glābties atlaižot Saeimu.

Tagad ar nelielu balsu minimuma remontu truli ejam to pašu ceļu, par partiju sistēmu kaķi smejas, un partijas ir lielā mērā balsu vākšanas kantori. Ja kaut cik spējam savākties, tad vai tik ne iejaucoties sabiedrotajiem. Vienlaikus konsekventi stulbi strebjam visas demokrātijas vājības.

Tikko beidzās vācu okupācija pēc 1.Pasaules kara, sabiedroto spiesti vāci diezgan godprātīgi palīdzēja padzīt krievu + latviešu boļševikus. Dilemma, kuru Ulmanis atrisināja par labu latviešu sociāldemokrātiem, ar kuru rokām savukārt krievi izraka brīvās Latvijas kapu.

…………..

No VAI LATVIEŠU BOĻŠEVIKI BIJA ĻEŅINIEŠI. Uldis Ģērmanis. Latvija Šodien, Nr.12, 01.12.1984

Nekritiski atkārtota aplamā un nodrāztā klišeja par Andrieva Niedra ģermanofilo noslieci, kam nav pamatojuma ne šī politiskā mācītāja un literāta rakstos, ne mērķos. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurš mēģinājums nodibināt demokrātisku Latviju beigsies ar boļševiku diktātūru. Lai novērstu šo postu, viņš 1919.g. bija gatavs sadarboties ar vāciešiem, jo neredzēja citas iespējas. Viņa tālākajos plānos galvenā nozīme nebija Vācijai, bet gan Krievijai, jo uzskatīja, ka “Latvija nevar uzplaukt bez pilsoniskās Krievijas kā savas saimnieciskās aizmugures.” Tas arī izskaidro viņa piedalīšanos „Rietumkrievijas armijas” jeb Bermonta un R. fon der Golca avantūrā (skat. manu rakstu “Viņi satikās pie Bermonta”, Raiņa un Aspazijas gada grāmata 1974, 71. – 75. lpp.). Taču tas nenozīmē, ka viņš varbūt būtu bijis “rusofils” (viņam neapšaubāmi bija “latvieša sirds”, kā viņš pats to vēl īsi pirms savas nāves apliecināja Andrejam Johansonam), bet norāda uz zināmu politisku orientāciju. Andrievs Niedra domāja, ka latviešu tautas situācija liek orientēties uz pilsonisku Krieviju …

…………

KONSTANTINS RAUDIVE: Valdemārs tautu saprata kā “populus”. proti vairāk tautsaimnieciskā nekā politiskā nozīmē. Niedra turpretim uz tautu skatās kā uz “natio”, kuras iedzimtās īpatnības viņš grib izkopt un ielikt visu cilvēces kopkultūrā kā “īpatu, neatmināmu un neaizstājamu sastāvdaļu”. Niedra ir romantiķis un ideālists, viņš ir tautas audzinātājs… Savējie, pēc N. domām, ir tie, kas saprotas bērnu dienu valodā, klausījušies vienās un tais pašās pasakās, dziedājuši tās pašas dziesmas, dedzinājuši tās pašas jāņugunis … Andrieva Niedras visa dzīve bija “ilgošanās pēc savējiem”, no kā izauga viņa nacionālisms, t.s. jaunlatvietība.

…………

Te sākumā atlasīju Niedras citātus, lai var apmēram saprast, kas būs visā tekstā.

…Kolīdz vēlēšanu tiesības var tikt priekš tam izlietotas, lai sevi atsvabinātu no katra pienākuma pret vispārību un uzkrautu visus pienākumus tikai sabiedrības minoritātei, tā tās vairs nav demokrātiskas vēlēšanas. Vispārējas vēlēšanas var tikt pieņemtas tikai tādā ļaužu sabiedrībā, kurā visiem vienādi mērķi, un domu starpība pastāv tikai iekš tam, kā viņus sasniegt. Turpretim tādā sabiedrībā, kur mazākuma intereses ir tieši pretējas vairākuma interesēm, vispārējas vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības katru reiz izvērtīsies par varmācību pret mazākumu, ja netiks gādāta viņu interešu objektīva apsardzība. To mēs tikko kā bijām gadu atpakaļ izbaudījuši, to mēs redzējām vēl katru dienu no Krievijas piemēra…

Visi šie delegāti bija bez augstākas izglītības. Tomēr tas, ko viņi runāja, bija no zināma stāvokļa tik lietišķs, ka man taisni žēl tika: tik skaistas dzirnavas maļ tukšā. Tas ir tāpat pie latviešiem, kā pie krieviem: viņi pazīst tikai konstruktīvu politiku, izdomātu, no zināmiem pamata teikumiem atvasinātu. Viņiem trūkst dzīves novērošanas un tiešo spēku kombinēšanas. Tādēļ bija jānāk žīdiem un tatāriem, lai radītu kompromisu starp politisku konstrukciju un tiešu spēku un apstākļu kombināciju: izvest a priori uzstādītu sistēmu, taktiski izlietojot visas dzīves varbūtības un viņas pozitīvos un vēl vairāk viņas negātīvos spēkus. …

Es biju rēķinājis, ka visa šī varmācība un netaisnība būs ļaudis saniknojusi līdz asinīm, ka tur man viegli nāksies sastādīt no apcietināto tuviniekiem pulciņu, kas atsvabinātu cietumniekus un apcietinātu tribunālu, kā arī apkārtnes revolūcionārās komitejas. Bet es stipri vīlos. Kad iesāku valodas vadīt uz to pusi, tad gan daži atsaucās: kaut būtu bijuši tikai ieroči! Bet, kad piesolīju ieročus, tad nobīdīja cits uz cita: tas esot solījies piedalīties un tas…

Ap (1919.gada) 5.februāri lietas stāvēja tā, ka pret komūnismu bija apmēram 75% un priekš viņa 25% no īstās strādniecības, kas meklēja darbu. …

Un … latvieša dabā ir – tāpat, kā pie krieva, tikai drusku mazākā mērā, – kaut kas ļoti pasīvs: ļauj postam nākt arvien tuvāk un tuvāk, vaimanā un žēlojas, bet nevar atrast sevī tik daudz spara, lai pie laika cīnītos šim postam pretim vai lūkotu izbēgt no paredzamām briesmām. Es saprotu, ka cilvēks var svārstīties, ja varbūtība uz izglābšanos ir tikpat liela kā varbūtība uz neizdošanos. Bet kad 90% ir priekš tam, ka boļševiki tevi noķers un tikai 10% priekš tam, ka tev laimēsies izvairīties, un tad tomēr vēl palikt pie nogaidīšanas, – tas jau ir gribas vājums. …

Pilsoņu pretinieki, boļševiki, no Ulmaņa, zināms, atļauju neprasīja, kad organizēja strādniekus uz šķiru cīņu. Caur to Ulmanis pilsoņus nostādīja ļoti neizdevīgā stāvoklī, sūtīja viņus, tā sakot, cīņā ar to noteikumu, ka viņi drīkst lietot tikai vienu roku, kamēr pretinieks lietoja abas rokas un arī vēl kājas. Zināms, kamēr Ulmanis palika pie ticības, ka nākamā valsts iekārta izaugs no vispārējām vēlēšanām un nevis no tiešo spēku galīgās izlīdzināšanās, tikām viņš citādi arī nevarēja izturēties. Viņš nevarēja pieļaut cīņu tur, kur jautājums bija jāizšķir ar balsošanu. …

Man liekas: te slēpjas demokrātijas kļūda visā Krievijas problēmā. Demokrātijas politika nav praktiska, tā ir teorētiska. Demokrātija nerēķinās ar spēku samēru, bet ar mechaniskā balsu skaita teoriju. Rietumeiropā politisko spēku samērs jau ir noskaidrojies, zināma līdzsvara līnija atrasta, valsts pamata likumi jau no zināmu spēku kompromisa izauguši. Tādēļ tur tagad pietiek ar korrektūrām, ko izdara uz vispārējo balsstiesību pamata. Kad mēs būsim savas šķiru cīņas izcīnījuši un pie politisko spēku kompromisa nonākuši, tad arī mums vispārējas balsstiesības tāpat derēs, kā tās der Rietumeiropā. Bet pa cīņas laiku nevar prasīt no karavadoņiem, lai viņi savā kara padomē ļauj līdzi balsot pretinieka oficieriem. Rietumeiropa liek mums tā cīnīties un tad pati brīnās, kādēļ mums cīņa neveicas…

Latviešu politiķi strādā ar gatavām Rietumeiropas formulām. Dzīve ar laiku viņus pārliecinās, ka tas ir grūts un neauglīgs darbs. Bet vārdos to īsā laikā izdarīt nevar…

…viena daļa, it īpaši no latviešiem, sāka ar boļševikiem jau līgt mieru. Pie tam arī šie līdzēji vēl sadalījās divās daļās: vieni šo mieru līga tikai ārīgi, izlikdamies, dzīves grūtību spiesti, kamēr sirdī viņi ilgojās pēc atsvabināšanas; bet otra daļa iesmeķējās boļševiku maizē, ieskatījās, ka var arī te kaut kā iegrozīties, pat vēl labāk, varbūt nekā senāk, jo rīkošana atradās nepratēju rokās. Tie tad vēlāk ļoti ņēma par ļaunu, ka Rīgas atsvabinātāji apgāza viņu gaļas podus…

Bet bija arī tādi ārsti, kuru sirds nemierīgi svaidījās līdzjūtībā drīz pilsoņiem, drīz boļševikiem. Tā kādam ārstam apcietināja brāli un brāļa dēlu. Viņus veda uz nošaušanu kopā ar kādiem 60 citiem Biķernieku mežā. Pašā beidzamā acumirklī, nāvi priekš acīm redzēdami, viņi bija sākuši bēgt. Ārsta brāli bēgot nošāva, bet tā dēls, kaut gan ievainots, mežā izbēga.”

Vai latvieši tie sliktākie pasaulē? Bet labākie arī diezin vai.

Esmu tekstā vārdu boļševiki nomainījis ar boļševiki. Lai arī latvieši, mūsu sociāldemokrāti barojās krievu maizē. Un baltieši ar vācvācbaltieši, zemes padome ar Landesrāt.

Te daži citi Niedras laika īpatnēju vārdu skaidrojumi: zemessargi – landesvērs (Baltische Landeswehr  – vācvācbaltiešu dominētas militārās vienības, arī ar latviešiem un Līvena pulku), jaunība – jaunieši, lielgruntnieki – zemnieki, kas bija iepirkuši savas mājas ar lielu zemes platību, pusgraudnieki – laukstrādnieki, kas par viņam lietošanā nodoto zemi atdeva zemes īpašniekam parasti pusi ražas. )

=================

=================

TAUTAS NODEVĒJA ATMIŅAS. Rakstnieka Andrieva Niedras atmiņas

BRĪNOS ES … Andrievs Niedra

Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās aust:
Kā pie ceļinieka krūtīm
Vari tu tik maigi snaust.
Ne tu zini, kur tam māja,
Nedz, - kur liktens viņu sauc,
Kādus priekus, kādas bēdas
Dzīve viņa kausā jauc.

Mūsu kāzu drūmo dziesmu
Gāršā vētra dziedāja;
Bērzi vēsas sūnu cisas
Raibām lapām kaisīja.
Vakar tur aiz meža slēdzās
Tev uz mūžu tēva nams,
Ceļš uz manu dzimto zemi
Nenospraudīts, nezināms.

ŠAI LAIKA DĪVAINĀ. Arnolds Apse.
1.
Par cirku zeme kļūst, jo mums ir klaunu sejas
Un mēles viltīgas, kas visiem glaimus pauž.
Kāds lāsts kā zirneklis mums apkārt tīklu auž,
Lai izbēgt nevaram no savas bojāejas.

Šai laikā dīvainā par mums kāds dēmons smejas,
Un mūsu mirušie mūs — dzīvos — neapskauž.
Kam klauna sejas nav, to pūlis nīst un skauž,
Tam kalni mieru dod, bet maizi nedod lejas.


Drīz nebūs dzejnieku — tie izmirst gads pēc gada,
Un dzejas mašīnas klab bēru dziesmu tiem
Šai laikā dīvainā, kas lietuvēnam rada.


Mirs arī atmiņas par klaunu gadiem šiem,
Un laikā nākamā ne maizes būs, ne bada:
Mēs būsim kļuvuši par dzīviem robotiem.


2.
Šai laikā dīvainā ir posta daudz un naida,
Smok mīla cietumā un trako namā prieks.
Min, zīlē varenie, kad tos no troņa trieks,
Jo pūlim graša prāts, ko kūdītāji svaida.


Šai laikā dīvainā bez mājām un bez smaida,
Kā dzimis nelaikā, salst naktī trimdinieks.
Vairs saule nespīd tam, kas cilvēcei ir lieks,
Un to, kam saule nespīd, zeme projām raida.


Šai laikā dīvainā, kad milži kapos rakti,
Kad tiem, kas uzdrīkstas, lemts dumpinieku gals,
Kāds milža balsī kliedz caur izmisuma nakti:


— Man mājas atdodiet! — Bez atbalss ir šī balss.
Ir kurli mirušie, kas staigā neaprakti
Šai laikā dīvainā, kam elpā tundras sals.


3.
Mums nav vairs debesu, mums arī elles nava,
Prāts — mūsu kungs un dievs, un mēs tā kalpu bars.
Mums miera templis — tanks, ko apsedz palmas zars,
Un templī priesteri, kam laupītāju slava.


— Jau sen ir aizņemta virs zemes vieta tava, —
Prāts garam teic un smīn. — Varbūt, ka tevi Marss
Vai Mēness trimdā ņems, jeb kādas zvaigznes stars
Zin vietu, kurai vēl nav Donkichota sava. —


Šai laikā dīvainā, kad Dieva nav un velna,
Čukst naktī lietuvēns: — Vai rīt jau neuzlēks
Pār mums ne saule vairs, bet nāves seja melna? —


Mans prāts, tu nobijies? Gars zin, ka saule lēks,
Un tam kā kalpam šeit nav vieta jānopelna,
Kaut viņš kā izdzīts bērns pēc mājām ilgi brēks.

Mūsu šīsdienas garīgās dzīvošanas problēmas ir

bijušas tikpat aktuālas pagājušā gadu simtenī cik tās
ir šodien. Jau Jānis Poruks vairāk kā 70 gadu atpakaļ
ir rakstījis par latviešu savstarpēju neiecietību,

literātūras vērtību nesaprašanu un bērnu audzināšanas pārprašanu.

Pēc daudzām revolūcijām un kariem, kam
būtu vajadzējis mums atklāt mūsu maldīšanos, mēs
atkal esam atgriezušies turpat, kur bijām sākumā.
Arnolds Apse. Tilts, Nr.122-123 (01.05.1972, 15., 16.lpp.)

Tilts, Tilta apgāds, Minneapolis. Atb.redaktors Hugo Skrastiņš. 1971, 01.11


Atzīmējot 100 gadus kopš rakstnieka Andrieva Niedras dzimšanas un ievērojot lasītāju lielo atsaucību viņa pēdējo, līdz šim grāmatās nepublicēto stāstu krājumiem Māras josta un Anna Gaigala, kas šogad iznāca Tilta apgādā, sākam sniegt mūsu lasītājiem jaunā publicējumā Andrieva Niedras ‘Tautas nodevēja atmiņas’. – No šī trīs sējumu darba publicēsim to daļu, kas sākas ar vācu Vidzemes okupāciju 1918.gadā, Latvijas valsts dibināšanu, atkāpšanos līdz Ventai un Liepājai, boļševiku varas mēnešus, 16.aprīļa puču Liepājā, valdības atgriešanos Rīgā, nobeidzot ar Cēsu kaujām.


OKUPĀCIJA UN PATSTĀVĪBA
No Valkas pārbraucu caur Cēsīm mājās. Visur jau boļševiki bija aizlaidušies projām. Kas jutās mazāk vainīgs, tas slapstījās vai taisīja nevainīgu seju.
Visur bija manāma tāda kā nogaidīšana: ko atnesīs jaunā vara? Bet tad visur iestājās tā kā vilšanās sajūta. Nenāca tas, no kā bija baidījušies, vai ko bija gaidījuši.
Priecīga vilšanās bija tiem, kas šādā vai tādā kārtā tuvāk bija sapinušies ar boļševikiem un ar bezzemnieku diktātūru. Tie baidījās, ka vācieši nāks kā soda ekspedīcija; jau atdzīvojās 1906.gada atmiņas. Bet izrādījās, ka vācu visur ierīkotās komandantūras uz to neielaidās. Gan netrūka visvisādu denunciāciju un kūdīšanu. Gan apcietināja arī vienu, otru, aizsūtīja boļševiku biedrus kaut kur projām. Bet tādu nošaušanu ceļmalā, tādu pēršanu un māju dedzināšanu kā 1906.gadā it nekur nedzirdēja. Arī no apcietinātiem drīz atnāca ziņa, ka viņi vēl dzīvi. Viņiem gāja grūti, bet viņi bija priecīgi, ka tikuši vaļā bez nošaušanas vai pēriena. Tāpat arī dzirdēja, ka atsevišķas lietas tiek izmeklētas, ka nepietiek ar viena vai otra aizrādījumiem vien, lai cilvēks zaudētu dzīvību. Tāda īgnuma pret okupācijas armiju nemanīja kā pret soda ekspedīcijām 1906.gadā, bet tādu baiļu, zināms, arī ne. Daudzi, kas vāciešiem ienākot jau bija gatavi griezt par labu visu, ko bija noziegušies pa bezzemnieku valdības laiku, tagad sāka apdomāties un nogaidīt: “Kad tiesa izspriedīs, gan jau tad vēl būs laika diezgan visu izdarīt.” Tā prātoja it sevišķi tie, kas bija patvaļīgi pārgrozījuši – ar bezzemnieku piekrišanu, zināms – savus darba un nomas līgumus.

Kas bija nodarīts pret lielgruntniekiem, to pa lielākai daļai gan pasteidzās nokārtot: samaksāja pa otram lāgam malku, ko bija no boļševikiem pirkuši iz muižas meža; samaksāja otrreiz nomu, ko bija iemaksājuši bezzemnieku padomēm. Muižu pusgraudnieki, ko bezzemnieki bija padarījuši par muižu daļu nomniekiem, atkal pārvērtās par pusgraudniekiem. Muižas lopus un darbarīkus atdeva atpakaļ, izgāja no patvaļīgi ieņemtiem dzīvokļiem, vai izlīga dēļ tiem. Tika dažs kas griezts par labu, it īpaši no tādiem, kam bija kas ko zaudēt, un no tādiem, kam bija darīšanas ar muižniekiem. Jo, pirmkārt – bailes no muižniekiem pastiprinājās caur atmiņām no 1906. gada, un otrkārt – muižniekiem bija vieglāk stāties sakarā
ar vācu komandantūrām, – tās pa lielākai daļai bija muižās, – tām dot pārskatu par nodarītām netaisnībām un izdabūt kaut kādus rīkojumus.


Turpretim mazgruntnieki no šās nokārtošanās mazāk ko manīja. Viņu lietas bija sīkākas, to bija milzum daudz, pie tam nereti tās sīkumos bija tik sarežģītas, ka vācu komandantiem, vietējo valodu un vietējos apstākļus nepazīstot, pie labākās gribas nebija iespējams to visu izmeklēt un dot kaut kādus rīkojumus. Tādēļ viņi lūkoja no tādām lietām izvairīties un visu noraidīt uz tiesu iestādēm.
Bet tiesas iestāžu nebija. To bezzemnieki, pusgraudnieki un sīknomnieki drīz nomanīja un arī no savas puses gaidīja uz “tiesas izspriešanu”. Tā turpinājās bezzemnieku valdības radītais sajukums un posts kā grūts slogs mazgruntniekiem.

Ar šādu “lēnību” no okupācijas armijas puses nebija mierā nedz lielgruntnieki, nedz mazgruntnieki. Okupācijas iestādes uzskatīja bezzemnieku diktātūru kā politisku cīņu un tamlīdz visus īpašnieku zaudējumus kā civilā tiesas ceļā nokārtojamus. Liel- un mazgruntnieki turpretim sajuta bezzemnieku diktātūrā ne politiku, bet patvaļību un laupīšanu, ne tikai civilo attiecību traucējumu, bet arī krimināllikuma pārkāpšanu. Tādēļ viņu taisnības sajūta bija uzbudināta par to, ka noziegums paliek nesodīts, ka caur to tiek tautā vājināta atbildības sajūta un audzināta liela tiekšanās – atkārtot šīs patvaļības pie pirmās izdevības: ja izdodas – ir labi; ja neizdodas – nav nekas pazaudēts.
Tālāk mazgruntnieki bija sagaidījuši, ka nāks atkal spēkā parastās pašpārvaldības iestādes, it īpaši pagasta pašpārvaldība un pagasta tiesa. Bezzemnieki bija pagasta dzīvi gandrīz pilnīgi sajaukuši: pagasta manta bija izputināta, skolas neapgādātas, boļševistiskie skolotāji aizbēguši, nespējnieki bez pārtikas. Tur nu bez kavēšanās bija jāķeras pie darba kā pagastu, tā draudžu pašpārvaldībām, lai pagastu un draudžu dzīvi daudzmaz atkal dabūtu uz sliedēm.

Bet okupācijas iestādes aizliedza pašpārvaldības orgāniem darboties. Kādēļ tas notika, to es vēl šodien nezinu un neizprotu. Tas būtu saprotams, ja atceltu visas pašpārvaldības iestādes, kas bija radušās iepriekšējā vasarā uz vispārējo balstiesību pamata. Tās bija pārsvarā bezzemnieku iestādes un pagastu vajadzībām nepiemērotas. Draudzēs šās vispārējās balstiesības vēl nepaguva ievest. Bet mums taču bija sen parastā pašpārvaldības kārtība no priekšrevolūcijas laika, tas ir – kura tika pārtraukta tikai vēl nepilnu gadu iepriekš. Kādēļ okupācijas iestādēm neienāca prātā uz to iet atpakaļ, tā es nesaprotu. Jo bez pašpārvaldības orgāniem pagastā un draudzē mēs pavisam nevarējām iztikt.
Varbūt okupācijas pārvalde domāja, ka okupācija nav savienojama ar pašpārvaldību. Bet tad viņa izlaida iz acīm divas lietas: pirmkārt, ka vācu armija ienāca Vidzemē ne kā ienaidnieka zemē: viņas ienaidnieki bija krievi, ne latvieši; otrkārt: ka visas Latvijas pašpārvaldības iestādes jau bija piemērotas tam, ka visa zeme atrodas zem svešas valsts un tautas uzraudzības. Tagad vācieši vienkārši varēja ieņemt senākās krievu birokrātijas vietu, vietējo pašpārvaldību uzraudzīdami un – pēc vajadzības – vadīdami. Bet vācieši apturēja visu pašpārvaldību, nedodami atbildi uz to, kas nu lai uzņemas viņas darbu.

Pašpārvaldības vietā vācu militārpārvalde iecēla pagastu un draudžu priekšniekus (Orts un Amtsvorsteher), pie tam nebūt nerēķinādamās ar parastām draudžu robežām. Pagastu priekšniekus ņēma no pagastu saimnieku vidus, draudžu priekšniekus no lielgruntniekiem. Bet kad no pēdējiem drīz daudzi atteicās, tad viņu vietā pieņēma sevišķus algotus ierēdņus. Bez tam blakām šiem pagastu un draudžu priekšniekiem darbojās vācu komandantūras. Pagastu priekšnieki bija padoti tā draudzes priekšniekam, kā arī komandantam; bet draudzes priekšnieks saņēma savus rīkojumus no apriņķa priekšnieka, kamēr komandants – ja visai nemaldos – klausīja savai karaspēka nodaļas priekšniecībai. Pie tam robežas starp draudzes priekšnieka un komandanta darbību nevienam nebija zināmas; komandanta un draudzes priekšnieka ģeogrāfiskais darbalauks arī nesakrita kopā …

Pagastu priekšniekus trenkāja kā zaķus uz visām pusēm drīz viena, drīz otra, drīz treša priekšniecība. Tagad te, Austrumprūsijā dzīvodams, es sapratu, ka militārā pārvalde ir gribējusi Vidzemē ievest viņai pazīstamo un parasto Austrumprūsijas pārvaldes kārtību. Bet pie tam viņa nav zinājusi un nav no viņas vietējiem padoma devējiem tikusi darīta uzmanīga uz to, ka pie mums ir dažādas savādības, kuras – kamēr viņas nav novērstas ilgu gadu darbā – nemaz nepieļauj Austrumprūsijas pārvaldi. Vispirms jau mūsu pagasts, draudzes un apriņķi Vidzemē ir nesalīdzināmi lielāki nekā Prūsijas apriņķi. Otrkārt: apriņķa sapulcēs piedalās tikai lielgruntnieki, kuri pagasta dzīvē un pašpārvaldībā neņem ne mazāko dalību, kādēļ tā viņiem ir sveša. Bet taisni pagastiem ir uzlikti vissvarīgākie komūnālie uzdevumi: nespējnieku apgādāšana, tautskolas un pagasttiesas uzturēšana, savstarpēja ugunsapdrošināšana, veselības kopšana. Nedz apriņķa priekšniekam, nedz apriņķa sapulcei nav priekš šām lietām nekādu līdzekļu; lielgruntnieki arī ir atsvabināti no šā pienākuma līdzi gādāt šos līdzekļus; tos sagādā zemnieku pagasti vieni paši pašpārvaldības ceļā.

Bet šī pašpārvaldība bij atcelta; līdzekļus skolām gribēja dot kara valde, bet viņai to aptrūka. Par nespējniekiem nedomāja neviens. Un ja arī pagasta priekšniekam vienam pašam dotu tiesību, sastādīt pagasta budžetu un piedzīt nodokļus no pagasta locekļiem, tad arī tas nebija izvedams. Mums ir ne dzīvesvietas pagasts, bet pierakstīšanās pagasts, tas ir: nodokļus pagastam maksā nevis tie, kas pagastā dzīvo, bet tie, kas pie pagasta ir pierakstīti.

Tagad pagastos no Kurzemes bija saplūdis milzums ieceļotāju, kuri mūsu pagastos nebij pierakstīti un tādēļ tur nodokļus nemaksāja. No pagastiem bija turpretim, līdz ar frontes un viņas darbu pārcelšanos no vienas vietas uz otru, aizgājuši projām ļoti daudz nodokļu maksātāju. Nedz pasts, nedz policija vairs nestrādāja; aizgājēju dzīves vieta nebij zināma, tādēļ nodokļus no viņiem iekasēt nevarēja. Apriņķis turpretim nodokļu lietu nevarēja ņemt savā ziņā tāpēc, ka mums galīgi vēl nebija ievests ienākuma nodoklis, kādēļ uz to nevarēja atbalstīt komūnālo nodokli.

Es esmu pārliecināts, ka nedz toreizējā militārpārvalde, nedz arī viņas muižnieciskie padoma devēji, vācbaltieši, paši nemaz neapzinās, kādu putru viņi pie mums bija ievārījuši. Okupācija pastāvēja Vidzemē tikai kādus astoņus mēnešus; bet jau tad visa komunālā dzīve juka ārā no visām pusēm. Ja šāda “kārtība” pastāvētu vēl otrus astoņus mēnešus, tad paši “pārvaldītāji” plūktu sev matus un bārdu. Nodevas tika daudzmaz kārtīgāki piedzītas tikai priekš karaspēka. Cenas bija zemas; bet nodevas nebij spaidīgas. Pie tam tās gūlās tikai uz saimniekiem, kādēļ tur kurnēšana mazāk bija manāma. Saimniekus mierināja, ka priekš viņiem no ārzemēm atvedīs nepieciešamākās preces apmaiņai. No iesākuma tam ticēja.

Vairāk uzbudināja tas, ka militārpārvalde apturēja visu ceļinieku kustību zemē, ne tikai pa dzelzceļiem, – to pieciestu vieglāk, bet arī pa lauku ceļiem. Kolīdz cilvēks gribēja braukt uz pilsētu vai pāri apriņķa robežai, tā vajadzēja atļaujas no apriņķa priekšnieka. Ko tas praksē nozīmēja, tam mazs piemērs. Abas manas draudzes saiet robežā ar Rīgas apriņķi, bet no Cēsīm, sava apriņķa galvenās pilsētas, tās ir ap 100 verstes attālu. Man nu iznāca reiz neatliekama vajadzība braukt uz Rīgu. Uz to vajadzēja apriņķa priekšnieka atļaujas. Tas dzīvoja Cēsīs. Tā tad pēc šās atļaujas bija jābrauc uz Cēsīm. Bet lai brauktu uz Cēsīm, tad atkal vajadzēja no viņa paša atļaujas. Tā bija jāizgādā iepriekš caur draudzes priekšnieku. Aizbraucu vienreiz pie draudzes priekšnieka, viņa nav mājās; izgaidos līdz vakaram – viņš neatbrauca. Atstāju rakstītu lūgumu, lai izgādā man atļauju no apriņķa priekšnieka – braukt pie viņa, un aizbraucu mājās. Atbraucu pēc četrām dienām – atbildes no Cēsīm vēl nav. Aizsūtījām telegrāfisku lūgumu – tuvākā stacija bija 15 verstes – un braucu mājās. Otrā dienā sūtīju kučieri pēc atbildes – nav. Atnāca tikai trešā dienā. Telegramma un estafete (kurjers), man, zināms, bija jāsamaksā. Aizbraucu pa zemes ceļu uz Cēsīm. Pa dzelzceļu braukt nevarēja, jo priekš tam vajadzēja atļauju no armijas štāba: dzelzceļš gāja pa diviem apriņķiem. Iesniedzu apriņķa priekšniekam lūgumu dēļ atļaujas – braukt uz Rīgu. Zirgu es būtu atstājis Cēsīs, aizbraucis uz Rīgu pa dzelzceļu, izdarījis savas darīšanas un tad caur Cēsīm atkal braucis mājās. Bet apriņķa priekšnieka kancelejā man pateica, lai pienākot pēc atbildes apmēram pēc kādas nedēļas. Esot vajadzīgs iepriekš par mani ievākt ziņas. Cēsīs palikt es nevarēju, svētdienā man vajadzēja būt uz dievkalpošanu atpakaļ. Tad man nu būtu jāmēro vēlreiz šis ceļš uz Cēsīm, kas iztaisīja turp un atpakaļ vismaz trīs dienas. Katra zirdzinieka diena toreiz maksāja divdesmit pieci rubļi; tātad katrs brauciens kopā ar uzturu un viesnīcu pāri par simtu rubļu. Es biju jau nokavējis vairāk par četrām dienām, būtu jānokavē vēl kādas trīs, lai dabūtu atļauju. Bet ja vajadzīgās ziņas vēl nebūtu ievāktas, tad būtu jābrauc vēlreiz. Tā man šī atļauja labākā gadījumā izmaksātu divi simti rubļu, drusku vairāk, nekā es toreiz maksāju par visu savu mācītājmuižu (ap 900 pūrvietas) zemes nodokļus gadā. Bez tam vēl vesela nedēļa laika, kur man katru dienu darbs kā maltin malās. Un kam par labu, kādai vispārības vajadzībai man bija jānes šie zaudējumi? It neviens nedabūja no tā nekā. Ak jā: par atļaujas izsniegšanu būtu jāmaksā viena marka apriņķa kasē.
Pa tam, zināms, mans termiņš notecēja, un uz Rīgu vairs nevajadzēja braukt. Cik tur man iznāca zaudējumu, tas militārpārvaldi neinteresēja.

Šādas lietas mūs varēja kaitināt līdz asarām taisni tādēļ, ka mēs neredzējām viņās nekāda prāta iekšā. Varbūt, ka ienaidnieka zemē tas viss tā ir vajadzīgs. Bet Vidzeme tobrīd vēl nebija vācu armijai naidīga. Daži domāja, ka tādā ziņā gribot aizturēt boļševikus no aizbēgšanas. Jā, vai tad tie prasīja atļauju, ja gribēja pāriet uz citu apriņķi! Tiem tak visi meži, visi purvi bija vaļā. Vēl citi domāja, ka tā gribot apturēt aģitātoru ceļošanu. Tie ceļoja slepeni. Bet taisnība bija Rīgas priekšstāvim, kas oktobrī kādā sapulcē teica militārpārvaldes ierēdņiem: “Ticat, kungi, ka neviens aģitātors nebūtu varējis ļaudis pret jums tā saniknot, kā taisni šie nesaprotamie un pēc mūsu domām nevajadzīgie spaidi!”

Šī kustības apturēšana milzīgi sadārdzināja visas preces tirgotavās. Jo arī priekš preču pārvadāšanas vajadzēja sevišķu atļauju. Tādēļ preces tika pārvadātas pa zemesceļu un kā kontrabanda. Pilsētniekiem sacēlās pārtikas cenas, it īpaši rīdziniekiem. Jo Rīgas apriņķis bija izpostīts, bet no citiem apriņķiem laucinieki Rīgā iebraukt nevarēja bez sevišķām, grūti sasniedzamām atļaujām. Nezinu, kur šādas okupācijas metodes ir izstrādātas un ko ar viņām gribēja sasniegt. Bet neticu, ka bija nodomāts ļaudis uzbudināt pret sevi. Tātad tur vajadzēja būt visā šai sistēmā iekšā kādai kļūdai.
Ļaužu, it īpaši mazgruntnieku nesaprašana vēl pieauga, kad nāca zināms, ka tiekot sagatavota zemes pašpārvaldība. Kas viņu sagatavo, kādi būs viņas pamatvilcieni – tā neviens nezināja. Katrā ziņā latviskas aprindas tur nelikās būt līdzdarbā. Bet ja jau līdz šim militārpārvalde bija tik maz pazīstama ar latviešu pašpārvaldības lietām un uzdevumiem, kas tad tā būs par pašpārvaldību, kuras noteikumus izstrādās ļaudis, kas tik tālu stāv no šejienes dzīves?

Aprīlī atnāca steidzīga ziņa, lai pagastu priekšnieki pa tuvāk norādītiem iecirkņiem sabrauc kopā un lai izvēl uz katru iecirkni vienu delegātu uz zemes sapulci. Tie tad būšot tur uzskatāmi kā zemniecības priekšstāvji. Bez tam katra apriņķa prāvestu uzskatīšot par tā apriņķa garīdzniecības vietnieku. Muižniekiem un pilsētniekiem savukārt bija piešķirts tuvāk noteikts vietnieku skaits. Pie katras kopējas organizācijas Latvijā pirmais jautājums ir: cik vietu tur būs latviešiem un cik vāciešiem? Kolīdz vienā pusē izrādās pārsvars, tā otra puse atmet visam ar roku. Zemes sapulce nu bija tā sarīkota, ka viņā bija neapšaubāms un neapgāžams pārsvars nodrošināts vāciešiem. Ar to pietika, lai visu šo sapulci latviešu acīs nostādītu par vācu lietu, kurā latviešus uzaicina tikai dekorācijas dēļ. Pie tam vēl šī nelaimīgā ideja: uzskatīt militārpārvaldes ieceltos pagasta priekšniekus par latvju zemniecības priekšstāvjiem. Gan starp viņiem bija arī daži vīri, kas senāk ieņēma amatus pagastu pašpārvaldībā; bet tomēr pie iecelšanas izraudzīja tikai tos no viņiem, kurus ieteica vietējie muižnieki. Tādēļ zemnieki negaidīja no šiem priekšstāvjiem nopietnu uzstāšanos pret muižniekiem. Bez tam arī paši šie pagastu priekšnieki apzinājās, ka viņi nav vēl darbojušies vispārības jautājumos, kas iet pāri pagasta un draudzes robežām. Savas vietējās lietas vīri pārzināja labi, bet baidījās taisīt izšķirošu spriedumu par lietām, kas attiecas uz visu Latviju. Šādi, bažu vadīti, mūsu iecirkņa septiņpadsmit pagastu priekšnieki bija nosprieduši sūtīt mani kā savu vietnieku uz zemes sapulci. Bet no Cēsīm mani nelaida tālāk: es neesot pagasta priekšnieks. Vēl gan es mēģināju dot līdzi apcerējumus un jautājumu uzstādīšanu izvēlētiem iecirkņu delegātiem. Šādā politiskā cīņā, septiņpadsmit latviešu un igauņu mācītāji protestēja pret telegrammas sūtīšanu. Tomēr vācu tautības mācītāji mūs pārbalsoja ar milzīgu majoritāti.

Pa tam nāca vācu armijas zaudētās kaujas Francijā. Tas viss atsaucās uz Vidzemes okupāciju: militārpārvaldība tika kā slābāka, kā nolaidīgāka. Tad Vācija piedāvāja sabiedrotiem pamieru. Nu arī visizturīgākiem Vācijas piekritējiem atvērās acis, ka uz Vācijas uzvaru vairs nav ko cerēt. Reizē ar to viscaur iesākās vācu armijas sabrukums. Gan tas negāja tik ātri, nedz arī tik ciniski, kā sabruka krievu armija. Bet atkārtojās visas mums jau pazīstamās pazīmes. Vairojās dezertieri. Atslāba disciplīna. Armija sāka pārdot savus laupījuma krājumus. Senāk katru nieciņu krāja un sūtīja uz Vāciju, tagad milzu manta aizgāja par smiekla cenu, ja tik gadījās, kas pērk. Jā, sāka nodaļas pārdot arī jau karaspēka mantu.
Tad sāka daudzināt, ka vācu armija drīzumā atstāšot Vidzemi. Nu izcēlās jautājums: kas lai pārvalda Vidzemi, kad vācu armija aiziet?

Jāatceras, ka bezzemnieku diktātūra Vidzemē izpostīja katru citu pārvaldības formu. Boļševikiem aizbēgot, vācu armija ņēma zemi savā pārvaldīšanā, bet sev blakām neatjaunoja pašpārvaldību. Tagad, Vācijai karu zaudējot, nevienam vairs nevarēja nākt prātā pievienot Vidzemi Prūsijai. Tikpat maz mums nesās prāts uz lieliniecisko Krieviju. Sabiedrotie par mums tobrīd vēl nelikās zinot. Tā, no visiem atstātiem, mums neatlikās nekas cits, kā nostāties pašiem uz savām kājām, lai cik vājas šās kājas arī būtu. Bez tam uz tām pašām domām mūs vedināja arī sabiedroto proklamētā tautu pašnoteikšanās tiesība.

Tagad mums pārmet krievi un daļa no sabiedrotiem, ka latvieši esot noziedzīgā kārtā “atkrituši” no Krievijas. Līdz 1918.gada rudenim latviešu sapņi nekad nav gājuši tālāk par vairāk vai mazāk plašu Latvijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Ja minētā rudenī mums radās domas par Latvijas patstāvību, tad vienīgi tikai tādēļ, ka mums nebija neviena, kam pieslieties, un, otrkārt, tādēļ, ka mēs ticējām uzvarētāju principam par tautu pašnoteikšanos. Bet ja nu mēs bijām 1918.gada rudenī spiesti radīt priekš Latvijas jaunu valdību, tādēļ ka viņas līdzšinējās bija izbeigušās, tad izcēlās pats no sevis jautājums: kas to lai dara? Kas lai ņem valdības organizēšanu savās rokās?

Vācu militārpārvalde, vācbaltiešu padomiem klausīdama, bija izniekojusi savu laiku un izdevību ar nedzīvās Landesrāt (zemes padome) radīšanu. Tagad viņai vairs nebija nedz laika, nedz iespējas ķerties par jaunu pie Latvijas valdības organizēšanas. Nācās atdzīvināt kādu no senākām organizācijām, kas lai šo lietu vadītu. Kura lai būtu šī atdzīvināmā organizācija? Tur domas šķīrās. Arī nevar teikt, ka domas šķīrās, jo viņas nemaz nevarēja tikt izmainītas un salīdzinātas. Bet radās divējādi projekti.

Zemturu padomes (Nacionālās zemnieku savienības partijas priekštece) aprindām jautājums likās būt vienkāršs. Līdz 1917.gada martam Latvija tika pārvaldīta pēc divējādiem principiem. Krievu valdība te rīkojās birokrātiski, ar ieceltiem ierēdņiem; blakām birokrātijai pastāvēja pagastu un pilsētu pašpārvaldības ar iedzīvotāju vēlētiem amata vīriem. Revolūcija sajauca visu šo iekārtu. Kerenskis (Krievijas Republikas 1917.gada Pagaidu valdības priekšsēdētājs līdz boļševiku apvērsumam) gan pūlējās radīt vietā ko jaunu, sašaurinādams birokrātiju un paplašinādams pašpārvaldību. Bet tā kā visām, arī pašpārvaldības vēlēšanām bija jānotiek uz vispārējo balstiesību pamata, tad šie mēģinājumi noveda arī mūs, tāpat kā visu Krieviju, pie proletāriāta diktātūras.

Tagad nebija vairs neviena, kas pie mums varētu atjaunot birokrātiju. Atlikās vienīgi pašpārvaldība. To atjaunot nenācās grūti, jo nebij vēl pagājis gads no revolūcijas; parastā pašpārvaldības kārtība visiem vēl bija atmiņā un saprotama. Tādēļ zemturu padomes aprindas uzskatīja par vienīgi pareizo: pagaidām atjaunot bijušo pašpārvaldību pilsētās un uz laukiem, un uzdot šām organizācijām pagaidām turpināt savu darbu un pie tam vadīt Latvijas pagaidu valdības organizēšanu. Šo organizēšanu mēs iedomājāmies tādā kārtā, ka pašpārvaldības vienības, kuras aptver visas zemes iedzīvotājus, kā pagasti, pilsētas, draudzes, Landesrāts, sinode, izvēlētu delegātus uz pašpārvaldību kongresu; šie delegāti tad izvēlētu pagaidu tautas vietniekus un uzdotu sastādīt pagaidu valdību. Ar to tad būtu visai zemes pašpārvaldībai radīta apvienojoša galotne, kuras rīcībai klausītu atsevišķās pašpārvaldības organizācijas. Pagaidu valdība un tautas vietniecība tad bez pārsteigšanās varētu sagatavot satversmes sapulci. Šādā ceļā, atbalstīdami jauno pagaidu valdību uz parastās pašpārvaldības, mēs cerējām sasniegt divus labumus: pirmkārt – tauta sajustu jauno valdību kā kaut ko likumīgu, jo visi tās rīkojumi nāktu caur parastām pašpārvaldības iestādēm; un otrkārt – tādā ziņā pagaidu valdības rīcībā ar vienu rāvienu stāvētu viss pašpārvaldības ierēdņu aparāts un viņas nodokļu sistēma; nebūtu jākavē laiks ar lieku organizēšanas darbu.

Bet zemturu padomes locekļi dzīvoja izkaisīti uz laukiem. Bez tam padome, 1917.gada rudenī boļševiku pārtraukta, vēl nebija atjaunojusi savu darbu; militārpārvalde to nepielaida. Pasts nestrādāja. Ceļošanai vajadzēja sevišķu atļauju, kuras varēja iegūt tikai pēc nedēļām. Tādēļ mums nācās pārāk grūti savā starpā sazināties. Griezāmies pie Cēsu apriņķa priekšnieka ar lūgumu, lai atļauj Cēsīs sapulcēties jel šā apriņķa saimnieku delegātiem. Izlikām viņam arī, ap ko lieta grozās. Viņam tā izlikās tik svarīga, ka viņš neuzdrošinājās to izspriest, neaprunājies ar saviem vācbaltiešiem – padoma devējiem. Tie viņam bija devuši padomu, lai sasauc viņš pats saimnieku delegātu sapulci. Ko muižnieki ar šādu taktiku gribēja sasniegt, mums palika neizprotams. Vai viņi vēlējās tādā ziņā izjaukt mūsu nodomu (varbūt par labu savai Landesrāt (zemes padome)), jeb vai viņi tiešām cerēja delegātu sapulcē paši dabūt saimnieku vadīšanu savās rokās, nemāku teikt. No viņu ieteiktās sapulces nekas neiznāca. Aicināti bija delegāti tikai no vistuvākās Cēsu apkārtnes; no zemturu padomes locekļiem neviens netika pielaists. Apspriežamie jautājumi bijuši – ja nemaldos – par kaut kādu zemkopības kāmeru dibināšanu, kurās lielgruntnieki un mazgruntnieki strādātu kopā.

Reizē ar lūgumu dēļ atļaujas sapulcēties Cēsu apriņķa saimnieku delegātiem, līdzīgu lūgumu iesniedza militārpārvaldes augstākām iestādēm arī zemturu padomes Rīgā dzīvojošie biedri. Viņi lūdza dēļ atļaujas, saaicināt Rīgā visas Latvijas zemturu delegātus uz kongresu. Ja tā nepieļautu, tad vismaz lai nekavē sapulcēties Rīgas apriņķa delegātiem. Arī tos nomulsināja ar atbildi, neteica nedz jā, nedz nē. Kamēr zemturu padomes locekļi vēl cīnījās ar visām še aprādītām grūtībām, tikām viņai aizsteidzās priekšā citi ļaudis. Tie bija tie paši darbinieki, kas Kerenska laikā bija vadījuši vēlēšanas uz satversmes sapulci. Kā jau minēju – vēlēšanas uz satversmes sapulci bija noliktas tādā ziņā, ka politiskās partijas uzstādīja kandidātu sarakstus, par kuriem vēlētāji nodeva balsis. Cik balsu bija nodots priekš katra saraksta no visu balsotāju kopsummas, pēc tā samēra ņēma kandidātus no attiecīgiem sarakstiem.

Pēc šās metodes bija vajadzīgas “politiskās partijas”. Tādu mums tobrīd – sociālistus atskaitot – vēl tikpat kā nemaz nebija. Tādēļ 1917.gada vasarā tika ar skubu organizētas visdažādākās partijas, starp kurām tikai zemnieku savienība sasniedza lielāku biedru skaitu. Bet pie vēlēšanām uz satversmes sapulci visas šo partiju uzstādītās kandidātu listes dabūja – samērā ar sociālistu listēm – tikai apmēram vienu trešu daļu no nodotām balsīm. Drīz pēc tam, bezzemnieku diktātūrai sākoties, visas šās politiskās partijas izjuka un viņu vadoņi izklīda. Vācu militārpārvalde neļāva viņām vairs atjaunoties.

Rīgu vācieši ieņēma 3.sept. 1917.gadā (pēc jaunā stila), pirms boļševiku uzkundzēšanās. Tādēļ tur kaut kas no politisku partiju drupām vēl atlika, kaut arī niecīgā skaitā. To priekšstāvji apvienojās blokā, lai uzturētu možu protesta garu pret vācu okupācijas ievešanu. Atklātībā viņu darbība gan nevarēja parādīties. Tagad, kur Latvijai vajadzēja valdības, šie bijušie vēlēšanu vadītāji atcerējās sava neizdevīgā darba. Viņi stājās sakarā ar tā saukto nacionālpadomi. Tā bija latviešu bēgļu inteliģences grupa, kas organizējās Krievijā. Papriekš šie ļaudis strādāja tikai priekš latviešu bēgļu apgādāšanas Krievijā, kuri desmitiem tūkstošiem bija atstājuši Kurzemi un vēlāk Rīgu. Bet tā kā valdības doto līdzekļu pietika arī blakuslietām, tad minētā inteliģences grupa sāka nodarboties arī ar politiku un radīja no sava vidus minēto nacionālpadomi. Tās galvenais uzdevums bija noskaidrot ārzemēs, it īpaši sabiedroto zemēs, latviešu intereses un prasības un protestēt pret vācu politiskām fikcijām Kurzemē un vēlāk arī Vidzemē.


Vācijai karu zaudējot, daudzi no nacionālpadomes atgriezās uz Latviju, papriekš gan tikai uz robežpilsētu Valku. Tur viņi apvienojās ar pagājušā gada vēlēšanu vadoņiem. Un tur tad radās domas, lai nacionālpadome paplašinātos, dažādiem politiskiem darbiniekiem viņā iestājoties, un lai tad nacionālpadome organizētu Latvijai pagaidu valdību. Atlikās vēl noskaidrot divus jautājumus: kāda virziena ļaudis ieņemt nacionālpadomē un kādā samērā no katra virziena? Tur lietas ierosinātāji vienojās uzņemt visu politisko virzienu priekšstāvjus, izslēdzot tikai vācbaltiešus un boļševikus. Šī izslēgšana gan zīmējās skaita ziņā uz lielāko un mantas ziņā – uz bagātāko iedzīvotāju daļu. Samēru, kādā lai stāvētu atsevišķo politisko virzienu priekšstāvji, noteica tādu, kādā bija nodotas balsis priekš katras listes gadu iepriekš uz satversmes sapulces vēlēšanām. Rīgā lika par pamatu nedēļu priekš vācu ienākšanas izdarīto pilsētas vēlēšanu rezultātus. Kad Valkā par nacionālpadomes paplašināšanu bija vienojušies, tad stājās sakarā ar Rīgas bloku, lai arī turienes “partijas” sūtītu savus vietniekus nacionālpadomē. Tās bija citādi ar mieru, bet prasīja, pirmkārt – lai nacionālpadomes vietā dibina pavisam jaunu organizāciju, Tautas padomi, un sociāldemokrātiem lai dod apmēram vienu trešu daļu vietu Tautas padomē. Uzstādīja arī noteiktu platformu, kura bija jāatzīst un jāgarantē katrai politiskai partijai, kura gribēja piedalīties. Galvenā prasība bija: vispārējās sešastainās vēlēšanu tiesības. Pilsoniskie politiķi piekāpās.

Tautas padome sastādījās, izsludināja savu “platformu”, tas ir – Latvijas pamata likumus, kuri jāgarantē katram, kas grib būt Latvijas pilsonis un piedalīties satversmes sapulces vēlēšanās, un proklamēja 18.novembrī 1918.g. Latvijas patstāvību. Nodibināja Latvijas pagaidu valdību ar Ulmani priekšgalā. Vācija pasteidzās šo valdību atzīt. Viņai tā bija vajadzīga, lai varētu slēgt ar Latviju līgumus. Šo līgumu nolūks bija skaidri redzams: aiziedama vācu armija tomēr gribēja saistīt draudzīgus pavedienus starp Vāciju un Latviju, padarot Latviju saimnieciskā un militāriskā ziņā no sevis atkarīgu.

Vispirms aizejošā armija slēdza ar Latvijas pagaidu valdību daudzus līgumus par karaspēka nodaļu un militārpārvaldes dažādiem mantu krājumiem vai ietaisēm, ko vairs nevarēja uz Vāciju aizvest. Tad 7.decembrī noslēdza līgumu, ka Vācija apgādās ar uzturu, apģērbu, ieročiem un kara materiālu, kā arī algos jaundibināmo Latvijas armiju. Decembra 29.dienā Ulmanis, kara ministrs Zālītis un tirdzniecības ministrs Paegle parakstīja solījumu, ka Latvija piešķirs pilsoņu tiesības katram ārzemnieku karavīram uz viņa pieprasījumu, ja viņš būs četras nedēļas piederējis pie tāda karaspēka, kas Latvijā cīnās pret boļševikiem.

Tātad viegli saprotams, kādēļ Vācija pasteidzās atzīt Latvijas Pagaidu valdību. Sabiedrotie vēl nogaidīja, tomēr atsūtīja novērošanai karakuģus uz Rīgas ostu.

Mēs, zemturu padomes locekļi, stipri bijām uztraukti par Tautas padomes uzstāšanos augšā aprādītā lomā. Vispirms jau mēs nevarējām sev it nekā izskaidrot, uz kāda, kaut arī jel tā niecīgākā pamata Tautas padome sev piesavinās likumdošanas tiesības. Otrkārt – ar kādu tiesību viņa izslēdz veselus iedzīvotāju slāņus no līdzdalības vēlēšanu vadībā. Bet treškārt: mūs visvairāk uzbudināja Tautas padomes uzstādītā “platforma”. Tur galveno vietu ieņēma starp visām citām demokrātiskām brīvībām arī vispārējās vēlēšanu tiesības. Man jāuzsver, ka zemturu padomes aprindas ar vispārējām vēlēšanu tiesībām jau sen bija apradušas. Visas mazgruntnieku biedrības un organizācijas nemaz nepazīst savā iekšējā dzīvē citādas vēlēšanu tiesības, kā vienīgi vienlīdzīgās, vispārējās. Bet mēs viņas saprotam tā, ka katrām tiesībām stāv pretim arī attiecīgie pienākumi. Kolīdz vēlēšanu tiesības var tikt priekš tam izlietotas, lai sevi atsvabinātu no katra pienākuma pret vispārību un uzkrautu visus pienākumus tikai sabiedrības minoritātei, tā tās vairs nav demokrātiskas vēlēšanas. Vispārējas vēlēšanas var tikt pieņemtas tikai tādā ļaužu sabiedrībā, kurā visiem vienādi mērķi, un domu starpība pastāv tikai iekš tam, kā viņus sasniegt. Turpretim tādā sabiedrībā, kur mazākuma intereses ir tieši pretējas vairākuma interesēm, vispārējas vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības katru reiz izvērtīsies par varmācību pret mazākumu, ja netiks gādāta viņu interešu objektīva apsardzība. To mēs tikko kā bijām gadu atpakaļ izbaudījuši, to mēs redzējām vēl katru dienu no Krievijas piemēra.

Un tomēr Tautas padome mums atkal gribēja uzspiest vispārējas vēlēšanu tiesības, neradīdama it nekādu apsardzību mazākuma pretējām interesēm.
Mums skaidri bija paredzams, kā lietas atrisināsies tālāk. Kolīdz komunālās vēlēšanas pagastos un pilsētās, vai arī vispārējās vēlēšanas uz satversmes sapulci izdarīs uz vispārējo vēlēšanu pamata, tā vairākums bez runas piekristu pilsētas strādniekiem un lauku bezzemniekiem. Un tad mums atkal atkārtojas proletāriāta diktātūra. Ar to tiktu izpostīta visa lauku un pilsētu pašvaldība. Tad bija jāiznīkst Latvijas viskrietnākai laucinieku vidusšķirai – mazgruntniecībai, kuru Vakareiropā pūlējās visiem spēkiem paplašināt un uzturēt. Un ja nīka beidzamās organizācijas Latvijā, viņas pašpārvaldības, no kurienes tad lai iesāktos Latvijas organizēšanās par valsti? Organizācija dzimst tikai no organizācijas.

Tā tad mēs sajutām Tautas padomes rīcību kā nevēlamu priekš Latvijas nākamības, it sevišķi priekš viņas pašpārvaldības organizācijām. Mēs vēlējāmies katrā ziņā iegūt – ja ne vairāk, tad to drošību, ka caur vēlēšanām nevarētu izcelties proletāriāta diktātūra. Tādēļ nolēmām sasaukt zemturu delegātu kongresu Rīgā uz 20. decembri. Šoreiz aicinājām ne tikai Vidzemes saimnieku delegātus vien, kā 1917. gadā, bet arī Kurzemes un Latgales. No katra pagasta saimnieku sapulce lai sūtītu vienu vai divus delegātus. Sapulces vieta bija Latviešu biedrības nams.


IZDZĪTI
Vācu armija sāka atkāpties no Pleskavas un Latgales robežas. Boļševiku sarkanā armija bez kavēšanās ieņēma vācu atstātos apgabalus. Bez tam Krievijas padomju republikas vadoņi bija nosprieduši nodibināt arī Latvijā boļševistisku republiku, kura vārda pēc gan skaitītos par patstāvīgu, bet patiesībā strādātu rokrokā ar Krieviju. Kā lietas vadītājs bija norīkots Pēteris Stučka uz Latviju. Nāca viņam līdzi arī visi citi Latvijas boļševiku barveži, kā Daniševskis un citi.

No sākuma mēs lolojām neprātīgas cerības, ka vācieši atkāpdamies saspridzinās dzelzceļu tiltus un ka tādēļ boļševiki pa zemesceļiem tikai gausi varēs tikt uz priekšu. Tikām mēs pagūsim jau savus pulkus organizēt. Jo kara materiālu varēja no vāciešiem dabūt cik uziet. Tāpat arī neticējām, ka sarkanā armija varētu būt kāds nopietns spēks. Nāca ziņas, ka vācu zaldāti brāļojas ar sarkanarmiešiem, pārdod viņiem ieročus, atdod bez kaujas, pret samaksu, svarīgus dzelzceļu mezglus… vēl arvien neticējām. Dzirdējām, ka latgaliešos kaut kur taisās baltā gvardija. Nedomājām, ka ar to pietiks, lai atturētu sarkanās bandas, ja tādas kur rastos.

Bet tad nāca ziņas, ka Vecgulbene jau atdota sarkanarmiešiem, ka Krustpilī ir bijusi brāļošanās. Daudzi tika jau uztraukti, sāka sūtīt projām piederīgos uz pilsētu. Tikām arī mēs domīgi. Nospriedām, ka vispirms būs jāaizsūta pāris vezumu ar pārtiku un drēbēm uz Rīgu. Paši tad mēs varētu palikt Kalsnavā, līdz lietas galīgi būtu noskaidrojušās uz vienu vai otru pusi. Bet nu vairs nevarēja neviena braucēja sadabūt, kas par maksu aizvestu mūsu lietas. Vienīgais paša zirgs man bija vajadzīgs draudzes darīšanās. Līdz Rīgai mums bija ap 130 verstes. Kādā vakarā iebrauca pie mums, naktsmājas meklēdams, kāds oficieru pulciņš dāmu pavadībā. Tā galva bija Latgales baltās gvardijas organizētājs Afanasjevs. Izrādījās, ka arī viņš ar saviem jātniekiem atkāpjas, daudzu Latgales muižnieku pavadīts. Pie vakariņām viņš man stāstīja, ka Latgales muižniecība priekš viņa nodaļas sarīkošanas izdevusi ap divi miljoni rubļu, zirgus un pārtiku. Tur šim bijušas diktātoriskas pilnvaras. Un kad nu sāka pētīt, ko viņš īsti tur izdarījis, tad izrādījās, ka viņš it ne vienā vietā nebija ar boļševikiem saticies, bet atkāpies jau sen priekš to ierašanās. Vienīgā kauja, kurā viņa nodaļa bija piedalījusies, notika Murmastenē pret manu tuvu pazīstamu, advokātu Reinholdu Lamsteru.

Atstāstīšu šo notikumu tā, kā to tēloja Lamsters. Lamsters bija arī nodomājis, no boļševikiem apdraudēts, atstāt savus īpašumus Latgalē. Līdzi viņš bija paņēmis savus labākos zirgus, labākās drēbes, veļu un automobili. Automobilis, ja nemaldos, bija drusku maitājies un jāved (jāvelk) ar zirgiem. Pa nakti viņš bija apmeties pie kāda sava pazīstama Murmastenes muižā. Afanasjevs ar savu pulku arī bija patlaban atkāpšanās ceļā. Pēc Afanasjeva stāstiem iznāca, ka viņš Lamsteru noturējis par kādu boļševiku komisāru, kurš brauc savā automobilī. Lamsters jau bijis nolicies pie miera, kad uzreiz muižā izcēlies troksnis: lauzušies iekšā sveši karavīri. Lamsters, kā arī visi citi muižas iedzīvotāji, bijis tais domās, ka tie ir boļševiki vai laupītāju banda. Lamstera kučieris ieskrējis pie Lamstera ar ziņu, ka nupat draud briesmas. Lamsters, nepilnīgi apģērbies, paķēris revolveri un aizsteidzies pie durvīm, saukdams, lai nelaužas iekšā, ka tiks šauts. Bet no āra bijusi dzirdama lamāšanās un pavēle, lai tūliņ laiž iekšā, citādi visus pakāršot. Kā durvis sprāgušas vaļā, tā arī Lamsters izšāvis, redzējis kādu krītam, bet tad meties uz otru pusi pa logu laukā. Tur bijuši gan nostādīti sargzaldāti, kas no abiem mājas stūriem uz viņu šāvuši, bet tomēr viņam bija izlaimējies pa tumsu izbēgt. Afanasjevs un viņa oficieri, starp tiem divi latvieši, stipri lamājās par Lamsteru: būtu viņu dabūjuši rokā, tad uz vietas pakārtu. Jo viņš – ja nemaldos – bija ievainojis vienu no Afanasjeva zaldātiem. Tagad viņi bija paturējuši tikai Lamstera zirgus un citas mantas.

Es varēju Afanasjevam paskaidrot, ka Lamsters nekad nav boļševiks bijis, ka tur vajag būt notikušam kādam pārpratumam. Vēlāk Rīgā Lamsters arī panāca Afanasjeva nodaļu. Bet nolaupītos zirgus un mantas vairs atpakaļ nedabūja. Vairāk cīņu Afanasjeva nodaļai neiznāca nedz pret boļševikiem, nedz arī pret vietējiem. Caur mūsu apgabalu cauri jādami, viņi gan paņēma dažās muižās pajūgus un pārtiku, apkāva lopus. Bet pretim neviens neturējās; tādēļ arī kara nekāda nebija.

Pēc “baltās gvardijas” atkāpšanās sāka pāriet uz pilsētu visi apkārtnes muižnieki, mācītāji, ārsti, muižu nomnieki… ar vārdu sakot, visa inteliģence, kura nedomāja boļševikiem pievienoties. Pienāca ari diena, kad no mūsu apgabala gāja projām beidzamās vācu nodaļas. Viņu apsardzībā aizgāja beidzamie mūsu kaimiņi.

Bija tā savādi, noskatoties, kā turīgi cilvēki no visa sava mūža pūliņa nekā vairāk nevarēja paņemt līdzi, kā to vezumu, uz kura paši sēdēja kā braucēji. Jo saime pa lielākai daļai, ja bija uzticama, tika atstāta pie atlikušās mantas, ja bija šaubīga, tad jau tā kā tā nebrauca līdzi. Un pie tam, kur cilvēku liksi, svešumā aizvedis, kad pārtikas pats priekš sevis nevarēja paņemt līdzi pietiekošā daudzumā. Mājās mēs bijām palikuši sieva, meita, vecākais dēls, students, mana klibā māsa un es. Apbruņojušies mēs bijām diezgan labi, gan ar revolveriem un militārflintēm, gan arī ar rokas granātām. Bez tam mūsu dzīvoklis, pagājušā gadu simteņa sākumā celts, ar savām biezajām mūra sienām, ar dažādām ejām un pagrabiem, bija kā radīts priekš aizstāvēšanās. Vēl vienmēr mēs bijām tai pārliecībā, ka mums var iznākt darīšanas tikai ar boļševiku laupītāju bandām. Un no tām mums sevišķi bail nebija.

Tomēr nopietni palika ap sirdi, iedomājoties, ka nu esi ar savējiem palicis it kā uz vientuļas salas, kur tumši ūdeņi plūst un kustas un ceļas arvien augstāk un dažs jūras nezvērs izbāž galvu no ūdens un paskatās kārām acīm uz tevi. Gan mums vēl bija zināmas tuvumā un tālumā dažas uzticamas sirdis; bet kuru tad lai vilktu briesmās līdzi iekšā? Un beigās – cik ilgi var turēties atsevišķi cilvēki pretim pūlim, kas netraucēts aug un aug vienmēr lielāks? Man bija pieņemts palīgs; bet tas nedzīvoja pie mums. Svētdiena iekrita uz 8.decembri. Dievkalpošanu turēja mans palīgs. Man bija nolikta sapulce Gribanu skolā. Bet darīšanas sagriezās tā, ka nevarēju turp nokļūt. Tas, laikam, man glāba dzīvību. Jo otrā dienā varēja novērot, ka pa ceļam mežiņā uz mani bij gaidīts.

Vakarā kaut kas savāds bija sajūtams gaisā. Šur tur pa šāvienam; kaut kur kā mežonīga iegavilēšanās, kā dzērāju dziesma. Un tāda sajūta, it kā no tumsas uz tevi kaut kas glūn. Nolikāmies jau ap pulksten deviņiem pie miera. Guļamistabā dega lampa. Es lasīju, gultā gulēdams. Te uzreiz norīb ne visai tāli šāviens, otrs, trešs, ceturts. “Mūs apšauda!” sieva iesaucās. Nodzēšam uguni, saģērbjamies kā nekā pa tumsu, sameklējam ieročus un dodamies pie bērniem. Šāvieni pa tam sprāgst arvien biežāki un, kā liekas, arvien tuvāki, un ložu atsisto kaļķu grabēšanu var šur tur dzirdēt istabās. Ieskanās arī pa rūtei. Ka šāvieni mērķēti uz mūsu dzīvokli, par to nevarēja vairs būt šaubu. Bet kādēļ mūs apšaudīja? Varēja pieņemt divējādus cēloņus. Jau dažas nedēļas atpakaļ līdzīgā kārtā bija apšaudīts savā mājā kāds saimnieks, kurš negribēja padoties bezzemnieku virskundzībai. Varbūt, ka līdzīgā kārtā gribēja iebiedēt arī mani un pamudināt uz aiziešanu no draudzes. Bet atkal citās vietās laupīšanas uzbrukumi notikās tādā ziņā, ka ar apšaudīšanu aizturēja iedzīvotājus dzīvoklī, kamēr iztukšoja kūti un klēti. Man pašam domas svērās uz to pusi, ka mums ir darīšanas ar laupītājiem.

Saimniecības ēkas mums Kalsnavā bija tā ierīkotas, ka visas viņu durvis varēja redzēt no mūsu dzīvokļa logiem. Apstaigāju tos, gan saliecies, tikai pa loga stūrīti glūnēdams, bet nekur nekā nemanīju. Šāvieni tomēr vienmēr turpinājās. Visvairāk lodes nāca no piebraucamās verandas puses. Norīkoju kalpones, lai neceļas no gultas augšā, lai neiet pie loga, jo iekšā mēs neviena nelaidīsim; un ja arī kāds ielauztos – viņš meklēs mūs, ne kalpones. Tad izdalīju savus ļaudis. Sieva, meita un māsa, lai paliktu lejā un klausītos, vai kāds nelaužas pa durvīm vai logu iekšā. Visvārīgākās mums bija stikla durvis no dārza puses. Mēs paši ar dēlu uzgājām bēniņos ar to aprēķinu, ka pa bēniņu gala logu varbūt kaut kur ieraudzīsim uzbrucējus. Pie tam es rēķināju, ka pa bēniņu vidu diezgan droša staigāšana. Jo ja arī kāds gribētu šaut uz jumta, tad viņam tomēr būtu jāšauj uz augšu; tātad lodes, arī no paspārnes nākdamas, mums tomēr ietu pār galvām. Es biju cieši iedomājies, ka šauts tiek turpat no pagalma. Vēlāk, otrā rītā, mēs gan sapratām, ka nevajadzīgā kārtā bijām devušies briesmās, jo šauts bija ticis no kāda kokiem apauguša pakalniņa, kādus pāra simts soļus attālumā, tā ka lodes caur paspārni nākdamas, varēja lēzeni iet pār griestiem, ja daudz – pēdu pusotru augstumā pret mājas vidu.

Bet tomēr ar visu manu neprātu mums bija it kā Dieva sargāšana. Kā otrā rītā redzējām, apmēram puse no visiem šāvieniem bija gājuši jumtā. Arī mēs, augšā stāvēdami un mājai no viena gala uz otru staigādami, pastāvīgi dzirdējām, kā lodes sitās jumtā un džinkstēdamas gāja pār bēniņiem; bet mūs neķēra neviena. Es nekad tā zem lodēm nebiju stāvējis, tādēļ arī biju pilnīgā nesaprašanā, ko nozīmē savādie plīkšķi uz jumta. Man tā vien izlikās, it kā kāds uz jumta ar revolveri šaudītos. Bet labi zināju, ka tur cilvēks nevar būt.

Izskatījušies pa bēniņu logiem vienā galā, otrā, un, nevarēdami nekādi tikt skaidrībā, no kurienes šāvieni nāk, mēs atkal nokāpām lejā. Šāvieni uzreiz apklusa. Izgaidījāmies, nekā tuvāka nemanījām. Te pēc kādas ceturtdaļstundas šaudīšanās atkal iesākās, bet nu vairāk tā kā no otras puses. Skanēja stikli; blīkšķēja turpat kā aiz loga vai verandā. Mēs sagatavojāmies uz aizstāvēšanos; bet atkal neviena cilvēka nemanījām. Otrā rītā, ložu caurumus apskatīdami, sapratām, ka arī šoreiz šāvieni bija nākuši pār upīti no meža malas; bet lodes bija blīkšķējušas, logiem vai durvīm cauri iedamas. Beidzot kaut kur attālāk sāka darboties ložmetējs. Pie mums šāvieni apklusa. Kas tas bija par ložmetēju, kas un kur ar viņu šāva, to mēs vēl tagad skaidri nezinām. Laikam bija šāvuši sarkanarmieši, pa dzelzceļu braukdami.

Uzbrucēji bija nodomājuši, ka mums viņš (ložmetējs) esot, un bija laidušies projām. Vēlākais uzbrukums tika sarīkots visvairāk šā ložmetēja dēļ.
Vēl kādu pusstundu nogaidījuši, mēs likāmies gulēt. Man sirdī bija rūgtums. Ja arī boļševiki uzskatīja mani par savu pretinieku – un tas es biju un esmu – tad es saprotu, ka varēja man uzglūnēt no krūmiem un mani nošaut. Godīgi tas nav, bet vismaz tur ir savs aprēķins iekšā. Bet tā apšaudīt manus bērnus, sievu, māsu, dienestniekus… jā, ko ar to gribēja sasniegt?

Vēl rūgtāka man tika sirds, kad otrā rītā no pēdām varēja noprast, kas bija šai uzbrukumā piedalījušies. Bija tur vidū zēni, kuri paši nezināja, ko dara; bet bija arī ļaudis, kuriem nāca materiāli labumi, niecīgi materiāli labumi, ja manis pietrūka. Tur tad es mācījos saprast, cik mazvērtīga ir cilvēka dzīvība, ja zūd atbildības sajūta un ja nošaujamam nav jāskatās acīs.

Nu arī es sāku nopietnāk apradināties ar domām, ka familiju nedrīkstu paturēt Kalsnavā. Vismaz tie jāaizsūta projām, kas paši sevi aizstāvēt nevar.
No aizejošā vācu karaspēka es biju Mārcienā nopircis vairāk kā 1000 kara vāģu, kādas 30 kara kukņas, 4 lielgabalus un dažu ko citu. To liku tai laikā nokārtot. Bet pirmdien turp aizbraucis netiku. Pievakarē atbrauca pie manis cilvēks, kas paziņoja, ka nopirktās mantas stipri sākot zagt un laupīt, lai labāk sūtot kādu cilvēku turp uzraudzībai. Tas pats cilvēks pastāstīja, ka sarkanarmieši jau parādījušies Mārcienas stacijā. Man pašam otrdienā bija jābrauc uz Vietalvas draudzi, pie tam man bija tikai viens zirgs. Tādēļ vakarā norīkoju nākošās dienas darbus tā, ka mans dēls ar kučieri un manu zirgu lai brauktu uz Mārcienu un vadītu tur nokārtošanas darbus, bet es pats sarunāju zirgu no sava pusgraudnieka braukšanai uz Vietalvu.


Tomēr naktī uz rīta pusi man bija savāds sapnis. Redzēju, ka mana ķēve, ar kuru es braucu nu jau deviņus gadus, tā kā Mārcienā jautri lakstīja, bet tad uzreiz klupa un pārlauza kāju. Man neatlikās nekas cits, kā viņu nošaut. Izvilku revolveri un pieliku viņai pie pieres. Viņa aiztaisīja acis, un uzreiz es redzu, ka tas ir mans dēls, ko es taisos šaut. Man iesāpējās sirds un es pietrūkos.

Tai pašā acumirklī man izgāja caur prātu, ka dēla es šodien nekādi nedrīkstu sūtīt uz Mārcienu! Kā bijušu kareivi sarkanarmieši viņu nekādi netaupīs, ja kāds no vietējiem viņu uzrādīs. Tādēļ es norīkoju, lai brauc kučierim mana māsa līdzi; viņas neviens tur nepazīst, un sievieša arī neviens neaiztiks. Dēlu es paņēmu līdzi savā braucienā uz Vietalvu. Norunājām ar sievu, ka viņa sāks jau slēpt pārtiku. Atpakaļ es teicos braukt ar līkumu, jo uzglūnēšana tuvējā mežiņā varēja atkārtoties, ja zināja, ka es esmu uz Vietalvas pusi aizbraucis. Bezzemnieku spiegi man bija turpat blakām.

Vietalvā es gribēju izņemt dažus dokumentus, kas man glabājās krājkases dzelzs skapī. Bet izrādījās, ka patlaban bija nospriests kases grāmatas un naudu aizsūtīt projām, un maniem dokumentiem tādēļ vajadzēja jau atrasties pie viena no kases direktoriem. Braucu uz to, bet neatradu mājā. Griezāmies atpakaļ uz Kalsnavu, bet verstes četras no mājas, kur ceļi dalās, nogriezāmies no parastā ceļa pa kreisi, lai iebrauktu mājās no citas puses. Pāra minūtes pabraukuši, dzirdam, ka kāds mūs sauc. Atskatāmies: ieraugām manu sievu tais kamanās, kurās šorīt māsu aizsūtīju uz Mārcienas pusi. Viņa bija mūs meklējusi Vietalvā, bet, tur vairs neatrazdama, griezusies uz māju. Ja pusminūtes vēlāk viņa būtu piebraukusi ceļa jūtīs, kur mēs nogriezāmies, tad viņa mūs vairs attāluma dēļ nepazītu un tādēļ arī turp pakaļ nebrauktu.

Tā atkal bija brīnišķīga sagadīšanās, ja kāds negrib pieņemt augstāku vadīšanu. Lieta bija nopietna. Mana māsa, Mārcienā nonākusi, bija noskatījusies, ka vietējie bezzemnieki brauc pēc sarkanarmiešiem, paņem pa diviem, pa trim no tiem līdzi, un tad drāž pēc turīgākiem saimniekiem. Tos nopratinājuši citu pēc cita. Tāpat sarkanarmieši jau bijuši sakurināti pret mani un manu dēlu: mēs esot biedrojušies ar baltajiem gvardiem, tie pie mums gulējuši pa nakti. Tas laikam zīmējās uz Afanasjeva oficieriem. Gabalos mūs sacirtīšot, kad dabūšot rokā! Tad māsa bija skubinājusies ar ziņu atpakaļ, ka sarkanarmieši drīz arī pie mums sagaidāmi. Sieva tādēļ bija steigusies ar to pašu zirgu man pakaļ uz Vietalvu, lai man paziņotu par draudošām briesmām. Norunājām, lai sieva brauc atpakaļ un lai sāk kravāt visvajadzīgākās mantas kopā. Lai viņa brauc uz māju ar graudnieka zirgu, ka tas lai neietu zudībā, bet mēs ar dēlu paturēsim manu ķēvi un brauksim ar to lēnām uz mājas pusi. Mājas tuvumā mēs nonāksim krēslā un atstāsim zirgu mežā. Ja tad nav mājā briesmu, tad lai uzliek degošu sveci uz zināma loga. Ja sveces neredzēsim, tad mēs nāksim sargādamies.

Mana sieva aizbrauca atpakaļ. Mēs braukājām lēnām šur tur pa lauku un meža ceļiem līdz saulīte laidās uz rietēšanu. Tad griezāmies uz mājas pusi. Bet atkal brīnišķīga sagadīšanās: es apmaldījos puslīdz pazīstamā vietā, tā ka atkal nokavējām kādu pusstundu. Nebūtu mēs šās pusstundas nokavējuši, tad es zirgu būtu noslēpis un pats ar dēlu palicis tai mežā un gandrīz tai pašā vietā, kur vēlāk vietējie boļševiki kopā ar dažiem sarkanarmiešiem bija apmetušies un sakūruši uguni. Tad mums aiz muguras būtu boļševiki un priekšā klajš lauks. Beidzot mēs izmūdījāmies pa dažādiem meža ceļiem un pār grāvjiem uz tā ceļa, kas no mācītāja muižas ved uz Apšuriņķi. Mans nodoms bija – zirgu noslēpt mācītāja muižas mežiņā netāl no ceļa, kas nāk no stacijas caur mežu. No turienes viegli var pārskatīt mācītāja dzīvokli, kā arī trīs ceļus, kas ved uz mācītāja muižu. Ja būtu manāmas kādas briesmas, tad mēs pa tuvējās upītes krastiem un pa mežu slēpdamies varējām no otras puses iekļūt mācītājmuižas dārzā un tad arī dzīvoklī.

Bet, tikko no meža puses pār upīti pārbraucis un uz Apšuriņķa ceļa uzgriezies, es dzirdu mežā pa labi klaigāšanu, smiešanos, sprāgst šāvieni, rokas granātas, un caur kokiem ieraugu ugunskuru. Tur ir sapulcējušies boļševiki un gaida krēslas, lai varētu uzbrukt mācītājmuižai! – es nodomāju. Nu vairs nebija ko domāt slēpties šai vietā. Bet acumirklī arī bija jāizšķiras, ko darīt tālāk? Apstāties nedrīkstēja, jo manam zirgam vajadzēja no ugunskura būt redzamam; atpakaļ griezt zirgu arī nevarēja; tas aizdomas būtu vēl drīzāk sacēlis. Tādēļ piesitu nogurušajam zirgam un laidu strauji uz priekšu, uz klajumu starp mežu un mācītājmuižu. Tā bija vienīgā cerība, ka boļševiki, varbūt, neieskatās, kas sēž kamanās. Ar nodomu es biju uzlicis neparastu cepuri un bārdu ievilcis apkaklē (bārda no Veravas laikiem man jau bija atauguši). Starp mani un mācītājmuižu bija krustceles. Tur tad varēja nogriezties pa kreisai rokai uz Vietalvas pusi tuvējā mežā un atstāt zirgu tur, lai paši dotos palīgā savējiem.

Norībēja mums aiz muguras vēl daži šāvieni, bet tie nebija uz mums mērķēti. Krustceļam tuvojoties, ieraugu, ka mums pa ceļu no mācītājmuižas nāk pretim kāds cilvēks kareivja drēbēs. Mūs ieraudzījis, viņš sāk teciņus skriet uz mūsu pusi. Es nekādi negribēju ierādīt, ka es esmu tuvumā. Paļaudamies uz savu neparasto cepuri un pusaizslēpto seju, es krustceļos zirgu strauji pagriezu uz kreiso pusi un nobraucu pa piekalni lejā, upītei pāri, mežā iekšā. Cilvēks paskrējās vēl gabaliņu pakaļ, bet tad nozuda mums no acīm. Mežā apbraucām ar līkumu, tad augšpus mājas iegriezu zirgu nost no ceļa mežā, daudzmaz slēptā vietā, atstāju dēlu tur, paņēmu vienu flinti un gāju uz māju.

Arvien apklausīdamies, katru koku un krūmu izlietodams kā slēptuvi, es izgāju no meža, pārgāju pār pļavu, pār upīti un beidzot caur dārzu nonācu pie sava dzīvokļa. Tur svece gan dega norunātā istabā, bet ne uz loga. Tādēļ biju nesaprašanā, vai kādas briesmas draud vai ne. Bet mājā nebija dzirdams nekāds troksnis. Pieklaudzināju ar flintes stobru pie loga. Neviens neatsaucās. Tad gāju klusām uz verandas pusi. Tur stāvēja mana māsa, uz nācēju gaidīdama, un prasīja, kas tur esot? Atbildēju, ka mums sagaidāms uzbrukums un ka es nācu, lai uz to sagatavotos. Māsa atbildēja, ka viss jau esot garām. Es nesapratu: kas garām? Jau boļševiki te esot bijuši, visu izdauzījuši un izlaupījuši, un tikko priekš ceturtdaļstundas aizgājuši. Un kur tad mana sieva un meita? Mežā iebēgušas, gaidot manis ar zirgu tur aiz tiltiņa. Kalpones viņām aiznesušas dažas drēbes un pārtiku. Es izgāju caur dzīvokli. Visi skapji, kā arī galdu un kumodes atvilktnes bija vaļā; kur nebija atraduši atslēgu, tur bija durvis sadauzījuši. Viss bija piekaisīts ar papīriem, ar salmiem, ar koka šķērbelēm, apgāzts, sasvaidīts. Vāji plivinājās pār visu sveces gaisma. Man sirdi pārņēma sāpīgs aukstums. Ātri atvadījos no māsas un kalponēm un aizgāju tumsā.


Atradu dēlu snaužam kamanās. Uzgriezām zirgu uz ceļa un braucām uz to pusi, kur bija teikts, ka sieva un meita mani gaidot. Tās atradu sēžam netāl no ceļa uz drēbju nastiņām. Steidzīgi visu sapakājām kamanās un devāmies projām. Baidīdamies, ka kāds no vietējiem bezzemniekiem mūs nepamana. Nevarēja arī zināt, pret ko vēl ir vērsta vietējo boļševiku atriebšanās. Varbūt, ka pa ceļam uzgrūžamies kādai bandai virsū.

Mana ķēvīte tai dienā bez ēšanas un atpūtas bija noskrējusi jau vairāk par piecdesmit verstēm. Tagad viņai bija kamanās diezgan daudz smaguma un bez tam vēl mēs četri braucēji. Bija paredzams, ka tālu bez pūtināšanas vairs nevarēsim tikt. Bet atkal nebija tuvumā kur apstāties, ja gribēja izvairīties no cilvēkiem. Pie tam apstāties varēja tikai tādā vietā, kur bija dabūjams arī ūdens zirdziņa padzirdīšanai. Pa ceļam iegriezāmies pie mūsu uzticamā drauga, skolotāja Rudzīša. Tas mums iedeva cirvi un ūdens spaini. Vienu vietu ceļmalā es zināju, kur ap pusnakti cilvēki labprāt nerādījās. Tur vasarā bija pakāries kāds kurzemnieks. Arī skaidri nevarēja zināt, vai viņš bija pakāries vai pakārts, jo dienu iepriekš viņš vēl bija staigājis pa kalsnaviešiem, meklēdams govi pirkt. No tā sprieda, ka viņam vajadzējis būt kādai summai naudas klāt. Bet pēc tam viņu atrada karājamies pie koka starp upīti un lielceļu. Tuvumā dzīvoja cilvēki, kuriem bija slikta slava. Naudas pie mirušā nebija. Šā nelaimīgā kurzemnieka beidzamie brīži palika nenoskaidroti. Bet lai nu kā: ļaudis baidījās nakti staigāt gar to vietu, kur viņu atrada. Tad tur, kā viņa nelaimīgās ēnas apsardzībā, arī es nodomāju savā bēgļa ceļā taisīt pirmo piestātni nogurušā zirdziņa dēļ. Un tur tad sieva un meita man arī pastāstīja, kādas bija bijušas viņu beidzamās stundas Kalsnavā.

No Vietalvas mājā pārbraukusi, mana sieva kopā ar meitu un kalponēm tūliņ bija ķērušās pie kravāšanās. Viņām bija palīdzējis kāds cilvēks, kurš bez viltus turējās pie mums. Sālītu cūkas gaļu kalpones bija noslēpušas, pa daļai to aiznaglodamas ar plāniem dēlīšiem zem galda virsas un galdu nostādīdamas pakrēšļainā vietā priekšnamā. Sieva bija salikusi labākās drēbes un veļu maisos. Daļa veļas jau senāk bija sapakāta kurvjos. Te uzreiz caur kukņu iebrukuši mājā kādi septiņpadsmit krievu zaldāti, visi apbruņoti. Kur esot mācītājs? Izbraucis. Kur viņa dēls? Izbraucis tēvam līdzi. Kas šī tāda esot, prasījuši manai meitai? Šī esot kalpone. Un kas tā vecākā sieviete esot? Tas zīmējies uz manu sievu. To mana meita arī noteikusi par kalponi. Bet kur mācītāja sieva esot? Kaut kur izgājusi. Nē, viņai vajagot mājā būt. Nu, tad lai meklējot. Kur esot ieroči? Šās nekādu ieroču nezinot. Lai rādot istabas.

Iesākusies mājas pārmeklēšana. Bet mājiniekiem tomēr bija palaimējies iegrūst ieročus kādā patrepju kambarītī, kur bija noslēptas arī citas lietas, un durvīm aizstumt skapi priekšā. Pie tam meklēšana bija tikusi gausāka caur to, ka bija iesākusies laupīšana. Tomēr šī pirmā partija vēl bija ņēmusi saudzīgāk, laikam tādēļ, ka nevarēja uzreiz daudz aizvest. Bija paņēmuši no kumodes kādu daļu no vīriešu veļas; no pārtikas lietām bija ņēmuši gaļu, medu, ievārījumus. Tad bija paņēmuši arī zābakus; uz manas meitas, kā kalpones, lūgumu, nesamaksātās algas vietā atsvieduši priekš viņas brāļa divus zābakus, abus gan vienas kājas, kā arī priekš viņas pašas manas sievas lapsādu kažoku. Vairāki sedli, pajūgi un vispār ādas lietas bija visas paņemtas, ko vien bija pamanījuši. Bet, laupīšanai sākoties, nav varējuši nociesties arī tie zaldāti, kas bijuši ap māju nostādīti par sargiem. Arī tie sanākuši iekšā, lai dabūtu savu tiesu. Tikai kāds garš, jauns cilvēks, pēc drēbēm spriežot vietējais, nav nācis iekšā un arī seju vienmēr tinis šallē un, pagalmā stāvēdams, griezies no mūsu dzīvokļa projām. Citi vietējie boļševiki bija palikuši mežā, kur mēs pamanījām viņu ugunskuru.

Manai sievai ir bijis ļoti bail, ka mēs neiebraucam mājā taisni, kamēr sarkanie gvardi vēl ir turpat. Tādēļ viņa lūgusi to cilvēku, kas palīdzēja kalponēm gaļu slēpt, lai iet uz ceļa un lai aiztur mani, ja es braucu mājā. Viņu tad mēs ar bijām redzējuši mums pretim skrienam un no viņa mēs noslēpāmies mežā. Pa tam kāds zaldāts, kopā ar vietējo boļševiku, bija apjautājies pie attālākiem mājiniekiem, vai tiešām mācītājs neesot mājā? Tie teikuši, ka esot taisnība: šorīt viņš aizbraucis. Zirgu atbraukusi viņa kundze mājā. Bet kur tā kundze esot? Tai vajagot būt tepat mājā.

Ienācis mūsu dzīvoklī, šis zaldāts teicis uz citiem: “Vai ziniet ko? Mācītāja sieva ir mājās. Vajag viņu meklēt!” To nejauši dzirdējusi mana meita un ievadījusi meklētājus dzīvokļa vienā pusē, bet pati metusies uz otru pusi, kur bija mana sieva. “Mammiņ, tevi meklē, bēdz!” viņa paguvusi tai pateikt. Mana sieva, kā patlaban ir stāvējusi istabā, tikpat viegli apģērbusies izgājusi pa verandu dārzā, caur dārzu uz ceļu un pa ceļu upītei pāri uz mežu. Zaldāti, ar laupīšanu nodarbodamies, viņu nav pamanījuši. Tāpat arī mana meita izgājusi mājai pa otru pusi dārzā un caur dārzu mežā. Zināms, mežā viņām pie toreizējā aukstuma būtu jāiet bojā, ja mūsu kalpones, par dzīvības briesmām nebēdādamas, nebūtu viņām uz mežu aiznesušas drēbes. Viena no viņām bija gājusi ar nastām trīs reizes turp.

Kad tā redz cilvēka sirds gaismu blakām tai tumsai, kas mīt cita sirdī, tad nav iespējams cilvēci ienīdēt. Tad gribētos visam tam neglītam un necilvēcīgam noiet garām kā kaut kam slimam un apstāties pie tās brīnišķās neko nedomājošās varonības un sevis aizliegšanas, kas zied tik dažā sirdī, kā teikā sudraba ziediem…

Man ir žēl, ka vēl nedrīkstu visus šos cilvēkus saukt vārdā, kas grūtos brīžos sirdi atspirdzināja ar savu cilvēcību. Jo vēl jau briesmas nav beigušās. Vēl jau var atgriezties tā “valdība”, kuras soģa priekšā cilvēcība ir noziegums.

Aukstā naktī, cits pie cita saspiedušies, mēs pārlaidām kādas stundas vēl Kalsnavas draudzes robežās, lai arī tai kalniņā, no kura citi baidās. Tad braucām tālāk. Sausnējiešos, Vietalvas draudzē, vēl iegriezāmies kādās mājās, kur mūs saņēma un izvadīja ar senāko sirsnību. Tad starp Sausnēju un Ērgļiem panācām arī citus bēgļus no kalsnaviešiem un satikām milici, kurš pārsteigts mani uzskatīja. Tomēr patīkama šī satikšanās priekš manis nebija, jo nevarēju vēl zināt, ciktāl ir nokārtota sazināšanās starp atsevišķo pagastu bezzemnieku padomēm un revolūcionārām komitejām.

Nakti pavadīju Ērgļos puslīdz noslēpts un nepazīts; tur arī nocirpu savu ataugušo bārzdu. No Ērgļiem griezāmies uz Cēsīm, kur mums trīs puisēni gāja skolā. Baidījāmies, ka tie, atlaisti uz Ziemassvētku brīvdienām, neaizbrauc uz Kalsnavu. Cēsīs ļaudis arī jau bija stipri uztraukti. Tomēr uz kādām dienām familiju tur vēl varēju atstāt. Tikai jau gan bija jādomā par to, kā sagādāt piederīgiem pārtiku, ja viņiem Rīgā iznāk ilgāka palikšana? Nekas cits neatlikās, bija jāmēģina braukt atpakaļ uz Kalsnavu un atvest no turienes vēl kādu vezumu ar pārtikas mantām.

Cēsīs noliku savu familiju un zirgu pie pazīstamiem. Pats aizņēmos citu zirgu, kas Kalsnavā nebija pazīstams, paņēmu savu trešo dēlu līdzi un braucu atpakaļ uz Kalsnavu. Caur vestēniešiem braucām pa maziem ceļiem, lai izsargātos no Bērzones muižas. Svētdienas diena laidās jau uz vakaru. Laiks nebija auksts, un mēs palēnām kustējāmies uz priekšu, jo negribējām kalsnaviešos iebraukt ar gaismu. Bet līdz ar krēslu izzuda svētdienas sajūta. Vestēniešos patlaban bija sarīkota saimnieku vajāšana. Varēja pa vakara krēslu dzirdēt, ka puišu bari iedzērušies gāja no mājas uz māju. Vienā vietā dziedāja: “Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu?” Citā vietā šāva reizi no reizes ar zaldātu flinti, atkal citā mājā plīkšķēja vesela rinda revolvera šāvienu. Suņi visur rēja, kaut kur vaimanāja uztrauktas balsis. Bet mums garām palaida asiem rikšiem cilvēks uztrauktu seju,
ragavās iemeties, pār tīrumiem un grāvjiem, ceļu nemeklēdams.

Mēs izraudzījām vientuļu vietiņu upītes malā un tur atpūtinājām un paēdinājām zirgu. Aprēķins mums bija tāds, ka mājā lai ilga kavēšanās neiznāktu: paņemtu, ko vēl varētu dabūt, un tad steigtos tūliņ projām. Zirgu atkal pūtinātu ārpus Kalsnavas robežām. Nepamanīti mēs aizbraucām līdz Kalsnavas mācītāja muižas robežām, pabraucām tai garām, atstājām zirgu sasegtu muižas mežiņā uz kāda ceļa, pa kuru ziemā nebraukā, un paši gājām pār mācītāja muižas bijušo purvu uz māju. Pie tam mēs turējāmies tā, lai starp mācītāja muižu un mums atrastos vecu bērzu pudurītis.

Mājā gar klēti un dārzu nonākuši, mēs papriekš apklausījāmies, vai viss klusu. Tad es aizslēpos tuvumā tā, ka varēju pārredzēt uzgaidāmās istabas un kukņas durvis, un tad mans dēls iegāja kukņā apskatīties, vai mājā nav svešu ļaužu. Ja viņš uz tādiem tur uzdurtos un tie viņu pazītu, tad viņš izliktos, it kā ir atbraucis no skolas, par vecāku likteni nekā nezinādams. Ja viņu tomēr apcietinātu, tad man bija jāgādā, kā viņu atsvabināt.
Mans dēls atrada mājās tikai manu māsu un abas kalpones. Tad arī es devos uz savu dzīvokli. Izrādījās, ka manu dzīvokli vietējie boļševiki jau divas reizes bija kratījuši dēļ ieročiem. Bet nedz patrepju kambari, nedz ieročus nebija atraduši. Ieročus kučieris bija noslēpis pagrabā jumta skaidās, kas tur bija samestas vienā kaktā tādēļ, ka krievu zaldāti viņas izlietoja ēdiena vārīšanai. Tāpat kratītāji nebija atraduši noslēpto gaļu un vēl dažas lietas.

Dēls aizgāja uz mežu pēc zirga. Mājinieki man tikām pārstāstīja, kā bija gājis pēc manas aizbraukšanas pa pagastu. Revolūcionārā komiteja, gan mazuliet citādā sastāvā, atkal bija ņēmusi pagasta rīcību savās rokās. Apcietināti bija: kāds saimnieks, kas saimnieku orgānizēšanas darbā bija viens no dedzīgākiem un pašaizliedzīgākiem. Zirgu nolikām aiz mājas pie šķūnīša, un sākām bāzt maisos to, kas mums likās būt visvajadzīgākais: miltus, putraimus, zirņus, gaļu, cukuru, ziepes, arī vēl dažas drēbes. Tāpat izņēmām arī ieročus no paslēptuves, lai mājiniekiem neceltos nepatikšanas, ja tos tomēr atrastu.

Kamēr vēl kravājāmies, uzdziržam uz ceļa daudzu cilvēku balsis. Nodzēšam mājā ugunis, paķeram ieročus. Tur lēnām brauca uz mācītāja muižu vietējie miliči un revolūcionārās komitejas locekļi. Viņi laikam bija kaut kur bijuši darbā; par turpvedēju viņi bija izrīkojuši vienu no maniem graudniekiem. Tagad viņi sabrauca mūsu pagalmā un atlaida braucēju. Ja viņiem ienāktu prātā vēlreiz apskatīties manā dzīvoklī, tad mums neatliktu nekas cits, kā “turēties līdz beidzamam”, kā to teica mans dēls, flinti uzvilkdams. Bet, tā kā miliči tikai pāra stundas iepriekš mūsu māju bija kratījuši, tad šoreiz viņi aizgāja, mūs netraucēdami.

Tēju padzēruši un līdzi ņemamās mantas sakrāvuši vezumā, mēs devāmies ceļā. Šoreiz neuzdrošinājāmies braukt pa mazajiem celiņiem caur vestēniešiem, jo savas tuvredzības dēļ es tur naktī viegli būtu apmaldījies. Bērzonei cauri izbraukuši, mēs bijām puslīdz drošībā. Nu vajadzēja apskatīties pēc kāda mežiņa, kur pārgulēt pa nakti. Beidzot iegriezāmies kādā birzī, kur ceļš likās tikai uz pļavām vedam. Tur, nolūkojušies vietiņu, kur ar vezumu varēja apgriezties, mēs nogriezām vezumu no ceļa, nojūdzām zirgu un apmetāmies uz nakts atpūtu. Šī nakts mums nebija viegla. Bet tomēr es esmu priecīgs par viņu. Viņa ļāva man ieskatīties cilvēka dzīvē no tāda stāvokļa, kādā es vēl nekad nebiju atradies.

Pār birzi pūta diezgan paauksts vējš. Mēs tomēr bijām puslīdz aizvējā. Tikai raizes bija, kā dabūt ūdeni zirdziņam un pašiem sev. Bleķa spainis mums bija līdzi; bet upītes tuvumā nemanījām. Un ja viņa arī tur būtu, kā lai izlauž ledu? Citādi būtu, ja varētu uzkurināt uguni. Tad atkausētu spainī sniegu. Tad varētu arī paši apsildīties un paēst vakariņas daudzmaz gaismā. Apstaigājām birzi, vai neatradīsim kaut kur kādu žagaru blāķi. Senāk tādi tur bija bijuši, bet nu jau aizvesti projām. Viņu vietas bija apsnigušas. Tomēr pa zariņam šur tur vēl sataustījām apakš sniega un izvilkām. Ja tos ieliktu degošā ugunskurā, tad viņi varbūt iesiltu un sāktu degt. Bet ar viņiem iekurināt uguni nebija iespējams. Tad sākām meklēt iekurus. No dažiem bērziem noplēsām drusku tāss. No ķīpas izvilkām pāra saujas siena. Pataustījām zem apakšējiem zariem; tur atradām pa tumsu dažas nokaltušu zaru atliekas. Ienāca prātā tautasdziesma: “Sīki bērza žagariņi paši pūta, paši dega.” Pielauzīju dažas saujas arī zaļu bērza žagaru.
Tad pēc ilgām pūlēm, ar vislielāko uzmanību un pacietību strādājot, beigās atspīdēja maza uguntiņa kā vilka actiņa. Nu likām klāt zariņu pēc zariņa, katru apsvērdami, vai nebūs par lielu, lai iesiltu niecīgajā liesmiņā, līdz beidzot liesmiņa sāka celties uz augšu un mēs viņai drīkstējām dot arvien nopietnāku darbu. Tad atkal gājām, taustīdamies pa tumsu, meklēt nokaltušus krūmus vai kociņus, ko varētu nolauzt. Paspērām ar kāju katram celmiņam, vai nav jau tiktāl satrunējis, ka varētu viņu atdabūt no zemes nost. Pie tam nedrīkstējām pārāk tālu aiziet no uguns, lai
neaizmaldītos. Jo ieturēt virzienu nekādi nebija iespējams. Trokšņa taisīt neuzdrošinājāmies. Beidzot bijām sameklējuši pāra klēpīšus sniegā mirkušu zaru un varējām uz brītiņu atpūsties un kopt liesmiņu.

Ar varu man mācās virsū domas, cik tālu nu atsviesti atpakaļ visi mani nodomi un pūliņi. Visa cenšanās nu savilkusies uz to, kā sadabūt priekš savējiem uz pāra mēnešiem pārtikas, kur taču vēl dažus mēnešus atpakaļ man likās, ka esmu viņus jau apdrošinājis uz visu mūžu. Un tas pats mazumiņš man bija jāzog kā zaglim pašam no saviem krājumiem. Un tagad, nakts vidū, es pielieku visus savus miesas un gara spēkus tam vienam mērķim: uzkurināt uguni. Zināms, tūkstoš gadus atpakaļ manu senču parocība laikam nesniedzās pat līdz sagādam priekš diviem, trim mēnešiem; viņi tāpat pūta sūrstošām acīm dūmainā ugunskura sākumā kā es. Visi miesas un gara spēki viņiem tāpat tikko pietika, lai decembra naktī varētu sasildīties un pakausēt drusku sniega. Bet viņi nepazina nekā plašāka. Viņi nejutās atsviesti atpakaļ no tūkstoš gadu kultūras uz to visnepieciešamāko, bez kā tavai miesai jāiet bojā, jāiznīkst. Un pie tam viņi bija veseli. Viņu muskuļi bija spēcīgi. Viņiem nebija jāapstājas ik pa desmit, piecpadsmit soļu, lai atgūtu elpu. Ko tad mums ir līdzējuši šie tūkstoš gadi kultūras dzīvē? Mūsu miesa ir novārgusi, no dabas mēs esam atsvešinājušies, visu ziedojuši sava gara izkopšanai… un nu šis gars top lieks, bet miesa atspirgt vairs nevar.

Bet, ugunī skatoties, tomēr sāka gaist šīs drūmās domas. Izlikās, ka nevarēsim iekurt uguni sniegā ar zariem, kas vilkti no sniega apakšas, un tomēr iekūrām. Izlikās, ka nekas nevar piespiest sniegaino zaru degt; un tomēr iesilst un deg. Tikai pirmsākuma ugunim vajag, tikai pirmās iesildīšanas. Cits viss tad nāk arvien vieglāk un vieglāk. Vai tad viss mans tautas audzināšanas darbs nav tāds pats ugunskurs? Visapkārt tikai sniegaini zari, kā lai viņus iesilda un uzpūš liesmās, kas kausē sniegu par spirdzinošu ūdeni, kas sasilda locekļus un apgaismo tavu apkārtni? Tikai pirmās iedegšanās vajag, pirmās liesmiņas kā vilka actiņas piesnigušā birzī. Un tad rūpīgi likt zariņu pie zariņa, katru noskatīt, vai nav par lielu, gausi iesildāmu. Un pacelsies šī liesmiņa, augs viņa no sīkiem bērza žagariņiem, no mūsu bērniem, no garā nepieaugušiem viņa uzplauks, šī ugunspuķe tumšā, vēsā naktī. Pāri pār tautas birzi pūtīs tāpat aukstie vēji; bet mums apakšā, aizvējā, būs atkal sava gara uguns un cerība, ka atmantosim to vienā, divās paaudzēs atpakaļ, ko tauta bija krājusi tūkstoš gados, bet ko revolūcija izpostīja kā sapnī… Un es skaidri redzēju savu turpmāko ceļu noskaidrotu: kolīdz piederīgie uz kādu laiciņu būs apgādāti ar pārtiku – iet atkal pie sava aģitācijas un organizācijas darba, kurt savu uguntiņu piesnigušā birzī.

Rīts vēl bija tālu un uz niecīgajiem žagariem sniegu izkausēt nevarēja. Bija jāmeklē pēc rupjākas malkas. Savācu vēl krājumiņu zaru, lai ugunskurs neizdzistu, atstāju dēlu viņu uzmanīt, un pats gāju meklēt lielāku malku.
Izgāju birzij cauri, pārgāju pār dažiem pļavu stūriem, līdz beidzot kaut kur ieraudzīju it kā šķūni. Aizgāju turp, cerēdams, ka atradīšu kādu mazāku grīdas koku. Bet šķūnis bija tukšs un visi grīdas koki jau sadedzināti. Aiz šķūņa turpretim čigāniem kādreiz bija bijušas teltis. Zemē saspraustie telts koki, citreiz zaļi, tagad jau bija pavītuši, pie tam pa daļai apdeguši. Man izdevās dažus no tiem nolauzt. Tāpat viņu ugunskura vietā vēl bija atlikušās dažas rupjākas pagales un kāds patievs bluķēns, uz kura viņi bija sēdējuši. To visu sakrāvu uz pleciem un, taustīdams pēc paša iemītām pēdām, nesu projām, apmēram pusversti tālumā, uz savu ugunskuru, priecādamies par to, kas čigāniem bija palicis pāri. Varbūt mēs reiz priecāsimies arī par to, kas būs palicis pāri čigāniem – boļševikiem.

Nu mums pietika kurināmā līdz rītam. Nu mierīgi varējām atpūsties un ēst vakariņas vai brokastis, kā katram patika šo ēdamo reizi nosaukt, un kausēt sniegu priekš sevis un zirdziņa. Spainī gan bija piegrābies līdz ar sniegu arī daudz nobirušu skuju, tāpat arī tur piebira daudz ogļu un sprikstu; bet reti kad man kāds dzēriens tā ir gājis pie sirds, kā paša kausētais sniegs.

Nākamo dienu ceļš vēl turējās labi, it īpaši pār Piebalgas augstumiem. Bet dienu vēlāk, Cēsīm tuvāk nākot, laiks tā atlaidās, ka sniegs daudz vietās no ceļa nokusa. Grūti mums nācās tikt augšā no Vaives lejas. Vilka zirdziņš, vilkām un bīdījām paši. Ik pa desmit soļiem stādamies un pūzdamies, tomēr pēc pāra stundām tikām augšā. Bet, piebraukuši netāl no Priekuļiem pie šosejas, redzējām, ka ar ragavām tālāk tikt nevar, šoseja bija gluži kaila. Vakars jau bija vēls, cilvēki visur apgūlušies. Tad dēls izjūdza zirgu un aizjāja cauri Cēsīm pēc manas ķēves. Es paliku ceļa vidū uz vezuma.
Pēc pāra stundām dēls atbrauca ar ratos aizjūgto ķēvi. Pārkrāvām ratos savu vezumu. Tukšās ragavas nogurušais zirdziņš tomēr varēja pavilkt.

Cēsu milicija toreiz atradās sociāldemokrātu rokās, kuri paši stipri tiecās uz boļševisma pusi. Īsteni ņemot, visi boļševiki, kas vāciešiem ienākot palika Vidzemē, uzdevās par meņševikiem. Milicija nu bija izdevusi priekšrakstu, ka Cēsīs bez pagasta izpildu komitejas raksta nedrīkstēja ievest nekādu pārtiku. Man, zināms, šāda raksta nebija. Kas bez atļaujas pārvadāja pārtiku, tam to atņēma. Tas pats draudēja arī man, kad, pilsētā iebraucot, mani apturēja kāds milicis un atrada, ka man vezumā pārtika. Likās, ka nu visas mūsu pūles ir bijušas par velti. Bet kad es milicim īsumā pastāstīju savu situāciju, tad viņš to saprata. Tomēr, lai nepārkāptu savu amatu, viņš man uzbrēca, lai es braucot uz miliciju, bet ne pa galveno ielu… lai braucot pa sāņu ielu; šis būšot milicijā pretim. Es sapratu, kādēļ viņš man liek braukt pa klusu sānu ielu, kur miliči nebija
nostādīti; sirdī pateicos nepazīstamajam sargam un aizbraucām pa nomali garām Cēsīm ar visu izglābto pārtiku.


Zem pārtikas maisiem mums slēpās ieroči, municija un rokas granātas, kādēļ ierašanās milicijā mums būtu bijusi nepatīkama. No Cēsu apgabala man bija jāskubinās uz Rīgu, kur uz 19. un 20.decembri bijām nolikuši zemturu delegātu kongresu. Visas mantas mums vienā vezumā nebija aizvedamas, it īpaši, kur daži no mums nebija spējīgi tādu atstatumu noiet kājām. Tādēļ es ar trešo dēlu aizvedām vienu daļu pārtikas papriekš uz Rīgu; tad dēls brauca atpakaļ pēc atlikušām mantām un pēc manas sievas. Citi bērni aizbrauca pa dzelzceļu.

Zemturu kongresam tagad bija jārēķinās pavisam ar citādiem apstākļiem, nekā tie bija paredzēti, viņu saaicinot. Aicināts viņš bija gandrīz ar to nolūku, lai pārbaudītu tautas padomes platformu un uzstāšanās tiesības. Bet tagad, kur boļševiki patlaban plūda Latvijā iekšā, kur bēgļi no malienas jau bariem lasījās Rīgā kopā, tagad būtu bijis nepiedodams neprāts šķelties vidus šķirām savā starpā. Uz glābšanu mums atlikās divas cerības. Ulmanis bija nolīdzis ar vācu valdības priekšstāvjiem, ka Vācija palīdzēs organizēt un apgādās Latvijas armiju. Ja mēs tagad Ulmanim atrautu savu pabalstu, tad varēja arī šis līgums zaudēt savu nozīmi. Otru cerību mēs likām uz Angliju, kuras kuģi stāvēja Rīgas ostā un konsuls atradās Rīgā.
Mēs rēķinājām, ka Anglija neļaus boļševikiem ņemt Rīgu, ja redzēs, ka te sāk nostiprināties un attīstīties pilsoniska valdība. Tādēļ mēs kongresā gan uzsvērām tos prasījumus, kurus mēs uzskatījām par neizbēgamiem priekš pilsoniskās valdības, bet tomēr sistēmatiski izsargājāmies no katras valdības kritikas un nospriedām viņu pabalstīt tai cerībā, ka viņa ieturēs mūsu zīmētās robežas. Tautas padomes jautājumu atstājām neaizķertu.
Lai Anglijai rādītu, ka zemturu kongress liek savu cerību uz viņu, kā arī to, ka pilsoniskie elementi pulcējas ap Ulmani, kongress izvēlēja četrus delegātus pie angļu konsula. Kongresa vārdā apsveicām Anglijas jūrniekus, kas ieradušies Rīgā, īsumā pieminējām Latvijas stāvokli un izteicām savu cerību, ka Anglija mūs nelaimē neatstās. Konsuls tomēr pateica sausiem vārdiem, ka Anglija mūs labprāt pabalstīs ar ieročiem un municiju, ja mēs paši organizēsim savus spēkus. Bet lai mēs neceram uz angļu kāpšanu malā. “Visadki ņe buģet,” (Krastā nekāpsim – I.L.) viņš vēlreiz atkārtoja.
Ar to nu sabruka mūsu galvenā cerība. To nemaz nedrīkstējām atstāstīt kongresam, kurš jau taisījās savus darbus beigt. Nospriedām teikt tikai to, ka konsuls lika kongresam pateikties par sveicieniem un apsolīja mūs apgādāt ar ieročiem un municiju, ja mēs organizēsim savu karaspēku. Tā ka to pašu bija solījuši arī vācieši, piedāvādami arī apģērbu, algu un pārtiku, tad praktikā šim angļu solījumam gan nebija nekādas nozīmes.

Maza cerība mums vēl atlikās. Ulmanis 7.decembrī bija noslēdzis ar vācu valdību līgumu, ka pēdējā pabalstīs Latvijas armijas organizēšanu, šo armiju ņemdama pilnīgi savā apgādībā. Paredzēts bija, ka jaundibināmā armijā ietilps kā Baltijas vācu, tā arī latviešu nodaļas, pēdējās divreiz lielākā apmērā, nekā vāciskās. Līgumu parakstījuši bija pats Ulmanis un toreizējais apsardzības ministrs Zālītis, tas pats Zālītis, kurš vēlāk Liepājā tik asi aģitēja pret vāciešiem. Jautājums pastāvēja iekš tam, cik ilgā laikā izdosies organizēt jauno armiju? Dienējušu karavīru mums netrūka. Krievu divpadsmitai armijai izjūkot, no latviešu strēlnieku bataljoniem (toreiz jau par brigādi savienotiem) daudzi bija palikuši atpakaļ, tāpat bija pēc miera noslēgšanas atgriezušies no citām krievu armijām daudz kareivju mājās. Ja tie tagad tikai pa daļai iestātos jaunformējamā armijā, tad ap divdesmit tūkstošu cilvēku vieglītēm sadabūtu. Un tā kā ieroči bija dabūjami neaprobežotā vairumā, tad cīņai pret iebrūkošiem boļševikiem būtu drošas izredzes. Jo iebrucēju skaits – cik bija noprotams – nepārsniedza 10 000.

Bet nelaime pastāvēja iekš tam, ka, pirmkārt, visa rīkošanās iesākās pārāk vēlu un, otrkārt, – ka liela daļa no bijušiem kareivjiem ne domāt nedomāja iestāties no brīva prāta latviskā armijā: saimnieku kārtas kareivji domāja katrs vairāk tik par savu māju, vai arī bija apnicis karot; bezzemnieku kareivji turpretim juta līdzi boļševikiem. Vēlu iesākot organizēšanu, varēja vairs izlietot tikai rīdziniekus, no kuriem daudzi iestājās armijā tieši ar to nolūku: boļševikiem tuvojoties, pāriet pretinieka pusē. Sajūsma uz cīņu parādījās tikai starp studentiem.
Pavisam tika no latviešu puses sākts formēt šādas nodaļas: Cēsīs viena rota, Rīgā studentu rota un vēl divas citas. Bez tam oficierus un apakšoficierus pulcināja turpmākām vajadzībām sevišķā nodaļā. Vācu nodaļu uzstādīšana gāja sekmīgāki. Tad vēl mans vecākais dēls gribēja formēt partizānu nodaļu. Bet tā kā es viņu uzskatīju vēl par jaunu priekš šā uzdevuma, tad viņš, kopā ar diviem saviem jaunākiem brāļiem (jaunākais bija nepilnus 16 gadus vecs) iestājās studentu rotā. Domas par partizānu pulciņa dibināšanu es paturēju savā ziņā.

Studentu rotā iestājās ap 200 jaunekļu. No tiem lielākā daļa bija jau bijuši kara dienestā; vairāk kā 100 bija krievu armijā bijuši oficieru kārtā. Cēsu rota, boļševikiem tuvojoties, pa daļai izjuka; uz Rīgu atkāpās tikai kādi 30 cilvēki. No tautiskām korporācijām studentu rotā skaita ziņā visvairāk piedalījās Selonija. Otra Rīgas latviešu korporācija Tālavija turpretim piedalījās mazāk; no tiem, kas iestājās rotā, apmēram četrdesmit procenti Jelgavā atkal izklīda. Citu korporeļu, turpretim, kā Tērbatas letoņu un maskaviešu, skaita ziņā gan bija mazāk, bet pie rotas viņi visi uzticīgi turējās ļaunās un labās dienās. Tālavijas vājākā piedalīšanās armijā gan laikam izskaidrojama ar tās korporācijas sevišķām administrācijas spējām, jo, Ulmanim uz Rīgu atgriežoties, taisni šās korporācijas locekļi un filistri visvairāk un vismīļāk iestājās valdības amatos.

(Šo un turpmāko apgalvojumu autors atsauc un labo savu Tautas nodevēja atmiņu II daļas piezīmē: “Tautas nodevēja atmiņas tika sarakstītas 1920. gada pavasarī Klaipēdas apgabalā. Bet rokraksts, uz Latviju aizsūtīts, nozuda līdz 1923.gada vasarai. Kad viņu atkal atrada un nodeva iespiešanai, tad man vairs nebij iespējams viņu skatīt cauri. Ar to izskaidrojas, kādēļ “Atmiņu” 1.daļā ir palikušas neizlabotas divas kļūdas, kuras man pa tiem gadiem bija izgājušas no prāta. Kā vēlāk man nāca zināms, tad to rotu organizētājs, kuras 1918.g. 29.dec. sacēlās pret Ulmaņa pagaidu valdību, nav bijis Zemitāns; tāpat nesaskan ar lietas apstākļiem tā ziņa, kura man pienāca par Studentu rotas tālākiem likteņiem, it kā kādas korporācijas locekļi pēc tam, kad viņi rotā jau bija iestājušies, ievērojamā mērā no tās būtu pārgājuši aizmugures dienestā. Lūdzu abas šās kļūdas izlabot.” – aut.)

Par vienu no jaunformētajām rotām ap Ziemassvētkiem arvien noteiktāk sāka runāt, ka viņa pret boļševikiem nekaušoties. Šo rotu formēja Zemitāns, tas pats, kas vēlāk komandēja latviešu karaspēku Ziemeļvidzemē. Teica, ka daudzi šai rotā iestājoties tikai tādēļ, lai dabūtu ieročus rokā; pret ko šie ieroči tikšot griezti, tas izskaidrošoties vēlāk.

Decembra 28. vai 29.dienas rītā ap pulksten septiņiem sāka Rīgā rībēt lielgabalu šāvieni. Šauts tika no Daugavas puses. Granātas krita Suvorova ielā ap pareizticīgo semināru. Es steidzos turp, bet atdūros uz patruļām, kas nelaida tālāk. Uz ielām bija nostādīti ložmetēji arī ar stobriem uz semināra pusi. Ļaudīs gāja valodas, ka divas latviešu rotas esot sadumpojušās pret savu priekšniecību un Ulmaņa valdību; tās tagad tiekot no angļu kuģiem apšautas. Pēc kādiem 17 šāvieniem bombardēšana apklusa. Vēlāk izskaidrojās, ka, boļševikiem tuvojoties, tiešām viena rota bija atteikusies iet cīniņā pret tiem. Pie tam viņa liedzās atdot ieročus. Tomēr landesvēra vācu nodaļām izdevās viņu agri no rīta ielenkt. Pietika ar nedaudziem artilērijas šāvieniem, lai piespiestu viņus padoties. Viņi iznāca no savām kazarmām bez ieročiem, bet dziedādami: “Ar kaujas saucieniem uz lūpām.” Vēlāk sacelšanās barvežus notiesāja uz nāvi. Kādus trīs laikam nošāva. Bet boļševiki ienāca Rīgā pirms spriedums pie citiem bija izpildīts.
Šī nebija vienīgā reize, kur vācieši landesvēriieši paglāba Ulmaņa valdību. Sacelšanās gan bija apspiesta, bet līdz ar to arī attiecīgā rota izjukusi un izjukušas arī cerības, ka latvieši ar saviem spēkiem varēs aizkavēt boļševiku ienākšanu Rīgā.

Stučka jau 19.decembrī izlaida manifestu, kurā izsludināja padomju republiku un strādnieku diktātūru Latvijā.

Valdība sāka kravāties un teicās 2.janvārī pārceļamies uz Jelgavu. Jelgavā viņa gan vai nemaz nebija apstājusies, bet no turienes tūliņ devusies tālāk uz Liepāju. Tikai 29.decembrī viņa vēl paguva noslēgt ar vācu valdību līgumu, ka vācu karavīri, kas būs četras nedēļas piederējuši pie tādas karaspēka nodaļas, kura cīnās Latvijā pret boļševikiem, tiks uz viņu pieprasījumu uzņemti Latvijas pavalstniecībā. Baltijas muižniecība savukārt šiem pašiem kareivjiem bija apsolījusi pārdot zemi par to cenu, kāda pastāvēja Baltijā pirms kara. Ar šo līgumu Ulmaņa valdība cerēja piedabūt kādu daļu no vācu karaspēka uz cīņu pret boļševikiem. Vācu valdība savukārt gribēja šādā ceļā saviem bijušiem zaldātiem sagādāt zemi priekš kolonizēšanas. Šis ir tas līgums, no kura vēlāk izcēlās tik daudz sarežģījumu. Vācu aprindas vienmēr apgalvoja, ka Ulmanis esot apsolījis vācu brīvprātīgajiem Latvijā zemi, kamēr Ulmanis savukārt to noliedza. Patiesība pastāvēja iekš tam, ka zemi apsolīja Baltijas muižniecība; bet Ulmaņa valdība apsolīja šiem pašiem kareivjiem pavalstnieku tiesības, bez kurām viņiem nebūtu bijis atļauts zemi Latvijā pirkt. Līguma laušana no Ulmaņa puses pastāvēja iekš tam, ka viņa valdība uz Antantes vēlēšanos atteicās dot apsolītās pavalstnieku tiesības un caur to padarīja šiem kareivjiem par neiespējamu iegūt to zemi, ko muižniecība viņiem bija apsolījusi.
Izbeidzās šie sarežģījumi caur to, ka vācu valdība zem Antantes spiediena atteicās no 29.decembra līguma ar Latvijas valdību.

ZEM BOĻŠEVIKIEM
Otrā janvāra pievakarē atskrēja viens no maniem puisēniem pie manis atvadīties: esot jāejot projām uz Jelgavu. Izvaicājis, kā man satikt savus citus dēlus, aizgāju uz Aleksandra bulvāri, kur toreiz studentu rota bija ievietota. Pie attiecīgā nama durvīm bija liela burzma: nāca, gāja studenti savos baltajos puskažociņos, flintēm pār pleciem. Pie durvīm stāvēja pāra piekrautu vezumu. Pa starpām skan komanda pirmajam, otrajam posmam. Saukā vienu, otru biedri. Piederīgi atnākuši atvadīties. Citi taisās iet studentu rotai līdzi, paņēmuši flintes, stāv kā nokaunējušies savā pilsētnieku mētelī, vieglos apavos, varbūt tikai zobu suseklītis un cigāru kārba kabatā… Vienu dēlu satiku uz trepēm. Iedevu tam drusku naudas arī priekš viņa brāļiem, atvadījos, liku sveicināt. Augšā uzgājis, redzēju, ka sameklēt vienu vai otru vairs nav iespējams: piekaisīts viss ar salmiem un sienu, guļamās lāviņas izmētātas, flintes saslaistītas kaktos, patronas izkaisītas pa grīdu. Kāds man pazīstams oficieris, Markus Gailītis, dalīja flintes katram, kas gribēja ņemt. Arī man iedeva vienu, iebēra arī vēl pāra saujas patronu kabatā. Vēlāk gan šis pats oficieris, iecelts par valdības pilnvarnieku Ziemeļvidzemē, lika konfiscēt visu manu mantību. Par vienu flinti un sauju patronu tas ir gan tā kā par daudz. Bet vēl jau mūsu rēķins nav noslēgts.
Lejā nonācis, pārlaidu nevienādā luktura spīdumā vēlreiz skatu pār jaunajiem augumiem un sejiem, kas steigā un jaunības uzbudinājumā kustējās ap vezumiem un pa trotuāru un ielu, nodomāju, cik daudz tautas un vecāku cerību saistījās taisni ap šo pulciņu, tad uzmetu savu flinti plecos un pagriezos gar Vērmaņa dārzu uz tumšākām ielām.

Savus piederīgos es biju nometinājis strādnieku apdzīvotā apvidū, strādnieku dzīvoklī ar pusotras istabiņas, zināms, zem pieņemta vārda un uz svešiem dokumentiem. Pats sev noņēmu tuvumā līdzīgu dzīvoklīti zem citāda vārda, jo nevarēja paredzēt, cik sīki un nopietni boļševiki kontrolēs iedzīvotājus. Vēlāk gan izrādījās, ka strādnieku iecirkņos kontrole bija diezgan pavirša. Arī citādi ar visu dokumentu raibumu gāja pie boļševikiem šā un tā. Tā, par piemēru: man bija iespējams tikt par cietuma uzraugu centrālcietumā. Šo iespēju es neizlietoju tikai tādēļ, ka taupīju viņu tam brīdim, kad uzbrukums Rīgai jau būs sagatavots. Pagaidām, zināms, par to vēl nebija ko domāt.

Boļševiku priekšpulki, jātnieki, parādījās no Aleksandra gaisa tilta 3.janvāra pēcpusdienā. Viņu bija neliels pulciņš. Tie paši tad jādelēja pa visām ielām krustām un šķērsām, lai rādītos iedzīvotājiem. Dažiem bija skaisti zirgi, laikam jau Vidzemē “iemantoti”. Galvenos spēkus gaidīja ienākam no dienas uz dienu. Vislielākā gaidīšana bija svētdien, ja nemaldos, 5.janvārī. Žīdiņi bija izgājuši ar sarkaniem karogiem ienācējiem pretim. Aizgājuši līdz Ropažiem, bet bijis jānāk tukšā atpakaļ.

Vēlāk tomēr Rīgas ielās parādījās vairāk sarkanarmiešu, piepildījās arī dažas kazarmas. Stāstīja, ka sarkanarmiešiem bijusi apsolīta dzeramnauda par Valkas, Valmieras, Cēsu un Rīgas ieņemšanu, pavisam kopā kādi 800 rbļ. uz zaldātu. To tagad laikam zaldātiņi trieca nost. Kājām ejam viņus maz redzēja. Vienmēr viņi brauca klaigādami un dziedādami fūrmaņos, gan paši vien, gan kopā ar ielu meitām un citiem pazīstamiem. Vispārīgi – garastāvoklis uz ielām bija pacilāts. Kas no boļševikiem baidījās, tie visi bija nolīduši pie malas. Reti kur pamanīja kādu pilsoni vai viņa kundzi, apģērbušos visvecākā mētelī, klusām aizslīdam pa nomaļākām ielām. Stalti un ar pašsajūtu turpretim staigāja čalodami pa ielām it īpaši tie, kam bija kādi radinieki sarkanā armijā. Kam tādas laimes vēl nebija, tie centās savus vīriešus pierunāt uz iestāšanos. Un tiešām: kazarmas pildījās ar rekrūšiem. Vēlāk šī iestāšanās kāre tiecās uz miliciju, jo izrādījās, ka tur laupīšana un citāda “iedzīvošanās” bija ērtāka un ar mazāk briesmām savienota. Vispār jāatzīst, ka paši īstie sarkanarmieši laupīja diezgan maz. Ka viņi izdevību nelaida garām, to jau man pašam gadījās piedzīvot Kalsnavā. Bet te, Rīgā, viņiem tādas izdevības nebija. Vispirms jau viņi visi bija ar naudu bagātīgi apgādāti. Jāpiezīmē, ka tas no boļševiku puses bija veikls taktisks paņēmiens: laist savus zaldātus pilsētā, ar naudu apgādātus; tas viņiem pievilka daudz piekritēju. Otrkārt: dzīvokļu kratīšanas netika nodotas sarkanarmiešiem, bet vietējai milicijai, tā tad gan zaga un laupīja, ko nagi nesa, – atkal caur to daudzus pievilkdama savās rindās. Veikalu laupīšanas nenotika gandrīz nemaz, jo kārtību uz ielām palīdzēja uzturēt sarkanās armijas patruļas.

Kamēr boļševiki nodarbojās ar Rīgas pārvaldības saņemšanu, tikām vēl nebija sajūtama nekāda liela pārgrozība. Gan jau Stučka bija 19.decembrī izsludinājis Latviju par Krievijai draudzīgu, bet citādi patstāvīgu padomju republiku; tāpat bija atjaunota arī proletāriāta diktātūra; bet Rīgā šo vārdu īstā nozīme nāca saprotama un sajūtama tikai pāra nedēļas pēc boļševiku ienākšanas.

Jāatzīst, ka Rīgas pārvaldības pārkārtošana norisinājās diezgan ātri, – vismaz uz papīra un vajadzīgo iestāžu radīšanā. Šī pārkārtošanās notikās reizē no divām pusēm un pēc diviem principiem. Vispirms lieta iesākās no augšas pēc vecā birokrātijas principa. Ļeņins Stučku bija iecēlis par komisāru Latvijas lietās. Stučka iecēla sev par palīgiem komisārus priekš visām svarīgākām pārvaldīšanas nozarēm: financēm, drošībai, izglītībai, darbam, rūpniecībai, zemkopībai, tieslietām u.t.t., – pavisam kādus 15 vai vairāk, šie komisāri savukārt sadalīja savu darbu nodaļās, apakšnodaļās, sekcijās u.t.t., kurām katrai nolika priekšgalā darbinieku, līdz visa zemes pārvaldība bija ietverta šai birokrātijas tīklā.

Bet reizē ar to iesākās arī proletāriāta pašpārvaldības uzbūve no apakšas, pēc padomju sistēmas. Katras fabrikas, katra uzņēmuma strādnieki izvēlēja no sava vidus “padomi”, kura lai aizstāvētu viņu labumu un rīkotu viņus, būtu, tā sakot, viņu likumdevēju iestāde. Šī padome tad izvēlēja “izpildu komiteju”, kas viņas lēmumus lai izvestu dzīvē. Atsevišķie uzņēmumi bez tam apvienojās pēc arodiem plašākās savienībās, kuras radīja savas “padomes”, izvēlētas no atsevišķo uzņēmumu padomju delegātiem. Šās savienības savukārt atkal izvēlēja delegātus uz vēl plašāku apvienību padomju vēlēšanām. Tā tam vajadzēja iet līdz pašai augšai, līdz kamēr visas zemes strādniecības priekšstāvji būtu apvienoti vienā galvenā padomē, kura tad būtu Latvijas padomju republikas valdība. Ar Krievijas padomju republiku Latvija stāvētu sakarā caur saviem delegātiem, ko viņas galvenā padome sūtītu uz Krievijas padomju delegātu kongresu.

Kā lai nu turpmāk savienotu abus šos pārvaldīšanas principus: birokrātiskos komisārus no vienas puses un pašvaldības padomes no otras​ puses?

Teorijā lieta laikam bija domāta tā, ka ieceltie komisāri uzskatāmi tikai par nokārtošanas ierosinātājiem, veicinātājiem, organizētājiem un uzraugiem. Kolīdz attiecīgā nozarē būtu jau nodibinātas vajadzīgās padomes, tad tās pašas izvēlētu savai nozarei komisāru jeb citu tamlīdzīgu darbinieku, varbūt to pašu, kas līdz šim darbojies kā iecelts, bet varbūt arī citu.

Praksē tomēr lietas negāja tik gludi. Vispirms jau jāievēro, ka ieceltā, birokrātiskā komisāra rokās atradās diezgan liela vara. Viņš bija tas, kas sarīkoja un vadīja aģitāciju nozarē pēc sava prāta; viņa rokās atradās vajadzīgās naudas summas; viņš pieņēma ierēdņus. Šī pēdējā lieta bija toties svarīgāka, ka beigās, īstajam komūnismam iesākoties, gandrīz visa komunistu partija pastāvēja tikai no ierēdņiem vien … komunisms bija izvērties par birokrātijas oligarchiju. Bet no otras puses atkal padomju izcelšanās un pārveidošana bija tik maz ietverta noteikumos un tik viegli izvedama, un komisāra vieta bija tik vilinoša, ka uzņēmīgas sirdis tika taisni vilināt vilinātas, izsēdināt otru no tauku poda un iesēsties pašam vietā. Būtu padomju republika pie mums ilgāk pastāvējusi, tad tas laikam novestu pie lielām iekšējām cīņām; pasākumi jau bija manāmi. Uzvarētu, zināms, no sākuma birokrātiskais princips, lai arī uz ārieni tiktu iztaisīts tā, it kā komisāri tiek ievēlēti. Bet vēlāk cīņa norisinātos starp komūnistiem valdniekiem un starp strādniecību, kura nepagalam negribēja līst komūnā iekšā, – un tur tad iesāktos visas lietas sabrukums.

Rīgā tiktāl nemaz nenonāca. Bet tai laikmetā, par kuru patlaban runāju, viss bija tikai organizēšanas sākumā. Tur bija vajadzīgs tik daudz darbinieku, ka vietu atrada katrs, kas daudzmaz mācēja rakstīt un kam bija kāds krusttēvs sēdējis cietumā. Krievija deva Stučkam tik daudz naudas, ka ar algām visi bija apmierināti. Buržuju inteliģence sāka jau ar skaudību noskatīties uz visu to lejputriju, ko viņa vieglprātīgi bija palaidusi garām. Jau dažs labs sāka aptaujāties, kur varētu sadabūt strādnieku dziesmu tekstus … esot interesanti ar tādām lietām iepazīties. Sevišķu vērību boļševiki piegrieza aģitācijai. Mītiņus sarīkoja visur, kur tik bija plašākas telpas: biedrību namos, uz laukumiem, bet vismīļāk baznīcās. Runātāju viņiem gan nebija sevišķi daudz; tie paši vārdi atkārtojās arvien mītiņu programmās. Arī sevišķi labu runātāju nedzirdēja slavējam, kā, par piem., savā laikā slavēja Jāni Asaru. Par pašu Stučku, kurš arī uzstājās kā mītiņu runātājs, ļaudis pārnākuši domīgi grozīja galvu. Sāka izplatīties valodas, ka viņš kādas vecas kaites dēļ sākot jukt prātā, nevarot vairs uzturēt domu pavedienu un dažkārt izsakot gluži bērnišķīgas lietas. Turpretim no ievadrakstiem, ko Stučka rakstīja boļševiku galvenā orgānā “Cīņa”, šādas neskaidrības domās vēl nevarēja novērot. Pats viņa netiku dzirdējis runājam.

Kad ar runām vien vairs nevarēja ļaudis pievilkt, tad mītiņus sāka paplašināt ar koncertu. Ar to bija taisīts tilts mūsu māksliniekiem uz maizes kurvi pie boļševikiem. Mākslinieki uzreiz atrada, ka māksla esot bezpolītiska, citiem vārdiem: var piemēroties katrai politikai. Par mākslas komisāru bija iecelts Andrejs Upītis. Teātros tas gan raudzījās uz to, ka lai tiktu uzvestas tikai politiskas lugas, un, tā kā latviešiem politisku lugu rakstnieku vēl ir maz, tad iznāca, ka bija jāizrāda reizi no reizes paša Upīša lugas ar Raini piedevām. Bet mītiņu koncertos izvēle nebija tik stingra. Tā varēja gadīties, ka dažā baznīcā uz boļševiku mītiņu dziedāja arī manas dziesmas, – tās pašas, kuras Ulmaņa valdība neesot ļāvusi vairs pat krogū dziedāt.

Reizi no reizes sarīkoja arī lielus apkārtgājumus pa pilsētu ar karogiem un mūziku. Iemeslu tam ņēma dažādu: 9.janvārī, revolūcijas cīņā kritušo pārvešana uz Esplanādi un apglabāšana tur pie katedrāles (starp tiem arī gan pāra laupītājus, ko atrada uz ielas nošautus), 1.maiju u.t.t. Pie tam tika pilsēta greznota vai sarīkots cits kas, acīm uzskatāms.
Ja šī taktika – nodarbināt ļaužu prātus un neļaut viņiem vaļu apdomāties – tika izlietota ar nodomu, tad viņa bija jāatzīst par veikli izvestu. Ja turpretim paši lietas diriģenti ticēja šādā ceļā radīt kaut ko paliekamu, estētiskās jūtas un ētiskus spriedumus padziļinošu, tad – zināms – tas viss bija bērnišķīgu diletantu darbs. Teica, ka Rīgas izgreznošana uz 1.maiju izmaksājusi kādi pieci miljoni rubļu.

Bet es esmu aizsteidzies par tālu uz priekšu. boļševikiem ienākot, es paliku Rīgā ar divējādu nolūku: vispirms es gribēju saviem piederīgiem sagādāt pārtiku, ko iztikt līdz pavasarim; un, otrkārt, es gribēju pārliecināties, vai ir iespējams nodibināt partizānu pulciņus boļševikiem aiz muguras.

Pārtiku varēja sagādāt tikai uz laukiem. Tādēļ bija vēlreiz jābrauc turp. Pie tās pašas reizes gribēju nodibināt sakarus vēlākiem nolūkiem un apskatīties, kā un kur partizāni varētu vislabāk piemesties un darboties. Ieķīlāju savas Cēsu mājas, lai tiktu pie naudas. Sagādāju zirgus un pajūgus, arī drusku ieroču; bez tam aizrunātas tika vēl dažas kastes ar flintēm un municiju, apmēram kādiem 170 vīriem. Vienu daļu ieroču un munīcijas es glabāju pats; aizrunātos ieročus apsargāja boļševiki, paši tā nezinādami.

Mans nodoms gan bija braukt uz laukiem, kolīdz boļševiku fronte būs pārgājusi Rīgai pāri uz Kurzemi. Gribēju izmantot to laikmetu, kamēr vēl tiek vēlētas pagastos vietējās bezzemnieku padomes un pirms tās ir stājušās savā starpā sakaros. Jo vēlāk bija paredzama uzmanīgāka ceļu apsargāšana. Bet laiks aizgāja ar augšā minēto sagatavošanos, kādēļ varēju izbraukt tikai ap janvāra vidu. Līdzi man brauca ar otru zirgu kāda sieviete, kura teicās visus ceļus labi pārzinām. Viņa ilgus gadus bija nodarbojusies ar ēdamlietu uzpirkšanu uz laukiem.
No Rīgas izbraucām bez sevišķiem kavēkļiem. Bet verstes 20 ap Rīgu uz visiem lielākiem ceļiem bija apkārtējie pagasti nostādījuši miličus. To uzdevums galvenā kārtā gan likās pastāvam iekš tam, lai netiktu no Rīgas izvestas preces bez vajadzīgas atļaujas. Kādēļ bija norīkota šāda tirdzniecības aprobežošana, vēl tagad lāgā nezinu; varbūt tādēļ, ka bija nodomāta visu tirgotavu pārņemšana “tautas” rīcībā un īpašumā, un tagad negribēja pieļaut, ka dažas mantas jau pāriet privātīpašumā. Bet miliči uz ceļiem šo rīkojumu izpildīja ar lielu prieku. Kur atrada vezumā mantas bez atļaujas, tur tās konfiscēja. Kvītes pretim neizdeva. Tāpat arī bija izdots rīkojums, ka no laukiem nedrīkstēja ievest pilsētā pārtikas lietas bez bezzemnieku komitejas atļaujas. Cits tika konfiscēts. Atkal miličiem tas bija prieka pilns un ienesīgs darbs. Ko ar šo otru rīkojumu boļševiki domāja sasniegt arī skaidri neizprotu, ja negribu turēt viņus par tādiem bērniem, kas tā cerēja pazemināt pārtikas cenas un izskaust privāto tirdzniecību.


Īstais panākums pastāvēja iekš tam, ka gandrīz visa tirdzniecība starp laukiem un pilsētu pārgāja bezzemnieku komiteju locekļu vai viņu draugu privātā rīcībā. Jo neviens nevarēja nekādi kontrolēt, vai atļaujas, kas izdotas ar komitejas zēģeli un priekšnieka parakstu, tiešām arī ir izdotas ar bezzemnieku ziņu un piekrišanu. Kukuļošana uzziedēja; kas viss nāca preču cenai klāt.

Daži mantu ievedēji – spekulanti gan iegādājās ieročus, sataisījās lielos baros un nelaida miličus saviem vezumiem nemaz tuvumā.
Dažkārt tas izdevās; bet citu reiz iznāca apšaudīšanās pat uz Rīgas ielām. Citiem atkal bija zināmas visas vietas, kur stāv miliči, kā arī ceļi, pa kuriem apbraukt šām vietām apkārt. Dažu reizi gan nācās braukt ap 20 verstes līkumā; bet lieta atmaksājās. Uz vezuma varēja nopelnīt – skatoties uz to, kādas lietas veda – no divi līdz pieci tūkstoši.

Mēs nogriezāmies ap 16.versti aiz Rīgas no Rīgas Pleskavas šosejas pa meža ceļu. Bet tomēr pie kāda krogus, kur pār upīti bija tilts, mūs apturēja miliči. Mums nekādu izvedamu mantu ragavās nebija. Manu ieroču milicis neatrada; aptaustīja gan kabatas, bet neuzgāja īsto.

Pirmo nakti pārgulējām verstes piecdesmit no Rīgas. Izbraukuši bijām pēcpusdienā, tādēļ zirdziņiem ar vienu jūgumu un bez ēdināšanas tas gan iznāca pārāk tālu. Bet tas bija tas izpostītais apgabals ap Rīgu; tiešām tuvāk nebija, kur apmesties aukstā laikā. Nākamo nakti gulējām Vecpiebalgas Sila krogū. Tur sabrauca arī delegāti no bezzemnieku padomēm Kalsnavas apgabalā. Tie brauca patlaban uz Cēsīm uz kaut kādām plašākām vēlēšanām. No sākuma man vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, jo varēja starp viņiem kāds gadīties, kas mani pazītu arī bez bārdas. Bet par laimi – krodzinieks lielo istabu neapgaismoja; un ceļinieku pašu svecītes it kā pazuda ar savu liesmiņu tumsā. No tām varēja viegli izsargāties.

Bija tur Mārcienas delegāts Vaskis, kurš teicās piederam pie pašiem pirmajiem sociāldemokrātijas partijas biedriem tai apgabalā. Bija arī Bērzones delegāts, kāda saimnieka vai nomnieka dēls, cik varēja noprast. Bija arī citi. Es ar lielu interesi noklausījos viņu sarunās, vēlāk arī tajās iemaisīdamies. Sevišķi nopriecājos par dabiskām dāvanām, ar kādām Vaskis prata savas domas otram iedvest par viņa paša domām. Visi delegāti bija pret komūnismu, kura programmu pēc barvežu taktikas sapulcei vajadzēja pieņemt. Vaskis nopietni pūlējās aģitēt pret to, solīdamies ceļa biedriem, ka šis uzstādīšot tādus un tādus priekšlikumus balsošanai… tie bija domāti meņševiku garā un ne bez sava pamata. Bet vēlāk no laikrakstiem tomēr bija manāms, ka tālāk par Sila krogu šie priekšlikumi Stučkas valdībai 1919.gadā pie vēlākā Saeimas (senāk bruņniecības) nama Rīgā nebija tikuši. Tāpat arī skaidri bija izmanāms no Vaska runām, ka viņam stipri gribējās kāda lielāka amata. Vienumēr viņš uzsvēra to, ka amatos jāvēlot tie, kas visu revolūcijas atbildību taisījuši cauri un esot biedri jau no 1905.gada.

Visi šie delegāti bija bez augstākas izglītības. Tomēr tas, ko viņi runāja, bija no zināma stāvokļa tik lietišķs, ka man taisni žēl tika: tik skaistas dzirnavas maļ tukšā. Tas ir tāpat pie latviešiem, kā pie krieviem: viņi pazīst tikai konstruktīvu politiku, izdomātu, no zināmiem pamata teikumiem atvasinātu. Viņiem trūkst dzīves novērošanas un tiešo spēku kombinēšanas. Tādēļ bija jānāk žīdiem un tatāriem, lai radītu kompromisu starp politisku konstrukciju un tiešu spēku un apstākļu kombināciju: izvest a priori uzstādītu sistēmu, taktiski izlietojot visas dzīves varbūtības un viņas pozitīvos un vēl vairāk viņas negātīvos spēkus.

Pa ceļam es iegriezos šur un tur pie uzticamiem cilvēkiem, gan pazīstams, gan nepazīstams. Tomēr īstu sakaru tīklu nodibināt neizdevās. Ļaudis bija par daudz iebiedēti. Uz laukiem bija jau iesācies pilnīgs bezzemnieku diktātūras terrors. Interesanti bija noskatīties, kā šis terrors bija organizēts. Kā jau to pārstāstīju par Kalsnavu, tā arī šoreiz varu pagastos bija sagrābuši savās rokās nedaudzi cilvēki, pieci, seši, visaugstākais desmit. Bezzemnieku padomēm vairs nebija tās nozīmes kā pirmo reiz. Viss bija vairāk izvests uz komūnisma birokrātiju vai diktātūru. Pie tam daudzās vietās šie uzurpātori nebūt nebaudīja diezcik lielu uzticību pie bezzemniekiem, nemaz nerunājot par saimniekiem. Viņu vara nebūt nepastāvēja plašu aprindu piekrišanā.

Bet kas viņu varu darīja bīstamu, tie bija revolūcionārie tribūnāli. Gadu iepriekš to bija vēl maz. Viņu iespaids tādēļ bija gauss un reti manāms. Pie tam atsevišķām revolūcionārām komitejām nereti grūti nācās dabūt izraudzītos upurus pie tribūnāla. Tagad lieta bija nostādīta pamatīgāki. Revolūcionārie tribūnāli nu bija uz ātru roku ierīkoti Valkā, Alūksnē, Vecgulbenē, Madonā, Stukmaņos, Vecpiebalgā, Cēsīs, Rīgā, Valmierā, Limbažos. Turklāt pie šiem tribunāliem bija ierīkoti skrejoši milicijas pulciņi. Pagastu komitejas padeva uz tribūnālu tikai ziņu; no turienes tūliņ bija gūstītāji klāt un aizveda apsūdzēto. Daudzkārt cilvēks nozuda, ka nemaz nedabūja zināt, kas viņu apsūdzējis un par kādu vainu, jo sūdzētāja vai denuncētāja vārdu tribūnāli pa lielākai daļai turēja noslēptu. Visvairāk gadījās, ka sūdzētājs pats bija arī liecinieks; nereti savienojās vienā personā sūdzētājs, liecinieks un tiesnesis.

Tāds gadījums bija ar Tirzas mācītāju Ozoliņu. Viņa draudzē dzīvoja no vīra šķīrusies kāda kupraina sieviete, kura savu rūgtumu par dabas maitāto augumu izlēja politikā. Vāciešiem 1918.gada pavasarī Vidzemi ieņemot, viņa tika apcietināta. Viņas māte bija griezusies pie mācītāja Ozoliņa ar lūgumu, lai atsvabinot viņas meitu no apcietinājuma. Mācītājs bija atteicies iemaisīties šai lietā, pie tam vēl piebilzdams: “Nav jau nepelnīts.”

Vācieši aizgāja, kupraino sievieti atsvabināja. Tagad viņa kā politiski cietusi tika ievēlēta Vecgulbenes tribūnālā. Tūliņ no turienes nāca pavēle, apcietināt mācītāju Ozoliņu kā politisku nodevēju un kontrrevolūcionāru. Nāca vēl klāt Ozoliņa nesalaužamā daba un viņa ticība, ka boļševisms jāpārvar caur mocekļu ciešanām, – un viņa liktenis bija paredzams. Vienu no tiesnešiem vai miličiem-lieciniekiem (skaidri nezinu) viņš vēl smagi bija nokaitinājis, to bargi norādams, kad tas bija apgalvojis – mācītājs melojot. Viņu notiesāja uz vairāk gadu spaidu darbiem. Kādu laiku vēl dzirdēja, ka viņš strādā vienā vai otrā vietā; bet maija beigās atkāpdamies boļševiki viņu (tāpat kā Kalsnavas ārstu Zenteli) paņēma līdzi uz Krieviju; tālāk vairs nekā neesmu varējis par viņu saklausīt. Beidzamais, kas viņu bija redzējis, stāstīja, ka drēbes viņam bijušas stipri noplīsušas un pats novārdzis. Lai Dievs dod, ka viņa stiprā paļāvība uz mocekļa ciešanu spēku nestu savus augļus. Ozoliņš būtu varējis tikt vaļā arī ar naudas sodu, tas ir – atpirkties. Līdzīgi piedāvājumi viņam bija taisīti. Bet viņš tos atraidīja … nevienu kapeiku boļševiki no šā nedabūšot. Šī cīņa neesot ar naudu izcīnāma.

Citi, kuri jutās ne cīņā stāvoši, bet nelaimē krituši, izlietoja šo glābšanās ceļu. Tā cits no apkārtnes ļaudīm arī bija apcietināts par to, ka vācu okupācijas laikā bija ieņēmis kaut kādu amatu pagastā. Starp viņa tiesnešiem pie tribūnālā bija arī viens, kurš, senāk pie viņa kalpodams, bija viņam nozadzis zirgu, ticis pieķerts un nosēdējis divi gadi cietumā. Apcietinātais visvairāk baidījās no šī “tiesneša” atriebības. Bet iznāca citādi. Taisni šis zaglis bija nodevis savu balsi priekš vieglāka soda; bet tribūnāla priekšsēdētājs, kāds bijis fabrikas strādnieks Lācis, ar skaidri izteiktām sadista tieksmēm, pastāvējis uz nāves sodu. Izmisumā tad notiesātā radi no visām pusēm ziedoja savu mantu, lai sadabūtu naudu, ko piekukuļot tiesnešus. Ar 5000 rbļ. tas viņiem arī izdevās.

Turpretim par kādu citu Tirzas saimnieku, vienu no strādīgākiem cilvēkiem, kādus vien es esmu pazinis, pat nevarēja izzināt, kādēļ viņš apcietināts. Reizes divas viņa sirmā, vecā māte (viņš bija neprecējies) tam vēl sūtīja pārtiku uz Vecgulbeni; bet trešo reizi jau bija pateikts, ka nu vairs nevajagot. Pēc boļševiku aizbēgšanas viņu atrada kopā ar astoņiem citiem izģērbtu un sekli ieraktu purvainā parka stūrī. Stāstīja, ka drēbes notiesātiem noņēmuši jau cietuma telpās un tad viņus puskailus dzinuši caur parku, pie kam tad parka attālākā stūrī no muguras puses nošāvuši…
Ļaudis domāja, ka šo tirzmaliešu saimnieku Bēci pazudinājuši divi Tirzas bezzemnieku vadoņi tādēļ, ka Bēcim nejauši bija gadījies redzēt, ka šie divi 1905.gadā nodedzinājuši Tirzas muižas šķūni. Visas šīs lietas norisinājās taisni tai laikā, kad es apceļoju šo apgabalu, savas senākās dzimtenes apkārtni.

Es biju rēķinājis, ka visa šī varmācība un netaisnība būs ļaudis saniknojusi līdz asinīm, ka tur man viegli nāksies sastādīt no apcietināto tuviniekiem pulciņu, kas atsvabinātu cietumniekus un apcietinātu tribunālu, kā arī apkārtnes revolūcionārās komitejas. Bet es stipri vīlos. Kad iesāku valodas vadīt uz to pusi, tad gan daži atsaucās: kaut būtu bijuši tikai ieroči! Bet, kad piesolīju ieročus, tad nobīdīja cits uz cita: tas esot solījies piedalīties un tas…

Cik ļoti pagastu saimnieki caur revolūcionāro tribūnālu bija iebaidīti, tam šāds piemērs: nelielā pagastā revolucionārā komiteja 120 pagasta saimniekiem uzlika maksāt 100 000 rubļu, un nedaudzās dienās tas bija samaksāts. Vēl viens ļoti taupīgs saimnieks, kuram sieva vēl taupīgāka, bija lūkojis izlocīties ar to, ka neesot naudas. Bet, kad sabraukuši gūstītāji, sasējuši viņu un gribējuši celt ragavās, tad viņš nācis pie citādas pārlikšanas. Un, kad sievai vēl bijis grūti izvēlēties starp vīru un naudu (kādiem 2000 rbļ.), tad vīrs skubinājis viņu: “Siev’ tais’ lietu, tais’ lietu! Tie nav joki!…” Tāpat arī kaimiņu pagastā Lizumā saimnieki nemaz neļāva lietai nonākt līdz tribūnālam, bet katrs maksāja vietējai komitejai, cik tā prasīja. Sodi tur grozījās no 500 līdz 25 000 rbļ. Vietējai komitejai arī tā bija patīkamāk, kad tik smuka naudiņa nebija jālaiž tribūnāla kasē. Gan nāca no centrālajām iestādēm rīkojums, kas vietējām komitejām aizliedza pašām pēc sava atzinuma uzlikt sodus. Bet neviens uz to neklausījās. Tā lieta bija grēka vērts. Un žēloties neviens negāja, jo zināja, ka pie tribūnāla nebūs lētāk.

Ar dažiem pulciņiem gan izdevās nodibināt tiešus vai netiešus sakarus; vienam no tiem bija pat savs ložmetējs. Tikai praktiski izlietot šos sakarus man vairs neiznāca. Bet pa lielākai daļai saimnieki bija tiktāl iebiedēti, ka neuzdrošinājās apsolīt manus ļaudis izvadāt uz vajadzīgām vietām. Mans nodoms bija partizānu uzbrukumus taisīt tikai tur, kur uzbrucējus neviens nepazīst. Bet tad vajadzēja viņus pa nakti aizvest verstes 20 vai 30 tālu un atkal no uzbrukuma vietas projām. To saimnieki neuzdrošinājās tādēļ, ka šie tādus izbraukumus no saviem bezzemniekiem nekādi nevarot noslēpt. Ka viņiem bija pilnīga taisnība, to pieredzēju vēlāk. Pavasarī tirzmaliešu jaunākie saimnieki bija sataisījušies iet krauklēniešiem palīgā. Bet viņus nodeva kāds pusgraudnieks vai rentnieks, kurš tā cerēja iemantot sava saimnieka mājas.

Lietu tā vispusīgi apskatījis un pārdomājis, es nācu pie pārliecības, ka partizānu karš būtu katrā ziņā ass līdzeklis pret boļševiku terroru, pie tam arī ne pārāk grūti izlietojams. Bet šādu karu nevar vest ļaudis, kam jādzīvo uz vietas un kopā ar bezzemniekiem; partizānus nedrīkst pazīt, nedrīkst zināt, kur viņi atrodas un kas viņiem palīdz. Kam manta vai māja, katru brīdi boļševikiem sasniedzama vai paņemama, tie partizānu karam neder, pirms šo mantu nav zaudējuši. Ja lieliniecisms vēlreiz nāktu pār Latviju, tad partizānu karš bez šaubām uzliesmotu. Tikai gan pēc citādas metodes nekā šinī pavasarī.

Malienu apbraukājis, es iegriezos arī dziļāk vidienā, apmeklēju tur dažus ļaudis un devos tad uz Kalsnavas pusi. Ceļā es biju iegādājis arī dažus pārtikas līdzekļus priekš piederīgiem un cerēju tos Kalsnavā papildināt. Mums mācītājmuižā bija dažs kas noslēpts, ko nezinātājs viegli nevarēja atrast. Pulkstenis bija tā ap deviņi, kad mēs iebraucām Kalsnavas mācītāja muižas mežiņā. Zirgus noslēpām grantsbedrē. Mana līdzbraucēja palika pie zirgiem; es gāju izpētīt, vai mana māsa vēl ir manā dzīvoklī. Par dienestniecēm varēju būt puslīdz drošs; bet varēja būt, ka bija nometušies mācītāja dzīvoklī kādi sveši ļaudis. Nogāju pa ceļu mācītājmuižai garām un tad līdu gar dārza malu atpakaļ uz savu dzīvokli. Aiz krūmājiem ilgi izgaidījos, vai nemanīšu kādu staigājam, bet viss bija klusu. Tad gribēju iet klaudzināt pie tā loga, aiz kura māsa gulēja. Bet ieraudzīju caur dārzu gar māju sniegā iemītu celiņu. Tas mani pārsteidza, jo pa to pusi mājai nevienam nevarēja iznākt nekāda staigāšana, ja mūsu saimniecībā parastā kārtība nebija pārgrozīta. Paskatījos tālāk: šādu celiņu varēja iemīt, ja būtu smēluši ūdeni no dārza avotiņa; bet uz to pusi viņš neaizgriezās. Tāpat šo celiņu varēja iemīt, ja būtu sākuši mūsu dzīvoklī staigāt pa dārza verandu, kur stikla durvis pa ziemu stāvēja aizsprostotas. Bet uz verandu neviens nebija gājis. Tādēļ celiņam vajadzēja iet ap māju apkārt. Tas lika spriest, ka māja tiek apvaktēta.

Noklausījies un nekāda trokšņa nekur nejuzdams, sagatavoju revolveri šaušanai un aizlīdu līdz verandai. Tur no verandas varēja mūsu dzīvokļa zālē ieskatīties pa logu un pa stikla durvīm. Bez tam stikla durvis nebija aizslēdzamas; pa nakti viņām mēdzām aizlikt no iekšas dzelzs kārti priekšā. Vienai rūtei tur stūris bija izplīsis, ar papīru aizlipināts, jo stikla vairs nevarēja dabūt. Es nu rēķināju apskatīties, vai zālē neviena nav. Tad es varēju atbīdīt no izplīsušās vietas stiklu, atcelt aizliekamo kārti, atvērt durvis un tā iekļūt savā dzīvoklī. Bet, tikko es verandu biju sasniedzis, kad izdzirdu pa ceļu kādu braucam. Troksnis tuvojās un beigās apklusa aiz mūsu klēts. Klētsdurvis, kā garām iedams manīju, bija aizslēgtas divām atslēgām. Tātad mūsu labībai un dažādām citām mantām tur vēl vajadzēja būt iekšā. Es panācos atpakaļ, lai varētu pārskatīt pagalmiņu klētspriekšā, jo man ienāca prātā, ka kādi zinātāji grib – varbūt kopā ar vietējiem ļaudīm – pa nakti izvest labību no klēts. Tos es tad nodomāju iesprostot klētī, kolīdz viņi tur būs sagājuši. Bet nemanīju it nekā cita, tikai kāda sieviete pienāca pie draudzes uzgaidāmās istabas durvīm, kaut ko sarunājās un iegāja iekšā. Melns šunelis palika pie durvīm.

Es klusu gāju uz verandu, bet šunelis bija sadzirdējis manus soļus un neganti sāka riet. Tikko dabūju verandā aizrauties aiz stūra, kas bija apaudzis ar meža vīnu. Gaidīju, kas notiks tālāk. Šunelis rēja kādas desmit līdz piecpadsmit minūtes, bet palika turpat mājas galā, nepanākdams ap stūri uz verandas pusi. Mājā viss palika klusu. Beigās apklusa arī šunelis.

Nu es piegāju pie zāles stikla durvīm. Mēness pa reizei atspīdēja, kādēļ viņa atblāzmā mazu drusku varēja ko novērot. Izrādījās, ka aiz stikla durvīm bija nolikti puķu soliņi, tā ka bija maz cerības, tos ar durvīm nobīdīt pie malas. Bez tam aiz zāles, ēdamā istabā, spīdēja uguns. Kāds tur piecēlās un smagiem soļiem nāca uz zāles pusi. Es aizrāvos aiz sienas, bet skaidri varēju dzirdēt, ka staigātājs ir vīrietis smagos vīrieša zābakos. Nu man vairs nebija cerības iekļūt nepamanītam dzīvoklī.

Aizgāju atpakaļ uz mežu. Savu līdzbraucēju aizsūtīju uz kaimiņu mājām it kā ceļu izprasīt uz mācītājmuižu. Pie tam viņa varētu arī izzināt, vai mana māsa vēl ir tur.

Līdzbraucēja atnāca ar ziņu, ka mana māsa gan vēl esot mācītājmuižā, bet mans dzīvoklis tiekot no trim vīriem apsargāts; šovakar teikušies likt četrus. Tur nu man vairs nebija nekādas iespējas no mājas izvest kaut kādu pārtiku. Tādēļ nospriedām mazu brītiņu vēl atpūtināt zirgus, tad braukt tālāk un tuvējā Virskas krogū tos paēdināt.

Pa tam bija pienākusi jau pusnakts un sacēlies ļoti nejauks un auksts vējš. Izrādījās, ka Virskas krogū ceļiniekiem vairs piemešanās nav. Iznāca ārā uz manas līdzbraucējas klaudzināšanu arī krodzinieka brālis, senākais Kalsnavas pagasta rakstvedis, un lūkoja mūs pārliecināt, ka nekādi nevarot laist mūs stadulā. Zirdziņi gan mums bija sasegti, tomēr man bija bail, ka viņš neieskatās manā ķēvē. Runāt arī nedrīkstēju, jo no balss viņš mani uzreiz būtu pazinis. Tomēr doties pazīstams viņam negribēju; caur to es viņu būtu gāzis nevajadzīgās briesmās. Tā viņš mani aizraidīja no savām durvīm aukstā ziemas naktī, pats tā nemaz nezinādams.

Braucām tālāk caur vestēniešiem, bet samaldījāmies. Beidzot uz rīta pusi bija jāiegriežas kādās mājās netāl no ezera, atpūsties un prasīt ceļa. Tur uzdevāmies par pārtikas pircējiem no Rīgas. Saimniekiem bija aizliegts pārtiku pārdot; tomēr mana līdzbraucēja kaut ko nopirka. Par laimi, ļaudis manis nepazina, kaut gan runāja par manu darbu un likteni.

Pa dienu nācās vēl šur tur iegriezties, bet arī dažā vietā ņemt lielu līkumu, lai izvairītos no tām vietām, kur miliči stāvēja uz ceļa. Pa Ērgļu kalniem tas nebija viegli. Dažureiz zirdziņi iegrima sniegā līdz ausīm. Pa nakti mana līdzbraucēja ar zirgiem gulēja Ērgļu krogū, es ievācu tikām ziņas.

Bet pats visvārīgākais pēc Kalsnavas mums vēl stāvēja priekšā: iebraukt atpakaļ Rīgā caur miliču kordonu. Mums bija jābrauc pār Kangariem, tas ir – pār smilšu kāpu, caur plašiem purviem, kur nevar nogriezties nedz pa labi, nedz pa kreisi. Šī vieta no senseniem laikiem tiek Vidzemē piedaudzināta kā laupītāju miteklis, kas tur uzglūnēja ceļiniekiem, kad tie ar naudu un dažādām mantām brauca no Rīgas mājās. Šoreiz laupītāju tur gan nebija; bet lieta tomēr nestāvēja labāk. Ropažnieku revolūcionārā komiteja tur bija nolikusi miliču posteņus, kuri apturēja un izkratīja katru braucēju un atņēma pārtiku, uz kuru nebija izdota ievedamā atļauja. Ropažu apgabals piederēja pie izpostītajiem. Ļaudis tur tiešām cieta trūkumu. Tādēļ miliči sevišķi rūpīgi uzmanīja ceļu, lai kaut ko iegūtu.

Mana līdzbraucēja teicās zinām ceļu, kā varot apbraukt miličiem garām. Tādēļ man bija jāatļaujas viņas vadīšanai. Sataisījāmies kopā vēl ar citiem pārtikas kontrabandistiem, jauniem zaļokšņiem cilvēkiem no krauklēniešiem, un braucām.

Kādā krogū dzērām tēju. Tur es varēju noklausīties, kā krauklēnieši sprieda par savu turpmāko ceļu, kā arī par savu veikalu vispārīgi. Tur tika pārrunātas tik daudz varbūtības, kā iekrist grūtībās un kā no tām izbēgt; tik daudz apķērības, ātras izšķiršanās un drosmes bija dzirdams no viņu savstarpējiem stāstiem, ka man neviļus uzmācās jautājums: vai sakarā ar šādu pārtikas kontrabandu nebūtu vieglāk iespējams nodibināt partizānu pulciņus nekā tos sastādīt no iebiedētiem, izmisušiem ļaudīm?

Zirgi krauklēniešiem bija labāki nekā mums, tādēļ viņi aizsteidzās mums priekšā. Bet, kad pārbraucām pār Kangariem, tad viņus līdz ar daudziem citiem atradām uz ceļa pie kāda krogus. Zirgi bija tikai kā izlikšanās pēc pagriezti uz krogus pusi, bet varēja noprast, ka visi braucēji kaut ko gaidīja, lai uz pirmo rīkojumu dotos atkal ceļā. No otras puses pa ceļu tuvojās krogum divi vīrieši, kurus es noturēju par miličiem un to arī teicu savai līdzbraucējai. Es gribēju griezt arī mūsu zirgus pie krogus; bet mana līdzbraucēja uzsauca, lai braucu tik uz priekšu, un tā tad mēs vēl turpat pie krogus iebraucām taisni miličiem nagos.

Varbūt, ka manas vadones aprēķins pastāvēja iekš tam, ka miliči gribēs apskatīt lielo vezumu rindu pie krogus, kuros tiešām bija iekšā daudz mantas, kā to noskatījāmies, kad vedēji savu mantu mežā pārkravāja un labāk noslēpa. Mūsu niecīgos vezumiņus tādā gadījumā viņi varbūt vieglāk laistu cauri. Tādēļ viņa pastāvēja uz to: šai neesot daudz vaļas kavēties; ja gribot – lai nākot līdzi. Miliči tā kā drusku uzskaitās; vezumnieki vēl piebikstīja: mums esot visādu mantu pilni vezumi … un tā miliči tiešām atstāja daudzus vezumus neizkratītus, bet nāca kopā ar mums atpakaļ uz savu pieņemšanas vietu, kādu pusizpostītu muiželi. Laikam viņi cerēja, ka citi vezumnieki tiem tomēr garām netiks.

Mums lika Kangarmuižā nojūgt zirgus; pašiem ierādīja kādā tukšā kambarī gulēšanu. Es tīšām negribēju tur gulēt, bet paliku pie zirgiem, cerēdams nolūkot brīdi, kad varēs laisties lapās. Miličus pie tam allaž paturēju notālēm acīs.

Tie staigāja pa ceļu uz priekšu un atpakaļ, palika dažu reiz arī ilgi projām … laikam aizstaigāja līdz krogum atpakaļ. Es tikām izskatīju visu muižiņas apkārtni. Gar izpostīto kūti mēs būtu ļoti viegli varējuši izbraukt no pagalma un tad aiz kūts lejas gala uzgriezties uz lielceļa. Bet mana līdzbraucēja par to negribēja ne dzirdēt: valdīšanai nedrīkstot būt nepaklausīgs. Kad mēs bēgšot un mūs noķeršot, ielikšot vēl cietumā. Domāju pat bēgt viens pats, bet atkal bija bailes, ka līdzbraucēja savā paklausībā pret valdīšanu neiet par tālu un neizstāsta, kas es īstenībā esmu. Viņa zināja arī, kur dzīvo mani piederīgie Rīgā. Pa tam miliči atkal atnāca. Drīz piebrauca arī pārtikas kontrabandisti cits pēc cita, pārrunāja pāra vārdus ar miličiem un brauca netraucēti tālāk. Laikam jau bija savu muitu nomaksājuši. Tad miliči iegāja apsildīties kādā ēkā otrā pusē ceļam. Es uzstāvēju, ka jāsajūdz zirgi. To izdarījām, un būtu varējuši arī tagad vēl aizbraukt; bet nu manai līdzbraucējai bija jāiet uz aku pēc ūdens, ko dzirdīt zirgus. Aka bija taisni pretī tai ēkai, kur sildījās miliči. Pie tam tur pagalmā bija nejauks suns; tas gāza vai visu Kangarmuižiņu apkārt. Iznāca miliči, atnāca mūs apskatīt un tad, zināms, no bēgšanas vairs nebija ko domāt.

Aizveda mūs uz Ropažu pagastmāju. Tur pulcējās sievieši un vecīši dēļ pārtikas un pukojās par “kungiem”, kas nevarot vien izgulēties. Iznāca sievām arī sabāršanās. Viena tur varen gribēja uzkundzēties, bet citas bruka viņai virsū kā vārnas vanadzenei: vai tādēļ, ka šai dēls komitejā, nu šī arī gribot pār visu pagastu valdīt? Mums zirgiem vairs nebij barības. Iedeva sapuvušu sienu, kas bija palicis te no tā, ko pagasts savedis priekš boļševiku armijas zirgiem; mūsējie tā neēda. Pēc ilgas gaidīšanas, tā apmēram uz vakara pusi, ņēma arī mūs priekšā. Zināms, mēs arī no turienes vēl būtu varējuši aizbēgt, jo neviens no sākuma nezināja, kādēļ mēs tur pie sētas stāvam. Bet mana pavadone stāstīja katram, kas gāja pār pagalmu, cik nevainīga viņa te atvesta; un tā drīz zināja viss pagasts, ka mēs esam apcietināti. Tad vairs aizbēgt nevarēja.
Tikai to gan tad norunājām, sak’, lai mana līdzbraucēja uzdod visu to pārtiku par savu; es būšu tikai par maksu pieņemts braucējs, viņai citādi svešs. Jo man bija jāsargās, ka nesāk revidēt manas kabatas un mani iztaujāt par maniem tuvākiem apstākļiem. Ja tur mums valodas nesakristu, tad es viegli varēju iegāzties. Es gribēju ar savu līdzbraucēju pārrunāt arī to, kā lai viņa izskaidro savu vedamo. It īpaši es liku svaru uz to, ka man par braukšanu maksa nosolīta ne naudā, bet auzās. Tā es cerēju glābt – kā īsts proletārietis – priekš saviem zirgiem daļu no auzām. Priekš nodomātām ekspedīcijām man Rīgā bija iegādāti trīs zirgi, un tiem sāgādāt barību nācās grūti.

Bet mana līdzbraucēja slēpa no manis savu aizstāvēšanās plānu, laikam gribēja mani pārsteigt ar viņas ģeniālitāti. Diemžēl, pārsteigums iznāca gan, bet uz otru pusi. Viņa izskaidroja komitejai, ka esot bijusi Tirzas pagastā un tur saņēmusi no pagasta pārtiku priekš kādiem sešiem pagasta nespējniekiem, kas dzīvojot Rīgā pie radiem. Bez tam šo nespējnieku radi esot šo to priekš viņiem iedevuši līdz. Bet nu iznāca trīs nelaimes: pirmkārt – pēc boļševiku noteikumiem pagastam vairs nebija jāgādā par tiem nespējniekiem, kas dzīvoja Rīgā; otrkārt: ja pārtika nāktu no pagasta, tad pagasta komiteja būtu devusi vajadzīgo pavadrakstu līdzi, un treškārt: vai tad tie nespējnieki auzas ēdot?

Tad viņa grozīja savus izteikumus un apgalvoja, ka labību esot pirkusi priekš kāda Ropažu saimnieka sēklai. Bet komiteja uz šo saimnieku neturēja labu prātu un sāka pratināt, vai arī tas neesot spekulants? Lai parādot pati arī savu pasi. Tā bija gluži raiba no uzrakstiem, ka tad un atkal tad izdota atļauja no Rīgas izbraukt. To komiteja uzskatīja par pilnīgu pierādījumu, ka pases īpašniece nodarbojas ar spekulāciju… Lieta grima arvien dziļāk purvā. Tad mana līdzbraucēja darīja to prātīgāko, kas bija iespējams: atteicās uz tālākiem jautājumiem atbildēt. Nu viens no komitejas locekļiem, Valdmanis vārdā, sāka izvaicāšanu novadīt uz politisko lauku: kāds tad Rīgā tagad esot karaspēks, sarkanais vai baltais? Un kurš esot labāks? Tur tad apmulsinātā sieviete atkal tika atpakaļ pie savas parastās apķērības un atbildēja, ka šī neesot redzējusi ne sarkanu, ne baltu zaldātiņu; visi tādi paši pelēki vien esot, un visi esot labi. Klātesošie sāka smieties, un arī komitejai bija jau apnicis ķircināties kā kaķim ar peli. Izbēra mūsu labību, atņēma visas auzas un daļu no miežiem, un tad palaida.

Es paliku nenopratināts un neizkratīts. Bet Rīgā pārvedu pārtikas diezgan maz. Nu ķēros par jaunu pie partizānu meklēšanas. Bet panākumi bija mazi… Domāju, ka tie oficieri, kuri bija spiesti Rīgā slēpties no boļševikiem un dzīvot uz svešām pasēm, sak’, tie labprāt piedalīsies ekspedīcijās. Visvairāk mani kairināja uzbrukums Vecgulbenes tribūnālam, kur man vajadzīgās ziņas visas jau bija savāktas. Bet kolīdz lieta tika nopietna, tā dalībnieku skaits palika arvien mazāks. Beidzot sapratu, ka partizānus nebūs iespējams agrāk sapulcināt, pirms nebūs fronte atkal tuvumā. Tādā gadījumā arī Rīgā drīzāk varēja cerēt uz kaut kādu organizēšanos.

Bez tam mums bija neizprotams, kādēļ valdība kavējās boļševikiem uzbrukt, jo to spēks izrādījās visai vājš. To visu apcerēdams, nolēmu papriekš doties pāri pār fronti uz Liepāju, lai tur izliktu, cik maz boļševikiem spēka un ka piekrišana viņiem iet mazumā; tad tur norunāt, uz kuru laiku apmēram varētu sagaidīt uzbrukumu, un tad atgriezties atpakaļ uz Rīgu un Vidzemi, lai uz to pašu laiku sarīkotu jukas boļševikiem aizmugurē. Ka šai lietai jānotiek līdz marta beigām, to es turēju tādēļ par vajadzīgu, lai zemturiem neizputētu nākamais saimniecības gads. boļševiki ar savu komūnismu būtu lauksaimniecību stipri kavējuši un postījuši; un pēc sējas laika to vairs nevarētu griezt par labu. Bet arī vēl cits iemesls spieda skubināties ar uzbrukumu. boļševiki visur pūlējās organizēt sarkano armiju. Milicija, kas no sākuma bija domāta policijas uzdevumiem, tika arvien vairāk apmācīta un ievilkta armijā. Tāpat bija izsludināta mobilizācija. Un visbeidzot: pārtikas trūkums tika arvien asāks, īpaši starp tiem garīga darba strādniekiem, kas negribēja iestāties boļševiku dienestā. Man ir zināmas senāk turīgas familijas, kas tagad kā lielu gārdumu uz svētkiem cepa pīrāgus no kafijas biezumiem un kartupeļu mizām. Pats tiku redzējis, ka glīti ģērbušies cilvēki uz ielas salasīja putraimus un kāpostlapas, kad kādam bija apgāzies ēdiena trauciņš.


Sāka arī tribūnāli strādāt vienmēr rosīgāk. Rīgā tomēr, kā par brīnumu, no sākuma nāves spriedumu bija maz. Tie sākās vēlāk, kad nāca pie varas Beika, Berģis un citi no Amerikas pārnākuši zvēri cilvēku sejā. Nezinu, kā tas nācās: vai priekš aģitācijas vairs netika izdots tik daudz līdzekļu, vai cilvēki sāka no pirmā pārsteiguma atjēgties un pārdomāt, katrā ziņā sajūsma par boļševismu pie strādniekiem atkritās ļoti drīz. Ļeņins – un tamlīdzi arī Stučka – bija izsludinājis strādniecības diktātūru. Varbūt, ka no sākuma viņi paši ticēja šai formulai.

Steidzīgā attīstībā lietas nonāca savā dabiskā stāvoklī. Drīz radās divas jaunas priviliģēto šķiras: sarkanā armija un komūnistiskā birokrātija. Tām pretim stāvēja viena helotu (vergi zemkopji) un vergu šķira: bijušie buržuji. Starp jaunajiem aristokrātiem un jaunajiem vergiem vidū stāvēja īstā strādniecība, īstā strādniecība nebija un nevarēja būt nekas vairāk, kā liela balsojamā mašīna, kuru uzvilka komisāri pēc sava prāta. No strādniecības izauga vai viņai piemērojās jaunā aristokrātija. Bet iekšķīgi viņa no strādniecības bija un palika šķirta, lai arī savos uzsaukumos un laikrakstos viņa nez kā dievojās, ka esot kauls no strādniecības kaula un miesa no strādniecības miesas.

Ja jau ir kāds nekāds pamats vēsturiskajam materiālismam, ka cilvēka domāšanas kārtību un pasaules uzskatu veidojot un noteicot viņa nodarbošanās un ārējie apstākļi, tad te tam jo skaidri vajadzēja parādīties: armijas un birokrātijas nodarbošanās un ārējie apstākļi taču arī atšķīrās no strādniecības tā visā darbā, kā jo sevišķi materiālos apstākļos. Lieta vispirms bija tā, ka boļševiki varēja darbu dot vienīgi garīga darba strādniekiem, bet nespēja, pie labākās gribas, nedz atjaunot, nedz no jauna noorganizēt fizisko darbu. Garīgā darba strādnieki saplūda neskaitāmās kancelejās un tika labi atalgoti, dabūja arī labāku pārtiku. Bet ierēdņu bars tikai pa daļai salasījās no maz izglītotās strādniecības. Kas vien prata rakstīt un rēķināt, tas no turienes tika izņemts. Bet vislielajam strādnieku vairumam bija jāpaliek sāņš un jānoskatās, kā kancelejās pa pakaļdurvtiņām salīda ienīsto buržuju inteliģence.

Vienkāršiem strādniekiem, turpretim, – ja tie nevarēja vai negribēja iestāties sarkanā armijā – iesākās staigāšana no vienas komitejas pie otras. Izstāvējās rindā pie vienas kancelejas dienas divas trīs, tad dabūja zināt, ka iepriekš “jāreģistrējas” citur. Izstāvējies atkal dažas dienas pie norādītā biroja, tad dabūji zināt, ka iepriekš jāiestājas arodnieciskā biedrībā. Gaidīji savu kārtu arodnieciskās biedrības birojā; tur beidzot noskaidrojās, ka pa starpām priekš tavas speciālitātes nodibinājusies jauna arodnieciska biedrība un ir jāiet tur. Ja tad nu beidzot pēc nedēļu gaidīšanas biji pareizā arodnieciskā biedrībā ierakstīts, tad bija atkal visi tie paši biroji par jaunu jāiet cauri, katrā jāpierakstās un jāizņem apliecība, līdz tad nonāci pie darba biržas. Tur tevi tad pierakstīja un teica, lai gaidi, kamēr gadīsies darbs. Zināms, šim “darbam” tad neviens vairs neticēja.


Es šo “kārtību” izstudēju kā “smagais vezumnieks”; bet līdz 10.februārim vēl cauri netiku. Manai sievai un bērniem, kuri palika Rīgā, bija gājis vēl raibāk. Līdz 20.maijam arī viņu lietas vēl nebij nokārtotas, kaut gan īpaši mana meita par visu vari gribēja tikt strādniekos. Kavēšanās pie tam cēlās ne tādēļ, it kā kādam būtu aizdomas pret mums; mūs tiešām uzskatīja par strādniekiem. Vienīgais, kur vēl varēja šad un tad darbu dabūt, bija sniega tīrīšana un tranšeju rakšana. Bet tad varat arī iedomāties, kāda bija sajūta strādniekos, kas sala pusapģērbti aukstā vējā uz klaja lauka, pret tiem komūnistiem, kas sēdēja siltā istabā un ņēma augstu algu! Un ja stundu vai divas stundas noklausījies, rindā stāvēdams, ko runāja īstā strādniecība par kancelejas ierēdņiem, tad skaidri varēja saprast, ka te pamazām veras starp divām šķirām daudz dziļāks bezdibenis nekā tas, kas pastāvēja starp cara birokrātiju un zemāko strādniecību. Jo tām abām toreiz iznāca diezgan reta kopā sanākšana. Vienīgais arods, kur uz pavasari darba būtu diezgan, bija zemkopība. Bet pilsētniekus dabūt atpakaļ uz laukiem pie zemkopības nav iespējams; un lauku strādniekus komūnisti saniknoja ar savu “komūnu”, kurā latviešu strādnieki ne pagalam negribēja līst.

Savas praktiskās komunisma birokrātijas studijas dzīdams, no biroja uz biroju iedams un rindā stāvēdams, es papūlējos arī uzstādīt mazu statistiku par strādniecības garastāvokli. To darīju tādā ziņā, ka neuzkrītošā kārtā izaicināju klātesošos uz izrunāšanos par jauno politikas virzienu un viņa labām un ļaunām pusēm, un tad skaitīju, cik runā komūnismam par labu un cik viņu nosoda. Ja tā četrās piecās vietās bija izdarīta skaitīšana, tad caurmēra skaitlis bija puslīdz droši nosakāms. Ap 5.februāri lietas stāvēja tā, ka pret komūnismu bija apmēram 75% un priekš viņa 25% no īstās strādniecības, kas meklēja darbu.

Otra sakne strādnieku īgnumam pret komūnismu bija tā, ka laupījumu no sakautās buržuāzijas sagrāba tikai armija un birokrātija. Strādniecībai atmeta tikai pavisam niecīgu daļu, apmēram kā medinieks savam sunim pamet tikai zaķa kājas. Šis laupījums bija milzīgs. Atņēma visu derīgo naudu, labākā gadījumā to apmainīja pret kerenkām. Uzlika nedzirdētus nodokļus un kontribūcijas, dažam pagastam pa 100 000rbļ., kas pēc senākā samēra iztaisīja paša pagasta 20 gadu budžetu. Paņēma muižas ar visu inventāru, namus un dzīvokļus ar visām mēbelēm un traukiem, gandrīz visas labākās drēbes un veļu… Pēc Rīgas ieņemšanas mēs atradām veselus zārdus dažādas veļas, kas jau bija savesta kopā. Ņēma lopus, ņēma labību, nacionālizēja visas tirgotavas ar visām precēm un saveda tās kopā lielos krājumos. Rūpīgi aplasīja visas zelta un sudraba lietas, atlauza bankās visus seifus, paņēma visu skaidro naudu no bankām, tāpat vērtspapīrus. Un kur tad vēl lielā kukuļošana! Bez tam vēl nāca no Krievijas gandrīz neaprobežotas summas. Teica, ka par tiem pieciem mēnešiem, kamēr boļševiki pārvaldīja Vidzemi (Kurzemē viņi maz dabūja rīkoties), viņi saņēmuši no Krievijas vairāk kā pusmiljardu rubļu. Es saku: laupījums no buržujiem un citi ienākumi bija milzīgi; bet tas viss ar ļoti maziem atkritumiem palika birokrātijai un armijai, īstā strādniecība nekādi nevarēja pie šī bagāti plūstošā avota pietikt klāt.

Kur viss šis laupījums īsti palika, man nav izdevies noskaidrot. Istabas lietas, kā teica, sūtījuši uz Krieviju, it sevišķi uz Mazkrieviju, apmaiņai pret pārtikas līdzekļiem. Bet šie pārtikas līdzekļi neatnāca, stāstīja, ka ceļā krievi izlaupījuši. Veļa vēl nebija pagūta aizsūtīt, tāpat arī viena daļa no nacionālizētām tirgotavu precēm. Bet milzums gan jau bija aizlaists “pa draugam”, bez kādas kontroles. Vēlāk man bija izdevība ieskatīties dažos no šādiem krājumiem. Pa lielākai daļai neviens nezināja, kas viņos iekšā. Noliktavas pārzinis un sargi varēja gan kopā, gan katrs uz savu roku rīkoties bez kādas kontroles. Bet viegli iedomāties, kādu trīcošu skaudību tas radīja pie malā stāvētājiem: otrs zog, ko nagi nes, un man jāpaliek bešā? Vai tad es sliktāks?


Trešais galvenais jautājums bija – pārtika. Boļševikiem nekādi nebija iespējams sagādāt pilsētniekiem pietiekošu pārtiku. Daudzināja pat, ka no sākuma viņiem bijis jāsūta pārtika arī uz Krieviju. Varbūt tas izskaidrojams tā, ka krājumi priekš Latvijas sarkanās armijas tika glabāti Krievijā; bet var arī būt, ka Stučkam bija ar padomju Krieviju kādi sevišķi līgumi šai ziņā, jo nav domājams, ka Krievija gluži bez kāda pretpakalpojuma deva savu karaspēku Stučkam palīgā.

Visvairāk, zināms, bija jārūpējas par pārtiku priekš armijas. Tas bija viens no galveniem dzinekļiem, kas daudz strādniekus spieda iestāties sarkanā armijā, ka tur varēja dabūt ēst. Pēc tam vislabāk bija apgādāti pārtikas nodaļas ierēdņi. Milicija sev taisīja blakus ienākumus; arī tā bija pārtikusi. Buržuji, kam vēl bija kas ko atdot, iemainīja pret savas mantas atliekām no spekulantiem šo vai to. Bet visgrūtāk gāja īstajiem strādniekiem. Kaut gan teorijā smagā darba strādniekiem bija jādabū visvairāk maizes, tad dzīvē tas tomēr iznāca pavisam citādi. Nebij valdībai uz kartiņām ko izdalīt. Un ja arī būtu – tas bija jāsamaksā, bet strādniekiem nebija nekādu ienākumu. Tad simtiem un tūkstošiem strādnieku gāja kājām gan uz leišiem, gan pa Kurzemi, gan uz Vidzemi, lai kaut kur nopirktu, vai no radiem izlūgtos mazumiņu pārtikas. To tad viņi nesa uz pleciem simtu un divisimti verstes līdz Rīgai, lai Rīgā vienu daļu dārgi pārdotu, no otras daļas paši kādu laiciņu mitinātos. Bet daudzreiz miliči atņēma pat šo mazumiņu. Tautas ķēķos valdīja netīrība un tika zagts. Kas tur ietaisījās par līdzstrādnieku, tā ģimene un radi bija pārtikuši. Bet par to atkal mūžīgs īgnums griezās pret viņiem no vienkāršu strādnieku puses. Tā sanāca cits pie cita.

Bet katram novērotājam bija skaidri redzams, ka boļševikiem vienīgais drošais atbalsts ir viņu ierēdniecība. Boļševisms bija pārvērties par birokrātiju. Otrs boļševisma atbalsts – armija – vairs nebija drošs. Vispirms jau viņas skaits bija niecīgs. Tur man ziņas sniedza oficieri. Bez tam mums bija izdevība caur vienu no mūsu biedriem pastāvīgi izzināt viņu pretspionāžas panākumus. Artilērija bija niecīga; munīcijas trūka. Pirka pat no ļaudīm patronas, ko tie senāk bija paglabājuši, krievu karaspēkam aizejot. Mobilizācijai bija niecīgi panākumi. Bez tam zaldāti vairs neredzēja tieša mērķa priekš acīm. Senāk bija solīts, ka būs miers, kolīdz ieņems Rīgu. Tas dzina karaspēku uz priekšu. Tagad Rīga sen bija ieņemta, bet miera nebija, maizes nebija. Senāk daudzi ilgojās tikt no Krievijas atpakaļ uz dzimteni. Tikai tā bija papriekš jāiztīra no “baltajiem”. Tagad “baltie” bija aizdzīti aiz Ventas, bet uz māju neviens netika atlaists. Senāk jautrināja zaldātus, ka ies uz Vāciju, sacels tur pasaules revolūciju; paši zaldāti tur cerēja iedzīvoties buržuju mantā. Tagad bija jābradā pa sniegu un mežiem uz Ventas krastiem, un tālāk netika. Zaldātos vairs nebija ticības uz drīzu uzvaru.

Bet boļševiki arvien bija mācējuši atrast pretlīdzekļus, kolīdz nomanīja trūkumus un kaites. Ja viņiem paļāva laiku, tad arī Vidzemē viņu stāvoklis uz brītiņu varēja uzlaboties. Varēja atsaukt jaunus palīga spēkus no Krievijas. Varēja mobilizāciju izvest stingrāk; bads varēja sadzīt daudzus armijā. Pilsētniekus varēja pārtikas ziņā glābt, ja upurēja lauciniekus; un uz laukiem varēja iegūt par jaunu bezzemniekus, ja atteicās no komūnas un upurēja saimniekus bezzemniekiem. Bez tam: kur maita, tur ērgļi sakrājas. Kur laida ļaudīs pusmilijarda pa pusgadu, tur bija jāsagaida, ka tādai grupai piesmērēsies arvien plašākas aprindas, kā tas pie latviešu inteliģences jau skaidri bija nomanāms … Ar vienu vārdu: bija jāsagaida, ka organizētā laupīšana taps arvien vispusīgāka un tādēļ pulcinās arvien ciešāk ap sevi savus darbiniekus; bet izlaupītie tiks arvien vājāki un tukšāki un arvien nespējīgāki uz pretim turēšanos.

Nolēmu ne vēlāk kā līdz februāra vidum doties caur boļševiku fronti pie Latvijas valdības un armijas. Tām es gribēju izlikt lietu stāvokli un norunāt par darbības saskaņošanu abās pusēs frontei.


PĀR FRONTI
Priekš tālākiem izbraukumiem man toreiz bija iegādāti trīs zirgi. Tos visus gribēju dabūt pāri pār fronti. Jo, pirmkārt: manai sievai nāktos grūti priekš viņiem sagādāt barību, un otrkārt – es rēķināju uz to, ka no viņpus frontes varbūt brauks līdzi daži oficieri uz Vidzemi, lai vadītu partizānu kara militārisko pusi. Tādēļ es piedāvājos izvest no boļševiku ieņemtā apgabala uz Liepāju tādus cilvēkus, kam te dzīvība bija apdraudēta. Tur vispirms es domāju par oficieriem, kas Rīgā slēpās no boļševikiem, tālāk par tādiem jaunekļiem, kas negribēja klausīt boļševiku mobilizācijas rīkojumiem, tad arī par tādiem, kas tika dzenāti un meklēti priekš tiesāšanas tribūnālos. Bet arī šoreiz man bija jāpārliecinās, ka daudzi slēpās ne tikai no boļševiku armijas vien, bet no armijas vispār.

Un otrkārt: latvieša dabā ir – tāpat, kā pie krieva, tikai drusku mazākā mērā, – kaut kas ļoti pasīvs: ļauj postam nākt arvien tuvāk un tuvāk, vaimanā un žēlojas, bet nevar atrast sevī tik daudz spara, lai pie laika cīnīties šim postam pretim vai lūkotu izbēgt no paredzamām briesmām. Es saprotu, ka cilvēks var svārstīties, ja varbūtība uz izglābšanos ir tikpat liela kā varbūtība uz neizdošanos. Bet kad 90% ir priekš tam, ka boļševiki tevi noķers un tikai 10% priekš tam, ka tev laimēsies izvairīties, un tad tomēr vēl palikt pie nogaidīšanas, – tas jau ir gribas vājums.

No sākuma man pieteicās līdzbraucēju diezgan. Sagatavots man bija viss: zirgi, pārtika, ieroči, drēbes, dokumenti. Bet, kad pienāca aizbraucamā diena, tad aizbraucēju pulciņš palika arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot palika man viens vienīgs līdzbraucējs – mans brālis. Trīs no šiem neaizbraucējiem ir jau krituši no boļševikiem; par dažiem trūkst ziņu.

Divi zirgi man bija jāatstāj Rīgā. Izbraucām tikai ar trešo. Mans aprēķins bija dibināts uz to, ka nedz baltajiem, nedz sarkanajiem nebija iespējams uzturēt nepārtrauktu fronti. Galvenās kaujas – cik nu viņas par kaujām varēja saukt, – toreiz norisinājās uz Ventas ap Skrundu, iepretim Saldum. No tā es spriedu, ka galvenās boļševiku rezerves laikam atrodas Saldū. Bez tam pa jātnieku pulciņam – cik varēja novērot no laikrakstu ziņām – parādījās drīz vienā, drīz otrā apriņķa pilsētā; palīdzēja tur gāzt puspilsonisko pārvaldi un ierīkot revolūcionāru komiteju diktātūru. Bet tad tur palika vietējie miliči vien. Ja nu lielāks spēku sakopojums bija domājams Saldū, tad tuvākais garnizons uz Ventas varēja būt tikai Kuldīgā.
Bet starp Saldu un Kuldīgu Ventas krasti ir mežaini; caur šiem mežiem ved tikai nedaudz lielāki ceļi; bet vietējiem iedzīvotājiem gan būs zināmi dažādi malkas ceļi. Tādēļ man likās, ka visvieglāk pār Ventu varēs tikt pa meža ceļiem starp Saldu un Kuldīgu. Grūti bija iedomāties, ka katrs mazs ceļš tur būs apsargāts. Un ja tas ar būtu – ar vajadzīgo uzmanību sargu posteņiem varēja apbraukt apkārt. Pie tam man bija līdz boļševiski papīri. Ja kaut kur uzdurtos uz kādu jātnieku patruļu, tad es tos rādītu priekšā. Ja mūs aizturētu un būtu tikai divi vai trīs cilvēki patruļā, tad mēs ielaistos cīņā. Mums, kā pirmajiem uzbrucējiem, bija dažas priekšrocības; bez tam mūsu uzbrukuma metode un mūsu ieroči tā bija iekārtoti, ka ar trim mēs viegli tiktu galā. Ja patruļa būtu lielāka, tad mēs izliktos par tādiem, kas nomaldījušies. Zināms, ja mūsu ragavas un drēbes ļoti rūpīgi meklētu cauri, tad mēs bijām pagalam. Tomēr varbūtība uz izdošanos bija lielāka nekā uz neizdošanos.

No Rīgas izbraucām 11.februārī pēc pusdienas. Pirmo nakti gulējām Bļodniekos, pie Babīša ezera. Tas bija netāl no daudzinātā ložmetēju kalna. Apkārtnē ēkas bija nopostītas tā, ka pat mājas vieta bija aizaugusi ar nezālēm. Bet Bļodnieki kā par brīnumu bija palikuši neizpostīti. Izdauzītie logi kānekā atkal bija salāpīti, tāpat arī durvis. Bija sanācis mājā atpakaļ jau daudz senāko iedzīvotāju un kaimiņu, jo, še piemezdamies, kaimiņi strādāja pie savu ēku atjaunošanas. Saimnieki mūs nosalušus uzņēma ļoti viesmīlīgi, kaut gan nezināja, kas mēs esam. Es uzdevos par biškopības instruktoru, ko valdība sūta uz Kurzemi apskatīties, vai tur varētu vēl sadabūt kādas bišu saimes iesēklim priekš izpostītiem Vidzemes apgabaliem.
Bļodniekos arī senāk bija koptas bites. Bet pa kara laiku tās visas bija izpostītas. Tikai viena saime, neatrazdama sev vairs citur mitekli, bija ievietojusies mājas krustbūvē starp sienas dēļiem. Man iznāca gulēšana tuvu pie šīm bitēm; kad nejauši piedūros pie sienas, tad viņas iesanējās; tātad bija spirgtas. Es būtu ļoti priecīgs, ja reiz dabūtu zināt, kā Bļodnieku viesmīlīgajiem saimniekiem ir izdevies atjaunot savu bišu dārzu no šīs vienas saimes, kas palika kā vienīgie iedzīvotāji mājā, kad apkārt plosījās kara troksnis.

Pabraucām gar Kalnciemu, gar visām tām vietām, kur citkārtējie latviešu bataljoni sevi apklāja ar nevīstošu slavu … cik savādi: Briedis ir nošauts, un Ozols tagad Rīgā ir tautas varonis. Pusdienu turējām Džūkstes baznīcas krogū. Džūkstēnieši savu biedrības namu, pagasta namu un citas sabiedriskās ēkas bija izpušķojuši sarkaniem karogiem. Pa bijušā krogus telpām staigāja kāds jauneklis ar revolveri pie sāniem un prātoja, kā tur ierīkot mašīnu darbnīcu. Dzirdēju, ka viņš pats esot kāds techniskas skolas audzēknis. Viņam cītīgi piebalsoja kāds vecāks vīrs, pēc sejas viņa tēvs, kurš uz dēlu likās varen lepns būt. Galvenā prātošana bija, kā ierīkot darbnīcas vadītāja kabinetu: kur likt dīvānu, kur telefonu. Mūs viņi neaiztika; bet sevišķi simpātiska mums satikšanās ar viņiem nebij, tādēļ, zirdziņu paēdinājuši, skubinājāmies projām.

Mūsu nodoms bija izsargāties no pilsētām un tādām vietām, kur krustojas daudz ceļu, jo sagaidījām, ka tur būs sargu posteņi. Tāpat gribējām patālu turēties no ceļa, kas no Jelgavas ved uz Saldus pusi; tur laikam kustējās sarkanarmiešu rezerves un tādēļ nevarēja būt bez etapām. Līdz Džūkstei mums bija laba karte (M. Šiliņa); bet tālāk mums nācās iztikt ar novecojušos vācisku Baltijas karti, uz kuras bija atzīmēti tikai paši galvenie ceļi. No šīs kartes nu vērojām, ka mums jāturas pa kreisi no Tukuma un pa labi no Jaunpils; arī Lesteni vēlējāmies atstāt pa kreisi. Izbraukt uz Saldus – Kuldīgas ceļa gribējām ap Lutriņiem un turpat doties šosejai pāri. Uz šosejas baidījāmies no patruļām.

Bet uz ceļiem kustējās ļoti maz ļaužu. Daudzkārt ceļarādītāju nebij nemaz; dažureiz no viņiem nevarēja tikt gudrs. Vairākkārt uz labu laimi, gan pa labi, gan pa kreisi griezdamies, tomēr – pret pašu gribu – izbraucām uz Lesteni. Tur satikām pirmo miliču patruļu. Pāra jaunekļi, zaldātu mētelī, sarkanām lentām pie krūtīm un ap flintes stobru, gāja caur muižu, pavadīti no muižas jaunības (jauniešiem – I.L.). Bet tie mūs neaiztika. Viņiem bija prieks par savām flintēm un ka ar tām varēja taisīt blīkšķi. Viņi šaudīja vārnas, kas laidās dusēt. Laimīgi caur Lesteni iztikuši, mēs turējāmies pa labi tai cerībā, ka starp Lesteni un Jaunpili vajag būt kādam ceļam, kas atstāj Jaunpili pa kreiso roku. Bet lielceļš ar vari tiecās uz kreiso pusi. Vienu reiz pat tīši braucām no ceļa nost, kādās muižas mājās vai pusmuižā iekšā, lai izvaicātu, vai nav kāda ceļa, kas aizved garām Jaunpilij. Bet tur mums paskaidroja, ka priekšā tur esot purvi un upe; tilts esot tikai pie Jaunpils. Braucām ar bagāžām tālāk. Mums bija teikts, ka ceļinieki drīkstot pa ceļu kustēties tikai līdz pulksten 8 vakarā. Domājām pagriezties Jaunpilij jel pa otru pusi garām.
Satumsa. Pa labai rokai redzējām gan iegriežamies mežā kādu ceļu: divas stirnas tam pārlēca pāri. Bet neuzdrošinājāmies griezties naktī mežā iekšā, kur priekša zinājām purvus. Vēlāk gan nopratām, ka pa šo ceļu mēs būtu varējuši Jaunpilij pabraukt garām.

Beidzot vairs nekādi nevarējām izvairīties: bija jābrauc Jaunpilī iekšā. Piebraucām pie muižas. Pa labai rokai bija dārzs ar augstu mūra sētu; pa kreisai rokai bija stāvs upītes krasts. Apturējām zirgu. Es gāju muižā iekšā izskatīties, vai var izbraukt cauri. Ceļš veda pret pašu pili un tad nogriezās pa kreisai uz leju pār tiltu. Pils priekšā mani apsauca sargi: kas tur ejot? Atbildēju, ka meklēju vietas, kur ar zirgu palikt pa nakti. Kur man zirgs esot? Sak’, drusku atpakaļ. Lai braucot iekšā. Gāju atpakaļ un domāju, ka vēl varam ar zirgu aizgriezties atpakaļ, ja sargs man nenāk pakaļ. Jo no pils pa krēslu mūs saredzēt nevarēja. Pie brāļa pienākdams, viņam klusām prasīju, vai man nāk kāds pakaļ? Jā, nākot. Tad liku brālim braukt pa priekšu, bet pats savu revolveri un patronas noglabāju aiz maza ērkšķu krūmiņa pie dārza mūra. Biju tais domās, ka mūs izkratīs. Mūs saņēma divi sargi. Tiem teicu, ka es braucu dienesta darīšanās un ka tādēļ man ir ļoti patīkami, te atrast pajumti. Bet lai ir tik labi, lai pagādā vietu arī manam vedējam un viņa zirdziņam. Tas šodien tālu ir nogājies. Viens sargs aizgāja manam brālim līdzi, otrs veda mani pilī, tur komiteja vēl esot kopā. Man pēc šīs komitejas gan liela ilgošanās nebij, bet izvairīties arī vairs nevarēju. Par laimi mums ceļā nāca pretim divi jaunekļi, laikam svarīgi komitejas locekļi. Sargs tiem par mani kaut ko teica; bet viņiem nepatikās griezties atpakaļ. Rītā to lietu nokārtošot. Mani ieveda pār kādu pils pagalmu lielākā istabā, kur aiz gara galda pavecāks vīrs ņēmās ar rakstīšanu un dažādu lietu izspriešanu. Beigās vaicāja arī man, ko es vēloties? Atbildēju, ka esmu no valdības sūtīts dienesta darīšanās un lūdzu naktsmāju sev un savam vedējam un viņa zirgam. Jā, to dabūsit. Pēc maniem dokumentiem neprasīja. Es uzelpoju vieglāk. Ja varēja rītā agri tikt projām, pirms atkal sanāca komiteja, tad mēs iztiktu bez nopratināšanas.

Mani uzveda divas trepes augstāk un tur ievietoja kādā istabā, kurā bija gulta arī kādam no vienkāršajiem komitejas locekļiem. Komiteja, kā izrādījās, te dzīvoja pilī līdz ar miličiem laikam uz muižas rēķina. Jaunpiliešos nesen bija partizāni uzbrukuši komitejai un vienu vai divus nošāvuši. Tādēļ tagad viņi likās tik stingri apsargāties. Pie tam biezajos pils mūros viņi arī jutās drošāki. Es palūdzu tējas ūdeni un notaisījos uz ērtu izgulēšanos. Te uzreiz, man tēju dzerot, tiek atgrūstas istabas durvis un tanīs parādās mans brālis, čemodānu rokā, un pamet man ar acīm un iepleš rokas, it kā nu būtu nelaime klāt. Aiz viņa ieraugu zaldātu ar sarkanu lentu pie krūtīm. “Ā, vai mans biedrs ar tepat pie manis gulēs?” es jautāju. “Velns zin, kur viņš gulēs!” zaldāts nikni atcērt. “Ņemat savas lietas un nākat!”

Mans brālis nozūd līdz ar zaldātu, atstādams mani nemierā. Es lietu iedomājos tā, ka būs pārmeklētas mūsu ragavas un tur atrastas lietas, kurām pret mums katrā ziņā vajadzētu sacelt aizdomas: Kurzemes ceļu kartes, gumijas desa, ar skrotīm pildīta, neliels dzelzs laužamais u.t.t. Tālāk es spriedu, ka manu brāli nu aizveda uz nopratināšanu un drīz aicinās arī mani. Par brāļa izteikumiem es nu gan nebaidījos. Mums bija norunāts, ka izliksimies viens par otru nekā daudz nezinām. Rīgā es meklēju braucēju, atradu Stūrstepa iebraucamā vietā šo vidzemnieku, kurš bija gatavs par 25 rbļ. dienā divas nedēļas mani vadāt manos dienesta braucienos. Senāk mēs nepazināmies, un mūsu līdzšinējā ceļā viņš mani ved, kurp es lieku. Tātad visa atbildība krīt uz mani. Par citu nu es daudz neraizējos.

Gluži bez ieroča braukt nevar, tādēļ pats paņēmu to gumijas desu līdz un priekš braucēja sišanai parocīgu dzelzs gabalu. Bet man bija klāt daži desmiti neizpildītu pasu blanketu. Tās noslēpu aiz kādas bildes pie sienas. Vienas raizes man tikai vēl palika, kurām tik viegli nevarēju garām tikt. Man bija no zemkopības komisāriāta biškopības nodaļas izdota apliecība, ka esmu norīkots uz Kurzemi, noskaidrot uz vietām biškopības nacionālizēšanu, un visas iestādes tiek uzaicinātas mani manā uzdevumā pabalstīt. Kā pamats šim rīkojumam bija uzdots nodaļas sēdes protokols no 6.februāra. Kā redzat: apliecības teksts bija pirmās zortes. Arī tas mani daudz neuztrauca, ka es pats par to nebiju skaidrībā, vai tāda biškopības nodaļa pie zemkopības komisāriāta pastāv un vai viņas priekšnieku tā sauc, kā viņš uz mana dokumenta bija parakstījies. Es biju pārliecināts, ka Jaunpils komiteja arī šo jautājumu nepārzin labāk par mani.

Bet tas bīstamais bija tas štempels uz mana dokumenta. Pēc savas ārējās formas viņš gan līdzinājās toreizējās Rīgas milicijas štempelim: āmurs krustojās ar sirpi. Bet kad daudzmaz vērīgāk uz viņu paskatījās, tad cēlās stipras šaubas par to, vai viņš tik nav ar roku zīmēts. Izglītotam cilvēkam viņu nedrīkstēja rādīt. Šis dokuments man bija ņemts līdzi tikai tam gadījumam, ja nāktos atrādīties kādai patruļai uz ceļa. Man tagad bija liela šaubīšanās, vai pie nopratināšanas šo dokumentu rādīt priekšā vai ne? Ja viņu pieņemtu par pilnu, tad jau gan es viegli tiktu vaļā. Bet ja komitejai celtos aizdomas, tad viņa telegrāfiski viegli varēja izzināt, ka tāds biškopības instruktors no Rīgas uz Kurzemi nav izsūtīts. Tad jau vieglāk bija izgrozīties mutes vārdiem bez kompromitējoša dokumenta. Beigās nospriedu rīkoties saskaņā ar apstākļiem: ja revolūcionārā komitejā nebūs izglītotu cilvēku, tad savu apliecību rādīšu priekšā; ja būs vidū kāds izglītots, tad lūkošu iztikt ar savu godīgo seju un ar to nenoliedzamo faktu, ka bez uzdevuma un vajadzības tak neviens neies tik aukstā laikā braukāt pa Kurzemi un taujāt pēc bitēm, pie tam maksāt braucējam 25rbļ. par dienu! Un priekš kam tad tur vajadzīgs kāds dokuments: es tak bites nevedīšu projām, bet tik ievākšu ziņas par tām.

Tā savu turpmāko izturēšanos pārlicis, lūkoju aizmigt. Tomēr jāatzīstas, ka visai labi to nakti negulēju. Nebiju vēl diezgan apradis ar līdzīgām situācijām. Gultā vāļādamies, pārdomāju vēl, vai nebūtu derīgāk, ja izvaicāšanu es ņemtu savā rokā, neļaudams komitejai nemaz tikt pie patstāvīgas domāšanas. Tomēr to varēja izšķirt tikai tad, kad redzēja, kāds ir komitejas sastāvs. No rīta es jau ap pulksten sešiem biju augšā. Mani mocīja tas, ka nezināju, kur atrodas brālis un kādā stāvoklī. Apģērbos un, izlikdamies, it kā meklēju mazgājamo ūdeni, izgāju koridori.

Pie trepēm, kas veda uz leju, sēdēja zaldāts un rotaļājās ar savu flinti, to par jaunu pielādēdams. Uz mani viņš paskatījās neuzticīgi un uz maniem jautājumiem labprāt neatbildēja. Vēlāk es sapratu gan, ar kādām domām viņš tobrīd bija kāvies. Man viņa skatienā likās glūnam kaut kas garīgi slims … apmēram tāpat, kā to vēlāk redzēju pie Ulmaņa oficieriem Staprāna un Ozoliņa, šī zaldāta brāli bija nošāvuši partizāni savā uzbrukumā Jaunpils komitejai. Bet tas galvenais bija: mūsu sargs šonakt bija bijis darbā, kas nespēcīgiem nerviem ķeras klāt.

No koridora otra gala kaut kur iznāca cits pavecāks komitejas loceklis, kurš labprāt ielaidās valodās. No tā es vispirms izzināju, kā iet ar biškopību Jaunpils apgabalā. Tad garām ejot izvaicāju, vai šiem ir diezgan skolotu spēku, kas ved komitejas rakstus? Vai ir no ārienes kāds rakstvedis vai priekšnieks, vai iztiek paši ar saviem spēkiem vien? Skolotu spēku neesot; bet kā nekā jau kuļoties paši cauri. Es baidījos, vai tas ilgi tā varēs iet? Sāku izvaicāt, kā šiem iet ar komūnas ievešanu? Tajā nu gan neviens negribot piedalīties. Nu jā, bet kā tad šie domā to lietu izskaidrot centrālai valdībai Rīgā? Jo man ir uzdots savākt ziņas arī par šādiem jautājumiem. Ko lai es rakstu Jaunpils komitejai par aizbildināšanu? Jā, komiteja pēc balto uzbrukuma bijusi aizbēgusi; tikai priekš kādām divām nedēļām atgriezusies. Bez tam muižas kalpi, kam vien sava govs, neparko neejot komūnā. Viņi prasot, lai dodot viņiem algu un deputātu joprojām un lai saimniekojot komiteja. Bez tam šitās lietas pārzinot cits komitejas loceklis. Izrādījās, ka arī citas lietas nebija iekārtotas tā, kā to bija paredzējusi Stučkas valdība. Muižas komitejas un pagasta komitejas rēķini bija salaisti kopā. Komitejas locekļu, pretēji valdības rīkojumam, bija par daudz. Komiteja patlaban turēja apcietinātu kādu muižas nomnieku tādēļ, ka viņš nemaksājot komitejas piespriestu sodu, ja nemaldos, 5000 rbļ.

Nu man materiāla bija diezgan. Laipnā, tēvišķā balsī sāku komitejas locekli pamācīt, ka pēc padomju valdības rīkojuma komitejai nav vairs tiesības kādam uzlikt sodu vai turēt soda nesamaksāšanas dēļ viņu cietumā. Vai lai nu viņu laiž vaļā, vai lai lietu nodod tribūnāla izspriešanai. Tāpat nav pareizi, ka komitejas locekļu skaits nav pamazināts tiktāl, ciktāl to prasa padomju valdības rīkojums; pārējie nedabūs algas. Bet šie tak visi ir darba cilvēki, bez algas neviens nevar dzīvot. Tādēļ vajag pārējos komitejas locekļus pārdēvēt vai nu par ierēdņiem vai par lietpratējiem, vai arī pieņemt viņus uz dienas maksu dažādiem uzdevumiem. Ka daži komitejas locekļi varētu zaudēt algu, tas manam sarunu biedrim visvairāk ķērās pie sirds.
Viņš tūlīt aizsteidzās pēc kāda biedra un abi kopā mani aizvilka lejā uz kādu sapulces istabu, kur sabungāja kopā vēl kādus trīs komitejas locekļus, starp tiem arī vienu sievieti. Arī tiem es pārstāstīju, ka jārīkojas pareizāk, un tad gribēju steigties projām… dienas man bija pārāk dārgas, un viss tas gāja uz tautas rēķina.

Bet viņi mani nelaida: esot likuši modināt pašu priekšnieku, tas tūliņ būšot klāt, lai tam arī paskaidrojot jaunos noteikumus. Neko darīt: kad biju pārlēcis to suni, bija jālēc arī pār asti. Ienāca nomiegojies jauns cilvēks, zema auguma, nemazgātu muti, lakatiņu ap kaklu, un stādījās priekšā par komitejas priekšnieku Bullīti. Ar to es domājos tikt viegli galā, un tādēļ, īsi paskaidrojis, ka mans sevišķais uzdevums gan zīmējas uz biškopību, bet ka mums, instruktoriem, ir uzdots savākt arī par citām lietām ziņas, griezos pie viņa tūliņ ar pastingriem jautājumiem: kādēļ nav vēl ierīkota komūna? Kādēļ muižas komiteja ir salaidusi savus rēķinus kopā ar pagasta komiteju? Kādēļ komiteja uzliek pati no sevis sodus, lietu nenoraidīdama pie tribūnāla? Kādēļ komitejai tik daudz locekļu, kur taču “Cīņas” 10.numurā skaits cieši norobežots? …

Bullītis izskaidrojās šā un tā; bet par komitejas locekļu skaitu viņš man sāka runāt pretī: vai es neesot pārskatījies? Izpildu komitejas locekļu skaits esot norobežots, bet bezzemnieku komiteja varot būt tik liela, cik to prasot vajadzība. Es nu nebiju pilnīgi drošs, kuram no mums ir taisnība; tādēļ jautājumu pārsviedu citādi, sak’, ne nosaukums te ir no svara, bet tas, vai tie cilvēki dabūs algu vai ne? Ja viņi paliek zem komitejas locekļu nosaukuma, tad pār skaitu pārējie nedabūs algu. Vajag tādēļ viņus pārdēvēt citādi. Bullītis gan gribēja vēl runāt pretim, bet biedri viņam atgādināja, ka es esot speciālists no Rīgas, – un viņš piekāpās. Tad viņš izlūdzās no manis vēl aizrādījumus un paskaidrojumus dažos jautājumos, kuru kodolu viņš izcēla diezgan veikli. Es nu atbildēju un pamācīju, kā man “tas gars to deva izrunāt”; bet vai Stučku Pēteris ar manu instruktora darbību būtu bijis apmierināts, neuzdrošinos apgalvot.

Beigās runu novadīju uz to, ka redzu, šie nopietni ir strādājuši un katru lietu pārdomājuši. Un ja arī dažs kas vēl nesaskan ar padomju valdības noteikumiem, tad gan laikam tik tādēļ, ka šie rīkojumi te vēlu un nekārtīgi pienāk. Tādēļ novēlu šiem visu labu un sekmes darbā.
“Bet jums tak gan būs kāds papīrītis līdzi?” Bullītis uzreiz iejautājās. “Kā ne!” es atbildēju un acumirklī pārdomāju situāciju. Mēs abi stāvējām kājās pie liela galda; galda vidū karājās elektriska lampiņa ar tumšu segu ļoti zemu, tā ka tikai pats galda vidus bija labi apgaismots. Bet istabas vidū karājās cita lampiņa, kuras gaismā mēs runājāmies. Kabatas grāmatiņu no krūšu kabatas vilkdams, es pagriezos tā, ka stāvēju starp augstāko lampiņu un Bullīti; manai ēnai vajadzēja krist uz papīra, ko Bullītis turētu rokā. Tad es viņam iedevu jau augšā pieminēto apliecību.
Tekstu viņš izlasīja uzmanīgi un bija ar to apmierināts. “Bet kā jums tā štempele tagad tāda?” viņš jautāja. “Tā mūsu vecā štempele…” es atbildēju; “Jūs zināt, ka tagad tiek izstrādāta jauna štempeles forma.” “Ak tā…” viņš noteica un pasniedza man apliecību atpakaļ. Es to salocīju un iebāzu kabatā atpakaļ ar tādu pašu sajūtu, kāda man bija, kad no stalažām man reiz uzkrita smags tapu dzenamais koka āmurs uz galvas, bet meta taisni tai brīdī kūleni un tikai drusku man piespieda cepuri.

Tad komiteja mani uzaicināja uz brokasti. Es biju nevaļīgs. Bet galds patlaban esot jau klāts. Man bija liels prieks pabūt ar tautas darbiniekiem vēl brītiņu kopā, bet esmu atkarīgs ar’ no sava braucēja. Lai tādēļ ir tik labi, lai man parāda ēdamo istabu, es uzmeklēšu pēc tam savu braucēju un, ja vien varēs, tad lūkošu iekārtot tā, ka varu baudīt jaunpiliešu viesmīlību. Ēdamo istabu man parādīja. Galds bija klāts ar muižas īpašnieka traukiem vismaz kādiem 12 cilvēkiem. Bet, gar trepēm atpakaļ nākot, satiku savu vedēju ar manu čemodānu: esot mani meklējis, laiks sen jau braukt. Nu arī komiteja redzēja, ka man nav iespējams palikt; atvadījos un izšķīrāmies. Pēc atkalredzēšanās daudz nekāroju.

Bet nu man bija vēl žēl sava revolvera. Pils priekšā stāvēja sargs, kas varēja pārredzēt visu ceļu gar dārza mūri. Zirgs mums bija nolikts staļļos, otrā pusē upītei. Ar kādu iemeslu lai nu es eju, meklēdams gar mūri, pavisam uz otru pusi? Paņēmu vienu cimdu rokā un jautāju brālim:
“Vai jūs, biedri, neatradāt ragavās manu cimdu? Man ir nozudis.” Nē, biedris nebija cimdu atradis.
“Vakarvakarā vēl bij…” es teicu. “Ja tik nav izkritis tur, kur viņā galā apturējām zirgu.”

“Vai jums cimds nav kabatā?” sargs pakalpīgi iejautājās. Paskatījos: tiešām, viņš, tuvu pienākdams, bija man kabatā ieraudzījis otru cimdu.
“Nē, tas man cits pāris…” atguvos atbildēt, un gāju meklēt revolvera. Sargs bija ticis uzmanīgs un nāca man lēnām pakaļ. Tad mans brālis, manu stāvokli saprazdams, nogāja uz tiltiņu un aicināja sargu papirosus iepīpēt. Tas ar prieku pieņēma piedāvājumu un nogāja no ceļa nost pie mana brāļa. Tikām es varēju sameklēt revolveri, un, otru pāri cimdu rokā turēdams, atnācu priecīgs, ka cimdu atradu. Tad vairs arī nekavējāmies. Sajūdzām zirgu un devāmies projām.

Ceļā es dabūju zināt, ka es bez kādas vajadzības biju devies briesmās ar savu komitejas revīziju. Mans brālis nebūt nebija bijis apcietinājumā, nedz arī kāds bija domājis viņu nopratināt. Zaldāts tikai bija meklējis priekš viņa vietu, kur gulēt. Mēs būtu varējuši no rīta aizbraukt bez kādas tālākas kontroles no komitejas puses. Briesmas tādos kritiskos brīžos pa lielākai daļai nemaz nav tik lielas, kā to pats iedomājies. Tikai tu nezini, ko dara tavs pretinieks, vai viņam ir pret tevi kādas aizdomas un vai viņš ir jau kaut ko novērojis. Šī nezināšana liek briesmām likties lielākām, nekā viņas ir. Gan ir no svara jau iepriekš pārdomāt atbildi uz katru varbūtēju jautājumu. Tāpat ir arī pareizi neļaut izjautātājiem vērpt savu domu pavedienu, bet lūkot to dabūt savos pirkstos. Bet tā bija pārsteigšanās no manas puses, ka es nenogaidīju, līdz izrādītos, ka tiešām domā mani nopratināt.

Zināms, ja komitejai aizdomas būtu bijušas, tad mana taktika bija pareiza. Arī mans brālis maz bija tai naktī dabūjis gulēt. Zaldāts ar viņu bija izstaigājis daudz istabas, bet visur atradis aizņemtas. Tad viņam bija ierādījuši vietu gulēšanai lielā istabā pie miličiem. Brālis nevēlējies, ka viņu sāk izvaicāt. Tādēļ nolīdis ar savu maizes nastiņu un sācis ēst. Daži miliči tikām sarīkojuši karšu spēli uz naudu. Bet viena daļa pie tās nepiedalījusies. Lai nu nekristu pēdējo ziņkārībai par upuri, tad brālis pavaicājis, vai būtu atļauts arī šim piedalīties pie spēles. Miliči viņu ar prieku uzņēmuši savā sabiedrībā. Tā nospēlējuši bez liekām valodām garām pusnaktij.

Ap pulksten diviem naktī uzreiz pils pagalmā izcēlusies liela klaigāšana. Miliči nosvieduši kārtis un paķēruši flintes; daži izsteigušies ārā. Bet tad tie ieskrējuši atpakaļ, saukdami: “Noķerts! Noķerts! Nu reiz tas putns rokā!” Mans brālis stipri pārbijies, bet tad ieklausījies, ka runa iet par kādu pusmuižas nomnieku, kuru komiteja jau sen meklējusi, par spekulantu un kontrrevolūcionāru apvainodama. Vienmēr viņš zinājis veikli izslapstīties; bet šonakt, kā pārnācis pie saviem piederīgiem, tā tūliņ ticis apcietināts. Viņa vaina esot skaidri pierādīta, jo, izkratot viņa māju, tur atrasts revolveris. Nu sākuši apspriesties, kā viņu šaut: vai lai šauj
pa vienam, lai spekulants ilgāk dabū baiļoties un ciest, jeb šaut visiem reizē, lai mirst drīz? Pārsvaru ņēmušas pēdējās domas: kad jau cilvēkam reiz jāmirst, kādēļ viņu vēl mocīt? Tad pārrunājuši, kas lai viņu šauj? Vajagot sadabūt kopā kādus desmit biedrus. Pašā pilī tik daudz miliču nebijis; gājuši vēl citus meklēt pa muižu. Beidzot vajadzīgais skaits bijis kopā. Visi pielādējuši flintes un aizgājuši. Tad laikam no šī darba bija patlaban atgriezies jaunais cilvēks, kas augšā koridorī rotaļājās ar savu flinti, kamēr acīs viņam gailējās ārprāta atmiņa.

No Jaunpils aizbraucām steidzīgi. Nākamo nakti pārgulējām Lutriņu apgabalā. Par sevišķi bīstamu turējām Kuldīgas – Saldus šoseju. Pa to mums iznāca braukt no Rūtes dzirnavām līdz Ošeniekiem. Tad nogriezāmies no šosejas uz Irģi aiz Ventas. Ceļā mums bija Dūres muiža. Tai apbraucām apkārt, jo bijām pārliecināti, ka tur katrā ziņā varēja atrasties sarkanarmiešu postenis, kas lai novērotu meža ceļu no Ventas uz Ošeniekiem vai Vārmi. Bet šī uzmanība bija lieka, kā drīz par to pārliecinājāmies. Neviens te nebija manījis sarkanarmiešus. Jā, ceļā mums stāstīja, ka landesvērieši tai pašā rītā ieņēmuši Kuldīgu, to gandrīz no visām pusēm ielenkdami. Šī ziņa izrādījās par pareizu. Pie tik vāja sargu dienesta tas nebija nekāds brīnums.

Nākamo vakaru tikai ar lielām pūlēm aiz Ventas dabūjām naktsmāju. Tur ļaudis bija ļoti neuzticīgi, iebiedēti drīz no viena, drīz no otra karaspēka. Tālāk braucot, izrādījās, ka ceļi pavisam jau nokusuši. Nodevām zirgu un ragavas glabāšanā (atpakaļ viņu vairs nedabūju), un paši aizbraucām no Aizputes pa dzelzceļu uz Liepāju. Aizputē vēl nejauši satiku studentu rotu ceļā uz Skrundas pozicijām. Tur varēju saviem dēliem nodot labasdienas no mātes.


KĀ MĒS TIKĀM PIE FRONTES UZ DIVĀM PUSĒM
Liepājā nonācis, otrā rītā agri uzmeklēju kādu no saviem studiju biedriem. Gribēju dabūt pārskatu par valdības nodomiem. Par valdības nodomiem tur nekādu pārskatu nedabūju, laikam tādēļ, ka tādi vēl nebija nogatavojušies. Bet manu uzmanību pievilka kas cits. Mans studiju biedrs uzkrītošā kārtā rūpējās par to, lai neviens nedabūtu zināt, ka es esmu pie viņa bijis. No sākuma es to tulkoju kā pārspīlētu rūpību par manu drošību. Pie tam es nevarēju iedomāties, kādas briesmas lai man te, Liepājā, draudētu. Bet vēlāk es sapratu, ka viņš vispirmā kārtā rūpējās par savu drošību: kad tik boļševiki nedabūtu zināt, ka viņam ar mani ir bijušas kādas darīšanas. Bet atkal paliku neizprašanā: kāds iemesls tad viņam bija no boļševikiem baidīties? Nodomāju, ka viņš ir pārstrādājies un tādēļ ticis nervozs.

Bet drīz vien pārliecinājos, ka tās bailes no boļševikiem Liepājas pilsoņiem ir vispārīgas. Viņas bija iesākušās, kad boļševiki pārplūdināja Kurzemi līdz Ventai. Liepājnieki katru brīdi bija gaidījuši, ka ieņems arī Liepāju. Kas bija uzmanīgāki vai bailīgāki, tie bija aizlaidušies jau uz ārzemēm, arī Ulmanis līdz ar valdības lielāko daļu. Atlikušajiem šīs bailes gulēja vēl kaulos. Uz armiju viņi vēl maz palaidās. Daudziem lietas stāvēja sakravātas. Citi rūpīgi sargāja savus tiltus uz izlīgumu ar boļševikiem, kā mans studiju biedrs.

Bet starp šiem zaķa pastalām sastapu arī mierīgus cilvēkus un tādus, kas sāka ticēt jau armijai. Starp pēdējiem pirmā vietā minams toreizējais apsardzības ministrs – tagad jau mirušais – Zālītis. Pie viņa šī ticība gan izauga mazāk no politiskas tāļredzības, vairāk no zināma fanātisma. Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kas nevar reizē divas domas domāt un taisīt no tām kādus tālākus slēdzienus un kombinācijas. Bet, ja reiz viņš ir vienā domā iekodies, tad diezgan grūti viņu dabūt no tās nost. Līdzīgu domāšanas kārtību es vēl satiku vēlāk pie ģenerāļa Gofa un pulkveža Baloža. Zālīša amats… kādēļ viņu taisni par apsardzības ministru bija likuši, tā nezinu… viņa ministra amats viņu bija nostādījis armijas organizātora lomā, un viņš to arī turpināja, maz manīdams, kas notiek viņam pa labo un kreiso pusi.

Visa “armija” tobrīd viņam pastāvēja no apmēram 800 cilvēkiem, no kuriem puse bija pratusi iegrozīties aizmugurē. Bet taisni sirds tika kustināta, redzot, kā advokāts Zālītis dzīvoja un domāja tikai priekš savas armijas. Daudzkārt viņš pats personīgi gāja uz tirgotavām šo vai to iepirkt priekš saviem karavīriem, pats maksāja algu un rēķinus, pats cīnījās dēļ apkakles uzšuvumiem uniformai. Nesen atpakaļ uz Ventas bija notikusi sadursme starp boļševikiem un landesvēriešiem, kurā pēdējie pirmo reiz bija paturējuši savas pozicijas. Jāpiezīmē, ka boļševiku karaspēks tobrīd jau bija vairāk kā 150 verstes no savas bāzes projām, pie tam pašā visaukstākā ziemas laikā. Šī “uzvara” Zālīti tā bija sajūsminājusi, ka viņš par to vien runāja, ka nu esot iestājies armijas garastāvoklī lūzums uz labo pusi. Nu vajagot tikai armiju organizēt, tad tikšot galā ar visiem ienaidniekiem. No iesākuma es tam nepiegriezu nekādas vērības, ka Zālītis vairākkārt ieminējās par “visiem ienaidniekiem”. Bet, kad viņš to vienumēr atkārtoja un kad to pašu izteikumu lietoja arī viņa tuvākie līdzstrādnieki, tad es sāku klausīties. Un pamazām man atvērās tāds ieskats viņa un viņa domu biedru garastāvoklī, ka es vārda pilnā nozīmē nobijos.

Par “visiem ienaidniekiem” runādams, Zālītis domāja ne tikai par boļševikiem, bet arī vēl par vienu citu fronti. Izrādījās, ka viņš kopā ar saviem domubiedriem bija nodomājuši vest cīņu uz divām frontēm, atsvabināt Latviju no diviem “ienaidniekiem”: no boļševikiem un no vāciešiem. Zem vāciešiem kā ienaidniekiem Zālīša apkārtne saprata tā Baltijas vāciešus, it īpaši muižniekus, kā arī Vācijas armiju, kuras viena daļa vēl atradās Liepājā un tās apkārtnē. Lai varētu aptvert visu šo domu pārdrošību, lai neteiktu – ārprātu, tad atcerēsimies tos apstākļus, kādos viņas tika domātas.
Latviešu armijā – kā jau minēju – tobrīd bija tikai ap 800 vīru, no kuriem cīņai derīgu bija kādi četri simti. Šī armija turēja no frontes pret boļševikiem labi ja vienu desmitu daļu; deviņas desmitās daļas aizstāvēja Baltijas un ārzemju vācieši. Ja tie aizgāja, tad bija jāatkāpjas arī latviešiem un leišiem un tālāk uz Prūsiju.


Apģērbu, ieročus, pārtiku un algu latviešu karaspēks dabūja no vāciešiem; kolīdz vācieši to vairs nedeva, tā latviešu “armijai” bija jāsabrūk. Vienīgais, ko latvieši dabūja no angļiem, bija 50 mašīnu flintes un 5000 nederīgas kājnieku flintes. Savu armiju papildināt Zālītis varēja tikai no mazā Latvijas stūrīša ap Liepāju līdz Ventai. Bet arī tur viņš Liepājā neuzdrošinājās mobilizēt tādēļ, ka strādnieki juta līdzi boļševikiem. Uz laukiem ļaudis neklausīja mobilizācijas rīkojumam; bija jāsūta no studentu rotas un citām uzticamām nodaļām kareivji, kas pa mājām gūstīja rekrutus. Liepājas strādniecība un daļa no pagastiem, kur pašpārvaldība jau bija nokļuvusi bezzemnieku rokās, stāvēja atklātā opozicijā pret valdību un rīkojās uz pašpārvaldību kongresu (ne tādā garā kā zemturu padome), lai saņemtu visu varu savās rokās.

Sociāldemokrāti jau bija izstājušies no Tautas padomes, lai apvienotos ar boļševikiem, kolīdz tie ienāktu Liepājā… Pie tam valdībai nebija nekādu ienākumu. Tad šādā stāvoklī atklāti sludināt, ka papriekš jāsakauj ar vācu palīdzību boļševiki, bet pa to pašu laiku jāorganizē tik stipra armija, ka pēc boļševiku sakaušanas lai tā varētu izdzīt no Latvijas vāciešus, sludināt to atklāti un izlipināt valdības vārdā rīdīšanu pret vāciešiem uz ielas stūriem, – tur jau vajag kā ērcei iekosties vienās vienīgās domās un nejust un neredzēt vairs it nekā ap sevi…

Kā šī ideja par cīņu uz divām pusēm pavisam varēja rasties? Ja uz jautājumu skatāmies no tagadnes, tad atbilde liekas būt viegli atrodama: tā jau tā pati programma par nomaļu valstiņu politiku, kuru sekmē Anglija. Nomaļu valstiņas, starp tām arī Latvija, lai būtu kā žogs starp Vāciju un Krieviju, atturēdamas no vienas puses boļševikus, no otras vāciešus. Bet kam bija izdevība novērot šīs idejas rašanos un viņas pirmatnējo veidu, tam jāmeklē citāda atbilde. Man patlaban nav iespējams izmeklēt, kad īsti sāka parādīties domas par nomaļu valstiņu lomu pie Vācijas iežogošanas. Ja tas būtu bijis pirms 1919.gada sākuma, tad katrā ziņā uz Latvijas valdību šai politikai vēl nebija nekāda iespaida pirms Ulmaņa aizbraukšanas uz ārzemēm. Bet Latvijas pagaidu valdības aprindās ideja par cīņu uz divām frontēm rodas, Ulmanim projām esot. Ulmanis, no ārzemēm atgriezies, to piesavinājās tikai vēl pēc 16.aprīļa. Bet, ja Anglijas nomaļu valstiņu politika būtu pieņēmusi skaidras kontūras tikai vēl pēc 16.aprīļa, tad es uzdrošinātos domāt, ka viņa ir pa daļai līdzi ierosināta arī no Latvijas apstākļiem.

Tik tomēr varu apgalvot: ja Zālīša divu frontu teorijai arī nepiederētu prioritāte attiecībā uz Anglijas nomaļu valstiņu politiku, tad vismaz viņas ir izcēlušās abas parallēli. Zālīša teorija katrā ziņā bija oriģināla, izaugusi taisni no apstākļu maiņas Baltijā un no Zālīša rakstura. Kā iepriekšējās nodaļās jau aizrādīju – 1918.gadam izejot, Latvijas pagaidu valdība bija pilnīgi saistījusies ar Vāciju. Tas nenotika aiz draudzības pret Vāciju, – Latvijā nav nevienas latviešu partijas, kura justu kaut kādu draudzību pret Vāciju. Bet Ulmaņa valdība neredzēja nekur citur glābiņa no boļševikiem, kas patlaban mācās virsū. 29.decembra līgums bija priekš Latvijas ļoti neizdevīgs. Bet Ulmanis līdz ar Paegli un Zālīti viņu parakstīja tai cerībā, ka vācu armija aizturēs boļševiku uzbrukumu. Pie tam Ulmaņa valdība laikam bija iedomājusies, ka vācu valdībai ir ar vienu rokas mājienu iespējams aizturēt savas armijas sabrukumu Latvijā vai arī nedaudzās dienās organizēt jaunu armiju cīņai pret boļševikiem. Nenotika nedz viens, nedz otrs. Vācu armijas sabrukums attīstījās arvien tālāk. Tāpat nevarēja arī nedaudzās nedēļās radīt jaunu armiju. Vidzeme un Kurzemes lielākā daļa tika atdota boļševikiem bez kādas nopietnas cīņas. Ulmaņa valdība to turēja par pietiekošu iemeslu uzskatīt 29.decembra līgumu par iznīcinātu.

Vācu valdība turpretim nevarēja iedomāties, ka Ulmanis tik maz saprot no armijas organizēšanas un no tā, cik tur vajadzīgs laika. Viņa nopietni ķērās pie darba, lai Latvijā sastādītu kaujas spējīgu armiju. Bet tas viņai bija jādara brīvprātīgo nodaļu veidā. Lai pievilktu brīvprātīgos, priekš tam viņai taisni noderēja 29.decembra solījums par Latvijas pilsoņu tiesībām priekš Latvijā karojošām nodaļām sakarā ar Baltijas muižniecības zemes solījumiem priekš kolonizēšanas. Kur taisni uz šiem pamatiem bija sākta kareivju pieņemšana un sūtīšana uz Latviju, tur brīvprātīgo nodaļu sastādītāji tagad savukārt jutās kā pievilti no Ulmaņa valdības. Tā tad abas 29.decembra līguma slēdzējas puses jutās viena no otras pieviltas. Tas bija pirmais avots daudzām pārprašanām un berzēšanām starp Ulmaņa valdības atliekām no vienas puses un vācu armiju no otras puses Liepājā.
Klāt nāca vēl otra lieta. 1918.gada beigās, no Latvijas atkāpdamās, vācu armija nevarēja vairs izvest lielu daļu no karalaupījuma, daļu no tiešā armijas īpašuma un daudzas militārpārvaldes ietaises un krājumus. Tādēļ starp Latvijas pagaidu valdību un militārpārvaldi, kā arī dažādām armijas nodaļām tika noslēgti līgumi, ka atstātās mantas saņem Latvijas valdība uz vēlāku samaksu. Bet pirms vēl pārņemšana bija notikusi, jau sabruka ne tikai armija, bet arī Ulmaņa valdība.

Nu vācu militārpārvalde savukārt turēja par pietiekošu iemeslu uzskatīt attiecīgos līgumus ar Ulmaņa valdību par iznīkušiem. Tās mantas, kas vēl atradās viņas ziņā, viņa vairs nenodeva Ulmaņa valdības atliekām, bet sāka vai nu vest projām, vai pārdot pret skaidru samaksu privātuzņēmējiem. To Ulmaņa valdība atkal uzskatīja par līguma laušanu. Un tā kā šai lietā bija daudzi latvieši ieinteresēti ne tikai kā valdības locekļi, bet arī mantas ziņā, tad te kaislības sita augstus viļņus. Tika pielikts daudz enerģijas, lai varētu aizturēt bijušo armijas un militārpārvaldes mantu Latvijā. Trešais avots domu starpībām plūda no tā, ka tiesiskās attiecības starp Latvijas pagaidu valdību un vācu armiju nebija pietiekoši noskaidrotas. Kādu stāvokli šī armija īsti ieņēma Latvijā? Vai viņa te bija uz okupācijas tiesībām vai kā Latvijas palīga spēks?

Okupācijas armija viņa nevarēja būt tādēļ, ka Vācija Latviju vairs neokupēja, bija to jau atzinusi par patstāvīgu valsti. Bet šīs jaunās valsts palīga spēks viņa arī nevarēja būt, jo viņa te atradās sabiedroto rīcībā, lai cīnītos pret Krievijas boļševikiem. Bet sabiedrotie Latviju kā valsti vēl nebija atzinuši. Pie tam Vācija apgādāja un algoja vienlīdz kā savu armiju Latvijā, tā arī Latvijas landesvēru, tikpat vācu, kā arī latviešu nodaļas. Tādēļ vācu armijas virspavēlnieks grāfs fon der Golcs saprata savu uzdevumu tā, ka viņa rīcībā ir nodoti visi spēki, kas Latvijā cīnās pret boļševikiem. Ja visai nemaldos, tad sabiedrotie no sākuma ieņēma tādu pašu stāvokli. Citādi jau viņiem būtu bijusi Latvijas patstāvība jāatzīst.

Bet te nu izcēlās grūtības tādēļ, ka Vācija pati jau bija Latvijas patstāvību atzinusi. Uz to pastāvēja Zālītis, no tā atvasinādams uzskatu, ka vismaz Latvijas armija, t. i. landesvērs, ir patstāvīga un stāv zem Latvijas kara ministrijas; ja grāfs Golcs negrib stāties Latvijas valdības rīcībā, tad viņam arī nav tiesības rīkot Latvijas karaspēku. Šī plaisa izvērtās arvien plašāka tādēļ, ka Zālītis savā satiksmē ar mazāk demokrātiskām aprindām par maz pārvaldīja viscaur parastās formas. Bet Zālītim bija arī savi tālāki iemesli izvest cauri savu uzskatu par Latvijas patstāvīgu armiju. Viņš baidījās, ka vācu armija atkal nepiesavinās okupācijas armijas tiesības. Tādēļ viņš ar saviem domubiedriem pūlējās viscaur radīt latviskas iestādes, tā savā “armijā”, kā arī Latvijas civīlpārvaldē. Visur tika dibinātas latviskas komandantūras, latviska muitu un ostu pārvalde un citas tamlīdzīgas. Kur to nevarēja darīt atklāti, kā, piem., attiecībā uz Liepājas policiju, tur lūkoja slepeni izvest vajadzīgos priekšdarbus.

Caur to domstarpības, kas no sākuma parādījās tikai starp pagaidu valdību un vācu armijas komandu, tika ievestas vienmēr plašākās aprindās. Parallēlās iestādes rīkojās katra pēc saviem priekšrakstiem; tā vienā, kā otrā pusē zemākie ierēdņi lūkoja izvest savu uzdevumu un diskreditēt savus konkurentus. Man likās, ka Zālīša aizdomas, it kā grāfs Golcs tiektos atjaunot Latvijas okupāciju, bija bez kāda pamata. Bet atbildība par kārtību Liepājā un apkārtnē bija uzlikta fon der Golcam. Tādēļ viņš nevarēja pielaist, ka pa vidu maisījās pavisam citas, nevienam neatbildīgas varas.

Zālīša ieņemtais stāvoklis praktiski nebija uzturams spēkā, ja negribēja strādāt ciešā saziņā ar Golcu. Bet par to atkal Zālītis nevēlējās ne dzirdēt.

Tā attiecības starp vācu armiju un Zālīša apkārtni tika ar katru nedēļu asākas. Šo attīstību uz ļauno pusi jo sevišķi veicināja arī Liepājas savādais garastāvoklis. Kurzemes un Vidzemes okupācija atnesa Latvijas iedzīvotājiem zināmas neērtības un sarūgtināja latviešus. Bet šīs neērtības nebija visur vienādas, kādēļ arī iedzīvotāju sarūgtinājums visur nebija vienāds. Visilgāk zem okupācijas – veselus trīs gadus – cieta Kurzeme; Rīga to izbaudīja drusku vairāk par vienu gadu, kamēr pārējā Vidzeme tikai astoņus mēnešus. Pie tam pārējā Vidzemē okupācijas armija ienāca jau kā atsvabinātāja no boļševikiem. Pie tam jāievēro, ka okupācijas armija savā pārvaldes darbā atbalstījās gandrīz vienīgi uz vācisko lielgruntniecību, ja daudz, tad retu reizi pieaicinādama klāt kā padoma devējus arī vietējos pilsoņus-vāciešus. Tādēļ viss rūgtums, kas sacēlās pie malas nostumtajos latviešos, griezās vienlīdzīgi kā pret okupācijas armiju, tāpat arī pret vietējiem vāciešiem, it īpaši muižniekiem. Jā, pret pēdējiem sarūgtinājums izvērtās sakarā ar sensenām pretišķībām, taisni par īgnumu un naidu. Samērā ar okupācijas ilgumu vislielāks šis naids pret vāciešiem bija Kurzemē, jau mazāks Rīgā, bet vismazāk manāms pārējā Vidzemē.

Tad nāca boļševiku iebrukums Latvijā. Visgrūtāk un visilgāk no tā dabūja ciest Vidzeme, daudz mazāk Kurzeme līdz Ventai, bet Liepāja un tās apkārtne nemaz. Vidzemē naids pret boļševikiem vidusšķiras stipri tuvināja atkal vāciešiem; Kurzemē bailes no boļševikiem vēl nebija tiktāl iesakņojušās, ka jau piemirstos okupācijas laikmeta grūtumi, tur vēl bija kā šaubīšanās – kas ir bijis ļaunāks: vācietis vai boļševiks? Liepājā turpretim pazina tikai grūtumus no vāciešiem; boļševiki turienes strādniecībai izlikās kā glābēji; bet arī pilsonība, lieliniecismu pazīdama tikai

teorētiski, kolīdz atžilba no pirmā uztraukuma, sāka prātot, ka ar boļševikiem varbūt varēšot drīzāk saprasties nekā ar vāciešiem, Šāds uzskats Liepājas pilsoniskos latviešos attīstījās jo vairāk, jo asākas tika attiecības ar vācu armiju. Un zem šī liepājnieku iespaida tad arī pakļuva visi priekš latviešu armijas jaunformējamie spēki.

Ar to tad arī rēķinājās aģitācija pie rekrūšu iesaukšanas. Jo bez pierunāšanas tur iztikt nevarēja. Bailes no valdības vēl bija par mazām.

Ja nu Ulmaņa valdība skaidrotu, ka karaspēks tiek pulcināts pret boļševikiem, tad viņi visur dabūtu atbildi: “boļševiki mūs grib atsvabināt no vāciešiem, bet jūs vāciešus pabalstāt. Pat drēbes jums ir tādas pašas kā vāciešiem. Jūs stāvat vāciešu algā un maizē.” Tādēļ Ulmaņa propagandistiem neatlikās nekas cits, kā uzsvērt savu naidu pret vāciešiem: šie jau ar īstenībā bruņojoties pret vāciešiem; bet šo vēl esot par maz. Kad latviešu armija būšot pieaugusi, tad viņa griezīšoties pret vāciešiem. Tādēļ viņu vajagot pabalstīt, vajagot viņā iestāties. Citiem vārdiem: Ulmaņa (vai, pareizāk, Zālīša) propagandisti izlietoja to motīvu, kurš viņiem likās būt visderīgākais priekš jaunekļu pierunāšanas uz iestāšanos armijā. Uz cīņu pret boļševikiem tauta lūkojās ar dalītām jūtām. Bet uz cīņu pret vāciešiem Lejaskurzemē bija gatavi visi, tā saimnieku dēli, kā arī bezzemnieki.

Man gadījās par šo jautājumu izrunāties ar vienu no šīs propagandas vadītājiem – V. B. kungu. Viņš man atklāti atzinās, ka šie ar nodomu izlietojot šo metodi; panākumi tā esot nesalīdzināmi labāki. Nevajagot domāt, ka šie paši arī esot tādi vāciešu ēdāji. Tak jau frontē šie stāvot ar vāciešiem kopā un satiekot ļoti labi. Un kad rekrūši būšot kazarmās, gan tad viņus izaudzēšot tādus, kādus gribēšot. Man ienāca prātā Gētes balāde par burvja mācekli, kurš garus gan prata izsaukt, bet vairs nemācēja savaldīt. Mūsu propagandisti tikai smīnēja, laikam juzdamies mācekļa gadiem jau pāri. Otras bažas: ko lai domā vācu armijas komanda par šādu aģitāciju, viņš lūkoja nobīdīt pie malas ar apgalvojumu, ka šo ļaudis rīkojoties uzmanīgi, runājot katrā vietā tā, kā to redzot par vajadzīgu un iespējamu. Tomēr drīz varēja nomanīt, ka vāciešiem Zālīša ļaužu aģitācija uz divām pusēm ir pazīstama. To varēja spriest no viņu pretrīkojumiem. Viņi sāka kavēt latviešu mobilizāciju. Gan tam karaspēkam, kas stāvēja frontē, viņi neatrāva savu pabalstu. Bet par to, kas tika formēts it kā pret viņiem, viņi atteicās gādāt. Caur to nu šīs jaunformējamās nodaļas nonāca ļoti grūtā stāvoklī: nebija algas, drēbju, apavu, pārtikas.

To Zālīša ļaudis izskaidroja kā vāciešu vainu: tie neturot 7.decembra līgumu. Sākās nebeidzamas berzēšanās. Tad latvieši caur savām komandantūrām mēģināja izdarīt rekvizīcijas pa pagastiem. Daži saimnieki, kas nevēlējās prasīto dot, gāja pie vācu komandantūrām žēloties; tās uzskatīja šīs rekvizīcijas tāpat kā pašas latviešu komandantūras par nelikumīgām. Sāka atņemt latviešu komandantūrām viņu savāktos krājumus. Izcēlās – vēlāk – pilnīgs karš; it īpaši ar Durbes komandantu Ozoliņu. Sāka nozust vācu komandantūru kareivji, kurus vēlāk atrada nosistus, salauzītiem locekļiem, kaut kur apraktus. Tā savstarpējā neuzticēšanās auga vienmēr augumā. Vācieši bija uztraukti par latviešiem, ka tie organizējot naidīgu karaspēku šiem aizmugurē. Kā lai šie uzdrošinoties iet tālāk cīņā pret boļševikiem? Un pierādījumu šīm aizdomām viņiem netrūka. Zālītis pats atklātās runās sludināja cīņas vajadzību uz divām frontēm. Tāpat par to gandrīz katru dienu rakstīja valdības organs “Latvijas Sargs”.

Latvieši savukārt neuzticējās vāciešiem: to galvenais nolūks esot ne boļševiku apkarošana, bet Kurzemes kolonizēšana un baronu virskundzības atjaunošana. Tādēļ viņi arī nepielaižot organizēt latviešu armiju, gribot ar neapbruņotu tautu izdarīties pēc sava prāta… Un nāca vesela rinda notikumu, kuri likās apstiprinām latviešu aizdomas. Tas sakāms it īpaši par Baltijas muižniecības rīkošanos šai laikmetā. vācbaltieši – retus atkritējus atskaitot – Ulmaņa valdībā un Tautas padomē nepiedalījās. Viņi atzina par neiespējamu pieņemt Tautas padomes platformu. Bet sarunas ar latviešiem viņi tomēr nepārtrauca. Caur savu “Nacionālausšuss” (nacionālā komiteja) viņi kaulējās, lai tiktu Tautas padomes uzstādītie pamatnoteikumi tā pārgrozīti, ka arī vācbaltiešiem būtu iespējams piedalīties Latvijas valsts dzīves nokārtošanā. Bet vācbaltiešu politika nereti iznāk divkosīga caur to, ka viņa šaubīgos gadījumos mīl turēt vairākus dzelžus ugunī. Pie viena un tā paša jautājuma ķeras vairākas grupas reizē, katra no savāda stāvokļa. Kad beigās var jau novērot, kurai grupai būs vislabākie panākumi, tad citas grupas nozūd no skatuves.

Pret šādu taktiku nebūtu nekā ko iebilst, ja katra grupa strādātu saskaņā ar kādu viņas aizstāvamu politisku programmu. Tad tie, kam iznāk vest ar vācbaltiešiem sarunas, zinātu, ka viņiem ir darīšana ar zināmu vācbaltiešu grupu, aiz kuras stāv apmēram tās un tās aprindas, kuras paliks uzticamas savai politiskai pārliecībai. Tad zina, kā ar viņām rēķināties. Bet vācbaltiešu politikā tas tā nav. Sarunu vedējas grupas ir uzskatāmas tikai par politiskiem mākleriem. Kura grupa atnesīs labākus noteikumus, tai piekritīs vācbaltieši. Citas grupas klusi nozudīs. Jā, nereti var vienu un to pašu cilvēku ieraudzīt kā darbinieku drīz vienā, drīz atkal pavisam pretējā grupā.

Vācbaltiešu politika liekas būt dibināta vienīgi uz oportūnisma. Tā tas bija 1919.gada sākumā. Kamēr viena vācbaltiešu grupa veda sarunas par izlīgšanu ar Ulmaņa ļaudīm, tikām otra grupa strādāja priekš gluži citādas kombinācijas. Šīs grupas nolūks bija nevis izlīgt ar latviešiem, bet ierīkot ar vāciskas armijas palīdzību muižniecības vadībā militārdiktātūru. Par diktātoru tiktu izsaukts muižniecības priekšnieks. Šīs kombinācijas darbvedis bija Vidzemes muižniecības priekšnieks fon Striks (Stryck). Cik varēja noprast, tad viņš ārzemēs bija stājies sakarā arī ar sabiedroto priekšstāvjiiem, vismaz ar tām aprindām, kuras turas pie domām, ka Krievijas boļševisms nevar tikt uzvarēts bez vācu armijas. Brīdis arī likās būt izdevīgs. No vienas puses Ulmaņa valdību toreiz vēl varēja nostādīt kā Vinniga radījumu; no otras puses atkal varēja aizrādīt uz to, ka viņa ir sabrukusi un dzīvot nespējīga. Bez tam vācbaltieši varēja atsaukties uz to, ka Latvijas landesvēra vāciskās nodaļas bija labāk organizētas nekā latviskās… ja pavisam latviskās nodaļas pieminēja. Sabiedroto Baltijas politika vēl nebija pieņēmusi noteiktas formas. Tā tad es to nemaz neuzdrīkstētos apzīmēt par tukšu frāzi, kas atkārtojās Strika sagatavotos uzsaukumos un projektos, ka viņš rīkojas “ar sabiedroto ziņu un piekrišanu”.
Oficiāla piekrišana gan te nevarēja būt domāta. Bet ja Strika kombinācija būtu izdevusies, nezin vai sabiedrotie pret to būtu protestējuši. Bet katrā ziņā latvieši pēc Strika projekta būtu nospiesti pie malas. Viņiem laikam būtu jāapmierinās apmēram ar tādu priekšstāvību zemes pašvaldībā, kādu tiem ierādīja Baltijas muižniecība nesen atpakaļ viņas radītā Landesrātā (zemes padome). Otrkārt – vācisku armiju priekš Latvijas (vai, pareizāk, Baltijas) muižniecība varētu sadabūt tikai tādā ceļā, ka upurētu daļu no saviem zemes īpašumiem priekš vācu kolonijām. Atkal tas sāpīgi aizķertu latviešu un igauņu intereses. Te katrā ziņā vairs nevarēja būt runas par izlīgšanu ar latviešiem, uz ko teicās dzenamies “Nacionālausšuss”.

Bet Strika nodomi nāca nejauši gaismā. Kāds muitas ierēdnis bija uz kuģa ticis uzmanīgs uz aizzēģelēto kastīti, kurā – kā vēlāk izrādījās – atradās fon Strika projekti un sagatavotie uzsaukumu teksti. Atcerēsimies, cik saasinātas tobrīd jau bija attiecības starp vāciešiem un latviešiem, cik liela bija latviešu neuzticība, ka grāfs Golcs gribot atjaunot Latvijas okupāciju, lai varētu pilnīgi saprast to uztraukumu, ko sacēla Strika projekts Liepājā. Nu likās būt dokumentāriski pierādīts, ka vācieši grib Latvijā uzkundzēties. Nu likās būt attaisnotas visas aizdomas, kuru dēļ latvieši pūlējās visiem spēkiem radīt latvisku armiju. Nu latviešiem arī vairs neatlikās cita ceļa, kā tikai tas, ko rādīja Zālītis: sagatavoties uz cīņu ne tikai pret boļševikiem, bet arī pret vāciešiem.

Ja man ir izdevies ar daudzmaz pietiekošu skaidrību rādīt, cik dabiski šī ideja izauga un attīstījās no Liepājas apstākļiem, tad nevajadzēs vairāk pastiprinājumu manām domām, ka nomaļu valstiņu politikas pamata domas Latvijā nebūt nav ievestas no āra. Jā, man gandrīz liekas, ka sabiedrotie izlietoja Latvijā izaugušās attiecības starp latviešiem un vāciešiem kā gatavu pušķi, to ievīdami savā pa tam nodomātā nomaļu valstiņu politikas vainagā. Ka šī divu frontu teorija neatnāca uz Latviju no Anglijas, tai pārliecībā mani apstiprina arī vēl viens cits novērojums. Pēc Strika neveiksmes aģitācija pret vāciešiem pieņēma Liepājā ļoti lielus apmērus. Tanī atklāti piedalījās arī pati valdība, likdama izlipināt uz ielu stūriem uzsaukumus, kuros jo smagi apvainoja Latvijas muižniecību.

Bet kolīdz pārbrauca no ārzemēm Ulmanis, tā viņš ar visu spēku likās darbā, lai apklusinātu šīs aģitācijas pārmērības. Strika lieta tika noklusināta uz sabiedroto pieprasījumu. Sabiedroto aģenti nebūtu uzstājušies pret latviešu un vāciešu sarīdīšanu, ja viņiem jau būtu bijis dots mājiens strādāt priekš nomaļu valstiņu politikas. Viņu izturēšanās grozījās tikai vēlāk, pēc 16.aprīļa notikumiem. Redzot, ka līdz ar Ulmaņa pārbraukšanu sāka atslābt rīdīšana pret vāciešiem, man radās jaunas cerības. Varbūt izdotos atspiest pie malas Ulmaņa ministrijas šovinistisko kreiso spārnu (Goldmani, Zālīti un Paegli) un pastiprināt mērenāko labo spārnu (Valteru, Ulmani, Blumberģi). Tad izlīgums ar vāciešiem nebūtu tik neiespējams, tad – varbūt – varētu arī fronti dabūt uz priekšu, uz Rīgu un Vidzemi. Šīs manas cerības tika pastiprinātas arī caur to, ka frontē naida pret vāciešiem nebija. Tur arī bija stipri nemierā ar Zālīti, – gan vairāk tikai dēļ viņa neveiklās rīkošanās armijas organizēšanā. Tādēļ nodomāju visiem spēkiem pabalstīt tā ministru kabineta pārveidošanu, kā arī izlīgumu starp latviešiem un vāciešiem. Abas šīs lietas stāvēja ciešā sakarā, un abas bija vajadzīgas, ja gribēja apkarot neprātīgo divu frontu ideju.

Tā mans ceļojums uz Liepāju mani noveda pie gluži negaidīta un neparedzēta darba. Es biju gājis pie Ulmaņa valdības, lai viņai vaicātu, ko mēs varētu darīt boļševiku aizmugurē, kamēr viņa uzbruktu boļševikiem no Kurzemes? Liepājā es redzēju, ka Ulmaņa valdībai pavisam nav iespējams par šādu uzbrukumu domāt, kamēr viņas spēki tiek izšķiesti cīņai pret vāciešiem. Tādēļ vajadzēja vispirms novērst šo naidu pilsoņu starpā, lai tad apvienotie spēki varētu griezties pret boļševikiem. Tas mani piespieda vērst visas manas domas un pūles no tiešās cīņas pret boļševikiem uz šīs cīņas nepieciešamo priekšdarbu: pilsonisko latviešu un vācbaltiešu izlīgumu.

PRAKTISKA UN TEORĒTISKA POLITIKA
Sarunas par izlīgumu starp Baltijas vāciešiem un latviešiem tika arvien vestas. Bet viņas patlaban bija sastrēgušas. Šim sastrēgumam bija mazāk par cēloni fon Strika lieta. Īstā vaina bija meklējama iekš tam, ka katra puse raudzījās uz izlīgumu no cita stāvokļa. Vācieši lika saviem spriedumiem par pamatu praktiskas politikas prasījumus, latvieši turpretim nostājās teorētiskās politikas aplokā. Vācieši rēķinājās ar politiskiem spēkiem, latvieši ar politiskām idejām. Tādēļ viņiem arī nekādi nebija iespējams sanākt kopā. Ja raudzījās uz tobrīdējo spēku samēru no praktiskās politikas viedokļa, tad vācieši vēl nebūt nejutās tādā stāvoklī, ka viņiem jāmeklē izlīgums ar latviešiem par katru cenu. Viņi skaidri redzēja, ka aiz Ulmaņa nestāv nekāds spēks.

Radusies bija Ulmaņa valdība mākslīgi; gandrīz varēja teikt, ka viņa bija radusies tādēļ, ka okupācijas armijai viņa bija bijusi vajadzīga. Kolīdz šo valdību gribēja atstāt uz pašas kājām, tā viņa apgāzās. Arī Liepājā viņas atliekas turējās tikai vācu armijas aizvējā. Ja šī armija atstāja Latviju. tad no Ulmaņa valdības palika tikai atmiņa. Viss Ulmaņa valdības karaspēks pastāvēja no dažiem simtiem vīru. Naudas ienākumu, krājumu valdībai nebija. Viss valdībai padotais apgabals nobeidzās pie Ventas. Opozicija strādniecībā bija stipra. Nekur nevarēja ieraudzīt avotu, no kura Ulmaņa valdībai varētu plūst jauni spēki.

Jā, ja raudzījās uz spēku samēru, tad Baltijas vāciešiem tobrīd to bija vairāk! Vāciskās landesvēra nodaļas skaita un apgādāšanas ziņā bija pārākas. Organizācija starp vācbaltiešiem bija nesalīdzināmi labāka nekā starp latviešiem; vācbaltiešu politiskie vadoņi varēja rēķināt uz savu ļaužu paklausību ne tikai līdz Ventai vien. Opozīcijas viņu vidū nebija gandrīz nekādas. Viņu līdzekļi bija nesalīdzināmi lielāki, viņu politiskie piedzīvojumi bagātāki, viņu sakari ar ārzemju politiskām aprindām daudz plašāki un nozīmīgāki nekā tie, kurus patlaban bija lūkojuši nodibināt Ulmanis un Goldmanis. Tātad politisko spēku samērs tobrīd likās sveramies Baltijas vāciešiem par labu.
No vācbaltiešu stāvokļa raugoties, iznāca, ka viņu prasījumi samērā ar viņu spēku bija ļoti mēreni. Tie izgāja vairāk tikai uz to: radīt iespēju spēku sacensībai, neļauties sevi nospiesties no mechaniska skaitļa. Bet pavisam citāda izskatījās lieta, ja uz viņu raudzījās no teorētiskās politikas stāvokļa, kuru ieņēma latvieši. Tad viss spēks atradās latviešu rokās; vāciešiem vajadzēja apmierināties ar to kaktiņu valstī, kas latviešiem palika pāri.

Visiem saviem politiskajiem spriedumiem Ulmaņa ļaudis lika par pamatu divas politiskas teorijas.

Tā pirmā bija tautas pašnoteikšanās dogma. Latvijā bija tikai viena tauta: latvieši. Vāciešu te nebija vairāk par sešiem procentiem. Jā, visi cittautieši, kopā ņemti, te vēl nesasniedza desmit procentu. Tā tad latviešiem – pēc Ulmaņa uzskata – nevarēja būt ne mazāko šaubu par to, ka Latvijas likteņa noteicēji būs latvieši.

Otrkārt: pasaules karā uzvarēja demokrātija; tādēļ tautu pašnoteikšanās notiks uz vispārējo vēlēšanu tiesību pamata. Tā tad atkal nebija ko šaubīties par to, ka latvieši ar savu deviņkārtīgo majoritāti pār cittautiešiem noteiks Latvijas iekārtu pēc sava prāta. Vāciešu iespaids uz Latvijas lietām līdzināsies sešiem procentiem. Viņiem būs jāapmierinās ar minoritātu tautību stāvokli. To latvieši viņiem negribēja liegt. Bet viņi neredzēja iemesla, kādēļ lai viņi demokrātiskā valstī kādai niecīgai minoritātei dotu privilēģijas, ierādītu viņiem vairāk tiesību, nekā tiem pienācās pēc statistikas skaitļiem.


Skaidri varēja redzēt, ka te nekāds izlīgums nebija panākams, kamēr katra puse palika uz sava reiz ieņemtā stāvokļa. Klāt nāca vēl tas, ka pati sarunu vešana bija ierīkota nepraktiski. Sarunas tika vestas starp Tautas padomi no vienas un Nacionālausšusu no otras puses. Lai nu arī šiem kungiem Liepājā nekāda cita darba nebija, kā tikai gudri runāt, tomēr nebija ko šaubīties, ka no katra izšķirta jautājuma dzims desmit jauni, vēl izšķirami. Pie tam gandrīz par katru jautājumu Tautas padomes astoņām partijām bija katrai savāds uzskats. Un ja arī viņas visas vienotos, tad
vēl nebija nekādas drošības par to, ka Satversmes sapulce neapgāž visu izlīgumu; jo Tautas padomē tobrīd nebija neviena sociālistu priekšstāvja, nedz meņševika, nedz boļševika. Tā tad tautas majoritāte Tautas padomē nemaz nebija reprezentēta, ja Tautas padomi vispār gribēja uzskatīt par tautas priekšstāvi.

Man likās, ka te bija grozāmas divas lietas, ja gribēja kaut ko praktisku sasniegt. Vispirms vajadzēja atrast kopēju nostāšanās vietu priekš abām pusēm. Un tad vajadzēja panākt saprašanos papriekš starp nedaudziem vadošiem cilvēkiem un tikai pēc tam pamazām pievilkt klāt plašākas aprindas pie jau gatavā līguma. Pie tam es domāju ne tikdaudz par Nacionālausšusu un Tautas padomi, kā par dažādo pašpārvaldību priekšstāvjiem. Tādēļ savai aģitācijai es liku par pamatu šādu domu gājienu:


Par Latvijas turpmāko iekārtu valda dažādas domas. Tas citādi arī nevar būt, jo katrai ļaužu šķirai un katrai tautībai ir savādas intereses, un katra vēlas, lai šīs viņu intereses netiktu piemirstas. Valdība, zināms, nevar nostāties uz atsevišķas partijas vai vienas ļaužu šķiras interešu stāvokļa. Viņai jālūko atrast viduslīnija, starp dažādām nevienādām tieksmēm jālūko it kā no augšas novērot, cik liela nozīme ir katrai ļaužu šķirai priekš kopīgas valsts dzīves un tad samērā ar šo nozīmi izdalīt tiesības un pienākumus.

Bet šis par sevi dabiskais un neapstrīdamais prasījums var tomēr zaudēt savu pamatu. Tas notiek tad, kad pati valsts salūzt it kā divos gabalos, kad viena ļaužu šķira saceļas pret otru un lūko to iznīcināt. Valdībai, kas tādā brīdī gribētu stāvēt pāri pār abām cīņā esošām partijām, tad vajadzētu būt tikdaudz spēka, ka viņa abām pusēm spētu uzspiest savu bezpartējisko gribu. Ja viņai tāda spēka nav, tad bezpartējiskai valdībai vairs nav nekādas nozīmes. Tad viņas vietā radīsies divas partējiskas valdības, pareizāk: divi vadošie centri, kuri viens otru neatzīs. Viens vadīs vienu cīņā stāvošo valsts daļu, otrs – viņas pretpusi. Tikai kad cīņa ir izcīnīta, kad valsts vienība ir atjaunota, tad atjaunosies arī vienvaldība: vai nu abas pretpuses noslēgs izlīgumu un izvēlēs kopēju valdību, vai arī viena puse apspiedīs otru un uzspiedīs tai savu gribu un savu valdību.


Šādā stāvoklī patlaban atrodas Latvija. Viņa ir sašķēlusies divās daļās. Strādnieki ir izsludinājuši savu diktātūru, grib ievest komunismu un iznīcināt pilsonību. Viņi negrib ar pilsonību slēgt nekādu kompromisu, negrib pieļaut tai nekādu iespaidu uz valsts dzīvi, negrib ar viņu nemaz kopīgā valstī dzīvot. Pilsonībai ir jāaizstāvās, ja viņa negrib iznīkt. Viņai jāuzņemas pret strādniecību strādniecības uzspiestā cīņa.

Kādu stāvokli lai ieņem Ulmaņa valdība šai cīņā?

Ulmaņa valdība dibinājās kā tāda, kas meklē līdzsvara līniju starp visām Latvijas iedzīvotāju šķirām un grupām. Šai līnijai vajag atrasties vidū starp darba devēju un darba ņēmēju interesēm, vidū starp īpašnieku un strādnieku šķirām. Bet taisni šai līdzsvara līnijā nu mūsu jaundibināmā valsts ir pārplīsusi pušu. Strādnieki ir novērsušies no Ulmaņa valdības pa kreisi, ir to no Latvijas gandrīz jau ārā izdzinusi, kamēr pilsoņi no viņas ir novērsušies a labi. Bet valdībai nav spēka uzspiest abām pretējām pusēm savu bezpartejisko gribu.

Mums atliek tikai divas izejas.

Vai nu vajag nākt no ārienes kādai bezpartejiskai varai, kas abām naidīgām pusēm raksta priekšā valsts turpmāko iekārtu. Tāda vara varētu būt sabiedrotie.

Bet ja šāda vara no ārienes nenāk, tad pilsoņiem un strādniekiem vajag savu cīņu izcīnīt līdz galam.

Dabiskais un vēlamais gals būtu tas, ka abas puses, no cīņas nogurušas un pārliecinājušās, ka viena otru nevar uzvarēt, bet arī viena bez otras nevar iztikt, noslēgtu izlīgumu: abas puses piekāptos un vienotos uz kopējas dzīves pamata līnijām un dibinātu kopēju valdību uz šī izlīguma pamata. Šis izlīgums tad taptu par Latvijas valsts pamatlikumu, par viņas “magna charta” (Lielā brīvības harta).

Otrs – nevēlams – iznākums varētu būt, ka viena puse uzvar otru un uzspiež tai savu gribu un savu valdību. Mums patlaban nav paredzams, ka sabiedrotie gribētu autoritātīvi iejaukties Latvijas iekšējās lietās.

Tādēļ mums atliek tikai cīņa, pilsonības cīņa pret boļševikiem. boļševikiem ir jau sava valdība, kas strādniecību apvieno un vada cīņā. Pilsoniskām šķirām sava vadoša centra vēl nav, jo Ulmaņa valdība vēl vienmēr kavējas apvienot visus pilsoniskos elementus uz kopēju cīņu. Tādēļ arī šī cīņa ir tik nenoteikta un nesekmīga. Tas nedrīkst tā palikt. Valdībai vajag uzņemties pa cīņas laiku pilsonisko šķiru vadību un tās apvienot. Tādēļ viņa vairs nevar palikt uz tās līnijas, kuru pirms cīņas vilka visu šķiru līdzsvaram Tautas padome. Valdībai tagad jāatrod cita līdzsvara līnija, tā, ap kuru varētu kopoties visas pilsoniskās šķiras. Uz tās, pilsonisko šķiru viduspunktā, jānostājas valdībai un jāpieliek visi spēki, lai organizētu un vadītu pilsoniskos elementus pa cīņas laiku. Kad cīņa būs izcīnīta, tad valdība atkal varēs pārcelties atpakaļ uz to līniju, uz kuras stāv līdzsvarā visu valsts iedzīvotāju intereses. Bet tagad, kur patlaban trako cīņa, mums tak nevar
būt valdības, kas reizē aptvertu kā boļševikus, tā pilsoņus. Mums var būt tikai vienā pusē boļševiska valdība, otrā pusē – pilsoniska.

Bet, ja Ulmaņa valdība grib uzņemties pilsonisko elementu vadību cīņā pret boļševikiem, tad viņa nedrīkst atstumt no līdzdarbības tik ievērojamus pilsoniskus spēkus kā lielgruntniecību un buržuāziju. Tie katrā ziņā jāpievelk klāt pie darba. Tas var notikt tādā ceļā, ka vispirms pilsoņi noslēdz kompromisu savā starpā. Nav vajadzīgs, lai šis kompromiss izlīdzinātu visas pretešķības pilsoņu starpā. Mēs visi ļoti labi zinām, ka ir simtām interešu starpību starp vāciešiem un latviešiem, starp pilsētniekiem un lauciniekiem, starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem. Bet visām šīm pretešķībām tikai tad ir nozīme, ja pilsoniskās šķiras pavisam pastāv. Domu starpības var par šiem jautājumiem iesākties tikai tad, ja ir iepriekš izšķirts tas jautājums, vai pilsoniskās šķiras pavisam drīkst pastāvēt? Un taisni šai vissvarīgākā lietā nu ir vienlīdzīgi apdraudēti visi pilsoņi. Te viņu visu intereses ir pilnīgi vienādas: cīņa dēļ pašuzturēšanās. Tādēļ ir dabiski, ka pilsoniskās aprindas noslēdz kompromisu vispirms tikai šai vienā jautājumā: uz neatlaidīgu cīņu pret boļševikiem. Visi citi jautājumi, kā arī interešu un domu starpības jāatbīda uz to laiku, kad būs izšķirts, vai pilsoņu šķiras pavisam drīkst pastāvēt. Tātad pilsoņu savstarpējais kompromiss zīmētos tikai uz vienu vienīgu lietu: uz cīņu pret boļševikiem un būtu spēkā tikai pa cīņas laiku. Kolīdz cīņa pret boļševikiem izbeigtos, tā izbeigtos arī kompromiss, un katra šķira atkal varētu aizstāvēt savas intereses pēc sava prāta.

Pie šāda kompromisa bija par sevi saprotams, ka to varēja slēgt tikai tie, kas tiešām gribēja pret boļševikiem cīnīties tādēļ, ka tie apdraudēja viņu pastāvēšanu. Nebija nekāda aprēķina pieņemt par cīņas biedriem ļaudis, kuriem cīņa pret boļševikiem bija vienaldzīga, vai pat tādus, kuri boļševismam juta līdzi. Tādi ļaudis bija pie mums sociāldemokrāti. Kolīdz parādījās Latvijā boļševisms, tā apmēram deviņas desmitdaļas no sociāldemokrātiem pārgāja viņā. Arī Liepājas sociāldemokrātija, tikai no vācu armijas baidīdamās, uzdevās par meņševikiem. Ka viss viņas vairums bija boļševisks, to pierādīja Liepājas pilsētas domē ievēlētie strādnieku priekšstāvji ar savām deklarācijām. Tātad pilsoņi nevarēja sagaidīt no sociālistiem nekādu spēku pieaugšanu cīņai pret boļševikiem. Tādēļ bija pa cīņas laiku nevietā visas tās pašpārvaldības metodes, kuras visu varu nodotu boļševikiem līdzi jūtošās strādniecības rokās. No tam valdībai līdz cīņas beigām bija jāatsakās.

Bet ja nu Ulmaņa valdība gribētu ņemt pilsonisko šķiru organizēšanu un cīņas vadību savās rokās, kur tad būtu meklējama pilsoniskā līdzsvara līnija, uz kuras viņai atbalstīties. Tur atbilde varēja būt tikai viena: no visām pilsoniskām šķirām visstiprākā bija latviešu mazgruntniecība. Karš bija izjaucis un izkaisījis visas citas šķiras. Vienīgi mazgruntniecība paturēja savu orgānizāciju un savu darba spēju. Ja pavisam varēja cerēt uz panākumiem cīņā pret boļševismu, tad vienīgi, atbalstoties uz mazgruntniecību. Bez tam arī citādi šī šķira apvienoja sevī visas raksturiskās un vērtīgās vidusšķiras pazīmes: mazgruntnieks ir reizē uzņēmējs un strādnieks, un tomēr atkal viņa intereses cieši norobežojas kā no kapitālisma, tā arī no proletāriāta. Pie tam pēc savas dabas mazgruntniecība nav noslēgta šķira; viņā var ieplūst un apvienoties tā lielgruntnieku liekā zeme, kā arī laukstrādnieciskā proletāriāta krietnākie darba spēki. Pie tam mūsu parastās mazgruntnieku saimniecības ir pietiekoši lielas un neatkarīgas, lai attīstītu saimniekā patstāvību uzskatos un dotu viņam iespēju dažus no saviem bērniem pārvadīt citā šķirā; turpretim viņas nav tik lielas, lai varētu komūnālos jautājumos iztikt bez pagasta un draudzes, tas ir – bez sabiedrības. Tad mazgruntnieku šķira bija pie mums dabiskais pamats cīņai pret boļševikiem, šai šķirai viegli varēja pievienoties lielgruntniecība, kolīdz viņa atteicās no savām privilēģijām un nostājās savās tiesībās un pienākumos blakām mazgruntniecībai. Un mazgruntniecībā viegli varēja ievilkt krietnākos laukstrādniekus, viņiem palīdzot tikt pie savas zemes īpašuma.

Tāpat nebija paredzamas nekādas grūtības izlīgumam starp mazgruntniekiem un pilsētu pilsoniskiem elementiem. Jo abi bija no boļševisma vienlīdzīgi apdraudēti. Tāpat nenāktos grūti Ulmaņa valdību piemērot šai jaunai pozīcijai. Vajadzēja tikai izstāties no viņas tiem, kas mīļāk gribēja strādāt kopā ar boļševikiem nekā ar muižniekiem, bet to vietā iestāties kādiem trim mērenākiem vācu priekšstāvjiem, un lieta bija nokārtota. Tad būtu apvienota visa pilsonība uz enerģisku cīņu pret boļševikiem, un šī cīņa padarīta sekmīga caur to, ka uz viņas vadību vairs nebūtu nekāda iespaida ļaudīm, kas juta pretniekam līdzi.

Diemžēl, manai aģitācijai nebija cerēto panākumu. Tur bija trīs iemesli.

Viens, niecīgākais, bija tas, ka marta sākumā es grūti saslimu ar vidusauss iekaisumu. Tādēļ visu aģitāciju pa lielākai daļai man nācās vest rakstiski, pie tam ar termometru padusē. No laikrakstiem es varēju izlietot tikai vācisko “Libauše Ceitung”, jo “Latvijas Sargs” bija Zālīša un Goldmaņa domubiedru organs.

Otrs, svarīgāks iemesls bija – mūsu karaspēka pāriešana uzbrukumā. Abas puses gribēja papriekš nogaidīt, kāds būs iznākums šim uzbrukumam. vācbaltieši cerēja caur to iegūt priekš sevis vairāk simpātiju; jo uzbrukuma smagumu iznesa uz saviem pleciem viņi ar vācu armijas palīdzību. Varonīgi cīnījās arī latviešu nodaļas. Viņas glāba situāciju, aizturēdamas boļševiku uzbrukumu starp Ērzeļkrogu un Kalnciemu. Viņas nesa arī dārgus upurus: pašā kauju sākumā krita viņu vadonis, neaizmirstamais pulkvedis Kalpaks līdz ar dažiem citiem krietniem oficieriem. Bet viņu bija par maz, lai viņas varētu izdarīt tālu daudzināmus darbus. Latvieši savukārt cerēja, ka pieaugs viņu armija caur mobilizāciju, kad nebūs jāaprobežojas tikai ar nelielo Aizventas apgabalu. Tādēļ neviens labprāt negribēja saistīties izlīgumā, pirms nebija nākuši pārredzami paša un pretinieka spēki.

Tomēr svarīgākais iemesls, kādēļ mana ideja par pilsonisko kompromisu neatrada piekrišanas pie latviešiem, bija meklējama citur. Latvieši nevarēja aizdomāties līdz galvenai kļūdai savā politiskā konstrukcijā: viņi savu Tautas padomi vēl vienumēr uzskatīja nevis kā iepriekšējo vēlēšanu komiteju, bet kā priekšparlamentu un augstākās varas nesēju. Ja Tautas padomi nostādīja tādā lomā, tad, zināms, bija jāprasa, lai pagaidu valdība ir, tā sakot, viņas izpildu organs. Tad pagaidu valdībā varēja izteikties tikai tās partijas, kuru priekšstāvji bija apvienojušies Tautas padomē. Tādēļ, ja vācbaltieši gribēja iedabūt kādus vāciešus pagaidu valdībā, tad viņiem papriekš bija jāiestājas Tautas padomē. Bet Tautas padomē nevarēja iestāties, ja nepadevās Tautas padomes uzstādītiem pamatlikumiem, šos pamatnoteikumus Tautas padome grozīt negribēja; bet negrozītiem vācbaltieši tobrīd negribēja viņiem vēl padoties. Caur to tad vienmēr par jaunu jautājums nokļuva tai pašā circulus vitiosus (loģiskajā aplī).

Būtu turpretim Tautas padome tikusi uzskatīta tikai kā paplašināta iepriekšējo vēlēšanu komiteja, tad pilsoniskais kompromiss uz šo burvju riņķi neatdurtos. Tad pilsoniskās grupas vienotos blakām Tautas padomei tikai uz vienu vienīgu jautājumu: uz cīņu pret boļševikiem, un izvēlētu pagaidu valdību par savu diktātorisku vadoni. Kad cīņa būtu beigusies un sāktos atkal valsts uzbūves darbs, tad Tautas padome varētu atkal stāties savā vēlēšanu komitejas lomā. Principā viņa sevi uzskatīja arī par nepilsonisko šķiru (sociāldemokrātu) priekšstāvi. Tādēļ bija nepareizi prasīt, lai pilsoniskās grupas savu cīņu padod šīs visu šķiru iestādes kontrolei.

Citiem vārdiem principiālo starpību mūsu uzskatos varētu arī tā izteikt:

es ieteicu, lai pilsoniskās šķiras organizējas uz šķiru cīņu, jo tāda viņām bija pieteikta no strādniecības; un pilsoniskā valdība lai ir šīs cīņas vadītāja.

Ulmaņa valdība un Tautas padome turpretim aicināja organizēties uz valsts uzbūves darbu, nepieļaudama pilsoņiem organizēties uz šķiru cīņu.

Pilsoņu pretinieki, boļševiki, no Ulmaņa, zināms, atļauju neprasīja, kad organizēja strādniekus uz šķiru cīņu. Caur to Ulmanis pilsoņus nostādīja ļoti neizdevīgā stāvoklī, sūtīja viņus, tā sakot, cīņā ar to noteikumu, ka viņi drīkst lietot tikai vienu roku, kamēr pretinieks lietoja abas rokas un arī vēl kājas. Zināms, kamēr Ulmanis palika pie ticības, ka nākamā valsts iekārta izaugs no vispārējām vēlēšanām un nevis no tiešo spēku galīgās izlīdzināšanās, tikām viņš citādi arī nevarēja izturēties. Viņš nevarēja pieļaut cīņu tur, kur jautājums bija jāizšķir ar balsošanu.

Teorētiski ņemot, iznāk, ka Ulmaņa pagaidu valdība cīnījās pret boļševikiem ne tādēļ, ka tie gribēja ievest komūnismu, bet tādēļ, lai viņi pielaistu arī pilsoņus pie balsošanas uz Satversmes sapulci. Ja tad boļševiki pilsoņus pārbalsotu, tad Ulmanim būtu jāpadodas vairākuma gribai. Mēs, citi pilsoņi, cīnāmies pret boļševikiem tādēļ, ka mēs viņiem negribam padoties. Ka viņu ir vairāk par mums, to mēs zinām; lai to mums pierādītu, tur mums nevajag nekādas balsošanas.

Man liekas: te slēpjas demokrātijas kļūda visā Krievijas problēmā. Demokrātijas politika nav praktiska, tā ir teorētiska. Demokrātija nerēķinās ar spēku samēru, bet ar mechaniskā balsu skaita teoriju. Rietumeiropā politisko spēku samērs jau ir noskaidrojies, zināma līdzsvara līnija atrasta, valsts pamata likumi jau no zināmu spēku kompromisa izauguši. Tādēļ tur tagad pietiek ar korrektūrām, ko izdara uz vispārējo balsstiesību pamata. Kad mēs būsim savas šķiru cīņas izcīnījuši un pie politisko spēku kompromisa nonākuši, tad arī mums vispārējas balsstiesības tāpat derēs, kā tās der Rietumeiropā. Bet pa cīņas laiku nevar prasīt no karavadoņiem, lai viņi savā kara padomē ļauj līdzi balsot pretinieka oficieriem.
Rietumeiropa liek mums tā cīnīties un tad pati brīnās, kādēļ mums cīņa neveicas.

Es nevēlētos, ka šo manu domu gājienu pārprastu. Es nebūt negribu ar augšējo teikt, ka cīņā pret boļševikiem būtu jāpabalsta reakcija. Tas būtu neprāts. Senākās valdošās šķiras ir sabrukušas, kā sabruka muižniecība un garīdzniecība Francijas revolūcijā. Viņas atdzīvināt nav iespējams un būtu anachronisms. Bet aiz šīm augšējām šķirām ir sākušas jau attīstīties vidējās šķiras. Tām pieder nākotne Krievijā, tāpat kā trešā šķira tapa par Francijas lielās revolūcijas mantinieci. Boļševisms grib satriekt arī šo pašu visdusšķiru, kā to mēģināja darīt savā laikā Parīzes komūnāri. Uz to iziet boļševiku šķiru cīņa. Mēs, jaunās vidusšķiras priekšstāvji, negribam padoties bez cīņas. Mēs negribam ļauties pārbalsoties, jo mēs ticam, ka mēs kultūrai esam Krievijā un Latvijā tikpat vajadzīgi, cik vajadzīga bija Francijai trešā šķira. Mēs gribam boļševisko strādniecību piespiest slēgt ar mums kompromisu. Kad tas būs noticis, kad valsts negrozāmās pamata līnijas caur šo kompromisu būs novilktas, tad mēs varēsim mierīgi lietot tās pašas vispārējās balsstiesības, bez kurām Rietumeiropas politiskā dzīve vairs nav domājama.

Latviešu politiķi strādā ar gatavām Rietumeiropas formulām. Dzīve ar laiku viņus pārliecinās, ka tas ir grūts un neauglīgs darbs. Bet vārdos to īsā laikā izdarīt nevar. Un ilgāk gaidīt man vairs nebija vaļas. Jo sējas laiks nāca tuvumā, un vācu-latviešu uzbrukums boļševikiem apstājās uz Lielupes, Rīgu un Vidzemi nesasniedzis. Kolīdz es redzēju, ka uzbrukums tālāk vairs neattīstīsies, tā es sapratu, ka man jāmeklē pēc stiprākiem motīviem, lai varētu paskubināt Ulmaņa valdību uz pilsonisku kompromisu. Jo kavēklis šai jautājumā bija meklējams vienīgi pie Ulmaņa ļaudīm. Vācieši bija ar mieru slēgt kompromisu tikai par vienu vienīgu jautājumu: par pilsonisko šķiru apvienošanos uz cīņu pret boļševikiem. No šīs cīņas smaguma viņi tobrīd nesa vairāk nekā latvieši. Bet viņi bija ar mieru atstāt latviešiem tā valdībā, kā arī cīņas vadībā divkāršu pārsvaru, paši pietikdami tikai ar vienu trešu daļu no vadošām vietām.


Pietiekošu spiedienu uz Ulmaņa valdību varēja izdarīt tikai vidzemnieki. Bet tie bija aiz boļševiku frontes. Tādēļ man nekas neatlikās, kā iet atpakaļ pār fronti uz Rīgu, kolīdz biju no slimības gultas piecēlies un jaunā Lielupes fronte nodibinājusies. Boļševikus atspieda no Ventas uz Lielupi marta mēnesī bez lielākiem zaudējumiem. Tas bija iespējams tikai tādā ziņā, ka mūsu landesvēru pabalstīja vācu armija. Visgrūtākais uzdevums piekrita landesvēra vācu nodaļām. Tās gāja pār Lejaskurzemi, ieņemdamas varonīgos uzbrukumos Ventspili, Talsus, Tukumu un Jelgavu. Grūtas cīņas izcīnīja arī latviešu nodaļas Baloža vadībā. Tās gāja no Skrundas uz Saldu, Jaunpili, Džūksti un Kalnciemu, uzķerdamas boļševiku triecienu, kas bija vērsts pret landesvēra aizmuguri no Kalnciema pār Džūksti. Netāl no Skrundas pašās pirmās kaujās krita pulkvedis Kalpaks kā nejaušības upuris. Latviešu nodaļas bija nodomājušas kopā ar kādu vācu nodaļu ielenkt boļševikus. Bet tie bija paguvuši no vidus iziet laukā, tā ka vācieši un latvieši sāka savā starpā apšaudīties. Zaudējumi abās pusēs bija sāpīgi.

Ja es te ierunājos, ka boļševikus atsvieda bez lieliem upuriem, tad tas zīmējās tikai uz karaspēku. Mierīgiem iedzīvotājiem boļševiku atkāpšanās atnesa daudz posta. Arī šoreiz boļševiki atkāpdamies neatlaida savus tribūnāliem nodotos cietumniekus. Daudzus nomaitāja turpat cietumos, daudzus uz ceļa; tikai mazākā daļa tika atsvabināta ceļā vai vēlāk Rīgā. Sevišķi asiņaini bija boļševiki rīkojušies jau drusku senāk Ventspilī. Tur ienākdami, viņi bija atraduši priekšā vēl kādu nodaļu no vācu okupācijas armijas, ja nemaldos – apmēram kādus 100 kareivjus. Citur boļševiki mēdza brāļoties ar aizejošo vācu karaspēku. Kādēļ tas Ventspilī bija iznācis citādi – man nav zināms.

Pēc īsas kaujas vācu nodaļa, neredzēdama nekādas izejas, bija padevusies gūstā, pie kam boļševiki apsolījuši viņus neaizkārt. Bet tad viņus visus bija atbruņojuši un noslaktējuši. Kailus, puskailus un sakropļotus viņus atrada uz lauka. Tāpat daudz muižnieku, vīriešu un sieviešu, apkāva Talsu un Tukuma apgabalā. Tomēr vienu daļu gūstekņu, ko dzina no Tukuma projām, izdevās ceļā atsvabināt. Turpretim Jelgava cieta stipri. Jau pa visu uzbrukuma laiku cietumā bija daudzi apšauti; vēlāk izraka cietuma pagalmā un tuvākā apkārtnē – ja nemaldos – kādus sešdesmit cilvēkus, vīriešus un sieviešus, latviešus un vāciešus. Bet kad sarkanā armija jau atkāpās no Jelgavas, tad vietējie boļševiki bija salasījuši no cietumiem, pa ielām un dzīvokļiem vēl kādus 400 cilvēkus un tos tad dzinuši pa noledojušu ceļu uz Rīgu. Kas nevarējis iziet līdzi, to bija turpat ceļa malā nošāvuši un nosituši. Vienu daļu, kas bija krituši Jelgavas tuvumā, vēl landesvērieši salasīja. Daži bija ieskrējuši mežā un pa krēslu izbēguši. Tie atgriezās Jelgavā, gan ļoti novārguši. Daudzi bija vēlāk miruši Rīgas cietumos. Dažus atsvabināja, kad ieņēma Rīgu. Bet par daudziem nav vairs nekādu ziņu.

Tas ir tā bēdīgi pie mums Latvijā: mēs cits cita vairs nezinām. Tiem vēl ir cerības, kuri nav atraduši savus miroņus: varbūt kaut kur viņu tuvinieki vēl ir dzīvi. Kaut arī šāda cerība ir briesmīga: ja viņi ir dzīvi, kādas mokas tad viņiem vēl jāizcieš! Viss mūsu dvēseles saturs ir kā pārvērties. Mēs lūdzam daudzkārt Dievu, kaut mūsējie vairs nebūtu dzīvi. Tas ir laimīgs, kurš vairs nejūt nekā. Kad gadu atpakaļ boļševiki ņēma sev ķīlniekus līdzi, tad es vēl varēju daudzmaz iedomāties viņu domu gaitā. Laikam viņi cerēja darīt caur to vēl kādu iespaidu uz pretinieku, lai tas neizturētos pārāk bargi pret sarkanarmiešu piederīgiem. Bet pēc tam tak tā viņi, kā arī mēs redzējām, ka šādiem aprēķiniem nav it nekāda pamata: nav tak nekādas satiksmes starp viņiem un mums. Nedz viņi zin, kas notiek ar viņu piederīgiem te, nedz arī mēs zinām, kā iet mūsu gūstekņiem pie boļševikiem. Tādēļ pēc šiem piedzīvojumiem es sev vairs nekādi nevaru izskaidrot, ko īsti boļševiki gribēja sasniegt, ļaudis ķerdami un sev līdzi vezdami vai uz ceļa nomaitādami. Uz pašu cīņu tas nevar atstāt ne tā mazākā iespaida. Savu piederīgo un savu domubiedru likteni boļševiki caur šādām cietsirdībām padara daudz ļaunāku… izravē no cilvēku sirds līdzcietību un nostāda sevi un savu partiju noziedznieku kārtā. Jo par politiku tak šādu sadismu nekādi nevar apzīmēt.

Vai tas nav tāds nervu nespēks, kad cilvēks nespēj sevī paturēt sajūtu, ka ir uzvarēts, bet izlaiž to uz āru postīšanā un asins darbā? Kad nespēj vairs pietikt savam tiešam pretiniekam, tad sirds ļaunumu izlaiž pie tā, par kuru domā, ka tas iekšķīgi priecājas, ka boļševikiem ir jābēg… Bet tad gan nerviem vajag būt jau gluži beigtiem.


TĪREĻPURVS
Pēc Jelgavas ieņemšanas kara darbi pret boļševikiem atkal apklusa. Nemāku teikt, kas bija šās apklušanas īstais iemesls. Militārā ziņā tas bija saprotams, ka iet tālāk uz priekšu un ieņemt Rīgu ar tik maziem spēkiem, kādi bija tobrīd uz Ventas, nebija ko iedomāties. Katrā ziņā tāds uzdevums nebūtu izpildāms ar karaspēka bāzi Liepājā vai Šauļos. Nācās bāzi pārcelt tuvāk frontei un sagatavot turpmākos darbus. Bet bez šiem militārās dabas iemesliem tur laikam runāja līdz arī politiski aprēķini. Tā fon der Golcs, kā arī Baltijas landesvērs (vācu nodaļas) bija pierādījuši, ka viņi spēj boļševikus sakaut. Bet laikam viņi arī kaut kā vēlējās nodrošināt savu politisko stāvokli, katrā ziņā tikt skaidrībā par to, kas vāciešiem par to būs, ja viņi atsvabinās Latviju. Tādēļ atkal par jaunu iesākās sarunas, kuras ar Strika notikumiem bija it kā pie malas nobīdītas. Bet veikties viņas nevarēja dēļ iemesliem, kas jau augšā aprādīti, pirms latvieši nebija nodabūti nost no savām politiskām teorijām un nostādīti uz praktiskas politikas ceļa.

Tā kā Ulmanim nebija tik daudz politiskas oriģinālitātes, lai viņš atlaistos no pieķeršanās Tautas padomei, tad es ieskatīju par vajadzīgu darīt uz viņu kādu iespaidu no ārienes. Tas varēja nākt tikai no Rīgas un Vidzemes. Tādēļ man vajadzēja doties turp. Šoreiz man bija nodomāts iet pār boļševiku fronti starp Kalnciemu un Jelgavu. Tur mūsējie stāvēja viņpus Lielupes pie Kalnciema un vēl dažas verstis uz Jelgavas pusi. Aiz viņiem tūliņ iesākās mežs un lielais Tīreļa purvs.

Šoreiz es pārģērbos vienkāršās drēbēs, paņēmu līdzi Rīgā stempelētus papīrus un drusku pārtikas līdzekļu. Mans nodoms gan bija zagšus pārzagties purvam pāri. Bet ja boļševiki mani sagūstītu, tad mana izruna būtu, ka esmu no Rīgas gājis uz piefrontes apgabalu maizītes pirkt, bet baltie mani nav laiduši pāri; tikai no pazīstamiem Lielupes malā esmu dabūjis mazliet pārtikas. Zināms, ja meklētu cauri drēbes, tad atrastu arī kompasu, karti un revolveri. Man tomēr ir lielāka paļaušanās uz paša uzmanību un revolveri, nekā uz nepareiziem papīriem. Kamēr vien iespējams, es labāk lūkoju ar posteņiem nesatikties. Pār purvu, tā es rēķināju, nebūs grūti slepen pāriet. Jo atvasēm vajadzēja jau būt drusku ataugušām. Pie tam es biju saģērbies siltā vilnas veļā, ka nebaidījos arī brist un peldēt pār ūdeni. Uz to man bija jāsagatavojas; jo pieņēmu, ka tilti uz ceļiem būs apsargāti. Kalnciemā toreiz stāvēja studentu rota. Tur vēl atvadījos no dēliem. Tad kāds oficieris mani pavadīja gar sargu posteņiem līdz mežam un novēlēja laimīgu ceļu.

Gar ceļu no Kalnciema uz Rīgu velkas kāpu rinda, priedēm apaugusi. Es atstāju viņas verstis trīs pa kreisi. Kamēr šīs kāpas varēja saredzēt pa kreisai rokai, tikām nomaldīties nevarēja. Tādēļ es turējos no sākuma uz stigas starp mežu pa labi un purvu pa kreisi, lai kāpu priedes nezaudētu no acīm. Bet, verstis sešas gar mežmalu nogājis, es nonācu lielos apcietinājumos: ierakumos un drāšu aizžogojumos. Tos bija cēluši vācieši; šie ierakumi piederēja pie tās pašas aizsargu līnijas kā ložmetēju kalns. Ilgi man bija jāstaigā, līdz atradu kādus uzbrukuma vārtus. Bet, gabaliņu pagājis, atkal atrados dzeloņdrāšu aizžogojumos, kuriem pāri tikt kailām rokām nebija ko domāt. No tā nopratu, ka naktī pa purvu iet nevarēs. Beidzot uzgāju kādu vietu, kur drāšu aizžogojumi bija pārgriezti. Ar lielu uzmanību pa turieni varēja izlīst, pārgrieztos dzeloņdrāšu galus uz vienu un otru pusi atliecot un pie mietiņiem nostiprinot. Bet ar to man bija jānoiet nost no mežainā apgabala iekšā purvā. Kur auga koki, tur bija it kā saliņas staignumā; tikai tās visas bija apvilktas ar vairākkārtējiem aizžogojumiem.

Neatlikās nekas cits: iekārtojos tā, ka kāpu meži man palika verstis trīs vai četras pa kreisi, tāpat nogriezos no meža, kas man atradās pa labi; noskatījos tad pie apvāršņa kādu meža puduri aiz purva klajuma uz Rīgas pusi un sāku brist uz to pār purvu. Ja mani no kāpām starp kroplām priedītēm un bērzu atvasēm kāds ieraudzītu, tad noķert viņš manis tomēr nevarētu. Kolīdz viņš nāktu purva līdzenumā, tā viņš mani atvasēs pazaudētu no acīm. Brišana nebija viegla. Viscaur jau sniegs bija nokusis un visas purva zemākās vietas pārklājušās ar ūdeni. Bet par laimi purvs vēl nebija atkusis dziļāk kā tikai apmēram puspēdu. Tādēļ arī tādās vietās, kur nācās brist līdz jostas vietai pa ūdeni, zem kājām varēja just ledu vai sasalušu purvu. Tik dziļa brišana tomēr iznāca tikai vienā vietā. Iešanu apgrūtināja tas, ka kājas pie katra soļa iestiga. No savas slimības arī vēl nebiju atspirdzis, noguru. Atsēsties un atpūsties nekur nevarēja. Ja daudz, tad varēja pieliekt kādu kropļainu priedīti un pret to pussēdus atbalstīties. Bet kājas tad stāvēja uz ledus vai atbalstījās uz sasalušām dūņām un sāka salt. Bija atkal jāiet tālāk. Turklāt kurpes ar katru soli piesmēlās ūdens un dūņām, bija smagas un grauza kājas. Vēl nebiju purvam pusē, kad kājas jau bija jēlas un sāpēja pie katra soļa. Saule nogāja, un es vēl nebiju sasniedzis noraudzīto pauguru. Tas nozuda tumsā. Nu bija jāturas tikai pēc kompasa. Bet grūti bija uzraut spičkas, lai to aplūkotu; bez tam baidījos palikt bez uguns, ja visas spičkas izdedzināšu. Lūkoju ieturēt ceļa virzienu tādā ziņā, ka nolūkoju pa ceļam priedītes vai augstākos krūmus, uz kurieni iet. Tomēr, naktij vienmēr vairāk satumstot, drīz arī tas vairs nebija iespējams. Tad atlikās tikai rīkoties pēc vēja. Aiz noguruma un kājām cintiņos aizķeroties, iznāca arvien klupt. Tomēr griba bija nesalauzta: jālūko tikt sausākā vietā.

Beigās nonācu pie dziļa grāvja. Tas gāja mana ceļa virzienam šķērsām pāri. Pataustīju ar mežā nogriezto spieķi: dziļāk ūdenī bija ledus. Rēķināju, ka otrā pusē grāvim vajag būt sausākam; jo izraktās zemes tak kaut kur būs samestas. Lēcu pāri grāvim, bet iekritu līdz jostas vietai ūdenī. Par to otrā pusē atradu blankām noklātu ceļu. Sliktākā gadījumā nu jau es būtu varējis sakurt uz ceļa uguni un atpūsties. Bet iepriekš apkārtne vēl bija jānovēro. Pagāju uz vienu pusi: tur blankas vietām bija izceltas, bet dūņainā zemē nebija atrodamas nedz zirgu pēdas, nedz ratu sliedes, cik pie spičku uguns varēju novērot. Pagāju uz otru pusi: tur no blanku ceļa nogriezās cits, bez blankām, taisni tai virzienā, kā man bija jāiet. Nogriezos pa to ar nodomu paiet drusku tālāk nost no blanku ceļa un tad atpūsties. Taisni bez mērķa šis sāņu ceļš taču nebūs. Kādus simts soļus pagājis, nonācu pie vecām zemes būdām. Aizžogojumu te tuvumā nejuta; no būves varēja pazīt, ka būdas bija krievu celtas. Apskatījos vienu; tā bija sabrukusi; apskatīju otru – tāpat. Trešā turpretim vēl bija laba, un, kas tas jaukākais; viņā bija vēl siena cisas, – gluži sausas. Nu sameklēju no citām zemes būdām kokus; tuvākā apkārtnē saplūcu nokaltušus nezāļu stiebrus no būdu jumtiem, paņēmu arī sauju siena, atradu senākā ugunskura vietu ar atlikušām pagalēm, – un drīz man jau kurējās uguntiņa. Pats atlaidos uguns siltumā uz siena un brīnījos, cik maz cilvēkam vajadzīgs, lai viņš justos laimīgs.

Drusku atpūties, paņēmu savu bleķa trauciņu, no konservu dozes taisītu, pasmēlu ūdeni un sāku to vārīt tējai; tēja un cukurs man bija līdzi. Tā izdzēru vienu trauciņu pēc otra. Dažs apgāzās un izlija ugunskurā. Bet laika man bija diezgan, un pacietība plūda kā no neizsīkstoša avota. Vējš pūta diezgan nemīlīgs ap būdu, bet man bija aizvējš.

Reiz, pēc ūdens iedams, ieraudzīju, ka tālu uz Jelgavas vai Kalnciema pusi iet gaisā raķetes. Drīz tās pacēlās it kā tuvāk; bija sadzirdami lielgabalu šāvieni. Man sirds iedrebējās: varbūt tomēr bija iesācies uzbrukums, un varēja gadīties, ka es iegāju Rīgā līdz ar viņas atsvabinātājiem.
Tad uzreiz sāka sprakšķēt ložmetēji, verstis trīs no manis, bet jau man ieblakām. Kāri es klausījos viņu tarkšķoņā, vēso vēju nemanīdams. Tad ložmetēji apklusa, un es gāju atkal pie ugunskura. Naktī es tālāk iet nevarēju. Ierušinājos sienā un lūkoju iesnausties. Domas tomēr staigāja no viena liela priekšmeta pie otra. Varbūt kādu pusstundu tiku iesnaudies.

Rīta krēslu es nedrīkstēju palaist garām neizlietotu. Man bija jātiek pāri tam ceļam, pa kuru uzturēja ar aizmuguri satiksmi tās sarkanarmijas nodaļas, kuras pārzināja sargu dienestu mežā netāl no Lielupes starp Jelgavu un Kalnciemu. Dēļ šī ceļa es visvairāk bažījos. No rīta, kolīdz varēja jau samanīt kompasa adatu, es atstāju savu naktsmitekli, sirdī svētīdams tos nezināmos karavīrus, kas viņu bija cēluši, kā arī tos, kuri – varbūt, no cilvēkiem slēpdamies, vēl šoziem te bija atnesuši sienu un kurinājuši uguni. Tad gāju uz priekšu pa rīta miglu. Ceļš drīz izbeidzās. Sākās atkal brišana. Bet virziens tagad vieglāk bija ieturams jau dēļ gaišākās apvāršņa malas austrumos. Beidzot atplaiksnījās egļu un priežu puduris. Tātad purva grūtākai daļai biju pāri. Uzgāju atkal uz kāda blanku ceļa. Bet te skaidri bija manāmas zirgu pēdas un riteņu sliedes. Pārgāju ceļam pāri atkal iekšā purvainā apgabalā. Tomēr drīz uzdūros uz drāšu aizžogojumiem, kuriem nevarēju pāri tikt. Ar lielu uzmanību gāju atpakaļ uz ceļu. Bet sargu pie aizžogojumiem nebija.

Tikai caur kokiem varēja redzēt pa labo pusi no ceļa ēkas. Tajās katrā ziņā vajadzēja būt iekšā sargiem. Iegāju aizžogojumā, pārgāju ceļam pāri atpakaļ uz kreiso pusi, un devos pa mežiem un purviem uz priekšu, pūlēdamies pamanītām ēkām apiet ar lielu līkumu apkārt. Tikām bija gaisma pilnīgi jau uzaususi. Nu varēja arī pa kreisai rokai no ceļa redzēt mājas. Man neatlikās nekas cits: vajadzēja starp abējām mājām tikt ceļam pāri. Mājas bija apmēram vienu versti viena no otras attālu.


Bet starp šīm mājām bija ierakumi un barakas kāpu starpā. Pēdu uz mīkstās smilts nekur nemanīju. Līdu no blindažas uz blindažu, no barakas uz baraku, arvien uz priekšu apskatīdamies un apklausīdamies, pirms atstāju slēptuvi, līdz nonācu starp abām mājām ceļa tuvumā. Ceļš gāja pa kāpu augšu. Ja es tiku tikai ceļam pāri, tad mani vairs nevarēja ieraudzīt nedz no vienas, nedz no otras mājas. Otrā pusē kāpām gāja klajums uz leju un nobeidzās nelielā attālumā pie meža. Patlaban gribēju doties pār bīstamo klajumu un ceļu, kad vēl pašā beidzamā brīdī ieraudzīju divus jātniekus jājam pa kāpām un raugāmies uz visām pusēm. Ja es pusminūti agrāk būtu izgājis uz klajuma, tad vairs noslēpties nevarēja. Tagad vēl atrāvos blindažā atpakaļ nepamanīts. Pēc tam vēl gāja zaldāts no vienām mājām uz otrām. Beidzot apkārtne palika no ļaudīm tukša un es pārmetos pār klajumu un pār ceļu. Nu es bīstamākai vietai biju pāri.

Tagad apgabals vairs nebij tik purvains, bet par to dažkārt grūti nācās pāri tikt platajiem grāvjiem. Beidzot uztiku atkal uz kāda blanku ceļa, kurš maz likās būt lietots. Noskatīju, ka te jau notālēm var ieraudzīt katru nācēju vai cilvēku un pie laika nogriezties atpakaļ purvā, un sāku iet pa blankām. Te, taisni klajā vietā, kur priekšā bija dziļš grāvis vai regulēta upīte, izdzirdu, ka man aiz muguras klab pakavi. Izvairīties nevarēju. Izņēmu revolveri un turēju to šāvienam sagatavotu rokā zem kurvīša, kuru nesu ar to pašu roku. Domāju, ka tādā vīzē varēšu uz brītiņu izvairīties no roku pacelšanas, ja komandēs “rokas augšā”, pie tam tad varētu noskatīties, kas tālāk darāms. Atrikšoja divi jātnieki, bet aizjāja garām, uz mani nekādu vērību negriezdami, laikam tādēļ, ka es gāju uz Rīgas pusi. Uz Kalnciema šosejas uzgriežos desmitā verstī no Rīgas, šīs beidzamās verstis gan bija grūtas.

Bet beidzot pārvarēju arī viņas un nonācu pie kuģīšu piestātnes Āgenskalnā. Vairāki no maniem pazīstamiem nogāja man garām uz kuģīšu laipas, bet neviens mani neiezīmēja. Pārcēlies pār Daugavu, no kuģīša aizvilkos jēlām kājām līdz tramvajam un aizbraucu sava dzīvokļa tuvumā. Daugavas tirgus bija pilns ar sarkanarmiešiem, gan krieviem, gan latviešiem. Tā tad sarkanai armijai vajadzēja būt jau krietni lielākai, nekā februārī man aizejot. Rīgā man bija jāpaliek gultā, kamēr apdzija kājas. Vajadzīgās ziņas priekš manis bija jau savāktas. Bet ar plašākām aprindām satikties nevarēju, jo nedrīkstēju daudz cilvēkus aicināt uz savu noslēpto dzīvokli. Tādēļ sakari ar ārpasauli tika uzturēti vienīgi caur maniem piederīgiem un caur vienu uzticības vīru no zemturu padomes aprindām, kurš savukārt aprunājās ar citiem tālāk.

Bet, neskatoties uz to, ka es slēpos, tuvākā apkārtnē tomēr bija izplatījušās ziņas, ka es esmu pārnācis un iešu atkal atpakaļ uz Liepāju. Priekš manis tas dažā ziņā bija ļoti bīstami; bet no otras puses es no tam piedzīvoju daudz prieka. Es uzturējos strādnieku kvartālā, un visapkārt bija tikai vienkārši ļaudis. Bet tas bija kaut kas sirdi aizgrābjošs, kā šie vienkāršie ļaudis priekš manis pūlējās. Izzinājuši, ka man kājas jēlas, viņi prātoja, kā man sagatavot vieglākus apavus: cits deva ādu, cits linus, cits vija auklas, cits taisīja pastalas. Zinādami, ka maniem piederīgiem nav maizes, viņi laida man ziņu, lai es neraizējoties, šie maizi sagādāšot. Kāds vienkāršs vīrs atsūtīja lielu kukuli maizes un apmēram puspūra kartupeļu, kā arī citas ēdamas lietas, kas Rīgā pēc toreizējām cenām maksāja vismaz 500-800 rbļ. “Ja nenāks man viņa gājiens par labu, būs labums maniem bērniem …” viņš pie tam bija teicis. Tāpat sagādāja man arī citas drēbes, jo pa drāšu aizžogojumiem līdzšinējās bija saplēstas: cepuri, mēteli, gan īstam proletārietim piemērotus, siltas zeķes …

Apstākļi Rīgā dažā ziņā bija manījušies. Politiskā ziņā nu jau komūnisti bija visur priekšgalā. Arī dažādās padomēs un komisāriātos notika klusas cīņas. Pārsvaru visur ņēma visradikālākie elementi. It īpaši kāda ļaužu grupa, pie kuras piederēja Sīmanis Berģis, Beika un vēl kādi, arvien vairāk izspraucās uz augšu. Teica, ka tie esot bijuši Amerikā un nesen no turienes pārnākuši. Komūnisti tagad ieņēma apmēram to pašu stāvokli, kā gadu agrāk revolūcionārās komitejas; laikam viņi sastādījās apmēram no tiem pašiem ļaudīm. Samērā ar sociālistiem viņu bija ļoti maz. Bet viņu rokās atradās valdības aparāts un karaspēks. Arī karaspēks ne tai ziņā bija viņu pusē, ka tas savos politiskos uzskatos piekristu komūnismam. Nē, komūnistus vienkārši ielika visās tais vietās, no kurām varēja uz karaspēku darīt iespaidu vai nu caur rīkošanos vai caur sodiem, vai godalgām, vai ar propagandu. Tomēr karaspēkā kurnēšana pret komunistiem auga vienmēr lielāka. Divdesmitā vai divdesmit pirmajā aprīlī iznāca uz frontes ass konflikts, dēļ kura starp Rīgas komūnistiem bija liels uztraukums. Bet to kaut kā noklusināja.

Tomēr armija bija jau krietni pieaugusi. Vai no Krievijas nāca kādi ievērojami palīga spēki, man neizdevās izzināt; skaidras ziņas bija tikai par viena pulka atnākšanu. Tāpat arī nāca zināms, ka Trockis bija pieprasījis no šīs frontes spēkus uz citurieni; vairāki ešeloni bija aizsūtīti. Bet karaspēks auga gan no brīvprātīgajiem, gan arī no mobilizācijas. Miličus papriekš pieņēma it kā policijas dienestā, bet tad apmācīja un pamazām ierindoja karaspēkā. Brīvprātīgie iestājās pa daļai bada spiesti vai cerībā uz laupījumu. Bet lielai daļai bija jāiestājas piespiestiem no savu arodniecisko organizāciju puses. Iznāca priekšraksts, cik, “brīvprātīgo” lai dod priekš sarkanās armijas katra organizācija; un attiecīgā organizācija tad izsprieda kuriem biedriem jāiestājas dienestā. Vēlāk iznāca pavēle, ka komūnistiem vajag būt gataviem uz iestāšanos armijā; man ir pat prātā, it kā tika dibinātas sevišķas komūnistu nodaļas. Bet “Cīņā” daži komūnisti tad gluži vaļsirdīgi paskaidroja, ka šiem prāts nemaz nenesoties uz kaušanos; šie citur varot sabiedrībai vairāk būt derīgi…

Nodibināja arī sieviešu nodaļas. Tās šur tur jau parādījās ar flintēm uz ielas. Tomēr kaujā viņas izrādījušās par pilnīgi nederīgām: nevarējušas panest trokšņa. Turpretim pie cietumnieku apsargāšanas un nobendēšanas viņas drīzāk varējuši lietot. It īpaši dažas no viņām ar prieku uzņēmušās bendes pienākumus. Tomēr arī tur nervi dažreiz neizturējuši. Stāstīja par kādu sievieti, kura uzņēmusies nošaut sešpadsmit buržujus citu pēc cita. Par katru mironi maksājuši divdesmit piecus rubļus. Piecpadsmit nošāvusi, bet tad palikusi ārprātīga: nosviedusi flinti un aizskrējusi.

Par garastāvokli boļševiku frontē varēja savākt ziņas ļoti viegli. Vairums sarkanarmiešu stāvēja ne priekšējās pozicijās, bet aizmugurē pa zemnieku mājām. Vietējiem iedzīvotājiem satiksme ar Rīgu netika liegta. Tie tad stāstīja, ka paši boļševiki brīnoties, kādēļ “baltie” nenākot uzbrukumā Neviens tak nopietni neturētos pretim. Pie pirmās izdevības šie būtu pārgājuši viņu pusē. Tā bez iemesla pāriet nevarot; komūnisti uzmanot priekšējās pozīcijas un šaujot katru nost, kas ietu uz “balto” pusi. Bet uzbrukumā viss jūkot cits caur citu; tad neviens komūnists šiem nekā nepadarītu. Tāpat nāca ziņas par tiem, kas bija iestājušies uz savu organizāciju rīkojumu, ka tur karavīru nebūšot: bēgšot no pirmajiem šāvieniem. Turpretim par municijas trūkumu vairs nedzirdēju. Tika uzstādīti arī jau daži smagie lielgabali. Arī artilērijas likās būt drusku vairāk nekā februārī. Turpretim ar pārtiku gāja vienmēr vēl grūti. Kopiespaids no karaspēka man tika tāds, ka skaita ziņā viņš bija ievērojami pieaudzis; kaujas spējas turpretim bija stipri nokritušas.

Mantas atņemšana, “nacionalizēšana”, Rīgā nu jau bija gandrīz visur izvesta cauri. Reti kur vienam otram vēl bija izdevies savu mantu izslāpstīt vai kā citādi izgrozīt. Fabrikas nu jau visas bija saņemtas “tautas” rokās. Tas ir: formāli jau gan tika sastādīti saraksti, ielikti uzraugi un pārvaldītāji, it kā lai materiāli, mašīnas un ēkas tiktu uzlabotas priekš “tautas”, priekš Latvijas padomju republikas, kura tad fabrikās likšot strādāt uz sava rēķina. Bet pa lielākai daļai tā bija tikai formas lieta. Fabrikas vienkārši tika izlaupītas. Tikām vadāja mašīnas un materiālus no vienas vietas uz otru, kamēr beigās neviens nezināja, cik viņu ir bijis un cik palicis pāri. Mašīnu daļas un siksnas nozaga, labākos rīkus atmainīja pret nederīgiem. Kontrole nebija iespējama. Nebija vienkārši tik daudz lietpratēju cilvēku, arī ja viņi tīšām negribētu zagt. Reti kādā fabrikā iesākās darbi, ja tur gadījās enerģisks cilvēks, kas no lietas daudz maz ko zināja. Turp tad gan savilka to labāko no visām citām fabrikām. Bet drīz vien arī tur darbi apstājās: aptrūka vai nu kurināmā vai kāda materiāla. Tāpat bija atņemtas arī visas tirgotavas.

Mantas veda kopā atsevišķās centrālnoliktavās, no kurienes tās tad izdalīja uz citurieni. Norēķināties starp valsti un kooperatīviem vajadzēja caur Tautas banku. Bet, Rīgu atsvabinot, daudzi archīvi izjuka, tā ka nemāku teikt, kā ar to norēķināšanos ir gājis. No mantu krājumiem atradām tikai atliekas. Līdzīgā kārtā pilsoņiem atņēma arī istabas lietas, traukus un drēbes. No veļas vienu daļu maijā atradām vēl neizvazātu. Bet, kur bija palicis vairums no istabas lietām, nevarēja izzināt. Teica, ka esot aizvestas uz Krieviju. Strādnieku nepacietība auga vienmēr vairāk. Nebija nedz darba, nedz arī cerību uz to. Pārtikas grūtības arvien pieņēmās. Starpība starp priviliģēto strādnieku šķiru (komūnistiem) un vienkāršo paplašinājās: attiecības saasinājās.

Pilsoņos turpretim iesākās pārgrupēšanās. Vairums jau gan bija satriekts, nomākts, cerību zaudējis. Gaidīja vēl no dienas uz dienu, drošināja viens otru, nēsāja apkārt katru ziņu, kas likās būt tulkojama uz to pusi, ka atsvabināšana sagaidāma. Bet tad atkal atvilkās katrs savā slēptuvē un padevās izsamisumam. Kas vēl bija ko pārdot, tas aizgāja uzpircēju rokās. Bet, kam jau bija jāiztiek no tā vien, ko deva boļševiki uz kartiņām, tas drīz aizgāja bojā: locekļi sāka pampt, un cilvēks nomira.

Turpretim viena daļa, it īpaši no latviešiem, sāka ar boļševikiem jau līgt mieru. Pie tam arī šie līdzēji vēl sadalījās divās daļās: vieni šo mieru līga tikai ārīgi, izlikdamies, dzīves grūtību spiesti, kamēr sirdī viņi ilgojās pēc atsvabināšanas; bet otra daļa iesmeķējās boļševiku maizē, ieskatījās, ka var arī te kaut kā iegrozīties, pat vēl labāk, varbūt nekā senāk, jo rīkošana atradās nepratēju rokās. Tie tad vēlāk ļoti ņēma par ļaunu, ka Rīgas atsvabinātāji apgāza viņu gaļas podus.
Pirmie izlīga ar boļševikiem ārsti. Tas bija gluži dabiski, jo ārsta darbs vajadzīgs kā pilsonim, tā proletārietim; slimība neprasa pēc politiskas piederības. Un ārsts palīdz slimniekam, ne politiķim. Tomēr arī tur vēl bija manāms, ka īlenu maisā noslēpt nevar. Dažs ārsts zaudēja dzīvību, dažus ielika cietumā, dažiem bija jābēg tādēļ, ka gribēja paglābt un pažēlot vienu otru, ko boļševiki par daudz vārdzināja. Bet bija arī tādi ārsti, kuru sirds nemierīgi svaidījās līdzjūtībā drīz pilsoņiem, drīz boļševikiem.

Tā kādam ārstam apcietināja brāli un brāļa dēlu. Viņus veda uz nošaušanu kopā ar kādiem 60 citiem Biķernieku mežā. Pašā beidzamā acumirklī, nāvi priekš acīm redzēdami, viņi bija sākuši bēgt. Ārsta brāli bēgot nošāva, bet tā dēls, kaut gan ievainots, mežā izbēga. Vēl tai pašā naktī Katlakalnā, kādās mājās pēc palīdzības iegriezdamies, viņš bija uzgrūdies virsū kādam milicim, kurš to apcietināja par jaunu. Tomēr izgadījās laimīgi, ka viņa nepazina, un tādēļ nodeva kopšanai pilsētas slimnīcā. No turienes viņa tēvabrālis, minētais ārsts, ar lielām briesmām priekš sevis viņu izgādāja uz kādu privātdzīvokli un lika tur kopt ar milzīgiem izdevumiem, pie tam arī savu dzīvību riskēdams un briesmās vezdams citus. Nu bija jādomā, ka viņš sagaidīs Rīgas atsvabināšanu ar prieku un sajūsmu. Bet viņš bija uztraukts un izteica pārmetumus par to: “baltie apšaujot tautu”! Kāds cits ārsts dedzīgi aizstāvēja to teoriju, ka lieliniecisms esot tautas psīche; tādēļ viņai vajagot ļaut pašai no sevis izbeigties. Bet, kad viņam jautāja, kādēļ tad boļševiki šauj buržujus, – vai tad nederētu pierunāt arī boļševikus, lai viņi ļauj buržuju psīchei pašai no sevis izbeigties, tad viņš saskaitās. Abi še pieminētie ārsti ieņēma ļoti labi atalgotas vietas pie boļševikiem. Tomēr man negribas ticēt, ka šis apstāklis tik lielā mērā būtu pārgrozījis viņu ideoloģiju.

Katra cilvēka novērošanas spējas un domāšanas kārtība stāv ciešā sakarā ar viņa darbu. Tādēļ es vienmēr biju tai pārliecībā, ka pie ārstiem vajag sevišķi attīstīties skatam priekš visa, kas nenormāls un izvirtis, un ka dzīvībai un visam, kas dabisks, vajag ārsta sajūtā būt tik mīļam, ka viņš taisni ienīst izvirtību un nespēj upurēt veselo, lai paildzinātu izvirtušo. Izrādījās, ka esmu latviešu ārsta psīcholoģiju pavisam greizi sapratis.

Pēc ārstiem izlīga ar boļševikiem arī viena daļa advokātu. Tas laikam izskaidrojas ar jurista darba formālo dabu: to pašu trauku var lietot dažādam saturam. Tomēr no otras puses, juristu taisnības un likumības sajūta liekas būt tiktāl izsmalcināta, ka viņi, kaut arī pie boļševikiem darbā stāvēdami, taisni cieta no visas tās patvaļības un netaisnības, ko tur pieredzēja. Ļoti maz bija tādu juristu, kuri ar visu sirdi pārietu boļševiku pusē. Izlīga arī inženieri un zemkopji. Tikai jau gan atbildīgās vietas ieņēma mazāk izglītoti ļaudis. Ne tikai tādēļ, ka komūnisti inteliģencei neuzticējās; arī inteliģence pati pēc iespējas mēģināja izvairīties no atbildības.

Tikai vienai inteliģences šķirai nebija atkritēju: luterāņu mācītājiem. Izdzīti, cietumos vārdzināti, sisti, aplaupīti, šauti… līdz ar muižniekiem būdami visvairāk vajāti, viņi tomēr neslēdza arī ārīgu kompromisu. Procentos rēķinot, no luterāņu mācītājiem krita vairāk nekā no katras citas kārtas. Luterāņu mācītājiem pie mums nekādas citas varas nav, kā tikai pārliecināšana, pamācīšana. Tomēr boļševiki atzina par vajadzīgu cīnīties pret viņiem ar visasākiem līdzekļiem. Ak jā, tomēr viens bija mūsu vidū, kas bija izstiepis roku uz kompromisu. Vai viņu bija spiedis trūkums, vai tur bija citi iemesli… viens mācītājs tomēr bija piedalījies kā līdzstrādnieks boļševiku avīzē “Die rote Fahne” (Sarkanais Karogs).

Beidzot 17.aprīlī man kājas bija tiktāl sadzijušas, ka, tās ar dažādiem plāksteriem aplipinot un pastalās ieaujot, bija cerība, ka varēšu iet. Nodomāts bija iet atpakaļ apmēram pa to pašu vietu, pa kuru nācu. Jo nejauši uzietā pāreja pār bīstamo ceļu uz Skangaļiem bija par daudz parocīga, lai meklētu pēc citas. No Rīgas izgāju ar to aprēķinu, ka lai pie bīstamās pārejas nonāktu pievakarē; tad tuvumā mežā kādā zemes būdā varētu nogaidīt krēslu un pie tam novērot apkārtni. Tad pār ceļu pārietu vai nu vakarā vai agri no rīta. Jo otrā pusē atkal vajadzēja gaismas, lai varētu iet pār purvu un atrast caurumus drāšu aizžogojumos. Bet īsi pirms pārejas vietas man ienāca prātā mazliet nogriezties no parastā ceļa. Netālu no blanku ceļa bija ierakumi un drāšu aizžogojumi. Uz Rīgu iedams, es te biju nācis starp ceļu un ierakumiem.

Tagad es gribēju iet ierakumiem (īstenībā uzmetumiem, jo ūdens dēļ te ierakties nevarēja) pa otru pusi; tad mani no ceļa nemaz nevarēja manīt. Un bez tam man šaudījās caur galvu domas, ka ceļš pār purvu būs vēlāk jāizlieto pie uzbrukuma Rīgai, lai aizsūtītu kādu nodaļu ar ložmetējiem boļševikiem aiz muguras. Tādēļ gribēju priekš tās izpētīt visdrošāko un derīgāko ceļu. Izskatījos tur, pastaigāju pa vienu otru ceļu, atpūtos kādā zemes būdā, uzvārīju tēju un, krēslai metoties, devos tālāk tai pārliecībā, ka esmu turpat tuvumā pārejamai vietai.

Bet nezinu, kā man tur drusku bija misējies, un es nevarēju vairs atrast pareizo ceļu. Gāju vienu stundu, gāju otru, trešu – reizēm biju tā kā redzētās vietās, reizēm gluži svešās – bet vairs nekādi nevarēju atjēgties, uz kuru pusi īsti iešana. Pie tam kompass samaitājās, debess apmācās, lietiņš līņāja, bet arī pēc lietus un vēja vērodams gaitas virzienu, reiz biju apgājis lielu līkumu un atnācis uz tādu vietu atpakaļ, kur tovakar jau biju bijis. Beidzot pat drāšu aizžogojumu vairs nekur nemanīju, purva raksturs pārvērtās, šur tur redzēju uguni spīdam, mājās dzirdēju suņus rejam… nu vairs nekādi nesapratu, uz kuru pusi esmu aizgājis. Reiz uzgāju uz smilšu uzmetuma, itin kā būtu gribēts taisīt dzelzceļu. Gāju pa to, bet tas uzreiz nobeidzās pie ūdens. Domāju ūdenim brist pāri: tas tika arvien dziļāks, līdz beidzot – domādams uz kādām tilta atliekām kāpt – izbruku cauri kokiem, kas starp iedzītiem pāļiem bija ūdenī samesti un sastājušies. Par laimi gar pāļiem stiepās resna dzelzs drāts, pie kuras varēju pieķerties un atvilkties uz uzmestā ceļa dambja atpakaļ.

Nāca klāt jauna nelaime. Pastalas man bija iztaisītas purnos par šaurām; kāju pirksti no iešanas it kā uzpampa; tiem pastalās nebija vairs vietas, kādēļ viņi tika stipri spiesti. Vēlāk man kājām gandrīz visi nagi nogāja, kā bija atspiesti. Mēģināju iet atpakaļ un uzņemt citu virzienu. Nonācu pie purvainām pļavām, kuras likās būt pārplūdušas. Domāju brist pāri; bet nezināju, kas ir otrā malā? Vēlāk sapratu, ka ar brišanu nebūtu tālu ticis, jo tas bija Babītezers. Tad atkal uzgāju uz ceļa, kuram gar malām bija verstu stabi. Nu pavisam apjuku: tas nevarēja būt ceļš pār purvu. Bez tam vairs nekādi nevarēju saprast, uz kuru pusi ir Rīga, uz kuru Kalnaciems.

Ceļa malā bija arī mājas. Tajās iekšā nedrīkstēju iet, jo varēja būt, ka tur stāvēja boļševiki. Reiz nonācu pie kādas mājas, kur ceļam otrā pusē stāvēja pirtiņa. Nodomāju tur ieiet un atpūsties. Atvēru vienas durvis – iegāju pirts priekšiņā. Atvēru no turienes otras durvis uz pašu pirti – silts gaiss no turienes sitās pretim. Nopriecājos, ka nu varēšu labi apsildīties, un uzrāvu spičku, bet tūliņ to atkal nodzēsu un klusu izmetos ārā: pamanīju veselu rindu kāju uz pirts grīdas. Tātad šejienes mājas bija pilnas boļševiku. Nu gāju visām mājām ar līkumu apkārt. Vietām suņi mani briesmīgi rēja. Vietām bija jābrien pār grāvjiem, kuru te bija sevišķi daudz, tad atkal pa mīkstiem atkusušiem rudzu tīrumiem. Beidzot noraudzījos attālāk no mājām pļavās šķūni un aizgāju uz to. Vienas durvis izrādījās neaizslēgtas; iegāju, atradu tur vēl sienu un tūliņ viņā ierušinājos.

Tomēr miegs nenāca pa daļai aiz aukstuma, pa daļai aiz raizēm. Ja es te uz klajas pļavas māju tuvumā paliktu līdz dienai, tad man grūti nācās sasniegt atkal mežu, no tuvējām mājām ieraudzītam. Palikt šķūnī līdz vakaram nevarēju, jo nebija ko dzert. Un bez tam: ja arī debesspusi no saules novērotu, bet cik tālu tad vakarā vairs tiksi? Ausa jau gaisma. Kādu ceturdaļversti tālāk bija manāms mežs; nospriedu vēl pa rīta krēslu aiztikt līdz tam un tur paslēpties.

Mežiņā gan nokļuvu, bet arī tur bija maz prieka. Mežiņš pastāvēja no paretām kāpu priedēm. Kāpu dobuļos slēpšanās bija diezgan laba; bet pats mežiņš nebija liels. Aiz viņa caur pļavu tecēja dziļa purvaina upe, pāris asis platumā; krasti bija kailas pļavas. Netālu pa labo roku veda pār upīti un pļavām garš koka tilts un ceļš; netālu no ceļa aiz tilta bija mājas. Es lūkoju noskatīties, vai tilts tiek apsargāts. Izlikās, itin kā mežmalā pie tilta gala gar ceļu būtu jauni ierakumi. Tad nu es biju īstās lamatās. Pār tiltu pāri tikt nevarēja, ja tas apsargāts. Uz otru pusi iet pa ceļu nedrīkstēja, jo mājas gar ceļa malu bija pilnas sarkanarmiešu. Uz leju gar upi iet nevarēja, jo, kā tagad nāca redzams – tur bija liels ūdens. Pie tam sākās kā vienā, tā otrā pusē no manis apšaudīšanās: sarkanarmieši šāva gulbjus vai meža zosis, kas laidās pār ūdeņiem. Pielīdu, starp kokiem slēpdamies, tuvāk pie ceļa. Bet redzēju, ka tur pāri tikt nevarēs, ja pie tilta ir sargi.

Aizgāju atpakaļ uz savu dobuli. Bet tad ieraudzīju, ka no otras puses nāk pa ceļu uz tiltu vīrietis. Viņš pārgāja netraucēts un nozuda starp kokiem garām tai vietai, kur es domājos redzam ierakumus. Tad nāca sieviete ar puisēnu. Arī tie pārgāja. Nu arī es līdu uz ceļu un izlikos, it kā es nāktu pa ceļu uz tilta pusi. Bet, kur es biju domājis redzam ierakumus, tur nebija vairāk it nekā, kā priede ar saknēm izgāzta. Pārgāju pār tiltu netraucēts. Sargu tur nekādu nebija. Pār upi pārgājis, vēroju no debess pusēm, ka man jāturas stipri uz labo pusi, ja gribu nokļūt Tīreļpurvā.

Gāju atkal pa kāpām, pa mežiem, pa purviem. Vietām bija blanku ceļi; bet arvien tā vien iznāca, ka tie nelikās būt tai virzienā, kurp man bija jāiet. Lietus atkal sāka līņāt, un es apjuku vēl vairāk. Vienreiz, pa kāpām iedams, nonācu kādā apgabalā, kur dzirdēju šāvienus. Baidījos, ka neieeju taisni sarkanarmiešos. Līdu pa kāpām atpakaļ. Tad dzirdēju braucējus. Gāju slēpdamies uz to pusi. Ieraudzīju lejā garu jumtu, it kā no kāda kroga; tuvumā ganījās vesels bars zirgu, un pa ceļu brauca vezumnieku rinda. Tie brauca tukšā; no tam spriedu, ka viņi brauc uz Rīgas pusi un ka tādēļ man jāturas pretējā virzienā. Gāju atkal, līdz nonācu tuvumā pie mājas, kurā likās būtu nometies kāds štābs, jo turp veda vairākas telefona drātis, un jātnieku pulciņi jādelēja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Šai mājai es biju jau divas reizes gājis apkārt, vienreiz pa vienu, otrreiz pa otru pusi. Pazīstama viņa man bija tādēļ, ka gluži klāt pie viņas atradās nekultu rudzu stapi. Tagad gāju viņai trešo reizi apkārt, bet nezināju, vai eju uz Rīgas pusi vai projām no tās. Beigās uz Šiliņa kartes sadabūju kādu vietu, kura man likās saskanam ar vietējiem dabas apstākļiem. Nu domājos izzinājis, uz kuru pusi man jāiet. Bet pēc pāris stundām nonācu atkal turpat ātrākai.

Drēbes, it īpaši vatētais mētelītis, pa tam tā bija pielijušas un tikušas tik smagas, ka pleci sāpēja. Beigās uzgāju atkal uz kāda blanku ceļa un – lietum līstot – vilkos lēnām uz priekšu. Mani panāca
divi kareivji, no kuriem viens likās būt ierēdnis. Pavaicāju viņiem, uz kurieni šis ceļš iet? Viņi man minēja kādu vietu Rīgas jūrmalas tuvumā, kuru esmu piemirsis: Buļļi, Bilderliņi, vai kāda cita tai pašā apgabalā. Pavaicāju, kā es varu uz Rīgu tikt? Teica, lai drusku turpmāk es nogriežoties pa labi, tad, gar zemnieku mājām iedams, es nonākšot uz Kalnciema ceļa. Līdz Rīgai būšot verstis piecpadsmit. Nu es sapratu, ka biju, jau no pagājušās nakts sākot, maldījies turpat ap Piņķu mācītāja muižu, verstis piecas līdz astoņas uz vienu un otru pusi. Tagad nebija vairs aprēķina meklēt ceļa pār purvu uz Kalnciemu. Šis gājiens bija jāuzskata par neizdevušos.

Bija jāiet atpakaļ uz Rīgu un jāsagatavojas par jaunu. Pie tam kājas nežēlīgi sāpēja pie katra soļa, un pats biju noguris līdz nāvei. Pa Kalnaciema ceļu iedams, vēroju: pa stundu vairs nevarēju tikt uz priekšu pilnu versti. Jau gribēju, nespēka un sāpju nomākts, griezties iekšā kādā mājelē ceļa malā, kaut gan visur varēja manīt sarkanarmiešus. Bet tad brauca tukšā uz Rīgas pusi sarkanarmiešu vezumnieki. Piedāvāju tiem tabaku, lai paved mani uz Rīgu. Atbildēja, ka varot vest: neesot jau pašu zirgi. Palūdzu vēl, lai uzņem otros ratos arī kādu vecenīti ceļa gājēju, kas vilkās ar pārtikas nastiņu uz Rīgu tāpat kā es. Tad aizpīpināju sarkanarmiešus (tabaka man bija līdzi kā satiksmes līdzeklis; pats es nepīpoju) – un laidām uz Rīgu. Gandrīz bez atpūtas biju nostaigājis un nomaldījies 28 stundas. Atkal bija jāpaliek četras dienas gultā, līdz kājas daudzmaz apdzija. Nagi kāju pirkstiem bija gluži zili un bez dzīvības.

Šoreiz man sagādāja sieva un labvēļi kaimiņi citādu apavu: no šņorēm pītas vīzes, kurām apakšā pašuva aitas ādu ar vilnas pusi uz āru. Bez tam draugi man iedeva līdz ļoti labu tālskati. Tas uz vienu pusi gan briesmas pavairoja. Ja to pie manis atrada, tad izrunāties un izmānīties vairs nebija iespējams. Bet, tā kā es gāju ne sargus mānīdams, bet no viņiem slēpdamies, tad ar tālskati man apkārtnes novērošana bija nesalīdzināmi vieglāka nekā ar manām tuvredzīgām acīm un nevisai asu brilli. Vienīgais labums no lielās maldīšanās man bija tas, ka skaidri biju izzinājis, cik maz sarkanarmieši Rīgas tuvumā kontrolē gājējus. Biju drošs, ka garām Beberbeķei uz Kalnaciema ceļa netiek papīri prasīti.

Tagad gribēju iet pa citu ceļu. Vispirms nodomāju turēties uz Kalnaciema šosejas garām Beberbeķei, kamēr tiktu blakām Babītezera iesākumam. No turienes līdzteku ar Kalnaciema ceļu gāja kāpu rinda, kas šo ceļu šķir no Tīreļpurvā. Pēc Šiliņa kartes otrā pusē kāpām, līdzteku Kalnaciema ceļam, veda neliels meža celiņš gar purva malu. Biju pārliecināts, ka tā neviens nesargāja, kad jau nebija sargu uz lielā Kalnaciema ceļa. Un ja arī kaut kur manītu posteni, tam varētu apiet apkārt pa purvu vai pa kāpām. Tādēļ gribēju pret Babītezera sākumu nogriezties no Kalnaciema ceļa pa kreisi, aiziet gar mežsargu Lapsu kāpām otrā pusē un tad iet pa meža ceļu gar purvmalu apmēram līdz vietai iepretim Annas baznīcai, un no turienes tad pa purvu brist pāri uz mežu, kas stāvēja sakarā ar to, pa kuru biju nācis no Lielupes. Uz kartes minētais meža ceļš izlikās tik vienkāršs, vienā pusē kāpas, otrā purvs, ka nešaubījos to ieturēt arī naktī.

No sākuma gāja viss labi. Saule jau norietēja, bet es vēl arvien apzinājos uz pareizā meža ceļa. Tad iznāca tāda kā šaubīšanās. Ieraudzīju, ka atkal esmu iznācis, šoreiz pa ceļu – uz to pašu māju, kurā atradās štābs un kurai pagājušo reiz biju trīskārtīgi gājis garām. Apgāju viņai ar līkumu apkārt; bet nu biju spiests turēties nākamās ceļa jūtīs pa labi, jo bija redzams, ka atrodos pa tālu no kāpām nost. Gāju atkal stundas divas tai sajūtā, ka esmu uz pareiza ceļa un ka Annas baznīcai vajaga būt jau tuvumā. To vēroju no augstajām kāpām, kas pacēlās pa labo roku. Savādi man izlikās tikai tas, ka mazais meža ceļš, kurš gan bija izbūvēts pa kara laiku par blanku ceļu, tagad uzreiz griežas kāpās iekšā un pieņem sen ierīkota zemesceļa izskatu, cik pa tumsu to varēja noprast. Gāju uz priekšu ļoti uzmanīgi; jo te vajadzēja – pēc manām ziņām – tuvumā atrasties boļševiku artilērijas pozicijām.

Uzreiz soļus astoņus man priekšā atspīdēja elektriskā lampiņa. Bet stars mani neķēra. Man atlikās laika pasisties sāņus – gāju vienmēr ceļam gar malu – un aizrauties aiz koka. Lampiņa atkal nodzisa. Viss palika kluss. Nu es nedrīkstēju pa šo ceļu vairs tālāk iet. Lēnām nogriezos pa kreisi un sāku kāpt pāri augstajām kāpām, aiz kurām domāju atrast purvu. Kāpas te bija sevišķi augstas un stāvas. Bet vidū bija dziļš dobulis, varbūt arī ieleja. Iedams pa šo ieleju, nomanīju, ka esmu uzkāpis uz kādas blindažas. Varēja novērot arī zemes būdas. Sapratu, ka esmu iegājis pozicijās, tikai nezināju, vai viņas ir ieņemtas, vai ne. Trokšņa it nekāda gan nevarēja manīt. Bet atkal vietām bija manāmi it kā iemīdīti celiņi. Rūpīgi likdams soli pie soļa, es nolīdu garām gar blindažām un zemes būdām, pārgāju pār ieleju un uzkāpu otrā pusē augstā kāpā. No tās nokāpis, atrados atkal uz ceļa, kas veda gar purva malu. Gabaliņu pagājis, domāju, ka nu ir laiks griezties purvā iekšā. Gaidīt rītu kāpās neuzdrošinājos. Novēroju pēc kompasa virzienu, griezos pa kādu purva ceļu gar grāvi purvā iekšā. Ceļš izbeidzās drīz; bet iesākās grāvju sistēma, pie kam daži grāvji veda vēlamā virzienā. Gar grāvju malām bija drusku vieglāka iešana; kājas nestiga tik dziļi iekšā. Grūtāk bija tikai – tikt grāvjiem pāri, kur viņi krustojās. Bet, kad ar spieķi iepriekš iztaustīja sasalušo grāvja dibenu, tad pārbrist varēja.

Beidzot debess noskaidrojās un varēja purvā redzēt jau dažus kokus. Tad vairs nebija jāturas pie grāvjiem, bet varēja brist taisni turp. Nu biju no kāpām jau pāris verstis tālu. Atradis mazliet sausāku vietiņu, kur varēja arī sagrābāt kādus nokaltušus žagarus, ar lielām pūlēm uzkūru uguntiņu. Pats varēju atmesties uz cintiņas pie bērza saknes. Tikai kājas mirka ūdenī. Bet, kad palauzīju zarus un paliku apakšā, tad arī tās tika sausumā. Atkal es sapratu, ko nozīmēja uguns pirmatnējā cilvēka dzīvē.

Malkas te nebija. Bija jāiztiek ar zaļiem bērza žagariem. Tomēr arī te izdevās uzvārīt ūdeni tējai. Ir savs skaistums arī tādam purvam pavasarī, kad rīts aust, bet gāju putni, pa reizei sasaukdamies, augsti laižas pār viņu. Bet tur tālāk mežainās kāpās, glūn nāve un naids . . . jeb tas vairs nav naids, tikai ieraža un amats? Un tu sēdi pie maza uguntiņa uz bērza saknes, atšķirts no cilvēkiem tikpat tālu, kā no gāju putniem. Te visi iet savu gaitu, bet tev nav daļas nedz ar pavasara dzīvību tur augšā, nedz ar nāvi tur mežā. Un visi tavi plašie jaunības nodomi ir sašaurinājušies tagad uz to vienu: kad tak neapgāztos spieķa galā piestiprinātais bleķa trauciņš bērza žagaru liesmā. Tu jūties purvam tuvu. Tu sāc saprast viņu. Tu esi rada viņam. Palika aizvien gaišāks, un es turpināju gaitu. Bet pēc kādas stundas es nonācu apgabalā, kas man bija pazīstams. Atrados kādu versti no tās vietas, kur biju pirmo reizi nācis pāri boļševiku satiksmes ceļam, un tuvu tai vietai, kur priekš piecām dienām nomaldījos, tikai vairāk uz Babītezera pusi no tām mājām vai muižiņas, kas, uz Rīgu ejot, man toreiz palika pa kreisai.

Tātad viss nakts gājums un bridums atkal bija par velti. Tikai nu es skaidri zināju, kur atrodos. Pa ierakumiem, pār dzeloņdrāšu aizžogojumiem, pār upīti apgāju šai muižiņai apkārt un beigās nonācu pazīstamā purva apgabalā. Bridu pa to uz koku pusi, kas tālumā bija redzami. Tad uznācu uz tā paša pusizpostītā blanku ceļa, pa kuru iedams, 12.aprīlī biju nonācis zemes būdā. Pa to gabalu pagājis, nogriezos pa citu mazāku blanku ceļu, kas likās vedam uz tā meža pusi, kurā gribēju nonākt. Nu ieraudzīju arī mežmalā tās mājas, kurām man vajadzēja tikt garām. Nodomāju viņas atstāt pa labo roku un tad iegriezties mežā, lai pa to apietu šīm mājām apkārt. Varēja būt, ka tomēr tur bija kādi sargi iekšā. Izraudzīju kādu mazāku blaku ceļu, kurš likās pieminētās mājas atstājam pa labi. Bet, gabaliņu pagājis, redzu ka izraudzītais ceļš ar līkumu griežas vairāk uz to māju pusi, kurām negribēju rādīties. Pie tam ceļam gar abām pusēm ir drāšu iežogojumi.

Uz blankām varēja redzēt velosipēda sliedes. Tas manī vēl vairāk nostiprināja aizdomas, ka šais mājās ir kāds sargu postenis. Pie tam visa apkārtne, izņemot mežu aiz mājas bija tik kaila, ka varēja redzēt verstīm tālu: nevienas priedītes, nedz krūmiņa, tikai liels sūnu cinis, starp kuru bija ledains ūdens un vietvietām ūdens dobuļi. Ja te gribēja kur noslēpties, tad bija jāgulstas taisni ūdenī. Pārdomāju, ko darīt? Ceļam gar vienu pusi drāšu aizžogojumi bija senāk bijuši nospraudīti ar meijām, lai slēptu no ienaidnieka vezumniekus, kas pa šo ceļu braukāja. Tagad meijas gan jau sen bija sakaltušas, lapas un skujas nobirušas. Bet, ja es varētu tikt no ceļa nost aiz šiem aizžogojumiem un meijām, tad bija jācer, ka no apmēram pusverstes attālās mājas mani nevarētu ieraudzīt. Tad es nāktu tai līnijā, kur dzīvokļa logiem priekšā bija kāda saimniecības ēka, un tad varētu, tās segts pāriet pār purvu uz mežu. Pa mājas pagalmu cilvēkus neredzēja staigājam.

Vienīgā vieta, pa kuru varēja tikt aiz aizžogojumiem bija padziļš grāvis. Tur varēja izlīst drātīm pa apakšu. Bet grāvis gan bija gandrīz pilns ar ūdeni. Izlīdu. Vēders gan samirka, bet mugura palika sausa. Tomēr liela prieka no tā neiznāca. Meiju rinda nobeidzās agrāk, nekā domāju. Nu neatlikās nekas cits, kā iet taisni pār klajo purvu uz mežu. Vienīgais labums bija, ka es atrados starp sauli un mājas logiem. Varbūt tur neviens tad tik rūpīgi neskatījās. Tomēr vēl nebiju pusceļā starp ceļu un mežu, kad ieraudzīju, ka no mājas kāds nāk gar mežmalu uz manu pusi. Pie meža mūsu ceļiem vajadzēja krustoties. Vēl pagājis gabaliņu, es sasniedzu kādu zemes būdu. Aiz tās aizrāvies, es uzdrošinājos ar tāļskati apskatīties. Nācējs bija sieviete. Viņa bija apstājusies pie kādas mazmājiņas vai pirtiņas un nu ziņkārīgi raudzījās uz manu pusi, mani gaidīdama.

Es aprēķināju, ka es drīzāk būšu pie meža nekā sieviete pie lielākās mājas, ja viņa ietu tur atpakaļ. Tādēļ devos tikai uz priekšu. Mežu sasniedzis, biju drošs, ka tur manis vairs neviens nenoķers. Biju iekļuvis lielā apcietinājumu sistēmā. Vietām bija izcirstas veselas meža slejas, kur gāja drāšu aizžogojumi. Bet atvases tur jau bija saaugušas tik lielas, ka šie klajumi mani netraucēja. Izmeklēju saulainu vietiņu, atpūtos un paēdu. Tad gāju tālāk, vietām brizdams pa ūdeni, bet tomēr juzdams cietāku zemi zem kājām. Pēcpusdienā nonācu pie vēl lielākiem apcietinājumiem. Uzmetumi tur bija ap pusotras ass augstumā. Meklēdams, kur varētu tiem tikt pāri, es uzreiz paslēptā vietā ieraudzīju tās pašas drāšu durvtiņas, pa kurām, uz Rīgu iedams, biju pamēģinājis iznākt; toreiz es iemaldījos jaunos aizžogojumos; bet šoreiz biju pienācis nejauši no otras puses pareizā vietā. Nu es zināju, ka no Kalnaciema vairs esmu tikai septiņas līdz astoņas verstis. Iegāju apcietinājumos. Atradu mīkstā zemē iespiestas pats savas pēdas. Neviens cits cilvēks tur par visām šīm deviņām vai desmit dienām nebija staigājis. Nu es jautri gāju uz priekšu pa pazīstamām stigām. Vēl saulīte bija gabalā, kad iznācu no meža tai pašā vietā, pa kuru viņā biju iegājis 12.aprīlī.


SEŠPADSMITAIS APRĪLIS
Vēl Rīgā būdams, lasīju “Cīņā” kādu saraustītu radiotelegrammu, it kā Liepājā Ulmaņa valdību esot gāzuši oficieri. To es sapratu tā, ka laikam būs notikušas Liepājā tās valdības pārmaiņas, par kādām tika prātots: uz latviešu oficieru pieprasījumu būs laikam atkāpies Zālītis un varbūt vēl kāds ministrs. Bet, lai lieta norisinātos vakareiropējiski, tad Ulmanis formāli būs atkāpies ar visu kabinetu, lai sastādītu pagaidu valdību par jaunu, bet jau bez tiem ministriem, kas izlīgumu kavēja. To tad nu “Cīņa” izsludināja it kā valdības gāšanu. Tuvākas ziņas es cerēju dabūt Ķemeros, uz kurieni bija pārcēlies Baloža štābs. Mans grūtais gājiens uz Rīgu man gan izlikās politiskā ziņā kā lieks: lietas laikam pašas no sevis bija ņēmušas vēlamo virzienu. Bet es vēlējos Baloža štābam pārstāstīt savus citus novērojumus, kas – varbūt – daudzmaz būtu izmantojami uzbrukumam par labu. Lai dabūtu atļauju braukt uz fronti pie Baloža, tad man papriekš bija jāpieteicas landesvēra virsštābā Tukumā. Domāju atļauju izdabūt telefoniski; bet virspavēlnieks Flečers, uzdzirdis, ka esmu atgriezies no Rīgas, vēlējās, lai es ierodoties Tukumā pats; no turienes viņš likšot mani aizgādāt uz Ķemeriem. No virsštāba man atsūtīja braucēju pretim uz Ērzeļkrogu.

Jau pa ceļam uz Tukumu es no dažām sarunām sāku nojaust, ka valdības maiņa 16.aprīlī nebūt nebija norisinājusies tā, kā es sev to biju iztēlojis. Bet Tukumā man atvērās pilnīgs pārskats par šo notikumu.

Kāda Baltijas landesvēra nodaļa (trieciena pulciņš) pēc Jelgavas ieņemšanas un uzbrukuma apturēšanas bija atlaista atpūtā uz Liepāju. Latviešiem Liepājā skaita ziņā gan bija vairāk zaldātu nekā vācbaltiešiem. Bet, pirmkārt, tie pa lielākai daļai vēl bija maz apmācīti, nepietiekoši apbruņoti un vispār vēl cīņai nesagatavoti; latviešu nopietnākie spēki visi atradās uz frontes. Otrkārt – latviešu Liepājas garnizons atradās karaostā, tātad stāvēja ar pilsētu sakarā tikai ar viegli noslēdzamu tiltu. Caur to vācbaltiešiem tobrīd Liepājā bija nenoliedzams pārsvars pār latviešiem karaspēka ziņā. Gluži skaidri neatceros, vai tas bija bijis naktī uz 16.aprīli vai 16.aprīļa rītā – katrā ziņā ap šo datumu bija karaostā iznākusi kaut kāda – laikam mākslīgi sacelta sadursme starp latviešu un vācu kareivjiem. Tas vācu armijai deva iemeslu iejaukties; jo kārtības uzturēšana Liepājā piederēja pie viņas pienākumiem. Satiksmi starp karaostu un pilsētu bija noslēguši, un latviešu oficierus, kā arī daļu no garnizona karaostā atbruņojuši. Šo brīdi izlietoja Baltijas landesvēra trieciena pulciņa oficieri, kā arī daži citi straujāki vācbaltieši, lai gāztu Ulmaņa valdību. Bija ielenkuši un ieņēmuši valdības telpas, sagūstījuši divus ministrus (Valteru un Blumberģi, taisni kā par likteņa izsmieklu: vismērenākos no Ulmaņa kabineta), kā arī daudzus ierēdņus, kurus gan vēlāk palaida vaļā. Tāpat bija paņemts valdības archīvs, zieģeles un laikam arī daļa no kases.

Ulmanis bija paglābies angļu misijā, Goldmanis un Zālītis, kā arī Paeglis, vai nu noslēpušies vai nozuduši no pilsētas. Kas bija šī notikuma īstais sarīkotājs? Skaidri to izzināt man nav izdevies. Kad izrādījās, ka visa šī lieta, īsteni ņemot, nevienai partijai neatnesa nekādu labumu, tad katrs no viņas lūkoja vairāk vai mazāk atraisīties. Tādēļ es varu runāt tikai par vispārējiem iespaidiem, kādus es vēlāk sakrāju, neuzdrošinādamies viņus uzstādīt par nemaldīgiem. Dokumentārisku pierādījumu man šai jautājumā nekādu nav. Vispirms es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ulmaņa gāšana neizgāja no Baltijas landesvēra virspavēlnieka majora Flečera un nenotika ar viņa ziņu un piekrišanu. Majoru Flečeru es mācījos pazīt kā taisnas dabas kareivi. Visa viņa domāšanas kārtība bija tik kareiviski lietišķa, ka 16.aprīļa intriga tajā vietu neatrod.

Man gadījās redzēt viņa uzbudinājumu par visu šo notikumu: tur skanēja cauri viņa aizķertās kareiviskās goda jūtas. Bet gan to pašu es nevaru teikt par dažiem oficieriem, kas atradās ciešākā vai attālākā sakarā ar viņa štābu. No dažiem nejaušiem izteikumiem es skaidri noprotu, ka tie bija vismaz līdzzinātāji šai notikumā. Viņi bija veduši jau pirms 16.aprīļa sarunas par varbūtēju militārpārvaldi. Viņi laikam arī bija pratuši iegrozīt, ka uz Liepāju atlaida atpūtā taisni to landesvēra nodaļu, kura bija gatava Ulmaņa gāšanu izdarīt. Tāpat arī es neticu, ka fon der Golcs būtu devis kaut kādu ierosinājumu uz 16.aprīļa notikumu, kā to apgalvoja sabiedrotie. Fon der Golcs ir par daudz korrekts karavīrs un par daudz piedzīvojis politiķis, lai ķertos pie tik nepārdomātiem līdzekļiem. Gan ir tiesa, ka viņš būtu varējis aizkavēt Ulmaņa gāšanu. Tā viņš nedarīja. Viņa raksturā ir kaut kas, ko es gribētu apzīmēt par faktu ironiju.

Politiskā tāļredzībā viņš augstu pacēlās pār savu apkārtni, nereti arī pār savu priekšniecību. Ja viņam uzdod kaut ko izvest, ko viņš uzskata par nepiemērotu apstākļiem, tad viņš īsi aizrāda uz lietas neiespējamo pusi. Bet, ja priekšniecība tomēr pastāv uz savu, tad viņš izved savu uzdevumu uz to viskorrektāko, taisni pēc priekšraksta, līdz uzdevumam iekšējā pretruna vai neprāts pats no sevis nāk jau ar roku taustāms. Šādu faktu sarkasmu izlietoja arī pie 16.aprīļa notikumiem. Viņš skaitījās līdz ar savu armiju sabiedroto rīcībā. Bet sabiedrotie no viņa baidījās un visādi lūkoja paplašināt Ulmaņa valdības “tiesības” uz Liepājas un Latvijas pārvaldīšanu, nerēķinoties ar to, ka divas viena no otras neatkarīgas varas vienā un tai pašā darbā ar nenoteiktām darbības robežām ir neprāts. Tā starp citu fon der Golcam bija uzdots apsargāt Liepājā un Latvijā kārtību, bet neiemaisīties Latvijas iekšējās darīšanās. Tad saskaņā ar šo diletantisko rīkojumu fon der Golcs 16. aprīlī ļāva darboties savam faktu sarkasmam.

Nekārtības karaostā viņš lika apspiest; tas piederēja pie viņa tiešiem pienākumiem. Bet, kad vācbaltieši gāza Ulmani, tad viņam – pēc sabiedroto noteikuma – nebija tiesības iemaisīties, jo tā bija nenoliedzami Latvijas iekšējā lieta. Šī garīgā pārākuma, šīs rotaļāšanās ar viņiem, sabiedrotie fon der Golcam nevarēja piedot. Jautājumam, vai Golcs iepriekš kaut ko zināja par sagaidāmo notikumu, te ir tikai otras šķiras nozīme. Esmu pārliecināts, ka viņa izzināšanas birojs strādāja pietiekoši labi, lai viņu informētu par lietu stāvokli. Un lieta, kurā piedalās tik daudz dalībnieku, nav pilnīgi noslēpjama no vērīgām acīm un ausīm. Bet, tā kā tas attiecās uz Latvijas iekšējām lietām, kurās sabiedrotie viņam bija nolieguši iejaukties, tad viņam nebija arī nekāda pienākuma, nedz iemesla laist savu zināšanu tālāk. Viņš nostājās uz formāli korrekta stāvokļa. Bet tas nebija labvēlīgs nedz Ulmanim, nedz sabiedrotiem. Jo nedz Ulmanis, nedz sabiedrotie nevēlējās iegūt fon der Golca labvēlību.

Tāpat esmu pārliecināts, ka Ulmaņa gāšanas ideja neizgāja no vācbaltiešu Nacionālausšusa. Nacionālausšuss jau pats par sevi tā bija organizēts, ka kaut kādas idejas no viņa nemaz nevarēja iziet. Bez tam juristu domāšanas kārtība šai organizācijā bija ņēmusi tik lielu pārsvaru, ka revolūcionāriem paņēmieniem tur nebija nedz vietas, nedz pietiekošas pārgalvības. Tāpat nav nekāda pamata runāt par kaut kādu “baronu sazvērestību”, kā to darīja Ulmaņa aģitātori, lietu nostādīdami tā, it kā pie Ulmaņa gāšanas būtu piedalījusies visa muižniecība. Tas nebija jau fiziski iespējams. Jo Baltijas muižniecība bija tālu izkaisīta un nevarēja nekur sanākt kopā, nedz apspriesties. Bet mazu drusku ir laikam šim apgalvojumam pamats: dzenošie spēki šai notikumā – ja es visai neviļos – ir meklējami nelielā muižniecības jaunības (jaunatnes) daļā.

Es jau kādreiz esmu ieminējies par to, ka vācbaltiešu taktika visā Latvijas politikā izgāja uz veco čigāna gudrību: ja neķersies man – ķersies manam brālim. Viņiem bija vairāk pulciņu, kas nodarbojās ar politiku: ja neizdevās vienam, varbūt sasniegs otrs pulciņš kaut ko. Starp šiem pulciņiem – cik varēja noprast — bija arī viens vairāk aktīvas dabas nekā citi. Tas negribēja Ulmaņa grupai tā pieķerties, kā Šreiners un citi; tas neticēja diplomātiskām sarunām ar
sabiedrotiem, kā fon Striks ar dažiem citiem vadošiem muižniekiem; tas redzēja, ka arī Nacionālausšusa advokātiem bija izjūdzies zirgs. Tas viss viņus apstiprināja tai pārliecībā, ka politikā izšķirs ne teorijas, negudras sarunas, bet faktiskais spēku samērs. Un tā kā tas patlaban vēl bija vācbaltiešiem par labu, tad viņi nosprieda – to izmantot, paļaudamies uz to, ka arī sabiedrotie apmierināsies ar notiekošo faktu. Esmu pārliecināts, ka 16.aprīļa notikums izgāja no nelielas vācbaltiešu jaunekļu grupas, kas sastāvēja pa lielākai daļai no muižnieku, bet arī no pilsoņu aprindām un bija pa lielākai daļai atrodami landesvēra vispārdrošākā nodaļā. Viņiem darbojās līdzi nedaudzi vairāk piedzīvojuši vīri, kuriem bija apnikusi vācbaltiešu mūžīgā laipošana.


Ulmaņa gāšana bija Baltijas vācu jaunības (jaunekļu) straujākās daļas darbs. Tas bija revolūcionārs darbs ne juridiski, bet pēc savas iekšējās dabas. Ulmanis bija uzmeties ar savu grupu par valdnieku – vācbaltiešu jaunekļi viņu nobīdīja pie malas. Tiesiskā ziņā tur nekāda pārpratuma nebija… tā viena, kā otra puse rīkojās revolūcionārā kārtībā. Pavisam greizi iztulkoja Ulmaņa ļaudis 16.aprīļa notikumu kā reakciju. Tur no reakcijas nebija ne zīmes. Šie jaunekļi ne sapnī nedomāja par to kā atkal ierīkot Landesrātus vai citu ko tamlīdzīgu, kas vācbaltiešiem nodrošinātu kaut kādu virsvaldību pār latviešiem. Viņi tikai nevēlējās, ka viņus Ulmanis grib atspiest pie malas, kur tobrīd bez šaubām vācbaltieši nesa cīņā pret boļševikiem smagāko daļu. Tāpat viņi arī redzēja, ka Ulmanis ar savu politiku Rīgu atsvabināt nevar, bet tur šiem jaunekļiem gandrīz visiem vārga un gāja bojā piederīgie. Varbūt šis otrs iemesls bija viņiem vēl vairāk par skubinātāju nekā pirmais.

Ka ar 16.aprīli vācbaltieši nebūt nedomāja sagrābt varu savās rokās, to jo skaidri pierādīja viņu tālākais solis: viņi piedāvāja Latvijas pārvaldīšanu pulkvedim Balodim un kņazam Līvenam. Kņazs Līvens vadīja, kā atcerēsities, pulku, kurā visvairāk iestājās krievi. Pats viņš nekad nav ticis uzskatīts par vācbaltiešu politikas piekopēju. Tātad šī kombinācija nekādi nevar tikt iztulkota kā mēģinājums paturēt Latvijas pārvaldīšanu vācu rokās. Būtu Balodis un Līvens toreiz saņēmuši Latvijas rīcību savās rokās un, uz armiju atbalstīdamies, vēl pievilkuši klāt mazgruntniecību un lielgruntniecību, tas ir – būtu viņi apvienojuši visus Latvijas pilsoniskos slāņus uz cīņu pret boļševikiem un ņēmuši šīs cīņas vadību savās rokās, – es esmu pārliecināts, ka Latvijā būtu ticis aiztaupīts daudz zaudējumu un nelaimes.

Bet Balodis bija atteicies no piedāvātā uzdevuma. Neņemos spriest, ciktāl Balodis iepriekšējās sarunās bija licis saprast, ka viņš no tā neatteiksies; varbūt, ka viņa izteikumi ir tikuši pārprasti. Bet Tukumā es dabūju to iespaidu, ka 16.aprīļa notikumi Balodim nav nākuši pavisam nenojausti.

Tiktāl lietas bija attīstījušās, kad es atbraucu Tukumā. Flečers bija ļoti uztraukts, it īpaši par to, ka valdības gāšanu bija izdarījusi viņam padota karaspēka nodaļa. Viņš vēlējās katrā ziņā noskaidrot, ka tas ir noticis pret viņa un landesvēra vislielā vairuma gribu. Bet ar to jautājums nebūt nebija izsmelts. Ko lai dara tālāk?

Latvija nevarēja palikt bez valdības. Ulmaņa gāzēji nebija spējīgi jaunu valdību radīt. Bet, no otras puses, atkal nebija iespējams, ka Ulmaņa valdība varētu atgriezties pie varas nepārgrozīta. Vispirms jau bija sagaidāms, ka tādā gadījumā viņa savus gāzējus nodotu tiesai kā dumpiniekus, kā viņa to jau bija mēģinājusi darīt fon Strika gadījumā. Bet to nepieļautu landesvēra citas nodaļas. Kaut gan viņas aiz praktiskiem iemesliem nosodīja trieciena pulciņa darbu 16.aprīlī kā neprātīgu, tad tomēr juridiski viņas nevarēja uzskatīt viņus par dumpiniekiem un izdot Ulmaņa grupas tiesāšanai.

Ulmanis tak pats bija, juridiski ņemot, uzurpātors. Ja Ulmanis aiztiktu trieciena nodaļu, tad laikam visi Baltijas landesvērieši (vācbaltieši) atstātu fronti.
Otrkārt: ja Ulmanis nāca atpakaļ ar visu savu kabinetu, tad iesākās atkal vecās berzēšanās ar Golca armiju. Tad nebija ko cerēt, ka tā pabalstītu landesvērus uzbrukumā Rīgai. Bet, ja nenāca atpakaļ Ulmaņa valdība, kas tad lai ieceļ jaunu? Tautas padomei šo darbu uzticēt nevarēja tādēļ, ka vācbaltieši viņā nemaz neietilpa. Tas bija pilnīgi viens un tas pats: vai atdot varu Ulmanim vai Tautas padomei. Radīt militārpārvaldi no Baltijas landesvēra vidus neviens nedz gribēja, nedz varēja. To latvieši uzķertu kā “baronu valdību”. Tad atliktos tikai – aprakt Latvijas patstāvības ideju un atgriezties pie Golca armijas okupācijas.

Šai kritiskā brīdī es nācu ar savu plānu: lai izlīgst visas pilsoniskās grupas savā starpā uz boļševiku apkarošanu; lai Ulmaņa valdība nāk atpakaļ, bet pārveidota uz izlīguma pamata tā, ka visi Latvijas pilsoniskie slāņi, arī vācieši, to var saukt par savu valdību. Tā kā lieta bija steidzama, tad pēc manām domām pietiktu, ja vienotos uz izlīguma pamata līnijām landesvēra latviskās nodaļas ar vāciskām, kā arī Latvijas lielgruntniecība ar mazgrutniecību. Pilsētniekus varētu pieņemt pamazām klāt, samērā ar to, kura pilsēta tiek no boļševikiem atsvabināta.
Flečera štābā (pats Flečers politiskās sarunās nepiedalījās) mans ierosinājums atrada nedalītu piekrišanu. Uzmetām septiņus punktus, kas lai noderētu pieturai pie sarunām ar Baloža oficieriem.

Vienojāmies par to, ka Baltijas landesvēra aprindās neatdurtos uz kritiku izlīgums uz šādiem pamatiem:
1) vācbaltieši atzīst ne tikai Latviju, bet arī pagaidu valdību;
2) vāciešiem jāatsakās no mēģinājumiem, radīt valsti valstī;
3) lielgruntniecība jāpielīdzina mazgruntniecībai viņas tiesībās un pienākumos pret valsti un komūnu;
4) lielgruntniecībai nāktos daļu no saviem zemes īpašumiem atdot valstij pret atlīdzību un pēc vajadzības priekš iekšējas kolonizēšanas; arī daļu no mežiem atpērk valsts;
5) vāciešiem tiek garantēts: kultūrālā autonomija, vācu valodas līdztiesība iestāžu ārējā darbu vešanā, divas ministru un trīs ministru biedru vietas;
6) pie Satversmes sapulces vēlēšanām jālieto tādas vēlēšanu tiesības, kas nodrošina mazgruntniecību pret major (lielākās daļas? – I.L.) izēšanu no bezzemnieku puses;
7) tūlītēja maiņa kara ministrijā.

Ar šādu programmu es nobraucu uz Ķemeriem pie Baloža štāba. Tur ieradās no Jelgavas arī kāds Ulmaņa ministra palīgs (Strautnieks vai Birznieks, – lāgā es viņus nepazīstu), kā arī Voldemārs Beķeris. Izrādījās, ka tur oficieri jau bija apspriedušies un nolēmuši, kā izturēties pret 16.aprīļa notikumiem. Viņu lēmuma galvenās domas bija tās, ka armija principiāli neiemaisās politikā; bet, tā kā viņa nes savu dienestu Ulmaņa valdības vārdā un tā kā šo valdību ir apstiprinājusi Tautas padome kā augstākās varas nesēja Latvijā, tad armija uzskata sevi par pienākumā saistītu tā pret Tautas padomi, kā arī pret Ulmaņa valdību; pēdējās pārgrozība vai atcelšana var notikt tikai uz Tautas padomes prasību. Tas nu bija tipisks teorētiskās politikas stāvoklis.

Tautas padomi Baloža štābs uzskatīja par suverēnu likumdevēju iestādi un Ulmaņa valdību par tās izpildu orgānu. Savu armiju Balodis teorijā uzskatīja kā Ulmaņa valdības ieroci; bet praksē šī armija stāvēja vācu valdības apgādībā. Lai tuvāk sev noskaidrotu pulkveža domu gaitu, es viņam jautāju, vai ir iespējams praksē izvest to principu, ka armija politikā nemaisās, ja valsts pamati vēl tik nenokārtoti, kā pie mums? Balodis atbildēja, ka karavīrs pazīstot tikai disciplīnu, paklausību priekšniecībai.

Bet ja nu nāk priekšā tāds gadījums, ka no dažādām priekšniecības vietām nāk nevienādas pavēles, vai tad karavīram tomēr nenāksies izšķirties, kurai lai viņš klausa? “Viņš klausīs savai tiešai priekšniecībai…” Balodis atbildēja.

“Un kas ir jūsu tiešā priekšniecība?” “Majors Flečers.”
“Ja nu majors Flečers jūs rīkotu iet uzbrukumā uz Rīgu, kamēr no Liepājas – pieņemsim tādu gadījumu – nāktu citāds rīkojums, vai jūs ietu uz Rīgu?” “Bez runas.”
Tālākās sarunās noskaidrojās, ka armija tomēr nebūt nebija tik nepolitiska, kā tas bija pieņemts teorijā. Visi oficieri bija principā priekš saprašanās ar vācbaltiešiem un priekš kopīgas cīņas pret boļševikiem. Uzbudināti viņi bija tikai par trieciena nodaļas patvarību. Tāpat visi bija nemierā ar Zālīti. Neviens nepastāvēja uz to, lai Ulmaņa kabinets paliktu nepārgrozīts. Visi bija stingri boļševiku pretinieki un apzinājās, ka bez vācu palīdzības viņi pret boļševikiem cīnīties nespēj.

Tā no vienas puses Baloža štābā teorētiskais lēmums pārvilka krustu pār manu nodomu: sākt pilsoņu apvienošanu no armijas un zemes īpašniekiem. Baloža armija uz politiku teorijā neielaidās. Bet no otras puses viņas praktiskais stāvoklis bija izlīgumam labvēlīgs. Tādēļ biju pārliecināts, ka viņa izlīgumam nepretosies, kaut arī pati neizdarīs nekādu spaidu uz to, lai viņš tiešām tiek noslēgts. Tādēļ Tukumā pārrunātos septiņus punktus es Baloža oficieriem, kā arī citiem viņa viesiem liku priekšā ar šādu jautājumu: vai viņi ir tais domās, ka armija to neuzskatītu par latviešu lietas nodevību, ja starp latviešiem un vāciešiem tiktu noslēgts izlīgums uz pamatiem, kas minēti šais septiņos punktos? Oficieri noņēma vairākus norakstus no minētiem septiņiem teikumiem un izskaidroja vienbalsīgi, ka pēc viņu pārliecības armija tādā izlīgumā neredzētu nekādas latviešu lietas nodevības.

Tad norunājām, ka arī es no savas puses strādāšu priekš tam, lai nāktu atpakaļ Ulmaņa valdība, pārgrozīta uz izlīguma pamata. No Ķemeriem mani aizsūtīja pulkvedis Balodis ar saviem zirgiem atpakaļ uz Tukumu; no turienes dabūju vietu automobilī uz Jelgavu. Bet notikumi skrēja ātrāk par zirgiem un par automobili. Verstis sešas no Jelgavas pie kāda tilta gaidīja jātnieku pulciņš uz mūsu automobili. Tie man paziņoja, ka dzelzsdivīzijas komandieris majors Bišofs aicinot mani katrā ziņā pie viņa ierasties.

Majors Bišofs gan papriekšu bija drusku izbrīnījies, ieraudzīdams mani manā proletāriešu apģērbā, bet tad apsveicināja mani un novēlēja man laimi un sekmes uz ministru priekšnieka amatu. Nu bija mana reize izbrīnīties. Paskaidroju, ka man pirmo reizi nākas dzirdēt manu vārdu sakarā ar tādu amatu. Vai viņš nebūtu tik laipns man to lietu drusku paskaidrot? Jā, vairāk viņš pats arī vēl nezinot. Viņam pa telegrāfu esot paziņots jaunā ministru kabineta sastāvs; tas tūliņ tikšot drukāts un izlipināts uz ielām. Es izlūdzos to sarakstu. Viņā minētās personas man pa lielākai daļai bija svešas. Bez tam pret dažām no tām bija pie latviešiem paredzama stipra opozicija. Tādēļ es lūdzu majoru Bišofu, lai viņš vēl nesteidzas ar saraksta izsludināšanu; es viņā esmu iekļuvis bez paša ziņas. Un, otrkārt, es viņu lūdzu, lai telegrāfiski paziņo Balodim, ka man par jauno ministru sarakstu nekas nav bijis zināms un ka es palieku pie tā, ko norunājām Ķemeros. Es baidījos pie Baloža armijas nākt aizdomās, ka spēlēju divkāršu lomu.

Liepājā nonākušam, man bija taisni no stacijas jādodas uz Burkevica dzīvokli, kur bija nolikta jauno ministru sēde. Nemazgāts, neapcirpts, nokvēpis un dubļiem nošļakstējis, uz drāšu aizžogojumiem saplēstām biksēm, vīzes kājās… nezinu, ar kādām jūtām mani apsveica tie ministri, ar kuriem redzējos pirmo reizi. Tur tad dabūju zināt, kā es biju nācis uz ministru listes. 16. aprīļa sarīkotāji laikam bija pilnīgi ar to rēķinājušies, ka Balodis un Līvens piedāvāto Latvijas pārvaldīšanu pieņems. Kad viņu atteikšanās tikusi galīgi zināma, tad vairs pavisam nesapratuši, ko darīt tālāk. Tad ir metušies starpā daži jau vairāk piedzīvojuši vīri ar to padomu, ka vajag sastādīt pagaidu ministriju, lai būtu iespējams vest sarunas par izlīgumu. Jo, ja nebūtu nekādas valdības, tad bijis jāsagaida, ka sabiedrotie prasīs no Golca, lai viņš ieceļ atpakaļ Ulmaņa valdību. Tad jautājums vairs negrozītos ap politisku cīņu Latvijā, bet ap kārtības uzturēšanu; un tā piederēja Golca pienākumam.

Nu sākuši gūstīt ministrus kā citkārt Simsons savas lapsas. Citus vēl šā tā sadabūjuši, bet ministru priekšnieka nekur kur ņemt. Tad viens (ja nemaldos – Kupčs) iesaucies: “Ņemsim taču Niedru!” Un tā kā viņš arī apgalvojis, ka es neatteikšoties, tad vienojušies uz mani. Tā es biju iekritis ministru priekšnieka amatā kā circenis karstos pelnos: dziedi nu!

No formālās puses ņemot, jaunais kabinets bija sastādīts kaut kādas zemes apsardzības vai drošības komitejas uzdevumā. Kas šī komiteja tāda bija, tā es vēl šodien nezinu. Viņa bija uzdevusi valdības sastādīšanu Ulmaņa valdības valsts prokuroram Borkovskim. Kas Borkovska sastādīto sarakstu lai apstiprinātu, kam pretim jaunā valdība lai būtu atbildīga – par to neviens nedz prasīja, nedz runāja.


DESMITAIS MAIJS
Saņemsim vēlreiz kopā visu to, kas noteica politisko stāvokli Liepājā pēc 16.aprīļa, lai varētu izprast, kas mani novadīja pie 10.maija. Aprīļa 16.dienā vācbaltiešu landesvēru trieciena nodaļa faktisko varu bija sagrābusi savās rokās. Bet šī nodaļa nedz varēja, nedz arī gribēja šo varu paturēt. Ja vācbaltieši caur saviem landesvēriem gribētu Latviju pārvaldīt, tad viņiem bija jāsagatavojas uz to, ka tad viņiem par pretniekiem būtu ne tikai boļševiki, bet arī visi citi latvieši un sabiedrotie. Vienīgais, uz ko viņi varētu atbalstīties, bija vācu armija. Bet tā atradās kā formālā, tā arī materiālā atkarībā no sabiedrotiem: formāli viņa bija nostādīta sabiedroto rīcībā, materiāli uz viņu sabiedrotie varēja izdarīt spaidu caur vācu valdību.

Apgāzt Ulmaņa valdību – tas bija viegls uzdevums. Bet radīt jaunu valdību Latvijā pret latviešu un sabiedroto gribu – bija neiespējami.

Bet atkal no otras puses likās būt neiespējami – atjaunot Ulmaņa valdību nepārgrozītu. Tad vācbaltiešu landesvēriem neatlikās nekas cits, kā aiziet no frontes, ja negribēja nodot savus biedrus Ulmaņa ļaužu atriebībai. Un līdz ar viņiem tad atvilktos atpakaļ arī Golca armija. Tad Kurzeme bija jāatdod boļševikiem. Latvieši neuzticējās vāciešiem; vācieši neuzticējās latviešiem. Kā tur lai rada jaunu valdību, kas apmierinātu abas puses? Tur bija divas izejas.

Vislabākā izeja būtu tā, ka sabiedrotie no sevis radītu bezpartejisku Latvijas valdību un garantētu zināmu darbības programmu. Pret sabiedrotiem nepaceltos nedz latvieši, nedz vācbaltieši.

Otra izeja būtu – nodibināt saprašanos starp vācbaltiešiem un Ulmaņa ļaudīm. Ja uz šādas saprašanās pamata rastos jauna valdība, tad bija sagaidāms, ka viņu pabalstītu kā vācbaltiešu landesvērs, tā arī Baloža karaspēks. Pret tādu izlīguma valdību izturētos labvēlīgi arī Golca armija.

Laika nezaudēdams, es sāku sarunas uz abām šīm pusēm. Lai varētu padarīt sarunas ar Ulmaņa ļaudīm iespējamas, tad vispirms bija jāatsvabina apcietinātie ministri un jānoņem uzraudzība no angļu misijas, kurā uzturējās Ulmanis. Uz manu lūgumu Borkovska kabinets to arī izdarīja. Caur to man bija iespējams, nākt tuvākās sarunās ar Valteru, par kuru tika teikts ka Ulmanis bez viņa padoma nekā nedarot. Mans nodoms bija – papriekš saprasties ar Valteru, tad caur viņu stāties sakarā ar Ulmani un, ja izdotos arī Ulmani pārliecināt, ka izlīgums ir vajadzīgs, tad caur viņu un Valteru nokārtotu lietu ar plašākām latviešu aprindām.

Ar vācbaltiešu Nacionālausšusu es tiešu sarunu nevedu. To darīja Borkovska kabinets. Es sevi uzskatīju tikai par vidūtāju starp Ulmaņa un Borkovska ministriem.

Ļoti vārīgs bija jautājums – kā vest sarunas ar sabiedroto priekšstāvjiem. Būtu lieta grozījusies vienīgi ap politiskiem motīviem, ap cīņu pret boļševikiem un ap Latvijas valdības nodibināšanu, tad sevišķu grūtību tur nebūtu. Bet jautājumu sarežģīja divas lietas. Tā pirmā bija – Latvijas meži un lini. Anglijas misijā tobrīd rīkojās viens koku un viens linu tirgotājs (Kīnans un Ellis). Bija gluži dabiski, ka blakām tīri politiskiem jautājumiem viņi piegrieza savu vērību arī lietām, kas stāvēja tik ciešā sakarā ar viņu senāko darbību. Tur nu vispirms izcēlās jautājums, kur lai paliek lielais koku vairums, ko Latvijas mežos bija likusi nocirst un pa daļai jau izvest un apstrādāt vācu okupācijas vara? 1918.gada beigās viņa bija līgusi ar Ulmaņa valdību, ka Latvija saņems šos kokus līdz ar visām zāģētavām. Bet vēlāk, kad Ulmaņa valdība no Rīgas aizbēga un vācu armijai pašai nācās aizsargāt beidzamo Kurzemes stūri no boļševikiem, tad vācu valdības priekšstāvjiem tika pārsteigtā līguma žēl. Drīz vien uzradās viena otra vācu un žīdu firma ar apgalvojumiem, ka attiecīgie koku krājumi esot viņām, ne latviešu valdībai pārdoti. Nu tika apgalvots, ka Ulmanis bijis ar angļu misijas tirdzniecisko personālu jau norunājis, ka viņa valdība pārdos gatavos koku krājumus angļiem. Tas pats zīmējās arī uz linu krājumiem, kas vēl atradās Latvijā, pa daļai boļševiku savākti.

Ja šiem apgalvojumiem bija pamats (vēlākie notikumi likās viņus apstiprinām), tad viegli izskaidrojams, kādēļ angļu misija pastāvēja uz to, lai nāk atpakaļ taisni Ulmaņa valdība. Tad arī top saprotams, kādēļ vēlāk izlīguma sarunās Ulmanis nekad negribēja pielaist, ka zemkopības ministrija izslīdētu no viņa ļaužu rokām. Bet sabiedrotiem pretim angļu misijas koku un linu tirgotāji nevarēja vest savu lietu no tirdzniecības stāvokļa vien. Tur jautājums dabūja pavisam citādu gaismu. Turp tika ziņots, ka Ulmani ir gāzuši nevis vietējie landesvērieši, bet Golcs, ka Borkovska kabinets ir Golca radīts, un ka Vācijas politika iziet uz to – uzkundzēties papriekš Latvijā, tad ieņemt Igauniju un tā atšķirt sabiedrotos no Krievijas rietumiem.

Iepriekšējā nodaļā es jau aprādīju, ka šādam apgalvojumam nebija pamata. Atgādinu vēlreiz, ka Borkovska kabinets tika improvizēts vienīgi tādēļ, ka Balodis un Līvens atteicās uzņemties Latvijas militārpārvaldīšanu. Bet sabiedrotie Parīzē visus šos sīkumus nevarēja zināt. Viņiem bija jāpaļaujas uz to, ko viņiem ziņoja angļu un latviešu misijas, toties vairāk, ka amerikāņu misija izturējās – kaut gan objektīvi – tomēr nogaidoši.
Tādēļ sabiedrotie uzstādīja Vācijai pretim prasījumu, lai Vācija nekavējoši likvidē savu Baltijas politiku: lai ieceļ atpakaļ Ulmaņa valdību, lai atsauc Golcu un lai nodod vācu karaspēku Ulmaņa valdības rīcībā. Kamēr šie pieprasījumi nebūs izpildīti, sabiedrotie bloķēja Latviju.

Tiktāl lietas bija attīstījušās, kad es sāku vest sarunas ar sabiedroto misijām Liepājā. Frančiem toreiz vēl tur priekšstāvju nebija. Angļu misijā es domājos redzam īstos Ulmaņa aizstāvjus aiz aprādītiem iemesliem. Man atlikās tikai amerikāņu misija, ar ko stāties sakarā. Tur mans nodoms atkal bija tāds pats, kā pie sarunām ar Valteru: papriekš vienoties ar Amerikas misijas priekšstāvi un tad caur viņu nākt sakaros ar angļu misiju.

Amerikas misijas priekšgalā toreiz stāvēja apakšpalkavnieks Varviks Grīns, vēl pajauns – gadus 35-40 vecs vīrs, caur un cauri skaidrs raksturs. Viņš senāk bija kalpojis savai valdībai Filipīnās, tur iekārtodams valsts dzīves pirmsākumus. Kaut kādu tirdzniecisku blakus nolūku viņam pavisam nebija. Visur viņš iegrozīja savu izturēšanos pēc politiskiem un humānitāriem motīviem. Pie tam viņš nelipa pie savu piedzīvojumu atsevišķiem novērojumiem, bet prata tos apvienot plašākos valsts dzīves principos un politiskās idejās. Esmu pārliecināts, ka viņa vārdu reiz dzirdēšu – ja Dievs liks dzīvot – sakarā ar Amerikas augstāko politiku. Kādu stāvokli viņš ieņēma pret Borkovska kabinetu, redzams no telegrammas, kuru viņš bija sūtījis savai valdībai vēl pirms manas atgriešanās Liepājā un nezinādams, ka es piedāvātās ministru priekšnieka vietas nepieņemšu.
Telegramma sūtīta 27.aprīlī uz Kopenhāgenu amerikāņu sūtniecībai un ir šāda satura:

“Tā sauktais Jaunais kabinets”, drošības komitejas priekšsēdētāja Borkovska izsludināts, sastāv no sešiem latviešiem un četriem vācbaltiešiem. Par ministru priekšnieku apzīmētais Niedra ir latvietis, luterāņu mācītājs un rakstnieks, kurš jau sen ieņem ievērojamu vietu latviešu dzīvē un ir vispār iecienīts. Tiek teikts, ka viņš atrodoties frontē, lai vestu sarunas ar kareivjiem, un vēl nav Liepājā atgriezies. Vispār jāsaka, ka latvieši pieder pie konservātīvajiem, kuri nebija pielaisti Ulmaņa kabinetā. Jaunais kabinets ir sastādīts, neievērojot Ulmaņa kabinetu, nedz saprototies ar viņu; tas vēl atrodas angļu apsardzībā vai apcietinājumā.

Kaut gan sastādīts ar latviešu un nevis baronu vai vācbaltu majoritāti, šis kabinets tomēr ir tiešas sekas no Manteifeļa landesvēra trieciena bataljona valdības gāšanas un ir izcēlies uz pamata, ko radīja vācbaltiešu jaunekļi-sazvērnieki; latviešu tauta viņu nepabalstīs. Es uzskatu viņu kā pārejas kabinetu, kas lai vācbaltiešiem atvieglinātu viņu stāvokli pie sarunām par izlīgumu starp vāciešiem un latviešiem attiecībā uz pārveidotu valdību, ko lai sabiedrotie un Amerika veicinātu. Ka jaunais kabinets varētu ar sekmēm darboties kā valdība, to, laikam, nedomā ir viņa radītāji. Ja viņš paliktu pie varas, tad tas beigās novestu pie asins izliešanas, kura varētu tikt aprobežota tikai ar stipriem spaidiem no fon der Golca. Es atteicos pieņemt viņa lūgumu dēļ atzīšanas no Amerikas puses, kamēr vācbaltiešu kareivji pārvalda situāciju un kavē vecās valdības atjaunošanu vai jaunas sastādīšanu uz svabada un taisnīga izlīguma pamata.”

No šī dokumenta izredzamas vispirms divas lielas: pirmkārt, ka apgalvojums par Golca vainu pie 16.aprīļa notikumiem netika no amerikāņu misijas pabalstīts, un, otrkārt: ka prasījums, lai nāk atpakaļ Ulmaņa valdība, neizgāja no amerikāņiem; Grīns ļoti noteikti runā arī par jaunas valdības sastādīšanu uz taisnīga izlīguma pamata. Tā tad Parīzē uzvarēja ne amerikāņu, bet angļu misijas uzskats.


Grīnam izlicis Latvijas toreizējos apstākļus, es izteicu tās domas, ka sarežģījums būtu visvieglāk atrisināms, ja sabiedrotie izlietotu savu iespaidu uz izlīgšanu un jaunas valdības sastādīšanu. Tas izrādījās par neizvedamu tādēļ, ka angļi principiāli pastāvēja uz to, ka Ulmaņa valdībai jānāk atpakaļ, lai tādā ziņā pierādītu, ka uzvarējuši ir sabiedrotie, nevis Golcs. Pats Grīns turpretim atzina izlīgumu par vajadzīgu. Tādēļ viņš deva padomu, lai vācieši un latvieši lūkojot vest izlīguma sarunas savā starpā. Tad viņam nākšoties vieglāk izlīguma vajadzību aizstāvēt. Tad es
lūdzu, lai sabiedrotie dod no savas puses priekšsēdētāju izlīguma sarunu komisijā. Arī no tā Grīns atteicās, bet gan apsolījās izlikt no savas puses neoficiālā kārtā rakstiski tos principus, kurus viņš personīgi turot par derīgu pamatu izlīguma sarunām. Šos principus viņš izlika man rakstītā vēstulē no 1.maija. Tās saturs tulkojumā bija šāds:

Godāts Niedras kungs! Attiecībā uz mūsu šī rīta sarunu, uz kuru Jūs bijāt pie manis atnākuši kā vidūtājs starp latviešiem un vācbaltiešiem, es vēlētos neoficiāli atzīmēt sekošo:
1. Amerika nevēlas darīt iespaidu uz Latvijas iekšējo politiku vai iejaukties viņā, kamēr tā netraucē pamiera robežas.
2. Amerikāņi jūt līdzi Latvijas tautai viņas pūlēs dēļ pašnoteikšanās un viņas cīņā pret postošo boļševismu.
3. Šobrīd mūsu vēlēšanās ir – redzēt nodibināmies pagaidu de facto valdību, kas būtu sastādīta vienīgi priekš tagadējiem kara uzdevumiem, uz kuras pabalstīšanu lai bez blakus nolūkiem apvienotos visi pretboļševiskie elementi, un kura būtu spējīga:
a) novērst brāļu karu;
b) ierīkot nepieciešamas pārvaldības iestādes Amerikas pārtikas izdalīšanai;
c) darīt iespējamu pagaidām atvieglināt blokādi, lai varētu atdzīvoties tirdzniecība un rūpniecība;
d) darīt iespējamu Latvijas armijas radīšanu zem pienācīgas uzraudzības, ar vajadzīgo uzmanību un ar nepieciešamo naudas līdzekļu un armijas apgādības nodrošināšanu;
e) izpildīt visus citus civīlpārvaldes uzdevumus, līdz būs iespējama normāla politiska valdība;

4) Manas personīgas domas ir, ka tādu pagaidu valdību varētu atjaunot, ja spertu šādus soļus:
a) ja vācbaltiešu Nacionālausšuss atklāti apzīmētu par nepareizu un nosodītu landesvēra varmācību 16.aprīlī;
b) ja tiktu atsaukti sargi no valdības ēkām un ja Ulmaņa valdība atgrieztos pie savu pienākumu izpildīšanas;
c) ja tūliņ pēc tam visi Ulmaņa kabineta locekļi atteiktos no amata;
d) ja tad nekavējoši atjaunotos valdība, sastādot jaunu koalīcijas kabinetu Ulmaņa vadībā, kurā lai majoritāte piekristu locekļiem no Ulmaņa vecā kabineta, par piemēru: – septiņas vai astoņas no divpadsmit vietām, un citām mazākuma grupām (vācbaltiešiem, mēreniem latviešiem, jūdiem u.t.t.) četras līdz piecas vietas;
c) ja tiktu dota vispārēja amnestija par pagājušiem politiskiem notikumiem;
f) ja tiktu noslēgts poētisks un sociāls pamiers, līdzīgi, kā tas notikās pa lielā kara laiku Francijā, Vācijā un citās zemēs, kas darītu iespējamu neatlaidīgu kara vešanu pret boļševismu.

5) Pēc manām domām Ulmaņa ministrijai vajadzētu dabūt priekšlaikā koalīcijas valdībā vairākumu tādēļ, ka tādam solim piekristu Latvijas pretlieliniecisko iedzīvotāju vairākums. Turpretim, no otras puses – mazākuma grupām, it īpaši tām, kas ir ievērojamā mērā piedalījušās cīņā pret boļševikiem, pienāktos stipra minoritāte valdībā, kas organizēta neatlaidīgai kara turpināšanai.
6) Šie augšā izteiktie mani personīgie uzskati ir izteikti, ievērojot tagadējo apstākļu nopietnību un tai cerībā, ka vēl nav par vēlu izsargāt Latvijas iedzīvotājus no savstarpīgas asins izliešanas tai brīdī, kur draud no Krievijas boļševisma vislielākās briesmas, ja dažādo tautību vadoņi savā politikā pieturēsies pie mērenības, labvēlības un savstarpējas pretimnākšanas.

Uz to es atbildēju:
“Augsti godāts kungs! Jūsu godātais raksts no 1.maija ir pareizi nonācis manās rokās. Es to uzskatu kā patīkamu pierādījumu tam. cik sirsnīgi Amerika jūt līdzi neatkarīgai Latvijai, un kā uz daudz piedzīvojumiem dibinātu padomu, kas vissteidzamāk būtu darāms, lai sekmētos manas dzimtenes valstiska nokārtošanās. Par vienu, kā par otru es Jums sirsnīgi pateicos. Jūsu labvēlīgo padomu esmu rūpīgi pārdomājis. Ar prieku es varu atzīties, ka man ir iespējams bez ierobežojuma piekrist visam tam, ko Jūs apzīmējat par vēlamas Latvijas pagaidu valdības uzdevumiem.
Tikai par līdzekļiem, kādi būtu vajadzīgi šo uzdevumu sasniegšanai, man šobrīd vēl ir dažā ziņā citādākas domas. Es uzdrošinos tās likt priekšā Jūsu labvēlīgai apspriešanai, pie kam es ceru mācīties no Jūsu daudzajiem praktiskiem piedzīvojumiem:

1) Latvijas valdības galvenais uzdevums šobrīd pastāv iekš tam – boļševikus visiem spēkiem apkarot.
Kamēr šī cīņa vēl nav izcīnīta, tikām par Latviju kā par valsti vēl nemaz nevar būt runas. Kaujā visderīgākais ir tas karaspēks, kurā katrs kareivis sajūt uzvaras vajadzību kā savu personisku lietu. Jo vairāk karaspēkā būs vienaldzīgu kareivju vai pat tādu, kas uzvaru novēl pretniekam, jo mazāka būs šī karaspēka kaujas spēja.
Šo vienkāršo, pašu par sevi saprotamu lietu Ulmaņa valdība nav ievērojusi. Boļševiku sakaušanu uzskata par savu personīgu lietu pie mums tās iedzīvotāju šķiras, kuru pastāvēšanu boļševisms apdraud.
Šās šķiras ir: latviešu mazgruntnieki (apmēram 100 000 familijas), lielgruntnieki un pilsoniskie elementi pilsētās. Vienaldzīgi pret cīņu, jā, nereti pat boļševikiem uzvaru vēlēdami, izturas proletārieši, algotā strādniecība uz laukiem un pilsētā. Tiem nav nekas jāzaudē, ja boļševiki uzvar; drīzāk viņi cerē ko iemantot. Boļševiki taču nāk ar solījumu, ka viņi atsvabinās strādniecību. Mazgruntnieku, lielgruntnieku un pilsoņu vienprātīga vēlēšanās pastāv iekš tam, lai valdība viņus apvienotu par slēgtu cīņas vienību, bet pie tam no šās cīņas vienības izslēgtu visus vienaldzīgos, kā arī tos, kas jūt līdzi ienaidniekam. Ulmaņa politiku turpretim mēs saprotam tā, ka viņš atstumj no piedalīšanās cīņā pret boļševismu taisni tos iedzīvotāju slāņus, kuriem no boļševiku uzvaras visvairāk ko baidīties, tas ir – lielgruntniecību un lielpilsonību, lai to vietā iegūtu vienas strādnieku daļas piekrišanu valdībai. Mēs domājam, ka šāda izturēšanās varbūt gan pavairos priekš valdības nododamo balsu skaitu, bet cīņu pret boļševikiem tā katrā ziņā vājina. Tas dzen arī mūsu mazgruntniecību opozicijā pret Ulmaņa valdību. Ulmaņa valdība šās te raksturotās politikas dēļ nav spējīga cīņu pret boļševismu ar panākumiem vest.
2) Armija nevar visu savu spēku griezt pret ienaidnieku, jo zemes pārvaldība viņas aizmugurē nav nokārtota. Tāpat trūkumcietēju apgādāšana var tikt nokārtota tikai ciešā sakarā ar labi nokārtotu zemes pārvaldību. Mūsu zemes pārvaldīšana pirms revolūcijas bij galvenā kārtā nostādīta uz pašpārvaldības principiem: zemnieku pašpārvaldība bij organizēta pagastos, pilsoņu – pilsētu komūnās, lielgruntnieku – Landesrātos. Kad pagājušā rudenī organizējās Latvijas pagaidu valdība, tad mazgruntnieku priekšstāvji uzstādīja programmu, pēc kuras pagaidām, līdz Satversmes sapulces sanākšanai, lai paliktu spēkā un darbā līdzšinējās pašpārvaldības organizācijas, kurām tad pagaidu valdība lai būtu it kā par apvienojošu un rīkojošu virsotni. Tādā ceļā būtu pagaidām, līdz Satversmes sapulces sanākšanai, nodrošināta iestrādājusies, iedzīvotājiem sen aprasta, tagadējiem apstākļiem daudzmaz piemērota pagaidu pārvaldība. Ulmaņa kgs turpretim, pašpārvaldības iekārtu maz pazīdams, izraudzījās citu ceļu. Viņš atstāja līdzšinējās zemes pašpārvaldības organizācijas gluži pie malas un atbalstīja Tautas padomi, kā arī pagaidu valdību uz politiskām partijām.

Politiskas partijas sajēgums sāka pie mums tikai vēl 1917. gadā (pēc Krievijas revolūcijas) iegūt praktisku nozīmi. Tā, par piem., tā partija, uz kuru Ulmaņa kgs galvenā kārtā atbalstījās, zemnieku savienība, tika Vidzemē dibināta tikai vēl 1917.gada vasarā, bet jau tā paša gada decembrī no boļševikiem atkal izklīdināta. Kurzemē iesākās viņas dibināšana tikai vēl vienu mēnesi pirms pagaidu valdības proklamēšanas. Tātad zemnieku savienība, Ulmaņa kombinācijas galvenā partija, ir pavisam darbojusies tikai vienu līdz seši mēneši. Bet Tautas padomē ir priekšstāvji arī no tādām politiskām partijām, kuras tika dibinātas tikai dažas dienas priekš Tautas padomes organizēšanas un skaita tikko desmit locekļus. Aiz šā iemesla nemaz nevar būt runas par kaut kādu gatavu pārvaldības aparātu pie Ulmaņa valdības. Ulmaņa valdība pūlas zemes pārvaldību un priekš tās vajadzīgos ierēdņus birokrātiskā ceļā tikai nule vēl radīt, pie kam pašpārvaldības principi un organizācijas tiek atbīdīti pie malas.

Mēs uzskatām šādu rīkošanos par nepareizu. Mazgruntnieki to ir pieredzējuši nu jau divas reizes, ka nav iespējams visu pārvaldību uz jauniem pamatiem pārkārtot vienā vai divos gados. Kerenska jauniekārtojumi sabruka tādēļ, ka tie bija sasteigti. Tāpat nebija iespējams vācu okupācijas varai divi gadu laikā pārcelt uz mūsu dzīvi jau gatavo prūšu pārvaldības sistēmu ar ievingrinātiem ierēdņiem. Mēs esam pārliecināti, ka darba spējīga pārvaldība un tam līdz arī kārtīga trūkumcietēju apgādība pie mums ir iespējama tikai tādā ziņā, ka atsakās no Ulmaņa birokrātiskās sistēmas un pagaidām, līdz Satversmes sapulcei, atgriežas pie pašpārvaldības principiem un laiž atkal darbā pašpārvaldības organizācijas.
Tātad pēc Ulmaņa principiem nav iespējams nedz sekmīgi apkarot lieliniecismu, nedz arī ierīkot darba spējīgu pārvaldību.

Ar to lai būtu teikts, ka abos šais galvenos jautājumos mēs uzskatām par nepieciešamu – atmest Ulmaņa sistēmu. Par sevi saprotams mēs nedomājam, ka būtu grozāma arī Ulmaņa ieturētā ārējā politika. Ja uzskata par vajadzīgu atmest kādu valdības sistēmu, tad gan varētu jautāt, vai līdzšinējās politikas vadonis būtu vēlams kā vadītājs arī pie citādas līdz šim neatzītas sistēmas? Tomēr, ievērojot ārējos apstākļus, mēs nebūtu tam pretim, ka Ulmanis joprojām paliek par ministru prezidentu. Bet uz otru pusi tas arī izskaidro, kādēļ mazgruntnieki un vācbaltieši, kuri abos augšā minētos galvenos jautājumos ir vienisprātis, katrā ziņā vēlēsies pastāvēt uz savu majoritāti jaunā kabinetā. Nav labi domājams, ka kabinets ar līdzšinējo priekšsēdētāju, kurā bijušā kabineta locekļi ir majoritātē, līdzšinējās sistēmas vietā attiecībā uz karu un pārvaldību pratīs likt citu, līdz šim no viņiem neatzītu.

Tādēļ man uzmācas domas, ka jaunā kabineta darbība būtu daudz auglīgāka, ja viņa sastādīšana notiktu pēc samēra 4:3:6, tas ir, ja mazgruntnieku trīs priekšstāvji kā centrs iekšējās un ārējās politikas, kā arī tautiskos jautājumos sastādītu majoritāti kopā ar kabineta kreiso spārnu (t.i. ar sešiem Ulmaņa kabineta locekļiem), bet sociālos un kara jautājumos ar kabineta labo spārnu, tas ir ar četriem vācbaltiešiem.
Ar Jūsu cienītā padoma citiem aizrādījumiem es esmu viscaur vienisprātis. Še izliktos iebildumus un pārdomāšanas nododu Jūsu laipnai kritikai.”

Es neturēju par sevišķi svarīgu iedabūt jaunā kabinetā trīs mazgrutniecības priekšstāvjus. Šis skaits bija vairāk uzstādīts tikai priekš kaulēšanās. Es zināju, ka Ulmaņa kabinetā bija divi vai trīs ministri, kurus ar pilnu tiesību varēja uzskatīt par mēreniem: Valters, Blumbergs, Ulmanis pats.

Ja nu no kabineta izstājās visradikālākie vai šovinistiskākie ministri: Zālītis, Goldmanis un Paegle, un iestājas četri vācbaltieši un viens mazgruntnieku priekšstāvis, tad kabineta mērenais raksturs bija pilnīgi nodrošināts. Tādēļ sarunās ar Ulmani es mierīgi varēju atlaisties līdz Grīna priekšā liktai formulai, un vienu laiku likās, ka izlīgums nupat būs sasniegts.
Bet tad viss uzreiz sagriezās pavisam uz otru pusi.

Man ir teikts, ka Ulmaņa kungs esot izskaidrojis, it kā izlīguma sarunas tādēļ esot izjukušas, ka es pastāvējis uz to, lai jaunais kabinets pieņemot par pareiziem visus Borkovska kabineta izdevumus, neprasot, vai tie izdarīti priekš valsts vajadzībām vai ne. Neticu, ka Ulmaņa kgs būtu šādu motīvu attiecībā uz mani minējis. Jo, pirmkārt, par Borkovska kabineta rēķiniem mūsu starpā nav minēts it neviens vārds, un, otrkārt: amnestija bija domāta tikai kā politiska. Ka ministriju rēķini būtu izņemami no valsts kontroliera pārziņas, tādas domas es nekad neesmu nedz domājis, nedz izrunājis.

Īstais cēlonis, kādēļ izlīgums nenotika, meklējams pavisam citur. Kamēr Ulmanim vēl nebija zināms sabiedroto prasījums no Vācijas, lai ieceļ Ulmaņa valdību atpakaļ, lai atsauc Golcu un lai padod Vācijas armiju zem Ulmaņa, – un ka Latvija tiks bloķēta, kamēr nebūs šis prasījums izpildīts, tikām viņa biedros-ministros bija it kā nomanāma daudzmaz nopietna griba uz izlīgšanu.

Bet kolīdz nāca minētie prasījumi zināmi, tā es dabūju no Ulmaņa to iespaidu, it kā viņam ir žēl, ka ir jau piekāpies par tālu. Tad tika uzstādīti prasījumi, kas izskatījās it kā pēc vēlēšanās, kā padarīt nenozīmīgu savu piekāpšanos. Vispirms jau viņš pastāvēja uz to, ka no zemturu padomes puses kabinetā drīkst ienākt tikai viens. Tam mēs nepretojāmies. Tad viņš prasīja, lai šis viens nebūtu es. Arī tur mums nebija nekas pretim. Tad viņš gribēja mūsu priekšstāvim dot tikai tobrīd pilnīgi nenozīmīgu tautas izglītības ministriju. Mēs prasījām iekšlietu ministriju. To nevarot nekādi dot. Mēs gribējām apmierināties ar zemkopības ministriju. Tad vairs mums neļāva pašiem izraudzīties kandidātu uz šo vietu. Mēs minējām Dr. Vankinu. Tam viņš arī bija pretim. Tad mēs skaidri redzējām, ka Ulmanis vispārīgi negrib savā kabinetā cilvēku, kas aizstāv zemturu padomes programmu.

Lai skaidri par to pārliecinātos, tad es viņam teicu, ka mums lieta grozās ne ap to, vai no mūsu ļaudīm nāk divi vai viens, Vankins vai Niedra, vai cits kāds kabinetā, bet gan ap to, lai mūsu aprindām dod iespēju piedalīties cīņā pret boļševikiem. Šo piedalīšanos mēs domājām tā, ka jāorganizē uz viņu arī mazgruntnieki kā šķira. Šo mazgruntnieku organizēšanās darbu mēs prasām priekš sevis. Uz to Ulmanis uzbudināts atbildēja, ka šis nekādi nevarot pieļaut. Tas ienestu kabinetā svešu virzienu; par kabineta politiku esot atbildīgs viņa priekšsēdētājs, tādēļ kabinetā uzaicināt šis varot tikai tādus cilvēkus, kas strādājot pilnā saskaņā ar šā politiku.

Tā kā ar to nepārprotami bija teikts, ka Ulmanis savu līdzšinējo politiku nedomā grozīt, tad – zināms – mūsu virziena ļaudīm viņā vietas nebija. To tad es arī viņam teicu, ka tādā gadījumā mums, zemturu padomes priekšstāvjiem, nav nedz vēlēšanās, nedz iespējas iestāties jaunajā kabinetā, kādēļ savu vidūtājību starp Borkovska un viņa, Ulmaņa, kabinetu es uzskatu par izbeigtu. Vienošanās ar vāciešiem ir panākta, un to mēreno latvieti, par kuru runā Grīna formula, nenāksies grūti atrast ārpus zemturu padomes aprindām. Lai izvairītos no pārpratumiem, tad to pašu paziņoju Ulmaņa kgm nākamā dienā arī rakstiski šāda satura vēstulē:

“Augsti godāts Ulmaņa kgs. Lai neizceltos nekādi pārpratumi, tad pagodinos Jums vēl rakstiski paziņot, ka no zemturu padomes puses mēs neatrodam par iespējamu sūtīt Jūsu kabinetā kādu priekšstāvi tādēļ, ka Jūs pastāvat uz to, lai Jūsu līdzšinējā politika kā arī it īpaši attiecoties uz iekšējām lietām, tiktu no visiem kabineta locekļiem ieturēta. Jūs zināt jau no manas senākās vēstules, ka mūsu uzskati it īpaši iekšējās politikas jautājumos ar Jūsējiem nesakrīt, un mēs nevaram prasīt no saviem priekšstāvjiem, lai viņi no savas pārliecības atsakās, Jūsu kabinetā iestādamies.”

No Ulmaņa ļaužu puses vēlāk apgalvoja, ka izlīguma sarunas es esot pārtraucis. Tas nav pareizi. Es atsacījos no tā: būt tālāk par vidūtāju starp Ulmaņa un Borkovska kabinetiem. Sarunas starp Ulmani un vācbaltiešiem tādēļ vēl varēja turpināties un ir arī – cik man zināms – tiešām turpinājušās. Ka tomēr arī tās nav novedušas pie izlīguma, tam iemesls meklējams dziļāk.

Ap 7.maiju man nāca zināma Vācijas atbilde uz sabiedroto pieprasījumu, lai Golcu soda un vācu karaspēku noliek zem Ulmaņa valdības. Savā atbildē vācu valdība uzsvēra, ka nedz Golcs, nedz Golca karaspēks 16.aprīļa notikumos nav vainīgi un tādēļ arī par tiem nevar tikt sodīti. Tāpat Vācija nevar savu karaspēku nolikt tādas valsts rīcībā, kura nule vēl rodas, bet nav vēl pat no sabiedrotiem pašiem de jure atzīta.

Tāpat Vācija nevēlas iemaisīties Latvijas iekšējās lietās, kādēļ viņa nevar iecelt atpakaļ Ulmaņa valdību kuras gāšana vai atjaunošana ir Latvijas iekšējā lieta. Ja sabiedrotie pastāv uz šiem prasījumiem, tad Vācijai neatliek nekas cits, kā atsaukt savu kara spēku no Baltijas. Tā tad bij skaidri redzams, ka 16.aprīļa notikumi bij radījuši konfliktu ne tikai Latvijā, bet ar starp sabiedrotiem no vienas un Vāciju no otras puses. Sabiedrotie, it sevišķi Anglija, pastāvējusi uz to ka 16.aprīlī Vācijas karaspēks ir aizticis sabiedroto cieņu, kādēļ arī viņam vajag tikt sodītam. Vācija šādas vainas neatzina un tādēļ atteicās Ulmaņa gāšanu uzskatīt par starptautisku lietu. Ja sabiedrotie nepiekāpās, tad Vācijai neatlikās nekas cits, kā atsaukt savu karaspēku no Latvijas, citiem vārdiem: atstāt visu Latviju boļševikiem. Jo ar pašu spēkiem vien mēs fronti nekādi nevarējām noturēt.

Ka viena vai otra puse, Vācija vai sabiedrotie piekāpsies, uz to nebija ne mazākās izredzes. Ja nepiekāpās Vācija, tad Latvijai draudēja bads; jo sabiedrotie neļāva ievest pārtiku Latvijā. Ja nepiekāpās sabiedrotie, tad Latvijai draudēja bads un boļševiki, jo, Vācijas karaspēkam aizejot, atvērās fronte. Lietu varēja mīkstināt, ja Latvijā atjaunojās Ulmaņa valdība, tā sakot, pati no sevis, tas ir – ja viņa nebij jāatjauno caur Vācijas karaspēku. Tad, varbūt, sabiedrotie nepastāvētu uz to, lai Golcu atsauc un lai Vācijas karaspēku noliek zem Ulmaņa.

Bet ar to maz kas būtu mantots: vācu karaspēks gan varbūt neatstātu fronti, bet viņš arī neietu tālāk uzbrukumā un vispār izturētos korrekti, bet bez labvēlības pret Ulmaņa valdību. Turpinātos tās pašas berzēšanās, kas bij jau iesākušās pirms 16.aprīļa. Tā tad Rīgai un Vidzemei bij jāpaliek zem boļševikiem. Citādi būtu, ja Ulmaņa valdība atjaunotos uz pārgrozītiem pamatiem, tas ir – tādā sastāvā, kas dotu vācu armijai drošību, ka Latvijas valdība nerada vācu armijai aiz muguras vāciešiem naidīgu karaspēku. Tas bij sasniedzams caur tādu izlīgumu, kādu es liku Ulmanim priekšā.

Bet acīm redzot Ulmanis, vai nu neparedzēja briesmas, kādas Latvijai draudēja, jeb bij pārliecināts ka sabiedrotie Vāciju piespiedīs aizdzīt boļševikus no Latvijas. Citādi es sev nemaz nevaru izskaidrot, kādēļ viņš nemēģināja spert nevienu soli pretim Vācijai.

Tilts, 1972., 01.11

=================

ANDRIEVS NIEDRA AIZSAULĒ. Konstantins Raudive. Daugavas Vēstnesis. Nr.230, 04.10.1942

Priekš astoņām dienām, Sarkandaugavā, sava dēla – inženiera – mājā, aizvēra mūža miegā savas acis Andrievs Niedra, lielais latviešu rakstnieks. Andrieva Niedras slava latviešu tautā ir liela. Bet arī slavā ir aizmiršanās. Mēs esam aizmirsuši to, kas Niedre mums ir kā rakstnieks. Tie, kas Niedram bija lēmuši mūža trimdu, zināja, ka viņš domāja citādāki nekā viņi gribēja. Niedras personība ir konsekventa. Ar prieku to mēs varam ieskatīt it sevišķi šodien, kad notikumu plūsmā daži cilvēki savos uzskatos un pārliecības mainās kā vēja rādītāji. Un cilvēks ir kaut kas vairāk nekā vēja rādītājs. Viņš ir notikumu substance. Kur tā tas nav, tur vairs nevaram runāt par cilvēku kā mūsu esmes galveno un vienīgo izejas punktu. Andrievs Niedra ārkārtīgo cīņu un notikumu laikā nesatricināmi saglabājis savu personību. cilvēciskās esmes pamatu. Ja nu mēs pārlaižam skatu pār Niedras dzīvi un darbiem, tad ar apbrīnu varam teikt: viņš sava lielā un skarbā likteņa bijis cienīgs.


Tagad, kur Andrieva Niedras vairs nav dzīvo vidū, mūsos pamostas it kā pārmetums: vai bija izdarīts viss, kas bija jādara, lai saprastu Andrievu Niedru? Man jāsaka, ka gandrīz nekas. Dažas nenozīmīgas, informatīvas dabas frazes mūsu zemes žurnālos un avīzes. Kādi tad aizspriedumi kavēja saprast Niedras personību? Vai tie nebija tie paši aizspriedumi, ko izraisa nevis objektīvi apsvērumi, bet dažādas politiskas kaislības, kas citkārt kādam citam lielam trimdiniekam – Dantem piesprieda trīskārtīgu soda mēru: pirmo reizi – mūža trimdu; otrreiz – nāvi, pakarot; trešreiz — nāvi, sadedzinot? Un vēlāk, kad Dantes pīšļi bija dusējuši pāris gadsimtus Ravenā, radās florenciešiem kāds ģenija ziņā Dantem līdzīgs vīrs. kas izteica vispareizāko spriedumu par savu lielo tautieti: Cik liels viņš bij, nevienam neizteikt.


Par gaišu akliem viņa spožais mirdzums.
No tūkstoš liecībām ir patiesa šī viena:
Neviens tik netaisni nav trimdā dzīts,
Neviens nav lielāks dzīvojis virs zemes.


Mikelandželo vārdi it kā atgādina to latviešu aklību, kas kaunējās viņa vārdu pieminēt konverzācijas vārdnīcā un netaisni to trimdā aizdzina.
Savas personības un darbības izprašanai Andrievs Niedra pats daudz darījis savās atmiņās un savu darbu konturējumos (skat- ‘Nemiera ceļos’).


Andrievs Niedra savu literāro darbību sāk un beidz kā viens no konsekventākajiem latviešu nacionālistiem. Viņa romāni, stāsti, drāmas un apcerējumi veltīti šīs nacionālās problēmas risināšanai. Savā pirmajā rakstniecības posmā Niedra izsaka domu, ka tā ir tauta, kas ar savām īpatajām spējām, savu morālisko sajūtu nosaka cilvēku kopības likteni. Tādēļ jāgaida uz tautas morālisku ģeniju, kas rīkojas pēc savas morāliskās sajūtas. Viņa piemēram tad sekos arī citi. Tā rodas tradīcijas, kas pievienojas tautas morāliskai sajūtai.


Visvairāk, pēc Andrieva Niedras domām, šo nacionālo skaidrošanos apdraudēja t.s. revolūcionārisms. Tādēļ Niedra piegriežas revolūcionāra dvēseles katarses (šķīstīšanas) problēmai novelē ‘Pēters Salna’. Še autors parādās kā vienreizīgs sociālās psīches izpratējs: viņš rauga revolucionārai sajūsmai nostādīt blakām tās šausmīgās sekas, dot tai psīchisku pretsvaru. Te nu iezīmējas Andrieva Niedras personības galvenā īpatnība: tieksme sintēzi reālizēt sociālajā un individuālajā dzīvē. Niedras domāšana ir antitetiska: viņš redz reizē lietas abas puses. Kamēr viņš runā par tās tezi, tikmēr viņu uzskata par savējo šīs tēzes piekritēji; kad viņš sāk runāt par tās antitezi, tad rodas nesaprašana: kur nu Niedra tik drīzi varējis pārsviesties pretinieka pusē! Bet kad Niedra beidzot pagriežas uz savu īsto mērķi, uz pretišķību izlīdzinājumu – sintēzi, tad
abas puses viņā noraugās pārsteigumā un neizpratnē.


Kāds ir Andrieva Niedras nacionālisms? Tas ir: “paša zeme zem kājām, paša debess pār galvu”; citiem vārdiem sakot: Andrievs Niedra cīnījās par latviešu tautas saimniecisko un garīgo patstāvību. Niedra turpināja to mūsu tautas atmodas lielo darbu, ko bija pasācis Valdemārs un Kronvalds. Ja Valdemārs latviešos raudzīja nostiprināt tautsaimniecisko atziņu, tad Andrievs Niedra tautas garīgo patstāvību. Valdemārs tautu saprata kā “populus”. proti vairāk tautsaimnieciskā nekā politiskā nozīmē. Niedra turpretim uz tautu skatās kā uz “natio”, kuras iedzimtās īpatnības viņš grib izkopt un ielikt visu cilvēces kopkultūrā kā “īpatu, neatmināmu un neaizstājamu sastāvdaļu”. Niedra ir romantiķis un ideālists, viņš ir tautas audzinātājs. Šai ziņā viņam tuvāks par reālistu Valdemāru romantiķis Kronvalds. Bet Niedras nacionālisms ir plašāks, viņa mērķis ir tālāks. Kronvalds cīnījās it īpaši ar runātu vārdu, Niedra ar rakstītu, tādā kārtā dziļāk un pamatīgāk sagatavodams latviešu nacionālo apziņu. Andrievs Niedra asi mums lika apzināties starpību starp svešumu un savējiem. Savējie, pēc N. domām, ir tie, kas saprotas bērnu dienu valodā, klausījušies vienās un tais pašās pasakās, dziedājuši tās pašas dziesmas, dedzinājuši tās pašas jāņugunis … Andrieva Niedras visa dzīve bija “ilgošanās pēc savējiem”, no kā izauga viņa nacionālisms, t.s. jaunlatvietība.


Andrievam Niedram māksla mākslas dēļ nepastāvēja. Māksla kalpoja kādas idejas, pārliecības vai uzskata izteikšanai. Viņš netēloja lietas un notikumus, kas norisinājās ārpus sevis, kā to lielā mērā darīja Blaumanis un Kaudzīši. Andrievs Niedra ir tipisks ideālists: viņš izteic savas jūtas, domas, gribu un tieksmes, kā viņš tās skata savā iekšējā pasaulē, domās un fantāzijā. Bet arī radīšanā Niedra ievēro sintezes noteikumu: reālists ideālizē redzēto un ideālists ierosinājumus un grūdienus saņem no ārpasaules. Niedra negrib rakstniekus šķirot ideālistos un reālistos, bet gan vienīgi konstatēt: vai rakstnieks atrodas ārējo vai iekšējo ietekmju lokā.
Andrievs Niedra sevi uzskata par pārejas laikmeta cilvēku. Tāda cilvēka apzinīgā dzīve neizbēgami saistīta ar sava laikmeta arī negatīvajām īpašībām: pārejas laikos bieži zūd mērķis uz ko cilvēks varētu koncentrēties. Šo pārejas laikmeta traģiku sevī izcīnot, Niedra arī rauga novilkt robežas starp sevi un sabiedrību, starp mākslu un publiku. Viņš, līdzīgi gāju putniem, atstāj veco ligzdu, dodas meklēt jaunu zemi: šajās meklētāja gaitās paiet rakstnieka mūžs. Viņš mums nav tēlojis noteiktus cilvēkus un raksturus, bet “radījis savus konfliktos, savas cerības un savu ticību, savu mīlestība un naidu, savu pārliecību un savu dvēseli” … Tā ir pārejas laikmeta rakstnieku īpatnība. Tie vairāk izsaka sevi nekā tēlo ārpasaules norisi. Tādēļ tādos laikos nevar izplaukt reālisms.

Andrievs Niedra savās nojautās ir pravietisks: visas viņa domas saistās ar latviešu tautas glābšanu, viņš tai izvēlas to ceļu, kas, pēc viņa domām, tai būtu aiztaupījis tās necilvēcīgās ciešanas, kas tai netika aiztaupītas 1919. un 1940.gada notikumos, kad boļševisma asiņainās pēdas samina mūsu tautas saimniecisko un garīgo eksistenci.


Noslēdzot šīs pārdomas sakarā ar Andrieva Niedras ieiešanu Aizsaulē, jāsaka, ka lielā rakstnieka izteiktās domas un pārdzīvojumi būs tas neizsmeļamais avots, kas aizvien ierosinās latvisko dvēseli jaunai cīņai un jauniem mērķiem.
K. Raudive

======================

LATVIJAS NEATKARĪBAS ALTERNATĪVA. Āris Puriņš. Literatūra un Māksla, Nr. 39, 1990.gada 27.oktobrī

Kas bija Andrievs Niedra? Ilgi, liekas, pat bezgalīgi ilgi viņš dēvēts par reakcionāru un tautas nodevēju. Meli, meli, cik to nav izgāzts! Pat paviršs, bet godīgs ieskats Andrieva Niedras darbības lokos liek noraidīt šādu vērtējumu. Viņa politiskie pravietojumi ir piepildījušies. Marksisms, no kura postošās dabas Andrievs Niedra brīdināja latviešu jaunos karstgalvjus, pēc ilgas agonijas negribīgi atstāj šo pasauli. Ka tā būs un kā tas notiks, Andrievs Niedra zināja jau pirms deviņdesmit gadiem. Viņš zināja arī to, ka līdzās boļševistisko laupītāju impērijai Latvijas Republikai nebūs ilgs mūžs. Brīdināja un aicināja cīņā pret šiem nāves draudiem.
Atbalss ir zināma. Tikai ļoti liels naivums un politisks avantūrisms varēja noticēt 1920.gada līgumam ar lielceļa taupītāju. Andrievs Niedra tiecās atjaunot tiesisku Krievijas Republiku un Latvijas suverenitāti latviešu tautas interesēs saņemt no tās likumīgās Satversmes sapulces. Taču Andrievu Niedru daudzināja par sliktu politiķi un viņam sekoja tikai daži. Tomēr viņš gāja cīņā pret lieliniecismu pat kopā ar fon der Golcu, jo ticēja, ka vācu ģenerālis Latvijas neatkarībai draudus nerada. Diemžēl lielvalstu politiskajā spēlē par (uz) Latvijas likteni arī Andrievs Niedra bija tikai nejaušs garāmgājējs. Cilindros civilizētie angļu džentlmeņi ievadīja viņa likteni tik traģiskā gultnē. Bet varbūt Andrieva Niedras liktenī atspoguļojas arī kas cits: visas latviešu tautas divdesmitā gadsimta vēstures drāma, traģēdija un komēdija vienkopus…
Ar šādām pārdomām autors, būdams Andrieva Niedras izcilo latviskā nacionālisma filozofa, rakstnieka, publicista, vēsturnieka un politiķa talanta cienītājs, sniedz lasītājiem pavisam nelielu ieskatu viņa garajos nemiera ceļos.
A. P.

Visā savā aktīvās sabiedriskās darbības laikā A. Niedra ir nikni karojis pret sociālistiski orientēto latviešu inteliģences daļu; tā tikpat nikni apkarojusi Niedras teoriju un politiku.
1905.gada novembrī starp viņiem notika publiska sadursme: “Latvijas skolotāju kongress izsvilpa un neļāva runāt savam pretiniekam, kas revolūcijas uzplūdu laikā gribēja pierādīt, ka šķiru cīņa un proletariāta diktatūra, kas orientēta uz sociālistisku sabiedrību, draud iznīcināt latviešu tautas saimniecisko pamatu mazgruntniecību. Pēc Niedras domām, mazgruntniecībai agri vai vēlu bija jākļūst par noteicošo politisko un ekonomisko faktoru savā tēvu tēvu zemē godīgā ekonomiskas konkurences cīņā ar vācisko lielgruntniecību. Savu politiski ekonomisko un nacionālo attiecību platformu Niedra bija izstrādājis jau dažus gadus pirms 1905.gada. Žurnālā ‘Austrums’ un citos izdevumos viņš publicēja providentisku marksisma kritiku, apgalvojot, ka Rietumeiropas strādniecības ideoloģijā patapināto sociālisma ideju īstenošana latviešu zemniekiem atnesīs tikai postu un nabadzību, novedīs pie slaistu un ierāvēju diktatūras. 1905.gada un 1917.gada notikumi Latvijas laukos vēl vairāk nostiprināja šo Niedras pārliecību. Antikomunisms un latviešu zemnieka ideāla “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” aizstāvība kļuva par viņa sabiedriskās darbības vadlīniju.


Niedras uzskatu pareizība ir kļuvusi acīm redzama. Viņa domubiedrs pret paša gribu, autoritatīvs ekonomists, zinātņu – doktors un deputāts G.Popovs PSRS tautas deputātu kongresā bija spiests atzīt: “Mani baida mūsu ietiepīgā nevēlēšanās nerēķināties ar pasaules praksi lauksaimniecības attīstībā. Jau pagājušā gadsimta beigās bija skaidrs, ka neattaisnojas marksisma teorija, ka lielsaimniecības laukos uzvarēs sīksaimniecības. Tad marksisti Kautskis un Ļeņins nevis atzina šo faktu, bet sāka kritizēt sīkās saimniecības stabilitātes teoriju.
Lozungs cīņa pret lauku ģimenes saimniecībām bija mūsu karogos 1917.gadā un iegrūda mūsu valsti pilsoņu karā. Neuzticība ģimenes zemnieku saimniecībām izjauca NEP’u, (..) noveda pie budžu ekspropriācijas un kolektivizācijas utt.”
Šajos vārdos kopumā atspoguļojas gadsimta sākumā proponētā Niedras koncepcija, kuras loģisks secinājums bija “nost ar sociālismu”, kas neradās no kaut kādas subjektīvas ļaunprātības, bet dzīves pazīšanas un nopietnas ekonomiskas analīzes. Vēl 1989.gadā ekonomists Popovs pamatā no tām pašām premisām secināja gluži pretējo: “Vairāk sociālisma!”
Kādēļ? Vai tiešām pasaule būtu tā pārveidojusies? Bet varbūt, lai pa jaunam turpinātu nemainīgo panrusisma stratēģiju un atvieglotu šurp ceļu cilvēkiem, kuri nāk ar jautro dziesmiņu “kāpēc tu tik skaudīgi (īdzīgi?) visu gribi sev, sadalīsim līdzīgi to, kas pieder tev”? Varbūt tomēr šajā secinājumā slēpta dziļa, bet grūti saprotama, doma kā padarīt mūs bezgala laimīgus?
Andrievs Niedra uzskatīja, ka latvieši itin veiksmīgi varēs attīstīties arī Krievijas sastāvā. Krieviju viņš uzlūkoja par Latvijas ekonomikai vajadzīgu aizmuguri.

Tikai, kad Krievija pēc 1917.gada oktobra politiskā apvērsuma atteicās no puslīdz veiksmīgi sāktās Stolipina agrārreformas un svētā pārliecībā, ka ceļ jaunu, bezēnu sabiedrību, izdarīja strauju pagriezienu atpakaļ uz feodālo kopienas lielsaimniecību, Niedra reizē ar visu latviešu pilsonību atteicās no kopsoļa ar Krieviju un pilnīgi atbalstīja neatkarīgas un patstāvīgas Latvijas ideju.
Tāda ir vēstures patiesība par spīti tam, ka Niedra līdz pat šai baltai dienai tiek dēvēts par “tautas nodevēju un galēji reakcionāru politiķi”. “Nodevēja” birku viņam piekarināja latviešu pilsoniskie politiķi – konkurenti un sociālisti. Kaut arī šī birka Niedram bija sāpīga un viņš centās no tās atsvabināties, publiski viņš to uztvēra ar smaidu un ironiju. Otru “reakcionāra” birku laida darbā Niedras ienaidnieki komunisti. Domāju, ka tā viņu sevišķi nesarūgtināja, iespējams, ka par šo “goda nosaukumu”, ņemot vērā Niedras attieksmi pret tās autoriem, viņš pat lepotos.

Pa daļai slinkas nezināšanas dēļ, pa daļai akli uzticoties proulmaniskajai un komunistiskajai propagandai, Padomju Latvijas inteliģence attieksmē pret Andrievu Niedru saglabājusi šo birku politiku līdz pat pēdējam brīdim. Visā pēckara periodā tikai pēdējos gados laikrakstā publicētas dažas viņa vārsmas. Arī liberalizācijas laikmetā Niedra palicis pēdējais latviešu literatūras klasiķis, kura darbus, vienprātīgi klusējot, izliekas neredzam padomju un t.s. kooperatīvās izdevējorganizācijas. Viņš vēl joprojām nav starp tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdā mūsmāju literatūras činavnieki lepni uzsauc: “mēs atgriežamies”. Var domāt, ka ir darīšana ar pasaules vēsturē unikālu tautas nodevēju, kura persona ir vienādi nepieņemama gan Latvijas pilsoniskajai, gan totalitārā un liberalizētā totalitārisma sabiedrībai.


Protams, jājautā, kā šāds panākums gūts.


Atbilde, dabīgi, guļ Niedras darbos, viņa politikā, šī darbība laikā no 1917.gada pavasara līdz 1919.gada rudenim ar pārtraukumiem ilga tikai dažus mēnešus, taču arī šajā īsajā laikā viņš saviem politiskajiem pretiniekiem un konkurentiem, tos apkarojot vai kritizējot, sagādāja tādas galvassāpes, ka tie viņu nav aizmirsuši vēl šobaltdien – gan ulmanieši, gan stučkisti. Ne velti viņi tā pūlējušies izdeldēt tautas atmiņu par šo izcilo latviešu tautas rakstnieku, dzejnieku, filozofu, ekonomistu un politiķi.

***

Latvijas valsts tapšanas laikā Niedras politiku nevar nosaukt par pilnīgi patstāvīgu alternatīvu Tautas Padomes izvirzītajai platformai, tomēr vairākos būtiskos taktikas jautājumos tā ievērojami atšķīrās no iepriekšminētās, tāpēc nosacīti dēvēju to par alternatīvu. “Niedrisms” kā Ulmaņa politikas antipods ir Latvijas pilsonisko propagandistu izgudrojums, ar ko tie centās padarīt Niedru par neatkarīgas Latvijas ienaidnieku latviešu tautas acīs, par briesmoni, kas to vien darījis kā mēģinājis atdot Latviju, visu tās zemi Vācijai un vāciešiem bet, paldies Dievam, Latviju nosargājuši tādi vīri kā Ulmanis un ģenerālis Balodis. Pavisam īsi Niedras politiku 1919. gadā var raksturot – skolnieku terminoloģijā – kā Ulmaņa un Pagaidu valdības politikas kļūdu labojumu. Ulmaņa politiskie uzskati, no kuriem izauga konkrētas rīcības programma neatkarības Latvijas valsts izveidei, nobrieda spēcīgā demokrātiskās ASV politiskās sistēmas ietekmē. Šo sistēmu viņš mēģināja pārcelt uz pilnīgi atšķirīgajiem Latvijas apstākļiem. Pirmā Ulmaņa kļūda šajā sakarā bija tautās pārstāvniecības veidošana no politiskajām partijām un Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes ignorēšana. Tautas Padome tika izveidota pamatā no zaļoksnējām (atskaitot LSD), skaitliski mazām partijām, kurām nebija nekādas popularitātes tautā un trūka politiskās cīņas pieredzes. Tajā pašā laikā tika ignorēta to saimniecisko un politisko organizāciju darbība, kuras jau ilgāku laiku veica valsts organizēšanas darbu Latviešu Pagaidu Nacionālajā Padomē. Atcerēsimies, ka Anglija jau 1918.gada 11.novembrī atzina LPNK par Latvijas
valdību de facto; savukārt Ulmanis savu mandātu saņēma ar Vācijas okupācijas pārvaldes pārstāvja Vinniga svētību. Šis kūlenis ārpolitiskajā orientācijā uzreiz stipri atsaldēja angļus no Pagaidu valdības un nostādīja visai kuriozā pozā Meierovicu, kas tajā laikā turpināja diplomātisko darbību Anglijā.

***
Attēlojot turpmāko attīstību, jāatceras, ka militāri politiskā situācija jaunajai Latvijas valstij bija ļoti nelabvēlīga. Iedzīvotāju strādnieku vairākums pret Pagaidu valdību bija noskaņots naidīgi. Viņi vēl gaidīja un cerēja, ka brīvību atnesīs uz sarkanajiem durkļiem, ka ar tiem padzīs gan vācu okupantus, gan pašmāju ekspluatatorus. Pagaidu valdībai trūka paša galvenā politiskā argumenta – armijas, tāpēc gribot negribot nācās balstīties uz to spēku, kas vienīgais bija tuvumā, – uz sabrūkošo Vācijas armiju. Taču saistībās, ko Ulmanis uzņēmās pret vāciešiem, viņš aizgāja pārāk tālu. Noslēdzot bēdīgi slavenos 7. un 29.decembra līgumus, Ulmanis faktiski bija iztirgojis Latviju ārvalstu algotņiem. Sevišķi par piedauzības akmeni kļuva 29.decembra līgums par pilsonības piešķiršanu, ko turpmākajos mēnešos vācu algotņi visai brīvi traktēja arī kā tiesības saņemt Latvijā zemi.
Šīs domstarpības vēl vairāk saasināja latviešu un vācu attiecības. Pati būdama militāri bezspēcīga, Pagaidu valdība neprata nodibināt normālās diplomātiskās attiecības ar landesvēra baltvācu vienībām. Pagaidu valdības vīri gan visai drīz saprata, kādus draudus Latvijai rada noslēgtie līgumi, tāpēc sāka pret saviem sabiedrotajiem visai oriģinālu politiku – īpaši neslēpjoties, latviešu karaspēka vienībās un ārpus tām tika attīstīta ideja, ka vispirms kopā ar visvācu un baltvācu spēkiem no Latvijas tikšot padzīti boļševiki, pēc tam arī paši vācieši.


Attiecības starp sabiedrotajiem pakāpeniski uzkarsa līdz baltkvēlei. To veicināja arī Pagaidu valdības pasludinātā agrārā politika ar vācu baronu zemes konfiscēšanu. Tāpēc marta sākumā veiksmīgi iesāktā operācija ‘Atkusnis’ – uzbrukums frontē boļševiku spēkiem tika apturēta pie Lielupes. Landesvērs atteicas iet tālāk uzbrukumā Rīgai bez Pagaidu valdības garantijām savai īpašuma drošībai un pilsoņa tiesībām.
Vācbaltiešu politiskas un ekonomiskas prasības tika noformētas viņu “dzimtenes drošības komitejas” 14 punktos. Sarunās ar vācbaltiešiem Ulmanis palika spītīgi nepiekāpīgs, kaut arī objektīvi latviešu militārās vienības vienas pašas nespēja nedz atbrīvot Rīgu, nedz padzīt vāciešus no Latvijas. Savukārt ziņas, kas pienāca no Rīgas par padomju varas teroru pret vāciešiem, padarīja arvien nepacietīgākus jaunos landesvēra virsniekus, viņi trauktin traucās uz Rīgu, lai atsvabinātu no bada un boļševiku gūsta savus tuviniekus. Zaudējuši pacietību, vērojot Ulmaņa nepiekāpību un augošo pretvācisko noskaņu savos sabiedrotajos, 16.aprīlī viņi likvidēja Latvijas Pagaidu valdību. Ulmaniskā propaganda šo apvērsumu vienmēr raksturojusi kā baltvācu sazvērestību pret Latvijas valsti. Manuprāt, Latvijas valstij īpaši draudi no Pagaidu valdības padzīšanas neradās: tā jau sen bija kļuvusi rīcības nespējīga. Baltvāci centās izveidot citu pārvaldes formu – militāru diktatūru, kam būtu reāls spēks un kas spētu novadīt notikumus līdz to loģiskam noslēgumam panākt vācu un latviešu izlīgumu un padzīt boļševikus no Latvijas.


***

Ulmanim pašam šis apvērsums nāca pilnīgi negaidīti. Viņš ne bez pamata ticēja, ka angļu karakuģu aizmugure Liepājā ir pietiekami spēcīgs Pagaidu valdības balsts pret vācu patvaļu. Savukārt jautājums par to, kādi spēki bija iejaukti 16.aprīļa apvērsumā, ir strīdīgs. Bieži apgalvo, ka tas noticis ar ģenerāļa fon der Golca akceptu. Sniedzot paskaidrojumus Vācijas valdībai pēc sabiedroto rietumvalstu pieprasījuma, viņš to noliedza. Golca paskaidrojumi par situāciju Liepājā tika uzskatīti par pieņemamiem, un viņš atgriezās Liepājā. Ticot Vācijas valdības godaprātam, tas liek domāt, ka Golcs šajos notikumos tieši iejaukts tomēr nebija, kaut arī simpatizēja vācbaltiešiem, šāds pieņēmums sašaurina notikumu vērtējumu līdz Latvijas
iekšējai problēmai, nacionālām attiecībām.

***


Turpmākās grūtības aprīļa pučistiem radīja jaunas valdības sastādīšana. Viņi gan spēja pavisam viegli izklīdināt jau faktiski sabrukušo veco Pagaidu valdību, bet nespēja tās vietā izveidot jaunu autoritatīvu kabinetu. Ulmaniskajā un padomju literatūrā bieži apgalvots, ka pēc puča tūlīt izveidots Niedras kabinets, arī pašam apvērsumam bieži piekabināts Niedras vārds. Tie ir meli. Pučistu iecere, kā jau šeit minēts un kā liecina virkne avotu, bija militārdiktatūras nodibināšana. Savā laikā Niedra apgalvoja., ka pučs noticis ar vēlāk slavenā ģenerā|a Baloža apsolītu atbalstu. Šī apgalvojuma patiesumu grūti līdz galam novērtēt. Tomēr iespējams, ka Balodis tiešam apsolījis Manteifelim pārņemt kara ministra portfeli no Zālīša vai arī piedalīties plānotajā divu vīru militārajā direktorijā kopā ar fon Līvenu, taču pēc dažu dienu pārdomām un situācijās novērtējuma no šīs avantūras atteicies. Kad militārdiktatūras ideja, ko neatbalstīja arī apdomīgākie landesvēristi, izgāzās, Liepājas presē parādījās ziņa, ka Latvijai sastādīts jauns ministru kabinets ar Andrievu Niedru priekšgalā. Arī tie ir meli. Toreiz, aprīļa beigās, Niedra no šī pienākuma kategoriski atteicās. Viņš tāpat kā agrāk atzina Ulmaņa tiesības un cerēja, ka veselais saprāts Ulmaņa un baltvācu sarunās uzvarēs, ka nacionālās un politiskās pretrunas tiks pārvarētas kopīga mērķa vārdā. Tomēr kompromisu rast neizdevās un neko reālu nespēja dot arī mēneša beigās izveidotais prokurora Borkovska vadītais ministru kabinets.

Tikai šajā brīdī par vienu no turpmāko notikumu centrālām personām kļuva A. Niedra. Pirmo reizi viņš, slepus pārejot fronti, ieradās Liepājā 18.februārī. Pēc īsas iepazīšanās ar politisko situāciju viņš stājās sakaros ar pilsētā palikušajiem Pagaidu valdības pārstāvjiem.
Šī tikšanas visai tēlaini aprakstīta A. Plensnera atmiņās, taču man šķiet maz ticama – atskaitot vienu, ka patiešām nekādā vienošanās netika panākta. Latviešu pretvāciskais šovinisms vai vienkāršāk, neslēptais naids Niedram kā politisks vadmotīvs nebija pieņemams. Savu darbību Niedra sāka ar to, ka mēģināja aizkavēt no 29.decembra līguma gaidāmās sekas. Tika sarīkotas vairākas tikšanās ar savervētajiem vācu kareivjiem, vācu laikrakstā ‘Libauische Zeitung’ publicēti raksti, kuros Niedra apgaismoja vācu kareivjiem Latvijas agrārapstākļus, uzsverot tajos, dabīgi, saimniekošanu apgrūtinošos faktorus, t.i. centās apslāpēt viņu tieksmi iegūt Latvijā zemi un palikt tajā uz dzīvi. Bez tam A. Niedras valdība pieprasīja, lai pretendenti uz Latvijas pavalstniecību atteiktos no agrākās Vācijas pavalstniecības. Šāda noteikuma uzurpēšanas sekas bija tādas, ka galu galā tikai kādi 5 vācu kareivji iesniedza Pagaidu valdībai lūgumu piešķirt viņiem Latvijas pavalstniecību.


***

Daudz grūtāk bija rast izlīgumu starp Pagaidu valdību, pēc fon Strika aizturēšanas vai ik uz soļa sāka spokoties muižnieku sazvērestības, un landesvērā organizēto muižniecību, no otras puses. Maija sākumā notikušajās sarunās, kurās piedalījās Ulmanis, Niedra un muižnieki, vienošanos panākt neizdevās. Ulmanis atteicās no dalības tādā kabinetā, kurā darbotos arī Niedra. Savukārt muižnieki nepiekrita kabineta dibināšanai bez viņa. Ulmanim un Niedram bija domstarpības par agrārattiecībām. Niedra, kā jau norādīts iepriekš, aizstāvēja ekonomiskas konkurences cīņu starp
latviešu mazgruntniekiem un vācu muižniekiem, prasot muižnieku privilēģiju likvidēšanu.
Ulmanis pieprasīja muižu zemes ekspropriāciju. Tik būtiskām domstarpībām pastāvot, nekāda vienošanās nebija iespējama. Situācija kļuva arvien draudošāka: Golcs draudēja atsaukt karaspēku no Latvijas, sabiedrotie prasīja tūlīt sastādīt valdību.


***

Šajā kritiskajā situācijā, lai izārdītu politisko sastrēgumu un turpinātu militāro uzbrukumu boļševiku frontei, visā pilnība apzinoties šīs Ticības iespējamās sev nevēlamās sekas, Niedra uzņēmās Ministru Prezidenta pienākumus, un 11.maijā viņa kabinets stājās pie darba. Tajā pašā dienā laikrakstā ‘Latvijas Avīze’, kas sāka iznākt drīz pēc 16.aprīļa apvērsuma, tika publicēts izlīguma dokuments starp mazgruntniecību un lielgruntniecību. Šo izlīgumu panāca Niedras un vācu baronu divpusējās sarunās pēc tam, kad ķīvēšanās ar Ulmani bija nonākusi strupceļā, bet rietumu sabiedroto misijas prasīja tūlīt izveidot rīcībspējīgu Latvijas Pagaidu valdību un atjaunot uzbrukumu frontē Rīgas virzienā.


Sasniegtais politiskais un nacionālais kompromiss paredzēja, ka, tiklīdz no boļševikiem atbrīvotajā Latvijā varēs netraucēti izteikt savas domas un vēlēšanās, abas puses atzīst par pieņemamu izlīgumu uz šādiem pamatiem:
1. Neatlaidīga cīņa pret lielniecismu.
2. Neatkarīgās Latvijas un viņas valdības pabalstīšana.
3. Valsts uzbūves stiprākais pamats ir mazgruntniecība.
4. Lielgruntniecība atsakās no visām savām privilēģijām. Politiskā, nodokļu un saimniecisku tiesību ziņā mazgruntniecība un lielgruntniecība tiek nostādītas līdztiesīgas. Bezzemniekiem tiek dota iespēja ar valsts pabalstu iegūt zemes dzimtīpašumus.
5. Jaunu mazgruntniecību nodibināšanai jāizlieto vispirms valstij piederošā un brīvprātīgi piedāvātā zeme. Lai apmierinātu turpmāko vajadzību pēc zemes, lielgruntniecība ir ar mieru, ka viņu īpašumu viena daļa. tiek par atlīdzinājumu atsavināta, lai nodibinātu bezzemniekiem jaunas, mazas saimniecības. No atsavināšanas nedrīkst ciest pastāvošo saimniecību dzīvesspēja.
6. Vāciešiem baltiem tiek garantēts:
a) kulturālā autonomija, ar tiesībām uzlikt sev nodokļus;
b) vācu valodas līdztiesības ar latviešu valodu ārējos darījumos visās administratīvās, tiesu un pašvaldības iestādēs, ka arī sēdēs valsts un pašvaldības priekšstāvju iestādēs;
c) vācbalti ieņem Latvijas valdībā vienu trešo daļu ministru vietu.
7. Valsts un pašvaldības ierēdņus pieņemot, nekrīt svarā viņu tautība, bet spējas, turklāt pirmajos desmit gados nepietiekama latviešu valodas prašana nevar būt par kavēkli viņu pieņemšanai darbā.


Kā redzams, kompromisa un vienošanās pamatā bija trīs pamatpostulāti. Pirmkārt, konkrētas vēsturiskās situācijas realitāte. Neatkarīgas Latvijas noturēšanai vajadzēja likvidēt padomju varu, bet to nevarēja izdarīt, nesadarbojoties ar gadsimtiem ilgi Latvijā dzīvojošo vācu minoritāti, kas arī šo zemi uzskatīja par savu dzimteni un aktīvi piedalījās tās atbrīvošanā no boļševiku diktatūras. Otrkārt, visu Latvijas pilsoņu līdztiesības atzīšana. Un treškārt, šo pilsoņu (arī vācu baronu) privātīpašuma tiesību neaizskaramības atzīšana.


***

Niedras Latvijas neatkarības alternatīva sakrita ar šiem principiem, turpretim Ulmaņa un ekstrēmās latviešu buržuāzijas daļas politiku, kas paredzēja muižnieku zemes daļēju atsavināšanu bez maksas, vācu baroni uztvēra kā lielniecismu agrārajā jautājumā. Tāpat viņi pārmeta šai latviešu buržuāzijas politiķu daļai, ka tā atbalstot latviešu tautas šovinismu pret vāciešiem un uzskatot lieliniecismu par mazāku ļaunumu nekā vācu muižniecības politiku. Šādā situācijā, kad vācieši turēja pretlieliniecisko fronti, bet aizmugurē pret viņiem notika rīdīšana, Ulmanis nespēja izvirzīt nopietnus argumentus kompromisam ar baroniem. Tāpēc nav grūti paredzēt iespējamās sekas, ja citas notikumu virzības apstākļos landesvērs zem zilibaltā karoga ieņemtu Rīgu kopā ar Baloža brigādi, kas vācu un latviešu savstarpējā naida noskaņā pakļautos Ulmaņa kabinetam. Cik asiņu tad būtu lijis un kā no atbildības par tām būtu nomazgājies pats Ulmanis?

***

Niedras kabinets pēc 10.maija izvirzīja sev trīs galvenos uzdevumus: organizēt uzbrukumu Rīgai, atjaunot Latvijā vietējo pašpārvaldi, sagatavot Saeimas vēlēšanas.


A. Niedras valdības pagastu iekārtās pārveides projekts tika publicēts jau 21.maijā. Rīgas atbrīvošanas dienā, 22.maijā, laikrakstā ‘Latvijas Avīze’ parādījās valdības rīkojums vēlēšanas rīkot saskaņā ar iepriekšējo projektu. Raksturojot Niedras iecerēto pagastu pašpārvaldi, jāatgādina, ka Ulmaņa kabinets neaizskāra iepriekšējo vietējo pārvaldi, kuras ierēdņus bija iecēlusi okupācijas vara. Atzīstot, ka Latvija jāveido par demokrātisku zemnieku valsti, pagastu pašpārvaldi atjaunojot, Niedra, pirmkārt, centās atgriezties pie Kurzemes pašpārvaldes tās pirmsokupācijas laika formā un, otrkārt, novērst iepriekšējās trūkumus. Šajā nolūkā Ministru kabinets pieprasīja atjaunot pagasta valdes un vietnieku pulka iekārtu, kā arī pagasta tiesu. Vietnieku pulks bija sastādāms tāpat kā agrāk: 1/2 no saimniekiem, 1/2 no bezzemniekiem utt. Jaunievedumi pagasta iekārtā bija šādi:
1. Muižas tiek pievienotas pie pagastiem. Lielgruntnieki savās tiesībās un pienākumos tiek pielīdzināti pagasta saimniekiem un maksā līdzi pagasta nodevas un izpilda klaušas. Bet par to muižas priekšstāvis iegūst vienu balsi vietnieku pulkā.
2. Vēlēšanas ir vispārīgas: bezzemnieki vēlē tieši, bet ne ar desmitnieku starpniecību. Bezzemnieki vēlē savus priekšstāvjus vietnieku pulkā, pagasta valdē un pagasta tiesā pēc saviem ieskatiem. Saimnieki tāpat vēlē priekšstāvjus savā pulkā vien. Tādā kārtā izsargājas no tā, ka viena puse uzspiež otrai nepatīkamus amata vīrus.
3. Pagasta vēlēšanās piedalās visi pagasta nodokļu maksātāji, kas dzīvo pagastā kā uz zemnieku, tā uz muižnieku zemes. Nodokļus pagastam piedzen nevis pēc tā aprēķina, kur kāds ir dabūjis pasi, bet kur reāli dzīvo. Kas tiek atsvabināts no nodokļa, tas vēlēšanās nepiedalās, utt.


Šeit citētais un citi dokumenti liecina, ka Niedras darbībai un kompromisam ar baltvāciem
pamatā bija privātīpašuma tiesību neaizskaramības un Latvijas pilsoņu līdztiesības principi, reizē uzskatot mazgruntniecību par jaunās valsts ekonomisko pamatu. Tā iespaidā tika izstrādātā apstākļiem piemērota vēlēšanu sistēma. Organizējot cīņu pret boļševiku valdību, taktiski apsvērumi izvirzīja uzdevumu tās vadību nodot to “šķiru” (A. Niedras termins) rokās, kuras boļševiki apdraudēja visvairāk: lielgruntnieki, mazgruntnieki, pilsoņi un garīdzniecība. Lai apdraudētās šķiras apvienotu kopējai cīņai, bija jāiznīcina domstarpības un savstarpēja neuzticēšanās. Kā redzams no dokumenta par pagasta iekārtu, saprašanās tika panākta tādējādi, ka lielgruntnieki atteicās no savām vēsturiskajam privilēģijām un iestājās pagastos. Pagastu nodokļi tādējādi tika pārlikti arī uz muižām. Savukārt lielgruntnieki tā ieguva sev sabiedroto pret citu šķīru pretenzijām. Te vēlreiz jāuzsver, ka par Latvijas saimniecības stiprāko pamatu šī vienošanās atzina mazgruntniecību. Dabīgi, ka šādi konstruētai varai bija jāpaliek apdraudēto šķiru rokās – tikai cīņas laikā, pēc tam vara bija jādala arī ar citiem tautas slāņiem jeb “šķirām”. Niedra atzina, ka visām šķirām nav vienlīdz svarīga nozīme valsts dzīvē, tāpēc tām visām nevar dot vienlīdz lielu ietekmi valdībā. Valsts pārvaldes mehānismam jānodrošina “pamatšķiras” – mazgruntniecības priekšrocības, t.i., visa valsts dzīve jāiekārto tā, lai vispirms tiktu nodrošinātas viņas intereses. Ar to, protams, netika domāts, ka citām šķirām būtu jākalpo mazgruntniecībai, tai pašai jākalpo valstij.
Politiskajā, plāksnē Niedra gribēja stiprināt mazgruntniecību, nodrošinot tās iespaidu pagastā ar pārlabotu pagasta iekārtu. Vietnieku pulkā saimnieku pārsvars bija panākams ar to, ka pagasta vecāko un pagasta tiesas priekšsēdētāju ievēlētu vēl ārpus līdzīgā saimnieku un bezzemnieku locekļu skaita no saimniekiem. Līdztekus tam garantijas saimniekiem no bezzemnieku patvaļas bija jānodrošina ar to, ka visas pagasta vēlēšanas notiktu atsevišķi saimnieku un bezzemnieku sapulcēs. Šāda kārtība pilnīgi izslēgtu bezzemnieku pārsvaru pār saimniekiem, kā tas bija noticis 1917.g. “demokrātiskajās vēlēšanās”, kurās pie varas parasti nokļuva sociālistu pārstāvji, kas sāka aktīvu Latvijas zemkopības pamata mazgruntniecības izputināšanu.

Uz pagastu vietnieku pulkiem tālāk dibinājās vēlēšanas Tautas vietnieku vēlēšanu kongresam, kam vajadzēja izveidot likumīgu Latvijas Pagaidu valdību.

***


1919.g. 6.jūnijā tika publicēts rīkojums, ka ne vēlāk kā līdz 1.jūlijam katram pagastam jāievēl delegāti, kuri tūlīt sapulcēsies Rīgā uz pašvaldības iestāžu kongresu (Tautas vietnieku vēlēšanu kongresu). Katram pagastam bija jāievēl trīs delegāti pa vienam no bezzemniekiem, saimniekiem un lielgruntniekiem. Savukārt katrai pilsētai no katriem 10 tūkstošiem iedzīvotāju pienācās trīs delegāti. No tiem diviem (2/3) bija jābūt latviešiem (vienam (1/2) no darba devējiem, otram (1 /2) no strādniekiem un brīvajām profesijām), bet vienam (1/3) no cittautiešiem. Rezultātā tautas vietniekos tiktu ievēlēti 2/3 latviešu, 1/3 nelatviešu. No latviešiem savukārt 1/2 būtu saimnieki un citi darba devēju pārstāvji, otra puse strādnieku vietnieki. Kaut gan tādā ceļā saimniekiem kopā ar pilsonību tautas vietniecībā piederētu tikai 1/3 balsu, tomēr viņi vienmēr teiktu izšķiroto vārdu: tautības jautājumos blokā ar strādniecību un brīvajām profesijām, saimnieciskajos kopā ar nelatviešiem. Tautas vietnieku galvenais uzdevums izstrādāt satversmes sapulces vēlēšanu nolikumu, kā arī ievēlēt jaunu (Tautas Padomi 60 cilvēku sastāvā, kurai jāizveido jauna Pagaidu valdība. No šiem 60 Tautas Padomes locekļiem 40 bija jābūt latviešiem, bet pārējiem cittautiešiem. Visi kopā viņi veidotu pagaidu tautas priekšstāvniecību, kas vadītu valsts darbus.

***

Šī vēlēšanu sistēma, kuras mērķis bija novest Latviju pie tiesiskas valsts, saglabājot latviešu mazgruntniecības interešu prioritāti un ievērojot arī cittautiešu ekonomiskās, politiskās un kultūras intereses, un, sakņojoties Latvijas dabiski vēsturiskajā tautas pārstāvniecībās formā pagasta organizācijā, atšķīrās no ulmaniskās koncepcijas.


Ulmanis tiecās radīt tautas pārstāvniecību ar politisko partiju starpniecību, bet tās Latvijā tolaik vēl tikko sāka veidoties (izņemot LSD), nepārstāvēja iedzīvotāju masas un maz rēķinājās arī ar cittautiešu, galvenokārt vāciešu Latvijas pilsoņu ekonomiskajām un politiskajām interesēm. Kopīgs Niedras un Ulmaņa viedokļos bija tas, ka viņi abi par savas politikas šķirisko bāzi atzina mazgruntniecību, darbojās tās interesēs. Taču Ulmanis centās arī pēc to aprindu atbalsta, kas stāvēja no mazgruntniecības pa kreisi, neslēpti izdabādams viņu pretvāciskajai nostādnei. Tomēr sadarbība ar LSD, kas pārstāvēja bezzemnieku un strādnieku intereses, bija abpusēji nekonsekventa. Domstarpībās un pat sadursmēs ar LSD atspoguļojās Ulmaņa politikas neadekvātums konkrētajā vēsturiskajā situācijā, kā arī sociāldemokrātijas centieni īstenot savu vēsturiski objektīvo uzdevumu – buržuāzijas ierobežošanu – šim uzdevumam neatbilstošā konkrētā vēsturiskā situācijā, t.i., kapitālisma. progresīvas attīstības laikmetā.

Ulmaņa politiku vērtējot, vienmēr jāatceras arī viņa personīgās ambīcijas. Visa tā dēļ viņa politika pēc streipuļošanas 1918.gada nogalē un 1919.gadā izdarīja klupienu 1934.gadā un iegāzās grāvī 1939.gada oktobrī un 1940.gada jūnijā. Cita ceļa viņam nebija.


Ārpolitikā kā Niedra, tā Ulmanis 1919.g. orientējās uz rietumu sabiedrotajām valstīm. Nav nekāda, pat vismazākā iemesla plaši fabricētajiem apgalvojumiem par Niedras provācisko kursu. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka karu zaudējusī Vācija pat pie labākās gribas nespēs īstenot patstāvīgu politiku Baltijā. Viņas pašas nākotni šeit aprakstīto notikumu laikā lēma Versaļā, un tāpēc centieni noturēties Latvijā, ja tādi arī būtu bijuši, vai nu patstāvīgi, vai arī izmantojot kādu brīnumainā kārtā sagrābstītu marionešu valdību, bija lemti neveiksmei. Arī Latvijas turpmāko nākotni izlēma rietumu lielvalstis, izspēlējot pret vāciešiem un Niedru igauņu un Zemitāna kārti pie Cēsīm. Šis moments ievērojams ar to, ka šeit Niedra pārrēķinājās, izvirzot par savas politikas tālāko mērķi Maskavas režīma gāšanu. Ejot kopā ar vāciešiem, viņš tiecās nevis likvidēt neatkarīgo Latvijas valsti, kā to bieži apgalvo, bet iekļauties kombinētajā pretlieliniecisma kampaņā Krievijā un galīgi sakaut boļševismu, kurā saskatīja galvenos draudus Latvijas neatkarībai. Cēsu kauju un vēlāk bermontiādes laikā izšķīrās ne tikai Latvijas, bet daļēji arī Krievijas turpmākais liktenis Pilsoņu kara frontēs. Te angļiem, lai aizkavētu Vācijas un Krievijas tuvināšanos, izdevās aizlikt priekšā kāju vāciešiem pie Cēsīm un Bermontam pie Rīgas
un Daugavas. Šīs politikas dzirnavas samala ne tikai Vācijas centienus nodibināt savienību ar demokrātisku Krieviju, bet arī Niedras politiku.


***

Tas, ka Anglija nekad nesūtīs savu karaspēku uz Krieviju cīņai pret padomju varu, nebija noslēpums. Vēl aprīlī Niedram tuvā “Latvijas Avīze” publicēja Anglijas premjera Loida Džordža izteikumus, ka viņam ir pretīga boļševiku mācība, bet viņš tomēr ir gatavs drīzāk atstāt Krieviju boļševikiem, kamēr viņa pati neapzināsies savu postu, un ka karaspēka sūtīšana uz Krieviju būtu galējs neprāts arī no pašas Anglijas interešu viedokļa. Tomēr Niedra nepaguva uzminēt, ka Anglija un citas lielvalstis neļaus to darīt arī Vācijai.
Šāda notikumu gaita ļāva atgriezties pie varas Kārlim Ulmanim un viņa ministru kabinetam, tiesa gan, ievērojami pārveidotam. Tā Ulmaņa radikālais liberālisms izkonkurēja Niedras konservatīvo liberālismu.

***

Vērojot ceļu, pa ko Ulmanis atgriezās pie varas, vispirms jānorāda., ka jau 16.aprīļa apvērsums pavisam negaidot cēla viņa autoritāti Kurzemes iedzīvotājos. Viņi atmeta aizspriedumus par Ulmaņa un viņa kabineta provāciskumu, jo galvenokārt tie balstījās uz vācu ieročiem. Kurzemē pretvāciskais noskaņojums kara un okupācijas gados bija sasniedzis sevišķu spriedzi, un iedzīvotāji ar dibinātu neuzticību raudzījās uz visiem, arī latviešu politiķiem, kas gāja kopā ar vāciešiem. Savukārt Niedra, kā sabiedrisko prestižu jau kopš 1905.gada pastāvīgi gremdēja dažāda kaluma sociālisti, neatguva autoritāti kaut cik plašākos slāņos arī pēc nostāšanās Pagaidu valdības priekšgalā. Viņa sadarbība ar vāciešiem, neatkarīgi no tās objektīvā politiskā satura, šo nepopularitāti tikai vēl vairāk padziļināja. Pat valsts iestāžu ierēdņi Liepājā dažkārt atteicās ierasties darbā, tādējādi demonstrējot attieksmi pret Niedru un viņa kabinetu. Niedras nostāšanās Ministru kabineta priekšgalā beidzot lika arī Tautas Padomes un pirmās Pagaidu valdības vīriem nopietni domāt par savu politisko nākotni. Vajadzēja meklēt kompromisu un apvienoties, pārvarot savstarpējās domstarpības, kas līdz tam bija paralizējušas Tautas Padomi. Faktiski jau meklēt neko vairs nevajadzēja, situācija pati diktēja priekšā, kur šis kompromiss paņemams. Tautas Padome to arī atrada 15.maija sēdē pieņemtajos lēmumos. Jāuzsver, ka Niedras administrācija šīs sēdes rīkošanu nekavēja, kaut arī bija skaidrs, kādā virzienā tā strādās. Tepat pieminams Niedras personīgais ieguldījums to dažu Pagaidu valdības ministru atsvabināšanā, ko baroni arestēja 16.aprīlī.

Vēl varam paraudzīties uz Niedras politiku sakarā ar landesvēra teroru Rīgā pēc tās ieņemšanas 22.maijā, par kuru viņa kabinets juridiski bija atbildīgs. Kāpēc bez tiesas lēmuma tika nošauti ne tikai padomju aktīvisti, bet arī gluži neitrālas personas tikai tāpēc, ka bija latvieši? Vispirms tā bija vāciešu atriebība par sarkano teroru. Ne tikai Rīgā, bet visā ceļā no Ventas un Lielupes līdz Rīgai vācieši uzdūrās svaigām boļševiku terora upuru kapu kopām, kurās gulēja viņu tautas brāļi. Kad beidzot tiks publicēti dati par sarkano teroru Latvijā 1919.gadā, varbūt tie daži simti Rīgā nošauto latviešu patiešām izrādīsies “tikai daži simti” līdzās tam otrajam lielumam… Un tomēr – arī kaut vai par vienu nevainīgu nobendēto Niedras valdība ir un paliek atbildīga, tāpat kā P.Stučkas režīms par katru no saviem upuriem. Iemeslu vāciešu izdarībām varam meklēt arī militārā spēka samērā starp saniknotajām landesvēra un latviešu vienībām, kas ienāca Rīgā 22. un 23.maijā. Vācu pusē bija nomācošs pārspēks, kas atļāva viņiem nerēķināties ar Latvijas valdības gribu, un Balodis nespēja pretoties viņu asiņainajām izdarībām. Tās tika pārtrauktas tikai pēc rietumu sabiedroto aktīvas iejaukšanās. Tomēr šajā sakarā pārdomas rada vēl kāds cits fakts: laikā, kad Rīgā norisa minētā drāma, apmācībā Liepāja dīkā stāvēja ap 1000 latviešu karavīru, kuru klātbūtne varbūt būtu spējusi savaldīt vāciešus, taču šie vīri kalpoja citam “cēlam mērķim”; viņi apsargāja Kārļa Ulmaņa svarīgo personu. Ņemot vērā, ka Ulmani šajā laikā atbalstīja t.s. Ziemeļarmija, varam runāt par divvaldību Latvijas pilsoniskajā nometnē. Neapšaubāmi, ka tajā bija divi līderi – formālais un neformālais, katrs ar savu politiku un militāro spēku, turklāt, ka parādīja notikumi pie Cēsīm, Ulmaņa varas militārais potenciāls bija lielāks, un izšķirošajā brīdī, kad Niedra un landesvērs gatavojās tālākam triecienam uz Austrumiem, iegrūda tiem mugurā nazi.

***
Tādi, lūk, bija šie vēsturiskie notikumi, kad, kopēja mērķa – Latvijas neatkarības – vadīti, politiski spēki, viens otru nikni, pat līdz asinīm apkarodami, sasniedza iecerēto. Vispirms boļševiki padzina no Latvijas sabrūkošo Vācijas karaspēku (atskaitot no Ventas kreisā krasta).
Sarkanie latviešu strēlnieki Krievijā palīdzēja neitralizēt un sakaut Latvijas neatkarības ienaidniekus monarhistus un “vienotās nedalāmās” atbalstītājus. Niedra Kurzemē panāca kopīgai cīņai pret padomju varu obligāto izlīgumu ar vācu baroniem un kopā ar tiem atbrīvoja Rīgu. Ulmanis, apvienojot Latvijas armijas ziemeļu un dienvidu spēkus, padzina vāciešus vispirms no Vidzemes, bet pēc tam, rudenī, ar rietumu sabiedroto nodrošinātu aizmuguri likvidēja Bermonta avantūru, Izmēza vāciešus no Kurzemes un atbrīvoja no boļševikiem Latgali. Ceļš uz neatkarīgās Latvijas Satversmi bija vaļā.

***

Kur šajos notikumos izpaužas Niedram piedēvētā tautas nodevība, nudien, nezinu. Niedras tiesāšana, ieslodzījums un izraidīšana no dzimtenes, kur viņš atgriezās tikai 1942.gadā, bija
Ulmaņa kliķes slēpšanās no patiesības un izrēķināšanās ar politisku konkurentu, kam piekāra tautas nodevēja birku. Tā bija izrēķināšanās, ko pastrādāja Zemnieku savienība roku rokā ar sociāldemokrātiem. Tā gan nebija apzinīgi ieplānota, taču noskaidrot patiesību par 1919.gada notikumiem plaši izvērstās melu kampaņas apstākļos pieprasīja pats Andrievs Niedra, bez Latvijas valdības atļaujas atgriezies dzimtenē no Lietuvas, kur viņš bija guvis patvērumu pēc Latvijas atstāšanas 1919.gadā.


Andrieva Niedras alternatīva – veidot neatkarīgu Latviju uz visu tautību pilsoņu līdztiesības principa un ekonomiskas konkurences cīņā starp muižu un latviešu darbīgiem zemniekiem pakāpeniski un nenovēršami likvidēt feodālo zemes īpašumu un pašiem latviešiem kļūt par pilnīgiem saimniekiem savā tēvutēvu līdumā pelna ievērību ne tikai kā vēstures fakts. Gluži nevilšus tā raisa pārdomas, un rodas jautājumi. Kāda izskatītos Latvijas Republika, ja tās politisko sistēmu būtu veidojusi spēcīga pagastu organizācija un Niedras piedāvātais parlamenta variants, nevis koruptīvas politiskās partijas? Kāda loma Latvijas valstiskās iekārtas stabilizēšanā varēja būt vācu minoritātei laukos, ja agrārās attiecības būtu veidojušās pēc Niedras projekta? Vai citos apstākļos vācu minoritāte būtu varējusi kļūt par Latvijas neatkarības ķīlnieku un palīdzējusi organizēt daudz plašākus politiskos manevrus starp Rīgu, Berlīni, Maskavu un citām Eiropas galvaspilsētām, novērsusi to bezizeju, kad draudošā starp tautiskā situācijā K. Ulmanim un V. Munteram palika tikai viena iespēja savas politikas kuģi pietauvot Mūsu Dzimtenes Galvaspilsētā (Maskavā – I.L.)?


Jautājumu daudz, bet atbilžu nav. Lai tās rastu, būtu vajadzīgs A. Niedra, Z. Meierovics un varbūt vēl dažs labs. Latvijai viņu pietrūka. Un tomēr, kāda zīmīga sagadīšanas! No visiem trim lielajiem Latvijas neatkarības cīņu laika politiķiem P. Stučkas, K. Ulmaņa un A. Niedras – no kuriem katrs pārstāv savu Latvijas brīvības ceļa alternatīvu, tikai viens – Andrievs Niedra – mūžamājas atrada Tēvzemē. Kas iztulkos šo zīmi?

Latviešu revolucionāri. NACIONĀLISMS PRET IMPERIĀLISMU. LATVIEŠU SARKANIE LEĢIONĀRI. SARKANARMIJAS KOMISĀRA AUGUSTA MIEŽA PIRMSNOŠAUŠANAS PRATINĀŠANAS PROTOKOLS

(Nacionālisms pret imperiālismu. Imperiālisms ir spējīgākās nācijas nacionālisms. Lai gan tagad skaitās esam tautu pašnoteikšanās tiesības, tās pastāv iekavās. Latviešu revolucionārisms sākās ar 1905.gada nacionālās un sociālās atbrīvošanās alkām, turpinājās cauri 1.PK un apsveica 1917.gada Krievijas republiku, kuru oktobra apvērsumā viltojot demokrātiju jeb vairākuma varu piebeidza boļševiki. …. Baltā Krievijas imperiālisma spēja dibinājās uz lienošu invāziju vientiesīgu tautu teritorijās, Krievijas sarkanā imperiālisma – uz boļševisma teroru. Vislabāk nostrādā vienkāršais, un nāves bailes pārspēt nevar gandrīz nekas.
Šis protokols ir tieši tāds, kāds bija vajadzīgs augšupejošajam Lāzara Mozus dēla Kaganoviča grupējumam. Bet cik no tā ir Mieža teikts, cik izdauzīts, cik izmānīts, cik Mieža mutē pirms nošaušanas NKVD ielikts?
Skaidrs, ka latviešu strēlnieki Krievijā dzīvoja latviešu nākotnes cerībās, skaidrs, ka biedrojās, skaidrs, ka organizējās. To esmu dzirdējis no tēvabrāļa, kurš nodzīvoja pie krieviem līdz 2.PK beigām un pēc tā tika atvaļināts apakšpulkveža pakāpē. Viņš savā albumā bija ielīmējis Aspāzijas bildi lapas aizmugurē, bet priekšā Staļina bildi. 1960-ajos viņš vien mājienu veidā ieminējās par Fabriciusu, Rudzutaku, Rikovu un citiem. Vēlāk nojautu, ka arī sarkano latviešu mērķis ir bijis Latvijas neatkarības uzturēšana un nostiprināšana. 1930.gados sarkanās Krievijas impērija tiešām ir grīļojusies. Nevarēja izturēt pat krievi, kur nu vēl latvieši, kas caurmērā bija galvas tiesu pārāki vismaz izglītības un kārtības sajēgas ziņā. Bet vai protokolā uzzīmētā drīzāk neticamā pretestības kustības aina nav saskrūvēta augstāk vien ar mērķi “pamatot” vairs nevajadzīgo sarkano leģionāru masveida slaktiņus? Vai tajos gados masveidīgs asiņains terors nebija vienīgais, kas spēja paildzināt Krievijas impērijas agoniju?
Šis protokols ir rakstīts 1938.gada 8.februārī, kaut Staļina, Molotova parakstītā nošaujamo sarakstā Augusts Miezis ir jau 1937.gada 26.jūlijā. Kārtējā izpildīgā latviešu revolucionāra traģēdija. To “pratināšanu” var noturēt par divu domubiedru sarunu. Miezis ir it kā lējis (piecus mēnešus!), ka ne apturēt. Vai izmeklētāji ir pratuši izlikties par slepeniem pretpadomju aģentiem? Jeb spīdzināšana un nāves bailes ir nostrādājušas pilnībā? Jeb Mieža mutē ir ielikts viss, ko NKVD zināja un/vai nojauta un/vai piedomāja, un noteikti daļu informācijas jau bija izsitusi no citiem arestētajiem latviešiem un sazvērniekiem? Vai …?
Ježova iedarbinātais latviešu genocīds sarkanajā Krievijā bija daļa no nacionāļu (NKVD piekarinātais segvārds – trockistu) slaktēšanas operācijām 1937-1938.gados – poļu, rumāņu, somu, vāciešu, latviešu, igauņu, japāņu, … Bet vienas nacionālās grupas šajā operācijā nav. Miniet trīsreiz.
Esmu pielicis pratināšanas protokolu krievu valodā PDF formātā. Varbūt kāds var saprast dažādo pārsvītroto un nepārsvītroto skaitlisko kodu nozīmi lapu stūros. Beigās pārpublicēju augsti godājamā Jāņa Riekstiņa pētījumu par Lielo teroru. Viņa ievirze ir bijusi noņemt noslepkavotajiem un Gulagā nomērdētajiem noziedznieku birku.

Ļauni vai ne tik ļauni spējīgāko tautu spiediens uz mazspējīgākajām nav beidzies. Krievija, tagad arī Baltkrievija, sāk atgriezties pie pārbaudītiem paņēmieniem, Rietumos tagad tas aizvien vairāk pieņem vairs ne proletariāta terora, bet daiļkrāsota marksisma, mošķu un blēžu vienlīdzības utopijas masku. Nekas nav vienkāršs, vien nāves bailes. I.L.)

==================================================

http://istmat.info/files/uploads/62300/rgaspi._f.17._op.171._d.332_protokol_doprosa_mezisa.pdf

Visu zemju proletārieši, savienojieties
59 5
PILNĪGI SLEPENI
(spiedogs ‘Atslepenots’)

Vissavienības Komunistiskā (boļševiju) partija CENTRĀLĀ KOMITEJA

P4200 1938.gada 10.februāris

B.b. Molotovam, Vorošilovam, Mehļisam, Ščaģenko,
Smirnovam (Morflot), Kaganovičam L., Ždanovam.

Biedra Staļina uzdevumā Jums tiek zināšanai
nosūtīts MiežaA.I. pratināšanas protokols no 1938.gada 8.janvāra.
PIELIKUMS: eksempl. Nr.__ uz 31 lapas.

CK OS (sevišķā apspriede jeb “Troika”) vadītājs (paraksts: A.Poskrebiševs)

8ls

(Staļina vīza: Molotovam, Vorošilovam, Mehļisam, nesalasāms, Ščadenko, Smirnovam (no morflot), Kaganovičam L., Ždanovam. Zināšanai)

VK(b)P SEKRETĀRAM
b. STAĻINAM

Nosūtu pirmo arestētā latviešu fašistiskās spiegu organizācijas dalībnieka MIEŽA A.I., bijušā Baltkrievijas kara apgabala Kara Padomes locekļa nopratināšanas protokolu no 1938.gada 8.janvāra.

PSR Savienības
IEKŠLIETU TAUTAS KOMISĀRS

(JEŽOVS; Ježova paraksts)

1938.gada “8.” februāris
(rokrakstā: Nr.100678)


arestētā MIEŽA Augusta Ivanoviča
PRATINĀŠANAS PROTOKOLS

no 1938.gada 8.gada.

MIEZIS Augusts Ivanovičs – dzimis 1894.gadā,
Latvijā, Rīgas pilsētā, pēc tautības latvietis,
bijis VK(b)P biedrs no 1912.gada;
līdz arestam Baltkrievijas kara apgabala
Kara padomes loceklis; 2.ranga armijas komisārs.

                                        ________

JAUTĀJUMS: – Jūs skaitāties VK(b)P biedrs no 1912.gada. Kur boļševiku partijā iestājāties un kādu partijas darbu pildījāt pagrīdē?

ATBILDE: – Partijā iestājos Rīgas pilsētā 1912.gadā un sastāvēju latviešu sociāl-demokrātiskajā organizācijā. Pagrīdē pildīju aģitācijas-propagandas darbu.

JAUTĀJUMS: – Vai līdz revolūcijai tikāt arestēts?
ATBILDE: – Jā, līdz revolūcijai tiku arestēts divreiz.
Pirmo reizi 1913.gadā – Rīgas sociāl-demokrātiskās organizācijas aģitācijas kolektīva sapulces laikā. Mūs arestēja 9 cilvēkus. Mani un citus arestētos tiesāja
un piesprieda 2 gadus ieslodzījuma cietoksnī.
1915.gadā, divus mēnešus pēc atbrīvošanas mani arestēja atkal Valmieras stacijā, kad atgriezāmies no Vidus-Līvzemes boļševiku partijas organizācijas konferences. Kopā ar mani toreiz arestēja vēl vairākus cilvēkus.
JAUTĀJUMS: – Jūs tiesāja atkal?
ATBILDE: – 1916.gada janvārī 12.armijas kara tiesa man atkal piesprieda 2 gadus ieslodzījuma.
JAUTĀJUMS: – Kādi termiņi tika piespriesti pārējiem arestētajiem vienā lietā ar Jums?
ATBILDE: – Daži no arestētajiem dabūja līdz 5 gadiem.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc tad Jums, jau vienreiz atsēdējušam un atkal arestētam kā nelegālas partijas konferences dalībniekam, piesprieda mazāku termiņu kā citiem?
ATBILDE: – To nevaru paskaidrot. Varbūt tāpēc, ka biju jauns.
JAUTĀJUMS: – Jums tad bija pāri 20 gadiem, un Jūs tiesāja kā pilngadīgu.
Apstāklī, ka Jūs no kara tiesas (kas Jūs tiesāja pēc kara laika likumiem) ir tāds spriedums, acīmredzami slēpj citus cēloņus. Par to Jūs acīmredzami negribat runāt atklāti.
ATBILDE: – Nesaprotu Jūsu jautājumu, acīmredzot Jūs mani par kaut ko turat aizdomās?
JAUTĀJUMS: – Mēs neturam aizdomās, bet cieti zinām, ka Jūs bijāt cara ohrankas (cariskās Krievijas slepenpolicija) provokators.
ATBILDE: – Tiesa, cara ohranka mēģināja mani izmantot kā provokatoru, tomēr provokators es nebiju.
JAUTĀJUMS: – Pastāstiet sīkāk par šiem cara žandarmu “mēģinājumiem”.
ATBILDE: – Pēc mana otrā aresta 1915.gadā mūs visus arestētos ieslodzīja Valmieras cietumā, kur tika izdarīts mēģinājums iesaistīt mani provokatora darbā.
JAUTĀJUMS: – Jūs atbildat pārāk jau lakoniski. Jūs gribat slēpt patiesību. Sakiet – vai Jūsu lietā tika veikta izmeklēšana?
ATBILDE: – Jā, to veica Rīgas žandarmērijas pārvaldes virsnieki.
JAUTĀJUMS: – Ko tad Jūs tajā izmeklēšanā liecinājāt?
ATBILDE: – Pratināšanās es devu sīkas liecības par visiem man zināmajiem nelegālajiem boļševistiskās pagrīdes organizācijas darbiniekiem.
JAUTĀJUMS: – Tātad kļuvāt par nodevēju?
ATBILDE: – Jā, bet lūdzu ņemt vērā, ka mani vajadzēja tiesāt pēc kara laika likumiem. Izmeklētājs man paziņoja, ka ja nesniegšu atklātas liecības par visiem boļševistiskās pagrīdes organizācijas darbiniekiem un nepastāstīšu par visu man zināmo nelegālās organizācijas darbību, tad saņemšu visbargāko sodu,
un man var piespriest pat nāves sodu. Tāpēc biju spiests izmeklēšanā dot sīkas liecības.
JAUTĀJUMS: – Turpiniet savas liecības par izmeklēšanas gaitu Jūsu lietā. (slīps pasvītrojums beigās)
ATBILDE: – Pēc kāda laika izmeklēšanas gaitā no Rīgas atbrauca Rīgas žandarmērijas pārvaldes pulkvedis BOGDANOVS un izsauca mani uz nopratināšanu. BOGDANOVS man teica, ka ir apmierināts ar manām atklātajām liecībām un ka tās dod viņam pamatu piedāvāt arī turpmāk palīdzēt ohrankai.
BOGDANOVS īpaši spieda uz to, ka mans liktenis būs atkarīgs no tā, vai piekritīšu viņa priekšlikumam. Viņš teica, ka ja nedošu piekrišanu slepenai sadarbībai ar ohranku, tad tikšu sodīts ar katorgas darbiem uz ilgu laiku.
JAUTĀJUMS: – Kā tad Jūs atbildējāt uz šo priekšlikumu kļūt par cara ohrankas aģentu?
ATBILDE: – Es pieņēmu BOGDANOVA priekšlikumu un devu viņam rakstisku apņemšanos, ka apņemos palīdzēt Rīgas žandarmērijas pārvaldei pagrīdes revolucionāru atklāšanā, kuri veic cariskajai impērijai naidīgu darbu.
JAUTĀJUMS: – Iepriekš Jūs liecinājāt, ka cara ohranka ir Jūs tikai “mēģinājusi izmantot kā provokatoru”. Kas tad tas par “mēģinājumu”? Jūs esat visīstākais provokators. Atbildiet patiesi.
ATBILDE: – Lieta tāda, ka mani uzreiz pēc cietuma neatbrīvoja. Saņēmis rakstisku apņemšanos BOGDANOVS man teica, ka nolēmis izmantot mani lielam provokatora darbam, tāpēc lai es nesarūgtinoties par to, ka pēc tiesas man nāksies vienu-divus gadus pasēdēt cietumā. Tas, kā runāja BOGDANOVS, esot nepieciešams maskēšanās dēļ partijas organizācijas priekšā, lai es būtu ārpus jebkādām aizdomām, lai viņi nezaudētu uzticību man. “Bet ja Jūs nepasēdēsiet
cietumā – teica BOGDANOVS – tad jūs var atmaskot, un necik vērtīgs jūs mums vairs nebūsit; bet pēc soda izciešanas jūs atkal varēsit atgriezties savā partorganizācijā un tad mēs jūs izmantosim kā nākas un atalgosim par cietumā paciestajām neērtībām”.
Pēc tiesas, kas notika 1916.gada janvārī, sodu es atsēdēju Petrogradā, “Krestos”, no kurienes mani atbrīvoja sakarā ar 1917.gada revolūciju un tā es par provokatoru nepaspēju būt.
JAUTĀJUMS: – Nē. MIEZI, revolūcijas nodevējs un provokators Jūs bijāt, bet Jūsu lēmums izdot cara žandarmiem boļševiku partijas darbību – neīstenojās 1917.gada revolūcijas dēļ.
ATBILDE: – Par šo savu dzimtenes nodevību esmu gatavs nest atbildību.
JAUTĀJUMS: – Atbildību Jūs nesīsiet ne tikai par to. Jums ir jāatbild par visu kontrrevolucionāro darbību, kādu veicat jau daudzus gadus.
Bez kavēšanās sāciet visu Jūsu noziegumu izklāstu.
ATBILDE: – Vai varu cerēt, ka liecinājis Jums visu patiesību, tikšu atstāts dzīvs?
JAUTĀJUMS: – To spriedīs padomju tiesa. Sāciet liecināt.

ATBILDE: – Labi, teikšu patiesību. Pēc tam, kad 1919.gadā Rīgu ieņēma padomju karaspēks, no Latvijas padomju valdības, Latvijas kompartijas un Latvijas Sarkanās Armijas atbildīgiem darbiniekiem izveidojās pretpadomju nacionālistiska grupa šādā sastāvā:
1) LENCMANIS – Latvijas iekšlietu tautas komisārs;
2) BEIKA – rūpniecības tautas komisārs;
3) KĀRKLIŅŠ – darba tautas komisārs;
4) ZEIBOTS – Latvijas republikas tautsaimniecības padomes lietu pārvaldnieks;
5) SOMS – Latvijas kompartijas Rīgas organizācijas sekretārs; (slīpa svītra galā)
6) KRASTIŅŠ – Latvijas kompartijas centrālā orgāna (avīzes – I.L.) redaktors:
7) SALNA – Latvijas kompartijas CK darbinieks;
8) TOMAŠEVIČS – Latvijas kara komisārs;
9) MIEZIS (es) – Rīgas pilsētas kara komisāra palīgs.

JAUTĀJUMS: – Kādam mērķim šī pretpadomju grupa izveidojās?
ATBILDE: – Padomju varas gāšanai Latvijā un buržuāziskas (pilsoniskas – I.L.) Latvijas valsts nodibināšanai.
Mēs uzskatījām, ka ar padomju varas nodibināšanos Latvijā tā, ieejot PSRS sastāvā, zaudēs savu nacionālo neatkarību un nebūs neatkarīga valsts.
Pēc vairākām nelegālām mūsu nacionālistiskās grupas apspriedēm nācām pie secinājuma, ka mums – latviešiem pieņemamāka valsts pārvaldes forma būs buržuāziska Latvijas valsts.
JAUTĀJUMS: – Ko tad Jūs konkrēti pasākāt padomju varas gāšanai Latvijā?
ATBILDE: – LENCMANIS un KRASTIŅŠ saistījās ar Latvijas buržuāziski-demokrātiskās partijas vadītāju – BALODI un lielsaimnieku (tekstā – budžu) – zemnieku partijas vadītāju – ULMANI un darbojās saziņā ar viņiem.
JAUTĀJUMS: – Kā zināms, šīs kontrrevolucionārās Latvijas partijas padomju varas laikā Latvijā darbojās pagrīdē, bet to centri atradās teritorijā, kuru Sarkanarmija nebija ieņēmusi.
ATBILDE: – Pilnīgi pareizi. LENCMANIS un KRASTIŅŠ saistījās ar BALOŽA un ULMAŅA grupām, kad viņi atradās pagrīdē.
Tomēr, jāteic, pagrīdē viņi atradās tikai formāli, taču īstenībā – viņiem bija plašas iespējas graut jauno padomju varu Latvijā un gatavot tās gāšanu.
Mūsu nacionalistiskā grupa jau tajā laikā darbojās pēc šo “pagrīdes” Latvijas buržuāzisko aprindu norādījumiem.
JAUTĀJUMS: – Kādi pretpadomju sakari Jūsu nodevīgajai grupai bija?
ATBILDE: – Jā, tādi sakari bija. Caur LENCMANI, ZEIBOTU (slīpa svītra) un TOMAŠEVIČU mūsu nacionālistiskā grupa bija saistīta ar Latvijā darbojušamies vācu karaspēka, īpaši ar vācu dzelzs divīzijas pavēlniecību, kas darbojās pie Rīgas.
JAUTĀJUMS: – Kādu izspiedzes un kaitniecisku darbību veica Jūsu pretpadomju grupa?
ATBILDE: – LENCMANIS un KRASTIŅŠ sūtīja sīku informāciju Latvijas buržuāziskajai valdībai, kas atradās Liepājā. Viņi ziņoja par Sarkanarmijas skaitlisko apjomu un stāvokli, par tās bruņojumu, par plānotām kaujas operācijām u.t.t.
TOMAŠEVIČS ar tādu pašu informāciju apgādāja Bermana (Bermonta? – I.L.) pavēlniecību.
Mūsu grupas nelegālās apspriedēs mēs izstrādājām pasākumus Latvijas padomju pilsētu, Sarkanarmijas daļu pārtikas apgādes pasliktināšanai, transporta
dezorganizācijai u.t.t. Visus šos pasākumus īstenojām.
Sekojot mūsu grupas tiešam norādījumam 15.armijas komandieris (Pēteris) SLAVENS atklāja fronti un ar savu cilvēku grupu pārgāja pie baltlatviešiem
(nesarkanajiem – I.L.). Neilgi pirms Rīgas krišanas vienā no mūsu grupas apspriedēm LENCMANIS ieteica frontes pie Rīgas atklāšanas plānu. Šā plāna izpilde tika uzlikta karaspēka grupas komandierim Rīgas rajonā MANGULIM (tekstā Mongulim – I.L.) un Rīgas nocietinātā rajona priekšniekam TOMAŠEVIČAM.
Atbilstoši mūsu plānam vācu pavēlniecība vienā no Rīgas frontes kailajiem posmiem tika sviesta vācu dzelzs divīzija.
TOMAŠEVIČS aizkavēja (sarkano – I.L.) pastiprinājuma piesviešanu šajā posmā, un tas ļāva vāciem viegli pārraut fronti.
Bez tam, TOMAŠEVIČS izgāza (sarkano) brīvprātīgo vervēšanu pilsētas aizsardzībai, kā arī neizņēma pontontiltus pār Daugavas upi, kas vēl vairāk palīdzēja vāciem ieņemt Rīgu.
Dēļ mūsu grupas iepriekš plānotiem pasākumiem evakuācijas dezorganizācijā no Rīgas, pilsētā palika daudz dažāda aprīkojuma, kas tika vāciem un baltlatviešiem.
JAUTĀJUMS: – Tātad Jūs un Jūsu līdzdalībnieki – spiegi un provokatori – ar savu nekrietno nodevību palīdzējāt vāciem savienībā ar latviešu buržuāziju gāzt padomju varu Latvijā.
ATBILDE: – Jā. Tā tas ir. (slīpa svītra)
JAUTĀJUMS: – Kāpēc Jūsu pretpadomju organizācijas dalībnieki pēc padomju varas gāšanas Latvijā nepalikāt tur, bet pārbraucāt uz Padomju Krieviju?
ATBILDE: – Pirms Rīgas evakuācijas mūsu nacionālistiskās grupas dalībnieku apspriedē tika apspriests jautājums par to, palikt mums Latvijā vai atkāpties uz Padomju Krieviju kopā ar Sarkanarmiju?
Šajā apspriedē LENCMANIS un KRASTIŅŠ runāja, ka ar Sarkanarmijas sakāvi Latvijā boļševiki nesamierināsies un nešaubīgi atkal mēģinās nodibināt Latvijā padomju varu. Tāpēc – runāja LENCMANIS un KRASTIŅŠ – mums ir jābūt KPFSR, kur mums, izmantojot uzticību, ir jārada sev spēcīgs stāvoklis un jāpalīdz Latvijai pretoties padomju varas atjaunošanai Latvijā.
Viņi runāja arī, ka ja mēs neatgriezīsimies KPFSR un atklāti pāriesim Latvijas buržuāziskās valdības dienestā, – tad ar to sagrausim uzticību tiem latviešiem, kuri tagad ir Padomju Krievijā, un turpmāk apgrūtināsim pretpadomju darbību.
Ņemot vērā, ka Padomju Krievija turpina būt apdraudējums Latvijas patstāvīgai pastāvēšanai, mums ir, atgriežoties KPFSR, jābalstās uz latviešiem, kuri tur atrodas, kopā ar citām pretpadomju organizācijām palīdzot gāzt padomju varu Krievijā.
LENCMANIS un KRASTIŅŠ runāja, ka tādus norādījumus saņēmuši no vācu pavēlniecības, kas apgalvo, ka Baltijas, tostarp Latvijas, valstu patstāvīga pastāvēšana tiks garantēta tikai, kad Krievija nebūs vienots veselums agrākajās robežās, bet būs sadalīta virknē patstāvīgu valstu. Tomēr to sasniegt var vienīgi gāžot padomju varu arī teritorijā, kuru tagad aizņem KPFSR.
Šos norādījumus mēs visi – grupas dalībnieki pieņēmām izpildei.
Tad tika nolemts atstāt Latvijā tikai vienu KRASTIŅU, kuram uzdots – novest līdz sagrāvei Latvijas komunistisko partiju.
KRASTIŅŠ palika Latvijā un šo uzdevumu izpildīja pilnībā.
Vēlāk BĒRZIŅŠ man teica, ka KRASTIŅU savas nodevīgās darbības maskēšanai arestējusi (slīpa svītra) Latvijas ohranka (slepenpolicija) un pēc kāda laika viņu apmainījusi padomju valdība.
Ieradies PSRS, KRASTIŅŠ vadot Kominterna latviešu sekciju, ir turpinājis savu provokatora darbu – līdz viņa atmaskošanai.
JAUTĀJUMS: – Saskaņā ar arestēto Jūsu līdzdalībnieku liecībām Jūs esat atmaskots kā latviešu fašistiskas spiegu organizācijas dalībnieks. Sāciet liecināt par savu dalību šajā organizācijā.
ATBILDE: – Pēc atgriešanās Padomju Krievijā es līdz 1923.gadam ar nopietnu pretpadomju darbību nenodarbojos. Mana darbība latviešu organizācijā sākās no 1923.gada.
Būdams korpusa štāba komisārs Poltavā es 1923.gadā ierados Harkivā, apgabala štābā, un iegāju pie toreiz Ukrainas kara apgabala komandiera palīga EIDEMANA.
Pēc dienesta sarunas mums ar EIDEMANU aizsākās saruna par mums abiem tuvu jautājumu – par latviešu stāvokli Padomju Savienībā un Sarkanarmijā.
Šis jautājums izcēlās sakarā ar notiekošo latviešu reevakuāciju no PSRS uz Latviju uz parakstītās vienošanās starp Latviju un PSRS pamata. EIDEMANS,
runādams par to, ka daudzi latvieši, tostarp SZSA (Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija) komandieri grib braukt uz Latviju, sāka pārliecinoši pierādīt, ka
vilkme uz Latviju ir pavisam dabiska. Mums līdz šim nav bijusi sava valsts – viņš teica – latviešu tauta ir atradusies krievu despotijas jūgā; tagad mums ir, lai arī maziņa, tomēr sava valsts.
EIDEMANS uzsvēra: “Ja Latvijā uzvarētu padomju vara, – nekad mums savas patstāvīgas valsts nebūtu”.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc EIDEMANAM vajadzēja visu šo aģitāciju? Jūs taču tolaik bijāt Latvijas spiegs un Latvijas ohrankas aģents.
ATBILDE: – Jādomā, EIDEMANS uzskatīja par vajadzīgu, pirms pāriet uz tiešu sarunu, iztaustīt, vai esmu saglabājis savu naidīgumu pret padomju varu. Pārliecinājies, ka esmu pilnīgi cīņas pret padomju varu pozīcijās, EIDEMANS man paziņoja, ka viņš zin par manu darbību Latvijas Sarkanarmijas sagrāvē, un ka viņš nesaprot, kāpēc pēdējos gados esmu “atdzisis” un kāpēc viņam man tas jāatgādina, kamēr latvieši PSRS radījuši savu organizāciju, un izvērš lielu pretpadomju darbību. (slīpa svītra)
“Tagad nav laiks gulēt, ir jādarbojas, mūsu organizācijā ir jāiesaista jauni cilvēki” – paziņoja EIDEMANS.
EIDEMANS vaicāja, ko es latviešu – Sarkanarmijas darbinieku – vidū tuvu pazīstu. Atbildēju, ka esmu tuvās attiecībās ar FABRICIUSU un ZOMBERGU. EIDEMANS ieteica man ar viņiem parunāt.
JAUTĀJUMS: – Kā latviešu fašistiskās spiegu organizācijas darbība izvēršas?
ATBILDE: – Sākumā mūsu uzdevums bija vienlaikus ar spiegu darbību Latvijas izlūkošanas labā uzturēt un attīstīt nacionālistiskos pretpadomju noskaņojumus latviešu vidū un meklēt legālas iespējas kā piesegu pretpadomju darbam. Vēlāk ar šādu nolūku tika izveidotas latviešu kultūras-izglītības iestādes (klubi, teātri, izdevniecība), kas tad bija galvenie mūsu nacionālistiskā un spiegošanas darba perēkļi.
Pirmajos mūsu darbības gados Padomju Krievijā pēc evakuācijas no Latvijas visu nacionālistisko pretpadomju darbu vadīja:
STUČKA, DANIŠEVSKIS, EIDEMANS, BEIKA, BERĢIS, LENCMANIS, BĒRZIŅŠ Jānis (Я.К. Берзин (П. Кюзис)), SALNA. Viņi bija organizācijas vadītāji, kurā pamazām
iesaistījās pretpadomju elementi no latviešiem.
Pretpadomju darbības aktivizācija, spiegu un diversijas darba izvēršanās attiecas uz 1929-1930.gadu posmu, kad organizācijas
vadībā nonāk RUDZUTAKS (pasvītrots ar roku). Kopš tā laika organizācijas kadri ievērojami paplašinās, tostarp, uz to latviešu rēķina, kuri ir atbildīgi partijas – padomju un saimnieciskie darbinieki, lieli SZSA komandieri. Kopš tā laika plaši izvēršas arī pretpadomju nacionālistiskā darbība latviešu vidū latviešu kultūras-izglītības organizāciju aizsegā (izdevniecība ‘Prometejs’, latviešu strēlnieku sekcija, latviešu klubi u.t.t.) (pasvītrots ar roku).
JAUTĀJUMS: – No kā Jūs to zināt?
ATBILDE: – Līdz 1930.gadam biju saistīts ar EIDEMANU, kurš mani par to informēja. Kad EIDEMANS aizbrauca no Ukrainas, mani sakari ar viņu pārtrūka.
1930.gadā es nodibināju sakarus ar vienu no organizācijas vadītājiem Jāni BĒRZIŅU, kurš tad strādāja par SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, bet vēlāk arī ar ALKSNI – Aviācijas aizsardzības tautas komisāra vietnieku.
JAUTĀJUMS: – Ko Jūs pazīstat no latviešu fašistiskās nacionālistiskās dalībniekiem bez jau nosauktajiem?

ATBILDE: – No EIDEMANA, BĒRZIŅA un ALKŠŅA es dažādos laikos uzzināju, ka redzami latviešu spiegu organizācijas darbinieki (pasvītrojumi, apvilkumi ar roku) ir:
1) STUCKA (ne Stučka) – pēdējā laikā strādāja Aizsardzības tautas komisariātā;
2) AUSTRIŅŠ – bijušais priekšnieks kādā no NKVD pārvaldēm;
3) GAILĪTIS – bijušais Sibīrijas Kara apgabala karaspēka komandieris;
4) OŠLEJS – bijušais Maskavas kara apgabala karaspēka komandiera palīgs materiālās apgādes jomā;
5) LAPIŅŠ – bijušais Gaisa karaspēka OKDVA (Sevišķā Sarkankarogotā Tālo Austrumu armija) komandieris;
6) POGA – Baltkrievijas kara apgabala 6.smagā aviakorpusa komandieris divīzijas komandieris;
7) CEMGALS, CIEMGALS (Циэмгал (Цемгал) Альберт Янович) – Baltkrievijas kara apgabala smagās aviabrigādes komandieris, brigādes komandieris;
8) RUTMANS (īpaši apvilkts un izcelts) – Kara tribunāla darbinieks, dzīvo Maskavā;
9) SALNA – Kominterna latsekcijas darbinieks;
10) CEPLIS (īpaši apvilkts un izcelts) – latviešu rakstnieks, dzīvo Maskavā;
11) ZAVACKIS – bijušais Harkivas apgabala kontroles komisijas priekšsēdētājs. Ar ZAVACKI es biju personiski saistīts organizācijā mana darba laikā Harkivā 1928.gadā;
12) VANAGS (īpaši apvilkts un izcelts) – SZSA Pajūgu-mantu pārvaldes priekšnieka palīgs. Par viņa dalību organizācijā man stāstīja OŠLEJS 1935.gadā. Tad pat OŠLEJS man paziņoja, ka organizācijas dalībnieks ir arī ĀBOLS – Pajūgu-mantu pārvaldes darbinieks;
13) STRAUMĪTIS (īpaši apvilkts un izcelts) – bijušais Baltijas flotes Politpārvaldes priekšnieks. Ar STRAUMĪTI es 1926.gadā biju mācībās Tolmačova Ļeņingradas Kara-politiskajā akadēmijā. Tad no viņa uzzināju, ka viņš ir latviešu organizācijas dalībnieks. STRAUMĪTIS man teica, ka Ļeņingradā organizācijā sastāv:
OZOLIŅŠ un IRKLIS (neatceros, kur viņi strādāja) un BAUZE, kurš 1927.gadā strādāja Ļeņingradas apgabala partijas komitejā.
1935,gadā BĒRZIŅŠ man teica, ka viņš organizācijā savervējis daudz latviešu SZSA Izlūkošanas pārvaldes darbinieku, tostarp arī nelegālā aparāta darbinieku, kas atrodas aiz robežām, kurus viņš izmanto sakariem ar Vācijas un Latvijas ģenerālštābiem.
JAUTĀJUMS: – Ko Jūs pats esat savervējis organizācijā?

ATBILDE: – Mana vervēšanas darbība sākās 1924.gadā pēc manas tikšanās ar EIDEMANU par kuru jau liecināju.
1) LĀCIS – bijušais Kameņeva Kijevas skolas priekšnieks (miris), savervēju viņu 1925.gadā;
2) ZOMBERGS – pēdējā laikā strādāja Aizsardzības tautas komisariātā; savervēju 1926.gadā mūsu kopīgā darba laikā УВО;
3) OZOLS – pēdējā laikā strādāja par Maskavas kara apgabala politpārvaldes (ПУОКР МВО – Политуправление Московского военного округа) priekšnieka vietnieku; savervēju 1927.gadā Harkivā;
4) KAVALIERS? (KOVALERS?) (īpaši apvilkts un izcelts) – strādā Kijevas kara apgabalā; savervēju 1927.gadā mācību laikā Tolmačova Ļeņingradas Kara-politiskajā akadēmijā;
5) RIEKSTIŅŠ (Рекстен Вольдемар Карлович ) (īpaši apvilkts un izcelts) – Penzas kavalērijas skolas komisārs; savervēju 1936.gadā;
6) DZENĪTIS (īpaši apvilkts un izcelts) – Pievolgas kara apgabala (ПРИВО) 86. (Kazaņa) divīzijas komandieris, savervēju 1937.gadā.

JAUTĀJUMS: – Kā savervējāt RIEKSTIŅU un DZENĪTI?
ATBILDE: – 1936.gadā mans vietnieks Pievolgas kara apgabals Politpārvaldē – BARGERS, kuru savervēju pretpadomju militārai sazvērestībai, man ziņoja, ka viņš sazvērestībā iesaistījis RIEKSTIŅU – Penzas kavalērijas skolas komisāru. Nolēmu RIEKSTIŅU pārvervēt uz latviešu organizāciju.
1936.gada beigās kopīga ar RIEKSTIŅU dienesta brauciena laikā uz Saratovu es, saņēmis RIEKSTIŅA apstiprinājumu par viņa dalību pretpadomju militārā sazvērestībā, pastāstīju viņam par latviešu organizāciju un tās darbību, iepriekš brīdinājis, lai par to nestāsta militārās sazvērestības dalībniekiem (nelatviešiem) ar kuriem viņš saistīts.
1937.gada sākumā biju dienesta komandējumā Kazaņā, kur tikos ar DZENĪTI. Parunājis ar DZENĪTI un pārliecinājies, ka viņš ir nacionālistiski noskaņots, es viņam pastāstīju par latviešu organizāciju un tās vervēšanas un spiegošanas darbu.
Saņēmis no DZENĪŠA piekrišanu iestāties organizācijā, es viņam uzdevu vervēt organizācijā, uzturēt un attīstīt nacionālistisku noskaņojumu latviešos, veikt kaitniecisku darbību armijā.
JAUTĀJUMS: – Pastāstiet par savu sakaru ar BĒRZIŅU Jāni.
ATBILDE: – BĒRZIŅU pazīstu jau no Latvijas. 1930.gadā atbraucis uz Maskavu, tur viņu satiku. BĒRZIŅŠ, zinot par manu dalību organizācijā, man pastāstīja, ka mums priekšā ir šādi uzdevumi:

1) pretpadomju nacionālistiskā propaganda PSRS latviešu vidū, īpaši starp latviešiem, kuri dienē SZSA, un jaunu dalībnieku vervēšana organizācijā;
2) spiegošanas izvēršana Sarkanarmijā ar militāro darbinieku palīdzību un rūpniecībā – ar organizācijas dalībnieku, kuri strādā centrālās iestādēs, trestos, rūpnīcās un fabrikās;
3) diversantu grupu radīšana Sarkanarmijā, bruņošanās rūpniecībā un pie Latvijas robežas.
Visi šie uzdevumi, kā runāja BĒRZIŅŠ, ir pakļauti vienam pamatuzdevumam – sagatavoties PSRS sakāvei sagaidāmajā karā, kas ļaus nostiprināt Latviju, paplašināt to uz Padomju Savienības teritorijas rēķina. BĒRZIŅŠ runāja, ka šajā virzienā darbs ir jau izvērsts caur atbilstošu latviešu kultūras-izglītības iestāžu tīklu, kas tiek plaši izmantotas nacionālistiskam darbam, spiegu un kaitnieku grupu organizācijai.
Tad arī no BĒRZIŅA uzzināju, ka pretpadomju darbību šajās latviešu kultūras-izglītības iestādēs vada: ENDRUPS, BĒRZIŅŠ (ne tas, kurš SZSA Izlūkošanas pārvaldes darbinieks), BERĢIS (strādāja Tautas komisāru padomes ekonomiskajā komisijā) un BEIKA (strādāja PSRS Tautas komisāru padomes Rūpniecības savienības valdē).
Latviešu fašistiskās spiegu organizācijas filiāles, runāja BĒRZIŅŠ, ir Ļeņingradas, Smoļenskas un Harkivas apgabalos, Baltkrievijā un citās vietās, kur tās izvērsušas pretpadomju darbību.
JAUTĀJUMS: – Kurus cilvēkus, kas ir latviešu fašistiskās spiegu organizācijas vadībā BĒRZIŅŠ nosauca Jums?
ATBILDE: – 1934.gadā SZSA štāba telpās BĒRZIŅŠ man stāstīja, ka latviešu organizācijas pagrīdes darbu organizē RUDZUTAKS, kurš ir saistīts ar labējiem – BUHARINU un RIKOVU, un ka organizācijai ir savs militārais štābs, kura sastāvā ir: viņš – BĒRZIŅŠ, EIDEMANS, ALKSNIS un BOĶIS. Kā teica BĒRZIŅŠ, mūsu latviešu organizācija darbojas saziņā ar Padomju Savienības teritorijā esošām poļu, igauņu un somu organizācijām, kuras tāpat kā mēs veic spiegošanas un diversiju darbību.
Poļu, igauņu, latviešu un somu organizācijām pirmskara posmā ir jāveic diversijas Polijas, Igaunijas, Latvijas un Somijas pierobežas rajonos, bet kara sākšanās brīdī – jāizraisa šajos rajonos bruņotas sacelšanās.
1934.gadā BĒRZIŅŠ man stāstīja, ka Sarkanarmijā darbojas pretpadomju sazvērestība, ko vada TUHAČEVSKIS un GAMARŅIKS, kurš gatavo Sarkanarmijas sakāvi gaidāmajā karā.
BĒRZIŅŠ runāja, ja mani kāds mēģinās iesaistīt sazvērestībā, man ir jāpiekrīt, bet par mūsu latviešu organizāciju nevienam no militārajiem sazvērniekiem nav jāsaka. Vēlāk, kad mani pretpadomju militārā sazvērestībā savervēja BULIŅŠ, to pastāstīju BĒRZIŅAM.
Pēc tam esmu runājis ar Aizsardzības tautas komisāra vietnieku aviācijas lietās ALKSNI, kurš man pilnībā apstiprināja BĒRZIŅA teikto.
JAUTĀJUMS: – Kad Jums bija šī saruna ar ALKSNI?
ATBILDE: – 1936.gadā Maskavā, kad iegāju pie ALKŠŅA, viņš man stāstīja, ka no BĒRZIŅA uzzinājis par manu piedalīšanos organizācijā un pretpadomju militārajā sazvērestībā.
ALKSNIS man toreiz teica, ka mūsu organizācijas pretpadomju darbību vada Latvijas valdība, ar kuru saistījies RUDZUTAKS, ka ar Latvijas ģenerālštābu ir saistīti: BĒRZIŅŠ un viņš – ALKSNIS caur SZSA Izlūkošanas pārvaldes darbiniekiem un ka viņš ir saistīts arī ar Latvijas militāro atašeju Maskavā.
ALKSNIS man teica, ka, tā kā karš pret Padomju Savienību var izraisīties 1937.gadā, mums ir jāpastiprina kaitnieciskā darbība armijā, kā arī jānoved līdz kaujas gatavībai diversiju un sacelšanās grupas rajonos pie Latvijas robežas.
Tajā reizē ALKSNIS man stāstīja arī, ka viņam ir īpašs uzdevums, kuru saņēmis caur Latvijas militāro atašeju PSRS – izvērst plašu kaitniecību lauku aerodromu būvē rietumu joslā, īpaši pie Latvijas un Igaunijas robežas, un ka šo darbu viņš paveicis veiksmīgi. Viņam – teica ALKSNIS – ir izdevies izjaukt aerodromu būves plānu Ļeņingradas kara apgabalā.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc neko nestāstāt par savu spiegošanas darbu?
ATBILDE: – Es ar spiegošanu nenodarbojos.
JAUTĀJUMS: – Taču pats liecinājāt, ka viens no organizācijas dalībnieku galvenajiem uzdevumiem bija spiegošana.
ATBILDE: – To apstiprinu arī tagad. Esot latviešu organizācijas dalībniekam man ir jāatbild arī par šīs organizācijas spiegošanas darbību. Tomēr pats spiegošanas darbu neesmu darījis.
JAUTĀJUMS: – Jūsu tukšais paziņojums par Jūsu, it kā, gatavību nest atbildību par spiegošanu nevienam nav vajadzīgs. Tas ir kļūmīgs mēģinājums no Jūsu puses slēpt Jūsu spiegošanas darbību. Jūs esat ne tikai provokators, latviešu fašistiskās organizācijas un pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieks, – Jūs esat spiegs. Tūlīt Jūs šajā ziņā atmaskosim, jo labi zinām Jūsu spiega sakarus ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU (JAUNZEMU? I.L.)
Atbildiet, kad ar viņu saistījāties, un kādu spiegošanas darbu veicāt?
ATBILDE: – Nu ko, ja šis manevrs neizdevās, nāksies atklāt arī šo lappusi manā cīņā ar padomju varu.
Ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU mani iepazīstināja STRAUMĪTIS 1927.gadā, kad mēs kopā mācījāmies Ļeņingradā Tolmačova kara-politiskajā akadēmijā.
Pēc vairākām tikšanās reizēm ar STRAUMĪTI mēs viens otram atklājām, ka esam latviešu organizācijas dalībnieki. STRAUMĪTIS pastāstīja man, ka ir saistīts ar SALNU un PEČAKU un veic nacionālistisku darbu militāro darbinieku – latviešu vidū. Es savukārt pastāstīju STRAUMĪTIM par saviem sakariem ar EIDEMANU un par savu vervēšanas darbību Ukrainā.
Tad pat STRAUMĪTIS man pastāstīja, ka ir saistīts ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU, kuram nodod ziņas par Baltijas flotes un Ļeņingradas kara apgabala daļu stāvokli.
Reiz STRAUMĪTIS atnāca pie manis un teica, ka JAUNZENS lūdz viņu iepazīstināt ar mani. Es piekritu.
Pēc dažām dienām, 1927.gada maijā es tikos ar JAUNZENU Ņevas krastmalā netālu no Tučkova tilta.
JAUNZENS man kā strādājošam Ukrainas kara apgabalā lūdza sniegt viņam jaunākās ziņas par Ukrainas kara apgabala daļu izvietojumu un jaunumiem bruņojumā.
Pēdējā tikšanās reizē nodevu JAUNZENAM lūgtās ziņas. 1927.gadā es viņam vairākas reizes nodevu spiegošanas ziņas par UKA.
Tā kā man drīz bija jāatgriežas no Ļeņingradas atpakaļ uz UKA, es sasaistīju JAUNZENU ar paša organizācijā savervēto KAVALIERI.
KAVALIERI es latviešu organizācijā savervēju 1927.gada sākumā kopīgu mācību laikā Ļeņingradas Tolmačova kara-politiskajā akadēmijā. Nedaudz vēlāk es viņam pastāstīju par savu spiega sakaru ar Latvijas konsulāta darbinieku Ļeņingradā JAUNZENU.
Īsi pirms akadēmijas beigšanas es tiekoties ar JAUNZENU pastāstīju viņam, ka sakarā ar manu aizbraukšanu uz Harkivu, manu iepriekšējo dienesta vietu, gribu viņu saistīt ar paša organizācijā savervēto KAVALIERI, kurš pēc akadēmijas beigšanas palika strādāt Ļeņingradā. JAUNZENS piekrita un kādā no nākošām dienām es ar viņu sasaistīja KAVALIERI.
Vēlāk KAVALIERIS man stāstīja, ka viņš apgādājis JAUNZENU ar izspiedzes materiāliem.
JAUTĀJUMS: – Ar ko veicāt spiega darbu pēc aizbraukšanas no Ļeņingradas?
ATBILDE: – 1927.gadā, pirms manas aizbraukšanas no Ļeņingradas, JAUNZENS man piedāvāja pēc ierašanās Harkivā saistīties viņa vārdā ar Ukrainas kara apgabala Izlūkošanas nodaļas priekšnieku BĀRU (БААР, latvietis) un nodot viņam tos izspiedzes materiālus, kurus viņš prasīs. Ieradies Harkivā es saistījos ar BĀRU un līdz 1928.gadam sniedzu viņam nedaudz spiegošanas ziņu par Ukrainas Kara apgabalu.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc nedaudz?
ATBILDE: – Tāpēc, ka viņš, būdams UKA štāba Izlūkošanas nodaļas vadītājs, zināja gandrīz visu vajadzīgo par UKA karaspēku.
JAUTĀJUMS: – Bet pēc 1928.gada?
ATBILDE: – 1928.gadā mani iecēla par Sibīrijas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieku.
Pirms izbraukšanas uz SibKA BĀRS man ieteica braucot caur Maskavu tur sameklēt BERKENFELDU (BIRKENFELDU? I.L.), kurš strādāja vai nu Meža eksportā, vai Ārējās tirdzniecības tautas komisariātā, un saistoties viņa vārdā ar to, saņemt no BERKENFELDA tālākus norādījumus spiegošanai. (slīpa svītra)
Maskavā sameklēju BERKENFELDU, kurš izrādījās mans sens paziņa no Latvijas gaitām, un pastāstīju par BĀRA uzdevumu. BERKENFELDS
man teica, ka Novosibirskā viņš nevienu ar mani sasaistīt nevar un solīja pēc kāda laika atsūtīt pie manis pēc izspiedzes ziņām īpašu cilvēku; tomēr nevienu neatsūtīja.
1029.gadā, būdams Maskavā, personīgi tikos ar BERKENFELDU un uz viņa lūgumu sniedzu viņam ziņas par SibKA (izvietojumu, slepenajām daļām, bruņojumu, aizmugures noliktavām u.c.)
JAUTĀJUMS: – Ar ko vēl bijāt saistīts spiega darbībā?
ATBILDE: – 1930.gadā mani iecēla par Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas (ОКДВА) Politpārvaldes priekšnieku.
Pirms izbraukšanas uz Tālajiem Austrumiem, es Maskavā mēģināju sazināties ar BERKENFELDU, lai norunātu ar viņu par tālākiem sakariem, bet uzzināju, ka viņš aizbraucis strādāt aiz robežām.
Iegāju arī pie BĒRZIŅA SZSA Izlūkošanas pārvaldē. Pēc sarunas par dienesta lietām BĒRZIŅŠ teica, ka zin par manu sakaru ar JAUNZENU un prasīja, lai es spiegošanu veicu arī Sevišķajā Sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā.
BĒRZIŅŠ man teica, ka drīz par Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Izlūkošanas nodaļas priekšnieku brauks VAĻINS-GAILIS (Valiņš? I.L.) kuram man būs jānodod spiegu materiāli.
Tiešām, drīz pēc manas ierašanās Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas tur ieradās arī VAĻINS. Reiz būdams pie manis kabinetā VAĻINS teica, ka viņam BĒRZIŅŠ uzdevis saņemt no manis materiālu par Sevišķo Sarkankarogoto Tālo Austrumu armiju, kurus viņš pats dabūt nevar. Un tūlīt lūdza iedot viņam Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas daļu izvēršanas plānu kara laikā. To viņam iedevu.
VAĻINU apgādāju ar spiegošanas materiāliem līdz manai aizbraukšanai no Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas.
1933.gadā, iebraucis Maskavā, es nodevu BĒRZIŅAM precizētu Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas daļu izvēršanas plānu kara laikā, materiālus par nocietinātu rajonu būvniecību Tālajos Austrumos; materiālus par krasta aizsardzības stāvokli; par aviācijas daudzumu; aerodromu un aviabāzu būvniecību un Klusā okeāna flotes stāvokli.
Pēc tam neviens man spiegošanas materiālus nav prasījis.
JAUTĀJUMS: – Sāciet stāstīt par savu piedalīšanos pretpadomju militārā sazvērestībā.
ATBILDE: – 1933.gadā mani atcēla no Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Politpārvaldes priekšnieka amata un 1934.gada sākumā iecēla par Pievolgas kara apgabals Politpārvaldes priekšnieku.
Pirms braukšanas uz Pievolgas kara apgabalu biju Maskavā un redzējos ar BULIŅU. Sarunā ar mani BULIŅŠ taustīja manu noskaņojumu sakarā ar manis atsaukšanu no Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas un iecelšanu aizmugures apgabalā. Biju ar to pavisam neapmierināts un aizvainojumu no BULIŅA neslēpu. BULIŅŠ sāka mani izvaicāt par stāvokli Tālo Austrumu karaspēkā. Stāstīju viņam par lielajām grūtībām, kādas piedzīvo jaunveidotās un formējamās daļas, īpaši priekšniecības un sarkanarmiešu izvietojuma ziņā, kas viņos izraisa asu negatīvu noskaņojumu. BULIŅŠ atbildēja, ka tāda un vēl citas grūtības ir visos apgabalos un ka tas notiek partijas vadības un Vorošilova dēļ. “Vispār – teica BULIŅŠ – virkne apgabalu komandieru un SZSA atbildīgu darbinieku vairs nevar ciest to stāvokli, kāds ir armijā, un vajag kaut ko darīt”.
Ar šo mūsu saruna beidzās.
1934.gada rudenī es atkal redzējos ar BULIŅU, kurš sarunā ar mani par partijas vadību izteicās vēl asāk un man tieši teica, ka ar mums – militārajiem darbiniekiem partija nerēķinās Vorošilova vainas dēļ, kura atcelšanu no Tautas komisāra amata mums visādi jācenšas panākt.
BULIŅŠ man paziņoja, ka armijā ir daudz atbildīgo militāro darbinieku, kas grupējas ap GAMARŅIKU un TUHAČEVSKI un pēc viņu norādījumiem darbojas pret partijas vadību. Šajos BULIŅA izteikumos vērīgi ieklausījos, saprotot, ka viņš mani nezin kāpēc iztausta, tomēr pagaidām savu seju viņam neatklāju.
JAUTĀJUMS: – Vai tad BULIŅŠ Jums tieši par pretpadomju militāru sazvērestību nerunāja?
ATBILDE: – Jā, toreiz viņš par to vēl neko neteica.
JAUTĀJUMS: – Bet par militāru sazvērestību Jūs taču zinājāt no BĒRZIŅA, un tā kā BULIŅŠ jums teica par militāru darbinieku grupas (slīpa svītra), ko vada GAMARŅIKS un TUHAČEVSKIS, pretpadomju darbību, – Jums bija skaidrs, par ko ir runa.
ATBILDE: – BULIŅŠ par to runāja vispārīgi, bet pats par pretpadomju militāru sazvērestību viņam teikt neizšķīros, pareizāk, negribēju.
Par pretpadomju militāru sazvērestību BULIŅŠ man teica tikai 1936.gadā.
Tad viņš man sīki stāstīja par sazvērestības raksturu; par to, ka sazvērestību vada GAMARŅIKS, TUHAČEVSKIS, JAKIRS un UBOREVIČS; dalībnieki ir ĻEVIČEVS, ARONŠTAMS un virkne citu lielu militāro priekšnieku un politdarbinieku; ka sazvērnieki gatavo padomju varas gāšanu bruņotā ceļā, bet ja līdz karam to izdarīt neizdosies, tad provocēt karu Rietumos vai Austrumos un panākt Padomju Savienības sakāvi šajā karā.
Kā man teica BULIŅŠ, sazvērestības vadītāji ir saistīti ar trockistu un labējo centriem.
Saņēmis manu piekrišanu piedalīties militārā sazvērestībā, BULIŅŠ man piedāvāja nodarboties ar jaunu cilvēku vervēšanu sazvērestībā un kaitniecisku darbību sava kara apgabala daļās.
Pēc kāda laika BULIŅŠ man stāstīja, ka pretpadomju militārās sazvērestības sastāvā ir divas līnijas: – viena vispārmilitārā, un otra militāri-politiskā, kuru vada tieši GAMARŅIKS.
JAUTĀJUMS: – Kas tā par militāri-politisko sazvērestības līniju, ko vada GAMARŅIKS? Stāstiet sīki.
ATBILDE: – Kā man stāstīja BULIŅŠ, pretpadomju militārās sazvērestības centra iekšienē, neraugoties uz bloku, bija virkne pretrunu starp TUHAČEVSKI un UBOREVIČU no vienas puses un GAMARŅIKU un JAKIRU no otras. GAMARŅIKS un JAKIRS bija konsekventi trockisti; TUHAČEVSKIS un UBOREVIČS ap sevi grupēja virsnieku aprindas un baltgvardu elementus. Bez tam TUHAČEVSKIS slepus no GAMARŅIKA uzturēja atsevišķu sakaru līniju ar ārzemniekiem.
GAMARŅIKS, JAKIRS, BULIŅŠ un viņiem pieslējušies uzskatīja, ka TUHAČEVSKIS ar viņiem spēlē “netīru spēli” un mēģina viņus izmantot saviem mērķiem, lai pēc padomju varas gāšanas izmestu viņus aiz borta.
Šajā sakarā GAMARŅIKS jau 1934.gadā sāka formēt savu militāri-politisku organizāciju, kuru viņš vajadzības gadījumā domāja nostādīt pret TUHAČEVSKI.
JAUTĀJUMS: – Vai tad pretpadomju militāri-politiskā organizācija bija patstāvīga un darbojās paralēli pretpadomju militārai sazvērestībai?
ATBILDE: – Nē. Visi militāri-politiskās organizācijas dalībnieki bija vienlaikus arī pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieki. Militāri-politiskā organizācija sastāvēja tikai no armijas politaparāta, un sazvērnieku pakļautība, kā likums, gāja no jaunākā politdarbinieka uz vecāko.
Tāda pretpadomju militārās sazvērestības militāri-politiskās līnijas struktūra ļāva GAMARŅIKAM turēt savās rokās visus sazvērniekus no apgabalu, korpusu, divīziju politaparāta un caur viņiem kontrolēt sazvērniekus no komandējošā sastāva.
Tādā veidā savu sazvērnieka darbību veidoju es savā Pievolgas kara apgabals un politpārvalžu priekšnieki citos apgabalos.
Revolucionārās kara padomes Politpārvaldes (ПУР) centrālajā aparātā vadošajos sektoros, kā man teica BULIŅŠ, tāpat sēd visi sazvērnieki, militāri-politiskās organizācijas dalībnieki.
1936.gadā BULIŅŠ man teica, ka ir izveidots militāri-politiskās organizācijas centrs, kurā ir: GAMARŅIKS, viņš – BULIŅŠ, OSEPJANS, TROJANKERS, SLAVINS, VEKĻIČEVS. BULIŅŠ man teica, ka šajā centrā ieskaitīts esmu arī es – MIEZIS.
JAUTĀJUMS: – Vai stāstījāt BULIŅAM par latviešu fašistisko spiegu organizāciju, kuras dalībnieks esat?
ATBILDE: – Nē, neteicu.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc?
ATBILDE: – BĒRZIŅŠ mani brīdināja, ka latviešu organizācijas dalībniekiem, saistoties ar citām pretpadomju organizācijām, – militāru, trockistisku, labēju, ieejot to sastāvā nekādā gadījumā nav jāatklāj tām ziņas par latviešu organizāciju.
Es jau pats sapratu, ka mums – latviešu organizācijas dalībniekiem, iesaistoties jebkādā citā pretpadomju organizācijā un palīdzot tai cīņā pret padomju varu, – tomēr ir savas īpašas latviešu intereses, kuru būtību šīm organizācijām nav vajadzības atklāt. Tāpēc ne BULIŅAM, ne kādam citam no pretpadomju militārās sazvērestības es par latviešu organizāciju neko neesmu teicis. Tāda bija arī citu latviešu organizācijas dalībnieku nostāja.
JAUTĀJUMS: – Jūs sakāt, ka Jums bija BULIŅA uzdevums nodarboties ar jaunu cilvēku vervēšanu pretpadomju militārajā sazvērestībā. Sakiet, kurus esat pats savervējis?

ATBILDE: – No Pievolgas kara apgabala pretpadomju militārajā sazvērestībā es savervēju:
1) BARGERU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka vietnieku;
2) SUBOTINU – Orenburgas vasaras skolas komisāru;
3) GLOVACKI – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes kultūras-izglītības nodaļas priekšnieku, pulka komisāru;
4) PAVLOVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka vietnieku;
5) IGUMNOVU – Uļjanovskas bruņutanku skolas politdaļas priekšnieku;
6) HROMOVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes orgnodaļas priekšnieku;
7) ŅIKITINU – SZSA Artilērijas pārvaldes artilērijas noliktavas Nr.22 komisāru;
8) ČEROBAJEVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes mobdaļas priekšnieku;
9) BIRJUKOVU – 86.strēlnieku divīzijas Politpārvaldes priekšnieku;
10) BLUMFELDU – Pievolgas kara apgabala kara prokuroru;
11) ŠPAKOVU – Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes instruktoru.

JAUTĀJUMS: – Izklāstiet katra no viņiem vervēšanas apstākļus.
ATBILDE: – Uzskaitīto personu apstrāde un vervēšana notika šādos apstākļos:
BARGERS. 1935.gadā SZSA Politpārvaldes partijas komitejā ienāca materiāli, kas viņu atmaskoja kā trockistu. Šajā sakarā viņu izsauca uz Maskavu. Ar viņu runāja GAMARŅIKS, tad viņš atgriezās atpakaļ uz Pievolgas kara apgabalu, bet materiāli tika atstāti bez sekām.
Kad BARGERS atgriezās no Maskavas, es ar viņu runāju, un viņš norādīja, ka no partijas nav izslēgts un armijā atstāts pateicoties GAMARŅIKAM. Es teicu viņam vēl, ka pret komunistiem, kas nepiekrīt partijas politikai, velti izturas slikti un viņus vajā, un ka tāda stāvokļa dēļ valstī un armijā ir daudz neapmierināto VK(b)P CK. Pēc vairākām sarunām, pārliecinājies, ka BARGERS pret partiju attiecas naidīgi, es 1936.gada sākumā pastāstīju viņam par pretpadomju militāro sazvērestību un tās uzdevumiem, kā arī par to, ka sazvērestību vada TUHAČEVSKIS un GAMARŅIKS.
Es uzsvēru BARGERAM, ka viņš varēs sevi pasargāt no atmaskošanas un tiesas sakarā ar savu trockista pagātni, ja piedalīsies sazvērestībā.
Saņēmis BARGERA piekrišanu piedalīties militārajā sazvērestībā es viņam uzdevu nodarboties ar karadienestā esošo vervēšanu.
SUBOTINS. Es zināju, ka SUBOTINS ir neatbruņojies trockists. Ar SUBOTINU man bija vairākas sarunas, kuru gaitā pārliecinājos, ka viņš ir noskaņots pretpadomiski un ka viņu var iesaistīt sazvērestībā. Vienā no sarunām 1936.gadā es viņam paziņoju par militāro sazvērestību un piedāvāju tajā piedalīties. SUBOTINS piekrita.
GLOVACKIS. Uzzināju, ka GLOVACKA tēvs līdz revolūcijai ir bijis liels tiesas darbinieks. Šajā sakarā GLOVACKIS nesaņēma paaugstinājumus dienestā un pauda neapmierinātību ar savu dienesta stāvokli. Izmantojot šo GLOVACKA noskaņojumu es 1936.gada beigās norādīju GLOVACKIM, ka zinu viņa neapmierinātību ar dienestu, bet ka viņam ir jāzina, ka armijā ir daudz neapmierinātu komandieru un politdarbinieku, kuru neapmierinātība ir pavisam pamatota un ir nepareizas politikas iznākums. Tāpēc es viņam teicu – ir jāpanāk pārmaiņas armijas vadībā. Kad redzēju, ka GLOVACKIS man piekrīt, tad tieši teicu par militāro sazvērestību, ko vada TUHAČEVSKIS, GAMARŅIKS un citi, kuras dalībnieki veic kaitniecību un ārda Sarkanarmijas kaujas gatavību.
GLOVACKIS piekrita piedalīties sazvērestībā.
Līdzīgi, tas ir, izmantojot neapmierinātību, politisku svārstīgumu, kompromitējošus materiālus es vervēju sazvērestībā arī pārējos manis nosauktos.
PAVLOVS – bijušais kadru nodaļas priekšnieka vietnieks, pēdējā laikā Pievolgas kara apgabals Politpārvaldes priekšnieka vietnieks, tika manis savervēts sazvērestībā 1936.gadā un manā uzdevumā saglabāja armijā trockistus, labējos un citus pretpadomju elementus, izvirzot viņus atbildīgos amatos.
IGUMNOVS – Uļjanovskas bruņutanku skolas politdaļas priekšnieks. Viņu pazinu kā neatbruņojušos trockistu. Savervēju viņu 1936.gadā, un manā uzdevumā viņš veica kaitniecību skolā.
HROMOVS – Pievolgas kara apgabala ОПК sekretārs. HROMOVU sāku apstrādāt pretpadomju virzienā 1936.gada vidū un tad savervēju sazvērestībā. Vēlāk HROMOVS manā uzdevumā piesedza sociāli svešos cilvēkus, politiski nestabilos, labējos un trockistus.
ŠPAKOVS – SZSA Politpārvaldes instruktors. Savervēju 1935.gadā. Būdams 86.strēlnieku divīzijas komisārs, viņš izjauca partijas darbību, noveda divīzijas politiski-morālo stāvokli līdz visai zemam līmenim, kā iznākumā bija sarkanarmiešu pašnāvības, pļēgurošana, patvaļīgas prombūtnes, nedisciplinētība u.t.t.
JAUTĀJUMS: – Vai jūsu savervētie BARGERS un citi iesaistīja pretpadomju militārajā sazvērestībā jaunus dalībniekus?
ATBILDE: – BARGERS man ziņoja, ka viņš pats savervējis sazvērestībā KONOVALOVU, bijušo apgabala partijas komisijas sekretāru, pulka komisāru (nesen beidza dzīvi pašnāvībā) un PLAU – 12.strēlnieku korpusa komisāru.
BULIŅŠ man teica par bijušā Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka vietnieka BLUAŠVILI dalību sazvērestībā. Pēc sarunas ar BULIŅU es pats sazinājos ar BLUAŠVILI, un viņš man pastāstīja, ka viņš savervējis sazvērestībā ŠNEIDERU – 106. artilērijas pulka komisāru un AGAFONOVU – Pievolgas kara apgabala apgabala avīzes redaktoru.
SUBOTINS man stāstīja, ka viņš sazvērestībā savervējis Pievolgas kara apgabala aviācijas skolas brigādes komisāru FIĻIPOVU.
1937.gada sākumā no SZSA Politpārvaldes Pievolgas kara apgabalā ieradās TOLMAČOVS, kurš bija iecelts par Saratovas karaskolas politnodaļas priekšnieka vietnieku. 1937.gada aprīlī, kad biju Maskavā, BULIŅŠ man paziņoja, ka TOLMAČOVS ir sazvērestības dalībnieks un viņa paša savervēts.
Tās ir visas personas, kuras esmu savervējis sazvērestībā un kuras pazīstu kā sazvērniekus.
JAUTĀJUMS: – Vai apstiprināt, ka esat nosaucis visus Jums zināmos pretpadomju militārās sazvērestības dalībniekus?
ATBILDE: Nenosaucu KESLERU – 53.divīzijas politnodaļas priekšnieka vietnieku.
1936.gadā BARGERS man pateica, ka vervējot KESLERU sazvērestībai, pēdējais viņam teicis, ka jau esot savervēts vācu fašistiskajā organizācijā Pievolgas Vāciešu Republikā. KESLERS BARGERAM teicis, ka šo organizāciju vada Pievolgas Vāciešu Republikas VK(b)P apgabala komitejas sekretārs FREŠERS un CIK un Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs – VELIŠS.
Kā teica KESLERS, vācu fašistiskā organizācija uzdevumā no Vācijas veic Pievolgas Vāciešu Republikā nacionālistisku un sacelšanās darbību un ka no Vācijas pie viņiem ar dažādiem ieganstiem iebrauc fašistu aģenti, tajā pat reizē BARGERS man stāstīja, ka KESLERS vāciešu kara daļās veic nacionālistisku pretpadomju darbību.
JAUTĀJUMS: – Kādu kaitniecisku darbību veicāt Jūs Pievolgas kara apgabalā?
ATBILDE: – Būdams Pievolgas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieks, visos iespējamos veidos saglabāju partijā un armijā trockistus, labējos un citus pretpadomiski noskaņotus un sociāli-svešos cilvēkus. Ar viņiem es rēķinājos kā ar pamatkadriem, uz kuriem mums sazvērniekiem bija jābalstās savā kaitnieciskajā darbībā.
Tā es saglabāju partijā un armijā morāli izvirtušo SUBOTINU, lai gan partijas organizācija prasīja viņa izslēgšanu no partijas; vēlāk es viņu savervēju sazvērestībā.
Es atjaunoju partijā bijušo baltgvardu morāli izvirtušo TRUŠŅIKOVU – Saratovas bruņutanku skolas priekšnieka palīgu tehniskajā ziņā.
Partijas dokumentu pārbaudes un nomaiņas laikā es atstāju izslēgšanai no partijas nolemtos: MAIZĻINU – 61.divīzijas politnodaļas instruktoru, neatbruņojušos trockistu (кадровый троцкист); MIHTAHEJEVU – 61.divīzijas pulka komisāru, morāli izvirtušu; MURZINU – 61.artpulka komisāru, nederīgu, politiski nestabilu darbinieku; 6. rezerves kavalērijas pulka komisāru (uzvārdu neatceros), pulks pēc tautības skaidri aizdomīgs (slīpa svītra) spiegošanas ziņā.
Pateicoties man tika saglabāti atvaļināšanai no armijas un izslēgšanai no partijas paredzētie trockisti:
FIĻIPOVS – Orenburgas skolas aviabrigādes komisārs un IGUMNOVS – Uļjanovskas bruņutanku skolas politnodaļas priekšnieks, un virkne citu.
Pievolgas kara apgabalā es apstiprināju kaitnieciskus būvniecības plānus, pēc kuriem vienā laikā sākās būve visos objektos, ar aprēķinu nevienu nepabeigt noteiktajā termiņā. Tādējādi netika pabeigta un iekonservēta celtniecība Orenburgas skolā, Penzas kavalērijas skolā, Uļjanovskas īpašās tehnikas skolā.
Kaitniecība politdarba jomā tika novesta līdz politiskās audzināšanas darba izjaukšanai daļās; politsastāva priekšniecības sagatavošanas izjaukšanai; politdarbā tika atstāti nederīgi darbinieki.
Es tīši izjaucu un aizmālēju iztrūkumus un amorālu rīcību, īpaši Orenburgas skolā, Kazaņas un Voļas garnizonos.
Tika aizmālētas un veicinātas sadzīves nebūšanas, netika pievērsta uzmanība karavīru un komandējošā personāla, ēdināšanai, veicināti disciplīnas pārkāpumi.
JAUTĀJUMS: – Kāpēc neko neliecināt par savu diversiju darbību?
ATBILDE: – Pateikšu arī par to.
No BULIŅA saņēmu uzdevumu veikt ne vien kaitniecisko, bet arī diversiju darbu. Lai izveidotu diversiju grupu artilērijas noliktavā Nr.22, savervēju noliktavas Nr.22 komisāru ŅIKITINU. Viņam uzdevu savervēt vajadzīgos cilvēkus noliktavā, lai viņus iekļautu diversijas grupā.
1936.gada beigās, tiekoties ar ŅIKITINU es viņam vaicāju, kā pildās viņa uzdevums? ŅIKITINS man atbildēja, diversiju grupa noliktavā izveidota.
ŅIKITINAM devu norādījumu uzspridzināt artilērijas noliktavu kara pasludināšanas vai pretpadomju sacelšanās valstī brīdī.
1936.gada beigās, pēc divīziju, pulku komandieru, divīziju politdaļu (подив) priekšnieku un pulku komandieru palīgu politiskajās lietās apspriedes jautājumā par mācību gara rezultātiem un uzdevumiem nākošajam gadam, es sazvērestības ietvarā runāju ar 86. (Kazaņā) strēlnieku divīzijas politnodaļas priekšnieku BIRJUKOVU un uzdevu viņam izveidot diversiju grupu Kazaņas šaujampulvera noliktavā. Vai BIRJUKOVS šo grupu izveidoja, nezinu, jo līdz manai aizbraukšanai uz Baltkrievijas kara apgabalam viņu neredzēju.
JAUTĀJUMS: – Mēs zinām, ka Kuibiševā Jūs bijāt saistīts ar pretpadomju labējo trockistu organizāciju. Lieciniet šajā jautājumā.
ATBILDE: – Labējo trockistu organizācijā, kas pastāvēja Kuibiševas apgabalā, – es nesastāvēju, bet pretpadomju darbībā biju saistīts ar šās organizācijas vadītāju, bijušo Kuibiševas VKb)P Apgabala komitejas sekretāru – ŠUBRIKOVU.
Ar ŠUBRIKOVU tuvu sagājos 1935.gadā un bieži biju pie viņa dzīvoklī. ŠUBRIKOVS sākumā piesardzīgi bet vēlāk drošāk sāka izteikt man savu nepiekrišanu VKb)P CK lauksaimniecības un citos jautājumos. Viņš teica, ka pie tādām pat domām turas daudzi VKb)P apgabalu sekretāri, piekrītot vai nu labējo vai trockistu nostājai.
Reiz 1936.gadā, kad biju pie viņa vasarnīcā, ŠUBRIKOVS man vaicāja – vai es zinu par labējo organizācijas pastāvēšanu, kuru vada RIKOVS un BUHARINS. Sākumā es jautājumu nesapratis atbildēju: “Būtu smieklīgi to nezināt, visa valsts to zin”. Tad ŠUBRIKOVS man teica – “Nē, par to zin nedaudzi; es runāju par to nelegālo darbu, ko dara labējo organizācija; tajā organizācijā ietilpst virkne apgabalu komiteju un novadu komiteju (kraikom); Tajā sastāvu arī es un veicu kaitniecisku darbību pret partiju pie mums apgabalā; domāju, ka arī tu mūs atbalstīsi.”
Pēc tam es ŠUBRIKOVAM pastāstīju, ka jau piedalos pretpadomju darbā pretpadomju militāras sazvērestības sastāvā. ŠUBRIKOVS man teica, ka par militāro sazvērestību viņš zin.
Norunājām ar ŠUBRIKOVU, ka viņš ne ar vienu no viņa vadītās organizācijas mani nesaistīs.
Es ŠUBRIKOVU informēju par savu vervēšanas un kaitniecības darbu Pievolgas kara apgabalā. ŠUBRIKOVS savukārt stāstīja man par viņu veikto kaitniecību lauksaimniecībā, rūpniecībā, par jaunās celtniecības kavēšanu, pilsētas saimniecības sabrukumu u.c.
ŠUBRIKOVS mani brīdināja, ka tad, kad organizācijai būs vajadzīgs bruņots spēks, viņš man darīs zināmu un saņēma no manis piekrišanu palīdzēt viņam šajā ziņā, bet nepieciešamības gadījumā – apgādāt organizāciju ar ieročiem.
No ŠUBRIKOVA zinu, ka viņa uzdevumā bijušais Pievolgas kara apgabals karaspēka komandiera aizvietotājs – KUTJAKOVS ir veicis darbu veidojot sacelšanās šūniņas Pievolgā.
JAUTĀJUMS: – Bet par savu dalību latviešu fašistiskā spiegu organizācijā ŠUBRIKOVU informējāt?
ATBILDE: – Nē. Par to, jau manis izteiktu apsvērumu dēļ, ŠUBRIKOVAM neteicu.
JAUTĀJUMS: – Kurus Jūs zināt no pretpadomju labēji-trockistiskās organizācijas Kuibiševas apgabalā.

ATBILDE: – No ŠUBRIKOVA zinu šādus pretpadomju labēji-trockistiskās organizācijas dalībniekus Kuibiševas apgabalā:
1) ĻEVINS – VKb)P Kuibiševas Apgabala komitejas otrais sekretārs;
2) POLBICINS – Apgabala izpildkomitejas priekšsēdētājs;
3) SEGALS – Kuibiševas Apgabala komitejas vadošo partijas orgānu nodaļas (ОРПО – Отдел руководящих партийных органов) vadītājs;
4) AMOSS – VKb)P Kuibiševas Pilsētas komitejas sekretārs;
5) AĻEKSEJEVS – Apgabala izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks;
6) SUSMANS – VKb)P Sizraņas Apgabala komitejas sekretārs;
7) POĻAKOVS – VKb)P Bezenčunas Pilsētas komitejas sekretārs
8) PRUSAKOVS – VKb)P Mordovas Apgabala komitejas sekretārs;
9) REZŅIKOVS – VKb)P Kuibiševas Apgabala komitejas kultūr-propagandas nodaļas vadītājs.

JAUTĀJUMS: – Kad tikāt iecelts par Baltkrievijas kara apgabala Kara padomes locekli?
ATBILDE: – 1937.gada maijā.
JAUTĀJUMS: – Kādu pretpadomju darbību veicāt Baltkrievijas kara apgabalā?

ATBILDE: – Baltkrievijas kara apgabalā pats nevienu nevervēju. Zinu virkni sazvērestības dalībnieku, par kuriem runāja BULIŅŠ, nododot man lietas. BULIŅŠ man nosauca:
PISMAŅŅIKU – BKA Politpārvaldes priekšnieka vietnieks;
KRASNOVU – BKA štāba komisārs, vēlāk SZSA komandējošās pārvaldes priekšnieka vietnieks;
LOSEVU – 9.smagās aviabrigādes komisārs;
FELDU – 27.divīzijas komisāra pienākumu izpildītājs.

BULIŅŠ man runāja arī par bijušo BKA apgabala partijas komisijas sekretāru – ŽUKOVU un 24.kavalērijas divīzijas komisāru RAZGONOVU.
Par ŽUKOVU BULIŅŠ teica, ka tas ir pilnīgā viņa un PISMAŅŅIKA ietekmē un izpilda visus viņu norādījumus trockistu un citu pretpadomju elementu saglabāšanas partijā ziņā. Uz manu ierašanos ŽUKOVS bija jau atcelts no amata par pļēgurošanu un aizbraucis uz citu apgabalu.
RAZGONOVU BULIŅŠ raksturoja kā divīzijas darbību izgāzušu; viņš man norādīja, ka RAZGONOVU varēs bez īpašām grūtībām iesaistīt sazvērestībā, tomēr RAZGONOVS drīz tika no amata atbrīvots un no partijas izslēgts.
JAUTĀJUMS: – Ar kuriem no jūsu uzskaitītajiem pretpadomju sazvērestības BKO Jūs saistījāties?

ATBILDE: – 1937.gada jūlijā es BULIŅA vārdā saistījos ar PISMAŅŅIKU, kurš man paziņoja, ka sazvērestības dalībnieki ir:
1) NOVIKOVS – BKA Politpārvaldes orgnodaļas priekšnieks;
2) TUTUNKINS – apgabala avīzes ‘Krasnoarmeiskaja Pravda’ redaktors, vēlāk SZSA Politpārvaldes darbinieks;
3) GREBEŅŅIKS – 2.strēlnieku divīzijas komisārs, tagad Aizbaikala kara apgabala Politpārvaldes priekšnieks, divīzijas komisārs.

JAUTĀJUMS: – Vai tad tas ir viss, ko darījāt sazvērestības ziņā BKA?
ATBILDE: – Drīz pēc manas nozīmēšanas uz BKA sākās militārās sazvērestības sagrāve. Šajā sakarā es no BULIŅA saņēmu norādījumus, lai es, būdams jauns cilvēks BKA, pagaidām, līdz pāries arestu vilnis, ne ar vienu no sazvērniekiem, izņemot PISMAŅŅIKU, nesaistos un pagaidām ar vervēšanu nenodarbojos.
Nogaidot sazvērnieku arestu viļņa pāriešanu, par kuru runāja BULIŅŠ, es BKA aktīvi pretpadomiski nedarbojos. Tomēr, kā redzat, šis sazvērnieku arestu vilnis nepārgāja un galu galā noveda pie BULIŅA un manis paša aresta.

No maniem vārdiem pierakstīts pareizi, esmu izlasījis –

A.I.Miezis.

PRATINĀJA: –
PSRS NKVD GUGB 5.NODAĻAS PRIEKŠN.PAL.
Valsts drošības majors – LISTENGURTS
NKVD GUGB 5.NODAĻAS PRIEKŠN.
Valsts drošības kapteinis – MALIŠEVS.
NKVD GUGB 5.NODAĻAS OPERATĪVAIS PILNVAROTAIS
Valsts drošības leitnants – KRIVOŠEJEVS.

Pareizi:



PSRS NKVD GUGB 5.NODAĻAS SEKRETĀRS
Valsts drošības vec.leitnants
/paraksts/
(PROKOFJEVS)

========================================================
Nr. 63
PSRS NKVD šifrotelegramma Nr. 49999
par latviešu represēšanas operācijas veikšanu
1937.gada 30.novembris
Pilnīgi slepeni
Visiem republiku iekšlietu tautas komisāriem
UNKVD priekšniekiem
DTO GUGB priekšniekiem

Maskavā un virknē apgabalu ir atklātas lielas spiegu-diversijas un nacionālistiskas kontrrevolucionāras latviešu organizācijas, ko izveidojusi Latvijas izlūkošana un kas saistītas ar citu valstu izlūkošanām. Šie latviešu kontrrevolucionārie formējumi virknē gadījumu ir ietilpušas labējo trockistu organizāciju un militāri-trockistiskas sazvērestības sastāvā kā nacionālistiskas latviešu filiāles un centri.

Ar mērķi likvidēt Latvijas izlūkošanas darbību un sagraut latviešu nacionālistisko pretpadomju darbību PSRS teritorijā pavēlu:

  1. 1937.gada 3.decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kurus tur aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.
  2. Arestam ir pakļauti visi latvieši:
    a) kas atrodas operatīvajā uzskaitē un izstrādē,
    b) politemigranti no Latvijas, kas ieradušies PSRS pēc 1920.gada,
    v) pārbēdzēji no Latvijas’
    g) biedrības “Prometejs” un latviešu klubu vietējo filiāļu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki,
    d) Latviešu strēlnieku biedrības pie Osoaviahima vietējo nodaļu vadītāji un biroja locekļi.

http://docs.historyrussia.org/ru/nodes/49320-shifrotelegramma-nkvd-sssr-49990-o-provedenii-operatsii-po-repressirovaniyu-latyshey-30-noyabrya-1937-g#mode/inspect/page/1/zoom/4

================

Miezis Augusts Jāņa dēls. 2.ranga armijas komisārs. Latvietis. VK(b)P biedrs no 1912.g. maija.
Dzimis 1894.gadā Līvzemes guberņas Valmieras apriņķa Rozenbergas (Rozulas) pagastā strādnieka ģimenē. Beidzis divgadīgu skolu. No jaunības piedalījies revolucionārā kustībā. 1913.g. notiesāts uz diviem gadiem ieslodzījuma Rīgas cietoksnī. Pēc termiņa nosēdēšana brīvībā nav bijis ilgi. 1915.gadā kara tiesa piespriedusi divus gadus vieninieka kamerā, ko atsēdējis Petrogradas cietumā ‘Kresti’. Pēc 1917.gada februāra revolūcijas īsajā Krievijas Republikas laikā izgāja brīvībā un nodarbojās ar partijas darbu Valmierā.
Partijas mobilizēts Strādnieku Zemnieku Sarkanarmijā no 1919.g. janvāra. Krievijas Pilsoņu kara dalībnieks. Politsastāva amatos piedalījies kaujās pret vāciešiem, ģen. Deņikina karaspēku un Polijas karaspēku. No 1919.janvāra – Rīgas kara komisāra palīgs. No tā paša gada maija – rezerves Latviešu strēlnieku pulka kara komisārs. No 1919.g. decembra 20.brigādes 7.strēlnieku divīzijas kara komisārs. No 1920.g. marta – 53.strēlnieku divīzijas kara komisārs. No tā paša gada novembra – Ukrainas rezerves armijas 2.brigādes kara komisārs.
Pēc Pilsoņu kara SZSA karaspēkā atbildīgos politsastāva amatos. No 1921.g. aprīļa – 20.brigādes 7.strēlnieku divīzijas kara komisārs. No 1922.g. jūlija tās pašas divīzijas 20.strēlnieku pulka kara komisārs. No 1922.g. septembra – 8.strēlnieku korpusa štāba kara komisārs. No 1923.g. maija – 1. sarkano kazaku kavalērijas divīzijas kara komisārs un politnodaļas priekšnieks. No 1924.gada septembra – 3. Besarābijas kavalērijas divīzijas kara komisārs un politnodaļas priekšnieks.
No A.I.Mieža atestācijas par 1925.gadu uz 3. Besarābijas kavalērijas divīzijas kara komisāru un politnodaļas priekšnieku: “Liels gribas spēks. Enerģisks, izlēmīgs. Ar ārkārtīgu neatlaidību un sīkstumu, kas robežojas ar stūrgalvību, panāk viņam uzdoto uzdevumu izpildi. Prot patstāvīgi tikt skaidrībā jebkuros apstākļos. Darbā uzrāda lielu iniciatīvu. Prot pareizi izmantot darbā augstāk stāvošu politorgānu direktīvas, tās darba gaitā padziļinot un paplašinot atbilstoši apstākļu prasībām. Disciplinēts un izpildīgs. Vesels un derīgs pārgājiena apstākļiem. Ar lielu praktiskā darba armijā stāžu vadošos amatos. Ir kaujas nopelni (apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni). Speciālas militārās sagatavotības nav, bet ļoti interesējas par militāri-zinātnisku darbu. Vecs partijnieks ar pagrīdes darba rūdījumu. Ciets un nosvērts. Ārkārtīgi taktisks. Piemīt pareizas attieksmes pret masām prasme, tās pazīst un to vidū viņam ir liela autoritāte. Darbā cieti bet prasmīgi virza pareizo partijas līniju. Teorētiskā, vispārizglītojošā un politiskā sagatavotība ir pietiekama. Aktīvi piedalās partijas un politiskajā darbā. Darba laikā divīzijā šā darba stāvoklis ir ievērojami uzlabojies. Ieņemamajam amatam atbilst pilnīgi. Ir cienīgs tikt virzīts uz korpusa kara komisāra amatu ārpus kārtas.”
Un tāda izvirzīšana drīz notika. No 1925.g. septembra A.I.Miezis ir 2.kavalērijas korpusa kara komisārs. 1927.gadā beidzis augstākā politsastāva pilnveidošanas kursus pie Tolmačova Kara-politiskās akadēmijas. No 1927.g. augusta – Ukrainas kara apgabala priekšnieka vietnieks, No 1928.gada maija – priekšnieka vietnieks, no 1929.gada februāra – Sibīrijas kara apgabala politpārvaldes priekšnieks. No 1930.gada oktobra – Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Revolucionārās kara padomes loceklis un politpārvaldes priekšnieks. No 1933.gada augusta – Pievolgas kara apgabala Revolucionārās kara padomes loceklis un politpārvaldes priekšnieks. No 1937.gada aprīļa – Baltkrievijas kara apgabala karaspēka komandiera vietnieks politiskajā darbā un politpārvaldes priekšnieks. Kara padomes pie PSRS Aizsardzības tautas komisariāta loceklis.
[Ir “Nošaujamo sarakstā” (расстрельном списке), ko 1937.gada 26.jūlijā parakstījis J.Staļins un V.Molotovs. АВКВС. Л. 2.АП РФ. Оп. 24. Д. 4-17. Л. 214 http://old.isu.ru/filearchive/dissert/d_Pavlovich.pdf )]
Arestēts 1937.gada 26.novembrī. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1938.gada 21.aprīlī apsūdzot dalībā militārā sazvērestībā piespriedusi nošaušanu, tajā pat dienā nošauts. Ar Kara kolēģijas 1956.gada 28.jūlija lēmumu reabilitēts.
Черушев Н.С., Черушев Ю.Н. Расстрелянная элита РККА (командармы 1-го и 2-го рангов, комкоры, комдивы и им равные). 1937-1941. Биографический словарь. М., 2012, с. 49-50. http://1937god.info/node/539

=================

JĀNIS RIEKSTIŅŠ. Par Lielo teroru pret latviešiem.

Arhīvi, atmiņa runā:
Par Lielo teroru pret latviešiem

Tās briesmīgās, vēl nepieredzētās represijas, kuras “uzvarējušā sociālisma zemē” PSR Savienībā tika izvērstas 1937. un 1938. gadā un kuras amerikāņu vēsturnieks Roberts Konkvists savā pētījumā trāpīgi nosauc par Lielo teroru, traģiskā veidā skāra arī daudzus tūkstošus tolaik Padomju Savienībā dzīvojošos latviešus. Un kaut arī pēc šīs padomju komunistiskā režīma inkvizīcijas ir pagājuši daudzi gadu desmiti, mēs diemžēl tā arī precīzi nezinām, cik tad mūsu tautiešu tolaik tika represēti. Vēl mazāk zinām par to, kas iekšlietu tautas komisariāta izmeklētāju moku kambaros bija jāpiedzīvo un jāpārcieš.
Ja pētnieks šodien ielūkosies upuru pratināšanas protokolos un viņu “pašrocīgi” rakstītajās “atzīšanās” liecībās, tad daudzos gadījumos atklāsies patiešām briesmīga, gluži neticama aina. Kas gan tur nebūs atrodams – gan plaši sazarotie, pa visu lielo impēriju izvērstie “latviešu nacionālistiskie” centri, “kontrrevolucionārās” un “spiegošanas” organizācijas, gan neskaitāmas “liecības” par latviešu sarīkotajiem diversiju un sabotāžas aktiem. Daudzi no viņiem tika apvainoti arī par terora aktu gatavošanu pret “biedru Staļinu” un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem…
Bet tā jau nebija tikai Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) nagu maucēju uzmācīgā ideja. Cīņa pret “nacionāļiem” un “politemigrantiem” tika uzsākta un izvērsta pēc paša J.Staļina un viņa domubiedru rīkojuma – vispirms pret vāciešiem, tad poļiem, līdz 1937.gada novembrī pienāca kārta arī latviešiem.
Visiem latviešiem.
Līdz tam, kopš Lielā terora sākuma daudziem latviešiem pierakstīja līdzdalību trockismā, kā arī citos antistaļiniskajos novirzienos, kā arī t.s. militāri fašistiskajā sazvērestībā, kuru īpaši plaši izvērsa un fabricēja pēc Padomju Savienības maršala M.Tuhačevska un dažu citu Sarkanās armijas augstāko komandieru aresta un nošaušanas 1937.gada jūnijā. Viņu vidū bija arī Roberts Eidemanis, kuru PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova izpalīgi pēc tam pataisīja arī par vienu no t.s. latviešu nacionālistiskā centra vadītājiem. Bijušais PSRS IeTK 3. pārvaldes 3. daļas priekšnieks valsts drošības vecākais majors A.Radzivilovskis 1939. gada 16. aprīļa nopratināšanā liecināja: “Es prasīju Ježovam, kā realizēt viņa direktīvu par pretpadomju pagrīdes atklāšanu latviešu vidū. Viņš man atbildēja, ka neesot ko kautrēties, ja trūkstot konkrētu materiālu, tad vajagot izraudzīties dažus latviešus no VK(b)P [Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas] biedru vidus un izsist no viņiem nepieciešamās liecības. Ar šo publiku nevajagot ceremonēties. Vajagot pierādīt, ka latvieši, poļi u.c. (..) esot spiegi un diversanti.”
Faktiski pēc šāda “scenārija” Lielā terora laikā arī notika “latviešu sazvērnieku” apsūdzības lietu fabricēšana. Bijušais IeTK Maskavas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks A.Poste|s liecināja: “(..) Zakovska [L.Zakovskis – PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks] norādījums “pirmajā pratināšanā sadot pa purnu”, no “organizācijas dalībnieka” dabūt īsas liecības uz pāris lapām par citiem cilvēkiem, Zakovska personīgais piemērs Tagankas cietumā, kā vajagot pratināt, – tas viss izsauca masveida, vispārēju arestēto piekaušanu un arestēto piespiestas, melīgas liecības ne tikai par sevi, bet arī par saviem paziņām, tuviem darbabiedriem un pat radiniekiem, kā arī par personām, kuras viņi nekad nebija pazinuši. (..) Arestēja un nošāva veselām ģimenēm, kuru vidū bija pat pilnīgi neizglītotas sievietes, nepilngadīgie, pat grūtnieces, un viņiem visiem bez jebkādiem materiāliem bija paredzēta nošaušana tikai tāpēc, ka viņi bija “nacionāļi”.”
Kad Lielais terors bija iznīcinājis gandrīz visus PSRS diktatora J.Staļina idejiskos pretiniekus – trockistus, buhariniešus, zinovjeviešus, labējos, “militāros sazvērniekus”, “nacionāļus” un “politemigrantus” – pienāca laiks represēt arī pašus represētājus. Tika nošauts pats iekšlietu tautas komisārs N.Ježovs, citi IeTK augstākie ierēdņi.
Viņu izmeklēšanas lietās atklājās arī visa Lielā terora cilvēku mocīšanas un izmeklēšanas materiālu falsifikācijas tehnoloģija.
Taču arī tad, kad paši šie mocītāji tika nošauti vai nosūtīti uz labošanas darbu nometnēm, viņu upuru lietās nekādas izmaiņas netika izdarītas – pēc tām tika pieņemti lēmumi par “sazvērnieku” nošaušanu vai notiesāšanu ar ilgiem gadiem ieslodzījumā. Lielā terora laikā safabricēto apsūdzības lietu pārskatīšana aizsākās tikai pēc J.Staļina nāves un visu ienīstās Sevišķās apspriedes likvidēšanas 1953.gadā.
Šajā lielajā staļiniskās inkvizīcijas mocību procesā tika salauzti pat visstiprākie cilvēki, kuri pēc tam parakstīja visbriesmīgākos melus. Tie palikuši arī viņu apsūdzības lietās.
Taču ne mazums bija arī tādu, kuri par savu labo vārdu, patiesību un savu tālāko likteni cīnījās līdz galam, līdz pēdējai iespējai.
Lielā terora laikā PSR Savienībā dzīvojošo latviešu traģēdiju dziļi un plaši atklāj 1998.gadā klajā nākušie Arvīda Auna-Urālieša un Dzintras Vīksnas sagatavotie “Latviešu saraksti” (1929-1938), kā arī dažas citas publikācijas.
Šajās dokumentu kopās, kuras piedāvāju lasītājam, galvenā uzmanība tiks pievērsta šā Lielā terora “tehnoloģijai” – arestēto spīdzināšanai un apsūdzības lietu falsifikācijai. Lielā terora būtības izpratnei tiek publicēti arī daži vispārēja rakstura dokumenti.

1. LIELĀ TERORA DIREKTĪVIE DOKUMENTI

PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova rīkojums
nekavējoties savākt ziņas par latviešiem

Visiem republiku IeTK,
novadu un apgabalu IeTK pārvaldēm

Pilnīgi slepeni
1937.gada 23.novembrī

Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušās kultūrizglītojošās biedrības “Prometejs” filiālēm, latviešu klubiem, rakstnieku biedrībām, laikrakstiem, teātriem, likvidētās akcionāru sabiedrības “Produkts” valdi, latviešu kolhoziem, latviešu amatieru arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās, kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos, dažādiem Osoviahima (aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība – J.R.) tipa pulciņiem, latviešu strēlnieku biedrībām pie Osoviahima, dažādām latviešu mācību iestādēm, novadniecībām, latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un svarīgākajos uzņēmumos un būvēs. Paziņojiet man šo latviešu koncentrācijas punktu precīzu dislokāciju, par katru veidu norādot punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš – 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē ar to sagatavojiet visu šo latviešu koncentrēšanās punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju) arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām ir paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos, turpmāk izvēršot to tāpat kā poļu operāciju.
Operācijas laiks un tās veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītajiem kontingentiem.

Ježovs

[1937.gada 13.novembra rīkojuma pirmpublicējums starptautiskā Memoriāla izdevumā “30 октября”, 2000.g. Nr.4.]


PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova
šifrotelegramma par latviešu arestiem

Visiem republiku iekšlietu tautas komisāriem,
IeTK pārvalžu priekšniekiem (..)

Pilnīgi slepeni
Šifrotelegramma Nr. 49990
1937.gada 30.novembrī

Maskavā un vairākos apgabalos ir atklātas lielas latviešu spiegu – diversantu un nacionālistiskās kontrrevolucionārās organizācijas, kuras ir izveidojis Latvijas izlūkdienests un kuras ir saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. Šie kontrrevolucionārie latviešu formējumi vairākos gadījumos ietilpa labējo trockistu organizāciju un militāri fašistiskās sazvērestības sastāvā kā latviešu nacionālistiskās filiāles un centri.
Lai ļikvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā, pavēlu:

  1. 1937.gada 3.decembrī vienlaikus visās republikas, novados un apgabalos veikt visu latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību, arestus.
  2. Arestam tiek pakļauti visi latvieši:
    a) kuri atrodas operatīvajā uzskaitē un izstrādājamie,
    b) politemigranti no Latvijas, kuri PSRS ieradušies pēc 1920. gada,
    c) pārbēdzēji no Latvijas,
    d) biedrības “Prometejs” vietējo filiāļu un latviešu klubu vadītāji, valdes locekļi un štata darbinieki,
    e) agrāk funkcionējošo akcionāru sabiedrību “Produkts” un “Kokmateriālu produkts” bijušie vadītāji un valdes locekļi,
    f) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus,
    g) latvieši, kuri no Latvijas ieradušies kā tūristi un palikuši uz dzīvi PSRS.
  3. Veicot operāciju, īpašu uzmanību pievērsiet tam, lai rūpīgi attīrītu no augstāk minētā kontingenta aizsardzības nozīmes uzņēmumus, aizsardzības cehus, elektrospēka uzņēmumus un būves, visa veida transportu; tautas komisariāta un valsts iestāžu specsektorus un nodaļas, kuras atbild par aizsardzības un mobilizācijas jautājumiem un armijas, flotes, IeTK karaspēka, IeTK orgānu aparāta šifrēšanas darbiem, kā arī kolhozus, sovhozus un apdzīvotās vietas, kuras atrodas īpašā režīma un aizliegto zonu robežās un ir tuvu nocietinātajiem rajoniem un aizsardzības būvēm.
  4. Vienlaikus ar arestu operācijas izvēršanu sāciet enerģisku izmeklēšanas darbu, lai atmaskotu kontrrevolucionārā darba organizatorus un vadītājus, lai izsmeļoši atklātu visus spiegu diversiju un nacionālistisko kontrrevolucionāro grupu un organizāciju atzarus un dalībniekus.
  5. Ja ir nepieciešams, arestēt komandējošā priekšniecības sastāva personas, kurām ir militārās un speciālās dienesta pakāpes, kā arī personas, kuras skaitās CK nomenklatūrā, pieprasīt PSRS IeTK sankciju.
  6. Lietu noformēšanu un to izmeklēšanu veikt operatīvās pavēles 00485 6. punkta kārtībā.
  7. Par arestu operācijas rezultātiem paziņot 5.decembrī. Par izmeklēšanas gaitu ziņot piecu dienu ziņojumos, darot zināmus galējos skaitļus un par visbūtiskākajām un svarīgākajām liecībām, vienlaikus izsūtīt arestēto sarakstus ar pilniem orientējošiem datiem.

Ježovs

[1937. gada 30. novembra šifrotelegrammas Nr. 49990 pirmpublicējums starptautiskā Memoriāla izdevumā “30 октября” 2000.g. Nr.4. Publikācijas “”Latviešu operācija” 1937.-1938. gadā: arhīvu komentārs” autori Ņikita Ohotins un Arsenijs Roginskis norāda, ka, pēc IeTK statistikas, pavisam pa “latviešu līniju” gada laikā (t.i., no 1937.gada decembra līdz 1938.gada novembra vidum) tikuši arestēti apmēram 25 000 cilvēku. “Divnieki” un “sevišķie trijnieki” pa “latviešu līniju” notiesājuši 22 360 cilvēkus. No tiem 16573 cilvēkiem (74%) ticis piespriests nāves sods.

  • Šifrotelegramma izsūtīta ar PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka M.Frinovska parakstu.]

lzvilkums no PSRS Tautas Komisāru Padomes
un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas
Centrālās komitejas 1938.gada 17.novembra lēmuma
par arestiem, prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu

PSRS TKP un VK(b)P CK lēmums
1938.gada 17.novembrī

Par arestiem un prokurora uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu

Tautas Komisāru Padomes un VK(b)P CK lēmumā minēts, ka 1937.-1938.gadā partijas vadībā IeTK [Iekšlietu tautas komisariāta] orgāni ir paveikuši lielu darbu, lai sagrautu tautas ienaidniekus un iztīrītu PSRS no daudzskaitlīgajiem spiegu, teroristu, diversantu un kaitnieku kadriem no trockistu, buhariniešu, eseru, meņševiku, buržuāzisko nacionālistu, baltgvardu, bezkaunīgo kulaku un kriminālnoziedznieku vidus, kuri bija ārvalstu izlūkdienestu, īpaši Japānas, Vācijas, Anglijas, Polijas, Francijas izlūkdienestu, ievērojams spēks.
Vienlaikus IeTK orgāni ir paveikuši lielu darbu, lai sagrautu ārvalstu izlūkdienestu spiegu un diversantu aģentūru, kura PSRS bija pārsviesta no aizrobežas zem tā saukto politemigrantu un pārbēdzēju maskas no poļu, rumāņu, somu, vāciešu, latviešu, igauņu un harbiniešu vidus. (..)
Taču nedrīkst domāt, ka līdz ar to PSRS iztīrīšana no spiegiem, kaitniekiem, teroristiem un diversantiem būtu pabeigta.
Tagad uzdevums ir tāds, lai, arī turpmāk nesaudzīgi cīnoties ar visiem PSRS ienaidniekiem, šo cīņu organizētu ar daudz pilnīgākām un drošākām metodēm.
Tas ir jo vairāk nepieciešams tādēļ, ka masu operācijas, lai sagrautu un iznīdētu naidīgos elementus, kuras IeTK orgāni veica ar vienkāršotu izmeklēšanu un tiesu, nevarēja nenovest pie IeTK un Prokuratūras darba ievērojamiem trūkumiem un izkropļojumiem. Vēl jo vairāk – tautas ienaidnieki un ārvalstu izlūkdienestu spiegi, ielavījušies IeTK orgānos, kā centrā, tā arī uz vietām, turpinot savu kaitniecisko darbu, centās visādā veidā sajaukt izmeklēšanas un aģentūras lietas, apzināti sagrozīja padomju likumus, izdarīja masveida un nepamatotus arestus, tajā pašā laikā glābjot no sagrāves savus līdzdalībniekus, sevišķi tos, kuri bija iemitinājušies IeTK orgānos,

Pēdējā laika leTK un Prokuratūras darba galvenie trūkumi ir šādi:

IeTK darbinieki pilnīgi atstāja novārtā aģentūras (..) darbu, dodot priekšroku daudz vienkāršākām metodēm, izdarot masu arestus, nerūpējoties par izmeklēšanas pilnību un augstu kvalitāti. (..)
Vislielākais trūkums IeTK orgānu darbā ir dziļi iesakņojusies izmeklēšanas vienkāršotā kārtība, kurā izmeklētājs parasti aprobežojas ar apsūdzētā savas vainas atzīšanu un pilnīgi nerūpējas par šās atzīšanās nostiprināšanu ar nepieciešamajām dokumentārajām ziņām (liecinieku liecībām, ekspertīzes aktiem, lietišķajiem pierādījumiem u.c.).
Bieži arestētais pēc apcietināšanas netika nopratināts mēneša laikā un dažkārt pat ilgāk. Ne vienmēr, nopratinot arestētos, tiek sastādīti protokoli.
Nav reti gadījumi, kad izmeklētājs arestētā liecības pieraksta kā piezīmes, bet pēc ilgāka laika (dekādes, mēneša un pat ilgāk) sastāda kopīgo protokolu, pie kam pilnīgi nemaz netiek izpildītas Kriminālprocesa kodeksa 138. panta prasības par arestētā liecības pēc iespējas burtiskāku fiksāciju.
Ļoti bieži pratināšanas protokols netiek sastādīts līdz tam laikam, kamēr arestētais neatzīstas paša izdarītajos noziegumos.
Nav reti gadījumi, kad pratināšanas protokolā vispār netiek ierakstītas apsūdzētā liecības, kuras apgāž vienas vai otras apsūdzības ziņas.
Izmeklēšanas lietas tiek noformētas nekārtīgi, lietās ievieto melnrakstus, pa roku galam izlabotās un ar zīmuli sasvītrotās liecību piezīmes, pratinātā neparakstītos un izmeklētāja neapstiprinātos liecību protokolus (..).
Lai novērstu minētos trūkumus un IeTK izmeklēšanas darbu un Prokuratūras darbu pienācīgi organizētu, TKP un VK(b)P CK nolemj:

  1. Aizliegt IeTK un Prokuratūras orgāniem veikt jebkādas arestu un izsūtīšanas masu operācijas. Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 127.pantu arestus izdarīt tikai ar tiesas lēmumu vai prokurora sankciju. (..)
  2. Likvidēt ārpustiesas “trijniekus”, kuri izveidoti ar PSRS IeTK īpašām pavēlēm (..).
    Turpmāk visas lietas stingrā atbilstībā ar pastāvošajiem likumiem par piekritību nodot izskatīšanai tiesās vai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē. (..)

PSRS TKP priekšsēdētājs V.Molotovs
VK(b)P CK sekretārs J.Staļins

[Citēts no grāmatas B.B.Kоpовин. История отечественных opгaнов 6eзonacнocи.
Учебное nocoбиe, Mocквa, 1998, c.152, 153, 154, 155, 156.]


Kā redzams no šā lēmuma, J.Staļins un V.Mo|otovs visu vainu par masu represijām, nelikumībām un patvaļu novēla uz izpildītājiem – IeTK un Prokuratūru. Taču dokumenti neapstrīdami pierāda, ka daudzos gadījumos uz PSRS iekšlietu tautas komisāra N.Ježova iesniegtajiem sarakstiem rezolūciju par arestiem un nošaušanu uzlicis tieši J.Staļins, kā arī VK(b)P CK Politbiroja locekļi – V.Molotovs, G.Maļenkovs, L.Kaganovičs, K.Vorošilovs…
Neraugoties uz šo lēmumu, arī turpmākajos gados notika gan masveida deportācijas, gan arestēto spīdzināšana un izmeklēšanas lietu falsifikācija. 1940. un 1941.gadā un
pēc 1944. gada arī Latvijā.


VK(b) P CK sekretāra J.Staļina 1939.gada 10.janvāra
vēstule par arestēto spīdzināšanas pieļaujamību

VK(b)P] apgabalu, novadu komiteju,
nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem,
iekšlietu tautas komisāriem, `
IeTK pārvalžu priekšniekiem

VK(b)P CK šifrā

  1. gada 10. janvārī VK(b)P CK kļuvis zināms, ka apgabalu un novadu komiteju sekretāri, pārbaudot IeTK pārvalžu darbiniekus, pārmet viņiem kā kaut ko noziedzīgu arestēto fizisku ietekmēšanu. VK(b)P CK paskaidro, ka no 1937.gada VK(b)P CK pieļāva fizisko ietekmēšanu IeTK darbībā. Pie tam tika norādīts, ka fiziska ietekmēšana ir pieļaujama tikai kā izņēmums un attiecībā tikai pret tādiem acīmredzamiem tautas ienaidniekiem, kuri, izmantojot humānās pratināšanas metodes, nekaunīgi atsakās atklāt sazvērniekus, mēnešiem nedod liecības, cenšas kavēt brīvībā palikušo sazvērnieku atmaskošanu, tas ir, arī cietumā turpina cīņu pret padomju varu. Pieredze rāda, ka šī nostādne ir bijusi rezultatīva, būtiski paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas darbu. Tiesa, turpmākajā praksē fiziskās ietekmēšanas metodi sabojāja tādi neģēļi kā Zakovskis, Ļitvins, Uspenskis un citi, jo viņi to no izņēmuma pārvērta par likumu un sāka to lietot pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko viņi saņēma pelnīto sodu. Bet tāpēc nav noniecināma pati metode, ja to pareizi lieto praksē. Ir zināms, ka visi buržuāziskie izlūkdienesti fiziski ietekmē sociālistiskā proletariāta pārstāvjus, pie kam visnekrietnākajā veidā. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam izlūkdienestam jābūt humānākam attiecībā pret sīkstiem2 buržuāzijas aģentiem, niknākajiem3 strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VK(b)P CK uzskata, ka arī turpmāk fiziskās ietekmēšanas metode izņēmuma kārtā attiecībā pret acīmredzamiem un nepakļāvīgiem tautas ienaidniekiem ir izmantojama kā pilnīgi pareiza un mērķtiecīga metode. VK(b)P CK pieprasa no apgabalu, novadu komiteju, nacionālo komunistisko partiju CK sekretāriem, lai viņi, pārbaudot IeTK darbiniekus, ņemtu vērā šo izskaidrojumu.

VK(b)P CK sekretārs (J.Staļins)

[1 Domātas PSRS ietilpstošās republiku VK(b)P organizācijas.
2 Ierakstīts dokumentā ar roku.
3 Ierakstīts dokumentā ar roku.
4 Tā ir liekulīga atruna. Arī turpmāk spīdzināšana tika plaši lietota.

Citēts no grāmatas “Okupācijas varu politika Latvijā. 1939-1991”, 1999. g., 43.lp.]


  1. Latviešu “sazvērnieki” Baltijas flotē
    Pāvela Šteinhauzena “lieta”
    Izvilkums no Marinas Šteinhauzenas iesnieguma
    PSRS kara prokuroram

PSRS galvenajam kara prokuroram
Maskavā, Kirova ielā 41

Marinas Mihaila meitas
Šteinhauzenas, dzīvo Ļeņingradā,
V.S. [Vasi|ija sala] 11.līnija 12, dz.l4

iesniegums

1937.gada 20.decembrī Ļeņingradā savā kārtējā atvaļinājuma laikā tika arestēts mans vīrs, kara jūrnieks, zemūdeņu brigādes diviziona komandieris Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens, dzimis 1895.gadā Goldingenē [Kuldīgāl, Latvijā.
Arestu izdarīja Kronštates jūras Sevišķās daļas izmeklētājs Černovs, kurš arī manu vīru aizveda uz Kronštati.
1937.gada 30.decembrī es aizbraucu uz Kronštati un uz manu jautājumu, par ko mans vīrs tiek apvainots, izmeklētājs Černovs atbildēja, ka “tas ir kara noslēpums”, un piebilda, ka P.A.Šteinhauzens drīz tikšot pārvests uz Ļeņingradu.
1938.gada janvārī es viņu meklēju pa visiem Ļeņingradas cietumiem, taču nevarēju atrast, bet 1938.gada 8.februārī Ņižegorodskas cietuma birojs Ļeņingradā man paziņoja, ka “P.A. Šteinhauzens (..), pamatojoties uz Sevišķā trijnieka 1938.gada 12.lēmumu, uz 10 gadiem izsūtīts uz Tālo Austrumu novadu bez tiesībām sarakstīties”.
Šīs ziņas izziņu biroja darbinieks nolasīja man no kartītes, kuru manā acu priekšā paņēma no kartotēkas.
Pēc dažām dienām es otrreiz griezos tajā pašā izziņu birojā un man atbildēja, ka “P.A. Steinhauzena pie viņiem neesot un ka viņš tur neesot bijis”.
Visas manas turpmākās pūles par lietas pārskatīšanu palika bez rezultātiem: Ļeņingradas prokuratūra paskaidroja, ka lieta atrodas Maskavā, bet Maskavā man atbildēja, ka lieta ir Ļeņingradā.
Pēc kāda likuma panta un par ko viņš ir notiesāts, tas man līdz šim laikam nav zināms. (..)
Biedri galvenais kara prokuror, lūdzu Jūs pārskatīt mana vīra, 2.ranga kapteiņa P.A. Šteinhauzena lietu, lai viņu pilnīgi reabilitētu. (..)
1956.g. 29.I

M. Šteinhauzena

[LVA, 1986.f., 2.apr., p-4705 1., 2. sēj., 2., 3.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums” no SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes]
Sevišķās daļas darbinieku safabricētā
P.Šteinhauzena pratināšanas protokola

1937.gada 21.decembrī

Apsūdzētā Pāvela Aleksandra dēla Šteinhauzena pratināšanas protokols

(..) Jautājums: – Jūs mums pastāstījāt tikai par savu kā monarhistiskās fašistiskās organizācijas dalībnieka kontrrevolucionāro darbu, bet slēpjat savu spiegošanas darbību Latvijas izlūkdienesta labā, iesakām pastāstīt par to sīkāk.
Atbilde: – Es redzu, ka man neko neizdosies noslēpt no izmeklēšanas. Es patiešām nodarbojos ar spiegošanu Latvijas valsts labā.
Jautājums: – Pastāstiet, kad un kas jūs savervēja spiegošanas darbībai Latvijas labā.
Atbilde: – 1935.gada martā mani spiegošanas darbam pret PSRS savervēja bijušais Zemūdeņu 2.brigādes periskopu darbnīcas priekšnieks Staņislavs Osipa dēls Janovičs. (..)
Jautājums: – Kam nodevāt jūsu savāktās spiegošanas ziņas?
Atbilde: — spiegošanas ziņas es nodevu Janovičam, bet viņš bija saistīts ar Latvijas izlūku, kādu Zvirbuli, un pulkvedi Jurri.
(..) Janovičam es nodevu šādas spiegošanas ziņas:

  1. Par zemūdeņu taktiskajām un kaujas īpašībām.
  2. Par 1935.-1936. un 1937. gada manevru rezultātiem.
  3. Autonomās kuģošanas ziņas.
  4. Izsmeļošas ziņas par zemūdeņu apbruņojumu un bruņojuma jauninājumiem. (..)

Pratināja: SBF Sevišķās daļas 2.nodaļas
priekšnieks valsts drošības seržants Babičs
Sevišķās daļas 2.nodaļas operatīvā pilnvarotā palīgs Jefimovs

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-4705.1., 1.sēj., 12., 13., 14., 15.1p. Origināls. Tulkojums no krievu valodas.]


Baltijas kara flotes Sevišķās daļas darbinieku safabricētā
izziņa par P.Šteinhauzena “kontrrevolucionāro darbību”

“Apstiprinu”
SBF [Sarkankarogotās Baltijas flotes]
Sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Birnis

Izziņa

Pēc SBF Sevišķās daļas Baltijas flotē atklātās virsnieku kontrrevolucionārās monarhistiskās organizācijas, kuru izveidoja bijušie cara flotes virsnieki, materiāliem ir konstatēts, ka Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens, dzimis 1895. g. Kurzemes guberņā, Goldingenā, bezpartijisks, Baltijas barons, cara flotes mičmanis, zemūdeņu 1.brigādes 12.diviziona komandieris, 1.ranga kapteinis tā tekstā – J. R., ir minētās kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks kopš 1933.gada.
Šteinhauzens izstrādāja plānu, kā kara sākumā ar fašistiem nodot viņiem “Ļeņiņec” tipa zemūdeņu divizionu.
1935.gadā Šteinhauzens, būdams zemūdeņu 2.brigādes komandiera vietas izpildītājs, kaitniecības daļā (..) gribēja panākt zemūdens “B-3” bojāeju ar visu tās personālsastāvu, skaitā 55 cilvēki.
Izmeklēšana ir konstatējusi, ka Šteinhauzens kopš 1935.gada ir Latvijas spiegs un diversants.
Pamatojoties uz izklāstīto, P.A.Šteinhauzens ir jāarestē. Šteinhauzena arests ir saskaņots ar iekšlietu tautas komisāru [N.] Ježovu.

SBF Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais Černovs
“Piekrītu”: Sevišķās daļas 2.nodaļas
priekšnieks valsts drošības seržants Babičs

1937.gada 21.decembrī

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-4705.|., 1.sēj., 2.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Voldemārs Birnis – Baltijas flotes Sevišķās daļas priekšnieks no 1937.gada janvāra līdz decembrim, no 1933.līdz 1936.gadam – Melnās jūras flotes Sevišķā daļā, 1938.gadā – IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldē. Par piederību “Latvijas kontrrevolucionārajai, buržuāziski nacionālistiskai organizācijai Melnās jūras flotē” arestēts 1938.gada 26.decembrī. Ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1940.gada 23.decembra lēmumu par “piedalīšanos pretpadomju nacionālistiskā organizācijā” notiesāts ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 8 gadiem.
Lietai pievienotajā izziņā norādīts, ka P.Šteinhauzens nošauts 1938.gada 18.janvārī]


Izvilkums no PSRS ģenerālprokurora vietnieka
J.Varskoja protesta P.Šteinhauzena lietā

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai

Slepeni, Īpašā kontrole

Protests (uzraudzības kārtībā) P.A.Šteinhauzena lietā

Ar PSRS IeTK un PSRS prokurora 1938.gada 11.janvāra lēmumu tika nošauts Pāvels Aleksandra dēls Šteinhauzens (..)
(..) Izdarītajā pārbaudē ir noskaidrots, ka Šteinhauzens bija notiesāts nepamatoti.
Bez Šteinhauzena un Janoviča liecībām, kuras netika pārbaudītas tiesas sēdē, lietā nav nekādu pierādījumu par Šteinhauzena vainu spiegošanā. (..)
“Pārbaude ir arī noskaidrojusi, ka IeTK Baltijas flotes Sevišķā daļa 1937.-1938. gadā izdarīja nevainīgu militārpersonu arestus, kuras pratināšanas laikā tika piekautas, un tā rezultātā izmeklēšanas lietas tika falsificētas. Par šiem noziegumiem tika notiesāti Sevišķās daļas priekšnieki Birnis un Homjakovs, kā arī vairāki citi operatīvie darbinieki, to skaitā arī Babičs, kas veica izmeklēšanu šajā lietā.” (..)

PSRS ģenerālprokurora vietnieks justīcijas pulkvedis J.Varskojs

[LVA, 1986.1., 2.apr., P-4705.l. 1.sēj., 85.’, 86.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
Varskoja vietā šo dokumentu parakstījuši cita persona. Paraksts nesalasāms]


Kārļa Šlitenberga “lieta”
Baltijas flotes Sevišķās daļas darbinieku Černova un Babiča
safabricētais Kārļa Šlitenberga apsūdzības slēdziens

“Apstiprinu”
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka
vietnieks valsts drošības vecākais majors Šapiro
1938.gada martā

Apsūdzības slēdziens

Izmeklēšanas lietā Nr. 47210 – 38.g. par Kārļa Jāņa dēla Šlitenberga apsūdzību pēc KPFSR KK 58.-1b., 58. -9, 10. un 11.panta.
Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķajai daļai kļuva zināms, ka bijušais BF zemūdeņu mācību vienības bijušais pasniedzējs Kārlis Jāņa dēls Šlitenbergs ir viens no Latvijas nacionālistiskās spiegu diversantu organizācijas dalībniekiem un vairāku gadu laikā veic kontrrevolucionāru darbību, kura ir vērsta uz padomju varas gāšanu.
Pamatojoties uz izklāstīto, K.J.Šlitenbergs 1938.gada 24.janvārī tika arestēts.
Lietas izmeklēšanā ir noskaidrots: 1934.gadā Kronštatē Šlitenbergu Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja viens no šās organizācijas centra dalībniekiem bijušais Zemūdeņu mācību vienības kara komisārs Onufrijs Ivana dēls Spalviņš (arestēts, atzinās). (..).
Spalviņa uzdevumā no 1934. līdz 1937.gadam Šlitenbergs veica kaitniecības un diversiju darbu, izvirzot mērķi novest floti līdz kaujas nespējas stāvoklim un sagatavot to, lai kara laikā nodotu pretiniekam. (..)
Šlitenbergs sistemātiski veica kaitniecību kaujas sagatavošanā, saistoties ar šās pašas organizācijas dalībnieku bijušo SBF zemūdeņu 1.brigādes štāba priekšnieku Šteinhauzenu (1937.gadā notiesāts pēc 1.kategorijas) (nošauts – J.R.) (..).
1935.gadā Latvijas nacionālistiskās organizācijas uzdevumā Šlitenbergs uz zemūdenes “Batrak” sarīkoja diversijas aktu, uzspridzinot zemūdenes akumulatoru baterijas.
Kopš 1934.gada Latvijas rezidenta Spalviņa uzdevumā Šlitenbergs nodeva viņam šādas spiegošanas ziņas:
1) SBF zemūdeņu skaits un klases,
2) autonomā kuģošana,
3) jaunie uzlabojumi uz zemūdenēm,
4) zemūdeņu aizsprostu daudzums,
5) zemūdeņu mācību vienības kaujas sagatavošanas plāns (Ļeņingradā),
6) zemūdeņu brigādes personālsastāva skaits.

Apsūdzētais Šlitenbergs sevi par vainīgu atzina pilnīgi, kā arī tika atmaskots ar Spalviņa liecībām.
Balstoties uz izklāstīto, tiek apsūdzēts:
Kārlis Jāņa dēls Šlitenbergs, dzimis 1895.gadā Latvijā, latvietis, PSRS pilsonis, izslēgts no VK(b)P un 1937.gadā demobilizēts no SZSA sakarā ar politiski morālu neatbilstību, bijušais zemūdeņu mācību vienības pasniedzējs – 3.ranga kapteinis.
(..) ieteiktu: Šo izmeklēšanas lietu Nr.47210-38.g. par Kārļa Jāņa dēla Šlitenberga apsūdzību saskaņā ar iekšlietu tautas komisāra valsts drošības ģenerālkomisāra biedra Ježova pavēli Nr. 00485 nosūtīt PSRS Iekšlietu tautas komisariātam, lai to izskatītu pēc 1.kategorijas. (..)

SBF Sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā palīgs
valsts drošības seržants Černovs
SBF Sevišķās daļas 2.nodaļas priekšnieks valsts drošības seržants Babičs

“Piekrītu”

SBF IeTK Galvenās valsts drošības pārvaldes
sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Homjakovs

[LVA, 1986.f., 2.apr., P—5008.1., 35., 36.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
l.kategorija nozīmēja augstāko soda mēru – nošaušanu.]


Kārļa Šlitenberga nošaušanas akts

Pilnīgi slepeni
1938.gada 26.aprīlī

1938.gada 26.aprīlī. Es, IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes komandants valsts drošības vecākais leitnants A.R.Poļikarpovs, pamatojoties uz IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieka valsts drošības vecākā majora biedra Garina 1938.gada 25.aprīļa priekšrakstu ar Nr. _ izpildīju spriedumu attiecībā uz Kārli Jāņa dēlu Šlitenbergu.
Augstāk minētais notiesātais ir nošauts.

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes komandants
valsts drošības vecākais leitnants Poļikarpovs

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-5008.1., 40.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no PSRS ģenerålprokurora vietnieka justīcijas
pulkveža J.Barskova protesta K. Šlitenberga lietā

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijai

Slepeni

Protests (uzraudzības kārtībā) K.J.Šlitenberga lietā

(..) Veiktajā pārbaudē ir noskaidrots, ka Šlitenbergs ir notiesāts nepamatoti.
No pārbaudes materiāliem ir redzams, ka Baltijas flotes IeTK Sevišķā daļa 1937.-1938. gadā izdarīja masveida militārpersonu nelikumīgus arestus, kuri tika pakļauti piekaušanai, un tādā veidā tika falsificētas viņu apsūdzības pretpadomju darbībā. Arestēto piekaušanā piedalījās Sevišķās daļas darbinieki Ļjašenko un Černovs, kuri veica Šlitenberga pratināšanu.
IeTK darbinieki, kuri pratināja Spalviņu, piekāva arī viņu (..).
Vadoties no Likuma par PSRS tiesu iekārtas (..) 16.panta, lūdzu IeTK un PSRS prokurora 1938.gada 14.aprīļa lēmumu attiecībā uz Kārli Jāņa dēlu Šlitenbergu atcelt un viņa lietu pārtraukt (..).

PSRS ģenerālprokurora palīgs justīcijas pulkvedis J.Barskovs
(parakstījusi cita persona – J.R.)

[LVA., 1986. f., 2.apr., P—5008.1., 39., 40.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no PSRS Galvenās kara prokuratūras pārskata
izziņas par Baltijas flotes un Ļeņingradas kara apgabala .
Sevišķo daļu darbinieku nelikumīgo izmeklēšanas praksi

Slepeni

Pārskata izziņa arhīva izmeklēšanas lietā Nr.P-208453
par Homjakova un citu apsūdzību

Lietā tiek apsūdzēti:

  1. Mihails Mitrofanova dēls Homjakovs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1938.gada 20/IX,
  2. Ivans Filipa dēls Jakuņins (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks, arestēts 1939. gada 20. janvārī,
  3. Aleksandrs Georgija dēls Baličs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas priekšnieka palīgs, arestēts 1938.gada 5/I,
  4. Vladimirs Dmitrija dēls Silovs (..) SBF IeTK Seviškās daļas kontroles caurlaižu punkta priekšnieks, arestēts 1939.gada 5.janvārī (..),
  5. Mihails Jakova dēls Rezņiks (..) SBF IeTK Sevišķās daļas 4.nodaļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 5.janvārī,
  6. Vladimirs Pētera dēls Soloduhins (..) SBF IeĪK Seviškās daļas 5.nodaļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 5/I,
  7. Nikolajs Anisima dēls Timofejevs (..) SBF IeTK Seviškās daļas Operatīvais pilnvarotais, arestēts 1938.gada 27/Xll,
  8. Vladimirs Mihaila dēls Gorohovs (..) 1.zemūdeņu brigādes IeTK Seviškās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,
  9. Sergejs Alekseja dēls Boltenko (..) līnijkuģu brigādes IeTK Seviškās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,
  10. Anatolijs Jefima dēls Gadenovs (..) torpēdu kuteru brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 2/II,
  11. Aleksejs Maksima dēls Fursiks (..) 3. – 4.zemūdeņu brigādes IeTK Sevišķās daļas priekšnieks, arestēts 1939.gada 21/II,
  12. Aleksejs Vasilija dēls Kondraševs (..) SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais, arestēts 1939.gada 21/II,
  13. Nikolajs Ivana dēls Smirnovs (..) Operatīvais pilnvarotais, arestēts 1939.gada 6/I.
    Lietu izskatīja Ļeņingradas kara apgabala IeTK karaspēka Kara tribunāls.
    Ar Kara tribunāla spriedumu notiesāti:
  14. Homjakovs – ar augstāko soda mēru. (..),
  15. Jakuņins, 3. Bahičs, 4. Silovs – ar 10 gadiem labošanas darbu nometnē,
  16. Rezņiks, 6. Soloduhins, 7. Timofejevs – ar 6 gadiem labošanas darbu nometnē,
  17. Gasbuzovs – ar 4 gadiem labošanas darbu nometnē,
  18. Boltenko, 10. Fursiks – ar 3 gadiem labošanas darbu nometnē,
  19. Kondraševs, 12. Gadenovs, 13. Smirnovs ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem nosacīti, jo viņu darbība ne ar ko neatšķīrās no citu Seviškās daļas darbinieku darbības, kuri izmeklēšanas darbā piekopa tādu pašu praksi, bet kuri nav saukti pie kriminālatbildības.
    Gorohovu tiesa attaisnoja (..).
    No lietas izdalīti atsevišķā ražošanā materiāli par šādu SBF un Ļeņingradas kara apgabala sevišķo daļu darbinieku nelikumīgo izmeklēšanas praksi: Jefimova, Bičkova, Drozdova, Konovalova, Karpova, Gorbačova, Samohvalova, Kraiņina un Dronova (..). Tāpat izdalīti materiāli, lai jautājumu izlemtu disciplinārā kārtībā par šādām personām, kuras ir vainīgas krimināllietu falsifikācijā un arestēto piekaušanā: Kuzminihu, Ļjašenko, Garbuzovu, Černovu, Volkovu, Jeršovu, Seļezņevu, Pančenko un Karobkinu (..).
    Ar iepriekšējo un tiesas izmeklēšanu ir aptverts apsūdzēto noziedzīgās darbības periods no 1938.gada janvāra, momenta, kad darbā SBF Sevišķajā daļā ieradās Homjakovs.
    Izmeklēšana un tiesa ir noskaidrojusi, ka SBF IeTK Sevišķā daļa ir izdarījusi masveida nepamatotus militārpersonu un pilsoņu arestus. Izmeklētāji, kuriem nebija datu apsūdzībai, falsificēja pratināšanas protokolus un, piekaujot arestētos, ieguva viņu parakstus protokolos. Vairākos gadījumos piekaušana pārvērtās nežēlīgā arestēto spīdzināšanā, kura beidzās ar viņu nāvi vai pašnāvību (Domanskis, Prokšins, Ļjamtinens, Ļjadvigs, brigādes politdaļas priekšnieks Viktors Andreja dēls Sumarokovs). Arestēto piekaušana un spīdzināšana notika masveidā.
    Kā redzams no apsūdzēto un liecinieku liecībām, tādu praksi SBF Sevišķā daļa izmantoja arī 1937.gadā, kad Sevišķās daļas priekšnieks līdz Homjakova iecelšanai bija Birnis. (..)
    Tiesā Homjakovs, Jakuņins, Babičs, Gorohovs, Boltenko, Gadenovs, Fursiks un Kondrašovs sevi par vainīgiem neatzina. Pārējie sevi par vainīgiem atzina.
    Taču tiesas sēdē neviens no apsūdzētajiem, izņemot Gorohovu, nenoliedza masveida nelikumīgas arestus, pratināšanas protokolu falsifikācijas un arestēto piekaušanas un spīdzināšanas faktus.
    No tiem, kuri sevi neatzina par vainīgiem, Jakuņins, Babičs, Fursiks un Kondrašovs tiesā liecināja, ka viņi paši personīgi arestētos ir piekāvuši.
    Lietā ir IeTK Valsts drošības Sevišķās daļas 10.nodaļas priekšnieka vietnieka Krivošejeva un tās pašas nodaļas darbinieku Zakusilo un Kudrjavceva ziņojums par SBF Sevišķās daļas pārbaudi 1939.gada janvārī.
    Dienesta ziņojumā atzīmēts, ka krimināllietu viltošanā piedalījušies gandrīz visi izmeklētāji, kuri nodarbojušies ar izmeklēšanu. (..)
    1939.gada 21.janvārī notika SBF IeTK Sevišķās daļas operatīvā sanāksme, kurā uzstājās 23. Sevišķās daļas darbinieki. Visi runātāji apstiprināja masveida nelikumīgu arestu, arestēto piekaušanas un spīdzināšanas faktus, faktus par pratināšanas protokolu falsifikāciju. (..)
    Vairākos gadījumos arestētos pat nenopratināja. Pratināšanas un konfrontācijas protokoli tika sastādīti bez viņu klātbūtnes, bet operatīvo pilnvaroto palīgi dokumentus nesa uz cietumu, lai arestētie tur tos parakstītu.
    Operatīvā pilnvarotā palīgs Volkovs paziņoja, ka, izpildot pavēli par arestēto piekaušanu, viņš vienu esot nogalinājis (ar zīmuli pierakstīts, ka arestētais Maļiņins esot pakāries kamerā) (..).
    Apsūdzēto un liecinieku liecībās, kā arī dažādos dokumentos tiek nosaukti daudzu personu uzvārdi, kuras apstiprina piekaušanu un par kurām apsūdzība tika falsificēta. Taču minētie fakti galvenokārt attiecas uz tām personām, kuras no ieslodzījuma ir atbrīvotas, pret kurām lieta ir pārtraukta. (..)
    Kā liecinieks nopratinātais SBF Sevišķās daļas darbinieks Viktors Borisa dēls Bikovs liecināja, ka viņš falsificējis Troicka un Kopilova lietu par apsūdzību trockismā un par piederību Latvijas nacionālistiskai organizācijai. Sakarā ar šo lietu viņam nācies izsaukt uz nopratināšanu arestēto Spalviņu, kurš paziņojis, ka viņa 1938.gada 10.februāra liecības un liecības par piederību militāri fašistiskajai sazvērestībai ir melīgas. Tās sastādījis izmeklētājs, un viņš tās parakstījis fiziskas iedarbības rezultātā.
    Apsūdzētais Fursiks tiesā liecināja, ka Sevišķajā daļā bijusi lieta par Kateljanova apsūdzību spiegošanā Latvijas labā. Sākumā Kateljanovs atzinies, bet pēc tam no liecībām atteicies.
    Fursiks paziņojis Babičam, bet Babičs – Birnim. Tika saņemta sankcija. Fursiks divas reizes Kateljanovu piekāvis, tad viņš savas liecības apstiprinājis un ticis nošauts (..).
    Tiesā kā liecinieks tika nopratināts (..) kreisera “Aurora” komandieris V.J.Emme, kas tika arestēts 1938.gada 5.februārī. Viņš liecināja, ka viņu piekāvuši Garbuzovs, Černovs un Babičs un piespieduši dot liecības par sakariem ar spiedzi Loveiko un 20 nevainīgu cilvēku kontrrevolucionāro darbību. (..)
    Izziņa sastādītā sakarā ar vairāku to lietu pārbaudi, kuru izmeklēšanu veikuši SBF IeTK Sevišķās daļas darbinieki.

1955.gada 20.maijā

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors
administratīvā dienesta majors Bespalovs

[LVA, 1986. f., 2.apr., P 4705.1. 2.sēj., 11., 12., 13., 14., 15., 16.1p. Kopija. Tulkojums no krievu valodas]


Ļeņingradas kara apgabala PSRS IeTK kara tribunāls 1939.gada jūnijā un jūlijā izskatīja lietu Nr.16 par Sarkankarogotās Baltijas flotes Sevišķās daļas 14 darbinieku apsūdzību. Da|as priekšniekam valsts drošības kapteinim M.Homjakovam nācās atzīt, ka viņš devis norādījumus arestēt no flotes atvaļinātās nekrievu tautības personas – “tautas ienaidniekus”, nežēlīgi spīdzināt arestētos un falsificēt izmeklēšanas lietas, kā arī to, ka viņš pats piedalījies šajos noziegumos. Viņam tika piespriests augstākais soda mērs, 12 šās daļas darbiniekiem tika piespriests ieslodzījums, bet vienu tribunāls attaisnoja.
Tas tomēr nenozīmēja, ka šo IeTK darboņu – nagu maucēiu – safabricētās un falsificētās arestēto lietas tolaik būtu pārskatītas un dzīvi palikušie no nepelnītā soda un ieslodzījuma būtu atbrīvoti.


Turpinājums. Sākums – “LV” Nr. 1 65., 13.11.2002.

  1. Leņingradas “Latviešu nacionālais centrs”
    Jūlija Groda “lieta”
  2. gada 2.septembrī laikraksts “Tēvija” publicēja plašu rakstu “Sarkanie mori. Padomju latviešu Bērtuļu gads” ar dokumenta fragmenta fotokopiju. Tajā norādīts, ka atbildīgo IeTK darbinieku vajadzībām IeTK Leņingradas apgabala pārvaldes 3.nodaļas priekšnieks valsts drošības majors Pereļmutrs bija sagatavojis pilnīgi slepenu cirkulāru, kurš saucās “Orientieris latviešu nacionālistiskā centra lietā”. Tajā sniegtas ziņas par to, kad un kā šis “centrs” izveidots, kas bijuši tā vadītāji un dalībnieki. Minēto dokumentu vācieši bija ieguvuši, kad viņu rokās bija nonācis kāds Smoļenskas arhīvs. Par šā “centra” iznīcināšanu vēsturniece Aina Hofrāte 1990.gada 15.septembrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu “Mērķtiecīgs genocīds”.
    Kā viens no latviešu “sazvērnieku” vadītājiem minēts arī Jūlijs Grodis.
    Ieskats viņa krimināllietā uzskatāmi atklāj gan to, kā IeTK darbinieki safabricēja lietas par t.s. latviešu kontrrevolucionārās organizācijas un tās dažādu “centru” pastāvēšanu, gan arī par tās dalībnieku izdarītajiem un iecerētajiem “noziegumiem”. Arī šajā apsūdzības lietā IeTK izmeklētāju galvenā izmeklēšanas metode bija arestēto piekaušana un spīdzināšana, bet tās rezultāts daudzu cilvēku nošaušana vai ieslodzīšana gulaga nāves nometnēs.

PSRS lekšlietu tautas komisariāta Lenin radas apgabala
parvaldes darbinieku Šapiro, Nikonoviča un Avdejeva
safabricētais J.Groda pratināšanas protokols

1937.gada 29.novembrī

Apsūdzētā Jūlija Josifa dēla Groda pratināšanas protokols

J.J. Grodis dzimis 1899.gadā Kaltenruņā, latvietis, PSRS pilsonis. Latvijā ir radinieki. Bija VK(b)P biedrs no 1919.gada. Bijušais Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks, bijušais SZSA pulkvedis.
Jautājums: – Šodien jūs iesniedzāt iesniegumu ar paziņojumu par jūsu piederību Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas vadošajam centram. Kad un kas jūs iesaistīja šajā pretvalstiskajā organizācijā?
Atbilde: Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas vadošajā centrā mani 1933.gada sākumā Maskavā iesaistīja bijušais SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Jānis Kārļa dēls Bērziņš.
Jautājums: – Kādos apstākļos Bērziņš jūs savervēja?
Atbilde: Ar Bērziņu es iepazinos 1931.gadā, kad mani iecēla par ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieku. Bērziņš tad bija SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks. Periodiski ierodoties Maskavā, es dienesta darīšanās satikos ar Bērziņu, mēs ar viņu ātri satuvinājāmies. Kā jau es mūsu iepazīšanās sākumā pamanīju, manu tuvināšanos viņam veicināja viņa spilgti redzamais nacionālistiskais noskaņojums.
Uzzinājis, ka es esmu latvietis, kurš agrāk dzīvojis Latvijā, Bērziņš savukārt man pastāstīja, ka viņš agrāk atradies Latvijā un aktīvi piedalījies Latvijas sociāldemokrātiskajās organizācijās, pieslejoties to labējam novirzienam. (..) Bērziņš vienmēr sajūsmināti runāja par nacionālistiskās kustības attīstību Latvijā. Viņš atzina (tas bija 1933.gadā), ka Ulmanim, kas vadīja nacionālistisko kustību Latvijā, ar Vācijas palīdzību neizbēgami ir jānonāk pie varas. Viņš uzskatīja, ka Ulmaņa politika patiešām var nodrošināt Latvijas nacionālo attīstību un tās tiesības uz patstāvīgu valsti.
Reizē ar to Bērziņš sarunās ar mani (tās notika viņa darba kabinetā vai dzīvoklī) bieži runāja par latviešu stāvokli Padomju Savienības teritorijā. Viņš izrādīja īpašu neapmierinātību ar to, ka latviešiem, kuri aktīvi piedalījās Pilsoņu karā, padomju valdība ir atņēmusi visas privilēģijas.
Tā spriežot, viņš izdarīja skaidri izteiktu kontrrevolucionāru secinājumu par to, ka latviešiem, kuri atrodas Padomju Savienībā, ir jāsniedz vispusīga palīdzība, kā viņš teica, “savas dzimtenes” Latvijas nacionāli politiskajā nostiprināšanā. Kad es paziņoju par savu piekrišanu viņa secinājumiem, bet vienlaikus izteicu šaubas par iespēju atrodoties Padomju Savienībā sniegt Latvijai reālu atbalstu, Bērziņš teica, ka man neesot taisnība, ka tie latvieši, kuri atrodas Padomju Savienībā, var Latvijai sniegt lielu palīdzību, ja viņi darbosies organizēti. (..) Bērziņš man pastāstīja, ka Padomju Savienībā pastāv spēcīga nacionāla latviešu organizācija, kura apvieno nacionālistiski noskaņotus latviešus, kā Sarkanās armijas komandierus, tā arī tos, kuri atrodas padomju iestādēs.
Viņš norādīja, ka organizāciju vada “vadības centrs”, kurš atrodas Maskavā un sastāv no SZSA augstākā komandējošā sastāva. Šī latviešu kontrrevolucionārā nacionālistiskā organizācija, kā man pastāstīja Bērziņš, savu darbību saskaņo ar trockistu un labējo centriem, par mērķi izvirza Padomju Savienības varenības novājināšanu, lai priekšā stāvošajā karā nodrošinātu Vācijas armijas uzvaru, kā rezultātā Latvija saņems savu robežu paplašināšanu uz padomju teritorijas rēķina un nostiprinās savu nacionālo varenību.
Bērziņš man piedāvāja kopā ar viņu aktīvi piedalīties šās organizācijas darbā. Tolaik, neticot šās organizācijas darbības galīgiem panākumiem, es šaubījos, taču Bērziņš ar pierunāšanu un draudiem piespieda mani piekrist aktīvai līdzdalībai organizācijā.
Jautājums: – Kas jums ir zināms par organizācijas struktūru un tās vadošo sastāvu?
Atbilde: – No sarunām ar Bērziņu, bet vēlāk no sarunām ar citiem organizācijas dalībniekiem man bija zināms, ka organizāciju vada “latviešu nacionālais centrs”, kurš atrodas Maskavā.
Centra sastāvā ir:

  1. Jānis Jāņa dēls Rudzutaks – bijušais Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks,
  2. Daņiļevskis (pareizi Jūlijs Daniševskis – J.R.) – Mežu eksporta tresta pārvaldnieks,
  3. [V]. Krastiņš – bijušais divīzijas komisārs un Kominternes Latvijas sekcijas sekretārs, viņu IeTK orgāni arestēja 1932.g.,
  4. [V.] Knoriņš – profesors,
  5. Krūmiņš – bijušais Kominternes Latvijas sekcijas sekretārs,
  6. [J.] Vācietis – kādas kara akadēmijas bijušais profesors Maskavā,
  7. Roberts Pētera dēls Eidemanis – bijušais Osoviahima (Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība – J.R.) priekšsēdētājs,
  8. Jēkabs Ivana dēls Alksnis – SZSA Gaisa karaspēku priekšnieks,
  9. Kirils Andreja dēls Stucka – SZSA Bruņutanku komandsastāva kvalifikācijas kursu priekšnieks,
  10. [A.] Miezis – militārais darbinieks,
  11. Gitis,
  12. Kārkliņš – PSRS Valsts bankas valdes priekšnieka vietnieks.
    Līdzās “vadošajam centram” pastāvēja militārā grupa, kurā ietilpa:
  13. Jēkabs Ivana dēls Alksnis,
  14. Kirils Andreja dēls Stucka,
  15. Vācietis – bijušais Kara akadēmijas pasniedzējs,
  16. Gitis,
  17. Roberts Pētera dēls Eidemanis,
  18. Bērziņš – SZSA Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks,
  19. Romāns Voiceha dēls Longva,
  20. Pēteris Matveja dēls Ošlejs – SZSA Apgādes pārvaldes priekšnieks,
  21. Ernests Friča dēls Apoga – SZSA Sakaru pārvaldes priekšnieks.
    Latviešu nacionālistisko kadru sakoncentrēšanās vietās “latviešu nacionālais centrs” izveidoja vietējās nacionālās grupas, kuras vadīja vietējo organizāciju praktisko kontrrevolucionāro darbību. Man ir zināms tāda rakstura organizācijas vietējais centrs Ļeņingradā, kurā ietilpst:
  22. Gailis – bijušais Kominternes (Komunistiskā internacionāle – J.R.) pilnvarotais,
  23. Jānis Franča dēls Vītols – Latvijas (tā tekstā – J.R.) strēlnieku sekcijas priekšsēdētāja vietnieks, bijušais izdevniecības “Prometejs” direktors,
  24. Eizenšmidts – Latvijas (tā tekstā – JR) Pedagoģiskās skolas direktors,
  25. Bouze (Bauze – J.R.) Roberts Pētera dēls bijušais Ļeņingradas laikraksta “Krasnaja gazeta” redaktors,
  26. Jānis Jura dēls Eiduks – Latvijas (tā tekstā – J.R.) rakstnieks,
  27. Jansons – bijušais Pretgaisa aizsardzības štāba priekšnieks,
  28. Daukmans (Laukmanis – J.R.) bijušais Latvijas (tā tekstā – J.R.) izglītības nama vadītājs,
  29. Luters – bijušais Kominternes Latvijas sekcijas vadītājs,
  30. Pētersons Kārlis Jāņa dēls – ĻKA kara tribunāla kolēģijas loceklis,
  31. Ozoliņš – bijušais Ļeņingradas apgabala tiesas priekšsēdētājs,
  32. Nolcītis – bijušais Ļeņingradas pilsētas Sverdlovskas rajona VK(b)P rajona komitejas sekretārs.
    Šo centra kara grupu sastādīja: korpusa komandieris Stucka, brigādes komandieris Kalvāns, es Grodis, latviešu strēlnieku sekcijas priekšsēdētājs Andrejs Ivana dēls Mežaks un viņa vietnieks Jānis Franča dēls Vītols. Jautājums: – Norādiet organizācijas konkrētos uzdevumus un tās praktisko darbību.
    Atbilde: Lai saglabātu Latvijas nacionālo patstāvību, paplašinātu tās teritoriju un nostiprinātu tās valstisko varenību, mēs uzskatījām par nepieciešamu organizēt Sarkanās armijas sakāvi gaidāmajā karā, lai novērstu iespēju tai ieņemt Latvijas teritoriju un organizēt tur padomju varu. Tādējādi organizācijas galvenais uzdevums bija – Sarkanās armijas sakāves sagatavošana gaidāmajā karā. Tāpēc organizācija veica darbu šādos virzienos:
    Sacelšanās grupu izveidošana Padomju Savienības pierobežas rajonos ar rietumu valstīm.
    Ar šādu grupu izveidošanas praktisko darbu Ļeņingradas apgabalā bija aizņemti: Stucka, Mežaks, Vītols un Pētersons K.J.
    No Stuckas vārdiem man ir zināms, ka Mežaks, viņš – Stucka, Vītols un Pētersons izveidoja Ļeņingradā no latviešu strēlniekiem militārā ziņā labi sagatavotu vienību, kuras kadriem bija jāvada sacelšanās organizācijas apgabalā, bet visuzticamākie un vislabāk sagatavotie kadri bija
    paredzēti izmantošanai teroristiskajā darbā pret padomju valdību.
  33. Diversiju mērķiem Sarkanās armijas aizmugurē organizācija domāja izmantot t.s. aktīvās grupas, kuras es savā darbā izlūkošanas daļā organizēju pierobežas joslā. (..)
  34. Padomju izlūkdienesta darbības dezorganizācija Baltijas valstīs, apzināti atšifrējot izlūkus un dezinformējot Sarkanās armijas vadību, paziņojot nepatiesas ziņas par Baltijas valstu bruņojumu. Bez tam Latvijas izlūkdienestam ar aģentūras palīdzību nodeva spiegošanas ziņas par Sarkano armiju…
    Šo darbu Bērziņa uzdevumā Ļeņingradas centrā veicu es – Jūlijs Grodis, būdams ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks. (..)
    Jautājums: Turpiniet liecības par organizācijas praktisko darbību.
    Atbilde: Pēc Bērziņa vārdiem, ar kuru es tikos līdz pēdējam laikam (protokolā ar roku ierakstīts “un kuru es periodiski informēju par savu kā organizācijas dalībnieka darbību” – J.R. ), man bija zināms, ka organizācija Sarkanajā armijā veica šādu kontrrevolucionāru kaitniecības darbu:
    AVIĀCIJĀ:
    Alkšņa vadībā tika izveidots daudz aviācijas apakšvienību, pateicoties tām, viņam izdevās sadrumstalot materiālo daļu un lidotāju tehnisko sastāvu un līdz ar to padarīt veselu rindu svarīgāko aviācijas vienību par kaujas nespējīgām.
    KARA SAKAROS
    Organizācijas dalībnieka Ernesta Franča dēla Apogas vadībā tika dezorganizēta dzelzceļa transporta mobilizācijas sagatavošana kara gadījumā, lai nepieļautu karaspēka operatīvu sakoncentrēšanu.
    SZS APGĀDĒ
    Organizācijas dalībnieka Ošlejas vadībā tika sagatavota SZSA apgādes pārtraukšana (..).
    Jautājums: – Vai jūs savu darbu saskaņojāt ar citām kontrrevolucionārajām organizācijām?
    Atbilde: (..) 1935.gadā Stucka mani informēja, ka viņam esot sakari ar latviešu labējām aprindām Ļeņingradā, piemēram, ar bijušo Ļeņingradas apgabala izpildu komitejas priekšsēdētāju Strupi, bijušo VK(b) Karēlijas apgabala komitejas sekretāru Irkli un Volcīti, ar kuriem viņš saskaņo mūsu organizācijas darbību.
    No Stuckas vārdiem man ir arī zināms, ka Karēlijā Irkļa vadībā tiek organizēti somu nacionālistiskās sacelšanās organizācijas kadri (..).
    Kas attiecas uz sakariem ar militāri fašistisko sazvērestību, man no Bērziņa vārdiem ir zināms, ka Alksnis, Apoga, Bērziņš, Ošlejs un Eidemanis vienlaikus ir arī militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieki, kurā viņus iesaistīja Tuhačevskis (M.Tuhačevskis – PSRS aizsardzības tautas
    komisāra vietnieks, Padomju Savienības maršals, arestēts 1937.gada jūnijā, nošauts – J.R.). (..)
    Jautājums: – Kurus no organizācijas dalībniekiem savās liecībās jūs vēl neesat nosaucis?
    Atbilde: – Es vēl neesmu nosaucis šādas personas, kuras man pēc Bērziņa un Stuckas vārdiem ir zināmas kā aktīvi latviešu kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas dalībnieki:
  35. Ābels – Baltijas jūras kuģniecības politdaļas priekšnieks,
  36. Štrauss – latviešu strēlnieku sekcijas izdevniecības sekretārs,
  37. Anuševičs – Ārlietu tautas komisariāta diplomātiskais kurjers. (..)

Pratināja:

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes
priekšnieka vietnieks valsts drošības vecākais majors Šapiro
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes
5.daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Ņikonovičs
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas 4. nodaļas
priekšnieks valsts drošības vecākais leitnants Avdejevs

[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.1., 1.sēj., 48., 49., 50., 51., 52., 53., 54., 55., 56., 57., 58.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no IeTK Galvenās drošības pārvaldes darbinieku
Nikolajeva, Jamņicka, Kazakevica un Jakovļeva
safabricētās J.K.Bērziņa liecības par J.Grodi

1955.gada 23.aprīlī

Pārskata izziņa

Jāņa Kārļa dēla Bērziņa, dzimuša 1886.gadā Latvijā, latvieša, bijušā SZSA (Strādnieku zemnieku Sarkanā armija – J.R.) Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka, 2.ranga armijas komisāra, bijušā VK(b)P no 1905.gada, lietā.
Iepriekšējā izmeklēšanā 1937.gada 28.novembrī pašrocīgi rakstītajā iesniegumā viņš liecināja, ka spiegošanas darbā ir bijis saistīts ar Grodi. (..)
Viņu savervējis vācu izlūkdienests, piemēram, Vācijas atašejs PSRS ģenerālis Kestrings (1930. gada beigās). 1937.gada 30.novembra pratināšanā (pratināšanas protokols rakstīts ar mašīnu, Bērziņš parakstījis) viņš liecināja: “Mani iesaistīja sadarbībā ar Latvijas izlūkdienestu Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Grodis.
Grodi es pazinu kā Kara akadēmijas speciālās daļas klausītāju. Mēs ar viņu satuvinājāmies un sagājāmies kā latvieši – nacionālisti, kuri nolēmuši cīnīties pret padomju varu, orientējušies uz Vāciju. Grodis vienā no sarunām apmēram 1930.gada vidū tā tieši man arī teica, ka (..) viņa dzimtene – tā ir Latvija un Latvijas interesēs viņš ir gatavs uz visu, pat uz to, kas negatīvi skaitās noziegums – uz Dzimtenes nodevību. (..) Viņš teica, ka esot saistīts ar Latvijas izlūkdienesta priekšnieku Hartmani. (..) Es devu piekrišanu sadarboties ar Latvijas izlūkdienestu.
(..) “Latvijas izlūkdienests,” paziņoja Grodis, “sadarbojas ar Angliju.”
Latvijas interesēs Hartmanis un Grodis lūdza mani dot piekrišanu sadarboties ar Anglijas izlūkdienestu (..). Es arī tam piekritu.
Ar Latvijas un Anglijas izlūkdienestiem es sakarus uzturēju ar Groda palīdzību (..). ‘
Uz jautājumu, kurš no latviešu fašistiskās spiegu organizācijas viņam ir zināms, kā vienu no tās dalībniekiem Bērziņš nosauca Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku Grodi. (..)
1937.gada 25.decembra pratināšana apstiprināja, ka Grodis ietilpis Latvijas spiegu organizācijas sastāvā. (..)
Tajā pašā pratināšanā viņš liecināja:
“Lielu spiegošanas rakstura darbu izvērsa Grodis (..). Grodis, kuru es personīgi savervēju latviešu organizācijā, 1930.gadā nodibināja sakarus ar Latvijas izlūkdienestu (..) un ar Freimaņa palīdzību apgādāja Anglijas un Latvijas izlūkdienestus ar spiegošanas materiāliem.
Ar Anglijas izlūkdienestu viņš saistījās ar Latvijas izlūkdienesta palīdzību, bet pēc tam viņam bija tieša sakaru līnija caur Somiju.
Grodis bija saistīts ar Anglijas izlūkdienesta pārstāvi Vaismanu, pārējās viņa sakaru līnijas es nezinu. Ar Latvijas izlūkdienestu Latvijas izlūkdienesta pulkvedi Vidiņu viņam bija tieši sakari ar sava palīga Freimaņa palīdzību.
Viņš Anglijas un Latvijas izlūkdienestus apgādāja ar materiāliem, kuri parādīja Ļeņingradas kara apgabala, Ļeņingradas garnizona un Ļeņingradas pilsētas pretgaisa aizsardzības daļu kaujas sagatavotību.
(..) Grodis galvenokārt parādīja Baltijas flotes stāvokli (.. ).”
Tiesā Bērziņš sevi par vainīgu atzina, apstiprināja iepriekšējās izmeklēšanas liecības, bet par Grodi neko neliecināja.
PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija 1938.gada 29.jūlijā pēc KPFSR KK 58.-1b, 58.-8.-11.panta Bērziņu notiesāja ar augstāko soda mēru.
Spriedums izpildīts 1938.gada 29.jūlijā.

Izmeklēšanu veica: PSRS IeTK galvenās valsts drošības pārvaldes 5.daļas bijušais priekšnieks valsts drošības 3.ranga komisārs (Nikolajevs)
valsts drošības majors (Jamņickis) .
jaunākais leitnants (Kazakevičs)
operatīvais pilnvarotais (Jakovļevs)
Apsūdzības slēdzienu apstiprināja Rozovskis. 2.sējumā Bērziņš apstiprina savas liecības par to, ka Grodis ir organizācijas biedrs. (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurors
justīcijas apakšpulkvedis Ņesterovs

[LVA, 1986. F., 2.APR., p-4863.L., 3.SĒJ., 32., 33., 34.,35.1pp. Origināls. Tulkojums no krievu valodas]


Turpinājums. Sākums – “LV” Nr. 165., 13.11.2002., Nr. 166., 14.11.2002.

Izvilkums no PSRS Iekšlietu tautas komisariāta
Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas darbinieku
Goldšteina un Kordonska safabricētā Kirila Stuckas
pratināšanas protokola

1938.gada janvārī

Apsūdzētā Kirila Andreja dēla Stuckas pratināšanas protokols

K.A.Stucka, dz.1890.g. Latvijā, Vidzemes guberņā, Valkas apriņķa Stāmerienes pagasta Jaunzemu (?) mājās, cēlies no zemniekiem, latvietis, PSRS pilsonis, VK(b)P no 1918.g. Vecajā armijā virsnieks. Līdz arestam – Auto un bruņutanku kursu priekšnieks, SZSA korpusa komandieris.
Jautājums: – (..) Jūs liecināt, ka, no Eidemaņa vārdiem, kā Latvijas nacionālistiskā centra dalībnieki jums ir zināmi – Bērziņš un Alksnis.
Kas vēl bija Latvijas nacionālistiskā centra sastāvā?
Atbilde: – Sākot no 1932.gada, es kā viens no Latvijas nacionālistiskās organizācijas kontrrevolucionārā darba vadītājiem tiku iekļauts Latvijas nacionālistiskā centra sastāvā. Tas notika automātiski, jo mani, Stucku, Eidemanis un Alksnis iecēla par bijušo latviešu strēlnieku Centrālā biroja priekšsēdētāju. Organizācijas darba jautājumos es vairākkārt Eidemaņa, Alkšņa un īpaši Apogas dzīvokļos tikos ar tām personām, kuras organizācijas darbu vadīja citos virzienos un veidoja t.s. Latvijas nacionālistisko centru, kurā bija: Rudzutaks, Kārkliņš – Valsts bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks, Daniševskis, Krastiņš, Knoriņš un Krūmiņš.
Jautājums: – Jūs liecināt, ka Jūsu uzskaitītās personas ir Latvijas nacionālistiskā centra vadība, kas veica kaitniecisku darbu citos virzienos.
Pastāstiet par to sīkāk!
Atbilde: – (..) Man ir labi zināma Latvijas nacionālistiskā centra t.s. kara grupas dalībnieku kaitnieciskā darbība šādā sastāvā:

  1. Alksnis Jēkabs, lvana dēls,
  2. Eidemanis Roberts Pētera dēls,
  3. Bērziņš Jānis Kārļa dēls,
  4. Longva Romans Voiceha dēls,
  5. Ošlejs Pēteris Matīsa dēls,
  6. Apoga Ernests Friča dēls,
  7. Es – Stucka Kirils Andreja dēls,
  8. Vācietis,
  9. Gitis,
  10. Miezis.
    (..) Jautājums: – Ar kuriem Latvijas nacionālistiskā centra dalībniekiem jūs saistījāties pēc ierašanās Ļeņingradā?
    Atbilde: – No Ļeņingradas Latvijas nacionālistiskā centra dalībniekiem līdz manai atbraukšanai man bija zināms tikai Mežaks, kuru savervēja Alksnis un nodeva man, lai vadītu praktiski viņa darbu saistībā ar bijušajiem latviešu strēlniekiem.
    Pirms manas aizbraukšanas uz Ļeņingradu man bija ilgstoša saruna ar Alksni, Eidemani un Bērziņu, kuri mani informēja par Ļeņingradas organizācijas vadošo centru. No viņiem es uzzināju, ka Ļeņingradas vadošais centrs sastāv no šādām personām: 1. Mežaks, 2. Gailis, 3. Bauze, 4. Eizenšmits, 5. Eiduks, 6. Jansons, 7. Laukmanis, 8. Luters, 9. Grodis un 10.Kalvāns.
    Līdz manai atbraukšanai Ļeņingradas organizācijas kara grupā ietilpa: Mežaks, Grodis un Kalvāns.
    Pirms aizbraukšanas uz Ļeņingradu man Bērziņa dienesta kabinetā bija saruna. Viņš man paziņoja, ka Ļeņingradas kara apgabala karaspēka daļās visaktīvāko darbu veicot Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Grodis, kurš kara apgabala štābā un vairākās karaspēka daļās esot izveidojis Latvijas nacionālistiskās grupas, kuras jau veicot aktīvu darbu.
    Bērziņš mani arī informēja par to, ka Grodim esot Centra speciāls uzdevums – mūsu organizācijas sakaru uzturēšanai ar Latvijas nacionālistiskajiem darbiniekiem – Ulmani un Balodi (..).
    Jautājums: Kas ietilpa Ļeņingradas Latvijas nacionālistiskās organizācijas centrā?
    Atbilde: – Kā jau es liecināju, pēc iepazīšanās ar Ļeņingradas Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas darbu es pārliecinājos, ka organizācijas darba vadīšanai pēc Maskavas parauga ir nepieciešams izveidot centru. Tādu centru es izveidoju, un tajā ietilpa: 1.Es – Kirils Andreja dēls Stucka, 2. Jūlians Josifa dēls Grodis, 3. Andrejs Ivana dēls Mežaks, 4. Apse un 5. Vītols. Saskaņā ar Maskavas centra norādījumu organizācijas darba vadību uzņēmos es. (..)

Groda vadītajā štāba grupā ietilpa:

  1. Alfrēds Ivana dēls Zemītis, ĻKA štāba partijas organizācijas sekretārs (..),
  2. Aleksandrs Ivana dēls Rudzītis, ĻKA Politpārvaldes dalas priekšnieks (..),
  3. Kārlis Jāņa dēls Pētersons, ĻKA kara tribunāla kolēģijas loceklis. (..)
    1937.gada sākumā 19.strēlnieku korpusā Latvijas fašistiskās grupas sastāvā bija:
  4. Mārtiņš Jāņa dēls Apse, bijušais 19.strēlnieku korpusa komisārs (..)
  5. Jānis Jāņa dēls Krēmers, 72.strēlnieku divīzijas komisārs (..),
  6. Josifs lvana dēls Kalvāns, bijušais 72.strēlnieku divīzijas komandieris (..).

Pratināja:

IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības
pārvaldes 5.daļas priekšnieka vietnieks valsts drošības kapteinis Goldšteins
IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes
5.daļas 1.nodaļas priekšnieka palīgs valsts drošības seržants Kordonskis

[LVA, 1986. f., 1. apr., P – 48 63. 1., 2. sēj., 41., 50., 51., 52., 53., 56., 57., 58., 63. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
Groda lietā minētie: J.Rozenbergs nošauts 1938.gada 22.janvārī, J.Freibergs – 1938.gada 5.janvārī, S.Daukšta – 1938.gada 22.janvārī, I.Dambergs – 1938.gada 5.janvārī, A.Zemītis – 1938.gada 20.janvārī]


Izvilkums no pārskata izziņas par K.Stuckas izmeklēšanas lietu

1955.gada 4.oktobrī

Pārskata izziņa par Kirila Andreja dēla Stuckas (..)
arhīva izmeklēšanas lietu Nr. 640517

Izziņa sastādītā sakarā ar J.J. Groda lietas pārbaudi.

Stucka arestēts 1937. gada 3.decembrī kā latviešu kontrrevolucionārās militāri fašistiskās organizācijas dalībnieks Ļeņingradas kara apgabalā.
Lietā atrodas Stuckas pašrocīgs iesniegums. Šajā iesniegumā viņš sevi atzīst par kontrrevolucionārās latviešu nacionālistiskās organizācijas dalībnieku, kurā viņu iesaistījis [R] Eidemanis.
Par organizācijas dalībniekiem Stucka nosauc [J.] Alksni, [G.] Boķi, [P.Ošleju], [J.K.]Bērziņu, [J.] Vācieti’, Longvu, [E.] Apogu, [A.] Miezi.

  1. gada 8.janvāra pratināšanā [K.] Stucka liecināja: “Pirms manas aizbraukšanas uz Ļeņingradu man bija ilgstoša saruna ar Alksni, Eidemani un Bērziņu, kuri mani informēja par Ļeņingradas organizācijas vadošo sastāvu (..).”
    Uzmanību pievērš šāds apstāklis: 1938.gada 8.janvāra [K.] Stuckas pratināšanas protokols ir nodrukāts ar mašīnu, datums “8.janvāris” ir ierakstīts ar tinti, bet Stucka protokolu parakstījis 1938.gada 21.janvārī (šo datumu Stucka ir uzrakstījis protokola pirmajā lapā zemāk par parakstu).
    Tālāk lietā ir ar tinti rakstīts Stuckas 1938.gada 21.janvāra pratināšanas protokols, kurš tekstuāli sakrīt ar iepriekšējo 1938.gada 8.janvāra protokolu.
    Apsūdzības slēdzienā nav tā sastādīšanas datuma, un to neviens nav apstiprinājis. (..)
    Saskaņā ar lietā esošo izziņu PSRS IeTK un Prokuratūras 1938.gada lēmums attiecībā pret K.A. Stucku izpildīts 1938.gada 22.janvārī.
    Paša lēmuma lietā nav.
    Ļeņingradas kara apgabala kara prokurora palīgs majors Gončaruks

[LVA, 1986. f.. 2. apr., P 4863.1., 4. sēj., 6., 7.1 p. Origināls. Tulkojums no krievu valodas.
K. Stucka tika nošauts]


Izvilkums no J. Groda pratināšanas protokola

1938.gada 31.decembrī

Apsūdzētā Jūlija Josifa dēla Groda pratināšanas protokols

Pratināšanas sākums pulksten 12.00

(..) Jautājums: – Jums tiek nolasītas Jāņa Kārļa dēla Bērziņa liecības par to, ka viņš jūs savervēja Latvijas kontrrevolucionārajā nacionālistiskajā organizācijā. Kā jūs pārliecinājāties, pret jums ir daudz tiešu pierādījumu, kuri jūs atmasko kā Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas locekli. Izbeidziet dot juceklīgas un melīgas liecības, bet izstāstiet sīki par saviem noziegumiem, kuri izdarīti pret padomju varu!
Atbilde: – Es kategoriski noliedzu man nolasītās J.K. Bērziņa liecības, viņš nekādas kontrrevolucionārās sarunas neveda un nekādus kontrrevolucionārus priekšlikumus man nepiedāvāja un Latvijas kontrrevolucionārajā organizācijā mani nevervēja. (..) Es vēlreiz kategoriski noliedzu man izvirzītās apsūdzības, jo es nekad neesmu bijis Latvijas kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks.
Jautājums: – Kādu amatu Jānis Kārļa dēls Bērziņš ieņēma jūsu iecelšanas laikā par Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku?
Atbilde: – Tajā laikā Jānis Kārļa dēls Bērziņš ieņēma SZSA izlūkošanas pārvaldes priekšnieka amatu.
Jautājums: – Tātad jūs Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieka amatā iecēla J. K. Bērziņš?
Atbilde: – Jā, Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieka amatā 1931.gadā mani iecēla bijušais SZSA izlūkošanas daļas priekšnieks Jānis Kārļa dēls Bērziņš.
Jautājums: – Tātad Bērziņš jūs personīgi pazina pirms jūsu iecelšanas par Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieku?
Atbilde: – Jā, J.K. Bērziņš mani personīgi pazina no 1929.gada jūnija.

Pratināšana pabeigta pulksten 17 un 00 min. Pēc maniem vārdiem pierakstīts pareizi un es esmu izlasījis.

Grodis

Pratināja:

Ļeņingradas kara apgabala
IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aleksejevs

[LVA, 1986f., 2.apr., P-4863.l., 1. sēj., 100., 106., 107.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no J. Groda konfrontācijas protokola ar arestēto,
bijušo Ļeņingradas kara apgabala Politpārvaldes daļas
priekšnieku Aleksandru Rudzīti

1939.gada 14.janvārī

Konfrontācijas protokols starp Julianu Josifa dēlu Grodi
un Aleksandru lvana dēlu Rudzīti

Sākums: pulksten 11.00

(..) Jautājums: – Jums tiek sarīkota konfrontācija?
Pirms konfrontācijas Grodis sniedza šādu paziņojumu:

  1. Bija gadījums, kad mani, Grodi, izmeklēšana Šapiro, Ņikonoviča, Andrejeva personā piespieda, draudot izrēķināties ar manu mātes cerībās esošo sievu, konfrontācijā apstiprināt melīgās liecības, kuras bija safabricējusi izmeklēšana.
  2. 1938.gada 25.novembrī man tika sarīkota konfrontācija ar izkropļotām metodēm ar Jāni Jāņa dēlu Bērziņu. Konfrontācija, kuru es pārsūdzēju sevišķajam pilnvarotajam un Sevišķās daļas priekšniekam, ir atcelta (..).
  3. Sakarā ar to, ka šo konfrontāciju veic izmeklētājs Kordonskis, kurš 1938.gada sākumā nodarbojās ar to, lai piespiestu mani dot melīgas liecības pret Krēmeru (Jānis Krēmers – 72.strēlnieku divīzijas komisārs – J.R.), iesakot man parakstīt safabricētu protokolu pret Krēmeru, es noraidu izmeklētāju Kordonski, kurš veic šo konfrontāciju. Pamatojoties uz teikto, es lūdzu visas konfrontācijas noturēt prokuratūras klātbūtnē.
    Jautājums: – Šo konfrontāciju vada izmeklētājs Aleksejevs. Vai pret viņu jums ir kas sakāms?
    Atbilde: – Pret to, ka šo konfrontāciju vada izmeklētājs Aleksejevs, man nekas nav iebilstams, taču es pastāvu uz to, lai konfrontācijā piedalītos prokuratūras pārstāvis. (..) Konfrontācija pabeigta pulksten 18 un 30 min.
    Konfrontāciju noturēja:

ĻKA prokurora palīgs
1.ranga kara jurists Dmitrijevs
ĻKA IeTK Sevišķās daļas Operatīvais pilnvarotais Aleksejevs

[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.l., 1.sēj., 195., 196., 21l.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no Apsūdzības slēdziena J. Groda izmeklēšanas lietā

“Apstiprinu”
ĻKA IeTK Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks kapteinis Samohvalovs
1939.gada 10.IV
“Apstiprinu”
Galvenais kara prokurors armijas kara jurists Rozovskis
1939.gada 26.V

Apsūdzības slēdziens izmeklēšanas lietā Nr.32244 – 1937.g.
par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību pēc KPFSR KK 58.-l.b panta

Izmeklēšana atklātajā Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas PSRS lietā ir konstatējusi, ka viens no šās organizācijas kara grupas dalībniekiem ir bijušais Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieks Jūlijs Josifa dēls Grodis.
1930.gadā J.J. Grodi Latvijas kontrrevolucionārajā nacionālistiskajā organizācijā savervēja šās organizācijas vadošā centra dalībnieks, bijušais SZSA izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Jānis Kārļa dēls Bērziņš, un pēdējais 1931.gadā tika iecelts ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieka amatā, lai ĻKA izlūkošanas daļā veiktu praktisku kontrrevolucionāru darbību. (..)
J.J. Grodis vienlaikus bija militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieks un bija cieši saistīts ar aktīvo sazvērestības dalībnieku, bijušo SZSA izlūkošanas pārvaldes priekšnieku Uricki. (..)
J.J. Grodis, izmantojot savu ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieka stāvokli, pēc Bērziņa un Uricka norādījumiem augstākminētās kontrrevolucionārās organizācijas interesēs paralizēja padomju izlūkdienestu Latvijā, Igaunijā un Somijā. (..)
J.J. Groda kontrrevolucionārās darbības rezultātā viņa darbības laikā ĻKA izlūkošanas daļā Latvijā tika iegāzti 38 padomju aģenti, Somijā – 46 un Igaunijā – 60 cilvēki. (..)
Kā izmeklēšanā konstatēts, J.J. Grodis veica vervēšanas darbu, lai SZSA veiktu kontrrevolucionāru darbību, izveidojot kaitnieku, diversantu un spiegu kadrus, lai panāktu Padomju Savienības sakāvi kara laikā ar fašistiskajām rietumu valstīm, J.J. Grodis 1936.gadā kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja bijušo 72.strēlnieku divīzijas komandieri J. Kalvānu un nodibināja sakarus ar šās organizācijas dalībniekiem J.J.Krēmeru, A.J. Rudzīti, M.J. Apsi, K.J. Pētersonu, K.A. Stucku u.c. (..)
Izmeklēšanas iepriekšējā stadijā J.J. Grodis atzina sevi par vainīgu kontrrevolucionārā darbībā. (..)
Turpmākajā izmeklēšanas gaitā J.J. Grodis vairākkārt centās diskreditēt savas izmeklēšanā sniegtās liecības un ar provokatoriskiem paziņojumiem centās izmeklēšanu maldināt.(..)
Vēlāk tomēr viņš no savām liecībām atteicās, taču pilnīgi savā nodevīgā darbībā viņu atmasko: J.K. Bērziņš (..), S.F. Gavriļuks (..), K.A. Stucka (..), A.I. Zemītis (..), M.A. Apse (..), A.I. Rudzītis (..) un liecinieks P. S. Bacullo (..) un izlūkošanas daļas dokumenti.
Pamatojoties uz izklāstīta, tiek apsūdzēts
Jūlijs Josifa dēls Grodis, dzimis 1899.g. Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagasta Kaltenbruņas muižā (Latvijā), latvietis, PSRS pilsonis, bijušais VK(b)P biedrs no 1919.gada, izslēgts sakarā ar arestu, bijušais ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks, dienesta pakāpe – pulkvedis,
par to, ka, būdams aktīvs Latvijas kontrrevolucionārās nacionālistiskās organizācijas un militāri fašistiskās sazvērestības dalībnieks ĻKA izlūkošanas daļā, veica kaitniecības un spiegošanas darbu, kas noveda pie padomju izlūkdienesta pilnīgas paralīzes ĻKA, Latvijas, Somijas un Igaunijas valstīs, tajā pašā laikā viņš palīdzēja pretinieka izlūkdienestam.
Aktīvi piedalījās kontrrevolucionārā, kaitnieciskā, diversiju darbībā, kura bija vērsta uz Padomju Savienības sakāvi, t.i., noziegumos, kuri paredzēti KPFSR KK 58. – 1b pantā.
Pamatojoties uz izklāstīto un Kriminālprocesa 278.pantu, izmeklēšanas lietu Nr. 322 44-37.g. par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību pēc
KPFSR KK 58. – 1b.panta uzskatīt par pabeigtu un ar ĻKA kara prokuroru nosūtīt izskatīšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā, pārskaitot no šīs dienas viņa turēšanu ieslodzījumā ĻKA Kara prokuratūrai.

ĻKA IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aļeksejevs

Piekrītu:

ĻKA IeTK Sevišķās daļas izmeklēšanas daļas
priekšnieks valsts drošības leitnants Kurovs

Izziņa: 1. Apsūdzētais J.J. Grodis arestēts 1937.gada 27.IX un tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes Ļeņingradas cietumā.

  1. Lietišķo pierādījumu lietā nav.

ĻKA IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aļeksejevs

Personu saraksts, kuras ir jāizsauc uz PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas sēdi:

  1. Apsūdzētais Jūlijs Josifa dēls Grodis tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes cietumā Ļeņingradā.
  2. Aleksandrs Ivana dēls Rudzītis tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes cietumā Ļeņingradā.
  3. Mārtiņš Jāņa dēls Apse tiek turēts ieslodzījumā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes cietumā Ļeņingradā.

ĻKA IeTK Sevišķās daļas vecākais izmeklētājs Aļeksejevs

[LVA, 1986i., 2. apr., P – 4863l., 3. sēj., 2., 3., 4.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no pārskata izziņas apsūdzētā
Jāņa Jāņa dēla Bērziņa arhīva izmeklēšanas lietā

1955.gada 6.oktobrī

Pārskata izziņa par apsūdzētā Jāņa Jāņa dēla Bērziņa
arhīva izmeklēšanas lietu Nr. 624480

Izziņa sastādīta sakarā ar J. Groda apsūdzības lietas pārbaudi:
Bērziņš arestēts 1938.gada 15.jūnijā (..).
Ļeņingradas kara apgabala kara tribunāla tiesas sēdes protokolā ierakstītas šādas Bērziņa liecības:
(..) “Ar Grodi man bija tikai dienesta sakari. Mani arestēja 15.jūnijā, un pusotra mēneša laikā izmeklētājs pakļāva mani piekaušanai, no šejienes arī manas melīgās liecības. (..)”
“Lai atbrīvotos no pastāvīgās stāvēšanas un piekaušanas, es izdomāju savas liecības par to, ka esmu Groda aģents. Viss, ko savās liecībās es uzrakstīju par Grodi, ir nepatiesība.”
“Manas liecības jau iepriekš sastādīja izmeklētājs. Es parakstīju visu, ko izmeklētājs man deva. Viņš man teica, ka Grodis ir tautas ienaidnieks un ka viņu vajag atmaskot, tādēļ prasīja, lai es parakstu protokolus.
Konfrontācijā es atmaskoju Grodi spiegošanā tādēļ, ka izmeklētājs Rossijskis ar fizisku iedarbošanos piespieda mani Grodi apmelot. Es baidījos, ka tad, ja es neliecināšu pret Grodi, tad atkal tikšu piekauts.”
Sakarā ar savas vainas kategorisku noliegšanu un viņa norādījumu, ka izmeklētāji pret viņu lietojuši fizisku iedarbību, kā arī tādēļ, ka lietā bez viņa personīgas atzīšanās nekādu citu pierādījumu nav, kara tribunāls Bērziņa lietu nosūtīja papildizmeklēšanai.
Pēc lietas papildizmeklēšanas PSRS IeTK Seviškā apspriede 1939.gada 21.jūlijā Bērziņu par spiegošanu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem.
Izmeklēšanu lietā veica bijušie IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas darbinieki Rossijskis, Karpenčenko un Horoļskis.
Izziņu sagatavoja:

Ļeņingradas kara apgabala kara prokurora palīgs majors Gončaruks

[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863.1., 4.sēj., 20., 21.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.]


Izvilkums no Ļeņingradas kara apgabala
Kara tribunāla tiesas sēdes protokola

Lieta Nr. 00 724
Pilnīgi slepeni

Tiesas sēdes protokols

1939.gada 15.augustā Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Ļeņingradā šādā sastāvā:
priekšsēdētājs – Tokanajevs,
locekļi – vecākais politvadītājs Rudenko,
majors Marčenko,
sekretārs – kara jurists Kogans
izskatīja lietu Nr. 00724 par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību pēc KPFSR KK 58.-l.b un 58. – 11. panta.
Sekretārs paziņoja, ka apcietinājumā esošais apsūdzētais Grodis uz tiesu ir nogādāts. (..)
Priekšsēdētājs izskaidroja apsūdzētajam viņa tiesības kriminālajā procesā un paziņoja tiesas sastāvu (..).
Priekšsēdētājs nolasīja apsūdzības slēdzienu un apsūdzētajam jautāja, vai viņam apsūdzība ir saprotama un vai viņš atzīst sevi par vainīgu.
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Apsūdzība ir saprotama. Sevi par vainīgu neatzīstu.
Apsūdzētais sniedz tiesai savu paskaidrojumu:
Bērziņš nekad nav mani savervējis kontrrevolucionārajā organizācijā, nekad no Bērziņa es kontrrevolucionārus uzdevumus neesmu saņēmis.
Visu šo apsūdzību ir safabricējusi izmeklēšana. Mani arestēja kā poļu spiegu un diversantu, kā poļu kara organizācijas dalībnieku, bet pēc tam tas neapstiprinājās. Tad mani pataisīja par Somijas, Latvijas un Igaunijas spiegu. Tas viss ir Zakovska, Šapiro, Ņikonoviča, Avdejeva kontrrevolucionārais, kaitnieciskais darbs, kuri bija ļoti noskaitušies uz mani par to, ka es viņus atmaskoju. Nekad Latvijas kontrrevolucionārajā, nacionālistiskajā organizācijā neesmu sastāvējis.
Tiek nolasītas J.K. Bērziņa liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Es kategoriski norai’du šīs melīgās liecības. Ja šādas liecības vispār
eksistē (es par to šaubos), tad tās nav rakstījis Bērziņš, bet izmeklētājs. (..)
Tiek nolasītas Rudzīša liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
To visu Rudzītim ir nodiktējusi izmeklēšana. Tie visi no sākuma līdz beigām ir meli (..)
Tiek nolasītas Rudzīša liecības ĻKA Kara tribunāla sēdē (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Pirmkārt, Rudzīti līdz tiesai bija apstrādājis izmeklētājs, un, otrkārt, Rudzītis ar apmelošanu gribēja mīkstināt savu likteni (..). Rudzītis apmeloja ne tikai mani, bet arī Krēmeru, Pētersonu.
Tiek nolasītas Groda liecības konfrontācijā ar Pētersonu.
Apsūdzētais Grodis tiesai:
To visu uzrakstīja izmeklētājs Kordonskis, un es šos melus parakstīju draudu dēļ. To pašu es varu teikt par savām t.s. liecībām konfrontācijā ar Krēmeru.
Tiek nolasītas Apses liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Tie visi no sākuma līdz beigām ir meli (..).
Tiek nolasītas Kalvāna liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Tie visi ir meli no sākuma līdz beigām. To visu Kalvānam ir nodiktējis izmeklētājs. Ja Kalvāns patiešām ir ienaidnieks, tātad viņš mani ir apmelojis (..) Ar Stucku es nekad neesmu sarunājies un neesmu bijis ar viņu pazīstams.
Tiek nolasītas Stuckas liecības (..)
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Tie ir meli. Stucku es nepazinu. Stucka visu laiku mani nosauc par Jūlianu, kaut arī es esmu Jūlijs. Tas ir ļoti raksturīgi viņa t.s. liecībām.
Arī tās Stuckam ir nodiktējusi izmeklēšana. Visa šī produkcija ir no Zakovska, Šapiro, Ņikonoviča, Avdejeva virtuves (..)
Priekšsēdētājs paziņo tiesas izmeklēšanu par pabeigtu un dod apsūdzētajam Grodim pēdējo vārdu.
Apsūdzētais Grodis tiesai:
Man ir uzrādīta ārkārtīgi smaga apsūdzība. Man uzrādītajās apsūdzībās es sevi par vainīgu kategoriskā veidā neatzīstu. Ar noziedzīgām izmeklēšanas metodēm Zakovskis, Šapiro, Ņikonovičs, Avdejevs un viņu rokaspuiši piespieda mani parakstīt par sevi melus. Par kaut kādu kontrrevolucionāro Latvijas nacionālistisko organizāciju pastāvēšanu Ļeņingradā man nekas nebija zināms, un to dalībnieks es neesmu bijis. Tas pats man ir jāsaka par pretpadomju militāri fašistisko sazvērestību. Apvainojums, ka esmu nodarbojies ar spiegošanu, ne ar ko nav pamatots.
Ne ar kādu kaitniecību ĻKA izlūkošanas daļā es nenodarbojas. Es nenoliedzu, ka ĻKA izlūkošanas daļas darbā bija trūkumi, pat ļoti lieli trūkumi, taču es darīju visu, kas bija manos spēkos. (..)
(..) Es apelēju pie šķiriskā taisnīguma, pie revolucionārās likumības. Es nepieļauju domu, ka mani – PSRS pilsoni, uzticamu savas dzimtenes dēlu, kurš gatavs atdot dzīvību par PSRS, par VK(b)P, varētu notiesāt. Esmu pārliecināts, ka tikšu attaisnots. Es lūdzu tiesu, pasludinot spriedumu, ņemt vērā tikai to, ko es teicu tiesai, jo tikai šās liecības ir patiesas (..).
Es gaidu tikai attaisnojošu spriedumu. Pulksten 22 un 50 minūtēs tiesa devās apspriesties, lai pieņemtu spriedumu.
Pulksten 23 un 45 minūtēs priekšsēdētājs pēc tiesas atgriešanās pasludināja spriedumu un notiesātajam izskaidroja tā pārsūdzēšanas kārtību.
Tribunāls nosprieda:
1) Vadoties no Kriminālprocesa kodeksa 341. un 158. panta, turpmāk līdz sprieduma stāšanās likumīgajā spēkā attiecībā pret notiesāto Grodi drošības līdzekli atstāt iepriekšējo, t.i., turēšanu ieslodzījumā.
2) Lai nodrošinātu tiesas noteikto īpašuma konfiskāciju, uzlikt personīgi notiesātajam piederošajam īpašumam arestu.
Priekšsēdētājs paziņoja tiesas sēdi par slēgtu.

Priekšsēdētājs Tokanajevs

[LVA. 1986.f., 2.apr., P-4863, 3.sēj, 21., 22., 23., 24., 25., 26., 27., 37., 38.. 39.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.]


Kara tribunāla spriedums J.Groda apsūdzības lietā

Lieta Nr. 00724

Spriedums

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vārdā 1939.gada 15.augustā Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Ļeņingradā šādā sastāvā:
priekšsēdētājs – Tokanajevs,
locekļi – vecākais politvadītājs b. Rudenko, majors b. Marčenko,
sekretārs – kara jurists Kogans, izskatīja lietu Nr. 00724 par Jūlija Josifa dēla Groda apsūdzību, dz. 1899.g., Kaltenbruņas muižā (Latvijā), latvietis, precējies, ar augstāko izglītību, bijis VK(b)P biedrs no 1919.g., patlaban izslēgts, bijis ĻKA izlūkošanas daļas priekšnieks, dienesta pakāpe SZSA pulkvedis, agrāk netiesāts noziegumos, kuri ir paredzēti KPFSR KK 58.-1b un 58.-11. pantos.

Konstatēja: ar iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem un tiesas izmeklēšanas datiem Groda vaina ir pierādīta par to, ka viņu 1930. – 1931.gadā kontrrevolucionārajā Latvijas nacionālistiskajā organizācijā savervēja viens no tās aktīvajiem dalībniekiem un ar viņa ziņu tika nosūtīts uz Ļeņingradu atbildīgā darbā ĻKA, kur viņš veica savu kontrrevolucionāro darbību, savervējis šajā organizācijā Rudzīti, kurš atradās atbildīgā politiskā darba iecirknī ĻKA. Tajā pašā laikā viņš, Grodis, bija dalībnieks militāri fašistiskajā sazvērestībā, kura pastāvēja ĻKA, kurā viņu iesaistīja viens no šās sazvērestības aktīvajiem dalībniekiem un kā kontrrevolucionārās organizācijas dalībnieks, kurš ieņēma atbildīgu vadošu amatu ĻKA izlūkošanas orgānos, lai grautu PSRS kaujas varenību, sistemātiski grāva un demoralizēja visu padomju izlūkdienesta darbu ĻKA, to atšifrējot, dezorientējot un apzināti novedot līdz kaujas nespējīgam stāvoklim, paralizējot tā iedarbību. Bez tam viņš veica spiegošanas darbību ar kādas ārvalsts izlūkdienesta aģentu starpniecību, nododot šīs ārvalsts izlūkdienestam spiegošanas ziņas, ar ko izdarīja KPFSR KK 58.-1.b un 58. – 11. pantā paredzētos noziegumus.
Pamatojoties uz izklāstīto un vadoties no KPK 319., 320. panta, ĻKA Kara tribunāls nosprieda:
Jūlijam Josifa dēlam Grodim par noziegumu izdarīšanu (..) atņemt militāro dienesta pakāpi “SZSA pulkvedis” un pakļaut augstākajam kriminālsodam – nošaušanai, konfiscējot visu viņam personīgi piederošo īpašumu.
Saskaņā ar KPK 400. pantu spriedums kasācijas kārtībā var tikt pārsūdzēts PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā (..) 72 stundu laikā no sprieduma kopijas izsniegšanas brīža notiesātajam.

Oriģināls ar attiecīgiem parakstiem.

Ar oriģinālu saskan:

ĻKA Kara tribunāla sekretārs kara jurists Kogans

[LVA, 1896. f., 2.apr., P-4863.1., 2.sēj., 40., 41.1p. Kopija. Tulkojums no krievu valodas]


PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmums J.Groda lietā

Pilnīgi slepeni
Tokanajevs. 1939.g.28.8.

PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijas
lēmums Nr. 004174-r.

Sastāvā:
priekšsēdētājs – brigādes kara jurists Aļeksejevs un locekļi: –
brigādes kara jurists Kandibins, brigādes kara jurists Dmitrijevs
1939.gada 17.oktobrī izskatījusi Jūlija Josifa dēla Groda kasācijas sūdzību par ĻKA Kara tribunāla 1939.gada 15.augusta spriedumu, kurš par KPFSR KK 58.-1b un 58.-11. pantā paredzētajiem noziegumiem notiesāts ar augstāko soda mēru – nošaušanu, ar visa viņam personīgi piederošā īpašuma konfiskāciju un militārās dienesta pakāpes “pulkvedis” atņemšanu un, noklausījies b. Aļeksejeva ziņojumu un galvenā kara prokurora b.Fokina slēdzienu par sprieduma atstāšanu spēkā,
nolēma:
Notiesātā Groda vaina viņam inkriminētajos noziegumos ar materiāliem ir pierādīta. Taču, ņemot vērā nepieciešamības trūkumu piemērot Grodim augstāko soda mēru – nošaušanu, saskaņā ar KK 51.pantu un KPK 437.pantu nošaušanu aizstāt ar brīvības atņemšanu labošanas darbu nometnēs ar termiņu uz 15 gadiem, atņemot politiskās tiesības uz 5 gadiem, konfiscējot īpašumu un atņemot militāro dienesta pakāpi “pulkvedis”.
Soda termiņu skaitīt no 1937.gada 27.septembra.

Oriģināls ar attiecīgiem parakstiem

Pareizi:

Kara kolēģijas sekretāra palīgs jaunākais leitnants Jehalovs

[LVA, 1986. f., 2.f., P-4863.1., 3. sēj,. 60., 61.1 p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no J.Groda sūdzības PSRS Augstākās Padomes
Prezidija priekšsēdētājam K.Vorošilovam

PSRS Augstākās Padomes Prezidija
priekšsēdētājam biedram K.Vorošilovam

No Jūlija Josifa dēla Groda (..)
Tagad specnometinātā,
strādājoša tresta
“Vostokugoļ” šahtā Nr.3 (..)

  1. gada 17.maijā

Sūdzība atlūgumu atcelt izsūtījumu,
noņemot sodāmību un par pilnu reabilitāciju

(..) 1937.gadā mani arestēja bez jebkādas vainas, pēc melīgiem, ne ar ko nepamatotiem apvainojumiem. Divu gadu laikā izmeklētāji – karjeristi no IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas izvirzīja pret mani briesmīgus, melīgus apvainojumus, kuri tika safabricēti bijušā IeTK Ļeņingradas apgabala priekšnieka Zakovska, viņa vietnieka Šapiro un Sevišķās daļas priekšnieka Ņikonoviča “netīrajā virtuvē” (..).
Visas šīs melīgās apsūdzības izmeklētāji – karjeristi no IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas (kuri vēlāk tika arestēti kā tautas ienaidnieki), mēģināja apstiprināt ar citu arestēto melīgajām liecībām, kuras viņi bija ieguvuši, lietojot nepieļaujamus un ar padomju likumiem stingri aizliegtus izmeklēšanas paņēmienus. Tā, piemēram, 1.strēlnieku korpusa komandieris Apse (arī arestēts) konfrontēja ar mani ĻKA prokurora klātbūtnē paziņoja, ka visas viņa liecības pret mani ir melīgas, ka tās safabricējis bijušais IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas izmeklētājs Kardonskis, kurš piespiedis viņu ar aizliegtiem izmeklēšanas paņēmieniem parakstīt pret mani melīgas liecības, un ka pirms konfrontācijas ar mani izmeklētājs Kardonskis ar izrēķināšanās draudiem pieprasījis no Apses konfrontācijā prokurora klātbūtnē apstiprināt šīs melīgās liecības pret mani.
Man ir zināms (..), ka arī visas citas melīgās liecības pret mani IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Sevišķās daļas izmeklētāji karjeristi ieguva, lietojot nepieļaujamus un ar padomju likumiem stingri aizliegtus paņēmienus (..).
Par visām tām liecībām un apvainojumiem, pēc kurām Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija mani nevainīgu notiesāja, kā arī par nepieļaujamiem un stingri aizliegtiem izmeklēšanas paņēmieniem, kurus izmeklētāji lietoja pret mani, kā arī pret tiem arestētajiem, kuri ar varu tika piespiesti dot melīgas liecības pret mani, es sīki izklāstīju savā kasācijas sūdzībā, kuru 1939.gada 16.-17. augustā Ļeņingradas cietumā (“Kresti”) uzrakstīju uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vārda (..).

J. Grodis

[LVA, 1986. f., 2. apr., P-4863.1., 3. sēj., 85., 85., 86., 86. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]


Izvilkums no J. Groda sūdzības

PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam ‘
Biedram K.J. Vorošilovam
Kopija: PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam
Biedram G.M. Maļenkovam
Kopija: PSKP Centrālās komitejas pirmajam sekretāram
Biedram Ņ.S. Hruščovam

  1. gada 10. decembrī

Sūdzība

(..) Š.g. janvārī PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvji izsauca mani uz Vorkutas pilsētas IeM daļu un ieteica man vēlreiz uzrakstīt iesniegumu uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vārda ar lūgumu par manu pilnīgu reabilitāciju. 1954.g. 16.janvārī es minēto lūgumu uzrakstīju un ar IeM pārstāvi nosūtīju PSRS Augstākās Padomes Prezidijam.
Pēc trijiem mēnešiem es saņēmu paziņojumu no Galvenās kara prokuratūras prokurora -justīcijas majora Ivanova, (..) ka manu 1954.g. 16.01. sūdzību Galvenā kara prokuratūra ir saņēmusi, ka tā tiekot pārbaudīta un ka par rezultātiem man paziņošot papildus.
Pagājis gandrīz gads no iesnieguma iesniegšanas brīža, taču mana sūdzība līdz šim laikam nav pārbaudīta un rezultāti man nav paziņoti.
Tamdēļ otrreiz lūdzu uzdot Galvenajai kara prokuratūrai paātrināt to faktu pārbaudi, kuri apstiprina manu nevainību un kuri ir izklāstīti manās 1953.g. 5.05., 1954.g. 16.01. sūdzībās un manā 1939.gada 16.-17. augusta kasācijas sūdzībā.
Īpaši lūdzu pārbaudīt Bērziņa, Gavriļuka, Stuckas, Keipen – Vardeca, Blumisa un Bognera melīgās liecības, pēc kurām es tiku notiesāts, un konstatēt, kādu iemeslu dēļ viņi deva melīgas liecības. (..)
Par visu liecību melīgumu, bet tātad arī par man piespriesto spriedumu, kā arī par tiem nepieļaujamiem un stingri aizliegtajiem izmeklēšanas paņēmieniem, kurus IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes izmeklētāji lietoja 1937.-1938.g. pret mani un pret tiem arestētajiem, kuri bija spiesti dot melīgas liecības pret mani, es sīki izklāstīju savā 1939.gada 16.-17. augusta sūdzībā uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vārda, tamdēļ, es atsaucos uz šo pirmavotu un lūdzu pārbaudīt faktus, kurus esmu izklāstījis jau 1939.gadā. (..)
Es bez jebkādas vainas esmu izcietis 15 gadus ieslodzījuma un tagad, no 1952.gada, atrodos izsūtījumā Vorkutā (..)

J. Grodis

[LVA, 1986. f., 2. apr., P 4863.1., 4.sēj., 2., 3. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas]

Latvijas Vēstnesis, 2002, 20.11

http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:432557|article:DIVL596|query:str%C4%93lnieku%20


Nobeigums. Sākums ”LV”Nr.I6S., 13.11.2002., Nr. 166., 14.11.2002, Nr.169., 20.11.2002.

Izvilkums no Galvenās kara prokuratūras daļas
kara prokurora vietas izpildītāja
justīcijas pulkveža Buņejeva slēdziena

Slepeni
“Apstiprinu”
Galvenā kara prokurora vietnieks
justīcijas pulkvedis B.Viktorovs
1955.gada 28.oktobrī

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas slēdziens
(KPFSR KPK 373.-378.panta kārtībā)
J.J. Groda lietā

1955.gada 25.oktobrī
Maskavā

(..) Ar pārbaudes materiāliem ir arī noskaidrots, ka izmeklēšanu šajā lietā ir veikušas personas, kuras vēlāk atmaskotas sociālistiskās likumības pārkāpšanā, fiziskas iedarbības mēru pielietošanā pret izmeklēšanā esošajiem, par ko viņas sauktas pie kriminālatbildības.
Tā, piemēram, izmeklētāju Avdejevu, kurš galvenokārt lietā veica izmeklēšanu, 1939.gada 13.-16. septembrī Ļeņingradas kara apgabala Valsts drošības ministrijas (tā tekstā – J.R.) karaspēka Kara tribunāls notiesāja ar augstāko soda mēru, spriedums izpildīts.
Pie tam raksturīgi ir tas, ka bijušais IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieks Zakovskis attiecībā par latviešu tautības personām deva norādījumu par viņu saukšanu pie kriminālatbildības tikai pēc vienas nacionālās pazīmes un rādīja personīgu piemēru, lietojot pret arestētajiem fiziskas iedarbības mērus (pasvītrojums mans – J.R.).
Kā redzams no pārskata izziņas Postela lietā, Zakovskis deva saviem pakļautajiem izmeklēšanas darbiniekiem kontroles uzdevumus par latviešu tautības personu arestu, kuri pārsniedza 1000 cilvēkus. (pasvītrojums mans – J.R.)
Tādējādi ar lietas materiāliem un papildu pārbaudi, pastāvot notiesātā Groda kategoriskam savas vainas noliegumam, apsūdzība par viņa piederību jebkādas ārvalsts izlūkdienestam un kontrrevolucionārajai latviešu organizācijai nav pierādīta.
Ņemot vērā, ka lietā ir atklāti jauni apstākļi, kuri tiesai nebija zināmi, izskatot lietu, vadoties no KPFSR KPK 378. panta, –
ieteiktu
Jūlija Josifa dēla Groda lietu sakarā ar apstākļiem, kas atklājušies no jauna, iesniegt izskatīšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā, lai atceltu Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāla spriedumu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1939.gada 17.oktobra lēmumu un lietu pārtrauktu nozieguma sastāva nepierādīšanas dēļ. (..) Grodi no izsūtījuma nometinājuma atbrīvot. (..)

Galvenās kara prokuratūras daļas kara prokurora vietas izpildītājs
justīcijas pulkvedis Buņejevs

“Piekrītu”

Galvenā kara prokurora vecākais palīgs
justīcijas pulkvedis A.Fefelovs

1955.gada 28.oktobrī
1.
[LVA, 1986.f., 2.apr., P-4863 1., 3.sēj., 108., 112., 113.1p. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

  1. gada 5.novembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija pieņēma lēmumu atcelt Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāla 1939.gada 15.augusta spriedumu un PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1939.gada 17.oktobra lēmumu, nozieguma sastāva trūkuma dēļ lietu pārtraukt un J.Grodi no izsūtījuma atbrīvot.
    No izsūtījuma viņš tika atbrīvots 1955.gada 9.novembrī.]

Bijušā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes

  1. daļas priekšnieka V.Bolotina liecības par arestiem,
    arestēto, spīdzināšanu un izmeklēšanas lietu viltošanu

Kopija
Pilnīgi slepeni

Apskates protokols
(arhīva izmeklēšanas lietā)

  1. gada 25.martā
    Ļeņingradā Es, Ļeņingradas apgabala Valsts drošības komitejas pārvaldes 6.nodaļas vecākais izmeklētājs vecākais leitnants Jeļsins, vadoties pēc KPFSR Kriminālprocesa kodeksa 78. un 192.panta, veicu arhīva izmeklēšanas lietas Nr. 807501 apskati, kurā apsūdzēts Vladimirs Grigorija dēls Bolotins, dz. 1904.gadā Kijevā, ebrejs, PSRS pilsonis, bijušais VK(b)P biedrs, izslēgts sakarā ar arestu, līdz arestam Ļeņingradas apgabala Valsts drošības pārvaldes 3.nodaļas priekšnieks par noziegumiem, kuri paredzēti KPFSR KK 58.10. panta 1.daļā un 193. – 17.pantā.
    Apskatē ir konstatēts:
    Bolotinu ir arestējusi IeTK (lekšlietu tautas komisariāta – J.R.) pārvalde 1938.gada 13.augustā par sakariem ar tautas ienaidniekiem.
    Izmeklēšanā šajā lietā ir konstatēts, ka Bolotins, būdams IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes Valsts drošības pārvaldes 3.daļas priekšnieka vietnieks, bija tuvos sakaros ar atmaskotajiem tautas ienaidniekiem Zakovski, Šapiro un citiem un pēc viņu norādījumiem IeTK orgānu operatīvajā darbā veica noziedzīgu praksi. Zinot par pilsoņu nepamatotajiem arestiem, dokumentu falsifikāciju un arestēto piekaušanu, Bolotins neveica nekādus pasākumus, lai darbā novērstu šīs noziedzīgās metodes, bet, tieši otrādi, vairākos gadījumos bija to iniciators.
    Izmeklēšanā Bolotins sevi par vainīgu neatzina. (..) 1939.gada 5.marta nopratināšanā Bolotins liecināja:
    “1. Vairāki aresti notika bez pietiekama pamata, pēc vienas divām liecībām, kuras nebija pienācīgā veidā pārbaudītas. Visā pārvaldē ieviestā pēc būtības standartveida izziņa arestam bez konkrētu kompromitējošu materiālu uzrādīšanas deva iespēju pamatot faktiski nepamatojamus arestus.
  2. Pašas izmeklēšanas gaitā bija gadījumi, kad liecības no arestētajiem ieguva nevis izmeklēšanas rezultātā, bet gan motivējuma, ka “tā vajag” rezultātā.
  3. Bija vesela rinda gadījumu, kad pret arestētajiem lietoja fizisku spēku. It īpaši pēdējās operācijas laikā. T.s. sankcijas par fiziska spēka lietošanu deva IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieks Ļitvins ļoti plaši. Tā, piemēram, es atceros gadījumu, kad nodaļas priekšnieks Altmans vienā dienā saņēma līdz 15 sankcijām. Ņemot vērā, ka šīs sankcijas tika dotas mutiski, praktiski izveidojās tāds stāvoklis, ka izkontrolēt, uz kuru ir sankcijas, uz kuru nav, nebija iespējams, un vairākās nodaļās fiziska vardarbība tika lietota bez sankcijām un noveda pie patiesībai neatbilstošām arestēto liecībām (..). Kā jau es liecināju, bija aresti ar skaidri redzamiem nepietiekamiem vai ar nepārbaudītiem kompromitējošiem materiāliem. (..)
    Liecinieks V.Popovs 1938.gada 26.decembra nopratināšanā liecināja:
    “(..) e) nacionālistiskās kontrrevolūcijas operācijas laikā Bolotins deva norādījumu, lai arestētu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Ja nodaļa, izskatījusi materiālus, atrada pamatu, lai arestētu 30 cilvēkus, tad Bolotins deva norādījumu iesēdināt nevis 30, bet 60 vai 80 cilvēkus. (..)
    f) Bolotins deva norādījumu lietot fizisku spēku pret tiem arestētajiem, kuri nesniedza liecības, pie kam norādīja, ka tad, ja arestētie liecības nedod, tad viņi ar jebkādiem līdzekļiem ir jāpiespiež liecības dot (. .)”
    Bez tam Popovs tajā pašā pratināšanas reizē liecināja, ka arestētā rūpnīcas “Dvigaķeļ” meistara Petraša lietā, kurš atzinies savos sakaros ar vācu izlūkdienestu, Bolotins deva norādījumu pārtaisīt viņa liecības par sakariem ar Latvijas izlūkdienestu (..) , kas arī tika izdarīts (..) .
    1. gadā, sākoties t.s. nacionāļu operācijai, Bolotins “uzsēdās” 12. nodaļai, pieprasot izpildīt kontrolskaitļus. Daudzkārt bija gadījumi, kad Bolotins, būdams 3.daļas priekšnieka palīgs, bet pēc tam priekšnieka vietnieks, ieradās nodaļā uz operatīvajām apspriedēm un operatīvajam sastāvam izdalīja kontrolskaitļus, pieprasot tos nekavējoties izpildīt (..)
      Analoģiskas liecības deva liecinieks S.Horsuns 1938.gada 12.decembra nopratināšanā (..) un I.Popovs 1938.gada 27.decembra nopratināšanā (..). Tā, piemēram, I.Popovs liecināja:
      “(..) Ja jārunā par nepareizībām darbā, uz kādām visus mūs, 3.daļas nodaļu priekšniekus, Bolotins orientēja masveida operāciju laikā, tad tās tika virzītas uz to, ka viss 3.daļas aparāts ir jāmobilizē tam, lai bez ierunām izpildītu tos limitus par nacionāļiem, kuri pēc norādījuma attiecās uz 3.daļu. Par kompromitējošo materiālu esamību faktiski neviens neinteresējās, galvenais bija limita cipars, nevis kompromats.
      Taču tādi paši norādījumi (..), vēl daudz neatlaidīgākā un ciniskākā formā, tika saņemti no bijušā 3. nodaļas priekšnieka Pereļmutra (..).”
      Liecinieki G.Tuškins, I.Jermolins, A.Ciganovs un V.Ciruļs arī izmeklēšanā liecināja, ka Bolotins devis operatīvajam sastāvam kontrolskaitļus arestiem, pieprasījis tos izpildīt, kā arī ar jebkādiem līdzekļiem dabūt no arestētajiem liecības, pats labojis arestēto pratināšanas protokolus, nereti sagrozot to saturu.
      (..) Tālāk Bolotins liecināja:
      “Trīs liecinieki: I.Popovs (..), Ciganovs (..) un Rikins norāda, ka nacionālistiskās kontrrevolūcijas sagraušanas laikā es “esot spiedis uz arestiem” jeb, kā saka I.Popovs, uz “limita” izpildi. Kā šī lieta notika faktiski? Kā zināms, tautas komisāra pavēle Nr. 00485 pieprasīja zināmā, iepriekš noteiktā laikā trijos mēnešos, izdarīt visu pārbēdzēju politemigrantu, “latviešu strēlnieku sekciju” aktīva un visu uzskaitē esošo nacionālistu arestus. (..) Pirmajā laikā (1937.gada septembris – oktobris) operācija noritēja normāli, aresti notika pēc pietiekami pamatotiem materiāliem. Taču apmēram no 1937.gada oktobra bijušais IeTK pārvaldes priekšnieka vietnieks Šapiro vairākās sanāksmēs visām nodaļām norādīja uz operācijas “niecīgo mērogu” un kategoriski pieprasīja to paplašināt, atsaukdamies uz tautas komisāra norādījumu. Un šajā lietā vairāk nekā tikai “centīgu” izpildītāju viņš atrada Pereļmutra personā (..)
      Saprotams, ka šajos apstākļos es biju spiests savukārt “uzspiest” uz operācijas paplašināšanu (..)” (Pasvītrojums mans – J.R.)
      (..) Kā liecinieki nopratinātie A.Buņins-Krivorukovs, L.Koževņikovs, P.Nikolajevs, A. Istomins, E.Gordons, V.Ustinovs liecināja, ka Bolotins uzturējis ciešus sakarus ar atmaskotajiem tautas ienaidniekiem Šapiro, Volkovu, Migbertu, Altvargu un citiem.
      Lietai pievienots izraksts no notiesātā Figu 1938.gada 8.jūnija liecības, kurā teikts: .
      “Vladimirs Bolotins bija Volkova, bet pēc tam – Šapiro tuvākais palīgs “viltus lietu” radīšanā (..).”
      Lietai pievienotajā rezerves čekista S.Got-Garta 1938.gada 13.jūnija vēstules kopijā J.Staļinam teikts:
      ”(..) Kā rezerves čekistu mani IeTK Ļeņingradas apgabala pārvalde mobilizēja un nosūtīja strādāt izmeklēšanā. Tur es noskaidroju, ka Ļeņingradā lietotajām izmeklēšanas metodēm nav nekā kopēja ar padomju varu, bet ka tās ir noziedzīgās (..). Arestētajiem līdz spēku izsīkumam liek stāvēt pie sienas, lamā necenzētiem vārdiem. Visi šie pastāvīgie draudi pārvērst arestēto par “kotleti” kalpo kā metode, lai no arestētā iegūtu liecības par viņa vainu un norādījumus par viņa līdzdalībniekiem. Tāda izmeklēšanas “metode”, nemaz nerunājot par cietsirdību, ir noziedzīga un kaitīga. Tādēļ, ka cilvēkam, kurš ir zaudējis spēkus, nav citas izejas, kā dot liecības, t.i., nosaukt citus cilvēkus, varbūt nosaukt arī nevainīgus cilvēkus (..). “
      Fakti:
      No 13. līdz 17.jūnijam tika pratināts profesors A.Mincs (..). No 15. jūnija rīta līdz 17.jūnija rītam Mincam neļāva gulēt, bet 16.jūnija naktī lika stāvēt pie sienas tik ilgi, līdz viņš sāka dot liecības (..)
      Ar tādām pašām “metodēm” tika pratināts rūpnīcas Nr.211 galvenais inženieris S.Venšinskis. Viņš, būdams pārguris, bet vēl nezaudējis gribasspēku, paziņoja: “Man nav par kaitniecību ko rakstīt un neviena ko tajā vainot, taču es jūtu, ka gribasspēks man beidzas un, neredzot izeju, es acīmredzot jums rakstīšu, taču ņemiet vērā, ka tie būs meli.”
      Kā no lietas materiāliem ir redzams, pēc Ļitvina norādījuma 3.daļas vadība Got-Gartu pēc tam arestēja, taču 1939.gada janvārī lieta pret viņu tika pārtraukta. (..)
      Pēc izmeklēšanas pabeigšanas Bolotina apsūdzības lieta tika nosūtīta izskatīšanai PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē, ar kuras 1940.gada 3.maija lēmumu par pretpadomju darbību viņš notiesāts uz 8 gadiem labošanas darbu nometnē.
      1940.gada augustā Bolotins IeTK orgāniem iesniedza iesniegumu, kurā norādīja uz viņam zināmiem faktiem par IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes darbinieku noziedzīgā darba faktiem.
      Pēc etapēšanas uz Maskavu, uz PSRS IeTK, Bolotins tika nopratināts par sava iesnieguma būtību. 1941.gada 14.aprīļa pašrocīgajās liecībās viņš atzina sevi par vainīgu faktā, ka 1937.-1938.gadā IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes operatīvajā izmeklēšanas darbā viņš pieļāvis izkropļojumus.
      Tālāk Bolotins liecināja:
      “(..) IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes operatīvā sastāva sanāksmē Nikolajevs deva norādījumu no katra arestētā panākt liecības par teroru. Uz katra protokola projekta (tajā laikā pavēles kārtībā bija noteikta protokolu iepriekšējā koriģēšana) tika uzlikta rezolūcija, kuras jēga bija tāda, ka, lūk, “slikti pratināt – kur ir liecības par teroru?” (..) Sāka parādīties pēc būtības uzpūsti, falsificēti protokoli. (..)
      1937.gada septembrī sākās operācija pēc bijušā tautas komisāra Ježova pavēles Nr.00485. Es uzreiz konstatēju, ka līniju, kuru ir izvēlējies Pereļmutrs, īsi var formulēt kā “lietas, vienalga, ar kādiem līdzekļiem un metodēm”. (..) Pereļmutrs katru atnākušo nodaļas vadītāju sagaidīja ar jautājumu: “Cik lēmumu par arestiem atnesāt? Un saņēmis atbildi, piemēram, ka 20, paziņoja: “Nekur neder. Jūsu minimālais limits ir 100”(..)
      (..) “limitus” arestiem sāka praktizēt ne tikai Pereļmutrs, bet arī Zakovskis, pareizāk sakot, Šapiro vārdā. Pereļmutrs savukārt šos limitus palielināja nodaļai, izvirzot “pretplānus” utt. Sākās tā nepamatoto arestu noziedzīgā darba stadija, izmeklēšanas lietu falsifikācija utt., kura jau ir pietiekami labi zināma (..)”
      (..) Nodaļu priekšnieki (Bolotins uzskaitīja Jermoļinu, Kamorovu, Berlinu, Gladkovu un Koževņikovu) ar aizrautību sadarbojās ar Pereļmutru.
      Tagad jautājums jau bija ne tikai par to, ka tika izdarīti nepamatoti aresti, bet arī par to, ka Pereļmutrs deva “pasūtījumus” par lietu virzību, iepriekš nosakot tā vai cita arestētā lomu, tās vai citas atklātās pretpadomju organizācijas lomu.”
      (..) Lietai pievienota izziņa par bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes (..) daļas priekšnieku Mihailu Aleksandra dēlu Volkovu, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieku Leonīdu Mihaila dēlu Zakovski, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 4.daļas priekšnieku Lazaru Samuila dēlu Altmani, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes 3.daļas priekšnieku Jakovu Jefima dēlu Pereļmutru, bijušo IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieku Natanu Ivana dēlu Šapiro-Daihovski par to, ka viņus PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par kontrrevolucionāru darbību notiesājusi ar augstāko soda mēru (..).
      Pēc Magadanas labošanas darbu nometnes vadības lūguma par augstiem ražošanas rādītājiem un teicamu uzvedību ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes 1943.gada 24.februāra lēmumu Bolotinam soda termiņš samazināts par 2 gadiem.
      Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944.gada lēmumu pēc Bolotina lūguma viņš nosūtīts uz fronti un sprieduma izpilde atlikta līdz kara darbības beigām. (..)

    2. IeM Ļeņingradas apgabala pārvaldes 5.daļas 6.nodaļas
      vecākais izmeklētājs vecākais leitnants Jeļesins.

[LVA, 1986. f., 2.apr., P-4863., 4.sēj., 75., 76., 77., 78., 79., 80., 81., 82., 83., 84., 85., 86., 87.lp. Kopija. Tulkojums no krievu valodas.
PSRS iekšļietu tautas komisāra N.Ježova 1937.gada 11.augusta pret poļiem vērsta pavēle, kuru tajā laikā izmantoja kā paraugu arī operācijās pret citām tautībām, t.sk., arī latviešu represēšanai.

Bet jāatceras, ka daudzi tūkstoši pilnīgi nevainīgu cilvēku, kuri pēc šo IeTK sadistu
safabricētajam apsūdzības lietām tika notiesāti, ja palika dzīvi, daudzus gadus dabūja “izciest sodu” vēl dažāda režīma GULAGA nometnēs.

Latvijas Vēstnesis 2002, 21.11

=================

CĪŅA PAR VARU VALSTĪ, TO IZNĪCINOT. Indīgā sociāldemokrātu tablete un ģen.Roberta Kļaviņa vervēšana.

(Skolēni, pastāstiet šo Latvijas vēstures skolotājiem. Rūgta tablete starpkaru Latvijas mācībās. Patiesi, latvieši var iztikt bez ārējā ienaidnieka, jo vienmēr ir pieticis savu muļķa sūdabrāļu, piemēram, Mavrika Vulfsona, valsts klupināšanai, kompromata pārdošanai okupantiem aklā un kurlā marksistu riestā. Izlasot ģen. R.Kļaviņa lietu (kuru 1940.gada jūnijā okupācijas vara iecēla par Latvijas tautas armijas komandieri), man nākas apstrīdēt visgudru muldēšanu attiecībā uz sociāldemokrātu rokās un kājās sasietā Ulmaņa “autokrātismu” , paliekot vien pie pārmetuma par viņa politikorektajiem meliem tautai un, domājams, Višinska portfeļa piepildīšanas ar šantāžas munīciju ne bez latvju kreiso sociāldemokrātu čakluma. Roberts Kļaviņš vervēšanā liecina, ka Ulmanis patiesību par Krieviju zināja un bija darījis, ko tajos apstākļos varēja – līdz Višinska sofistikas kanonādei, kad viņa mugurkauls pārlauzts pavisam.

Valsts spēku iegūst lēni, ar tautas augšanu no prāta uz gudrību un viedību, un ne jau materiālas un politiskas plūkšanās ceļā. Diemžēl visa Latvijas starpkaru vēsture ir sociāldemokrātu pašnāvības un pārējo nespējas vēsture.

Beigās pievienoti kādi to laiku raksturojoši teksti no avīzēm, tostarp, viltusziņas, uz kādām uzrāvās ne viens latvietis vien. – I.L.

Лев Мехлис: карательная «секира» Сталина
Vorošilovs, Mehļis, Staļins, Molotovs
Klāvs Lorencs
Mavriks Vulfsons
Mavriks Vulfsons

Roberts Kļaviņš

))

LIETA-FORMULĀRS №14991 PAR ROBERTU JURA DĒLU KĻAVIŅU “СМЕЛЫЙ”. 1940 Г.
http://istmat.info/node/63071
Avots:
kgb.arhivi.lv LVA. F. 1. Apr. 1. L. 27


Vīza:
Steidzami savākt materiālus un noformēt formulāru
26.XII 39

§ 9 p. Nr.17 no 1939.gada 21.decembra. PAR KĻAVIŅU.

Kādā no sarunām “Lords” (Klāvs Lorencs? – I.L. Trešais iespaidīgākais sociāldemokrātu kreisā spārna līdzvadonis bija centrālās komitejas loceklis Klāvs Lorencs, kas darbojās kā direktors Padomju Savienības Ārējā Tirdzniecības bankā, Rīgā. Latvijas Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas dibinātājs pēc 1934.gada. Tūlīt pēc Latvijas okupācijas Tautas padomes locekļi Buševics kopā ar kolēģi Klāvu Lorencu uzreiz iesniedza Maskavas atsūtītajam Latvijas padomiskotājam Andrejam Višinskim apsvērumus par iespējamo Latvijas politisko un saimniecisko uzbūvi nākotnē) ieminējās par bijušo ģenerāli KĻAVIŅU, ko aizvainojis Ulmanis un kurš tāpēc ir asi noskaņots pret viņu. Kā uzskata sociāldemokrāti, KĻAVIŅŠ ir to militāro aprindu pārstāvis, kas ir neapmierināti ar Ulmaņa režīmu, un tāpēc viņi viņu redz kā iespējamu sabiedroto cīņā par varu un ir pat veduši ar viņu attiecīgas pārrunas.
Šajās dienās es iepazinos ar K. personīgi un pārliecinājos, ka viņš tiešām ir asi noskaņots pret Ulmani. Sarunas ar viņu pieraksts ir pievienots.
Tā kā par KĻAVIŅU interesējas opozicionāru aprindas, kas viņu uzskata par figūru, kas var nospēlēt zināmu lomu apvērsuma gadījumā, domāju nodibināt ar viņu ciešu kontaktu un vajadzības gadījumā iesaistīt mūsu darbā.

Lūdzam pārbaudīt viņu pēc arhīvu materiāliem un paziņot V/ domas par viņa piesaistes lietderību. (pasvītrojumi ar roku)

1939.gada 21.decembris
Nr. 308
“Rezidentūra”.

PAR ĢENERĀLI KĻAVIŅU.

No sarunas ar VULFSONU kļuva skaidrs, ka V. labi pazīst un bieži tiekas ar atvaļināto ģenerāli KĻAVIŅU, par kuru savā laikā ir ieminējies “LORDS” (skat. sarunu ar viņu no Nr. ).Es izteicu vēlēšanos ar viņu iepazīties. 8.jūlijā V. izkārtoja man tikšanos ar K. kafejnīcā.

K. jau no pirmajiem vārdiem sāka kritizēt kārtību tagadējā Latvijā un sūdzēties par ierobežojumiem un teroru, kādam ir pakļautas personas, kuras ir opozīcijā tagadējam režīmam. Ka labi dzīvo tikai neliela daļa, skaitā varbūt desmit tūkstoši, kas ir pie varas. Ka šie cilvēki izmanto savu privileģēto stāvokli, lai vairotu personisko bagātību. Ka viņi ieņem vairākus amatus, piedalās vairākās akcionāru sabiedrībās un gandrīz atklāti ņem kukuļus par katru vēršanos pie viņiem.
Ka šīs grupiņas vadītājs ULMANIS ir neierobežots diktators un uzvedas kā kaut kāds indiešu rādža. Ka viņu ir pārņēmusi lieluma mānija un apžilbinājusi varas kāre. Ka viņš pie varas nonācis ar Vācijas palīdzību, uz kuru ir vērsts. Ka pirms savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas viņš pēc atbalsta divas reizes vērsies pie Hitlera un Munteru sūtījis uz PSRS tikai tad, kad uzzinājis, ka uz Vāciju cerēt nevar. Un tas viss neraugoties, ka Latvijas tauta vāciešus neieredz. Starp citu, baltvācieši līdz savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai starp PSRS un Latviju esot bijuši pārliecināti, ka Vācija ieņems arī Latviju un sākuši veikt sagatavošanās darbus. Ka pie viņiem atrasti saraksti, no kuriem redzams, kāds liktenis sagaida gandrīz katru latvieti. Ka, piemēram, visus kreisos un opozīcijas elementus paredzēts ieslodzīt koncentrācijas nometnēs, bet Ulmaņa piekritējiem būtu vāciem jāpalīdz.
Ka Ulmanis ir aplaidies ar blēžiem un iztapoņām, kas glaimo un daru visu pēc viņa prāta. Ka armija atrodas neapdāvinātu ģenerāļu rokās, kuri ir saistīti ar vāciešiem.
Ka kara ministrs ģen. Balodis, kuru nez kāpēc uzskata par krievu pusē esošu, visu 1.Pasaules karu (4 gadus) ir pavadījis vācu gūstā un ir precējies ar vācieti. Ka armijas komandieris ģen. BERĶIS arī ir bijis gūstā pie vāciešiem un ir precējies ar somieti. (Viņš ir ilgi dienējis Somijā). Ka štāba priekšnieks ģen. ROZENŠTEINS ir vācietis un precējies ar vācieti. Ka arī štāba priekšnieka vietnieks, ģen. BUKS – ir vācietis. Ka arī Kurzemes divīzijas komandierim ģen. DANKERAM ir kāds sakars ar vācisku izcelsmi. Ka viņš, šķiet, ir tikko atvaļināts, par ko klusē prese. Ka ar to var izskaidrot, ka tagad ir aizliegts ziņot par visām pārbīdēm un norisēm armijā. Ka kareivji nedrīkst norādīt uz savas vienības atrašanās vietu, un radinieki vēstules viņiem sūta nenorādot viņu daļas pilsētu. Ka pēdējā laikā vispār izdoti daudzi dažādi rīkojumi attiecībā uz slepenību un stingru atbildību par tā sauktā “noslēpuma” izpaušanu.
Ka varām ir piešķirtas plašas tiesības saukt pie atbildības par šo rīkojumu pārkāpumiem. Ka šo noteikumu ietekmē var nokļūt jebkurš pilsonis, jo noteikt ziņas par dokumenta raksturu, tas ir, slepenību vai neslepenību, ir tiesīgs jebkurš priekšnieks vai iestādes vadītājs.
Ka PSRS pēdējā laikā ir ir milzīgi panākumi ārpolitikā. Ka Padomju Savienības autoritāte starptautiskajā dzīvē ir pacēlusies tik augstu, ka tagad bez Padomju Savienības lielas starptautiskas problēmas risināt ir grūti. Ka padomju valdība virza gudru politiku. Ka Baltijas valstis ir darījušas pareizi, noslēdzot savstarpējas palīdzības paktu ar PSRS. Bet ja paktu noslēdz, tas jāpilda godīgi. Ka Ulmanis diez vai tā rīkosies, – pārāk naidīga ir bijusi viņa nostāja pret Padomju Savienību visā viņa varas laikā. Ka viņš un viņa piekritēji vienmēr ir meklējuši Rietumos atbalstu pret PSRS. Ka tagad Ulmanis ir izgājis uz vienošanos ar PSRS, bet tas ir darīts piespiedu kārtā nevis patiesi, un no šāda līguma Ulmanis labprāt atbrīvotos, ja vien būtu iespējams. Ka par to liecina, pirmkārt, naidīgā propaganda, kāda tagad izplatās ar varas ziņu pret padomju karaspēku, kas atrodas Latvijā, otrkārt, ziedojumu vākšanas kampaņa aizsardzībai. Ar šo kampaņu ir īsta komēdija: avīzēs raksta, ka iemaksas aizsardzībai notiek brīvprātīgi, bet īstenībā tas notiek zem spēcīga spiediena vai draudiem, bet ierēdņiem vienkārši atskaita no algas.
Ka uz to norāda arī acīmredzamā līdzjūtība Somijai. Un kā gan varētu nejust līdzi, piemēram, ģen. BERĶIS, kurš precējies ar somieti un daudzus gadus dzīvojis Somijā, kur dienējis armijā. Par valdības aprindu nostāju attiecībā uz notikumiem Somijā var spriest arī no Latvijas preses uzvedības, kas cenšas drukāt visu, kas nāk no Helsingforsas un Skandināvijas valstīm.

Par sevi ģenerālis K. stāstīja šādi:
Viņam ir pāri 54 gadiem. Kopš jaunības izvēlējies militāro karjeru. 1906.gadā pabeidzis Viļņas karaskolu. Dienējis Kazaņas kara apgabalā. 1910.gadā, būdams poručika (leitnants cara armijā) pakāpē, ir īsu laiku ieņēmis Ruzajevkas stacijas komendanta amatu (bij. Mask. Kaz., tagad Leņina dzelzceļš). Pēc tam dienējis 45.divīzijas 180.pulkā. Imperiālistiskā kara laikā bijis rietumu frontē pie Krakovas. Pēdējā viņa pakāpe cara armijā – apakšpulkvedis. Oktobra revolūcijas (apvērsuma – I.L.) laikā bijis Vjatkā. Latvijā ieradies 1918.gadā un uzreiz piedalījies armijas daļu veidošanā. Sākumā bijis landesvēra komandiera vācieša FLETČERA palīgs, bet pēc tam, kad latvieši izdalīti par patstāvīgām vienībām, sācis komandēt Latvijas daļas. Ka pulkvedim KALPAKAM, ģen. BALODIM un ģen. BERĶIM, kurus tagad iztēlo par nacionāliem varoņiem, tajā laikā nekāda loma nav bijusi. Bet viņam bez tam toreiz nācies apkarot Ulmaņa vācisko noslieci. Tāpēc, kad Ulmanis 1934.gada 15.maijā izdarījis apvērsumu, viņš tūlīt atvaļinājis K. no armijas.
Tā kā valdība K. nekādus amatus nepiedāvā, tad viņam vecumā nācies iestāties Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē, kuru pagājušajā gadā pabeidzis. It kā domājis nodarboties ar advokāta praksi, tomēr acīmredzami varas spiediena dēļ līdz šim nav pieņemts zvērināto pilnvaroto kārtā. Tagad strādā par praktikantu pie zvērinātā pilnvarotā ANTONA, bet dzīvo Jūrmalā un Dobelē.
Nobeidzot K. paziņoja, ka ja es vēlēšos tikties ar viņu atkal, tad viņam var zvanīt pa telefonu uz advokāta ANTONA (kādā zīmītē: “Biedrs Antons mums ziņoja, ka Jūs esat sankcionējuši KĻAVIŅA vervēšanu”) biroju. Tikai lūdza nezvanīt no (Krievijas – I.L.) politiskās pārstāvniecības, jo pašlaik ir spēcīgi izvērsta telefonu noklausīšanās.

(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


Apkopojums “EVP” 1939.

Ģenerālis ROBERTS KĻAVIŅŠ, atvaļināts, dzimis 1885.gada 10.novembrī Grašu pagastā. Beidzis Viļņas karaskolu un Nikolajevas kara akadēmiju. Pasaules kara laikā vadījis latviešu strēlnieku kaujas “Nāves salā”, pie Plakaņiem, Katrīnmuižā, Mangaļos un Tīreļpurvā (Ķekavas novads – I.L.) u.t.t. Kopš 1918.gada latviešu palīgarmijā. – 1919.g. komandēts uz Dāniju kā Latvijas pagaidu valdības militārais speciālists. Bijis robežsardzes divīzijas priekšnieks, tad Valmieras pulka komandieris. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par kaujām latviešu strēlnieku pulku rindās.

——————–

1939.gada 21.decembris
Nr. 321
Avots “Sabiedrisks darbinieks” (Общественник)

PAR KĻAVIŅU ROBERTU.

Kļaviņš R. – atvaļināts ģenerālis, 54 gadus vecs. Pabeidzis Viļņas karaskolu un Nikolajevas Kara akadēmiju. Pasaules kara laikā bijis latviešu strēlnieku rindās un piedalījies daudzās kaujās. Īpaši pazīstams kopā ar strēlniekiem kļuvis Nāves salas aizstāvēšanas kaujās Daugavā. Pēc Latvijas pasludināšanas kā viens no pirmajiem iestājies nacionālās armijas rindās, bet sākoties atbrīvošanās karam ticis komandēts uz Dāniju ar īpašu uzdevumu kā Latvijas pagaidu valdības pārstāvis. Vēlāk iecelts par Valmieras kājnieku pulka komandieri. (Biogrāfiskās ziņas, ja vajag, var sagādāt sīkākas.)
Pēc 1934.gada 15.maija pamazām atbīdīts kā neuzticams jaunajai valdībai, bet pēc kāda laika atvaļināts no dienesta ar pensiju.
Savā laikā KĻAVIŅŠ ir gribējis piedalīties arī saimnieciskajā dzīvē un iestājies par dalībnieku apdrošināšanas biedrībā “Ērglis”, kuru dibinājis Latgales saimniecisks darbinieks KAMBALA. Tas, būdams “pieredzējušāks”, iemaisījis Kļaviņu ne visai tīrās biedrības lietās, un kad “Ērglis” bankrotējis, Kambala ir no šīs lietas ticis ārā “tīrs”, bet Kļaviņam tiesa nospriedusi maksāt visai lielu summu par labu biedrības bankrotā cietušajiem kreditoriem.
Cik zināms, šo summu Kļaviņš nav samaksājis vēl tagad, un arestēta ir daļa no viņa pensijas.
Pēc aiziešanas no dienesta KĻAVIŅŠ beidzis Latvijas Universitāti (juridisko fakultāti), šķiet, 1938.gadā, un ir nodomājis strādāt par zvērinātu pilnvaroto. Pagājušā vasarā viņš ir iesniedzis tieslietu ministram lūgumu pieņemt viņu zvērināto pilnvaroto sastāvā. KĻAVIŅŠ ir arī sarunājis ar zvērināto pilnvaroto ANTONU, kurš solījis viņu formāli ieskaitīt par savu palīgu. Tā kā par KĻAVIŅA advokāta darbību vēl nekas nav dzirdams, varbūt ministrs viņu vēlamajā amatā vēl nav apstiprinājis.
PAZIŅAS KĻAVIŅU raksturo kā solīdu cilvēku, kurš prot sevi nest sabiedrībā, naudas lietās – kā runā – (varbūt dēļ “nelaimīgās” darbības “Ērglī”) – daudz uzticēties nevar. Spriedumos visai ass un tīk būvēt visādus plānus, bet nav pastāvīgs un pārliecību ātri maina (pasvītrots ar roku). Šodien gatavs uz vienu, bet rīt jau domā savādāk. Ne visai turas pie dotā vārda, tāpēc, kā runā, īpaši uzticēties nevar. Tādu KĻAVIŅA raksturojumu man deva vairāki viņa labi paziņas.
Kad gribēju par viņu uzzināt no viņa karalaika biedriem – ģen. DAMBĪŠA, viņš atbildēja: Man ļoti nepatiktos runāt par viņu kā cilvēku. Un tas ir raksturīgi.

“Р-РЫ” PIEZĪME: – KĻAVIŅŠ ir stipri noskaņots pret Ulmaņa valdību, kas viņu tur nezināmu. Šajā sakarā uz viņu likmes liek opozīcijas grupas, tostarp sociāldemokrāti (skat. Džona sarunu ar Lorencu. Nesen DŽONS ir iepazinies ar viņu personīgi. Sarunas ar K. pieraksts pievienots.

——————–

Vīza:
3/1- 1939.g.
Ievest formulāru

Šo informāciju sociāl-demokrāti saņēma no bij. 4. Valmieras pulka komandiera ģen. KĻAVIŅA, kurš ir asi noskaņots pret Ulmani. KĻAVIŅŠ ir interesanta figūra. 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā viņa pulks kā neuzticams ir ticis ieslēgts kazarmās. Tomēr K. līdz šim laikam uztur ciešus sakarus ar šā pulka virsniekiem, kas viņu informē par noskaņojumiem armijā. No viņiem K. tad arī ir saņēmis augstākminēto informāciju.
Pēc atvaļināšanas K. ir iestājies Latvijas universitātē, kuru šogad beidzis. Tagad gatavojas iestāties zvērināto pilnvaroto kārtā.
Soc.-dem. vadība nesen nosūtīja pie K. savu pārstāvi ar nolūku noskaidrot viņa nostāju nopietnu notikumu sākšanās gadījumā. KĻAVIŅŠ ir atbildējis, ka pilnībā piekrīt S.-D. noskaņojumam attiecībā pret patreizējo režīmu un, lai gan ar politiku nenodarbojas, tomēr ir gatavs piedāvāt sevi opozīcijas rīcībā.

“LORDS” to izprot kā K. gatavību aktīvi piedalīties izgājienos pret Ulmani.

——————–

1940.gada 5.februāris
Nr. 96
Avots “DŽONS”

SARUNA AR ĢENERĀLI KĻAVIŅU.

23.janvārī tikos kafejnīcā ar ģenerāli KĻAVIŅU.
Šajā sarunā ar K. viņš stāstīja šādi:
Valdības aprindas caur attiecīgām valstīm turpina izplatīt visādas baumas un izdomājumus par padomju karaspēku Latvijā un vispār par PSRS. Pēdējā laikā uzmanība pievēršas notikumiem Somijā. Latvijas sabiedriskajai domai tiek iedvesta pārliecība, ka Sarkanarmija ar somiem tikt galā nespēj. No tā tiek secināts, ka Sarkanarmija ir vāja, slikti bruņota, un tāpēc no tās nav jābaidās. Pie pirmās izdevības, kad PSRS starptautiskais stāvoklis pasliktināsies, Latvijas armija padomju karaspēku no šejienes padzīs. Nepatika pret Latvijā izvietoto padomju karaspēku tiek izkopta uz katra soļa. No otras puses, valdība cenšas iespējami ātri apbruņot Latvijas armiju iepērkot ieročus PSRS. Vienlaikus notiek Latvijas armijas daļu pārgrupēšanās. Galvenie spēki tiek pārvietoti uz austrumiem, kur tiek izvietoti pilsētiņās un miestiņos gar Padomju Savienības – Latvijas robežu. Latgales divīzijas štābu paredz pārcelt uz Gulbeni. Zemgales divīzijas štābs pagaidām paliek Daugavpilī, tomēr daži pulki tiek pārvietoti tuvāk robežai. Armija tiek papildināta ar rezervistiem, kas viena mēneša vietā paliek dienestā 3 vai vairāk mēnešus. Daži divu bataljonu pulki ir īstenībā padarīti par triju bataljonu pulkiem. Pārvietoti vairāki pulku komandieri. Paredzama Vidzemes divīzijas komandiera ģen. VIRSAIŠA, tehniskās divīzijas komandiera KURAĻA (Kureļa? – I.L.) nomaiņa; acīmredzami atvaļināsies Latgales divīzijas komandieris ģen. KRUSTIŅŠ, kuru pašlaik aizvieto ģen. KLINGSONS; tāpat jāatvaļinās ģen. Hartmanim. Šo ģenerāļu nomaiņa notiek sakarā ar lielākā pieļaujamā vecuma sasniegšanu.
K. gandrīz visus viņus raksturoja no sliktākās puses. Viņš labi pazīst ne vien ģeneralitāti, bet arī visus pulku komandierus, par kuriem arī deva īsus raksturojumus. Tiesa, tagad viņš gandrīz ne ar vienu no viņiem netiekas, jo (pats) ir valdības nežēlastībā, tomēr ar dažiem, piemēram, artilērijas priekšnieku ģen. D., 6.pulka komandieri pulkvedi LIEPIŅU u.c. viņam ir saglabājušās labas attiecības. Dēļ veciem sakariem K. tomēr pārzina dzīvi armijā, lai gan slepenība tajā ir novesta līdz tam, ka vecākie komandieri gandrīz par visu sarakstās tikai šifrēti.
Sakaru ar ārzemniekiem viņam nav.


§ 6. p. Nr.5 no 1940.gada 21.februāra PAR ĢENERĀLI KĻAVIŅU.

Biedrs Antons mums ziņoja, ka Jūs esat sankcionējuši KĻAVIŅA vervēšanu. Šajā sakarā pēdējā tikšanās reizē sāku pakāpenisku viņa apstrādi, dodot mājienu par iespējamu materiālo palīdzību viņam. Vienlaikus piedāvāju sastādīt Latvijas armijas augstākā komandsastāva raksturojumus. K. atbildēja, ka rakstīt neko negrib, tomēr mutiski ir gatavs dalīties ar savām ziņām. Acīmredzot baidās sasaistīt sevi ar dokumentu.
Vienojāmies tikties ar viņu 15.martā. Ja neizdosies viņu pierunāt kaut ko uzrakstīt, ievilkšu viņu darbā pamazām.


1940.gada 22.februāris
Nr. 101
DŽONS.

Slīps uzraksts ar roku krieviski, it kā norādījums sagatavot izziņu par attieksmi pret PSRS, uzdot sastādīt K. ??? akt priņatiji na komsostav? Paraksts” Kuķjins??

SARUNA AR ĢEN. KĻAVIŅU

Šā gada 20 februārī man bija kārtējā tikšanās ar ģen. KĻAVIŅU kafejnīcā. KĻAVIŅŠ stāstīja šādi:
Ulmaņa 10.II runu visi iedzīvotāju slāņi ir uzņēmuši kā aicinājumu gatavoties karam pret PSRS. Tiesa, PSRS runā pieminēta nav, bet tā kā ar valdības aprindu ziņu un norādījumiem norit pretpadomju propaganda, tad visi ir sapratuši, ka Ulmanis runā par Pad. Sav. No otras puses, viņa runas nodoms bijis novirzīt iedzīvotāju domas no patiesajiem iekšējās ekonomiskās krīzes cēloņiem un vainu uzlikt blokādei, kā arī PSRS, kuras karaspēks it kā izpērk Latvijā preces.
Valsts ekonomiskais stāvoklis ir stipri pasliktinājies. Cenas aug nemitīgi. Importa no ārzemēm nav, jo trūkst valūtas iepirkumiem. Šogad Latvijai ir jāizved uz Vāciju un jāsamaksā par repatriantu mantu produkti 5 miljonu latu vērtībā. Beidzas ogles. Valdība dzen iedzīvotājus meža darbos, lai sagatavo malku, bet izvest to no meža būs grūti. Nodokļi salīdzinājumā ar 1934.gadu ir pieauguši 3 un vairāk reizes, pie kam Ulmanis ir brīdinājis, ka nodokļus palielinās.
Valdība veic sagatavošanās darbu, lai pie izdevības uzstātos pret PSRS. Ar šādu mērķi tiek pārgrupēta Latvijas armija. Karaspēka daļas no Rīgas /4.pulks un artilērijas daļas/ un Daugavpils /18.pulka/ tiek pārvietotas uz austrumiem, kur tās ieņems izejas pozīcijas kara gadījumam ar PSRS. Ka rietumos turpinās Liepājā un Ventspilī izvietoto padomju garnizonu aplenkšana. Runā, ka 1.Kurzemes divīzijas komandieri ģen. Dankeru valdība ir nomainījusi ar ģenerāli BUKU tāpēc, ka DANKERS ir vai nu atteicies veikt pasākumus, kas saistās ar pad. garnizonu aplenkšanu, vai nu atzīts par šādam mērķim neuzticamu.
Līdztekus pārrunām, kādas valdība veic ar Maskavu par ieroču iepirkumu, šajās dienās ir nosūtīta delegācija ieroču iepirkšanai Berlīnē.
Attiecībā uz baumām, par ģen. BALOŽA atvaļināšanos KĻAVIŅŠ paziņoja, ka šīm baumām netic. Viņaprāt, tas ir kārtējais BALOŽA manevrs, kurš mēģina uzsist sev cenu ar savu sovetofīlo nostāju un pie reizes dabūt attiecīgu naudas kušķi no ULMAŅA, kā tas darījis jau agrāk.
KĻAVIŅŠ netic arī baumām par ģen. BERĶA pučistiskām tieksmēm, uzskatot tās par kārtēju Ulmaņa manevru. Ka BERĶIS ir paklausīgs ierocis Ulmaņa rokās un turklāt ļoti aprobežots cilvēks, precīzāk, muļķis. Tāpēc viņš diez vai spēs paveikt kaut ko patstāvīgi. Ka Latvijas armijas dvēsele ir štāba priekšnieks ROZENŠTEINS, kurš vada armiju, piemeklē kadrus, galvenokārt no kalpakiešu organizācijas dalībniekiem. Arī pats ir kalpakietis. Liela loma Latvijas armijā ir Karaskolas priekšniekam MATEUSAM, kuram ir vadošs amats kalpakiešu organizācijā.
Vaicāju KĻAVIŅAM kā viņam veicas ar darbu un algu. K. atbildēja, ka strādā pie advokāta ANTONA bez algas, kā praktikants. Pagaidām dzīvo no savas pensijas, kuras daļa aiziet parādu nomaksai. Ja viņš būtu vērsies pie valdības, varbūt viņam kādu darbu dotu, tomēr viņš tagadējai valdībai negrib lūgt neko. Ka labāk būt bezdarbniekam, nekā strādāt Ulmaņa labā. Ka viņš sagaida sava materiālā stāvokļa pasliktināšanos pavasarī. Es apsolīju padomāt kā varētu viņam palīdzēt. K. teica, ka viņš priecātos saņemt kādu darbu pie mums, bet tā, lai “uz ārpusi nebūtu manāms”.
Piedāvāju viņam lai sagatavo Latvijas armijas augstākā komandsastāva raksturojumus. K. atbildēja, ka pastāstīt viņam zināmas ziņas par kādām personām var, tomēr uzrakstīt negrib.
Devu viņam padomu rakstīt uz rakstāmmašīnas, ja kautrējas rakstīt ar roku. K. solīja par to padomāt.

(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


1940.gada 15.marts
vieta – Rīga, Latvija

ĢENERĀĻA K. VERVĒŠANA

Tikšanās ar ģenerāli K. notika Elizabetes ielā 19, 4.dzīvoklī, kur viņš dažkārt pieņem savus klientus. K. mani sagaidīja pats, uz zvanu iznākušajam cilvēkam paskaidrojot, ka esmu pie viņa ieradies apmeklētājs līguma noslēgšanai. Kad palikām divatā, K. man vaicāja vai viss kārtībā ar “astēm”, tas ir, izsekošanu. Nomierināju teikdams, ka par to nav jāraizējas, jo esmu parūpējies par visu.
Sarunas sākumā K. paziņoja, ka neko nav uzrakstījis, jo negrib ar savu roku rakstīt uz papīra, tomēr visu ko zin var pastāstīt mutvārdiem. Pie tam viņš no kabatas izvilka špikeri, pēc kura gatavojās man stāstīt. Es savukārt sagatavoju bloknotu, piezīmējot, ka ja jau ģenerālis negrib rakstīt uz papīra, visu pierakstīšu pats.
Vispirms K. izklāstīja, kā pats teica, “savu politisko kredo”, kura būtība īsumā ir šāda:
Pēc tagadējā kara neizbēgami izraisīsies jauns karš pret PSRS, neatkarīgi no tā vai uzvarēs Anglijas-Francijas bloks vai Vācija. Tāpēc PSRS sava aizsardzība jāgatavo laikus, tūlīt, visi spēki jāieliek aizsardzībā.
Padomju Savienība ir pareizi darījusi, lemjot izveidot un nostiprināt Jūras kara bāzes Latvijā. Tur ir līguma starp PSRS un Latviju galvenā jēga. Bet līguma veiksmīgai īstenošanai vajadzīga sadarbība, kuras pamatā jābūt pilnīgai uzticībai. Vai var uzticēties tagad Latvijā valdošajai kliķei Ulmaņa un Baloža personā? Nē, šai valdībai uzticēties nevar. Ulmanis un Balodis uzticīgi ar Padomju Savienību nesadarbosies, jo viņi ir un paliek kaislīgi PSRS ienaidnieki.
Tiešām, ņemiet “Dika” (tā ģenerālis sauca Ulmani, lai nebūtu jānosauc viņa uzvārds) biogrāfiju un politisko darbību. Krieviju Diks nepazīst, jo nekad tur nav bijis. Līdz 1907.gadam viņš šeit strādāja par pagasta skrīveri. Pabeidza tikai Jelgavas (Mītavas) pilsētas skolu. Bet drīz, paņēmis sabiedrisko naudu, aizbēga uz Ameriku. 5 gadu laikā (līdz 1912.gadam) dzīvoja Amerikā, kur mācījās piensaimniecību un lopkopību. Atgriezies Latvijā sāka te lasīt lekcijas par šo jomu.
Krievu kultūrai Diks nav pievienojies un šo kultūru nepazīst.
1919.gadā viņš gāja kopā ar vāciešiem, par atbalstu solot tiem zemi. Viņš izraisīja arī “Bermontiādi”.
Pēc neveiksmes ar vāciešiem viņš pārsviedās pie angļiem un sāka vadīties pēc viņiem.
Visu mūžu Diks ir tiecies pēc varas, bet pēc rakstura būdams bailīgs, viņš ir centies varu pārņemt bez šaušanas, tas ir, bez bruņotas cīņas.
Nākot pie varas Hitleram, Diks aizņēmās viņa idejas un sāka tās lietot Latvijā. 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā viņam Rīgas aerodromā bija sagatavota vācu lidmašīna. Neveiksmes gadījumam viņš savam brālim, kurš dzīvoja laukos, paziņoja savu adresi Berlīnē.
Nedēļu pirms pakta noslēgšanas par savstarpēju palīdzību ar PSRS Ulmanis nosūtīja uz Berlīni delegāciju ar mērķi saņemt no Vācijas atbalstu pret PSRS. Un tikai pēc Berlīnes atteikuma viņš izgāja uz pakta slēgšanu ar PSRS.
Pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas nebija neviena fakta, kas liecinātu par Dika un viņa valdības tieksmi uz draudzību un sadarbību ar PSRS. Pretēji, fakti rāda pretēju ievirzi: visās sapulcēs, armijā, pie aizsargiem, skolās notiek pretpadomju aģitācija, visos veidos tiek veidots naidīgs noskaņojums pret PSRS. Šai aģitācijai ir zināmi panākumi, jo sīkpilsoniskās aprindas, nemaz nerunājot par lielpilsoņiem, visādu “šausmu” iebiedēti baidās no padomju varas ienākšanas.
Ņemsim faktus no militārās jomas:
Valdība pastiprināti ievāc līdzekļus aizsardzībai. Nodokļi tiek palielināti trīs reizes (paaugstinājums par 20% zemo algu un ienākumu paredzēto nodokļu tabelē un vairākas reizes lielo ienākumu tabelē).
Jaunais likums nosaka, ka no katra strādnieka tiek paņemts pa Ls 20 gadā. Visi līdzekļi, ko valdība iegūst no nodevām un nodokļiem tagad iet aizsardzībai.
Vācijā ir iepirkts liels ieroču daudzums, galvenokārt pretaviācijas un tanku. Nesen izveidots pretaviācijas pulks un palielināts tanku bruņojums. Tagad katrā divīzijā ir pa vienai bruņu vai tanku rotai.
Norit pilnīga armijas izvietojuma maiņa. Garnizons no Daugavpils ir izvests un izvietots gar padomju robežu. Tostarp izvests 12. kājnieku pulks un Zemgales divīzijas artilērijas pulks, arī viss bruņu (bruņuvilciena) pulks, kas acīmredzami tiks izvietoti Rēzeknes (Režicas) un Rītupes rajonā.
5.pulks izvietots Madonā. Atsevišķas daļas (sīkas vienības) atrodas Apē, Varakļānos un citās vietās.
Kara daļas tiek turētas pusmobilizētā stāvoklī. Pulki ir palielināti no diviem bataljoniem līdz trim. Trešajos bataljonos ir galvenokārt rezervisti, kas iesaukti uz atkārtotām mācībām.
Ir pagarināts dienesta laiks – no 12 uz 18 mēnešiem. Ieviesta īpaša slepenība, piemēram, no uzplečiem noņemti šifri (zīmes), nav ļauts uzrādīt daļas izvietojuma vietu u.t.t.
Jauns izvietojums padomju garnizonu aizmugurē (Aizpute, Saldus, Kuldīga, Talsi, Tukums, Dobele u.c.) ir paredzēts padomju garnizonu ielenkšanai. Par Kurzemes divīzijas, kas izvietota padomju garnizonu aizmugurē, komandieri iecelts bijušais armijas štāba priekšnieka vietnieks ģen. Buks – kā visenerģiskākais ģenerālis. Viņam piešķirti divi palīgi – ģen. Dūze, kuram ir savs štābs Tukumā (tā ir slēpta 2.divīzija Kurzemes divīzijas sastāvā), un ģen. Lavenieks (dienējis pie Bermonta, no kura pārbēdzis pie latviešiem), kurš atrodas Liepājā kā štāba pārstāvis pie padomju garnizona.
Kurzemes divīzija ir pastiprināta ar tankiem un, acīmredzot, ir palielināts arī tās skaitliskais sastāvs. Šo pasākumu nolūks ir padzīt padomju garnizonus, likvidēt padomju jūras kara bāzes un nostiprināties uz robežas.
Īsi sakot, visi fakti liecina par tagadējās valdības naidīgu nostāju pret PSRS.
Ir zināms, ka vairums latviešu tautas simpatizē Padomju Savienībai, pastāv uz vaļsirdīgu sadarbību ar PSRS. Bet valdības aģenti izplata mežonīgas baumas par stāvokli PSRS, par sodīšanām tur u.t.t. Šīs baumas tautas noskaņojumu saindē un atjauno (tās pretestību – I.L.) pret PSRS. Latvieši briesmīgi baidās no iespējas, ka Latvija pārietu pie vāciešiem. Uz šīm bailēm spēlē ģenerālis Balodis, kurš it kā pastāv uz ciešu sadarbību ar PSRS. Viņa musināti viņa cilvēki izplata baumas, ka Balodis ir PSRS pusē, bet Ulmanis vācu pusē. Ar to Balodis gūst popularitāti masās.
Ulmanis un Balodis ir karjeru veidojuši apspiežot krievu tiesības, lai tādā veidā rādītu sevi kā latviešu nacionālistus. Jau 1919.gadā, kad krievu ierēdņi gāja pie Ulmaņa lūgt amatus, viņš tiem paziņoja, ka krievu pakalpojumi viņam nav vajadzīgi.
No visa šā var secināt, ka tagadējais iekšpolitiskais stāvoklis nedod nekādu pamatu mierīgai sadarbībai noslēgtā pakta starp PSRS un Latviju garā. Tas, ko Ulmaņa valdība tagad tēlo – ir maska.
Pēdējās nedēļās angļi ir valdībai un pilsoniskajām aprindām devuši visādus solījumus, apgalvojot, ka izsēdinās desantu Murmanskā, ka viņiem pievienosies Zviedrija u.t.t. Tas ir darīts, lai pārliecinātu, ka PSRS ir vāja, ka tur ir sabrukums, nekārtības u.t.t. Ka tāpēc var uzstāties pret PSRS, lai atbrīvotos no padomju garnizonu klātbūtnes Latvijā. (Par to ģenerālim ir stāstījis kāds Goldmanis ((1875-1955), latviešu politiķis, Krievijas Valsts domes deputāts no Kurzemes guberņas (1912-1917), latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs (1915), Latvijas Tautas padomes loceklis (1918-1920)), kādreizējs valsts domes loceklis, latviešu strēlnieku “tēvs”, kurš agrāk bijis Zemnieku partijā, bet Ulmaņa ietekmē izslēgts. Tagad – pensionārs, dzīvo laukos).
Starp citu, angļi ir sākuši koķetēt ar opozīcijas vadītājiem, cenšoties viņus pārliecināt, ka Vācija un PSRS zaudēs, un Polija tiks atjaunota iepriekšējā stāvoklī. Līdz miera līguma noslēgšanai ar Somiju angļi apgalvoja, ka viņi kopā ar frančiem palīdzēs somiem ne vien ar ieročiem, bet arī ar cilvēkiem, tas ir, nosūtīs uz Murmansku eskadru u.t.t. Angļu kara atašejs pulkvedis ‘Wal’s ir ticies un apspriedies par šīm tēmām ar Jaunsaimnieku partijas līderi Bļodnieku.
Šī valdība paktu īstenot nevar. No tās dūrienu mugurā var sagaidīt jebkurā brīdī. Ulmanis grib izraisīt bruņotu sadursmi, lai no Latvijas aizietu kā varonis, jo ja viņš aizietu mierīgi, tad apdzistu ne vien viņa slava, bet viņš vēl tiktu nodots tiesai par krāpšanu. Viņš noteikti pēc tam dotos uz Angliju, kur glabājas Latvijas zelts, kas tur nolikts uz viņa vārda. Viņš ir ieinteresēts šo zeltu sagrābt un izrīkotos ar to pēc saviem ieskatiem (Anglijas bankās glabājas apmēram 40 miljoni Latvijas latu zeltā).
Cerēt uz tagadējā režīma pārmaiņām un labprātīgu Ulmaņa valdības aiziešanu vai atkāpšanos nevar. Hugo Celmiņš (bijušais premjerministrs, pēc tam Latvijas sūtnis Berlīnē) reiz ir paziņojis, ka Ulmanis no varas labprātīgi neatteiksies un nekādu konstitūciju, kas ierobežotu viņa tiesības, nedos. Bet ja redzēs, ka jāaiziet ir, tad izraisīs bruņotu sadursmi, lai parādītu sevi par varoni.
Lai aiztaupītu latviešu tautai somu likteni, ir nepieciešams:
1) Pastiprināt šeit pad. garnizonus,
2) Nedot tagadējai valdībai daudz ieroču (ja tā būtu uzticama, varētu dot bruņojumu kaut par velti),
3) Sīki reģistrēt visus valdības naidīgas darbības faktus pret PSRS,
4) Kad būs sakrāts pietiekams šādu faktu apjoms, iesniegt šai valdībai notu, konstatējot pakta nepildīšanu un prasot 1934.gadā atlaistās Saeimas sasaukšanu, lai sastādītu jaunu valdību. Tas ir nepieciešams, lai radītu varas nepārtrauktību, jo Saeima tika vien atlaista nevis iznīcināta. Pēc tam izveidotos jauna pilsoniska valdība ar sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, jaunsaimnieku un citu partiju piedalīšanos. Šī valdība acīmredzami pasludinās jaunas Saeimas vēlēšanas.
Nota būtu jāiesniedz ultimāta formā ar attiecīgiem brīdinājumiem un karaspēka daļu pievirzīšanu uz robežas.
Tā kā Ulmanis uz Saeimas sasaukšanu neizies, tas ir, atteiksies no ultimāta prasību izpildes, tad notas saturs būtu jāpaziņo visiem iedzīvotājiem pa radio vai ar skrejlapām no lidmašīnām. Tiklīdz iedzīvotāji to uzzinās, Ulmanim un viņa režīmam būs gals.
Līdz bruņotai sadursmei nenonāks, jo Latvijas armija pret PSRS nekaros, arī aizsargi aiz Ulmaņa neies.
No tiesiskā viedokļa tādu PSRS gājienu nevarētu pasludināt par iejaukšanos iekšējās lietās, jo prasīta tiktu tikai likumīgas valdības atjaunošana.
Uz manu vaicājumu, ar ko ģenerālis ir runājis vai šādā sakarā apspriedies, K. atbildēja, ka tas ir viņa paša viedoklis, bet agrāk šādā sakarā apspriedies ar bijušo Saeimas priekšsēdētāju sociāldemokrātu (Paulu) Kalniņu, ar dažiem militāristiem, īpaši Augstākās Kara tiesas priekšsēdētāju pulkvedi (Frici) Birkenšteinu, advokātu (Oskaru) Valdmani, bijušajiem Saeimas locekļiem sociāldemokrātiem Ozoliņu, (Ansi) Buševicu, Rāciņu, (Ati) Ķeniņu .. (kurš starp citu kopā ar Bļodnieku uz valdības vadītāja amatu izvirzīja ģen. Balodi) un vēl ar kādiem. K. noliedza savu piederību jebkādai partijai.
Uz otro jautājumu, vai ģenerālis ir runājis ar kādu par tikšanos ar mani un par mūsu sarunu tēmām viņš paziņoja, ka tikšanos ar mani tur visstingrākajā slepenībā. Ka par to nezin neviens, un viņš ne ar vienu nedomā par to runāt. Turklāt viņš lūdz arī mani ne ar vienu, izņemot augstas personas Maskavā, par tikšanos ar mani nerunāt un ievērot lielāko iespējamo piesardzību, nākot uz tikšanos ar viņu. Atbildēju viņam, ka par to viņš var neraizēties.
Uz tālākiem vaicājumiem par sakariem, biedrošanos u.c. K. stāstīja, ka savā laikā bijis saistīts ar visu augstāko komandējošo sastāvu un citām redzamām personām, bet pēc atvaļināšanas šie sakari pārtrūkuši. Tagad tiekas vien paretam ar atsevišķiem virsniekiem vai politiskiem darbiniekiem. Plašai sabiedriskai dzīvei viņam trūkst līdzekļu, un arī publika ne labprāt ar viņu tiekas, jo ir zināms, ka viņš ir opozīcijā Ulmanim un viņa piekritējiem. Arī iekārtoties dienestā nevar, jo valdība viņam neko nedod, un arī viņš pats nav lūdzies, jo uzskata sevi par lielu militārās jomas speciālistu. Atgriezties armijā viņš piekristu tikai amatā, kas nav zemāks par divīzijas komandieri, kādu tagadējā valdība, protams, viņam dot nevar. Gribējis iekārtoties ‘УТАГ’ā, bet arī tur nav pieņemts. Domājams, valdība viņu nolēmusi turēt neievērotu (в черном теле) un nekādas iespējas nedot.
Uzklausot K., piezīmēju viņam, ka viņa pārdomās par to, kāda nostāja attiecībās ar Ulmaņa valdību un par Saeimas sasaukšanu, jaunas valdības organizēšanu u.t.t. ir jāieņem PSRS, ir daudz kļūdaina, īpaši, kad lieta skar sociāldemokrātus, kurus valdība jau ir uzaicinājusi strādāt valdības aparātā.
Bet runāt par to pašlaik nav ne laikā ne vietā.
Jārunā par ko citu, bet tieši: kā K. turpmāk izturēties, kam pievērst uzmanību un kā strādāt. Ieteicu viņam:
1) Iedzīvināt un izvērst savu saziņu ar militāristiem un redzamām pilsoniskām personām, nezaudējot sakarus ar opozīcijas līderiem,
2) Neuzspēlēt opozicionārismu un sarunās pēc iespējas izvairīties izteikt savu viedokli, ļaujot to darīt citiem,
3) Vākt sīkākas ziņas par pārmaiņām armijā, augstākā un vecākā komandsastāva izvietojumu un raksturojumu,
4) Noskaidrot iespējas iekārtoties dienestā, izmantojot valdības jauno ievirzi attiecībā uz opozīcijas partiju līderiem (viņu uzaicinājumiem dienestā).
5) Solīju viņam biedrošanās uzturēšanai un iziešanai “sabiedrībā” sniegt materiālu atbalstu.
Uz to K. neko neatbildēja.
Sarunājām nākošreiz tikties 15.aprīlī.
Latvijas armijas augstākā komandsastāva raksturojumi, kas pierakstīti no K. vārdiem, tiek pievienoti atsevišķi.

15.martā 1940.g.

D.
(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


p. Nr. 17 § 7.
1939.gada 28.decembrī Kļaviņa lietā

Kļaviņš ir vispusīgi jāizpēta, jānoskaidro viņa iespējas, sakari un uz ko viņš orientējas.

——————–

1940.gada 12.augustā
5/10837
V/STEIDZAMI
S/SLEPENI
(ar roku – “487S”)
PSRS NKVD SEKRETARIĀTA PRIEKŠN.
VALSTS DROŠĪBAS VEC. MAJORAM

biedram ŠARIJA (pārsvītrots, ar roku nesalasāms cits uzvārds)
Maskava

Uz Nr. 34/836 no 16.VII-40 g.

Pilsoņa POSE JULIUSA Petroviča iesniegums attiecībā uz Latvijas tautas armijas galveno komandieri ģenerāli KĻAVIŅU, nosūtīts pārbaudei Rīgā.

PSRS NKVD GUGB 5.NODAĻAS PRIEKŠNIEKA VIETNIEKS
VALSTS DROŠĪBAS MAJORS (PRUDŅIKOVS)

GUGB 5. NODAĻAS IX NODAĻAS PRIEKŠNIEKS
VALSTS DROŠĪBAS VEC. LEITNANTS (KUĶJINS)

Izpildītājs – Podoļskis -1X nod.


zīmīte:
b.Kuķjin
vai esi ticis galā ar šo lietu?
paraksts
8/VIII 40


PSRS NKVD SEKRETARIĀTS
Maskava, Dzeržinska laukums

Slepeni
Personīgi
Vīza:
KN-25/VII
//18/VII

PSRS NKVD GUGB 5.nod. priekšniekam
b. Aleksejevam

Nr. 34/836 kontr. kart.


Seko 7 lapas grūti salasāmā rokrakstā. Lai tulkotu, vajadzīgas laba konteksta zināšanas un krievu rokrakstu lasīšanas pieredze. Domājams, Kļaviņa sīks ziņojums. I.L.

——————–

(Vēstule rokrakstā)

PSRS Ārlietu tautas komisāram
biedram Molotovam.

Kopija Nitvas rajona NKVD priekšniekam b. Petrovam.

No VKP(b) biedra kopš 1917.gada 1.maija
Posses Juliusa Petroviča, dzīvojoša
Molotova apgabala Nitvas ciemā, Rozas Luksemburgas ielā Nr.3

Iesniegums

1940.gada 22.jūnija avīzē “Pravda” ir paziņots jaunās Latvijas valdības sastāvs ar Latvijas Armijas Galveno komandieri ģenerāli Robertu Kļaviņu.
Pats esmu pēc nacionalitātes Latvietis, un 1917., 1918. un 1919.gados aktīvi piedalījos Latvijā, tostarp Saikovas (Saikavas?) pagastā, cīņā ar “zaļajiem bandītiem”, kā arī Padomju varas nostiprināšanā bijušajā Padomju Latvijā.
Augstākminētajam Robertam Kļaviņam, ja viņš nāk no Saikovas pagasta pilsoņiem, ir ļoti netīra pagātne, un viņš nav cienīgs būt jaunās Latvijas Valdības loceklis, par ko tālāk darīšu Jums zināmu.
1918.gadā pirms Vācijas okupācijas karaspēka ienākšanas Saikovas pagastā kāda Pētera Dreikas, minētā Roberta Kļaviņa, viņa tēva (liela budža) un viņa brāļa Ivana vadībā bija organizēta “zaļo bandītu” banda bijušā Vendenes (Cēsu) rajona Saikovas un Praulienas pagastos. Šī banda, ko vadīja Dreika un Roberts Kļaviņš, uzbruka Padomju Latvijas Padomju iestādēm, zvēriski nogalināja to pārstāvjus, tostarp viņi 1918.gada februārī zvēriski nogalināja Praulienas pagasta Izpildkomitejas priekšsēdētāju (uzvārdu tagad neatceros).
Man personīgi bija uzdots šo bandu likvidēt, jo es biju Sarkanarmijas Saikovas rajona Vienības Priekšnieks, bet izdevās aizturēt tikai vienu Pēteri Dreiku, kurš vajājot ceļā mēģināja izbēgt jāšus, un mana vienība viņu nogalināja. Kļaviņu Robertu un citus zaļo bandas locekļus man neizdevās noķert tikai tāpēc, ka nākamā dienā mūsu ciemu ieņēma vācu okupācijas karaspēks, un pēc tam uz Kļaviņa Roberta un citu budžu iniciatīvu es un citi VKP(b) biedri un Padomju Latvijas darbinieki tikām arestēti un izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm Vācijā, kur arī es biju no 1918.gada 28.februāra līdz decembrim.
Kļaviņš Roberts tajā laikā (1918.g.) dzīvoja kā dezertieris – armijas virsnieks un slēpās mežā pie pazīstamiem budžiem Saikovas un Praulienas pagastos. Pie vadoņa Dreikas tika atrasti (tālāk nesalasāms teikums). Pastāstīto daru jums zināmu.

Par ko: Posse Juliuss Petrovičs.
Nitva … 1940.g.


 ŠIFRĒTA TELEGRAMMA
1940.gada 17.jūlijs
No Maskavas, 5-ā nodaļa PSRS GUGB NKVD
Rīga – Politpārstāvim
Pārbaudiet, vai tiešām 1917-1919. gadā “Smelijs” dzīvodams Saikovas un Praulienas pagastos – Latvijā ir aktīvi piedalījies cīņā pret Sarkano gvardi un partizāniem, nogalinot atsevišķus padomju aktīvistus.


Pie 24/VII
Pie vēstules


1040.gada 30.aprīlī
Nr. 285
Avots “Smelij”.

Rokrakstā “2 eksemplāri / 9.nodaļa. “Обыженный”, (neskaidrs uzraksts). Pie lietas “Smelij” ”

PAR BALOŽA ATVAĻINĀŠANU

Tikšanās reizē 15.aprīlī “Smelijs” man stāstīja sekojošo:
Domstarpības starp Ulmani un Balodi sākās tūliņ pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma. Ulmani, ārkārtīgi godkāru cilvēku, apgrūtināja Balodis, kurš dažkārt uzturēja sava viedokļa tiesības un bija neatkarīgs. Balodim bija domstarpības ne vien ar Ulmani, bet arī ar ministru Bērziņu, Munteru, Birznieku un (Rīgas) pilsētas galvu Liepiņu. Kādu laiku BALODIS it kā pārspēja savu nikno ienaidnieku sabiedrisko lietu ministru Bērziņu, tomēr šī uzvara nebija ilga. Naidīguma cēlonis bija tāds, ka Bērziņš cerot kļūt par Ulmaņa varas pārņēmēju Balodī redz sev konkurentu. Bez tam Bērziņš, būdams aizsargu vadītājs, aizstāvēja to intereses uz Latvijas armijas rēķina.
Baloža pretinieki par viņu izplatīja kompromitējošas baumas un piekasījās par viņa aizraušanos ar kāršu spēli, dzeršanu, republikāniskās Spānijas ieroču pārdošanu un visdažādākajām komercmahinācijām, kuras Balodis, starp citu, nostrādāja caur kādu Brēderi. Ulmanis jau sen gatavoja Baloža atstādināšanu. Šādā nolūkā viņš no Iekšlietu ministrijas izņēma un nodeva Bērziņam aizsargu vadību, atņēma B. iespēju ietekmēt robežapsardzes vadību un kadru atlasi, un pārvilināja savā pusē ietekmīgus militāristus.
Pirms Baloža atstādināšanas no kara ministra amata Ulmanis vispirms viņam piedāvāja kā atkāpšanās naudu kaut kādu summu un ministru prezidenta biedra amata saglabāšanu, publicējot viņu slavējošu vēstuli, tomēr Balodis atteikties no kara ministra amata negribēja. Tad Ulmanis nosūtīja pie viņa uz dzīvokli ministru Apsīti un savu adjutantu Lūkinu ar pavēli nodot lietas. Vienlaikus Ulmanis pavēlēja sagatavot kaujas gatavībā aizsargus un attiecīgi brīdināja armijas vecāko komandsastāvu.
Balodis tomēr neatvaļinājās, bet nosūtīja Ulmanim vēstuli, kurā rakstīja, ka uzskata sevi par atbildīgu tautas priekšā, jo pats aktīvi piedalījies 1934.gada apvērsumā, lai dotu tautai jaunu konstitūciju. Bet tā kā konstitūcijas aizvien vēl nav, viņš neuzskata sevi par tiesīgu aiziet no amata. Šī vēstule tika izplatīta pa visu valsti un īpaši Rīgā. Tagad Balodis acīmredzami atradās mājas arestā.
Baloža aiziešana nekādu satraukumu Rīgas garnizonā neizraisīja. Tieši tajā laikā Rīgā notika virsnieku kara spēles, kuri, ģenerālim VIRSAITIM paziņojot ka Baloža vietā ir iecelts jauns kara ministrs, nereaģēja nekādi. Varbūt virsnieki nobijās, jo katrs baidās par savu amatu.
Uz aizsargiem Baloža atstādināšana iespaidu neatstāja. Toties spēcīgu iespaidu tā atstāja uz plašām strādnieku, zemnieku un sīktirgotāju masām. Viņi runā, ka viņš bijis vienīgais krietnais cilvēks valdībā, bet tagad palikuši vieni blēži.
Avīzēm bija liegts rakstīt kaut ko par Balodi, bet vēlāk, kad Ulmanis izteica viņam pateicību strādnieku sapulcē, avīzēm ļāva ievietot biogrāfisku izziņu, kuru visi sauca par “Baloža nekrologu”.
Baloža piekritēji no militāristu vides (Rīgas komendants pulkv. MALCINIEKS, Vidzemes divīzijas komandiera palīgs ģen. EZERIŅŠ, 4.pulka komandieris SKUJIŅŠ, ģen. LAVENIEKS u.c.) pagaidām nekādi nereaģē. Ģen. ROZENŠTEINS, kurš agrāk tika uzskatīts par viņa piekritēju “kalpakiešu” biedrībā, jau sen bija pārgājis Ulmaņa pusē.
Domāja, ka Baloža pusē būs aizsargu priekšnieks ģen. PRAULS, kuru savā laikā bija izvirzījis Balodis, bet arī tas bija kļuvis par Ulmaņa piekritēju.
No Baloža piekritējiem pagaidām bija atlaisti (ушли) satiksmes ministrs EINBERGS, un domājams tuvākā laikā atvaļinās EZERIŅU un pulkv. SKUJIŅU. Jāaiziet būs arī ģen. VIRSAITIM, bet viņam dēļ nodienētajiem gadiem. Viņa vietā par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku iecels ģen. KLINSONU, ministra BĒRZIŅA, Baloža ienaidnieka kuru Balodis gribēja izēst, piekritēju.
Baloža atvaļināšana stipri bojāja Ulmaņa prestižu. Ja Balodis būtu bijis enerģisks un izlēmīgs cilvēks, viņš viegli varēja sacelt pret Ulmani 4.pulku, ko komandē viņa karsts piekritējs SKUJIŅŠ, tomēr Balodis uz to nav spējīgs, viņš ir radis rīkoties paklusām. Viņš ir pat paziņojis, ka nedomā uzstāties pret Ulmani karalaika apstākļu dēļ.
Baloža atstādināšanā izšķirošu lomu spēlēja ministrs BĒRZIŅŠ, kurš iekvēlināja Ulmaņa godkāri, baidot viņu ar BALOŽA uznākšanas iespēju.
Kā teikts agrāk, Baloža atstādināšana izraisīja zināmu Ulmaņa režīma satricinājumu. Tomēr nopietnas sekas bruņotas cīņas veidā nav sagaidāmas. Pašlaik pilsētā (Rīgā) politiskās policijas aģenti izplata lapiņas trockistu un nacionālistu vārdā, kurās tiek izvirzīta prasība par nepieciešamību uzsākt naidīgu akciju pret PSRS. Šā provokatīvā paņēmiena nolūks ir rādīt, kāda ir opozīcija Ulmaņa politikai, kurš it kā stāv par lojālu savstarpējās palīdzības pakta pildīšanu.
No otras puses, Ulmanis cenšas rādīt, ka aiz viņa iet visa tauta. Ar šo nolūku viņš ir uzaicinājis savā dienestā opozīcijas un sociāldemokrātu līderus – LORENCU, VECKALNU u.c.; uzaicinājis arī (sociāldemokrātu, bijušo Saeimas priekšsēdētāju) Paulu KALNIŅU, DUKURU un BASTJĀNI, tomēr šie cilvēki ir no viņa piedāvājuma atteikušies.
Pēdējā laikā Ulmanis pastiprināti koķetē ar strādniekiem, uzstājas viņu sanāksmēs ar dažādiem solījumiem. Vienlaikus politiskā policija veic komunistu un citu kreiso darboņu arestus.
Ārpolitikā Ulmanis turpina anglofilo ievirzi. Kas attiecas uz attieksmi pret PSRS, tad tikai izliekas, ka grib uzturēt draudzīgas attiecības, īstenībā Ulmanis ir visniknākais Padomijas ienaidnieks. Ne velti pie mums nebeidzas spriešana vai Kurzemes divīzija, kas puslokā aptvērusi pad. garnizonu, tiks galā ar Liepājā un Ventspilī izvietoto padomju karaspēku. Par to runā atbildīgi cilvēki, tādi kā Rīgas pilsētas valdes revīzijas komisijas priekšsēdētājs MATUZELIS, kurš šajās dienās šādu jautājumu uzdevis avotam.
Atgriežoties pie jautājuma par Baloža atstādināšanu avots paziņoja, ka “Kalpakieši”, uz kuriem balstījies Balodis, jau sāk no viņa novērsties, ka Ulmanis daudzus no viņiem pārvilinājis savā pusē.
Starp citu, Rīgā pastiprināti runā, ka bijušais (Krievijas) politpārstāvis Zotovs ir bijis spiests aizbraukt no Latvijas Baloža dēļ, ar kuru viņš bieži ticies. Ka Ulmanis it kā prasījis Zotova atsaukšanu, un Pad. valdība tam piekritusi (uz ‘piekritusi’ apmalē ir ar roku pierakstīts nesalasāms vārds).
Ģen. BERĶA iecelšana kara ministra amatā neko jaunu neienesīs, jo Berķim nav cieta viedokļa. Viņš var vien pildīt pavēles. Viņš ir bez personības un joprojām ir savas sievas – somietes ietekmē, kas viņu tur zem “tupeles”. Nekādas politiskās programmas viņam nav. Latvijas armiju vada ROZENŠTEINS. Viņa vadībā, aktīvi līdzdarbojoties Bērziņam, norit pretpadomju propaganda gan armijā, gan iedzīvotājos. Bet Bērziņš savā demagoģijā nonācis līdz tam, ka sācis strādniekiem apgalvot (sapulcē Daugavpilī), ka īsta strādnieku-zemnieku valdība ir Latvijā nevis PSRS.
Kvēls Baloža piekritējs bija policijas inspektors ĶĪSELIS. Viņš ir Baloža ieliktenis. Pēdējais viņam savā laikā palīdzējis tikt vaļā no draudošas atbildības par 18 tūkst. latu izsaimniekošanu un krāpniecību. Tagad Ķīselis visādi pielabinās Ulmanim, dzied viņam slavas dziesmas, lai noturētos amatā.

—–ooo000ooo—–

Tikšanās laikā 25.aprīlī “Smelijs” paziņoja šo:
Saskaņā ar pēdējām ziņām BALODIS pirms atstādināšanas ir nospēlējis kārtīs lielu naudas summu. Parāda segšanai viņš paņēmis no armijas ekonomiskā veikala kases 50 tūkst. latu. Par to uzzinājis Ulmanis. Kad Balodis atteicies iesniegt atlūgumu un izplatījis savu vēstuli, kas adresēta Ulmanim, Ulmanis draudējis šo lietu publicēt un nodot tiesai. Nobijies no draudiem, Balodis izlēmis pagaidām “nedīdīties” un, kā runā, paņēmis no Ulmaņa savu vēstuli atpakaļ.
Ulmanis parasti savā valdībā un aparātā tur divu veidu cilvēkus: vai nu vājas gribas un lišķus, vai blēžus un valsts apzadzējus. Vājas gribas cilvēki paklausa viņam visā un nekad nepretojas, bet blēžus tur rokās ar to, ka zin viņu netīrās lietas; ja mēģina pretoties, viņš tiem piedraud ar nodošanu tiesai. Šo paņēmienu viņš ir lietojis ne reizi vien (gadījums ar bij. ministru GOLDMANI, kuru par nepaklausību viņš sakompromitēja un pat nodeva tiesai), šo pašu paņēmienu viņš tagad izmantoja Baloža lietā.
Pilsētā klejo baumas par “kalpakiešu” – Baloža piekritēju arestiem, tomēr, kas ir arestēts uzzināt nav izdevies. Runā, ka vakar no armijas atvaļināti 12 virsnieki.
Baumas par puča gatavošanu no Baloža piekritēju puses pēdējās dienās ir gandrīz beigušās. (Pie šā teikuma uz apmales divi nesalasāmi vārdi)

(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


IZZIŅA

Lietā Nr. 14991 “Smelij” (Drošsirdis)

————————-(kļička “Smelij”), atvaļināts ģenerālis.
Dzimis 1885.gadā Grašu ciemā – Latvijā. Pabeidzis Viļņas Karaskolu un Nikolajevas Kara akadēmiju.
Pasaules kara laikā bijis latviešu strēlnieku rindās un īpaši pazīstams kļuvis “Nāves salas” aizstāvēšanā Daugavā.
Pēc Latvijas kā valsts proklamēšanas kā viens no pirmajiem iestājies nacionālajā armijā. Atbrīvošanās kara laikā (1919.g.) komandēts uz Dāniju ar īpašu uzdevumu kā Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis. Vēlāk bijis Robežapsardzes divīzijas priekšnieks, bet vēlāk Valmieras kājnieku pulka komandieris.
Fašistiskā apvērsuma laikā 1930.gada (kļūda, 1934., I.L.) 15.maijā (Ulmaņa apvērsums) viņa pulks kā neuzticams ticis ieslēgts kazarmās. Pēc ULMAŅA apvērsuma jaunā valdība viņu kā neuzticamu atstādinājusi no militāra amata, bet pēc tam pavisam atvaļinājusi no dienesta.
Pēc aiziešanas no dienesta pabeidzis Latvijas universitāti (juridisko fakultāti), tomēr iekārtoties darbā šajā specialitātē nav varējis.
Kādu laiku “Smelijs” bijis iesaistīts kādā ne visai tīrā saimnieciskā kombinācijā (piedalījies sabiedriskās apdrošināšanas biedrības “Ērglis” organizēšanā), iznākumā kā bankrotētājs stājies tiesas priekšā, kas viņam piespriedusi samaksāt visai lielu summu par labu cietušajiem no kreditoru biedrības bankrota. Cik zināms, šo summu KĻAVIŅŠ samaksājis nav līdz pēdējam laikam, un tāpēc daļa viņa pensijas ir arestēta.
“Smelija” vervēšanu veicis mūsu rezidents Latvijā “Džons” 1940.gada martā.
Pa šo laiku “Smelijs” ir sniedzis materiālus par Latvijas armijas dislokāciju, armijas augstākā komandsastāva raksturojumus un citus materiālus.
“Smelija” materiāli ir guvuši ievērību.-

GUGB NKVD 5.nodaļas operatīvais pilnvarotais, Valsts drošības leitnants:
(MEĻŅIKOVS)

1940.gada “ ” maijā

==============================================================

====================================================
http://istmat.info/files/uploads/63071/lva_f.1_op._1_d.27_smeliy.pdf

=====================================================================

=====================================================================

Kādas agrākas ziņas

==================

Armijas komandieris ģenerālis Kļaviņš. Kara ministra 23. pavēle. Latvijas Kareivis, 10.07.1940
Oficiālā daļa.
1940.gada 9.jūlijā.
Ieceļu ar š.g. 8.jūliju par Armijas politiskā vadītāja a.p.i. rezerves leitnantu Bruno Kalniņu.
Kara ministrs ģenerālis Dambitis.
Armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītājs B. Kalniņš dzimis 1899.g. Tukumā. Studējis tieslietas un beidzis Latvijas universitāti ar tiesību zinātņu kandidāta grādu.
Piedalījies Latvijas atbrīvošanas karā un par nopelniem paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Sabiedriski politiskā darbā piedalījies no 1917.g., kad darbojies kā Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes sekretārs. Bijis Satversmes Sapulces un visu Saeimu loceklis, Saeimā 15 gadus darbojies kā kara lietu komisijas sekretārs.

1929. un 1932.gadā kā rezerves virsnieks ieguvis ierindas cenzu 4.Valmieras kājnieku pulkā. 1934.g. 15.maijā apcietināts un uz vecās valdības pavēli nodots Karatiesai, kas to sodīja ar 3 gadiem pārmācības namā. Pēc atbrīvošanas no cietuma 1937.g. emigrējis uz Somiju, kur darbojies 2 gadus kā Spānijas republikas sūtniecības sekretārs un vēlāk lietvedis. 1939.g. novembrī vecā valdība viņam atņēma Latvijas pavalstniecību. Atgriezies Latvijā š. g. 3.jūlijā.

——————–

BRUNO KALNIŅŠ

Par armijas komandieri atceltā 1934.g. apvērsuma vīra K.Berķa vietā, iecelts Roberts Kļaviņš, ilggadējais demokrātiskā 4.Valmieras kājnieku pulka komandieris. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no dienesta. Kļaviņu labi pazinu. Viņa pulkā biju dienējis kā rezerves virsnieks.

MANI KONTAKTĒ LATVIJAS ARMIJAS VADĪBA
Jau otrā dienā pēc atgriešanās mani apmeklēja jaunais armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš, pastāstot, ka armijas vadība, bet sevišķi viņš un jaunieceltais armijas štāba priekšnieks ģen. Jeske ierosinājuši, lai par armijas politisko vadītāju ieceļot mani, bet tam pretojoties LKP centrālā komiteja. Jautāju, vai tad armijas ģenerālitāte būtu man kļuvusi draudzīga, agrāk šie ļaudis bija konservatīvi un vairumā man nelabvēlīgi noskaņoti. Kļaviņš atteica, ka tagad situācija krasi mainījusies, un ģenerāļi ieskatot, ka es būtu labākais kandidāts jaunajam amatam, viņi uz mani liekot lielas cerības. Es taču esot bijis 15 gadus Saeimas kara lietu komisijas loceklis, pazīstot mūsu armiju. Taču Kļaviņš domāja, ka viņa ierosinājums laikam atkritīšot LKP iebildumu dēļ.
Ģenerālis vēl pastāstīja, ka armijas vadība esot pārliecināta par Latvijas pastāvēšanu: Kirhenšteinam to noteikti solījis Višinskis un viņam to personīgi teicis krievu armijas komandieris ģenerālleitnants Kuzņecovs. Viņš domāja, ka Maskava labi zinot Baltijas un sevišķi Latvijas armijas vērtību, neesot jau aizmirsuši latdivīzijas nopelnus Krievijas pilsoņu karā, un no viņu puses būtu neprātīgi tagad šīs armijas iznīcināt. Maskavai taču jārēķinoties ar iespējamu karu pret hitlerisko Vāciju. Tādēļ virsniecība esot sagatavojusies uz mūsu armijas tālāku pastāvēšanu un gribot palikt dienestā arī jaunajos apstākļos.
Šādā neziņas un pretrunu, bet arī cerību un ilūziju gaisotnē pavadīju pirmās trīs dienas pēc atgriešanās dzimtenē jūlija sākumā.


MANA IECELŠANA ARMIJAS POLITISKĀ VADĪTĀJA AMATĀ
Vienā no pirmajām trim dienām pēc manas atgriešanās Latvijā bija notikusi redzamu politisko darbinieku apspriede. Pie tiem bija griezies mans tēvs, Dr.Pauls Kalniņš, lai uzzinātu viņu domas par manu eventuālo iecelšanu Latvijas armijas politiskā vadītāja amatā. Pie manis ieradās Ādolfs Bļodnieks, pēdējās likumīgas demokrātiskās valdības ministru prezidents, kuru labi pazinu kopš 1919.g. un piecpadsmit gadu sadarbības Satversmes Sapulcē un visās četrās Saeimas. Viņš paziņoja, ka šī apspriede esot vienprātīgi izteikusies par to, ka man vajadzētu nacionālās armijas labā uzņemties grūto politiskā vadītāja amatu. Viņi cerot, ka man izdošoties pasargāt mūsu armiju no “izkaisīšanas pa plašo Krieviju”, kā viņš to rakstīja 1949.g. 7.oktobrī notariāli apstiprinātā paskaidrojumā.
Bļodnieks arī paziņoja, ka ģenerālis Jānis Balodis, kādreizējais armijas virspavēlnieks brīvības kara laikā, esot tādos pašos uzskatos. Viņš bez tam apspriedies ar vairākiem mūsu armijas ģenerāļiem, kuri arī vēloties mani redzēt politiskā vadītāja amatā un liekot cerības uz mani. Balodi labi pazinu kopš 1919.g. brīvības kara, kad biju viņa brigādē un saformēju divas brīvprātīgo rotas (vēlāk tās ieskaitīja 8.Daugavpils un 9.Rēzeknes pulkos). Neatkarības gados 1922- 34.g. darbojos kopā ar viņu Saeimas kara lietu komisijā, kuras priekšsēdis Balodis bija.
Tad pēkšņi nāca telefonisks aicinājums no sūtņa V.Derevjanska ierasties pie viņa padomju sūtniecībā. Tur mani sagaidīja sūtnis, viņa padomnieks, sekretārs un vēl pāris sūtniecības darbinieki. Derevjanskis mani saņēma draudzīgi, atcerējās tikšanos pirms pāris gadiem Helsinkos un apprasījās par kopīgiem somu paziņām. Tad viņš teica, ka viņš vēlētos, lai es uzņemtos kādu atbildīgu amatu jaunajā administrācijā, vislabāk armijas politiskā vadītāja amatu. Viņš pie šīs lietas drīzumā atgriezīšoties.
Atceļā no Derevjanska satiku uz Brīvības bulvāra Igaunijas sūtni Maskavā Augustu Reiju. Viņš bija igauņu sociāldemokrātu partijas priekšsēdis, un biju ar viņu ilgus gadus ticies kongresos un Tallinas apmeklējumos. Reijs man paskaidroja, ka esot nupat atlidojis no Maskavas un lidošot tālāk uz Stokholmu, ko viņš arī izdarīja. Reijs bija ļoti optimistiski noskaņots un teica, ka jaunie režīmi Baltijas valstīs ilgi nepastāvēšot, “šie kungi ir tikai kalifi uz vienu stundu”! Viņš cerēja uz ārvalstu iejaukšanos un, liekas, arī uz karu.
8.jūlijā man zvanīja no kara ministrijas un aicināja nekavējoties ierasties pie kara ministra ģenerāļa R.Dambīša viņa dzīvoklī. Mani esot meklējuši jau agrāk, bet neesot bijis mājās. Tā nu vakara stundā ierados pie Dambīša, ko pazinu jau no 1918.g. novembra, kad viņš bija viens no Latvijas armijas dibinātājiem. Dambītis man paziņoja, ka es esot šodien ar viņa pavēli iecelts par armijas politiskā vadītāja vietas izpildītāju un ka man nekavējoties jāstājoties amatā! Biju tātad nostādīts notikuša fakta priekšā, un šinī stāvokli toreiz atkāpšanās vairs nebija iespējama.
Tā sākās mans dienests Latvijas armijā, kas ilga no 9.jūlija līdz 20.septembrim. Otrā rītā ierados armijas štābā un stādījos priekšā armijas komandierim ģenerālim R.Kļaviņām un jaunajam štāba priekšniekam ģen. M.Jeskem. Ar viņiem abiem man nācās kritiskajās turpmākās nedēļās diendienā sastrādāt, kas noritēja labā saskaņā.
Kļaviņš bija plaša vēriena cilvēks, ar noteikti demokrātiskiem uzskatiem, kas astoņus gadus bija komandējis demokrātiskai satversmei uzticamo 4.Valmieras kājnieku pulku, kur es biju bijis rezerves virsnieks. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no armijas. Kā pensionārs viņš bija studējis universitātē tieslietas un ieguvis tiesību zinātņu maģistra grādu. Kļaviņš bija nacionāls virsnieks, kas kā armijas komandieris vienmēr sargāja tās intereses un nekādā gadījumā nebija kāds krievu pakalpiņš.
Ģenerālis M.Jeske bija pirmo pasaules karu izcīnījis franču armijā un neatkarības gados beidzis franču militāro akadēmiju. Arī viņš bija pazīstams ar noteikti demokrātiskiem uzskatiem.
..
POLITISKIE VADĪTĀJI (poļitruki)
Ierodoties pie ģen. Kļaviņa armijas štābā 9.jūnija rītā, pārrunājām politisko vadītāju iecelšanas un viņu stāvokli armijā. Vispirms ģenerālis ieteica man paturēt dienestā un iecelt par savu palīgu Ulmaņa laika audzināšanas daļas priekšnieku pulkvežleitnantu A.Kontrovski, viņš jau arī esot “Valmieras 4.pulka cilvēks”, kam es piekritu. Turpmākā sadarbībā man nebija ar viņu nekādu grūtību.
Kļaviņš izteica arī vēlēšanos, lai par politiskajiem vadītājiem divīzijās un pulkos tiktu iecelti cilvēki, kas pazīst armiju, vislabāk instruktori un virsnieki, pēc iespējas atturoties no sveštautiešiem. “Nu, Jums jau Strādnieku sporta savienībā (SSS?) bija daudzi pirmšķirīgi vīri”, teica ģenerālis. Citādi viņam nebija nekādu priekšlikumu.
Kļaviņš vēl izsacīja bažas, ka LKP mēģinās uzspiest arī savus kandidātus. “Raugiet pēc iespējas iecelt mazāku skaitu komunistu, mēs armijā ceram uz jums”, tā apmēram skanēja mūsu saruna un vienošanas par turpmāko darbu. Kara ministrs ģen. R.Dambītis, turpretim, izrādīja mazu interesi par politiskajiem vadītājiem.
Tiesiskais pamats manai darbībai bija Kirhenšteina valdības 4.jūlijā izdotais likums par politiskajiem vadītājiem ar 12.jūlija papildinājumiem un 5.jūlija kara ministra instrukciju par politiskajiem vadītājiem armijā.
Visi politiskie vadītāji skaitījās aktīvā kara dienestā un baudīja aktīvā kara dienesta virsnieku tiesības. Man kā armijas politiskam vadītājam bija piešķirtas armijas pārvaldes priekšnieka disciplinārās tiesības, un kā “vadības orgāns” tika nodibināta Kultūras-propagandas pārvalde, kurā ietilpa divi armijas politiskā vadītāja palīgi un 6 politiski darbinieki.
Politiskie vadītāji bija paredzēti tikai pie armijas štāba, pie divīzijām un brigādēm, pie pulkiem un atsevišķām kara iestādēm. Viņi netika iecelti zemākās vienībās – bataljonos un rotās. Visi politiskie vadītāji bija formāli pakļauti karaspēka daļu komandieriem un arī augstāk stāvošiem politiskiem vadītājiem.
Kā armijas politiskais vadītājs biju pakļauts kara ministram un armijas komandierim.
Visus politiskos vadītājus iecēla un atcēla armijas komandieris uz manu priekšlikumu un izsludināja par to armijas komandiera pavēlē. Manas darbības laikā nebija nekādu domstarpību šinī jautājumā. Kopskaitā tika iecelti 76 politiskie vadītāji.Viņu skaits, salīdzinot ar apm. 2000 virsniekiem, bija mazs. Lielākā daļa no viņiem bija agrākie “Strādnieku Sports un Sargs” darbinieki, kurus personīgi pazinu un kuriem varēju uzticēties.
Viņu skaitā nebija komūnistu, gan bija vairāki aktīvi LSDSP darbinieki.
LKP vadība pirmajās divi nedēļās bija ļoti nevarīga armijas lietās un man nedeva nekādus savus kandidātus politisko vadītāju amatam. Izskaidrojums bija piemērotu kandidātu trūkums, jo partija jūnija un jūlija mēnešos aptvēra tikai dažus simtus biedru.
Tikai jūlija vidū LKP CK sekretārs Ž.Spure man piesūtīja sarakstu ar sešiem vārdiem, un pieprasīja, lai tos ieceļ par politiskiem vadītājiem.
To arī izdarīju, bet nozīmēju viņus provincē.
Pilnīgi nepatiess ir E.Žagara apgalvojums viņa grāmatā “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.-1941.”, Rīgā, 1975), it kā LKP un arodbiedrības uz armiju “nosūtīja veselu rindu aktīvu komunistu”. Šo nepatiesību atkārto ari LME (III:61). No 6 komunistiem, kurus LKP CK sekretārs ieteica iecelt par politiskiem vadītājiem, viens (vārdu neatceros) izrādījās par provokatoru, kas bijis politpārvaldes spiegs kompartijā un tika vēlāk apcietināts. Viņu un citus aģentus nelegālajā kompartijā atklāja Ulmaņa laika
politpārvaldes un drošības departamenta direktors Fridrihsons, kas sadarbojās ar komunistisko politpārvaldes priekšnieku Latkovski.
STARP MAN ATSŪTĪTIEM KOMŪNISTIEM ATCEROS TAGADĒJO ‘CĪŅAS’ ĀRPOLITISKO REDAKTORU M.VULFSONU (VILKU), citi bija nenozīmīgas personas.
Par savu otro palīgu iecēlu vienu no SSS sargu vienību vadītājiem, virsnieka vietnieku Artūru Zirnīti (kara laikā miris). Par Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona politisko vadītāju nāca bij. Saeimas deputāts un agrākais kara lietu komisijas loceklis, rezerves leitnants Pauls Lejiņš (deportēts 1941.g. jūnijā), aktīvs sociāldemokrāts. Arī virkne citu politvadītāju bija LSDSP biedri, piem., P.Grundulis, K.Kurmis, P.Grigāns, K.Zamariters u.c. Par Valmieras pulka polit.vadītāju iecēlu rezerves leitnantu Jāni Bausku (tagad Upsalā, Zviedrija).

Ar Ulmani man tieša tikšanās neiznāca. Bet ģen. Kļaviņš, saskaņā ar likumu, brauca pie viņa ziņot par iecelšanām un atcelšanām armijā. Jūlija sākumā viņš man teica, esot pārsteidzoši, ka Ulmanis joprojām ieskatot, ka viņam esot “teikšana”, viņš nepārprotami liekot saprast, ka krievi viņu atzīstot par prezidentu un tā tas būšot arī turpmāk. Kādu citu reizi viņš stāstīja, ka Ulmanis esot ziedojis 5000 latu komunistu ‘Sarkanai palīdzībai’. Kļaviņš teica – “to nu gan Ulmanim nevajadzēja darīt, ar to viņš nestiprinās savu stāvokli”.

Kļaviņš pastāstīja arī otru pārsteidzošu lietu. Kad 20.jūnijā izsludināja amnestiju politiskajiem, Ulmanis esot jautājis Višinskim, vai tad tiešām viņš gribot, lai atbrīvo arī “Pērkoņkrusta fašistus”? Višinskis to noraidījis un izteicis pateicību Ulmanim, ka viņš uz to norādījis. Vēlāk Višinskis izteicies ļoti atzinīgi par Ulmani un apzīmējis viņu par “gosudarstvenij muž”, par īstu valstsvīru.

Sociālā izcelšanās un izglītība
Dzimis zemnieka (saimnieka) ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu un Gorku zemkopības skolu Mogiļevas guberņā. 1903. gadā R. Kļaviņš iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (beidzis 1906. gadā). 1914. gadā nokārtoja pirmo iestājpārbaudījumu kārtu Nikolaja ģenerālštāba akadēmijā, 01.–06.1917. beidza akadēmijas jaunākās klases saīsināto kara laika kursu. 1928.–1929. gadā beidza Latvijas armijas Kara akadēmiskos kursu astoņu mēnešu kursus vecākajiem virsniekiem. Vecākais brālis Augusts Kļaviņš bija Krievijas armijas poručiks, kritis Krievijas–Japānas karā.
Svarīgākie militārās karjeras posmi
R. Kļaviņš bija virsnieks 180. Ventspils kājnieku pulkā Jelgavā (no 1906. gada), Penzas guberņā (no 1910. gada). Podporučiks (1906), poručiks (1907), štābkapteinis (1913), kapteinis (1916), apakšpulkvedis (08.1917.). 1907.–1909. gadā un 1910. gada vasarā R. Kļaviņu piekomandēja kara tiesai Rīgā par tās sekretāra palīgu. Pulka adjutants (no 1913. gada), rotas komandieris Krievijas Rietumu frontē Polijā un citur (no 1915. gada). Piedalījās kaujās ar Austroungārijas un Vācijas karaspēku. 10.1915. R. Kļaviņu iecēla par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona saimniecības priekšnieku (06.1916.–11.1916. bataljona komandiera vietas izpildītājs). Pēc Ģenerālštāba akadēmijas jaunākās klases beigšanas no 06.1917. virsnieks 43. armijas korpusa štābā Ziemeļu (Rīgas) frontē.
20.02.1918. R. Kļaviņš Vidzemē (pie Valmieras) krita vācu gūstā. Tā kā viņš padevās bez kaujas R. Kļaviņš tika atzīts par Krievijas bēgli un atbrīvots 04.1918. Dzīvoja Maskavā, vēlāk Saranskā, Novgorodā, Vjatkā, Jekaterinburgā, Petrogradā. 09.1918. pie Pleskavas pārgāja Padomju Krievijas un Vācijas demarkācijas līniju, dzīvoja Liezēres pagastā.
18.11.1918. R. Kļaviņš iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants), Baltijas Landesvēra komandiera palīgs (no 06.12.1918.). Pēc valdības un tās bruņoto spēku atkāpšanās no Rīgas 12.01.1919. R. Kalniņš no Liepājas tika komandēts uz Dāniju kā valdības delegācijas militārais lietpratējs. Viņa uzdevums bija piedalīties Dānijas brīvprātīgo vervēšanā cīņai Latvijā.
19.04.1919. “ģimenes apstākļu dēļ” R. Kļaviņu atvaļināja no bruņotajiem spēkiem. Viņš devās uz Tālajiem Austrumiem, no kurienes Latvijā atgriezās 1920. gada rudenī. Latvijas Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba nodaļas priekšnieks (no 14.10.1920.), jaunizveidotās Robežsargu divīzijas štāba priekšnieks (no 01.1921.). Pulkvedis (1922), ģenerālis (1931). Pēc divīzijas likvidācijas R. Kļaviņš bija 4. Valmieras kājnieku pulka komandieris Rīgā (no 08.11.1922.).

  1. gadā R. Kļaviņš kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības saraksta (netika ievēlēts). Vidzemes divīzijas komandiera palīgs (no 27.06.1931.). Pēc valsts apvērsuma 14.06.1934. politisku apsvērumu dēļ atvaļināts no dienesta (formāli – “pēc paša vēlēšanās”, faktiski – aizdomas par politisku kreisumu). 1934. gadā R. Kļaviņš uzsāka tieslietu studijas Latvijas Universitātē (beidzis 1938. gadā). Strādāja apdrošināšanas sabiedrībā “Ērglis”.
    12.1939., būdams dziļi aizvainots par autoritārā režīma vadību, R. Kļaviņš nodibināja sakarus ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izlūkdienesta aģentiem (reģistrēts kā aģents). Zvērināta advokāta Mārtiņa Antona palīgs Rīgā (no 12.06.1940.).
    Padomju okupācijas laikā R. Kļaviņš tika ieskaitīts (20.06.1940.) Latvijas armijas dienestā, armijas komandieris. Pēc valsts aneksijas PSRS sastāvā no 09.1940. bija no Latvijas armijas saformētā Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris (pārdēvēts par Sarkanās armijas ģenerālleitnantu). 07.1940. viņu ievēlēja par t. s. Latvijas tautas saeimas (vēlākā Latvijas PSR Augstākā Padome) deputātu (no 08.1940. – Augstākās Padomes Prezidija loceklis). 13.06.1941. R. Kļaviņš tika komandēts uz kursiem Maskavā, kur 22.06.1941. viņu apcietināja. 29.07.1941. R. Kļaviņam tika piespriests nāvessods – nošaušana.
    Nopelni
    R. Kļaviņš piedalījās Latvijas bruņoto spēku izveidē un nostiprināšanā, ieņemot vadošus amatus 1918.–1919. gada mijā, kā arī 20.–30. gados. Viņš bija dienesta pakāpē augstākā militārpersona, kuru politisku iemeslu dēļ atvaļināja pēc autoritārā apvērsuma 1934. gadā. Pašam negribot, R. Kļaviņam bija ievērojama loma PSRS iniciētajā Latvijas valsts iznīcināšanas procesā, ieņemot t. s. tautas armijas komandiera, un pēc tam 24. teritoriālā korpusa komandiera amatu. Saskaņā ar laikabiedru liecībām R. Kļaviņš cerējis uz neatkarības saglabāšanu un smagi pārdzīvojis dienesta biedru represēšanu. https://enciklopedija.lv/skirklis/63909-Roberts-K%C4%BCavi%C5%86%C5%A1

——————–

Jānis Riekstiņš

  1. gada maijā par “pretpadomju sa­zvērestības organizēšanu, kuras mērķis bija padomju varas gāšana Latvijā un buržuāziskās iekārtas atjaunošana valstī” PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldes darbinieki arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus V. Spandegu, R. Klinsonu, bijušo Latvijas armijas pulkvedi R. Ceplīti, apakšpulkvedi A. Kristovski, kapteini N. Ošiņu, kā arī 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieri R. Kļaviņu un 183. divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi Kārli Lejiņu. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija visiem viņiem piesprieda nāves sodu. Pavisam pirmajā okupācijas gadā, līdz 1941. gada 14. jūnijam, apcietināja apmēram 300 latviešu virsnieku un 280 instruktoru un kareivju.

=============


Ēriks Jēkabsons
Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

——————–

KĻAVIŅŠ ROBERTS (КЛЯВИНЬШ Роберт Юрьевич) (10.11.1885–16.10.1941), Sarkanarmijas ģenerālleitnants (no 1940.gada). Dzimis Madonas rajona Grašu pagastā. (Cara) armijā no 1907.gada. Pirmā Pasaules kara dalībnieks, no 1915.gada 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris. No 1918.gada Latvijas armijā: 1922–31.gg. 4. Valmieras pulka komandieris, 1931–34.gg. 2. Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks un komandiera pienākumu izpildītājs. No 1934. gada atvaļināts. 1940.gada jūnijā – augustā Latvijas (viltus – I.L.) tautas armijas komandieris. no 1940.g. septembra līdz 1941.g. jūnijam – PSRS 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris. Arestēts 22.06.1941. 29.07.1941 PSRS Augstākās Tiesas militārā kolēģija piespriedusi augstāko soda mēru (nošaušanu – I.L.) apsūdzot dalībā kontrrevolucionārā sazvērnieciskā organizācijā.
Augstākā militārā izglītība, 10.06.1941 izsaukts uz Maskavu uz mācībām, Ģenerālštāba kursiem, un kara sākumā, 22.06.1941 arestēts kopā ar četriem 24.korpusa latviešu ģenerāļiem, nošauts 16.10.1941 55 gadu vecumā. Tiesā 29.07.1941 R.Kļaviņš paziņojis: “Vienmēr esmu bijis fašistisku noskaņojumu pretinieks un pretpadomju organizācijai piederējis neesmu”. Viņa argumenti tiesnešus nav interesējuši. 16.10.1941 R.Kļaviņš un citi šā korpusa ģenerāļi un virsnieki nošauti. Visi reabilitēti 30.11.1957.

Galvenās Kara prokuratūras kara prokurors majors Nazarovs, kurš nodarbojies ar šīs lietas pārskatīšanu 1950-ajos gados, ir konstatējis daudz aplamību un nesakritību, kas liecina par skaidru apsūdzības fabrikāciju, ko veikuši pazīstamie PSRS MGB bendes: V.I.Komarovs (arestēts 26.07.1951, nošauts 19.12.1954 38 gadu vecumā, nav reabilitēts), B.V.Rodoss (nav reabilitēts), M.T.Lihačovs (arestēts 13.07.1951, nošauts 19.12.1954 41.gada vecumā, nav reabilitēts).

Klāvs Lorencs Latvijas darba ministra amatā

——————–

KĀDA ŠĶAUTNE 1940.GADA VASARAS NOTIKUMOS. Mārtiņš Virsis. Literatūra un Māksla, Nr.29. 1988.g.

…Atminoties tās liktenīgās dienas, kā arī Andreja Višinska uzstāšanos un darbību Latvijā, man neviļus ataust atmiņā ministru prezidenta adjutanta pulkveža M.Lūkina daži nostāsti par Višinska apciemojumiem valdības mājā. Jau iebraukšanas dienas vakarā Višinskis ieradies vizītē pie “prezidenta” Ulmaņa.
Ar pastrīpotu uzmanību un sevišķu goda parādīšanu Višinskis ievērojis visu “prezidentam” piekrītošo etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis “prezidenta” titulu. Ar reveransiem, palocīšanos, augsto titulēšanu Višinskis spiedis uz Ulmaņa godkārības stīgām. Glaimojot viņa patmīlībai, Višinskis liekulīgi nostājies vienlīdzīgu pušu lomā. Jau pie pirmās sastapšanās skarts nākošās valdības sastāvs. Šinī saruna Ulmanis naivi piebildis: “Jums jau še tik daudz labu draugu, kā Buševics, Menders, Lorencs, Bastjānis un citi, ka sastādīt valdību nebūs nekādu grūtību.»
Uz to Višinskis savilcis ironisku smīnu un noteicis: “Jūs domājat, ka tie ir mūsu draugi?” un licis saprast, ka tā ir dziļa maldīšanās. Pie kam šinīs sarunās, apzinīgi maldinādams savu partneri, Višinskis apgalvoja, ka pie valdības sastāva noteikšanas svarīgs vārds piekritīs pašam “prezidentam”.
Tikpat divkosīga bija Višinska nostāja sarunās ar Latvijas sabiedriski politiskajām aprindām. Viņš lika saprast, ka ļoti vēlētos zināt Latvijas sabiedriski politisko domu par radušos stāvokli. Ievērojot Višinska vēlēšanos orientēties Latvijas politiskajos apstākļos, zināmu virzienu pārstāvji, gan no pilsoniskajam, gan strādniecības organizācijām, stājās ar viņu sakaros un sarunās. Bet liels bija mūsu visu pārsteigums, kad Višinskis skaidri un atklāti pateica, ka viņš ne ar kādām partijām vai organizācijām sarunas nevedīs, bet tik ar atsevišķām personām, uzklausot viņu individuālās domas. Višinska nostāju sapratām!
Viņš baidījās, ka, salaužot 15.maija žņaugus, Latvijas politiska doma varētu ātri sākt kristalizēties un Višinsika priekšā nostāties jau kā politiski organizēta, stipra Latvija. Tas neiekļāvās viņa nolūkos.
Un tomēr pretēji Višinska gribai sarunas sākās caur politiskajiem strāvojumiem. Strādnieku kustības un liberālo aprindu pārstāvji noteikti pateica savus uzskatus un pastrīpoja, ka nekādus mandātus vai pilnvaras no Ulmaņa rokām viņi nevēlas saņemt. To pateica Višinskim advokāts Pēteris Berģis, kad viņam piedāvāja tieslietu ministra posteni, arī Atis Ķēniņš, saņemot izglītības ministra posteņa piedāvājumu.
Tas pavisam neatbilda Višinska nolūkiem, kurš gribēja, lai Ulmaņa rokas visus notikumus it kā nosegtu ar zināmu legalitāti. Un tā “sabiedrisko darbinieku sarunas” ar Višinski izvērtās par tukšu formu, jo aiz šo sarunu aizsega visā klusībā Padomju sūtniecībā tika sastādīta valdība, par kuras
sastāvu nevienā vietā netika runāts ne pušplēsta vārda. Nekur netika minēts ne Kirhenšteina, ne Lāču, ne citu ‘Jaunāko Ziņu’ vīru vārds…
Un tā 20.jūnijā visu sabiedrību pārsteidza publicētais valdības sastāvs, kurā vairāk kā puse sastāvēja no politiskā ziņā maznozīmīgiem ‘Jaunāko Ziņu’ vīriem.

——————–


SOCIALDĒMOKRĀTIJA pēctecībā un mainībā. Pie pirmavotiem. A. Stranga,
vēstures zinātņu kandidāts. Cīņa, Nr.30, 1989

Galvenais pretulmaniskais spēks Latvijā pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma bija Latvijas strādniecības vienotā fronte. Un tās aktīva dalībniece bija Latvijas Sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija (LSSZP) — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pēctece.
Diemžēl jāatzīst, ka 30.gadu beigās īstu tautas fronti tā arī neizdevās izveidot. Nekas cits, izņemot LKP un LSSZP tajā neietilpa.
Kā zināms, parlamentārās republikas laikā LSDSP bija lielākā politiskā partija Latvijā. 1934.gada 1.janvārī tās 181 nodaļās bija 8802 biedri, partijas jaunatnes organizācijā — ‘Darba Jaunatnē’ — 2812, ebreju darbaļaužu organizācijā ‘Bunds’, kas bija partijas autonoma sastāvdaļa — 475; kopā — 12 089 cilvēki. Sociāldemokrātiskajā Latvijas strādnieku sporta biedrību savienībā (SSS), kas apvienoja 5 biedrības, tās 142 nodaļās bija 6730 biedri. Pēdējās Saeimas vēlēšanās 1931.gada rudenī par šo partiju balsoja 190 562 vēlētāji un tai bija lielākā frakcija (21 deputāts) republikas parlamentā.
Dažas dienas pirms Ulmaņa sarīkotā apvērsuma sociāldemokrātu Centrālā Komiteja slēgtā sēdē atzina par nepieciešamu radīt nelegālu partijas vadību gadījumam, ja valstī tiktu likvidētas legālās
darbības iespējas. Tomēr visumā partija, kā vēlāk 1935.gada jūlijā atzīmēja LSSZP 1.kongress, tobrīd vēl nebija gatava rosīgai nelegālai darbībai — apvērsums nāca negaidīti. Godīgi un paškritiski izcilais sociāldemokrātu partijas darbinieks K.Lorencs savulaik atzina: “Nepiedodama
bija mūsu kļūda, ka pārāk daudz vērības mēs piegriezām sīko, politiski maznozīmīgo fašistisko grupu darbībai un pietiekoši neievērojām, kas notiek lielgruntniecības reakcionāros noslāņojumos.” Bet Fr. Menders. partijas priekšsēdētājs pirms apvērsuma, mūža nogalē 1967.gadā. rakstīja: “Pati lauku buržuāzija nespēja veciem, demokrātiskiem līdzekļiem paturēt ilgi noteikšanu Latvijā, ja demokrātija būtu palikusi. No šejienes nemiers ar Saeimu, ar demokrātiskiem iestādījumiem, kas deva pamatu aizsargu un augstāko armijas virsnieku apvērsuma tendencēm, kuras manīgi izmantoja politiskie blēži un koruptanti ap Ulmani, paceldami šo varaskāro veci par savu karogu.”
Kaut gan 15.maija trieciens vispirms bija vērsts pret sociāldemokrātiem, tūlīt pēc apvērsuma sākās nelegālas partijas izveide. Jau 16.maijā Rīgā notika divas slepenas sanāksmes, no kurām nozīmīgākā un ar plašāko pārstāvniecību bija vakarā sarīkotā apspriede pilsētas amatnieku skolas galdnieku darbnīcas telpās pie Gaisa tilta (tās sapulces vajadzībām atvēlēja darbnīcas vadītājs Roberts Hermanis (Sēlis) un galvenais inženieris Kārlis Buševics).
Apvērsuma un plašu arestu apstākļos tā bija diezgan reprezentatīva nelegālā sanāksme: tajā piedalījās vēl neapcietinātie sociāldemokrātu CK locekļi Ansis Buševics un Klāvs Lorencs, LSDSP Rīgas komitejas locekļu grupa ar Elzu Ozoliņu (arī CK locekle) priekšgalā, vairāki SSS pārstāvji, pazīstamais arodbiedrību darbinieks Fr. Balodis, daži biedri no partijas kooperatīvās sekcijas.
Jau pirmajā apspriedē, pulksten 12 dienā. bijušās SSS biedri nevēlējās samierināties ar notikušo un bija gatavi nekavējoties sākt nevienlīdzīgu ciņu, pieprasīja tūlīt viņus apbruņot. Līdz vakaram viņu cīņas griba nebija mazinājusies, taču dienas laikā bija kļuvis zināms, ka sociāldemokrātu ieroču krājumi (247 dažādu marku revolveri un pistoles, 6 šautenes, Bergmaņa mašīnpistole) ir konfiscēti: P. un B. Kalniņa vasarnīcā Jahtkluba ielā 5 policija atrada 95 revolverus, 4 šautenes un 1 mašīnpistoli, arestējot J.Celmu uzgāja 24 revolverus, pie P.Ulpes —18 revolverus. Ieroči bija glabājušies arī pie citiem arestētajiem sociāldemokrātu līderiem. Apspriedei izdevās pārliecināt godīgos jauniešus, ka bruņota pretošanās būtu veltīga asinsizliešana. Apspriežot jautājumu par ģenerālstreika izsludināšanas iespēju, sanāksmes dalībnieki bija spiesti secināt, ka to noorganizēt neizdosies – strādnieku vairākuma atbalstu tas negūtu. Sāpīgs, bet reālistisks vērtējums. Tiesa gan, vēl pārsprieda jautājumu par iespējamu armijas (konkrēti — Zemgales divīzijas) atbalstu cīņā pret apvērsumu. Divīzijas komandieris R.Bangerskis vienam otram likās samērā progresīvi noskaņots. Tomēr tika secināts, ka spēku samērs ir pilnīgi nelabvēlīgs tūlītējas bruņotas cīņas organizēšanai.
Sanāksmes dalībnieki nolēma dibināt jaunu, nelegālu partiju, ko pēc K.Lorenča priekšlikuma nosauca par Latvijas Sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju. Partijas tālākā Izveide turpinājās maija otrajā pusē, kad pēc bijušās sociāldemokrātiskās partijas vadības arestēšanas un ieslodzīšanas Liepājas nometnē, nelegālo darbu uzņēmās un vadīja Elza Ozoliņa, Mārtiņš Ozoliņš, Alberts Miezis. Alfrēds Bokmelderis un citi biedri.
Jau 16.maija sanāksmes dalībnieki vienojās par nepieciešamību radīt vienotu strādnieku fronti un sadarboties ar LKP. Nolēma tuvākajiem cīņas mērķiem pamatā likt sociāldemokrātijas 1930.gada
programmu. Izdarot tajā nepieciešamos, jaunajiem apstākļiem atbilstošus taktiskos grozījumus.
Jaunajā partijā gan iekļāvās tikai neliela daļa no bijušās LSDSP biedriem — 30.gadu beigās aptuveni 300 cilvēku. Daļa bijušo sociāldemokrātu, tieši nepiedaloties nelegālas partijas darbā, to atbalstīja materiāli un morāli. Bet bija arī tādi, kas nebija nodibinājuši sakarus ar LSSZP, tomēr patstāvīgi cīnījās pret Ulmaņa režīmu. 1938.gada maija sākumā Rīgas apgabaltiesa tiesāja 9 bijušās sociāldemokrātiskās partijas biedrus — Paulu Rogaini, Annu Tirzmali, Honi Ferberi un citus par slepenu darbību pret pastāvošo režīmu.
LSSZP bija diezgan plašs vietējo organizāciju tīkls. Tiesa gan, tās bija samērā mazas skaitā. Jau 1934.gada augustā nodibinājās Ziemejkurzemes apgabala komiteja Ventspili (Fr.Cāče, V.Arājs,
Z.Kronbergs, E.Stroils), oktobrī — organizācija Liepājā (I.Busulis, H.Subls, V.Kurpnieks), 1935.gada janvārī — šūna Valmierā, rudenī — šūnas Popē un Aucē, Jelgavas organizācija M.Mikelsona vadībā. 1936.gadā radās šūna Jēkabpilī, un tajā pašā gadā bijušais Saeimas deputāts no sociāldemokrātiskās partijas un CK loceklis Miķelis Rozentāls, kuru 1935.gada 29.martā atbrīvoja no Liepājas nometnes, sāka veidot LSSZP Saldus organizāciju. Sākot ar 1938.gada rudeni, tā kļuva par vienu no aktīvākajām sociālistu organizācijām provincē (M.Viķis, A.Stamers, E.Stamers. Fr.Kadiķis). Daudz vājāka bija partijas darbība Latgalē — manā rīcībā ir ziņas tikai par atsevišķiem LSSZP biedriem Rēzeknē un tās apriņķi (Bērzgalē).
Pirmajās dienās pēc 15.maija apvērsuma nelegāli savu darbību atjaunoja arī ‘Bunds’ — tika izveidota tā nelegāla CK, kas 1934.gada jūlijā izdeva skrejlapu, kurā paziņoja, ka izveidota jauna nelegāla organizācija, kas cīnās par proletariāta diktatūru un sociālistisko revolūciju, kuras īstenošanai nepieciešamības gadījumā jābūt gataviem organizēt bruņotu sacelšanos.
Jau 1934.gada augustā Bunda CK griezās pie LKP ar priekšlikumu nodibināt vienotu fronti. Bunda izstrādātajā vienotās frontes platformā, cita starpā, bija ierosināts organizēt kopīgu cīņu “pret kara gatavošanu un, pirmkārt, par Padomju Savienības aizstāvēšanu.” Sākumā LSSZP pagaidu CK kreisi noskaņotie jaunieši negribēja dot Bundam tam pienākošos autonomiju LSSZP ietvaros. Partijas 1.kongress (1935.g. jūlijā) tomēr pieņēma vienīgo pareizo lēmumu:
saskaņā ar LSSZP pagaidu statūtu 24.pantu ebreju sociālistiskā organizācija Bunds darbojas saskaņā ar savu programmu un statūtiem. Jāatzīst, ka Bunda vēsturi un ieguldījumu cīņā par darba
ļaužu tiesībām mēs esam nepelnīti aizmirsuši. Vēlāk, staļinisma apstākļos, Bunda liktenis bija dramatisks. 1941.gada 14.jūnijā deportēto 5000 ebreju vidū bija ne viens vien Bunda biedrs,
ieskaitot tā vadītājus J.Rabinovlču, I.Berzu, pazīstamo sociāldemokrātu darbinieku, bijušo Saeimas deputātu Dr. N.Maizelu.
Pēc tam, kad 1935.gada martā no Liepājas nometnes tika atbrīvoti bijušās sociāldemokrātiskās partijas vadītāji, plašā un reprezentatīvā sociāldemokrātisko aprindu sanāksmē tika ievēlēta tā sauktā Partijas padome, kurā darbojās pieredzējusi un autoritatīvi Latvijas sociālistiskās kustības dalībnieki: A.Buševics, Fr.Menders, A.Rudevics, I.Višņa, K.Lorencs, K.Ozoliņš. Starp LSSZP ierindas biedriem, ļoti kreisi noskaņotajiem jauniešiem, kuri lielākoties jau pirms 15.maija apvērsuma bija darbojusies Strādnieku sporta savienībā, Darba Jaunatnē, sporta biedrībā Cīņa, biedrībā Brīvais vārds (organizācijās, kuru darbība bija kreisāka par socāldemokrātu partijas vadības kursu), un padomē dažbrīd pastāvēja domstarpības atsevišķos taktikas jautājumos, taču visumā padomes autoritāte bija augsta. Tā, protams, vispirms balstījās uz tādu tās locekļu kā Fr.Menders (viens no sava laika visizglītotākajiem politiķiem Latvijā, izcils publicists un kas pavisam nepelnīti aizmirsts. Ievērojams diplomāts, kuram bija liela nozīme Latvijas un Krievijas, kā arī Latvijas un Vācijas miera līgumu sagatavošanā 1920.gadā un izšķirīga loma Latvijas un Padomju Savienības 1927.gada līgumu izstrādē). A.Buševics, A.Rudevics, K.Lorencs (viens no
pieredzējušākajiem saimnieciskajiem darbiniekiem Latvijā, Latvijas Patērētāju biedrību
savienības valdes ilggadējais priekšsēdētājs, Saeimas finansu komisijas loceklis) ar milzīgo politiskās darbības pieredzi, eiropeisko izglītību (ne tikai ģeogrāfiskā ziņā, lai gan Fr.Menders bija skolojies Vīnē un Bernē, K.Lorencs — Berlīnē, bet arī līmeņa, dziļuma ziņā), zināšanām un neapšaubāmajām intelektuālajām spējām. Virkni vissvarīgāko LSSZP dokumentu, tās programmatiskos rakstus un brošūras uzrakstīja lieliskie publicisti Fr.Menders — ‘Latvijas sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas deklarāciju’ un ‘Sociālisti un tautas fronte’ 1938.gadā. A.Rudevics (R. Grants) — brošūru ‘Trešā atbrīvošana’, A.Buševics — brošūru ’15.maija Latvija’, K.Lorencs — ‘Nevis Latvijas atjaunošana, bet viņas 3 gadu izlaupīšana’ (1937.g.).
Ļoti liela loma starptautiskās sabiedriskās domas informēšanā par stāvokli Latvijā un augošajām hitleriskās agresijas briesmām 30.gadu nogalē bija ārzemēs dzīvojošajiem F.Cielēnam (Parīzē) un
Br.Kalniņam (kopš 1937.gada rudens Helsinkos). F.Cielēns pārstāvēja LSSZP II Internacionālē un uzturēja arī tiešus sakarus ar Kominternes vadību (ar G. Dimitrovu), bieži publicējās sociāldemokrātiskajos izdevumos Eiropā.
F.Cielēna politiskā nostāja 30.gadu otrajā pusē bija ļoti kreisa. K.Lorencs rakstīja, ka “sakarā ar Spānijas notikumiem un Francijas sociālistiskās partijas (Blūma) nostāju šajos notikumos F.Cielēns bija kļuvis tik kreiss, ka no soc. Internacionāles mums signalizēja par mūsu pārstāvja
komunistisko orientāciju”. Ļoti plašs bija arī B.Kalniņa publicistiskās darbības lauks, ieskaitot pat Palestīnas strādnieku! partijas orgānu ‘Hapoel flacair’ (Jaunais Strādnieks). LSSZP publicistikas
un preses orgānu (it īpaši apjomīgā žurnāla Brīvība) teorētiskais līmenis neapšaubāmi bija augsts.
1935.gada jūlijā sanāca LSSZP 1.kongress, kurš formulēja partijas tuvākos un gala mērķus. Ievēlēja CK un pieņēma pagaidu statūtus. Politiskajā jomā partija pasludināja savus mērķus — cīņu par K.Ulmaņa diktatūras gāšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu (tika īpaši izskaidrots, ka proletariāta diktatūra uzlūkojama vienīgi par cīņas līdzekli pārejas periodā buržuāzijas varas salaušanai).
Partija atzīmēja, ka tā necīnīsies par buržuāziskās demokrātijas atjaunošanu (“mēs negribam miroņu augšāmcelšanos”), bet par demokrātisku konstitūciju un valsts aparāta plašu reorganizāciju darbaļaužu masu interesēs, tā iztīrīšanu no reakcionāriem elementiem un demokrātiskās iekārtas pašaizsardzības organizēšanu, īpaši tika uzsvērts, ka K.Ulmaņa apvērsuma dalībnieki tiks nodoti revolucionārai tiesai.
Dziļi demokrātiski pārkārtojumi bija paredzēti ekonomikas jomā:

  1. Lielo īpašumu (pilsētās un laukos) nacionalizācija. Bet tika arī apsolīts, ka darba zemniecības un sīkburžuāzijas īpašumi netiks nacionalizēti. LSSZP paziņoja, ka sīkburžuāzisko masu un
    proletariāta interesēs partija īstenos visus tos tuvākos uzdevumus, “kurus jau agrāk uzstādīja sociāldemokrātiskā partija».
  2. Darba aizsardzības, kultūras, izglītības un arodbiedrību politikā partija paredzēja realizēt tos punktus, kuri bija ietverti Latvijas sociāldemokrātijas programmā, ko pieņēma partijas 15.kongress 1930.gada jūnijā. Jāatzīst, ka šī programma, kas bija izstrādāta Austrijas sociāldemokrātijas 1926.gada Lincas programmas idejiskā ietekmē, bija patiešām dziļi demokrātiska. Taisnība B.Kal-
    niņam, kurš rakstīja, ka 1930.gada programma “… bija plašs darbs, kas aptvēra 46 lpp. Salīdzinot ar citu neatkarības laika partiju īsajām programmām, tā bija vienīgā programma ar sīki formulētam prasībām visās nozarēs”.
    Šāda pēctecības saglabāšana bija gluži pareiza politiska līnija, jo bija vērsta uz plašu kreisi noskaņoto iedzīvotāju slāņu atbalsta nodrošināšanu demokrātiskajai revolūcijai.
    Partijas galvenie uzdevumi un cīņas mērķi atbilstoši Latvijas starptautiskā un iekšējā stāvokļa attīstībai tika precizēti 1939.gada beigās un1940.gada sākumā — programmatiskajos rakstos ‘Mūsu nostāja tagadējā laikā’ (Brīvība, 1939.g.dec., Nr. 8) un ‘Par mieru, demokrātiju un vienību’ (Brīvība, 1940.g. marts, Nr. 10), kā arī 1940. gada martā notikušā 2.kongresa lēmumos, īpaša uzmanība bija veltīta partijas ekonomiskās politikas izskaidrošanai. Vēlreiz tika atgādināts, ka nacionalizācija skars tikai “Latvijas lielrūpniecību’. Papildinot 1.kongresa lēmumus, tika paredzēta
    arī “ārtirdzniecības nacionalizācija un iekštirdzniecības pārveidošana uz kooperatīviem pamatiem”. Saprotams, ka šāda papildinājuma parādīšanos noteica tās grūtības ārējā un arī iekšējā tirdzniecībā, ko Latvija sāka pārdzīvot pēc otrā pasaules kara sākuma.
    Pilnīgā saskaņa ar Latvijā pastāvošo agrāro iekārtu tika formulēta agrārprogrammā:
    “Mazākas pārmaiņas paredzamas Latvijas lauksaimniecībā. Pēdējās atkarība no lopkopības nerunā par labu lauksaimniecības kolektivizācijai. Ar agrārreformu radītā iekārta tādēļ paliks negrozīta, ar to vienīgo izņēmumu, ka tai lielzemniecības grupai, kuras labā tika izvests Ulmaņa apvērsums, tai būs jānozūd …”, tiks īstenota “Ulmaņa vīru — lielzemnieku zemes sadalīšana”. LSSZP labi saprata, ka Latvijas ekonomikas agrārais, sīkburžuāziskais raksturs nedod pamatu īstenot kolektivizāciju, kura būtu pilnīgi nevajadzīga no ekonomiskās lietderības viedokļa un nonāktu
    pretruna ar vēsturiski izveidojušos saimniekošanas tipu.
    Partijas agrārās programmas noteikti atbilda lauku iedzīvotāju vairākuma patiesajām interesēm.
    Politiskajā jomā, ņemot vērā Latvijas starptautisko stāvokli, LSSZP uzsvēra nepieciešamību panākt “saimniecisko un politisko sakaru padziļināšanu ar PSRS”.
    Savā darbībā LSSZP orientējās uz demokrātisku sociālismu, un, lai arī pati partija bija neliela, sociālistiskās aprindas Latvijā bija visai plašas.
    Milzīgā pieredze, ko sociāldemokrāti līdz 1934.g. 15.maijam bija uzkrājuši, darbojoties Saeimā, pašvaldību, finansu un kultūras iestādēs, arodbiedrībās, slimo kasēs un citās legālajās organizācijās,
    tas, ka sociālistu un viņiem simpatizējošo pilsoņu vidū bija ļoti daudz augsti izglītotu cilvēku, rada pārliecību, ka tolaik LSSZP bija tādi ļaudis, kas būtu spējīgi sekmīgi īstenot demokrātisko partijas programmu praksē. Diemžēl staļinisma apstākļos gan pašas partijas, gan daudzu tās biedru liktenis bija ļoti dramatisks. Pilnīgi piekrītu vēsturnieka M.Virša secinājumiem, ka staļinisma ietekmē sociālistiskajiem spēkiem Latvijā sašķeļoties, LSSZP bija spiesta aiziet no politiskās dzīves pāragri. Demokrātiska sociālisma alternatīva Latvijā palika neīstenota.

——————–
1940./1941. Voldemārs Bastjānis. Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 202, 1997

Prof. A.Kirhenšteina jaunās valdības īstais uzdevums bija pārkārtot Latvijā Ulmaņa diktatūras funkcijas un diktatūru vēl vairāk pastiprināt un nostiprināt, iegalvojot tautai, ka tās valdnieks un pavēlnieks sēž Maskavā, nevis Rīgā, un ka latviešu tautas dzimtene ir Padomju Krievija, nevis Latvija.
Tāpēc arī jaunā valdība tūlīt ķērās pie to valsts un pašvaldību vadošo darbinieku atcelšanas, kas krieviem likās neuzticami vai naidīgi. Viņu vietā iecēla demokrātiskus vai pilnīgi bezpartijiskus pilsoņus, jo speciālisti un abu valodu – krievu un latviešu – pratēji arī komunistiem bija nepieciešami. Retais no Krievijas atsūtītais komunists prata latviski, un vietējos apstākļus nepārzināja neviens. Šajā sakarībā arī sociāldemokrātiskajā inteliģencē radās jautājums, kā skatīties uz Latvijas okupēšanu, kā vērtēt jauno komunistisko varu. Sociāldemokrātu vadošie darbinieki bija dažādās domās. Viņus ietekmēja naids pret Ulmani un viņa režīma laikiem.
Lai šo jautājumu pārrunātu un ieskatus noskaidrotu, manā dzīvoklī Rīgā sanāca vairāki partijas Centrālkomitejas locekļi un Saeimas deputāti uz apspriedi. Cik atceros, tajā piedalījās Dr. Pauls Kalniņš, Klāra Kalniņa, Klāvs Lorencs, Roberts Dukurs un vēl citi. Nevienam no klātesošajiem par komunistiem nekādi rožaini ieskati nebija. Brīnījāmies gan par Ulmaņa palikšanu Valsts prezidenta amatā un viņa sadarbošanos ar komunistiem. Nevienam no mums nebija nekādas
skaidrības par to, kas sagaida sociāldemokrātus: vai jaunā valdība dos tiem darbu vai vajās tāpat, kā to bija darījis Ulmanis?
Viscerīgāki izsacījās Klāra Kalniņa. Viņa domāja, ka komunistiem Latvijā trūks lietpratīgu darbinieku un krievu valodas pratēju. Krieviem gribot negribot būs jāgriežas pie latviešu inteliģences, arī sociāldemokrātiskās. “Otrkārt,” teica Klāra Kalniņa, “komunisti Padomju Krievijā pa šiem gadiem būs arī daudz ko mācījušies un sapratuši, ka bez inteliģences strādāt nav iespējams.” Šī Klāras Kalniņas frāze satrauca Dr. Paulu Kalniņu. Viņš sašutis iesaucās: “Mācījušies! Ko tad viņi iemācījušies? Labāk nagus maukt, neko citu!”
Arī Klāvs Lorencs bija diezgan pesimistisks un šaubījās, vai komunisti sociāldemokrātiem dos darbu. Viņš pat pielaida varbūtību, ka sociāldemokrātus varētu ieslodzīt nometnēs, un brīdināja visus no pārāk rožainām cerībām. Es gan arī tādās nebiju, bet domāju, ka darbu mums dos citu pie mērotu cilvēku trūkuma dēļ. Sākuma laikos Maskavā (no 1918. līdz 1920.gadam), kā es to pats piedzīvoju, viņi atbildīgus darbus piešķīra pat pilnīgiem nemākuļiem, bet Latvijā gluži tā nevarēja, jo ar abu valodu runājošiem lietpratējiem tomēr būs jārēķinājas. Mēs visi vienojāmies, ka darba
piedāvājumi būtu jāpieņem, ja tie nav saistīti ar komunistisku propagandas izplatīšanu vai publisku uzstāšanos.

===============
Rīts, Nr. 204, 1939

K.Lorencs jau deputātu laikos bija sociāldemokrātu tā sauktā Maskavas nogrupējuma cilvēks un
īpaši interesējas par saimnieciskām lietām. Viņš bija arī Transitbankas direktors. Vēlāk viņš pārgāja pilnīgi uz tirdzniecību un pirms dažiem gadiem mēģināja organizēt importa firmu krievu preču importēšanai. Šī “saimnieciskā” darbība Lorencam nav bijusi nesekmīga, jo, cik zināms, Bulduros viņam pieder skaista vasarnīca.—
Arī M.Rozentāls jau no partiju laikiem pazīstams ar ļoti kreisām tendencēm. Toreiz viņš gan būdams labi atalgots staigāja ļoti pieticīgi ģērbies, kaut gan Lorenca Transitbankā tam atklājas noguldīti 10000 latu.
Bijušais direktors sācis darboties pagrīdē.
Svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis Saukums saņēmis no apgabaltiesas prokurora izziņas materiālu par atklāto nelegālo komunistu organizāciju, kas attīstījusi pretvalstisku darbību. Kratīšanā pie vairākām personām atrasts lielāks krājums komunistu literatūras. Komunistu organizācijā darbojušies bij. sociāldemokrātu bij. Saeimas deputāti — Klāvs Lorencs un Miķelis Rozentāls. Viņiem “biedri” bijuši Nochums Rauchmanis, Antons Pirtnieks, Aleksandrs Ozoliņš, Antons Lems, Pēteris Demkins, Vilhelms Miķelsons, Krišs Godkalns, Kārlis Gailis, Arnolds Sokolovskis, Voldemārs Griķītis, Kārlis Feizaks, Afanasijs Klimeto, Ābrams Lišnauskis, Vijums Grebzde, Jēkabs Liziņš, Vitālijs Svarinskis, Jānis Krūmiņš, Marta Krūmiņa, Lība Rozentāle, Sula Ulmane, Marija Stiebre un Pēteris Briedis. Daļa viņu jau senāk bijuši komunistu partijā.

—————-

Jaunākās Ziņas. Nr.232, 12.10.39

Salaulāti: Arturs Brutāns no Rīgas ar Aleksandru Sok’enko no Pasienes pag.; Vladislavs Danilevičs no Daugavpils ar Nochami Švarcmani no Kaplavas pag.; Mavriks Vulfsons no Maskavas (Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1921. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, mācījās 10. vācu pamatskolā, vācu komercskolā, vēlāk Rīgas 4. vidusskolā un 2. valsts ģimnāzijā. 1933.gadā iestājās Latvijas darba jaunatnes savienībā (komjaunatnē darbojās ar segvārdu M. Vilks)) ar Sofiju Frišu no Cēsīm; Moisejs Aršs no Preiļiem ar Mariju Aronovu no Rīgas; Sīmanis Ašmanis ar Soņu Linu no Rīgas; Sadofijs Čulkovs no Ružinas pag. ar Mariju Kovaļevu no Silenes pag.; Tarass Isajevs no Vārkavas pag, ar Stepanidu Prokofjevu no Preiļu pag.; tulks
Daumantas-Dzimidavičs ar Antoniņu Vaitkeviču no Lietuvas.

================

PAR MIERU, PAR MAIZI, PAR TAUTAS BRĪVĪBU. BRĪVĀS LATVIJAS REPUBLIKAS PILSOŅI UN PILSONES! Cīņa, 06.07.40

Šī gada 14. un 15.jūlijā, saskaņā ar Latvijas Republikas valdības lēmumu, visā zemē vēlēs jaunu
Saeimu, augstāko Latvijas valsts varas orgānu, kam jāizteic visas Latvijas tautas valdošo gribu.
Gadiem ilgi Latvijas tauta cieta no vecās valdības, beztiesībā un bezlikumībā. Vecā valdība padzina tautas pārstāvjus, kas bija likumīgi ievēlēti, saskaņā ar 1922.gada 7.novembra satversmi, sistemātiski un rupji mīdija kājām tautas intereses un noniecināja tautas tiesības.
Gadiem ilgi vecā valdība tautas intereses upurēja savai politikai, kas bija tautai naidīga, un veda
tautu pretim sabrukumam, kara postam un iznīcībai.
Vecā valdība rupji pārkāpa ar Padomju Savienību 1939.g. 5. oktobrī noslēgto savstarpējās palīdzības līgumu un ar šādu rīcību apdraudēja Latvijas valsts drošību, neaizskaramību un neatkarību.

Latvijas vecā valdība necentās godīgi pildīt savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, necentās uz šī līguma pamata konsekventi realizēt stipru un nesatricināmu savienību starp Latviju un lielo Padomju Savienību. Taisni otrādi: tā sāka piekopt nepareizu un divkosīgu politiku, kas apdraudēja Latvijas tautas mierīgo darbu un visas valsts labklājību.
Šī valdība krita, pilnīgi zaudējusi cieņu katra godīga savas zemes patriota acīs, tautas nīsta un
neieredzēta. Krita arī vecais tautas beztiesības, apspiestības un patvarības režims.
Ar tautas piekrišanu pie varas nākusē jaunā valdība savā 21.jūnija deklarācijā svinīgi solījās kalpot savai tautai, aizstāvēt tautas intereses, sargāt viņas suverenās tiesības.
Valsts suverenai varai Latvijas Republikā jāatrodas pašas tautas un tikai tautas rokās.

Šajās vēsturiskajās dienās Latvijas tauta tiek aicināta ievēlēt Saeimu vispārējā, vienlīdzīgā, tie-
šā, aizklātā un proporcionālā balsošanā.
Saeimas vēlēšanu dienas — šī gada 14. un 15.jūlijs — tuvojas. Latvijas tautai šajās dienās jāiet
pie balsošanas urnām tik cieši vienotai, kā vēl nekad, apgarotai uzticībā un mīlestībā par savu slaveno dzimteni, ar draudzības un sirsnīgas brālības simpātijām pret mūsu lielo un vareno draugu – neuzvaramo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.
Latvijas tautai šajās dienās jādodas pie balsošanas urnām apziņā, ka vienīgais ceļš uz laimi, valsts neatkarību, kultūras uzplaukumu un tautas materiālās labklājības augstākiem sasniegumiem — tas ir ciešas draudzības un izturēti godīgas savienības realizēšanas ceļš starp Latviju un PSRS, tas ir Latvijas un Padomju tautu brālības ceļš, mūsu tautu kopīgais ceļš cīņā par mieru, laimi, par Latvijas Republikas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības uzplaukumu.
Brīvās demokrātiskās Latvijas pilsoņi un pilsones!

Mēs, strādnieki, zemnieki, darba inteliģence, arodbiedrības, fabriku – darba vietu komitejas, kultūras, izglītības, un sporta organizācijas, brīvās Latvijas sievietes, Latvijas darba jaunatne un komunistiskā partija, jaunās Saeimas vēlēšanu lielā uzdevuma veikšanai esam apvienojušies “Latvijas darba ļaužu blokā” , lai draudzīgi, visi kā viens izvestu vēlēšanas un Saeimā ievēlētu cienīgus tautas pārstāvjus – īstenus tautas pārstāvjus, kas izsaka tautas patieso gribu.
Mēs, kas apvienojušies “Latvijas darba ļaužu blokā”, aicinām visus strādniekus, zemniekus, inteliģentus, visus mūsu zemes godīgos patriotus priekšā stāvošās vēlēšanās šī gada 14. un 15.jūlijā balsot par tiem, kas konsekventi, godīgi un ar visu revolucionāro enerģiju cīnīsies, lai realizētu šādas mūsu prasības – visu mūsu zemes darba ļaužu, visas mūsu tautas prasības.
Lūk, mūsu prasības:
a) Ārējā politikā:
Draudzība starp Latvijas un Padomju Savienības tautām un stipra nesagraujama savienība starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.
b) Iekšējā politikā:
1. Plaša valsts palīdzība bezzemniekiem un sīkzemniekiem zemes iegūšanā;
2. Trūcīgo un mazturīgo zemnieku atbrīvošana no nenokārtotiem maksājumiem valstij, nodokļiem u. t. t., kā arī atbrīvošana no dažādiem administratīviem sodiem;
3. Strādnieku un kalpotāju materiālā stāvokļa uzlabošana, paaugstinot darba algas;
4. Plaši noorganizēt darba aizsardzību un sociālo apdrošināšanu slimību un nelaimes gadījumos;
5. Valsts nodrošinājums darba invalidiem un strādniekiem un strādniecēm vecuma dienās;
6. Plaši izveidot medicīniskās palīdzības tīklu, iekārtojot slimnīcas, klīnikas, ambulances, pirmās palīdzības punktus, u. t. t.;
7. Mātes un bērna aizsardzību, organizējot zīdaiņu namus, bērnu dārzus un bērnu namus;
8. Noteikta armijas demokratizācija;
9. Nodrošināt darba tautas interesēm atbilstošu vārda, preses, sapulču un biedrošanās brīvību;
10. Nodrošināt visu pilsoņu personas un īpašumu neaizskaramību;
11. Plaši izkopt nacionālo kultūru un zinātni, izglītību un mākslu.
Latvijas Republikas pilsoņi un
pilsones!
Aicinām jūs balsot par mūsu prasībām, neaizmirstot, ka tikai šo prasību izpildīšana nodrošinās
mūsu tautai brīvību, neatkarību un laimi, mūsu valsts neaizskaramību, mūsu tēvzemes uzplaukumu un slavu.
Nevienu balsi tiem, kas nav spējīgi cīnīties līdz galam par pilnīgu šo prasību izpildīšanu, par
pilnīgu un neatlaidīgu šīs mūsu platformas realizēšanu.
Strādnieki un strādnieces, zemnieki un zemnieces, darba inteliģence – valsts un pašvaldību darbinieki, skolotāji un ārsti, inženieri, rakstnieki un žurnālisti, advokāti, profesori, karavīri, visi mūsu tautas progresīvie pilsoņi – balsojiet par mūsu platformu, par lielo cīņas principu un mūsu tautas lietas uzvaru!

Pilsoņi un pilsones! Stipriniet Latvijas tautas vienību, disciplīnu un organizētību, dodiet nesaudzīgu prettriecienu visiem tautas ienaidniekiem – mēlnešiem un provokatoriem!

Mūsu tautas ienaidnieki, vecās iekārtas piekritēji, provokatori izplata dažādas nepamatotas baumas, lai sagrautu mūsu vienību, satricinātu strādnieku, zemnieku un darba inteliģences sadarbību.
Viņi izplata provokatoriskas baumas, ka strādnieku un komunistu nolūks ir piespiedu kārtā kolektivizēt laukus. Šos melus izplata, lai sašķeltu strādnieku un zemnieku kopību.
Neticiet šīm provokatoriskām baumām, atmaskojiet provokatorus! Mūsu prasības ietvertas mūsu
platformā, un mēs aicinām jūs cīnīties par šīm prasībām.
Gatavojaties mūsu Saeimas vēlēšanām!
Balsojiet visi kā viens par mūsu — “Latvijas darba ļaužu bloka” kandidātiem!
Lai dzīvo brīvā Latvija!
Lai dzīvo mūsu draudzība un cieša savienība ar lielo neuzvaramo Padomju Sociālistisko Repub-
liku Savienību!

Lai dzīvo mūsu zemes strādnieki, zemnieki un darba inteliģence!
Par mieru, par maizi par tautas brīvību!

Latvijas darba ļaužu bloks.


Zem šīs platformas parakstījušies šādi organizāciju, karaspēka daļu un sabiedrisku grupu pārstāvji:
Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja:
Zaķis-Kalnbērziņš, Špure Žanis, Augusts Olga, Jablonskis Andrejs.

Latvijas Darba Jaunatnes Savienības Centrālā Komiteja:
Kurlis Pēteris, Berklāvs Edvards, Sadovskis Pēteris, Bāliņš Pauls.

Sarkanā Palīdzība – Centrālā komiteja:
Nurža, Niedre.

Latvijas Armijas pārstāvji.

5. Cēsu kājnieku pulks –

Poga Mārtiņš, Paupers Hermans, Belovs Kirils, Vitkovs Sergejs un Pokrovs Vasilijs,.

6. Rīgas kājnieku pulks – Gepšteins A.

Rēzeknes kājnieku pulks – Lukianovs Foma, Neško Jānis, Andrejuns Andrejs un Vulfsons Mavriks.

4. Valmieras kājnieku pulks – Stakevičs Ludvigs, Filips Georgijs un Jasāns Eduards.

10. Aizputes kājnieku pulks – Fridrichsons Ernests.

Krasta artilērija – Barbejs Jānis.

1. Liepājas kājnieku pulks – Bagāts Pēteris.

Sapieru pulks – Naglis Matēus.

====================

KO PRASA LATGALES PROGRESIVIE SKOLOTĀJI. Daugavas Vēstnesis, 12.07.40

Prezidijā bija Latvijas komunistu partijas pārstāvis skolotāji P. Rolovs un M. Vulfsons, Latgales progresīvās darba inteliģences komitejas pārstāvji Fr. Varslavāns un skolotāja A. Stefanovska.
Skolotāju kopsapulci atklājot Latvijas komunistu partijas pārstāvis M. Vulfsons nesa sveicienus no partijas vadības un norādija, ka turpmāk jaunatne jāaudzina brīvības garā, kas būs uzticīga tautas demokrātijai un brīvībai. Jaunatni audzināt brīvu un taisnīgu, lai tā mīlētu savu tautu, jo līdz šim visi tie, kas beiguši augstākas mācības iestādes, no tautas bija atsvešinājušies.
Turpmāk skolas jāsagatavo tāda jaunatne, kas tautas kultūru cels kopīgi ar darba tautu….

================

PĀRMAIŅAS ARMIJĀ. Brīvā Zeme, 22.07.1940

Par politiskiem vadītājiem (poļitrukiem – I.L.) iecelti:

Oļģerts Krastiņš — robežsargu brigādē, Alberts Smidts — atsevišķā artilerijas divizionā, Ernests Fridrichsons – Jelgavas kājn. pulkā, Jānis Bauska — Valmieras kājn. pulkā, Arvīds Varševics — kara sanitarā inspekcijā;

par politiskiem darbiniekiem:

Maurks Vulfsons — propagandas-kulturas pārvaldē: Fricis Birze — apgādes pārvaldē, Vladislavs Svarinskis — Jelgavas kājn. pulkā, Jūlijs Bērziņš — Daugavpils kājnieku pulkā.

Dienesta labā pārvietoti kulturas-propagandas pārvaldes politiskie darbinieki: Emils Kalvis uz
auto-tanku brigādes štābu un Voldemārs Reinfelds — uz kara sanitāro inspekciju.

===================

ORGANIZĀCIJAS DZĪVE. LPSR KJS-BĀ UZŅEMTO BIEDRU UN KANDIDĀTU SARAKSTS. Jaunais Komunārs. Nr.8, 24.08.1940


Iebildumus pret šo biedru uzņemšanu LPSR KJS-bā (komunistiskās jaunatnes savienībā), lūdzam ziņot KJS COK, Rīgā, J.Alunāna ielā 7.

LPSR KJS ROK KJS Malienas AOK apstiprinājusi šādus LKJS biedrus:
Apes rajonā:
226. Āboliņš Leonīds, Alfrēda d., dz. 1922. g. strādn. ģ.;

227. Cekuliņš Alfrēds, Alfrēda d., dz. 1921. g., strādn.ģ.;

228. Purakalns Herberts, Pētera d., dz. 1921. g., strādn. ģ.;

229. Valters Alfrēds, Jāņa d., dz. 1921. g., strādn.ģ.;

230. Āboliņš Kārlis, Grigorija d., dz. 1919. g., strādn. ģ.;

231. Eglīte Agate, Voldemāra m., dz. 1923. g., strādn. ģim.

KJS Latgales AOK apstiprinājusi šādus LKJS biedrus:
Aglonas rajonā:
232. Matīsāns Jānis, Antona d., dz. 1914. g., strādn. ģ.;

233. Grigulis Monika, Jāzepa m., dz. 1917. g., zemk. ģ.;
234. Alisāns Antons, Antona d., dz. 1918. g., zemk. ģ.;

235. Indriksons Konstantīns, Jāzepa d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

236. Šatilovs Grigorijs, Jemeljana d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;
237. Kacs Raja, Sīmaņa m., dz. 1917.g., sīktirg. ģ.;

238. Verza Antons, Donata d., dz. 1916. g., sīkzemn. ģ.;

239. Semjonovs Pelageja, Jāņa m, dz. 1917.g., sīkzemn. ģ.;

240. Vainers Soņa, Ausēja m., dz. 1922. g., sīktirg. ģ.;

241. Grigulis Broņislava, Ādama m., dz.1923. g., sīkzemn. ģ.;

242. Ariņš Jānis, Ādama d., dz. 1915. g., sīkzemn. ģ.;
243. Kacs Movša, Sīmaņa m., dz. 1916. g., sīktirg. m.;

244. Ivanovs Efims, Nikilova d., dz. 1915. g., sīkzemn. ģ.;

245 Ivanovs Jānis, Joņa d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

246. Lukjanovičs Staņislavs, Jāņa d., dz. 1919. g., sīkzemn. ģ.;
247. Fadejeva Katrīna, Emeljāna m. dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.

Līvānu rajonā:
248. Jaunzems Donats, Kazimira d., dz. 1903.g., strādn. ģ.;

249. Upinieks Alberts, Antona d., dz. 1911. g., strādn.ģ.;

250. Kozba Motels, Ābrama d., dz. 1915. g., amatnieka ģ.;

251. Spungins Šmuilis, Haima d., dz. 1922. g., amatn. ģ.;

252. Zlotokrilovs Riva, Moteļa m., dz. 1913. g., sīkpilsoņa ģ.;

253. Usovs Nikolajs, Sergeja d., dz. 1912. g., strādn. ģ.;

254. Jaunzems Pēteris, Aluiza d., dz. 1917. g., strādn. ģ.;

255. Prokofjevs Pēteris, Teodora d., dz. 1924. g., strādn. ģ.;

256. Ozoliņš Jānis, Pētera d., dz. 1916. g., zemkopja ģ.;

257. Ruļuks Pēteris, Kazimira d., dz. 1919. g., zemk. ģ.;

258. Baltmanis Jānis, Antona d., dz. 1923. g., zemkopja ģ.;

259. Leitāns Jāzeps, Jāņa d., dz. 1919. g., zemkopja ģ.;
260. Ruļuks Juris, Kazimira d., dz. 1923. g., zemkopja ģ.;

261. Pundurs Antons, Kazimira d., dz. 1919. g., zemk. ģ.;

262. Solovjovs Gavriels, Mikilo d., dz. 1925. g., zemk. ģ.;

263. Cirsēnieks Miķelis, Donata d., dz. 1921. g., zemk. ģ.;

264. Zilbers Pēris, Sroļa d., dz. 1910. g., strādn. ģ.;

265. Treizols, Ida, Borisa m., dz. 1922. g., strādn. ģ.;

266. Zilbergs Asne, Benjamiņa m., dz. 1925, g., sīkpilsoņa ģ.;

267. Gamze, Hana-Cipe, Zutmaņa m., dz. 1923.- g., amatn, ģ.;

268. Treizens Leja, Borisa m., dz. 1925. g., strādn. ģ.;

289. Čaks Vladislavs, Vladislava d., dz. 1920. ģ., strādn. ģ.;

270. Isemins Mozus, Ichoka d., dz. 1913. g., strādn. ģ.;

271. Sēriņš Pēteris, Jāņa d., dz. 1922. g., strādn. ģ.;

272. Birkovs Ivanis, Eduarda d., dz. 1922.g., strādn. ģ.;

273. Raščevskis Jānis, Benediktova d., dz. 1920. g., strādn. ģ.;
274. Smuksts Eduards, Antona d., dz. 1919. g., strādn. ģ.;

275. Jaundzems Alberts, Alozija d., dz. 1923. g., strādn. ģ.;

276. Barkovskis Broņislavs, Donata d., dz. 1922. g., zemk. ģ.;

277. Trokša Pēteris, Ignata d., dz. 1922. g., laukstrādn. ģ.;

278. Lazniks Sara, Arona m., dz. 1918. g., sīktirg. ģ.;

279. Ozoliņš Roberts, Pētera d., dz. 1916. g., zemkopja ģ.;

280. Zuļkas Alfrēds, Nikolaja d., dz. 1919. g., zemkopja ģ.;
281. Čolders Pēteris, Ādama d., dz. 1921. g., zemkopja ģ.;

282. Voroeinskis Žanis, Jāņa d., dz. 1925. g., laukstrādn. ģ.;

283. Vilciņš Jānis, Pāvila d., dz. 1924. g., zemkopja ģ.;

284. Solovjevs Pēteris, Jeikija d., dz. 1924. g., zemkopja ģ.;

285. Kivlenieks Jānis, Ludviķa d., dz. 1920. g., zemkopja ģ.;

286. Muižnieks Alberts, dz. 1919. g., zemkopja ģ.;

287, Makars Pēteris, Jura d., dz. 1919. g., strādn. ģ.

Krāslavas rajona:
288. Bolušs Donats, Ādama d., dz. 1899. g., sīkamatn. ģ.;

289. Šeidins Leils, lija d., dz. 1915. g., strādn. ģ.;
290. Rapevičs Jāzeps, Franča d., dz. 1918. g., zemnieku ģ.;

291. Grovers Soja, Silvestra m., dz. 1919. g., zemnieku ģ.;
292. Goršteins Izrails, Borucha d., dz. 1914. g., amatn. ģ.;

293. Nevlers Berelis. Ābrama d., dz. 1921. g., strādn. ģ.;
294. Šapiro Jankelis, Ābrama d., dz. 1919. g., amatnieku ģ.;

295. Bolušs Vilhelmina, Donotana m., dz. 1924. g., amatn. ģ.;

269. Šustrovs Aiziks, Isaaka d., dz. 1924. g., amatn. ģ.;

297. Ikans Vulfs, Gircha d., dz. 1915. g., strādn. ģ ;

298. Čenslpers, Gimpels, Zachara d., dz. 1911. g., sīktirg. ģ.;

299. Šapiro Sīmanis. Ābrama d.. dz. 1922. g., amatn. ģ.;

300. Censipers Esters, Zachara d., dz. 1911. g., sīktirg. ģ.;

301. Viguls Aļeksējevs, Ignata d., dz. 1919. g., strādn. ģ.

Preiļu rajona:
302. Leščovs Jānis, Grigorija d., dz. 1921. g„ zemk. ģ.;

303. Ivanovs Zinovijs, Nikitas d., dz. 1920. g., zemk. ģ.;

304. Kagans Hlaune, Miķeļa d., dz. 1919. g., amatn. ģ.;

305. Notkins Bensians, Volf-Abo d., dz. 1922. g., amatn.ģ.;

306. Kacins Ābrams, Pereca d., dz. 1920. g., sīktirg. ģ.;

307. Feodotovs Arsēnijs, Nikitas d., dz. 1919. g., zemk. ģ.;

308. Domba Hona, Mozusa d., dz. 1921. g., amatn. ģ.;

309. Stepanovs Kiprijāns, Afanas d., dz. 1924. g., zemk. ģ.;

310. Andrejevs Miķelis, Lariona d., dz. 1916. g., zemk. ģ.

Ludzas rajona:
311. Ostovskis Vladislavs, Vitolda d., dz. 1923. g., zemn. ģ;

312. Brankovs Fēliks, Konstantīna d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

313. Vrubjevskis Jāzeps, Vladislava d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

314. Petrovskis Vitolijs, Jāzepa d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

315. Šendo Antons, Ādama d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

316. Šendo Vanda, Ādama m., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

317. Kans Isaks, Nanna d., dz. 1918.g., sīkpils. ģ.;

318. Kabažkins Jānis, Miķeļa d., dz. 1920. g., zemkop. ģ.;

319. Senkovs Mannils, Jāņa d., dz. 1924. g., būvstrādn. ģ.;

320. Moženovs Jānis, Andreja d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

321. Urbāns Monika, Broņislava m., dz. 1914. g., zemn. ģ.;

322. Zurdins Vladislavs, Vasilija d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;
323. Čavpenoks Vladimirs, Andreja d., dz. 1924. g., kalēja ģ.;

324. Strogonovs Aleksandrs, Jāņa d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

325. Kulacenoks Pēteris,. Nikolaja d., dz. 1915. g., zemn. ģ.;

326. Lipskis Viktors, Vladislava d., dz. 1918. g., zemn. ģ.;

327. Kleščenkovs Vladimirs, Sīmaņa d., dz. 1918. g., zemn. ģ.;

328. Silkāns Jāzeps, Eļijaša d., dz. 1924. g., zemn. ģ.;

329. Poļnis Jānis, Vadslava d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

330. Kušočeks Nadežda, Pētera m., dz. 1923. g., zemn. ģ.;

331. Kaļvans Aleksandrs, Klima d., dz. 1919. g-, zemn. ģ.;

332. Kaupužs Boleslavs, Jāzepa d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

333. Māzitans Jānis, Izidora d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

334. Kaupušs Viktors, Fadeņša d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

335. Apšs Jadviga, Kazimira m., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

336. Kadarovskis Ignats, Ignata d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

337. Kaupušs Donats, Voicicha d., dz. 1921. g., zemn. ģ.;

338. Burbo Jānis, Mārtiņa d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

339. Samsons Vilis,’ Pētera d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

340. Zuevs Pēteris, Jāņa d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;
341. Samsons Kārlis, Augusta d., dz. 1923. g., zemn. ģ.;

342. Laizans Vladislavs, Ādama d., dz. 1916. g., zemn. ģ.;
343. Sērs Bolislavs, Jāņa d., dz. 1919.g., zemn. ģ.;

344. Egorova Olga, Aleksija m., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

345. Trukšs Nikolajs, Donata d., dz. 1920.g., zemn. ģ.;

346. Jegorovs Aleksejs, Alekseja d., dz. 1916. g., zemn. ģ.;

347. Petrovskaja Jānina, Vladimira m., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

348. Petrovskij Ādolfs, Jāņa d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;
349. Petrovskis Valentīna, Jāņa m., dz. 1916. g., zemn. ģ.;

350. Timošenko Makrina, Jāņa m., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

351. Daņilēvičs Jānis, Jāņa d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

352. Fainšteins Dāvids, Echila d., dz. 1924. g., amatn. ģ.;
353. Feodorova Tamāra, Miķeļa m., dz. 1916. g., sīkpils.;

354. Ciļevičs Jankelis, Ābrama d., dz. 1922. g., sīkpils.;
355. Dreb Meiers, Ķirša d., dz. 1918. g., strādn. ģ.;

356. Lipskis Mečeslavs, Ignata d., dz. 1921. g., zemn. ģ.;

357. Leifs Šoloms, Šloma d., dz. 1923. g., amatnieku ģ.;

358. Stolbošinskis Večeslavs, Leonīda d., dz. 1923. g., sīkpils.;

359. Altgauzens Boruchs, Davīda d., dz. 1921. g., sīkpils.;

360. Fainšteins Boruchs, Echila d., dz. 1921. g., sīkpils. Kalupes rajonā;
361. Vanags Jānis, Jāzepa d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

363. Bogdona Minaj, Nikuforoviča d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

363. Žugra Konstantijs, Staņislava d., dz. 1920. g., strādn. ģ.;

364. Batacis Staņislavs, Ludviga d., dz. 1921.g., sīkzemn. ģ.;

365. Sovelevs Dimitri Vasīleva d., dz. 1916. g., zemn. ģ.

Biķernieku rajona:
366. Andrejevs Ivans, Pāvila d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

367. Vikosorovs Antonijs, Jevstratija d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

368. Semenovs Jermils, Kuprijāna d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;
369. Astrātovs Andrejs, Feodorova d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

370. Nikiforovs Ivanovs, Romāns, Vasilija d., dz. 1913. g., sīkzemn. ģ.;

371. Ivanova Jeodokija, Rodiova m., dz. 1919. g., sīkzemn. ģ.;

372. Ruchmanis Alfons, Konstantīna d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;
373. Savelievs Michails, Ilgora d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

374. Nikolajeva Nīna, Danila m., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

375. Ivanovs Archips, Fīlipa d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

376. Feodosejeva Marija, Ivana m., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

377. Dimitrijevs Averkijs, Feodota d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

378. Feodorovs Aleksejs, Akipsima d., dz. 1923.g., sīkzemn. ģ.;

379. Panteļejevs Ivans, Anīvija d., dz. 1923. g., sīkzemn. ģ.;
380. Hiina Raisa, Afansija m., dz. 1923. g., sīkzemn. ģ.;

381. Lukiānovs Stepāns, Stepāna d., dz. 1919. g., sīkzemn. ģ.;

382. Lukiānovs Varfolovejs, Stepāna d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

383. Titovs Nazerijs, Jāņa d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

384. Michailovs Georgijs, Jeliseja d., dz. 1923. g., sīkzemn. ģ.;
385. Kondratjevs Aleksejs, lija d., dz. 1924. g., sīkzemn. ģ.;

386. Grigorjevs – Lukjānovs, Jefims, Timofeja d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

387. Archipovs Pāvils, Terezentija d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

388. Rasapovs Michails, Trofima d., dz. 1913. g., sīkzemn. ģ.;

389. Sergējevs Jefims, Jāņa d., dz. 1912. g., sīkzemn. ģ.;

390. Fomina Aleksandra, Maksima m., dz. 1922. g., strādnieku ģ.
(Turpinājums sekos.)

LPSR KJS Rīgas Organizācijas visu rajonu Orgkomiteju sekretāru un locekļu kopsēde rīt, pl. 11, Jura Alunāna ielā 7. Dienas kārtība:

1) fabriku šūnu organizēšanas atskats;

2) 1. septembra ‘ Jaunatnes diena.

LKJS RO visu rajonu fizkultūriešiem jāierodas rīt LKJS sporta laukumā, Ķieģeļu ielā 1-b pl. 8:45, līdzņemot sporta tērpu un sporta kurpītes.
Ierašanās obligāta.

2. raj. orgk. ziņo. Šodien pl. 17 notiks jaunu biedru uzņemšana. Jauniešiem, līdzņemot anketas, ierasties M. Nometņu ielā 16, jaunajās raj. telpās.

3. rajona runas korim ierasties šodien pl. 18 vakarā uz mēģinājumu.
Jāierodas šādiem biedriem: V. Asmins, E. Plasiņš, A- Imbovics, K. Daukste, T. Bušs, Z. Abrāms, J. Vaters, E. Meisters, R. Fuks, M Klavsons, J. Misnieks, E. Bušs, Edv. Liepa, A. Rimets.

3. raj. obligātas dežūras no plkst. 9 rītā: šodien M. Vulfsons un E. Kalnbērziņš; rīt B. Gurēvičs un D. Vasiļčikovs.

3. rajona visiem no no orgkomitejas nozīmētiem šūnu un sekciju atbildīgajiem vadītājiem jāsanāk uz sēdi šodien, pl. 15:30 raj. telpās. Katram atbildīgajam vadītājam būs jāiesniedz
sīks rakstisks ziņojums par

1) savas šūnas vai sekcijas pastāvīgo biedru skaitu;

2) līdz šim veikto darbu;

3) izstrādātu plānu turpmākam darbam;
4) pastāvīgu dienu un laiku, kad nolemts sanākt uz sēdēm.
Jāierodas: 1. š. atb. vad. b. Notrimam; 2. b. Machinsonam; 3. b. Ābramam; 4. b. Kiršneram; 5.
b. Kalniņai; 6. b. Jakubovičai.

1. skolas šūnas – atb , vad. b. Komaiko; 2. b. Vulfsonei; 3. b. Gotlībai.
Drāmsekcijas atb. vad. b. Eidusei; kora un runas kora – b. Rudzītim; Literārās – b. Komaiko. Sporta – b. Zelbovičam.
Tie biedri, kas neiesniegs ziņojumus šodien, varēs to izdarīt līdz 31.augustam.
4. raj. pilna biedru sapulce pirmdien 26.augustā, pl. 19.
4. rajona visiem sekciju vadītājiem obligāti ierasties šodien pl. 18 mītnē.
Bijušiem 4.rajona biedriem, kam no nelegāliem laikiem vēl ir palikušas Sarkanās palīdzības ziedojumu vākšanas listes, nekavējoši tās nodot b. Zilberam Kamfa redakcijā Parka ielā 4.

==================

VĒLĒTĀJI SATIEKAS AR DEPUTĀTU KANDIDĀTIEM. ‘Darbs’, 06.01.41

… Raksturīgu ainu par b. Kalnbērziņa dzīvi sniedza komandieris M.Vulfsons. “Mēs labi pazīstam un zinām b. J.Kalnbērziņa dzīvi,” sacīja b. Vulfsons. ,”Mēs pazīstam arī viņa cīņu gaitas. Kā Sarkanās armijas ierindas karavīrs un vēlāk kā komandieris, viņš mācījies veidot savu raksturu, stiprināt gribu. No karavīra prasa drosmi, enerģiju, uzupurēšanos, nesaudzību pret ienaidniekiem, un lielu ticību uzvarai. Visas šīs īpašības apvienotas b. Kalnbērziņā. No cīnītāja
viņš izaudzis par uzvarētāju. Nekad viņš nav tīkojis pēc personīgās laimes, bet kā drosmīgs
karavīrs pirmā vietā licis cīņu par tautas laimi, visu ziedojis tautas dzīvei. Tāds cīntājs bijis
arī īsts deputāts un tautas pārstāvis PSRS Augstākā Padomē.
“Lai dzīvo Sarkanā armija!
Lai dzīvo visas pasaules darba ļaužu aizstāvis un draugs biedrs Staļins!”
Nerimstošas gaviles, aplausi
un urā! saucieni pāršalca lielo Ziemeļblāzmas zāli, suminot VK(b)P un biedru Staļinu. Mītiņa dalībnieki sumināja deputāta kandidātus un lielā vienprātībā pieņēma rezolūciju, aicinot vēlētājus 12.janvārī simtprocentīgi piedalīties vēlēšanās un nobalsot par Komunistu un
bezpartejisko bloku. (LTA)

===================

23. FEBRUĀRIS. Sarkanarmietis Vulfsons (nešaubīgi Ļeva Mehļisa skolnieks – I.L.). Jaunais Komunārs, 22.02.41

Iedale, kuras komandieris ir leitenants Auziņš, ar lielu centību gatavojas tai
dienai, kad mums būs lemts pilnīgi iekļauties neuzvaramajā Sarkanarmijā, kas stingri un nelokāmi sargā mūsu lielās sociālistiskās dzimtenes robežas un vienmēr gatava ātri un iznīcinot atbildēt uz katra ienaidnieka uzbrukumu, neatkarīgi no tā, no kādas puses tas arī notiktu. Pašaizliedzīgi un centīgi mēs gatavojamies 23.februārim. Pēc veiktiem treniņiem mēs visi izturējām 10 km GTO (Gatavs Darbam un Aizsardzībai) normu, bet ar to vēl nebijām apmierināti — mēs visi izturējām normu 20 km distancē un arī 100 proc. piedalījāmies krosā 20 km distancē, ko visi sarkanarmieši veica. Labākais no mums bija sarkanarmietis Kalniškans, otrs sarkanarmietis Vebers.
Rosīgi pie mums rit ari kultūrāli-polītiskais darbs. Biedrs Gustiņš pieliek visas pūles, lai mēs ātri un labi iemācītos krievu valodu. Nenogurstoši tas vēl un vēl reiz dod paskaidrojumus, sevišķi palīdz mazāk pratējiem.
Mūsu iedalē notiek kopējā avīžu lasīšana un pārrunas par aktuālākiem politiskiem un citiem jautājumiem. Tā mūsu pašu biedrs referēja par kara zvērēsta izcelšanos, par Sarkanarmijas attīstību un par to, kā sarkanarmieši pilda nodoto kara zvērestu. Mēs dzirdējām gan
par niknākām kaujām pie Chasanas ezera un pie Chalchin-Golas, gan arī par cīņām ledus pārklātajos Somijas purvos un mežos. Visur sarkanarmieši parādīja nedzirdētu drošsirdību un varonību, visur Sarkanarmija satrieca ienaidnieku un pierādīja, ka tā ir neuzvarama.
Mēs to arī visi saprotam, jo zinām, ka Sarkanarmijas varenība balstās ne tik vien uz tās techniskajiem cīņas līdzekļiem, bet it sevišķi uz tām dziļajām saitēm, kas to vieno ar tautu.
SZSA (Strādnieku un Zemnieku Sarkanarmija – I.L.) ir darba tautas armija, tā ir armija, kas aizstāv strādnieku diktatūru un vispasaules darba ļaužu intereses.
Ar jaunām sekmēm kaujas un politiskās mācībās mēs sagaidām vēsturisko 23.februāri, lai pierādītu, ka mēs esam cienīgi iekļauties varonīgajā Sarkanarmijā, ka esam cienīgi būt
darba ļaužu aizstāvji, būt cīnītāji par komunismu.

===================

2. SKOLAS PIRMORGANIZĀCIJA. Jaunais Komunārs, 10.05.41

Sākoties pirmajam Padomju skolas gadam, mūsu skolā bija tikai viens komjaunietis. Ar viņa iniciatīvu nodibinājās un īsā laikā izveidojās samērā liela un spēcīga aktīvistu grupa, kas pārņēma skolas sabiedriskās dzīves vadību. Ar mūsu ierosmi radās dažādi pašdarbības pulciņi. Paši savās sanāksmēs mēs iztirzājām aktuālos notikumus, kā arī mācījāmies partijas vēstures īso kursu. Pēc tam, kad pie mums ieradās komsorgs, ko gan mēs saņēmām vēlāk kā citas Rīgas skolas, darbs kļuva vēl rosīgāks. Ļoti dzīvi piedalījāmies vēlēšanu kampaņā, uzņemoties pārziņu pār mūsu skolā atrodošos vēlēšanu iecirkni. Neraugoties uz lielo sabiedrisko darbu, aktīvistu atzīmes bija labākas kā pārējiem skolēniem, bet visa mūsu skola pēc sekmēm ierindojās pirmā vietā. Trešā ceturksnī mums iesākās regulāri semināri partijas vēstures īsā kursa studēšanai. Kā
lektoru izdevās piesaistīt Sarkanarmijas N daļas poļitruku b. Vulfsonu. Šajos semināros piedalās arī klašu organizatori un apkalpotāji. Mēs esam gan izņēmuši tikai I nodaļu, bet toties ļoti pamatīgi. Šai ceturksnī mūsu propagandisti apmeklējuši vairākas skolas un uzņēmumus.
1. martā mūsu dzīvē pienāca lielais brīdis. Septiņi no mūsu vidus tika uzņemti slavenajā Ļeņina komjaunatnē, bet pašreiz mums jau ir vairāk kā 30 komjauniešu. Izvēlējām biroju. Uzņemamies pārziņu pār lopkautuvi un fabriku Daugava, kur vēl nav komjaunatnes pirmorganizācijas. Te mūsu propagandistiem paveras plašs darba lauks. Pašreiz mēs esam sasnieguši tādu stāvokli, ka katram komjaunietim ir savs konkrēts uzdevums. Sakarā ar jauno pasu izdošanu un reģistrēšanos
iesaukumam Sarkanarmijā šos jautājumus noskaidrojam kā skolā, tā arī ārpus tās. Pašreiz vēršam savu darbību uz to, lai priekšzīmīgi nobeigtu pirmo Padomju skolas gadu.
M. Skreija, LĻKJS Rīgas 2. skolas pirmorganizācijas propagandas vadītājs.

===================

BIJUŠAIS VIRSNIEKS – KOMUNISTU AKTĪVISTS. Tukuma Ziņas, 18.09.41

Kāds karavīrs no Kandavas mums raksta: kauns mums latviešiem, ka tādi vīri bija mūsu armijā un arī citās valsts iestādēs. Viņi bija tie, kas mums 1940.gada jūnija mēnesī neļāva stāties ar ieročiem rokā pretim iebrucējām sarkanarmijas bandām, kas mums pārējiem karavīriem izlikās nesaprotami. Esmu pārliecināts, ka aizstāvot savu zemi ar ieročiem, mēs nebūtu zaudējuši tik
daudz latviešu patriotus, sievas un bērnus, kā tagad.
Viens starp tādiem komunistu piekritējiem-aktivistiem un pat varbūt vēl vairāk, bija bij. Vidzemes artilērijas pulka kapt. Žuravskis, vēlāk, latviskojot uzvārdu, kapt. Vilks. 1940.g.
17.jūnijā ienākot krievu komunistiem, bij. Vidzemes artilērijas pulka 3.divizions pārcēlās no Litenes nometnēm uz Madonu, lai atbrīvotu krieviem nometņu kazarmas.
Kad sākās tā saucamais tautas armijas laikmets, Madonā atradāmies Lazdonas muižā. Kā viens no pirmiem aktīvistiem bija kapt. Vilks. Piezīmēju, ka viņš sava pārlatviskoto uzvārdu ‘Vilks’ ar ziņojumiem priekšniecībai atsauca, vēlēdamies paturēt krievisko – Žuravskis. Žuravskis pirmais organizēja tautas nobalsošanas gājienu no Lazdonas muižas uz pagasta māju, lika nostādīt goda sardzi gājienā pie sarkanā karoga, lika Lazdonas muižā uzvilkt sarkano karogu un bija ļoti noskaities, ka kareivji karogu bija uzvilkuši otrādi – ar āmuru uz leju – un vainīgo solījās
sodīt. Pēc nobalsošanas notika karavīru komitejas vēlēšanas, bija sastādīti divi kandidātu saraksti, bet tā kā viens saraksts neatbilda plānam un grafikai, tad to Žuravskis izņēma no dienas kārtības un kā jau pēc komunistu vēlēšanu sistēmas, ar sapulces prezidiju priekšgalā, tika “vienbalsīgi” pieņemts, 2/s[arakstam] nepiedaloties, vienīgais kandidātu saraksts ar biedriem –
žīdu Vulfsonu kā priekšsēdētāju un žīdu Bitkeri kā palīgu, kā sekretārs un locekļi bija krievi (priekšsēdētājs – kar. Vulfsons, priekšsēdētāja biedrs – kapr. Širins, sekretārs – kar. Jevsejevs, locekļi: kar. Bitkers, kar. Poļakovs un dižkar. Ņutovcs). Sākās Vulfsona valdīšanas laikmets. Žuravskis vairs nesniedza roku nevienam, izņemot šos politiskos vīrus. Sākās demonstrācijas, mītiņi un sapulces, kur kā lietpratējs visur uzstājās Žuravskis un sarkanam karogam blakus soļoja kā vienīgais virsnieks demonstrācijā no Lazdonas uz Madonu. Žuravskis mītiņā abus kulakus pacēlis, turēja dedzīgu runu, nobeidzot to ar uzsaukumu: “Lai dzīvo, lai dzīvo mūsu lielais skolotājs, glābējs un aizstāvis Staļins!” Tā neiztrūkstoši Žuravskis pāris reizes nedēļā lasīja lekcijas Madonas iedzīvotājiem un diviziona karavīriem par neuzvarāmo armiju.
1940.g. rudeni, pulkam pārceļoties no Madonas un Rīgas uz Kandavu, Žuravskis pēc neilga laika tika pārvietots no 8. bat. uz pulka štābu, kā štāba priekšnieka palīgs; vienu laiku viņš arī strādāja pulka slepeno rakstu nodaļā.
Tad Žaravskim nāca liels pārsteigums. Slepenie aģenti bija saoduši, ka viņš pasaules kara laikā bija dienējis Koļčaka vai Deņikina armijā un tādēļ kā nevēlamu atvaļināja no armijas, bet par pakalpojumiem komunistiem viņu atstāja brīvībā, lai vajadzības gadījumā sniegtu ziņas par latviešu karavīriem. Pēc kapt. Žuravska atvaļināšanas viņš tūliņ uzrakstīja lūgumu uzņemt viņu atpakaļ sarkanarmijā, apsolot uzticīgi kalpot Ļeņina-Staļina lietai.
Iespējams arī, ka viņa lūgums būtu ievērots, tikai viņam par nelaimi izcēlās karš, kas viņa karjērai pārvilka strīpu. Pēc atvaļināšanas to vēl bieži redzēju Kandavā.
Kā dzird, drošības iestādes šo personu aizturējušas un, cerams, viņš saņems pelnīto sodu.

===================

PIRMĀS SNAIPERES — LATVIETES. Cīņa, 16.10.42

Vec. poļitruks M. VULFSONS:
Tas notika otrā dienā. Es ievēroju frici, kas gulēja nošauts pie paša vācu ierakuma. – To viņi mēģinās ievilkt, – nodomāju un pavirzīju šautenes stobru. Manas domas piepildījās. Kāds vācietis
uzmanīgi pierāpās kritušam. . . Nākamā mirklī viņš izstiepās blakus beigtajam. Tai pašā dienā es nošāvu vēl vienu un nākošā dienā atkal 2 fričus.

===========

‘PADOMJU JAUNATNE’ LPSR AUGSTSKOLĀS. Jautājumi un atbildes. Gurvičs.
vēstures fak. students. Padomju Jaunatne, 13.06.45

LVU vēstures fakultātes mācības spēki un studenti fakultātes telpās rīkoja jautājumu un atbilžu vakaru. Nedēļu iepriekš izliktā vēstuļu kastīte bija pilna. Daudzi jautājumi liecināja, ka vēstures studenti patiešām ir ļaudis ar problēmām. Ar starptautisko stāvokli saistītos jautājumus atbildēja LTA ārzemju daļas vadītājs gv. majors b. Vulfsons. Rūpīgā, ar īstu marksista skaidrību apstrādātā pārskatā viņš patreizējo starptautisko stāvokli saistīja ar apvienoto nāciju mērķiem un to reālizēšanu. Daudz jauna klausītāji dzirdēja arī par Eiropas demokrātisko valstu iekšpolitiku.
Jautājumam par Ulmaņa valdības sakariem ar hitlerisko Vāciju atbildi deva doc. A. Altements. Biedrs Altements sapulcē pastāstīja dažus archīvu pētījumu rezultātus, kas dokumentāriski parāda Ulmaņa valdību kā okupācijas sagatavotāju. Fakultātes dekāns doc. K. Blūzmanis atbildēja tiem jautājumiem, kam bija sakars ar marksisma-ļeņinisma mācību par sabiedrības attīstību. Jautājuma vakaram beidzoties, dalībnieki izteica vēlēšanos, lai tādus pasākumus biežāk atkārtotu.

===========

Latvieši revolūcijās. Apburošās Asjas Lacis šizoīdā progresisma skola.

Sarkanā neļķe. Anna Lācis. 1984. Rīga, Liesma. No krievu val.

(Noderīgā utopisma, egotisma, karjerisma, feminisma, propagandas, progresisma, proletārisma, revolucionāra patosa, mākslas nāvējošs kokteilis. Izvilkumi šādā ievirzē no Annas Liepiņas jeb Asjas Lacis memuāriem Sarkanā neļķe. Kārtējais stāsts par grāvjiem, pa kādiem tikusi un tiek vazāta latviešu sabiedriskā doma. Te atradīsit mākslinieces dzīvi, revolucionāru netaisnības iznīcināšanas kvēli, Hitlera nosodījumu nepamanot Staļinu, Ježovu, Jagodu, Beriju utml. Gulaga noziedzniekus; Ļeņins joprojām dzīvs, pašas 10 gadu izsūtījums uz Kazahstānu un pavadošo vīriešu traģēdijas ir noklusētas, arī Maskavas latviešu teātra ‘Skatuve’ nāve Butovo bedrē, kurā viņa brīnumaini nav ierauta. Tieši šie melnie caurumi viņas memuāros izsaka būtību. Griguļa priekšvārdu izlaidu.

Cilvēku sabiedrībā mūždien būs iemesli neapmierinātībai. Un vienmēr būs piedāvājumi tos atrisināt vienā rāvienā, vienkāršojot visu līdz absurdam, kas īstenībā ir utopija, viegli izmantojama varas cīņā jeb politikā. Ja to izdodas pasniegt par tautas gribu un iepārdot par nepacietīgu tautas (viltota vairākuma – boļševiku) varu, iznāk baisa traģēdija. Šis ir talantīgās Annas Liepiņas pašas stāsts par pamatoto, tēva iekurināto bet vienkāršoto sašutumu, kas viņu ievilka noziedznieku pātagotā mūža traģēdijā, kurā pašai uz dzīvības/nāves robežas izdevās vismaz palikt dzīvai, tomēr neizbēgami nonākot pašapmānā jeb vilšanās traģēdijā.

Iedomājieties, ar ko būtu beidzies viņas un biedru sapnis par Stučkas terora turpinājumu Latvijā, un uz ko veda kreiso sociāldemokrātu vājprāts Latvijas Saeimā īsi pirms 2.Pasaules kara. Diemžēl, “progresīvos” latviešus tagad atkal vilina, šoreiz vienlaikus abi pretējie grāvji.

Gods kam gods, šauro taku pa goda kalna muguru atrada Kārlis Skalbe un viņam līdzīgie, ar laiku arī Jānis Rainis.

Savos memuāros Asja Lācis ir rakstījusi ko grib; NOTEIKTI izlasiet beigās [iespraudumā] arī skatu no malas; arī viņas meitas ieskatu grāmatā: Dagmāra Ķimele, Gunta Strautmane, ‘Asja: režisores Annas Lāces dēkainā dzīve’ , Rīga: Likteņstāsti, 1996.)

================

Manam draugam Bernhardam Reiham.

I

1918. gadā es pabeidzu Fjodora Komisarževska teātra studiju, un mani uzaicināja par režisori Orlas pilsētas dramatiskajā teātrī Krievijā, uz kuru nedaudz agrāk Strādnieku un Zemnieku militārā Padome bija nosūtījusi manu vīru Jūliju Lāci [vēlāk šķīries, pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā bija t.s. Latvijas Tautas Saeimas deputāts, iecelts par tautas labklājības ministru Kirhenšteina valdībā, vēlāk par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes izglītības tautas komisāru. 1941.gada 8.janvārī NKVD arestēts un deportēts uz PSRS par pretpadomju aģitāciju, kuru viņš esot vērsis laikā, kad strādājis ‘Jaunākajās Ziņās’ un ‘Atpūtā’. Miris 1941.gada 15.decembrī Astrahaņas cietumā] – par pārtikas daļas pilnvaroto. Tomēr teātra režisores darbība mani neapmierināja. Par sev svarīgāko šajos skarbajos trūkuma pārņemtajos gados uzskatīju darbu ar bāreņiem. Palīdzēt šajā darbā man vajadzēja arī Behtereva psīhoneiroloģiskajā institūtā gūtajām zināšanām. Un devos pie bērniem. Bērnu namu iemītnieki dzīvoja samērā apmierinoši: bija paēduši, apauti, apģērbti. Bet par laimīgiem viņus saukt nevarēja – bērnu acīs bija pilnīga vienaldzība, skumjas. Tie bija bērni bez bērnības.

Gēte reiz ir teicis, ka katrā bērnā dus ģēnijs. Ja arī ne ģēnijs, tomēr esmu pārliecināta, ka bērns ir vispusīgi apdāvināta būtne.

… Ar saviem nodomiem dalījos ar pilsētas tautas izglītības nodaļas vadītāju Ivanu M.Jureņu. Pārliecināt viņu par bērnu teātra izveidošanas nepieciešamību nenācās – piekrita uzreiz. – Tas viss ir ļoti interesanti. Grūti ir ar telpām: pilsēta ir pārapdzīvota, bēgļu pārpilna.

Mums ar Jūliju bija iedalīta savrupmāja.

… Ne mirkli nedomājot es nodarbībām piedāvāju vienu no telpām tajā.

… Izveidojās bērnu estētiskās audzināšanas teātris.

… Bērni atdzīvojās acīmredzami….

… Un nolēmām uzvest V.Meierholda un J.Bondi lugu ‘Alinur’, kuras ideja atbilda mūsu teātra uzdevumam – audzināt cilvēkā augstas morāles īpašības…

… Bezpajumtnieki tikai smējās. Pēkšņi uz barveža signālu viņu kliegdami ielauzās uz skatuves.

– Nuka skatieties zeņķi, kādi ir īsti laupītāji! Sākās kaut kas neiedomājams. Bārstot izmeklētas rupjības, zviedzot un spļaujot uz grīdas viņi – visai pārliecinoši – ņēmās atgādināt visas savas “spējas”.

… Izvēlējos ļaut viņiem nospēlēt līdz galam. – Tādi ir laupītāji, ne jau kā jūs! – nicīgi atskatoties varza pameta mūsu studiju. Izrādījās, ka darīju pareizi. Pēc dažām dienām bezpajumtnieki atnāca vēlreiz un drīz iekļāvās mūsu kolektīvā.

II

Atskatoties uz noieto ceļu, es meklēju tā saknes. Un atrodu dzimtajā Latvijā, manā tālajā bērnībā. Līdz sešiem gadiem dzīvoju ciematā pie Līgatnes. Mans tēvs, Ernests Liepiņš, bija mājamatnieks, meistars uz visām kantēm: drēbnieks, ādminis, tapsētājs. Lielāko daļu peļņas viņš tērēja uz grāmatām, ziedoja naudu politieslodzītajiem. Tēvs bija pārliecināts sociālists. Starp viņa sapirktajām grāmatām bija Darvina, Hekeļa, Bēbeļa darbi. Tēvs bieži un nikni strīdējās ar mammu, dziļi ticīgu cilvēku, lamāja turīgos, runāja, ka tie izsūc trūcīgo cilvēku asinis. Viņā klausoties es baronu Bergu, kura muiža atradās netālu, iztēlojos kā kādu vampīru, kas izsūc cilvēku asinis. Kad viņš gāja garām mūsu mājai, mamma mēģināja pierunāt mani nobučot viņa roku, bet es bēgu un slēpos krūmos.

Mūsu istabā bija stelles, kas aizņēma pusi telpas; atlikušajā daļā bija gulta un galdiņš ar petrolejas lampu, pie sienām cieši blakām krēsli ar pītiem sēdekļiem. Gulta bija koka, ar salmu gultas maisu, ko mamma apklāja ar pašaustu segu. Lai gan brīvas vietas gandrīz nebija, tomēr atradu sev stūrīti aiz stellēm, kur spēlējos stundām. Spēļmantiņas darināju pati – magones galviņa bija lelles galva, spilgtas lapiņas kleita, kastaņi ganāmpulks, bet liels egles ciekurs sargsunis Amis. Rotaļas vienmēr pavadīja steļļu klaudzoņa. Mamma auda rupju audeklu un vienkāršas izturīgas un krāšņas vilnas segas. Krāsas vārīja pati no augiem un zālēm. Segas nekad neizdega saulē, nemeta spalvu, nebālēja.

… Kāpu uz soliņa pie loga un stundām pētīju leduspuķes logā; tur atradu visu, par ko stāstīja mamma – viņa zināja daudz latviešu pasaku un nostāstu, dziedāja tautas dziesmas. Nopēra tikai reizi mūžā – par to, ka biju bez prasīšanas paņēmusi svešu mantu (burkānu).

– Paņēmi svešu? – viņas zilās acis iedegās, un rokas pie krūtīm piespiedusi viņa aizskrēja pēc žagariem.

… Kad man palika septiņi gadi, pārvācāmies uz Rīgu un apmetāmies Valmieras ielā, strādnieku priekšpilsētā. Tēvs iestājās darbā rūpnīcā bet bieži slimoja, un mammai nācās atvērt sīktirgotavu. Un lai gan dzīvojām trūcīgi, tēvs uzskatīja, ka man jāmācās. Mamma to neatbalstīja, tomēr tēvs pastāvēja uz savu. Ģimnāzija prasīja lielu naudu, vajadzēja pirkt grāmatas, formas tērpu, tāpēc tika nolemts, ka mani sagatavos mājskolotājs. Mācīt mani piekrita Anna Pūpēdis, skolotāja [Ata Ķeniņa] ģimnāzijā, kurā man jāstājas. Gada laikā viņa mani sagatavoja uzreiz uz otro klasi, tā es pārlēcu trim klasēm – divām sagatavošanās un pirmajai.

… Bieži viesi ģimnāzijā bija dzejnieki Kārlis Skalbe, Jānis Poruks, komponists Emīls Dārziņš, gleznotājs Jans Rozentāls.

Vecākajās klasēs lasīju Čehovu, Turgeņevu, Dostojevski, kura darbus līdz šai dienai turu par nepārspētu virsotni. Modās interese par filosofiju – lasīju Sokratu, Nīči, Šopenhaueru. Tēvs mani iepazīstināja ar A.Bēbeļa ‘Sieviete un sociālisms’. Tad arī pirmo reizi lasīju A.Upīša darbus. Viņa grāmatas mani pievilka ar patiesumu.

… Reiz mani pie bufetes apsteidza klases biedre; raustot mani aiz lētā satīna priekšauta viņa klaigāja: “Zaķa ausis! Zaķa ausis!” Un es nenoturējos: acis aizlija asarām, un es ieraudājos.

– Liepiņa, kāpēc raudi? Blakām stāvēja latviešu valodas un dieva likuma skolotājs rakstnieks Augusts Saulietis.

Šņukstēju nespēdama izteikt ne vārda.

– Tūliņ noslauki asaras! stingri noteica skolotājs, izvilka piezīmju grāmatiņu, izrāva lapiņu, kaut ko uzrakstīja un pasniedza man: – Rīt atnāc, te ir adrese. Bet tagad ej uz stundu!

… Saulietis manī ieaudzināja pārliecību, spēju aizstāvēties.

Es agri izjutu dziņu ieraudzīt pasauli, iepazīt citādu dzīvi. Vilināja nezināmas pilsētas un cilvēki, nespēju vienaldzīgi skatīties uz aizejošiem vilcieniem un tvaikoņiem. Vilka iesēsties pirmajā vilcienā, kas pagadās un aizbraukt kur deguns rāda. Un sāku krāt naudu braucienam. Pēc sestās klases (tagad astotā), kad mūs atlaida brīvdienās, izšķīros. Paņēmusi kādus sīkumus nevienu nebrīdinot devos uz staciju. Pie perona stāvēja vilciens, kuram tūlīt bija jābrauc uz Varšavu. Nedomājot nopirku biļeti, un tiklīdz iesēdos, sastāvs iekustējās. Tā nokļuvu Polijas galvaspilsētā. ..

… Kaut cik atguvusies piegāju pie sienas un sāku pētīt sludinājumus. Viens mani piesaistīja: “Mājskolotāju nams meklē audzinātāju, kas prot vācu valodu”.

… Par pirmo algu nopirku atklātnītes ar gleznām. Tad nosūtīju telegrammu mammai, paziņojot, kur esmu, un ka vasaras brīvdienās strādāšu par mājskolotāju.

… Nostrādāju pāris mēnešus. Bija laiks atgriezties Rīgā – nāca rudens, un ģimnāzijā atsākās mācības.

… Mums blakām dzīvoja teātra Apollo aktrise Marika Celmiņa, kura bieži nāca pie mammas pēc biezpiena un vāroša ūdens. Marikai bija draudzene Tija Banga, vēlāk pazīstama latviešu aktrise. Un reiz viņas uzaicināja mani uz izrādi. Kad redzēju Tijas Bangas, Reinholda Veica, Birutas Skujenieces spēli, izjutu ne ar ko nesalīdzināmu baudu. Tieši tad teātris kļuva par manu pieķeršanos uz visu mūžu.

No visiem maniem paziņām mammai visvairāk patika reālskolas skolnieks Jūlijs Lācis. Viņš bija stalts skaists jauneklis: pelnu pelēki mati, lielas pelēkas acis. Mierīgs, līdzsvarots, viņš patika arī man.

Reiz pavaicāju – Vai esi lasījis Pšibiševska ‘Homo Sapiens?’

– Nē.

– Bet ‘Tā runāja Zaratuštra’? Bet Meterlinka ‘Monna Vanna’?

– Nē, – viņš vaļsirdīgi atbildēja.

Nodomāju: “Diez kas nav”, bet pateicu

– Ienāc, dabūsi šīs grāmatas …

Sākām bieži tikties. Jūlija turīgie vecāki, pamanījuši, ka viņš ir “sapinies ar nabadzīti”, izdzina viņu no mājām, un viņš apmetās pie mums. 1912.gada pavasarī pabeidzu ģimnāziju, bet cieši nolēmu mācības turpināt: lai strādātu teātrī, ir daudz jāzina, jāizprot cilvēka psīholoģija.

Atis un Anna Ķeniņi man piemiņai uzdāvāja savu fotogrāfiju, kuras aizmugurē direktors uzrakstīja uzmundrinošus vārdus, ka no dzīves nevajag baidīties. Bet Anna izteicās skaidrāk: “Uzmundrināšana tev nav vajadzīga, esi stipra un pratīsi izcirst ceļu dzīvē.”

… Pēterburgā tajā laikā bija Bestuževa kursi – pirmā augstākā mācību iestāde sievietēm. Meitenēm bija ļauts mācīties vēl vienā institūtā – Behtereva psīhoneiroloģiskajā, vispārizglītojošajā fakultātē, kuru tad izvēlējos – tur mēs varējām mācīties kopā ar Jūliju. Tomēr viņš pēc kāda laika nolēma atgriezties Rīgā, kur iestājās Politehniskā institūta ķīmijas fakultātē. Bet es paliku Pēterburgā.

Behtereva institūtā netrūka talantīgu pasniedzēju. Profesors Aņičkovs vadīja semināru filosofijā, lasīja lekcijas par Vāgneru, Šopenhaueru, Nīči. Aizraujoši stāstīja par Nīčes ‘Jautro zinātni’ un ‘Traģēdijas dzimšanu’. Profesors Lazurskis vadīja vispārējās un eksperimentālās psīholoģijas mācības. Palaikam viņš deva kādam no mums “psīholoģisko raksturojumu”, deva padomus, no kādām rakstura iezīmēm jātiek vaļā, kādas jāattīsta. Ievadu filosofijā lasīja profesors Speranskis, manuprāt, pārlieku samāksloti un nevajadzīgi daiļrunīgi. Profesors Reisners vadīja medicīniskās psīholoģijas kursu. Būdams psihiatrs-kriminālists, viņš bieži izmantoja teatrālus trikus. Iztirzāšanai paņēmis ‘Brāļus Karamazovus’ Reisners studentiem iedalīja Sātana un Ivana Karamazova, Aizstāvja un Prokurora lomas – uzrīkoja “teatrālu tiesu”. Tādās lekcijās-semināros tika attīstīts vērīgums, loģiska spriestspēja.

Behtereva institūtā mācījās dažādu tautību, dažādu politisku ieviržu cilvēki. Tur izglītību turpināja arī no citām mācību iestādēm politisku iemeslu dēļ izslēgti studenti. Nebaidoties no sūdzmanības un vajāšanas studenti savās tautiešu grupiņās pētīja aizliegto literatūru. Mani tautieši nosliecās uz sociāldemokrātiju. Pēc lekcijām kopīgi lasījām Marksu un Engelsu, Pļehanova darbu ‘Jautājumā par monistiskā vēstures vērtējuma attīstību’, viņa rakstus par mākslu, strīdējāmies karsti. Kaislības īpaši iedegās, apspriežot, vai vietā ir “māksla mākslas labad” sauklis. Es to nikni noraidīju. Pļehanova atzinums, ka māksla ārpus cīņas par varu nav iespējama, kļuva par manu pamatlikumu, kā kaut kas dziļi personisks, izkarots strīdos un sacensībā.

Kad mani institūtā pieņēma, biju atradusi lētu istabiņu Sarkano Akmeņu (Красные Камни) rajonā. Istabiņa bija šaura, tumša, tik tikko tur ievietojās šaura gultiņa, skapis, galds un klibs ķeblis. Studentu ēdnīcā uz galdiem bija sagriezta pelēka un melna maize. Par divām kapeikām pirku karsta ūdens glāzi, smērēju uz maizes sinepes, bet reizi nedēļā atļāvos kotleti ar piedevām. Vakaros čuguna krāsniņā vārīju kartupeļus, sukājot tos abos vaigos kopā ar gavēņa sviestu. Palīdzību gaidīt nebija no kurienes. Palika vienīgā peļņas iespēja – mājskolotājas darbs.

… Nekādu noslēpumu nav! Bērniem tīk spēlēties, viņiem tā ir visa dzīve, bet kurš ar viņiem noņemsies? Skolotājs pildīs pienākumu un aizies. Bet es ar viņiem spēlējos, tas ir viss noslēpums.

III

Jau pirmajā manā Pēterburgas gadā man laimējās izbaudīt Vsevoloda Meierholda, Fjodora Šaļapina, Vladimira Majakovska mākslu.

Šis dzejnieks mūsu institūtā bija biežs viesis. Viņš nāca slavenajā dzeltenajā jakā bez jostas; apkaklei viens stūris bija spics, otrs apaļš. Biju viņa karsta pielūdzēja. Mani pārņēma viņa prasme trāpīgi sakaut mietpilsoņus vienā rāvienā – no bērnības neieredzēju ikdienas dzīvi.

Tajos gados visu mutēs bija Meierholda vārds. Katra viņa izrāde izraisīja niknus strīdus. Redzēju daudzus viņa uzvedumus, lasīja viņa grāmatu ‘Par teātri’, biju apspriedēs, kurās slavenais režisors nikni aizstāvēja savu teātra kā neatkārtojamības, improvizācijas mākslas izpratni. Meierholds bija visur – veidoja izrādes, lasīja lekcijas, kopš 1914.gada izdeva žurnālu “Mīla uz trim apelsīniem”. Mēs studenti nepacietīgi gaidījām katru žurnāla burtnīcu, izlasot to no vāka līdz vākam.

Lai tiktu “uz Šaļapinu”, dzirdētu viņu kaut no augšējā balkona, cilvēki stāvēja pēc biļetēm caurām naktīm. Un reiz, man stingstot rindā asajā vējā savā vieglajā žaketītē, pienāca kāds Marijas teātra muzikants. Noskatījies uz mani nošūpoja galvu.

– Uz Šaļapinu?

– Jā.

– Ejat mājās. Atnākat rīt uz septiņiem. Iznesīšu biļeti – un parādīja uz durvīm, pie kurām bija jāpagaida.

Nākamā dienā viņš atnesa trīs biļetes balkonā! Sēdvietās! Uz ‘Borisu Godunovu’, uz ‘Seviļas bārddzini’ un uz ‘Faustu’!

Šaļapins mani satrieca. Ne tikai ar savu spēcīgo brīnišķi tembrēto balsi. Viņš tik dzīvi saplūda ar tēlu, tik prasmīgi nesa katru varoņa domu, katru tā dvēseles kustību, ka viss apkārtējais izgaisa. Tas bija neaizmirstami!

Pēc izrādēm ilgi klaiņoju pa naksnīgajām ielām, gar Ņevu. Ļāvos iztēlei, un šķita, ka tepat blakām dzīvo un cieš Dostojevska varoņi: Raskoļņikovs, Mitja Karamazovs, kņazs Miškins. Naktīs vēl dziļāk izpratu mīļoto rakstnieku un beidzot īsti ieraudzīju Pēterburgu.

Vasaras brīvdienas pavadīju Rīgā. Mājās ierados impērijas galvaspilsētas iespaidu pārpilna, ne mirkli nespēju rimties. Manī nobrieda lēmums uzaicināt draugus un paziņas un sarīkot filosofisku pulciņu. Šāds apzīmējums varbūt bija skaļš, tomēr kaut cik atspoguļoja būtību. Pirmajai nodarbībai sagatavoju referātu par Ibsena lugu varonēm, uzsverot cik dažādi izpaužas viņu naids pret ikdienību. Apspriedām Šopenhauera grāmatu ‘Pasaule kā griba un priekšstats’, strīdējāmies par Vāgnera mūziku un daudz ko citu – visu neuzskaitīsi.

Mūsu pulciņu apmeklēja studenti, Jūlijs Lācis, Pauls Galenieks, atnāca arī aktrises Biruta Skujeniece un Tija Banga.

Un pēc vēl viena mācību gada Pēterburgā 1914.gada pavasarī atgriezos Rīgā. Pakļaujoties mammas uzstājīgiem lūgumiem mēs ar Jūliju piekritām salaulāties. Iztikas dēļ nolēmu sameklēt darbu. Iekārtoties Rīgā neizdevās, un es ar ieteikuma vēstuli devos uz Lugas pilsētu, kur atkal biju mājskolotāja. No visiem tās vasaras notikumiem palicis prātā brauciens uz Rīgu Līgo svētkos – vasaras saulgriežos. Mani atlaida uz trim dienām, un mēs ar Jūliju aizbraucām uz Siguldu. Lija lietus, samirkām, nobridāmies pa mālu, aplūkojot alas Gaujas krastā. Varbūt šis brauciens palika atmiņā tāpēc, ka tovasar sākās Pirmais Pasaules karš…

… 1915.gadā vācieši ieņēma Rīgu, Orlā parādījās latviešu bēgļi ar bērniem.

IV

… 1916.gads. Latviešu bēgļi izklīda pa visu Krieviju, daudz manu tautiešu apmetās Maskavā. Bija izveidots bēgļu iekārtošanas birojs. Starp tā darbiniekiem gadījās negaidīti sastapt Ati Ķeniņu, manu ģimnāzijas laika direktoru. Vai nenāksit par skolotāju uz sākumskolu? Piekritu.

Latviešu bēgļi Maskavā izveidoja kultūras centru.

…Aleksandrs Dauge rīkoja rītu sanāksmes, kurās lasīja lekcijas par franču mūziku, bet viņa dēls Nikolajs, kurs mācījās konservatorijā, spēlēja Ravēlu, Sen-Sansu, Debisī, mūzikas vakaros arī Šūmanu, Šūbertu, Skrjabinu. Latviešu mūzikas koncertos Maskavā ar savu dziedātāju kapellu uzstājās slavenais latviešu diriģents Teodors Reiters. Koncerts notika Lielajā teātrī, un kora pastiprināšanai Reiters uzaicināja arī mūs, jauniņās skolotājas. Jaunatnē ietekmi guva latviešu rakstnieki-dekadenti V.Eglītis, Fallijs un citi.

Savrupāk turējās revolucionāri noskaņotas jaunatnes grupa, Maskavas L.Šaņavska Tautas universitātes studenti: Leons Paegle, Vilis Dermanis, Roberts Pelše, Linards Laicens [no 1932.gada atkal atrodas PSRS, dzīvo Maskavā, strādā kā rakstnieks. Padomju Savienības Lielā terora laikā “nacionālo operāciju” pret latviešiem ietvaros 1937.gada 2.jūnija agrā rītā Laicenu arestē un 1938.gada 14.decembrī (pēc citiem avotiem jau 1937.gada 3. augustā) nošauj. Viņa pelni kopā ar 670 citu upuru pīšļiem sabērti Maskavas (Jaunās) Donas kapsētas nepieprasīto pīšļu kopējā masu kapā nr.1]. Ar Leona Paegles starpniecību, kurš sadarbojās ar Latviešu bēgļu apgādes komiteju, vadot kultūras un izglītības lietas, es ar šo pulciņu satuvinājos. Būdams kalēja dēls Paegle bija beidzis skolotāju semināru, kurā mācījušies arī Vilis Knoriņš un Laicens. Paegle uz to laiku bija pazīstams kā drāmas ‘Dievi un cilvēki’ autors, tajā viņš izteica domu, ka jaunā pasaule jābūvē pašas tautas rokām. Dzīvē Paegle līdzinājās savas lugas varoņiem – karsts strīdnieks, kaislīgs pretkara, vardarbības, apspiešanas cīnītājs. Draudzība ar Leonu Paegli un viņa draugiem atvēra man acis uz daudzām lietām. Pamazām kļuvu par šā pulciņa apzinīgu dalībnieci.

… Nodarbības Fjodora Komisarževska teātra studijā Anastasijas šķērsielā notika vakaros. Komisarževskis – kluss, bāls, domīgs – atgādināja savu māsu Veru. Viņam bija apbrīnojami izteiksmīgas acis – kādas mokošas domas pārņemta, noslēgta, sevī grimuša cilvēka acis. Mācību programmā bija divi mani mīļotie priekšmeti – vispārējā vēsture un literatūras vēsture, ko pasniedza režisors V.Sahnovskis. Viņš lietoja mākslas darbu salīdzinošo analīzi, mācīja atšķirt rakstnieku stiliskās īpatnības, sniedzot visnegaidītākos piemērus.

… Un, protams, studijā bija vēl viens lielisks pasniedzējs, pats Komisarževskis. Viņš lasīja skatuves teoriju, lielu vērību pievēršot improvizācijai. … visam es nepiekritu. Piemēram, rakstā ‘Teātris un karš’ viņš rakstīja “Māksla nav ne tendencioza, ne utilitāra – tās mērķis ir pati māksla, radošā spēka izpausme, kas mājo māksliniekā … teātris var būt mūsdienīgs, bet tikai garīgā ziņā, nevis sižetiskā, ne “noderīgā”, ne “partejiskā”. ” Bet es uzskatīju, ka būt tendenciozam ir teātra pienākums.

… Komisarževskis bija nesamierināms naturālisma pretinieks. Viņš teica, ka tagad teātra darboņi spītīgi mūs, skatītājus, velk dzīves pelējumā, dzīves ikdienībā un satrauc mūs vai nu ar priekšstatiem no anatomiska teātra vai ar nemākulīgiem pārstāstiem par dzīves ikdienā redzamo un dzirdamo un visbeidzot, ar psīholoģiski-patoloģiskiem eksperimentiem, kas skatuvi padara, dažkārt ļoti veikli, bet galīgi nevajadzīgi par parastu vai slimīgu dzīvi.­

… 1917.gada novembris. Tagad Petrogradā vara jau ir boļševiku rokās, bet Maskavā vēl notiek kaujas. Palaikam dzirdama apšaude, tramvaji stāv.

… Ielās un iestādēs viss ir mainījies: visur dzīvas sapulces, mītiņi, demonstrācijas, stabos, pie māju sienām un pie žogiem karājas Ļeņina parakstīti dekrēti; katrā pūlī skaļi lasa Padomju varas pirmos dekrētus.

… Skolā, kur strādāju, daži skolotāji Padomju varu neatzina, bija neapmierināti ar baznīcas atdalīšanu no valsts, ar dieva vārda mācīšanas aizliegumu skolās. Domas dalījās, strīdējās gan skolnieki, gan skolotāji. Apspriedes savāca milzīgus pūļus, boļševikus aizstāvēja Roberts Pelše, viņa sieva Anna, Eduards Stūrītis, Leons Paegle. Pēdējais vēlāk atcerējās, ka revolūcija viņu ir aizrāvusi sev līdz kā neredzēts brīnums, kā visvarenākais un lieliskākais, ko cilvēks jebkad varētu piedzīvot.

Lasot saukli “Visiem! Visiem! Visiem!…” manī ar jaunu spēku pamodās piederības apziņa tiem, kas ir gadsimtiem apspiesti un paverdzināti.

… Vieni uzstāja uz tūlītēju teātra repertuāra nomaiņu, pievēršanos jaunām lugām, kas tuvas un saprotamas pūlim, kas stāv par revolūciju; citi – ka nekas nav jāmaina, ka revolūcijai drīz [dabiski] jābeidzas. Mēs, kuri Padomju varai ticējām, staigājām pa rūpnīcām, dalījām bezmaksas biļetes uz izrādēm, organizējām pulciņus un strādnieku klubus.

… Komisarževskis tomēr mūs brīdināja no teātra pāriešanas uz, kā viņš teica, “utilitāra materiālisma ceļa”. Vēlāk, 1919.gadā, Fjodors Fjodorovičs savu teātri atstāja un aizbrauca uz ārzemēm.

… Drīz vien kļuva acīmredzams, ka literatūras un mākslas darbiniekiem, kuri revolūciju pieņēmuši un cenšas radīt teātri jauna veida skatītājam, nāksies saprast, ka sociālu pasūtījumu var pildīt arī paliekot īstam māksliniekam. Laiks prasīja aģitējošus, pūli kaujā saucošus darbus.

… Un uz afišas blakām krustīm pārsvītrotai Vecajai Pasaulei stāvēja vārdi: “Izkrāsojis Maļevičs, Uzvedis Meierholds un Majakovskis. Spēlē brīvi aktieri”.

… Šajās vētrainajās 1918.gada dienās es Komisarževska studiju pabeidzu. Uz atvadām Fjodors Fjodorovičs man teica: “Jums jārada labs teātris savā dzimtenē!” Tomēr apstākļi sanāca citādi.

VI

1919.gada rudenī Orlai pietuvojās deņikinieši; varēja dzirdēt tālus šāvienus, sprādzienus. Pilsētā sākās evakuācija. Jūlijs uzstāja, ka man no Orlas jāizbrauc. Bet aizbraukt ar pēdējo ešelonu neizdevās – mūsu meitiņai Dagai (Dagmārai) bija vien daži mēneši, un braukt ar viņu uz trepītēm (citas iespējas nebija), protams, nevarēju. Uzsaucu palikušajam vīram: “Palieku!”

… Bet vienreiz atkal atskanēja kanonāde un zirgu zviedzieni, rībēja rati, čīkstēja riteņi – deņikinieši atkāpās. Sarkanarmija padzina baltgvardus uz dienvidiem. Atgriezos savā dzīvoklī, viss sagrauts.

… Pēkšņi ar troksni atvērās durvis, ienāca trīs vīri. Viens no viņiem latviski teica: “Vāra zirņus, pacienā mūs!” – un sapratu, ka viņi ir latviešu strēlnieki.

… Pilsēta izskatījās baisa. To aprakstīt varētu vien Edgars Po, bet parādīt Šausmu teātris. Koku zaros ar galvām uz leju karājās komunisti, uz ielas un ietvēm gulēja izkropļoti līķi.

… Tad daudzi noraidīja baletu, uzskatot to par “pārēdušos mietpilsoņu izvirtības mākslu”. Par mietpilsonību uzskatīja kaklasaites, gredzena, rotu valkāšanu.

… Aizejot teicu vīram:

– Eju atskaitīties Maskavas pilnvarotajam. Ja neatgriežos, tātad labi nav. Vismaz painteresējies.

– Būtu lieliski, ja tevi beidzot no teātra izmestu!

Paskatījos uz Jūliju: manā priekšā stāvēja svešs cilvēks. Atsvešināšanās bija sākusies sen, piliens pēc piliena bija krājies aizvainojums un vilšanās. Un nu starp mums it kā nolaidās neredzams aizkars.

… Mājās atgriezos pilnīgi sagrauta. Meitiņa gulēja, kūpēja patvāris, Jūlijs mierīgi dzēra tēju.

– Piesēdies.

– Negribas. Iešu augšā.

– Saprotu. Kāpēc jāiet tev? Aiziešu es.

Tā beidzās mūsu ģimenes dzīve.

VII

1920.gadā saņēmu vēstuli no Rīgas: mamma rakstīja, ka jūtas bezpalīdzīgi, vientulīgi un baidās, ka nomirs mani neredzējusi.

Nolēmu par katru cenu tikt līdz Rīgai un paņemt mammu uz Orlu. To paveikt nebija vienkārši: bija pilsoņu karš, vilcieni gāja juceklīgi, dzelzceļi pārslogoti, cerēt uz vietu apsildāmā vagonā nebija ko cerēt. Bet jābrauc bija ar mazu bērnu. Izlūgusies trīs mēnešus atvaļinājuma es tomēr devos ceļā. Tas gāja ilgi. Uz Latvijas robežas mūsu vilcienu novirzīja uz rezerves ceļa: vajadzēja iziet karantīnu. Beidzot formālās lietas bija aiz muguras, var braukt. Bet nu pienāk ierēdnis un paziņo: Uz Rīgu jūs nelaidīs, brauciet atpakaļ.

Kā, māti neredzējušai? Nē atgriezties nevarēju. Jau agrāk Maskavā biju iepazinusies ar latviešu rakstnieku Kārli Skalbi. Nolēmu sūtīt viņam telegrammu ar lūgumu parūpēties par mani. Adresi nezināju, tāpēc uzrakstīju: “Rīga, rakstniekam Skalbem”. Divas dienas pagāja gaidās. Tas pats ierēdnis paziņoja, ka man atļauta īslaicīga uzturēšanās Rīgā – ka par mani galvojis pazīstams rakstnieks.

… – Li-e-piņa … Divas nedēļas kā mirusi.

… Daga niķojās … nācās doties pie Jūlija mammas.

… Pēkšņi smagi saslima Daga, ārsti brīdināja, ka grūto ceļu neizturēs.

Nejauši satiku Linardu Laicenu.

… Komunistu partija bija pagrīdē [tikko Latvijā bija beidzies Stučkas terors I.L.]

… Rīgas centrālcietums pārpildīts.

… Jūs nedrīkstat aizbraukt, mums ļoti trūkst zinošu cilvēku – paziņoja Laicens. Viņš sīki stāstīja par Tautas augstskolas atvēršanu ar Rīgas arodbiedrību Centrālā biroja iniciatīvu, kura vadībā bija redzami progresīvie darbinieki: dzejnieks Andrejs Kurcijs, pats Laicens, Vilis Dermanis, žurnālists Fricis Galenieks, Leons Paegle. Strādnieku skolas klausītāju vidū bija ne mazums komjauniešu. Šī skola kļuva par savdabīgu revolucionārās propagandas centru.

… Pēc dažām dienām ierados Rīgas ceturtajā vidusskolā, kur direktors bija sociāldemokrāts Rītiņš. Pa dienu tur notika vidusskolas mācības, vakaros sapulcējās Tautas augstskolas klausītāji. Valdē stāstīju par Maskavas un Petrogradas teātra dzīvi,

… Kad stāstu beidzu, man pienāca Laicens. Nu tad: dažās dienās savāksim gribētājus uz teātra studiju. Sagatavojiet programmu. Laicens bija izlēmīgs, pat nelokāms cilvēks. Viņš uzskatīja, ka manas zināšanas un pieredze ir nepieciešama tieši šeit, un prata mani pārliecināt. Izlēmu palikt Rīgā. Pār Latviju vēl aizvien vēlās streiku vilnis, vajadzēja izmantot sakaitēto gaisotni.

… Policisti civilapģērbā un pat mundieros bieži apmeklēja atklātos vakarus, kur kreiso arodbiedrību apvienotiem strādniekiem rādījām etīdes un improvizācijas. Ielūgumus izplatīja studisti un arodbiedrību centrālā padome. Izrāžu aizsegā notika brīvdomīgu ideju propaganda. Zālē skanēja Raiņa, Paegles, Laicena, Kurcija, Gerasimova, Gasteva, Kirillova dzeja; bija arī Behera un Verharna dzeja.

… Paegle atsēdēja termiņu Centrālcietumā, viņu atbrīvoja bez tiesībām strādāt skolā.

… 1921.gada vasarā uzzinājām par deviņu komunistu nošaušanu, viņu vidū bija pazīstami revolucionāri – Latvijas kompartijas sekretārs Jānis Šilfs-Jaunzems un Centrālkomitejas loceklis Augusts Arājs-Bērce. Pēdējais bija ievērojams komunists, vesela lappuse mūsu partijas vēsturē!

… Izlēmām par katru cenu atbildēt.

… Man draudēja cietums. Palūkojos zālē, ieraudzīju Andreju Kurciju. Būdams deputāts, viņš bija neaizskarams. Lūdzu viņu aizbraukt uz manu dzīvokli, paņemt no galda Ļeņina grāmatu. Viņš paņēma atslēgu, neaizturēts izgāja, bet es iejuku pūlī, pamazām virzoties uz izeju. Sagadīšanās dēļ no aresta izdevās izbēgt. Neilgi pirms tam Eduards Smiļģis, Dailes teātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs uzaicināja mani uzvest Kalderona lugu ‘Salomes alkalds’ (El alcalde de Zalamea). Par domāto uzvedumu nolēmu aprunāties ar Jāni Raini, kurš nesen bija atgriezies no emigrācijas un pirmo sezonu bija teātra direktors. Rainis sarunas biedru savaldzināja ar savu erudīciju un tiešumu. Kad pastāstīju nodomu, viņš palūdza uzveduma ieceri paskaidrot sīkāk.

… Rainis novēlēja veiksmi. Tomēr uzvedumu īstenot neizdevās. Reiz pie manis ienāca Leons Paegle ar savu lugu ‘Gadsimtu sejas’.

… Vergu sacelšanās Senajā Ēģiptē un Grieķijā, zemnieku dumpji un reliģiskie kari viduslaikos, šķiru cīņas ainas mūsdienu pasaulē.

… Masveidīgo uzvedumu zem atklātām debesīm ar lielu pašdarbnieku skaitu Tautas augstskolas valde nolēma sarīkot Saulesdārzā, lai sabiedrību sašūpotu pa īstam. Masu skatos Leons Paegle ieteica iesaistīt kreisās arodbiedrības un Tautas augstskolas studentus – pasākums bija izdomāts grandiozs.

… Pienāca ilgi gaidītā Kultūras svētku diena. Bijām nolēmuši sarīkot politisku karnevālu. Saukļi: “Brīvību ieslodzītajiem!”, “Brīvību proletāriskajai mākslai!”, “Zināšanas un kultūru – tautai!” Karnevāla gājiena priekšgalā gāja populāri progresīvie mākslas un literatūras darbinieki: Rainis, Kurcijs, Dermanis, Paegle, Laicens un citi. Gājiens virzījās caur visu pilsētu: no ģimnāzijas aiz stacijas līdz Saulesdārzam; gāja un brauca grimēti aktieri, bija arī Martins Luters, inkvizītori, akrobāti, dejotājas, ķēmi. Rīdzinieki ziņkārē pārpludināja ielas. Bet bija arī ļauni, neganti, histēriski saucieni: “Izbeigt komunismu!”, “Galu boļševismam, padomju līdzskrējējiem!”, “Policiju!”, “Kur policija!”

Uz mūsu rindām lidoja akmeņi, puvušas olas, kartupeļi un visādi puvekļi.

… Un nu esam uz skatuves. Pirmais uzstājas Leons Paegle ar īsu bet kaislīgu prologu, kas uzreiz pārņem klausītājus. Mūziku sacerējis latviešu komponists Jānis Reinholds. Galvenajās lomās teātra studijas klausītāji: V.Placens, C.Avotiņa, V.Jauntirāne, K.Kozlovskaja, A.Leduške, K.Bērzājs.

… Mirstot jauneklis sauc: “Lai dzīvo darbaļaužu vienotība! Lai dzīvo revolūcija!”.

Saspringtā klusumā skan mirstošajam palīgā nākoša Garāmgājēja aicinājums: “Zvēriet, ka izpildīsiet mūsu biedra pēdējo vēlējumu. Zvēriet neizlaist no rokām cīņas karogu, līdz būs iekarota pilnīga brīvība!”

– “Zvēram!” korī atbild aktieri uz skatuves.

Un pēkšņi pūlī atskan sākumā vientuļas balsis: “Zvēram!”, pēc tam tūkstošbalsīgs dārdiens – “Zvēram!”

… Luga beidzas ar policijas aizliegto Internacionāli.

… Kultūras svētki pēc diviem gadiem tika pārdēvēti par Darba svētkiem un ar katru reizi piesaistīja aizvien vairāk cilvēku. Šajos gados par manu tuvāko cilvēku kļuva Linards Laicens. Ciešā garīgā sabiedrošanās pārauga lielā draudzībā. Linards kļuva man par cīņas biedru, un mēs viens otram zvērējām cīnīties par padomju varas atjaunošanu Latvijā līdz galam.

Drīz pēc izrādes arestēja Paegli, Dermani, Laicenu. Pēc kāda laika atnāca arī pēc manis.

… Izpestīja Tija Banga. Uzzinājusi par manu arestu viņa izmantoja pazīšanos un vērsās pie iekšlietu ministra.

… Biju dzirdējusi, ka Vācijā ir Tautas teātris, ka kompartija tur darbojas legāli. Nolēmu doties uz Vāciju pētīt vācu teātra pieredzi. Vīzu dabūt palīdzēja A.Dauge, kuram teicu, ka gribu Berlīnē mācīties režisūru.

Linards centās atrunāt, lūdza palikt, bet pastāvēju uz savu. Mani pavadot Linards iedeva ieteikuma vēstuli latviešu skulptoram-monumentālistam Kārlim Zālem, paņēmu līdz arī aktrises Marijas Leiko vizītkarti. Tā bija man palikusi no ģimnāzijas laika, kad aktrise bija Rīgā viesizrādēs, un man palaimējās redzēt viņu Heinriha Manna ‘Madam Legro’. Laikam jau manā sejā bija tāda sajūsma, ka viņa ar smaidu saņēma sarkano neļķi un iedeva vizītkarti ar vārdiem – Kad būsi Berlīnē, piezvani.

VII

1922.gada pavasarī iebraucu Berlīnē.

… Marija Leiko uzaicināja mani pie sevis. Lielā zālē bija sapulcējušies daudzi viesi, un Marija stādīja mani priekšā: iepazīstaties – režisore Anna Lācis. Oktobra revolūcijas laikā viņa bija Maskavā. Viesi mani ielenca, apbēra ar jautājumiem, viņus ārkārtīgi interesēja viss, kas saistījās ar Maskavu. Īpaši ziņkārīgs bija jauns kalsns cilvēks, kupla matu guba, bāla seja, lielas pelēkas acis, aristokrātiskas rokas. Lai kur es ietu, viņš bija klāt nemitīgi vaicājot: “Pastāstiet par Tairova sistēmu! Ko pašlaik uzved Meierholds? Staņislavskis? Vai jums patīk ‘Mistērija-buff’?

Beidzot Leiko iepazīstināja arī viņu: doktors Bernhards Reihs [NKVD arestēts 1941.gadā, izlaists no apcietinājuma 1949.gadā, bijis Aktjubinskā, miris Latvijā 1972.gadā]; viņš uzveda ‘Dziedošo zivi’, kas tev tā patika. Tad arī es ieinteresējos par jauno cilvēku, kurš joprojām no manis neatkāpās.

Viesu vidū bija populārs kinorežisors Frics Langs. Vai jūs negribētu apskatīt manu ateljē? – viņš vaicāja. – Redzēsit kā notiek uzņemšana, varēsit piedalīties kādos masu skatos. Pašlaik uzņemu filmu ‘Nogurusī nāve’.

Biju dzirdējusi, ka par masu skatiem maksā labi, un uzaicinājumu pieņēmu. Gatavojos nopietni un rūpīgi. Bet bija liela vilšanās, kad pārlūkošanā gandrīz nepazinu sevi sievietē, kas pazibēja kadrā. Toties nauda trāpījās īstā brīdī. Tajā vakarā biju sarunājusi ar Mariju, ka nozudīšu neatvadoties: uzņemšana sākas agri no rīta, bet līdz Noibabelsbergai vajadzēja vairāk kā stundu. Izgāju koridorā. Reihs stāvēja pie galdiņa ar neļķēm un cieši skatījās uz mani. Viņa pelēkās acis bija sērīgas. Nodomāju, ka esmu viņu kaut kā netīši aizvainojusi, paņēmu no vāzes ziedu un iebāzu aiz viņa svārku atloka. Viņš teica – mums ir pa ceļam. Ja neiebilstat, pavadīšu jūs.

Izgājām kopā. Un no tā neaizmirstamā vakara kopā gājām piecdesmit gadus [???]…

… Reihs dzīvi interesējās par teātra dzīvi Padomju Savienībā, par visu jauno, ko Krievijā ienesusi revolūcija. Viņš sāka lasīt Marksu un Ļeņinu, rūpīgi pētīja Ļeņina ‘Filosofiskās burtnīcas’.

VIII

… Minhenē pirmo reizi tikāmies ar Bertoldu Brehtu, kurš arī bija uzaicināts par režisoru Kamerteātrī. Interesanti veidojās Reiha un Brehta attiecības. Atceros kādu sarunu, kurā Reihs teica, ka viņu interesē Vedekinds un Strindbergs, bet Brehts, ka viņam šie abi dramaturgi ir vienaldzīgi, lai gan tas acīmredzami tā gluži nebija.

… Bet kad Reihs izlasīja lugu ‘Eduarda II dzīve’, viņā pret Brehtu – dramaturgu radās liela cieņa. – Zini, Asja, – viņš teica, tikko izlasīja rokrakstu. Šis puisis ir liels talants.

… Kamerteātra direkcija atteicās ar mani slēgt līgumu. Mani uzskatīja par komunisti, un taču pavisam nesen bija tikuši galā ar Bavārijas padomju republiku.

… Daudz vēlāk, kad strādāju padomju pārstāvniecībā Berlīnē, apmeklēju Brehta ateljē, atcerējos Minheni un viņš pasmaidot pavaicāja:

– Bet atceries, kā pakriti pirmizrādē Minhenē? Domāji, es nemanīju?

– Bet kāpēc neko neteici?

– Tu jau tāpat biji pagalam.

Pēc ‘Eduarda’ pirmizrādes policija mani no Minhenes izraidīja, paziņojot, ka Maskavas komunistei te nav ko darīt. Man ar meitu nācās braukt uz Augsburgu – Brehta dzimteni.

… Drīz sāka nākt parastie kaimiņi, lūdza pastāstīt par Padomju Krieviju, un es stāstīju visu ko zināju par Maskavu, par oktobra revolūciju, par Ļeņinu.

… Pēc daudziem gadiem uz Rīgu atbrauca Vācijas demokrātiskās republikas televīzijas darbinieki, lai ierakstītu manu stāstu par Elizabeti Hauptmani – viņi gatavojās viņas 80 gadu jubilejai.

…Pēc Reiha nāves 1972.gadā Hauptmane mani aicināja uz Berlīni: “Zinu, cik vientuļa esi, bet ar mani tev būs labi, te ir tik daudz kopīgu draugu!”

IX

Minhenē Daga, kas jau gadu dzīvoja kopā ar mums, saslima ar plaušu karsoni. Ārsts neatlaidīgi ieteica vest viņu uz Itāliju. 1924.gada pavasarī Reihs noīrēja Kapri mājiņu, bet pats atgriezās Vācijā. Dziedinošais gaiss, mirdzošās zilās debesis, apbrīnojami zilā jūra – tā ir Kapri.

… Reiz ar Dagu gājām pirkt svaigas mandeles, un es nekādi neatcerējos kā tās sauc itāliski. Rādīju uz tām ar pirkstu, bet saimnieks deva te apelsīnus, te citronus. Blakām stāvošs kungs negaidīti teica vāciski:

– Piedodiet, vai varu palīdzēt?

– Lūdzu. Un viņš pārdevējam manu vajadzību pateica. Nezināmais tomēr prom negāja. Viņam bija biezi tumši mati, biezi briļļu stikli zeltītā rāmī saulē iespīdējās pie katras kustības.

– Atļaujiet stādīties priekšā: doktors Valters Benjamins [Hitlera laikā izdarījis pašnāvību, pārdozējot morfīnu 1940.gada 26.septembrī – pēc spāņu policijas paziņojuma, ka viņu izraidīs atpakaļ uz Vācijas okupēto Franciju]. Nosaucu savu vārdu, un viņš piedāvājās aiznest iepirkumus līdz mājām, bet tie tūlīt izkrita viņam no rokām. Abi nosmējāmies.

– Jau pāris nedēļas vēroju sievieti baltā plašā kleitā un garkājainu meiteni zaļā: jūs nevis staigājat, bet planējat pār laukumu! Benjamins kļuva par biežu mūsu viesi, mēs sadraudzējāmies.

… Benjamins bija dzimis bagātā žīdu ģimenē, kas dzīvoja greznā Berlīnes rajonā Grīnevaldē.

… Valters ļoti interesējās par Padomju Savienību – par visu, kas tur notiek.

… Bet kad es viņam nolasīju un pārtulkoju dažus gabalus no Andreja Upīša, Benjaminu apbūra latviešu valodas vārdu bagātība, šā rakstnieka lieliskais stils.

… Kad vēlāk tikāmies atkal – Berlīnē – Valters teica, ka lasa Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Pļehanovu.

… Viņu aizrāva vēsturiskā un dialektiskā materiālisma teorētiķu atzinumi. Apstiprinājums tam ir rodams viņa darbā ‘Vienvirziena iela’, kas iznāca Berlīnē 1928.gadā. Man bija patīkami, ka šajā novērojumu, miniatūru un uzmetumu grāmatā ir veltījums: “Šo ielu sauc par Asjas Lācis ielu, kas to ieminusi kā inženiere.”

… Florencē bijām pie Gorkija. Viņš un Marija Fjodorovna Andrejeva pieņēma mūs laipni. Aleksejs Maksimovičs stāstīja, ka skumst pēc Krievijas un tuviem cilvēkiem.

… Kad Reihs atkal atgriezās Vācijā, par manu pavadoni kļuva Valters. Viņš veda mani uz Neapoli, rādīja rajonu, kur mitinājās trūcīgie.

X

… Būdama tālu no dzimtenes, es nezaudēju sakarus ar to. Gribējās dalīties iespaidiem, pārdomām par visu redzēto. Sarakstījos ar Andreju Upīti, kurš tajā laikā vadīja žurnāla ‘Domas’ literāro nodaļu.

… Parīzē gluži negaidīti uzzināju, ka Grand-Operā strādā Fjodors Fjodorovičs Komisarževskis. Nebiju viņu redzējusi kopš teātra studijas beigšanas. Izlauzusies aiz kulisēm palūdzu viņu pasaukt. Durvīs parādījās Komisarževskis. Manāmi vecāks, sakrities.

– Sveicināti, Fjodor Fjodorovič!

Kādu brīdi skatījās, bet kad pazina, nesasveicinoties izmisīgā balsī iekliedzās

– Ļacis! (Viņš vienmēr to izrunāja kļūdaini). Atgriezieties, tūliņ atgriezieties Padomju Savienībā! Te jums nav ko darīt.

Es paskaidroju, ka dzimteni pametusi neesmu, ka drīz atgriezīšos, un viņš nomierinājās.

… Vēlāk Berlīnē Elizabete Hauptmane precizēja: Valters beidzis dzīvi pašnāvībā.

… Padomju vēstniecības darbiniekiem Reiha uzvedumi patika. Un kad 1925.gadā viņam piedāvāja paviesoties Maskavā, iepazīties ar padomju teātri, viņš ar prieku piekrita. Tad arī es saņēmu no Rīgas vēstuli no Leona Paegles. Viņš rakstīja, ka Latvijā radusies iespēja izveidot politisku teātri pie kreiso arodbiedrību Centrālā kluba, un uzstājīgi sauca mani uz dzimteni.

XI

1925.gada rudenī izbraucām no Vācijas. Reihs pavadīja mani līdz Rīgai un devās uz Maskavu. Latvijā atgriezos vēl pārliecinātāka par savas revolucionārās pārliecības pareizību, par nepieciešamību izveidot dzimtenē politisko teātri. Uz manas atgriešanās brīdi par galveno bāzi darbam ar masām bija kļuvis kreiso arodbiedrību Centrālais klubs, kura darbību no pagrīdes vadīja Latvijas kompartija.

… Reiz skrienot uz ģenerālmēģinājumu dzirdēju pazīstamu balsi:

Guten Tag, Asja!

Manā priekšā kā no zemes bija izlīdis Valters Benjamins – viņam vienmēr patika pārsteigt.

Valter, piedod, man briesmīgi jāsteidzas! Atnāc uz izrādi – nosaucu adresi un aizskrēju.

‘Vajātā teātra’ estētiskā programma, galvenie darbības virzieni īsumā bija šādi: autors raksta nevis pašizpausmei, bet cīnoties par idejām, kādas prasa kompartija, sabiedrība. Radošs darbs nav noslēpums, vārds ‘radīt’ jānomaina ar ‘strādāt’. Rakstnieks nedrīkst novirzīties no sociālā pasūtījuma. Jāraksta ir par mūsdienu dzīves visasākajiem un ievērojamākajiem notikumiem, nedrīkst atstāt nepamanītu ļaunumu, netaisnību, vardarbību, cilvēku apspiešanu, jāatrok šķiru sadursmju saknes. Ir skaidri jānosaka, kurš ir ienaidnieks, kurš draugs. Izrādēm jāmodina skatītāja prāts, jāuzlādē emocionāli, jāizraisa vēlme apkarot netaisnību. Lai skatītājs līdz šādiem secinājumiem nonāktu, nepietiek vien ar emocijām, viņš ir jānoved līdz sava sociālā uzdevuma izpratnei, jāattīsta viņa apziņa.

Redzams, ka esam daudz ko vienkāršojuši, būtībā, atsakoties no atsevišķas personības dziļas vispusīgas analīzes.

Savos noliegumos esam krituši galējībā: es, piemēram, kādā apspriedē pat paziņoju, ka strādnieku teātris izmantojot pilsoniskā teātra līdzekļus nodod mūsu mērķus. Mēs sapratām, ka indivīda likteni nosaka sabiedrība, ka viņa liktenis nav atdalāms no viņa sabiedriskā slāņa. Bet aizraujoties ar tādu atzinumu mēs maldīgi secinājām, it kā vēstures gaitai galīgi nav svarīgi personiski pārdzīvojumi, un tāpēc nevajag rakāties psīholoģiskās niansēs. Neapzināti mēs padarījām nabagu visu dzīves sarežģītību un daudzkrāsainību, neizprotot vienkāršo mākslas patiesību – neiedziļinoties personības psīholoģijā nav iespējams izveidot spilgtu raksturu, uzrakstīt dzīva cilvēka tēlu.

… Linards Laicens – Latvijas progresīvo strādnieku iemīļots dzejnieks – lieliski izprata apstākļus. Viņš ar padomiem uzturēja Tautas augstskolas teātra studijas darbību, tomēr pats tajos gados ar dramaturģiju nenodarbojās. Pēc ‘Gadsimtu seju’ uzveduma viņš saprata, ka savs repertuārs mums vajadzīgs kā svaigs gaiss. Viņš sevi uzskatīja par rakstnieku-komunistu, kura pienākums pirmkārt ir ar mākslas līdzekļiem propagandēt revolūcijas ideālus. Tā radās viņa “konstruktīvās spēles”. “Spēle” sastāvēja no atsevišķām ainām, kas katra nesa patstāvīgu politisko slodzi, izteicot nobeigtu ideju.

Visas Laicena “konstruktīvās spēles” ir rakstītas uzsvērtā publicistiskā stilā. Tāpat kā jaunie revolucionārie dzejnieki A.Balodis, E.Priede, A.Stradiņš un citi, kas ienāca ar policijas konfiscēto grāmatu ‘Nost’, un citi publicistiskā teātra līdzgājēji, viņš priekšroku deva izrādes politiskajai ievirzei.

Laicena lugās-pasakās īstās parādības ir tērptas fantastiskā formā. Raksturīgs ir Dieva monologs viņa ‘Mītiņš ballē’. Nabags cer uz dievišķu palīdzību, lūdzot Visaugstāko sūtīt viņam maizes garozu un sadzird atbildi: “Nabagu ir miljoniem, un ja es katram, ko satikšu uz ceļa, sākšu palīdzēt, man vairs nepaliks laika paša darbiem. Es steidzos uz viesībām pie Bagātā. Un tagad nav vecie laiki, dzīvojam ne pasakā, bet divdesmitajā gadsimtā. Nu, ardievu!”

Brehta garā skan arī slavinājums bagātajiem: “Cik liela ir bagātības nozīme, to cilvēki vēl nav sapratuši, lai gan dievs viņiem dāvājis prātu un apziņu. Laimīgs esmu vien no Bagāto kunga žēlastības, jo ja viņa nebūtu, baltajā pasaulītē nebūtu arī Nabaga, un kas tad pielūgtu mani? Jo lūdzas tikai nabagais. Es svētīju Bagātā namu, jo viņa bagātība dara man godu!”

Viņa “spēlēs” ir manāma ‘Mistērija-buff’ ietekme, tomēr forma ir sava. Laicens ir atdzīvinājis aizmirstās tautas izrāžu tradīcijas. Pazīstamais shematisms, vienkāršojumi, atsacīšanās no pilnvērtīga scenārija un rakstura nepavisam nav Laicena to gadu dramaturģijas trūkums. To prasīja mūsu darbības apstākļi.

Atceros, reiz mēs – Laicens, Paegle, Priede un es – sanācām pie Andreja Kurcija, lai apspriestu “Vajātā teātra” radošās problēmas. Linards teica: “Vai pilsonis (buržujs) ir resns vai tievs, stulbs vai izsmalcināts – vienalga, viņš ir tautas apspiedējs! Tieši tas ir raksturīgs visiem kapitālistiem, un tas pirmkārt rādāms strādniekiem!”

Darbības vietas nenoteiktība, raksturu shematiskums, skatuves notikumu fantastiskums glāba no cenzūras un policijas iejaukšanās. Bija atrasta izvairīga forma: tekstu viegli varēja saīsināt vai izvērst nemainot izrādes galveno ideju. Laicens teica: “Lugu es būvēju tā, lai to var spēlēt pa daļām atbilstoši apstākļiem.” Viņš izvairījās no sižeta, ko apgrūtina daudz sīkumu, liekvārdīgi dialogi; norisēm jāattīstās strauji, svarīgs ir nevis runas apjoms, bet tās spilgtums, koncentrācija, tipiskums. Linards Laicens “Vajātā teātra” teorijā un praksē ir ienesis nepārvērtējamu POLITISKUMA ieguldījumu, būtībā viņš bija tā garīgais vadonis.

Šīs pašas iezīmes ir raksturīgas arī Leona Paegles radošajai darbībai. Viņš uzskatīja, ka ir laiks radīt īstu aģitācijas teātri, kas stingri stāv kompartijas pozīcijās. Viņš teica, ka tagad teātra studijā ir nepareizs repertuārs, ka strādnieku intereses aizstāvam jēli.

… Ka viņi jāmāca domāt pareizi, lai viņi zin, kurp un aiz kā ir jāiet, par kādiem ideāliem ir jāstāv. Paegle bija daudzu šarādu, vārdu mīklu autors, kas tika gatavotas uzvešanai slēgtās telpās, uz mazām strādnieku klubu skatuvēm.

“Vajātajam teātrim” Paegle rakstīja pasakas. Viņš uzskatīja, ka pasakas izteic tautas ilgas, tās sapni par labāku dzīvi, tās priekšstatu par goda, nevainojamiem cilvēkiem. Šo savu pārliecību Paegle iemiesoja svaigi, tieši, ar neizsīkstošu radošu izdomu.

Viņa mīlestība uz vienkāršo cilvēku spilgti atspoguļojas viņa pasakā ‘Runga, ārā no maisa!’. Dabas dāvanas tiek tiem, kuri ir “droši, ar skaidru dvēseli, labdabīgi, godīgi un gudri”. Un, protams, skatītājs kvēli atsaucās vārdiem: “Neprašņā padomu visiem, domā, dēls, ar savu galvu, bet kad viss izdomāts, dari. Tā līdz patiesībai tiksi ātrāk”.

… Savācu bērnu grupiņu, kuru nosaucām par pagrīdes pionieru vienību. Visiem izgatavojām nozīmītes. Bērni protams bija lepni par piederību revolucionārai organizācijai. No mazajiem pagrīdniekiem atmiņā palikuši Valijas Jauntirānes brāļi Aleksandrs, Laimonis un Vitolds. Atceros kā pats mazākais, Vitolds, gāja dumpiniekus spēlējošu bērnu priekšgalā. Uz jautājumu, “Kas būsi, kad izaugsi?”, kādu uzdevām visiem bērniem, viņš atbildēja” “Būšu granāta!”. Kara gados visi gāja bojā.

Bērni palīdzēja pieaugušajiem: zīmēja plakātus, izplatīja mūsu izrāžu afišas, iznēsāja pa slepenām adresēm pagrīdes literatūru, jau mazos gados apguva slepenības ābeci.

Linards Laicens bērniem uzrakstīja asi politisku lugu ‘Šujmašīna un vējdzirnavas’, ar kuras izrādi 1925.gadā tika atklāta kreiso arodbiedrību kluba Bērnu sekcija.

Lugas gaitā bija jāpanāk, lai visi bērni stāv blīvi kopā, plecs pie pleca, bet tas man nekādi neizdevās: bērni nespēja nostāvēt mierā. Tad daudz nedomādama es paņēmu resnu virvi un viņus sasēju. Laicens to redzot nespēja noslēpt smaidu.

Ar bērniem uzvedām arī Paegles lugu ‘Āzis un maskas’. Lai apmuļķotu policiju, izkārtojām izrādi uz Ziemsvētku eglīti. Uzaicinājām arī vecākus.

Bērni bija mūsu labākie palīgi. Viņi ne tikai paši iemācījās slepenu darbību, bet arī nekļūdīgi atpazina skatītājos pārģērbtus policistus, spiegus. Atpazinuši novērotāju, viņi pa kaklu pa galvu drāzās pie manis: “Re, skatieties! … Nu tur zālē! Tas, kurš sēž trešās rindas labajā malā, ir spiegs!” Un viņi nekad nekļūdījās. Pirmizrādē mazie spiegi izrindojās ap klubu, novērojot garāmgājējus. Pamanījuši pārģērbtus policistus viņi atskrēja ar kliedzienu: “Polīcija!” Un tad mazie aktieri, kā iepriekš norunāts, sāka virknē iet ap eglīti, dziedot “Ak eglīte, ak eglīte, tu mūžam zaļa esi”. Dziedāja visi, gan pieaugušie, gan bērni. Policisti pastāvēja, paklausījās un nogarlaikojušies atstāja zāli. Bet mēs veiksmīgi pabeidzām savu izrādi.

Kluba zāle visiem skatīties gribētājiem kļuva par mazu, un sākām īrēt koncertzāles un ‘Улей’ zāli (tagad Krievu drāmas teātris).

Ar deklamācijām bieži uzstājās Edis (Eduards) Priede. Viņš labāk par visiem prata skatītājiem nodot to gadu dedzinošo dzeju, tās iekšējo spēku, naidu un sašutumu, skarbo izlēmību, mērķtiecību. Edim piemita vētrains temperaments; kad viņš sāka deklamēt, viņā klausījās ar aizturētu elpu, skatītāji atsaucās uz katru viņa mājienu. Nereti visa zāle cēlās kājās skandējot: “Mēs pret spaidiem! Mēs pret ekspluatāciju!”

Reiz, kad Priede deklamēja Leona Paegles dzejoli ‘Pret ko mēs esam’, zālē ienāca policisti ar rungām. Viņi mēģināja izspraukties līdz skatuvei, lai arestētu izrādes dalībniekus, bet strādnieki sāka staigāt šurpu turpu it kā palīdzot policijai, īstenībā viņiem traucējot. Pa to laiku visi aizbēgām.

Tajās dienās mums uzbruka lielas bēdas – mira Leons Paegle. Tautas tribūns, pagrīdnieks, viņš darīja milzīgu darbu, vadot kreisās arodbiedrības, rakstīja dzeju, lugas, šarādes, uzstājās ar lekcijām rūpnīcās un fabrikās, lasīja dzeju strādnieku auditorijās.

Paegle tika arestēts, apsūdzot par piederību kompartijai un dzejoļu grāmatas “Cietumi nepalīdzēs” izdošanu. Cietumā viņš smagi saslima. Man ļāva ar viņu tikties Sarkanā Krusta slimnīcā. Paegle bija pie apziņas, gulēja šaurā dzelzs gultā nāves bālumā, izmocījies, un aizvien taujāja par teātri. Kad šķīrāmies, viņš ļoti klusu teica: “Anna, tikai nepamet bērnus!”

… No slimnīcas izgāju nomākta, bet ausīs ilgi skanēja: “… nepamet bērnus”.

Pat mirstošs Leons Paegle bija saviem ienaidniekiem draudīgs. 1926.gada 26.janvārī viņam, gultā esošam, pavēlēja ierasties tiesā. Tomēr dzejnieka-tribūna tiesāšana nenotika – pēc divām dienām viņš bija miris.

Rakstnieka bēres izvērtās par spēkā neredzētu protesta demonstrāciju. “Paegle – diktatūras upuris” – tajās dienās rakstīja nelegālais MOPR (Междунаро́дная организа́ция по́мощи борца́м револю́ции (МОПР) — коммунистическая благотворительная организация, созданная по решению Коминтерна в качестве коммунистического аналога Красному Кресту.) žurnāls ‘Sarkanā Palīdzība’.

Pilsētā, kas visos laikos bijusi slavena ar ziedu bagātību, nevarēja atrast nevienu sarkanu puķīti – visas bija atdotas mīļajam dzejniekam. Pa Rīgas ielām kā plūdos gāja strādnieki, inteliģence, skolnieki. Jo tuvāk gājiens bija Meža kapiem, jo gājiens bija kuplāks. Leona Paegles nāve mums visiem bija neaizvietojams zaudējums.

… Mūsu izrādes bieži apmeklēja padomju sūtniecības darbinieki, bet uz vienu no tām ieradās padomju konsuls. Saņēmu uzaicinājumu ierasties. Zināju, ka atrasties vēstniecībā ir kategoriski aizliegts, tomēr riskēju. Un tur man paziņoja, ka esmu īpašā komunistisko ideju propagandā apsūdzēto sarakstā, un man draud cietums, kāpēc man ieteica izbraukt uz Maskavu. Pēc dažām dienām atnāca atļauja, un vara mani neaizturēja. Atvadoties konsuls teica: Maskavā uzreiz ierodieties pie biedra Knoriņa. Viņš strādā kompartijas Centrālkomitejas aģitpropagandas nodaļā.

Rīgā pavadītais gads nebija veltīgs. Tas bija radoši piesātināts: apspriedes un disputi par strādnieku teātri, uzstāšanās presē, izrādes pieaugušajiem, bērnu teātra sekcijas izveidošana.

… Galveno uzdevumu – strādnieku politisko izglītošanu biju pildījusi savu spēku robežās.

XII

1926. gada pavasarī es aizbraucu uz Maskavu, pie Reiha.

… Tūliņ pēc ierašanās Maskavā devos pie Viļa Georgijeviča Knoriņa. Atceros lielu gaišu kabinetu ar milzīgiem augstiem logiem. Ieraudzījusi Knoriņu es neizlēmīgi apstājos pie durvīm. Knoriņš ātri nāca pretī, sniedzot abas rokas:

– Labdien! Sveicu jūs, Anna Lācis, Maskavā! viņš teica latviski. Acīmredzot viņš redzēja manu mulsumu un piemetināja:

– Zinām, mēs visu zinām par jūsu darbību Latvijā (Kā nu ne, atcerēsimies MOPR un tagadējos “kultūras sakarus” I.L.).

Nosēdināja mani uz dīvāna, piesēdās blakām. Uzreiz noprasīja:

– Kādā teātrī jūs gribētu strādāt?

Samulsu: pirmkārt, nebiju domājusi, ka šis augstais partrabotņiks zin par manu darbību, ka sagaidīs mani ar tādu laipnību. Otrkārt … lieta tāda, ka redzot Maskavas ielās bezpajumtniekus bērnus, es sapratu: lūk, kam jāpievērš uzmanība.

– Teātrī? Nē! Gribu strādāt ar bērniem.

Knoriņš bija acīmredzami pārsteigts:

– Tad palīdzēt nevarēšu … vienīgi uzrakstīšu zīmīti Tautas izglītības nodaļai, Ārpusskolas audzināšanas nodaļas vadītājai Kaļiņinai.

Parunājām vēl par Rīgu, par stāvokli Latvijā, bet atvadoties Vilis Georgijevičs Knoriņš uzaicināja paskatīties ‘Hamletu’ MHAT’ā II.

Nākamā dienā šo izrādi redzēju, galvenajā lomā Mihails Čehovs. Šis Hamlets man nepatika: manuprāt, pārāk stilizēts. Viena no pasaules dramaturģijas dziļākajām lugām šādi traktēta man šķita apdalīta.

Vēlāk mēs [ar Reihu] bieži bijām pie Knoriņa. Viņš cieši sekoja latviešu literatūras un nacionālās kultūras attīstībai. Vēlāk viņš ieteica Maskavas latviešu teātrī uzvest vācu komunista dramaturga F.Volfa lugu ‘Zemnieks Becs’, konsultēja mani, apgādāja ar vajadzīgo literatūru un materiāliem.

Knoriņš – pārliecināts boļševiks-ļeņinietis atšķīrās ar dabiskumu uzvedībā, sabiedriskumu un pieticīgumu.

… Nokļuvu sākumā slimnīcā, tad sanatorijā. Reihs uzrakstīja Benjaminam, ka esmu nopietni slima, un Valters atlidoja no Berlīnes uz Maskavu. Ieraudzījis mūsu istabu mājā pie Suharevskas torņa viņš bija pārsteigts par iekārtojuma nabadzīgumu. Benjamins zināja kā Reihs dzīvojis līdz aizbraukšanai uz Maskavu un brīnījās, ka kopš bērnības izlutinātais Bernhards, audzis ideālos apstākļos, ir, kā viņš domāja, atteicies no paša nepieciešamākā, daudz strādājot un jūtoties laimīgs.

… Viņi skatījās arī ‘Revidenta’ pirmizrādi Meierholda uzvedumā. Pēc izrādes kā parasti uzliesmoja diskusija, kurā piedalījās arī skatītāji. Zāle trakoja, pretinieki izrādi lamāja, Meierholdu sauca par šarlatānu un formālistu, apsūdzot viņu par nereāliem izteiksmes līdzekļiem: pārspīlējumiem, groteskumu, dīvainībām, skatuves konstruktīvu un abstraktu noformējumu… publika svilpa, sašuta.

… Apmeklējot mani sanatorijā Valters kaislīgi teica: “Ja tu zinātu, kā es gribu strādāt Maskavā!

… No latviešiem bez Knoriņa gribu nosaukt Dāvidu Beiku, Vili Dermani un viņa sievu Henrieti.

… Pēc vairākiem gadiem kad biju jau GITIS (Российский институт театрального искусства – ГИТИС) aspirante un institūta teātrvadības katedras vadītāja Pavela Novicka sekretāre, viņa uzdevumā veicu MHAT’a radošās platformas analīzi, kurā šo teātri kritizēju par “uzskatu šaurību”.

… Vēlāk mūsu sekcija kļuva par MORT (Starptautiskā revolucionāro teātru apvienība) dibinātāju kodolu.

… Slimoju ilgi, Reiham un Dagai palīdzēja draugi, tostarp Rahļina, Vera Fignere.

… Tajos gados strādāju arī skatītāju izpētes komisijā.

… Krupskaja man ieteica izveidot pie Sovkino komisiju regulārai kinofilmu caurskatei. Izskatījām pa trim filmām ik dienas un atlasījām filmas Bērnu Kinoteātrim. Naģežda Konstantinovna uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Apbūra viņas vienkāršība un pieticība. Vienmēr nogurusi seja, liela atklāta piere, skaidras acis un gluds sasukājums ar mezglu uz pakauša.

… Izglītības tautas komisariāts ieinteresējās par kino ieviešanu skolās. Tika nolemts iepazīties ar šajā ziņā sasniegto ārzemēs. Un divas organizācijas – Sovkino valde un Narkomprosa nodaļa mani komandēja uz trim mēnešiem Berlīnē, lai iepazīstos ar mācību filmām.

XIII

Berlīnē gaidīja labi draugi: Bertolds Brehts, Valters Benjamins, Villi Brēdels. Johanness Behers, Hanss Eislers, Hanss Rodenbergs un daudzi citi. Pilsēta dzīvoja tuvas krīzes pirmsvētras sutoņā.

… Gadījās, ka zālēs, kur notika revolucionāras izrādes strādniekiem, iebruka trieciennieki, provocēja kautiņus, apmētāja skatītājus ar smirdīgām bumbām. Avīzēs parādījās ziņas par apšaudēm, bija nogalinātie un ievainotie. Tuvojās strādnieku masveida atlaišanas, prese ziņoja par ekonomikas krīzi. Komunistu sapulcēs reizēm parādījās fašisti [pareizāk, nacionālsociālisti] un bezpartijiska jaunatne, karsti strīdi šad tad pārgāja kautiņos. Ķēros pie darba, bet pēc kāda laika tirdzniecības pārstāvniecībā satiku Sovkino valdes priekšsēdētāju Konstantinu Matvejeviču Švedčikovu. Iztaujājis mani par atbraukšanas mērķi, viņš negaidīti ieteica man palikt Berlīnē uz gadu: strādāt tirdzniecības pārstāvniecības kinodaļā par preses vadītāju un referenti par kultūras un bērnu filmām. Paziņoju Reiham, viņš ieteica palikt.

…Jau gandrīz gadu strādāju Vācijas galvaspilsētā, biju noilgojusies pēc Dagas un Reiha, un viņi uz mēnesi atbrauca uz Berlīni. Paziņoju to Brehtam. Atceros kā kopā skatījāmies Čarlija Čaplina īsfilmas. Brehts un Daga zviedza līdz pagurumam, īpaši, kad Čarlijs – makšķernieks sapinās makšķerauklā. Bernhards un Daga aizbrauca, bet es saslimu: bija koordinācijas traucējumi. Benjamins mani parādīja slavenam neiropatalogam-ķirurgam Kurtam Goldšteinam. Dažās minūtēs diagnozi nepateikšu, teica Goldšteins, un ieteica iziet ārstniecības kursu viņa sanatorijā Frankfurtē pie Mainas.

… Beidzot profesors teica, ka esmu vesela un ieteica nostiprināt atveseļošanos Šveices kūrortā. Šveices valdība vīzu deva tikai pret drošības naudu un garantiju, ka nesākšu aģitēt par padomju varu. Goldšteins nolēma parūpēties par vīzu. Atgriezies viņš ilgi smējās:

– Viņi prasīja 15000 Šveices franku!

XIV

Un atkal Maskava.

… 1933.gadā Maskavā tika sarīkota pirmā Vispasaules revolucionāro teātru olimpiāde, uz kuru ieradās 15 valstu strādnieku pašdarbnieku kolektīvi.

… No nacistiskās Vācijas emigrēja Fridrihs Volfs. Pazinu viņu jau no Berlīnes – tur redzēju viņa uzvesto lugu ‘Kolona Suns’. Viņš bija kaislīgs komunists, gan dzīvē, gan radošajā darbā.

… Glābjoties no aresta viņš ar mugursomu plecos pārgāja robežu un nokļuva līdz Maskavai.

… Reihs un Frīdrihs Volfs uzrakstīja scenāriju filmai “Turpinājums sekos”, un pār tās honorāru abi līdzautori uzbūvēja vasaras māju Pereģelkino. Brīnišķīgā divstāvu māja atradās bērzu birzē; pirmajā stāvā trīs istabas, otrajā divas. Man tur diemžēl dzīvot nesanāca, bet Reihs un Daga tur nodzīvoja divus gadus.

XXII

Reiz mani uzaicināja uz kompartijas Centrālkomiteju: “Mums liels lūgums – palīdziet nostiprināt latviešu dramatisko teātri ‘Skatuve’ [likvidēts 1938.gadā pēc tam, kad padomju režīms, NKVD “nacionālo operāciju” ietvaros īstenojot “Latviešu operāciju”, visus teātra darbiniekus – gan radošo personālu, gan tehniskos darbiniekus, ieskaitot garderobistes – apcietināja un nošāva Butovas masu kapos. Starp nošautajiem aktieriem pazīstamākā ir Eiropas slavu ieguvusī Marija Leiko, kas, tiesa, ansamblim pievienojās tikai tā pēdējā sezonā. Teātra ēka atradās Maskavā Strastnoj bulvārī (Страстной бульвар) 8, kur kopš 1924.gada mitinājās latviešu kultūras un izglītības biedrība ‘Prometejs’].

Lai gan biju pārslogota – ģimene, darbs MORT’ā, mācības GITIS’ā, atteikties nevarēju.

… Pēdējo reizi ‘Skatuvē’ ar J.Baltausu strādājām pie R.Blaumaņa ‘Ugunī’. Sākumā viņš Edgara lomu uztvēra vienkāršoti, kā brāzmainu, kaislīgu cilvēku, bet pamazām tēlā iejutās un spēja nest sava varoņa iekšējās pasaules neviennozīmīgumu. Kristīni spēlēja Marija Leiko, kas bija atbraukusi uz Maskavu, lai tur paliktu nu jau uz visiem laikiem. Leiko vairākas reizes teica, ka Baltauss ir atsaucīgs jutīgs partneris, ar viņu viegli sastrādāt.

1935.gadā man KPFSR Narkomprosā (Izglītības tautas komisariāts) piedāvāja Rietumu apgabala Latviešu kolhoznieku teātra mākslinieciskās vadītājas amatu. Teātris atradās Smoļenskā. Tomēr man bija tik daudz darīšanu un pienākumu Maskavā, ka atteicos.

– Bet pastāvīgi būt Smoļenskā jums nav obligāti – man teica. – Sastādiet repertuāru uz sezonu, ieceliet asistentu un palaikam iebrauciet izskaidrot savu režisores koncepciju. Un protams, uz ģenerālmēģinājumiem.

Nācās piekrist. Par asistentu iecēlu D.Daumantu. Šajā teātrī uzvedu Volfa ‘Trojas zirgu’, ‘Dzīve sauc’ un Andreja Upīša ‘Ziņģu Ješkas uzvara’.

… Teātra kolektīvs viesojās latviešu kolhozos, kas bija izkaisīti pa visu Rietumu apgabalu. Mūs sagaidīja viesmīlīgi, ar asarām, un pēc izrādēm apbēra ziediem. Visvairāk novērtēju aktrisi Lidiju Brigo.

… Roberta Eidemana ‘Vilku’ pirmizrādē pēkšņi satiku Linardu Laicenu, kuru nebiju redzējusi kopš šķiršanās Siguldā, pirms viņa aresta Latvijā 1923.gadā, lai gan pa šiem gadiem viņš ne reizi vien bija bijis Maskavā.

1927.gadā Laicens atbrauca uz Oktobra desmitās gadadienas svinībām, piedalījās apspriedē pie Lunačarska, kurā tika izveidots Starptautiskais proletārisko rakstnieku birojs, ko vēlāk pārveidoja par Starptautisko revolucionāro rakstnieku apvienību. Kopš 1932.gada Laicens pastāvīgi dzīvoja Maskavā, rosīgi darbojās valsts literārajā dzīvē.

Sākām runāties. Linards ieteica inscenēt latviešu dainas un uzvest tās ‘Skatuvē’. Piekritu, sākām strādāt pie latviešu pasakas ‘Gudrais Ansis un velns’ inscenējuma, nolēmuši tajā iekļaut dainas no Krišjāņa barona krājuma.

Tomēr pabeigt neizdevās – Linards pēkšņi pazuda [NKVD nošauts 1937.vai1938.g.]. Drīz tika slēgts Latviešu kolhoznieku teātris. Sākās 1937.gads. Mēs ar Reihu šķīrāmies uz ilgu laiku.

[1938.gada sākumā Asju Lācis arestēja, ieslodzīja Butirkas cietumā un piesprieda desmit gadus piespiedu darbā. Apsūdzēja par dalību slepenā latviešu fašistu organizācijā teātrī ‘Skatuve’ Maskavā. Vairums ‘Skatuves’ darbinieku bija apsūdzēti, nošauti vai ieslodzīti Gulaga nometnēs. Lācis organizēja ieslodzīto teātri Karagandā. Savai meitai Anna atzinusies, ka nometnē pavadītajos desmit gados pa īstam raudājusi tikai vienu reizi – nevis tāpēc, ka nebija ko ēst vai tamlīdzīgi, bet tāpēc, ka kāda uzraudze pirms izrādes saplēsusi dekorācijas]

Desmit gadus es vadīju klubu pašdarbību Kazahstānā.

Bernhards ar Dagu palika Maskavā. 1940.gadā, kad Latvija kļuva par LPSR, Jūlijs Lācis tika iecelts par Padomju Latvijas Izglītības tautas komisāru un izsauca savu meitu pie sevis. Reihs par to man uzrakstīja ļoti savaldīgi: “Daga aizbrauca uz Rīgu”.

… Kad vācu karaspēks pienāca līdz Maskavai, Reihs evakuējās uz Taškentu. Tur viņš sāka rakstīt lugu, sāka mēģinājumus, bet Reihu arestēja un luga pazuda.

. . .

Bet par to uzzināju vēlāk. Ar 1941.gada vasaru es sakarus ar Reihu biju zaudējusi.

XV

1948.gada janvārī mani uzaicināja par Karagandas krievu drāmas teātra režisori. Tur nostrādāju maz, pēkšņi no Rīgas atnāca vēstule no Dagas, viņa sauca mani pie sevis.

Sākās pavasaris, teātra sezona beidzās, un mani atlaida uz trim mēnešiem. Braucu nedroša un satraukta: par Reiha likteni nezināju neko; biju dzirdējusi, ka Jūlijs Lācis vairs nav dzīvs, ka meita apprecējusies, un man ir divas mazmeitas – Gunta un Māra. Gribēju satikt arī seno draudzeni Lidiju Toomu, kas dzīvoja Maskavā. Sarakstījos ar viņu un uzzināju, ka viņa Maskavā nebūs, jo steidzīgi brauc uz Igauniju, bet man norunātā vietā atstās atslēgu. Iebraucu Maskavā, atradu atslēgu, atvēru dzīvokli. Guļamistabā uz dīvāna sainis ar uzrakstu “Asjai”; Kleita, balta blūzīte, berete. Izplūdu asarās.

Rīgā jutos vēl vientuļāka, kaut biju kopā ar meitu un mazmeitām. Dienu pirms atgriešanās uz Karagandu kaut kā domās grimusi gāju pa ielu. Pēkšņi ceļā nostājās liels vīrietis.

– Anna Lācis?

– Jā.

Manā priekšā stāvēja Andrejs Upīts.

– Dzīva?

– Kā redzams, – skumji pasmaidīju, – Drīz atgriežos Karagandā strādāt par režisori.

– Nekādā gadījumā! – viņš protestēja. – Režisori vajadzīgi mums pašiem. Rīt tūliņ atbrauciet pie manis uz vasarnīcu.

Un esmu Jūrmalā. Upīts dod tīru papīra lapu:

– Sēdiet un rakstiet iesniegumu, ka vēlaties palikt strādāt Latvijā, – saka, nepieļaujot iebildumus.

– Ko jūs! Esmu solījusies strādāt Karagandā. Un jau tā aizkavējusies.

Upīts ilgi un karsti pārliecināja mani palikt, un es paliku.

… Mazajā Valmierā stacionāram teātrim pastāvēt grūti – auditorija ir par mazu. Tāpēc mūsu teātris no paša sākuma bija uz riteņiem – pilsētā izrādes bija dažas reizes mēnesī, bijām bieži viesi kolhozu klubos un kultūras namos. Ātri tika skaidrs, ka kolhoznieku un lauku inteliģences dzīvē teātrim ir īpaša vieta, tas viņiem kļuva par skolu, kā īstenības papildinājumu.

… Sastādot repertuāru, rūpīgi atlasījām lugas – tādas, kas palīdzēja mums audzināt skatītāju komunistiskā garā, kas atspoguļoja tautas tieksmes. Par svarīgāko uzdevumu uzskatīju celt skatītāja saprāta un estētisko līmeni, lai izejot no teātra cilvēki var ne tikai teikt, patika vai nepatika, bet saprot, kāpēc patīk, kas izrādē nav pieņemams, lai spēj pamatot savu viedokli. Bet šādu uzdevumu teātris var īstenot tikai, ja tas ir arī katra aktiera uzdevums. Virsuzdevumu veic aktieris un neviens cits – caur tēlu atspoguļot mūsu sapņus, šaubas, domas, tātad rosīgi piedalīties komunistiskās sabiedrības cēlāju audzināšanā.

… Un es sāku ar mācībām. Sākumā bija grūti, daudzas prasības aktieriem šķita pārmērīgas. Viņi uzskatīja, ka skatītājs uz teātri nāk paraudāt vai pasmieties, ka teātra galvenais mērķis ir likt skatītājam pārdzīvot, nevis domāt.

Tomēr mums bija aktieri, kas mācīties gribēja: A.Adamova, Z.Dekšņa, A.Salduma, no Jelgavas vēlāk pārnākusī V.Liepiņa. Viņi manas ieceres atbalstīja, kļuva par maniem domubiedriem. Bez tam arī “klusējošais vairākums” nepretojās maniem centieniem un atbalstīja tos mēģinājumos. Liela palīdzība bija no dekoratora A.Punkas, kuram bija smalka skaistuma izjūta.

Ar pateicību atceros teātrim uzticīgo kostīmu mākslinieci Gubeni; viņa nepagurusi ņēmās pa darbnīcu, mazgāja, gludināja, pāršuva vecos kostīmus. Apgaismotājs Eglītis prata atrast izeju vissarežģītākajos apstākļos, bet kad pietrūka aktieru, izpalīdzēja epizodiskās lomās, masu skatos un trokšņu orķestrī.

… Un pie manām durvīm pieklauvēja prieks: pastnieks atnesa vēstuli – Reihs ir dzīvs! Viņš ir bijis Kazahstānā, Aktjubinskā. Par to paziņoja Lidija Tooma – Reihs viņu sameklējis un aizsūtījis savu adresi. Tūliņ telegrafēju Bernhardam un atbildē uzzināju, ka viņš ir slims. Kā palīdzēt? Es pārdevu mūsu Pereģelkino vasarnīcu, radās iespēja sūtīt viņam pārtiku un kādas lietas.

… Norunājām tikties Rīgā meitas dzīvoklī. Redzēju izmocītu seju, īsi apgrieztus retus baltus matus, un kad Reihs strauji tuvojās, neviļus atkāpos – pretī nāca svešs cilvēks! . .

Bet Berni ierunājās, un es atpazinu mīļo balsi.

… Ak vai, nevarēju palikt kopā ar viņu vai vismaz pavadīt uz Valmieru: vajadzēja steigties uz Kultūras ministriju apstiprināt teātra sezonas repertuāru. Iedevu Reiham Valmieras dzīvokļa atslēgu, paskaidroju kā māju atrast, un viņš aizbrauca. Skrēju pa Rīgas ielām, bet dvēsele grūtsirdīga: šķiršanās bija pārāk ilga . . .

[“Ar Reihu Anna nesalaulājās līdz mūža nogalei, jo viņai nav laika mīlēt, viņa mīl, kad ir izdevīgi. Dzīvojot Valmierā, viņa visiem stāsta, ka Bernhards, kurš ar viņu [drīzāk ar viņas meitu] kopā bija līdz pēdējam mirklim arī sūros brīžos, ir attālāks, nabadzīgs radinieks, ko viņa pieņēmusi, turklāt viņam nācies gulēt virtuvē, laikam krākšanas dēļ. Māra Ķimele teikusi, ka tik lielu mīlestību, kāda Reiham bija pret Asju, viņa vairs nav pieredzējusi, viņš visu piedeva, lai gan par dzīvesbiedru tika atzīts tikai pēdējos mūža gados.”

Subjektīvi emocionālajā mātes portretā ‘Asja: režisores Annas Lāces dēkainā dzīve’ (1996) viņas meita Dagmāra Ķimele izsaka pieņēmumu, ka Asjas Lācis grāmatu ļoti nozīmīgs līdzautors bijis izglītotais, erudītais B.Reihs: “Toreiz Maskavā (..) māte ar Reihu sēdās pie ‘Vācijas revolucionārā teātra’ manuskripta. (..) Ik vakaru atkārtojās viens un tas pats. Reihītis diktēja, Asja rakstīja. Tad viņi sāka strīdēties. Pirmkārt, tāda pasīva pierakstīšana nebija Asjas dabā. Un, otrkārt, vielu viņa, protams, pārzināja – viņa pazina gan cilvēkus, gan pati bija piedalījusies daudzos vācu revolucionārā teātra procesos. Dažreiz viņi, katrs palikdams pie sava, skaļi klaigāja, bet tad pamazām nomierinājās, un Asja apklusa – muļķe viņa nebija, viņa saprata, ka Reihītim taisnība, ka viņš rok dziļāk. Viņš atkal diktēja, Asja rakstīja. Pieļauju, ka grāmata varēja iznākt ar divu autoru vārdiem uz vāka un titullapā. Bet uzrakstīts autors bija viens” [Ķimele 1996]

===================== 

[REŽISORE ANNA LĀCIS, PAZĪSTAMA ARĪ KĀ ASJA, arī savu dzīvi prata veidot kā spožu izrādi, kurā pati spēlēja galveno lomu.  

Anna Lācis dzimusi 1891.gadā un nodzīvojusi 88 gadus, kuros gana bija visa kā. Viņa tika apbrīnota un dievināta, ap viņu virmoja neparasta enerģija, kas jo īpaši pievilka vīriešus. Asja jeb Anna Lācis savaldzinājusi tādas personības kā žurnālistu, romāna ‘Mūža meža maldi’ autoru Jūliju Lāci, dzejnieku Linardu Laicenu, filozofu Valteru Benjaminu, uz visu mūžu – režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu, bijusi labos draugos ar Bertoltu Brehtu…

Dzīve ap viņu savērpusi visdažādākos viesuļus, tomēr Asjā mitis kāds sīksts spēks, izdzīvošanas instinkts, un nekas nespēja viņu salauzt. Mīlēta un apbrīnota ne tikai no pielūdzējiem – vīriešiem, bet arī no daudzām sievietēm, kuras Asjā saskatīja savu ideālu, rūgtumu pret sevi viņa radīja pašas meitā Dagmārā Ķimelē, kuras atmiņas par māti lasāmas 1996.gadā izdotajā D.Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatā ‘Asja’.

Meitas atmiņu stāstījums ļauj ne tikai ieskatīties Asjas personības ēnas pusēs, bet arī liek domāt par pretmetiem, kādos dzīvo mākslas cilvēks un to, cik neizzināma un neizprotama ir cilvēka daba. Anna Liepiņa dzimusi netālu no Līgatnes seglinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē. Kad Annai bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs strādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Par spīti vienkāršajai izcelsmei un ierobežotajai rocībai, meitene iestājās prestižajā Ķeniņa ģimnāzijā, kur tolaik mācījās bagātu ģimeņu atvases. Kaut Anna atšķīrās ar to, ka bija vienkāršākas izcelsmes, to kompensēja viņas personība un spēja piesaistīt uzmanību, iepatikties, izcīnīt vietu un izcelties jebkurā sabiedrībā – tās ir rakstura iezīmes, kas Asjai saglabāsies visu mūžu. Kādā skolas brīvlaikā, kad Annai Liepiņai ir tikai 16 gadu, viņa iesēžas vilcienā un dodas uz Varšavu. Trauksme, piedzīvojumu kāre un tieksme peldēt plašākos ūdeņos viņai raksturīga jau tolaik, un meitene, daudz nedomādama, piesakās strādāt par vācu valodas privātskolotāju, kaut pati tolaik vācu valodu neprot pārāk labi. Tā ir pirmā, bet nebūt ne pēdējā reize, kad Asja apliecina: svarīgāk par to, par ko esi pārliecināts, ir tas, KA esi pārliecināts. Viņa prot sevi pasniegt, un Varšavā patiesi nostrādā visu vasaru.

Ķeniņa ģimnāzijā Anna iepazīstas ar gadu jaunāko Jūliju Lāci. Viņi mainās grāmatām, lasa Turgeņevu, un tā Anna dabū iesauku ‘Asja’, ar kuru viņa pazīstama vēlāk Vācijā un Krievijā. Lai viņi apprecētos, nepieciešama Jūlija vecāku piekrišana, jo viņam vēl nav 21. Taču to Lāči nedod. Asja savās atmiņu grāmatās Jūlija vecākus vienmēr dēvējusi par budžiem un mietpilsoņiem. Jūlija vecāku versija par jauno sievieti, ko dēls ievedis savā mājā, atklājas Dagmāras Ķimeles stāstījumā par māti. Proti, Asja slepus uzturējusies Jūlija vecāku mājās, un reiz māte, iegājusi dēla istabā, ieraudzījusi viņa gultā puspliku meiču, kas nevis kautrējusies, bet nekaunīgi vērusies Jūlija mātē un izturējusies izaicinoši. Asjai tas varētu būt gana raksturīgi, jo viņa vienmēr lepojusies ar savu spēju valdzināt vīriešus un nav arī slēpusi, ka nereti viņa notikumu gaitu par labu sev vērsa “caur gultu”.

Tiklīdz Jūlijam paliek 21 gads, viņi apprecas. Tomēr viņu laulības dzīve nav ilga. Asja nenoliedzami bija ne tikai seksuāli pievilcīga, ar krietnu velnišķīguma devu apveltīta sieviete, bet arī gudra un inteliģenta, un spēja valdzināt spilgtas mākslas un kultūras personības. Tāds bija arī Jūlijs – skaists un gudrs, taču viņam nepiemita tā bezgalīgā pacietība un visu piedodošā mīlestība, lai varētu būt ilgi kopā ar Asju. Viņa, tērpusies tērpos savās mīļākajās krāsas – oranžā un okerdzeltenā, pelēkajām, lielajām acīm zibot, nepārtraukti bija vīriešu uzmanības lokā, turklāt viņai tas patika, viņa to izmantoja un neuzskatīja par grēku. Pirmā pasaules kara gadus jaunā ģimene pavadīja Krievijā, Orlā, kur Asja organizēja bērnu teātri un bija aizrāvusies ar bērnu estētisko audzināšanu, savos uzskatos piesliedamās kreisajiem jeb sociālismam. 1919.gadā nāca pasaulē Lāču meita Dagmāra. Kamēr Asja bija nodarbināta ar svešiem bērniem, savu viņa pameta novārtā, un mazā Daga visu savu bērnību turpmāk klīda no vienām rokām otrās, mātes un māju siltumu nekad tā arī nesaņemdama. Asja bija zvaigzne, kas mirdzēja uz ārpusi, un apbrīna viņai, šķiet, bija nepieciešama tikpat vitāli kā gaiss, ko elpot.

1920.gadā Anna Lācis ar mazo Dagu atgriežas Rīgā, Jūlijs viņām seko vēlāk un drīz arī pieprasa laulības šķiršanu. Asja, liekas, par to daudz nesēro (to viņa nedara neviena vīrieša dēļ savā mūžā), turklāt viņai tolaik jau ir jauns uzmanības objekts – jaunais, talantīgais dzejnieks Linards Laicens. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās abi tiek apcietināti un mazgāšanas telpā aiz caurulēm slēpj zīmītes, ko Laicens paraksta ar vārdu “Taiti”, bet Asja ir “Honolulu”. Asjas un šīs sarakstes iedvesmots, dzejnieks saraksta krājumu “Ho-Taī”. Tā centrā ir kaismīgas sievietes tēls, kura izmaina ne tikai dzejnieku, bet visu vidi ap sevi. Patmīlīgajai Asjai, protams, glaimoja dzejnieka mīla, bet viņa piedāvātie sadzīves apstākļi bija par šauru, un Asja, velkot līdzi arī mazo Dagu, devās uz Berlīni. Daga, starp citu, būtu viennozīmīgi pēc laulības šķiršanas atstāta tēvam, bet Asja gribēja iespītēt Jūlijam, un izkārtoja lēmumu par labu sev, pirms tā pieņemšanas pārguļot ar advokātu… 20.gadu Berlīne ir Asjas panākumu osta. Valdzinošā, pašpārliecinātā un aizrautīgā Asja tiekas un strādā kopā ar Bertoltu Brehtu, iepazīstas ar Reinharta teātra režisoru, bagātu Austrijas ebreju dēlu Bernhardu Reihu, kurš paliek uzticīgs Asjai visu mūžu. Laicens no Rīgas dodas viņai pakaļ, jo viņa mīlestība vēl dzīvi kvēlo, tomēr tolaik Asjas prātu jau aizņem Reihs. Kādā intervijā jau ilgi pēc savas vecmāmiņas nāves Asjas mazmeita, Dagmāras meita režisore Māra Ķimele saka, ka tādu mīlestību, kāda bija Reiham pret Asju, viņa otru nav dzīvē redzējusi. Berlīnē pasliktinās mazās Dagas veselība, un Reihs abām ar Asju nodrošina pusgada uzturēšanos Kapri salā. Tur bez vietējiem pielūdzējiem Asja savaldzina arī Berlīnes ebreju, filozofu Valteru Benjaminu, kurš pieder 20.gadsimta izcilākajiem domātājiem un kura dzīvē Asja nospēlēja būtisku, bet arī traģisku lomu.

No Berlīnes Benjamins Asjai seko uz Rīgu, vēlāk – uz Maskavu, kad Asja saslimusi un ilgstoši uzturas sanatorijā. Kopš 1926.gada Asja dzīvo Maskavā, jo Latvijā nevar uzturēties savas darbības sociālistu aprindās dēļ. Maskavā viņu jau sagaida Reihs, kurš savas mīlestības dēļ pametis Berlīni un savu daudzsološo karjeru. Benjamins Maskavā saraksta savu ‘Maskavas dienasgrāmatu’, kurā atklājas mēnešiem ilgušās trijstūra attiecības starp Reihu, Benjaminu un Asju, kura bezkaislīgi izmanto un pazemo abus šos vīriešus vienlaikus. Tiesa, acīmredzot viņā bijis kas tāds, kādēļ viņi ļāvušies… Benjamina dienasgrāmatā neatklājas nekas no Asjas inteliģences, vien viņas kaprīzes un bezsirdīgums. Benjamins raksta: “Es nepazīstu nevienu citu sievieti, kas spēj sniegt tik ilgus skatus un tik ilgus skūpstus.” Un par spīti tam – Asja ir vienaldzīga un auksta, viņš secina. Viņš dodas prom no Maskavas ar asarām acīs, bet cerību, ka Asja būs ar mieru viņu precēt. Taču šī gribēšana viņai, ja arī reiz bijusi patiesa, ātri pāriet. Benjamins Otrā pasaules kara sākumā emigrē uz Franciju. Kad tur iebrūk nacistiskā armija, viņš cenšas neveiksmīgi bēgt pāri Pirenejiem un dzīvi beidz, izdarot pašnāvību.

Kara gadi krasi izmaina Asjas dzīvi. Viņa un Reihs 30.gadu Maskavā ir populāri cilvēki. Viņš lasa lekcijas teātra zinātnes studentiem GITISā, Asja vada latviešu teātri ‘Skatuve’, aizvien saglabājot kontaktus ar Vāciju un regulāri uzturoties Berlīnē. Ārvalstu kontakti ir par iemeslu tam, ka padomju izlūkdienesti viņu 1938. gadā apcietina, kaut viņa visu mūžu bijusi un būs aizrautīga sociālistiskās iekārtas atbalstītāja. Viņai tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā Kazahstānā. Reihs un Asja nav precējušies, un viņam atliktu vien parakstīties, ka viņus nekas nesaista, lai glābtu savu ādu. Reihs to nedara, zaudē visus savus amatus un iespēju publicēties un garīgi sabrūk. Vēlāk tiek apcietināts arī viņš un arī pavada kara gadus izsūtījumā. Par Asjas izsūtījuma laiku ir maz liecību. Viņas biogrāfijā ‘Anna Lācis’ šis laiks vienkārši ir noklusēts, jo tā izdota padomju laikā.

Tomēr ir skaidrs, ka Asja pat tur spējusi sev izcīnīt iespējami labākos apstākļus, ka arī tur atradusi cilvēkus, kas viņai palīdz, vīrieti, kas viņu mīl un dara visu viņas labā. Pēc izsūtījuma izciešanas Asja Lācis atgriezusies Latvijā, taču viņai bijis aizliegts dzīvot Rīgā un viņa kļuvusi par Valmieras teātra galveno režisori, iestudējot galvenokārt vidējas kvalitātes, padomju sistēmai kalpojošas izrādes.

No izsūtījuma atgriezās arī uzticamais Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā, pēc Asjas aiziešanas pensijā dzīvojot Rīgā. Mūža nogalē viņi arī oficiāli kļuva par vīru un sievu. Reihs nomira gandrīz astoņus gadus pirms Asjas, un tad iestājās vientuļākais laiks viņas mūžā. Grāmatā ‘Asja’, kurā Asjas meita atklāj, ka ienīdusi savu māti, spilgti atklājas tādas Asjas īpašības kā nenovīdība, skaudība, egocentriskums, patmīla, divkosība, maziskums, kašķīgums, turklāt tas viss saasinājies mūža nogalē, kad ārējais spožums bija zudis un palicis vien īgnums. Viņa no katras situācijas un sastaptā cilvēka pratusi izspiest savu labumu. Nekad nav lūgusi, bet pieprasījusi, nekad nav devusi, bet tikai ņēmusi. Parazitējusi uz nebēdu, turklāt, šķiet, to visu uzskatījusi par normu. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka, nereti būdamu mazisku un sīku, viņu patiesi aizrāvis teātris, un viņai piemitis apbrīnojams sīkstums un vitalitāte. Vai Asja juta savu dzīvi piepildītu, vai viņai sāpēja un vai viņa vispār spēja izjust vientulību mūža nogalē, kad visi mīlētāji bija miruši, bet pašas meita viņu ienīda, – tas paliek neatminēts. Tāpat kā viņa pati.

http://www.ligatne.lv/cilveki ]

… Pagāja laiks, un viss, kas bija mūs vienojis, atgriezās . . .

1950.gadā mani iecēla par teātra galveno režisori. Ierādīja kabinetu, no finiera kastēm salika rakstāmgaldu, uz kuru lietus laikā pilēja no griestiem. Kabineta sienas kaut kā aizsedzu ar mizanscēnu, kostīmu un dekorāciju skicēm.

Reiz mēģinājuma laikā skatītāju zālē ieskrēja aizelsusies aktrise:

– Atbraucis Arvīds Pelše un ar viņu vēl kāds!

… Reihs Valmierā uzveda H.Ibsena ‘Heda Gablere’, galveno lomu spēlēja Marija Adamova.

… 1955.gadā Maskavā ieradās Brehts – saņemt Starptautisko Ļeņina prēmiju “Par miera stiprināšanu starp tautām”. Viņš mums telegrafēja: “Atbrauciet”.

… Reihs mira 1972.gada 9.maijā plkst. 11. Uz slimnīcu pie manis atnāca Alberts Jansons un kinorežisors Rolands Kalniņš.

https://pb1lib.org/book/2700184/8b72a4

Анна Лацис. КРАСНАЯ ГВОЗДИКА. Р.: Лиесма, 1984. 183 с., ил.

Mirusi 1979.gada 21. novembrī.

Latviešu, tas ir, INDOIRĀŅU DZEJNIEKU-LEĢIONĀRU; TEICĒJU-MAMMU ARMIJAS; DZIESMUSVĒTKU NESĒJU ceļi. No antīkajiem autoriem, John Pinkerton, Henry Piers, Friedrich Kruse, Irina E.Jermolova.

(Latvieši ir veidojušies kā mīkla, abās nozīmēs. Uzdrošinos tomēr minēt, ka laæti jeb laætiani visai droši ir mēdiešu-indoirāņu tautu sauromatu zara -> basternu zara -> Trāķijas pelasgi-peukini, nākuši no Peuké salas Donavas grīvā un Dņepras-Daugavas, un pie Baltijas jūras dzīvojuši kā æstiji, venedi un fenni, lætiani, k(u)roni, daļēji arī sitoni un suevi, tas ir, zviedri, kā arī karojuši kā algotņi vēlīnajā Romas impērijā un nometināti kā pusvergi zemkopji Gallijā. Ja: – peuki ir minēti ap 1263.g. pirms Kristus Trāķijā Donavas grīvā;

  • un ir aizpildījuši telpu līdz Baltijas jūrai apmēram 700 gados pēc tam;
  • un bijuši arī Ilīrijā 310– 240.gg. pirms Kristus;
  • ka romieši trāķiešus izsūtījuši uz Galliju Diokletiana laikā ap m.ē. 286.gadu;
  • un Trāķijas læti Romas impērijā kā algotņi parādās m.ē. 297.gadā;
  • ka Dzintara jeb Sembijas pussalu ‘Baltia’ Herodots ir minējis 450 gadus pirms Kristus un ‘Pitheus’ ap 250 gadus pirms Kristus;
  • bet æstijus tur ir minējis Tacits (m.ē. 56-120.gg),

  • laika ietvars apmēram ir iezīmēts. I.L.
    )

LÆTIANI

[Collectanea de rebus hibernicis.
NUMBER I.
A cronolographical DESCRIPTION
of the COUNTY
of WEST-MEATH.
Written A,D. 1682.
by Sir HENRY PIERS, Of Tristernaught. Baronet.
Published from the MSS, by Mayor CHARLES VALLENCEY,
Soc. Antiq. Hib. Soc.

Dublin, Thomas Ewing.
M.DCC.LXX

1. sējums. 509, 510, 511, 512.lpp.

Peukini jeb peuki no Trāķijas Donavas, Danubes, Istras grīvā izvērsās līdz Baltijas jūrai, un daļa uz Skandināviju

… pirms sākt par Livonijas ‘Letmanni’ jeb ‘Letiani’ (dažkārt par Letiani sauc arī Latins, piem. Vergīlija Eneīdā, varbūt nevajadzētu jaukt; lai gan Krētā bijusi Lato valsts ar iedzīvotājiem Latiani, par ko domāt varētu; I.L.) es (Henry Piers) likšu priekšā jautājumu, vai ‘læti’ jeb ‘latiani’, kurus Zosimus, Jornandess un citi minējuši kā Gallijas iedzīvotājus un Romas impērijas algotņus 4. un 5. gadsimtā, nevar būt cēlušies no Livonijas lætiem. Zozimus runājot par tirānu ‘Magnencius, kurš uzurpējis impēriju, anno 350, teic, ka viņš pēc izcelsmes bijis barbars un audzis starp lætiem, gallu ciltī: ‘originem generis a barbaris babedat, et vixerat apud Lætos quæ Gallica natio est’. Zoz. I. 2. p.134′.

(In Amm. Marc, XVI, XI, 4.’ læti parādās kā cilvēki ‘ad tempestiva furta sollertes’ kas uzbrūkot Lionai darbojas neatkarīgi no Romas varas; ‘Zosimus, II, 53, 4’ viņi ir aprakstīti kā Ethnos Galatikon (Strabo: “Tā ir vesela rāse, ko tagad sauc par galliem jeb galatiem (Gallikon te kai Galatikon)”. Apspriežot Zosimu, skat., cita starpā, https://www.persee.fr/docAsPDF/rbph_0035-0818_1988_num_66_1_3619.pdf . Nu bet šie ‘Læti’ jeb ‘Latiani’ (jo viņi ir saukti bez izšķirības abos nosaukumos), manuprāt, pēc izcelsmes nav bijuši galli, bet drīzāk ģermāņi vai skito-ģermāņi, kā tas ir redzams no Jornandesa izteikuma, kurš uzskaitot dažādus barbaru algotņus no ģermāņu un skitu tautām, kas palīdzējuši ‘Ætius’am (romiešu ģenerālim, m.ē. 391 – 454) kaujās pret Attilu pie Orleānas, anno 451, starp viņiem min ‘Lætiani’ ar šādiem vārdiem: “his enim adsuere auxiliares Franci, Sarmatæ, Lætiani, Burgundiones, Saxones, Riparioli, u.s, aliæque Celtica vel Germanicæ nationes.”

No romiešu autora ‘Euminius’ (m.ē. 297) izteikuma viņa ‘Constantinus Chlorus’ panegirikā skaidri izskatās, ka šie ‘Læti’ jeb ‘Lætiani’ ir dienējuši impērijā un dzīvojuši Gallijā pirms ‘Diocletian’a un ‘Maximian’a laika, kas sāka valdīt 304.gadā, jo tas redzams no šā oratora vārdiem, ka ‘Lætians’ ir izraidīti no impērijas pirms Maksimiana laika, un ka šis imperators viņus un frankus ir atsaucis atpakaļ un nodarbinājis viņus ‘Nervii’ un ‘Treveri’ tukšo zemju iekopšanā Gallijā: “sic ut postea tuo, Maximiane Auguste, nutu Nervorum et Treverorum arva jacentia Lætus posiliminio restitutus, et Francus in leges receptus, excoluit u.c.”.

No ‘Notitia Imperii’ , kas rakstīta Honorius valdīšanas laikā (m.ē. 384-423), redzams ka šie ‘Lætians’ ir bijušie barbaru algotņi, kas izmantoti Impērijas dienestā. Jo tāpat kā dažādu tautu nosaukumos ir lietots vārds ‘Hussars’, mūsu dienās tiek saukti visi tādi dažādu Eiropas tautu karaspēka korpusi, kas bruņoti un organizēti vienā un tajā pašā veidā, un paredzēti tā laika dienesta veidam tāpat kā pirmie huzāri, kas parādījās Eiropas karaspēkos; tā mēs ‘Notitia Imperii’ tekstā rodam nosaukumu ‘Læti’ kas pievienots kā militārs apzīmējums dažādu tautu barbaru algotņiem.

Tādējādi šajā vērtīgajā Romas senatnes vēstures piemineklī, ko publicējis ‘Sirmondus’ lasām šādus amatus: “Præfectus Lætorum Teutonicorum, – Præfectus Lætorum Battavorum, – Præfectus Lætorum Francorum, un tā tālāk. Šis Romas karaspēka militārās valodas paņēmiens ir lietots attiecībā uz šo dažādo barbaru algotņu vienībām, jo Imperatora Honorius ediktā rodam, ka šīs vienības, lai vai kādai tautībai piederētu, visas tikušas sauktas ‘Terræ Læticæ’. Tas redzams edikta preambulā, kas skan: “quia ex multis gentibus sequentes sælicitatem Romani Imperii, se ad imperium nostrum contulerunt, quibus terræ Læticæ administrandæ sunt, et cetera”, Codex Theod, lib. 13. tit.4. leg.9.

Kāds mūsdienu franču kritiķis ir pagalam nopēlis šo Romas rakstnieku minēto ‘Læti’ jeb ‘Lætiani’ kā tautas vai nācijas jēdzienu un uzskatījis, ka šie vārdi ir vien apzīmētāji vai īpašības vārdi, kas apzīmē barbaru algotņu vienību statusu, neņemot vērā Zozimus autoritāti, kurš ‘Læti’ sauc par īstu tautu kas dzīvo gallu vidū, nedz Jornandesa autoritāti, kurš viņus min starp dažādām ģermāņu tautām, kas bijuši palīgā ‘Ætius’am pret Attilu; par galveno iemeslu viņš min, ka neviens autors nenosauc viņu izcelsmes zemi, pirms viņi nonākuši pie galliem, vai kur viņi bijuši nometināti šajā impērijas daļā pēc iesaistīšanas Impērijas dienestā. Šķiet, šis autors ir aizmirsis, ka ir tāda zeme kā ‘Letta’ jeb ‘Letia’ Livonijā, kas piederējusi Tacita ‘Æstii’iem, un par kuru viņš varētu lasīt no ‘Cluverius’ (Philipp Clüver, 1580-1622), kā arī no ‘Usher’a (1581-1656). Un ja viņš būt zinājis kaut ko no Īrijas senatnes, viņš būtu atradis, ka Lejas-Britānijas (Low-Britain) senais vārds, pirms tur apmetušies briti, ir bijis ‘Letha’ jeb ‘Armoric-Letha’ (Ķeltu-Letha), skat. ‘Colgan. Trias Thaumat. p.4. col.2. parag.2, un p.8. col.2. parag.3’. ‘Gildas Badonicus’ dzīves aprakstā šī pati zeme ir saukta ‘Lethania’, un dažās rokrakstu kopijās ‘Lethavia’. ‘St. Mac Clovius’, St.Malo patrona, dzīves aprakstā, kuras nosaukums ir atvasināts no šā svētā jaunā vārda, rodam, ka šīs pilsētas senais vārds bijis ‘A letha’, kas ‘Celto-Ibernian’ valodā nozīmē ‘vadum feu portus Lethorum’. Skat. ‘War. de Scrip. Hib. part 2.c I. n. 8.’ Velsa vienmēr ir saukta par ‘Low-Britanny’ vārdā ‘Ledan’ jeb ‘Lidan’, kā viņi dara joprojām, atvasinot to no ‘Letha’ jeb ‘Lethavia’. Tā ka zemju senos nosaukumus bieži labāk saglabā svešinieki nevis pašu iedzīvotāji. …

https://books.google.lv/books?id=wAg-AAAAcAAJ&pg=PA509&lpg=PA509&dq=L%C3%86TIANI&source=bl&ots=Yt8bhRbp5i&sig=ACfU3U1iIb6ycz21ZjGzGA6M2eLRivc9PQ&hl=lv&sa=X&ved=2ahUKEwjW77bnl_jwAhVThf0HHW5WBfgQ6æwAHoECAYQAw ]

=====================================

[‘LÆTI’ ROMAS IMPĒRIJAS BEIGĀS. Irina E. Jermolova. https://cyberleninka.ru/article/n/læti-v-pozdney-rimskoy-imperii/viewer

Pētot vēlīno Romas impēriju, sastopamies ar ārkārtīgi saputrotu terminoloģiju, līdz pat tam, ka grūti atšķirt etnonīmus no pavisam citas kategorijas jēdzieniem, piemēram, saistītiem ar sociālo vai militāro jomu. Protams, nevienā avotā neatradīsim šo jēdzienu definīcijas, un vispār ziņas par viņiem ir visai fragmentāras. Tomēr tikt skaidrībā ar terminiem, tā vai citādi tos klasificēt ir pilnīgi nepieciešams, lai saprastu Romas īstenību IV-V gadsimtā. Šis raksts ir mēģinājums noskaidrot viena šāda ar barbariem saistīta jēdziena saturu.

Vārds ‘læti’ pirmo reizi parādās mūsu ēras 297.gadā, pēdējo reizi ir minēts 465.gadā. Termina ‘lætus’ etimoloģija ir strīdīga: to gan izseko līdz vispārējām indoeiropiskām saknēm, gan līdz sengrieķu valodai, gan ķeltu un ģermāņu vārdam, kas apzīmē pusbrīvu atkarīgu cilvēku (2); gan uzskata par senu latīņu (3), vārdu, kas aizgūts no etrusku valodas. (4)
To cilvēku, kas aiz šā vārda slēpjas, raksturīga iezīme ir “barbarisms”, piederība pie barbaru (ne romiešu, ne grieķu) pasaules. Ammians Marcellins raksta par 367.gada notikumiem: “tomēr, kad steidzās kā pienākas izpildīt izstrādāto plānu, læti – barbari, kas ir veikli izvēloties brīdi laupīšanai, slepus izejot caur tā vai cita karaspēka nometnēm uzbruka to negaidošajai Lugdunai … ”. (XVI. 11. 4) (dum hæc tamen rite disposita colerantur, Læti barbari ad tempestiva furta sollertes inter utriusque exercitus castra occulte transgessi invasere Lugdunum incautam) Tālāk avots precizē, ka šie læti ir bijuši ģermāņi (turpat, 6). Pēc darbu konteksta ir skaidrs, ka viņi ir atšķīrušies no Galliju pārpludinājušajiem alamannu (ģermāņi Reinas augštecē) pūļiem, ar kuriem karojis ķeizars Julians.

Domājams, læti Romas teritorijas vidū nav atradušies brīvprātīgi, jo Ammians Marcellins viņus nevaino, kā citus, iebrukumā. No vienas puses, šis vēsturnieks vēstī, ka lætu rīcība bijusi neparedzama, jo Lugdunas iedzīvotāji tik tikko paspējuši aizvērt pilsētas vārtus (turpat, 4), tas ir, iespējams, viņiem bijis pamats negaidīt tādu naidīgumu. No otras puses, vēsturnieka vārdi “veikli izvēloties brīdi laupīšanai” liek domāt, ka læti ne jau vienīgo reizi mēģinājuši aplaupīt nomales iedzīvotājus. Varam secināt, ka lætu klātbūtne ir bijusi, lai gan ne tuvu droša, tomēr pierasta ikdiena Gallijā IV gs. vidū. Iespējams, Lugdunas gadījumā Julians ir pietiekami skaidri apzinājies, no kurienes læti varēja parādīties, un ātri veica soda pasākumus.

“Saņēmis ziņu par šo nelaimi, ķeizars, veicīgi nosūtījis trīs drosmīgu viegli bruņotu jātnieku nodaļas, sāka uzmanīgi vērot trīs ceļus, bez šaubām zinot, ka laupītāji lauzīsies ārā pa tiem. Un ne velti (turpat, 5) (qua clade cognita agili studio Cæsar missis cuneis trivus equitum expenditorum et fortium tria observavit itinera sciens per ea eruptoros procul dubio grassatores: nec co … inanti irritue est).

Zinātniskajā literatūrā rosīgi tiek apspriests neliels fragments no tā sauktajām “gallu” slavinājumiem, kas iekļauts krājumā “XII latīņu panegiriki”. Slavas runu teicis nezināms orators 297.gadā – par godu ķeizaram Konstancijam Hloram. Sniegtajā fragmentā tiek paziņots par barbaru nometināšanu impērijas izpostītajos apvidos, un pirmo reizi ir lietots vārds ‘lætus’ (7):
“Tādējādi, kā jau agrāk, pēc tavas, diženais (august) Diokletian, pavēles Āzija ir nometinājusi savos izpostītajos rajonos TURP PĀRCELTOS TRĀĶIJAS (šis ir jāievēro, I.L.; skat arī par sarmatiem-bastarniem-peukiniem Donavas grīvā) IEDZĪVOTĀJUS;

[kā vēlāk pēc tavas, dižais Maksimian, gribas papuvēs gulošos nervu un treveru laukus apstrādāja pie zemes atgriezies un tiesībās atjaunotais un mūsu likumiem paklausīgais læts. No ‘Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine’. Charles-Athanase Walckenaer. Tome II. 1839.- Saskaņā ar Diokletiānu … ‘Eumènes’ savā publiskajā runā par ‘Constantius Chlorus’ teicis, ka čamavi (Chamaves) un frīzi (Frisiens) tikuši pārvietoti uz Galliju un kļuvuši par zemniekiem; un, visbeidzot, ar (Romas imperatora) Maksimiāna rīkojumu neapstrādātās zemes un ‘Nerviens Tréviriens’ tikušas apdzīvotas ar letiem (Lètes) un frankiem (Ex Panegyrico Eumenii in Constantium, cap. IX un XXI. – Rec. des Hist. de France, tom. I, p. 714). Šīs kolonijas sākumā bijušas pārāk mazas, lai dotu jaunus nosaukumus kantonam, kurā viņi dzīvoja. Tomēr šī jaunā Gallijas kolonija bija izveidota, 293. un 294. gadā ļoti maza; ir iespējams, ka šie leti bija sarmatu vai sauromatu (Sarmates, Sauromates) cilts (... étaient fécondés par des Lètes et des Francs. Ces colonies furent d'abord trop peu nombreuses pour donner de nouveaux noms aux cantons qu'elles habitèrent. On doit fixer néanmoins l'établissement de ces nouvelles colonies des Gaules, trop peu remarquées, vers l'an 293 et 294; il est probable que ces Lètes étaient une tribu de Sarmates ou de Sauromates, dont Ausone fait mention dans son poëme sur la Moselle, et qu'il recontra au passage de la rivière Nava, la Nahe, qui coule dans le Rhin à Bingen. Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine. Charles Athanase Walckenaer, 1839), bez tam ‘Ausone’ savā dzejolī minējis …: “Arvaque Sauromatum nuper metata colonis” (Auson., Precatio v. 31, p. 292 (332). – Id. de Mosella, X, V. et 9, p. 298 et 299 (334), edit. ad usum Delph., 1730, in-4.). Saskaņā ar ‘l’abbe Dubos’ minējumu, šķiet, ka vārds ‘Lœti’, kas atvasināts no ‘Lœtus’, ticis izmantots, lai apzīmētu visas barbaru tautas, kas karojušas Romas imperatora dienestā, vai kas naturalizējušās vai bijuši impērijas iedzīvotāji; tomēr tad vajadzētu atrast dažādās vietās gallu batavu lætus (bataves – pie Reinas), teitoņu (teutons) lætus utt. Tomēr ‘Zosyme’, runājot par tirānu ‘Magnentius’ (Magnence) (Zosym, Hist, lib. II, 134. lpp.), ir teicis: “viņš bija ārvalstu izcelsmes un dzīvoja starp lætiem, gallu tautu”. Šis fragments, un jāteic, l’abbe Dubos to ir ziņojis ar lielu sirsnību, taču viņš nav paskaidrojis apmierinoši. (Dubos, Hist. critique de l’établissement de la Monarchie française dans la Gaule, tom. I, p. 142). Ammianus (d’Ammien Marcellin) ir piekritis ‘Zosyme’ un pierādījis, ka læti bijuši īpaša ģermāņu tauta, jo šis vēsturnieks (lib. XVI, cap. II), teicis, “Læti barbari invasere Lugdunum incautam.” ‘D. Bouquet’ (Rec. des hist. de France, tom. I, p. 440) ir ļoti labi novērojis, ka vārdu ‘ Læti’ nevar iegūt no īpašības vārda.]

frankus, tā arī tagad, pateicoties tavām, neuzvaramais ķeizar Konstancij, uzvarām, ambianu, bellovaku, trikassinu un lingonu mazapdzīvotās zemes no jauna uzplaukst zem zemkopja – barbara rokas” (Pan. Lat. VIII(V). 21.1). (Itaque sicuti pridem tuo, Diocletiane Auguste, iussu deserta Thraciæ translatis incolis Asia complevit, sicut postea tuo, Maximiane Auguste, nutu Nervorium et Trevirorum arva iacentia Lætus postliminio restitutus et receptus in leges Francus excoluit, ita nunc per victorias tuas, Constanti Cæsar invicte, quidquid infrequens Ambiano et Bellovaco et Tricassino solo Lingonico- que restabat, barbaro cultore revirescit)

I. J. Šabaga tulkojumā vārdi ‘postliminio restitutus’ ir jāsaprot kā definīcija vārdam ‘lætus’. Daļa pētnieku, pamatojoties uz šādu teksta interpretāciju pieņem, ka sākumā, III gs. beigās, par lætiem ir saukta noteikta provinces ķeltu-romiešu pierobežas iedzīvotāju, varbūt bijušo bagaudu grupa, bet IV gs. otrajā pusē tai pielīdzināti ģermāņi, kas nometināti Romas valsts teritorijā. (9)

Blakus norādei uz ‘postliminio’ tiesībām kā papildus arguments tiek izmantots Zosima paziņojums par to, ka uzurpators Magnencijs, kurš, 350.gadā sagrābis varu pār Romas impērijas rietumu daļu, ir bijis viens no lætiem, kurus šis vēsturnieks nosauc par gallu cilti. (10) Šķiet, ka tas nav gluži pareizi. Vēsturnieks raksta par Magnencija barbarisko izcelsmi, kurš ir pārcēlies pie lætiem (γένος μέν έλκων βαρβάρων, μετοικήσας δέ είς Λετούς, έθνος Γαλατικόν) – Zos. II.54.1, tā kā jēdziens ‘læti’ atkal tā vai citādi tiek saistīts ar barbariem.

Konstanta slepkavas piederībā barbariem viņa ļaundarību iemeslu redz Aurelijs Viktors (Cæs. XLI.25) (11), bet nezināms ‘Fragmentu par Romas imperatoru dzīvi un tikumiem’ autors vienkārši konstatē: “viņš ir dzimis no vecākiem – barbariem, kas dzīvoja Gallijā” (Aur. Vict. Epit.XLII.7) (12) Bet pret Zosima apgalvojumu par lætu piederību pie ķeltiem būtu jāattiecas ļoti piesardzīgi: ienākušie barbari varbūt uz ‘Jaunās vēstures’ autora dzīves laiku jau bija pielāgojušies vietējai videi. (13) Bet IV gs. rakstnieks Ammians Marcellins, kā jau rādīts, lætus par ķeltiem nav uzskatījis. Var pieņemt arī, ka daļēji kādas gallu ciltis, īpaši, dzīvojušās laukos, pat vēl III-IV gs. nebija kļuvušas par romiešiem, viņiem nebija pilsonības, un viņi maz atšķīrās no Romas teritorijā atkal ieradušamies tautām. Jo līdz šim laikam strīdīga palikusi Karakallas (14) edikta izplatīšanās pakāpe. Ja tas ir tā, tad kādi ķelti tiešām varēja būt lætu stāvoklī.

Kas attiecas uz iepriekš citēto Ammiana Marcellina fragmentu (XVI.11.4), tad E.Demužo pieņem, ka tajā drīzāk ir sniegts lætu morālais novērtējums, nevis noteikta viņu piederība kādai barbaru ciltij. (15) Bet Ammians pirmkārt ir nosaucis viņus par ģermāņiem (turpat, 6), un otrkārt visā ‘Darbu’ tekstā nav neviens gadījums, kurā termins ‘barbars’ būtu lietots kā novērtējums; vēsturnieks to lieto vienīgi pretstatot romiešiem.

Saskaņā ar citu, tikpat iespējamu viedokli, ‘læts’ un “atgriezies un tiesībās atjaunotais” ir dažādas personas, kas ietvertas kopējā uzskaitījumā. (16)

Autori, kuri lætus ar romiešiem nesaista, apspriež jautājumu, kas ir vārds ‘læts’ – sociāls termins vai etnonīms? Vieni zinātnieki tajā sākotnēji redz sociālu saturu (17), citi – cilts nosaukumu, kas nometināta Romas teritorijā III gs. beigās un ar laiku kļuvis par noteikta statusa apzīmējumu. (18) Starp citu, sniegtā panegirika tulkotāja uz krievu valodu ir pievienojusies pēdējiem (19), skaidri nokļūstot pretrunā ar savu teksta interpretāciju, jo postliminio’ tiesības nozīmēja kādreizēja Romas pilsoņa juridiskā statusa vai viņa īpašuma (verga) atjaunošanu pēc atgriešanās no ienaidnieka varas (20) un nevarēja attiekties uz no jauna pārceltiem barbariem.

Šīs dilemmas risināšanā nav gandrīz nekā, uz ko paļauties. Imperatoru Arkadija un Honorija (400.g.) kopīgajā konstitūcijā, kas adresēta Stilihonam, ir redzams šāds uzskaitījums: ‘quisquis igitur lætus alamannus sarmata vagus vel filius veterani aut cuiuslibet corporis dilectui obnoxius’ (CTh. VII.20.12 pr.). Un šeit ‘lætus’ ir minēti no vienas puses kopā ar cilšu nosaukumiem (alamanniem un sarmatiem;
[No ‘Commentationes Societatis Regiae Scientiarum Gottingensis’, XII, Joann.Christian.Dieterich – Basilici (βασιλιχοι) Sarmatae (kropļots Basiliscaei) Ptolemaeo, religuis auctoribus Basilii et Basilei item Basilidae dicti, A.circ. 81 ante Christ. nat omnium Sarmatarum primi in Europam discesserunt (§.28). Strabonis tempore Basilei cum Georgis suis et Jazyges australia inde a Tanai ac Maeoti ad Tyram fere vsgue habitarunt (§.34 et 40). Plinius primus est, qui Basileios, siue vt ab eo vocantur, Basilidas inter septentrionales Sarmatas, qui hodiernam Russiam minorem et vlteriora etiam incoluerunt, commemorat (§.48). Ptolemaeus denique Basileos, s. vt ab eo vocantur, Basilicos, in Asia sua septentrionali, qua in occasum spectat, ideoque in Europae suae septentrionalis confinio, collocauit. Quoniam tamen eorum sedes fontibus fluminis Rha, id est Wolgae, et proximo in ortum a fontibus cursui subiacere tradidit – fontes autem Wolgae non magis, quam totus fluuii huius tractus superior non Asiae, sed Europae, ex ipsius etiam Ptolemaei mente, si quidem ad verum reductatur (§.57), vindicandi sunt; clarissime patet, Ptolemaei Basilicos Sarmatas Europaeis Sarmatis, non Asiaticis, esse annumerandos. Verum quidquit id est, Ptolemaei Basilici Sarmatae, quoniam fontibus ac superiori tractui fluminis Rha in austrum assederant, septentrionalia gubernii Smolensk, totum gubernium Moskwa et vlteriora fortasse etiam inde in ortum incoluerunt- ita quidem, vt Pagiritas et Aorsos, gentiles suos, in occasum versus attingerent.],
bet, no otras puses, kopā ar veterāna dēlu un jebkam, kas pakļauts iesaukšanai armijā, tas ir, tādam, kam ir tāds vai citāds valsts iedzīvotāja statuss. No konteksta nav skaidrs, pie kuras no divām jēdzienu grupām būtu jāattiecina ‘lætus’. Bet neviens no pētniekiem šo vārdu neuzskata par etnonīmu attiecībā uz IV gs. beigām. (21) Simts gadu gaita, protams, ir būtiska, tomēr pārliecinošāks šķiet to zinātnieku viedoklis, kuri to sākotnēji attiecina uz sociālo jomu. Vienlaikus jāpievērš uzmanība uz to, ka šajā dokumentā ‘lætus’ ir sastopams kopā ar barbaru tautu nosaukumiem.

Galīgi šā termina izcelsmes problēmu atrisināt nav iespējams, tomēr tā saistība ar romanizētajiem provinces iedzīvotājiem, lai gan sākumā šķiet mazticama, jo visa pieejamā informācija liecina par viņu piederību barbaru pasaulei, kas rosīgi iespiežas romiešu pasaulē, bet nesaplūst ar to.

Un arī apspriežamā panegirika patoss sastāv no pateicības valdītājiem par to, ka tukšos Romas laukus apstrādā zemkopji – barbari. Savā runā nezināmais orators atkārtoti atgriežas pie šādas domas: “… tā kā pateicoties tavai varonībai ir izcīnīts tik daudz uzvaru, tik daudz visur iznīcināts barbaru cilšu, tik daudz zemkopju pārcelts uz romiešu aramzemēm (atcerēsimies Sibīriju, I.L.) …” (Pan. Lat. VIII(V).1.4); “uz visu pilsētu balkoniem sēž sagūstīti barbari <…>; tie visi, atdoti kalpošanā tavu provinču iedzīvotājiem, gaida, kad viņus aizvedīs uz viņiem paredzētajām neapdzīvotajam vietām; <…> un tā tagad man zemi kopj hamavs un frīzs, un šis klaidonis, šis laupītājs strādā aizlaistā laukā un pilda manus tirgus ar pārdošanai izliktiem lopiem, un zemkopis – barbars pazemina cenu maizei” (turpat, 9.1-3) (…cum tot postea virtute vestra partæ victoriæ, tot excisæ undique barbaræ nations, tot translate sint in rura Romana cultures …; Totis porticibus civitatum sedere captive agmina barbarorum <…> atque hos omnes provincialibus vestris ad obsequium distributos donec ad destinatos sibi cultus solitudinum ducerentur <…> Arat ergo nunc mihi Chamavus et Frisius et ille vagus, ille pradator exercitio squalidi ruris operator et frequentat nundinas meas pecore venali et cultor barbarus laxat annonam)

Sniegto panegirika Konstancijam fragmentu satura un stilistikas līdzība mudina pieņemt, ka tie attiecas uz lætiem.(23). Var noprast, ka par viņiem tiek runāts arī 310.gada panegirikā Konstancijam, jo vairāk tāpēc, ka tur tiek slavināti viņa tēva darbi: “Tālās franku <…> ciltis uztur Romas impērijas mieru ar zemkopību Gallijas izpostītajās zemēs …” (Pan. Lat. VI(VII). 6.2) (intimas Franciæ nations <…> in desertis Galliæ regionibus conlocatæ et pacem Romani imperii cultu invarent) Šeit ir acīmredzams impērijā nesen parādījušos jaunu zemnieku atkarīgais stāvoklis.
Imperators Probs pēc uzvarām pār ģermāņiem 278.gadā paziņo senatoriem: “Visi barbari jau ar zemi jūsu labā, jau kalpo jums …” (SHA. Prob. XXVIII.15.2) (Omnes iam barbari vobis arant, vobis iam serviunt) Ar nenoslēpjamu apmierinātību un pārākuma sajūtu par to runā panegirists: “Tomēr ne tās viltīgās vietas, ne tās daudzās paslēptuves mežos nav varējušas pasargāt barbarus no tā, ka viņi tika piespiesti padoties tava dievišķuma varai un ar sievām, bērniem, daudziem citiem radiem un savu īpašumu pārcelties uz kādreiz tuksnešainām vietām, lai jau verdzībā atjaunotu auglību tām zemēm, kuras varbūt paši izpostījuši ar saviem iebrukumiem”. (I.J.Šabaga tulkojums – Pan. Lat. VIII(V).8.4). (Sed neque illæ fraudes locorum nec quæ plura inerant perfugia silvarum barbaros tegere potuerunt quominus dicioni tuæ divinitatis omnes se dedere cogerentur et cum coniugibus ac liberis ceteroque examine necessitudinem ac rerum suarum ad loca olim deserta transirent, ut, quæ fortasse ipsi quondam deprædando vastaverant, culta redderent serviendo)

Visi šeit sniegtie paziņojumi liek domāt par barbaru pārsvarā piespiedu izsūtīšanu no dažādām ģermāņu zemēm uz Romas teritoriju. Tāpēc liela daļa zinātnieku uzskata lætus par gūstekņiem, kas izsūtīti uz aizlaistām zemēm, (27), lai gan pilnīgi izslēgt daļēji labprātīgas pārcelšanās uz Romas teritoriju iespēju varbūt nevajadzētu. (28) Tā, Zosims teic, ka “franki vērsās pie imperatora un dabūja vietas, kur pārcelties” (I.71.2). Runa ir par tiem pašiem Proba karavīriem, par kuriem viņš ziņojis senātam. Tiesa, no Zosima paziņojuma nav skaidrs vai viņš ar to domā lætus. Varbūt šajā gadījumā ģermāņiem bijis cits statuss, jo runāt par kādu vienveidīgumu Romas attiecībās ar barbariem nav pamata.

Dažus anonīmā panegirista izteikumus skaidrot ir grūti. ‘Serviendo’ (Pan. Lat. VIII(V).8.4) tulkotājs traktē kā verdzību. Domājams, tas ir retorisks pārspīlējums, lai gan lætu tiešām atkarīgais stāvoklis iemeslu deva, un arī darbības vārdam ‘servire’ ir vairākas nozīmes. Otrs fragments: ‘hos omnes provincialibus vestris ad obsequiam distributos’ (turpat, 9.1) varbūt jāsaista ar Arkadija un Honorija 399.gada konstitūciju, kas adresēta Messales karaspēka nometnes prefektam.

No tā var secināt, ka lætus nometina zemēs, kas ir imperatoru, tas ir, valsts jurisdikcijā: ‘Quoniam ex multis gentibus sequentes Romanam felicitatem se ad nostrum imperium contulerunt, quibus terræ læticæ administrandæ sunt, nullus ex his agris aliquid nisi rx nostra adnotatione mereatur. Et quoniam aliquanti aut amplius quam meruerant occuparunt aut colludio principalium vel defensorum vel subrepticiis rescriptis maiorem, quam ratio poscebat, terrarum modum sunt consecuti, inspector idoneus dirigatur, qui ea revocet, quæ aut male sunt tradita aut improbe ab aliquibus occupata (CTh. XIII.11.10). (29) Lēmuma formulējums: “ … tās no daudzajām ciltīm, kas paļaujoties uz romiešu laimi sevi nodevušas mūsu varā … ” it kā liecina par patstāvīgu lēmumu, bet varbūt tā ir vien retorika, un galīgu atbildi par pārcelšanās piespiedu vai brīvprātīgu raksturu tas dot nevar.

Šajā konstitūcijā vienīgo reizi sastopams termins ‘terræ læticæ’, ar kuru domātas zemes, kas iedalītas ar personālu lēmumu, ar imperatora pašrocīgu parakstu. Lielāku kā paredzēts zemesgabalu piešķiršanas pieļaušanā ir apsūdzēti principāli. Viņi ir bijuši visbagātākie un ietekmīgākie kūriju locekļi municipijās (Dig. XLVIII.19.27). Par defensoriem agrāk saukuši dekurionus (kūrijas locekļus), kas ieņēmuši kopienas interešu aizstāvju amatu, un atsevišķus tās locekļus (Dig. XLIX,4.1.13; L.5.10.4). IV.gadsimtā šis amats ticis nodots imperatora pilnvarotiem bet arī kopienas ievēlētiem pārstāvjiem. (30) Tādējādi tieša lætiem iedalītu zemju pārvaldīšana, domājams, ir bijusi pilsētas ziņā (31), lai gan ienākumus no tā acīmredzot saņēmusi imperatora kase. Domājams, tieši tādā nozīmē jāsaprot nezināmā panegirika paziņojums par barbariem, kas izdalīti provinciešu pakļautībā. (32)

Spriežot no avotiem læti ir izvietoti nošķirtās apmetnēs Gallijā, par ko vēstī oratori, un varbūt Itālijā, jo apspriežamais rīkojums par lætu zemi adresēts Itālijas karaspēka nometnes prefektam. Viņu dzīves vietas acīmredzot noteicis imperators. Viņi ir izvietoti ciemos, bet neviens no tiem nav atrasts. Arheoloģiski læti nav atpazīstami, jo līdz šim neviena arheoloģiskā kultūra nevar tikt attiecināta ne uz vienu no vēlīnās antīkās pasaules barbaru grupām vai vismaz tikt uzskatīta par atšķirīgu no gallo-romiešiem. Arheoloģiski viņi neatšķiras. Pieņēmums, ko XX gs. piecdesmitajos gados izvirzījis J.Verners, un ko atbalstījuši vairāki citi zinātnieki, par to, ka tā sauktā “apbedījumu rindu kultūra” (Reigengräberkultur) Gallijas ziemeļaustrumos attiecas uz lætu’ civilizāciju, ir jāatzīst par neveiksmīgu, daļēji tāpēc, ka tur citu starpā atrasti apbedījumi ar bagātu inventāru, bet stāstos un juridiskos avotos læti parādās kā atkarīgi iedzīvotāji, mantīgi un sociāli nenoslāņoti; nav ziņu par augstākās kārtas izdalīšanos starp viņiem. (33)

Nometinātie ‘læti’ ir bijuši Romas karaspēka priekšnieku varā. Vēlīnās Romas impērijas administratīvā dokumentā, kas, domājams, sastādīts IV – V gs, sākumā (34), – “Visu pilsonisko un militāro amatu sarakstā” – ir nosaukti divpadsmit ‘præfecti lætorum’ vairākās gallu provincēs, kas bijušas Rietumu pavēlnieka pakļautībā. (35) Katrs no viņiem ir bijis vienas etniskas izcelsmes lætu priekšgalā. Acīmredzami, lætu priekšnieka amats nav bijis visai godājams. Katrā ziņā atbilstoši imperatoru Valentiana, Valenta un Graciana 369.gada konstitūcijai privilēģiju saņemšanai viņam vajadzēja vēl rekomendēties tieši galmā vai aktīvajā militārajā dienestā: “ja kāds ir ieroču darbnīcas vai flotes vai lætu priekšgalā, vai ja priekšniekam ir bijis romiešu leģiona vai kohortas tribūna amats, jeb, lai vai kas viņš būtu, ir pildījis tādus amatus, kurus katrs atsevišķi sasniedz tikai ar noteiktu iecēlēju (atbalstu), tad tāds, kas, kad tiek atklāts, ka vai nu nav to pelnījis ar atbilstošu darbu galmā, vai nav darbojies sviedriem vaigā karadienestā, lai tādam tiek atņemtas privilēģijas, ko piešķir karavīriem un imperatora galma ierēdņiem. (CTh. VII.20.10)”. (Si quis præpositus fuerit aut fabricæ aut classi aut lætis, identidem si præpositus Romanæ legionis vel cohortis gesserit tribunatum, aut quicumque his administrationibus, ad quas nonnisi cum certis fideiussoribus singuli quique veniunt, fortasse præfuerit, qui non vel intra palatium congruo labore meruisse vel armatam invenitur studasse militiam, his privilegiis careat quæ militaribus palatinisque tribuuntur)

Romas valsts, īpaši tās rietumu puse, cieta no aizvien lielāka pašu karavīru trūkuma. Nemitīgu kaimiņu cilšu iebrukumu apstākļos Romas karaspēkam bija vērā ņemami zaudējumi, bet cilvēku resursi nebija lieli, pie tam pilsoņi karadienestu sen bija beiguši uzskatīt par parastu pienākumu, un daudzi centās no tā izvairīties kā vien varēdami. (37) Tāpēc læti blakus lauksaimniecībai bija Romas karaspēka rezervē.

Panegiristi ziņo: “Un pat ja viņu iesauc karadienestā, viņš steidzas un moka sevi ar paklausību, un turas paklausībā ar (sitieniem) pa muguru un izrāda prieku, ka kalpo kā karavīrs” (Pan. Lat. VIII(V).9.4); “un viņi karaspēku uztur ar iesaukumiem” (turpat, VI(VII).6.2); “un karo pret attālām ciltīm” (SHA. Prob. XXVIII.15.2). (Quin etiam si ad dilectum vocetur, accurit et obsequiis teritur et tergo coërcetur et servire se militiæ nomine gratulantur?; … iuvarent et arma dilectu?)

Tiesa, likumdošanas akti zīmē ne visai laipnu ainu – gan liecina, ka daudzi, tostarp læti ir centušies izvairīties no apgrūtinošajiem pienākumiem, nemaz nerunājot par varbūtējām naidīgām darbībām, par kādām rakstījis Ammians Marcellins sakarā ar notikumiem Lugdunas rajonā. Imperatori savās iespējās (400.gads) cīnās ar bēguļotājiem no karadienesta: “Daudzi izliekas par veterāniem ar apmāna ceļā saņemtiem apliecinājumiem – kas nav dienējuši – bet daži aiziet no karadienesta sākumā visziedošākajā vecumā. Tādos gadījumos katrs læts, alamans, sarmats, kam nav pastāvīgas vietas, vai tas būtu veterāna dēls vai jebkāda stāvokļa (cilvēks), kurš pakļauts iesaukumam un kurš jāpieņem plaukstošajos leģionos, kurš ir saņēmis rakstisku izziņu no protektoriem vai jebkāda titula personām, vai tie kuri dažkārt uzdodas par komitu (komiteju) locekļiem, lai neslēpjas, bet pierod pie karadienesta sākuma” (CTh. VII.20.12 pr.) (39)

No šīs konstitūcijas secināms, ka lætiem kopā ar citiem bija jābūt Romas karaspēka papildināšanas avotam. Kādās daļās un apakšvienībās viņi dienējuši noskaidrot ir grūti. Piederība pie ‘florentissimis legionibus’ ir pārāk vispārīgs retorisks apgalvojums, tomēr ļauj pieņemt, ka īpašu lætu formējumu Romas karaspēkā nav bijis. Jādomā, ka viņus virzīja pēc vajadzības. Ammiana Marcellina paziņojums, kurā viņš atstāsta vēstuli, ko Julians pēc uzurpācijas rakstījis imperatoram Konstancijam II, to apstiprina: “Piegādāšu tev spāņu iejūga zirgus un gentilu un skutariju papildināšanai nosūtīšu kādus lætus, barbaru pēctečus (kas dzīvo) šajā Reinas pusē, vai vismaz deditiešus, kas pāriet pie mums” (XX.8.13). (40)

Raksturīgi, ka Juliana piedāvājumu par dažādu karaspēka daļu komplektēšanu vēsturnieks izteic ar gerundīvu no darbības vārda ‘misceo’, kura galvenā nozīme, kā zināms, ir ‘samaisīt’. Vienlaikus Ammians Marcellins liecina, ka dažkārt vienā vai citā operācijā varēta piedalīties nodaļa, kas sastāvējusi no lætiem. Piemēram, Konstancijs II sagaidīt Julianu nosūta vienu no kavalērijas maģistriem Gomoariju ar lætiem (cum Lætis itidem Gomoarium – XXI.13.16). Tiesa, Gomoarijs agrāk komandējis skutarijus (XXI.8.1).Varbūt iekšēju nesaskaņu apstākļos, kad katra puse centusies balstīties uz īpaši uzticamiem karavīriem, tādi ir atradušies starp viņa bijušajiem padotajiem, kuru vidū dienējuši arī læti. Kas attiecas uz veterāna statusu, nav nekādu ziņu par oficiālu iespēju to dabūt lætiem, lai gan viņi ir dienējuši visdrīzāk regulārajā karaspēkā. Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, kā redzams, ir bijuši, un Romas valdība ir mēģinājusi tos izslēgt.

Tādējādi læti Romas īstenībā ir parādījušies Romas saspringtas cīņas laikā ar apkārtējām tautām, un bijuši viena no daudzām barbaru kategorijām, kas ielaisti valsts teritorijā un vairāk vai mazāk sekmīgi izmantoti gan lauksaimniecībā, gan militārajā jomā – pirmkārt IV gadsimtā – mēģinot papildināt nepietiekamos cilvēku resursus.

===============================

A DISSERTATION ON THE
Origin and Progress of the SCYTHIANS OR GOTHS.
Being ai Introduction to the Sncient and Modern
History of Europe.

By John Pinkerton.

London:
Printed by John Nichols, for George Nicol, Pall-Mall.
MDCCLXXXVII.

ÆSTI

‘Tacitus’ (Gajs Kornēlijs Tacits, 56-120.gg.m.ē.) min ‘ÆSTI’ (aisti), tautu uz Balti (Sambija, ile Baltia, Balti pussala, Abalus, Basilia, Baltea, Balcia; Electrida, Austera´via or Austra´nia, varbūt Ameland, kas nozīmē “māsas sala, Helgoland, Raunonia, insula Oceanio) jeb pussalas tagadējā Prūsijā, runājošu līdzīgi britiem (bretoņiem ? I.L.), tas ir, ‘Cumraig’ jeb velsiešiem. Tie bija iedzīvotāji, kas acīmredzami palikuši piesaistīti šai tālajai vietai no senatnes.

[‘Pliny’ (62-113.gg.m.ē.) NAT. HIST. IV. XXVII., citējot ‘Pytheas, Xenophon Lampfacenus, un Timæus’ (ap 250 gadus pirms Kristus) teic, ka ‘ile Baltia’ jeb ‘Glessaria’, pussala ‘Prussian’ piekrastē, kur atrod dzintaru, “atrodas iepretim ‘Scythia’, vienas vai divu dienu burājuma attālumā.” : Incipit inde clarior aperiri fama ab gente Ingavonum, quæ est prima inde Germaniæ. Sevo mons ibi immensus, nec Riphæis jugis minor, immanem ad Cimbrorum usque promontorium efficit sinum, qui Codanus vocatur, refertus insulis: quarum clarissima Scandinavia est, incompertæ magnitudinis, portionem tantum ejus, quod sit notum, Hillevionum gente D. incolente pagis, quæ alterum orbem terrarum eam appellat. Nec est minor opinione Eningia. Quidam hæc habitari ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt. Sinum Cylipenum vocari : et in ostio ejus insulam Latrin. Mox alterum sinum Lagnum, conterminum Cimbris. Promontorium Cimbrorum excurrens in maria longe peninsulam efficit, quæ Cartris appellatur. Tres et viginti inde insulæ Romanorum armis cognitæ. Earum nobilissimæ, Burchana, Fabaria nostris dicta, a frugis similitudine sponte provenientis. Item Glessaria, a succino militiæ appellata a barbaris Austrania, præterque Actania.]

‘Æstii’ noteikti ir bijusi pussala aiz mūsdienu ‘Dantzick’ (Danciga, Gdaņska, Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū), kā apraksta Tacits, pa labi, ja burā uz ‘Suevicum mare’ (Zviedru jūru) jeb ceturto daļu no Baltijas jūras, kas bijusi ziemeļos no ‘Suevi’em (zviedriem, tobrīd vēl dienvidu krastā). Un viņš min ‘Æstii’us, pirms nokļūst pie ‘Sitones’ jeb zviedriem pretējā krastā, kā arī ‘Peukin’us, ‘Vened’us (Wend’us starp Vislu un Nemunu, t.i. Peukin’us un Fenn’us) un ‘Fenni’us.

Strabo … Sevišķi tagadējā Prūsijas ‘Æstii’ja, no kuras krasta nāca dzintars, un kur tas joprojām tiek atrasts tādos daudzumos, ka dod lielu ienākumu, bija ‘Peukini’ un ‘Sitones’, tas ir, basternisko tautu robežās pie Baltijas jūras, tā ka ziņas attiecībā uz tik tuvām zemēm, ka ar tām tirgojās grieķi, var uzskatīt par apmierinošām.

Pēc ‘Suiones’ (Zeeland’e un apkārtējās salas) Tacitus dodas uz ‘ÆSTII’ (Aistiju), kas visai pārsteidzīgi nosaukumu līdzības dēļ reizēm tiek novietota mūsdienu Igaunijā (Estonia) – caur ‘Glessari’ = ‘ÆSTII’ zemi, kas ir atzīta par mūsdienu Prūsiju, divsimt jūdzes no Igaunijas; pie kam vienīgi Prūsijas krastā līdz šai dienai ir rodams tik daudz dzintara.

‘Estonia’, kā atzīst, nozīmē vien zemi austrumos; un domājams ir nesens nosaukums, kam nav nekā kopīga ar līdzīgu zemes nosaukumu ‘Æstsexia’, jeb Eseksa Anglijā u.c. (Wessex’as ķēniņa Alfreda ‘Periplus Wulfstani’, kas publicēts ‘Arius’ grāmatā ‘De Islandia’, red. ‘Bussæi, Hauniæ’ 1773.g., un citur, mums ir teikts, “ ‘Wistula’ (Vistula, Visla) ir ļoti gara upe, un tās tuvumā atrodas ‘Witland’ (Jutland) un ‘Vandalia’. Vitlande pieder pie Esti”. Tādējādi ir skaidrs, ka Alfreda laika Esti ir bijusi Tacita minētā pussala Vislas grīvā un tālu no Igaunijas.)

Apmēram trīs gadsimtus pirms Kristus … ‘Hermanric’s, king of the ‘Ostrogoths’ jeb ‘Eastern Getæ’ ķēniņš, un ‘Amali’ dzimtas virsaitis izvērsa savus iekarojumus tik tālu un plaši, ka Jornandess viņu salīdzina ar Aleksandru. The ‘Vesigothic’ ķēniņi tika pazemināti līdz soģu titulam. Viņš pakļāva ‘Heruli’ un Polijas ‘Venedi’ un Prūsijas ‘Æstii’ un daudzas citas tautas..

VENEDI, FENNI

Venedi, Aestii, Electrides pussala, Clilipenus līcis; Cellarius karte

‘Ptolemy’, book III, novieto ‘Fenn’us (Finno-Permic, domājams, iekļaujas ‘Balto-Fennic’ un ‘Permic’ (indoirāņu valodu saimē, hipotētiskā protoindoeuropiešu valodā un viņu hipotētiskā izcelsmes vietā​. Rajan Menon) pie ‘Vistula’s; aiz kuriem viņš ir dzirdējis par cilvēkiem, kas valkā zvērādas un tādējādi atgādina zvērus ar cilvēku sejām. ‘Fenni’, no Tacitus vēstījuma, nekļūdīgi ir no ‘Peukini’em atdalīti vien ar kokiem un uzkalniem, ko apdzīvo ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni), kas nav Somijas tauta, kā mēdz iedomāties, bet ‘FINS’ (FENNI? I.L.), liela vietēja tauta, skat. Mr. Tooke’s ‘Russia’. Dienvidu ‘Fins’ nav bijuši nekareivīgi.

===

[

Tacits ‘Fenn’us (arī ‘Seen’) novieto tālāk uz austrumiem un apraksta viņus pilnīgi kā mūsdienu (1846) ‘Esthen’. Viņš, kad ir vispārīgi runājis par ‘Aest’iem un ģermāņu ‘Suevu’ robežām, teic: “Nezinu vai peukinu, venedu (obodritu? vandaļu?) un fennu tautas ir pieskaitāmas ģermāņiem vai sarmatiem, lai gan peukini, kurus daži pieskaita bastarniem, – ar valodu, dzīvesveidu savās dzīvesvietās un mājās izskatās kā ģermāņi. Vienīgi šīs ciltis iezīmējas ar netīrību un laiskumu. Bet ar jauktām precībām viņi visai pielīdzinās sarmatiem. Venedi ir pieņēmuši daudz viņu tikumu. Jo taču visas zemes, kas atrodas starp fenniem un peukiniem, klejo caur viņiem sirodamas. Tomēr vairāk viņi pieskaitāmi ģermāņiem, jo viņi būvē mājas, nes bruņas un ir lieliski kā kājnieku tauta, žigli, kā trūkst sarmatiem, kuri dzīvo vien ratos vai zirgu mugurās.”
“Fenni iezīmējas ar apbrīnojamu savvaļīgumu un nejauku nabadzīgumu. Viņiem nav ne ieroču ne zirgu, ne pavarda sargātāju (stingru māju). Viņu ēdiens sastāv no augiem, viņu apģērbs ir kažokādas, viņu nometne ir zeme. Viņi paļaujas vien uz medību bultām, kuras viņi dzelzs trūkuma dēļ asina ar kauliem. Un sievas līdzīgi kā vīri dzīvo no medībām. Jo viņas viņus pavada visur un mēģina piedalīties noķeršanā (slazdu izlikšanā?). Viņām nav arī patvēruma bērniem pret lietu un zvēriem, kādus atklāj saskarē ar Æstiem. Tur atgrieztos arī jaunie, tas būtu patvērums no plēsoņām. Un taču viņi jūtas laimīgāki kā, ja būtu jāelš lauka darbos un mājās, un sava un sveša guvums jāsargā raizēs un bailēs. Droši pret cilvēkiem, droši pret dieviem viņi ir sasnieguši grūtāko – ka viņiem ne reizi nevajag neko vēlēties.” Ur-Geschichte des Esthnischen Volksstammes und der Kaiserlich Russichen Ostseeprovinzen Liv-, Esth- und Curland überhaupt, bis zur Einführung der christlichen Religion. von Prof. Dr. Friedrich Kruse, Ritter des St. Stanislaus 2. und St. Annen-Ordens 3. Classe. Moskau, 1846. Friedrich Severins Verlagshandlung.]

===

Un to, ka peukini tiešām sasnieguši Baltiju, zinām no ‘Tacitus’, kurš savas ‘Germania’ beigās nostāda viņus kopā ar ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) un ‘Fenni’, kurus ‘Ptolemy’ novieto pie ‘Vistula’ (Vislas) pie ‘Baltic’. ‘Tacitus’ vēl arī liek ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu) starp PEUKINI un ‘Fenni’, tā ka ‘Peukini’ vajadzētu būt bijušiem Baltijas krastā ‘Vistula’ (Vislas) grīvas austrumu pusē jeb tagadējā Prūsijā; no kurienes viņi ir stiepušies uz dienvidiem līdz saviem ‘Basternic’ brāļiem tagadējās ‘Hungary’ rietumu daļā – apmēram 400 jūdzes garā un 100 līdz 150 jūdzes platā joslā. Ar tik lieliem īpašumiem nav brīnums, ka ‘Pliny’ peukinus vērtē kā piekto daļu no ģermāņiem, un ka viņu nosaukums ir lietots kā sinonīms vārdam ‘Basternæ’.

Jo tāpēc, ka Tacits ‘Sitones’ novieto aiz Suiones; ‘Suionibus Sitonum gentes continuantur’, un viņus aprakstījis teic ‘sic Suæviæ finis’, un dodas pie Peukini, Venedi, and Fenni’, man šķiet noteikti norādām uz tagadējiem zviedriem, un viņu nosaukums vairāk atgādina ‘Suitiod’, seno Zviedrijas nosaukumu.

tad Tacits atgriežas uz Prūsijas ‘Æstii’, tad atgriežas ‘toto cælo’ uz Norvēģiju, par kuras pastāvēšanu nezin neko, tad pabeidz Norvēģijas aprakstu ar ‘hic Suevia finis’ (viņa ‘Suevi’ šeit ir vien ģermāņu daļa); tad atkaļ atgriežas pie ‘Peukini un Venedi un Fenni’iem, tautām, kas ir tik tālu no Norvēģijas kā dienvidaustrumi no ziemeļrietumiem. Ņemiet šo tekstu, kāds tas ir, un viss ir skaidri un pareizi.

Fenni noteikti, no Tacita ziņojumiem, ir bijuši nodalīti no ‘Peukini’em tikai ar mežiem un pakalmniem, ko apdzīvojuši Venedi’, kas nav Somijas tauta, kā mēdz iedomāties, bet ‘Fins’, liela vietēja tauta, par kuriem skat. Mr. Tooke’s Russia. ‘Lithuania’s jeb Polijas ziemeļu, ‘Samogitia’s, ‘Courland’es, (Kurzemes), ‘Estonia’s (Igaunijas), ‘Livonia’s valoda tajā laikā ir ‘Finnish’ (somu), ne ‘Slavonic’. Tacita minētie ‘Fenni’ ir bijuši ‘Livoni’jā un ‘Estoni’jā.
No ‘Æstii’ Tacitus dodas pie ‘Sitones’ jeb ‘Swedes’ (zviedriem) pretējā krastā.

BALTIJA

Monin, 1834

‘Timæus’, kā uzzinām no citiem ‘Pliny’ izteikumiem, ir šo pussalu iepretim ‘Raunonia’ saucis par ‘Baltia’. Tādējādi tā ir Plīnija kļūda, kad viņš to liek starp beznosaukuma pussalām. Kuru upi senie sauc par ‘Paropamisus’, nav skaidrs. Indas augštecē ir kalni un reģions ar nosaukumu ‘Paropamisus’ (Hindukūšs).
‘Amalchian’ acīmredzami ir ‘Scythic Ocean’ austrumu daļa. ‘Paropamisus’ var būt tagadējā ‘Sarasu’ vai kāda cita upe, kas tek uz rietumiem no Kaspijas.
‘Cimbri’, kā visi zin, ir bijuši rietumos no ‘Baltic’, kas ir daļa no seno domātā ‘Scythic Ocean’a. Rubeas zemesrags, man šķiet, ir uz rietumiem no ‘Rubo’ (Dwina, Daugava) kā tagadējās ‘Courland’ ziemeļu gals. ‘Cluverius’, kurš to novieto ziemeļos no ‘Lapland’, izrāda lielu nezināšanu… ‘Cronian’, šķiet, ir ‘Baltic’ ziemeļaustrumu daļa; lai gan citi senie pieņem, ka ‘Cronian mare’ (Baltijas jūras ZA daļa) stiepjas pār viņu Skandināvijas ziemeļiem.

‘Herodotus’ (485-425 BC) teic, ka ‘Eridanus’ (Visla) jeb ‘Po’ ietek ‘Northern ocean’ā (Cronium mare) tagadējā ‘Prussia’, kur vienmēr bijis dzintars, un ir arī tagad; šī doma acīmredzami ceļas no tā, ka dzintars no ‘Prussia’s pa sauszemi vests uz Vislas grīvu, lai kuģos vestu uz Grieķiju. Apmēram 250 gadus pirms Kristus līdzīgu ģeogrāfijas nezināšanu atļaujas ‘Apollonius Rhodius’. Jo viņš liek argonautiem atpakaļceļā no ‘Euxine’ (Melnās jūras) augšup pa ‘Danube’ (Donavu, Istru) nokļūt ‘Cronia’s jeb ‘Baltic’jūrā, no tās ‘Eridanus’ (Visla) jeb ‘Po’, upē kas, kā pieņem ‘Herodotus’ (485-425 BC), ietek ‘Baltic jūrā; un tās attteka ved viņus uz ‘Rhone’ (ietek Vidusjūrā pie Marseļas), kuras atteka tad būtu viņus aiznesusi uz rietumiem, uz lielo okeānu, ja vien ‘Juno’ nebūtu uzkliegusi viņiem no ‘Hercynian’ klints vai ‘Hercynian’ meža (Swabia, Hartz) ģermāņu zemē. (Argonaut. IV. 290. 640.)

‘Jornandes’s, runājot par ‘Galerius Maximinus Cæsar’, teic: “Is ergo habens Gothos et Peucenos ab insula Peuce, quæ ostio Danubii Ponto mergenti adjacet.” ‘Zozimus’ ‘Peukini’ tautu sauc par ‘Peukai, Πευκαι’. ‘Ammianus Marcellinus’ viņus sauc par ‘Pikense’, lib. XVII, … Viņš tos sauc arī par ‘Peuki’, lib. XXII, kur viņš runā par ‘Peuké’. Senais ‘Orpheus’ piedēvātā ‘Argonautics’ autors’ peukinus sauc par ‘Pacti’, aprakstot argonautus atpakaļceļā burājot augšup pa kādu upi no ‘Palus Mæotis’ (Azovas jūra, Meotijas purvs, Meotijas ezers) uz, kā viņš iedomājas, ‘Cronian’ (Baltijas jūras ZA daļa) jūru, un pieskaita šos ‘Pacti’ pie ‘Lelians, Scythans, Hyperboreans, Ripheans’…

Strabo, kurš rakstījis ap 20 gadus pēc mūsu ēras, noteikti ir labi informēts par ģermāņu zemes ziemeļiem, jo grieķi tirgojās ar ‘Prussia’ par dzintaru. Sevišķi tagadējās ‘Prussia’ teritorijas ‘Estii’ (Æstii), no kuru krastiem dzintars nāca, un kur tas tiek atrasts tādos daudzumos, ka nes lielu ienākumu, bija ‘Peukini’ un ‘Sitones’ jeb Baltijas ‘Basternic’ tautu robežās, tā ka zināšanas attiecībā uz tik tuvām zemēm ar kurām grieķi tirgojās, var uzskatīt par apmierinošām. Un viņš mums teic, book VII. p. 294, ka “vairākums domā, ka ‘Basternæ’ dzīvo aiz ģermāņiem uz ziemeļu pusi, citi – ka tur ir tikai jūra.” Nav jāsaka, ka pēdējais viedoklis ir kļūdains, bet ka pirmais ir patiess, tas ir, ka basterniem ir piederējusi Skandināvija, ir drošs; jo ‘Tacitus’ būdams pilnvarotais ‘Gallia Belgica’ un zinādams visu par ģermāņu un to kaimiņu zemēm, kā to rāda viņa ‘Germania’, novieto SITONES, kurus Starbo ir minējis kā vienus no trim ‘Basternic’ tautām, tagadējā Zviedrijā un atrod daļu no PEUKINI Zviedrijai pretējā krastā, kamēr daļa no viņiem nešaubīgi ir pārcēlusies uz Skandināviju, jo tautu migrācija reti, ja vispār, bija pilnīga; tas ir apstāklis, kas mums ļauj izsekot viņu ceļus. Sevišķi PEUKINI, būdami lielākā un ievērojamākā ‘Basternæ’ daļa, kā varam spriest no tā, ka viņu nosaukums bieži tiek attiecināts uz visu šo plašo tautu, ir atstājuši aiz sevis tādas pēdas no ‘Thrace’ (Trāķija) līdz ‘Baltic’, ka varam viņiem sekot soli pa solim.

MĪDIEŠI JEB MĒDIEŠI

Justins, Lib.II.c.i.3., …: “bet tas, ka ‘Parthians’ (partieši) bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), ir skaidrs no citiem senajiem, un īpaši no viņu garajiem un vaļīgajiem apģērbiem, ko minējis ‘Tacitus, Herodian’ u.c. Daži senie ‘Sarmatæ’ (sarmatus) tiešām ir saukuši par ‘Scythæ’ (skitiem, latīņiem Goths). Ka ‘Medes (kurdu senči) bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), zinām apstiprinātu no ‘Solinus’; bet daži citi muļķīgi saukuši ‘Sarmatæ’ (sarmatus) par ‘Medes’, it kā liela barbariska tauta būtu cēlusies no mazas smalkas tautas!”

‘Medes’ (mīdieši, mēdieši), mēs to zinām no ‘Herodotus, Diodorus, Siculus, Strabo, Solinus’ un citiem, ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), kas izlauzušies cauri ‘Scythians’ (skitiem) un pārgājuši Kaukāzu pa ‘Sarmaticæ Pylæ’ (Dariyel jeb Darjalas pāreja), uz ‘Media’. Arī ”Parthians’ (partieši)’ ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), kā norādījis ‘Tacitus’ (Veste destinguuntur non fluitante, ficut Sarmatæ ac Parthi. Tac. in Germania. Persiešu ‘braccæ’ jeb bikses ir minējis ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) savā ‘Trist’ā, ‘sacæ’, (saku) bikses, Herod, lib. VII, un citi. Viņiem pa to pašu ceļu ir sekojoši ‘Mede’, viegli izejot caur alaniem un citām skitu tautām, kas izkaisījušās ap Kaukāza kalniem.

PELASGI UN PEUKINI

Par Homēra laiku