(“Padomju savienības uzdevumā Latvijā zināmus nemierus un intrigas cēla mūsu Saeimas 7 komūnistu deputāti un to sakūdītie neapzinīgie cilvēki. Mūsu valdībai bija zināms, ka šādā veidā Pad. savienība plānoja apvērsuma ceļā okupēt brīvo un neatkarīgo Latviju līdz 1935.gada 1.janvārim.” – Jānis Daģis. (Par sociāldemokrātu slepeno darbību skat. arī, piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2021/07/10/cina-par-varu-valsti-to-iznicinot-indiga-socialdemokratu-tablete-un-gen-roberta-klavina-vervesana/ )
Neveiktie īsmūžīgās Veimāras parlamentārās republikas parauga satversmes (Weimarer Verfassung) pusuzlabojumi.
“Lieta ir ta, ka esam ieveduši vismodernako vēlešanu sistemu, t.i. ne tikai vispārigās un t.t., bet arī proporcionelās vēlešanas, kuras bez šaubam ir ļoti taisnigas, bet ne tikai pie mums, bet visur, kur ir lietotas, ir novedušas pie ļoti raiba parlamenta sastāva ar ļoti daudzām, ļoti sīkām partijām un grupām. Ka tās ir ļoti grūti apvienot tā, ka viņas varetu dot nepieciešamo pamatu parlamentariskai valdibai, tas ir skaidrs. Nav taču jaaizmirst, ka parlamentariskā kārtiba ir dzimusi un vienigi tikai sekmigi attīstijusies Anglijā ar viņas DIVU partiju sistēmu, kur katru reizi mechaniski ir gatavs jauns vairakums, tiklīdz vecais iziris. Mēs esam pārņēmuši parlamentārisko sistēmu ar valdibu, kura nevar darboties bez parlamenta vairakuma uzticibas, bet reizā ar to esam pieņēmuši arī to vēlešanu kura dara tikpat kā neiespējamu šis sistēmas pamatus: nedaudzas stipras un noteiktas partijas. … Mums bija jaizdzīvo visas šīs socialisma un demokratisma mācibas, pie pašu miesas bija jaizbauda viņu nederigums. Ša ziņā pat Skujenieka 1929.gada kreisā valdiba ir devusi ko pozitivu, jo viņa rādija, ka visas šīs mācibas praktiski ir bezspēcigas, nederigas. Tās visas bija mūsu bērnu slimibas, ko citadi nevar pārvaret, ka viņas jaizguļ. Komunistu piecu mēnešu valdišanas laiks daudziem ir atvēris acis pret viņu mācibam un mūsu tautu visumā ir padarijis imunu pret komunismu. Tāpat mums bija jaizdzīvo savs socialisma un demokratisma iedvestais laiks. Mēs tagad pazīstam viņa jaukumus un iznākumu. Mēs vairs neļausim vilinaties no viņu skaļām frāzēm. … jarēķinajas ar katru balsi, cik muļķigam deputātam ta arī piederetu un cik savtigiem vaj neskaidriem nolūkiem iedvestas būtu ši deputata “prasibas”, kas mums vēl tik labi pazīstamas no ļoti neseniem laikiem. Demokratiskai valdibai ar to jarēķinajas, jo citadi to gāž nost. Viņai, lūk, jāskaita, nevis jasver …” – Arveds Bergs.
“Savā laikā kāds V.Zamueļa tuvs darba biedrs satv. sapulces “sūdzibu un lūdzibu” komisijā rakstija laikrakstos, ka angļi brīnoties un nevarot saprast, kapēc latvji uzticot savas valsts vadibu “mazvērtigām smadzenem”. Taču ikviena tauta grib, lai par viņu valditu paši krietnakie un spējigakie, un to grib arī mūsu tauta. Un tomēr tā nav.” – H. Asars.
“Arī pie mums netrūkst cilvēku, kas sapņo nevis par mūsu demokrātiskās satversmes izlabošanu un pielaikošanu dzīves prasībām, bet par tās sagraušanu un iznīcināšanu pašos pamatos. Visas runas par ultra-demokratismu, par pārmērīgām brīvībām un t.t. pa lielākai daļai maskē tieksmes tikt vaļā no jebkāda demokrātisma, iznīcināt visas brīvības, lai paliktu tikai vadošā kliķe, kurai viss būtu atļauts, un beztiesīgie kuriem nebūtu nekādu brīvību. Šīs tieksmes nav nekas cits, ka vēlēšanās novest arī mūsu valsti satversmes krīzes stāvokli. … Šāds stāvoklis kārdina tos, kam ir lielāks spēks, organizēt stipru mazākumu, lai valdītu par vājo vairākumu. “Ko gan spēj 1000 aitas pret pāra vilkiem ar asiem zobiem?” … demokrātiska satversme var netraucēti funkcionēt tikai augsti morāliskā tautā.” – P.Berģis.
“1933.gada 21.novembra sēdē mūsu Saeima nolēma izdot tiesāšanai visus 7 komūnistu deputātus. Protestējot pret šo lēmumu, komūnistu deputāti kopā ar sociāldemokrātu deputātiem, kājās piecēlušies, ar paceltām dūrēm pret Latvijas ģerboni, nodziedāja Padomju savienības himnu.” – Jānis Daģis.
“1930. gadu Arveda Berga vadītajā Nacionālās apvienības laikrakstā “Latvis” sāka parādīties dzirkstīgas, impresionistikas korespondences no Parīzes, kas, izgaismodamas dažus franču dzīves epizodus, bija tā tendētas, ka zināmā šķērsgriezumā deva ieskatu par veselu problēmu kompleksu. Bija jaušams, ka korespondenču autors necentās pēc notikumu neitrālās “fotogrāfijas”, bet “fotografējamo” objektu tvēra tādā nostādījumā, kas iederējās viņa kopējā Francijas tā laika politiskās un kultūras dzīves ainā. Šo korespondenču autors bija Sorbonnas universitātes jurisprudences students, agrākais Latvijas kara skolas absolvents un Latvijas armijas artilērijas virsleitnants, Hugo Vītols (Hugo Ansis Aleksandrs Vītols (1900–1976) ). Ap 1935.gadu viņš atgriezās Rīgā ar Dr. iur. diplomu, plašām interesēm, bagātu ieskatu franču garīgās kultūras jomās un atraisītu enerģiju savas zināšanas ietvert auglīgā darbībā. [..] Dr. Hugo Vītols ir viens no visievērojamākiem latviešu vidējās paaudzes publicistiem ar izstrādātu, personīgu stilu, atjautu, erudīciju un polēmisku ievirzi.” Rs. K. Dr. Hugo Vītolam 50 gadu. Laiks, 1950, 2.dec.
“Pašu Pārstāvju namu, kas sastāv no 435 locekļiem, (ASV) vēl tauta tiešās vēlēšanās, sekojot aplēsumam, ka ik uz 212000 vēlētājiem pienākas viens pārstāvis. [Latvijā balsstiesīgo kopskaits ir ap 1 500 000; tad būtu kādi 8 deputāti – I.L.] Uz Senātu katrs štats sūta divus senatorus, ko ievēl ik štats saskaņā ar saviem īpašiem Satversmes noteikumiem. Prezidenta vēlēšanās piedalās visa tauta, šai vajadzībai vēlot īpašus elektorus. Augstākās tiesas deviņus locekļus ieceļ Prezidents saziņā ar Senātu. … Visvieglāk izšķirīgi un ātri spēj rīkoties viena persona. Ne velti jau Ruso teica, “jo lielāks valdītāju skaits, jo valdība vājāka.” Bet labai valdībai jābūt stiprai, tik stiprai, cik likumdevējai varai jābūt viedai. Un šī iemesla dēļ – arī šī iemesla dēļ – nav ieteicams valdību pakļaut likumdevējai iestādei, bet gan vienpersonīgai valsts galvai. … Īsi, – pēc Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes, visa valsts vara koncentrējas Saeimā, visas trīs valsts varas apgaitas – likumdevēja, īstenotāja un tiesas – bija nodotas 50+1 cilvēka rokās. … Kas tad nu bija šī simta locekļi? Vispirms kādas partijas locekļi, kādas partijas pavēļu iedzīvinātāji, pie kam, šī kalpošana partijai nebeidzās ne svētdienās, ne darbdienās, ne ziemā, ne vasarā. Otrkārt, deputāti bija savu vēlētāju – zināma sociāla noslāņojuma interešu aizstāvji.
Šo noslāņojumu savrupās, patīgās intereses AUTOMĀTISKI ar visas tautas interesēm NESAKRĪT. … Saeima nekad negribēs no savas visvarenības līdzšinējos satversmes rāmjos atteikties. Tā nav hipotēze. Tā ir vēsturiska patiesība, ko tā pierādījusi, izraisot, 15.maija notikumus, drīzāk dodoties pašnāvībā, nekā kaut niecīgu varas tiesu amputējot.” – H.Vītols
Un tagad viss tas pats, kad manāma Latvijas vēlētāju daļa šķielē uz Kremli, vēl daļa uz “Pasaules valdības” liberāļu solīto saldo anarhiju naudas varā. Un kad vēlēšanās ar prātu jaukšanu kā nekad spēcīgi piedalās ārēji spēki. Kad tautas morālais līmenis neaug uz demokrātiskā satversmē iecerēto pusi, bet gan slīd uz indivīdu, tas ir, ne-tautas anarhiju?
Tātad mans jautājums – kad tauta dzīvotu labāk – pie tagadējās Latvijas Satversmes un vēlēšanu likuma vai ar personāla atlases kompānijas sagatavotu tautas vietnieku kandidātu sarakstu? Vai varbūt ar Ulmaņa iemēģināto nozaru kameru un parlamenta kombināciju?
Bezdievju un melu brīvības laikos tautas jeb Dieva balss tā kā neesot, un demagogu jeb populistu un jaunāko marksistu utopiju tribūnu uzvaras gājiens vēlēšanās (arī Eiropas parlamenta) to uzskatāmi pierāda. Un tauta aizvien vairāk “atbrīvojas” par digitālu individuālistu planktonu – barotni naudas varai. Lai gan arī atlases kompānija vai nozares kamera var būt pērkama, un šādā stāvoklī tās ietekme paceltos Satversmes tiesas līmenī, tomēr to principi un rīcība būtu Satversmes tiesai un Saeimai vieglāk pārvaldāma. I.L.
Saeimas bufetē
Vērtīgākos nošāva 1941.gadā
Hugo Vītols )
UN VIŅA TOMĒR NEIET. A.Bergs. Latvis, Nr.402, 1923.01.11
Par savu pārdrošo apgalvojumu, ka zemes lode griežoties ap sauli, Galilejs nokļuva zem ķeceru tiesas un cietumā. Bet arī pēc cietumā viņš stūrgalvigi teica slavenos vārdus “un viņa tomēr griežas”. Par ķeceru tiesu mēs tagad smejamies ar nožēlošanu plecus paraustīdami.
Taisni ķeceru tiesu kreiso avižu koris sarīkoja par mūsu aprādijumu, ka “mūsu satversme neiet”. ‘Darba Balss’ uz ši pamata ‘Latvja” redaktora personigām īpašibam veltija jaunā gadā pašu pirmo ievadrakstu (par daudz ta goda, gribētos iesaukties, ja vispārigi par godu varetu uzskatit “iekļūt Darba Balsī”). ‘Socialdemokrats’ veselā ievadrakstā norakstija ķeceru tiesas spriedumu un ‘Jaunakās Ziņās’ liriķis Skalbe, kuram ir ta drošiba ar liriķa tipiskiem paņēmieniem spriest par valsts tiesiskiem jautajumiem, atron, ka lietas tik slikti nebūt neejot, jo kaut gan formeli valsts mašina uz priekšu nekur netiekot, bet apspriedes, kuras klusumā notiekot starp dažadu frakciju vadoņiem, esot ļoti pamācošas un vērtigas.
Grūti, protams, spriest par to, ko Skalbe mācas, apspriezdamies ar draugiem pa kreisi. Var jau būt, ka viņam tas ir ļoti svarigi. Vispāribai un valstij gar to gan ļoti maza daļa un tapēc arī pēc visas šis kreisā kora ķeceru tiesas gribētos atkārtot: “un viņa tomēr neiet!”
Ir taču tādas lietas, kuras ir pārak skaidras, lai viņas noliegtu, ja negrib palikt smiekligs. Un ka mūsu valsts aparāts pašlaik apstājies un nekur nekust uz priekšu, bet no stāvešanas bojājas, ta taču ir viena no šim nenoliedzamām patiesibam, kuru nevar neredzet, ja arī abas acis piemieg.
Nevis taču tamdēļ vēlejām ar lielu enerģiju un, diemžēl, arī ar lieliem savstarpigiem apvainojumiem, insinuaciju (apmelojumu) u.t.t. plūdiem, 100 “labakos tautas dēlus”, lai tie tagad jau 2 mēnešus kopā sanākuši nepadaritu itin neko; neveiktu pat pirmo darbu, kuru likums viņiem uzliek – dot zemei valdibu. Mums ir Valsts Prezidents, bet pēc satversmes bez faktiskas varas. Pat neviena likuma viņam nav, ko varetu caurskatit un ar savu varu apturēt, un varetu viņam līdzi just, ja viņš ar savu palielo kancleju savās 48 istabās justos diezgan vientuļš un atstāts.
Mūsu pārvaldes vara, ministru kabinets, nav ne dzīvotaja ne mireja. Valsts tiesiski viņa ir nomirusi, bet viņa vēl staigā. Cik dezorganizejoši un postoši šāds stāvoklis ir visai valstij, kur nevienam rīkojumam, nevienai pavēlei nav vairs aiz muguras īstas autoritātes un tapēc arī nav īstas paklausibas, to katrs saprot.
Varetu vēl apmierinaties ar tādu sastinguma stāvokli, ja valsts dzīvotu pilnigi normalos apstākļos un ne likumdevejiem nedz pārvaldes varai nebūtu steidzamu darbu. Bet tā tas nav. Gluži otrādi, steidzamu darbu ir pilnas rokas. Agrarā reforma stāv nepabeigta, pašvaldibas reforma negaida ne dienu, jo līdzšinejā pašvaldiba atrodas sagrūšanas stāvoklī. Pārvaldes varas reorganizacija necieš ne dienas, jo ta rokam taustami dezorganizejas. Ir taču mums apsardzibas ministrs, kurš nedrīkst vairs rādities virsnieku starpā, ir ģenerālprokurors, kurš Saeimai nolasa pamācošu lekciju, kādam jabūt prokuroram, padzen ilggadēju piedzīvojušu prokuroru un atstāj tukšu vietu, ir zemkopibas ministrs, par kuru kabineta koalicijas organs stāsta lietas, kuras būtu apspriežamas nevis politiķiem, bet gan citiem specialistiem.
Pie tam izeja nekāda nav redzama. Ka kreisais centrs varetu sastādit kādu valdibu, t.i. tādu pastāvigu, noteiktu, viengabalainu valdibu ar noteiktu gribu, par to nopietni taču nevar runat, sevišķi pēc tam, ka visi līdzšinejie mēģinajumi tik bēdigi beigušies un visi kreiso preses orgānu tik noteikti pasludinatie termiņi pagājuši garam. Ja visas šīs bezgaligās apspriedes galu galā neapniks viņu dalibniekiem un paliks neaugligas, tad no viņām var piedzimt tikai kroplis, par kura tēvu negribēs atzīties ne Francis Trasuns ne Menders.
Teoretiski pēc mūsu satversmes pastāv iespēja Saeimu atlaist, vaj pareizaki sakot, ierosinat viņas atlaišanu. Visi apstākļi runatu par to, ka šis solis būtu jasper, bet mēs labi zinam, ka ši teoretiskā iespēja satversmē ir tā iespīleta, ka faktiski viņa mūsu apstākļos nemaz nav domajama. Tā
tad arī ši izeja atkrīt. Un vaj pēc visa ta vēl var liegt, ka mūsu satversme “neiet”? Fakti ir stiprāki par ķeceru tiesam.
Mums arī nepaliek apmierinajums, ka Saeimas vēlešanas ir bijušas ārkārtigi kļūmigas un ka tapēc valsts aparāta bezizejas stāvoklis ir nejaušs gadījums, kurš, cerams, neatkārtosies, ja tagad kā nekā viņam tiktu pāri. Saeimas vēlešanas nav bijušas ārkārtigas, viņas norisinajās pilnigi normalos apstākļos un var teikt, ka arī vispārigais stāvoklis ne ar ko pārak manami neatšķirās no stāvokļa, ar kuru mums jarēķinajas arī turpmak. Ir zinama lieta, ka Satversmes Sapulces vēlešanas deva gandrīz tādus pašus iznākumus, ja neskaita Latgali, kur taisni Saeimas vēlešanas norisinajās bez šaubam normalākos apstākļos nekā Satversmes Sapulces vēlešanas. Tapēc nevar mierinaties ar to, ka mums acumirklī ir darišana ar nejaušu parādibu. Lieta ir ta, ka esam ieveduši vismodernako vēlešanu sistemu, t.i. ne tikai vispārigās un t.t., bet arī proporcionelās vēlešanas, kuras bez šaubam ir ļoti taisnigas, bet ne tikai pie mums, bet visur, kur ir lietotas, ir novedušas pie ļoti raiba parlamenta sastāva ar ļoti daudzām, ļoti sīkām partijām un
grupām. Ka tās ir ļoti grūti apvienot tā, ka viņas varetu dot nepieciešamo pamatu parlamentariskai valdibai, tas ir skaidrs. Nav taču jaaizmirst, ka parlamentariskā kārtiba ir dzimusi un vienigi tikai sekmigi attīstijusies Anglijā ar viņas divu partiju sistēmu, kur katru reizi mechaniski ir gatavs jauns vairakums, tiklīdz vecais iziris. Mēs esam pārņēmuši parlamentārisko sistēmu ar valdibu, kura nevar darboties bez parlamenta vairakuma uzticibas, bet reizā ar to esam pieņēmuši arī to vēlešanu kura dara tikpat kā neiespējamu šis sistēmas pamatus: nedaudzas stipras un noteiktas partijas.
Un tas ir, kas trūkst mūsu satversmei: viņas noteikumi nav saskaņoti un nav piemēroti mūsu dzīves vajadzibam. Stāsta, ka Bismarks Vācijas satversmi nodiktejis vienā pašā naktī. Tapēc viņa tik viengabalaina, tapēc viņa Vācijas tik sarežģitos apstākļos deva pilnigus praktiskus panākumus, kurus nedeva ne Frantfurtas ne Erfurtas priekšparlamenti. Mūsu satversmi 2 gadu laikā sprieda liela komisija, kurā katrs sanesa bez šaubam vislabako un vismodernako ko zinaja. To vēl pārtaisija Satversmes Sapulces bieži nejauši lēmumi. Lūk, kapēc mūsu satversme varbūt ir moderna, bet nav saskaņota un nav piemērota mūsu apstākļiem. Lūk, kapēc viņa “neiet”.
Ar varu pret to aizvērt acis, uzskatit mūsu satversmi par gudribas pēdejo vārdu un apmierinaties ar to, ka daži vadoņi aizkulišu apspriedēs ļoti daudz mācas, tas nav ne gudri ne patriotiski. Ķeceru tiesa nevar palīdzet tikt pāri par faktiem. Nevis galvu noslēpt smiltīs, bet vaļejām acim raudzities, kā bez lieliem satricinajumiem izvest valsti no viņas grūtā stāvokļa, ar to tagad jānodarbojas katram, kam rūp mūsu valsts liktenis.
A Bergs.
===============
UN VIŅA TOMĒR NEIET. A.Bergs. Latvis, Nr.505, 1923.05.27
Kad Saeima jau trešo mēnesi velti pūlejās veikt savu pirmo uzdevumu, t.i. dot zemei valdibu pēc tautas gribas, mēs uzrādijām, ka mūsu satversmes smagais aparāts ir kļūdains un nav piemērots mūsu vajadzibam, ka mūsu satversme “neiet”. Kad pēc ilgām pūlem valdiba tomēr galu galā sastādijās un pat varēja atsaukties uz to, ka viņa atbalstas uz 77% no tautas vietniekiem, tad mūsu pretinieki ar uzvaras prieku gavilēja, ka “viņa tomēr iet”. Viņu prieki bija īsi. Jo pagājuši tikai mazliet vairak kā trīs mēneši un mēs atkal stāvam pie sasistas krūzes, t.i. atkal esam bez valdibas. Vaj gan to var saukt par labi ejošu mašinu, kuru trīs mēnešus vajag rīkot, lai ietu mazliet vairak par trim mēnešiem, pēc kuriem rīkošana jasāk no jauna?
Ja pat nemaz neprasa pēc ta, cik Saeimas vaditais kabinets saskan ar tautas īsto gribu, tad no ilgā laika vien, kāds Saeimai vajadzigs kabineta sastādišanai un no īsā laika, kādu šāds kabinets var darboties, ir jaspriež, ka Saeima ir visai smags un pārak sarežgits aparāts. Un tas vien var vest uz diezgan drūmam domam. Atceresimies taču tikai, ka pēc satversmes 43.panta Saeima ir ta iestāde, kas lemj par karu. Un ja nu ienaidnieka pēkšņa uzbrukuma laikā viņas lēmumam vajaga samērā tikpat ilga laika. Ja viņa sēd un debatē un varbūt cīnas ar obstrukciju (protesta veids, cīņas metode, gk. parlamentos, garu runu teikšana, trokšņošana u.tml., ar ko sēdē, sapulcē kāda grupa vai frakcija aizkavē vai nepieļauj tai nevēlama lēmuma pieņemšanu), kādu taču arī jau esam piedzīvojuši, un netiek pie lēmuma, kamēr ienaidnieks stāv pie vārtiem?
Ja arī tūliņ negribam domāt visdrūmakās domas, tad tomēr tie seši mēneši, kurus tagad jau strādā mūsu pirmā kārtigā tautas vietnieziba, uz rožainām ceribam arī nebūt nedod iemeslu. Viņa nedod tautai to, kas viņai vajadzigs, pēc ka viņa prasa. Mūsu valsts dzīve nepieņem labāku, vairak nokārtotu veidu, bet itkā vairak sarežgas.
Pirmais lielais jautājums, ar kuru Saeimai būtu bijis jatiek galā, kuru viņa saņēma kā mantojumu no satversmes sapulces, ir agrarā reforma. Taisniba, Saeima ir izdevusi divus likumus, kuri šo lielo reformu lai virzitu uz priekšu: likumu par piešķirtās zemes izpirkšanu un par viņas koroborešanu (ierakstīšanu Zemesgrāmatā). Tomēr trūkst trešais un vissvarigakais likums: par atlīdzibu par atsavinato zemi, ar kuru patiesibā bija jasāk, jo kā tad lai zin noteikt, cik jamaksā par piešķirto zemi, ja vēl nezin, cik valsts domā maksat vaj teiksim, viņai būs jamaksā par šo zemi? Bet taisni ši likuma ziņā Saeima ir nostājusies kā Mozus pie kalna un netiek ne no vietas. Bet ņemsim arī to, ko Saeima mums ir devusi abos pirmos agrarlikumos. Vienā ziņā par viņiem valda pilniga vienprātiba. Viņi ir tik nenoteikti, techniskā ziņā tik nepilnigi, ka agraro reformu viņi faktiski nokavēs uz ļoti ilgu laiku bet gan dos darba pilnas rokos ir advokatiem ir Senatam, bet lauciniekiem daudz veltigas braukšanas, departamenta un inspektoru durvju virinašanas, daudz liekas naudas tērešanas.
Otra lielā reforma, uz kuru mūsu zeme gaida kā uz ūdens kustešanos, ir lauku pašvaldibas lietas nokārtošana, kura patiesibā necieš vairs nevienu dienu. Mūsu apriņķu padomes visi notiesā, neviens par viņām laba vārda nebilst.
Viņas spiež iedzīvotajus ar nesamērigiem nodokļiem, nedodomas pretim gandrīz itin neko. Lauku ceļi un tilti, kuri atronas viņu pārziņā, ir nonākuši nelietojamā stāvoklī. Pašas padomes un valdes daudz vietās taisas irt. Bet Saeima nevar veikt apriņķu pašvaldibas reformu, jo pašvaldibas komisijā ir socialdemokratu un viņu līdzskrējeju vairākums, kurš jau otru reizi izstrādā reformas projektu, kāds Saeimai resp. satversmes sapulzei nav pieņemams, kapēc to arī atraida plenarsēde. Bet apriņķi nīkst.
Viena no svarigakām tiesibam, kuru tura dārgu katra tautas vietniecība, ir budžeta tiesiba. t.i. tiesibas noteikt par valsts ieņēmumiem un izdevumiem. Kā šīs tiesibas ir izlietojusi Saeima? Valsts budžetam vajadzeja būt izskatitam un apstiprinatam 1.aprilī, lai pēc viņa varetu sākt valsts saimniecibu. bet vēl šodien, maija mēneša otrā pusē, budžets nav ieraudzijis Saeimas plenarsēžu gaismu. Taisniba, Saeimas budžeta komisija sēž un spriež caurām dienam. Viņas locekļu sēžu naudas sniedzas jau simtos tūkstošos, neskaitot pašu deputātu algas, technisko personālu un valdibas ierēdņu atraušanu no viņu kārtigiem darbiem. Stundām ilgi tur strīdas par kāda ierēdņa algu vaj amata kategoriju un aiz kokiem vairs neredz meža. Labi, ja junija pirmā pusē budžets ienāks Saeimas plenarsēdes spriešanai. Bet kāda tur vairs var būt spriešana, kad karstums spiež, lauciniekus sauc darba laiks un pilsētnieku māc nogurums! Pagājušā gada piedzīvojumi mūs māca, ka deputāti tad grūti turami. Darbs tad notiek steigā, bez vajadzigās rūpibas, notiek ik uz soļa nejaušas nobalsošanas. Vaj to var saukt par mašinu, kas iet?
Tomēr ir arī vēl nopietnaki iebildumi, kurus var celt pret mūsu tautas priekšstāvniecibu. Viņa bez šaubam pareizi neatspoguļo mūsu tautas domas un gribu. Viena no parlamentarisko vēlešanu visvājakām pusem ir ta, ka viņas atspoguļo tautas domas un gribu, ja daudz, tad kādā zinamā brīdī, kurš ļoti stāv zem kāda atsevišķa notikuma vaj lozunga iespaida. Normalos laikos, kur notikumi un domas samērā gausi mainas, šis trūkums mazak sajūtams, bet mūsu strauji mainigā laikā tas jo stipri manams. To esam piedzīvojuši abās savās parlamentariskās vēlešanās. Abas viņas norisinājās zem sevišķu lozungu iespaida.
Satversmes sapulci vēlot, caurmēra pilsonis balsoja “par mieru” kura skaļie solitaji bija socialdemokrati, un Saeimu vēlot, balsoja par demagoģisko lozungu: “Ne kapeikas atlīdzibas baroniem”. Bet ja liktu balsot, vaj tauta ir apmierinata ar “lielo” koaliciju ar kreisiem socialdemokratiem kā vadošu spēku, tad dažam labam iznāktu zili brīnumi par tautas īstām domam. Bieži parlamenti jau pēc īsa laika vairs neatspoguļo pareizi savu vēletaju gribu. Tapēc arī mūsu satversmi apspriežot lika priekšā zinamu korektivu: tautas vēletu valsts prezidentu, kuram ir tiesibas Saeimu atlaist, t.i. ir iespēja pārbaudit, cik ta vēl saskan ar tautas domam. Mums tāda valsts prezidenta nav. Tapēc mums ir Saeima, kura tautai nespēj dot, ko ta no viņas gaida. Un tapēc mums ir jasaka. ka mūsu satversme – tomēr neiet.
A. Bergs.
==================
UN VIŅA TOMĒR NEIET! Latvis, 1924.03.18
Mūsu satversmes 66.p. skan: “Saeima ikgadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz ministru kabinets”. Turpretim Saeimas budžeta komisija savā vakardienas sēdē nāca pie slēdziena, ka labi ja 10.aprilī viņa beigs budžetu izskatit, tā ka priekš Lieldienam Saeima nekādi nevarēs to pieņemt. Bet valsts saimniecibas gads sākas jau 1.aprilī. Tā tad arī šogad Saeima pārkāpj satversmi, tāpat kā pag. gadā.
===============
UN VIŅA TOMĒR NEIET! H. Asars. Latvis, Nr.787, 1924.05.09
Kad debatēs par gājienu aizliegumu 1.maijā socialdemokratu mazinieku runātaji Saeimā bruka virsu kreisiem socialdemokratiem par to, ka viņi pabalsta tagadējo, demokrātiska centra sastādito valdibu, kura aizliegusi socialistiem tradizionelo 1.maija svinešanu, neslēdz Nacionalo klubu, neko nedod strādniekiem, balstas uz ‘Latv. sargu’ un niedristiem u.t.t., tad kreiso s.d. runātājs Bastjānis savai partijai par attaisnošanu neko citu nezinaja pateikt, kā vienigi to, ka ar tagadējas valdibas sastādišanos 24 stundu laika un viņas turešanos pie varas esot pierādits, ka mūsu satversme “iet” gan un neesot taisniba ‘Latvim’ un Arv. Bergam, ka viņa “neiet”. Ar to Bastjānis lieku reizi pateica, ka kreisie s.d. galvenā kārtā taī nolūkā pabalsta tagadējo valdibu, lai spītetu ‘Latvim’, Arv. Bergam, bezpart. nac. centram un zemnieku savienibai. Tāda iespītešanās ir mazu bērnu īpašiba, turpretim par politisku darbinieku tikumu to līdz šim neviens nav uzskatijis, bet ‘Latvim’ šāda kreiso s.d. spītiba nemaz nesāp. Drīzak otradi, jo ar katru jaunu dienu tagadejā valdiba uzlabo nacionalistu izredzes nākamās Saeimas vēlešanās.
Bet vaj tiešam ar V.Zamueļa valdibas atbalstišanu un turešanu par katru cenu kreisie s.d. ir pierādijuši, ka mūsu satversme “iet” gan? Vaj tad šī valdiba maz pelna valdibas vārdu?
Valdibai taču vispirms vajaga valdit un valsti vadit? Bet vaj to V.Zamueļa valdiba maz var un drīkst? Tā kā viņa atbalstās tikai uz 11 balsim Saeimā, kā tas bija redzams nobalsošanā par mazinieku pieprasijumu, viņa nevienā lietā nevar rīkoties pati sava prāta un pārliecibas, bet viņai jarēķinas ar kreiso s.d. frakcijas un C.K. gribu. Tā tad nevis valdiba valda, bet valda kreiso s.d. frakcija un C.K. Bet vaj tas mūsu satversmē paredzets?
Tāpat kā citās valstīs, arī Latvijā vēl daudz kas labojams un grozams, izbeidzami arī daži pārsteigti eksperimenti u.t.t. Bet tagadejā valdiba savā nolīgumā ar kreisiem s.d. ir apņēmusies uzturet nepārgrozitu tagadējo stāvokli socialā likumdošanā, lai gan taisni šinī ziņā arī mūsu valstī ir nepieciešams daudz ko labot. Vaj tāda stāvešana uz vietas arī liecina, ka mūsu satversme “iet”?
Valsts satversmes uzdevums taču gan ir nevien dot valstij valdibu, bet nodrošinat valsts attīstibu un tautas labklājibu. Tapēc tikai ta satversme uzskatama par valstij piemērotu, kura dod tai visspējigako valdibu. Bet Zamueļa valdibu par tādu apzīmet taču gan neiedrošinasies pat kreisie s.d., kuru viņi atbalsta, kontrolē un “tura”.
Savā laikā kāds V.Zamueļa tuvs darba biedrs satv. sapulces “sūdzibu un lūdzibu” komisijā rakstija laikrakstos, ka angļi brīnoties un nevarot saprast, kapēc latvji uzticot savas valsts vadibu “mazvērtigām smadzenem”. Taču ikviena tauta grib, lai par viņu valditu paši krietnakie un spējigakie, un to grib arī mūsu tauta. Un tomēr tā nav.
Un par to vainojama taču vienigi mūsu satversme. Jo viņa taisni nosaka tādu kārtibu, ka valdibu sastāda nevis aicinot katra resora vadišanai pašu spējigako un noderigako cilveku, kā tas notiek, piemēram, Ziemeļu Amerikas Sav. Valstīs, kur ministrus ieceļ tautas vēletais, ar tautas uzticibu apbalvotais un tautai atbildigais prezidents, bet sastāda frakciju un partiju andeles (brīvā tirgus) ceļā, sadalot ministru portfeļus starp tiem, kas pēc tiem kāro, vaj viņi ir derigi ministra amatam vaj ne. Gala iznākums ir tāda prakse, ka par ministriem bieži ir personibas bez spējam un bez autoritates. Bet tad taču nevar teikt, ka mūsu satversme “iet”.
Vaj ir demokrātiskā valstī pielaižami tādi valdišanas principi, kādi izteicas ministru prezidenta V.Zamueļa paskaidrojumā par gājienu aizliegšanu 1.maijā? Viņa garās runas īsā doma taču bija cara laiku “gudriba”, ka valdibas uzdevums ir “tašķiķ i ņe puskaķ” (stiept uz iecirkni un noliegt). Valdiba saņēmusi ziņas, ka 1.maijā notikšot nemieri un tapēc viņa nevis spērusi soļus, lai nemiera cēlejus savalditu, bet noliegusi visus gājienus, arī patriotiskos gājienus par godu mūsu valsts nodibinašanai un atbrīvošanai un par godu kritušiem, kas ziedojuši savu dzīvibu, par tautas brīvibu.
Pie tam vēl pastāv dibinātas šaubas, vaj šīs valdibas ziņas par 1.maijā draudejušiem nemieriem nebija tikpat “nopietnas”, kā tas ziņojums pa telefonu no Torņakalna stacijas, pēc kuŗa saņemšanas kara ministrs stāstija ‘Latv. Kareivī’ par apvērsuma draudiem un bija licis pastiprināti apsargat pili un kara min. namu.
Vaj tas nu atkal nozīmē, ka mūsu satversme “iet”, ja valdiba jūtas tik vāja, ka baidas no katrām baumām un nespēj citādi uzturet kārtibu valstī, kā vienigi ar aizliegumiem un pilsonisko brīvibu ierobežošanu?
Taisni tagadēja valdiba, ar kuras radišanu “24 stundu laikā” un atbalstišanu kreisie s.d. tā lepojas, vislabak pierāda, ka mūsu satversme tomēr “neiet”. Viņa stāv tālu īstas valdibas ideālam, jo neko citu nedara, kā tikai “turas”. Bet arī citas valdiba, kādas mums ir bijušas, kopš mūsu satversme stājusies spēkā, nav bijušas tādas stipras un īstas valdibas, kādas prasa valsts un tauta. Visas tās ir bijušas atkarigas no partijām un pat atsevišku personu iegribam un untumiem un turejušās tikai ar polit. andeles (tirgus) palīdzibu, pērkot dažu partiju labvēlibu ar Jekaba baznicu, citu frakciju balsis ar valsts pabalstiem un valsts amatiem, kamēr frakciju un partiju vadoņu apetītes pieauga tik lielā mērā, ka valdiba pie labakās gribas vairs nespēja tās apmierinat un – krita.
Kā ‘Latvī’ jau rakstits, autoritativi ārzemju valsts zinatnieki atrod, ka visu pēc kara radušos jauno valstu uzplaukšanu kavē tas, ka viņas pieņēmušas sev pēc Vācijas parauga tādas satversmes, kuras nedod stipru valsts varu un stabilu valdibu, kapēc viņu glābiņš meklejams vienigi viņu satversmju pārstrādašanā pēc visvecakās un dzīves pārbauditās Ziemeļu Amerikas Savienoto Valstu satversmes parauga, ar tautas vēletu prezidentu un valsts prezidenta ieceltu stabilu valdibu. Jo ātrak mēs to sapratisim un darisim, jo labak.
H. Asars.
==================
VAI IR SATVERSMES KRĪZE? Pēteris Berģis. Brīvā Doma, Nr.13. 1932.04.30
‘Brīvās Domas’ diskusijā par satversmes jautājumiem, 20.aprīlī, satversmes krīzes jautājums tika apskatīts no vairāk pusēm. Doc. K.Dišlers pareizi formulēja krīzes ārējo izpausmi: satversmes krīze ir tur, kur valsts orgāni, kas uz šīs satversmes pamatiem celti, nespēj izpildīt savus divus galvenos uzdevumus – uzturēt mieru un kārtību valstī un gādāt par iedzīvotāju labklājību. Dišlera kungs pareizi uzrādīja arī vienu no krīzes cēloņiem: politiskā demokrātija nav spējusi dot materiālo demokrātiju, nav spējusi nodrošināt visiem pienācīgu, cilvēcīgu eksistenci un daļu kultūras ieguvumos. Arv. Berga kungs uzrādīja mūsu tagadējās satversmes trūkumus un vietām spilgti, bet vietām miglaini norādīja, kas, pēc viņa domām, būtu labojams tagadējā satversmē, lai valsts varas orgāni funkcionētu labāk.
Šo rindiņu autors, atbildēdams K. Dišleram un Arv. Bergam, attīstīja šādas domas.
Satversmes KRIZE un satversmes TRŪKUMI ir divas dažādas lietas, kuras nedrīkst sajaukt. Par satversmes krīzi ir runa tur, kur tiek apšaubīti un apstrīdēti paši pamati un principi, uz kuriem satversme ir celta. Ja šie pamatprincipi izrādās par nederīgiem, tad visa satversme ir atmetama un jārada jauna satversme uz citiem pamatiem un principiem. Turpretim tur, kur satversmes pamatprincipi ir pareizi un jālabo tikai daži techniski trūkumi, lai valsts aparāts funkcionētu nevainojami, nekādas satversmes krīzes nav. Pirmā gadījumā satversme jāiznīcina, jāsagrauj, otrā – tā jāizkopj, jānostiprina. Neviens cilvēku roku darbs, kāds ir satversme, nav pilnīgs; tas vienmēr jālabo, jāpiemēro laika apstākļiem un prasībām, jāveido pēc jaunākām zinātnes atziņām. Tā tas ir arī ar satversmi. Visi ierosinājumi par tās labošanu rūpīgi jāpārbauda un kur tie izrādās par pamatotiem, jāpārveido valststiesiskās normās. No tā satversme tikai iegūs un nostiprināsies. Turpretim stingri jāuzstājas pret mēģinājumiem zem satversmes labošanas maskas izdarīt tās graušanu, ieliekot ārēji labi formulētos un viļinošos priekšlikumos tādu iekšējo saturu, kas iziet uz satversmes pamatprincipu izārdīšanu.
Ar to nav teikts, ka par pamatprincipu derīgumu vai nederīgumu nevarētu spriest un diskutēt. Arī tas ikvienam ir atļauts, bet var gan prasīt, lai ar priekšlikumiem par satversmes pamatprincipu grozīšanu nāk godīgi un atklāti, neslēpjot tos aiz technisko labojumu maskas.
P. piem., ja grib atmest demokrātisko iekārtu un pāriet uz diktatūru, tad to vajag skaidri un gaiši pateikt, lai katrs zina, ar ko darīšana un zin ieņemt stāvokli pret tādiem diktatūras ievešanas mēģinājumiem.
Vairākās jaunajās demokrātijās un arī dažās vecās valstīs, satversmes krīze ir noticis fakts, pie tam visasākajā veidā, sagraujot revolucionārā ceļā ar bruņotu spēku uz satversmes dibināto valsts iekārtu un nodibinot tās vietā citu iekārtu, dažreiz pavisam bez jebkādas satversmes. Tā tas ir noticis Itālijā, Spānijā, Jugoslavijā, Grieķijā, Polijā, Lietuvā. Dažās no minētām valstīm satversmei pretīgais stāvoklis jau ir izbeidzies un likumīgā kārtība atjaunojusies (Jugoslavijā, Grieķijā), citur ir notikusi revolūcija pretējā virzienā un nodibināta jauna iekārta (Spānijā); citur vēl tikai meklē ceļus dot likumīgu ietērpu apvērsuma ceļā radītam stāvoklim. (Polijā, Lietavā). Nesen Somijā sabruka lapujiešu (lapu tautas pilsētā Lapua Ostrobotnijā radusies radikāla nacionāla antikomunistiska kustība, aizliegta pēc apvērsuma izgāšanās 1932.gadā un pārveidojusies par Patriotisko Tautas kustību) mēģinājums gāzt savas republikas likumīgo satversmi, pie kam valsts prezidentam piekrita pozitīvi – nomierinoša loma konflikta likvidēšanā.
Arī pie mums netrūkst cilvēku, kas sapņo nevis par mūsu demokrātiskās satversmes izlabošanu un pielaikošanu dzīves prasībām, bet par tās sagraušanu un iznīcināšanu pašos pamatos. Visas runas par ultra-demokratismu, par pārmērīgām brīvībām un t.t. pa lielākai daļai maskē tieksmes tikt vaļā no jebkāda demokrātisma, iznīcināt visas brīvības, lai paliktu tikai vadošā kliķe, kurai viss būtu atļauts, un beztiesīgie kuriem nebūtu nekādu brīvību. Šīs tieksmes nav nekas cits, ka vēlēšanās novest arī mūsu valsti satversmes krīzes stāvokli.
Šādām tieksmēm pamatos ir vairāki cēloņi, starp kuriem neapšaubāmi galveno lomu spēlē doc. Dišlera uzrādītais fakts, ka POLITISKĀS DEMOKRĀTIJAS NAV SPĒJUŠAS RADĪT MATERIĀLO DEMOKRĀTIJU, kas jo spilgti izpaužas tagadējā saimnieciskajā krīzē, kas draud pāriet politiskā krīzē. Patiešām, iekārta, kas nespēj nodrošināt dzīvību un uzturu strādājošai tautai, neattaisno sevi, un tai būs jākrīt agri vai vēlu. Kas nāks viņas vietā, komunistiskā vai fašistiskā diktatūra, grūti paredzēt. Visdrīzāk jādomā, papriekš viena, pēc tam otra.
Otrs satversmes krīzes cēlonis ir tas, ka demokrātiskā satversme neatspoguļo sevī FIZISKO, MATERIĀLO UN KULTURĀLO SPĒKU SAMĒRU valstī. Valsts vara dibinās uz vēlēšanās nodoto balsu skaitu, pie kam balsošanā ir vienāds svars visām balsīm, neatkarīgi no tā, cik lielu fizisku, materiālu vai kulturālu spēku reprezentē katrs atsevišķs balsotājs. Šāds stāvoklis kārdina tos, kam ir lielāks spēks, organizēt stipru mazākumu, lai valdītu par vājo vairākumu. “Ko gan spēj 1000 aitas pret pāra vilkiem ar asiem zobiem?” -Tā domā tie, kam zobi asi; noorganizējas, apbruņojas (jeb varbūt ir jau apbruņoti,) un – apvērsums gatavs. Piļsudska leģioni Varšavā, Primo-de-Rivera lielgabali Madridē, Pļechaviča šautenes Kauņā skaidri rādija apbruņotā mazākuma spēku, kurš ir jo liels tāpēc, ka karš ir iemācijis un pieradinājis nerēķināties ar morāliskiem spēkiem un vērtībām un ticēt tikai rupjam fiziskam spēkam. Ideja par cilvēka personas līdzvērtību, neatkarīgi no fiziskā spēka, bagātības, formālās izglītības un sabiedriskā stāvokļa, ir zaudējusi agrāko iespaidu un nozīmi. Ir iestājusies, līdzās citām krīzēm, arī morāliskā krīze, un šis ir trešais cēlonis satversmes krīzei mūslaika demokrātijās, jo demokrātiska satversme var netraucēti funkcionēt tikai augsti morāliskā tautā.
Lai krīze satversmē izbeigtos, ir jāpieskaņo vai nu satversme tam morāliskam līmenim, kāds ir tautai, vai arī tautai “jāmainās uz augšu,” jāpaceļ savs morāliskais līmenis, lai tas atbilstu demokrātiskās iekārtas cildenām prasībām. Kas stāv par ētisku progresu, par to, lai cilvēki un sabiedrība tuvotos pilnībai, tam ir pieņemams tikai pēdējais ceļš, – TAUTAS MORĀLISKĀ LĪMEŅA PACELŠANA LĪDZ TAM STĀVOKLIM, KAS NEPIECIEŠAMS, LAI VARĒTU DARBOTIES DEMOKRĀTISKĀ SATVERSME.
Demokrātiskai valstij jāatrod arī ceļi novērst galveno satversmes krīzes cēloni, tuvinot sabiedrisko iekārtu MATERIĀLĀS DEMOKRĀTIJAS ideālam. Neviena iekārta nespēs realizēt šo ideālu ar vienu rāvienu; arī socialisma valsts to nespēs. Bet demokrātijās ir nepieciešams, lai katram būtu skaidrs, ka sabiedriskā iekārta noteikti un neatlaidīgi tuvojas materiālās demokrātijas ideālam. Šā procesa sekām jākļūst redzamām jau tagad, nodrošinot eksistences minimumu ikvienam pilsonim, neatkarīgi no tā, vai pastāv krīze, vai augsta saimnieciska konjuktūra.
Kad šie divi uzdevumi būs izpildīti, – tautas un viņas atsevišķu locekļu morāliskais līmenis pacelts līdz demokrātijā nepieciešamam stāvoklim un nodrošināts ikvienam eksistences minimums, – tad pats no sevis izzudīs trešais krīzes cēlonis, fiziskā, materiālā un kulturālā spēka nesamērība ar demokrātisko vienlīdzību, kas izpaužas ikvienas balss līdzvērtībā vēlēšanās un citās politiskās nobalsošanās, jo šo nesamērību līdzsvaros tautas augstais morāliskais līmenis un pilsoņu apmierinātais gara noskaņojums, pateicoties nodrošinātai un cilvēcīgai eksistencei.
================
SATVERSMES GROZIJUMU PROJEKTS. A. Bergs, Latvis, Nr.3162, 1932.05.22
Latviešu Nacionalās Apvienibas soļi, lai panāktu satversmes grozijumus, sabiedribā un organizacijās, kā arī neatkarigā presē ir atraduši ļoti dzīvu atsauksmi un nav šaubu, ka viņas uzsāktā lieta atradīs plašu atbalstu. Nacionalā Apvieniba tomēr negrib šo lietu vadit vienigi uz savu galvu, bet gribētu ap to apvienot jo plašas aprindas un ar tām saskaņot turpmakos soļus. Šai nolūkā viņa līdz ar šo izziņo satversmes grozijumu tekstu, kādus viņa to vēletos, un lūdz organizacijas un personas, kas par to interesējas, dot tai (Brīvibas ielā 4) savas atsauksmes un norādijumus eventualiem papildinajumiem.
LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSMES GROZIJUMI.
- Latvijas Republikas satversmes 5.. 29., 35., 36., 39., 48., 52., 59., un 79. p. izteikt šādi:
- Saeima sastāv no 50 deputatiem.
- Par nodarijumiem ārpus sava amata darbības Saeimas deputats nes pilnu atbildibu līdzigi citiem Latvijas pilsoņiem.
- Valsts prezidentu ievēl vispārigā tautas nobalsošanā uz 5 gadiem. Piezīme. Pirmās valsts prezidenta vēlešanas pēc ši likuma izdaramas 1933.gada marta pirmā svētdienā un sestdienā pirms tās.
- Valsts prezidentu ievēl, aizklāti balsojot, saskaņā ar valsts prezidenta vēlešanu likumu.
- Vienu un to pašu personu par valsts prezidentu nevar ievēlet vairak kā divas reizes pēc kārtas.
- Valsts prezidentam ir tiesiba atlaist Saeimu. Pēc tam izsludinamas jaunas Saeimas vēlešanas. kurām janotiek ne vēlak kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.
- Ja valsts presidents atsakas no amata vaj nomirst pirms viņa amata laiks beidzies, valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdetajs, kamēr ievēl jaunu valsts prezidentu. Tāpat Saeimas priekšsēdetajs izpilda valsts prezidenta vietu. ja tas atrodas ārpus Valsts robežas vaj citadi aizkavets izpildit savu amatu.
- Ministru prezidentam vaj ministram jaatkāpjas, kad Saeima ar visu deputātu divu trešdaļu vairakumu tiem izsaka neuzticibu. Ja neuzticiba izteikta ministru prezidentam, tad jaatkāpjas visam kabinetam, ja atsevišķam ministram, tad tam jaatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jaaicina cita persona. Ministru prezidentam vaj ministram jaatkāpjas, kad valsts prezidents to prasa.
- Tautas nobalsošanai nodots satversmes grozijumu vaj likuma projekts ir pieņemts, ja par to izteikusies ne mazak kā viena ceturtdaļa no visiem balsstiesigiem.
- Latvijas Republikas satversmes 50. un 51.p. atcelt.
Latviešu Nacionalā Apvieniba.
Satwersmes grozijumu projekts.
===============
SATVERSMES GROZIJUMU PROJEKTS. A. Bergs, Latvis, Nr.3162, 1932.05.22
Blakus šīm rindiņam mūsu lasitaji atrod Latviešu Nacionalās Apvienibas izstradato satversmes grozijumu projektu, kādu ta nodomajusi nodot tautas nobalsošanai, bet iepriekš vēl nodod atklātibas apspriešanai, lai varetu ņemt vērā visus norādijumus un papildinajumus, kādi vēl varetu nākt. Tādā kārtā Nacionalā Apvieniba ierosinajumu grib pataisit par plašu aprindu lietu vārda labakā nozīmē.
Bet pats projekts prasa dažus paskaidrojumus. Tas ir piemērots tagadējai satversmei un aprobežojas ar grozijumiem, kas nepieciešami, lai novērstu tagadejās satversmes vislielakos trūkumus. Bez šaubam, tagadējā satversmē ir arī vēl citi trūkumi un vainas, bet Nacionalā Apvieniba ierosinajumu negribēja sarežgit ar lielaku grozijumu skaitu, no kuriem viens vaj otrs varetu izsaukt domstarpibas, un tapēc aprobežojas ar tiem grozijumiem, kas plašu aprindu domās pilnigi nobriedušas. Īsi saņemot grozijumu saturu, var teikt, ka tie paredz deputatu skaita samazinašanu un viņu atbildibu, valsts prezidenta ievēlešanu vispārigās vēlešanās un viņa tiesibas atlaist Saeimu, ministru kabineta lielaku neatkarību no Saeimas un līdz ar to valdibas lielaku stabilitati un beidzot daudz cilato un pārrunato jautājumu par kvorumu tautas nobalsošanā.
Pirmais no šiem grozijumiem. t.i. Saeimas deputātu skaita samazinašana uz pusi, pati par sevi ir skaidrs. Protams, nav jaiedomajas tā, ka līdz ar deputātu skaita samazinašanu uz pusi uz pusi samazinasies arī valsts izdevumi un nodokļi. 50 deputatu atalgojums valsts budžetā iztaisa samērā mazu sumu un ietaupijums šādā kārtā neiznāktu liels. Tas arī nav šī grozijuma galvenais iemesls. Daudz svarigaki ir tas, ka mazaka sapulce spriedīs daudz lietišķaki un ātraki un atkritīs tukšas runas, ko tur deputāti, kas uz ražigu darbu nav spējigi. Visas partijas tad arī būs spiestas Saeimā sūtit lietpratejus, nevis demagogus. Tāpat arī jautājums par deputātu neaizkaramibu ir pilnigi nobriedis un pats par sevi skaidrs. Spēkā paliktu satversmes 28.pants, kas nosaka, ka deputāti nenes atbildibu par savam balsošanam, ne par amatu izpildot izteiktām domam. Un tas ir vajadzigs deputatu neatkaribas nodrošinašanai, lai tie justos brīvi, savu amatu izpildot. Bet tagadējā 29.panta vietā, kas deputatus padara par neatbildigiem arī ārpus amata darbibas, pēc pārgrozijumu projekta stātos pants ar gluži pretēju saturu, kas nosaka, ka ārpus sava amata deputatam par saviem darbiem un nedarbiem jaatbild tāpat kā katram citam mirstīgam. Tagadējo satversmi rakstot, ta likās pilnigi nepieņemama lieta un tikai Nacionalās Apienibas deputatiem piekrīt tas gods, ka viņi jau toreiz aizstāveja pareizakus uzskatus, pa kuru ceļu Saeima, apstākļu spiesta, pamazam arī sākusi iet, atņemdama detmtatiem tiesibas būt par redaktoriem un bieži izdodot viņus tiesašanai un pat apcietinašanai. Bij. deputatam Opincanam piekrīt nopelns, ka viņš ar savu uzvešanos to visskaidrak ir pierādijis, ka deputatu neaizkaramiba tagadējā veidā ir vienkārši skandaloza. Nacionalās Apvienibas projekts šādai neatbildibai tad arī padara galu.
Valsts prezidenta ievēlešana vispārigā tautas nobalsošanā ir tik vispāriga un populara prasiba, ka par to arī vārdi vairs nav jatērē. Protams, tikai tautas ievēletam valsts prezidentam var būt vajadzigā autoritate un cieņa, lai viņam varetu uzticet tik svarigas tiesibas, kā piem. Saeimas atlaišanu. Sīkaki noteikumi, kā izdaramas valsts prezidenta vēlešanas nepiederas satversmē, bet atseviškā vēlešanu likumā, ko Saeimai nāksies izstrādat, tiklīdz satversmes pārgrozijumi būs pieņemti, uz ko tad arī atrodas aizrādijums grozijumu 36. pantā. Pirmās valsts prezidenta vēlešanas pēc jauna likuma paredzetas 1933.g. marta sākumā ar tādu aprēķinu, ka jaunais valsts prezidents varetu stāties amatā, kad tagadējā prezidenta amata laiks būs notecejis. Tas, protams. nenozīmetu, ka arī citi satversmes grozijumi stāsies spēkā tikai 1933.gada martā. Gluži otradi, tie būs spēkā, tiklīdz būs notikusi tautas nobalsošana un tās iznākumi izsludinati, un tagadējais valsts prezidents tad baudīs paplašinatas tiesibas.
Vienu no svarigakiem pārgrozijumiem satur 59.pants, kas attiecas uz valdibas stāvokli. Ja to pieņem projektā paredzetā veidā, tad atkrīt tagadejā 59.panta nosacījums, ka “ministru prezidentam un ministriem viņu amatu izpildišanai ir Saeimas uzticiba un viņi par savu darbibu ir atbildigi Saeimas priekšā, ko tagadējā prakse iztulkoja tā, ka ministrs paliek par ministru un ministru kabinets par ministru kabinetu tikai pēc tam, ka Saeima tiem izteikusi savu uzticibu. Pēc grozijumu projekta notiktu citadi. Paliktu spēkā satversmes 56.p.. kas nosaka, ka “ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina valsts prezidents”. Ar to tad arī ministru kabinets ir gatavs un var stāties darbā. Šai ziņā projekts tuvojas Amerikas Savienoto Valstu iekārtai. Bet tas neseko šim paraugam tai ziņā, ka parlamentam, Saeimai vairs nav nekāda iespaida uz ministru kabinetu un ta sastāvu. Saeimas interpelacijas un neuzticibas votuma tiesibas paliek, lai gan nevis ar vienkāršu, bet arī divu trešdaļu balsu vairākumu. Saeimai tas, bez šaubam, dod pietiekoši asu ieroci pret ministru kabinetu nopietnos valsts jautajumos, kur Saeimas un valdibas uzskati pilnigi šķiras, bet tas novērš ministru kabineta atkaribu no 4-5 deputatu untumiem vaj iegribam, ja tie nav labi izgulejušies vaj stāda ar valsts interesēm nesavienojamas prasibas un draud pāriet opozicijā un valdibu gāzt. Ar to tad arī beigtos neglītās “andeles”, kas visiem palikušas par piedauzišanās akmeni.
Beidzot Nacionalās Apvienibas projekts nokārto arī kvoruma jautājumu tautas nobalsošanā. Ka tagadējais 78.panta tulkojums, kas prasa. lai tautas nobalsošanā būtu piedalijusies puse no visiem balstiesigiem, ir nepareizs, to ir atzinusi ir Centralā vēlešanu komisija, ir juristu kongress ši gada janvarī un atkal Nacionalā Apvieniba var lepoties ar to, ka viņa jau 1923.gadā, nobalsojot par baznicu atsavinašanas likumu, aizstāveja uzskatus, kas tagad pamazam sev ir izlauzuši ceļu. Protams, bez jebkāda kvoruma tautas nobalsošanā nevar būt, jo tas nejaušibam atvērtu durvis un
logus. Kvorums janoteic tik augsts, ka viņš nepieļauj nejaušus un nenopietnus ierosinajumus, bet arī tik zems, ka nopietnos gadijumos viņš tautas nobalsošanu padara faktiski iespējamu. Nacionalā Apvieniba ir izvēlejusies vienu ceturdaļu no visiem balsstiesigiem, kam vajaga izteikties par ierosinajumu, t.i. balsot par ta pieņemšanu. Tā tad ierosinajums ir pieņemts, ja viena ceturtā daļa balstiesigo ne tikai ir piedalijusies nobalsošanā, bet arī par balsojusi, un ja piedalijusies kaut arī vairāk kā viena ceturtdaļa, bet nepilna ceturtdaļa ir balsojusi par ierosinajumum, tad tas tomēr atraidits. Liekas, ka šāds veids uz abām pusem dod vajadzigās garantijas, t.i. viņš novērš nenopietnus un nejaušus ierosinajumus, bet nopietnus ierosinajumus padara faktiski iespējamus. To rāda līdzšinejie piedzīvojumi, jo projektā minētais kvorums ir sasniegts tikai beidzamā tautas nobalsojumā, kas bija saviļņojis seviški plašas masas.
Otrais nodalijums Nacionalās Apvienibas projektā paredz satversmes 50. un 51 panta atcelšanu. Pirmais no šiem pantiem noteica, ka valsts prezidents ir atlaists, kad tauta nepiekrīt viņa ierosinajumam par Saeimas atlaišanu, kas tas atkrīt, ja pieņem projekta noteikumu, ka valsts prezidentam ir tiesibas pašam ar savu varu Saeimu atlaist. Satversmes 51.p., ka Saeima var atlaist valsts prezidentu, kam pēc projekta arī jaatkrīt. jo būtu nedabiski, ja Saeima varētu atlaist tautas ievēletu valsts prezidentu.
Šāds ir Nacionalās Apvienibas projekta galvenais saturs, ko viņa nodevusi atklātibas kritikai.
A. Bergs.
Satversmes grozijumu projekts.
==============
SATVERSMES GROZIJUMU GAITA. A. Bergs. Latvis, Nr.3717, 1934.03.29
Saeimas publisko tiesibu komisija ir beigusi apspriest Zemnieku savienibas ierosinajumu par satversmes grozišanu. Patiesibā viņa ir darijusi vairak. Vienā no pirmām sēdem viņa vienojās, ka apspriedis ne tikai tos satversmes pantus, kuru grozišanu ierosina Zemnieku savieniba. bet arī visus citus pantus, kurus kāds no komisijas locekļiem vēletos grozit. Un komisija ir darījusi labi, tā daridama, jo ta nāca dienas kārtibā viss satversmes reformas jautājums visā plašumā, nepieturoties tikai pie Zemnieku savienibas projekta, kas nes steidzigas sastādišanas stipri manāmas sekas.
Tiešam arī no komisijas locekļu puses nāca vairaki svarigi ierosinajumi, kas pelnītu vairak ievēribas, nekā komisija viņiem veltija. Pie tiem, protams, nepieder socialdemokratu trakais priekšlikums, atcelt tiesnešu neatceļamibu vaj tā saucamās satversmes otrās daļas atjaunošana. Bet ļoti ievērojams bija Skujenieka priekšlikums Saeimas budžeta tiesibas aprobežot tai ziņā, ka viņa budžetu gan var samazinat un pārkārtot, bet nevis palielinat. Par to mums nācās izteikties jau pagājušā vasarā ‘Latvja’ slejās un nav noliedzams, ka ar šādu noteikumu novērstu daudzas no tām nebūšanam, kas tagad neizbēgamas, apspriežot budžetu Saeimā. Jaievēro taču ari, ka Anglijas klasiskais parlaments, gudra kārtā pats savas tiesibas samazinadams, tā ir ierobežojis savas budžeta tiesibas. Nebūtu mums par ļaunu sekot Anglijas parlamenta priekšzīmei.
Otrs priekšlikums, kas būtu pelnijis ievēribu, bija Skujenieka un Teriņa ierosinajumi par valsts prezidenta vēlešanu kārtibu. Pirmais no viņiem lika priekšā radit “nacionalsapulci”, kas uzstāditu valsts prezidenta kandidatus, par kuriem notiktu tautas nobalsošana, otrais paredzeja valsts prezidenta vēlešanas paplašinatā Saeimā, kurai šim gadijumam pieaicinatu klāt augstako tiesas iestāžu, augstskolu u.c. priekšstāvjus. Ja nu arī Skujenieka ierosinajums ir diezgan sarežgits un nenovērš ar tautas nobalsošanu saistitās nevēlamās parādibas, tad tomēr tas ir uzlabojums, salīdzinot ar vienkāršām valsts prezidenta vēlešanam. Bet vēl ievērojamaks mums liekas priekšlikums par valsts prezidenta vēlešanam paplašinatā Saeimā. Tam analoģija atrodama Francijas prezidenta ievēlešanas kārtibā, un tas novērstu nepatīkamo aģitaciju ap nākamā valsts prezidenta personu. Pret šo kārtibu socialdemokrati principā necēla iebildumus, tikai vēledamies, lai Saeimu šai gadijumā paplašinatu ar pašvaldibas priekšstāvjiem. Tas ir jautājums, par ko var runāt. Protams, tas nav tik vienkārši atrisinams un taisni tas laikam bija viens no iemesliem, kapēc komisija šim priekšlikumam samērā nevērigi aizgāja garam.
No Zemnieku savienibas ierosinajuma [pilnu tekstu skat. ‘Zemnieku Savienība iesniedz Saemai satversmes grozijumu projektu. Valsts prezidentu vēlē tauta un dod viņam plašas pilnvaras.’ Brīvā Zeme, Nr.240, 24.10.1933, Baltijas walstis , 1.lpp.] komisijas darbu gaitā daudz kas atkrita. Noraidija deputatu skaita samazinašanu uz 50. Noraidija vēlešanu cenza paaugstinašanu uz 25 gadiem un neatņēma balstiesibas sociali apgādajamiem. Noteikumi par deputātu neaiskaramibu – pareizaki, neatbildibu – kas tik daudz putekļus sacēluši, tomēr palika negroziti. Valsts prezidentam nedeva tiesibas, pasludinat karu. Tāpat viņam nedeva tiesibas, ierobežot
vaj atcelt tā saucamās pilsoņu brīvibas, pat izņēmuma stāvoklim nepastāvot, ko laikam gan arī Zemnieku savienibas projekta sastāditaji gluži nopietni nebija domajuši, bet pielikuši klāt, tā sakot, uzprasišanas kārtibā. Arī valsts prezidenta tiesibas, apturet Saeimas pieņemtā likuma izsludinašanu, nepieņēma tādā veidā, kā bija vēlejusies Zemnieku savieniba. Tāpat valsts prezidentam nedeva tiesnešu apstiprinašanas tiesibas. No Zemnieku savienibas ierosinajuma tādā kārtā daudz kas atkrita.
Tomēr nevar teikt, ka komisijas pieņemtie satversmes grozijumi būtu gluži nenozīmigi. Komisija ir pieņēmusi ļoti popularo prasibu, ka valsts prezidents vēlams vispārigās vēlešanās, kas viņa autoritāti un nozīmi, bez šaubam, stipri paceltu Bet tas pats par sevi vēl maz nozīmetu, ja reizē ar to valsts prezidentam nedotu arī lielaku varu. Šai ziņā komisija, kā redzejām, stipri ir apgraizijusi Zemnieku savienibas projektu. Tomēr balsu vairakumu dabūja valsts prezidenta tiesibas atlaist Saeimu, nevis tikai ierosinat tās atlaišanu. Tas, bez šaubam, ir svarigs un nepieciešams noteikums, ko valsts tiesibu teorija uzskata par nepieciešamo pretsvaru, atlaist resp. izteikt neuzticibu izpildu varai – valdibai. Ne mazak svarīgs ir noteikums, ka valsts prezidents ieceļ ministru kabinetu un tas stājas amatā, nenogaidot Saeimas uzticibas votumu. Ar to ir novērstas neglītās “andeles”, kas tagad ir katra kabineta sastādišanas neizbēgamās pavadones. Var paredzet, ka abi šie pēdejie noteikumi, t. i.valsts prezidenta tiesibas atlaist Saeimu un no Saeimas neatkarigs ministru kabinets, kopā rada nepieciešamo līdzsvaru starp likumdošanas un izpildu varu un novērš Saeimas absoluto vienvaldibu, no kuras tagad tik smagi ciešam. Janožēlo tikai, ka komisijas locekļi aizlaida garam gadijumu, lai Saeimu vēl noteiktāki aprobežotu ar likumdošanas darbu vien.
Pārejie satversmes grozijumi, ko pieņēmusi komisija, samērā nav tik svarigi. Ka Saeimu turpmak vēlēs uz četriem gadiem, protams, ir apsveicams jauninājums, par ko cīnijās jau satversmes sapulces laikā. Tas, bez šaubam, veicinās Saeimas darbibas ražigumu un nopietnibu. Diezgan apšaubama labuma grozijums ir noteikums, ka viena desmitdaļa vēletaju var ierosinat Saeimas atlaišanu, kas dod iemeslu pastāvigai agitacijai un ir lieks, ja valsts prezidentam atlaišanas tiesibas. Lieks, protams, arī ir noteikums, ka vienu un to pašu personu nevar par valsts prezidentu ievēlet divas reizes no vietas. Šis socialdemokratu ierosinajums, kas negaidīti dabuja balsu vairakumu, rāda tikai viņu bailes no “ķeizariņa”, bet praktiskas nozīmes tam nav. Jauns ir noteikums, ka tautas nobalsošanai nevar nodot ierosinajumu par parādu atlaišanu. Būtu bijis labi, to paplašinat vēl tā, ka neiespējami paliktu arī tādi demagoģiski ierosinajumi, kā Vintera saceretais un socialdemokratu projekts par apdrošinašanu pret vecumu un bezdarbu.
Ar šiem grozijumiem satversmes reformas jautājums, protams, vēl nav izsmelts. Tur atliktu vēl daudz ko vēleties. Tomēr nav noliedzams, ka komisijā pieņemtie grozijumi nozīmē zinamu soli uz priekšu un – kaut arī vēl kautrigu – novēršanos no nepraktiskiem noteikumiem, ko savā satversmê norakstijām demokratisma pirmā skurbulī. Šai ziņā 14 gados tomēr ko neko esam mācijušies un interesanti bija novērot, ka dažs deputāts tagad balsoja un aizstāveja noteikumus, pret kuriem satversmes sapulcē jo sīvi cīnijās.
Komisijas atzinumiem vēl jaiet caur Saeimas plenarsēžu sīko sietu, kur vajadzigs divu trešdaļu balsu vairakums. Vaj Saeimai būs politiskais saprāts, ka tikai ar laikā izvestām reformām valsts dzīvē var novērst sarežģījumus un satricinajumus?
=======================
apvērsums, pēc kura viņš nelokāmi izvairījās Satversmi grozīt un Saeimu atjaunot. Skat. https://tencinusarunas.wordpress.com/2021/11/12/tevu-zemei-gruti-laiki-karlis-kruklitis-1989/ Arvēds Bergs, kurš bezcerīgi bija pūlējies uzlabot Saeimu ar satversmes grozīšanu, cerēja, ka risinājumu ar joni varētu nest arī autoritārisms. Diemžēl izrādījās, ka iztapšana un pērkamība turpinājās – autoritāra vara bija gan saimnieciski izdarīgāka, bet ne godīgāka par “demokratisku”. I.L. ]
================
LĒCIENS TUMSĀ. A. Bergs. Latvis, Nr.3747, 1934.05.08
Saeima ir atraidijusi satversmes 48.panta grozijumus, ar kuru valsts prezidentam gribēja dot tiesibu atlaist Saeimu. Nav tikpat kā nekāda ceriba, ka trešā lasijumā šo pārgrozijumu galu galā tomēr vēl varetu pieņemt. Tā tad jarēķinajas ar to, ka satversmes reformas svarigakais gabals ir atkritis un līdz ar to viss reformas jautājums zaudejis savu nozīmi, iekritis ūdenī. Valdibas vaj valsts prezidenta tiesibas, atlaist parlamentu, teoretiski un praktiski uzskata par nepieciešamo pretsvaru parlamenta tiesibai, gāzt valdibu. Bez šādām tiesibam vajadzigā līdzsvara nav un satversme nevar pareizi darboties, jo attīstas parlamenta vienvaldiba un vaj šis vienvaldnieks pastāv no vienas personas vaj no simts, tas ir puslīdz viena alga. Mūsu neilgie piedzīvojumi pietiekošā mērā ir rādijuši, ka 100 personu vienvaldiba nebūt nav vēlams valdibas veids. Pēc tam, ka Saeimā ir atraidits reformas galvenais saturs, sīkakiem noteikumiem nav vairs nozīmes. Cik necik jūtamus uzlabojumus mūsu valsts iekārtā ar tiem nevar panākt.
Tā tad reformas liktenis Saeimā ir izšķirts. Ar to lieta, protams, nebeigsies. Zemnieku savieniba, lietas formalā ierosinataja, jau iepriekš paziņoja, ka viņa neliksies mierā, ja Saeima viņas ierosinajumu atraida vaj stipri sakropļo, un viņa šai ziņā var rēķinat uz to grupu pilnu atbalstu, kas sen jau kustina jautajumu par satversmes reformu. Tā tad gaidama tautas nobalsošana par satversmes reformas ierosinajumu. Bet tas ir garš un grūts ceļš, kas turklāt nesola panākumus. Jasāk ar 1000 parakstu, tad 100 000 parakstu vākšanu zem ierosinajuma, ko sadabūt gan nenāksies grūti. Tad projekts nāk Saeimas apspriešanā. Un ta to atraidīs un tad notiek pati tautas nobalsošana. Ta nevar dot nekādus panākumus, jo 600 000 balsotājus sadabut nav nekādas izredzes. Satversmes reforma tautas nobalsošanā izkritis cauri kvoruma trūkuma dēļ.
Varetu acis vērst uz nākošo Saeimu. Ja tās vēlešanas nostāda zem sauciena par satversmes grozišanu, tad diezgan droši varetu paredzet, ka partijas un grupas, kas tagad tai pretojušās, cietīs ievērojamus zaudejumus un nākošās Saeimas sastāvs varetu būt zinamā mērā labvēligaks satversmes reformai nekā tagadējās Saeimas sastāvs. Tomēr tikai zinamā mērā un nekādā ziņā ne tik lielā mērā, ka satversmes reforma varetu ceret dabūt nepieciešamo divu trešdaļu vairakumu. Lai cik vājas skaitam socialdemokratu izredzes nākošās vēlešanās, kopā ar komunistiem, latgaļiem un dažām kreisām minoritatem, viņiem tomēr var sanākt viena trešdaļa no Saeimas sastāva, ar ko pietiek, lai satversmes reformu pataisitu neiespējamu.
Tā tad tagadejā Saeima, noraididama satversmes grozijumus, ir aizcirtusi durvis katrai iespējai panākt satversmes reformu legalā ceļā. Ar to viņa ir uzņēmusies milzigu atbildibu. Bez pārspīlejuma var teikt, ka šis balsojums ir bijis liktenigs.
Lai saprastu lietas liktenigo nozīmi, mums taču jastāda vienkāršais jautājums, vaj bez nopietnas satversmes reformas varam ceret vest turpmāk kārtigu valsts dzīvi? Ja to varam ceret, ja uz to var būt kaut mazas izredzes, ja līdz ar Menderu varam domat, ka satversmes reformas jautājums ir māksligi sacelta un uzpūsta modes lieta, kas drīz pāries, kuras “saule Centralā Eiropā sāk rietet” – tad lai iet! Dzīvosim arī mēs. Bet maz, visai maz, liekas Menderam būs ticetaju. Nav taču mums darišanas ar pārejošu modes lietu, bet ar lielu un dziļu kustibu, ne tikai Vidus Eiropā, bet arī tās vakaros un dienvidos un arī viņpus Lielā okeana. Dzīve ir pārveidojusies. Pasaules karš to ir paātrinajis. Ir cēlušies jauni jautājumi, kas meklē atrisinajumu, veidojas jaunas dzīves formas. Rodas arī jauni uzskati. Notiek lielās franču revolucijas ideju likvidešana, no kurām esam dzīvojuši visu pagājušo gadu simteni. To visu neredzet un nesaprast, nozīmē nožēlojamu garigu aklibu. Kas ir bijis, nekad neatgriezisies, mazakais ne tādā pašā veidā un “lūzums”, ko Menders teicās ieraudzijis Vakareiropas dzīvē, ja tāds tiešam būtu, nekādā ziņā neatvedīs atpakaļ veco demokratiju un socialdemokratijas ziedu laikus.
Bet bez visām teorijām un lūzumiem mēs taču uz pašu miesas esam izbaudijuši visus demokratijas un parlamentarisma jaukumus un zinam, kurp tie mūs ir noveduši. Lūkot iestāstit, ka mums turpmak būs jadzīvo tāpat, tas nozīmē atņemt ceribas uz labošanos. Un tas ir bīstami. Ļoti plašas tautas aprindas līdz šim lielas ceribas lika uz satversmes reformu, t.i., ka mēs dabusim savām īstām vajadzibam piemērotu valsts iekārtu. Saeima ar savu noraidošo balsojumu šīs ceribas ir vīlusi. Kas tālak? Vaj ar to apmierinasies? Jeb vaj šīs viltās ceribas sev meklēs citu, negaiditu spontanu izeju, tik spontanu, ka pat deputāta Šlakana dzirdigai ausij neizdosies to iepriekš noklausities?
Mēs nezinam atbildi uz šo jautajumu un domājam, ka to neviens nezin. Bet tas taisni ir tas drausmigais, ka atveras jautajums, nevis teoretisks, bet īsti praktisks, reals jautajums, uz kuru neviens nezin atbildi. Katrs turpmākais solis ir solis tumsā. Kas būs? Šī jautajuma priekšā mūs ir nostādijis Saeimas balsojums. Viņa mums liek lekt tumsā.
A. Bergs.
=================
SENGAIDITAIS. A. Bergs. Latvis, Nr.3754, 1934.05.17
Aizvakardienas nakts notikumi pārsteidza tikai laika, apstākļu un darbojošos personu ziņā, t. i. nezinaja, kas spers nepieciešamos un sen gaiditos soļus, kas vajadzigi valsts dzīves ievadišanai kārtigakās un pareizakās sliedēs. Bet par to, ka līdsšinejās sliedes neder un tiešā ceļā ved dziļak purvā, ka pamatigi grozijumi ir nepieciešami un neizbēgami, par to šaubas un domstarpibas nebija, un šai ziņā aizvakardienas nakts notikumi nepārsteidza, bet nāca kā sen jau gaiditi un cereti. Nebija arī grūti nojaust, ka tie neizbēgami tuvojas. Vēl pagājušo svētdien mums nācās rakstit par “kāviem”, t.i. par tuvojošos pērkona negaisa zīmem pie apvārkšņa. Gaisu tīrošais pērkons tagad ir iestājies.
Latvija tagad ir iestājusies to daudzo valstu rindās, kas atkratijusies no nederigas iekārtas, ko nezinašanā, piedzīvojumu trūkumā un pārdemokratiskā skurbulī mums uzspieda mūsu valsts pirmos laikos. Šīs iekārtas bēdigās sekas mēs visur redzejām, tās visur bija nomanāmas, un visur nodibinajās pārlieciba, “tā tālak nevar iet”. Un tas nebija pārspīlējums. Tā tiešam tālak nevareja iet. Ja negribēja, ka mūsu tauta un tās valstiskā orgānizacija dzīves cīņā paliek pakaļ citām tautam un valstim, kuras sev paguvušas dot labāku, dzīves vajadzibam noderigaku un labak piemērotu iekārtu. Mēs nedrīkstejām palikt vieni ar novecojošos iekārtu, kas traucē un kavē mūsu tautas dzīvo spēku attīstīšanos.
Cik nobrieduši bija aizpagājušās nakts notikumi, to rāda tas, cik viegli un ātri tie norisinajās. Līdzšinejā iekārta nokrita kā pārak nogatavojies auglis. Nepacēlās neviena roka tās aizstāvešanai. Nelaimigā Bruniša (B.Kalniņa? I.L.) šāviens nemodināja nekādu atbalsi. Līdzšinejiem varas vīriem, kas domaja aiz sevis “tautas suverenitati” un to bija pierakstijušas sev pie sienas, izgāja gluži tāpat, kā savā laikā nelaimigam Kerenskim, kam šķita, ka viņam ir rokās visa varas pilniba, bet piepeši pamanija, ka ir pazuduši pat tie divi adjutanti, kas mēdza stāvet aiz viņa krēsla.
Mēs arī redzejām apbrīnoj. aklibu un nespēku, ar kādu parasti sista iekārta, kas gatava krišanai. Ar ierosinajumu par satversmes grozišanu Saeimai bija dota iespēja bez grūtibam novērst lielakos trūkumus valsts dzīvē un to ievadit pareizakā gultnē. Viņa izrādijās uz to nespējiga. Viņa nespēja pacelties pāri savu locekļu sīkām, gluži personigām interesēm. “Mēs taču paši neiesim apcirpt savas tiesibas un priekšrocibas”, tādas bija viņu bažas. aiz kurām noraidija visus satversmes pārlabojumus. Visiem bija skaidrs, ka saimnieciskās dzīves glābšanai bija vajadzigi enerģiski un ātri soļi. Valdiba sev pieprasija attiecigās pilnvaras, bet nebija nekādas šaubas, ka Saeima viņai tās nedos un arī šai ziņā aizkrustos ceļus. Saeimai par savu stulbumu ir jasamaksā. Dzīves nepielūdzamā gaita ir gājusi pāri viņas “tiesibām”. Dzīve, lūk, ir stipraka par sīki norakstitiem dokumentiem, tai ir lielakas tiesibas nekā likuma burtiem un tiem, kas dzīves gaitu nesaprot, nav ko žēloties, ka ta viņiem kāp pāri.
Vienā ziņā Saeimas un līdzšinejās iekārtas aizstāvju stulbumam bija arī sava labā puse. Ta panāca to, ka uz vienu reizi, tā sakot, ar vienu rāvienu pataisīja tīru galdu.
Ja Saeima būtu salikusi spriest par valsts iekārtas gāšanu, tad tas būtu stiepies bezgaligā garumā un būtu beidzies ar nevarigu kompromisu, kas nebūtu bijis ne cepts, ne vārits. Tagad nav jarēķinas ar balsošanam, balsu pirkšanu, kombinacijam un andelem, bet rīkoties tā, kā to liek darit veselais prāts, pareizi izprastās valsts vajadzibas. Vārdu sakot, mēs esam varejuši izvairities no ilgstošiem strīdiem un cīņam ap satversmes grozijumiem, kas stipri satricina citas valstis. Mums ceļš ir vaļā uz labaku, gaišaku nākotni.
Bet arī tikai vēl ceļš. Mums tagad jasāk iet pa šo ceļu. Un tas nav viegli. Grūtakais tādos gadījumos mēdz būt “otrā diena”. Un ta prasis ļoti daudz. Jo mūsu valsts rati stipri dziļi ir iebraukti purvā, no kurienes tie jadabū laukā. Galigi japadara beigas visai partiju nebūšanai, kas saziedejusi tik košos ziedos. Tas vienu otru sāpigi skars, kas ar demagoģiju un nekautribu mēģinajis kāpt pa trepem uz augšu. Jatīra saimnieciskā dzīve no visām netīribam, ar ko ta pilnigi sasērejusi. Tie ir grūti uzdevumi. Acim redzot, to apzinas visi, kas uzņēmušies valsti ievadit jaunā dzīvē. Ministru presidents un kara ministrs savā uzsaukumā starp citu raksta, ka viņi mums grib dot “Latviju, kurā apvienosies krietnam un godigam darbam visi tautas slāņi un visi zemes novadi stingras bezpartejiskas valdibas vadibā”. Viņi “dos mums Latviju, kuru katrs viņas pilsonis varēs cienit un mīlet, jo beidzot reiz piepildisies tautas prasiba pēc Latvijas – stipras un latviskas. Mums priekšā grūts darbs un pielikt savu palīdzigu roku ir aicinati visi, kam Latvija patiesi dārga”. Tie ir īstie vārdi, kas pareizi tēlo stāvokli un nākotnes uzdevumus.
Noticis liels lūzums mūsu valsts dzīvē. Sākas tās jauns posms. Lai tas būtu laimigs. Kad Ulmaņa valdiba stājās darbā, mēs rakstijām, ka mēs tai aplaudēsim, ja ta veiks valsti glābjošus darbus. Mēs tagad viņai aplaudējam.
=============
JAUNS LAIKMETS. A. Bergs. Latvis, Nr. 3763, 1934.05.27
16.maija nakts notikumi nav nejaušs, pārejošs atgadijums, kas noticis, kas pāries un ko aizmirsīs. Ne, šie notikumi ir lūzums mūsu tautas un valsts dzīvē. Tie nozīmē laikmetu maiņu, viena laikmeta beigas un jauna laikmeta sākumu. Viņi vēstures grāmatā pavelk biezu strīpu zem ta, kas līdz tam bijis, un sāk rakstit jaunu lappusi ar jaunu spalvu. Bet mums, Latvijas pilsoņiem, kas apzinigi grib palīdzet rakstit šai jaunā lappusē, kas no visas sirds vēlas, lai ierakstijumi iznāktu jo daiļi, mums jatiek skaidribā par to, ar ko jaunais laikmets atšķirsies no vecā, kas mums no vecā paturams, kas atmetams un kas no jauna radāms, jo nevar būt šaubas, ka jaunais laikmets no vecā daudzejadā ziņā atšķirsies, ka viss jaunā laikmeta garigais saturs, ta psicholoģija būs cita – jābūt citai. Un pie ta mums jo drīzak japierod.
Citadas nekā līdz šim, bez šaubam, būs valsts vadošās varas un iedzīvotaju – teiksim, tautas vaj sabiedribas – savstarpejās attiezibas. Mums tagad ir autoritativa valdiba, kurai – mazakais, līdz jaunās satversmes pieņemšanai – pieder visa varas pilniba. Ši valdiba ir neatceļama, nevienam viņai nav ko līdzrunat, viņa ir atbildiga tikai savas sirdsapziņas un vēstures tiesas priekšā. Nav vairs tā, kā bija līdz šim, kad deputats vareja ierasties pie ministra un skaidri un gaiši pateikt: “bet es tā gribu un, lūdzu, to atceraties pie nākošās balsošanas Saeimā”, un nav vairs ta iespaidigā vēletaja vaj vienkārši veiklā aģitatora, kas vareja aiziet pie “sava” deputāta un tam pateikt: “bet lūdzu manam krustdēlam to vietu. Ja ne, jūs to nožēlosiet nākošās vēlešanās”. Nav vairs mitiņu, kur izbrīnejušies klausitāji mutes atpletuši klausas, kādus nedzirdetus labumus tiem sagādās runatajs, ja tikai tam ar viņu balsu palīdzibu izdosies iegūt deputata ērto sēdekli.
Tas viss ir pagājis. Sabiedrības tiešā iespaida uz valdibu – ja to tā vareja saukt – vairs nav. Vaj par to kumst? Var droši teikt, ka tautas lielumlielā daļa par to neskums. Jo tā saucamās “politiskās tiesibas” viņai bija krietni apnikušas. Politiskos mitiņus, agrak tik iecienitos, kur domajās dzirdam “brīvo vārdu”, tauta taču vienkārši vairs neapmekleja, ja programā runataja uzstāšanos nepapildinaja ar zobena rijejiem, ugunsspļāvejiem, akrobatiem vaj cīkstoņiem – fiziskiem, nevis politiskiem. Un par vēlešanam sprieda: “Ko mums līdz vēlešanas! Katru reizi sliktāk vien iznāk”.
Mums tagad ir stipra vara. Pāris slikti izgulejušies deputati to vairs nevar nogāzt. Kas par to. Tādu taču mēs gribejām, pēc tādas ilgojamies. Nu viņa ir atnākusi. Protams, vienam otram nepatiks, ka ar savas partijas lidera iespaida palīdzibu nevar vairs noslēgt izdevigu veikalu vaj krustdēlu iedabut labā vietā. Bet visumā to gan nenožēlos, jo valdiba pašas interesēs būs spiesta un tagad arī varēs amatos likt spējigakos, derigakos, bez partiju kartiņas. Tā tad spējas, krietnums, derigums, godigums, nevis vairs izkalpošana lideram. Tā ir liela pārmaiņa mūsu tagadējā psicholoģiskā noskaņojumā, pārmaiņa, ko tikai var apsveikt, jo viņa, bez šaubam, dos derigaku, tīraku valsts aparātu, kas visiem nāks par labu.
Ja tad nu tādā kārtā sabiedribai nebūs tieša iespaida uz valdibu, vaj tas nozīmē, ka starp abām nebūs nekāda sakara? Nebūt ne. Ir veca patiesiba, ka bez sabiedribas atbalsta neviena valdība ilgi nevar pastāvet un neviena valdiba nav tik stipra, ka varetu valdit pret sabiedribas noskaņojumu. Sakaram un saskaņai starp sabiedribu un valdibu jabūt un ta būs arī turpmak. Tikai ta nav jaiedomajas tāda, kāda viņa bija līdz šim, kur katrs mitiņa balamute valdībai vareja paskaidrot “tautas gribu” vaj katrs spalvas turētājs katru ministru saukt savas tiesas priekšā. Arī tam tagad ir beigas. Bet tas nenozīmē, ka valdiba var karaties kaut kur gaisā, nevērojot neko un neatkarigi ne no ka. Gluži otradi, viņai visai uzmanigi būs javēro noskaņojums un gara stāvoklis sabiedribā, kas neizteiksies mitiņu runās, rezolucijās un uzsaukumos. Tomēr sabiedribas domas pastāvēs un valdibai ar tām būs jarēķinas. Tikai tās pareizi novērot un novērtet būs daudz smalkāks un sarežģitaks uzdevums nekā saskaitit, cik balsis Saeimā var sadabut nākošā balsojumā ar šādu vaj tādu paņēmienu.
Mēs redzam, ka tādā kārtā valdibas sakars ar sabiedribu. t.i. ar īsto sabiedribu, nevis tiem, kas uzmetušies par viņas domu izteicejiem, nebūs mazaks, nekā līdz šim. Gribētos teikt, ka valdibas atbildiba sabiedribas priekšā savā ziņā būs vēl lielaka un tiešaka nekā līdz šim. Līdz šim katra valdiba, kad tai pārmeta kādu nepareizu rīcibu vaj aplamibu. vienmēr ar lielaku vaj mazaku tiesibu vareja atrunaties, ka viņa jau gan gribējusi visu labu, to sapratusi un arī būtu izdarijusi, bet, lūk, “tautas vietnieki” to nav ļāvuši. Valdiba sen jau gribejusi spert šādu vaj tādu ļoti vajadzigu soli, izdot nepieciešamo likumu, bet, lūk, Saeimā tam nav bijis vairākuma. Vārdu sakot, vienmēr – ar tiesu vaj bez tās – varēja aizslēpties aiz citu muguras un no sevis novelt atbildibu, arī tam tagad ir beigas. Tādas atrunašanās tagad vairs nav. Sabiedriba un valdiba tagad tieši stāv viena otrai pretim. Pēdejai ir visa varas pilniba, viņai janes arī visa atbildiba.
Sabiedriba un valdiba. katra no tām tagad ir nostādita jaunā, līdz šim neparastā lomā un viņu attiecibas ir citadas, nekā bija līdz šim. Ta būs viena no charakteristiskām maiņam ar kurām iezīmesies mūsu vēstures jaunā lapas puse.
=================
ATSKATS. A. Bergs. Latvis, Nr.3770, 1934.06.03
Mūsu valsts vēstures laikmets līdz 16.maijam tagad kā noslēgts posms guļ aiz mums. Tas ir kļuvis par pagātni un mēs viņu varam aplūkot no vēstures perspektives. Tas mums ir jadara, janoskaidro, ko viņš mums ir devis un ko ņēmis, lai apzinigi varetu dzīvot mūsu valsts dzīvi un lai no savas pagātnes smeltos mācibas, ko ta mums sniegusi.
Mūsu valsts vēstures pirmo laikmetu savukārt atkal gribas sadalit divos, garuma un satura ziņā ļoti nevienados posmos. Pirmais būtu no valsts neatkaribas pasludinašanas 18.novembrī 1918.gadā līdz Ulmaņa tā saucamā trešā (patiesibā gan ceturtā) kabineta krišanai. t.i. līdz 3.jūnijam 1921.g. un otrais būtu no ta laika līdz 16.maijam.
Ja no pirma posma atskaitām lielinieku iebrukšanas laiku un Bermonta dēkas laiku, kur valsts darbiba faktiski bija pilnigi paralizeta, tad šim posmam mūsu valsts dzīvē atliek tikai kādi īsi pusotri gadi. Totiesu tas ir visai bagāts savā saturā. Tas ir mūsu valsts celšanas laiks. Šai laikā galigi padzina lieliniekus, padzina Bermonta bandas, noslēdza mieru ar Vāciju un Padomju Krieviju, nosprauda valsts robežas uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, izbūveja valsts aparātu, nodibinaja drošibu un kārtibu, stabilizeja valutu, ieguva Latvijas valstisku atzīšanu, sasauca satversmes sapulci – vārdu sakot, īsti nodibinaja mūsu valsti. Tas bija milzu darbs, ko veica šais īsajos pusotra gados. Kas Latviju bija redzejis priekš ši laika un redzeja pēc ta, tas lāgā negribēja ticet savām acim. Tas bija liels laikmets. Likās, ka šai laikā it kā būtu koncetrejusies un izteikusies mūsu tautas pa ilgiem gadiem krātā potencialā enerģija. Ir zinama taisniba, ja saka, ka mūsu valsts vēsture ir sākusies nevis 18.novembrī 1918.gadā, bet mazakais, no tautiskās atmodas laika pagājušā (19.) gadsimta sešdesmitos gados, jo bez šiem gadiem nebūtu saprotams, kā piepeši izpostitā zemē pusotra gada laikā būtu varejusi rasties labi iekārtota valsts. Tas bija satura ziņā liels laiks. Patiesibā viss, kas mums ir, ir radies šai laikā. Šim posmam beidzoties, mūsu valsts bija gatava, uzcelta un tālakos gados maz kas positivs ir nācis klāt.
Vēl ļaunāki. No ta, kas toreiz radits un sakrāts turpmākos gados, mūsu valsts vēstures pirmā laikmeta otrā posmā daudz kas, ļoti daudz ir atkal zudis, izsaimniekots. Tiklīdz mūsu valsts vairs nebija vārgais stādiņš, par kura rītdienu bija jabažijas, tiklīdz viņai bija kas, ko laupit, ap viņu salasijās kraukļi. 18.novembrī 1918.g. socialdemokrati pasludinaja, ka Latvija viņiem nav mērķis, bet līdzeklis viņu internacionālo mērķu sasniegšanai. Ta paša gada decembra pazīstamā vēstijumā viņi šo valsti nodeva lieliniekiem. Liepajā viņi izstājās no Tautas padomes. Bet 1921.gada junijā viņi bija klāt. Ar viņu palīdzibu nogāza valdibu un viņu atšķēlusies daļa (“mazinieki”) knaši sāka piedalities valsts pīraga dališanā. Un nevis tikai viņi vien. Tad pat radās visi šie demokrati, radikaldemokrati, darba grupa un kā viņus visus sauca, tad pat galvas sāka pacelt ar tik veseligu apetiti apdāvinatie latgalieši, kas vēroja, ka starp socialdemokratiem un noteiktiem nacionaliem pilsoņiem svārstoties jeb “ķiļķinajoties”, pieslienoties drīz vieniem,
drīz otriem, sev var izsist visvairak. Negribam visas šīs grupas un visus viņu darbiniekus vainot kailā egoismā un materiālismā. Viņiem gāja līdz arī no Krievijas laikiem un tās nevarigās inteliģences mantota ideoloģija, kuras augstakā gudriba bija bezmēra un bezrobežu demokratija, kas teorijā jauki izklausijās, bet praksē jau bija pierādijusi savu nederigumu. Tā radās visas mūsu nevarigās un nespējigās valdibas ar lielaku vaj mazaku socialdemokratu iespaidu, bet vienmēr pilnigā atkaribā no svārstigām centra un latgaliešu grupam, kuru augstāka pakāpe bija Skujenieka kreisais kabinets 1927.gadā ar Bastjāni kā finansu ministru, Rudevicu kā tautas labklājibas (!) ministru, Raini kā izglītibas ministru, Cielenu kā ārlietu ministru.
Ši mūsu valsts vēstures posma iznākumi mums tagad ir skaidri acu priekšā: satversme, par kuru cik necik prātigam cilvekam jau viņas rašanās brīdī bija jāsaprot, ka ta “nevar iet”, satricinata saimnieciskā dzīve, satricināta valuta, izsaimniekoti Latvijas bankas kapitāli, nespējiga un nederiga Saeima, deputats, kura nosaukums bija kļuvis par lamas vārdu, korupcija un panamas (plaša mēroga blēdība ar amatpersonu uzpirkšanu, pēc šāda veida blēdības Panamā 1889.g.) uz visiem stūriem. Valsts varas cieņa bija izsaimniekota tik pamatigi, ka 16.maijā nepacēlās neviena roka, kas to būtu gribējusi aizstāvet. Īsi sakot, otrais posms ir izsaimniekojis gandrīz visu to, ko bija cēlis un krājis mūsu valsts pirmais, radošais, pozitivais posms.
Vaj šis otrais posms ir bijis pilnigi veltigs, vaj tas mums neko pozitivu, paliekošu nav atstājis? Vēsturē, kā dabā, nekas nezūd bez pēdam un bez sekam. Tāpat arī šis otrais posms mums nav gājis secen bez jebkā paliekoša. Tas mums ir bijis skola, dārga skola, bet laba skola, vienigi iespējamā skola, jo tautas ne no ka cita nemācas kā tikai no pašu piedzīvojumiem. Mums bija jaiet cauri šo skolu. Mums bija jaizdzīvo visas šīs socialisma un demokratisma mācibas, pie pašu miesas bija jaizbauda viņu nederigums. Ša ziņā pat Skujenieka 1929.gada kreisa valdiba ir devusi ko pozitivu, jo viņa rādija, ka visas šīs mācibas praktiski ir bezspēcigas, nederigas. Tās visas bija mūsu bērnu slimibas, ko citadi nevar pārvaret, ka viņas jaizguļ. Komunistu piecu mēnešu valdišanas laiks daudziem ir atvēris acis pret viņu mācibam un mūsu tautu visumā ir padarijis imunu pret komunismu. Tāpat mums bija jaizdzīvo savs socialisma un demokratisma iedvestais kaiks. Mēs tagad pazīstam viņa jaukumus un iznākumu. Mēs vairs neļausim vilinaties no viņu skaļām frāzēm.
Mūsu bērnu slimibas ir garam. Tās nav bijušas uz miršanu, bet uz dzīvošanu. Nu, tad dzīvosim un ķersimies pie pārtrauktā valsts celšanas darba!
A. Bergs.
=============
VALDIBA UN TAUTA. A. Bergs. Latvis, Nr.3811, 1934.07.15
Ļoti bieži mēdz domat, ka atšķiriba starp demokrātisko jeb parlamentaro valdibu, kāda mums bij līdz šim, un autoritāro valdibu, kāda mums ir tagad, ir ta, ka pirmā, ko tad arī mēdza saukt par tautvaldibu, dibinajas uz savas tautas gribu, ir atkariga no savas tautas un rīkojas tās uzdevumā, ko tad arī parasti apzīmeja par tautas suverenitati; autoritarā valdiba turpretim ne no viena nav atkariga, rīkojas pēc sava prāta un saprašanas un ar tautas gribu vaj uzskatiem var arī nerēķinaties.
No pirmā acu uzmetiena tāds uzskats liekas arī diezgan pārliecinošs, jo demokrātiskas valdibas taču rodas ar tautas ļoti dzīvu piedališanos, vēlešanu ceļā. Bet iepriekš vēlešanam notiek liela izrunašanās un domu izmaiņa presē, sabiedribā, daudzās sapulcēs un mitiņos, nereti ar fizisku iespaidošanos.
Turpretim autoritarā valdiba rodas pati no sevis, nemienam neprasot, pati saviem spēkiem. Tauta tur nespēlē nekādu lomu. Tapēc varetu likties, ka demokratiskā valdiba ir tautas valdiba, autoritarai valdibai, turpretim, gar tautu nav nekāda daļa.
Un tomēr tāds uzskats par valdibas un tautas savstarpejiem sakariem ir paviršs, gribetos teikt, pārak mechanisks, jo uztver tikai tīri ārejās, mechaniskās saites starp tautu un valdibu, atstājot pilnīgi malā un neievērotu garigās, neredzamās un nesataustāmās, tomēr nenoliedzami esošās saites, kādas, bez šaubam, pastāv arī starp autoritāro valdibu un tās tautu. Jo patiesibā neviena valdiba bez savas tautas piekrišanas un atbalsta ilgi nevar pastāvet un notureties pie varas. Šai ziņā nav nekādas atšķiribas starp demokratisko un autoritaro valdibu. bet atšķiriba ir tikai tai ziņā, kā rodas un pastāv nepieciešamais sakars starp valdibu un tautu.
Demokratijā tas rodas tīri mechaniskā, skaitišanas ceļā. Saskaita, cik balsis vēlešanās ir nodotas par vienu partiju un par otru, un to kandidāti tad ir deputāti, kas lepni dēvejas par “tautas priekšstāvjiem”. Un tad saskaita to balsis, un kas dabūjis vajadzigo balsu vairakumu, tas ir ministru prezidents, ministrs, valsts prezidents, valsts kontroliers u.t.t. Vecā režima laikā mēs ļoti bieži esam aprādijuši, un mums šai ziņā nav jaatkartojas, ka patiesibā nekāda tautas griba nenoskaidrojas. Ja kāds nodevis balsi, piem., par zvejnieku vaj “cietušo” sarakstu, tad taču viņš nekādu gribu nedz uzskatu nebija ar to izteicis piem., par baznicas un ticibas vaj par ārejās politikas jautājumiem un šai ziņā savam deputātam nekādu “gribu” nebija līdz devis, kaut gan šie jautājumi parlamenta darbibā ieņemtu daudz svarigaku vietu, nekā specialie zvejnieku jautajumi vaj “cietušo”apmierinašana. Cik maz kāda valdiba vaj ievēletie deputati atbilst tautas gribai, to taču nupat piedzīvojām. Pēdejo Saeimu un tās radito valdibu, kaut gan tie bija ievēleti vislikumigakā kārtā, padzina, bez ka kāda roka būtu pacēlusies to aizstāvešanai, un “tautas griba” uzgavileja par to, ka viņa nupat ir atsvabinata no tiem – kurus viņa it kā esot izraudzijusies par saviem valdniekiem. Kā redzams, saites starp valdibu un tautu, kas rodas tīri mechaniski, saskaitišanas ceļā, nebūt nav tik ciešas, kā parasti domā.
No otras puses autoritarā valdiba nebūt nevar pastāvet bez savas tautas atbalsta vaj piemērojoties tās gribai. Arī tam ir piemērs mūsu nesenās atmiņās. Krievija valdiba, kas domāja, ka viņa atkarājas tikai no Dieva un cara žēlastibas, nokrita un gāja bojā tapēc, ka viņa nekādi nevareja un ar apziņu negribeja piemēroties un saskaņoties ar sabiedribas domam un uzskatiem, bet atradās pastāvigā, ilgstošā cīņā ar to. Tā tad arī starp autoritāro valdibu un tautu ir nepieciešamas saites un sakari, tikai tie ir smalkaki, garigaki. Tos nevar uztvert ar vienkāršu saskaitišanu un izrēķinašanu. Tie ir janojauš, jasajūt, lietojot modernu jēdzienu, var teikt, ka tie jauztur intuicijas ceļā. Jāsaprot, nevis jaizrēķina savas tautas griba. Protams, ka tas ir daudz grūtāk un šādas spējas nav katram dotas. Ne par velti tapēc saka, ka politika ir māksla, jo tiešam prašanā uztvert to, ko sajūt un domā tauta, ir kautkas radniecisks ar mākslinieka spējam, kas taču neizrēķina, vaj neizmēro ar “colštoku” (lineālu), kas ir daiļš un skaists, bet intuitivi to sajūt un izteic savā mākslas darbā. Kautkas līdzigs ir ar valsts vaditaju. Tas, protams, ir daudz grūtaks un smalkaks uzdevums, nekā izskaitit balsis parlamentā un trūkstošās balsis lūkot sadabut ar deputatu attiecigu “iespaidošanu” līdzekļiem, kas ir pretigi katram godigam cilvekam. Ja tā saprot sakaru starp valdibu un tautu, tad var teikt, ka autoritārai valdibai vēl daudz vērigaki un uzmanigaki jaklausas savas tautas balss, nekā demokratiskai maldibai.
Un vēl viena svariga atšķiriba autoritarās un demokratiskās valdibas attiecibās ar savu tautu. Pēdejai jarēķinajas ar katru balsi, cik muļķigam deputātam ta arī piederetu un cik savtigiem vaj neskaidriem nolūkiem iedvestas būtu ši deputata “prasibas”, kas mums vēl tik labi pazīstamas no ļoti neseniem laikiem.
Demokratiskai valdibai ar to jarēķinajas, jo citadi to gāž nost. Viņai, lūk, jāskaita, nevis jasver, citadi tas arī šai ziņā ir ar autoritaro valdibu. Tai ir darišanas nevis ar skaitļiem, bet ar domam, uzskatiem. Tie viņai jasver, japārbauda, cik tie ir pareizi, nopietni, valstij noderīgi. Vārdu sakot, viņai ir jarēķinajas nevis ar pūli, bet ar to, ko mēdz saukt par sabiedribas domam, nopietnas, spriešanas spējigas sabiedribas domam, nevis katra huligana balsi. Protams, ka tas ir daudz smalkaks, subtilaks (vērīgāks) uzdevums, nekā vienkārši balsis saskaitit vaj deputatus “iespaidot”. Autoritarā valdiba ir atkarīga no savas tautas labākas, godigakās, spējigakās daļas, bet viņas atkariba ir tikpat liela, un nelaime viņai, ja viņa to neapsver vaj neievēro.
Musolini reiz ir teicis ļoti gudru vārdu: ko tauta grib, to viņa nezin un nevar izteikt, bet gan viņa var izteikt, ko viņa negrib. Šaīs vārdos patiesibā ir izteikta visa autoritarās valdibas gudriba. Tai pašai ir janovēro, jasaprot, kas ir tautas vajadzibas, un jarīkojas pēc tām. Ja viņa to nespēj, tad tauta sāk saprast, ka viņa to negrib un tad tai ātrak vaj vēlak japazūd un tur tad nelīdz nekāda rēķinašana un skaitišana. Vārdu sakot, autoritara valdiba atkaras no ta, kas patiesi ir tautas griba un ko tauta arī patiesi spēj izteikt. Šai nozīmē viņa daudz vairak ir tautas valdiba, nekā demokratiskā valdiba.
A. Bergs.
=============
PIRMS 25 GADIEM. Alfrēds Bērziņš. Austrālijas Latvietis, Nr.486, 1959.05.16
Bij. sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa speciālraksts Austrālijas Latvietim par notikumiem 1934.gada 15.maija naktī
1934.gada 15.maija naktī atlaižot Saeimu un radot Latvijā valdību ar autoritāru raksturu, toreizējais Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis neapšaubāmi iezīmēja vienu no nozīmīgākajiem pagriezieniem neatkarīgās Latvijas vēsturē. Slavējot vai kritizējot, to atzinuši visi tie, kas savā laikā jutušies aicināti ieņemt stāvokli pret tā saukto “15.maija režimu”. Vērotāji, kas notikumus mēģinājuši aplūkot neitrālā vēsturnieka skatījumā, tāpat atzinuši, ka “Latvijas politiskajā vēsturē 1934.g.15.maija apvērsums ir sevišķi svarīgs notikums” (E.Dunsdorfs, Deviņvīru spēks, 254.,), turpat tālāk arī piemetinot, ka “trimdā ir vairāki 15.maija apvērsuma aktīvi dalībnieki. Būtu vēlams, lai viņi publicētu aprakstus, kā lietas īsti notika … Jo … tikai izlietojot par avotiem plašu memuāru literātūru, var cerēt iegūt daudz maz patiesu ainu par 15.maija apvērsuma motīviem un norisi.” (turpat, 257.lpp.).
Šo motīvu mudināta, Austrālijas Latvieša redakcija griezās pie vienīgā 15.maija pārmaiņu tiešā līdzdalībnieka, kas pašlaik atrodas brīvajā pasaulē – bij. sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa, lūdzot viņu pastāstīt savas atmiņas par 15.maija notikumiem.
1934.gada maijā A.Bērziņš bija Latvijas Saeimas loceklis Zemnieku savienības frakcijā, tai pašā laikā ieņemot atbildīgu amatu arī aizsargu organizācijas vadībā. Viņš kopā ar ministru prezidentu K.Ulmani un kara ministru J.Balodi bija viens no 3 aktīvajiem 15.maija notikumu autoriem. Pēc 15.maija A.Bērziņš bija iekšlietu viceministrs prezidenta K.Ulmaņa valdībā, bet no 1937.g. 1.aprīļa līdz boļševiku okupācijai 1940.g. jūnijā – sabiedrisko lietu ministrs. Vienīgajam no visas pēdējās neatkarīgās Latvijas valdības viņam 1940.g. jūlijā izdevās paglābties ārzemēs, vispirms Somijā, bet vēlāk, ceļojot no Šveices uz Zviedriju, viņu arestēja Gestapo Berlīnē, ieslogot uz diviem gadiem Sachsenhauzenas koncentrācijas nometnē. Tagad A.Bērziņš dzīvo Ņujorkā un strādā Brīvās Eiropas komitejā,
Šodien mūsu lasītājiem sniedzam A.Bērziņa atmiņu pirmo posmu, ko autors sācis ar prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdiem: “TIKAI VIENOTA TAUTA SAVĀ BRĪVĀ UN NEATKARĪGĀ VALSTĪ VAR DROŠI IET CEĻU, KAS VED UZ PRIEKŠU, VED UZ AUGŠU, IET CEĻU, PA KURU STAIGĀJOT DIENAS DARBI SAVIJĀS AR MŪŽĪBAS DARBIEM.”
15.MAIJA PĀRMAIŅAS LATVIJĀ
Vēsture esot pagājušu notikumu mutisks jeb rakstisks atstāstījums. Ja tas tā, tad arī šīs atmiņas, kas saistās ar 1934.gada 15.maija pārmaiņām, nav nekas vairāk kā stāsts par kādu vēsturisku notikumu, kas noticis Latvijā pirms 25 gadiem.
Notikumi laika biedru skatījumā un vērtējumā mēdz būt dažādi, sevišķi tad, ja notikumiem ir polītisks raksturs. Arī vēsturnieki, atkarībā no mērķa un pētīšanas metodes jeb tīri cilvēcīgas noslieces, vēsturiskus notikumus pagātnē redz dažādi. Bet notikumi paliek tādi, kādi tie bijuši, vienalga, vai tos cildina, jeb nopeļ.
Tiem, kas aktīvi piedalījās 15.maija pārmaiņās, šis notikums palicis neaizmirstams. Pirmkārt tādēļ, ka viņi uzskatīja pārmaiņas par pilnīgi nepieciešamām un, otrkārt, tādēļ, ka viņi ticēja, ka pārmaiņas ievadīs labākas dzīves posmu latviešu tautai kā pilsētās, tā lauku sētās, ka pārmaiņas dos iespēju rūpēties par lielāku sociālo taisnību visiem, reizē paverot iespēju atgriezties goda vietā latviešu dzīves ziņai.
Domāju, ka visdziļāk minēto izjuta Kārlis Ulmanis. Viņš pareizi izprata atbildības un pienākuma smagumu, ko viņš uzņēmās reizē ar pārmaiņām. 18.maijā, ievadot darbā nacionālo valdību, viņš to sevišķi pasvītroja, teikdams: “Kungi, es uzsveru, pār mums šo brīdi nav nekādas citas kontroles, kā vienīgi mūsu pašu sirdsapziņa. Tādēļ vēl jo lielākai jābūt mūsu pienākuma apziņai visas tautas priekšā. Strādāsim tā, lai kuru katru dienu mēs savus uzņemtos pienākumus varētu nodot tālāk tai labā apziņā, ka esam darījuši visu, kas bijis mūsu spēkos un zināšanā. Neaizmirsīsim arī, ka esam uzņēmušies pilnu atbildību tikai uz laiku, līdz jaunas satversmes izstrādāšanai un pieņemšanai.’”
Kad 1934.gada pavasarī Saeima noraidīja Ulmaņa iesniegto Zemnieku savienības satversmes grozījumu projektu, kura mērķis bija radīt stiprāku valsts varu, nodrošinot lielāku stabilitāti valsts dzīves visās nozarēs, bija ultimatīvi jāizšķiras par tālāko. Ka ar Saeimas saimniekošanu daudz kas nebija kārtībā, zināja ne tikai mazais cilvēks uz ielas, zemnieki laukos un gara darbinieki, ieņemot vienmēr naidīgāku nostāju, kā toreiz mēdza teikt, “pret augsto simtu”. Saeimas nevarību un neveiksmes apzinājās arī paši Saeimas deputāti. Pārrunās cirkulēja vairāki uzskati, kā būtu pārvarama nelaimīgā parlamentārās uzticības krīze. Daži, piemēram, domāja, to varētu panākt, grozot Saeimas vēlēšanu likumu tādā veidā, lai ņemtu iespēju sīkām partijām iegūt deputātu mandātus.
Ulmanis un vīri ap viņu, kuriem bija labi zināms tautas noskaņojums, kā arī dažu grupu apvērsuma plāni, uzskatīja, ka plaisu starp parlamentu un tautu nav vairs iespējams izlīdzināt ar puslīdzekļiem. Tādu iespēju laiks jau bija nokavēts. Lai izsargātos no lielākiem satricinājumiem, Ulmanis, būdams ministru prezidents, izšķīrās par radikālāko – Saeimas darbības suspendēšanu (pārtraukšanu uz laiku) un visu politisko partiju darbības apturēšanu līdz jaunas satversmes izstrādāšanai un pieņemšanai tautas nobalsošanā
KAS IEPRIEKŠ ZINĀJA PAR PĀRMAIŅĀM?
Maija sākumā izšķīrās, ka pārmaiņām jānotiek naktī no 15.uz 16.maiju. Starplaikā paveica sagatavošanas darbus. No karavīriem par pārmaiņu nodomiem bija informēti: Rīgas garnizona priekšnieks ģenerālis K.Berķis, viņa štāba priekšnieks pulkv. O.Fogelmanis, adjutants kapt. Kalniņš, 5.Cēsu kājnieku pulka un 6.Rīgas kājnieku pulka komandieri pulkveži Fr.Virsaitis un R.Klinsons. Pulku komandieri informēja nelielu skaitu virsnieku, kas baudīja viņu pilnīgu uzticību. Armijas komandieris ģenerālis M.Peniķis un viņa palīgs ģenerālis M.Hartmanis netika informēti. No Armijas štāba aktīvs bija pulkvedis (vēlāk ģenerālis) H.Rozenšteins. Viņš bija Kalpaka bataljona priekšsēdis jeb valdes loceklis un tajā laikā komandēja 3.kājnieku pulku Jelgavā. Pieņemu, ka dažas dienas pirms 15.maija kara ministrs Balodis informēja arī dažus vīrus no Armijas izlūkošanas dienesta. Noteikti informēts bija Otto Cielēns, kas baudīja kara ministra sevišķu uzticību. Pirms armijas vienību ierašanās, viņš ar dažiem saviem vīriem uzņēmās Ārlietu ministrijas iekšējo apsardzību. No ārpus armijas stāvošām personām aktīvi līdzi darbojās Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktors J.Anšmits, Aizsargu priekšnieks pulkvedis K.Prauls un Kalpaka bataljona valdes loceklis direktors B.Einbergs.
Politiskā vadībā bez Ulmaņa bija iekšlietu ministrs V.Gulbis, kara ministrs ģenerālis J.Balodis, šo rindiņu rakstītājs un kopš 15.maija pievakares M.Skujenieks. Kā technisks izpalīgs klāt bija prezidenta sekretārs J.Rudums. Steidzamu rīkojumu pārrakstīšanai no Brīvās Zemes redakcijas ataicināja Vālbergas jaunkundzi.
Dažas dienas pirms pārmaiņām direktors Anšmits informēja politiskās pārvaldes priekšnieku J.Fridrichsonu un Rīgas prefektu T.Grīnvaldu. Par Grīnvaldu pastāvēja bažas, jo viņš bija aktīvs biedrs Demokrātiskā centrā, bet izrādījās, ka jau pēc pirmajiem vārdiem tas izteicis gatavību aktīvi piedalīties gaidāmajās pārmaiņās.
Ārpus Rīgas bija informēti daži aizsargu pulku komandieri, kuru uzdevums bija turēt gatavībā sakomplektētas vienības sūtīšanai uz Rīgu pēc norunātās paroles saņemšanas no Aizsargu vadības.
TRAUKSME DIVĪZIJAS ŠTĀBĀ
Tieši no Saeimas komisijas sēdes ap pulkstens trijiem pēcpusdienā aizbraucu uz Vidzemes divīzijas štābu, lai vēlreiz sastaptos ar garnizona priekšnieku ģenerāli Berķi. Varbūtēju pārpratumu novēršanai bija pārrunājami armijas vienību un aizsargu uzdevumi, lai nakts tumsā novērstu varbūtējus pārpratumus.
Kad ierados ģenerāļa Berķa štābā, radās mazs pārpratums. Man izsakot vēlēšanos runāt ar ģenerāli, viņa adjutants mani neuzticīgi novēroja un izteica bažas, ka tas laikam nebūšot iespējams. Kad neatlaidos un lūdzu mani nekavējoties pieteikt, adjutants runāja ar štāba priekšnieku. Arī viņam kāda Saeimas deputāta apmeklējums šādā dienā likās stipri aizdomīgs, kaut gan biju ar abiem pazīstams. Ar kapt. Kalniņu mēs pat darbojāmies kopā Virsnieku apvienības valdē.
Mūsu kaulēšanos bija sadzirdējis ģenerālis Berķis. Ieaicinādams mūs kabinetā, viņš nomierināja savus palīgus, paskaidrodams, ka no manis neesot jābīstas, jo es esot viņu draugs.
Abiem kājnieku pulku komandieriem jau bija dots rīkojums, minot laiku, kādā jāatstāj kazarmas, un valsts iestādes, kas apsargājamas.
Armijas vīri bija sīki aplēsuši laiku, pat izskaitot soļus, kas nepieciešami, lai no izejas punkta vienlaicīgi sasniegtu paredzētās vietas. Jāliecina, ka tiešām visā pārmaiņu norisē nebija ne mazākās aizkavēšanās vai citas dabas traucējumu.
“NU, PUČISTU ĢENERĀLI?”
Piecos pēcpusdienā sākās parastā Saeimas sēde. Pavisam maz bija to, ka zināja, ka tā ir pēdējā. Kad dažas minūtes pirms pieciem ierados Saeimas namā, kuluāros gadījās sastapties ar sociāldemokrātu deputātu B.K. (Bruno Kalniņu?) Garām ejot viņš mani uzrunāja: “Nu, pučistu ģenerāli, kad tad būs apvērsums? Tam vajadzēja notikt pirmdienā.”
Smiedamies atbildēju, ka ja tas nav izdarīts pirmdienā, izdarīsim to otrdienā. (15.maijs 1934.gadā bija otrdienā).
Sēde bija garlaicīga un maznozīmīga Daži deputāti spēlēja šachu, daži pastaigājās kuluāros, vai bufetes telpā dzēra tēju, piekožot pa sviestmaizītei. Sēžu telpa, kā tas parasti mēdza būt mazāk svarīgos gadījumos, bija pustukša. Arī publikas nodalījumā interesentu bija pavisam maz. Jaukās pavasara dienas pat likumdevējus aicināja pilsētas parkos, kur jau plauka kastaņi. Kompensējies ar vienu sociāldemokrātu deputātu (B.K.), pirmais Saeimas sēdi atstāja Ulmanis. Viņš vēlējās vēl rūpīgi pārlasīt un pārkoriģēt uzsaukumu tautai. Ap septiņiem Saeimas priekšsēdis P.Kalniņš nodeva sēdes vadību savam vietniekam. P.Kalniņam tajā vakarā bija uzaicinājums pie Francijas vēstnieka Tripjē. Vēlāk runāja, ka vakarā saskandinot šampanieša glāzes, Saeimas priekšsēža glāze saplīsusi.
Ap pusastoņiem iesniedza priekšlikumu “vēla laika dēļ” Saeimas sēdi slēgt. Tā bija parastā formula, ko iesniedza prezidijam, kad deputātiem sēde bija apnikusi. Ar jūtamu vairākumu priekšlikumu pieņēma. Deputāti izklīda kur kurais. Neliela grupa aizbrauca uz Jachtklubu iedzert pa glāzei konjaka un pavadīt vakaru pie kāršu partijas.
Vienpadsmitos vakarā bija nolikta pārmaiņu vadības sastapšanās Ārlietu ministrijas namā, Valdemāra ielā 3. Šajā namā atradās arī ministru prezidenta kanceleja, bet augšas stāvā prezidenta dienesta dzīvoklis.
15.maija nakts parole bija “Jelgava”. To vajadzēja iegaumēt ikvienam, kas vēlējās iekļūt ārlietu ministrijas namā 15.maija vakarā pēc pl. 22.
Ministru prezidenta kabineta uzgaidāmās telpas logs izgāja uz sētu. Šī iemesla dēļ šo telpu izraudzīja par piemērotāko pārmaiņu štābam. Izmantot kādu citu telpu ar logiem uz ielu likās nepiemēroti, jo apgaismoti logi tik vēlā stundā varētu radīt aizdomas. Piesardzība patiesībā bija bez nozīmes, jo nebija jābīstās no kādiem spēkiem, kas būtu gatavi stāties ceļā pārmaiņām. Bet tāds nu reiz ir karavīru paradums, ka visos gadījumos ievērojama piesardzība.
No armijas vīriem, cik atceros, ārlietu ministrijas telpās atradās ģenerālis K.Berķis, viņa štāba priekšnieks, adjutants un Vidzemes divīzijas sakaru priekšnieks kapt. Rozenbergs. No armijas štāba bija tikai pulkvedis H.Rozenšteins, no izlūkošanas daļas – Otto Cielēns. Ģen. Berķis uzdeva kapteinim Rozenbergam nepārtraukti runāt pa tālruni ar Vidzemes divīzijas štābu, lai vads būtu aizņemts. No iekšlietu ministrijas darbiniekiem klāt bija J.Anšmits, bet no aizsargiem pulkvedis K.Prauls.
Tā kā viss iespējamais bija jau agrāk sīki noteikts un paredzēts, atlikās gaidīt norises gaitu un iejaukties ar rīkojumiem, ja kādā operācijas daļā rastos sarežģījumi jeb pārpratumi. Zinot noskaņojumu valsts drošības spēkos, nekāda pretošanās no tās puses nebija sagaidāma.
Ministru prezidenta ēdamā istabā, kuras logi izgāja uz Vingrotāju ielu, ap desmitiem K.Ulmanim piebiedrojās ģenerālis J.Balodis, V.Gulbis, M.Skujenieks un šī raksta autors. Telpas vidū atradās ēdamgalds. Galda galā novietoja zemāku tējas galdiņu rakstāmmašīnai. Pie šī galdiņa Gulbis diktēja D(V?)ālberga jaunkundzei likumu par kara stāvokļa izsludināšanu visā zemē, kā arī citus rīkojumus, kurus uzskatīja par nepieciešamiem sakarā ar pārmaiņām.
Garākas sarunas risinājās starp Ulmani un Skujenieku. Tā kā Skujenieku pieaicināja tikai 16.maija vakarā, viņš vēlējās zināt savu stāvokli jaunajā nacionālajā valdībā. Ulmanis viņam piedāvāja satiksmes ministra amatu, bet Skujenieks vēlējās iekšlietu ministriju. Beidzot vienojās, ka Skujenieks būs ministru prezidenta biedrs.
Uz ēdamā galda pelnu trauka vietā bija novietots prāvs zupas šķīvis, jo kā Skujenieks, tā Balodis bija kaislīgi smēķētāji. Līdz pusnaktij šķīvis bija krietni piepildīts ar pelniem un papirosu iemutēm.
Būdams rūpīgs mājas tēvs, Ulmanis arī šajā vakarā bija parūpējies par kautko ēdamu. Pie vienas sienas uz krēsliem atradās novietotas divas papes kārbas, viena ar sviestmaizēm, otra ar desiņām. Uz bufetes otrā pusē telpai ēdējus gaidīja iesākts rudzu maizes klaips ar prāvu virtuves nazi virs tā un sāls trauku blakus. Neatceros, ka kāds būtu jutis izsalkumu. Lielais un nopietnais brīdis aizņēma domas, ka ārpus tā kam citam atlika maz vietas.
Kad laika rādītājs tuvojās pusnaktij, ienāca pirmās ziņas, ka karaspēka vienības, aizsargi un policija ir kustībā un viss norit pilnīgā saskaņā ar iepriekšējo plānu. Abu kājnieku pulku komandieri, tuvojoties vietai, kur pulkiem jāsadalās mazākās vienībās tiešo uzdevumu veikšanai izsaukuši pie sevis virsniekus. Pēc iepazīstināšanas ar uzdevumiem un mērķiem, pulku komandieri uzaicinājuši pieteikties tos virsniekus, kas kādu iemeslu jeb
apsvērumu dēļ nevēlētos pārmaiņās aktīvi piedalīties. Abos pulkos tādu virsnieku nav bijis. Tai pašā laikā karavīriem izsniegta arī kaujas munīcija. No šī brīža izziņotie nakts manevri pārveidojās rīcībā, kurai dažu stundu laikā vajadzēja pārveidot valsts varas aparātu.
Sardze ziņoja, ka ap pl. 24 vaļējā mašīnā garām ārlietu ministrijai aizbraucis Saeimas priekšsēdis Dr. P.Kalniņš. Mašīnai lēni braucot, viņš esot uzmanīgi vērojis nama logus.
Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljons B.Pavasara vadībā jau ap pl. 21 sapulcējās savā toreizējā mītnē pie Doma laukuma. Ar vilcieniem, kas ap pusnakti atstāja pārējo aktīvo aizsargu pulku sapulcēšanās vietas, provinces aizsargi devās uz galvas pilsētu. Rīta agrumā no pieciem tuvākiem pulkiem Rīgā bija jau ieradušies pāri par trīs tūkstoš vīru, uz laiku pametot iesāktos pavasara darbus savos laukos un saimniecībās, lai piedalītos valsts likteņa pārveidošanā.
Īsi pirms pl. 24 Ulmanis vēlreiz nolasīja sagatavoto uzsaukumu, kurā bija minēti pārmaiņu iemesli kā arī valdības nodomi. Uzsaukumu visi atzina par piemērotu. Pirmais to parakstīja Ulmanis. Tad spalvas kātu ar tintes pudelīti pāri galdam piebīdīja ģenerālim Balodim. Brītiņu vilcinādamies, viņš atbīdīja brilles no deguna uz pieres un pievienoja savu parakstu dokumentam, kas tautai darīja zināmu, kādēļ pirmais Latvijas ministru prezidents
un armijas virspavēlnieks atbrīvošanas cīņās, vienprātīgi atzinuši pārmaiņu nepieciešamību.
Dažas minūtes pēc pl. 24 pārmaiņu politiskie vadītāji devās nama otrā stāvā, kur atradās notikuma militārā vadība. Sarunas ritēja gan ap pašu notikumu, gan citām mazāk nozīmīgām lietām. To, ka kaut kas spētu notikumu gaitu grozīt jeb apturēt, neviens neparedzēja. Un tomēr visu klātesošo sejās bija lasāms sasprindzinājums. Tā bija vispirms atbildības sajūta. Bez tam visiem bija liela vēlēšanās, kaut pārmaiņas noritētu bez pilītes asiņu izliešanas.
Tieši pl. 12.30 tālruņa līnija, pa kuru Vidzemes divīzijas sakaru priekšnieks runāja ar divīzijas štābu, apklusa. Kapteinis Rozenbergs apjucis piesteidzās ģen. Berķim, jo viņš līdz pēdējam brīdim domāja, ka viņa atrašanās ārlietu ministrijā un uzdotā sarunāšanās ar štābu pieder nakts manevriem. Smaidīdams savu labsirdīgo smaidu, ģenerālis Berķis uztrauktajam kapteinim atbildēja, ka ja saruna pārtraukta, tad viss esot kārtībā.
Tas nozīmēja, ka 6.pulka vienības ieņēmušas telefona centrāli. Tajā pašā brīdī trepēs bija dzirdami smagi karavīra soļi. Istabā ienāca kapteinis Rupeiks un ziņoja prezidentam K.Ulmanim, ka viņš ar savu vienību uzņēmies ārlietu ministrijas un valsts kancelejas apsardzību.
Saeimas nama apsardzību uzņēmās kapt. Ošiņš, kas, tāpat kā kapt. Rupeiks, bija no Kara skolas pirmā izlaiduma. Pārmeklējot Saeimas komandanta pulkv. leitn. Lielbikša privātās telpas, tajās atrada kādu augstu sarkanās armijas kaujas nopelnu ordeni, ko LieLbiksis saņēmis, atrazdamies sarkanarmijā pilsoņu kara un Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā. Lielbiksi armijas vadība uzskatīja par cilvēku ar radikāli kreisiem uzskatiem un atrastais ordenis nesagādāja pārsteigumu.
Pēc iepriekšējām ziņām sociāldemokrātu organizācijas Strādnieku sports un sargs (SSS) biedru daļa bija apgādāta ieročiem. No šīs puses tādēļ varēja sagaidīt pretošanos, sevišķi ieņemot Strādnieku namu Bruņinieku un Tērmabas ielu stūrī. Bet nedaudzie jaunieši Strādnieku namā, kauču gan pie dažiem tiešām atrada revolverus, nekādu pretošanos neizrādīja.
Pili un valsts prezidentu A.Kviesi apsargāja parastā armijas štāba rotas sardze, kādēļ uz turieni speciālu sardzi nenosūtīja.
Ap pl. 2 rītā ministru prezidents K.Ulmanis telefonā sazinājās ar valsts prezidentu A.Kviesi un informēja viņu par notikušajām pārmaiņām. Ar interesi gaidījām, kāda reakcija notikumiem būs Rīgas pilī. Atbilde, kaut nogaidoša, nebija noraidīga. 16.maija rītā ministru prezidents apmeklēja valsts prezidentu personīgi, lai vienotos par kārtību, kādā jaunajos apstākļos varētu ritēt valsts pārvaldes aparāts.
Pēc Ulmaņa telefona sarunas naktī ar pili armijas, policijas un aizsargu vadītāji atstāja ārlietu ministriju, lai katrs dotos uz savām darba vietām un uzturētu nepārtrauktus sakarus ar padotiem. Pēc atvadīšanās no pārējiem, prezidents Ulmanis lūdza ģen. Balodi un mani vēl brīdi uzkavēties viņa dienesta dzīvoklī. Pārrunājām nākamās valdības sastāvu, nepieciešamību sasaukt Zemnieku savienības frakcijas sēdi un rindu citu jautājumu, kas tuvākās dienās risināmi.
- maija rītā, ap pusseptiņiem, atstājis ārlietu ministriju un ministru prezidentu Ulmani, es devos uz Aizsargu namu. Apskatīju telpas, kuras bija pārņēmuši savā rīcībā no laukiem iebraukušie aizsargi. Nama komandants tajā brīdī bija mans kara biedrs no Partizānu pulka atbrīvošanas cīņu laikiem atv. leitn. Greble. Daudzi aizsargi bija izsalkuši, jo, steidzoties uz izbraukšanas vietām, nebija paspējuši ne paēst, nedz arī ko paņemt līdzi ceļam. Rūpējos, lai tie aizsargi, kas atradās Aizsargu namā, tiktu pabaroti. Lietoju apzīmējumu “Aizsargu nams” tādēļ, ka pēc pārmaiņām šajā namā ierīkoja Aizsargu štābu un jau 16.maija rītā uz nama durvīm bija lasāms šis uzraksts. Virs nama, kur parasti izkāra partijas karogu, pirmo reizi saulē un vējā plandījās Latvijas sarkanbaltsarkanais valsts karogs.
No Aizsargu nama devos uz iekšlietu ministriju, kur bija dažas apspriedes ar aizsargu priekšnieku un citām amata personām par tālākiem soļiem. Mājās nokļuvu tikai ap pusdienas laiku. Bet arī tad atpūtai neiznāca laika. Vajadzēja doties pie prezidenta Ulmaņa uz ārlietu ministriju.
16.maija rīts rīdzeniekus modināja ar valsts himnas skaņām. Tas bija kas neparasts. Cilvēki pārsteigti interesējās, kas noticis. Ziņa par pārmaiņām ātri izplatījās pa visu zemi. Bet bija arī tādi, kuri pat pl. 11 no rīta vēl neko nezināja. Kāds deputāts, piemēram, šajā stundā steidzās uz Saeimu, lai piedalītos komisijas sēdē. Pie Brīvības pieminekļa viņš sastapa pazīstamu žurnālistu. Abi, kā žurnālists, tā deputāts, bija aizsargi. Pie Brīvības pieminekļa abu starpā risinājās šāda saruna:
- Kur tu, Dāvi, tā steidzies?
- Uz Saeimas komisijas sēdi.
- Es tev ieteicu uz to pusi neiet. Durvis ir noslēgtas.
- Kas par niekiem! Bet man tiešām nav laika ar tevi niekoties. Esmu jau aizkavējies.
Tad žurnālists izstāstīja deputātam nakts notikumus visos sīkumos un pēdējais, beidzot pārliecināts, noteica: - Nu, tad jau jāiet mājās, jāuzģērbj aizsarga tērps un jāierodas pulka štābā, lai būtu turpat, kur citi aizsargi. –
Pirmie apsveicēji, kas ieradās pie Ulmaņa ārlietu ministrijā vēl pirms astoņiem no rīta, bija Arveds Bergs un laikraksta Latvis redaktors Arveds Avots. Tajā pašā dienā no visām zemes malām lielā skaitā sāka pienākt apsveikumu telegrammas, vēstules un delegācijas. Sarūgtinātie klusēja, bet vairākums aklāti un sirsnīgi izteica savu piekrišanu jaunajām pārmaiņām.
Lielais Londonas laikraksts The Times 1934.gada 18.maija n-rā par pārmaiņām Latvijā rakstīja: “Vēl ir pāragri spriest par notikušo pārmaiņu sekmēm Latvijā, bet pēdējās ziņas no Rīgas vēsta, ka pārmaiņas atbalsta liela iedzīvotāju daļa pat galvas pilsētā, kurā atrodas spēcīgi kā labā, tā kreisā novirziena ekstrēmistu elementi. Lauku novados, kas galvenā kārtā zemnieku apdzīvoti, pārmaiņas, bez šaubām, akceptē ar gandarījumu, jo jaunās valdības galva Kārlis Ulmanis ir Zemnieku partijas vadītājs un bija Latvijas valdības galva neatkarības pirmajās dienās. Šo “revolūciju no augšas” radījusi pieredzes nabagā likumdošanas iestāde, kurā 100 deputāti pārstāvēja vairāk kā 20 polītiskas partijas. Šīs iestādes nespējība izsauca augošu tautas neapmierinātību un pamudināja ekstrēmistus aģitācijai, kas satrauca Zemnieku valdību un armiju. Politika, šķita, tiešām sāka ņemt to virzienu, kādā tā nesen virzījās Austrijā, kur nacisti un sociālisti apdraudēja centra partijas un kur tos sakāva valdība, kas galvenā kārtā balstījās uz zemniekiem …”
Kā 16. tā 17.maijā valdības namā notika rosīgs darbs. Bija pirmajā kārtā jāpārkārto valdība. Eventuālos kandidātus Ulmanis izsauca pie sevis, lai dzirdētu viņu domas. Kauču visas ministrijas funkcionēja bez traucējumiem, piedzīvojušu atbildīgu darbinieku vadītas, bija nepieciešams sastādīt valdību cik ātri iespējams. 17.maijā Ulmanis ar valdības sastādīšanu bija tik tālu, ka visām ministrijām, atskaitot ārlietu, bija ministri, neatkarīgi no partiju piederības, bet vairumā ar pieredzi valsts darbā.
Valdības locekļus izraudzīja K.Ulmanis, apvaicājoties par vienu otru kandidātu man, Balodim un Gulbim. Pēc tikšanās ar A.Bergu, no B. partijas uz Berga ieteikumu valdībā uzaicināja prof. Adamoviču par izglītības ministru. Nezinu nevienu, kas būtu atteicies no viņam piedāvātā ministra amata. Zemnieku savienības frakcija par pārmaiņām nebija informēta. Kad frakcijas sēdi sasauca 16.maija pēcpusdienā ZS biroja telpās, vairums frakcijas locekļu sīkāku informāciju ieguva no Ulmaņa personīgi pirmo reizi. Par gaidāmām pārmaiņām zināja tikai Balodis, Gulbis, es un pēdējās pāris dienās Birznieks. Pārējiem deputātiem pārmaiņas bija pilnīgs pārsteigums. Notikušās pārmaiņas nekādā gadījumā nav identificējamas ar Zemnieku savienību, bet ar Ulmaņa personu un viņa lielo autoritāti. Pārmaiņas noteikti stāvēja pāri visām partijām, jo visu partiju darbību, Zemn. savienību ieskaitot, pēc tam apturēja.
24.maijā, nedēļu pēc pārmaiņām, Valsts prezidents Alberts Kviesis Rīgas pilī pieņēma Kārļa Ulmaņa nacionālo valdību. Pēc ‘Rigasche Rundschau’ atreferējuma Valsts prezidents Kviesis savā uzrunā teicis: “No milzīgā apsveikumu daudzuma jāsecina, ka aiz valdības stāv tik liels tautas vairākums, kādu līdz šim neviena valdība nav piedzīvojusi. Šī neiespaidotā, brīvā tautas piekrišana, veidā, kādā tā izteikta, ir līdzīga tautas nobalsošanai. Ar to valdībai ir izteikta uzticība no pašas suverenās varas – no tautas.” Viņš, kā Valsts prezidents, varot tikai pievienoties vadībai izteiktai uzticībai un dot tai savu atbalstu (RR 25.5.1934.).
Tā Latvija, ko cēla Kārlis Ulmanis pēc 15.maija, neraugoties uz dažām, cilvēkam vispār neizbēgamām kļūdām, bija skaista Latvija. Tajā bija iemiesots daudz no tiem ideāliem, par kuriem sapņoja tie, kas gāja karā par savu valsti atbrīvošanas cīņu laikā. Tajā valdīja kārtība, sociāla taisnība, vairojās turība un beidzot latvietis bija kungs pats savā zemē, bez apspiešanas kāres par citu tautību pilsoņiem valstī.
Alfr. Bērziņš
=============
PIECPADSMITĀ MAIJA 50 GADU ATCEREI. Latvijas satversmes reformu nepieciešamība. Agr. Jānis Daģis. Latvija Amerikā, Nr.19, 1984.05.12
Šī gadu simta trīsdesmitie gadi Latvijā raksturojās ar pasaules saimnieciskās un Eiropas lauksaimniecības krizes radītām sekām un dažiem iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem notikumiem. It sevišķi svarīgs toreiz bija Latvijas satversmes reformu projekts, lai radītu stabilu valdību visu grūtību novēršanai.
Latvijas 1922.gada 15.februāra satversme bija steigā izstrādāta un, līdzīgi Vācijas Veimaras satversmei, pārāk liberāla un ar dažiem trūkumiem. Ne tikai Latvijas Saeimas pilsonisko partiju deputāti, arī pati tauta prasīja satversmes reformu. Latvijas kreisās aprindas bija pret reformām, tāpat arī minoritātes. Pārāk lielais sīko polītisko partiju skaits mūsu parlamentā bija liels šķērslis valdības stabilai darbībai. Latvijas Saeimas 100 deputāti bija saskaldījušies 21 partijā, no kurām kreisajam spārnam piederēja 28 deputāti, bet minoritātēm – 17 deputātu. Pilsonībai bija 55 deputāti, saskaldījušies vairākās mazās partijās, pie kam lielāka pilsoniskā partija bija Latviešu zemnieku savienība (LZS) ar 14 deputātiem.
Tā 1933.gada 24.oktobrī LZS vārdā Kārlis Ulmanis iesniedza mūsu Saeimai satversmes reformu projektu. Tajā viņš prasīja grozīt 19 pantus no 88 mūsu satversmes pantiem. Viņš prasīja tautas vēlētu valsts prezidentu uz 5 gadiem (līdzšinējā Saeimas uz 3 gadiem vēlētā prezidenta vietā), uz 4 gadiem vēlētu Saeimu ar 50 deputātiem (līdzšinējās uz 3 gadiem ar 100 deputātiem vēlētās Saeimas vietā), stabilu valdību, kas atbildētu valsts prezidentam u.t.t. Šo projektu Saeima apsprieda 3. un 10.novembrī un nodeva publisko tiesību komisijai, kur tas ar daudzām korrektūrām apgulās…
Pad. savienības uzdevumā Latvijā zināmus nemierus un intrigas cēla mūsu Saeimas 7 komūnistu deputāti un to sakūdītie neapzinīgie cilvēki. Mūsu valdībai bija zināms, ka šādā veidā Pad. savienība plānoja apvērsuma ceļā okupēt brīvo un neatkarīgo Latviju līdz 1935. gada 1.janvārim. Saasinoties stāvoklim, 1933.gada 21.novembra sēdē mūsu Saeima nolēma izdot tiesāšanai visus 7 komūnistu deputātus. Protestējot pret šo lēmumu, komūnistu deputāti kopā ar sociāldemokrātu deputātiem, kājās piecēlušies, ar paceltām dūrēm pret Latvijas ģerboni, nodziedāja Padomju savienības himnu. Tas bija nedzirdēts notikums brīvās Latvijas parlamentā!
Par satversmes reformu projektu Kārlis Ulmanis cīnījās ļoti nopietni un mērķtiecīgi. Tā, šo projektu iesniedzot Saeimai, Kārlis Ulmanis teica: “Mēs, projekta iesniedzēji, neatkāpsimies no tā ceļa, ko reiz esam atzinuši par labu. Mūsu apņemšanās ir negrozāma un mūsu griba nelokāma.”
Nobeidzot K.Ulmanis pasvītroja: “Kas domā tāpat, lai pievienojas, vienotiem spēkiem uzvarēsim.”
Drīz pēc tam 10.decembrī Rīgā sanāca Latviešu Zemnieku savienības konference ar 1623 delegātiem no visas Latvijas, un tajā bija tikai viens darba kārtības punkts – Satversmes reforma. Kārlis Ulmanis šeit teica divas runas – vienu atklājot, bet otru konferencei beidzoties. Viņš teica: “Šo grozījumu projektu apskatīsim atminēdami, ka darām darbu visas mūsu tautas un valsts simts un tūkstots gadu nākotnes labā.”
Šo projektu konferencei motivēja deputāti Alfrēds Bērziņš un Eduards Laimiņš. Tālāk Kārlis Ulmanis teica: “Bet ja Saeimā nesanāktu nepieciešamais 2/3 balsu vairākums, tad projektam jāiet tautas nobalsošanā. – Mums ir vajadzīga stingra vara, stingra kārtība un stingra doma, tad varēsim arī šeit apstākļus grozīt.” LZS konference projektu vienprātīgi akceptēja.
Polītiskie notikumi risinājās tālāk… Ādolfa Bļodnieka valdību 1934.gada 27.martā nomainīja Kārļa Ulmaņa valdība, kurā bez K.Ulmaņa kā ministru prezidenta kara ministrs bija ģen. Jānis Balodis, iekšlietu ministrs Vilis Gulbis un citi pilsoniskā spārna ministri. Tā paša gada 15.maijā plkst. 23.00 ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs ģen. J.Balodis parakstīja rīkojumu par kara stāvokli Latvijā, un varu pārņēma savās rokās. Nākošā dienā plkst. 8.00 Kārlis Ulmanis ieradās pie valsts prezidenta Alberta Kvieša ar ziņojumu par radušos stāvokli, ko valsts prezidents akceptēja. Latvijas radiofonā tad nolasīja jaunās valdības deklarāciju, ko publicēja arī valdības oficiozs Valdības Vēstnesis un pārējā Latvijas prese.
Deklarācijā bija minēts, ka uz šo stāvokli spiedis Latvijas iekšējais saspīlējums, pat bruņotas sadursmes iespējamība, un tad Ulmanis deklarēja:
“Mūsu rīcība nav vērsta pret Latvijas demokrātiju. Tā grib panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu un tautas gribu.” Tālāk, jaunā valdība 18.maijā deklarēja, ka “Saeimas funkcijas līdz satversmes reformas iedzīvināšanai izpilda ministru kabinets.”
Latvijā bija sācies jauns laiks, kas solīja iekšējo un ārējo drošību. Jauno valdību sveica milzīgs tautas vairākums apsveikuma rakstos, un tie plūda uz Valsts kanceleju vēl nedzirdētos apmēros un atgādināja īstu tautas nobalsošanu. Apsveicēju skaits pārsniedza miljonu, kas atbilst aptuveni 2/3 no visas tautas balstiesīgiem vēlētājiem.
Šī raksta nolūks nav pakavēties pie Kārļa Ulmaņa lielo sasniegumu laika, bet gan – vērst uzmanību uz mūsu satversmes reformas gaitu.
Pēc 1934.gada 15.maija valsts iekšējās dzīves pārmaiņām Latvijas satversmes reformu projekts, ko K.Ulmanis bija iesniedzis Saeimai, palika spēkā, taču tajā bija ietilpināms vēl kāds ļoti svarīgs ievads, kas skāra kā atsevišķa individa, tā arī visas tautas garīgās un materiālās dzīves pamatus. Tādā sakarībā satversmes reformu gaitu ievadīja ar kameru dibināšanu. Kameru uzdevums bija apzināt visu tautu, aptvert visas tautas vajadzības un intereses un nodrošināt tās ar likuma spēku. Tā bija prezidenta Kārļa Ulmaņa tālredzīgā taisnīgā rīcība. Kārlis Ulmanis tātad vispirms ķērās pie paša pamata, pie tautas dzīvības interešu nodrošināšanas.
Bija paredzētas četras saimnieciska rakstura un divas garīga rakstura kameras. Kameru technisko darbu vadīja ģenerālsekretāri.
SAIMNIECISKAS KAMERAS
Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera, dib. 1934.g. 21.decembrī, Latvijas lauksaimniecības kamera, dib. 1935.gada 29.martā; Latvijas amatniecības kamera, dib. 1935.gada 30.decembrī; Latvijas darba kamera, dib. 1936.gada 7.maijā. Visu saimniecisko kameru darbu saskaņoja Valsts saimnieciskā padome, dib. 1935.gada 30.decembrī.
GARĪGA RAKSTURA KAMERAS
Latvijas rakstu un mākslas kamera, dib. 1938.gada 5.maijā un Latvijas profesiju kamera, dib. 1938.gada 5.maijā. Šo kameru darbu saskaņoja Valsts kultūras padome, dib. 1938.g. 5.maijā.
Kameru dibināšana ilga trīs ar pus gadus, un ar tām noslēdzās ļoti svarīgs posms Latvijas satversmes reformu gaitā.
Pirmajā Valsts saimnieciskās padomes sesijā 1938.gada 11.janvārī Rīgā prezidents Dr. Kārlis Ulmanis teica: “… tas ir sākums likumdošanas pārkārtošanas virzienā” un turpināja: “… tiklīdz būs nostiprināti jaunā vienības gara liktie pamati mūsu nacionālai dzīvei, tad likumdošanā darbosies tieša tautas pārstāvība. Es vēlos un ceru, ka šis brīdis pienāks drīz.”
Mūsu satversmes reforma veidojās lēnām, bet noteikti. Prezidents Kārlis Ulmanis savās runās arvien pasvītroja, ka satversmei jāizaug no pašas tautas soli pa solim. Bija atlicis vēl vienīgi satversmes noslēguma posms par tautas vēlētu pārstāvību, kā tas bija minēts satversmes reformu projektā, bet krievu varmācīgais iebrukums Latvijā un Latvijas nelikumīgā okupācija 1940.gada 17.jūnijā šo darbu pārtrauca.
Pieminot brīvo Latviju un tās pēdējos sešus brīvības gadus, kad 1934.gada 15.maijā sākās lielais reformu laiks prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā, tātad laiku pirms pus gadu simta, cildināsim mūsu tautas tā laika sasniegumus un tā laika līdzveidotājus, jo tas bija nozīmīgs laiks latviešu tautas dzīvē. Vēl šodien tas atbalsojas latviešu bēgļu saimes vienprātīgajā darbā par latviešu tautas eksistenci un Latvijas neatkarības atgūšanu.
Piecpadsmitā maija 50 gadu atcerei
=============================
VIENOTU TAUTU – DALĪTU VARU. Latvijas valsts atjaunošanas tiesību pamata principi cīnītāja skatījumā. Hugo Vītols, ‘Daugavas Vanagi’, 18.nov., 1948.g.
Ar trauksmainām bažām, sakostiem zobiem, dienu no dienas, mēs gaidām atskanam dievišķās Aizredzes balsi, kas aicinās mūs atsaukties savā un kritušo vārdā.
Tā būs liela un briesmīga stunda. Zeme tad, pravieša vārdiem runājot, sprāgdama sprāgs, zeme plīsdama plīsīs, zeme trīcēdama trīcēs. Zeme streipuļos kā noreibis vīrs un šūposies kā šūpoles…
Tā būs stunda, kad brīvie vīri visā pasaulē celsies, kurš, lai savu pavardu, savu zemi, savu brīvību aizstāvētu, kurš, lai savu pavardu, savu zemi, savu brīvību atgūtu.
Visu rūgto vilšanos, pazemojumus un pārestības pārvarīgi aizmirsuši, savus lepnos spārnus tad atkal izpletīs Daugavas Vanagi.
Tā būs liela un briesmīga stunda, jo ievadīs briesmīgāko cīņu, kāda jebkad pieredzēta, kopš zeme griežas ap savu asi.
Bet tā būs arī lielākā stunda – priekšskrējēja stunda brīvajai pasaulei, brīvajai Latvijai.
Latvija tad celsies, celsies no baigas verdzības, baiga materiāla un garīga posta, baigiem gruvešiem.
Un tās pašas rokas, kas to atbrīvos, tās pašas rokas to atjaunos: brīvu, skaistu, cēlu; brīvāku, skaistāku, cēlāku kāda tā jebkad ir bijusi.
Lai svētītas jau tagad šīs rokas, lai svētīti visi uzticīgie, jo tiem būs ļauts pieredzēt vislielāko brīnumu: brīnumu kā brīnums īstenojas. Īstenojas ar paša gribu, izturību un cīņu.
Tā būs izšķirīga un liktenīga stunda, kad katram īsi un skarbi vaicās: par vai pret? Jā vai nē?! Tā būs stunda, kad piesardzīgs ‘varbūt’ un izvairīgs ‘bet’ būs nodevībai rada. Kas nebūs ar mums, būs pret mums. Jo tai dienā sāksies kauja uz dzīvību un nāvi starp divi pasaulēm, no kurām tikai vienai būs palikt un otrai zust.
Bet, lai cik skaudra, lai cik briesmīga šī cīņa būtu, arī tā reiz beigsies. Tā beigsies un nāks laiks, kad kaujas ierocis būs jāapmaina pret likuma grāmatu, arklu un kapli.
Nāks laiks, kad latvju nācija savu 1918.gada 18.novembrī pasludināto neatkarību būs atguvusi, un smago ciešanu rūgtajā pieredzē gūtās atziņas ieliks savas atjaunotās valsts satversmīgos pamatos.
Viena no šīm atziņām ir tā, ka nākamās Satversmes jautājums nav tikai profesionālo politiķu, bet gan visas tautas un sevišķi tās cīnītāja avangarda kopēja lieta. Jo no tā, kā mūsu valsts politiski būs organizēta, būs atkarīgs, vai uzvarējusī tauta uzvarēs vai zaudēs mieru, pašķirs vai aizcirtīs sev labklājības un brīvas attīstības ceļu.
Nekas tādēļ nav likumīgāks kā, šais dienās, kur mēs, paceltu galvu, atceramies latvju nācijas un valsts trīsdesmito dzimšanas dienu, piedomāt arī pie šīs problēmas.
Sevišķi tāpēc, ka nākošajam cīnītājam skaidri jāzina, kas notiks ar viņa izcīnītās uzvaras augļiem, jāzina, kāda izskatīsies nākamā, viņa paša asinīm, kauliem un miesu izpirktās Latvijas neatkarības satversmīgā ēka, kurā tam būs dzīvot. Jo skaidrāka viņa nākotnes vīzija šai ziņā būs, jo vēzīgāks būs viņa spars, jo kvēlāks viņa gars, jo drošāka roka.
Daži profesionālie politiķi gan iebildīs: kam par to tagad domāt? Šis jautājums taču nav akūts? Nāks laiks, nāks padoms. Tagad ir svarīgi uzturēt spēkā un domāt tikai par veco Satversmi.
Vai varam tam piekrist? Nē. 1922.gada Satversmes likumam Latvijas neatkarību neatjaunot. To cīņā veiks vienīgi cīnītājs, kurš būs jo paļāvīgāks un neatlaidīgāks, jo atbrīvojamās Latvijas nākamā Satversme iezīmēsies gaišākām, skaidrākām kontūrām, jo vairāk tā būs pietuvojusies tautas un cilvēka brīvības ideālam.
Tāpēc mums par šo jautājumu jādomā jau tagad, jāapsver iespējamie ‘pro’ un ‘contra’, jāvētī, jāparedz, izejot no viedokļa, ka skaidri principi skaidri izsakāmi, vairoties necaurredzamas miglainības, kurā mēģina slēpties tikai tumši nolūki.
Ka vecā, 1922.gada Satversme vairs nevienu nespētu apmierināt, spiesti atzīt arī tie, kas to izmanto vai cer izmantot savos šauri personiskos, patīgos nolūkos.
Bet, kamēr nule minētie politiķi domā tikai par sīkām retušām, neko pamatos grozīt negribēdami, mēs ieceram kapitālu pārkārtojumu tautas kopības drošākai sargāšanai un individuālās brīvības garantēšanai.
Mēs zinām, ko gribam, un zinām, kā negribam.
Mēs GRIBAM Latvijas 1918.g. 18.novembrī pasludināto neatkarību. Mēs NEGRIBAM nelaimīgās mūsu siržu un prātus šķēlējas un nācijas neatkarību un labklājību apdraudētājas 1922.gada Satversmes. Tāpēc mums jādomā jau šodien – kamēr vēl pieturas pašreizējais trauslais nemierīgais miers – par jaunu Satversmi, par jaunās Satversmes izveidošanas pamata principiem. Kauju troksnī tam atliks maz laika.
Lai vēl atzīmējam, ka jautājums par to, vai patlaban 1922.gada Satversme vēl ir vai vairs nav spēkā, mūsu pārdomām nerada nekādus šķēršļus, tas nav prejudiciāls. Par jauno, vēlamo Satversmi un tās principiem, mēs varam runāt kā vienā tā otrā gadījumā. Jautājumu par 1922.gada Satversmes spēkā esību vai neesību tāpēc mierīgi varam šobrīd nolikt ‘ad acta’, ko tad arī darām, pārejot pie mūsu temata.
* * *
Kāds liels Amerikas Savienoto Valstu prezidents reiz teicis, ka viņam nav nekādas cieņas pret vīru, kas šodien nav gudrāks nekā tas vakar bijis.
Tā domājam arī mēs, cenzdamies pēc iespējas mazāk aizmirst un pēc iespējas vairāk mācīties. Un no kā gan cilvēks visvairāk mācās, ja ne tieši no pieredzes.
No rūgtās pieredzes tad nu esam mācījušies atšifrēt kādu vienkāršu, aksiomai līdzīgu patiesību, proti, ka VARA NEAPSTĀJAS, ka VARU VAR TIKAI APSTĀDINĀT.
Šī patiesība bijusi spēkā visos laikos tikpat labi starptautiskās kā valsts iekšējās attieksmēs.
No teiktā izriet vispirms, ka mums Latvijas neatkarības izcīnīšanai jāsabiedrojas ar tiem, kas gatavi radīt stipro koalīciju, kas apstādinās cilvēces un mūsu ienaidnieku varu ar varu.
No teiktā arī izriet, ka mums savas valsts iekārtu jāizveido tā, lai arī te vara apstādinātu varu, lai trīs valsts varas nepieciešamās un pietiekamās varas apgaitas, likumdevēja, īstenotāja un tiesas vara, cita citu apstādinātu uz likumīgām, Satversmē paredzētām, nepārkāpjamām robežām.
Katrā labi organizētā, stabilā valstī, valstī, kur tiek respektēta cilvēce, tauta un cilvēks, šīm trim apgaitām jābūt šķirtām, jābūt šķirtām ne vien tīri formāli, ”uz papīra” vien, bet būtiski. Jo tikai tad varas nepieciešamā pielietošana nepārvērtīsies varas nelietā izmantošanā, tikai tad vara nepārvērtīsies varmācībā.
Aristotelis jau teicis, ka “valsts nav nekas cits kā līdzīgu būtņu sabiedrība, kas meklē kopā laimīgu un vieglu dzīvi.”
Valsts tātad nav nekas pārdabisks, valsts ir cilvēku sabiedrība. Bet katrai cilvēku sabiedrībai nepieciešama vadība, nepieciešami kopēji mērķi, ko var sasniegt vienīgi pareizas attieksmes starp vadītājiem un vadāmiem nodibinot. Pie kam nevienu mirkli nedrīkst izlaist no vēra, ka tikpat labi valsts varas subjekti kā valsts varas objekti ir tikai cilvēki. Cilvēki ir tie, kas vada, cilvēki ir tie, kas seko. Kā vieniem tā otriem piemīt cilvēcīgas vājības, un viena no šīm pamata vājībām ir tā, ka cilvēks allaž tiecas savas varas robežas nemitīgi paplašināt līdz kāda cita vara viņu apstādina.
Šo iedzimto netikumu prātā paturot, valsts varas orgāni izkārtojami tā, lai neviens no tiem nespētu pārvērsties par vienīgo valsts varas nesēju. Jo pretējā gadījumā šo orgānu pārstāvētāji, savai iedzimtai varkārei sekojot, aizmirst, ka valdība ir priekš tautas, ne tauta priekš valdības.
Apvienoto Nāciju sociālo, humanitāro un kultūras jautājumu komisija savā cilvēku tiesību metā, starp citu, noteic, ka “Katram indivīdam ir tiesība uz dzīvi, uz brīvību un savas personas drošību.”
Visos līdz šim pazīstamajos jaunākos starptautisko tiesību kodifikācijas mēģinājumos, zīmējoties uz nāciju tiesībām, atradīsim aptuveni to pašu formulējumu, proti, ka katrai nācijai ir tiesība uz dzīvi, uz neatkarību – kas nav nekas cits kā nācijas ārējā brīvība – un drošību.
Pietiktu radīt tādu stāvokli, kur cilvēkam patiesi būtu nodrošināta tiesība uz dzīvi, uz brīvību un savas personas drošību, ka līdz ar to būtu garantētas arī visu nāciju tiesības uz to pašu, jo cilvēku brīvība ietver sevī arī brīvību dzīvot savas tautas vidū, patstāvīgā valstī, runāt savā mātes valodā, apkopt savu mirušo kapus un izveidot tādu politisku Satversmi, kas visvairāk atbilst viņas ģēnijam.
Lai nu būtu kā būdams, viens ir skaidrs: valdība ir priekš tautas, ne otrādi.
Un šo svarīgo atziņu, lūk, jo bieži aizmirst tie profesionālie politiķi, kas panākuši visu treju valsts varas apgaitu koncentrēšanu vienā apgaitā, vienalga vai to pārstāv viens cilvēks vai simts cilvēku, vienalga vai varas uzurpācija notikusi par labu valsts galvai vai parlamentam.
* * *
No nulle sacītā izriet, ka politikas galvenais uzdevums – saprotot ar šo vārdu valsts pārvaldīšanas zinātni un mākslu – būtu saglabāt cilvēka brīvību. Bet te tūdaļ pilātiski var vaicāt: kas ir brīvība?
Jau prezidents Linkolns teica:
“Mēs visi sludinām, ka stāvam par brīvību, bet, lietojot vienu un to pašu vārdu, mēs nedomājam vienu un to pašu lietu. Citam šis vārds nozīmē brīvu izrīcību ar sevi un sava darba augļiem, citam – iespēju darīt ar otru cilvēku un ar tā darba augļiem to, kas viņam tīk. Tās tomēr divi dažādas, neapvienojamas lietas, kas saucas vienā un tai pašā vārdā… Gans padzen vilku no avs rīkles, par ko avs tam pateicas kā atbrīvotājam, kamēr vilks to pašu izrīcību izbrēc par brīvības iznīcināšanu, it īpaši, ja avs ir melna. Skaidrs, ka avs un vilks nav vienojušies par brīvības vārda definīciju…”
Un to, ko Linkolns teica pirms 84 gadiem, pasludinot, ka Amerikas savienotām valstīm nepieciešama laba brīvības definīcija, to varam teikt arī šodien.
Atliek tikai pieminēt Padomju savienību, lai saprastu, cik nežēlīgi šis vārds vēl šodien tiek nelietīgi valkāts.
Mūsu uzdevums šeit tad nu būtu atrast adekvāto politiskās brīvības definīciju un pēc tam pakavēties pie tiem valsts tiesiskiem principiem, kas šo brīvību nodrošina.
Abos gadījumos mums nāksies griesties pie franču labieša Šarla Lui de Sekondā, Bredes un Monteskjē barona (Charles Louis de Secondant, Baron de la Brede et de Montesquieu) pasaules slavenā darba ‘PAR LIKUMU GARU’, kas tika laists klajā tieši pirms divi simti gadiem un izšķirīgi ietekmēja tikpat labi Lielo franču revolūciju kā Amerikas Savienoto Valstu Satversmi.
Monteskjē raksta:
“Politiskā brīvība pilsonī ir tas gara miers, kas rodas no pārliecības, ka katram ir (sava) drošība, un, lai mums šī brīvība būtu, ir nepieciešams, lai valdība būtu tāda, ka nevienam pilsonim nevajadzētu baidīties cita pilsoņa.”
Labākas, adekvātākas definīcijas politiskai brīvībai būs grūti atrast. Patiesi, tur, kur kādam pilsonim jābaidās cita, sev līdzīga, vai valdības aparātā iesaistītā, par politisku brīvību mēs vairs nevaram runāt.
Šādu brīvību var sastapt tikai tur, kur valdītājiem nav iespējams savu varu nelieti izmantot, kur visas trīs valsts varas apgaitas nav apvienotas vienās rokās.
Uzklausīsim Monteskjē viedos vārdus:
“Ja tai pat personā vai tai pašā maģistrātu kopā likumdevēja vara apvienota ar īstenotāju varu, (tad) nav brīvības, jo var pacelties bažas, ka tas pat valdnieks, vai tas pat senāts neizdod tirāniskus likumus, lai tos tirāniski īstenotu.
Nav nekādas brīvības arī tur, kur tiesāšanas vara nav atšķirta no likumdevējas varas un īstenotājas. Ja tā būtu apvienota ar likumdevēju varu, vara par pilsoņu dzīvību un brīvību būtu patvaļīga: jo tiesnesis tad būtu likumdevējs. Ja tā būtu apvienota ar īstenotāju varu, tiesnesim varētu būt apspiedēja spēks.
Viss būtu zaudēts, ja tas pats cilvēks, vai tā pati ievērojamo, vai labiešu vai tautas kopa iedzīvinātu šīs trīs varas: varu izdot likumus, varu īstenot publiskos lēmumus un varu tiesāt noziegumus un ķildas starp privātpersonām.”
Rezumēsim, – politiskā brīvība iespējama tikai tur, kur, moderno terminoloģiju lietojot, parlaments, valdība un tiesa ir cita no citas neatkarīga, tur, kur katra savā tieksmē paplašināt savu varas apjomu, nenovēršami atduras uz divi pārējo varu tiesībām.
Šo domu visā pilnībā pārņēmuši arī Amerikas Savienoto Valstu Satversmes autori.
Tā Aleksandrs Hamiltons, “konvencijas briljantais ģēnijs,” kas šo Satversmi parakstīja Ņujorkas štata vārdā, pirms vairāk kā 150 gadiem rakstīja:
“Visu, likumdevējas, īstenotājas un tiesas varas sakopošana vienās rokās, vienalga vai tās (pieder) vienam, dažiem vai daudziem, vienalga vai tā mantota, pašiegūta vai (dota) vēlēšanās, var tikt apzīmēta par tirānijas īsto definīciju.”
Tomass Džefersons, trešais Amerikas Savienoto Valstu prezidents, savās ‘Notes on the State of Virginia’ pasvītro to pašu, zīmējoties tieši uz parlamentu. Ja likumdevēja, īstenotāja un tiesas vara atrodas parlamentāriešu rokās, tad arī tā “ir īsteni despotiskas valdības definīcija” (is precisely the definition of despotic government):
“(Tirānija) nekļūst vieglāka, ja šīs varas tiek iedzīvinātas no vairākām un ne no vienas rokas. Simts septiņdesmit šādu despotu būtu droši tikpat lieli apspiedēji kā viens… Vēlēta despotija nav valdība, par ko esam cīnījušies; bet gan tādu (valdību), kas balstīta ne vien uz brīvajiem principiem, bet kurā valdības varas būtu tā sadalītas un izsvarotas starp maģistratūras kopām, lai neviena nespētu pārkāpt savas likumīgās robežas, bez kā to iedarbīgi nekontrolētu un neierobežotu pārējās.”
Šeit tik skaidri un noteikti formulētā valsts varas apgaitu šķiršanas nepieciešamība jo iezīmīgāka tādēļ, ka autori – valsts vīri – to formulējuši nevis platoniskā disputā, bet politiskā polemikā, kas izraisījās ap pašu Amerikas Savienoto Valstu Satversmi, kas bija padarījusi šos principus par valsts pamata likumu. Šo autoru nolūks bija pārliecināt opozicionāru štatu pārstāvjus par jaunās Satversmes lietderību, ko tie 1787.-1788.gadā arī panāca.
Šeit mums, tātad, darīšana nevis ar abstraktu vēlamību, bet jau ar faktu – jaunas, uz Monteskjē principiem uzceltas Satversmes – izskaidrošanu un aizstāvēšanu.
Pie kam šie principi, uz kuriem kā uz varenas klints atbalstās visa Savienoto Valstu Satversme, ‘expressis verbis’ uzņemti vairāk kā 40 atsevišķo štatu konstitūcijās.
Tā Džordžijas štata konstitūcija, piemēram, noteic, ka “likumdevējas, īstenotājas un tiesas apgaitām jābūt atšķirtām un savrupām, tā kā lai neviena neiedzīvinātu varu, kas piekrīt citai.”
Visu Amerikas Savienoto Valstu Satversmē valsts varas apgaitu šķiršanas princips reāli iedzīvināts īpašās deklarācijās, nosakot, ka “Visa ar šo piešķirtā likumdošanas vara piederēs Savienoto Valstu kongresam, kas sastāvēs no Senāta un Pārstāvju nama.” (1)
“Īstenotāja vara piederēs Amerikas Savienoto Valstu prezidentam.” (2)
“Tiesu vara Savienotās valstīs piederēs Augstākai tiesai, un tik zemākām tiesām, cik Kongress no laika pa laikam liks nodibināt.” (3)
Pašu Pārstāvju namu, kas sastāv no 435 locekļiem, vēl tauta tiešās vēlēšanās, sekojot aplēsumam, ka ik uz 212000 vēlētājiem pienākas viens pārstāvis. [Latvijā balsstiesīgo kopskaits ir ap 1 500 000; tad būtu kādi 8 deputāti – I.L.] Uz Senātu katrs štats sūta divus senatorus, ko ievēl ik štats saskaņā ar saviem īpašiem Satversmes noteikumiem. Prezidenta vēlēšanās piedalās visa tauta, šai vajadzībai vēlot īpašus elektorus. Augstākās tiesas deviņus locekļus ieceļ Prezidents saziņā ar Senātu.
Līdz ar to iedzīvināts – pirmo reizi pasaulē un bez rezervēšanās – Likuma Gara ieteiktais vardalības princips. Radītas trīs šķirtas savrupas valsts varas apgaitas, kas cita citu notur likumības robežās.
Suverēna tauta ievēl likumdevēju iestādi, suverēna tauta ievēl valsts prezidentu – vienīgo īstenotājas varas nesēju; un īstenotāja vara, saziņā ar likumdevēju varu, ieceļ tiesas varu, kurai ir tiesības raudzīties arī uz to, lai likumdevējs nepārkāpj savas pilnvaras.
Lūk, loģiska un skaidra sistēma, kas visas savas priekšrocības pierādījusi 160 gadu laikā, izturēdama viena liela pilsoņu kara un divu pasaules karu pārbaudījumus, kamēr (piemēram) Francijā tai pašā laikā nomainījušās 14 Satversmes!
Pasvītrosim šeit pat, ka Amerikas Savienoto Valstu demokrātija nav parlamentāra, jo par parlamentāru demokrātiju sauc tādu valsts iekārtu, kur valdība atbildīga parlamenta priekšā. Amerikas Savienoto Valstu demokrātija ir prezidentāla jeb reprezentatīva demokrātija, kur valsts prezidenta ieceltie ministri (sekretāri) – skaitā deviņi ir atbildīgi vienīgi viņam. Parlaments nevar tos ne iecelt, nedz atcelt.
Līdz ar to nu ir pierādīts, ka Monteskjē doktrīna ir iespējama ne vien tīrā prāta pasaulē – vai Aristotelis neteica, ka likums ir prāts?! – bet arī sarežģītajā valsts dzīvē.
Pie kam loģika šoreiz, kā par brīnumu, vedusi nevis pie necilvēcīgas galējības, bet pie visus tikumus sargātāja vidus ceļa. Tikusi garantēta ne vien indivīda lielākā iespējamā brīvība, bet arī valsts droša organizācijas forma, kā aizsardzībā tauta var droši raudzīties nākotnē.
Kas ar to pierādīts? Ar to pierādīts, ka valsts varas apgaitu šķiršana ir vienīgais pareizais veids kā samierināt indivīda brīvību ar valsts autoritāti.
Piemetināsim vēl turklāt, ka tas ir dabiski. Jo indivīds pats ir piederīgs ‘sev’, savam ‘arodam’, savai tautai.
Blakus gluži privātas dabas interesēm, tam vēl ir sociālas intereses, ar kurām tas dalās ar saviem līdziniekiem saimnieciskā plāksnē, beigās, tas ir savas tautas loceklis, kur tam atkal ir, šoreiz, ar visu tautu saskanīgas intereses. Taču visi šie interešu paveidi var būt arī momentāni pretešķīgi.
Runāsim gaišu valodu: Ko vēlas strādnieks? Lielāku algu, mazāk darba. Ko vēlas darba devējs? Lielāku darbu, mazāk algas. Ko vēlas laucinieks? Pārdot labību, gaļu un sviestu par iespējami augstāku cenu. Ko vēlas pilsētnieks? Pirkt maizi, gaļu un sviestu par iespējami zemāku cenu.
Šīs pretešķības ir nožēlojamas, bet tās pastāv, un tādēļ tām jābūt adekvāti kaut kur pārstāvētām. Šī vieta ir likumdevēja iestāde, kur katrs no ieinteresētiem centīsies dabūt lielāku ietekmi, lielāku pārstāvju skaitu.
Bet tanī pašā laikā, ir strādnieks, ir darba devējs, ir laucinieks, ir pilsētnieks, ir zināmas tautas, zināmas nācijas locekļi, un kā tādiem tiem ir arī kopējas intereses, kopējas materiālas un morālas intereses, kas ir augstākas par visām pārējām. Jo tikko kāda liela nelaime piemeklē visu tautu, tā jācieš katram tās loceklim, vienalga vai tas pieder vienam vai otram sociālam noslāņojumam. Visiem tiem ir kopēja valoda, kopēja vēsturiska pagātne, kopējas kapsētas. Visiem tautas locekļiem ir kopējas intereses. Arī tām jābūt pārstāvētām.
Kāda no trim valsts varām to spētu vislabāk? Vislabāk to spēs īstenotāja vara, “valdība”, valsts galva.
No sacītā izriet, ka sociālām interesēm jābūt pārstāvētām daudzpersonu iestādē – parlamentā, kas mazā mērogā atspulgo sociālo interešu “karti”, kamēr nacionālajām interesēm ir jāiemiesojas vienā personā, jo nacionālās intereses ir vienas visiem.
No teiktā izriet mūsu griba:
Mēs gribam tautas pārstāvju namu kā likumdevēju iestādi, vienas vai divu palātu veidā, un gribam tautas vēlētu prezidentu, kas ieceltu viņam vien atbildīgu ministru prezidentu, viņam vien atbildīgus ministrus. Mēs beigās gribam valsts prezidenta, saziņā ar parlamentu, ieceltu Augstāko tiesu.
Šāds izkārtojums, saskaņā ar Monteskjē principiem par valsts varas sadalīšanu pa atsevišķām savrupām apgaitām, tad spēs saglabāt ir pilsoņu individuālo brīvību, ir gandarīt viņu sociālās intereses, ir izkopt un stiprināt tautas vienību.
Lai vēl piemetinām, ka šādu izkārtojumu prasa arī valsts darba lietderība.
Likumus jāizstrādā rūpīgās pārdomās, lai tiem garantētu ilgu mūžu, lai tos ik pēc trim mēnešiem nenāktos grozīt un papildināt, kas atšķaida likuma autoritāti un sarežģī likumu pārzināšanu un iedzīvināšanu. Tā Tomass Džefersons 1787.gada 20.decembrī rakstīja: “Likumu nestabilitāte patiesi ir milzīgs ļaunums. Es domāju, ka būtu labi mūsu Satversmē paredzēt, ka starp likuma ierosināšanu un pieņemšanu allaž būtu jāpaiet 12 mēnešiem, bet, ja to jāpieņem drīzāk, tad tikai ar 2/3 balsu majoritāti abās palātās. – Likums, tātad, prasa ilgu, rūpīgu darbu. Vairāku desmit lietpratēju un politiķu sadarbību.
Ne tā īstenotāja vara. Tai jārīkojas izšķirīgi un ātri. Visvieglāk izšķirīgi un ātri spēj rīkoties viena persona. Ne velti jau Ruso teica, “jo lielāks valdītāju skaits, jo valdība vājāka.” Bet labai valdībai jābūt stiprai, tik stiprai, cik likumdevējai varai jābūt viedai.
Un šī iemesla dēļ – arī šī iemesla dēļ – nav ieteicams valdību pakļaut likumdevējai iestādei, bet gan vienpersonīgai valsts galvai.
Viss, tātad, virzās uz vienu mērķi: jāīsteno Likumu gara principus, kā tie īstenoti lielajā aizokeāna republikā, kur tautas ievēlēts parlaments izdod likumus, bez valdības kontroles; tautas ievēlēts prezidents valda bez parlamenta kontroles. Abi pakļauti neatkarīgai tiesai.
Ielūkosimies tagad 1922.gada Satversmē.
Valsts prezidentu nevēlēja vis tauta, bet Saeima (35.p). Saeima varēja Valsts prezidentu arī atsaukt. Valsts prezidents līdz ar to bija ne tautas, bet Saeimas pārstāvis. Bet Saeima kontrolēja Valsts prezidentu ne vien ar atsaukšanas draudiem, bet arī ar to, ka katram Valsts prezidenta izdotam rīkojumam bija jābūt obligāti no Saeimas atkarīga ministra līdzparakstītam (53.p).
“Valdība” – ministri – savukārt, bija absolūti no Saeimas atkarīgi, jo tiem bija jābauda Saeimas uzticība, kas tos katru brīdi varēja padzīt (59.p.).
Valsts prezidents bija atsaucams, kamēr Saeimas deputāti bija neatsaucami (14.p.)!
Tiesnešus iecēla no Saeimas atkarīga īstenotajā vara un apstiprināja Saeima (84._p.).
Īsi, – pēc Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes, visa valsts vara koncentrējas Saeimā, visas trīs valsts varas apgaitas – likumdevēja, īstenotāja un tiesas – bija nodotas 50+1 cilvēka rokās.
Atcerēsimies Monteskjē vārdus: “Viss būtu zaudēts, ja… tautas daļa iedzīvinātu visas trīs varas…”
Atcerēsimies Aleksandra Hamiltona brīdinājumu: “Visu, likumdevējas, īstenotājas un tiesas varas sakopošana vienās rokās… var tikt apzīmēta par tirānijas īsto definīciju.”
Atcerēsimies Tomasa Džefersona konstatējumu: “Tirānija nekļūst vieglāka, ja šīs (likumdevējas, īstenotājas un tiesas) varas tiek iedzīvinātas no vairākām rokām, ne no vienas… Vēlēts despotisms nav valdība par ko esam cīnījušies.”
Patiesi, patiesi!
Despotisms – pašnodibināts vai vēlēts – nav tā valdības forma, par ko tautas cīnījušās un cīnīsies.
Latvijas tauta, 1922.gada Satversmes valgos, bija suverēna tikai reiz pa trim gadiem, kad tā gāja pie urnām. Tikko vēlēšanu biļetens bija no rokām izslīdējis, tā suverenitāte – visa valsts augstākā vara, visos trīs aspektos – pārgāja Saeimas simta rokās.
Tauta atkal kļuva nevarīga, jo likumdošanas tiesības, kas piederēja – ierobežotā veidā – “arī tautai” (64.p.) bija tīrā fikcija. Pat visus Satversmes likumā paredzētos šķēršļus pārvarējusi, tauta nevarēja tikt pie savas gribas īstenošanas, ja to nevēlējās Saeima. Jo tautas nobalsošanā pieņemto tautas likumu, Saeima jau nākamajā dienā varēja atkal ar savu likumu atcelt. Nemaz jau par to nerunājot, ka svarīgākos likumus, likumus par valsts ienākumiem un izdevumiem, utt. tautas nobalsošanai nemaz nevarēja nodot (73.p.).
Tauta bija “kalifs uz stundu”, Saeima – kalifs uz trim gadiem. Tauta savā suverenitātē bija apcirpta. Saeimas simta varai nebija robežu.
Kas tad nu bija šī simta locekļi? Vispirms kādas partijas locekļi, kādas partijas pavēļu iedzīvinātāji, pie kam, šī kalpošana partijai nebeidzās ne svētdienās, ne darbdienās, ne ziemā, ne vasarā. Otrkārt, deputāti bija savu vēlētāju – zināma sociāla noslāņojuma interešu aizstāvji.
Šo noslāņojumu savrupās, patīgās intereses AUTOMĀTISKI ar visas tautas interesēm NESAKRĪT. Bet tikko deputāts uzdrošinātos aizstāvēt tautas kopības intereses, PRET savu vēlētāju interesēm, tā viņš jau būtu zaudējis katru cerību uz atkalievēlēšanu, cerību, kas ir visas viņa karjeras pamatā. Ko tas nozīmē? Vienkārši un cilvēcīgi to, ka normāli deputāts nestāvēs par tautas, bet tikai par savas partijas un savu vēlētāju šaurām, egoistiskām interesēm.
Un tā kā 1922.gada Satversme neparedzēja neviena institūta, kas pārstāvētu VISAS tautas intereses, tad iznāca, ka valsts satversmīgā aparātā nebija neviena, kas AMATA pēc, turētu rūpi par tautas vienību, tautas labklājību un tautas augstākām vieliskām un garīgām interesēm.
Ar to mēs esam atseguši vislielāko 1922.gada Satversmes ļaunumu, kas palielinās vēl ar to, ka tas šai satversmē paredzētā kārtībā nav novēršams.
Tāpēc mums nāksies iet citu ceļu, jo mēs gribam, lai cilvēks, pilsonis, arods un tauta katrs saņemtu savu likumīgo tiesu.
Mēs tādēļ blakus politiskās partijas – pats vārds norāda, ka te darīšana vienīgi ar daļu no veselā – pārstāvētājam parlamentam, gribam arī tautas – veselā – pārstāvētāju valsts prezidentu, valsts prezidentu, ko vēlētu pati tauta, valsts prezidentu, kas ‘valdītu’ ar saviem no parlamenta neatkarīgiem ministriem.
Īstu parlamentu, īstu valsts prezidentu, īstu tiesu!
Trīs varas, katra savā vietā.
Tad ir pilsonis, ir tauta saņems pienācīgo aizsardzību.
Mūsu mērķis ir skaidrs. Tikpat skaidram jābūt veidam kā to sasniegt.
Te iespējami tikai divi legāli ceļi: vai nu uzticēt 1922.gada Satversmē paredzētai Saeimai izdarīt nepieciešamos Satversmes grozījumus, vai arī sasaukt šim nolūkam otru Satversmes sapulci.
No abiem ceļiem tikai otrais ir pareizs.
Kāpēc? Tāpēc, ka Saeima nekad negribēs no savas visvarenības līdzšinējos satversmes rāmjos atteikties. Tā nav hipotēze. Tā ir vēsturiska patiesība, ko tā pierādījusi, izraisot, 15.maija notikumus, drīzāk dodoties pašnāvībā, nekā kaut niecīgu varas tiesu amputējot.
Saeimas deputāts ir cilvēks, kas izvēlējies labi atalgotu privileģētu deputāta amatu, amatu, ko tas īsteno ar pārējiem 99 sev līdzīgiem. Viņš pieder vislielāko varu turētājai korporācijai, kuras locekļi to gan centīsies konsolidēt, bet nekad vājināt. Deputāts, cilvēka vartiecīgās “vājības” dēļ, nav tas vīrs, kas jebkad iestāsies par radikālu Satversmes maiņu mūsu garā.
Mums tikai atliek pavērot “pretdabiskās laulības”, pretdabisko sadarbību starp galēji “labajiem” un galēji “kreisajiem” parlamentāriešiem trimdā, lai mums šai ziņā vairs nebūtu ne mazāko ilūziju. Viņu arodu intereses allaž stāvēs pirmajā vietā.
Citiem vārdiem Saeimas deputāti – vienalga, vai tie pie sienas atspiežas ar kreiso vai labo plecu – nekad neiestāsies par Monteskjē saprātīgo, demokrātisko principu īstenošanu.
Secinājums: mums jāiestājas par jaunu Satversmes sapulci un Satversmes sapulces vēlēšanās jāiziet ar skaidru programmu, kas pamatosies uz nulle aprādītiem vardalības principiem.
Pēdējais vārds piederēs tautai, ne Saeimai. Jo Saeimas vārds ir simts, tautas vārds – miljoni! Ne Saeima, bet tauta ir suverēna.
Tas, kas iestāsies par veco Saeimu, iestāsies par veco elektīvo despotismu, tas, kas iestāsies par jaunu Satversmes sapulci, iestāsies par tautas suverenitātes tiesību īstenošanu, iestāsies par patiesu pilsoņa brīvību, iestāsies par vienotu tautu, par vienotu tautu un dalītu valsts varu!
Izvēle – brīva!
https://pietiek.net/raksti/vienotu_tautu__dalitu_varu
===============
PAR 1934.GADA 15.MAIJA APVĒRSUMU. Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, Latvijas valsts vēstures arhīva daļas vadītājs, Valters Ščerbinskis, vecākais referents, – “Latvijas vēstnesim”, 1999.02.25
1934.gada 15.maija apvērsums ir viena no latviešu historiogrāfījā visvairāk un visdažādāk aplūkotajām tēmām. Tā kā ir dažādas versijas par notikušo, ir izplatīti vairāki apvērsuma iemeslu, cēloņu, norises vērtējumi. Dokumentu krājums dos iespēju lasītājam iepazīties ar pētījumu rezultātā atrastajām dokumentālajām liecībām no pirmavotiem, ļaujot katram pašam izdarīt savus secinājumus. Krājuma sastādītāji gatavo virkni jaunu, plašākai sabiedrībai nezināmu vēstures liecību, kas kopumā, iespējams, palīdzēs ieviest lielāku skaidrību sarežģītajos vēstures pagriezienos.
Sagatavojamie dokumenti atspoguļo apvērsuma cēloņus – Saeimā un sabiedrībā pastāvošo nepamatoto politisko sadrumstalotību un sabiedrības radikālo aprindu noskaņojumu apstākļos, kad autoritāra valsts iekārta politisku apvērsumu ceļā nodibinājās daudzās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs un sniedza šķietamu un ātru pastāvošo iekšpolitisko, ārpolitisko un saimniecisko grūtību atrisinājumu. Jāpiezīmē, ka Latvijas autoritārā iekārta, atšķirībā no vairākām kaimiņvalstīm, kas atradās līdzīgā ģeopolitiskajā stāvoklī, tika nodibināta bez asinsizliešanas, ar solījumu atjaunot Saeimas darbību pēc likumdošanas pilnveidošanas. Pēc apvērsuma 1934.gada 15.-16.maija naktī tika арturēta Saeimas darbība, slēgtas politiskās organizācijas un atcelti arī pašvaldību veidošanas demokrātiskie principi. Sekoja represijas pret sociāldemokrātiem, pērkonkrustiešiem un citu politisku grupējumu pārstāvjiem. Daudzi no viņiem, balstoties uz valstī izsludināto Likumu par kara stāvokli, uz laiku tika aizturēti un apcietināti, ievietojot viņus cietumos un tā dēvētajā Liepājas koncentrācijas nometnē. Visiem viņiem tika liegts turpmāk nodarboties ar politisko darbību. Bija vērojams pavērsiens uz visu valsts dzīves jomu latviskošanu, ierobežojot, taču neaizliedzot nacionālo minoritāšu sabiedrisko darbību.
Pirmā lielākā dokumentu grupa aptver apvērsuma sagatavošanas laikposmu. Drošas liecības par apvērsuma sagatavošanas plāniem sniedz Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Vilhelma Muntera dienasgrāmata, kurā ļoti konspektīvi, sākot jau ar 1933.gadu, parādās apvērsuma rīkotāju centieni apzināt iespējamos tā dalībniekus.
“4/IX/33
[…]
Ulmanis. Jāizgudro jaunas kustības programma: Ne Vilsona princips, bet mums pašiem jāattaisno sava eksistence un jānodrošina savas eksistences pastāvēšana pēc būtības.
[…]
24/X/33
[…]
- Loks Nr.2. Bērziņš, Garsels, Einbergs. Nolēmām pieaicināt Rozenšteinu. Hartmans par daudz vieglprātīgs ar sievietēm.
Ļoti sliktas ziņas par Ludiņu (no polpārvaldes, izlūkošanas nodaļas). Vadzis var lūzt.
[…]
8/XI/1933
[…]
Pie rotariešiem runāju ar Tepferu par Goppera puču. Nepopulārs. Varbūt 4.pulks sekos. 5. – nenoteikts, 6. – pret. No rīta runāju ar Ozoliņu (dz-c. pol.) –
Goppers nepopulārs. Rīgas aizsargi sašķelti un izlaisti. Dz-c. aizsargi paklausīgi.
[…]
16/XI/1933
Loks. Ivbuls sāk parakstīt iecelšanas pavēles viens pats, gluži nelikumīgi. Ivbuls ielabo jau parakstītā budžetā viņam vajadzīgās lietas un nevienu neinformē. Grib Malnaci par personālnodalas vadītāju. (Malnacis ir notiesātā Malnača brālis, un pats arī sazvejojis pamatīgi vekseļus).
[…]
13/2/1934
[…]
Lunch ar Garseli un Bērziņu. [..] Mazkalniņš – Bļodnieka cilvēks. Kārlis Bļodnieks – Ādolfs grib laist grožus vaļā, bet ar Ulmani būs grūti, lai gan Ulmanis būs labāks.
Bastjāns: ar Saeimu vairs neiet.
Ko tai vietā: pamāja ar roku un uzvilka kalašas.
[…]
19/2/34
Loks.
Arhīva esošajā Politiskās pārvaldes fondā ir atrodams samērā liels skaits aģentu ziņojumu par Voldemāra Ozola vadītās biedrības “Leģions” sagatavošanās darbiem iecerētā apvērsuma veikšanai. Politiskajai pārvaldei šīs grupas darbība bija labi zināma un nevarēja rasties nopietnas grūtības iespējamo nemieru likvidācijā. Tādēļ arī nav pamatots vēlākais apvērsuma rīkotāju apgalvojums par atsevišķu politisko grupu gatavošanos valsts varas vardarbīgai maiņai. Lasītājam sniedzam vienu no detalizētākajiem aģenta Cielaviņa ziņojumiem:
“Ie. M. P. slepeni.
Politiskā pārvalde
Aģentūras lapiņa Nr. 1174.
Ziņojums par leģionāru gatavošanos apvērsumam
Ziņas sniedza Cielaviņš.
Ziņas pieņēma POl. pārv.
Rīgas rajona priekšnieks 1934.g. 16.aprīlī.
Ziņu saturs.
Svētdien, 15.aprīlī pl. 9.30, Lāčplēša un Brīvības ielu stūri, trepju telpās, notika A.Ruļļa kaujas grupas trauksme. Uz trauksmi ieradās grupas no 2-3 cilvēkiem, kopā apm. 15 cilvēki, kuri gandrīz visi komplektējās no b-bas “Jaunā Flote” biedriem, kur Rullis ir priekšnieks.
A.Rullis ar katru apvērsuma dalībnieku zem četrām acīm vēl izrunāja visus uz apvērsumu attiecošos jautājumus, noskaidroja, kādi ieroči katram ir, atzīmēja kalibri, patronu skaitu un t.t. A.Rullis lika visiem šinī nedēļā būt jau trauksmes stāvoklī, jo drīz “iešot vaļā”. Personīgās sarunās Rullis izteicās, ka apvērsumu nodomāts izvest nākošā svētdienā, t.i. 22.aprīlī.
Uz apvērsumu jāierodas norādītā vietā tad, kad saņems jau zināmo zīmīti, kur nebūs nostrīpota pēdējā daļa: …”ņemot līdzi darba rīkus un provīziju”. Cīņā jāiet uz dzīvību un nāvi, jo pēc valsts varas iegūšanas “leģionāru” rokās visu atlīdzināšot simtkārtīgi.
Uz kauju ejot, jāņem līdzi arī pārsienamie materiāli un pārtika.
Sapulcēšanās vietu norādīs kādā neuzkrītošā vietā un salasīsies pa mazākām grupām. Ja apvērsumu, piemēram, gribēs sākt 22.aprīlī pl. 4 rītā, kā tas tagad nodomāts, tad sapulcēsies jau 21.aprīļa nakti vai pat vakarā. Tas tādēļ, lai noteikti zinātu, ka visi ieradīsies. Sapulcēšanās vietu līdz apvērsuma sākšanai varbūt vairākkārtīgi mainīšot – drošības dēļ.
Apvērsuma militārās operācijas vadīšot apvērsuma štābs, protams, plkv.-ltn. V.Ozola vadībā, kurš dos pavēles, rīkojumus un norādījumus kaujas grupām. Paši kaujas grupu priekšnieki savus tiešos uzdevumus dabūšot zināt tikai tad, kad jau visi būšot sapulcējušies apvērsuma sākšanai.
Visgrūtākais esot posms – ar spēju uzbrukumu ieņemt valdības ēkas, pēc tam varēšot izdot jau “likumīgus” rīkojumus ar visiem valsts un ministriju oficiāliem zīmogiem.
Ieroči, cik zināms, viena daļa esot iegūti nelegālā ceļā, vienai daļai esot palienēti, citiem ieroči jau ir tagad, bet viena daļa esot jau aizsargi ar šautenēm un arī policisti ar patšautenēm. Viss tiekot darīts, lai apgādātu ieročus un municiju – aizsargiem liek nopirkt, cik vien iespējams, patronas utt. Ja kādam ir pazīstams, kam pieder ierocis, tas lai ieroci vienkārši uz apvērsumu nozogot.
Vienas kaujas grupas locekļi pat nepazīst citus grupas locekļus un ar tiem varēs iepazīties tikai apvērsuma naktī.
Cik zināms, kaujas grupām būs savas atšķiras, piem., A.Rullis savai grupai kā atšķiras ir izdalījis “Jaunās Flotes” lielās un mazās cepures nozīmes.
Plkv. Ozolam esot nozīmēti veseli četri vietnieki, gadījumā, ja Ozolu arestētu vai kā citādi aizkavētu piedalīties apvērsumā. Arī katram kaujas grupas vadītājam ir savs vietnieks, ja grupas vadītājs krīt vai tiek ievainots. A.Ruļļa vietnieks ir kāds Jūrskolas pēdējās klases audzēknis Aleksandrs Ozoliņš.
Ja vien izdošoties ieņemt valdības ēkas, tad ieročus varēšot dabūt no armijas noliktavām vai pulkiem.
Vienu kaujas grupu organizē arī b-ba “Latvijas Sargi” kāda Bruno Miķelsona vadībā.
4.pol. iecirkņa priekšnieks Upelnieks esot “leģionāru” piekritējs, jo A.Rullis dabūjis ieroču atļauju šinīs dienās vienas stundas laikā, jo esot personīgs draugs ar Upelnieku. Upelnieks pat neesot licis ierakstīt atļaujā ieroča šķiru un numuru, bet teicis, kad Rullis ieroci iegādājoties, tad lai ierakstot.
Klīst arī baumas par Aviācijas pulka komandieri plkv. Skurbi, ka tas cieši simpatizējot “leģionāriem”.
[…]”
Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodas arī dažādi dokumenti par apvērsuma norisi 15.maijā un turpmākajās dienās. Lai gan liela daļa tā laika notikumu netika dokumentēti, ir saglabājusies virkne dažādu resoru dokumentu, kuri ataino notikumu secību.
Apvērsuma rīkotāju darbība juridiski balstījās uz rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu:
“Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kara stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.
Kara stāvoklis stājas spēkā Rīgā š.g. 15.maijā plkst. 23, pārējās Latvijas daļās 16.maijā plkst. 1 rītā.
Visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli no 1919.g. 11.februāra ar 1921.g. papildinājumiem un grozījumiem.
Rīgā 1934.g. 15.maijā.
Ministru prezidents K. Ulmanis.
Kara ministrs ģenerālis J. Balodis.”
Valsts bruņotie spēki un to vadība akceptēja pārmaiņas. Latvijas armija un policija saglabāja lojalitāti pret apvērsuma rīkotājiem, bet aizsargi bija galvenais varas sagrābšanas līdzeklis. Armijas tālāko rīcību noteica Rīgas apgabala garnizona priekšnieka – ģenerāļa K.Berķa (kuram apvērsuma naktī tika pakļauti arī pārējie valsts garnizoni) 16.maija pavēle apgabalu garnizonu priekšniekiem:
“Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu apgabala garnizona priekšniekiem. Uzdodu Jums nodrošināt un apsargāt apgabala garnizona robežās ietilpstošās svarīgās iestādes, vajadzības gadījumā sniedzot palīdzību aizsargiem un policijai. Slimības un veselības uzlabošanas atvaļinājumos atrodošies karavīri nav nekavējoši sūtāmi uz savām daļām.
Nr. 7.
16.maijā l934. g.
Rīgā
Rīgas apgabala garnizona pr-ks,
ģenerālis Berķis.”
Apvērsuma norise ir samērā plaši dokumentēta arī V.Muntera dienasgrāmatā. Lai gan ļoti konspektīva, tā ir viena no nedaudzajām notikumu dalībnieku liecībām un kā tāda vienmēr ir izraisījusi vēsturnieku interesi.
“15/5/34
[…]
Telefoni izslēgti. Nams pilns ar zaldatiem.
Taisa sludinājumus un manifestus.
Skujenieks arī Namā.
Pirms 2 Ulmanis pie V[alsts] P[rezidenta].
Tautas namā kādi 30 cilvēki.
Višņa un Veckalns apcietināti.
Сводка.
- Rīkojumi.
- Noteikumi.
- Manifests radio.
[Lapas malā piezīme: “Izņēmuma stāvoklis. 15.5.34 .” ]
Dipkorpusu telefonē.
Kontrole pār tālsatiksmi un telegrammām.
Kā būs ar tālsatiksmi.
Bruno Kalniņš- vien x šāvis gaisā.
Celms – visvairāk ieroču krājumu.
Pauls Kalniņš – arestēts.
Klāra – atstāta mājā zem uzraudzības.
Bastjāns, Celms, Eliāss.
3.15. Visi lielvīri spriež par deklarēšanu.
16/5/34
8 sāk darboties telefons.
[…] Sociālisti daži atlaisti. Klibais, Dzelzīts un Eliāss.
[nesalasāms uzvārds] ļoti neapmierināti runā par Paula Kalniņa atbrīvošanu.
Neapmierinātība ar ģen. Balodi aug. .
Nakts pie Ulmaņa. Ēšana. Skujenieka tielēšanās. Ēķa kandidatūra.
17/5/34
Ēķis aicināts šodien uz Rīgu par Fin. min.
Сегодня – leģionāri saņem naudu no Vācijas.
Visi ministri nodevuši savus portfeļus ministru prezidenta rīcībā. Sagaida, ka pēc dažām stundām paziņos, kura valdība.
Skujenieks – nodarbosies ar Satversmes reformu.
Baumas par atentātu uz Ulmani.
Balodis abežots, ka Ēķis teicis “klausos”.
Mīlbergs pieteicas! Ķeskājas. Apdomājiet, ko tas rada!
Ulmanis saka [G.Mīlbergam]: cik labi, ka mums vairs nav jādebatē. Drusku pieradīsim pie jaunā stāvokļa. Visa partijas aģitāciju izbeigta! Jums ir “vecu laiku domāšana”. Metiet to laukā no savas galvas. Par to, kas ir bijis, nevienu matu Jums neaiztiks. Bet, ja Jūs tagad kaut ko darīsiet, tad būs citādi.
Un kā ar to aldziņu būs?
[…] - maija hronoloģija.
Pēdējās dienas.
Leģionāri. Balodis. Skujenieka veltīga aicināšana. Manifests (pēdējā svētdienā uzrakstu). Paralēla redakcija – sliktā.
Dzīvošana pa istabām.
Saspīlējums un slogs aug.
Anšmita sēdes.
Saeimas sēde beidzas mierīgi un ātri. Ulmanis vairākreiz brauc uz Valdemāra ielu.
Kad es biju pēdējo reizi Saeimā? 1.maijā Nama apsardzība. Polpārvaldes ziņas par mūsu apkalpotājiem. Visa nakts bez gulēšanas. Tikai no rīta pusstundu gulēju uz sava dīvāna kabinetā. Saulainas, bet vēsas dienas.
Pirmais nāk Cielēns.
[…]
Pērkonkrusts: 4/5 no mūsu idejām. Paldies, ka mūs [t.i. viņus, pērkonkrustiešus] neaiztiek, bet vairāk arī nekā. Tomēr tie visi ir veci cilvēki. Selonija neapsveica [apvērsuma rīkotājus], tikai filistru biedrība. Manifests – Mussolini stils un domugājiens.
Caurmēra cilvēks: sliktāks par to, kas bija, jau nebūs.
[Apvērsuma] Organizācija – pirmklasīga.”
Ļoti interesantu materiālu par apvērsuma represīvo dabu sniedz Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošā Liepājas koncentrācijas nometnes (pastāvēja no 1934.gada maija beigām līdz 1935.gada l.aprīlim, kad tika atbrīvots pēdējais no 369 nometnē ieslodzītajiem) fonda materiāli, kurā atrodama ieslodzītā dienasgrāmata. Kā notikušā līdzdalībnieka liecība tā palīdz saprast apcietināto, eventuālo apvērsuma pretinieku, noskaņojumu.
Dienasgrāmatā ir detalizēti aprakstīts nometnes režīms, dzīves apstākļi, attiecības ieslodzīto starpā, ieslodzīto iekšējie pārdzīvojumi. Tās autors bija 30 gadus vecais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, Jēkabpils apriņķa Ābeļu pagasta “Iluškās” dzimušais un tur dzīvojošais Eduards Orehovs. Pirms apvērsuma viņš bija ieņēmis pagasta padomes locekļa un pagasta tiesas priekšsēdētāja vietu, darbojies dažādu sociāldemokrātu organizāciju vietējās nodaļās. Acīmredzot dienasgrāmata viņam tika atņemta, kad viņu izlaida brīvībā 1934.gada septembrī.
“8.VI
Vakar tikai saņēmu izrakstītās rakstāmlietas – kladi un vēstuļu papīru ar kuvieriem. Liepāja, koncentrācijas lēģeris, jeb kā komandants saka, liek rakstīt uz adresēm – ieslodzīto nometne, ja politiski ieslodzitie. Dzīve pēc cietuma un etapa ceļojuma ir daudzmaz cilvēcigāka. Jūrmalas priežu mežā ir bijušas jūrnieku, emigrantu karantines ēkas, kurās tagad mēs iemājojam. Vairāki ēku korpusi ir sarkana mūra ķieģeļa. Es nometināts agrākās “direktion” telpās, glītas istabas, esam kopā ar šodien atsūtitiem daugavpiliešiem, ilūkstiešiem, rēzekniešiem – 67 internētie, jo tas ir mūsu nosaukums. Cietumnieki Jūs neesat, bet internēti jeb izolēti no sabiedribas, tā mums stāsta priekšniecība.
Kad pastaigāšanās laikā, kurš šodien ilgst no 10 līdz 12 un l5 līdz 16.30, nо vairāku māju korpusiem saplūst uz laukumiem internētie, tad ir viens cilvēku ņudžeklis. Kādu cilvēku te nav. Sākot ar zinātniekiem, profesoriem, beidzot ar arāju, strādnieku. Nav pasaulē tās profesijas, aroda, kura pārstāvis nebūtu te, kā pie sarunas pulkvedis teicis vecajam Deķena tēvam. Jā, piekritis tas, visas nozares, arodi ir reprezentēti te, tikai divu nozaru pārstāvju trūkst šajā nometnē, un tās būtu: koruptanti un valsts apzadzēji.
Tāpat kā mums, tā arī šodien pienākušiem politieslodzitiem, pulkvedis Stulpiņš uzdod dažādus jautājumus. Par nodarbošanos, dienestu armijā un parasti saka: vai tevi mācīja armijā staigāt pakaļ sarkanām lupatām? Vai, ko tev rotas jeb pulka komandieris mācīja armijā? Šodien viens latgalietis atbildējis: armijā pulka k-rs teicis, ka karavīram līdz pēdējai asins pilei jāaizstāv demokrātiska Latvija. Stulpiņš palicis atbildi parādā.
[…]
Stāties uz vakara pārbaudi!” atskan komanda. Četrās rindās nostājamies koridorā, nokliedzam priekšniecībai “ess sveiks” un izklīstam, jāiet gulēt. Mani istabas biedri, lai izkliedētu nebrīvības sajūtu, stāsta anekdotes, jautros piedzīvojumus.
[…]
13.VI
Noskaidrojās, ka starp šinīs dienās atsūtītiem politiski apcietinātiem ir arī mūsu armijas virsnieki, kā Saeimas komandants p[ulkvedis] – l[eitnants] Lielbiksis un vēl kādi: kapteinis un kapteinis – leitnants. Viens kapteinis no Smagās artilērijas diviziona internēts par to, ka apvērsuma naktī atteicies ar savu bateriju izbraukt apvērsuma taisīšanai. Virsnieks, kurš atcerējies savu svinīgo solījumu – zvērestu, ka aizstāvēs Latvijas demokrātisko iekārtu, virsnieks, kurš nav aizmirsis savu goda vārdu… ir ar noplēstām dienesta pakāpes zīmotnēm ievietots nometnē.
16.I
Šodien bijām norīkojumā kara slimnicas virtuvē pie kartupeļu mizošanas. Dienā mūsu nometne patērē ap 190 kg. Valstij katra internētā uzturs dienā izmaksā ap 33 sant[īmu]. Vēlāk, pēc pusdienām, mūs visus dzina uz pirti mazgāties, katram korpusam bija dots atsevišķs laiks. Mūsu apsardzībai vesels vads kareivju ar durkļotām šautenēm un ložmetēju – uzraugi, virsnieki. Cik savādi tas viss izskatās…
17.VI
Arī šeit latviešu mīļais ieradums: mēlnesība, nelietība, denunciācija pret savu kaimiņu, tuvu cilvēku, mani vajā. 14.VI mani pratināja Politiskās pārvaldes Liepājas rajona vec[ākais] uzraugs kāds Francis uz mana kaimiņa Teodora K. iesniegta ziņojuma Pol[itiskās] pārvaldes Jēkabpils punkta vadītājam Miezajam. It kā es būtu stāstījis, ka L[atvijas] sociāldemokrātu partija būtu gatavojusi apvērsumu pret pastāvošo valsts iekārtu uz š.g. l.maiju, it kā būtu paredzēts daudzus vietējos pilsoniskas darbiniekus arestēt, uzsākt teroru; bet apvērsums neizdevies aiz iemesla, ka tas nodoms būtu nācis zināms valdībai. Ka es būtu Jēkabpils rajonā minētā apvērsuma organizētājs, ka palīgi Ābeļos būtu P.Skolnieks un K.Roz. Stāstīšana būtu notikusi l7.V. Kad mani arestētu, viņš bija komandēts nogādāt policijas iecirknī. Kāda nelietība no tuvā kaimiņa puses; kad vienam iet slikti, vēl dziļāk vajag viņu pagrūst. Ja tā būtu patiesība, ja es būtu tādas lietas stāstījis, tad es saprotu – aizsarga pienākums, vēl varētu runāt par ziņošanu.
2 1.VI
Menders savā parastā zilās drēbes kārtā, var redzēt, nojaust, ir vairāk par citiem partijas vadoņiem nokreņķējies. Nodzinis uz nulles visus matus, saslējis svārku apkakli, savilcis savu seju raksturīgā izteiksmē, pastaigājas. Vakar redzēju, ka viņš cītīgi mācās jeb atkārto svešvalodu mācību kursu angļu valodā. Ko citu darīs pēc tikšanos brīvībā no koncentrācijas nometnes – emigrēt. Partija – tagadējā Sociāldemokrātiskā partija – ir miruse, var teikt, ir nožēlojami bankrotējusi, pateicoties savas vadības nožēlojami gļēvulīgai rīcībai un taktisko – apstākļu momentu neizpratnei. Tad jau Cielēnam – viņa novirzienam – bija daudz vairāk patiesības politiski saimnieciskās situācijas novērtēšanā. Nonākt līdz tam, ka Saeimā no tribīnes skandināt par gatavojamo latvju dolfusiādi – fašistisko apvērsumu, lielīties visās savu biedru sanāksmēs, kongresos un dažādo komiteju sēdēs, ka tas Latvijā nenotiks. Lai gan mums visiem partijas dalībniekiem bija nojauta, ka kaut kas būs, lai gan mēs, vietējie provinces darbinieki, bijām iemidzināti no Cekas, tad, kā tagad var nojaust no C.K . vadošo darbinieku izteicieniem, par apvērsuma gatavošana viņi bija nojautuši.
23.VI
Līgo diena. Nemīlīgi drēgns laiks. Visu nakti lija lietus, no rīta bija piestājies, un kamēr mēs, kā pie sestdienas, iztīrījām telpas, nelija. Vēlāk atkal līst. Līst kā pie Jāņu dienas. Arī liepājnieki tam piekrīt. Bļodnieka partijas pārstāvji, kā deputāti Erniņš un Šlakans, viņu partijas ģenerālsekretārs Kronbergs ir nošļukuši. Visu laiku viņi bija cerējuši: ja notiks no nometnes atbrīvošana, tad pirmā kārtā cerēja, ka atlaidis brīvībā viņus kā vienas draudzīgas tagadējiem Zemnieku savienības partijas darbiniekiem otras pilsoniskas partijas darbiniekus. Bet šās cerības ar vakardienas notikušo izlaišanu ir gaisušas, jo tagadējiem stāvokļa noteicējiem vairs viņu pakalpojumi nav vajadzīgi. Moris savu darbu pastrādājis, var iet.
4.VIII
[…]
Darbā biju… kara slimnīcas plašajos pagalmos pie divīzijas veļas mazgātavas rīvējām akmeņiem klāto pagalmu. Atņemam darbu citiem bezdarbā esošiem.
Kas te par sociāldemokrātiem – mēsli vien, šos vārdus it kā esot teicis Menders vai Lorencs. Bet kas tos mēslus taisījis? Dukurs ar Bastjāni vienmēr turās vairāk savrup no Mendera, Buševica. Redzēju šodien Lejiņu, bijušo part-sekretāru, tikko kā no cietuma pārvests. Tik balta āda, bāls.
[…]
13.VIII
Darbs, sešus internētos izdzina no nometnes uz kancelejas apkārtni lasīt izsvaidītos papirosu galus. Staigā un lasi. No mūsu kancelejas, kuras apkārtnē mēs strādājam, redzams trešais korpuss, kurā mitinās arī internētie. Atsevišķi stāvoša māja iežogota ar dzeloņdrāšu žogiem, divi kareivju posteņi. Nometinātiem tur sliktāk, pastaigas laukums mazāks nekā pie mums.
Parastā sveiciena “sveiki, internētie” mēs vakarvakarā dzirdējām no dežurējošā virsleitnanta “labvakar, kungi”. Pēc korpusa vecākā Alfreda Stāka apzagšanas ir stingrāka mūsu korpusa disciplīna. Vairs pa pastaigas laiku nevienam neatļauj palikt telpās. Dzen visus ārā. Vainīgo zādzībā tā ir neatrada. Lai gan tanī pašā vakarā, kad atklājās šā lieta, tika izdarīta kratīšana, papriekšu mūsu korpusā, tad vēlāk naktī citos. Iebruka telpās daudz mūsu cietuma uzraugu, un sākās sīka, pamatīga telpas, internēto, tiem piederošās mantas pārmeklēšana. Nekā… Cik ir
dzirdēts, tad Stāks aizdomas izsaka uz mūsu istabas iemītniekiem. Arī dežurējošais uzraugs aizdomās tur, zogas pie logiem, durvīm noklausīties, ko mēs sarunājamies. Mūrnieku tirdīja, esot redzēts, tā saka, pie Stāka gultas. Par laimi Mūrnieks to dienu bija norīkots darbos un nemaz nebija atradies nometnē. Kāda starpība, agrāko vecāko uzraugi pastāvīgi traucēja, trenkājot ar dažādu norīkojumu izrīkošanu. Tagad Stāks, cik var nojaust un manīt, komandē uzraugus. Jo, un dibināti, rodas aizdomas, ka viņš un vēl citi ir priekš mūsu izspiegošanas. Viņam ir daudzi palīgi. Novērots, daži stāsta, ka vakaros pēc pārbaudes un agri rītos, kad vēl visi guļ St. iet ar ziņojumiem un saviem novērojumiem pie dežūrējošiem. “Runājiet, ko gribiet, mēs visu zinām, arī sienām te ir ausis”, tā uzraugs stāsta. “Mēs esam tikai priekš tam, lai pēc dežūras kancelejā ziņotu par saviem novērojumiem.” “Par katru internēto mums ir jāsniedz ziņas.” Izspiegošana… ja… priekš kam tas.
15.VII
[…] Atkal viena diena ir nodzīvota. Ar šo dienu paiet divi mēneši manas dzīves cietuma gaitās. Divi mēneši no tās trešdienas, kad es beidzamo reizi redzēju, dzirdēju A. Divi mēneši – cik daudz tajos mēnešos ir ietilpināts laika. Tas brīvais laiks, liekas, ir kaut kur palicis. Pamostos. Vēl agrs rīts, saule lec. Istabā Nr.6, kur es atrodos, dzīvojam vienpadsmit cilvēki, visi vēl guļ. Dzelžu gultiņas, kurās mēs visi guļam, novietotas divās rindās ar galvām pret sienām. Es guļu pie loga. Skatos, stirnas ar bērniem ir iezagušās caur dzeloņdrāšu žogu un skraida pa mūsu pastaigas – sauļošanās laukumu. Pretī aiz drāšu sētas uzcelta pajume virs žoga ar jumtiņu, ir novietots kareivju postenis. Gar logu paiet garām cietuma uzraugs ar durkļotu šauteni, iekšējais postenis, kas katru māju, kurās mēs esam ievietoti, apsargā. Katrai mājai savs postenis. Pamazām aizmiegu, domas lido uz māju, uz A. … Dzirdu uzraugs (cietuma) ieiet istabā. “Celties!” Plkst.6, ceļamies, ģērbjamies, uztaisām gultas vietas. Mazgājamies, viena daļa mazgājas atejas istabās, kur atrodas mazgājamā ūdens ierīces, es un daudzi citi pliki, paķēruši saltu ūdeni, mazgājamies ārā. Salts ūdens, salts rīta vējš, kurš te mūžīgi pūš no jūras puses, patīkami atvēsina mūs, dod spirgtumu. Uzpošam istabas, izslaukot, izmazgājot. Plkst. 7 rīta pārbaude, sastāda divas rindas, ierodas dežurējošais virsnieks cietuma vecākā uzrauga pavadībā, sasveicinās. “Ess-sveiks”, tā ir mūsu obligatoriska atbilde. Noprasa, vai ir kādam kādi iebildumi, lūgumi, sūdzības, vai slimi un dod pavēli izklīst. Brokasts, izdod sešas rikas sagrieztas maizes un trīs krūzītes kafijas ūdeņa. Maizes norma tā ir uz visu dienu, dažu dienu var dabūt vairāk, jo citi rupjo maizi neēd. Pēc tam no 8 līdz 10 pastaigas laiks mūsu 21.korpusam ar 19.korpusu un tā abām ēkas nodaļām. Var staigāt pa visu iežogoto nometnes rajonu. Sarunāties var, ar ko grib. Spēlē volejbolu, vingro, sauļojies. Uzmeklē laukumu lielāku, kur nekrīt ēna no priedēm, sporta biksēs sauļojas. Pastaigas laiks mums katru nedēļu mainās. No 10 līdz 12 telpās, katrs dzīvo pa savu istabu, lasa grāmatas, spēlē dažādas spēles – šahs, domino, dambrete. Guļ gultās un gaida pusdienas. Tas ir, ja nav norīkojuma darbos. Šodien darbs, sešus internētos viena cietuma uzrauga pavadībā ārpus nometnes kara slimnīcas rajonā, tīrīt no dažādiem netīrumiem – papirosu galiem, papīriem, zirgu mēsliem utt. Ar lāpstām, slotām, pirkstiem strādājam. Vienpadsmitos, pusdivpadsmitos izbeidzam darbu, ejam uz nometni pusdienās. Pusdienas, šodien kā pie pirmdienas vienreiz nedēļā piena zupa ar nūdeļiem, makaroniem. Viena no vissmeķīgākajām zupām, kuru visi ēd. Trauku mazgāšana, telpu uzkopšana ar birsti un mitru lupatu. Atpūta, katrs var gulēt, strādāt savu darbu, atļauts. Plkst. 13 norīkotie darbos aiziet uz darbu, velkas līdz plkst. 17. Nenorīkotiem no 13.30 līdz 15.30 ir pastaiga. Pēc pastaigas atkal sadzen “pa telpām”. Vakariņas plkst. 18, biezputras, šodien kartupēļu biezenis. Citu dienu zirņu jeb putraimu. Atkal parastā telpu uzpošana, pēc tam pastaiga uz vienu stundu un gaidi telpās vakara pārbaudi. Kad atskan kareivju vakara jundas troksnis “Dievs, svētī Latviju” jeb “Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils”, tad parasti mūs nostāda vakara pārbaudei. Divās rindās, internēto skaita pārbaudīšana, sasveicināšanās un komanda “izklīst”. Ap plkst.9, citureiz drusku ar maziem novēlojumiem, tā parasti ir ap to laiku vakara pārbaude. Ģērbties, iet gultā – atskan komanda. Gultās vēl dažādas pārrunas, anekdošu stāstīšana un miegs. Viena diena ir nodzīvota. Nakts. Ārā mūsu koncentrācijas nometni apjož elektrisko lampu tīkls, spoži apgaismodams dzeloņdrāšu žogu. Cauru nakti mūsu istabā deg elektriskais uguns. Neierasti gulēt, pārāk spoža gaisma. Lasīt un rakstīt var labi. […]
19.VII
[…]
Tagad, kad darbos ārpus nometnes nav jāiet, un viņu iekšējām vajadzībām iznāk maz strādāt, diena velkas gari, gari. Vakar nodevos ar visu enerģiju (pēc T.Celma rakstības) volejbola spēlei. Beigās kreiso roku elkoņa locītavā izmežģīju, nez kā sitot balli. Labi, ka tūlīt viņu ievilka, Drillis sirsnīgi piepalīdzeja. Šodien nespēlēju, atpūtinu roku. No rīta pilnīgi kails ar saltu ūdeni nomazgājos, vēlāk sporta skrējiens.
Laiku kavēdami, mani istabas biedri iztaisījuši spēles domino kārtis un raujas ar spēlēšanu.
23.VII
Šorīt uz rīta pārbaudi bija ieradies virsleitnants, kurš pie sasveicināšanās parasti mūs sveicina “labrīt, kungi”. Var nojaust, redzēt, mēs visi priecīgāki paliekam, kad mūs sveicina ar pilsonisko, brīvību atgādinošo sveicienu, Cik maz mums ir vajadzīgs, lai būtu cits garastāvoklis, pāris vārdiņu parastā sveiciena vietā.
Darbs. Brokastis ieēduši, mūs visus, korpusa iemītniekus, izdzen ap savu mitekli, māju, nolasīt visus netīrumus, atkritumus, papirosu galus, ciekuržus no priedēm un lapas. Starp priedēm aug mūsu iežogotā dārzā arī daži lapu koki, kā: kastaņi, cermukšas, liepas, bērzs, apses, melnalksnis. […] Bieza lapu sega klāj zemi, bet nepaiet pusstunda, kad mēs, 60 cilvēku, esam aptīrījuši visu, kas vien ir tīrāms. Mēs smējāmies, “tīri kā siseņu (SSS) bars”. Pēc darba uzraugs kontrolē telpas un sliņkus, kuri nav bijuši tīrīt savu rajonu, soda: katram 10 spaiņu ūdens jāatnes, jāaplej sausumu cietušie lapu koki.
[…] Reizē ar mums tīrīja savu rajonu 19.korpuss. Jagars. Aberberbe.. , rakstnieks V.Grēviņš, beidzamā laikā arī kaislīgs volejbolists, locās un lasa tāpat kā mēs. Jā, te vairs nav Rīgas pilsētas valde. Pēc darba grāmatas lasīšana līdz pastaigai […]
25.VII
No brokasta laika līdz pusdienām šajā starpbrīdī mēs kādi astoņi bijām izdzīti darbā tīrīt ap mūsu nometnes komendantūru atrodošos rajonu no piesvaidītiem papīriem, papirosu galiem un d.c. netīrumiem. Nepatīkami, netīrs darbs, kad ar rokām jāuzlasa visi šie atkritumi, piesvaidītie galvenām kārtām no mūsu uzraugiem, virsniekiem un no komendantūru apmeklējošas publikas.
Mūsu korpusa iemītnieku skaits ir pavairojies. Šodien atsūtīja no Liepājas cietuma bijušo Saeimas deputātu Eliasu Kristapu. Ieradās mūsu nometnē pēcpusdienā, apaudzis ar lielu melnu bārzdu, iesirmiem dažu vietu klājošiem matiem. Novājējis, savārdzis, sūdzas par Liepājas cietuma iekārtu, rupji uzraugi utt. 3 dienas Liepājā, pārējo laiku Rīgas Centrālcietumā un politpārvaldes telpās.
30.VII
Sākas jaunā nedēļa. Nedēļa ar pelēkām dienām, kuru dienu gājumā nav nekāda prieka. Ir skumji, ka par neizdarīto, ne par padarītu darbu ir jāsēž, un cik ilgi to nevar zināt. Neviens nekā neprasa, ne apvaino, ne saka, sēd un “ожидает с моря ветра” Mans sabiedriski politiskais darbs līdz 15.maijam, līdz manai apcietināšanai, bija noritējis legalitātes robežās un valsts iekārtas formai pārgrozoties, esam zināma novirziena ļaudis palikuši par valstij kaitīgiem, noziedzīgiem elementiem, kuri ir jātur izolēti no pārējās sabiedrības koncentrācijas nometnē. Cik ilgi? – viens otrs mēs sev jautājam. Cik noprotams, vismazākā mērā tas atkarājas no mums, šeit internētiem. Atkarājas tas no mūsu valsts iekšpolitiskiem apstākļiem, no tā, cik tagadējās vadoņa aprindās jutīsies drošas savas varas augstumos, par tik arī mūs sāks atbrīvot. Un galvenām kārtām mēs viens otram sakām un atzīstam – par cik būs apmierināta tagadējo varas vīru atriebības kāre, par tik mūs arī sāks atbrīvot. [..] Bet tas ir mocoši, kad nevar zināt atbrīvošanas termiņa.
Tas visiem ir mocoši, bet daži to nevar panest. Iedomājos, saklausa daždažādas baumas par atbrīvošanu, liek termiņus no vienas nedēļas uz otru par atbrīvošanu un tic, sāpīgi pieķerdamies tam. Tā bija baumas par pagājušo nedēļu, ka atbrīvos 51, 116, jeb 28, un šonedēļ tas pats uz priekšu turpinās, tikai tas labums, ka ticīgo šādām baumām paliek arvienu mazāk un mazāk. Alojušies. Lūgumu plūdi uz politisko pārvaldi turpinās. Gandrīz visi mazākie partijas vīri un sabiedriska darbinieka stāža darbinieki ir iesnieguši lūgumus dēļ atbrīvošanas. Lielākā daļa lūgumus raksta pieklājīgā veidā – ka neko pretvalstisku, noziedzīgu savā darbībā neesmu pielaidis, pastrādājis, uz priekšu atsakos no jebkādas politiskas darbības, ja tas vajadzīgs, bijis legālas partijas darbinieks un lūdz atbrīvot. Bet daži, nedaudzi no internētiem, raksta lūgumus, kuros apspļauda pats sevi un savu cilvēcisko, kā arī sabiedriska darbinieka pagātni. Izsaka nožēlošanu, ka iestājies un strādājis partijā, ka partijā iestājies tikai savu materiālo interešu dēļ, kādas vietas jeb mantas dēļ.
Cenšas visu, kas nāktu par sliktu partijai un viņas darbiniekiem, izpaust, kā, piemēram, stāsta, ka Alders it kā esot ziņojis par kaut kādiem partijas ieroču krājumiem. Tik par laimi nekas neesot tur atrasts. [..] Viens mums te daudziem ir skaidrs, ka vecā Sociāldemokrātiskā partija ir miruse. Mēs zinām, ka strādnieku kustība kā sociālistiskā kustība nevar rimties – min, kamēr pastāv netaisna dzīves iekārta, viņa būs, uzvarēs vai cilvēks zaudēs savu cilvēcisko seju un nogrims viduslaikos. Bet būt par politisko darbinieku, kad valsti nav jebkādas politiskās dzīves, jeb kad ar politiku nodarbojas tikai izredzētie, vienam bijušam savas apkārtnes politiskās dzīves redzamākai figūrai, darbiniekam ar legalitātes stāžu vairs nav iespējams. Visi mani Ābeļos, Jēkabpils apkārtnē, pazīst, kas esmu par putnu, manam ikvienam solim sekos pakaļ desmitiem acu. Naidīgi noskaņotu, peļņas kāru acu. Un tāpēc, ja nemaina savu dzīvesvietu, nav nekādas iespējamības to turpināt, un tāpēc es pagaidām metu savu plinti krūmos. Mainīt dzīvesvietu, ne zinu, ne varu. Simtu saitēm es esmu caurausti saistīts ar Ābeļiem un to apkārtni. Mīla, mājenieki, darbs tēva saimniecībā, kultūras darbs – tā būs mana dzīve pagaidām.
3.VIII
No paša rīta agri, Stāks parasti ceļas agrāk par pusstundu, nekā citiem internētiem atļauts, raksta garu garo lūgumu politiskai pārvaldei. Kuru pēc skaita, to mēs vairs nevaram saskaitīt. Buševicam par vakardienas incidentu komandants uzlicis sodu 5 dienas tumšā karcerī. [..] Pa vakara pastaigāšanas laiku Stāks ar savu uzticamo Šteinhardu bija aizgājis pie sava trešā jaunjelgavieša uz žīdu korpusu 18. pie žīda Tabaksmana. Tur pie balkona nostājušiies, pieiet pie viņiem vecais Brauns, sirmgalvis, galva klāta ar sniegbaltiem matiem, pakurls – ausīs mikrofons, uzrunā Tabaksmanu: “Tabaksman, vai tu gribi ar mani sarunāties?” “Ja.” “Nu tad ar šo,” rāda ar pirkstu uz Stāku, “nesarunājies”. Tabaksmans apmulst, Stāks nosarkst, apgriežas un ar savu uzticamo adjutantu aiziet. Brauns, Maizels, Rabinovičs ir pie žīdiem autoritātes.
[..]
3.IX
[..]
Uzturs ar šo mēnesi ir uzlabots. Bālgana kafija, viena karote cukura un no rīta izsniedz speķa gabaliņu 35 gr. apmērā. Pusdienās pie zupas ir drusku vairāk tauku un sasmalcināto gaļas gabaliņu. Tāpat arī vakariņās. Vakar pie svētdienas bija pusdienās otrs ēdiens: sausi, sasmalcināta gaļa ar zosti. Daudzi no mums smējās: vajadzēšot iesniegt par jaunu lūgumu politiskai pārvaldei, ka sakarā ar uzlabotu nometnes uzturu atsaucu iepriekš iesniegto lūgumu, jo vēlos palikt nometnē pa ziemas mēnešiem. Daudziem no mums brīvības stāvoklis ir kā briesmīgs rēgs [darba] vietas zaudētas, cerības atgūt zaudēto – nekādas. Atliek vienīgi bezdarbs, kurš, palasoties laikrakstos, Latvijā nepastāv. Ziemas mēneši … neieradušam pie fiziska darba mežos jeb kur citur būs ārkārtīgi grūti.
Nometnes komandants Rutulis kopā ar virsleitnantu artilēristu Ozoliņu apstaigāja mūsu korpusa patukšās istabas. Skaita, cik varēs novietot gultas; Likvidēs. Cik paredzams, 20.korpusu, veselos pārvietotu uz mūsu, slimos, sanitāros – uz 3.
[..]
Vakara krēslā norit vakara pastaiga. Garām aizšalc jaunatne, soļotāji, kā: Robežnieks J., Januljans, Pētersons (students). Pāros, trijatā, četratā, aiziet pa izstaigātām celītēm, viens otru cenzdamies noķert, paiet garām. Jaunība – sevi neapzinošs spēks. Un asa disonanse ir, vērojot mūsu nometnes kara invalīdus, kuri arī izmanto vakara pastaigu. Priekulnieks Peters, Latvijas atbrīvošanas cīņās pret bermontiešiem, kas tepat Liepājas kara ostas apkārtnē 1919.g. zaudēja kāju, tagad klibo ar mākslīgo. Dzelzīts, Latvijas kara invalīdu savienības priekšsēdētājs, Latvijas kara invalīdu simbols, arī nav kājas. Pastaigā viņu mākslīgās kājas tā savādi klaudz, džerkstoši klaudz. Pastaigā viņu gaita ir lēni lēnā, jaunie soļotāji – veselie, brieža skrējienā aiziet viņiem garām.
[…]
14.IX
Nometnes komandants pievelk grožus. Beidzamā laikā mūsu uzraugi vairs tik stingri neievēroja nolikto pastaigāšanās laiku, dažudien jo sevišķi, ja tās bija saulainas, mēs varējām dzīvot ārā visu dienu. Nebija no tā nometnes dzīvē nekādu sarežģījumu, nedz trokšņa. Trešdienās vakarā Rutuls bija uzskrējis virsū tanī laikā, kad visi korpusi bija izgājuši pastaigāties. Izcēlās tracis, uzraugi biedināti un zvērināti, un rezultātā jauns rīkojums: pastaigas laikā pastaigājas tikai tie, kuru korpusiem tas ir atļauts. Par to, ja kāds iziet pagalmā no cita korpusa, kuram nav pastaigas laiks, atbild dežurējošais uzraugs, saņemdams par katru gadījumu un katru internēto disciplinārsodu naudas veidā Ls.6. Pastaigas laikā ilgums dienā atstāts tas pats – 5 stundas, tikai laika sadalījums ir daudz citādāks. Agrāk pirms pusdienām bija 2 stundas laika nepārtraukti pastaigāšanai, tagad tas pats laiks sadalīts mazākās vienībās, ar pārtraukumiem un tas pats ar pēcpusdienu.
Mūsu korpusā dežurējošais šonedēļ nakts uzraugs, dežurē no plkst. 22. līdz 6. otrā rītā, ir dabūjis no Rutuļa stingru brāzienu, rājienu, kā mums stāsta viens cits uzraugs. Nakts uzraugs, iesaukts no mums par “činčiku”, šo īpatnējo izteicienu mīl lietot “nu ārā, činčikus lasīt”, tas nozīmē – čiekuržus, papirosu galus. Dūšigs vīrietis, mīl labi izkliegties uz internētiem, bet jāsaka arī, ir tomēr diezgan labsirdīgas dabas. Činčiks esot no mūsu korpusa dažiem internētiem apsūdzēts pulkvedim, ka naktī, dežūras laikā guļot, dažās istabās internētie trokšņojot līdz vēlai naktij, laikam domāta mūsu istaba, nevarot klauvējoties izsaukt uzraugu durvju atslēgšanai, lai tiktu uz ateju. Mēs savā istabā līdz plkst.l2 naktī dažureiz lasām grāmatas, klusi sarunājamies, spēlējam šahu. Uzraugi par šādu sūdzēšanās rīcību ir sašutuši, solās pie vainīgiem atriebties, ielikt “mīksto”. Aizdomas viņiem krīt uz pārvestiem mūsu korpusa liepājniekiem, daži no tiem šodien bijuši kancelejā, no turienes apsardzībā transportēti uz pilsētas apgabaltiesas sēdi, kur iztiesātas dažu viņu lietas.
Spārnotās cerības par tikšanu brīvībā sāk atdzīvoties, sāk daudzo internēto sirdīs plienēt cerības guntiņa, varbūt ka arī viņam šomēnes izdodas tikt brīvībā. Nez no kurienes uzklīdušas baumas, daži stāsta: tāds un tāds agrāki atsvabinātais atrakstījis kartiņu, vēstuli, ka šinīs dienās notikusi atsvabināšanas komisijas sēde, ka nolemts atsvabināt, laist brīvībā no nometnes 84 [internētos]. Mūsu zobgaļi ar resno un smago Sietiņu priekšgalā (nesen virtuvē Sietiņš nosvērās un 109 kg svars) sastāda mūsu korpusa brīvībā atlaižamo sarakstu. 21 no mūsu korpusa, apstiprina to un citi klausītāji liek priekšā, smiedamies, nosūtīt uz Rīgu vadonim galīgai apstiprināšanai. [..ļ
15.IX
Sestdiena un arī jubilejas diena: šodien mums paliek 100 dienas, kā esam atnākuši uz koncentrācijas nometni. No rīta atļauj vairs tikai ārā mazgāties, bet pa mazgāšanas laiku līdz plkst.6.30 neatļauj pastaigāties ne arī trenēties soļošanā vai skriešanā. No rīta trenējas “mazais Dolfuss”, Klāvu mēs esam tā iesaukuši, soļošanā un es skriešanā. Rīts tik auksts, vēss, maza migla saules lēkta laikā, rasota zāle, tik salta basām kājām. Aukstais ūdens, pieskaroties siltai miesai, sāk kūpēt kā miglas stabs nakti no ūdeņiem.
Priekšpusdienā, pa pastaigas laiku, dabūjām izdevību no Dolfusa trenēties. Šodien 25 riņķi, a riņķis 140 metri = 3, 5 klmt. Elpot arī uz beigām var viegli, tik nosvīdis esmu gan kārtīgi. Ilgu laiku vēl pēc tam miesa svīst, kājās stilbu kaulos ir nogurums un drusku sāp.
Telpu ģenerāltīrīšanas diena. Nesam ārā visas savas mantiņas, gultas piederumus ar gultām. Izsitam putekļus un … konstatējam, ka esam aplipuši ar kukaiņiem. Mūsu metāla gultiņu šķirbās ir iemetušās blaktis. Lielas un mazas. Un tā gandrīz itin visās gultiņās. Ko lai dara? Gan lasījām vecās avīzēs no galdnieku darbnīcas skaidas un tad ar uguns palīdzību mēģinājām izkvēpināt, Bet vai tas arī izdodas? Nē, dažas paliek ar visiem dējumiem, citas izkvēpinātas nokrīt turpat zemē uz zāles, pa kuru mēs staigājam un saulainā laikā sauļojamies.
[…]
18.IХ
[…]
Pēc Alberta V. aiziešanas brīvībā mums tagad, mūsu korpusam, par pārtikas izdalītāju ir Kalniņš Kārlis. Turaidas pagasta jaunsaimnieks, pagasta padomes loceklis. Pagara auguma, gadi jau iet pāri 45, vecpuisis. Mīl stāstīt par savām nākotnes ilūzijām – cerībām un vecpuišu dzīves īpatnībām. Jauks viņa nostāsts ar daudzām komiskām dēkām un situācijām par viņa, 17 gadu veca jaunekļa, iešanu pirmo reizi meitās ar citiem lieliem puišiem. Sašutis un, jāsaka, dibināti sašutis par mūsu bijušo līderu rīcību. Ar lepnumu stāstā ka viņa pagasts līdz pat šim laikam ir bijis sausais pagasts. Visus krogu atvēršanas piedāvājumus pagasta padome vienmēr noraidījusi. Vairākkārt šāda atvēršanas iespējamības pavēršana būtu devusi materiālus labumus caur izdevību izrentēt savu māju. Bet Rīgas Tautas nams bija pārvērsts par krogu un ballīšu vakaros, ko rīkoja sportisti, par prieka namu. “Būtu to zinājis, nebūtu tik enerģiski cīnījies pret Turaidas krogu.” Par bijušo Saeimas deputātu Eliasu, kurš pagājušo mēnesi izgāja brīvībā, ironiski smīn, un mēs vienā daļā tam piekrītam. “Mēs, divi Kalniņi (otrs no Jaunjelgavas), grupu priekšsēdētāji, esam lielāki noziedznieki nekā Eliass, Deķēns. Grēviņš un vēl viens otrs no lieliem vīriem. Tur, kur viņiem vajadzēja rādīt mums, maziem biedriem, priekšzīmi, sēdot ilgāk koncentrācijas nometnē, ne izmantojot sakarus, [nе] iesniedzot lūgumus, pirmie izgāja.”
“Jā,” piebalso pie sarunas Krustpils grupas priekšsēdētājs Krūmiņš, “vajadzētu Eliasam un dažam labam citam būt par Saeimas deputātu vēl 10 gadu, tad nebūtu slims, bet nodzīvot trīs mēnešus koncentrācijas nometnē nevar – slims.”
Jā, vai tā nav likteņa ironija, tā taču ir arī nespēka pazīme visai mūsu bijušai partijai, teiksim, viena no daudzām, bet tomēr. Jo taču mūsu priekšgalā, Cekā un Saeimas frakcijā, iemiesojas mūsu labākie spēki, vīri. Kādi viņi bija, tāda bija arī partijas masa. Tātad visi sirga ar nevarīgumu, pašlabumu un ideālisms bija tikai vārdos.
[…]
- IX
Vēl vakar mūsu nometnē skaitījās uz uztura 279, no tiem uz slimo uztura 24, bet tagad mazāk. Mēs dzīvojam visi pa lielākai daļai spārnotās cerībās. Gāju putni rudenī laižas uz siltām zemēm, tā mums tagad ir radusies cerība tikt brīvībā. Spārnota cerība…
Vienai daļai cietuma uzraugu ir pateikts, ka ar ceturtdienu, vēlākais sestdienu, viņi tiek atkomandēti atpakaļ uz cietumiem. Viņi stāsta, ka uz 1.X nometnē vairs tikai palikšot ap 100 apcietināto, pārējie tiekot brīvībā.
Kas tiek brīvībā? Atkal baumas stāsta un neviens viņas neatsauc, ka aizejot viena daļa no mūsu līderiem. Bastjānis, Dukurs, Zeibolts, Kaupiņš, Veckalns un vēl daži citi.
Ostenieks no Liepājas ironizē: “Līderi pļāpāja, mazie biedri skatījās, bet mēs tie vidējie, pusliderīši, strādājām. Un pēc mūsu nopelniem, darba, arī soda mērs ir tāds. Mums nav cerību tikt brīvībā.” Viņam taisnība, apcietinājuma smagumu un ilgumu iznesīsim uz pleciem, mēs, tie vidējā stāža darbinieki. - IX
Pirmdiena. Uztraukumu un gaidu pilna nedēļa. Tūliņ pēc rīta pārbaudes atnāca vecākais uzraugs, izsauca mājā braucējus un lika desmit minūšu laikā sataisīties, nodot valsts mantas un būt tajā pašā laikā jau pie vārtiem. Sākās skriešana laimīgiem pa galvu, kaklu, Daudzi nebija cerējuši, domājuši, mantiņas bija izsvaiditas šur tur, bet ko tur … aizmirsās daudziem šis un tas.
[…]”
Plašs dokumentu klāsts ir saglabājies par pēcapvērsuma norisēm, par sabiedrībā valdošo noskaņojumu pēc liktenīgajām maija dienām. Policijas iecirkņu priekšnieki katru mēnesi uz Iekšlietu ministriju sūtīja pārskatus par noskaņojumu iecirkņos, liels skaits stāvokļa vērtējumu ienāca no aizsargu nodaļu priekšniekiem. Šie dokumenti dod iespēju mēģināt dokumentēt lauku iedzīvotāju noskaņojumu. Raksturīgs piemērs ir 7.Valkas aizsargu pulka Vijciema nodaļas priekšnieka ziņojums par apstākļiem un noskaņojumu pēc 1934.gada 15. maija:
“Ie.M. Slepeni – personīgi
- Valkas aizsargu pulks
Vijciema nodaļas priekšnieks Pulka komandierim
1934.g 16.jūnijā
Nr.66.
Vijciemā
Ziņojums
Ziņoju Jums, ka 15. un 16. maija notikumus valstī Vijciema pagastā uzņēma sekojoši:
- Latv. Zemn. savienības vadošās personas, izņemot vienu, apsveica pārgrozības valstī, pārējie biedri arī ar lielāko sajūsmu apsveica notikumus.
- Latv[ijas] Jauns[aimnieku] Sīkgr[untnieku] partijas trīs vadošās personas un 10% no biedriem izturējās nelabvēlīgi, pārējās vadošās personas un biedri apsveica notikumus valstī.
- Demokrātiskā centra piekritēji arī apsveicu notikumus.
- Sociāldemokrātu piekritēji notikumus uzņēma nelabvēlīgi (viņu iespaids pagastā maz ievērojams).
- Komunistu piekritēji ļoti nelabvēlīgi uzņēma notikumus (skaits nepārsniedz 8 pers.).
- No politiskās partijās nesastāvošiem 80% ar sajūsmu apsveica pārgrozības, pārējie izturējās rezervēti.
- Valsts un pašvaldības ierēdņi, no viņiem 70% sveica notikumus, pārējie izturējās rezervēti.
Pamats: Jūsu raksts Nr.11. / sl. no 9.VI. 34. g.
Аizsargu nodaļas priekšnieks: [paraksts]”
1934.gada apvērsums ir neatņemama Latvijas valsts vēstures sastāvdaļa. Apvērsuma rezultātā tika likvidēta demokrātiskā un nodibināta autoritāra valsts iekārta. Apvērsuma rīkotāji atvēra Latvijas vēsturē jaunu, ārkārtīgi sarežģītu un pretrunām pilnu lappusi. Protams, šīs publikācijas ietvaros nav iespējams lasītājam sniegt visu svarīgāko un interesantāko dokumentu klāstu. Tagad, vairāk nekā pēc pusgadsimta, mums zinātniski jāizvērtē 15.maija apvērsums, un to var izdarīt, vienīgi balstoties uz šodien brīvi pieejamajiem avotiem.
Mazās piezīmes + 