1993.g. 23.oktobrī ar Krievijas Federācijas Valdības Priekšsēdētāja V.S.Černomirdina rīkojumu tika izveidota izpētes Komisija Krievijas imperatora Nikolaja II un viņa ģimenes locekļu atlieku izpētes un pārapbedīšanas jautājumu izpētei.
Lai izdarītu secinājumus par 1918.gada 16.-19.jūlija notikumiem, izmeklētāji veica atlieku atrašanas apstākļu izpētes darbus, pētīja vēsturiskos materiālus, kas saistīti ar cara ģimenes nošaušanu, kā arī veica nepieciešamās ekspertīzes, kas pamato secinājumus par visas cara ģimenes un tās apkārtējo personu nošaušanu, 9 cilvēku aprakšanu Jekaterinburgas apkārtnē un divu līķu iznīcināšanu dienās pēc nošaušanas.
KRIEVIJAS IMPERATORA NIKOLAJA II, VIŅA ĢIMENES LOCEKĻU UN VIŅU VIDES PERSONU NOŠAUŠANA. Notikumu rekonstrukcija
Vēsturisko ziņu, izmeklēšanas un ekspertīžu analīze pamato šādu ar cara ģimenes bojā eju saistītu notikumu analīzi.
Pēc imperatora Nikolaja II atkāpšanās viņa ģimene no 1917.gada marta līdz jūlija beigām atradās Carskoje Selo pilsētā Sankt-Pēterburgas dienvidos. Īpaša Pagaidu valdības komisija pēc imperatora atkāpšanās pētīja materiālus iespējamai Nikolaja II un imperatrises Aleksandras Fjodorovnas nodošanai tiesā apsūdzot valsts nodevībā. Neatrodot liecības un dokumentus, kas skaidri atmaskotu atkāpušos imperatoru un imperatrisi, Pagaidu valdība ir nosliekusies uz viņu deportācija aiz robežas (uz Lielbritāniju).
Tā kā uz 1917.gada vasaru Petrogradā ir krasi pastiprinājies pret Romanoviem vērsts noskaņojums un veidojušies nesankcionētas izrēķināšanās draudi ar Nikolaja II ģimeni, Pagaidu valdība nolēmusi bijušā imperatora ģimeni pārvietot uz “mierīgu” no centra attālu vietu (Toboļskas pilsētu), kur tā nokļuvusi 1917.gada 6.augustā.
Pēc 1917.gada 25.oktobra revolucionārajiem notikumiem (apvērsuma) un boļševiku nākšanas pie varas cara ģimenes stāvoklis ir krasi sarežģījies. Komūnistiskās vadības galvenā ideja ir bijusi atklāta “kronētā bendes” tiesa. Par bijušā cara tiesāšanu izteicies V.I.Ļeņins, par Nikolaja II galveno apsūdzētāju
-26-
paredzēts Ļ.D.Trockis. Tāda tiesa varēja notikt tikai kādā no galvaspilsētām vai lielā rūpniecības pilsētā. Centrālā vara izvirzīja jautājumu par Romanovu pārvietošanu no Toboļskas uz piekļūstamāku vietu. Romanovu pārvietošanu no Toboļskas aktīvi virzījuši Jekaterinburgas revolucionāri. Partijas apspriedēs un Urālu padomē nemitīgi uzdoti jautājumi par “baltgvardu sazvērestību” cara nolaupīšanai, “virsnieku-sazvērnieku” pulcēšanos Tjumeņā un Toboļskā.
Dokumentu izpēte rāda, ka nopietnu cara atbrīvošanas mēģinājumu tajā un citā laikā nav bijis.
Izmantojot caram tuvu aprindu jūtas “sazvērnieki” (G.J.Rasputina meitasvīrs B.Sokolovs, garīdznieks Vasiļjevs un citi) ir piesavinājušies lielas naudas summas un cara ģimenes dārglietas, nekādi nemēģinot to atbrīvot. Tāda “sazvērnieku” uzvedība ir vairojusi baumas par drīzu Nikolaja II atbrīvošanu. Stāvokli sarežģījis arī tas, ka cara apsardze sastāvējusi no jau Pagaidu valdības norīkotiem zaldātiem un virsniekiem. Jekaterinburgas boļševiki ir bez Centra sankcijas uz Toboļskas rajonu nosūtījuši vienības cara un slepenu ziņotāju iespējamas bēgšanas novēršanai – uz Toboļskas pilsētu un vietām iespējamos bēgšanas maršrutos. Spriedze augusi jo vairāk, kad dažus no Urālu padomes “izlūkiem” atpazinuši un nosituši vietējie iedzīvotāji. 1918.g. 6.aprīlī Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja pieņēmusi lēmumu, ka cara ģimene jāpārvieto uz Urālu. Romanovu pārvietošana no Toboļskas uz Jekaterinburgu uzdota V.V.Jakovļevam, kam piešķirtas ārkārtējas pilnvaras. Uz to brīdi Jekaterinburgas padome nonākusi pie secinājuma, ka Nikolaja II ģimene nošaujama bez tiesas. Uralsoveta priekšsēdētājs A.G.Beloborodovs ir atcerējies: “Mēs uzskatījām, ka Nikolajs droši vien nav pat jāpārvieto uz Jekaterinburgu, ka ja pārvietošanas gaitā rodas labvēlīgi apstākļi, viņš ir jānošauj pa ceļam. Tāds norādījums bija (Jekaterinburgas vienības komandierim) Zaslavskim. …”
Ir saglabājušies dokumenti par Nikolaja II, Aleksandras Fjodorovnas, Lielkņazes Marijas Nikolajevnas pārvietošanu, ko veicis komisārs V.V.Jakovļevs, no kuriem redzams, cik izlēmīgi urālieši pūlējušies cara ģimenes locekļus iznīcināt pa ceļam. Viņus nav mulsinājusi pat bruņota sadursme un visas V.V.Jakovļeva vienības, kas sastāvējusi no vairāk kā simts bruņotiem zaldātiem, bojā eja. Ir bijis pat
-27-
Uralsoveta ieteikts cara ģimenes likvidācijas plāns izkārtojot vilciena katastrofu ceļā no Tjumeņas uz Jekaterinburgu.
Pamatojot ar esošajiem dokumentiem var pārliecināti runāt, ka 1918.g. aprīlī-maijā Centrālajai varai nodoma iznīcināt cara ģimeni nav bijis.
Urālā atšķirībā no Maskavas ir rosīgi izskatīti priekšlikumi par visu cara ģimenes locekļu nošaušanu, bez izmeklēšanas un tiesas iznīcināti kalpi un svītas cilvēki.
Tādā veidā dažādos laikos ir gājuši bojā: galma dāma Anastasija Vasiļjevna Gendrikova, galma lektore Jekaterina Ādoļfovna Šneidere, ģenerāladjutants Iļja Ļeonidovičs Tatiščevs, galma maršals kņazs Vasilijs Aļeksandrovičs Dolgorukijs, sekretārs Džonsons, mūķene Varvara Jakovļevna, pārvaldnieks Pjotrs Fjodorovičs Remezs, audzinātājs Klementijs Grigorjevičs Nagornijs, kambarsulainis Ivans Dmitrijevičs Sedņovs, kambarsulainis Vasilijs Fjodorovičs Čeliševs. Nekādas apsūdzības viņiem nav uzrādītas.
Uralsoveta prezidija un Urala apgabala Ārkārtējās komisijas (Čekas) locekļi ir pūlējušies izveidot falsificētus Nikolaja II ģimenes locekļu dalības pierādījumus sazvērestībā ar mērķi “atbrīvot caru”. Kāda “virsnieka” vārdā, kurš it kā piedalījies sazvērestībā, čekisti ir uzrādījuši vēstules, kas aicina cara ģimenes locekļus “bēgt”. Urala čekistiem ir bijuši divi mērķi: “bēgšanas” gadījumā iznīcināt cara ģimeni tālu no pilsētas, vai arī “radīt pierādījumus” iespējamai cara ģimenes tiesai. Šos materiālus pēc tam publicējuši boļševiku presē, un tie deklarēti kā viens no Nikolaja II nošaušanas pamatojumiem.
Bijušā cara nošaušanu ir paātrinājusi balto čehu sacelšanās un baltgvardu karaspēka uzbrukums Jekaterinburgai. Cara ģimenes nošaušanas jautājumu Uralsovets ir izvirzījis jau 1918.g. jūnija beigās. Par to liecina arī Īpašo uzdevumu nama (Дом особого назначения, ĪUN) apsardzes nomaiņa. Vecā iekšējā apsardze nomainīta ar čekistiem, kuru vadībā iecelts UralČK kolēģijas loceklis J.M.Jurovskis. 1918.g. jūlija sākumā Maskavā apspriest jautājumu par Krievijas cara nošaušanu ieradies Urāla apgabala kara komisārs F.I.Gološčokins, kurš labi pazinis J.M.Sverdlovu jau no pagrīdes darbības. Nevar izslēgt, ka ar Gološčokinu ir apspriesti bijušā cara tiesāšanas un nāves sprieduma piespriešanas nosacījumi. Lai gan Uralsoveta sēžu protokoli nav saglabāti. var uzskatīt par konstatētu, ka 1918.gada 16.jūlijā tas ir pieņēmis lēmumu par Nikolaja II nošaušanu. Saglabātā telegramma ar Gološčokona un Uralsoveta prezidija locekļa Safarova parakstu,
-28-
kas caur Zinovjevu nosūtīta uz Kremli, liecina, ka līdz 1918.g. 16.jūlijam jautājums par Nikolaja II iespējamu tiesāšanu nav bijis atcelts. Telegramma skaidri liecina, ka iepriekš F.I.Gološčokins ir vienojies ar J.M.Sverdlovu caru bez tiesas nenošaut. Ziņu, ka Uralsovets ir vedis sarunas ar centrālo varu par pārējo cara ģimenes locekļu un apkārtējo likteni, izmeklēšanai nav. Telegrammas lakonisms apstiprina, ka tajā uzstādīto problēmu labi zinājis V.I.Ļeņins un J.M.Sverdlovs. Atbildes telegramma arhīvos nav atrasta. Publiski Ļeņins ir noliedzis savu informētību par galīgo lēmumu Nikolaju II un viņa ģimeni nošaut.
Atbildē uz Kopenhāgenas avīzes National Tidente jautājumu, ko satraukušas baumas par cara ģimenes bojā eju, Ļeņins ir atbildējis, ka “bijušais cars ir neskarts. Visas baumas ir tikai kapitālistiskās preses meli”.
No cara ģimenes un tās aprindu cilvēku nošaušanas un līķu aprakšanas dalībnieku (Īpašo uzdevumu nama komendanta, nošaušanas vadītāja J.M.Jurovska, viena no nošaušanas un aprakšanas organizatoriem P.Z.Jermakova, čekista G.I.Suhorukova, čekista Kabanova, čekista M.A. Medveģeva (Kudrina), ĪUN komendanta vietnieka F.P.Ņikuļina un bijušā čekista I.I.Rodzinska) ziņām, apskašu, ekspertu pētījumu ziņām, kā arī īpaši svarīgo lietu izmeklētāja N.A.Sokolova materiāliem izmeklēšana ir restaurējusi šo notikumu apstākļus.
To, ka ir jāgatavojas Nikolaja II sodīšanai, F.I.Gološčokins J.M.Jurovskim ir paziņojis apmēram 1918.g. 10.jūlijā; 15.jūlijā Jurovskis sācis nošaušanas sagatavošanu. 1918.g. 16.jūlijā pieņemts Uralsoveta Prezidija oficiāls lēmums par nošaušanu (tā kā izmeklēšanas rīcībā nav Prezidija lēmuma oriģināla, paliek neskaidrs vai lēmums skar tikai caru, vai Nikolaju II, viņa ģimeni un tās aprindu cilvēkus).
Pēc lēmuma pieņemšanas F.I.Gološčokins uzdevis Īpašo uzdevumu nama komendantam J.M.Jurovskim organizēt visas cara ģimenes locekļu, doktora Botkina un mājā bijušo kalpu nošaušanu. Verh-Isetskas rūpnīcas militārās družīnas komandierim P.Z.Jermakovam uzdots nodrošināt līķu iznīcināšanu vai drošu noslēpšanu.
No dalībnieku atmiņām ir redzams, ka ne pašam Jurovskim, ne akcijas dalībniekiem nav bijis skaidrs, kā sods tiks izpildīts. Bijuši piedāvāti dažādi varianti: nokaut ģimenes locekļus miegā gultās, mest viņu istabās granātas, nošaut. Soda kārtība
– 29 –
izstrādāta Uralu apgabala Čekas kopējā apspriedē. Nošaušanā bijis jāpiedalās dažādu tautību cilvēkiem, galvenokārt UralČK zaldātiem – latviešiem no Īpašo uzdevumu nama apsardzes. Galu galā J.M.Jurovskis nošaušanas kārtību izlēmis – katram šāvējam ar revolveri jānošauj iepriekš uzdots upuris. Divi latvieši piedalīties nošaušanā atteikušies.
Vienlaikus izvēlēta nošaušanas telpa – Ipatjeva nama pirmajā stāvā, kur līdz tam atradušies apsargi.
16.jūlijā no rīta J.M.Jurovskis no mājas izvedis Ļoņu Sedņovu, zēnu, kurš palīdzējis saimniecībā, paskaidrojot, ka viņam jātiekas ar vectēvu. Jurovskis paņēmis 12 apsardzes rīcībā esošos naganus (septiņu šāvienu revolveris ar gāzes blīvējumu, krievu revolūcijas simbols, ko Krievijas impērijai projektējis un ražojis beļģu rūpnieks Leons Nagants) un ap plkst 23 izdalījis nošaušanas komandai. Tad viņš sargmainim Pāvelam Medveģevam pateicis, lai tieši pirms nošaušanas sākuma apsardzi brīdina par likvidāciju. Kravas mašīnai līķu pārvešanai bija jāierodas 12-os naktī, tomēr tā parādījās tikai 01:30. Pēc kravas mašīnas ierašanās pamodināja doktoru Botkinu, kuram paziņoja, ka sakarā ar nemierīgu stāvokli pilsētā palikt augšstāvā ir bīstami, un ir tūlīt jāpāriet uz citu vietu. Savākšanās ģimenei prasīja apmēram 40 minūtes, pēc tam cara ģimeni un kalpus pārveda uz šā nama puspagraba stāvu, kura logs ir uz Vozņesenskij šķērsielu. Savu dēlu Alekseju Nikolajs II nesa rokās, jo viņš slimības dēļ nespēja paiet. Uz Aleksandras Fjodorovnas lūgumu telpā ienesa divus krēslus. Uz viena apsēdās pati, uz otra cara dēls Aleksejs. Pārējie nostājās gar sienu. J.M.Jurovskis ieveda nošaušanas komandu un nolasīja spriedumu. Papildus uz nošaušanu oficiāli norīkotajiem cilvēkiem tur piedalījās vēl daži cilvēki, kuri telpā iegāja uz pašu vēlēšanos, bet daļa no Jurovska norīkotajiem nošaušanā nepiedalījās. Nošaušanā iekļautajiem cilvēkiem papildus ‘Nagan’ sistēmas revolveriem bija dažādas pistoles. Nikolajs II mēģināja saņemt paskaidrojumus, bet J.M.Javorskis deva komandu, pēc kuras sākās juceklīga šaušana. Ir noskaidrots, ka nošaušanā piedalījās J.M.Javorskis, viņa vietnieks D.P.Ņikuļins, čekists M.A.Medveģevs (Kudrins), 2.Urāla družīnas priekšnieks P.Z.Jermakovs, sargmainis P.S.Medveģevs, iespējams, čekists Kabanovs, sarkanarmietis A.A.Strekotins. Par pārējiem nošāvējiem ticamas ziņas nav atrastas. Pēc nacionālā sastāva nošaušanas komandā bijuši krievi, latvieši, viens žīds (Jurovskis), varbūt viens austrietis vai ungārs. Šie cilvēki un citi nošaušanas dalībnieki sāka juceklīgu šaušanu, pie kam šaušana notikusi ne tikai tajā telpā, bet arī no blakus istabas. Pēc pirmās zalves izrādījās, ka cara dēls Aleksejs, cara meitas, istabene A.S.Demidova, doktors J.S.Botkins vēl uzrāda dzīvības pazīmes. Iekliegusies Lielkņaze Anastasija, kājās piecēlusies istabene Demidova, ilgi dzīvs palicis carevičs Aleksejs. Viņus nošāva ar pistolēm un revolveriem un piebeidza ar šautenes durkli. Pēc nāves konstatācijas visus līķus sāka nest uz kravas mašīnu. Kā noskaidroja izmeklēšana, naktī no 1918.g. 16. uz 17.jūliju Ipatjeva namā nošauti:
Krievijas imperators Nikolajs II, Krievijas imperatrise Aleksandra Fjodorovna, viņu bērni – carevičs Aleksejs Nikolajevičs, Lielkņazes Olga Nikolajevna, Tatjana Nikolajevna, Marija Nikolajevna un Anastasija Nikolajevna, galma leibmediķis J.S.Botkins, istabene A.S.Demidova, pavārs I.M.Haritonovs un sulainis latgalietis Aloīzs Lauris Trūps.
Tūlīt pēc nošaušanas beigām vairāki cilvēki no komandas mēģināja nolaupīt līķu dārglietas. Jurovski zaldātu uzvedība satrauca, un viņš nolēma pavadīt līķus līdz to noslēpšanas vietai. No Ipatjeva nama izbrauca ap trijiem naktī. 3 – 4 verstis no Verh-Isetskas rūpnīcas kravas mašīnu sagaidīja P.Z.Jermakova sarkangvardu vienība. Jermakova komandas cilvēki izteica sašutumu, ka nošaut cara ģimeni nav ļauts pašiem. 3-4 verstis pēc tikšanās ar sarkangvardiem kravas auto iestiga. Tā kā pajūgu nebija, līķus pārlika uz līnijdroškām un aizveda uz tā saukto Gaņinas Bedri – dīķīti Koptjakas sādžas rajonā (no 2000.gada Svēto Carisko Mocekļu vārdā nosauktais vīriešu klosteris). Ceļā uz aprakšanas vietu Jermakova sarkangvardi pamanīja uz cara ģimenes locekļu apģērbiem dārglietas un mēģināja tās nolaupīt. Pēc P.Z.Jermakova ierosinājuma bija pieņemts lēmums līķus noslīcināt pamestā “vaļējā šahtā”, bet pēc tam šahtu aizkraut ar baļķiem, dēļiem un atkritumiem. Pie šahtas piebrauca ap 6-7-iem no rīta. Tā kā apģērbos bija pamanītas dārglietas, J.M.Jurovskis pavēlēja līķus izģērbt, dārglietas atārdīt un apģērbus sadedzināt. Kailos līķus iemeta “vaļējajā šahtā” un aizkrāva ar veciem dēļiem, pēc tam šahtā meta granātas. Līķi nenoslīka, jo ūdens šahtā bija maz, un līķus no augšas varēja abi saskatīt. Pārliecinājies, ka aprakšanas vieta izvēlēta neveiksmīgi, J.M.Jurovskis 17.jūlijā ap 10-11-iem nostādīja apsardzi un devās uz Jekaterinburgu, lai apspriestos ar Uralsoveta vadītājiem par līķu pārvešanu uz citu vietu. Pēc G.I.Safarova un F.I.Gološčokina norādījuma nolēma visus līķus izķēmot ar sērskābi, daļu līķu sadedzināt, bet daļu mazās grupiņās samest dziļās šahtās, kas atrodas pie Maskavas trakta Jekaterinburgas tuvumā. Šim nolūkam tika piešķirti apmēram 170 litri sērskābes un muca ar petroleju (160-180 litri).
Izdabūt līķus no šahtas uzdeva P.Z.Jermakovam. Visu 1918.g. 17.jūlija dienu J.M.Jurovskis nodarbojās ar iespējamās līķu noslēpšanas vietas meklēšanu pārlūkojot dziļās šahtas. Viņš Jekaterinburgā atgriezās tikai pēc 20-iem. Uz Gaņina Bedres rajonu viņš devās ap 18.jūlija 0:30, un ap plkst 7 no rīta devās uz Gornozavodskas līnijas ceļa posmu № 184 uz Koptjakas sādžas pusi. 1918.g. 18.jūlija rītā P.Z.Jermakova vadībā no “vaļējās šahtas” bija izdabūti visi nošauto līķi. Tos salika netālu no šahtas un pārsedza ar teltīm. Operācijas dalībnieku domas par to, kur likt līķus, dalījās – vieni ieteica tos ierakt ceļa vidū un ceļu nobraukāt, citi – aizvest uz Verh-Isetskas dīķi. Uz Jurovska norādījumu izraka bedri, bet caur apsargu ķēdi pie Gaņina Bedres piegāja kāds P.Z.Jermakova paziņa. Bažījoties, ka aprakšanas vietu var atklāt, Jurovskis pavēlēja izrakto bedri aizrakt un nomaskēt. Lai noslēpums netiktu atklāts, kā rakstījis Jurovskis, līdz tumsai 1918.g. 18.jūlijā līķi atradās “vaļējas šahtas” rajonā. Naktī no šā rajona izbrauca un virzījās uz Sibīrijas trakta pusi. Līķus veda vispirms pajūgos, pēc tam pārlika uz kravas mašīnu. Netālu no 184.km posma ap 4:30 pie Porosenkova Gravas tā pa ceļam iestiga tā, ka to nevarēja izvilkt divas stundas. J.M. Jurovskis nolēma līķus aprakt Koptjakas ceļa vidū (posma № 184 rajonā).
…
———–
J.M.Jurovska apraksta fragments: “Ap 6 no rīta izbraucām uz vietu, kas bija jāsagatavo Je[rmako]vam (aiz Verh-Isetskas rupnīcas.) Sākumā bija nodomāts [līķus] vest ar automobili, bet aiz zināma punkta ar zirgiem, jo tālāk automašīna netiek. Izvēlētā vieta bija pamesta šahta. Nobraukuši kādas 5 verstis garām Verhņe-Isetskas rūpnīcai, uzdūrāmies veselai kādu 25 cilvēku nometnei, jātniekiem, līnijdroškās u.t.t. Tie bija strādnieki (Padomes, izpildkomitejas locekļi u.t.t. kurus sagatavojis Je[rmako]vs). Pirmais, ko viņi kliedza, bija: “Ko tad jūs viņus mums atvedāt nedzīvus?!” Bija domājuši, ka Romanovu sodīšana tiks uzdota viņiem. Sāka pārkraut līķus uz līnijdroškām, bet vajadzēja jau ratus. Tas bija ļoti neērti. Tūlīt sāka aptīrīt kabatas – nācās uz vietas draudēt ar nošaušanu un nolikt apsardzi. Izrādījās, ka Tatjanai, Olgai un Anastasijai ir kaut kādas īpašas korsetes. Nolēmām, ka līķi jāizģērbj kaili, ne šeit bet aprakšanas vietā. Bet neviens nezināja, ka neviens nezin, kur izvēlētā šahta atrodas. Tuvojās rītausma. Kom[endants] nosūtīja jātniekus vietu sameklēt, bet neviens neko neatrada. Noskaidrojās, ka nekas vispār nav sagatavots; nav ne lāpstu, ne kaut kā līdzīga. Tā kā mašīna bija iestrēgusi starp diviem kokiem, tad to atstājām un devāmies virtenē līnijdroškās, līķus apklājuši ar audeklu. Aizvedām 16,5 verstis no Koptjakas sādžas: tas bija ap 6-7-iem no rīta. Mežā sameklējām pamestu zeltraču šahtu, 3,5 aršinas dziļu. Tajā bija viena aršina ūdens. Kom[endants] lika līķus izģērbt un sakraut ugunskuru, kurā visu sadedzināt. Visapkārt bija nostādīti jātnieki, lai atdzen nost visus braucējus. Kad sāka izģērbt vienu no meitenēm, ieraudzījām korseti, kas vietām sacaurumota ar lodēm, caurumos bija redzami briljanti. Publikai acīmredzami iegailējās acis. Kom[endants] nolēma tūliņ atlaist visu arteli, atstājot apsardzei dažus jātniekus un 5 komandas cilvēkus. Pārējie izklīda. Komanda ķērās pie izģērbšanas un dedzināšanas. Aleksandrai F[jodorovkai] atradās vesela pērļu josta no vairākām krellēm, iešūtām audumā. Katrai meitenei kaklā bija relikviju maisiņā iešūts Rasputina portrets ar viņa lūgsnas tekstu. Briljanti tūlīt tika izķidāti. To (briljantu rotu) savācās ap 0,5 pudu, Tās tika noglabātas Alapajeva rūpnīcā kādā no mājelēm zem grīdas; 1919.g[adā] tās atraka un aizveda uz Maskavu. Salikuši visu vērtīgo somās, pārējo pie līķiem atrasto sadedzinājām, bet līķus nolaidām šahtā. Tad kaut kas no vērtīgajām lietām (kāda broša, Botkina mākslīgais žoklis) tika nozaudēts, bet mēģinot šahtu aizbērt ar rokas granātām līķi acīmredzot tika sakropļoti, un tiem atrautas kādas daļas – ar to komendants skaidro balto karaspēka vēlāk atrasto pirkstu un līdzīgas lietas. Bet R[omanov]us šeit atstāt nebija paredzēts – šahta jau iepriekš bija paredzēta tikai kā pagaidu aprakšanas vieta. Šo operāciju beidzis un atstājis apsardzi, kom[endants] 17.jūlijā desmitos aizbrauca ar ziņojumu uz Uralu izpildkomiteju, kur atrada Safarovu un Beloborodovu. Kom[endants] pastāstīja, kas ir atrasts un izteica nožēlu, ka viņam nav ļauts izkratīt R[omanov]us savlaicīgi.. No Čickajeva (izpildkomitejas priekšsēdētāja) kom[endants] uzzināja, ka devītajā verstī pa Maskavas traktu ir “ļoti dziļas pamestas šahtas, kas piemērotas R[omanov]u aprakšanai”. Kom[endants] devās turp, bet uzreiz līdz tai vietai netika mašīnas salūšanas dēļ. Līdz šahtām ticis kājām, tiešām atradis trīs šahtas, ļoti dziļas, pilnas ar ūdeni, kur tad nolēmis līķus noslīcināt, piesienot tiem akmeņus. Tā kā tur bija sargi – neērti liecinieki, tad tika nolemts, ka vienlaikus ar kravas mašīnu, kas atvedīs līķus, atbrauks arī mašīna ar čekistiem, kuri ar ieganstu izkratīt arestēs visu publiku. Atpakaļ kom[endantam] nācās ar ceļā nejauši saņemtu divjūgu.
Kavējoši starpgadījumi turpinājās arī vēlāk. Dodoties ar kādu no čekistiem uz vietu jāšus, lai organizētu visu lietu, kom[endants] nokrita no zirga un stipri sasitās (drīz nokrita [arī] čekists). Gadījumā, ja neizdotos plāns ar šahtām, bija nolemts līķus sadedzināt vai aprakt ar ūdeni pilnās mālainās bedrēs līķus iepriekš ar sērskābi izķēmojot līdz nepazīšanai. Beidzot atgriezušies pilsētā jau ap 8-iem vakarā (17.jūlijā), sāka sagādāt nepieciešamo – petroleju, sērskābi. Rati un zirgi bez kučieriem tika paņemti no cietuma. Bijām rēķinājušies izbraukt 11-os vakarā, bet incidents ar čekistu bija aizkavējis, un uz šahtu ar virvēm līķu izvilkšanai u.t.t. devāmies tikai naktī no 17. uz 18.[jūliju]. Lai operācijas laikā (zeltraču) šahtu izolētu, Koptjakas sādžā izziņoja, ka mežā slēpjas čehi, ka mežs tiks izķemmēts, lai neviens no sādžas neizbrauc nekādā gadījumā. Bija pavēlēts, ja kāds ielaužas aplenktajā rajonā, nošaut uz vietas. Pa to laiku jau ausa gaisma (bija jau trešā diena, 18.jūlijs). Radās doma daļu līķu aprakt turpat pie šahtas, sāka rakt bedri un gandrīz izraka. Bet tad pie Jermakova atbrauca viņa paziņa zemnieks, un noskaidrojās, ka viņš varējis bedri redzēt.
Nācās šo nodomu atmest. Tika nolemts līķus vest uz dziļajām šahtām. Tā kā rati izrādījās neizturīgi, tie salūza, un kom[endants] devās uz pilsētu pēc mašīnām (kravas un divām vieglajām, viena čekistiem). Rati bija salūzuši agrāk, mašīnas bija vajadzīgas, lai vestu uz dziļajām šahtām, pie kam līdz pagaidu aprakšanas vietai mašīnas netika, tā ka rati bija vajadzīgi tā kā tā. Kad ieradās mašīnas, rati jau bija salaboti – mašīnas ar tiem satikās 0,5 versti uz Koptjaku pusi. Ceļā doties varējām tikai 9-os vakarā. Šķērsojām dz[elzceļa] līniju, pēc pusversts pārkrāvām līķus uz kravas mašīnu. Braucām ar grūtībām, bīstamās vietas izklājot ar gulšņiem, un tomēr iestigām vairākas reizes. Ap 4:30 no rīta 19.[jūlijā] mašīna iestiga galīgi: palika šahtas nesasniedzot, atlika rakt vai dedzināt. Pēdējo solīja uzņemties kāds no biedriem, uzvārdu kom[endants] ir aizmirsis, bet tas aizbrauca solījumu neizpildījis.
Dedzināt gribējām A[lekseju] un Aleksandru F[jodorovnu], [bet] kļūdoties pēdējās vietā kopā ar A[lekseju] sadedzinājām galma dāmu (lielkņazi Mariju Nikolajevnu). Pēc tam turpat zem ugunskura aprakām atliekas un no jauna sakrāvām ugunskuru, kas pilnīgi nosedza rakšanas pēdas. Pa to laiku bija izrakta kopēja bedre pārējiem. Ap 7 no rīta 2,5 aršinas dziļa un 3,5 aršinas kvadrātā bedre bija gatava. Līķus salikām bedrē, aplējuši sejas un vispār ķermeņus ar sērskābi, gan lai nevar pazīt, gan lai novērstu pūšanas smaku (bedre nebija dziļa). Apmetuši ar zemi un žagariem virsū uzlikām gulšņus un vairākas reizes nobraukājām – bedres pēdu nepalika arī šeit. Noslēpums tika saglabāts pilnībā – šo kopkapu baltie neatrada.
https://uraloved.ru/ganina-yama-i-porosenkov-log
———-
Paziņojumu par visu cara ģimenes locekļu nošaušanu saņēma Tautas komisāru padomes sekretārs N.P.Gorbunovs 1918.g. 17.jūlijā nodošanai J.M.Sverdlovam.
Mazās piezīmes + 