LATVIEŠA GĒNS + ATKLĀJ BALTIJAS TAUTAS VIENOJOŠO BALTU GĒNU

(Divi raksti, kas var palīdzēt latviešu un baltu pašu un vēstures izpratnei. Domāju, ka aizrādījumi otrajā rakstā par iespējamu rasismu ir domāti prāta jucekļa demonstrējumam Latvijā 21.gs.sākumā. I.L.)

 

Latvieša gēns

Viss cilvēka organisms sastāv no šūnām, un katrā cilvēka šūnā ir kodols, kurā atrodas 46 hromosomas. 44 no šīm hromosomām nav atkarīgas no dzimuma, bet 2 – X hromosoma un Y hromosoma nosaka dzimumu (XY – vīrieši un XX – sievietes). Hromosomas kopā satur ap 3 miljardus DNS (dezoksiribonukleīnskābe) molekulu, kas kopumā ietver ap 20 000 – 25 000 cilvēka gēnu. Tas arī ir cilvēka genoms.

Cilvēka DNS Y hromosomu, kura ir tikai vīriešiem, var sadalīt ģenealoģiskās grupās, kuru izpētes rezultātā var noteikt kopīgos priekštečus (ciltstēvus). To sauc par haplogrupu.

Haplogrupa ir tādu gēnu bloks, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Izmaiņas haplogrupā rodas tikai nejaušu un ilgstošu mutāciju rezultātā. Tieši šādu mutāciju iespaidā daudzu tūkstošu gadu laikā ir izveidojušās dažādas Y hromosomas haplogrupas, kas liecina par to nēsātāju radniecību un izcelšanos.

Ģenētikas zinātnieki ir strādājuši ar šo haplogrupu izpēti un klasifikāciju. Veikti daudzi pasaules tautu ģenētiskie pētījumi un analīzes. Plaši pētījumi ir veikti Eiropā un tai skaitā arī Latvijā. Un tagad ar diezgan lielu ticamības pakāpi var noskaidrot, kuras šodienas tautas ir ģenētiski radniecīgas, kur ir viņu izcelsme un kādi ir kopīgie sentēvi.

Kas ir latvieši?

Kuras mums ir ģenētiski tuvākās tautas?

No kurienes nāk mūsu senči?

NeoGeo piedāvā jums iepazīties ar pētījumu, kas veikts 21. gadsimta sākumā un kurā tika noskaidrotas Eiropas tautu haplogrupas. Katrā valstī tika ņemti ģenētiskie paraugi pamatiedzīvotājiem, kas vismaz 4 paaudzēs jau dzīvo šajā zemē. Katrā valstī ņemto paraugu skaits nav mazāks par 100. Atsevišķās valstīs ģenētisko paraugu skaits bija apjomīgāks (no 500 – 2 000 gēnu paraugi). Protams, jo lielāks ir gēnu paraugu skaits, jo pilnīgāku ainu sniedz izpētes rezultāti.

Pašreizējās Eiropas tautas un to sensenos senčus, kas jau no 80 000 gadu tālās senvēstures no Āzijas un Āfrikas ienāca Eiropas teritorijā, var iedalīt 12 haplogrupās. Savukārt šīs 12 haplogrupas var iedalīt 3 lielākās grupās.

Mezolīta (vidējā akmens laikmeta) eiropieši:
I1 – Vecākā Eiropas haplogrupa, kura ir atrodama 10 – 45 % no visiem eiropiešiem. Izcelsme pirms 35 000 gadiem Vidējos austrumos. Pašreiz visvairāk izplatīta Skandināvijā un Ziemeļvācijā.

I2a – Radās pirms 17 000 gadiem Eiropas dienvidaustrumos. Pašreiz visvairāk izplatīta bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, Sardīnijā, Donavas upes baseina teritorijā.

I2b – Haplogrupai ir vismaz 13 000 gadu vēsture un tā aptver seno ķeltu-ģermāņu teritorijas. Pašreiz visvairāk izplatīta Vācijā un Beniluksa valstīs.

Mezolīta (vidējā akmens laikmeta) eirāzieši:
N1c1 – Viens no N haplogrupas atzariem. N haplogrupa radusies Āzijas dienvidaustrumos pirms 20 000 gadiem. Pašreiz Eiropā visvairāk izplatīta somugru un baltu tautām.

R1a – Plaši izplatīta haplogrupa Eiropā, īpaši slāvu tautās. Ienākusi Eiropas teritorijā no Indijas un Irānas vairāk kā 5 000 gadu atpakaļ.

R1b – Ļoti izplatīta haplogrupa Eiropas rietumos. Izcelsmes vieta – Centrālā Āzija.

G2a – Izcelsmes vieta Kaukāza apkārtne. Eiropā izplatīta tās dienvidu daļā.

Neolīta, Bronzas un Dzelzs laikmeta imigranti:
J2 – Mezopotāmijas un Vidējo Austrumu izcelsme. Eiropā izplatīta Grieķijā un Turcijā.

J1 – Rašanās vieta Arābijas pussalā. Eiropā sastopama Turcijā un Kaukāzā.

E1b1b – imigranti no Āfrikas ziemeļrietumu daļas. Eiropā sastopami Ibērijas pussalā, Itālijā un Francijā.

T (+ L) – T haplogrupa Eiropā ļoti maz sastopama (< 1%). Izcelsmes vieta Sarkanās jūras apkārtne. L haplogrupas izcelsme vieta ir Indija.

Q – Izcelsme Centrālā Sibīrija un Centrālā Āzija. Iespējams ienāca Eiropā kopā ar huņņiem 5. gadsimtā.

Tabulā uzrādītas Eiropas valstu iedzīvotāju galvenās haplogrupas, un skaitļi katrā haplogrupā uzrāda tās procentuālo (%) īpatsvaru katras valsts pamatiedzīvotājos.

Valsts / Haplogrupa	I1	I2a	I2b	R1a	R1b	G2a	J2	J1	E1b1b	T(+L)	Q	N1c1
Albānija	3	17	3	9	16	2	24,5	3,5	22	0	0	0
Austrija	12	6	2	26	23	8	12	0	9	1	0,5	0,5
Baltkrievija	3	18	1	49	10	0	1,5	0	9	1,5	1	5
Beļģija	12,5	3,5	4,5	4	59,5	4	5	1	4	1	0,5	0
Bosnija-Hercegovina	2,5	50	0,5	13,5	4	2	6	1	14,5	2,5	0	0
Bulgārija	3	20	1	18	18	1	20	0	16	1	1	0
Horvātija	8	42	1	29	8	1	3,5	0	6	1,5	0	0
Čehija	11	9	4	34	22	5	6	0	6	1	1,5	0,5
Kipra	0	8	0	3	9	9	37	6	20	5	0	0
Dānija	30,5	0,5	5	12,5	44,5	1	3	0	2,5	0	0	1,5
Anglija	14	2,5	4,5	4,5	67	1,5	3,5	0	2	0,5	0,5	0
Igaunija	15	3	0,5	32	8	0	1	0	2,5	3,5	0,5	34
Somija	28	0	1	7,5	3,5	0	0	0	1	0	0,5	58,5
Francija	9,5	3	4	2,5	61	5	7	0	7	1	0	0
Vācija	16	1,5	4,5	16	44,5	5	4,5	0	5,5	1	0,5	1
Grieķija	4	10	1,5	12	12	3,5	25	2	27	3	0	0
Ungārija	8	15	2,5	32,5	17	5	7	0	9,5	1	1	1
Īslande	33	0	0	23	42	0	0	0	0	0	1	1
Īrija	7	2	4	3	79	1	1,5	0	2	0	0	0
Itālija	2,5	3	1	2,5	49	7	18	2	11	4	0	0
Latvija	6	1	1	40	12	0	0,5	0	0,5	0,5	0,5	38
Lietuva	6	6	1	38	5	0	0	0	1	0,5	0,5	42
Maķedonija	10	18	0	13,5	13,5	4	12	0	23	4	0	0
Nīderlande	18,5	1	6	6	53,5	2,5	6	0	4,5	1	0,5	0,5
Norvēģija	36	0	1	28	28	0,5	1	0	1	0,5	0,5	4
Polija	6	9	1	56,5	16,5	2	1	1	3,5	0	0	0
Portugāle	2	1,5	3	1,5	58	6,5	8	3	12,5	2	0,5	0
Rumānija	1,5	17,5	2	22	22	1	24	0	6	2	2	0
Krievija	5	10,5	0	46	6	1	3	0	2,5	1,5	1,5	23
Skotija	9	1	4	8,5	72,5	0,5	2	0	1,5	0,5	0,5	0
Serbija	2	29	4	15	7	1	10	1	24	7	0	0
Slovākija	6	10	1	40	23	1	4	0	11	1	2,5	0,5
Spānija	2	4	1	2	69	3	4	1	6	1	0	0
Zviedrija	42	0	2	23,5	21	0,5	1	0	1	0	0,5	7
Šveice	7	1	3	5	48	10	6	0	9	0,5	0,5	0
Turcija	1	4	0,5	7,5	15	11	21	12,5	11	2	2	4
Ukraina	2	12	1	50	4	4	10	0	8	2	5	2
Velsa	6	0,5	1	2	82	4	1,5	0	2	1	0	0

Ko no tabulas datiem mēs varam spriest par latviešiem?

Latvijā dominē trīs no Eiropā atrodamām haplogrupām, un kopsummā to gēni ir piederīgi 90% no visiem iedzīvotājiem:
• R1a – 40%;
• N1c1 – 38%;
• R1b – 12%.

Visvairāk (40%) latviešos ir haplogrupa R1a , kas ir izcēlusies Indijā un Irānā un attīstījusies senajā Grieķijā, Maķedonijā, senslāvu un baltu tautās.

Bez Latvijas pašreizējā Eiropā haplogrupa R1a vēl ir izplatīta Polijā (57%), Ukrainā (50%), Baltkrievijā (49%), Krievijas rietumos (46%), Slovākijā (40%), Lietuvā (38%), Čehijā (34%), Ungārijā (33%), Horvātijā (29%), Norvēģijā (28%), Austrijā (26%), Zviedrijā (24%), Ziemeļvācijā (23%), Rumānijā (22%).
Šo minēto valstu pamatiedzīvotāji ir latviešu vistuvākie radi!

Kartē varat aplūkot haplogrupas R1a pašreizējo izplatību Eirāzijā.

Gandrīz līdzvērtīgs haplogrupas R1a īpatsvaram latviešos ir arī haplogrupas N1c1 īpatsvars (38%). Šī haplogrupa visvairāk raksturīga somugru tautām un ārpus Eiropas N haplogrupa nelielā apjomā ir atrodama arī Korejā un Japānā.

Vairāk kā pirms 20 000 gadu N haplogrupas izcelsmes vieta bija Āzijas dienvidaustrumi. N haplogrupas mutācija N1c1 caur Sibīriju pirms 10 000 gadiem nonāca Eiropas ziemeļaustrumos.

Bez Latvijas pašreizējā Eiropā haplogrupa N1c1 visvairāk ir izplatīta Somijā (59%), Lietuvā (42%), Igaunijā (34%) un Krievijas rietumu apgabalos (23%).

Interesanti ir tas, ka latvieši (38%) un lietuvieši (42%) ir lielāki radi somiem nekā igauņi (34%)! Arī ungāriem (tikai 1% N1c1 ) nav gandrīz nekādas ģenētiskas radniecības ar somiem un igauņiem!

Būtisks daudzums latviešu gēnos (12%) ir arī haplogrupai R1b .
Šī R1b haplogrupa ir visizplatītākā Rietumeiropā – Velsā (82%), Īrijā (79%), Skotijā (72%), Spānijā (69%), Francijā (61%), Beļģijā (60%), Vācijā un Dānijā (45%). R1b haplogrupa ir plaši sastopama ne tikai Rietumeiropas tautām, bet arī daudzviet citur Eirāzijā – baškīriem (50%), osetīniem (40%), turkmēņiem (35%), uiguriem Ķīnā (20%) u.c.

No Centrālās Āzijas, ko uzskata par R1b haplogrupas izcelsmes vietu, tautu migrācija šo gēnu nogādāja daudzās zemēs un pat kontinentos.

Latvijā šī gēna klātbūtne ir saistīta ar ilgstošo Vācijas un Zviedrijas ietekmi. Arī daudzi sveši karaspēki ir gājuši pāri mūsu zemei (dāņi, franči, poļi u.c.).

Kartē varat aplūkot haplogrupas R1b pašreizējo izplatību Eirāzijā.

Gēnu izpēte turpinās, un dažkārt tās rezultāti ir pārsteigumu pilni!
Tie uzrāda interesantas kopsakarības, kas dažkārt nesakrīt ar mūsu šodienas stereotipiem un iedomām.

Pilnu pētījumu analīzi var atrast

http://www.eupedia.com/europe/origins_haplogroups_europe.shtml http://neogeo.lv/?p=5133

ATKLĀJ BALTIJAS TAUTAS VIENOJOŠO BALTU GĒNU

Gunita Nagle. 2000. gada 28. decembris (u.c.)

Latviešus un lietuviešus no citām tautām atšķir īpatns, tikai šīm tautām raksturīgs baltu gēns. Šis atklājums jau palīdzējis stiprināt versiju, ka balti kādreiz ilgstoši dzīvojuši Dņepras augštecē, no kuras atnākuši pie Baltijas jūras. Lai gan baltu gēna atklājums Latvijas zinātnieku aprindās sagaidīts ar sajūsmu, vienlaikus tiek izteiktas bažas, ka fakts par dažas tautas vienojošu gēnu kombināciju var tikt izmantots rasistiskajā demagoģijā (varbūt labāk no tā gēna atteikties? I.L.).

Baltijas ciltis kādreiz turējušās kopā. Vislielākajā koncentrācijā baltu gēns konstatēts latviešiem un lietuviešiem, Dienai stāstīja viena no atklājuma līdzautorēm, Latvijas Vēstures institūta Antropoloģisko pētījumu laboratorijas vadītāja profesore Raisa Deņisova. Mazākā koncentrācijā tas atrasts arī igauņiem, somiem, krieviem ziemeļrietumos, poļiem un Gotlandes zviedriem, kuru vidū balti kādreiz dzīvojuši un daļēji asimilējušies. Pagaidām gan esot grūti pateikt, kā baltu gēns radies. Iespējams, sākotnēji tas baltu ciltīm palīdzējis izdzīvot, bet pēcāk, daļai baltu cilšu asimilējoties kaimiņu ciltīs, pārceļojis pie tām. Baltu gēna atklājums saskan ar līdzīgiem pētījumiem Igaunijā, par kuriem žurnāla Rīgas Laiks decembra numurā stāstījis Tartu universitātes evolucionārās bioloģijas profesors Ričards Villems.

Pēc intervijā stāstītā, ģenētiskā baltu identitāte radusies agrāk nekā indoeiropiešu valodās runājošie latvieši un lietuvieši un somugru valodu grupai piederošie igauņi. Igauņiem ģenētiski vistuvākie esot latvieši un nevis somi. Gēnu polimorfisms jeb izmaiņas ir vairāk raksturīgas izolētām tautām, kādi acīmredzot kādreiz bijuši arī balti, Dienai skaidroja Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Elmārs Grēns. Parasti īpaša gēnu mutācija rodoties vienam cilvēkam, kurš to nododot nākamajām paaudzēm, līdz beidzot mutācija aptver veselu cilti.

Balti nākuši no Eiropas austrumiem. Pēc R.Deņisovas vārdiem, pētot baltu gēnu un tā ģeogrāfiju, antropologi atraduši sev pārsteidzoši labu palīgu senās baltu tautas migrācijas un ģenēzes noskaidrošanai – kā mūsu senči nonākuši pie Baltijas jūras un ar kādām tautām tie draudzējušies. Ģenētika esot apstiprinājusi antropoloģijas versiju, ka balti, būdami indoeiropiešu cilmes (sākotnēji to pirmdzimtene ir bijis indoeiropiešu areāla austrumu gals, no kuras tie ir lēnām virzījušies uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem, diezgan ilgi dzīvojuši Dņepras upes baseina apvidos), dzīvojuši Eiropas austrumos un nav Baltijā ienākuši no Rietumeiropas. Tur no baltu gēna neesot ne miņas. R.Denisova ir apņēmības pilna turpināt savus pētījumus Baltkrievijā, lai pierādītu, ka balti ilgstoši dzīvojuši Dņepras augštecē. Viņasprāt, uz to norāda fakts, ka baltu gēns 2,2% koncentrācijā atrasts Krievijas ziemeļrietumos, kā arī daudzie latviešu valodai radniecīgie upju un ezeru nosaukumi Baltkrievijā.

Pie baltu gēna atklājumiem Latvijas antropologi nonākuši sadarbībā ar Somijas kolēģiem (1980 gadu sākumā somu zinātnieki ir bijuši pārsteigti, kad viņu pētījumos ir uzradies nepazīstams gēns. Sistonen P., Virtaranta-Knowles K., Denisova R., Kucinskas V., Ambrasiene D., Beckman L. u.c. ir pētījuši baltu populācijas attiecībā uz izņēmuma varietātēm Landšteinera-Vīnera (LW) asinsgrupā; gēns apzīmēts ar LWb.), kuri sākuši pētīt dažādu asins grupu gēnu koncentrācijas ģeogrāfisko mainību, stāstīja R.Deņisova. Turpmākajos Baltijas valstu senāko iedzīvotāju kaulu DNS pētījumos Latvijas Antropoloģisko pētījumu laboratorija sadarbošoties arī ar Igaunijas antropologiem. Atklājums var noderēt arī rasistiem.

Atklātais baltu gēns paver plašas iespējas jauniem zinātniskajiem pētījumiem, ar prieku jauno ziņu uztvēris Medicīnas akadēmijas Anatomijas un antropoloģijas institūta direktors Jānis Vētra. Mediķiem nu ir kārta izvērtēt, vai baltiem raksturīgā gēnu mutācija paver ceļu arī kādām slimībām, valodnieki varēšot pētīt ģenētikas saistību ar valodu izcelšanos, etnogrāfi – kopīgo tradīciju un ieražu pētniecību tām tautām, kuras vieno baltu gēns. Lai noskaidrotu, cik «tīras» ir tautas asinis, cik tā sajaukusies ar dažādām citām tautām, baltu gēns var palīdzēt etnoģenētiskos pētījumos, R.Deņisovas stāstīto apstiprināja E.Grēns.

«Taču mani uztrauc, ka šādi atklājumi var tikt plaši izmantoti un interpretēti rasistiskā žanra ietvaros,» Dienai atzina sociālais antropologs Roberts Ķīlis. Viņam negribētos, lai kādas tautas īpašības tiktu saistītas ar tās gēniem un lai kādas cilvēku grupas uzvedība tiktu uzskatīta par ģenētisku noteiktu un tādēļ nemaināmu. «Tāda etnisko īpašību bioloģizēšana ar atsaucēm uz zinātni ir modernā rasisma paveids,» paskaidroja R.Ķīlis.

Baltu gēna koncentrācija dažādām tautām: latviešiem 5,9% (R.Deņisova: “Latgalē šis procents varētu būt pat lielāks, jo tieši tur ir saglabājies klasiskais seno baltu izskats – garš augums, augsta piere un lieli vaigu kauli.”), lietuviešiem 5,7%, igauņiem 4%, krieviem Vologdas apgabalā Krievijas ziemeļrietumos 2,2%, poļiem 2%, Gotlandes zviedriem 1%, Dienvidzviedrijā 0,3%, Rietumeiropā 0-0.1%. Japānā, Ķīnā Āfrikā 0%. Turpretim Lwa Ķīnā atrasts 100% no 160 pētāmajiem.

http://www.diena.lv/arhivs/atklaj-baltijas-tautas-vienojoso-baltu-genu-10896895

http://www.baltictimes.com/news/articles/4166/

http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/10364680