Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka

(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

Un Aivara Borovkova:

“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”

un

… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.

“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”

“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”

Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)

===========

Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS

Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________

      Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:

Turpināt lasīt

Advertisements

Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.

Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Turpināt lasīt

Omeļčenko: patreizējā situācijā Putina likvidāciju atzīs par likumīgu tāpat kā Usamas bin Ladena nogalināšanu. Jeļena Poskannaja, 14.12.2017

(Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/14/omelcenko-polu-lidmasinu-ar-prezidentu-kacinski-uz-borta-iznicinaja-krievija-tapec-atliekas-ta-neizdos-nekad-dmitrijs-gordons/ )

Intervijā izdevumam ГОРДОН bijušais tautas deputāts un Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas loceklis, Ukrainas varonis, Ukrainas Drošības dienesta ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko stāsta par savu Krievijas Smoļenskā notikušās aviokatastrofas izmeklēšanu, katastrofas, kas noveda pie Polijas augstākās politiskās vadības bojā ejas; par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lomu Smoļenskas traģēdijā, par lidmašīnas iznīcināšanas operācijas organizāciju un izdarīšanu, par Krievijas ietekmi uz izmeklēšanas gaitu un tās nevēlēšanas atdot poļiem lidmašīnas Tu-154M atlūzas.

Turpināt lasīt

Par KGB slepenajiem darbiniekiem. KGB termini. Livejournal

    Tagadējie liberāļi ir no PSRS disidentu vides pārņēmuši vārdu ‘slepenais’ (сексот- slepenais darbinieks), ko lieto negatīvā kontekstā, kā analogu vārdiem ‘stukačs’, ‘ziņotājs’, ‘slepens ziņu pienesējs’. Viņi vienkārši nezin, ko tas nozīmē īstenībā.
Šis vārdiņš ir patapināts no Solžeņicina ‘Архипелаг ГУЛАГ’, kurš par stukačiem ir rakstījis šādi: “ČK pirmajos gados viņus sauca lietišķi – slepenie darbinieki (atšķirībā no štata darbiniekiem, atklātajiem). To gadu manierē nosaukums tika saīsināts – seksoti, un tāds pārgāja vispārējā lietošanā”. Solžeņicins (bet līdz ar viņu arī citi padomju disidenti) šajā ziņā nezināšanas dēļ nedaudz putrojas – lai gan izteikums ‘seksot’ tiešām ir nācis no padomju specdienestu profesionālā slenga, ar ‘stukačiem’ tam nav nekāda sakara.

Stukači (‘informatori’ jeb ‘uzticības personas’, jeb ‘aģenti’) nekad nav bijuši KGB darbinieki; ne slepeni, ne neslepeni. Tas bija savervēts aģentūras aparāts, kas padomju specdienesta darbiniekiem piegādāja informāciju, par kādu bija operatīva interese, un kas tika izmantota operatīvu uzdevumu veikšanā. Aģentūra nebija PSRS KGB personālsastāvā, nesaņēma KGB virsnieku pakāpes un algas, vien reizēm apmierinoties ar vienreizējiem materiāliem apbalvojumiem par īpaši svarīgas informācijas piegādi.

Bet lūk, ‘seksoti’ patiešām bija ārpus KGB štatu saraksta iznesti darbinieki, kuriem uzskaitīja dienesta gadus KGB (par darbu ārzemēs gads par gadu, par darbu Savienībā divi gadi par gadu), kuriem tika piešķirtas kārtējās virsnieku pakāpes un dažādā veidā aprēķināta darba alga.

Turpināt lasīt

Omeļčenko: Poļu lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta iznīcināja Krievija, tāpēc atliekas tā neizdos nekad. Dmitrijs Gordons

Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados? Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā “112 Украина” stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko. http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.

(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….

(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.

Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.

2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.

Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)

Turpināt lasīt

Lai zinātu pasargāties no vervēšanas. Aģentu vervēšanas paņēmieni. + fragmenti no Viktora Suvorova un ‘Pilnīgi Atklāti’

(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.

Skat. arī ‘Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/) Turpināt lasīt

Par arhīviem: “Bet ja jūs pats to visu zināt, tad jūs pašu ir jānošauj!” Aleksejs Tarasovs, Novaja Gazeta 27.10.2017

(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)

Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.

Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.

Turpināt lasīt