Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Turpināt lasīt

Advertisements

Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Turpināt lasīt

Latvijas pašattīrīšanās pēc Baigā gada. 1941.gada partizāni; no laikrakstiem. Dokumenti no Historia.lv

(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)

Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,

Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu.
Turpināt lasīt

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

(Protams, katram uzreiz nāks prātā doma par vācu Reiha mēģinājumu apmuļķot latviešus krievu apvērsumiem pretējā virzienā. Lai gan šodienas apstākļos šādam apsvērumam pamats ir un kā vēl ir, gan vairāk attiecībā uz globālo aizkulišu varu, tomēr pasveriet argumentus un atradīsit, ka tie nav aiz matiem pievilkti. Personīgi es aicinātu latviešus Višegradas klubā. Tieši ar viņiem mūsu senči ir nākuši gar Dņepru un Donavu. I.L.)

‘Deutsche Zeitung im Ostland’ š.g. 9.septembra 36.nr. ievietojusi Dr. ‘Hans von Rimsch’a rakstu, kuru visā pilnībā pārdrukājam.

Kopš tā laika, kad daļa Baltijas zemju Pētera Lielā laikā un daļa šo zemju pēc Polijas dalīšanām tika pievienota lielkrievu valstij,
dienas kārtībā nāca jautājums ne tikai par pavalstnieku, bet arī vispārpolītisku, strukturālu un īpaši kulturālu Baltijas zemju ieslēgšanu krievu sfērā. Tika pacelts jautājums par šī apgabala atdalīšanu no eiropeiskā aploka.

Vācu pārvaldības orgāni toreiz prata, nodrošinot savas tā sauktās privilēģijas, aizkavēt šo atdalīšanu, un tādā kārtā neskatoties uz Baltijas zemju valsts tiesisko piederību pie Krievijas, paglābt šīs zemes eiropeiskai kultūras kopībai un saglabāt šo zemju eiropeisko, no krieviski-eirāziskā ļoti atšķirīgo raksturu.

Tomēr arī Baltijas zemju vissenāko iedzīvotāju starpā pastāvēja šinī laikā tā sauktā krieviskā orientācija. No Baltijas tautu aprindām priekšplānā izvirzījās vīri, kuri ar krieviski orientētu polītiku un austrumniecisko pievienošanos un asimilācijas tieksmju atbalstīšanu cerēja veicināt Baltijas tautu pašu nacionālās intereses.
Turpināt lasīt

Veltījums soroskomjauniešiem – atjēdzieties, lētticīgie. Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem.

(Dzejolis it kā rakstīts Maskavā, viesnīcā, J.un R.Lāču pārim pavadot Kirhenšteinu PSRS “paspārnes lūguma” reizē. It kā piespiedu kārtā, it kā totālas vientiesības uzplūdā, kuru, kā vēstulē jau redzat, tūlīt nobuldozerējis Jūlija Lāča arests. Šķiet, ka dzejniece pati to vēlāk nav skaidrojusi. “… kad Rūta Skujiņa … bija aizgājusi pie Viļa Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām. “… Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41. Traģēdija, no kuras jebkurā gadījumā tālākām paaudzēm būtu jāmācās. I.L.)

Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Tēvija, Nr.38, 13.08.1941

Cik plaša ir kļuvusi dzīve!

Nost robežas šaurās, kas jauc!

Še visiem ir atdota brīve,

Darbs visus uz rītdienu sauc.

Lai slavēta pasaule jaunā

Un lielākais cilvēces draugs!

Tā zeme vairs nepaliks kaunā,

Kas kļuvusi Staļina draugs.

(No Rutas Skujinas dziesmas ‘Lielajam Staļinam’).
Turpināt lasīt

(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941

Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.
Turpināt lasīt

Latvijas un latviešu vagari – Krievija (Višinskis) un globālliberāļi (EDSO, van der Stūls). No laikrakstiem

SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis vakar ieradās Rīgā. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940 (17., 18., laikraksts nav iznācis?)

Kirhenšteins sagaida Višinski Rīgas stacijā.

Latviešu tauta?

A. J. Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1908.g. par piedalīšanos revolucionāros notikumos Višinskis nokļuva Bailovas (Баиловскую) cietumā, kur sēdēja vienā kamerā ar puisi vārdā Josifs Džugašvili… Uz Staļina nākšanas pie varas brīdi Višinskis ar viņu bija pazīstams gandrīs divdesmit gadus. Un 1923.gadā Maskavas Valsts universitātes pasniedzējs kļūst gan par profesoru, gan Augstākās tiesas kolēģijas prokuroru. … 30-o gadu otrajā pusē Staļinam bija vajadzīgs absolūti bezprincipiāls, bet juridiski prasmīgs cilvēks, kurš prot emocionāli uzstāties un apsūdzētos sagrauj ar savu neatlaidību, nekaunību un pat rupjību).

Vakar vakarā ar Maskavas ātrvilcienu Rīgā ieradās SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis. Stacijā viņu Valsts Prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants plkv.Lūkins un ārlietu ministrs V.Munters. Tāpat bija ieradies padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni V.K.Derevjanski priekšgalā, kā arī padomju garnizona vadošās personas no visām ieroču šķirām. Tai pašā vakarā tautas komisāra padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis ieradās pilī ar vizīti pie Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa.

Turpināt lasīt