Tag Archives: specdienesti
Ietekmes aģentu uzpirkšana ir galvenais Krievijas specdienestu uzdevums ārzemēs. Dmitrijs Hmeļņickis
(Ietekmes aģenti Latvijā nav sveši. Atcerēsimies kaut Vili Lāci. Tagad Latvijā līdztiesīgi darbojas krievu invazīvās kolonizācijas partijas, kuru biedri nešaubīgi ir ietekmes aģenti jēru ādās; ar Latvijas mandātu daži darbojas Eiroparlamentā… Nedomāju, ka tie ir vienīgie. Šā raksta autors Baltiju gan nemin, bez tam nepamana ES pašas “demokrātisko” kļūdu lavīnu, kuru dēļ krievu ietekmes aģenti varētu mierīgi snaust uz mūrīša. Tāpēc mums katram jādomā līdzi katram vārdam, kam grasies noticēt, un šo to var mācīties arī no šā raksta)
Dmitrijs Hmeļņickis ir vēsturnieks, publicists, Krievijas ietekmes aģentu ārzemēs tēmas pētnieks. 1987.gadā emigrējis no Padomju Savienības uz Vāciju, kur dzīvo arī tagad. Zinātnisku grāmatu, monogrāfiju un daudzu publikāciju par padomju un pēcpadomju sabiedrību autors. Publicējies franču, vācu, žīdu presē.
Par ietekmes aģentiem, viņu šķērstīkliem un organizācijām, par atšķirību starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu, par “krievu pasauli” un mūsdienu emigrantiem Dmitrijs Hmeļņickis stāstīja intervijā Cyprus Daily News. Turpiniet lasīt
Latvieši revolūcijās. Kas ir sarkanais terors un boļševistiskā elite? Ernsts Ūdris.
(Kas ir latviešu revolucionāri tagad? Gan no austrumiem, gan no rietumiem nākuši, gan vietējie totālās brīvības naivuļi, gan nepacietīgie uz “visu zemju dzimumkropļi, savienojieties”. Kurai tagad jau virtuālajai impērijai kalpo viņi?)
Эрнст Мартынович Удрис – председатель Чрезвычайной тройки Крымской ударной группы Управления Особых отделов ВЧК при РВС Южного и Юго-Западного фронтов.
Atbildīgs par Bagrejevkā (Багреевкa) nošauto simtiem cilvēku nāvi. Kompartijas biedrs no 1914.gada. Latvietis. Turpiniet lasīt
Ilustrācijai Atmodas gaisotnei – I.Līdakas vēstule čekai 1988.gadā
Te ir epizode, kas varētu iegaismot gaisotni Atmodas laikā, kādu to sajutu es.
Pēc kādas manas ierunāšanās Vides aizsardzības kluba sapulcē par čeku kā galveno vides piesārņojumu Latvijā un bezatbildes klusuma saskaitos un sacerēju vēstuli čekai. Rakstīdams jutos varen viltīgs, bezmaz kā Zaporožjes kazaks, piesaucu vēl caur Vilni Zariņu no grāmatas ‘Начало философии. Чанышев А.Н.’ patapinātu tekstu par Ķīnas impērijas krišanu.
Nākošajā mītiņā Arkādijas parkā lūdzu Arvīdam Ulmem atļauju nolasīt kādu aicinājumu, pateikdams tikai, ka būs fabula ar zobiem. Atļāva, nolasīju pie mikrofona, paļāvība uz viltību bija pazudusi, un pa muguru līdz ceļiem strautiņā tecēja baiļu sviedri. Beigās lūdzu balsot, kas ir pret, iznākot priekšā, lai vieglāk saskaitīt. Protams, kā jau biju cerējis, neiznāca neviens. Manā saprašanā viltīgi izteicu prieku, ka mums piekrīt arī klātesošie čekisti.
Pēc mītiņa iedevu Arvīdam parakstīt. Pienāca visai satraukts, ja nemaldos, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons, atceros, zilā uzvalkā, prasīdams anulēt vēstuli kā pārāk mīkstu. Turējos pretī, teikdams, lai raksta cietāku, mana vēstule netraucēs, bet ja anulēs, tad būsim padevušies.
Ulme ne tajā brīdī, ne vēlāk neizskatījās par to laimīgs, katrā ziņā neuzslavēja, tomēr parakstīja. Ja es būtu zinājis par viņa sarežģītajām attiecībām ar čeku, nebūtu uz šo izlēcienu uzdrošinājies. Es joprojām Arvīdu Ulmi uzskatu par goda vīru, kurš paveica IZŠĶIROŠU darbu sabiedrības iedrošināšanā.
Vēstuli nosūtīju. Vēlāk cilvēki runāja, ka Ulme izsaukts uz čeku, bet es nē. Mani tiešām neizsauca, un tas, šķiet, raisīja aizdomas, katrā ziņā vēlāk ar muguras spalvām sajutu nelāgu attieksmi. Šķiet, ka mana karātavu ironija nebija uztverta. Nepienāca arī nekāda čekas atbilde, bet ne jau tas bija mērķis. Cik nu pratu, biju publiski pakustinājis būtiskāko problēmu un arī, manuprāt, nostādījis čeku neērtā situācijā, tīši prasīdams atbildi, ko tā nevarēja sniegt, bet VAK “pārkāpumu” gadījumos varēja vienmēr atsaukties uz to, ka gribējām taču būt rātni. Turpiniet lasīt
Atklāta vēstule Staļinam. Fjodors Raskoļņikovs. 1939.g.17.augusts
Atklāta vēstule Staļinam. Fjodors Raskoļņikovs. 1939.g.17.augusts
(1939.g. augusta beigās Nicā F.F.R. “smagi saslimis” un miris 12.septembrī. Maskavas roka ir gara.
Te ir stāsts par vienu no grāvjiem, kuru izbraukāšana diemžēl ir latviešu “tradīcija”. Revolucionārs-boļševiks līdz pat nonāvēšanai no Maskavas rokas 5 dienas pirms Molotova-Ribentropa pakta vēl mēģina pārliecināt tirānu atgriezties pie ļeņinisma, nesaredzot, ka tirānija un visaptverošs terors ir vienīgais iespējamais marksisma-boļševisma pastāvēšanas veids. Latvieši nu beidzot pēc 80 gadiem ir daudzmaz no tā grāvja ārā, lai gan ar skubu metušies pāri ceļam pretējā grāvī, kur valda mamondemokrātija jeb naudas-manipulācijas ēnas pasaule demokrātijas maskā. Paņēmiens vairs nav pistole pie pakauša, toties inde ir tautas garam tikpat nāvējoša un ielien katrā šūnā. Teksts iekavās mans, I.L.)
Par tevi patiesību teikšu,
Par visiem meliem sliktāku…
[Го́ре от ума́. А.С.Грибоедов] Turpiniet lasīt
Kas gāza demokrātiju Krievijā, kas uzvarēja 2.Pasaules karā?
Boļševisms pamatā bija žīdu kustība – vēsturiski fakti no Ļeņina līdz Andropovam. Let My People Go, Northern Ireland, ap 1976
(Esteres grāmatā ir vēstīts par Mardoheju no Benjamina zara, imigrantu no Jeruzalemes, kas apmeties Sūzās. Mardohejs ir bijis bez vecākiem palikušās skaistules Hadassah (ivritā – mirte; saukta arī Estere jeb Esfiri, persiešu ‘astir’ – zvaigzne jeb Ištara (Astarte)) audzinātājs un patēvs. Estere dēļ sava ārkārtīgā skaistuma, sekojot Mardoheja padomam slēpjot savu tautību, ir kļuvusi par Kserksa piegulētāju, bet vēlāk arī par vismīļāko un galveno viņa sievu. Pateicoties savai talantīgajai audzēknei ne mazāk spožu karjeru ir taisījis arī pats Mardohejs, kurš pamanījies ieņemt otro vietu valstī tūlīt aiz valdnieka. https://tencinusarunas.wordpress.com/2014/04/11/sena-irana-un-tibeta-bon-religijas-vesture-i-dala-b-i-kuznecovs/ Tas ir viens no senajiem drošajiem žīdu varas iegūšanas paņēmieniem. I.L.)
“Staļinam bija trīs sievas, visas žīdietes. … Svetlanai Staļinai bija kopā četri vīri, trīs no tiem žīdi. Dažādi eksperti apgalvo, ka (Ļeņina) sieva Naģežda Krupskaja un viņas ģimene mājās runājusi žīdiski.”
Pašu starpā žīdi ir pavisam atklāti izteikušies par iesaisti boļševismā.
1919.gada 4.aprīļa ‘Jewish Chronicle’: “Paša boļševisma faktā, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki, faktā, ka boļševisma ideāli daudzos mērķos saskan ar žīdisma smalkākajiem ideāliem, ir liela nozīme.” Turpiniet lasīt
GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016. Nelāgā attīstība Rietumvalstīs. Ivans Borisovs, Kanāda, 2018.februāris
(Saku nauda, domāju žīdu pasaules kārtība. Nē, nav mainījušās manas domas, ka katrs ir sastapis kādu krietnu žīdu un kādu nekrietnu latvieti. Būtība ir proporcijās. Dzīvot par žīdu naudu no Ļeņina mācās joprojām, un joprojām “parastie” dzīvojam ar privileģēto tiesiski viltotu naudu. Šis raksts ir lasīšanas vērts, pat ja šķitīs sazvērestības teorija. Ceru, ka katrs sāksim apjēgt vismaz to, ka vienīgais saprātīgais darba augļu glabāšanas veids ir ienākumu ieguldīšana vērtībās – bērnos, zemē, mežos, prasmēs, darbarīkos utml. Ar vērtībām nesegtās naudas laiki vienā mirklī beigsies, luksus grabuļi būs nekur liekami, un tad nevaimanājiet, ka neviens nebrīdināja. I.L. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/05/pasaules-jauna-kartiba-valdis-steins/ )
GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016
Autors Sean M.Madden ir GLARING Hypocrisy līdzdibinātājs un redaktors, publicējas arī http://www.renegadetribune.com/articles/ . Trauksmes cēlājs, kuram bija klientu kompānija, ko 1990-o gadu beigās slēdza ASV Securities and Exchange Commission. No tā brīža Sean‘s ir bijis pilnīgos patiesības meklējumos. GLARING Hypocrisy ir šo meklējumu kulminācija.
“Ir daudz kas faktā par pašu boļševismu, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki. Boļševisma ideāli saskan ar daudziem augstākajiem jūdaisma ideāliem.”
(Jewish Chronicle, London, 1919)
Bez klišejām atskatoties uz 1991.gada notikumiem. Jānis Vilnītis. 20.01.2019
Kas nošāva cilvēkus Bastejkalnā? Vai trešo Atmodu organizēja čeka? Vai nule atvērtajos čekas maisos ir visi ir ļaundari, un vai tur ir visi ļaundari?…
1991. gada 20. janvāra vakara un nakts notikumi pie Iekšlietu ministrijas ēkas, kas tolaik atradās Raiņa bulvārī, bija asiņainākie mūsu valsts atjaunošanas laikā. Tonakt tika nogalināti Rīgas miliči Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, ievainoti Bauskas rajona miliči Jānis Jasevičs, Aļģis Simanovičs, Renārs Zaļais, Valērijs Markūns. Pie Bastejkalna tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolēns Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots operators Gvido Zvaigzne. Apšaudē ievainoja arī vairākus barikāžu dalībniekus (B. Dmitrenko, J. Zelču, A. Senčenko, J. Mezaku, D. Ozolu, J. Fodoru) un Krievijas žurnālistu V. Brežņevu.
Pierādījumi mistiski pazuda
Tolaik laikraksts “Diena” vēl bija valstij piederošs laikraksts, kuru vadīja Viktors Daugmalis. Pēc šiem asiņainajiem notikumiem viņš uzdeva laikraksta komentētāju nodaļas vadītājam Dzintaram Zaļūksnim* un reportierim Jānim Vilnītim* veikt savu – žurnālistu izmeklēšanu. Pārējās lietas tika noliktas malā un abi devās ielās, kā arī uz OMON bāzi (kur gan pret jautājumiem izturējās visai piesardzīgi), lai izprašņātu lieciniekus.
Cilvēki bija atsaucīgi – daudzi pēc laikraksta aicinājuma ieradās redakcijā, citi zvanīja un sarunāja tikšanās ārpus redakcijas. Tika analizēti naktī uzņemtie video, trasējošo ložu trajektorijas, ložu pēdas Bastejkalna kokos. Tika publicēti pirmie materiāli, kas liecināja, ka šajā vakarā šāva ne tikai OMON, bet vēl kādas nezināmas personas, kas acīmredzami bija ieņēmušas savas kaujas pozīcijas visapkārt ministrijai, vairākās ēkās Bastejkalna apkārtnē un pat pie Pulvertorņa. Tad abus žurnālistus uzaicināja uz tikšanos raidījuma “Labvakar” vadītāji (šo tolaik vispopulārāko raidījumu vadīja Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis). Turpiniet lasīt
Kāpēc nacisti respektēja Šveices neitralitāti Otrajā Pasaules karā? Carrie Carney
(Nezinu žīdu ietekmi mūsdienu Šveicē, nezinu arī dāsnā 22 miljonu franku starptautiskās izpētes budžeta avotu; mani ieinteresēja problemātikas līdzības ar žīdiem Latvijā ar pirmo okupācijas dienu 1940.gadā. Skaidrs, ka ir nesaprātīgi apsūdzēt, vēl jo vairāk sodīt par tautību, tomēr veselais saprāts liek cilvēkam apjaust tautu “vidēji statistisko” raksturu, kas sākumam palīdz orientēties, ko no kura drīzāk var sagaidīt, no kā, drošs paliek drošs, piesargāties. Un kuru sagaidīt kā mīļu viesi. I.L. Turpiniet lasīt
Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka
(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):
“… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.
… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”
Un Aivara Borovkova:
“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:
– glābšanas komitejas darbību,
– pilsoņu komitejas darbību.
Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –
a) Latvijas Juristu biedrībai,
b) LTF,
c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”
un
“… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.
“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”
“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”
Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)
===========
Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS
Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________
Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:
Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.
(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.
Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.
Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.
Omeļčenko: patreizējā situācijā Putina likvidāciju atzīs par likumīgu tāpat kā Usamas bin Ladena nogalināšanu. Jeļena Poskannaja, 14.12.2017
Intervijā izdevumam ‘ГОРДОН‘ bijušais tautas deputāts un Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas loceklis, Ukrainas varonis, Ukrainas Drošības dienesta ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko stāsta par savu Krievijas Smoļenskā notikušās aviokatastrofas izmeklēšanu, katastrofas, kas noveda pie Polijas augstākās politiskās vadības bojā ejas; par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lomu Smoļenskas traģēdijā, par lidmašīnas iznīcināšanas operācijas organizāciju un izdarīšanu, par Krievijas ietekmi uz izmeklēšanas gaitu un tās nevēlēšanas atdot poļiem lidmašīnas Tu-154M atlūzas.
Par KGB slepenajiem darbiniekiem. KGB termini. Livejournal
Tagadējie liberāļi ir no PSRS disidentu vides pārņēmuši vārdu ‘slepenais’ (сексот- slepenais darbinieks), ko lieto negatīvā kontekstā, kā analogu vārdiem ‘stukačs’, ‘ziņotājs’, ‘slepens ziņu pienesējs’. Viņi vienkārši nezin, ko tas nozīmē īstenībā.
Šis vārdiņš ir patapināts no Solžeņicina ‘Архипелаг ГУЛАГ’, kurš par stukačiem ir rakstījis šādi: “ČK pirmajos gados viņus sauca lietišķi – slepenie darbinieki (atšķirībā no štata darbiniekiem, atklātajiem). To gadu manierē nosaukums tika saīsināts – seksoti, un tāds pārgāja vispārējā lietošanā”. Solžeņicins (bet līdz ar viņu arī citi padomju disidenti) šajā ziņā nezināšanas dēļ nedaudz putrojas – lai gan izteikums ‘seksot’ tiešām ir nācis no padomju specdienestu profesionālā slenga, ar ‘stukačiem’ tam nav nekāda sakara.
Stukači (‘informatori’ jeb ‘uzticības personas’, jeb ‘aģenti’) nekad nav bijuši KGB darbinieki; ne slepeni, ne neslepeni. Tas bija savervēts aģentūras aparāts, kas padomju specdienesta darbiniekiem piegādāja informāciju, par kādu bija operatīva interese, un kas tika izmantota operatīvu uzdevumu veikšanā. Aģentūra nebija PSRS KGB personālsastāvā, nesaņēma KGB virsnieku pakāpes un algas, vien reizēm apmierinoties ar vienreizējiem materiāliem apbalvojumiem par īpaši svarīgas informācijas piegādi.
Bet lūk, ‘seksoti’ patiešām bija ārpus KGB štatu saraksta iznesti darbinieki, kuriem uzskaitīja dienesta gadus KGB (par darbu ārzemēs gads par gadu, par darbu Savienībā divi gadi par gadu), kuriem tika piešķirtas kārtējās virsnieku pakāpes un dažādā veidā aprēķināta darba alga.
Omeļčenko: Poļu lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta iznīcināja Krievija, tāpēc atliekas tā neizdos nekad. Dmitrijs Gordons
Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados? Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā “112 Украина” stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko. http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.
(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….
(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.…
Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.…
2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.…
Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)
Lai zinātu pasargāties no vervēšanas. Aģentu vervēšanas paņēmieni. + fragmenti no Viktora Suvorova un ‘Pilnīgi Atklāti’
(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.
Skat. arī ‘Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/) Turpiniet lasīt
Par arhīviem: “Bet ja jūs pats to visu zināt, tad jūs pašu ir jānošauj!” Aleksejs Tarasovs, Novaja Gazeta 27.10.2017
(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)
…
Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.
Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.
Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017
(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?
Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.
Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.
Pasaules vara pēdējā gadsimtā. No dažādiem avotiem
(2.Pasaules kara Sabiedrotie jeb Lielā Trijotne bija drīzāk Lielais 3+, jo šā kara būtība bija nepacietīgā monetārā materiālisma, arī Vācijā, laušanās pie pasaules pārvaldības.
Sākās ar visnepacietīgāko jaunuļu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas – savienību, kurā abas puses dega nepacietībā savākt dziestošā vientiesīgā ideālisma jeb tehnokrātiski koloniālistiskā liberālisma nesēja – Britānijas – līķi, nemaz nerunājot par bezspēcīgo Franciju, pie kam PSRS jau izgudrēm uzglūnēja Rietumu pasaules savstarpējas pašiznīcināšanās iznākumam.
Monetārais materiālisms bija uzdīdzis jau uz 1.Pasaules karu, tomēr īsti augonis uzplīsa uz otro, kad cionisms zem dažādiem viltus karogiem jau vairs nevarēja nociesties, tā finanšu spēkam prasoties īstenoties pasaules varā (karā), lai gan dažādās lokalizācijās – gan žīdu-boļševiku PSRS, gan Britu lauvas azotē, gan pēcversaļas Vācijā Krupa un līdzīgo azotēs, gan Amerikas Savienoto Valstu demokrātijas aizkulisēs.
Lielo 3+ sabiedrošanos īstenībā kaut kas tomēr vienoja – bažas par Japānas straujo izvirzīšanos, un Vācijas attieksme pret to varbūt līdzinājās Krievijas attieksmei pret Vāciju. Ko nozīmēja Pērlharboras bombardēšana Savienotajām Valstīm, paskaidrojumus neprasa.
21.gadsimta sākumā monetārais materiālisms ir uzplaucis atkal un zem liberālisma karoga māca uz globāla planktona stāvokli ganāmajām aitām jaunu “ideālistisku” bezatbildības, bezspēcības, beztautu liberālismu, pie kam vispārējas brīvības viltojumam tagad cauri spīd, no vienas puses, banksterisms, no otras, atomvalstu klubs, kurā laužas iekšā visi pasaules varas tīkotāji. Kā pasaule pārcietīs to, ir liels jautājums. Kādreizējās nespējīgās Tautu Savienības vietā tagad ir nespējīgās Apvienotās Nācijas ar nekaunīgas agresorvalsts veto iespējām; Ja kaut kas pasauli glābs, tad varbūt NATO un tai līdzīgas kustības. (I.L.)
Lielā Trijnieka rīcības izpratnei noderēs arī:
Izvilkumi no tālākā teksta:
(1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:“Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.
Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.” …
“Rūzvelts, priecīgs par šo neticamo piekāpšanos, darīja Džo zināmu, ka tas (Staļins), varbūt ar “kaut kādu tautu gribas izpaudumu, varbūt ne tūlīt pēc to atkārtotas okupācijas, bet kādu dienu (some expression of the will of the people, perhaps not immediately after their re-occupation by Soviet forces, but some day.)” var noteikt Polijas robežas un atjaunot kontroli pār Baltijas republikām. Onkuļa vārds – Staļins bija teicis “saprotu” – Franklinam Delano Rūzveltam bija pietiekams.” …
Staļins aizrādīja, ka viņam viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, lai pasaule atzītu padomju suverenitāti, un ka viņš savukārt respektēs visu citu zemju suverenitāti, vienalga, vai tās lielas vai mazas…
Tēvs (F.D.Rūzvelts) atkal iesmējās, “Ikreiz, kad (britu) premjers aizstāvēja iebrukumu Balkānos, visiem apspriežu telpā bija skaidrs, ko viņš īstenībā domā. Visi zināja, ka viņš visvairāk norūpējies par to, kā nogriezt Centrālo Eiropu, lai sarkanā armija netiktu Austrijā un Rumānijā, pat ne Ungārijā, ja tas būtu iespējams. Staļins to zināja, es to zināju, visi zināja …” … Nelaime tikai tā, ka angļu premjeri pārāk daudz domā par to, kāda būs pasaule pēc kara un kas notiks ar Angliju. Viņam bail, ka krievi varētu kļūt pārāk stipri.” …
Pirmo tostu uzsauc Čerčils uz “simtgadīgu mieru”. Staļins arī atbild ar tostu mieram, bet piebilst, ka vienīgi trīs lielie varot to nodrošināt. Ruzvelts atzīst, ka lielvalstis nes lielāko atbildību, un ap šo galdu sapulcētiem trim lielajiem jādod miera noteikumi. Bet tad viņš paceļ glāzi “uz mazo nāciju tiesībām”. …
Turpretī bez nopietnas pretestības pieņem amerikāņu sacerēto “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, kuras svarīgākā vieta skan šādi:
“Kārtības atjaunošana Eiropā un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana sasniedzama ar tādu rīcību, kas atbrīvotajām tautām palīdz novērst pēdējās nacisma un fašisma pēdas un radīt demokrātiskas institūcijas pēc viņu pašu izvēles. Tas ir Atlantijas čartas princips — visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, kādu tās vēlas, suverēno tiesību atjaunošana un pašpārvalde tām tautām, kurām agresori to ar varu nolaupījuši. Trīs lielvalstis kopīgi palīdzēs atbrīvotajām Eiropas tautām radīt priekšnoteikumus iekšējam mieram, īstenot tūlītēju rīcību posta mazināšanai, dibināt pagaidu iestādes ar valdību pilnvarām, lai tās reprezentētu visu iedzīvotāju demokrātiskos spēkus un būtu saistītas ar pienākumu iespējami drīz radīt brīvi vēlētas tautas gribai atbildīgas valdības…”
Šī deklarācija ir apspiestajām tautām ļoti izdevīga, bet bailēs no atomkara rietumu lielvalstis nav parādījušas drosmi prasīt, lai krievi izpildītu savas saistības un Jaltā dotos solījumus. Un tā šī Jaltas deklarācija ir palikusi par vienu no vistukšākiem un apkaunojošākiem papīra gabaliem diplomātijas vēsturē. …
Tieši 60 dienas vēlāk pirms savas nāves Ruzvelts vēl paguva aptvert savas kļūdas, kad bija noskaidrojies, ka Maskava atzīs Polijā vienīgi Ļubļinas komitejas valdību.
Viņš tad rakstīja Staļinam rūgtuma pilnu vēstuli.
Stundu pirms savas nāves savā pēdējā telegrammā Čerčilam Ruzvelts rakstīja: “Samazināsim krievu problēmu, cik vien iespējams. Katrā ziņā mums jāpaliek stipriem”. …
Kā dzirdams, daži Jaltas dokumenti joprojām nav nodoti atklātībā. Tāpēc nav arī zināms, kas aiz kulisēm runāts par Baltijas jautājumu. Protokolos Baltijas valstis, t.i. Lietuva un Latvija, pieminētas tikai dažas reizes garāmejot. Bet uzmanīgi studējot protokolus kļūst skaidrs, ka rietumu valsts vīriem tajā laikā vairs sevišķi nav rūpējis tālāk atbalstīt Baltijas valstu juridisko neatkarību, kas dibinās uz zināmo ASV ārlietu ministra 1941.g. jūlija deklarāciju. …
Protokolos nav atrodami nekādi norādījumi, kādus motīvus Amerikas un Anglijas valsts vīri lietojuši, noraidot Lietuvas “kandidatūru”. Fakts tomēr ir, ka Maskavai nav izdevies Jaltā iecerētais triks, aplinkus ceļā iegūt Baltijas valstu aneksijas juridisku atzīšanu no ASV un Anglijas.
ASV un padomju štābu priekšnieku apspriedē 8.februārī pārrunāts jautājums par Pad.Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, kad Vācija būs uzvarēta. Ģen. Antonovs apspriedē apgalvojis, ka Sarkanā armija jau izstrādājusi plānus, bet ka vēl neesot iespējams pārvest karaspēku uz Tāliem austrumiem, jo visi spēki, ieskaitot tos, kas cīnījās Somijā un Latvijā, tagad atrodoties kaujās austrumu frontē. Tas pats Antonovs, runādams 4.februārī par Sarkanās armijas kaujas kustību austrumu frontē, pieminējis, ka Kurzemes frontē cīnoties 3 tanku divīzijas un 28 (kājnieku) divīzijas. …
Harimens: …“(Krievu) Prese velta daudz telpu arī stāstiem par strauju jaunuzbūvi Baltijas valstīs, pie reizes nikni uzbrūkot “buržuju-nacionālistu” elementiem kā tur, tā Ukrainā. Ir skaidrs, ka nacionālistu atliekas joprojām turas šajos apgabalos un dara padomju iestādēm daudz rūpju.” …
(ASV) Prezidents paziņoja, ka “Amerikas Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu mēģinājumiem tās pakļaut vai ārējam spiedienam”. Tad dzima Trumena doktrīna. …
Staļins Trumena doktrīnu un Māršala plānu redzēja kā papildu pierādījumu “kapitālistiskajam ielenkumam”. Viņa uzskats Kremlī tika pacelts ticības līmenī, un tā tas palika, līdz 80.gadu beigās aukstais karš sāka šļupstēt.)
Krupps saņem NSDAP zelta medaļu
Sabiedrotie līdz izdevīgam brīdim.
Pasaules varas trijotne pie Staļina kaviāra, NKVD virsnieku rūpīgi aptecēti.
Potsdamā ar Trūmenu Rūzvelta vietā.
Turpiniet lasīt
Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923
(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)
Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.
Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.
To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.
Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.
Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.
Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem
(Īss citāts no kopējā teksta:
“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:
cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.
Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”
Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)
Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)
Latvijas pašattīrīšanās pēc Baigā gada. 1941.gada partizāni; no laikrakstiem. Dokumenti no Historia.lv
(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)
Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,
Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu.
Turpiniet lasīt
Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41
Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41
(Protams, katram uzreiz nāks prātā doma par vācu Reiha mēģinājumu apmuļķot latviešus krievu apvērsumiem pretējā virzienā. Lai gan šodienas apstākļos šādam apsvērumam pamats ir un kā vēl ir, gan vairāk attiecībā uz globālo aizkulišu varu, tomēr pasveriet argumentus un atradīsit, ka tie nav aiz matiem pievilkti. Personīgi es aicinātu latviešus Višegradas klubā. Tieši ar viņiem mūsu senči ir nākuši gar Dņepru un Donavu. I.L.)
‘Deutsche Zeitung im Ostland’ š.g. 9.septembra 36.nr. ievietojusi Dr. ‘Hans von Rimsch’a rakstu, kuru visā pilnībā pārdrukājam.
Kopš tā laika, kad daļa Baltijas zemju Pētera Lielā laikā un daļa šo zemju pēc Polijas dalīšanām tika pievienota lielkrievu valstij,
dienas kārtībā nāca jautājums ne tikai par pavalstnieku, bet arī vispārpolītisku, strukturālu un īpaši kulturālu Baltijas zemju ieslēgšanu krievu sfērā. Tika pacelts jautājums par šī apgabala atdalīšanu no eiropeiskā aploka.
Vācu pārvaldības orgāni toreiz prata, nodrošinot savas tā sauktās privilēģijas, aizkavēt šo atdalīšanu, un tādā kārtā neskatoties uz Baltijas zemju valsts tiesisko piederību pie Krievijas, paglābt šīs zemes eiropeiskai kultūras kopībai un saglabāt šo zemju eiropeisko, no krieviski-eirāziskā ļoti atšķirīgo raksturu.
Tomēr arī Baltijas zemju vissenāko iedzīvotāju starpā pastāvēja šinī laikā tā sauktā krieviskā orientācija. No Baltijas tautu aprindām priekšplānā izvirzījās vīri, kuri ar krieviski orientētu polītiku un austrumniecisko pievienošanos un asimilācijas tieksmju atbalstīšanu cerēja veicināt Baltijas tautu pašu nacionālās intereses.
Turpiniet lasīt
Veltījums soroskomjauniešiem – atjēdzieties, lētticīgie. Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem.
(Dzejolis it kā rakstīts Maskavā, viesnīcā, J.un R.Lāču pārim pavadot Kirhenšteinu PSRS “paspārnes lūguma” reizē. It kā piespiedu kārtā, it kā totālas vientiesības uzplūdā, kuru, kā vēstulē jau redzat, tūlīt nobuldozerējis Jūlija Lāča arests. Šķiet, ka dzejniece pati to vēlāk nav skaidrojusi. “… kad Rūta Skujiņa … bija aizgājusi pie Viļa Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām. “… Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41. Traģēdija, no kuras jebkurā gadījumā tālākām paaudzēm būtu jāmācās. I.L.)
Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Tēvija, Nr.38, 13.08.1941
Cik plaša ir kļuvusi dzīve!
Nost robežas šaurās, kas jauc!
Še visiem ir atdota brīve,
Darbs visus uz rītdienu sauc.
Lai slavēta pasaule jaunā
Un lielākais cilvēces draugs!
Tā zeme vairs nepaliks kaunā,
Kas kļuvusi Staļina draugs.
(No Rutas Skujinas dziesmas ‘Lielajam Staļinam’).
Turpiniet lasīt
(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941
[Munters, Vilhelms (1898-1967). Sabiedrisks darbinieks, karjeras diplomāts. Latvijas Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretārs (1920-36), Baltijas valstu nodaļas vadītājs, administratīvi-juridiskā departamenta direktors, ģenerālsekretārs, beidzot Latvijas ārlietu ministrs (1936-40). Sagatavoja Latvijas uzņemšanu Tautu Savienības padomē (1936) un bijis šīs padomes 101. sesijas prezidents (1938). Parakstījis līgumu par militārajām bāzēm ar PSRS (1939), deportēts uz Krieviju, kur atradies politiskā izsūtījumā (1940-59). Stokholmas ložas „Den Nordiska Första” brālis pēc K.Zariņa un P. fon Reitersvērda galvojuma (1929). Andreja ložas un kapitula loceklis Stokholmā, sasniedzis 8.pakāpi (1838). Rīgas ložas „Jāņuguns” apmeklētājs.
…
Kopš 1962. gada Munters publicēja Latvijas presē, kā arī laikrakstā Известия kritiskus rakstus par latviešu trimdas organizācijām. 1963. gadā izdots Muntera atmiņu apcerējums “Pārdomas”, bet 1964. gadā viņam uzdotais pētījums par Apspiesto Eiropas tautu asambleju (Assembly of Captive European Nations) — “Savu tautu ienaidnieki”.
1964. gadā Munteru iecēla par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli.]
Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.
Turpiniet lasīt
Latvijas un latviešu vagari – Krievija (Višinskis) un globālliberāļi (EDSO, van der Stūls). No laikrakstiem
SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis vakar ieradās Rīgā. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940 (17., 18., laikraksts nav iznācis?)
Kirhenšteins sagaida Višinski Rīgas stacijā.
Latviešu tauta?
A. J. Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1908.g. par piedalīšanos revolucionāros notikumos Višinskis nokļuva Bailovas (Баиловскую) cietumā, kur sēdēja vienā kamerā ar puisi vārdā Josifs Džugašvili… Uz Staļina nākšanas pie varas brīdi Višinskis ar viņu bija pazīstams gandrīs divdesmit gadus. Un 1923.gadā Maskavas Valsts universitātes pasniedzējs kļūst gan par profesoru, gan Augstākās tiesas kolēģijas prokuroru. … 30-o gadu otrajā pusē Staļinam bija vajadzīgs absolūti bezprincipiāls, bet juridiski prasmīgs cilvēks, kurš prot emocionāli uzstāties un apsūdzētos sagrauj ar savu neatlaidību, nekaunību un pat rupjību…).
Vakar vakarā ar Maskavas ātrvilcienu Rīgā ieradās SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis. Stacijā viņu Valsts Prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants plkv.Lūkins un ārlietu ministrs V.Munters. Tāpat bija ieradies padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni V.K.Derevjanski priekšgalā, kā arī padomju garnizona vadošās personas no visām ieroču šķirām. Tai pašā vakarā tautas komisāra padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis ieradās pilī ar vizīti pie Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa.
Piedodiet, krietnie žīdi, ar kuriem ir sastapies katrs, bet te ir ar sirds asinīm rakstīta apsūdzība krievžīdu masīvam teroram Baigajā gadā.
(Būsit pamanījuši, ka arī šodien problēma pastāv, tikai izsmalcinātākā un it kā demokrātiskākā veidā, ar svešām rokām. Pazīmes ir, piemēram, jēdzienu ‘tautu tiesības’, izņemot žīdu un krievu, aizķellēšana ar ‘cilvēktiesībām’, jēdzienu ‘taisnīgums’ un ‘godīgums’ aizķellēšana ar ‘tiesiskums’, garīguma aizķellēšana ar kailu materiālismu+māņticību; darbaspēka maiga deportācija, nacionālisma, izņemot žīdu un krievu, demonizācija. Un vietvalžu rūpes par reemigrāciju ir salīdzināmas ar Viļa Lāča rūpēm par bērnu atgriešanu no Sibīrijas. Arī saimnieciskās sekas ir acīmredzamas, īpaši banku jomā. I.L.)
Čekas gūstekņi.
Tēvija, Nr.55, 02.09.41; Nr.56, 03.09.41; Nr.57, 04.09.41; Nr.58, 05.09.41; Nr.59, 06.09.41; Nr.60, 08.09.41; Nr.61, 09.09.41; Nr.62, 10.09.41; Nr.63, 11.09.41; Nr.64, 12.09.41.
Ar šodienu sākam iespiest kāda bij. latviešu karavīra — lāčplēša (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera) stāstu par pieredzējumiem Rīgas čekā un centrālcietumā, no kura viņš laimīgi izkļuva tikai ar Lielvācijas varonīgās armijas ienākšanu Rīgā. Lasot šo nemāksloto stāstījumu, sapratīsim, no kādām briesmām latviešus paglāba mūsu atbrīvotāji, jo šodien nevienam nevar būt šaubu par to, kādu likteni piedzīvotu mūsu tauta, ja boļševiku režīms še būtu pastāvējis ilgāk. Līdz ar autoru, savās sirdīs ieslēgsim to tautiešu piemiņu, kas pārcietuši čekas inkvizīciju.
Turpiniet lasīt
ASV otra seja.
Ruzvelta kundze — aktīva komunistu atbalstītāja. Tēvija, Nr.15, 17.07.1941
Romā, 16. jūlijā. (DNB).
Par Ruzvelta kundzes lielo lomu pašreizējo notikumu risinājumā stāsta itāļu laikraksts ‘La Vita Italiana’. Ruzvelta kundze jau agrākos gados bijusi tā, kas visdedzīgāk uzstājusies par Monroe doktrīnas atcelšanu un attiecību atjaunošanu ar komunistiem. Viņas iespaidots, Ruzvelts 1937.g. nosūtījis savu vēsturisko telegramu “ar vislabākiem novēlējumiem komunisma 20.gada dienā.” Ruzvelta kundze ir ‘Garland Foundation’ institūta locekle. Šim institūtam, kā zināms, piekrīt galvenā loma komunistiskā propagandā Savienotās Valstīs. Tāpat Ruzvelta kundze pati piedalījusies visās žīdu boļševiku aģitācijās. Tūlīt pēc tam, kad Ruzveltu prezidenta amatā ievēlēja pirmo reizi, pazīstamais Ziemeļamerikas propagandists Čapsons Kāts Ruzvelta kundzi apsveica “kā pirmo komunistisko sievieti Baltajā namā.” Pateikdamās par šādu apsveikumu, Ruzvelta kundze jau nākamā dienā deva rīkojumu pagarināt komunistisko raidījumu stundu radiofonā.
Tālāk itāļu laikraksts zina stāstīt, ka visi tie žīdu miljonāri, kas iekļuvuši Baltajā namā, ir Ruzvelta kundzes tuvākie draugi. Arī spāņu pilsoņu kara laikā Ruzvelta kundzei piekritusi visai ievērojama loma. Tādēļ vēl Barselonas krišanas priekšvakarā sarkano spāņu vadītājs Negrins nosūtījis viņai vairākas Goijas un Velaskesa gleznas pateicībā par lielo atbalstu.
Tanīs drūmajās dienās. Kurzemes Vārds, 20.06.42. 1940.g. dziesmu svētki Daugavpilī, krievi ienāk Latvijā. Arī dziesmas mums atņēma. Nacionālā Zemgale, Nr.30. 02.08.41
Kad 1940.gada jūnijā boļševiki iebruka mūsu zemē, tanīs dienās Daugavpilī notika mūsu lielie dziesmu svētki, kuros piedalījās arī liels skaits liepājnieku un kurzemnieku. Tiem uz mūžu paliks atmiņā boļševiku iebrukuma ainas. Šos pārdzīvojumus tagad (1942) spilgti attēlo laikraksts “Daugavas Vēstnesis” rakstā “Karoga pazaudēšana”.
Zied latviešu zeme vasaras krāšņumā, un dziesmu pilnas ir visas malas. Latgale gatavojas dziesmu svētkiem. Prieka satraukums pārņēmis Māras zemi, un tās dziesmotiem pulkiem tikai viens ceļš – uz Daugavpili. Un ne tikai Daugavpils dziedātāji vien, to dara arī kurzemnieki, to dara zemgalieši, un viņiem iepakaļ nepaliek arī vidzemnieki. Dziesmotie vilcieni nāk un nāk, un visi tie Daugavpils stacijā izsēdina simtiem un tūkstošiem jautru un bezbēdīgu dziesmu draugu. Atbraucējus vieno viena doma, vieno viena vēlēšanās – dziedāt par godu tautai un par mūžīgu slavu tēvzemei.
Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins (Олег Кудрин) 01.08.2017
(Varu būt viens no 3.Atmodas ierindas aculieciniekiem, jo biju klāt Vides aizsardzības kluba pasākumos kopš sanāksmēm Latvijas Universitātē; kluba biedra kartes visiem izgatavoja cilvēks, kurš vēlāk atzinās kā čekas aģents. Vēlāk iestājos LNNK un tur biju klāt atvērtajās valdes sēdēs un kongresos, līdz vienā kongresā pamanīju bariem neredzētu cilvēku, kuri pa kaktiem tirgojās ar balsīm – es par tevi, tu par mani.
Pats būdams skorpioniski aizdomīgs, biju tehnikuma gados gandrīz pietaisījis bikses pēc uzbļāviena pratināšanā kara komisariātā par it kā pretvalstisku darbību, gan pretēji – pats ar muguras spalvām īsti sāpīgi sajutis apkārtējo aizdomīgumu pret sevi. Jaunībā biju ar grūtībām mācījies melot un dzīvot dalīto apziņas stāvokli, pat mēģinot pašsaglabāšanās labad sev aizmālēt ļaunprātīgo komunismu ar tā kristīgas vērtības viltojošo glazūru. Klubā uz savu roku darbojos informācijas cauruma aizlāpīšanā, visu algu tērējot fotomateriālos un naktis pavadot sarkanajā fotolaboratorijas gaismā – lai mītiņos izdāļātu iedrošinošas tautas kustības bildes. Tāpat kā vidējais latvietis, es ar cerībām skatījos “labo komunistu” mutēs, sagaidot mājienus par atļautajām robežām. Pāris reizes uzstājos publiski fabulu valodā, pārbijies kā kaķis. Aizdomīgums mani nav pametis ne brīdi un diemžēl tam ir pamats arī šodien.
Gan klubā gan LNNK sanāksmēs un kongresos brīnījos, gan sašutu par ākstiem – gaisa jaucējiem, kuri tiešām sekmīgi pildīja savu melno, kā atklāj Muciņš, čekas darbu. Atceros kā kādā lielā sanākšanā stāvovācijās vai biksēs čurājām sajūsmā klausoties kāda iesūtītā, manuprāt, čekista pretvalstiska varoņdarba leģendu. Nešaubos, ka bija un joprojām ir un būs aizmuguriski apmelojumi. Lai vai kā, esmu dziļi pateicīgs mākslinieku dienām, Arvīdam Ulmem, Valdim Turinam, īpaši helsinkiešiem un Eduardam Berklavam. Vai bija kādi labāki?
Tomēr apzinos arī genocīda iedzītās dzīvnieciskās bailes mūsos tolaik un vidējā nekolaboranta latvieša, tostarp, savu pilnīgo administratīvo iemaņu trūkumu. Šaubos, vai bez pilnīgā PSRS saimnieciskā sabrukuma un, paradoksāli, bet čekistu labākās informētības un viņu gatavošanās mežonīgajam kapitālismam tauta būtu iedrošinājusies kustēties.
Nu boļševismu nomainījis ļaunprātīgs anarholiberālisms, PSRS imperiālismu Krievijas imperiālisms; tauta atkal piemērojas zemiskiem apstākļiem, pareizāk, sitas cauri dzīvei kā mācēdama. Vai ir, kas apjēdz un gatavojas šoreiz īstākām pārmaiņām uz patiesības varu? Ivars Līdaka)
Pašlaik Ukrainā visai bieži runā par problēmām, kādas radījušas un turpina radīt manipulācijas ar Ukrainas PSR KGB arhīviem. Visai bieži šajā sakarā mēdz pieminēt iespējamu neatklātu “ietekmes aģentu” ietekmi uz stāvokli valstī.
ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes uz šo brīdi atslepenotie dokumenti par 2.Pasaules karu, leģionāriem, partizāniem, okupāciju
(Atlasīju ar nolūku ietaupīt interesentu laiku; tajā dokumentu jūrā ir ko papūlēties. Visu jau neizķeksēju, tomēr ieskatam 130 dokumenti ir.
Skat. arī latviski:
Kur meklēt taisnību? Arvīds Ulme
| Kur meklēt taisnību? Saruna ar 8.Saeimas ZZS frakcijas deputātu Arvīdu UlmiVairāku mēnešu garumā ik pa brīdim izskan paziņojumi par 8. Saeimas Zaļo un zemnieku frakcijas deputāta Arvīda Ulmes sadarbību ar VDK. Pats Ulme šo faktu noliedz, bet pēc prokuratūras paziņojuma par lietas izbeigšanu sakarā ar to, ka ir atklāts sadarbošanās fakts, grasās prokuratūru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Lai saprastu, kas notiek patiesībā, uz sarunu aicinājām pašu deputātu.– Ziņas par sadarbību ar VDK man ir sekojušas jau kopš laika, kad Gaujienas bērnu namā mācību daļas pārzine atrada manis rakstītu dzejoli “Latviju latviešiem”. Tai laikā es mācījos 6.klasē un pirmo reizi “tikos” ar VDK.
Nākamās reizes bija pēc kratīšanām manā dzīvoklī laikā, kad mācījos poligrāfijas skolā par iespiedēju. Es tur “pa kluso” zagu no tipogrāfijas burtus un starplikas, lai drukātu skrejlapas. Režīma laikos burts bija ierocis, tāpat kā tagad. Tad sekoja tikšanās ar drošībniekiem pēc piedalīšanās dažādās akcijās kā svecīšu vakari pie Čakstes pieminekļa, Cēsīs baznīcas atjaunošana un citas. Visintensīvākās un biežākās “tikšanās” ar VDK bija 1978.gadā, kad es uzrakstīju dziesmu ciklu par Atmodu. Tai laikā neviens pat vēl šo vārdu nezināja. VDK sekoja visam, un, kolīdz viņiem radās sajūta, ka vajag kādu patirdīt viņi to arī darīja. Laiks bija ļoti saspringts. Mums nebija nekādas “aizmugures” pat ne no inteliģences. Mēs gājām kā pa mīnu lauku. Ikvienu no mums jebkuru brīdi varēja savākt. |
Pilnīgi slepeni, pēc izlasīšanas sadedzināt! Mūsu Zeme 15.04.1992.
(Miniet trīsreiz – vai šādi teksti un līdzekļi Latvijā ir beiguši ienākt? Vai tādi ir tikai postkomunistiem, vai arī čekistiem un nezināmiem? Lūdzu, izplatiet šo tekstu cik varat; ir jāzin un jāmācās – I.L.)
Ar šādu virsrakstu laikraksta “Neatkarība” 8.numurā bija publicēts autentisks dokuments, kas sūtīts Balvu komunistiem. Publicējam to nedaudz saīsināti, jo neba pats svarīgākais ir tas, kādas tieši norādes komunisti dod saviem padotajiem, bet pats fakts, ka viņu “zemledus” darbība ir ļoti aktīva un Latvijai bīstama. Mūsu rīcībā ir ziņas, ka arī Valkas komunisti regulāri pulcējas (viena no tikšanās vietām ir NVS armijas daļa Valgā, kur, starp citu, esot noglabāti arī visi LKP komitejas dokumenti – arī ar augusta puču saistītie) un ne jau par nākamo ražu viņi spriež. Skaidrs – tiek gatavots jauns mēģinājums sagrābt varu. To ne brīdi nedrīkstam aizmirst. Tāpat skaidrs, ka līdzīgu sarakstu, kurā netrūktu arī vadošu darbinieku, var sastādīt arī pie mums. Kuri ir tie cilvēki? Cik daudz viņu? Uz šiem jautājumiem atbildes ir nepieciešamas. Ja gribam, lai Latvija izdzīvotu.
Vents Krauklis
Centrs 1992.10.01.
Pilnīgi slepeni, pēc izlasīšanas – sadedzināt!
Latvijas PSR KP Balvu rajona Komitejai.
Krievu un žīdu nacisms; raksturīgi dokumenti. Par Vaiņodes slaktiņu, Liteni, Harkovas Katiņu, Baltkrievijas Kurapatiem. H.Cukura vēstule LR sūtnim.
- (Kurš nezin vācu nacionālsociālistisko nacismu. Tā tirdīšanā diez vai ir vēl kas palicis neskarts, lai neteiktu vairāk. Krievu boļševistiskais nacisms dzīvo neaiztikts, jo ir “uzvarētāju” alianses dalībnieks. Žīdu cionistiskais nacisms ir caur naudu aizliegta tēma, jo ir galu galā īstais uzvarētājs ir vilks jēra ādā. Nevienu tautu nav iespējams iesaistīt terorā bez “principā” pareizas idejas. Vācieši alka atkopties pēc pārmērīgā soda par 1.Pasaules karu, bija jāattīra pasaule no pašnāvnieciskā boļševisma un Vāciju postošā spekulatīvā žīdisma, balstoties uz savas tautas īpašo raksturu. Itāļiem bija jāatjauno tautas nesalaužamas saliedētības (fašinas) gars, ne bez nostaļģijas pēc Romas impērijas. Krieviem bija (un ir) jāārstē sava mazvērtīguma sajūta, paplašinot krievu impērijas teritorijas, balstoties uz “svētīgu un atbrīvojošu” pārējo tautu pārkrievošanu. Žīdiem bija (un ir) jāīsteno pašpiešķirtās izredzētās tautas tiesības uz pasaules pārvaldīšanu, pašiem pie tam maldīgi pagrimstot naudas ticībā un pārējās tautas jeb gojus pārkausējot iespējami viegli vadāmā mankurtizētu ekonorobotu barā. Vai krieviem trūkst izcilu cilvēku, kas ir paraugs pasaulei – netrūkst. Vai žīdiem trūkst – nē, galīgi nē. Bet krieviem pasaule būs mierā, tad, kad tā būs pārkrievota, žīdiem – kad tiem, mūžīgajiem nabadziņiem, piederēs pasaules kase – attīstot marksismu par kultūrmarksismu.Arī islāma viltusreliģiskā nacisma teroristiem varbūt ir ideja – izkurtējušo eiropiešu kalpīguma un melīguma (vai tam nav pamats?) sodīšana noēdot viņu sociālos labumus un kādiem varbūt ar vienu lēcienu tiekot paradīzē.Uzskatiet apmēram šādu tekstu par mūsu reģiona politikas reizrēķinu, kam būtu jābūt uz katras darba burtnīcas vāka.Kā tautām atrast sevī spēku ĪSTI uzņemties varu savās valstīs un atbildību, izvairoties no iejaukšanās citu lietās – tāds ir jautājums. Būt tik skaidrām un cietām kā briljants?
Te ir raksturīgi dokumenti – liecība par Vaiņodes slaktiņu 1941.g., raksts par Litenes un Aizvīķu slaktiņiem, izpildīga NKVD darbinieka, poļu slaktiņa Harkovā dalībnieka, pratināšanas protokols Jeļcina atmodas laikā, aculiecinieku liecības par NKVD veiktiem masu skaktiņiem Baltkrievijā, Kurapatos un leģendārā lidotāja Herberta Cukura palīdzības sauciena vēstule okupētās Latvijas Republikas sūtnim emigrācijā Kārlim Reinholdam Zariņam. Herberts Cukurs ir sniedzis latviešu atpazīstamības pienesumu, un tas, šķiet, ir bijis iemesls viņa vajāšanai un iznīcināšanai. Saglabāju Cukura īpatno rakstības veidu.
Konteksta piemērs:
Andis Zommers: KATIŅA – Nakts laikā pēc šīs sistēmas varēja nošaut līdz 350 gūstekņu. Katiņā virsniekus formās un ar visiem ordeņiem šāva pēc līdzīgas tehnoloģijas, taču grupās, pie dziļām kapu bedrēm. Šāva ar vācu pistolēm “Valter”. Ar tālejošu nolūku. Lai vainu noveltu Vācijai)
Vaiņode – Aizvīķi
Četras dienas čekisti slepkavojuši latviešu virsniekus pie Vaiņodes. Aprakti dzīvi cilvēki. Patrioti dedzināti ar nokaitētu dzelzi. 1941.gada ‘Tēvija’, Nr. 14, 16.07.41; daļa ir ‘Kurzemes vārda’ rakstā 1941.gada 19.jūnija numurā http://data.lnb.lv/nba01/KurzemesVards/1941/KurzemesVards1941-016.pdf
Aizvien garāks kļūst sarkano bandītu šausmu darbu saraksts. Sākoties tīrīšanas akcijai, kurā (īss aizkrāsots pussalasāms vārds, domājams, krievi) ar saviem rokaspuišiem gribēja iznīcināt latviešu tautu, daudz ciest dabūja arī latviešu virsnieki. Civiliedzīvotājus čekisti preču vagonos izsūtīja uz Krieviju, bet daudzi apcietinātie virsnieki nošauti. 14.jūlija oficiālā izziņā noskaidrots, ka daudzi latviešu virsnieki noslepkavoti arī Aizviķu pagastā, netālu no Vaiņodes. Zemgales artilērijas pulka virsnieka vietnieks Jānis Aziāns (Aizāns?) izziņā stāsta par virsnieku slepkavošanu Vaiņodē. Pasaules vēsturē nepiedzīvoto asinsdarbu bez v.v.Aziāna vēl redzējuši 3.Daugavpils kājnieku pulka virs.v. Baķis un virsn.v. Lapiņš, Latgales artilērijas pulka seržants Aldersons un kareivis Griņevičs. Slepkavošanu vēl redzējuši Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kareivji un instruktori, kas bijuši sodīti ar iedalīšanu disciplīnārā bataljonā.
“Nodevīgi, bez kara pieteikuma…” 2017. gada 12. maijs. V.Feģko, V.Sidorenkovs. Vācijas kara pieteikuma nota 1941.g.21.06
(Par gadu desmitiem Krievijas puses noliegto Vācijas kara pieteikumu. Ja gribat zināt, “kā to sūdu maisa”, noteikti nežēlojiet laiku izlasīšanai, īpaši ar sarkanu izceltajai notai. Nota satur tiešām izsmeļošu informāciju Vācijas puses skatījumā uz kara sākumu.
No grāmatas ‘Гитлер: Информация к размышлению (Даты. События. Мнения. 1889—2000)‘. Beigās ir notas pilns teksts oriģinālā. I.L.)
– Berlīne, 21.jūnijs
Liecina Valentins Berežkovs, padomju diplomāts:
“… dienā pirms iebrukuma Staļins joprojām cerēja, ka viņam izdosies Hitleru iesaistīt sarunās. Tajā sestdienā mūsu vēstniecībā Berlīnē pienāca telegramma, kas uzdeva vēstniekam nekavējoties tikties ar Ribentropu (Ribbentrop), paziņojot viņam par padomju valdības gatavību stāties pārrunās ar Reiha augstāko vadību un “uzklausīt Vācijas iespējamās pretenzijas”. Īstenībā tas bija mājiens, ka padomju puse vācu prasības ne vien uzklausīs, bet arī apmierinās.
Bet Hitleru jau vairs nekas apturēt nevarēja”.
Kā mums reorganizēt Baltiju. Autoru kolektīvs anonīms. Autentisks paraugs mācībām krievu informatīvā kara nozarē.
(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)
Par ko Staļins 1948.gadā no Kaļiņingradas izdzina visus vāciešus (jeb kārtējā “atbrīvošana un integrācija”).
(Trešās baltu radu tautas – prūšu zemes “atbrīvošana” no pēdējiem prūšu pēcnācējiem. Pat no krievu autora, iespējams, staļinista mutes šis stāsts ir baismīgs. Bet mūsdienu ES vairs tikai liktu invazīvos kolonistus integrēt un uzturēt pieminekli “atbrīvotājiem”, tā ka progress tomēr ir. – I.L.)
Tie galvenokārt bija pārvietotie no Baltkrievijas un Pleskavas, Kaļiņinas, Jaroslavas un Maskavas apgabaliem.
Tādējādi 1945-1948.g. Kaļiņingradā (Kenigsbergā) kopā dzīvoja desmitiem tūkstošu vāciešu un padomju pilsoņu. Tajā laikā pilsētā darbojās vācu skolas, baznīcas un citas sabiedriskas iestādes. No otras puses, atceroties pavisam neseno karu, vācu iedzīvotāji tika pakļauti izlaupīšanām no padomju iedzīvotāju puses, kas izpaudās vardarbīgā izlikšanā no dzīvokļiem, apvainojumos un spaidu darbos.
Tomēr, kā uzskata daudzi pētnieki, ciešas sadzīvošanas apstākļi ir veicinājuši viņu kulturālu un vispārcilvēcisku tuvināšanos. Oficiālā politika arī ir mēģinājusi mazināt naidīgumu starp krieviem un vāciešiem, tomēr šis mijiedarbības virziens drīz tiek pilnībā nomainīts: tiek gatavota vāciešu deportācija uz Vāciju.
Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)
(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)
Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf
Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).
Ukrainas sabiedriski-politiskās situācijas destabilizācijas primāro pasākumu plāns. 24.10.2016
Ukrainas hakeru grupa uzlauzusi Krievijas prezidenta palīga Surkova pastu. 24.10.2016
Paziņojumā teikts: “Mēs, Ukrainas patrioti “Kiber-Hunta” šodien esam ieguvuši piekļuvi, un mūsu rīcībā pilnībā ir viena no Ukrainas pastniekiem V.Surkova sarakste”. (Skat. arī https://informnapalm.org/29239-surkovleaks-part2/) Turpiniet lasīt
Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina ietekmes izvēršanas operācijās iedarbināti dažāda spektra rietumu politiķi – no ultralabējiem līdz ultrakreisiem – Garijs Kasparovs. 23.10.2016
Rietumi kā ierasts mēģina izvairīties no nevajadzīgām sadursmēm ar Krieviju, un KF prezidents Vladimirs Putins pūlas šo iespēju izmantot, tostarp, iedarbinot savu aģentūru ES un ASV. Ar šādu viedokli ir dalījies Krievijas opozīcijas politiķis Garijs Kasparovs intervijā Radio Svoboda.
“Pēc Aukstā kara Rietumu elitēs izveidojās vienprātība, ka vajag sarunāt, vajag meklēt iespēju sarunāt, jo jebkāda vienošanās ir labāka par sadursmi. Tur ir zināma loģika, pie nosacījuma, ka visi pārējie to ievēros”, viņš atzīmēja.
Kā uzskata šis opozicionārs, Krievijas prezidents šo Rietumu politiskās kultūras īpatnību izmanto.
Kā sabruka PSRS. Arkādija Dubnova intervija ar Ukrainas prezidentu L.Kravčuku (1958-1991) 09.09.2016
Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins un Baltkrievijas Augstākā Padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs ratifikācijas rakstu apmaiņas un Vienošanās par tirdzniecības-ekonomisko sadarbību parakstīšanas ceremonijā 1991.gada 7.decembrī. J.Ivanovs. RIA Novosti.
L.Kravčuks, S.Šuškevičs, Jeļcins Belovežā.
Ukrainas pirmais prezidents Leonids Kravčuks par Ļeņina slepenajiem darbiem, ukraiņu genocīdu, par to, kurš kuram atdevis Krimu, un vai referendums par Ukrainas neatkarību bijis viltīgs.
Kā diskreditēt citu valsti? Vladimirs Kondratjevs, FSB majors.
(Ticēt vai neticēt? Spriediet paši.)
Bijušā FSB darbinieka atzīšanās: Jā, es uzspridzināju (8 stāvu) dzīvojamo namu Gurjanova ielā Maskavā (08.09.1999).
“…Uzspridzināju krievu namu, nogalināju krievu cilvēkus, un krievu sievietes, raudot pār krievu līķiem, manā dzimtajā valodā nolādēja to, kurš to izdarījis. Un es, stāvēdams blakām viņām, fiziski sajutu, kā lāsts apņem mani, ietiecas galva, krūtīs, aizpilda visu ķermeni, iesūcas katrā manā šūnā. Un es sapratu, ka ESMU NOLĀDĒTS!
Neesmu čečens, neesmu arābs, neesmu dagestānietis, esmu īsts krievs – Vladimirs Kondratjevs, FSB majors, stingri noslepenotas nodaļas K-20 darbinieks.
1940.gada 9.jūnijs. PSRS Baltijas flotes viceadmirāļa V.Tribuca ziņojums.
Klikšķiniet uz pdf faila adresi:
Baltijas operācija 1940 – hronoloģija. Kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas.
(Atceros, ka Ojārs Rubenis ap 1988.gadu Vides aizsardzības kluba vēstures grupas sanāksmē kopā ar, šķiet, Labvakara operātoru ierakstīja bijušā lidotāja un Noriļskas Lāču strauta lāģeri pārdzīvojušā Teodora Brāķera atmiņas par šo laiku. Šķiet, pasākumu vadīja Juris Dobelis. Klausījos toreiz ar vaļā muti. Būtu vērts to materiālu publiskot. I.L.)
Latvijas armijas štāba dienesta nodaļas priekšnieka kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas par Latvijas un Padomju Savienības militāro pārstāvju sarunām 1940. gada 17. jūnijā
1940. g. 17. jūnijs
Dažas dienas pirms zemāk minētiem notikumiem no Maskavas bija atgriezies armijas komandieris Ģenerālis Berķis ar savu adjutantu pltn. Osi. Viņi bija viesojušies Maskavā pēc Padomju Savienības valdības uzaicinājuma, bet tuvāk par viņu draudzības vizītes programmu netiku dzirdējis. Vēlāk tikai dzirdēju, ka adjutants izteicās, ka Maskavā viņi uzņemti laipni un arī atpakaļceļā no vilciena nekādu aizdomīgu karaspēka pārvietošanu neesot novērojuši. Kādā stacijā gan esot stāvējis karaspēka ešelons, bet tā kā tajā laikā (t.i. jūnijā) karaspēka vienības izgājušas nometnē, tad arī tas nekādas aizdomas neesot modinājis.
16. jūnija rītā ierodoties savā darba vietā (Armijas štāba Operatīvā daļā) atradu priekšā visus vecākos priekšniekus, kurus trauksmes kārtībā bija izsaucis dežūrējošais virsnieks. No Robežapsardzības štāba bija ienākušas ziņas, ka iepriekšējā naktī vairākās vietās Padomju armijas karaspēka vienības pārnākušas robežu, pārsteigušas mūsu mazās robežsargu vienības savos novietojumos, pa lielākai daļai atbruņojušas tās un aizvedušas līdz. Dažās vietās mītnes aizdedzinātas un ir arī kritušie un ievainotie.
Drošības lietpratēji baidās par 11.septembri nākošgad
Paris (AFP) – Vien nedēļa šogad pagājusi, un Francijā jau ir norībējis uzbrukuma mēģinājums policijas iecirknim, bet pretterorisma amatpersonām pieaug bažas par Eiropu 2016.gadā.
Novembra uzbrukumi Parīzē, kuros islāma valsts džihādisti nogalināja 130 cilvēkus, ir parādījusi satricinājumu, kādu var izraisīt cilvēku grupa ar kalašņikova automātiem, bet lietpratēji ir norūpējušies, ka tas var būt tikai sākums.
“Diemžēl, manuprāt, 2015.gads vēl nebija nekas,” teica kāda pretterorisma amatpersona – pie anonimitātes nosacījuma.
“Mēs virzāmies uz Eiropas 11.septembri: vienlaicīgi uzbrukumi vienā dienā vairākas valstīs, dažādās vietās. Ļoti saskaņota lieta. Mēs zinām, ka teroristi pie tā strādā,” viņš piemetināja.
11. septembris un Israēlas aparteīds; nāves buča Pasaules Cionismam. Preston James, Ph.D., 31.05.2014
(Šis cerīgais raksts lietu ūdeni Krievijas dzirnavās, ja vien tā nedarītu visu, lai katru vientiesi no tādas kaites izārstētu. Kas ir feikžīdi?
Nelielu teksta daļu, kas attiecas tieši uz amerikāņu kara veterāniem neesmu tulkojis; ejiet tai pāri.)
Dienvidāfrikas aparteīds tika atmaskots un izbeigts daudzos cīņas un lielu korporatīvu un institucionālu ieguldījumu gados.
Pasaule burtiski nostājās pret Dienvidāfrikas valdību un tās aparteīdu, galu galā izraisot tās sabrukumu.
Tas pats tagad notiek ar Israēlas aparteīdu pret palestīniešiem, tie pašlaik tiek turēti pasaulē lielākajā brīvdabas darba nometnē.
Cilvēks, tauta kā dimants.
Stūra mājas pagalmā vakar, 28.07.2015 Pāvils Brūvers Lidiju D. Lasmani pielīdzināja dimantam. Ļoti trāpīgi. Domāju par to atkal un atkal.
Katrā cilvēkā mājo dimants, ko aptraipīt nespēj nekas, bet ko daļa no mums (lielākā?) pazaudē un aizmirst dzīves dubļos, asinīs, mēslos.
To mēdz saukt par sirdi, par dvēseli, par patību, par Dieva daļiņu. Gaviļniece, kurai nācās izturēt grūtākos apstākļus, nepazaudēja un izturēja.
Neiedomājami ļaundarīgās hazāru mafijas slepenā vēsture. Prestons Džeimss un Maiks Hariss, 08.03.2015
(Manuprāt, visai neviennozīmīga lasāmviela. No vienas puses var būt viens no Krievijas informācijas kara gājieniem ar nolūku izraisīt paniku, no otras puses diez vai ir bezjēdzīgas sazvērestību pļāpas, un ticamībai noteikti satur vismaz daļu patiesības. Domāju, ka lasīt vajadzētu vien, savācoties uz ļoti kritisku un analītisku attieksmi vai citādi – nelasīt nemaz.
No ‘Piezīmes par krievu vēsturi’. M.V.Lomonosovs, 1766.g. – kozari (hazāri, Хаза́ры, Кузарим, ал-Хазар, Хазар, Χαζαροι, Хазир, Козари, Chazari, Caziri, Gazari – tjurku valodā runājošs vietējo indoirāņu iedzīvotāju, tjurku un ugru sajaukums Krievijā). … “Žīdi, kas dzīvoja hazāru apgabalos pie Melnās jūras, mēģināja Vladimiru pamazām pievērst savai ticībai, iesakot: “Jēzu, kuram tic kristieši, mūsu tēvi ir situši krustā; mēs ticam un godājam vienu dievu, visas pasaules radītāju; apgraizāmies un sestdienās gavējam saskaņā ar mūsu dieva caur viņa svēto Mozus doto likumu”. Ar Vladimiram pretīgo apgraizīšanos pietika, lai žīdus atlaistu bez sekmēm. Bez tam pavaicāja: “Kur jūsu tēvzeme?” Tie atbildēja: “Jeruzalemē””.)
———
Nupat ir pavēries priekškars, pilnībā atklājot Hazāru Mafiju (HM) un tās ļaunprātīgo plānu iefiltrēties, tiranizēt visu pasauli, izskaust visas Ābrahama reliģijas un atļaut vien viņu Babilonijas talmūdismu, ko pazīstam arī kā luciferiānismu, sātanismu vai seno Baala pielūgšanu.
“Klusu, netīreļi”. Tāda sajūta pēc brauciena uz Ukrainu. Arkādijs Tigajs 09.03.2015
Autors ir Ļenfiļm režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks
Kā galveno noteikumu “Ukrainas krīzes” izbeigšanai Krievija lika priekšā Kijevai parakstīt saistības nestāties NATO. Ukraina piekrita ar noteikumu, ka šis dokuments tiks drukāts uz Budapeštas vienošanās otras puses, kurā, kā atceramies, Krievija garantēja Ukrainas robežu neaizskaramību. Ar šādu anekdoti mani pirmajās Kijevā atrašanās stundās izklaidēja ukraiņu draugi – viņi vēl arī joko. No sevis pievienošu – joko daudz un rūgti. Viņi vaicāja – kāpēc es, nebūdams žurnālists, nedz reportieris esmu atvilcies uz smirdīgo Ukrainu? Atbildu – pēc manas piezīmes forumā «ИНШИ», kas jau pāris mēnešu klejo pa soctīkliem, man jāklausās pārmetumi: “Kā tu zini, kas īsti Ukrainā notiek? Esi tur bijis? Pats esi redzējis? Dzirdējis?”.
Tagad šis jautājums ir atcelts – biju, pats redzēju, dzirdēju, vēroju, un neko pretēju manam uzskatam par šo karu kā mūsu kolektīvu visas nācijas noziegumu pret Ukrainas tautām neredzēju. Nekrietnība un vardarbība, ar kādu mēs iebrukām brālīgā valstī, izrādījās tieši nekrietnība un vardarbība un nekas cits. Un nekādi ne rūpes par “apspiesto krievu pasauli”. Turpiniet lasīt
BUTAFORIJA BROKASTĪS. Velga Eihmane, 1991
(Ārkārtīgi veselīgs raksts, runā par LATVIJAI GALVENO, un, 24 gadu vēstures apstiprināts, tas liek autori uzskatīt un dziļi cienīt kā gaišreģi. Neviens jau nesaka, arī autore, ka tas katls, kurā “to (Atmodas) sūdu maisīja”, varēja būt sterils. Tauta joprojām bija pārbaidīta, “gaišajiem” jeb atļautajiem spēkiem sekoja galvenokārt tāpēc, ka pamatoti piesardzīgi ostīja, kas kam ir atļauts. Tauta joprojām bija nevarīga informācijas, organizatoriskā, līderiskā, profesionālā ziņā – dzelzs mucā taču audzēta 50 gadus ar pistoli pie auss. Galvu no mucas palaikam bija pabāzuši vien karjerkolaboranti, kādu tik ilgā galēji represīvā režīmā nevarēja nebūt.
Labi, ka viņu spektrs uz PSRS galīgas degradācijas brīdi tomēr ir bijis pietiekami plašs, lai “paldies dievam”, tautai būtu aiz kā iet, bet “diemžēl”, lielāks spēks būtu kolaborantiem “no sirds”, kuriem informācija par īsto stāvokli un “darbības pieredze” ārzemēs noteikti bija lielāka. Vēsture, ja ne tiesa, nedrīkst aizmirst arī likumīgos zagļus, sauktus arī par “Puķu Andriem” vai “AAA”, bet tiešāk par “prihvatizātoriem” – vārdā, kas norāda uz latviešu joprojām slepus čukstēto civilokupantu īpatsvaru “jaunajā elitē”, Tagad viņi ir likumīgi ofšorkapitālisti, kuru slepenais lobijs Saeimā diez vai ir mazinājies, un kuru dēļ varbūt tā brīnāmies par demokrātijas stulbumu.
Bet raksts ir par to, ka deokupācija un dekolonizācija tobrīd tika atlikta uz nenoteiktu laiku, vienlaikus to melīgi dēmonizējot un uzsākot noziedzīgu latviešu nācijas pazudināšanas ceļu. Jaunie karjerkolaboranti izgāja rietumu kultūrmarksisma skolas, izšķirošās naudas turētāji ir nezin kas, un kritiski liela latviešu daļa tagad ir lidsabiedrību klienti. MOSTIES! I.L.)
LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 3. Valdis Šteins.
(3. Atmoda? Ja šo apzīmējumu lietojam, tā nebūs bijusi, ja neuzvarēs 4.Atmoda. Lielais jautājums, manuprāt, ir – vai “Kalnietes taktikas” grupējuma un “Šteina nacionāļu” pretrunas bija un paliek vien nacionālčekistu-komunistu taktikas vai Krievijas stratēģijas noteiktas. Es tajās izšķirošajās dienās biju vēl politiski neaptēstāks kā tagad, tomēr tik daudz prāta bija, ka gulēt vairs nedrīkst, un piedalījos gan VAK, gan LNNK, gan Pilsoņu Kongresā. Ne virsotnēs. Lai gan pieļauju, ka arī ļoti cienījamais Valdis Šteins nav brīvs no subjektīvisma, tomēr viņa raksts 100% saskan ar manām to dienu nojautām (daļējs izņēmums – barikādes bija visīstākā tautas demokrātija, kāda Latvijā bijusi; būtībā mēs, par Potsdamas slepeno protokolu joprojām īsti nezinot, bijām nobalsojuši tajā paredzētā referendumā, kura spēku akceptēja pat tā laika krievu armija un vara, bet kuru, kā jau VŠ raksta, nodeva tālākā Latvijas viltus elite, gan vēkšķot mītu par pārkrievoto apjomīgu piedalīšanos). Arī ar minējumu par šaušanu pār Augstāko Padomi barikāžu dienās no Jēkaba baznīcas puses. Mans postenis bija Mazās Pils ielas galā, šaušanas troksnis šķita tepat blakus. Turp neskrēju, svārstījos, vai posteņa pamešana nebūtu šāvēju paredzētais rezultāts. Nepametu, bet daļa argumenta noteikti bija arī bailes. Vēlāk šāvienu trokšņa tuvuma sajūtu mēģināju skaidrot ar ieliņu akustiku – atbalsīm. Tagad, kad lasu par čekas spiegu slēpni Zinātņu akadēmijā, kur notika Pilsoņu Kongresa sēdes (http://www.lsm.lv/lv/raksts/tehnologjijas/dzive/zinatnju-akademija-atklata-spiegu-istaba.a99434/ ), atkal un atkal atgriežos pie domas, ka 3.Atmoda bija vietējās čekas apvērsums pret komunistiem un Maskavas čeku, kurā tautai varbūt izdevās paveikt vairāk kā viņi paredzēja. Slēpnis noteikti būs bijis arī Latvijas Universitātē, un Mārcim Auziņam par Prezidenta karjeru labāks darbs būtu tā atrašana un īstas nacionālās inteliģences atdzemdināšana. Īstajai Atmodai ir jānāk – vēl pirms elektrības izslēgšanas lidostā. I.L.)
Mazās piezīmes + 