(Īsi stāvokli raksturojoši izvilkumi. Šis mūsdienu pasaules redzējums no psīhologu augstumiem, manuprāt, ir trāpīgs raksturojumu, bet ne visu aicinājumu ziņā. Baltiešu gadījumā gan nedrīkstam sākt sevi apsaukāt par vajāšanas mānijas pārņemtiem – agrākie notikušie, šādiem gudriniekiem neticamie apdraudējumi liek mums šajā un “atvērtās pasaules” ziņā būt apdomīgākiem. Latvija pašlaik izslimo “vara pie kājas” un “kaut muļķis un skandālists, bet ievēlēšos” slimību, ko šie autori, šķiet, nepazīst; bet mums pēdējais laiks. Secinājumi beigās tā kā ved uz utopismu, uz galvas bāšanu krokodila rīklē; neiekrītiet. I.L.)
…
Pašlaik satraucošākais politiskais jautājums izskatās esam psīhodinamiskas dabas: kas pārņem cilvēku un sabiedrības prātus vispār, ja nerunājam par pretrunu pasauli un Lielo Tukšumu? Raugoties jaunajā gadsimtā, lielākā problēma izskatās vienaldzības un cietsirdības pret pasauli un sevi pašu uzkrāšanās.
…
Demokrātija kļūst par tikai paklausības problēmu uz dziļāku ideju un rūpju rēķina; ekonomiskā brīvība aizvien vairāk pakļaujas rūpēm par vietu tirgū; un starptautiskā politika aizvien vairāk pazeminās līdz karam ar terorismu un imigrāciju.
(Ja gribam atgūt mugurkaulu, pamatu zem kājām šajā prātā jūkošajā pasaulē, ir jāatpazīst pašiem sevi, un šī spraudziņa var palīdzēt. Nav jānoslīkst strīdos, teorijās, ģenētikā, nav jāatgriežas pagātnē, bet pašos pamatos sevi, dievturību, arī Jēzus mācības dziļākās saknes izprast ir vitāli nepieciešams. I.L.)
(Neatradis latvisko tulkojumu, pārtulkoju pats. 1968.gadā strādāju un mācījos RPI vakara nodaļā, dzīvoju darbavietas kopmītnēs un Brīvo Eiropu dzirdēju reti. Žēl, būtu agrāk sācis apjēgt. Šis manifests būtībā nav novecojis, pilsoniskās sabiedrības problēmas tās pašas, kreislabējuma ziņā esam tikai otrā, bet tāpat marksisma grāvī. Gan par manifesta teksta sirdsprāta augstumiem vairs varam tik sapņot. To ir uzvarējis cinisms, varbūt reizē ar KGB uzvaru. Pēc 52 gadiem vārda brīvībai pretī likta melu brīvība, vēlēšanas ir brīvā tirgus daļa, komjaunieši atkal sludina bezdzimuma un bezkrāsas utopijas pasauli, parlamentārā demokrātija nereti ir līdzīga tam murgam, kuru apturēt nācās Kārlim Ulmanim… Bet mācīties nekad nav par vēlu. I.L.)
DIVTŪKSTOŠ VĀRDU, ar kuriem vēršamies pie strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem un visiem citiem.
1969.gadā kādā no pazīstama Čehoslovākijas nedēļas izdevuma pēdējiem numuriem, pirms krievi to aizliedza, bija iespiests zīmējums. Tas bija pazīstama plakāta no 1918.gada pilsoņu kara laikiem Krievijā, imitācija: zaldāts ar sarkanu zvaigzni uz ķiveres ar baisi bargu skatās jums acīs un stiepj roku ar uz jums tēmējošu pirkstu. Sākotnējais krievu teksts skanēja: “Vai pierakstījies brīvprātīgajos?”Šis teksts bija nomainīts ar čehu tekstu: “Vai parakstīji divtūkstoš vārdus?”
“Divtūkstoš vārdi” bija pirmais slavenais 1968.gada [publ.27.jūnijā, Literarní Noviny un divās dienas avīzēs] pavasara manifests, kas aicināja uz radikālu komunistiskā režīma demokratizāciju.To parakstīja milzums intelektuāļu, pēc tam nāca un parakstīja vienkāršie cilvēki; galu galā parakstu bija tik daudz, ka vēlāk tos tā arī nespēja saskaitīt.Kad Čehijā iebruka padomju armija un sākās politiskās tīrīšanas, viens no jautājumiem, ko pilsoņiem uzdeva, bija:“Vai tu arī parakstīji divtūkstoš vārdus?”Tos, kuri atzinās par savu parakstu, bez runas izmeta no darba.
(Milans Kundera. ‘Nepanesamais esības vieglums’)
‘Divtūkstoš vārdu’ teksta autors bija čehu rakstnieksLudviks Vaculiks. [Vaculiks uzskata, ka 1968.gads ir mācība arī kreisajiem ideālistiem ārpus ČPSR. «1968.gada procesiem ir pat lielāka nozīme Eiropā nekā šeit,» teica Vaculiks intervijā Radio Brīvā Eiropa. «Kreisi noskaņotā inteliģence Eiropā saprata, kas ir Padomju Savienība, kāds ir tās spēks, un saprata arī, ka sociālisms padomju izpildījumā ir nereformējams.»]
Mūsu tautas dzīvību vispirms apdraudēja karš. Pēc tam atkal nāca draņķīgie laiki ar notikumiem, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu. Liela tautas daļa ar cerību uztvēra sociālisma programmu. Bet pie tās iemiesošanas ķērās nepareizie cilvēki. Draņķīgi ir ne tas, ka viņiem nepietika valsts darba pieredzes, speciālo zināšanu vai filosofa izglītības; kaut viņiem būtu bijis vairāk gudrības, parastās gudrības un godaprāta, lai viņi spētu uzklausīt citu viedokļus un ļautu sevi pamazām nomainīt ar apdāvinātākiem cilvēkiem.Turpiniet lasīt →
Cienījamie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti!
Latvijas Republikas pilsoņi!
Pirms simts gadiem Latvijas Republikas pilsoņi vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās noteica savas valsts turpmāko ceļu, ievēlēdami Satversmes Sapulci, kura uz pirmo sesiju sanāca 1920. gada 1. maijā. Turpiniet lasīt →
(Ietekmes aģenti Latvijā nav sveši. Atcerēsimies kaut Vili Lāci. Tagad Latvijā līdztiesīgi darbojas krievu invazīvās kolonizācijas partijas, kuru biedri nešaubīgi ir ietekmes aģenti jēru ādās; ar Latvijas mandātu daži darbojas Eiroparlamentā… Nedomāju, ka tie ir vienīgie. Šā raksta autors Baltiju gan nemin, bez tam nepamana ES pašas “demokrātisko” kļūdu lavīnu, kuru dēļ krievu ietekmes aģenti varētu mierīgi snaust uz mūrīša. Tāpēc mums katram jādomā līdzi katram vārdam, kam grasies noticēt, un šo to var mācīties arī no šā raksta)
Dmitrijs Hmeļņickis ir vēsturnieks, publicists, Krievijas ietekmes aģentu ārzemēs tēmas pētnieks. 1987.gadā emigrējis no Padomju Savienības uz Vāciju, kur dzīvo arī tagad. Zinātnisku grāmatu, monogrāfiju un daudzu publikāciju par padomju un pēcpadomju sabiedrību autors. Publicējies franču, vācu, žīdu presē.
Par ietekmes aģentiem, viņu šķērstīkliem un organizācijām, par atšķirību starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu, par “krievu pasauli” un mūsdienu emigrantiem Dmitrijs Hmeļņickis stāstīja intervijāCyprus Daily News.Turpiniet lasīt →
(Laikā, kad patiesību uzskata par pērkamu, kad meli ir ikdiena, kad naudu uzskata par dievu, atkal un atkal atrodu tūkstošgadi par Jēzus laiku senākus gara darbus, kā āriju Gātas, kā āriju Vēdas, kas būtu jau tad varējuši pagriezt cilvēci uz Labo. Vai mums izdosies?
Zoroastrs dzimis ap 1000.g.pr.m.ē. Amudarjas augštecē, āriju zemē, domājams ap Pjandžas upi. Viens no avatariem jeb iedzimušajiem Tikuma atjaunošanai. Skaidrs, ka iedzimšana vienmēr būs apstrīdama, tomēr tādu izcilu Tikuma aizstāvju parādīšanās laiku pa laikam ir neapšaubāma.
yadā yadā hi dharmasya glānir bhavati bhārata /
adhyutthānam adharmasya tadātmānaṃ sṛjāmyaham //
paritrāṇāya sādhūnāṃ vināśāya ca duṣkṛtām /
dharmasaṃsthāpanārthāya sambhavāmi yuge yuge //
Kad vien pagrimst tikums (dharma) un sazeļ netikums,
(Kas ir latviešu revolucionāri tagad? Gan no austrumiem, gan no rietumiem nākuši, gan vietējie totālās brīvības naivuļi, gan nepacietīgie uz “visu zemju dzimumkropļi, savienojieties”. Kurai tagad jau virtuālajai impērijai kalpo viņi?)
Эрнст Мартынович Удрис – председатель Чрезвычайной тройки Крымской ударной группы Управления Особых отделов ВЧК при РВС Южного и Юго-Западного фронтов.
Atbildīgs par Bagrejevkā (Багреевкa) nošauto simtiem cilvēku nāvi. Kompartijas biedrs no 1914.gada. Latvietis.Turpiniet lasīt →
(Atcerēsimies “spārnotos” teicienus – ‘fašisti ņedobitije’ (nenosistie fašisti) utml. Un nāksies secināt, ka troļļošana nav nesens un tikai interneta ierocis. Šeit citētais autors par to runā ‘jauno nacionālismu’ sakarā, un arī tas sācies vismaz kopš cionisma laikiem. Troļļošana līdz šim jau sen ir bijusi veiksmīga mentālā atombumba, kas mērķtiecīgi saindē krietnu cilvēku, ja vēlaties, goju jeb nežīdu prātus. Lai piedod man krietnie žīdi, kuru taču nav mazums. I.L.)
Īsumā, jaunie nacionālismi, būdami folklorizēti nacionālismi, ir troļļošanas kultūras simptoms (tīša, prasmīga un slēpta cilvēku izsišana no sliedēm, parasti internetā, izmantojot domu apmaiņu. Troļļošana ir ne tikai aizskarošas piezīmes; lamu izkliegšana nav trollēšana, tā ir vienkārši aizsvilšanās un nav smieklīga. Troļļošana nav arī mēstuļošana, tā tracina, bet ir kliba. Troļļošanas būtiskākā daļa ir upura pārliecināšana, lai tas a) tiešām notic teiktajam, lai cik briesmīgs tas būtu, vai b) zem palīdzības maskas iepotētu upurim ļaunprātīgus norādījumus. Troļļošana prasa maldināšanu; ja netiek krāpts, tā nemaz nav troļļošana, vien muļķošanās. Tāpēc upurim nav jāzin, ka tiek troļļots; ja tas to apjēdz, tu esi neveiksmīgs trollis) Turpiniet lasīt →
Te ir epizode, kas varētu iegaismot gaisotni Atmodas laikā, kādu to sajutu es.
Pēc kādas manas ierunāšanās Vides aizsardzības kluba sapulcē par čeku kā galveno vides piesārņojumu Latvijā un bezatbildes klusuma saskaitos un sacerēju vēstuli čekai. Rakstīdams jutos varen viltīgs, bezmaz kā Zaporožjes kazaks, piesaucu vēl caur Vilni Zariņu no grāmatas ‘Начало философии. Чанышев А.Н.’ patapinātu tekstu par Ķīnas impērijas krišanu.
Nākošajā mītiņā Arkādijas parkā lūdzu Arvīdam Ulmem atļauju nolasīt kādu aicinājumu, pateikdams tikai, ka būs fabula ar zobiem. Atļāva, nolasīju pie mikrofona, paļāvība uz viltību bija pazudusi, un pa muguru līdz ceļiem strautiņā tecēja baiļu sviedri. Beigās lūdzu balsot, kas ir pret, iznākot priekšā, lai vieglāk saskaitīt. Protams, kā jau biju cerējis, neiznāca neviens. Manā saprašanā viltīgi izteicu prieku, ka mums piekrīt arī klātesošie čekisti.
Pēc mītiņa iedevu Arvīdam parakstīt. Pienāca visai satraukts, ja nemaldos, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons, atceros, zilā uzvalkā, prasīdams anulēt vēstuli kā pārāk mīkstu. Turējos pretī, teikdams, lai raksta cietāku, mana vēstule netraucēs, bet ja anulēs, tad būsim padevušies.
Ulme ne tajā brīdī, ne vēlāk neizskatījās par to laimīgs, katrā ziņā neuzslavēja, tomēr parakstīja. Ja es būtu zinājis par viņa sarežģītajām attiecībām ar čeku, nebūtu uz šo izlēcienu uzdrošinājies. Es joprojām Arvīdu Ulmi uzskatu par goda vīru, kurš paveica IZŠĶIROŠU darbu sabiedrības iedrošināšanā.
Vēstuli nosūtīju. Vēlāk cilvēki runāja, ka Ulme izsaukts uz čeku, bet es nē. Mani tiešām neizsauca, un tas, šķiet, raisīja aizdomas, katrā ziņā vēlāk ar muguras spalvām sajutu nelāgu attieksmi. Šķiet, ka mana karātavu ironija nebija uztverta. Nepienāca arī nekāda čekas atbilde, bet ne jau tas bija mērķis. Cik nu pratu, biju publiski pakustinājis būtiskāko problēmu un arī, manuprāt, nostādījis čeku neērtā situācijā, tīši prasīdams atbildi, ko tā nevarēja sniegt, bet VAK “pārkāpumu” gadījumos varēja vienmēr atsaukties uz to, ka gribējām taču būt rātni. Turpiniet lasīt →
(Latvieši, kādi skaisti mēs esam ar sviedru “smiņķētām” sejām. Un pirms krievu iebrukuma. Uz lakoto žurnālu vākiem jau netikt, bet vai vajag. Augusts Annuss (dzimis Liepājā 1893.gadā), Lejaskurzemes ļaužu un latviešu sieviešu gleznotājs. No vācu laikā izdota krietni cietuša kataloga.)
No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, achtzehnter Theil, Leipzig, Brockhaus, 1840.
‘C.E.Napierskni, Chronologisher Conspect der lettischen Literatur von 1587 bis 1830’. (Mitau 1831. 281 Seiten) vislielākajā pilnībā satur literāru rakstu dokumentējumu saistībā ar latviešiem un viņu valodu, kā arī vispārēju Livland‘es, Kurland‘es, Estland‘es provinču rakstnieku un zinātnieku leksikonu. Johana Frīdriha fon Rekes (Recke) un Karla Eduarda Napīrskni (Mitau 1827) apstrādāts, šis darbs noder īpaši par latviešu literatūru. Varam kā pietiekamus izcelt vien dažus avotus. Turpiniet lasīt →
(Saku nauda, domāju žīdu pasaules kārtība. Nē, nav mainījušās manas domas, ka katrs ir sastapis kādu krietnu žīdu un kādu nekrietnu latvieti. Būtība ir proporcijās. Dzīvot par žīdu naudu no Ļeņina mācās joprojām, un joprojām “parastie” dzīvojam ar privileģēto tiesiski viltotu naudu. Šis raksts ir lasīšanas vērts, pat ja šķitīs sazvērestības teorija. Ceru, ka katrs sāksim apjēgt vismaz to, ka vienīgais saprātīgais darba augļu glabāšanas veids ir ienākumu ieguldīšana vērtībās – bērnos, zemē, mežos, prasmēs, darbarīkos utml. Ar vērtībām nesegtās naudas laiki vienā mirklī beigsies, luksus grabuļi būs nekur liekami, un tad nevaimanājiet, ka neviens nebrīdināja. I.L. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/05/pasaules-jauna-kartiba-valdis-steins/ )
GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016
Autors Sean M.Madden ir GLARING Hypocrisy līdzdibinātājs un redaktors, publicējas arī http://www.renegadetribune.com/articles/ . Trauksmes cēlājs, kuram bija klientu kompānija, ko 1990-o gadu beigās slēdza ASV Securities and Exchange Commission.No tā brīža Sean‘sir bijis pilnīgos patiesības meklējumos. GLARING Hypocrisy ir šo meklējumu kulminācija.
“Ir daudz kas faktā par pašu boļševismu, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki. Boļševisma ideāli saskan ar daudziem augstākajiem jūdaisma ideāliem.”
(Jewish Chronicle, London, 1919)
(Nav jau pirmā svaiguma teksts, tulkots no krievu valodas, tomēr – kāpēc esam gandrīz vēl turpat? Bet plašsaziņā aizvien sliktāk.)
Viss sliktais, protams, notiek ne ar mums un ne pie mums. Tā cilvēks ir būvēts – pēc dabas iedzimts optimists. Un vairumā gadījumu tas nav slikti, bet pat ļoti labi. Bet ir izņēmumi. Piemēram, kad ir darīšana ar īstiem draudiem, kurus mēs savas labticības dēļ neredzam, kamēr neatsitamies ar pieri.
Piemēram, tā sauktā hibrīdkara draudi. Kur? Latvijā, kungi.
Te droši vien cienījami un ne tik cienījami lasītāji sāks ironiski smīnēt: autors, sak, nepazīst mūsu īstenību. Te tak nav Donbass! Nedz Ukraina! Gan dzīves līmenis pavisam cits, gan valsts tiesiska bez pēdiņām (nu gan glaimojoši, I.L.), gan arī ar aizsardzību ir stipri labāk. Un arī vietējā padomjvalodīgā populācija, lai cik tā nebrēktu “Par Putinu”, dārgo un mīļoto, bet dzīvot zem viņa varas tomēr negrib. Putinu apsiekalo, par Krievijas Federāciju aizlūdz kā musulmaņi par Meku, bet dzīvot tomēr grib Latvijā. Bet ja aizbrauc, tad uz kaut kādu bezdvēselīgu Britāniju vai eirosodomisku Zviedriju, izvairoties no Krievijas kā no mēra pārņemta poligona.
“Vai šie ļautiņi sagaidīs krievu tankus vai ies partizānos?” Muļķības!”
Jā, muļķības. Ne zem Latvijas tankiem gulsies, ja tādi sāks ripot pa ceļiem, ne mežos ar berdankām bēgs. (Kaut vai tāpēc, ka – ko tajos mežos darīt, ar berdanku vai bez, galīgi neko). Visas tādas izpriecas nemaz nav vajadzīgas.
Pirmkārt, ir jāatceras, ka Donbasā hibrīdkara dzinējspēks bija un paliek ne jau sašutuši raktuvju strādnieki, traktoristi un citādi proletārieši. Girkina-Strelkova vienība ieradās no Krievijas Federācijas un nokļuva Slavjanskā ar viena vietējā oligarha piekrišanu. (Protams, mēs nekādi nezinām, ka tas ir Ahmetovs) Un turpmāk turienes militāro spēku mugurkaulu veidoja ne brīvprātīgie un pat ne algotņi no KF, bet Putina regulārais karaspēks. Bez tā šis cirks ar zirgiem noturētos ne ilgāk kā mēnesi. Un tas ir ilgākais.
Tā ka iedzīvotāju atbalstam – arī Ukrainas dienvidaustrumos – ir sīka nozīme.
Bet otrkārt – un galvenokārt – ja Latvijā nav iespējams īstenot to hibrīdkara scenāriju, kas tika īstenots Donbasā, tad tas nenozīmē, ka rezervē nav cits scenārijs. Aši uzmetot, tas var izskatīties tā.
Pēkšņi ne no kurienes parādās kaut kāda kustība – partija, organizācija, pat kāda nebūt republika. Kas pasludina, ka viņu pacietība ir ar troksni pārplīsusi, un tagad minētā grupa sāk tāpat kā “ģedi” (vectēvi) bruņotu cīņu pret “latviešu fašismu”.
Jūs skumīgi pasmaidat, aizverat ziņas un ejat gulēt.
Tajā pat naktī pār Latvijas robežu pāriet divas-trīs diversiju grupas. Nu tā ne dziļi – burtiski pāris kilometrus. Nošauj dažus policistus un valsts ierēdņus, aizdedzina kādas piecas ēkas un aiziet. Bet no rīta minētā virtuālā republika paziņo, ka tas bijis viņu kaujinieku partizāņu reids.
Latvijas Ārlietu ministrija, protams, nosūta sašutuma notu uz Maskavu. Jo katrs muļķis sapratīs, ka nostrādājuši nevis pašdarbnieki dumpinieki, bet profesionāļi. No Maskavas būs atbilde: paši esam pārsteigti. Meklējam ļaundarus. Tikai atrast gan nevaram. Bet vēl, lai gan mēs tādus paņēmienus neapsveicam, tomēr nevaram nepamanīt, ka Baltijas bezatbildīgā etnokrātiju politika, nacisma reabilitācija utt. utt. (tālāk paši zināt).
Tad, skaidra lieta, visi Latvijas spēki, kādi vien ir, tiks pārmesti uz robežām – lai nepieļautu notikušā atkārtošanos. Pēc pāris dienām, kad spēki tur savāksies, tos nosvilinās ar “Grad’iem” – pāri robežai.
Un atkal būs protesti – gan no Rīgas, gan no Briseles., gan no Vašingtonas, un no visurienes. Un atkal atbilde:
– Paši esam šausmās. Tādi bandīti, nesen nolaupīja vairākas zalves iekārtas, tagad draiskojas.
– Tad notveriet viņus!
– Ķeram. Pagaidām nevaram atrast.
– Nemuļķojiet mūs! Mēs taču saprotam, ka darbojies regulārais karaspēks!
– Bet jums ir uzziņa, ka tas bijisregulārais karaspēks?
Nu un kas? Viss. Vēl pēc nedēļas gaisotnes uzturēšanai uzsprāgst vairākas bumbas supermārketos – maksimumstundās. Tikai par to atbildību uzņemsies vēl kāda nebūt “armija” vai “fronte”.
Bet tajā brīdī ar pilnu jaudu pieslēgsies visa Latvijas iekšējā Kremļa aģentūra. Un Saeimā no rīta līdz naktij kā piedziedājumu skandinās mantru, ka “nacionālisti ir Latvijas tautu noveduši līdz pilsoņu karam”. Un vēl – “ar savu agresīvo darbību” noveduši līdz “sadursmei ar Krieviju”. Ka vajag ieklausīties padomjvalodīgajos, utt.
Tajā brīdī NATO sabiedrotie, protams, meklēs veidu, kā latviešiem palīdzēt. Ar skubu izteiks dziļu norūpēšanos. Pēc laiciņa arī sašutumu. Bet tālāk domās. Jo karš nav pasludināts, bet ielaisties sadursmes pirmajā fāzē ar kodollielvalsti ne visai gribētos.
Bet kamēr viņi domās, Putins pateiks, ka viņš par Latviju ir ar visu dvēseli, bet tā pret viņu gluži ar pretējo. Pati izraisījusi pilsoņu karu un nu vaino viņu. Un momentā apturēs visu tranzītu caur Latvijas ostām. Krievijas Federācija, skaidrs, arī iedzīvosies kaudzē problēmu, bet nav jau pirmo reizi. “Tā dzīvojam vienmēr” (Мы всегда так живем (Vlad.Visockis). Bet putiniskie spēki Latvijā ar divkāršu spēku sāks spiegt:
– Fašisti valdībā vispirms izraisīja pilsoņu karu, bet tagad noveda valsti līdz ekonomiskam sabrukumam!
Te, lūk, īstenībā ir visa hibrīdkara recepte. Ievērojiet – bez kādiem partizāniem nacionālajos parkos un raktuvju dumpja Ventspilī. Un ar to pilnīgi pietiks, lai stāvokli Latvijā iešūpotu ļoti pamatīgi. Pēc kam tā, pilnīgi iespējams, ak vai, var nogriezties uz Putinam izdevīgu pusi.
Teiksit, ka tas ir neprāts? Ka pēc tādiem notikumiem Kremli agri vai vēlu nospiedīs? Pareizi. Tomēr arī Krima bija neprāts, pēc kura Kremlis ir jānospiež. Bet Krima taču notika. Bez tam ir vērts atcerēties, ka Putinam tīk spēlēt uz likmju paaugstināšanu.
Secinājums var būt viens, lai gan ne visai oriģināls. Ir ar skaidru prātu jāredz apkārtējā pasaule. Mēs visi kopš 2014.gada pavasara esam atjēgušies būtiski jaunā īstenībā – jauna Aukstā kara īstenībā, kuru sāka Putins, anektējot Krimu. Un tas diemžēl paredz noteiktus izdevumus.
Un tieši – citu, nopietnāku un cietāku, bet galvenais sistēmiskāku iekšējās drošības ievirzi.
Nopietnu, kur cietāku, kur elastīgāku, bet tomēr sistēmisku un stratēģiski uzbūvētu darbu informācijas jomā.
Jaunus – ne gluži iecietīgus – paņēmienus darbā pret skaidri redzamiem Kremļa ietekmes aģentiem.
Nu, un arī rūpes par savu armiju; bez tā, diemžēl, nekādi. Tas tā īsumā.
Pretējā gadījumā aprakstītais scenārijs var izrādīties daudz daudz reālistiskāks kā gribētos. Un es priecātos, ja kļūdos …
Bet, ak vai, zinu no savas pieredzes: lavbēlīgās prognozēs es kļūdos biežāk kā nelabvēlīgās. Dod, Dievs, ka šoreiz būtu izņēmums…
(Labs meritokrātijas piemērs no senatnes. Viltusliberāļiem varbūt spriedīsies kaklā, bet paši vainīgi. I.L.)
VII. Padievu vēršanās pie Bodhisatvas un viņa runa par ideālas valdnieku dzimtas īpašībām un valdnieces tikumiem
(Lalitavistaras sanskrita versija)
Padievi un bodhisatvas (cilvēki, kuri sasnieguši apskaidrību, tomēr izlēmuši palikt šajā pasaulē palīdzēt cietējiem, nevis nonākt nirvanā) sešpadsmit valstīs visā Džambudvīpā (Indijas teritorija) apsprieda visas labākās valdnieku dzimtas un visās atrada trūkumus. Viņu, dziļās pārdomās grimušo, vidū, [bija] padievs vārdā Džņānaketudhvadža, atbrīvojies no pārdzimšanas, cieši nolēmis [sasniegt] apskaidrību šajā Lielā Rata (Mahājanas) budismā. Viņš vērsās pie šīs dižās padievu un bodhisatvu sapulces: “Pieiesim, godātie, pie šā Bodhisatvas (Budas) un vaicāsim [viņam pašam], kādi tikumi mēdz būt dzimtai, kurā iedzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu”. “Labi, – [atbildēja] visi un, godbijībā salikuši rokas, piegāja Bodhisatvam (debesu valstībā Tušitā) un vaicāja: “Ak, taisnais vīrs, kādi tikumi piemīt tam dārgakmenim starp dzimtām, kurā dzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu?”Turpiniet lasīt →
Kas nošāva cilvēkus Bastejkalnā? Vai trešo Atmodu organizēja čeka? Vai nule atvērtajos čekas maisos ir visi ir ļaundari, un vai tur ir visi ļaundari?…
1991. gada 20. janvāra vakara un nakts notikumi pie Iekšlietu ministrijas ēkas, kas tolaik atradās Raiņa bulvārī, bija asiņainākie mūsu valsts atjaunošanas laikā. Tonakt tika nogalināti Rīgas miliči Vladimirs Gomanovičsun Sergejs Konoņenko, ievainoti Bauskas rajona miliči Jānis Jasevičs, Aļģis Simanovičs, Renārs Zaļais, Valērijs Markūns. Pie Bastejkalnatika nogalināts kinooperators Andris Slapiņšun vidusskolēns Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots operators Gvido Zvaigzne. Apšaudē ievainoja arī vairākus barikāžu dalībniekus (B. Dmitrenko, J. Zelču, A. Senčenko, J. Mezaku, D. Ozolu, J. Fodoru) un Krievijas žurnālistu V. Brežņevu.
Pierādījumi mistiski pazuda
Tolaik laikraksts “Diena” vēl bija valstij piederošs laikraksts, kuru vadīja Viktors Daugmalis. Pēc šiem asiņainajiem notikumiem viņš uzdeva laikraksta komentētāju nodaļas vadītājam Dzintaram Zaļūksnim* un reportierim Jānim Vilnītim* veikt savu – žurnālistu izmeklēšanu. Pārējās lietas tika noliktas malā un abi devās ielās, kā arī uz OMON bāzi (kur gan pret jautājumiem izturējās visai piesardzīgi), lai izprašņātu lieciniekus.
Cilvēki bija atsaucīgi – daudzi pēc laikraksta aicinājuma ieradās redakcijā, citi zvanīja un sarunāja tikšanās ārpus redakcijas. Tika analizēti naktī uzņemtie video, trasējošo ložu trajektorijas, ložu pēdas Bastejkalna kokos. Tika publicēti pirmie materiāli, kas liecināja, ka šajā vakarā šāva ne tikai OMON, bet vēl kādas nezināmas personas, kas acīmredzami bija ieņēmušas savas kaujas pozīcijas visapkārt ministrijai, vairākās ēkās Bastejkalna apkārtnē un pat pie Pulvertorņa. Tad abus žurnālistus uzaicināja uz tikšanos raidījuma “Labvakar” vadītāji (šo tolaik vispopulārāko raidījumu vadīja Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis).Turpiniet lasīt →
Ļaudis, kam patīk kumēdiņi, šajā nozīmīgajā dienā ir pulcējušies teātrī. Mēs esam nākuši kopā stipri nopietnākā vietā. Šī ēka izstaro varu, enerģiju, intelektu un savu tiesu mistikas.
Jutīgi cilvēki teic, ka Latvijas okupācijas vadītāja Staļina gars vēl mītot virs zemes. Ja nu tas mēdz apmeklēt pakļautās teritorijas, šaubu nav, Latvijā viņš apmetas šeit. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka mēs esam pulcējušies šajā ēkā.
Kā atceramies no vēstures, Staļins sasniedza daudz, bet Latviju viņš iekarot tā arī nespēja. Lai šis simboliskais fakts palīdz mums šodien un turpmāk. Nez vai Staļins varēja arī iedomāties, ka Latvija reiz svinēs simt gadu jubileju. Turpiniet lasīt →
Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas biedru Birutas Lozes un Vilora Eihmaņa saruna par demokrātijas un tiesiskuma stāvokli Latvijā, vēloties panākt godīgumu.
Šā gada 13. aprīlī Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes darbinieki atrada iepriekš meklēšanā izsludināto bijušo totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas prokurori Birutu Lozi mirušu ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir aizturēts 1967. gadā dzimis vīrietis, kuram tiesa piemērojusi drošības līdzekli – apcietinājumu.
Izmeklējot kriminālprocesu par bijušās prokurores Birutas Lozes iespējamo slepkavību, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes (GKrPP KIP) darbinieki 2018. gada 11. aprīlī aizdomās par to aizturēja 1967. gadā dzimušu vīrieti. Aizdomās turētais ir bijis pazīstams ar Birutu Lozi un iepriekš nav sodīts.
Turpinot izmeklēšanu un veicot apjomīgus operatīvos pasākumus un speciālās izmeklēšanas darbības, jau pēc divām dienām, 13. aprīlī, likumsargi atrada Birutas Lozes līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm.
Līķis bija aprakts Saulkrastu novadā, kāpu zonā. Viena no galvenajām izmeklējamā nozieguma versijām – slepkavība izdarīta mantkārīgā nolūkā.
Jau ziņots, ka 2018. gada 15. martā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Olaines iecirknī tika saņemts iesniegums par to, ka 1932. gadā dzimusī Biruta Loze laikā posmā no 13. marta pulksten 21 līdz 14. marta pulksten 9.30 izgājusi no savas dzīvesvietas un bez vēsts pazudusi.
(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.)Turpiniet lasīt →
“Teorijā demokrātija ir jauka, praksē tā ir maldi.” Benito Musolini
Demokrātija ir cilvēku valdība, cilvēku labā, cilvēku veidota. Vairums no mums domā, ka demokrātija visos apstākļos darbojas vislabāk. Vairums no mums domā, ka mēs esam neatkarīga valsts. Demokrātija vienmēr ir simbolizējusi tautas brīvību un tiesības, taču gadu gaitā mēs esam redzējuši šausminošas taisnīguma, brīvības un cilvēktiesību izgāšanās, kas tikai parādīja, ka demokrātija brīvu dzīvi negarantē. Turpiniet lasīt →
No Spokensanskrit- dzimums, veids, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; jāti – pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, ārya.
John Grimes- dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no ‘Nyāya’ skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. (Skat. padārtha).
3. Saskaņā ar ‘Nyāya’ vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Saskaņā ar ‘Mīmāṃsā’, grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. ‘Mīmāṃsā’, Vedāntas sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Saskaņā ar Njāja skolu, augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko vispārību. Zemākās vispārības tiek sauktas par ‘aparajāti’.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.
http://www.sikhiwiki.org/index.php/Jatt – džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai. Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas – juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē., usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē., huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)).
DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ.
(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?
Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)
====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.
(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)
Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017
Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem. Turpiniet lasīt →
Latviešu nācijas dzīves telpa ir kore starp Eiropas melīguma un Krievijas iefiltrēšanās slīpnēm. PARĪZES MANIFESTS.
PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties
(2017.gada maijā konservatīvu zinātnieku un intelektuāļu grupa tikās Parīzē. Viņus vienoja kopīgas bažas par patreizējo Eiropas politikas, kultūras, sabiedrības stāvokli – un pāri visam Eiropas prāta un iztēles stāvokli. Maldos un pašapmānā, un ideoloģiskos sagrozījumos Eiropa izšķērdē savu dižo civilizācijas mantojumu.)
1. Eiropa ir piederīga mums, un mēs esam piederīgi Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Iemesli, kāpēc mēs turam Eiropu dārgu, pārsniedz mūsu spējas šo uzticību izskaidrot vai attaisnot. Tā ir kopīgas vēstures, cerību un mīlestības lieta. Tā ir ierastu ceļu, sajūsmas un sāpju brīžu lieta. Tā ir iedvesmojošas saskaņotības pieredzes un kopējas nākotnes solījuma lieta. Parasti viedokļi un notikumi mēdz būt īpašas nozīmes pilni – mums, nevis citiem. Mājas ir vieta, kur lietas ir pazīstamas, un kur mūs atzīst, lai cik tālu mēs būtu klejojuši. Tā ir īstā Eiropa, mūsu dārgā un neaizstājamā civilizācija.
Eiropa ir mūsu mājas.
2. Eiropa visā savā bagātībā un lieliskumā ir viltotas pašizpratnes apdraudēta. Šī viltotā Eiropa sevi iztēlojas kā mūsu civilizācijas piepildījumu, bet īstenībā tā atņems mums mājas. Tā aicina pārspīlēt un izkropļot Eiropas īstos tikumus, paliekot akliem pret pašas netikumiem. Pašapmierināti tirgojot mūsu vēstures vienpusīgas karikatūras, šī viltotā Eiropa tagad pastāv nepārvaramos aizspriedumos par pagātni. To ierosinātāji ir pašgribēti bāreņi, un tie pieņem, ka būt bārenim – būt bezpajumtniekam – ir cildens sasniegums. Šādi šī viltotā Eiropa slavē sevi kā universālas sabiedrības, kas nav nedz vispārēja, nedz sabiedrība, vēstnesi. Turpiniet lasīt →
– Dārgais Dievišķais skolotāj, esmu iesaistīts dažos sabiedrisku pakalpojumu projektos, un man ir vairāki vadoši amati, un tagad apkārtējie politiķi sāk man traucēt un padara manu darbu nesekmīgāku. Lūdzu padomu.
– Šrī Šrī Ravi Šankars:
Visur, kur ir cilvēki, neizbēgami ir politika. Nevairies no tās un neraizējies par to, esi kā cieta klints.Kas izrādīsies esam politika, atradīs savu ceļu aiziet.Paļaujies, ka ar tevi notiks tikai labākais, un ka tu spēsi darīt tikai labāko! Turi šos domu graudus kā dārgumu.
Sazināties sākam tūlīt ar savu pirmo elpu. Mūsu pirmais kliedziens ir saziņa ar māti un pasauli, kurā esam ieradušies. Un līdz savai pēdējai elpai mēs esam pastāvīgā saziņā.
Tomēr, laba saziņa ir vairāk kā tikai vārdi. Veiklā un iedarbīgā saziņā ir dimensijas, kas ir plašākas par runāto. Spēja sirsnīgi sazināties ar kādu un visiem ir apgūšanas vērta prasme.
2. Apstākļi, situācija, kas izraisa emocionālu pacilātību, sapņainību.
Lai gan tagad, piemēram, par romantiskām attiecībām kāds var nosaukt TV filmas reklamētu “kreisu drāzienu” ar pretējo dzimumu, pat man, mācītam un jaunībā no jutelīguma sargājušamies tehnokrātam, padomju pēckara skolā romantismu par nicināmu dzirdējušam, šis Alberta Sprūdža rakstītais ir sirdij tuvs.
Gan kumeļi – smieklīgi, pusaudža gados šķielējot uz krievu kukuruzņikiem debesīs, nievīgi rāvos prom no zirga jūgšanas mācības – gan dabas virstoņi, kuri, paldies dievam, tomēr turpināja mani apdāvināt cauri mūžam. Bet kumeliņš latvietim tikpat kā brālis, gan arumā, gan karā, gan kā to laiku “krutākais” Lexus. Tas nāk no visdziļākās senatnes.
Rigveda I, 163:
“Slavinājums zirgam. Kad piedzimstot pirmais tavs zviedziens Cēlās no okeāna – pirmā avota, Vanaga spārni, antilopes priekškājas tavas – Slavējama ir tava dižā dzimšana, ak lēkšotāj. Jamas dāvātu to iejūdza Trita, Pirmais sedlos sēdās Indra, Gandhārva tvēra pēc pavadas. No saules jūs zirgu tēsuši esat, ak dievi”.
Ašais kumeļš – sanskr. ‘aśva‘, lietuviešu ‘ašvā – kumele‘, cieši saistīts ar Jumi un Ūsiņu. Sanskrita ašvajanas (aśvayana) ir bijusi jātnieku cilts ziemeļrietumrietumos no Indas upes, kuras vīri kopā ar sievām situšies līdz nāvei pret Maķedonijas Aleksandru.
“Alberts Sprūdžs, dzimis 1908. gada 29. decembrī, miris 1944. gada 7. aprīlī, bija latviešu rakstnieks. Jānis Klīdzējs viņu nosaucis par 20. gadsimta 30. gadu spilgtāko latgaliešu rakstnieku, “Brīvības paaudzes rakstnieku”. … Rēzeknes bombardēšanas laikā (ienākot krievu karaspēkam) gājis bojā 1944. gada 7. aprīlī. Apbedīts Varakļānu kapos.”. (Vikipēdija)
“Literāts Jānis Andrups laikrakstā “Tēvija”: “Kad cauri dūmu mutuļiem un ugunsgrēku plēnēm Rēzeknei atausa Lielās ciešanu piektdienas rīts, tās bālo sauli vairs neieraudzīja citu terora upuru starpā arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Ar viņu Latgale zaudējusi rosīgu, tālredzīgu kultūras darbinieku, bet latviešu rakstniecība jaunu, daudzsološu epikas talantu, kam paši labākie darbi iecerēti, bet neuzrakstīti vēl brieda dvēselē. [..] Šī labā sirds apklusa lielajā Rēzeknes ciešanu naktī, un tagad Alberts Sprūdžs ir piepulcināts tiem savas tautas mocekļu un asins liecinieku tūkstošiem, kas bargā apsūdzībā pret austrumu varu kopā ar dzīvajiem neprasa nekā vairāk kā brīvu zemi un brīvu elpu.”.
Nāk prātā – vai ir apjēgtslatviešu karavīra romantisms? Labs jautājums. I.L.)
***
Latviešu cilvēks neskrien pa galvu, pa kaklu, viņa ausis nesveļ karsts gaiss. Viņš iet lēnām, kā apdomādamies, brīžiem pat apstādamies un aplūkodams apkārtni.
Viņa dvēsele grib, lai daba tanī spoguļotos, lai tur atmirdzētu paša Dieva vaigs.
(Ceru, ka nav šā jēdziena “disertabla” svešzemnieciska aizvietotāja. Izvēlējos vārdu ‘druva’, patiešām dziļu, lai no kuras puses mēs to aplūkotu.
Druvas jēdziens ir nešķirams no ‘Savita’ – Visaugstākais Dievs; Tas, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgais princips, Virsīstenība, Brahman. Arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku).
(Kāpēc man šķiet, ka viens no musulmaņu tautu staigāšanas izraisīšanas iemesliem ir naida raisīšana pasaulē pret Israēlas pretiniekiem?
Mufidah Kassalias ir (GLARING Hypocrisy) līdzdibinātāja un redaktore. Viņa ir mācījusies savienot lietas, saliekot Rubika kubu bez instrukcijas. 2010.gadā viņa izštepselēja savu televizoru un atbrīvojās no smadzeņu skalošanas. Iznākumā viņa saredz lietas visur un savieno tās rakstot.)
Priekšvēsture
Pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka vairums manu britu un eiropiešu feisbuka drauguirsīksti eirofīli.Jeb precīzāk, ES-fīli, kuriem Eiropa un Eiropas Savienība ir sinonīmi, kas simbolizē tādus ideālus kā kopības sajūta, iecietība, mīlestība, cilvēktiesības, vides aizsardzība, miers un demokrātija. Tie ir labi cilvēki, kuriem rūp viņu līdzcilvēki un pasaules pagrimstošais stāvoklis, lai gan viņiem raksturīgo labestību ir nolaupījis viltīgais komunisma rāpulis sociālisma izskatā, kas noformēts kultūrmarksistiska politkorektuma un sociālā taisnīguma parādes tērpā.
Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados?Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā“112 Украина”stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko.http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.
(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….
(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.…
Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.…
2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.…
Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)
(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.
(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)
…
Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.
Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.
(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?
Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.
Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.
(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)
Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.
Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.
To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.
Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.
Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.
(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)
Viens no svarīgākajiem darbiem, ko‘The Occidental Observer’ (TOO)ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņusveicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.
“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:
cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme. Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera. Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas. Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk. Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.
Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”
Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)
Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)
(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)
Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,
Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu. Turpiniet lasīt →
(Vēlams iepriekš izlasīt Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins. Tur ievadvārdos var redzēt manu apmēram vidējā latvieša ieskatu par šeit aplūkoto laiku. Biju arī LNNK ārkārtas kongresa un Pilsoņu Kongresa dalībnieks. Tolaik, klausoties tādu vīru kā Pētera Vasariņa un Agņa Baloža runās, biju svētā sajūsmā par nedzirdēto latviešu valodas skaistumu un domu skaidrību. Politisko spēku attiecību izpratnes ziņā biju pavisam vājš, skaidri zināju tikai mērķi un uzsūcu cerības.
Gribētu uzsvērt šeit neminēto, ka joprojām pasaule ar pārāk maz izņēmumiem klusē par trešo “neatminamo” spēku – globālo anarhomarksismu jeb anarholiberālismu utml., kas slēpdamies aiz banku kapitālisma viltota brīvā tirgus un cilvēktiesības izvirzot pār tautu tiesībām nu jau tepat katastrofāli ar svešām lētticīgo rokām grauj tautas un valstis, bet Latvijā to sācis ir, manuprāt, vismaz ar ietekmi Godmaņa valdībās. Redzēs, kāds ieliktenis nāks Eiropā Junkera vietā. Ceru uz Višegradas kustības izvēršanos un nostiprināšanos, Latvijas iesaisti tajā; varbūt iesaistoties arī ziemeļvalstīm.
Ar nodomu gan sākumā, gan beigās ir trīs Pētera Vasariņa raksti ar laika atstarpēm; redzama notikumu un attieksmju dinamika – I.L.)
Pārdomas pēc LTF kongresa. Pēteris Vasariņš. Brīvā Latvija, Nr.102, 07.11.1988
(Leģionārs, Daugavas Vanagi, Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, Zviedrijas Latviešu centrālā padome, Latvijas Komiteja, LNNK)
(Red.) Sniedzam lasītāju uzmanībai Pētera Vasariņa pārdomas un mūsu stāvokļa izvērtējumu pēc LTF dibināšanas kongresa un LTF rezolūciju pieņemšanas Šīs pārdomas balstās uz gandrīz pilnībā noklausītām Rīgas radio pārraidēm laikā no 6. līdz 10.oktobrim un atskaņām vēlākās intervijās un komentāros. Publicējam rakstu ar saīsinātu ievada daļu.
Spriežot pēc nesenajiem notikumiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, šķiet, ka polītiskas pārmaiņas Baltijas valstīs izlemtas PSRS Komūnistu Partijas centrālkomitejas nesenajā ārkārtējā plēnumā, kad Gorbačovs nostiprināja savu varu. Tur panākts lēmums eksperimentālā veidā Baltijas valstīm dot visai plašu patstāvību, lai tās padarītu par paraugu pārējai Padomju Savienībai, kādā veidā perestroika varētu saglābt Padomiju kā lielvalsti, jo Gorbačovs labi apzinās, ka baltieši ir visspējīgākie ātrā laikā atjaunot savu saimniecisko produktivitāti un labklājību, ja tikai viņus atbrīvotu no Maskavas virskundzības un birokrātijas.
Tālākie notikumi risinājušies divos līmeņos — oficiālajā varas orgānu līmenī un tautas kustības līmenī.
Pārmaiņas varas orgānu līmenī sākās 4.oktobrī ar Pugo pārcelšanu uz Maskavu. Mana teorija ir, ka, lai sakautu opozīciju pret sevi, Gorbačovs nolēma vājināt staļinistisko, krievu un pārkrievoto latviešu dominēto Latvijas KP CK. Par partijas pirmo sekretāru iecēla latvieti Jāni Vagri, kas ir bāla, nenozīmīga un intelektuāli aprobežota personība (es teiktu, īstenībā ārkārtīgi piesardzīga un Maskavas neaprēķināmību pārzinoša personība – I.L.). To parādīja viņa uzstāšanās gan Mežaparkā, gan arī Latvijas Tautas frontes kongresā un tam sekojošā preses konferencē. Spējīgo, dinamisko, varētu pat teikt, harismatisko līdzšinējo Latvijas KP CK otro sekretāru Anatoliju Gorbunovu Gorbačovs lika “ievēlēt” par Latvijas Augstākās Padomes prezidija priekšsēdi. Viņa uzdevums ir realizēt partijas 19.kongresa lēmumus par valsts varas pāriešanu tautas vēlēto padomju rokās. Šādu iztulkojumu apstiprina Gorbunova Mežaparka sanāksmē teiktais.
Savā 20.oktobra radio uzrunā, aicinot tautu valdīt savas emocijas un paturēt aukstu prātu, Gorbunovs paziņoja, ka nākamajā nedēļā tautas apspriešanā tiks nodots likumprojekts par migrācijas apturēšanu. Viņš arī solīja saimniecisku patstāvību sasniegt divos gados.
Gorbačova atklātības polītika Latvijā it kā pārrāvusi Staļina iedzīto baiļu aizsprostu. Turpat 50 gados dziļi sirdīs krājušās sāpes, rūgtums, protesti pret Latvijas okupāciju, apspiestību, aplaupīšanu, piemēslošanu un kolonizēšanu, prasība pēc brīvības, viss tas gāžas ārā kā neapturams lavas izverdums. Latvijas Tautas fronte ir šī izverduma polītiskās organizācijas forma. Četru mēnešu laikā LTF izveidojusies par nozīmīgu politisku faktoru.
LTF apvieno visus nogrupējumus, kas prasa pārmaiņas.
Vienā galējībā ir kažoku apgriezušie vecie staļinisti un brežņevisti, kas ieinteresēti tikai kompartijas reformā, lai saglābtu savu varu.
Otrā ir pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas aizstāvji, kas, kā, piemēram, Dobelis un Vidiņš noraida komūnistu partiju un prasa tiesības veidot jaunas partijas.
Starp šīm galējībām stāv reālpolītiķu centrs, kas grib Latvijas neatkarības virzienā iet tik tālu, cik tas pašreizējos apstākļos iespējams, savās sirdīs paturot cerību, ka pēc šīsdienas mērķu sasniegšanas varētu virzīties tālāk pretī pilnīgi neatkarīgai un no Padomju Savienības atbrīvotai un atdalītai Latvijai. Viņu šīsdienas mērķus raksturo kongresā pieņemtā un salīdzinājumā ar iepriekš publicēto priekšlikumu stipri radikalizētā LTF programma un rezolūcijas.
Anatolija Gorbunova solījumi un pirmie likumdošanas soļi norāda, ka vismaz lielāko daļu no šīs programmas — ar Gorbačova atļauju — viņš atbalsta un mēģinās reālizēt. Ar to būtu novērsts drauds, ka pēc 10 gadiem, pašreizējiem apstākļiem turpinoties, vairs nebūtu latviešu tautas. Ir svarīgi šeit atzīmēt, ka jaunievēlētajā LTF Domē, kā arī tās laikraksta redakcijā ieiet visu augšminēto viedokļu pārstāvji, arī pilnīgas neatkarības prasītāji.
LTF dibināšanas kongresā izteiktā un, šķiet, arī LTF vadītāju sirdīs lolotā cerība par pilnīgu Latvijas neatkarību, izstāšanos no Padomju Savienības un tā saucamā “Somijas statusa” iegūšanu pašlaik vēl nav iespējama. Taču nav izslēgts, ka, ja nākamo pāris gadu laikā tiktu reālizēta LTF pašreizējā programma un panākts saimniecisks uzplaukums Baltijas valstīs, Krievijas interesēs varētu būt pielaist arī šo nākamo soli un izmantot pilnīgi neatkarīgas Baltijas valstis, tāpat kā Ķīna Hongkongu, par kanāli, caur kuru drošāk varētu iegūt Rietumu kapitālu un tehnoloģiju.
Neraugoties uz visu, kas noticis pēdējās trīs nedēļās, būtu ļoti liela kļūda pieņemt, ka Latvija nu jau gandrīz atbrīvota. Šo kļūdu, redzot karogus plīvojam un dzirdot “Dievs, svētī Latviju”, pielaiž daudzi gan te trimdā, gan arī tur dzimtenē. Cīņa politiskā plāksnē ir tikai sākusies, un līdz gala mērķim vēl tāls ceļš ejams. Vienīgais reālais panākums šobrīd ir likums par latviešu valodu kā valsts valodu, kas netieši atzīst, ka Latvija ir valsts. Pārējais ir tikai prasības un solījumi.
Ir naivi iedomāties, ka priviliģētie partijas aparatčiki, uzkundzējušies krievu kolonisti un noziegumos apvainotie čekisti savu varu un priekšrocības uzdotu bez pretestības. Atskanējusi partijas konservatīvo elementu kritika, ka LTF iet par tālu, arī uzbrukumi atsevišķiem runātājiem, kā Dobelim, kas slavēja Latvijas neatkarības laika sasniegumus, un Vidiņam, kas arī uzbruka partijai.
Nāk arī ziņas, ka Latvijas krievi veido organizāciju, kas nostātos pret LTF. Krievu valodas laikraksts Sovietskaja Latvija atklāti kūda krievus pret latviešiem. Ir notikušas sadursmes — pie Brīvības pieminekļa krievu pusaudži ir piekāvuši latviešus — ziedu licējus. Klīst baumas, ka krievu dominētajā vagonu rūpnīcā esot savākti ieroči, ko gan milicijas pārstāvis Rīgas radiofonā noliedza. Krievu šovinisti prasa demonstrāciju aizliegšanu, tai pašā laika aicinot savus piekritējus uz masu demonstrāciju pret LTF. Šķiet, ka aiz visa tā stāv valsts drošības iestādes un milicija, kam atklāti latviešus apspiest vairs neļauj.
Latviešu aktīvisti gan domā, ka augšminētā krievu kustība ir vāja, nepilnīgi organizēta, un no tās viņi nebaidoties. Taču Gorbačovs pats juties spiests radio uzrunā aicināt tautu saglabāt mieru un pašdisciplīnu, kā arī paturēt grožos savas emocijas.
Visa pašreizējā vārda brīvība Latvijā balstās uz Gorbačova polītiku un varu. Vai viņš noturēsies? Viņa pretinieks Ļigačovs gan nobīdīts malā, bet vēl arvien sēž polītbirojā.
Vēl pāris faktoru pašā Latvijā. Vecākā paaudze, kas pieredzējusi Staļina laikus, vēl šaubās. Ne par velti Gorbunovs teica: “Saglabājot vislielāko cieņu pret vecāko paaudzi, mūsu bērniem un mātēm, un sevišķi vectēviem un vecmammām, es tomēr gribētu izteikt vislielāko uzticēšanos mūsu trīsdesmitgadniekiem un jaunākai paaudzei. Revolucionārajai pārbūvei ir ļoti vajadzīgs avangardisms, un es domāju, tā viņiem šodien netrūkst.” Tāpat jaunie ir arī latviešu nacionālistu avangardā.
Taču, kas notiks, ja viņi savā entuziasmā nonāks par tālu — pārkāps Gorbačova noteiktas robežas? Vai Gorbačovs, lai pats noturētos pie varas, nebūs spiests tomēr lietot slavenos “Ādažu tankus”? Rietumos izteiktas domas, ka jau tagad būtu jāveido otrā vai trešā fronte pagrīdē šādam gadījumam, lai pretestība turpinātos arī, ledus laikmetam atgriežoties pēc pašreizējā atkušņa.
Latvijā uz šiem brīdinājumiem un šaubām aktīvistiem ir tikai viena atbilde.
LNNK sauklis: “Ja ne tagad, tad kad. Ja ne mēs, tad kas?”
Latviešu tautas liktenis izšķiras šodien. Ja LTF cīņu zaudē, mirst latviešu tauta, šodien vai nekad!
Ko darīt trimdai? Vispirms, mums, brīvajā pasaulē, jāsaprot, kas notiek Latvijā, jāsaprot, ka, ja nekavējoties nepārtrauks kolonizāciju, industrializāciju un vides piesārņošanu, latviešu tauta mirs.
Mums ir jāatbalsta katrs Latvijā uz priekšu spertais solis, arī tad, ja tas nozīmētu pagaidām tikai ierobežotu patstāvību — “brīvu Latviju brīvā Padomju Savienībā”. Mēs nedrīkstam kurināt turienes aktīvistus uz pašlaik neiespējamo, lai nestiprinātu staļinistu pretreakciju un neizraisītu asiņainu brīvības kustības apspiešanu un ar to latviešu tautas iznīcināšanu.
No otras puses, mēs nedrīkstam iedomāties, ka Latvija ir jau brīva. Mēs nedrīkstam atkāpties no mūsu četrdesmit astoņus gadus kultivētās un juridiski pamatotās nostājas, ka Latvija ir okupēta, bet starptautiski pastāv de jure kā suverēna, neatkarīga valsts, un tās jauno vadību varēs atzīt tikai tad, kad būs izvākts padomju karaspēks un parlamentu brīvi ievēlēs brīva latviešu tauta.
Taču līdz tam laikam mums jāsniedz visa iespējamā palīdzība LTF un visām tajā ieejošām nacionālām grupām. Kad būs panākta Latvijas saimnieciskā autonomija un pašu valūta, bet ne agrāk, tur būs jāpludina ārzemju kapitāls un tehnoloģija, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu Latvijas ekonomiju un vidi.
Līdz tam laikam jādara viss, lai Rietumi iepazītos ar jaunajiem apstākļiem Latvijā un jaunajām personām tās vadībā, kā polītiskā, tā kulturālā, zinātniskā un saimnieciskā laukā. Jo vairāk Rietumos šos cilvēkus pazīs, jo grūtāk Maskavai būs tos nosūtīt uz Sibīriju.
No Latvijas nāk aicinājums latviešiem brīvajā pasaulē dibināt LTF atbalsta grupas, kas nākotnē varētu uz kongresiem sūtīt savus delegātus. Stokholmā šāda grupa jau pastāv, šoreiz vēl padomju birokrātija bija stipra diezgan, lai to aizkavētu, bet tas var grozīties nākotnē. Tā kā LTF aptver arī pilnīgas Latvijas neatkarības prasītājus, mums pret šādu grupu dibināšanu iebildumi nevarētu būt.
Trimdas latviešiem jāmobilizē visi savi spēki, lai varētu sniegt materiālu atbalstu brīvības cīņai dzimtenē. Latviešiem emigrācijā līdzekļu netrūks.
Mums tagad jānoliek pie malas personīgas ambīcijas, intrigas par amatiem un prestižu. Mums nekavējoties visiem kopā jānoorganizē konstruktīvs darbs, izmantojot visus trimdā pieejamos talantus. Kā amatos ievēlētajiem, tā viņu kritiķiem jāaizmirst pagātnes, arī nesenās pagātnes, savstarpējie pārmetumi.
Visi spēki, visa enerģija Rietumos jāveltī palīdzībai šodienas brīvības kustībai dzimtenē, kuras iznākums noteiks Latvijas un latviešu tautas būt vai nebūt.
Pēteris Vasariņš
=========================
Nopietns brīdinājums. Agnis Balodis. Austrālijas Latvietis, Nr.1985, 07.07.1989 (Vēsturnieks un publicists, Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēdis)
LATVIJAS TAUTAS FRONTES POLITISKĀ SEJA
Kopš drosmīgās Radošo savienību deklarācijas 1988.gada jūnijā Rīgā, attīstība okupētajā Latvijā ir risinājusies strauji, vērotājam no malas tomēr jākonstatē, ka tā ir vispār grūti pārskatāma: kur ir LTF sākuma iedīgļi, kā uzdevumā tā organizēta un kāds nolūks aiz tās slēpjas.
Ir skaidrs, ka LTF, tāpat kā Tautas frontes Igaunijā un Lietuvā, ir radušās komūnistu partijas ierosmē. Latvijā šī ierosme pirmo reizi izskanēja no Viktora Avotiņa un polītizējošā dzejnieka Jāņa Pētera. Skaidrs, tā nebija viņa ideja, bet nāca kaut kur “no augšas”, jo kā gan citādi būtu bijis iespējams, ka visās trijās Baltijas republikās “tautas” vienlaicīgi izteica gandrīz vai vienādus ierosinājumus?
Būsim skaidrībā, ka padomju valdības pielaidīgāko polītiku nav ierosinājis kāds humānisma vilnis vai rūpes par Baltijas tautu nākotni, bet gan bezizejas stāvoklis Padomju savienībā. Par LTF mērķiem Peters izteicies kongresa atklāšanas runā 1988.g. 8.oktobrī: LTF dibināšanas iemesls ir, lai palīdzētu partijas vadībai atklātības un pārkārtošanās īstenošanā – kā sava veida atbalsta grupa Gorbačova polītikai.
Arī “centra (Maskavas) presē” par Tautas frontēm nekad nav runāts citādā veidā, neminot nekādus “nacionālus” iemeslus. LTF ir masu organizācija, kuras locekļu kopējās intereses varētu meklēt līdzšinējā padomju pārvaldes tipa noraidīšanā. Tiek daudz runāts par “tiesisku valsti”, privilēģiju likvidēšanu, par tiesībām vietējiem iedzīvotājiem runāt līdz savas apkārtējās vides veidošanā un pārvaldīšanā. Runāts par demokrātiju, ar to tomēr saprotot ko citu nekā rietumos — varbūt drīzāk par “komūnismu ar cilvēcīgu seju”.
Citos gan polītiskos, gan saimnieciskos jautājumos LTF biedriem var būt ļoti atšķirīgi uzskati.
Tās rindās ir tīri nacionālisti, kas prasa pilnīgu neatkarību Latvijai, bet arī komūnistu partijas biedri un, saprotams, cilvēki ar saknēm Valsts drošības komitejā.
Liela daļa LTF vadības pieder pie padomju inteliģences; cilvēkiem, kas stagnācijas gados ieguvuši savu stāvokli un amatus un tos nekādā ziņā negrib zaudēt. Līdz ar to viņu nostāja ir piesardzīga. Padomāsim, ka LTF vadībā ir personas, kas pretojušās prasībai par ieceļošanas aizliegumu, apzīmējot to par rasismu! Tāpat arī bijušas garas diskusijas par 11. un 18.novembra atzīmēšanu, un pozitīvais lēmums nebūt nav nācis viegli vai vienprātīgi.
Tie spēki, kas virza LTF pa radikālāku prasību ceļu, ko atbalsta lielais vairums latviešu, nāk no lauku rajoniem un arī no tiem biedriem, kas ir arī Latvijas Neatkarības kustībā.
Sākumā bija domāts, ka LTF aptvers ne tikai latviešus, bet arī visas citas tautības, kas “Latviju uzskata par savām mājām”.
Iznākums ir savādāks: Tautas frontē nav vairāk nekā 12proc. nelatviešu. Lielais vairums krievu pret LTF izturējās vienaldzīgi vai arī noraidīgi. Ir jau tā, ka krievi Latvijā visu laiku ir jutušies kā kungi un noteicēji un nemaz nevēlas būt līdztiesīgi pilsoņi. Līdz ar to internacionālās frontes rašanos var uzskatīt kā nenovēršamu.
Sarežģīts jautājums ir LTF attieksmes ar partiju. Nenoliedzami, partija ir stāvējusi LTF kūmās un ka ap 30procentu LTF biedru ir ar partijas biedru karti. Arī liela daļa LTF vadības ir partijnieki. Par spīti šīm ciešajām saitēm, partija nav izrādījusi kādu sevišķu pretimnākšanu LTF.
Gluži otrādi: prokurora Dzenīša uzbrukumi un dažādie juridiskie gājieni, lai mazinātu LTF nozīmi, un VDK cenšanās Tautas fronti diskreditēt, pieskaitāmi jau šantāžai.
Par pīti tam, partija tomēr pieļāvusi LTF balotēties pret “aparāta” kandidātiem; organizācijai ir pašai savs laikraksts Atmoda, un tai pieejami lielākā vai mazākā mērā arī citi laikraksti, tāpat radio un televīzija. Šādas privilēģijas blakus partijai līdz šim nav baudījusi neviena cita organizācija.
Bet interfronte — LTF tiešā pretiniece — saņem vēl lielāku redzamu un neredzamu partijas atbalstu, kas liecina par ciešām saitēm ar LKP un vadītājām partijas aprindām Maskavā.
Gribētos tomēr secināt, ka partijas vadība neapzinājās, kādas sekas būs LTF darbībai un spēcīgai nacionālai renesansei tieši krievu nospiestajā Latvijā. Tagad partija labprāt daudz ko padarītu par nebijušu, bet īstas vienprātības nav arī pašu partijnieku starpā.
LTF UN LATVIEŠI ĀRZEMĒS
Tautas frontei un padomju politikai ir tomēr vēl viena pavisam atšķirīga seja: attieksmes ar latviešiem ārzemēs. Var vērot, ka partijas politika pret trimdiniekiem ārēji ir radikāli mainījusies, pie tam tādā veidā, ka daudziem radies iespaids, ka šīs pārvērtības ir LTF nopelns.
Kamēr senāk sadarbība varēja notikt tikai ar mazu grupu trimdas līdzskrējēju, kas pieņēma okupantu destruktīvo viedokli tautību jautājumā (vai izlikās to vispār neredzam), tagad akceptēti gandrīz visi trimdinieki. Tomēr tos, kas labi pazīst padomju iekārtu un politiku, šī “amnestija” nebūt nav skārusi.
Var domāt dažādi par Igaunijas KP CK un Igaunijas PSR ministru padomes dekrētu Nr.504, kas pārtulkots un publicēts ari AL, bet dekrētā izvērstie taktiskie gājieni pret trimdiniekiem tikpat labi būtu attiecināmi arī pret latviešiem. Praksē tie jau arī tiek lietoti.
Pamatdoma šim dekrētam ir, ka trimdiniekiem izrādāma gandrīz vai visa iespējamā pretimnākšana, bet ar nolūku viņus neitralizēt un iekļaut padomju sistēmā (Latvijā vēlāk “nepiejaucētajiem” trimdiniekiem Godmaņa un tālāko kabinetu ēkas durvis bija slēgtas – I.L.). Par pakalpojumiem tomēr ir jāmaksā: nav aizmirsts pieprasīt no tautiešiem ārzemēs gan ziedojumus, gan samaksu par pieminekļu restaurāciju, gan naudu par pakalpojumiem, kas iemaksājama valūtā. Lielas cerības arī liktas uz ārzemju igauņu ieguldījumiem dažādos saimnieciskos un citos pasākumos ar darbības lauku Igaunijā (bet Maskavas pārvaldē), kas visi apmaksājami “brīvā valūtā”. Padomju institūtiem uzdots pētīt un analizēt trimdinieku sabiedrību un jāveido “auglīga vide tautas diplomātijai”, radot lūzumu ārzemju igauņu politiskajā apziņā, “tādā kārtā radot uzticību Igaunijas nākotnei kā Padomju savienības sastāvdaļai”.
Ir jāmēģina iefiltrēties trimdinieku izglītības sistēmā, viņu skolās un institūtos. Jāstrādā, lai atšķeltu “reakcionāro” emigrantu daļu no “progresīvajiem”. Kā tālākais un galējais mērķis (par ko gan dekrētā tieši nekas nav teikts), uzskatāms Baltijas valstu inkorporācijas jautājuma “pozitīvs” atrisinājums, mēģinot gan trimdiniekiem, gan ārzemniekiem iegalvot, ka iespējamā brīvība nu jau iegūta “padomju federācijas ietvaros”, un ka “pamatiedzīvotājos vairs nepastāv prasība pēc pilnīgi neatkarīgu valstisku veidojumu restaurācijas”.
Visās minētajās jomās darbība jau ir ievadīta, arī ar vairāku LTF vadītāju dalību. Nav nekāds noslēpums, ka Jānis Peters iestājās par “suverēnu Latviju suverēnā Krievijā” un par neko vairāk.
ILGIE ĀRZEMJU CEĻOJUMI
Neskaidrība ir arī ar Latvijas inkorporācijas atzīšanu, par ko tā iestājas Maskava. Liekas, ka to atbalsta ietekmīgi LTF valdes locekļi. No viņu puses motivācija šādai prasībai būtu, ka tad ir iespējams nozīmīgajām rietumvalstīm iekārtot Rīgā savus konsulātus, kas veicinātu kontaktu veidošanos ar ārvalstīm bez Maskavas starpniecības. Te gribas aizrādīt, ka nebūt nav drošs, ka šādi konsulāti tiks iekārtoti, jo līdz ar inkorporācijas atzīšanu var mazināties interese par Baltijas valstīm rietumos, un nav jau teikts, ka Maskava šādus konsulātus vispār atļautu. Bez tam mēs atdotu kaut ko par neko.
Izbrīnu rada arī ārkārtīgā aktivitāte, ko LTF valdes un domes locekļi izrāda, dodoties ilgos ārzemju ceļojumos.
LTF locekļi vēloties paši nodibināt sakarus ar rietumniekiem “uz iespējami plašākas bāzes”. Varbūt šeit derētu atcerēties Neilanda no Ševardnadzes saņemtos norādījumus par iespējami plašiem sakariem, kas jāizveido ar tiem 20 miljoniem ārzemnieku, kuru saknes esot Padomju savienībā.
Tālākais jautājums ir, cik lielā mērā Valsts drošības komiteja iejaukta šajos pārbūves un “atklātības” pasākumos. Nav šaubu, ka šī organizācija vāc visu iespējamo informāciju, kas jaunajā situācijā ir pieejama.
Kā viss tas atsaucas uz trimdu? Ar raizēm var vērot, ka tagad tā ir nolaidusi vairogu. “Nav nozīmes vairs ilgāk aizstāvēt inkorporācijas neatzīšanas politiku,” izteicies kāds redzams trimdas sabiedriskais darbinieks. “Tagad vairs nevar runāt par okupēto Latviju,” saka kāds trimdas avīžnieks, un tas pie tam teikts laikā, kad Latvijā arvien drošāk paceļas balsis, kas pašreizējo stāvokli apzīmē par okupāciju un krievus par okupantiem.
Liela trimdinieku daļa vairs negrib dzirdēt neko par piesardzību, pārdomātu rīcību, par to, ka VDK nebūt nav izbeiguši savu darbību, bet plaši atver savas sirdis, makus un durvis visam un visiem, kas nāk no Latvijas. Par cik Latvija vēl arvien nav brīva bez iespējām pašai veidot savu ārpolitiku, tas noved pie mūsu rīcības brīvības zaudēšanas trimdā, un mēs lēnām tiekam integrēti nebrīvās Latvijas politikas veidotāju ietvaros.
Ja nekritiskā labestība pret visādiem fondiem un ziedojumu lūdzējiem netiks uzmanīgāki izvērtēta, var iestāties vispārējs līdzekļu trūkums trimdas darbībai. Milzīgā koru un citu kultūras darbinieku invāzija kavē un paralizē kultūras pārdzīvošanu un attīstību trimdā. Mēs kļūstam par piedēkli no Latvijas izvērstai darbībai un līdz ar to:
1) laupām līdzšinējās attīstības iespējas latviešu kultūrai trimdā;
2) kļūstam arvien atkarīgāki un vairāk pakļauti apspiestības apstākļos veidotai kultūras politikai Latvijā;
3) ja jau okupācija tiek akceptēta, tad mūsu iespējas politiskai darbībai trimdā tiek ierobežotas.
Ja nu vēl mūsu “komersanti” ar saviem līdzekļiem palīdzēs stutēt brūkošo padomju varu Latvijā, tad mūsu pretestība okupācijai būs vēl tālāk vājināta.
Padomieši būs sasnieguši, pēc kā tiekušies visus pēckara gadus: trimdas disintegrāciju un pakļaušanos “Dzimtenei”. Bēdīgi, ja mēs, Latvijai labu gribot, veicinātu šādu attīstību.
Agnis Balodis,
LNF valdes priekšsēdis
=====================================
Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.6, 01.11.1989
Piezīme: Šis raksts balstās uz plašām pārrunām ar visu Latvijas brīvības cīnītāju nogrupējumu darbiniekiem Abrenē (Francijā), Latvijā, Zviedrijā un Strasburgā, vērojumiem Rīgā, LNNK ārkārtējā kongresā š.g. maijā un LTF II kongresā oktobrī, kā arī no Rīgas radio, Latvijas nacionālo izdevumu, zviedru preses un televīzijas smeltās informācijas.
Astoņos mēnešos Latvijā strauji nobriedusi jauna polītiska situācija: varam droši teikt, ka Latvija beidzot ir aktīvi ceļā uz brīvību.
Pāris manas bildes LNNK ārkārtējā kongresā Nacionālajā teātrī. Norises Latvijā
Sāksim ar svarīgāko notikumu raksturojumu. Maija vidū latviešu pilī Abrenē, Francijā, pirmo reizi, gan nedroši, taustīdamies, pie viena galda sēdās kā trimdas augstākā vadība — PBLA valde — tā arī Latvijas Tautas Frontes valde un galveno neformālo grupu pārstāvji, lai plānotu kopēju ceļu Latvijas nākotnei.
Tai pašā laikā Tallinā Baltijas Tautas Frontes kopējā asamblejā deklarēja Baltijas valstu prasības pēc pašnoteikšanās.
27.maijā Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības ārkārtējā kongresā Nacionālā teātrī Rīgā, vēlreiz skaidri formulēts LNNK mērķis miermīlīgā, demokrātiskā ceļā sasniegt pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, apzīmējot pašreizējo likumdevēju iestādi — Augstāko padomi un tās izpildorgānus par okupācijas varas pieļautu pašpārvaldi. Sveicot kongresu no Daugavas Vanagu organizācijas, man bija jau iespējams atklāti runāt par nākamo uzdevumu — valsts varas pārņemšanu. Pusi kongresa pārraidīja Rīgas radio un plašu kopsavilkumu, kas ietvēra manas runas pilnu tekstu, sniedza Latvijas televīzija.
31.maijā LTF valde publicēja uzsaukumu izdarīt biedru aptauju, vai TF līdzšinējā programma, kas prasīja brīvu Latviju brīvā Padomju savienībā, nebūtu maināma uz prasību atjaunot 1940.g. okupēto un Pad. Sav. nelikumīgi aneksēto neatkarīgo Latvijas valsti. Tas bija taktisks gājiens pārliecināt vēl neticīgos, ka Latvijas neatkarība ir kļuvusi par reālu iespējamību.
Maskavā Tautas Deputātu kongresa komisija atzina, ka Ribentropa-Molotova pakta slepenie protokoli tiešām eksistē un bijuši par pamatu neatkarīgu valstu varmācīgai okupācijai un aneksijai. Ar to Maskava netieši atzina, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS ir bijusi nelikumīga.
13.jūnijā Latvijas Pilsoņu komitejas pagaidu sakaru centrs sāka Latvijas pilsoņu reģistrēšanas akciju, kā priekšsoli Latvijas Pilsoņu Kongresam, kurš varētu lemt par Latvijas nākotni. Līdz šim Latvijā jau reģistrēti pāri par 600.000 Latvijas pilsoņu.
21. un 22.augustā Rīgā LNNK noorganizēja starptautisku konferenci ar ASV, Rietumvācijas un citu zemju politiķu, juristu, sovjetologu un preses piedalīšanos, kas iztirzāja Ribentropa-Molotova pakta nelikumību, atzina to par noziegumu pret cilvēci un pārrunāja tā seku likvidēšanu. Jaunais latviešu jurists Egils Levits argumentēja, ka okupācija neizbeidz nedz suverēnas valsts eksistenci, nedz arī tās pavalstnieku pilsonību. Tāpat kā vācu okupācijas laikā nebeidza eksistēt Holande, Beļģija un Francija, nedz arī to pavalstnieki kļuva par vācu pilsoņiem, nav beigušas eksistēt Igaunija, Latvija un Lietuva un to pavalstnieku pilsonība.
Lielākais notikums tomēr bija 23.augusta Baltijas ceļš, kad ķēdē caur visām trim Baltijas valstīm no Lietuvas dienvidu robežas līdz Igaunijas ziemeļiem saslēdzās pusotra miljona baltiešu, prasot atzīt savu zemju okupāciju par nelikumīgu un atjaunot to neatkarību. Šī nepieredzētā masu demonstrācija ieguva plašu publicitāti rietumu televīzijā un presē un, varbūt, beidzot lika brīvās pasaules politiķiem saprast, ka bez Baltijas valstu brīvības atjaunošanas nebūs beidzies Otrais Pasaules karš un nebūs patiesa miera.
Maskavas imperiālisti ar bažām sekoja notikumiem Baltijā. Pravdā parādījās vairāki kritiski raksti ar pārmetumiem Baltijas “separātiskajiem ekstrēmistiem”, kas kulminējās 26.aug. anonīmajā PSKP Centrālkomitejas vārdā publicētajā “Paziņojumā par stāvokli Baltijas Republikās”.
Septembra PSKP plēnumā Gorbačovs panāca kosmētiskas izmaiņas politbirojā, izmēžot pēdējos brežņevistus, bet neiedrošinājās ķerties klāt reakcionāru vadonim Ligačovam.
Latviešu tautas reakcija pret provokāciju bija tūlītēja un bezbailīga: ”Noraidām melīgos CK apvainojumus un draudus kā iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Mums nav vajadzīgi ne austrumu, ne rietumu padomi. Latvijas nākotni noteiks Latvijas tauta pati”. Tādā garā bija ieturēts arī LTF valdes protests, kas beidzās ar “Dievs, svētī Latviju”. Drusku mīkstāka, bet arī noraidīga bija LTF sasaukto Latvijas deputātu telegramma PSKP CK.
Protesti plūda no visām Latvijas malām.
Latvijas komūnistu partijas CK plēnums gan nespēja turēties līdz tautas noskaņojumam un deklarēja, ka stingrāk jāvadot pārbūves procesi Latvijā.
Latvijas Tautas Frontes II kongress
Šie notikumi skaidri parāda, ka latviešu tauta dzimtenē ar pussolīšiem nekā nevar panākt, un vienīgais iespējamais ceļš ir uz pilnu Latvijas neatkarību. Tautas spiediena rezultātā radikālizējusies arī TF. Uz šāda fona 7. un 8.oktobrī risinājās arī LTF II kongress.
Lai šo kongresu un tā lēmumu nozīmi pilnībā izprastu, nepieciešams iepazīties ar visu Latvijas polītisko nogrupējumu spektru. Šai spektrā var identificēt septiņas grupas:
1. Vecie boļševiki jeb “stagnanti” — Rubiks, Klaucēns, Alksnis, varbūt Soboļevs, kurus atbalsta Interfronte un kas labprāt redzētu atgriežamies “vecos labos Staļina laikus” ar savu varu un privilēģijām.
2. Partijas gudrākie jeb t.s. “gaišie spēki” — Vagris, Ķezbers u.c, kas redz, ka pārmaiņas nepieciešamas, bet cer noturēties seglos, Latvijai paliekot reformētā PSRS konfederācijā. Uz LTF kongresu viņi bija aicināti, bet neieradās.
3. T.s. “gaišie spēki” valdībā — Anatolijs Gorbunovs un J. Bresis. Pēdējais savā runā kongresā teica: “Mēs visi esam vienis prātis par mērķi,” taču tālāk runāja par sabalansēšanu ar citām republikām, kas nozīmētu Latviju PSRS sastāvā, kaut gan skaidri viņš to neizteica. Gorbunovs un Bresis mēģina atrisināt dilemmu, kā izlaipot starp partijas līniju un tautas prasībām, lai kaut kā noturētos pie varas.
Šīm trim grupām nav nekādu cerību ilgākā laika posmā Latvijā noturēties pie varas, kaut gan trešā un varbūt pat otrā grupa varētu būt noderīgas pārejas posmā. To skaidri parāda radio un televīzijas žurnāla Radio Viļņi septembra aptauja. Tanī tikai 2.6% latviešu, 8,8% krievu un 10,6% cittautiešu izteica pilnīgu uzticību partijai. LTF izpelnījās 79% un LNNK 55,15% latviešu atbalstu. Patiesības labad gan jāpiemin, ka 86,7% no aptaujas lapas aizpildītājiem bija latvieši.
4. LTF konservatīvais vai mērenais spārns, kas līdz šim vadīja TF un tādēļ apzīmēts par “aparātu” — Īvāns, Kalniete, Lucāns, Laķis, Godmanis, Škapars, Inkens u.c.
5. Centrs — amorfs un ietekmējams. To sastāda speciālisti dažādās nozarēs un liela daļa ne pārāk labi informēto attālāko nodaļu delegātu. Par šīs grupas atbalstu sacenšas abi spārni.
6. Radikāļu koalīcija — Latvijas Neatkarības Kustība (LNNK), Radikālā apvienība un jaunā Sociāldemokrātu partija.
7. Galīgi krasie radikāļi, kas LTF un tās politiskajā darbā nepiedalās, ierobežojoties ar protestiem un demonstrācijām pret okupācijas varu — Helsinki-86 atliekas, Tēvzemei un Brīvībai, kā arī skaits mazāku grupiņu un indivīdu.
Praktiskā politikā šai grupai ietekmes nav.
Visa LTF — kā konservatīvais “aparāts”, tā centrs un radikālais spārns — nelokāmi aizstāv pilnīgi neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti kā vienīgo iespējamo mūsu problēmas atrisinājumu, nostājoties pret jebkādu līdzdarbību pašreizējā vai pat reformētā Padomju Savienībā. To nosaka kongresa pieņemtie jaunie LTF statūti un programma.
Statūtu pirmais pants min cīņu “par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti” … kamēr 4.pants precizē, ka “LTF par savas darbības pamatmērķi izvirza Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kas ļautu nodrošināt ekonomikas un kultūras uzplaukumu, nacionālo problēmu taisnīgu noregulēšanu.”
To pašu domu pauž LTF jaunā programma, kurā lasām: “Otrās atmodas gaitā, realizējot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, tika izcīnīta un nodibināta neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika, kas latviešiem nodrošināja agrāk nebijušu uzplaukumu, arī citām nacionālajām grupām garantēdama saimniecisku augšupeju un kultūras autonomiju. Latvija iekļāvās pasaules valstu saimē kā līdztiesīga tās locekle… LTF uzskata, ka Latvijas ceļš uz neatkarību un sabiedrības demokratizācijas process ir pašreizējo Latvijas sabiedriski politisko izmaiņu neatņemama sastāvdaļa.”
Neatkarības prasību atbalsta ne tikai minētās pēdējās četras grupas, bet arī visa tauta un augošs skaits krievu. Pēdējie to dara pārliecībā, ka padomijā draud haoss, un neatkarīgā Latvijā viņus sagaida daudz labāki dzīves apstākļi.
Domstarpības LTF pastāv tikai par taktiku. Šīs domstarpības saasina milzīga savstarpēja neuzticība un arī manevrēšana, varētu pat teikt — cīņa par varu, pozīcijām, eventuāliem portfeļiem. Pretiniekiem piedēvē uzskatus un nodomus, kādu tiem dažkārt nemaz nav.
Pašā tautā vēl daudz nedrošības un baiļu reakcijas, ko varētu izraisīt pārāk radikāla nostāja. Tādēļ “aparātam” samērā viegli centra delegātus iebaidīt ar radikāļu bubuli.
Paši LTF spārni arī nav viengabalaini, to locekļu uzskatos ir visai plašs nianšu un pat pozīciju spektrs. Visumā konservatīvais spārns aizstāv mērenību, pagaru pārejas posmu no pašreizējā okupācijas statusa uz neatkarību. Latvijas valsti atjaunot viņi plāno parlamentārā ceļā, cenšoties ievēlēt tādu Latvijas Augstāko padomi, kas spētu iztīrīt birokrātisko daļu, Valsts Drošības komiteju, pieņemt efektīvu likumdošanu migrantu, ekoloģijas un saimnieciskos jautājumos, kā arī par Latvijas demilitarizāciju.
Šāda Augstākā padome varētu pārņemt varu un tad atjaunot Latvijas valsti, sākot sarunas ar Maskavu par jaunu miermīlīgumu un ar padomju republikām par saimniecisko sadarbību.
Konservatīvā spārna metodes ir skaidras, bet laika sprīdis to īstenošanai nav precizēts. Jaunievēlētais LTF priekšsēža vietnieks Ivars Godmanis viena gada laika termiņu apzīmēja par nereālu, bet piecus gadus par gariem.
Radikāļu vairums atbalsta piedalīšanos Augstākās padomes vēlēšanās, bet pastāv uz Latvijas pilsoņu reģistrāciju un tam sekojošu Latvijas pilsoņu kongresu, kas, varbūt sadarbībā ar AP, varētu atjaunot Latvijas valsti. Pilsoņu reģistrācija viņiem nav tikai alternatīva uz neatkarību, ja vēlēšanas nenestu cerēto vairākumu, bet arī spiestu mērenos ātrākam riksim brīvības ceļā. Vairākums radikāļu ir reālisti, kas neprasa neatkarību jau rīt, bet tikai nepārtrauktu virzīšanos uz to.
Toties radikāļu kreisais spārns nostājas pret piedalīšanos AP vēlēšanās, argumentējot, ka tikai Latvijas pilsoņiem ir tiesības vēlēt un lemt par Latvijas nākotni, tādēļ tikai pilsoņu kongress varētu atjaunot Latvijas valsti. Šis spārns ir spēcīgs savā tiesību pamatojumā, bet maz tam ko teikt par praktisko polītiku, par mērķu sasniegšanai speramajiem soļiem. Netiek atbildēti daudzi jautājumi.
Ko darīt ar Latvijas nelatviešu kolonistiem, no kuriem daļa tur nodzīvojuši jau 40 gadus?
Kā piespiest Maskavu nodot varu valdībai, kurā nepiedalās vismaz puse no pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem?
Kā pārvarēt jau tagad rietumos dzirdamos argumentus, ka latvieši ir rasisti, jo tie gatavojoties apspiest nelatviešus?
Šīs domstarpības taktiskos jautājumos noteica kongresa gaitu. Šķietami nesvarīgos strīdiņus motivēja taktisku domstarpību un personību konflikts. Taču uzvarēja pārliecība, ka pašreiz Latvija atkal stāv vēstures krustcelēs un tikai vienoti latvieši spēs izcīnīt sev brīvu valsti. Kongress pārvarēja krīzi, kurā LTF draudēja izjukt, un savu darbu beidza saskaņā.
Jaunievēlētā Dome apvieno kā konservatīvos tā radikāļus, taču skaitliski lielākais ir centrs. Valdes sastāvs ar daudz spēcīgāku radikāļu līdzdalību atspoguļo Domi. Šķiet, ka kongresa norise pierādīja konservatīvajiem, ka ar radikāļiem nerēķināties nevar un ar to LTF vadība kļuvusi daudz radikālāka.
Ko sola nākotne?
No jaunievēlētās LTF valdes un Domes tauta tagad gaida darbus, jo vārdu jau bijis par daudz. Pirmais uzdevums ir uzvara gaidāmajās vēlēšanās. Lai to panāktu, nepieciešams liels organizētas propagandas darbs. Jau pirms kongresa sākās regulāras LTF un LNNK vadību sanāksmes, lai saskaņotu vēlēšanu taktiku un vienotos par kopīgu kandidātu sarakstu. Nepieciešams panākt, lai katrā vēlēšanu iecirknī būtu tikai viens LTF kandidāts, kas iestātos par neatkarīgu Latvijas valsti, tā nepieļaujot balsu saskaldīšanos starp dažādo spārnu kandidātiem.
LTF kandidātam tad oponētu Interfronte un citi okupācijas aizstāvji. Maija vēlēšanu rezultātu analīze rāda, ka šādam kopējam LTF sarakstam būtu lielas cerības gūt uzvaru, jo maijā par LTF kandidātiem balsoja apm. 400.000 nelatviešu un starplaikā Latvijas neatkarības atbalstītāju skaits nelatviešos audzis.
Pašvaldību vēlēšanas notiek 10.decembrī. Tās būs labs ģenerālmēģinājums vispārējām vēlēšanām, bet arī pašas par sevi nozīmīgas, jo daudz var veikt arī uz vietām, piem., migrantu kontroli, nepiešķirot ieceļotājiem dzīvokļus. Latvijas Augstākās padomes vēlēšanas paredzamas martā vai aprīlī.
Blakus vēlēšanu kampaņai tikpat svarīgi ir turpināt Latvijas pilsoņu reģistrāciju. Arvien vairāk nelatviešu sāk reģistrēties kā pilsoņu kandidāti. Manuprāt, pilsoņu reģistrācijas akcija vēlēšanu kampaņu papildina, pastiprinot prasību atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti un uzturot spiedienu to panākt iespējami īsā laikā.
Visas pēdējā laika runas par Latvijas neatkarības atjaunošanu un varas pārņemšanu izraisījušas bažas rietumos, gan valdību, gan diplomātu, gan arī preses aprindās.
Vai tikai baltieši neprasot par daudz, nevirzoties par ātru?
Vai tikai viņu radikālisms nevarētu izsaukt asiņainu Maskavas pretakciju, apdraudot rietumos iemīļoto “perestroiku”, destabilizējot Austrumeiropā pierasto mieru, ko garantēja Staļina un Brežņeva durkļi?
Vai, Dievs pasarg’, tautu brīvības centienu rezultātā Krievijā neizceltos pat anarhija un pilsoņu karš?
Varbūt, ka komūnisma varas pakāpeniskā likvidācija miermīlīgā ceļā bez asins izliešanas Polijā un Ungārijā, kā arī pirmie soļi šai virzienā Austrumvācijā rietumos pierāda, ka pārmaiņas Austrumeiropā ir ne tikai iespējamas, bet nenovēršamas.
Tikai šis process jāattiecina uz pašu Padomju Savienību, rietumi jāpārliecina, ka tikai padomju impērijas nojaukšana Eiropai atnesīs patiesu mieru un ienesīgu plašāko iespējamo tirdzniecības potenciālu.
Austrumeiropas pārmaiņu pamatā ir komūnisma bankrots. Padomju sistēma ir pierādījusi savu nespēju sabiedrību apgādāt pat ar pirmās nepieciešamības precēm. Statistika rāda, ka no 1200 pamatprecēm viens tūkstotis netiek piegādāts vajadzīgos kvantumos. Rubļa patiesā vērtība nokritusies zem 10 kapeikām.
Saimnieciskā sabrukuma rezultātā radusies iedzīvotāju neapmierinātība, streiki, augošs noziedzību vilnis.
Ekonomisko lejupslīdi nevar apturēt ar Gorbačova sākto daļējo atbruņošanos un demobilizāciju, nedz arī ar jauniem piecgades plāniem. Stāvokli uzlabot var tikai pilnīga komūnistiskās saimniecības atvietošana ar brīva tirgus ekonomiju, kuras priekšnoteikumi ir brīvs cilvēks un brīvas tautas.
Bet šādu fundamentālu pārmaiņu Gorbačovam nav varas (varbūt pat ne vēlēšanās) īstenot. Padomju Savienības saimnieciskais sabrukums turpināsies, kas nozīmē padomju militārās varas nepārtrauktu sarukšanu, kuras sekas ir pašreizējā atkāpšanās no Austrumeiropas, turpinājums būs atvilkšanās no Baltijas valstīm un galā impērijas iziršana, uz ko norāda tās apspiesto tautu augošās prasības atkratīties no Maskavas virskundzības, kā piemēram, Ukrainas nesenā pamošanās.
Ševardnadzes solījums Bēkeram nelietot varu pret Baltijas tautu neatkarības centieniem, Gorbačova piedāvājums Baltijas jūrā izveidot atombrīvu zonu, ziemeļrietumu militārā apgabala bruņoto spēku samazināšana par 40.000 vīriem, steidzīgi sasauktā Buša-Gorbačova satikšanās decembrī — viss tas apliecina šā procesa reālitāti. Eiropas prese jau sāk runāt par puča iespējām Kremlī un sekojošu anarhiju.
Tādēļ nākamais gads būs ārkārtīgi svarīgs Latvijas vēsturē. Augstākās padomes vēlēšanas un sekojošais pilsoņu kongress radīs iestādes Latvijas valsts atjaunošanai. LTF kongresā spārnu sadarbība ļauj cerēt, ka latvieši būs gatavi izmantot Maskavas vājumu, lai nokratītu okupācijas žņaugus pirms Krievija ieslīd asiņainā anarhijā.
Ko darīt trimdai?
Austrumeiropas notikumu attīstība ne tikai dzimtenes latviešiem, bet arī trimdai uzliek pēdējos piecdesmit gados nepieredzētus pienākumus. Tuvojas brīdis, uz ko visus šos gadus esam gaidījuši. Vai esam uz to gatavi?
Mūsu jumta organizācijām jāpanāk rietumu valdību pareiza Baltijas notikumu izpratne un to atbalsts brīvības centieniem, kā arī jānovērš iespējama pseudoneatkarīgu Baltijas valstu valdību atzīšana (kas neizdevās, PBLA vienojoties ar komunistiem – I.L.), pēc kā pārējas laikā centīsies kompartijas “gaišie spēki”. Tāpat trimdas struktūrai jāturpina sadarbība ar Latvijas neatkarības cīnītājiem dzimtenē, izplešot to uz visu turienes pozitīvo nogrupējumu spektru. Katram nogrupējumam sava loma.
Taču pienākums piedalīties Latvijas brīvības cīņā negulstas uz organizācijām vien. Tanī jāiesaistās mums visiem, gan ar materiālu atbalstu, gan arī daloties ar dzimtenes lietpratējiem savās zināšanās un kontaktos. Par visu vairāk mums katram atklāti jāapliecina, ka arī pēc piecdesmit gadiem vēl arvien esam latvieši, nevis zviedri, kanādieši, amerikāņi, angļi vai vācieši. Tādēļ mums katram jāreģistrējas par Latvijas pilsoni un ar to jāstājas brīvības cīnītāju rindās.
Ir pēdējais laiks nolikt pie malas domstarpības, novecojušos aizspriedumus, simpātijas, antipātijas un ambīcijas, vienojoties kopējā darbā Latvijas brīvības atgūšanai nākamā gada laikā!
=================================
Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.2, 01.03.1990
TAGAD VAI NEKAD!
Kad notikumi virpuļo kā okeāns orkānā, mēnešrakstiem ir grūti turēties līdz. Trīs mēnešos, kas paiet no rakstīšanas brīža, kamēr uzrakstītais nonāk līdz lasītājam, viss, kas teikts nākotnes formā, jau kļuvis par pagātni. Tādēļ mēģināšu ieskicēt fonu, uz kā risinās procesi Latvijā, mērauklu, kas palīdzētu vērtēt sarakstītās un bieži pretrunīgās dienas ziņas.
Latvijas ceļu uz brīvību lielā mērā nosaka norises trīs sfairās — Eiropā, Padomju Savienībā un pašās Baltijas valstīs. Apskatīsim vispirms tās un tad mēģināsim prognozēt tuvākā laika attīstību Latvijā.
EIROPA
Brīvības viesuļvētra, kas sākās kā lēna vēsmiņa turpat pirms gada Polijā, pieauga spēkā Ungārijā, sagāza pastāvošo iekārtu Čehoslovakijā divās nedēļās, nojauca Berlīnes mūri septiņās dienās un sakāva asiņaino Čaušesku diktatūru trijās, ir pilnīgi pārmainījusi Eiropas seju. Jaltā radītā Eiropas kārtība, kuras stabilitāte balstījās uz Staļina un Brežņeva durkļiem, sabruka kā kāršu namiņš, tiklīdz Austrumeiropas tautas saprata, ka Maskava vairs nespēj apspiest tautu neiznīcināmās alkas pēc brīvības.
Sākumā rietumu valstsvīri, politiķi, prese un politologi uz pārmaiņām raudzījās ar bažām. No neparastā, nezināmā cilvēkam vienmēr bail. Tādēļ arī vēl pag. rudenī vērojām mēģinājumus brīvības vilni bremzēt. Taču pēdējos mēnešos rietumi, vairāk Rietumeiropa, varbūt mazāk Anglija un ASV, ir atzinušas, ka brīvības progress nav apturams, un tas rietumiem var dot lielas saimnieciskas iespējas.
Bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valery Giskard d’Estaing) nesen teica: ”Komūnisms ir miris.” Jautājums esot, ko likt vietā.
Atbilde ir, ka jārada Eiropā jauna kārtība, kas pašreizējā vākumā radītu jaunu, līdzsvarotu sistēmu. Kamēr pēdējos gados Eiropas koptirgū ietilpinātās valstis virzījās uz pilnīgāku saimniecisku un politisku integrāciju (piem. kopēju valūtu 1992.gadā), tagad atskan balsis, ka pagaidām tas būtu jāatliek un vispirms jārada vispārējs Eiropas nokārtojums, kas pakāpeniski koptirgū iekļautu arī atbrīvotās Austrumeiropas valstis, pamazām pārveidojot to saimniecību uz brīva tirgus pamatiem un to valsts iekārtas uz patiesu demokrātiju. Šāds nokārtojums Eiropā atkal atjaunotu stabilitāti, ļautu izstrādāt drošības plānus, dotu iespējamību saimnieciskiem pasākumiem plānot uz priekšu savu produkcijas un tirgus stratēģiju.
Rietumus interesē Austrumeiropas tirgus, Austrumeiropai savukārt nepieciešams rietumu kapitāls komūnisma izpostītās ekonomijas jaunuzbūvei uz privātiniciātīvas bāzes, kas vienīgā var garantēt produktivitāti un tautu labklājību.
Jaunais Eiropas nokārtojums ir steidzams.
Uz to spiež ne tikai trafarētā patiesība, ka daba necieš tukšumu, bet jo vairāk Vācijas problēma. Austrumvācija ir sabrukusi ne tikai saimnieciski, bet arī administrātīvi un politiski. Tur draud haoss, ko attur tikai cerības uz visdrīzāko apvienošanos ar saimnieciski un politiski spēcīgo Rietumvāciju. Par apvienošanos vācieši ir pilnīgā skaidrībā, taču tā izraisa bažas kaimiņu zemēs, jo sevišķi Polijā, Francijā un Anglijā, kas nav gluži aizmirsušas Hitlera agresiju un baidās no spēcīgas Vācijas, kas dominētu Eiropā. Vienīgais visiem pieņemamais atrisinājums būtu Apvienota Eiropa, kas tad pakāpeniski turpinātu EK pasākto integrāciju. Tas visdažādākos variantos izskan Eiropas preses komentāros.
Šo spiedienu rezultātā jau izveidojies sagaidāmo termiņu projekts. 18.martā Austrumvācijā notiek parlamenta vēlēšanas. To rezultātā sastādītā valdība sāk sarunas ar Rietumvāciju par apvienošanās plānu un Vācijas vietu Eiropā. Pēc panāktas vienošanās abas valdības griežas pie četru II pasaules kara uzvarētāju — ASV, Lielbritānijas, Francijas un Pad. Savienības valdībām, kas šo vienošanos pieņem. Šī 2+4 (kā to formulēja Vācija) konference varētu sanākt vai nu maijā vai arī pēc Buša – Gorbačova tikšanās jūnijā. 2+4 konferences vienošanās galīgai apstiprināšanai liek priekšā Helsinku procesa galotņu sanāksmi, ko paredzēts sasaukt rudenī. Tanī tad nu visa Eiropa (kā arī ASV un Kanāda) ratificētu jaunās Eiropas robežas, tā beidzot noslēdzot II pasaules karu.
Ir skaidrs, ka līdz rudenim Pad. Sav. ar savu “perestroiku” nebūs tikusi tālu diezgan, lai to varētu iekļaut Eiropā. Tam, lai kā arī Gorbačovs sapņotu par “kopējo Eiropas māju”, būs jāgaida divdesmit vai pat piecdesmit gadu uz nākamo nokārtojumu, kad varbūt Krievija būtu diezgan demokratizēta, lai Eiropa to pieņemtu.
Te mēs nonākam pie Baltijas valstu jautājuma. Kur austrumos novietos jauno Eiropas robežu? Tas izšķirs, vai latviešu tauta dzīvos, vai ies bojā. Vēl divdesmit, nemaz nerunājot par piecdesmit, gadus Padomju Savienībā latviešu tauta neizturēs.
Tādēļ ir jāsaka: “Tagad vai nekad”. Latvijas kardinālās dzīvības intereses prasa nekavējošu Latvijas atdalīšanu no Padomju Savienības un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā. Pamazām tas ir kļuvis skaidrs arī Rietumeiropas presei. Kamēr agrāk tā runāja par “lielāku autonomiju” Baltijai, tagad arvien vairāk tiek minēta pilnīga Baltijas valstu neatkarības atjaunošana ārpus PSRS.
Laikraksti ļoti uzmanīgi seko notikumiem Baltijā. Sevišķi izceltas vēlēšanas Lietuvā un ar to saistītie soļi uz neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Bieži pieminētas arī Igaunija un Latvija. ‘The Times’ citēja latviešu komūnistu t.s. “gaišo spēku” apgalvojumu, ka viņi jau arī stāvot par neatkarīgu Latviju, tikai nevajagot pārāk steigties, kā arī vārdā neminēta LNAK pārstāvja atbildi: “Latviešu tautai brīvība nekad nenāks par ātru”. Nozīmīgas ir vairākkārt parādījušās atziņas, ka Baltijas valstu atdalīšanās ir nenovēršama un Gorbačova “perestoiku” tā neapdraudēšot, jo Krievija ir liela un bagāta diezgan, lai iztiktu bez perifērijas republikām, kas impērijā palikt negrib.
Lasot angļu, franču un vācu presi, jāatzīst, ka ar pietiekami labi organizētu, uz presi, politiķiem un diplomātiem tēmētu kampaņu vienota dzimtenes un trimdas baltiešu fronte varētu panākt Baltijas valstu piedalīšanos Helsinku II konferencē (par ko igauņi jau sākuši cīnīties) un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā līdzās pārējām Austrumeiropas valstīm.
PADOMJU SAVIENĪBA
Kamēr Eiropa pārkārtojas, Padomju Savienība arvien straujāk iet pretī sabrukumam. Veikalu plaukti kļūst arvien tukšāki, ogļrači atkal un atkal streiko, vispārējā neapmierinātība aug ne tikvien Maskavā un Ļeņingradā, bet arvien vairāk arī provincēs. Īgnums vēršas pret vietējiem varasvīriem, līdz kuriem nekāda “perestroika” nav nonākusi.
Nepieredzētas atkārtotas masu demonstrācijas daudzās krievu pilsētās liecina, ka tautu nopietni aizkaitinājusi neapturamā ekonomijas lejupslīde, apgādes trūkums un ar to radītais privātais pusoficiālais “pelēkais” tirgus, kam nenovēršami seko mafija, izspiešana, vardarbība. Kamēr pirmo demonstrāciju virkni, kā baumo, varētu būt inspirējis pats Gorbačovs kā ieroci cīņā pret saviem konservatīvajiem pretiniekiem, otro iestādes visiem līdzekļiem mēģināja apturēt. Tomēr tā notika, plakātiem un runātājiem kritizējot pastāvošo iekārtu un arī pašu Gorbačovu. Šķiet, briest atziņa, ka ne Staļins, ne Brežņevs nav vienīgie vaininieki pie Krievijas posta, bet īstais iemesls ir pati komūnistiskā padomju sistēma.
Tai pašā laikā padomijas perifērijā neapmierinātību saasina atdzimstoša nacionālā pašapziņa, Es te nerunāju par okupētajām Baltijas valstīm, bet par veco, cara iekaroto, impēriju. Lēnām mostas pārkrievotās Ukraina un Baltkrievija, kā arī 19.g.s. kolonizētā Vidusāzija. 20-to gadu sākumā padomju varai pakļautajā Transkaukazā nacionālās kaislības izraisa asiņainas sadursmes, par kurām gan daudzi spriež, ka tās ir Maskavas izraisītas, lai dotu ieganstu nesenajai militārai intervencijai, kuras īstais mērķis bijis apspiest azerbeidžāņu neatkarības centienus, kā arī iebaidīt armēņus, lai tie meklētu glābiņu Maskavas paspārnē.
Lai nu kā, Baltijas tautu pašdisciplīna un konsekventā nevardarbības politika izrādījusies par vienīgo pareizo brīvības ceļu un aizsargu pret Maskavas militāru iejaukšanos.
Līdzšinējā varas bāze – komūnistu partija — Krievijā zaudējusi lielu daļu respekta, netiekot vaļā no atbildības par postu, ko atnesuši tās septiņdesmit noziedzīgie valdības gadi. Pēdējo centrālkomitejas plēnumu virkne rāda, ka atjaunoties, pārveidoties un demokratizēties kompartija nespēj un veltīgi to sagaidīt arī no jūnija-jūlija partijas kongresa.
To saprot arī Gorbačovs, un tā izskaidrojams viņa pēdējais gājiens valsts varas monopolizēšanai savās rokās. To viņš panācis pret ārkārtīgi spēcīgu opozīciju, liekot lietā visu savu politisko talantu. Netiekot galā ar Politbiroju, Gorbačovs atkratās no kompartijas, valsts varu pārbīdot uz šķietami demokrātiskām valdības struktūrām ar prezidentālu valsts sistēmu, it kā pēc ASV, Francijas un Veimāras republikas paraugiem. Taču viņš ir pacenties aizmirst kontroles funkcijas, kas minētajās valstīs ierobežo prezidenta varu un pakļauj to tautas un tās pārstāvju gribai.
Kad 12.martā Gorbačovu ievēlēs par pirmo Padomju Savienības prezidentu, viņš kļūs par absolūtu patvaldnieku, kas ar saviem dekrētiem un izņēmuma stāvokļa pasludināšanu varēs kontrolēt katra padomijas stūrīša likteni.
Vienīgais politiskais pretspēks Gorbačovam ir Boriss Jeļcins, kas ar savu vienkāršību, atteikšanos no visām valdošās šķiras privilēģijām (ieskaitot valsts automašīnu) iekarojis tautas simpātijas. Ap viņu varētu apvienoties kā krievu demokrātiskie spēki, tā arī neapmierinātā tauta, kurai Jeļcina vienkāršais populisms imponē. Tā Jeļcins kļūtu par alternatīvu Gorbačovam.
4.marta vēlēšanas Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā parādīja, ka nostājoties pret kompartijas vadības kandidātu, radikāļi var gūt līdz pat 80% balsu, jo sevišķi pilsētās. Taču tautas vairākums ir vēl apātisks un netic nekam, tā ka daudzos vēlēšanu iecirkņos nepieciešamas pārvēlēšanas. Nozīmīgi ir necerēti lielie Ukrainas Tautas frontes Ruh un tās sabiedroto panākumi. Taču visas šīs politiskās spēles — kā Gorbačova varas sagrābšanas manevri, tā Jeļcina populisms, ne par sprīdi netuvina padomju saimniecisko apstākļu uzlabojumam. Pēdējā Augstākās padomes sesija nespēja pieķerties pamatproblēmai — privātīpašuma atjaunošanai, un bez likumā garantētas privātās iniciatīvas brīvības, padomju ekonomija turpinās savu ceļu uz haosu.
BALTIJAS VALSTIS
Tā politiskā un starptautiskā situācija ir radījusi vienreizēju izdevību atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Maskavu ir novājinājusi katastrofāla saimnieciska un sistēmas krīze. Eiropa pārorganizējas jaunradītajā politiskā vākumā. Vai baltieši ir gatavi un spējīgi izmantot šo vienreizējo izdevību? Atbilde, šķiet, ir pozitīva.
Baltijas Padome, ko sastāda Latvijas un Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Sajūdis, vienojusies par kopīgu mērķi, pilnīgu neatkarību no PSRS un par saskaņotu darbību šī mērķa sasniegšanai; šī darbība nebūs vienveidīga, ievērojot dažādos apstākļus katrā Baltijas valstī.
LIETUVA
Ar savu 80% nacionālo iedzīvotāju sastāvu Lietuva izvirzījusies Baltijas brīvības cīņas priekšgalā. Lietuvas komūnisti pirmie ieskatīja, ka, paliekot Padomju Savienības komūnistu partijas sastāvā, tie neizbēgami vēlēšanās tiktu aizslaucīti. Tādēļ viņu vadītājs Aļģirts Brazauskas izveda savu ganāmpulku no PSKP un, par spīti milzu spiedienam no Maskavas un Gorbačova apmeklējumam, nodibināja ar Maskavu nesaistītu Lietuvas komūnistu partiju, kas nostājās par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Nelīdzēja ne Gorbačova draudi, nedz arī solītais likums par republiku izstāšanos. Par pēdējo lietuvieši skaidri pateica — uz mums tas neattiecas: mums no Savienības nav jāizstājas, jo tanī nekad neesam iestājušies.
Taču Brazauska ģeniālais gājiens neizdevās. Lietuvas Augstākās padomes vēlēšanās 24.februārī ar visu savu tautisko tērpu komūnisti izkrita cauri, un Sajūdis guva absolūtu vairākumu. Komūnisms ir pārāk sevi diskreditējis, lai jebkur un zem jebkādas maskas gūtu uzvaru kaut cik brīvās vēlēšanās. Interesanti ir atzīmēt, ka Lietuvas krievu vairākums nebalsoja pret Sajūdis kandidātiem, bet vienkārši no vēlēšanām atturējās. To rietumu prese min kā iespējamu paraugu, kā atrisināt milzīgā krievu skaita problēmu Latvijā.
Vispār Lietuvas vēlēšanas rietumos guva lielu ievērību un nozīmīgi ietekmēja rietumu apziņu par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nenovēršamlbu.
Sajūdis priekšsēdis Vitauts Landsberģis plaši citēts, un tā Lietuvas prasības pieteiktas. Lietuvieši pasteidzinājuši nepieciešamās pārvēlēšanas un ar tām jaunais parlaments guvis kvorumu un varēs sanākt uz pirmo sesiju pirms Gorbačovs saņems savas ārkārtējās pilnvaras 12.martā. Ar to viņu varēs nostādīt notikuša fakta — Lietuvas neatkarības atjaunošanas priekšā.
IGAUNIJA
Igaunija savu valsts atjaunošanas prasību pieteica jau 2.februāri, Igaunijas-Krievijas mierlīguma gada dienā, kas 3000 deputātu konference nobalsoja uzdot saviem pārstāvjiem Maskavā sākt sarunas par šī mierlīguma noteikumu ievērošanu.
Igaunijas kompartijas sairšanas process strauji virzās uz priekšu. Tās vietā veidojas jaunas partijas. Nozīmīgākie pašlaik šķiet sociāldemokrāti, kuru vadoni Marju Lauristinu min kā iespējamo pirmo atjaunotas Igaunijas ministru prezidenti. Svarīga ir Igaunijas Augstākās padomes un Pilsoņu komiteju sadarbība. Igaunijas Pilsoņu kongress jau noticis un Igaunijas valsts atjaunošana de facto sagaidāma pēc 18.marta vēlēšanām.
LATVIJA
Katastrofālās kolonizācijas dēļ procesi Latvijā ris lēnāk nekā kaimiņu republikās.
Tā kopš LTF II kongresa nekas izcili dramatisks nav noticis. Taču pēdējo piecu mēnešu relatīvais miers ir šķietamība.
Kad pienāks īstais bridis, izlauzīsies varenas liesmas. Zemdega ir pus gadsimta apspiesto latviešu tautas brīvības alku pēdējais briedums pirms eksplozijas, kas tās piepildīs. Dienas gaismā izlaužas atsevišķi notikumi, kas atspoguļo zemdegas procesu.
Tādu ir daudz: sekmīga Latvijas pilsoņu reģistrācijas kampaņa, uzvaras pašvaldību vēlēšanās, jaunu partiju veidošanās — pašlaik ir jau kādas astoņas, to starpā sociāldemokrāti, zaļie, republikāņi, konservatīvie, liberāļi, centristi un plānotā zemnieku partija (nesajaukt ar Kaula Lauksaimnieku savienību, kas stūrē uz PSRS konfederāciju un latviešiem nebūs pieņemama). Visi manevrē uz sev izdevīgākām pozīcijām, viens otram neuzticas un savstarpēji pārmet šķelšanos. Taču viss tas ir gatavošanās politiskajam darbam brīvas Latvijas saeimā. LNNK aktīviste filozofe Baiba Pētersone to labi formulē: “Mēs vairāk rejam, nekā kožam!”
Patiesībā visi pozitīvie spēki ir vienoti kopējam mērķim — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanai. Kas nostājas pret šo mērķi, izdara politisku pašnāvību, kā vācu ‘Die Welt’ korespondentam teicis kāds latviešu aktīvists.
Iepriecina redzēt, ka arī galējie radikāļi, kas agrāk politiskajā procesā nepiedalījās, jo nevarēja akceptēt ne Augstāko padomi kā okupācijas pašpārvaldi, nedz arī LTF, atraduši sev politisku vietu Pilsoņu komitejās un tā ieslēgušies aktīvā cīņā.
Par nacionālo zemdegu liecina arī kompartijas straujais iziršanas process. Gan krievu vairākuma dēļ, gan arī tāpēc, ka latviešiem partijā neradās tāds Brazausks, janvāra CK plēnums vāvuļoja un nespēja pat izlikties par Latvijas neatkarības aizstāvjiem. Rezultātā no partijas izstājās liela daļa no Tautas Frontes vadošiem darbiniekiem, kas vēl bija cerējuši caur kompartiju panākt Latvijas valsts neatkarību, to starpā LTF priekšsēdis Dainis Īvāns. Pēdējais kopā ar pāris domu biedriem publicējis aicinājumu partijas pirmorganizācijām pašām likvidēties, nododot nelikumīgi piesavinātos partijas īpašumus valstij.
Februārī vēl partijā palikušie t.s. “gaišie spēki” sasauca konferenci un nodibināja no Maskavas neatkarīgu Latvijas komūnistu partiju. Ivars Ķezbers tam balsoja pretī. Taču šis solis nāca par vēlu. Latvijā komūnisms ir bankrotējis. Tādēļ arī nav pamata vairs bailēm par iespējamu LPSR leģitimizāciju. Atlikušie “gaišie spēki” to droši vien mēģinās, bet kā Eduards Berklavs vairākkārt deklarējis, šādam mēģinājumam nav ne mazāko cerību uz panākumiem.
Ticība Latvijas atbrīvošanai briest tautas apziņā. Padomju varas dienas Latvijā ir skaitītas.
lESPĒJAMA LATVIJAS VALSTS ATJAUNOŠANAS NORISE
Latvijas politiskie spēki pašlaik iesaistīti Augstākās Padomes vēlēšanu kampaņā, kas kulminēsies ar masu demonstrāciju 17.martā — dienu pirms 18.marta vēlēšanām; šīs vēlēšanas nebūs ne likumīgas, ne arī pilnīgi brīvas vai demokrātiskas. LTF radikālajam spārnam maz iespēju piekļūt pie masu informācijas līdzekļiem. Paredzamas daudzas nelikumības vēlēšanu procesā, jo sevišķi uz laukiem, kur bieži nacionālo kandidātu atbalstītājus baida ar deportācijām, un partijas sekretāri vēlētājiem sola sivēnus. Bez tam vēlēšanās piedalīsies arī padomju armijas karavīri.
Taču tās tuvinās Latviju neatkarībai. Patiesībā šinīs vēlēšanās piedalīsies tikai trīs pamatgrupas (Baibas Pētersones formulējums): 1) PSRS aizstāvji,
2) LPSR aizstāvji, un
3) Latvijas Republikas aizstāvji.
Tā kā nekrievu minoritātes vairākumā balsos par LR kandidātiem, kopā ar daudziem krieviem, kas no neatkarīgas Latvijas sagaida labākus dzīves apstākļus, un daudzi migranti vēlēšanās nepiedalīsies, cerības uz Latvijas valsts atjaunotāju uzvaru šķiet pamatotas, jo vairāk pēc pieredzes Lietuvā.
No 8.-23. aprīlim notiks Latvijas Pilsoņu Kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress varēs sanākt 5. un 6.maijā vai ātrāk, ja nepieciešams. Tā kā Augstākai padomei paredzamas vairākas pārvēlēšanas, jaunā padome savā pirmā sesijā varēs pulcēties ne agrāk kā aprīļa beigās, vienlaicīgi ar Pilsoņu kongresu vai drusku pēc tā. Pilsoņu komiteju aktīvisti jau tagad domā, ka būs iespējama sadarbība abu šo orgānu starpā, kaut gan kongresa pirmais uzdevums būs izvērtēt AP vēlēšanu rezultātus.
Tālāk notikumu secība varētu būt sekojoša:
Augstākā padome pati, vai kopā ar Pilsoņu kongresu pieņem dekrētu, pasludinot 1940.g. okupāciju, toreizējās saeimas vēlēšanas un lūgumu uzņemt Latviju Padomju Savienībā par nelikumīgiem un spēkā neesošiem. Ar to tiek likvidēta padomju okupācijas vara un stājas spēkā Latvijas Republikas 1922.g. satversme.
Augstākā padome atzīst sevi par nelikumīgu orgānu, bet kā Latvijas pašreizējo iedzīvotāju ievēlēta pārstāvniecība kopā ar Latvijas Pilsoņu pārstāvniecību — Pilsoņu kongresu — izveido pagaidu saeimu, kas darbotos uz 1922.g. satversmes pamatiem.
Pagaidu saeima ievēl pagaidu valdību, pārņem valsts administratīvo varu un drošības iestādes, kā arī sāk sarunas ar Maskavu par Latvijas-Krievijas mierlīguma respektēšanu, padomju armijas izvākšanu un turpmāko saimniecisko sadarbību uz vienlīdzības pamatiem.
Pagaidu valdība arī lūdz rietumvalstu atzīšanu, izdara nepieciešamos labojumus vēlēšanu likumā un izsludina pilntiesīgas Latvijas Republikas saeimas vēlēšanas satversmē noteiktā kārtībā un starptautiskā pārraudzībā.
Visā šai procesā aktīvi piedalās Pasaules Brīvo Latviešu apvienība, pārstāvot Latvijas pilsoņus trimdā.
Var iebilst — kā tas viss iespējams, kamēr Latvijā atrodas padomju armija? Atbilde ir vienkārša — lieli padomju spēki bija un vēl tagad ir Polijā, Ungārijā, Čehoslovakijā un Austrumvācijā, bet tas neaizkavēja šo zemju atbrīvošanos no padomju virskundzības.
Kāpēc?
Tāpēc, ka Maskavai trūka saimniecisku resursu, lai padomju vienības iesaistītu cīņā pret apspiesto tautu brīvības centieniem. Tas pats notiks Baltijas valstīs — vispirms Lietuvā, tad Igaunijā un beidzot Latvijā. Maskava draudēs, sāks saimniecisku boikotu, bet tad samierināsies un klusītiņām izvāks savu karaspēku, jo tai vairs nav varas impēriju noturēt.
Rudenī Helsinki II konferencē blakus līdzšinējo 35 valstu delegācijām sēdēs arī brīvo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji.
Būs interesanti vērot, cik tālu šeit aprakstītajā paredzamo notikumu norisē būs tikusi Latvija tai brīdī, kad šīs rindas sasniegs lasītājus.
LATVIJAS SCENĀRIJS. Laimonis Purs. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.4, 01.10.2009
Scenārijs ir literārs darbs, kur pārliecinoši izklāstīts iecerētās filmas, lugas vai operas sižets, notikumu norise, darbojošies spēki un personāži, dots ticams izejas punkts darbības sākumam un turpmākai virzībai, un nobeigumā – laimīga vai traģiska neizbēgamība. Ir vēl otri – polītiski valstiskie scenāriji. Ja skatuvei un ekrānam domātos var palabot, papildināt, pat pavērst atpakaļgaitā, tad polītiskie scenāriji nepakļaujas labojumiem, notikumi kūleņo uz priekšu, kā no kalna gala ieripināts apaļš akmens.
Pasaulē visām valstīm, ieskaitot Latviju, ir katrai savs scenārijs.
Tautas atmodas naivuma pakalnā pakāpušiem šķita: pēc kariem, posta, revolūcijām un visām citām nedienām Latvijai 20.gadsimta pēdējā desmitgadē beidzot uzsmaidījusi neatkarības un taisnīguma saulīte. Atliek tikai sildīties. Lāčplēšu laikmets palicis pagātnei, šodien nepieciešams vien Lāčplēša ordenis, ko jo dāsni karināt pie krūtīm. Sakarināja daudziem. Spīguļot spīguļoja. Spožums bija tik spilgts, ka tautas lielākā daļa nepamanīja Melno bruņinieku rokam un izrokam Daugavas krastos tik apjomīgu bedri, kurā pēkšņi iegrūda mūs visus, sākot no jaunpiedzimušā pirmā kliedziena līdz sirmgalves pēdējai nopūtai, aizejot tālajās veļu gaitās…
2,3 miljoniem iedzīvotāju uzlikts parādjūgs – 7,5 miljardi… Nē, ne rubļi, kā visticamāk būtu jānotiek pēc pusgadsimta staļiniski hruščoviski-brežņeviski eksperimentālās saimniekošanas, bet gan 7,5 miljardi eiro, kaut gan iedzīvotāju vairākums nav pat ne soli spēris ārpus savas zemes robežas…
Pats savā mājā pēkšņi esi nabags! Vēl trakāk – pa istabas logu redzi pagalmā ieripojam sarkanā džipā parādu piedzinēju! Ņēmis neesi, bet – maksā ragā!
Drūms ir Latvijas scenārijs.
Bijām trīs Baltijas māsas, trīs Baltijas bāleliņi! Latvija viducī, vienus sānus piesargā igaunīši, otrus – leitīši. Tad, kas mūs izrāva no trijotnes? Taču ne jau pasaules finanču blēži! Tad kopā ar mums bedrē tupētu lietuvieši un igauni, ne piedāvātu veselu miljonu palīdzībai! Kāpēc tieši mūsu valstij ir tiks drūms liktenis? Beidzot jāsāk vismaz vaicāt, kuri ir Latvijas scenārija autori? Baltijā bija kopīga politiskā un sabiedriskā atmoda, kopīga rokās sadošanās Baltijas ceļā, viss saskanīgs un vienots, visi no tām pašām “padomju šmucēm” izķepurojušies, bet… Latvija viena bedrē uz paaudžu paaudzēm.
Lietuvā un Igaunijā ātri attīrījās no saviem viltus patriotiem, no slēptās pagātnes netīrības, vispirms tāpēc, ka tur to divkosīgo gružu bija ievērojami mazāk. Lietuvas pirmajā valdībā pēc neatkarības atgūšanas gan arī kādu laiciņu grozījās bijusī PSRS drošības dienestu ārštata sadarbone, tomēr drīz viņa tika aizvirzīta aizkulisēs. Igauņi arī pieprata attīrīties. Bet mēs? Mūs nepārtraukti mudināja un joprojām mudina aizmirst pagātni.
Latviešu dramaturgs un ilggadējais Rakstnieku savienības priekšnieks Gunārs Priede dienasgrāmatā ‘Mans 1984.gads’ ar neslēptām skumjām atvadās no amata, gaisā jau virmoja trešā atmoda, bet viņam, paklausot kāda tautas dzejnieka un kādas tautas rakstnieces striktam ieteikumam, jāatbrīvo krēsls Jānītim, kuru – raksta G.Priede – “esmu atšifrējis, turklāt jau sen.” Diemžēl vēl šobaltdien Jāņa Petera “otrā dzīve” nav atšifrēta, lai gan ir pat publikācijas. Modris Ziemiņš grāmatā “Trešā atmoda”, kuru sen vajadzēja iekļaut skolu mācību programmās, skarbi un tieši jautā: “Visi viņa (t.i. Jāņa Petera) apzinīgie gadi saistīti vai bijuši saistīti ar Latvijas likteni, bet kur un kad J.Peters ir asi iestājies par latviešu tautas svarīgiem izdzīvošanas jautājumiem savā zemē? Diemžēl es savos arhīvos tādus rakstus un runu tekstus neatrodu.”
Pat “visgraujošākās atklāsmes” – kā raksta akadēmiķis Jānis Freimanis grāmatā ‘Visu vēju virpuļi’ – palikušas bez rezultāta, pagaisušas. “Tā 04.10.2000.” – turpina akadēmiķis – “pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis, kuru es allaž esmu turējis ārpus katrām aizdomām, esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3.nodaļā, bijis ar divām kļičkām – konspiratīvām iesaukām.” Profesors Ervīns Grinovskis grāmatā “Lai nenosarkst dzimtenes smilts” atceras – “ar zināmu novēlošanos Tautas frontes vadībā pēkšņi parādījās Ivars Godmanis.” Tātad čekas slepenībā ieslēptais kļūst par atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmās valdības galvu. Pieņemamā telpā – kā pastāsta savos memuāros VDK ģenerālis Edmunds Johansons – “dzēru kafiju ar Godmaņa palīgu, bijušo VDK darbinieku Bunku,” bet, aizlidojis Maskavā, Johansonu pats PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Kručkovs informē: – “Ivars jau zvanīja man, domāju, ka jūs sastrādāsieties.”
Godmaņa pirmajā valdīšanas reizē nudien tika „”sastrādāti” zili brīnumi, sākot ar Latvijas naudas aizsūtīšanu dzelzceļa kravas vagonos uz Maskavu, krāsaino metālu eksports pat no kapsētu pieminekļiem un valūtas maiņas uzticēšana V.Kargina firmiņai Parex…
Tas viss – jau sen zināmais! – tomēr nekavē Valsts prezidentu V.Zatleru uzticēt Godmanim atkal kļūt 2007.gadā par premjeru, lai gan arī tas nav noslēpums, ka Godmanis sadevies roku rokā ar Jāņa Petera kā krusttēva dibinātās Latvijas Pirmās partijas vadoni Aināru Šleseru.
“Polītikā A.Šlesers ienācis no tā saucamām “farčovščiku” aprindām – lasām Modra Ziemiņa grāmatā “Trešā atmoda”, izdotā 1998.gadā. Kādu laiku Ainārs pagaisis Norvēģijā, tur dzīvojis PSRS VDK virsnieka īrētā dzīvoklī, atgriezies Latvijā kā miljonārs.
Latvijas scenāriju raksta autoru, kam dots stratēģisks mērķis raisīt sapīkumu tautā pret neatkarību un demokrātiju, taktika ļoti vienkārša – jo sliktāk šajā valstī, jo labāk.
Kas turpinās režisēt mūsu valsts scenāriju?
Lieki nekavēsimies pie scenārija tās daļas, kas sākās 2009. gada janvārī.
Tautas partija, krampjaini turoties pie varas, pēkšņi pieprasīja nekavējoties atlaist Saeimu, tā mēģinot novelt atbildību uz citu pleciem. Paziņojumi sekoja paziņojumiem, savstarpēji apvainojumi lija kā samazgas no spaiņiem. Notiekošais belza tautai kā ar bomi pa muguru: viss juku jukām, izņemot vienu – nemeklēt krīzes saknes! Skan vienīgi nepārtraukti mierinājumi, īpaši par starptautisko aizdevumu, jo būšot jāmaksā tikai nepilni 4 procenti gadā: no 100 Ls 4 lati gadā, no 1 miljarda 40 miljonu latu, no 7,5 miljardiem tikai nepilni 400 miljonu latu gadā.
Procenti krājas. Sāk krāties arī procentu procenti. Aizdevumu līgumos ieslēpti daži papildnosacījumi, kurus neizpildot…
Valdības jūk, mainās, demisionē, sāk tiesāties, tikai nekas nemainās tautsaimniecībā, piemēram, VEF un cukurrūpniecību prata nolikvidēt, bet nevar uzcelt nodegušo un likvidēto fabriku vietā kaut vai vienu sērkociņu ražotni, pašiem gatavot preci, kuru pratām izgatavot jau pirms pāris gadsimtiem, tikai šodien ne. Mazākās zemnieku saimniecības pašlikvidējušās. Sākas grūtības ar pārtiku. No bada glābj jauni aizņēmumi ārzemēs un imports. Gados jaunie iedzīvotāji no Latvijas aizbrauc masveidīgi, valstij ieņēmumi pilnīgi noplok, pārtrauc pabalstu izmaksas, samazina pensijas.
Negaidīti notiek lūzums – vēlēšanās uzvar radikāļi, jo tie apsola viena gada laikā likvidēt visus Latvijas parādus starptautiskām un visām citām bankām. Jaunā ideja ir ļoti vienkārša: jāatrod miljardieris – un tādi pasaulē esot vairāk nekā viens miljons – kas būtu ar mieru ieguldīt Latvijas labā savu bagātību.
Rožainie meklējumi tomēr nevedas, aicinātie kunkst un izvairās, līdz gluži negaidot jaunais finanču ministrs, vārdā vēl Jānis, nāk ar spožu konkrētu priekšlikumu: sākt sarunas ar arābu naftas šeihiem!
Interese abpusēja, šķiet, būs rezultāti. Latvijā palikušiem uzspīd cerību stars. Sit viens otram uz pleca – nu, vai es neteicu, viss būs atkal pa vecam! Tomēr kaut kādi tumši nenovīdīgi spēki izplata biedējošas baumas, tās kļūst aizvien ticamākas: Latvijā cels 10 mošejas, trīs Rīgā, būvniecību drīkst izdarīt tikai īstenticīgie, darbaspēku ievedīs no tālienes. Stāsies spēkā šariata likumi! Kas tie tādi? Piemēram, ja pie auto stūres šoferis būs alkohola reibumā, viņam turpat ceļmalā nocirtīs galvu. Iedzērušu sievieti ieraks dzīvu zemē, galva ārpusē, un visiem pienākums trāpīt pa to ar akmeni.
Demokrātijas vārdā notika referendums. Balsis dalījās apmēram līdzīgi. Bija par un bija pret, it īpaši mātes – kam dzērāji dēli palīdz tikt vaļā no pensijas latiņiem, tomēr reizumis saskalda malku. Jaunās sievietes teica, ka vīrs ir vīrs, kauču dzērājs, turpretim nodzīvot mūžu bez vīra… Tad jau labāk lai iedzer.
Bezizeja!
Lai cik sāpīgi, beidzot Latvijā palikušais tautas atlikums apjēdza, ko vajadzējis apjēgt jau trešās atmodas sākumā: latvietis viens nespēj izdzīvot! Valdībā vai nu ierāvēji vai tumšu nodomu darboņi! Aizvien vairāk un aizvien skaļāk vecļaudis sāka atcerēties padomju gadus. Paēduši bija, apģērbti, pat “komūnalkā” draudzējās un kopīgi nosvinēja 1.maiju un 7.oktobri! lekvēlojās no jauna nostalģija pēc bijuša, pat jaunatne sāka lasīt Vizbuļa Bērces un tautas rakstnieku romānus, kuros rakstiski apliecināts, cik gaiši un mīļi dzīvojuši padomju tautu saimē.
Viens otrs gan iedrošinājās iebilst, čīkstēja kā vecas durvis – bet neatkarīgā Latvija, neatkarīgā…
Tieši šajā vistraģiskākajā brīdī pie valsts stūres tika tīras latviskas izcelsmes patriots, kam jau senču senčos neatrast ne mazāko melnumu, tie visi bijuši hernhūtieši, dižās Brāļu draudzes locekļi un gadu simtos saglabājuši un dziedājuši “Mazais pulciņ, nebaidies!” Patriots nav baidījies. Kādā jaukā dienā apsēdies pie viena galda ar kādu Godorkovski, kas Krievijā sēdējis 13 gadu par nodokļu nemaksāšanu, bija pamanījies – tāpat kā pie mums – noprivatizēt Urālos rūdu raktuvēs Mendeļejeva tabulā ierindoto retzemju metālu bagātināšanas rūpnīcu, pat ar cerību, ka izdosies atrast 61.elementu prometiju un kļūt par pasaulē bagātāko. Tas gan nav noticis, jo, izrādījies, ka šis elements jau sen sabrucis, tomēr citi iegūtie retzemju metāli sabēruši viņa ārzemju kontos desmitus miljardu.
Patriota un uzņēmēja satuvinātājs un sarunu vedējs izrādījās kāds Timofejs Timofejevičs. Viņš saka: – Laiks nobriedina augli, kad tam krist… Latvijas tauta ir nobriedusi. Vairs ceļa nav. Strupceļš! Darba spējīgie bēg pat uz Dienvidameriku. Kas ir šis Timofejs Timofejevičs, ja tik labi pārzina latviešu likstas?
Kā uzminējis blakus sēdētāja domas, T.T. itin kā pajautāja: – Kā es zinu? Jums izdevās uzstādīt veselu virkni Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmo sasniegumu, sākot ar lielāko parādnastu pasaulē uz viena iedzīvotāja un beidzot ar Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas priekšniekiem, kas gadu gadus bijuši šajā amatā un noķēruši… nevienu! Taču atstāsim pagātni pagātnei. Mūsu rokās – rītdiena! Latviešiem gadu simteņu sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, pārtulkojot citās valodās – savs dārziņš, angliski domājošiem – mauriņš, bet latviešiem tā ir vadziņa ar ekoloģiski tīriem burkāniņiem, savs upeņu krūmiņš, zemeņu dobīte, dažas vistiņas, ābelīte… ja nu vēl kaziņa vai aitiņa… Govis gan vairs nebūs, jo apkalpojošais personāls jau tāltāli aizbraucis… Bet jūsu gadsimtu sapnis gan beidzot ir – īstenojams!
– Bet…
Viss viņa rokās, – un T.T. pamāja ar roku uz G. – Viņš savus grēkus atzinis, nožēlo tos līdz sirds dziļumiem, nolēmis savus miljardus izmantot tautu labā. Pirms dažām dienām plašsaziņas līdzekļus aplidoja vēsts, ka ASV žurnālists Sibīrijas galējos ziemeļos, kur pat mamuta kauli saglabājušies nebojāti, pabijis baznīciņā un aplūkojis tūkstošgadīgu ikonu, kam apakšā teksts: “Lielās tautas ir paša Dieva griba un tās saglabāsies, bet mazās ir tikai nešķīsteņu roku darbs…”
Slāvu pasaulvēsturiskai misijai sākusies jauna ēra! Slāviskais no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, baltkrieviskais, ukrainiskais, leiši iekļaujas poliskajā, līdz galu galā… slāvi vien ir. Igauņi, nu, tie pie somiem Laplandē jau iepirkuši zemi un prasa igauņu valodai minoritātes tiesības… Tomēr galvenais – īpašums ir un paliek svēts! Tāpēc pastāv gan NATO, gan Eiropas Savienība. Godorkovska kungs samaksās visus jums pašiem vairs nesamaksājamos parādus. Un kā īpašnieks, beidzot piepildīs latviešu mūžseno sapni par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. To viņš garantē. Latvija paliek. Pat nosaukums nemainās. Tieši tādu nemainīgu viņš, izpērkot savu apgrēcību, uzdāvina Krievijai. Un jūs brīvi un nepiespiesti, iekļāvušies Sadraudzīgo Valstu Savienībā, varēsit atkal dziedāt: “Mazais pulciņ, nebaidies!” Jaunatdzimusī dziesmā gūsit kulturālo piepildījumu.
SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis vakar ieradās Rīgā. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940 (17., 18., laikraksts nav iznācis?)
Kirhenšteins sagaida Višinski Rīgas stacijā.
Latviešu tauta?
A. J. Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1908.g. par piedalīšanos revolucionāros notikumos Višinskis nokļuva Bailovas (Баиловскую) cietumā, kur sēdēja vienā kamerā ar puisi vārdā Josifs Džugašvili… Uz Staļina nākšanas pie varas brīdi Višinskis ar viņu bija pazīstams gandrīs divdesmit gadus. Un 1923.gadā Maskavas Valsts universitātes pasniedzējs kļūst gan par profesoru, gan Augstākās tiesas kolēģijas prokuroru. …30-o gadu otrajā pusē Staļinam bija vajadzīgs absolūti bezprincipiāls, bet juridiski prasmīgs cilvēks, kurš prot emocionāli uzstāties un apsūdzētos sagrauj ar savu neatlaidību, nekaunību un pat rupjību…).
Vakar vakarā ar Maskavas ātrvilcienu Rīgā ieradās SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis. Stacijā viņu Valsts Prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants plkv.Lūkins un ārlietu ministrs V.Munters. Tāpat bija ieradies padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni V.K.Derevjanski priekšgalā, kā arī padomju garnizona vadošās personas no visām ieroču šķirām. Tai pašā vakarā tautas komisāra padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis ieradās pilī ar vizīti pie Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa.
Pūšat taures, skanat zvani, saule, plašu gaismu lej!
Karogs sarkan-balti-sarkans vējos atraisījies skrej.
Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem, sauc arvienu dzirdamāk,
Lai iz mājām, lai iz namiem, lai iz kapiem ārā nāk.
Pildās bargiem tēliem ielas, pildās bālām ēnām gaiss,
Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.
Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.
Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.
Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!
(Latvju karavīru sacerēta parodija Ļebeģeva Kumača-Īzaka Dunajevska masu dziesmai “Varen plaša mana zeme dzimtā”)
Žēl man tevis, mana zeme dzimtā:
Citās zemēs cilvēks visur brīvs,
Tikai tevī vien starp zemēm simtām
Cilvēks brīvs tik tad, kad nav vairs dzīvs. Turpiniet lasīt →
Latviešu leģionāri Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzē.
Varoņu svētki Morē 23.09.2017
GRĀVIS. Tēvija, Nr.97, 26.04.1945
Daudzi novadi ir pārstaigāti, smagu sirdi atstāti, un reti kad skats ir dabūjis pavērties dzimtās zemes mākoņu grēdās — tikai māmuļa zeme ir bijusi tā, kas visur vienādi kairinājusi nāsis ar savu valgo auglības elpu, kas savā klēpī patvērusi augumus, kas cīnās par to.
Neteiksim: — tik daudz ir veltīgi rakts! Tā mazā bedrīte, tas sīkais trijstūris, kas šķita visnevajadzīgākā vietā iezīmēts, tomēr reiz noderēja mūsu ziņnesim, kad pār viņa galvu aizspietoja kaujas bumbvežu bars ar sarkanajām zvaigznēm spārnu galos. Viena latvieša karavīra dzīvība palika neskarta un tā bija vairāk vērta par visa pagasta vienu klaušu dienu.
TAS BIJA PRIEKŠ GADA. Kaujā pie Raganas kritušo partizānu piemiņai. Maksis Cālītis. Tēvija, 18.07.1942
“…Šodien pl.2 boļševiku vienība 2 smagajās automašīnās ar 3 ložmetējiem, tuvojoties no Straupes, uzbruka pie Raganas mūsu aizsargu vienībai (apm. 30 aizsargu un karavīru). Zem pārspēka spiediena aizsargu vienība izklīdināta, daudz ievainotu un kritušu. Siguldā esošās boļševiku vienības ar tankiem paliek arvien aktīvākas. Apkārtnes mežos atrodas vairākas lielākas (20—50 cilv.) boļševiku karavīru bandas, kas apdraud civilos iedzīvotājus un uzbrūk mūsu posteņiem…”
Tā sākās ziņojums par stāvokli Inčukalna partizānu aizstāvētā kaujas iecirknī, kad Rīga jau bija atbrīvota no boļševiku terora. Šis ziņojums, kas dramatiskos kaujas apstākļos palicis nenosūtīts, runā par to laiku, kad latviešu tauta cēlās, lai nokratītu no saviem pleciem ienīsto un negribēto boļševisma jūgu. Visā latviešu zemē pulcējās vīri un jaunekļi no mežu paslēptuvēm ar saglabātiem vai ienaidniekam atņemtiem ieročiem, lai bēgošajām boļševiku bandām dotu pēdējo nāvīgo triecienu.
(Arī tagadējais laiks prasa skaidru un krietnu nostāju. I.L.)
Katrs laiks pats par sevi prasa attiecīgu nostāju. Un laikmets, ko pārdzīvojam šodien, vairāk kā jebkad visos citos vēstures laikos prasa, lai katrs latvietis sevi pierādītu skaistajā īpašībā. Šodien, kad ir tik daudz cilvēku, kas nonākuši bezgala grūtos apstākļos, mēs cilvēcību varam pierādīt uz soļa. Ja mēs protam savam tautietim palīdzēt un to mierināt, tad mums šķiet pavēries viss cilvēcīgais, cildenais un ideālais iemiesojums reālos darbos.
Un šajā laikā, kad mūsu tautu piemeklē tik daudz rūpju, latvietim būtu jāpierāda viņa krietnākie tikumi: godīgums, sirds dedzība un dzelzs izturība, lai tas spētu dzīvot un līdzi ciest savas tautas un zemes liktenim. Klājas jau bēdīgi tiem, kam jāpamet savas tēvu koptās sētas, viss savs mūža sūri grūti krātais un celtais, un vienā pajūgā jānovieto sava ģimene, nepieciešamās mantiņas un labākā gadījumā, ar pāris brūnaļām jādodas meklēt brīdi patvērumu svešos novados—svešās sētās un jādodas vēl tālāk.
Ja mēs gribam apliecināt savu cilvēcību, tad šodien mēs nedrīkstam sacīt, ka kurzemnieku sēta būtu sveša Zemgales, Vidzemes un Latgales novadu ļaudīm. Tās mūsu pašu sētas, kas vēl palikušas kara neskartas un tajās brīdi jāatrod patvērums un maizes rieciens visiem tiem latviešu zemniekiem, kas kara apstākļu dēļ spiesti aiziet no savām dzīves vietām un ne prieka dzīti meklē sev jaunu mājvietu.
Tas būtu jāsaprot ari tiem, kuri ļauj gurušam ceļa braucējam pārnakšņot lietainajā rudens nakti zem klajas debess, nevis to aicina savā pajumtē un pasniedz tam krūzīti siltas viras vai gabaliņu maizes.
Turpretī neviens no šī sāpju likteņa piemeklētajiem tautiešiem mūžam neaizmirsīs gaišas cilvēcības apdvesto latviešu zemnieku, kura sētā nekad nav trūcis pajumtes bēgļiem, kaut arī to bijis vairāki desmiti. Tādai sētās bēgļi vienmēr laipni uzņemti, paēdināti un gaišiem cerību vārdiem pavadīti tālākajā ceļā.
Bet nevien cilvēcību prasa mūsu dienu laikmets. Lai cilvēks spētu ne tikai pārvarēt grūtības, kas saistās ar viņa personīgo dzīvi, bet vēl spētu sniegt palīdzīgu roku un padomu arī citiem, tam vairāk ka jebkad vajadzīga nesalaužama izturība.
Izturība jau no seniem laikiem ir bijusi latvieša rakstura īpatnējākā iezīme. Neaizmirsīsim arī to šodien, nu, cik ilgi upju krastos plūdīs ūdens straumes, tik ilgi lai īsts latvietis nebeidz ticēt gaišākai rītdienai – labākai nākotnei.
(Ja lasītaju interesē latviešu domājamā izcelsme, te ir divu tekstu tulkojumi par saules kultu, magiem un citiem priesteriem Indijas ziemeļrietumos, Irānā un ap Kaspijas jūru.)
Sāmba Purāna. V.C.Srivastava
Ievads
Purānas ir nepārvērtējami un nozīmīgi Indijas kultūras avoti. Purāniskā tradīcija glabā dažādus Indijas reliģiskās prakses aspektus, filosofiskus apcerējumus, literārus pilnveidojumus un kultūras izpausmes. Nešaubīgi var pieņemt faktu, ka Purānas ir veidojušās vienlaikus ar vedisko tradīciju, bet Purānu tagadējais veids ir attīstījies tikai 3-4.gs.pr.m.ē. Purānu attīstība ir ritējusi vienlaikus ar Indijas kultūras attīstību. Purānas no vienas puses glabā seno tradīciju; no otras puses tās uzņem sevī arī jaunas sastāvdaļas. Tās var uzskatīt par mūžīgi attīstošos Indijas kultūras enciklopēdiju. Kopš 3-4.gs.pr.m.ē. tās ir turpinājušas attīstīties līdz mūsu ēras 14-15.gs. vai pat vēlāk. Šajā norisē tās ir uzņēmušas dažādas tradīcijas, dažādas sektas un daudzus kultūras izteiksmes veidus.
Tādējādi mēs šajā plašajā literatūrā varam redzēt lielisku Indijas vēstures, politikas, reliģijas un kultūras panorāmu. Turpiniet lasīt →
(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)
Teici, teici, valodiņa, Ko upīte burbulēja, Ko upīte burbulēja, Nopogoja lakstīgal’! Kur upīte burbulēja, Tur uzplauka pumpuriņi: Kur ļautiņi klausījāsi, Tur valodas daudzināj’. Kā bitīte medu sūca, Tā es ļaužu valodiņu. Es saliku vārdu ziedus, Kā puķītes vainagā. Ziedi paši uzziedēja, Es nopinu vainadziņu. Visi ļaudis klausījāsi, Kad es teicu valodiņ’.
(Versija. Vai balti meklējuši glābiņu tālu ziemeļos pēc Ašokas nāves 232.g.pr.m.ē.? Vai balti pieder Indas/Sarasvatī-Gangā-Tarimas-Vakšu (Vakṣu=Amudarjas) – Donas-Dņepras-Daugavas upju kultūrai? Jeb Ašokas reforma dibinājās uz daļēji jau no sakiem jeb sarmatiem jeb sauromatiem atdalījušos klanu dzīves atziņām? Vai gaiļi Rīgas torņos ir apjēgas simbols un atbalss Morijas un Ašokas rīkojumu uzrakstu pāviem (gaiļiem)? Vai Māras zeme ir Morijas zeme? Jeb nekas no tā? I.L.)
No Spokensanskrit- mayūra, arī maruka, mārjāraka arjuna, kekāvala, (kṛkavāku – pāvs, gailis, putnu tēviņš), nāgavārika, mecakagala(arī Šiva – ar pāva astes aci?) – pāvs. Skat. arī maurya, śākya.
Conservation and management of sacred groves – maurya – pāvs (salīdz. ar gaili uz ābeces vāka; hindu mītoloģijā tiek saistīts ar izglītības un apjēgas dievi Sarasvatī. Tā spalvas attēlo tādas īpašības kā laipnību, pacietību, labu veiksmi.
(4) Augstsirdība pret draugiem, pazīstamiem un radiem, un bramīniem un mūkiem ir laba lieta”.
3. Ašokas rīkojuma akmens:
“Taupīgums tēriņos un izvairīšanās no strīdiem ir laba lieta”.
7. Ašokas rīkojuma akmens:
“Pašsavaldība, sirds skaidrība, pateicīgums, uzticība ir iespējama vienmēr un lieliska pat cilvēkam, kurš ir pārāk nabags, lai dotu plašā mērā”.
9. un 11. Ašokas rīkojuma akmens:
“Ļaudis veic ritus un ceremonijas veiksmes labad un slimības, kāzu, dzemdību vai ceļojuma sākuma gadījumos – samaitātas un bezvērtīgas ceremonijas.
Un ir veiksmīga ceremonija, ko var veikt – ne bezvērtīga kā iepriekšējās, bet auglīga – veiksmi nesošā Tikuma (Dhamma, Dharma) ceremonija. Un tā ietver labu attieksmi pret vergiem un kalpotājiem, skolotāju godāšanu, pašierobežošanos pret dzīvām būtnēm, augstsirdību pret bramīniem un vienatniekiem. Šādas lietas saskaņā ar Tikumu ir veiksmīgas ceremonijas. Tādēļ tēvam vai dēlam, vai brālim vai skolotājam – jārunā un jāsaka: “Tā ir pareizi. Tā ir jāveic ceremonija ilgstošam labumam. Ļaudis saka, žēlsirdība ir laba. Tomēr nekādas dāvanas, nekāda palīdzība nav tik laba kā citu apdāvināšana ar Tikuma dāvanu, kā palīdzība citiem gūt Tikumu ”.
12.un 13. Ašokas rīkojuma akmens:
“Iecietība. Jāgodā ir visi, vienlīdz citām sektām piederīgi laji un vientuļnieki. Nevienam nav jāniecina citas sektas, lai slavinātu savējo. Pašierobežošanās vārdos patiesi ir pareiza lieta. (Dhammapada). Un lai cilvēks drīzāk meklē izaugsmi pats savā sektā pēc lietas būtības.
Vakar izlasīju kādu rakstu. Skaudru stāstu par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.
Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: “Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši! Turpiniet lasīt →
(Maz būs to, kuriem nav skaidra migrantu kustības netīrā postošā daba. Nešaubos arī, ka velkamistu lielākās daļas dzinulis ir drīzāk Sorosa sile, nevis akla līdzcietība, lai gan arī īsteni ticīgie komjaunieši atrodas vienmēr. Un jaunmarksisma māneklis ir vēl viltīgāks kā rabīnu pēctecim K.H.Marksam un viņa Krievijas sekotājiem. I.L
‘Sam Gerrans’ ir angļu rakstnieks, tulkotājs, atbalsta padomdevējs un sabiedrisks darbinieks. Viņam ir arī profesionāla sagatavotība medijos, stratēģiskajā saziņā un tehnoloģijā. Viņu virza nodošanās pamatjēdzieniem, un viņš ir pievērsies autentiskai ievirzei uz atklājumiem un reālpolitiku. Viņš ir Quranite.com dibinātājs – kur Korāns tiek skaidrots, pamatojoties drīzāk uz saprātu kā uz tradīciju – un piedāvā gan individuālu valodas apmācību, gan personisku atbalstu un konsultācijas tiešsaistē SkypeTalking.com.
Filantrops Džordžs Soross nesen ir Wall Street Journal’ā publicējis vēstuli ar nosaukumu “Kāpēc es investēju 500 miljonus USD migrantos” (Why I’m Investing 500 million USD in Migrants). Šeit es pārlūkošu šo vēstuli un izdalīšu to, ko viņš domā no tā, kā viņa teiktais izskatās.
Pāris manas bildes LNNK ārkārtējā kongresā Nacionālajā teātrī.
Latviešu tauta?
Mazās piezīmes + 