Populisms kā fundamentālisms: šīs parādības psīhodinamisks redzējums. Serena Giunta, Giuseppe Mannino, Giuliana La Fiura, Andrea Russo, Rocco Filipponeri Pergola

(Īsi stāvokli raksturojoši izvilkumi. Šis mūsdienu pasaules redzējums no psīhologu augstumiem, manuprāt, ir trāpīgs raksturojumu, bet ne visu aicinājumu ziņā. Baltiešu gadījumā gan nedrīkstam sākt sevi apsaukāt par vajāšanas mānijas pārņemtiem – agrākie notikušie, šādiem gudriniekiem neticamie apdraudējumi liek mums šajā un “atvērtās pasaules” ziņā būt apdomīgākiem. Latvija pašlaik izslimo “vara pie kājas” un “kaut muļķis un skandālists, bet ievēlēšos” slimību, ko šie autori, šķiet, nepazīst; bet mums pēdējais laiks. Secinājumi beigās tā kā ved uz utopismu, uz galvas bāšanu krokodila rīklē; neiekrītiet. I.L.)

Pašlaik satraucošākais politiskais jautājums izskatās esam psīhodinamiskas dabas: kas pārņem cilvēku un sabiedrības prātus vispār, ja nerunājam par pretrunu pasauli un Lielo Tukšumu? Raugoties jaunajā gadsimtā, lielākā problēma izskatās vienaldzības un cietsirdības pret pasauli un sevi pašu uzkrāšanās.

Demokrātija kļūst par tikai paklausības problēmu uz dziļāku ideju un rūpju rēķina; ekonomiskā brīvība aizvien vairāk pakļaujas rūpēm par vietu tirgū; un starptautiskā politika aizvien vairāk pazeminās līdz karam ar terorismu un imigrāciju.

Turpināt lasīt

Spraudziņa uz indoirāņu, kalāšu, baltu, latviešu kultūras avotiem. Daži izvilkumi

(Ja gribam atgūt mugurkaulu, pamatu zem kājām šajā prātā jūkošajā pasaulē, ir jāatpazīst pašiem sevi, un šī spraudziņa var palīdzēt. Nav jānoslīkst strīdos, teorijās, ģenētikā, nav jāatgriežas pagātnē, bet pašos pamatos sevi, dievturību, arī Jēzus mācības dziļākās saknes izprast ir vitāli nepieciešams. I.L.)

Turpināt lasīt

DIVTŪKSTOŠ VĀRDU. Ludviks Vaculiks u.c.

(Neatradis latvisko tulkojumu, pārtulkoju pats. 1968.gadā strādāju un mācījos RPI vakara nodaļā, dzīvoju darbavietas kopmītnēs un Brīvo Eiropu dzirdēju reti. Žēl, būtu agrāk sācis apjēgt. Šis manifests būtībā nav novecojis, pilsoniskās sabiedrības problēmas tās pašas, kreislabējuma ziņā esam tikai otrā, bet tāpat marksisma grāvī. Gan par manifesta teksta sirdsprāta augstumiem vairs varam tik sapņot. To ir uzvarējis cinisms, varbūt reizē ar KGB uzvaru. Pēc 52 gadiem vārda brīvībai pretī likta melu brīvība, vēlēšanas ir brīvā tirgus daļa, komjaunieši atkal sludina bezdzimuma un bezkrāsas utopijas pasauli, parlamentārā demokrātija nereti ir līdzīga tam murgam, kuru apturēt nācās Kārlim Ulmanim… Bet mācīties nekad nav par vēlu. I.L.)

DIVTŪKSTOŠ VĀRDU,
ar kuriem vēršamies pie strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem un visiem citiem.

1969.gadā kādā no pazīstama Čehoslovākijas nedēļas izdevuma pēdējiem numuriem, pirms krievi to aizliedza, bija iespiests zīmējums. Tas bija pazīstama plakāta no 1918.gada pilsoņu kara laikiem Krievijā, imitācija: zaldāts ar sarkanu zvaigzni uz ķiveres ar baisi bargu skatās jums acīs un stiepj roku ar uz jums tēmējošu pirkstu. Sākotnējais krievu teksts skanēja: “Vai pierakstījies brīvprātīgajos?” Šis teksts bija nomainīts ar čehu tekstu: “Vai parakstīji divtūkstoš vārdus?”

Divtūkstoš vārdibija pirmais slavenais 1968.gada [publ.27.jūnijā, Literarní Noviny un divās dienas avīzēs] pavasara manifests, kas aicināja uz radikālu komunistiskā režīma demokratizāciju. To parakstīja milzums intelektuāļu, pēc tam nāca un parakstīja vienkāršie cilvēki; galu galā parakstu bija tik daudz, ka vēlāk tos tā arī nespēja saskaitīt. Kad Čehijā iebruka padomju armija un sākās politiskās tīrīšanas, viens no jautājumiem, ko pilsoņiem uzdeva, bija: “Vai tu arī parakstīji divtūkstoš vārdus?” Tos, kuri atzinās par savu parakstu, bez runas izmeta no darba.

(Milans Kundera. ‘Nepanesamais esības vieglums’)

‘Divtūkstoš vārdu’ teksta autors bija čehu rakstnieks Ludviks Vaculiks. [Vaculiks uzskata, ka 1968.gads ir mācība arī kreisajiem ideālistiem ārpus ČPSR. «1968.gada procesiem ir pat lielāka nozīme Eiropā nekā šeit,» teica Vaculiks intervijā Radio Brīvā Eiropa. «Kreisi noskaņotā inteliģence Eiropā saprata, kas ir Padomju Savienība, kāds ir tās spēks, un saprata arī, ka sociālisms padomju izpildījumā ir nereformējams.»]

 

Mūsu tautas dzīvību vispirms apdraudēja karš. Pēc tam atkal nāca draņķīgie laiki ar notikumiem, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu. Liela tautas daļa ar cerību uztvēra sociālisma programmu. Bet pie tās iemiesošanas ķērās nepareizie cilvēki. Draņķīgi ir ne tas, ka viņiem nepietika valsts darba pieredzes, speciālo zināšanu vai filosofa izglītības; kaut viņiem būtu bijis vairāk gudrības, parastās gudrības un godaprāta, lai viņi spētu uzklausīt citu viedokļus un ļautu sevi pamazām nomainīt ar apdāvinātākiem cilvēkiem. Turpināt lasīt

LR Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētāja Edgara Alkšņa VĒSTĪJUMS Latvijas Republikas Satversmes Sapulces 100.gadskārtā un Pilsoņu Kongresa 30.gadskārtā

Cienījamie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti!

Latvijas Republikas pilsoņi!

Pirms simts gadiem Latvijas Republikas pilsoņi vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās noteica savas valsts turpmāko ceļu, ievēlēdami Satversmes Sapulci, kura uz pirmo sesiju sanāca 1920. gada 1. maijā. Turpināt lasīt

Ietekmes aģentu uzpirkšana ir galvenais Krievijas specdienestu uzdevums ārzemēs. Dmitrijs Hmeļņickis

(Ietekmes aģenti Latvijā nav sveši. Atcerēsimies kaut Vili Lāci. Tagad Latvijā līdztiesīgi darbojas krievu invazīvās kolonizācijas partijas, kuru biedri nešaubīgi ir ietekmes aģenti jēru ādās; ar Latvijas mandātu daži darbojas Eiroparlamentā… Nedomāju, ka tie ir vienīgie. Šā raksta autors Baltiju gan nemin, bez tam nepamana ES pašas “demokrātisko” kļūdu lavīnu, kuru dēļ krievu ietekmes aģenti varētu mierīgi snaust uz mūrīša. Tāpēc mums katram jādomā līdzi katram vārdam, kam grasies noticēt, un šo to var mācīties arī no šā raksta)

Dmitrijs Hmeļņickis ir vēsturnieks, publicists, Krievijas ietekmes aģentu ārzemēs tēmas pētnieks. 1987.gadā emigrējis no Padomju Savienības uz Vāciju, kur dzīvo arī tagad. Zinātnisku grāmatu, monogrāfiju un daudzu publikāciju par padomju un pēcpadomju sabiedrību autors. Publicējies franču, vācu, žīdu presē.

Par ietekmes aģentiem, viņu šķērstīkliem un organizācijām, par atšķirību starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu, par “krievu pasauli” un mūsdienu emigrantiem Dmitrijs Hmeļņickis stāstīja intervijā Cyprus Daily News. Turpināt lasīt

Labā / Ļaunā izvēles apliecinājums. Ap 10.gadsimtu pirms Kristus

(Laikā, kad patiesību uzskata par pērkamu, kad meli ir ikdiena, kad naudu uzskata par dievu, atkal un atkal atrodu tūkstošgadi par Jēzus laiku senākus gara darbus, kā āriju Gātas, kā āriju Vēdas, kas būtu jau tad varējuši pagriezt cilvēci uz Labo. Vai mums izdosies?

Zoroastrs dzimis ap 1000.g.pr.m.ē. Amudarjas augštecē, āriju zemē, domājams ap Pjandžas upi. Viens no avatariem jeb iedzimušajiem Tikuma atjaunošanai. Skaidrs, ka iedzimšana vienmēr būs apstrīdama, tomēr tādu izcilu Tikuma aizstāvju parādīšanās laiku pa laikam ir neapšaubāma.

yadā yadā hi dharmasya glānir bhavati bhārata /

adhyutthānam adharmasya tadātmānaṃ sṛjāmyaham //

paritrāṇāya sādhūnāṃ vināśāya ca duṣkṛtām /

dharmasaṃsthāpanārthāya sambhavāmi yuge yuge //

Kad vien pagrimst tikums (dharma) un sazeļ netikums,

Tad rodos es, ak, Barotāja (Bhārata, Indija).

Labo ļaužu aizsardzībai un ļauno iznīcināšanai,

Tikuma iedibināšanai,

Es iedzimstu laikmetu pēc laikmeta.

Bhagavadgītā 4.7–8

Uzgāju arī labi lasāmu Gātu tulkojumu latviski:

http://www.e-misterija.lv/zaratustras-dziesmas/)

Izvēles apliecinājums (fravarānē – es izvēlos)

Zoroastrisma dziedājums 12.1–9

1. Es nolādu ļaunās dievības.

Es uzskatu sevi par Vieduma, par Zaratuštras pielūdzēju, esmu pret

ļaunajām dievībām,

mācos no Labvēlīgā un slavēju Svētos Nemirstīgos, pielūdzu Svētos Nemirstīgos.

Labvēlīgā Vieduma, laipnā, taisnā, mirdzošā, svētīgā, visu labumu atzīstu

un visu labāko, kam piemīt Labās Domas Svētais,

kam ir Rituma Patiesība, kam ir gaismas, ar kā gaismām pildās, ar laimi.

2. Ticu uz Svēto Veselo Saprātu – lai man tas būtu. Turpināt lasīt

Latvieši revolūcijās. Kas ir sarkanais terors un boļševistiskā elite? Ernsts Ūdris.

(Kas ir latviešu revolucionāri tagad? Gan no austrumiem, gan no rietumiem nākuši, gan vietējie totālās brīvības naivuļi, gan nepacietīgie uz “visu zemju dzimumkropļi, savienojieties”. Kurai tagad jau virtuālajai impērijai kalpo viņi?)

Эрнст Мартынович Удрис – председатель Чрезвычайной тройки Крымской ударной группы Управления Особых отделов ВЧК при РВС Южного и Юго-Западного фронтов.

Atbildīgs par Bagrejevkā (Багреевкa) nošauto simtiem cilvēku nāvi. Kompartijas biedrs no 1914.gada. Latvietis. Turpināt lasīt

Īsi par troļļošanu kā ieroci.

(Atcerēsimies “spārnotos” teicienus – ‘fašisti ņedobitije’ (nenosistie fašisti) utml. Un nāksies secināt, ka troļļošana nav nesens un tikai interneta ierocis. Šeit citētais autors par to runā ‘jauno nacionālismu’ sakarā, un arī tas sācies vismaz kopš cionisma laikiem. Troļļošana līdz šim jau sen ir bijusi veiksmīga mentālā atombumba, kas mērķtiecīgi saindē krietnu cilvēku, ja vēlaties, goju jeb nežīdu prātus. Lai piedod man krietnie žīdi, kuru taču nav mazums. I.L.)

Īsumā, jaunie nacionālismi, būdami folklorizēti nacionālismi, ir troļļošanas kultūras simptoms (tīša, prasmīga un slēpta cilvēku izsišana no sliedēm, parasti internetā, izmantojot domu apmaiņu. Troļļošana ir ne tikai aizskarošas piezīmes; lamu izkliegšana nav trollēšana, tā ir vienkārši aizsvilšanās un nav smieklīga. Troļļošana nav arī mēstuļošana, tā tracina, bet ir kliba. Troļļošanas būtiskākā daļa ir upura pārliecināšana, lai tas a) tiešām notic teiktajam, lai cik briesmīgs tas būtu, vai b) zem palīdzības maskas iepotētu upurim ļaunprātīgus norādījumus. Troļļošana prasa maldināšanu; ja netiek krāpts, tā nemaz nav troļļošana, vien muļķošanās. Tāpēc upurim nav jāzin, ka tiek troļļots; ja tas to apjēdz, tu esi neveiksmīgs trollis) Turpināt lasīt

Ilustrācijai Atmodas gaisotnei – I.Līdakas vēstule čekai 1988.gadā

Te ir epizode, kas varētu iegaismot gaisotni Atmodas laikā, kādu to sajutu es.

Pēc kādas manas ierunāšanās Vides aizsardzības kluba sapulcē par čeku kā galveno vides piesārņojumu Latvijā un bezatbildes klusuma saskaitos un sacerēju vēstuli čekai. Rakstīdams jutos varen viltīgs, bezmaz kā Zaporožjes kazaks, piesaucu vēl caur Vilni Zariņu no grāmatas ‘Начало философии. Чанышев А.Н.’ patapinātu tekstu par Ķīnas impērijas krišanu.

Nākošajā mītiņā Arkādijas parkā lūdzu Arvīdam Ulmem atļauju nolasīt kādu aicinājumu, pateikdams tikai, ka būs fabula ar zobiem. Atļāva, nolasīju pie mikrofona, paļāvība uz viltību bija pazudusi, un pa muguru līdz ceļiem strautiņā tecēja baiļu sviedri. Beigās lūdzu balsot, kas ir pret, iznākot priekšā, lai vieglāk saskaitīt. Protams, kā jau biju cerējis, neiznāca neviens. Manā saprašanā viltīgi izteicu prieku, ka mums piekrīt arī klātesošie čekisti.

Pēc mītiņa iedevu Arvīdam parakstīt. Pienāca visai satraukts, ja nemaldos, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons, atceros, zilā uzvalkā, prasīdams anulēt vēstuli kā pārāk mīkstu. Turējos pretī, teikdams, lai raksta cietāku, mana vēstule netraucēs, bet ja anulēs, tad būsim padevušies.

Ulme ne tajā brīdī, ne vēlāk neizskatījās par to laimīgs, katrā ziņā neuzslavēja, tomēr parakstīja. Ja es būtu zinājis par viņa sarežģītajām attiecībām ar čeku, nebūtu uz šo izlēcienu uzdrošinājies. Es joprojām Arvīdu Ulmi uzskatu par goda vīru, kurš paveica IZŠĶIROŠU darbu sabiedrības iedrošināšanā.

Vēstuli nosūtīju. Vēlāk cilvēki runāja, ka Ulme izsaukts uz čeku, bet es nē. Mani tiešām neizsauca, un tas, šķiet, raisīja aizdomas, katrā ziņā vēlāk ar muguras spalvām sajutu nelāgu attieksmi. Šķiet, ka mana karātavu ironija nebija uztverta. Nepienāca arī nekāda čekas atbilde, bet ne jau tas bija mērķis. Cik nu pratu, biju publiski pakustinājis būtiskāko problēmu un arī, manuprāt, nostādījis čeku neērtā situācijā, tīši prasīdams atbildi, ko tā nevarēja sniegt, bet VAK “pārkāpumu” gadījumos varēja vienmēr atsaukties uz to, ka gribējām taču būt rātni. Turpināt lasīt

Latviešu valoda. 1840.g.

No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, achtzehnter Theil, Leipzig, Brockhaus, 1840.

‘C.E.Napierskni, Chronologisher Conspect der lettischen Literatur von 1587 bis 1830’. (Mitau 1831. 281 Seiten) vislielākajā pilnībā satur literāru rakstu dokumentējumu saistībā ar latviešiem un viņu valodu, kā arī vispārēju Livland‘es, Kurland‘es, Estland‘es provinču rakstnieku un zinātnieku leksikonu. Johana Frīdriha fon Rekes (Recke) un Karla Eduarda Napīrskni (Mitau 1827) apstrādāts, šis darbs noder īpaši par latviešu literatūru. Varam kā pietiekamus izcelt vien dažus avotus. Turpināt lasīt

GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016. Nelāgā attīstība Rietumvalstīs. Ivans Borisovs, Kanāda, 2018.februāris

(Saku nauda, domāju žīdu pasaules kārtība. Nē, nav mainījušās manas domas, ka katrs ir sastapis kādu krietnu žīdu un kādu nekrietnu latvieti. Būtība ir proporcijās. Dzīvot par žīdu naudu no Ļeņina mācās joprojām, un joprojām “parastie” dzīvojam ar privileģēto tiesiski viltotu naudu. Šis raksts ir lasīšanas vērts, pat ja šķitīs sazvērestības teorija. Ceru, ka katrs sāksim apjēgt vismaz to, ka vienīgais saprātīgais darba augļu glabāšanas veids ir ienākumu ieguldīšana vērtībās – bērnos, zemē, mežos, prasmēs, darbarīkos utml. Ar vērtībām nesegtās naudas laiki vienā mirklī beigsies, luksus grabuļi būs nekur liekami, un tad nevaimanājiet, ka neviens nebrīdināja. I.L. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/05/pasaules-jauna-kartiba-valdis-steins/ )

GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016

Autors Sean M.Madden ir GLARING Hypocrisy līdzdibinātājs un redaktors, publicējas arī http://www.renegadetribune.com/articles/ . Trauksmes cēlājs, kuram bija klientu kompānija, ko 1990-o gadu beigās slēdza ASV Securities and Exchange Commission. No tā brīža Sean‘s ir bijis pilnīgos patiesības meklējumos. GLARING Hypocrisy ir šo meklējumu kulminācija.

Ir daudz kas faktā par pašu boļševismu, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki. Boļševisma ideāli saskan ar daudziem augstākajiem jūdaisma ideāliem.”
(Jewish Chronicle, London, 1919)

Turpināt lasīt

HIBRĪDKARŠ LATVIJĀ? VIEGLI! Димитрий Саввин, 2016

(Nav jau pirmā svaiguma teksts, tulkots no krievu valodas, tomēr – kāpēc esam gandrīz vēl turpat? Bet plašsaziņā aizvien sliktāk.)

Viss sliktais, protams, notiek ne ar mums un ne pie mums. Tā cilvēks ir būvēts – pēc dabas iedzimts optimists. Un vairumā gadījumu tas nav slikti, bet pat ļoti labi. Bet ir izņēmumi. Piemēram, kad ir darīšana ar īstiem draudiem, kurus mēs savas labticības dēļ neredzam, kamēr neatsitamies ar pieri.

Piemēram, tā sauktā hibrīdkara draudi. Kur? Latvijā, kungi.

Te droši vien cienījami un ne tik cienījami lasītāji sāks ironiski smīnēt: autors, sak, nepazīst mūsu īstenību. Te tak nav Donbass! Nedz Ukraina! Gan dzīves līmenis pavisam cits, gan valsts tiesiska bez pēdiņām (nu gan glaimojoši, I.L.), gan arī ar aizsardzību ir stipri labāk. Un arī vietējā padomjvalodīgā populācija, lai cik tā nebrēktu “Par Putinu”, dārgo un mīļoto, bet dzīvot zem viņa varas tomēr negrib. Putinu apsiekalo, par Krievijas Federāciju aizlūdz kā musulmaņi par Meku, bet dzīvot tomēr grib Latvijā. Bet ja aizbrauc, tad uz kaut kādu bezdvēselīgu Britāniju vai eirosodomisku Zviedriju, izvairoties no Krievijas kā no mēra pārņemta poligona.

“Vai šie ļautiņi sagaidīs krievu tankus vai ies partizānos?” Muļķības!”

Jā, muļķības. Ne zem Latvijas tankiem gulsies, ja tādi sāks ripot pa ceļiem, ne mežos ar berdankām bēgs. (Kaut vai tāpēc, ka – ko tajos mežos darīt, ar berdanku vai bez, galīgi neko). Visas tādas izpriecas nemaz nav vajadzīgas.

Pirmkārt, ir jāatceras, ka Donbasā hibrīdkara dzinējspēks bija un paliek ne jau sašutuši raktuvju strādnieki, traktoristi un citādi proletārieši. Girkina-Strelkova vienība ieradās no Krievijas Federācijas un nokļuva Slavjanskā ar viena vietējā oligarha piekrišanu. (Protams, mēs nekādi nezinām, ka tas ir Ahmetovs) Un turpmāk turienes militāro spēku mugurkaulu veidoja ne brīvprātīgie un pat ne algotņi no KF, bet Putina regulārais karaspēks. Bez tā šis cirks ar zirgiem noturētos ne ilgāk kā mēnesi. Un tas ir ilgākais.

Tā ka iedzīvotāju atbalstam – arī Ukrainas dienvidaustrumos – ir sīka nozīme.

Bet otrkārt – un galvenokārt – ja Latvijā nav iespējams īstenot to hibrīdkara scenāriju, kas tika īstenots Donbasā, tad tas nenozīmē, ka rezervē nav cits scenārijs. Aši uzmetot, tas var izskatīties tā.

Pēkšņi ne no kurienes parādās kaut kāda kustība – partija, organizācija, pat kāda nebūt republika. Kas pasludina, ka viņu pacietība ir ar troksni pārplīsusi, un tagad minētā grupa sāk tāpat kā “ģedi” (vectēvi) bruņotu cīņu pret “latviešu fašismu”.

Jūs skumīgi pasmaidat, aizverat ziņas un ejat gulēt.

Tajā pat naktī pār Latvijas robežu pāriet divas-trīs diversiju grupas. Nu tā ne dziļi – burtiski pāris kilometrus. Nošauj dažus policistus un valsts ierēdņus, aizdedzina kādas piecas ēkas un aiziet. Bet no rīta minētā virtuālā republika paziņo, ka tas bijis viņu kaujinieku partizāņu reids.

Latvijas Ārlietu ministrija, protams, nosūta sašutuma notu uz Maskavu. Jo katrs muļķis sapratīs, ka nostrādājuši nevis pašdarbnieki dumpinieki, bet profesionāļi. No Maskavas būs atbilde: paši esam pārsteigti. Meklējam ļaundarus. Tikai atrast gan nevaram. Bet vēl, lai gan mēs tādus paņēmienus neapsveicam, tomēr nevaram nepamanīt, ka Baltijas bezatbildīgā etnokrātiju politika, nacisma reabilitācija utt. utt. (tālāk paši zināt).

Tad, skaidra lieta, visi Latvijas spēki, kādi vien ir, tiks pārmesti uz robežām – lai nepieļautu notikušā atkārtošanos. Pēc pāris dienām, kad spēki tur savāksies, tos nosvilinās ar “Grad’iem” – pāri robežai.

Un atkal būs protesti – gan no Rīgas, gan no Briseles., gan no Vašingtonas, un no visurienes. Un atkal atbilde:

– Paši esam šausmās. Tādi bandīti, nesen nolaupīja vairākas zalves iekārtas, tagad draiskojas.

– Tad notveriet viņus!

– Ķeram. Pagaidām nevaram atrast.

– Nemuļķojiet mūs! Mēs taču saprotam, ka darbojies regulārais karaspēks!

– Bet jums ir uzziņa, ka tas bijis regulārais karaspēks?

Nu un kas? Viss. Vēl pēc nedēļas gaisotnes uzturēšanai uzsprāgst vairākas bumbas supermārketos – maksimumstundās. Tikai par to atbildību uzņemsies vēl kāda nebūt “armija” vai “fronte”.

Bet tajā brīdī ar pilnu jaudu pieslēgsies visa Latvijas iekšējā Kremļa aģentūra. Un Saeimā no rīta līdz naktij kā piedziedājumu skandinās mantru, ka “nacionālisti ir Latvijas tautu noveduši līdz pilsoņu karam”. Un vēl – “ar savu agresīvo darbību” noveduši līdz “sadursmei ar Krieviju”. Ka vajag ieklausīties padomjvalodīgajos, utt.

Tajā brīdī NATO sabiedrotie, protams, meklēs veidu, kā latviešiem palīdzēt. Ar skubu izteiks dziļu norūpēšanos. Pēc laiciņa arī sašutumu. Bet tālāk domās. Jo karš nav pasludināts, bet ielaisties sadursmes pirmajā fāzē ar kodollielvalsti ne visai gribētos.

Bet kamēr viņi domās, Putins pateiks, ka viņš par Latviju ir ar visu dvēseli, bet tā pret viņu gluži ar pretējo. Pati izraisījusi pilsoņu karu un nu vaino viņu. Un momentā apturēs visu tranzītu caur Latvijas ostām. Krievijas Federācija, skaidrs, arī iedzīvosies kaudzē problēmu, bet nav jau pirmo reizi. “Tā dzīvojam vienmēr” (Мы всегда так живем (Vlad.Visockis). Bet putiniskie spēki Latvijā ar divkāršu spēku sāks spiegt:

– Fašisti valdībā vispirms izraisīja pilsoņu karu, bet tagad noveda valsti līdz ekonomiskam sabrukumam!

Te, lūk, īstenībā ir visa hibrīdkara recepte. Ievērojiet – bez kādiem partizāniem nacionālajos parkos un raktuvju dumpja Ventspilī. Un ar to pilnīgi pietiks, lai stāvokli Latvijā iešūpotu ļoti pamatīgi. Pēc kam tā, pilnīgi iespējams, ak vai, var nogriezties uz Putinam izdevīgu pusi.

Teiksit, ka tas ir neprāts? Ka pēc tādiem notikumiem Kremli agri vai vēlu nospiedīs? Pareizi. Tomēr arī Krima bija neprāts, pēc kura Kremlis ir jānospiež. Bet Krima taču notika. Bez tam ir vērts atcerēties, ka Putinam tīk spēlēt uz likmju paaugstināšanu.

Secinājums var būt viens, lai gan ne visai oriģināls. Ir ar skaidru prātu jāredz apkārtējā pasaule. Mēs visi kopš 2014.gada pavasara esam atjēgušies būtiski jaunā īstenībā – jauna Aukstā kara īstenībā, kuru sāka Putins, anektējot Krimu. Un tas diemžēl paredz noteiktus izdevumus.

Un tieši – citu, nopietnāku un cietāku, bet galvenais sistēmiskāku iekšējās drošības ievirzi.

Nopietnu, kur cietāku, kur elastīgāku, bet tomēr sistēmisku un stratēģiski uzbūvētu darbu informācijas jomā.

Jaunus – ne gluži iecietīgus – paņēmienus darbā pret skaidri redzamiem Kremļa ietekmes aģentiem.

Nu, un arī rūpes par savu armiju; bez tā, diemžēl, nekādi. Tas tā īsumā.

Pretējā gadījumā aprakstītais scenārijs var izrādīties daudz daudz reālistiskāks kā gribētos. Un es priecātos, ja kļūdos …

Bet, ak vai, zinu no savas pieredzes: lavbēlīgās prognozēs es kļūdos biežāk kā nelabvēlīgās. Dod, Dievs, ka šoreiz būtu izņēmums…

Turpināt lasīt

3.gs.meritokrātija jeb par Budas iedzimšanas pasaulē nosacījumiem. No Lalitavistaras, budisma Lielā Rata sūtras. No sanskrita un ķīniešu valodas tulkojuši Н.В.Александрова, М.А.Русанов

(Labs meritokrātijas piemērs no senatnes. Viltusliberāļiem varbūt spriedīsies kaklā, bet paši vainīgi. I.L.)

VII. Padievu vēršanās pie Bodhisatvas un viņa runa par ideālas valdnieku dzimtas īpašībām un valdnieces tikumiem

(Lalitavistaras sanskrita versija)

Padievi un bodhisatvas (cilvēki, kuri sasnieguši apskaidrību, tomēr izlēmuši palikt šajā pasaulē palīdzēt cietējiem, nevis nonākt nirvanā) sešpadsmit valstīs visā Džambudvīpā (Indijas teritorija) apsprieda visas labākās valdnieku dzimtas un visās atrada trūkumus. Viņu, dziļās pārdomās grimušo, vidū, [bija] padievs vārdā Džņānaketudhvadža, atbrīvojies no pārdzimšanas, cieši nolēmis [sasniegt] apskaidrību šajā Lielā Rata (Mahājanas) budismā. Viņš vērsās pie šīs dižās padievu un bodhisatvu sapulces: “Pieiesim, godātie, pie šā Bodhisatvas (Budas) un vaicāsim [viņam pašam], kādi tikumi mēdz būt dzimtai, kurā iedzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu”. “Labi, – [atbildēja] visi un, godbijībā salikuši rokas, piegāja Bodhisatvam (debesu valstībā Tušitā) un vaicāja: “Ak, taisnais vīrs, kādi tikumi piemīt tam dārgakmenim starp dzimtām, kurā dzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu?” Turpināt lasīt

Bez klišejām atskatoties uz 1991.gada notikumiem. Jānis Vilnītis. 20.01.2019

Kas nošāva cilvēkus Bastejkalnā? Vai trešo Atmodu organizēja čeka? Vai nule atvērtajos čekas maisos ir visi ir ļaundari, un vai tur ir visi ļaundari?…

1991. gada 20. janvāra vakara un nakts notikumi pie Iekšlietu ministrijas ēkas, kas tolaik atradās Raiņa bulvārī, bija asiņainākie mūsu valsts atjaunošanas laikā. Tonakt tika nogalināti Rīgas miliči Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, ievainoti Bauskas rajona miliči Jānis Jasevičs, Aļģis Simanovičs, Renārs Zaļais, Valērijs Markūns. Pie Bastejkalna tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolēns Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots operators Gvido Zvaigzne. Apšaudē ievainoja arī vairākus barikāžu dalībniekus (B. Dmitrenko, J. Zelču, A. Senčenko, J. Mezaku, D. Ozolu, J. Fodoru) un Krievijas žurnālistu V. Brežņevu.

Pierādījumi mistiski pazuda

Tolaik laikraksts “Diena” vēl bija valstij piederošs laikraksts, kuru vadīja Viktors Daugmalis. Pēc šiem asiņainajiem notikumiem viņš uzdeva laikraksta komentētāju nodaļas vadītājam Dzintaram Zaļūksnim* un reportierim Jānim Vilnītim* veikt savu – žurnālistu izmeklēšanu. Pārējās lietas tika noliktas malā un abi devās ielās, kā arī uz OMON bāzi (kur gan pret jautājumiem izturējās visai piesardzīgi), lai izprašņātu lieciniekus. 

Cilvēki bija atsaucīgi – daudzi pēc laikraksta aicinājuma ieradās redakcijā, citi zvanīja un sarunāja tikšanās ārpus redakcijas. Tika analizēti naktī uzņemtie video, trasējošo ložu trajektorijas, ložu pēdas Bastejkalna kokos. Tika publicēti pirmie materiāli, kas liecināja, ka šajā vakarā šāva ne tikai OMON, bet vēl kādas nezināmas personas, kas acīmredzami bija ieņēmušas savas kaujas pozīcijas visapkārt ministrijai, vairākās ēkās Bastejkalna apkārtnē un pat pie Pulvertorņa. Tad abus žurnālistus uzaicināja uz tikšanos raidījuma “Labvakar” vadītāji (šo tolaik vispopulārāko raidījumu vadīja Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis). Turpināt lasīt

Edgara Alkšņa runa Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai 2018.gada 18.novembrī

Cienījamie Pilsoņu Kongresa delegāti un viesi!

Ļaudis, kam patīk kumēdiņi, šajā nozīmīgajā dienā ir pulcējušies teātrī. Mēs esam nākuši kopā stipri nopietnākā vietā. Šī ēka izstaro varu, enerģiju, intelektu un savu tiesu mistikas.

Jutīgi cilvēki teic, ka Latvijas okupācijas vadītāja Staļina gars vēl mītot virs zemes. Ja nu tas mēdz apmeklēt pakļautās teritorijas, šaubu nav, Latvijā viņš apmetas šeit. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka mēs esam pulcējušies šajā ēkā.

Kā atceramies no vēstures, Staļins sasniedza daudz, bet Latviju viņš iekarot tā arī nespēja. Lai šis simboliskais fakts palīdz mums šodien un turpmāk. Nez vai Staļins varēja arī iedomāties, ka Latvija reiz svinēs simt gadu jubileju. Turpināt lasīt

Noslepkavotās Birutas Lozes protests pret politisko korupciju Latvijā

Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas biedru Birutas Lozes un Vilora Eihmaņa saruna par demokrātijas un tiesiskuma stāvokli Latvijā, vēloties panākt godīgumu.

Šā gada 13. aprīlī Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes darbinieki atrada iepriekš meklēšanā izsludināto bijušo totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas prokurori Birutu Lozi mirušu ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir aizturēts 1967. gadā dzimis vīrietis, kuram tiesa piemērojusi drošības līdzekli – apcietinājumu.

Izmeklējot kriminālprocesu par bijušās prokurores Birutas Lozes iespējamo slepkavību, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes (GKrPP KIP) darbinieki 2018. gada 11. aprīlī aizdomās par to aizturēja 1967. gadā dzimušu vīrieti. Aizdomās turētais ir bijis pazīstams ar Birutu Lozi un iepriekš nav sodīts.

Turpinot izmeklēšanu un veicot apjomīgus operatīvos pasākumus un speciālās izmeklēšanas darbības, jau pēc divām dienām, 13. aprīlī, likumsargi atrada Birutas Lozes līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm.

Līķis bija aprakts Saulkrastu novadā, kāpu zonā. Viena no galvenajām izmeklējamā nozieguma versijām – slepkavība izdarīta mantkārīgā nolūkā.

Jau ziņots, ka 2018. gada 15. martā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Olaines iecirknī tika saņemts iesniegums par to, ka 1932. gadā dzimusī Biruta Loze laikā posmā no 13. marta pulksten 21 līdz 14. marta pulksten 9.30 izgājusi no savas dzīvesvietas un bez vēsts pazudusi.

https://www.tvnet.lv/4527434/bijusi-prokurore-biruta-loze-noslepkavota-un-aprakta-kapas

“Homo post-soveticus”: Ekonomiskās uzvedības galvenie raksturojumi, aplūkojot institucionāli-pēckeinsiskā ievirzē. Rozmainskis I.V.

(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.) Turpināt lasīt

Kāpēc Pakistanai neder demokrātija! Umer Sufan, students FC College Lahore. 2018.g.14.maijs

(Vai Latvijā ir būtiski labāk? Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/10/28/latvijas-satversme-un-suicidala-demokratija-ivars-lidaka/ un par meritokrātiju – https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/17/parmainu-panaksana-pasiesaistoties-tautai-ivars-lidaka/ un https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/05/prasmiga-e-demokratija-j-a-munemann/ )

Teorijā demokrātija ir jauka, praksē tā ir maldi.” Benito Musolini


Demokrātija ir cilvēku valdība, cilvēk
u labā, cilvēku veidota. Vairums no mums domā, ka demokrātija visos apstākļos darbojas vislabāk. Vairums no mums domā, ka mēs esam neatkarīga valsts. Demokrātija vienmēr ir simbolizējusi tautas brīvību un tiesības, taču gadu gaitā mēs esam redzējuši šausminošas taisnīguma, brīvības un cilvēktiesību izgāšanās, kas tikai parādīja, ka demokrātija brīvu dzīvi negarantē.
Turpināt lasīt

Balti kā mēdiešu kaimiņi, āriji, džāti, saki, Eiropas sauromati.

Sanskritā: jāṭ, jāṭi, jāṭa, jat. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/05/03/latvian-nuristan-gujarat-cognate-cultures-ivars-lidaka/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/03/latviesi-vai-tiesam-hindukusa-dienvidu-nogazes-un-saurastraskathiavaraslatas-pussala-indijas-rietumos-dzivo-vel-citas-latviesu-bralu-tautas/

 

No Spokensanskrit- dzimums, veids, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; jāti – pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, ārya.

John Grimes- dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no ‘Nyāya’ skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. (Skat. padārtha).
3. Saskaņā ar ‘Nyāya’ vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Saskaņā ar ‘Mīmāṃsā’, grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. ‘Mīmāṃsā’, Vedāntas sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Saskaņā ar Njāja skolu, augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko vispārību. Zemākās vispārības tiek sauktas par ‘aparajāti’.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.

http://www.sikhiwiki.org/index.php/Jatt – džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai. Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas – juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē., usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē., huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)).

DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ.

Turpināt lasīt

Tumsonīgais Naudas laikmets. James C.Kennedy, 2012. oktobris

(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?

Skat. arī:
– Parīzes Manifests https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/29/parizes-manifests-eiropa-kadai-varam-uzticeties-otto-ozols-kaujas-lauks-latvija-piesaude-jau-sakusies/ ; tas pats oriģinālā:
– The Parisian Statement https://thetrueeurope.eu/
– Jans Baldvins Hanibalsons https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/10/ziemelvalstu-baltijas-regiona-neparedzama-nakotne-jons-baldvins-hanibalsons-2017-g-28-nov/

Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)

====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.

Turpināt lasīt

Pāri paliek alkatīgs materiālists, ierāvējs, egoists, naudas varas pielūdzējs… Žulis

(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017

Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.

Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.
Turpināt lasīt

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties. + Otto Ozols: Kaujas lauks Latvija. Piešaude jau sākusies

Latviešu nācijas dzīves telpa ir kore starp Eiropas melīguma un Krievijas iefiltrēšanās slīpnēm. PARĪZES MANIFESTS.

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties

(2017.gada maijā konservatīvu zinātnieku un intelektuāļu grupa tikās Parīzē. Viņus vienoja kopīgas bažas par patreizējo Eiropas politikas, kultūras, sabiedrības stāvokli – un pāri visam Eiropas prāta un iztēles stāvokli. Maldos un pašapmānā, un ideoloģiskos sagrozījumos Eiropa izšķērdē savu dižo civilizācijas mantojumu.)

1. Eiropa ir piederīga mums, un mēs esam piederīgi Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Iemesli, kāpēc mēs turam Eiropu dārgu, pārsniedz mūsu spējas šo uzticību izskaidrot vai attaisnot. Tā ir kopīgas vēstures, cerību un mīlestības lieta. Tā ir ierastu ceļu, sajūsmas un sāpju brīžu lieta. Tā ir iedvesmojošas saskaņotības pieredzes un kopējas nākotnes solījuma lieta. Parasti viedokļi un notikumi mēdz būt īpašas nozīmes pilni – mums, nevis citiem. Mājas ir vieta, kur lietas ir pazīstamas, un kur mūs atzīst, lai cik tālu mēs būtu klejojuši. Tā ir īstā Eiropa, mūsu dārgā un neaizstājamā civilizācija.

Eiropa ir mūsu mājas.

2. Eiropa visā savā bagātībā un lieliskumā ir viltotas pašizpratnes apdraudēta. Šī viltotā Eiropa sevi iztēlojas kā mūsu civilizācijas piepildījumu, bet īstenībā tā atņems mums mājas. Tā aicina pārspīlēt un izkropļot Eiropas īstos tikumus, paliekot akliem pret pašas netikumiem. Pašapmierināti tirgojot mūsu vēstures vienpusīgas karikatūras, šī viltotā Eiropa tagad pastāv nepārvaramos aizspriedumos par pagātni. To ierosinātāji ir pašgribēti bāreņi, un tie pieņem, ka būt bārenim – būt bezpajumtniekam – ir cildens sasniegums. Šādi šī viltotā Eiropa slavē sevi kā universālas sabiedrības, kas nav nedz vispārēja, nedz sabiedrība, vēstnesi.
Turpināt lasīt

Kā izturēties pret politiku. Politika ir no kalpošanas padarīta par tirgošanos. Aiciniet jaunatni padarīt to atkal cienījamu. Šrī Šrī Ravi Šankars

Kā izturēties pret politiku. Šrī Šrī Ravi Šankars

– Dārgais Dievišķais skolotāj, esmu iesaistīts dažos sabiedrisku pakalpojumu projektos, un man ir vairāki vadoši amati, un tagad apkārtējie politiķi sāk man traucēt un padara manu darbu nesekmīgāku. Lūdzu padomu.

– Šrī Šrī Ravi Šankars:

Visur, kur ir cilvēki, neizbēgami ir politika. Nevairies no tās un neraizējies par to, esi kā cieta klints. Kas izrādīsies esam politika, atradīs savu ceļu aiziet. Paļaujies, ka ar tevi notiks tikai labākais, un ka tu spēsi darīt tikai labāko! Turi šos domu graudus kā dārgumu.

Turpināt lasīt

Seši iedarbīgas saziņas noslēpumi. Šrī Šrī Ravi Šankars

Šrī Šrī Ravi Šankars ar māti

Šrī Šrī Ravi Šankars sarunā

 

(Sanskritā saṃvādasaruna, saziņa utml.)

Sazināties sākam tūlīt ar savu pirmo elpu. Mūsu pirmais kliedziens ir saziņa ar māti un pasauli, kurā esam ieradušies. Un līdz savai pēdējai elpai mēs esam pastāvīgā saziņā.

Tomēr, laba saziņa ir vairāk kā tikai vārdi. Veiklā un iedarbīgā saziņā ir dimensijas, kas ir plašākas par runāto. Spēja sirsnīgi sazināties ar kādu un visiem ir apgūšanas vērta prasme.

Turpināt lasīt

LATVIEŠU CILVĒKS. DIEVA KUMEĻI. Alberts Sprūdžs. Rīts, Nr.356, 27.12.1939 + Latviešu valoda. Jānis Jaunsudrabiņš.

(Latvieši esot vai esot bijuši romantiski.

Skatos vārdnīcā:

1. Īstenības idealizācijas, sapņainības caurstrāvota pasauluztvere; tieksme pēc skaistā, nesasniedzamā, ideālā.

2. Apstākļi, situācija, kas izraisa emocionālu pacilātību, sapņainību.

Lai gan tagad, piemēram, par romantiskām attiecībām kāds var nosaukt TV filmas reklamētu “kreisu drāzienu” ar pretējo dzimumu, pat man, mācītam un jaunībā no jutelīguma sargājušamies tehnokrātam, padomju pēckara skolā romantismu par nicināmu dzirdējušam, šis Alberta Sprūdža rakstītais ir sirdij tuvs.

Gan kumeļi – smieklīgi, pusaudža gados šķielējot uz krievu kukuruzņikiem debesīs, nievīgi rāvos prom no zirga jūgšanas mācības – gan dabas virstoņi, kuri, paldies dievam, tomēr turpināja mani apdāvināt cauri mūžam. Bet kumeliņš latvietim tikpat kā brālis, gan arumā, gan karā, gan kā to laiku “krutākais” Lexus. Tas nāk no visdziļākās senatnes.

Rigveda I, 163:

Slavinājums zirgam. Kad piedzimstot pirmais tavs zviedziens Cēlās no okeāna – pirmā avota, Vanaga spārni, antilopes priekškājas tavas – Slavējama ir tava dižā dzimšana, ak lēkšotāj. Jamas dāvātu to iejūdza Trita, Pirmais sedlos sēdās Indra, Gandhārva tvēra pēc pavadas. No saules jūs zirgu tēsuši esat, ak dievi”.

Ašais kumeļš – sanskr. ‘aśva, lietuviešu ‘ašvā – kumele‘, cieši saistīts ar Jumi un Ūsiņu. Sanskrita ašvajanas (aśvayana) ir bijusi jātnieku cilts ziemeļrietumrietumos no Indas upes, kuras vīri kopā ar sievām situšies līdz nāvei pret Maķedonijas Aleksandru.

Alberts Sprūdžs, dzimis 1908. gada 29. decembrī, miris 1944. gada 7. aprīlī, bija latviešu rakstnieks. Jānis Klīdzējs viņu nosaucis par 20. gadsimta 30. gadu spilgtāko latgaliešu rakstnieku, “Brīvības paaudzes rakstnieku”. … Rēzeknes bombardēšanas laikā (ienākot krievu karaspēkam) gājis bojā 1944. gada 7. aprīlī. Apbedīts Varakļānu kapos.”. (Vikipēdija)

Literāts Jānis Andrups laikrakstā “Tēvija”: “Kad cauri dūmu mutuļiem un ugunsgrēku plēnēm Rēzeknei atausa Lielās ciešanu piektdienas rīts, tās bālo sauli vairs neieraudzīja citu terora upuru starpā arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Ar viņu Latgale zaudējusi rosīgu, tālredzīgu kultūras darbinieku, bet latviešu rakstniecība jaunu, daudzsološu epikas talantu, kam paši labākie darbi iecerēti, bet neuzrakstīti vēl brieda dvēselē. [..] Šī labā sirds apklusa lielajā Rēzeknes ciešanu naktī, un tagad Alberts Sprūdžs ir piepulcināts tiem savas tautas mocekļu un asins liecinieku tūkstošiem, kas bargā apsūdzībā pret austrumu varu kopā ar dzīvajiem neprasa nekā vairāk kā brīvu zemi un brīvu elpu.”.

 

Nāk prātā – vai ir apjēgts latviešu karavīra romantisms? Labs jautājums. I.L.)

***

Latviešu cilvēks neskrien pa galvu, pa kaklu, viņa ausis nesveļ karsts gaiss. Viņš iet lēnām, kā apdomādamies, brīžiem pat apstādamies un aplūkodams apkārtni.
Viņa dvēsele grib, lai daba tanī spoguļotos, lai tur atmirdzētu paša Dieva vaigs.

Turpināt lasīt

Vārda dziļums

(Ceru, ka nav šā jēdziena “disertabla” svešzemnieciska aizvietotāja. Izvēlējos vārdu ‘druva’, patiešām dziļu, lai no kuras puses mēs to aplūkotu.

Druvas jēdziens ir nešķirams no ‘Savita’ – Visaugstākais Dievs; Tas, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgais princips, Virsīstenība, Brahman. Arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku).

Ivars Līdaka)

 

Atklāta vēstule žīd-aklajiem eirofīliem, kuri domā, ka Žīdu Pasaules Kārtība ir “Perspektīva”. Mufidah Kassalias

(Kāpēc man šķiet, ka viens no musulmaņu tautu staigāšanas izraisīšanas iemesliem ir naida raisīšana pasaulē pret Israēlas pretiniekiem?

Mufidah Kassalias ir (GLARING Hypocrisy) līdzdibinātāja un redaktore. Viņa ir mācījusies savienot lietas, saliekot Rubika kubu bez instrukcijas. 2010.gadā viņa izštepselēja savu televizoru un atbrīvojās no smadzeņu skalošanas. Iznākumā viņa saredz lietas visur un savieno tās rakstot.)

Priekšvēsture

Pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka vairums manu britu un eiropiešu feisbuka draugu ir sīksti eirofīli. Jeb precīzāk, ES-fīli, kuriem Eiropa un Eiropas Savienība ir sinonīmi, kas simbolizē tādus ideālus kā kopības sajūta, iecietība, mīlestība, cilvēktiesības, vides aizsardzība, miers un demokrātija. Tie ir labi cilvēki, kuriem rūp viņu līdzcilvēki un pasaules pagrimstošais stāvoklis, lai gan viņiem raksturīgo labestību ir nolaupījis viltīgais komunisma rāpulis sociālisma izskatā, kas noformēts kultūrmarksistiska politkorektuma un sociālā taisnīguma parādes tērpā.

Turpināt lasīt

Omeļčenko: Poļu lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta iznīcināja Krievija, tāpēc atliekas tā neizdos nekad. Dmitrijs Gordons

Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados? Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā “112 Украина” stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko. http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.

(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….

(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.

Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.

2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.

Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)

Turpināt lasīt

Lai zinātu pasargāties no vervēšanas. Aģentu vervēšanas paņēmieni. + fragmenti no Viktora Suvorova un ‘Pilnīgi Atklāti’

(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.

Skat. arī ‘Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/) Turpināt lasīt

Par arhīviem: “Bet ja jūs pats to visu zināt, tad jūs pašu ir jānošauj!” Aleksejs Tarasovs, Novaja Gazeta 27.10.2017

(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)

Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.

Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.

Turpināt lasīt

Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017

(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?

Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.

Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.

Turpināt lasīt

Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Turpināt lasīt

Žīdi, multikulturālisms, politkorektums un karš ar runas brīvību. Andrew Joyce, Ph.D. 20.11.2014

(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)

Viens no svarīgākajiem darbiem, ko ‘The Occidental Observer’ (TOO) ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņus veicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.

Turpināt lasīt

Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”

Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)

Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)

Turpināt lasīt

Latvijas pašattīrīšanās pēc Baigā gada. 1941.gada partizāni; no laikrakstiem. Dokumenti no Historia.lv

(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)

Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,

Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu.
Turpināt lasīt

Latvijas atbrīvošanās sākums. Pēteris Vasariņš, Agnis Balodis, Laimonis Purs 1988-1990; 2009.g.

(Vēlams iepriekš izlasīt Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins. Tur ievadvārdos var redzēt manu apmēram vidējā latvieša ieskatu par šeit aplūkoto laiku. Biju arī LNNK ārkārtas kongresa un Pilsoņu Kongresa dalībnieks. Tolaik, klausoties tādu vīru kā Pētera Vasariņa un Agņa Baloža runās, biju svētā sajūsmā par nedzirdēto latviešu valodas skaistumu un domu skaidrību. Politisko spēku attiecību izpratnes ziņā biju pavisam vājš, skaidri zināju tikai mērķi un uzsūcu cerības.

Gribētu uzsvērt šeit neminēto, ka joprojām pasaule ar pārāk maz izņēmumiem klusē par trešo “neatminamo” spēku – globālo anarhomarksismu jeb anarholiberālismu utml., kas slēpdamies aiz banku kapitālisma viltota brīvā tirgus un cilvēktiesības izvirzot pār tautu tiesībām nu jau tepat katastrofāli ar svešām lētticīgo rokām grauj tautas un valstis, bet Latvijā to sācis ir, manuprāt, vismaz ar ietekmi Godmaņa valdībās. Redzēs, kāds ieliktenis nāks Eiropā Junkera vietā. Ceru uz Višegradas kustības izvēršanos un nostiprināšanos, Latvijas iesaisti tajā; varbūt iesaistoties arī ziemeļvalstīm.

Ar nodomu gan sākumā, gan beigās ir trīs Pētera Vasariņa raksti ar laika atstarpēm; redzama notikumu un attieksmju dinamika – I.L.)

Pārdomas pēc LTF kongresa. Pēteris Vasariņš. Brīvā Latvija, Nr.102, 07.11.1988

(Leģionārs, Daugavas Vanagi, Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, Zviedrijas Latviešu centrālā padome, Latvijas Komiteja, LNNK)

(Red.) Sniedzam lasītāju uzmanībai Pētera Vasariņa pārdomas un mūsu stāvokļa izvērtējumu pēc LTF dibināšanas kongresa un LTF rezolūciju pieņemšanas Šīs pārdomas balstās uz gandrīz pilnībā noklausītām Rīgas radio pārraidēm laikā no 6. līdz 10.oktobrim un atskaņām vēlākās intervijās un komentāros. Publicējam rakstu ar saīsinātu ievada daļu.
Spriežot pēc nesenajiem notikumiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, šķiet, ka polītiskas pārmaiņas Baltijas valstīs izlemtas PSRS Komūnistu Partijas centrālkomitejas nesenajā ārkārtējā plēnumā, kad Gorbačovs nostiprināja savu varu. Tur panākts lēmums eksperimentālā veidā Baltijas valstīm dot visai plašu patstāvību, lai tās padarītu par paraugu pārējai Padomju Savienībai, kādā veidā perestroika varētu saglābt Padomiju kā lielvalsti, jo Gorbačovs labi apzinās, ka baltieši ir visspējīgākie ātrā laikā atjaunot savu saimniecisko produktivitāti un labklājību, ja tikai viņus atbrīvotu no Maskavas virskundzības un birokrātijas.
Tālākie notikumi risinājušies divos līmeņos — oficiālajā varas orgānu līmenī un tautas kustības līmenī.

Pārmaiņas varas orgānu līmenī sākās 4.oktobrī ar Pugo pārcelšanu uz Maskavu. Mana teorija ir, ka, lai sakautu opozīciju pret sevi, Gorbačovs nolēma vājināt staļinistisko, krievu un pārkrievoto latviešu dominēto Latvijas KP CK. Par partijas pirmo sekretāru iecēla latvieti Jāni Vagri, kas ir bāla, nenozīmīga un intelektuāli aprobežota personība (es teiktu, īstenībā ārkārtīgi piesardzīga un Maskavas neaprēķināmību pārzinoša personība – I.L.). To parādīja viņa uzstāšanās gan Mežaparkā, gan arī Latvijas Tautas frontes kongresā un tam sekojošā preses konferencē. Spējīgo, dinamisko, varētu pat teikt, harismatisko līdzšinējo Latvijas KP CK otro sekretāru Anatoliju Gorbunovu Gorbačovs lika “ievēlēt” par Latvijas Augstākās Padomes prezidija priekšsēdi. Viņa uzdevums ir realizēt partijas 19.kongresa lēmumus par valsts varas pāriešanu tautas vēlēto padomju rokās. Šādu iztulkojumu apstiprina Gorbunova Mežaparka sanāksmē teiktais.
Savā 20.oktobra radio uzrunā, aicinot tautu valdīt savas emocijas un paturēt aukstu prātu, Gorbunovs paziņoja, ka nākamajā nedēļā tautas apspriešanā tiks nodots likumprojekts par migrācijas apturēšanu. Viņš arī solīja saimniecisku patstāvību sasniegt divos gados.
Gorbačova atklātības polītika Latvijā it kā pārrāvusi Staļina iedzīto baiļu aizsprostu. Turpat 50 gados dziļi sirdīs krājušās sāpes, rūgtums, protesti pret Latvijas okupāciju, apspiestību, aplaupīšanu, piemēslošanu un kolonizēšanu, prasība pēc brīvības, viss tas gāžas ārā kā neapturams lavas izverdums. Latvijas Tautas fronte ir šī izverduma polītiskās organizācijas forma. Četru mēnešu laikā LTF izveidojusies par nozīmīgu politisku faktoru.
LTF apvieno visus nogrupējumus, kas prasa pārmaiņas.

Vienā galējībā ir kažoku apgriezušie vecie staļinisti un brežņevisti, kas ieinteresēti tikai kompartijas reformā, lai saglābtu savu varu.
Otrā ir pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas aizstāvji, kas, kā, piemēram, Dobelis un Vidiņš noraida komūnistu partiju un prasa tiesības veidot jaunas partijas.

Starp šīm galējībām stāv reālpolītiķu centrs, kas grib Latvijas neatkarības virzienā iet tik tālu, cik tas pašreizējos apstākļos iespējams, savās sirdīs paturot cerību, ka pēc šīsdienas mērķu sasniegšanas varētu virzīties tālāk pretī pilnīgi neatkarīgai un no Padomju Savienības atbrīvotai un atdalītai Latvijai. Viņu šīsdienas mērķus raksturo kongresā pieņemtā un salīdzinājumā ar iepriekš publicēto priekšlikumu stipri radikalizētā LTF programma un rezolūcijas.

Anatolija Gorbunova solījumi un pirmie likumdošanas soļi norāda, ka vismaz lielāko daļu no šīs programmas — ar Gorbačova atļauju — viņš atbalsta un mēģinās reālizēt. Ar to būtu novērsts drauds, ka pēc 10 gadiem, pašreizējiem apstākļiem turpinoties, vairs nebūtu latviešu tautas. Ir svarīgi šeit atzīmēt, ka jaunievēlētajā LTF Domē, kā arī tās laikraksta redakcijā ieiet visu augšminēto viedokļu pārstāvji, arī pilnīgas neatkarības prasītāji.

LTF dibināšanas kongresā izteiktā un, šķiet, arī LTF vadītāju sirdīs lolotā cerība par pilnīgu Latvijas neatkarību, izstāšanos no Padomju Savienības un tā saucamā “Somijas statusa” iegūšanu pašlaik vēl nav iespējama. Taču nav izslēgts, ka, ja nākamo pāris gadu laikā tiktu reālizēta LTF pašreizējā programma un panākts saimniecisks uzplaukums Baltijas valstīs, Krievijas interesēs varētu būt pielaist arī šo nākamo soli un izmantot pilnīgi neatkarīgas Baltijas valstis, tāpat kā Ķīna Hongkongu, par kanāli, caur kuru drošāk varētu iegūt Rietumu kapitālu un tehnoloģiju.

Neraugoties uz visu, kas noticis pēdējās trīs nedēļās, būtu ļoti liela kļūda pieņemt, ka Latvija nu jau gandrīz atbrīvota. Šo kļūdu, redzot karogus plīvojam un dzirdot “Dievs, svētī Latviju”, pielaiž daudzi gan te trimdā, gan arī tur dzimtenē. Cīņa politiskā plāksnē ir tikai sākusies, un līdz gala mērķim vēl tāls ceļš ejams. Vienīgais reālais panākums šobrīd ir likums par latviešu valodu kā valsts valodu, kas netieši atzīst, ka Latvija ir valsts. Pārējais ir tikai prasības un solījumi.

Ir naivi iedomāties, ka priviliģētie partijas aparatčiki, uzkundzējušies krievu kolonisti un noziegumos apvainotie čekisti savu varu un priekšrocības uzdotu bez pretestības. Atskanējusi partijas konservatīvo elementu kritika, ka LTF iet par tālu, arī uzbrukumi atsevišķiem runātājiem, kā Dobelim, kas slavēja Latvijas neatkarības laika sasniegumus, un Vidiņam, kas arī uzbruka partijai.

Nāk arī ziņas, ka Latvijas krievi veido organizāciju, kas nostātos pret LTF. Krievu valodas laikraksts Sovietskaja Latvija atklāti kūda krievus pret latviešiem. Ir notikušas sadursmes — pie Brīvības pieminekļa krievu pusaudži ir piekāvuši latviešus — ziedu licējus. Klīst baumas, ka krievu dominētajā vagonu rūpnīcā esot savākti ieroči, ko gan milicijas pārstāvis Rīgas radiofonā noliedza. Krievu šovinisti prasa demonstrāciju aizliegšanu, tai pašā laika aicinot savus piekritējus uz masu demonstrāciju pret LTF. Šķiet, ka aiz visa tā stāv valsts drošības iestādes un milicija, kam atklāti latviešus apspiest vairs neļauj.

Latviešu aktīvisti gan domā, ka augšminētā krievu kustība ir vāja, nepilnīgi organizēta, un no tās viņi nebaidoties. Taču Gorbačovs pats juties spiests radio uzrunā aicināt tautu saglabāt mieru un pašdisciplīnu, kā arī paturēt grožos savas emocijas.
Visa pašreizējā vārda brīvība Latvijā balstās uz Gorbačova polītiku un varu. Vai viņš noturēsies? Viņa pretinieks Ļigačovs gan nobīdīts malā, bet vēl arvien sēž polītbirojā.

Vēl pāris faktoru pašā Latvijā. Vecākā paaudze, kas pieredzējusi Staļina laikus, vēl šaubās. Ne par velti Gorbunovs teica: “Saglabājot vislielāko cieņu pret vecāko paaudzi, mūsu bērniem un mātēm, un sevišķi vectēviem un vecmammām, es tomēr gribētu izteikt vislielāko uzticēšanos mūsu trīsdesmitgadniekiem un jaunākai paaudzei. Revolucionārajai pārbūvei ir ļoti vajadzīgs avangardisms, un es domāju, tā viņiem šodien netrūkst.” Tāpat jaunie ir arī latviešu nacionālistu avangardā.
Taču, kas notiks, ja viņi savā entuziasmā nonāks par tālu — pārkāps Gorbačova noteiktas robežas? Vai Gorbačovs, lai pats noturētos pie varas, nebūs spiests tomēr lietot slavenos “Ādažu tankus”? Rietumos izteiktas domas, ka jau tagad būtu jāveido otrā vai trešā fronte pagrīdē šādam gadījumam, lai pretestība turpinātos arī, ledus laikmetam atgriežoties pēc pašreizējā atkušņa.
Latvijā uz šiem brīdinājumiem un šaubām aktīvistiem ir tikai viena atbilde.

LNNK sauklis: “Ja ne tagad, tad kad. Ja ne mēs, tad kas?”

Latviešu tautas liktenis izšķiras šodien. Ja LTF cīņu zaudē, mirst latviešu tauta, šodien vai nekad!
Ko darīt trimdai? Vispirms, mums, brīvajā pasaulē, jāsaprot, kas notiek Latvijā, jāsaprot, ka, ja nekavējoties nepārtrauks kolonizāciju, industrializāciju un vides piesārņošanu, latviešu tauta mirs.

Mums ir jāatbalsta katrs Latvijā uz priekšu spertais solis, arī tad, ja tas nozīmētu pagaidām tikai ierobežotu patstāvību — “brīvu Latviju brīvā Padomju Savienībā”. Mēs nedrīkstam kurināt turienes aktīvistus uz pašlaik neiespējamo, lai nestiprinātu staļinistu pretreakciju un neizraisītu asiņainu brīvības kustības apspiešanu un ar to latviešu tautas iznīcināšanu.

No otras puses, mēs nedrīkstam iedomāties, ka Latvija ir jau brīva. Mēs nedrīkstam atkāpties no mūsu četrdesmit astoņus gadus kultivētās un juridiski pamatotās nostājas, ka Latvija ir okupēta, bet starptautiski pastāv de jure kā suverēna, neatkarīga valsts, un tās jauno vadību varēs atzīt tikai tad, kad būs izvākts padomju karaspēks un parlamentu brīvi ievēlēs brīva latviešu tauta.

Taču līdz tam laikam mums jāsniedz visa iespējamā palīdzība LTF un visām tajā ieejošām nacionālām grupām. Kad būs panākta Latvijas saimnieciskā autonomija un pašu valūta, bet ne agrāk, tur būs jāpludina ārzemju kapitāls un tehnoloģija, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu Latvijas ekonomiju un vidi.
Līdz tam laikam jādara viss, lai Rietumi iepazītos ar jaunajiem apstākļiem Latvijā un jaunajām personām tās vadībā, kā polītiskā, tā kulturālā, zinātniskā un saimnieciskā laukā. Jo vairāk Rietumos šos cilvēkus pazīs, jo grūtāk Maskavai būs tos nosūtīt uz Sibīriju.

No Latvijas nāk aicinājums latviešiem brīvajā pasaulē dibināt LTF atbalsta grupas, kas nākotnē varētu uz kongresiem sūtīt savus delegātus. Stokholmā šāda grupa jau pastāv, šoreiz vēl padomju birokrātija bija stipra diezgan, lai to aizkavētu, bet tas var grozīties nākotnē. Tā kā LTF aptver arī pilnīgas Latvijas neatkarības prasītājus, mums pret šādu grupu dibināšanu iebildumi nevarētu būt.

Trimdas latviešiem jāmobilizē visi savi spēki, lai varētu sniegt materiālu atbalstu brīvības cīņai dzimtenē. Latviešiem emigrācijā līdzekļu netrūks.
Mums tagad jānoliek pie malas personīgas ambīcijas, intrigas par amatiem un prestižu. Mums nekavējoties visiem kopā jānoorganizē konstruktīvs darbs, izmantojot visus trimdā pieejamos talantus. Kā amatos ievēlētajiem, tā viņu kritiķiem jāaizmirst pagātnes, arī nesenās pagātnes, savstarpējie pārmetumi.
Visi spēki, visa enerģija Rietumos jāveltī palīdzībai šodienas brīvības kustībai dzimtenē, kuras iznākums noteiks Latvijas un latviešu tautas būt vai nebūt.

Pēteris Vasariņš

=========================

Nopietns brīdinājums. Agnis Balodis. Austrālijas Latvietis, Nr.1985, 07.07.1989
(Vēsturnieks un publicists, Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēdis)
LATVIJAS TAUTAS FRONTES POLITISKĀ SEJA

Kopš drosmīgās Radošo savienību deklarācijas 1988.gada jūnijā Rīgā, attīstība okupētajā Latvijā ir risinājusies strauji, vērotājam no malas tomēr jākonstatē, ka tā ir vispār grūti pārskatāma: kur ir LTF sākuma iedīgļi, kā uzdevumā tā organizēta un kāds nolūks aiz tās slēpjas.

Ir skaidrs, ka LTF, tāpat kā Tautas frontes Igaunijā un Lietuvā, ir radušās komūnistu partijas ierosmē. Latvijā šī ierosme pirmo reizi izskanēja no Viktora Avotiņa un polītizējošā dzejnieka Jāņa Pētera. Skaidrs, tā nebija viņa ideja, bet nāca kaut kur “no augšas”, jo kā gan citādi būtu bijis iespējams, ka visās trijās Baltijas republikās “tautas” vienlaicīgi izteica gandrīz vai vienādus ierosinājumus?

Būsim skaidrībā, ka padomju valdības pielaidīgāko polītiku nav ierosinājis kāds humānisma vilnis vai rūpes par Baltijas tautu nākotni, bet gan bezizejas stāvoklis Padomju savienībā. Par LTF mērķiem Peters izteicies kongresa atklāšanas runā 1988.g. 8.oktobrī: LTF dibināšanas iemesls ir, lai palīdzētu partijas vadībai atklātības un pārkārtošanās īstenošanā – kā sava veida atbalsta grupa Gorbačova polītikai.

Arī “centra (Maskavas) presē” par Tautas frontēm nekad nav runāts citādā veidā, neminot nekādus “nacionālus” iemeslus. LTF ir masu organizācija, kuras locekļu kopējās intereses varētu meklēt līdzšinējā padomju pārvaldes tipa noraidīšanā. Tiek daudz runāts par “tiesisku valsti”, privilēģiju likvidēšanu, par tiesībām vietējiem iedzīvotājiem runāt līdz savas apkārtējās vides veidošanā un pārvaldīšanā. Runāts par demokrātiju, ar to tomēr saprotot ko citu nekā rietumos — varbūt drīzāk par “komūnismu ar cilvēcīgu seju”.

Citos gan polītiskos, gan saimnieciskos jautājumos LTF biedriem var būt ļoti atšķirīgi uzskati.

Tās rindās ir tīri nacionālisti, kas prasa pilnīgu neatkarību Latvijai, bet arī komūnistu partijas biedri un, saprotams, cilvēki ar saknēm Valsts drošības komitejā.

Liela daļa LTF vadības pieder pie padomju inteliģences; cilvēkiem, kas stagnācijas gados ieguvuši savu stāvokli un amatus un tos nekādā ziņā negrib zaudēt. Līdz ar to viņu nostāja ir piesardzīga. Padomāsim, ka LTF vadībā ir personas, kas pretojušās prasībai par ieceļošanas aizliegumu, apzīmējot to par rasismu! Tāpat arī bijušas garas diskusijas par 11. un 18.novembra atzīmēšanu, un pozitīvais lēmums nebūt nav nācis viegli vai vienprātīgi.

Tie spēki, kas virza LTF pa radikālāku prasību ceļu, ko atbalsta lielais vairums latviešu, nāk no lauku rajoniem un arī no tiem biedriem, kas ir arī Latvijas Neatkarības kustībā.
Sākumā bija domāts, ka LTF aptvers ne tikai latviešus, bet arī visas citas tautības, kas “Latviju uzskata par savām mājām”.

Iznākums ir savādāks: Tautas frontē nav vairāk nekā 12proc. nelatviešu. Lielais vairums krievu pret LTF izturējās vienaldzīgi vai arī noraidīgi. Ir jau tā, ka krievi Latvijā visu laiku ir jutušies kā kungi un noteicēji un nemaz nevēlas būt līdztiesīgi pilsoņi. Līdz ar to internacionālās frontes rašanos var uzskatīt kā nenovēršamu.
Sarežģīts jautājums ir LTF attieksmes ar partiju. Nenoliedzami, partija ir stāvējusi LTF kūmās un ka ap 30procentu LTF biedru ir ar partijas biedru karti. Arī liela daļa LTF vadības ir partijnieki. Par spīti šīm ciešajām saitēm, partija nav izrādījusi kādu sevišķu pretimnākšanu LTF.

Gluži otrādi: prokurora Dzenīša uzbrukumi un dažādie juridiskie gājieni, lai mazinātu LTF nozīmi, un VDK cenšanās Tautas fronti diskreditēt, pieskaitāmi jau šantāžai.
Par pīti tam, partija tomēr pieļāvusi LTF balotēties pret “aparāta” kandidātiem; organizācijai ir pašai savs laikraksts Atmoda, un tai pieejami lielākā vai mazākā mērā arī citi laikraksti, tāpat radio un televīzija. Šādas privilēģijas blakus partijai līdz šim nav baudījusi neviena cita organizācija.

Bet interfronte — LTF tiešā pretiniece — saņem vēl lielāku redzamu un neredzamu partijas atbalstu, kas liecina par ciešām saitēm ar LKP un vadītājām partijas aprindām Maskavā.
Gribētos tomēr secināt, ka partijas vadība neapzinājās, kādas sekas būs LTF darbībai un spēcīgai nacionālai renesansei tieši krievu nospiestajā Latvijā. Tagad partija labprāt daudz ko padarītu par nebijušu, bet īstas vienprātības nav arī pašu partijnieku starpā.

LTF UN LATVIEŠI ĀRZEMĒS
Tautas frontei un padomju politikai ir tomēr vēl viena pavisam atšķirīga seja: attieksmes ar latviešiem ārzemēs. Var vērot, ka partijas politika pret trimdiniekiem ārēji ir radikāli mainījusies, pie tam tādā veidā, ka daudziem radies iespaids, ka šīs pārvērtības ir LTF nopelns.

Kamēr senāk sadarbība varēja notikt tikai ar mazu grupu trimdas līdzskrējēju, kas pieņēma okupantu destruktīvo viedokli tautību jautājumā (vai izlikās to vispār neredzam), tagad akceptēti gandrīz visi trimdinieki. Tomēr tos, kas labi pazīst padomju iekārtu un politiku, šī “amnestija” nebūt nav skārusi.

Var domāt dažādi par Igaunijas KP CK un Igaunijas PSR ministru padomes dekrētu Nr.504, kas pārtulkots un publicēts ari AL, bet dekrētā izvērstie taktiskie gājieni pret trimdiniekiem tikpat labi būtu attiecināmi arī pret latviešiem. Praksē tie jau arī tiek lietoti.

Pamatdoma šim dekrētam ir, ka trimdiniekiem izrādāma gandrīz vai visa iespējamā pretimnākšana, bet ar nolūku viņus neitralizēt un iekļaut padomju sistēmā (Latvijā vēlāk “nepiejaucētajiem” trimdiniekiem Godmaņa un tālāko kabinetu ēkas durvis bija slēgtas – I.L.). Par pakalpojumiem tomēr ir jāmaksā: nav aizmirsts pieprasīt no tautiešiem ārzemēs gan ziedojumus, gan samaksu par pieminekļu restaurāciju, gan naudu par pakalpojumiem, kas iemaksājama valūtā. Lielas cerības arī liktas uz ārzemju igauņu ieguldījumiem dažādos saimnieciskos un citos pasākumos ar darbības lauku Igaunijā (bet Maskavas pārvaldē), kas visi apmaksājami “brīvā valūtā”. Padomju institūtiem uzdots pētīt un analizēt trimdinieku sabiedrību un jāveido “auglīga vide tautas diplomātijai”, radot lūzumu ārzemju igauņu politiskajā apziņā, “tādā kārtā radot uzticību Igaunijas nākotnei kā Padomju savienības sastāvdaļai”.
Ir jāmēģina iefiltrēties trimdinieku izglītības sistēmā, viņu skolās un institūtos. Jāstrādā, lai atšķeltu “reakcionāro” emigrantu daļu no “progresīvajiem”. Kā tālākais un galējais mērķis (par ko gan dekrētā tieši nekas nav teikts), uzskatāms Baltijas valstu inkorporācijas jautājuma “pozitīvs” atrisinājums, mēģinot gan trimdiniekiem, gan ārzemniekiem iegalvot, ka iespējamā brīvība nu jau iegūta “padomju federācijas ietvaros”, un ka “pamatiedzīvotājos vairs nepastāv prasība pēc pilnīgi neatkarīgu valstisku veidojumu restaurācijas”.
Visās minētajās jomās darbība jau ir ievadīta, arī ar vairāku LTF vadītāju dalību. Nav nekāds noslēpums, ka Jānis Peters iestājās par “suverēnu Latviju suverēnā Krievijā” un par neko vairāk.

ILGIE ĀRZEMJU CEĻOJUMI
Neskaidrība ir arī ar Latvijas inkorporācijas atzīšanu, par ko tā iestājas Maskava. Liekas, ka to atbalsta ietekmīgi LTF valdes locekļi. No viņu puses motivācija šādai prasībai būtu, ka tad ir iespējams nozīmīgajām rietumvalstīm iekārtot Rīgā savus konsulātus, kas veicinātu kontaktu veidošanos ar ārvalstīm bez Maskavas starpniecības. Te gribas aizrādīt, ka nebūt nav drošs, ka šādi konsulāti tiks iekārtoti, jo līdz ar inkorporācijas atzīšanu var mazināties interese par Baltijas valstīm rietumos, un nav jau teikts, ka Maskava šādus konsulātus vispār atļautu. Bez tam mēs atdotu kaut ko par neko.

Izbrīnu rada arī ārkārtīgā aktivitāte, ko LTF valdes un domes locekļi izrāda, dodoties ilgos ārzemju ceļojumos.
LTF locekļi vēloties paši nodibināt sakarus ar rietumniekiem “uz iespējami plašākas bāzes”. Varbūt šeit derētu atcerēties Neilanda no Ševardnadzes saņemtos norādījumus par iespējami plašiem sakariem, kas jāizveido ar tiem 20 miljoniem ārzemnieku, kuru saknes esot Padomju savienībā.

Tālākais jautājums ir, cik lielā mērā Valsts drošības komiteja iejaukta šajos pārbūves un “atklātības” pasākumos. Nav šaubu, ka šī organizācija vāc visu iespējamo informāciju, kas jaunajā situācijā ir pieejama.

Kā viss tas atsaucas uz trimdu? Ar raizēm var vērot, ka tagad tā ir nolaidusi vairogu. “Nav nozīmes vairs ilgāk aizstāvēt inkorporācijas neatzīšanas politiku,” izteicies kāds redzams trimdas sabiedriskais darbinieks. “Tagad vairs nevar runāt par okupēto Latviju,” saka kāds trimdas avīžnieks, un tas pie tam teikts laikā, kad Latvijā arvien drošāk paceļas balsis, kas pašreizējo stāvokli apzīmē par okupāciju un krievus par okupantiem.

Liela trimdinieku daļa vairs negrib dzirdēt neko par piesardzību, pārdomātu rīcību, par to, ka VDK nebūt nav izbeiguši savu darbību, bet plaši atver savas sirdis, makus un durvis visam un visiem, kas nāk no Latvijas. Par cik Latvija vēl arvien nav brīva bez iespējām pašai veidot savu ārpolitiku, tas noved pie mūsu rīcības brīvības zaudēšanas trimdā, un mēs lēnām tiekam integrēti nebrīvās Latvijas politikas veidotāju ietvaros.
Ja nekritiskā labestība pret visādiem fondiem un ziedojumu lūdzējiem netiks uzmanīgāki izvērtēta, var iestāties vispārējs līdzekļu trūkums trimdas darbībai. Milzīgā koru un citu kultūras darbinieku invāzija kavē un paralizē kultūras pārdzīvošanu un attīstību trimdā. Mēs kļūstam par piedēkli no Latvijas izvērstai darbībai un līdz ar to:

1) laupām līdzšinējās attīstības iespējas latviešu kultūrai trimdā;

2) kļūstam arvien atkarīgāki un vairāk pakļauti apspiestības apstākļos veidotai kultūras politikai Latvijā;

3) ja jau okupācija tiek akceptēta, tad mūsu iespējas politiskai darbībai trimdā tiek ierobežotas.
Ja nu vēl mūsu “komersanti” ar saviem līdzekļiem palīdzēs stutēt brūkošo padomju varu Latvijā, tad mūsu pretestība okupācijai būs vēl tālāk vājināta.
Padomieši būs sasnieguši, pēc kā tiekušies visus pēckara gadus: trimdas disintegrāciju un pakļaušanos “Dzimtenei”. Bēdīgi, ja mēs, Latvijai labu gribot, veicinātu šādu attīstību.

Agnis Balodis,
LNF valdes priekšsēdis

=====================================

Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.6, 01.11.1989

Piezīme: Šis raksts balstās uz plašām pārrunām ar visu Latvijas brīvības cīnītāju nogrupējumu darbiniekiem Abrenē (Francijā), Latvijā, Zviedrijā un Strasburgā, vērojumiem Rīgā, LNNK ārkārtējā kongresā š.g. maijā un LTF II kongresā oktobrī, kā arī no Rīgas radio, Latvijas nacionālo izdevumu, zviedru preses un televīzijas smeltās informācijas.
Astoņos mēnešos Latvijā strauji nobriedusi jauna polītiska situācija: varam droši teikt, ka Latvija beidzot ir aktīvi ceļā uz brīvību.

Pāris manas bildes LNNK ārkārtējā kongresā Nacionālajā teātrī.
Norises Latvijā
Sāksim ar svarīgāko notikumu raksturojumu. Maija vidū latviešu pilī Abrenē, Francijā, pirmo reizi, gan nedroši, taustīdamies, pie viena galda sēdās kā trimdas augstākā vadība — PBLA valde — tā arī Latvijas Tautas Frontes valde un galveno neformālo grupu pārstāvji, lai plānotu kopēju ceļu Latvijas nākotnei.
Tai pašā laikā Tallinā Baltijas Tautas Frontes kopējā asamblejā deklarēja Baltijas valstu prasības pēc pašnoteikšanās.

27.maijā Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības ārkārtējā kongresā Nacionālā teātrī Rīgā, vēlreiz skaidri formulēts LNNK mērķis miermīlīgā, demokrātiskā ceļā sasniegt pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, apzīmējot pašreizējo likumdevēju iestādi — Augstāko padomi un tās izpildorgānus par okupācijas varas pieļautu pašpārvaldi. Sveicot kongresu no Daugavas Vanagu organizācijas, man bija jau iespējams atklāti runāt par nākamo uzdevumu — valsts varas pārņemšanu. Pusi kongresa pārraidīja Rīgas radio un plašu kopsavilkumu, kas ietvēra manas runas pilnu tekstu, sniedza Latvijas televīzija.

31.maijā LTF valde publicēja uzsaukumu izdarīt biedru aptauju, vai TF līdzšinējā programma, kas prasīja brīvu Latviju brīvā Padomju savienībā, nebūtu maināma uz prasību atjaunot 1940.g. okupēto un Pad. Sav. nelikumīgi aneksēto neatkarīgo Latvijas valsti. Tas bija taktisks gājiens pārliecināt vēl neticīgos, ka Latvijas neatkarība ir kļuvusi par reālu iespējamību.

Maskavā Tautas Deputātu kongresa komisija atzina, ka Ribentropa-Molotova pakta slepenie protokoli tiešām eksistē un bijuši par pamatu neatkarīgu valstu varmācīgai okupācijai un aneksijai. Ar to Maskava netieši atzina, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS ir bijusi nelikumīga.

13.jūnijā Latvijas Pilsoņu komitejas pagaidu sakaru centrs sāka Latvijas pilsoņu reģistrēšanas akciju, kā priekšsoli Latvijas Pilsoņu Kongresam, kurš varētu lemt par Latvijas nākotni. Līdz šim Latvijā jau reģistrēti pāri par 600.000 Latvijas pilsoņu.

21. un 22.augustā Rīgā LNNK noorganizēja starptautisku konferenci ar ASV, Rietumvācijas un citu zemju politiķu, juristu, sovjetologu un preses piedalīšanos, kas iztirzāja Ribentropa-Molotova pakta nelikumību, atzina to par noziegumu pret cilvēci un pārrunāja tā seku likvidēšanu. Jaunais latviešu jurists Egils Levits argumentēja, ka okupācija neizbeidz nedz suverēnas valsts eksistenci, nedz arī tās pavalstnieku pilsonību. Tāpat kā vācu okupācijas laikā nebeidza eksistēt Holande, Beļģija un Francija, nedz arī to pavalstnieki kļuva par vācu pilsoņiem, nav beigušas eksistēt Igaunija, Latvija un Lietuva un to pavalstnieku pilsonība.

Lielākais notikums tomēr bija 23.augusta Baltijas ceļš, kad ķēdē caur visām trim Baltijas valstīm no Lietuvas dienvidu robežas līdz Igaunijas ziemeļiem saslēdzās pusotra miljona baltiešu, prasot atzīt savu zemju okupāciju par nelikumīgu un atjaunot to neatkarību. Šī nepieredzētā masu demonstrācija ieguva plašu publicitāti rietumu televīzijā un presē un, varbūt, beidzot lika brīvās pasaules politiķiem saprast, ka bez Baltijas valstu brīvības atjaunošanas nebūs beidzies Otrais Pasaules karš un nebūs patiesa miera.

Maskavas imperiālisti ar bažām sekoja notikumiem Baltijā. Pravdā parādījās vairāki kritiski raksti ar pārmetumiem Baltijas “separātiskajiem ekstrēmistiem”, kas kulminējās 26.aug. anonīmajā PSKP Centrālkomitejas vārdā publicētajā “Paziņojumā par stāvokli Baltijas Republikās”.
Septembra PSKP plēnumā Gorbačovs panāca kosmētiskas izmaiņas politbirojā, izmēžot pēdējos brežņevistus, bet neiedrošinājās ķerties klāt reakcionāru vadonim Ligačovam.

Latviešu tautas reakcija pret provokāciju bija tūlītēja un bezbailīga: ”Noraidām melīgos CK apvainojumus un draudus kā iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Mums nav vajadzīgi ne austrumu, ne rietumu padomi. Latvijas nākotni noteiks Latvijas tauta pati”. Tādā garā bija ieturēts arī LTF valdes protests, kas beidzās ar “Dievs, svētī Latviju”. Drusku mīkstāka, bet arī noraidīga bija LTF sasaukto Latvijas deputātu telegramma PSKP CK.

Protesti plūda no visām Latvijas malām.
Latvijas komūnistu partijas CK plēnums gan nespēja turēties līdz tautas noskaņojumam un deklarēja, ka stingrāk jāvadot pārbūves procesi Latvijā.

Latvijas Tautas Frontes II kongress

Šie notikumi skaidri parāda, ka latviešu tauta dzimtenē ar pussolīšiem nekā nevar panākt, un vienīgais iespējamais ceļš ir uz pilnu Latvijas neatkarību. Tautas spiediena rezultātā radikālizējusies arī TF. Uz šāda fona 7. un 8.oktobrī risinājās arī LTF II kongress.
Lai šo kongresu un tā lēmumu nozīmi pilnībā izprastu, nepieciešams iepazīties ar visu Latvijas polītisko nogrupējumu spektru. Šai spektrā var identificēt septiņas grupas:

1. Vecie boļševiki jeb “stagnanti” — Rubiks, Klaucēns, Alksnis, varbūt Soboļevs, kurus atbalsta Interfronte un kas labprāt redzētu atgriežamies “vecos labos Staļina laikus” ar savu varu un privilēģijām.
2. Partijas gudrākie jeb t.s. “gaišie spēki” — Vagris, Ķezbers u.c, kas redz, ka pārmaiņas nepieciešamas, bet cer noturēties seglos, Latvijai paliekot reformētā PSRS konfederācijā. Uz LTF kongresu viņi bija aicināti, bet neieradās.
3. T.s. “gaišie spēki” valdībā — Anatolijs Gorbunovs un J. Bresis. Pēdējais savā runā kongresā teica: “Mēs visi esam vienis prātis par mērķi,” taču tālāk runāja par sabalansēšanu ar citām republikām, kas nozīmētu Latviju PSRS sastāvā, kaut gan skaidri viņš to neizteica. Gorbunovs un Bresis mēģina atrisināt dilemmu, kā izlaipot starp partijas līniju un tautas prasībām, lai kaut kā noturētos pie varas.

Šīm trim grupām nav nekādu cerību ilgākā laika posmā Latvijā noturēties pie varas, kaut gan trešā un varbūt pat otrā grupa varētu būt noderīgas pārejas posmā. To skaidri parāda radio un televīzijas žurnāla Radio Viļņi septembra aptauja. Tanī tikai 2.6% latviešu, 8,8% krievu un 10,6% cittautiešu izteica pilnīgu uzticību partijai. LTF izpelnījās 79% un LNNK 55,15% latviešu atbalstu. Patiesības labad gan jāpiemin, ka 86,7% no aptaujas lapas aizpildītājiem bija latvieši.

4. LTF konservatīvais vai mērenais spārns, kas līdz šim vadīja TF un tādēļ apzīmēts par “aparātu” — Īvāns, Kalniete, Lucāns, Laķis, Godmanis, Škapars, Inkens u.c.
5. Centrs — amorfs un ietekmējams. To sastāda speciālisti dažādās nozarēs un liela daļa ne pārāk labi informēto attālāko nodaļu delegātu. Par šīs grupas atbalstu sacenšas abi spārni.
6. Radikāļu koalīcija — Latvijas Neatkarības Kustība (LNNK), Radikālā apvienība un jaunā Sociāldemokrātu partija.
7. Galīgi krasie radikāļi, kas LTF un tās politiskajā darbā nepiedalās, ierobežojoties ar protestiem un demonstrācijām pret okupācijas varu — Helsinki-86 atliekas, Tēvzemei un Brīvībai, kā arī skaits mazāku grupiņu un indivīdu.
Praktiskā politikā šai grupai ietekmes nav.

Visa LTF — kā konservatīvais “aparāts”, tā centrs un radikālais spārns — nelokāmi aizstāv pilnīgi neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti kā vienīgo iespējamo mūsu problēmas atrisinājumu, nostājoties pret jebkādu līdzdarbību pašreizējā vai pat reformētā Padomju Savienībā. To nosaka kongresa pieņemtie jaunie LTF statūti un programma.
Statūtu pirmais pants min cīņu “par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti” … kamēr 4.pants precizē, ka “LTF par savas darbības pamatmērķi izvirza Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kas ļautu nodrošināt ekonomikas un kultūras uzplaukumu, nacionālo problēmu taisnīgu noregulēšanu.”

To pašu domu pauž LTF jaunā programma, kurā lasām: “Otrās atmodas gaitā, realizējot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, tika izcīnīta un nodibināta neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika, kas latviešiem nodrošināja agrāk nebijušu uzplaukumu, arī citām nacionālajām grupām garantēdama saimniecisku augšupeju un kultūras autonomiju. Latvija iekļāvās pasaules valstu saimē kā līdztiesīga tās locekle… LTF uzskata, ka Latvijas ceļš uz neatkarību un sabiedrības demokratizācijas process ir pašreizējo Latvijas sabiedriski politisko izmaiņu neatņemama sastāvdaļa.”
Neatkarības prasību atbalsta ne tikai minētās pēdējās četras grupas, bet arī visa tauta un augošs skaits krievu. Pēdējie to dara pārliecībā, ka padomijā draud haoss, un neatkarīgā Latvijā viņus sagaida daudz labāki dzīves apstākļi.

Domstarpības LTF pastāv tikai par taktiku. Šīs domstarpības saasina milzīga savstarpēja neuzticība un arī manevrēšana, varētu pat teikt — cīņa par varu, pozīcijām, eventuāliem portfeļiem. Pretiniekiem piedēvē uzskatus un nodomus, kādu tiem dažkārt nemaz nav.
Pašā tautā vēl daudz nedrošības un baiļu reakcijas, ko varētu izraisīt pārāk radikāla nostāja. Tādēļ “aparātam” samērā viegli centra delegātus iebaidīt ar radikāļu bubuli.

Paši LTF spārni arī nav viengabalaini, to locekļu uzskatos ir visai plašs nianšu un pat pozīciju spektrs. Visumā konservatīvais spārns aizstāv mērenību, pagaru pārejas posmu no pašreizējā okupācijas statusa uz neatkarību. Latvijas valsti atjaunot viņi plāno parlamentārā ceļā, cenšoties ievēlēt tādu Latvijas Augstāko padomi, kas spētu iztīrīt birokrātisko daļu, Valsts Drošības komiteju, pieņemt efektīvu likumdošanu migrantu, ekoloģijas un saimnieciskos jautājumos, kā arī par Latvijas demilitarizāciju.
Šāda Augstākā padome varētu pārņemt varu un tad atjaunot Latvijas valsti, sākot sarunas ar Maskavu par jaunu miermīlīgumu un ar padomju republikām par saimniecisko sadarbību.
Konservatīvā spārna metodes ir skaidras, bet laika sprīdis to īstenošanai nav precizēts. Jaunievēlētais LTF priekšsēža vietnieks Ivars Godmanis viena gada laika termiņu apzīmēja par nereālu, bet piecus gadus par gariem.

Radikāļu vairums atbalsta piedalīšanos Augstākās padomes vēlēšanās, bet pastāv uz Latvijas pilsoņu reģistrāciju un tam sekojošu Latvijas pilsoņu kongresu, kas, varbūt sadarbībā ar AP, varētu atjaunot Latvijas valsti. Pilsoņu reģistrācija viņiem nav tikai alternatīva uz neatkarību, ja vēlēšanas nenestu cerēto vairākumu, bet arī spiestu mērenos ātrākam riksim brīvības ceļā. Vairākums radikāļu ir reālisti, kas neprasa neatkarību jau rīt, bet tikai nepārtrauktu virzīšanos uz to.
Toties radikāļu kreisais spārns nostājas pret piedalīšanos AP vēlēšanās, argumentējot, ka tikai Latvijas pilsoņiem ir tiesības vēlēt un lemt par Latvijas nākotni, tādēļ tikai pilsoņu kongress varētu atjaunot Latvijas valsti. Šis spārns ir spēcīgs savā tiesību pamatojumā, bet maz tam ko teikt par praktisko polītiku, par mērķu sasniegšanai speramajiem soļiem. Netiek atbildēti daudzi jautājumi.

Ko darīt ar Latvijas nelatviešu kolonistiem, no kuriem daļa tur nodzīvojuši jau 40 gadus?

Kā piespiest Maskavu nodot varu valdībai, kurā nepiedalās vismaz puse no pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem?

Kā pārvarēt jau tagad rietumos dzirdamos argumentus, ka latvieši ir rasisti, jo tie gatavojoties apspiest nelatviešus?

Šīs domstarpības taktiskos jautājumos noteica kongresa gaitu. Šķietami nesvarīgos strīdiņus motivēja taktisku domstarpību un personību konflikts. Taču uzvarēja pārliecība, ka pašreiz Latvija atkal stāv vēstures krustcelēs un tikai vienoti latvieši spēs izcīnīt sev brīvu valsti. Kongress pārvarēja krīzi, kurā LTF draudēja izjukt, un savu darbu beidza saskaņā.
Jaunievēlētā Dome apvieno kā konservatīvos tā radikāļus, taču skaitliski lielākais ir centrs. Valdes sastāvs ar daudz spēcīgāku radikāļu līdzdalību atspoguļo Domi. Šķiet, ka kongresa norise pierādīja konservatīvajiem, ka ar radikāļiem nerēķināties nevar un ar to LTF vadība kļuvusi daudz radikālāka.

Ko sola nākotne?

No jaunievēlētās LTF valdes un Domes tauta tagad gaida darbus, jo vārdu jau bijis par daudz. Pirmais uzdevums ir uzvara gaidāmajās vēlēšanās. Lai to panāktu, nepieciešams liels organizētas propagandas darbs. Jau pirms kongresa sākās regulāras LTF un LNNK vadību sanāksmes, lai saskaņotu vēlēšanu taktiku un vienotos par kopīgu kandidātu sarakstu. Nepieciešams panākt, lai katrā vēlēšanu iecirknī būtu tikai viens LTF kandidāts, kas iestātos par neatkarīgu Latvijas valsti, tā nepieļaujot balsu saskaldīšanos starp dažādo spārnu kandidātiem.

LTF kandidātam tad oponētu Interfronte un citi okupācijas aizstāvji. Maija vēlēšanu rezultātu analīze rāda, ka šādam kopējam LTF sarakstam būtu lielas cerības gūt uzvaru, jo maijā par LTF kandidātiem balsoja apm. 400.000 nelatviešu un starplaikā Latvijas neatkarības atbalstītāju skaits nelatviešos audzis.

Pašvaldību vēlēšanas notiek 10.decembrī. Tās būs labs ģenerālmēģinājums vispārējām vēlēšanām, bet arī pašas par sevi nozīmīgas, jo daudz var veikt arī uz vietām, piem., migrantu kontroli, nepiešķirot ieceļotājiem dzīvokļus. Latvijas Augstākās padomes vēlēšanas paredzamas martā vai aprīlī.

Blakus vēlēšanu kampaņai tikpat svarīgi ir turpināt Latvijas pilsoņu reģistrāciju. Arvien vairāk nelatviešu sāk reģistrēties kā pilsoņu kandidāti. Manuprāt, pilsoņu reģistrācijas akcija vēlēšanu kampaņu papildina, pastiprinot prasību atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti un uzturot spiedienu to panākt iespējami īsā laikā.
Visas pēdējā laika runas par Latvijas neatkarības atjaunošanu un varas pārņemšanu izraisījušas bažas rietumos, gan valdību, gan diplomātu, gan arī preses aprindās.

Vai tikai baltieši neprasot par daudz, nevirzoties par ātru?
Vai tikai viņu radikālisms nevarētu izsaukt asiņainu Maskavas pretakciju, apdraudot rietumos iemīļoto “perestroiku”, destabilizējot Austrumeiropā pierasto mieru, ko garantēja Staļina un Brežņeva durkļi?

Vai, Dievs pasarg’, tautu brīvības centienu rezultātā Krievijā neizceltos pat anarhija un pilsoņu karš?

Varbūt, ka komūnisma varas pakāpeniskā likvidācija miermīlīgā ceļā bez asins izliešanas Polijā un Ungārijā, kā arī pirmie soļi šai virzienā Austrumvācijā rietumos pierāda, ka pārmaiņas Austrumeiropā ir ne tikai iespējamas, bet nenovēršamas.
Tikai šis process jāattiecina uz pašu Padomju Savienību, rietumi jāpārliecina, ka tikai padomju impērijas nojaukšana Eiropai atnesīs patiesu mieru un ienesīgu plašāko iespējamo tirdzniecības potenciālu.

Austrumeiropas pārmaiņu pamatā ir komūnisma bankrots. Padomju sistēma ir pierādījusi savu nespēju sabiedrību apgādāt pat ar pirmās nepieciešamības precēm. Statistika rāda, ka no 1200 pamatprecēm viens tūkstotis netiek piegādāts vajadzīgos kvantumos. Rubļa patiesā vērtība nokritusies zem 10 kapeikām.
Saimnieciskā sabrukuma rezultātā radusies iedzīvotāju neapmierinātība, streiki, augošs noziedzību vilnis.
Ekonomisko lejupslīdi nevar apturēt ar Gorbačova sākto daļējo atbruņošanos un demobilizāciju, nedz arī ar jauniem piecgades plāniem. Stāvokli uzlabot var tikai pilnīga komūnistiskās saimniecības atvietošana ar brīva tirgus ekonomiju, kuras priekšnoteikumi ir brīvs cilvēks un brīvas tautas.

Bet šādu fundamentālu pārmaiņu Gorbačovam nav varas (varbūt pat ne vēlēšanās) īstenot. Padomju Savienības saimnieciskais sabrukums turpināsies, kas nozīmē padomju militārās varas nepārtrauktu sarukšanu, kuras sekas ir pašreizējā atkāpšanās no Austrumeiropas, turpinājums būs atvilkšanās no Baltijas valstīm un galā impērijas iziršana, uz ko norāda tās apspiesto tautu augošās prasības atkratīties no Maskavas virskundzības, kā piemēram, Ukrainas nesenā pamošanās.
Ševardnadzes solījums Bēkeram nelietot varu pret Baltijas tautu neatkarības centieniem, Gorbačova piedāvājums Baltijas jūrā izveidot atombrīvu zonu, ziemeļrietumu militārā apgabala bruņoto spēku samazināšana par 40.000 vīriem, steidzīgi sasauktā Buša-Gorbačova satikšanās decembrī — viss tas apliecina šā procesa reālitāti. Eiropas prese jau sāk runāt par puča iespējām Kremlī un sekojošu anarhiju.

Tādēļ nākamais gads būs ārkārtīgi svarīgs Latvijas vēsturē. Augstākās padomes vēlēšanas un sekojošais pilsoņu kongress radīs iestādes Latvijas valsts atjaunošanai. LTF kongresā spārnu sadarbība ļauj cerēt, ka latvieši būs gatavi izmantot Maskavas vājumu, lai nokratītu okupācijas žņaugus pirms Krievija ieslīd asiņainā anarhijā.

Ko darīt trimdai?

Austrumeiropas notikumu attīstība ne tikai dzimtenes latviešiem, bet arī trimdai uzliek pēdējos piecdesmit gados nepieredzētus pienākumus. Tuvojas brīdis, uz ko visus šos gadus esam gaidījuši. Vai esam uz to gatavi?
Mūsu jumta organizācijām jāpanāk rietumu valdību pareiza Baltijas notikumu izpratne un to atbalsts brīvības centieniem, kā arī jānovērš iespējama pseudoneatkarīgu Baltijas valstu valdību atzīšana (kas neizdevās, PBLA vienojoties ar komunistiem – I.L.), pēc kā pārējas laikā centīsies kompartijas “gaišie spēki”. Tāpat trimdas struktūrai jāturpina sadarbība ar Latvijas neatkarības cīnītājiem dzimtenē, izplešot to uz visu turienes pozitīvo nogrupējumu spektru. Katram nogrupējumam sava loma.
Taču pienākums piedalīties Latvijas brīvības cīņā negulstas uz organizācijām vien. Tanī jāiesaistās mums visiem, gan ar materiālu atbalstu, gan arī daloties ar dzimtenes lietpratējiem savās zināšanās un kontaktos. Par visu vairāk mums katram atklāti jāapliecina, ka arī pēc piecdesmit gadiem vēl arvien esam latvieši, nevis zviedri, kanādieši, amerikāņi, angļi vai vācieši. Tādēļ mums katram jāreģistrējas par Latvijas pilsoni un ar to jāstājas brīvības cīnītāju rindās.
Ir pēdējais laiks nolikt pie malas domstarpības, novecojušos aizspriedumus, simpātijas, antipātijas un ambīcijas, vienojoties kopējā darbā Latvijas brīvības atgūšanai nākamā gada laikā!

=================================

Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.2, 01.03.1990

TAGAD VAI NEKAD!

Kad notikumi virpuļo kā okeāns orkānā, mēnešrakstiem ir grūti turēties līdz. Trīs mēnešos, kas paiet no rakstīšanas brīža, kamēr uzrakstītais nonāk līdz lasītājam, viss, kas teikts nākotnes formā, jau kļuvis par pagātni. Tādēļ mēģināšu ieskicēt fonu, uz kā risinās procesi Latvijā, mērauklu, kas palīdzētu vērtēt sarakstītās un bieži pretrunīgās dienas ziņas.
Latvijas ceļu uz brīvību lielā mērā nosaka norises trīs sfairās — Eiropā, Padomju Savienībā un pašās Baltijas valstīs. Apskatīsim vispirms tās un tad mēģināsim prognozēt tuvākā laika attīstību Latvijā.

EIROPA
Brīvības viesuļvētra, kas sākās kā lēna vēsmiņa turpat pirms gada Polijā, pieauga spēkā Ungārijā, sagāza pastāvošo iekārtu Čehoslovakijā divās nedēļās, nojauca Berlīnes mūri septiņās dienās un sakāva asiņaino Čaušesku diktatūru trijās, ir pilnīgi pārmainījusi Eiropas seju. Jaltā radītā Eiropas kārtība, kuras stabilitāte balstījās uz Staļina un Brežņeva durkļiem, sabruka kā kāršu namiņš, tiklīdz Austrumeiropas tautas saprata, ka Maskava vairs nespēj apspiest tautu neiznīcināmās alkas pēc brīvības.

Sākumā rietumu valstsvīri, politiķi, prese un politologi uz pārmaiņām raudzījās ar bažām. No neparastā, nezināmā cilvēkam vienmēr bail. Tādēļ arī vēl pag. rudenī vērojām mēģinājumus brīvības vilni bremzēt. Taču pēdējos mēnešos rietumi, vairāk Rietumeiropa, varbūt mazāk Anglija un ASV, ir atzinušas, ka brīvības progress nav apturams, un tas rietumiem var dot lielas saimnieciskas iespējas.
Bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valery Giskard d’Estaing) nesen teica: ”Komūnisms ir miris.” Jautājums esot, ko likt vietā.

Atbilde ir, ka jārada Eiropā jauna kārtība, kas pašreizējā vākumā radītu jaunu, līdzsvarotu sistēmu. Kamēr pēdējos gados Eiropas koptirgū ietilpinātās valstis virzījās uz pilnīgāku saimniecisku un politisku integrāciju (piem. kopēju valūtu 1992.gadā), tagad atskan balsis, ka pagaidām tas būtu jāatliek un vispirms jārada vispārējs Eiropas nokārtojums, kas pakāpeniski koptirgū iekļautu arī atbrīvotās Austrumeiropas valstis, pamazām pārveidojot to saimniecību uz brīva tirgus pamatiem un to valsts iekārtas uz patiesu demokrātiju. Šāds nokārtojums Eiropā atkal atjaunotu stabilitāti, ļautu izstrādāt drošības plānus, dotu iespējamību saimnieciskiem pasākumiem plānot uz priekšu savu produkcijas un tirgus stratēģiju.

Rietumus interesē Austrumeiropas tirgus, Austrumeiropai savukārt nepieciešams rietumu kapitāls komūnisma izpostītās ekonomijas jaunuzbūvei uz privātiniciātīvas bāzes, kas vienīgā var garantēt produktivitāti un tautu labklājību.
Jaunais Eiropas nokārtojums ir steidzams.

Uz to spiež ne tikai trafarētā patiesība, ka daba necieš tukšumu, bet jo vairāk Vācijas problēma. Austrumvācija ir sabrukusi ne tikai saimnieciski, bet arī administrātīvi un politiski. Tur draud haoss, ko attur tikai cerības uz visdrīzāko apvienošanos ar saimnieciski un politiski spēcīgo Rietumvāciju. Par apvienošanos vācieši ir pilnīgā skaidrībā, taču tā izraisa bažas kaimiņu zemēs, jo sevišķi Polijā, Francijā un Anglijā, kas nav gluži aizmirsušas Hitlera agresiju un baidās no spēcīgas Vācijas, kas dominētu Eiropā. Vienīgais visiem pieņemamais atrisinājums būtu Apvienota Eiropa, kas tad pakāpeniski turpinātu EK pasākto integrāciju. Tas visdažādākos variantos izskan Eiropas preses komentāros.

Šo spiedienu rezultātā jau izveidojies sagaidāmo termiņu projekts. 18.martā Austrumvācijā notiek parlamenta vēlēšanas. To rezultātā sastādītā valdība sāk sarunas ar Rietumvāciju par apvienošanās plānu un Vācijas vietu Eiropā. Pēc panāktas vienošanās abas valdības griežas pie četru II pasaules kara uzvarētāju — ASV, Lielbritānijas, Francijas un Pad. Savienības valdībām, kas šo vienošanos pieņem. Šī 2+4 (kā to formulēja Vācija) konference varētu sanākt vai nu maijā vai arī pēc Buša – Gorbačova tikšanās jūnijā. 2+4 konferences vienošanās galīgai apstiprināšanai liek priekšā Helsinku procesa galotņu sanāksmi, ko paredzēts sasaukt rudenī. Tanī tad nu visa Eiropa (kā arī ASV un Kanāda) ratificētu jaunās Eiropas robežas, tā beidzot noslēdzot II pasaules karu.

Ir skaidrs, ka līdz rudenim Pad. Sav. ar savu “perestroiku” nebūs tikusi tālu diezgan, lai to varētu iekļaut Eiropā. Tam, lai kā arī Gorbačovs sapņotu par “kopējo Eiropas māju”, būs jāgaida divdesmit vai pat piecdesmit gadu uz nākamo nokārtojumu, kad varbūt Krievija būtu diezgan demokratizēta, lai Eiropa to pieņemtu.

Te mēs nonākam pie Baltijas valstu jautājuma. Kur austrumos novietos jauno Eiropas robežu? Tas izšķirs, vai latviešu tauta dzīvos, vai ies bojā. Vēl divdesmit, nemaz nerunājot par piecdesmit, gadus Padomju Savienībā latviešu tauta neizturēs.
Tādēļ ir jāsaka: “Tagad vai nekad”. Latvijas kardinālās dzīvības intereses prasa nekavējošu Latvijas atdalīšanu no Padomju Savienības un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā. Pamazām tas ir kļuvis skaidrs arī Rietumeiropas presei. Kamēr agrāk tā runāja par “lielāku autonomiju” Baltijai, tagad arvien vairāk tiek minēta pilnīga Baltijas valstu neatkarības atjaunošana ārpus PSRS.

Laikraksti ļoti uzmanīgi seko notikumiem Baltijā. Sevišķi izceltas vēlēšanas Lietuvā un ar to saistītie soļi uz neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Bieži pieminētas arī Igaunija un Latvija. ‘The Times’ citēja latviešu komūnistu t.s. “gaišo spēku” apgalvojumu, ka viņi jau arī stāvot par neatkarīgu Latviju, tikai nevajagot pārāk steigties, kā arī vārdā neminēta LNAK pārstāvja atbildi: “Latviešu tautai brīvība nekad nenāks par ātru”. Nozīmīgas ir vairākkārt parādījušās atziņas, ka Baltijas valstu atdalīšanās ir nenovēršama un Gorbačova “perestoiku” tā neapdraudēšot, jo Krievija ir liela un bagāta diezgan, lai iztiktu bez perifērijas republikām, kas impērijā palikt negrib.

Lasot angļu, franču un vācu presi, jāatzīst, ka ar pietiekami labi organizētu, uz presi, politiķiem un diplomātiem tēmētu kampaņu vienota dzimtenes un trimdas baltiešu fronte varētu panākt Baltijas valstu piedalīšanos Helsinku II konferencē (par ko igauņi jau sākuši cīnīties) un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā līdzās pārējām Austrumeiropas valstīm.

PADOMJU SAVIENĪBA
Kamēr Eiropa pārkārtojas, Padomju Savienība arvien straujāk iet pretī sabrukumam. Veikalu plaukti kļūst arvien tukšāki, ogļrači atkal un atkal streiko, vispārējā neapmierinātība aug ne tikvien Maskavā un Ļeņingradā, bet arvien vairāk arī provincēs. Īgnums vēršas pret vietējiem varasvīriem, līdz kuriem nekāda “perestroika” nav nonākusi.

Nepieredzētas atkārtotas masu demonstrācijas daudzās krievu pilsētās liecina, ka tautu nopietni aizkaitinājusi neapturamā ekonomijas lejupslīde, apgādes trūkums un ar to radītais privātais pusoficiālais “pelēkais” tirgus, kam nenovēršami seko mafija, izspiešana, vardarbība. Kamēr pirmo demonstrāciju virkni, kā baumo, varētu būt inspirējis pats Gorbačovs kā ieroci cīņā pret saviem konservatīvajiem pretiniekiem, otro iestādes visiem līdzekļiem mēģināja apturēt. Tomēr tā notika, plakātiem un runātājiem kritizējot pastāvošo iekārtu un arī pašu Gorbačovu. Šķiet, briest atziņa, ka ne Staļins, ne Brežņevs nav vienīgie vaininieki pie Krievijas posta, bet īstais iemesls ir pati komūnistiskā padomju sistēma.

Tai pašā laikā padomijas perifērijā neapmierinātību saasina atdzimstoša nacionālā pašapziņa, Es te nerunāju par okupētajām Baltijas valstīm, bet par veco, cara iekaroto, impēriju. Lēnām mostas pārkrievotās Ukraina un Baltkrievija, kā arī 19.g.s. kolonizētā Vidusāzija. 20-to gadu sākumā padomju varai pakļautajā Transkaukazā nacionālās kaislības izraisa asiņainas sadursmes, par kurām gan daudzi spriež, ka tās ir Maskavas izraisītas, lai dotu ieganstu nesenajai militārai intervencijai, kuras īstais mērķis bijis apspiest azerbeidžāņu neatkarības centienus, kā arī iebaidīt armēņus, lai tie meklētu glābiņu Maskavas paspārnē.

Lai nu kā, Baltijas tautu pašdisciplīna un konsekventā nevardarbības politika izrādījusies par vienīgo pareizo brīvības ceļu un aizsargu pret Maskavas militāru iejaukšanos.

Līdzšinējā varas bāze – komūnistu partija — Krievijā zaudējusi lielu daļu respekta, netiekot vaļā no atbildības par postu, ko atnesuši tās septiņdesmit noziedzīgie valdības gadi. Pēdējo centrālkomitejas plēnumu virkne rāda, ka atjaunoties, pārveidoties un demokratizēties kompartija nespēj un veltīgi to sagaidīt arī no jūnija-jūlija partijas kongresa.
To saprot arī Gorbačovs, un tā izskaidrojams viņa pēdējais gājiens valsts varas monopolizēšanai savās rokās. To viņš panācis pret ārkārtīgi spēcīgu opozīciju, liekot lietā visu savu politisko talantu. Netiekot galā ar Politbiroju, Gorbačovs atkratās no kompartijas, valsts varu pārbīdot uz šķietami demokrātiskām valdības struktūrām ar prezidentālu valsts sistēmu, it kā pēc ASV, Francijas un Veimāras republikas paraugiem. Taču viņš ir pacenties aizmirst kontroles funkcijas, kas minētajās valstīs ierobežo prezidenta varu un pakļauj to tautas un tās pārstāvju gribai.

Kad 12.martā Gorbačovu ievēlēs par pirmo Padomju Savienības prezidentu, viņš kļūs par absolūtu patvaldnieku, kas ar saviem dekrētiem un izņēmuma stāvokļa pasludināšanu varēs kontrolēt katra padomijas stūrīša likteni.

Vienīgais politiskais pretspēks Gorbačovam ir Boriss Jeļcins, kas ar savu vienkāršību, atteikšanos no visām valdošās šķiras privilēģijām (ieskaitot valsts automašīnu) iekarojis tautas simpātijas. Ap viņu varētu apvienoties kā krievu demokrātiskie spēki, tā arī neapmierinātā tauta, kurai Jeļcina vienkāršais populisms imponē. Tā Jeļcins kļūtu par alternatīvu Gorbačovam.

4.marta vēlēšanas Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā parādīja, ka nostājoties pret kompartijas vadības kandidātu, radikāļi var gūt līdz pat 80% balsu, jo sevišķi pilsētās. Taču tautas vairākums ir vēl apātisks un netic nekam, tā ka daudzos vēlēšanu iecirkņos nepieciešamas pārvēlēšanas. Nozīmīgi ir necerēti lielie Ukrainas Tautas frontes Ruh un tās sabiedroto panākumi. Taču visas šīs politiskās spēles — kā Gorbačova varas sagrābšanas manevri, tā Jeļcina populisms, ne par sprīdi netuvina padomju saimniecisko apstākļu uzlabojumam. Pēdējā Augstākās padomes sesija nespēja pieķerties pamatproblēmai — privātīpašuma atjaunošanai, un bez likumā garantētas privātās iniciatīvas brīvības, padomju ekonomija turpinās savu ceļu uz haosu.

BALTIJAS VALSTIS
Tā politiskā un starptautiskā situācija ir radījusi vienreizēju izdevību atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Maskavu ir novājinājusi katastrofāla saimnieciska un sistēmas krīze. Eiropa pārorganizējas jaunradītajā politiskā vākumā. Vai baltieši ir gatavi un spējīgi izmantot šo vienreizējo izdevību? Atbilde, šķiet, ir pozitīva.
Baltijas Padome, ko sastāda Latvijas un Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Sajūdis, vienojusies par kopīgu mērķi, pilnīgu neatkarību no PSRS un par saskaņotu darbību šī mērķa sasniegšanai; šī darbība nebūs vienveidīga, ievērojot dažādos apstākļus katrā Baltijas valstī.

LIETUVA
Ar savu 80% nacionālo iedzīvotāju sastāvu Lietuva izvirzījusies Baltijas brīvības cīņas priekšgalā. Lietuvas komūnisti pirmie ieskatīja, ka, paliekot Padomju Savienības komūnistu partijas sastāvā, tie neizbēgami vēlēšanās tiktu aizslaucīti. Tādēļ viņu vadītājs Aļģirts Brazauskas izveda savu ganāmpulku no PSKP un, par spīti milzu spiedienam no Maskavas un Gorbačova apmeklējumam, nodibināja ar Maskavu nesaistītu Lietuvas komūnistu partiju, kas nostājās par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Nelīdzēja ne Gorbačova draudi, nedz arī solītais likums par republiku izstāšanos. Par pēdējo lietuvieši skaidri pateica — uz mums tas neattiecas: mums no Savienības nav jāizstājas, jo tanī nekad neesam iestājušies.

Taču Brazauska ģeniālais gājiens neizdevās. Lietuvas Augstākās padomes vēlēšanās 24.februārī ar visu savu tautisko tērpu komūnisti izkrita cauri, un Sajūdis guva absolūtu vairākumu. Komūnisms ir pārāk sevi diskreditējis, lai jebkur un zem jebkādas maskas gūtu uzvaru kaut cik brīvās vēlēšanās. Interesanti ir atzīmēt, ka Lietuvas krievu vairākums nebalsoja pret Sajūdis kandidātiem, bet vienkārši no vēlēšanām atturējās. To rietumu prese min kā iespējamu paraugu, kā atrisināt milzīgā krievu skaita problēmu Latvijā.
Vispār Lietuvas vēlēšanas rietumos guva lielu ievērību un nozīmīgi ietekmēja rietumu apziņu par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nenovēršamlbu.

Sajūdis priekšsēdis Vitauts Landsberģis plaši citēts, un tā Lietuvas prasības pieteiktas. Lietuvieši pasteidzinājuši nepieciešamās pārvēlēšanas un ar tām jaunais parlaments guvis kvorumu un varēs sanākt uz pirmo sesiju pirms Gorbačovs saņems savas ārkārtējās pilnvaras 12.martā. Ar to viņu varēs nostādīt notikuša fakta — Lietuvas neatkarības atjaunošanas priekšā.

IGAUNIJA
Igaunija savu valsts atjaunošanas prasību pieteica jau 2.februāri, Igaunijas-Krievijas mierlīguma gada dienā, kas 3000 deputātu konference nobalsoja uzdot saviem pārstāvjiem Maskavā sākt sarunas par šī mierlīguma noteikumu ievērošanu.
Igaunijas kompartijas sairšanas process strauji virzās uz priekšu. Tās vietā veidojas jaunas partijas. Nozīmīgākie pašlaik šķiet sociāldemokrāti, kuru vadoni Marju Lauristinu min kā iespējamo pirmo atjaunotas Igaunijas ministru prezidenti. Svarīga ir Igaunijas Augstākās padomes un Pilsoņu komiteju sadarbība. Igaunijas Pilsoņu kongress jau noticis un Igaunijas valsts atjaunošana de facto sagaidāma pēc 18.marta vēlēšanām.

LATVIJA
Katastrofālās kolonizācijas dēļ procesi Latvijā ris lēnāk nekā kaimiņu republikās.
Tā kopš LTF II kongresa nekas izcili dramatisks nav noticis. Taču pēdējo piecu mēnešu relatīvais miers ir šķietamība.
Kad pienāks īstais bridis, izlauzīsies varenas liesmas. Zemdega ir pus gadsimta apspiesto latviešu tautas brīvības alku pēdējais briedums pirms eksplozijas, kas tās piepildīs. Dienas gaismā izlaužas atsevišķi notikumi, kas atspoguļo zemdegas procesu.

Tādu ir daudz: sekmīga Latvijas pilsoņu reģistrācijas kampaņa, uzvaras pašvaldību vēlēšanās, jaunu partiju veidošanās — pašlaik ir jau kādas astoņas, to starpā sociāldemokrāti, zaļie, republikāņi, konservatīvie, liberāļi, centristi un plānotā zemnieku partija (nesajaukt ar Kaula Lauksaimnieku savienību, kas stūrē uz PSRS konfederāciju un latviešiem nebūs pieņemama). Visi manevrē uz sev izdevīgākām pozīcijām, viens otram neuzticas un savstarpēji pārmet šķelšanos. Taču viss tas ir gatavošanās politiskajam darbam brīvas Latvijas saeimā. LNNK aktīviste filozofe Baiba Pētersone to labi formulē: “Mēs vairāk rejam, nekā kožam!”

Patiesībā visi pozitīvie spēki ir vienoti kopējam mērķim — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanai. Kas nostājas pret šo mērķi, izdara politisku pašnāvību, kā vācu ‘Die Welt’ korespondentam teicis kāds latviešu aktīvists.
Iepriecina redzēt, ka arī galējie radikāļi, kas agrāk politiskajā procesā nepiedalījās, jo nevarēja akceptēt ne Augstāko padomi kā okupācijas pašpārvaldi, nedz arī LTF, atraduši sev politisku vietu Pilsoņu komitejās un tā ieslēgušies aktīvā cīņā.

Par nacionālo zemdegu liecina arī kompartijas straujais iziršanas process. Gan krievu vairākuma dēļ, gan arī tāpēc, ka latviešiem partijā neradās tāds Brazausks, janvāra CK plēnums vāvuļoja un nespēja pat izlikties par Latvijas neatkarības aizstāvjiem. Rezultātā no partijas izstājās liela daļa no Tautas Frontes vadošiem darbiniekiem, kas vēl bija cerējuši caur kompartiju panākt Latvijas valsts neatkarību, to starpā LTF priekšsēdis Dainis Īvāns. Pēdējais kopā ar pāris domu biedriem publicējis aicinājumu partijas pirmorganizācijām pašām likvidēties, nododot nelikumīgi piesavinātos partijas īpašumus valstij.
Februārī vēl partijā palikušie t.s. “gaišie spēki” sasauca konferenci un nodibināja no Maskavas neatkarīgu Latvijas komūnistu partiju. Ivars Ķezbers tam balsoja pretī. Taču šis solis nāca par vēlu. Latvijā komūnisms ir bankrotējis. Tādēļ arī nav pamata vairs bailēm par iespējamu LPSR leģitimizāciju. Atlikušie “gaišie spēki” to droši vien mēģinās, bet kā Eduards Berklavs vairākkārt deklarējis, šādam mēģinājumam nav ne mazāko cerību uz panākumiem.

Ticība Latvijas atbrīvošanai briest tautas apziņā. Padomju varas dienas Latvijā ir skaitītas.

lESPĒJAMA LATVIJAS VALSTS ATJAUNOŠANAS NORISE
Latvijas politiskie spēki pašlaik iesaistīti Augstākās Padomes vēlēšanu kampaņā, kas kulminēsies ar masu demonstrāciju 17.martā — dienu pirms 18.marta vēlēšanām; šīs vēlēšanas nebūs ne likumīgas, ne arī pilnīgi brīvas vai demokrātiskas. LTF radikālajam spārnam maz iespēju piekļūt pie masu informācijas līdzekļiem. Paredzamas daudzas nelikumības vēlēšanu procesā, jo sevišķi uz laukiem, kur bieži nacionālo kandidātu atbalstītājus baida ar deportācijām, un partijas sekretāri vēlētājiem sola sivēnus. Bez tam vēlēšanās piedalīsies arī padomju armijas karavīri.

Taču tās tuvinās Latviju neatkarībai. Patiesībā šinīs vēlēšanās piedalīsies tikai trīs pamatgrupas (Baibas Pētersones formulējums): 1) PSRS aizstāvji,
2) LPSR aizstāvji, un

3) Latvijas Republikas aizstāvji.

Tā kā nekrievu minoritātes vairākumā balsos par LR kandidātiem, kopā ar daudziem krieviem, kas no neatkarīgas Latvijas sagaida labākus dzīves apstākļus, un daudzi migranti vēlēšanās nepiedalīsies, cerības uz Latvijas valsts atjaunotāju uzvaru šķiet pamatotas, jo vairāk pēc pieredzes Lietuvā.

No 8.-23. aprīlim notiks Latvijas Pilsoņu Kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress varēs sanākt 5. un 6.maijā vai ātrāk, ja nepieciešams. Tā kā Augstākai padomei paredzamas vairākas pārvēlēšanas, jaunā padome savā pirmā sesijā varēs pulcēties ne agrāk kā aprīļa beigās, vienlaicīgi ar Pilsoņu kongresu vai drusku pēc tā. Pilsoņu komiteju aktīvisti jau tagad domā, ka būs iespējama sadarbība abu šo orgānu starpā, kaut gan kongresa pirmais uzdevums būs izvērtēt AP vēlēšanu rezultātus.

Tālāk notikumu secība varētu būt sekojoša:
Augstākā padome pati, vai kopā ar Pilsoņu kongresu pieņem dekrētu, pasludinot 1940.g. okupāciju, toreizējās saeimas vēlēšanas un lūgumu uzņemt Latviju Padomju Savienībā par nelikumīgiem un spēkā neesošiem. Ar to tiek likvidēta padomju okupācijas vara un stājas spēkā Latvijas Republikas 1922.g. satversme.
Augstākā padome atzīst sevi par nelikumīgu orgānu, bet kā Latvijas pašreizējo iedzīvotāju ievēlēta pārstāvniecība kopā ar Latvijas Pilsoņu pārstāvniecību — Pilsoņu kongresu — izveido pagaidu saeimu, kas darbotos uz 1922.g. satversmes pamatiem.

Pagaidu saeima ievēl pagaidu valdību, pārņem valsts administratīvo varu un drošības iestādes, kā arī sāk sarunas ar Maskavu par Latvijas-Krievijas mierlīguma respektēšanu, padomju armijas izvākšanu un turpmāko saimniecisko sadarbību uz vienlīdzības pamatiem.
Pagaidu valdība arī lūdz rietumvalstu atzīšanu, izdara nepieciešamos labojumus vēlēšanu likumā un izsludina pilntiesīgas Latvijas Republikas saeimas vēlēšanas satversmē noteiktā kārtībā un starptautiskā pārraudzībā.

Visā šai procesā aktīvi piedalās Pasaules Brīvo Latviešu apvienība, pārstāvot Latvijas pilsoņus trimdā.
Var iebilst — kā tas viss iespējams, kamēr Latvijā atrodas padomju armija? Atbilde ir vienkārša — lieli padomju spēki bija un vēl tagad ir Polijā, Ungārijā, Čehoslovakijā un Austrumvācijā, bet tas neaizkavēja šo zemju atbrīvošanos no padomju virskundzības.
Kāpēc?

Tāpēc, ka Maskavai trūka saimniecisku resursu, lai padomju vienības iesaistītu cīņā pret apspiesto tautu brīvības centieniem. Tas pats notiks Baltijas valstīs — vispirms Lietuvā, tad Igaunijā un beidzot Latvijā. Maskava draudēs, sāks saimniecisku boikotu, bet tad samierināsies un klusītiņām izvāks savu karaspēku, jo tai vairs nav varas impēriju noturēt.
Rudenī Helsinki II konferencē blakus līdzšinējo 35 valstu delegācijām sēdēs arī brīvo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji.
Būs interesanti vērot, cik tālu šeit aprakstītajā paredzamo notikumu norisē būs tikusi Latvija tai brīdī, kad šīs rindas sasniegs lasītājus.

 

LATVIJAS SCENĀRIJS. Laimonis Purs. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.4, 01.10.2009

Scenārijs ir literārs darbs, kur pārliecinoši izklāstīts iecerētās filmas, lugas vai operas sižets, notikumu norise, darbojošies spēki un personāži, dots ticams izejas punkts darbības sākumam un turpmākai virzībai, un nobeigumā – laimīga vai traģiska neizbēgamība. Ir vēl otri – polītiski valstiskie scenāriji. Ja skatuvei un ekrānam domātos var palabot, papildināt, pat pavērst atpakaļgaitā, tad polītiskie scenāriji nepakļaujas labojumiem, notikumi kūleņo uz priekšu, kā no kalna gala ieripināts apaļš akmens.
Pasaulē visām valstīm, ieskaitot Latviju, ir katrai savs scenārijs.
Tautas atmodas naivuma pakalnā pakāpušiem šķita: pēc kariem, posta, revolūcijām un visām citām nedienām Latvijai 20.gadsimta pēdējā desmitgadē beidzot uzsmaidījusi neatkarības un taisnīguma saulīte. Atliek tikai sildīties. Lāčplēšu laikmets palicis pagātnei, šodien nepieciešams vien Lāčplēša ordenis, ko jo dāsni karināt pie krūtīm. Sakarināja daudziem. Spīguļot spīguļoja. Spožums bija tik spilgts, ka tautas lielākā daļa nepamanīja Melno bruņinieku rokam un izrokam Daugavas krastos tik apjomīgu bedri, kurā pēkšņi iegrūda mūs visus, sākot no jaunpiedzimušā pirmā kliedziena līdz sirmgalves pēdējai nopūtai, aizejot tālajās veļu gaitās…
2,3 miljoniem iedzīvotāju uzlikts parādjūgs – 7,5 miljardi… Nē, ne rubļi, kā visticamāk būtu jānotiek pēc pusgadsimta staļiniski hruščoviski-brežņeviski eksperimentālās saimniekošanas, bet gan 7,5 miljardi eiro, kaut gan iedzīvotāju vairākums nav pat ne soli spēris ārpus savas zemes robežas…
Pats savā mājā pēkšņi esi nabags! Vēl trakāk – pa istabas logu redzi pagalmā ieripojam sarkanā džipā parādu piedzinēju! Ņēmis neesi, bet – maksā ragā!
Drūms ir Latvijas scenārijs.
Bijām trīs Baltijas māsas, trīs Baltijas bāleliņi! Latvija viducī, vienus sānus piesargā igaunīši, otrus – leitīši. Tad, kas mūs izrāva no trijotnes? Taču ne jau pasaules finanču blēži! Tad kopā ar mums bedrē tupētu lietuvieši un igauni, ne piedāvātu veselu miljonu palīdzībai! Kāpēc tieši mūsu valstij ir tiks drūms liktenis? Beidzot jāsāk vismaz vaicāt, kuri ir Latvijas scenārija autori? Baltijā bija kopīga politiskā un sabiedriskā atmoda, kopīga rokās sadošanās Baltijas ceļā, viss saskanīgs un vienots, visi no tām pašām “padomju šmucēm” izķepurojušies, bet… Latvija viena bedrē uz paaudžu paaudzēm.
Lietuvā un Igaunijā ātri attīrījās no saviem viltus patriotiem, no slēptās pagātnes netīrības, vispirms tāpēc, ka tur to divkosīgo gružu bija ievērojami mazāk. Lietuvas pirmajā valdībā pēc neatkarības atgūšanas gan arī kādu laiciņu grozījās bijusī PSRS drošības dienestu ārštata sadarbone, tomēr drīz viņa tika aizvirzīta aizkulisēs. Igauņi arī pieprata attīrīties. Bet mēs? Mūs nepārtraukti mudināja un joprojām mudina aizmirst pagātni.
Latviešu dramaturgs un ilggadējais Rakstnieku savienības priekšnieks Gunārs Priede dienasgrāmatā ‘Mans 1984.gads’ ar neslēptām skumjām atvadās no amata, gaisā jau virmoja trešā atmoda, bet viņam, paklausot kāda tautas dzejnieka un kādas tautas rakstnieces striktam ieteikumam, jāatbrīvo krēsls Jānītim, kuru – raksta G.Priede – “esmu atšifrējis, turklāt jau sen.” Diemžēl vēl šobaltdien Jāņa Petera “otrā dzīve” nav atšifrēta, lai gan ir pat publikācijas. Modris Ziemiņš grāmatā “Trešā atmoda”, kuru sen vajadzēja iekļaut skolu mācību programmās, skarbi un tieši jautā: “Visi viņa (t.i. Jāņa Petera) apzinīgie gadi saistīti vai bijuši saistīti ar Latvijas likteni, bet kur un kad J.Peters ir asi iestājies par latviešu tautas svarīgiem izdzīvošanas jautājumiem savā zemē? Diemžēl es savos arhīvos tādus rakstus un runu tekstus neatrodu.”
Pat “visgraujošākās atklāsmes” – kā raksta akadēmiķis Jānis Freimanis grāmatā ‘Visu vēju virpuļi’ – palikušas bez rezultāta, pagaisušas. “Tā 04.10.2000.” – turpina akadēmiķis – “pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis, kuru es allaž esmu turējis ārpus katrām aizdomām, esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3.nodaļā, bijis ar divām kļičkām – konspiratīvām iesaukām.” Profesors Ervīns Grinovskis grāmatā “Lai nenosarkst dzimtenes smilts” atceras – “ar zināmu novēlošanos Tautas frontes vadībā pēkšņi parādījās Ivars Godmanis.” Tātad čekas slepenībā ieslēptais kļūst par atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmās valdības galvu. Pieņemamā telpā – kā pastāsta savos memuāros VDK ģenerālis Edmunds Johansons – “dzēru kafiju ar Godmaņa palīgu, bijušo VDK darbinieku Bunku,” bet, aizlidojis Maskavā, Johansonu pats PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Kručkovs informē: – “Ivars jau zvanīja man, domāju, ka jūs sastrādāsieties.”
Godmaņa pirmajā valdīšanas reizē nudien tika „”sastrādāti” zili brīnumi, sākot ar Latvijas naudas aizsūtīšanu dzelzceļa kravas vagonos uz Maskavu, krāsaino metālu eksports pat no kapsētu pieminekļiem un valūtas maiņas uzticēšana V.Kargina firmiņai Parex…
Tas viss – jau sen zināmais! – tomēr nekavē Valsts prezidentu V.Zatleru uzticēt Godmanim atkal kļūt 2007.gadā par premjeru, lai gan arī tas nav noslēpums, ka Godmanis sadevies roku rokā ar Jāņa Petera kā krusttēva dibinātās Latvijas Pirmās partijas vadoni Aināru Šleseru.
“Polītikā A.Šlesers ienācis no tā saucamām “farčovščiku” aprindām – lasām Modra Ziemiņa grāmatā “Trešā atmoda”, izdotā 1998.gadā. Kādu laiku Ainārs pagaisis Norvēģijā, tur dzīvojis PSRS VDK virsnieka īrētā dzīvoklī, atgriezies Latvijā kā miljonārs.
Latvijas scenāriju raksta autoru, kam dots stratēģisks mērķis raisīt sapīkumu tautā pret neatkarību un demokrātiju, taktika ļoti vienkārša – jo sliktāk šajā valstī, jo labāk.
Kas turpinās režisēt mūsu valsts scenāriju?
Lieki nekavēsimies pie scenārija tās daļas, kas sākās 2009. gada janvārī.
Tautas partija, krampjaini turoties pie varas, pēkšņi pieprasīja nekavējoties atlaist Saeimu, tā mēģinot novelt atbildību uz citu pleciem. Paziņojumi sekoja paziņojumiem, savstarpēji apvainojumi lija kā samazgas no spaiņiem. Notiekošais belza tautai kā ar bomi pa muguru: viss juku jukām, izņemot vienu – nemeklēt krīzes saknes! Skan vienīgi nepārtraukti mierinājumi, īpaši par starptautisko aizdevumu, jo būšot jāmaksā tikai nepilni 4 procenti gadā: no 100 Ls 4 lati gadā, no 1 miljarda 40 miljonu latu, no 7,5 miljardiem tikai nepilni 400 miljonu latu gadā.
Procenti krājas. Sāk krāties arī procentu procenti. Aizdevumu līgumos ieslēpti daži papildnosacījumi, kurus neizpildot…
Valdības jūk, mainās, demisionē, sāk tiesāties, tikai nekas nemainās tautsaimniecībā, piemēram, VEF un cukurrūpniecību prata nolikvidēt, bet nevar uzcelt nodegušo un likvidēto fabriku vietā kaut vai vienu sērkociņu ražotni, pašiem gatavot preci, kuru pratām izgatavot jau pirms pāris gadsimtiem, tikai šodien ne. Mazākās zemnieku saimniecības pašlikvidējušās. Sākas grūtības ar pārtiku. No bada glābj jauni aizņēmumi ārzemēs un imports. Gados jaunie iedzīvotāji no Latvijas aizbrauc masveidīgi, valstij ieņēmumi pilnīgi noplok, pārtrauc pabalstu izmaksas, samazina pensijas.
Negaidīti notiek lūzums – vēlēšanās uzvar radikāļi, jo tie apsola viena gada laikā likvidēt visus Latvijas parādus starptautiskām un visām citām bankām. Jaunā ideja ir ļoti vienkārša: jāatrod miljardieris – un tādi pasaulē esot vairāk nekā viens miljons – kas būtu ar mieru ieguldīt Latvijas labā savu bagātību.
Rožainie meklējumi tomēr nevedas, aicinātie kunkst un izvairās, līdz gluži negaidot jaunais finanču ministrs, vārdā vēl Jānis, nāk ar spožu konkrētu priekšlikumu: sākt sarunas ar arābu naftas šeihiem!
Interese abpusēja, šķiet, būs rezultāti. Latvijā palikušiem uzspīd cerību stars. Sit viens otram uz pleca – nu, vai es neteicu, viss būs atkal pa vecam! Tomēr kaut kādi tumši nenovīdīgi spēki izplata biedējošas baumas, tās kļūst aizvien ticamākas: Latvijā cels 10 mošejas, trīs Rīgā, būvniecību drīkst izdarīt tikai īstenticīgie, darbaspēku ievedīs no tālienes. Stāsies spēkā šariata likumi! Kas tie tādi? Piemēram, ja pie auto stūres šoferis būs alkohola reibumā, viņam turpat ceļmalā nocirtīs galvu. Iedzērušu sievieti ieraks dzīvu zemē, galva ārpusē, un visiem pienākums trāpīt pa to ar akmeni.
Demokrātijas vārdā notika referendums. Balsis dalījās apmēram līdzīgi. Bija par un bija pret, it īpaši mātes – kam dzērāji dēli palīdz tikt vaļā no pensijas latiņiem, tomēr reizumis saskalda malku. Jaunās sievietes teica, ka vīrs ir vīrs, kauču dzērājs, turpretim nodzīvot mūžu bez vīra… Tad jau labāk lai iedzer.
Bezizeja!
Lai cik sāpīgi, beidzot Latvijā palikušais tautas atlikums apjēdza, ko vajadzējis apjēgt jau trešās atmodas sākumā: latvietis viens nespēj izdzīvot! Valdībā vai nu ierāvēji vai tumšu nodomu darboņi! Aizvien vairāk un aizvien skaļāk vecļaudis sāka atcerēties padomju gadus. Paēduši bija, apģērbti, pat “komūnalkā” draudzējās un kopīgi nosvinēja 1.maiju un 7.oktobri! lekvēlojās no jauna nostalģija pēc bijuša, pat jaunatne sāka lasīt Vizbuļa Bērces un tautas rakstnieku romānus, kuros rakstiski apliecināts, cik gaiši un mīļi dzīvojuši padomju tautu saimē.

Viens otrs gan iedrošinājās iebilst, čīkstēja kā vecas durvis – bet neatkarīgā Latvija, neatkarīgā…
Tieši šajā vistraģiskākajā brīdī pie valsts stūres tika tīras latviskas izcelsmes patriots, kam jau senču senčos neatrast ne mazāko melnumu, tie visi bijuši hernhūtieši, dižās Brāļu draudzes locekļi un gadu simtos saglabājuši un dziedājuši “Mazais pulciņ, nebaidies!” Patriots nav baidījies. Kādā jaukā dienā apsēdies pie viena galda ar kādu Godorkovski, kas Krievijā sēdējis 13 gadu par nodokļu nemaksāšanu, bija pamanījies – tāpat kā pie mums – noprivatizēt Urālos rūdu raktuvēs Mendeļejeva tabulā ierindoto retzemju metālu bagātināšanas rūpnīcu, pat ar cerību, ka izdosies atrast 61.elementu prometiju un kļūt par pasaulē bagātāko. Tas gan nav noticis, jo, izrādījies, ka šis elements jau sen sabrucis, tomēr citi iegūtie retzemju metāli sabēruši viņa ārzemju kontos desmitus miljardu.
Patriota un uzņēmēja satuvinātājs un sarunu vedējs izrādījās kāds Timofejs Timofejevičs. Viņš saka: – Laiks nobriedina augli, kad tam krist… Latvijas tauta ir nobriedusi. Vairs ceļa nav. Strupceļš! Darba spējīgie bēg pat uz Dienvidameriku. Kas ir šis Timofejs Timofejevičs, ja tik labi pārzina latviešu likstas?
Kā uzminējis blakus sēdētāja domas, T.T. itin kā pajautāja: – Kā es zinu? Jums izdevās uzstādīt veselu virkni Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmo sasniegumu, sākot ar lielāko parādnastu pasaulē uz viena iedzīvotāja un beidzot ar Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas priekšniekiem, kas gadu gadus bijuši šajā amatā un noķēruši… nevienu! Taču atstāsim pagātni pagātnei. Mūsu rokās – rītdiena! Latviešiem gadu simteņu sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, pārtulkojot citās valodās – savs dārziņš, angliski domājošiem – mauriņš, bet latviešiem tā ir vadziņa ar ekoloģiski tīriem burkāniņiem, savs upeņu krūmiņš, zemeņu dobīte, dažas vistiņas, ābelīte… ja nu vēl kaziņa vai aitiņa… Govis gan vairs nebūs, jo apkalpojošais personāls jau tāltāli aizbraucis… Bet jūsu gadsimtu sapnis gan beidzot ir – īstenojams!
– Bet…
Viss viņa rokās, – un T.T. pamāja ar roku uz G. – Viņš savus grēkus atzinis, nožēlo tos līdz sirds dziļumiem, nolēmis savus miljardus izmantot tautu labā. Pirms dažām dienām plašsaziņas līdzekļus aplidoja vēsts, ka ASV žurnālists Sibīrijas galējos ziemeļos, kur pat mamuta kauli saglabājušies nebojāti, pabijis baznīciņā un aplūkojis tūkstošgadīgu ikonu, kam apakšā teksts: “Lielās tautas ir paša Dieva griba un tās saglabāsies, bet mazās ir tikai nešķīsteņu roku darbs…”

Slāvu pasaulvēsturiskai misijai sākusies jauna ēra! Slāviskais no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, baltkrieviskais, ukrainiskais, leiši iekļaujas poliskajā, līdz galu galā… slāvi vien ir. Igauņi, nu, tie pie somiem Laplandē jau iepirkuši zemi un prasa igauņu valodai minoritātes tiesības… Tomēr galvenais – īpašums ir un paliek svēts! Tāpēc pastāv gan NATO, gan Eiropas Savienība. Godorkovska kungs samaksās visus jums pašiem vairs nesamaksājamos parādus. Un kā īpašnieks, beidzot piepildīs latviešu mūžseno sapni par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. To viņš garantē. Latvija paliek. Pat nosaukums nemainās. Tieši tādu nemainīgu viņš, izpērkot savu apgrēcību, uzdāvina Krievijai. Un jūs brīvi un nepiespiesti, iekļāvušies Sadraudzīgo Valstu Savienībā, varēsit atkal dziedāt: “Mazais pulciņ, nebaidies!” Jaunatdzimusī dziesmā gūsit kulturālo piepildījumu.

Latvijas un latviešu vagari – Krievija (Višinskis) un globālliberāļi (EDSO, van der Stūls). No laikrakstiem

SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis vakar ieradās Rīgā. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940 (17., 18., laikraksts nav iznācis?)

Kirhenšteins sagaida Višinski Rīgas stacijā.

Latviešu tauta?

A. J. Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1908.g. par piedalīšanos revolucionāros notikumos Višinskis nokļuva Bailovas (Баиловскую) cietumā, kur sēdēja vienā kamerā ar puisi vārdā Josifs Džugašvili… Uz Staļina nākšanas pie varas brīdi Višinskis ar viņu bija pazīstams gandrīs divdesmit gadus. Un 1923.gadā Maskavas Valsts universitātes pasniedzējs kļūst gan par profesoru, gan Augstākās tiesas kolēģijas prokuroru. … 30-o gadu otrajā pusē Staļinam bija vajadzīgs absolūti bezprincipiāls, bet juridiski prasmīgs cilvēks, kurš prot emocionāli uzstāties un apsūdzētos sagrauj ar savu neatlaidību, nekaunību un pat rupjību).

Vakar vakarā ar Maskavas ātrvilcienu Rīgā ieradās SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis. Stacijā viņu Valsts Prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants plkv.Lūkins un ārlietu ministrs V.Munters. Tāpat bija ieradies padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni V.K.Derevjanski priekšgalā, kā arī padomju garnizona vadošās personas no visām ieroču šķirām. Tai pašā vakarā tautas komisāra padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis ieradās pilī ar vizīti pie Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa.

Turpināt lasīt

KAROGS. Edvarts Virza. Tēvija, Nr.2, 02.07.41

Pūšat taures, skanat zvani, saule, plašu gaismu lej!
Karogs sarkan-balti-sarkans vējos atraisījies skrej.
Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem, sauc arvienu dzirdamāk,
Lai iz mājām, lai iz namiem, lai iz kapiem ārā nāk.
Pildās bargiem tēliem ielas, pildās bālām ēnām gaiss,
Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.
Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.
Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.
Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!

Lai 16.martos nemuktu no Brīvības pieminekļa – izlasiet; arī dzīves gudrāki tapsit.

Latviešu leģionāri Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzē.

Varoņu svētki Morē 23.09.2017

 

GRĀVIS. Tēvija, Nr.97, 26.04.1945

Daudzi novadi ir pārstaigāti, smagu sirdi atstāti, un reti kad skats ir dabūjis pavērties dzimtās zemes mākoņu grēdās — tikai māmuļa zeme ir bijusi tā, kas visur vienādi kairinājusi nāsis ar savu valgo auglības elpu, kas savā klēpī patvērusi augumus, kas cīnās par to.
Neteiksim: — tik daudz ir veltīgi rakts! Tā mazā bedrīte, tas sīkais trijstūris, kas šķita visnevajadzīgākā vietā iezīmēts, tomēr reiz noderēja mūsu ziņnesim, kad pār viņa galvu aizspietoja kaujas bumbvežu bars ar sarkanajām zvaigznēm spārnu galos. Viena latvieša karavīra dzīvība palika neskarta un tā bija vairāk vērta par visa pagasta vienu klaušu dienu.

Turpināt lasīt

Raganas kauja. Pirmie partizāni

TAS BIJA PRIEKŠ GADA. Kaujā pie Raganas kritušo partizānu piemiņai. Maksis Cālītis. Tēvija, 18.07.1942
“…Šodien pl.2 boļševiku vienība 2 smagajās automašīnās ar 3 ložmetējiem, tuvojoties no Straupes, uzbruka pie Raganas mūsu aizsargu vienībai (apm. 30 aizsargu un karavīru). Zem pārspēka spiediena aizsargu vienība izklīdināta, daudz ievainotu un kritušu. Siguldā esošās boļševiku vienības ar tankiem paliek arvien aktīvākas. Apkārtnes mežos atrodas vairākas lielākas (20—50 cilv.) boļševiku karavīru bandas, kas apdraud civilos iedzīvotājus un uzbrūk mūsu posteņiem…”

Tā sākās ziņojums par stāvokli Inčukalna partizānu aizstāvētā kaujas iecirknī, kad Rīga jau bija atbrīvota no boļševiku terora. Šis ziņojums, kas dramatiskos kaujas apstākļos palicis nenosūtīts, runā par to laiku, kad latviešu tauta cēlās, lai nokratītu no saviem pleciem ienīsto un negribēto boļševisma jūgu. Visā latviešu zemē pulcējās vīri un jaunekļi no mežu paslēptuvēm ar saglabātiem vai ienaidniekam atņemtiem ieročiem, lai bēgošajām boļševiku bandām dotu pēdējo nāvīgo triecienu.

Turpināt lasīt

Apliecināsim sevi cilvēcībā un izturībā. Alberts Freibergs. Talsu Vārds 2.decembris 1944.gads; krievi jau Dobelē.

(Arī tagadējais laiks prasa skaidru un krietnu nostāju. I.L.)

Katrs laiks pats par sevi prasa attiecīgu nostāju. Un laikmets, ko pārdzīvojam šodien, vairāk kā jebkad visos citos vēstures laikos prasa, lai katrs latvietis sevi pierādītu skaistajā īpašībā. Šodien, kad ir tik daudz cilvēku, kas nonākuši bezgala grūtos apstākļos, mēs cilvēcību varam pierādīt uz soļa. Ja mēs protam savam tautietim palīdzēt un to mierināt, tad mums šķiet pavēries viss cilvēcīgais, cildenais un ideālais iemiesojums reālos darbos.
Un šajā laikā, kad mūsu tautu piemeklē tik daudz rūpju, latvietim būtu jāpierāda viņa krietnākie tikumi: godīgums, sirds dedzība un dzelzs izturība, lai tas spētu dzīvot un līdzi ciest savas tautas un zemes liktenim. Klājas jau bēdīgi tiem, kam jāpamet savas tēvu koptās sētas, viss savs mūža sūri grūti krātais un celtais, un vienā pajūgā jānovieto sava ģimene, nepieciešamās mantiņas un labākā gadījumā, ar pāris brūnaļām jādodas meklēt brīdi patvērumu svešos novados—svešās sētās un jādodas vēl tālāk.
Ja mēs gribam apliecināt savu cilvēcību, tad šodien mēs nedrīkstam sacīt, ka kurzemnieku sēta būtu sveša Zemgales, Vidzemes un Latgales novadu ļaudīm. Tās mūsu pašu sētas, kas vēl palikušas kara neskartas un tajās brīdi jāatrod patvērums un maizes rieciens visiem tiem latviešu zemniekiem, kas kara apstākļu dēļ spiesti aiziet no savām dzīves vietām un ne prieka dzīti meklē sev jaunu mājvietu.
Tas būtu jāsaprot ari tiem, kuri ļauj gurušam ceļa braucējam pārnakšņot lietainajā rudens nakti zem klajas debess, nevis to aicina savā pajumtē un pasniedz tam krūzīti siltas viras vai gabaliņu maizes.
Turpretī neviens no šī sāpju likteņa piemeklētajiem tautiešiem mūžam neaizmirsīs gaišas cilvēcības apdvesto latviešu zemnieku, kura sētā nekad nav trūcis pajumtes bēgļiem, kaut arī to bijis vairāki desmiti. Tādai sētās bēgļi vienmēr laipni uzņemti, paēdināti un gaišiem cerību vārdiem pavadīti tālākajā ceļā.
Bet nevien cilvēcību prasa mūsu dienu laikmets. Lai cilvēks spētu ne tikai pārvarēt grūtības, kas saistās ar viņa personīgo dzīvi, bet vēl spētu sniegt palīdzīgu roku un padomu arī citiem, tam vairāk ka jebkad vajadzīga nesalaužama izturība.
Izturība jau no seniem laikiem ir bijusi latvieša rakstura īpatnējākā iezīme. Neaizmirsīsim arī to šodien, nu, cik ilgi upju krastos plūdīs ūdens straumes, tik ilgi lai īsts latvietis nebeidz ticēt gaišākai rītdienai – labākai nākotnei.

Saules kults un magu priesteri. Sāmba Purāna. V.C.Srivastava. Magi. Johannes Bronkhorst

(Ja lasītaju interesē latviešu domājamā izcelsme, te ir divu tekstu tulkojumi par saules kultu, magiem un citiem priesteriem Indijas ziemeļrietumos, Irānā un ap Kaspijas jūru.)

Sāmba Purāna. V.C.Srivastava

Ievads

Purānas ir nepārvērtējami un nozīmīgi Indijas kultūras avoti. Purāniskā tradīcija glabā dažādus Indijas reliģiskās prakses aspektus, filosofiskus apcerējumus, literārus pilnveidojumus un kultūras izpausmes. Nešaubīgi var pieņemt faktu, ka Purānas ir veidojušās vienlaikus ar vedisko tradīciju, bet Purānu tagadējais veids ir attīstījies tikai 3-4.gs.pr.m.ē. Purānu attīstība ir ritējusi vienlaikus ar Indijas kultūras attīstību. Purānas no vienas puses glabā seno tradīciju; no otras puses tās uzņem sevī arī jaunas sastāvdaļas. Tās var uzskatīt par mūžīgi attīstošos Indijas kultūras enciklopēdiju. Kopš 3-4.gs.pr.m.ē. tās ir turpinājušas attīstīties līdz mūsu ēras 14-15.gs. vai pat vēlāk. Šajā norisē tās ir uzņēmušas dažādas tradīcijas, dažādas sektas un daudzus kultūras izteiksmes veidus.

Tādējādi mēs šajā plašajā literatūrā varam redzēt lielisku Indijas vēstures, politikas, reliģijas un kultūras panorāmu.
Turpināt lasīt

Kā mums reorganizēt Baltiju. Autoru kolektīvs anonīms. Autentisks paraugs mācībām krievu informatīvā kara nozarē.

(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)

Turpināt lasīt

Versija par baltiem, Māras-Morijas zemi, pāviem un gaiļiem – upes, valodas, izglītības un debesu balss dieves zīmi Rīgas torņos.

Teici, teici, valodiņa, Ko upīte burbulēja, Ko upīte burbulēja, Nopogoja lakstīgal’! Kur upīte burbulēja, Tur uzplauka pumpuriņi: Kur ļautiņi klausījāsi, Tur valodas daudzināj’. Kā bitīte medu sūca, Tā es ļaužu valodiņu. Es saliku vārdu ziedus, Kā puķītes vainagā. Ziedi paši uzziedēja, Es nopinu vainadziņu. Visi ļaudis klausījāsi, Kad es teicu valodiņ’.

(Versija. Vai balti meklējuši glābiņu tālu ziemeļos pēc Ašokas nāves 232.g.pr.m.ē.? Vai balti pieder Indas/Sarasvatī-Gangā-Tarimas-Vakšu (Vakṣu=Amudarjas) – Donas-Dņepras-Daugavas upju kultūrai? Jeb Ašokas reforma dibinājās uz daļēji jau no sakiem jeb sarmatiem jeb sauromatiem atdalījušos klanu dzīves atziņām? Vai gaiļi Rīgas torņos ir apjēgas simbols un atbalss Morijas un Ašokas rīkojumu uzrakstu pāviem (gaiļiem)? Vai Māras zeme ir Morijas zeme? Jeb nekas no tā? I.L.)

No Spokensanskrit- mayūra, arī maruka, mārjāraka arjuna, kekāvala, (kṛkavāku – pāvs, gailis, putnu tēviņš), nāgavārika, mecakagala (arī Šiva – ar pāva astes aci?) pāvs. Skat. arī maurya, śākya.

Conservation and management of sacred grovesmaurya – pāvs (salīdz. ar gaili uz ābeces vāka; hindu mītoloģijā tiek saistīts ar izglītības un apjēgas dievi Sarasvatī. Tā spalvas attēlo tādas īpašības kā laipnību, pacietību, labu veiksmi.

Great_Emperor_Asoka_Cultural_hero_of_India.pdf

1. Ašokas rīkojuma akmens:

(1) Nevienu dzīvnieku neslaktēt upurēšanai.

(2) Nesvinēt cilšu mielastus augstās vietās”.

2. Ašokas rīkojuma akmens:

(3) Paklausība vecākiem ir laba lieta.

(4) Augstsirdība pret draugiem, pazīstamiem un radiem, un bramīniem un mūkiem ir laba lieta”.

3. Ašokas rīkojuma akmens:

Taupīgums tēriņos un izvairīšanās no strīdiem ir laba lieta”.

7. Ašokas rīkojuma akmens:

Pašsavaldība, sirds skaidrība, pateicīgums, uzticība ir iespējama vienmēr un lieliska pat cilvēkam, kurš ir pārāk nabags, lai dotu plašā mērā”.

9. un 11. Ašokas rīkojuma akmens:

Ļaudis veic ritus un ceremonijas veiksmes labad un slimības, kāzu, dzemdību vai ceļojuma sākuma gadījumos – samaitātas un bezvērtīgas ceremonijas.

Un ir veiksmīga ceremonija, ko var veikt – ne bezvērtīga kā iepriekšējās, bet auglīga – veiksmi nesošā Tikuma (Dhamma, Dharma) ceremonija. Un tā ietver labu attieksmi pret vergiem un kalpotājiem, skolotāju godāšanu, pašierobežošanos pret dzīvām būtnēm, augstsirdību pret bramīniem un vienatniekiem. Šādas lietas saskaņā ar Tikumu ir veiksmīgas ceremonijas. Tādēļ tēvam vai dēlam, vai brālim vai skolotājam – jārunā un jāsaka: “Tā ir pareizi. Tā ir jāveic ceremonija ilgstošam labumam. Ļaudis saka, žēlsirdība ir laba. Tomēr nekādas dāvanas, nekāda palīdzība nav tik laba kā citu apdāvināšana ar Tikuma dāvanu, kā palīdzība citiem gūt Tikumu ”.

12. un 13. Ašokas rīkojuma akmens:

Iecietība. Jāgodā ir visi, vienlīdz citām sektām piederīgi laji un vientuļnieki. Nevienam nav jāniecina citas sektas, lai slavinātu savējo. Pašierobežošanās vārdos patiesi ir pareiza lieta. (Dhammapada). Un lai cilvēks drīzāk meklē izaugsmi pats savā sektā pēc lietas būtības.

Tikums ir laba lieta. Bet kas ir Tikums?

paavs_ashoka_pillar_between-the-empires-society-in-india-300-bce-to-400-ce doma_maaras-gailis

Turpināt lasīt

Jānis Kučinskis: Attopieties! – šis režīms metodiski iznīcina Latviju! 15. marts 2011

Vakar izlasīju kādu rakstu. Skaudru stāstu par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.

Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: “Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši!
Turpināt lasīt

Soross ar Eiropas ‘izraisīto migrāciju’ gatavojas gūt lielu peļņu. Sam Gerrans


(Maz būs to, kuriem nav skaidra migrantu kustības netīrā postošā daba. Nešaubos arī, ka velkamistu lielākās daļas dzinulis ir drīzāk Sorosa sile, nevis akla līdzcietība, lai gan arī īsteni ticīgie komjaunieši atrodas vienmēr. Un jaunmarksisma māneklis ir vēl viltīgāks kā rabīnu pēctecim K.H.Marksam un viņa Krievijas sekotājiem. I.L

‘Sam Gerrans’ ir angļu rakstnieks, tulkotājs, atbalsta padomdevējs un sabiedrisks darbinieks. Viņam ir arī profesionāla sagatavotība medijos, stratēģiskajā saziņā un tehnoloģijā. Viņu virza nodošanās pamatjēdzieniem, un viņš ir pievērsies autentiskai ievirzei uz atklājumiem un reālpolitiku. Viņš ir Quranite.com dibinātājs – kur Korāns tiek skaidrots, pamatojoties drīzāk uz saprātu kā uz tradīciju – un piedāvā gan individuālu valodas apmācību, gan personisku atbalstu un konsultācijas tiešsaistē SkypeTalking.com.

Filantrops Džordžs Soross nesen ir Wall Street Journal’ā publicējis vēstuli ar nosaukumu “Kāpēc es investēju 500 miljonus USD migrantos” (Why I’m Investing 500 million USD in Migrants). Šeit es pārlūkošu šo vēstuli un izdalīšu to, ko viņš domā no tā, kā viņa teiktais izskatās.

Turpināt lasīt

Forums ‘Debating Europe’: Vai 21.gadsimtā suverenitāte vēl ir svarīga? (pirms Breksita)

(Skaidrs, ka eiropieši nav daudz mācījušies no bijušās Padomju Savienības utopijas sabrukuma, tomēr parādās arī veselā saprāta pazīmes, pat pirms Brexit uzvaras. Varbūt tomēr neaizraus līdz arī mūs? Katrā ziņā šis forums ir kādas eiropiešu daļas domas fiksācija brīdī pirms Breksita.)

marksistisoros

 

 

 

 

 

Suverenitāte, kāpēc tā ir laba? Šī nav seksīgākā tēma pasaulē, tomēr tā parasti uzpeld, kad apspriež Eiropas Savienību. Vai globalizētā pasaulē ES valstīm ir jēga “sapludināt” kaut ko no to suverenitātes, lai nezaudētu atlikušo? Jeb suverenitāte ir balts vai melns problēma (vai nu ir vai nav)?

Turpināt lasīt

Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)

(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)

Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf

Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).

Turpināt lasīt

Iz nesenās senatnes. A. Krastkalna iesūtījumi vācu okupācijas valdības priekšstāvjiem. Rīgā, 1921.gada augustā. Iespiests J.Mitrēvica drukātavā Rīgā, Jāņa ielā 3.

(Pirms 100 gadiem – kādas iespējas, kādas pašu grūtības un kādi ārēji šķēršļi bija Latvijas dibināšanai. Šo lasot, mani pavada doma, vai tāda kā tagad latviešu tauta un tās vadoņi ir spējīgi paveikt tagadējos izaicinājumus? Īstenība liek bažīties. Un neprasiet salīdzināt 1917.gada Rīgas galvu A.Krastkalnu ar 2017. gada sākuma Rīgas Domes priekšsēdētāju.  I.L.)

andrejs_krastkalns

Cienītiem lasītājiem.

… Paies vēl labs laiks pirms latviešu sociāldemokrātiju varēs aicināt pie politiskas darbības. Latviešu tauta savā lielākā vairumā nav sociāldemokrātiska, un viņu var dabūt savā pusē katra valdība, kura redzamā veidā pierādīs, ka viņa tautai labvēlīga, ka viņa grib saudzēt viņas vissvētākās mantas, viņas valodu, skolu un tiesu laukā un veicināt viņas kulturelo un saimniecisko attīstību. Pavisam nav jābaidās, ka augstāka kultūra nenāktu pie savām tiesībām. Divas tautu grupas, kas kopā dzīvo un kultūras ziņā radnieciskas, padotas līdzekļu lēmēja likumam – vienā punktā tās tomēr sastopas.

Turpināt lasīt

Vien īsts liberālisms var kavēt demagogus. Nick Cohen 24.09.2016.

(Atceraties anekdoti? Lācītis ar zaķīti brauc vilcienā. Pa abiem lācītim biļetei sanāk, zaķītim ne. Kad ienāk pārbaudītājs, lācītis izbāž zaķīti pa logu un rāda biļeti. Kas tev otrā rokā, prasa. Nekas, saka lācītis un parāda tukšu roku

Nupat neoliberāļi, jeb noderīgie idioti tiek pelnīti izbāzti pa logu. Kas ir lācītis? Tas pats, kas apdullinoši vēkšķot par saviem zaudējumiem izgāja sveikā pēc abiem pasaules kariem un visām krīzēm. Saderam, ka nupat (arī ar krietnu patiesības piešprici) tiks sakurināta pamatīga nacionālisma apkarošanas uguns. Šis raksts, manuprāt, ir no viltīgajiem. I.L.)

Kad uzvarētie kļūst par uzvarētājiem, mainās viss. Tagad saimnieki ir viņi, lai cik tie censtos būt citādi. Viņu iespējas mainīt un postīt dzīves prasa nežēlību un nepiedodošu kontroli.

Paģiras no ilgā globalizācijas laikmeta ir slēpušas jaunas elites esamību, nemaz nerunājot par tās vērā ņemšanu. Neoliberālā kārtība sākās kopš Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā vai varbūt agrāk, ar Margaretas Tečeres un Ronalda Reigana ievēlēšanu 1979/1980.gados. Lai atcerētos citus laikus, jums jābūt 50 gadus veciem. Bet beidzās ar ‘Lehman Brothers’ sabrukumu 2008.gadā. Šī bojā eja tika nomaskēta, jo neuznāca jauna sistēma, kas to aizvietotu.

Turpināt lasīt

Demokrātijas iedomas. Dmitrijs Zaharovs. Demokrātija pret brīvo tirgu. Igors Lavrinovskis. 2010

(Izcilības vietā tagad novirzes, kurp ejam? “No hipijiem un rietumu liberālisma ir palikušas vien geju parādes.” Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/03/13/6-eiropeiskas-civilizacijas-melu-veidi-kyu-sang-rinpoche/ I.L.)

Demokrātijas iedomas. Dmitrijs Zaharovs

Esam jau rakstījuši, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana ir pamazām kļuvusi principā neiespējama, un ka demokrātija sevī ietver noteiktus iekšējus principus, kas to noved līdz tās diktatūriskām formām, kas nodrošina lielāku noturīgumu lēmumpieņemšanā un risinājumu izvēlē.

Kā vēsturisks joks izskatās notikums Kurta Gēdeļa, visu laiku dižākā loģiķa, dzīvē, kurš matemātiski pierādīja, ka nav iespējams pilnībā formalizēt cilvēka domāšanu, un ka saturiskās formālās sistēmās ir izteikumi, kuri ir vienlaikus nepierādāmi un neapstrīdami. Vīnē dzimušais Gēdelis 1940.gadā, glābjoties no nacistiem, emigrēja uz ASV. 1948.gadā viņš iesniedza dokumentus Amerikas pilsonības iegūšanai, un viņa galvotāji bija senie draugi Alberts Einšteins un Oskars Morgenšterns. Tā kā viņam priekšā bija tāds kā mutisks pilsonības eksāmens, Gēdelis, būdams nopietns un pedantisks cilvēks, izpētīja ASV Konstitūciju un pamanīja tajā iespējamību viegli un absolūti likumīgi pārvērst šīs valsts demokrātiju diktatūrā.

Turpināt lasīt

Tēvijas sargu manifests. Jānis Sils. 13.05.16.

Tēvijas sargu manifests

Šodien mūsu zemes un tautas nākotnei izaicinājumu met Austrumu un Rietumu lielvaras. Pirmā draud mūsu drošībai un valodai; otrā – mūsu kultūrai un morālei. Vienlaikus abas pret mums tiecas izmantot saimnieciskās varas sviras. Mums, latviešiem, tas nav nekas jauns. Jau esam to pieredzējuši un pārvarējuši, radot savu valsti.
Atbildība par notiekošo mūsu zemē ir mūsu pienākums. Mēs esam atbildīgi tiem, kas bija pirms mums, un tiem, kas paliks pēc mums. Mums nav tiesību atdot senču izkaroto, vai piekāpties uz savu bērnu bērnu rēķina.
Pie varas esošie spēki ar tautu var nerēķināties, kamēr tā ir saistīta, neorganizēta, pretoties negriboša un nevaroša. Brīvu vīru griba ir vienīgais spēks, ar kuru rēķinās.

Turpināt lasīt

Latvian-Nuristan-Gujarat cognate cultures. Ivars Līdaka

This is attempt to light up gigantic up and down culture lift between Latvia ashore Baltic sea and Gujarata or Lāta ashore Arabian sea; largely compilation .

LIFTS

Latvians have:

– awe to nature elements – earth, water, fire, wind;

– awe to nature (Rigvedic) deities – sky god-Dyauṣ–Dievs, sun-Savitṛ–Saule, prosperity-Pūṣan–Pūšans, dawn-Uṣa – Austra, horse twins – Aśvin/Jumis, air-Vāyu–Vējš, thunder-Parjanya–Pērkons, fire-Agni–Uguns, mother earth-Dhātrī–Dārta/Zemes Māte; mother river–Mata Sarasvatī-Daugaviņa Māmuliņa, death and life – Yama–Māra;

– awe to covenant–Dharma–Derība;

and forefathers have been horseman and knew chain of almost conjuncted rivers, they have had lasting up and down travels along this river chain. The above refers to both Latvians and Gujarata peoples as well as Sanscrit culture.

Turpināt lasīt

Neizpārdotās mucas. Jevgeņijs Ihlovs. 02.05.16.

(Lai nu kā, bet neizpārdotā tukšā tara jeb neiedarbināto stratēģiju krājumi ir varbūt vienīgais, ar ko apsteidzam kaimiņu baltiešus. Arī citādi raksts ir visai interesants.)

Kā jau visi liberālrevolucionāri (vārda labajā nozīmē), kas nodomājuši skriet vidēju distanci, Boriss Hodorkovskis ir palūdzis virkni lielisku juristu – konstitūciju speciālistu laikus sagatavot nākošās brīvās Krievijas demokrātiskas konstitūcijas projektu. Lai nu būtu – kā zinām, rezerves kabatu neplēš. Bet vispār – plēš šausmīgi … To jums pateiks katrs tirgonis… Neizpārdota tara ir katras bodītes darbinieka šausmas.

Paskaidrošu, kāpēc viss šis pasākums ir kā kooperatīvs “Veltīgais Darbs”. Atlasīti meistari – izslavēti juristi no mēreniem bet nepiekāpīgiem liberāļiem. Bet uz brīdi, kad būtu jāpāriet no vidējas demokrātijas distances uz sprintu (uz Satversmes sapulces vēlēšanām) tieši šī ideoloģiskā kategorija būs izsīkstošā mazākumā. Valdīs vai nu visu sugu populisti vai cietas pilsoniskas varas piekritēji… Piemēram, patreizējā Ukrainas konstitūcija ir tik līdzsvarota tāpēc, ka tās pamatus ielika mērens revolucionārs, tagad ne labprāt pieminētais Juščenko, bet pielabota tā tika jaunas revolūcijas pašā romantiskākajā posmā.

Tāpēc Hodorkovskim vispirms ir “jāizdomā” vairākums Satversmes sapulcei,

Turpināt lasīt

Pasaules Jaunā Kārtība. Valdis Šteins

(PATIESĪBA IR RADIKĀLA. Citādi ir meli, maldi, glaimi, lišķība, relatīvisms, putra jeb sviests. Lasot nemitīgi vaicājiet sirdij – vai tiesa? Vēl cita patiesības mācāmstunda – 6 eiromeli . I.L.)

Ja tā paskatās uz Latviju no iekšpuses un ārpuses tad izliekas, ka tā īsti nekas nav mainījies. Mūzika tā pati, vārdi tie paši – viss no marseljēzas. Padomju attīstīto sociālismu esam uzvarējuši, „mežonīgo kapitālismu” uzvarējuši – tuvojamies jaunajam neokomunismam ar visu tam piemītošo nežēlību un antihumānismu – visi nabagi un vienas partijas vietā viena lielpartija jeb partiju kartelis – pūķis ar daudzām galvām.

Turpināt lasīt

Latvieši. Vai tiešām Hindukuša dienvidu nogāzēs un Saurāštras=Kathiavaras=Lātas pussalā Indijas rietumos dzīvo vēl citas latviešu brāļu tautas?

(Kas ir latvietis un kāpēc viņš pasaulei vajadzīgs.

Varbūt kaut kur Romā
Citādāk domā
Un zina jo tieši,
Kas ir latvieši.
Varbūt Vašingtonā
Skan klusi fonā
Trīs balstiņas sūras
Pie dzintara jūras.
Varbūt kaut kur Ganā
Matīsiņš gana,
Varbūt Amsterdamā
Par cūku lamā.
Varbūt Sibīrijā
Kuļ bāliņi rijā,
Pie mums tie ir tvaiki,
Tādi bij` laiki.
G. Godiņš, U.Stabulnieks, I.Akurātere.

Šis rakstu darbs ir viscaur kompilācija, atlasot un tulkojot lielākoties internetā gūstamus tekstus. Tas nozīmē arī risku uzrauties uz vāji pamatotiem apgalvojumiem, cerams, ne tīšiem viltojumiem, tomēr esmu pārliecināts, ka manam uzdevumam – iesaistīt lasītājus domāšanā un, ļoti vēlams, tālākā pētīšanā, tas var kalpot labi.
Beigās ir 419 gudžaratī dialekta – latviešu radniecīgu vārdu vārdnīca, kur iespējams, sniedzot arī vārdu sanskrita variantus.

Ļoti gaidu komentārus, apsolu kā vienmēr akceptēt visus godprātīgos; ceru ieinteresēt apstiprinošiem/noliedzošiem pētījumiem zinātniekus.

Der ieskatīties arī http://baltutautas.lv/raksti/1/kada-mele-mes-runajam
Ivars Līdaka)

Turpināt lasīt

6 eiropeiskās civilizācijas melu veidi. Kyu Sang Rinpoche

(Padomāsim, kas īsti ar Eiropu notiek. Šaubos, vai “viss kārtībā, ak cienījamā kundze”. Šā raksta autors ir cilvēks, kurš “liek lietas uz kanti”, budists, kuri cīņā par patiesību ir nepiekāpīgi līdz nepieklājībai. Bet zinām, ka lišķis nav draugs, bet ienaidnieks. Autors iesaka neticēt nekādiem, arī viņa, vārdiem, bet vērtēt lietas, kas aiz vārdiem stāv.

Ja man būtu teikšana, es Latvijas auditēšanai pieaicinātu īstu budistu. Riņķī apkārt tādi vīri nerunā un melot neprot. Un tieši tādi ir baisākais deficīts mūsu zemītē.

Rakstā ir iestarpināts arī viņa paša raksts par demokrātiju. Kurš Latvijā tic, ka pie mums darbojas Satversmes pants par tautas suverēno varu? Ja kaut ko par demokrātiju šeit var saukt, tad tā ir beztikumu demokrātija, vārdu plūdu demokrātija. Esmu kādreiz lauzījis galvu ap šo; labākais, ko esmu atradis, ir meritokrātija jeb vērtību demokrātija jeb tikumu demokrātija jeb nopelnu demokrātija. Skat. https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/05/prasmiga-e-demokratija-j-a-munemann/ un https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/17/parmainu-panaksana-pasiesaistoties-tautai-ivars-lidaka/  Ivars Līdaka)

Protams, kad tādas lietas saki cilvēkam sejā, viņā tūlīt iedegas žņaudzējs, un viņš sāk pretoties. Bet iebildumos nav taisnības, tas ir, tajos nav īsta satura. Tā ir vien reakcija. Ja amēbai uzpilina sāls šķīdumu, tā sāk sarauties. Tas ir viss. Bet amēba atšķirībā no cilvēkiem nepretojas, viņa tīri reaģē, pilnībā un pārliecinoši pastāvot savā nosacītībā.

Turpināt lasīt

Sods par pierādījumu vākšanu strīdos ar banku būs – 10 gadi ieslodzījumā. Kredītņēmēju Nacionālā atbalsta biedrība un vēl četras.

INFORMĀCIJA PRESEI 09.03.2016.
Saeima 2016. gada 3.martā mainīja sēdes darba kārtību, un steidzamības kārtībā balsoja izmaiņas Krimināllikumā – grozīti 80., 80.1 , 81., 85.panti, ieviesti jauni 81.1  un 95.1 panti.

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/30EDC058E283C869C2257F6A003B9620?OpenDocument

Ārkārtas stāvoklis valstī nav izsludināts, šo likumu nav rosinājis Prezidents, kurš vada Nacionālās drošības padomi, pamats sasteigtībai nav redzams.

Steidzamības statuss nozīmē, ka likumu pieņem divos lasījumos, un iebildes nevarēs izteikt Valsts prezidents, ja saskatīs nepilnības likumā.

Turpināt lasīt

Tālīni latviešu gara radinieki – kathi Saurāštras pussalā. Victoria Z. Rivers

(Vai nav pēdējais laiks latviešiem izprast un novērtēt savu īpatno vērtību un dieva likto pienākumu to nest tālāk? Šoreiz caur radiniekiem kathiem Saurāštras pussalā Indijas rietumos – pateicībā manis tulkotajai Victoria Z. Rivers. (Saite uz pilnu oriģināltekstu http://digitalcommons.unl.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1782&context=tsaconf) Trekni pasvītrotais ‘Lāti’ pussalas kartē nav nejaušs – tas nes pussalas seno nosaukumu; sagadīšanās nav arī tā līdzība ar ‘Læti’ jeb Vidzemes -Latgales, īpaši piebaldzēnu, apvidu, jo gudžarati, tas ir, lāti valodā ir vismaz 350 radniecīgu vārdu, un visi ‘ē’ tajos ir plati kā piebaldzēniem.

‘Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ . Bildes visas bez izņēmuma ir patapinātas no Sauraštras. Ivars Līdaka)

No ‘Atšifrējot dievišķo: Saurāštras kathi tautas izšuvumi’. Victoria Z. Rivers

Kathis_4Lothal_map

 

nuristani,kati1_p10703

 

 

Kathi sieviete Lāti (Gudžaratā). Kati sieviete Nuristānā (Hindukuša piekalnēs).

Kutch_Rann_maxresdefaultSaurastra_Lata-iez18_Kathiawar_map

 

 

 

 

Mudhut-Wall-Painting-in-India-via-FabIndia-Flickr

gujarat_veido_sienas_rotajumu_mudworkhodka

 

 

 

 

 

folk-life-gujarat-23978877

gurjarihandicraft_MP_VillageLife(26)

 

 

 

 

 

gujaratTA3-1024x682gujarat_f9e42a088476202b153523d874e22a1d

 

 

 

 

 

gujarat-big-02

gujarati_5106scTE-aL._AC_UL160_SR160,160_

kathi_izsuvumi-gujarataa

 

… Ar 20.gs. sākumu ‘kathi’ tautas mutiskās tradīcijas, kas skaidrotu senos (izšuvumu) motīvus, ir zudušas. Tagad ir ļoti grūti rekonstruēt viņu ticējumus un noslieces, kā bieži, kad reiz ticība kļuvusi par tradīciju, ar to saistītai nozīmei pazūdot paradumos. Bez tam ir vajadzīgi papildus pētījumi uz vietām. Bet es uzskatu, ka ir 101 liecība, ka šie arhaiskie motīvi ir saistīti ar saules un uguns godāšanu un dabas kultiem, kas atspoguļojas tekstīlijās no kādreiz apvienotajiem dienvidaustrumu un Vidusindijas apvidiem.

Turpināt lasīt

Drošības lietpratēji baidās par 11.septembri nākošgad

Paris (AFP) – Vien nedēļa šogad pagājusi, un Francijā jau ir norībējis uzbrukuma mēģinājums policijas iecirknim, bet pretterorisma amatpersonām pieaug bažas par Eiropu 2016.gadā.

Novembra uzbrukumi Parīzē, kuros islāma valsts džihādisti nogalināja 130 cilvēkus, ir parādījusi satricinājumu, kādu var izraisīt cilvēku grupa ar kalašņikova automātiem, bet lietpratēji ir norūpējušies, ka tas var būt tikai sākums.

“Diemžēl, manuprāt, 2015.gads vēl nebija nekas,” teica kāda pretterorisma amatpersona – pie anonimitātes nosacījuma.

“Mēs virzāmies uz Eiropas 11.septembri: vienlaicīgi uzbrukumi vienā dienā vairākas valstīs, dažādās vietās. Ļoti saskaņota lieta. Mēs zinām, ka teroristi pie tā strādā,” viņš piemetināja.

Turpināt lasīt

Vaideli / vaideloti-vaitālika. Viens no latviešu-sanskrita kopvārdiem.

No Spokensanskrit- dziesminieks.

http://wiki.yoga-vidya.de/Vaitalika – IPA rakstā ‘vaːit̪ɑːlikə’. – dziesminieks, bards, vadoņa slavas apdziedātājs

Śrīmad Bhāgavatam 7.8.54 –

“Vaitāliku valstības iemītnieki teica – “Dārgais Vadoni, dēļ tavas nevainojamās slavas apdziedāšanas lielās sanāksmēs un ziedošanas vietās bijām pieraduši pie dziļas cieņas no ikviena. Bet šis ļaunais gars šo mūsu vietu piesavinājās. Tagad mums par lielu veiksmi tu to esi nogalējis, tikpat kā izdziedinot nepārejošu slimību”.

No Monier-Williams – cilvēks, kuram piemīt Vetāla (gars, rūķis), burvestību pratējs. Dziesminieks, slavētājs, vēstītājs (kura pienākumos ir arī paziņot dienas stundas); kādas no 64 mākslām pratējs.

Brīvības_piemineklis-Vaidelotis

Turpināt lasīt

Tālīni latviešu gara radinieki. Saules meitas vedības Rigvedā ~3000g.pr.m.ē.

(Rigvedā dienas Saules vārds ir Sūrja. Rigveda, senākā no Vedām, var teikt, pirmsbramīnisma Veda, ir viedības himnu veda, domāta tiem priesteriem, kuru darbs ir skandēt himnas, ielūdzot dievus pie ziedojumu altāra.

Skatot atsevišķi, Rigveda nav datējama. Tomēr, ievietojot to ārēju liecību kontekstā, kaut kādas pamatotas laika iekavas var iezīmēt. Norādes uz varu, piejaucētu zirgu iejūgiem transportam un vilkšanai un ratu lietojumu rāda, ka Rigvedas mutiskā tradīcija nāk no apmēram 4000-3000.g.pr.m.ē. Tulkojums no angļu val.)

http://indigyan.blogspot.com/2011/03/suryas-bridal-rig-veda.html

Rigvedas 10.85 himna ir par Saules (Sūryā, Saules dieva sieva/meita; nejaukt ar Sūrya) kāzām ar Mēnesi (Soma).

Turpināt lasīt

Tālīni latviešu gara radinieki. Austra Rigvedā ~3000g.pr.m.ē.

(Rigvedā mūsu Austras vārds ir Ušas. Rigveda, senākā no Vedām, var teikt, pirmsbramīnisma Veda, ir viedības himnu veda, domāta tiem priesteriem, kuru darbs ir skandēt himnas, ielūdzot dievus pie ziedojumu altāra.

Skatot atsevišķi, Rigveda nav datējama. Tomēr, ievietojot to ārēju liecību kontekstā, kaut kādas pamatotas laika iekavas var iezīmēt. Norādes uz varu, piejaucētu zirgu iejūgiem transportam un vilkšanai un ratu lietojumu rāda, ka Rigvedas mutiskā tradīcija nāk no apmēram 4000-3000.g.pr.m.ē. Tulkojums no angļu val.)

I grām., slavinājums XLVIII (48). Austrai.

1 AUSTI mums ar pārticību, ak Austra (Uṣas), Debesu meita, Austra ar dižo slavu, Dieve, Gaismas Kundze, austi ar bagātībām, Dāsnā.

Turpināt lasīt

Latviešu skolotāji pēc brīvlaišanas.

(… gribētu tautas brāļus nevien no visas sirds uzskubināt, lai cik vien varēdami, dodas uz skolām un par tām gādā it kā par tautas visdārgāko mantu kā aci pierē … Kr. Valdemārs)

Īsa Kubeles skolas hronika. Skolas 58 gadu svētkos nolasījis Ernests Dinsbergs (dibinātājs). Austrums, 1897.g.

EDinsbergs1_

{E.D. – 24.01.1816.-30.04.1902. Skolā mācījušies, piemēram, Krišjānis Barons un Fricis Dravnieks.}

Turpināt lasīt

Daži latviešu dzīves dokumentējumi ap 1900.gadu

No zinības un rakstniecības mēnešraksta ‘Austrums’, 1897.g.

Maaju_paatari1Mājas pātari.

Latviešu sensenais tikums, svētvakariem, kā ari svētdienu un svētku rītiem un vakariem noturet mājās pātarus. Visi mājas ļaudis, lieli un mazi, veci un jauni, salasas ap mājas tēvu pie galda un tur nodzied kopā dažas tam brīdim un laikam piekritīgas dziesmas, noklausas priekšā lasitā aizlūgšanā un dievvārdu izskaidrojumos, noskaita, ceļos nometušies, visi tēva reizi, un tā vēl. Šī aina būs pazīstama un mīļa katram latvietim, kas audzis dievbijīgās tēva mājās.

Turpināt lasīt

Kultūrmarksisma definīcijas. + Kā izravēt kultūrmarksismu vienā paaudzē. Brandon Smith 10/23/2015

(Kad Latvijā būs publicēts pētījums, apmēram, ‘Kultūrmarksisms kā komunisma aizvietojums pēcpadomju Latvijā’, un skolnieki mācīsies kā ar šo sērgu tikt galā, tā būs Latvijas sabiedrības zinātņu nulltā dzimšanas diena.

Mums, piemēram, padomju laika latviešiem vai austrumvāciešiem, kas esam tradicionālā marksisma antikultūras manāmi degradēti, droši vien nāksies piekrist kultūrmarksistu uzskatam, ka cilvēku uzvedību ar kultūras ietekmi mainīt var – vismaz, ja ar to domā uzvedības kropļošanu. Domāju, ka definējot kultūrmarksismu būtu jāsaka arī par morāles relatīvismu, labā-ļaunā neatšķiršanu un tamlīdzīgi. Un par degradētas nācijas kultūras atkopšanu. Par kultūrmarksismu būtu jārunā kā par antikultūru.

Pagaidām kaut vai šis tulkojums, ļoti svētīgs smadzeņu vēdināšanai. I.L.)

1. definīcija.

Kultūrmarksisms ir ideoloģija, kas uzsver kultūru kā galveno nevienlīdzības cēloni. Pētnieki kultūrmarksismu un tā ietekmi mēdz saredzēt kā nozīmīgu politkorektuma cēloni un kā nozīmīgu manāma rietumu pasaules cilvēcības, sabiedrisko zinātņu, kultūras un civilizācijas pagrimuma cēloni.

Turpināt lasīt

Tālīni latviešu gara radinieki. Pērkons Rigvedā ~3000g.pr.m.ē.

(Rigvedā mūsu Pērkona vārds ir Pardžanja, varbūt no sanskrita ‘parda’ = ‘pirdiens’. Rigveda, senākā no Vedām, vas teikt, pirmsbramīniskā Veda, ir viedības himnu veda, domāta tiem priesteriem, kuru darbs ir skandēt himnas, ielūdzot dievus pie ziedojumu altāra.

Skatot atsevišķi, Rigveda nav datējama. Tomēr, ievietojot to ārēju liecību kontekstā, kaut kādas pamatotas laika iekavas var iezīmēt. Norādes uz varu, piejaucētu zirgu iejūgiem transportam un vilkšanai un ratu lietojumu rāda, ka Rigvedas mutiskā tradīcija nāk no apmēram 4000-3000.g.pr.m.ē.

Šeit ir visi Pardžanjas pieminējumi Rigvedā I.L. tulkojumā no angļu val.)

IV grām., slavinājums LVII (57). Kšetrapati (Augsnes Valdniekam, aizbildnieciskai dievībai), u.c.

8 Laimīgi lai lemeši apvērš aramzemi, laimīgi lai iet arāji aiz vēršiem. Laimīgus ar gaļu un pienu dara mūs Pardžanja. Dāvā mums turību, Šuna (arājs/Vējš?) and Sīra (arkls/Saule?).

Turpināt lasīt

11. septembris un Israēlas aparteīds; nāves buča Pasaules Cionismam. Preston James, Ph.D., 31.05.2014

(Šis cerīgais raksts lietu ūdeni Krievijas dzirnavās, ja vien tā nedarītu visu, lai katru vientiesi no tādas kaites izārstētu. Kas ir feikžīdi?

Nelielu teksta daļu, kas attiecas tieši uz amerikāņu kara veterāniem neesmu tulkojis; ejiet tai pāri.)

troikatroika_file10647049_mit_L

Dienvidāfrikas aparteīds tika atmaskots un izbeigts daudzos cīņas un lielu korporatīvu un institucionālu ieguldījumu gados.

Pasaule burtiski nostājās pret Dienvidāfrikas valdību un tās aparteīdu, galu galā izraisot tās sabrukumu.

Tas pats tagad notiek ar Israēlas aparteīdu pret palestīniešiem, tie pašlaik tiek turēti pasaulē lielākajā brīvdabas darba nometnē.

Turpināt lasīt

Cilvēks, tauta kā dimants.

Stūra mājas pagalmā vakar, 28.07.2015 Pāvils Brūvers Lidiju D. Lasmani pielīdzināja dimantam. Ļoti trāpīgi. Domāju par to atkal un atkal.

Katrā cilvēkā mājo dimants, ko aptraipīt nespēj nekas, bet ko daļa no mums (lielākā?) pazaudē un aizmirst dzīves dubļos, asinīs, mēslos.
To mēdz saukt par sirdi, par dvēseli, par patību, par Dieva daļiņu. Gaviļniece, kurai nācās izturēt grūtākos apstākļus, nepazaudēja un izturēja.

Turpināt lasīt

Kas īsti ir Skolotājs?

No ‘joga House’ glosārija- (“tas, kurš ir spēcīgs, svarīgs“) – garīgs skolotājs, kurš sasniedzis vienību ar Dievu un kurš spēj gan iesvētīt garīgos meklētājus, gan vadīt tos garīgās atbrīvošanās ceļā. Īstam guru ir jābūt lietpratējam svētajos rakstos un jāpiederas pie skolotāju pēctecības.

No ‘The divine life society’ glosārija – guru ir Pats Dievs, kas izpaudies personiskā veidā, lai vadītu mācekļus. Tā Dieva žēlastība ir ieņēmusi guru veidolu. Redzēt guru nozīmē redzēt Dievu. Guru ir vienots ar Dievu. Viņš citos iedveš dievbijību. Viņa klātbūtne attīra visu. Guru patiesi ir sakne starp cilvēku un nemirstīgo. Viņš ir būtne, kurš pacēlies no ‘šis’ uz ‘Tas’ un tādējādi viņam ir brīva un netraucēta piekļuve abās valstībās. Viņš it kā stāv uz nemirstības sliekšņa; un, noliecies, viņš ar vienu roku modina garīgos meklētājus un ar otru roku ceļ viņus mūžīgās līksmes un neierobežotās Īstenības-Apziņas valstībā. Vairāk – http://www.dlshq.org/teachings/guru.htm

No ‘Tantras prakse’- reliģisks paraugs jeb skolotājs, parasti cilvēks, no kura cilvēki saņem iesvētību vai svētību.

No Šrī Šrī Ravi Šankara citātiem- Skolotājs ir ieeja.

Turpināt lasīt

Neiedomājami ļaundarīgās hazāru mafijas slepenā vēsture. Prestons Džeimss un Maiks Hariss, 08.03.2015

(Manuprāt, visai neviennozīmīga lasāmviela. No vienas puses var būt viens no Krievijas informācijas kara gājieniem ar nolūku izraisīt paniku, no otras puses diez vai ir bezjēdzīgas sazvērestību pļāpas, un ticamībai noteikti satur vismaz daļu patiesības. Domāju, ka lasīt vajadzētu vien, savācoties uz ļoti kritisku un analītisku attieksmi vai citādi – nelasīt nemaz.

No ‘Piezīmes par krievu vēsturi’. M.V.Lomonosovs, 1766.g. – kozari (hazāri, Хаза́ры, Кузарим, ал-Хазар, Хазар, Χαζαροι, Хазир, Козари, Chazari, Caziri, Gazari – tjurku valodā runājošs vietējo indoirāņu iedzīvotāju, tjurku un ugru sajaukums Krievijā). … “Žīdi, kas dzīvoja hazāru apgabalos pie Melnās jūras, mēģināja Vladimiru pamazām pievērst savai ticībai, iesakot: “Jēzu, kuram tic kristieši, mūsu tēvi ir situši krustā; mēs ticam un godājam vienu dievu, visas pasaules radītāju; apgraizāmies un sestdienās gavējam saskaņā ar mūsu dieva caur viņa svēto Mozus doto likumu”. Ar Vladimiram pretīgo apgraizīšanos pietika, lai žīdus atlaistu bez sekmēm. Bez tam pavaicāja: “Kur jūsu tēvzeme?” Tie atbildēja: “Jeruzalemē””.)

———

Nupat ir pavēries priekškars, pilnībā atklājot Hazāru Mafiju (HM) un tās ļaunprātīgo plānu iefiltrēties, tiranizēt visu pasauli, izskaust visas Ābrahama reliģijas un atļaut vien viņu Babilonijas talmūdismu, ko pazīstam arī kā luciferiānismu, sātanismu vai seno Baala pielūgšanu.

Turpināt lasīt

“Klusu, netīreļi”. Tāda sajūta pēc brauciena uz Ukrainu. Arkādijs Tigajs 09.03.2015

Autors ir Ļenfiļm režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks

Kā galveno noteikumu “Ukrainas krīzes” izbeigšanai Krievija lika priekšā Kijevai parakstīt saistības nestāties NATO. Ukraina piekrita ar noteikumu, ka šis dokuments tiks drukāts uz Budapeštas vienošanās otras puses, kurā, kā atceramies, Krievija garantēja Ukrainas robežu neaizskaramību. Ar šādu anekdoti mani pirmajās Kijevā atrašanās stundās izklaidēja ukraiņu draugi – viņi vēl arī joko. No sevis pievienošu – joko daudz un rūgti. Viņi vaicāja – kāpēc es, nebūdams žurnālists, nedz reportieris esmu atvilcies uz smirdīgo Ukrainu? Atbildu – pēc manas piezīmes forumā «ИНШИ», kas jau pāris mēnešu klejo pa soctīkliem, man jāklausās pārmetumi: “Kā tu zini, kas īsti Ukrainā notiek? Esi tur bijis? Pats esi redzējis? Dzirdējis?”.

Tagad šis jautājums ir atcelts – biju, pats redzēju, dzirdēju, vēroju, un neko pretēju manam uzskatam par šo karu kā mūsu kolektīvu visas nācijas noziegumu pret Ukrainas tautām neredzēju. Nekrietnība un vardarbība, ar kādu mēs iebrukām brālīgā valstī, izrādījās tieši nekrietnība un vardarbība un nekas cits. Un nekādi ne rūpes par “apspiesto krievu pasauli”. Turpināt lasīt

LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 3. Valdis Šteins.

(3. Atmoda? Ja šo apzīmējumu lietojam, tā nebūs bijusi, ja neuzvarēs 4.Atmoda. Lielais jautājums, manuprāt, ir – vai “Kalnietes taktikas” grupējuma un “Šteina nacionāļu” pretrunas bija un paliek vien nacionālčekistu-komunistu taktikas vai Krievijas stratēģijas noteiktas. Es tajās izšķirošajās dienās biju vēl politiski neaptēstāks kā tagad, tomēr tik daudz prāta bija, ka gulēt vairs nedrīkst, un piedalījos gan VAK, gan LNNK, gan Pilsoņu Kongresā. Ne virsotnēs. Lai gan pieļauju, ka arī ļoti cienījamais Valdis Šteins nav brīvs no subjektīvisma, tomēr viņa raksts 100% saskan ar manām to dienu nojautām (daļējs izņēmums – barikādes bija visīstākā tautas demokrātija, kāda Latvijā bijusi; būtībā mēs, par Potsdamas slepeno protokolu joprojām īsti nezinot, bijām nobalsojuši tajā paredzētā referendumā, kura spēku akceptēja pat tā laika krievu armija un vara, bet kuru, kā jau VŠ raksta, nodeva tālākā Latvijas viltus elite, gan vēkšķot mītu par pārkrievoto apjomīgu piedalīšanos). Arī ar minējumu par šaušanu pār Augstāko Padomi barikāžu dienās no Jēkaba baznīcas puses. Mans postenis bija Mazās Pils ielas galā, šaušanas troksnis šķita tepat blakus. Turp neskrēju, svārstījos, vai posteņa pamešana nebūtu šāvēju paredzētais rezultāts. Nepametu, bet daļa argumenta noteikti bija arī bailes. Vēlāk šāvienu trokšņa tuvuma sajūtu mēģināju skaidrot ar ieliņu akustiku – atbalsīm. Tagad, kad lasu par čekas spiegu slēpni Zinātņu akadēmijā, kur notika Pilsoņu Kongresa sēdes (http://www.lsm.lv/lv/raksts/tehnologjijas/dzive/zinatnju-akademija-atklata-spiegu-istaba.a99434/ ), atkal un atkal atgriežos pie domas, ka 3.Atmoda bija vietējās čekas apvērsums pret komunistiem un Maskavas čeku, kurā tautai varbūt izdevās paveikt vairāk kā viņi paredzēja. Slēpnis noteikti būs bijis arī Latvijas Universitātē, un Mārcim Auziņam par Prezidenta karjeru labāks darbs būtu tā atrašana un īstas nacionālās inteliģences atdzemdināšana. Īstajai Atmodai ir jānāk – vēl pirms elektrības izslēgšanas lidostā. I.L.)

Turpināt lasīt

1954.g. PSRS veica operāciju “Sņežok”: bojā gāja 43 000 padomju karavīru

(Atcerēsimies, ka PSRS bija Krievijas impērijas segvārds starp 1917. un 1992.gadu, starp cara Krievijas un tagadējās Krievijas Federācijas agonējošo impēriju (jeb barbaru ar atomieročiem). Raksts būtībā ir par to, cik totāli iebaidīta bija tauta šajā impērijā tajā laikā, ka izdzīvojušie ir klusējuši kā zivis pus gadsimtu. Tas liek domāt arī par to, ka, spriežot no Krimas notikumiem, krievu tauta, pareizāk pārkrievoto tauta, ir absolūti vadāma joprojām.

Raksta beigās ir neliela izdzīvojušo saslimšanu statistika. Domāju, ka arī tā ir stipri kropļota. Manas ģimenes piemērs – Tērvetē bija krievu raķešu bāze. Kādu dienu, tēvam nākot no darba, pār lauku no bāzes puses pār zemi vēlušies kaut kādi dzeltenīgi dūmi vai gāze. Tur ganītās aitas armija zibenīgi savāca un iznīcināja. Visi klusēja kā zivis. Tēvs nomira 1983.gadā no vēža. Slimnīcas galvenā ārste ieteica piekrist diagnozei – sirds nepietiekamība. Mēs piekritām. I.L. Vēl – Krievijas-Somijas krievu kara daļas pēc neuzvaras ir izformētas, karavīri ir izkliedēti pa visu PSRS, nozvērināti klusēt. To mums 1989.gadā stāstīja viens no tādiem, kurš norīkots apsargāt pie Lamas ezera Taimirā nometinātos badā un pazemojumā mirstošos Baltijas augstākos artilērijas virsniekus. Un vēl – līdzīgi notika ar Vjetnamas un Afganistānas kara dalībniekiem, notiek arī ar patreizējā Krimas un Ukrainas kara krievu karavīriem)

2004.gada 14.septembrī aiziet 50. Tockas poligona traģēdijas gadskārta. Tās 1954.gada dienas notikumus Orenburgas apgabalā ilgus gadus ir apņēmis blīvs slepenības aizkars.

Pulksten 9:33 pāri stepei nodārdēja vienas no tā laika jaudīgākajām atombumbām sprādziens. Tūlīt sekoja uzbrukums – garām atomugunsgrēkā degošiem mežiem no zemes virsas noslaucītiem ciematiem uzbrukumā metās “austrumu” karaspēks. Turpināt lasīt

Valsts prezidenta funkcijas ārpolitikā. Georgs Andrejevs

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas organizētā diskusija 2015.gada 17.martā

PAR PREZIDENTA INSTITŪCIJU LATVIJĀ’’

Valsts prezidenta funkcijas ārpolitikā

LZA akadēmiķis Georgs Andrejevs

Latvijas Republikas Satversmes 3.nodaļas 35. līdz 54. pantam veltīti Valsts Prezidentam. 41. pants, kā pirmais no Valsts Prezidenta funkciju raksturojošiem, nosaka: ” Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu.’’

Turpināt lasīt

KAS RŪGST KRIEVIJAS PLAŠUMOS. Lennarts Meri

1994. gada 25. februāris, Hamburga. Runa vēsturiskajās (kopš 1356. gada) Matthiae-Mahl vakariņās Hamburgā, Vācijā. Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

Ekselences, dāmas un kungi!

Redzot Hamburgas baznīcu slaidos torņus, varu nodomāt, ka atrodos mājās, vecajā Hanzas pilsētā Tallinā Somu līča krastā. Taču esmu šeit un pildu pagodinošu uzdevumu, ko šodien uzskatu par īpaši svarīgu: esmu ieradies, lai nestu jums vēsti no Igaunijas, zemes, kas patiesībā neatrodas tālu no Hamburgas.

Hanzas gars, ar kuru saistās Tallina un vairākas citas Igaunijas pilsētas, vienmēr bijis atvērts pasaulei. Tas bijis uzņēmīgs, bet arī lepns gars, jo uz svaru kausa bija brīvība vai cīņa par brīvību.

Uz Tallinas rātsnama sienas līdz mūsdienām saglabājies uzraksts, kas simbolizē Hanzas garu: „Bīsties no Dieva, runā patiesību, rīkojies taisnīgi un nebaidies ne no viena.” Ņemšu vērā šo gadsimtiem veco padomu un šodien runāšu ar jums par manai tautai un man šobrīd nozīmīgām patiesībām.

Turpināt lasīt

Putina aizsardzība: pieci Krievijas signāli Rietumiem pēc (KF) Drošības padomes. Tatjana Stanovaja

(Krieviju dzenot kaktā kā žurku, un tā kodīšot. Domāju tomēr, ka Krievijai un krieviem labvēlīgākais risinājums acīmredzami ir izārstēt savu agresivitāti, aizmirst impērisko niezi (nav impērija, kas nepaplašinās) un revanšismu, kļūt par patiesi un garantēti miermīlīgu un sadarbībā uzticamu valsti. Vai krievi negribētu dzīvot kā viņu attālās slāvu tautas dzīvo, piemēram, Čehijā un Slovākijā? Taisni tik vienkārši. Bet Putins jau nu nebūs tā žurka, kura apstāsies un sāks mazgāt savu kažoku. Ko dara ar kodējām?… I.L.)

Tatjana Stanovaja (Татьяна Становая), Krievijas Politisko pētījumu centra (Центр политических технологий) analītiskā departamenta vadītāja.

Šodienas (Krievijas) Drošības Padomes sēdi (22.07.2014) daudzi gaidīja nepacietīgi: Krievijas un tās teritoriālās nedalāmības suverenitātes tēma jau pati par sevi iedvesa bailes. Radās iespaids, ka tiek gatavota Ģenerālštāba sēde bezmaz trešā pasaules kara priekšvakarā. Turpināt lasīt

Etno-mazohisms. Metapedia, John Derbyshire

(Neatradis piemērotu vārdu, es šo parādību līdz šim saucu par “pērtais nepērto nes”, apzīmējumu patapinot no tautas pasakām, kur viltīgā lapsa, nedarbus pastrādājusi, pamanās piedēvēt vientiesim vilkam savu vainu un vēl pavizināties viņa mugurā. Tagad zinu, ka šī vilka vientiesība saucas ‘etnomazohisms’.

Turpināt lasīt

Cilvēka uztveres dažādās nokrāsas. Šri Šri Ravi Šankars

(Jutīgums un smalkjūtība … Latvijā, kur smalkjutīgiem “iedzimtajiem”, Eiropas Savienības pērtiem, jāstiepj uz muguras jutīgus par minoritāti maskētus Krievijas impērijas koloniālistu-revanšistu nekauņas? Lūk, īsta problēma Latvijas sabiedrības zinātniekiem. I.L.)
Cilvēku rāse ir dažāda, un tādas ir arī tās kultūras un uzskatu sistēmas. Turpināt lasīt

Lai sacensība sākas … bet laikus! Šri Šri Ravi Šankars.

(Savu neuzticību mūsu vēlēšanu sistēmai esmu vairāk vai mazāk naivi izteicis jau rakstā “Partiju mēris” (https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/03/04/partiju-meris-i-lidaka/ ). Šīs ir augsti godājama pasaules mēroga vīra pārdomas par vēlēšanām Indijā. Problēmas līdzīgas. I.L.)

img_life_01

Šri Šri Ravi Šankars, uzrunāts kā divkārt godātais (Šri Šri), Gurudži vai Gurudeva, ir humānists, garīgais skolotājs un miera vēstnieks. Viņa redzējums par brīvu no spriedzes un vardarbības pasauli ir vienojis viņa attīstītos kalpošanas projektos un kursos pasaules ļaužu miljonus.

***
Ik reizi, kad Indijā notiek vēlēšanas, valsts tiek iemesta korupcijas katlā ar partiju pārbēdzējiem, nemieriem, jukām, noziedzību un valdošās virsotnes apmulsumu. Turpināt lasīt

Ko par krieviem domā ķīnieši. Eho Rossiji

(Visai negaidīts raksts. Nesteidzieties krist galējībās, to izlasījuši. Es to tulkoju kā noderīgu latviešu salīdzinošam pašnovērtējumam. Nokopējiet to un pasvītrojiet divās krāsās to, ko arī uz sevi nākas attiecināt, un citā krāsā to, kas tomēr neattiecas. Lai laiks nebūtu velti tērēts, nemelojiet sev. Un ceru, ka tiksit pie ļoti vērtīgām atklāsmēm. I.L.)

4.04.2014
ДВО РАН Vēstures institūta vadoša zinātniskā līdzstrādnieka Borisa Tkačenko rokās ir nokļuvusi brošūra “Ar acīm vērtējot Krieviju”, kas izdota tikai 135 eksemplāru tirāžā. Tajā ir apkopoti citātu tulkojumi no ķīniešu grāmatām un avīžu publikācijām. Tās autors ir sev uzlicis mērķi saprast krievus.

Turpināt lasīt

Pieņemiet to, vai brauciet prom! Kevins Rads

Kevins Rads, Austrālijas premjerministrs.

„Imigrantiem, nevis austrāliešiem ir jāpielāgojas! Pieņemiet to, vai brauciet prom! Esam noguruši no tautas satraukuma, vai nav aizvainota kāda persona vai kultūra. Mēs runājam angliski, nevis arābu, ķīniešu, krievu vai kādā citā valodā. Izejot no tā, ja vēlaties kļūt par daļu no mūsu sabiedrības- mācieties valodu.

Turpināt lasīt

Einārs Cilinskis: Drosme būt latvietim

Einārs Cilinskis, Latvijas Republikas pilsonis.

Zinot, ka šobrīd mediju telpā ir daudz diskusiju par nesvarīgo un maz – par svarīgo, sākšu ar nesvarīgo – ar skaidru atbildi uz jautājumu, vai es piedalīšos 16.marta atceres pasākumos un, galvenais, kāpēc es to darīšu.

Jau daudzus gadus esmu piedalījies 16.marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Kā Latvijas patriots, es nevaru rīkoties citādāk, jo arī manai dzīvei nav lielas jēgas bez Latvijas ar nākotni. Es godinu Latviešu leģiona karavīru piemiņu gan Lestenes brāļu kapos, gan gājienā pie Brīvības pieminekļa. Turpināt lasīt

Suverenitātes problēma. Vai pasaules valsts ir neizbēgama? ISN, ETH Zurich

Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas (http://likumi.lv/doc.php?id=61344 ) kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.” (Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei. Edvīns Šnore)

Vēl vairāk, šāda problēma ar vienas no vietējām mazākumtautībām un tās tiesību definīciju pati ir ļoti selektīvs starptautisko tiesību un līgumu lietojums: Turpināt lasīt

NACIONĀLISMS UN MARKSISMS. Miķelis Valters 1914.

(100 gadi latviešu nacionālisma vēsturē… Tagad šis raksts sauktos tā: ‘Nacionālisms un neoliberālisms’.

Tas nav joks, Kārļa Marksa (Karl Herschel Marx) mācībai (šķira pār nācijām) un neoliberālismam (tirgus pār nācijām) acīmredzami ir daudz kopīga. Nomainiet šajā rakstā jēdzienu ‘marksisms’ ar ‘neoliberālisms’, un būsit visai pārsteigti. “Pasaules valdnieka” ideja atkal ir dzīva un atvasinās arvien rafinētāka. Turpināt lasīt

Iznīcināšanas tehnoloģija. Jevgeņijs Goržalcans

(Te ir stāsts par mūsu laikmeta strupceļu, par brīvības vanckaru neoliberālismu. Palīdzēs apjēgt kas ir kas; izlasiet noteikti. Ja tāpat kā es šausmināties par manipulācijām ar cilvēktiesību, nacionālisma, okupācijas, kolonistu, minoritāšu, atbrīvotāju utml. Jēdzieniem. Noteikti atpazīsit kādus mūžīgos personāžus no Latvijas Saeimas un kādus ‘…-logus’, kam brīvākā pieeja ēteram. Raksta autors ir Jevgeņijs Goržalcans (Евгений Горжалцан), Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāte, krasais žurnālists.)
Turpināt lasīt

Indoirāņu mītoloģiskā tradīcija un irāņu klejotāju vērtību orientieri. I.I.Moskaļenko

Skitu, saku un sarmatu mītoloģijas pētījumos galvenie avoti joprojām ir vien antīko autoru rakstiskie vēstījumi, kas ir saraustīti un nepietiekami autentiski attiecībā uz tajos aprakstītām tradīcijām. Klāt nenākot ziņām no jauniegūstamiem rakstītiem avotiem, zināšanu paplašināšana īstenībā notiek, pētot vienlaicīgas un dažādlaiku saiknes esošā mītoloģiskā mantojuma ietvaros.

Turpināt lasīt

Patiesības mīlestība senajā Irānā. Stenlijs Inslers

(Iztēlojies, ka nomauc Patiesības Dievam ādu, piebāz to ar naudu, un tev būs neoliberālās Latvijas tiesiskums. Tagad, kad dievs un patiesība mūsos ir iztukšīti, iesaku pakāpties dažas tūkstošgades atpakaļ un padomāt par attīstības jēgu. I.L.)

Hērodots, grieķu vēsturnieks, dižā Senās Irānas valdnieka cara Dārija laikabiedrs, savā izcilajā darbā ‘Vēsture’ ir rakstījis, ka persieši patiesību vērtē augstāk par visām lietām.

Ar milzīgu cieņu viņš piemetinājis – persieši uzskata, ka nav likumīgi pat runāt par kaut ko, ko nav likumīgi darīt, un ka atbilstoši viņu priekšstatiem vislielākā kauna lieta pasaulē ir melot. Šī patiesības godāšana seno irāņu vidē tiešām ir bijusi viņu visredzamākā īpatnība, un visā šīs zemes vēstures gaitā nav bijis neviens tur iebraucis vai dzīvojis ārzemnieks, kurš nebūtu vislielākajā mērā bijis pārsteigts par mīlestību un cieņu uz patiesību šajā zemē. Cauri gadsimtiem grieķu, ķīniešu, indiešu, arābu rakstos šī patiesības mīlēšana un cieņa bijusi minēta neskaitāmas reizes kā varbūt visizcilākā visu irāņu iezīme.

Turpināt lasīt

Rietumi, panesiet mūs uz rokām. Valerija Novodvorska

(Novodvorskai ir asa un trāpīga mēle. Nesaku, ka viņa te izteikusi visus klupinājumus Ukrainas, arī Latvijas neatkarības ceļā, drīzāk viņa runā par rietumnieciskošanu, noklusējot uzminiet, ko, bet ir vērts lasīt. I.L.)

13.12.2013

Izaugušas, pilsoniski nobriedušas un atbildīgas tautas savās likstās un sakāvēs vaino sevi. Bērnišķas sabiedrības, izlutinātas verdzībā, kur dabū pātagas, bet gadās arī prjaņiki par velti, visā vaino svešo onkuli.

Turpināt lasīt

Latvijas Satversme un suicidālā demokrātija. Ivars Līdaka. Izvirtīgā demokrātija. Mark W. Hendrickson, 31.janv., 2010

Remember, democracy never lasts long. It soon wastes, exhausts, and murders itself. There never was a democracy yet that did not commit suicide.”. John Adams.

 

Atcerieties, demokrātija nekad nav ilgstoša. Drīz vien tā sevi izšķiež, izsmeļ un nonāvē. Nekad nav bijusi demokrātija, kas nebūtu izdarījusi pašnāvību. Džons Adamss. Turpināt lasīt

NACIONĀLĀS VALSTIS NEOLIBERĀLĀS GLOBALIZĀCIJAS LAIKMETĀ. JURIJS GRAŅINS

(Atļaujos paziņot, ka globalizācija latviešiem uzbrūk tieši tikpat graujošā mērā kā komunisms. Kā komunisms bija “tā kā gandrīz kristietība”, tāpat neoliberālisms ir “tā kā gandrīz brīvība”. Abas ir noziedzīgi utopiskas, mānīgas slaucamo iedzīvotāju vienādošanas programmas, neprātosim šeit, kā interesēs. Nebija vēl norimusi trešā atmoda, kad, īpaši latvju intelektuāļi, alkatīgāko naudas taisītāju saukļa “Eiropa mūs nesapratīs” dzīti sāka kāpt uz neoliberālisma grābekļa. Un turpat mīcāmies vēl šobaltdien.

Atceroties, kā pats jaunībā vēkšķēju līdzi “vairākumam”, ka nav ko apraudāt komunistu nograuto pieminekli Latvijas brīvības cīnītājiem Cēsu galvenajā laukumā, jo, lūk, “tur jau vairs neko nevar darīt”, man ir grūti nosodīt tā saukto sorosītu līdzskrējējus (atšķirība tomēr ir, jo manā apziņā pat nebija brīvas Latvijas jēdziena), tomēr vismaz mēģinu arī šeit sniegt informāciju, un tas pašlaik kaut vai ārpus “eiropejiskajām akadēmiskajām aprindām” ir iespējams.

Jāņem vērā, ka arī šis raksts ir no operas “tāds tādu sunī”; tas nebūtu daiļrunīgs, ja Krievija pati būtu globalizātora lomā. I.L.)

 (Гранин Юрий Дмитриевич, dz.1950.g. Noriļskā, filosofijas zinātņu doktors, 2008.gadā disertācija ‘Глобализация и национализм: история и современность. Социально-философский анализ’, ИФРАН.)

Lai gan vārds ‘globāls’ divās galvenajās nozīmēs 1 ir lietots jau vairākus gadsimtus, zinātniskā apritē vārds ‘globalizācija’ tika ieviests tikai 1961.gadā 2 un kopš tā laika līdz pat 1980.gadu sākumam kā īpašs vispārīgs priekšstats nav lietots. Tas, ko vēlāk daudzi sāka saukt par globalizāciju, sākumā futoroloģijas buma vilnī K.Gelbreita, Z.Bžeziņska, P.Drakera, E.Toflera, D.Bella un citu darbos tika interpretēts kā cilvēces gaidāmā pāreja uz “jauno rūpniecisko”, “informācijas”, “tehnotrono” jeb “postindustriālo” sabiedrību, kas pamatojas zinātniski tehniskajā attīstībā un “pasaules kapitālisma sistēmas” ekspansijā, ko planētas mērogā kavē PSRS un “pasaules sociālisma sistēmas”pastāvēšana. Turpināt lasīt

Draudi valsts drošībai, kurus Latvijas amatpersonas nesaskata. Ligita Leja

Esam sagaidījuši bijušās interfrontistes Tatjanas Ždanokas uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pirmo reizi cilvēktiesības tik klaji tiek izmantotas pret Latvijas nacionālajām interesēm.
Ārzemju presē par Latviju nejauši parādās pārsvarā negatīva informācija, galvenokārt – par krievvalodīgo cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Latviju rāda kā zemi, kur ir problēmas ar demokrātiju. Bet pirms 10-15 gadiem attieksme bija gluži cita – pasaules ietekmīgākie mēdiji rakstīja par latviešu tautas drosmīgo cīņu pret komunistisko totalitāro režīmu: sirdsapziņas cietumnieku ciešanām padomju gulagos, „Baltijas ceļu” 1989.gada 23.augustā, kad Molotova-Ribentropa pakta gadadienā Baltijas valstu tautas sadevās rokās protesta akcijā, pasaule ar aizturētu elpu sekoja 1991.gada barikāžu dienu notikumiem Viļņas un Rīgas ielās. Pienācis laiks analizēt attieksmes maiņas cēloņus.

Turpināt lasīt

Atlases kritēriji kultūras attīstībai. Fransiss Heilighens + Kultūras atraktori. Dans Sperbers

(Rakstā ir runa par kultūras ideju daudzkāršošanas novērtējuma paņēmienu. Tostarp, kā man šķiet, latvju dainu, kuras taču ir īpaši atdarināmi uzvedības un attieksmes paraugi. Varbūt pat latviešu kultūras mantojuma kristalizācijā var noderēt.

Lai lasītājs neierobežotu sevi vien ar mīmiem, pievienoju Dana Sperbera rakstu par atraktoriem.

Skat.arī http://tencinu.wordpress.com/2013/03/08/latviskuma-atraktors-teodors-zeiferts-1865-1929/)

Atlases kritēriji kultūras attīstībai. Kas mīmu dara veiksmīgu? Fransiss Heilighens

Francis HEYLIGHEN, CLEA, Free University of Brussels, Pleinlaan 2, B-1050 Brussels, Belgium
E-mail: fheyligh@vub.ac.be
KOPSAVILKUMS. Tiek aprakstīta mīmu daudzkāršošanās kā četru – uzņemšanas, saglabāšanas, izpausmes un pārnodošanas – posmu norise. Tiek apspriests dažādu objektīvu, subjektīvu, starpsubjektu un uz mīmu centrētu atlases kritēriju iedarbīgums šajos dažādajos stāvokļos.

Turpināt lasīt

Kā radīt masveida sabiedrisku kustību. Sergejs Kurginjans

(Par masveida sabiedrisku kustību radīšanu stāsta Krievijas politologs, režisors, rakstnieks, analītiķis, zinātnieks un politiķis Sergejs Ervanda d. Kurginjans – sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība” (Суть времени) līderis, politologs, starptautiska sabiedriska fonda «Экспериментальный творческий центр» (Центр Кургиняна) prezidents, teātra «На досках» režisors, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts. Lasiet kritiski – atsaucas uz Antonio Gramši – itāļu marksistu, tomēr arī kultūras hegemonijas koncepcijas izstrādātāju.)

Turpināt lasīt

Partiju mēris. I.Līdaka

Vai ir iespējama nestrukturēta amorfa pasaules sabiedrība? Taisnība, visi cilvēki ir radinieki, bet kloni tie nav. Dabiski veidojies pasaules sabiedrības strukturējums ir tautas, kuras kā mantojumu un misiju nes cilvēces dzīvotspējas pieredzes dažādos apstākļos un daļēji arī ģenētiskā mantojuma daudzveidību. Tautas organizējas valstu veidā, kas arī ir dabiski.
Kas ir ar partijām?

Turpināt lasīt

«NRA» intervija par Tautas Varas Fronti

Elitas Veidemanes intervija ar dziesminieku Kasparu Dimiteru NRA (internetā versija ir īsināta avīzes versija. Blogā publicēju arī par avīzē publicētā nedaudz pilnāku versiju)

Kad, neliešu kurināti, noliedzam un pat izsmejam tautas brīvības ideālus, kad, akli skatoties un kurli klausoties, liekam vienlīdzības zīmi starp valsti un varnešiem, kad pakļaujamies spēkiem, kas mūsu latvisko atšķirību mēģina iemīcīt eiropeiski viendabīgajā mīklā, veidojot ģenētiski stabilu mankurtu paaudzi, vienmēr atveras kāds cilvēks (cilvēki), kā teiktajā der ieklausīties. Tikko runāja komponists Imants Kalniņš, izsaucot gan atbalsta vētru, gan nolieguma krusu. Viņa sāpīgie jautājumi bija: kurp iet Latvija? Kurp ejam mēs?

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju: Par ko spriedīs Bilderbergas klubs 2011.gadā? O.N.Četverikova

(Skats uz Pasaules Valdību no austrumu flanga. Cik nu varu spriest, Latvijai ļoti vajadzēs gudrību ja ne viedību un ģenialitāti, lai saglabātu nacionālu valsti, tas ir, latviešu tautu, neļaujoties ne Rietumu, ne Austrumu, ne izkaisītajiem uzsūcējiem. Vai zinām, vai gatavojamies, vai mums vispār ir uzticamie, zinošie, atbildīgie un izdaerīgie? I.L.)

Tuvojoties Bilderbergas kluba sanāksmei San-Moricā, Šveicē 2011.g. 9-12.jūnijā iepazīstinām ar Bilderbergas kluba galvenajām vadlīnijām.
Sākoties pasaules finanšu-ekonomikas krīzei, rietumu savienības līderi uzstājīgi iedveš cilvēcei domu par to, ka NO ŠĀ SATRICINĀJUMA “PASAULE IZIES CITĀDA”. Lai gan priekšstats ‘atjaunotā pasaule’ turpina būt neskaidrs un izplūdis, galvenā ideja tiek iezīmēta pavisam skaidri: JA NEVĒLAMIES VISPĀRĒJAS JUKAS, TAD IR JĀIEVIEŠ VIENOTA “GLOBĀLA PĀRVALDE”.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju: Bilderbergas Pasaules Vara – totāls globāls unificējošs naudas materiālisms pret nacionālo daudzveidību un vērtībām.

Visu zemju naudaskalpi, savienojieties!

(Kad domājat un runājat par demokrātiju, tautas varu un Latvijas Republiku, atcerieties, ka demokrātija = lielās naudasnaudas vara + tautas manipulācija + demokrātijas piejaukums nenozīmīgākajās lietās. Runas par pilnīgu demokrātiju un vēlētāju atbildību ir droša blefa pazīme, īpaši ja to stāsta profesori un eksperti. Kā jau esat nojautuši, pasauli pārvalda nevis demokrātija, bet naudasnauda, tas ir, naudas spekulanti jeb naudas mijēji. Protams, labi ir, ka ne lielā nauda, ne mēs nomināli neesam Kremļa nagos, un ka PSRS slaidi sabrukt palīdzēja arī Bilderbergas Klubs, bet vēl labāk ir, ja vēl kaut cik labāk zinām, kā kas notiek, un kā to sūdu maisa. Tulkoju, lai izlasījušie mazāk akli ticētu un nepaļautos uz neoliberāļu un/vai pērkamajiem ekspertiem. Katrā ziņā droši var teikt, ka valstij ir jēga pastāvēt, ja tā ir nacionāla. Un vēl – ja mums ir ļoti gudras galvas uz ļoti stipriem pleciem, tad arī par tautas vara var runāt. Daži izvilkumi steidzīgākajiem:

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju: Ciānas Gudro slepenais protokols un mūsdienas

(Ir līdz mielēm izpētīti, sodīti un mēs kaut cik zinām Vācijas Trešās Impērijas nacistiskos jeb rasistiskos noziegumus. Nav pietiekami izpētīti, sodīti un pasaulē zināmi PSRS vārdā nosauktās Krievijas impērijas noziegumi, kurus stingri teorētiski ņemot par nacistiskiem nosaukt ir grūti, jo krievi īstenībā nav etnoss, bet dažādu pārkrievotu etnosu konglomerāts. Tomēr nacistiskas tieksmes slēpjas to gan pārkrievošanas, gan teritoriālas invāzijas alkatībā. Galīgi nav pētīts žīdu nacisms jeb rasisms, kaut gan tā saknes stiepjas līdz jūdaisma tautas manipulatīvajai izredzētībai – tās aprioram rasismam, spožumam un postam. Pēc Otrā pasaules kara līdzcietība ir dabiska; lai gan katrai tautai nenoliedzami ir savs ‘statistiski vidējais’ raksturs un spēju ievirze, tomēr katras no šīm trim cilvēku lielākā daļa nav un nekad nav bijusi nacistiska. Katrai no tām ir bijuši un ir izcili pasaules mēroga Cilvēki, par kuru devumu pasaule var būt ļoti pateicīga. Šajā tekstā piedāvāju izvilkumus no sākotnēji slepena ārkārtīgi sātaniska protokola, kā arī beigās visu tekstu. Nešaubos ne mirkli, ka to līdz pēdējam burtam ir pētījuši un noderīgo izmantojuši un attīstījuši gan Hitlers, gan Ļeņins-Staļins. Diemžēl es nešaubos arī, ka pēc 2.Pasaules kara pasaule ir otrā grāvī līdz ausīm. Lai kas būtu protokola autors un lai kas virza mūsdienu ļaunumu, iesaku piedomāt, vai patreizējā pasaulē neredzat pārāk daudz ko ļoti pazīstamu no Ciānas Gudro slepenā protokola.

Henrija Forda (Ford Motor Company) viedoklis:

“Pat ja tā sauktie ‘Cionas Gudro Protokoli’ nav bijuši nekas vairāk kā ievērojams literārs darbs, tomēr tiem vajadzētu būt ar maģisku pievilkšanas spēku dēļ tajā izklāstītās pasaules programmas baisās pilnības. Tomēr domu, ka tie nav bijuši nekas vairāk kā literārs darbs, apstrīd pats tā saturs; protokolos ir skaidri caurskatāma īsta valsts pārvaldes zināšana, un caur visu to saturu iet pavediens, pēc kura var noteikt to īsto saturu. Bez nākotnes plāniem tajos ir gan viss, kas jau paveikts, gan tas ko paredzēts veikt tuvākajā nākotnē.
Nav brīnums, ka pārraugot pēc tiem patreizējo pasaules stāvokli un vispārējo notikumu gaitu, kā tā izklāstīta protokolos, interese par tiem kā literāru darbu atdod vietu saspringtai uzmanībai, kas savukārt pāriet izbrīnā un pat šausmās
{…}
Lai kā nebūtu, mūsu priekšā ir programma, kas aukstasinīgi iezīmē tautu materiālas un garīgas iznīcināšanas plānu. Un mēs redzam kā šī pati programma dienu no dienas pārvēršas īstenībā un piedevām, ja ne kopumā, tad lielā daļā vienas rases kontrolē

[Форд Г. “Международное еврейство, М.: “Витязь”, 1998, с. 118,128]

Ir vērts izlasīt arī atsauksmi uz grāmatu par neoliberālisma dabu pašās beigās. I.L.)

Turpināt lasīt

Uū, latvju inteliģence: Padomju inteliģences vēstures zinātniska koncepcija. R.M.Žumaševs

(Vai šoka terapijas triecienam ir izdevies tautas kopšanas misiju aizvietot ar rentablā konjunktūrliberālisma saukļiem, ar kalpošanu pseidoliberālismā obligātai un (paš?)cenzūras sargātai aprobežotībai, latviešu attautošanai, vispārējam relatīvismam? No tulkotā raksta: “liela inteliģences daļa ir lieliski samierinājusies ar pat ne dzimtcilvēka lomu, bet ar kāda kapo, viskrievijas vispadomju barakas vecākā lomu”. Vai ‘Eiropas’ un bankokrātijas piramīdu un liberālisma surogātu priekšā jānodod vērtības un patiesība? Vai tie maz ir Rietumu, nevis Krievijas (un … neminēšu visaizliegtāko vārdu) caurrietumu brīvības un cilvēktiesību kariķētāji, kurus uzklausām vai uz ceļiem tupēdami? Ja latviešu inteliģence vēl pastāv (http://www.pietiek.com/raksti/kur_palika_inteligence_-_latvijas_valsts_atjaunotajainteligere … nozīmē saprast, kas savukārt nāk no izšķirt un izvēlēties. Izglītība nav noteicošā.”), vai tā un vai skolotāju skolotāji tagad noderīgumā latviešu tautai paceļas līdz Pirmās Atmodas tautskolotājiem mūsdienu izpratnē un vajadzībās? Mazgāt vai taisīt no jauna? Šo rakstu iztulkoju rosinājumam domāt, vai tiešām tas attiecas arī uz latviešu inteliģenci un kāda ‘slepena protokola’ varu: “Visā inteliģences esamībā ir caurstrāvojošas divdabības nospiedums. Inteliģence nepieņem varu, atgrūžas no tās, dažkārt nīst, un no otras puses starp tām pastāv simbioze, vara to baro, kopj un lolo; inteliģence gaida varas sabrukumu, cer, ka šis sabrukums tomēr agri vai vēlu notiks, bet no otras puses vienlaikus ar to sadarbojas” I.L.)

Turpināt lasīt

Formāts seriālam “Latvieša stāsts”. I.Līdaka – for sale

Uz skatuves Ofšorijas krastmala. Gara galda galā sēd L. Un raksta atmiņu grāmatu konkursam “Latviešu stāsti”. Blakus nolikta smaidoša sivēna maska. Pats drūms…

Otrā galda galā Mātes Latvijas maskā sēd U. Maska liegi smaida. No U. sejas redzamas vien ausis…

Smiltīs savā svaru kausā sēd Temīda. Arī mutīte aizsieta ar pašas biksītēm. Raud. Tomēr svaru svira piemetināta tureklim…

Galda vidū sēd VI ar NA. VI tā kā atbīdās no L. un neuzkrītoši stumj NA un U. pusi…

Turpināt lasīt

Skaidrīte Lasmane: ‘Nacionālais ideālisms’ (28.09.1990.)

(Paldies Tautas Forumam http://www.tautasforums.lv/?p=5025 , ka uzraka šo referātu, un, protams, autorei. Vai daudzi šādi zinātnieki mums nākuši klāt??? Vai 20 gadus neejam soli uz priekšu, divus atpakaļ? I.L.)

Nacionālo apziņu nevar veidot ar rupja cirvja cirtieniem, uz to nevar piespiest. To var tikai iznīdēt varmācīga un agresīvu aizdomu virzīta pedagoģiskā apstrāde, uz kuru vienmēr gatava ir bijusi liela milzīgās izpildītgatavās skolotāju armijas daļa.

1882. gadā lekcijās Sorbonnas Universitātē franču vēsturnieks un filozofs Ernests Renāns, sava gadsimta nacionālo procesu pieredzi apkopodams, nācijas pazīmju skaitam pievienoja identitātes apziņu un garīgos principus. Nācija nav tikai teritoriāla vienība ar kopīgu valodu un kultūru, tā pastāv, ja dzīvo to cilvēku apziņā, kuri sevi ar šo vēsturisko kopību identificē.

Nācija ir kopīga likteņa apzināšanās, uzticība, griba arī nākotnē dzīvot kopā, ticība un atbildība. Nācija ir apziņa, ka atšķiramies no citas kopības, tā ir saistības un saiknes apziņa, patvērums un vērtība.

Turpināt lasīt

Kāpēc esam tādi kā esam (Kā vēsture mūs veidojusi). Uldis Ģērmanis

(Piedāvāju sava mūža lielāko daļu Zviedrijā dzīvojušā latviešu vēsturnieka Ulda Ģērmaņa 1970. gados sarakstīto referātu “Kāpēc esam tādi, kā esam: kā vēsture mūs veidojusi”. Esmu pārliecināts, ka tajā paustās atziņas un novērojumi savu aktualitāti nav zaudējuši, bet, iespējams, kļuvuši vēl sāpīgāki un vērā ņemamāki. Jānis Kučinskis)

Mēs sevi dažkārt mēdzam slavēt un cildināt, dažkārt peļam un “skaišamies par latviešiem”. Diezgan parasta parādī­ba ir, ka latvietis sveštautiešu sabiedrībā nonicina savus tautiešus, mēģinādams pats sevi izcelt kā indivīdu. Ir, protams, arī pretēji gadījumi.

Savdabīgajam dzejniekam, domātājam un patriotam A. Apsītim-Apsesdēlam ir kāda vārsma:

Noliksim, biedri,

Uz brīdi darbu un darba rīkus…

Un padomāsim, ko ceļam,

Priekš kā te uz akmeņa akmeni veļam…

Turpināt lasīt

Vladimirs Novodvorskis: Referenduma rezultāti. Iespējamie scenāriji

(Autors nenosauc, viņaprāt, vēlamāko variantu, bet sauc latviešu pašnoteikšanās tiesības par fobiju izpausmi. Tomēr paldies par analīzi. Lasītāju vēstures saglabāšanai pieliku arī komentārus, nelabojot rakstības kļūdas. Šajā ziņā varam būt droši, ka ne vien Latvijas nelojālo iedzīvotāju, bet arī Krievijas slepeno dienestu tīmeklī un sociālajos tīklos rakstītie komentāri no “Jāņa”, “Kristapa”, “Arta”, “Dainas” utt. kļūs arvien grūtāk atšķirami. KRIEVU PAVASARA 1.PAKĀPES ZAUDĒJUMU KAČĀS UZ NEPILSOŅU NEMIERIEM. ATPAZĪSIM MUSINĀTĀJUS, IMPORTA NEMIERNIEKUS UN PASMIESIMIES. I.L.)

DELFI, 15. februāris 2012 12:48

1. Etniskā spriedze sabiedrībā ir mīts. Tā parādās tikai tad, kad to inspirē politiķi. Ja sabiedrību aplūko kā piramīdu, tās pamatā ir vienkāršie pilsoņi, otrajā līmenī – 10% aktīvie pilsoņi (sabiedrība), sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi, trešajā līmenī – politiskā elite, spriedze manāma lielākoties tieši politiķu un plašsaziņas līdzekļu līmenī. Šobrīd Latvijā darbojas latviešu un krievu politiskā elite. Vienai ir sabiedriski ekonomisko procesu vadības sviras, bet otrai, atrodoties ilgstošā opozīcijā, tādu nav. Tāda pati aina parādās, pētot plašsaziņas līdzekļu darbību Latvijā. Pastāv divas informatīvās telpas. Tāpēc problēmas risinājumu jāmeklē tieši politiskās elites un plašsaziņas līdzekļu līmeņos.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Etnofutūrisma parādība mūsdienu kultūrā. M.S.Ukolova. 2009

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Un sekojošajā tekstā ir fragmenti no kādas čuvašu filosofijas zinātņu aspirantes disertācijas autoreferāta, ko izvēlējos kā daudzmaz aprakstošu. (Atsakos spriest par dialektiku un postpostmodernismu.) Ir plašs literatūras krievu valodā saraksts. Tulkojums noteikti varētu būt labāks, bet ieinteresēšanai tas var noderēt. I.L.)

Pirmkārt, tās ir mūsdienu sociokulturālās vajadzības, kurās, atbildot uz globalizācijas un vesternizācijas norisēm, rodas tieksmes nostiprināt lokālās un reģionālās kultūras. Tas ir saistīts ar nepieciešamību saglabāt etnokulturālo identitāti. Turpināt lasīt

Par Baltijas valstīm postkoloniālisma gaismā. Kārlis Račevskis (papildināts)

(Šā referāta beigās esmu pievienojis tajā neiekļautu līdzīga nosaukuma raksta nodaļu saturu. “Bet varenākais ierocis, kādu tur rokās un īstenībā ik dienas laiž darbā imperiālisms pret kolektīvu nepakļaušanos, ir kultūras bumba. Kultūras bumbas mērķis ir iznīdēt tautas ticību saviem vārdiem, savai valodai, savai videi, savam cīņu mantojumam, savai vienotībai, savām spējām, un galu galā sev pašiem. Tā liek tām savu pagātni redzēt kā novārtā pamestu nesasniegumu zemi, un tā liek tām būt atturīgām pret šo tuksnesi. Tā liek tām vēlēties pielīdzināties tam, kas ir vairāk attālināts no sevis; piemēram, citu tautu valodām, nevis savai. Tā liek tām identificēties ar to, kas ir pagrimis un noliedzošs, visiem tiem spēkiem, kas apturēs šo tautu dzīves pavasari. Tā iedēstīs pat nopietnas šaubas par cīņas morālo gaismu.” Jirgens atrod šo līdzību ar bumbu kā īpaši piemērotu veidu, kā raksturot latviešu pieredzi: “Vairāk kā 60 gadus Latvijas vietējie iedzīvotāji ir izturējuši šīs ‘kultūras bumbas’ ietekmes kā uzbrukumu latviešu pasaules uzskatam ar aprēķinu ‘satriekt prātu’ līdz padevībai. Šā kara lauks bija valodas joma. Plašākos un šaurākos jēdzienos valoda kalpo kā atslēga gan ieslodzījumam, gan brīvībai. No tā izriet, ka valodai ir fundamentāla loma pretošanās cīņā pret psiholoģisku kolonizāciju un latviešu identitātes un pasaules uzskata apstiprināšanā.”“)

Kārlis Račevskis, Prof. , ASV, Ohaijo pavalsts universitāte

16.10.2001
Latvijas Vēstnesis

Domai, ka Baltijas valstis varētu uzskatīt par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijis savāds liktenis: pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, tā visbiežāk bijusi ignorēta vai uzskatīta par nesvarīgu. It sevišķi uzkrīt tas, ka šī tēma gandrīz nekad netiek skarta postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literatūru, kas šodien veido šo lauku, varam ātri konstatēt, ka netiek minētas nedz Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienība. Kā to mums atgādina Violeta Kelertas, “kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, tā impērija, kas bija Padomju Savienība, ir maz bijusi apspriesta no šāda viedokļa”1. Viens ievērojams izņēmums šai neievērībai ir pavisam nesens raksts, kas parādījās Ziemeļamerikas moderno valodu profesoru pazīstamajā žurnālā PMLA. Speciālists koloniālisma jautājumos Makalisteras universitātes profesors Dēvids Čioni Mōrs konstatē divus, acīmredzot pretrunīgus, apstākļus. Tā viņš atrod, “vispirms, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz uzmanības tiek piegriezts šim apstāklim”. D.Č.Mōrs tālāk izsaka domu, ka “vajadzētu būt skaidrībai, ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās, – valoda, ekonomika, politika, pretestība, atbrīvošana un tās paģiras – būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju kontrolei pakļautām teritorijām pēc 1989. un 1991. gada, tāpat kā tas bija attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. gada vai Āfriku pēc 1958. gada”. Tāpēc D.Č.Mōram sevišķi uzkrītoša šķiet divu veidu klusēšana: klusums postkoloniālisma studiju laukā par bijušo Padomju Savienību un Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanās apskatīt šo pasaules vēstures daļu postkoloniālisma jēdziena gaismā2.

Turpināt lasīt

POSTKOLONIĀLIE PĒTĪJUMI. I.M.Bobkovs

(Autors, baltkrieviski – Ігар Міхайлавіч Бабкоў; dzimis 1964.g., baltkrievu filosofs, rakstnieks, dzejnieks.
Vai esat ievērojuši, ka vai tūdaļ pēc Atmodas dienām no Latvijas oficiālās leksikas pazuda, tika padarīti par tabu tādi vārdi un jēdzieni kā – koloniālisms, imperiālisms, dekolonizācija, deokupācija, krievs pārtapa par krievu tautības cilvēku utml. Šī cenzūra un pašcenzīra, skatot no “tautas”, tad arī šķiet Latvijas zinātnes un administratīvās prakses vienīgie sasniegumi postkoloniālisma pētniecības un vērā ņemšanas jomā. Nu ir klāt kārtējais brīdis, kad brīvās Latvijas visas varas atkal nomet uz tautas kamiešiem valsts un tautas pastāvēšanas mēroga problēmu, kurai bija sen jābūt ne vien nepolitkorekti un statistiski nemelīgi izpētītai, bet jau noliktai uz likumdošanas betona pamatiem. Protams, #PRET kolonizātoru valsts valodu, kad jau tik tālu, bet, labie topošie un jaunie zinātnieki un visi domājošie, ķerieties kaut vai uz entuziasma algas pie postkoloniālisma problēmām un risinājumiem. Varbūt noder arī šis mans, mehāniķa, postkoloniālisma pētniecības īsa pārskata tulkojums. I.L.) Turpināt lasīt

Voldemāra Krustiņa un Daces Kokarevičas saruna ar diriģentu Ivaru Cinkusu.

(Gluži manas domas, izņemot pārmetumus par Visu Latvijai taktiku. Ir jānostiprina Latvijas pamati un nākotnes izredzes visos veidos. Jāpāriet no, atvainojiet, debilas stīvēšanās ap Latvijas latvisku vai krievisku nākotni un par politkorektumu saukta varas gļēvuma pie konsekventas mērķtiecīgas, vienlaikus viscaur labvēlīgas tautu vienojošas rīcības, un bērnu mācīšanas latviešu valodā referendums būtu bijis viens no soļiem, ja ne apmautie latvieši, kas pastāvēja malā. Tā stīvēšanas ir kā virves vilkšanas sacīkstes, it kā mēs dzīvotu vairāk kā 20 gadus atpakaļ. Katrs pretimnākšanas solis nekaunībai ir nekauņas panākums; ir jāatsien tas virves gals pie Latvijas pamatu klints.

Par to, ka lietas izšķirs tieši katra mūsu iekšējais attīstības līmenis un spēks, protams, jā – mums vēl ir jāatvemj verdziskums, liekulīgums, bezgodīgums, alkatīgums, melīgums, izvairīgums, kirhenšteinisms, latčekistisms, vanderstūlisms utml. un jākopj latviskums, tāds, ka pasaulei prieks. I.L.)

 Latvijas Avīze, 06.02.2012

V. Krustiņš: – Jūs televīzijas pārraidē “Sastrēgumstunda” izteicāt trāpīgu viedokli par referenduma izraisīšanu: tam nav ne pamata, ne iemesla. Uz to nebija ko atbildēt ne Elksniņam, ne citiem uzaicinātajiem.

I. Cinkuss: – Man bija žēl Saeimas deputāta Elksniņa, jo ne jau viņam personīgi nebija ko teikt, bet gan visai viņa partijai – “Saskaņas centram”, kas tagad mēģina kaut kā izlīst no situācijas jeb stūra, kur paši sevi iedzinuši.

Kas būs nākamajā dienā pēc referenduma? Un – aiznākamajā? Vai pietiek ar to, ka cilvēki jutīsies apliecinājuši: mēs runājam un runāsim latviešu valodā?

Nedomāju, ka cilvēkiem, kuri ies un balsos pret grozījumiem Satversmē, pret krievu valodu kā valsts valodu, būtu vajadzīgs kāds apliecinājums sev. Piedalīšos referendumā ne jau tāpēc, lai sev apliecinātu to, kas ir pašsaprotams. Referendums nekādā gadījumā nav, lai pašapliecinātos. Šajā situācijā svarīgs ir vēstījums starptautiskajai sabiedrībai ārpus Latvijas – ka miljons, kas varētu nobalsot pret likuma grozījumiem, ir būtisks spēks. Aicinu visus iet un parādīt, ka esam miljons, kas balso pret.

Turpināt lasīt

Māra Zālīte: Būsim pret valsti apdraudošām provokācijām

2012. gada 27. janvāris

Referendums būs. Notiks. Tas ir labi. Cimds ir nomests, un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt. Piedalīties un balsot pret vēl dziļāku sabiedrības nošķirtību, pret tālāku segregāciju, jo tieši pie tā novestu divas valsts valodas Latvijā. Galīgā konsekvencē divvalodība novestu pie valsts integritātes zuduma un latviešu valodas pakāpeniskas izspiešanas no vienīgās telpas visā plašajā pasaulē, kur tai ir iespēja pastāvēt un attīstīties.

Turpināt lasīt

Kapitālisms jāsalāpa, Bretonvūdas sistēmas izgāšanās, Occupy kustība uzvar. V.Vīķe-Freiberga, Mihels Hosudovskis, Jozefs Štiglics

(Pārspīlējot, varētu varbūt teikt, ka patreizējais kapitālisms ir monetāri militārs gangsteru fosīlisms. Kā Latvijas laivelei noturēties šajā okeānā? Manuprāt, jāaizdrīvē caurumi (likumdošana un tiesībsardzība), jāsalabo kompass (valsts mērķi), jāizārstē kapteinis (Valsts prezidents un Ministru kabinets), jāsataisa stūre (ministriju mērķtiecīgums un izdarīgums), jāsapelna kārtīgam dzinējam vai kārtīgām burām (uzņēmējdarbība), un tad tā vairs nav laivele un vairs nav tik svarīgi, cik okeāns plašs. Tas, protams, nenozīmē dzelzs aizkaru – okeāna viļņus tas nenobaidīs. Esmu te salicis triju autoru domas par sabiedriskās iekārtas krīzi. Vairu Vīķi-Freibergu pazīstam, vēl ir dažādi vērtēts pakreiss ekonomikas padomnieks Michel Chossudovsky, kas netaupa “ļoti stipru tabaku” – daudz vairāk slikta par rietumiem nepateiksim, un 2001.gada Nobeļa prēmijas ekonomikā laureāts Jozefs Štiglics)

Turpināt lasīt

Krievija: nacionālais jautājums. V. Putins

(Tā kā patētisks priekšvēlēšanu uzsaukums, tā kā bažīgi norādījumi krievu teritoriālās negausības seku pieklusināšanai. Ja aiz “unikālās misijas” atpazīstam Krievijas invazīvo ekspansionismu (“Valsts, kurā pastāvīgi ir norisinājies savstarpējas pierašanas, savstarpējas iespiešanās (проникновения, invāzijas), tautu sajaukšanās ģimenes, draudzības, darba attiecību līmenī process… Milzīgu teritoriju apguve, kas caurstrāvo visu Krievijas vēsturi…”) un aiz “unikālās metodes” – kaunīgi noliegto kolonizēto tautu pārkrievošanu (“ir jāsasaista krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus…”) jeb asimilāciju, tad raksts ir pat ļoti interesants daudzos aspektos, īpaši salīdzinot koloniālimpērijas ķezas ar Latvijas (pērtais nepērto nes) krievu un pārkrievoto cilvēku integrācijas nelūgtajām grūtībām. Ir gan te pilnīgi nekaunīga Krievijā sen iznīcinātu tautu kā daudznāciju valsts pierādījuma pieminēšana. Atcerēsimies kaut tuvos kaimiņus – somugru ingerus, votus, vepsus, kuru zemēs tagad klīst pusnodzērušies “saliedētie” integrātori un integrētie. Bet te ir arī norādījumi, kurus vajadzētu ar lieliem burtiem krāsot uz Saskaņas Centra biroja sienām, Plinera un Cilēviča autiņiem (“tam, kas iebrauc reģionos ar citām kultūras, vēsturiskajām tradīcijām, ir ar cieņu jāattiecas pret vietējām paražām. … Katrai citādai – neadekvātai, agresīvai, izaicinošai, necienīgai – uzvedībai ir jāsastopas ar atbilstošu likumīgu, bet cietu reakciju un pirmkārt no varas orgānu puses, kuri šodien bieži vienkārši ir bezdarbīgi… Nedrīkst pieļaut, ka pie mums rastos noslēgti, nošķirti nacionālie anklāvi, kādos bieži darbojas nevis likumi, bet dažāda veida “uzskati”… elementāra prasība cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Krievijā, ir to gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu.”). Trekninājumi ir Putina. Beigās ir arī oriģinālais teksts krieviski. I.L.)

Turpināt lasīt

Latvijas nacionālā attīstība – lūdzu, piedomājam. Ivars Līdaka

1. Patreizējais stāvoklis:

– bezideālu valsts ar naudas alkatību kā vērtības surogātu;
– bezmērķīgas plakanas demokrātijas caurumaini procesuāla republika;
– nelikumīgā imigrācijā kropļots iedzīvotāju sastāvs;
– okupācijas laikā kropļota likumīgās tautas apziņa;
– īpaši pēcatmodas gados kropļota likumpaklausība un tiesiskā apziņa;
– īpaši pēcatmodas gados – pelnīšanas apziņas nomaiņa ar naudas dabūšanu;
– brīvā tirgus mīta aizsegā kropļota konkurence tautsaimniecībā;
– bremzējoša darba likumdošana un trula ierēdniecības darba apmaksas sistēma;
– galīgi neskaidra valsts drošības dienestu darbība, ja ne saspēle starp Rietumu un Krievijas slepenajiem dienestiem Latvijas drošības
dienestos;
– labi vai slikti, bet būtiski neatkarības ārēji ierobežojumi, kas un kā tendences ir vismaz skaidri jāzin;
– visa iepriekšējā rezultāts – glābjams vai neglābjams demogrāfiskais stāvoklis.

2. Kas darāms:

– 4. Atmodas ideoloģijas izvērsums;
– patiesi integrējušos pilsoņu no vienas puses un neintegrējošos pilsoņu un nepilsoņu laimes ideāla, vērtību pētījums;
– valsts mērķu pētījums un izstrāde;
– nepārvaramo ierobežojumu un to tendenču pētījums un izstrāde;
– iespējamo valsts mērķu izstrāde, ņemot vērā ierobežojumus;
– dinamiskas, tas ir, pastāvīgi pieregulējamas “online” stratēģijas, taktikas un paņēmienu izstrāde.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis, sacīts Ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 16.11.11.

“18. novembris, mūsu valsts svētki, gaišais laiks tumšā rudenī, kad izkaram karogus, piespraužam sarkanbaltsarkanas lentītes un okupācijas muzeja sienu izrotājam ar plakātu “Es mīlu Latviju!”. Ko mēs ar to domājam? Es mīlu Latvijas zemi? Es mīlu Latvijas valsti? Reizēm cilvēki uzsver šo nošķīrumu starp zemi un valsti, ko mīlēt. Par to jāteic, ka mīlēt Latvijas zemi – mīlīgo dabu, maigos kalnus un lejas, skaistos mežus, jūru un upes – nav nekas jauns. Mīlestība uz zemi izskan dainās, klasiķu dzejā un dziesmās. Latvijas zemi tauta drīkstēja mīlēt vācu, zviedru, poļu un krievu cara laikos. Pat padomju gados tas nebija liegts. Jaunais, neparastais, pat neticamais ir iespēja mīlēt Latvijas valsti. Kaut vai runāt par savu valsti, kur mēs latviešu valodu varam paturēt par vienīgo valsts valodu; kur latvieši ar citām tautām var veidot attiecības kā brīvi cilvēki ar brīviem cilvēkiem; kur mēs varam ievēlēt savu Saeimu un varam to arī atlaist; kur varam domāt, lasīt, rakstīt un runāt nebaidoties; kur varam ticēt un lūgt Dievu ar brīvu sirdsapziņu. Mūsu vēstures daudzajos gadsimtos iespēja mīlēt Latvijas valsti ir bijusi tikai nepilnus piecdesmit gadus. Uz to tiecās visas latvju atmodas. Par to cīnījās Brīvības cīņu kareivji. Par to paši stāvējām barikādēs.

Turpināt lasīt

Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera sprediķis Rīgas Domā 11.11.11 Lāčplēša dienas dievkalpojumā

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus!

Lasījums no pravieša Ecehiēla grāmatas 36.nodaļas:

“Es jums piešķiršu jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas. Tad jūs dzīvosit tanī zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit Mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.” (Ecehiēla 36:26-28)

Dieva mīļotie karavīri un visi, kas šodien svinat Lāčplēša dienu! No sirds sveicu jūs visus šeit Rīgas Domā, mūsu tautas svētvietā šajā mūsu tautai tik nozīmīgajā dienā! Es jūs visus sveicu ar Dieva vārdu, kas mums dots tieši šai dienai. Tas ir Vārds, kas saskaņā ar Hernhūtes brāļu tradīciju katrai gada dienai tiek izlozēts. Un šajā gadā 11. novembrī mums apcerei un stiprinājumam dots vārds no pravieša Ecehiēla grāmatas, kur Dievs saka: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu,” un tālāk seko Dieva apsolījums: “Tad jūs paliksiet un dzīvosiet tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem.”

Turpināt lasīt

Atdzimšana caur krīzi. Andrejs Fadins.

(Tas ir par Krieviju 20.gadsimta deviņdesmitajos gados un tad, kad Ķīna vēl nebija pilnīgi ieskrējusies un tad, kad vēl pār mums nebija nobrukusi globālā finansu piramīdu kundzība. Autors ir ar asu mēli, no krievu nekonformistiem – gads Lefortovā, cīņa par saprāta klātbūtni krievu karā Ičkerijā. Tulkoju un iesaku lasīt tāpēc, ka Latvijas sabiedrības kājas aug no tās pašas vietas, varbūt vienīgi LPSR čekisti, lasi – pirmatnējā kapitāla uzkrājēji (lasi – salaupītāji), ir izmanīgāki. Mums klāt vēl nāk padomju, lasi – Krievijas, sociālistiskie iekarojumi Latvijā, lasi – pārkrievošana, rietumu liekulīgās demokrātijas eksperimenti Latvijā ar krievu genocīdu un pārkrievošanu tik tikko izdzīvojušās pamattautas izturības robežu, lielāka globālu finanšu piramīdu ietekme. Vienīgais, ar ko Latvijas neatkarībai vajadzētu būt bijušai izpaustai, būtu bijusi Latvija kā latviešu tautas un kultūras mājas, bet – paši zināt. I.L.)

ŠAUBAS

Tik ļoti pie mums (Krievijā) izplatīto ilūziju par tirgus revolūcijas automātiski nestu ekonomisku panākumu (skat. Larisu Pijaševu un Vasiliju Seļuņinu) jau 1981.gadā visspilgtāk pasludināja Lehs Valensa; paziņojot: “Mēs padarīsim Poliju par otru Japānu”. Tagad, dabiski, par to labāk paklusē, kaut Polijai salīdzinājumā ar mums ir virkne sociokulturālu un ģeopolitisku priekšrocību.

Turpināt lasīt

“… negatīvi procesi, ko raksturo nacionālistiski, pretkrieviski noskaņojumi.” KGB

№ CT-243/8c 30.XII 1980.g.                                                                                                                                         SEVIŠĶĀ MAPE
PILNĪGI SLEPENI        1

Padomju Savienības Komunistiskās Partijas CK Sekretariāta
LĒMUMS

PSRS Valsts drošības komitejas (b.Andropova) 1980.gada 9.decembra ziņojums № 2576-A

Uzdot PSKP CK organizatoriskā-partijas darba un propagandas nodaļām palīdzēt PSKP Karačajevas-Čerkesijas apgabala komitejai uzlabot  organizatoriskā-partijas un audzināšanas darbu iedzīvotājos atbilstoši PSRS Valsts drošības komitejas (b.Andropova) ziņojumam un ņemot vērā domu apmaiņu, kas notikusi CK Sekretariāta sēdē.

CK SEKRETĀRS      /paraksts: M.Suslovs/

Turpināt lasīt

Latvijas intelektuālais fiasko. R. Ķīļa intervijas žurnālam “Rīgas Laiks”

Latvijas intelektuālais fiasko

Ar Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāju Robertu Ķīli sarunājas Arnis Rītups
( Fragments)Rīgas Laiks: Pirms vairākiem gadiem tu runāji par to, ka te tādā vispārīgā līmenī ir šausmīgi maz ideju politikā. Bija Eiropas Savienība un NATO, bija nacionālas valsts ideja un kaut kāds opozicionārisms pret tiem, kas šobrīd valda. Vai tagad ideoloģiskajā līmenī ideju ir vairāk vai mazāk?

Roberts Ķīlis: (Klusē.) Nē, nav.

RL: Joprojām ir trīs idejas?

Ķīlis: Kādas trīs? Kur trīs? Es domāju, ka ļoti nopietni konceptuāli idejiskā līmenī ideju vispār nav.

RL: Tātad vēlēšanās nenotiks spēkošanās starp idejām, jo ideju vienkārši nav?

Ķīlis: Tādā ļoti konceptuālā līmenī, jā. Iedomājies, kam būtu jābūt bijis notikušamies – mēs ilgtermiņa stratēģiju taisījām trīs gadus. Vismaz kādam ir jāmēģina kaut kādas alternatīvas. Noteikts ideoloģisks redzējums, ko pilsoņi dara, uz ko balstās ekonomika, radošums ar infrastruktūru, nevis tur ogļu pārkraušana. Tas nozīmē sekas izglītībai, darba tirgum, tas nozīmē sekas nacionālā nozīmē. Tajā brīdī, kad tu man uzdod jautājumu par to, kā Latvijas tauta ievēlē politiķus, tu koncentrē politiskā procesa norises uz šo vēlēšanu aktu. Es neuzskatu, ka tas ir nākotnes politiskā procesa epicentrs, okei. Tādējādi, manuprāt, politiski veselīga sistēma ir tāda, ka tu vari ievēlēt arī idiotus. Jo lēmumu kopums, kas notiekas par politiskajām lietām, idiotu darbības neitralizē. Ja ir daudz lēmumu, ko cilvēki pieņem savās interesēs, savās kolektīvās interesēs bez pārstāvju palīdzības vai ar lokālu pārstāvju palīdzību, tas ir viens solis. Ja ir kaut kādi referendumi, tas ir cits solis. Tādējādi iznāk tā, ka vēlēšanas pie šādas sistēmas nekādā ziņā nekļūst ne par izšķirošu, ne centrālu reprezentativitātes un kolektīvā intelekta piemēru. Ko nozīmē referendumi? Tas nozīmē, ka politiskām partijām ir jākomunicē ar vēlētājiem starplaikos, piemēram, par pensiju sistēmu, jāpasaka savs viedoklis. Lai viņi to varētu pateikt, viņiem ir nepieciešami resursi, tos nevar dabūt, ja naudas knapi pietiek vēlēšanām, tās nepietiks, lai katru referendumu taisītu.

RL: Tos birojus taču slēgs tūlīt pēc vēlēšanām.

Ķīlis: Tieši tā. Tādēļ, ja tu vairāk liec uz referendumiem, ja tu esi spiests iesaistīties ar pilsoņiem nevis reklāmiskā komunikācijā, bet argumentatīvā komunikācijā, tas pieprasa, lai tu argumentus sagatavotu. Tev vienkārši nepietiks naudas nopirkt televīzijā laiku.

RL: Tev ir radies iespaids, ka Latvijas politiskajā sabiedriskajā telpā pastāv argumenti?

Ķīlis: Argumentācija pastāv pilnīgā ideju tukšumā.

RL: Ar bomi?

Ķīlis: Ar bomi var argumentēt, ar ad hominem, ar ad populum.

RL: Tas nozīmē, ka ideju trūkuma apstākļos notiek cīņa, nezinot vispār, par ko? Sarunas priekšmetu varētu radīt tikai idejas. Kas ir sarunas priekšmets ideju trūkuma apstākļos?

Ķīlis: Personība, situācija, tas, ko dzird, sensorā informācija. Te man liekas zaļš vai tumši zaļš, nu kā… par to jau var runāt… nevar būt dzeltens, nu, tāpēc, ka tu esi gejs, nē, es esmu vecāks, bet man mājās pulkstenis stāv, tāpēc tas ir melns. Argumentēt var arī tādā veidā.Es domāju, ka Latvijas politiskajā sfērā tas arī ir tas, kas ir. Turpina diskutēt par krāsām. To var mazināt, ja parādās kādi, kas to dara citādi. Tu redzi, ka visi ir idioti, bet viens izskatās pēc kaut kā sakarīgāka.

RL: Bet kā var izdarīt daudzmaz saprātīgu izvēli apstākļos, kad nav ideju, ir intelektuāls fiasko, kā tu saki, visās vēlēšanu programmās?

Ķīlis: Es jau gribēju tev teikt, ka ir kaut kādas citas iespējas, kas balstītas uz veselā saprāta kritērijiem. Es nosaucu vienu partiju, tas nozīmē, ka ir kaut kādi kritēriji, kas man ļauj no veselā saprāta viedokļa salīdzināt un ieraudzīt spektru no mulsuma līdz blefam. Skaidrs, ka mulsums ir labāks nekā blefs. Jo blefodams tu apzināti čakarē cilvēkus, kā pokerā, tu liekuļo, tu domā, ka viņiem patiks to dzirdēt, tu to pasaki, bet nedomā to nopietni. Bet ir kritēriji, un es piedāvāju arī citiem pilsoņiem par tiem padomāt. Tas var neizdoties, tas var izdoties. Tagad iznāk tā, ka mums vēlēšanas ir kaut kāds viens, superkritiski izšķirošs akts. Tu neko nevari paredzēt, kas notiks pēc trim četriem gadiem. Pilnīgi iracionāla darbība.

RL: Tu gribētu atstāt iespaidu uz vēlēšanu rezultātiem?

Ķīlis: Mani vēlēšanu rezultāts neinteresē. Godīgi, mani neinteresē vēlēšanu rezultāts. Mani interesē tas, lai politiskajā procesā, kurā cilvēki piedalās, parādītos jauni spēles noteikumi. Šī darbība būtu sekmīga tad, ja tā kaut drusku iesāktu jaunu spēles noteikumu, piemēram, lielāku intelekta klātbūtni politiskajā procesā, nu, kā noteikumu, nevis kā labdarību, nevis kā sagadīšanos. Ja tas būtu, es uzskatītu, ka es kā komisijas vadītājs kaut ko esmu izdarījis. Tas nav tik daudz par politiku, cik par pilsoņu sapratni, ka ir vēl kaut kādi pārbaudes akmeņi, kritēriji, lai paši sāktu domāt. Man jau liekas, ka attiecībā uz stratēģiju man ir izdevies drusku sarunu ievirzīt, tā kā ontoloģizēt drusku nākotni, ka tas nav pilnīgs “čau”, ka tur ir kaut kas, kas nav pilnīga migla, ka tur var kaut ko sataustīt. Tā ir tā konstrukcija, protams, bet tā konstrukcija būs lēmumu pieņemšana, saproti, tu sāc rēķināties ar to ontoloģiju, tu, iespējams, sāc mainīt vērtējumus tam, kas tagad notiek. Ja tas ir izdevies, tas man zināmu optimisma devu dod. Tāds šķietami stulbs pasākums, ko viņi tur dirš par tām programmām, nevienu taču tas neinteresē, kaut kādas muļķības un tā tālāk. Ja tas kaut kādiem cilvēkiem liks teikt – nē, nu, davai, mēs tur paprasīsim nākošreiz, padomāsim.

RL: Kopiespaids veidojas tāds: ir valsts, kuru pārvalda politiķi, kam konceptuālā un ideoloģiskā līmenī nav ideju. Viņu programmas – labākais, ko viņi šobrīd spēj no sevis izspiest, ir intelektuālas nabadzības apliecinājums. Kā šajā valstī kaut jel kas varētu mainīties uz labu? Ja valda intelektuāla nabadzība, ideju trūkums un tauta nespēj pašorganizēties.

Ķīlis: Ir optimistiskā un pesimistiskā atbilde.

RL: Iedod abas.

Ķīlis: Optimistiskā – it takes time. Tas paņem zināmu laiku.

RL: Ir pagājuši divdesmit gadi.

Ķīlis: Nu, varbūt nav pieticis. Es varbūt kaut ko pārprotu, bet vai nebija tā, ka tas Mozus viņus tā kā atveda līdz Izraēlai, tad viņi sāka tur pīkstēt, tad viņš atkal aizveda atpakaļ tuksnesī.

RL: Viņi jau bija tuvu pie robežas, bet vajadzēja izmest vēl vienu līkumu.

Ķīlis: Exactly. Varbūt tas ir optimistiskāk.

RL: Vēl jāpastaigājas, varbūt kļūs gudrāki un pieņemsies prātā. Un pesimistiskā atbilde?

Ķīlis: Cita valsts. Demontāža.

RL: Citas valsts sastāvā?

Ķīlis: Tas ir visdrūmākais variants. Valsts turpina pastāvēt tikai kā simbolu kopums, rituālu kopums. Pie pašreizējās pašorganizācijas zemās kapacitātes tas nozīmē zināma feodālisma laikmeta iestāšanos. Lietas tiek kārtotas ar lokālo priekšniecību, rodas feodālās lēņu saimniecības. Ļoti nepatīkama situācija.

RL: Tu karotu, ja būtu jākaro?

Ķīlis: Par ko?

RL: Par Latviju.

Ķīlis: Domāju, ka es jau tā kā karoju. Nav jau tikai jāšaudās. Zināmā mērā tu karo kaut kādā ideju laukā, un bieži vien tas ir ļoti liels, idejas tomēr tiek kaut kādā veidā konfrontētas ar tām, kas notiekas citu valstu domu centros. Tas arī ir zināmā mērā kariņš. Es karoju par to, lai man te būtu mājas.

http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2010&month=9&article=4

Ko sēsim, to pļausim. Par to, kā mēs sev organizējām krīzi un kā to pārvarēt. J. K.

(Šie ir Jāņa Kučinska (Jēkabpils) uzskati 2009. gada jūlijā par Latvijas glābšanu.)

Autora brīdinājums. Cienījamie lasītāji! Šis nav izklaidējošs, viegli sakošļājams rakstelis par pikantām varas aizkulišu intrigām vai eksotiskām ekrāna slavenībām. Nemeklējiet tajā arī kādas nervus kutinošas sensācijas. Šis ir samērā garš analītisks apcerējums par dziļākajiem mūsu valsts bankrota cēloņiem un par iespējām mūsu valsti atjaunot uz citiem morāles, vispārēja taisnīguma un labklājības pamatiem.

Turpināt lasīt

Edvards Lūkass: Latvijas politika ir pārāk interesanta… Ja salīdzinām nodokļu lielumu, tas Baltijā nav nemaz tik atšķirīgs, tomēr ļoti atšķiras labprātība nodokļus maksāt… Ja ievēlam nekompetentus un korumpētus, tad varam vainot tikai sevi.

Lielbritānijā bāzētā un visā pasaulē populārā nedēļas žurnāla The Economist redaktora vietnieks un Centrālās un Austrumeiropas korespondents Edvards Lūkass no sākta gala ir dedzīgs neatkarīgās Latvijas atbalstītājs, kaut gan bez lieka sentimenta. Viņa kompetence politikas un ekonomikas aktualitātēs kopā ar asredzīgajiem un argumentētajiem spriedumiem jau 20 gadus Latvijas iedzīvotājiem ir vērtīgu pārdomu avots, kas līdzi domāt gribētājiem savā erudīcijā ir dāsni atvērts aizvien.

Riga Conference 2010 laikā (20. septembris) E.Lūkasu intervēja Dienas komentētājs Didzis Meļķis.

Turpināt lasīt

Parakstīsimies

Valodnieki: parakstu skaitu par izglītību latviešu valodā nevarēs ignorēt

Latvieši apliecinājuši, ka sākuši sajusties kā valstsnācija, pierādījuši, ka nav lokāmie divdabji, un iztaisnojuši muguru, – tā, izvērtējot rezultātus balsu vākšanai par pāreju uz mācībām valsts valodā, secina valodnieki. Lai arī referenduma nebūs, jāturpina darbs, stiprinot valsts valodu.

Nacionālās apvienības Visu Latvijai! – TB/LNNK ierosinājumu par pāreju uz mācībām latviešu valodā valsts finansētajās skolās atbalstījuši vairāk nekā 123 800 vēlētāju (pieskaitot 10 111 parakstus par nobalsošanas uzsākšanu), un šim skaitlim vēl jāpievieno vairākos ārvalstu vēlēšanu iecirkņos savāktie paraksti. Tomēr, lai ierosinātu referendumu par grozījumiem Satversmē, ar to nez vai pietiks; pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, referenduma ierosināšanai vajadzīgi 
153 232 paraksti.

Neoficiālās sarunās no ārvalstu vēstniecībām Latvijā saņemti signāli, ka turēšanās pie divvalodu izglītības Latvijai nākotnē maksās dārgi gan materiālā, gan sabiedrības vienotības ziņā. “Izglītība valsts valodā ir vispārpieņemta Rietumeiropas valstu prakse, un tur valstis neuztur divvalodu skolu plūsmu,” saka pazīstamais režisors, filmas “Padomju stāsts” autors, politologs Edvīns Šnore.

Turpināt lasīt

PĀRMAIŅU PANĀKŠANA, PAŠIESAISTOTIES TAUTAI. Ivars Līdaka

(Šis ir uzmetums, pārsvarā radošs tulkojums no dažādiem avotiem, kuru lūdzu izmantot izskatīšanai,izmantošanai, salīdzināšanai, iztirzāšanai, uzlabošanai un konkretizēšanai. Kaut neviens projekts turpmāk nebūtu sliktāks par šo! Neizlikšos gudrāks par sevi, tāpēc visur pielieku avotus. Šī ir versija uz 02.aug.10, , kurā bez sīkākiem papildinājumiem, pateicoties vērtīgiem G.R. aizrādījumiem par sistēmai pietuvināto dalībnieku manipulācijas un mūsu pašu – balsotāju viltībiņu riskiem, ir krietni pielabota un precizēta V sadaļa. Ir pievienota I sadaļa, kuru ievietoju sakarā ar I.K. atzinumu par visai negribīgo sabiedrības iesaistīšanās gaitu pasaulē līdz šim – I.L.)

Ļoti priecāšies, ja atsauksities lietišķai sadarbībai komentāros šeit vai rakstot man uz iliidaka@gmail.com

11.10.2016 premjeram, Saeimas priekšsēdētājai un Pašvaldību savienībai piedēvāju rosinājumu: “Ir mēģinājumi padarīt demokrātiju efektīvāku, piemēram, meritokrātija (sociālas sistēmas veids, kurā varas pārstāvniecībā virzās izcilības). Vēršu uzmanību uz iespējamu palīgrisinājumu ierēdņu un deputātu kandidātu izcilības vērtēšanai, kas palīdzētu partijām izvairīties no gadījuma vai naudas bīdītiem cilvēkiem vēlēšanu sarakstos vai ierēdņu atlasē, kā arī sarakstu ranžēšanā.

Piemēram, pilsoņiem pieejama vizarda jeb asistējoša lietojumprogramma vadītu kandidātu caur pašnovērtējuma (vērtīguma pašdeklarācijas) procesu, gods-spējas-izdarīgums-lojalitāte aspektos, kā arī tautu, šim pašnovērtējumam iebilstot vai apstiprinot, vai papildinot. Uzskatāmais gala rezultāts būtu komplekss pamatojums pretendentu karjeras un atalgojuma virzībai – radara diagramas veidā šajos četros aspektos, ar kandidātu pašnovērtējumiem un tautas vērtējumu statistiskā izteiksmē.”

I.L.) Turpināt lasīt

Partiju birža vaļā. Viktors Avotiņš

Ceturtdiena, 15.jūlijs (2010)

Trešdien atvērās birža potenciālajiem politiskajiem bezdarbniekiem un viņi varēja sākt iesniegt savas listes. Cerībā uz darbu pēc otrā oktobra. Nav nekādu šaubu, ka vismaz simtam birža rudenī darbiņu sagādās. Vai to sagādās tauta – tas ir strīdīgs jautājums. Preču klāsts politiskajos veikalos tāpat kā padomju laikā neatspoguļo tautas ieguldītā darba un vēlmju intensitāti. Turpināt lasīt

Pēckrīze – ieguldījums labākā pasaulē. Geoff Mulgan

(Pavirši iepazīstoties ar šo rakstu, varētu nospriest, ka te ir runa par kaut ko starp utopiju un Upīša “Sūnu ciema zēniem”. Īstenībā ir runa par to, ka kapitālisms nav tik pašpietiekams, kā daudzi ir domājuši, un to īpaši parāda patreizējā krīze. Tā nav tikai finansu vampīru ālēšanās, bet kapitālisma strupceļš, ja tas paliek tāds pats kā līdz šim. Latvijā krīze izpaužas ar divkāršu spēku, jo mums ir darīšana ar komunistiskā un kapitālistiskā materiālisma hibrīdu komunisma laiku “dabūšanas” laika un mežonīgā kapitālisma laupīšanas laika kampēju izpildījumā.

Turpināt lasīt