(Īsi stāvokli raksturojoši izvilkumi. Šis mūsdienu pasaules redzējums no psīhologu augstumiem, manuprāt, ir trāpīgs raksturojumu, bet ne visu aicinājumu ziņā. Baltiešu gadījumā gan nedrīkstam sākt sevi apsaukāt par vajāšanas mānijas pārņemtiem – agrākie notikušie, šādiem gudriniekiem neticamie apdraudējumi liek mums šajā un “atvērtās pasaules” ziņā būt apdomīgākiem. Latvija pašlaik izslimo “vara pie kājas” un “kaut muļķis un skandālists, bet ievēlēšos” slimību, ko šie autori, šķiet, nepazīst; bet mums pēdējais laiks. Secinājumi beigās tā kā ved uz utopismu, uz galvas bāšanu krokodila rīklē; neiekrītiet. I.L.)
…
Pašlaik satraucošākais politiskais jautājums izskatās esam psīhodinamiskas dabas: kas pārņem cilvēku un sabiedrības prātus vispār, ja nerunājam par pretrunu pasauli un Lielo Tukšumu? Raugoties jaunajā gadsimtā, lielākā problēma izskatās vienaldzības un cietsirdības pret pasauli un sevi pašu uzkrāšanās.
…
Demokrātija kļūst par tikai paklausības problēmu uz dziļāku ideju un rūpju rēķina; ekonomiskā brīvība aizvien vairāk pakļaujas rūpēm par vietu tirgū; un starptautiskā politika aizvien vairāk pazeminās līdz karam ar terorismu un imigrāciju.
(Neatradis latvisko tulkojumu, pārtulkoju pats. 1968.gadā strādāju un mācījos RPI vakara nodaļā, dzīvoju darbavietas kopmītnēs un Brīvo Eiropu dzirdēju reti. Žēl, būtu agrāk sācis apjēgt. Šis manifests būtībā nav novecojis, pilsoniskās sabiedrības problēmas tās pašas, kreislabējuma ziņā esam tikai otrā, bet tāpat marksisma grāvī. Gan par manifesta teksta sirdsprāta augstumiem vairs varam tik sapņot. To ir uzvarējis cinisms, varbūt reizē ar KGB uzvaru. Pēc 52 gadiem vārda brīvībai pretī likta melu brīvība, vēlēšanas ir brīvā tirgus daļa, komjaunieši atkal sludina bezdzimuma un bezkrāsas utopijas pasauli, parlamentārā demokrātija nereti ir līdzīga tam murgam, kuru apturēt nācās Kārlim Ulmanim… Bet mācīties nekad nav par vēlu. I.L.)
DIVTŪKSTOŠ VĀRDU, ar kuriem vēršamies pie strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem un visiem citiem.
1969.gadā kādā no pazīstama Čehoslovākijas nedēļas izdevuma pēdējiem numuriem, pirms krievi to aizliedza, bija iespiests zīmējums. Tas bija pazīstama plakāta no 1918.gada pilsoņu kara laikiem Krievijā, imitācija: zaldāts ar sarkanu zvaigzni uz ķiveres ar baisi bargu skatās jums acīs un stiepj roku ar uz jums tēmējošu pirkstu. Sākotnējais krievu teksts skanēja: “Vai pierakstījies brīvprātīgajos?”Šis teksts bija nomainīts ar čehu tekstu: “Vai parakstīji divtūkstoš vārdus?”
“Divtūkstoš vārdi” bija pirmais slavenais 1968.gada [publ.27.jūnijā, Literarní Noviny un divās dienas avīzēs] pavasara manifests, kas aicināja uz radikālu komunistiskā režīma demokratizāciju.To parakstīja milzums intelektuāļu, pēc tam nāca un parakstīja vienkāršie cilvēki; galu galā parakstu bija tik daudz, ka vēlāk tos tā arī nespēja saskaitīt.Kad Čehijā iebruka padomju armija un sākās politiskās tīrīšanas, viens no jautājumiem, ko pilsoņiem uzdeva, bija:“Vai tu arī parakstīji divtūkstoš vārdus?”Tos, kuri atzinās par savu parakstu, bez runas izmeta no darba.
(Milans Kundera. ‘Nepanesamais esības vieglums’)
‘Divtūkstoš vārdu’ teksta autors bija čehu rakstnieksLudviks Vaculiks. [Vaculiks uzskata, ka 1968.gads ir mācība arī kreisajiem ideālistiem ārpus ČPSR. «1968.gada procesiem ir pat lielāka nozīme Eiropā nekā šeit,» teica Vaculiks intervijā Radio Brīvā Eiropa. «Kreisi noskaņotā inteliģence Eiropā saprata, kas ir Padomju Savienība, kāds ir tās spēks, un saprata arī, ka sociālisms padomju izpildījumā ir nereformējams.»]
Mūsu tautas dzīvību vispirms apdraudēja karš. Pēc tam atkal nāca draņķīgie laiki ar notikumiem, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu. Liela tautas daļa ar cerību uztvēra sociālisma programmu. Bet pie tās iemiesošanas ķērās nepareizie cilvēki. Draņķīgi ir ne tas, ka viņiem nepietika valsts darba pieredzes, speciālo zināšanu vai filosofa izglītības; kaut viņiem būtu bijis vairāk gudrības, parastās gudrības un godaprāta, lai viņi spētu uzklausīt citu viedokļus un ļautu sevi pamazām nomainīt ar apdāvinātākiem cilvēkiem.Turpiniet lasīt →
(Tas ir jālasa viss (https://www.alberta-koledza.lv/upload/old/downloads/retorika.pdf ), izvilkumus šeit ielieku kā apziņas kairinātāju. Ārkārtīgi vajadzīgas zināšanas, īpaši Latvijā un īpaši vēlētājiem pirms vēlēšanu kampaņām. Skaidrs, ka nav jau viegli būt krietnam un patiesam, kad zem astes iesprausts naudas kušķis, tomēr jāatceras, ka īslaicīgi ienākumi tiešām ir īslaicīgi. Pats šo tekstu uziedams biju autorei ļoti pateicīgs, kaut oratora māksla man nemaz nav vajadzīga. Svarīgi ir arī mācēt saprast, ko saka. Anekdote no Krievijas: Kāds cilvēks Sarkanajā laukumā kaisa lapiņas. Viņu sagrābj čeka, skatās tās lapiņas, bet tās ir tukšas abās pusēs. – Ko tad tu tukšas lapiņas kaisi?!! – Ko gan rakstīt, tāpat viss skaidrs!…Un vēl padoms: sofisti pirmkārt veikli izmanto nepietiekamu tēmas uzstādījumu strīdos, izsmērē tēzes. Loģikas spraugas viņi aizpilda ar pašiem vajadzīgu saturu. Iznākumā tēze piedzīvo brīnumainas pārvērtības … Sofista vārdu slazdi, kurš pret upuri pagriež viņa paša labākos argumentus, baņķiera un tirgoņa prasme kā iluzionistam taisīt naudu no nekā … Sofisms, lai gaužām vienkāršs, nostrādā droši. I.L.
Galā pieliku vēl rakstu par sofismu mūsdienu dzīvē: Sātana advokāts – modernā sofisma attīstība! Ashutosh Jain, 2018)
…
Retorikas pamatjēdzieni
Komunikācijas mērķis un uzdevumi nosaka runas struktūru, līdzekļu izvēli un izvietošanu.
Komunikatīvā loma ir runātāja izvēlētais tēls saziņas mērķu sasniegšanai: prasītājs, bezpalīdzīgais, prastais, eksperts, asais, apķērīgais u.c.
Komunikatīvā veiksme / neveiksme parasti raksturo saziņas gala rezultāta sasniegšanu /nesasniegšanu, vai pat saziņas izgāšanos (komunikatīvais fiasko).
Komunikatīvā situācija nosaka komunikatīvās lomas izvēli, veicina saziņas veiksmi: laiks, vieta, sarunas biedru pieredze, vecums, dzimums, izglītība u.c.
Argumentācija, argumenti, stratēģijas un taktikas pieder pie stratēģiskiem retorikas jēdzieniem, kuru zināšana un ievērošana veicina komunikatīvās veiksmes sasniegšanu.
(Zinātnes augstprātība un reliģijas politika… Nebūtu ābols trāpījis Ņūtonam… Ir zinātnieku noformētas parādības un ir nenoformētas, neaptvertas. Baidos, ka pēdējo ir milzum vairāk, TĀPĒC IR SEGUMS JĒDZIENAM ‘DIEVS’, un pēdējā galīgā zinātnes metode diez vai tiks atklāta. Kaut vai tāpēc, ka cilvēks nekad nespēs vienlaikus aptvert pat visu izzināto.
Dainu lepnā (ne lepnīgā) vienkāršība kopā ar neuzbāzīgo Augstākā izjūtu ir galvas tiesu pārāka par izcakoto kristietību. Un ne jau Jēzus te vainojams; viņš, vieds būdams, ir patiesību stāstījis tā laika vienkāršajiem žīdiem saprotamos jēdzienos, kas pēc tūkstošgadēm un citos apstākļos sagādā grūtības teikto atpazīt. Un šaubos vai Jēzus pieņemtu savas mācības tulkojumos un lietojumos politizēto versiju. Manuprāt, tiešām veiksmīgāks un nevainojamāks ir, lai gan vēl daudz senākais, tomēr godīgākais (Rigvēdas Gajatrī mantra Dievu sauc par ‘Tas’, ‘Modinātāja Saule’) un attīstītākiem slāņiem domātais Vēdu skats uz patiesību. I.L.)
(Laikā, kad patiesību uzskata par pērkamu, kad meli ir ikdiena, kad naudu uzskata par dievu, atkal un atkal atrodu tūkstošgadi par Jēzus laiku senākus gara darbus, kā āriju Gātas, kā āriju Vēdas, kas būtu jau tad varējuši pagriezt cilvēci uz Labo. Vai mums izdosies?
Zoroastrs dzimis ap 1000.g.pr.m.ē. Amudarjas augštecē, āriju zemē, domājams ap Pjandžas upi. Viens no avatariem jeb iedzimušajiem Tikuma atjaunošanai. Skaidrs, ka iedzimšana vienmēr būs apstrīdama, tomēr tādu izcilu Tikuma aizstāvju parādīšanās laiku pa laikam ir neapšaubāma.
yadā yadā hi dharmasya glānir bhavati bhārata /
adhyutthānam adharmasya tadātmānaṃ sṛjāmyaham //
paritrāṇāya sādhūnāṃ vināśāya ca duṣkṛtām /
dharmasaṃsthāpanārthāya sambhavāmi yuge yuge //
Kad vien pagrimst tikums (dharma) un sazeļ netikums,
(Izglītota latvieša minimums latviešu politikas un valstiskuma vēsturē. Grāmatu iesaku izlasīt, pirms smagi rakāties Indriķa, Atskaņu un citās hronikās. Tā noteikti palīdzētu iegūt zināšanu pamatus skolniekiem, gan vēsturē, gan īstajā politikā (man 75 gadu vecumā tur bija visai daudz nezināmā).
Pārrakstot saglabāju oriģināla 1915.gada valodu, arī tā ir vērtība. Vienīgi ‘ee’ mainīju uz ‘ie’ un patskaņus ar vairs nelietojamām diakritiskajām zīmēm vienkāršoju uz garajiem. Šur tur iekavās sniedzu darbojošos personu pilnus vārdus. Latviešu ķēniņvalstiņas 13.gadsimtā iegāja vēl ar mantoto indoirāņu sirotāju (selaga) garu, kur dabiska ir cilšu dabiska atlase, kas mērāma spēkā, dūšā un attiecīgi laupījumos un nodevās. Baltu tautu savstarpējo līgumu mūžs bija īss, tās sametās kopā dažādos apvienojumos pēc vajadzības – uz noteiktiem karagājieniem. Arī ar kristiešu zobenbrāļiem – kara virsniekiem, un kas traģiski, vēlāk jau piespiedu kārtā ar vācu ordeni. Kristietības nesēji ne par matu nebija kulturālāki, drīzāk otrādi. Kristietība jeb Jēzus mācības izstrādājums jau vismaz kopš Bizantijas Konstantina laikiem bez cilvēcīguma ideāla bija arī gan feiks, gan ierocis, un Sv. Romas impērija savas robežas paplašināja un baznicas desmito tiesu paģērēja tikpat šķeļoši un asiņaini “kristīgi”, cik politkorekti. Atcerēsimies, ka Jēzus nav pierakstījis savu sludināto mācību un diez vai viņš bija analfabēts. Svētās Marijas jeb Livonijas (Lībijas) valstij rasties piepalīdzēja vēl draudi latviešiem no Naugardas, Pleskavas un Polockas (krieviem nodevas maksāja Livonijas daļa ziemeļos no Daugavas), kuras pret latviešu valstiņām izmantoja pārkrievotus baltus. Būtiski šķeļošs bija bīskapu piedāvātais lielākas neatkarības no latviešu ķēniņiem piedāvājums vietējiem zemes kungiem jeb bajāriem, īpaši Mežotnē. Un tad sekoja Teitoņu jeb Vācu ordenis, kam ne politkorektums, ne Jēzus netraucēja vairs nemaz, un pēdējie cīnītāji par neatkarību, atlikušie zemgalieši tika padzīti no savas zemes ar genocīda ieročiem (“Labāko no taviem ienaidniekiem tev būs nokaut.”). Tāds latviešiem bija 13.gadsimts. Skat. arī http://www.tervetesnovads.lv/tervetes-vesture/; Fragment einer Urkunde der ältesten Livländischen Geschichte in Versen_1817)
(Atcerēsimies “spārnotos” teicienus – ‘fašisti ņedobitije’ (nenosistie fašisti) utml. Un nāksies secināt, ka troļļošana nav nesens un tikai interneta ierocis. Šeit citētais autors par to runā ‘jauno nacionālismu’ sakarā, un arī tas sācies vismaz kopš cionisma laikiem. Troļļošana līdz šim jau sen ir bijusi veiksmīga mentālā atombumba, kas mērķtiecīgi saindē krietnu cilvēku, ja vēlaties, goju jeb nežīdu prātus. Lai piedod man krietnie žīdi, kuru taču nav mazums. I.L.)
Īsumā, jaunie nacionālismi, būdami folklorizēti nacionālismi, ir troļļošanas kultūras simptoms (tīša, prasmīga un slēpta cilvēku izsišana no sliedēm, parasti internetā, izmantojot domu apmaiņu. Troļļošana ir ne tikai aizskarošas piezīmes; lamu izkliegšana nav trollēšana, tā ir vienkārši aizsvilšanās un nav smieklīga. Troļļošana nav arī mēstuļošana, tā tracina, bet ir kliba. Troļļošanas būtiskākā daļa ir upura pārliecināšana, lai tas a) tiešām notic teiktajam, lai cik briesmīgs tas būtu, vai b) zem palīdzības maskas iepotētu upurim ļaunprātīgus norādījumus. Troļļošana prasa maldināšanu; ja netiek krāpts, tā nemaz nav troļļošana, vien muļķošanās. Tāpēc upurim nav jāzin, ka tiek troļļots; ja tas to apjēdz, tu esi neveiksmīgs trollis) Turpiniet lasīt →
Te ir epizode, kas varētu iegaismot gaisotni Atmodas laikā, kādu to sajutu es.
Pēc kādas manas ierunāšanās Vides aizsardzības kluba sapulcē par čeku kā galveno vides piesārņojumu Latvijā un bezatbildes klusuma saskaitos un sacerēju vēstuli čekai. Rakstīdams jutos varen viltīgs, bezmaz kā Zaporožjes kazaks, piesaucu vēl caur Vilni Zariņu no grāmatas ‘Начало философии. Чанышев А.Н.’ patapinātu tekstu par Ķīnas impērijas krišanu.
Nākošajā mītiņā Arkādijas parkā lūdzu Arvīdam Ulmem atļauju nolasīt kādu aicinājumu, pateikdams tikai, ka būs fabula ar zobiem. Atļāva, nolasīju pie mikrofona, paļāvība uz viltību bija pazudusi, un pa muguru līdz ceļiem strautiņā tecēja baiļu sviedri. Beigās lūdzu balsot, kas ir pret, iznākot priekšā, lai vieglāk saskaitīt. Protams, kā jau biju cerējis, neiznāca neviens. Manā saprašanā viltīgi izteicu prieku, ka mums piekrīt arī klātesošie čekisti.
Pēc mītiņa iedevu Arvīdam parakstīt. Pienāca visai satraukts, ja nemaldos, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons, atceros, zilā uzvalkā, prasīdams anulēt vēstuli kā pārāk mīkstu. Turējos pretī, teikdams, lai raksta cietāku, mana vēstule netraucēs, bet ja anulēs, tad būsim padevušies.
Ulme ne tajā brīdī, ne vēlāk neizskatījās par to laimīgs, katrā ziņā neuzslavēja, tomēr parakstīja. Ja es būtu zinājis par viņa sarežģītajām attiecībām ar čeku, nebūtu uz šo izlēcienu uzdrošinājies. Es joprojām Arvīdu Ulmi uzskatu par goda vīru, kurš paveica IZŠĶIROŠU darbu sabiedrības iedrošināšanā.
Vēstuli nosūtīju. Vēlāk cilvēki runāja, ka Ulme izsaukts uz čeku, bet es nē. Mani tiešām neizsauca, un tas, šķiet, raisīja aizdomas, katrā ziņā vēlāk ar muguras spalvām sajutu nelāgu attieksmi. Šķiet, ka mana karātavu ironija nebija uztverta. Nepienāca arī nekāda čekas atbilde, bet ne jau tas bija mērķis. Cik nu pratu, biju publiski pakustinājis būtiskāko problēmu un arī, manuprāt, nostādījis čeku neērtā situācijā, tīši prasīdams atbildi, ko tā nevarēja sniegt, bet VAK “pārkāpumu” gadījumos varēja vienmēr atsaukties uz to, ka gribējām taču būt rātni. Turpiniet lasīt →
(Latvieši, kādi skaisti mēs esam ar sviedru “smiņķētām” sejām. Un pirms krievu iebrukuma. Uz lakoto žurnālu vākiem jau netikt, bet vai vajag. Augusts Annuss (dzimis Liepājā 1893.gadā), Lejaskurzemes ļaužu un latviešu sieviešu gleznotājs. No vācu laikā izdota krietni cietuša kataloga.)
No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, vierzigster Theil, Leipzig, Brockhaus, 1887.
(Īpaši par lingvistiskajiem prātojumiem beigās esiet kritiski. Manuprāt, autors vadījies tikai no citētajiem autoriem un nav spējis atšķetināt līvu-lībiešu-estu-kūru jūkli. I.L.)
Kūri (Kuren), tauta, kas pieder lielai somu tautu saimei un valodnieciski ir tuvu radniecīga senajiem līviem un igauņiem (Eßten), kopš tautu staigāšanas laikiem ir apdzīvojuši apvidu starp Daugavu (Düna, līvu Vēna, kūru Veina, krievu Dvina) un Nemunu (Niemen=Memel jeb Chorus, tas ir, Kūru upe, Kurenfluß) līdz kūru ostai un Nērijai (Nehrung). Kā liecina arheoloģiski atradumi, kūri ir uz rietumiem izspieduši gotus (Gothen), kuri tur līdz mūsu skaitīšanas pirmajam gadsimtam dzīvojuši tagadējās Krievijas Kauņas (Kowno) un Kurland‘es guberņās (salīdz. I.Worsaae, Vorgeschichte des Nordens nach gleichzeitigen Denkmälern, Mestorf’a, Hamburgā, 1878). Turpiniet lasīt →
(Pašlaik notiek viltīgi stieptā, tiešām ļaunā, globālisma jeb kultūrmarksisma jeb neoliberālisma jeb žīdu pasaules kārtības revolūcija. Katrs teiks, ka nu jau tīrie sīkumi pret, piemēram, noderīgā idiota latviešu komisāra Roberta Eihes stāstu. Junkers nav Staļins, varam pat pasmieties par to ķēmu Eiropas karaļa lomā un Merkeli Vācijas dižfīreres lomā. Domājiet dziļāk. Nemaz tik smieklīgi – palūkosim, cik ilgi būs noderīgs komisārs Valdis Dombrovskis (lai man piedod šis strādīgais cilvēks), un kādas viņam līdzīgo darbības sekas. Jūs pasmiesities arī par to, ka es savos toreiz 12-13 gados tāpat kā ļoti daudzi citi pēc Eihes u.c. Krievijas latviešu revolucionāru reabilitācijas sāku lepoties ar latviešu varoņiem gandrīz pasaules valdniecē Krievijā, jo pat tās reabilitācijas tolaik bija “brīvības” iekarojums. Nesteidzieties ar apzīmējumiem “sazvērestības teorijas”. I.L.)
Talovas traģēdija. Staļinistisko represiju Rietumsibīrijas Taigas rajonā 1920-1953.gados izpēte
ВКП (б) Rietumsibīrijas novada komitejas sekretārs. Rietumsibīrijas NKVD troikas loceklis. Turpiniet lasīt →
(Saku nauda, domāju žīdu pasaules kārtība. Nē, nav mainījušās manas domas, ka katrs ir sastapis kādu krietnu žīdu un kādu nekrietnu latvieti. Būtība ir proporcijās. Dzīvot par žīdu naudu no Ļeņina mācās joprojām, un joprojām “parastie” dzīvojam ar privileģēto tiesiski viltotu naudu. Šis raksts ir lasīšanas vērts, pat ja šķitīs sazvērestības teorija. Ceru, ka katrs sāksim apjēgt vismaz to, ka vienīgais saprātīgais darba augļu glabāšanas veids ir ienākumu ieguldīšana vērtībās – bērnos, zemē, mežos, prasmēs, darbarīkos utml. Ar vērtībām nesegtās naudas laiki vienā mirklī beigsies, luksus grabuļi būs nekur liekami, un tad nevaimanājiet, ka neviens nebrīdināja. I.L. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/05/pasaules-jauna-kartiba-valdis-steins/ )
GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016
Autors Sean M.Madden ir GLARING Hypocrisy līdzdibinātājs un redaktors, publicējas arī http://www.renegadetribune.com/articles/ . Trauksmes cēlājs, kuram bija klientu kompānija, ko 1990-o gadu beigās slēdza ASV Securities and Exchange Commission.No tā brīža Sean‘sir bijis pilnīgos patiesības meklējumos. GLARING Hypocrisy ir šo meklējumu kulminācija.
“Ir daudz kas faktā par pašu boļševismu, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki. Boļševisma ideāli saskan ar daudziem augstākajiem jūdaisma ideāliem.”
(Jewish Chronicle, London, 1919)
(Labs meritokrātijas piemērs no senatnes. Viltusliberāļiem varbūt spriedīsies kaklā, bet paši vainīgi. I.L.)
VII. Padievu vēršanās pie Bodhisatvas un viņa runa par ideālas valdnieku dzimtas īpašībām un valdnieces tikumiem
(Lalitavistaras sanskrita versija)
Padievi un bodhisatvas (cilvēki, kuri sasnieguši apskaidrību, tomēr izlēmuši palikt šajā pasaulē palīdzēt cietējiem, nevis nonākt nirvanā) sešpadsmit valstīs visā Džambudvīpā (Indijas teritorija) apsprieda visas labākās valdnieku dzimtas un visās atrada trūkumus. Viņu, dziļās pārdomās grimušo, vidū, [bija] padievs vārdā Džņānaketudhvadža, atbrīvojies no pārdzimšanas, cieši nolēmis [sasniegt] apskaidrību šajā Lielā Rata (Mahājanas) budismā. Viņš vērsās pie šīs dižās padievu un bodhisatvu sapulces: “Pieiesim, godātie, pie šā Bodhisatvas (Budas) un vaicāsim [viņam pašam], kādi tikumi mēdz būt dzimtai, kurā iedzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu”. “Labi, – [atbildēja] visi un, godbijībā salikuši rokas, piegāja Bodhisatvam (debesu valstībā Tušitā) un vaicāja: “Ak, taisnais vīrs, kādi tikumi piemīt tam dārgakmenim starp dzimtām, kurā dzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu?”Turpiniet lasīt →
(Reālās ekonomikas ābece Katram. Īstenība pret neoliberāļu brīvā tirgus blefu. Hadžūns Čangs: “Viscaur grāmatā esmu izteicis daudzus detalizētus priekšlikumus par to, kā gan nacionālā, gan globālā politika būtu jāmaina visās jomās, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm attīstīties”. Autors aplūko gadījumus, kad praksē vispārpieņemtas ekonomiskās teorijas tiek maldinoši vispārinātas, lai gan mēdz būt tikai “puse no stāsta” – īstenībā neatbilst realitātei. Viņa tekstā bieži sastapsit “var būt un var nebūt pareizi; viss atkarīgs no …”. Šī grāmata “varētu būt ar virsrakstu “Ekonomika reālajā pasaulē””, Noams Čomskis.
PROLOGS. Mozambikas ekonomiskais brīnums. Kā izkļūt no nabadzības
Vēlreiz par Lexus un olīvkoku. Mīti un fakti par globalizāciju
Daniela Defo dubultā dzīve. Kā bagātās valstis kļuva bagātas?
Manam sešgadīgajam dēlam vajadzētu strādāt. Vai brīvā tirdzniecība vienmēr ir pareizā atbilde?
Soms un zilonis. Vai mums jāregulē ārzemju investīcijas?
Cilvēks ekspluatē cilvēku. Privāts uzņēmums labs, valsts uzņēmums slikts?
Windows 98 1997.gadā.. Vai “aizņemties” idejas ir slikti?
Misija neiespējama? Vai finansiālo saprātīgumu var pārspīlēt?
Zaira pret Indonēziju. Vai mums būtu jāpagriež mugura korumpētām un nedemokrātiskām valstīm?
Slinkie japāņi un zaglīgie vācieši. Vai ir kultūras, kas nespēj attīstīt ekonomiku?
EPILOGS. Sanpaulu, 2037.gada oktobris. Vai uzlabošanās ir iespējama?
Piezīmes
Paskaidrojumi
Anotācija
Hadžūna Čanga grāmatā sniegts skarbi patiess skatījums uz norisēm mūsdienu globālajā ekonomikā. ‘Sliktie samarieši’ atklāj Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules tirdzniecības organizācijas dubulto morāli.Turpiniet lasīt →
(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.)Turpiniet lasīt →
“Teorijā demokrātija ir jauka, praksē tā ir maldi.” Benito Musolini
Demokrātija ir cilvēku valdība, cilvēku labā, cilvēku veidota. Vairums no mums domā, ka demokrātija visos apstākļos darbojas vislabāk. Vairums no mums domā, ka mēs esam neatkarīga valsts. Demokrātija vienmēr ir simbolizējusi tautas brīvību un tiesības, taču gadu gaitā mēs esam redzējuši šausminošas taisnīguma, brīvības un cilvēktiesību izgāšanās, kas tikai parādīja, ka demokrātija brīvu dzīvi negarantē. Turpiniet lasīt →
No Spokensanskrit- dzimums, veids, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; jāti – pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, ārya.
John Grimes- dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no ‘Nyāya’ skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. (Skat. padārtha).
3. Saskaņā ar ‘Nyāya’ vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Saskaņā ar ‘Mīmāṃsā’, grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. ‘Mīmāṃsā’, Vedāntas sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Saskaņā ar Njāja skolu, augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko vispārību. Zemākās vispārības tiek sauktas par ‘aparajāti’.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.
http://www.sikhiwiki.org/index.php/Jatt – džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai. Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas – juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē., usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē., huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)).
DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ.
(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?
Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)
====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.
“… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.
… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”
Un Aivara Borovkova:
“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:
– glābšanas komitejas darbību,
– pilsoņu komitejas darbību.
Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –
a) Latvijas Juristu biedrībai,
b) LTF,
c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”
un
“… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.
“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”
“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”
Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)
===========
Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS
Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________
Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:
(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.
Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.
Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.
Krievu revanšistu trīskāršie draudi, Amerikas pielāgošanās politika un eirozonas sadalīšanās noslieces Ziemeļvalstu-Baltijas reģionam nesola labas nākotnes izredzes, raksta Islandes diplomāts un kādreizējs ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons.
Ziemeļvalstu-Baltijas (Dānija, Igaunija, Somija, Islande, Latvija, Lietuva, Norvēģija un Zviedrija – red.) reģions ir saknē atšķirīgs no tā, kāds tas izskatījās 1980-o gadu beigās un 1990-ajos. Tas lielākoties ir nemitīgi mainīgu ārēju spēku nevis kādu izteiktu iekšēju neveiksmju dēļ. Ieskatīsimies ciešāk.
Kad es personiski tiku iesaistīts, pūloties sakopot atbalstu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai – 80-o gadu beigās un 90-o gadu sākumā – vairums no mums glabāja veselīgu optimisma devu par nākotni. Mūsu optimisma pamats ir izrādījies gaistošs.
Atriebīgā Krievija
Biju domājis, ka pēcpadomju Krievija pratīs kaut kā kļūt demokrātiska. Neraugoties uz traumatisku pāreju no centralizētas valsts ekonomikas uz tirgus vadītu ekonomiku, mēs cerējām, ka pakāpeniski varu iegūs kāds demokrātiskas pārvaldības veids. Tas ietvertu neatkarīgu tiesas varu, brīvu plašsaziņu un likuma vadību. Kā uz sekām mēs cerējām, ka Krievija kļūs par “normālu” valsti – ar to saprotot valsti, kas spēj sadarboties ar kaimiņiem, nevis būt to suverenitātes apdraudējums.
Visas šīs cerības ir nonākušas līdz nullei. Putina un viņa spēka (siloviku – I.L.) kliķes varā Krievija ir pagriezusies atpakaļ savā dziļi sakņotajā autoritārismā. Krievija nav demokrātiska valsts, tai ir bagāto slāņu varas iekārta (plutokrātija). Brīvas plašsaziņas vietā šī valsts caur padevīgiem medijiem darbina savu propagandu. Tiesu vara ir stingri padota visvarenajai valstij.
(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)
Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017
Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem. Turpiniet lasīt →
Latviešu nācijas dzīves telpa ir kore starp Eiropas melīguma un Krievijas iefiltrēšanās slīpnēm. PARĪZES MANIFESTS.
PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties
(2017.gada maijā konservatīvu zinātnieku un intelektuāļu grupa tikās Parīzē. Viņus vienoja kopīgas bažas par patreizējo Eiropas politikas, kultūras, sabiedrības stāvokli – un pāri visam Eiropas prāta un iztēles stāvokli. Maldos un pašapmānā, un ideoloģiskos sagrozījumos Eiropa izšķērdē savu dižo civilizācijas mantojumu.)
1. Eiropa ir piederīga mums, un mēs esam piederīgi Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Iemesli, kāpēc mēs turam Eiropu dārgu, pārsniedz mūsu spējas šo uzticību izskaidrot vai attaisnot. Tā ir kopīgas vēstures, cerību un mīlestības lieta. Tā ir ierastu ceļu, sajūsmas un sāpju brīžu lieta. Tā ir iedvesmojošas saskaņotības pieredzes un kopējas nākotnes solījuma lieta. Parasti viedokļi un notikumi mēdz būt īpašas nozīmes pilni – mums, nevis citiem. Mājas ir vieta, kur lietas ir pazīstamas, un kur mūs atzīst, lai cik tālu mēs būtu klejojuši. Tā ir īstā Eiropa, mūsu dārgā un neaizstājamā civilizācija.
Eiropa ir mūsu mājas.
2. Eiropa visā savā bagātībā un lieliskumā ir viltotas pašizpratnes apdraudēta. Šī viltotā Eiropa sevi iztēlojas kā mūsu civilizācijas piepildījumu, bet īstenībā tā atņems mums mājas. Tā aicina pārspīlēt un izkropļot Eiropas īstos tikumus, paliekot akliem pret pašas netikumiem. Pašapmierināti tirgojot mūsu vēstures vienpusīgas karikatūras, šī viltotā Eiropa tagad pastāv nepārvaramos aizspriedumos par pagātni. To ierosinātāji ir pašgribēti bāreņi, un tie pieņem, ka būt bārenim – būt bezpajumtniekam – ir cildens sasniegums. Šādi šī viltotā Eiropa slavē sevi kā universālas sabiedrības, kas nav nedz vispārēja, nedz sabiedrība, vēstnesi. Turpiniet lasīt →
– Dārgais Dievišķais skolotāj, esmu iesaistīts dažos sabiedrisku pakalpojumu projektos, un man ir vairāki vadoši amati, un tagad apkārtējie politiķi sāk man traucēt un padara manu darbu nesekmīgāku. Lūdzu padomu.
– Šrī Šrī Ravi Šankars:
Visur, kur ir cilvēki, neizbēgami ir politika. Nevairies no tās un neraizējies par to, esi kā cieta klints.Kas izrādīsies esam politika, atradīs savu ceļu aiziet.Paļaujies, ka ar tevi notiks tikai labākais, un ka tu spēsi darīt tikai labāko! Turi šos domu graudus kā dārgumu.
(Ceru, ka nav šā jēdziena “disertabla” svešzemnieciska aizvietotāja. Izvēlējos vārdu ‘druva’, patiešām dziļu, lai no kuras puses mēs to aplūkotu.
Druvas jēdziens ir nešķirams no ‘Savita’ – Visaugstākais Dievs; Tas, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgais princips, Virsīstenība, Brahman. Arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku).
(Kāpēc man šķiet, ka viens no musulmaņu tautu staigāšanas izraisīšanas iemesliem ir naida raisīšana pasaulē pret Israēlas pretiniekiem?
Mufidah Kassalias ir (GLARING Hypocrisy) līdzdibinātāja un redaktore. Viņa ir mācījusies savienot lietas, saliekot Rubika kubu bez instrukcijas. 2010.gadā viņa izštepselēja savu televizoru un atbrīvojās no smadzeņu skalošanas. Iznākumā viņa saredz lietas visur un savieno tās rakstot.)
Priekšvēsture
Pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka vairums manu britu un eiropiešu feisbuka drauguirsīksti eirofīli.Jeb precīzāk, ES-fīli, kuriem Eiropa un Eiropas Savienība ir sinonīmi, kas simbolizē tādus ideālus kā kopības sajūta, iecietība, mīlestība, cilvēktiesības, vides aizsardzība, miers un demokrātija. Tie ir labi cilvēki, kuriem rūp viņu līdzcilvēki un pasaules pagrimstošais stāvoklis, lai gan viņiem raksturīgo labestību ir nolaupījis viltīgais komunisma rāpulis sociālisma izskatā, kas noformēts kultūrmarksistiska politkorektuma un sociālā taisnīguma parādes tērpā.
(Genādijs Burbulis (Геннадий Эдуардович Бурбулис; dzimis 1945) ir lietuviešu izcelsmes Krievijas politiķis, Borisa Jeļcina līdzgaitnieks. Bija Krievijas Federācijas Valsts sekretārs (1991–1992), viens no Belovežas vienošanās teksta autoriem parakstītājiem. Vikipēdija)
Burbulis: “runā, ka Putins būs pašizvirzītais. Bez rokaspuišiem “Viskrievijas tautas frontes”, kurā nav tautas, izskatā, un galvenās partijas ‘Jeģinaja Rossija’, kurā nav vienotības, izskatā”.
(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?
Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.
Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.
(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)
Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.
Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.
To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.
Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.
Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.
(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)
Viens no svarīgākajiem darbiem, ko‘The Occidental Observer’ (TOO)ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņusveicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.
“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:
cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme. Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera. Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas. Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk. Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.
Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”
Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)
Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)
(Sākuma ainai ieliku Paula Lejiņa visai caur puķēm veidoto runu pēc iecelšanas ministra amatā. Tajā profesors caur puķēm mēģinājis vedināt uz latviešu kultūras saglabāšanas mērķi. Tālākie raksti jau skaidri rāda kraso pagriezienu uz pārkrievošanu. Lai dievs mūs paglābj, bet patreizējā Sorosa-Junkera politika spiež iet pa Baigajā gadā iesākto ceļu. I.L.)
(Krievu īslaicīgi ieceltā) izglītības ministra prof. Dr. P. Lejiņa runa Rīgas skolotāju sanāksmē š. g. 10. jūlijā. Valdības Vēstnesis, 1940.g.11.jūlijā
Sveicinu jūs Izglītības ministrijas vārdā, pirmo reizi pulcējoties mūsu atbrīvotajā demokrātiskajā Latvijā. Nesu jums labākos novēlējumus, lai jūsu darbs šodien un arī turpmāk būtu veltīts un nestu svētību visām mūsu tautas šķirām un visām mūsu zemi apdzīvojošām tautām.
Skolotāja uzdevums ir smags, augsts un cēls. Skolotājam ir jāmāca, jāaudzina jaunatne. Svarīgākais ir audzināšanas uzdevums. Audzināšana neizbeidzas ar zināmu laikmetu, piem., vidusskolu, bet no bērnu dārza un pamatskolas turpinās cauri vidusskolai, augstskolai un visai dzīvei.
Audzināšanā var būt divi gadījumi: kad tā iet nepārtraukti uz priekšu, vai arī kad tajā notiek strauji pagriezieni.
Mēs še varam atrast salīdzinājumu dabas parādībās, vērojot dabas ietekmi uz atsevišķu īpatni. Ja augs vai dzīvnieks aug vienmērīgā vidē, tad tas attīstās normāli, bet ja to pārvieto no vienas vides uz otru, tad jānotiek aklimatizācijai. Jo straujāka ir šī pāreja, jo aklimatizācijas sekas var būt bīstamākas. Sevišķi nopietns šis jautājums ir jaunatnes audzināšanā, kur mums jārunā nevien par fizisko, bet arī garīgo attīstību. Pārāk strauji pagriezieni te dažreiz ne tikai sabojā, bet pat var iznīcināt vērtīgu indivīdu. Turpiniet lasīt →
KRIEVI VAI KOMUNISTI? Voldemārs Busse. Austrālijas latvietis, 21.02.1986
Voldemāra Busses pārdomas par to, kas apdraud Latviju visvairāk.
Kā ik gadus pēdējo 15 gadu laikā, arī šogad gada sākumā pienāca sainītis no Latvijas ar sienas kalendāru. Zināju, ka kalendārs ietvers skaistas, neaizmirstamas dzimtenes ainavas ar mēnešu un dienu nosaukumiem latviešu valodā – sveiciens no dzimtenes veselam gadam!
Priecīgi satraukts taisīju sainīti vaļā, izņēmu Kalendāru un – mans prieks pēkšņi pārvērtās nevarīgās dusmās: blakus katram latviešu vārdam man pretī rēgojās krievu paralēlformas. Iemetu kalendāru papīru grozā, lai to kopā ar citiem atkritumiem vēlāk sadedzinātu. Šī krievu uzbāzīgā bezkaunība man joprojām, mēnešus vēlāk, nedod mieru.
(Par gadu desmitiem Krievijas puses noliegto Vācijas kara pieteikumu. Ja gribat zināt, “kā to sūdu maisa”, noteikti nežēlojiet laiku izlasīšanai, īpaši ar sarkanu izceltajai notai. Nota satur tiešām izsmeļošu informāciju Vācijas puses skatījumā uz kara sākumu.
No grāmatas‘Гитлер: Информация к размышлению (Даты. События. Мнения. 1889—2000)‘. Beigās ir notas pilns teksts oriģinālā. I.L.)
– Berlīne, 21.jūnijs
Liecina Valentins Berežkovs, padomju diplomāts:
“… dienā pirms iebrukuma Staļins joprojām cerēja, ka viņam izdosies Hitleru iesaistīt sarunās. Tajā sestdienā mūsu vēstniecībā Berlīnē pienāca telegramma, kas uzdeva vēstniekam nekavējoties tikties ar Ribentropu (Ribbentrop), paziņojot viņam par padomju valdības gatavību stāties pārrunās ar Reiha augstāko vadību un “uzklausīt Vācijas iespējamās pretenzijas”. Īstenībā tas bija mājiens, ka padomju puse vācu prasības ne vien uzklausīs, bet arī apmierinās.
(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)
(Mani varētu kvalificēt kā bezreliģiju dievbijīgo.)
1. Jēzus nav uzstājis uz priekšstatu par sevi kā dievu. Ciktāl to teic Jaunā derība, viņš ir to atstājis apmēram tā – atkarībā, ko ar dievu saprotat.
2. Būdams vismaz reģis jeb pravietis, katrā ziņā Skolotājs, viņš noteikti ir zinājis apkārtējās tā laika reliģijas (dzīvie tirgus ceļi; atcerēsimies persiešu viedos, kuri it kā apmeklējuši jaundzimušo Jēzu), tostarp, jūdaismu, zoroastrismu, hinduismu, budismu, un diez vai ir izvairījies balstīties uz, viņaprāt, labo tajās.
3. Jēzus izteiksmes veids ir bijusi runāšana līdzībās, kas atstāj iespēju saprast māceklim iesācējam, bet rada grūtības “vārda” pielūdzējiem. Viņa mācīšanas paņēmiens ir bijis paša paraugs un līdzcietība jeb augstsirdība.
4. Visai droši var teikt, ka Jēzus meklējumi ir turpinājuši farizeju un īpaši esēņu meklējumus.
5. Turēt Jauno derību par pilnīgi adekvātu savai mācībai Jēzus diez vai piekristu, jo pats to nav rakstījis, un tā labākajā gadījumā ir iespējami labākais atstāsts, bet kurš teiks, ka ir īstenojusies labākā iespēja.
6. Mans subjektīvais ieskats, kas “manai kristietībai” piedod svaru, ir, ka Jēzus savu mācību veidojis galvenokārt uz budisma saknēm (līdzcietība jeb augstsirdība un izaugsmes iespēja katram, skat. par imperatoru Ašoku), kas augušas vedantisma un dabas parādību godāšanas augsnē (bezmaz latviskā?), pie tam nenoliedzot jūdaisma pamatus. Skat. manis tulkotos citātus zemāk.
§38. Saules dievs – Sūrya, Saule, kā dievs tas ir saukts vairākos vārdos, kas ir sinonīmi tiktāl, cik eposi to skar. Vienīgi ‘Āditya’ ir saule un viens no izplatītākajiem saules-dieva apzīmējumiem. Šim matronīmiskajam (no Aditi) vārdam dažkārt ir apzīmējums “dienas darinātājs” (dinakara); ‘ādityapatha = Divākarapatha vai Bhāskarādhvan’. Apzīmējumi “tūkstošstarainais” vai “stariem vainagotais” ir lietoti atsevišķi vai pievienoti ‘Āditya’ (Mbh.7,187,1f; Rmy.4,39,2 u.c.), lai norādītu uz spīdekli (kam vairāk staru kā mēnesim). Turpiniet lasīt →
Vakar izlasīju kādu rakstu. Skaudru stāstu par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.
Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: “Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši! Turpiniet lasīt →
(Skaidrs, ka eiropieši nav daudz mācījušies no bijušās Padomju Savienības utopijas sabrukuma, tomēr parādās arī veselā saprāta pazīmes, pat pirms Brexit uzvaras. Varbūt tomēr neaizraus līdz arī mūs? Katrā ziņā šis forums ir kādas eiropiešu daļas domas fiksācija brīdī pirms Breksita.)
Suverenitāte, kāpēc tā ir laba? Šī nav seksīgākā tēma pasaulē, tomēr tā parasti uzpeld, kad apspriež Eiropas Savienību. Vai globalizētā pasaulē ES valstīm ir jēga “sapludināt” kaut ko no to suverenitātes, lai nezaudētu atlikušo? Jeb suverenitāte ir balts vai melns problēma (vai nu ir vai nav)?
(Atceraties anekdoti? Lācītis ar zaķīti brauc vilcienā. Pa abiem lācītim biļetei sanāk, zaķītim ne. Kad ienāk pārbaudītājs, lācītis izbāž zaķīti pa logu un rāda biļeti. Kas tev otrā rokā, prasa. Nekas, saka lācītis un parāda tukšu roku
Nupat neoliberāļi, jeb noderīgie idioti tiek pelnīti izbāzti pa logu. Kas ir lācītis? Tas pats, kas apdullinoši vēkšķot par saviem zaudējumiem izgāja sveikā pēc abiem pasaules kariem un visām krīzēm. Saderam, ka nupat (arī ar krietnu patiesības piešprici) tiks sakurināta pamatīga nacionālisma apkarošanas uguns. Šis raksts, manuprāt, ir no viltīgajiem. I.L.)
Kad uzvarētie kļūst par uzvarētājiem, mainās viss. Tagad saimnieki ir viņi, lai cik tie censtos būt citādi. Viņu iespējas mainīt un postīt dzīves prasa nežēlību un nepiedodošu kontroli.
Paģiras no ilgā globalizācijas laikmeta ir slēpušas jaunas elites esamību, nemaz nerunājot par tās vērā ņemšanu. Neoliberālā kārtība sākās kopš Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā vai varbūt agrāk, ar Margaretas Tečeres un Ronalda Reigana ievēlēšanu 1979/1980.gados. Lai atcerētos citus laikus, jums jābūt 50 gadus veciem. Bet beidzās ar ‘Lehman Brothers’ sabrukumu 2008.gadā. Šī bojā eja tika nomaskēta, jo neuznāca jauna sistēma, kas to aizvietotu.
Esam jau rakstījuši, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana ir pamazām kļuvusi principā neiespējama, un ka demokrātija sevī ietver noteiktus iekšējus principus, kas to noved līdz tās diktatūriskām formām, kas nodrošina lielāku noturīgumu lēmumpieņemšanā un risinājumu izvēlē.
Kā vēsturisks joks izskatās notikums Kurta Gēdeļa, visu laiku dižākā loģiķa, dzīvē, kurš matemātiski pierādīja, ka nav iespējams pilnībā formalizēt cilvēka domāšanu, un ka saturiskās formālās sistēmās ir izteikumi, kuri ir vienlaikus nepierādāmi un neapstrīdami. Vīnē dzimušais Gēdelis 1940.gadā, glābjoties no nacistiem, emigrēja uz ASV. 1948.gadā viņš iesniedza dokumentus Amerikas pilsonības iegūšanai, un viņa galvotāji bija senie draugi Alberts Einšteins un Oskars Morgenšterns. Tā kā viņam priekšā bija tāds kā mutisks pilsonības eksāmens, Gēdelis, būdams nopietns un pedantisks cilvēks, izpētīja ASV Konstitūciju un pamanīja tajā iespējamību viegli un absolūti likumīgi pārvērst šīs valsts demokrātiju diktatūrā.
This is attempt to light up gigantic up and down culture lift between Latvia ashore Baltic sea and Gujarata or Lāta ashore Arabian sea; largely compilation .
Latvians have:
– awe to nature elements – earth, water, fire, wind;
– awe to nature (Rigvedic) deities – sky god-Dyauṣ–Dievs, sun-Savitṛ–Saule, prosperity-Pūṣan–Pūšans, dawn-Uṣa – Austra, horse twins – Aśvin/Jumis, air-Vāyu–Vējš, thunder-Parjanya–Pērkons, fire-Agni–Uguns, mother earth-Dhātrī–Dārta/Zemes Māte; mother river–Mata Sarasvatī-Daugaviņa Māmuliņa, death and life – Yama–Māra;
– awe to covenant–Dharma–Derība;
and forefathers have been horseman and knew chain of almost conjuncted rivers, they have had lasting up and down travels along this river chain. The above refers to both Latvians and Gujarata peoples as well as Sanscrit culture.
(Padomāsim, kas īsti ar Eiropu notiek. Šaubos, vai “viss kārtībā, ak cienījamā kundze”. Šā raksta autors ir cilvēks, kurš “liek lietas uz kanti”, budists, kuri cīņā par patiesību ir nepiekāpīgi līdz nepieklājībai. Bet zinām, ka lišķis nav draugs, bet ienaidnieks. Autors iesaka neticēt nekādiem, arī viņa, vārdiem, bet vērtēt lietas, kas aiz vārdiem stāv.
Ja man būtu teikšana, es Latvijas auditēšanai pieaicinātu īstu budistu. Riņķī apkārt tādi vīri nerunā un melot neprot. Un tieši tādi ir baisākais deficīts mūsu zemītē.
Protams, kad tādas lietas saki cilvēkam sejā, viņā tūlīt iedegas žņaudzējs, un viņš sāk pretoties. Bet iebildumos nav taisnības, tas ir, tajos nav īsta satura. Tā ir vien reakcija. Ja amēbai uzpilina sāls šķīdumu, tā sāk sarauties. Tas ir viss. Bet amēba atšķirībā no cilvēkiem nepretojas, viņa tīri reaģē, pilnībā un pārliecinoši pastāvot savā nosacītībā.
(Vai nav pēdējais laiks latviešiem izprast un novērtēt savu īpatno vērtību un dieva likto pienākumu to nest tālāk? Šoreiz caur radiniekiem kathiem Saurāštras pussalā Indijas rietumos – pateicībā manis tulkotajai Victoria Z. Rivers. (Saite uz pilnu oriģināltekstu http://digitalcommons.unl.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1782&context=tsaconf) Trekni pasvītrotais ‘Lāti’ pussalas kartē nav nejaušs – tas nes pussalas seno nosaukumu; sagadīšanās nav arī tā līdzība ar ‘Læti’ jeb Vidzemes -Latgales, īpaši piebaldzēnu, apvidu, jo gudžarati, tas ir, lāti valodā ir vismaz 350 radniecīgu vārdu, un visi ‘ē’ tajos ir plati kā piebaldzēniem.
No ‘Atšifrējot dievišķo: Saurāštras kathi tautas izšuvumi’. Victoria Z. Rivers
Kathi sieviete Lāti (Gudžaratā). Kati sieviete Nuristānā (Hindukuša piekalnēs).
… Ar 20.gs. sākumu ‘kathi’ tautas mutiskās tradīcijas, kas skaidrotu senos (izšuvumu) motīvus, ir zudušas. Tagad ir ļoti grūti rekonstruēt viņu ticējumus un noslieces, kā bieži, kad reiz ticība kļuvusi par tradīciju, ar to saistītai nozīmei pazūdot paradumos. Bez tam ir vajadzīgi papildus pētījumi uz vietām. Bet es uzskatu, ka ir 101 liecība, ka šie arhaiskie motīvi ir saistīti ar saules un uguns godāšanu un dabas kultiem, kas atspoguļojas tekstīlijās no kādreiz apvienotajiem dienvidaustrumu un Vidusindijas apvidiem.
(Laureāte atklāti un godīgi, sapresēti kā tabletē apraksta traģiskās krievvalodīgās pasaules pastāvīgumu un mainīgumu. Mums tas tikpat godīgi nozīmē viņu agresivitāti, juceklīgumu un totālo manipulējamību no “roģinas” puses. Bet tulkojot jau kuro reizi piezagās doma par marksisma-staļinisma-ļeņinisma līdzību kultūrmarksismam. Cits veidols, Austrumos tāpat kļuvis jau traģisks un draud ar traģēdiju Rietumos, vismaz Vācijā, bet būtība tā pati – cilvēku aptaurēšana un robotizācija kādu vārdā nesaucamu vai drīzāk ar utopiju maskētu mērķu labā. I.L.)
Par zaudēto kauju.
Te tribīnē stāvu ne es viena … Ap mani ir balsis, simtiem balsu, tās ar mani ir vienmēr. Kopš bērnības. Es dzīvoju laukos. Mums bērniem tikās spēlēties ārā, bet vakarā mūs kā magnēts pievilka soliņi, uz kuriem pie mājām salasījās, kā pie mums mēdz teikt, pagurušās bābas.
“Vaitāliku valstības iemītnieki teica – “Dārgais Vadoni, dēļ tavas nevainojamās slavas apdziedāšanas lielās sanāksmēs un ziedošanas vietās bijām pieraduši pie dziļas cieņas no ikviena. Bet šis ļaunais gars šo mūsu vietu piesavinājās. Tagad mums par lielu veiksmi tu to esi nogalējis, tikpat kā izdziedinot nepārejošu slimību”.
No Monier-Williams – cilvēks, kuram piemīt Vetāla (gars, rūķis), burvestību pratējs. Dziesminieks, slavētājs, vēstītājs (kura pienākumos ir arī paziņot dienas stundas); kādas no 64 mākslām pratējs.
Man tiešām nav skaidrs, kādu apsvērumu dēļ un nu jau vairāk nekā 5 gadus krimināli vajāts tieku un arī šodien tiesas priekšā stāvu es, nevis Valsts ieņēmuma dienests un Elektroniskās deklarēšanas sistēmas (t.s. “EDS”) izstrādātājs AS “Exigen”.
Ne pret vienu VID vai “Exigen” darbinieku neviena krimināllieta nav bijusi ierosināta un neviena apsūdzība nav celta. Tā vietā – gluži kā no sērijas “zaglis rāda uz kādu citu ar pirkstu un sauc: ķeriet zagli!” – sistēmas jaukumus esmu jau līdz mielēm izbaudījis es, kurš iepūta svilpē un rādīja ar pirkstiem uz manis pamanītajiem pārkāpumiem.
Mazās piezīmes + 