“Nodevīgi, bez kara pieteikuma…” 2017. gada 12. maijs. V.Feģko, V.Sidorenkovs. Vācijas kara pieteikuma nota 1941.g.21.06

(Par gadu desmitiem Krievijas puses noliegto Vācijas kara pieteikumu. Ja gribat zināt, “kā to sūdu maisa”, noteikti nežēlojiet laiku izlasīšanai, īpaši ar sarkanu izceltajai notai. Nota satur tiešām izsmeļošu informāciju Vācijas puses skatījumā uz kara sākumu.

No grāmatas Гитлер: Информация к размышлению (Даты. События. Мнения. 1889—2000)‘. Beigās ir notas pilns teksts oriģinālā. I.L.)

 

– Berlīne, 21.jūnijs

Liecina Valentins Berežkovs, padomju diplomāts:

“… dienā pirms iebrukuma Staļins joprojām cerēja, ka viņam izdosies Hitleru iesaistīt sarunās. Tajā sestdienā mūsu vēstniecībā Berlīnē pienāca telegramma, kas uzdeva vēstniekam nekavējoties tikties ar Ribentropu (Ribbentrop), paziņojot viņam par padomju valdības gatavību stāties pārrunās ar Reiha augstāko vadību un “uzklausīt Vācijas iespējamās pretenzijas”. Īstenībā tas bija mājiens, ka padomju puse vācu prasības ne vien uzklausīs, bet arī apmierinās.

Bet Hitleru jau vairs nekas apturēt nevarēja”.

Turpināt lasīt

Kā mums reorganizēt Baltiju. Autoru kolektīvs anonīms. Autentisks paraugs mācībām krievu informatīvā kara nozarē.

(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)

Turpināt lasīt

Pārdomas par kristietības atkopšanās iespēju caur identitātes restaurāciju. Ivars Līdaka

(Mani varētu kvalificēt kā bezreliģiju dievbijīgo.)

1. Jēzus nav uzstājis uz priekšstatu par sevi kā dievu. Ciktāl to teic Jaunā derība, viņš ir to atstājis apmēram tā – atkarībā, ko ar dievu saprotat.

2. Būdams vismaz reģis jeb pravietis, katrā ziņā Skolotājs, viņš noteikti ir zinājis apkārtējās tā laika reliģijas (dzīvie tirgus ceļi; atcerēsimies persiešu viedos, kuri it kā apmeklējuši jaundzimušo Jēzu), tostarp, jūdaismu, zoroastrismu, hinduismu, budismu, un diez vai ir izvairījies balstīties uz, viņaprāt, labo tajās.

3. Jēzus izteiksmes veids ir bijusi runāšana līdzībās, kas atstāj iespēju saprast māceklim iesācējam, bet rada grūtības “vārda” pielūdzējiem. Viņa mācīšanas paņēmiens ir bijis paša paraugs un līdzcietība jeb augstsirdība.

4. Visai droši var teikt, ka Jēzus meklējumi ir turpinājuši farizeju un īpaši esēņu meklējumus.

5. Turēt Jauno derību par pilnīgi adekvātu savai mācībai Jēzus diez vai piekristu, jo pats to nav rakstījis, un tā labākajā gadījumā ir iespējami labākais atstāsts, bet kurš teiks, ka ir īstenojusies labākā iespēja.

6. Mans subjektīvais ieskats, kas “manai kristietībai” piedod svaru, ir, ka Jēzus savu mācību veidojis galvenokārt uz budisma saknēm (līdzcietība jeb augstsirdība un izaugsmes iespēja katram, skat. par imperatoru Ašoku), kas augušas vedantisma un dabas parādību godāšanas augsnē (bezmaz latviskā?), pie tam nenoliedzot jūdaisma pamatus. Skat. manis tulkotos citātus zemāk.

Turpināt lasīt

Saule indiešu eposu mītoloģijā. Edward Washburn Hopkins 1969

Epic Mythology. Edward Washburn Hopkins 1969(Mahābharāta – Mbh.; Rāmājana – Rmy.)

§38. Saules dievs – Sūrya, Saule, kā dievs tas ir saukts vairākos vārdos, kas ir sinonīmi tiktāl, cik eposi to skar. Vienīgi ‘Āditya’ ir saule un viens no izplatītākajiem saules-dieva apzīmējumiem. Šim matronīmiskajam (no Aditi) vārdam dažkārt ir apzīmējums “dienas darinātājs” (dinakara); ‘ādityapatha = Divākarapatha vai Bhāskarādhvan’. Apzīmējumi “tūkstošstarainais” vai “stariem vainagotais” ir lietoti atsevišķi vai pievienoti ‘Āditya’ (Mbh.7,187,1f; Rmy.4,39,2 u.c.), lai norādītu uz spīdekli (kam vairāk staru kā mēnesim). Turpināt lasīt

Jānis Kučinskis: Attopieties! – šis režīms metodiski iznīcina Latviju! 15. marts 2011

Vakar izlasīju kādu rakstu. Skaudru stāstu par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.

Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: “Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši!
Turpināt lasīt

Forums ‘Debating Europe’: Vai 21.gadsimtā suverenitāte vēl ir svarīga? (pirms Breksita)

(Skaidrs, ka eiropieši nav daudz mācījušies no bijušās Padomju Savienības utopijas sabrukuma, tomēr parādās arī veselā saprāta pazīmes, pat pirms Brexit uzvaras. Varbūt tomēr neaizraus līdz arī mūs? Katrā ziņā šis forums ir kādas eiropiešu daļas domas fiksācija brīdī pirms Breksita.)

marksistisoros

 

 

 

 

 

Suverenitāte, kāpēc tā ir laba? Šī nav seksīgākā tēma pasaulē, tomēr tā parasti uzpeld, kad apspriež Eiropas Savienību. Vai globalizētā pasaulē ES valstīm ir jēga “sapludināt” kaut ko no to suverenitātes, lai nezaudētu atlikušo? Jeb suverenitāte ir balts vai melns problēma (vai nu ir vai nav)?

Turpināt lasīt

Vien īsts liberālisms var kavēt demagogus. Nick Cohen 24.09.2016.

(Atceraties anekdoti? Lācītis ar zaķīti brauc vilcienā. Pa abiem lācītim biļetei sanāk, zaķītim ne. Kad ienāk pārbaudītājs, lācītis izbāž zaķīti pa logu un rāda biļeti. Kas tev otrā rokā, prasa. Nekas, saka lācītis un parāda tukšu roku

Nupat neoliberāļi, jeb noderīgie idioti tiek pelnīti izbāzti pa logu. Kas ir lācītis? Tas pats, kas apdullinoši vēkšķot par saviem zaudējumiem izgāja sveikā pēc abiem pasaules kariem un visām krīzēm. Saderam, ka nupat (arī ar krietnu patiesības piešprici) tiks sakurināta pamatīga nacionālisma apkarošanas uguns. Šis raksts, manuprāt, ir no viltīgajiem. I.L.)

Kad uzvarētie kļūst par uzvarētājiem, mainās viss. Tagad saimnieki ir viņi, lai cik tie censtos būt citādi. Viņu iespējas mainīt un postīt dzīves prasa nežēlību un nepiedodošu kontroli.

Paģiras no ilgā globalizācijas laikmeta ir slēpušas jaunas elites esamību, nemaz nerunājot par tās vērā ņemšanu. Neoliberālā kārtība sākās kopš Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā vai varbūt agrāk, ar Margaretas Tečeres un Ronalda Reigana ievēlēšanu 1979/1980.gados. Lai atcerētos citus laikus, jums jābūt 50 gadus veciem. Bet beidzās ar ‘Lehman Brothers’ sabrukumu 2008.gadā. Šī bojā eja tika nomaskēta, jo neuznāca jauna sistēma, kas to aizvietotu.

Turpināt lasīt