Populisms kā fundamentālisms: šīs parādības psīhodinamisks redzējums. Serena Giunta, Giuseppe Mannino, Giuliana La Fiura, Andrea Russo, Rocco Filipponeri Pergola

(Īsi stāvokli raksturojoši izvilkumi. Šis mūsdienu pasaules redzējums no psīhologu augstumiem, manuprāt, ir trāpīgs raksturojumu, bet ne visu aicinājumu ziņā. Baltiešu gadījumā gan nedrīkstam sākt sevi apsaukāt par vajāšanas mānijas pārņemtiem – agrākie notikušie, šādiem gudriniekiem neticamie apdraudējumi liek mums šajā un “atvērtās pasaules” ziņā būt apdomīgākiem. Latvija pašlaik izslimo “vara pie kājas” un “kaut muļķis un skandālists, bet ievēlēšos” slimību, ko šie autori, šķiet, nepazīst; bet mums pēdējais laiks. Secinājumi beigās tā kā ved uz utopismu, uz galvas bāšanu krokodila rīklē; neiekrītiet. I.L.)

Pašlaik satraucošākais politiskais jautājums izskatās esam psīhodinamiskas dabas: kas pārņem cilvēku un sabiedrības prātus vispār, ja nerunājam par pretrunu pasauli un Lielo Tukšumu? Raugoties jaunajā gadsimtā, lielākā problēma izskatās vienaldzības un cietsirdības pret pasauli un sevi pašu uzkrāšanās.

Demokrātija kļūst par tikai paklausības problēmu uz dziļāku ideju un rūpju rēķina; ekonomiskā brīvība aizvien vairāk pakļaujas rūpēm par vietu tirgū; un starptautiskā politika aizvien vairāk pazeminās līdz karam ar terorismu un imigrāciju.

Turpināt lasīt

DIVTŪKSTOŠ VĀRDU. Ludviks Vaculiks u.c.

(Neatradis latvisko tulkojumu, pārtulkoju pats. 1968.gadā strādāju un mācījos RPI vakara nodaļā, dzīvoju darbavietas kopmītnēs un Brīvo Eiropu dzirdēju reti. Žēl, būtu agrāk sācis apjēgt. Šis manifests būtībā nav novecojis, pilsoniskās sabiedrības problēmas tās pašas, kreislabējuma ziņā esam tikai otrā, bet tāpat marksisma grāvī. Gan par manifesta teksta sirdsprāta augstumiem vairs varam tik sapņot. To ir uzvarējis cinisms, varbūt reizē ar KGB uzvaru. Pēc 52 gadiem vārda brīvībai pretī likta melu brīvība, vēlēšanas ir brīvā tirgus daļa, komjaunieši atkal sludina bezdzimuma un bezkrāsas utopijas pasauli, parlamentārā demokrātija nereti ir līdzīga tam murgam, kuru apturēt nācās Kārlim Ulmanim… Bet mācīties nekad nav par vēlu. I.L.)

DIVTŪKSTOŠ VĀRDU,
ar kuriem vēršamies pie strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem un visiem citiem.

1969.gadā kādā no pazīstama Čehoslovākijas nedēļas izdevuma pēdējiem numuriem, pirms krievi to aizliedza, bija iespiests zīmējums. Tas bija pazīstama plakāta no 1918.gada pilsoņu kara laikiem Krievijā, imitācija: zaldāts ar sarkanu zvaigzni uz ķiveres ar baisi bargu skatās jums acīs un stiepj roku ar uz jums tēmējošu pirkstu. Sākotnējais krievu teksts skanēja: “Vai pierakstījies brīvprātīgajos?” Šis teksts bija nomainīts ar čehu tekstu: “Vai parakstīji divtūkstoš vārdus?”

Divtūkstoš vārdibija pirmais slavenais 1968.gada [publ.27.jūnijā, Literarní Noviny un divās dienas avīzēs] pavasara manifests, kas aicināja uz radikālu komunistiskā režīma demokratizāciju. To parakstīja milzums intelektuāļu, pēc tam nāca un parakstīja vienkāršie cilvēki; galu galā parakstu bija tik daudz, ka vēlāk tos tā arī nespēja saskaitīt. Kad Čehijā iebruka padomju armija un sākās politiskās tīrīšanas, viens no jautājumiem, ko pilsoņiem uzdeva, bija: “Vai tu arī parakstīji divtūkstoš vārdus?” Tos, kuri atzinās par savu parakstu, bez runas izmeta no darba.

(Milans Kundera. ‘Nepanesamais esības vieglums’)

‘Divtūkstoš vārdu’ teksta autors bija čehu rakstnieks Ludviks Vaculiks. [Vaculiks uzskata, ka 1968.gads ir mācība arī kreisajiem ideālistiem ārpus ČPSR. «1968.gada procesiem ir pat lielāka nozīme Eiropā nekā šeit,» teica Vaculiks intervijā Radio Brīvā Eiropa. «Kreisi noskaņotā inteliģence Eiropā saprata, kas ir Padomju Savienība, kāds ir tās spēks, un saprata arī, ka sociālisms padomju izpildījumā ir nereformējams.»]

 

Mūsu tautas dzīvību vispirms apdraudēja karš. Pēc tam atkal nāca draņķīgie laiki ar notikumiem, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu. Liela tautas daļa ar cerību uztvēra sociālisma programmu. Bet pie tās iemiesošanas ķērās nepareizie cilvēki. Draņķīgi ir ne tas, ka viņiem nepietika valsts darba pieredzes, speciālo zināšanu vai filosofa izglītības; kaut viņiem būtu bijis vairāk gudrības, parastās gudrības un godaprāta, lai viņi spētu uzklausīt citu viedokļus un ļautu sevi pamazām nomainīt ar apdāvinātākiem cilvēkiem. Turpināt lasīt

Laikmeta saziņas vīruss ir sofistika. Izvilkumi no ‘Retorika un prezentēšanas prasme’ Lekciju konspekts. Alberta koledža, Mg. philol. Inga Milēviča. 2010

(Tas ir jālasa viss (https://www.alberta-koledza.lv/upload/old/downloads/retorika.pdf ), izvilkumus šeit ielieku kā apziņas kairinātāju. Ārkārtīgi vajadzīgas zināšanas, īpaši Latvijā un īpaši vēlētājiem pirms vēlēšanu kampaņām. Skaidrs, ka nav jau viegli būt krietnam un patiesam, kad zem astes iesprausts naudas kušķis, tomēr jāatceras, ka īslaicīgi ienākumi tiešām ir īslaicīgi. Pats šo tekstu uziedams biju autorei ļoti pateicīgs, kaut oratora māksla man nemaz nav vajadzīga. Svarīgi ir arī mācēt saprast, ko saka. Anekdote no Krievijas: Kāds cilvēks Sarkanajā laukumā kaisa lapiņas. Viņu sagrābj čeka, skatās tās lapiņas, bet tās ir tukšas abās pusēs. – Ko tad tu tukšas lapiņas kaisi?!! – Ko gan rakstīt, tāpat viss skaidrs!… Un vēl padoms: sofisti pirmkārt veikli izmanto nepietiekamu tēmas uzstādījumu strīdos, izsmērē tēzes. Loģikas spraugas viņi aizpilda ar pašiem vajadzīgu saturu. Iznākumā tēze piedzīvo brīnumainas pārvērtības Sofista vārdu slazdi, kurš pret upuri pagriež viņa paša labākos argumentus, baņķiera un tirgoņa prasme kā iluzionistam taisīt naudu no nekā … Sofisms, lai gaužām vienkāršs, nostrādā droši. I.L.

Galā pieliku vēl rakstu par sofismu mūsdienu dzīvē: Sātana advokāts – modernā sofisma attīstība! Ashutosh Jain, 2018)

Retorikas pamatjēdzieni

  • Komunikācijas mērķis un uzdevumi nosaka runas struktūru, līdzekļu izvēli un izvietošanu.
  • Komunikatīvā loma ir runātāja izvēlētais tēls saziņas mērķu sasniegšanai: prasītājs, bezpalīdzīgais, prastais, eksperts, asais, apķērīgais u.c.
  • Komunikatīvā veiksme / neveiksme parasti raksturo saziņas gala rezultāta sasniegšanu /nesasniegšanu, vai pat saziņas izgāšanos (komunikatīvais fiasko).
  • Komunikatīvā situācija nosaka komunikatīvās lomas izvēli, veicina saziņas veiksmi: laiks, vieta, sarunas biedru pieredze, vecums, dzimums, izglītība u.c.
  • Argumentācija, argumenti, stratēģijas un taktikas pieder pie stratēģiskiem retorikas jēdzieniem, kuru zināšana un ievērošana veicina komunikatīvās veiksmes sasniegšanu.

Turpināt lasīt

Dievs un Patiesība Dainās, Vēdās un reliģijās

(Zinātnes augstprātība un reliģijas politika… Nebūtu ābols trāpījis Ņūtonam… Ir zinātnieku noformētas parādības un ir nenoformētas, neaptvertas. Baidos, ka pēdējo ir milzum vairāk, TĀPĒC IR SEGUMS JĒDZIENAM ‘DIEVS’, un pēdējā galīgā zinātnes metode diez vai tiks atklāta. Kaut vai tāpēc, ka cilvēks nekad nespēs vienlaikus aptvert pat visu izzināto.

Dainu lepnā (ne lepnīgā) vienkāršība kopā ar neuzbāzīgo Augstākā izjūtu ir galvas tiesu pārāka par izcakoto kristietību. Un ne jau Jēzus te vainojams; viņš, vieds būdams, ir patiesību stāstījis tā laika vienkāršajiem žīdiem saprotamos jēdzienos, kas pēc tūkstošgadēm un citos apstākļos sagādā grūtības teikto atpazīt. Un šaubos vai Jēzus pieņemtu savas mācības tulkojumos un lietojumos politizēto versiju. Manuprāt, tiešām veiksmīgāks un nevainojamāks ir, lai gan vēl daudz senākais, tomēr godīgākais (Rigvēdas Gajatrī mantra Dievu sauc par ‘Tas’, ‘Modinātāja Saule’) un attīstītākiem slāņiem domātais Vēdu skats uz patiesību. I.L.)

Turpināt lasīt

Labā / Ļaunā izvēles apliecinājums. Ap 10.gadsimtu pirms Kristus

(Laikā, kad patiesību uzskata par pērkamu, kad meli ir ikdiena, kad naudu uzskata par dievu, atkal un atkal atrodu tūkstošgadi par Jēzus laiku senākus gara darbus, kā āriju Gātas, kā āriju Vēdas, kas būtu jau tad varējuši pagriezt cilvēci uz Labo. Vai mums izdosies?

Zoroastrs dzimis ap 1000.g.pr.m.ē. Amudarjas augštecē, āriju zemē, domājams ap Pjandžas upi. Viens no avatariem jeb iedzimušajiem Tikuma atjaunošanai. Skaidrs, ka iedzimšana vienmēr būs apstrīdama, tomēr tādu izcilu Tikuma aizstāvju parādīšanās laiku pa laikam ir neapšaubāma.

yadā yadā hi dharmasya glānir bhavati bhārata /

adhyutthānam adharmasya tadātmānaṃ sṛjāmyaham //

paritrāṇāya sādhūnāṃ vināśāya ca duṣkṛtām /

dharmasaṃsthāpanārthāya sambhavāmi yuge yuge //

Kad vien pagrimst tikums (dharma) un sazeļ netikums,

Tad rodos es, ak, Barotāja (Bhārata, Indija).

Labo ļaužu aizsardzībai un ļauno iznīcināšanai,

Tikuma iedibināšanai,

Es iedzimstu laikmetu pēc laikmeta.

Bhagavadgītā 4.7–8

Uzgāju arī labi lasāmu Gātu tulkojumu latviski:

http://www.e-misterija.lv/zaratustras-dziesmas/)

Izvēles apliecinājums (fravarānē – es izvēlos)

Zoroastrisma dziedājums 12.1–9

1. Es nolādu ļaunās dievības.

Es uzskatu sevi par Vieduma, par Zaratuštras pielūdzēju, esmu pret

ļaunajām dievībām,

mācos no Labvēlīgā un slavēju Svētos Nemirstīgos, pielūdzu Svētos Nemirstīgos.

Labvēlīgā Vieduma, laipnā, taisnā, mirdzošā, svētīgā, visu labumu atzīstu

un visu labāko, kam piemīt Labās Domas Svētais,

kam ir Rituma Patiesība, kam ir gaismas, ar kā gaismām pildās, ar laimi.

2. Ticu uz Svēto Veselo Saprātu – lai man tas būtu. Turpināt lasīt

ZEMGALIEŠU SIMTGADU CĪŅAS PAR PATSTĀVĪBU. Latviešu Etnogrāfiskā biedrība, 1915

(Izglītota latvieša minimums latviešu politikas un valstiskuma vēsturē. Grāmatu iesaku izlasīt, pirms smagi rakāties Indriķa, Atskaņu un citās hronikās. Tā noteikti palīdzētu iegūt zināšanu pamatus skolniekiem, gan vēsturē, gan īstajā politikā (man 75 gadu vecumā tur bija visai daudz nezināmā).

Pārrakstot saglabāju oriģināla 1915.gada valodu, arī tā ir vērtība. Vienīgi ‘ee’ mainīju uz ‘ie’ un patskaņus ar vairs nelietojamām diakritiskajām zīmēm vienkāršoju uz garajiem. Šur tur iekavās sniedzu darbojošos personu pilnus vārdus.
Latviešu ķēniņvalstiņas 13.gadsimtā iegāja vēl ar mantoto indoirāņu sirotāju (selaga) garu, kur dabiska ir cilšu dabiska atlase, kas mērāma spēkā, dūšā un attiecīgi laupījumos un nodevās. Baltu tautu savstarpējo līgumu mūžs bija īss, tās sametās kopā dažādos apvienojumos pēc vajadzības – uz noteiktiem karagājieniem. Arī ar kristiešu zobenbrāļiem – kara virsniekiem, un kas traģiski, vēlāk jau piespiedu kārtā ar vācu ordeni.
Kristietības nesēji ne par matu nebija kulturālāki, drīzāk otrādi. Kristietība jeb Jēzus mācības izstrādājums jau vismaz kopš Bizantijas Konstantina laikiem bez cilvēcīguma ideāla bija arī gan feiks, gan ierocis, un Sv. Romas impērija savas robežas paplašināja un baznicas desmito tiesu paģērēja tikpat šķeļoši un asiņaini “kristīgi”, cik politkorekti. Atcerēsimies, ka Jēzus nav pierakstījis savu sludināto mācību un diez vai viņš bija analfabēts.
Svētās Marijas jeb Livonijas (Lībijas) valstij rasties piepalīdzēja vēl draudi latviešiem no Naugardas, Pleskavas un Polockas (krieviem nodevas maksāja Livonijas daļa ziemeļos no Daugavas), kuras pret latviešu valstiņām izmantoja pārkrievotus baltus. Būtiski šķeļošs bija bīskapu piedāvātais lielākas neatkarības no latviešu ķēniņiem piedāvājums vietējiem zemes kungiem jeb bajāriem, īpaši Mežotnē.
Un tad sekoja Teitoņu jeb Vācu ordenis, kam ne politkorektums, ne Jēzus netraucēja vairs nemaz, un pēdējie cīnītāji par neatkarību, atlikušie zemgalieši tika padzīti no savas zemes ar genocīda ieročiem (“Labāko no taviem ienaidniekiem tev būs nokaut.”). Tāds latviešiem bija 13.gadsimts. Skat. arī
http://www.tervetesnovads.lv/tervetes-vesture/; Fragment einer Urkunde der ältesten Livländischen Geschichte in Versen_1817)

Lasīt un/vai nokraut grāmatu PDF: ZEMGALIEŠU SIMTGADU CĪŅAS PAR PATSTĀVĪBU

Turpināt lasīt

Īsi par troļļošanu kā ieroci.

(Atcerēsimies “spārnotos” teicienus – ‘fašisti ņedobitije’ (nenosistie fašisti) utml. Un nāksies secināt, ka troļļošana nav nesens un tikai interneta ierocis. Šeit citētais autors par to runā ‘jauno nacionālismu’ sakarā, un arī tas sācies vismaz kopš cionisma laikiem. Troļļošana līdz šim jau sen ir bijusi veiksmīga mentālā atombumba, kas mērķtiecīgi saindē krietnu cilvēku, ja vēlaties, goju jeb nežīdu prātus. Lai piedod man krietnie žīdi, kuru taču nav mazums. I.L.)

Īsumā, jaunie nacionālismi, būdami folklorizēti nacionālismi, ir troļļošanas kultūras simptoms (tīša, prasmīga un slēpta cilvēku izsišana no sliedēm, parasti internetā, izmantojot domu apmaiņu. Troļļošana ir ne tikai aizskarošas piezīmes; lamu izkliegšana nav trollēšana, tā ir vienkārši aizsvilšanās un nav smieklīga. Troļļošana nav arī mēstuļošana, tā tracina, bet ir kliba. Troļļošanas būtiskākā daļa ir upura pārliecināšana, lai tas a) tiešām notic teiktajam, lai cik briesmīgs tas būtu, vai b) zem palīdzības maskas iepotētu upurim ļaunprātīgus norādījumus. Troļļošana prasa maldināšanu; ja netiek krāpts, tā nemaz nav troļļošana, vien muļķošanās. Tāpēc upurim nav jāzin, ka tiek troļļots; ja tas to apjēdz, tu esi neveiksmīgs trollis) Turpināt lasīt

Ilustrācijai Atmodas gaisotnei – I.Līdakas vēstule čekai 1988.gadā

Te ir epizode, kas varētu iegaismot gaisotni Atmodas laikā, kādu to sajutu es.

Pēc kādas manas ierunāšanās Vides aizsardzības kluba sapulcē par čeku kā galveno vides piesārņojumu Latvijā un bezatbildes klusuma saskaitos un sacerēju vēstuli čekai. Rakstīdams jutos varen viltīgs, bezmaz kā Zaporožjes kazaks, piesaucu vēl caur Vilni Zariņu no grāmatas ‘Начало философии. Чанышев А.Н.’ patapinātu tekstu par Ķīnas impērijas krišanu.

Nākošajā mītiņā Arkādijas parkā lūdzu Arvīdam Ulmem atļauju nolasīt kādu aicinājumu, pateikdams tikai, ka būs fabula ar zobiem. Atļāva, nolasīju pie mikrofona, paļāvība uz viltību bija pazudusi, un pa muguru līdz ceļiem strautiņā tecēja baiļu sviedri. Beigās lūdzu balsot, kas ir pret, iznākot priekšā, lai vieglāk saskaitīt. Protams, kā jau biju cerējis, neiznāca neviens. Manā saprašanā viltīgi izteicu prieku, ka mums piekrīt arī klātesošie čekisti.

Pēc mītiņa iedevu Arvīdam parakstīt. Pienāca visai satraukts, ja nemaldos, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons, atceros, zilā uzvalkā, prasīdams anulēt vēstuli kā pārāk mīkstu. Turējos pretī, teikdams, lai raksta cietāku, mana vēstule netraucēs, bet ja anulēs, tad būsim padevušies.

Ulme ne tajā brīdī, ne vēlāk neizskatījās par to laimīgs, katrā ziņā neuzslavēja, tomēr parakstīja. Ja es būtu zinājis par viņa sarežģītajām attiecībām ar čeku, nebūtu uz šo izlēcienu uzdrošinājies. Es joprojām Arvīdu Ulmi uzskatu par goda vīru, kurš paveica IZŠĶIROŠU darbu sabiedrības iedrošināšanā.

Vēstuli nosūtīju. Vēlāk cilvēki runāja, ka Ulme izsaukts uz čeku, bet es nē. Mani tiešām neizsauca, un tas, šķiet, raisīja aizdomas, katrā ziņā vēlāk ar muguras spalvām sajutu nelāgu attieksmi. Šķiet, ka mana karātavu ironija nebija uztverta. Nepienāca arī nekāda čekas atbilde, bet ne jau tas bija mērķis. Cik nu pratu, biju publiski pakustinājis būtiskāko problēmu un arī, manuprāt, nostādījis čeku neērtā situācijā, tīši prasīdams atbildi, ko tā nevarēja sniegt, bet VAK “pārkāpumu” gadījumos varēja vienmēr atsaukties uz to, ka gribējām taču būt rātni. Turpināt lasīt

Kūri, 1887

No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, vierzigster Theil, Leipzig, Brockhaus, 1887.

(Īpaši par lingvistiskajiem prātojumiem beigās esiet kritiski. Manuprāt, autors vadījies tikai no citētajiem autoriem un nav spējis atšķetināt līvu-lībiešu-estu-kūru jūkli. I.L.)

Kūri (Kuren), tauta, kas pieder lielai somu tautu saimei un valodnieciski ir tuvu radniecīga senajiem līviem un igauņiem (Eßten), kopš tautu staigāšanas laikiem ir apdzīvojuši apvidu starp Daugavu (Düna, līvu Vēna, kūru Veina, krievu Dvina) un Nemunu (Niemen=Memel jeb Chorus, tas ir, Kūru upe, Kurenfluß) līdz kūru ostai un Nērijai (Nehrung). Kā liecina arheoloģiski atradumi, kūri ir uz rietumiem izspieduši gotus (Gothen), kuri tur līdz mūsu skaitīšanas pirmajam gadsimtam dzīvojuši tagadējās Krievijas Kauņas (Kowno) un Kurland‘es guberņās (salīdz. I.Worsaae, Vorgeschichte des Nordens nach gleichzeitigen Denkmälern, Mestorf’a, Hamburgā, 1878). Turpināt lasīt

Latvieši revolūcijās. Roberts Indriķa dēls Eihe, latviešu revolucionārs Krievijā. ‘Talovskaja trageģija’ pētījums 2007

(Pašlaik notiek viltīgi stieptā, tiešām ļaunā, globālisma jeb kultūrmarksisma jeb neoliberālisma jeb žīdu pasaules kārtības revolūcija. Katrs teiks, ka nu jau tīrie sīkumi pret, piemēram, noderīgā idiota latviešu komisāra Roberta Eihes stāstu. Junkers nav Staļins, varam pat pasmieties par to ķēmu Eiropas karaļa lomā un Merkeli Vācijas dižfīreres lomā. Domājiet dziļāk. Nemaz tik smieklīgi – palūkosim, cik ilgi būs noderīgs komisārs Valdis Dombrovskis (lai man piedod šis strādīgais cilvēks), un kādas viņam līdzīgo darbības sekas. Jūs pasmiesities arī par to, ka es savos toreiz 12-13 gados tāpat kā ļoti daudzi citi pēc Eihes u.c. Krievijas latviešu revolucionāru reabilitācijas sāku lepoties ar latviešu varoņiem gandrīz pasaules valdniecē Krievijā, jo pat tās reabilitācijas tolaik bija “brīvības” iekarojums. Nesteidzieties ar apzīmējumiem “sazvērestības teorijas”. I.L.)

Talovas traģēdija. Staļinistisko represiju Rietumsibīrijas Taigas rajonā 1920-1953.gados izpēte

ВКП (б) Rietumsibīrijas novada komitejas sekretārs. Rietumsibīrijas NKVD troikas loceklis. Turpināt lasīt

GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016. Nelāgā attīstība Rietumvalstīs. Ivans Borisovs, Kanāda, 2018.februāris

(Saku nauda, domāju žīdu pasaules kārtība. Nē, nav mainījušās manas domas, ka katrs ir sastapis kādu krietnu žīdu un kādu nekrietnu latvieti. Būtība ir proporcijās. Dzīvot par žīdu naudu no Ļeņina mācās joprojām, un joprojām “parastie” dzīvojam ar privileģēto tiesiski viltotu naudu. Šis raksts ir lasīšanas vērts, pat ja šķitīs sazvērestības teorija. Ceru, ka katrs sāksim apjēgt vismaz to, ka vienīgais saprātīgais darba augļu glabāšanas veids ir ienākumu ieguldīšana vērtībās – bērnos, zemē, mežos, prasmēs, darbarīkos utml. Ar vērtībām nesegtās naudas laiki vienā mirklī beigsies, luksus grabuļi būs nekur liekami, un tad nevaimanājiet, ka neviens nebrīdināja. I.L. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/05/pasaules-jauna-kartiba-valdis-steins/ )

GLARING Hypocrisy (Nešpetnā liekulība). Sean M. Madden, 2016

Autors Sean M.Madden ir GLARING Hypocrisy līdzdibinātājs un redaktors, publicējas arī http://www.renegadetribune.com/articles/ . Trauksmes cēlājs, kuram bija klientu kompānija, ko 1990-o gadu beigās slēdza ASV Securities and Exchange Commission. No tā brīža Sean‘s ir bijis pilnīgos patiesības meklējumos. GLARING Hypocrisy ir šo meklējumu kulminācija.

Ir daudz kas faktā par pašu boļševismu, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki. Boļševisma ideāli saskan ar daudziem augstākajiem jūdaisma ideāliem.”
(Jewish Chronicle, London, 1919)

Turpināt lasīt

3.gs.meritokrātija jeb par Budas iedzimšanas pasaulē nosacījumiem. No Lalitavistaras, budisma Lielā Rata sūtras. No sanskrita un ķīniešu valodas tulkojuši Н.В.Александрова, М.А.Русанов

(Labs meritokrātijas piemērs no senatnes. Viltusliberāļiem varbūt spriedīsies kaklā, bet paši vainīgi. I.L.)

VII. Padievu vēršanās pie Bodhisatvas un viņa runa par ideālas valdnieku dzimtas īpašībām un valdnieces tikumiem

(Lalitavistaras sanskrita versija)

Padievi un bodhisatvas (cilvēki, kuri sasnieguši apskaidrību, tomēr izlēmuši palikt šajā pasaulē palīdzēt cietējiem, nevis nonākt nirvanā) sešpadsmit valstīs visā Džambudvīpā (Indijas teritorija) apsprieda visas labākās valdnieku dzimtas un visās atrada trūkumus. Viņu, dziļās pārdomās grimušo, vidū, [bija] padievs vārdā Džņānaketudhvadža, atbrīvojies no pārdzimšanas, cieši nolēmis [sasniegt] apskaidrību šajā Lielā Rata (Mahājanas) budismā. Viņš vērsās pie šīs dižās padievu un bodhisatvu sapulces: “Pieiesim, godātie, pie šā Bodhisatvas (Budas) un vaicāsim [viņam pašam], kādi tikumi mēdz būt dzimtai, kurā iedzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu”. “Labi, – [atbildēja] visi un, godbijībā salikuši rokas, piegāja Bodhisatvam (debesu valstībā Tušitā) un vaicāja: “Ak, taisnais vīrs, kādi tikumi piemīt tam dārgakmenim starp dzimtām, kurā dzimst bodhisatva, kas pieredz pēdējo dzimšanu?” Turpināt lasīt

NELIETĪGIE SAMARIEŠI. Mīts par brīvo tirgu un kapitālisma slepenā vēsture. Hadžūns Čangs. 2008.g. decembris

(Reālās ekonomikas ābece Katram. Īstenība pret neoliberāļu brīvā tirgus blefu. Hadžūns Čangs: “Viscaur grāmatā esmu izteicis daudzus detalizētus priekšlikumus par to, kā gan nacionālā, gan globālā politika būtu jāmaina visās jomās, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm attīstīties”. Autors aplūko gadījumus, kad praksē vispārpieņemtas ekonomiskās teorijas tiek maldinoši vispārinātas, lai gan mēdz būt tikai “puse no stāsta” – īstenībā neatbilst realitātei. Viņa tekstā bieži sastapsit “var būt un var nebūt pareizi; viss atkarīgs no …”. Šī grāmata “varētu būt ar virsrakstu “Ekonomika reālajā pasaulē””, Noams Čomskis.

Elektroniskās grāmatas formātā fb2 tā ir brīvi pieejama https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Politika/Sliktie%20samariesi.(H.Changs). Latviski grāmatu tulkojis Pēteris Treijs, Dr.sc.comp. Viņa priekšvārdu papildināju ar viņa saturīgo 2009.gada rakstu ‘Kāpēc ir nelaime valstī?’. Trekninātie izcēlumi un diezgan daudzie pamanītie skenēšanas kļūdu labojumi ir mani – I.L.)

Saturs

Priekšvārds izdevumam latviešu valodā

Tulkotāja priekšvārds

Pateicības

PROLOGS. Mozambikas ekonomiskais brīnums. Kā izkļūt no nabadzības

  1.    Vēlreiz par Lexus un olīvkoku. Mīti un fakti par globalizāciju
  2.    Daniela Defo dubultā dzīve. Kā bagātās valstis kļuva bagātas?
  3.    Manam sešgadīgajam dēlam vajadzētu strādāt. Vai brīvā tirdzniecība vienmēr ir pareizā atbilde?
  4.    Soms un zilonis. Vai mums jāregulē ārzemju investīcijas?
  5.    Cilvēks ekspluatē cilvēku. Privāts uzņēmums labs, valsts uzņēmums slikts?
  6.    Windows 98 1997.gadā.. Vai “aizņemties” idejas ir slikti?
  7.    Misija neiespējama? Vai finansiālo saprātīgumu var pārspīlēt?
  8.    Zaira pret Indonēziju. Vai mums būtu jāpagriež mugura korumpētām un nedemokrātiskām valstīm?
  9.    Slinkie japāņi un zaglīgie vācieši. Vai ir kultūras, kas nespēj attīstīt ekonomiku?

EPILOGS. Sanpaulu, 2037.gada oktobris. Vai uzlabošanās ir iespējama?

Piezīmes

Paskaidrojumi

Anotācija

Hadžūna Čanga grāmatā sniegts skarbi patiess skatījums uz norisēm mūsdienu globālajā ekonomikā. ‘Sliktie samarieši’ atklāj Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules tirdzniecības organizācijas dubulto morāli. Turpināt lasīt

“Homo post-soveticus”: Ekonomiskās uzvedības galvenie raksturojumi, aplūkojot institucionāli-pēckeinsiskā ievirzē. Rozmainskis I.V.

(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.) Turpināt lasīt

Kāpēc Pakistanai neder demokrātija! Umer Sufan, students FC College Lahore. 2018.g.14.maijs

(Vai Latvijā ir būtiski labāk? Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/10/28/latvijas-satversme-un-suicidala-demokratija-ivars-lidaka/ un par meritokrātiju – https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/17/parmainu-panaksana-pasiesaistoties-tautai-ivars-lidaka/ un https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/05/prasmiga-e-demokratija-j-a-munemann/ )

Teorijā demokrātija ir jauka, praksē tā ir maldi.” Benito Musolini


Demokrātija ir cilvēku valdība, cilvēk
u labā, cilvēku veidota. Vairums no mums domā, ka demokrātija visos apstākļos darbojas vislabāk. Vairums no mums domā, ka mēs esam neatkarīga valsts. Demokrātija vienmēr ir simbolizējusi tautas brīvību un tiesības, taču gadu gaitā mēs esam redzējuši šausminošas taisnīguma, brīvības un cilvēktiesību izgāšanās, kas tikai parādīja, ka demokrātija brīvu dzīvi negarantē.
Turpināt lasīt

Balti kā mēdiešu kaimiņi, āriji, džāti, saki, Eiropas sauromati.

Sanskritā: jāṭ, jāṭi, jāṭa, jat. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/05/03/latvian-nuristan-gujarat-cognate-cultures-ivars-lidaka/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/03/latviesi-vai-tiesam-hindukusa-dienvidu-nogazes-un-saurastraskathiavaraslatas-pussala-indijas-rietumos-dzivo-vel-citas-latviesu-bralu-tautas/

 

No Spokensanskrit- dzimums, veids, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; jāti – pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, ārya.

John Grimes- dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no ‘Nyāya’ skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. (Skat. padārtha).
3. Saskaņā ar ‘Nyāya’ vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Saskaņā ar ‘Mīmāṃsā’, grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. ‘Mīmāṃsā’, Vedāntas sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Saskaņā ar Njāja skolu, augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko vispārību. Zemākās vispārības tiek sauktas par ‘aparajāti’.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.

http://www.sikhiwiki.org/index.php/Jatt – džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai. Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas – juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē., usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē., huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)).

DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ.

Turpināt lasīt

Tumsonīgais Naudas laikmets. James C.Kennedy, 2012. oktobris

(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?

Skat. arī:
– Parīzes Manifests https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/29/parizes-manifests-eiropa-kadai-varam-uzticeties-otto-ozols-kaujas-lauks-latvija-piesaude-jau-sakusies/ ; tas pats oriģinālā:
– The Parisian Statement https://thetrueeurope.eu/
– Jans Baldvins Hanibalsons https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/10/ziemelvalstu-baltijas-regiona-neparedzama-nakotne-jons-baldvins-hanibalsons-2017-g-28-nov/

Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)

====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.

Turpināt lasīt

Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka

(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

Un Aivara Borovkova:

“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”

un

… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.

“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”

“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”

Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)

===========

Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS

Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________

      Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:

Turpināt lasīt

Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.

Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Turpināt lasīt

Ziemeļvalstu-Baltijas reģiona neparedzamā nākotne. Jons Baldvins Hanibalsons, 2017.g.28.nov.

Krievu revanšistu trīskāršie draudi, Amerikas pielāgošanās politika un eirozonas sadalīšanās noslieces Ziemeļvalstu-Baltijas reģionam nesola labas nākotnes izredzes, raksta Islandes diplomāts un kādreizējs ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons.

Ziemeļvalstu-Baltijas (Dānija, Igaunija, Somija, Islande, Latvija, Lietuva, Norvēģija un Zviedrija – red.) reģions ir saknē atšķirīgs no tā, kāds tas izskatījās 1980-o gadu beigās un 1990-ajos. Tas lielākoties ir nemitīgi mainīgu ārēju spēku nevis kādu izteiktu iekšēju neveiksmju dēļ. Ieskatīsimies ciešāk.

Kad es personiski tiku iesaistīts, pūloties sakopot atbalstu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai – 80-o gadu beigās un 90-o gadu sākumā – vairums no mums glabāja veselīgu optimisma devu par nākotni. Mūsu optimisma pamats ir izrādījies gaistošs.

Atriebīgā Krievija

Biju domājis, ka pēcpadomju Krievija pratīs kaut kā kļūt demokrātiska. Neraugoties uz traumatisku pāreju no centralizētas valsts ekonomikas uz tirgus vadītu ekonomiku, mēs cerējām, ka pakāpeniski varu iegūs kāds demokrātiskas pārvaldības veids. Tas ietvertu neatkarīgu tiesas varu, brīvu plašsaziņu un likuma vadību. Kā uz sekām mēs cerējām, ka Krievija kļūs par “normālu” valsti – ar to saprotot valsti, kas spēj sadarboties ar kaimiņiem, nevis būt to suverenitātes apdraudējums.

Visas šīs cerības ir nonākušas līdz nullei. Putina un viņa spēka (siloviku – I.L.) kliķes varā Krievija ir pagriezusies atpakaļ savā dziļi sakņotajā autoritārismā. Krievija nav demokrātiska valsts, tai ir bagāto slāņu varas iekārta (plutokrātija). Brīvas plašsaziņas vietā šī valsts caur padevīgiem medijiem darbina savu propagandu. Tiesu vara ir stingri padota visvarenajai valstij.

Turpināt lasīt

Pāri paliek alkatīgs materiālists, ierāvējs, egoists, naudas varas pielūdzējs… Žulis

(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017

Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.

Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.
Turpināt lasīt

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties. + Otto Ozols: Kaujas lauks Latvija. Piešaude jau sākusies

Latviešu nācijas dzīves telpa ir kore starp Eiropas melīguma un Krievijas iefiltrēšanās slīpnēm. PARĪZES MANIFESTS.

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties

(2017.gada maijā konservatīvu zinātnieku un intelektuāļu grupa tikās Parīzē. Viņus vienoja kopīgas bažas par patreizējo Eiropas politikas, kultūras, sabiedrības stāvokli – un pāri visam Eiropas prāta un iztēles stāvokli. Maldos un pašapmānā, un ideoloģiskos sagrozījumos Eiropa izšķērdē savu dižo civilizācijas mantojumu.)

1. Eiropa ir piederīga mums, un mēs esam piederīgi Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Iemesli, kāpēc mēs turam Eiropu dārgu, pārsniedz mūsu spējas šo uzticību izskaidrot vai attaisnot. Tā ir kopīgas vēstures, cerību un mīlestības lieta. Tā ir ierastu ceļu, sajūsmas un sāpju brīžu lieta. Tā ir iedvesmojošas saskaņotības pieredzes un kopējas nākotnes solījuma lieta. Parasti viedokļi un notikumi mēdz būt īpašas nozīmes pilni – mums, nevis citiem. Mājas ir vieta, kur lietas ir pazīstamas, un kur mūs atzīst, lai cik tālu mēs būtu klejojuši. Tā ir īstā Eiropa, mūsu dārgā un neaizstājamā civilizācija.

Eiropa ir mūsu mājas.

2. Eiropa visā savā bagātībā un lieliskumā ir viltotas pašizpratnes apdraudēta. Šī viltotā Eiropa sevi iztēlojas kā mūsu civilizācijas piepildījumu, bet īstenībā tā atņems mums mājas. Tā aicina pārspīlēt un izkropļot Eiropas īstos tikumus, paliekot akliem pret pašas netikumiem. Pašapmierināti tirgojot mūsu vēstures vienpusīgas karikatūras, šī viltotā Eiropa tagad pastāv nepārvaramos aizspriedumos par pagātni. To ierosinātāji ir pašgribēti bāreņi, un tie pieņem, ka būt bārenim – būt bezpajumtniekam – ir cildens sasniegums. Šādi šī viltotā Eiropa slavē sevi kā universālas sabiedrības, kas nav nedz vispārēja, nedz sabiedrība, vēstnesi.
Turpināt lasīt

Kā izturēties pret politiku. Politika ir no kalpošanas padarīta par tirgošanos. Aiciniet jaunatni padarīt to atkal cienījamu. Šrī Šrī Ravi Šankars

Kā izturēties pret politiku. Šrī Šrī Ravi Šankars

– Dārgais Dievišķais skolotāj, esmu iesaistīts dažos sabiedrisku pakalpojumu projektos, un man ir vairāki vadoši amati, un tagad apkārtējie politiķi sāk man traucēt un padara manu darbu nesekmīgāku. Lūdzu padomu.

– Šrī Šrī Ravi Šankars:

Visur, kur ir cilvēki, neizbēgami ir politika. Nevairies no tās un neraizējies par to, esi kā cieta klints. Kas izrādīsies esam politika, atradīs savu ceļu aiziet. Paļaujies, ka ar tevi notiks tikai labākais, un ka tu spēsi darīt tikai labāko! Turi šos domu graudus kā dārgumu.

Turpināt lasīt

Vārda dziļums

(Ceru, ka nav šā jēdziena “disertabla” svešzemnieciska aizvietotāja. Izvēlējos vārdu ‘druva’, patiešām dziļu, lai no kuras puses mēs to aplūkotu.

Druvas jēdziens ir nešķirams no ‘Savita’ – Visaugstākais Dievs; Tas, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgais princips, Virsīstenība, Brahman. Arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku).

Ivars Līdaka)

 

Atklāta vēstule žīd-aklajiem eirofīliem, kuri domā, ka Žīdu Pasaules Kārtība ir “Perspektīva”. Mufidah Kassalias

(Kāpēc man šķiet, ka viens no musulmaņu tautu staigāšanas izraisīšanas iemesliem ir naida raisīšana pasaulē pret Israēlas pretiniekiem?

Mufidah Kassalias ir (GLARING Hypocrisy) līdzdibinātāja un redaktore. Viņa ir mācījusies savienot lietas, saliekot Rubika kubu bez instrukcijas. 2010.gadā viņa izštepselēja savu televizoru un atbrīvojās no smadzeņu skalošanas. Iznākumā viņa saredz lietas visur un savieno tās rakstot.)

Priekšvēsture

Pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka vairums manu britu un eiropiešu feisbuka draugu ir sīksti eirofīli. Jeb precīzāk, ES-fīli, kuriem Eiropa un Eiropas Savienība ir sinonīmi, kas simbolizē tādus ideālus kā kopības sajūta, iecietība, mīlestība, cilvēktiesības, vides aizsardzība, miers un demokrātija. Tie ir labi cilvēki, kuriem rūp viņu līdzcilvēki un pasaules pagrimstošais stāvoklis, lai gan viņiem raksturīgo labestību ir nolaupījis viltīgais komunisma rāpulis sociālisma izskatā, kas noformēts kultūrmarksistiska politkorektuma un sociālā taisnīguma parādes tērpā.

Turpināt lasīt

Burbulis: Krima tiks atdota. Putins un viņa Kremļa režīms pašlaik ir ļoti sarežģītā stāvoklī. Alesja Bacman; ierakstījis Nikolajs Poddubnijs, 26.10.2017

(Genādijs Burbulis (Геннадий Эдуардович Бурбулис; dzimis 1945) ir lietuviešu izcelsmes Krievijas politiķis, Borisa Jeļcina līdzgaitnieks. Bija Krievijas Federācijas Valsts sekretārs (1991–1992), viens no Belovežas vienošanās teksta autoriem parakstītājiem. Vikipēdija)

 Burbulis: “runā, ka Putins būs pašizvirzītais. Bez rokaspuišiem “Viskrievijas tautas frontes”, kurā nav tautas, izskatā, un galvenās partijas ‘Jeģinaja Rossija’, kurā nav vienotības, izskatā”.

Biju patiess ļeņinietis

Turpināt lasīt

Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017

(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?

Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.

Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.

Turpināt lasīt

Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Turpināt lasīt

Žīdi, multikulturālisms, politkorektums un karš ar runas brīvību. Andrew Joyce, Ph.D. 20.11.2014

(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)

Viens no svarīgākajiem darbiem, ko ‘The Occidental Observer’ (TOO) ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņus veicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.

Turpināt lasīt

Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”

Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)

Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)

Turpināt lasīt

Kultūrmarksisma saknes Baigajā gadā. No 1941.gada laikrakstiem

(Sākuma ainai ieliku Paula Lejiņa visai caur puķēm veidoto runu pēc iecelšanas ministra amatā. Tajā profesors caur puķēm mēģinājis vedināt uz latviešu kultūras saglabāšanas mērķi. Tālākie raksti jau skaidri rāda kraso pagriezienu uz pārkrievošanu. Lai dievs mūs paglābj, bet patreizējā Sorosa-Junkera politika spiež iet pa Baigajā gadā iesākto ceļu. I.L.)

(Krievu īslaicīgi ieceltā) izglītības ministra prof. Dr. P. Lejiņa runa Rīgas skolotāju sanāksmē š. g. 10. jūlijā. Valdības Vēstnesis, 1940.g.11.jūlijā

Sveicinu jūs Izglītības ministrijas vārdā, pirmo reizi pulcējoties mūsu atbrīvotajā demokrātiskajā Latvijā. Nesu jums labākos novēlējumus, lai jūsu darbs šodien un arī turpmāk būtu veltīts un nestu svētību visām mūsu tautas šķirām un visām mūsu zemi apdzīvojošām tautām.
Skolotāja uzdevums ir smags, augsts un cēls. Skolotājam ir jāmāca, jāaudzina jaunatne. Svarīgākais ir audzināšanas uzdevums. Audzināšana neizbeidzas ar zināmu laikmetu, piem., vidusskolu, bet no bērnu dārza un pamatskolas turpinās cauri vidusskolai, augstskolai un visai dzīvei.
Audzināšanā var būt divi gadījumi: kad tā iet nepārtraukti uz priekšu, vai arī kad tajā notiek strauji pagriezieni.
Mēs še varam atrast salīdzinājumu dabas parādībās, vērojot dabas ietekmi uz atsevišķu īpatni. Ja augs vai dzīvnieks aug vienmērīgā vidē, tad tas attīstās normāli, bet ja to pārvieto no vienas vides uz otru, tad jānotiek aklimatizācijai. Jo straujāka ir šī pāreja, jo aklimatizācijas sekas var būt bīstamākas. Sevišķi nopietns šis jautājums ir jaunatnes audzināšanā, kur mums jārunā nevien par fizisko, bet arī garīgo attīstību. Pārāk strauji pagriezieni te dažreiz ne tikai sabojā, bet pat var iznīcināt vērtīgu indivīdu.
Turpināt lasīt

KRIEVU UN PĀRKRIEVOŠANAS BŪTĪBA – Voldemārs Busse un Zigmunds Skujiņš

KRIEVI VAI KOMUNISTI? Voldemārs Busse. Austrālijas latvietis, 21.02.1986

Voldemāra Busses pārdomas par to, kas apdraud Latviju visvairāk.

Kā ik gadus pēdējo 15 gadu laikā, arī šogad gada sākumā pienāca sainītis no Latvijas ar sienas kalendāru. Zināju, ka kalendārs ietvers skaistas, neaizmirstamas dzimtenes ainavas ar mēnešu un dienu nosaukumiem latviešu valodā – sveiciens no dzimtenes veselam gadam!
Priecīgi satraukts taisīju sainīti vaļā, izņēmu Kalendāru un – mans prieks pēkšņi pārvērtās nevarīgās dusmās: blakus katram latviešu vārdam man pretī rēgojās krievu paralēlformas. Iemetu kalendāru papīru grozā, lai to kopā ar citiem atkritumiem vēlāk sadedzinātu. Šī krievu uzbāzīgā bezkaunība man joprojām, mēnešus vēlāk, nedod mieru.

Turpināt lasīt

“Nodevīgi, bez kara pieteikuma…” 2017. gada 12. maijs. V.Feģko, V.Sidorenkovs. Vācijas kara pieteikuma nota 1941.g.21.06

(Par gadu desmitiem Krievijas puses noliegto Vācijas kara pieteikumu. Ja gribat zināt, “kā to sūdu maisa”, noteikti nežēlojiet laiku izlasīšanai, īpaši ar sarkanu izceltajai notai. Nota satur tiešām izsmeļošu informāciju Vācijas puses skatījumā uz kara sākumu.

No grāmatas Гитлер: Информация к размышлению (Даты. События. Мнения. 1889—2000)‘. Beigās ir notas pilns teksts oriģinālā. I.L.)

 

– Berlīne, 21.jūnijs

Liecina Valentins Berežkovs, padomju diplomāts:

“… dienā pirms iebrukuma Staļins joprojām cerēja, ka viņam izdosies Hitleru iesaistīt sarunās. Tajā sestdienā mūsu vēstniecībā Berlīnē pienāca telegramma, kas uzdeva vēstniekam nekavējoties tikties ar Ribentropu (Ribbentrop), paziņojot viņam par padomju valdības gatavību stāties pārrunās ar Reiha augstāko vadību un “uzklausīt Vācijas iespējamās pretenzijas”. Īstenībā tas bija mājiens, ka padomju puse vācu prasības ne vien uzklausīs, bet arī apmierinās.

Bet Hitleru jau vairs nekas apturēt nevarēja”.

Turpināt lasīt

Kā mums reorganizēt Baltiju. Autoru kolektīvs anonīms. Autentisks paraugs mācībām krievu informatīvā kara nozarē.

(Traka suņa murgi. Bet ar imperiālisma trakumsērgu slima suņa, un imperiālisms agonē, tiklīdz tā piramīda nesaņem jaunus iekarojumus. Hrestomātiska rokasgrāmata Baltijas valstu sasmalcināšanai un iznīcināšanai. Āža kāja un mežonīga sēra smaka; nodomāsit, ka tās ir kāda Krievijas maznozīmīga grupējuma iedomas, tomēr iesaku lasīt vērīgi un mēģināt atrast vietas, kas neatspoguļojas tagadējās Krievijas politikā. Bet ir arī labā ziņa – varam pateikties par cītīgo mūsu vājo vietu meklēšanu, un tās jāņem vērā īsti rūpīgi. Īpaši noderīgi multikulturālistiem kā pretpote. Sākumā pielieku kādu attēlu no cita avota, kas rāda Krievijas Impērijas ražīgākos gadus. Tulkojis Ivars Līdaka. beigās oriģinālteksts)

Turpināt lasīt

Pārdomas par kristietības atkopšanās iespēju caur identitātes restaurāciju. Ivars Līdaka

(Mani varētu kvalificēt kā bezreliģiju dievbijīgo.)

1. Jēzus nav uzstājis uz priekšstatu par sevi kā dievu. Ciktāl to teic Jaunā derība, viņš ir to atstājis apmēram tā – atkarībā, ko ar dievu saprotat.

2. Būdams vismaz reģis jeb pravietis, katrā ziņā Skolotājs, viņš noteikti ir zinājis apkārtējās tā laika reliģijas (dzīvie tirgus ceļi; atcerēsimies persiešu viedos, kuri it kā apmeklējuši jaundzimušo Jēzu), tostarp, jūdaismu, zoroastrismu, hinduismu, budismu, un diez vai ir izvairījies balstīties uz, viņaprāt, labo tajās.

3. Jēzus izteiksmes veids ir bijusi runāšana līdzībās, kas atstāj iespēju saprast māceklim iesācējam, bet rada grūtības “vārda” pielūdzējiem. Viņa mācīšanas paņēmiens ir bijis paša paraugs un līdzcietība jeb augstsirdība.

4. Visai droši var teikt, ka Jēzus meklējumi ir turpinājuši farizeju un īpaši esēņu meklējumus.

5. Turēt Jauno derību par pilnīgi adekvātu savai mācībai Jēzus diez vai piekristu, jo pats to nav rakstījis, un tā labākajā gadījumā ir iespējami labākais atstāsts, bet kurš teiks, ka ir īstenojusies labākā iespēja.

6. Mans subjektīvais ieskats, kas “manai kristietībai” piedod svaru, ir, ka Jēzus savu mācību veidojis galvenokārt uz budisma saknēm (līdzcietība jeb augstsirdība un izaugsmes iespēja katram, skat. par imperatoru Ašoku), kas augušas vedantisma un dabas parādību godāšanas augsnē (bezmaz latviskā?), pie tam nenoliedzot jūdaisma pamatus. Skat. manis tulkotos citātus zemāk.

Turpināt lasīt

Saule indiešu eposu mītoloģijā. Edward Washburn Hopkins 1969

Epic Mythology. Edward Washburn Hopkins 1969(Mahābharāta – Mbh.; Rāmājana – Rmy.)

§38. Saules dievs – Sūrya, Saule, kā dievs tas ir saukts vairākos vārdos, kas ir sinonīmi tiktāl, cik eposi to skar. Vienīgi ‘Āditya’ ir saule un viens no izplatītākajiem saules-dieva apzīmējumiem. Šim matronīmiskajam (no Aditi) vārdam dažkārt ir apzīmējums “dienas darinātājs” (dinakara); ‘ādityapatha = Divākarapatha vai Bhāskarādhvan’. Apzīmējumi “tūkstošstarainais” vai “stariem vainagotais” ir lietoti atsevišķi vai pievienoti ‘Āditya’ (Mbh.7,187,1f; Rmy.4,39,2 u.c.), lai norādītu uz spīdekli (kam vairāk staru kā mēnesim). Turpināt lasīt

Jānis Kučinskis: Attopieties! – šis režīms metodiski iznīcina Latviju! 15. marts 2011

Vakar izlasīju kādu rakstu. Skaudru stāstu par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.

Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: “Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši!
Turpināt lasīt

Forums ‘Debating Europe’: Vai 21.gadsimtā suverenitāte vēl ir svarīga? (pirms Breksita)

(Skaidrs, ka eiropieši nav daudz mācījušies no bijušās Padomju Savienības utopijas sabrukuma, tomēr parādās arī veselā saprāta pazīmes, pat pirms Brexit uzvaras. Varbūt tomēr neaizraus līdz arī mūs? Katrā ziņā šis forums ir kādas eiropiešu daļas domas fiksācija brīdī pirms Breksita.)

marksistisoros

 

 

 

 

 

Suverenitāte, kāpēc tā ir laba? Šī nav seksīgākā tēma pasaulē, tomēr tā parasti uzpeld, kad apspriež Eiropas Savienību. Vai globalizētā pasaulē ES valstīm ir jēga “sapludināt” kaut ko no to suverenitātes, lai nezaudētu atlikušo? Jeb suverenitāte ir balts vai melns problēma (vai nu ir vai nav)?

Turpināt lasīt

Vien īsts liberālisms var kavēt demagogus. Nick Cohen 24.09.2016.

(Atceraties anekdoti? Lācītis ar zaķīti brauc vilcienā. Pa abiem lācītim biļetei sanāk, zaķītim ne. Kad ienāk pārbaudītājs, lācītis izbāž zaķīti pa logu un rāda biļeti. Kas tev otrā rokā, prasa. Nekas, saka lācītis un parāda tukšu roku

Nupat neoliberāļi, jeb noderīgie idioti tiek pelnīti izbāzti pa logu. Kas ir lācītis? Tas pats, kas apdullinoši vēkšķot par saviem zaudējumiem izgāja sveikā pēc abiem pasaules kariem un visām krīzēm. Saderam, ka nupat (arī ar krietnu patiesības piešprici) tiks sakurināta pamatīga nacionālisma apkarošanas uguns. Šis raksts, manuprāt, ir no viltīgajiem. I.L.)

Kad uzvarētie kļūst par uzvarētājiem, mainās viss. Tagad saimnieki ir viņi, lai cik tie censtos būt citādi. Viņu iespējas mainīt un postīt dzīves prasa nežēlību un nepiedodošu kontroli.

Paģiras no ilgā globalizācijas laikmeta ir slēpušas jaunas elites esamību, nemaz nerunājot par tās vērā ņemšanu. Neoliberālā kārtība sākās kopš Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā vai varbūt agrāk, ar Margaretas Tečeres un Ronalda Reigana ievēlēšanu 1979/1980.gados. Lai atcerētos citus laikus, jums jābūt 50 gadus veciem. Bet beidzās ar ‘Lehman Brothers’ sabrukumu 2008.gadā. Šī bojā eja tika nomaskēta, jo neuznāca jauna sistēma, kas to aizvietotu.

Turpināt lasīt

Demokrātijas iedomas. Dmitrijs Zaharovs. Demokrātija pret brīvo tirgu. Igors Lavrinovskis. 2010

(Izcilības vietā tagad novirzes, kurp ejam? “No hipijiem un rietumu liberālisma ir palikušas vien geju parādes.” Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/03/13/6-eiropeiskas-civilizacijas-melu-veidi-kyu-sang-rinpoche/ I.L.)

Demokrātijas iedomas. Dmitrijs Zaharovs

Esam jau rakstījuši, ka demokrātiska lēmumu pieņemšana ir pamazām kļuvusi principā neiespējama, un ka demokrātija sevī ietver noteiktus iekšējus principus, kas to noved līdz tās diktatūriskām formām, kas nodrošina lielāku noturīgumu lēmumpieņemšanā un risinājumu izvēlē.

Kā vēsturisks joks izskatās notikums Kurta Gēdeļa, visu laiku dižākā loģiķa, dzīvē, kurš matemātiski pierādīja, ka nav iespējams pilnībā formalizēt cilvēka domāšanu, un ka saturiskās formālās sistēmās ir izteikumi, kuri ir vienlaikus nepierādāmi un neapstrīdami. Vīnē dzimušais Gēdelis 1940.gadā, glābjoties no nacistiem, emigrēja uz ASV. 1948.gadā viņš iesniedza dokumentus Amerikas pilsonības iegūšanai, un viņa galvotāji bija senie draugi Alberts Einšteins un Oskars Morgenšterns. Tā kā viņam priekšā bija tāds kā mutisks pilsonības eksāmens, Gēdelis, būdams nopietns un pedantisks cilvēks, izpētīja ASV Konstitūciju un pamanīja tajā iespējamību viegli un absolūti likumīgi pārvērst šīs valsts demokrātiju diktatūrā.

Turpināt lasīt

Latvian-Nuristan-Gujarat cognate cultures. Ivars Līdaka

This is attempt to light up gigantic up and down culture lift between Latvia ashore Baltic sea and Gujarata or Lāta ashore Arabian sea; largely compilation .

LIFTS

Latvians have:

– awe to nature elements – earth, water, fire, wind;

– awe to nature (Rigvedic) deities – sky god-Dyauṣ–Dievs, sun-Savitṛ–Saule, prosperity-Pūṣan–Pūšans, dawn-Uṣa – Austra, horse twins – Aśvin/Jumis, air-Vāyu–Vējš, thunder-Parjanya–Pērkons, fire-Agni–Uguns, mother earth-Dhātrī–Dārta/Zemes Māte; mother river–Mata Sarasvatī-Daugaviņa Māmuliņa, death and life – Yama–Māra;

– awe to covenant–Dharma–Derība;

and forefathers have been horseman and knew chain of almost conjuncted rivers, they have had lasting up and down travels along this river chain. The above refers to both Latvians and Gujarata peoples as well as Sanscrit culture.

Turpināt lasīt

6 eiropeiskās civilizācijas melu veidi. Kyu Sang Rinpoche

(Padomāsim, kas īsti ar Eiropu notiek. Šaubos, vai “viss kārtībā, ak cienījamā kundze”. Šā raksta autors ir cilvēks, kurš “liek lietas uz kanti”, budists, kuri cīņā par patiesību ir nepiekāpīgi līdz nepieklājībai. Bet zinām, ka lišķis nav draugs, bet ienaidnieks. Autors iesaka neticēt nekādiem, arī viņa, vārdiem, bet vērtēt lietas, kas aiz vārdiem stāv.

Ja man būtu teikšana, es Latvijas auditēšanai pieaicinātu īstu budistu. Riņķī apkārt tādi vīri nerunā un melot neprot. Un tieši tādi ir baisākais deficīts mūsu zemītē.

Rakstā ir iestarpināts arī viņa paša raksts par demokrātiju. Kurš Latvijā tic, ka pie mums darbojas Satversmes pants par tautas suverēno varu? Ja kaut ko par demokrātiju šeit var saukt, tad tā ir beztikumu demokrātija, vārdu plūdu demokrātija. Esmu kādreiz lauzījis galvu ap šo; labākais, ko esmu atradis, ir meritokrātija jeb vērtību demokrātija jeb tikumu demokrātija jeb nopelnu demokrātija. Skat. https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/05/prasmiga-e-demokratija-j-a-munemann/ un https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/17/parmainu-panaksana-pasiesaistoties-tautai-ivars-lidaka/  Ivars Līdaka)

Protams, kad tādas lietas saki cilvēkam sejā, viņā tūlīt iedegas žņaudzējs, un viņš sāk pretoties. Bet iebildumos nav taisnības, tas ir, tajos nav īsta satura. Tā ir vien reakcija. Ja amēbai uzpilina sāls šķīdumu, tā sāk sarauties. Tas ir viss. Bet amēba atšķirībā no cilvēkiem nepretojas, viņa tīri reaģē, pilnībā un pārliecinoši pastāvot savā nosacītībā.

Turpināt lasīt

Tālīni latviešu gara radinieki – kathi Saurāštras pussalā. Victoria Z. Rivers

(Vai nav pēdējais laiks latviešiem izprast un novērtēt savu īpatno vērtību un dieva likto pienākumu to nest tālāk? Šoreiz caur radiniekiem kathiem Saurāštras pussalā Indijas rietumos – pateicībā manis tulkotajai Victoria Z. Rivers. (Saite uz pilnu oriģināltekstu http://digitalcommons.unl.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1782&context=tsaconf) Trekni pasvītrotais ‘Lāti’ pussalas kartē nav nejaušs – tas nes pussalas seno nosaukumu; sagadīšanās nav arī tā līdzība ar ‘Læti’ jeb Vidzemes -Latgales, īpaši piebaldzēnu, apvidu, jo gudžarati, tas ir, lāti valodā ir vismaz 350 radniecīgu vārdu, un visi ‘ē’ tajos ir plati kā piebaldzēniem.

‘Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ . Bildes visas bez izņēmuma ir patapinātas no Sauraštras. Ivars Līdaka)

No ‘Atšifrējot dievišķo: Saurāštras kathi tautas izšuvumi’. Victoria Z. Rivers

Kathis_4Lothal_map

 

nuristani,kati1_p10703

 

 

Kathi sieviete Lāti (Gudžaratā). Kati sieviete Nuristānā (Hindukuša piekalnēs).

Kutch_Rann_maxresdefaultSaurastra_Lata-iez18_Kathiawar_map

 

 

 

 

Mudhut-Wall-Painting-in-India-via-FabIndia-Flickr

gujarat_veido_sienas_rotajumu_mudworkhodka

 

 

 

 

 

folk-life-gujarat-23978877

gurjarihandicraft_MP_VillageLife(26)

 

 

 

 

 

gujaratTA3-1024x682gujarat_f9e42a088476202b153523d874e22a1d

 

 

 

 

 

gujarat-big-02

gujarati_5106scTE-aL._AC_UL160_SR160,160_

kathi_izsuvumi-gujarataa

 

… Ar 20.gs. sākumu ‘kathi’ tautas mutiskās tradīcijas, kas skaidrotu senos (izšuvumu) motīvus, ir zudušas. Tagad ir ļoti grūti rekonstruēt viņu ticējumus un noslieces, kā bieži, kad reiz ticība kļuvusi par tradīciju, ar to saistītai nozīmei pazūdot paradumos. Bez tam ir vajadzīgi papildus pētījumi uz vietām. Bet es uzskatu, ka ir 101 liecība, ka šie arhaiskie motīvi ir saistīti ar saules un uguns godāšanu un dabas kultiem, kas atspoguļojas tekstīlijās no kādreiz apvienotajiem dienvidaustrumu un Vidusindijas apvidiem.

Turpināt lasīt

Svetlanas Aļeksijevičas Nobeļa lekcija (Saprast sarkanos). 2015

(Laureāte atklāti un godīgi, sapresēti kā tabletē apraksta traģiskās krievvalodīgās pasaules pastāvīgumu un mainīgumu. Mums tas tikpat godīgi nozīmē viņu agresivitāti, juceklīgumu un totālo manipulējamību no “roģinas” puses. Bet tulkojot jau kuro reizi piezagās doma par marksisma-staļinisma-ļeņinisma līdzību kultūrmarksismam. Cits veidols, Austrumos tāpat kļuvis jau traģisks un draud ar traģēdiju Rietumos, vismaz Vācijā, bet būtība tā pati – cilvēku aptaurēšana un robotizācija kādu vārdā nesaucamu vai drīzāk ar utopiju maskētu mērķu labā. I.L.)

stalins+CVFkhwnWoAI5bhV

Par zaudēto kauju.

Te tribīnē stāvu ne es viena … Ap mani ir balsis, simtiem balsu, tās ar mani ir vienmēr. Kopš bērnības. Es dzīvoju laukos. Mums bērniem tikās spēlēties ārā, bet vakarā mūs kā magnēts pievilka soliņi, uz kuriem pie mājām salasījās, kā pie mums mēdz teikt, pagurušās bābas.

Turpināt lasīt

Vaideli / vaideloti-vaitālika. Viens no latviešu-sanskrita kopvārdiem.

No Spokensanskrit- dziesminieks.

http://wiki.yoga-vidya.de/Vaitalika – IPA rakstā ‘vaːit̪ɑːlikə’. – dziesminieks, bards, vadoņa slavas apdziedātājs

Śrīmad Bhāgavatam 7.8.54 –

“Vaitāliku valstības iemītnieki teica – “Dārgais Vadoni, dēļ tavas nevainojamās slavas apdziedāšanas lielās sanāksmēs un ziedošanas vietās bijām pieraduši pie dziļas cieņas no ikviena. Bet šis ļaunais gars šo mūsu vietu piesavinājās. Tagad mums par lielu veiksmi tu to esi nogalējis, tikpat kā izdziedinot nepārejošu slimību”.

No Monier-Williams – cilvēks, kuram piemīt Vetāla (gars, rūķis), burvestību pratējs. Dziesminieks, slavētājs, vēstītājs (kura pienākumos ir arī paziņot dienas stundas); kādas no 64 mākslām pratējs.

Brīvības_piemineklis-Vaidelotis

Turpināt lasīt

Ilmāra Poikāna pēdējais vārds Neo lietā apelācijas instancē 02.11.2015.

Godātā tiesa!

 

Man tiešām nav skaidrs, kādu apsvērumu dēļ un nu jau vairāk nekā 5 gadus krimināli vajāts tieku un arī šodien tiesas priekšā stāvu es, nevis Valsts ieņēmuma dienests un Elektroniskās deklarēšanas sistēmas (t.s. “EDS”) izstrādātājs AS “Exigen”.

 

Ne pret vienu VID vai “Exigen” darbinieku neviena krimināllieta nav bijusi ierosināta un neviena apsūdzība nav celta. Tā vietā – gluži kā no sērijas “zaglis rāda uz kādu citu ar pirkstu un sauc: ķeriet zagli!” – sistēmas jaukumus esmu jau līdz mielēm izbaudījis es, kurš iepūta svilpē un rādīja ar pirkstiem uz manis pamanītajiem pārkāpumiem.

Turpināt lasīt

Kultūrmarksisma definīcijas. + Kā izravēt kultūrmarksismu vienā paaudzē. Brandon Smith 10/23/2015

(Kad Latvijā būs publicēts pētījums, apmēram, ‘Kultūrmarksisms kā komunisma aizvietojums pēcpadomju Latvijā’, un skolnieki mācīsies kā ar šo sērgu tikt galā, tā būs Latvijas sabiedrības zinātņu nulltā dzimšanas diena.

Mums, piemēram, padomju laika latviešiem vai austrumvāciešiem, kas esam tradicionālā marksisma antikultūras manāmi degradēti, droši vien nāksies piekrist kultūrmarksistu uzskatam, ka cilvēku uzvedību ar kultūras ietekmi mainīt var – vismaz, ja ar to domā uzvedības kropļošanu. Domāju, ka definējot kultūrmarksismu būtu jāsaka arī par morāles relatīvismu, labā-ļaunā neatšķiršanu un tamlīdzīgi. Un par degradētas nācijas kultūras atkopšanu. Par kultūrmarksismu būtu jārunā kā par antikultūru.

Pagaidām kaut vai šis tulkojums, ļoti svētīgs smadzeņu vēdināšanai. I.L.)

1. definīcija.

Kultūrmarksisms ir ideoloģija, kas uzsver kultūru kā galveno nevienlīdzības cēloni. Pētnieki kultūrmarksismu un tā ietekmi mēdz saredzēt kā nozīmīgu politkorektuma cēloni un kā nozīmīgu manāma rietumu pasaules cilvēcības, sabiedrisko zinātņu, kultūras un civilizācijas pagrimuma cēloni.

Turpināt lasīt

Kas īsti ir Skolotājs?

No ‘joga House’ glosārija- (“tas, kurš ir spēcīgs, svarīgs“) – garīgs skolotājs, kurš sasniedzis vienību ar Dievu un kurš spēj gan iesvētīt garīgos meklētājus, gan vadīt tos garīgās atbrīvošanās ceļā. Īstam guru ir jābūt lietpratējam svētajos rakstos un jāpiederas pie skolotāju pēctecības.

No ‘The divine life society’ glosārija – guru ir Pats Dievs, kas izpaudies personiskā veidā, lai vadītu mācekļus. Tā Dieva žēlastība ir ieņēmusi guru veidolu. Redzēt guru nozīmē redzēt Dievu. Guru ir vienots ar Dievu. Viņš citos iedveš dievbijību. Viņa klātbūtne attīra visu. Guru patiesi ir sakne starp cilvēku un nemirstīgo. Viņš ir būtne, kurš pacēlies no ‘šis’ uz ‘Tas’ un tādējādi viņam ir brīva un netraucēta piekļuve abās valstībās. Viņš it kā stāv uz nemirstības sliekšņa; un, noliecies, viņš ar vienu roku modina garīgos meklētājus un ar otru roku ceļ viņus mūžīgās līksmes un neierobežotās Īstenības-Apziņas valstībā. Vairāk – http://www.dlshq.org/teachings/guru.htm

No ‘Tantras prakse’- reliģisks paraugs jeb skolotājs, parasti cilvēks, no kura cilvēki saņem iesvētību vai svētību.

No Šrī Šrī Ravi Šankara citātiem- Skolotājs ir ieeja.

Turpināt lasīt

“Klusu, netīreļi”. Tāda sajūta pēc brauciena uz Ukrainu. Arkādijs Tigajs 09.03.2015

Autors ir Ļenfiļm režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks

Kā galveno noteikumu “Ukrainas krīzes” izbeigšanai Krievija lika priekšā Kijevai parakstīt saistības nestāties NATO. Ukraina piekrita ar noteikumu, ka šis dokuments tiks drukāts uz Budapeštas vienošanās otras puses, kurā, kā atceramies, Krievija garantēja Ukrainas robežu neaizskaramību. Ar šādu anekdoti mani pirmajās Kijevā atrašanās stundās izklaidēja ukraiņu draugi – viņi vēl arī joko. No sevis pievienošu – joko daudz un rūgti. Viņi vaicāja – kāpēc es, nebūdams žurnālists, nedz reportieris esmu atvilcies uz smirdīgo Ukrainu? Atbildu – pēc manas piezīmes forumā «ИНШИ», kas jau pāris mēnešu klejo pa soctīkliem, man jāklausās pārmetumi: “Kā tu zini, kas īsti Ukrainā notiek? Esi tur bijis? Pats esi redzējis? Dzirdējis?”.

Tagad šis jautājums ir atcelts – biju, pats redzēju, dzirdēju, vēroju, un neko pretēju manam uzskatam par šo karu kā mūsu kolektīvu visas nācijas noziegumu pret Ukrainas tautām neredzēju. Nekrietnība un vardarbība, ar kādu mēs iebrukām brālīgā valstī, izrādījās tieši nekrietnība un vardarbība un nekas cits. Un nekādi ne rūpes par “apspiesto krievu pasauli”. Turpināt lasīt

LTF: Mīti. Apvērsumi. Nodevības – 3. Valdis Šteins.

(3. Atmoda? Ja šo apzīmējumu lietojam, tā nebūs bijusi, ja neuzvarēs 4.Atmoda. Lielais jautājums, manuprāt, ir – vai “Kalnietes taktikas” grupējuma un “Šteina nacionāļu” pretrunas bija un paliek vien nacionālčekistu-komunistu taktikas vai Krievijas stratēģijas noteiktas. Es tajās izšķirošajās dienās biju vēl politiski neaptēstāks kā tagad, tomēr tik daudz prāta bija, ka gulēt vairs nedrīkst, un piedalījos gan VAK, gan LNNK, gan Pilsoņu Kongresā. Ne virsotnēs. Lai gan pieļauju, ka arī ļoti cienījamais Valdis Šteins nav brīvs no subjektīvisma, tomēr viņa raksts 100% saskan ar manām to dienu nojautām (daļējs izņēmums – barikādes bija visīstākā tautas demokrātija, kāda Latvijā bijusi; būtībā mēs, par Potsdamas slepeno protokolu joprojām īsti nezinot, bijām nobalsojuši tajā paredzētā referendumā, kura spēku akceptēja pat tā laika krievu armija un vara, bet kuru, kā jau VŠ raksta, nodeva tālākā Latvijas viltus elite, gan vēkšķot mītu par pārkrievoto apjomīgu piedalīšanos). Arī ar minējumu par šaušanu pār Augstāko Padomi barikāžu dienās no Jēkaba baznīcas puses. Mans postenis bija Mazās Pils ielas galā, šaušanas troksnis šķita tepat blakus. Turp neskrēju, svārstījos, vai posteņa pamešana nebūtu šāvēju paredzētais rezultāts. Nepametu, bet daļa argumenta noteikti bija arī bailes. Vēlāk šāvienu trokšņa tuvuma sajūtu mēģināju skaidrot ar ieliņu akustiku – atbalsīm. Tagad, kad lasu par čekas spiegu slēpni Zinātņu akadēmijā, kur notika Pilsoņu Kongresa sēdes (http://www.lsm.lv/lv/raksts/tehnologjijas/dzive/zinatnju-akademija-atklata-spiegu-istaba.a99434/ ), atkal un atkal atgriežos pie domas, ka 3.Atmoda bija vietējās čekas apvērsums pret komunistiem un Maskavas čeku, kurā tautai varbūt izdevās paveikt vairāk kā viņi paredzēja. Slēpnis noteikti būs bijis arī Latvijas Universitātē, un Mārcim Auziņam par Prezidenta karjeru labāks darbs būtu tā atrašana un īstas nacionālās inteliģences atdzemdināšana. Īstajai Atmodai ir jānāk – vēl pirms elektrības izslēgšanas lidostā. I.L.)

Turpināt lasīt

Latvanizācija kā latviešu tautas vienīgā (?) atlikusī iespēja. Ivars Līdaka

Latviešu senču izcelsme meklējama Vidējos Austrumos, apmēram Oma-mam-ta, Umman-manda (Mēdija) valsts apvidos, varbūt Paflagonijā. Par šo valsti var teikt: “Valsti pārvalda nevis viens valdnieks, bet vadoņi, kuru priekšgalā ir “stiprais vadonis”. Tās iedzīvotāji ir burvji un zintnieki (sal. – magi). Lai gan viņi tic tiem pašiem dieviem, kam irāņi, tomēr ir visai atkāpušies no pieņemtajiem paradumiem un pat krituši ķecerībā, noliedzot paradīzes esamību. Viņi mēdz upurēt zirgus,

Turpināt lasīt

Piezīmes par krievu vēsturi. M.V.Lomonosovs.1766.g.

(Šī grāmata skar divas ārkārtīgi lielas lietas – 1) impērija kā piramīda un 2) tautu saķepinājums. Vēl satur arī sentautu raksturojumus no senām rosijiešu hronikām un kristietības pieņemšanas Rosijā aprakstu.

Salīdziniet un piekritīsit, ka IMPĒRIJA ĢEOPOLITISKAJĀ PASAULĒ IR TAS PATS, KAS PIRAMĪDA FINANŠU PASAULĒ – tās liktenis ir jau iepriekš zināms – tā beidz pastāvēt, vairs nespējot piesaistīt (iekarot) jaunus dalībniekus. Impēriju nācijām atšķirībā no normālām tautām lielākais dzinulis ir iekarojums, būtībā laupīšana. Turpināt lasīt

Putina aizsardzība: pieci Krievijas signāli Rietumiem pēc (KF) Drošības padomes. Tatjana Stanovaja

(Krieviju dzenot kaktā kā žurku, un tā kodīšot. Domāju tomēr, ka Krievijai un krieviem labvēlīgākais risinājums acīmredzami ir izārstēt savu agresivitāti, aizmirst impērisko niezi (nav impērija, kas nepaplašinās) un revanšismu, kļūt par patiesi un garantēti miermīlīgu un sadarbībā uzticamu valsti. Vai krievi negribētu dzīvot kā viņu attālās slāvu tautas dzīvo, piemēram, Čehijā un Slovākijā? Taisni tik vienkārši. Bet Putins jau nu nebūs tā žurka, kura apstāsies un sāks mazgāt savu kažoku. Ko dara ar kodējām?… I.L.)

Tatjana Stanovaja (Татьяна Становая), Krievijas Politisko pētījumu centra (Центр политических технологий) analītiskā departamenta vadītāja.

Šodienas (Krievijas) Drošības Padomes sēdi (22.07.2014) daudzi gaidīja nepacietīgi: Krievijas un tās teritoriālās nedalāmības suverenitātes tēma jau pati par sevi iedvesa bailes. Radās iespaids, ka tiek gatavota Ģenerālštāba sēde bezmaz trešā pasaules kara priekšvakarā. Turpināt lasīt

Kā grib atdalīt Luganskas apgabalu. Pārtverts scenārijs. Inforezist

(Kas Putinam aiz ādas? Patiesi, to nu tagad saprot vai katrs, ka KF huntas vadonis pat necenšas izlikties par starptautiski uzticamu valsts vadītāju. Ir minējumi par viņa psihisko veselību, ir par viņa dzīvošanu kādu gadsimtu atpakaļ. Skaidrs ir, ka viņš pilnam ekspluatē demokrātijas kā metodes, neoliberālisma jeb postmodernisma kā ideoloģijas vājās vietas, kuru tiešām netrūkst; īpaši Rietumu turēšanos pie dabiskajām tiesībām kā lieki neformulējamām, neapstrīdamām, neapspriežamām un nepārkāpjamām, kā arī pie demokrātijas principiem. Tāpat arī veikli izmanto neveiklus starptautisko attiecību risināšanas precedentus, ko pieļāvuši pretinieki. Viņš galēji nekaunīgi vilto jēdzienu nozīmi, ja nesanāk, tad vienkārši melo acīs skatīdamies.

Bet pasaules kārtības apvērsuma spēle, kuru viņš pasaulei uzspiež, nav vienkārša. Manuprāt, tā, pirmkārt, ir manipulatīva, otrkārt, vienlaikus tā notiek vairākos aspektos, treškārt ar aprēķinu, lai vienmēr paliek vismaz viens aspekts, kurā viņš uzvar. Piemēram, viens aspekts ir teritoriju sagrābšana, cits – nodrošināšanās pret briestošo daudzo pārkrievoto Krievijas Federācijas tautu atdalīšanos. Ja neizdosies nolaupīt Ukrainu, tās būs bijušas efektīgas diversiju mācības, uz kuru pamata tālāk attīstīt agresijas iemaņas. Ja laupīšana uz laiku jāatliek, būs precedents, uz kuru kā neveiksmīgu separācijas mēģinājumu norādīt un iebāzt degunā Rietumiem, kad kāda KF tauta nobriest pašnoteikšanās norisei. Tulkotais raksts apraksta un satur dokumentus, strīdos par kuru saturu kā “nerealizējamu” turpmāk varbūt tiks ievilktas tautas, uzsākot patiesu pašnoteikšanos. I.L.)

 

‘Ukrainas taisnības’ (Украинской правды) rīcībā nonākuši dokumenti Luganskas apgabala atdalīšanas no Ukrainas sagatavošanai. Tie ir Krievijas polittehnologu izstrādājumi, kas nokļuvuši Ukrainas specdienestu rokās. Turpināt lasīt

“Krima, izrādās, ir vien pirmais solis”. Jurijs Felštinskis

(Vēsturnieka ieskats Kremļa ķēķī, prognozes. Manuprāt, jāapsver būtu arī versija par globāla līmeņa manipulāciju, krievvalodīgo impērijas sabrukuma attālināšanu, ciniski uzkurinot zemisko teritoriju sagrābšanas instinktu)

2014.gada 3.maijs

Ar Juriju Felštinski jau sen gribu izveidot kādu iespējami personisku materiālu, “ielavīties” viņa radošajā darbnīcā, – interesants ir pats viņa liktenis, ceļu krustošanās ar citiem cilvēkiem, viņa cilvēciskais “rokraksts” un zinātniskā darba metode. Jo vairāk, mūs mazliet saista sadarbība ar dažādiem mēdijiem un žurnālistiem. Neganti strādīgs cilvēks, teiksim kā ir. Bet laiks negaida un neatstāj vietu pavilkt garumā un iešūpoties, — ir notikumi Ukrainā, un Jurija kā vēsturnieka un praktiķa unikālā pieredze pašlaik ir ļoti svarīga. Jo ir par maz pateikt, ka viņš, vēstures zinātņu doktors, ir grāmatu ‘FSB spridzina Krieviju’ un ‘Korporācija: Krievija un KGB prezidenta Putina laikā’ autors. Turpināt lasīt

Par Latvijas otrajām Brīvības cīņām. Jānis Pinnis

(Pagājusi 4.maija diena. Izmisīgu cerību, čuriku, kompromisu, starptautisko tiesību pārkāpumu un vilšanās svētku diena. Un mana Stūra mājas muzeja apmeklējuma diena. Turpinās PSRS vārdā nosauktās Krievijas impērijas un neticami lielas krievvalodīgo daļas čuriku maigā vara, kas šogad tiek krasi pārslēgta uz nekaunīgu spēka ekspansiju.
Čurikus Staļins ir turējis, 1945. gada Potsdamas konferencē parakstot joprojām slepenu uzvarētājvalstu līgumu Rietumiem, kā nojaušu, Latviju uz 45 gadiem atdodot PSRS (saskaitiet šos gadus). Turpināt lasīt

Senā Irāna un Tibeta. Bon reliģijas vēsture. I,II,III daļa. B.I.Kuzņecovs

(Senās ģeogrāfijas grāmata par apvidiem, kuros gan ģenētiski, gan kultūras pārneses ceļā veidojušās arī latviešu senču ciltis. Par svastikas tradīciju)

SATURS

Par autoru. B.M.Narmajevs (Б.М. Нармаев)

Priekšvārds

Ievads Bon reliģija eiropiešu pētījumos

1.daļa Senās Irānas un senās pasaules ģeogrāfija tibetiešu sacerējumos par bon reliģiju

Ģeogrāfiskie nosaukumi tibetiešu sacerējumos par bon reliģiju

qZermiq (Zermig)

qZibrjid (Ziržid)

Тибетско-шаншунский словарь

Karte – tibetiešu avotu atslēga

Kartes laikmets

Arābu ģeogrāfi skaidro tibetiešu pasaules karti

2.daļa Ahemenīdu laikmets un senā irāņu reliģija tibetiešu avotos

Taranathas ‘Budisma vēsture’

Tekstu analīze

Irāņu skolotāji

‘Mācības hronoloģijas sīka izklāsta saskatīšanas svētki, kūlis no pieciem likas kokiem, kas izgaismo (kliedē) šaubas’.

Hronoloģisks traktāts par viedajiem (budām) ar nosaukumu ‘Brīnumainās dārgās lūgšanu krelles’

Tekstu analīze

Par ‘Šenraba biogrāfijas’ irāņu izcelsmi

Vārdi un nosaukumi

Vēsturiskie nosaukumi

Šenraba biogrāfija

3.daļa Mazdaisma vēstures ieskicējums: mazdaisms, mitraisms un bon

Devas un asuri

Irāņu reliģija pirmo Ahemenīdu laikā un Kserksa reliģiskā reforma

Mazdaisma izplatīšanās rietumos VI gs.pr.m.ē.

Zoroastrisms

Mazdaisms pie austrumslāviem

Mazdaisms Centrālāzijā

Budisma mācības parādīšanās Tibetā un īss budisma vēstures apskats

Budisms un bon Tibetā VIIX gs.

Literatūra

Pēcvārds. A.N.Zeļinskis (А.Н. Зелинский)

Sankt-Pēterburga
1998

 

Par palīdzību šīs grāmatas izdevuma īstenošanā izdevniecība «Евразия» pateicas Vadimam A. Kipruškinam

Zinātniskais redaktors
V.M.Montļevičs

Pamatojoties uz seniem tibetiešu tekstiem, kas nākuši no mūsu ēras sākuma, (daļēji iekļauti šajā izdevumā), izcilais krievu Austrumu pētnieks B.I.Kuzņecovs (1931-1985.g.) ar viņam piemītošo pārdomātību un pamatotību aplūko Tibetas pirmsbudisma reliģijas – bon, kas ir pazīstama arī kā Jundrun-bon – “Mūžīgās viedības tradīcija” rašanos. Turpināt lasīt

4.04.2014 Vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi

Konference

Globalizācijas laikmeta izaicinājumi latviešu garīgās satversmes vērtībām.
Ernesta un Arvīda Brastiņu mantojuma perspektīva.

Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2014. gada 4. aprīlī

Konferences tēma:
Tauta, kas jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu šeit arusi zemi un audzinājusi bērnus dzimtajā valodā, kopš 12. gs. bija pieradusi izteikt savas domas arī vācu valodā. Nacionālās atdzimšanas laika inteliģence izglītību ieguva krievu un vācu valodās un arī atbilstošā garā. Arī mācību iestāžu garīgā atmosfēra veidojās pamatā krievu administrācijas vai vācu sīkburžuāziskās mentalitātes apstākļos.
Vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai (nācijai) kopīga ideoloģija, skaidri mērķi.

Turpināt lasīt

Pieņemiet to, vai brauciet prom! Kevins Rads

Kevins Rads, Austrālijas premjerministrs.

„Imigrantiem, nevis austrāliešiem ir jāpielāgojas! Pieņemiet to, vai brauciet prom! Esam noguruši no tautas satraukuma, vai nav aizvainota kāda persona vai kultūra. Mēs runājam angliski, nevis arābu, ķīniešu, krievu vai kādā citā valodā. Izejot no tā, ja vēlaties kļūt par daļu no mūsu sabiedrības- mācieties valodu.

Turpināt lasīt

Ukraina rāda, ka par smagām patiesībām liberāļi neatbildētu

Kurt Schlichter (Kurt Schlichter, veiksmīgs advokāts Losandželosā, Savienoto Valstu Karaspēka militārās koledžas maģistrs, pulkvedis, kalpojis Kosovā, Līča karā, kādreiz bijis estrādes komiķis)

24.03.2014

Varu droši saderēt, ka nākamais pašapmierinātais liberālais kretīns, ko dzirdēsit atkārtojam draņķīgo banalitāti par to, ka “īstenībai ir liberāla nosliece”, nedzīvo Ukrainā.
Atslēga liberāļu saprašanai ir apjēga, ka tie ir neuzņēmīgi pret pierādījumu.

Turpināt lasīt

Putina personiskie riski pašlaik ir ļoti augsti. Sergejs Gurijevs

(Neņemos spriest, vai atbilžu autors ir “Neogorbačovs”, vai neoficiāls Putina vēstnieks rietumu pasaulē ar uzdevumu padarīt Krievijas problēmas par pasaules problēmām, vai sidrsskaidrs ekonomists. Iesaku lasīt un domāt. I.L.)
Sergejs Gurijevs (Сергей Гуриев) ir Krievijas ekonomiskās skolas rektors, ekonomisko zinātņu doktors, KF prezidenta Padomes zinātnes, tehnoloģiju un izglītības jautājumos loceklis un vairāku citu padomju loceklis. Davosas Pasaules ekonomiskā foruma uzņemts Jauno globālo līderu sarakstā) 20.03.2014 uzstājies Puškina namā (Pushkin House) Londonā ar lekciju par Krievijas ekonomikas nākotni. Slon (Vietne Slon.ru) publicējusi jautājumus un atbildes, kuras tikušas uzdotas Gurijevam pēc uzstāšanās. Turpināt lasīt

Einārs Cilinskis: Drosme būt latvietim

Einārs Cilinskis, Latvijas Republikas pilsonis.

Zinot, ka šobrīd mediju telpā ir daudz diskusiju par nesvarīgo un maz – par svarīgo, sākšu ar nesvarīgo – ar skaidru atbildi uz jautājumu, vai es piedalīšos 16.marta atceres pasākumos un, galvenais, kāpēc es to darīšu.

Jau daudzus gadus esmu piedalījies 16.marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Kā Latvijas patriots, es nevaru rīkoties citādāk, jo arī manai dzīvei nav lielas jēgas bez Latvijas ar nākotni. Es godinu Latviešu leģiona karavīru piemiņu gan Lestenes brāļu kapos, gan gājienā pie Brīvības pieminekļa. Turpināt lasīt

Krima: Putins pret Īstenību. Timotijs Snaiders

(Nekas nav vienkāršs šajā pasaulē. Kādreiz nenotikušās Atmodas laikos man kāds kora biedrs borēja, cik labākie pasaulē ir padomju čekisti – obligāti ar daudziem diplomiem uttutjpr. Putins nešaubīgi ir spējīgs zellis, un Krievijas politika nupat ir nepajokam iznākusi uz skatuves kā neslēpti čekistiska, var teikt arī – rašistiska. Nevar noliegt, Putins virtuozi likumīgo zagļu stilā spēlē uz rietumu demokrātijas, vārda brīvības, brīvās naudas drukāšanas, pasaules varas utt. perversijām, uz žīdu klātesamību visos satricinājumos, kā arī ir izvēlējies brīdi, kad rietumi vēl ir visvājākie. Arī Ukrainas, nedz Latvijas nākotne nav vienkārša, tomēr Krievijas apkampienus nenovēlu pat krieviem. Labā ziņa ir tā, ka Rietumi un latvju liberālkomjaunieši beidzot varbūt sāks blisināties, kas tad ir tas invazīvais koloniālisms, kas tad tā starptautiskā nekaunība, un ko tad provocē pretimnākšana Krievijai. I.L.)

(Timothy Snyder, March 7, 2014)

Šī ir trešā daļa no Timotija Snaidera rakstu virknes par Krievijas ideoloģiju un Ukrainas revolūciju. Iepriekšējie raksti analizē Kremļa Eurasian ideology un tās propaganda about the Kiev uprising.

Krievijas invāzija Ukrainas Krimas pussalā un tās okupācija ir postoša Eiropas miera laika kārtībai. Turpināt lasīt

Vēlreiz par tēmu – „KAS IR FAŠISMS?” Susejietis. + Fašisms kā paraugs sabiedrībai ?Vienotība sinonīms… Šovenisms kā nacisms. FB Antiglobālisti

Ar šādu jautājumu virsrakstā gan riskēju sevi nostādīt tādā kā aprobežota  nezinīša lomā.  Tomēr riskēšu un  pievērsīšos  fašisma pirmsākumiem.
Termina „fašisms” pirmsākums  būtu meklējams senās Romas valsts varas laikos. Par fašinām dēvēja ar ādas siksnām pārsietus zaru/nūju saišķus. Šādā saišķī bija iemontēts kara cirvis. Šāda Fašina simbolizēja varu, varu pār citiem kā arī tiesības sodīt. Ceremonālajos pasākumos pa vienai fašīnai uz pleca nesa  īpašas amatpersonas – liktori. (Manuprāt, izcelsme ir vēl senāka, saistīta ar Romas pirmskristietības laika Mitras kulta priesteru svēto žagaru saišķi – Avestas ‘barəsman’ jeb persiešu ‘barsom’. I.L.)
Padomju laikos ar šo terminu piebārstīja mācību grāmatu lapaspuses,  periodiskos izdevumus, kino utt. Turpināt lasīt

Suverenitātes problēma. Vai pasaules valsts ir neizbēgama? ISN, ETH Zurich

Pirms definēt PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvencijas (http://likumi.lv/doc.php?id=61344 ) kontekstā. Tāpat aicinām balstīties uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuros aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.” (Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei. Edvīns Šnore)

Vēl vairāk, šāda problēma ar vienas no vietējām mazākumtautībām un tās tiesību definīciju pati ir ļoti selektīvs starptautisko tiesību un līgumu lietojums: Turpināt lasīt

NACIONĀLISMS UN MARKSISMS. Miķelis Valters 1914.

(100 gadi latviešu nacionālisma vēsturē… Tagad šis raksts sauktos tā: ‘Nacionālisms un neoliberālisms’.

Tas nav joks, Kārļa Marksa (Karl Herschel Marx) mācībai (šķira pār nācijām) un neoliberālismam (tirgus pār nācijām) acīmredzami ir daudz kopīga. Nomainiet šajā rakstā jēdzienu ‘marksisms’ ar ‘neoliberālisms’, un būsit visai pārsteigti. “Pasaules valdnieka” ideja atkal ir dzīva un atvasinās arvien rafinētāka. Turpināt lasīt

Iznīcināšanas tehnoloģija. Jevgeņijs Goržalcans

(Te ir stāsts par mūsu laikmeta strupceļu, par brīvības vanckaru neoliberālismu. Palīdzēs apjēgt kas ir kas; izlasiet noteikti. Ja tāpat kā es šausmināties par manipulācijām ar cilvēktiesību, nacionālisma, okupācijas, kolonistu, minoritāšu, atbrīvotāju utml. Jēdzieniem. Noteikti atpazīsit kādus mūžīgos personāžus no Latvijas Saeimas un kādus ‘…-logus’, kam brīvākā pieeja ēteram. Raksta autors ir Jevgeņijs Goržalcans (Евгений Горжалцан), Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāte, krasais žurnālists.)
Turpināt lasīt

Septiņas iesvētīšanas pakāpes. Ņina Bednara

 (Kā tas sanāca, ka kristietība godavārda kultu nomainīja nevis papildināja? Vai tāpēc, ka godavārds jau bija nodeldēts, vai – ka Jēzus mācību pārpirka Romas politiskā vara?)


Ar kristietības kā valsts reliģijas atzīšanu ir sācies pagānisko dievu noriets. To bijusī varenība ir izsīkusi. Feniķiešu, ēģiptiešu un persiešu dievības, kas godātas līdzīgi kā oficiālais romiešu panteons, ir aizgājušas pagātnē. Ar laiku pagānisms ir kļuvis par vēsturi, bet tā svētumi grezno muzeju kolekcijas. Seno dievu vārdi no nebūtības ir atgriezušies vien 19.gadsimtā, pateicoties arheologu pūliņiem. Tajā laikā pasaule sev no jauna atklāja kādreiz vareno persiešu dievu Mitru. Bet neuzvaramā Saules dieva altāri atkal ieraudzīja gaismu.

Turpināt lasīt

Tālīni latviešu gara radinieki

(Skatiet arī

Tālīni latviešu gara radinieki. Pērkons Rigvedā ~3000g.pr.m.ē.

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/10/20/talini-latviesu-gara-radinieki-perkons-rigveda-3000g-pr-m-e/

Tālīni latviešu gara radinieki – Otrējie kūri. Buddha Prakash + Kalašu (kauravju?) reliģija. M. Witzel

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ )

 

Pamira zoroastrisms. Aleksejs Pastuhovs

Par ko ir runājis Zaratuštra? Vai viņa sākotnējā mācība bija tas, ko redzam ortodoksālajā zoroastrismā?

Atbilde uz šo jautājumu, šķiet, nav vienkārša. Ne viss šajā ziņā ir vienkāršs un viennozīmīgs – ir virkne netiešu ziņu, kas liecina, ka blakus zoroastrisma “priesteru” versijai ir bijusi arī cita, “tautas” versija. Turpināt lasīt

Mitraisms un kristietība. Pāvels Globa, V.Toporovs

(Ne jau kristiešu, tas ir, sevis kacināšanai tulkoju šo rakstu. Vai tad Jēzus mācība nav žīdu atraidīts mitraisma atvasinājums žīdu atbrīvošanai no izredzētības/plika materiālisma pretrunas? Vai tad kristietība nav no mitraisma atvasinātās Jēzus mācības piekabinājums jūdaismam, ko politiskos nolūkos pārtvērusi Romas impērija?

Bez mazākās ironijas ļoti ceru, ka mēs, dabas bērni latvieši, vēl atpazīsim un uzspodrināsim Saules dieva Mitras skaldni kristietībā, ar to atgūstot gaismas un godaprāta apjēgu. Mans tulkojums virsrakstam:

JĒZUS MĀCĪBA KĀ MITRAISMA ATVASE UN KRISTIETĪBA KĀ MITRAISMA PLAĢIĀTS.)

Turpināt lasīt

Patiesības mīlestība senajā Irānā. Stenlijs Inslers

(Iztēlojies, ka nomauc Patiesības Dievam ādu, piebāz to ar naudu, un tev būs neoliberālās Latvijas tiesiskums. Tagad, kad dievs un patiesība mūsos ir iztukšīti, iesaku pakāpties dažas tūkstošgades atpakaļ un padomāt par attīstības jēgu. I.L.)

Hērodots, grieķu vēsturnieks, dižā Senās Irānas valdnieka cara Dārija laikabiedrs, savā izcilajā darbā ‘Vēsture’ ir rakstījis, ka persieši patiesību vērtē augstāk par visām lietām.

Ar milzīgu cieņu viņš piemetinājis – persieši uzskata, ka nav likumīgi pat runāt par kaut ko, ko nav likumīgi darīt, un ka atbilstoši viņu priekšstatiem vislielākā kauna lieta pasaulē ir melot. Šī patiesības godāšana seno irāņu vidē tiešām ir bijusi viņu visredzamākā īpatnība, un visā šīs zemes vēstures gaitā nav bijis neviens tur iebraucis vai dzīvojis ārzemnieks, kurš nebūtu vislielākajā mērā bijis pārsteigts par mīlestību un cieņu uz patiesību šajā zemē. Cauri gadsimtiem grieķu, ķīniešu, indiešu, arābu rakstos šī patiesības mīlēšana un cieņa bijusi minēta neskaitāmas reizes kā varbūt visizcilākā visu irāņu iezīme.

Turpināt lasīt

Vajātas tautas mātes lūgsna.

(Lemki ir vajāta mazskaitlīga kalniešu tauta valstu robežu sadalītajā Galīcijā, kas pārcietusi deportācijas un joprojām cer atdzimt. Lemki ar boikiem, sauktiem arī par baltajiem serbiem un baltajiem horvātiem, pagāniem, ir radniecīgi rusīniem (nejaukt ar krieviem). Īpatni ar samērā lielo (11,3%) I mitohondriālās (māšu) haplogrupas procentu salīdzinājumā ar apm. 8,5% Kurzemē, kas arī Eiropā ir relatīvi augsts. I haplogrupa ceļojusi caur Kaukāzu un Balkāniem pa vienu ceļu ar W haplogrupu (kurdiem, svāniem).) Turpināt lasīt

Latvijas Satversme un suicidālā demokrātija. Ivars Līdaka. Izvirtīgā demokrātija. Mark W. Hendrickson, 31.janv., 2010

Remember, democracy never lasts long. It soon wastes, exhausts, and murders itself. There never was a democracy yet that did not commit suicide.”. John Adams.

 

Atcerieties, demokrātija nekad nav ilgstoša. Drīz vien tā sevi izšķiež, izsmeļ un nonāvē. Nekad nav bijusi demokrātija, kas nebūtu izdarījusi pašnāvību. Džons Adamss. Turpināt lasīt

NACIONĀLĀS VALSTIS NEOLIBERĀLĀS GLOBALIZĀCIJAS LAIKMETĀ. JURIJS GRAŅINS

(Atļaujos paziņot, ka globalizācija latviešiem uzbrūk tieši tikpat graujošā mērā kā komunisms. Kā komunisms bija “tā kā gandrīz kristietība”, tāpat neoliberālisms ir “tā kā gandrīz brīvība”. Abas ir noziedzīgi utopiskas, mānīgas slaucamo iedzīvotāju vienādošanas programmas, neprātosim šeit, kā interesēs. Nebija vēl norimusi trešā atmoda, kad, īpaši latvju intelektuāļi, alkatīgāko naudas taisītāju saukļa “Eiropa mūs nesapratīs” dzīti sāka kāpt uz neoliberālisma grābekļa. Un turpat mīcāmies vēl šobaltdien.

Atceroties, kā pats jaunībā vēkšķēju līdzi “vairākumam”, ka nav ko apraudāt komunistu nograuto pieminekli Latvijas brīvības cīnītājiem Cēsu galvenajā laukumā, jo, lūk, “tur jau vairs neko nevar darīt”, man ir grūti nosodīt tā saukto sorosītu līdzskrējējus (atšķirība tomēr ir, jo manā apziņā pat nebija brīvas Latvijas jēdziena), tomēr vismaz mēģinu arī šeit sniegt informāciju, un tas pašlaik kaut vai ārpus “eiropejiskajām akadēmiskajām aprindām” ir iespējams.

Jāņem vērā, ka arī šis raksts ir no operas “tāds tādu sunī”; tas nebūtu daiļrunīgs, ja Krievija pati būtu globalizātora lomā. I.L.)

 (Гранин Юрий Дмитриевич, dz.1950.g. Noriļskā, filosofijas zinātņu doktors, 2008.gadā disertācija ‘Глобализация и национализм: история и современность. Социально-философский анализ’, ИФРАН.)

Lai gan vārds ‘globāls’ divās galvenajās nozīmēs 1 ir lietots jau vairākus gadsimtus, zinātniskā apritē vārds ‘globalizācija’ tika ieviests tikai 1961.gadā 2 un kopš tā laika līdz pat 1980.gadu sākumam kā īpašs vispārīgs priekšstats nav lietots. Tas, ko vēlāk daudzi sāka saukt par globalizāciju, sākumā futoroloģijas buma vilnī K.Gelbreita, Z.Bžeziņska, P.Drakera, E.Toflera, D.Bella un citu darbos tika interpretēts kā cilvēces gaidāmā pāreja uz “jauno rūpniecisko”, “informācijas”, “tehnotrono” jeb “postindustriālo” sabiedrību, kas pamatojas zinātniski tehniskajā attīstībā un “pasaules kapitālisma sistēmas” ekspansijā, ko planētas mērogā kavē PSRS un “pasaules sociālisma sistēmas”pastāvēšana. Turpināt lasīt

Postkoloniālisma Sindroms un Identitāte Latvijā. S.Ankrava

(Šis referāts izskanēja Latvijas Psihoterapeitu asociācijas rīkotajā konferencē.

Autors: Sigma Ankrava, Prof., Dr. h. philol. (06.06.2002.)

Mūsdienu globalizācijas skartajā pasaulē identitātes apzināšanās un saglabāšana ir viena no aktuālākajām problēmām. Tā skar gan veselas valstis gan atsevišķu indivīdu. Valstis šim nolūkam rada attiecīgus institūtus un algo augsta līmeņa reklāmas speciālistus. Cilvēkam ar šo problēmu jātiek galā pašam jau no senseniem laikiem.

Īzzini sevi!” sludināja senie grieķi un orienta filozofi. Un tomēr cilvēks, ko no viņa anonīmās eksistences izcēla un par indivīdu salīdzinoši nesen padarīja renesanses humānisma ideoloģija, modernajā pasaulē atkal riskē pazaudēt savu identitāti. Latvijā abas šīs problēmas – valsts identitātes un cilvēka identitātes jautājumi ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti. Tāpēc tie nav aplūkojami atsevišķi viens no otra.

Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citi par šo jautājumu runājam maz (2). Turpināt lasīt

Kas notiek?! Induļa Roņa versija ‘Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā’.

(Mūžīgs kolaboracionisms, nesadarbība savējo starpā un pienākums glābt krievu tautu – vai tā ir latviešu tautas izdzīvošanas formula? Vai Dziesmu svētki to izturēs un vai tie kļūst labāki kā 1990.gadā?

Pārpublicēju Induļa Roņa darbu, jo būtu grēks noskatīties, ka tas tiek noklusēts kā daudz kas, skar tā saukto ‘Latvijas ceļu’. Latvijas ceļu gan kā partiju, gan kā manipulācijas stratēģiju un taktiku Latvijas PSR kolaborantu priekšpulku, pirmkārt, represīvo iestāžu darbinieku un padomju nomenklatūras cinisma un noziedzīgas visatļautības ievazāšanai it kā neatkarīgas Latvijas likumdevēja, izpild- un tiesu varā, kā arī privatizācijas priviliģijās. Kolaborācija un ‘sirdsapziņas svārstību koridora plašums’ nav un nevar būt vienkārša problēma, sevišķi apstākļos, kad nepakļaušanās noziedzīgam režīmam nozīmēja cilvēka un/vai viņa tuvinieku dzīvības vai veselības, bet karjeras jau nu noteikti, apdraudējumu. Savukārt, pusgadsimtu ildzis tautas, tās morāles un uzņēmības genocīds ir radījis apstākļus, kad vistīrākie cilvēki daudzmaz brīvā sabiedrībā ir nokļuvuši ar atrofētām analīzes, administrācijas un uzņēmības spējām.
Latvijas viltus elite izliekas nezinām, bet būtībā agresīvi noraida lustrāciju (šķīstīšanās rituāls; postkomunisma valstīs bijušās nomenklatūras un represīvā aparāta politiska attīrīšanās) kā kolaborācijas problēmas aspektu risinājumu.
Darba autora profesionālās, sadzīves un publicitātes problēmas, šķiet, ir sākušās 1993.gadā, beigām tuvojoties pētījumam par čekistu sarakstu. Skatiet izvilkumu no darba: “To LPSR VDK štata un ārštata darbinieku, čekas pakļautībā strādājošo prokuroru, tiesnešu, advokātu u.c. pilnu sarakstu, kuri bija piedalījušies represijās pret okupētās Latvijas civiliedzīvotājiem, grāmatas autors sāka sastādīt vēl 1993.gadā akadēmiskām un Ģenerālprokuratūras vajadzībām. 1998.gadā šo čekistu failu pabeidza autora oponenti Dr.hist Dainas Bleieres vadībā un izņēma no atskaitēm Latvijas Zinātnes padomei. … Kā ārlietu ministrs un Krievijas valdības vadītājs J.Primakovs centās iedzīvināt neonacistiskas tendences Krievijas Federācijas ārpolitikā – pielāgojot tai Ādolfa Hitlera tēzi, ka Vācijai ir tiesības aizstāvēt un pārstāvēt vāciešu intereses visā pasaulē.” Izskatās, ka I.Ronis ir vienīgais, kas Latvijā kaut cik pēta kolaborācijas un tās seku problēmu, kas īstenībā brēktin brēc pēc apjēgas un risinājuma. Nav jau jāpiekrīt katram viņa vārdam, minējumam un pieņēmumam (es, piemēram nedomāju, ka latviešu leģionāru upuri bija bezjēdzīgi un nemotivēti; nav viņu vaina, ka krievu neieņemto Kurzemi pēc Vācijas kapitulācijas nepārņēma antihitlerisko sabiedroto rietumu puse. Un nedomāju arī, ka nacionālisma jēdziena kropļotāju baram pietrūcis vēl viņš. Neko nezinu teikt par autora izteiktajām konkrētu cilvēku apsūdzībām, vien to, ka Latvijas dzīves kontekstā tās izskatās iespējamas), bet iepazīties ar viņa sniegumu mums būtu vērtīgi. Neticiet nevienam no tiem ‘politologiem, sociologiem, antropologiem un citiem -logiem’, kuri autora skartās problēmas “nav pamanījuši” vai “stāv tām pāri”.
Vēl daži izvilkumi:
“Politiski Latvijā  ir  izveidota pseidodemokrātiska  valsts  iekārta vadāmās  demokrātijas  formā,  kur  pilnīgi  antikonstitucionāli, aizkulisēs  valsts    faktisko pārvaldi ir  uzurpējusi  Nacionālās Drošības  Padome (NDP), kas  pārstāv  spēka  struktūras  un  kuru  vada Valsts  prezidents.   Praksē  likums par  valsts noslēpumu  tiek  nostādīts augstāk  par  konstitūciju.  Slēpjoties  aiz valsts noslēpuma vairoga — specdienesti gana deputātus,  deformējot  informācijas  plūsmu, kā Saeimā, tā  valdībā  (ar   specdienestu  slepenās  aģentūras  izveidi  ierēdniecībā  u.c.) – tā  nodrošinot  sev vēlamu lēmumu  pieņemšanu. … Taču vadāmajai  demokrātijai Latvijā  gluži nepiemīt  Sicīlijas Cosa Nostra raksturs.  Tā tika radīta, lai  pie varas  caur ķēķa  durtiņām varētu  atgriezties  vecā padomju  nomenklatūra, dēliem un nu jau  arī  mazdēliem  nomainot  tēvus un vectētiņus.  Taču  tradicionālā  padomju  nomenklatūras  mazspēja  realizēt  pragmātisku  tautsaimniecisku  politiku arī biznesmeņu un baņķieru statusā, kļūst  jo brīdi acīmredzamāka, pieaug kritika un konkurences spiediens, kā no apakšas, tā īpaši no Rietumiem, tāpēc šajās, šodien Latvijā valdošajās, aprindās  valda nervozitāte un izejas meklējumi, kas var radīt dažu labu pārsteigumu vistuvākajā nākotnē. … Īsi pirms savas dabiskās nāves nedabiskos apstākļos I.Ķezbers paguva grāmatas autoru brīdināt, ka  KGB/VDK 5.pārvalde ir atjaunojusi pagrīdē visas organizatoriskās struktūras, tā kā bija arī kam izplatīt šāda tipa apmelojumus.”)

Turpināt lasīt

Draudi valsts drošībai, kurus Latvijas amatpersonas nesaskata. Ligita Leja

Esam sagaidījuši bijušās interfrontistes Tatjanas Ždanokas uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pirmo reizi cilvēktiesības tik klaji tiek izmantotas pret Latvijas nacionālajām interesēm.
Ārzemju presē par Latviju nejauši parādās pārsvarā negatīva informācija, galvenokārt – par krievvalodīgo cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Latviju rāda kā zemi, kur ir problēmas ar demokrātiju. Bet pirms 10-15 gadiem attieksme bija gluži cita – pasaules ietekmīgākie mēdiji rakstīja par latviešu tautas drosmīgo cīņu pret komunistisko totalitāro režīmu: sirdsapziņas cietumnieku ciešanām padomju gulagos, „Baltijas ceļu” 1989.gada 23.augustā, kad Molotova-Ribentropa pakta gadadienā Baltijas valstu tautas sadevās rokās protesta akcijā, pasaule ar aizturētu elpu sekoja 1991.gada barikāžu dienu notikumiem Viļņas un Rīgas ielās. Pienācis laiks analizēt attieksmes maiņas cēloņus.

Turpināt lasīt

Nelaidiet citreiz garām Egila Levita priekšlasījumus.

Pat ja jūs neinteresē tēma, iegūsit priekšstatu par to, kā izpaužas pamatīgas zināšanas, izstrādāta nostāja, spēja lietas redzēt dažādos aspektos, saprāta pašdisciplīna.

Ja tēma interesē, bet zināšanas par to ir krājušās kā nu pagadās – un tas ir mans gadījums – iegūsit jau vairāk.

Biju, paspējot starp talkošanu, uz diviem priekšlasījumiem pēc kārtas:

– Latvijas tiesiskās iekārtas 20 gadi: starp jābūtību un realitāti (26.04.2013 Valsts administrācijas skolā);

Eiropas Savienības nākotne- valstu savienība vai federācija? (27.04.2013 Juridiskajā koledžā).

Kas man aizķērās (tie nav citāti)?

Turpināt lasīt

Jāuzsāk Satversmes preambulas izstrāde. E.Levits

… Vienotība uzklausīja Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāja (Egila Levita) piedāvājumu Satversmes preambulā ietveramajiem principiem un pauda tiem atbalstu. Satversmes preambulā rosināts:

– definēt latviešu nāciju kā Latvijas valsts dibinātāju,

– valsts pamatu un jēgu, skaidri nosakot arī Latvijas valsts raksturu, virsuzdevumus un darbības principus, kas iever

– mērķi veicināt sabiedrības labklājību,

– latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību demokrātiskā, tiesiskā, sociāli atbildīgā nacionālā valstī.

Turpināt lasīt

INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats. Lorenco Veračīni, 2007

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Stāvoklis ir tiešām kritisks, tomēr identificēta problēma jau ir pusproblēma. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju (un pārliecību, kā rāda balsojums par krievu kā valsts valodu) skaitliskā attiecība (skat. arī Ritvara Eglāja https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/07/tris-svarigi-jautajumi-par-partautosanu-kadam-jabut-latviesu-ipatsvaram-lai-ritvars-eglajs/ ) un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī ‘globālistu; tā sauktajam liberālismam jeb liberālanarhijai (skat., piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/22/meklejot-valsts-antiideologiju-bilderbergas-pasaules-vara-totals-globals-unificejoss-naudas-materialisms-pret-nacionalo-daudzveidibu-un-vertibam/ ), ir vairāk kā kritisks. Parēķiniet, kas paliktu pāri no Krievijas, kuras īstais vārds ir Invaderija, ja tā atlaistu visas invadētās tautas un teritorijas, un jūs sapratīsit, cik ačgārns saturs var būt jēdzienam ‘krievvalodīgo integrācija’, un cik noziedzīgs un sprādzienbīstams ir Eiropas/pašmāju nekrietneļu spiediens novilcināt dekolonizāciju, ignorējot starptautiskās tiesības. Un ņemiet un izsvītrojiet no visiem 4.maija Latvijas varas saražotajiem papīriem visu, ko var darīt citas valsts ietvaros, bet no atlikušā izžņaudziet ūdeni un salīdziniet ar Latvijas Republikas Satversmi…! Ja ir kāds ‘īpašs Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāku vārdu, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. Te būtu bijis un arvien vairāk ir, ko ar skubu darīt pagaidām vēl konjunktūrprogrammētajiem Latvijas sociālo, starptautisko un tautu tiesību, cerams, liepratējiem, nevalstiskajām organizācijām, visām valsts varām. Sadarbībā ar nemelīgiem pasaules zinātniekiem un varām.

Turpināt lasīt

Trīs svarīgi jautājumi par pārtautošanu: kādam jābūt latviešu īpatsvaram, lai… . Ritvars Eglājs

22.03.2013.

2011.gada tautskaites dati par tautību un mājas valodu pilsētās un pagastos ļauj atbildēt uz trīs svarīgiem jautājumiem par pārtautošanu:

  1. kādam jābūt latviešu īpatsvaram, lai pārtautošana nevis deldētu, bet vairotu latviešu skaitu;
  2. kādam jābūt latviešu īpatsvaram, lai pārtautošana darbotos vairāk latviešu nekā krievu labā;
  3. kādam jābūt latviešu īpatsvaram, lai apturētu pārkrievošanu.

Turpināt lasīt

«NRA» intervija par Tautas Varas Fronti

Elitas Veidemanes intervija ar dziesminieku Kasparu Dimiteru NRA (internetā versija ir īsināta avīzes versija. Blogā publicēju arī par avīzē publicētā nedaudz pilnāku versiju)

Kad, neliešu kurināti, noliedzam un pat izsmejam tautas brīvības ideālus, kad, akli skatoties un kurli klausoties, liekam vienlīdzības zīmi starp valsti un varnešiem, kad pakļaujamies spēkiem, kas mūsu latvisko atšķirību mēģina iemīcīt eiropeiski viendabīgajā mīklā, veidojot ģenētiski stabilu mankurtu paaudzi, vienmēr atveras kāds cilvēks (cilvēki), kā teiktajā der ieklausīties. Tikko runāja komponists Imants Kalniņš, izsaucot gan atbalsta vētru, gan nolieguma krusu. Viņa sāpīgie jautājumi bija: kurp iet Latvija? Kurp ejam mēs?

Turpināt lasīt

‘Lielisraēla’ kā reliģiozi-finansiāls projekts visai cilvēcei. O.Četverikova

(Ļeņins laupīšanas ratos un ar vienlīdzības nedievu mutē, Hitlers tankā un ar pašdieva vārdu mutē. Un tagad žīdu diaspora zelta teļa mugurā un ar Jahves vārdu mutē. Acīmredzamais – neticamais? Lasot, lūdzu, nesatraucieties par vārdu ‘žīds’; segvārds ‘ebrejs’ ir daudz divdomīgāks un necienīgāks. Mums, gojiem jeb nežīdiem, kamēr dzerstamies, ķildojamies, esam melīgi, prātā kūtri un žīdu izgudrotajā liberastijā grimstoši, ir daudz, ko no Toras un Talmūda vadītajiem žīdiem mācīties. Protams, zelta teļa mugurā stikla kalnā viņi netiks. Tomēr, nekad jau neiztiksim ar draudiem tikai no Krievijas puses un nekad Eiropa nebūs tikai Eiropa un diez vai Latvija jebkad spēs atbrīvoties no meslu maksāšanas kādiem svešajiem. Mums tomēr būs jātērē resursi, skatoties uz pirkstiem arī Eiropai un žīdu ‘Pasaules Valdībai’ un raugoties, lai Latvijas politāksti nepārpīpējas ne Krievijas, ne viltotās naudas zālīti. Vienlaikus mums nav jāaplipinās ar žīdu pašapmānu un naudaspielūgsmi, nedz jāpazeminās līdz viņu nicināšanai. Mācīsimies no latviešu tautasdziesmām.
Saukļa “Caur sajukumu uz (mūsu) kārtību” ilustrācijai aiz sekojošā raksta piekabināju ‘nezinīša Sorosa’ teātra atreferējumu. I.L.)

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju: Par ko spriedīs Bilderbergas klubs 2011.gadā? O.N.Četverikova

(Skats uz Pasaules Valdību no austrumu flanga. Cik nu varu spriest, Latvijai ļoti vajadzēs gudrību ja ne viedību un ģenialitāti, lai saglabātu nacionālu valsti, tas ir, latviešu tautu, neļaujoties ne Rietumu, ne Austrumu, ne izkaisītajiem uzsūcējiem. Vai zinām, vai gatavojamies, vai mums vispār ir uzticamie, zinošie, atbildīgie un izdaerīgie? I.L.)

Tuvojoties Bilderbergas kluba sanāksmei San-Moricā, Šveicē 2011.g. 9-12.jūnijā iepazīstinām ar Bilderbergas kluba galvenajām vadlīnijām.
Sākoties pasaules finanšu-ekonomikas krīzei, rietumu savienības līderi uzstājīgi iedveš cilvēcei domu par to, ka NO ŠĀ SATRICINĀJUMA “PASAULE IZIES CITĀDA”. Lai gan priekšstats ‘atjaunotā pasaule’ turpina būt neskaidrs un izplūdis, galvenā ideja tiek iezīmēta pavisam skaidri: JA NEVĒLAMIES VISPĀRĒJAS JUKAS, TAD IR JĀIEVIEŠ VIENOTA “GLOBĀLA PĀRVALDE”.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju: Bilderbergas Pasaules Vara – totāls globāls unificējošs naudas materiālisms pret nacionālo daudzveidību un vērtībām.

Visu zemju naudaskalpi, savienojieties!

(Kad domājat un runājat par demokrātiju, tautas varu un Latvijas Republiku, atcerieties, ka demokrātija = lielās naudasnaudas vara + tautas manipulācija + demokrātijas piejaukums nenozīmīgākajās lietās. Runas par pilnīgu demokrātiju un vēlētāju atbildību ir droša blefa pazīme, īpaši ja to stāsta profesori un eksperti. Kā jau esat nojautuši, pasauli pārvalda nevis demokrātija, bet naudasnauda, tas ir, naudas spekulanti jeb naudas mijēji. Protams, labi ir, ka ne lielā nauda, ne mēs nomināli neesam Kremļa nagos, un ka PSRS slaidi sabrukt palīdzēja arī Bilderbergas Klubs, bet vēl labāk ir, ja vēl kaut cik labāk zinām, kā kas notiek, un kā to sūdu maisa. Tulkoju, lai izlasījušie mazāk akli ticētu un nepaļautos uz neoliberāļu un/vai pērkamajiem ekspertiem. Katrā ziņā droši var teikt, ka valstij ir jēga pastāvēt, ja tā ir nacionāla. Un vēl – ja mums ir ļoti gudras galvas uz ļoti stipriem pleciem, tad arī par tautas vara var runāt. Daži izvilkumi steidzīgākajiem:

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Cilvēki un darījumu kultūra. Jānis Teteris

No grāmatas «Latvijas labad» 2009

 

Sairstot padomju impērijai, radās varenas drupu, lūžņu, visdažādāko atlūzu un drazu kaudzes, ieskaitot arī cilvēkus. Ar šīm drazu un drupu kaudzēm gribot negribot kaut kas ir jādara, un līdz ar to cilvēks atkal kļūst par ļoti svarīgu faktoru. Cilvēks un vispirms jau ražošanas spēki raksturojas ar darījumu kultūras līmeni. Bet tas savukārt saistīts ar tautas gara vērtībām.

Latvijas brīvvalsts gars labi ja saglabājies kādos 15-18% šodienas cilvēku. Abi okupācijas režīmi bija dzirnavrežīmi. Tomēr cilvēkiem piemīt vēl psiholoģiska un garīga inerce. Tādēļ maluma rezultāts nekad tieši neatbilst pasūtītam vai noregulētam malšanas režīmam.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju: Ciānas Gudro slepenais protokols un mūsdienas

(Ir līdz mielēm izpētīti, sodīti un mēs kaut cik zinām Vācijas Trešās Impērijas nacistiskos jeb rasistiskos noziegumus. Nav pietiekami izpētīti, sodīti un pasaulē zināmi PSRS vārdā nosauktās Krievijas impērijas noziegumi, kurus stingri teorētiski ņemot par nacistiskiem nosaukt ir grūti, jo krievi īstenībā nav etnoss, bet dažādu pārkrievotu etnosu konglomerāts. Tomēr nacistiskas tieksmes slēpjas to gan pārkrievošanas, gan teritoriālas invāzijas alkatībā. Galīgi nav pētīts žīdu nacisms jeb rasisms, kaut gan tā saknes stiepjas līdz jūdaisma tautas manipulatīvajai izredzētībai – tās aprioram rasismam, spožumam un postam. Pēc Otrā pasaules kara līdzcietība ir dabiska; lai gan katrai tautai nenoliedzami ir savs ‘statistiski vidējais’ raksturs un spēju ievirze, tomēr katras no šīm trim cilvēku lielākā daļa nav un nekad nav bijusi nacistiska. Katrai no tām ir bijuši un ir izcili pasaules mēroga Cilvēki, par kuru devumu pasaule var būt ļoti pateicīga. Šajā tekstā piedāvāju izvilkumus no sākotnēji slepena ārkārtīgi sātaniska protokola, kā arī beigās visu tekstu. Nešaubos ne mirkli, ka to līdz pēdējam burtam ir pētījuši un noderīgo izmantojuši un attīstījuši gan Hitlers, gan Ļeņins-Staļins. Diemžēl es nešaubos arī, ka pēc 2.Pasaules kara pasaule ir otrā grāvī līdz ausīm. Lai kas būtu protokola autors un lai kas virza mūsdienu ļaunumu, iesaku piedomāt, vai patreizējā pasaulē neredzat pārāk daudz ko ļoti pazīstamu no Ciānas Gudro slepenā protokola.

Henrija Forda (Ford Motor Company) viedoklis:

“Pat ja tā sauktie ‘Cionas Gudro Protokoli’ nav bijuši nekas vairāk kā ievērojams literārs darbs, tomēr tiem vajadzētu būt ar maģisku pievilkšanas spēku dēļ tajā izklāstītās pasaules programmas baisās pilnības. Tomēr domu, ka tie nav bijuši nekas vairāk kā literārs darbs, apstrīd pats tā saturs; protokolos ir skaidri caurskatāma īsta valsts pārvaldes zināšana, un caur visu to saturu iet pavediens, pēc kura var noteikt to īsto saturu. Bez nākotnes plāniem tajos ir gan viss, kas jau paveikts, gan tas ko paredzēts veikt tuvākajā nākotnē.
Nav brīnums, ka pārraugot pēc tiem patreizējo pasaules stāvokli un vispārējo notikumu gaitu, kā tā izklāstīta protokolos, interese par tiem kā literāru darbu atdod vietu saspringtai uzmanībai, kas savukārt pāriet izbrīnā un pat šausmās
{…}
Lai kā nebūtu, mūsu priekšā ir programma, kas aukstasinīgi iezīmē tautu materiālas un garīgas iznīcināšanas plānu. Un mēs redzam kā šī pati programma dienu no dienas pārvēršas īstenībā un piedevām, ja ne kopumā, tad lielā daļā vienas rases kontrolē

[Форд Г. “Международное еврейство, М.: “Витязь”, 1998, с. 118,128]

Ir vērts izlasīt arī atsauksmi uz grāmatu par neoliberālisma dabu pašās beigās. I.L.)

Turpināt lasīt

Meklējot valsts antiideoloģiju. Smadzeņu skalošana

(Kurš nav brīnījies – kas Latvijā notiek! Izlasīsim kaut vai šos divus rakstus un domāsim, domāsim, domāsim. (I.L.) 

Īsi par iedvešanas mākslu. Gunārs Klēģeris

Ar iedvešanas kā komunikācijas instrumenta palīdzību iespējams sekmīgi nodot indivīdam tādu informāciju, kura sevī ietver vajadzīgās idejas un darbības stimulus. Iedvešana paredz šo ideju pieņemšanu bez jebkādas loģiskas vai kritiskas izvērtēšanas no saņēmēja puses. Vienkāršāk izsakoties – tas nozīmē iedot sarunas biedram sazāļotu ābolu. Nerakstu „saindētu”, jo dažkārt iedvešanai var būt arī pozitīvi mērķi.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Nacionālais raksturs. Mentalitāte: tās būtība, problēmas. I.I.Dosina, S.D.Kušbasova, R.A.Kļeščova

(Kas ir lasījis Ernesta Gelnera ‘Nācijas un nacionālisms. Pagātnes jaunās izredzes.’ (https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/12/03/nacijas-un-nacionalisms-pagatnes-jaunas-izredzes-ernests-gelners/ ), tas zin, ka nacionālisms ir likumsakarīgi vajadzīga un dabiska parādība, pat ja neņem vērā tā garīgo dimensiju. Atmetīsim arī šeit malā ļaunprātīgos nacionālisma un to pavadošo jēdzienu kropļojumus un apmelojumus, to nolūkus un izpildītājus. Atmetīsim malā arī atlatviskotājus un atlatviskošanas(-ās) un neizredzētības idejas apsēstos un šai konjunktūrai kalpojošos. Paraudzīsimies, cik nosvērti un ar pašcieņu par nacionālisma garīgo saturu runā kazahi. I.L.)

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Vērtību izstrāde un politiskā modernizācija: savstarpējā sakara dialektika. S.B.Alimova

(Kā zināt, runāt par vērtībām brīvajā Latvijā esot ekstrēmisms, radikālisms, populisms, ja vien nerunājam par naudu vai pa tukšo. To varētu saprast no izdzīvošanas kaktā iedzīto vai iekritušo puses, bet ko nu kurš sauc par izdzīvošanu; īstenībā tāda attieksme ir pretvalstiskuma izpausme Latvijā.

Tomēr. Lai kā mēs artikulēti vai neartikulēti, no sirds vai liekulīgi vai samācīti vēkšķētu par ārējo apstākļu un spiediena nepārvaramo ietekmi, ‘politkorektuma’ ierādīšanas un uzpasēšanas smagajiem pūliņiem, par jau divdesmitgadīgo “Eiropa mūs nesapratīs” un “saņēmējas valsts” atkarīgo stāvokli Eiropas Savienībā, par demokrātijas, brīvības un neatkarības ‘brīvo tirgu’, politisko (bez)atbildību, par varas pārstāvjiem kā sabiedrības spoguli utt.,

nekas neatceļ visu Latvijas varu kompleksa atbildību par Latvijas pastāvēšanu nodrošinošām vērtībām visu pilsoņu apziņā – Latvijas Republikas, latviešu tautas un latviešu kultūras pēctecību, pastāvēšanu, ilgtspēju, drošumspēju, labklājību cilvēka nevis biorobota nozīmē, par pašu Latvijas varu kompleksumu, to gudrību un izdarīgumu tautas, ne slēptu “starptautisku saistību” jeb ‘klusās diplomātijas’ norādījumu jeb biedējošu uzrūcienu labā.

Un dīvaini vai ne – Latvijā šī atbildība ir noslīcināta brīnišķajā ‘politiskajā atbildībā’; Saeimas atlaišana taču bija vien izņēmums, polittehnoloģijas ātri vien atkal izrādīja savus muskuļus un tauta – savu nevarību. No varas turētāju tiesībām (lai neteiktu – privātajām iespējām) pārliecinošs ‘atspoguļotāju’ vairākums gan nav atteicies. Kurš apgalvos, ka Latvijas utilitārā-ideoloģiskā, materiālā-garīgā, ekonomiskā-apziņas, kā arī atbilstošu ieguldījumu, pirmkārt, izglītībā, joma ir kaut vai cik līdzsvarota?

 

Tulkots ir raksts ar mūsu neseno Krievijas impērijas bēdubrāļu pārdomām. Viņiem ir jaunas valsts veidošanas uzdevums, mums atņemtas valsts atjaunošana, tomēr Krievijas noziedzīgā imperiālisma uzkrautās problēmas ir līdzīgas; vai nu jāsaka, ka Latvijai piederošās starptautiskās tiesības darbojas vien tad, kad to vajag lielvalstīm vai pārnacionālajiem varas tīkliem. Un vai nu jāsaka, ka kladzināšana par brīvās Latvijas pēctecību nenozīmē tās vērtību automātisku iedzīvošanos mūsu apziņā, kultūras un pārliecības ziņā neattaisno nesagatavotu un nepārbaudītu noziedzīgu masveida izpildnaturalizāciju, ačgārnus signālus pretvalstiskiem pilsoņiem. Tiesa, ir bijusi revolūcija, kurā pretdarbojās un lielā mērā uzvarēja vecie Latvijas brīvības cietumsargi un kurā ir nācies zaudēt vai atlikt okupācijas varas noziegumu seku likvidāciju, tomēr, paradoksāli vai ne, toreiz maz iespējamā kultūras vides priekšsagatavošana tagad brīvajā Latvijā jau 20 gadus un joprojām tiek veikta vēl mazāk, tā vietā vien akli raušot karstās Eiropas ‘liberastijas’ ogles ar Latvijas rokām. Kurpretim neatkarības mērs taču ir patstāvība. I.L.)

Turpināt lasīt

Uū, latvju inteliģence: Padomju inteliģences vēstures zinātniska koncepcija. R.M.Žumaševs

(Vai šoka terapijas triecienam ir izdevies tautas kopšanas misiju aizvietot ar rentablā konjunktūrliberālisma saukļiem, ar kalpošanu pseidoliberālismā obligātai un (paš?)cenzūras sargātai aprobežotībai, latviešu attautošanai, vispārējam relatīvismam? No tulkotā raksta: “liela inteliģences daļa ir lieliski samierinājusies ar pat ne dzimtcilvēka lomu, bet ar kāda kapo, viskrievijas vispadomju barakas vecākā lomu”. Vai ‘Eiropas’ un bankokrātijas piramīdu un liberālisma surogātu priekšā jānodod vērtības un patiesība? Vai tie maz ir Rietumu, nevis Krievijas (un … neminēšu visaizliegtāko vārdu) caurrietumu brīvības un cilvēktiesību kariķētāji, kurus uzklausām vai uz ceļiem tupēdami? Ja latviešu inteliģence vēl pastāv (http://www.pietiek.com/raksti/kur_palika_inteligence_-_latvijas_valsts_atjaunotajainteligere … nozīmē saprast, kas savukārt nāk no izšķirt un izvēlēties. Izglītība nav noteicošā.”), vai tā un vai skolotāju skolotāji tagad noderīgumā latviešu tautai paceļas līdz Pirmās Atmodas tautskolotājiem mūsdienu izpratnē un vajadzībās? Mazgāt vai taisīt no jauna? Šo rakstu iztulkoju rosinājumam domāt, vai tiešām tas attiecas arī uz latviešu inteliģenci un kāda ‘slepena protokola’ varu: “Visā inteliģences esamībā ir caurstrāvojošas divdabības nospiedums. Inteliģence nepieņem varu, atgrūžas no tās, dažkārt nīst, un no otras puses starp tām pastāv simbioze, vara to baro, kopj un lolo; inteliģence gaida varas sabrukumu, cer, ka šis sabrukums tomēr agri vai vēlu notiks, bet no otras puses vienlaikus ar to sadarbojas” I.L.)

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Nācijas un nacionālisms. Pagātnes jaunās izredzes. Ernests Gelners

(Ernests Gelners (Ernest Gellner) ir viens no nozīmīgākajiem nacionālisma zinātniekiem. Viņa grāmata “Nations and Nationalism” (1983.g.) joprojām ir viena no nozīmīgākajiem darbiem šajā jomā. ‘Izrādās’, ka, pat norobežojoties no ideālisma, nonākam pie slēdziena, ka nacionālisms ir likumsakarīga un nepieciešama parādība vismaz rūpnieciskuma laikmetā. I.L.)  Turpināt lasīt

Skaidrīte Lasmane: ‘Nacionālais ideālisms’ (28.09.1990.)

(Paldies Tautas Forumam http://www.tautasforums.lv/?p=5025 , ka uzraka šo referātu, un, protams, autorei. Vai daudzi šādi zinātnieki mums nākuši klāt??? Vai 20 gadus neejam soli uz priekšu, divus atpakaļ? I.L.)

Nacionālo apziņu nevar veidot ar rupja cirvja cirtieniem, uz to nevar piespiest. To var tikai iznīdēt varmācīga un agresīvu aizdomu virzīta pedagoģiskā apstrāde, uz kuru vienmēr gatava ir bijusi liela milzīgās izpildītgatavās skolotāju armijas daļa.

1882. gadā lekcijās Sorbonnas Universitātē franču vēsturnieks un filozofs Ernests Renāns, sava gadsimta nacionālo procesu pieredzi apkopodams, nācijas pazīmju skaitam pievienoja identitātes apziņu un garīgos principus. Nācija nav tikai teritoriāla vienība ar kopīgu valodu un kultūru, tā pastāv, ja dzīvo to cilvēku apziņā, kuri sevi ar šo vēsturisko kopību identificē.

Nācija ir kopīga likteņa apzināšanās, uzticība, griba arī nākotnē dzīvot kopā, ticība un atbildība. Nācija ir apziņa, ka atšķiramies no citas kopības, tā ir saistības un saiknes apziņa, patvērums un vērtība.

Turpināt lasīt

Kāpēc esam tādi kā esam (Kā vēsture mūs veidojusi). Uldis Ģērmanis

(Piedāvāju sava mūža lielāko daļu Zviedrijā dzīvojušā latviešu vēsturnieka Ulda Ģērmaņa 1970. gados sarakstīto referātu “Kāpēc esam tādi, kā esam: kā vēsture mūs veidojusi”. Esmu pārliecināts, ka tajā paustās atziņas un novērojumi savu aktualitāti nav zaudējuši, bet, iespējams, kļuvuši vēl sāpīgāki un vērā ņemamāki. Jānis Kučinskis)

Mēs sevi dažkārt mēdzam slavēt un cildināt, dažkārt peļam un “skaišamies par latviešiem”. Diezgan parasta parādī­ba ir, ka latvietis sveštautiešu sabiedrībā nonicina savus tautiešus, mēģinādams pats sevi izcelt kā indivīdu. Ir, protams, arī pretēji gadījumi.

Savdabīgajam dzejniekam, domātājam un patriotam A. Apsītim-Apsesdēlam ir kāda vārsma:

Noliksim, biedri,

Uz brīdi darbu un darba rīkus…

Un padomāsim, ko ceļam,

Priekš kā te uz akmeņa akmeni veļam…

Turpināt lasīt

Latviešiem, kas vēl tādi palikuši. Alfrēds Ābele

Visādas savienības, apvienības, frontes u.tml. sabiedriskas organizācijas, kas it kā radītas, lai uzlabotu mūsu valsti, tās iedzīvotāju stāvokli, pastāvīgi cieš neveiksmes. Kāpēc? Tāpēc, ka tās neko konkrētu nepiedāvā. Lozungi: taisnības, tiesību un vēl nez kā cita atjaunošana, Latvieti – nepadodies! u.c. konkrētā situācija nav neko sološas nākotnes vīzijas.
Varneši – valsts varu sagrābusī un uzurpējusī kliķe – arī neko konkrētu nepiedāvā, kā tikai brīvību – liberālismu – kampt un rīt katram pēc savām spējām un sabiedrībā ieņemamā stāvokļa. Taču pūlim, kas apdzīvo Latviju, ar tādu “atjaunoto” brīvību pagaidām pietiek.
Diemžēl katra tāda “atjaunotās” brīvības diena paātrināti mazina latviešu kā tautas nākotnes dienu skaitu. Jau tagad nākas dzirdēt, ka šī valsts ir kļūda un ka nav nemaz tādas latviešu tautas. Vai šī izrādīsies taisnība un latvieši viens otram vairs neko nenozīmē?

Turpināt lasīt

Indoeiropiešu pirmdzimtenes Eirāzijas teritorijā lokalizācijas Tuvajos Austrumos arheoloģiskais pamatojums. Staņislavs Grigorjevs

(Autors, apkopojot ziņas par arheoloģiskām liecībam, apstiprina Tamaza V. Gamkrelidzes un Vjačeslava V. Ivanova teoriju par indoeiropiešu pirmdzimteni dienvidos no Kaukāza. “…nav nevienas dienvidu zonas indoirāņu kultūras, kura būtu veidojusies ziemeļu “stepes” kultūru ietekmē. Šo cilšu etnoģenēzi ir ietekmējušas, galvenokārt, migrācijas platuma grādos, kas notikušas plaša reģiona ietvaros, kas ietver Sīriju, Austrumanatoliju, Irānu, Margiānu, Baktriju un Indostānu.” “…agrākie kompleksi, kas atspoguļo pirmindoeiropiešu vienību, ir 7.g.t.pr.Kr. Divupes ziemeļu apmetnes… ” Varbūt ir vērts palūkoties arī šumeru rakstos, piem., http://tencinu.wordpress.com/2009/11/04/enmerkars-un-en-suhgir-ana-enmerkars-un-arattas-valdnieks-divi-sumeru-miti/

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Udmurtu etniskuma konstruēšana etnofutūrisma diskursā. S.V.Kardinska. 2005

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Nejūtu sevī filosofu, bet, manuprāt, šis raksts ir galvenokārt par, autoresprāt, udmurtu etniskuma, brīva no koloniālā uzslāņojuma, utopiskumu. Pliki materiālistiski jau tā sanāk, bet varbūt ir vērts apdomāt, cik dziļi udmurti izjūt (“Tagad runa ir par jauniem paņēmieniem, par seniem paņēmieniem, kādi pastāv uz šīs zemes, zeme tos glabā, kaut kādu informāciju. Un šī informācija palīdz cilvēkiem nākotnē atklāt savas spējas.” “Tas, kas ir “jāattīra” un “jāatdzemdina”, nav nekas cits kā kolektīva esamība, būtiskums, kas etniskuma “nesējiem” paredz kopējas kolektīvās “uzvedības” iezīmes.”) to, ko kaimiņu tjurku tengristi sauc par kolektīvo virsapziņu (http://tencinu.wordpress.com/2008/08/27/tengrisms-un-cilveka-attistiba-aikrivosapkins-ajina/), Vernadskis par noosfēru, latvieši varbūt par tautas dvēseli, kas sasniedz debesis, piemēram, Dziesmu svētku kopkorī. Ja lasot rodas iespaids par udmurtu etnofutūristu “radikālismu”, pārdomājiet pašas Kardinskas sniegtos citātus “Udmurti nevar ar kaut kādu spēka paņēmienu uztiept savu, udmurtisko, nē, tie enerģētiski… viņi ieies kā enerģētiskas izpausmes. Udmurti spēj dot, neko neprasot pretī.” “Udmurti ir ļoti arhaiska tauta, tā ir kā izraktenis, kas atklāts un izvilkts gaismā. Tomēr viņiem šeit ir neomulīgi, jo šajā pasaulē nemitīgi … viss tiek pārdots, nemitīgi ir jāmelo, ir jāizliekas. Udmurtiem tas nepatīk, tas viņiem ir svešs… Bet no otras puses, nauda, preces-naudas attiecības, egoisms, ļaunums – tas kaut kad izzudīs. Tad ir jāizzūd visam šīs negatīvās informācijas pamatam. Udmurtiem šādas informācijas nav visai daudz, viņi ir saglabājuši bezļauna attieksmi pret apkārtējo pasauli, iecietīgumu. Es vispār nezinu iecietīgākus cilvēkus par udmurtiem.”. I.L.)

Autore: Svetlana Vladlena meita Kardinska, filosofijas zinātņu doktore, Udmurtijas Valsts universitātes socioloģijas un filosofijas fakultātes kultūras filosofijas un socioloģijas profesore.
(Pētījums veikts ar D. un K.Makarturu fonda atbalstu)

Rakstā tiek aplūkota etniskuma diskursa īpatnība etnofutūrisma aspektā. Etnofutūrisma jēdziena galējo pamatu atpazīšana veicina etniskuma psīholoģizācijas, objektivizēta “arhetipa” un “psīhotipa” statusa piešķiršanas etniskai īstenībai mehānismu noskaidrošanu. Tas ļauj pētīt etnocentriskas etniskuma izpratnes atjaunošanās veidus globalizācijas tendenču kontekstā.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Etnofutūrisms- domāšanas veids un alternatīva nākotnei. K.ÜLLE, A.HEINAPUU, S.KIVISILDNIK, M.PÄRL-LÕHMUS 1994

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Te ir igauņu etnofutūrisma manifests. I.L.)

1.

Jauno somu-ugru mākslinieku, rakstnieku, muzikantu u.c. etnofutūrisma konference notika 1994.gada 5-9.maijā Tartu. Ar šo notikumu tika atzīmēta Igaunijas Kostabi biedrības 5.gadadiena.

Uz etnofutūrisma dienām Tartu tika uzaicināti udmurti, komi, mari, karēļi, līvi, erzja, sāmi, ungāri un verieši, seto – kopā apmēram 100 viesi.

Viņiem Tartu ir pazīstama un zīmīga tikšanās vieta, jo šejienes universitāte Krievijas impērijas somu-ugru tautām jau izsenis ir kalpojusi par tikšanās vietu un nākotnes cerību avotu.

Šo dienu mērķis bija iepazīstināt jaunos somu-ugru māksliniekus un rakstniekus ar etnofutūrismu, izmantojot runas, filmas, izstādes, dziesmas un biedrošanos.

Pēdējā konferences diena tika pilnībā veltīta etno-futūristismam un kopdarbības plānošanai.

Turpināt lasīt

Vladimirs Novodvorskis: Referenduma rezultāti. Iespējamie scenāriji

(Autors nenosauc, viņaprāt, vēlamāko variantu, bet sauc latviešu pašnoteikšanās tiesības par fobiju izpausmi. Tomēr paldies par analīzi. Lasītāju vēstures saglabāšanai pieliku arī komentārus, nelabojot rakstības kļūdas. Šajā ziņā varam būt droši, ka ne vien Latvijas nelojālo iedzīvotāju, bet arī Krievijas slepeno dienestu tīmeklī un sociālajos tīklos rakstītie komentāri no “Jāņa”, “Kristapa”, “Arta”, “Dainas” utt. kļūs arvien grūtāk atšķirami. KRIEVU PAVASARA 1.PAKĀPES ZAUDĒJUMU KAČĀS UZ NEPILSOŅU NEMIERIEM. ATPAZĪSIM MUSINĀTĀJUS, IMPORTA NEMIERNIEKUS UN PASMIESIMIES. I.L.)

DELFI, 15. februāris 2012 12:48

1. Etniskā spriedze sabiedrībā ir mīts. Tā parādās tikai tad, kad to inspirē politiķi. Ja sabiedrību aplūko kā piramīdu, tās pamatā ir vienkāršie pilsoņi, otrajā līmenī – 10% aktīvie pilsoņi (sabiedrība), sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi, trešajā līmenī – politiskā elite, spriedze manāma lielākoties tieši politiķu un plašsaziņas līdzekļu līmenī. Šobrīd Latvijā darbojas latviešu un krievu politiskā elite. Vienai ir sabiedriski ekonomisko procesu vadības sviras, bet otrai, atrodoties ilgstošā opozīcijā, tādu nav. Tāda pati aina parādās, pētot plašsaziņas līdzekļu darbību Latvijā. Pastāv divas informatīvās telpas. Tāpēc problēmas risinājumu jāmeklē tieši politiskās elites un plašsaziņas līdzekļu līmeņos.

Turpināt lasīt

Meklējot valsts ideoloģiju: Etnofutūrisma parādība mūsdienu kultūrā. M.S.Ukolova. 2009

(Vai Latvija ir valsts, vai Eiropas vai kāda tās reģiona pavalsts, pat tas nav tik svarīgi kā – vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Ja Latvija aktīvi nestūrē uz koptu nacionālu valsti vai kaut nacionālu pavalsti, tai nav jēga pastāvēt, un tai ir jāpadodas ar visām ķeskām kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau līdz īkstīm globālo finanšu un tirgus tīklos, tā ka atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma noziedzīgiem viltojumiem un apmelojumiem. Tad ir jāpārrauga visa nacionālisma telpa. Grozies kā gribi, vienā pusē globālisms, otrā – krievu imperiālisms. Etnofutūrisms ar to nodarbojas, varbūt latviskais etnofutūrisma variants var būt piemērots kā valsts ideoloģija, ja vien ar to nepadarām mūsu kultūras mantojumu par bleķi. Un sekojošajā tekstā ir fragmenti no kādas čuvašu filosofijas zinātņu aspirantes disertācijas autoreferāta, ko izvēlējos kā daudzmaz aprakstošu. (Atsakos spriest par dialektiku un postpostmodernismu.) Ir plašs literatūras krievu valodā saraksts. Tulkojums noteikti varētu būt labāks, bet ieinteresēšanai tas var noderēt. I.L.)

Pirmkārt, tās ir mūsdienu sociokulturālās vajadzības, kurās, atbildot uz globalizācijas un vesternizācijas norisēm, rodas tieksmes nostiprināt lokālās un reģionālās kultūras. Tas ir saistīts ar nepieciešamību saglabāt etnokulturālo identitāti. Turpināt lasīt

Par Baltijas valstīm postkoloniālisma gaismā. Kārlis Račevskis (papildināts)

(Šā referāta beigās esmu pievienojis tajā neiekļautu līdzīga nosaukuma raksta nodaļu saturu. “Bet varenākais ierocis, kādu tur rokās un īstenībā ik dienas laiž darbā imperiālisms pret kolektīvu nepakļaušanos, ir kultūras bumba. Kultūras bumbas mērķis ir iznīdēt tautas ticību saviem vārdiem, savai valodai, savai videi, savam cīņu mantojumam, savai vienotībai, savām spējām, un galu galā sev pašiem. Tā liek tām savu pagātni redzēt kā novārtā pamestu nesasniegumu zemi, un tā liek tām būt atturīgām pret šo tuksnesi. Tā liek tām vēlēties pielīdzināties tam, kas ir vairāk attālināts no sevis; piemēram, citu tautu valodām, nevis savai. Tā liek tām identificēties ar to, kas ir pagrimis un noliedzošs, visiem tiem spēkiem, kas apturēs šo tautu dzīves pavasari. Tā iedēstīs pat nopietnas šaubas par cīņas morālo gaismu.” Jirgens atrod šo līdzību ar bumbu kā īpaši piemērotu veidu, kā raksturot latviešu pieredzi: “Vairāk kā 60 gadus Latvijas vietējie iedzīvotāji ir izturējuši šīs ‘kultūras bumbas’ ietekmes kā uzbrukumu latviešu pasaules uzskatam ar aprēķinu ‘satriekt prātu’ līdz padevībai. Šā kara lauks bija valodas joma. Plašākos un šaurākos jēdzienos valoda kalpo kā atslēga gan ieslodzījumam, gan brīvībai. No tā izriet, ka valodai ir fundamentāla loma pretošanās cīņā pret psiholoģisku kolonizāciju un latviešu identitātes un pasaules uzskata apstiprināšanā.”“)

Kārlis Račevskis, Prof. , ASV, Ohaijo pavalsts universitāte

16.10.2001
Latvijas Vēstnesis

Domai, ka Baltijas valstis varētu uzskatīt par bijušās Padomju Savienības kolonijām, ir bijis savāds liktenis: pilnīgi nepieņemama dažiem, pati par sevi saprotama citiem, tā visbiežāk bijusi ignorēta vai uzskatīta par nesvarīgu. It sevišķi uzkrīt tas, ka šī tēma gandrīz nekad netiek skarta postkoloniālo studiju laukā. Pavirši pārskatot plašo literatūru, kas šodien veido šo lauku, varam ātri konstatēt, ka netiek minētas nedz Baltijas valstis, nedz pat Padomju Savienība. Kā to mums atgādina Violeta Kelertas, “kaut gan daudz ir ticis rakstīts par postkoloniālisma dažādām vietām un paveidiem, tā impērija, kas bija Padomju Savienība, ir maz bijusi apspriesta no šāda viedokļa”1. Viens ievērojams izņēmums šai neievērībai ir pavisam nesens raksts, kas parādījās Ziemeļamerikas moderno valodu profesoru pazīstamajā žurnālā PMLA. Speciālists koloniālisma jautājumos Makalisteras universitātes profesors Dēvids Čioni Mōrs konstatē divus, acīmredzot pretrunīgus, apstākļus. Tā viņš atrod, “vispirms, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz uzmanības tiek piegriezts šim apstāklim”. D.Č.Mōrs tālāk izsaka domu, ka “vajadzētu būt skaidrībai, ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās, – valoda, ekonomika, politika, pretestība, atbrīvošana un tās paģiras – būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju kontrolei pakļautām teritorijām pēc 1989. un 1991. gada, tāpat kā tas bija attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. gada vai Āfriku pēc 1958. gada”. Tāpēc D.Č.Mōram sevišķi uzkrītoša šķiet divu veidu klusēšana: klusums postkoloniālisma studiju laukā par bijušo Padomju Savienību un Padomju Savienības vēstures speciālistu izvairīšanās apskatīt šo pasaules vēstures daļu postkoloniālisma jēdziena gaismā2.

Turpināt lasīt

POSTKOLONIĀLIE PĒTĪJUMI. I.M.Bobkovs

(Autors, baltkrieviski – Ігар Міхайлавіч Бабкоў; dzimis 1964.g., baltkrievu filosofs, rakstnieks, dzejnieks.
Vai esat ievērojuši, ka vai tūdaļ pēc Atmodas dienām no Latvijas oficiālās leksikas pazuda, tika padarīti par tabu tādi vārdi un jēdzieni kā – koloniālisms, imperiālisms, dekolonizācija, deokupācija, krievs pārtapa par krievu tautības cilvēku utml. Šī cenzūra un pašcenzīra, skatot no “tautas”, tad arī šķiet Latvijas zinātnes un administratīvās prakses vienīgie sasniegumi postkoloniālisma pētniecības un vērā ņemšanas jomā. Nu ir klāt kārtējais brīdis, kad brīvās Latvijas visas varas atkal nomet uz tautas kamiešiem valsts un tautas pastāvēšanas mēroga problēmu, kurai bija sen jābūt ne vien nepolitkorekti un statistiski nemelīgi izpētītai, bet jau noliktai uz likumdošanas betona pamatiem. Protams, #PRET kolonizātoru valsts valodu, kad jau tik tālu, bet, labie topošie un jaunie zinātnieki un visi domājošie, ķerieties kaut vai uz entuziasma algas pie postkoloniālisma problēmām un risinājumiem. Varbūt noder arī šis mans, mehāniķa, postkoloniālisma pētniecības īsa pārskata tulkojums. I.L.) Turpināt lasīt

Krievijas reetnizācija: krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāte. Vladislavs Guļevičs. (Krievu impēristi no Ukrainas kritizē Merjamā, Kriviju un Galindas zemi)

(Izlasiet šo rakstu un sapratīsit, ka pēdējie Krievijas patrioti, izrādās, ir izsūtīti uz “tuvējo aizrobežu” sociālistisko iekarojumu nosargāšanai. Nopietnāk sakot, rakstā ir runa par Krievijas impērijas vēdergraizēm, ko pati izraisījusi, aizgūtnēm ierijot svešas tautas. “Ar prātu Krieviju nesaprast”, un varētu jau nelikties ne zinis, ja mēs nebūtu viena no tām tuvajām. Šajā apvērsto stāvokļu un vērtību pasaulē Latvijai nu ir uzkrauti it kā bijušas koloniālvalsts pienākumi, latviski nerunājošie kolonisti dumpojas, kaut uz “neetniska pamata” (pusebreju tracināti), tomēr, kā rāda notikumi, ir visai gatavi īsti krieviskam pitona apkampienam. Der izlasīt, varbūt tiekam tuvāk skaidrībai. Kam ir kāds jēdzīgāks “krievvalodīgais”, iedodiet tam saites uz rakstu originālā; tās ir beigās. I.L.)

07.02.12

Kad 1991.gadā Kijeva, Minska un Maskava izlēma ar vienu vēzienu atmest padomju mantojumu, diez vai viņi varēja paredzēt, ka pēc desmit gadiem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā sāksies reetnizācijas procesi (savas etniskās piederības pārskatīšana), kas noliedz krievu, ukraiņu un baltkrievu pastāvēšanas leģitimitāti.

Turpināt lasīt

Māra Zālīte: Būsim pret valsti apdraudošām provokācijām

2012. gada 27. janvāris

Referendums būs. Notiks. Tas ir labi. Cimds ir nomests, un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt. Piedalīties un balsot pret vēl dziļāku sabiedrības nošķirtību, pret tālāku segregāciju, jo tieši pie tā novestu divas valsts valodas Latvijā. Galīgā konsekvencē divvalodība novestu pie valsts integritātes zuduma un latviešu valodas pakāpeniskas izspiešanas no vienīgās telpas visā plašajā pasaulē, kur tai ir iespēja pastāvēt un attīstīties.

Turpināt lasīt

Kapitālisms jāsalāpa, Bretonvūdas sistēmas izgāšanās, Occupy kustība uzvar. V.Vīķe-Freiberga, Mihels Hosudovskis, Jozefs Štiglics

(Pārspīlējot, varētu varbūt teikt, ka patreizējais kapitālisms ir monetāri militārs gangsteru fosīlisms. Kā Latvijas laivelei noturēties šajā okeānā? Manuprāt, jāaizdrīvē caurumi (likumdošana un tiesībsardzība), jāsalabo kompass (valsts mērķi), jāizārstē kapteinis (Valsts prezidents un Ministru kabinets), jāsataisa stūre (ministriju mērķtiecīgums un izdarīgums), jāsapelna kārtīgam dzinējam vai kārtīgām burām (uzņēmējdarbība), un tad tā vairs nav laivele un vairs nav tik svarīgi, cik okeāns plašs. Tas, protams, nenozīmē dzelzs aizkaru – okeāna viļņus tas nenobaidīs. Esmu te salicis triju autoru domas par sabiedriskās iekārtas krīzi. Vairu Vīķi-Freibergu pazīstam, vēl ir dažādi vērtēts pakreiss ekonomikas padomnieks Michel Chossudovsky, kas netaupa “ļoti stipru tabaku” – daudz vairāk slikta par rietumiem nepateiksim, un 2001.gada Nobeļa prēmijas ekonomikā laureāts Jozefs Štiglics)

Turpināt lasīt

Krievija: nacionālais jautājums. V. Putins

(Tā kā patētisks priekšvēlēšanu uzsaukums, tā kā bažīgi norādījumi krievu teritoriālās negausības seku pieklusināšanai. Ja aiz “unikālās misijas” atpazīstam Krievijas invazīvo ekspansionismu (“Valsts, kurā pastāvīgi ir norisinājies savstarpējas pierašanas, savstarpējas iespiešanās (проникновения, invāzijas), tautu sajaukšanās ģimenes, draudzības, darba attiecību līmenī process… Milzīgu teritoriju apguve, kas caurstrāvo visu Krievijas vēsturi…”) un aiz “unikālās metodes” – kaunīgi noliegto kolonizēto tautu pārkrievošanu (“ir jāsasaista krievu armēņus, krievu azerbaidžāņus, krievu vāciešus, krievu tatārus…”) jeb asimilāciju, tad raksts ir pat ļoti interesants daudzos aspektos, īpaši salīdzinot koloniālimpērijas ķezas ar Latvijas (pērtais nepērto nes) krievu un pārkrievoto cilvēku integrācijas nelūgtajām grūtībām. Ir gan te pilnīgi nekaunīga Krievijā sen iznīcinātu tautu kā daudznāciju valsts pierādījuma pieminēšana. Atcerēsimies kaut tuvos kaimiņus – somugru ingerus, votus, vepsus, kuru zemēs tagad klīst pusnodzērušies “saliedētie” integrātori un integrētie. Bet te ir arī norādījumi, kurus vajadzētu ar lieliem burtiem krāsot uz Saskaņas Centra biroja sienām, Plinera un Cilēviča autiņiem (“tam, kas iebrauc reģionos ar citām kultūras, vēsturiskajām tradīcijām, ir ar cieņu jāattiecas pret vietējām paražām. … Katrai citādai – neadekvātai, agresīvai, izaicinošai, necienīgai – uzvedībai ir jāsastopas ar atbilstošu likumīgu, bet cietu reakciju un pirmkārt no varas orgānu puses, kuri šodien bieži vienkārši ir bezdarbīgi… Nedrīkst pieļaut, ka pie mums rastos noslēgti, nošķirti nacionālie anklāvi, kādos bieži darbojas nevis likumi, bet dažāda veida “uzskati”… elementāra prasība cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Krievijā, ir to gatavība apgūt mūsu kultūru un valodu.”). Trekninājumi ir Putina. Beigās ir arī oriģinālais teksts krieviski. I.L.)

Turpināt lasīt

S.Metuzāls: ‘Latvijas VDK’

(Nav jau gan vientiesīgie puiši, ko intervējis autors. Citēju kādu komentāru: “Pagarais Metuzāla rakstiņš par čekas darbinieku un aģentu dzīvi šodienas Latvijā, manuprāt, virspusējs ir tādā nozīmē, ka nepieskaras pašam galvenajam – ārvalstu izlūku darbībai mūsu brīvvalstī. Vai tiešām netiek pirkti un apmaksāti bijušo aģentu un čekistu pakalpojumi Krieviju interesējošos projektos? Vai kaimiņvalsts spēj kontrolēt mūsu partiju finanses, cik lielā mērā? Cik lielā mērā un kā tas iespaido valsti kopumā? Kādi informācijas virzieni, kas nozīmīgi ārvalstniekiem un kuros darbojas ārvalstu aģenti? Vai tikai krievu? Par ko nemitīgi runāja un žēlojās Lembergs? Ko Latvijai nozīmē Soross, kāda ir viņa ietekme ekonomikā, politikā? Sfēra, kurā valda klusums.

Turpināt lasīt

PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS. Uldis Ozoliņš

(Ja kāds satiek Urbanoviču vai Ušakovu, iesakiet šo izlasīt. Ja nu viņi, saskaņas un cilvēktiesību iedibināšanā paguruši, tiešām nezin… Domājams, Maskava viņiem neatteiks, un Eiropa jau tad arī. I.L.)

Valodas politikas Pasaules Kongress
Barselona, 16-20.04.2002
PĒCIMPERIĀLISMA VALODU STĀVOKĻI: BALTIJAS VALSTIS

“… politika, kas ir labvēlīga pret bijušo koloniālo jeb impērisko varu.”

Turpināt lasīt

Latvijas nacionālā attīstība – lūdzu, piedomājam. Ivars Līdaka

1. Patreizējais stāvoklis:

– bezideālu valsts ar naudas alkatību kā vērtības surogātu;
– bezmērķīgas plakanas demokrātijas caurumaini procesuāla republika;
– nelikumīgā imigrācijā kropļots iedzīvotāju sastāvs;
– okupācijas laikā kropļota likumīgās tautas apziņa;
– īpaši pēcatmodas gados kropļota likumpaklausība un tiesiskā apziņa;
– īpaši pēcatmodas gados – pelnīšanas apziņas nomaiņa ar naudas dabūšanu;
– brīvā tirgus mīta aizsegā kropļota konkurence tautsaimniecībā;
– bremzējoša darba likumdošana un trula ierēdniecības darba apmaksas sistēma;
– galīgi neskaidra valsts drošības dienestu darbība, ja ne saspēle starp Rietumu un Krievijas slepenajiem dienestiem Latvijas drošības
dienestos;
– labi vai slikti, bet būtiski neatkarības ārēji ierobežojumi, kas un kā tendences ir vismaz skaidri jāzin;
– visa iepriekšējā rezultāts – glābjams vai neglābjams demogrāfiskais stāvoklis.

2. Kas darāms:

– 4. Atmodas ideoloģijas izvērsums;
– patiesi integrējušos pilsoņu no vienas puses un neintegrējošos pilsoņu un nepilsoņu laimes ideāla, vērtību pētījums;
– valsts mērķu pētījums un izstrāde;
– nepārvaramo ierobežojumu un to tendenču pētījums un izstrāde;
– iespējamo valsts mērķu izstrāde, ņemot vērā ierobežojumus;
– dinamiskas, tas ir, pastāvīgi pieregulējamas “online” stratēģijas, taktikas un paņēmienu izstrāde.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis, sacīts Ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 16.11.11.

“18. novembris, mūsu valsts svētki, gaišais laiks tumšā rudenī, kad izkaram karogus, piespraužam sarkanbaltsarkanas lentītes un okupācijas muzeja sienu izrotājam ar plakātu “Es mīlu Latviju!”. Ko mēs ar to domājam? Es mīlu Latvijas zemi? Es mīlu Latvijas valsti? Reizēm cilvēki uzsver šo nošķīrumu starp zemi un valsti, ko mīlēt. Par to jāteic, ka mīlēt Latvijas zemi – mīlīgo dabu, maigos kalnus un lejas, skaistos mežus, jūru un upes – nav nekas jauns. Mīlestība uz zemi izskan dainās, klasiķu dzejā un dziesmās. Latvijas zemi tauta drīkstēja mīlēt vācu, zviedru, poļu un krievu cara laikos. Pat padomju gados tas nebija liegts. Jaunais, neparastais, pat neticamais ir iespēja mīlēt Latvijas valsti. Kaut vai runāt par savu valsti, kur mēs latviešu valodu varam paturēt par vienīgo valsts valodu; kur latvieši ar citām tautām var veidot attiecības kā brīvi cilvēki ar brīviem cilvēkiem; kur mēs varam ievēlēt savu Saeimu un varam to arī atlaist; kur varam domāt, lasīt, rakstīt un runāt nebaidoties; kur varam ticēt un lūgt Dievu ar brīvu sirdsapziņu. Mūsu vēstures daudzajos gadsimtos iespēja mīlēt Latvijas valsti ir bijusi tikai nepilnus piecdesmit gadus. Uz to tiecās visas latvju atmodas. Par to cīnījās Brīvības cīņu kareivji. Par to paši stāvējām barikādēs.

Turpināt lasīt

Atdzimšana caur krīzi. Andrejs Fadins.

(Tas ir par Krieviju 20.gadsimta deviņdesmitajos gados un tad, kad Ķīna vēl nebija pilnīgi ieskrējusies un tad, kad vēl pār mums nebija nobrukusi globālā finansu piramīdu kundzība. Autors ir ar asu mēli, no krievu nekonformistiem – gads Lefortovā, cīņa par saprāta klātbūtni krievu karā Ičkerijā. Tulkoju un iesaku lasīt tāpēc, ka Latvijas sabiedrības kājas aug no tās pašas vietas, varbūt vienīgi LPSR čekisti, lasi – pirmatnējā kapitāla uzkrājēji (lasi – salaupītāji), ir izmanīgāki. Mums klāt vēl nāk padomju, lasi – Krievijas, sociālistiskie iekarojumi Latvijā, lasi – pārkrievošana, rietumu liekulīgās demokrātijas eksperimenti Latvijā ar krievu genocīdu un pārkrievošanu tik tikko izdzīvojušās pamattautas izturības robežu, lielāka globālu finanšu piramīdu ietekme. Vienīgais, ar ko Latvijas neatkarībai vajadzētu būt bijušai izpaustai, būtu bijusi Latvija kā latviešu tautas un kultūras mājas, bet – paši zināt. I.L.)

ŠAUBAS

Tik ļoti pie mums (Krievijā) izplatīto ilūziju par tirgus revolūcijas automātiski nestu ekonomisku panākumu (skat. Larisu Pijaševu un Vasiliju Seļuņinu) jau 1981.gadā visspilgtāk pasludināja Lehs Valensa; paziņojot: “Mēs padarīsim Poliju par otru Japānu”. Tagad, dabiski, par to labāk paklusē, kaut Polijai salīdzinājumā ar mums ir virkne sociokulturālu un ģeopolitisku priekšrocību.

Turpināt lasīt

Atskaite par PSRS Valsts drošības komitejas darbu 1985. gadā

(Nedomāju, ka izcila lasāmviela, bet vēstures liecība, pie kam ļoti vērtīgi lasīt, turot prātā 1989. gada 1.decembri (https://tencinusarunas.wordpress.com/2011/08/23/aukstais-kars-latvija-pec-molotova-ribentropa-slepena-liguma-teheranas-jaltas-potsdamas-un-maltas-slepenas-vienosanas-jeb-%e2%80%93-latvijas-neatkaribas-isa-pavada/), kad Gorbačovs devās Maltā lūgt aizdevumu no “pretinieka”, jo PSRS ideoloģiskā, represīvā un saimnieciskā iekārta bija piebeigusi pati sevi. Man šķiet, ka galvenais valsts noslēpums, ko “nelokāmi pašaizliedzīgi” no savas tautas un pasaules sargāja KGB, bija PSRS sabrukums. Dod, Dievs no tā mācīties.  I.L.)

__________________________________

PSRS VALSTS DROŠĪBAS                               {2 neizlasāmi uzraksti}    12
KOMITEJA                                                         Īpaši svarīgi {un divas slīpas svītras}
19.2.86 №  321-Č/OV
Maskava

PSKP CK
Biedram Gorbačovam M.S.

Atskaite par PSRS Valsts drošības komitejas
darbu 1985. gadā

Turpināt lasīt

Ideoloģiskā darba “uz Somiju” perestroika. KGB

(Somijas un krievu padomju impērijas kopīgu Lielās Oktobra revolūcijas gadadienas svinību plānošana, “ņemot vērā somu intereses” un impērijas sabrukuma nojautu gaismā varētu šķist visai šizofrēniska, bet štempelis “Pilnīgi slepeni” skaidri atklāj visuresošā un neizsīkstošā KGB pakalpojuma klātbūtni tajā visā; arī šajā tekstā ir jālasa “austrumnieciskie” zemteksti, piemēram, “viesnīcu pakalpojumi”. Tagad krievu imperiālistisko pretenziju un revanšisma sadarbība ar Latviju, “ņemot vērā latviešu intereses” vēl vairāk pelnīti izklausītos kā ņirgāšanās; notiek izvērsts krievu valodas un propagandas karš Latvijā, dažiem “Latrossijā”, zem “rietumnieciskās” “demokrātijas” aizsega un spiediena uz Latviju, iespējams, Krievijas pielabināšanai. PDF skat. http://bukovsky-archives.net/pdfs/sovter75/sovter75-r.html  I.L.)

_________________________________________

Visu zemju proletārieši, savienojieties!

Padomju Savienības Komunistiskā Partija. CENTRĀLĀ KOMITEJA

PILNĪGI SLEPENI

Ct-34/6c

{kreisajā malā brīdinājums: Jāatgriež PSKP CK (Visparējā daļa, 11 (?) sektors) 4 mēnešu laikā no saņemšanas dienas. (PSKP CK Sekretariāta 1976.g.17.jūnija lēmums, tālāk 12 nesalasāmi burti)}

 Izraksts no PSKP CK Sekretariāta 1986.gada 30,decembra sēdes protokola № 34

 Par ideoloģiskā darba uz Somiju komplekso plānu uz 1987-1989.gadiem

Turpināt lasīt

Par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politiku. Atklāta vēstule Sarmītei Ēlertei. Edvīns Šnore

Edvīns Šnore, Latvijas Okupācijas Muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas loceklis. Komisijas atklāta vēstule Kultūras ministrei
7.septembris 2011 09:41

Š.g. augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai “Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012-2018)” projektu. Šajā dokumentā cita starpā skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojošo PSRS pilsoņu statusa definīcija:

“Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti.” (1)

Turpinājumā teikts:

“Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka “imigrantu identitātes” saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā “paralēlā pasaulē” vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados.”

Uzskatām, ka mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas politiku Rietumeiropas imigrācijas politikai 50. – 80. gados, mūsuprāt, ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializācija.
Turpināt lasīt

Latvijas etniskā mitoloģija. Rita Našeniece

(Negribētu, ka šis raksts aizslīdētu arhīvos – I.L.)
Rita Našeniece: Latvijas etniskā mitoloģija

05. septembris 2011 07:36
Dažu politiķu uzbudinājums, ko izraisīja Visu Latvijai pārstāvja neveiklie, bet Eiropas politikā absolūti neoriģinālie prātojumi www.twiter.com par multikulturālisma blakusefektiem, rada pārdomas par ideoloģisko ķīseli, kas valda Latvijas politiķu galvās. Kā arī par viņu politisko motivāciju.

Aukstais karš Latvijā pēc Molotova-Rībentropa slepenā līguma, Teherānas, Jaltas, Potsdamas un Maltas slepenās vienošanās. Jeb – Latvijas neatkarības īsā pavada.

Potsdamas konference 1945.gadā.

Ilzes Ostrovskas vērtējums (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/30/par-psrs-valsts-iestazu-darbibas-izbeigsanu-latvijas-republika-balta-ceka/)

Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris

Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.
http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit

Turpināt lasīt

Gana visaptveroša pārvaldības teorija. Prof.V.I.Zubovs u.c.

(Citāts no šī raksta: “Tas, kā darbojas saprāts, ir visai mīklaina lieta. Bet ja runājam par pārvaldību pietiekami izvērsti, tad saprāta klātbūtne ir vismaz noslēgtas sistēmas projektēšanas un izveidošanas posmos. Daļā sistēmu saprāts ir klātesošs arī pārvaldības norisē: zaudējot intelektu (izpildīgi “maļot” uzdoto procesu – I.L.), sistēmas zaudē pārvaldību lielākā vai mazākā mērā.”.
Apsveicu katru valsts pārvaldes darbinieku, kurš izlasījis un izpētījis šo rakstu. Aprakstītās filosofiski-matemātiskās teorijas galvenā «persona» ir sarežģītas sabiedriskas sistēmas, piemēram, tautas mērķi un tās mijiedarbība ar to ietverošu vidi.

Turpināt lasīt

Francijas prezidents atzīst multikulturālisma neveiksmi. Valdis Bērziņš

(Tautu daudzveidība ar to kultūrām, valodām, mentalitātēm, izdzīvošanas pieredzēm ir vērtības, un šī sabiedriskā daudzveidība tāpat kā bioloģiskā daudzveidība, dabiski,  ir jāsargā. Un to var izdarīt, pirmkārt, sargājot un pašiem uzturot mājīgu jeb ekoloģisku nacionālo vidi. Pretējais – valodu un svešas valsts ekspansija ir baisi ieroči, ļaunprātīga cilvēktiesību un demokrātijas izmantošana. Kaut pasaules dabiskais saprāts uzvarētu. I.L.)

Turpināt lasīt

Latvijas intelektuālais fiasko. R. Ķīļa intervijas žurnālam “Rīgas Laiks”

Latvijas intelektuālais fiasko

Ar Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāju Robertu Ķīli sarunājas Arnis Rītups
( Fragments)Rīgas Laiks: Pirms vairākiem gadiem tu runāji par to, ka te tādā vispārīgā līmenī ir šausmīgi maz ideju politikā. Bija Eiropas Savienība un NATO, bija nacionālas valsts ideja un kaut kāds opozicionārisms pret tiem, kas šobrīd valda. Vai tagad ideoloģiskajā līmenī ideju ir vairāk vai mazāk?

Roberts Ķīlis: (Klusē.) Nē, nav.

RL: Joprojām ir trīs idejas?

Ķīlis: Kādas trīs? Kur trīs? Es domāju, ka ļoti nopietni konceptuāli idejiskā līmenī ideju vispār nav.

RL: Tātad vēlēšanās nenotiks spēkošanās starp idejām, jo ideju vienkārši nav?

Ķīlis: Tādā ļoti konceptuālā līmenī, jā. Iedomājies, kam būtu jābūt bijis notikušamies – mēs ilgtermiņa stratēģiju taisījām trīs gadus. Vismaz kādam ir jāmēģina kaut kādas alternatīvas. Noteikts ideoloģisks redzējums, ko pilsoņi dara, uz ko balstās ekonomika, radošums ar infrastruktūru, nevis tur ogļu pārkraušana. Tas nozīmē sekas izglītībai, darba tirgum, tas nozīmē sekas nacionālā nozīmē. Tajā brīdī, kad tu man uzdod jautājumu par to, kā Latvijas tauta ievēlē politiķus, tu koncentrē politiskā procesa norises uz šo vēlēšanu aktu. Es neuzskatu, ka tas ir nākotnes politiskā procesa epicentrs, okei. Tādējādi, manuprāt, politiski veselīga sistēma ir tāda, ka tu vari ievēlēt arī idiotus. Jo lēmumu kopums, kas notiekas par politiskajām lietām, idiotu darbības neitralizē. Ja ir daudz lēmumu, ko cilvēki pieņem savās interesēs, savās kolektīvās interesēs bez pārstāvju palīdzības vai ar lokālu pārstāvju palīdzību, tas ir viens solis. Ja ir kaut kādi referendumi, tas ir cits solis. Tādējādi iznāk tā, ka vēlēšanas pie šādas sistēmas nekādā ziņā nekļūst ne par izšķirošu, ne centrālu reprezentativitātes un kolektīvā intelekta piemēru. Ko nozīmē referendumi? Tas nozīmē, ka politiskām partijām ir jākomunicē ar vēlētājiem starplaikos, piemēram, par pensiju sistēmu, jāpasaka savs viedoklis. Lai viņi to varētu pateikt, viņiem ir nepieciešami resursi, tos nevar dabūt, ja naudas knapi pietiek vēlēšanām, tās nepietiks, lai katru referendumu taisītu.

RL: Tos birojus taču slēgs tūlīt pēc vēlēšanām.

Ķīlis: Tieši tā. Tādēļ, ja tu vairāk liec uz referendumiem, ja tu esi spiests iesaistīties ar pilsoņiem nevis reklāmiskā komunikācijā, bet argumentatīvā komunikācijā, tas pieprasa, lai tu argumentus sagatavotu. Tev vienkārši nepietiks naudas nopirkt televīzijā laiku.

RL: Tev ir radies iespaids, ka Latvijas politiskajā sabiedriskajā telpā pastāv argumenti?

Ķīlis: Argumentācija pastāv pilnīgā ideju tukšumā.

RL: Ar bomi?

Ķīlis: Ar bomi var argumentēt, ar ad hominem, ar ad populum.

RL: Tas nozīmē, ka ideju trūkuma apstākļos notiek cīņa, nezinot vispār, par ko? Sarunas priekšmetu varētu radīt tikai idejas. Kas ir sarunas priekšmets ideju trūkuma apstākļos?

Ķīlis: Personība, situācija, tas, ko dzird, sensorā informācija. Te man liekas zaļš vai tumši zaļš, nu kā… par to jau var runāt… nevar būt dzeltens, nu, tāpēc, ka tu esi gejs, nē, es esmu vecāks, bet man mājās pulkstenis stāv, tāpēc tas ir melns. Argumentēt var arī tādā veidā.Es domāju, ka Latvijas politiskajā sfērā tas arī ir tas, kas ir. Turpina diskutēt par krāsām. To var mazināt, ja parādās kādi, kas to dara citādi. Tu redzi, ka visi ir idioti, bet viens izskatās pēc kaut kā sakarīgāka.

RL: Bet kā var izdarīt daudzmaz saprātīgu izvēli apstākļos, kad nav ideju, ir intelektuāls fiasko, kā tu saki, visās vēlēšanu programmās?

Ķīlis: Es jau gribēju tev teikt, ka ir kaut kādas citas iespējas, kas balstītas uz veselā saprāta kritērijiem. Es nosaucu vienu partiju, tas nozīmē, ka ir kaut kādi kritēriji, kas man ļauj no veselā saprāta viedokļa salīdzināt un ieraudzīt spektru no mulsuma līdz blefam. Skaidrs, ka mulsums ir labāks nekā blefs. Jo blefodams tu apzināti čakarē cilvēkus, kā pokerā, tu liekuļo, tu domā, ka viņiem patiks to dzirdēt, tu to pasaki, bet nedomā to nopietni. Bet ir kritēriji, un es piedāvāju arī citiem pilsoņiem par tiem padomāt. Tas var neizdoties, tas var izdoties. Tagad iznāk tā, ka mums vēlēšanas ir kaut kāds viens, superkritiski izšķirošs akts. Tu neko nevari paredzēt, kas notiks pēc trim četriem gadiem. Pilnīgi iracionāla darbība.

RL: Tu gribētu atstāt iespaidu uz vēlēšanu rezultātiem?

Ķīlis: Mani vēlēšanu rezultāts neinteresē. Godīgi, mani neinteresē vēlēšanu rezultāts. Mani interesē tas, lai politiskajā procesā, kurā cilvēki piedalās, parādītos jauni spēles noteikumi. Šī darbība būtu sekmīga tad, ja tā kaut drusku iesāktu jaunu spēles noteikumu, piemēram, lielāku intelekta klātbūtni politiskajā procesā, nu, kā noteikumu, nevis kā labdarību, nevis kā sagadīšanos. Ja tas būtu, es uzskatītu, ka es kā komisijas vadītājs kaut ko esmu izdarījis. Tas nav tik daudz par politiku, cik par pilsoņu sapratni, ka ir vēl kaut kādi pārbaudes akmeņi, kritēriji, lai paši sāktu domāt. Man jau liekas, ka attiecībā uz stratēģiju man ir izdevies drusku sarunu ievirzīt, tā kā ontoloģizēt drusku nākotni, ka tas nav pilnīgs “čau”, ka tur ir kaut kas, kas nav pilnīga migla, ka tur var kaut ko sataustīt. Tā ir tā konstrukcija, protams, bet tā konstrukcija būs lēmumu pieņemšana, saproti, tu sāc rēķināties ar to ontoloģiju, tu, iespējams, sāc mainīt vērtējumus tam, kas tagad notiek. Ja tas ir izdevies, tas man zināmu optimisma devu dod. Tāds šķietami stulbs pasākums, ko viņi tur dirš par tām programmām, nevienu taču tas neinteresē, kaut kādas muļķības un tā tālāk. Ja tas kaut kādiem cilvēkiem liks teikt – nē, nu, davai, mēs tur paprasīsim nākošreiz, padomāsim.

RL: Kopiespaids veidojas tāds: ir valsts, kuru pārvalda politiķi, kam konceptuālā un ideoloģiskā līmenī nav ideju. Viņu programmas – labākais, ko viņi šobrīd spēj no sevis izspiest, ir intelektuālas nabadzības apliecinājums. Kā šajā valstī kaut jel kas varētu mainīties uz labu? Ja valda intelektuāla nabadzība, ideju trūkums un tauta nespēj pašorganizēties.

Ķīlis: Ir optimistiskā un pesimistiskā atbilde.

RL: Iedod abas.

Ķīlis: Optimistiskā – it takes time. Tas paņem zināmu laiku.

RL: Ir pagājuši divdesmit gadi.

Ķīlis: Nu, varbūt nav pieticis. Es varbūt kaut ko pārprotu, bet vai nebija tā, ka tas Mozus viņus tā kā atveda līdz Izraēlai, tad viņi sāka tur pīkstēt, tad viņš atkal aizveda atpakaļ tuksnesī.

RL: Viņi jau bija tuvu pie robežas, bet vajadzēja izmest vēl vienu līkumu.

Ķīlis: Exactly. Varbūt tas ir optimistiskāk.

RL: Vēl jāpastaigājas, varbūt kļūs gudrāki un pieņemsies prātā. Un pesimistiskā atbilde?

Ķīlis: Cita valsts. Demontāža.

RL: Citas valsts sastāvā?

Ķīlis: Tas ir visdrūmākais variants. Valsts turpina pastāvēt tikai kā simbolu kopums, rituālu kopums. Pie pašreizējās pašorganizācijas zemās kapacitātes tas nozīmē zināma feodālisma laikmeta iestāšanos. Lietas tiek kārtotas ar lokālo priekšniecību, rodas feodālās lēņu saimniecības. Ļoti nepatīkama situācija.

RL: Tu karotu, ja būtu jākaro?

Ķīlis: Par ko?

RL: Par Latviju.

Ķīlis: Domāju, ka es jau tā kā karoju. Nav jau tikai jāšaudās. Zināmā mērā tu karo kaut kādā ideju laukā, un bieži vien tas ir ļoti liels, idejas tomēr tiek kaut kādā veidā konfrontētas ar tām, kas notiekas citu valstu domu centros. Tas arī ir zināmā mērā kariņš. Es karoju par to, lai man te būtu mājas.

http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2010&month=9&article=4

Ko sēsim, to pļausim. Par to, kā mēs sev organizējām krīzi un kā to pārvarēt. J. K.

(Šie ir Jāņa Kučinska (Jēkabpils) uzskati 2009. gada jūlijā par Latvijas glābšanu.)

Autora brīdinājums. Cienījamie lasītāji! Šis nav izklaidējošs, viegli sakošļājams rakstelis par pikantām varas aizkulišu intrigām vai eksotiskām ekrāna slavenībām. Nemeklējiet tajā arī kādas nervus kutinošas sensācijas. Šis ir samērā garš analītisks apcerējums par dziļākajiem mūsu valsts bankrota cēloņiem un par iespējām mūsu valsti atjaunot uz citiem morāles, vispārēja taisnīguma un labklājības pamatiem.

Turpināt lasīt

Imants Lešinskis. Kalpības gadi

(Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas karjeras neiespējamībā  un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību  kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un saimnieciska manipulācija. – I.L.)

Daži izvilkumi no grāmatas:

Krieviskajam padomju režīmam vadītāju amatos jau sev vairs nav vajadzīgi “pārliecināti komunisti”, bet gan absolūti ciniķi, kas, zinot patiesos faktus, jebkurā laikā pretēji savai sirdsapziņai ir gatavi kalpot un iztapt Kremļa oligarhijai.

Turpināt lasīt

Starp  dzirnakmeņiem…  Gundars Valdmanis (taisnprātis pret shēmotājiem)

(Kurš gan “ar ādu” nesajūt, ka Molotova-Rībentropa slepeno paktu ir nomainījis cits tikpat slepens, kurš nesis latviešiem neatkarības ilūziju un garantējis leiputriju shēmotājiem – bijušajiem un palikušajiem slepenajiem represīvajiem grupējumiem?

Čekai un citiem slepenajiem orgāniem  izdevās pietiekami ilgi nosargāt no parastajiem lohiem galveno PSRS valsts noslēpumu – krahu – un pārorganizēties par  vēl neredzēti mežonīga kapitālisma trieciengrupējumiem un piedevām vēl izvilināt no pārējiem saukli “kaut pastalās, bet brīvi” un latviešu taisnošanos par savu klātbūtni savā zemē.  Lohiem palika vien šoka terapija un “es jau neko”.

Vai šāds ceļš, ko pasaulei iemānīja kā dziedošo revolūciju, bija vienīgais iespējamais? Cik Abrenes esam atdevuši un vēl, jauki klanīdamies, atdosim par  ēzeļa ausīm?

Vai kāds tic, ka kādas vēlēšanas nenotika baiļu inercē un nebija manipulētas?

Vai kāds tic, ka pašu “lohu” spriestspēja un spriestgriba un neuzpērkamība bija pietiekama?

Kāpēc gan šis izcilais saimnieciskais darbinieks, bezviltus neliekulīgais taisno ceļu gājējs ar skaidru valodu un varbūt dažkārt džentlmeniski lētticīgais, kā arī ne īsti veiklais politiķis  – Gunārs Valdmanis bija tik ļoti apkarojams Latvijas demokrātijas viltotājiem? Kāpēc Latvijas tautas viltus pārstāvjiem nevajadzēja viņa nesavtīgo palīdzību, pat ne kā ekonomista.

Turpināt lasīt

Kristiana Rozenvalda pirmdienas replika: Politisko partiju bankrots un sanācija. 15. marts 2010.

Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, kas notiks šā gada oktobrī, politiskās partijas aktīvi grupējas, sadarbojas un pat apvienojas. Jaunās apvienības raksturo jauna tendence – apvienojamo partiju mukšana prom no savas pagātnes, savukārt uz jaunajām apvienībām pārceļot visu perspektīvo.
Turpināt lasīt

Kali Jugas netikumi. A.Vojevodins. Kara, manipulācijas, maldināšanas stratagēmas. 1.daļa. Ķīniešu stratagēmas.

(Kāda stratagēma vai kāda to kombinācija, vai kāda “inovatīva” stratagēma tika lietota, lai veiktu apvērsumu pret Atmodu? Un kādas stratagēmas sastāvdaļa bija Pandoras (pasaules ļaunuma) lādes atvēršana LPSR sabrukuma laikā? Un kāda liek vēlētājiem brīnīties par katru “demokrātisko” vēlēšanu iznākumu? Un vai tad nezinām stratagēmu “apēdīsim tavu, pēc tam katrs savu”? Un kāda ir līdzība starp austrumu kaimiņa smaidiem 20.gs. 30.gadu krīzes laikā un tagad, pēctreknajos gados, kad Latvijas laiva, pašu un/vai svešu šūpota, zvāļojas nepajokam? Turpināt lasīt

Komunisma netikumi. Mildas Draules traģēdija.

(Šis raksts, tāpat kā visi pagātnes notikumi, nav domāts pārdzīvošanai, bet zināšanai. Daļēji joprojām neskaidra Kirova slepkavības vēsture, kurā viena no iejauktajām personām ir centīga jauna latviešu komuniste 1930. gadu Ļeņingradā. I.L.)

Kad trīsdesmito gadu sākumā Staļinam radās vajadzība novākt Sergeju Mirona dēlu Kirovu (Kostrikovu) Turpināt lasīt