Viena no Krievijas impērijas nākotnes versijām 1924.gadā kā iespējams vēstures atkārtojums, ja ukraiņiem neizdosies krieviem nolauzt ilkņus. Latvieši ir iedresēti daudzmaz turēt muti aiz zobiem, šis Maskavā dzimušais un augušais latvieša dēls runā skaidrāk.
NETTO LEO ALEKSANDRA D., 1925. Maskavā
Latviešu strēlnieka, ideoloģiski saindēta komūnista dēls, kam iedots Leibas Bronšteina krievu versijas vārds, arestēts 1948.g. 22.febr. Rovnā – gandrīz demobilizēts karavīrs, ierindnieks
54-5 УК СССР
25 gadi #konclāģerī Noriļskā + 5g. bez tiesībām
——-https://ru.openlist.wiki
Нетто Лев Александрович (1925)
Дата рождения: 1925 г.
Место рождения: Москва
Пол: мужчина
Национальность: эстонец
Профессия / место работы: военнослужащий, рядовой
Место проживания: г. Ровно, Украина
Партийность: б/п
Дата ареста: 22 февраля 1948 г.
Осуждение: 20 мая 1948 г.
Осудивший орган: Военный трибунал Прикарпатского военного округа
Статья: 54-5 УК УССР
Приговор: 25 лет ИТЛ, 5 лет п/п, отб.в Норильске, осв.13.02.1956
Дата реабилитации: 27 июня 1958 г.
Реабилитирующий орган: ВКВС
———-
58-ais. Nekonfiscētais. Leo Netto. Grāmatiņa ar dumpinieku adresēm. («58-я. Неизъятое» Лев Нетто. Книжка с адресами воcставших)
PSRS Kriminālkodeksa 50.pants:
58-1. Par kontrrevolucionāru tiek atzīta jebkāda darbība, kas vērsta uz strādnieku-zemnieku padomju varas gāšanu, graušanu vai vājināšanu. <…>.
58-1а. Dzimtenes nodevība: nošaušana ar mantas konfiskāciju vai 10 gadi ar mantas konfiskāciju.
58-1б. Nodevība no militārā personāla puses: nošaušana ar mantas konfiskāciju.
Dzimis 1925,gadā Maskavā.
1943.gads – mobilizēts frontē, apmācīts partizānu kadru skolā.
1944.g. februāris – ar krievu partizānu grupu desantēts Igaunijā, pirmajā sadursmē saņemts gūstā. Nosūtīts uz gūstekņu nometnēm, vispirms Daugavpilī, tad Kauņā, tad ar etapu uz Rietumvāciju.
1945.g. 15.marts – pie Plauenas Vācijā, amerikāņu karaspēka atbrīvots. Neraugoties uz priekšlikumiem doties uz ASV vai Franciju nolēmis atgriezties Maskavā.
1945g. 19.maijs – no amerikāņu okupācijas zonas uz paša vēlēšanos nodots uz padomju zonu. Bijušo gūstekņu un ostarbeiteru kolonā kājām nogājis līdz Rietumukrainai, kur mobilizēts Sarkanarmijā.
1948.g. aprīlis – tieši pirms dienesta termiņa beigām aizdomās par spiegošanu Rovnā arestējusi pretizlūkošana. Nakts pratināšanas un spīdzināšanas divus mēnešus.
1948.g. 22.maijs – piespriesti 25 gadi ieslodzījumā. Etaps Rovna-Kijiva-Maskava-Sverdlovska-Krasnojarska-Noriļska.
1949.g. rudens – nokļuvis Gorlagā (Noriļskā). 9 mēneši vispārējos darbos (galvenokārt celtniecībā), tad virpotājs remontu-mehāniskajā darbnīcā.
1953.g. marts – daudz apsardzes veiktu ieslodzīto nogalināšanu, kas izraisa atklātu sašutumu, kas ir augsne dumpim.
1953.g. 25.maijs – Noriļskas sacelšanās sākums, kas uz jūliju tiek nežēlīgi apspiesta, Leo Netto vairākas reizes etapē.
1956.g. februāris – Staļins miris, Hruščova atkusnis, pēc 7 gadiem konclāģerī izlaiž.
———–
… 1948. gada februārī mums paziņo par demobilizāciju. Pirms atgriešanās mājās mani nosūta komandējumā uz Rovnas karaspēka štābu pavadīt kurjeru ar paketi. Atbraucam, kurjers ieiet priekšnieka kabinetā, es gaidu. Iznāk, saka: “Pagaidi, man vēl jāieskrien vienā vietā. Atnākšu un braucam”. Es saausos. Pēc trim minūtēm mani iesauc tajā pašā kabinetā. Tur ir trīs vai četri virsnieki, vaicā: “Vai zini, kur atrodies? Kāds armijas štābs? Tu esi pretizlūkošanā! Esi arestēts. Tu esi cietumā”.
Sāk mani iztaujāt: amerikāņu zonā biji? Nu un kā tur ir? Stāstu un jūtu, ka viņi jau visu zina. Un pēkšņi: “Tu te pasakas nestāsti, ka brīvprātīgi atgriezies šurp. Atgriežas tikai spiegi. Tā ka, nu, stāsti, kas tevi vervēja, kādā uzdevumā?”
Uz izmeklētāja galda redzu papīru, paraksts: Latiševs. Tā sauca kādu mūsu zaldātu. Viņš bija dieninieks pirmajā daļā, bet pie mums nāca tikai uz politnodarbībām. Bet es tajās biju aktīvs, kad vaicāja, pateicu kādi lāga puiši ir amerikāņi, nekādi neatšķiras no krieviem. Un izrādās, viņš ir ziņojis. Un radies pamats mani arestēt.
Pratināšanas vilkās pāris mēnešus, tikai naktīs, Vakarā aizved uz pratināšanu, tur ir izmeklētājs, majors Fjodorovs, un vairāki virsnieki kā viņa palīgi. Viens melš, cits piebalso. Bet man galva jau kā čuguns, jo pratināts esmu katru nakti, bet dienā gulēt neļauj. Tomēr visu noliedzu – un sākas visīstākā fiziskā ietekmēšana – gan sitieni, gan roku dzelži, gan karceris.
Visvairāk man bija bail no majora sitieniem pa pakrūti, pa iekšējiem orgāniem. Un roku dzelži bija īpaši – kā pakustini roku, tie savelkas ka slapjš. Iespieda durvīs pirkstus. Bet vienreiz pārcentās, āda pārplīsa, parādījās balts kauliņš un es noģību. Pamodos lejā kamerā, pirksts asinīs. Un kaimiņi man iesaka: paraksti visu ko prasa, citādi vari kļūt par kropli.
Nākamā pratināšanā izmeklētājam saku: labi, parakstīšu visu. Bet nemāku izdomāt leģendu, rakstiet paši.
Nākamā dienā viņš mani izsauc, jau runā pieklājīgi: “Mēs saprotam, ka spiegs tu neesi, bet ja nu esi te nokļuvis, atpakaļ ceļa nav. Ja no simts notiesātajiem viens spiegs gadīsies – tas jau būs mūsu nopelns. Tāpēc lūk tev leģenda, paraksti .”
Sāku lasīt, domāju – kas tad tas?! Ne vārda par amerikāņiem, rakstīts, ka esmu nogalinājis vienības komandieri, pārbēdzis pie vāciešiem, nodevis noslēpumus… Domāju – nu nē, ka spiegs parakstīt varu, bet kaut ko tādu – nē.
Un izmeklētājs man tā mierīgi pasaka: “Padomā vēlreiz. Ja neparakstīsi, izsauksim šurp tēvu un māti, lai patīksminās par dzimtenes nodevēju”.
Un es pasaku: “Parakstīšu visu, ko jums vajag. Tikai neaiztieciet manus vecīšus”.
Pēc dažām dienām mani aizved uz tiesu. Sēd troika, nolasa spriedumu: 25 gadi konclāģeros un pieci ar ierobežotām tiesībām. Viss.
Parasti cilvēki tiesās bezmaz noģībst, bet man tāda sajūta kā teātrī. Man ir 23 gadi, jāsēd 25. Tas ir nedabiski, neticami. Stāvu, skatos uz tiesnešiem un smaidu.
Kad nokļuvām Krasnojarskā, jau valdīja sals. Jeņisejs aizsalis (kuģu satiksme nav), skaidrs, ka te būs jāpārlaiž ziema. Uzrakstu uz mājām: “Noskaņojums labs, dzīves mērķis skaidrs, uz drīzu redzēšanos”. Nē, žēlojies neesmu nekad. Un par ko? Ka garlaicīgi? Lāģerī man garlaicīgi nebija, jo blakām draugi. Bet mērķis un patiesība bija saprotama. Krasnojarskas pārsūtīšanas cietumā man pateica, ka ir tāda partija – Krievijas demokrātiskā partija. Tā ir ārpus ieslodzījuma, tomēr tās šūniņa ir arī lāģerī. Uz to laiku es jau biju kļuvis par antikomūnistu.
Apšaubīt jēdzienu ‘padomju vara’ biju sācis no brīža, kad paliku dzīvs. (Soda vienības varā Igaunijā), kad vācu virsnieks pateica “Nost!” – un drošā nāve atkāpās. Biju gatavojies nogalināt vāciešus – bet viens no viņiem tā kā izglāba man dzīvību. Nē, es domāju, šis vācietis nav fašists. Un no tā brīža manī radās pirmās šaubas – vai viss ir tā kā stāsta?
Tagad es spriedu tā: arī pretošanās lāģerī valdošajai patvaļai ir pretošanās. Bet lai cīnītos par dzīvību, par savu cilvēka cieņu, ir jāapvienojas. Un stājoties demokrātu partijā es devu zvērestu atbrīvot Krieviju no komūnistiskā iebrukuma.
Esmu bijis gūstā gan pie Hitlera, gan pie Staļina. Man bieži vaicā: kur bija smagāk? Smagāk bija pie mums. Gan fiziski, gan morāli.
Vai lāģerī var izdzīvot? Protams, tie, kuri bija apkalpošanā, siltumā, tie izdzīvoja. Tie, kuri bija aukstumā, strādāja mūžīgajā sasalumā, mira kā mušas.
Atceros šādu izmisuma brīdi. Toreiz biju atvests uz Noriļsku un nosūtīts uz pilsētas celtniecību. Rakām būvbedri. Divdesmit metrus lejā ir mūžīgais sasalums, ciets kā klints. Cirtnis to neņem, kalts lūst, atskaldāmais vibrocirtnis nerādās ne sapņos, bet tas viss jāizrok ir.
Vienā maiņā mums izdevās pievārēt 10-15 centimetrus. Un 12 metru dziļumā iedomājos savus bojā gājušos biedrus – Sergeju Batovu, Ennu Tajuru un domāju: viņi jau ir atpūtā. Kāpēc Visaugstais soda mani, atstājis dzīvu? Kālab tagad mokos? Tāds izmisuma stāvoklis.
Bet tad liktenis mani apdāvināja. Pēc pilsētas būves un šahtu būves mani paņēma strādāt specialitātē – par virpotāju centrālajā remontdarbnīcā. Nokļuvu siltumā, nevajadzēja izstrādāt normu, atstrādāt barību. Bet es arī nehaltūrēju. Visi zinājām, ka mūsu darbs ir vajadzīgs. Lai iegūtu niķeli, varu. Un es līdz 1954. gadam strādāju dažādās lagnodaļās pie virpas.
… Termiņš man 25 gadi, uz to brīdi biju jau 9 mēnešus nostrādājis vispārējos darbos, kapāju mūžīgo sasalumu un sapratu, ka 25 gadus salā neizturēšu, bet siltumā pie virpas – varbūt. Tāpēc nācās mācīties. Lāģera draugs man uztaisīja grāmatiņu un es tajā sāku pierakstīt manā amatā vajadzīgo: kā iestatīt virpu, virpošanas formulas.
Režīms izrādījās visai brīvs, palika laiks staigāt uz lāģera bibliotēku, šo to izrakstīt. Pamazām papildus speciālajai literatūrai sāku lasīt pazīstamus filosofus un pierakstīt viņu domas. Pārlasīju visu Engelsu, atradu daudz derīgu ieteikumu. No Sokrāta atradu: „Viss ko mēs zinām, ir niecība. Tas ko nezinām, ir bezgalība”. Jeb, teiksim, izrakstīju no Ļeva Tolstoja: „Dari kas jādara – un tad lai notiek kas notikdams”. Tas man kļuva par dzīves vektoru.
Bet 1953.gada jūlijā Noriļskas dumpja karstumā (Noriļskas Gorlaga 16 tūkstošu ieslodzīto streiks – E.R.) es sāku grāmatiņā ierakstīt savu lāģera draugu radu adreses.
Pēc Staļina nāves cerējām, ka dzīve uzlabosies, bet sanāca pretējais – sākās Valsts drošības ministrijas un Valsts drošības komitejas (МГБ, КГБ) apvienošanās, to darbinieki nobijās zaudēt dienišķo maizi un savas nepieciešamības izrādīšanai režīmu vēl pastiprināja.
Mūs apšāva kā medībās. Ejam pa tundru uz darbu, kāds zeks paklūp un izveļas ārā no kolonas. Momentā automāta kārta, konvojs palaiž suņus, un divi trīs suņi plosa jau līķi. Pieskrien kolonas priekšnieks, redz, ka līķis ir tikai metru no pārējiem. „Viss skaidrs, bēgšanas mēģinājums”. Līķis paliek, kolona virzās tālāk.
Nogalināja arī darbā. Uz vara rūpnīcas būvi atved 200 cilvēku kolonu. Ir marts, putenis, sals līdz 50 grādiem, bet jārok tranšejas. Kādi mēģina noslēpties kolektorā, lai atgūtos, bet nedrīkst! Ja esi brigādē, tevi novēro, ja redzams apsaldējums, berzēs tevi ar sniegu. Atiet nostāk nozīmē nāvi. Pēc 12 stundām mūs savāc, lai vestu uz lāģeri. Skaita galvas, redz, ka viens vai divi trūkst. Viss skaidrs – slēpušies un nosaluši. Kolonu nosēdina sniegā, apsardze iet meklēt palikušos. Uzreiz šāviena plaukšķis. Vienalga vai nosalis līdz nāvei vai sastindzis, ka nespēj paiet. Stiept uz sanitāro daļu nav kam, kontroles šāviens pakausī un viss padarīts.
Pacietība pārgāja pār malām, kad maija beigās konvojieris bez iemesla lāģera dzīvojamā zonā nošāva vēl kādu ieslodzīto, kad bija nošāvis jau vairākus. Ikreiz atskrēja virsnieki, skatījās un protokolā rakstīja vienu to pašu „bēgšanas mēģinājumu”. Konvojierus par to apbalvoja ar atvaļinājumu vai prēmiju, bet mēs ikviens bijām gatavībā atstāt šo pasauli ik brīdi. Un tā 25.maijā sāka gaudot svilpes katlu mājā. Viss, streiks.
Noskaidrot atbrauca komisija no Maskavas, it kā no paša Berijas. Bet mums bija jau sagatavotas pretenzijas. Lai noņem restes no logiem, lai neslēdz baraku durvis naktīs, lai noņem no bušlatiem numurus, lai atļauj tikšanās un vēstules, lai pārtiesā lietas. Un vēl viena prasība – lai nevajā streika dalībniekus. To komisija nepildīja.
Jūnija beigās uzzinājām, ka tiek gatavota dumpja apspiešana ar spēku, 5.lagnodaļā laida darbā ugunsdzēsības mašīnas un karaspēku. 1.jūlijā pat pie mums lāģerī varēja dzirdēt no turienes automātu un ložmetēju kārtas, nākamā dienā no kāda sargtorņa nometa akmeni ar zīmīti: „Piektajā zonā ir daudz nogalināto un ievainoto”. Sākām gatavoties galam.
Sacelšanos apspieda ar asins plūdiem. Tie, kuri bija bojā gājušos aprakuši, man stāstīja: vien divās no piecām lagnodaļām bija ap 150 nogalināto, nemaz neskaitot sakropļotos. Sacelšanās organizatorus nosūtīja uz kontinentu ( PSRS pamatteritoriju) un pēc tam uz Kolimu vai Vladimiras centrālсietumu īpaši bīstamiem noziedzniekiem. Mani pie organizatoriem nepieskaitīja, bet nosūtīja uz lāģeri ‘Cerība’ (Надежда), tad uz lagnodaļu ‘Rietumu’ (Западный).
Kad 1956.gadā mani amnestēja, atgriezos Maskavā un sāku meklēt draugus. Bijām jau sākumā sapratuši, ka sacelšanos apspiedīs, ka mūs izsvaidīs kur kuru, bet kad izlaidīs, vajadzēs savējos sameklēt. Bijām vēl zaļknābji, savu ģimeņu nebija, es ierakstīju gandrīz tikai vecāku adreses. Kamēr iznācām, daudzu vairs nebija dzīvajos. Daļa draugu bija no Pievolgas vāciešiem, biju ierakstījis viņu māsu un brāļu adreses Kazahstānā, Sibīrijā. Un tā es nosūtīju vēstules uz katru adresi grāmatiņā. Atbildēja tikai trešā daļa.
Karā biju gājis ar „Par Dzimteni, par Staļinu”. 1941.gada pirmā maija parādē biju vadoni redzējis savām acīm, lepojos. Mans tēvs bija komūnists, latviešu strēlnieks, sargājis padomju varu, vēlāk strādāja vidējās mašīnbūves tautas komisariātā. Arī mamma bija boļševiku piekritēja, bet par Leo (Ļevu) mani bija nosaukusi par godu savam elkam Trockim, ar kuru kopā strādāja Ārlietu tautas komisariātā.
Staļinam ģimenē ticēja nešaubīgi. Dzirdēju kā tēvs mammai teica: saņemts tas un tas, kas par lietu, viņš bija visuzticamākais boļševiks! Tēvs nomira mājās un līdz savai pēdējai dienai neticēja notiekošajam, bija pārliecībā, ka tas viss ir imperiālistiska ielenkuma mahinācijas. Ļeņina gvardi tā arī nespēja aptvert, kas notiek. Noriļskā es sēdēju kopā ar Omskas partijas apgabala komitejas sekretāru, ar Sarkanarmijas Glavvojentorga priekšnieku. Viņi visi tad jau bija atsēdējuši pa 14-15 gadus, bet neviens no viņiem neticēja, ka konclāģerī ir Staļina dēļ.
…
Pierakstījusi Елена Рачева
Новая газета 06.11.2011
Mazās piezīmes + 