"JŪNIJĀ 1917.G.
JAUNS LAIKS IR, UN MĒS GRIBAM RUNĀT. VAI MŪS DZIRDĒS STARP PARTIJU KLIEDZIENIEM, NO KURIEM SKAN VISAS MALAS?
...
TIK NEPIEVILCĪGS IZSKATĀS ŠIS PAPĪRA PAVASARS, UN MAN IR BAIL, KA RUDENĪ NEBŪTU JĀIEVĀC NO MŪSU DĀRZIEM TĀDI PAT PAPĪRA AUGĻI. KAUT PAVASARS DZIMTU NO MUMS PAŠIEM, NO TAUTAS SIRDS UN NO TAUTAS GARA! TĀPĒC MĒS GRIBAM KLAUSĪTIES UZ SAVU SIRDI UN DOMĀM UN RUNĀT LĪDZ ARĪ ŠINĪ TROKŠŅA PILNĀ LAIKĀ.
...
SKAIDRĪBA IR, PATURĒT VĒSU PRĀTU UN NEĻAUT SAŠĶELT TAUTAS GRIBU!
...
JA MĒS TO NEPRATĪSIM, MŪSU TAUTA ARĪ VĒL PRIEKŠ NĀKOŠIEM GADU DESMITIEM STĀVĒS SALIEKTA UN NOPOSTĪTA, KĀ KOKS BEZ GALOTNES! VIŅA TAD PALIKS TĀDA, KĀDU VIŅU VĒLAS REDZĒT TIE, KAS SKATĪJUŠIES UZ VIŅU KĀ UZ LAUPĪJUMU UN TURĒJUŠI SAVĀ KALPĪBĀ.
...
BIJ REIZ DIENAS, KAD PIE KATRA LATVIEŠA ES VARĒJU PIEIET AR TĀDU UZTICĪBU KĀ PIE BRĀĻA. TAS BIJ TOREIZ, KAD KURZEME SABRUKA UN DIBINĀJĀS LATVIEŠU STRĒLNIEKU PULKI.
...
NU MĒS EJAM VIENS OTRAM GARĀM KĀ PARTIJU ĻAUDIS UN NESPĒJAM VIENS OTRAM VAIRS UZTICĪGI PIEIET KLĀT.
...
TAGAD MŪS APVIENOS LATVIJAS JAUNRADĪŠANAS DARBS. MĒS KRITIZĒSIM VIENS OTRA KĻŪDAS, KĀ TAS DARBĀ MĒDZ BŪT, BET MĒS STRĀDĀSIM BLAKUS UN NEATLAIDĪSIMIES VIENS NO OTRA, KAMĒR PILS BŪS GATAVA: LATVIJA!
...
TAUTA, KURA NEGRIB SAŅEMT SAVU MANTOJUMU,- TĀ VARĒTU SACĪT PAR LATVIEŠIEM, KURI PAŠI SAŠĶEĻ KATRU ORGANIZĀCIJAS PASĀKUMU UN APKARO VIENS OTRU AR SAVSTARPĒJU NESATICĪBU UN SKAUDĪBU.
...
VARBŪT TAS IR TĀPĒC, KA MĒS ESAM MINUŠI ŠO SKAISTO ZEMI TIKAI KĀ VERGI UN NEKAD NEESAM GRIBĒJUŠI VALDĪT."
KĀRLIS SKALBE
...
Nav ilgi, kā paies 100 gadi kopš Skalbe ar sirds asinīm sāka rakstīt šos vārdus savās Mazajās piezīmēs.
Brīvība ir tikusi gūta un zaudēta, Latvijas tauta pārcietusi jukas, uzplaukumu, genocīdu, karus, okupācijas un lienošu imperiālistisku svešinieku invāziju.
Daļa no svešiniekiem ir meklējuši patvērumu Latvijā no briesmām savā zemē, daļa ir bijuši asiņaini iekarotāji, daļa - bijušie genocīda nometņu darbinieki, lai neteiktu noziedznieki, un daļa - Krievijas interešu priekšpulks "tuvajā aizrobežā".
Latvijā pirms pēdējā kara lolotās etniskās minoritātes, iebrūkot krieviem, aši pieslējās iebrucējiem, tiesa gan daudzus no viņiem tas no represijām neglāba - staļinisma stratēģijas pamatā bija aizdomīgums.
Daļa no viņu pēcnācējiem ir izauguši par krietniem cilvēkiem, kuri, nenoliegdami savas saknes, valodu un kultūru, draudzīgi iekļaujas Latvijas tautā.
Bet daļa ir nocietinājusies dīvainā "krievvalodīgo" formējumā, kas negrib ne normāli dzīvot te, nedz doties citur, acīmredzami cerēdami uz bijušo privilēģiju revanšu.
Daļa - ???
Latviešu, daudz jau nekļūdīsimies, spējīgākā daļa ir tikusi mērķtiecīgi nīdēta, gan spīdzinot un atšaujot tepat Latvijā, gan spīdzinot un atšaujot Krievijā, gan Krievijas darba nometnēs un izsūtījumā, kur nāvējošas gāzes kameras aizstātas ar salu, badu un morālu pazemošanu.
Daļa ir izglābusies Rietumu virzienā, arī tur tiekot pāri sūrām dienām.
Daļa ir vārtījusies komunistu un čekistu dubļos, starp tiem arī tādi, kas to vairāk vai mazāk veiksmīgi darījuši augstāka mērķa vārdā. Daudzi mēs esam kritiskajā laikā cerējuši uz labajiem no komunistiem, par čekistiem un citiem slepenajiem baidoties pat domāt.
Daļa no kompartijas funkcionāriem un čekistiem Atmodas laikā ir savas privilēģijas un slepenās iespējas konvertējuši par “svētu” prihvatizētu privātīpašumu un/vai slepenu, pusslepenu grupējumu “demokratizētu” varu. Atmoda ir tikusi apvērsta par lohotronu, kā Krievijas impērijā sauc spēli pēc tikai vienai pusei - šajā gadījumā topošajai Latvijas "elitei" - zināmiem noteikumiem.
Darbs pēdējās okupācijas laikā ir mainījies no pēckara vergu darba līdz “viņi izliekas, ka maksā algu, es izliekos, ka strādāju” padomju impērijas sabrukuma beigās. Darbs pēc Atmodas apvērsuma ar to pašu slepeno spēku rokām ir ticis pēkšņi nomainīts uz naudas taisīšanu, bet pārējiem, tā saucamajiem lohiem, atmesta “šoka terapija” jau iepriekš nolemtas bezcerīgas konkurences apstākļos, neatlaidīgākos mērķtiecīgi mācot izdzīvot caur likuma un morāles pārkāpumiem.
Neviens svešinieks nav spiedis mūs zaglīgi lavīties klāt "priekšnieciņam" ar kukulīti padusē. Bet nesam un nesam. Ka tik kaimiņš neapsteidz vai nepārsola. Tam jābūt dzelzs ierēdnim, kas iztur tādu "letiņu" spiedienu.
Daļa tautas tagad glābjas, piespiedu brīvprātīgā kārtā bēgdami no "tautas varas" uz Rietumiem, jo vēlas izaudzināt bērnus, strādājot un saņemot atbilstošu algu. Daļa traucas projām, steigdamies baudīt Eiropas labumus, paturot, cerams, cerību atgriezties. Liela daļa ir bijusi kā no bada ķēdes norāvies suns, ar visām četrām sakrituši kredītos...
Ko nu?
Kā tagad atveseļoties līdz tiem sirdsskaidrajiem lietpratīgajiem latviešiem, par kuriem sapņoja Skalbe?
Tomēr, mums ir Dziesmusvētku armija, mākslinieku armija, jaunu izglītotu cilvēku armija un ārkārtīgi sīkstu uzņēmēju armija. Un mammu armija.
Ir jāapjēdz, ka Atmodas medaļas otra puse ir lohotrons, jāiegravē tas vēsturē, un jāiet tālāk.
Ivars Līdaka