(Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas karjeras neiespējamībā un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un saimnieciska manipulācija. – I.L.)
Daži izvilkumi no grāmatas:
Krieviskajam padomju režīmam vadītāju amatos jau sev vairs nav vajadzīgi “pārliecināti komunisti”, bet gan absolūti ciniķi, kas, zinot patiesos faktus, jebkurā laikā pretēji savai sirdsapziņai ir gatavi kalpot un iztapt Kremļa oligarhijai.
…
Arī šķietami visvarenajai un pieredzes bagātajai čekai derētu ielāgot, ka nelīdztiesīgi un pret brīvu gribu uzspiesti līgumi juridiski nav saistoši un vājākā puse, apstākļiem mainoties, pie pirmās izdevības pacentīsies tos lauzt.
…
es biju nokļuvis tajā neapskaužamajā stāvoklī, ko čekas terminoloģijā dažkārt mēdz apzīmēt par «iekšējo emigrāciju» un kas varbūt nemaz nav tik liels izņēmums valdošās elites aprindās nevien tagadējā Latvijā, bet arī citās radikālā marksisma apsēstajās zemēs.
…
nožēlojamo iznākumu ievērojami paātrināja pašu Austrumeiropas tautu prokomūnistiskie elementi, dažādu rangu čekisti, viņu ziņotāji un pakalpi, no kuŗiem daudzi šajā kļūmajā stāvoklī bija nokļuvuši spaidu kārtā vai arī, oportūnistisku apsvērumu mudināti, vēlēdamies pieslieties spēkā pārākai pusei, saglabāt savas dzīvības, ģimenes un – nenoliegsim – arī karjēras iespējas.
…
čekas metodes gara darbinieku apspiedē ir kvalitatīvi mainījušās kopš tiem laikiem, kad čekisti staigāja teļādas praķos un prata citēt labi ja Marksa un Ļeņina rakstījumu seklākās vietas.
…
Tad zini, ka Višinskis neieradās Latvijā vis pēc ultimāta akceptēšanas 17. jūnijā, bet gan 16. jūnija vakarā. Viņš nolaidās krievu militārā aerodromā. To nakti mēs kopā ar viņu un Vili Lāci nosēdējām krievu sūtniecībā «taisīdami» Latvijas «jaunās valdības» sastāvu.
…
«jaunās politikas» mērķis bija zem nevainīgās kultūrsakaru markas uztaustīt «vājos ķēdes locekļus» pagurušu trimdinieku vidū, lai pēc tam šos indivīdus iesaistītu globālajā padomju spiegošanas sistēmā vai arī vismaz tos izmantotu padomju propagandas akciju īstenošanā demokrātiskajā rietumu pasaulē.
…
pareizā metode – vieni, galvenokārt attiecīgās etniskās grupas politiskās vadītājpersonas, bija pasludināmi par ļaundabīgiem … Iespējams toties bija lūkot noslepkavot trimdas vadītāju personību reputācijas, respektīvi, izdarīt to, ko vācieši trāpīgi sauc par Rufmord.
…
ne jau cilvēkmīlestības, bet gan čekistiskās efektivitātes labad. Uz zināmu laiku izbeidzās brīvās pasaules valstu vadošo personu, to valdību un konstitucionālās iekārtas pārāk klaja un tamlīdz stulba nozākāšana.
…
problēma ir daudz sarežģītāka, nekā tā būtu, ja trimdā eksistētu kāds samērā viegli apzināms un atmaskojams
čekas ziņotāju pulks. Diemžēl, patiesība ir rūgtāka nekā spekulācijas par KGB aģentiem.
Skaudība, nenovīdība, aizvainotas patmīlības tieksme pieglaimoties smalkajiem un gauži «latviskajiem» Rīgas kungiem vienu otru brīvās pasaules latvieti mudināt mudina vēstulēs vai privātā sarunā ar rūdītiem čekas kalpiem atklāt lietas un faktus, kas, kopā salikti, noder trimdas graušanai.…
Tālab sagūstītu slovāku, ungāru, rumāni, igauni, latvieti, kroātu, ja vien tas «taisnīgās dusmās» nebija nomocīts gūstā saņemšanas brīdī, kopš 1943. gada rudens nosūtīja uz tā sauktajām filtrācijas nometnēm, kur rūdīti čekisti centās atšķirt padomju lielgabalu gaļai vai čekas pēckara interesēm perspektīvi derīgās «avis» no nacionālismā iesīkstējušiem «āžiem».
…
rietumzemju latviešu kultūrsadarbnieki. Dzīvodami brīvā pasaulē, viņi dara visu iespējamo, lai mazochistiski zemotos mūsu tautas tūkstošgadīgās dzīves ziņas un tās rakstītās vēstures krieviski primitīvo apnicinātāju priekšā.
…
Sakaros ar padomju okupācijas varas izlūkdienestu savu nacionālo rūdījumu un intelektuāli pārvarīgo spēku centās pierādīt arvien jauni latviešu trimdas inteliģences pārstāvji. Amatieŗi pret profesionāļiem, un – uzvar amatieŗi? Baidos tomēr, ka tā notiek tikai neprofesionāļu uzrakstītos apšaubāmas vērtības spiegu romānos…
…
Atcerēsimies, ka tagadējai krievu impērijai vairs nav vajadzīgi brēkājoši komunisti, bet gan bezprincipu divdabji.
…
Vispirms sadraņķēt politisko trimdu, ienest tajā nesaskaņas un šķelšanos un tad ar trimdas palīdzību režīmam vēlamajā virzienā veicināt rezignācijas, bezcerības izjūtas iznīcībai lemtās tautas gara darbiniekos.
…
no šodienas prasību viedokļa režīmam ir daudz noderīgāka «komjaunatnes dzejnieka» Imanta Ziedoņa uzrakstītā kritizējošā «Kurzemīte» vai dokumentālā filma ar Jāņa Petera scenāriju «Apcirkņi», nekā viņa grupiņas pliekanie suminājumi.
…
Imants Lešinskis.
Imants Lešinskis. Kalpības gadi
Jūnija sākuma maigais vējiņš plivināja Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieka Jevgeņija Bīrona kabineta logu latviešu tautiskā stilā austos aizkarus savrupmājā Gorkija ielā 11a.
Paša saimnieka telpīgajā kabinetā nebija. Telpa uz pāris stundām bija «izīrēta» jaunas «sabiedriskas» organizācijas – Komitejas par atgriešanos Dzimtenē un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Latvijas nodaļas nodibināšanai veltītajai pirmajai darba sanāksmei.
Pati Komiteja ar garo nosaukumu un čekas ģenerāli Mihailovu priekšgalā atradās Austrumberlīnē, taču, tās darbībai «likumsakarīgi» attīstoties, paplašinoties un pilnīgojoties, pēc KGB Centra Maskavā atziņas bija pienācis laiks radīt Komitejas Latyšskaja sekcija – Latviešu sekciju – Rīgā.
Mēs bijām trīs. Sēdeklī aiz Bīrona rakstāmgalda bija izvietojies Leonīds Rimjans, jaunās nodaļas jeb sekcijas vadītājs; ērtajos, apmeklētājiem domātajos, ar tautisku padrēbi apvilktajos krēslos sēdējām mēs: Valsts drošības komitejas (KGB) pie Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, pulkvedis Jānis Lukašēvičs un es, šo atmiņu rindu autors, tolaik jaundibināmās nodaļas vienīgais ierindas darbinieks.
Saruna virzījās raiti, jo mēs nebijām nekādi svešinieki. Leonīds bija dzimis, pēc paša izteicieniem, «zemē, kur ar ilksīm kaujas», respektīvi idilliskās Latgales mazpilsētiņas Krāslavas apkaimē. Jau agrā jaunībā, kad Staļina karapulki atgriezās Latvijā, viņš bija iesaukts Padomju armijā un tās sastāvā nokļuvis okupētajā Austrumvācijā, kur drīz vien pievērsis sev krievu izlūkdienesta vadības ievērību ar izveicību vācu mēlē un citām cildināmām īpašībām. Pēc franču valodas studijām priviliģētajā Maskavas Valsts Svešvalodu institūtā Maskavā, kuru laikā uzņēmīgais «Latgolas zons» bija iepraties apprecēties ar kāda čekas virsnieka pievilcīgo meitu Nelliju, topošais latviešu padomju sabiedriskais un – tālākā savu talantu uzplauksmē – arī partijas Centrālās komitejas aparāta – darbinieks Rimjans kādu laiku pastrādāja par Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas mācību pārzini un franču valodas skolotāju, līdz 1956.gada martā attiecīgie «orgāni» godam novērtēja viņa starptautisko potenci un iecēla par tobrīd nule nodibinātās Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrības atbildīgo sekretāru. Nostrādājis biedrībā nedaudz ilgāk par gadu, Leonīds Vladislavovičs tika atzīts par derīgu vēl atbildīgākiem pienākumiem un nosūtīts darbā par PSRS vēstniecības Stokholmā atašeju. Atstājot enerģiskā Leonīda darbības karaļzemē vērtējumu Zviedrijas latviešu ziņā, vēsturiskās patiesības vārdā gribētos vienīgi piebilst, ka kultūras sakaru darbinieka agrīno atgriešanos Rīgā 1961. gada pavasarī mēlnesīgas, bet katrā ziņā labi informētas čekas aprindas saistīja ar romantisku idilli, kas viņam Stokholmas periodā esot izveidojusies ar kolēģa, KGB kadru virsnieka Gunāra Lapiņa laulāto draudzeni Ausmu. Kā zināms, zviedru valdība Gunāru Lapiņu 1961. gada pavasarī izraidīja viņa aģenta Saulīša iekrišanas dēļ.
Jāatzīstas, ka 1961. gada jūnijā, kad notika patlaban aprakstāmā Latvijas nodaļas dibināšanai veltītā apspriede bijušajā neatkarīgās Latvijas ārlietu ministru rezidencē, arī šo rindu autors jau bija labs un augstu vērtēts pulkveža Lukašēviča paziņa. Piedzimis samērā kreisi noskaņotu Rīgas strādnieku ģimenē, es pirmajā krievu okupācijas gadā saslimu ar latviešu vidū samērā reti sastopamo staļiniskā boļševisma slimību. 1948. gada martā tās attīstības gaitā es kļuvu par savas skolas – Rīgas pilsētas 11. Anrī Barbisa vidusskolas (bijušā Franču liceja) pēc skaita ceturto komjaunieti un drīz vien tiku «ievēlēts» par skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāru.
Skolu pabeidzu ar zelta medaļu un ar Latvijas Komjaunatnes Centrālās Komitejas biroja rekomendāciju tiku uzņemts Padomju Savienības vispriviliģētākajā augstskolā – Maskavas Valsts Starptautisko Attiecību institūtā, kuru ar izcilību absolvēju 1956. gada jūnijā.
Diendienā institūtā sastopoties ar «pirmās strādnieku un zemnieku valsts pasaulē» skaudrajām realitātēm, Maskavas sadzīvē un Staļina izdzemdētās padomju «jaunās šķiras» dēliņu un meitiņu, manu studiju biedru, brīžiem īsti derdzīgo cinismu, vasaras un ziemas brīvdienās ar izmisumu vērojot 50-to gadu sākumā tik strauji progresējošo Latvijas valstiskās un nacionālās identitātes brutālo izdeldēšanu, kas atradās kliedzošā pretrunā ar daudzināto «ļeņiniskās nacionālā jautājuma atrisināšanas» teoriju, pamazām izgaisa mans staļinisms, pēc tam arī ļeņinisms un marksisms.
Šis individuālās deboļševizācijas process ar tā dažādajām starpstadijām varbūt ir atsevišķa iztirzājuma vērts, jo, šķiet, ne jau es vienīgais esmu slimojis ar sarkano slimību, taču šobrīd pietiks, ja teikšu, ka laikā, kad padomju kompartijas 20. kongresā atskanēja Hruščova slavenā runa par Staļina «kultu», es jau biju atbrīvojies no jebkurām ilūzijām par marksistiski ļeņiniskās ideoloģijas un ar to saistītā krieviskā padomju režīma būtību un tā iekšējās reformēšanas un uzlabošanas izredzēm. Īsi izsakoties, es biju nokļuvis tajā neapskaužamajā stāvoklī, ko čekas terminoloģijā dažkārt mēdz apzīmēt par «iekšējo emigrāciju» un kas varbūt nemaz nav tik liels izņēmums valdošās elites aprindās nevien tagadējā Latvijā, bet arī citās radikālā marksisma apsēstajās zemēs.
Diemžēl, manā mūžā šī garīgās veselības atgūšana laika ziņā sakrita ar vēl smagākas un mizerablākas kalpības sākumu. 1956. gada martā, dažus mēnešus pirms studiju noslēguma, es parakstīju līgumu ar pašu nelabo, gan ne ar asinīm, bet ar violetu tinti un nevis elles priekškambarī, bet gan jumta istabiņā Kirova rajona partijas komitejas namā, Blaumaņa ielā.
Viņa velnišķīgās ekselences lomu ar atzīstamu veiksmi un trenētu iemaņu izpildīja toreizējais Latvijas KGB pretizlūkošanas daļas priekšnieks apakšpulkvedis Sergejs Ivanovičs Smirnovs.
Augstās līgumslēdzējas puses apņēmās: es – turpmāk uz mūžīgiem laikiem, tā sakot, līdz zārka naglai, regulāri rakstveidā ar segvārdu «Ivars» ziņot par padomju valstij bīstamām parādībām, konkrēti – par saviem sakariem ar kapitālistisko valstu pilsoņiem; čeka – paturēt savā noslēpumā nule atklāto kauna traipu manā biogrāfijā un līdz ar to gādāt par respektējamam padomju pilsonim pienācīgi gludenu dzīves taku.
Sergeja Ivanoviča puišu nule atklātais kauna traips citādi aktīvā komjaunieša un PSRS Ārlietu ministrijas Starptautisko attiecību institūta mācību teicamnieka tolaik vēl īsajā gadu gājumā bija tas, ka, iestājoties komjaunatnē un augstskolā, man bija izdevies noslēpt sava tēva «noziedzīgo» pagātni: 1944.gada sākumā viņš tika iesaukts vācu armijā, kuras būvbataljona sastāvā 1945.gada 9.maijā kapitulēja uzvarētājiem Kurzemē un pēc tam vairāk nekā gadu necilvēcīgos apstākļos tika vārdzināts «filtrācijas» nometnē Moršanskā. Lieki uzsvērt, ka šantāžas ceļā uzspiesto «līgumu» nevarēja uzskatīt nedz par līdztiesīgu, nedz labprātīgu. Arī šķietami visvarenajai un pieredzes bagātajai čekai derētu ielāgot, ka nelīdztiesīgi un pret brīvu gribu uzspiesti līgumi juridiski nav saistoši un vājākā puse, apstākļiem mainoties, pie pirmās izdevības pacentīsies tos lauzt. Ceru, ka mani bijušie aizgādņi Rīgā un Maskavā šo manu gādīgo padomu ņems vērā un retāk pielietos savu iecienīto šantāžas metodi – tas viņus varētu pasargāt no dažas labas rūgtas vilšanās…
Būtu negodīgi, ka nelabais savas saistības būtu pildījis nolaidīgi: es netraucēti pabeidzu institūtu, iegūstot diplomu Rietumpasaules valstu starptautiskās attiecībās, sāku strādāt par referentu Rimjana un vēlāk J. Bīrona vadītajā Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrībā, kur jau pēc dažiem mēnešiem tiku iecelts atbildīgā referenta godā.
1958. gada vasarā Latvijas čekas sajūsmība par dedzīgo un profesionāli teicami sagatavoto darbinieku pirmoreiz bīstami pārsniedza elementāro piesardzību: tiku nosūtīts PSRS rīcībā uz Maskavu, kur vairāk nekā gadu pieredzējušu instruktoru vadībā tiku gatavots iesūtīšanai zem sveša vārda un ar «īstena valsts vācieša» identitāti Rietumvācijā. Iesūtīšana tomēr nenotika, jo allaž modrā partija atklāja padomju impērijai kaitīgo Berklava «buržuāziski nacionālistisko» novirzienu Latvijā un, kā jau tas masu histērijām pakļautajā padomju režīmā daždien, bīstami bija kļuvuši visi latvieši.
Pēc gada nosēdēšanas čekas rezervē Rīgā un ne sevišķi produktīvā komandējuma uz Romu, mani piekomandēja «Dzimtenes Balss» redakcijai.
Tā nu Jevgeņija Bīrona kabinetā mēs sēdējām trīs – Zviedrijas seksīgajā klimatā nedaudz «apšmucētais» Leonīds Vladislavovičs Rimjans, ar «buržuāzisko nacionālismu» varbūtēji inficētais Imants Albertovičs Lešinskis – pirms aizbraukšanas apmācībai čekas augstās skolās E. Berklavs 1958. gada jūnijā man bija piedāvājis sava palīga amatu Latvijas PSR Ministru Padomē un es viņam uzrakstīju PSRS delegāta runu gaidāmajā Starptautiskajā parlamenta locekļu sanāksmē pie Maskavai tīkamā prezidenta Kubičeka Brazīlijā – un kristālskaidrais «dzelzs» Fēliksa Dzeržinska skolnieks Jānis Konstantinovičs Lukašēvičs.
1. Lukašēvičs un Latyšskaja sekcija
Līdztekus Bīrona rakstāmgaldam novietotajā tautiskajā sēdeklī Jānis Konstantinovičs izskatījās nedaudz smieklīgs: viņa kājiņas, ieautas spodrās čechu kurpītēs, nesniedza grīdu.
Augumā Jānis Konstantinovičs nav padevies: labi, ja viņš sasniedz 150 cm garumu. Taču, ielūkojoties Lukašēviča skaudri pelēkajās acīs, jebkuram sarunu biedram aizmirsās «mazā Jānīša» – viņa čekas kollēgu apzīmējums – pundurība. «Mazais Jānītis» bija Latvijas čekas vissmalkākā smadzeņgalva, cilvēks, kas bija pildījis vissarežģītākos dižo čekistu Jagodas un Bērziņa uzdevumus neatkarīgajā Latvijā un arī pratis palikt dzīvs laikmetā, kad ar Josifa Visarionoviča pavēli viņa kādreizējie komandieri guva augstāko sociālistiskās atzinības pakāpi – lodi pakausī.
Vēl šodien uzskatu «mazo Jānīti» par izcilāko no spiegu profesijas pārstāvjiem, ar kuriem man izdevies sastapties manā mūžā. Drīz pēc mūsu sarunas 1961. gada jūnijā čekas Centrs «mazo Jānīti» aizsūtīja «diplomātiskā darbā» uz Ziemeļameriku. Pēc atgriešanās Latvijā viņam redzami bija kļuvis par «šauru». 1972. gada augustā ar dziļi latviskās latviešu neokomūnistu jauniešu grupas palīdzību Ķelnē iegādājos rezerves daļas Jānīša Amerikā pirktajam «Grundig Satellite». Tā bija mana pēdējā saskare ar kādreizējo maizes devēju. Drīz vien uzzināju, ka Jānītis kļuvis par KGB Centra Maskavā ģenerālmajoru.
Pulkveža Lukašēviča instruktāžu, kas tika sniegta Latvijas čekas slēptās jaunās nodaļas darbiniekiem, esmu jau atļāvies apzīmēt par «sarunu». Tāda tā arī bija. Nodaļas patiesie mērķi un uzdevumi Padomju Savienības globālo ieceru ietvaros nevienam no klātesošajiem nebija noslēpums.
Jaundibināmās «Latyšskaja sekcija» uzdevums bija graut un šķaidīt latviešu «buržuāziski nacionālistisko» emigrāciju, pirmām kārtām tās vadošos centrus, atdalīt no emigrantu «masas» tās pretpadomju vadoņus, novedot tos polītiskā izolācijā.
Čekas Maskavas Centrs pēc nopietnām pārdomām un situācijas analīzes bija nācis pie atziņas, ka latviešu, igauņu un daļēji arī lietuviešu emigrācija būtiski atšķirīga no pārējo Padomju Savienībā iekļauto tautu piederīgajiem Rietumu pasaulē. Šīs atšķirības pirmkārt izpaudās tajā apstāklī, ka trīs Baltijas valstis laikā starp diviem pasaules kariem bija baudījušas starptautiski, tajā skaitā arī PSRS, atzītu neatkarību, kuras ietvaros tās bija attīstījušas savas polītiskās institūcijas, administrāciju, armiju un policiju, stabilizētu nacionālo kultūras dzīvi, respektīvi, atšķirībā no, teiksim, ukraiņiem un baltkrieviem, radījušas savu augsti sagatavotu polītisku un sabiedrisku eliti, kuras daudzi pārstāvji šodien atrodas emigrācijā visattīstītākajā un, no Padomju Savienības ārpolitikas viedokļa, visnozīmīgākajās kapitālistiskās pasaules valstīs.
Šī emigrācija, kuras aktivitātēs, pulkveža Lukašēviča vārdiem runājot, nožēlojami maza loma bija kādreizējiem «nacionālistiski apmātiem» grāvračiem un vācu okupantu ieceltajiem mazpilsētu birģermeistariem, sistemātiski «indēja» Rietumzemju sabiedrisko domu, atgādinot tai «vēsturiski nosacīto» Molotova un Rībentropa paktu un padomju valsts tai «neizdevīgos apstākļos» divdesmitajos un trīsdesmitajos gados uzņemtās starptautiski tiesiskās saistības.
Ņemot vērā un attiecīgi novērojot šīs būtiskās atšķirības, KGB Centrs bija izlēmis radīt «patstāvīgas» Baltijas tautu «patriotiskās kustības» veicinātājas organizācijas to galvaspilsētās, būtībā atdalot tās no Mihailova komitejas Berlīnē, kuras uzdevums palika darboties kādreizējo krievu karagūstekņu un nacistiskā okupācijas režīma Krievijā bijušo «policaju» vidū.
Pulkvedim Lukašēvičam bija arī gatava recepte, kā praktiski panākt kārtējo čekas mērķi.
No vienas puses, Komitejas Latvijas nodaļas un tās preses ruporā «Dzimtenes Balss» visnotaļ bija izceļama un akcentējama padomju varas «humānā» attieksme pret latviešu emigrantu «masu», kas bija pasludināma par dzimtenei Latvijai atvilktiem un svešuma nīkulībā klimstošiem, savos dziļākos morālos pamatos «godīgiem un lojāliem» tautiešiem un tajā pašā laikā konsekvents nosodījums emigrantu «prettautisko» organizāciju «barvežiem», kas pēc iespējas bija identificējami kā «žīdu šāvēji» vai vismaz vācu nacistu ciniski pakalpi.
Pamati Jāņa Konstantinoviča norādītajām aktivitātēm bija jau likti.
2. Ādolfa Talča «dumpis»
Kopš 1955. gada Rīgā divreiz nedēļā iznāca čekas avīzīte. Līdz 1958. gada maijam tās virsraksts bija «Par Atgriešanos Dzimtenē» (Za vozvraščeņije na Rodinu). Arī zem šī neapšaubāmi daiļrunīgā nosaukuma tā jau bija piedzīvojusi un pārdzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas savā saturā. Pašos pirmsākumos avīzīte pilnībā atbilda savam nosaukumam.
Ar standarta krievu sentimentalitāti tā saviem latviešu lasītājiem «izvirtušajos» Rietumos vēstīja, teiksim, par bijušā vācu karagūstekņa Ivana Ivanoviča Žoltopļujeva atgriešanos savā sādžā Penzas apgabalā. Lieliski uzņemtā fotogrāfijā tā, piemēram, stāstīja, kā kolchoznieks Žoltopļujevs pēc atgriešanās no rietumpasaules nomaldiem, baudot padomju varas žēlīgi
piešķirto amnestiju, ar garmošku rokā un savas dzimtas («rodņa») ielenkumā lepni pastaigājas pa savas sādžas Bednovkas vienīgo, pāris gadsimtus nebruģēto dubļu ielu.
Grūti pateikt, cik lielā mērā tamlīdzīgi raksti un bildes iedarbojas uz dažādiem Žoltopļujeviem. Īstenam krievu cilvēkam varbūt 1955.–56. gadā patiešām varēja imponēt nule pieminētā idille. Toties bija pilnīgi skaidrs, ka līdzīgas ainiņas «svešumā ar varu un viltu aizmānītos» latviešu, igauņu vai lietuviešu «savrupniekus» spēja noskaņot tikai pilnīgi pretējā virzienā. To visai agri aptvēra 1956. gadā Latvijas čekas uz Austrumberlīni nosūtītais, kādreiz latviešu sociāldemokrātiem tuvais, žurnālists Ādolfs Talcis.
Līdzīgi daudziem saviem bijušajiem domu biedriem visai ienesīgā maizes darbā pārdzīvojis Kārļa Ulmaņa diktatūras gadus, Ādolfs, pēc paša izteicieniem, 1940. gada vasarā pēc krievu Sarkanarmijas iebrukuma Latvijā domājās sagaidījis «izšķirējo pagriezienu» nevien savās, bet arī visas latviešu «darba tautas» likteņgaitās. 1940. gada jūlijā Latvijas Komunistiskā partija viņu nosūtīja sovjetizēt lielāko latviešu Austrumlatvijas laikrakstu «Daugavas Vēstnesis» Daugavpilī. Pēc Hitlera uzbrukuma savam sabiedrotam Staļinam, Ādolfs Talcis nokļuva Sarkanarmijas rindās. Taču viņam nelaimējās – 1942. gada pavasarī padomju neveiksmīgā uzbrukuma laikā pie Staraja Rusas viņš krita vācu gūstā. Savas nacionālās demagoģijas ietvaros hitlerieši gūstekni drīz vien atbrīvoja, un vācu varas nogali Latvijā Ādolfs piedzīvoja kā Latvijas dabas bagātību pētniecības institūta darbinieks.
Tuvākiem draugiem Talcis mēdza dižoties, ka 1944. gada rudenī savas sievas vasarnīcā Pumpuros vairākas nedēļas slēpis latviešu vēsturnieku un sabiedrisko darbinieku Arvēdu Švābi.
Ja stāsti par «nelaimīgo» gūstā krišanu un Švābes slēpšanu agrīnos rītos pēc pēdējās konjaka glāzītes iebaudīšanas regulāri atkārtojās, tad topošais kultūrsakaru komitejas «prezidents» nemīlēja atklātību par savas sadarbības ar čeku sākumiem 1944. gada nogalē. Šī ciešā sadarbība viņam, nelabojamam literāram diletantam, nodrošināja vietu Latvijas padomju rakstnieku savienības rindās, komandējumu uz Austrumberlīni piecdesmito gadu vidū un vēlāk «goda» amatus Latvijas kultūrsakaru komitejā. Pēdējās tapšanā Talcim patiešām ir izcili nopelni.
Šie nopelni ir mazliet negatīvas dabas, taču nekādā ziņā nav noliedzami. Nokļuvis Austrumberlīnē, bijušais latviešu kreisais žurnālists Talcis bija tik pārsteigts un sarūgtināts par krievu lapas «Par Atgriešanos Dzimtenē» latviešu varianta pretdabisko un katrā ziņā augstākā mērā «neefektīvo» virzienu, ka, izdarījis kaut ko padomju apstākļos gandrīz neiedomājamu, proti – pasludinājis «itāliešu streiku». Ādolfs gan nācis darbā, bet nav veicis nekādus tam uzliktos pienākumus, prasot, lai «Par Atgriešanos Dzimtenē» pārkārto latviešu trimdiniekiem «sagremojamā» veidā.
Mihailova komitejas lielkrieviski šovinistiskajā gaisotnē spītīga latviešu domu ievirze gan sākotnēji neguva atzinību un Ādolfam nācās atgriezties Rīgā, taču viņa «dumpis» bija izraisījis ievērību KGB Centrā Maskavā un drīz vien tika izdarīti pārkārtojumi: avīzīte «Par Atgriešanos Dzimtenē» ieguva savu «pilnīgi latvisku un autonomu» variantu, kas kopš 1958.gada maija saucās par «Dzimtenes Balsi». Latviskās ierosmes rezultātā ieguvējas bija arī citas «brālīgās» čekas: igauņi sāka izdot «Kodumaa», lietuvieši – «Tevynes Balsas», vēlāk «Gymtasis Kraštas», baltkrievi – «Radzima», armēņi – «Haireniki Dzain», ukraiņi – «Visti z Ukrainy», kam sešdesmito gadu pašā nogalē pievienojās gruzīnu «Samšoblo».
Stāsts par Ādolfa Talča «dumpi» un tā «triumfālo» iznākumu varbūt dos pienācīgu morālu uzmundrinājumu latviešu trimdas kreiso «vecjauniešu» grupiņai un vienam otram zvērinātam «kultūrsakarniekam» – redziet nu, ko mēs, latvieši, spējam panākt vienīgā «reālā sociālisma» pilnīgošanā.
Patiešām – krieviskā padomju režīma apstākļos dažkārt – taču tālu ne vienmēr – «nacionāla» iniciatīva gūst Vissavienības birokrātijas atzinību un atbalstu: ar nosacījumu, ka tā virzīta uz mazohistisku attiecīgās nekrievu nācijas interešu noliegšanu un tās brīvības centienu graušanu.
Tieši šajā virzienā savus laurus plūkuši un turpina plūkt latviešu tautības servilie komūnisti un čekisti. Praksē šo «ierosmju» augļus pilnam spēj novērtēt mūsu tautieši dzimtenē, kas daždien pēc gaļas brauc uz Lietuvu un pēc kurpēm – uz Igauniju: turienes komūnisti ne vienmēr ir tik «iniciatīvas bagāti».
Iepazīstināt ar nākamo darba vietu «Dzimtenes Balss» redakcijā un tās vadību 1950. gada novembra sākumā mani aizveda toreizējais Latvijas KGB kapteinis Jānis Vaivods.
3. «Dzimtenes Balss» pagrīdē
«Dzimtenes Balss» iznāca Rīgā… dziļā pagrīdē. Pēc daudziem gadiem nenogurdināmais kultūrsakarnieks Dr. Ulafs Jāņsons savos viedajos rakstījumos parādīja, ka pagrīdes raksturs piemīt «Dzimtenes Balss» daudzajiem pielikumiem: «Svešatnes Atspulgi» (vēlāk – «Atziņas un Pārdomas», «Svešuma Balss» un «Amberland» – tie nebija numurēti, trūka presē pieņemtās norādes par izdošanas vietu un redakcijas adreses. Šos karaļzemes pilsoņa aizrādījumus redakcija tūdaļ ņēma vērā un minētos trūkumus steidzamības kārtā novērsa, jo pati «Dzimtenes Balss» tad jau sen bija «legalizēta». 1960. gada nogalē līdz tādam «sociālistiskās tikumības» triumfam vēl bija tālu.
Lasītājam, kam mazāk pazīstama padomju prakse, tāda situācija varētu likties paradoksāla, taču čekai allaž piemitusi sava loģika, kas savās izpausmēs allaž bijusi saistīta ar Dž. Orvela formulētajiem «doublethink» («dubultdomas») principiem. Oficiālā laikraksta izdevēja taču bija Komiteja par atgriešanos Dzimtenē, kuras sēdeklis atradās Berlīnē. Ja avīzīte savās slejās norādītu, ka tā iznāk Rīgā, tad tūdaļ rastos jautājums, kāda Latvijas iestāde tās iznākšanu finansē un izdod. Par cik patiesā izdevēja izpaušana
saskaņā ar padomju kriminālkodeksa «humāno» burtu un garu būtu kvalificējama kā «Dzimtenes nodevība», tā lasītājam tika norādīta vienīgi Mihailova komitejas adrese Austrmberlīnē, kaut gan Mihailova pulkvežiem pēc Talča «dumpja» «ļeņiniskā» atrisinājuma vairs nebija nekādas teikšanas par avīzes formu un saturu. Tā nu iznāca, ka «svešatnē klimstošajiem tekuļiem un bēguļiem» domātās «Dzimtenes Balss» veidotāji bija kļuvuši par
anonīmiem «pagrīdniekiem» paši savā «plaukstošajā padomju» Rīgā, jo vairāk tādēļ, ka rīdzinieki un citu Latvijas novadu iedzīvotāji par savas dzīves «dižo plauksmi» ziņas drīkstēja smelties tikai «legālajā» presē.
Viss «Dzimtenes Balss» metiens pēc iespiešanas no Rīgas iesaiņotā veidā pa padomju militāro («lauka») pastu ceļoja uz Berlīni, kur Mihailova komitejas cilvēki avīzes eksemplārus salika aploksnēs un nosūtīja adresātiem Rietumpasaulē. Izņēmums bija vienīgi daži eksemplāri redakcijas vajadzībām, kā arī Latvijas LGB, LKP Centrālai komitejai un Zinātņu akadēmijas Misiņa latviešu literatūras nodaļas «specfondam», Tiesa, «Cīņas» tipogrāfijas, kur iespieda avīzi, strādnieki dažkārt pamanījās aizliegto augli slepus iznest no ekspedīcijas telpām. Attiecīgie čekas «operi» un, viņu mudināta, arī tipogrāfijas direkcija nerimtīgi, bet arī nesekmīgi apkaroja šo gauži nevēlamo parādību. Šķiet, ka attiecībā uz «tikai emigrantiem» domātajiem «Dzimtenes Balss» pielikumiem šī pašaizliedzīgā «cīņa» turpinās vēl šodien.
«Pagrīdes» avīzītes redakcija bija iespiesta nelielā istabā partijas laikraksta «Cīņa» namā Blaumaņa ielā 38/40, kur neatkarības laikā iznāca «Brīvā Zeme» un vācu okupācijas gados «Tēvija». «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieki attiecīgi bija «nokonspirēti» par «Cīņas» darbiniekiem: redaktors algu sarakstos ilgus gadus figurēja kā «Cīņas» nodaļas vadītājs, viņa vietnieks – kā «tulkotājs», tas pats attiecās uz citiem «nelegālā» izdevuma radošajiem un tehniskajiem veidotājiem. Materiālus reportāžām vācot, «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieki uzrādīja «Cīņas» darba apliecības. Dabīgi, ka tāda partijas un čekas aparāta «sakušana» bija varējusi notikt tikai ar Latvijas KP sekretariāta vēlīgu atļauju un pretimnākšanu. Šī partijas un čekas auglīgā simbioze izpaudās arī tīri finansiālajā plāksnē: «Cīņa», kā jau minēju, maksāja čekas žurnālistu algas, sedza visus izdevumus, kas bija saistīti ar telpu uzturēšanu kārtībā, telefoniem un rakstāmlietām, kamēr Latvijas KGB ar Laikrakstu un žurnālu izdevniecības starpniecību apmaksāja itin prāvos honorārus un visā pilnībā financēja izdevumus par papīru, iespiešanu un ekspedīciju. Roka gan mazgāja roku, taču, protams, neviena no tām baltāka nekļuva.
4. Jaunsudrabiņa epizode
Kultūras sakaru celmlaužu pulciņš «Dzimtenes Balss» redakcijā gan nebija skaitliski liels, bet toties īsteni «kaujiniecisks». Jau drīz vien nomanīju, ka esmu nokļuvis starp visai interesantiem ļaudīm.
Vispirms, impozants bija jau pats redaktors Žanis Zakenfelds. Liela auguma, turpat metru deviņdesmit garš, bālu seju, kas mēdza krunkoties respektablā vieplī, Žanis jau pirms trīsdesmit mūža gadu sasniegšanas bija ieguvis īstam padomju birokrātam atbilstīgu tuklumu.
Arī tagadējā PSRS vēstniecības Vīnē kultūras jautājumu padomnieka Žaņa Žanoviča Zakenfelda dzīves gājums varbūt ir diezgan raksturīgs piemērs tam, kā «taisa karjeru» krievinātajā Latvijā. Žanīša tēvs bijis zvērināts advokāts trīsdesmito gadu Zemgales metropolē Jelgavā. («Svētdienas vakaros ļaudis pa Lielo ielu mēdza pastaigāties ar cilindriem galvā,» – dziļā patikā tuvākajiem draugiem mīlēja stāstīt advokāta dēls Žanis). Apsūdzībā par sadarbību ar komūnistiem pirmajā krievu okupācijas gadā Zakenfelds seniors bija vācu laikā ieslodzīts Siera muižas koncentrācijas nometnē pie Jelgavas, kuru bez sevišķām ciešanām pārdzīvojis, lai vēlāk, pēc «atbrīvošanas», respektīvi, otrā krievu iebrukuma Latvijā, mirtu no sirdstriekas.
Tēva apcietināšana vācu nacistu režīma laikā izrādījās varens trumpis viņa dēla izmanīgajās rokās – neviens Žanim Zakenfeldam junioram vairs nedrīkstēja pārmest viņa «buržuāzisko» izcelsmi.
Studiju laikā Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā juniors savas pozīcijas padomju režīma ietvaros bija lieti pratis nostiprināt, par «nacionālistisku noskaņojumu» čekai denuncējot savu sirdsdraugu Timmermani, kam vairāki gadi bija jāpavada daudzinātajā Gulaga archipelāgā.
Kopš tiem laikiem ar Žani Zakenfeldu vairs nesveicinās viņa bijušie studiju biedri, taču, šķiet, šis apstāklis maz traucē padomju censoņa sirdsapziņu. Atceros, sešdesmito gadu sākumā sēžot pavēlā stundā restorānā «Tallinn» (bijusī «Foxtrotdiehle») Žanis pēkšņi piecēlās un piegāja pie blakus galdiņa.
– Sveiks, vecais, kā tev klājas?
– Labi, – gurdi atbildēja uzrunātais un atkal pievērsās vodkas glāzītei.
– Tu redzi, Imant, tas bija Timmermanis. Viņam iet labi. Viņš netur uz mani ļaunu prātu. Kāpēc viņi visi vairās no manis?
Šim retoriskajam jautājumam pat man nebija īstas atbildes arī tad, kad uz restorāna mazajiem lodziņiem sāka aust palsa rīta ausma un vajadzēja risināt šodienas Rīgas dzērāju grūto problēmu: kā sadzenāt taksīti uz mājām…
Katram pēc viņa nopelniem, katram pēc viņa darba – gods kam gods, padomju režīms neaizmirsa nedz Žaņa nopelnus, nedz viņa paveiktos darbus. Pēc LVU filoloģijas fakultātes absolvēšanas īsu brīdi pastrādājis Latvijas Telegrāfa aģentūrā un čekas avīzītes «Par Atgriešanos Dzimtenē» redakcijā, Žanis Zakenfelds sāka sava mūža «augsto lidojumu» – maizes tēvi viņu nosūtīja darbā uz Mihailova komiteju Austrmberlīnē.
Lasītājs brīvajā pasaulē varbūt neizpratnē raustīs plecus – sak, vai nu komandējums uz ārzemēm, turklāt vēl uz tā paša austrumu krieviskā bloka citu zemi, būtu uzskatāms par sevišķu pagodinājumu. Toties katrs, kas zina, cik grūti uz ārpusi veras varen plašā padomju tautu cietuma dzelzs durvis, sapratīs, ko tāda režīma uzticība piecdesmito gadu otrajā pusē nozīmēja «buržuāziskā» Jelgavas advokāta dēlam Žanim Zakenfeldam.
No tēva mantotā rietumnieciskā civilizācijas pakāpe un paša apgūtā sabiedriskā veiklonība Žanim palīdzēja godam izturēt un pat laurus plūkt sasmakušajā Mihailova repatriantu zvejošanas komitejas gaisotnē.
Paša censoņa atmiņās lielākais viņa Berlīnes misijas sniegums bija abpusēju sakaru nodibināšana ar latviešu trimdinieku Jāni Jaunsudrabiņu.
Hruščoviskās destaļinizācijas vēsmas skāra arī Latviju. Līdz E. Berklava «atmaskošanai» paspēja iznākt, tiesa, mazliet sakropļotā veidā, J.Jaunsudrabiņa «Baltā grāmata» un nedaudz vēlāk arī «Zaļā grāmata». Uz Latvijas teātru skatuvēm atkal varēja skatīties trimdinieka Mārtiņa Zīverta lugas «Āksts», «Minhauzena precības» un «Ķīnas vāze». Latvijas Valsts mākslas muzejā notika Gulaga archipelāga ilgi vārdzinātās latviešu savdabīgās gleznotājas Hildas Vīkas darbu izstāde. Ilustrētais žurnāls «Zvaigzne» publicēja fragmentu no Anšlava Eglīša trimdā izdotas grāmatas. Uz Komi republiku ziemeļbriežu ganībās kādreiz izsūtītais Harijs Heislers drīkstēja atklātībā dzejas rindās ne vien pieminēt savu drūmo likteni, bet arī Latvijas žīda Rafaela Blūma rediģētās »Zvaigznes» lappusēs poētiski patērzēt par latviešu zemkopi, kam «uz galda ir veikala maize».
Hruščova un viņa kliķes mērķis, protams, nebija radikāli mainīt padomju iekārtu, bet gan padarīt šo «ierobežotās neiespējamības» valstību mazliet «iespējamāku», drusciņ efektīvāku un produktīvāku, mazlietiņ cilvēciskāku. Hruščova sistēmas ietvaros «vispārējas un galīgas komūnisma uzvaras vārdā visā pasaulē» sava lietderība varēja būt arī Staļina brutalitātes trimdā aizbaidītajiem Padomijā iekļauto nāciju intelektuāļiem. Tā par čekas aktivitāšu mērķi kļuva arī «Baltās grāmatas» nemirstīgais autors.
Ar Latvijas KGB piekrišanu un tiešu pamudinājumu pirmais ar Jāni Jaunsudrabiņu saraksti sāka toreizējais Latvijas valsts izdevniecības direktors Pēteris Bauģis. Viņš rakstniekam vēstīja par visai prāvajiem honorāriem, kas uz viņa vārda noguldīti valsts krājkasē, bet izmantojami tikai tajā gadījumā, ja autors izlemtu atgriezties dzimtenē.
Materiālie vilinājumi tomēr Jāni Jaunsudrabiņu nespēja ietekmēt. Viņa vienīgā vēlme bija, lai par šo naudu tiktu uzlikts piemiņas akmens uz viņa viedās mātes kapa. Tas arī notika.
Padomju birokrātiskās sistēmas apstākļos tas patiešām bija negaidīts sasniegums.
Dzelzi vajadzēja kalt, kamēr tā karsta. Ar «Baltās grāmatas» autoru viņa Mēnesnīcā sāka korespondēt Žanis Zakenfelds no Austrumberlīnes. Pēc ilgākas vilcināšanās sirmais rakstnieks beidzot piekrita spert soli, kam varēja būt tālejošas sekas – šķērsot dzelzs aizkaru, lai Berlīnes krievu sektorā ar tautieti Žani izdiskutētu eventuālās atgriešanās praktiskos jautājumus. Nav šaubu, ka, spiežot dižā trimdinieka roku Mihailova komitejas mītnē
Austrumberlīnē, čekas aģenta Zakenfelda sirds triumfa gaidās pukstēja straujāk – prēmijas par «lielo ķērienu», varbūtējs komandējuma pagarinājums, iespējama avansēšanās par KGB virsnieku.
Jo karstākas gaidas un cerības, jo skaudrāks ir sarūgtinājums to nepiepildīšanās gadījumā.
Tieši tādu sarūgtinājumu pavisam nepelnīti piedzīvoja centīgais karjerists Zakenfelds. Likteņa pirksts toreiz parādījās aģenta Žaņa vadītāja KGB majora Ivana Pavloviča Pavlovska necilajā veidolā. Austrmberlīnē izlūks Pavlovskis gan dēvējās par Krišu Krūmiņu, taču latviskais segvārds, kā rādās, ne par matu nebija spējis mainīt Ivana Pavloviča īstenā krievu cilvēka iedabu un tai atbilstīgās manieres. Vai pieredzējušais čekas darbonis Pavlovskis izšķīrēju
sarunu ar potenciālo «lielo ķērienu» varēja uzticēt latviešu pienapuikam Žan–Žanovičam?
Protams, ka nē. Emigrantu rakstniekam vajadzēja parādīt krievu dvēseles bezgalīgo plašumu.
Tas arī notika.
Žaņa Zakenfelda izteiksmīgajā atstāstā «Kriša Krūmiņa» fatālā tirāde pēdējā sarunā ar Jaunsudrabiņu izklausījās apmēram šādi:
– Vot, mes zin, ka jus ir labs cilveks. Mes jūms dōs dāudz nāuda, mes jūms nōpirks dāča.
Jus ir vēcs virs, jus ir dāudz rākstiš; mūms pašēm ēkš padōmju Lātvijas ir lābs rākstnēks – Andrej Andrejevič Ūpit, Viļš Ķeņisovič Lācs. Mes ņemaz nēgrib, lai jus rākstit. Jus tīk brāuc uz Lātvija, i mes tīk dod jūms nāuda, dāča, vīs, kō jus grībes, vot tak!
Vot, tā nu bija katastrofa – krievu lācis latviešu čekas porcelāna bodē.
Nebija vajadzīgs sirmā vecumā saglabāt garīgo možumu, kā to bija spējis «Baltās grāmatas» autors, lai saprastu šo delikāto mājienu ar sētas mietu. Pārvarējis dzimtenes ilgu skaudro uzplūdu, Jānis Jaunsudrabiņš atgriezās savās trimdas mājās. Sapnis par iespēju atgriezties dzimtenē bija izsapņots uz mūžu.
Latvijas KGB šo neveiksmi tomēr neierakstīja Žaņa Zakenfelda kontā. «Kriša Krūmiņa» jeb, kā Žanis viņu turpmāk dēvēja, «Kriša-Piša» stulbums bija acīm redzams. Pārāk necieta arī pats tik mazcienīgi dēvētais «Krišs» – nodienējis nolikto laiku Astrumberlīnē, viņš atgriezās «pādōmju Latvijā», tika iecelts par noklausīšanās centra priekšnieku viesnīcā «Rīga», uzkalpojās līdz apakšpulkveža pakāpei un septiņdesmito gadu sākumā ar pienācīgu godu pensionējās.
Pēc trim Austrumberlīnē pavadītiem gadiem Rīgā atgriezās arī «ņeglasnij agent» (slepenais čekas aģents) Žanis Žanovičs. Sev līdzi uz dzimto pusi viņš atveda krievu sievu (jauns trumpis ceļā uz spožu karjēru!), bijušo Austrumberlīnes repatriantu ķerstīšanas komitejas sekretāri maskavieti Valentīnu, Berlīnē dzimušu meitu, kuras vārds – Aira – bijis atrasts trimdas latviešu evanģēliski luteriskās baznīcas kalendārā, un Padomju Savienības
Komūnistiskās partijas biedra karti. «Dzimtenes Balss» redaktora krēslā Žanis nomainīja izbijušo Latvijas neatkarības laika komūnistu pagrīdnieci Vasiļjevu.
Neticami slampīgi ģērbusies, ar plintniecei piederīgu matu
sasuku, allaž nošķiebtām kurpēm un nobrukušām zeķēm kājās, Vasiļjeva bija drīzāk dabas pārpratums, nekā rietumu pasaules viscivilizētākajās zemēs dzīvojošu latviešu ideoloģiskai apstrādei iecerētas avīzes redakcijas vadītāja. Pēc manu toreizējo kolēģu, «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieku, nostāstiem, Milda Vasiļjeva savas darba dienas redakcijā bija vadījusi par katru sīkumu nemitīgi konsultēdamās ar tā laika Latvijas KGB priekšsēdētāju ģenerālmajoru Jāni Jānoviču Vēveri un uz visdrausmīgākā avīžu iespiedpapīra rakstīdama viņam lūgumus par papildu finansiālām subsīdijām personiskām vajadzībām.
Žanis Zakenfelds katrā ziņā visnotaļ bija absolūts pretstats Mildiņas pelnrušķīgajai personībai. Rietumnieciskā manierē allaž augsti paceltu galvu, Vācijā iepirktos, toreizējiem Rīgas apstākļiem tīri neticami elegantos uzvalkos un virskreklos ģērbies, jaunais redaktors starot izstaroja kaut ko no populāro rietumvācu cigarešu «Peter Stuyvessant» reklāmā daudzinātā «von der grossen, weiten Welt» (lielās, plašās pasaules) gara.
Austrumberlīnē pavadītajos trīs gados, atšķirībā no Kriša Krūmiņa tipa vīriem, Žanis bija ne tikai dzēris vācu šņabi un ēdis «brātvurstus», bet arī pamanījies izvērtēt Ulbrichta režīma propagandas metodes, kas bija ievērojami izsmalcinātākas par krieviskās padomju ideoloģiskās apstrādes lācīgajiem paņēmieniem. Viņa atnākšana iezīmēja nenoliedzami kāpumu līdz tam neapskaužamajā «Dzimtenes Balss» kvalitātē.
Zemgalietis Žanis redakciju vadīja ar bajāriski autoritāru roku. Tāda bija ne vien jaunā redaktora rakstura dziļākā iedaba, bet šo pieeju diktēja arī nepieciešamība. Sešdesmito gadu nogalē, kad es ierados šajā legālās padomju pagrīdes mikrokosmosā, komūnistu paverdzinātās dzimtenes rupora personāls gan skaitliski bija niecīgs, bet toties pretrunīgs un līdz ar to grūti vadāms un valdāms.
5. Redaktora vietnieks Rupeiks
Visnozīmīgākā persona redakcijā, pēc paša redaktora, neapšaubāmi bija viņa vietnieks Arvīds Rupeiks. 1960. gada beigās šis dzimtais liepājnieks, kas arī ikdienas valodā visnotaļ lietoja Krievijas latviešu mafijas 1946. gadā ar dekrētu aizliegtos mīkstinājumus vārdos «kuŗš», «kaŗš», «vaŗš», jau bija sasniedzis 56. mūža gadu, tādējādi vairāk nekā par ceturtdaļgadsimtu dzīves pieredzē aizsteidzoties priekšā savam toreizējam šefam.
Pavēlākos vakaros un agrīnos rītos Arvīds tuvākiem draugiem mēdza padižoties, kā 1919. g. aprīlī 15 gadu vecumā uz Liepājas reidā stāvošo kuģi «Saratov» ministru prezidentam Kārlim Ulmanim nogādājis Bruno Kalniņa rakstītu vēstuli. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados viņš bija strādājis Latvijas provinces laikrakstu redakcijās un līdz ar to bija sava veida neatkarības laiku žurnālistikas staigājoša enciklopēdija. Par saviem paziņām un pat draugiem Arvīds jau pieminētajos vaļsirdības brīžos mēdza dēvēt ne vienu vien trimdā pazīstamu avīžnieku. – Ech, cik es atceros, tad viņš bija lāga zēns. Dzīvē jau visādi gadās…
Arvīda Rupeika mūžā dzīve nelāga kūkumu bija uzmetusi 1941. gada augustā, kad viens tāds lāga zēns, kuŗa vārdu vēlākais «Dzimtenes Balss» veidotājs viņam raksturīgajā veidā mēdza pieminēt bez sevišķi dedzīga ļaunuma, Jelgavā mūžīgo oportūnistu Arvīdu bija denuncējis vācu SD kā sevišķi bīstamu boļševiku līdzskrējēju. Tā avīzes «Zemgales Komūnists» reportieris nokļuva Rīgas Centrālcietumā, taču pat bargajiem Gestapo kungiem acīm redzot šķita, ka viņš nav tik bīstams «tūkstošgadīgā Reicha» interesēm, lai taptu noguldīts Biķernieku meža smiltīs.
Kad 1942. gada sākumā atvērās Salaspils «darba audzināšanas» nometnes vārti, Rupeiks tika nosūtīts uz šo, pēc Staļina Gulaga archipelāga parauga atveidoto, institūciju, kur viņam palaimējās iekārtoties darbā ieslodzīto mantu noliktavā un tamlīdz palikt dzīvam līdz brīdim, kad 1944. gada oktobra sākumā pie Rīgas vārtiem dimdināja sarkanarmijas artilērija un, apsardzei aizbēgot, uz Vācijas nāves nometnēm nosūtīt nepagūtie Salaspils vārgoņas atguva personisku brīvību.
Rīgas žurnālistu un tipogrāfijas darbinieku aprindās Arvīdu mēdza dēvēt par «Baltgalvīti». Un ne jau tikai tāpēc, ka 1960. gada novembrī, kad pirmoreiz sastapāmies, viņa galva agrīni ziedēja kā ābele, bet arī tā iemesla dēļ, ka Salaspils veterāns pārlieku cienīja dzērienu, kura pudeles kakliņu pēc vecas latviešu tradīcijas rotāja balta apmale. Zakenfelda priekšteces Vasiļjevas laikā viņas vietnieks savā «šeptē» pēc nostāstiem dažkārt nebija rādījies pāris nedēļas vai pat ilgāk. Rupeiks nebija partijas biedrs un līdz mūža beigām pat nepretendēja uz šo, citos apstākļos, apšaubāmo «godu», kura piešķiršana viņam būtu devusi iespēju daudz augstāk pakāpties padomju okupācijas varas hierarhijā.
Vainīgs nebija tikai godkāres trūkums un «baltkaklītes» pārliecīgā cienīšana, bet arī visai komplicētās ģimenes būšanas un nebūšanas. Proti, nākamais «nopelniem bagātais Latvijas PSR kultūras darbinieks» piecdesmito gadu beigās bija atstājis likumīgi pielaulāto sievu Noru, sācis kopdzīvi ar Rīgas operetes teātra kordebaleta dejotāju Vilmu un tajā pašā laikā iegādājies arī pastāvīgu draudzeni Latvijas radiofona kasieres apaļīgās Veltas personā. Tāda četrvienība, protams, bija grūti ietilpināma PSKP statūtu diezgan askētiskajās, tiesa, tālu ne vienmēr pildītajās prasībās. Patiesībai par godu jāliecina, ka līdz pat mūža noslēgumam septiņdesmito gadu vidū Arvīds ar šim laikmetam gluži neticamu gādību un labdabību rūpējās par visām trijām sev tuvajām daiļā dzimuma pārstāvēm.
Piecdesmito gadu beigās Arvīds Rupeiks par spīti savām vājībām bija visai vērtīgs ieguvums tolaik vēl diezgan neskanīgajai «Dzimtenes Balsij». Viņa aktīvā bija divdesmit gados akumulēta neatkarīgas Latvijas žurnālisma kultūra un autora varēšana, respektabli novārgotie Salaspils koncentrācijas nometnes gadi, pieredze Liepājas avīzē «Komunists», pēc tam LKP centrālorgāna «Cīņa» DP nometnēs mītošo latviešu mulsināšanai un «mājās
saukšanai» izdotajā pielikumā, vēlāk Latvijas radiokomitejas raidījumos «latviešiem svešumā».
Arvīds Rupeiks neapšaubāmi bija klausīgs un izpalīdzīgs čekas kalps. Tajā pašā laikā viņam piemita īpašība, kas joprojām ir viena no visgalvenajām cilvēciskās integritātes izpausmēm komūnistiskā totalitārisma sadraņķētajā padomju sadzīvē – Arvīds nekad nekļuva par sīku denunciantu, savu kolēģu atklātības brīžos izteiktu «ķecerīgu» domu ziņotāju. Tieši šī, no pirmā acu uzmetuma pretrunīgā īpašība, manuprāt, ir noteicošais fenomens, kas turpat divas paaudzes zem okupācijas pelnu noslāņojumiem Latvijas stindzinošajā realitātē ļauj gailēt rietumnieciskā saprāta un brīvdomības oglītēm, lai kādā sabiedriskās dzīves sfērā tās arī būtu nomanāmas.
6. Žurnālisma spīdekļi Jūlijs Ozols un Kārlis Kalniņš
Zināms pretstats Rupeika neapšaubāmi kolorītajai personībai bija redakcijas līdzstrādnieks Jūlijs Ozols. Izbijis latviešu padomju divīzijas karavīrs un pēckaŗa partizāņu apkaŗotājs čekas «opera» kvalitātē Kurzemē, «Jūlijs» par dzeršanu bija tapis izspļauts no šī iestādījuma kadru sastāva un nosūtīts «pagrīdes» darbā uz «Dzimtenes Balss» redakciju.
Manis aprakstāmajā laikā viņš bija kļuvis par totālu atturībnieku, kas arī svētku brīžos spēja apsmādēt pat glāzīti aromātiska gruzīnu baltvīna, bet toties tālu nebija zaudējis citas, no čekas viedokļa, svarīgas iemaņas.
Redakcijā Ozols savlaicīgi un nekļūdīgi bija identificēts par «stukaču» (čekas ziņotāju) un līdz ar to pilnam varēja baudīt savu darba biedru vēlīgo piesardzību. Pāris gadus vēlāk, kad es jau biju iedibināts avīzītes redaktora krēslā, man, sadraudzīgajam «kollektīvam» par vāji slēptu prieku, no centīgā darbinieka vajadzēja šķirties: viņa sieva, partijas biedre, mana komandējuma laikā vēlēdamās iegūt nepelnītus 70 rubļus, savai potenciālajai darba vietai bija iesniegusi vīra viltotu «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieces apliecību. Tas nu bija par daudz arī pret «pārbaudītiem kadriem» citādi iecietīgajai čekai, un censonim vajadzēja pārcelties uz jaunu darba vietu izdevniecībā «Zinātne», kuŗas enciklopēdiju redakcijā Jūlijs, šķiet, savas dienas vada vēl šodien.
Viskontraversālākā personība redakcijā, liekas, tomēr bija Kārlis Kalniņš. Pūrā liktenis Kārlim bija devis daudz. Viņa tēvu, baigā gada Rūjienas milici, bija nošāvuši vācu okupanti.
Pats Kārlis ar tīri atzīstamām sekmēm 1955. gadā bija absolvējis Latvijas Valsts universitātes krievu valodas nodaļu. Līdztekus krievu mēlei Kārlis bija pamanījies arī tīri ciešami apgūt vācu valodu. To gandrīz ik vasaras savās interesēs izmantoja Baltijas kara apgabala izlūkošanas pārvaldē, «mobilizēdama» viņu iegūto rietumvācu dokumentu tulkošanai.
1960.gada pirmajā pusē, gūdams attiecīgas čekas rekomendācijas, kurai nevarēja būt noslēpums Kalniņa aktivitātes GRU (padomju militārās izlūkošanas) labā, Žanis Zakenfelds savu kādreizējo studiju biedru Kārli bija aicinājis darbā «Dzimtenes Balss» redakcijā. Nobendētā miliča dēls pierādījās par teicamu rakstītāju. Viņš tika uzņemts komūnistu partijas rindās, «pagodinājums», ko šodienas padomju apstākļos nebūt nav tik viegli iegūt. Varētu šķist, ka līdz ar to rūjienietim būtu pavērušies «visi ceļi» neaprakstāmi plašā krievināto tautu cietuma ievaros. Ja tas tā nenotika, tad laikam gan tādēļ, ka Kārlim piemita dažas īpašības, kas viņu drīz vien padarīja par tikai žurnālistikā talanta dēļ ciestu redakcijas l’enfant terrible.
Topošais «briesmu bērns» Kalniņš jau studiju gados bija sagādājis nepatikšanas savas fakultātes komjaunatnes organizācijai, atklātībā deklarēdams: – Ja karš, tad karš, tad jākaro, vienalga, kurā pusē.
Tamlīdzīgas čaildharoldiskas pārdomas eventuālo padomju žurnālisma spīdekli vajāja arī turpmākajos gados. Skaudrā pretruna starp tēva nožēlojamo nāvi no pretkomūnisma aktīvu īstenotāju rokas un paša cilvēciskas šaubas par tā režīma taisnīgumu, kam līdzskrējēja kvalitātē bija kalpojis Kalniņš seniors un kuram tagad kalpoja viņš pats, bija pārāk liela nasta šim šaubītājies raksturam.
Šīs šaubas Kārlis mēdza izteikt diezgan paskaļi un ne vienmēr čekistu un KGB slepeno aģentu lokā – rīcība, kam tagadējā Latvijā gandrīz vienmēr ir smagas konsekvences. Tam visam vēl pievienojās pat krieviskās Padomijas apstākļiem pārmērīga nosliece uz «garīgu dzērienu» lietošanu un divas sabrukušas laulības. 1967. gada Jāņos Ādažu miljonārkolchozā Kalniņš sakāvās ar trimdas tūristu uzmanīšanai čekistiem palīgos piesūtītajiem krievu tautības «tautas brīvprātīgajiem» (palīgpolicija) un vēlāk atceļā uz Rīgu ārzemju latviešu tūristu un viņu izsekotāju pārpildītā autobusā skandēja krieviem nedraudzīgus saukļus.
– Ai, ai, Imant Albertovič, kur paliek jūsu principialitāte, – sirmo galvu kratīdams, man teica atvaļināts ģenerālis Jānis Vēveris, kādreizējais Latvijas KGB priekšsēdis, bet tolaik jau «personālais» pensionārs un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības partijas pirmorganizācijas ierindas loceklis. Ar zināmu, partijas liekulības džungļos iemantotu, izmaņu bija izdevies novērst ļaunāko, kas draudēja pretkrieviski iztulkojamo tirāžu naivajam skandētājam, proti – izslēgšanu no PSKP šķobīgajām rindām. Kalniņa «personālajai lietai» veltītās sapulces lēmums bija – stingrais rājiens ar ierakstu partijas uzskaites kartītē.
Salīdzinājumā ar nodarījuma smagumu tas bija tīrais nieks un ļāva arī turpmāk žurnālistam Kārlim Kalniņam pelnīt dienišķo maizīti, gan ne «Dzimtenes Balss» redakcijā. Taisnību sakot, nemaz negribu izcelt savus nopelnus tāda humāna iznākuma sekmēšanā – esmu pārliecināts, ka savā sirdī lielākā daļa sapulces dalībnieku akceptēja autobusā Kārļa izkliegtos saukļus, nosodīdami viņu vienīgi par “buržuāziskās” stagnācijas laikmetā vispeļamāko īpašību – vaļsirdību…
«Dzimtenes Balss» čekas mākslīgā apgaismojumā diedzētā pagrabdārziņa apraksts nebūtu pilnīgs, ja es kaut garāmejot nepieminētu tā pievilcīgākos ziedus – korektori Eleonoru «Noriņu» Ozolu, kas bija dzimusi Latvijas poļu Stašinsku ģimenē, un technisko redaktori Ksavēriju «Rutu» Voičuku, kas dienas gaismu bija ieraudzījusi Latgalē un Rīgas poligrāfijas arodskolā ieguvusi ne vien prasmi, bet arī attīstījusi nenoliedzamu talantu avīzes iekārtošanā.
Ilgus gadus viņa amatu savienošanas kārtībā veidoja arī «Rīgas Balsi», kas pēc kādreizējā kolēģa Franka Gordona kompetentās liecības vismaz sešdesmito gadu sākumā pārgalvīgi sliecās reformēt padomju avīžniecības garlaicīgos standartus. Ruta bija laba techniskā redaktore, un Noriņa tikpat laba korektore, kas pašaizliedzīgi, bet diezgan nesekmīgi cīnījās par latviešu rakstu valodas tīrību.
Kas abas šīs jaunās sievietes bija padarījis par KGB uzticības personām, man paliek noslēpums vēl šodien. Katrā ziņā nav noliedzams, ka abām šīm savā dziļākā esmē nepolītiskajām būtnēm piemita kāda slepenos darbos nepieciešama īpašība – spēja, tautiski izsakoties, «turēt muti». Un šī «mutes turēšana», kā tālāk redzēsim, bija gaužām nepieciešama ne tikai no čekas rupora ārējo, uz Latvijas sabiedrību un trimdas latviešiem virzīto, interešu viedokļa, bet arī, ņemot vērā īpatnējās, ne katrreiz pat ar elastīgo padomju «likumību» savienojamās iekšējās izdarības.
7. Majors Benis
Visu šo skaitliski nelielo, bet pietiekami daudzveidīgo personālu dažkārt ar vārdiski platiem smaidiem sejā, taču bieži vien ar griezīgiem telefoniskiem un personiskā klātbūtnē izgrūstiem sievišķīgi spalgiem uzkliedzieniem pārraudzīja un pa Ļeņina gaišo ceļu nerimtīgi virzīja KGB majors Bernhards Borgs, tuvāko draugu pulkā saukts par «Beni». Būšu godīgs: ja pēcpadomju Latvijas (un tāda taču būs, vai ne?) kultūrvēstunieki pievērsīsies krievu
komūnisma izvirzītajai latviešu kultūrai piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos gados, tad, manuprāt, vismaz pāris rindkopas viņu zinātniskajos rakstos pienāktos Latvijas čekas virsniekam Benim.
Ārējā izskatā, jāatzīst, Bernhards Borgs drīzāk atgādināja jebkādas kultūras un pat civilizācijas akūtu noliegumu, nekā nākamām audzēm par pamācīšanu domātu pētījumu objektu.
Ar izvalbītām un nespodrām acīm, kas, šķita, rautin rāvās ārā no allaž slimīgi apsarkušajām orbītām, plānu matu vainadziņu, kas ietvēra galvvidus sārto plikumu, bet pakausī, friziera šķēres mūždien laikus neredzējis, tiecās griezties hipijiski rotaļīgās sprodziņās, miesās apaļīgs un apveltīts ar prāvu vēderiņu, kurš allažiņ ar gūzmu vēlās pāri bikšu jostai. Bernhards ikdienā turklāt vēl valkāja neiespējami slikti piegrieztus uzvalkus, uz kuriem parasti bija samanāmas liecības par ieturētām taukām maltītēm. Visu to papildināja neganti nošķiebtās kurpes un gauži nobrāzts skolnieka portfelis, kurā «Dzimtenes Balss» aizgādnis un draugs nesa uz redakciju trimdas avīzes.
Benis bija dzimis Rēzeknes apkārtnē Latgalē un, kaut arī lielāko mūža daļu nodzīvoja «čiuliskajā» Rīgā, tā arī nekad neiepratās mīkstināt tādus vārdiņus, kā «kuģis» un «kaķis». –
Ak tu, mērkakis tāds, – tādu komplimentu no Beņa lūpām dažu labu reizi, pie tam vēl publiski, darba biedru klātienē, dabūja dzirdēt ne viens vien Padomju Latvijas daudzināšanai veltītā izdevuma līdzstrādnieks, ieskaitot arī priekšniekus. Izņēmums, protams nebija arī šo necilo atmiņu autors.
Pēc visa teiktā lasītājam varbūt šķitīs, ka majors Bernhards Borgs bija primitīva, karikatūriska būtne. Nekas nebūs tālāks patiesībai. Apbružātais ārējais izskats un nesavaldības lēkmes bija tikai dažas no daudzajām šķautnēm Borga kontraversālajā iedabā. Platā mute prata izkliegt ne tikai bargus strostus dažādiem «mērkakiem», bet arī veidot joviālus smaidus, izvalbītām acīm izstarojot tīri vai tēvišķu labestību un iecietību. Atšķetināt šīs pretrunas varbūt spētu vienīgi zinīgs un daudz pieredzējis psichologs. Šīs apceres mērķiem pietiks, ja pasvītrošu, ka Bernhards Borgs bija īsts čekists un bīstams šīs baigās profesijas pārstāvis.
Dažus gadus pamācījies Aglonas vidusskolā, bet nenobeidzis to, nabadzīgas Latgales zemkopja ģimenes atvase Bernhards īsi pirms Latvijas neatkarības nelabā gala bija ienācis galvaspilsētā, pirmajā laikā, paša vārdiem izsakoties, mitinādamies «tikpat kā zem laivas».
Jaunā censoņa kļūmos materiālos apstākļus vērā bija ņēmis Beņa kādreizējais novadnieks, neatkarīgajā republikā un tagad arī trimdā plaši pazīstams un atzīts rakstnieks. Rūpēdamies par Beņa materiālajām vajadzībām, viņš acīm redzot nebija spējis ietekmēt sava aprūpējamā sociālo un polītisko domāšanu. Pirmajā Latvijas neatkarības iznīcināšanas gadā bijušais Romas katoliskās Aglonas ģimnāzijas audzēknis kristietības pārlaicīgo ideālu vietā par savas domāšanas pamatu bija akceptējis rusificētā marksisma «priecas mācību» par komūnistu iedibinātu laimības valstību zemes virsū.
1941. gada jūnija beigu kritiskajās dienās Raiņa vakarvidusskolas audzēknis iestājās komjauniešu bataljonā, lai kā Staļina armijas latviešu korpusa virsnieks ienāktu Latvijā ap to pašu laiku, kad viņa kādreizējais balstītājs ar trimdas ceļa somu plecos devās tāluma ceļos, kas joprojām nav beigušies.
Dažus gadus pēc kara beigām pastrādājis padomju latviešu divīzijas avīzītes «Padomju Latvijas Strēlnieks» redakcijā, kapteinis Borgs bija pārcelts darbā uz toreizējo Latvijas PSR Drošības ministriju, kuras personāls tolaik bija iesaistīts asiņainā cīņā ar latviešu nacionālajiem partizāniem.
No paša pieredzes varu liecināt, ka ap 1948. un 1949. gadu partizāni Latvijā joprojām kontrolēja visai plašus lauku novadus, konkrēti mežainajā Rankas un Druvienas apkārtnē, kur manas mātes māsai, «Mīļajai tantei», bija maza, purvos ieslīgusi saimniecība. Vadīdams vidusskolas brīvdienu vasaras tajā pusē, es dzirdēju daudzus stāstus par partizānu izdarībām un dažkārt vēlīnos novakaros vēroju tos zosu gājienos šķērsojam meža pļavas.
Viens no tādiem nostāstiem dziļi iespiedās pat manā tolaik visnotaļ staļiniskajā «idejiskā» komjaunieša psīchē. 1949. gada pavasarī, kad čekistu veidotais loks vairs nav bijis pārraujams, Rankas apkaimes partizānu grupas vadonis «Sarkanbārdis» aizvedis savus vīrus uz Rankas lauksaimniecības technikumu, bijušo mājturības skolu. Sapulcējis audzēknes skolas aktu zālē, viņš bija uzaicinājis kopīgi nodziedāt «Dievs, svētī Latviju!». Kad aicinājums pārvarīgā degsmē bija izpildīts, «Sarkanbārdis» ar saviem mežiniekiem atstājis ēku, lai īsu brīdi vēlāk visi kā viens nevienlīdzīgā kaujā kristu no čekistu («PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēka») lodēm.
Latviešu pēckara nacionālo partizānu cīņas un traģēdija neapšaubāmi pelnījušas erudītu un objektīvu vēsturnieku uzmanību. Viņu bojā ejas dziļākais iemesls, protams, bija Rietumpasaules vienaldzība pret igauņu, latviešu, lietuviešu, ukraiņu, poļu un vairāku citu Austrumeiropas tautu pretestības kustību, Jaltas un Potsdamas triju Otrā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu vadoņu sankcionēto lēmumu izpildei.
Izejot no šīs grūti apstrīdamās premises, tajā pašā laikā jāatzīst, ka konkrētajā situācijā nožēlojamo iznākumu ievērojami paātrināja pašu Austrumeiropas tautu prokomūnistiskie elementi, dažādu rangu čekisti, viņu ziņotāji un pakalpi, no kuŗiem daudzi šajā kļūmajā stāvoklī bija nokļuvuši spaidu kārtā vai arī, oportūnistisku apsvērumu mudināti, vēlēdamies pieslieties spēkā pārākai pusei, saglabāt savas dzīvības, ģimenes un – nenoliegsim – arī karjēras iespējas. Nevien profesionāliem čekistiem, kāds četrdesmito gadu beigās bija kļuvis Bernhards Borgs, bet arī daudziem gados jaunākiem cilvēkiem, kuŗus vēlāk sastapu ilgajos kalpības gados, tolaik izlietās asinis nedeva un vēl šodien nedod iespēju saraut bieži vien nakts vientulībā nīstās un nožēlotās važas.
– Biedri virsnieki, vienā rindā stāties! – čekas galvenajā mītnē nokomandējis toreizējais šī iestādījuma pārraugs, ģenerālpulkvedis Merkulovs, politbiroja locekļa Lavrentija Pavloviča Berijas labā roka. Kad pavēle atzīstamā ātrumā izpildīta, Merkulovs lēnā gaitā inspicējis sastingušo ierindu. – Vecākais leitnant, jums ir dīvainas acis (strannije glaza), un jums, major, skatiens šaudās (glaza begajut)… – inspekcijas beigās noteicis varasvīrs. Pēc Beņa liecības, vīrs ar «dīvainajām» acīm un «šaudīgā» skatiena īpašnieks no latviešu čekista un viņa krievu kolēģa redzes loka uz mūžīgiem laikiem pazuduši, tūdaļ pēc nule pieminētās ierindas apstaigas.
Valsts drošības kapteinis Bernhards Borgs no dziļas provinces kopā ar citiem minētās notikšanas dalībniekiem piecdesmito gadu sākumā bijis atkomandēts uz Centru visvarenajā Maskavā, lai noskaidrotu piemērotību dienestam ārzemēs. Latvijas «pārstāvis» godam izturējis ne vien Merkulova fatālo skatienu, bet godam pratis izgrozīties citā Lubjankas kabinetā.
– Bernhard Pavlovič, biedrs Josifs Visarionovičs Staļins savā ģeniālajā grāmatā «Marksisms un valodniecības jautājumi» jūsu tautiešus latviešus dēvē nevis par latiši, kā tas krievu valodā pieņemts, bet par latvijci. Kā jums šķiet, Bernhard Pavlovič, vai biedrs Staļins būtu kļūdījies? – cieti noprasījis ārzemju dienesta kandidāta Borga kverkšķinātājs.
– Biedrs Staļins nekad nekļūdās, biedri pulkvedi, – krietnā čechu karavīra Jozefa Šveika lēnprātīgajā vientiesībā bija atbildējis Latgales dēls Benis, – bet tipogrāfija gan varēja kļūdīties…
Laikam arī Staļina un viņa ieroču nesēja Berija norieta laikmetā tik «asprātīgas» atbildes uz «āķīgiem» jautājumiem guva attiecīgo novērtējumu. Biedrs Bernhards Pavlovičs Borgs uz vairāk nekā trijiem gadiem, diplomātiskas neaizskaramības sargāts, nokļuva trīskronu karaļvalstī Zviedrijā.
Par kādreizējā maizes tēva dienesta gaitām demokrātiskajā Latvijas kaimiņzemē zināms diezgan maz. Šķiet tomēr, ka viņa darbības sfēra labu tiesu pārsniedza auglīgās Skones un bargās Norlandes plašos, bet ierobežotos apvāršņus.
– Es, Imant, zināju, kādu zupu viņi todien ēdīs, – pēc savā Stokholmas ielas diezgan pieticīgajā «komunālajā» dzīvoklītī konjaka tvaikos nopriekotas nakts man, zviļņājot smilšainajā Ķīšezera liedagā, 1963. gada maija nogalē stāstīja Bernhards.
«Viņi» – tie bija latviešu tautības izlūki, kuru grupu pēc rūpīgas sagatavošanas Minchenē rietumvalstu izlūkdienesti piecdesmito gadu vidū it kā bija lūkojuši iesūtīt krievu okupētajā Latvijā. Jau kopš pirmajām infiltrācijas stundām Kurzemē šī grupa nokļuva KGB pārraudzībā un dzīvi palikušie tās dalībnieki ar padomju apstākļos neparastu publicitāti tika notiesāti uz nāvi nošaujot. Nākamo izlūku grupā bija iefiltrēts čekas aģents, kura vadīšanā, šķiet, bijis iesaistītsarī Bernhards Borgs.
– Tepat jau dzīvo viens no tās amerikāņu grupas locekļiem, – jau septiņdesmito gadu sākumā Limbažu rajona robežās man teica Latvijas KGB majors Gunārs Pudelis. Borga savulaik sponsorētais nodevējs, liekas, ir pārdzīvojis savu kādreizējo biedru pretīgā padomju cinisma un liekulībā izpildīto nāves sodu.
No čekas viedokļa 1960. gada beigās majora Borga «nopelni» nebija noliedzami. Tajā pašā laikā katram daudzmaz vērīgam cilvēkam bija nepārprotami saredzams, ka ar personu un čekas darbinieku Beni strauji «iet uz leju».
Viena no tādas «lejupslīdēšanas» pazīmēm neapšaubāmi bija nemitīgā alkohola lietošana.
Alkoholisms Latvijā vispār ir viens no tām krievu okupantu sakāpinātākajām parādībām, kas negatīvi ietekmē mūsu tautas nākotnes izredzes. Šis fenomens jo vairāk ir sastopams tieši to latviešu vidū, kas savā ikdienā pieder padomju «elitei», respektīvi, kas Dieva un savas sirdsapziņas skaudro soģu priekšā nespēj rast mierinājumu par mūsu tautas interesēm naidīgi izdarītajām un diendienā izdarāmajām ļaundarbībām. Šo ļaundarbību intensitāte un tajā pašā laikā arī to pelēcīgais ikdienišķums liek dažādu rangu un profesiju «dvēseļu inženieriem», sākot no profesionāliem čekistiem un beidzot ar režīma atzītiem, bet vienlaikus savas «dumpības» apziņas apmātiem rakstniekiem un dzejniekiem, meklēt mirkļa mānīgo aizmirstību nešķīsti derdzīgās krievu vodkas, mazliet baudāmākā armēņu konjaka un citu plaši pieejamo, neciešamās īstenības aizmiršanai domāto dzērienu lielākās un mazākās glāzītēs.
Nav jābrīnās, ka dzeršana īpaši indīgā ziedā uzplauka «Dzimtenes Balss» redakcijā, kas taču atradās Krievijas padomju «ideoloģiskas frontes» pirmajās līnijās. Dzerts tika jebkura valstiska, partijiska vai čekistiska iemesla dēļ, vai arī tāpat – bez jebkāda iemesla. Man ienākot šī iestādījuma personāla sastāvā, divreiz mēnesī tādas dzeršanas sesijas bija puslīdz obligātas. Speciāli izsauktā taksītī «radošie darbinieki» ar redaktoru Žani Zakenfeldu priekšgalā devās uz Laikrakstu un žurnālu izdevniecību Pils ielā Vecrīgā, lai saņemtu par nepievilcīgās Padomijas spodrināšanu izrakstītos honorārus. Kad tie bija saņemti, Žanis turpat no izdevniecības pa numuru 99412 piezvanīja uz čeku aizgādnim Benim. Sešdesmito gadu sākumā tikšanās parasti tika norunāta restorānā «Staburags», kur joprojām bija atsevišķi, dažādu «ieklīdeņu» acīm slēpti kabineti, izmanīgi viesmīļi, kas pusnakts stundā mazliet pagurušo dzīrotāju kompāniju uzmundrināja ar grauzdētām «Staburaga» maizītēm, kaut kam līdzīgam šai zemē iecienītajam «pastrāmi» ar vēršaci virsū.
Pie visai prāvās lēses maksāšanas majors Bernhards nekad nepiedalījās, acīm redzot uzskatot savu tēriņu par papildu atalgojumu grūtajos KGB darbos. Turklāt savā nodrāztajā portfelī viņš bieži vien bija atnesis līdz aploksnes ar 50 rubļiem līdzstrādniekiem, kas ar savu «radošo» darbību bija guvuši sevišķu Latvijas KGB vadības atzinību. Bija goda un arī elementārās piesardzības lieta lielāko daļu tādas prēmijas nodzert ar vēlīgo «sponsoru», kas neaizmirsa laikus atgādināt savus nopelnus šīs puslīdz regulārās «balvas» izgādāšanā.
Nav jau tā, ka tādās tikšanās reizēs būtu tikai dzerta vodka, pēc tam konjaks un kafija. Sirsnībā un sadraudzībā tika izdiskutētas arī redakcijas būšanas un nebūšanas, apbrīnojamā demokrātismā pārrunātas Bernharda priekšnieku izvirzītās ieceres un priekšraksti tālākai latviešu trimdas sabiedrības šķelšanai un mentālai vārdzināšanai. Ap tādu «pasēdēšanu» beigu mirkļiem Bernhards Pavlovičs atplauka īstā omulībā, un jau tukšoties sākušajā restorāna zālē atskanēja visu priekotājies dedzīgā bijībā līdzi vilktas viņa mīļākās dziesmas.:
– Ilgi mani, brūnacīte, neredzēsi vairs…
– Zīdi, zīdi, linu druva, deviņīmi arūdīmi…
Sešdesmito gadu sākums bija bargs laikmets jau tā padomju apstākļos skaudrajā Latvijas kultūrvēsturē. Pēc Berklava «antipartejiskās nacionālistu» kliķes atmaskošanas un bijušā PSKP politbiroja locekļa kandidāta, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa «atbrīvošanas» no augstākajiem vietvalža amatiem, pat Centrālkomitejas koridoros divi dzimti latvieši allaž piesardzīgi sarunājās tikai krieviski.
Kad īsi pirms darba sākuma «Dzimtenes Balss» redakcijā 1960. gada jūlijā LKP pirmā sekretāra Arvīda Jānoviča Pelšes īpašā uzdevumā kā pavadonis un tulks gādāju par viņa personiskā viesa dāņu komūnistiskā rakstnieka Hansa Kirka labklājību un Pelšes apstiprinātās programmas ietvaros viņa Mežaparka savrupmājā apmeklējām nule no Ministru Padomes priekšsēdētāja amata atsvabināto Vili Lāci, «Latvijas PSR Tautas Rakstnieks» arī pie dzērieniem pārbagāta pusdienu galda lietoja tikai «lielās virzītājas un vadītājas» tautas šņācošo mēli, kaut gan es stūrgalvīgi centos ciemiņa zviedriskos izteicienus atveidot Lāča mātes valodā.
– Vili, Vili, nu kāpēc tu nerunā latviski, – vīru mudināja dzīvesbiedrene Velta. – Tu taču redzi, ka tulks runā mūsu valodā!
Šīm mudēm tomēr nebija nekādu panākumu. «Tautas Rakstnieks» savas triādes par padomju Latvijas šķietamo plauksmi turpināja izteikt smagi akcentētās un brīžam gramatiski nepareizās krievu skaņās.
Vēl viens paradokss tajā sērijā, ko uzmanīgs lasītājs atradīs šajās atmiņu skicēs, čekas avīzes «Dzimtenes Balss» redakcija bija un, šķiet, turpina būt viens no vismaz ārēji «latviskākajiem» iestudējumiem Rīgas krievības jūrā. Redakcijas darbinieku un arī mūsu tiešo pārraugu vidū nebija neviena krieva. Kā mazliet vēlāk redzēsim, okupantu interesēs mūsu visgalvenais uzdevums bija skeptiskajā ārzemju lasītājā radīt ilūziju par kādu, patiesībā
neeksistējošu Latviju, kas pēc pazīstamā Staļina izteiciena, ir «nacionāla pēc formas un sociālistiska pēc būtības». Dzīves īstenības fakti grautin grāva šo KGB izdevīgo fikciju.
Kā jūs daudzināsit «nacionālo formu», ja Pelše aizliedzis svinēt Jāņus un krievu miliči Jūrmalā kājām izspārda ugunskurus un laukos gāž zemē Līgo mucas? Tā vien liekas, ka Latvijas čeka savās arodinteresēs tolaik bija gauži nobažījusies ne tikai par tādu krievināšanas ekscesu ārējo, bet – jo vairāk – iekšējo efektu uz iedzīvotāju noskaņojumu. Katrā ziņā šīs iestādes toreizējais pārstāvis Borgs redakcijas neoficiālajās saiešanās nevis slāpēja, bet ar savu plato smīnu tīši veicināja runas par Jāņu aizliegšanas bezjēdzību un šķietamo pretrunu ar «partijas nacionālo politiku». Komūnistiskās partijas pirmais sekretārs biedrs Arvīds Janovičs Pelše nerimtīgi tika apzīmēts gan par «Dzelteno Nāvi», gan arī – pēc Albānijas atraušanās no Maskavas bloka – par Melno Hodžu.
Atrast pareizo toni un pierādīt elementāro mēra sajūtu šajās «dzirumsaiešanās» ir tā tipiski padomnieciskā īpašība, kas ļāva un ļauj dažam labam latviešu pakalpam ne vien sakņoties nepateicīgajā padomju augsnē, bet arī veidot vairāk vai mazāk spožu karjeru.
«Cilvēciskā» Beņa ietekme sniedzās tālu pāri šaurajam «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieku lokam un iestīdzēja arī plašākās krievinātās Latvijas kultūras darbinieku aprindās. Kas gan var būt dvēseli skurbinošāk, kā pie pacilājoša dzēriena glāzītes bez nopietnām bailēm par konsekvencēm dalīties savās mocītājās šaubās un likstās ar «dziļi saprotošu» visvarenās KGB reprezentantu, kas vēlākā stundā turklāt vēl citēs Aleksandra Čaka un Jāņa Plauža pirmsokupācijas laika dzejoļus?
Atceros, 1963. gada sākumā, kad Pelše Zinātņu akadēmijas augstceltnes zālē ar staļinisku negantību kārtējā «Padomju Latvijas kultūras darbinieku apspriedē» bija par «idejiskām kļūdām» nopēlis krietnu grupu latviešu rakstnieku un dzejnieku, Bernhards man teica:
– Imant, ja tev ir laiks, aizbrauksim pie Ojāra…*
*Ojārs Vācietis bija todien visbargāk nostrostoto latviešu gara darbinieku vidū.
Dzejnieks savā dzīvoklī pie Māras dīķa, kur kādreiz bija dzīvojuši Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītāji, mūs uzņēma galēja sarūgtinājuma stāvoklī.
Vēl tik nesen viņš bija dēvēts par Latvijas komjaunatnes dzejnieku, pirms īsa brīža Jānis Sudrabkalns Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātes studentiem bija teicis: “Sudrabkalniņš savu dziesmu nodziedājis, kas gan esmu es salīdzinājumā ar Ojāru Vācieti”, un tagad funkcionārs Pelše viņam piedēvēja buržuāziski dekadentiskas tieksmes un pat latviešu nacionālismu. Berhardu es iepazīstināju kā Latvijas «ārlietu ministrijas darbinieku» un mani Ojārs jau nedaudz pazina visai apšaubāmās «Dzimtenes Balss» redaktora kvalitātē. Pēc pirmajiem neveiklības brīžiem dzejnieks cēla gaismā milzīgu termospudeli ar kundzes Ludmilas Azarovas vārīto aromātisko kafiju, ko Benis godam papildināja ar konjaka krājumiem no notrītā portfelīša dziļumiem. Nebija pagājusi ne stunda, kad visi trīs jau teicām «ķecerīgas» runas par Arvīda Janoviča neizmērojamo stulbumu, latviešu padomju dzejas
dižumu, labvēlīgajiem apstākļiem, kas šodien sagādāti tādas lielas dzejas attīstībai, ko tikai pagaidām traucē netalantīgajam Arvīdam līdzīgi stulbeņi…
Ojāru Vācieti joprojām uzskatu par izcilu latviešu dzejnieku. Todien sadzertā draudzība droši vien turpinājās līdz pat 1978. gada 5. septembrim, kad kopā ar ģimeni ierados Amerikas Apvienoto Valstu ārlietu ministrijā, lai kā joprojām atzītas draudzīgas zemes Latvijas pilsoņi lūgtu polītisku patvērumu šajā lielajā Rietumu demokrātijā.
Lai Ojārs man piedod šī incidenta pieminēšanu – ar to tikai gribēju parādīt, ka čekas metodes gara darbinieku apspiedē ir kvalitatīvi mainījušās kopš tiem laikiem, kad čekisti staigāja teļādas praķos un prata citēt labi ja Marksa un Ļeņina rakstījumu seklākās vietas. Ar šo pašu neapskaužamā stilā uzrakstīto rindkopu es gribētu nodot izprotošam sveicienam līdzīgu atgādinājumu tiem latviešu trimdas intelektuāļiem, kas neapšaubāmi vajadzīgajos un produktīvajos dzimtenes apmeklējumos ļaujas «izkust», kad daždien no rūdītā čekista mutes atskan Aleksandra Čaka humānās rindas.
Ojāram Vācietim Beņa atzinīgā uzmanība bija garantija tālākpastāvēšanai neaprēķināmās padomju birokrātijas biedīgajos džungļos, vienam otram no laipni uzņemtajiem ciemiņiem analoģiska pieeja varētu saprātīgas skepses ietvaros likties draudīgs biedinājums par varbūtību kļūt par gribīgu vai negribīgu noārdītāju tām morālajām, politiskajām un tiesiskajām vērtībām, ko divarpustūkstoš savas pastāvēšanas gados spējusi radīt joprojām – protams, protams, – gaužām nepilnīgā rietumu civilizācija.
Par spīti aprakstītajam un līdzīgiem «panākumiem» Beņa dzīve sešdesmito gadu sākumā, kā jau teicu, strauji virzījās uz leju. Zemais asinsspiediens izpaudās negaidītā aizmigšanā, bieži vien arī rūpīgajiem «draugiem» neparedzamos stāvokļos un vietās, teiksim, Rīgas kinonama zālē, tikai elitei domātu amerikāņu filmu skatoties. Pretēji komūnistisko kungu skaidri izteiktajiem norādījumiem, majors Borgs arī nomodā arvien biežāk sāka izteikt domas, kurām neatkarības laiku polītiskās policijas pārvalde būtu pierakstījusi «latgaliskiseparātisku» ievirzi.
– Mēs proklamēsim Latgolas neatkarību un pasludināsim Daugavpili par mūsu galvaspilsētu, – jau pieminētajos mūsu tuvākas pazīšanas sākumos mēdza «jautrā prātā» sludināt Bernhards. – Mēs nopirksim divas zemūdenes un pa Daugavu aizbrauksim uz Rīgu, lai rīdzinieki redz myusu karūgu.
Kādu laiku tamlīdzīgi paziņojumi tika uzņemti par dzēruma jokiem. Taču drīz vien bijušais Aglonas vidusskolas audzēknis arī praktiskajā čekista darbībā sāka pierādīt savu «separātisko» noslieci. Iegansts bija jau pieminētais rakstnieks, tagadējais trimdas autors un kādreizējais «baskāja» Beņa labdaris. Dzejnieks, protams, palika nacionālajās pozīcijās. Toties «Dzimtenes Balss» Beņa norādījumu ietvaros sāka iespiest veselas lappuses ar viņa darbu fragmentiem. Pretēji padomju izdevniecību darbību regulējošām standartnormām tika publicēti arī viņa trimdā iespiestie darbi. Nebija jau ko uztraukties – «Dzimtenes Balss» metiens Latvijā neizplatījās.
Beņa «apsēstība» ar pieminēto rakstnieku tomēr drīz vien kļuva par problēmu viņa darbavietā, kuras vērīgās acis laikus saredzēja novirzīšanos par partijas līnijas. Sava loma Bernharda noiešanā no padomju Latvijas kultūrsakaru skatuves, jādomā, bija arī manai aiziešanai no pirmās sievas 1964.gada jūnijā – mans «aizgādnis» tik ļoti angažējās šajā, kā jau tas cilvēciski notiek – morāli sarežģītajā lietā, ka tas atstāja nevēlamu iespaidu uz viņa kādreiz spīdoši aizsākto karjēru.
Atvaļināts no čekas 1965.gada sākumā (laimīgi «pakaļpalicēji» viņam uzdāvināja īstas buļļādas, toties gan visai neizskatīgu portfeli), Bernhards Pavlovičs kļuva par Latvijas PSR Akadēmiskā ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Operas un baleta teātra (cik pilsoniski nožēlojami būtu teikt vienkārši – Nacionālā opera!) kadru daļas vadītāju. Arī šajā amatā Benis sakarā ar jau pieminētajām vājībām nenoturējās ilgi. Pensionāra gados bijusī «padomju izlūkošanas zvaigzne» kļuva par čekas uzmanītas «Latgales separātistu grupas» ideoloģisko iedvesmotāju. Dažu labu reizi, arī sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, pensionārs Borgs atčāpoja pie manis uz «Dzimtenes Balss» redakciju, vēlāk Latvijas komitejas mītni Gorkija ielā 11a, lai mudinātu mūs turpināt aizsākto spēli ar jau pieminēto trimdas autoru.
Par spīti visiem redakcijas un Komitejas reveransiem trimdinieks tomēr turpināja ieturēt savu bezkompromisa stāju iepretim viņa ezerzemes novada krieviskajiem izvarotājiem. Ja kādam no maniem eventuāliem lasītājiem šķistu, ka nelabojama «čiuļa» kvalitātē es cenšos kompromitēt mūsu Latvijas ceturtā apgabala dēlus un meitas, tad savam attaisnojumam varu deklarēt vienīgi to, ka vienmēr, kopš 1950.gada, esmu bijis pret «ūtrū latgaļu rokstu aizlīgumu». Nelaiķa Bernharda Pavloviča zemūdenes ir tikpat neiespējamas kā Latvijas brīvības centienu triumfs bez mūsu Latgales brāļu aktīvas piedalīšanās tā īstenošanā.
8. Dzejniece Kalnāre un «Jaunāko Ziņu» redaktors Blaus
Pirms sākam šo atmiņu ietvaros pārrunāt uz «latviešu buržuāzisko emigrāciju» virzīto Latvijas KGB žurnālistisko aktivitāšu saturu, gribētos patiesības labad kaut dažos vārdos pieminēt cilvēkus, kas sešdesmito gadu sākumā, nebūdami šī neapskaužamā izdevuma personāla locekļi, bija tomēr tuvi tā redakcijai.
Runa ir par «Dzimtenes Balss» ārštata līdzstrādniekiem Ilzi Kalnāri, Augustu Smagaru un Pēteri Blauu. Visi šie trīs pieminētie «kultūras darbinieki» savā laikā un visai atšķirīgos vēsturiskos apstākļos bija krituši čekas rokās.
Īpašu vietu šo līdzstrādnieku vidū ieņem dzejniece Ilze Kalnāre. Kad 1960. gada novembra beigās patumšajā redakcijas telpā ienāca trausla, arī padomju gaužām pieticīgajiem apstākļiem uzkritīgi nožēlojami ģērbusies sievišķīga būtne, zinīgā korektore Noriņa man pačukstēja: – Kad man bija Piebalgā meita egles garumā…
Ilze Žanim Zakenfeldam bija atnesusi savu kārtējo okupācijas režīma slavināšanas dzejoli.
Izbijušais čekists «Jūlijs» Ozols nedaudzos vaļsirdības brīžos mēdza atcerēties Kurzemes nacionālistisko latviešu partizānu prāvu piecdesmito gadu sākumā Liepājā, kurā viņš bija piedalījies tiesas tulka kapacitātē.
– Ai, jā, redaktor, zēni, šitā jūsu Ilzīte toreiz bija bandītu avīželes redaktore. Kad viņas priekšniekam pasludināja nāves spriedumu, viņi piecēlās kājās un dziedāja «Dievs, svētī Latviju!» Tikai jūsu Ilzīte palika sēžot. Viņa jau bija gana liecinājusi pret šitiem bandītiem. Tāpēc jau arī viņai iedeva tikai desmit gadus.
Esmu absolūti pārliecināts, ka, nerunājot jau par «iepriekšējo nopratināšanu», desmit spaidu darbu gadi Staļina nāves nometnēs spēja lauzt visstiprāko raksturu. Tā Ilze Kalnāre, ko es iepazinu kā «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieks un vēlāk šīs čekas publikācijas redaktors, bija tikai izdegusi tukša čaula, kas izmisīgi mēģināja saglabāt savu fizisko eksistenci.
Pavisam cita veida cilvēks bija kādreizējais lielākā neatkarīgās Latvijas laikraksta «Jaunākās Ziņas» atbildīgais redaktors un Rīgas pilsētas aizsargu bataljona komandieris Pēteris Blaus. Tolaik arī viņš, Viļa Lāča Latvijas neatkarības iznīdēšanas kabineta «sabiedrisko lietu ministrs», bija atsēdējis savu laiku Gulaga archipelāgā.
– Viņi mani paņēma Jaroslavļā 1941.gada jūlija sākumā…
Domājot par bijušo līdzstrādnieku, allažiņ atmiņā neviļus mūždien asociējas kaut kas ļoti glums un ļoti gludens. Sīki rakstiņi par padomju iekārtas «sasniegumiem» Latvijā Pēterim acīm redzot palīdzēja uzturēt vēlamo armēņu konjaka procentu asinīs. Arī tolaik mazliet vecmodīgās četrpogu žaketītēs un ziemā pārāk cieši pieguļošos mētelīšos ar padilušu lapsādas apkakli tērpies, bijušais Latvijas kapraču «valdības» ministrs prata izstarot padomju pelēcīgajiem apstākļiem gluži nepiedienīgi eiropeisku šarmu. Atnesot kārtējo rakstiņu redakcijai, Pēterim allaž bija klāt kāds ziediņš Rutiņai un Noriņai. Šajā aspektā viņš neapšaubāmi bija viens no populārākajiem redakcijas apmeklētājiem.
Gulaga archipelāga salās bijušais aizsargu pulkvedis bija pazaudējis no vecākiem mantotos zobus. Sūcoša un diezgan paskaļa skaņa tamlīdz allaž pavadīja rehabilitētā Latvijas sovjetizācijas čempiona runu. Būtu tomēr nepareizi uzskatīt, ka padomju varas dāvātie sliktas plastmasas žokļi traucēja latviešu žurnālistam senioram tikt galā ar īstiem un iedomātiem naidniekiem.
– Ak tu mērkakis tāds, – izsaucis mani kāda liela Avotu ielas dzīvokļu nama pavārtē, ārdījās KGB majors Bernhards Borgs. – Pie tevis, mērkaki, olas galva, ir atnācis bijušā viņa ekselence ministrs Blaus, un tu ar vienu pirkstu sit savu mērkakaino ievadrakstu…
Mērkaķis un olas galva Lešinskis pēc tāda tēvišķīga un augstākā mērā pelnīta bāriena, protams, turpmāk pratās pienācīgi novērtēt tās īpaši ciešās saites, kas šķietami necilo korespondentu Pēteri Blauu darīja par sevišķas aizgādības objektu baigajā namā Ļeņina un Engelsa ielas stūrī.
Būtu pavisam nepareizi apgalvot, ka manas personiskās attieksmes ar Latvijas žurnālisma vēsturē visvairāk lasītās avīzes bijušo redaktoru, būtu identificējamas ar nule aprakstīto incidentu. Visumā jau mēs, katrs savu atbildīgo vietu padomju krieviskās «mērkaķības» noslāņojumos zinādams vai apjauzdams, gadu gaitā izstrādājām tīri ciešamu modus vivendi.
– Imant, tev patīk vēsture; tev kādreiz varbūt iznāks rakstīt par tām lielajām pārmaiņām, – vienā no tādiem savstarpēja atmaiguma brīžiem ar mani savās atmiņās dalījās žurnālists Blaus. – Tad zini, ka Višinskis neieradās Latvijā vis pēc ultimāta akceptēšanas 17. jūnijā, bet gan 16. jūnija vakarā. Viņš nolaidās krievu militārā aerodromā. To nakti mēs kopā ar viņu un Vili Lāci nosēdējām krievu sūtniecībā «taisīdami» Latvijas «jaunās valdības» sastāvu.
Grūti, protams, šodien bez attiecīgas joprojām nepieejamo Kremļa archīvu izpētes konstatēt, vai Pēteris Blaus tajā 1964. gada janvāra vēlā vakarā ar mani dalījās vēsturiskos faktos vai arī tikai gribēja savā «maizes devējā» nostiprināt ticību savai izcilajai lomai nekrietnākās iekārtas nodibināšanā, kāda jebkad skārusi mūsu Dievzemītes teritoriju. Nav šaubu, ka Pēteris Blaus kopā ar Vili Lāci un virkni citu Padomijas izlūkdienesta savervēto spiegu bija ass ierocis okupantu rokās, kas piedalījās mūsu tautas svētākā un starptautiski atzītā mantojuma – neatkarības – sagraušanā 1940. gada vasaras fatālajās dienās.
Savos kalpības gados es esmu saticies ar dažāda ranga padomju spiegiem, kas pēc Latvijas un padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas bija iesūtīti jaunās neatkarīgās republikas teritorijā. Gribu te, piemēra labad, minēt tikai divas skaistā dzimuma pārstāves.
9. Kira un Jeļizaveta
Pirmo no šīm dāmām, Kiru Andrejevnu Verhovskaju, satiku savā pirmajā darba dienā Kultūras sakaru biedrībā 1956. gada aprīļa sākumā. Iznācis no sava šefa Rimjana kabineta, dzirdēju viņu zvanām pa tālruni:
– Te runa no Latvijas un arzemes kulturas sakaras biedribas…
Ar Latvijas kultūru Kirai Andrejevnai, kā drīz vien nomanīju, «īstas sakaras» nebija.
Toties jo cieši un nesaraujami sakari viņai pastāvēja ar manu ievadītāju čekas kalpībā apakšpulkvedi Sergeju Ivanoviču Smirnovu. Pietuvodamās piecdesmit mūža gadu slieksnim, Kira jau bija pazaudējusi krietnu daļu kādreizējās pievilcības, taču vēl tolaik viņas staltajā stājā un pareizajos vaibstos bija nojaušama daļiņa no kādreizējās krievu daiļavas. Diemžēl, kultūras sakaru referente gaužām maz lūkoja ko darīt šīs cildenības palieku saglabāšanas labad – darba ikdienā viņa allaž apgrozījās krietni paplukušā melnā kleitā, no kuras dvašoja kāds visai specifisks, mazliet pārskābušu un pārsālītu gurķu mucas izgarojumiem līdzīgs aromāts, kura cēloņu ziniska izpēte, jābaidās, mūs novestu fizioloģijas jomā. Piedevām Kiročka vēl nemitīgi pīpēja «Belomor» šķirnes negantos papirosus, kuru pelni platā vēdeklī klājās pār blāvi melnajā tērpā iespīlēto krūtežu.
– Šī patiešām ir skaista pils (manor), – nupat nosvinēta rauta iespaidu varā bijušajā Latvijas preses karaļu Benjamiņu namā, tagadējā padomju Rakstnieku savienībā, man teica Viņa Lordība Čorlijs, kas vadīja vienu no pirmajām britu kultūrsakarnieku delegācijām, kam bija atļauts apmeklēt Latviju. – Un cik valdzinoša ir pilskundze…
Tik vēlā un visādi tīkamā stundā es nemaz nemēģināju ar kaut kādiem nevajadzīgiem komentāriem gaisināt strauji progresējošās padomju valsts nesavtīgā drauga, britu parlamentaaugšnama locekļa, cilvēciskās ilūzijas. Tas arī nebūtu iespējams – cildais viesis necieta iebildumus un vēl jo mazāk respekta trūkuma iepretim savai svaidītajai personai: vēl tās dienas rītā viņš mani bargi aprāva, kad uzrunāju viņu ar pilsonisko «Sir» pelnītās uzrunas
«Your Lordship» vietā.
Lordība Čorlijs droši vien tā arī nekad neuzzināja, ka padomju izsūtījumā bada nāvē mirušās īstās «pilskundzes» Emīlijas Benjamiņas pīšļi trūd miklā kapā bez krusta kaut kur Rietumsibīrijas purvājos, bet apburošā dāma par padomju nodokļu maksātāju naudu pirktajā brokāta vakartērpā ir nopelniem bagāta KGB aģente Verhovskaja.
Aģente Kira, ja tas maizes tēviem bija vajadzīgs, prata pienācīgi uzstāties arī savas sievišķības norieta gados. Mums, saviem zemnieciskajiem letiņu kolēģiem, viņa mēdza uzsvērt, ka viņas nelaiķis tētiņš, Krievijas impērijas dzelzceļu inženieris, pie pusdienu galda ilgi pārdomājis, ar kuru no vismaz divdesmit Parīzē un Londonā gatavotajām mērcēm bagātināt savu Sankt Pēterburgas augsta ierēdņa maltīti. No labās «kinderštūbes» Pīterā Kiročka bija paņēmusi līdz franču, vācu, angļu un itāļu mēli – tiesa gan, viņas runā visām šīm dižajām valodām pietrūka daudzmaz jēdzīgas «gramatiskas sakaras», taču tas Pēterpils lielmaņa atvasi nespēja redzami mulsināt. Pēc vecās greznības skaudrā gala GPU viņu kā «politisku trimdinieci» 1924. gadā iesūtīja neatkarīgajā Latvijā.
Jaunās republikas viesmīlību «trimdiniece» prata attiecīgi izmantot un 1940. gada «lielās pārmaiņas» sagaidīja kā lielākā Latvijas krievu laikraksta «Segodņa» līdzstrādniece. Ka Kiročka un visa viņas dzimta tolaik čekas acīs kotējusies patiešām augstu, liecina kaut vai tas apstāklis, ka, pēc viņas pašas nostāstiem, brālim Kirilam ar partneri 1940. gada jūlijā bijis uzdots dienu un nakti novērot Kārļa Ulmaņa gāztās valdības sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu, kas atradies neoficiālā mājas arestā.
– Un jūs sāprot, Kīrils un viņa dravgs skātas ūzmaņigi, nēpipe un skātas no beniņas, – savā bēdu stāstā mēdza dalīties Kira Andrejevna. – Ūn ko jus doma, viēnu ritas tās ņegoģaj (Neģēlis) īznak no sāva maja, viēns krēklis mūgura un iēt ūz bods. Kīrils doma, viņš iēs pec pāpiros, bēt Berzins iēt bods un nēnak ārēs. Nēnak, nēnak, Kīrils īziēs skātīt – ņet! Tā mes pālaīd to ņegoģajs.
Čeka, šķiet, nemēdz būt iecietīga pret neveiksmīgiem aģentiem. Kirila neizmaņa nelabvēlīgi atsaucās arī uz viņa māsiņas Kiročkas tālāko likteni.
Boļševiku «neuzvaramās» Sarkanarmijas bēgšanas laikā no Latvijas 1941. gada jūnija beigās aģente Kira bija paspējusi ietikt kādā bēgļu ešelonā un pēc ilgāka klaiņojuma «varen plašās» zemes ārēs uz četriem gadiem noenkurojusies kaut kur Obas krastos. Būdama saprātīga sieviete, Kira Andrejevna nemēdza pārāk liekvārdīgi dalīties atmiņās un atziņās par krievu tautas dzīves standartu Staļina trešajā piecgadē, kuŗas uzvarām vainagoto izpildi bija pārtraucis sabiedrotā Hitlera armiju nodevīgais iebrukums. Pēterpils dižmaņa meita un vēlākā čekas aģente kapitālistu un budžu apspiestajā Latvijā tomēr nespēja pilnībā sarunās ar kolēģiem notušēt šoku, kādu tā 1941. gada nogalē bija izjutusi, atkal tiekoties ar saviem Staļina saulītē ieceltajiem tautas brāļiem un māsām.
Viena tāda māsa, divdesmitgadīga meitene no «inteliģentas ģimenes», otrajā vakarā pēc bēgles Kiras Verhovskajas izvietošanas uzticamu un tamlīdz «turīgu» režīma atbalstītāju dzīvoklī, bijīgi lūgusi nacistiskās agresijas upurei atļaut aptaustīt viņas apvalkāto jaku: – Oi, oi, un tā tiešām ir īsta vilna? Un jūs nemelojat, Kira Andrejevna? Man vēl nekad nav bijis neviena apģērba gabala no īstas vilnas.
Kiras Verhovskajas un viņas brāļa Kirila sūrā cīņā ar Latvijas politiskās policijas pārvaldes slīpētajiem «špikiem» gūtā sociālistiskās iekārtas uzvara ir nesusi brangus augļus – šodien, 34 gadus pēc «Lielā Tēvijas» kara beigām, arī Latvijas iedzīvotāji ar visdziļāko pietāti apbrīno no rietumpasaules sainīšiem un tūristu ceļa somām izvilktas jaciņas «made in Taiwan», diģitālpulksteņus un skaitļotājus. Bija vērts kauties!
Ar vispasaules imperiālistisko reakciju un pašmāju buržuāzisko nacionālismu visu mūžu, neatlicinādama pat laiku, lai apprecētos, ir pašaizliedzīgi cīnījusies arī Jeļizaveta Hristoforovna Jākabsone. Viņa pelnīti var lepoties ar nepārtrauktu čekas darba stāžu, kas sācies 1918. gada VČK «orgānos» Maskavā un turpinājies Latvijas muitā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, lai tad gūtu jaunus apvāršņus un amplitūdu pēc Latvijas «brīvprātīgas iekļaušanās padomju tautu brālīgajā saimē».
Atšķirībā no kolēģes Verhovskajas Jākabsone bija «tīra» latviete. Iepazinu viņu 1961.gada jūnija sākumā, drīz pēc Komitejas ar garo nosaukumu Latvijas nodaļas darbības sākuma. Sasniegusi leitnantes dienesta pakāpi un Latvijas KGB toreizējā priekšsēdētāja ģenerālmajora Jāņa Vēvera personiskās sekretāres amatstāvokli, viņa tobrīd nule bija atbrīvota no darba čekas kadros. Atzinībā par bijušajiem nopelniem, kuŗu vidū spoži mirdzēja darbs tā paša Vēvera vadītajā «Latvijas PSR partizānu štābā» kara gados, čeka parūpējās, lai pensionārei būtu arī nodrošināts papildienākums kā jaunās nodaļas, vēlāk Komitejas, «ārštata» mašīnrakstītājai un lietvedei. Vēl septiņdesmitajos gados, kad Latvijas Kultūras sakaru komitejai jau sen bija pašai sava, personāla algas sarakstos ievesta sekretāre – stenogrāfiste,
Jēkabsonīte joprojām pārrakstīja visus slepenos dokumentus un čekai iesniedzamos darbības pārskatus. Ņemot vērā mūsu darba raksturu, dīkā stāvēt sirmajai dāmai nenācās ne brīdi.
Turklāt neatņemams un Stūra mājā augsti vērtēts viņas pienākums bija ziņot par maziem un lieliem atgadījumiem, kultstrādnieku dažkārt visai interesantajā sadzīvē.
Ja Kira Andejevna bija vienlīdz grand dame un tajā pašā laikā atgādināja arī paputējuša provinces atklātā nama madame, tad Jeļizaveta Hristoforovna bija patiess čekas darba rūķis, arī pēc septiņdesmit mūža gadu pārsniegšanas bez mitas un, šķiet, no sirds kalpodama tai «augstākai idejai, kas nepazīst cilvēka žēluma». Ar vienlīdz lielu rūpību viņa bija uz mašīnas pārrakstījusi nāves spriedumus 1918. gada Maskavas čekā, terora aktu pavēles Vēvera «partizānu» štābā kara gados un deportējamo sarakstus 1941. gadā un 1949. gadā, un tikpat rūpīgi un precīzi viņa glītās mašīnraksta rindās pārvērš Kultūras sakaru komitejas darbinieku steigā uzskricelētos pārskatus par sarunām ar ārzemju tūristiem un viesiem.
Ak, ja visi padomju cilvēki būtu tādi bezvainas entuziasti kā «Elziņa», tad «lielais darbs» civilizācijas nojaukšanā būtu jau pavirzījies krietni vien tālāk par Berlīnes mūri, Afganistānas kalniem un Angolas džungļiem.
Pēteris Blaus, Vilis Lācis, Kira Verchovskaja un Elīzabete Jākabsone ir neapšaubāmi ļoti atšķirīgi cilvēku sugas pārstāvji, kam Dievs savā aizgādībā ir piešķīris visai dažādus un dažkārt tīri atzīstamus talantus. Diemžēl, šie talanti uzplauka apjausta vai neapjausta (Jēkabsone) ļaunuma pretīgajā ziedā.
10. Sešdesmito gadu sākums
Domāju, ka pienācis laiks ar manu eventuālo lasītāju nedaudz padiskutēt arī par «Dzimtenes Balss» aktivitāšu saturu sešdesmito gadu sākuma perspektīvā.
Avīzītes titullapu gandrīz veselu gadu desmitu greznoja sauklis «Tēvija brīvajā, Tevi mēs slavinām!» Kaut kad sešdesmito gadu otrajā pusē visu kultstrādnieku nerimtīgais labvēlis Dr.Ulafs Jāņsons, šķiet, trimdas sociāldemokrātu publikācijas «Brīvība» slejās mums aprādīja nenoliedzamo patiesību, ka «brīvajā» ir tik barbariska forma, kam nebūtu vietas literārā latviešu valodā. Šo tēvišķo aizrādījumu 1967. gada rudenī ar skubu ņēmām vērā un saukli aizvietojām ar diezgan kleinu bezdelīgu, kas ziņu par «brīvo» tēviju nogādā svešatnē klimstošo latviešu pastkastēs. Taisnību sakot, staļiniskās Padomju Savienības himnu, no kuŗas latviešu dzejisko diletantu gādībā 1946. gadā bija pārtulkota šī greizā rinda, tolaik neprata pat Latvijas skolas bērni. Himnā taču bija pieminēts kontraversiālais Staļins, un tikai izcilais ļeņinietis Leonīds Iļjiča dēls Brežņevs 1977. gadā veco melodiju cēla jaunā godā, dodams tai pārlabotu tekstu, no kura ar tintes gumiju bija izdzēsts viņa tēva un skolotāja Josifa Visarionoviča vārds.
«Brīvajo» tēviju, par spīti acīm redzamajām gramatiskajām neprecizitātēm, mēs tomēr slavinājām aizgūtnēm. Ik numurā «Dzimtenes Balss» publicēja arvien jaunus «faktus» un «taustāmus piemērus» par mazās, kādreiz nabadzīgās un kulturāli atpalikušās Latvijas neticamo ekonomisko un kulturālo uzplaukumu padomju iekārtas glāstošajos apkampienos.
Tā kā šī uzplaukuma veicinātāja un virzītāja ar savu daudzgalvaino emisāru palīdzību Latvijā bija dižā krievu tauta, pret kuŗu emigrācijas nīkoņām bija nedibināti aizspriedumi, tad ilgus gadus «Dzimtenes Balss» savos rakstos šķitās neredzējusi un visnotaļ nemanījusi šīs vadītājas un virzītājas (Andreja Upīša epitets) dižtautas caururbēju klātbūtni. Pat Latgales kolchozu krieviskie nosaukumi, teiksim «Krasnij Oktjabjr» vai «Sovetskij Partizan» ar redakcijas ļaužu gādību ieguva īsteni latvisku skanējumu – «Sarkanais Oktobris» un «Padomju Partizāns».
Jāpiezīmē, ka pat Latvijas PSR Augstākās Padomes nevarīgais Prezidijs savos dekrētos jau bija atteicies no vecās prakses amatos ieceļamo (vai atceļamos) letiņus godāt ne tikai ar vārdu un uzvārdu, bet arī «po otčestvu» – ar tēva vārdu. Latvju tauta ar gandarījumu, piemēram, varēja priecāties, ka par Latvijas PSR Drošības Komitejas priekšsēdētāju iecelts vienkārši Jānis Vēveris un nevis Jānis Jāņa dēls Vēveris.
Šos nacionālos ieguvumus tomēr visai jūtami aptumšoja sīkais un padomju tautas nesatricināmās vienības apstākļos politiski neievērojamais fakts, ka Maskavas vietvaldis Rīgā, Arvīds Janovičs Pelše, pēc Berklava buržuāziski nacionālistiskās kliķes drausmo ļaundarību atmaskošanas bija aizliedzis svinēt pļēgurīgos pagānu svētkus Jāņus. Miliči Jūrmalā centās izspārdīt Jāņu ugunsgrēkus, kamēr neapzinīgās, no pagātnes sārņiem līdz galam vaļā netikušās masas nebēdnīgi dziedāja:
Beidzot atmaskota tika
Veco Jāņu romantika.
Izrādās, ka mūsu senči
Bija dzērāji un plenči.
Vēstures zinātņu kandidāts, Mākslas akadēmijas docents Cielavs, 1961. gada jūnija sākumā «Cīņas» redakcijai pat iesniedza dziļi zinisku rakstu, kur aprādīja, ka Jāņu svinēšana ne vien pazemina komūnisma cēlāju darba ražīgumu (alus dzeršanas ļaundabīgās sekas), bet šī kaitnieciskā dzēriena ražošanai tiek patērēts arī vērtīgs produkts – mieži, kas nepieciešami cūkkopības plānveidīgai attīstībai komūnistiskās sabiedrības tiešas uzcelsmes etapā. «Cīņas» tā laika redaktors, kādreizējais Valkas LSDSP domnieka dēls Ilmārs Īverts šo vērtīgo, zinātniskām atziņām pārbagāto rakstu lika nolasīt redakcijas partijas sapulcē. LKP publicistiskā rupora darboņi to noklausījās ar drūmu klusēšanu. Raksts tā arī neieraudzīja dienas gaismu.
Miežu izniekošanas apkaŗotājs, vēstures zinātņu kandidāts Cielavs bija nokļuvis morālā izolācijā. Taisnību sakot, tikpat neapskaužamā stāvoklī atradās arī šī cūkkopības aizgādņa idejiskais iedvesmotājs Arvīds Pelše. Pat Latvijas KGB un, šķiet, arī šīs «partijai mūžam uzticamās» organizācijas Maskavas Centra uztverē Jāņu aizliegums tika uzskatīts par veltu, nelietīgu «letiņu nacionālā kaķīša» raustīšanu aiz astes. Ar KGB majora Bernharda Borga svētību arī skaudrajā 1961. gadā «Dzimtenes Balss» spēja izdot savu «Līgo» numuru.
Ugunskuru izspārdīšanu tas, protams, netraucēja, jo kultūras sakaru avīzīte taču iznāca dziļā padomju «pagrīdē».
PSKP pirmais sekretārs Ņikita Sergejevičs Chruščovs neapšaubāmi bija kontraversāla, toties kolorīta personība. Bijušais Josifa Staļina «uzticamais līdzgaitnieks», kas trīsdesmito gadu beigās aiz sevis bija atstājis zvērisku tīrīšanu asiņainās pēdas Ukrainā, staļinistu partijas XX kongresā atļāvās atmaskot sava tēva un skolotāja čingizchāniski asinskāro iedabu.
Miljoniem Staļina terora upuŗu no Gulaga archipelāga elles drīkstēja atgriezties padomju komūnistiskā režīma joprojām drūmajā šķīstītavā. Viņu vidū bija arī desmiti tūkstošu latviešu, kam bija palaimējies palikt dzīviem bada un slimību piemeklētajās «strādnieku un zemnieku valsts» vergu nometnēs un izsūtījuma vietās. Tiesa, vairums šo «laimīgo» bija pēckaŗa izsūtīšanu un apcietināšanu laikā cietušie. Gaužām maz bija 1941. gada 14. jūnija naktī izsūtīto Latvijas neatkarīgās republikas pilsoņu.
«Mūsu ešelons sastāvēja tikai no turīgo Rīgas žīdu un dažādu žīdu organizāciju darbinieku sievām un bērniem,» 1958.gada atvasarā savās atmiņās ar mani dalījās viena deportētā. «Brauciens pārpildītajos lopu vagonos drausmīgā saspiestībā, smirdoņā un karstumā turpinājās gandrīz sešas nedēļas. Tajā laikā mūsu vagonā nomira visi bērni vecumā līdz diviem gadiem. Uz izmisīgiem lūgumiem izsniegt kaut malku ūdens, zilcepuraino sargu parastā atbilde raudošajām mātēm bija: «Ach, ty, suka – padla, ņe buģem tvojevo prokļatovo buržujonka poitj našej sovetskoj čistoj vodoj! (Ak, tu, kuņa – maita, mēs tavu nolādēto buržujēnu netaisāmies dzirdīt ar mūsu tīro padomju ūdeni).» Sekoja desmit dienu brauciens kuģa tilpnēs augšup pa Jeņiseju. Mūs «izlādēja» (daudzi vairs patiešām neturējās uz savām kājām) neapdzīvotā, krūmiem apaugušā krastā. Uz četrdesmit sievietēm mums iedeva piecas lāpstas, divus zāģus un vienu cirvi. «Zdesj vy budete žytj.»(Te jūs dzīvosiet). Dzīvot tomēr neizdevās. Pēc bargās ziemas mūs, 17 dzīvas palikušās žīdietes, ar kuģi aizveda vēl tālāk augšup pa upi. Nokļuvām kokzāģētavā. Tur vismaz deva maizi.
«Dzimtenes Balss» saviem lasītājiem tamlīdzīgus «kulta laika» (Hruščovs 1941. gada vasarā jau bija visvarenā politbiroja loceklis) sociālistiskās likumības nožēlojamu «pārkāpumu» atstāstījumus, protams, nepublicēja. Ar uzvijām pietika deklarēt, ka partija ir atmaskojusi padomju iekārtai svešo kultu un ka tādi izkropļojumi vairs neatkārtosies. Šī, visai vijīgā, glodenes tecējumam līdzīgā, «Dzimtenes Balss» un citu PSRS KGB sponsorēto izdevumu «līnija» turpinās arī uzticamā ļeņinieša Brežņeva laikmetā, kad tautu tēvs Josifs Visarionovičs padomju «dvēseļu inženieru» rakstījumos un viņa maršalu atmiņās ciniskā vaļsirdībā tiek daudzināts par «padomju tautu vēsturiskās uzvaras» kaldinātāju. Cilvēki, kas Latvijas bērniem (buržujonokam) nedeva lāsi ūdens, šodien par «izciliem nopelniem» saņem personālās pensijas.
Lasot šodienas oficiālo padomju presi, varētu šķist, ka Gulaga archipelāgā iznīcinātie desmitiem miljonu dažādu tautību «buržuji», «budži», «trockisti», «buharinieši», nacionālo «novirzienu» vaininieki, Polijas, Latvijas un Lietuvas armijas virsnieki un virsdienesta instruktori, Ukrainas nacionālistu partizānu armijas (banderoviešu) kaujinieki, Krimas tatāri,
kalmiki, čečeni, inguši, karačajevieši, balkāri, Krievijas vācieši, žīdu intelektuāļi, municipālie darbinieki, kas savas kopienas interesēs Otrā pasaules kaŗa laikā sadarbojās ar nežēlīgo vācu nacistu okupācijas varu, nekad nav eksistējuši.
Galvenā literatūras pārvalde (Glavļit) pie Latvijas PSR Ministru padomes, labāk sakot, Latvijas KGB filiāle, no jebkuras publikācijas ar nesaudzīgo cenzora zīmuli izsvītro «miršanas» gadus nevien tādiem Latvijas kreiso naivuļiem kā Linards Laicens un Pēteris Ķikuts, bet arī tik uzticamiem ļeņiniešiem – staļiniešiem kā latviešu izcelsmes masu slepkavām Jānim Rudzutakam, Robertam Eihem un Jēkabam Petersam. Viņu «valsts nāves» gada pieminēšana varētu izraisīt čekai nevēlamas asociācijas jaunās paaudzes vidē, kuŗai – lai cik mūsu nesenās vēstures pazinējam dīvaini tas arī liktos – jācenšas atdarināt nule pieminēto kļūmo vientiešu un aziātu slepkavu atbaidīgais dzīves gājums.
Viens no aktīvākajiem mēģinājumiem pierādīt, ka Staļina laiki tagad beigušies un, ja arī bijuši, tad tomēr ne tik briesmīgi, kā par tiem «mūsu ideoloģiskais ienaidnieks» stāsta, notika 1961. gada pašā sākumā. Runa bija par 1946. gada ziemā Zviedrijas demokrātiskās karaļvalsts Padomju Savienībai izdotajiem un zviedru policijas uz Staļina vergu kuģa «Beloostrov» varmācīgi uzsēdinātajiem baltiešu leģionāriem un vācu Luftwaffe septiņpadsmitgadīgajiem izpalīgiem. Domāju, ka būtu lieki atgādināt brīvās pasaules latviešiem šī no starptautisko tiesību viedokļa pretlikumīgā «humāno zviedru» nodarījuma pretīgo «vēsturi». Leģionāri nokļuva Liepājā un līdz ar to padomju drošības dienesta apkampienos. 1961. gada sākumā, kad pēc nelikumīgās un morālās izdošanas bija apritējis 15 gadu, daudzās latviešu trimdas baznīcās notika dedzīgi aizlūgumi par mocekļu dvēselēm. Šie aizlūgumi attiecīgi atspoguļojās latviešu trimdas presē un līdz ar to bija radīts iemesls uzstāties «Dzimtenes Balsij».
KGB majors Bernhards Pavlovičs Borgs 1961. gada februāra sākumā manam toreizējam redaktoram Žanim Zakenfeldam savā tradicionālajā skolēna portfelītī atnesa sarakstu ar izdoto leģionāru un vācu kara gaisa spēku izpalīgu uzvārdiem un pašreizējām adresēm Latvijas PSR teritorijā. Šis saraksts neaptvēra lāgā pat trešo daļu no zviedru iestāžu izdotajiem Latvijas un Igaunijas pilsoņiem, taču dižoperāciju viņu laimīgās chruščoviskās tagadnes atspoguļošanas vārdā vairs nekas nespēja aizkavēt.
11. «Beloostrov» gūstekņi
Vārds «mocekļu nāvē aizgājušajiem». Vēlreiz vārds «mocekļu nāvē aizgājušajiem» – ar tādiem virsrakstiem, kas pletās pāri divām lappusēm «Dzimtenes Balss» tolaik ziņoja par čekas uztaustītajiem zviedru izdzīteņiem.
Tiesa, ne jau visi no «Beloostrov» gūstekņiem bija aizgājuši bojā arktiskā salā un aziātiskā pārtikas trūkumā Vorkutas un Noriļskas nāves nometnēs. Borga sarakstā ietvertajiem lielākoties bija izdevies palikt Liepājas un Jelgavas filtrācijas nometnēs un, pateicoties tuvinieku pienestajām pārtikas paciņām, palikt dzīvajo vidū. Ap 1947./48. gadu «lēnprātīgā» padomju vara viņus bija visžēlīgi amnestējusi un ļāvusi iekļauties «komūnistiskās celtniecības» raženajā procesā.
Redakcijas uzdevumā intervēju vairāk nekā pusduci izdoto leģionāru. Vismaz pāris gadījumos es sastapos ar psichiski absolūti sabrukušiem cilvēkiem, kad ļodzīgā galda virsmu «komūnālā» dzīvoklī greznoja vodkas pudele. Citos gadījumos atmiņas par «brīvo» Zviedrijas laiku tika glabātas kā lepna un tomēr bezgala sāja epizode citādi gaužām pieticīgajā padomju dzīvītē.
«Dzimtenes Balss» redakcijas intervēto Padomijai izdoto internēto vidū, saprotams, nebija neviena latviešu leģiona virsnieka vai instruktora. Pēc filtrācijas nometnes Liepājā vai Jelgavā viņus izsauca uz «komandantūru» un nolasīja čekas «ārkārtējās apspriedes» (Osoboje soveščaņije) spriedumu: «Saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu [Dzimtenes nodevība] jums piespriesti desmit gadi darba nometinājumā attālos PSRS novados pēc soda
izciešanas.» Un neviens nevaicāja, vai «ļaundaris» leģionā iestājies brīvprātīgi vai saskaņā ar vācu okupācijas varas izdotu mobilizācijas pavēli.
Man ir grūti spriest, cik efektīva bija KGB iedvesmotā «Dzimtenes Balss» dižakcija 1961. gada pavasarī attieksmē uz Zviedrijā un citur brīvajā pasaulē dzīvojošiem latviešiem.
Neapšaubāms tomēr ir fakts, ka šis sākotnēji varbūt apšaubāmais Latvijas čekas pasākums tika turpināts ilgus gadus, iesaistot tādus izcilus spēkus kā Latvijas krievu, smalkā zviedru dzīves veida un mentalitātes pazinēju, Nikolaju Neilandu, tagad KGB aizbildniecībā esošās «ziņu aģentūras Novosti (APN)» Skandināvijas nodaļas priekšnieku, un viņa ilggadējo darbinieku Latvijas radio zviedru propagandas raidījumu nodaļā Ēriku Stumbru, kas pats 1946. gada sākumā bija izdoto baltiešu karavīru vidū. Nikolajs un Ēriks patiešām teicami runā zviedriski un arī citādi visnotaļ ir spējīgi ievērot rietumnieciskās civīlizācijas normas. Viņu ilggadīgie pūliņi, kas izpaudās arī čekas apmaksātos ceļojumos uz karaļpilsētu Stokholmu, ir nesuši taustāmus augļus – zviedru kreisais liberālis Pērs Ulovs Enkvists ir uzrakstījis arī vāciski un angliski tulkotu romānu «De Legionaererna», saņemdams respektablo Ziemeļu rakstniecības prēmiju, un uzņemta arī attiecīga filma ar trimdas latviešu statistu piedalīšanos.
Tiesa gan, Enkvista romānam un pēc tā sižeta darinātajam zviedru kinematogrāfijas lieldarbam nav praktisku izredžu parādīties izdevniecības «Liesmas» izdotā latviskā tulkojumā vai «Glavkinoprokat» okupētās Latvijas ekrāniem paredzētā izlaidumā. Nekas šai pasaulītē jau pilnībā nespēj apmierināt socreālisma dogmas.
Ar Ziemeļu prēmijas laureātu Pēru Ulofu Enkvistu satikos septiņdesmito gadu vidū jaunceltās A/S Inturist viesnīcas «Daugava» patumšajā bārā. Rakstnieks uz nedaudz stundām bija ieradies Rīgā, pārtraukdams ceļojumu uz Lielās Cilvēknīdējas revolūcijas šūpuli Ļeņingradu. Pie kaviāra un skotu viskija laureāts teicami prata tērzēt vāciski. Latvijas vēsturē viņa zināšanas tomēr bija neapskaužamas.
Atļaujos domāt, ka čekas pasākuma relatīvajā veiksmē te savu roku pielika visai atšķirīgi un pat pretēji spēki, respektīvi, pirmkārt, tā laika latviešu prese, kas visus zviedru izdotos latviešu kaŗavīrus pasludināja par «mocekļu nāvē mirušiem», dodama iespēju izvērsties «patiesību» mīlošajai «Dzimtenes Balsij» un tās saimniekiem Stūra mājā: otrkārt, šī iestādījuma slepenie aģenti Nikolajs Neilands un Ēriks Stumbrs, kas satiksmē ar zviedru
sabiedrību prata uzrādīt padomju pilsonim tīri neticamu civīlizētības pakāpi, un, treškārt, naivais zviedru rakstnieks, kas savas šaubas par tagadējās zviedru sabiedrības absolūto taisnīgumu lūkoja projicēt «barbarisko latviešu» nesenās pagātnes miglainajā spogulī.
Ieguvējs ir zināms.
Manuprāt, brīvas preses uzdevums ir savam lasītājam sniegt visas ziņas, tai skaitā arī tās, kas no redakcijas viedokļa būtu ierindojamas «ļauno» skaitā. Diemžēl, šo elementāro brīvās avīžniecības principu tālu ne vienmēr ievēroja latviešu trimdas publikācijas. «Komūnisma apkarošana» tajās dažkārt izpaudās primitīvās formās, no trimdinieku redzes punkta vēlamo
bieži vien pasludinot par reāli eksistējošo. Staļina izdeldēšanas nometnēs mocekļu nāvē aizgāja bojā daudzi, taču ne visi zviedru izdotie baltiešu leģionāri.
Kā jau redzējām, šis pārspīlējums ļāva plašā frontē izvērst čekas pretreakciju. Rezultātā tapa Enkvista sacerējums, kura tendenciozās implikācijas vēl šodien spēj mierināt ne viena vien zviedru liberāļa citādi dumpīgo sirdsapziņu. Atceros, savulaik diezgan izplatītā trimdas latviešu avīzē lasītu ziņu: «Par okupētās Latvijas Mākslinieku savienības sekretāru atkal ievēlēts M. Ivanovs (okupantu piederīgais – Ref.)». Viss jau bija pareizi – Latvija no starptautisko tiesību viedokļa ir prettiesiski okupēta zeme un tās Mākslinieku savienības kongresā par sekretāru ar LKP CK svētību tapa ievēlēts M. Ivanovs. Nelaime tomēr tā, ka par «okupantu piederīgo», resp. krievu, tika apzīmēts Latvijā no latviešu vecākiem dzimušais Miķelis Ivanovs, visai smalkjūtīgs un zinīgs tēlotājas mākslas kritiķis. Daudzos tādos un līdzīgos gadījumos ar čekas kvēlu piekrišanu šīs avīžniecības «pērles» rādījām pašiem kritizētājiem vai vienkārši apsaukātajiem, lai gūtu to līdzdarbību savas lapas veidošanā.
Kādā citā numurā jau pieminētais Rietumeiropas trimdas izdevums ar varenu atklāsmes prieku vēstīja: «Kā redakcijai izdevies noskaidrot: Austrumberlīnes melu lapas pierakstītāju vidū ir latvieši V. Žīgurs, A. Lauks, Juris Silabriedis, V. Zaļenieks, U. Andersons, R.Ievkalns, un, protams, arī okupantu piederīgais F. Šnābelevopskis.»
Šajā sarakstā bija gan Arvīda Rupeika, Žaņa Zakenfelda, Kārļa Kalniņa, gan arī kādi četri mani čekas klaušās lietotie pseidonīmi, tai skaitā F.Šnābelevopskis, ar kuru parakstīju dažas satīriski iecerētas replikas. Ja godājamais oponents un okupantu atmaskotājs būtu ieskatījies Heinricha Heines grāmatā «Harzreise» viņš būtu atradis gan F. Šnābelevopski, gan «ein
Frauenzimmer, das seine horizontales Handwerk betrieb» – sievišķi, kas piekopa savu līmenisko amatu…
12. «Pozitīvo sniegumu» daudzināšana
Ir jāpiekrīt dižajam krievu trimdiniekam Aleksandram Isajevičam Solžeņicinam, ka padomju «sociālistiskās» sabiedrības pamatu pamats ir – meli. Sistemātiski un regulāri melo visi, sākot no PSKP ģenerālsekretāru un beidzot ar ielu slaucītāju. Lielākas un sīkākās nepatiesības ik dienu izplata laikraksti un žurnāli, radio un televīzija, melo skolotāji saviem audzēkņiem un universitātes profesori saviem studentiem. Lai «negrautu» jau tā neapskaužamo skolas «autoritāti», ir spiesti diendienā melot un izlikties saviem bērniem viņu vecāki. Meli, meliņi, pusmeliņi un puspatiesības, īstenības faktu un patieso problēmu noklusēšana ir jebkuras atklātībā teiktas runas neatņemama sastāvdaļa, vienalga, vai tā tiktu teikta PSRS Augstākās padomes sēžu zālē, partijas kongresā vai sīka otrreizējo izejvielu vākšanas kantorīša arodbiedrības sapulcē.
«Normālais» krievu cilvēks, kam tagad jau trešajā paaudzē ir nelaime būt padomju pilsonim, uznākot sabiedriskā tribīnē, melo aizgūtnēm, ar dziļu aizrautību un noslīpētu retoriku. Nekad nelasījis, teiksim, Solžeņicina «Gulaga archipelāgu», viņš gatavs kvēli nosodīt šo «pretpadomju melnsmērējumu» un pieprasīt, lai taisnīgā padomju vara un tās kompetentie «orgāni» veic visskaudrākos pasākumus pret šo «atkritēju» un «izdzimteni».
Būsim godīgi – pēc 34 nepārtrauktiem šī melu režīma valdīšanas gadiem netrūkst arī latviešu, kas sava uzņēmuma «darbaļaužu masu sapulcē» raitā solī kāpj tribīnē, lai apsveiktu, piemēram, sociālistisko valstu savlaicīgo operāciju kontrrevolūcijas smagi piemeklētajā Čechoslovakijā vai masu slepkavības Etiopijā un Afganistānā.
Pie tam lielākoties šis dedzīgais mītiņotājs ir regulārs «Amerikas Balss» vai BBC klausītājs un tuvākā draugu pulciņā, kad bērni nolikti gulēt un stiprāka padzēriena pudele vēl tikai pustukša, no sirds priecājas par streiku Polijā vai pretkomunistisku dumpi Kabulā.
Izlikšanās un melošana ir kļuvusi par komūnistiskās sabiedrības nesavtīgo cēlāju iedabu. Varbūt tas arī ir vislielākais noziegums, ko Ļeņina nodibinātais varmācības režīms ir pastrādājis pret padomju impērijā iekļautajām tautām.
Melus var uzvarēt tikai patiesība. Diemžēl latviešu trimdas presē joprojām atgadās viens otrs publicists, kas, droši vien vislabāko nodomu iedvesmots, ļaundabīgā padomju režīma taisnīgā kritikā atļaujas operēt ar krāsu sabiezināšanu un, mīksti izsakoties, nepārbaudītiem faktiem.
Vergu darbs technoloģijas laikmetā nerentējas. Pēc Staļina nāves šo vienkāršo faktu aptvēra viņa pēcteči ar Ņikitu Chruščovu priekšgalā. No biedīgajām Sibīrijas taigām, polārās joslas tundrām un Kazachstānas bargu vēju piemeklētajiem pustuksnešiem Latvijā atgriezās 1941. un 1949. gada deportāciju upuŗi. Destaļinizācijas karstumā viņiem pat tika izmaksātas necilas kompensācijas par izsūtīšanas laikā konfiscēto īpašumu; Litenē, un Noriļskā nobendēto Latvijas armijas virsnieku atraitnes sāka saņemt pieticīgas pensijas par saviem vīriem, kas bija guvuši «pēcnāves reabilitāciju».
Šie pasākumi, protams, nespēja atdot dzīvību desmitiem tūkstošiem ļeņiniskās partijas nozieguma rezultātā drausmīgā nāvē bojā gājušajiem upuriem; bijušo deportēto slēpta, bet toties visai efektīva diskriminācija pēc atgriešanās dzimtenē turpinājās visās dzīves jomās, taču visļaunākais viņiem bija palicis aiz muguras.
Šķistu, ikviens latvietis tobrīd varēja vienīgi pateikties Dievam par Viņa žēlastību. Diemžēl, tieši tobrīd trimdas latviešu presē sāka klejot versija par latviešu jauniešiem, kas tiekot varmācīgi deportēti uz jaunapgūstamajām atmatu zemēm Kazachstānā un Sibīrijā.
Visai solīdas, ar daiļskanīgiem nosaukumiem apgādājušās trimdas organizācijas pieņēma rezolūcijas protestā pret šīm «jaunatnes deportācijām» un lūkoja tās pārtulkotā veidā piegādāt rietumvalstu valdībām un starptautiskiem cilvēka tiesību aizstāvības iestādījumiem. Vēl tagad vienā otrā, tai skaitā arī ārzemnieku informēšanai domātā izdevumā, pavīd apgalvojumi, ka latviešu jaunieši tā saukto studentu celtniecības brigāžu sastāvā spaidu kārtā tiekot sūtīti uz Baikāla–Amūras stratēģiskā dzelzceļa (BAM) būvi un citiem padomju projektiem.
Apžēlojieties, vai tiešām mums padomju krieviskā režīma atmaskošanai katrā ziņā ir vajadzīgas deportācijas, arī tad, ja šī prakse pragmatisku apsvērumu dēļ ir pārtraukta?
Pirms sākt apraudāt jaunatnes neeksistējošās deportācijas un latviešu studentu sūtīšanu «spaidu darbos» uz Sibīriju, cēlu ieceru spārnotam brīvās pasaules latviešu publicistam derētu kaut uz mirkli iejusties tagadējās Latvijas vidusmēra studenta «ādā». Jau iekļūšana augstskolā šodien ir tīri vai neticama laime, kur izšķīrējais faktors arvien biežāk ir ne tik daudz attiecīgā jaunieša spējas un akadēmiskā sagatavotība, bet gan vecāku sabiedriskais stāvoklis un dažādu «onkuļu» ietekmes pakāpe. Arī augstskolā «laimīgi iekļuvušais» students saņem stipendiju, kas pēc oficiālā kursa nepārsniedz 60 ASV dolāru mēnesī, kamēr pāris daudzmaz kvalitatīvu kurpju maksā vismaz 45, bet gatavi šūdināts uzvalciņš pāri par 100 dolāriem. Atšķirībā no sava rietumu vienaudža, šodienas latviešu students nevar «aizīkšķot» uz Nepalu vai Gvatemalu. Pat no «sociālistiskās» Varšavas vai Bukarestes viņu šķiŗ dzeloņstiepļu žogi, mīnu lauki, ar mašīnpistolēm bruņoti sargi un cilvēka asinis oduši suņi.
Arī tad, ja vecāku rocība to atļautu, šim studentam savās brīvdienās nav nekādu izredžu apmesties pat vispieticīgākajā Gruzijas vai Uzbekijas viesnīcā, jo to pakalpojumi paredzēti tikai iestāžu komandētiem atbildīgiem darbiniekiem. Vai jābrīnās, ka latviešu zēns vai meitene šajos apstākļos ar labām sekmēm un viltotu aktivitāti komjaunatnē par katru cenu cenšas iekļūt celtnieku vienībā, lai redzētu gleznainus kalnus, dīvainu čerkesu vai jakutu sadzīvi un piedevām šai romantikai vēl nopelnītu kādu žūksnīti rubļu izejamo kurpju vai balles kleitas iegādei.
Nav saprotams arī, kāpēc dažam labam autoram, aprakstot patiešām neapskaužamos apstākļus Latvijā, rodas vilinājums katrā ziņā operēt ar viszemākajām algām vai pensiju likmēm. Manuprāt, padomju bezcerīgo nabadzību gan tautietim, gan svešiniekam vislabāk varētu demonstrēt trimdas rakstos pieminot tieši vidējās algas, ko pēc 34 miera gadiem tagad izmaksā Latvijas strādniekam, kolchozniekam vai biroja darbiniekam. Kurā attīstītā Eiropas zemē tad strādājošam cilvēkam vēl maksā ap 170 rubļu mēnesī, kas pēc oficiālā apmaiņas kursa atbalstu aptuveni 225 ASV inflācijas dolāriem, bet kuru patiesā vērtība, ņemot vērā neganti augstās rūpniecības preču cenas valsts un kooperatīvajos veikalos, ir vismaz uz pusi mazāka. Nav nekāds noslēpums, ka daudzmaz lietojamu preču pieaugoša trūkuma apstākļos, mūsu tuvinieks tagadējā Latvijā savu diētu un jo vairāk garderobi ir spiests papildināt režīma pieļautajā «kolchozu» un arī nevarīgi apkarotajā «melnajā» rūpniecības preču tirgū.
1961. gadā, kā zināms, Padomijā notika pāreja uz «jauno» rubli. Saskaņā ar PSRS Valsts bankas likmēm 90 kapeikas tagad bija vienlīdzīgas ASV dolāram. Teorijā desmitkārtīgi samazinājās gan preču cenas, gan strādājošo algas un veco ļaužu pensijas. Tiesa gan, jau pēc pāris mēnešiem «brīvajā» kolchozu tirgū Rīgas priekšpilsētas dārziņa īpašniece par pētersīļu saišķīti prasīja 10 «kapeikas». 10 kapeikas šis saišķītis bija maksājis arī 1960. gada 31.decembrī, resp. dienu pirms naudas reformas. Ar šo šķietami vienkāršo aritmētiku tika dota valūtas reformatoru inerce inflācijas procesam, kas ar «redzamiem» un slēptiem cenu paaugstinājumiem sevišķi augstu vilni sit patlaban.
– Imant, klausies, tas nu mums viņiem ir jāparāda – tagadējais rublis nav mazvērtīgāks par dolāru vai bijušo latu. – 1961. gada sākumā man teica redaktors Žanis Zakenfelds.
Stikla pūtēji allaž piederējuši strādnieku «aristokrātijai», tālab, godpilno redakcijas uzdevumu saņēmis, raitiem soļiem aizcilpoju uz stikla fabriku «Komunārs», kas atradās Lienes un Valmieras ielas stūrī, iepretim manai «dzimtajai» mājai.
Uzklausījis manus cēlos nodomus grīļīgā kapitālisma gūstekņu, tas ir, latviešu emigrantu, prātu apskaidrošanas labā, fabrikas partorgs pakasīja pieri un iedeva kāda augstākās kvalitātes stikla pūtēja adresi turpat pie Kārļa Marksa (bij. Ģertrūdes) ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Šitam vīram esot ne vien tērauda plaušas un varens amatnieka ķēriens, bet viņš arī «krietnas» brigādes sastāvā protot nopelnīt krietni pāri par vidusmēru, dažmēnes’ pat kādus 200 vai 210 rubļus. Turklāt šī strādnieku ģimene Latvijas PSR Statistikas pārvaldes uzdevumā sīki pierakstot visus izdevumus un ienākumus un par to no pārvaldes saņemot vēl liekus 10 rubļus mēnesī.
Varenā pūtēja, komūnistiskā darba trieciennieka, mājoklī pavadītajos pirmajos intervijas mirkļos gan patiešām jutos itin cerīgs. Tiesa gan, gadsimta sākumā celtais sešstāvu dzīvokļu nams, kam garām, pamatus tricinādami un nelabi kaukdami, drāzās citu pirmrindnieku vadītie «smagsvara» vilcieni, nebija salīdzināmas ar kāda angļu skvaira, zaļojoša mauriņa ieskautu, kotedžu. Pēc iebaudītās tējas glāzes labierīcības bija jāiet meklēt ārējā koridorā. Taču pats ģimenes galva par apstākļiem nesūdzējās – viņa uztverē divistabu dzīvoklītī pietika plašuma gan viņam un sievai, gan diviem skolas vecuma bērniem. Arī trīsdesmitajos gados iegādātās mēbeles tobrīd vēl nešķita pārāk apdriskātas. Jā, alga esot laba, pavisam laba, arī sieva vēl piepelnot klāt kādus 60 rubļus mēnesī.
Ķeza sākās tajā brīdī, kad saimniece man prezentēja pāris zilos vākos iesietas Statistikas pārvaldes burtnīcas ar ienākumu un izdevumu uzskaiti. Pārtika, pārtika, pārtika… Viena puslitra pudele vodkas mēnesī. Pieci rubļi mēnesī dzīvokļa īrei, pāris rubļi par elektrības lēsi.
Un atkal pārtika, pārtika, pārtika… Lai varētu brangi komūnistiski pūst, acīm redzot bija vajadzīgs pilns vēders. Bērni gribēja salātus, ābolus, apelsīnus, respektīvi, kārumus, ko lielākoties varēja nopirkt tikai kolchozu tirgū par tā īpašajām cenām. Bet kur tad palika apģērbs, apavi četru cilvēku ģimenei? Ik mēnesi statistiķu izvērtējumam domātajās izdevumu ailēs parādījās ieraksts – nomaksa «pašpalīdzības kasei». Piecpadsmit, divdesmit rubļu.
– Jā, bez pašpalīdzības kases mēs nevaram iztikt. Esam mēģinājuši, nekas neiznāk. Ja ieraugu veikalā labu pāri kurpju – un tas taču tik reti gadās, vai nē, biedri žurnālist? – es skrienu uz kasi. Gada laikā var nomaksāt.
Mājās atgriezies, es ilgi rēķināju un pārrēķināju, lai šī darba pirmrindnieka ģimenes budžets daudzmaz atbilstu rietumpasaulē un arī neatkarības laikmetā pieņemtajam vidusmēram. Pārtikas izdevumus no reāliem 90–95 procentiem ar dažiem spalvas vilcieniem reducēju uz pieklājīgajiem 50 procentiem, izdomājot izdevumus ceļošanas un izklaidēšanās vajadzībām. Iznāca tīri solīdi. Padomju cilvēks taču dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Raksts iznāca «uz goda». No tajā minētajiem «faktiem» izdarīju redaktora iepriekš paredzēto secinājumu:
«Jaunais padomju rublis savā pirktspējā nebūt neatpaliek no daudzinātā dolāra un kādreizējā lata.»
Sajūsmā par talantīgā līdzstrādnieka padomju dzīves priekšrocības apliecinājumu redaktors Zakenfelds pārsvītroja šo frāzi un tās vietā ierakstīja: «Jaunais rublis ir daudz, daudz vērtīgāks par Amerikas dolāru un buržuāziskās Latvijas latu.»
Talantīgais un ierosmju bagātais korespondents tovakar jutās kā izpērts. Arī saltus melus var padarīt vēl saltākus.
Padomju dzīves veida un apšaubāmo «sasniegumu» sumināšana presē, radio un televīzijā ir svētākais partejisko padomju masu informācijas līdzekļu pienākums. Šī propaganda dibinās uz neskaitāmu piemēru un piemēriņu citēšanu un nebeidzamu daudzināšanu. Slaucēja Marta Vīkšķone, teiksim, kopsaimniecībā «Ļeņinietis» izslaukusi 5000 kilogramu piena no govs gadā. Par to parādās garš apraksts «Cīņā» vai «Dzimtenes Balsī». Sasniegums? Nu, protams!
Kas par to, ja raksta publicēšanas laikā namamātes Latvijas pilsētās veikalos velti meklē sviesta paciņu vai skāba krējuma pudelīti. «Lauku darba rūķi padomju saimniecībā «Boļševiks» šoruden novākuši dāsnu ābolu ražu» – ar tādu virsrakstu tiek iespiests gaŗu gaŗais raksts par izcilo organizatorisko un ideoloģisko darbu, ko veikusi sovchoza partijas organizācija un administrācija. Patiesībā šī sovchoza augļu dārzi, pateicoties vietējās topogrāfijas īpatnībām, atrodas pakalnu dienvidu nogāzēs, kamēr gandrīz visā pārējā Latvijā topošo ražu jau ziedu laikā nokodušas agrīnas salnas un kilograms Gruzijas ābolu Rīgas kolchozu tirgū maksā vidējo strādnieku dienas algu. «Pozitīvais» piemērs var aptvert viena cilvēka, kāda atsevišķa uzņēmuma, vesela rajona, pat apgabala vai republikas dažkārt tīri
cildināmo darba veikumu. No šī «piemēra» absolūti nekas nav izsecināms. Ja padomju presē lasām ar daudziem skaitļiem un patiesiem faktiem fundamentālu rakstu, piemēram, Lietuvas PSR cūkkopji šogad palielinājuši «cūkgaļas ražošanu par 10 procentiem», tad no šī skaitļa nebūt nevar secināt, ka uzlabojusies «darbaļaužu» apgāde ar liesajiem cūkgaļas produktiem Latvijā, Gruzijā vai visas Padomju Savienības mērogā. Lielākoties izrādīsies, ka cūkaskarbonāde vai desa par 30 vai 40 procentiem mazāk pieejama pašiem Lietuvas iedzīvotājiem – lielākajā Padomijas daļā, atšķirībā no Lietuvas, bijusi kārtējā neraža, pietrūcis lopbarības un cerīgās cūkas apslaktētas vai nelaika nāvē apsprāgušas vēl kaulainu sivēnu stadijā.
Ik rudeni pāri padomju televizoru ekrāniem veļas vareni kombaini, novākdami kārtējo rekordražu. Komentētājs ziņo, ka tādu rekordražu mātei Dzimtenei patlaban ievāc, pieņemsim Ukrainas PSR Dņepropetrovskas apgabala, Latvijas PSR Dobeles rajona kolchoza «Zemgale» un Kazachijas PSR Džambulas apgabala čaklie zemes arāji. Tādā garā ar jauniem piemēriem tas turpinās pāris trīs mēnešus, un tad uzmanīgāks radioklausītājs Rīgā no «Amerikas Balss» vai «Deutsche Welle» uzzina, kāpēc baltmaize viņa maizes veikalā atkal kļuvusi tumšāka un bezgaršīgāka, kāpēc no brālīgā Smoļenskas, Kaļiņinas un Pleskavas apgabala atkal saradušies vatētās jakās tērpušies «pauninieki» ar maisiem uz muguras, kuŗos reljefi iezīmējas baltmaizes kukuļu apveidi – izrādās, varenajā lauksaimniecības lielvalstī Padomju Savienībā bijusi regulārā neraža un no «kapitālistiskā norieta» zemēm atkal iepirkti kādi 15 miljoni tonnu maizes labības. Tajos apstākļos arī dažs labs rīdzinieks no Maskavas vai Ļeņigradas komandējuma atved līdzi kukuli īstas, no Ziemeļamerikas graudiem darinātas baltmaizes vai krietnu rituli importētā somu siera – tā sakot, viesu uzņemšanai. taču «pozitīvie» piemēri un piemēriņi tālab presē nemitas. Trikotāžas rūpnīcas «Aurora» kolektīvs, iesaistījies sociālistiskajā sacensībā, «aizvadītajā pusgadā saražojis 110 procentus sieviešu zeķbikšu produkcijas virs plāna.» Zeķbikses, ārzemēs dzīvojošo latviešu radiņu pārdotas, tajā pašā laikā par četrkārtīgu cenu bieži vien dabūjamas tikai Rīgas tā dēvētajos «komisijas veikalos».
Jau turpat gadsimta ceturksni ar piemēriem un piemēriņiem ik numurā operē arī ārzemju latviešu ideoloģiskajai apstrādei domātā «Dzimtenes Balss». Tā šis izdevums to darīja tajā laikā, kad redaktora krēslā sēdēja plintniece Vasiļjeva, Jelgavas advokāta dēls Zakenfelds, viņa kādu brīdi iemīļotais pēctecis («Balodi, paliec tu manā vietā») Lešinskis, pēc tam žurnālistiski nevarīgais KGB majors Berķis un tagad Baltinavas KGB komandpunkta latviešu partizānu apkarošanai šīs iestādes dienestā četrdesmito gadu nogalē savervētais Goldberģis.
Baidos, ka šos «pozitīvos» piemērus, kuŗu ticamības vairošanai savus spēkus nesavtīgi pielika četri viņa priekšteči, neveiksies baudāmākus padarīt arī Dainim «Dainītim» Goldberģim. Režīmu, kas sešdesmit savas pastāvēšanas gados nav spējis pavalstniekus glābt no nemitīga pirmās nepieciešamības preču trūkuma, ne ar kādiem piemēriem un piemēriņiem ārzemniekuacīs, šķiet, uzspodrināt neizdosies.
Savu bažu ieteikumu negribu atstāt tikai kā retorisku piezīmi šim rakstam.
Mīļo Dainīt, tavā seifā glabājas Latvijas PSR Galvenās literatūras pārvaldes (Glavļit) zilos kartona vāciņos izdotas brošūriņas ar to «PSRS valsts noslēpumu» sarakstu, kas nedrīkst parādīties «atklātajā» padomju presē. Bez KGB piekrišanas «Dzimtenes Balss» (un, protams, neviena cita avīze vai žurnāls Latvijas teritorijā) nav tiesīgi iespiest nekādas ziņas par «stihiskām dabas katastrofām, lidmašīnu, dzelzceļa vai citām satiksmes avārijām», epidēmijām vai epizootijām, kriminālnoziegumiem vai to statistiku. Ja pagājušajā gadā Latvijā bija negaidīti bargs sals, kas iznīcināja nevien augļu dārzus, bet arī ziemāju sējumus, un vasarā skaudrs karstums, kas netīkamā mērā samazināja vasaras ražību, tad šo patiešām stichisko un neviena režīma neregulējamo dabas nelaimju postījumu apmēri Latvijas mērogā ir «PSRS valsts noslēpums», par kura izpaušanu draud ilgi soda gadi padomju «labošanas» darbu kolonijās. «Krievu gripas» epidēmijā Rīgā saslimušo skaits ir tikpat liels «Vissavienības valsts noslēpums» kā eventuālas sarkanguļas laikā Latvijā kritušo cūku skaits. «Dzimtenes Balss» saskaņā ar zilajām Glavļita grāmatiņām drīkst, piemēram, ziņot, ka Aivars Kozlovs un Ivans Bērziņš piekāvuši un aplaupījuši kādu miermīlīgu pilsoni Rīgas kanāla apstādījumos, ka redzīgā padomju milicija panākusi nekrietnos ļaundaŗus un taisnīgā tiesa šīs «kapitālisma paliekas» notiesājusi uz pāris gadiem ieslodzījumā, no kuŗa tie atgriezušies labojušies un iesaistījušies komūnistiskā darba sardzē.
«Valsts noziegums» turpretim būtu lasītājam pastāstīt par nemitīgi pieaugošo kriminālnoziegumu skaitu Rīgā un Latvijā, kuŗu pastrādāšanā iesaistās arvien jaunāku gadagājumu pilsoņi. Zilajās grāmatiņās ietvertie liegumi papildinās ar katru jaunu gadu. «Dainīša» situācija ir neapskaužama, bet mierinājumam sakāms, ka tikpat nožēlojamos apstākļos savu maizes darbu veic desmitiem tūkstoši «ideoloģiskās frontes» darbinieku no vāciem atņemtās Kēnigsbergas līdz ķīniešu iekārotajai Vladivostokai.
«Pozitīvo» padomju veikumu Latvijā propagandēšana joprojām ir viens no vājākajiem «Dzimtenes Balss» darbības aspektiem. Uzrodas jau laiku pa laikam korespondenti, kas lepnumā ziņo, ka, teiksim, 1939. gadā Saldū nebija neviena televizora (patiess notikums manā redaktora praksē!), bet tagad «zilo ekrānu» rajonā ir vairāki tūkstoši. Atļaujos tomēr izteikt bažas, ka privāto telefonu Saldus apkaimē joprojām ir mazāk nekā neatkarības laikā. Pat galvaspilsētā Rīgā telefona aparātu skaits uz 1000 iedzīvotājiem neatkarības laikmeta līmenī saskaņā ar padomju oficiālās statistikas datiem aizsniedza tikai sešdesmito gadu vidū, kaut gan tad iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar 1940. gadu, bija gandrīz divkāršojies. Piemēru un piemēriņu taktikas ietvaros «Dzimtenes Balss» bieži vien mēdz atzīmēt, ka Jānim Jāņa d. Bērziņam, kolchoza «Krasnaja Kļukva» pirmrindas «mechanizatoram», pieder privāta automašīna. Tas jau ir taisnība, taču septiņdesmito gadu otrajā pusē viena privātā automašīna Padomju Savienības izcilrepublikas Latvijā (otrā vieta dzīves līmenī «Savienībā» aiz
Igaunijas) pēc tās pašas oficiālās statistikas bija uz 30 iedzīvotājiem, kamēr Čechoslovakijā šī attiecībā bija viens pret deviņiem, bet Rietumeiropā viens pret trīs vai viens pret četri.
13. «Kara noziedznieki» un «klaida latvieši»
Ir tomēr viens aspekts, kuŗa ietvaros «Dzimtenes Balss» šķietami ir it kā uz «stingrāka pamata» nekā «pozitīvo sasniegumu» daudzināšanā. Runa ir par tā dēvētajiem «latviešu kaŗa noziedzniekiem» un viņu pastrādāto ļaundarību «atmaskošanu».
Pirmoreiz pa īstam ar šiem «kaŗa noziedzniekiem» un viņu problēmu saskāros 1961. gada aprīlī, kad Žanis Zakenfelds mani kā tiesas reportieri aizsūtīja uz latviešu 18. policijas bataljona prāvu.
Prāvas pašos sākumos presē parādījās S. Borisova parakstīts Latvijas telegrāfa aģentūras (LTA) ziņojums «Slepkavas uz apsūdzēto sola». Slepkavas? – Tas jau nozīmēja, ka apsūdzētos padomju Latvijas valdības oficiālā ziņu aģentūra ir «notiesājusi» pirms sprieduma pasludināšanas. Arī saskaņā ar visai juceklīgo padomju tiesību teoriju neviens nav saucams par «zagli», «izvarotāju» vai «slepkavu», pirms tiesa savas neatkarīgas izmeklēšanas gaitā ir neapšaubāmi nodibinājusi tiesājamā vainu un šo atzinumu formulējusi motivētā spriedumā.
Šo pašu iepriekšējo «latviešu kara noziedznieku» pretlikumīgo «notiesāšanu» «Rīgas Balss» slejās ar izteiktu jebkuru juridisko normu ignorēšanu un apskaužamu aizsteigšanos priekšā paša padomju režīma dekretētajam krimināltiesvedības procesam pauda šī lokālā laikraksta līdzstrādniece Anna Greka, maza auguma tumšmatains sievišķītis, kas nezinātājam tobrīd būtu licies tīri seksīgs, ja vien savam lasītājam nebūtu atklājis tik nešpetni sadistisku asinskāri.
Lasītājam tiesiski ievirzītajās rietumzemēs par šo KGB izperināto «paraugprāvu» vajadzēja pastāstīt kaut nedaudz civīlizētākā veidā, un tā nu, ar attiecīgu KGB caurlaidi bruņojies, šīs «atklātās» tiesas zālē nokļuvu arī es.
Nekad – ne toreiz, ne tagad – neesmu priecājies par šo «izdevību». Esmu laimīgs tālab par iespēju šodien šo nelāgo slogu vaļsirdīgi nokratīt no savas sirdsapziņas.
Tiesājamiem – kapteinim Jānim Blumbergam, virsleitnantiem Fricim Ļemešonokam – Eglājam un Osvaldam Lapiņam, leitnantam Voldemāram Ogriņam, kaprāļiem Jevgēņijam Lūsim un Ernestam Vilnim, kareivjiem Eduardam Šķeterim, Voldemāram Širmacheram un Jāzepam Zlametam saskaņā ar attiecīgajiem Latvijas PSR kriminālkodeksa pantiem tika inkriminēta līdzdalība 3000 žīdu apšaušanā Rietumbaltkrievijas (Austrumpolijas) pilsētā Slonimā, aptuveni 700 baltkrievu civīliedzīvotāju sadedzināšanā šķūnī Puziču sādžā unsagūstīto boļševiku partizānu spīdzināšanā un eksekūcijās 1942. gadā.
Zinu, ka vairs neeksistē kādreiz plaukstošā, darbīgā un saviem līdzcilvēkiem neapšaubāmi vērtīgā žīdu kopiena Slonimā, droši vien vairs neatrast kādreizējos rūpīgos zemkopjus baltkrieviskajos Puzičos, ticu pat, ka 18. latviešu policijas bataljons savās kaŗa gaitās bija tolaik abās nule pieminētajās apdzīvotājās vietās, taču šie fakti un pieņēmumi par sevi nebūt nepierāda tolaik tiesājamo deviņu latviešu kaŗavīru vainu.
Salīdzinājumā ar Staļina laika neģēlīgajām metodēm 18. latviešu policijas bataljona prāva, kas tika iztiesāta Latvijas PSR Augstākajā tiesā, bija patiešām dižena chruščoviskās «sociālistiskās likumības» triumfs. Soda mērus tiesājamiem slepenā sanāksmē nepiesprieda vis neviena neredzētā KGB «Osoboje sovešķaņije» (Īpašā apspriede), bet gan «latviešu tiesa» tīru latviešu A. Zaščerinska, O. Ozoliņa un Ģ. Zemvalda sastāvā. Tiesas sēdes, kā jau teicu, bija «atklātas», resp. milicis pie zāles durvīm ik rītus «darbaļaudīm» pieprasīja čekas sagatavotās caurlaides. Jāatzīst, ka tādas bija izdotas arī tiesājamo kaŗavīru sievām un bērniem.
Negribu šajās atmiņās runāt par tiesājamiem inkriminēto noziegumu sastāvu un būtību.
Toties, šķiet, ir nepieciešams pastāstīt, kā šajā «paraugprāvā» tika īstenotas paša padomju režīma ar likumdevēju spēku akceptētās kriminālprocesa normas.
Prāvas atklāšanas rīts. «Darbaļaudis», ciešās rindās sasēdušies uz neērtajiem tiesas soliem, nododas vieglai pačalai. Deviņi. Prāvai vajadzētu sākties. Tiesnešu un tiesājamo nav.
Čalas kļūst skaļākas. Pusvienpadsmit. Ieeju tiesneša istabā. Tur Zaščerinskis. – Kas noticis?
Kāpēc nesākat? – Ziniet, Lapiņš Drošības komitejas izolātorā šorīt mēģinājis pakārties. Knapi dabūts pie dzīvības. Neuztraucieties, tūlīt jau visus tos tēviņus atvedīs.
Osvalds Jēkabs Lapiņš visas ilgās prāvas dienas apsūdzēto solā nosēž, galvu nepacēlis.
Viņš pat nemēģina aizstāvēt savu dzīvību. Tādā pašā apātijā viņš uzņems arī savu nāves spriedumu. Ikvienam tiesas zālē ir skaidrs, ka šis cilvēks ir mentāli slims, respektīvi, arī saskaņā ar Padomju Latvijas kriminālprocesa likumu ir uzskatāms par «nepieskaitāmu» un tamlīdz netiesājams. «Taisnīgajai» padomju latviešu tiesai tomēr par to ir maza bēda.
Citi tiesājamie toties lūko aizstāvēt savas tiesības dzīvot. Kad prokurors Jānis Stalidzāns izsauc apsūdzības lieciniekus, allaž «āķīgi» jautājumi ir padomā kapteinim Jānim Bumbierim.
– Jūsu sādžā mēs bijām tikai vienu vakaru. Un jūs mani pazīstat? Es biju bijušās Latvijas armijas formas tērpā. Pagājuši deviņpadsmit gadu. Un tomēr jūs mani pazīstat?
Liecinieks mulst un minstinās. Justīcijas padomnieks Jānis Stalidzāns tomēr saglabā pašapziņu. Sak’, lai viņi spirinās kā grib. Vai tad viss jau tur, KGB, nav iepriekš izlemts?
Kapteinis Jānis Bumbieris drīz vien kļuva par šīs prāvas varoni. Bez īpašas šaubīšanās un tincināšanās viņš tiesas zālē stāstīja par savu drausmīgo pieredzi Staļina soda nometnēs.
– Godājamie tiesneši, es izcietu man piespriesto sodu kulta laika katorgā. Tāda likuma nebija, bet mums uz rokām un kājām uzlika važas. Tā mēs pavadījām trīs gadus. 1956. gada sākumā, kad vairs nevarēju kustēties un nokļuvu slimnīcā, mani izglāba krievu māsiņa. Visu mūžu būšu viņai pateicīgs.
«Godājamie tiesneši» pret tiesājamā Bumbieŗa apgalvojumiem ir absolūti nedzirdīgi. Viņi taču nedrīkst atzīt, ka Staļina personības kulta laikā ar sevišķu nežēlību tika atjaunota tāda Krievijas cara institūcija kā katorga – tikai pēc desmit gadiem mazdzirdošajai Rietumpasaulei par tās eksistenci Gulaga archipelāgā pastāstīs krievu moceklis Aleksandrs Solžeņicins. Taču no «staļinisma atbrīvotās» padomju tiesvedības pārstāvjiem Bumbieŗa izteikumi ir kā dadzis acī.
Arī no «humānā» Chruščova laika krimināllikuma viedokļa nevienu par to pašu nodarījumu nedrīkst tiesāt otrreiz. Vislielākais padomju valsts noslēpums, kas rūpīgi saglabājams arī prāvā ar KGB caurlaidēm ielaistajiem žurnālistiem, ir tas, ka visi apsūdzētie tiek tiesāti otrreiz par vienu un to pašu pārkāpumu.
Prāvas gaitā izrādās, ka visi tiesājamie pēc Vācijas armijas kapitulācijas 1845. gada 8.maijā Kurzemē jau izcietuši viņiem piespriesto sodu – virsnieki 25 gadus «darba labošanas» nometnēs, instruktori un kareivji no 10 līdz 15 gadiem. Kapteiņa Bumbieŗa liecības prāvas gaitā atklāj, kādos apstākļos šis piespriestais sods izciests.
Chruščoviskās amnestijas laikā visi tiesājamie kā rehabilitētie atgriezušies Latvijā. Visi šie «nezvēri» tur nodibinājuši jaunu ģimenes dzīvi. Latvijas PSR Augstākās tiesas zālē sēž bālas sievietes ar sīkiem bērneļiem klēpī. No Rīgas, Jelgavas, Valkas, Kuldīgas…
«Taisnīgā» padomju tiesas prāva rit savu gaitu. Tiesājamais Jevgēņijs Lūsis no šo rindu autora viedokļa neapšaubāmi pierāda, ka viņš nav piedalījies sagūstīta boļševiku partizāna spīdzināšanā, jo tobrīd atradies norīkojumā vismaz 15 kilometrus no notikuma vietas.
– Es ierosinu tiesu neatzīt, ka apsūdzētais Lūsis nav piedalījies baltkrievu partizānu spīdzināšanā.
Tā savā «aizstāvības» runā saka Lūša advokāte, mollīga latviešu sieviete, kuŗas pārlieku apaļīgais stāvs liecina par negantu pieķeršanos Rīgas kafejnīcās dabūjamām putukrējuma kūciņām. Ja ir tāds aizstāvis, vai vajadzīgs apsūdzētājs? Raksturīgi, ka šai «kara noziedznieku» prāvā visas tiesājamo aizstāves bija sievietes, respektīvi, personas, kam visai attāls sakars ar jebkuŗa veida kaŗa darbību un tās konsekvencēm.
Tad, kad dažāda veida kultūras darbinieki pie krievu graudainā kaviāra burciņas un slaidu Gaujas nēģu šķīvīša manā klātienē kritizēja savas mītnes zemes demokrātisko iekārtu un teica atzinīgus vārdus par krieviskā komūnisma režīma «sasniegumiem» Latvijā, es allaž atcerējos par tiesājamā Lūša «aizstāvi»…
Esmu pilnīgi pārliecināts, šie Kultūrsakaru komitejas ielūgtie ne brīdi nav atģidušies, ka ievadījums gaišākā kaviāra burciņai un sulīgo nēģu šķīvītim bija nāves spriedumi, ko 1961.gada aprīlī pasludināja Latvijas PSR Augstākā tiesa. Latviešu kaŗavīrus, kas bija dienējuši 18.policijas bataljona sastāvā, notiesāja nevis tālab, ka viņi, varbūt, bija piedalījušies vācu nacistu pavēlētos kaŗa noziegumos (cik gan tādu pašu, ja ne vēl drausmīgāku, noziegumu ir uz padomju ļeņiniskā režīma sirdsapziņas?), bet gan tāpēc, lai padarītu baudāmus tā dēvētos «kultūras sakarus», par kuŗiem vēl šodien sirsnīgi strīdas latviešu trimdas sabiedrība.
Pieminētie latviešu karavīri otrreiz savā mūžā kļuva par upuŗiem necilvēcīgajai padomju «tiesvedības sistēmai» tikai tādēļ, ka partija un valdība savā visgudrībā bija izlēmusi īstenot jaunu pieeju Otrā pasaules kaŗa padomju emigrantu problēmai. Visdrošāk, protams, būtu bijis panākt šo cilvēku atgriešanos «laimīgajā dzimtenē». Diemžēl, kopš 1955. gada amnestijas čekas izmestie tīkli deva gaužām vāju lomu. Kā jau minēju, šīs neveiksmes rezultātā Komiteja par atgriešanos Dzimtenē savam nosaukumam piekabināja «kultūras sakarus». Pāris gadus vēlāk «atgriešanās dzimtenē» vispār tika svītrota no Komitejas izkārtnes, un pievilcīgais «kultūras sakari» kļuva par visnotaļ diskutējamu un respektējamu tēmu dažādu Austrumeiropas trimdinieku etnisko grupu sanāksmēs. Šīs «jaunās politikas» mērķis bija zem nevainīgās kultūrsakaru markas uztaustīt «vājos ķēdes locekļus» pagurušu trimdinieku vidū, lai pēc tam šos indivīdus iesaistītu globālajā padomju spiegošanas sistēmā vai arī vismaz tos izmantotu padomju propagandas akciju īstenošanā demokrātiskajā rietumu pasaulē.
– Imant, kā gan tu nesaproti, – kaut kad septiņdesmito gadu vidū man teica mans toreizējais «maizes tēvs»KGB majors Edvīns Berķis. – Mūsu uzdevums ir panākt, lai mums arī vēlā nakts stundā atvērtos latviešu māju durvis ASV, Kanādā vai Rietumvācijā, arī tad, ja kaŗa pirmajā dienā mēs ar tevi kā diversanti būtu nomesti ar izpletņiem…
Lai sāktu šāda veida «kultūras sakarus», bija nepieciešams radīt šķelšanos trimdinieku vidū. Tika atrasta arī pareizā metode – vieni, galvenokārt attiecīgās etniskās grupas politiskās vadītājpersonas, bija pasludināmi par ļaundabīgiem vācu nacistu pakalpiņiem un kara noziedzniekiem, kamēr pārējos vajadzēja deklarēt par godīgiem cilvēkiem, kas mātei «padomju dzimtenei» atrauti «ar varu un viltu». Attīstījās arī piemērota terminoloģija. jau man ienākot «Dzimtenes Balss» redakcijā, Arvīds Rupeiks bija atradis terminu «svešatnes latvieši», kas lieti noderēja «atrauto», «aizvilto» un «aizmulsināto» apzīmēšanai, atšķirībā no ļaunprātīgiem «emigrantiem» un viņu «barvežiem».
Septiņdesmito gadu sākumā kādā Kultūrsakaru komitejas rīkotā «kultūras pēcpusdienā» visai prominenta Komitejas viešņa no Kanādas šo «godīgo ārzemju latviešu» apzīmēšanai domāto vārdu krājumu papildināja ar tādiem apsveicamiem jaunvārdiem kā «klaids», «klaida latvieši».
Čeka septiņdesmito gadu sākumā parūpējās, lai jaunajai koncepcijai būtu stabils juridisks pamats. Līdzīgi latviešu 18.policijas bataljona bijušajiem kaŗavīriem ar plašu reklāmu presē un citos masu ietekmēšanas līdzekļos par šaušalīgiem kaŗa noziegumiem tika tiesāti igauņu policisti, lietuviešu nacionālie partizāni, baltkrievu pašaizsardzības vienību dalībnieki, Ukrainas Sacelšanās armijas (UPA) kaujinieki. Morāle bija ļeņiniski vienkārša: ja nu tu reiz esi bijis nacionālists, tad tu esi pastrādājis tikai ar nāvi deldējamus kaŗa noziegumus un noziegumus pret cilvēcību.
Pretkrievu nacionālists ir slepkava un neģēlis – tas bija šo prāvu vēstījums pārējai cilvēcei un it īpaši attiecīgajām trimdinieku grupām rietumu pasaulē.
Tiesājamo izvēlē KGB vadījās no vismazāko pūļu pielikšanas principa – tiesāti un vēlāk nobendēti tika cilvēki, kas jau kopš Josifa Visarionoviča laikiem atradās padomju drošības dienesta kartotēkās.
– Tūlīt pēc kapitulācijas es jums atdevu savu Soldbuch (karavīra algas grāmatiņu), – latviešu 18. bataljona prāvā teica kapteinis Jānis Bumbieris. – Jūs taču redzējāt, ka esmu bijis Slonimā, Puzičos un citās vietās. Kāpēc jūs mani tiesājat otrreiz?
Jā, kāpēc? Tāpēc, lai latviešu trimdas kultūrsabiedrības entuziastiem («svešatnes jeb klaida latviešiem») labāk gaumētu Gaujas nēģi īsteni latvisku čekistu sabiedrībā ārpilsētas krogā «Sēnīte» vai piecpadsmit gados uzceltās dižviesnīcas «Latvija» restorānos.
Diemžēl, liela daļa latviešu nacionālistu atradās ārpus čekas tiešās ietekmes sfēras. Viņus nevarēja saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās tiesas nepārsūdzamu spriedumu vēlā nakts stundā paslepeni nošaut kaut kur Centrālcietuma gaiteņos («S veščami po gorodu, šagom marš! – Ar mantām uz pilsētu, soļos marš!). Talkā nāca padomju prese «Dzimtenes Balss» veidolā.
– Čekists man ir cēlākais vārds, ko zinu, – sakarā ar «Dzimtenes Balss» 1000. numura iznākšanu «Cīņas» zālē sarīkotā svinīgā aktā teica KGB ģenerālmajors Jānis Vēveris, par kuru Rīgas labi informētās aprindās tolaik klīda ticamas baumas, ka viņš 1937./38. gadā ar klasisko šāvienu pakausī pašrocīgi aizraidījis nebūtībā ne vienu vien Staļina terora upuri. – Taču čekas žurnālists manā izpratnē ir dubultčekists.
Neaizsargāti cilvēku pakauši «Dzimtenes Balss» dubultčekistiem nebija pieejami. Iespējams toties bija lūkot noslepkavot trimdas vadītāju personību reputācijas, respektīvi, izdarīt to, ko vācieši trāpīgi sauc par Rufmord.
Kādā saulainā pavasara rītā pavēlāk ieradies redakcijā, kļuvu par liecinieku karstam ķīviņam starp kollēgu Kārli Kalniņu un redaktoru Žani Zakenfeldu. Izrādījās, ka Kārlis, pēc Smiltenē nule pavadīta komandējuma, iesniedzis redaktoram rakstu par atmaskojamo «latviešu kaŗa noziedznieku» Jāni Zēgneru, kas tolaik, ja pareizi atceros, bija Vācijas Latviešu centrālās padomes priekšsēdis.
Čaklais Kārlis Smiltenē bija spējis noskaidrot tikai to, ka leitnants Zēgners pēc vācu ienākšanas kādas nedēļas komandējis latviešu pašaizsardzības spēkus. Piedevām Kārlis savā raksta uzmetumā bija aprakstījis vācu nacistu iedvesmotās terora izdarības šajā Vidzemes pilsētiņā, nespēdams tās saistīt ar Zēgnera vārdu. Redaktors Zakenfelds rakstu bija atzinis par «vāju» un izdarījis tajā attiecīgus «labojumus». Tagad tas bija kļuvis par dubultčekistu «konfekti»: «…organizēja nošaušanas»… «gāja pats pie bedres un šāva»…
– Tādu rakstu es, redaktor, nevaru parakstīt, – uzstāja Kalniņš. – Man nav nekādu pierādījumu…
– Raksts tiks iespiests tādā veidā, kā tas ir vajadzīgs. Kas te ir redaktors: es vai tu?
Kārlis dzēra un nerādījās redakcijā pāris dienas. Ar redaktora Zakenfelda spalvas šņāpieniem safabricētais «atmaskojošais» materiāls ieraudzīja dienas gaismu tuvākajā «Dzimtenes Balss» numurā. Pāris nedēļas vēlāk šo rindu autors redaktora uzdevumā to pārtulkoja vācu valodā un šis tīšais apmelojums sāka ceļot uz rietumvācu laikrakstu redakcijām, kriminālizmeklēšanas iestādēm un tiesu instancēm.
Vairāk nekā gadu ar segvārdu Gustavs Sīlis sarakstījos ar kādu ļoti cienīgu rietumvācu prokuroru, kas bija gatavs ierosināt lietu pret jaunatrasto bīstamo «latviešu kaŗa noziedznieku». Taču prokuroram bija vajadzīgi pierādījumi «nacista» Zēgnera vainai. Tādu nebija ne Kārlim Kalniņam, ne Gustavam Sīlim, ne Žanim Zakenfeldam, nedz arī Latvijas Valsts Drošības Komitejai kopumā. Taču Rufmord pret latvieti Zēgneru bija pastrādāts.
Gribētos, lai lasītājs saprot mani pareizi. Tā laika «Dzimtenes Balss» «atmaskotājos» rakstos, diemžēl, ir atrodami arī patiesi fakti, puspatiesības un patiesības drumstaliņas. Bija latvieši, kas cītīgi kalpoja brūnajai varai un tās uzdevumā ar jūtamu pašierosmi pastrādāja gaužas ļaundarības pret citiem Latvijas pilsoņiem. Ar prieku varu atcerēties, ka divas reizes Bernharda Borga uzdevumā izbraucu uz Balvu rajonu un tagad Krievijas sastāvā iekļauto Pitalovu (Abrenes) pilsētiņu, lai savāktu «atmaskotāju» materiālu pret kādreizējo Abrenes apriņķa priekšnieku Vili Hāzneru. Intervēju dučiem turienes iedzīvotāju kā Latvijas, tā Krievijas pusē, taču par dziļu sarūgtinājumu Borgam un viņa iestādei, man bija jāziņo, ka trūkst jebkādu pieturas punktu, kas varētu norādīt uz bijušā apriņķa priekšnieka kriminālām izrīcībām. Žēl, patiešām žēl, bet vairākos gadījumos no tamlīdzīgiem komandējumiem līdzatvestā faktu krava bija nesalīdzināmi smagāka. Taču maniem toreizējiem priekšniekiem vienmēr likās, ka pateikts ir par maz. Ikviens, arī visdokumentālākais raksts par dažu latviešu
izdarībām nacistu kalpībā, pirms parādīšanās klajā tika «uzfrizēts» pēc iecienītā dubultčekistu principa: «…pats gāja pie bedres un šāva».
14. «Atmaskotāji» Gavars, Ducmanis, Rupeiks, Liepiņš un Mazulāna pieteikšanās statspolis
Juridiskā traģikomēdija, ko KGB ar masu ietekmēšanas līdzekļu palīdzību nospēlēja 1961. gada sākumā, bija tikai ievadījums ilgai un daudzveidīgai kampaņai, kuŗas mērķis bija šķirt «avis no āžiem», resp. «svešatnes latviešus» no «kaŗa noziedzniekiem» un citiem «amorāliem» emigrācijas elementiem. Jau 1960. gadā «Dzimtenes Balss» apgādā parādījās repatrianta Jāņa Gavara brošūriņa «Tā ir patiesība», kuŗā bija «atmaskoti» latviešu
trimdinieku vadītāji Rietumvācijā.
Pats «atmaskotājs» Jānis Gavars tolaik strādāja VEF’ā. 1961. gada sākumā viņš dažu labu reizi pēcpusdienās iegriezās «Dzimtenes Balss» redakcijā un allaž meklēja redaktoru Žani Zakenfeldu, kas savas visai vētrainās sabiedriskās dzīves dēļ tādā stundā reti bija sastopams.
Gavars augumā bija varens vīrs ar rokām kā lāpstas.
– Tu zini, man tam Gavaram nemaz negribas spiest roku, – kādā tuvības brīdī man atzinās Žanis. – Benis man teica, ka
Gavars bija Arāja vienībā un «akciju» laikā sitis žīdu zīdaiņu galvas pret smagās mašīnas sāniem…
«Darba vīrs» Jānis Gavars, kas čekas uzdevumā bija uzņēmies grūto latviešu kaŗa noziedznieku atmaskošanas uzdevumu, par spīti Beņa informācijai Latvijas KGB acīs jūtami bija un palika godājams cilvēks. Taisnību sakot, arī 18. latviešu policijas bataljona prāvā liecinieku kvalitātē parādījās vīri, kas kļūmajai civiliedzīvotāju apšaušanas bedrei bija stāvējuši daudz tuvāk, nekā vēlāk Centrālcietuma gaitenī nošautie latviešu virsnieki un instruktori.
Kaut arī ieeja tiesas zālē bija ar caurlaidēm, tur allaž salasījās krietns skaits Rīgas žīdiņu. Ik reizi, kad tāds «liecinieks» ienāca zālē vai izgāja no tās, publiku pāršalca ļaundabīga murdēšana. Redzēju, ka daudziem prāvas vērotājiem rokas neviļus sažņaudzas dūrēs. Šie «liecinieki» savu dzīvību un neapskaužamo padomju «brīvību» bija nopirkuši ar bezgribas kalpību čekai.
Šķiet, visai raibas mūža gaitas šīs necilās iestādes dienestā bija novedušas arī kādreizējo neatkarīgās Latvijas tiesas Senāta locekļa dēlu Pauli Ducmani.
Bijušais SS kara ziņotājs Ducmanis ap 1961. gada sākumu jau bija pamanījies iegūt tīri neticamu KGB vadības uzticību. Nezinu, cik taisnības stāstiem par Pauļa dižajiem nopelniem latviešu nacionālo partizānu kustības izdeldēšanā četrdesmito gadu beigās. Sava taisnība pieminētajiem nostāstiem tomēr varētu būt, jo, man ienākot «Dzimtenes Balss» redakcijā, jau bija zināms, ka Paulis «referē» tikai Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšniekam Jānim
Lukašēvicam un nevis kaut kādiem Borgiem vai Vaivodiem, kā to darīja «Dzimtenes Balss» saderīgais kolektīvs.
Tomēr, lai nu kā tas arī būtu, Ducmaņa «zvaigžņu stunda» tobrīd, šķiet, jau bija pagātnē.
Vienā no visskaistāk izplānotajām «operācijām» Latvijas čeka 1960. gada oktobrī uz Zviedriju nosūtīja kompetentu un pieredzējušu trimdas ārdītāju grupu, kuŗas sastāvā bija «Dzimtenes Balss» redaktora vietnieks Arvīds Rupeiks, Latvijas PSR Drāmas teātra aktieris, bijušais leģionārs un vēlākais čekas slepenaģents Harijs Avens un divi kādreizējie SS kara ziņotāji – Paulis Ducmanis un Jānis Mazulāns.
Neoficiālais šīs trieciengrupas vadītājs bija «Grūzijas latvietis» Pjotrs Pavlovičs Pumpens, kas tolaik KGB apakšpulkveža rangā bija Latvijas PSR Drošības Komitejas izlūkošanas daļas priekšnieks.
Manā atmiņā Pumpens neapšaubāmi bija diezgan viltīgs un izmanīgs padomju izlūkdienesta virsnieks. Atliek vienīgi nožēlot, ka šim čekistam savā darbīgajā mūžā gadījies piedzīvot divas gaužas vilšanās kadru izvēlē: viņa izraudzītais un gudrās KGB skolās 1958.gadā sūtītais «latviešu potenciālais Zorge» kopā ar ģimeni pēc divdesmit gadiem lūdza un ieguva patvērumu «imperiālisma vilku midzenī» ASV, kamēr cits viņa aģents, Jānis Mazulāns, jau 1960. gada 15. oktobrī, pieteicās zviedru statspolis.
Mazulāna pārbēgšana izjauca Pjotra Pavloviča teicami sākto «stūŗa mājas» karjeru. No grūti sasniedzamā izlūkošanas daļas priekšnieka krēsla viņam vajadzēja pārsēsties arī čekas aprindās vāji respektētā naušņiku (noklausīšanās) dienesta vadītāja sēdeklī. Pēc nedaudziem gadiem Pumpens vispār pazuda no mana skata loka.
Rīgas kinostudijas darbinieka Jāņa Mazulāna dramatiskā izšķiršanās par palikšanu brīvajā pasaulē tolaik dziļi satrauca un zināmā mērā uz kādu laiciņu pat demoralizēja čekas aprindas Latvijā. Negantais Mazulāns taču bija ne vien sagrāvis labi plānoto KGB akciju, bet kādus gadus arī turpināja nodarīt morālus zaudējumus «humānajai» padomju valstij. Allaž manā atmiņā paliks sešdesmito gadu sākumā Latviešu nacionālā fonda izdotais krājums «Pa Ļeņina gaišo ceļu», kur J. Mazulāna fotogrāfijās dokumentēts Latvijas lauku sētu drausmais sabrukums.
Vēlāk Arvīds Rupeiks ne reizi vien dalījās ar mani atmiņās par Mazulāna negaidīto pazušanu un Pumpena vadītajiem braucieniem neganti dārgajos zviedru taksīšos, lai «mīļoto aizgājēju» sameklētu Stokholmas latviešu dzīvokļos. Sevišķu aktivitāti bēguļa meklēšanā esot pierādījis viņa kādreizējais kollēga Pauls Ducmanis.
Jāatzīstas, ka, pārlapojot «Dzimtenes Balss» 1961. gada sākumā izdotos numurus, kur atkārtoti «apspēlēta» Jāņa Mazulāna atgriešanās brīvajā pasaulē, mani un manus ģimenes locekļus pārsteidza apbrīnojamā līdzība, ar kādu tas pats Latvijas čekas izdevums 17 gadus, respektīvi, gandrīz paaudzi vēlāk, interpretēja mūsu izšķīrēju soli.
Tolaik «Cīņas» tipogrāfijā iespiestajos KGB avīzītes numuros lasāms, ka krietnais padomju darbinieks Mazulāns kļuvis par nekrietnas visur klātesošo Rietumu izlūkdienestu provokācijas upuŗi, kuŗu pastrādātajā noziegumā visnotaļ iejaukti arī «norieta pasaulē» patvērušies latviešu «kaŗa noziedznieki». Tēvu un vīru sauc atpakaļ uz plaukstošo padomju Latviju meita un sieva.
Sieva man 1978. gada 5. septembrī bija pie sāniem. Kas attiecas uz meitu, tad viņa ASV Valsts departamentā tikšanās laikā ar padomju vicekonsulu Ponomarjovu un viņa adjutantu, «latvju padomju diplomātu» Vašingtonā Eiženu Poču, izskaidrojusi savas palikšanas iemeslus brīvajās Savienotajās Valstīs, nevērīgi pasvieda šiem džentlmeņiem savu PSRS Ārlietu ministrijas izdoto diplomātisko pasi. Citādi gaužām garlaicīgās un klusinātās sarunas gaitā abi dižimpērijas reprezentanti pēkšņi it kā salēcās – sak, kā nu tā varot svaidīties ar padomju pasi…
Nedomāju, ka abi diplomātizētie čekisti par šo incidentu neziņoja Maskavai un Rīgai. Viss bija pietiekami skaidrs, taču «Dzimtenes Balss» slejās parādījās gan Latvijas KGB dzīlēs radies «Mātes sāpju kliedziens», gan arī vēlākie tāda veida sacerējumi, kas šā gada sākumā sasniedza savu kulmināciju ar apgalvojumu, ka visnotaļ jaukais padomju censonis Lešinskis galējas pārpūles brīdi pazudis briesmīgās CIP (CIA) bezdibeņos un viņa stāstījumu par krieviskā padomju režīma bezjēdzībām Radio Liberty latviešu raidījumā ierunājis neviens cits kā Izraēlas pilsonis Franks Gordons. Lieki piezīmēt, ka «Dzimtenes Balss» rakstos pieminētajām organizācijām un personām nebija ne mazākās ietekmes brīdī, kad pieņēmām sava mūža izšķīrēju lēmumu.
Kas attiecas uz «sāpju kliedzieniem», tad uzskatu, ka gan Mazulāna, gan mūsu ģimenes gadījumā šīs sāpes varētu remdināt, ļaujot kliedzējiem ierasties Zviedrijā, respektīvi, Savienotajās Valstīs. Ģimeniskas pārrunas neitrālā atmosfērā te varētu būt kā labdabīgs plāksteris uz skaudras brūces.
Kamēr, pretēji starptautisko tiesību normām Kremļa impērijā būs gan samērā viegli iebraukt, bet grūti, pat neiespējami tikt no turienes ārā, notiks gan respektablo padomju pasu «vieglprātīga» paslīdēšana pa dažādu valstu ārlietu ministriju galdu gludo virsmu, gan arī atskanēs krieviskā režīma vairāk vai mazāk izraisītās un autorizētās «sāpju» izpausmes.
Pauls Ducmanis pēc Mazulāna «incidenta» brīvo pasauli vairs neieraudzīja. Viena «SS kaŗa ziņotāja» pārbēgšana Latvijas čekai acīm redzami bija par daudz. Bijušie nopelni tomēr dotajā gadījumā svēra vairāk nekā Stokholmā pieļautais «modrības» trūkums.
Jaunais KGB izlūkošanas daļas priekšnieks Lukašēvics «Paulim» uzticēja darbu, kas neapšaubāmi pelnījis, lai ierindotos padomju čekas literāro meklējumu klasiskajā mantojumā.
Ducmanis uzrakstīja grāmatu «Kas ir Daugavas Vanagi?» Mūsu avīzītes redakcija izlasīja tās korektūru, izdomāja tai diezgan asprātīgu vāku, kas izskatā atgādināja «Daugavas Vanagu Mēnešrakstu», taču saturā nedrīkstēja mainīt ne vārda, jo ikvienu teikumu bija akceptējis «mazais Jānītis» Lukašēvics un citi čekas smadzeņgalvas. Pēdu jaukšanai brošūras titullapā bija minēti trīs autori, kaut gan sacerētājs un bagātīgā čekas honorāra saņēmējs bija tikai viens – šķietami necilais «Rīgas Balss» sporta redaktors Paulis Ducmanis. Drīz vien kādreizējā KGB aģente Kanādā Gledisa Evansa, kas pēc grūtas un bīstamas darbošanās savas dzimtenes noslēpumu izspiedzē tagad baudīja čekas dāsno viesmīlību Rīgā, vērtīgo darbu pārcēla angļu mēlē. Radās arī grāmatas tulkojums vācu valodā un Aldonas Tepferes, repatrianta Leona Reitera dzīvesbiedres, pārtulkots īsināts zviedru variants.
Paulis tajās dienās staigāja ar augsti paceltu galvu un savas dižciltības apziņā sveicienus atņēma ar neslēptu paviršību. Diemžēl nebija vajadzīgs bargs kritiķis, lai konstatētu, ka «mazā Jānīša» protežētā publikācija ir ar baltiem diegiem neveikli šūdināts savārstījums. Bija acīm redzami, ka Paulis pirms brošūras uzrakstīšanas ir cītīgi pētījis «Daugavas Vanagu Mēnešrakstā» regulāri iespiestos DV Centrālās valdes, atsevišķo patvēruma zemju un lokālo DV nodaļu vai apvienību valžu personālsastāvus. Ar niecīgiem izņēmumiem visi šie cilvēki Ducmaņa grāmatā bija pasludināti par negantiem «kaŗa noziedzniekiem», kas vācu laikā nemitīgi kāvuši un spridzinājuši «nevainīgus civīliedzīvotājus». Pastrādāto noziegumu motīvi? Necilvēciska asinskāre, neiedomājams sadisms, alkatība.
– Brr, zēni, man tagad bail iziet uz ielas, – iepazinies ar Ducmaņa manuskriptu noteica kādreizējais salaspilietis Arvīds Rupeiks. – Ja jau viņiem tur emigrācijā vai katrs desmitais cilvēks ir perverss sadists, tad jau mums Latvijā ir vismaz pāris simt tūkstošu tādu briesmoņu.
Sadisms taču nav atkarīgs no sabiedriskās iekārtas vai politikas…
Ka cienīgais Paulis savā fantāzijas lidojumā tālu «pāršāvis strīpai», to drīz vien atzina gan majors Bernhards Borgs, gan arī Latvijas KGB vadība. Jaunu, «ticamāku», «labāk dokumentētu» grāmatu uzdeva uzrakstīt Arvīdam Rupeikam. Arvīda žurnālistiskā varēšana bija daudz lielāka nekā Paulim, taču laikam tieši tāpēc viņš savu brošūru «Politiskie bēgļi bez maskas» rakstīja neticami ilgi, ar pukstēšanu un gaušanos, un, protams, ar dažkārt nedēļām
ilgiem dzeršanas «plostiem». Par cik «latviešu kaŗa noziedznieku» atmaskošanā Rupeikam vajadzēja balstīties uz «Dzimtenes Balss» redakcijā uzfrizētiem vai visnotaļ safabricētiem materiāliem, tad šajā aspektā arī viņa grāmata galu galā nebija daudz «dokumentālāka» par Ducmaņa savārstījumu. Interesanti atzīmēt, ka Rupeika brošūras titullapā figurēja autori – A.Ezers (Arvīda pseidonīms) un B. Arklāns (Bernhards Borgs). Kaut arī Borgs nebija uzrakstījis ne rindu, honorārs «brālīgi» tika dalīts uz pusēm.
Savu artavu «buržuāziski nacionālistisko latviešu kaŗa noziedznieku» atmaskošanas kampaņā tolaik ieguldīja arī tāds amatieris kā Valmieras rajona avīzes redaktors Vilis Liepiņš.
Lāga izglītību sārteni apaļīgais Vilis nekad nebija baudījis. Neticami ilgus gadus viņš studēja Viļņas pedagoģiskā institūta neklātienē, tā arī nespēdams iegūt partijas prasīto augstskolas beigšanas diplomu. Kā jau tas ar pusizglītotiem ļautiņiem palaikam notiek, Liepiņš bija kļuvis par aplam dedzīgu ateistu, ar sava laikraksta palīdzību nemitīgi terorizējot dievbijīgos valmieriešus. Karotājs ateists Vilis bez liekas konspirācijas uzturēja visciešākos sakarus ar KGB pilnvaroto Valmieras rajonā. Tālu daudzināta bija un, šķiet, vēl tagad ir Viļa Liepiņa «viesmīlība», ko pārbagāti un aizgūtnēm bauda patiesās vai izdomātās darīšanās šajā Ziemeļvidzemes centrā iebraukušie Latvijas KGB un tamlīdz arī šim iestādījumam pakļautās Kultūrsakaru komitejas un «Dzimtenes Balss» vadītāji darbinieki. Galdi allaž lūztin lūzt no lauku gardumiem un brangu padzērienu svara. Par šīm tīkamajām dzīrēm nekurnēdami maksā apkārtējie kolchozi, kuŗu priekšsēžiem redaktors ar saviem plašajiem un izkoptajiem sakariem pratis iedvest attiecīgo bijāšanu.
KGB uzdevumā bezdievis Vilis uzrakstījis paplānu brošūriņu «Cilvēki bez sirdsapziņas», kuŗā centās pierādīt, ka vairāki Valmieras apriņķa luterāņu mācītāji 1941. gada vasarā esot kļuvuši par sadistiskiem «cilvēkšāvējiem». Viļa Liepiņa stils spētu iedvest svētas šausmas pat pamatskolas pirmo klasīšu latviešu valodas skolotājām. Tādā pat šaušalīgā nestilā bija ieturēti arī smago apsūdzību «pierādīšanai» grāmatiņā ievietotie «dokumenti». Pat pilnīgam neprašam bija skaidrs, ka šos «dokumentus» uzrakstījis brošūras maz skolotais autors un nevis viņa apsūdzētie mācītāji, kas visi taču bija baudījuši augstskolas izglītību. Valmieras komūnista, avīzītes «Liesma» redaktora Liepiņa nebaudāmais sacerējums bija visjaukākais izdevums jau tā diezgan neapskaužamajā «latviešu kaŗa noziedznieku atmaskošanas «sērijā».
Lai nu kā, bet tieši apaļīgā valmierieša grāmatiņai bija lemts kļūt par pamatakmeni«abpusējos» kultūras sakaros starp svešatnes latviešiem un tautu «brīvajā padomju Dzimtenē».
Marksa un Ļeņina nemaldīgā un pārlaicīgā teorija māca, ka sabiedrisku parādību dziļākie cēloņi allaž meklējami saimnieciskās norisēs. Tā tas notika arī ar «abpusējās kultūras apmaiņas» iedibināšanu.
Kāds «svešatnes latvietis» sešdesmito gadu sākumā bija izdomājis itin asprātīgu schemu, kā, apejot negantos padomju muitas un valūtas likumus, pašam tikt pie drīzas turības «kapitālisma džungļos» un vienlaikus preču un valūtas apmaiņas ceļā veicināt vēl straujāku dzīves augšupeju «sociālistiskajā» dzimtenē. Sākotnēji šī saimnieciski financiālā apmaiņa, pēc daudzām pazīmēm spriežot, sita augstu vilni, taču, kā jau tas palaikam atgadās, Latvijas KGB smagnējais birokrātiskais aparāts nespēja novērtēt mūsu tautieša spārnoto ideju. Latviešu veikalnieka partnere dzimtenē tika apcietināta, kverkšķināta Stūra mājas nopratināšanas kamerās un pēc «vaļsirdīgas atzīšanās» diezgan plaši publicētā tiesas prāvā notiesāta uz vairākiem gadiem «labošanas darbu kolonijā».
Ar to arī viss būtu beidzies, taču uzņēmīgo «svešatnes latvieti» ar čekas gūstekni saistīja ne vien prozaiski veikala apsvērumi, bet viņu kontaktiem bija arī dziļas romantiskas saiknes.
Jādomā, tieši šo «romantisko iemeslu» mudināts, minētais tautietis jau ap 1961. gadu bija paspējis nodibināt saraksti ar kādu latvju tautas dēlu dzimtenē, kas savas vēstules parakstīja ar intriģējošu vārdu «Benedikts». Par cik «Benediktam», resp. KGB majoram Bernhardam Borgam, tolaik bija bezgala daudz citu čekistisku, politisku, sabiedrisku un tīri cilvēcisku pienākumu un ieceru, tad šis pienākumu apsēstais darbinieks nule aizsākto saraksti nodeva Kultūrsakaru komitejas jaundibinātās Latvijas nodaļas cerīgā darbinieka Imanta Lešinska rokās. Būdams skolots jurists, resp., no Staļina kulta nepatīkamajiem noslāņojumiem atbrīvotās padomju likumības dedzīgs aizstāvis, Lešinskis saprata, ka viņam neklājas sarakstīties ar smaga saimnieciska kriminālnozieguma līdzdalībnieku un galveno ierosinātāju.
Kultūrsakarnieka Lešinska apjomīgās vēstules neķītrajam padomju ekonomisko likumu pārkāpējam «kapitālistiskā norieta pasaulē» tālab parakstīja neeksistējoša persona – «Arnolds Jenerts». Drīz vien uz «Jenerta» pasta kasti Rīgas Galvenajā pastā nepārtrauktā straumē sāka plūst «imperiālistiskās dekadences» satrunējušie augļi – svīlīgās krāsās ieturēti neilona sieviešu kakla lakatiņi. To pietika ne vien paša kultūrsakarnieka ģimenei un «Benedikta» dzimtai, bet arī plašākām Rīgas padomju inteliģences aprindām.
Būtu nepiedodams padomju īstenības un morāles apmelojums, ja šo rindu autors apgalvotu, ka bagātīgi piesūtītie lakatiņi kaut par matu būtu uzlabojuši veikalnieciski ievirzītā latviešu trimdinieka partneres stāvokli «labošanas darbu kolonijā». To drīz vien saprata un nojauta arī pats sūtītājs, un tādēļ savas vēstules «Jenertam» sāka rotāt dažādiem «nesvarīgiem» sīkumiem iz savas latviešu trimdas kolonijas sabiedriskās un polītiskās dzīves.
Jaukais «Benedikts» savu aģentu «Jenertu» rosināt rosināja vaicāt lakatiņu sūtītājam arvien «āķīgākus» jautājumus. «Lakatiņu operācijas» rezultāts bija pilns kādā pavalstī dzīvojošo latviešu trimdinieku saraksts ar visām viņu adresēm.
Jāpiezīmē, ka pateicībā par sniegto pakalpojumu Bernhards Borgs no sirds centās panākt adrešu saraksta atsūtītāja romantisko ilgu objekta atbrīvošanu no padomju vergu kolonijas.
Šiem centieniem, šķiet, bija pat savas perspektīvas uz panākumiem, taču neilgi pirms gaidāmās apžēlošanas šī latviešu sieviete nomira aiz spaidu darbu nometnes dzeloņdrātīm.
Trimdas veikalnieks par spīti šai traģēdijai aizsāktos «kultūras sakarus» rakstveidā turpināja vēl krietnu gadu desmitu, līdz manai aizbraukšanai no Rīgas uz Ņujorku, un, ja vien nav miris, droši vien turpina šos augstākā mērā teicamos kontaktus vēl šodien. Tiesa, sarakstei ar minēto tautieti Komiteja pēc adresu grāmatas piesūtīšanas piešķīra visai zemu prioritātes pakāpi – kā teic franču paruna: arī visskaistākā meitene nespēj dot vairāk nekā to, kas viņai ir…
Trimdas palaidīgās «meitenes» sniegtā balva toties jau augstāk tika novērtēta sešdesmito gadu sākumā, kad Mihailova komitejas latviešu trimdinieku mulsināšanai domātā Latvijas nodaļa ar saviem vārgajiem taustekļiem visnotaļ grābstījās puslīdz absolūtā tukšumā.
Piesūtītās precīzās pasta adreses tika lieti izmantotas, lai katram attiecīgajā pavalstī dzīvojošam latvietim piesūtītu Viļa Liepiņa melnsmērējumu par Valmieras apriņķa latviešu mācītājiem.
Šķiet, ka tajā latviešu kolonijā šī «kultūrsakaru» akcija izraisīja čekas iecerēto šoku.
Spriežot pēc trimdas laikrakstu ziņojumiem un ievietotajiem attēliem, notika provinciālā dubultčekistu smieklīgās brošūriņas publiska dedzināšana ar pienācīgām patriotiskām uzrunām un respektējamu pompu. Latviešu kultūras nemirstīgo vērtību aizstāvēšanai domātā «Dzimtenes Balss» šīs izdarības tūdaļ pasteidzās salīdzināt ar Hitlera trieciennieku pastrādātajām vācu literatūras klasiķu darbu publiskas dedzināšanas akcijām trīsdesmitajos gados.
15. Adreses
Lai lasītājs man piedod nelielu atkāpi. Jau «Dzimtenes Balss» redaktora un vēlāk Kultūras sakaru komitejas prezidija priekšsēdētāja krēslā sēdēdams, itin bieži saņēmu trimdinieku vēstules ar jautājumu – kā gan «Dzimtenes Balss» redakcija ieguvusi viņu adreses. Saskaņā ar Komitejas izstrādāto «politisko līniju» atbilde šim dabīgajam jautājumam allaž bija stereotipa:
laikrakstu jums lūdza pasūtīt jūsu tuvinieki dzimtenē. Tie, protams, bija salti, balti meli. Būtu tomēr nepareizi pieņemt, ka čekas avīzes izsūtīšanai nepieciešamo adrešu saraksts radās galvenokārt nule aprakstītajai, līdzīgu tīši nodevīgu akciju rezultātā. Protams, viens otrs «kultūrsakaru ugunīs iededzies» trimdinieks redakcijai vai Komitejai piesūtīja jau paziņu adreses, lai arī viņi varētu pilnam baudīt Latvijas čekas dāsni sniegtos kultūras augļus. Tādu jauki labdabīgu censoņu skaitliski tomēr bija ārkārtīgi maz, lai izveidotu to padomju krieviskās propagandas saņēmēju kartotēku, kas šodien atrodas Komitejas rīcībā un 1976.gadā ietvēra aptuveni 6000 ārzemju latviešu adreses.
Patiesība ir daudz vienkāršāka, bet, baidos, savu cilvēka tiesību apziņā iesīkstējuša rietumnieka saprātam tā tomēr grūti aptverams fakts. Runa ir par padomju cenzūras aparātu, kas, tiesa, ar «Glavļit» izkārtni, it kā veido patstāvīgu valsts iestādi, kas pakļauta PSRS, resp., Latvijas PSR Ministru padomei, bet īstenībā atrodas tiešā KGB pārraudzībā. Šī iestādījuma ierēdņi sēž nevien visu Latvijas «republikānisko» laikrakstu un žurnālu redakcijās un izdevniecībās (rajonu un atsevišķu uzņēmumu vai iestāžu periodiskos izdevumus uz ārzemēm sūtīt aizliegts), bet arī Rīgas starptautiskajā pastā. Vispirmais šo cenzoru pienākums ir reģistrēt no ārzemēm pienākuša sūtījuma nosūtītāju un adresātu Latvijā, kuŗu uzvārdi un adreses nekavējoties nokļūst attiecīgajās čekas kartotēkās. Ja sūtījuma saturs kaut kādu iemeslu dēļ cenzoram šķiet «aizdomīgs», tas tiek izlasīts un ļaunākajā gadījumā «pazūd bez vēsts». Jebkuŗš trimdinieku izdevums, izņemot divas kopijas – vienu čekai un otru «cekai», resp., Latvijas kompartijas centrālās komitejas Ārējo sakaru daļai, tiek nekavējoties sadedzināts.
Papildu izņēmums ir ārzemju publikācijas, kas adresētas uz Kultūrsakaru komitejas pasta kasti 261, «Dzimtenes Balss» pasta kasti 257 un trimdiniekiem domāto «Dzintarkrasta» radioraidījumu redakcijas pasta kasti 330. Šīs publikācijas no pasta kastēm izņem attiecīgajiem iestādījumiem piekomandēti KGB virsnieki un pēc saviem ieskatiem vienu līdz divus eksemplārus nodod šo čekas filiāļu vadītājiem. Ja to prasa KGB operatīvās intereses, ar attiecīgo izdevumu saturu tiek iepazīstināti Kultūrsakaru komitejas «aktīvisti» – rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, jaunatnes darbinieki, it īpaši ja viņiem paredzēts KGB sponsorēts «komandējums uz ārzemēm». Atliek ar nožēlu piezīmēt, ka man zināma vesela virkne trimdas izdevumu, kas ar attiecīgo «pasta kastu» nominālo abonentu laipni piedāvāto starpniecību lūko «kultūrsakaru» ietvaros savas publikācijas nogādāt Latvijas kultūras darbiniekiem. Tērējot savus jau tā skopos līdzekļus, šie entuziasti sūta uz Latviju desmitiem eksemplāru un tādējādi palīdz risināt «Glavļit» enerģijas problēmu. Tiesa, pēc viena vai diviem gadiem Kultūrsakaru komiteja manas priekšsēdības laikā vienu no saņemtajiem rietumu izdevumu eksemplāriem sāka «ar aktu» nodot Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa latviešu literatūras nodaļas «specfondam». Pieeja šajā īpašajā «fondā» iegrāmatotajiem materiāliem «zinātniskos nolūkos» ir iespējama tikai ar KGB un kompartijas centrālās komitejas ārējo sakaru daļas priekšnieka kopēju atļauju katrā atsevišķā gadījumā.
Laikā, kad tapa «Dzimtenes Balss» saņēmēju kartotēka, cenzori Rīgas starptautiskajā pastā par nelielu, no čekas izlūkošanas daļas saņemtu papildus atlīdzību no pienākušajām trimdas latviešu vēstulēm gluži vienkārši norakstīja atpakaļadreses. Par cik cenzori jebkurā diktatūras režīmā nemēdz būt «visgaišākie» zēni un meitenes, tad «Dzimtenes Balss» kartotēka pildījās ar neganti kroplā rakstībā izpildītām adresēm. Turklāt nereti atgadījās, ka ar
tuvinieku Latvijā sarakstījās tēvs, māte, dēls, meita un vecmāmiņa. Tā nu iznāca, ka vērtīgo laikrakstu sāka saņemt, teiksim, pieci vienas ģimenes locekļi. Šo «pirmdzimto grēku» Latvijas KGB vēlākos gados centās «izpirkt», izsniedzot badīgajiem padomju apstākļiem diezgan prāvas ikmēneša piemaksas veselai virknei «Dzimtenes Balss» redakcijas un Komitejas
technisko darbinieču, kas vairāk vai mazāk nopūlējās ieviest elementāro kārtību nelikumīgi dzimušajā kartotēkā. Šis čekas antikonstitucionālais produkts ieguva mazliet pieklājīgu veidolu tikai pēc tam, kad Amerikas Savienotās Valstis un vēlāk arī virkne citu brīvās pasaules zemju ieviesa pasta kodus. Savienoto Valstu pasta kodu rokas grāmatu KGB par spīti savai garlaicīgi birokrātiskajai struktūrai pārsteidzoši veicīgi piegādāja «Dzimtenes Balss» redakcijai. «Komūnisma cēlāju morāles kodeksa» spārnoti, mēs trieciendarbā pāris nedēļās izrevidējām kļūmo kartotēku, piekaŗot katrai adresei attiecīgo ZIP kodu un atsijājot krietnu daudzumu jūtami nederīgo. Ar kaunu jāatzīstas, ka, man aizejot no cēlajiem kultūrsakarnieku vadības pienākumiem 1976. gada augusta nogalē, minētā kartotēka vēl bija tālu no pilnības.
Identiskas kļūdas «Dzimtenes Balss» un «pašu svešatnes latviešu» izdoto «progresīvo» publikāciju adresātu sarakstos kļuva par uzmācīgu murgu jau sešdesmito gadu sākumā, kad pie apvāršņa reljefi iezīmējās topošās kultūrsadarbības entuziastu impozantās figūras.
16. Memingenas Eduards Alainis
Kalendārs rādīja 1961. gada 14. augustu. Bija pagājusi tikai viena diena, kopš austrumvācu «demokrātiskās republikas» valdība bija sākusi celt Berlīnes mūri, lai pasargātu krieviskā sociālisma svētīto tēviju no kapitālistisko haizivju mocītās Rietumvācijas bēgļu plūdiem. Nešķīstā rietumu propaganda gan apgalvoja pretējo, proti, ka kauna mūris tiekot celts, lai likvidētu pēdējo spraugu staļiniskajā «dzelzs aizkarā» un radītu galēju aizsprostu cilvēku miljonu kustībai no poļitruku liekulīgās askēzes uz rietumu «saimnieciskā brīnuma» radīto pārpilnības valstību. Saskaņā ar tās pašas melīgās rietumu propagandas apgalvojumiem cilvēki todien Berlīnē lēca no namu augšējiem stāviem, lai tikai nepaliktu mūra austrumu pusē. Mūs ar Latvijas KGB kapteini Jāni Vaivodu tādi apgalvojumi, saprotams, nespēja ietekmēt.
Ciemiņš, ko mēs todien sagaidījām uz Rīgas stacijas perona, 1961. gada 13. augustā aizsākto «kauna mūri» bija šķērsojis virzienā no rietumiem uz austrumiem un darījis to labprātīgi un pilnā prātā.
Mīļi gaidītais sociālistiskās dzimtenes viesis bija latviešu trimdas grāmatu izdevējs Eduards Alainis no Memingenas Rietumvācijā. Kā «Zobgala kalendāra» un dažādu citu lētu grāmatiņu apgādātājs, Alainis, šķiet, jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija iemantojis zināmu popularitāti kultūras jautājumos ne pārāk izvēlīgu laucinieku vidū, it īpaši Ziemeļvidzemē. Savā politiskajā nosliecē viņš it kā esot bijis tuvs Zemnieku savienības aprindām. Dažādās spekulācijās sapinies, grāmatnieks allaž balansējis uz bankrota robežas.
Dažos gadījumos uzņēmīgo tautieti pēdējā brīdī no financiālas zūdības esot glābis ģenerālis Jānis Balodis, kuŗa bezrūpība vekseļu lietās, pēc nostāstiem spriežot, patiešām bijusi apbrīnojama. Bez sevišķām likstām pārdzīvojis sarkano Baigo gadu un tam sekojošo vācu brūnās okupācijas režīmu, Alainis 1944. gada vasaras nogalē bija atstājis Latviju. Trimdā viņš pamazām bija atsācis grāmatu apgādāšanu, piecdesmitajos gados šajā jomā sasniegdams pat tādus sev neparastus augstumus kā Jāņa Poruka Kopoto rakstu izdevumu. Vienlaikus izdevējs diezgan aktīvi piedalījies arī DP nometņu pagastpolitikā, allaž ieņemdams visai konservatīvu stāju. Kāda no Floridas iebraukusi tautiete sešdesmito gadu sākumā man pat centās iegalvot, ka «Rīgas» viesnīcas vestibilā ieraudzītais kultūras darbinieks DP nometnē kādu sakaros ar čeku pienāktu tautieti esot izgrūdis pa barakas logu.
1961. gadā grāmatnieks jau bija pārkāpis to slieksni, kas pusmūža gadus atdala no seniora vecuma. Uzlūkojot viņa vareno miesas būvi, tomēr neviļus uzmācās tāds kā žēlums un līdzcietība par floridietes aprakstītā čekas aģenta bēdīgo likteni. Pēc ieturētām pusdienām, kuŗās Alaiņtēvs diendienā izvēlējās vienu un to pašu maltīti – skābu kāpostu zupu un cūkas karbonādi – viņš allaž aicināja savus sarunu biedrus «vilkties uz krampjiem». Kur nu –
seniora «krampis» bija tik varens, ka ne vien mani pirkstiņi, bet arī Žaņa Zakenfelda, Jāņa Vaivoda un citu padomju «kultūras darbinieku» rādītājpirksti iepretim tādam spēkam izrādījās tīri vai gļēvas sliekas.
Diemžēl, čekas ciemiņa garīgie spēki un iespējas vairs tālu neatbilda fiziskajai varēšanai.
Mūsu pazīšanās turpinājās turpat gadudesmitu, un ik reizi man nācās noklausīties kādu pusduci anekdošu, kas, pēc visa spriežot, bija radušās kaut kur neaizmirstamā cara Nikolaja Otrā valdīšanas pirmajos gados. Šos uzmundrinošos jokus vienmēr un allaž papildināja stāstiņi par kultūrsadarbnieka veiktajiem varoņdarbiem cīņā ar trimdotājas reakcijas tumšajiem spēkiem. Šo varoņdarbu vainagā kā spoža zvaigzne mirdzēja nostāsts par to, kā Alaiņtēva dēls Imants iebēris cukuru toreizējā Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēža pulkveža Viļa Januma «Cadillac’a’» benzīna tvertnē. – Mans Imants jau nav muļķis, – stāstītāja dimdīgā balss veikuma gavilēs skanēja pāri visai diezgan jomīgajai restorāna «Rīga» zālei, likdama visādiem amerikāņiem, zviedriem un dāņiem dziļā cieņā pievērst savus skatienus galdiņam, pie kuŗa savu ikdienišķās kāpostzupas sātīgo porciju baudīja latvju kultūras darbinieks Eduards Alainis. – Viņš tajā lepnajā vāģī iebēra graudu un nevis smalko cukuru. Pulkvežkungs cēli izbrauc no Memingenas, brauc, brauc, bet kaut kur pie Frankfurtes – čuš… Motors pagalam.
Tādā dubultčekistiem nevēlamas uzmanības centrā es biju desmitām reižu. Lai lasītājs saprot, ka arī «Dzimtenes Balss» redaktoriem un Kultūrsakaru komitejas priekšsēžiem viņu karjeras ceļš nav tikai ar rozēm kaisīts. Neviļus atmiņā nāk pantiņš, ko mēdza skaitīt mans nelaiķa tēvocis Zaļenieku pagastā:
«Katram ir savs krusts iekš rokām,
Sava bēdu maizīte…»
Sešdesmito gadu sākumā Latvijas KGB kultūras sakaros ar trimdu visnotaļ nācās vadīties no senās tautas gudrības par velnu, kas bada laikā ēdot arī mušas. Tolaik labs diezgan bija gan Alaiņtevs, gan pāris citu, viņam līdzīgu censoņu. Kā redzēsim, tad jau dažus gadus vēlāk mēs varējām kļūt daudz izvēlīgāki.
Maskava arvien uzstājīgāk prasīja, lai taču arī mēs uzrādot «latviešu patriotiskās organizācijas», respektīvi, čekas kontrolētas iztapoņu apvienības, emigrācijā. Zinot latviešu trimdinieku toreizējo noskaņojumu, par tādas instrukcijas izpildi nebija ko domāt. Latviešu komūnistu nodibinātā Amerikas Latviešu strādnieku vienība (ALSV) tobrīd jau bija sasniegusi ārkārtējas senilitātes un strauji progresējošas izmiršanas stadiju. Atlika vienīgi mēģināt iedibināt Padomijai draudzīgus periodiskus izdevumus trimdinieku patvēruma zemēs.
Sava loma šajā pasākumā varēja būt arī Alainim. Viņa apgāds bija diezgan plaši pazīstams daudzās latviešu mītņu zemēs; līdz piecdesmito gadu beigām Alaiņa produkciju izplatīja latviešu grāmatu galdi visā brīvajā pasaulē. Tiesa, pateicoties savai īpatnējai iedabai, izdevējs tolaik jau bija paspējis sanīsties gan ar Daugavas vanagiem, gan Latvijas trimdas ev.lut. baznīcu, gan savu grāmatu izplatītājiem. Financiāli šis neveiksmīgais spekulants kārtējo reizi atradās uz neglābjama bankrota sliekšņa. «Žēlsirdīgie samarieši» šoreiz atradās Austrumberlīnē čekas aģenta Žaņa Zakenfelda un viņa pēcteča Bruno Zēberga personās. Viņu lietpratīgajā vadībā Alainis pāris gados krasi izmainīja savu kalendāru saturu, kur
tagad dominēja pastulbi, bet augstākā mērā aizvainojoši uzbrukumi trimdas organizācijām un to vadītāju personībām.
Sakarā ar kādas rupjas karikatūras publicēšanu, kas bija vērsta pret trimdas ev. lut. baznīcas archibīskapu Teodoru Grīnbergu, pret Alaini pat tika celta apsūdzība vācu tiesā. Izplatīt vai reklamēt viņa izdevumus atteicās praktiski visi trimdas grāmatu galdi un periodisko izdevumu redakcijas. Kā nogatavojies auglis vecais grāmatnieks iekrita KGB platajā klēpī.
Pirmās vienošanās laikā Rīgā Alainim tika nodiktēta turpmākās darbības programma. Viņam nācās piekrist izdot «progresīvu, padomju Latvijai draudzīgu» laikrakstu «Daugava». Visus ar iespiešanu un ekspedīciju saistītos izdevumus, kas gadā sastādīja itin prāvu summu rietumvācu markās, apņēmās segt Kultūras sakaru komitejas Latvijas nodaļa ar sava Austrumberlīnes pārstāvja starpniecību. Par cik Latvijas nodaļas un arī tās pēcteces, 1964.gada rudenī nodibinātās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs rīcībā konvertējamā rietumvalstu valūtā nebija ne sarkana vērdiņa, tad faktiskā izdevumu sedzēja bija PSRS Valsts drošības komitejas rezidentūra Austrumvācijā. Latvijas nodaļa un tās laikraksts «Dzimtenes Balss» redakcija uzņēmās apgādāt «Daugavu» ar materiāliem par «nemitīgo saimnieciskās un kultūras dzīves uzplaukumu» Latvijā, kamēr Alainim pašam kopā ar vēl sameklētajiem līdzstrādniekiem vajadzēja gādāt par uzbrukumiem «emigrācijas reakcionārajām aprindām».
Latviešu emigrantu «progresīvās un patriotiskās kustības» jaunizceptais līderis izskatījās tik noplucis, ka čeka pasteidzās viņam uz savas lēses pašūdināt daudzmaz ciešamu uzvalciņu galvaspilsētas prominences tolaik iecienītajā pasūtināmo apģērbu namā «Rīgas Modes Ateljē». Censonis no tā paša avota saņēma arī pāri krietnu kurpju.
Pirmajos «Daugavas» iznākšanas gados Latvijas KGB izlūkošanas daļa nevien parādīja aizkustinošas rūpes par izdevēja materiālo labklājību, bet arī kvēlā degsmē mēģināja kāpināt «patriotiskās» avīzes prestižu tās eventuālo lasītāju acīs. Kapteiņa Jāņa Vaivoda un manā pavadībā «progresīvais redaktors» izbrauca uz tādu parastiem rietumniekiem absolūti nepieejamu vietu kā Daugavpils. Kādu gadu vēlāk tikpat priviliģēts brauciens Alaiņtēvam tika sarīkots uz Valmieru, dižā gara darbinieka dzimtajiem Matīšiem un Burtnieku ezera krastiem.
Valmierā, kur izcilais ciemiņš apmeklēja Piena un siera kombinātu, Vilis Liepiņš bija parūpējies, lai uzklātais brokastu galds vai lūztu no melnā un sarkanā kaviāra toveru, vodkas, konjaka pudeļu un citu pienkopības produktu svara. Matīšos mūs sagaidīja cāļa un teļa cepešu bļodas, bet motorlaivā uz Burtnieku ezera sakarā ar starptautiskā izdevēja vizīti līdz sirds dziļumiem aizkaitinātie un pagodinātie zvejnieki mūs cienāja ar kūpinātiem brekšiem.
Diemžēl, viesis, būdams īsteni progresīvs, tautisks cilvēks un turklāt vēl puslīdz absolūts atturībnieks, dārgajiem cienastiem neparādīja gaidīto godu. Atgriezies viesnīcā «Rīga», viņš vakariņās pasūtināja skābu kāpostu viru un cūkas karbonādi. Sklerotiskais grāmatnieks nespēja novērtēt arī citus uzmundrinājumus, ko viņam centās sniegt darbīgie namatēvi.
Lai piešķirtu «Daugavai» nacionālāku paskatu, čeka atļāva Eduardam Alainim satikties ar ģenerāli Jāni Balodi. Pēc turpat diviem padomju cietumos un nometinājumā pavadītiem bargiem gadu desmitiem ģenerālis nesen bija atgriezies Rīgā, kur dzīvoja no niecīgas pensijas.
Drīz pēc atgriešanās pie bijušā kara ministra ieradās Zakenfelds, vilinādams veco vīru ar visādiem labumiem, kas viņu sagaidot, ja viņš dotu «Dzimtenes Balsij» vēlamo interviju.
Jebkādas intervijas J. Balodis tomēr bija atteicies sniegt un «dubultčekistam» Žanim nācās īsā rakstiņā apmierināties ar fakta konstatējumu, ka viņš ticies ar bijušo neatkarīgās Latvijas valstsvīru. Rakstiņš saturēja arī melīgu apgalvojumu, it kā Balodis «Lielā Tēvijas» kaŗa laikā esot konsultējis padomju iestādes, kā labāk un plašāk izvērst partizānu kustību vācu okupētā Latvijā. Šie meli patiešām bija pārāk nevarīgi, lai kāds tiem varētu noticēt: pirmkārt, ģenerālim nebija nekādas pieredzes partizānu cīņu organizēšanā, otrkārt, patiesajiem organizatoriem ar uzticamo ļeņinieti Lavrentiju Pavloviču Beriju priekšgalā nekādi cietumnieka Baloža padomi nebija vajadzīgi: sabotāžu un terora aktus vācu karaspēka aizmugurē viņi prata organizēt ar metodēm, kādas civīlizētiem rietumniekiem nerādījās pat sapņos.
Alaiņa vizīte bija otrais man zināmais piegājiens, lai panāktu vecā vīra iesaistīšanu čekas propagandas akcijās. Jānis Balodis tolaik smagas uroloģiskas kaites dēļ bija ievietots P. Stradiņa (bijusī Rīgas pilsētas Otrā) slimnīcā. Kad trijatā – Alaini pavadīju es un KGB ziņotājs, žurnāla «Zvaigzne» fotogrāfs Žanis Legzdiņš – ienācām mazajā, tumšajā, ilgi nekrāsotajā palātiņā, kur Balodis mitinājās kopā ar otru slimnieku, ģenerālis izskatījās pagalam sanīcis.
– Nu tad labdien, labdien, mans Baltais ģenerāli! – ar neredzētu sparu un veiklību Alainis metās klāt slimniekam, grasīdamies viņu sagrābt lācīgā apkampienā. Balodis gultā atvirzījās tuvāk sienai un pastiepa pretim roku, vienlaikus atvairot apkampienu un sasveicinoties ar ārzemju ciemiņu.
Reti savā mūžā esmu juties tik neērti kā turpmākās 15 vai 20 minūtēs. Jele apvaicājies par sava vecā paziņas veselības stāvokli, «svešatnes latviešu patriotiskā laikraksta» izdevējs un šefredaktors gari un plaši sāka pārstāstīt savus varoņdarbus cīniņos ar pulkvedi Janumu, archibīskapu Grīnbergu, vācu tiesām un nodokļu piedzinējiem. Šo pērkonīgā balsī dimdināto
monologu brīžiem pārtrauca vienīgi paša stāstītāja dārdošie smiekli, pasvītrojot tādus degpunktus kā cukura bēršanu pulkveža automašīnas degvielas tvertnē, karikatūru par archibīskapu un veiklās atbildes vācu tiesneša āķīgajiem jautājumiem. Sākotnēji slimnieks uz šo pārskatu reaģēja ar viegliem galvas mājieniem un pieklājīgiem iestarpinājumiem – «ak, tā gan», «paskat’ vien», «tad nu gan», bet vēlāk pievēra plakstus un neteica nekā. Kad Alainis jau otrreiz sāka pārstāstīt V. Janumam sagādāto likstu, ģenerālis pēkšņi dziļi ieskatījās man acīs un ar tikko manāmu rokas mājienu norādīja uz durvīm.
Cēlos kājās un, paraustījis aiz piedurknes savā lakstīgalas dziesmā aizrāvušos trimdas garadarbinieku, visai noteikti aizrādīju, ka slimniekam nepieciešama atpūta. Pēc īsas stīvēšanās, kuras laikā Alainis nemitīgi bubināja: «Vēl jau tik daudz būtu, ko pārrunāt, tik daudz ko pārrunāt…» beidzot bijām gatavi iešanai. Žanis Legzdiņš vēlīgā balsī pavaicāja, vai slimniekam būtu kas iebilstams pret fotografēšanos.
– Fotografējiet vien, ja jau jums tas vajadzīgs.
Tā radās rakstiņš «Daugavā» par izdevēja Alaiņa sirsnīgo tikšanos ar «atvaļināto» ģenerāli Jāni Balodi, kas esot nedaudz sasirdzis un baudot brīnumainu medicīnisko aprūpi vienā no labākajām Padomju Latvijas galvaspilsētas slimnīcām… Legzdiņa attēlā bijušais valstsvīrs slikti šūdinātā svītrainā slimnieka pidžamā redzams līdzās Eduardam Alainim.
Ja slimajam J. Balodim no čekas sūtītiem apmeklētājiem gluži vienkārši nebija kur tverties, tad režīmam tuvā «tautas rakstnieka» Andreja Upīša iespējas šajā ziņā bija nesalīdzināmi plašākas.
Ja kāds man teiktu, ka Chruščova laikā čekas iespējas un varēšana bija nopietni ierobežotas tā dēvētās «padomju likumības» ietvaros, tad tādam naivam rietumniekam es pastāstītu par «Daugavas» izdevēja Eduarda Alaiņa vizīti pie «Latvijas PSR Tautas Rakstnieka» Andreja Upīša. Ar grūtībām pārcietis asins izplūdumu smadzenēs, Upīts tolaik nevien bija atmetis chroniskās dzeršanas netikumu, bet arī absolūti iestindzinājies un norobežojies savā režīma piešķirtajā mītnē Bulduros. Sirdzējs Tautas Rakstnieks vairs nepieņēma nevienu, izņemot pāris sev garīgi tuvus staļiniskus literatūrkritiķus un čekas fotogrāfu Žani Legzdiņu. Diletantu Alaini Upīts tomēr savā vasarnīcā uzņēma bez liekas tielēšanās, tādējādi pārsteigdams visu padomju Latvijas «inteliģenci».
– Tikai divi jau tie zatīriķi latviešu tautai ir – es kā «Liriskais nelietis» un jūs kā «Tāravas Anniņa» – drīz pēc sarokošanās pasludināja mans protežē Alainis. Tautas Rakstnieks, kas savā romānā «Plaisa mākoņos» bija lūkojis morāli iznīcināt pat dzejnieku Jāni Raini, uz «Liriskā nelieša» pārgalvīgo pretenziju atbildēja tikai ar vieglu smīnu pāri tējas glāzei.
Cilvēks, kas sevi uzskatīja par vienīgo krieviskā padomju «socreālisma» iedibinātāju latviešu literatūrā bija gatavs zemoties nevarīga perškaļa priekšā tikai tādēļ, ka pēdējais Upīša vasarnīcā bija ieradies trīs čekas aģentu – manis, Žaņa Zakenfelda un Žaņa Legzdiņa – pavadībā.
Lai cik kontraversāli tas arī dažam labam liktos, es Andreju Upīti allaž uzskatīšu par vienu no izcilākajām parādībām ne visai garajā un mazproduktīvajā latviešu literatūras vēsturē. Tāpēc jo nožēlojamāka todien šķita dižā romānista nolaišanās līdz «Liriskā nelieša» neapskaužamajam līmenim.
Kopš tiem laikiem Latviju apmeklējuši daudzi trimdā pazīstami rakstnieki un dzejnieki.
Domāju, dažs labs no viņiem Latvijas garadarbinieku mutē čekas ieliktos pretīgi salkanos glaimus uzskatījis par «tīru valūtu». Latviešu dzejniekiem un rakstniekiem dzimtenē čekas ārzemju viesu uzņemšana vienmēr bijusi un paliek ārkārtīgi netīkama un pazemojošs okupācijas režīma uzdevums.
Par spīti KGB ieguldītajiem financiālajiem un morālajiem resursiem Ed. Alaiņa «Daugava» tā arī neieguva gaidīto plašo tecējumu. Sklerotiskā redaktora apraksti par ceļojumiem uz «emigrantiem» liegto Daugavpili un Valmieru bija līdz neprātam garlaicīgi un stulbi. Visai maz šajā aspektā varēja sniegt arī Roberta Ievkalna (alias Imanta Lešinska) uzrakstītie un Žaņa Legzdiņa ilustrētie artiķelīši par Alaiņa tikšanos ar Jāni Balodi un Andreju Upīti. Tā kā «Daugavai» domātie padomju puses materiāli tika radīti «ļeņiniskās talkas kārtībā», respektīvi, nemaksājot nekādus honorārus, tad tie arī bija puslīdz absolūta, pat neizvēlīgajā padomju presē un radioziņās nepublicējama draza.
Drīz pēc «Daugavas» izdošanas sākuma kultūrsadarbnieku Alaini ar 10 000 čekas Austrumberlīnes rezidentūras izmaksātām rietumvācu markām bikšu šekumā noķēra Federālās Vācijas «Konstitūcijas aizsardzības dienests» (Verfassungsschutz), taču, kā jau tas īstenā rietumu demokrātijā pienākas, jau otrajā dienā padomju spiegu atlaida brīvībā. Taisnību sakot, skatoties no tālienes, es Verfassungsschutz aģentu liberālo izdarību saprotu un atbalstu – kāpēc gan liegt čekai izdot Padomijai tik vajadzīgo rietumnaudu par neticami stulbu izdevumu.
Iepretim «Daugavai» drīz vien atsala arī Latvijas KGB izlūkošanas daļa, šīs avīzītes patiesā izdevēja. Iespiešanas izdevumi tomēr tika maksāti līdz izdevēja nāves stundai.
«Progresīvā svešatnes latviešu» avīze, kas iznāca rietumvācu pilsētiņā Memingenā, bija visai noderīga gadskārtējiem pārskatiem, ko Latvijas čeka sniedza Centram Maskavā. Chruščova laikā gan tika pieņemts likums, kas ar bargu sodu draudiem aizliedz tā dēvēto «pierakstīšanu», respektīvi, padomju iestāžu un uzņēmumu vadības iecienīto praksi uzdot vēlamo par faktiski esošo, taču līdz manai aizbraukšanai uz Ņujorku Apvienoto Nāciju darbā 1976. gadā šai ziņā nekas nebija mainījies. Dobeles rajona KGB pilnvarotais par pilnīgu latviešu nacionālistu pagrīdes organizāciju izdeldēšanu ziņoja savai priekšniecībai Rīgā, kamēr Latvijas PSR KGB savā gadapārskatā tās pašas muļķības pasniedza KGB Centram Maskavas Ļubjankā. Par šiem birokrātiskajiem «pierakstījumiem» mēs, rietumnieki, protams, varam tikai priecāties.
17. «Draugs» un «Viesis»
Par čekas Austrumvācijas rezidentūras maksāto rietumu valūtu iznāca arī stencilētais žurnāls «Draugs» Hanoverā. Arī šis «progresīvi patriotiskais» izdevums, saprotams, ietilpa jau pieminēto «pierakstījumu» kategorijā. Ja «Daugavā» līdzās Rīgas drazai parādījās arī paša izdevēja sacerētās «zatiriskās» peršas, tad «Draugs» sastāvēja tikai no jau pieminētajās ļeņiniskajās talkās iegūtiem nevērtīgiem raksteļiem.
Stencilētā «Daugava» izdevējs un šefredaktors bija kādreizējais Latvijas neatkarības laika lieltirgotājs Augusts A. Kalniņš. Kas šo cilvēku, kas uzvedībā, apģērbā un manierēs atbilda trīsdesmito gadu filmās redzētam angļu džentlmenim, bija novedis līdz čekistiskās kalpības bezdibenim, man joprojām paliek noslēpums. Katrā ziņā Augusts A. Kalniņš ar šo kalpību redzami lepojās. Neatklājot savus informācijas avotus, Bernhards Borgs tuvu draugu pulkā mēdza atstāstīt, kā Kalniņš 1960. gadā braucis vilcienā no Rietumvācijas uz Rīgu.
– Ich bin Chefredakteur und Herausgeber einer internationaler Zeitschrift, (es esmu starptautiskā žurnāla galvenais redaktors un izdevējs) – savā ierastajā pazemībā uz vilciena līdzceļotāja jautājumu esot atbildējis Augusts A. Kalniņš. Lieki uzsvērt, ka šo Bernharda stāstu allaž pavadīja dzīŗubrāļu sadraudzīgi smiekli.
Smieklīguma momentu stencilētā, par čekas naudu izdotā žurnālīša apgādnieka esamībā acīm redzami nespēja apjēgties un nojaust arī viņa tuvinieki zvejnieciskajos Mangaļos.
Augustam A. Kalniņam ar kundzi ierodoties Latvijā, galdi allaž vai lūza no izsmalcinātu un padomju veikalos nekad neredzētu zivju uzkodu svara.
– Redziet nu, biedri Lešinski, kā dzīvē tas iznāk, – lepnumā zvīļīgām acīm tādā ciemošanās reizē man teica galda biedrene. – Mans tēvocis tirgojās ar kokiem buržuju laikos, bet tagad ir redaktors un izdevējs…
Lai neizplūstu svinīgajam gadījumam nepiedienīgos smieklos, es izlikos meklējam treknāku nēģi galda vidū noliktajā toverī.
Savā 1966. gada izdotajā liekulīgajā grāmatelē «Jo divu dzimteņu nav» mans melīgais alter ego R. Ievkalns savam lasītājam centās iegalvot, ka esot «plaši sakuplojusi progresīvā svešatnes latviešu prese» ārzemēs. Protams, šis apgalvojums bija tīrā muļķu ķeršana. Tiesa, Masačūzetas pavalsts lielpilsētā Bostonā gan turpināja iznākt latviešu trockista E. Mauriņa izdotais «Amerikas Latvietis», taču sešdesmitajos gados arī šīs kroplās avīželes izdošanas izdevumus jau pilnībā sedza čeka. «Drauga» un «Daugavas» izdošana, kā redzējām, atradās tā paša slepenpolicijas iestādījuma pārziņā.
Sešdesmito gadu sākumā Rīgu apmeklēja kāds tautietis no Zviedrijas, kas sarunās ar «Latvijas nodaļas» darbiniekiem nebeidza vien dižoties, ka no 1918. līdz 1920. gadam esot
strādājis Viskrievijas ārkārtējās komisijas (čekas) dienestā. Lielībnieka apgalvojumi tika pārbaudīti pieminētās iestādes archīvos. Tie izrādījās patiesi. Pastaigājoties pa Ķemeru kūrvietas jaukajiem celiņiem, es nopelniem bagāto veco čekistu drīz vien pārliecināju par nepieciešamību pārsūtīt naudas summu 1000 ASV dolāru apmērā no Zviedrijas uz Austrāliju.
Pēc pāris mēnešiem, kas aizritēja kopš šīs auglīgās sarunas, mūsu tautiešus piektajā kontinentā sāka regulāri apmeklēt it kā «Latviešu progresīvo rakstnieku un žurnālistu kopas» izdotais žurnāls «Viesis».
Nedomāju, ka šie dažādie čekas «viesi» būtu spējuši daudzmaz nopietni iedragāt trimdas latviešu morāli un nacionālo stāju. Krievinātās Latvijas «sasniegumu» propaganda tajos bija tik primitīva, ka nesasniedza pat «Dzimtenes Balss» rudimentāro līmeni. Taču propagandistiskais efekts jau šai gadījumā nebija galvenais. Krieviskās impērijas labad bija jāpierāda, ka latviešu trimdinieku vidū ir cilvēki, kas gatavi pakalpot tās kolonizatoriskajām interesēm. Kaut neveikla, nebaudāmā veidā šī iecere savos pamatos īstenojās.
18. Tūristiskie sakari
«Latvijas nodaļas» nodibināšana, kā jau teicu, iezīmēja arī tūristisko sakaru sākumu starp trimdu un padomju Latviju. Tajā laikā čeka bija zaudējusi cerības atgūt pēc Otrā pasaules kaŗa «svešumā» aizklīdušos padomju pilsoņus. Krievu, ukraiņu, lietuviešu, gruzīnu, armēņu, latviešu, Krimas tatāru kolonijas ārzemēs varēja palikt, kur tās bija, taču, Maskavas interesēs
izmantojot šo koloniju locekļu nostalģiskos ceļojumus uz dzimteni, čeka cerēja radīt apstākļus, lai šo koloniju pārstāvji ilgstošas ideoloģiskas apstrādes rezultātā kļūtu par šī iestādījuma «piekto kolonnu» Kremļa rūpīgi plānotajā Trešajā pasaules kaŗā.
1959. gadā PSRS vēstniecības ārzemēs saņēma slepenu Centra norādījumu pārtraukt bijušo padomju pilsoņu repatriāciju un sākt šiem pilsoņiem izsniegt vīzas īslaicīgam dzimtenes apmeklējumam. Šie apmeklējumi būtu atbilduši čekas cerībām, ja vien padomju ekonomija būtu spējusi kaut drusciņ pietuvoties Ņikitas Hruščova un valsts apvērsumā 1965.gada oktobrī pie varas nākušā viņa pēcteča Leonīda Brežņeva pasludinātajiem mērķiem.
Hruščoviski brežņeviskie tautsaimniecības attīstības mērķi joprojām nav sasniegti, un tālab Zviedrijas igaunis, iebraucot dzimtajā Tallinā, allaž ir satriekts par bēdīgo situāciju, kādā padomju režīms novedis nevien viņa tuviniekus, bet arī visu darbīgo igauņu tautu kopumā.
Savos dziļākajos pamatos rietumpasaules lietuviešu, ukraiņu, latviešu, armēņu un citu trimdinieku dzimtenes apmeklējumi, kuŗu ietvaros dzimtajā zemē palikušie cilvēki saņem nevien informāciju par apstākļiem rietumos no dzelzs aizkara, bet arī visai taustāmus pierādījumus par tur vidēja cilvēka sasniegto dzīves līmeni, ir dadzis acīs padomju krieviskās diktatūras režīmam. Tajā pašā laikā šis režīms savas pastāvēšanas septītajā gadu desmitā spiests izlikties, ka tas atzīst un akceptē civīlizētajā pasaulē pieņemtās uzvedības normas.
Jāatzīmē, ka lielais vairums trimdas latviešu sešdesmito gadu sākumā nespēja pilnībā izvērtēt iespējas, ko pavēra režīma atļautie sakari ar tautu dzimtenē. Spriežot pēc tā laika trimdas preses, komunistiskā režīma piespiedu kapitulācija uzskatāma par viltīgu okupantu manevru, lai eventuālos dzimtenes apciemotājus bez liekiem kavēkļiem nogādātu Sibīrijas vergu darba nometnēs.
Diemžēl, tāda svaidīšanās starp čekas reālo iespēju pārmērīgi augstu novērtējumu un profesionāla izlūkdienesta varbūtējās iedarbības rezultātu apnicināšanu manā pieredzē joprojām raksturīgas latviešu trimdas diskusijās par «kultūras» sakariem ar okupēto Latviju. Trimdā vēl arvien ir cilvēki, kas jebkuŗu braucēju uz Latviju uzskata par mūsu nacionālpolītisko ieceŗu nodevēju, un tajā pašā laikā ir ļaudis, kas naivi pieņem, ka viņu tālejošie personiskie kontakti ar trenētiem čekistiem ir nekaitīgi un beidzas ar šo neapskaužamo ļautiņu amatierisko dzejolīšu iespiešanu Latvijas KGB cenzoru pārraudzītajā komūnistu literatūras žurnālā «Karogs».
Patiesība, kā jau tas allaž mēdz būt, ir kaut kur «vidū». Ikvienam cilvēkam, kas dodas uz tagadējo Latviju, būtu jāapzinās, ka viņš vai viņa brauc uz mūsdienu pasaules totalitārākās lielvalsts bezgribas koloniju. Tiekoties ar šīs kolonijas administrācijas pārstāvjiem un dažādiem čekistiskā režīma vairāk vai mazāk iebiedētiem intelektuāļiem, tāds cilvēks var savā pūrā uz brīvo pasauli aizvest līdzi tikai lielākus vai mazākus meliņus. Tajā pašā laikā ikvienam no mums būtu jāapzinās, ka brežņeviskās lielkrievu stingās impērijas nomaļajā kolonijā Latvijā joprojām nīkst mūsu tautas absolūtais vairākums. Palīdzēt šai tautai mēs varam, tikai precīzi zinot tās patiesos dzīves apstākļus un darot tos piemērotā un izveicīgā veidā zināmus taukajai un pašapmierinātajai rietumu demokrātijas pasaulei.
Pirmie braucēji uz padomizēto Latviju bija ASV un Kanādas latviešu komūnisti. Galvas šiem ļaudīm jau bija sirmas, taču par spīti solīdajai mūža pieredzei viņi visnotaļ dzīvoja ārpus laika un telpas. «Amerikas latviešu strādnieku vienības» biedru pulkā šīs sešdesmito gadu sākumā jau visai vecīgās dāmas un kungi bija zaudējuši jebkuru morālu, polītisku un praktiski arī emocionālu kontaktu ar tautu Latvijā. Viņu klaigājošo antiamerikānismu un antikapitālismu nesaprata nevien drīz par «fašistiem» atzītie draugi un tuvinieki dzimtenē, bet arī tur iedibinātā režīma stiprākais balsts – čeka.
Manā atmiņā nešaubīgie «sociālisma», «komunisma», Padomju Savienības un padomizētās Latvijas krieviskā režīma atbalstītāji saglabājušies kā kaut kas neticami neiespējams, traģisks un nožēlojams. Dzīvodami «neierobežoto iespēju» zemē, Amerikas Savienotajās Valstīs, šie ļaudis bija gadu desmitiem ilgi savās sirdīs glabājuši 1905. gada revolūcijas primitīvi marksistiskos ideālus. Attiecīgie ideāli varbūt zināmu atbalstu 1917.–1919. gada periodā rada zināmā tautas daļā šo emigrantu dzimtenē, Latvijā, taču Amerikas kontinenta plašumos viņi drīz vien izvērtās par vienu no šīs lielās demokrātijas liberālo likumu pieļautajām polītiskajām vai reliģiskajām sektām, kam nekad nenodibinājās īsts kontakts ar daudzmaz samanāmu ASV darba cilvēku grupu. Savienoto Valstu kompartija allaž bijusi un paliek dzīvē vīlušos, sarūgtinātu intelektuāļu apvienība, kuŗas sastāvā velti meklēt strādniekus, šīs lielvalsts «zemāko vidusšķiru». Ar savu darba prieku un uzņēmību arī lielais vairums «veclatviešu» iekļuva gan «zemākās», gan «vidējās» vidusšķiras apskaužami plašajos slāņos, taču neviens no viņiem nekļuva par īsteni bagātu intelektuāli, kas varētu ietekmēt amerikāņu kompartijas līkloču politiku. Neticamā, bet baidos, tomēr īsteni latviskā apmātībā, veclatviešu komunisti sniedza bagātīgas materiālas nodevas amerikāņu «salonboļševikiem». Par saviem radikāli marksistiskajiem uzskatiem pašu darba biedru, respektīvi, «zemākās» un «vidējās» amerikāņu vidusšķiras pārstāvju, nievāti, latviešu piektgadnieki savā lielinieciskajā ideālismā bija izsmiekla objekts arī Maskavas barotajā Savienoto Valstu komūnistu virsotnē.
1945. gada vasaras nogalē pie mums ar māti pāris mēnešus piedzīvoja kāds latviešu 45.gvardes divīzijas leitnants. Virsnieks bija Latvijas žīdiņš un tamlīdz arī ļoti piemīlīgs cilvēks.
No pulka virtuves viņš stiepa mājās «made in USA» skārdenes ar Svinaja tušonka (cūkgaļas sautējumu) un Corned Beef (vērša gaļas konserviem), kam uz sāniem skaidrā latviešu valodā greznojās uzraksts – «Amerikas latviešu ziedojums varonīgajai Sarkanajai Armijai». Konservi garšoja vareni. Tāds pats tautisks uzraksts bija arī «Camel» cigarešu paciņām, ko gvardes «oficieris» savu reizi izklaidībā atstāja uz sava naktsgaldiņa. Dažkārt gadījās, ka pāris cigaretes es «kolektivizēju», lai ar kārtējo sirdsdraugu patiesi vīrišķīgā pašapziņā izpīpētu kādu tuvējā «vārtu rūmē». Freidiskā nesaudzībā analizējot apstākļus, kas tajā pionieriski komjauniskajā vecumā mani pamudināja kaut zemapziņā atzīt un novērtēt satrunējušā imperiālisma «pēdējo indīgo ziedu» kvalitāti, sava vieta ierādāma arī «Camel» cigarešu aromātam.
1946. gadā Amerikas komūnistiskie veclatvieši saziedoja, nopirka un atsūtīja uz Rīgu arī pirmo elektronu mikroskopu jaundibinātās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vajadzībām. Šis nesavtīgais «amerikāņu» dāvinājums līdz pat sešdesmito gadu vidum palika rūpīgi glabāts un sargāts «valsts noslēpums», kaut gan Rīgā par to jau no sākta gala čivināja visi zvirbuļi.
19. Cīnītājs Žeņa Vanags
«Brīvā» padomju Latvija savu amerikānisko labvēļu veikumu sāka pamazām atzīt tikai pēc jau pieminētās Vissavienības 1959. gada instrukcijas padomju diplomātijas un čekas izspiedzes aparātiem. Tad Latvijā sāka ierasties pirmās Savienoto Valstu un Kanādas veclatviešu grupas. Tā kā tūristi visnotaļ bija identificējami ar «ārzemju kompartijas», respektīvi, ASV un Kanādas, komūnistisko organizāciju biedriem, tad Latvijas KGB vadība atļāva dārgajiem ciemiņiem izbraukt uz citiem ārzemniekiem liegtām vietām.
«Atsvešināšanās» starp dzimtenes un svešatnes latviešu domāšanas veidu un paražām tomēr jau bija aizgājusi tik tālu, ka čekas izmeklēšanas daļas kadru virsnieks Jevgeņijs Ksaverjevičs Vanags vienu tādu «sociālistiskās padomju» dzimtenes nesavtīgo labvēli Jāņu naktī Piebalgā iekaustīja itin smagi.
Kauslīgo iedabu citādi visnotaļ respektējamais un jaukais Jevgeņijs «Žeņa» Vanags bija ieguvis piecdesmito gadu sākumā, strādādams par izmeklētāju čekas nopratināšanas kamerās Engelsa (bijušās Stabu) ielas stūra mājas divstāvīgajā pazemē, kad nācās panākt latviešu nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju «vaļsirdīgu» atzīšanos. Progresīvā Amerikas latvieša piekaušana tomēr vairs īsti neatbilda «sociālistiskās likumības» normām, ko savā ļeņiniskajā gaišredzē pēc «personības kulta» izraisītā pārtraukuma bija atjaunojis nemaldīgās Partijas 20.kongress.
Mīlīgais «Žaņa» pēc zināmas nostrostēšanas tika nosūtīts darbā par Latvijas Komūnistiskās Partijas Centrālās Komitejas propagandas daļas instruktoru. Kopš mīļotā ļeņinieša Berijas valstsnāves 1953. gadā Partijai piederēja pārraudzības tiesības pār čeku un nevis otrādi, kā tas bija «kulta» laikā. Padzīts čekists Latvijas apstākļos tomēr joprojām bija uzticamāks par visdedzīgāko latviešu komjaunieti, kas savā naivitātē varētu vadīties no kaut kādiem 1917. gada Partijas ideāliem.
– Par to nevajag runāt, bet Žeņa Vanags ir mūsu cilvēks Centrālajā Komitejā, – man allaž mēdza uzsvērt Borgs. – Viņš gan dažas lietas savā laikā salaida dēlī, tomēr viņš allaž darbosies mūsu interesēs.
Vecais cīnītājs Vanags patiešām atrada savu vietu padomju valsts un sabiedrisko darbinieku nevainojamajā ierindā. Dažus gadus viņš kā KGB neoficiālais rezidents pastrādāja Latvijas kompartijas CK aparāta sastāvā, stāstīdams saviem bijušajiem maizestēviem par Arvīda Jānoviča Pelšes progresējošo vecuma plānprātu un par šī izcilā Partijas un Valsts darbinieka pēcteča Augusta Vosa neremdināmo tieksmi piedzerties līdz stāvoklim, kad «suns laiza muti». Brīdī, kad tādas atklāsmes varēja kļūt bīstamas pieminētajiem, čeka savu darbīgo aģentu padarīja par Latvijas PSR Kultūras ministrijas Mākslas lietu pārvaldes priekšnieku.
Nekāda krišana nežēlastībā nebija arī izbijušā čekista Žeņas iecelšana par Rīgas Kinostudijas scenāriju daļas vadītāju vai Latvijas PSR Akadēmiskā ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Operas un Baleta teātra direktoru. Visās šajās kvalitātēs «kritušais aģents» piekopa Maskavas čekai vēlamo virzienu. Žeņa parūpējās par to, lai Meksikā un citās rietumpasaules zemēs no latviešu baletnieku vai opernieku vidus nebūtu nekādu nurejevu vai barišņikovu.
Taisnību sakot, šis tautas darbinieks gan pašreizējo rindu autoram ne vienu reizi vien sūdzējās, cik grūti un sarežģīti bijuši šie čekistiskie pūliņi attieksmē pret dažu labu Latvijā daudzinātu kultūras darbinieku. Domāju, ka vienā otrā latviešu trimdinieku mājā šis bezprincipu spīdzinātājs jau guvis siltu un sirsnīgu uzņemšanu. Ko lai dara – mēs taču dzīvojam «abpusējo kultūras sakaru» laikmetā. Latvijā dzīvodams, es dažu labu reizi iekšēji «salecos», spiezdams Berijas laika čekas izmeklētāja plaukstu. Likās, no tā pil asinis…
20. Starptautiskais jūrnieku klubs
Katrā ziņā, arī zem zvēresta, varu apliecināt, ka sešdesmito gadu sākumā komūnistiskajiem «veclatviešiem» vairs nebija nekādas ietekmes uz padomju birokrātijas ārpolitisko kursu. Pirmkārt, kopš 1940. gada jūnija otrās puses traģiskajām dienām šo virzienu noteica Maskavā un nevis Rīgā un, otrkārt, paši šie veckomūnisti bija kļuvuši par netīkamu un pat bīstamu balastu Kremļa attieksmēs ar brīvo pasauli. Hruščovs tērgāja par «mierīgu
koeksistenci», sludinot to par padomju ārpolitikas pamatu, it īpaši pēc Kubas atomieroču krīzes Padomijai kļūmīgā iznākuma. Tajā pašā laikā Amerikas latviešu veckomūnisti lūkoja gūt atbalstu jau sen likvidētās Kominternes divdesmitajos un trīsdesmito gadu sākumā formulētajai «līnijai». Dabīgi, ka tik anachroniska pieeja tolaik varēja izraisīt vienīgi augstprātīgu nicinājumu.
«Sociālistiskās» dzimtenes apmeklētāji turklāt bija sašķēlušies neskaitāmās frakcijās.
Latvijas KP centrālajā komitejā un daudzos gadījumos arī čekā tika ierosināts izšķirt, kas 1940.gadā pirmais Latviešu strādnieku vienības valdē ierosinājis atzīt padomju krievisko okupācijas režīmu Latvijā – Mauriņš, Sermuks vai Dirba. Izmisīgi lūkojām sadzīvot ar visiem, taču ne vienmēr tas izdevās.
Lai noskaidrotu, kas tad īsti pārstāv «progresīvos Amerikas latviešus», čekai nācās atgriezties pie augstākā mēra apšaubāmām «kulta laika» metodēm. Seniors Kārlis Sermuks negausīgi iekāroja Rīgas radio viņa grupai piekomandēto KGB aģenti, Latvijas radio darbinieci Ābelīti. Nav ko nievāt, tolaik Ābelīte patiešām bija apskaužami labi noaugusi tautu meita.
Benis Borgs, kas, šķiet, bija kļuvis par tikai nedaudz ausīm pieejamā radioraidījuma klausītāju no Sermuka istabas viesnīcā «Rīga», mēdza dalīties ar draugiem todien gūtajā pornogrāfiskajā piedzīvojumā:
– Un tu saproti, šī saka: «Vai tik tu, Sermuktēv, dosi man to kažoku?» Un šis atbild: «Meitenīt, tu jau redzi, kur tas nailoniņš pakārts. Mums jādarās fiksi. Man jābrauc uz Ņujorku…»
Pēc Beņa nostāstiem, zeltenīte Ābelīte bija ieguvusi savu nailona «villainīti». Padomju viskopas tautas intereses nerimtīgā aizstāvētāja čeka šo savas slepenās darbinieces privātās uzņēmības izpausmi tomēr bija ņēmusi ļaunā un tikušajai tautu meitai no respektablās Latvijas radio zviedru raidījumu redakcijas nācās pārcelties uz Starptautisko jūrnieku klubu.
Šai zemē aizvadītajos gados ar nožēlu nācies pārliecināties, ka rietumnieki ir gaužām vāji padomju terminoloģijas izpratnē. «Starptautiskais jūrnieku klubs? – Kas tas tāds?»
Kur neatkarības laikā, Rīgas ostā iepeldējuši, vēlākā vakara stundā devās lepnie briti, kauslīgie norvēģi un uzpūtīgie vācieši, toreizējo apstākļu pazinējam ir labi zināms. Republikas saullēktā vēl bijuši atvērti teiksmainie Grāvju ielas iestādījumi. Kā to apstiprina Aleksandra Čaka neizdeldējamās liecības, vēlāk tos aizstājusi Marijas iela.
1956. gada pavasarī KGB, pārbaudīdama manas spējas, lika man «piesities» kādai ārzemju jūrnieku grupai restorānā «Amur», ko neizglītotie letiņi savā primitivitātē dēvēja par «Āmuriņu». «Piesiešanās», kā jau tas Maskavā apmācītam diplomātam klājas, izdevās bez kavēkļiem. Viens no sarunu biedriem, gados pavecs rietumvācu jūrnieks, nemitīgi atkārtoja: – Und das ist Riga? Das ist eine tote Stads? (Un tā ir Rīga? Tā ir mirusi pilsēta?)
Ne «mirušās pilsētas» Rīgas svešatnīgais apraudātājs, kas savu vaimanu objektu desmitiem reižu bija apmeklējis trīsdesmitajos gados, ne viņa uzmanīgais uzklausītājs, todien vēl nezināja, ka tās dzīvošanai padomju režīms radīs «Starptautisko jūrnieku klubu».
Klubs ērti ievietojies neatkarīgās republikas muitas namā Daugavmalā. Starptautiskos pasaules jūrās un okeānos pagurušos ceļiniekus tajā jau pie ieejas sagaida Ābelītes tipa seksīgas jaunkundzes. Viņi var apskatīt pārsteidzošajiem padomju saimnieciskajiem un kultūras sasniegumiem veltītas fotoizstādes, apbrīnot izcilā ļeņinieša Leonīda Iļjiča Brežņeva un daudz vairāk dzīvā Volodjas Ļeņina portretus, lai pēc tam iegrieztos omulīgā bārā, kur brangi padzērieni un kaviārmaizītes gan dabūjamas tikai par «cietu» kapitālistiskās «norietijas» valūtu.
Spēcinošu dzērienu baudīšana jūras vilkos palaikam radījusi veselīgu tieksmi pēc dāmu sabiedrības. Arī par to ir gādāts.
Ik vakaru klubā «komjaunatnes norīkojumā» ierodas Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes studentes. Viņu uzdevums ir angļu, vācu vai franču mēlē «konversēt» ar kuģa puikām, matrožiem, bocmaņiem un kapteiņiem. Jaunās dāmas saviem draugiem nedrīkst atteikt ielūgumu uz deju. Kas par to, ja viņu partneru dejas solis dažkārt ir diezgan grīļīgs. Šīs mazās neērtības atsver augstskolas auditorijās gūtā svešvalodu vārdu krājuma papildināšana uz jūrniekiem raksturīgā spēcīgā leksikona bazes. Topošās skolotājas, kas latviešu bērniem mācīs Šekspīra, Ģētes un Voltēra valodu, apgūst arī padomju dzīvei nepieciešamās morālās prostituēšanas iemaņas. Ikviena saruna otrā rītā rakstveidā ir jāziņo attiecīgajam čekas operatīvajam pilnvarotajam. Sešdesmitajos gados šajā kapacitātē «Starptautisko jūrnieku klubu» ilgu laiku pārraudzīja mans bijušais studiju biedrs Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā Leons Kļimovičs. Par pavājām sekmēm 1954. gada augustā Leonu gan no šīs elitārās augstskolas studentu sastāva izraidīja, taču savu izglītību viņš prata pabeigt KGB skolās.
Latvju meitenītēm, kas Jūrnieku klubā saviem iereibušajiem sarunu un danču partneriem prot parādīt īsti tautisku piemīlību un tamlīdz iegūt vajadzīgās ziņas ikdienišķajiem «sarunu pierakstiem» Leona Kļimoviča un viņa kolēģu vajadzībām, paveras ceļš uz Rīgas «Intourist» vai Rīgas un Ventspils ostās nodibināto Starptautisko Jūrnieku klubu kadriem. Tā, protams, ir interesantāka nodarbošanās, nekā lauku bērniem mācīt vācu nekārtno verbu konjungāciju kaut kur dubļainajā Dagdā vai mežu ieskautajā Alojā.
Jāpiezīmē, ka padomju šarma ofensīvu, ko aizsāk augstskolas studentītes Jūrnieku klubā, līdz īstai kulminācijai un piepildījumam pēc kluba slēgšanas noved profesionālas prostitūtas, kas savus iekairinātos klientus laipni sagaida rajonā starp Gorkija (bijušo Kr. Valdemāra) ielas tiltu un Drāmas teātri. Arī lielākā daļa šo meiteņu atrodas Latvijas KGB Jūras daļas (Morskoj otģel) īpašā uzskaitē. Tā nu gadās, ka dažs labs ārzemju jūrnieks bez dokumentiem un naudas nonāk KGB speciālajā «ārzemnieku atskurbtuvē» Juglā.
Izmantojot Jevgeņija Vanaga čekas moku kambaros rūdīto dūri, daiļās latvju zeltenes Ābelītes ne vienmēr nesavtīgos pakalpojumus un pašu «progresīvo» Amerikas latviešu vaļsirdīgo izrunāšanos par saviem partijas biedriem, Latvijas KGB ar lielām pūlēm nāca pie slēdziena, ka «sociālistiskās padomju» dzimtenes morāls un financiāls atbalsts sniedzams visupirms Ed. Mauriņa grupai Amerikas latviešu strādnieku vienības sastāvā. Šī «sadarbība» turpinājās gadus piecpadsmit un savu kulmināciju aizsniedza 1968. gadā, kad sakarā ar Latvijas neatkarības 50. gadadienas atceri Mauriņš izdeva propagandas brošūru «Latvija», ko bija parakstījis kāds neminams Haralds Jansons Savienotajās Valstīs, bet patiesībā sacerējis šo necilo rindu autors, kuŗa dzīvesvieta tolaik atradās Rīgā.
Lielas jēgas tādai zirgu un jātnieku sadarbībai arī KGB tā laika izpratnē tomēr nebija.
Amerikas «progresīvo» veclatviešu vairākums pēckaŗa imigrantus bija uzņēmis, tā sakot, ar atvāztiem durkļiem, apvainojot šos Hitlera un Staļina kopīgi izraisītā Otrā pasaules kaŗa upuŗus «fašismā», «žīdu šaušanā» un slimīgā kārē kaitēt «visu darbaļaužu īstajai tēvijai» – Padomju Savienībai. Rezultātā «vec- un jaunlatvieši» bija zaudējuši jebkuru savstarpēju kontaktu. No KGB viedokļa tālab pārsvarā komūnistiskie «veclatvieši» bija ieskaitāmi tālā rezervē. Sešdesmitajos gados Rīgā iebraukušos ASV un Kanādas veckomūnistus visnotaļ skubinājām izmantot savas kluba telpas, ar padomju literatūru pietūkušās bibliotēkas un piesūtītās «kultūrfilmas» jauniebraucēju ideoloģiskajai apstrādei. Visas šīs mudes tomēr noveda pie smieklīgi neapmierinošiem rezultātiem.
Pildot 1961. gada augustā doto solījumu, sākot ar nākamo gadu tūristu grupas uz Latviju sāka vest arī kultūrsadarbinieks Eduards Alainis. Grupas gan lielākoties sastāvēja no 1939.gada nogalē Latviju labprātīgi atstājušo baltvāciešu sievām un atraitnēm, taču arī šis kontingents KGB aprindās izraisīja manāmi dzīvāku interesi nekā sklerozie Ziemeļamerikas «veclatvieši». Daudzus gadus Alainis savas grupas uz Latviju veda «nelegāli», respektīvi,
nepieteicot savu «tūrisma firmu» Rietumvācijas nodokļu iestādēs un tātad arī nemaksājot attiecīgās nodevas. Rīgā čekisti par tādu nejauku nepiesardzību nosodoši grozīja galvas un kasīja pakaušus, taču no likumīgā un financiālā viedokļa Alaiņa grupām netika ceļā likti nekādi šķēršļi. Ilgus gadus uzņēmīgais kultūrsadarbinieks par savu tūristu ēdināšanu un apmešanos Rīgā maksāja starptautiski nevērtīgajos krievu rubļos. Reiz, sešdesmito gadu beigās, viņš lūdza mani «līdz nākamai reizei» seifā uzglabāt 1500 rubļus. Tie esot ieņemti par 1944. gadā atstātajām mēbelēm… Saskaņā ar padomju likumu ārzemniekiem lielākas summas rubļos nedrīkst piederēt, tādēļ tūdaļ zvanīju uz čeku majoram Gunāram Liepiņam. Lai es pieņemot vien, skanēja nomierinātāja atbilde, par spīti visam Alainis mums esot «noderīgs» cilvēks.
Manā uzraudzībā atstāto summu vecais grāmatnieks tuvākajā gadā izmantoja, lai apmaksātu «Intourist» lēses par savas kārtējās grupas uzturēšanos Latvijas galvaspilsētā.
Alaiņtēva «noderība», kas izpaudās ziņošanā par viņa grupas locekļu «politiskās uzticamības» pakāpi vispirms Latvijas KGB pilnvarniekam Austrumberlīnē un pēc tam man Rīgā, čekai lika aizmirst bargos padomju likumus par valūtas spekulācijām. Nelaiķa dēlam Imantam tagad pieder oficiāli reģistrēts ceļojumu birojs rietumvācu pilsētiņā Memingenā. Viņa «Dzintarzemes» reklāmas regulāri parādās baltvācu mēnešraksta «Baltische Briefe» slejās. Gute Reise, teure Landsleute!
«Svešatnes latviešu» tūrisms uz padomju krieviskā imperiālisma «aplaimoto» dzimteni tomēr tecēja tik vārgā strūkliņā (1961. gada pārskatā Maskavai Komitejas Latvijas nodaļa varēja atsaukties tikai uz 22 apzinātiem latviešu izcelsmes tūristiem), ka čekistiskais Centrs izšķīrās par drastiskiem, padomju impērijai dārgi maksājošiem soļiem tā veicināšanā. Uz pāris gadiem starp brīvo Stokholmu un okupēto Rīgu tika nodibināta regulāra kuģniecības līnija, ko apkalpoja padomju pasažieru motorkuģīši «Mihail Kaļiņin» un «Nadežda Krupskaja».
Ārzemju tūristus Rīgas ostā ar uzmundrinošu maršu skaņām sagaidīja orķestri. Diemžēl, īstu ārzemnieku atbraucēju vidū bija gaužām maz. Zviedri drīzāk gribēja pavadīt savu atvaļinājumu lētajās Baleāru un Kanāriju salās nekā relatīvi dārgajā un padomju pelēcības skaudri skartajā Rīgā un tās jūrmalā. Baltijas jūras šķērsotāju vairākums tamlīdz bija galvenokārt Ziemeļamerikas «progresīvie» latvieši, Alaiņtēva organizētā nelegālā grupa un arī latvieši no Zviedrijas.
Līdzās dažādu kultūras pakāpju namamātēm un arī pāris Borga un Rimjana apmātiem ļautiņiem, padomju orķestra sagaidīti, Rīgas ostā malā kāpa arī cita tipa Zviedrijas latvieši un latvietes. Latviešu sociāldemokrātu apvienība Zviedrijā bija pirmā trimdas organizācija, kas savos lēmumos atzina, ka okupācijas režīma pieļautie sakari ar tautu Latvijā nebūt nav vienvirziena iela, ko čeka iekārtojusi savās interesēs, bet gan tilts, kur izlūkgājienos ejams arī pretējā virzienā. Jāapstiprina, ka šie izlūkgājieni visumā bija sekmīgi. Izskatā necilais sociāldemokrātu biļetens «Brīvība» ar savu precīzo informāciju par būšanām un nebūšanām krievu okupētajā dzimtenē drīz vien Latvijas KGB un tā dēvētās Latvijas kompartijas aparatčikiem kļuva par nīstamāko latviešu trimdas izdevumu.
Līdz sešdesmito gadu vidum visas trimdas publikācijas «kontrpropagandas» rakstu sagatavošanas nolūkos bija pieejamas puslīdz visiem «Dzimtenes Balss» un Kultūras sakaru komitejas darbiniekiem. Sākot ar šī laika perioda otro pusi, «Brīvību» bija atļauts regulāri lasīt tikai atbildīgajam redaktoram un Komitejas priekšsēdētājam. Septiņdesmito gadu sākumā arī priekšsēdētājs «Brīvību» dabūja lasīt tikai atsevišķos «ārkārtējas nepieciešamības» diktētos gadījumos (17 latviešu komūnistu vēstule, LSDSP jaunā programma utt.).
Ar teikto šo rindu autors nebūt negrib apnicināt latviešu trimdas sabiedrības konservatīvās daļas pūliņus vai ieņemt kādu partejisku nostāju. Minētie latviešu «konservatīvo» centieni rezultātā nodrošinājuši Latvijas sūtniecības pilntiesīgu pastāvēšanu pasaules varenākās lielvalsts Amerikas Savienoto Valstu galvaspilsētā Vašingtonā.
«Pārbēgšanas» agrīnā pēcpusdienā 1978. gada 5. septembrī mēs, visa ģimene, nofotografējāmies uz sūtniecības kāpnēm. Tā ir vienīgā Latvijas territorija, kas mums joprojām pieder. Tajā pašā laikā nebūtu par zemu novērtējams arī sociāldemokratisko latviešu veikums mūsu tautas brīvības centienu īstenošanā, it īpaši informācijas nozarē. Neatkarīgi no savām personiskajām polītiskajām simpātijām un antipātijām šī raksta autors neapšaubāmi uzskata, ka nākotnes brīvā Latvija varēs plaukt tikai netraucētā «labēju» un «kreisu» uzskatu cīņā vispārējas likumības un tolerances apstākļos.
21. Izlūkošanas daļas priekšnieks Arkaša Guks
Mainoties «dzimtenes apciemotāju» sociālajam un politiskajam sastāvam, Latvijas čeka bija spiesta nopietni izvērtēt un pārvērtēt ārējās propagandas metodes. Šīs grūtās pārvērtēšanas periods sakrita ar «smadzeņgalvas» Jāņa Konstantinoviča Lukaševica pāriešanu uz «darbu» ārzemēs un viņa vietnieka Arkādija Vasiļjeviča Guka paaugstināšanu par Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšnieku un līdz ar to iecelšanu čekas pulkvežleitnanta
(apakšpulkveža) dienestpakāpē.
Arkādijs, draugu aprindās saukts arī «Arkaša», bija piedzimis neatkarīgajā Latvijā, kaut kur Daugavpils apkaimē. Ģimenes valoda acīm redzot bijusi pamatā krievu, jo latviski Arkaša runāja ar pasmagu šīs «švīkuļu un šņākuļu» valodas akcentu, kaut arī runāto un rakstīto latviešu vārdu saprata teicami. Pirmoreiz viņu redzēju Romā 1960. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, kur Guks tēloja Padomijas smagatlētu komandas trenera un tulka lomu. Padomju olimpiskās komandas ietērpā šis Latgalē dzimušais KGB virsnieks izskatījās patiešām impozants. Turpat divus metrus gaŗš, ar masīvu miesas būvi, bez jebkādām aptaukošanās pazīmēm, bet tajā pašā laikā dīvaini stingiem sejas vaibstiem. Arkaša varēja iedvest respektu un zemapzinīgas bailes jebkuŗā sarunas biedrā.
Guka galvenais ierocis tomēr bija totāla stulbeņa tēlošana. Kamēr lūpas izrunāja šķietami vientiesīgus jautājumus, nespodri pelēkās acis urbtin urbās eventuālā upuŗa sejā. Nekad neesmu izjutis tik paniskas bailes, kā «tērzējot» ar šo visādi laipnīgo padomju izlūkdienesta pārstāvi. Likās, ka viņš spēj nolasīt slēptākās domas, kas rosījās manās ķecerīgajās smadzenēs.
Vakars Romas «olimpiskajā ciemā». Iestājusies agrīnā dienvidu tumsa. Sarunā ar Guku esmu atzinies, ka kopš brokastīm mītnē patālu ārpus Romas nav nekas kožams baudīts. – Pagaidi, Imant, es tūlīt tev atnesīšu sandvičus. Un Arkādijs Vasiļjevičs teciņus dodas uz olimpisko ēstuvi, kur dažādi labumi sakrauti grēdās. Tajā brīdī pie «žurnālista» Lešinska piebrauc motorollers «Lambretta». – Uz kurieni jums, siņjor? Nenogaidot sava sakaru
virsnieka atgriešanos, steidzos savās tālākajās gaitās. Otrā rītā noskaidrojas, ka Guks mani divi stundas vecajā vietā gaidījis ar ēstuvē «patapinātajām» sviestmaizēm rokā…
Arkašas raksturā neatšķetināmā mezglā bija savīts negants cinisms, necilvēciska brutalitāte un – tajā pašā laikā – varbūt patiešām īsta labestība iepretim tiem, kuŗus viņš, līdzīgi sev, uzskatīja par patiesām čekistiskā barbarisma pakalpiem.
Ar šīm īpašībām bruņojies, Arkādijs Guks ir aizgājis patiešām tālu. Sava pirmā ceļojuma laikā uz ASV 1969. gada maijā sastapu viņu Ņujorkā KGB pulkveža un PSRS pārstāvniecības pie Apvienotajām Nācijām padomnieka pakāpē. Pēc atgriešanās Padomijā Guks kļuva par ģenerālmajoru KGB Izlūkošanas pārvaldē Maskavā.
Atzīšos, ka gaŗlaicīgo stāstiņu par Latvijas izcelsmes čekista Arkādija Guka rakstura iezīmēm es tēmēju tiem, manuprāt, visnotaļ naivajiem trimdas kultūrsakarniekiem un kultūrsadarbniekiem, kas sludina, ka «no čekistiem nav jābaidās» un ka čekistus «atklāt nav grūti». Neieteicu viņiem sastapties ar ģenerālmajoru Arkādiju Vasiļjeviču Guku! Tajā pašā laikā, šķiet, pietiekami informēts un saprātīgs rietumnieks no tādas konfrontācijas var iznākt arī uzvarētāja lomā.
Lai nu kā, bet Guka «valdīšanas laikā», kas iekrita «kultūrsakariem» kritiskajā periodā no 1962. līdz 1967.gadam, Latvijas KGB visnotaļ piekopa frontāla uzbrukuma metodes. Par cik trimdas vadītajās organizācijās tolaik diezgan konsekventi atbalstīja ieskatu, ka ikviens un jebkuŗš dzimtenes apciemotājs uzskatāms par «frontes līnijas pārkāpēju» un – ļaunākā
gadījumā – par Maskavas aģentu, tad vecā latviešu čekista Vēvera un vēlāk Latvijas baltkrieva Avdjukeviča vadītā KGB centās panākt, lai, no Latvijas aizbraucot, ārzemju latviešu tūristi kaut kādā veidā būtu «sasmērēti» un padarīti par «izstumteņiem» trimdas sabiedrības acīs.
«Dzimtenes Balss» šim nolūkam bija derīga tikai nosacīti. Čekai nebija nekādu ilūziju par avīzītes ticamību trimdinieku vidū. Papīrs taču panes visu! Pavisam cita lieta, ja kaut kur Zviedrijā, Rietumvācijā vai pat tālajā Amerikā kāds Rīgas radioraidījumā sadzird sava paziņas balsi. Nav jau svarīgi, ka runātājs slavina nevis padomju režīmu, bet gan vairāk vai mazāk pieklājīgā kārtībā uzturētos Rīgas apstādījumus, vietējo latviešu lielākoties neviltoto
viesmīlību un daudzmaz panesamo pārtiku viesnīcas «Rīga» restorānā. Runātājs līdz ar to tapa par «frontes līnijas pārkāpēju» un potenciālu «Maskavas aģentu».
22. Radiokomiteja
Sevišķu nozīmību tā laika apstākļos no čekas interešu viedokļa ieguva tā dēvētie Rīgas radiofona raidījumi latviešiem svešumā.
– Pie tēvuzemes dārgās ķeries klātu… – Ar tādu «patriotisku» refrēnu izskanēja čekas organizētie Latvijas radioraidījumi četrdesmito gadu beigās, kad notika repatriantu vervēšana Lavrentija Pavloviča Berijas Gulaga vergu nometņu darba spēka papildināšanai. Gribētāju bija maz. Uz laiku raidījumus pārtrauca. Taču piecdesmito gadu beigās tie tika atjaunoti.
Latvijas PSR televīzijas un radioraidījumu komiteja konstitucionāli ir patstāvīgs vienības resors, kuŗa priekšsēdis ir ministra rangā. Šie priekšsēži ilgajos krieviskās padomju okupācijas gados ir nākuši un gājuši, kalpodami norādījumiem, kas diktēti no kompartijas Centrālās Komitejas ikreizējā Propagandas daļas vadītāja kabineta. Parādīta arī dažbrīd patiešām apskaužama iniciatīva. Vēl tagad Radiokomitejas aprindās klīst leģendas par šī iestādījuma priekšnieku četrdesmito gadu beigās, veco latviešu pagrīdnieku Indriķi Lēmani, kas ar āmuru rokā apstaigājis no neatkarīgās Latvijas Radiofona mantoto fonoarchīvu un sadragājis visu, kas vien bijis sadragājams.
Zem Latvijas PSR televīzijas un radiokomitejas prominentā priekšsēdētāja, Partijas un valdības lolotā rakstnieka Indriķa Lēmaņa āmura sitieniem sadrupa gan krievu teroristu 1944.gada vasarā izraisītās Rīgas radiofona degšanas laikā dzīvības briesmās izglābtās skaņu plates ar Reitera kora nemirstīgajiem iedziedājumiem, gan neatkarīgās republikas valstsvīru runu
pieraksti, gan daudzas citas, vēsturei vairs nekad neatdodamas vērtības.
Sešdesmito gadu sākumā īsu laiciņu īstenā boļševika Lēmaņa ērtajā amatkrēslā pasēdēja kāds Puriņš, no Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas patapināts «ekonomisko zinātņu kandidāts».
Šajā cilvēkā viss bija pelēks, gan saņurcītais, ķīmisko tīrītavu no savas neapskaužamās eksistences sākuma neredzējušais uzvalciņš, gan netīri pelēkā sejas krāsa un allaž, arī saulainā laikā, ar dubļiem dāsni aplipušas galošas.
Pelēcīgais Puriņš ministra krēslā tomēr ilgi nenoturējās. Apjēgušas izdarīto kļūdu, nemaldīgās Partija un Valdība par radiokomitejas priekšsēdētāju iecēla Rihardu Zandersonu.
Šis bijušais Drāmas (kādreiz Nacionālā) teātra aktieris pēc otrā krievu iebrukuma uz savas skatuves atkārtoti bija tēlojis politisko avantūristu Vladimiru Iļjiču Ļeņinu un līdz ar to iemantojis toreizējā Latvijas «stiprā vīra», uzticamā ļeņinieša Arvīda Jānoviča Pelšes simpātijas. Jaunais ieliktenis pret kultūras vērtībām āmuru vicināt netaisījās un tālab vien radiokomitejas itin plašajā darbinieku saimē ātri guva tīri atzīstamu respektu. Ja priekšnieks netraucē strādāt, tad ikviens padomju kultūrstrādnieks par tādu negaidīti Dieva dotu fenomenu krīt neviltotā sajūsmā.
Praktiskajās radiokomitejas darīšanās Iļjiča Pirmā skatuviskais atveidotājs Zandersons centās iejaukties maksimāli maz. Droši vien tādēļ šis mākslinieciski diezgan paputējušais aktieris tajā kutelīgajā amatā palika līdz septiņdesmito gadu sākumam, kad viņu nomainīja savās godkārīgajās cerībās pieviltais bijušais «Cīņas» redaktors Ilmārs Īverts. Jāpiezīmē, ka arī pēc viņa pensionēšanās čeka mani lūdza Rihardam parādīt pienācīgo
goddevību. To arī darīju, nemainīgi uzaicinot viņu ar kundzi uz visiem «svešatnes latviešu patriotiskajai apskaidrošanai» domātiem sarīkojumiem. Baidos tomēr, ka pieminētā iestāde to nedarīja tai neraksturīgas cilvēkmīlestības vai latviešu skatuves mākslas pārliecīgas cieņas labad, bet gan tādēļ, ka «Ričs» visās savās kvalitātēs tai bija sniedzis un arī tolaik sniedza vēlamos pakalpojumus.
Puriņa un jo vairāk Zandersona ministrēšanas laikā Latvijas radiokomitejā izauga un nostiprinājās ārzemju klausītāju padomiskas un dezinformācijas apmāšanas aparāts.
Šī aparāta priekšgalā jau sešdesmito gadu sākumā atradās Ārzemju raidījumu redakcijas galvenais redaktors Nikolajs Neilands.
Nikolajs «Koļa» Neilands ir piedzimis Latvijas neatkarīgās republikas krievu tautības pilsoņa ģimenē. Parasti tādas ģimenes mēdz būt latviski patriotiskas un katrā ziņā pretkomunistiskas, taču «Koļa» izvēlējās pretējo dzīves ceļu. Pēc latviešu vidusskolas pabeigšanas viņš iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Ieguvis mācīta jurista grādu, viņš īsu brīdi pastrādāja par prokuroru Staļina laikmeta politiskajās prāvās. Drīz vien jaunajam censonim, kas tēva mājās runāja nevainojamā krievu valodā, bet ar saviem studiju un darba biedriem prata ne mazāk labi saprasties arī svilpojošajā latviešu mēlē, savu uzmanību pievērsa mūžam labus talantus meklētāja čeka. Sekoja «Koļas» nosūtīšana uz PSRS Ārlietu ministrijas tolaik divgadīgo Diplomātisko skolu Maskavā. No tās poliglots Neilands atgriezās, apguvis zviedru valodu, kā mēdz teikt, med musikaliska aksent (ar muzikālo akcentu). Zviedrijā tolaik čekai pieņemama posteņa diplomātiskajā, tirdznieciskajā vai žurnālistiskajā dienestā nebija, tādēļ Nikolajs tika norīkots pagaidu darbā par galveno ārzemju raidījumu redaktoru dzimtās Latvijas radiofonā. Viņam bija pakļautas divas redakcijas – raidījumi zviedru valodā un raidījumi «latviešiem svešumā». Gaidīšanas laiks uz komandējumu Zviedrijā ieilga, jo 1963.gada vasarā «Koļa» pamatotās dusmās par skaidri
pienāktu sievas neuzticību, vaininieci, asinīm noplūdušu bija dzenājis pa lielas dzīvokļu mājas kāpnēm daudzinātajās Āgenskalna priedēs. Skandāls bija liels un gandrīz sadragāja «Koļas» labi aizsākto karjeru. Taču padomju apstākļos čeka ir nevien visvarena, bet pret saviem uzticamiem aģentiem dažkārt mēdz būt arī visupiedodoša. Sešdesmito gadu beigās skandālists Neilands jau tika paaugstināts amatā par Latvijas radiokomitejas priekšsēdētāja vietnieku, resp., viceministru, televīzijas jautājumos. Kad Nikolajs noprecēja jauku latviešu blondīni, septiņdesmito gadu sākumā Maskavas čeka viņu uz ilgiem gadiem nosūtīja par savas ziņu aģentūras APN Stokholmas korespondentu punkta vadītāju. Kā dzirdu, tad tagad darbīgais «Koļa» esot kļuvis par Latvijas PSR ārlietu ministra vietnieku. Par cik nekādu ārlietu kārtošanu krieviskais Politbirojs Latvijai neuztic, tad minētā ministrija būtībā ir tikai viena no Latvijas KGB segorganizācijām. Varam būt pārliecināti, ka nekādu pārkrievošanos «jaunā» darba joma aģentam Neilandam neprasīs.
«Svešatnes latviešiem» domāto raidījumu redakcijas darbam galvenais redaktors palaikam lielu vērību nepievērsa. Nomināli šo redakciju līdz 1964. gada vasarai vadīja vecākā redaktore Ruta Miska, tolaik vēl pajauna un itin glīta dāma, kam interese par latviešu trimdas būšanām un nebūšanām tomēr bija gaužām minimāla. Lielākā daļa redakcijas darbinieku sagatavoto materiālu vecākās redaktores rakstāmgaldu atstāja neizrediģētā stāvoklī. Čekas izlūkošanas daļā Rutas profesionālā nevarība bija labi zināma, taču tālāk par zūdīšanos un aizmugurisku ņurdēšanu šis citādi spēcīgais un ietekmīgais iestādījums ilgu laiku netika – Miskai esot savi aizbildņi Latvijas kompartijas Centrālajā Komitejā.
Nekādi īstie «spēka mitriķi» nebija arī Rutas padotie. Viens no spēcīgākajiem neapšaubāmi bija Antons Dūda. Kopā ar māsu Eleonoru Tonis bija izmēģinājis savu aktierisko laimi uz Drāmas teātra skatuves. Publikas aplausi acīm redzot tomēr bijuši pašķidri, un tā nu jaunais censonis bija nokļuvis visneapskaužamākajā Latvijas radiofona redakcijā.
Taisnību sakot, par spīti jūtamajam vēsumam, kādu citu radio redakciju ļaudis diezgan vaļsirdīgi izrādīja iepretim čekas tiešā kalpībā nonākušajiem galvenā redaktora Neilanda darbiniekiem, morāli pazemojošais nedarbs tomēr labi atmaksājās un izpeļņas ziņā ārzemju raidījumu galvenās redakcijas kultūrstrādnieki bija aristokrāti savu kolēģu vidū. Liekas, tieši šo apsvērumu mudināts, visnotaļ nepolītiskais Antons turpat gadu desmitu nostrādāja čekas līdumā.
Atceros, kādā jaukā 1962. gada vasaras rītā kopā ar Toni sēdāmies Jūrmalas eļektričkā, lai dotos «apciemot» kārtējo Zviedrijas latviešu tūristu grupu, kas tolaik bija nometināta Vissavienības akciju sabiedrības «Intourist» vajadzībām īpaši uzceltā, bet ar 20. gadsimta cilvēkam nepieciešamām labierīcībām gaužām skopi apgādātajā «pansionātā» Bulduros. Mans noskaņojums bija līksms, jo kā «Dzimtenes Balss» korespondents biju ticis vaļā no apnicīgas darba dienas Latvijas nodaļas drēgnajās telpās Gorkija ielā 11a, toties Tonis izskatījās diezgan bažīgs.
Lasītāj, tur jau ir tā lielā atšķirība starp vienādi melīgo padomju avīžu un radio žurnālismu – ja avīžnieks jebkuru «interviju» var pārstāstīt saviem vārdiem, pēc labu labā principa «papīrs panes visu», tad radio korespondentam kā smaga nasta kaklā karājas mākslīgās ādas soma ar magnetofonu, kura lentē izvēlētajam upurim ir jāierunā vismaz pāris pozitīvu vārdu par padomju okupācijas režīma šķietamajiem «sasniegumiem». Jāpiezīmē, ka tajos laikos ārzemju latviešu tūristi, izņemot bērna prātā nokļuvušos Amerikas «vecboļševikus», vēl diezgan noteikti atturējās slavināt genocīda iekārtu mūsu dzimtenē.
Daugavā vajadzēja aiztecēt daudz padomju nerūpniecības piesārņota ūdens, līdz septiņdesmito gadu vidū Reinzemes latviešu kultūras veicināšanas biedrības (Verein für das lettische Geistesleben und Kulturgut) priekšnieks, bijušais leģionārs, Jānis Leiva, ap 200 no visām brīvās pasaules malām sabraukušu trimdinieku laipnīgi uzklausīts, varēja pacelt draņķīgā Rīgas «šampanieša» glāzi, lai uzsauktu urravas Staļina sarkanarmijas iebrukumā dzimušajai «padomju» Latvijai. Torīt tādas pārsteidzošas perspektīvas mums ar Toni nerādījās pat elektriskā vilciena rīboņas rosinātajā pusstundā.
Savus pienākumus Bulduru pansionāta ēnainajās alejās, kā jau tas krietnam padomju avīžniekam pieklājas, nokārtoju īsi un aši.
– Kā jūs šorīt jūtaties, Krūmiņa kungs?
– Lieliski!
Tāda «intervija» bija pilnīgi pietiekama, lai bez liekiem sirdsapziņas ēstiem Žaņa Zakenfelda rediģētajā «Dzimtenes Balsī» kāds R. Ievkalns varētu rakstīt, ka «sarunā ar mūsu korespondentu pēc ilgiem drūmā, kapitālistiskā svešuma pasaulē pavadītiem gadiem sociālistiskajā padomju dzimtenē iebraukušais latviešu tūrists Vilibalds Krūmiņš savus neizdzēšamos iespaidus par komūnistiskās celtniecības sasniegumiem suverēnajā Padomju
Latvijā apkopoja vienā, bet toties izteiksmīgā vārdā: «Lieliski!» Ja visnotaļ nevainīgo savas sirmās mātes apciemotāju Krūmiņu kāds nacionālpolitiskās gaišredzības apskaidrots izdevums pēc atgriešanās mājās bez liekas vilcināšanās raksturoja par «frontes līnijas pārkāpēju», «okupantu iztapoņu» un «Kremļa aģentu», tad čekistiskā iecere savos pamatos bija īstenojusies. Abpusēji pieminētais tautietis dīvainā kārtā latviešu sabiedriskās lietās kļuva par «lielu klusētāju».
Vēl pāris līdzīgas «pozitīvas intervijas» ievācis, sāku gaidīt kolēģi Toni. Beidzot parādījās arī viņš, tikai neganti nosarcis pār visu glīto vaigu.
– Tu, Imant, zini, ko man tā velna mātīte pateica, kad palūdzu, lai viņa ierunā pāris laipnus vārdus mikrofonā? Viņai esot menstruācija, un tāpēc šī nekādas publiskas intervijas nevarot dot…
–
23. Kritušais eņģelis Alberts Liepa
Latvijas radiofona speciālā čekas redakcija tomēr drīz vien atrada trimdinieku intervētāju, kam Dievs savā žēlastībā bija atņēmis cilvēcisko spēju nosarkt. Alberts Liepa bija Latvijas radiofona diktors un savā daiļskanīgajā, jauki vīrišķīgajā un visādi citādi latviski skanīgajā balsī ierunāja krievu okupantu melus Latvijas radio mikrofonos. Šīs patīkami tembrētās balss īpašnieku gan Eiropai domātajos vidējo, gan pasaules stulbināšanai paredzētajos īsviļņu raidījumos dzirdēja milzums brīvās pasaules latviešu. – Cik viņam dzidra valoda, – jau septiņdesmito gadu vidū, kad Alberts bija uzdienējis par manu vietnieku, bijīgi nopūtās daža laba «svešatnes» latviešu matrona.
Padomju «sabiedriskā» un «diplomātiskā» darbinieka Alberta Liepas karjeras sākumi ir diezgan necili. Ap 1932. gadu piedzimis Zemgales metropolē Jelgavā, Alberts vācu nacistiskā terora apstākļos bija zaudējis krievu okupantiem iztapīgo tēvu. Pēc vidēji sekmīga vidusskolas abitūrija viņš iestājās Staļina laika MVD («iekšlietu ministrijas») Milicijas skolā, kas tai laikā alktin alka pēc latviešu tautības kursantiem – Zemgales mežos vēl slēpās nacionālo partizānu nevienlīdzīgā cīņā sakauto vienību atliekas. Kursants Alberts Liepa savu toreizējo priekšnieku liktās cerības tomēr nepiepildīja. Vārgās stipendijas papildināšanas nolūkos viņš ne tikai apzaga savu skolas biedru, bet arī tika pieķerts šajā nodarījumā. Tāds čekists, kas var tikt notverts nozieguma vietā, protams, nav cienīgs «dzelzs Fēliksa» Džeržinska skolnieks. No milicijas skolas topošajam padomju «ārējās frontes» cīnītājam Liepam nācās ar kaunu un negodu atvadīties. Čeka tomēr pa laikam pret saviem «kritušajiem eņģeļiem» mēdz būt visai iecietīga, jo vairāk tādēļ, ka aģentu izvēles iespējas iespītīgo neatkarības un brīvības fanātiķu latviešu vidū ir diezgan ierobežotas.
Ar čekas gādību zaglēns Liepa iekārtojās Latvijas Valsts universitātes neklātienē un vēlāk arī Latvijas radiofona diktora (spīkera) maizes darbā. Studijas Albertam nesekmējās, jo ne jau visur var nošpikot. Kad septiņdesmito gadu vidū man Latvijas Kultūras sakaru komitejas prezidija priekšsēdētāja amatā nācās iepazīties ar Latvijas KGB izlūkošanas daļas uzspiestā «vietnieka» Alberta Liepas kadru anketi, izrādījās, ka viņš «studējis» vismaz desmit gadus. Censlis bija lūkojis apgūt gan latviešu valodu un literatūru, gan vācu mēli un tajā sarakstītos rakstu darbus, gan arī, pārmaiņas labad, grūto angļu idiomu. Universitāti ar «velnu un čeku uz pusēm» mūžīgais divnieku karalis Liepa pabeidza 1965. gadā, specializējoties angļu valodā un literatūrā. Tiesa, ik reizi, kad mans vietnieks Alberts atļāvās «erudīcijas» demonstrēšanas labad izmest pa frāzei Viljama Šekspīra un Vinstona Čerčila niansēm bagātajā mēlē, es izmisīgi lūkoju tūdaļ aizmirst saklausītos kroplos teikumus – man taču priekša stāvēja brauciens Apvienoto Nāciju darbā uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur daudzmaz tīra angļu valoda ir dzīves priekšnoteikums…
Akadēmisko nevarību Alberts prata atsvērt ar savu studiju un darba biedru denuncēšanu, kas vienlaikus bija regulāra un tajā pašā laikā arī tik stulba un acīm redzama, ka Alberts plašās Rīgas aprindās jau sešdesmito gadu sākumā bija iemantojis «glumā Liepas» apšaubāmo slavu.
Arī mans sirdsdraugs Žanis Zakenfelds «glumo» Albertu allaž mēdza dēvēt par «Ļiēpu», apzināti izrunājot šā kopējā kolēģa uzvārdu tīši krieviskā manierē. «Ļiēpa» nekad nav bijis personiski populārs arī Latvijas KGB izlūkošanas daļas darbinieku aprindās. Pārāk labi zināma bija Alberta bezprincipalitāte attieksmēs ar «darba» biedriem, pārāk kliedzošs izglītības trūkums, par kuru ikviens uzmanīgāks sarunu biedrs satiksmē ar Liepu var pārliecināties, ieklausoties un izvērtējot viņa regulāri, bet nevietā un nelaikā lietotos svešvārdus. Kārtējās alkoholisma lēkmes, kuras šis «starptautiskais» darbinieks mēdz izslimot sava dzīvokļa vientulībā, «saskandinot glāzi ar spoguli», protams, neveicina viņa popularitāti nedz kolēģu, nedz arī čekista priekšniecības acīs.
Ja par spīti visam nule teiktajam «Ļiēpa» ir taisījis apbrīnojamu karjeru, no pieķerta zagļa un necila radiofona ziņu nolasītāja kļūdams par raidījumu latviešiem svešumā pilntiesīgu līdzstrādnieku, vēlāk, sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, par šīs redakcijas vecāko redaktoru un no 1972. līdz 1974. gada decembrim par PSRS vēstniecības atašeju Stokholmā, tad šie fakti liecina, ka šim būtībā trulajam cilvēciņam piemīt «vērtīgas» īpašības, kas tiek augsti novērtētas septiņdesmitajā gadudesmitā. Lai šī ķecerīgā doma lasītājam nesagādātu lieku galvas lauzīšanu, atgādināšu, ka arī pats šīs impērijas nekronētais «ķeizars» Leonīds Iļjičs Brežņevs gan garīgajā, gan tīri fiziskajā nozīmē ir nožēlojams vraks, kas virs duļkainajiem padomju ūdeņiem tiek saglabāts tikai apšaubāmas stabilitātes labad.
Tagadējā padomju krieviskā režīma vispārējas stagnācijas un neaptveramas lejupslīdes laikmetā «Ļiēpas» vājības kļūst par grūtajā eksistences cīņā nozīmīgiem «dūžiem». Trulums otrreiz uz demokrātisko karaļzemi Zviedriju ilgstošā KGB komandējumā nosūtītajam tautas dēlam Albertam lieti palīdz neprātot par saimniecisko krīzi Padomijā un ar to saistītajām garajām rindām pie Rīgas gaļas un piena veikalu neviesmīlīgajām durvīm. Bezprincipialitāte ļauj ar provokatoriskām runām un solījumiem iegūt jaunus «draugus» un KGB «paziņas» Zviedrijas latviešu sabiedrībā. Īstas jēgas jau šiem pasākumiem nav, taču jāprasa, vai tāda sameklējama arī brežņeviskā padomju viceimperiālisma iracionālajās avantūrās Angolā, Etiopijā, Mozambikā un nupat izraisītajā «netīrajā karā» kādreiz neitrālajā musulmaņu valstī Afganistānā.
Cilvēciņš «Ļiēpa» Stokholmā, kā dzirdu, ķēpājas vaiga sviedros. Viņa galvenais ierocis ir un paliek ar intelektu nesegta klaja uzbāzība. Ar vāji slēpta pārākuma pasmaidiņu savā glīši latviskajā ieģīmī, ko tikai nedaudz bojā Milicijas skolas kursantu pārvarīgā sašutumā zaglim Liepam ielauzītais deguns, Alberts sešdesmito gadu sākumā ārzemju latviešu tūristiem spieda pie lūpām krievinātās Latvijas radiofona nošmulētos mikrofonus. Šķiet, tieši šis pārākuma smaidiņš un nekautrīgā uzmācība dažam labam uz iekāpšanu padomju pasažieru kuģī gaidītajam Zviedrijas vai Amerikas latvietim, it īpaši daiļā dzimuma pārstāvēm, lika pateikt nevainīgus vārdiņus par Rīgas parku skaistumu un operā redzēto baleta izrāžu augsto līmeni.
No sava ilggadējā šefa, Latvijas PSR Valsts Drošības Komitejas izlūkošanas («Pirmās») daļas priekšnieka Miervalža Franceviča Kučāna 1976. gada augustā, īsi pirms izbraukšanas Apvienoto Nāciju aicinājumā uz Rokfelleru ģimenes augstsirdīgi «pasaules organizācijai» dāvāto UN namu Ņujorkas Manhatana salas austrumpusē, saņēmu uzaicinājumu doties sēņošanā Cēsu apkārtnes mežos.
Sēņošana padevās teicami, pietika gan baraviku, gan apšu beku un krimslīgo podiņu.
Apsēdušies uz sūnas klātiem celmiem, iztirzājām arī nākamības lietas.
– Vai tiešām man šī komiteja, Miervaldi, būtu jāatstāj Albertam? Tu taču pats zini, kāds viņš ir.
(Saruna notika laikā, kad Alberts Liepa jau kādas desmit dienas savā guļamistabā bija «bučojies» ar pēc itāļu receptes taisīta Moldāvijas vermūta pudeli).
Klausies, Imant, – tā boss. – Ko lai mēs liekam tā draņķa vietā? Tas, ko tu par viņu saki, ir taisnība. Bet varbūt tieši tāds draņķis mums ir vajadzīgs. Baidos, ka pēc Ķezbera atgriešanās mums to stulbeni pat nāksies otrreiz sūtīt uz Stokholmu…
«Kadrs» Alberts Liepa ir tagadējā padomju laikmeta produkts. Par to varam patiesībā tikai priecāties.
Ar teikto nebūt neesmu vēlējies apgalvot, ka «Ļiēpu» Zviedrijas latvieši varētu uzskatīt par nekaitīgu neraidījumu. Šis no bagātīgās padomju menažērijas brīvajā pasaulē palaistais, bet cietā čekas pavadā turētais zvēriņš dažkārt nezinātājam var iekost visai sāpīgi. 1973. gada nogalē Alberts manā un līdz ar to arī Miervalža Kučāna uzdevumā izkārtoja «padomju» Latvijas gobelēnu un sīkplastikas izstādi vienā no prominentākajām Stokholmas vecpilsētas mākslas galerijām. Izstādes politiskā iecere bija skeptiskajiem zviedriem pierādīt, ka viņpus Oestersjoen (Baltijas jūras) kādreiz mežonīgajai un visnotaļ atpalikušajai letiņu netautai labvēlīgais un labsirdīgais padomju režīms diedzēt diedzē arī eiropiskā mērogā itin neapskaužamu mākslu. Kas attiecas uz gobelēniem un visā visumā arī sīkplastiku, tad līmenis nedeva iemeslu sarkšanai. Par spīti necilvēciskā režīma žņaugiem latviešu mākslinieks tomēr uzdrīkstas radīt darbus, kam ir paliekama vērtība.
Nelaime vienīgi tā, ka ar šiem slavējamiem mākslas darbiem karaļzemē ieradās arī čekas konspiratīvais aģents Dainis Rožkalns, kas diezgan pliekani mēģinās grafikas jomā un tālab ar jo lielāku gatavību bija gribīgs pakalpot KGB globālajām ilgtermiņa interesēm.
Alberts šo dižpasākumu viens pats arī ar vislabāko gribu «noformēt» nespēj. PSRS vēstniecības Stokholmā budžetā nav paredzēti nekādi līdzekļi «nacmenu», respektīvi, Padomijā iekļauto «mazākumtautību», kultūras popularizēšanai. Gobelēnu un sīkplastikas izstāde no pašiem šīs ieceres sākumiem turklāt bija tīra KGB operācija, kuras mērķis līdztekus gaidāmajam propagandistiskajam nobirumam bija nolīdzināt darbības lauku aģentam Rožkalnam.
Talkā nāca divi Latvijas «šodienas kultūras dzīves» popularizēšanas kvēlē iedegušies zviedru karaļa latviešu izcelsmes pavalstnieki. Lielākoties par saviem līdzekļiem (pāris gobelēnu bezmuitas «dāvinājums» šajā aspektā jāuzskata par tīro sīkumu) viņi noīrēja telpas un visādi reklamēja šo «privātā apmeklējumā» Zviedrijā iekļuvušā KGB aģenta Daiņa Rožkalna sekmīgai darbībai tik labvēlīgo izstādi.
Izstādes panākumi un arī Rožkalna ziņojuma faktoloģiskā daļa pārspēja visas cerības.
Zviedrijā natūralizētajiem šīs padomju izlūkdienesta operācijas «sponsoriem» tās noslēgums sagādāja rūgtas galvassāpes. Kā jau arvien, nepatikšanas pielien klāt nemanāmi un no negaidītas puses.
Kādā jaukā rītā abu pieminēto latviešu mājās skaudri iešķindējās tālrunis.
– Te runā Alberts. Tevi grib redzēt PSRS vēstnieks. Nē, nē, tu nevari atteikties. Galu galā tas cilvēks taču būtu uzrunājams par «Jūsu Ekselenci». Turklāt viņš taču ir mans augstākais priekšnieks. Nu, netaisi taču man mēslus…
Kaut arī ar zināmu vilcināšanos, tincināšanos un atrunāšanos abi kultūrsadarbnieki torīt pārkāpa diezgan impozantās padomju vēstniecības ēkas slieksni jaukajā ezera krastā.
Ciktāl tas atspoguļojas manu tā laika čekas «aizbildņu» diezgan skopajos un dažbrīd arī nedaudz pretrunīgajos atstāstījumos, tad diženās salkoņu impērijas pilnvarnieks pret abiem kultūrstrādniekiem esot bijis negaidīti strups.
– Padomju Savienības valdības vārdā esmu pilnvarots jums, biedri, pateikties par jūsu pūlēm mūsu padomju daudznāciju kultūras propagandēšanā Zviedrijā. Dienesta pienākumu dēļ nebiju spējīgs apmeklēt jūsu izstādi, taču esmu pārliecināts, ka tā lieti pakalpos mūsu lielās Dzimtenes interesēm. Turpiniet tādā pašā garā, mīļie biedri. Uz redzēšanos!
Demokrātiskajai zviedru karaļvalstij lojālie «biedri» vēstniecību atstāja ar mazliet grīļīgiem soļiem. Izrādās, ka latviešu kultūras popularizēšanai domāto pasākumu Viņa Ekselence krievu vēstnieks bija novērtējis par pakalpojumu okupācijas varai, par kuras nodomiem iepretim paverdzinātajai latviešu tautai, šķiet, nevienam brīvās pasaules latvietim nevarētu būt nekādu ilūziju. Tiesa, kas tiesa – viens no pieminētajiem kultsadarbības entuziastiem, cik man zināms, pēc prātu spirdzinošās audiences pie padomju vergu impērijas ārkārtējā un pilnvarotā pārstāvja Zviedrijā, pamazām atslābināja savus kādreiz neapskaužami ciešos kontaktus ar Albertu Andrejeviču Liepu un viņa uzdevumu devējiem Rīgā un Maskavā. Kas attiecas uz otru kultūrsadarbnieku, tad šī superkonservatīvā zviedru vidusšķiras pārstāvja dāsnā kalpošana Maskavijai man joprojām paliek mīkla, kas varbūt kļūs atminama tikai tajā neminamajā dienā, kad civilizētās pasaules pārsteigtajiem skatiem atvērsies KGB archīvi.
Nešaubīgi ticu, ka tāda diena pienāks… Vai tiesas diena?
Lēnprātīgam tautietim, kas Zviedrijā savas Latvijā palikušās ģimenes nebūšanu remdēšanas labad gatavs «pavisam nedaudz» sadarboties ar KGB aģentu «Ļiēpu» vai, neitrālās Austrijas galvaspilsētā Vīnē nokļuvis, savas sirdssāpēs lūko remdēt pie turienes PSRS vēstniecības pirmā sekretāra Žaņa Žanoviča Zakenfelda platā vēdera, jāapzinās, ka viņam darīšana ar planētas visrafinētākā izlūkdienesta bezprincipiāliem reprezentantiem.
Latvijas radiofona «latviešiem svešumā» redakcijā pa čekistiskiem sānceļiem iekļuvušais ziņu nolasītājs Liepa sākotnēji uzvedās labi. Padomju tautas izbīdenim Albertam vēl samērā tāls ceļš bija noejams līdz chroniska alkoholisma lēkmēm, kas viņu piemeklēja, strādājot par Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētāja vietnieku.
Pirmajos un, jāatzīstas, diezgan neauglīgajos «kultūras» sakaru gados Alberta portatīvā magnetofona lenta bija vispilnākā ar no rietumpasaules iebraukušo trimdinieku dāmiņu izdvestiem «oh» un «ah», kas attiecīgā interpretācijā izvērtās par slavinājumiem mūsu tautas bojā eju plānotājam režīmam.
24. Konspiratīvais aģents Dainis Goldberģis
Zināms pretstats glumajam jelgavniekam Albertam bija sabiedriskā sadzīvē jaukais Latgolas «zāns» Dainis Goldberģis. Jau mācīdamies Baltinavas vidusskolā dzimtajā Balvu (kādreizējā Abrenes) apriņķī, Dainis, šķiet, pret savu gribu bija kļuvis par šī iespītīgā nacionālo partizānu novada aktīvo cīnītāju un viņu atbalstītāju nodevēju čekai. Studiju laikā Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātes latviešu valodas nodaļā šis censonis pretēji studiju biedru vairākumam bija ļāvies savā domāšanā ietekmēties no Marksa, Engelsa un Ļeņina anachroniskajām un reālā dzīvē nekur un nekad neīstenotajām idejām. KGB konspiratīvais aģents un marksistiski–ļeņiniskais «sienā skrējējs» Dainis pēc studiju nobeiguma ar attiecīgo aizbildņu gādību tika norīkots darbā lapeles «Par Atgriešanos Dzimtenē» (kā lasītājs jau zina, vēlākās «Dzimtenes Balss» pirmsdzemdību embrija) redakcijā, kas tolaik vēl mitinājās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas galvenā orgāna «Cīņa» paspārnē.
Daiņa uzturēšanās «Cīņas» redakcijas telpās tomēr izrādījās diezgan īsa. No viduslaicīgi nožēlojamiem katolicisma un latgaliski latviskā nacionālisma nomaldiem apskaidrotājas krievu komūnisma okupācijas varas pie īstenās bezdievju ticības visžēlīgi atgrieztais «sienā skrējējs» Dainis Goldberģis par tādu demonstrējās arī satiksmē ar savu sievu virkni.
Pašu pirmo lauleni Dainis atrada un bez liekas pārdomāšanas noprecēja saderīgajā «Cīņas» kolektīvā. Varbūt boļševistiskā «sienā skriešana» bija sava veida ģimenes sports, taču vismaz šajā nepievilcīgajā nozarē Goldberģa izraudzītā tālu pārspēja savu vīriņu. Kad 1960.gada novembrī sāku savas kalpības gadus čekas žurnālistiskajā dienestā, ikviens daudzmaz godīgs «Cīņas» darbinieks mani brīdināja no «bijušās Goldberģa kundzes».
Elementāras aptaujas gaitā noskaidrojās, ka «bijusī Goldberģa kundze», kas tolaik ieņēma «Cīņas» vēstuļu nodaļas vadītājas posteni un iespējams, ka tajā amatkrēslā sēž vēl tagad, regulāri apstaigā redakcijas telpas, lai, ausi pie aizvērtām durvīm piespiedusi, noklausītos, kas attiecīgajā kabinetā «ķecerīgs» tiek vāvuļots.
Kaut kur – darba kabinetā? uz ielas? guļamistabā? – modrā dāma bija saklausījusi, vai noģidusi, ka pat viņas «pareizneticīgais» Dainītis ar tuvākiem draugiem mēdz kritizēt Latvijas krievināšanas pārmērības.
Notika kaut kas tāds, kas samērā reti atgadās arī «humānajā» padomju sabiedrībā, kur cilvēks cilvēkam un jo mazāk dzimtsarakstos apprecēta sieva vīram nav vis «kapitālists vilks», bet gan «draugs, brālis un biedrs». Jaukā kundze par savu sirdsmīļoto dzīves draugu rakstiskā veidā iesniedza sūdzību «Cīņas» partijas pirmorganizācijai, apsūdzot viņu padomju apstākļos, viszemiskākajā un sabiedriski bīstamākajā noziegumā, proti – latviešu «buržuāziskajā» nacionālismā.
«Cīņas» partijas pirmorganizācijas sapulcē sēdēja cilvēki, kas vismaz domās un lielākoties arī sarunās ar sievām latviski «buržuāziskajā» virzienā bija nogrēkojušies daudz vairāk nekā marksistiski ortodoksais Dainītis.
Dainītis no savas sievas Gertānes baismā apvainojuma «latviešu buržuāziskajā nacionālismā» tika vaļā ar samērā vieglām izbailēm. Gūtā pieredze centīgo partijas biedru pamudināja pie pirmās izdevības papildināt un visnotaļ nostiprināt savu marksistiski–ļeņinisko ticību. To varēja izdarīt iestādījumā, kam minētajā konfesijā ir vismaz tikpat liela nozīme kā Jeruzalemes Templim Kristus laikmeta jūdu ticīgajiem, respektīvi, Padomju Savienības Komūnistiskās Partijas augstākajā skolā Maskavā. Tās radio un televīzijas fakultātē 1962. gada rudenī iestājās arī Baltinavas zēns Goldberģis, novārtā pamezdams Rīgā savu otro sievu, zobārsti. Novārtā pamešana, protams, izraisīja visos meridiānos un platumgrādos puslīdz paredzamās sekas. 1964. gadā Dainītis atgriezās Rīgā, lai ievadītu jaunu šķiršanās prāvu, taču nedaudz nobaudījis tās gudrības, kas vidusmēra padomju birokrātam
palīdz nešaubīgi sekot nemaldīgās Partijas līkloču līnijai.
Zakenfelda un Goldberģa studiju laikā, izmantodams savus diezgan biežos komandējumus uz Maskavu, dažu labu reizi ciemojos šajā milicijas bargi apsargātajā «ļeņiniskās domas» citadelēs. Šī partijas Augstākā skola patiešām ir visai interesants iestādījums, par kuru, izņemot nosaukumu, ir gaužām maz zināms brīvajos Rietumos. Skolā ar «savienoto republiku» komūnistiskās partijas centrālo komiteju un Krievijas apgabalkomiteju personālām rekomendācijām uzņem augstskolu beigušus partijas biedrus,
kas jau diezgan augstu pakāpušies pa partijas un valsts dienesta līganajām kāpnēm. Otru kontingentu sastāda rietumu un «trešās» pasaules komūnistisko partiju vadības sūtītie audzēkņi. Abos gadījumos Maskavas Augstākās partijas skolas absolventi ir paredzēti ietekmīgu amatu ieņemšanai komūnistu partijas vai padomju valdības aparātā.
Būtu pilnīgi loģiski uzskatīt, ka šī skola ir kaut kas līdzīgs marksistiskās ortodoksijas semināriem, kur topošie priesteri «zubrī» pieminētās bezdievīgās stingās dogmas. Nekas tomēr nav tālāks patiesībai kā tamlīdzīgs pieņēmums.
Augstākā partijas skolā lekcijas lasa un semināra nodarbības vada labākie Maskavas augstskolu mācības spēki. Lielākoties viņi ir tipiski mūsdienu krievu liberālās inteliģences pārstāvji, kas ar nicīgu vīpsnu uzņem laikrakstu «Pravda» un «Izvestija» trulos rakstus par dižajiem «komūnisma celtniecības sasniegumiem». Skolas vadība viņus iedrošina saviem privileģētajiem klausītājiem sniegt tādus «netīkamus» faktus par padomju realitātēm, kas normālam padomju studentam ir slēgti un slēpti «zem septiņiem zieģeļiem». Tiklab padomju, kā ārzemju studentiem Augstākā partijas skola organizē praktiskās nodarbības rūpniecības, lauksaimniecības un tā sauktajos «sadzīves pakalpojumu» (ēstuves, restorāni, veļas mazgātavas, dažādas remontdarbnīcas) uzņēmumos. Prakses laikā ikvienam audzēknim ir iespēja saskarē ar padomju vienkāršo tautu pašam savām acīm pārliecināties par sistēmas totālo bezjēdzību.
Lielākai daļai Augstākās partijas skolas padomju un katrā ziņā praktiski visiem brīvās pasaules komūnistiskajiem antiņiem šī skaudrā un nesaudzīgā saskarsme ar dzīves patiesību, kas ir nesavienojamā pretrunā ar markstiski–ļeņiniskajiem «ideāliem» parasti izraisa grūti pārvaramu morālu krīzi. Arī šajā ziņā skolas sponsori ir atraduši klasisku atrisinājumu – vodku. Dzeršana ir klausītāju ikvakara nodarbība un vienīgais prieks.
Atceros, kādā 1963. gada septembra vakarā kopā ar Zakenfeldu, viņa kopmītnes istabas biedru tadžiku, tagadējo Rīgas pilsētas partijas komitejas ideoloģisko sekretāri Valentīnu Klibiķi un viņas draudzeni diezgan pagurušā stāvoklī sēdējām pie pudelēm apkrauta galda.
Pēkšņi atskanēja spalgs šāviens un birstošu stiklu šķindoņa. Manis un galda biedreņu mudināts Žanis izskrēja no istabas. Pēc īsa brīža viņš atgriezās ar platu smīnu taukajā ieģīmī: – Nav ko uztraukties. Tas jau bija tikai igaunis Heino. Kad viņi ir īsti un rūpīgi pillā, Heino sāk šaut. Neviens nav cietis.
Patīkamās viesības turpinājās.
Jāpiezīmē, ka Augstākā partijas skola gatavo arī tā dēvētos padomju tirdzniecības flotes kapteiņu palīgus no pieredzējušu, bet politiski vārgu čekistu vidus. Šo kapteiņa palīgu uzdevums ir nevien organizēt kuģa komandas izspiedzi, bet arī rīkot ārzemju ostās padomju propagandas pasākumus. Man vairākkārt bijusi iespēja pārliecināties, ka šie «brīvie» padomju tirdzniecības kuģu apmeklējumi neveikli darinātajā čekas zirnekļtīklā tomēr ievilina vienu otru sulīgi «liberālu» rietumu mušu. Igauņu čekists Heino gatavojās šim mušķeŗu amatam.
Lasītājam varētu likties, ka aprakstītais padomju un ārzemju kompartiju kadru sagatavošanas veids ir absolūti bezjēdzīgs un var novest vienīgi pie režīmam nepatīkama iznākuma. Tāds ieskats ir dziļi nepareizs un var liecināt tikai par staļiniskās un pēcstaļiniskās iekārtas vāju pazīšanu. KRIEVISKAJAM PADOMJU REŽĪMAM VADĪTĀJU AMATOS JAU SEN VAIRS NAV VAJADZĪGI “PĀRLIECINĀTI KOMUNISTI”, BET GAN ABSOLŪTI CINIĶI, KAS, ZINOT PATIESOS FAKTUS, JEBKURĀ LAIKĀ PRETĒJI SAVAI SIRDSAPZIŅAI IR GATAVI KALPOT UN IZTAPT KREMĻA OLIGARHIJAI. Arī ārzemju komūnistisko partiju politbiroju sastāvā Maskava nebūt neilgojas redzēt potenciāli bīstamus marksisma–ļeņinisma ideologus, bet gan ciniskus bezprincipu ļautiņus, kas savas karjeras dēļ ir gatavi un spējīgi «ideoloģiski pamatot» un polītiski atbalstīt ikvienu krievu imperiālisma starptautisko gājienu, arī tad, ja attiecīgā izrīcība būtu viskrasākajā pretrunā ar Marksa un Ļeņina glorificētajām doktrīnām.
Augstākās partijas skolas, vēl «cēlākās» Sabiedrisko zinātņu akadēmijas vai arī manis absolvētā Starptautisko attiecību institūta sekmīga pabeigšana ir «ceļa zīme»tagadējā krievu imperiālisma birokrātiskā algotņa «augšupejai» pa bezprincipialitātes pretīgajām kāpnēm.
Minētās privileģētās mācību iestādes Politbiroja rokās ir zināma veida lakmusa papīrītis, kas palīdz atšķirt mūsdienu Padomijai nepieciešamos ciniskos divdabjus no bīstamiem patiesības meklētājiem. Dažs labs pārāk «urķīgs» absolvents nolīdzinātas karjeras vietā atrod ceļu uz Mordovijas, Urālu un Magadanas apgabala vergu darba kolonijas drausmīgo ikdienu vai arī top ieslēgts psīchiatrisko slimnīcu pārpildītajās bezsejas palātās.
«Dainīti» Goldberģi nule aprādītā nelaime nepiemeklēja. Atgriezies Latvijā, viņš ar KGB gādību kļuva par Latvijas radiofona zviedru raidījumu vecāko redaktoru un pēc Nikolaja Neilanda iecelšanas par Radiokomitejas priekšsēdētāja vietnieku televīzijas jautājomos par visu ārzemju raidījumu galveno redaktoru. Kad septiņdesmito gadu sākumā gaužām iecietīgo un tajā pašā laikā arī nevarīgo aktieri Richardu Zandersonu Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja krēslā nomainīja karjeras kārais izmanīgais čekas aģents Ilmārs Īverts, kas līdz tam bija rediģējis Latvijas kompartijas centrālavīzi «Cīņa», Dainīša jūtamā vientiesība un nekompetence kļuva acīm redzama. KGB savus bērnus tomēr neaizmirst. Goldberģis tika iecelts par Latvijas PSR Žurnālistu savienības atbildīgo sekretāru. 1978. gadā «Dzimtenes Balss» redaktors KGB majors Edvīns Berķis, savas iestādes ilgstoši komandēts, devās uz plašākiem medību laukiem «civīlās nepaklausības» tēva Gandija zemē Indijā. Skaudra kadru trūkuma apstākļos KGB ģenerālmajors Longīns Ivanovičs Avdjukēvičs par šīs čekas publikācijas redaktoru pēc nopietnu un profesionāli pamatotu šaubu perioda iecēla Daini Goldberģi. Tiesa, KGB uzskatīja, ka pat Augstākā partijas skola no Latgales ideālista Dainīša nav spējusi iztaisīt totālu divdabi (nav likuma bez izņēmuma), tāpēc redakcijas ļaužu un – baidos – arī paša redaktora sistemātiskas izspiedzes nolūkos atbildīgā sekretāra amatā no «Rīgas» uz «Dzimtenes Balsi» tika pārcelts šai stāstā jau godam minētais izbijušais SS kara ziņotājs Pauls Ducmanis.
– To draņķi tu, Imant nelaid tuvāk redakcijai par lielgabala šāvienu. Var atgadīties, ka es tevi un tavus kolēģus sastopu mūsu pagraba otrajā stāvā, – savā laikā no «P.D.» mani tēvišķīgi brīdināja majors Bernhards Borgs. Lai šīs sasteigtās, bet labi iecerētās rindas dod vielu pārdomām arī draugam Dainītim un visam viņa kaujinieciskajam buržuāziskā nacionālisma apkarotāju kolektīvam.
Jāatzīst, ka gan PSRS Ārlietu ministrijas Augstākās diplomātiskās skolas izgudrā absolventa Nikolaja Vasiļjeviča Neilanda, gan viņa ne tik veicīgā pēcteča Daiņa Goldberģa laikā raidījumi ārzemēs bija un palika Latvijas KGB «sāpju bērns». Pastāvēja pat šaubas, vai šos raidījumus kāds klausās un dzird.
Paralēli tolaik gaužām mazjaudīgajam vidējo viļņu Rīgas raidītājam raidījumi trimdas latviešu mulsināšanai tika izstaroti no KGB īsviļņu spēcīgajām raidāmstacijām Maskavas apkaimē. redakcija tālab gatavoja divus variantus – vidējiem viļņiem, kur raidījumus varēja dzirdēt arī Latvijā un citu variantu īsviļņu globālajām pārraidēm, kas pašu zemē nebija dzirdamas. Sešdesmitajos gados Rīgas radiofonā visai aktīvi komentētāja kvalitātē darbojās kāda nepersona zem segvārda «Ansis Freibergs». Šīs nepersonas īstais vārds bija Imants Lešinskis. Maskavas pārraidēs «Ansis» drīkstēja pieminēt trimdā publicēto preses izdevumu un sabiedrisko organizāciju nosaukumus (teiksim, laikraksts «Latvija», biļetens «Brīvība», Latviešu nacionālā apvienība Kanādā utt.), toties Latvijā dzirdamajos raidījumos pakalpam «Freibergam nācās izglumoties ar vispārīgām un tamlīdz mazefektīvām tirādēm par «latviešu reakcionāro emigrantu Rietumvācijas lapu», «latviešu kara noziedznieku jumta organizāciju Kanādā» un tā joprojām. Tiklab čeka, kā ceka uzskatīja un principā līdz šai nebaltai «detantes» sairuma dienai turpina uzskatīt, ka pat trimdas laikrakstu un organizāciju nosaukumi var ietekmēt latviešus dzimtenē un uzmundrināt viņu pretestību viduslaicīgajai krievinātāju varai.
Kopš «Latvijas nodaļas» dibināšanas sākumiem 1961. gadā līdz šodienai raidījumi latviešiem ārzemēs (tagadējā programma «Dzintarkrasts») līdzās «normālajai» padomju «Glavļit» cenzūrai ir pakļauti nevienā padomju likumā neparedzētajai KGB un tās filiāles – Kultūrsakaru komitejas kontrolei. Ik piektdienu uz kārtējā svētdienas raidījuma noklausīšanos Radiokomitejas nama trešajā stāvā pulcējas minētās komitejas priekšsēdētājs, KGB piekomandētais virsnieks, kultūrsakaru komitejas pārstāvis augstā rangā un, protams, «Dzintarkrasta» raidījuma redakcijas atbildīgie darbinieki.
Pārcenšanās? Un varbūt tomēr nē.
Kā jums patiktu, teiksim, tāda ziņa: «Jāņa Strādnieka republikāniskajā slimnīcā uzstādīta jauna Padomju Savienībā ražota aparatūra abortu izdarīšanas vajadzībām. Ar saspiesta gaisa palīdzību aborts tiek izdarīts nedaudz sekundēs.»
Redziet nu, ko sasnieguši padomju zinātne un technoloģija. Aborti slīdlentes kārtībā! Puf, un embrionālais komunisma celtnieks vairs neeksistē. Puf, un atkal puf… Jel priecājies, priecājies trimdas draudze!
25. «Dzimtenes Balss» elastizēšana
Dabīgi, ka «augstā» komisija tādu Dainīša apjūsmotu sasniegumu aprakstu no kārtējā raidījuma «izgrieza». Diemžēl, līdzīgā kārtā tika graizītas arī dzimtenes apmeklētāju sniegtās intervijas. Domāju, ka dažs labs stokholmietis pēc atgriešanās savās trimdas mājās pazina gan savu balsi, bet objektīvi iecerētā intervija bija pārvērtusies par nekad neplānotām un pašam runātājam sāpīgi negaidītām krieviskā imperiālisma «labdarības» slavinātājām urravām.
Šajā atmiņu stāstā apzināti un arī neviļus esmu krustām šķērsām pārkāpis katram nopietnam memuāristam visnotaļ respektējamos chronoloģiskos ietvarus. Ceru, ka lasītājs savā žēlastībā to man piedos. Uzskatu, tomēr, ka nupat ir pienācis brīdis šajā stāstījumā ieviest elementāro kārtību un tālab atgādināt dažus, šķiet, tikai mācītiem sovjetologiem zināmus faktus.
Te nu tie ir:
1960. gada rudenī, tūdaļ pēc Žaņa Žanoviča Zakenfelda iestādīšanās PSKP Augstākajā partijas skolā Maskavā, KGB mani iecēla par «Dzimtenes Balss» redaktoru. Apmēram tajā pašā laikā tiku uzņemts arī padomju pseudokomunistisko divdabju partijas šķobīgajās rindās.
Tas nozīmēja dižu uzrāpienu manas divdabīgās kalpības karjerā. Trīsdesmit gadu vecumā es biju iekļuvis padomju jaunfeodāļu eksklusīvajā kārtā. Mana veselības aprūpe un citāda personiskās labklājības veicināšana bija kļuvusi par visas padomju tautas «goda un slavas lietu». Kamēr slimnieki pēc smagām operācijām gulēja pagājušā gadsimta beigās celto Rīgas slimnīcu neticami smirdīgajos gaiteņos vai grūtu sirdzēju pievaidētajās palātās, «nomenklatūras darbinieku» Lešinski, kas varēja lepoties ar apskaužamu veselību, vajāt vajāja «specpoliklīnikas» apbrīnojami iejūtīgo ārstu un žēlīgo māsiņu pazemīgie lūgumi atrast laiku, lai «profilaktiski» pārbaudītu, vai manām treknajām miesām nav vajadzīgs kāds remontiņš.
Padomju iestādēs priekšnieka maiņa palaikam mēdz būt svētīga. Jaunieceltais priekšnieks pirmajos savas valdīšanas mēnešos tiek klāt tādām partijas čekas un valdības galotnēm, kas bijušas neaizsniedzamas viņa rutīnā iesīkstējušam priekštecim un laika gaitā kļūs arvien grūtāk pieejamas arī attiecīgajam režīma izbīdenim. Tā notika arī manā gadījumā. Izmantojot «labvēlīgo konjunktūru», jau 1963. gada sākumā es panācu vismaz daļēju «Dzimtenes Balss» iznākšanu no nepievilcīgā pagrīdes stāvokļa. Redakcija no piesmakušās istabas «Cīņas» telpās pārcēlās uz Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecībai atvēlēto divstāvu ēku Pērses ielā 16, kur iznāca arī ilustrētais žurnāls «Zvaigzne», daiļā dzimuma pārstāvēm domātā «Padomju Latvijas Sieviete» un jaunatnes mēnešraksts «Liesma». Tagad «Dzimtenes Balss» redakcijai jau bija trīs telpas – viena līdzstrādniekiem, viena redaktora vietniekam un korektorei un viena, protams, visplašākā un labākā – redaktoram Lešinskim. Redakcijas adrese un ārzemju korespondentu medīšanai domātās pasta kastes numurs Rīgas galvenajā pastā tagad regulāri parādījās avīzes slejās. Savās intervētāju un reportieru darba gaitās redakcijas darbinieki uzrādīja «Dzimtenes Balss» un nevis «Cīņas» apliecības. Avīzē bija aprādīts arī tās nominālais izdevējs – Komitejas Latvijas nodaļa, kopš 1964. gada rudens – Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Gandrīz lieki pieminēt, ka īstā laikraksta izdevēja, tā virziena noteicēja un ikdienišķā kontroliere bija un vēl tagad paliek Latvijas PSR Valsts Drošības Komiteja un konkrēti šī iestādījuma Izlūkošanas daļa.
Kā jau šo atmiņu sākumā minēju, «Dzimtenes Balss» pirmajos savas pastāvēšanas gados iznāca divreiz nedēļā uz četrām maza formāta lappusītēm. Sākot ar 1965. gadu, šī publikācija kļuva par nedēļas avīzi uz astoņām lappusēm, kas tolaik visai rosmīgajai techniskajai redaktorei Ksaverijai «Rutiņai» Voičukai ļāva daudz uzskatāmāk un veiksmīgāk parādīt savu diezgan ievērojamo talantu laikraksta aplaušanā.
Trimdā lieliski zināja, ka «Dzimtenes Balss» tiek izplatīta tikai ārzemēs un nav pieejama lasītājam Latvijā. Trimdas presē un arī lasītāju vēstulēs nemitīgi atskanēja skaudri pārmetumi, ka tādai avīzei neesot nekādas ticamības. Šo augsti vērtējamo īpašību čekas izdevumam varēja piešķirt, tikai atļaujot tā izplatīšanu dzimtenē un līdz ar to paaugstinot metienu. Cīkstiņš par attiecīgās atļaujas iegūšanu prasīja bezmaz piecus gadus. Ideja padarīt šo netīro avīzi «ticamu» principā šķita itin pievilcīga gan čekas, gan «cekas», respektīvi, Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas, gaišākajiem prātiem. Diemžēl abās ietekmīgajās iestādēs sēdēja marksistiskajā dialektikā skoloti ļaudis, kam orveliskā «dubultdoma» ir kļuvusi par viņu prātojumu neatņemamu sastāvdaļu. Uz katru «par» tamlīdz bija vismaz divi «bet».
Čeka, piemēram, ilgu laiku gauži uztraucās par to, kas gan notikšot ar trimdas organizāciju un to darbinieku ķengāšanai domāto avīzes septīto lappusi. Ja jau laikraksts kļūšot pieejams arī Latvijā, tad vajadzēšot atturēties no trimdas organizāciju un laikrakstu nosaukumu pieminēšanas, tādējādi vājinot «kontrpropagandas» aspektu. «Cekas» iebildumiem savukārt bija gan «teorētisks», gan itin pragmātisks raksturs. Kompartijas teorijā visa «padomju» Latvijas «daudznāciju darbaļaužu saime» bija «politiski vienota» un «ideoloģiski saliedēta». Kuram Latvijas darba cilvēkam tādā gadījumā drīkstēja būt kaut vismazākā interese par «vēstures mēslainē» izmēztajiem latviešu «buržuāziskajiem emigrantiem?» Dabīgi, ka nevienam. «Dzimtenes Balss» izplatīšana «republikā» līdz ar to tika atzīta par tīšu neveselīgas intereses modrināšanu par «dažu pretpadomju latviešu tautības elementu noziedzīgajām izdarībām imperiālistiskajā viņpasaulē» un «buržuāziskās pagātnes nosodāmo palieku» modināšanu komunistiskās sabiedrības celtnieku apziņā.
Kas attiecas uz praktisko aspektu, tad padomju impērija jau sešdesmitajos gados pārdzīvoja akūtu iespiedpapīra trūkumu. Ārzemēm domāto «Dzimtenes Balsi» turklāt iespieda uz importa Somijas papīra. KGB operatīvajās interesēs padomju valsts jau tā nesa smagus zaudējumus cietā rietumu valūtā. Tipogrāfijas papīra sadalīšana Latvijas preses izdevumu vajadzībām atradās tiešā kompartijas centrālkomitejas pārziņā. Kas notiks, ja «Dzimtenes Balss» 6000 eksemplāru metienu nāksies pavairot atbilstīgi teorētiski nepieļaujamā Latvijas iedzīvotāju sagaidāmā pieprasījuma līmenim?
Pēc piecu gadu ilgiem ķīviņiem tika panākts brežņevisks kompromiss. Padomijas iedibinātājs Ļeņins to būtu apzīmējis par «sapuvušu», bet vispārējās trūdēšanas apstākļos arī tas bija «sasniegums». 1967. gadā «Dzimtenes Balss» parādījās Rīgas un diezgan daudzu provinces pilsētu kioskos. Čeka bija izpētījusi, ka tās igauņu kolēģu avīze «Kodumaa» (Dzimtene) Igaunijā tiek atklāti izplatīta jau kopš 1960. gada. Šim laikrakstam bija ikmēneša pielikums «Faktid ja komentarid» (Fakti un komentāri), kas Igaunijā nebija zināms un kur par trimdas organizācijām, preses izdevumiem un vadītājām personām katrs varēja ķengāties pēc savas čekistiskās sirds patikas. «Dzimtenes Balss» sāka attiecīgi iespiest savu pielikumu «Svešatnes Atspulgi», kas septiņdesmito gadu sākumā «soliduma» labad pārdēvējās par
«Atmiņām un Pārdomām». – Mārrutks nav saldāks par rutku (hren redki ne slašče), – saka dižās krievu virzītājtautas izgudrā paruna.
Arī brežņeviskās «likumības» laikmetā teorētizētāja «ceka» bez sevišķas «cimperlēšanās» mēdz pieņemt allaž praktiskās čekas ieteikumus. Čeka pa saviem kanāliem dokumentēja faktu, ka vismaz 200 tūkstoš Latvijas iedzīvotāju ģimenes uztur regulāru abpusēju saraksti ar saviem radiem un paziņām brīvajos rietumos un šo sāpīgo vēsti padevīgi pasniedza «cekai».
Strauji vairojās brīvās pasaules tūristu skaits. Pēc mokošām pārdomām «teorētiķi» atzina, ka čekisti divdabīgajai «Dzimtenes Balsij» var būt vērā ņemama nozīme to Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskajā apstrādē, kas uztur principā nevēlamos sakarus ar ārpasauli, Tiesa, laikraksta metiens tika palielināts tikai par 100 procentiem un līdz pat 1976. gadam nepārsniedza 12 tūkstoš eksemplāru. Avīze nebija arī abonējama, bet pārdodama tikai kioskos. Importētā somu papīra vietā bija lietojami padomju surogāti.
Iedzīvotāju «neveselīgā interese» pārspēja vismurgainākās bažas. Avīze vienā brīdī kļuva par tipisku «zemletes» izdevumu. 1968. gadā šī publikācija Valmieras «melnajā tirgū» maksāja apaļu rubli, kamēr nominālā cena bija 20 reizes zemāka.
Šī negaidītā zemiskās avīžlapas popularitāte man vēl tagad paliek mīkla. Baidos, ka tā nav izskaidrojama ar kādu vienu konkrētu cēloni, bet gan drīzāk ar daudzu faktoru mijiedarbību specifiskajos padomju reakcijas apstākļos.
Pirmkārt, padomju pilsonis ir noilgojies pēc «deficīta preces», arī tad ja tā viņam nav sevišķi vajadzīga vai pat nav īsti tīkama. Anekdotes par cilvēkiem, kas iestājas garā rindā, labu brīdi pastāv un tikai tad pavaicā, ko tad veikalā «dod», nav tukši joki, bet gan padomju īstenības skumja sastāvdaļa. «Deficīta preces», kaut arī tā būtu «Dzimtenes Balss», iegūšana ir sava veida statusa simbols. Daudzu latviešu mājās grāmatu plauktos stāv nelasītas un pat neatvērtas dzejas grāmatiņas. Un tās ir pirktas ne jau tikai tādēļ vien, ka padomju apstākļos dzejnieks ar veikli iecerētiem «zemtekstiem» spēj dažbrīd apiet cenzūras mīnu laukus, bet diemžēl arī tādēļ, ka dotā modes dzejnieka panti grāmatnīcā bijuši pieejami tikai «zem letes», apmaiņā pret cūkgaļas mārciņu vai ziepju gabalu.
Otrkārt, ārzemju patēriņam paredzētā čekas avīze ārējā izskatā un aplauzumā ir mazliet košāks plankums Latvijas preses negantajā pelēcībā.
Un, beidzot, liela daļa «Dzimtenes Balss» medītāju lūko tās slejās atrast kādas faktu kripatas par latviešu politiskās trimdas aktivitātēm brīvajā pasaulē, kaut gan šie fakti tur allaž pasniegti greizā spogulī un bieži vien neminot darītāju nosaukumus vai vārdus.
– Ja jau viņus lamā, tad viņi ir dzīvi un šejienes pretekļiem bīstami, dziļā gandarījumā nodomā tāds lasītājs.
Zināmas pārmaiņas pamazām un ar grūtībām ieviesās arī «Dzimtenes Balss» stilā un saturā. Vasiļjevas laiku neapvaldīto lamāšanos par emigrantu «barvežiem» un zakenfeldiskās jēlības gadu gaitā nomainīja daudzmaz rāmāki un civilizētam cilvēkam it kā pieņemamāki toņi. Protams, ne jau cilvēkmīlestības, bet gan čekistiskās efektivitātes labad. Uz zināmu laiku izbeidzās brīvās pasaules valstu vadošo personu, to valdību un konstitucionālās iekārtas pārāk klaja un tamlīdz stulba nozākāšana. Tai vietā par vadmotīvu kļuva tā dēvētās detantes slavināšana visās variācijās un toņkārtās. Simptomātiski šajā ziņā bija «Dzimtenes Balss» ievadraksti, kas parādījās pēc padomju agresīvās rīcības izraisītās Kubas raķešu krīzes miermīlīgā atrisinājuma 1962. gada rudenī. «Saprāta uzvara» – liekulīgi ievadrakstā triumfēja lasītājam jau labi pazīstamais Roberts Ievkalns alias Imants Lešinskis, likdams noģist, ka savu uzticamam Ļeņina skolniekam raksturīgo valstvīru gudrību lieku reizi nodemonstrējis ne vien Ņikita Sergejevičs Hruščovs, bet arī – ak, tavus zilus brīnumus! – «imperiālisma citadeles» Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs. Tādu polītiku starptautisko notikumu atspoguļojumā «Dzimtenes Balss» ieturēja ilgus gadus. Tika apjūsmoti un rūpīgi apsūkāti tādi notikumi kā ASV, Lielbritānijas un PSRS līgums par kodolizmēģinājumu aizliegšanu atmosfērā, ūdenī un kosmiskajā telpā, ģenerāļa De Golla Francijas centieni atsist «īpašas attiecības» ar Padomju Savienību, rietumvācu «jaunās austrumpolitikas» sākumi, padomju diplomātijas panākumi «trešajā pasaulē» un Apvienotajās Nācijās. Tajā pašā alikā tika apzināti noklusētas vai vismaz pieretušētas pretrunas, kas turpināja izpausties brīvās pasaules attieksmēs ar krievu dominēto padomju impēriju.
Apbrīnojami maz, piemēram, «Dzimtenes Balss» rakstīja par Vjetnamas karu un ar to saistītajām problēmām.
Jaunās taktikas mērķis bija pierādīt, ka vispārējās detantes pasaulē latviešu politisko trimdinieku cīņa pret krievisko koloniālismu ir nožēlojams anachronisms. Ja līdz tam trimdas politisko organizāciju vadītāji un aktīvie darbinieki bez jebkādas atšķirības tika apzīmēti par amerikāņu, britu, rietumvācu un citu rietumvalstu slepeno dienestu algotņiem, tad sešdesmito
gadu vidū un otrā pusē tika visnotaļ uzsvērts, ka politisko trimdinieku darbība galvenokārt kaitē nevis Padomijai, bet gan viņu patvēruma zemju valdībām. Kas attiecas uz daudzināto «kalpību imperiālistisko valstu izlūkdienestam», tad vecā meldija tika dziedāta ar jauniem vārdiem – «emigrantu vadonīši» tīši maldina un dezinformē savus «naivos» saimniekus…
Elastīgāks kļuva arī trimdas sabiedriskās un kultūras dzīves atspoguļojums avīzē un tās pielikumos. Kad notika Eiropas latviešu pirmie dziesmu svētki, «Dzimtenes Balsī» parādījās ievadraksts «Hamburgā dziedāja latviski». Tajā bija izteikts «neviltots prieks», kā «pēc ilgiem svešatnības gadiem» Rietumeiropas latvieši tomēr spējuši saglabāt savu uzticību latviskai dziesmai. Tiesa gan, šo slavējamo dziedāšanas prieku savās «prettautiskajās» interesēs mēģinot izmantot emigrantu politizētājas organizācijas, taču par spīti tam svešatnes latvieši varot būt pārliecināti, ka viņu kultūras rosmes un latviskuma saglabāšanas centieni vienmēr atradīs izpratni un atbalstu sociālistiskajā dzimtenē.
Toreizējais Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšnieks pulkvedis Arkādijs Vasiļjevičs Guks par rakstu bija «stāvā sajūsmā».
– Vot, tas ir labi, vot tā, Imant Albertovič, vajag turpināt!
Turpinājām arī. Laikraksta slejās izvērsās sistemātiska kampaņa, kuras ietvaros mēģinājām pretstatīt un, ja iespējams, sanaidot trimdas kultūras un politiskos darbiniekus.
«Dzimtenes Balsī» parādījās plaša vislielākās labvēlības garā «ieturēta recenzija» par Voldemāra Kārkliņa romānu «Vakara zvaigzne». – Vakara zvaigzne vai rīta blāzma? – jau virsrakstā viltīgi jautāja čekistiskais pseudorecenzents. Dižais romānists Voldemārs Kārkliņš gan drīz vien aizgāja mūžībā, taču pie čekas apvāršņa parādījās arvien jauni «dzīvie mērķi».
Drīz vien līdzīga pieglaimīga nerecenzija tika publicēta par Anglijā dzīvojošā rakstnieka Gunāra Janovska romānu «Sōla», kur autors diezgan nesaudzīgi nokritizējis dažādas britu mūsdienu sabiedrības ēnas puses. Tajā pašā laikā «Sōlu», tāpat kā citus Gunāra Janovska darbus, caurstrāvo dziļa ticība mūsu tautas brīvības un neatkarības ideāliem un neslēpts naids pret tās krieviskajiem apspiedējiem. Šos aspektus «Dzimtenes Balss» apzināti centās noklusēt un, pielietojot no kopsakara mākslīgi izrautus citātus, radīt maldīgu priekšstatu par šī ievērojamā rakstnieka daiļrades būtību. Trimdas rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku, komponistu un citu intelektuāļu lenkšana, pielietojot arvien rafinētākas metodes, turpinās līdz pat šai dienai.
Lai grautu latviešu trimdu un kavētu tās politiskās aktivitātes, bija nepieciešama informācija. Šīs informācijas avoti bija sarunas ar trimdiniekiem, kas arvien kuplākā skaitā apmeklēja Latviju, sarakste un visdažādākās ārzemēs izdotās latviešu publikācijas – laikraksti, žurnāli, vietējo organizāciju biļeteni un apkārtraksti, grāmatas.
Nekādas rietumu valūtas vajadzīgo izdevumu iegādei nedz redakcijas, nedz Kultūrsakaru komitejas rīcībā nebija. Nācās organizēt «kultūras vērību apmaiņu». Trimdinieku lētticīgā atsaucība šajā virzienā tālu pārspēja vispārdrošākās cerības. Apmaiņā pret krievinātās Latvijas presi un grāmatām uz Rīgu platā straumē sāka plūst trimdas periodika un grāmatniecības devums. Sešdesmito gadu vidū vairs nebija tāda ārzemju latviešu laikraksta, žurnāla vai daudzmaz nozīmīgas grāmatas, kas gaisa pasta ātrajā ceļā neaizsniegtu KGB pārraudzītās redakcijas vai Komitejas pasta kastes 257 un 261. Saņemto publikāciju skaits tālu pārsniedza redakcijas praktiskās vajadzības. Nemaksājot ne plika vērdiņa, ar trimdas izdevumiem bagātīgi apgādāti bija arī Latvijas čekas Izlūkošanas un Pretizlūkošanas daļu darbinieki.
Ietaupīto valūtu KGB varēja izmantot «lietderīgāk» – tiešām spiegošanas un subversijas vajadzībām. Septiņdesmitajos gados kāds pakalpīgs tautietis Savienotajās Valstīs pat noabonēja «Laiku» pārsūtīšanai pa gaisa pastu Latvijas KGB «atašejam» Ivaram Ķezberam PSRS vēstniecībā Stokholmā. Jācer, ka centīgā kultūrsadarbnieka pakalpojumus joprojām bauda arī Ķezbera pēctecis Alberts Liepa.
Bezmaksas publikācijas, protams, tika rūpīgi studētas un lieti noderēja, sacerot prātu mulsināšanas rakstus un plānojot čekas operācijas. Teiciens par karātavu kandidātu, kas cītīgi palīdz novīt eksekūcijai nepieciešamo kaņepāju virvi, lieku reizi pierādīja savu patiesīgumu.
Būdams nelabojams skeptiķis, domāju, ka arī šīs rindas nespēs dažu labu «kultūras apmaiņas» entuziastu pamudināt atteikties no KGB budžeta stiprināšanas.
Izdevīgās apmaiņas ietvaros redakcija saņēma arī pārbagātīgu rietumzemju «lielās» preses izdevumu klāstu. Uz mana rakstāmgalda ķīpās krāvās rietumvācu «Der Spiegel», «Stern», franču «L’Express», beļģu «Pourquoi pas?», amerikāņu «Time», «Newsweek», «U.S. News & World Report un «Foreign Affairs» jaunākās burtnīcas. Jāatzīst, ka tagad, brīvajā pasaulē dzīvojot, mans maks ir par plānu, lai regulāri abonētu visus šos vērtīgos izdevumus.
Lai izjusts paldies čekistiskā «darba» devīgajiem veicinātājiem no trimdinieku vidus!
Pa kripatiņai vien saliekot kopā no trimdas preses, vēstulēm un lokālo organizāciju apkārtrakstiem iegūto informāciju, redakcijas darba rūķi regulāri producēja tā dēvētās lasītāju vēstules. Lielākoties viltojums bija skaidri redzams, taču atsevišķos gadījumos šīs falsifikācijas trimdā veicināja iekšējās ķildas, šķelšanos un Maskavas aģentu meklēšanas māniju. Sešdesmito gadu beigās ar «Dzimtenes Balss» redakcijas darbiniekiem sarakstījās tuvu pie pāris simtiem trimdinieku dažādās pasaules malās, taču īstu ārzemju korespondentu avīzei nebija. Tas, protams, nenozīmē, ka redakcija nemaz nebūtu saņēmusi «noderīgas» vēstules, kas pēc attiecīgas, dažkārt itin vieglas apstrādes un uzfrizēšanas bija izmantojamas avīzē vai tās pielikumu slejās. 1978. gada rudenī, kad pēc atgriešanās brīvībā tikos ar dažiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem, dzirdēju jautājumus, kas gan īsti esot tie, kas Rīgai ziņojot par trimdas organizāciju iekšējām norisēm. Dažbrīd notiekot, ka kādā konfidenciālā sēdē pārrunātais tūdaļ parādoties «Dzimtenes Balsī». Nācās aprādīt, ka problēma ir daudz sarežģītāka, nekā tā būtu, ja trimdā eksistētu kāds samērā viegli apzināms un atmaskojams
čekas ziņotāju pulks. Diemžēl, patiesība ir rūgtāka nekā spekulācijas par KGB aģentiem.
Skaudība, nenovīdība, aizvainotas patmīlības tieksme pieglaimoties smalkajiem un gauži «latviskajiem» Rīgas kungiem vienu otru brīvās pasaules latvieti mudināt mudina vēstulēs vai privātā sarunā ar rūdītiem čekas kalpiem atklāt lietas un faktus, kas, kopā salikti, noder trimdas graušanai. Pats rakstītājs vai stāstītājs bieži vien grib «tikai» ieriebt savam personiskajam «ienaidniekam» vai, tā sacīt, «izkratīt rūgtumu» uzmanīgam un sapratējam sarakstes vai sarunu biedram. Gadās arī, ka pret elementāro piesardzību vairāk vai mazāk nogrēkojas kāds pārāk aizrautīgs trimdas žurnālists.
Pārmaiņas notika arī krievinātās Latvijas iekšējās dzīves atspoguļojumā. «Dzimtenes Balsij» kļūstot par nedēļas avīzi, tās 3.lappuse tika atvēlēta Latvijas kultūras dzīves apskatam. Šīs visumā diezgan objektīvās lappuses mērķis līdzās tiešajiem propagandas uzdevumiem bija pierādīt, ka «Dzimtenes Balss» nav vis prasta «ķengu lapa», bet gan latviešu kultūrai veltīts nopietns izdevums. Sākotnēji šī viltīgā iecere kompartijas «cekas»
propagandas daļā nerada īstu izpratni un pretimnākšanu – sak, laikrakstam pirmām kārtām vajagot propagandēt padomju dzīves veidu un tā ietvaros gūstos «sasniegumus» rūpniecībā, lauksaimniecībā un iedzīvotāju labklājības nemitīgā celšanā. Diezgan viedās redakcijas vadības uztverē «sasniegumi» minētajās nozarēs salīdzinājumā ar brīvo pasauli bija visai nožēlojami, tālab intensīvās, kaut arī nelūgtu cenzoru pārraudzītās un ļauni vārdzinātās kultūras dzīves attēlojumam vajadzēja kāpināt čekistiskās avīzītes pieticīgo ticamības koeficientu tās ārzemju lasītājos. Pacietīgas izskaidrošanas un sistēmatiskas prātu apgaismošanas rezultātā arī cekas cietpauri beidzot apjēdza īpašas kultūras lappusītes nepieciešamību.
26. «Mīļais Jānis» (Anerauds)
Par pirmo «Dzimtenes Balss» kultūras nodaļas vadītāju kļuva Latvijas padomju Rakstnieku savienības biedrs Jānis Anerauds, kas redakcijā ar Bernharda Borga svētību ienāca 1965. gada sākumā.
Alūksnes apkārtnes trūcīgā zemnieku ģimenē uzaugušais Jānis tagad pārkāpa 41. mūža gada slieksni un tālu vairs nebija «neaprakstīta balta lapa». Viņa ceļš uz čekas avīzes «kultūras nodaļas» vadītāja krēslu bija pilns dažādu līkloču. Latvijas neatkarības norietā ienācis galvaspilsētā Rīgā, zemniekdēls Anerauds bija strādājis dažādus gadījuma darbus. Pēc boļševiku iebrukuma Latvijas «ģimenes dārziņā», Jānis pasteidzās pieslieties «stiprākajai pusei», un 1941. gada pavasarī ar pieticīgām sekmēm kā jaunā režīma aktīvists absolvēja Rīgas «strādnieku jaunatnes» vakara vidusskolu. Kad sarkanos krievu okupantus 1941. gada jūlijā nomainīja vācu nacistu brūnā vara, centīgais Jānis steigšus uzvilka patapinātu aizsarga uniformu, iestājās latviešu pašaizsardzības spēkos un aktīvi piedalījās sakauto sarkanarmiešu
dzenāšanā un vietējo komunistu deldēšanā Alūksnes novadā.
Kaŗa laime tomēr nebija Ādolfa Hitlera «tūkstošgadīgā reicha» pusē. Pēc pāris gadiem latviešu jaunekļi sāka saņemt pavēstes ar norādījumu ierasties iesaukšanas punktos. Jauneklis Anerauds tolaik jau bija padzirdējis par Staļingradas kaujas vāciešiem kļūmo iznākumu un nebūt nevēlējās iekļūt zaudētāju rindās. Izvairīšanās no iesaukšanas patriotiskajam Jānim maksāja dažus mēnešus ieslodzījuma Rīgas centrālcietuma nemīlīgajās kamerās. Kaut kādā veidā jaunais censonis tomēr prata iemantot citādi bargās cietuma direkcijas uzticību un 1944.gada pavasarī sanitāra kvalitātē tika nosūtīts uz Latviešu leģiona 15. divīziju, kas tolaik ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas Opočkas apkaimē, netālu no Latvijas austrumu robežas. Jūlija lieluzbrukuma laikā sarkanarmija skaudri sapēra 15. divīziju. Daudzo gūstekņu vidū bija arī leģionārs Jānis Anerauds.
Trimdā vēl tagad valda ieskats, ka krievi nomaitājuši visus gūstā saņemtos leģionārus.
Varu liecināt, ka tas ir negants un ļaunprātīgs humānā padomju režīma un Staļina konstitūcijas apmelojums. Tautu tēvs Josifs Visarionovičs 1944. gadā lieliski zināja savas armijas zaudējumu skaitu, kas krievu necilvēciskās militārās doktrīnas pielietošanas rezultātā vismaz pieckārtīgi pārsniedza frontē kritušo vai ievainoto vāciešu un to sabiedroto daudzumu.
Tālab sagūstītu slovāku, ungāru, rumāni, igauni, latvieti, kroātu, ja vien tas «taisnīgās dusmās» nebija nomocīts gūstā saņemšanas brīdī, kopš 1943. gada rudens nosūtīja uz tā sauktajām filtrācijas nometnēm, kur rūdīti čekisti centās atšķirt padomju lielgabalu gaļai vai čekas pēckara interesēm perspektīvi derīgās «avis» no nacionālismā iesīkstējušiem «āžiem».
Pēdējo ceļš caur Sibīrijas, Urālu un Tālo Ziemeļu vergu darba nometņu šausmām veda uz masu kapu.
Ikviens īstens latviešu trimdas kultūrsadarbnieks tāpēc dziļā gandarījumā var līksmot, ka viņa tuvcilvēks «sociālistiskajā» dzimtenē Jānis Anerauds netika ierindots ļauno «āžu» vidū.
Kaŗa beigas izbijušais Alūksnes pašaizsardzības un SS leģionārs sagaidīja PSRS Iekšlietu ministrijas (čekas) iekšējā kaŗaspēka kareivja formas tērpā.
1946. gadā MVD seržants Anerauds savas rotas mantnīcā (kopķorkā) gan nolika savu militāro cepuri ar ļaunu vēstītāju zilo apmali, taču viņa čekistiskās kalpības gadi bija tikko sākušies.
Lai lasītājs man piedod, es nezinu, vai, teiksim, tagadējais Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšnieks pulkvedis Miervaldis Kučāns, viņa vietnieks pulkvežleitnants («apakšpulkvedis») Gunārs Pudels, KGB sakaru virsnieks ar Kultūrsakaru komiteju, alias minētās Komitejas priekšsēža vietnieks majors Helmūts Kreicbergs jebkad savas drausmās iestādes rokās ir nodevuši kaut vienu dzimtenes latvieti. Varbūt, taču šis «varbūt» par nelāgu patiesību un vainas pierādījumu, iespējams kļūs tikai tajā neminamajā brīdī, kad pētnieka skatam beidzot atvērsies KGB archīvi. Arī starptautiskā spiegošana tās padomju variantā ir riebīga un ciniska spēle, taču tās upuŗi parasti nenokļūst Engelsa (Stabu) ielas «stūra mājas» divstāvīgajā pagrabā. Vēl vairāk – potenciālie upuŗi lielākoties saviem morālajiem izvarotājiem panākas labu gabaliņu pretim, tādējādi samīdot savu brīva cilvēku cieņu un patvēruma zemei doto pilsoņa lojalitātes zvērestu.
Jānis Anerauds šai apšaubāmi «cēlajā» starptautisko spiegu klubā iekļuva tikai 1965.gadā. Tolaik viņam aiz muguras jau bija vairāk nekā divi čekas kalpības gadu desmiti. Šī kalpība bija aizsākta latviešu leģionāru «filtrācijas nometnē», tā turpinājās nacionālo partizānu cīņu laikā, strādājot par grāmatvedi Ķemeŗu kūrvietas administrācijā un vēlāk iefiltrējoties Latvijas Rakstnieku savienībā.
– Imant, ja tu tikai zinātu, kam visam es esmu izgājis cauri, – vienā no retajiem vaļsirdības brīžiem saldsērīgi rezignēja mans līdzstrādnieks. – Mani pat iesūtīja pretpadomju organizācijā. Ja visādi viktori kalniņi tagad sēž, tad tas ir mans nopelns. Kādreiz mēs ar Vizmu Belševicu cēlāmies un gūlāmies… Tā velna mātīte jau sen pelnījusi sapūdēšanu Sibīrijā. Jā, bet kas gan tagad mani klausa, kam gan es esmu vajadzīgs, kas novērtē manu darbu…
Gods kam gods – «darba» mīlestība ir Jāņa Anerauda visupirmais tikums. Gan redaktora amatā «Dzimtenes Balsī», gan savas sešgadīgās priekšsēdības laikā Kultūrsakaru komitejā man nekad nav bijis tāda darbinieka, kas tik ātri un «operatīvi» manam ieskatam būtu piegādājis «sarunas pierakstus» (zapis bessedy) ar visiem satiktajiem trimdiniekiem. Vienas darba dienas laikā Jānis varēja uzproducēt vismaz divu duču vēstuļu latviešiem ārzemēs.
Taisnību sakot, viņš ar savu nerimtīgo centību bija tas, kas burtiski ne no kā «uzbūvēja» tagad itin kuplo «Dzimtenes Balss» un Komitejas saraksti ar «tautiešiem klaidā».
Būtu grēks apgalvot, ka čekas Jānim trūkst latvisku jūtu. Tieši pretēji – tās ir pāri plūstošas, putojošas un kārdinoši čaukstošas. Kas gan vēl Latvijā šodien pie konjaka glāzītes un pienācīgas zakuskas «svešatnes» latviešu klātbūtnē spēj izjustāk nodziedāt, teiksim, «Zilo lakatiņu», «Daugav’ abas malas mūžam nesadalās» vai «Jauns un traks tu, puika, esi bijis»?
Neviens. Vot!
Diemžēl, šajā bēdu lejā arī visideālākais cilvēks nav bez savas vainas. Daži trūkumi piemīt pat Jānim Aneraudam. Viens no skaudrākajiem ir izglītības trūkums, kas čaklajam darba rūķim neļauj ieņemt kārotos amatus un saņemt godam nopelnītās algas. Baigā gada «strādnieku vidusskolas» gatavības apliecība ir vienīgais padomju rakstnieka Anerauda akadēmiskais diploms. Krievu kalpa lielās tautas mēle ir tādā stāvoklī, ka manī, Maskavas
Starptautisko attiecību institūta absolventā, tā allaž izraisījusi svētus šermuļus. Nekādas citas svešvalodas darbīgais Jānis nezina. «Svešatnes» latviešiem domātajās vēstulēs man nācās uzcītīgi likt komatus, un Jānis, baidos, vēl šodien nezina, kāda atšķirība ir gramatisko formu «kliedzat» vai «kliedziet» lietojumam.
Lielākais Jāņa grēks pret cilvēci un cilvēcību tomēr ir un paliek grafomānija. Iebīdot savu aģentu Aneraudu Rakstnieku Savienībā, čeka šajā puskoka lēcējā modinājusi mānīgas un augstākā mērā nepamatotas ilūzijas, ka viņš ir rakstnieks, satīriķis, dramaturgs, kinoscenārists.
Chroniskais sikšņotājs Anerauds tolaik vēl gaužām pliekanajā latviešu «padomju» literatūrā 1957. gadā pieteicās ar komēdiju «Kaut kur pie Gaujas», kas chruščoviskā «atkušņa» apstākļos ar dažu komunistiskā režīma otršķirīgu ēnas pušu kritiku skatītājos izraisīja zināmu atsaucību. «Kritiski noskaņota autora» veidolā šī mākslinieciski patukšā ludziņa censonim Jānim palīdzēja iekļūt to Latvijas gara darbinieku aprindās, kas no sirds vēlējās reformēt negantās komunistiskās iekārtas kliedzošākās bezjēdzības un veidot «komunismu ar cilvēcisku seju». Seja malēnietim Aneraudam bija cilvēciska, taču dvēseli, kā jau minēju, viņš bija jau sen nodevis čekas nešķīsteņu dienestā. Ciešie cilvēciskie kontakti ar šo paraugdivdabi īsā laikā bargi atriebās ļaudīm, kas viņam bija naivi dāvājuši savu uzticību.
Anerauda dramatiskajai karjerai treknu punktu pielika viņa 1964.gada luga «Karalistes gals», kas 1965. gada sākumā ar troksni nogāzās no diezgan nepretenciozās tagadējās Latvijas skatuves. Kā jau tas daždien notiek ar grafomānu, neveiksmes uz Jāni atstāja tikai acumirklīgu iespaidu. Liekas, nav tāda «padomju» Latvijā izsludināta konkursa, kur šis censlis nebūtu iesniedzis savu produkciju, no kuŗas tūktin tūkst viņa rakstāmgalda ietilpīgās atvilktnes.
Latvijas teātrim tomēr joprojām ir arī savs «kases ienākumu plāns», tālab nemākulīgie savārstījumi, par spīti sirdsdrauga Arvīda Griguļa un citu ietekmīgu cekas un čekas aprindu spiedienam, nemaldīgi raduši ceļu uz dažādu teātru papīrkurvjiem. Jāpiezīmē, ka minētais spiediens KGB kalpam tomēr galu galā palīdzēja «izsist cauri» scenārijus filmām «Velna kalpi» un «Velna kalpi velna dzirnavās», kur sižets nošpikots no Rutku Tēva vēsturiskajiem romāniem. Jāatdod gods kinorežisoram Aleksandram Leimanim, kas no aneraudiski bezjēdzīgās jēlvielas prata uzrādīt šīs bezdomu laika kavēklim domātās lentes. Arī gatava produkta veidā «Velna kalpi» viedāku skatītāju pārsteidza ar savu infantilo nevēsturiskumu, slimīgo pretvāciskumu un citām stulbībām.
Simtiem, varbūt tūkstošiem trimdinieku savos atmiņu mirkļos par ciemu dienām dzimtenē atcerēsies Aneraudu Jāņa latviski vēlīgo smaidu. Allaž nelāgi šūdinātā, bet dārgas angļu drānas uzvalciņā ģērbies, šis jaukais tautietis šaudās kā atspole, lai pildītu mīļoto ciemiņu izteiktās vēlmes. Domāju, ka jāniski labestīgais smaids un vēlīgi dotie solījumi viesu atmiņā iezīdušies vismaz tikpat stipri, kā viņa nekrietnā priekšnieka Imanta Lešinska stingra marksisma–ļeņinisma–brežņevisma ielogā ieturētie netīkami politiskie un «šķiriskie» spriedelējumi, kuŗiem gandrīz vienmēr sekoja Jāņa doto solījumu strups noraidījums.
Tiesa gan, kad sirsnībā aprūpētie ārzemju ciemiņi kārtējo reizi bija pārgājuši rietumnieciskajā «viņpasaulībā», Alūksnes Jānis steidzās uz Arvīda Griguļa dzīvokli, lai pie namatēva vestes izraudātu gaužas šņabja asaras par visādiem «antipartejiskiem vāciešiem, peteriem, ziedoņiem, čaklajiem, belševicām, līvenām, priedēm, lāmiem, beliem, putniņiem, kas vālu vāliem saradušies latviešu padomju literatūras druvās un savā nezāliskajā kuplumā aizēno krietnu kultūrstrādnieku diedzētos bālos asnus.» Izgulējis paģiras, Grigulis taisnā ceļā devās uz ceku, lai tās kultūras daļas darboņiem ar attiecīgiem komentāriem atstāstītu Anerauda sniegto informāciju par «nevēlamām parādībām» latviešu literatūras dzīvē, it sevišķi par dažu literātu izteikto tieksmi brāļoties ar saviem rietumu kolēģiem. Tādiem Griguļa gājieniem nereti sekoja un seko «rakstu aizliegums» – tiek noliegta vai vismaz uz ilgu
laiku novilcināta «nevēlamu» autoru darbu izdošana vai uzvešana uz skatuves, prese viņus noklusē vai publicē skābas recenzijas.
Šie pienākumi Grigulim un viņa skaitliski visai šaurajai grupai, kuŗas izsūtāmā zēna funkcijas pilda čaklais Anerauds, tomēr neliekas pietiekami.
Padomju vara nav mirusi, viņa ir dzīva. Gan viņš vēl sevi parādīs kā Staļina laikā… – dzirumvakaros savu uzticamo skolnieku Aneraudu mēdz mundrināt allaž optimistiskais «Tautas Rakstnieks» Arvīds Grigulis.
«Dzimtenes Balss» saderīgajā kolektīvā kultūras daļas vadītājs Jānis Anerauds tomēr nespēja pa īstam iedzīvoties. Pirmkārt, ikvienam līdzstrādniekam bija absolūti skaidrs, ka jaunais darbinieks nešaubīgi ziņo čekai par redakcijas ļaužu privātām izdarībām – nodarījums, kas arī padomju režīma apstākļos ir grēks. Otrkārt, Anerauda klātbūtne kultūras daļas vadītāja postenī drīzāk atbaidīja latviešu kultūras darbiniekus no sadarbības ar šo avīzīti nekā veicināja to piedalīšanos tās veidošanā. Un beidzot, treškārt, Jānis gan spēja saproducēt tik daudz «materiāla», ka tā pietiktu visu astoņu lappušu piepildīšanai, taču tas bija drausmīgi garlaicīgs un žurnālistiski nevarīgs.
– Tiec reiz vaļā no tā grāmatveža, tā tava kultūras lappuse ir īstas miega zāles, – mani mudināt mudināja paziņas no čekas un cekas aprindām.
No Anerauda vaļā tikt palaikam tomēr nebija tik viegli kā viņu iegūt. Tikai 1967. gada otrā pusē, kad no sava «diplomātiskā» komandējuma Stokholmā atgriezās draugs Zakenfelds un tika iecelts par Latvijas Kultūras sakaru komitejas priekšsēdētāju, brālīgās pārrunās pie konjaka glāzes izdevās iegūt viņa piekrišanu daudzrakstītāja Jāņa pārcelšanai uz pieminēto iestādi. Redakcija atviegloti uzelpoja.
Prieki tomēr izrādījās priekšlaicīgi.
No komjaunatnes laikraksta «Padomju Jaunatne» redakcijas pārvilinājām Čiekurkalna strādnieka dēlu Andri Sproģi. Viņam bija kopta bārdiņa un līdz ar to laikmetīgi intelektuāls paskats, laba izpratne latviešu kultūras dzīves jautājumos un apskaužami teicams žurnālista talants. Kultūras lappuse viņa laikā redzami uzplauka, taču, Arvīdam Rupeikam aizejot sen nopelnītā «personālajā» pensijā, Andri čekistisko kadru skaudra trūkuma apstākļos nācās iecelt par redaktora vietnieku. Šajā amatā Sproģis nostrādāja vairākus gadus, taču kaut kādā veidā tā arī nekļuva par īstu «dubultčekistu». Mans pēctecis «Dzimtenes Balss» redaktora krēslā KGB majors Edvīns Berķis septiņdesmito gadu sākumā panāca Andra Sproģa «paaugstināšanu» par Latvijas komjaunatnes ilustrētā žurnāla «Liesma» galveno redaktoru.
Tagad Kultūrsakaru komiteja vizītēs pie šī intelektuāļa ved no ārzemēm iebraukušos trimdas dzejniekus.
Labu laiciņu «Dzimtenes Balss» kultūras daļas vadītājas amatā nostrādāja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes absolvente Astrīde Antonoviča. Viņa bija glīti noaugusi un visādi citādi piemīlīga meitene, taču par spīti pieliktajām pūlēm viņa nebija ievirzāma rezultatīvā čekas darbā. Berķis tika vaļā arī no viņas, atbrīvodams vietu tagadējam kultūras daļas vadītājam Ērikam Tivumam, slaidam, izskatīgam un visnotaļ iztapīgam latviešu puisim, kas līdzīgi Sproģim tika aizgūts no komjaunatnes avīzes «Padomju Jaunatne» izaudzinātajām un šķietami neizsīkstošajām čekas rezervēm.
Šaubos, vai trimdā kāds lasa «Dzimtenes Balss» ceturto un piekto lappusi, redakcijas žargonā – «atvērumu», kas veltīts «sociālistiskās dzīves veida» un padomju režīma apstākļos it kā gūto «saimniecisko sasniegumu» daudzināšanai. Šo lappušu saturs jebkuŗam rietumu lasītājam, manuprāt, bija un paliek absolūti nebaudāms, tikpat nebaudāms, pelēks un pretīgs, kāda ir padomju ikdiena.
Kad no redakcijas šķīrās šo atmiņu sākumā pieminētie Kārlis Kalniņš un Jūlijs Ozols, tukšās vietas aizpildīja Kazimirs Broks, Arnis Zvirbulis un Arnolds Markss.
27. Lauku dubļu bridējs Kazis Broks
Kazis sabiedriskā ziņā bija jauks zēns. Piedzimis Preiļu apkaimē, dziļi un patiesi katoļticīgu cilvēku ģimenē. Kazimirs vidusskolas gados bija ļāvies ietekmēties no komunistu sludinātās jaunās priecas mācības, kas solīja strauju uzplaukumu un vispārēju laimību arī viņa dzimtajai Zilo ezeru zemei. Komjaunietis Broks sekmīgi pabeidza Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu un līdzīgi absolventu vairākumam tika nosūtīts darbā provinces laikrakstu redakcijās. «Dzimtenes Balsī» partijas biedrs Broks ienāca no Jelgavas rajona laikraksta redakcijas. Tajā laikā viņš jau bija izbridis lauku dubļus, redzējis dažādas kolektivizētās lauksaimniecības neapskaužamās «attīstības» pakāpes un izgudrās komunistu partijas patvaļas diktētās asās «kursa» maiņas. Ja lauku korespondentam Brokam savas rajona avīzītes pieticīgajās slejās bija atļauts kritizēt dažas visnegantākās negatīvās parādības, visu vainu, protams, uzveļot atsevišķu cilvēku neizdarībai, «buržuāziskās pagātnes» paliekām padomju režīma izaudzināto zagļu, izsaimniekotāju un spekulantu apziņā, tad «Dzimtenes Balsī» arī tādai «kritikai» nebija vietas. Bija jāapraksta un jācildina uzplaukums, uzplaukums un vēlreiz uzplaukums.
Kazis no sirds vēlējās iedzīvoties «Dzimtenes Balss» sintētiskajā pasaulītē, taču šī piemērošanās viņam bija ļoti grūta. Lauku korespondenta «sirds» protestēt protestēja pret komunistisko patvaļu, kas zemkopim pavasarī lika sēt tad, kad «zeme vēl nav silta», bet rudenī tikpat strauji pavēlēja novākt neienākušos ražu. Savos daudzajos redakcijas komandējumos uz Latvijas laukiem Kazimirs pieredzēja ne tikai kādreizējās aramzemes pārpurvošanos un pārklāšanos ar krūmājiem, bet arī negantu korupciju, kas raksturo mūsdienu Latvijas lauksaimniecības tagad sekmīgāko kolchozu un sovchozu priekšnieku «darba» stilu.
«Pirmrindas» kolchozu un sovchozu vadītāji ar savu grāmatvežu vairāk vai mazāk iztapīgu sadarbību atrod līkloču ceļus, lai iegādātos mākslīgo mēslojumu savu lauku leknumam vai diezgan primitīvās padomju mašīnas to apstrādei. Šī mēslojuma un mašīnu, protams, pietrūkst tām saimniecībām, kuŗu priekšsēži nav pamanījušies «īstā laikā un vietā» un «īstajam» cilvēkam pasniegt gaidīto kukuli.
Padomijā saradies daudz «darba varoņu» – dažnedažādu slaucēju, teļkopju un cūku aprūpētāju. Diemžēl šie «varoņi» ir minētās nešķīstās varas «taisīti». Ja kolchoza priekšsēdis Jānis Krūmiņš un viņa vietnieks partijas «darbā» Vilibalds Drosmiņš ir konstatējis, ka, teiksim, cūkkope Lilija Mīlīgā ir čakla savās rosmēs un viņai nav radu ārzemēs, tad Liliju bez liekām šaubām var «izvirzīt» par kandidāti «darba varones» nosaukumam. Saskaņā ar tādu lēmumu, Mīlīgā saviem vepriem saņems dienā vismaz trīsreiz vairāk augstproteīna ēdamvielu nekā viņas konkurente «sociālistiskās sacensības» ietvaros. Ļeņina ordeni un Sirpja un āmura medaļu bez šaubām dabūs arī iztapīgās Mīlīgās kolchoza priekšsēdētājs.
Nebūtu pareizi, ja es teiktu, ka manā līdzstrādniekā Kazimirā Brokā morālu krīzi izraisīja tikai padomju lauksaimniecības chroniskās neveiksmes vien. Darba pienākums viņam lika rakstīt ne tikai par sociālizētās Latvijas lauksaimniecības nerimtīgajiem «sasniegumiem», bet arī par dažādu padomju nāciju mīlīgu tuvināšanos.
Kazimirs to arī darīja. Atlika vienīgi nožēlot, ka visžēlīgā un darbaļaužu uzplauksmi veicinātāja padomju vara savam visnotaļ uzticīgajam Ezerzemes dēlam Kazimiram Brokam nebija piešķīrusi daudzmaz pieklājīgu dzīvokli galvaspilsētā Rīgā. Broku jaukajai ģimenei ilgus gadus nācās iztikt ar vienu istabu īstajam īpašniekam varmācīgi un pretlikumiski atņemtā dzīvoklītī Jelgavas austrumu priekšpilsētā.
1966. gada sākumā uz Zasulauka stacijas ar smiltīm nekaisītā ledus salauzu potīti, trīs savas labās kājiņas kaulus. Pienācīgi ieģipsējies, tā paša gada martā devos uz Jelgavu, lai pārbaudītu cerīgā līdzstrādnieka Broka sadzīves apstākļus.
Trīs cilvēku ģimenei istabiņa, protams, bija par šauru. Mani šajā virzienā pārliecināt nevajadzēja, taču brīnišķi latgaliskajā viesmīlībā Kaža sieviņa no virtuves stiepa arvien jaunus paēdienus.
Bijām nonākuši līdz kafijai un konjakam, kad aiz dzīvoklīša plānās starpsienas nobūkšķēja smaga dūre: – Prokļatye fašisti, latyšskaja svoloč, vsjeh ja vas, aizsargov, izņičtožu. (Nolādētie fašisti, latviešu neģēli, es jūs, aizsargus, visus izdeldēšu).
Kārtējo reizi dzērumā trakoja Broka kaimiņš – krievs, Kazim šo padomiski krievisko «daiļrunu» nācās pieciest gadus četrus vai piecus. Tajā pašā laikā «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieks, kas drīz kļuva par tās atbildīgo sekretāru, Kazimirs Broks rakstīja artiķeļus par «darba uzvarām» Latvijas lauksaimniecībā un nesatricināmo «padomju» tautu draudzību.
Man nelabi skeptiskā un, varbūt, perversā ievirzē «patīk» rietumzemju latviešu kultūrsadarbnieki. Dzīvodami brīvā pasaulē, viņi dara visu iespējamo, lai mazochistiski zemotos mūsu tautas tūkstošgadīgās dzīves ziņas un tās rakstītās vēstures krieviski primitīvo apnicinātāju priekšā.
Samērā epizodiskā persona «Dzimtenes Balss» neapskaužamajā «vēsturē» bija Arnis Zvirbulis, kurš, tuvāku draugu pulkā saukts arī «Zvirbulis» vai «Zarnis» ̧ «Dzimtenes Balss» palsajā garlaicībā ienesa itin svaigu dvesmu. Zarnim bija apskaužams Dieva dots rakstītāja talants. Redakcijā Zvirbulis ienāca savu žurnālistisko, čekistisko un vīrietisko spēju viskrāšņākajā uzplaukumā. Diemžēl tie pēdējie no nule minētajiem «spēkiem» Arnis pamudināja dežūras vakarā ar manu tā laika sekretārīti pārbaudīt redakcijas dīvāna atsperu stiprumu. Kā teiktu šīs zemes cilvēki, «Zarnis» kļuva par brunču korupcijas upuri.
Ilgu laiku «Dzimtenes Balsī» ir pastāvējis Arnolds Markss. Arnoldam, protams, ar komunistiskās priecas mācības iedibinātāju nebija nekā kopēja. Atvairot idejas par nelabiem radiem, viņš priekošanas brīžos mēdza uzsvērt, ka viņa tētiņš esot saukts par «Marku» un tikai krievu milicis pēc boļševiku otrreizējā iebrukuma Latvijā Arnolda tētiņu par spīti viņa asiem protestiem esot iekšējā pasē nodēvējis par «Marksu». Arnolds Markss, alias A. Amoliņš, vēl tagad pieraksta «Dzimtenes Balss» sporta rubriku. Tas ir zināms veikums, ja atcerēsimies, ka septiņdesmito gadu vidū Arnoldam nācās ārstēties no akūta alkocholisma.
Jāpiezīmē, ka nule pieminētā ļaunā kaite smagi skāra un, cik zinu, arī tagad turpina vārdzināt «Dzimtenes Balss» dubultčekistus. Ārzemju tūristu un čekas priekšniecības acīs avīzītes un Latvijas kultūrsakaru komitejas darbinieki lūko izlikties aplam braši. Kad tālīnie ciemiņi ir aizbraukuši un arī čeka uz kādu laiciņu zaudējusi citādi nemitīgo interesi par saviem kalpiem neapskaužamā laikrakstiņa redakcijā, «saliedētais» dzimtbalsnieku «kolektīvs» savas sirdsapziņas nekaunīgo balsi mēdz slīcināt stipru un draņķīgu padomju padzērienu plūdos. Vodkas kultu redakcijā ienesa Žanis Zakenfelds. Ar niecīgām variācijām tas turpinājās arī manas «valdīšanas» astoņos gados. Arnolds Markss bija pirmais darbinieks, kas no šīs «indeves» ārstējās oficiālā ceļā, taču paārstēties būtu derējis daudziem viņa darba biedriem un arī priekšniekam.
Kristīgās ticības apgalvo, ka grēciniekus piemeklēšot sods nepatīkamā vietā, ko sauc par elli. Baidos tomēr, ka savas dzimtenes un tautas zaimotājus Tā Kunga roka smagi soda arī viņu pasaulīgajā dzīvē.
28. Kapteinis Koka Kokorēvičs
1965. gada pašā sākumā lokālā Latvijas elle, resp. Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, pagurušā dzirumbrāļa Bernharda Borga vietā redakcijai piekomandēja jaunu sakaru virsnieku kapteiņa Nikolaja Kokorēviča personā.
Nikolajs bija interesants cilvēks. Ar viņu diendienā tikāmies visus jau pieminētos manas redaktorēšanas gadus. Atšķirībā no čekas staļiniskā veterāna Borga, Nikolajs bija tipisks Chruščova un Brežņeva laikmeta produkts.
Vismaz reizi gadā Kokorēvičs atļāvās sev šūdināt jaunu angļu drānas uzvalku. Parasti tie bija ieturēti pelēcīgi atturīgās krāsās un lieliski harmonēja ar «Kokas» priekšlaicīgi nosirmojušo matu kodaļu.
Koptais kungs Nikolajs Kokorēvičs savam priekštecim Borgam bija absolūts pretstats arī dienišķā saskarē ar «Dzimtenes Balss» redakciju. Pacelt balsi? Rupji lamāties? Nekas «Kokam» nebija tālāks kā tamlīdzīgas stulbas izdarības.
Čekas ietekme redakcijas dzīvē, saprotams, nemazinājās. Sava priekšsēža ģenerālmajora Longīna Ivanoviča Avdjukēviča pavēles «Koka» redaktoram nodeva ar smaidu allaž gludi skūtajā ieģīmī, un tieši tālab šīs lūdzošā tonī izteiktās pavēles tika pildītas ar jo lielāku centību.
Kapteinis Nikolajs Kokorēvičs, kas savas čekistiskās karjeras nogalē uzdienēja līdz majora dienesta pakāpei, bija piedzimis mežiem bagātīgi apveltītajā Viļakas pusē. Sevi Nikolajs uzskatīja par latvieti, taču viņa latviskajā mēlē bija samanāms pasmags krievu akcents.
– Es jau, Imant, esmu no tās zemes, kur skaitli «četrdesmit pieci» izrunā kā «sorok pīci» un saka, ka «paravūzs nosvelpās un atgoja no vakzāles, – par savu handikapu mēdza vīpsnāt «Koka».
Vēl netīkamāks Nikolaja handikaps bija viņa krieviete sieva, kas Majoros strādāja sieviešu cepuru darbnīcā. Šī Ļeņingradas apkaimē dienas gaismu ieraudzījusī dāma gan ārējā paskatā, gan izdarībā bija aplam «slampīga» un nekādā veidā nespēja izprast un novērtēt sava vīriņa centienus iekļūt «smalkākā» sabiedrībā, kas specifiskajos Latvijas apstākļos robežojās ar akceptēšanu «iedzimtu latviešu» vidē.
Katrai slimībai ir savas zāles. Manā pakļautībā tolaik bija neganti smuka un latviski apsviedīga sekretārīte Velga. Viņa jau bija paspējusi ne vien apprecēties, bet arī bez sevišķa skandāla un «šķēpu lauzīšanas» izšķirties. Nikolajs drīz vien uz šo izcilo sieviešu kārtas pārstāvi meta savu čekistiski tēraudpelēko acu caururbīgo skatienu. Negaidīti izraisījās romantiska idille. «Koka» strauji aizmirsa savu krieviski kuplo sievu, divas turpat jau pilngadību ieguvušas krievu švīkuļu un šņākuļu nemēli runātājas meitas un noprecēja «manu» Velgu.
Velga bija īstena latviete. No sava vīriņa viņa prasīja ne vien sabiedrisko stāvokli, bet arī materiāli taustāmu labklājību. KGB kapteinim Kokorēvičam šīs labklājības vārdā nācās upurēt savu itin teicami aizsākto karjeru.
Cilvēkiem, kas spiegošanas, slepenu aģentu vervēšanas un tamlīdzīgos nolūkos no Maskavas vai Rīgas tiek komandēti uz dekadentajiem rietumiem, KGB grāmatvedība mēdz izsniegt diezgan prāvas naudas summas «cietā» valūtā. Tādas tika piešķirtas arī čekas virsniekam Kokorēvičam. Protams, par izdevumiem pēc atgriešanās «stūra mājai» bija jāsniedz gaidītie norēķini.
Glīšās Velgas un arī redakcijā jaunatrastā drauga Jāņa Anerauda ietekmē «Koka» šos norēķinus vairs neņēma «godīgam» latvju čekistam pienācīgā vērā. Pēc katra komandējuma viņa koferi tūktin tūka no nepelnītiem labumiem. Vainagu uzlika septiņdesmito gadu sākumā komandējums uz Dāniju. Dīvainā kārtā Nikolajs tur iegādājās izbrāķētas padomju automašīnas «Žiguļi» vraku. Izveicīgie «padomju» automehāniķi Rīgā, protams, no šī grausta iztaisīja puslīdz braucamu satiksmes līdzekli, kas sagādāja saprotamus priekus manai draudzenei Velgai. Ar «stūra mājas» grāmatvedību izlūks Kokorēvičs tomēr nespēja norēķināties.
Tagad Nikolaju Kokorēviču jūs varat atrast PSRS Autortiesību aizsardzības pārvaldes Latvijas nodaļas vadītāja vietnieka komfortablajā krēslā.
29. Prozaiķa Gunta Zariņa epizode
Es baidos, ka tālākās rindas aizēnos visu, kas līdz šim šajās lappusēs ir teikts un stāstīts.
Kopš mūsu ģimenes atgriešanās rietumnieciskās brīvības pusē mani dažādi draugi ir aicinājuši stāstīt par baltu civilizācijas, latviešu tautas un tās kādreizējās valsts nodevējiem. Šķiet, man ir nepieciešami savam lasītājam atgādināt, ka tajā dienā, kad «Jaunāko Ziņu» autors Vilis Lācis kļuva par savas izvarotās zemes no Staļina žēlastības ieceltu «premjerministru», man latviešu mīlīgais Dieviņš bija piešķīris tikai deviņus mūža gadiņus.
Jā, 1964. gada nogalē okupētajā Latvijā viesojās britu pavalstniece Monika Zariņa.
Moniku mēs, latviešu čekisti, uzņēmām kā dabas dotu dāvanu. Daiļā Monika katrā ziņā vēlējās publicēties padomju krieviskās cenzūras kontrolētajā Latvijā. Mēs, čekisti, izdevām viņas grāmatiņu.
Un tad 1965. gada sākumā krievinātajā Rīgā ieradās «pats» Guntis Zariņš.
Gunti, tu joprojām man paliec mīkla. Kāpēc tev, Gunti, bija tik nepārvarama vēlēšanās debatēt ar tava tēva slepkavām? Kas varētu izšķilties no tādas diskusijas?
Gunti, komunismu vajag dragāt, šo pasaules jauno mēri vajag apturēt, iežogot un noslāpēt. Tas ir vienīgais cerīgais rīcības veids.
Kultūrsadarbniekam Guntim mugurā bija aitādas kažociņš. – Es jau biju rēķinājies, ka jūs mani aizsūtīsit uz Sibīriju.
Guntis Zariņš sev līdzi atveda pilnīgi gatavu un rūpīgi izplānotu kultūrsadarbības avīzītes «Svešuma Balss» kopiju. 1965. gada augustā Savienotās karalistes galvaspilsētā Londonā ieradās Latvijas KGB pārbaudītais virsnieks Jevgēņijs «Žeņa» Vanags un latviešu komjaunatnes dzejnieks Ojārs Vācietis. Otrā dienā pēc abu nule pieminēto Latvijas «kultūras darbinieku» apciemojuma dižais latviešu trimdas rakstnieks Guntis Zariņš atņēma sev dzīvību. Kāpēc? Kālab?
Manā Rīgas dzīvoklī Ķengaragā no grāmatu plaukta uz mani allaž nolūkojās Gunta Zariņa Latvijas mākslinieku portretā iemūžinātais vaigs. – Kāpēc? Kālab? Šie jautājumi laika gaitā kļuva arvien akūtāki. Kāpēc pa Zariņa iemītajām pēdām uz neģēlīgā režīma samīdīto un degradēto Rīgu brauca arvien jauni latviešu trimdas dzejnieki un rakstnieki? Perversa vēlēšanās patīksmināties par savas tautas bojā eju? Kārtīgam intelektuālim kopš ķeizara Nērona laikiem tamlīdzīgas ainas ir allaž iedvesušas dziļu patiku un bijību. Kālab brīvu zemju pilsoņi, latviešu trimdas rakstnieki un dzejnieki, uzskata par godu drukāties komunistisko krievu cenzoru kontrolētajā mēnešrakstā «Karogs» vai nedēļas avīzītē «Literatūra un Māksla»?
Negribu Guntim Zariņam neko bāzt «čībā». Britu pavalstnieks Zariņš droši vien bija pārliecināts, ka viņa iecerētā «Svešuma Balss» kļūs par līdzekli, lai kopēju valodu atrastu latviešu intelektuāļi austrumos un rietumos. Tā dēvētā «konverģences teorija».
Guntis Zariņš paspēja izplānot un daļēji uzrakstīt tikai vienu «Svešuma Balss» numuru.
Visi tālākie šīs dīvainās publikācijas izdevumi ir radušies Latvijas KGB dzīlēs.
– Lešinska kungs, vai jūs tiešām nedomājat, ka, ja mēs centīsimies pārliecināt viņus un arī bez liekas tielēšanās lūkosim uzklausīt pretējās puses idejas, mēs galu galā nonāksim pie kopsaucēja, – man nesen teica kāds itin prominents latviešu kultūras darbinieks.
Šie vārdi bija tērēti lieki. Lešinskis, kas 32 savus mūža gadus pavadījis komunistu režīma preteklībā, nav spējīgs ticēt nekādai «konverģencei».
Guntis Zariņš, kā jau teicu, atvēra ceļu latviešu trimdas intelektuāļu «svētceļojumam» uz komunistisko Rīgu.
– Imant, es droši vien repatriēšos. Es gribu, lai mans bērns izaug par latvieti, – Daugavas krastā man savas dvēseles bagātības centās izbārstīt kāds latviešu trimdas dzejnieks.
Negribot nācās kļūt domīgam. Pirmkārt, jaukā padomju vara ar īpašu dekrētu ir aizliegusi trimdas latviešu, lietuviešu, igauņu repatriēšanos. Šie ļaundabīgie elementi labākajā gadījumā tikai vienu gadu ir nodzīvojuši padomju varas apstākļos. Dabīgi, ka šajā vienā, kaut notikumiem un pārmaiņām bagātā gadā šie ļautiņi nav spējuši atbrīvoties no savas nolādētās buržuāziskās pagātnes ļaunajiem netikumiem un paaudžu iesīkstējušām paražām. Turklāt «mūsu» čekas prakse, otrkārt, rāda, ka jebkurš repatriants izvēršas par nekrietnu svešķermeni padomju tautas dzīvajā miesā, stāstīdams par rietumos redzēto dzīves līmeni, sadzīves ērtībām, cilvēka tiesībām un citām nekrietnībām.
«Es gribu, lai mans bērns izaug par latvieti.» Vai šodienas Latvijā tas ir iespējams? Jā, potenciālā repatrianta bērns puslīdz neapšaubāmi zinās mūsu senču valodu un lietos to savā ģimenē. Tajā pašā laikā viņš jau agrīni apzināsies, ka latviešu mēle būtībā ir tikai «ķēķa valoda» un, lai tiktu uz «augšu», jāapgūst krieviskā veiklība.
Agrāk minētās grūtības vēl tomēr nav pat «puse nelaimes». Repatrianta bērns dzidrā latviešu valodā vai lauzītā krievu mēlē melos. Jebkurā sabiedriskā notikšanā viņam vajadzēs izlikties un melot, jo tāds ir viduslaicīgā padomju režīma pamatprincips.
– Es gribu, lai mans bērns izaug par meli?
Ir vajadzīga pārliecīga «aptaurētības» un primitīva stulbuma pakāpe, lai cilvēks varētu nokļūt līdz nule minētajai «ultralatviskajai» deklarācijai.
Neticamā sajūsmībā krievu komunistiskā režīma sagānītajā Latvijā ieradās arvien jauni latviešu trimdas «patiesības meklētāji» no intelektuāļu vidus.
Zināmu attaisnojumu šiem klanīšanās braucieniem deva trimdas superkonservatīvo aprindu inspirētie raksti brīvajā latviešu presē, kur Chruščova un Brežņeva laikmeta iezīmes tika pielīdzinātas Staļina laiku klaji brutālajam teroram. Cienījamos izdevumos respektabli cilvēki rakstīja, vadoties no savas Baigā 1940./41. gada pieredzes. Chruščovisma un brežņevisma apstākļos tā pati nekrietnā vara pašsaglabāšanās interesēs bija kļuvusi nedaudz lokanāka, un trimdas intelektuālis allaž varēja rast kaut kādu ērtu atvainošanos savai iztapībai okupācijas režīmam.
Jau labu brīdi pēc manas ģimenes priecīgās «pārbēgšanas» cilvēka tiesību sargātāju Savienoto Valstu pusē kāda jūtami «kultsakarnieciska» «leidija» man pavaicāja, vai tiešām es uzskatot, ka latviešu tautības komunisti un pat čekisti neesot vienīgā latviešu tautas cerība šajā drūmajā laikmetā, kad amerikāņa dzīve skaudri skar augsti nodokļi un neticami dārgas benzīna cenas.
Dzīvodams Latvijā, nepārtraukti no trimdinieku mutes dzirdēju to pašu «dziesmu», čekists Imants Lešinskis bija piemērots cilvēks, lai pie viņa līdzcietīgās krūts izraudātu rūgtas asaras par draņķīgajām federālajām «steita» un vietējām «taksēm». Baidos, ka līdzīgā garā savas sirdssāpes remdina arī tagadējie Latvijas apmeklētāji gan tiešu čekistu, gan nečekistu vidē. Stāstot par kļūmīgo inflāciju, dārgām «morgedžām» un «gārbedžas» novākšanu, šiem cilvēkiem dažbrīd aizmirstas saviem verdzinātās Latvijas radiem pastāstīt par šīs zemes sociālajām programmām, kuŗu rezultātā Savienotajās Valstīs pirmoreiz cilvēces vēsturē nav bada cietēju.
Latviešu čekisti un komūnisti dzīvo un darbojas krievu okupantu pārmāktā zemē, kur par grūti risināmu problēmu kļuvušas gan šujamadatas, gan ziepju gabals un zobu pastas tūbiņa.
Jo mīlīgāk tālab tagadējais Kultsakaru komitejas priekšsēdis Anatolijs Baranovskis uzņems par «augstām taksēm» un ēdelīgo inflāciju sūdzošos tautiešus.
30. Ciemiņš Uldis Ģērmanis
«Sociālistiskās padomju dzimtenes» apciemotāji jau ir gaužām dažādi. Sešdesmito gadu otrā pusē Rīgā divas reizes «ciemojās» latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis no Zviedrijas.
Uldis trimdas publikācijās bija atļāvies izteikt daža laba trimdinieka skatījumā kontraversālus vērtējumus. Viņš pat savos pētījumos bija pievērsies ļeņinistu samulsināto latviešu «sarkano» strēlnieku tēmai, kas diemžēl bija sava veida «tabu» arī neatkarīgās Latvijas citādi itin raženajā vēstures zinātnē.
Politiski šķietami «sārto» Ģērmani Latvijas KGB uzņēma kā «goda viesi». Ar īpašu čekas augstākās priekšniecības gādību viņu pasargāja no «Dzimtenes Balss» reportieru un Kultsakaru komitejas darboņu uzbāzības. Viņš tikās tikai ar dažiem, tiesa, īpaši KGB izraudzītiem, vēsturniekiem, kas zinātkārajā ciemiņā censtin centās modināt tieksmi uz turpmāku raženu «sadarbību».
Uldis Ģērmanis čekistiskajiem censoņiem atbildēja ar Ņujorkā izdotu grāmatu «Zili stikli, zaļi ledi». Tas bija ironiski iekrāsots stāstījums par krievināto Rīgu. Latvijas KGB autoram to vairs nekad nepiedeva. Vēl 1971. gadā viens no mana čekistiskā komandējuma uz karaļzemi Zviedriju galvenajiem uzdevumiem bija brīdināt «nelietīgo» Ģērmani par viņa «prettautiskās» darbības gaidāmajām sekām. Ulža dzīvoklī Solnā ar baudu apēdu dažas latviskā gaumē ceptās kotletes, pie kafijas tases nogaumēju vienu otru malku krietna franču konjaka un jau uz sliekšņa izteicu Latvijas KGB Izlūkošanas daļas toreizējā priekšnieka Romanovska «brīdinājumu».
Tas bija jauks vakars, kas palicis tīkamā atmiņā. Jo vairāk tālab, ka Uldis savu «nelabo» darbību pēc «brīdinājuma» saņemšanas nepārtrauca, drīzāk to aktivizēja.
Diemžēl «Zilo stiklu» autors šajā aspektā ir vientulīga, kaut impozanta figūra daudzo intelektuālo «padomju» Latvijas apciemotāju vidū. Neviens no rakstīt spējīgajiem vēlāko gadu ciemiņiem nav atļāvies savus krievinātajā Latvijā gūtos iespaidus publicēt brīvās pasaules presē. Dzejnieki, kas savas trimdas daiļrades sākumos mēģinājuši spēkpilnās rindās šķetināt mūsu tautas ļaunā likteņa problēmas, tagad, joprojām dzīvodami cilvēka tiesību pasaulē, lūko noģist padomju cenzūras kaprīzes, lai savus darbiņus publicētu slābajā «Karogā» vai «Literatūriņā un Māksliņā». Žēl.
1970. gada maija beigās es tiku «ievēlēts» par Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs valdes priekšsēdētāju. Protams, kā jau padomju režīmā tas pienākas, mani minētajā dižajā amatā «ievēlēja» nevis Komitejas kopsapulce, bet gan iecēla ar LKP Centrālkomitejas piekrišanu un apstiprinājumu sešstāvīgā «Stūra māja» Engelsa un Ļeņina ielas (bij. Stabu un Brīvības ielas) krustojumā.
Tolaik Komitejai jau bija apritējuši seši mūžiņa gadi. Neko sevišķu šis iestādījums uzradījis nebija. Padomju izlūkošana tās latviskajā veidolā joprojām centrējās ap «Dzimtenes Balss» redakciju. Bija pat izveidojusies «dzimtbalsnieku» ņirdzīga attieksme iepretim Komitejai un tās darbiniekiem. Liela ietekme šajā ziņā bija Komitejas pirmajam priekšsēdim Leonīdam Rimjanam, kas, pēc paša izteiciena, bija cēlies no «zemes, kur ar ilksīm kaujas», un minēto primitīvo kaušanās veidu mēģināja ieviest arī nebeidzamajā kautiņā ar latviešu politisko trimdu.
Man pārejot uz «Dzimtenes Balsi», Rimjāns Komitejas algoto darbinieku vidū uzņēmaValdi Pupicu un Silviju Abzoloni.
Valdis sakaros ar ārzemju latviešiem apnīcināja savu īsto uzvārdu «Pupics» un uzdevās par «Purviņu». Komitejas un «Dzimtenes Balss» redakcijas aprindās klīda baumas, ka Valža tēvs esot bijis tuva persona 1946. gada sākumā Augstākajam SS pavēlniekam un policijas ģenerālim Frīdricham Jekelnam.
Valdim tēva grēki katrā ziņā bija piedoti, taču čekistisko indulģenci viņš neprata godam izmantot. Milicijas patruļa Kultsakaru komitejas referentu dzēruma bezsamaņas stāvoklī bija atraduši Vaļņu ielas renstelē tuvu pie ārzemnieku viesnīcas «Rīga». Pēc īsa, bet toties aktīva darbības perioda visnotaļ pievilcīgajam Valdim Pupicam («Purviņam») no Komitejas bija jāatvadās. Silvija (Silvucīte) Abzolone no Pupica slimībām nebija skarta. Viņas māmiņa bija Latvijas PSR Tautas Rakstniece Anna Sakse-Abzolone, kas tolaik savā Mežaparka savrupmājā tuvu sadzīvoja ar LPSR Augstākās Padomes prezidija sekretāru Kārli Prieži. Vecu vecie komunistu pagrīdnieki Kārlis un Anna, protams, nebija sevišķi priecīgi, ka Silvucītis bija noprecējis kādreizējo SS kara ziņotāju Paulu Ducmani. Kā jau jaukajā padomju iekārtā tas allaž atgadās, īstenajiem padomju cilvēkiem Saksei un Priežem mierinājums bija «pie rokas» – Pauls gan bija neatkarīgās Latvijas senātora dēls, taču nemitīgas nodevības slīdnē kļuvis par Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšnieka apjūsmotāju «superaģentu». Savu nesatricināmo uzticību mīļotajai padomju varai znotiņš Pauls bija pierādījis ar nacionālo partizānu līķiem, ko čekisti četrdesmito gadu beigās tautas iebaidīšanai izlika Latvijas mazpilsētu tirgus laukumos.
Silvucīte no sirds mīlēja savu Pauli, taču pat valdošajai iekārtai šis pārītis savā totālajā bezprincipialitātē šķita pārāk neaprēķināms. Kad 1967. gada otrā pusē no savas čekistiski «diplomātiskās» atašejības Zviedrijā atgriezās KGB konspiratīvais aģents Žanis Zakenfelds un tika iecelts par Kultsakaru komitejas priekšsēdētāju, viņa pirmais lūgums čekai un cekai bija iedot «vilka pasi» Silvucītei. Ir īpatnēji, ka pat rūdīti čekisti kā no uguns baidās no personām, kas grimušas tik zemu, ka Stūra mājai sniedz iekšēju informāciju pat par saviem darba biedriem.
Silvija un Pauls neapšaubāmi ir nonākuši šai visupēdējā stadijā.
Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs pat savos neapskaužamajos sākumos tomēr nav identificējama ar pupiciem un abzolonēm.
31. Munters, Rudēvics, Zariņš
1964. gada rudenī pie Kultsakaru komitejas «šūpuļa» stāvēja vismaz trīs neatkarīgajā Latvijas Republikā prominentas personas – Vilhelms Munters, Ansis Rudēvics un Jānis Zariņš.
«Skaistāko» runu todien teica bijušais neatkarīgās republikas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Viņa akcents bija palicis baltvāciski pastrups, taču kultsakaru telpiņā Gorkija ielā 11a čekisti pārbaudītā auditorijā neapšaubāmi bija ministra varā.
Lētā, bet labi šūdinātā iebrūnas drānas uzvalciņā ģērbies, Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ministrs izmeklētos vārdos sumināja Maskavas KGB ieceri dibināt Kultsakaru komiteju latviešu trimdinieku šķelšanai un mulsināšanai.
Ministra runa man nebija pārsteigums. No Maskavas laikrakstā «Izvestija» iespiestā raksta un citām Muntera publikācijām čekas uzdevumā jau biju salicis brošūru. Toreizējais Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšnieks Jānis Lukašēvics un viņa pēctecis minētajā amatā Arkādijs Guks uzturēja ikdienišķus sakarus ar savu aģentu Vilhelmu Munteru. Rezultātā tapa V. Muntera «grāmatiņa» «Savu tautu ienaidnieki».
Brošūras un grāmatiņas redaktors bija šo rindu autors. Rediģēšanas gaitā diendienā nācās sastapties ar «biedru» Vilhelmu Munteru. Bija nejauki redzēt šī «biedra» pārvarīgo centību padarīt savus sacerējumus maksimāli efektīvus trimdas graušanas interesēs. Pretīgi!
Komitejas pilnsapulcēs («plēnumos») kā respektabla ābele ilgi ziedēja LSDSP kādreizējā Anša Rudēvica sirmais matu cekuls. Rudēvics laika nepielūdzamajā gaitā kļuva arvien senilāks, taču viņa naids iepretim savu partijas biedru demokrātiskajās ārzemēs paustajiem socdemu ideāliem nemazinājās.
Ja Dievs man ļautu Munteru un Rudēvicu izdzēst no atmiņas…
Ilgus gadus Komitejas pilnsapulces loceklis bija arī kādreizējais Nacionālās operas un Nacionālā teātra režisors Jānis Zariņš.
Esmu priecīgs liecināt, ka izcilais režisors ne reizi nekļuva par līdzstrādnieku Komitejas čekistiskajās izdarībās. Viņš bija uzvilcis visu sadraņķējošā padomju režīma apstākļos grūti saglabājamās apolitiskuma bruņas un prata tās saglabāt līdz nāves stundai.
Rimjana un Silvucītes Abzolones laikmetā Kultsakaru komiteja vilka garlaicīgu eksistenci. Zināmu uzlabojumu šajā garlaicības valstībā ienesa šai stāstā jau daudzkārt pieminētais «Zemgales bajārs» Žanis Zakenfelds, kas 1967. gadā pēc «diplomātiskās» spiegošanas Stokholmā atgriezās čekas darbā Rīgā.
Uzlabojumi, protams, principā bija tīri «zakenfeldiski», respektīvi, tādi, kas, pirmkārt, cēla paša Komitejas valdes priekšsēdētāja personisko prestižu.
Komiteja Zakenfelda pūliņu rezultātā ieguva uz īpaša valsts pasūtījuma darinātu mēbeļu komplektu. Gigantiskais priekšsēdētāja rakstāmgalds ar tam pievienoto darba apspriežu galdiņu, jauki latviskā stilā ieturētais konferenču galds un VEF ražotā stereo aparatūra «Simfonija» piešķīra istabai bezmaz ministrisku izskatu.
– Es esmu svešatnes latviešu ministrs, – biežajās šņabošanas reizēs mēdza sludināt Zakenfelds. – Kuram vēl ministram ir pakļauti vairāk nekā simttūkstoš cilvēku…
Jāatzīst, ka arī Žaņa Zakenfelda laikā Komitejas darbība bija ievirzīta diezgan primitīvā gultnē.
Galvenā tikšanās forma ar tautiešiem, kas bija izlēmuši notērēt savus ietaupījumus ceļojumā uz krievināto Rīgu, joprojām palika tā dēvētie «atvadu vakari». Viesnīcas «Rīga» mazajā vai lielajā restorāna zālē uz ārzemju tūristu lēses tika klāti galdiņi. Līdzās aukstām uzkodām tos rotāja arī bumbveidīgas vodkas karafes, vīna un brendija pudeles.
Kad baudīts bija puslīdz gana, orķestris sāka spēlēt kaut ko no citādi Latvijā nedzirdamā «Brāļu Laivinieku» vai Vintera repertuāra. Smukā dejā ar Rīgas apmeklētājiem devās visi čekisti, kas jau iepriekš bija «izvietoti» pie katra galdiņa.
Vecais ratiņš… Un cik tie Rīgas cilvēki ir jauki…
32. Jāņi jeb Bej, Ivan, mednyj baraban!
Par tikpat jauku un tencināmu Komitejas tradīciju izveidojās arī Jāņu svinēšana. Tā gan kļuva iespējama tikai pēc tam, kad Brežņeva – Kosigina režīms Latvijas satrapu «dzelteno nāvi» Arvīdu Jānoviču Pelši no nožēlojamās provinces izsauca dižos Kremļa darbos Maskavā, ieceļot viņu par Padomju Savienības Komunistiskās Partijas visspēcīgā politbiroja pilntiesīgu locekli un PSKP Centrālās kontroles komitejas priekšsēdētāju. Domāju, ka arī pats Arvīds Jānovičs aiziešanu no dzimtās Latvijas ārēm uzņēma ar dziļu atvieglojumu un gandarījuma sajūtu. Man nezināmu iemeslu dēļ šis Grienvaldes pagasta turīga latviešu lauksaimnieka dēls arī tagad, sava svešas kalpības mūža 83. gadā ir naida un nicinājuma pilns pret savu tautu. Šo naidu viņš pilnam izgāza 1959.–1969. gadā, būdams Latvijas kompartijas pirmais sekretārs.
Viņš bija iniciators politiski un nacionāli nevainīgo Jāņu svinēšanas bargajam aizliegumam, kas pret pirmo «skrīveri» mobilizēja ne vien parastos «darbaļaudis», bet arī «jāņus» ar partijas biedra kartēm un pat KGB darba apliecībām kabatā.
Arī pēc 14 senilo gadu nostrādāšanas Kremlī zemgalietis Arvīds joprojām kā no mēŗa vairās no jebkādas identificēšanās ar latvietību un latviešiem. Pat PSRS Augstākās padomes «vēlēšanās» šis «tautietis» balotējas no superkrieviskā Volgogradas (bij. Staļingradas) vēlēšanu apgabala. Cik man zināms, tad Pelše Maskavā strikti izvairās pieņemt pat «padomju» Latvijas vēsturniekus, kas tiektin tiecas glorificēt viņa nopelnus viduslaicīgā režīma iedibināšanā.
Nedomāju, ka pārmērīgi daudz latviskā sentimenta būtu arī 1916. gadā Toboļskas guberņā dzimušajam Krievijas latvietim Augustam Eduardovičam Vosam. No latviskas runāšanas viņš rūpīgi izvairās, un viņa ģīmis ir allaž savilkts politbirojiski stingā vaibstā. Kad 1978. gada pavasarī Voss negaidīti apmeklēja Ņujorku un PSRS pārstāvniecības pie Apvienotajām Nācijām toreizējais partijas sekretārs Podščekoldins man lika viņu pavadīt, pēc īsas pastaigas pa Medisona avēniju kopā ar sievu neticamā vienprātībā konstatējām, ka mums darīšana ar «dzīvu mironi».
1966. gadā, iesēzdamies Kalnbērziņa un Pelšes iesildītajā LKP pirmā sekretāra amatkrēslā, Voss tālu vēl nebija sasniedzis tagadējo mironības pakāpi. Katrā ziņā viņš bija pragmatiķis un tālab steigšus atkāpās no sava līgo dziesmu nīdēja priekšteča perversajām pārmērībām. Nekādu oficiālu atzīšanu un valstisku uzmundrinājumu šie plenciskie tautas svētki, protams, nebauda vēl šodien, taču tie tiek «pieciesti» un ir izbeigusies to policejiska un ideoloģiska apkarošana.
Tautisko «kultūrsakaru» radošai inspirētājai un laipnai izkārtotājai Latvijas PSR Valsts Drošības komitejai (čekai) arī tāds nepilnīgs problēmas nokārtojums bija pa prātam. Minētā iestādījuma Izlūkošanas un Pretizlūkošanas daļu virsnieki un viņiem pakļautie konspiratīvie aģenti tagad, nebaidoties par savu «ideoloģisko tīrību», varēja netraucēti diet ar ārzemju tautietēm zem krāšņām Jāņugunīm un, rokrokā sadevušies, lekt pār platiem ugunskuriem.
Bej, Ivan, mednyj baraban! (Sit, Jānīt, vara bungas!).
Mūžīgā, kaut arī ne sevišķi ticamā atmiņā man vienmēr paliks «padomju» Jāņu čekistiskā svinēšana 1968. gada 23. jūnijā paraugkolchozā «Ādaži».
Svinēšanu savā parastajā bajāriskajā vērienīgumā bija izkārtojis Žanis Zakenfelds.
Financiālos līdzekļus šim pasākumam sniedza Žaņa vadītā čekas filiāle – Kultūras sakaru komiteja. Tad vēl, KGB kontrolēta, bet formāli komerciāla organizācija – akciju sabiedrība «Intourist» – un, protams, jo sevišķi dāsni – pats kolchozs «Ādaži», kuŗa vadība, ne bez savtīgām interesēm, vēlējās maksimāli izpatikt augstajiem čekas kungiem.
Bungas tajos svētkos, dabīgi, nesita vis latviešu Jānītis, bet gan krievu okupantu Ivans.
Primitīvajos krievu autobusos pie kolchoza valdes ēkas «Intourist» latvisko meiteņu uzraudzībā ieradās tolaik jau daudzgalvainais rietumpasaules latviešu tūristu pulks līdz ar saviem radiņiem. Dažādos satiksmes līdzekļos turpat saradās arī dažāda ranga čekisti – KGB virsnieki, Kultūrsakaru komitejas čekas aģenti, «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieki.
Pastiprinājuma vārdā ieradās pat Rīgas administratīvā rajona čekisti, kam maizes darbs ir vietējo iedzīvotāju nerimtīga izsekošana un izspiegošana, privātās drēbēs tērptie miliči un tā dēvētie «tautas brīvprātīgie», kas tagadējā Latvijā izpilda dažas no aizsargu funkcijām.
Otri Zakenfelda rīkotie Jāņi notika 1969. gada vasarā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūta saimniecībā Siguldā. Kā smaržoja nule pļautās siena gabanas! Dzīrotāju «tūristu» vidū tonakt jau bija divas trimdā prominentas – dzejniece no Kanādas un dzejnieks no Savienotajām Valstīm. Jāņugunis, ugunskuri, līgodziesmas… Vai tas nevarēja veicināt tautiskās kopības apziņu? Ne vien varēja, bet, cik atceros, arī patiesi veicināja. Abi gara darbinieki pēc brīnišķās Jāņu nakts kļuva par regulāriem «socdzimtenes» apciemotājiem. Viņi jau, protams, nezināja, ka Komitejas kultūras nozares vadītājs «rakstnieks» Jānis Anerauds ļauni marksitiski-ļeņiniskajam Komitejas prezidija priekšsēdētājam Imantam Lešinskim
mīļoto viesu gaidāmos apciemojumus mēdza pieteikt ar izmeklētiem vārdiem:
– Tā nacionālistiskā sterva atkal grib braukt un gaida, lai mēs viņai apmaksājam uzturēšanās izdevumus un atpakaļceļu. – Vai arī:
– Tas slinkais lempis no jauna grib baudīt mūsu labumus. Piezvani, lūdzu, Miervaldim!
Kolchoza toreizējais valdes priekšsēdētājs Latvijas polis Kukelis dārgos ciemiņus tūdaļ aicināja pie bagātīgi klātiem galdiem, uz kuŗiem bija atrodami itin baudāmi gan pašu saimniecībā ražoti, gan ar kompartijas Centrālkomitejas atvēli no Rīgas pārtikas noliktavu krājumiem aizgūti labumi.
Ciemiņi un viņu čekistiskie uzraugi ēda un dzēra, taču īsta jautrība neradās. To nomanīdams, Kukelis viesus pēc kādas stundiņas aicināja noraudzīt «īstus Latvijas Līgo svētku priekus».
Prieki jau nebija mazie. Kad no autobusiem un privātmašīnām pēc dažām minūtēm nokļuvām ezeriņa krastā, mums pretim skanēja kolchoza ļaužu sirsnībā dziedātās Līgo dziesmas. Debesīs bija savākušies mākoņi, tālab ezeriņš šķita melns melns. Strādīgu roku nemanāmi pludināti pār tā oglīgi melno līmeni līgoja plosti ar degošām bērza šķilām.
Vot, tie tik bija Jāņi!
Līksmoja tūristi, līksmoja čekisti. Vieni pļāpāja, otri klausījās. «Kultūras» sakariem bija dots tīkams, kaut arī ne sevišķi kvalitatīvs sākums. Latviešu «padomju» tautas vienības dziesmu tonakt nejauki izjauca Kārļa Kalniņa šo atmiņu sākumos jau godam atzīmētie «nacionālistiskie» saukļi. Baidos tomēr, ka salda Latvijas alus gana dzērušie tūristi, jaukā pussnaudā grimuši, šiem izteiksmīgajiem lozungiem nepievērsa elementāro vērību. Čeka un ceka toties pievērsa, ar lasītājam jau zināmo pieticīgo iznākumu.
33. Kultūras pēcpusdienas
«Kultūras» sakari, kā viedais Dr. Ulafs Jāņsons teiktu, bija «likumsakarīgi». Tie sakuploja plaši un, manuprāt, pārmērīgi. Sakaros ar padomju okupācijas varas izlūkdienestu savu nacionālo rūdījumu un intelektuāli pārvarīgo spēku centās pierādīt arvien jauni latviešu trimdas inteliģences pārstāvji. Amatieŗi pret profesionāļiem, un – uzvar amatieŗi? Baidos tomēr, ka tā notiek tikai neprofesionāļu uzrakstītos apšaubāmas vērtības spiegu romānos…
Iedibinājis 1970. gada pavasarī savu varu Kultsakaru komitejā, es pamazām sāku «reformēt» šo iestādījumu, respektīvi tā darba metodes un taktiku. Šajā aspektā sadūros ar sīvu Jāņa Anerauda pretestību, kuŗu Žanis Zakenfelds par prieku visam «Dzimtenes Balss» redakcijas kolektīvam un, atzīšos, arī man, savas priekšsēdības sākumā «pārvilināja» uz Komiteju, kur viņu atradu jau priekšā.
Jānis bija visaugstākā mērā konservatīvs cilvēks. Vecās, brutālās tiešas provokācijas un savu uzskatu slepenās metodes, tās viltīgi pielietojot, bija viņam sagādājušas ievērojamu kāpumu pa čekistiskās karjeras grīļīgajām trepēm. Diemžēl, šie staļiniskie paņēmieni vairs neatbilda «detantes» laikmeta garam un patikai.
Jau savas darbības sākumā es aizliedzu Komitejas un «Dzimtenes Balss» darbiniekiem piedalīties «atvadu vakaros» un arī Jāņu svinēšanā.
– Kundze, cik tad jums Grand Rapidos ir to latviešu? Un kas jums vada to sabiedrisko dzīvi? Ko viņi saka par jūsu braukšanu uz Latviju?
Tas bija pārāk tieši un tālab neefektīvi.
Mēs pamazām izdomājām un ieviesām daudz ražīgākas dzimtenes apmeklētāju izspiedzes formas.
Viena no tādām formām bija rietumpasaules latviešu tūristiem rīkotās «kultūras pēcpusdienas», ko organizēja Kultūras sakaru komiteja un savos plānos attiecīgi ietvēra arī «Intourist» Rīgas nodaļa. Šīs pēcpusdienas vismaz ārēji varēja šķist patiešām «kulturālas», nevainīgas un tamlīdz brīvas pasaules latvietim baudāmas.
Kultūras pēcpusdienās tika rīkotas Komitejas pievilcīgās savrupmājas Gorkija ielā 11a sanāksmju zālē, liela tūristu saplūduma apstākļos – arī Latvijas «padomju» Rakstnieku savienības kluba telpās Krišjāņa Barona ielā (bij. Benjamiņu namā).
Pēcpusdienu pirmajā daļā ar latviešu literatūras, mūzikas, kinematogrāfijas, tēlotājas mākslas un zinātnes «aktuālajām problēmām» samērā īsos stāstījumos iepazīstināja attiecīgo nozaru prominenti pārstāvji no Komitejas «aktīvistu», respektīvi, čekas uzticības personu, vidus. Sanāksmes vadītājs (parasti Komitejas priekšsēdētājs vai viņa vietnieks) ciemiņus mudināja izteikt jautājumus.
Pirmajai daļai sekoja kādu pusstundu ilgs pārtraukums, kuŗa laikā viesmīlīgie namatēvi savus aprūpējamos aicināja omulīgās blakus telpās spirdzināties pie alus un bezalkoholisko dzērienu glāzes, nobaudīt krietnas kafijas tasi un piekost kādu sālsstandziņu, speķa rausi vai «Laimas» konfekti.
Tādējādi uzmundrināti, ciemiņi atgriezās zālē, kur viņu latviskumu stiprināja slavenu aktieru vai pašu autoru skandēti patriotiski dzejoļi, operas un Filharmonijas solistu dziesmas, dažkārt pat nelielu ansambļu priekšnesumi. Gan lektoriem, gan māksliniekiem pateicīgie klausītāji pasniedza krāšņas ziedu veltes, ko mātišķā gādībā jau savlaicīgi par savu naudiņu bija iepirkusi Kultsakaru komiteja. Kad puķītes ar izjustiem pateicības vārdiem bija izsniegtas un aplausu vētra pierimusi, ciemiņi atkal devās jau pieminētajās blakus telpās, lai spirdzinātu savas miesas un konversētu ar prominentajiem lektoriem, jaukajiem māksliniekiem un gauži piemīlīgajiem Komitejas un «Dzimtenes Balss» darbiniekiem.
Tie bija tīkami brīži un nešaubos, ka dažā labā dzimtenes apmeklētājā tie rosināja skaisto sajūtu: – Mēs esam latvieši, un viņi ir latvieši, mēs visi esam latvieši, tā sacīt – no sienas līdz sienai.
Makšķernieki zinās, ka uz plika āķa zivis neķeras. Ēsma trimdas asarīšiem un raudiņām bija «pēcpusdienu» ietvaros puslīdz augstā līmenī sniegtais mākslinieciskais devums. Tajā bija paslēpts itin ass un žuburains čekas āķis. Kā jau tas slepenpolicijas rīkotos pasākumos pienākas, «kultūras pēcpusdienu» mērķis un jēga bija nevis trimdinieku iepazīstināšana ar krievinātās Latvijas kultūru, pat ne viņu ideoloģiska indoktrinēšana, lai dažāda tipa čekas aģenti, tai skaitā arī no Latvijas kultūras darbinieku vidus, varētu ērti un neuzkrītoši nodibināt kontaktus ar tiem iebraucējiem, kas interesēja drūmo iestādi Engelsa un Ļeņina ielas stūrī.
Sarīkojumu zālē radīto viskopas latvietības noskaņojumu krievu okupantu pakalpi lieti izmantoja, lai blakustelpās pie alus glāzes un siera cepuma tuvotos diezgan bailīgajiem iebraucējiem. Vēlāk šī pazīšanās, ja čeka to atzina par perspektīvu, tika «padziļināta» un «pilnīgota» un dažu labu reizi ieguva KGB vajadzīgos savstarpējas uzticības, vaļsirdības un paļāvības vaibstus.
Kā dzirdu, tad čekistiskās «lietas» neģēlīgā nodevēja Lešinska iedibinātās «kultūras pēcpusdienas» turpinās vēl šodien, sagādājot latvisku baudījumu ciemiņiem un bagātīgu vielu «sarunas pierakstiem» laipnajiem namatēviem.
Galvenokārt čekistiskās Komitejas «kulturālā» prestiža kāpināšanai toties bija domātas latviešu «padomju» kinofilmu izrādes, kas periodiski trimdas tūristu vajadzībām tiek rīkotas Rīgas un tās tuvākās apkaimes kinoteātros.
«Intourist» Rīgas nodaļa joprojām saviem viesiem turpina rīkot gan «atvadu vakarus», gan arī Jāņu svinēšanas. Kopš septiņdesmito gadu sākuma tautiešus tur tomēr «aprūpē» tikai zemākas pakāpes un tam līdz primitīvākie čekisti bez Komitejas un «Dzimtenes Balss» augsti kvalificēto kadru līdzdalības.
Taisnību sakot, Jāņus to KGB variantā gadus piecus sešus turpināju svinēt arī es, taču tie jau bija pacelti zināmā intelektuālā līmenī un dažkārt pat sagādāja zināmu baudījumu. Tādos Jāņos vienīgais ārzemju viesis allaž bija kāds patiešām izcils trimdas gara darbinieks, kas tolaik ciemojās Rīgā.
Līgošana parasti notika kādā tīkamā vietā – kolchoza «Mārupe» somu pirtī pie čalojoša strautiņa, kāda slavena latviešu tēlnieka ērtajā savrupmājā Pārdaugavā, jā, reiz pat Rīgas Botāniskā dārza pārvarīgajā vasaras krāšņumā. Netrūka nedz gādīgās Kultūrsakaru komitejas sadabūta čechu Pilzenes alus, nedz saulaina Jāņu siera, nedz labāko Rīgas un apkārtnes restorānu piegādāta kaviāra, Kamčatkas krabja un citu delikatešu.
Tā bija augsti intelektuāla un tam līdz rimta sabiedrība. Mīļotais ciemiņš tikās ar cienījamiem dzimtenes kolēģiem, kas jāņošanā gan bija ielūgti pēc KGB izlūkošanas daļas apstiprināta saraksta, bet to jau dārgais viesis nezināja un nemaz arī nedrīkstēja zināt. Tiesa, klāt allaž bija arī Komitejas prezidija priekšsēdētājs Lešinskis ar savu lauleni, atbildīgais sekretārs Jānis(!) Anerauds ar savu Veriņu un varbūt arī kāds pakāpē zemāks kalpojošs gariņš,
taču kas par to? Viņi ir padomju ierēdņi, varbūt pat čekisti, bet viņi ir neuzbāzīgi, viņi man neiztaujāja, viņi aizrautīgi gavilē Līgo dziesmas. Tiek nomalkots pa kausam miestiņa, apziesta kāda kaviāra maizīte, nogaumēts Jāņu siers un drīz vien īsā nakts ir pagājusi, atstājot neaizmirstamas atmiņas.
– Bej, Ivan, mednyj baraban!
Ivans savas aziātiskās vara bungas, protams, sita maigi, bet lielākoties efektīvi. Jāņošana, romantiska medniekdesiņu nobaudīšana «klusā Gaujmalā», pusdienošana un vakariņošana izcilākajos restorānos kalpoja vienam mērķim – iecerētā upuŗa morālai «atmiekšķēšanai».
Kad bija sasniegta vēlamā šīs «atmiekšķēšanās» pakāpe, Komitejas viesis parasti piekrita pildīt KGB iecerētos darbus – rīkot izstādes un «kultūras» seminārus, tulkot melīgās padomju propagandas brošūras. Protams, viņam bija iedvests, ka visas šīs ģeķības notiek latvietības vārdā, lai to daudzinātu tautu tautās, trejdeviņās zemēs.
34. Latvijas bojāejas svinēšana
Jau cits raksturs bija Kultūrsakaru komitejas ikgadus rīkotajiem «svinīgajiem vakariem par godu Padomju Latvijas valsts svētkiem, padomju varas atjaunošanai 1940. gada 21.jūlijā». Vairāki šī čekistiskā «pasākuma» aspekti pelna, lai tā aizsākumus, attīstību un slēpto nozīmi aprakstu sīkāk.
Tolaik jau bija aizsteidzies gads kopš manis iecelšanas Komitejas priekšsēdētāja amatā.
Ārzemju latviešu tūristu aplausi mūsu rīkotajās «kultūras pēcpusdienās» dārdēja arvien brāzmaināk, ziedu pasniegšanai kandidātus vairs nevajadzēja meklēt – rokas sniegtin sniedzās paņemt par čekas filiāles naudu pirkto rozi, lai to iespiestu mīlamā dzimtenes mākslinieka rokā. Nemitīgi vairojās to trimdas intelektuāļu skaits un sabiedriskā nozīmība, kas neapnicināja mūsu ielūgumus un bija gatavi izbaudīt visus KGB viesmīlības materiālos un morālos jaukumus.
Vai, sekojot vecu vecajam marksistiskās dialektikas principam, nebija pienācis īstais laiks pārvērst kvantitāti jaunā kvalitātē?
Ikviens dzimtenes apciemotājs taču varēja teikt, ka viņš vai viņa gan nosoda apspiedēju režīmu Latvijā, taču vienīgais viņu ceļojuma mērķis ir tikties ar tuviniekiem un veldzēties pie latviešu kultūras akas. Komitejas rīkotie pasākumi bija bieži notriepti ar pievilcīgu «kultūras» ziedi. Čekistisko āķi varēja nesamanīt vai vismaz izlikties nemanām. Turklāt visi Komitejas pasākumi bija ietverti «Intourist» programmā un tam līdz to apmeklēšana grupās iebraukušajiem brīvās pasaules latviešu tūristiem bija puslīdz obligāta.
Arī no Komitejas un tās saimnieces KGB viedokļa bija nepieciešams izdarīt zināmu «patriotiskā» darba efektivitātes pārbaudi. Nekādas aptaujas nebija iespējamas, jo kuŗš gan būtu tāds muļķis, ka padomju policejiskā režīma apstākļos uz tām daudzmaz godīgi atbildētu?
Tā piedzima ideja un, protams, arī par Komitejas naudu uzturētos viesus ielūgt uz nepārprotami politisku sarīkojumu, respektīvi, – uz 21. jūlija svinībām. Kā zināms, 1940.gada 21. jūlijā pēc viena saraksta ievēlētā «saeima», pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, «nolēma» proklamēt «padomju varu» un «lūgt» mūsu zemīti uzņemt staļiniskās vergu impērijas sastāvā.
Šai provokatoriskajai iecerei nebūtu īstas jēgas un satura, ja «Intourist» savos autobusos vienkārši nogādātu nabaga tūristus neatkarīgās Latvijas bēŗu sarīkojumu vietā. Nē, pretēji parastajai padomju režīma praksei nebija pieļaujama nekāda piespiešana, iebaidīšana vai citi ļaundabīgas ietekmēšanas paņēmieni. «Intourist» gidēm vajadzēja tikai iebraucējiem nodot Kulūrsakaru komitejas laipno ielūgumu ierasties «Padomju Latvijas valstssvētkiem» veltītajā svinīgajā vakarā, vienlaikus nepārprotami pieminot, ka piedalīšanās nav obligāta.
Abas visvarenās Latvijas guberņas iestādes – «ceka» un čeka neķītro provokāciju «efektivitātes pārbaudes» interesēs gan akceptēja, taču nekavējās izteikt arī savas līdzšinējā pieredzē gūtās šaubas.
– Imant, veco zēn, tie jefiņi tev nenāks, – tēvišķīgā gādībā kremšļoja draugs Miervaldis Kučāns no Stūra mājas. – Es negribu, lai tev iznāk nepatikšanas…
– Būs nejauki, ja tev būs tukša zāle, – ne mazāk bažīgi biedināja Latvijas komitejas centrālkomitejas daļas vadītāja vietnieks Leonīds Vladislavovičs Rimjans.
Atbilde uz šiem labi domātajiem brīdinājumiem man jau bija gatava.
– Mums te ciemojas kādi seši septiņi Amerikas veclatvieši. Viņi nāk pat uz elli, ne tikai uz svinīgu vakaru. Ja no 200 pēckaŗa emigrantiem ieradīsies kaut vai ducis, arī tad mēs jau būsim uzvarējuši. Tukšo zāli mēs katrā laikā, vēl pēdējā brīdī, varam piepildīt ar Komitejas aktīvistiem. Galu galā tie zēni un meitenes par savu darbu taču arī ir pelnījuši kādu krietnāku padzērienu un uzkodu.
Un notika tā, kā tas notika.
Neatkarīgās valsts bojāejas zaimošanai iecerēto svinību vakarā pie sarīkojuma vietas – restorāna «Sēnīte» slaidi piebrauca viens «Intourist» autobuss pēc otra. Pa atvērtajām durvīm vaļu vaļiem ārā vēlās dāmas un kungi, veci un jauni, bērēm piemērotos svinīgos smokingos un draiskās «džīnās» ģērbušies, tautieši no Savienotajām Valstīm, Kanādas, Rietumvācijas, Zviedrijas.
Tie tik bija prieki!
Uzpostajā restorāna ēdamzālē frakoti viesmīļi ar savlaicīgi un rūpīgi izstrādāto scenāriju «valstsvētku» viesiem veicīgi apnēsāja paplātes ar ne visai dzirkstīga «padomju šampanieša» glāzēm. Rokas kāri tvēra dārgo veldzi.
Un tad pie mikrofona stājās izcilais latvju tautas dēls, rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs, Latvijas Valsts universitātes profesors, daudzu padomju ordeņu un medaļu kavalieris, «nopelniem bagātais» Arvīds Grigulis:
– Mēs visi šeit lielā vienprātībā esam ieradušies, lai svinētu dižākos svētkus mūsu tautas ilgajā vēsturē – dienu, kad latviešu tauta atjaunoja savu padomju varu un brīvprātīgi izlēma iestāties Padomju Savienības tautu brālīgajā saimē… Dārgie tautieši, tukšosim šo kausu par Padomju Latviju!
Tas jau bija tiešs spļāviens sejā, kas bija norijams ar sintētiskā Rīgas «šampanieša» palīdzību. Manīju, ka viens otrs ciemiņš paslepus paskatās sāņus – sak, vai to rūgto kausu nemanāmi nevarētu nolikt neiztukšotu. Nekā nebija, arī par to mēs bijām domājuši: viesi un namatēvi atradās plāna vidū, galdi bija patālu un veiklonīgi viesmīļi pēkšņi pačibējuši. Daža laba seja bija saraukta itin skābā vaibstā, kaut gan no «koncentrāta» brūvētais Rīgas
«šampanietis» ir glumi salkans, taču absolūtais vairākums savu glāzi iztukšoja pienācīgā aizrautībā, pie tam vēl braši saskandinot ar tuvākajiem kaimiņiem.
Kad svinīgā daļa bija godam un visiem par dziļu atvieglojumu beigusies, viesi un mājas cilvēki vēl dziļākā sadraudzībā sēdās pie bagātīgi klātiem bēŗu galdiem. Garšoja labi, kā jau pienākas pēc krietni padarītā darba. Drīz vien uz deju aicināja Raimonda Paula laikmetīgās melodijas. Kompartijas centrālkomitejas cerīgais darbinieks Ivars Ķezbers raitā solī dancināja kāda pazīstama trimdas organizācijas priekšnieka darbinieka tikpat cerīgo meitu, izbijušais čekas izmeklētājs, pazīstamais spīdzinātājs Žeņa Vanags tikpat uzmanīgi dejotāju drūzmā vadīja kādu tautieti, kas teicās Sibīrijas arktiskajās tundrās pazaudējusi savu pirmo vīru.
Tas bija dancis uz Latvijas kapa. Tajā piedalījās vismaz deviņas desmitdaļas no rietumpasaules latviešu tūristiem, kas tolaik uzturējās Rīgā. «Efektivitātes pārbaudei» domātais eksperiments bija devis pašiem rīkotājiem negaidītus panākumus, bija par ko atskaitīties čekas Centram Maskavā.
Tā tapa atkal jauna Kultūrsakaru komitejas «tradīcija». Turpmākajos gados 21. jūlijā līdzīgi sarīkojumi ar tikpat kuplu ārzemju tūristu piedalīšanos notika Saulkrastu restorānā «Vārava», slavenajā Bulduru naktslokālā «Jūras Pērle» un uz jaunās viesnīcas «Jūrmala» terases Majoros. Mīļoto svešatnes latviešu pazemošanas interesēs Komitejas vadības izdoma nezināja robežas: 1975. gada sarīkojums jau notika neatkarīgās Latvijas Republikas valsts galvas – prezidenta rezidencē Rīgas pilī. 1976.gadā mūsu valsts apbedīšanas atceri tikpat dižā pacilātībā nosvinējām Rīgas Vēstures (bij. Doma) muzeja senlaicīgajā krustejā. Kopš izbraukšanas darbā uz Savienotajām Valstīm neesmu vairs mēģinājis sekot, kādas jaunas vietas, formas un metodes šiem kapusvētkiem atraduši mani pēcteči Kultūrsakaru komitejas prezidija priekšsēdētāja amatā. Jau 1976. gadā šīs svinības bija izvērtušās par zināma veida rutīnu. Laika gaitā mainījās «pirmā tosta» uzsaucēji – Arvīdam Grigulim sekoja Žanis Grīva, Ilmārs Īverts un citi Latvijas «PSR» Augstākās Padomes (pseidoparlamenta) «deputāti», taču nemainīgs palika «svētku» saturs. Tiesa, no gada gadā arvien aktīvāk svinību noslēgumā laipnajiem rīkotājiem pie mikrofona pateicās paši ārzemju ciemiņi. Domāju, ka zināmu kulmināciju šie pateicības apliecinājumi aizsniedza ar «Jūras Pērlē» Rietumvācijas latvieša Jāņa Leivas izkliegto jau minēto saukli: – Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!
Lai mūžos dzīvo krievināšana, trūkums, nacionālo un cilvēku tiesību aizliegšana…
Šai brīvajā krastā man daudzkārt jautāts, vai es uzskatot, ka čekas «kultūras» ofensīvai esot samanāmi kaut vismazākie panākumi. Atceroties 21.jūlija svinēšanu, es allaž esmu atbildējis apstiprinoši. Ja jau KGB mērķis ir latviešu trimdas politiskās darbības pārtraukšana, latviešu pēckaŗa emigrācijas «neitralizācija», tad nule minēto faktu aspektā tāda padomju izlūkdienesta iecere vairs nešķiet nedz pārdroša, nedz nereāla.
Protams, protams, šampanieša glāžu cilātāji Latvijas brīvības kapraču svētkos jau nav nekādi komunisti. Tālu no tā – Savienotajās Valstīs vēlēšanās viņi balso par republikāņiem un Kanādā par konservatīvajiem. Lielākoties viņiem patiešām sāp sirds par mūsu tautas postu.
Viņi ar svinīgiem vaibstiem sejā godprātīgi sēž 18. novembra atceres aktos un dažkārt arī Aizvesto piemiņas dievkalpojumos. Un tajā pašā laikā viņi ir brīvprātīgi gatavi kļūt par statistiem 21. jūlija «svētkos».
Ir sasniegta ievērojama divdabības pakāpe. Atcerēsimies, ka tagadējai krievu impērijai vairs nav vajadzīgi brēkājoši komunisti, bet gan bezprincipu divdabji.
Būdams nelabojams skeptiķis, pēc socioloģiskā eksperimenta žilbīgā panākuma krogū «Sēnīte», es šķietami dibināti bažījos, ka trimdas prese un nacionālpatriotiskās organizācijas lūkos atspoguļot, analizēt un dot attiecīgu novērtējumu šim dīvainajam happening’am, kurā teliskā vientiesībā piedalījās tuvu pie diviem simtiem brīvo latviešu tūristu. Nopietna diskusija šajā jautājumā varēja negatīvi ietekmēt līdzīgu čekas provokāciju labvēlīgu izdošanos nākotnē. Manas čekistiskās bažas tomēr izrādījās pilnīgi nedibinātas. Jau deviņus gadus trimdas sabiedrība ignorē šīs brīva latvieša cieņu zaimojošās «notikšanas». Jo labāk čekai.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka neesmu pret dzimtenes apciemojumiem. Šie apciemojumi ir svarīgs pavediens, kas tūkstošiem dzimtenes latviešu ģimeņu saista ar lielo demokrātijas pasauli. Man tomēr ķecerīgi liekas, ka aizbraukt uz Tautu Cietumu var arī, nezaudējot elementāro cilvēcisko un nacionālo cieņu. Vai tiešām iespēja, ka, tūristam atsakoties piedalīties politiskā krievinātajā pasākumā, īgnumā savilksies kādas «Intourist» Zanītes, Dacītes vai Ainiņas pievilcīgās uzacis, ir jau pietiekams iemesls, lai sabradātu to, kas šķitis svēts?
Griguļa tosta negaidītie panākumi lika nopietni pārvērtēt, vai Komitejas organizatoriskā struktūra atbilst «detantes laikmeta» prasībām un tā pavērtajām iespējām.
Formāli Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs 1964. gada atvasarā nodibinājās kā «sabiedriska organizācija». Nekas, protams, nevarēja būt tālāk no patiesības.
Nekāda «sabiedriska» elementa Komitejas uzbūvē nebija. Saskaņā ar tās juridiski gaudenajiem statūtiem Komitejas «plēnums», kas sanāca reizi gadā, ievēlēja valdi, kas savukārt ievēlēja priekšsēdētāju un apstiprināja laikraksta «Dzimtenes Balss» redaktoru.
Statūtos nebija ne vārda, kas noteiktu, kā tad konstitūcējas pats «plēnums». Praksē «plēnuma» (kopsapulces) locekļu sastāvu pēc savas iegribas izraudzījās Valsts Drošības komitejas Izlūkošanas priekšnieks. Latvijas KGB priekšsēdētājs arī stādīja priekšā Latvijas kompartijas centrālās komitejas valdes priekšsēdētāja amatam (Leonīdu Rimjanu, tad Žani Zakenfeldu, 1970.gada maijā – mani). Priekšsēdētājs savukārt ar čeku saskaņoja Komitejas algoto darbinieku iecelšanu un atlaišanu.
Līdz septiņdesmito gadu sākumam Komiteja tad arī palika jau pieminētajā gauži nesabiedriskajā stāvoklī. Arī Latvijas kultūras darbiniekiem nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir iestādījums, kas domāts brīvajā pasaulē dzīvojošo latviešu «antiņu» ietīšanai čekas valgos.
Latvijas vidusmēra intelektuālis no tādām sivēnībām turējās pēc iespējas tālāk.
Stāvoklis tomēr mainījās. Jaunās metodes vecajai iecerei, kā redzējām, piešķīra treknu «kultūras» segumu. Nebija jau vairs nekāds kauns atsaucīgai, ziedus sniedzējai svešatnes latviešu auditorijai pastāstīt par veikumiem latviešu literatūrā, tēlotājā mākslā, daiļamatniecībā vai mūzikā. Viss taču notika tik jauki latviskā stilā un gaumē, ko pat ar uguni bija grūti sameklēt okupētās Latvijas naksnīgajā ikdienā.
Mainījās arī atbraucēju kontingents. Nedzejnieku Alaiņtēvu es nevarēju vest ne pie Ojāra Vācieša, ne Jāņa Petera, ne Olgas Lisovskas. Kad pie zemajiem tagadējās Latvijas horizontiem parādījās daudzu trimdas dižgaru silueti, kas Latvijā bija ieradušies «manas» Komitejas ielūgumā un par tās naudu, situācija ieguva pilnīgi jaunu nokrāsu. Jaunas dimensijas Latvijas kultūras darbiniekiem pavēra arī jau pieminētās neatkarības bēŗu svinības 21.jūlijā. Ja jau viņš, brīvs no šejienes nešķīsteņiem, praktiski neievainojams cilvēks, labprātīgi ieradies šajā pretīgajā vakarā, tad ko gan atliek darīt man? Viņi tur, brīvajā pasaulē, drīkst nest tālāk Latvijas brīvības un neatkarības ideju, kas līdz šai dienai bija dārga un svēta arī man. Un tomēr, acīm redzami, viņi biedrojas un čupojas ar pazīstamiem čekistiem un pretekļiem. Man te, Latvijā, ir sieva un bērni, es nekur nevaru ar saviem rakstiem vai mūziku
nopelnīt iztikas naudu, kā tikai šai zemē. Ja jau viņi prostituējas, tad prostituēšos es arī.
Manuprāt, šis ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu «kultūras» sakaru aspektiem. Katrā ziņā no KGB viedokļa. Vispirms sadraņķēt politisko trimdu, ienest tajā nesaskaņas un šķelšanos un tad ar trimdas palīdzību režīmam vēlamajā virzienā veicināt rezignācijas, bezcerības izjūtas iznīcībai lemtās tautas gara darbiniekos.
35. Litsekcija
Tā čekas un zināmas trimdinieku daļas brālīgā un katrā ziņā auglīgā sadarbībā septiņdesmito gadu sākumā tapa Latvijas kultūrsakaru komitejas «sabiedriskā bāze».
Šīs «bāzes» pamatā bija Komitejas tā dēvētās «sekcijas». Man aizejot no darba, šajā neapskaužamajā organizācijā tādas bija skaitā sešas: literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes un technikas, jaunatnes un tolaik nule iedibinātā kinematogrāfijas sekcija. Tajās darbojās vai arī tikai vārda pēc «skaitījās» prominenti Latvijas kultūras un zinātnes darbinieki.
Sekciju personālā sastāva izveidošana bija grūts un sarežģīts process. Vispirms Komitejas vadība iesniedza savus ieteikumus Latvijas KGB Izlūkošanas daļas priekšniekam. Priekšnieks pēc konsultācijām ar saviem kolēģiem čekas Pretizlūkošanas, Izsekošanas vai Zinātniski-techniskās izlūkošanas daļā sarakstus nosūtīja atpakaļ Komitejas priekšsēdētājam, izsvītrojot nevēlamo personu uzvārdus vai dažkārt sarakstu papildinot ar KGB sevišķi iecienītiem ziņotājiem. Tā, piemēram, literatūras sekcijas locekļu saraksts no viesošanās Stūra mājā atgriezās ar jaunā dzejnieka Pētera Zirnīša vārda pievienojumu, un mākslas sekcijas daudz ieguva ar gleznotāja, Latvijas mākslas akadēmijas pasniedzēja Pētera Postaža kolorīto personību.
Komitejas priekšsēdētājs no KGB atdabūtos sarakstus stiepa uz Latvijas kompartijas centrālās komitejas kultūras, resp. zinātnes daļu vai, specifiskajā jaunatnes sekcijas gadījumā – uz Latvijas ļeņiniskās komjaunatnes savienības centrālo komiteju. Ja augstajiem biedriem minētajās komitejās un to nodaļās nebija būtisku iebildumu pret sarakstos ietvertajām kandidatūrām, tad galīgo akceptu auglīgajai darbībai «ārējā frontē» attiecīgi biedri guva ar Latvijas kompartijas ārējo sakaru daļas vadītāja Vladimira Laukmaņa piekrišanu.
Par cik sekciju personālsastāva apstiprināšana atkārtojās ik gadus, tad priekšsēdētāja stāvoklis nebūt nebija tik apskaužams, kā tas varētu likties rietumnieciskam neprašam.
Saskaņā ar Komitejas vadības, resp., čekas, «ieteikumiem» sekcijas ievēlēja savus priekšsēdētājus un viņu vietniekus viengadīgam darbības periodam. Sekcijas darbību pārraudzīja un lietvedību lielā mērā laipnībā kārtoja īpaši «piestiprināts» Komitejas kadru darbinieks.
Literatūras sekcijai bija «piestiprināts» jau vairākkārt bijībā pieminētais sociālistiskā darba censlis Jānis Anerauds, kas, kā jau minēju, manas priekšsēdības laikā kļuva par Komitejas atbildīgo sekretāru. Varbūt tieši tālab šī sekcija izcēlās ar aktīvu, kaut arī mazliet drudžainu darbību.
Vairākus gadus sekcijas priekšsēdētājs bija pazīstamais Latvijas prozaiķis Zigmunds Skujiņš.
Zigis visādā nozīmē bija jauks zēns. Es viņu pazinu personiski kopš sešdesmito gadu sākuma. Savus stāstus un romānus viņš centās rakstīt Anšlava Eglīša stilā, kaut gan iznākums diezin vai spēja iepriecināt nelūgto un tālo skolotāju. Slavu un atzinību Skujiņam sagādāja 1961.gadā izdotais romāns «Kolumba mazbērni», kas iznāca chruščoviskā «atkušņa» laikmetā. «Pārestības», kas aplam jūtīgajam padomju okupācijas režīmam bija nodarītas reālistiskajos «Mazdēlos», autors drīz vien pacentās izlabot liekulīgajā «Fornarīnā» un trimdas zākāšanai iecerētajos «Sudrabotajos mākoņos». Kā jau katrs tagadējās Latvijas rakstnieks, Zigmunds Skujiņš centās nobalansēt uz abpusēji trītā zobena asmens: no vienas puses viņš lūkoja teikt pasaulei savu rakstniecisko vēstījumu, bet no otras – saglabāt savas labās attieksmes ar okupācijas režīmu. Šis līdzsvara akts viņam neizdevās.
Kaut kur sešdesmito gadu beigās Ziemeļanglijā dzīvojošais trimdas rakstnieks Gunārs Janovskis sakarā ar Gunša Zariņa iedibinātajā «Svešuma Balsī» ievietotu Mintauta Salenieka recenziju uzrakstīja protesta vēstuli Komitejas literatūras sekcijas priekšsēdētājam Zigmundam Skujiņam, kas it kā oficiāli veidoja «Svešuma Balsi», bet praksē nebija redzējis nevienu šī izdevuma numuru.
Ženēvas iedzīvotājs Mintauts Salenieks uz Gunāra Janovska vēstuli atbildēt nevarēja. Ne Šveicē, ne Eiropā, ne vispār uz šīs planētas virsmas nedzīvoja persona, kas būtu identiska Janovska darbu cītīgajam recenzentam. Eksistēja gan Rīgā šo rindu autors, kas «Svešuma Balsij» domātajos rakstos parakstījās ar vārdu «Mintauts Salenieks. Ženēvā».
Uz trimdinieka Gunāra Janovska vēstuli atbildēja reāla persona – «Padomju» Latvijas rakstnieks Zigmunds Skujiņš.
Šai divu rakstnieku sarakstei diendienā sekoju sešus gadus. Pamazām tā kļuva arvien saturīgāka. Zigis manam ieskatam allaž kabinetā ienesa jebkuru no Ziemeļanglijas rakstnieka saņemtu vēstuli. Tajā pašā laikā viņš man «rediģēšanai» pasniedza katru savam ārzemju «draugam» paredzētas vēstules uzmetumu.
Sarakste kļuva arvien sirsnīgāka, arvien ģimeniskāka. Tās čekistiskais mērķis, protams, bija nacionālo rakstnieku Janovski atvilināt uz krievināto Latviju, lai tur, vārdiski aprakstot un ar uzskatāmiem piemēriem aprādot, sniegtu viņam ieskatu, cik jauki un braši plaukst krieviskā okupācijas režīma rakstoniskie pakalpi. Janovskis uz šiem vilinājumiem tomēr neielaidās, kaut arī izteica gatavību uzņemt Skujiņu savās mājās Notinghemas apkaimē. Pēc garas pārspriešanas čekā Zigmunds Skujiņš kopā ar pieaugušo meitu 1976. gada rudenī šo ielūgumu arī izmantoja.
Man patiešām ir žēl Ziga. Viņš ir viens no «kultūras» sakaru upuŗiem. Pats esmu izjutis, cik liels cilvēciskās cieņas pazemojums ir publicēties necilvēcīgajā padomju presē, uz kādiem kompromisiem ar savu sirdsapziņu jāiet, lai panāktu grāmatas izdošanu krieviskās impērijas apgādā. Vispirms ir cilvēks, tad komunists un visbeidzot – čekists. Baidos, ka rakstnieks Zigmunds Skujiņš ir, pateicoties «kultūras» sakariem, sasniedzis šo trešo un pēdējo degradācijas pakāpi.
Sarakstes cenzēšana, pārraudzīšana un čekistiska «ievirzīšana» bija un, esmu pārliecināts, paliek Kultūrsakaru komitejas darbības neatņemam norma.
Literatūras sekcijas locekļu pienākums bija ne tikai sarakstīties ar trimdas gara darbiniekiem, bet arī spēlēt namatēvus un namamātes viņu ciemiņu dienās dzimtenē. Būt klāt ne vien plašākam komitejas «aktīvistu» pulkam pieejamos dzejas darbu vai prozas lasījumos, bet arī Komitejas priekšsēdētājam ik rītus iesniegt «izsmeļošu» ziņojumu par to, kas tērzēts un
diskutēts strikti privātās mājas viesībās vai ciemiņa viesnīcas istabā sarīkotā iedzeršanā.
Mana neapskaužamā pieredze liecina, ka pirmajā laikā, pēc ieskaitīšanas priviliģēto ārzemju viesu uzņēmēju sarakstā, izredzētais rakstnieks vai dzejnieks nemaz nepriecājās un pat diezgan atklāti ņaudēja par sevis pieskaitīšanu neapskaužamajam čekas ziņotāju pulkam.
«Privātos» vakaros, kā vēlāk it kā neviļus izrādījās, allaž klāt bija bijis kāds KGB uzstādīts mikrofons vai šim nejaukajam iestādījumam aplam uzticīgs cilvēks. Sekcijas locekļa sākotnēji nepilnīgo ziņojumu tālab vienmēr varēja papildināt un pārbaudīt ar mikrofona bezkaislīgo devumu. Komitejas sekciju aktīvāko locekļu pārkairinātajā iztēlē šie slēptie mikrofoni sāka ēnoties pat tādās techniski neiespējamās vietās kā Rīgas parki, sīkas kafejnīcas un
galvaspilsētas apkaimes meži. «Lielais Brālis» klausās, viņš zina visu – šo orvelisko «atziņu» čeka savas kundzības 40 gados Latvijā pārvarīgā mērā ir spējusi iegravēt arī vēsturiski itin dumpīgās latviešu inteliģences apziņā. Baidos tālab, ka pat trimdiniekam šķietami «drošās vietās» mājas cilvēki sarunās izlīdzas ar meliņiem, divkosību vai labākā gadījumā – ar puspatiesībām. Pēc pārbaudītā principa – viņš aizbrauks un man te jāpaliek. Puspatiesību gadījumā sekcijas loceklis ziņojumā Komitejas vadībai lūko nodrošināties ar apgalvojumu, ka viņš ārzemju ciemiņam esot izteicis kontraversiālas domas nolūkā noskaidrot tā «sabiedriski-politiskos» uzskatus.
Tagadējās Latvijas intelektuāļu patiesais padomju dzīves skatījums, ja tas atklātos, sagādātu augstākā mērā nepatīkamus brīžus gan «cekai», gan «čekai». Zināms dzimtenes kolēģu un tuvāko draugu pulciņš šos ķecerīgos uzskatus zina un tajos dalās. Ārzemniekam, arī latviešu trimdiniekam, šis pasaules skatījums tiek slēpts aiz septiņām atslēgām, un, ja ciemiņš Latvijā ieradies čekas («kultūrsakaru» komitejas) ielūgumā un tur uzturas par tās naudu, tad – aiz trejdeviņām. Liekas, tieši tāpēc viens otrs KGB ielūgumu atsaucīgs pieņēmējs savu zemošanos okupācijas ļaunajai varai sirsnīgā vientiesībā mēģina attaisnot ar vēlēšanos veikt «ārmisijas» darbu savu it kā «komunistisko» kolēģu vidū.
Gribētos lieku reizi uzsvērt, ka vislabākos panākumus informācijas ieguvē par apstākļiem Latvijā var iegūt tikai neuzkrītošs «parasts» rietumpasaules latviešu tūrists, viens starp pelēkajiem simtiem un tūkstošiem.
Būtu smieklīgi, teiksim, iedomāties, ka ar stāstiem par rietumu brīvībām, demokrātijas, cilvēka tiesību un neatkarības ideāliem izdosies pievērst tādus literatūras sekcijas atbalstītājus kā Arvīds Grigulis, Ādolfs Talcis vai Žanis Grīva (Folmanis). Brīvā pasaule viņiem nav sveša, viņi tajā ir dzīvojuši neatkarīgās republikas laikā un samērā plaši guvuši iespēju ar to atkal iepazīties tagadējā laikmetā. Viņi ir alkatīgi iztempuši zemiskas nodevības un nožēlojamas kalpības kausu, un šodien viņu vienīgais atlikušais perversais prieks ir šī rūgtā biķera dzērēju aprindām piepulcēt trimdas brīvās rakstniecības pārstāvjus. Zināmā mērā tas pats sakāms arī par viņu rokaspuisi Jāni Aneraudu. Kaut kur Padomijas ziemeļu tundrās ir neapzīmēti kapi. Tajos trūdošie skeleti kādreiz bija cilvēki – «kā es, kā tu, kā esam mēs visi».
Viņu vaidu ceļu aizsāka kāda «latviešu rakstnieka» Bērijas laika čekai adresēts sacerējums…
Man nezināmu iemeslu dēļ par KGB majora Bernharda Borga uzticības personu jau sešdesmito gadu sākumā bija kļuvis Andris Vējāns (Kalnačs). Acis Andrim ir maigas kā Latgales stirnas teļam, taču augšupeju pa padomju karjeras lejupslīdošām kāpnēm šim vārgajam dzejniekam un jūsmīgu ievadrakstu autoram nesagādāja vis šis gauži lēnprātīgais skatiens, bet gan pavisam konkrēti pakalpojumi tagadējās Latvijas literatūras čekistiskajiem
pārraugiem. Perškalis Vējāns tagad jau ilgus gadus ir Latvijas «padomju» rakstnieku savienības mēnešraksta «Karogs» galvenais redaktors un, protams, ļoti aktīvs Kultūrsakaru komitejas literatūras sekcijas loceklis.
Jau sen, vēl tad, kad biju šīs Komitejas prezidija priekšsēdētājs, tika gatavots «sirsnīgā» Andra čekas apmaksāts brauciens uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tam vajadzēja notikt 1977. gada vēlā rudenī. Toreiz vēl kopā ar sievu nebijām tikuši ārā no saviem kalpības gadiem, tālab sākām spriedelēt, ko dārgajam vēžēdājam draugam viņa uzņemšanai Ņujorkā iegādāties – Meinas omāru («lobsteri») vai Aļaskas krabjus. Cits vecs paziņa, komjaunatnes dzejnieks Imants Ziedonis, kas latviešu trimdas kultūrsakarnieku ielūgumā tolaik viesojās Savienotajās Valstīs, mums atveda bēdu vēsti – Andris esot tiktāl nodzēries, ka viņam aizlieguši izbraukt uz ārzemēm.
Cik saprotu, tad pāris gadus vēlāk Andra čekistiskais «plosts» bija beidzies un kopā ar Ivaru Blūmu viņš kļuva par jauku atrakciju vairākās latviešu kolonijās.
Literatūras sekcijas «serde», protams bija Ādolfs Talcis, Žanis Grīva (Folmanis), Arvīds Grigulis un Jānis Anerauds.
Par Ādolfu Talci jau daudz esam tērzējuši iepriekš. Godam pieminēts arī «līgojānis» Anerauds. Kas attiecas uz Žani Grīvu un Arvīdu Griguli, tad problēma ir daudz sarežģītāka.
Viņi abi ir Latvijas neatkarīgās republikas produkts un tās cilvēciski izteiktais noliegums.
1980. gada 7. decembrī Žanim Folmanim apritēs 70 mūža gadu. 1937. gadā kalpa dēls Žanis iestājās Spānijas republikāņu armijas artilērijā. Viņu uz turieni bija komandējusi Kominterne Maskavā. Kad spāņu nacionālisti sadragāja komunistu infiltrētos Spānijas republikas bruņotos spēkus, Grīvam pāris gadus nācās pavadīt tolaik visai brutālās franču žandarmērijas pārraudzītās koncentrācijas nometnēs. Molotova un Ribentropa
«neuzbrukšanas» pakta ietvaros Folmanis 1941. gada sākumā, fanfārām skanot, atgriezās Latvijā, kas tolaik jau bija kļuvusi par padomju krievinātās impērijas bezgribas guberņu.
Žanim savā komunistiskajā apstulbumā gar latviešu tautas vēsturisko traģēdiju nebija daļas.
1941. gada jūnijā brīvprātīgi iestājās Sarkanās Armijas rindās un tās latviešu divīzijā ar atzīstamu drosmi karoja līdz Otrā pasaules kaŗa beigām.
Dažādos «kreisos» Latvijas preses izdevumos diletants Folmanis bija jau vairākkārt mēģinājis pirms aizbraukšanas uz dažādu nokrāsu komunistu sagandētās Spānijas republikas «slavas laukiem». Ar segvārdu «Grīva» viņš savu literāro laimi izmēģināja 1948. gadā, publicēdams vārgu stāstu krājumu «Viņpus Pirenējiem», Seso Džugašvili (Staļins) ar sava rokaspuiša Lavrentija Berijas palīdzību tolaik jau bija puslīdz pilnīgi iznīcinājis Kominternes statūtos Spānijas pilsoņu kaŗa cīnītājus. Par staļiniskā terora upuri bija kļuvis pat ģenerālis Jānis Bērziņš, kas 1936.–1937. gadā bija galvenais spāņu republikāņu armijas militārais padomnieks un tajā pašā laikā arī Sarkanās Armijas ģenerālštāba galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) priekšnieks. Jāņa Bērziņa sagatavotie padomju spiegu dienesta aģenti (Richards Zorge, Leopolds Trepers, Kims Filbijs) vēl joprojām ir leģendāri dažādu izlūkdienestu aprindās.
Kad 1950. gada septembrī ierados Maskavā, lai studētu PSRS Ārlietu ministrijas Starptautisko attiecību institūtā, vienīgais latviešu rakstnieks, ko pazina mani kursa biedri, bija Žanis Grīva – pateicoties viņa darbam «Viņpus Pirenējiem».
Nav grūti pārliecināties, ka stāstu sakopojumam «Viņpus Pirenējiem» nebija nekāda sakara ar literatūru. Krājums tomēr iespaidīgā Maskavas izdevniecībā steigšus tika pārtulkots krieviski. Bija radies jauns latviešu «padomju rakstnieks» Žanis Grīva. Kamēr čeka bendēja Folmaņa cīņubiedrus, viņš pats sekmīgi darbojās latviešu padomju literatūras druvā. Liela nozīme tolaik bija viņa sievai Vijai.
Vija bija sarkanmataina, zaļacaina un visādi glīti noaugusi sieviete. Pliekanajā padomju okupācijas Rīgā viņas vīrs pie konjaka glāzes varēja izcelties tikai ar stāstiem par tagad nesniedzamo Spāniju, dažām Otrā pasaules kaŗa epizodēm padomju un vācu frontē; tas arī bija viss. Sarkanmate Vija «rakstnieka» Grīvas savrupmājā Mežaparkā, vēlāk Bulduros prata ienest kaut ko no tās starptautiskās gaisotnes, kas, taisnību sakot, nebija īsti uztverama viņas vīra diezgan gaŗlaicīgajos atmiņu pārstāstījumos. Pati Vija gan nekad ārzemes redzējusi nebija, jo kaŗa laiku bija nostrādājusi par latviešu padomju 43. «gvardes divīzijas» žēlsirdīgo māsu, taču pasaules ceļinieka Žaņa prestižu viņa prata celt visos līmeņos un pakāpēs. Kuŗā gan sešdesmitajos gados latviešā mājā Rīgā vēl varēja apēst franciski ķiplokainu vīna gliemeži (l’escargot) gardā sviesta mērcē? Tikai pie Grīvām, Vijiņas pasniegtu.
L’escargot zinātājam neatkārtojamo burvību savos klaidu ceļos bija apjautis arī Latvijas kalpa dēls Žanis Feldmanis. Viņa nostāstus garšīgā un Latvijas apstākļiem varen eksotiskā gardēžu ēsmā godam mācēja pārvērst rosmīgā sarkanmate. Nevaru to apzvērēt, bet tomēr nopietni ticu, ka tāpat no Žaņa nostāstiem Vija prata uzburt arī viņa padomju bestsellerus.
Septiņdesmito gadu sākumā klajā parādījās Veltas Spāres (Vijas Folmanes) stāstu krājums, kuŗa saturs skaidri liecināja, ka literārajā meistarībā sieva ir tālu priekšā savam vīram.
Septiņdesmito gadu sākumā valdonīgā zaļace Vijiņa aizgāja pa skuju taku – viņu paņēma ļauns vēzis. Pēc īsa laiciņa Žanis apprecēja viņas māsīcu, taču tā bija itin smagnēja latviešu sieviete, kas vīna gliemežus uzskatīja par nebaudāmiem līžņām. Dīvainā kārtā kaut kā pierima arī «tautas rakstnieka» padomju literārajā tirgū tik augstu vērtētā daiļrade…
Nedomāju tomēr, ka līdz mūža galam jebkad pierims Žaņa Grīvas (Folmaņa) staļiniskais entuziasms. No literāra neprašas un neglābjama diletanta, varbūt ar smalkjūtīgu Vijas palīdzību, visu zinātņu un mākslu lielais korifejs Josifs Visarionovičs Džugašvilli Žani pacēla Vissavienības rakstnieka godā. Var jau gadīties, ka tie latviešu un citu tautību komunisti, kas bija pieredzējuši Spānijas republikas drausmo ikdienu, vēl četrdesmitajos gados negribēja par to rakstīt. Amerikānis Ernests Hemingvejs gan sarakstīja savu romānu «Kam skanēs zvans», taču tas vismaz pāris gadu desmitus bija padomju impērijā aizliegto grāmatu gaŗajā sarakstā.
Grīva toties ar savu īstenības izkropļojumu vienā rāvienā kļuva par «dvēseļu inženieri». Šo neticami straujo «kāpumu» «kalpa zēns» Žanis nekad nav spējis aizmirst un vēl šodien ar neuzticību, bailēm un nenovīdību skatās uz tiem okupētās Latvijas rakstniekiem un dzejniekiem, kas savu stāvokli sasnieguši, pateicoties Žaņa ieskatā neiedomājamai īpašībai – talantam. Lai jau lido tie Pegazi, Grīva ar savu konjakā mērcēto smago augumu tiem ķeras astē un vienu otru jau izdodas dabūt atpakaļ uz padomju atmatas…
36. Savas tautas nīdējs profesors Grigulis
Arvīds Grigulis nav jaunāks par manu tēvu, un viņiem abiem jau mūžs ir iestīdzējis 74.gadā. Atšķirībā no Žaņa Folmaņa viņam neatkarīgās republikas laikā bija apskaužami līdzens dzīves ceļš. Limbažu apkaimes krodzinieka dēls divdesmito gadu vidū pabeidza ģimnāziju, pēc tam studēja Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinību fakultātē. Kaut kad
trīsdesmito gadu sākumā Arvīds savās studiju gaitās nedaudz «sapinās» ar kreisajiem sociāldemokrātiem. «Vētras un trauksmes» laikmetā tolaik radās viens otrs dzejolītis, kas pēc 1934. gada maija ne visai patika toreizējiem Latvijas valdītājiem. Autoritārais režīms tomēr bija latviski maigs, un nākamais padomju «Tautas Dzejnieks» turpināja saņemt itin paprāvu
Latvijas valsts ierēdņa algu.
Latvijas neatkarības norieta gadā Arvīda Griguļa romānu «Cilvēki dārzā» iespieda miljonāru Benjāmiņu izdotais ilustrētais žurnāls «Atpūta». Romāns, arī tagad vaļas brīdī pārlasot, liekas itin interesants un katrā ziņā savdabīgs. Katrā ziņā nekādu autora noslieci uz sadarbību ar komunistiem un Maskavu tur neizdotos atrast pat visslīpētākajiem Latvijas politiskās policijas pārvaldes darbiniekam.
Baigajā gadā cerīgais rakstnieks, dzejnieks un valsts ierēdnis skumji pārsteidza savus darba devējus un labvēļus. Drīz vien noskaidrojās, ka viņš tik ļoti ir tajās negantajās Staļina ugunīs «iededzies», ka «tas neprasa, vai viņš bojā ies». Pēc īslaicīgas pastrādāšanas boļševiku režīma sagandētās latviešu literatūras mēnešraksta «Karogs» redakcijā, Arvīds Grigulis 1941.gada jūnija pēdējās dienās āva kājas, lai spruktu līdzi Ādolfa Hitlera «kungu rāses» kareivju toreiz pagalam sapluinītajām sarkano armijas skrandām.
Padomju kaŗapūļu vismaz pēc nosaukuma latviskajā divīzijā Grigulis nekādus varoņdarbus nebija veicis. Vismaz tajā punktā viņš bija patiesīgs ar draugiem.
– Imant, es jau gandrīz visus tos kaŗa gadus nostaigāju kā pastnieks. Ja būtu iegadījies visu laiku palikt tranšejās, droši vien mēs ar tevi šito šņabja glāzīti nedzertu.
Te der piezīmēt, ka no latviešu komunistiem un to līdzskrējējiem izveidoto 43.divīziju vācieši 1941.gada decembrī puslīdz pilnīgi iznīcināja staļiniskā triecienuzbrukuma laikā pie Maskavas pievārtes pilsētiņas Narofominskas. Sākotnējā personālsastāva nožēlojamas paliekas nolika savas galvas vai krita vācu gūstā 1942. gada pavasarī pie Staraja Rusas, tai skaitā arī šajā rakstā jau pieminētais Ādolfs Talcis. Kad 1944.gada vēlā rudenī ieraudzīju šo divīziju papildināšanas stadijā Zemgalē, reti kāds kareivis vai virsnieks prata runāt latviskā mēlē. Droši vien kāds pastnieks, aizmugures čekists (Smerč) bija tomēr palicis hitleriešu «kaulu zāģu» neskarts.
Dzīve man ir mācījusi iecietību. Dīvainā kārtā, atceroties visriebīgāko, kas atstāts mūsu planētiņas komunistiskās okupācijas zonā, allaž nāk prātā «draugs», profesors Arvīds Grigulis.
Arvīdam Dievs nebija noskaudis nedz prātu, nedz labu izglītību un diezgan turīgu ģimeni.
Arī sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados zināmu prieku vienmēr sagādāja aizstaigāt līdz viņa dzīvoklim, kur gaŗajos grāmatu plauktos varēja atrast gan Alūksnes zviedru laiku mācītāja Ernsta Glika «Bībeles» pirmizdevumu, gan Vecā Stendera pamācīgos rakstus, gan Eduarda Virzas pārlaicīgi nacionālo dzeju. Visus šos darbus Grigulis ne vien kolekcionēja, bet bija lasījis. Viņa prāts bija allaž ass un, tuvāku draugu pulkā teikti, arī vērtējumi bieži vien trāpīgi.
Tajā pašā laikā nekad nepalika šaubas, ka viņš, ja partija un čeka to atļautu, būtu gribīgs un gatavs atklātos sārtos sadedzināt lielāko daļu Latvijas neatkarības laika literātūras, tagadējo dzimtenes latviešu rakstnieku un dzejnieku darbu un, protams, pelnu plēnēs pārvērst visu, kas radies nacionālajā trimdā. Sludināšana, ka padomju vara tās staļiniskajā veidolā «vēl nav mirusi» un ka tā tuvākā vai tālākā nākotnē Arktikas ledū, Sibīrijas tundrās un taigās vai citās nevietās «sapūdēs un izdeldēs» savus atklātos un slēptos ienaidniekus, bija profesora Griguļa «ticības apliecinājums», kas atkārtojās katrā dzirumvakarā.
Neesmu nekad redzējis otru tik zinīgu cilvēku, kas tik patoloģiski nīstu savu tautu un tās garīgās dzīvības izpausmes. Kaut kur vieta cilvēces intelektuālajā procesā bija tikai Grigulim.
Kā pa brīnumu, vēlīnajos sešdesmitajos un agrīnajos septiņdesmitajos gados viņš savā lirikā kļuva arvien interesantāks un savdabīgāks.
Kad lasīju Griguļa mīlestības dzeju, vienmēr atcerējos paša liriķa stāstījumu par vienu no daudzajām pēckaŗa sievām, kuŗu viņš, no kārtējās ballēšanās atgriezies, bija atradis asinīm pārplūdušā vannā, jau aukstu, ar pārgrieztām vēnām.
Septiņdesmitajos gados, Kultūrsakaru komitejas priekšsēdētāja negodā nācis, tīri eksperimentālos nolūkos aizsūtīju jauko Arvīdu uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņam tur kā pazīstamam latvju kultūras darbiniekam dažs labs trimdinieks bija sagādājis tīri tīkamu uzņemšanu. Kādi sevišķi rafinēti trimdas kultūrsakaru veidotāji rietumkrastā Griguļa diezgan pasmagā dzirumstāvoklī teiktās runas bija ierakstījuši magnetofona lentē. «Laikā» parādījās raksts ar asprātīgu virsrakstu «Tā runāja Grigulis». Nīcše rakstīja «Tā runāja Zaratustra».
Nav jau nemaz tik slikti, vai ne?
Rīgā Grigulis no savām runām nemaz netaisījās atteikties.
– Var jau būt, ka ne visu pateicu, kā tev patiktu. Bet, ja viņi mani tur uzņem un vēl cenšas katru manu vārdu pierakstīt, tad tas nozīmē, ka mēs uzvarēsim. Vēl padomju vara nav mirusi, gan viņa aizies arī līdz Ziemeļkalifornijai.
Kaut kāda netīkama patiesības sēkla jau Griguļa vārdos bija. Gribētos, lai tā nekad neuzdīgst.
Vienmēr esmu domājis par grigulisko patoloģiju. Lai lasītājs man savā labvēlībā atļauj izteikt dažas varbūt ar pierādāmiem faktiem īsti nesegtas domas.
1944. gada nogalē Arvīds Grigulis, Valdis Lukss, Indriķis Lēmanis, Andrejs Balodis, Mirdza Ķempe un vēl dažs labs latviešu «padomju» rakstnieks un dzejnieks uz krievu tankiem atgriezās «tukšā zemē». Nelielo komunisma ticētāju pulciņu dzimtenē morāli smagi iedragāja nekad vēl Latvijas vēsturē nepieredzētā vecmāmiņu un zīdaiņu aizvešanas nakts 14.jūnijā.
Par stūrgalvīgākiem un savos uzskatos «cietākiem» darbaļaužu «paradīzes» saucējiem parūpējās vācu laika negantais terors. Lai neatkārtotos 14.jūnija čingizchāniskā nakts, atradās pietiekami latviešu vīru, lai svešās uniformās, ar nāves galvu pie cepures un SS zibeņiem pie apkakles nokomplektētu divas prettiesiski mobilizētas latviešu divīzijas. Griguļus neviens Latvijā 1944. gadā nesagaidīja kā «atbrīvotājus». Dzimtajā zemē atmaldījušies, viņi bija no tautas izolēti svešinieki. Savā skolā vēl 1948 gada martā starp simtiem audzēkņu es biju tikai ceturtais komjaunietis. Es baidījos par savu fizisko drošību un neizpratu, kāpēc nedz mani skolas biedri, nedz «latviešu darba tauta» kopumā nevēlas soļot līdzi «progresīvajam Staļina» laikmetam.
Šo izolāciju un atsvešināšanos no savas tautas jo sevišķi skaidri vajadzēja izjust Arvīdam Grigulim un citiem viņa paaudzes latviešu kolaborantiem, kas divdesmitajos un trīsdesmitajos gados vēl bija stingri stāvējuši uz neatkarīgās Latvijas zemes. Viņu cīņas Staļina karapulkos ar pastnieka somu vai šauteni plecos tauta negribēja novērtēt. Griguļa daudzās pēckaŗa komēdijas skatītāju trūkuma dēļ spēja izturēt labi ja kādu pusduci izrāžu uz Latvijas teātru skatuvēm. Viņu dzeju krājumi pārklājās putekļiem grāmatnīcu tolaik pustukšajos plauktos.
Vienīgais mierinājums bija tas, ka par šo patērētāju klaji apnicināto produkciju režīms bagātīgi maksāja rubļos un privilēģijās, parādot Arvīdu un viņam līdzīgos «dvēseļu inženierus» par sava veida «izredzētajiem» uz vispārējā posta un sabrukuma fona. Šo priviliģēto stāvokli apkārtējā naida un nicinājuma atmosfērā viņiem varēja saglabāt tikai Lavrentija Pavloviča Bērijas Čeka un Josifa Visarionoviča Staļina Partija. Dabīgi, ka Grigulis un viņējie aplam dedzīgi sāka kalpot abiem šiem asinskārā režīma balstiem. Tiesa, Griguli komunistu partijas rindās uzņēma tikai 1954 gadā, gadu pēc Soso nāves un 14 gadus pēc viņa kalpības sākuma – līdz tam viņa uzņemšanu bija aizkavējusi tagadējā Tautas rakstnieka «sociālfašistiskie», respektīvi, sociāldemokrātiskie «jaunības grēki».
Destaļinizācijas laikmets griguļiem atnesa jaunas raizes. Pēkšņi, it kā gluži ne no kā okupācijas cietajā augsnē saules gaismu ieraudzīja šķietami vārgi literāri asniņi, kas drīz vien pieņēmās spēkā un pēc brīža jau itin brangi sazaļoja. Šie tolaik jaunie talanti atšķirībā no Griguļa, Luksa, Vanaga nebija rakstījuši «Latviešu dzejnieku vēstules Lielajam Tautu Tēvam» uz divām «Cīņas» lappusēm, vēl jo vairāk – viņi bija tikai skolas bērni, kad tika īstenotas lielās cilvēku iznīcināšanas operācijas. Nevarētu teikt, ka viņi tīši neatzītu un noliegtu krievinātāju padomju režīmu, taču viņi jauneklīgā trauksmē centās to reformēt un piešķirt tam cilvēciskāku ieģīmi.
Minētās ilūzijas joprojām pašsaglabāšanās interesēs ir vērtīgs atspaids grīļīgajai padomju iekārtai, kas jau nepilnos 63 savas pastāvēšanas gados paspējusi nonākt līdz neapskaužamam vispārējās sklerozes stāvoklim. Arvīds Grigulis joprojām nespēj apjēgt, ka lasītājs izlasa grāmatu, skatītājs noskatās šķietami kontraversālu filmu un saldā apmierinājumā nopūšas – sak, nu tak viens ir uzdrīkstējies to pateikt, ir jau mums arī sava vārda brīvība. Tajā pašā laikā absolūti nekas nemainās: turpina grūt latviešu kultūras pieminekļi, piedzērušu traktoristu aizdedzinātas, deg senas latviešu mājas un vēsturiski dievnami. Taču ilūzija ir radīta, mirkļa pašapmāns iedzemdēts.
Tajā pašā laikā Partija un Čeka turpina dāsni spīdināt savu saulīti pār Griguļa un citu nedaudzo latviešu staļinistu galvām. Godinājumi seko nebeidzamā virknē.
Starp citu, Latvija bija viena no nedaudzajām padomju republikām, kur chruščoviskā žņaugu atslābuma laikmetā tā arī dienas gaismu neieraudzīja krievu rakstnieka Aleksandra Isajeviča Solžeņicina romāna «Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē» latviskais tulkojums. Par to ar attiecīgu spiedienu uz toreiz svārstīgo LKP centrālkomiteju parūpējās Arvīds Grigulis un viņa grupa.
Grigulis ir jau gados vecs cilvēks, taču moži tic «labākai nākotnei», resp. terora laikmeta atkārtojumam. Pazīstot režīma ideoloģiju, tā mechānismu un aizkulises, būtu liekulīgi apgalvot, ka viņa cerības ir pilnīgi nepamatotas.
37. Mākslas sekcija
Ļoti aktīva un savā darbībā veiksmīga bija arī Kultūrsakaru komitejas Mākslas sekcija.
Septiņdesmitajos gados tā savā panākumu kontā varēja ierakstīt tādus pasākumus kā grafikas un akvareļu izstāde Sanfrancisko, «padomju» Latvijas gleznotāju izstāde Starptautiskās modernās mākslas meses ietvaros rietumvācu pilsētā Diseldorfā un jau pieminētā «padomju» Latvijas gobelēnu un sīkplastikas izstāde karaļa galvaspilsētā Stokholmā. Visām šīm izstādēm kā dadzis latvju ganītes pelēkajam pašaustajam bruncītim, protams, pielipa padomju etniskā genocīda lielvalsts vēstniecības un konsulāti. Vietējiem mākslas cienītājiem un presei šo krievu iestādījumu pārstāvji visnotaļ un ne vienmēr bez panākumiem centās ieskaidrot, ka tik izcila māksla tik mazītiņai tautai kā latviešiem varējusi rasties tikai pēc brīvprātīgās iestāšanās brālīgajā un līdztiesīgajā PSRS tautu saimē. Šo izstāžu patiesais mērķis bija «ar uzskatāma piemēra» palīdzību nojaukt to darbu, ko trijos gadu desmitos brīvās pasaules sabiedriskās domas apskaidrošanai bija veikušas trimdas politiskās organizācijas. Turklāt izstādes Stokholmā un Diseldorfā deva pienācīgu bāzi un segumu, lai pilnā mērā varētu izvērsties Latvijas KGB izvēlēto «izstāžu komisāru» spiegošanas un subversīvās aktivitātes.
1976. gadā Komitejas Mākslas sekcija, resp., KGB, ar kāda aizrautīga Rietumvācijas latviešu kultūras darbinieka darbīgu ierosmi un liberālas rietumvācu kultūras apmaiņas biedrības lētticīgu atbalstu izkārtoja latviešu gleznotājas Maijas Tabakas viena gada uzturēšanos rietumvācu stipendiātes lomā Rietumberlīnē.
Maija bija augumā pagarāka padevusies latviešu zeltene, kas gleznoja modē nākušā «superreālisma» manierē. Viņas milzu dimensiju gleznas varēja patikt vai nepatikt, taču katrā ziņā tās, vismaz manuprāt, bija interesantas. Kad 1976. gada pavasarī un vasarā sāku Maiju kārdināt ar «tālajiem pasaules mākslas apvāršņiem», kas viņai pavērsies ilgstošā komandējumā uz bijušo vācu galvaspilsētu, viņa, šķiet, pat neapjauta, ka viņai paredzēta bandinieka loma globālajā KGB šacha spēlē.
Gleznotājai Tabakai viņas Rietumberlīnes gadā vajadzēja kļūt par KGB majora Andra Trautmaņa, kas tolaik darbojās biedrības «Roģina» pārstāvniecībā Austrumberlīnes slavenajā Unter den Linden ielā, «izejas bāzi», «segumu» un potenciālo aģentu «uztveršanas punktu» otrpus Lielajam mūrim. Droši vien arī tagad, pēc atgriešanās Latvijā, gleznotāja nezina šos izlūkdienesta terminus. Taču, pēc visa spriežot, uz viņu liktās KGB cerības gleznotāja, varbūt pašai to neapjaušot, ir piepildījusi. Rietumberlīnē toties joprojām rosās kāds marksismu-ļeņinismu pašmācību ceļā apguvis latviešu trimdas mūžīgais «jaunietis», kas droši vien ar Maijas ielūgšanas izkārtojumu domājas darījis dižu pakalpojumu latviešu «progresīvās mākslas propagandēšanas lietai».
Tāpat kā pārējās čekistiskās Kultūrsakaru komitejas sekcijas, arī mākslas sekcija sastāvēja no «īstenajiem darba veicējiem» un «butaforijām», kas sekcijas sastāvā bija iekļautas tikai nezinātājam pievilcīgā efekta radīšanas labad.
Izteiktas «butaforijas» mākslas sekcijā bija kopš neatkarības laikiem slavenais latviešu marīnists profesors Eduards Kalniņš un streļķu laiku apgleznotājs sirmgalvis Kārlis Baltgailis.
Pēdējais turklāt vēl dzīvoja Cēsīs, kas ārzemju apmeklētājiem saskaņā ar Kremļa lēmumu bija «aizliegtā zona». Neviens no viņiem ne reizi sekcijas izdarībās nepiedalījās, taču savu nominālo sastāvēšanu sekcijā arī nemēģināja noliegt. «Mums», respektīvi, Latvijas KGB izlūkošanas daļai, ar to pilnīgi pietika.
«Īstenie darba veicēji» mākslas sekcijā bija Uldis Zemzaris, Ināra Ņefedova, Indulis Zariņš, Laimdots Mūrnieks, Ojārs Ābols ar sievu Džemmu Skulmi, Gunārs Krollis un Pēteris Postažs.
Arī šo kategoriju varēja iedalīt divās relatīvi atšķirīgās KGB nomenklatūrā atzītās pašķirās: KGB konspiratīvos aģentos (ņeglasnyj agent) un ziņotājos (osvedomiteļ).
Augstākajai čekas kalpu pašķirai neapšaubāmi piederēja Indulis Zariņš, Ojārs Ābols un Pēteris Postažs. Skaidrības labad jāpiezīmē, ka robežas starp šīm abām KGB kalpotāju pašķirām ir diezgan izplūdušas, un tālab, lai neviens no pieminētajiem neapvainojas, ja neesmu pareizi novērtējis viņu īsto stāvokli itin sarežģītajā krieviskajā padomju izlūkošanas chierarchijā.
Par visaugstākās pakāpes konspiratīvo aģentu, vismaz manā laikā, tika uzskatīts Indulis Zariņš, kas Latvijas neatkarības iznīcības 40.gadā par savām «patriotiskajām» gleznām ieguva Ļeņina prēmiju, «cildenāko» režīma balvu padevīgiem kalpiem. Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors, tās stājglezniecības klases profesors, PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis Indulis Zariņš par saviem kontaktiem ar ārzemniekiem ziņoja tieši Latvijas KGB izlūkošanas daļas priekšniekam, lielākoties apejot tādu zemāku instanci kā mani.
Katrā ziņā ar proletārisku izcelsmi Indulis lepoties nevarēja. Savā laikā viņa ģimene bija nokļuvusi izsūtīto šausmu ešelonos. Pusauga zēns tomēr bija skarbajā Ziemeļurālu vidē pratis saglabāt gan dzīvību, gan veselību, gan arī Dieva doto gleznotāja talantu. Tas godam sāka izpausties, kad Zariņi pa neminamiem ceļiem vēl pirms Soso nāves iepratās atgriezties Latvijā, kur Indulis 1952.gadā beidza Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu un sešus gadus vēlāk ar izcilību (summa cum laude) Latvijas Valsts mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.
Kamēr 1941. un vēlāko gadu lielo izsūtīšanu upuŗi, viņu bērni un bērnu bērni palika režīma ar lielām zobu sāpēm pieciesti pabērni, bez jebkādām iespējām kaut jūtamāk pavirzīties augšup pa karjeras kāpnēm, Indulis apbrīnojami strauji sasniedza arvien jaunus augstumus. 1967. gadā viņš jau bija PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis, Latvijas Valsts mākslas akadēmijas docents un prorektors.
Liela nozīme šajā izaugsmē, protams, bija tam, ka bijušais Staļina terora upuris savās gleznās, akvareļos un plakātos ar atzīstamu mākslinieka meistarību mazochistiskā degsmē spēja cildināt un sumināt sava moku ceļa vaininiekus. Par triptichu «Revolūcijas kareivji» viņš 1967.gadā tika apbalvots ar Latvijas PSR valsts prēmiju. Negants kroņa optimisms dvesa arī no viņa pārējiem darbiem. Taču ar visu šo zemošanos režīma priekšā gleznotājs nekad nebūtu sasniedzis savus tagadējos «augstumus». «Moskva sļezam ne verit» (Maskava netic asarām) – šo padomju izteiku labi zināja arī Indulis Zariņš. Optimisma pārvarībā prieka asaras viņš prata raudāt savās gleznās, čekai toties viņš sniedza kaut ko vērīgāku un pārbaudes rezultātā ticamāku – ziņojumus par saviem kolēģiem, vēlāk – par kontaktiem ar brīvās pasaules māksliniekiem.
Kad 1970. gada maija beigās stājos Kultūrsakaru komitejas priekšsēdētāja amatā, Indulis jau bija nobriedis un visādās skābēs un sārmos pārbaudīts KGB aģents. Mākslas sekcijai nodibinoties, saskaņā ar toreizējā Latvijas čekas izlūkošanas daļas priekšnieka pulkveža Venjamiņa Avraamoviča Romanovska tiešu norādījumu, es steigšus parūpējos, lai sekcija viņu «vienprātīgi ievēl» par sava priekšsēdētāja vietnieku.
Piestrādādams Kultūrsakaru komitejā, Zariņš aizsniedza jaunas savas karjeras virsotnes. Komitejas uzdevumā viņš nodibināja sakarus ar daudziem latviešu trimdas māksliniekiem.
Viņu vēstules un tāpat savas atbildes viņš allaž, kā jau tas pieklājas, nolika uz mana rakstāmgalda. Diemžēl es nekad nevarēju atvairīt iespaidu, ka tās jau iepriekš skatījuši cauri čekas izlūkošanas daļas darbinieku urbīgie acu skatieni.
Ja savas krieviskās vajāšanas mānijas ietvaros Latvijas KGB izlūkošanas daļas kādu komitejas viesi vai prominentu tūristu uzskatīja par rietumu «trīsburtu» iestādījumu slepenu aģentu, tad no tās priekšnieka manā kabinetā agri vai vēlu atskanēja tālruņa zvans:
– Imant, noorganizē viņam tikšanos ar Zariņu. Tad jau redzēsim.
Pie profesora šajā sakarībā vedām ne tikai māksliniekus, bet arī absolūtus lajus, kas mākslas pasaulē varēja, tā sacīt, «apmaldīties trīs priedēs».
Draugs Indulis nebija lepns. Ikvienu čekas pieteikto ciemiņu viņš vēlīgi uzņēma savā ateljē Rīgas Vecpilsētas senajos mūŗos. Senlaicīgs gramofons atskaņoja japāņu kaŗa laikā ierakstītu «krievu ķeizarisko chuzāru pulka» plati, pēc tam viesmīlīgais namatēvs, atkarībā no ciemiņa kultūras pakāpes, parādīja lielāku vai mazāku skaitu savu gleznu. Drīz vien uzmanība
pievērsās galdiņam, uz kuŗa stāvēja kārdinošas uzkodas un konjaka pudele. Kad tā bija sausa, laipnīgais namatēvs no darbnīcas dažādiem nostūriem prata izraut arvien jaunus papildinājumus. Tādi vispārībai pazīstami čekisti kā es pēc nedaudzām stundām, aizbildinādamies ar saprotamu «pagurumu» pazuda. Šļupstošais ciemiņš toties palika absolūtā mūzu valstībā un ar bohēmisko Induli varēja vaļsirdīgi un godam pārspriest visu, kas vien ilgos gados sakrājies uz sirds.
Ar kādu sabiedriski pazīstamu Amerikas latviešu «vecjaunieti», kas tolaik studēja Rietumberlīnē, Indulis Ziemsvētku atsvētē bija «ierāvis» tik sirdīgi un abi uzvedušies tik skaļi, ka man bija jānoklausās neganti pārmetumi no LKP Centrālās Komitejas kultūras daļas vadītāja Aivara Gora – sak’, vai es ar saprotot, kādu draņķi un buržuāzisko nacionālistu Zariņa personā es esot uzņēmis savas mākslas sekcijas sastāvā. Nocēlu telefona klausuli, piezvanīju
Romanovskim, un lieta bija kārtībā.
«Laiks» 11.07.1979.–24.09.1980.
Mazās piezīmes + 