Ietekmes aģentu uzpirkšana ir galvenais Krievijas specdienestu uzdevums ārzemēs. Dmitrijs Hmeļņickis

(Ietekmes aģenti Latvijā nav sveši. Atcerēsimies kaut Vili Lāci. Tagad Latvijā līdztiesīgi darbojas krievu invazīvās kolonizācijas partijas, kuru biedri nešaubīgi ir ietekmes aģenti jēru ādās; ar Latvijas mandātu daži darbojas Eiroparlamentā… Nedomāju, ka tie ir vienīgie. Šā raksta autors Baltiju gan nemin, bez tam nepamana ES pašas “demokrātisko” kļūdu lavīnu, kuru dēļ krievu ietekmes aģenti varētu mierīgi snaust uz mūrīša. Tāpēc mums katram jādomā līdzi katram vārdam, kam grasies noticēt, un šo to var mācīties arī no šā raksta)

Dmitrijs Hmeļņickis ir vēsturnieks, publicists, Krievijas ietekmes aģentu ārzemēs tēmas pētnieks. 1987.gadā emigrējis no Padomju Savienības uz Vāciju, kur dzīvo arī tagad. Zinātnisku grāmatu, monogrāfiju un daudzu publikāciju par padomju un pēcpadomju sabiedrību autors. Publicējies franču, vācu, žīdu presē.

Par ietekmes aģentiem, viņu šķērstīkliem un organizācijām, par atšķirību starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu, par “krievu pasauli” un mūsdienu emigrantiem Dmitrijs Hmeļņickis stāstīja intervijā Cyprus Daily News.

Īsi par troļļošanu kā ieroci.

(Atcerēsimies “spārnotos” teicienus – ‘fašisti ņedobitije’ (nenosistie fašisti) utml. Un nāksies secināt, ka troļļošana nav nesens un tikai interneta ierocis. Šeit citētais autors par to runā ‘jauno nacionālismu’ sakarā, un arī tas sācies vismaz kopš cionisma laikiem. Troļļošana līdz šim jau sen ir bijusi veiksmīga mentālā atombumba, kas mērķtiecīgi saindē krietnu cilvēku, ja vēlaties, goju jeb nežīdu prātus. Lai piedod man krietnie žīdi, kuru taču nav mazums. I.L.)

Īsumā, jaunie nacionālismi, būdami folklorizēti nacionālismi, ir troļļošanas kultūras simptoms (tīša, prasmīga un slēpta cilvēku izsišana no sliedēm, parasti internetā, izmantojot domu apmaiņu. Troļļošana ir ne tikai aizskarošas piezīmes; lamu izkliegšana nav trollēšana, tā ir vienkārši aizsvilšanās un nav smieklīga. Troļļošana nav arī mēstuļošana, tā tracina, bet ir kliba. Troļļošanas būtiskākā daļa ir upura pārliecināšana, lai tas a) tiešām notic teiktajam, lai cik briesmīgs tas būtu, vai b) zem palīdzības maskas iepotētu upurim ļaunprātīgus norādījumus. Troļļošana prasa maldināšanu; ja netiek krāpts, tā nemaz nav troļļošana, vien muļķošanās. Tāpēc upurim nav jāzin, ka tiek troļļots; ja tas to apjēdz, tu esi neveiksmīgs trollis)

Kas gāza demokrātiju Krievijā, kas uzvarēja 2.Pasaules karā?

Boļševisms pamatā bija žīdu kustība – vēsturiski fakti no Ļeņina līdz Andropovam. Let My People Go, Northern Ireland, ap 1976

(Esteres grāmatā ir vēstīts par Mardoheju no Benjamina zara, imigrantu no Jeruzalemes, kas apmeties Sūzās. Mardohejs ir bijis bez vecākiem palikušās skaistules Hadassah (ivritā – mirte; saukta arī Estere jeb Esfiri, persiešu ‘astir’ – zvaigzne jeb Ištara (Astarte)) audzinātājs un patēvs. Estere dēļ sava ārkārtīgā skaistuma, sekojot Mardoheja padomam slēpjot savu tautību, ir kļuvusi par Kserksa piegulētāju, bet vēlāk arī par vismīļāko un galveno viņa sievu. Pateicoties savai talantīgajai audzēknei ne mazāk spožu karjeru ir taisījis arī pats Mardohejs, kurš pamanījies ieņemt otro vietu valstī tūlīt aiz valdnieka. https://tencinusarunas.wordpress.com/2014/04/11/sena-irana-un-tibeta-bon-religijas-vesture-i-dala-b-i-kuznecovs/ Tas ir viens no senajiem drošajiem žīdu varas iegūšanas paņēmieniem. I.L.)

“Staļinam bija trīs sievas, visas žīdietes. … Svetlanai Staļinai bija kopā četri vīri, trīs no tiem žīdi. Dažādi eksperti apgalvo, ka (Ļeņina) sieva Naģežda Krupskaja un viņas ģimene mājās runājusi žīdiski.”

Pašu starpā žīdi ir pavisam atklāti izteikušies par iesaisti boļševismā.

1919.gada 4.aprīļa ‘Jewish Chronicle’: “Paša boļševisma faktā, faktā, ka ļoti daudz žīdu ir boļševiki, faktā, ka boļševisma ideāli daudzos mērķos saskan ar žīdisma smalkākajiem ideāliem, ir liela nozīme.”

HIBRĪDKARŠ LATVIJĀ? VIEGLI! Димитрий Саввин, 2016

(Nav jau pirmā svaiguma teksts, tulkots no krievu valodas, tomēr – kāpēc esam gandrīz vēl turpat? Bet plašsaziņā aizvien sliktāk.)

Viss sliktais, protams, notiek ne ar mums un ne pie mums. Tā cilvēks ir būvēts – pēc dabas iedzimts optimists. Un vairumā gadījumu tas nav slikti, bet pat ļoti labi. Bet ir izņēmumi. Piemēram, kad ir darīšana ar īstiem draudiem, kurus mēs savas labticības dēļ neredzam, kamēr neatsitamies ar pieri.

Piemēram, tā sauktā hibrīdkara draudi. Kur? Latvijā, kungi.

Te droši vien cienījami un ne tik cienījami lasītāji sāks ironiski smīnēt: autors, sak, nepazīst mūsu īstenību. Te tak nav Donbass! Nedz Ukraina! Gan dzīves līmenis pavisam cits, gan valsts tiesiska bez pēdiņām (nu gan glaimojoši, I.L.), gan arī ar aizsardzību ir stipri labāk. Un arī vietējā padomjvalodīgā populācija, lai cik tā nebrēktu “Par Putinu”, dārgo un mīļoto, bet dzīvot zem viņa varas tomēr negrib. Putinu apsiekalo, par Krievijas Federāciju aizlūdz kā musulmaņi par Meku, bet dzīvot tomēr grib Latvijā. Bet ja aizbrauc, tad uz kaut kādu bezdvēselīgu Britāniju vai eirosodomisku Zviedriju, izvairoties no Krievijas kā no mēra pārņemta poligona.

“Vai šie ļautiņi sagaidīs krievu tankus vai ies partizānos?” Muļķības!”

Jā, muļķības. Ne zem Latvijas tankiem gulsies, ja tādi sāks ripot pa ceļiem, ne mežos ar berdankām bēgs. (Kaut vai tāpēc, ka – ko tajos mežos darīt, ar berdanku vai bez, galīgi neko). Visas tādas izpriecas nemaz nav vajadzīgas.

Pirmkārt, ir jāatceras, ka Donbasā hibrīdkara dzinējspēks bija un paliek ne jau sašutuši raktuvju strādnieki, traktoristi un citādi proletārieši. Girkina-Strelkova vienība ieradās no Krievijas Federācijas un nokļuva Slavjanskā ar viena vietējā oligarha piekrišanu. (Protams, mēs nekādi nezinām, ka tas ir Ahmetovs) Un turpmāk turienes militāro spēku mugurkaulu veidoja ne brīvprātīgie un pat ne algotņi no KF, bet Putina regulārais karaspēks. Bez tā šis cirks ar zirgiem noturētos ne ilgāk kā mēnesi. Un tas ir ilgākais.

Tā ka iedzīvotāju atbalstam – arī Ukrainas dienvidaustrumos – ir sīka nozīme.

Bet otrkārt – un galvenokārt – ja Latvijā nav iespējams īstenot to hibrīdkara scenāriju, kas tika īstenots Donbasā, tad tas nenozīmē, ka rezervē nav cits scenārijs. Aši uzmetot, tas var izskatīties tā.

Pēkšņi ne no kurienes parādās kaut kāda kustība – partija, organizācija, pat kāda nebūt republika. Kas pasludina, ka viņu pacietība ir ar troksni pārplīsusi, un tagad minētā grupa sāk tāpat kā “ģedi” (vectēvi) bruņotu cīņu pret “latviešu fašismu”.

Jūs skumīgi pasmaidat, aizverat ziņas un ejat gulēt.

Tajā pat naktī pār Latvijas robežu pāriet divas-trīs diversiju grupas. Nu tā ne dziļi – burtiski pāris kilometrus. Nošauj dažus policistus un valsts ierēdņus, aizdedzina kādas piecas ēkas un aiziet. Bet no rīta minētā virtuālā republika paziņo, ka tas bijis viņu kaujinieku partizāņu reids.

Latvijas Ārlietu ministrija, protams, nosūta sašutuma notu uz Maskavu. Jo katrs muļķis sapratīs, ka nostrādājuši nevis pašdarbnieki dumpinieki, bet profesionāļi. No Maskavas būs atbilde: paši esam pārsteigti. Meklējam ļaundarus. Tikai atrast gan nevaram. Bet vēl, lai gan mēs tādus paņēmienus neapsveicam, tomēr nevaram nepamanīt, ka Baltijas bezatbildīgā etnokrātiju politika, nacisma reabilitācija utt. utt. (tālāk paši zināt).

Tad, skaidra lieta, visi Latvijas spēki, kādi vien ir, tiks pārmesti uz robežām – lai nepieļautu notikušā atkārtošanos. Pēc pāris dienām, kad spēki tur savāksies, tos nosvilinās ar “Grad’iem” – pāri robežai.

Un atkal būs protesti – gan no Rīgas, gan no Briseles., gan no Vašingtonas, un no visurienes. Un atkal atbilde:

– Paši esam šausmās. Tādi bandīti, nesen nolaupīja vairākas zalves iekārtas, tagad draiskojas.

– Tad notveriet viņus!

– Ķeram. Pagaidām nevaram atrast.

– Nemuļķojiet mūs! Mēs taču saprotam, ka darbojies regulārais karaspēks!

– Bet jums ir uzziņa, ka tas bijis regulārais karaspēks?

Nu un kas? Viss. Vēl pēc nedēļas gaisotnes uzturēšanai uzsprāgst vairākas bumbas supermārketos – maksimumstundās. Tikai par to atbildību uzņemsies vēl kāda nebūt “armija” vai “fronte”.

Bet tajā brīdī ar pilnu jaudu pieslēgsies visa Latvijas iekšējā Kremļa aģentūra. Un Saeimā no rīta līdz naktij kā piedziedājumu skandinās mantru, ka “nacionālisti ir Latvijas tautu noveduši līdz pilsoņu karam”. Un vēl – “ar savu agresīvo darbību” noveduši līdz “sadursmei ar Krieviju”. Ka vajag ieklausīties padomjvalodīgajos, utt.

Tajā brīdī NATO sabiedrotie, protams, meklēs veidu, kā latviešiem palīdzēt. Ar skubu izteiks dziļu norūpēšanos. Pēc laiciņa arī sašutumu. Bet tālāk domās. Jo karš nav pasludināts, bet ielaisties sadursmes pirmajā fāzē ar kodollielvalsti ne visai gribētos.

Bet kamēr viņi domās, Putins pateiks, ka viņš par Latviju ir ar visu dvēseli, bet tā pret viņu gluži ar pretējo. Pati izraisījusi pilsoņu karu un nu vaino viņu. Un momentā apturēs visu tranzītu caur Latvijas ostām. Krievijas Federācija, skaidrs, arī iedzīvosies kaudzē problēmu, bet nav jau pirmo reizi. “Tā dzīvojam vienmēr” (Мы всегда так живем (Vlad.Visockis). Bet putiniskie spēki Latvijā ar divkāršu spēku sāks spiegt:

– Fašisti valdībā vispirms izraisīja pilsoņu karu, bet tagad noveda valsti līdz ekonomiskam sabrukumam!

Te, lūk, īstenībā ir visa hibrīdkara recepte. Ievērojiet – bez kādiem partizāniem nacionālajos parkos un raktuvju dumpja Ventspilī. Un ar to pilnīgi pietiks, lai stāvokli Latvijā iešūpotu ļoti pamatīgi. Pēc kam tā, pilnīgi iespējams, ak vai, var nogriezties uz Putinam izdevīgu pusi.

Teiksit, ka tas ir neprāts? Ka pēc tādiem notikumiem Kremli agri vai vēlu nospiedīs? Pareizi. Tomēr arī Krima bija neprāts, pēc kura Kremlis ir jānospiež. Bet Krima taču notika. Bez tam ir vērts atcerēties, ka Putinam tīk spēlēt uz likmju paaugstināšanu.

Secinājums var būt viens, lai gan ne visai oriģināls. Ir ar skaidru prātu jāredz apkārtējā pasaule. Mēs visi kopš 2014.gada pavasara esam atjēgušies būtiski jaunā īstenībā – jauna Aukstā kara īstenībā, kuru sāka Putins, anektējot Krimu. Un tas diemžēl paredz noteiktus izdevumus.

Un tieši – citu, nopietnāku un cietāku, bet galvenais sistēmiskāku iekšējās drošības ievirzi.

Nopietnu, kur cietāku, kur elastīgāku, bet tomēr sistēmisku un stratēģiski uzbūvētu darbu informācijas jomā.

Jaunus – ne gluži iecietīgus – paņēmienus darbā pret skaidri redzamiem Kremļa ietekmes aģentiem.

Nu, un arī rūpes par savu armiju; bez tā, diemžēl, nekādi. Tas tā īsumā.

Pretējā gadījumā aprakstītais scenārijs var izrādīties daudz daudz reālistiskāks kā gribētos. Un es priecātos, ja kļūdos …

Bet, ak vai, zinu no savas pieredzes: lavbēlīgās prognozēs es kļūdos biežāk kā nelabvēlīgās. Dod, Dievs, ka šoreiz būtu izņēmums…

Pērlhārbora-2. Antony С. Suttona intervijas V.S.Gerasimovam, «Общество и экология», 2001.g.; fragments

(Pat ja te būtu neobjektivitāte (jocīga ir frāze par Kuriļu utml. atdošanu), tēma ir interesanta, un dzīve jau pati rāda, ka pasaules finanšu sistēma ir sprādzienbīstama – I.L.)

Cik spēcīga ir baņķieru vara pār Ameriku; vai pastāv uzskatu šķelšanās baņķieru vidū par to kā pašiem attīstīties tālāk: turpināt kā parazītiem vai pārrevidēt savu nostāju, jo citādi nāks vāks pašiem?

Amerikā baņķieri sēd ēnā, ārā gandrīz nebāžas, par viņiem gandrīz nerunā. Pie kam putošanās notiek ap dažiem simboliskiem vārdiem, pat ne tikdaudz Rotšildiem, cik Rokfelleriem. Bet Rokfelleri ir sētas kranči lielajā suņu stallī salīdzinājumā ar tiem, kuri pārvalda ne vien pasauli, bet arī pašu Ameriku.

Edgara Alkšņa runa Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai 2018.gada 18.novembrī

Cienījamie Pilsoņu Kongresa delegāti un viesi!

Ļaudis, kam patīk kumēdiņi, šajā nozīmīgajā dienā ir pulcējušies teātrī. Mēs esam nākuši kopā stipri nopietnākā vietā. Šī ēka izstaro varu, enerģiju, intelektu un savu tiesu mistikas.

Jutīgi cilvēki teic, ka Latvijas okupācijas vadītāja Staļina gars vēl mītot virs zemes. Ja nu tas mēdz apmeklēt pakļautās teritorijas, šaubu nav, Latvijā viņš apmetas šeit. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka mēs esam pulcējušies šajā ēkā.

Kā atceramies no vēstures, Staļins sasniedza daudz, bet Latviju viņš iekarot tā arī nespēja. Lai šis simboliskais fakts palīdz mums šodien un turpmāk. Nez vai Staļins varēja arī iedomāties, ka Latvija reiz svinēs simt gadu jubileju.

Noslepkavotās Birutas Lozes protests pret politisko korupciju Latvijā

Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas biedru Birutas Lozes un Vilora Eihmaņa saruna par demokrātijas un tiesiskuma stāvokli Latvijā, vēloties panākt godīgumu.

Šā gada 13. aprīlī Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes darbinieki atrada iepriekš meklēšanā izsludināto bijušo totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas prokurori Birutu Lozi mirušu ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir aizturēts 1967. gadā dzimis vīrietis, kuram tiesa piemērojusi drošības līdzekli – apcietinājumu.

Izmeklējot kriminālprocesu par bijušās prokurores Birutas Lozes iespējamo slepkavību, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes (GKrPP KIP) darbinieki 2018. gada 11. aprīlī aizdomās par to aizturēja 1967. gadā dzimušu vīrieti. Aizdomās turētais ir bijis pazīstams ar Birutu Lozi un iepriekš nav sodīts.

Turpinot izmeklēšanu un veicot apjomīgus operatīvos pasākumus un speciālās izmeklēšanas darbības, jau pēc divām dienām, 13. aprīlī, likumsargi atrada Birutas Lozes līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm.

Līķis bija aprakts Saulkrastu novadā, kāpu zonā. Viena no galvenajām izmeklējamā nozieguma versijām – slepkavība izdarīta mantkārīgā nolūkā.

Jau ziņots, ka 2018. gada 15. martā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Olaines iecirknī tika saņemts iesniegums par to, ka 1932. gadā dzimusī Biruta Loze laikā posmā no 13. marta pulksten 21 līdz 14. marta pulksten 9.30 izgājusi no savas dzīvesvietas un bez vēsts pazudusi.

https://www.tvnet.lv/4527434/bijusi-prokurore-biruta-loze-noslepkavota-un-aprakta-kapas

“Homo post-soveticus”: Ekonomiskās uzvedības galvenie raksturojumi, aplūkojot institucionāli-pēckeinsiskā ievirzē. Rozmainskis I.V.

(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.)

Dainis Vītols: Quo vadis, patria? (Kurp dodies, mana tēvzeme?) 2018.g.19.maijā

(Skat. arī par eiropeisko melu tradīciju; šajā ziņā arī Krievija ir Eiropa:

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/03/13/6-eiropeiskas-civilizacijas-melu-veidi-kyu-sang-rinpoche/ )

Pēdējos piecus gadus, apstākļu spiests, esmu daudz pētījis, kā darbojas valsts pārvaldes aparāts, kā rīkojas valsts amatpersonas un valsts tiešā pakļautībā it kā esošie un vienlaikus it kā autonomie juridiskie veidojumi (valsts kapitālsabiedrības), kādi ir deklarētie un kādi – praktiskie valsts institūciju mērķi.
Man bija lieliska iespēja, cenšoties aizstāvēt mūsdienu kultūras centru “Sapņu fabrika” no valsts amatpersonu rīcības, tikties ar vairuma ministriju, dienestu un citu valsts struktūru galvenajām amatpersonām. Pieprasot amatpersonām loģisku, saprātīgu un taisnīgu risinājumu, vairākas reizes man tika teikts: ja tu zini, kā darīt labāk un pareizāk, tad kāpēc nenāc pats strādāt valsts amatā?

Valsts ieņēmumu dienestā pēc mēnešiem ilgām pārrunām ar augstākajām amatpersonām sapratu, ka dienestam ne tikai trūkst vienotas koncepcijas morāli un likumīgi skaidrai un taisnīgai rīcībai, bet gan pats dienests, gan visa valsts pārvalde ir ievietota (iesprostota?) neloģiskā, neefektīvā un daudzos gadījumos tikai negatīvu iznākumu garantējošā normatīvajā rāmī.

Valsts amatpersonas izpilda formālās likuma prasības, pilnīgi neinteresējoties par šādu darbību rezultātu. Spēkā esošā normatīvā bāze pieprasa tieši šādu, formālu, rīcību, pretējā gadījumā draudot saukt pie atbildības par bezdarbību. Uzspiesti formālai pieejai, pat radot zaudējumus valstij un uzņēmējiem, tiek dota priekšroka. Pārvarot emocijas, sapratu, ka ir ļoti grūti ko mainīt situācijā, ja esi tikai ierindas – kaut arī aktīvs – pilsonis. Nepalīdzēs kritika, sūdzības un citas oficiālās atļautās darbības. Nepalīdzēs emocijas un dusmas. Kas tad palīdzēs?

Monetārais imperiālisms. Hans-Hermann Hoppe, 2003

(Skat. arī ‘Tumsonīgais Naudas laikmets’. James C.Kennedy, 2012. oktobris https://tencinusarunas.wordpress.com/2018/01/07/tumsonigais-naudas-laikmets-james-c-kennedy-2012-oktobris/ )

Aizbildniecība un imperiālisms

Kolonija – valsts vai teritorija, ko iekšēji pārvalda ārzemju vara.

Tieša kontrole. Piemēri: Somālija Austrumāfrikā, Francijas kolonijas, kā Somālija un Vjetnama, ASV, kad bija Anglijas kontrolē, Vācijas kolonijas kā Vācu Austrumāfrika, un Portugāles kolonijas kā Angola.

Protektorāts – valsts vai teritorija ar savu iekšēju valdību, bet ārējas varas kontrolēta.

Tumsonīgais Naudas laikmets. James C.Kennedy, 2012. oktobris

(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?

Skat. arī:
– Parīzes Manifests https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/29/parizes-manifests-eiropa-kadai-varam-uzticeties-otto-ozols-kaujas-lauks-latvija-piesaude-jau-sakusies/ ; tas pats oriģinālā:
– The Parisian Statement https://thetrueeurope.eu/
– Jans Baldvins Hanibalsons https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/10/ziemelvalstu-baltijas-regiona-neparedzama-nakotne-jons-baldvins-hanibalsons-2017-g-28-nov/

Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)

====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.

Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka

(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

“… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

Un Aivara Borovkova:

“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”

un

“… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.

“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”

“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”

Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)

===========

Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS

Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________

      Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:

Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.

Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Omeļčenko: patreizējā situācijā Putina likvidāciju atzīs par likumīgu tāpat kā Usamas bin Ladena nogalināšanu. Jeļena Poskannaja, 14.12.2017

(Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/14/omelcenko-polu-lidmasinu-ar-prezidentu-kacinski-uz-borta-iznicinaja-krievija-tapec-atliekas-ta-neizdos-nekad-dmitrijs-gordons/ )

Intervijā izdevumam ‘ГОРДОН‘ bijušais tautas deputāts un Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas loceklis, Ukrainas varonis, Ukrainas Drošības dienesta ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko stāsta par savu Krievijas Smoļenskā notikušās aviokatastrofas izmeklēšanu, katastrofas, kas noveda pie Polijas augstākās politiskās vadības bojā ejas; par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lomu Smoļenskas traģēdijā, par lidmašīnas iznīcināšanas operācijas organizāciju un izdarīšanu, par Krievijas ietekmi uz izmeklēšanas gaitu un tās nevēlēšanas atdot poļiem lidmašīnas Tu-154M atlūzas.

Pāri paliek alkatīgs materiālists, ierāvējs, egoists, naudas varas pielūdzējs… Žulis

(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017

Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.

Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.

Kā izturēties pret politiku. Politika ir no kalpošanas padarīta par tirgošanos. Aiciniet jaunatni padarīt to atkal cienījamu. Šrī Šrī Ravi Šankars

Kā izturēties pret politiku. Šrī Šrī Ravi Šankars

– Dārgais Dievišķais skolotāj, esmu iesaistīts dažos sabiedrisku pakalpojumu projektos, un man ir vairāki vadoši amati, un tagad apkārtējie politiķi sāk man traucēt un padara manu darbu nesekmīgāku. Lūdzu padomu.

– Šrī Šrī Ravi Šankars:

Visur, kur ir cilvēki, neizbēgami ir politika. Nevairies no tās un neraizējies par to, esi kā cieta klints. Kas izrādīsies esam politika, atradīs savu ceļu aiziet. Paļaujies, ka ar tevi notiks tikai labākais, un ka tu spēsi darīt tikai labāko! Turi šos domu graudus kā dārgumu.

Atklāta vēstule žīd-aklajiem eirofīliem, kuri domā, ka Žīdu Pasaules Kārtība ir “Perspektīva”. Mufidah Kassalias

(Kāpēc man šķiet, ka viens no musulmaņu tautu staigāšanas izraisīšanas iemesliem ir naida raisīšana pasaulē pret Israēlas pretiniekiem?

Mufidah Kassalias ir (GLARING Hypocrisy) līdzdibinātāja un redaktore. Viņa ir mācījusies savienot lietas, saliekot Rubika kubu bez instrukcijas. 2010.gadā viņa izštepselēja savu televizoru un atbrīvojās no smadzeņu skalošanas. Iznākumā viņa saredz lietas visur un savieno tās rakstot.)

Priekšvēsture

Pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka vairums manu britu un eiropiešu feisbuka draugu ir sīksti eirofīli. Jeb precīzāk, ES-fīli, kuriem Eiropa un Eiropas Savienība ir sinonīmi, kas simbolizē tādus ideālus kā kopības sajūta, iecietība, mīlestība, cilvēktiesības, vides aizsardzība, miers un demokrātija. Tie ir labi cilvēki, kuriem rūp viņu līdzcilvēki un pasaules pagrimstošais stāvoklis, lai gan viņiem raksturīgo labestību ir nolaupījis viltīgais komunisma rāpulis sociālisma izskatā, kas noformēts kultūrmarksistiska politkorektuma un sociālā taisnīguma parādes tērpā.

Omeļčenko: Poļu lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta iznīcināja Krievija, tāpēc atliekas tā neizdos nekad. Dmitrijs Gordons

Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados? Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā “112 Украина” stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko. http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.

(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….

(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.…

Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.…

2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.…

Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)

Lai zinātu pasargāties no vervēšanas. Aģentu vervēšanas paņēmieni. + fragmenti no Viktora Suvorova un ‘Pilnīgi Atklāti’

(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.

Skat. arī ‘Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/)

Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017

(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?

Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.

Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.

Pasaules vara pēdējā gadsimtā. No dažādiem avotiem

(2.Pasaules kara Sabiedrotie jeb Lielā Trijotne bija drīzāk Lielais 3+, jo šā kara būtība bija nepacietīgā monetārā materiālisma, arī Vācijā, laušanās pie pasaules pārvaldības.

Sākās ar visnepacietīgāko jaunuļu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas – savienību, kurā abas puses dega nepacietībā savākt dziestošā vientiesīgā ideālisma jeb tehnokrātiski koloniālistiskā liberālisma nesēja – Britānijas – līķi, nemaz nerunājot par bezspēcīgo Franciju, pie kam PSRS jau izgudrēm uzglūnēja Rietumu pasaules savstarpējas pašiznīcināšanās iznākumam.

Monetārais materiālisms bija uzdīdzis jau uz 1.Pasaules karu, tomēr īsti augonis uzplīsa uz otro, kad cionisms zem dažādiem viltus karogiem jau vairs nevarēja nociesties, tā finanšu spēkam prasoties īstenoties pasaules varā (karā), lai gan dažādās lokalizācijās – gan žīdu-boļševiku PSRS, gan Britu lauvas azotē, gan pēcversaļas Vācijā Krupa un līdzīgo azotēs, gan Amerikas Savienoto Valstu demokrātijas aizkulisēs.

Lielo 3+ sabiedrošanos īstenībā kaut kas tomēr vienoja – bažas par Japānas straujo izvirzīšanos, un Vācijas attieksme pret to varbūt līdzinājās Krievijas attieksmei pret Vāciju. Ko nozīmēja Pērlharboras bombardēšana Savienotajām Valstīm, paskaidrojumus neprasa.

21.gadsimta sākumā monetārais materiālisms ir uzplaucis atkal un zem liberālisma karoga māca uz globāla planktona stāvokli ganāmajām aitām jaunu “ideālistisku” bezatbildības, bezspēcības, beztautu liberālismu, pie kam vispārējas brīvības viltojumam tagad cauri spīd, no vienas puses, banksterisms, no otras, atomvalstu klubs, kurā laužas iekšā visi pasaules varas tīkotāji. Kā pasaule pārcietīs to, ir liels jautājums. Kādreizējās nespējīgās Tautu Savienības vietā tagad ir nespējīgās Apvienotās Nācijas ar nekaunīgas agresorvalsts veto iespējām; Ja kaut kas pasauli glābs, tad varbūt NATO un tai līdzīgas kustības. (I.L.)

 

Lielā Trijnieka rīcības izpratnei noderēs arī:

– https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/07/09/viltotaja-un-viltojuma-atmaskosana-ir-neizbegama-sergejs-mironenko/

­- https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/05/14/nodevigi-bez-kara-pieteikuma-2017-gada-12-maijs-v-fegko-v-sidorenkovs-vacijas-kara-pieteikuma-nota-1940-g-21-06/

 

Izvilkumi no tālākā teksta:

(1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:“Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.
Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.” …

“Rūzvelts, priecīgs par šo neticamo piekāpšanos, darīja Džo zināmu, ka tas (Staļins), varbūt ar “kaut kādu tautu gribas izpaudumu, varbūt ne tūlīt pēc to atkārtotas okupācijas, bet kādu dienu (some expression of the will of the people, perhaps not immediately after their re-occupation by Soviet forces, but some day.)” var noteikt Polijas robežas un atjaunot kontroli pār Baltijas republikām. Onkuļa vārds – Staļins bija teicis “saprotu” – Franklinam Delano Rūzveltam bija pietiekams.” …

Staļins aizrādīja, ka viņam viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, lai pasaule atzītu padomju suverenitāti, un ka viņš savukārt respektēs visu citu zemju suverenitāti, vienalga, vai tās lielas vai mazas…

Tēvs (F.D.Rūzvelts) atkal iesmējās, “Ikreiz, kad (britu) premjers aizstāvēja iebrukumu Balkānos, visiem apspriežu telpā bija skaidrs, ko viņš īstenībā domā. Visi zināja, ka viņš visvairāk norūpējies par to, kā nogriezt Centrālo Eiropu, lai sarkanā armija netiktu Austrijā un Rumānijā, pat ne Ungārijā, ja tas būtu iespējams. Staļins to zināja, es to zināju, visi zināja …” … Nelaime tikai tā, ka angļu premjeri pārāk daudz domā par to, kāda būs pasaule pēc kara un kas notiks ar Angliju. Viņam bail, ka krievi varētu kļūt pārāk stipri.” …

Pirmo tostu uzsauc Čerčils uz “simtgadīgu mieru”. Staļins arī atbild ar tostu mieram, bet piebilst, ka vienīgi trīs lielie varot to nodrošināt. Ruzvelts atzīst, ka lielvalstis nes lielāko atbildību, un ap šo galdu sapulcētiem trim lielajiem jādod miera noteikumi. Bet tad viņš paceļ glāzi “uz mazo nāciju tiesībām”. …

Turpretī bez nopietnas pretestības pieņem amerikāņu sacerēto “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, kuras svarīgākā vieta skan šādi:

“Kārtības atjaunošana Eiropā un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana sasniedzama ar tādu rīcību, kas atbrīvotajām tautām palīdz novērst pēdējās nacisma un fašisma pēdas un radīt demokrātiskas institūcijas pēc viņu pašu izvēles. Tas ir Atlantijas čartas princips — visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, kādu tās vēlas, suverēno tiesību atjaunošana un pašpārvalde tām tautām, kurām agresori to ar varu nolaupījuši. Trīs lielvalstis kopīgi palīdzēs atbrīvotajām Eiropas tautām radīt priekšnoteikumus iekšējam mieram, īstenot tūlītēju rīcību posta mazināšanai, dibināt pagaidu iestādes ar valdību pilnvarām, lai tās reprezentētu visu iedzīvotāju demokrātiskos spēkus un būtu saistītas ar pienākumu iespējami drīz radīt brīvi vēlētas tautas gribai atbildīgas valdības…”
Šī deklarācija ir apspiestajām tautām ļoti izdevīga, bet bailēs no atomkara rietumu lielvalstis nav parādījušas drosmi prasīt, lai krievi izpildītu savas saistības un Jaltā dotos solījumus. Un tā šī Jaltas deklarācija ir palikusi par vienu no vistukšākiem un apkaunojošākiem papīra gabaliem diplomātijas vēsturē. …

Tieši 60 dienas vēlāk pirms savas nāves Ruzvelts vēl paguva aptvert savas kļūdas, kad bija noskaidrojies, ka Maskava atzīs Polijā vienīgi Ļubļinas komitejas valdību.
Viņš tad rakstīja Staļinam rūgtuma pilnu vēstuli.

Stundu pirms savas nāves savā pēdējā telegrammā Čerčilam Ruzvelts rakstīja: “Samazināsim krievu problēmu, cik vien iespējams. Katrā ziņā mums jāpaliek stipriem”. …

Kā dzirdams, daži Jaltas dokumenti joprojām nav nodoti atklātībā. Tāpēc nav arī zināms, kas aiz kulisēm runāts par Baltijas jautājumu. Protokolos Baltijas valstis, t.i. Lietuva un Latvija, pieminētas tikai dažas reizes garāmejot. Bet uzmanīgi studējot protokolus kļūst skaidrs, ka rietumu valsts vīriem tajā laikā vairs sevišķi nav rūpējis tālāk atbalstīt Baltijas valstu juridisko neatkarību, kas dibinās uz zināmo ASV ārlietu ministra 1941.g. jūlija deklarāciju. …

Protokolos nav atrodami nekādi norādījumi, kādus motīvus Amerikas un Anglijas valsts vīri lietojuši, noraidot Lietuvas “kandidatūru”. Fakts tomēr ir, ka Maskavai nav izdevies Jaltā iecerētais triks, aplinkus ceļā iegūt Baltijas valstu aneksijas juridisku atzīšanu no ASV un Anglijas.
ASV un padomju štābu priekšnieku apspriedē 8.februārī pārrunāts jautājums par Pad.Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, kad Vācija būs uzvarēta. Ģen. Antonovs apspriedē apgalvojis, ka Sarkanā armija jau izstrādājusi plānus, bet ka vēl neesot iespējams pārvest karaspēku uz Tāliem austrumiem, jo visi spēki, ieskaitot tos, kas cīnījās Somijā un Latvijā, tagad atrodoties kaujās austrumu frontē. Tas pats Antonovs, runādams 4.februārī par Sarkanās armijas kaujas kustību austrumu frontē, pieminējis, ka Kurzemes frontē cīnoties 3 tanku divīzijas un 28 (kājnieku) divīzijas. …

Harimens: …“(Krievu) Prese velta daudz telpu arī stāstiem par strauju jaunuzbūvi Baltijas valstīs, pie reizes nikni uzbrūkot “buržuju-nacionālistu” elementiem kā tur, tā Ukrainā. Ir skaidrs, ka nacionālistu atliekas joprojām turas šajos apgabalos un dara padomju iestādēm daudz rūpju.” …

(ASV) Prezidents paziņoja, ka “Amerikas Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu mēģinājumiem tās pakļaut vai ārējam spiedienam”. Tad dzima Trumena doktrīna. …

Staļins Trumena doktrīnu un Māršala plānu redzēja kā papildu pierādījumu “kapitālistiskajam ielenkumam”. Viņa uzskats Kremlī tika pacelts ticības līmenī, un tā tas palika, līdz 80.gadu beigās aukstais karš sāka šļupstēt.)

Krupps saņem NSDAP zelta medaļu

Sabiedrotie līdz izdevīgam brīdim.

Pasaules varas trijotne pie Staļina kaviāra, NKVD virsnieku rūpīgi aptecēti.

Potsdamā ar Trūmenu Rūzvelta vietā.

Žīdi, multikulturālisms, politkorektums un karš ar runas brīvību. Andrew Joyce, Ph.D. 20.11.2014

(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)

Viens no svarīgākajiem darbiem, ko ‘The Occidental Observer’ (TOO) ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņus veicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.

Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”

Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)

Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

(Protams, katram uzreiz nāks prātā doma par vācu Reiha mēģinājumu apmuļķot latviešus krievu apvērsumiem pretējā virzienā. Lai gan šodienas apstākļos šādam apsvērumam pamats ir un kā vēl ir, gan vairāk attiecībā uz globālo aizkulišu varu, tomēr pasveriet argumentus un atradīsit, ka tie nav aiz matiem pievilkti. Personīgi es aicinātu latviešus Višegradas klubā. Tieši ar viņiem mūsu senči ir nākuši gar Dņepru un Donavu. I.L.)

‘Deutsche Zeitung im Ostland’ š.g. 9.septembra 36.nr. ievietojusi Dr. ‘Hans von Rimsch’a rakstu, kuru visā pilnībā pārdrukājam.

Kopš tā laika, kad daļa Baltijas zemju Pētera Lielā laikā un daļa šo zemju pēc Polijas dalīšanām tika pievienota lielkrievu valstij,
dienas kārtībā nāca jautājums ne tikai par pavalstnieku, bet arī vispārpolītisku, strukturālu un īpaši kulturālu Baltijas zemju ieslēgšanu krievu sfērā. Tika pacelts jautājums par šī apgabala atdalīšanu no eiropeiskā aploka.

Vācu pārvaldības orgāni toreiz prata, nodrošinot savas tā sauktās privilēģijas, aizkavēt šo atdalīšanu, un tādā kārtā neskatoties uz Baltijas zemju valsts tiesisko piederību pie Krievijas, paglābt šīs zemes eiropeiskai kultūras kopībai un saglabāt šo zemju eiropeisko, no krieviski-eirāziskā ļoti atšķirīgo raksturu.

Tomēr arī Baltijas zemju vissenāko iedzīvotāju starpā pastāvēja šinī laikā tā sauktā krieviskā orientācija. No Baltijas tautu aprindām priekšplānā izvirzījās vīri, kuri ar krieviski orientētu polītiku un austrumniecisko pievienošanos un asimilācijas tieksmju atbalstīšanu cerēja veicināt Baltijas tautu pašu nacionālās intereses.

Veltījums soroskomjauniešiem – atjēdzieties, lētticīgie. Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem.

(Dzejolis it kā rakstīts Maskavā, viesnīcā, J.un R.Lāču pārim pavadot Kirhenšteinu PSRS “paspārnes lūguma” reizē. It kā piespiedu kārtā, it kā totālas vientiesības uzplūdā, kuru, kā vēstulē jau redzat, tūlīt nobuldozerējis Jūlija Lāča arests. Šķiet, ka dzejniece pati to vēlāk nav skaidrojusi. “… kad Rūta Skujiņa … bija aizgājusi pie Viļa Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām. “… Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41. Traģēdija, no kuras jebkurā gadījumā tālākām paaudzēm būtu jāmācās. I.L.)

Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Tēvija, Nr.38, 13.08.1941

Cik plaša ir kļuvusi dzīve!

Nost robežas šaurās, kas jauc!

Še visiem ir atdota brīve,

Darbs visus uz rītdienu sauc.

Lai slavēta pasaule jaunā

Un lielākais cilvēces draugs!

Tā zeme vairs nepaliks kaunā,

Kas kļuvusi Staļina draugs.

(No Rutas Skujinas dziesmas ‘Lielajam Staļinam’).

(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941

[Munters, Vilhelms (1898-1967). Sabiedrisks darbinieks, karjeras diplomāts. Latvijas Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretārs (1920-36), Baltijas valstu nodaļas vadītājs, administratīvi-juridiskā departamenta direktors, ģenerālsekretārs, beidzot Latvijas ārlietu ministrs (1936-40). Sagatavoja Latvijas uzņemšanu Tautu Savienības padomē (1936) un bijis šīs padomes 101. sesijas prezidents (1938). Parakstījis līgumu par militārajām bāzēm ar PSRS (1939), deportēts uz Krieviju, kur atradies politiskā izsūtījumā (1940-59). Stokholmas ložas „Den Nordiska Första” brālis pēc K.Zariņa un P. fon Reitersvērda galvojuma (1929). Andreja ložas un kapitula loceklis Stokholmā, sasniedzis 8.pakāpi (1838). Rīgas ložas „Jāņuguns” apmeklētājs.

…

Kopš 1962. gada Munters publicēja Latvijas presē, kā arī laikrakstā Известия kritiskus rakstus par latviešu trimdas organizācijām. 1963. gadā izdots Muntera atmiņu apcerējums “Pārdomas”, bet 1964. gadā viņam uzdotais pētījums par Apspiesto Eiropas tautu asambleju (Assembly of Captive European Nations) — “Savu tautu ienaidnieki”.

1964. gadā Munteru iecēla par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli.]

Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.

Latvijas un latviešu vagari – Krievija (Višinskis) un globālliberāļi (EDSO, van der Stūls). No laikrakstiem

SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis vakar ieradās Rīgā. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940 (17., 18., laikraksts nav iznācis?)

Kirhenšteins sagaida Višinski Rīgas stacijā.

Latviešu tauta?

A. J. Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1908.g. par piedalīšanos revolucionāros notikumos Višinskis nokļuva Bailovas (Баиловскую) cietumā, kur sēdēja vienā kamerā ar puisi vārdā Josifs Džugašvili… Uz Staļina nākšanas pie varas brīdi Višinskis ar viņu bija pazīstams gandrīs divdesmit gadus. Un 1923.gadā Maskavas Valsts universitātes pasniedzējs kļūst gan par profesoru, gan Augstākās tiesas kolēģijas prokuroru. … 30-o gadu otrajā pusē Staļinam bija vajadzīgs absolūti bezprincipiāls, bet juridiski prasmīgs cilvēks, kurš prot emocionāli uzstāties un apsūdzētos sagrauj ar savu neatlaidību, nekaunību un pat rupjību…).

Vakar vakarā ar Maskavas ātrvilcienu Rīgā ieradās SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis. Stacijā viņu Valsts Prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants plkv.Lūkins un ārlietu ministrs V.Munters. Tāpat bija ieradies padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni V.K.Derevjanski priekšgalā, kā arī padomju garnizona vadošās personas no visām ieroču šķirām. Tai pašā vakarā tautas komisāra padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis ieradās pilī ar vizīti pie Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa.

Piedodiet, krietnie žīdi, ar kuriem ir sastapies katrs, bet te ir ar sirds asinīm rakstīta apsūdzība krievžīdu masīvam teroram Baigajā gadā.

(Būsit pamanījuši, ka arī šodien problēma pastāv, tikai izsmalcinātākā un it kā demokrātiskākā veidā, ar svešām rokām. Pazīmes ir, piemēram, jēdzienu ‘tautu tiesības’, izņemot žīdu un krievu, aizķellēšana ar ‘cilvēktiesībām’, jēdzienu ‘taisnīgums’ un ‘godīgums’ aizķellēšana ar ‘tiesiskums’, garīguma aizķellēšana ar kailu materiālismu+māņticību; darbaspēka maiga deportācija, nacionālisma, izņemot žīdu un krievu, demonizācija. Un vietvalžu rūpes par reemigrāciju ir salīdzināmas ar Viļa Lāča rūpēm par bērnu atgriešanu no Sibīrijas. Arī saimnieciskās sekas ir acīmredzamas, īpaši banku jomā. I.L.)

Čekas gūstekņi.

Tēvija, Nr.55, 02.09.41; Nr.56, 03.09.41; Nr.57, 04.09.41; Nr.58, 05.09.41; Nr.59, 06.09.41; Nr.60, 08.09.41; Nr.61, 09.09.41; Nr.62, 10.09.41; Nr.63, 11.09.41; Nr.64, 12.09.41.

Ar šodienu sākam iespiest kāda bij. latviešu karavīra — lāčplēša (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera) stāstu par pieredzējumiem Rīgas čekā un centrālcietumā, no kura viņš laimīgi izkļuva tikai ar Lielvācijas varonīgās armijas ienākšanu Rīgā. Lasot šo nemāksloto stāstījumu, sapratīsim, no kādām briesmām latviešus paglāba mūsu atbrīvotāji, jo šodien nevienam nevar būt šaubu par to, kādu likteni piedzīvotu mūsu tauta, ja boļševiku režīms še būtu pastāvējis ilgāk. Līdz ar autoru, savās sirdīs ieslēgsim to tautiešu piemiņu, kas pārcietuši čekas inkvizīciju.

Kultūrmarksisma saknes Baigajā gadā. No 1941.gada laikrakstiem

(Sākuma ainai ieliku Paula Lejiņa visai caur puķēm veidoto runu pēc iecelšanas ministra amatā. Tajā profesors caur puķēm mēģinājis vedināt uz latviešu kultūras saglabāšanas mērķi. Tālākie raksti jau skaidri rāda kraso pagriezienu uz pārkrievošanu. Lai dievs mūs paglābj, bet patreizējā Sorosa-Junkera politika spiež iet pa Baigajā gadā iesākto ceļu. I.L.)

(Krievu īslaicīgi ieceltā) izglītības ministra prof. Dr. P. Lejiņa runa Rīgas skolotāju sanāksmē š. g. 10. jūlijā. Valdības Vēstnesis, 1940.g.11.jūlijā

Sveicinu jūs Izglītības ministrijas vārdā, pirmo reizi pulcējoties mūsu atbrīvotajā demokrātiskajā Latvijā. Nesu jums labākos novēlējumus, lai jūsu darbs šodien un arī turpmāk būtu veltīts un nestu svētību visām mūsu tautas šķirām un visām mūsu zemi apdzīvojošām tautām.
Skolotāja uzdevums ir smags, augsts un cēls. Skolotājam ir jāmāca, jāaudzina jaunatne. Svarīgākais ir audzināšanas uzdevums. Audzināšana neizbeidzas ar zināmu laikmetu, piem., vidusskolu, bet no bērnu dārza un pamatskolas turpinās cauri vidusskolai, augstskolai un visai dzīvei.
Audzināšanā var būt divi gadījumi: kad tā iet nepārtraukti uz priekšu, vai arī kad tajā notiek strauji pagriezieni.
Mēs še varam atrast salīdzinājumu dabas parādībās, vērojot dabas ietekmi uz atsevišķu īpatni. Ja augs vai dzīvnieks aug vienmērīgā vidē, tad tas attīstās normāli, bet ja to pārvieto no vienas vides uz otru, tad jānotiek aklimatizācijai. Jo straujāka ir šī pāreja, jo aklimatizācijas sekas var būt bīstamākas. Sevišķi nopietns šis jautājums ir jaunatnes audzināšanā, kur mums jārunā nevien par fizisko, bet arī garīgo attīstību. Pārāk strauji pagriezieni te dažreiz ne tikai sabojā, bet pat var iznīcināt vērtīgu indivīdu.

Raganas kauja. Pirmie partizāni

TAS BIJA PRIEKŠ GADA. Kaujā pie Raganas kritušo partizānu piemiņai. Maksis Cālītis. Tēvija, 18.07.1942
“…Šodien pl.2 boļševiku vienība 2 smagajās automašīnās ar 3 ložmetējiem, tuvojoties no Straupes, uzbruka pie Raganas mūsu aizsargu vienībai (apm. 30 aizsargu un karavīru). Zem pārspēka spiediena aizsargu vienība izklīdināta, daudz ievainotu un kritušu. Siguldā esošās boļševiku vienības ar tankiem paliek arvien aktīvākas. Apkārtnes mežos atrodas vairākas lielākas (20—50 cilv.) boļševiku karavīru bandas, kas apdraud civilos iedzīvotājus un uzbrūk mūsu posteņiem…”

Tā sākās ziņojums par stāvokli Inčukalna partizānu aizstāvētā kaujas iecirknī, kad Rīga jau bija atbrīvota no boļševiku terora. Šis ziņojums, kas dramatiskos kaujas apstākļos palicis nenosūtīts, runā par to laiku, kad latviešu tauta cēlās, lai nokratītu no saviem pleciem ienīsto un negribēto boļševisma jūgu. Visā latviešu zemē pulcējās vīri un jaunekļi no mežu paslēptuvēm ar saglabātiem vai ienaidniekam atņemtiem ieročiem, lai bēgošajām boļševiku bandām dotu pēdējo nāvīgo triecienu.

Par Leonīdu Breikšu, Svēto mantojumu un dzejnieka nomocīšanu. No laikrakstiem

Jānis Norvilis. V.Janelsiņas zīmējums.

Vakarjunda

KRIEVU UN PĀRKRIEVOŠANAS BŪTĪBA – Voldemārs Busse un Zigmunds Skujiņš

KRIEVI VAI KOMUNISTI? Voldemārs Busse. Austrālijas latvietis, 21.02.1986

Voldemāra Busses pārdomas par to, kas apdraud Latviju visvairāk.

Kā ik gadus pēdējo 15 gadu laikā, arī šogad gada sākumā pienāca sainītis no Latvijas ar sienas kalendāru. Zināju, ka kalendārs ietvers skaistas, neaizmirstamas dzimtenes ainavas ar mēnešu un dienu nosaukumiem latviešu valodā – sveiciens no dzimtenes veselam gadam!
Priecīgi satraukts taisīju sainīti vaļā, izņēmu Kalendāru un – mans prieks pēkšņi pārvērtās nevarīgās dusmās: blakus katram latviešu vārdam man pretī rēgojās krievu paralēlformas. Iemetu kalendāru papīru grozā, lai to kopā ar citiem atkritumiem vēlāk sadedzinātu. Šī krievu uzbāzīgā bezkaunība man joprojām, mēnešus vēlāk, nedod mieru.

Tanīs drūmajās dienās. Kurzemes Vārds, 20.06.42. 1940.g. dziesmu svētki Daugavpilī, krievi ienāk Latvijā. Arī dziesmas mums atņēma. Nacionālā Zemgale, Nr.30. 02.08.41

Kad 1940.gada jūnijā boļševiki iebruka mūsu zemē, tanīs dienās Daugavpilī notika mūsu lielie dziesmu svētki, kuros piedalījās arī liels skaits liepājnieku un kurzemnieku. Tiem uz mūžu paliks atmiņā boļševiku iebrukuma ainas. Šos pārdzīvojumus tagad (1942) spilgti attēlo laikraksts “Daugavas Vēstnesis” rakstā “Karoga pazaudēšana”.

Zied latviešu zeme vasaras krāšņumā, un dziesmu pilnas ir visas malas. Latgale gatavojas dziesmu svētkiem. Prieka satraukums pārņēmis Māras zemi, un tās dziesmotiem pulkiem tikai viens ceļš – uz Daugavpili. Un ne tikai Daugavpils dziedātāji vien, to dara arī kurzemnieki, to dara zemgalieši, un viņiem iepakaļ nepaliek arī vidzemnieki. Dziesmotie vilcieni nāk un nāk, un visi tie Daugavpils stacijā izsēdina simtiem un tūkstošiem jautru un bezbēdīgu dziesmu draugu. Atbraucējus vieno viena doma, vieno viena vēlēšanās – dziedāt par godu tautai un par mūžīgu slavu tēvzemei.

Apliecināsim sevi cilvēcībā un izturībā. Alberts Freibergs. Talsu Vārds 2.decembris 1944.gads; krievi jau Dobelē.

(Arī tagadējais laiks prasa skaidru un krietnu nostāju. I.L.)

Katrs laiks pats par sevi prasa attiecīgu nostāju. Un laikmets, ko pārdzīvojam šodien, vairāk kā jebkad visos citos vēstures laikos prasa, lai katrs latvietis sevi pierādītu skaistajā īpašībā. Šodien, kad ir tik daudz cilvēku, kas nonākuši bezgala grūtos apstākļos, mēs cilvēcību varam pierādīt uz soļa. Ja mēs protam savam tautietim palīdzēt un to mierināt, tad mums šķiet pavēries viss cilvēcīgais, cildenais un ideālais iemiesojums reālos darbos.
Un šajā laikā, kad mūsu tautu piemeklē tik daudz rūpju, latvietim būtu jāpierāda viņa krietnākie tikumi: godīgums, sirds dedzība un dzelzs izturība, lai tas spētu dzīvot un līdzi ciest savas tautas un zemes liktenim. Klājas jau bēdīgi tiem, kam jāpamet savas tēvu koptās sētas, viss savs mūža sūri grūti krātais un celtais, un vienā pajūgā jānovieto sava ģimene, nepieciešamās mantiņas un labākā gadījumā, ar pāris brūnaļām jādodas meklēt brīdi patvērumu svešos novados—svešās sētās un jādodas vēl tālāk.
Ja mēs gribam apliecināt savu cilvēcību, tad šodien mēs nedrīkstam sacīt, ka kurzemnieku sēta būtu sveša Zemgales, Vidzemes un Latgales novadu ļaudīm. Tās mūsu pašu sētas, kas vēl palikušas kara neskartas un tajās brīdi jāatrod patvērums un maizes rieciens visiem tiem latviešu zemniekiem, kas kara apstākļu dēļ spiesti aiziet no savām dzīves vietām un ne prieka dzīti meklē sev jaunu mājvietu.
Tas būtu jāsaprot ari tiem, kuri ļauj gurušam ceļa braucējam pārnakšņot lietainajā rudens nakti zem klajas debess, nevis to aicina savā pajumtē un pasniedz tam krūzīti siltas viras vai gabaliņu maizes.
Turpretī neviens no šī sāpju likteņa piemeklētajiem tautiešiem mūžam neaizmirsīs gaišas cilvēcības apdvesto latviešu zemnieku, kura sētā nekad nav trūcis pajumtes bēgļiem, kaut arī to bijis vairāki desmiti. Tādai sētās bēgļi vienmēr laipni uzņemti, paēdināti un gaišiem cerību vārdiem pavadīti tālākajā ceļā.
Bet nevien cilvēcību prasa mūsu dienu laikmets. Lai cilvēks spētu ne tikai pārvarēt grūtības, kas saistās ar viņa personīgo dzīvi, bet vēl spētu sniegt palīdzīgu roku un padomu arī citiem, tam vairāk ka jebkad vajadzīga nesalaužama izturība.
Izturība jau no seniem laikiem ir bijusi latvieša rakstura īpatnējākā iezīme. Neaizmirsīsim arī to šodien, nu, cik ilgi upju krastos plūdīs ūdens straumes, tik ilgi lai īsts latvietis nebeidz ticēt gaišākai rītdienai – labākai nākotnei.

Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins (Олег Кудрин) 01.08.2017

(Varu būt viens no 3.Atmodas ierindas aculieciniekiem, jo biju klāt Vides aizsardzības kluba pasākumos kopš sanāksmēm Latvijas Universitātē; kluba biedra kartes visiem izgatavoja cilvēks, kurš vēlāk atzinās kā čekas aģents. Vēlāk iestājos LNNK un tur biju klāt atvērtajās valdes sēdēs un kongresos, līdz vienā kongresā pamanīju bariem neredzētu cilvēku, kuri pa kaktiem tirgojās ar balsīm – es par tevi, tu par mani.

Pats būdams skorpioniski aizdomīgs, biju tehnikuma gados gandrīz pietaisījis bikses pēc uzbļāviena pratināšanā kara komisariātā par it kā pretvalstisku darbību, gan pretēji – pats ar muguras spalvām īsti sāpīgi sajutis apkārtējo aizdomīgumu pret sevi. Jaunībā biju ar grūtībām mācījies melot un dzīvot dalīto apziņas stāvokli, pat mēģinot pašsaglabāšanās labad sev aizmālēt ļaunprātīgo komunismu ar tā kristīgas vērtības viltojošo glazūru. Klubā uz savu roku darbojos informācijas cauruma aizlāpīšanā, visu algu tērējot fotomateriālos un naktis pavadot sarkanajā fotolaboratorijas gaismā – lai mītiņos izdāļātu iedrošinošas tautas kustības bildes. Tāpat kā vidējais latvietis, es ar cerībām skatījos “labo komunistu” mutēs, sagaidot mājienus par atļautajām robežām. Pāris reizes uzstājos publiski fabulu valodā, pārbijies kā kaķis. Aizdomīgums mani nav pametis ne brīdi un diemžēl tam ir pamats arī šodien.

Gan klubā gan LNNK sanāksmēs un kongresos brīnījos, gan sašutu par ākstiem – gaisa jaucējiem, kuri tiešām sekmīgi pildīja savu melno, kā atklāj Muciņš, čekas darbu. Atceros kā kādā lielā sanākšanā stāvovācijās vai biksēs čurājām sajūsmā klausoties kāda iesūtītā, manuprāt, čekista pretvalstiska varoņdarba leģendu. Nešaubos, ka bija un joprojām ir un būs aizmuguriski apmelojumi. Lai vai kā, esmu dziļi pateicīgs mākslinieku dienām, Arvīdam Ulmem, Valdim Turinam, īpaši helsinkiešiem un Eduardam Berklavam. Vai bija kādi labāki?

Tomēr apzinos arī genocīda iedzītās dzīvnieciskās bailes mūsos tolaik un vidējā nekolaboranta latvieša, tostarp, savu pilnīgo administratīvo iemaņu trūkumu. Šaubos, vai bez pilnīgā PSRS saimnieciskā sabrukuma un, paradoksāli, bet čekistu labākās informētības un viņu gatavošanās mežonīgajam kapitālismam tauta būtu iedrošinājusies kustēties.

Nu boļševismu nomainījis ļaunprātīgs anarholiberālisms, PSRS imperiālismu Krievijas imperiālisms; tauta atkal piemērojas zemiskiem apstākļiem, pareizāk, sitas cauri dzīvei kā mācēdama. Vai ir, kas apjēdz un gatavojas šoreiz īstākām pārmaiņām uz patiesības varu? Ivars Līdaka)

Pašlaik Ukrainā visai bieži runā par problēmām, kādas radījušas un turpina radīt manipulācijas ar Ukrainas PSR KGB arhīviem. Visai bieži šajā sakarā mēdz pieminēt iespējamu neatklātu “ietekmes aģentu” ietekmi uz stāvokli valstī.

Okupācijas piemineklis. Nu, kāda velna pēc jūs lēkājat 9.maijā (Ну и какого х**а вы пляшете)?? Rustems Adagamovs. ar ko tieši jūs šajā vēsturē lepojaties? Karls Volohs

 

Pirms katra devītā maija es domāju, kas tad tas bija – kāpēc jūsu bakurētainais Staļins pēc 1945-ā atcēla uzvaras svinēšanu? Bet tagad zinu droši. Viņš labi atcerējās arī baismo 1941.gada vasaru, kad viņa sarkankarogotā un leģendārā pajuka un visa padevās vācu gūstā, un 1942-o, kad vācieši vasarā pienāca pie Volgas.

Šī rudā ūsainā kuce (сука) zināja, ka ir kaujas laukus piegāzusi ar līķiem TĀ, ka vāciešiem bija sanatorijas, kurās no neirozēm ārstēja ložmetējniekus. Jo pat zaldāts nevar nejukt prātā, kad uz tevi vilnis aiz viļņa nāk tūkstošiem cilvēku, bet tev viņi ir jāšauj, jo tas ir karš.

Kur meklēt taisnību? Arvīds Ulme

Kur meklēt taisnību? Saruna ar 8.Saeimas ZZS frakcijas deputātu Arvīdu UlmiVairāku mēnešu garumā ik pa brīdim izskan paziņojumi par 8. Saeimas Zaļo un zemnieku frakcijas deputāta Arvīda Ulmes sadarbību ar VDK. Pats Ulme šo faktu noliedz, bet pēc prokuratūras paziņojuma par lietas izbeigšanu sakarā ar to, ka ir atklāts sadarbošanās fakts, grasās prokuratūru iesūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Lai saprastu, kas notiek patiesībā, uz sarunu aicinājām pašu deputātu.– Ziņas par sadarbību ar VDK man ir sekojušas jau kopš laika, kad Gaujienas bērnu namā mācību daļas pārzine atrada manis rakstītu dzejoli “Latviju latviešiem”. Tai laikā es mācījos 6.klasē un pirmo reizi “tikos” ar VDK.   Nākamās reizes bija pēc kratīšanām manā dzīvoklī laikā, kad mācījos poligrāfijas skolā par iespiedēju. Es tur “pa kluso” zagu no tipogrāfijas burtus un starplikas, lai drukātu skrejlapas. Režīma laikos burts bija ierocis, tāpat kā tagad. Tad sekoja tikšanās ar drošībniekiem pēc piedalīšanās dažādās akcijās kā svecīšu vakari pie Čakstes pieminekļa, Cēsīs baznīcas atjaunošana un citas. Visintensīvākās un biežākās “tikšanās” ar VDK bija 1978.gadā, kad es uzrakstīju dziesmu ciklu par Atmodu. Tai laikā neviens pat vēl šo vārdu nezināja. VDK sekoja visam, un, kolīdz viņiem radās sajūta, ka vajag kādu patirdīt viņi to arī darīja. Laiks bija ļoti saspringts. Mums nebija nekādas “aizmugures” pat ne no inteliģences. Mēs gājām kā pa mīnu lauku. Ikvienu no mums jebkuru brīdi varēja savākt.

Pilnīgi slepeni, pēc izlasīšanas sadedzināt! Mūsu Zeme 15.04.1992.

(Miniet trīsreiz – vai šādi teksti un līdzekļi Latvijā ir beiguši ienākt? Vai tādi ir tikai postkomunistiem, vai arī čekistiem un nezināmiem? Lūdzu, izplatiet šo tekstu cik varat; ir jāzin un jāmācās – I.L.)

Ar šādu virsrakstu laikraksta “Neatkarība” 8.numurā bija publicēts autentisks dokuments, kas sūtīts Balvu komunistiem. Publicējam to nedaudz saīsināti, jo neba pats svarīgākais ir tas, kādas tieši norādes komunisti dod saviem padotajiem, bet pats fakts, ka viņu “zemledus” darbība ir ļoti aktīva un Latvijai bīstama. Mūsu rīcībā ir ziņas, ka arī Valkas komunisti regulāri pulcējas (viena no tikšanās vietām ir NVS armijas daļa Valgā, kur, starp citu, esot noglabāti arī visi LKP komitejas dokumenti – arī ar augusta puču saistītie) un ne jau par nākamo ražu viņi spriež. Skaidrs – tiek gatavots jauns mēģinājums sagrābt varu. To ne brīdi nedrīkstam aizmirst. Tāpat skaidrs, ka līdzīgu sarakstu, kurā netrūktu arī vadošu darbinieku, var sastādīt arī pie mums. Kuri ir tie cilvēki? Cik daudz viņu? Uz šiem jautājumiem atbildes ir nepieciešamas. Ja gribam, lai Latvija izdzīvotu.

Vents Krauklis

Centrs 1992.10.01.

Pilnīgi slepeni, pēc izlasīšanas – sadedzināt!

Latvijas PSR KP Balvu rajona Komitejai.

Krievu un žīdu nacisms; raksturīgi dokumenti. Par Vaiņodes slaktiņu, Liteni, Harkovas Katiņu, Baltkrievijas Kurapatiem. H.Cukura vēstule LR sūtnim.

(Kurš nezin vācu nacionālsociālistisko nacismu. Tā tirdīšanā diez vai ir vēl kas palicis neskarts, lai neteiktu vairāk. Krievu boļševistiskais nacisms dzīvo neaiztikts, jo ir “uzvarētāju” alianses dalībnieks. Žīdu cionistiskais nacisms ir caur naudu aizliegta tēma, jo ir galu galā īstais uzvarētājs ir vilks jēra ādā. Nevienu tautu nav iespējams iesaistīt terorā bez “principā” pareizas idejas. Vācieši alka atkopties pēc pārmērīgā soda par 1.Pasaules karu, bija jāattīra pasaule no pašnāvnieciskā boļševisma un Vāciju postošā spekulatīvā žīdisma, balstoties uz savas tautas īpašo raksturu. Itāļiem bija jāatjauno tautas nesalaužamas saliedētības (fašinas) gars, ne bez nostaļģijas pēc Romas impērijas. Krieviem bija (un ir) jāārstē sava mazvērtīguma sajūta, paplašinot krievu impērijas teritorijas, balstoties uz “svētīgu un atbrīvojošu” pārējo tautu pārkrievošanu. Žīdiem bija (un ir) jāīsteno pašpiešķirtās izredzētās tautas tiesības uz pasaules pārvaldīšanu, pašiem pie tam maldīgi pagrimstot naudas ticībā un pārējās tautas jeb gojus pārkausējot iespējami viegli vadāmā mankurtizētu ekonorobotu barā. Vai krieviem trūkst izcilu cilvēku, kas ir paraugs pasaulei – netrūkst. Vai žīdiem trūkst – nē, galīgi nē. Bet krieviem pasaule būs mierā, tad, kad tā būs pārkrievota, žīdiem – kad tiem, mūžīgajiem nabadziņiem, piederēs pasaules kase – attīstot marksismu par kultūrmarksismu.Arī islāma viltusreliģiskā nacisma teroristiem varbūt ir ideja – izkurtējušo eiropiešu kalpīguma un melīguma (vai tam nav pamats?) sodīšana noēdot viņu sociālos labumus un kādiem varbūt ar vienu lēcienu tiekot paradīzē.Uzskatiet apmēram šādu tekstu par mūsu reģiona politikas reizrēķinu, kam būtu jābūt uz katras darba burtnīcas vāka.Kā tautām atrast sevī spēku ĪSTI uzņemties varu savās valstīs un atbildību, izvairoties no iejaukšanās citu lietās – tāds ir jautājums. Būt tik skaidrām un cietām kā briljants?

Te ir raksturīgi dokumenti – liecība par Vaiņodes slaktiņu 1941.g., raksts par Litenes un Aizvīķu slaktiņiem, izpildīga NKVD darbinieka, poļu slaktiņa Harkovā dalībnieka, pratināšanas protokols Jeļcina atmodas laikā, aculiecinieku liecības par NKVD veiktiem masu skaktiņiem Baltkrievijā, Kurapatos un leģendārā lidotāja Herberta Cukura palīdzības sauciena vēstule okupētās Latvijas Republikas sūtnim emigrācijā Kārlim Reinholdam Zariņam. Herberts Cukurs ir sniedzis latviešu atpazīstamības pienesumu, un tas, šķiet, ir bijis iemesls viņa vajāšanai un iznīcināšanai. Saglabāju Cukura īpatno rakstības veidu.

Konteksta piemērs:

Andis Zommers: KATIŅA – Nakts laikā pēc šīs sistēmas varēja nošaut līdz 350 gūstekņu. Katiņā virsniekus formās un ar visiem ordeņiem šāva pēc līdzīgas tehnoloģijas, taču grupās, pie dziļām kapu bedrēm. Šāva ar vācu pistolēm “Valter”. Ar tālejošu nolūku. Lai vainu noveltu Vācijai)

Vaiņode – Aizvīķi

Četras dienas čekisti slepkavojuši latviešu virsniekus pie Vaiņodes. Aprakti dzīvi cilvēki. Patrioti dedzināti ar nokaitētu dzelzi. 1941.gada ‘Tēvija’, Nr. 14, 16.07.41; daļa ir ‘Kurzemes vārda’ rakstā 1941.gada 19.jūnija numurā http://data.lnb.lv/nba01/KurzemesVards/1941/KurzemesVards1941-016.pdf

Aizvien garāks kļūst sarkano bandītu šausmu darbu saraksts. Sākoties tīrīšanas akcijai, kurā (īss aizkrāsots pussalasāms vārds, domājams, krievi) ar saviem rokaspuišiem gribēja iznīcināt latviešu tautu, daudz ciest dabūja arī latviešu virsnieki. Civiliedzīvotājus čekisti preču vagonos izsūtīja uz Krieviju, bet daudzi apcietinātie virsnieki nošauti. 14.jūlija oficiālā izziņā noskaidrots, ka daudzi latviešu virsnieki noslepkavoti arī Aizviķu pagastā, netālu no Vaiņodes. Zemgales artilērijas pulka virsnieka vietnieks Jānis Aziāns (Aizāns?) izziņā stāsta par virsnieku slepkavošanu Vaiņodē. Pasaules vēsturē nepiedzīvoto asinsdarbu bez v.v.Aziāna vēl redzējuši 3.Daugavpils kājnieku pulka virs.v. Baķis un virsn.v. Lapiņš, Latgales artilērijas pulka seržants Aldersons un kareivis Griņevičs. Slepkavošanu vēl redzējuši Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kareivji un instruktori, kas bijuši sodīti ar iedalīšanu disciplīnārā bataljonā.

“Nodevīgi, bez kara pieteikuma…” 2017. gada 12. maijs. V.Feģko, V.Sidorenkovs. Vācijas kara pieteikuma nota 1941.g.21.06

(Par gadu desmitiem Krievijas puses noliegto Vācijas kara pieteikumu. Ja gribat zināt, “kā to sūdu maisa”, noteikti nežēlojiet laiku izlasīšanai, īpaši ar sarkanu izceltajai notai. Nota satur tiešām izsmeļošu informāciju Vācijas puses skatījumā uz kara sākumu.

No grāmatas ‘Гитлер: Информация к размышлению (Даты. События. Мнения. 1889—2000)‘. Beigās ir notas pilns teksts oriģinālā. I.L.)

 

– Berlīne, 21.jūnijs

Liecina Valentins Berežkovs, padomju diplomāts:

“… dienā pirms iebrukuma Staļins joprojām cerēja, ka viņam izdosies Hitleru iesaistīt sarunās. Tajā sestdienā mūsu vēstniecībā Berlīnē pienāca telegramma, kas uzdeva vēstniekam nekavējoties tikties ar Ribentropu (Ribbentrop), paziņojot viņam par padomju valdības gatavību stāties pārrunās ar Reiha augstāko vadību un “uzklausīt Vācijas iespējamās pretenzijas”. Īstenībā tas bija mājiens, ka padomju puse vācu prasības ne vien uzklausīs, bet arī apmierinās.

Bet Hitleru jau vairs nekas apturēt nevarēja”.

Soross ar Eiropas ‘izraisīto migrāciju’ gatavojas gūt lielu peļņu. Sam Gerrans

(Maz būs to, kuriem nav skaidra migrantu kustības netīrā postošā daba. Nešaubos arī, ka velkamistu lielākās daļas dzinulis ir drīzāk Sorosa sile, nevis akla līdzcietība, lai gan arī īsteni ticīgie komjaunieši atrodas vienmēr. Un jaunmarksisma māneklis ir vēl viltīgāks kā rabīnu pēctecim K.H.Marksam un viņa Krievijas sekotājiem. I.L

‘Sam Gerrans’ ir angļu rakstnieks, tulkotājs, atbalsta padomdevējs un sabiedrisks darbinieks. Viņam ir arī profesionāla sagatavotība medijos, stratēģiskajā saziņā un tehnoloģijā. Viņu virza nodošanās pamatjēdzieniem, un viņš ir pievērsies autentiskai ievirzei uz atklājumiem un reālpolitiku. Viņš ir Quranite.com dibinātājs – kur Korāns tiek skaidrots, pamatojoties drīzāk uz saprātu kā uz tradīciju – un piedāvā gan individuālu valodas apmācību, gan personisku atbalstu un konsultācijas tiešsaistē SkypeTalking.com.

Filantrops Džordžs Soross nesen ir Wall Street Journal’ā publicējis vēstuli ar nosaukumu “Kāpēc es investēju 500 miljonus USD migrantos” (Why I’m Investing 500 million USD in Migrants). Šeit es pārlūkošu šo vēstuli un izdalīšu to, ko viņš domā no tā, kā viņa teiktais izskatās.

Par ko Staļins 1948.gadā no Kaļiņingradas izdzina visus vāciešus (jeb kārtējā “atbrīvošana un integrācija”).

(Trešās baltu radu tautas – prūšu zemes “atbrīvošana” no pēdējiem prūšu pēcnācējiem. Pat no krievu autora, iespējams, staļinista mutes šis stāsts ir baismīgs. Bet mūsdienu ES vairs tikai liktu invazīvos kolonistus integrēt un uzturēt pieminekli “atbrīvotājiem”, tā ka progress tomēr ir. – I.L.)

Tie galvenokārt bija pārvietotie no Baltkrievijas un Pleskavas, Kaļiņinas, Jaroslavas un Maskavas apgabaliem.

Tādējādi 1945-1948.g. Kaļiņingradā (Kenigsbergā) kopā dzīvoja desmitiem tūkstošu vāciešu un padomju pilsoņu. Tajā laikā pilsētā darbojās vācu skolas, baznīcas un citas sabiedriskas iestādes. No otras puses, atceroties pavisam neseno karu, vācu iedzīvotāji tika pakļauti izlaupīšanām no padomju iedzīvotāju puses, kas izpaudās vardarbīgā izlikšanā no dzīvokļiem, apvainojumos un spaidu darbos.

Tomēr, kā uzskata daudzi pētnieki, ciešas sadzīvošanas apstākļi ir veicinājuši viņu kulturālu un vispārcilvēcisku tuvināšanos. Oficiālā politika arī ir mēģinājusi mazināt naidīgumu starp krieviem un vāciešiem, tomēr šis mijiedarbības virziens drīz tiek pilnībā nomainīts: tiek gatavota vāciešu deportācija uz Vāciju.

Pierobežvalsts kā ģeopolitiska tehnoloģija. Dr. N.A.Komļeva. 2010.g. (Kremļa rokasgrāmata)

(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)

Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf

Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).

Ukrainas sabiedriski-politiskās situācijas destabilizācijas primāro pasākumu plāns. 24.10.2016

Ukrainas hakeru grupa uzlauzusi Krievijas prezidenta palīga Surkova pastu. 24.10.2016

Paziņojumā teikts: “Mēs, Ukrainas patrioti “Kiber-Hunta” šodien esam ieguvuši piekļuvi, un mūsu rīcībā pilnībā ir viena no Ukrainas pastniekiem V.Surkova sarakste”. (Skat. arī https://informnapalm.org/29239-surkovleaks-part2/)

Kā diskreditēt citu valsti? Vladimirs Kondratjevs, FSB majors.

(Ticēt vai neticēt? Spriediet paši.)

Bijušā FSB darbinieka atzīšanās: Jā, es uzspridzināju (8 stāvu) dzīvojamo namu Gurjanova ielā Maskavā (08.09.1999).

“…Uzspridzināju krievu namu, nogalināju krievu cilvēkus, un krievu sievietes, raudot pār krievu līķiem, manā dzimtajā valodā nolādēja to, kurš to izdarījis. Un es, stāvēdams blakām viņām, fiziski sajutu, kā lāsts apņem mani, ietiecas galva, krūtīs, aizpilda visu ķermeni, iesūcas katrā manā šūnā. Un es sapratu, ka ESMU NOLĀDĒTS!

Neesmu čečens, neesmu arābs, neesmu dagestānietis, esmu īsts krievs – Vladimirs Kondratjevs, FSB majors, stingri noslepenotas nodaļas K-20 darbinieks.

Sods par pierādījumu vākšanu strīdos ar banku būs – 10 gadi ieslodzījumā. Kredītņēmēju Nacionālā atbalsta biedrība un vēl četras.

INFORMĀCIJA PRESEI 09.03.2016.
Saeima 2016. gada 3.martā mainīja sēdes darba kārtību, un steidzamības kārtībā balsoja izmaiņas Krimināllikumā – grozīti 80., 80.¹ , 81., 85.panti, ieviesti jauni 81.¹  un 95.¹ panti.

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/30EDC058E283C869C2257F6A003B9620?OpenDocument

Ārkārtas stāvoklis valstī nav izsludināts, šo likumu nav rosinājis Prezidents, kurš vada Nacionālās drošības padomi, pamats sasteigtībai nav redzams.

Steidzamības statuss nozīmē, ka likumu pieņem divos lasījumos, un iebildes nevarēs izteikt Valsts prezidents, ja saskatīs nepilnības likumā.

11. septembris un Israēlas aparteīds; nāves buča Pasaules Cionismam. Preston James, Ph.D., 31.05.2014

(Šis cerīgais raksts lietu ūdeni Krievijas dzirnavās, ja vien tā nedarītu visu, lai katru vientiesi no tādas kaites izārstētu. Kas ir feikžīdi?

Nelielu teksta daļu, kas attiecas tieši uz amerikāņu kara veterāniem neesmu tulkojis; ejiet tai pāri.)

Dienvidāfrikas aparteīds tika atmaskots un izbeigts daudzos cīņas un lielu korporatīvu un institucionālu ieguldījumu gados.

Pasaule burtiski nostājās pret Dienvidāfrikas valdību un tās aparteīdu, galu galā izraisot tās sabrukumu.

Tas pats tagad notiek ar Israēlas aparteīdu pret palestīniešiem, tie pašlaik tiek turēti pasaulē lielākajā brīvdabas darba nometnē.

Neiedomājami ļaundarīgās hazāru mafijas slepenā vēsture. Prestons Džeimss un Maiks Hariss, 08.03.2015

(Manuprāt, visai neviennozīmīga lasāmviela. No vienas puses var būt viens no Krievijas informācijas kara gājieniem ar nolūku izraisīt paniku, no otras puses diez vai ir bezjēdzīgas sazvērestību pļāpas, un ticamībai noteikti satur vismaz daļu patiesības. Domāju, ka lasīt vajadzētu vien, savācoties uz ļoti kritisku un analītisku attieksmi vai citādi – nelasīt nemaz.

No ‘Piezīmes par krievu vēsturi’. M.V.Lomonosovs, 1766.g. – kozari (hazāri, Хаза́ры, Кузарим, ал-Хазар, Хазар, Χαζαροι, Хазир, Козари, Chazari, Caziri, Gazari – tjurku valodā runājošs vietējo indoirāņu iedzīvotāju, tjurku un ugru sajaukums Krievijā). … “Žīdi, kas dzīvoja hazāru apgabalos pie Melnās jūras, mēģināja Vladimiru pamazām pievērst savai ticībai, iesakot: “Jēzu, kuram tic kristieši, mūsu tēvi ir situši krustā; mēs ticam un godājam vienu dievu, visas pasaules radītāju; apgraizāmies un sestdienās gavējam saskaņā ar mūsu dieva caur viņa svēto Mozus doto likumu”. Ar Vladimiram pretīgo apgraizīšanos pietika, lai žīdus atlaistu bez sekmēm. Bez tam pavaicāja: “Kur jūsu tēvzeme?” Tie atbildēja: “Jeruzalemē””.)

———

Nupat ir pavēries priekškars, pilnībā atklājot Hazāru Mafiju (HM) un tās ļaunprātīgo plānu iefiltrēties, tiranizēt visu pasauli, izskaust visas Ābrahama reliģijas un atļaut vien viņu Babilonijas talmūdismu, ko pazīstam arī kā luciferiānismu, sātanismu vai seno Baala pielūgšanu.

“Klusu, netīreļi”. Tāda sajūta pēc brauciena uz Ukrainu. Arkādijs Tigajs 09.03.2015

Autors ir Ļenfiļm režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks

Kā galveno noteikumu “Ukrainas krīzes” izbeigšanai Krievija lika priekšā Kijevai parakstīt saistības nestāties NATO. Ukraina piekrita ar noteikumu, ka šis dokuments tiks drukāts uz Budapeštas vienošanās otras puses, kurā, kā atceramies, Krievija garantēja Ukrainas robežu neaizskaramību. Ar šādu anekdoti mani pirmajās Kijevā atrašanās stundās izklaidēja ukraiņu draugi – viņi vēl arī joko. No sevis pievienošu – joko daudz un rūgti. Viņi vaicāja – kāpēc es, nebūdams žurnālists, nedz reportieris esmu atvilcies uz smirdīgo Ukrainu? Atbildu – pēc manas piezīmes forumā «ИНШИ», kas jau pāris mēnešu klejo pa soctīkliem, man jāklausās pārmetumi: “Kā tu zini, kas īsti Ukrainā notiek? Esi tur bijis? Pats esi redzējis? Dzirdējis?”.

Tagad šis jautājums ir atcelts – biju, pats redzēju, dzirdēju, vēroju, un neko pretēju manam uzskatam par šo karu kā mūsu kolektīvu visas nācijas noziegumu pret Ukrainas tautām neredzēju. Nekrietnība un vardarbība, ar kādu mēs iebrukām brālīgā valstī, izrādījās tieši nekrietnība un vardarbība un nekas cits. Un nekādi ne rūpes par “apspiesto krievu pasauli”.

BUTAFORIJA BROKASTĪS. Velga Eihmane, 1991

(Ārkārtīgi veselīgs raksts, runā par LATVIJAI GALVENO, un, 24 gadu vēstures apstiprināts, tas liek autori uzskatīt un dziļi cienīt kā gaišreģi. Neviens jau nesaka, arī autore, ka tas katls, kurā “to (Atmodas) sūdu maisīja”, varēja būt sterils. Tauta joprojām bija pārbaidīta, “gaišajiem” jeb atļautajiem spēkiem sekoja galvenokārt tāpēc, ka pamatoti piesardzīgi ostīja, kas kam ir atļauts. Tauta joprojām bija nevarīga informācijas, organizatoriskā, līderiskā, profesionālā ziņā – dzelzs mucā taču audzēta 50 gadus ar pistoli pie auss. Galvu no mucas palaikam bija pabāzuši vien karjerkolaboranti, kādu tik ilgā galēji represīvā režīmā nevarēja nebūt.

Labi, ka viņu spektrs uz PSRS galīgas degradācijas brīdi tomēr ir bijis pietiekami plašs, lai “paldies dievam”, tautai būtu aiz kā iet, bet “diemžēl”, lielāks spēks būtu kolaborantiem “no sirds”, kuriem informācija par īsto stāvokli un “darbības pieredze” ārzemēs noteikti bija lielāka. Vēsture, ja ne tiesa, nedrīkst aizmirst arī likumīgos zagļus, sauktus arī par “Puķu Andriem” vai “AAA”, bet tiešāk par “prihvatizātoriem” – vārdā, kas norāda uz latviešu joprojām slepus čukstēto civilokupantu īpatsvaru “jaunajā elitē”, Tagad viņi ir likumīgi ofšorkapitālisti, kuru slepenais lobijs Saeimā diez vai ir mazinājies, un kuru dēļ varbūt tā brīnāmies par demokrātijas stulbumu.

Bet raksts ir par to, ka deokupācija un dekolonizācija tobrīd tika atlikta uz nenoteiktu laiku, vienlaikus to melīgi dēmonizējot un uzsākot noziedzīgu latviešu nācijas pazudināšanas ceļu. Jaunie karjerkolaboranti izgāja rietumu kultūrmarksisma skolas, izšķirošās naudas turētāji ir nezin kas, un kritiski liela latviešu daļa tagad ir lidsabiedrību klienti. MOSTIES! I.L.)