“Homo post-soveticus”: Ekonomiskās uzvedības galvenie raksturojumi, aplūkojot institucionāli-pēckeinsiskā ievirzē. Rozmainskis I.V.

(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.) Turpināt lasīt

Advertisements

Dainis Vītols: Quo vadis, patria? (Kurp dodies, mana tēvzeme?) 2018.g.19.maijā

(Skat. arī par eiropeisko melu tradīciju; šajā ziņā arī Krievija ir Eiropa:

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/03/13/6-eiropeiskas-civilizacijas-melu-veidi-kyu-sang-rinpoche/ )

Pēdējos piecus gadus, apstākļu spiests, esmu daudz pētījis, kā darbojas valsts pārvaldes aparāts, kā rīkojas valsts amatpersonas un valsts tiešā pakļautībā it kā esošie un vienlaikus it kā autonomie juridiskie veidojumi (valsts kapitālsabiedrības), kādi ir deklarētie un kādi – praktiskie valsts institūciju mērķi.
Man bija lieliska iespēja, cenšoties aizstāvēt mūsdienu kultūras centru “Sapņu fabrika” no valsts amatpersonu rīcības, tikties ar vairuma ministriju, dienestu un citu valsts struktūru galvenajām amatpersonām. Pieprasot amatpersonām loģisku, saprātīgu un taisnīgu risinājumu, vairākas reizes man tika teikts: ja tu zini, kā darīt labāk un pareizāk, tad kāpēc nenāc pats strādāt valsts amatā?

Valsts ieņēmumu dienestā pēc mēnešiem ilgām pārrunām ar augstākajām amatpersonām sapratu, ka dienestam ne tikai trūkst vienotas koncepcijas morāli un likumīgi skaidrai un taisnīgai rīcībai, bet gan pats dienests, gan visa valsts pārvalde ir ievietota (iesprostota?) neloģiskā, neefektīvā un daudzos gadījumos tikai negatīvu iznākumu garantējošā normatīvajā rāmī.

Valsts amatpersonas izpilda formālās likuma prasības, pilnīgi neinteresējoties par šādu darbību rezultātu. Spēkā esošā normatīvā bāze pieprasa tieši šādu, formālu, rīcību, pretējā gadījumā draudot saukt pie atbildības par bezdarbību. Uzspiesti formālai pieejai, pat radot zaudējumus valstij un uzņēmējiem, tiek dota priekšroka. Pārvarot emocijas, sapratu, ka ir ļoti grūti ko mainīt situācijā, ja esi tikai ierindas – kaut arī aktīvs – pilsonis. Nepalīdzēs kritika, sūdzības un citas oficiālās atļautās darbības. Nepalīdzēs emocijas un dusmas. Kas tad palīdzēs? Turpināt lasīt

Monetārais imperiālisms. Hans-Hermann Hoppe, 2003

(Skat. arī ‘Tumsonīgais Naudas laikmets’. James C.Kennedy, 2012. oktobris https://tencinusarunas.wordpress.com/2018/01/07/tumsonigais-naudas-laikmets-james-c-kennedy-2012-oktobris/ )

Aizbildniecība un imperiālisms

Kolonija – valsts vai teritorija, ko iekšēji pārvalda ārzemju vara.

Tieša kontrole. Piemēri: Somālija Austrumāfrikā, Francijas kolonijas, kā Somālija un Vjetnama, ASV, kad bija Anglijas kontrolē, Vācijas kolonijas kā Vācu Austrumāfrika, un Portugāles kolonijas kā Angola.

Protektorāts – valsts vai teritorija ar savu iekšēju valdību, bet ārējas varas kontrolēta.

Turpināt lasīt

Tumsonīgais Naudas laikmets. James C.Kennedy, 2012. oktobris

(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?

Skat. arī:
– Parīzes Manifests https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/29/parizes-manifests-eiropa-kadai-varam-uzticeties-otto-ozols-kaujas-lauks-latvija-piesaude-jau-sakusies/ ; tas pats oriģinālā:
– The Parisian Statement https://thetrueeurope.eu/
– Jans Baldvins Hanibalsons https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/10/ziemelvalstu-baltijas-regiona-neparedzama-nakotne-jons-baldvins-hanibalsons-2017-g-28-nov/

Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)

====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.

Turpināt lasīt

Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka

(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

Un Aivara Borovkova:

“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”

un

… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.

“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”

“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”

Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)

===========

Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS

Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________

      Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:

Turpināt lasīt

Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.

Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Turpināt lasīt

Omeļčenko: patreizējā situācijā Putina likvidāciju atzīs par likumīgu tāpat kā Usamas bin Ladena nogalināšanu. Jeļena Poskannaja, 14.12.2017

(Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/14/omelcenko-polu-lidmasinu-ar-prezidentu-kacinski-uz-borta-iznicinaja-krievija-tapec-atliekas-ta-neizdos-nekad-dmitrijs-gordons/ )

Intervijā izdevumam ГОРДОН bijušais tautas deputāts un Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas loceklis, Ukrainas varonis, Ukrainas Drošības dienesta ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko stāsta par savu Krievijas Smoļenskā notikušās aviokatastrofas izmeklēšanu, katastrofas, kas noveda pie Polijas augstākās politiskās vadības bojā ejas; par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lomu Smoļenskas traģēdijā, par lidmašīnas iznīcināšanas operācijas organizāciju un izdarīšanu, par Krievijas ietekmi uz izmeklēšanas gaitu un tās nevēlēšanas atdot poļiem lidmašīnas Tu-154M atlūzas.

Turpināt lasīt