Mākslīgā intelekta vieglprātīgais nosaukums atgriež mūs pie senās prāts-saprāts problēmas. Nu jau esam tomēr tikuši pie sajēgas, ka tas ir vien izsmalcinātāks rīks līdzās cirvim, otai un pātagai. Tomēr MI vēl nepilnīgi apjaustās iespējas prasīs aizvien dziļākas pārdomas, arī filosofiskas.
Esam ilgi bijuši apmierināti ar nedivējības atziņu, tas ir, pārdabisku pieņēmumu, ka nav dalījuma garīgais-materiālais, labais-ļaunais; ka jebkas ir vien vairāk vai mazāk labs vai vairāk vai mazāk ļauns, jo visu nosaka Virspatiesība, ka ‘Tumsa ir vien gaismas neesamība’ un ‘Patiesība ir viss, kas nav meli’, un ‘Labais ir viss, kas nav kaitniecība’.
Citēšu J.A.Grimes: “Nedivējās Viedības Princips … netveramo bezpazīmju Virsīstenību rāda kā tomēr ar pazīmēm esošu. Ādi Śaṅkarācāryas (miris m.ē. 820.g.) Advaita Vēdāntā tas ir neskaidrs princips, kas rada šķietamu Visuma izpausmi. Tas ir ilūziju princips. Tas ir izšķirošs Advaita Vēdāntas koncepts. (Skat. avidyā/māyā). Galu galā tas nav nedz īsts, nedz var darboties bez Virsīstenības (Brahman/Ātman) kā savas vietas. Tas ir triks, ar kuru nedivējieši skaidro kā viena vienota īstenība var izskatīties un būt tveramas kā daudzas. Tas ir spēks, kas rada maldus un kam jēga ir vien empīriskā jeb nosacītā līmenī”.
Bet Šrī Šivananda Svāmī piedāvā risinājumu domājošajiem dzīvniekiem: “Ōdžas ir garīgā enerģija, kas uzkrājas galvā. Ar cildenām domām, meditāciju, mantru dzirdamu un nedzirdamu skandēšanu (džapa), dieva godāšanu un elpas praksi, dzimumenerģiju var pārvērst par ōdžas enerģiju un saglabāt smadzenēs. Šo kolosālo enerģiju vajag izmantot dieva apcerē un garīgā darbā. Par to var pārvērst pat niknumu un muskuļu enerģiju. Cilvēks ar lielu ōdžas uzkrājumu spēj veikt neticamu garīgo darbu. Viņš ir vieds, viņa seja staro magnētiskā aurā, acis mirdz. Īsa viņa runa saviļņo un milzīgi iespaido klausītāju prātus, bet personība iedveš godbijīgas trīsas. Šrī Šankara (Akhaṇḍa Brahmacarya) ar savu ōdžas spēku ir darījis brīnumus. Jōgs vienmēr uzkrāj šo dievišķo enerģiju, stingri turoties pie veselā saprāta”.
Nedivējās Viedības skolotājs ir runājis par “Tattva Bōdha – īstenības atskārsme, pamošanās īstenībai”.
“Kaut mēs visi piekoptu pilnīgu šķīstību, praktizējot nepieķeršanos tveramajam (sama); pašsavaldību (dama); pārejošā un pastāvīgā atšķiršanu; apdomību (vicāra); bezkaislīgumu (vairagya); elpas aiztures (prāṇāyāma, kumbhaka); svētu vārdu teikšanu pie sevis; svētapceri (dhyāna) vingrinājumus, tā sasniedzot dzīves mērķi!”
Lai vai kā, līdz šiem garīgajiem augstumiem mums būtu vajadzējis tikt pirms mākslīgā intelekta ēras. Pašlaik līdz iekšu iekšām dzīvojam pašu radītā pasaulē, kur pastāv kārdinātājs, sātans, pretinieks, iedomu un maldu spēka iemiesojums, kaitniecība, graušana, kaušana, nogalināšana, nāve, Ļaunais, Postītājs, sērga, mēris (Mār). Mums ir jāatzīst, ka ideālistiskajai Jēzus mācībai nav nav izdevies atveseļot baisi materiālistisko jūdaismu, ka tā ir inficējusies pati, ka būs atkal jāatsāk no zaratustriešu ļaunais – labais atšķiršanas. Diagramā nulles punkts būtu nedivējībai – neesamības vietā, zaratuštrismā – vidū starp labu un ļaunu. Skaidri redzam, ka tīša kaitniecība vēl aizvien pastāv, ja ne pastiprinās, kā pārlieku taustāms spēks un ierocis; ja kāds vēl nav pamanījis, tad rašisms to atgādina. Mums nāksies aizvien vēl dzīvot arī izpausmju jeb rijīga materiālisma pasaulē, kurā Virspatiesības lomu tagad labāk vai ļaunāk tēlos mākslīgais intelekts.
Savām vajadzībām esmu uzzīmējis mākslīgā intelekta darbības telpu. Varbūt tas noder un to var attīstīt vēl kāds.
Ivars Līdaka
Mazās piezīmes + 