RAŠISMA ROKASGRĀMATA. Voldemārs Indzers. Nebrīnaties, ka tulkoju stāstu par 80-90 gadus vecām traģēdijām. Ja gribam tikt pie būtības, jāsmeļ dziļi, un būtība Rosijā nemainās. Valsti pazīst ne tikai pēc tualetēm, arī pēc tirgiem un cietumiem.
Pie kam šo stāstu ir ar savu pieredzi un savām asinīm uzrakstījis īsteni ticīgais komūnists un tikpat īsteni iecirtīgs cietpauris Inzers, kurš taisni virsū krītošās rosu pretrunas starp blefu un īstenību slēpj pats no sevis, turas Staļinam stērbelēs no 1920-ajiem gadiem vismaz līdz 1944.gada rudenim bet noteikti ne vēlāk par 1949.gadu.
Viņš ir baidījies pamanīt, ka boļševismam imanentā jeb ar to nedalāmi saistītā blefa/sarkanā terora ideoloģiskā šizofrēnija ir ar Ukrainas žīda Lāzara Kahanoviča svētību un Gruzijas žīda Jāzepa Džugašvili neatlaidību kristalizējusies par impērijas varas reālistu, īstenībā nekomūnistu slepeno dienestu jeb Rašas cietuma autoritāšu iekšējo karu pret kreiso jefiņu, toskait nacionālo minoritāšu, internacionālā blefa karogu.
Īstenie komūnisti blefa karogam tie tic kā dievam, no kura sagaida blefa īstenojumu un par ko cīnās.
1937.gada slaktiņus varam saukt arī par blefa/imperiālisma inversiju. Salīdziniet Rosijas varas reālismu ar organizētās noziedzības augstākās kastas jeb masta=piederības autoritatīvo varu (‘вор в законе’; nejaukt ar ‘сука’ – kuce, kas sadarbojas ar administrāciju).
[Tā bija PSRS specifiska noziedzīgās pasaules parādība, raksturīga ar nežēlīgu noziedzīgo tradīciju kodeksu, kā arī ar ārkārtīgi augstu noslēgtības un slepenības līmeni. Tās vēsture sākusies vismaz 18-19.gadsimtā ar Vaņku-Kainu un Sahalīnas katorgu. Tās saliedējošais spēks bija nepolitiska pretestība un nepakļaušanās ārējai varai. (Putina gadījumā noziedzīgas varas nošķiršana no zemākiem noziedzības līmeņiem un nepiedalīšanās un nepakļaušanās starptautiskajiem noteikumiem un līgumiem), tās saistošais spēks bija zagļu kodekss, kuru veidoja nolikumu jeb jēdzienu (понятия) komplekts:
• pilnīga ārējo sabiedrisko normu un noteikumu nepieņemšana;
• jebkādas ārējas sadarbības aizliegums un saziņas ar tiesībsargu institūcijām, vainas atzīšanas, palīdzības saņemšanas no valsts pārstāvjiem aizliegums;
• neizvairīga iekšējo likumu izpilde un jebkādas to neizpildes nepieļaušana, pat ja tā notikusi ārējas vardarbības vai bezpalīdzības dēļ;
• aizliegums nodarboties ar lietderīgu darbību, ieņemt administratīvi saimniecisku amatus labošanas iestādēs;
• aizliegums stāties ilgstošos sakaros ar sievietēm, dibināt ģimeni, uzturēt sakarus ar radiem un tuviniekiem;
• godīga un pieklājīga attieksme pret citiem sava līmeņa noziedzīgās sabiedrības biedriem;
• jauna papildinājuma iesaiste noziedzības pasaulē;
• pilnīgs apolitiskums, aizliegums dienēt armijā, lietot no varas saņemtu ieroci un sargāt valsts intereses;
• prast labi spēlēt azarta spēles un laikus norēķināties ar vinnējušo;
• aizliegums slepkavot, ja iemesls nav noziedzības nolikumu un noziedznieka goda aizstāvēšana vai huligānisms un izvarošana.
1979.gadā PSRS Kislovodskā ir notikusi noziedzības barvežu un nelegālo uzņēmēju (цеховик) tikšanās, kura noteica, ka cehovikiem ir par drošību jāmaksā 10% no peļņas. Īpaši bīstami ir tie likumīgie zagļi, kuri kontrolē ekonomisko noziedzību un ietekmē politiskās norises (2005.gada dati rāda, ka Rosijā tādi ir bijuši 10-15 cilvēki)
https://www.wikiwand.com/ru/%D0%92%D0%BE%D1%80_%D0%B2_%D0%B7%D0%B0%D0%BA%D0%BE%D0%BD%D0%B5%5D
Putina inversija. Pieņemu, ka piekrītat patreizējā rašisma izaugsmei no organizētās noziedzības pieredzes.
Indzers pats mokās šīs šizofrēnijas pretrunās, arī starp savu tuvību latviešiem un sapni par sociālistisku Latviju.
Viņa atmiņas ir īpaši vērtīgas tāpēc, ka maigāk un nepārspīlētāk par 1937.-1938.gadu slaktiņu jau nepateiks neviens, tā ka bažas par šausmu pārspīlējumiem atkrīt. Tāpat, ņirdzīgāk par Latvijas neatkarības laiku un vācu okupāciju nepateiks neviens.
Nav iespējams Latvijai un vispār nekam adekvāti dzīvot blakām Rosijai, nezinot vismaz Indzera maldu-moku ceļus. Sīksts, bērnišķīgs, vientiesīgs, iecirtīgs, talantīgs jefiņš, tomēr izcili vērīgs, runātīgs, prasmīgs, izdarīgs, šķiet, patiess, un, kas lasītājam svarīgi, apskaužama atmiņa. Bezmaz tāds kā Rosijas stalkers. Citādi jau nebūtu vērts lasīt.
Šķiet, ka gandrīz slimīgi taisnīgs un tāpēc aizskarts par aizsargu priekšnieku Alūksnē, kurš nav ļāvis paša cepto torti pasniegt Ulmanim, meklējis taisnību pie komūnistiem, ierijis kreisuma āķi līdz aknām, pielīdzinājis to patiesībai.
Uz laiciņu izlaists brīvībā viņš, kurš smagajos brīžos tvēries latviešu grupiņās, vēl aizvien NKVDešņika lomā uzbrūk nacionāļiem, taisnīguma izmisumā un psīhiskā izvirdumā uzbrūk latviešu leģionāriem (Indzers viņus pastāvīgi sauc par fašistiskajiem), jo uzskata, ka tie salīdzinājumā ar viņu ir par maz cietuši.
Mājās, saprazdams mammas dabisko attieksmi pret staļinisko noziedzību, tomēr šizofrēniski cīnās par atjaunošanos kompartijā. Bet vientiesība un ticība nav patiesība, iznākums joprojām ir traģēdija.
Pārtulkoju Rašas tikumus, lai lasītājs zinātu ko darīt, ja nav sagatavojis 72 stundu koferi. Joks, bet ne pavisam. Cik labāki bija 1990-ie gadi, vai Tautas fronte nenodeva Atmodu, cik labāks ir mūsu demokrātijas blefs ar partiju kariņiem, koalīciju avantūrām un valsts iepirkumu šantāžām?
——-
Indzera atmiņu pierakstītājs Oto Lācis (Vilks): Mans tēvs Rūdolfs Jāņa d. Lācis ļoti gribējis izdot Volda grāmatu, bet Hruščova atkusnis beidzies un cenzūra neļāvusi. 1960.gadu beigās dēls aiznesis rokrakstu uz Tvardovska ‘Novij mir’ redakciju, tas nejauši iedots Sacam. Tas kādreiz bijis Lunačarska sekretārs un uzskatīts par pelēko kardinālu Tvardovska aprindās. Pirmais pieraksts bijis latviski, tad mans tēvs pārrakstījis krieviski, es rediģēju. …
Tagad demogrāfi ziņo: no divsimt tūkstošiem latviešu, kas Padomju Savienībā dzīvoja līdz 1937. gadam, septiņdesmit tūkstoši no viņiem gājuši bojā. Tas nozīmē, ka pieaugušie vīrieši – gandrīz visi. Tēvs stāstīja, ka pēc atgriešanās no Spānijas (tās frontes izrādījās mazāk bīstamas par tā laika Maskavu) neatradis gandrīz nevienu no sev agrāk tuvās vides cilvēkiem, nebija vairs Kominternes latsekcijas, latviešu izdevniecības «Prometejs», simtiem draugu un paziņu. Bija – un nav.
Nesākšu nosaukt desmitiem plaši pazīstamu vārdu – visi nevainīgi nogalinātie pelna līdzjūtību, vienalga kādos amatos tie arī nebūtu bijuši. Es gribu sacīt ko citu. Liekulīgi piesegdamies ar revolūcijas vārdu, Staļins deva nežēlīgu triecienu tās partijas pārstāvjiem, kura revolūcijas dienestā bija nosūtījusi neparasti daudz savu dēlu. Šis sitiens no aizmugures neizmainīja dzīvu palikušo pārliecību: viņu izvēli noteica jau tuvu esošā, neizbēgamā cīņa ar fašismu! Cik gan šādu sitienu vēl bija vajadzīgs, lai daudzus latviešus pārliecinātu, ka viņu tēvi ir kļūdījušies, Oktobrī atbalstīdami krievu revolūciju?
Mazās Latvijas tautai trīsdesmit septītais gads nebija pirmā lielā asinspirts šajā gadsimtā. Un arī ne pēdējā. Staraja Rusas tuvumā pie Simonovas sādžas, kur smags ievainojums aprāva mana tēva cīņu ceļu, viņa rotā no rīta bija simtdivdesmit cilvēku, bet pie vakarā – divdesmit. Latviešu 43. gvardes divīzija pie Staraja Rusas cīnījās vairākus mēnešus. Bet upuri nebeidzās ar kara beigām. Priekšā vēl bija «šķiriski svešo» deportācija četrdesmit devītajā gada. Par to man stāstīja šo deportāciju pārdzīvojušais Voldemārs Indzers, tēva draugs un biedrs kopš Latvijas komunistiskās pagrīdes divdesmitajiem gadiem, arī darbaļaužu Kultūras biedrības lietā tiesātais. Latvijas tiesa divdesmit devītajā gadā piesprieda viņam trīs gadus ieslodzījuma cietumā. Berijas «tiesa» četrdesmit devītajā vispār iztika bez tiesas spriešanas, bet nekļūdījās ne reizi. Vienā kopīgā kamerā sagrūstie vlasovieši, policisti, kriminālisti no priekšnieka nāca ar dažādām ziņām par noteikto soda laiku «desmit, piecpadsmit, divdesmit pieci gadi». Komunisti, kas bija nosēdējuši savu laiku pēc trīsdesmit septītā gada un tagad atkārtoti arestēti – pat neizvirzot jaunu apsūdzību, nosauca tikai vienu vārdu: «uz mūžu».
Arī tas ir garām. Garām XX kongress, kas mūsu vēsturē atgrieza daudzu ievērojamu latviešu komunistu vārdus. Vai bija pagājušas jau visas melnas dienas? Nē. Priekšā vēl bija sitiens, kaut arī šoreiz vairs ne asiņains, bet politiski pats smagākais komunisma piekritējiem Latvijā, jo tas tika izdarīts pēc PSKP XX kongresa un tāpēc varēja nozīmēt tikai vienu: sociālisms nebija attīrījies no staļinisma. Tas, kas notika piecdesmit devītajā gadā, vēl līdz šodienai palicis kā sūrstoša sāpe latviešu tautas dvēselē. Tajā gadā grupu Latvijas Kompartijas vadītāju, padomju un kultūras darbinieku, rakstnieku un zinātnieku apvainoja buržuāziskajā nacionālismā, pakļāva partijas sodiem, atbrīvoja no darba. Daži no viņiem tika uzskatīti par «vainīgiem» tāpēc, ka izvirzīja tās pašas nacionālas ekonomikas un kultūras attīstības sāpīgās problēmas, kuras mēs ar tādu nokavēšanos un sliktākos apstākļos cenšamies atrisināt tagad. Citiem nebija pat šīs «vainas».
Ar nosaukumu – latviešu buržuāziskie nacionālisti (rašistu terminoloģijā sinonīms ir – latviešu fašisti) – apzīmogoja komunistus, pagrīdniekus. partizānus, Lielā Tēvijas kara dalībniekus, latviešus, krievus, baltkrievus… Tas notika LKP CK 1959. gada jūlija plēnumā. Galavārdā toreizējais CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ar patosu atgādināja īsto internacionālistu, latviešu gvardes divīzijas cīnītāju varoņdarbu, aizstāvot Maskavu. Principā šis atgādinājums bija vietā: no plēnuma dalībniekiem seši bija piedalījušies Maskavas aizstāvēšanas kaujās. Visi seši nu bija apzīmogotie «nacionālisti». Kurš te nu kuru tiesāja? Šodienas lasītajam aiz Latvijas robežām vismaz viena vārds no toreiz sodītajiem varētu būt labi pazīstams: tas ir Aleksandrs Aleksandra dēls Ņikonovs. bijušais LKP CK sekretārs, tagad Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents.
Oto Lācis (Latvijā Vilks)
«Izvestija» 1990. gada 19. aprīlī
https://www.barikadopedija.lv/raksti/466102
——-
INDZERS VOLDEMĀRS OTO D. (Krievijā CĪRULIS; Цирулис (Индзерс) Вольдемар Оттович), 1906-03.07.1962 Rīgā
1906. – Dzimis Rīgā. Tēvs Indzers Oto, krāsotājs.
1914–1918. – Mācības skolā. 1.Pasaules karā evakuācija uz Tveru. Atgriešanās Latvijā Alūksnē pie radiem.
1920 (?). – Skolas mācību izbeigšana. Sācis strādāt par mācekli maiznīcā.
1924. pavasaris. Darbs Rīgā pie krāsotāju meistara.
1926. – Iepazīšanās ar Rūdolfu Lāci (Vilku).
1927–1928. – Dienests Latvijas armijā. Piedalīšanās aģitācijas teātrī Zilā blūze. Piedalīšanās ekskursijā uz PSRS.
1928. – Iestāšanās Latvijas nelegālajā kompartijā. Astoņi slepenpolicijas aresti kā revolucionāras kustības aktīvistam.
1930g. 10.maijs. Kā Latvijas kompartijas izveidotās Darbaļaužu kultūras biedrības loceklis notiesāts uz 3 gadiem cietumā. Nelegāla Latvijas kompartijas Centrālkomitejas izlemta emigrācija uz PSRS.
1930. septembris. Ierašanās Taškentā kā politemigrantam. Uzvārda maiņa uz ‘Cīrulis’. Darbs par apkopēju, krāsotāju celtniecībā.
1930.g. decembris. Mācību sākums Vidusāzijas komūnistiskajā universitātē.
1932. – Piedalīšanās basmaču sacelšanās likvidācijā. Mācību turpināšana. Padomju pases un pilsonības saņemšana.
1935. – Universitātes pabeigšana. Pasniedzējs pedagoģiskajā institūtā Taškentā.
1937. – Brauciens uz Maskavu. Ziņas par visu latviešu politemigrantu un brāļa Arnolda arestu. Atlaišana no pasniedzēja darba institūtos. Vēstures pasniedzējs skolā.
1937.g. 4. decembris. Kratīšana. Arests, izmeklēšanas cietums. Daudzdienu pratināšanas bez miega. Cietuma slimnīca.
1938. pavasaris. – Izmeklēšanas cietums. Izmeklētāji Zaturanskis, Kuzmins. Karceris. Sišana. Spīdzināšana ar sievas raudām. Paraksta melīgas liecības. Pārcelšana uz cietumu.
1940.g. pavasaris – 1942.g. februāris. – Pārsūtīšanas cietums. Spriedums 5 gadi konclāģerī (kriminālkodeksa 58.pants). Divu mēnešu etaps Stolipina vagonā Orenburga-Kuibiševa-Penza-Gorkija-Kirova-Kotlasa, ar baržu pa Vičegdas upi līdz Aikino. Konclāģeris. Dzelzceļa Kotlasa-Vorkuta būve. Brigadieris, strādnieks, maiznieks. Zemes darbi. Eksistence pusbadā. Vistas aklums. Pārcelšana uz Pečoras staciju. Ekonomists vieglo automašīnu autoparkā. Par netīšu režīma pārkāpumu pārcelts uz stingrā režīma konclāģeri, Akmenslauztuves Vorkutas rajonā. Dzīve zemnīcās. Aukstums, sals. Saslimšana ar pelagru. Slimnīca, tuvu nāvei.
1942.g. 5.decembris – 1945.g. – Termiņa beigas. Atbrīvošanas vietā piespiedu paraksts par ieslodzījumu līdz kara beigām, līdz īpašam rīkojumam. Norīkojums darbā virtuvē izglābj dzīvību. Dzelzceļa apgaitnieks. Apkopējs. Dežurants pie ziņu selektora.
1946.g. 15.marts. – Atbrīvošana. Saņem tiesības dzīvot un brīvi pārvietoties pa Komi APSR Kožvina rajonu. Ekonomists Vorkutas vagonu parkā, ekonomists- ogļu dispečers.
1946.g. augusts – 1948. – Atbrīvošana . Brauciens uz Rīgu. Tikšanās ar māti. Pases saņemšana. Rajona skolu inspektors.
1949. – Atteikums noņemt sodāmību. Atlaišana no darba.
1949.g. 15.aprīlis. – Arests. Valsts drošības ministrijas cietums. Pratināšana. Rīgas Centrālcietums.
1949.g. jūlijs. – Spriedums – mūža deportācija uz Ziemeļu novadu. Etaps arestantu vagonos Rīga-Sverdlovska-Krasnojarska-Kanska, tad automašīnā uz Krasnojarskas novada Abanas (Lāču kakts) rajonu.
1949.g. rudens – 1952. – Darbs Ono-Čunas mežrūpniecībā valsts uzraudzībā ar divreizēju atzīmēšanos milicijā mēnesī.
1952. – Saslimšana ar radikulītu un tuberkulozi aktīvā formā.
1953–1954. – Atbrīvošana. Brauciens uz Rīgu. Tuberkulozes dispansers. Invaliditāte. Personālā pensija.
1955–1956.g. februāris. – Slimība nav ārstējama. Prokuratūras paziņojums par lietas izbeigšanu sakarā ar nozieguma sastāva neesamību.
1956.g. vasara. – Atjaunošana kompartijā ar stāžu no 1928.gada.
1957.g. 9.janvāris – Partijas biļetes saņemšana.
1958–1962. – Pārdzīvotā atstāstījums draugam Rūdolfam Lācim pierakstīšanai.
1962.g. vasarā miris Rīgā.
———–
Mani izvilkumi – I.L.
…
NOGALĒTIE GADI. Voldemārs Indzers (Убитые годы ). Mani izvilkumi – I.L.
1922.gada pavasarī Alūksnē gaidīja pašu ministru prezidentu Ulmani un ārlietu ministru Meierovicu. Mums pasūtīja greznu torti. Maiznīcas produkciju vienmēr pasūtītājiem nogādāju es un biju drošs, ka pasniegšu torti ministru prezidentam. Torte bija milzīga un nācās to nest izstieptās rokās. Kad ierados slavenību sagaidīšanas vietā, tur jau bija viss Alūksnes zieds: aizsargu komandieris, vidusskolas direktors, mācītājs, pasta priekšnieks, ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks. Visus nepazinu. Pilsētas robežā bija uzbūvēta iespaidīga arka. Blakām pūtēju orķestris. Nostājos malā un gaidīju. Beidzot piebrauc noputējušas mašīnas. Vienai atveras durvis. Tur sēd Ulmanis, kaut kā satraucies un ar šauteni starp ceļiem. Ar ar savu torti steidzu pie mašīnas. Kad esmu pavisam tuvu, aizsargu komandieris torti paņem un pasniedz Ulmanim. Kad jau bez tortes, sagaidītāju pūlis mani atgrūž… Vēlāk pilsētā runāja, ka netālu mežā pār ceļu nogāzti koki, lai mašīnas aizturētu un, domājams, uzbruktu… 1924.gada pavasarī ierodos Rīgā…
Gadījās tā, ka Tautas universitātē sadraudzējos ar kreiso jaunatni – Priednieku Antonu, Priedi Eidi, Jauntirāni Valiju (1906., Legzdiņa) un citiem. Par ļoti labu draugu man kļuva Uiska – zāģētavas strādnieks Mīlgrāvī. … Tautas universitātes sociāldemokrātiskā vadība aģitē visu jaunatni stāties SSS (Strādnieku sports un sargs, sarunvalodā – ‘siseņi’, uzskatīti par neīstiem sociāldemokrātiem – muldoņām), viņiem par lekcijām jāmaksā tikai puse… Cieši nolemju, ka mana vieta ir starp īstiem cīnītājiem par strādnieku lietu…
Robežsargs bargā balsī paziņo: Kungi. Jūs esat arestēti! Par ko? – vaicā Peķa – Nepārcentieties, Vispirms pārbaudiet mūsu dokumentus. Nolemju, ka laiks rīkoties. Pases vietā izvelku brauniņu un tūlīt izšauju uz robežsargu. Peķa momentā bēg ārā no telpas, Ļoša aiz viņa. Esmu apdullis no šāviena trokšņa un skatos uz robežsargu, kurš nekustīgi stāv manā priekšā. Karabīne izkritusi no rokām, ģīmis bāls, rokas trīc. Man šķiet, ka viņš tūlīt metīsies man virsū. Šauju vēlreiz. Robežsargs pagriežas un skrien uz durvīm. Karabīne paliek uz grīdas telpas vidū. Neko nesaprotot metos tam pakaļ. Šķiet, ka man bijusi doma viņu aizturēt, lai ļautu Peķam un Ļošam aizskriet līdz robežai. Bet izdzirdu Peķas balsi: – Kur tu, jukušais, bēdz aiz mums! Pagriezies redzu, ka viņi bēg uz upīti, aiz tās ir uzkalniņš apaudzis krūmiem. Pametu robežsargu un skrienu viņiem pakaļ. Plānais ledus lūst, bet zem tā ir biezāks. Kājas slapjas, bet pāri upei esam un bēgam krūmos. Robežsargs pa to laiku atjēdzies un sāk šaut uz mums no karabīnes. Nu muļķis, kāpēc nepaķēru karabīni – iešaujas prātā. Peķa tikai nošņāc – puikas, tagad ātrāk krūmos! Priecājos, ka mani neizlamā par atstāto karabīni. Aiz upes esam jau uz padomju zemes. Bet upīte pa labi aiz uzkalna pagriežas uz padomju teritorijas pusi. Tajā ielocī parādās seši jātnieki un auļo tieši uz mums. Tā ir Latvijas robežpatruļa. Dzirdējuši šāvienus, viņi tagad grib mūs atgriezt atpakaļ. Man šķiet, ka neizbēgsim. Bet priekšā dzirdamas padomju robežsargu balsis. Viņi saguļas ķēdē un ir gatavi vajātājus sagaidīt ar lodēm. No kreisās puses pietuvojas vēl kāda padomju robežsargu grupa. Skrienam tiem pretim. Latvijas patruļa, aizauļojusi līdz upītei, apstājas. Redzot, ka nokavējuši, tie pagriežas atpakaļ. Kad esam tuvu padomju robežsargiem, kāds no viņiem skaļi komandē: Stoj! Nomest ieročus! Peķa paklusi atbild – Ko klaigā, ved ātrāk pie priekšniecības. Aizved uz posteni. Tur mūs pratina kāds komandieris ar rombu. Izskatījās, ka viņi ar Peķu ir pazīstami… Nākamā dienā komandieris sāk runāt latviski. … – Nu ko, pāris dienas pabūsi pie mums, atpūtīsies no pārdzīvojumiem. Lai uz robežas nomierinās. Tad atlaidīsim tevi atpakaļ uz Rīgu. Peķa un Ļoša kaut kur pazuduši, esmu palicis viens.
… Nākamā vakarā mani iesēdina pajūgā un mēs ar kādu jaunāko komandieri braucam kādus divdesmit kilometrus gar robežu. Auksts. Esmu apģērbts siltā kažokā. Braucam klusēdami. Tad pajūgs apstājas. Man uzvelk baltu halātu un liek sekot padomju robežsargam, kurš ģērbts tādā pašā baltā halātā. Divatā mēs izskatāmies pēc robežpatruļas. Ir dziļa nakts. Pieejam pie pašas robežas. Noguļamies krūmos un kādu laiku vērojam. Mums priekšā dažus simts soļus Latvijas pusē rēgojas mājele.
Pēc laiciņa no mājiņas iznāk cilvēks, apiet divreiz tai apkārt un atkal ieiet atpakaļ. – Nu, tagad atstāj halātu un kažoku un ātri ej uz mājeli, – saka mans pavadonis. Laimīgu ceļu!
Mājelē mani sagaida sirms jautrs večuks. – Nu, krustdēls, kā iet, ceļā nenosali? Tātad es, viņa krustdēls, esmu atbraucis paciemoties no Rīgas. Pagaidām viņš man liek ielīst salmos viņa piebūvē un gaidīt, kad pasauks. Agri no rīta viņš man uzvelk kažoku un pajūgā aizved uz tuvāko dzelzceļa staciju. Nākamā dienā Rīgā ieeju pie Irmas un Kažus. Tur visi satraukti lasa Jaunākās ziņas – iecienītu vakara avīzi. Tur ziņots, ka pirms dažām dienām trīs komūnisti mēģinājuši pāriet robežu. Gribējuši aizturēt, bet viņi atklājuši uguni. Apšaudē visi trīs gājuši bojā. – Lai tā paliek. – saku Irmai, – bet visi trīs esam dzīvi. Pēc dažām dienām satieku arī Peķu un Ļošu. Pēc tam man partijas uzdevumā vēl vairākas reizes nācās pāriet robežu, bet bez trokšņa.
…
Maskavā mēs ar Mildu nokļūstam Voronovo poļē – politemigrantu namā. Pēc dažām dienām tur parādās arī Rūdolfs Lācis (dzimis 1903. gada 5. aprīlī Sātiņu pagastā Jāņa Lāča ģimenē. Mācījās Saldus pilsētas sākumskolā. 1921. gadā iestājās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā, bija Saldus bibliotēkas-lasītavas pirmais vadītājs (1925-1926). Dienēja Latvijas Bruņoto spēku instruktoru rotā (1927-1928), strādāja Strādnieku kultūras biedrībā. 1929. gadā viņu apcietināja par pretvalstisku darbību, taču atbrīvoja pret drošības naudu. 1930. gada jūlijā viņš nelegāli šķērsoja Latvijas-PSRS robežu un mācījās Rietumtautu Komunistiskajā universitātē, kuru absolvēja 1936. gadā. Pēc mācībām virsnieku kursos 1937. gada martā caur Helsinkiem, Stokholmu un Parīzi ar viltotiem personas dokumentiem devās uz Spāniju, kur piedalījās pilsoņu karā kā ložmetējnieku instruktors 108. internacionālajā brigādē, bet kopš 1938. gada armijas padomnieks speciālo uzdevumu vienībā. 1939. gada 8. februārī viņš kā Spānijas republikāņu armijas 13. internacionālās brigādes majors šķērsoja Spānijas-Francijas robežu un tika internēts franču nometnes latviešu barakā (15 Compania Letton), taču padomju diplomāti vilcinājās atļaut visiem internētajiem latviešiem dot patvērumu PSRS. Tomēr Lācis bija starp tiem nedaudzajiem, kam atļāva caur Havras ostu ar padomju kuģi izbraukt uz Ļeņingradu. Pārējiem internētajiem latviešiem, arī Žanim Folmanim (Grīvam) Višī Francija ļāva atgriezties dzimtenē tikai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, kad vēl bija spēkā 1940. gada 28. septembra draudzības līgums starp PSRS un Vāciju.
Otrā pasaules kara laikā Rūdolfs Lācis piedalījās kaujās kā 43. gvardes divīzijas politvadītājs leitnanta pakāpē. Pēc kara beigām dzīvoja Pārdaugavā, strādāja par Latvijas valsts izdevniecības redaktoru un rakstīja atmiņu grāmatas. Miris 1971. gada 6. decembrī Rīgā.) un Vilis Bullis, kuri robežu pārgājuši kopā. Ierodamies Kominterna Latviešu sekcijā. Tā ir Maskavas upes krastā pie vecā Kremļa tilta iepretim Valdības namam. Tur mūs iztaujā par mūsu darbību Latvijā …
Pēc dažām dienām mēs ar Mildu izbraucam uz Taškentu. Rūdis paliek mācīties Komūnistiskās universitātes Rietumu nacionālo minoritāšu latviešu sektorā. Taškentā ierodamies 1930.gada beigās. …
Tā kā Latvijā mani meklē, Kominterna Latsekcijā man iesaka mainīt uzvārdu. Esmu jau nevis Indzers, bet Cīrulis; Rūdis arī ir vairs ne Vilks bet Lācis.
… Arodbiedrību komitejas priekšsēdētājs te ir latvietis Bernhards Vītols, ļoti sirsnīgs cilvēks, partijas biedrs no 1917.gada. … Taškentā … Mūsu gultas pilnas ar blaktīm. Pamanām, ka tās krīt no griestiem. Nakti guļam pēc kārtas: viens guļ, otrs ķer blaktis. Kāds pateica, ka spiest tās nevajag – uz smaku skrien pārējās. Ķeram dzīvas, tad sadedzinām vai metam vārošā ūdenī. … 1930.gada decembra beigās mūs ar Vītolu izsauc uz boļševiku Centrālkomitejas Vidusāzijas biroju un nosūta uz Vidusāzijas komūnistiskās universitātes pirmo kursu. Būdams ģimenes cilvēks dabūju kopmītnē atsevišķu istabu. Kopmītne atrodas bijušā musulmaņu mošejā. Tā ir divstāvīga, kvadrātiska. Apkārt brīnišķīgs augļu dārzs: aprikozes, āboli. Dzīvojam bijušā mullas istabā. Maza, tīra, gaiša un galvenais bez blaktīm. Jūtamies bezgala laimīgi. … Visi studenti savos nacionālajos tērpos, ievēro savas paražas… 1932.gada februārī pēkšņi tiek sasaukta universitātes studentu sapulce. Prezidijā Vidusāzijas Centrālkomitejas biroja priekšsēdētājs Kārlis Baumanis. Paziņo – basmači ir izvērsuši jaunu uzbrukumu. Imperiālistu saindētas bruņotas basmaču bandas ir pārgājušas robežu no Afganistānas un Ķīnas. … Partijas vārdā aicinu jūs kļūt par politdarbiniekiem un aktīvi piedalīties basmaču bandu galīgā likvidācijā, lai atjaunotu mierīgu sociālisma celtniecību. … Katram izsniedz naganu, bet brīdina, ka atklāti nēsāt nedrīkst. … Savu politkomisāra darbu biju izpildījis apmierinoši. Kā prēmiju saņēmu personīgo šauteni as sudraba plāksnīti… Gatavoju referātu par tēmu: „Padomju Savienības tautu kultūras revolūcija”. Referātu beidzu nevis ar vispārpieņemto „Lai dzīvo mūsu vadonis biedrs Staļins!”, bet ar „Lai dzīvo Padomju Savienības tautas, ko vada boļševiku partija!”. … Pēkšņi pieceļas Kokankovs un paziņo – Bet kā mums būtu jāvērtē biedra Cīruļa referāta nobeigums? Vai tad tas nav izlēciens pret mūsu vadoni … Mūsu vadonis biedrs Staļins iztiks arī bez Cīruļa apsveikuma, viņam tas nav vajadzīgs, Bet vai mēs, biedri, varam pret to attiekties vienaldzīgi? Nē. Mums šis ideoloģiski naidīgais solis jāvērtē partijiski un visā stingrībā jānosoda. … Es nobīstos. Uzreiz ņemu vārdu un atzīstu savu vainu. Tikai tas glābj mani no personīgās lietas.
… 1934.gada vasarā Uzbekistānā sākās partijas tīrīšana. Vidusāzijas tīrīšanas komisijas priekšsēdētājs ir Jēkabs Peterss, bijušais Dzeržinska vietnieks Čekā. … Beigās no institūta neizslēdza nevienu, nesodīja nevienu, bet pārdzīvojumu pietika. Pēc tīrīšanas 1934.gada beigās visiem izsniedz jauna parauga partijas biļetes. Līdz šim man partbiļetes vietā bija tikai Kominterna izziņa. … Maskavā satieku daudzus no pagrīdes Latvijā: Vili Bulli, Eidi Priedi, Demenu Mendi, Rūdi Lāci (bij. Vilku) un citus. Visi stāsta par citronismu (pēc Kominternes Latsekcijas bijušā vadītāja Citrona uzvārda), par kaut kādu grupējumu partijā un partijas tīrīšanu Maskavā. …
– Biedri Cīruli – saka – aizejiet uz kinostudiju ir pasakiet, lai izlabo titru zem jūsu kadra. Vārds ‘boļševiku- ir jāizņem. Ir tikai viena boļševiku partija – Vissavienības komūnistiskā partija, pārējās ir tikai komūnistiskās un par boļševistiskām netiek sauktas. Cenšos viņam pierādīt, ka titrā kļūdas nav. Arī Latvijas sociāldemokrātiskajā partijā bija boļševiki un meņševiki. Latvijas komūnistiskā partija ir Latvijas boļševiki, lai gan oficiālajā nosaukumā vārda ‘boļševiku’ nav… Arestē Ivaru Smilgu, Uzbekistānas Ekonomiskās padomes priekšsēdētāju. Viņš pazīstams kā trockists. … Uzbekistānas juridiskajā institūtā iepazīstos ar Ernstu Mārtiņa d. Ūdri, republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kurš strādā arī institūtā…. Rīgā mūsu aprindu jauniešiem dejas tika uzskatītas par nepieļaujamu izklaidi. Tagad Maskavā dejas nāk modē. … 1936/1937.gada ziema paiet saspringtā darbā. … Maskavā Bobrova šķērsielā Estere kā lielu noslēpumu paziņo, ka vīrs Rūdis Spānijā interbrigādē karo pret ģenerāli Franko. Uzzinu arī, ka visi politemigranti no Latvijas Maskavā arestēti. Abi brāļi Buļļi, Landovskis, Priede un citi, kurus tik labi pazinu … Nespēju atjēgties no briesmīgā trieciena. Tagad zinu, ka notiek kaut kas nelāgs. … Arestēti gandrīz visi politemigranti no kapitālistiskajām valstīm. Un tas notiek zagšus. Presē ne vārda. …
Politemigrantu namā sastopu tikko no Latvijas ieradušās „Zilā blūze” dalībnieces Mildu Dukuli un Elvīru Stakioni. Un senu paziņu Anci Atoliņu, Timofejeva māsu, kura Maskavā dzīvo kopš 1930.gada. Zilblūzes tikko kā no cietuma Latvijā. Tēloju bezrūpīgo. … Šajās dienās Maskavā satieku arī Olkalnu, bijušo Strādnieku kultūras biedrības aktīvistu Rīgā. Saka, ka pavasarī esmu it kā meklēts braucienam uz Spāniju. … Pirms aizbraukšanas atpakaļ izlemju vēl ieskriet pie Vaņas Kokova. Viņš arī ir latvietis, mana vecākā brāļa draugs. Labi pazīstu. Tagad viņš strādā iekšlietu sistēmā. Cerēju, ka būdams notikumiem tuvāk viņš varēs paskaidrot sīkāk, kas apkārt notiek. Vaņa mani uzņem ļoti sirsnīgi. Tomēr arī viņš neko nesaprot no notiekošā. Arī viņa sistēmā ir nepārtraukti aresti, un viņš ir ļoti satraukts. Dod padomu Maskavā neaizkavēties un braukt uz Kijivu pie mana brāļa Arnolda. Viņš, būdams viens no augstākajiem štāba komandieriem Kijivas kara apgabalā, droši vien zina vairāk. … Brāļa mājās nav. Viņa sieva Tamāra teic, ka Arnolds pirms dažām dienām izsaukts uz štābu un uz dažām dienām komandēts uz Maskavu. … Tamāra tomēr pasaka, ka arestēts Jakirs, Kijivas kara apgabala komandieris, un vēl vairāki augstākie štāba komandieri. … Lemju atgriezties Maskavā. Varbūt satikšu viņu tur. Tamāra saka, ka viņš tur vienmēr apmetas pie Kokova vai pie Samsona, vēl viena latvieša, slīpētāja Iekšlietu tautas komisariātā. … Pie Kokova Arnolda nav. Pie Samsona arī nav bijis. Mani pirms dažām dienām atlaida no darba, kur strādāju divdesmit gadus – saka Samsons – visus šos gadus tikai pateicības. Tagad pašam lika uzrakstīt atlūgumu veselības dēļ. Lika saprast, ka tā būs labāk. Sapratu, ka labāk būt atlaistam nekā arestētam. … Lai gan man divdesmit gadus bija uzticēti visi slepenie dokumenti, to, kas notiek tagad, es nesaprotu. Un nesaprot neviens, ar ko esmu runājis, skumīgi runā Samsons. Arnoldu labāk nemeklē. Nekādā gadījumā neej uz Aizsardzības tautas komisariātu. Tu viņam nekādi nepalīdzēsi. … Ne es, ne Arnolda sieva viņu vairs neredzēja. Un viņš savu meitiņu nedabūja redzēt. Nošauts 1939.gadā.
… Ja jau Arnolds arestēts, sāku bažīties arī par savu likteni. Jāsteidzas uz Kuibiševu. No Mildas nav ziņu. … Kamēr stacijā pusdienojam, oficiants biļeti atnes. Skaidrs, par labu kukuli. Samsonu vairs neredzēju. Viņu arestēja, un viņš neatgriezās. … Kuibiševā Milda vēl slimnīcā. Tuberkulozes uzliesmojums. … Kad izrakstās, atgriežamies Taškentā. Mildu nosūta uz sanatoriju pie Taškentas. … Zināt, biedri Cīruli, jūs šogad pasniedzēju sarakstā vairs neesat, paziņo mācību daļas vadītājs. … Marksisma-ļeņinisma institūtā mācību daļas vadītājs Ostrovs tikko ieradies no Maskavas. Līdz šim strādājis Komūnistiskajā Rietumu nacionālo minoritāšu universitātē, kas tagad slēgta, arī par mācību daļas vadītāju. Izrādās, viņš ir latvietis, bet redzu pirmoreiz. Runā ļoti sirsnīgi, bet piesardzīgi. Pirms iziet no institūta, ieskatos lielajā zālē, kur pie sienas karājas 17.kongresā ievēlēto Centrālkomitejas locekļu un kandidātu fotogrāfijas. Tagad tukša ir apmēram puse rāmju. Nav Postiševa, Eihes, Rudzutaka, Bubnova, Jakira, I.Kosjora, Kosareva, pirmo padomju maršalu Tuhačevska, Jegorova un daudzu citu….
Trešajā decembrī pēc pusdienas pagalmā pamanu divus nepazīstamos. Slamstās apkārt un prom neiet. … Naktī pamostos no paklusas bet neatlaidīgas klauvēšanas. Nesteidzīgi pieceļos un eju ielaist apmeklētājus. Ienāk divi civilā. Iekšlietu daļas pilnvarotie. Uzrāda aresta orderi. Kratīšana velkas kādas piecas stundas. Pārbauda visas grāmatas. Latviešu valodā, visus Prometeja izdevumus un pat ‘Pilsoņu kara vēsture’ tiek atliktas sāņus. Redzams, ņems līdzi. Kratīšana beidzas no rīta. Man liek saģērbties un sekot. Izņemu no kabatas nazi, noņemu pulksteni un atstāju uz galda. Līdzi paņemu segu, spilvenu un nedaudz pārtikas: desu, sviestu. … Rīgā biju slepenpolicijas arestēts astoņas reizes. Pilnvarotie paņem vēl arī mazkalibra šateni. Durvis aizslēdz, aizzīmogo. … Biju apmierināts par pamatīgo kratīšanu. Tātad kaut ko meklē. Tātad būs izmeklēšana, vajadzīgi pierādījumi. Un zinu ka sirdsapziņa tīra. Līdz šim pilnvarotie uzvedās ļoti pieklājīgi, Bet, tiklīdz pārkāpjam Iekšlietu tautas komisariāta telpas slieksni, pieklājība beidzas. Mani noklāj ar rupjām lamām un iegrūž kādā tumšā aizgaldā. Telpa nav lielāka par skapi. Var vai nu stāvēt, vai mazliet piesēst uz šaura soliņa. Durvīs parasta stikla actiņa. No pārdzīvotā ir šausmīgs nogurums, gribas gulēt. Segu, spilvenu un pārtikas sainīti nometu uz grīdas un noslīdējis uz soliņa sāku snaust. Pēkšņi uzraugs atver durvis, stipri iesper pa sāniem un saka – Dienā gulēt aizliegts. Drīkst sēdēt vai stāvēt.
Uz vakaru mani no aizgalda izlaiž. Apģērbam nogriež visas pogas un ielaiž mazā kamerā, kurā jau ir kādi divdesmit ieslodzītie. Pie vienas sienas divstāvu nāras. Stingra kārtība: kamerā nedrīkst būt asas lietas, spēles, rakstāmlietas. Dienā ieslodzītie drīkst sēdēt uz nārām ar seju uz durvīm vai stāvēt, vai staigāt pa telpu. Aizliegts gulēt, snaust, skaļi sarunāties, darināt no sērkociņiem vai maizes spēles, spēlēt. Nav nekādu pastaigu. Trīs reizes dienā ieslodzītos izlaiž uz tualeti nomazgāties. Par katru pārkāpumu soda visu kameru vai nu ar aizliegumu pasūtīt pārtiku uz sava rēķina, vai individuālu paciņu aizliegšanu, vai vēl kaut kā. Tāda kolektīva atbildība rada starp ieslodzītajiem saspīlētas attiecības.
Naktī izsauc uz pratināšanu. Uzraugs ienāk kamerā, velk, kurš pagadās, aiz kājas un prasa kā sauc. Ja pamodināts nav vajadzīgais, modina nākošo, tad trešo, ceturto, līdz gadās vajadzīgais. Dažreiz pēc stundas tāpat izsauc nākošo. Pratināšana parasti notiek vairākas dienas pēc kārtas. No tās reti kurš atnāk pats. Parasti uzraugi pratināto atvelk un iemet kamerā. Katru dienu nāk klāt jauni arestētie. Mani satriec šis ārkārtīgi stingrais režīms un necilvēciskā attieksme. Nervi visiem uzvilkti briesmīgi. Tā ir reta nakts, kad nevienu neizsauc.
Dzīvoju Taškentas cietumā jau pāris nedēļas. Pratināts vēl neesmu. Iepazīstos ar iedzīvotājiem. Nekad nespēju iedomāties, ka kādam izdosies savākt kopā tik dažādus šķiriskas piederības un sabiedriska stāvokļa, pasaules uzskata un dzīves veida cilvēkus.
Ievēroju staltu garu sirmu godājama izskata vīrieti melnā uzvalkā. Izturas pašapzinīgi un nekādās sarunās ne ar vienu neielaižas. Tas ir Voino-Jaseņeckis, Taškentas katedrāles klostera priekšnieks – kāds paskaidro. Tad tas ir tas pats ķirurgs Voino-Jaseņeckis, kuru turēja aizdomās par Mihailovska slepkavību!
Večuks ar baltu galvu, garu baltu bārdu ir astronoms Žukovs. Viņš ir gadiem strādājis Taškentas observatorijā. Viņu pazīst arī ārzemēs, Dēļ kāda atklājuma viņam ir Amerikas Savienoto Valstu medaļa. Ļoti izglītots cilvēks, labi pazīst literatūru, pārvalda valodas. Bet pēc pasaules uzskata naivs ideālists. Žukovs ir ļoti runātīgs. Cenšas visiem pierādīt, ka visi notikumi dabā un sabiedrībā, to gaita – viss ir atkarīgs no Saules plankumiem. Kāds vīzdegunīgs jauns cilvēks izliekas par rakstnieka Arcibaševa un vienlaikus Ņemiroviča-Dančenko radinieku, stāsta, ka pats ir kinodarbinieks. Īstenībā viņš ir tukšs visa noliedzējs izvirtulis.
Ar viņu pastāvīgi strīdas jauns polis, kurš ļoti mīl Senkēviču un lieliski zina tā grāmatas. Labs stāstnieks. Reizēm viņš stundām kamerai atstāsta kāda Senkēviča romāna saturu. Visi uzmanīgi klausāmies. Kad stāsts beidzas, visi klusē. Tad pēc kāda laika stāstnieks sāk visiem kaislīgi pierādīt, ka viņš nekādi nav vainīgs, ka arestēts veltīgi. Reiz viņu izsauc uz pratināšanu. Pēc pratināšanas, kas ilgusi vairākas dienas, viņu ienes atpakaļ pie mums. Kad viņš atjēdzies, viņš vairs Senkēviča romānus nestāsta un ar Arcibaševa radinieku nestrīdas. Tagad viņš vairāk klusē, reizēm pieiet kādam, histēriski iesmejas un saka – Hi hi hi, esmu spiegs. Kā jums šķiet? Es varu būt spiegs?.. Hi hi hi, īsts spiegs?
Kamerā ir divi rīdzinieki, vācieši. No Rīgas aizbraukuši sen, bet latviešu valodu abi atceras labi. Inženierim Hakinam pāri piecdesmit. Mājās viņam sieva, pieaugusi meita. Līdz arestam strādājis elektrostacijas celtniecībā. Dzimis un audzis Rīgā, beidzis Rīgas politehnikumu. Pēc 1905.gada revolūcijas aizbraucis no Rīgas uz Dienvidāfriku, uz būru zemi. Daudz braukājis pa pasauli, Uz Taškentu atbraucis 1915.gadā un kopš tā laika te dzīvo. Hakins labprāt stāsta piedzīvojumus no savas dzīves. Viņš ir bezrūpīgs, vienmēr dzīvīgs, humora un optimisma pilns. Man nepatīk viņa kolonizatora gars: par citu rasu pārstāvjiem viņš vienmēr runā nicīgi.
Otrais Rīgas vācietis ir inženieris Reineke. Viņam jau ap sešdesmit. Savā laikā viņš ir projektējis Rīgas ūdensapgādes un kanalizācijas tīklus. Arī viņš Taškentā apmeties jau pirms 1.Pasaules kara. Līdz arestam lasījis lekcijas universitātē. Līdz smieklīgumam higiēnisks, vienmēr norūpējies par sava ķermeņa tīrību. Dzīve kamerā viņam sagādā daudz ciešanu, jo te viņš ierasto tīrību nodrošināt nevar. Izejot mazgāties viņš vienmēr bez dvieļa un ziepēm līdzi ņem divas ķemmes un trīs zobu sukas. Ar visu šo saimniecību viņš nekad netiek galā laikus. Tas bieži izsauc uzraugu nepatiku. Viņa centieni izraisa citu arestēto zobgalību, bet viņš īpaši neapvainojas. Mājās viņam palikusi jauna sieva. Baumo, ka tai ir tuvas attiecības ar tajā pašā dzīvoklī dzīvojošu jaunu docentu. Arī Hakins zin šīs baumas, dažkārt pasmejas par savu novadnieku. Uz to Reineke filosofiski atbild: Ja jums ir izvēle starp divām akciju sabiedrībām, viena nedod nekādu ienākumu, bet otra nes lielisku ienākumu, un jums ir izvēle iegūt 100% pirmā uzņēmuma akciju, kurš neko neienes, vai 50% otrā uzņēmuma akciju, kas nes labu peļņu, ko jūs izvēlētos? Es izvēlos 50%.
Tajās dienās kamerā sadraudzējos ar arhitektu Pobedonoscevu no Kostromas. Viņam trīsdesmit gadi, ne vairāk. Partijas loceklis, komjaunatnes darbinieks. Dziļi pārliecināts, ka uzvarēs taisnība, un viss traģiskais pārpratums drīz beigsies. Viņš arī citiem neļauj nošļukt. Viņam tīk fantazēt par nākotni: kas mums būs pēc trešās, ceturtās, piektās pjaķiļetkas? Pobedonosceva stāsti bieži aizrauj visu kameru. Tos ilustrējot viņš ar sērkociņiem uz grīdas izliek zīmējumus un rasējumus. Sērkociņus drīkst pasūtīt cik gribi. Pasūta visi. Sērkociņi kļūst par dažādu slepenu spēļu sastāvdaļu. Reiz vakarā Pobedonoscevs ar sērkociņiem uz grīdas attēlo Ziemas pili Ņevas krastā un pils atspīdumu upē. Pat uzraugi sastinga šo gleznu ieraugot un piesardzīgi gāja tai apkārt. Mēs vērojam viņu apmulsumu patīkami pārsteigti par atklājumu: arī viņos ir kaut kas cilvēcisks. Kāds inženieris no lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas, arī komūnists, veiksmīgi ar sērkociņiem attēlo dažādus auto.
Kādas desmit dienas pēc manis kamerā atveda manus senus biedrus: Pehļevihinu, Burhanu, Kasimovu. Nespēju pieļaut ne domu, ka viņi jel kā būtu vainīgi pret padomju varu. Viņi ir pārliecībā, ka pārpratums noskaidrosies un viņus izlaidīs.
Es klusēju par to, ko esmu redzējis Maskavā. Tomēr arī es vēl pratināts neesmu un vēl ceru, ka spēšu pierādīt savu nevainīgumu.
Blakus man uz nārām guļ jauns puisis, aviācijas inženieris Tregubenko. Dzimis Harbinā, tur arī audzis. Viņa tēvs dienējis Ķīnas-Austrumu dzelzceļā, bijis Padomju Savienības pavalstnieks. Kad sliežu ceļš pārdots Japānai, Tregubenko ar vecākiem pārcēlies uz Taškentu. Viņš ir kluss, ļoti sirsnīgs un godīgs cilvēks. Mēs ar viņu sadraudzējamies. Viņam patīk filosofēt. Ļoti smagi pārdzīvo arestu. Stāsta par dzīvi Harbinā, kur vienmēr grozījušās visādas tumšas personas. Viņš baidās, ka kāds varējis viņu vienkārši apmelot. Mierinu kā māku. Sarunās nonākam pie viena secinājuma: ar cilvēku var gadīties jebkas, bet kamēr dzīvs, nekas vēl nav zaudēts. Dzīvais var atdabūt visu. Galvenais – jāsargā dzīvība. Mēs abi dedzīgi ticam savai taisnībai un ticam, ka tā uzvarēs. Šķiet, man ir izdevies mazliet izkliedēt viņa pesimismu. Pagājusi vairāk kā nedēļa kopš iepazināmies. Viņu izsauc uz pratināšanu. Mūsu kamerā viņš vairs neatgriezās. Vēlāk dzirdēju, ka viņš pratināts vairākas dienas. Likuši atzīties, ka ir japāņu savervēts spiegs. Viņš turējies par spīti spīdzināšanām. Tad viņam pateikts, ka viņam kā Japānas spiegam piespriests nāves sods, un rīt viņu nošaus. Nāvinieku kamerā viņam iedots zīmulis un papīrs un pateikts – ja līdz rītam uzrakstīs atzīšanos, tad apžēlos un viņš nāves soda vietā dabūs 10 gadus ieslodzījumā. Visu nakti viņš raudājis un pret rītu prasīto parakstījis. Kad par to uzzināju, domas par viņu ilgi negāja ārā no galvas. Priecājos, ka viņš palicis dzīvs, biju apmierināts, ka pierunāju viņu sargāt dzīvību. Joprojām ticu šai pamatidejai: kamēr cilvēks dzīvs, vēl viss nav zaudēts. Mani visvairāk satrauc mans liktenis, bet cenšos pagaidām par to domāt mazāk.
Pēc Tregubenko mans kaimiņš nārās bija komūnists Mihailovs, bijušais Frunzes adjutants un štāba darbinieks Čapajeva divīzijā. Viņam četrdesmit gadi. Nosvērts nopietns cilvēks, runā ļoti mierīgi, nekādās sarunās un strīdos neielaižas. Redzams, ka arī viņš ļoti smagi pārdzīvo notikušo. Pamanījis viņa atturīgumu cenšos neizprašņāt.
Bija kamerā grieķis, automehāniķis. Karsts dienvidu temperaments viņu bieži noveda sadursmē ar apsardzi un kameras biedriem.
Toties ungārs bija ar visiem pieklājīgs un saticīgs. Runāja, ka viņš bijis pēdējais privātais dāmu kurpnieks Taškentā.
Reiz agri no rīta atvērās durvis un kamerā iegrūda cilvēku maikā un sporta biksītēs, kaut kādās ķīniešu mājas čībās. Visi guļ Aiztek pēdējās divas stundas līdz piecelšanai, kad var pagulēt diezgan mierīgi: rīta pusē parasti uz pratināšanu neizsauc. Kādu brīdi jauniņais stāvē neizpratnē kameras vidū neteikdams ne vārda. Es un vēl kādi, pamodušies, skatāmies uz viņu. Pratināšanā viņš, šķiet bijis nav, jo pārāk svaigs izskats. Bet kāpēc izģērbts? Pēc brītiņa jaunpienācējs vaicā- Kungi, kungi, kur es atrodos? Aizmirstā uzruna skan ļoti nepierasti. No nārām kāds dusmīgi atbild: Nemuldi muļķības un ej gulēt, cietuma kameru nepazīsti?
Tas mazliet pamīņājas un turpina stāvēt. Man paliek viņa kaut kā žēl. Man blakām ir vieta. Aicinu viņu pie sevis – nākat, liekaties gulēt, līdz rītam mazliet atpūtīsities. Dienā viss noskaidrosies. Viņš nāk. Liekas blakām, Dodu daļu no segas. Apsedzas. Pēc brītiņa viņš atkal klusītēm vaicā – Lūdzu sakiet, kurā pilsētā es esmu. Mana atbilde acīmredzami viņu izbrīnīja. Te nu es nespēju apvaldīt ziņkāri un vaicāju, no kurienes viņš un kāpēc izģērbts. – Esmu ģenerālmajors Aņņenkovs no Urumči (Ķīnā Uiguru autonomajā apgabalā). Tā ir pilsēta Ķīnas Siņczjan provincē. Izgāju vakar pirms miega savas vasarnīcas dārzā. Tur mani sagrāba kaut kādi cilvēki, iebāza mašīnā un veda. Tad kaut kur iesēdināja lidmašīnā. Kur esmu atvests, nezinu.
Aņņenkovs ir bijušais baltgvardu ģenerālis. Nākamā dienā viņš stāsta, ka kādu laiku ir pulcējis ap sevi dažādas baltgvardu karaspēka un robežai pārbēgušo turīgo atliekas un Čan Kai Ši armijas sastāvā karojis pret citiem militāristiem Ķīnā. Pēdējos gados nodarbojies ar tirdzniecību. Labprāt stāsta par saviem braucieniem uz Tibetu, Kašmiru, Indiju un pat Kairu, Londonu un Berlīni. Redzējis daudz interesanta gan dzīvē, gan tālaika Ķīnas notikumos, kas mani interesē īpaši. Nebiju vēl atmetis savu cerību dziļāk iepazīties ar revolucionārās kustības vēsturi Ķīnā.
Reiz dienā ierunājas arī Mihailovs. Viņš pastāsta dažus notikumus no dzīves Čapajeva divīzijā, cita starpā arī par psīhisko uzbrukumu, kas rādīts filmā Čapajevs.
Muļķības, nebija tāda psīhiskā uzbrukuma, – pēkšņi strīdā iejaucās Aņņenkovs. Izrādās, viņš tajā laikā bijis baltgvardu daļu štābā, kuras karoja pret Čapajeva divīziju. Sākas ass strīds. Galu galā noskaidrojas, ka psīhiskais uzbrukums bijis ir, bet ne tāds kā rādīts filmā (arī Aņņenkovs bija to redzējis). Mihailovs pieļauj, ka filmā ir neprecizitāte. Beigās Aņņenkovs piekrīt, ka filma ir veiksmīga, spēcīga.
Klausos strīdu un domāju: „Kāds gan spēks ir savācis vienā cietumā šos cilvēkus, kas viens ar otru karojuši un arī tagad nav mainījuši savus pasaules uzskatus? Kā vārdā tas viss? Kam tas ir vajadzīgs?”
Kamerā esmu jau trešo nedēļu. Naktī uzraugs atkal mani modina, un es saku ierasto: Cīrulis Valdemārs Oto d. Šoreiz viņš nākošo nemodina: Apģērbieties un sekojiet man.
Miegs pazūd uzreiz. Mana kārta. Uzraugs mani ved pa koridoriem un kāpnēm. Ja pretim ved citu arestēto, vienu no mums apstādina un pagriež ar seju pret sienu kamēr pretimnācēju paved garām. Lai arestētie neierauga cits cita seju. Izmeklētāja kabinetā uzraugs mani nodod pret parakstu un aiziet. Izmeklētājs pieklājīgi vaicā kā mani sauc. Tad liek sēsties pie galda, dod papīru, tinti un spalvaskātu, un liek rakstīt autobiogrāfiju. – Rakstiet sīki. Visu, ko atceraties no savas dzīves. Visu, visu. Rakstu visu ļoti sīki. Vairāk kā stundu. Izmeklētājs sēd pie sava galda, darbojas ar kaut kādiem dokumentiem un garlaikojas. Beidzot uzrakstīto atdodu. Viņš pārskrien uzrakstīto un noliek uz galda – Nē nē, jāraksta sīkāk. Kur, kad strādājāt, ar ko kopā strādājāt, ar ko tikāties, kādāc konferencēs, sapulcēs piedalījāties, kas ir jūsu paziņas, draugi. Sēžos un rakstu atkal. Rakstu visu ļoti sīki. Cenšos neko neaizmirst. Nav man ko slēpt. Cenšos būt visā pilnīgi atklāts. Tagad rakstu vairākas stundas, pret rītu esmu galīgi nomocījies. Beidzot atdodu aprakstītās lapas otru reizi. Izmeklētājs lasa, uzdod dažus jautājumus un saka, ka par šiem jautājumiem jāuzraksta papildus. Aprakstu dažus gadījumus no savas dzīves par jau minētajiem cilvēkiem vēl sīkāk. Cenšos precīzi izpildīt visus norādījumus, lai gan esmu ļoti noguris. Savācis visus papildinājumus un paskaidrojumus, izmeklētājs aiziet; viņa darbadiena ir beigusies.
Mani nodod citam izmeklētājam. Tas liek man atkal to visu no sākuma. Saku, ka esmu jau visu uzrakstījis un atdevis izmeklētājam, kurš aizgāja. – Uzrakstījāt viņam. Tagad uzrakstiet man. Raugieties, visu sīki un lai viss būtu patiesība. Sēstos un rakstu visu no jauna. Viņš liek vēl sīkāk, viņam ir vajadzīgi jauni papildinājumi un skaidrojumi. Beidzot saka – Labi, tagad uzrakstiet, kurus no latviešiem jūs Padomju Savienībā satikāt un kādos apstākļos. Neko neslēpjiet. Esmu galīgi apdullis. Man vairākas reizes nes kaut kādu ēdienu, bet ēst vairs nespēju. Nervi uzvilkti. Tomēr gribu uzrakstīt visu, ko no manis prasa. Kad esmu uzrakstījis arī par latviešiem, atkal vajag paskaidrojumus un papildinājumus, Beidzas otrā izmeklētāja darba diena. Viņš atkal savāc visu manis uzrakstīto un aiziet.
Nonāku trešā rīcībā. Tas ir atnācis ar milzīgu dažādu uzvārdu sarakstu uz daudzām lapām. Viņš tos nolasa man, bet man ir jāatbild, ko no nosauktajiem pazīstu. Tie ir galvenokārt partijas, padomju un saimnieciskie darbinieki un mācību iestāžu pasniedzēji Taškentā. Kad saraksts beidzies, man ir jāuzraksta par katru, ko no nosauktajiem pazīstu: kādos apstākļos iepazināties, kad tikāties, par ko runājāt.
Dažbrīd miegainība no ārkārtīgā nervu sasprindzinājuma atkāpjas, pēc tam pārvar ar jaunu spēku. Visā pratināšanas laikā neko neēdu. Acis līp ciet. Bet snaust neļauj. Tiklīdz sāku iemigt, mani pamodina un piespiež rakstīt tālāk. Uz tualeti mani laiž tikai pēc vairākkārtīgiem lūgumiem. Izmeklētājs mani pavada un novēro katru kustību. Laiks aiziet arī trešajam.
Esmu zaudējis jebkādu laika sajūtu. Nejēdzu, diena vai nakts, rīts vai vakars. Logi cieši aizvērti, dienas gaisma nav redzama.
Ceturtais izrādās man pazīstams vecākais izmeklētājs Moruženko. Vakara universitātē viņš ir klausījies manas lekcijas par ļeņinismu. Bet izliekas, ka mani nepazīst. Saprotu, ka atgādināt viņam par mūsu pazīšanos tagad nav vērts. Nu, ir kaut kas jēdzīgs viņa rakstīšanā? – viņš jautā aizejošajam. Nē, nekādu jaunu materiālu nesniedza, – tas atbild.
Suns, cūka, kad tu beidzot atzīsies savā kontrrevolūcionārajā darbībā? – Moruženko kliedz, kad iepriekšējais izmeklētājs aizgājis. Atbildu, ka nav par ko atzīties, ne ar kādu kontrrevolūcionāru darbību neesmu nodarbojies. – He he, putniņ, dziedi vien, domā, ka nezinām, ka Latvijas slepenpolicija tevi savervējusi un pārsūtījusi pār robežu spiegot? Izbeidz velti papīru smērēt, atzīsties visā. Kamēr neatzīsies, no šā krēsla nepiecelsies.
Atkal atkārtoju, ka slepenpolicijas dienestā neesmu bijis un neesmu, un ka viņam nav nekāda pamata ar mani tā runāt.
Tad ilgi sēdu un klusēju. Moruženko skatās kaut kādus papīrus un laiku pa laikam pēkšņi uzdod provokatīvus jautājumus. Tā kā savam ēdienam vēl neesmu pieskāries, viņš man atnes tēju un dažas bulciņas. Dzeru tēju un apēdu bulciņas. Vairs galīgi nespēju iztikt bez miega acis neturas vaļā. Bet Moruženko modri mani novēro un snaust neļauj.
Laiku pa laikam kabinetā ienāk vecākie izmeklētāji, izmeklēšanas daļu priekšnieki. Viņi vaicā par pratināšanas rezultātiem. Redzams, katram ir noteikts priekšniecības uzdevums kā pret arestēto izturēties. Visā jūtama sistēma. Dažus paņēmienus es zinu no stāstītā kamerā, dažus no sava pagājušā gada darba Iekšlietu tautas komisariāta vakara universitātē.
Biežāk par visiem ienāk trešās daļas priekšnieka vietnieks Zaturanskis (ЗАТУРАНСКИЙ Григорий Миронович, 1903., Еврей. Окончил (по другим данным не закончил) 8-летнюю гимназию, после 1917 г. Член ВКП в 08.1920-01.1922 и кандидат с 01.24. С 16 лет работал – 7 мес. в промышленности без профессии и прочее, член правления и зав. клубом (1919 г.); секретарь иностранного ??? губисполкома (10.21-12.22); уполномоченный ГПУ Туркестанской АССР (04.1923-08.1926); пом. уполномоченного Кашкадарьинского облотдела ОГПУ по Шахрисябзкому уезду (09.1926-? Лейтенант Затуранский, начальник 3-го отдела КГБ НКВД УЗССР, и сержант Акжигитов, заместитель начальника этого отдела.
25 апреля 1937 года».?). Neliela auguma, ar melnu ķīļbārdeli, vienmēr ar pīpi zobos. Ģērbies melnā. Arestanti viņu sauc par sātanu. Sākumā viņš mani nekādi neievēro. Pajautā kaut ko izmeklētājam un aiziet. Tad sāk uzdot jautājumus arī man. Beigās viņš tiklīdz ienācis kabinetā nosēstas uz galda man iepretī, uzliek kājas man uz krēsla, teatrāli skatās man acīs ar hipnotizētāja skatu un nemitīgi baksta man ar savu pīpi krūtīs, bez mitas atkārtojot: Atzīsties, atzīsties, paraksti! Atzīsties, atzīsties, paraksti!
Kad viņām šī nodarbe apnīk, viņš pēkšņi pielēc no galda, sāk mani lamāt visneķītrākajā veidā un draudēt ar elles mokām. Neko nepanācis aiziet. Es turpinu sēdēt uz krēsla.
Tad izmeklētājs atkal kaut ko saka. Iesaka parakstīt. Es jau sen vairs neko nerakstu. Tikai sēžu, Šķiet, sāku zaudēt prātu. Palaikam nekādi nesaprotu: vai tas tiešām ir nomods nevis kaut kādi murgi.
Atkal ienāk Zaturanskis. Atkal nosēstas pret mani, baksta ar pīpi krūtīs un maļ savu: Atzīsties, atzīsties, paraksti!
No bezgalīgās bakstīšanas man šausmīgi sāp. Bet uz beigām es sāpes vairs nejūtu. Nespēju sakarīgi domāt, viss paliek vienaldzīgs. Beidzis mani bakstīt, tad lamāt un draudēt, Zaturanskis aiziet.
Kādā no kārtējām izmeklētāju maiņām parādījās vēl viens mans paziņa, Solovjovs – viens no maniem labākajiem un centīgākajiem klausītājiem pagājšgad. Un arī viņš izliekas, ka mani nepazīst. Bet viņa uzvedība bija kaut kāda dīvaina, šai mājai neparasta. Viņš nelamājas, nedraud. Viņa sejā pavīd kaut kas cilvēcisks, it kā viņš notiekošo pārdzīvotu. Skatās ļoti skumīgi.
Biedri Cīruli, jums neļaus gulēt, jūs nekur neatlaidīs, kamēr neparakstīsit visu, ko jums prasa. Parakstieties, būs vieglāk, neļaujiet sevi spīdzināt. Ticiet man, no šejienes nevienu neizlaiž. Viņš mani gandrīz lūdz. Neticu savām ausīm. Kur te pēkšņi radies cilvēks?
Ienāk Zaturanskis. – Nu, neatzīstas? – Nē, neatzīstas.
Zaturanskis nostrādā parasto seansu ar pīpi. Kad tas aiziet, Solovjovs atkal klusu saka: Parakstiet, to neiztur neviens cilvēks. Agri vai vēlu jūs atzīsities visā.
Nu kam tas vajadzīgs? – vaicāju kā sapnī. – Es arī nezinu, kam tas vajadzīgs. Laikam tas vajadzīgs dzimtenei, Staļinam. Parakstiet un paliksit dzīvs.
Man šķiet, ka redzu viņa acīs asaras. – Domājat, mums ir viegli? Arī mēs ciešam, mūs piespiež. ..
Kā murgā dzirdu Solovjova vārdus. Galvā vēl miglaini mirgo: paraksti… Staļinam vajag… Paliksi dzīvs… Vēl viss nav zaudēts… Tad es vairs nedzirdu neko.
Atmostos uz nārām savā kamerā. Esmu pratināts četras diennaktis bez pārtraukuma, līdz zaudēju samaņu. Vakarā esmu atnests ietīts zaldātu šinelī un nomests kamerā. Biedri nolikuši mani uz nārām. Tagad esmu gulējis divdesmit četras stundas pēc kārtas. Sajūtu briesmīgas sāpes krūtīs. Tajā vietā, kur Zaturanskis dauzīja ar pīpi. Tagad tur ir uztūkums un liels zilums. Piecelties nespēju. Arī ieēst neko nespēju. Uzcēlusies temperatūra. Sāku murgot. Atkal zaudēju samaņu.
Tagad pamostos kādā pavisam mazā istabiņā. Te ir divas dzelzs gultas. Arī uz otras kāds guļ, bet saskatīt nevaru. Tā ir cietuma slimnīca.
Ienāk ārste un māsa. Ārste ilgi un cītīgi mani izmeklē. Zilumu uz krūtīm cenšas nepamanīt. Tad uzsvērti oficiāli paziņo un liek māsai pierakstīt: „sausais pleirīts”. Aiziet, un atkal klusums. Dzirdu tikai sava kaimiņa smago elpu. Katra kustība izraisa sāpes visā ķermenī.
Atnāk māsa, iedod kaut kādas zāles un uz krūtīm uzliek kompresi. Paliek vieglāk un es iemiegu.
No rīta pamostos un dzirdu… dziedāšanu. Mans kaimiņš skaidrā tenorā klusītēm dzied kādu revolucionāru dziesmu. Klausos, tad sāku dziedāt līdz. Dziesma beidzas, apklustam. Pēc kāda laika kaimiņš sāk dziedāt atkal, es pievienojos atkal. Tā mēs nodziedājām vēl vairākas revolucionāru dziesmas.
Iepazīstamies. Mans kaimiņš ir komūnists Tihomilovs, inženieris dzelzceļnieks, vēl jauns, trīsdesmit gadi un vēl nedaudz. Esmu zaudējis kājas, viņš saka. Četras dienas stāvēju kājās. Man teica – kamēr neatzīsies savā kaitniecībā, neļaus ne gulēt, ne apsēsties, ne izkustēties no vietas. Paziņoju, ka man nav nekā, ko atzīties. Stāvēju visu laiku. Snaust neļāva, un katrs garāmejošais sita pa kājām. Arī kad iesnaudos, izmeklētājs sita pa ceļiem. Tad sāku krist, un mani atkal sāka sist pa kājām un piespieda celties. Beidzot zaudēju samaņu.
Kādu laiku atkal klusējam. Domājam katrs savu domu. Saprotu, ka te vienmēr spīdzina komūnistus, kas neatzīstas uzrādītajās apsūdzībās. Ka tiek izmantota pārdomāta sistēma. Galvenais – neļauj gulēt, tur pastāvīgā nervu spriedzē, cenšas nodarīt sāpes. Tā cenšas noslāpēt apziņu. Cilvēkam tad viss vienalga, viņš vai nu zaudē apziņu, vai paraksta visu, ko liek.
Nu, bet ja noķerts īsts spiegs? – iešaujas prātā – Viņam tad ir ko teikt, ir ko atzīties. Tātad viņu nespīdzina. Viņam dod tabaku, viņš atgriežas priecīgs. Atceros vācieti no Rīgas. Tātad sit savējo, bet ar ienaidniekiem pa labam. Tas vajadzīgs Staļinam? Kādas blēņas!
To izdomāju pie sevis, Tihomilovam neko nesaku. Baidos pats no savām domām. Uzskatu, ka galu galā galvot varu tikai par sevi.
Mūsu istabiņas durvis ir ar caurumiņu. Caurumiņš bez stikla. Pa to var dzirdēt visu, kas notiek koridorā. Apkopējas mūsu palātu savā starpā sauc par nāvinieku istabu. Viņu vidū ir gan brīvās, gan ieslodzītās.
Sāk tumst. Klusītēm ienāk sanitāre gados un kaut ko pabāž katram zem spilvena. Kad viņa aiziet, katrs atrodam dažus cukura gabaliņus.
Nākamo dienu atkal sākam ar dziedāšanu. Dziesmas pacilā. Māsiņa atnāk ar zālēm, liek man uz krūtīm svaigu kompresi. Kaut ko dara ar kaimiņa kājām. Vakarā atkal bāž cukuru.
To jums sūta daktere Čapļina – klusi pasaka – Viņa klausījās kā jūs dziedat. Klausījāmies visi, kas te bija. Kad beidzāt, viņa teica: „Tādi cilvēki nevar būt noziedznieki”. Tad lika katru dienu dot jums papildus cukura porciju. Tikai brīdināja, lai nevienam nesakām.
Šie daži cukura gabaliņi brīnumaini ietekmē mūsu pašsajūtu. Sākam strauji atkopties. Atgriežas optimisms, griba dzīvot, cerēt, ka pārpratums tomēr noskaidrosies.
Sākam ar Tihomilovu runāt atklātāk. Nonākam pie secinājuma, ka Iekšlietu tautas komisariātā darbojas ienaidnieki, noziedznieki. Bet tas nevarētu ilgi palikt nezināms mūsu vadībai, Staļinam. Ka drīz viņus atklās, un saņems pēc nopelniem.
Ienāk atkal daktere Čapļina. Uzmanīgi mūs izmeklējusi nosēstas uz manas gultas un ilgi klusē. Tad saka – Kādi jūs esat bijuši brīvībā, ja pat tādā stāvoklī spējat dziedāt? Kur ņemat tik daudz spēka?
Dziesma palīdz dzīvot, – saka Tihomilovs. No visas sirds vēlu jums dzīvot – izejot saka Čapļina.
Tuvojas pavasaris. Pateicoties Čapļinas rūpēm mēs sākam jau celties, staigāt. Reiz kāds iemet mums pa logu dažus pieneņu ziediņus. Palātu durvis neslēdz. Kad esam atkopušies, ka varam staigāt, sākam tikties ar citu palātu iemītniekiem. Staigājošo nav daudz.
Vairums slimnieku šeit neatveseļojas. Bet tos, kuri sāk kustēties patstāvīgi, nosūta atpakaļ uz cietuma kamerām. Čapļina liek mums saprast, ka nevajadzētu steigties ar staigāšanu, un labāk no savas palātas ārā neiet.
Sanitāre, kura mūs apgādā ar cukuru, saka – Nesatraucieties, Čapļina jūs izmeklētājiem neizdos.
Mēs gandrīz nekur neejam. Palaikam pie mūsu durvīm pienāk kāds no kaimiņu palātām un uzsāk sarunu pa caurumu.
Biedri privātdocent! – man reiz uzsauc Voronovs, arestētais no kaimiņu palātas. Sakiet, kas ar mums notiks? Viņš ir visā pasaulē pazīstama ķirurga Voronova, kurš dzīvo Parīzē, brālis. Līdz revolūcijai viņam Taškentā bijis uzņēmums. Uzpircis dzīvnieku zarnas visās Vidusāzijas lopkautuvēs un tās pārstrādājis izejvielā mūzikas instrumentu stīgām vai medicīniskajiem diegiem un tad pārdevis visā pasaulē. Arī Padomju varas laikā šis Voronovs strādājis par speciālistu šajā nozarē. Neilgi pēc aresta viņš braucis pie sava brāļa uz Parīzi, kurš viņam izdarījis atjaunināšanas operāciju. Uz Voronova jautājumu es protams neko pateikt nevaru. Apgalvoju, ka galu galā viss noskaidrosies un viss beigsies labi. Ka viņš strādās atkal. Jo viņa specialitāte taču ļoti vajadzīga.
Nu sakiet – kāpēc viņi mani terorizē? Esmu taču izstrādājis precīzāku darba kopienas organizācijas plānu nekā Furjē un Sen-Simons. Esmu pierādījis, ka Furjē aprēķins ir kļūdains. Esmu izlabojis viņu kļūdas … Ilgi un aizrautīgi pie mūsu durvju cauruma runā francūzis Retē. Viņš ir noplucis večuks ar baltām ūsām. Visu mūžu noņēmies ar mūziku. Cara laikā bijis kadetu korpusa diriģents. Pēc Pilsoņu kara strādājis par skolotāju Taškentā. Savā laikā beidzis fizikas-matemātikas fakultāti. Aizraujas ar sociālutopistu teorijām. Es pacietīgi un pat ar zināmu interesi klausos viņa sociālisma celtniecības plānus. Jūtos it kā runājot ar cilvēku, nākušu no laika pirms simts gadiem. Kad viņš savu stāstu pabeidzis un aiziet, Tihomilovs saka – Kā tu tādas blēņas spēj klausīties, vai tad neredzi, ka nav vairs savā prātā? Jeb pats esi nojucis?
Es atkal sāku prātot, kā mums izkļūt no patreizējā stāvokļa. Nekādi nevaram izdomāt kā par visu paziņot Staļinam. Esam pārliecībā, ka viņu ielenkuši nelieši, kuri taisa patvaļu. Un mums šķiet, ka te diriģē kāds naidīgs spēks no ārzemēm ar mērķi iznīcināt jauneklīgās strādnieku valsts labākos kadrus. Ka tas ir jauns veids kā uzbrukt revolūcijai. Ka jācīnās. Mēs tikai nekādi nevaram izdomāt kā ar šo jauno ienaidnieka uzbrukuma veidu cīnīties.
Slimnīcā dzīvojam jau trešo mēnesi. Reiz dienā ienāk māsiņa – Pēc jums jau atbrauca, gribēja vest atpakaļ. Tomēr Čapļina neļāva, viņai izdevās pārliecināt izmeklētājus, ka jūs vēl jāatstāj slimnīcā. Bet ilgi viņa jūs noturēt nevarēs. Mums visiem žēl šķirties no jums, jūsu klusās dziesmas.
Vēlāk ienāk arī Čapļina. Redzams, ka viņa ir stipri apbēdināta. Izejot kā atvadoties nosaka – Jā, jūsu sievas acīmredzami bijušas laimīgas.
Jau piektais mēnesis kā esmu arestā. … Pēc dažām dienām svētdiena. Voronovs saka, ka esot Lieldienas. Parasti brīvdienās cietuma slimnīcā ir klusums. Ārsta apgaitas nav, slimos ne ieved ne izved. Bet tieši tajā dienā ierodas divi izmeklētāji un paņem mani uz cietumu. Tihomilovs paliek viens. Kas ar viņu noticis vēlāk – nezinu.
Šoreiz mani ieliek kamerā, kurā sēž vairumā uzbeki, galvenokārt mullas. Bet ir arī daži partijas un padomju darbinieki. Šeit iepazīstos ar Hamrajevu, pazīstamu Uzbekistānas partijas darbinieku, Pilsoņu kara dalībnieku. Mullas kamerā dzīvo samērā brīvi. Visiem viņiem ir nauda. Viņi pastāvīgi pasūta pārtiku, cietuma ēdienu gandrīz neizmanto. Toties es tagad šo ēdienu ēdu cik lien. Reiz mums atnes dažas bundžas konservu, bet izrādās, ka cūkas gaļa. Izrādās, ka cūkas gaļu musulmaņi neēd. Esmu vienīgais kamerā, kurš to ēd labprāt. Visi konservi manā rīcībā. Ēdam kopā ar Hamrajevu un citiem neticīgajiem uzbekiem, bet arī viņi cūkgaļu norij negribīgi. Bet es ar katru dienu jūtu pieaugam spēku.
Apmēram pēc nedēļas atkal izsauc uz pratināšanu. Šoreiz man ļauj piesēst uz pašas krēsla malas. Tagad manu noziegumu formulē konkrētāk. Man ir jāatzīstas, ka esmu Sarkanarmijas latviešu strēlnieku kontrrevolucionāras organizācijas un latviešu kontrrevolūcionāras organizācijas Prometejs loceklis. Ka šo organizāciju uzdevumā esmu ieradies Taškentā lai veiktu kontrrevolūcionāru darbību. Ka šeit esmu ticies ar citiem latviešiem, vācis slepenu informāciju un nodevis to ārvalstu izlūkdienestiem. Redzu, ka tas viss ir pielāgots manis uzrakstītajiem biogrāfiskajiem materiāliem. Sašutis noraidu apmelojumus. Mani atstāj mierā. Sēdu uz krēsla malas un klusēju. Palaikam izmeklētājs man uzdod kādu mazsvarīgu jautājumu, es atbildu. Viņš turpina darboties ar saviem papīriem.
Tad izmeklētājs nomainās. Kad mani pārņem miegs un sāku snaust, izmeklētājs pasper krēsla kāju un es nokrītu. Gulēt nedrīkst – viņš kliedz. Pieceļos, sēstos atkal uz krēsla malas un turpinu klusēt. Tiklīdz atkal sāku iemigt, krēslu atkal izgrūž. Tas atkārtojas daudzas reizes.
Atnāk trešais izmeklētājs. Lasot kādus papīrus viņš pēkšņi jautā: Ko darījāt Kominternā? Mazliet padomājis es atbildu – Kominternā es, būdams Latvijas nelegālās kompartijas biedrs, cīnījos par partijas legalizāciju. Izmeklētājs kaut ko acīmredzot nav sapratis. Viņam šķiet, ka esmu atzinies kādā svarīgā noziegumā. Viņš ātri ķer papīra lapu, pieraksta manu atbildi un dod man parakstīt. Izlasījis parakstos. Paņēmis manu „atzīšanos” viņš steigšus aiziet. Drīz atgriežas ar nolaistu galvu un nikni skatās uz mani. Tad ienāk daļas priekšnieks Kuzmins un tā vietnieks Zaturanskis. Abi sāk mani briesmīgi lamāt, kliedz, ka es par viņiem ņirgājoties. Kuzmins saka, ka es par to visu rūgti nožēlošu. Mani izlamājuši aiziet. Abi bieži ienāk izmeklētāja kabinetā, kur sēdu, bet mani neaiztiek. Atkal ienāk Moruženko. Kādu laiku neko nesaka, nodarbojas ar saviem papīriem. Tad pēkšņi paziņo – Velti liedzies. Paraksti un būs mierīgāk tev un mums. Tā tava meiča arī ir mūsu rokās. Viņa, izrādās, ir runātīgāka par tevi. Viņa labprāt paraksta visu ko vajag, gan par sevi, gan par tevi. Varu tevi iepriecināt vēl ar vienu atklājumu. Viņa tevi nepavisam nemīl tā kā tev šķiet. Redzi, viņas somiņā mēs atradām dažas vēstules, kura viņa saņēmusi pēdējā laikā. Tavas tās nevarētu būt. Viņš no galda izvelk tiešām Mildas somiņu. Izņem dažas aploksnes un sāk man lasīt banālas mīlas frāzes. Redzējis somiņu zinu, ka Milda ir arestēta. Bet provokācijai uzmanību nepievēršu. Pārliecinājies, ka mani apmānīt nav izdevies, Moruženko mani izlamā un atstāj mierā.
Esmu jau vairākas reizes iesniedzis protestu Kuzminam, Zaturanskim pret izmeklēšanas metodēm. Vēršos ar protestu atkal pie Moruženko. Beidzot man dod papīru, tinti, atļauj apsēsties pie galda, un es rakstu garu iesniegumu ar sūdzību pret izmantotām izmeklēšanas metodēm. Rakstu sūdzību Staļinam. Aprakstu visu, kas ar mani tiek darīts. Savu sūdzību pabeidzu ar paziņojumu, ka tādas metodes nav savienojamas ar ļeņinisko darba stilu un lietas virzīšanu.
Sūdzību nododu Moruženko. Viņš manā klātbūtnē to nodod Zaturanskim.
Man šķiet, ka sēdu uz krēsla malas jau divas diennaktis. Pēkšņi strauji ienāk Zaturanskis ar kādām mašīnrakstā apdrukātām lapām rokā. Ņirdzīgi pasmiedamies viņš tās vicina man priekšā un saka: Nu ļeņinieti, tagad tu vairs neizgrozīsies. Tagad putniņš iekritis. Lūk, no Kijivas atsūtīts protokols: tavs brālis ir atzinies, ka viņš kopā ar Jekiru ir tautas ienaidnieki. Pats autobiogrāfijā rakstīji, ka vairākas reizes esi braucis pie viņa. Skaidrs, ka lai saņemtu materiālus ārvalstu izlūkdienestu orgāniem. Jeb tu tagad gribēsi noliegt, ka brauci pie brāļa?
Pastiepju roku, lai pats apskatītu šo briesmīgo dokumentu, bet saņemu briesmīgu sitienu pa roku.
Tas viss ir meli! Tā ir provokācija! Es kliedzu. Man nav spēka pateikt vēl kaut ko.
Kādu laiku Zaturanskis mētājas, kliedz, draud. Atkārtoju, ka tie ir meli, uz tādām provokācijām viņš mani neuzķers, un es tā kā tā neparakstīšu neko. Viņš iziet.
Man ļoti gribas gulēt, bet aizvērt acis neļauj ne uz minūti. Redzu, ka daudzi izmeklētāji uzliktos pienākumus pilda ar riebumu. Bet arī to, ka viņi ļoti baidās izpaust jebkādu cilvēcisku attieksmi.
Pie manis ienāk izmeklētājs, ar kuru arī esmu bijis labi pazīstams – tas ir Nikolajs, Mildas draudzenes vīrs, kura bieži pie mums iegriezās. Arī viņš izliekas, ka mani nepazīst, bieži demonstratīvi skaļi kliedz. Bet atļaut pagulēt viņš arī nedrīkst. Katru brīdi var ienākt Zaturanskis vai kāds cits. Sagaidījis brīdi, kad apkārt kluss, viņš saka – Parakstiet, ko prasa, citādi dzīvs ārā netiksit. Un neapvainojieties, arī mēs neko nevaram darīt. Kurš kaut mazliet atkāpsies no instrukcijas, riskē nokļūt jūsu vietā vai sliktākā.
Redzu, ka viņš ļoti pārdzīvo, kad Zaturanskis mani lamā un izmanto vārdu ‘ļeņinietis’, lai izņirgātos par mani.
Drīz ir uzrīkota jauna provokācija. Ierodas izmeklētājs un nolasa man tagad arestētā bijušā republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ūdra „liecības”. It kā viņam, Ūdrim zināms, ka es esmu pilsoniskās Latvijas izlūkdienesta rezidents Taškentā. Ka esmu vervējis latviešus un vienu reizi ieradies pie viņa ar studentu grupu uz apspriedi.
Arī šis „dokuments” daļēji norakstīts no manas autobiogrāfijas. Es tur rakstīju, ka pazīstu Ūdri no kopēja darba juridiskajā institūtā, kur lasīju vēstures lekcijas. Reiz vasaras brīvdienu laikā es aizvietoju juridiskā institūta mācību daļas vadītāju, tur dežūrēju, un pie manis ienāca daži studenti. Viņiem bija daži jautājumi Ūdrim sakarā ar saviem diplomdarbiem. Bet Ūdris tajā dienā bija ļoti aizņemts, piezvanīja un palūdza mani ar studentiem aiziet pie viņa Augstākajā tiesā, ko es arī izdarīju. Šo gadījumu biju kaut kur pieminējis, kad pirmās pratināšanas laikā rakstīju par savām tikšanās reizēm ar latviešiem. Tagad no tā ir iztaisījuši Ūdra „atzīšanos” un viņa „liecības”.
Šoreiz izmeklētājs bija drukns latvietis. Viņš man saka, ka tagad papildus jāuzraksta, kādi cilvēki piedalījušies „apspriedē” pie Ūdra. Viņš baidās ierunāties latviski, kliedz uz mani, lamājas un visādi cenšas būt stingrs. Bet viņa acīs nav niknuma. Redzu tikai, ka viņš briesmīgi baidās no priekšniecības. Ir ļoti apmierināts, kad es uzreiz piekrītu uzrakstīt papildu liecības kādas viņam vajadzīgas.
Bija sagadījies tā, ka toreizējie juridiskā institūta studenti ar kuriem gāju pie Ūdra, visi pēc institūta beigšanas tika nosūtīti darbā Iekšlietu tautas komisariāta sistēmā Taškentā un tagad strādāja par izmeklētājiem. Lūk, es uzrādīju tagadējo izmeklētāju uzvārdus, ar kuriem toreiz gāju pie Ūdra. Izmeklētājs uzreiz aizgāja ar manu papīru, nelasījis. Acīmredzami, priekšniecība jau gaida. Momentā iemigu. Atgriezies, izmeklētājs skaļi lamājas, bet es nekādi nespēju pamosties. Nokritu no krēsla un vienalga guļu. Viņam nebija viegli mani pamodināt.
Man šķita, ka iet jau ceturtā manas pratināšanas diena. Pēkšņi Zaturanska un Kuzmina pavadībā ienāk prokurors Šeņins, kuru labi pazīstu no juridiskā institūta. Viņš man vaicā, vai man ir sūdzības. Ne es ne viņš nerāda, ka esam bijuši pazīstami, lai gan redzu, ka ir pazinis. Bet vai nu pirmoreiz viņš satiek kādu pazīstamu savā apgaitā. Viņš izskatās ļoti bāls, noguris, vairāk ēna ne dzīvs cilvēks.
Izsaku visas savas sūdzības. Saku, ka to visu esmu uzrakstījis vēstulē Staļinam un atdevis Zaturanskim. Lūdzu viņu iepazīties ar šo iesniegumu. Viņš it kā manī klausās, bet skatiens ir kaut kur tālu tālu. Vai nu neko nedzird, vai dzird jau simto reizi un sen jau no tā paguris. Aizejot viņš it kā pie sevis saka: Nē, tas nevar būt, nevar būt.
Atkal nomainās izmeklētājs. Šim kārtējam jautājumu vairs nav, viņš tikai skatās, lai neguļu. Pēc kāda laika pie viņa atnāk sieviete. Sāk mīlināties ar izmeklētāju. Uzvedas tā kā normālos apstākļos nekad nedarītu trešā klātbūtnē. Cīnos ar miegu, vēroju viņus un domāju: šķiet, viņi vairs mani neuzskata par dzīvu. Pieņem, ka es vairs nekad nestaigāšu kā normāls cilvēks starp brīviem cilvēkiem. Kāda ir viņu morāle? Nē, tie vispār nav cilvēki. Tomēr pagaidām cilvēku sabiedrībā ir viņi, bet es izolācijā.
Beidzot sieviete aiziet. Atkal nomaiņa. Parādās atkal mans paziņa Solovjovs. Un tūlīt pat briesmīgi nikns ar lamām ieskrien Zaturanskis. Viņam rokā manas papildus liecības par „apspriedi ”pie Ūdra. Apstiprinu, ka esmu rakstījis visā nopietnībā un lūdzu visu pārbaudīt, aptaujāt minētos lieciniekus, bet nesakrišanas gadījumā sarīkot man ar viņiem konfrontāciju.
Zaturanskis gandrīz neklausās, turpina izkliegt visrupjākās lamas. Draud, ka sveikā man tas neizies, ka es vēl redzēšu, ko nozīmē ņirgāties par izmeklēšanu un rakstīt sūdzības.
Beidzis trakot viņš iziet. Pēc laika parādās ārsts. Viņš pārbauda sirdi un neko neteicis iziet.
Vai zināt, biedri Cīruli, – klusu jautā Solovjovs, – ko tas nozīmē? Ka jūs to neizturēsit. Nepieļaujiet to. Sakiet, ka parakstīsit. Un nevajadzēja sūdzēties prokuroram. Vai tad prokurors var kaut ko izdarīt?
Nojaušu, kas mani gaida. Atkal nāk galvā doma: jāsargā dzīvība; kamēr dzīvs, viss vēl nav zaudēts. Cīnās tikai dzīvie. Tomēr Solovjovam vaicāju – Nu kam vajadzīgi meli? Vai tad Staļinam vajag? Meli vajadzīgi tikai mūsu ienaidniekiem. – Jā, biedri Cīruli, pašlaik gan Staļinam, gan jums vajag, lai jūs parakstāt, lai arī melus, jo Staļinam un jums vajag lai jūs dzīvotu.
Kad pienāk izmeklētāju nomaiņas stunda, Solovjovs atvadās no manis ar skumju skatienu.
Jums pēdējo reizi tiek piedāvāts parakstīt liecība – saka atnākušais.
Man šķiet, ka sēdu uz krēsla jau piekto dienu. Jūtu, ka atkal sāku zaudēt apziņu un spēju kaut ko uztvert. Šoreiz visā pratināšanas laikā tikai paretam biju ēdis bulciņas un dzēris tēju. Citam ēdienam nebiju pieskāries.
Parakstiet labāk tagad. Zināt, ko teica Gorkijs – ja ienaidnieks nepadodas, viņu iznīcina.
No šīs norādes uz Gorkiju mani pēkšņi pārņem niknums. Nekas cits nenāk prātā un es atbildot saku – Kļūdāties. To teica Ļeņins jau 1902.gadā savā darbā ‘Ko darīt?’. Paskatieties kopoto rakstu trešā izdevuma ceturtā sējuma 472.lappuses otrajā rindiņā no augšas. Jūs, jaunais cilvēk, vēl slikti pārzināt marksisma klasiķu darbus, tāpēc labāk nenorādiet uz citātiem.
Izmeklētājs paliek sēdot vaļā muti. Viņam, nejēgam, pat prātā nenāk, ka es vienkārši meloju. Un viņš nobijies, ka saputrojis un burkšķ zem degun – kāda starpība, kurš teicis.
Varbūt arī Ļeņins, – viņš piekrīt – bet jums labāk parakstīties, jo citādi vairs nav uz ko cerēt.
Man sāk šķist, ka varbūt arī šis grib man tikai labu. Grib no visas sirds, lai es saglabāju dzīvību, un tāpēc lūdz kā prazdams. Tomēr turpinu sēdēt uz krēsla un neko neparakstu.
Ienāk Kuzmins ar Zaturaiski. Izskatās piedzēruši. Acis spīd kaut kādā aukstā sadiskā spīdumā.
Nu ko, turpina turēties pretī? – vaicā Kuzmins. – Nu, lai iepazīstas ar jaunām izmeklēšanas metodēm ja tā grib! He he. Vest uz karceri. – Varbūt pārdomājis, suns? To saka Zaturanskis.
Paraksti, ja esi īsts ļeņinietis. Domā, mums gribas rokas smērēt?
Saku, esmu parakstījis visu ko zinu. Vairāk man nav nekā sakāma.
Nu tad ko, vaino sevi. Dosim tev vēl vienu mācību. Paskatīsimies kā pēc tam rakstīsi Staļinam un sūdzēsies prokuroram.
Pagriežas uz izmeklētāju – aizvediet uz karceri vecajā mājā, apakšā aizņemts.
Par karceri parasti sauc 42.kameru pagrabā, no kurienes gandrīz katru nakti skan pa visu māju kliedzieni.
Kad izmeklētājs ved mani lejup pa kāpnēm un pa gariem koridoriem, mani pārņem vienaldzība. No bezmiega un nervu spriedzes esmu tā noguris, ka šķiet, ar mani var darīt ko vien grib – es nejutīšu. Galvā iešaujas: nu ir labi, atkal būs vieglāk.
Nelieši, izdzimumi, ko jūs ar mani darāt? – pēkšņi dzirdu briesmīgu kliedzienu lejā.
No šā kliedziena uzreiz atgūstos. Skatos uz apsargiem koridorā, uz viņu akmens ģīmjiem.
Uz ielas mani iesēdina mašīnā un pārved pāri ielai uz tā saukto veco māju. Tur es nokļūstu telpā ar nedabiski augstiem griestiem. Augšā ļoti spēcīgs gaismeklis, kā prožektors, Visa istaba – pieci seši kvadrātmetri. Sienas tumši brūnas. Cementa grīda. Grīdas vidū noteka ar sietiņu. Durvis divkāršas ar skaņas izolāciju un stikla novērošanas actiņu.
Mani atstāj vienu. Gaisma ārkārtīgi spilgta, dīvaini apstākļi, vientulība, pēdējo dienu nervu spriedze. Kļūst baisi. Ausīs vēl skan kliedziens no 42.kameras. Doma par to, kas mani sagaida, padzen nogurumu.
Neviens nenāk. Saku apskatīt sienas. Pamanu daudzās vietās asins pēdas. Ienāk prātā, ka no šejienes varbūt dzīvs neizkļūšu. Tā gribas dzīvot! Pēkšņi kļūst sevis tik žēl, ka esmu gatavs iekaukties. ..
Kuzmins ienāk ar pistoli rokā, Zaturanskis ar gumijas rungu. Tagad viņi jau stipri piedzēruši.
Nu kā, istabiņa patīk? Paskatīt paspēji, gaismas pietiek? He-he-he… Atvadies no dzīves, suns! – Zaturanskis sit mani ar rungu un ar katru sitienu kliedz: Paraksti, paraksti! Atzīsties!
Krītu uz grīdas, apķeru galvu ar rokām. Mani sit un sit. Bradā ar kājām un visu laiku lamā. Šķiet, ka tūlīt zaudēšu samaņu un būs beigas. … Manas dzīves beigas. Bet ja cilvēks dzīvs, viņš vēl var cīnīties… Vairs … nedzīvošu … Necīnīšos…
Un pēkšņi esmu ļoti nobijies no tuvās nāves. Gribu pateikt, ka parakstīšu, bet vairs nespēju neko izrunāt, un mani turpina sist.
Parakstīšu! – beidzot izspiežu un vairs neko neatceros.
Tad atkal kabinetā, no kura esmu izvests. Atkal pie galda izmeklētājs. Zaturanskis stāv viņam blakus. Es sēdu uz sava krēsla.
Dodiet viņam, tagad viņš visu parakstīs, – saka Zaturanskis un iziet.
Sēdu uz krēsla un nekustos. Šausmīgi sāp viss ķermenis.
Nu nāciet parakstiet. Varat priecāties, ka atgriezāties dzīvs.
Neko neatbildu, sāpju dēļ baidos pakustēties. Zaturanskis ir aizgājis, tagad gribu kaut mazliet vēl padomāt. Kā pēc tam dzīvošu, ja to visu parakstīšu? Bet padomāt neizdodas. Zaturanskis tūlīt pat atgriežas. Uzzinājis, ka neesmu vēl parakstījis, viņš šoreiz nekliedz, saka mierīgi – Tātad atkal smejies par mums. Nu, pirms atdos dvēseli dievam, dosim viņam vēl vienu mācību, lai zin kā smieties par mums!
Iziet atstājot durvis vaļā. Izdzirdu no blakus durvīm sievietes raudas. Sākumā neko nesaprotu. Vai tiešām īstenība nevis baisi murgi? Es dzirdu Mildas balsi. Viņa tik žēli raud un kādu lūdz izbeigt viņu mocīt.
Nezvēri! – es kliedzu. – Dodiet ko gribat, visu parakstīšu, tikai beidziet viņu spīdzināt.
Pieskrienu pie galda un parakstu visu, ko man dod izmeklētājs.
Nu lūk. Malacis, sen tā vajadzēja, un nebūtu to mocību. Nu, labi ka dzīvs,- saka izmeklētājs.
Viņš iziet, es nokrītu turpat uz galda un vairs neko nedzirdu. Jau nezinu, vienkārši aizmigu vai atkal zaudēju samaņu.
Pamostos uz nārām kādā citā kamerā. Sāp viss ķermenis. Pār mani pārliecies kāds večuks un saudzīgi ieziež manu sadauzīto ķermeni ar vazelīnu. – Sāp? Sāp. – Nekas, tagad guli mierīgi, viss pāries. Drīz atkal aizmiegu. Kad atkal pamostos, sāpes ir klusākas. Sāku just izsalkumu. Man iedod kaut ko ieēst un es atkal iemiegu. Beidzot pamostos atkal un jūtu, ka pilnībā atgriezusies apziņa. Aizmigt vairs negribas. Guļu nekustīgs un vēroju apkārt notiekošo. Kustēties vēl sāpīgi.
Šis ir cietums, bet parastais, ne izmeklēšanas. Te dienā drīkst gulēt. Reizēm pat izved pastaigā. Pienāk atkal tas večuks, kurš mani zieda ar vazelīnu. Nemaz tik vecs, pāri sešdesmit, bet izkāmējis, maza auguma un daudz sirmu matu. Vaicā kā jūtos. Visai mundri atbildu, ka viss ir labi. – Nu, ja arī nav labi, tad drīz būs. Briesmīgākais ir aiz muguras. Drīz parādīsies cietuma dežurants, jūs tikai noteikti prasiet, lai jums atsūta ārstu.
Atnāk dežurants. Tas ir Osipovs. Es viņu pazīstu, viens no maniem pagājušā gada klausītājiem Iekšlietu tautas komisariāta vakara universitātē. Viņš bija viens no centīgākajiem un nopietnākajiem, bieži uzdeva jautājumus. Redzu, ka pazinis. Norūpējies skatās.
Jā jā, jums vajadzīgs ārsts, ārstēšana un atpūta. Pacentīsimies izdarīt ko var.
Atnāk ārsts. Apskata mani, redz, ka viss ķermenis zilumos. Pašūpojis galvu aiziet. Pēc tam izrādījās, ka viņš licis man mēnesi izsniegt man divkāršu porciju ēdiena. Nekādu citu organisma stiprināšanas līdzekļu te nav. Var, protams, pasūtīt pārtiku no cietuma veikala, bet šajā kamerā naudas nav nevienam. Te ir tikai komūnisti, lielākoties tādi, kas jau bijuši uz „pratināšanu”, un kuriem pēc „pratināšanas” „izmeklēšana” izbeigta. Tagad viņi gaida tālāko likteni. Un arī man neatliek nekas cits.
Sirmais večuks, kurš bija par mani rūpējies, ir bijušais Uzbekijas Tautsaimniecības padomes priekšsēdētāja Faizulla Hodžajeva vietnieks, komūnists Štohs. Ļoti inteliģents cilvēks ar milzīgām zināšanām ekonomikā, vēsturē, starpvalstu attiecībās. Kamerā visi viņi ļoti cienī un vienmēr ieklausās viņa padomos. Viņš nekad nezaudē pašsavaldību, bet galvenais – ir pārliecināts optimists. Nekas nespēj sašūpot viņa ticību, ka agri vai vēlu viss noskaidrosies un patiesība uzvarēs.
Tagad pats galvenais mums ir izturēt un palikt komūnistiem – saka Štohs. Katram viņš atrod vārdu, ticības nākotnei apstiprinājumu. Viņš labprāt ielaižas plašos prātojumos par starpvalstu problēmām, Padomju Savienības ār- un iekšpolitiku, runā par filosofiskām tēmām, apspriež vēsturiskus notikumus vai sarunājas par vienkāršām sadzīves lietām.
Kamera ir vienbalsīgi nolēmusi, ka Štoham nav jāiznes paraša – šis darbiņš ir visiem pēc kārtas. Tomēr traukus viņš mazgā kārtni, lai gan gribējuši atbrīvot arī no tā.
Cits ieslodzītais, Apfelbaums, ir nesīkstošs intereantu notikumu stāstītājs. Viņš ir žīds tāpat kā Štohs. Ilgus gadus strādājis padomju sūtniecībā Teherānā.
Cietums sastāv no vairākiem vienstāva korpusiem. Visi logi, protams, ar restēm, bet var caur tiem skatīties, tos var pat atvērt un brīvi izbāzt roku. Vēlāk tos līdz pusei aizmūrēja, tad pagalmu vairs neredzēja, roku izstiept nevarēja, tomēr sākumā bija „zaļa dzīve”. Pa logiem uzturam sakarus ar blakus kamerām. Izbāžam tievu nūjiņu. Blakus kamera iesien pastu diegā un veikli izmet tā, ka diegs uzkaras uz nūjiņas. Tad mēs ievelkam pastu pa logu. Reiz kaimiņi, uzzinājuši, ka esmu slims pēc pratināšanas, atsūtīja man tādā ceļā pat baltmaizi un konservkārbu. Pīpmaņi pa logu apgādājas ar tabaku. Un, protams ar šo pastu tiek izplatītas cietuma ziņas.
Ar pastu jādarbojas piesardzīgi, lai nemana ārējā apsardze. Tiesa, dažkārt ir gadījušies sargi, kuri cenšas mūsu darbību nemanīt, tomēr tas ir riskanti, var būt nepatikšanas.
Izrādījās, ka kādā no kaimiņu kamerām ir Tregubenko, ar kuru sēdēju izmeklēšanas cietumā. Lai izglābtos no nāves, viņam nācies sacerēt kaut kādu murgu it kā viņš bijis Japānas spiegs. Izmeklētāji bijuši pat slinki sadomāt viņam konkrētu apsūdzību. Tagad, kad viņš apmelojis pats sevi un parakstījis paša sacerētos melus, viņam paziņots, ka nāves sods viņam aizvietots ar 10 gadiem katorgā bez sarakstes tiesībām.
Te zina, ka Rozītis, pazīstams latviešu revolucionārs, kurš 1929.gadā iedrošinājies iebilst Staļinam partijas Centrālkomitejas plēnumā, ir miris pratināšanā no sirds plīsuma. Agols, bijušais mūsu institūta direktors, ir nosities ar galvu pret sienu. Karimovs, pazīstams partijas darbonis, revolucionārās kustības dalībnieks, viens no Uzbekijas PSR Tautsaimniecības padomes priekšnieka vietniekiem, vests no izmeklētāja kabineta uz slaveno 42.kameru, meties no piektā stāva kāpņu laidumā un nosities. Daudzi, ļoti daudzi ir miruši pēc „pratināšanas” cietuma slimnīcā.
Cietumā ir vairākas kameras, kur tur uz nāvi notiesātos. Viņiem ir uzlabota barošana, viņi saņem baltmaizi, pīpētājiem izdod tabaku.
Lai gan izmeklēšana ir beigusies, neviens kamerās nezin neko par savu tālāko likteni. Ir baumas, ka pastāv kaut kāda tiesa vai tribunāls. Bet neviens uz šādas tiesas sēdi nav izsaukts. Runā par kaut kādu Sevišķo apspriedi, kas izlemj katra arestētā likteni. Bet arī uz šo apspriedi nevienu neizsauc. Ir zināms, ka parasti par kontrrevolucionāru darbību spriedums ir 10 gadi bez sarakstes tiesībām, bet gadoties arī pieci. Šī mistiskā apspriede lēmumus pieņem uz izmeklētāju dabūto materiālu pamata.
Pēc pāris nedēļām zilumi pazūd. Saņemot dubulto porciju es ātri uzlabojos, sāku staigāt. Kļūst neērti saņemt divas porcijas, kad apkārt visi badojas. Saku Štoham, ka turpmāk no otras porcijas atsakos, lai to dod visiem rindas kārtībā. Apspriež visa kamera. Vienbalsīgi nolemj, ka palikušajās dienās es saņemu pusotru porciju, pusporciju sadalām visiem pārējiem.
Pēdējā dienā manu otro porciju neatnesa. Es tā kā samierinos, bet kamera izlemj pieprasīt, lai ārsta priekšraksts tiek izpildīts arī pēdējā dienā. Izsaucam administrāciju. Gadījās, ka dežūrē Osipovs. Kad Štohs viņam paskaidro, kas par lietu, viņš apsola mūsu prasību izpildīt.
Drīz mums atnes lielu bļodu ar treknu griķu biezputru. …
Sēžu šajā kamerā jau divus mēnešus. Ir 1938.gada vasaras vidus. Nekādas jaunas ziņas no āra cietumā nenonāk. Pārmaiņu nav. Vienu otru izsauc uz papildus pratināšanu. Daži pēc tam atgriežas, citi nokļūst citā kamerā. Bet tādu pārmaiņu ir maz.
…
Reiz mani atkal izsauc un ved uz izmeklēšanas cietumu. Izrādās, grib sarīkot konfrontāciju ar cilvēku, kuru esmu minējis savās piezīmēs. Kabinetā sēd Ūdris, bijušais Uzbekijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Runa ir aizvien vēl par to sarunu ar studentiem. – Es šo cilvēku nepazīstu, nekad neesmu redzējis un kopā ar viņu nekādās apspriedēs piedalījies neesmu – saka Ūdris. Atceros kā man teica par Ūdra „liecībām”, ka es esot pilsoniskās Latvijas izlūkdienesta aģents.
Izmeklētājs saka – Redzat, bet pilsonis Cīrulis apgalvo, ka bijis uz apspriedi pie jums. Vai tā, ieslodzītais Cīruli? Sakiet: jā vai nē?
Saku, ka ar Ūdri personiski pazīstams neesmu un tāpēc viņš varēja aizmirst, ka reiz esmu pie viņa ar dažiem studentiem sakarā ar diplomdarbiem.
Sīkumiem nav nozīmes, – mani pārtrauc izmeklētājs. Sakiet jā vai nē?
Gribu paskaidrot fakta būtību, pateikt, ka nekāda apspriede tur nebija. Bet vairāk teikt man neļauj.
Vaicājiet studentiem, jūsu tagadējiem izmeklētājiem, kas tur bija kopā ar mani. Viņi jums pateiks, kāpēc tur iegriezāmies – saku, kad mani jau aizved.
Ūdris paliek sēdot pie galda neizpratnē. Esmu ļoti aizvainots, ka viņš tik dusmīgi skatās uz mani. Redzu, ka šā fakta sakarā arī Ūdrim kaut ko mēģina piesiet, un viņš domā, ka tas esmu es, kurš viņu apmelojis, lai kaut cik atvieglinātu savu stāvokli.
Tad mani aizved uz citu kabinetu un uz brīdi atstāj vienu. Pēkšņi blakus kabinetā dzirdu Eglīša balsi. Pazīstu viņu. Viņš bija komandieris Sarkanarmijā. Kad viņš dienēja Taškentā, mēs dažas reizes tikāmies pie paziņām. Tad viņu komandēja uz Ašhabadu, tāpēc pēdējā laikā netikāmies. Dzirdu, ka Eglītis atsakās iet uz konfrontāciju ar mani. – Tie ir meli, tas nav bijis, viņš pretojas un kliedz, ka nekur neies.
Nojaušu, ka viņu acīmredzot piespieduši kaut ko parakstīt pret mani, un tagad viņš atsakās no savām „liecībām”. Nelīdz nekādi draudi. Konfrontācija kļūst lieka.
Savā kamerā vairs nenokļūstu, bet mazā kamerā, kurā astoņas gultas bet 36 cilvēki. Gultās guļ tikai cilvēki gados, katrā pa diviem, pārējie uz cementa grīdas.
Ir jau vasaras otrā puse. Taškentā tas ir karstākais laiks. Staigājam sporta biksītēs. Palaikam divi ņem palagu, lai telpu izvēdinātu. Gulēt uz grīdas ir pat patīkami, jo dzesē. Dažreiz sarīkojam kādu skandālu, par ko sēdina karcerī. Lai gan tur sliktāk baro, toties vēsāks. Bez tam, kad dažus aizved uz karceri, palikušajiem plašāks. Sākam skandalēt rindas kārtībā. Tomēr administrācija mūsu viltības atmasko. Karcera grīdu pirms vaininieka ielikšanas sāk uzsildīt ar karstu ūdeni. Tādā karcerī būt ir briesmīgas mokas. No izgudrojuma nākas atteikties.
No nepanesamā karstuma sākam slimot. Uz ādas parādās kaut kādi izsitumi. Viss ķermenis čulgās. Ārsts izraksta talku, to izmantojam kilogramiem dienā.
Karstums pamazām pāriet, kļūst vieglāk. Bet tomēr ne mocības. Mūs visu laiku baro tikai ar biezputrām. Sākam slimot ar cingu. Jā, vasarā, Taškentā slimojam ar cingu! Kad tas kļūst zināms augstākās instancēs, cietuma administrācija dabū brāzienu. Bet ciešam atkal mēs. Tagad mums dod tikai ūdeni, puskilogramu melnās maizes dienā un klēpjus ķiploku ar lakstiem. No cingas vaļā tiekam ātri. Turpmāk mūsu barība kļūst daudzveidīgāka. Bet kopš tā laika man no ķiploku smakas vien ir nelabi.
Šajā kamerā tik viendabīgs sastāvs kā iepriekšējā nav, bet arī šeit satieku dažus interesantus cilvēkus, kas paliek atmiņā uz mūžu.
Igaunis Petss, komūnists – bijis ārvalstu fakultātes dekāns Taškentas universitātē. Daudzi studenti un pat pasniedzēji tādu fakultāti nezināja. Tur mācījās Austrumu tautu pārstāvji, tolaik galvenokārt no turīgajiem. Fakultāte bija ārpus Taškentas. Petss ļoti labi pazīst Austrumu tautu sadzīvi un paradumus. Divdesmitajos gados viņš padomju valdības uzdevumā strādājis Tuvas republikā.
Bet pats interesantākais cilvēks šajā kamerā ir indietis Tedjasings, ārsts-psīhiatrs. Biju bijis ar viņu kopā pirmajā izmeklēšanas kamerā uzreiz pēc mana aresta. Tedjasings pieder pie vienas no augstākajām kastām Indijā (kšatrijiem?), bet agri zaudējis vecākus, palicis bārenis. Līdz pirmajam Pasaules karam pusaudzis dzīvojis pie onkuļa un kopā ar viņu strādājis tekstilfabrikā Mumbajā. Pēc neveiksmīga streika fabrikā, kura gatavošanā rosīgi piedalījies onkulis, viņiem nācies Mumbaju pamest. Viņi ar klejojošo cirku nokļuvuši Šanhajā. Tur onkulis miris. Trupa izjukusi. Tedjasings palicis viens. Viņam ir izdevies pievienoties citam klejojošajam cirkam un viņš ir turpinājis klejot pa Ķīnu. Kad Krievijā sākusies revolūcija, Tedjasings bijis Harbinā. Gribēdams būt tuvāk revolūcijas notikumiem, viņš cirka mākslinieka statusā sācis braukāt pa Krievijas Tālajiem Austrumiem. Nokļuvis pie kolčakiešiem, kuri viņu mobilizējuši armijā. Drīz, kaujā ievainots, viņš nokļūst pie sarkanajiem, ārstējas hospitālī. Izārstējies viņš Altajā iepazīstas ar krievieti skolotāju, iemīlas, un viņi apprecējušies. Drīz viņš iesaukts Sarkanarmijā un karojis līdz Pilsoņu kara beigām. Pēc demobilizācijas atgriezies pie savas jaunās sievas un dzīvojis sādžā, nodarbojies ar biškopību. Jaunie cilvēki nolemj, ka jāmācās, un aizbrauc uz Maskavu. Tedjasings nokļūst pieņemšanā pie PSRS Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētāja Kaļiņina, kurš pēc draudzīgas sarunas palīdz viņam iekārtoties mācībās. Strādnieku fakultātē viņš iestājies partijā. Sekmīgi beidzis fakultāti viņš kopā ar sievu iestājas Maskavas Otrajā medicīnas institūtā. 1935.gadā viņu kopā ar sievu nosūta darbā uz Taškentu, kur viņš strādā Psīhiatriskajā slimnīcā. Tur viņš arestēts. Tedjasings ir ārkārtīgi talantīgs un vispusīgi attīstīts cilvēks. Zina daudzas valodas, gan Austrumu, gan Rietumu. Bet nav aizmirsis arī cirka trikus, ar kuriem pastāvīgi izklaidē kameru. Viņam ir slaids spēcīgs augums, melnas spožas acis. Bet dvēsele bērnišķi naiva un ārkārtīgi jutīga, kas galīgi neatbilst viņa izskatam un bagātajai dzīves pieredzei. Ar marksistiski-ļeņinisko ideoloģiju viņš ir pārņemts līdz fanātismam. Ar bērna pārliecību viņš uzskata – un neviens viņa pārliecību nesašūpos – ka drīz viss noskaidrosies, un viņš varēs turpināt darbu.
Uz beigām iet 1938.gads. Kāds, atgriezies no pratināšanas, saka, ka visur no sienas pazuduši Ježova portreti. Tas mūs spārno. Visi esam pārliecībā, ka ļaunuma sakne ir viņā. Drīz prieka vēstis sāk nākt no visām pusēm. Kāds ir uzzinājis, ka atbrīvota viņa sieva. Dažas dienas vēlāk mani atkal izsauc pie izmeklētāja. Viņš paziņo, ka mana sieva ir atbrīvota. Dod man parakstīt aktu, ka viņa ir saņēmusi mantu, kas palikusi dzīvoklī. Lai gan runa ir vien par dažiem apģērba gabaliem, es ieraugot zem akta Mildas parakstu sapriecājos tā, ka nedomājot parakstos blakus. Mani pārsteidz izmeklētāja neparasti korektā uzvedība. Skaidri redzams, ka viņš darbojas pēc kādiem jauniem norādījumiem. Bet vēl pēc dažām dienām es saņemu savu mēteli, zābakus un uzvalku, ko atsūtījusi Milda.
Sācies 1939.gads. Turpinām saņemt labas ziņas. Uzzinām, ka Kuzmina vairs nav, bet Zaturanskis, Solovjovs un citi ir arestēti par varas pārsniegšanu.
Uzzinu, ka ir atbrīvots Ūdris un Ostrovs un daži citi ieslodzītie. Visiem pacilāts noskaņojums. Arī esmu pārliecināts – ja Kuzmina nav, Zaturanskis atdots tiesai, tad visi viņu meli atklāsies, un mani tāpat kā Ostrovu un Ūdri ir drīz jāizlaiž. Tā domā visi arestētie komūnisti. Tomēr man šķiet, ka notikumi virzās ļoti lēni.
Sāk uz pieprasījumu izsniegt papīru un rakstāmlietas. Rakstu garu sūdzību par neatļautām izmeklēšanas metodēm, kādas pret mani lietotas. Atsaucu savu parakstu zem liecībām. Lūdzu paātrināt iztiesāšanu un mani atbrīvot. Atkal iet dienas, nekādu pārmaiņu nav.
Tikai pēc mēneša mani atkal izsauc pie izmeklētāja. Viņš korekti stādās priekšā: viņa uzvārds ir Rimskis. Sīki iztaujā, kāpēc esmu parakstījis protokolu, kurā atzīstu sevi par vainīgu. Es viņam visu sīki paskaidroju. Atkārtoju viņam to ko esmu rakstījis savā pēdējā iesniegumā. Mazliet aizdomīgi man šķiet tikai, ka šoreiz nesastāda nekādu protokolu. Viņš vispār nepieraksta neko no manis teiktā. Mierinu sevi, ka būtībā neko jaunu neesmu pateicis, ka viss jau pateikts manā iesniegumā.
Kad saruna beigusies, Rimskis vaicā, vai neesmu noguris. Tad dod man parakstīt apzīmogotu veidlapu, kurā teikts, ka man sūdzību par pratināšanas metodēm nav, un nekāda spīdzināšana pret mani nav lietota. Es tūlīt parakstu.
Tad Rimskis atļaujas vēl dažas neparastas vaļības. Viņš sak -: Tagad ne vien Kuzmina, arī Zaturanska vairs nav. Visi, kuri pieļāvuši patvaļu, ir atdoti tiesai un viņus sodīs. Bet jūs, biedri Cīruli, varat būt mierīgs, ka tagad viss notiks pēc likuma.
Kamerā atgriežos jau pavisam labā noskaņojumā visrožaināko cerību pilns. Atkal iet dienas bez pārmaiņām. Cietumā nonāk ziņas par saspringtu starpvalstu stāvokli. Austrijas okupācija, Minhene, sakāve Spānijā. Iešaujas prātā – Kas ir ar manu draugu Rūdi? Hitlera armijas jau Prāgā. No kāda tāla skaļruņa katru vakaru dzirdam: Ja rīt karš, ja rīt karagājiens… Un pēkšņi… Nejauši vai kāds ļauns joks, atrodam tualetē uz loga noplēstu Pravdas lapu. Jau vairāk kā gadu neviens no mums avīzi rokās nav turējis. Katrs kāri ķer rokā izmesto lapiņu, lai dabūtu kādu atbildi uz mūs visus satraucošiem starpvalstu un iekšējiem jautājumiem. Visi pēc kārtas lasa avīzi un saudzīgi liek to atpakaļ. Atgriezušies kamerā visi klusē par izlasīto, tikai pajautā cits citam – Pravdu lasīji? Vai – Izlasi Pravdu!
Un es nepacietīgi tveru avīzes gabalu un tur izlasu… Staļina apsveikumu Hitleram dzimšanas dienā. Komentē Petss. Hitlera galvenais mērķis, protams, ir uzbrukt un iznīcināt Padomju Savienību, un šim nolūkam viņš grib nodrošināt savu aizmuguri un nostiprināt kundzību Eiropā. Bet lai piespiestu Angliju un Franciju dažādi piekāpties, Hitlers izdara miermīlīgus žestus attiecībā uz mums. Vai mēs varam uz tiem neatbildēt? Mūsu attiecību ar Vāciju uzlabošanās var, pirmkārt, nedaudz attālināt sagaidāmo karu, otrkārt, likt nopietni padomāt Čemberlenam un Daladjē. Lai kā, pašlaik attiecību ar Vāciju normalizēšana ir mūsu miermīlīgās politikas izpausme.
Petsa prātojumi ir grūti saprotami.
…
Beidzas 1939.gads. Polija sagrauta. Sācies Vācijas karš ar Angliju un Franciju. Uz Somijas robežas ir asiņains karš. … Pēkšņi uzzinām, ka no Maskavas ieradusies kāda autoritatīva komisija prokurora Frakina vadībā, kas visu noskaidros. … Papīru sūdzībām vairs nedod. … Sāku rakstīt jaunu sūdzību Staļinam. Rakstu ar degušu sērkociņu uz papirosu papīra. Rakstu ilgi un sīki visu, kas uz sirds. Izrakstīju divas papirosu papīra grāmatiņas. Nosūtīt lemju naivi vienkāršā veidā. Cieši satinu savu sūdzību ar diegiem un uz paciņas uzrakstu: „Lūdzu labus ļaudis nodot biedram Staļinam”. Pastaigā pārmetu savu vērtīgo sūtījumu pār žogu. Bet apsardze tornēr pamana un saceļ trauksmi. Kad mani aizved uz pratināšanu pie cietuma priekšnieka, izdaru izmisuma soli – Neēdīšu kamēr neļausiet nokļūt pie Frakina komisijas. Par „pastu” mani soda ar karceri. Pasludinu bada streiku. Atgriezies no karcera liekos uz gultas un guļu nekustīgi. Esmu uzrakstījis zīmīti: :Kamēr uz Fradkina komisiju nelaidīs, ēdienu nepieņemšu”. Zīmīti piestiprinu pie segas, zem kuras guļu. … Pie cietuma priekšnieka durvīm apstājamies, un dzirdu patīkamu sievietes balsi: Ienāciet, biedri Cīruli, ienāciet. Visā ieslodzījuma laikā tādu siltu attieksmi dzirdējis neesmu. … Aiz liela gara galda sēd prokurors Frakins (viņa izskats man jau pastāstīts) un vēl 4-5 cilvēki. Galda galā sēd sieviete. Pazīstu. Tā ir Veļičko, Mildas paziņa. Eju pie galda. Un no Veļičko pieceļas un skrien man pretī. – Re kā nākas satikties. … Nu, kas jums uz sirds, stāstiet. – sāk Frakins. Uz galda Frakinam priekšā pamanu savu sūdzību Staļinam, ko pārmetu pār žogu.
Tur ir uzrakstīts – ar grūtībām atbildu, norādot uz paciņu. Badojoties esmu zaudējis spēkus, un vēl tikšanās ar Veļičko. Neko nesajēdzu un gandrīz nespēju runāt. Veļičko ātri ielej ūdeni un padod glāzi. Izdzeru. Ielej vēl, izdzeru, un vēl trešo. – Ir sūdzības par apstākļiem cietumā? – Nu, ko teikt. Ne tur tā lieta. Skaidrs, ka cietums nav sanatorija, sāku lēnām runāt. Paši tikko dzirdējāt šāvienu. … Gribu protestēt pret to, ka mani tur cietumā un liek parakstīt melīgas liecības.
… Pagājušas trīs dienas. Ceturtajā kamerā ienāk uzraugs, liek saģērbties un sekot viņam ar mantām. Esmu bezgala laimīgs. Atvados no visiem. Visi ir pārliecībā, ka izeju brīvībā. Ārā marts. Tuvu pusdiena. Silda agrā pavasara saulīte. Esam savākti trīsdesmit cilvēki. Redzu pazīstamas sejas. … Viņu vidū garais kalsnais profesors Maškovcevs, angļu valodas pasniedzējs un katedras vadītājs Taškentas universitātē. Platmalē, jaunā uzvalkā, divi čemodāni. … Nu kā, izejam brīvībā? – Pajautāju tadžikam Džumbajevam, studentam-matemātiķim no Azerbaidžānas ar kuru arī esmu bijis vienā kamerā. Pagaidām uz pārsūtīšanas cietumu (peresilku), – viņš atbild. Gandrīz saļimstu.
Nekas, tagad būsim vairāk svaigā gaisā,- mani mierina Džumbajevs, pamanījis manu izmisumu un vājumu. Pavēl nostāties pa četri. Nostājos blakus Džumbajevam, pa labi Vasiļjevs, jauns ārsts no Staļinabadas. … Pārbauda pēc saraksta. Turpmāk būšot vienmēr jāstājas šādā kārtībā. Pagalmā izbrauc pārklāta kravas mašīna. Uzraksts ar lieliem burtiem: “AUGĻI”.
Skat, zekiem (z/k – ieslodzītie) augļus atveduši, kāds pajoko. Mums liek sakāpt mašīnā, cieši aiztaisa un aizslēdz, un mašīna ar „fruktiem” aizbrauc uz pārsūtīšanu.
Beidzot mūs apstādina pie barakas. Mūs ielenkušie jaunie cilvēki kļūst aizvien nekaunīgāki. Daži jau pūlas izraut no rokām saiņus vai čemodānus. Turēsimies kopā – klusu saku kaimiņiem. Vasiļjevs un Džumbajevs ātri aptver situāciju. Vasiļjevs noliek savus ārsta čemodānus zemē, mēs ar Džumbajevu virsū uzliekam savas paunas, Uzsēstos uz mūsu mantām. Tagad maniem kaimiņiem rokas brīvas. … Dažiem šis tas ir pazudis. …
Netālu no mūsu barakas izvietojies uzbeku bariņš. … Viņi stāsta, ka barakas ir blakšu pilnas, bez tam tajās peresilkas blēži apzog jaunos līdz pēdējam. Uzaicina mūsu grupu apmesties viņiem blakām: šajā laikā nemēdz līt, jumtu nevajag. …
Te ir izveidojušās divas naidīgas šķiras: kriminālie un politiskie, galvenokārt 1937.gadā arestētie komūnisti, bezpartijiskie inteliģenti un daļa īsti kontrrevolūcionāri un baltgvardi. … No šejienes brīvībā neiziet. Nekādu cerību vairs nepaliek. … Arī kriminālie ir dažādi. Vieniem sods tuvojas beigām. Tie ir ar labu uzvedību izkalpojušies priekšniecības atzinību. Viņi kalpo kā peresilkas iekšējās administrācijas kadri: iekšējā apsardze, pavāri, noliktavu pārziņi, kantora darbinieki u.t.t. Tā ir kriminālo aristokrātija. Viņiem pat izsniedz īpašas caurlaides, ar kurām drīkst iziet atvaļinājumā pilsētā. Otra kriminālo grupa ir tikko notiesātie, tie atsēdēs termiņu citur, parasti Ziemeļos. … Starp abām kriminālo grupām pastāv cieša sadarbība. „Plebejiem” nav kur glabāt peresilkā sazagto un salaupīto un nav kur ņemt ēdamo, šnabi, bet „aristokrāti”, izmantojot savas privilēģijas, labprāt palīdz pārdot un pirkt visu, ko vajag. Protams, labi nopelnot. …
Par labu atlīdzību „aristokrāti” pakalpo arī politiskajiem – nogādā vēstules, nokārto tikšanās ar radiem. …
Palaikam parādās NKVD pārstāvis ar kaut kādiem sarakstiem un paziņo, uz cik gadiem kurš notiesāts. Vienā sarakstā dzirdu arī savu uzvārdu – 5 gadi. Tas jau ir vieglāk. Vairumam 10. … Ir kāda lieta, kas pat šeit mazliet iepriecina. Atsevišķā ar augstu žogu nošķirtā barakā bieži redzu Zaturanski un citus nežēlīgākos izmeklētājus, kas spīdzināja komūnistus. … Domas jūk. Ja jau Zaturanskis sēž par to, ka izspiedis no manis melīgas liecības, tad kāpēc mani turpina turēt šeit bez kādas tiesas uz šo pašu liecību pamata? Kam tas vajadzīgs? Vai tiešām arī Staļinam? …
Peresilkā bijām mazliet ilgāk kā mēnesi. Reiz dienā visu mūsu grupu un daudzus citus savāc nosūtīšanai tālāk. … Saliek Stolipina vagonos. … Bez sanitārās apstrādes nebūtu kur likties no kukaiņiem. … Reiz dienā sēdam un notiesājam savas trūcīgās arestantu pusdienas. Pamanu, ka kāds no grupas mums iepretim sāk izrādīt pārmērīgu interesi par Vasiļjeva hromādas zābakiem. Pamana arī Džumbajevs. Samirkšķināmies. Interesentam blakām guļ otrs, redzams, drauģelis, garš stalts puisis skaistos baltos siltajos zābakos. Džumbajevs sāk pievērst īpašu uzmanību baltajiem zābakiem. Džumbajevam tie ir acīmredzami par mazu, bet man būtu pašā laikā. Bet man kājās pavisam nonēsātas vieglas kurpītes. Pagriezies pret mani Džumbajevs pēkšņi skaļi jautā: Klau, kāds tavām kurpēm numurs? Neatbildu, bet pagriežos tieši pret balto zābaku saimnieku – Ei, draugs, kāds tev zābaciņiem numurs? Ziemeļos, kā runā, esot velnišķīgi auksts, ir ātri kaut kas silts jādabū. Manās kurpītēs tur ilgi neizvilksi. Bet tu tās varētu vēl palietot. Žuļiks sāk vilkt kājas zem sevis. Arī pirmais beidz vērot Vasiļjevu, kurš neliekas ne zinis. Mani noklausījies balto zābaciņu saimnieks saka – Nu dzirdi, ar savējiem piešiem jokot nevajag. Kādi savējie, no kurienes? – izliekos, ka neticu viņam. Un tikai kad viņš mani galīgi pārliecinājis, ka ir no „savējiem”, lieku viņu mierā. …
Pēc diviem mēnešiem piestājam Kotlasā. Tur peresilka ir milzīga nometne Ziemeļu Dvinas krastā. Manuprāt, desmitiem tūkstošu cilvēku. Barakās piecstāvu nāras, tādas neesmu redzējis….
Vasaras vidus. Laiks silts, maigs. Pirmo reizi redzu baltās naktis. Ziemeļu Dvina atgādina dzimteni. Kā Daugava lejastecē. … Pa peresilkas teritoriju slaistās kāds trockists. Visādi cenšas pierādīt, ka revolūcija Krievijā var noturēties tikai ja palīgā nāks Rietumu proletariāts, ka zemniecība pie mums iet bojā. … Kotlasas peresilkā es uzzinu par Sarkanarmijas ieiešanu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Šī ziņa mani ārkārtīgi satrauc. Nezinu detaļas, nav nekādu ziņu, kā tur tagad veidojas politiskā dzīve. Skaidrs ir viens: fašismam Latvijā beigas.
Esmu pārliecināts, ka tagad ir reālāka iespēja arī mana jautājuma noskaidrošanai. Latvijas kompartija tagad būs legāla. Tātad būs iespējams oficiāli uzzināt par manu darbību tās rindās. Tomēr pagaidām neko uzsākt nevaru.
Kotlasā ilgi nepaliekam. Mūs vairāk kā simtu savāc, sēdina baržā un ved pa Vičegdu tālāk uz ziemeļiem. Drīz kļūst zināms, ka mūs ved uz Aikino, kur būs jāstrādā jauna Ziemeļpečoras dzelzceļa būvē. … Kāds zinātājs skatoties uz Vičegdas ainavām saka: Te ir tāpat kā Aļaskā. Bet man vietējā daba atgādina Ziemeļlatgales upes mežainos krastos. Tagad ar baudu ilgi vēroju krastus. Domas bieži atgriežas Latvijā, un nekādi nespēju iztēloties kas tur tagad darās. Skatos uz ziemeļu mežiem, un ilgas pēc Latvijas pārņem aizvien vairāk. Trešajā dienā pamanām, ka arī uz baržas izrīkojas kāda banda. Naktīs aplaupa gulošos, rūpīgi iztausta visas šuves (kur mēdz slēpt naudu). 15 cilvēki, ne vairāk. Katru pamodušos draud nosist, ja cels troksni. Pie rīkles pieliek milzīgu sarūsējušu naglu un tad neviens nedomā pretoties. Izskatās, ka nākamnakt kārta mums. Kopā ar vairākiem kaimiņiem sarunājam pretoties. Džumbajevs un citi apbruņojas ar dvielī ietītām ziepēm. Esam uzminējuši precīzi. Kā noliekamies gulēt, parādās žuļiki. Izliekamies aizmiguši un vērojam. Pēkšņi Džumbajevs pielec kājās un no visa spēka gāž bandītu barvedim pa galvu ar māla bļodu. Tas nokrīt. Pielecam kājās, sagrābjam nokritušo un izmetam pa atvērto lūku. Dzirdam kā tas noveļas pa slīpo klāju un iekrīt ūdenī. Padod nākošo – kliedzu pilnā rīklē. Nakts klusumā mans kliedziens noskan pa visu upi. Uz baržas pamostas visi. Apsardze ir troksni dzirdējusi un pamanot, ka kāds ir ūdenī, nospriež, ka tas ir bēgšanas mēģinājums, un atklāj uguni pa izmesto. Nākošie sitieni bandītiem nav tik stipri kā Džumbajeva pirmais. Tomēr viņi ir tik pārsteigti, ka pat nedomā pretoties, lai gan esam ne vairāk kā pieci. Uz manu uzkliedzienu kāds nokrīt uz ceļiem un raud – Lūdzu pažēlojiet, neizmetiet mani! Atdosim visu un vairs nekad nevienu neaizskarsim. Pārējiem izdodas noslēpties. Drīz atnāk ieslodzītie no citiem nodalījumiem, bet apsardze nenāk. Paši ātri savācam aizbēgušos bandītus, padzenam zem nārām un neizlaižam visu nakti. Kurš cenšas izlīst, dabū no Džumbajeva spēcīgu sitienu ar ziepēm. No rīta parādās apsardze un mūs pavadošie. Noskaidrojuši kas par lietu viņi zaudē interesi. Saka, ka ar žuļikiem varam darīt ko gribam, bet cilvēku upuru lai vairs nebūtu.
Nākamā dienā ierodamies Aikino. Barža piestāj upes piestātnē. Zem bandītu nārām atradām vairākus maisus ar salaupīto mantu. Tomēr pietrūka prāta pašiem to izdalīt cietušajiem. Kad tā nokļuva konvoja rokās, tie paziņoja, ka vispirms viss jānoskaidro, jāsastāda akts, bet naudu un dārglietas vispār var atdot tikai pēc ieslodzītā atbrīvošanas. Tās lietas vairs neviens no mums neredzēja….
Žuļiku, kurš bija manā priekšā kritis uz ceļiem, gadījās pēc dažiem gadiem satikt vēlreiz. Nebija mani aizmirsis. Bet pat nedomāja man atriebties. Pretēji, visādi centās sadraudzēties, pakalpot, brīdinot visus, lai nemēģina mani aptīrīt: pāridarītājam klāsies plāni.
… Es steidzos atrast darbā mierinājumu no mokošām pārdomām un beidzot sajust, ka nesu kādu labumu. Izskatās, ka darbu grib arī daudzi citi. Izrādās, pirms mums te strādājuši poļu karagūstekņi. Paspējam viņus redzēt. Visi Polijas armijas formās, vien mundieri nodriskāti. Tomēr izskats lepns. Pie cepurēm spīd kokardes. Viņus komandē pašu komandieri, un viņi ir pilnībā saglabājuši savu iekšējo kārtību.
Mums jāveido uzbērums. Sadala pa brigādēm, katrā trīsdesmit cilvēki. Brigadierus ieceļ no zekiem. Dzīvojam stingrās un samērā tīrās barakās bez kukaiņiem. … Apgāde samērā laba. Maizi par normas izpildi dod kilogramu dienā. Par pārpildi vai neizpildi procentuāli palielina vai samazina. … Īpaša ārstu komisija zekus sašķiro trijās kategorijās: pirmajā jaunākie un spēcīgākie, otrajā vidēji vāji, trešajā vājākie un vecie. Arī norma atbilstoša. … Par atbrīvojumu atbild ārsta palīgs (ļekpoms), bet ne par veselību. Bija večuks vēstures profesors Smislovs., ar sirdskaiti. Ļekpoms viņu neatbrīvoja. Drīz Smislovs nomira darbā pie tačkas. … Te man nācās šķirties no Vasiļjeva un Džumbajeva. Vasiļjevu norīko par ārstu citur, bet mūs abus ieceļ par brigadieriem dažādās brigādēs. … Tagad man šķirt, ka vajag tikai nedaudz pacietības, kamēr Latvijas kompartija noskaidros situāciju, un mana traģēdija beigsies. Partija taču savus kadrus zin, un neesmu jau vienīgais, kurš nokļuvis tādā nelaimē. Pagaidām varu tikai strādāt cik spēka.
Kolonas priekšnieks ir Meļehovs, Sarkanarmijas komandieris, beidzis Frunzes akadēmiju, visumā pozitīvs cilvēks un labs darba organizators. Augstākā priekšniecība ir rajona priekšnieks NKVD karaspēka komandieris Papsujšapka…. Viņš tēlo demokrātu un patiesības mīlētāju, bet sanāk slikti. Viņš ir vienkārši muļķis – redzams uzreiz. … Ļoti kustīgs, ar viņu vienmēr ir liela svīta… Mana brigāde ir īsts Bābeles tornis: divi somi, daži igauņi un vēl vairākas nacionalitātes. Visi strādā godīgi…
Meļehovam ir sieva latviete. Uzzinājusi, ka esmu latvietis, viņa vēl vairāk izrāda man labvēlību. Bieži parādās darba vietā un nekad neaizies neteikusi man labu vārdu. …
Lai gan nav paredzēts, Meļehovs man bieži dod palasīt avīzes, īpaši ja ir ziņas no Baltijas republikām. Kad šīs republikas tika pieņemtas PSRS sastāvā, viņš īpaši pienāca mani apsveikt, paspiest roku.
Vasara iet uz beigām. Strādāt mežā patīk. Daba atgādina man Alūksnes apkārtni, tik mežs biezāks, kalni augstāki un viss visapkārt it kā spēcīgāks.
Būtu viss gājis labi, bet pēkšņi neveiksmes cita pakaļ citai. Darbos norīkotājs Kandiba, uzzinājis, ka man ir jauns uzvalks, sāk uzbāzties, lai pārdodu viņam. Bet es gribu tajā braukt uz Latviju. Tomēr Kandiba uzplijas tik nekaunīgi un rupji, ka es dusmās pārdodu uzvalku citam par kilogramu margarīna. Kandiba sāk atriebties. Ja vest grunti ar tačku 50 līdz 100 metrus skaitās vienas kategorijas darbs, tad tagad mums nekad nesanāk pārvešana 51 metrus, bet visus 99. Cieš brigāde. Rodas neapmierinātie. Prēmiju vairs nav. Tomēr nepadodos un piedošanu lūgt netaisos. Vispār jau brigāde jūt man līdzi un norīkotāju necieš. Margarīnu uzreiz nedabūju, bet no vitamīnu trūkuma saslimstu ar vistas aklumu. Te vēl ir baltās naktis, bet esmu tikpat kā akls. To izmantojot norīkotājs sāk mani krāpt darbu uzskaitē. Tagad rodas iespaids, ka brigāde sākusi strādāt sliktāk.
Meļehovs sāk pret mani attiekties sliktāk. Acīmredzot, Kandiba kaut ko sastāstījis. Ar katru dienu mūsu dzīve kļūst grūtāka.
Beidzot nāk pēdējais trieciens. Reiz naktī pazūd divi somi no manas brigādes. Lai gan tieši par to neatbildu – atbild apsardze – mani šajā lietā vairākas reizes izsauc uz pratināšanu. Jūtu, ka arī mani tur aizdomās par līdzdalību, bet manam vistas aklumam netic. Arī šajā aizdomīgumā jūtu Kandibas roku. Galu galā Meļehovs atceļ mani no brigadieriem un palieku vienkāršs strādnieks. Tā kā gandrīz neredzu, normu neizpildu. Tagad atkal badojos un ar katru dienu esmu vājāks. Drīz vairs nespēju piecelties no nārām. Jau neizeju darbā. Ēdienu man nes citi. Bet priekšniecības acīs esmu simulants. Kandiba turpina atriebties.
Reiz uz mūsu kolonu atkal atbrauc Papsujšapka. Meļehova pavadībā apskata lāģeri. Guļu uz nārām. Pienāk barakas dežurants, arī slims, nespēj iet darbā, un saka, ka mani sauc priekšniecība. Ar grūtībām pieceļos, taustos uz izeju. Ārā saule norietējusi, iestājas vistas aklums. Dzirdu sarunu un tik tikko atšķiru priekšā vairākus siluetus. – Ieslodzītais, nāciet šurp! Neredzu, ka starp viņiem un mani ir dubļu bedre. Cenšoties pasteigties tajā iekrītu. Ķepurojos pa dubļiem lai nenoslīktu. Beidzot kāds man palīdz piecelties un noturēties kājās. Viss dubļains, līdz ceļiem bedrē, jūtos vispazemotākais un nelaimīgākais cilvēks pasaulē. Gribu kaut ko teikt, nevaru atrast vārdus, lai izteiktu visu ko jūtu pret cilvēkiem, kas var tā izņirgāties par manu slimību un vājumu. Beidzot saku: Vai tiešām jūs nespējat izdomāt kaut ko gudrāku? No aizvainojuma un dusmām pat raudāt nespēju, Šajā brīdī vairs negribu dzīvot. Negribu dzīvot pasaulē, lai būtu izsmiekls neliešiem. Priekšniecība aiziet. Mani aizved atpakaļ uz baraku, palīdz kaut cik nomazgāties, un es atkal liekos gulēt.
Kādu nedēļu mani atstāj pilnīgā mierā. Šad tad ienāk ļekpoms, bet no viņa jēgas nekādas. Aizvien žēlojas, ka viņam nekā nav. Tomēr man ir aizdomas, ka viņam iepaticies mētelis, kas man vēl palicis. Bet man ir tādas dusmas pret visiem un visu, tāda vienaldzība pret sevi, ka mēteli kā kukuli nepiedāvāju.
Pēc darba dienas, kad zeku kolona atgriežas no darba un nostājas pagalmā pārbaudei, ierindā jānostājas arī tiem, kuri no darba atbrīvoti. Dohoģagas jeb nāves kandidāti, kā mūs sauc, stājas kreisajā flangā. Uz ierindu nenāk tikai tie, kuri vairs nespēj piecelties un guļ uz nārām kamēr nomirs. Slimnīca ir tālu un pārpildīta, un tur jau nav labāk, tā ka turp neviens nesteidzas. Es vēl cenšos celties un katru vakaru stājos ierindā kopā ar citiem dohoģagām. Tur Meļehovs pieņem arī zeku sūdzības un pretenzijas, bet es viņam neko nesaku. Bet viņu, redzams, tomēr moka sirdsapziņa. Reiz vakarā iedams gar ierindu viņš vēršas pie manis: Nu, kā iet, Cīruli? – Kā redzat, pilsoni priekšniek, slikti. Bet vai vēl kaut ko darīt varat? Atbildu, ka esmu mācījies un strādājis par maiznieku, konditoru. Par savu krāsotāja profesiju un senās vēstures pasniegšanu neko nesaku – te tas nevienam nav vajadzīgs. – Bulciņas cept protat? – Protu. Tad norīkoju jūs uz virtuvi, tur cepsiet bulciņas mūsu stahanoviešiem (darba normas pārpildītāji), saka Meļehovs un aiziet. Nākamā dienā dodos uz savu jauno darba vietu.
Noliktavā atsūtīti kviešu milti. Meļehovs iepriekš ir licis kolonas stahanoviešiem papildus maizes gabala vietā izsniegt pankūkas no kviešu miltiem. Bet vai nu pavāri nav gribējuši, vai nav pratuši – pankūkas vienmēr bijušas negaršīgas, un prēmētie neapmierināti. Tagad man pankūku vietā no šiem miltiem jācep bulciņas. Virtuvē šefpavāra Sašas vadībā strādā divpadsmit pavāri. Saša ir trīsdesmitgadīgs stalts puisis no Ļeņingradas, bijis tur šefpavārs pazīstamā restorānā. Vieglprātīgs, nasks uz iedzeršanu, bijis iesaistīts kādā mahinācijā un iekritis. Raksturs ļoti labsirdīgs, sirsnīgs un jutīgs. Virtuvē ir dzelžaina kārtība un tīrība. Pēdējā, protams, pavāriem lielas grūtības nesagādā. Pamāj tik ar pirkstu – katrs zeks atskries ar jebkādiem pakalpojumiem. Tomēr organizētība un disciplīna nešaubīgi ir Sašas nopelns.
Pavāru brigāde mani sagaida draudzīgi. Pirmkārt dod labi paēst. Tad izsniedz specapģērbu. Redzot, ka esmu ļoti vājš, paši atnes miltus un visādi palīdz. Pēc pēdējā laika bezgalīgajiem pazemojumiem un vientulības, kad biju bieži domājis, ka dzīvot palicis pavisam maz, esmu par tādu sagaidīšanu aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Savas kurpes un uzvalku esmu jau pārdevis. Palicis vēl mētelis. Esmu to iešuvis šineļa iekšpusē kā otru oderi. Mans apģērba maisiņš pēdējā pusgadā ir atnesis tik daudz raižu un nelaimju, ka lietas kļuvušas pretīgas. Redzu uz kādiem noziegumiem un nelietībām spējīgi cilvēki dēļ kaut kādām ne nu lielas vērtības lupatām un nepavisam nevajadzīgām dzīvības saglabāšanai – vienīgi vieglai peļņai. Pēdējās dienās gulēdams barakā esmu bieži domājis – Visu šurpceļu esmu nervozējis un cietis savu lietu dēļ. Šeit uzvalka dēļ sastrīdējies ar norīkotāju, kāpēc cietu ne vien pats, bet arī visa brigāde. Mēteļa dēļ ļekpoms nedod zāles. Man taču vajag pašu mazumiņu – mazliet zivju eļļas – un viss vistas aklums zudīs, mocības beigsies. Baidos domāt, kādas vēl ciešanas man var nest mētelis.
Pavāru izdarītā pieņemšana ir mani pavisam aizkustinājusi. Redzams, arī vājuma dēļ esmu pavisam sentimentāls. Nesteidzīgi sameklēju savu šineli, izvelku no tā mēteli un atdodu to pavāram. Saška iedzīvoties negrib. Pats jau sen sapratis, ka lietas labumu nenes. Viņš arī nedomā, ka es mēteli dodu viņam personīgi. Viņš to saprot kā atzinības zīmi visiem pavāriem. Pēc pusstundas mētelis ir pārvērties divās šņabja pudelēs. Uzkožamais virtuvē atradīsies vienmēr. Vakarā mums ir vakariņas par godu manai atnākšanai. Saška un visa brigāde zvēr būt mani uzticami draugi līdz kapa malai. Visi kopā nolādam Kandibu un ļekpomu.
Pēc vakariņām apaļā koka traukā, ko brigāde man sagādā, iejaucu „efštiku” (iejavu?), kā man mācīja Alūksnē. Tad liekos blakus uz tīrās grīdas mazliet pasnaust kamēr mīkla uzrūgst. Bet pēc labām vakariņām drīz esmu iemidzis cietā miegā. Pamostos un nevaru saprast kur esmu, un kas ar mani ir. Esmu viss mīklā. Kamēr gulēju, efštiks jau sen uzrūdzis un gājis pār malām. Tad raudzēju no jauna, un atkal traukā paliek mazumiņš. Ko nu darīt? Esmu izmisumā. Mīkla sarūgusi, vairāk kā puse uz grīdas. Tik labi viss bija sācies un tik ātri pienāks bēdīgs gals. Kas ēdīs manas skābās bulciņas? Protams, padzīs. Tomēr nav kur likties, kaut kas jādara. Savācu mīklu no sevis, no grīdas. Grīda par laimi ir tīra un spectērps jauns. Savākto mīklu lieku atpakaļ abrā. Tad pielieku vēl miltus un beigās visu pārjaucu no jauna. Saprotu: skābā mīkla cepot slikti ceļas. Tāpēc manas bulciņas būs sīkas, plakanas – skata nekāda. Izdomāju: taisīšu kliņģerus. Katram kliņģerim divi caurumi, tātad izskatās lielāks un skats labāks, un ātrāk izcepsies. Bet noņemšanās ar kliņģeriem liela, jāsteidzas. Cenšos no visa spēka. Ienāk Saša. Ieraudzījis ko daru, saka – Nu malacis, šodien kliņģeri būs gluži reizē. Atbrauks Papsujšapka. Es neatbildu. No pirmā trieciena biju jau paspējis atjēgties, bet no otrās ziņas man atkal dūša papēžos. Vien Papsujšapkas man vēl trūka! Un ja nu viņš sadomā pamēģināt manus skābos kliņģerus? Noskaņojums nomākts. Nav ko cerēt, ka Papsujšapka aizies nepamēģinājis – es viņa ieradumus zinu. Un arī Meļehovs, acīmredzot, gribēs pārbaudīt manu darbu. Bet izlabot vairs neko nevar. Kļūst žēl sevis, tik žēl, tādas skumjas, ka acīs asaras. Tomēr jāsteidzas.
Mani kliņģeri gatavi. Drīz no darba būs kolona. Ir atbraucis Papsujšapka. Ar visu svītu un Meļehovu apstaigā barakas. Pārbaudījuši tajās tīrību, visi nāk uz virtuvi. Papsujšapka nogaršo ēdienu pēc ēdiena un ir ļoti neapmierināts – Pliekans, pliekans, nekādas garšas. Saša taisnojas, ka nav etiķa. Vēl minūte, un priekšniecība ir pie manis. Nu, ko dari, vecīt? – vaicā Papsujšapka – Kliņģerus cepu, pilsoni priekšniek. Viņš ātri paķer vienu kliņģerīti, pārlauž uz pusēm un ēd. Gaidu savu bojā eju. – Nu re, tā ir cita lieta – viņš pēkšņi paziņo un vēršas pie manis – Kaut kur mācījies? Jā, Latvijā, maiznieks un konditors, pilsoni priekšniek. Malacis, redz kur malacis, viņu noteikti uz goda dēļa – aizejot viņš saka Meļehovam. Es pavisam apdullis palieku ar saviem kliņģeriem.
Nepagūstu atjēgties, kad ieskrien Papsujšapkas izsūtāmais un prasa savam priekšniekam trīs kliņģerus uz procentu normas rēķina. Ir tāda kārtība: visu ēdienu kolonai gatavot par trīs procentiem lielāku rezervei. Uzlieku uz bļodiņas priekšniekam trīs kliņģerus. Pēc pāris minūtēm pārbiedēts atskrien izsūtamais ar tiem pašiem kliņģeriem. Saka, ka Papsujšapka briesmīgi lamājies un draudējis mani padzīt pie velna. Vairs nesaprotu neko. Beidzot sapratu, kas par lietu. Izrādās, Papsujšapka ir kliedzis – par ko tas večuks viņu tur. Viņš prasījis trīs kliņģerus – kāpēc dodu trīsarpus? Pielec: man vajadzējis nosūtīt viņam atstāto pusi un vēl divus veselus kliņģerus. Ņemu trešo kliņģeri no bļodiņas, nolaužu pusi un lieku atpakaļ. Izsūtāmais bailīgi paskatās uz mani, tad saprot, pamirkšķina man un aizskrien.
Pēc kāda laika viņš ierodas trešoreiz. Tagad Papsujšapka ir viņu atsūtījis izteikt man pateicību par apzinīgumu un godīgu attieksmi pret darbu. Viņš bijis pārliecināts, ka manis nosūtītais puskliņģeris ir tas pats, kuru viņš nometis, kad nogaršojis. Tagad viņš manu ārkārtīgo godīgumu un apzinīgumu saredzot tajā, ka viņa nomestā pusīte ir saglabājusies.
Ienāk Saša. Arī viņš ir apmierināts, ka es esmu tā ticis galā ar draudīgo idiotu. Man par lielu pārsteigumu arī visi stahanovieši ir ļoti apmierināti un visi slavē manus kliņģerus no skābās mīklas. Tikai vēlāk Saša man paskaidroja, ka te ēdienā nekā skāba nav, un tāpēc tāda garša tiek ļoti novērtēta.
Nu re, domāju, nebija laimes, palīdzēja nelaime. Pēc tam vienmēr ļāvu mīklai mazliet pārrūgt.
Uzzinājis par maniem panākumiem un Papujšapkas labvēlību tajā pat dienā ienāk ļekpoms ar zivjeļlas pudelīti. Viņš ir sapratis, ka tagad, kad strādāju virtuvē, viņa porcija būs atkarīga no manis.
No zivjeļļas man jau trešajā dienā vistas aklums pazūd bez pēdām. Tagad esmu briesmīgi dusmīgs uz ļekpomu. Cik viegli viņam bija bijis man palīdzēt – tā vietā mani mocīja un būtu ļāvis iet bojā nelaimīgā mēteļa dēļ. Esmu laimīgs, ka nekas vairāk nav jāsargā, un neviens vairs nemēģinās izspiest.
Priekšniecība ir pārliecinājusies, ka neesmu simulants, un Meļehova attieksme pret mani atkal uzlabojas. Ļoti bieži saņemu avīzi un modri sekoju notikumiem Latvijā. Esmu pārliecībā, ka manas atbrīvošanas stunda nav tālu.
Prātoju šā un tā, un nāku pie secinājuma, ka jāizmanto labā priekšniecības attieksme un pašam kaut kas jāuzsāk, lai atbrīvošanu paātrinātu.
Tagad rakstu garu iesniegumu Latvijas kompartijas Centrālkomitejai. Tur mani pazīst un var viegli visu pārbaudīt. Aprakstu visu, kas ar mani noticis, un lūdzu palīdzēt manā ātrākā atbrīvošanā. Iesniegumu atdodu Papsujšapkam. Vai viņš to nosūtījis vai ne – nezinu, bet par iesniegumu ar mani neviens nekad nav runājis.
… Mežā ir daudz ogu, īpaši brūkleņu. Reiz Meļehovs man vaicā vai protu vārīt ievārījumu. Protu. – Bet cukurs vajadzīgs daudz? Saku, ka parasti tik cik ogu, bet brūklenes var vārīt ar mazāku cukura daudzumu un pat bez tā. Nākamās dienās visi nāves kandidāti tiek norīkoti lasīt ogas. Tās nodod man. Katru dienu vāru ievārījumu, dažreiz ar cukuru, biežāk bez. Drīz man ir jau divas muciņas laba brūkleņu ievārījuma. Stahanoviešiem tagad cepu pīrāgus ar ievārījumu. Dažāda lieluma, un ar ievārījumu uz tām uzrakstu par cik pārpildes procentiem kurš pīrāgs pienākas.
Ik vakarus ierindas priekšā, kad Meļehovs nolasa pavēli, pats tos izdalu. Viņš ir ļoti apmierināts. Stingri norāda, ievārījumu likt tikai stahanoviešu pīrāgos, nosaka normu, cik katru dienu tērēt. Uz stingrāko aizliedz ievārījumu izlietot citiem nolūkiem bez viņa ziņas.
Bet Kandiba sāk iegriezties pie manis aizvien biežāk. Ievārījums viņam patīk ļoti. Vienreiz pat dodu mazliet pagaršot. Un nu kādu vakaru viņš ir atsūtījis savu palīgu ar bļodiņu, lai atkal iedodu viņam. Atsakos. Kandiba nāk pats, nikns – Kur ievārījums? Parādu. Viņš pieliek pilnu bļodiņu un aiziet. Iedams burkšķ -Visādi lupatas ņemas komandēt. Lai gan pats ir ieslodzītais, man viņš ir priekšnieks. Nevaru viņam traucēt pat ar spēku. Viņš zina, ka Meļehovs ir licis dot ievārījumu tikai stahanoviešiem, bet ja viņš tomēr ņem, tātad zin ko dara.
Tomēr jūtu, ka ar šo lieta nebeigsies. Kandiba man atteikumu nepiedos, atkal ķēzīsies. Bet tagad arī es esmu zirgā. Esmu uzzinājis, kāpēc Kandiba tā sadūšojies: ievārījums ievajadzējies, lai pacienātu vienu no Papsujšapkas palīgiem. Bet rīt pats Papsujšapka būs pie mums. Visu nopietni apsvēris izlemju rīkoties. Lai būtu kas būdams, ir jācīnās.
Gatavoju pasūtītos pīrāgus atbilstošos izmēros. Uz visiem uzrakstu tik skaisti cik vien protu. Bet vislielākais, par 230%, ir bez ievārījuma. Tam uzraksts no mīklas. Citu vidū izceļas. Atbrauc Papsujšapka. Vakarā kā parasti izeju arī es ar galdiņu un pīrāgiem. Lielais redzamākajā vietā. Dodoties pie tribīnes, lai nolasītu dienas pavēli, gar galdiņu iet Meļehovs. Kopā ar viņu Papsujšapka un sīkāka priekšniecība. Arī Kandiba. Meļehovs uzreiz pamana nekārtību un uzbrūk ar kliedzienu – Kāpēc šis bez ievārījuma? Nepietika – saku arī dusmīgi. Kandiba vakar aprija veselu bļodiņu – Bet es tak stingri liku ievārījumu likt tikai stahanoviešiem! – Es, pilsoni priekšniek, tāpēc arī nedevu, kad viņš atsūtīja savu palīgu. Bet atnāca viņš pats, paņēma pilnu bļodiņu un vēl mani izlamāja. – Taisnība? – Meļehovs draudīgi pagriežas pret Kandibu. Tas mīņājas, tad izspiež – Jā… atbrauca… mazliet paņēmu. Viņš, redzams, gatavojas pateikt, ka atbraucis kāds Papsujšapkas palīgs, kurš jāpacienā, bet paša Papsujšapkas klātbūtnē neuzdrīkstas pateikt. Nikns kā zvērs aiziet un aiz Papsujšapkas kāpj tribīnē. Pēdējais galvu nokāris ar papīriem rokā uzkāpj Kandiba. Parasti pavēli gatavo viņš, un bieži Meļehovs viņam dod arī nolasīt. Acīmredzot arī šodien gatavojas nolasīt. Bet tiklīdz Kandiba uzkāpis, Meļehovs viņam izrauj papīrus no rokām un lasa pavēli pats. Beidzis nolasīt, viņš paziņo – Redzat, lielākais pīrāgs ir bez ievārījuma. Tāpēc, ka to apēdis darbu norīkotājs Kandiba. Pavēlu ar nākošo dienu no amata atcelt un nosūtīt uz stingrā režīma kolonu par grāvraci.
Urrā! Atskan draudzīgs zeku kliedziens. Papsujšapka nesaka ne vārda. Man šķiet, ka Meļehovs Kandibu noņem ar tādu niknumu tāpēc, ka pats ir godīgs cilvēks. Pie tam viņš arī zekiem grib parādīt savu taisnīgumu. Pie tāda priekšnieka padotie strādā labāk un labāk pilda plānu.
… Mūsu kolonu pārceļ uz citu vietu. No pavāriem paliek Saša un es. …
Pēc kādas nedēļas ierodas papildinājums – sievietes. … Kriminālistes, prostitūtas, ir arī politiskās. Pēdējās tiek turētas atsevišķi. Pēc laiciņa uz virtuvi atsūta strādāt sievieti, kura nosauc sevi par Emmu Tilleri. Nedaudz vecāka par mani, ļoti patīkama. Iepazīstamies. Izrādās, latviete. Zinu, ka arestēts ir daudz latviešu – gan Taškentā, gan visur. Bet ieslodzījumā nav gadījies satikt nevienu. Emma ir no Valmieras. Līdz arestam dzīvojusi Maskavā. Apprecējusies ar šoferi, bērnu nav. Kad 1937.g. sākušies aresti, viņa ieradusies pie Sarkanās Presņas rajona partijas komitejas sekretāra, nolikusi uz galda partbiļeti un paziņojusi, ka nespēj saprast to, kas tagad notiek partijā, tāpēc neuzskata par iespējamu nēsāt kabatā partijas biļeti. Drīz arestēta. Apsūdzēta, ka ķengājusi partiju. Iedevuši 10 gadus. Emma virtuvē palika neilgi. Pēc nedēļas Meļehovs paņēma viņu par kalponi. Viņas dzīve kļuva vieglāka. Meļehova sieva pret viņu attiecas ļoti labi. Bet es ar viņu varu sarunāties tikai caur žogu.
Barakā sadraudzējos ar elektriķi Frīdmanu. Saratovas lauksaimniecības institūta students mehāniķis. Somija karā gājis uzbrukumā Mannerheima līnijai. Kādā smagā brīdī nav izturējis un iešāvis sev pirkstā. Pirksts pārsiets, turpat nosēdināts uz celma un tiesāts. Piespriesta nošaušana, bet apžēlots ar noteikumu, ka nākamā uzbrukumā vainu izpirks. Bet nākošā reize vairs nav bijusi, jo noslēgts pamiers. Nošaušanu aizvietojuši ar 10 gadiem ieslodzījumā. To viņš man stāstīja vēlāk atklātības brīdī. Ļoti pārdzīvo savu vājumu un kaunas par to runāt. Raksturs maigs, sentimentāls, viegli aizraujas. Ārkārtīgi godīgs, sirsnīgs un uzticams draugs. Visgrūtākajās dienās gatavs dalīties ar pēdējo maizes gabalu.
Mums garām iet uz ziemeļiem aizvien jaunas un jaunas zeku kolonas. Bieži saņemam uzdevumu gatavot viņiem pusdienas. Dažreiz arī man nākas stāvēt pie galda un dalīt garāmejošajiem zupas un biezputras porcijas. Iet viņi izkāmējuši, bāli, mēnešiem mocīti pārsūtīšanas cietumos. Lēnā virknē iet gar katlu un katrs kāri skatās uz smeļamkausu – vai negadīsies kas biezāks, vairāk. Dažreiz nebeidzamajās rindās gadās kāda pazīstama seja. Tad jau cenšos ieliet dāsnāk. Reiz atkal ieraugu garā kolonā uz ziemeļiem pazīstamu seju. Zaturanskis! Kas vairs no viņa palicis! Izkāmējis izvājējis nāves kandidāts. Redzu, arī pazinis mani. Slēpjas citiem aiz mugurām, lai nepamanu. Baidās, ka ieliešu pārāk šķidru zupu. Kad pienāk, ilgi skatos uz viņu, lai saprot, ka esmu pazinis. Tad ieleju treknu zupu līdz augšai. Viņš izbrīnīts skatās uz mani, tad nokar galvu. Viņa putras bļodiņā es ieleju pieckārtīgu eļļas porciju. Nu nebiju domājis, ka tu tāds jēzuliņš! mani vakarā lamā Frīdmans, kad pastāstu par savu tikšanos. – es tam maitam būtu ielējis pusporciju ūdens. Nesāku Frīdmanam skaidrot, un viņš nesaprata, ka Zaturanskim no mana cienasta labi nebija, tāpat kā man toreiz Taškentas cietumā no treknās griķu putras.
Sākas sniegs, sals. Tomēr draudzība caur augsto žogu kļūst karstāka. Reiz naktī guļot man blakām uz nārām Frīdmans čukst – Zini, tualetē var atbīdīt divus dēļus un iziet uz sieviešu barakām. – Bet man tur nekas nav vajadzīgs, sapīcis atbildu. Un nekur tu neaiziesi. Apsardze uzreiz manīs, ka cilvēks ieiet no vīriešu puses un iziet no sieviešu puses. Tas nekas, viņš iedvesmots skaidro, var izdarīt tā, ka iziet divi reizē. Sieviete iziet vīriešu pusē un vīrietis sieviešu pusē. Tālāk viņš paziņo, ka tā jau dara, un ka viņš iemīlējis meiteni un grib tikties. Te jāņem vērā kāds apstāklis. Lai gan vīriešiem un sievietēm liegts satikties, tomēr, ja sieviete ieslodzījumā kļūst māte, viņu nosūta uz māšu lāģeri, kur darbs vieglāks.
Naktis ir kļuvušas garas, un lāģera galvenais ceļš visu nakti tiek apgaismots. Tomēr vājajā lampiņu gaismā sardze sievieti no vīrieša nekādi nevar atšķirt: arī sievietes ir biksēs un daudzas ausainēs. Ciemošanās izvēršas. Parasti sarunā divi pāri uzreiz. Kas iet vīriešu pusē, paņem dvieli. Izejot no tualetes sieviešu pusē viņš iebāž ausaini padusē. bet dvieli uzsien kā lakatiņu. Sievietes padusē noslēpj ausaini. Drīz arī Frīdmans sāk pazust pa naktīm. Dažreiz viņa meitene atnāk pie viņa. Tādos gadījumos man ir jāiziet, nakts pazaudēta. Bet drauga labā nav žēl.
Sarunās ar Emmu pie žoga reizēm ievēroju viņas acīs skumīgu spīdumu. Sasmaidāmies. Tomēr man pietrūkst dūšas tādos apstākļos aicināt viņu ciemos.
Pēc mēneša Meļehovu komandēja uz citu kolonu. Par mūsu priekšnieku norīkoja sievieti. Emmas stāvoklis pasliktinājās. Meļehovs viņu līdz ņemt nevar. Viņa kļuva par parastu strādnieci brigādē. Arī manā vietā uz virtuvi atsūta sievieti. Es atkal brigādē. Ar Emmu tagad tiekos reti. Reiz viņa padod caur stieplēm dūraiņu pāri, ko uzadījusi man. Pretdāvināt man nav ko. Dūraiņus glabāju ilgi atmiņai.
Mūsu vīriešu brigāde tagad strādā tikai naktīs. Ar sakaitētiem laužņiem sitam caurumus sasalušajā zemē, kuros no rīta liks sprāgstvielas. Dienā sievietes ar tačkām ved saspridzināto zemi uz uzbērumu.
Mūsu brigādē ir interesants eksemplārs – Juška. Šis divdesmitčetrgadīgais puisis ir no Svētās Trīsvienības sektas. Notiesāts uz 10 gadiem par to, ka, mobilizēts uz Somijas karu, ir atteicies ņemt rokā ieroci, lai nesagrēkotu pret savu ticību. Sektā ir pieņemts mūzikas vai dziedāšanas pavadījumā mīņāties uz vietas un griezties apkārt, kamēr cilvēks pavisam zaudē sajēgu un sāk malt nesakarīgas muļķības. Šie murgi tad ir dievišķā gara izpausmes. Puisis spēcīgs, strādā labi. Bet uzvedībā naivs, aprobežots, īsts muļķītis. Tomēr sievietes Juška mīl un tādēļ bieži iekrīt nepatikšanās. Reiz viņš ir sarunājis ar Mašu, ar kuru tikko iepazinies, ka par maizes gabalu varēs iet ciemos. Bet Maša piemānījusi. Maizi apēdusi, bet ciemos nesauc. Juška ir apvainojies un sūdzas lāģera priekšniecei, prasa lai atdod maizi. Priekšniece nepalīdz, viņš ilgi sūdzas visiem par rūgto apvainojumu un netaisnību. Mēs viņu mierinām, sakām, ka viņš, tāds skaists un spēcīgs, drīz sadraudzēsies ar citu, kas nemānīsies. Drīz Juška tiešām ir sadraudzējies ar citu. Aizgājis ar viņu uz sieviešu baraku, novilcis vaļenkus un nolicis pie krāsns pažāvēt. Bet promejot redz, ka vaļenki pazuduši. Barakas dežurante vai nu gribējusi pasmieties, vai vienkārši nozagusi, jo vaļenki lāģerī bija ne tuvu visiem. Juška bez vaļenkiem prom neiet, skandalē. Pamodina visu baraku. Sievietes metas virsū, dzen prom. Juška tomēr neiet, kamēr parādās apsardze. Jušku soda par to, ka naktī ielauzies sieviešu barakā. Viņam papildus parastajam darbam jāsazāģē un jāsaskalda divi kubikmetri malkas. Juška atkal žēlojas visiem par netaisnību.
Sieviešu kolonā ir ārste. Viņa netaupa spēkus, lai saglabātu ieslodzīto veselību. Reiz viņa nolasa vīriešu barakā lekciju par venēriskajām slimībām. Pastāsta, ka ieslodzīto sieviešu vidū daudzas slimo ar venēriskajām slimībām, īpaši ceturtajā barakā. Ja nu jūs ļoti gribat turp iet, labāk klusām pavaicājiet man, kāda ir draudzenes veselība.
Drīz Juška atkal ir iepazinies ar jaunu meiteni – Duņku no ceturtās barakas. Lekcijas izmācīts Juška ved Duņku aiz rokas uz ambulanci, kur ar dēļiem norobežotā kaktā ir ārste. Dežurante vispirms domā, ka vajadzīga steidzīga palīdzība un sāk iztaujāt, bet Juška prasa ārsti un sarunās neielaižas. Kad dežurante tomēr atsakās ārsti modināt, Juška sašutis saka – Bet ārste pati teica lekcijā, ja kāds grib tikties ar meitenēm no ceturtās barakas, vispirms ir jāuzprasa, drīkst vai nedrīkst. No trokšņa pamostas ārste. Tagad Juška uzplijas viņai un prasa atļauju draudzēties ar Duņku. Ārste dzen viņu prom, tomēr, kad Juška sāk dusmoties, ar viņu viegli galā netiksi. Atkal nākas izsaukt apsardzi. Jušku iesēdina uz nedēļu izolatorā. Tas nozīmē – dienā jāstrādā, nakti arestā. Tā Juškas neveiksmes ienes izklaidi lāģera dzīvē.
Sist caurumus sasalušajā zemē ir grūti. Naktī bieži apdedzināmies ar sakaitētajiem smagajiem laužņiem. Sals pastiprinās, bet mūsu vateņi ir galīgi saplīsuši. Sieviešu baraka parasti normu neizpilda, tāpēc ēdiens slikts. Atkal sāku panīkt. Ar katru dienu jūtos sliktāk.
Frīdmans ārstes padomu nav klausījis. Tagad saslimis ar kādu sliktu slimību. Ļoti to pārdzīvo, vairāk morāli. Jūtas ļoti pazemots, ka sieviete viņu piemānījusi.
Mani atkal pārņem pesimisms. Frīdmans mocās ar savu slimību, es dusmojos par viņa vieglprātību, bet pārmest negribu. Tomēr mani sāk kaitināt viss. Nomāc nemitīgie cilvēka cieņas pazemojumi katrā solī. Esam visi pārvērsti par dzīvniekiem. Pēc Meļehova pārcelšanas vairs nesaņemu nekādas ziņas no ārpasaules. Man šķiet, ka grimstu kaut kādā smirdošā staignājā.
Ziema ir barga. Sniega ļoti daudz. Kaut kāds pagaidu dzelzceļš jau izbūvēts, bet to bieži aizvelk ar sniegu. Reizēm mūs sūta to tīrīt. Tur tiekamies ar līnijas strādniekiem. Arī viņi ir zeki, bet ar lielākām iespējām sazināties ar brīvajiem Tagad kaut ko izzinu tikai no viņiem. Negaidīti sniegu tīrot satieku Čaku – bijušo Rietumu minoritāšu nacionālo minoritāšu komūnistiskās universitātes saimniecības vadītāju. Viņu pazinu maz, bet sarunā noskaidrojas, ka mums ir daudz kopēju paziņu. Viņš labi atceras daudzus latviešu sektora studentus. Pamanījis manu kārnumu Čaks sadabū man veselus divus maizes kukulīšus. Tā man ir vesela bagātība. Ar Čaku tiekamies pavisam trīs vai četras reizes. No viņa uzzinu, ka drīz visas Papsuišapkas kolonas tiks pārbāzētas uz ziemeļiem, Pečoras apvidū, jo šeit galvenie darbi ir pabeigti.
Parādās komisija, kas organizē darbaspēku (rabsilu) jaunajam rajonam. Inventarizē visu kolonu zekus. Pārbauda formulārus, kuros ir visas ziņas par katru arestēto, papildina tos ar jaunām ziņām par veselības stāvokli un citām.
Notiek sparīga gatavošanās pārgājienam. Uz ceļu tīrīšanu mūs vairs nesūta. Tātad atkal ir pārrauti pēdējie vājie sakari ar ārpasauli.
Visiem izsniedz jaunus vateņus, veļu, apavus. Kaut kāda pārpratuma dēļ man jaunu apģērbu neiedod. No saplēstās un pārdedzinātās fufaikas lien ārā vate. Mans izskats ir nožēlojamākais no visiem, bet ne jau izskats man svarīgs – stipri salstu.
Dažreiz uz brīdi izdodas ieraudzīt Emmu. Caur drātīm apmaināmies ar domām, kas pašlaik ir mūsu Latvijā. Kaut kur dziļi sirdī spēcīgi dur aizvainojums, ka tagad, kad tur uzvarējusi padomju vara, par kuru esam cīnījušies, mums jāiet bojā šeit. Neviens mūs neatceras. Kur ir mūsu partija? Vai tiešām mūs ir aizmirsusi?
Atkal un atkal moka viens un tas pats jautājums: kā varēja gadīties, ka sociālisma valstī, kur vara pieder tautai, labākie kaujinieki par strādnieku varu ir pasludināti par tautas ienaidniekiem? Vai strādnieku varai tas ir vajadzīgs? Bet ja ne strādnieku varai, tad kas tā ir par varu, kas pametusi mūs šeit. Protams, atbildi atrast nevaram. Bet abi esam izlēmības pilni palikt uzticamiem savām idejām. Mums jāsarkst nebūs.
Šajās smagajās dienās īsās sarunas ar Emmu ir man vienīgās priecīgās minūtes. Tagad man cerību maz, ka palīdzēt varētu kāds iesniegums. Palicis viens ar sevi vakarā uz nārām, skaitu cik vēl palicis līdz 1942.gada 3.decembrim.
Bez tam, mums bieži atgādina, ka pēc Baltās-Baltijas kanāla uzbūvēšanas daudzi atbrīvoti pirms termiņa. Tas var gadīties arī pēc mūsu ceļa uzbūvēšanas. Esmu vienmēr, cik ļauj spēki, strādājis labi. Papsušapka ir licis mani atzīmēt uz goda dēļa. Kāpēc mani nevar atbrīvot pirms termiņa?
Pienāk diena, kad arī mūsu barakai jāstājas komisijas priekšā. Tās darbībā nav nekā cilvēciska. Te redz tikai darbaspēku. Tie, kuri darbaspēku nodod, cenšas to nodot kā labā stāvoklī esošu. Cenšas panākt, lai darba nespējīgo ir mazāk. Pieņēmēji, pretēji, skatās lai viņiem neiesmērē vājos.
Mani atzīst par derīgu. Kad savā noplēstajā mundierī parādos komisijai, kas pārbauda zekus pa formulāriem, priekšsēdētājs ilgi skatās man acīs un novēro. Tad, atradis manu formulāru, sāk uzdot jautājumus. Tad liek pagaidīt un iziet. Redzu, ka kaut ko nesaprot. Tomēr esmu vienaldzīgs. Neko labu no šīs komisijas negaidu. Tad priekšsēdētājs, pasaucis mani atsevišķi, ilgi lasa manu formulāru. Nokāris galvu vēroju viņu.
Ar ko nodarbojāties pirms aresta? Pasniedzu vēsturi. Kāpēc esat tā nolaidies, pēc kā jūs izskatāties? Atbildu, ka no manis tas diemžēl nav atkarīgs. Man nav tiesību prasīt jaunu apģērbu, ja man to nedod. Redzu, ka viņš jūt man līdzi. Sāku viņam stāstīt savu traģēdiju. Viņš uzmanīgi klausās un uzdod papildus jautājumus: Kā dzīvojāt līdz arestam, kā notika izmeklēšana? Bet esmu noskaņots kaut kā šļaugani, un viņš visādi cenšas mani uzmundrināt. Kad es viņam stāstu par pēdējo iesniegumu, ko iesniedzu Papsušapkam pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā, viņš sola painteresēties un kaut ko pieraksta. Beidzot viņš raksta kaut kādu zīmīti, dod to man un saka – Kad nonāksit jaunajā vietā, uzrādiet šo. – Diez vai izdosies, pilsoni priekšniek, kādā pārsūtīšanā vienalga atņems, ieslodzītajam pie sevis nekādi dokumenti nedrīkst būt, apātiski saku. Neatņems, slēpiet, visos apstākļos jācīnās un nav jāzaudē cerība, esat taču komūnists. Viņš savāc savus papīrus un aiziet. Izejot saka vairs ne man, bet it kā pie sevi – Bija cilvēks, par ko jūs cilvēku esat pataisījuši?
Palieku viens. Drīz ienāk divi „komendanti”, uzraugi no zekiem. – Nu, docent, tagad aizvedīsim tevi uz pirti un apģērbsim. Priekšnieks stingri lika tev vairs pāri nedarīt. Pēc pirts man tiešām izsniedz visu jaunu. Vakariņās saņemu pastiprinātu porciju. Tā arī neuzzināju tā priekšnieka uzvārdu, kurš tā parūpējās par mani. Man nav nekādas ticības zīmītei, kurā viņš uzrakstījis, lai mani nosūta darbā, kas atbilst manām spējām un zināšanām. Tomēr katram gadījumam nolemju to paslēpt.
Stingri ņemot, neko sevišķu jau viņš neizdarīja, tikai cilvēciski parūpējās, bija līdzjūtīgs, ieinteresēts cilvēka liktenī, kas tajos apstākļos ir kaut kas ārkārtējs. Viņa klātbūtnē biju izturējies vienaldzīgi, tomēr viņa attieksme mani aizkustināja.
Redzu, ka cilvēki ir visur. Pat šeit blakām nežēlībai ir sastopams cilvēciskums. Arī starp izmeklētājiem, kuri mani spīdzināja, bija cilvēki. Solovjovs raudāja kopā ar mani. Un izmeklētājs Rimskis, prokurors Šeņins, un Maskavas komisijas priekšsēdētājs Frakins, un Veļičko – viņi visi gribēja būt cilvēki, paust līdzjūtību un sirsnīgumu. Bet kāpēc viņi tā dara un drīkst darīt tikai slepus, it kā nelegāli? Vara tomēr ir nežēlībai, cilvēcīgums slēpjas.
Šajā izmisuma mēnesī esmu kaut kā sacietējis. Bet tagad atkal sāku satraukties, gribu uz kaut ko cerēt, kaut kam ticēt. Bet kas būs rīt? Varbūt atkal tikšu iemests jaunā smirdīgā staignājā?
Komisija ir aizbraukusi. Nākamā dienā mūs sēdina preču vagonos, kur nav kur piesēsties nedz atgulties, un sākam savu ceļu tālāk uz ziemeļiem. Ceļā visa apgāde ir sausiņi. Vienā vagona kaktā ir muciņa ar smirdīgu ūdeni, otrā paraša (atejas mēslu tvertne), vidū čuguna krāsniņa. Reizēm paiet diena, divas, kad vagonu neatver. Ziema vēl turas barga. Krāsniņa kuras cauru dienu, tomēr nostāk ir auksti.
Dažreiz vagons stāv ilgi, bet vagonu vienalga neatver. Mēs skandalējam, sitam pa durvīm, lamājamies, prasām lai ļauj iztīrīt vagonu, piegādā ūdeni. Dažreiz izdodas kaut ko panākt, biežāk neko.
Tagad priecājos, ka man nav nekādu mantu. Varu mierīgi bez rūpēm atpūsties. Ir tikai vecais šinelis, rokās Emmas dāvātie dūraiņi. Ja vien nav pārāk auksti, guļu un pūlos nenogurdināt sevi ar drūmām domām. Cieši turamies kopā ar Frīdmanu. Tā braucam piecas dienas. Esam braukuši uz Kožvas pilsētiņu. Mūs izvieto vietējā pārsūtīšanas cietumā. Dzīvojam barakā un gaidām, ka mūs nosūtīs darbā. Šoreiz apkārt ļoti daudz visādu blēžu. Pamanījusi, ka neesam krievi, pret mums īpaši naidīgi noskaņota kāda grupa. Viņi naidu izrāda klaji. Man šķiet, ka viņi ir deportētie baltgvardi un turīgie. Nolādētie žīdi – uz mums ar Feldmanu rūc kāds milzīgs spēkavīrs. Uzzinājis, ka esmu latvietis, viņš skaļi paziņo: – kurš tad nezin, ka žīdi un latvieši kopā taisīja revolūciju Krievijā. Neviens neapstrīd, bet kādi piebalso. Cenšamies nepievērst uzmanību, tomēr viņi ar katru dienu kļūst nekaunīgāki. Mūs nomāc, ka esam galīgi bezspēcīgi pretoties. Ir pat smieklīgi iedomāties par sūdzēšanos kādam. Esam šo neliešu patvaļas varā. Man atkal viss kļūst vienaldzīgs. Frīdmans nervozē. Ārā ir ļoti auksts un barakā kurina cauru dienu. Krāsniņa ir darināta no dzelzs mucas, kurā izgriezti divi caurumi: dūmenim un ogļu iebēršanai. Tā tiek nokaitēta sarkana.
Reiz vakarā mēs ar Frīdmanu sēdam uz augšējās nāras un sildāmies. Ienāk zināmais spēkavīrs ar savu kompāniju un nostājas starp mums un krāsniņu tā lai aizsegtu siltumu. Spēkavīrs pagriežas pret Frīdmanu un izklaidējot savus draugu sāk mūs apsaukāt visneķītrākajiem vārdiem. Klusējam. Pēkšņi Frīdmans neiztur, pielec kājās un metas ienaidniekam virsū. Smieklīgi iedomāties, ka viņš šim buivolam varētu kaut ko nodarīt. Tomēr paspēj ieķerties rīklē un žņaudz, ar kājām atspiedies pret nārām. Nelietis pārsteigumā ir apjucis, pārējie no brīnumiem vaļā mutēm. Pūloties Frīdmanu nokratīt un pirmkārt atbrīvot rīkli, bandīts ir atkāpies un piespiedies nokaitētajai muciņai. Atskan briesmīgs kliedziens, nosmird pēc degušas gaļas. Esmu pārbijies, ka pārējie tagad metīsies palīgā savam milzim un metīsies virsū Frīdmanam. Paķeru dēli no nārām un to vicinot kliedzu pilnā balsī: ne no vietas, nositīšu! Bet neviens nav paspējis neko izdomāt. Bandīts atlec sānis un uzreiz tiek vaļā no Frīdmana. Ar abām rokām saķēris pēcpusi viņš kliegdams izskrien no barakas. Frīdmans smagi elsdams nosēstas atpakaļ. Es nolieku dēli un nosēstos blakām. Klusējam. Klusē visa baraka. Ilgi pat ne vārda. Spēkavīrs baltgvards nosūtīts uz slimnīcu un pie mums vairs neatgriežas. Barakā dzīvojam vēl pāris nedēļas. Bet tagad mūs vairs neviens neaiztiek. Daži no spēkavīra piebalsotājiem tagad mums lišķē, cenšas pakalpot.
Gandrīz katru dienu lāģerī parādās dažādi pilnvarotie no dažādām kolonām un atlasa rabsilu. Bet viņiem vajadzīgi galvenokārt speciālisti. Aicina speciālistus pieteikties brīvprātīgi, sola kādus uzlabotus apstākļus. Pēc tam atlasa spēcīgākos un veselīgākos. Neesmu speciālists, nedz spēcīgs, nedz veselīgs. Tomēr palikt šeit ilgāk arī maz prieka. Baro slikti, visa apgāde nesalīdzināmi sliktāka kā darba lāģeros. Bez darba arī šeit neļauj dzīvot. Katru dienu nākas iet kaut kur tīrīt sniegu vai citos palīgdarbos. Veselie un spēcīgie labprāt aiziet par grāvračiem vai uz akmeņlauztuvēm. Lauztuvēs darbs ir smags, tomēr, manuprāt, tur ir labāk kā zemes racējiem. Tur nekad nav jāmirkst dubļos. Bet vislabāk ir kādā speciāla dienesta kolonā.
Frīdmans tā arī nav ticis vaļā no slimības, kuru saķēris savas īsās mīlestības uzplaiksnījumā. Beigu beigās viņš dodas uz slimnīcu. Vēlāk uzzināju, ka viņš tur iekārtojies par sanitāru.
Atkal esmu viens. Vervētāju uzmanību nepiesaistu un arī pats nekur nepiesakos. Kabatā sargāju zīmīti, kuru Aikino lāģerī iedeva komisijas priekšsēdētājs. Nevaru izdomāt kā to izmantot. Reiz dzirdu, ka atkal meklē kādu amatu pratējus. Runīgs puisis matroža formā aicina paziņot ko kurš prot, bet pirmkārt meklē šoferus. To ir daudz. – Es šoferis! Es atslēdznieks! Es namdaris! Esmu dienējis flotē!
Izlemju, ka arī man laiks kaut ko uzsākt. Pieeju matrozim un saku – Esmu agrāk strādājis aviabrigādē. – Motoru pazīsti? Kā nu ne – Sāku nosaukt dažādu marku aviamotorus, kas palikuši atmiņā no vasaras kursiem Taškentā. Redzu, ka atstāju iespaidu. Uzsvērti nevērīgi un cik spēdams lielmanīgi vaicāju, kādai kolonai viņš cilvēkus vāc un kādiem darbiem. – Uz autotransporta kolonu.
Tad es lēnītēm it kā pārdomājot un neizlēmīgi izvelku no kabatas zīmīti, kuru esmu visu šo laiku saudzīgi glabājis, parādu viņam un saku – Te lūk man viens priekšnieks iedeva, varbūt varat ieteikt, kam es to varētu iesniegt? Zīmīti izlasījis, viņš kļūst pavisam labvēlīgs. Apgalvo, ka varu daudz neprātojot iet pie viņiem, nenožēlošu. Kad viņš vaicā kāda ir mana galvenā specialitāte, esmu nobijies izdomāt, Saku – vēstures pasniedzējs. – Nu, ja patiks, varēsit kaut ko darīt kantorī, bet es jums saku, vislabāk ir būt atslēdzniekam. Tā mani ieskaita autotransporta daļas speciālistu sarakstā. Kopā ar sešdesmit šoferiem un dažiem citiem speciālistiem mūs sēdina mašīnās. Nobraukuši vēl septiņdesmit kilometrus uz ziemeļiem pārbraucam Kosju upei, kas ir mazliet platāka par Gauju, un nokļūstam autotransporta daļas galvenajā lāģerī. Šoferus uzreiz sadala pa autokolonām, un viņi sāk darbu. Pārējie, arī es, gaidām kur mūs nosūtīs. Skaitāmies autotransporta daļas rezerves speciālisti un inteliģenti, tā ka palīgdarbos mūs nesūta. Baro labi: šoferi, ar kuriem dzīvojam vienā barakā, bieži izbrauc uz vairākām dienām, bet virtuve gatavo visiem. Paiet mēnesis. Atkal atkopjos. Pamazām sāku atgūties, uzlabojas noskaņojums. Šeit pirmo reizi redzu ziemeļblāzmu – reiz ieskatos logā – debesis laistās visās varavīksnes krāsās. Ik kā sijātu kāds mirdzošs lietiņš, bet neticis līdz zemei izzūd. Krāsas nemitīgi mainās, un viss šūpojas kā jūras viļņi. Citā reizē redzēju debesīs vairākus Mēnešus.
Autotransporta daļa apkalpo visu visu dzelzceļa būvi no Pečoras līdz Vorkutai, ap 400 km. Pa visu trasi izvietotas tās kolonas, autoparki, remontdarbnīcas, tehniskās bāzes un noliktavas, palīgsaimniecības.
Visu celtniecību vada kāds Frenkels, saka, ka visai spējīgs vadītājs. Ka cik spēdams cenšoties atvieglināt zeku stāvokli. Ka drosmīgi vadošos amatos norīkojot zekus no kontrrevolūcionāru grupas (58.pants), kas vispārējos noteikumos aizliegts. Šajā grupā skaitās visi arestētie komūnisti, toskait es. Atbildīgos amatos atļauts norīkot zagļus, laupītājus, slepkavas, izvarotājus, dažādus spekulantus un krāpniekus, tikai ne mūs.
Tagad ar interesi gaidu kā mana zīmīte, ko tā sargājis, varēs man palīdzēt.
Ziema iet uz beigām. Reiz pie mums atnāk vairāki augsti autotransporta daļas priekšnieki. Visi labos puskažokos, siltos vaļenkos. Daļa no viņiem ir NKVD karaspēka komandieri, daļa bez zīmotnēm, tātad speciālisti. Runa ir par rezerves speciālistu sadali. Īstiem speciālistiem – atslēdzniekiem, mehāniķiem un līdzīgiem vietas atrod ātri. Es izvelku savu izziņu un iedodu kādam no NKVD komandieriem, lai gan komandieri vairāk vēro, bet norīko priekšnieki bez zīmotnēm. Redzu, ka lēmējvārds ir lietišķam vīram, kuru sauc par galveno inženieri Beliju, bet viņa tuvākais palīgs ir kāds Rotbergs. Komandieris, zīmīti izlasījis, vaicā, ko protu. Godīgi atzīstos, ka mana specialitāte ir senās vēstures pasniedzējs. Redzams, no viņa nopietns speciālists nebūs, paskaties kā viņu izmantot – komandieris saka Rotbergam. Arī tas lasa zīmīti un ieraudzījis manu uzvārdu pienāk un vaicā latviski – Arī no tiem, kurus paņēma 1937.gada 3.decembrī? Redzot manu pārsteigumu turpina – Vai tad nezināt? Mūs toreiz savāca pa visu Padomju Savienību. Tā bija visu latviešu komūnistu aresta diena, tāds bija norādījums no augšas. Arī mani todien savāca, Gorkijā. Nekas, nebēdā, nāks diena, un viss nostāsies savās vietās. Pagaidām labi, ka esi trāpījies pie mums. Nepazudīsi.
Rotbergs, komūnists, bijušais latviešu strēlnieks un Pilsoņu kara dalībnieks, ir līdz arestam strādājis Gorkijas autorūpnīcā par plānu daļas priekšnieku, bet Belijs, arī ieslodzītais – ir bijušais šīs rūpnīcas galvenais inženieris. Arī šeit Frenkels viņus norīkojis tādos pašos amatos.
Mani norīko par vieglo automašīnu parka ekonomistu. Mūsu parks atrodas blakus daļas galvenajam lāģerim. Tajā ir pussimts vieglu un pustonnas kravas auto, kuras apkalpo ap simts šoferi un vairāki mehāniķi. Pēdējo vidū ir seši bijušie poļu lidotāji.
Lai gan esmu norīkots par ekonomistu, jāstrādā par galveno grāmatvedi. Bez zināšanām te neiztikt, bet man to nav. Tomēr ir divi padotie, kuri savu lietu zin labi, tā ka no manis tas netiek prasīts. Tagad galvenais ir mans paraksts, bez kura neviens grāmatvedības dokuments nav derīgs. Parakstu materiālu, degvielas, pārtikas pieprasījumus, atskaites. Skaidrs, ja parakstījis, tad atbildīgais.
Parka priekšnieks Bogačovs – neliela auguma izveicīgs lietišķs puisis, arī zeks. Saka – Nu, skaties, lai parks ir laikus apgādāts ar visu, lai ir rezerves daļu, degvielas, eļļas uzkrājums, bet galvenais, lai cilvēki ir labi paēdināti. Labs ir tas grāmatvedis, kurš cilvēkus labi apgādā ar pārtiku. Protams, neesmu sagādnieks, tomēr no grāmatvedības atskaitēm ir redzams, kādas rezerves ir, un man jāraugās, lai laikus tiek izrakstīti jauni pieprasījumi.
Sākumā nevaru saprast, ko varu darīt, lai cilvēkus labi barotu. Produktus taču izraksta stingri atbilstoši normām. Tad ievēroju, ka produktu pieprasījumus man dod parakstīt divos eksemplāros. Saka, te tāda kārtība. Pieņemto kārtību es, protams, lauzt netaisos, īpaši attiecībā uz apgādi ar produktiem. Galu galā arī priekšnieks paraksta visus dokumentus un zina, kas par lietu.
Vēlāk pamanu, ka uz pārtikas pieprasījumiem nav ierakstīts adresāts. Drīz atklāju vienkāršu lietu. Autotransporta daļa tiek apgādāta no divām bāzēm – ziemeļu un dienvidu. Mūsu sagādnieki izmanās saņemt produktus no abām. Saprotu, ka parka priekšnieks uz to iet apzināti. Viņš zina, ka tas nevar izslīdēt arī no manas uzmanības. Tagad saprotu arī ko nozīmē viņa vārdi: galvenais lai cilvēki labi pabaroti. Arī es saprotu, ka tas ir galvenais, īpaši šejienes apstākļos. Pats gribu pirmkārt labi paēst. Tomēr tas viss man nepatīk. Būtībā noziegumu te neredzu. Saņemtie produkti tiek izlietoti kā nākas, neviens neiedzīvojas. Vienkārši, man ir bail. Kad revīzija to atklās mani tiesās un saņemšu jaunu sodu. Tad būšu īsts kriminālais. Kad saku to Rotbergam, viņš atbild, ka tāda prakse te ir visai izplatīta. Tomēr nav izslēgts, ka var slikti beigties. Viņš panāk, ka mani no galvenā grāmatveža pienākumiem atbrīvo. Tagad man ir jāuzskaita katru dienu katras automašīnas padarītais un izlietotie materiāli un degviela. Mēneša beigās sniedzu kopsavilkumu un darba ražīguma aprēķinu. Darbs prasa pāris stundas dienā, pārējais brīvs.
Pienāk 1941.gada pavasaris. Dzīvojam skaistā bērzu birzē. Ielejās vietām vēl sniegs, tomēr pumpuri jau piebrieduši, koki iekrāsojas zaļāki. Parādās pirmie ziediņi. Mežs pildās ar smaržām.
Baraku nav daudz – trūkst dēļu. Kādu laiku dzīvojam brezenta teltī. Guļam uz nārām, kas sanaglotas no apaļām kārtīm. Tāpat celiņš telts vidū. Nepārtraukti kuras krāsniņa, tomēr aukstā laikā salstam. Pavasarim izvēršoties zem kārtīm sāk čurkstēt ūdens. Bet drīz pazūd, un teltī ir pavisam mājīgi. Savu kabinetu esmu ierīkojis kopā ar darbu vadītāju Petrovu vecā autobusā. Pēc tam sākam tur arī nakšņot. Nu dzīve ir pavisam pieklājīga. Petrovs ir jauns ļoti godīgs puisis, pret mani attiecas ļoti labi. Par savu darbu līdz arestam viņam stāstīt netīk. Un es nevaicāju. Man šķiet, ka viņš bijis izmeklētājs, bet šeit nokļuvis nevis par „varas pārsniegšanu”, bet drīzāk par instrukciju nepildīšanu. Redzams, savos izmeklēšanas paņēmienos bijis pārāk mīksts un godīgs.
Nedaudz vēlāk šeit satieku Solovjovu (Соловьев Иван Иванович. Родился в 1895 г., Западная обл.; русский; Проживал: Ташкент. Арестован в 1937 г. Приговорен: тройка при УНКВД по Дальстрою 17 февраля 1938 г., обв.: контрреволюционная троцкистская деятельность. Расстрелян 9 марта 1938 г. Реабилитирован в мае 1989 г. ?) no Taškentas. Ne to, izmeklētāju, kurš man juta līdzi, bet kādas izmeklēšanas daļas priekšnieku. Par viņu Taškentā biju tikai dzirdējis, ne saticis. Tagad Solovjovs strādā galvenās pārvaldes autotransporta daļas kantorī, un es tur bieži esmu dienesta lietās, kur ar viņu iepazīstos. – No Taškentas? – reiz pajautā. Jā, no Taškentas. Kas vadīja izmeklēšanu? – un izdzirdējis atbildi pastāsta – Jā, Zaturanski jau notiesāja, bet Kuzmins izgrozījās. Sāka izlikties par jukušu un tika slimnīcā. Solovjovs izrādījās ļoti runīgs. Kad iepazināmies tuvāk, viņš pastāstīja par sevi – Biju partijas biedrs, piedalījos Pilsoņu karā. Tad politdarbā, bet pēdējā laikā NKVD. Pildīju visādus bīstamus un atbildīgus uzdevumus. Tiku apbalvots ar Ļeņina ordeni un vairākiem citiem. Sevi netaupīju un vienmēr izpildīju visas pavēles, jo uzdevumi vienmēr bija skaidri, un biju pārliecībā, ka daru vajadzīgu lietu. Bet to, kas darījās 1937.gadā, es saprast nespēju un nesaprotu arī šodien. Domājat, ka mēs izdomājām šos mežonīgos paņēmienus, spīdzināšanas? Nebija jau vispār nekādas izmeklēšanas. Nebija vispār nekādu datu par kādiem komūnistu noziegumiem. Ļoti reti par kādu bija uzrakstīta kāda denunciācija. Visus noziegumus mēs sacerējām paši. Strādājām pēc instrukcijas. Tā paredzēja, ka ir jāpiespiež parakstīt protokolus, ka arestētais atzīst sevi par vainīgu. Pie mums atbrauca Bermans, Ježova vietnieks. Pārbaudīja mūs, visādi biedēja un dresēja kā jāievēro instrukcijas. Bija sadalījums, plāns, cik komūnistus jāarestē. Bija stingrs norādījums arestēt visus komūnistus nekrievus. …
Protams, Kuzmins un Zaturanskis centās īpaši. Bet arī viņi tikai pildīja pavēli no augšas. Ja tolaik cilvēks iedomājās, ka instrukciju var arī neizpildīt vai cilvēciski attiekties pret arestēto, viņu pašu tūlīt iesēdināja un lika atzīties noziedzīgos sakaros ar tautas ienaidniekiem vai citādā noziegumā…
Bet tad kā sniegs uz galvas nāca Ježova atcelšana. Sāka tiesāt visus atbildīgos darbiniekus, kuri pildījuši Ježova instrukcijas, daudzus nošāva. Daži arestētie bija Ježova laikā izlaisti. Spīdzināšanas izbeidzās. Tomēr būtībā nevienu lietu no jauna neizskatīja. Visi arestētie, kuru lietas uz Ježova aresta brīdi bija pabeigtas, tā arī cietumā palika… Arī mani notiesāja uz desmit gadiem, Atņēma visus ordeņus. Par ko? To nesaprotu arī tagad. Zinu tikai, ka esmu savai priekšniecībai kalpojis apzinīgi. Līdz trīsdesmit septītajam gadam to darīju būdams pārliecībā, ka visu daru pareizi, kalpoju partijai, sociālismam. 1937.gadā man šīs pārliecības nebija. Tomēr turpināju godīgi pildīt visas pavēles un instrukcijas. Pildīju inercē, vienkārši tāpēc, ka citādi nedrīkstēju, zināju, ka citādi iešu bojā. Nu kam tas vajadzīgs? Staļinam vajadzīgs? Nesaprotu. Neko nesaprotu…
Kantorī Solovjovs dzīvo labi. Pie kontrrevolūcionāru grupas neskaitās. Viņam stāvokļa dēļ uzticas vairāk. Darba nav daudz, apgāde laba. Vēlāk Solovjovs man stāstīja, ka raksta grāmatu par visu, kas ar viņu noticis. Esot uzrakstījis vairākas burtnīcas un dod man lasīt. Grāmatas nosaukums ‘Kas vainīgs?’ (Кто виноват?). Viņš sīki apraksta, kādas saņemtas Maskavas instrukcijas un pastāsta, ka neviens nav uzdrošinājies tām pretoties vai neņemt vērā. Kādam nolūkam, kāpēc tādas instrukcijas dotas? To viņš nezin.
Mūsu sarunās nespējam atrast citu izskaidrojumu kā to, kas pats nāk prātā: tas ir mūsu šķiras ienaidnieku darbs no ārzemēm. Katrā ziņā tā ir liela traģēdija mūsu sociālistiskajai dzimtenei, tautai, kompartijai un pašam Staļinam. Tas ir liels fašisma panākums tā cīņā pret mums. (Iestarpinājums.
VKP(b) šifrā
Apgabalu, novadu sekretāriem, nacionālo kompartiju Centrālkomitejām, iekšlietu tautas komisāriem, UNKVD priekšniekiem
VKP Centrālkomitejai ir kļuvis zināms, ka apgabalu, novadu sekretāri, pārbaudot UNKVD darbiniekus, viņus vaino fiziskā arestēto ietekmēšanā kā kaut kādā noziegumā. VKP CK paskaidro, ka fiziska ietekmēšana NKVD praksē ir pieļauta kopš 1937.gada ar VKP CK atļauju. Pie kam ir ticis norādīts, ka fiziska ietekmēšana tiek pieļauta kā izņēmums un pie tam pret tādiem acīmredzamiem tautas ienaidniekiem kas, ja lieto humānus pratināšanas paņēmienus, nekaunīgi atsakās izdot sazvērniekus, mēnešiem nesniedz liecības, cenšas bremzēt brīvībā palikušo sazvērnieku atmaskošanu, tātad turpina cīņu pret Padomju varu arī cietumā. Pieredze rāda, kā šāds norādījums ir nesis savus rezultātus, lielā mērā paātrinot tautas ienaidnieku atmaskošanas lietu. Taisnība, vēlāk fiziskās ietekmēšanas paņēmienu ir sacūkojuši neģēļi Zakovskis, Ļitvins, Uspenskis un citi, jo viņi praksē ir fiziskās ietekmēšanas paņēmienu padarījuši no izņēmuma par noteikumu un sākuši to lietot pret nejauši arestētiem godīgiem cilvēkiem, par ko saņēmuši pienācīgo sodu. Tomēr tas nekādi nenoniecina pašu paņēmienu, ciktāl tas tiek praksē lietots pareizi. Ir zināms, ka visi pilsoniskie (buržuāziskie) izlūkdienesti fizisku ietekmēšanu lieto pret sociālistiskā proletariāta pārstāvjiem, to lieto visnekrietnākajos veidos. Jājautā, kāpēc sociālistiskajam izlūkdienestam jābūt humānākam pret kaislīgiem pilsonības aģentiem, nāvīgiem strādnieku šķiras un kolhoznieku ienaidniekiem. VKP CK uzskata, ka fiziskās ietekmēšanas paņēmiens noteikti jālieto arī turpmāk, izņēmuma veidā, pret acīmredzamiem un neatbruņojušamies tautas ienaidniekiem, kā pilnīgi pareizs un mērķtiecīgs paņēmiens. VKP CK prasa no apgabalu komiteju, rajonu komiteju sekretāriem, nacionālo kompartiju Centrālkomitejām, lai tie pārbaudot NKVD darbiniekus vadītos no šī paskaidrojuma.
VKP(b) CK sekretārs J.Staļins
10/I – 1939 г.
Mašīnrakstā (1.eks.) ar iespraudumiem rokrakstā. Sekojot atzīmēm uz arhīva eksemplāra, Mašīnraksta kopijas nosūtītas: Berijam, Ščerbakovam, Žuravļovam, Ždanovam, Višinskim, Goļakovam u.c. (kopā 10 adresātiem).
АП РФ. Ф. 3. Оп. 58. Д. 6. Л. 145-146
https://memorial.krsk.ru/DOKUMENT/USSR/390110.htm ).
Bet traģiskākais ir tas, ka šīs dzirnavas turpina griezties. Tagad tās maļ smalkāk, bet nestājas. Ne es ne Solovjovs, ne kāds cits nezin gadījumu, kad uz 10 vai 5 gadiem notiesātais būtu panācis savas lietas pārtiesāšanu un reabilitāciju. Lai gan tāpat kā es ir rakstījuši sūdzības uz dažādām vietām.
Iepazīstos un bieži tiekos arī ar citiem pārvaldes darbiniekiem. Rotbergs ir ļoti aizņemts. Tuvāk iepazīstos ar ekonomistu Kantoroviču. Izglītots cilvēks, komūnists. Uzrakstījis vairākus pazīstamus darbus ekonomikā. No Kantoroviča dabūju dažas grāmatas un žurnālus: pārvaldē ir neliela bibliotēka. Tajā laikā manās rokās nokļūst brošūras ‘No Noskes līdz Hitleram’, ‘Nacionālsociālisma vēsture’ un citas. Šo brošūru tonis attiecībā pret hitlerisko Vāciju ir visai iecietīgs. Tas man liek satraukties. Nesaprotu ko tas varētu nozīmēt. Šajā pašā laikā man izdodas izlasīt Hitlers ‘Mein Kampf’ krieviski (Vēl darbojas Vācijas-PSRS vienošanās – I.L.). Kaut kāds poļu izdevums.
Starptautiskās lietas bieži apspriežam ar Kantoroviču un nākam pie secinājuma, ka mūsu attiecības ar fašistisko Vāciju ir kaut kā noregulējušās. Bet vai uz ilgu? Vai tas ir labi vai slikti?
Man atkal pieejamas avīzes. Rūpīgi sekoju notikumiem Latvijā. Reiz lasot Pravdā pamanu, ka recenzents, kas kopumā labi atsaucas par Iļjas Ērenburga romānu ‘Parīzes krišana’ (Падение Парижа), atļaujas ārkārtīgi asus izteicienus pret vācu fašismu – katrā ziņā daudz asāk kā līdz šim visos preses materiālos. Tiekoties ar Kantoroviču rādu rakstu un saku: Skaties, ka tik nenāktos karot ar Hitleru. Tāda toņa nomaiņa jau nu kaut ko nozīmē. Pēc dažām dienām pa radio dzirdam Mootova runu.
Ir sācies karš. Lāģeros uzreiz ievieš stingro režīmu. Ar katru diena stingrība pastiprinās, īpaši pret „kontrrevolucionāru” grupas zekiem. Viņus visur atstādina no amatiem, ierobežo kustību pa lāģera teritoriju. Lāģeros izslēdz radio, visiem zekiem stingri aizliegts lasīt avīzes. Par autoparka priekšnieku darbīgā Bočarova vietā iecelts NKVD darbinieks Mervickis. Viņš parādījies ar visu ģimeni – sievu un trīsgadīgu dēlu. Sāk ar stingras guļbaļķu mājas uzbūvēšanu blakus lāģerim.
Pret mani Mervickis attiecas labi, tomēr man viņš ar katru dienu patīk mazāk. Ar kara sākumu iz sākusies pastiprināta degvielas un citu materiālu taupīšana. Mervickis liek man saprast, ka jāveido savas degvielas, deficītu rezerves daļu rezerves. Izliekos, ka mājienus nesaprotu un nekādas falsificētas atskaites nesastādu. Viņš ir redzami neapmierināts, bet uzspiest neizšķiras – baidās. Pat pretēji: sapratis manu noskaņojumu izliekas, ka nekas tāds prātā nav nācis.
Ziņas no frontes nāk cita par citu sliktākas. Bet zeki oficiāli neko nezin. Aizvien vairāk izplatās baumas. No Mervicka nedzirdu nevienu mierinošu vārdu. Pretēji, katru dienu viņš man čukst, kādas pilsētas ir atdevusi mūsu armija. Briesmīgi aizvainojoši – nodod šīs ziņas tā, it kā man ļoti patīkamas. Viņa loģika ir ļoti vienkārša: katrs zeks ir potenciāls padomju varas ienaidnieks. Un cik pretīgi, ka viņš grib izrādīt man laipnību tieši kā ienaidniekam – ja ne atklātam, tad katrā ziņā iespējamam. Redzams, viņš padomju varas spēkam netic un ir nopietni norūpējies par savu nākotni. Katram gadījumam grib ar zekiem būt pa draugam. Sliktākā aizmugures žurku suga.
Kad Mervickis parādījās autoparkā, biju uzrakstījis iesniegumu nosūtīt mani uz fronti. Tādus iesniegumus tad rakstīja daudzi. Daudzus arī izlaida. Tikai vēlāk uzzināju, ka no grupas ‘k.r.’ nevienu. Kad iesniegumu atdevu Mervickim, viņš saviebās tā, ka tikko noturējos lai neiesistu. – Labi labi, viņš saka, katram jācenšas parādīt sevi kā patriotu. Iesniegumi pielikšu pie jūsu lietas, varbūt kaut kad noder.
Lai kā viņš cenšas pieglaimotie zekiem un līst uz vēdera priekšniecības priekšā, viņu necieš ne vieni ne otri. Viņš ir pamanījis, ka man ir labas attiecības ar autotransporta daļas galvenās pārvaldes darbiniekiem, tāpēc ir īpaši labs. Saglabā man pārvietošanās tiesības pa lāģeri, visādi sargā mani no dažādiem kontrolieriem.
Vasaras vidū galvenās bāzes tehniskajā bāzē parādās kāds Gutcaki, kurš saka, ka tikko ieradies no Latvijas. Šis ir pirmais cilvēks no Padomju Latvijas, kuru esmu saticis. Satiekot ikreiz kāri viņu iztaujāju. Gutcaki saka, ka Latvijā strādājis pagrīdē. Apmēram pus gadu pirms padomju varas nodibināšanas Latvijā slepenpolicija viņu arestējusi. Sēdējis Rīgas Centrālcietumā un 1940.gada 17.jūnijā pēc Sarkanarmijas ieiešanas Rīgā izlaists kopā ar citiem politiskajiem ieslodzītajiem. Latviski runā slikti, bet sieva Alma ir latviete. Strādājusi par žurnālisti Daugavpilī. Arestēta un deportēta apsūdzot kaut kādos sakaros ar ārvalstu pārstāvjiem Rīgā. Gutcaki stāsta par politieslodzīto dzīvi Rīgas Centrālcietumā. Pēc atbrīvošanas iegājis slepenpolicijā un redzējis kā Elmārs Briedis, pazīstams komūnists pagrīdnieks, pieņem lietas no „špikiem”. Dzirdējis, ka špiki piedāvājuši savus speciālistu pakalpojumus tautas varas dienestā. Gutcaki ir uzķēris kādu Mervicka vājību: kaislību uz slavenībām. Un uzreiz sarunājis viņam visādas blēņas, kāda slavena persona strādā pie viņa par ekonomistu. Pēc tam Mervickis gatavs manā priekšā izkust, rūpējas par mani kā par miesīgo brāli.
Jaunā pazīšanās man atvieglo mūsu autoparka apgādi. Gutcaki palīdz sadabūt deficītus materiālus. Mervickis to vērtē ļoti augstu. Gadās, ka viņš pats uzņemas kaut ko sagādāt, bet nesanāk, un es ar Gutcaki palīdzību ātri dabūju.
Ar kara sākumu lāģeros pastiprinājusies zagšana, laupīšana. Auto ceļi ir būvēti šauri, vienvirziena kustībai. Tikai ik pa 100-200 metriem ir paplašinājumi, lai var izmīties. Šis apstāklis tiek bieži izmantots, lai izveidotu korķus, mākslīgas sadursmes un vienkārši lai aplaupītu mašīnas. Pievāc galvenokārt pārtiku – citu nav kur likt. Pirms Jaunā gada pie mūsu autoparka kaut kā bija apstājusies kravas mašīna, ceļā uz Abezu pie Polārā loka. Uz to laiku mums bija jau labi ierīkota baraka, kurā mums ar Petrovu bija sava atsevišķa istaba, kur arī dzīvojām. Kopā ar mums bija arī nesen atsūtītais grāmatvedis Kudrjavcevs. Ekspeditors, kurš mašīnu pavada, lūdz atļauju pārnakšņot pie mums. Uzaicinām viņu uz mūsu „kantori”. Vakarā pie tējas viņš pastāsta, ka mašīna piekrauta ar pārtiku priekšniecībai, tur ir arī kaste ar bumbieriem un kaste ar spirtu. Baidoties, ka kaut kas naktī nenotiek, viņš lūdz vai nevarētu spirtu un bumbierus uz nakti ienest mūsu kantorī. Neiebilstam. Ek, kas būs būs, uzrakstīšu aktu, ka ceļā saplīsusi – viņš saka, izņemot spirta pudeli – Jāiedzer ar jums, esat labi puiši.
Nedaudz pabrīnāmies, bet neatsakāmies. Sarunājoties pudele tukša. Pacēlis dēlīti viņš izdabū arī dažus bumbierus. Vieglā reibonī aizbultējam durvis un liekamies gulēt vislabākajā noskaņojumā. Uz rītu ekspeditors saliek savas kastes mašīna un aizbrauc. Pēc divām dienām pie mums iebrāžas izmeklētājs ar konvoju un ielenc baraku. Sākas kratīšana. Mūs trīs, kuri dzīvo kantorī, izmeklētājs pratina citu pēc cita. Pratina arī dažus šoferus. Noskaidrojas, ka runa ir par mašīnu, kas nakti stāvēja pie mums. Atzīstamies, ka esam kopā ar ekspeditoru izdzēruši pudeli spirta un apēduši pa pārim bumbieru. Izrādās, kad mašīna nonākusi galā, pudelēs spirta vietā bijis tīrs ūdens. Pie kam pārtikas bāzē saņemta nevis viena bet divas spirta kastes, lai gan pasūtījums bijis uz divām pudelēm. Ekspeditors „2 pudeles” pasūtījumā pārlabojis par „2 kastes”. Pa ceļam vienu kasti jau paspējis realizēt. Bet kamēr mēs dziļi gulējām, šoferi ielīduši pa logu un visās palikušajās pudelēs spirtu nomainījuši ar ūdeni. Kratīšanā pie mums neko neatrada, vien nedēļu vēlāk virtuvē rezerves ūdens katlā tika atrasta liels balons ar spirtu. Ekspeditoru sodīja, un viņš pie jau esošajiem gadiem dabūja divus klāt.
Morāle šeit ir savdabīga. Zeks nedomā sadabūt kādas bagātības sev personiski un pēc tā netiecas. Šeit vienīgā tieksme ir dabūt lieku porciju, labāk paēst, bet pie izdevības, bet tas sanāk ļoti reti – iedzert. Salaupītais iet galvenokārt „sabiedrības labā”. Un pieķertais zaglis tiek uzskatīts kā cietušais par sabiedrības lietu. Protams, kriminālie ievēro vēl arī savus likumus, bet mūsu gadījuma morāle šeit ir vispārēja. Kāds zeks, bijušais Ļeņingradas students, bija gājis tik tālu, ka noformējot produktu izsniegšanu no noliktavas, pavisam nav ņēmis vērā normas un izsniedzis katram cik grib. Viņu sodīja. Noskaidrojās, ka viņš tā izsniedzis produktus par vairāk kā miljonu rubļu pie kam bez kāda savtīga nolūka. Viņš ir vadījies vien no pārliecības, ka tādos apstākļos nedrīkst cilvēkiem atteikt vismaz sātīgi paēst. Viņš dabūjis papildus 10 gadus un iesauku „miljonārs”. Vēlāk ar viņu iepazinos, cilvēks ar lielu dvēseli un augstu kultūru, kuru visi ļoti mīlēja.
Līdz karam bēgšanas no lāģera bijušas ļoti retas. Vienkārši nav jēgas. Aiziet no ar dzeloņdrāti apvilktas lāģera teritorijas ir samērā viegli. Arī no darba aizbēgt nav grūti, kā to izdarīja divi somi no manas brigādes. Bet bēgļus ātri panāk ar suņiem ja vien viņi neiet bojā taigā, kur simtiem kilometru nav neviena mitekļa.
Ar kara sākumu bēgšanas mēģinājumi vairojas. No mūsu autoparka izbēga trīs poļu mehāniķi, bijušie lidotāji.
Mums atsūtītais grāmatvedis Kudrjavcevs, bijušais students no Rostovas, stāstīja kā ir mēģinājis bēgt. Izgājuši divatā no lāģera Pečorā pavasarī pirms kara sākuma. Līdz bijis puds cukura un nedaudz sausiņu. Klīduši pa mežu pāris mēnešus. Bez pieklājīga apģērba, noauguši ar bārdu viņi nekur nevarēja rādīties. Kādā deportēto ciemā viņiem beidzot izdevies naktī ielīst kādā mājā un nozagt apģērbu, mazliet maizi un skuvekli. Apģērbušies, noskuvušies un tikuši beidzot līdz Kirovai. Tur pat nopirkuši biļetes uz vilcienu. Līdz vilciena atiešanai palikusi pusotra diena. Domājot, ka nu visas briesmas aiz muguras, izgājuši no pilsētas. Sarakuši laukā kartupeļus un sākuši cept mežmalā ugunskurā pie meža. Tur aizturēti.
Ja bēgļus noķēra uzreiz ar suņiem, suņi viņus parasti nokoda. Ja bija izdevies aiziet tālu no lāģera, tad tiesāja. Kudrjavcevu un viņa biedru tiesāja un pielika pa 10 gadiem pie atlikušā termiņa.
Centrālajā izolatorā Kudrjavcevs saticis trīs mūsu izbēgušos poļus. Viņi gājuši pa mežu kādas piecas dienas. Pārtika beigusies. Salasījuši mežā sēnes, uzcepuši uz uguns un saēdušies. No sēnēm vai kā citādi viens no viņiem galīgi nojucis. Arī pārējiem kaut kā apmiglojies prāts. Sarīkojuši lielu ugunskuru, sākuši ap to lēkāt un klaigāt. Tā viņi noķerti.
Brīvi staigāt pa lāģeri bija varējis tikai ar īpašu kolonas priekšnieka parakstītu un apzīmogotu caurlaidi. Ar kara sākumu tādas caurlaides vairs nedeva, vien retos izņēmumos. Tomēr katram ir vajadzība kaut kur aiziet – vienam pie paziņas, citam iedzīvoties pārtikā, trešam uz sieviešu kolonu. Caurlaižu veidlapas glabājas pie Petrova. Viņš ir gatavs draugiem pakalpot, bet kur ņemt zīmogu un Mervicka parakstu. Mervickis ir vairākas reizes licis man saprast, ka man viņš caurlaidi parakstīs jebkurā laikā. Bet pie viņa vērsties negribu un vispār nekādas privilēģijas.
Kudrjavcevs saka, ka parakstu viņš noviltotu jebkādu, bet nezina ko iesākt ar zīmoga. Sāku meistarot zīmogu no savītuša kartupeļa. Pēc ilga un rūpīga darba sanāk samērā labs. Papīrs ir slikts, uz tā katrs zīmogs ir neskaidrs. Tomēr savus viltojumus lietojam ļoti uzmanīgi.
Bieži pārbauda vai saimnieciskajos un administratīvajos amatos nestrādā tādu kategoriju zeki, kuriem kara laika instrukcija to liedz. Arī man nav tiesību ieņemt ekonomista amatu. Bet Mervickis un Petrovs mani visādi piesedz. Petrovs no tīras sirds, Mervickis no aprēķina – vācieši tuvojas Maskavai, Leņingradai.
Lāģeros visur laiž ārā poļus. Viņus savāc poļu armijā, kuru padomju teritorijā formē ģenerālis Anderss. Daļa poļu ir gājuši bojā ieslodzījumā. Rodas iespēja, ja kāds zin dažus vārdus poliski vai uzvārds ir nekrievisks, kļūt par „poli” un tikt ārā no lāģera.
Reiz vakarā Petrovs nodod man ziņu no Mervicka: ja gribu šo iespēju izmantot, viņš šķēršļus neliks. Izlikties par poli, aiziet poļu armijā nozīmē zaudēt padomju pavalstniecību, atteikties no dzimtenes. Aiziet pie Andersa nozīmē ielaisties avantūrā, no kuras nav atpakaļceļa. Galu galā man sēdēt palicis tikai gads.
Atsakos.
Tuvojas Jaunais gads. Pienāk ziņas par uzvaru pie Maskavas. Vairumam zeku tas ir liels prieks. Priecājamies arī mēs ar Kudrjavcevu un Petrovu. Abi pēc mana atteikuma kļūt par poli ir īpaši draudzīgi. Baumu un tenku izplatīšana pieklust.
Lai mani paglābtu no kārtējās kontroles, mani nosūta ar piecām kravas mašīnām uz tilta būvi pār Ingas upi, kur steidzīgi jāpabeidz uzbērums. Tagad Inga skaitās pilsētiņa, lai gan tur ir četras vai piecas mājas.
Man tur gandrīz nav ko darīt. Mūsu mašīnas pievienojas vietējai kravinieku kolonai. Katru vakaru reģistrēju mūsu mašīnu padarīto darbu un iztērēto degvielu. Pa dienu garlaikojos. Reizēm klīstu pa apkārtni meklējot ēdamo vai tāpat vien.
Te starp šoferiem satieku bijušo lidotāju Fjodorovu no Kijivas. Viņš stāsta, ka pazinis manu brāli Arnoldu. Fjodorovs ir ļoti runīgs, bet noskaņots pesimistiski. Viņš no kaut kā zin, ka mūsu kara tehnika ir izrādījusies atpalikusi no vācu.
Mūsu aviācija ir pilnībā iznīcināta. Mums vairs nav ne aviācijas ne tanku – stāsta Fjodorovs. Mūsu kājnieki ir bruņoti tikai ar šautenēm, bet fašistu armijā visi ber ar automātiem. Ļoti sarūgtināts saka – Jau pirms kara bija cilvēki, kuri to zināja un teica par mūsu atpalicību, bet viņus visus iznīcināja. Arī jūsu brālis bija gudrs krietns komandieris. Tāpēc gāja bojā arī viņš. Paši mēs esam vāciem nolīdzinājuši ceļu uz vieglām uzvarām. Viņš atklāti nosauc Tuhačevska, Jegorova, Jekira, Bļuhera vārdus: Ja viņi šodien būtu dzīvi un mūsu armijas vadībā, Hitlers līdz Maskavai ticis nebūtu. Bet tagad mūs glābt var tikai brīnums.
Par mūsu armijas kara tehnikas atpalicību dzirdu pirmo reizi. Viņa stāsts mani satriec. Viņš ir speciālists, viņam var ticēt. Redzu, ka godīgs cilvēks un arī viņam briesmīgi sāp mūsu zaudējumi. Bet dusmojos par viņa pesimismu. Sāku strīdēties: Pilsoņu karā arī nebija tehnikas, tomēr uzvarējām. Kāpēc mums tagad neticēt saviem spēkiem un cerēt tikai uz brīnumu? Fjodorovs uz manu pārmetumu nikni atbild – Negribēt redzēt īstenību nav varonība, bet drīzāk gļēvums. Daudz lielāka drošsirdība vajadzīga lai uz tuvu galu skatītos ar vaļējām acīm.
Vakaros ilgi strīdamies, tomēr viņu pārliecināt neizdodas. Kad runas nonāk līdz vainīgajam šajā traģēdijā, Staļinu viņš atklāti vēl nenosauc, atbild izvairīgi – Tiem kuri vada valsti jābūt tālredzīgākiem un pacietīgākiem.
Strīdi ar Fjodorovu man atkal liek daudz pārdomāt. Jāatzīst, ka vienā ziņā viņam taisnība. Man tiešām briesmīgi bail domāt, ka ejam uz galu. Baidos domāt, ka Hitlers tiešām var uzvarēt. Kas tad būs? Protams, būs cīņa, vēsture atpakaļ neies – atbildu sev – bet cik vajadzēs upuru un laika? Te es esmu šausmās.
Papildus trūcīgajai zeka devai neko nesaņemam. Dzīvojam pie tilta jau kādas desmit dienas un visas no autoparka paņemtās rezerves iztērētas. Atkal sāk mocīt bads. Cerībā satikt kādu pazīstamu šoferi un dabūt kaut ko uzēst es ar katru dienu aizeju aizvien tālāk no mūsu barakas un darba vietas. Reiz pats nemanot esmu iegājis svešā zonā. Atgriežoties uzduros sargam. – Stāt! Caurlaidi! Ir stingra kārtība: sargi dokumentus pārbaudot sev tuvu nelaiž. Pārbaudāmo aptur desmit soļus no sevis. Pēc komandas Stoj! pārbaudāmais liek savus dokumentus zemē un piespiedis tos ar akmentiņu atkāpjas desmit soļus. Tad sargs pieiet dokumentiem. Ja tie kārtībā, procedūra atkārtojas pretējā secībā. Nolieku savu caurlaidi un atkāpjos kā noteikts. Tomēr, tā kā esmu izgājis ārpus savas zonas, šeit mana caurlaide nav derīga. To apskatījis sargs vaicā – Kāda nacionalitāte? – Latvietis. Un uzreiz saprotu, ka esmu izdarījis liktenīgu kļūdu. Te visi latvieši ar retiem izņēmumiem ir kontrrevolūcionāru grupas zeki, kuriem brīva pārvietošanās pa lāģeri aizliegta. Ja būtu sevi nosaucis par ukraini, par kādu mani uzvārda dēļ pieņem, sargs varbūt būtu atlaidis pieņemot mani par kādu nomaldījušos kriminālo. Bet padzirdējis, ka esmu latvietis, viņš liek dokumentus kabatā un mani arestē līdz lietas noskaidrošanai.
Atpakaļ pie savām piecām kravas mašīnām un autoparku vairs netieku. Dažas dienas mani turēja arestā vietējā izolatorā līdz lietas noskaidrošanai. Ko noskaidroja, nezinu. Droši vien neko. Tāpat jau skaidrs, ka esmu zeks, kas pārkāpis kārtību un ir pelnījis nosūtījumu uz stingrā režīma kolonu.
Pēc dažām dienām tā arī notiek. Ar stingrā režīma kolonu dodos uz ziemeļiem uz akmeņlauztuvēm.
Gandrīz gadu biju autoparkā samērā labos apstākļos. Labi atkopos. Jūtos pavisam vesels. Lai kādas grūtības mani sagaida, esmu pārliecībā, ka izturēšu. Līdz atbrīvošanai palikuši kādi 10 mēneši. Protams, žēl zaudēto autoparku, bet ko darīt.
Jaunās kolonas vieta ir netālu no Hanovejas Vorkutas upes krastā. Tas ir krietni aiz Polārā loka. Ir februāris. Ziema turas stingri. Snieg. Šķiet, puteņiem gala nebūs. Ja pie Intas upes vēl gadījās atsevišķi koki, krūmi, tad aiz Abezas, kas atrodas uz paša Polārā loka, nav neviena kociņa. Gadās kāds krūmiņš ne augstāks par cilvēku. Apkārt kaila tundra, visa mazos pauguriņos.
Kāda paugura dienvidu nogāzē izraktas vairākas bedres, četrus metrus platas, metru dziļas, divdesmit metrus garas. Ap bedri pusotru metru augsta siena no žagariem un sūnām. Augšā jumts no kārtīm, žagariem un sūnām. Tādas šeit ir barakas, mūsu mājokļi. Iekšā abās pusēs nāras. Eja tik šaura, ka diviem samainīties grūti. Nāras no tā paša vietējā materiāla: tievas kārtis, žagari un sūnas. Gar ejas malām kāršu rinda tur nedrošo jumtu. No atvestiem dēļiem uzcelta vien telpa apsardzei, kantoris, kur dzīvo kolonas priekšnieks, un maza būdiņa – izolators, pareizāk karceris. Glābiņš viens – ogļu te netrūkst. Krāsnis no dzelzs mucām kuras nepārtraukti. Sniegs uz jumta kūst, visu laiku pil. Bet arī tādās barakās vietas par maz. Kamēr viena maiņa strādā, otra barakā atpūšas. No darba atnākušie nostājas ejā divās rindās, tad mainās vietām ar atpūtušamies. Tie savukārt, gatavi iziešanai darbā, sastājas ejā un gaida komandu iziet.
Atģērbties nekāda iespēja. Pārģērbt nav ko. Kā nāk no darba tā mitri liekas gulēt. Var, protams, pasildīties pie krāsnīm, ko visi cits pēc cita dara, lai cik necik apžūtu. Bet ilgi sildīties nedrīkst, pēc tam salsi vairāk.
Ap teritoriju sētas vietā novilkta stieple krūšu augstumā. Lai sniega vētrā neviens polārajā naktī nenomaldās. Izbēgt tundrā nav iespējams, apsardze staigā pa teritoriju bez ieročiem, tikai konvojs, kas pavada kolonu darbā, bruņots ar šautenēm. Lai gan bēgt nav kur, arī te ir apsardzes grupa ar suņiem. Domāju, ka tas ir vairāk iebaidīšanai un kārtības uzturēšanai.
Baro šausmīgi slikti. Visi mūžīgi badā. Tiesa, te par normas pārstrādi pienākas papildus deva: mahorkas paciņa uz visu 30 cilvēku brigādi, ne pārtika. Bet mahorkas tirgus cena pasakaini liela. Par vienu mahorkas kazkāju var dabūt puskilo maizes.
Laužam un drupinām akmeņus, gatavojam materiālu dzelzceļa uzbērumam pār purvainajām ieplakām uz Vorkutu.
Zeki lielākoties kriminālie, bet ir arī daži politiskie. Šeit nokļūst tikai par pārkāpumiem iepriekšējā ieslodzījuma vietā. Bet ir arī daudz tādu, kas nekādus pārkāpumus nav izdarījuši.
Drīz pamanu, ka te ir daži latvieši, kas nesen atsūtīti no Latvijas. Nārās man blakām ir Bāliņš, dzelzceļnieks no Gulbenes, katolis, bijis aizsargs. Viņš ir pārliecībā, ja jau esmu te, tad domubiedrs, tāpēc ar mani runā pilnīgi atklāti.
Reiz vakarā viņš stāsta, ka 1927.gadā dienējis 7.Siguldas pulkā, sākumā instruktoru rotā Alūksnē, tad Gulbenē, kur bijis 8.rotas vada komandieris. Tik ļoti aizraujas ar savām atmiņām, ka neļauj man izteikt ne vārda – Mani tad aizsargos ļoti cienīja. Arī slepenpolicijas pilnvarotais Gulbenē mani labi pazina, deva īpašus uzdevumus. Man bija jāuzmana politiski neuzticamie astotajā rotā. Tad tur bija īsti komūnisti, vairākas reizes bija izplatījuši savas lapiņas. Toreiz neizdevās viņus pieķert, viņi drīz demobilizējās. Izrādās, esam dienējuši 7.Siguldas pulkā vienlaicīgi. Viņš tikai instruktoru rotā mācījies pusgadu vēlāk. Pēc instruktoru rotas pabeigšanas viņš nosūtīts uz Vecgulbeni un dienējis tajā pašā rotā, kur es. Bet lai kā es mocītu savu atmiņu, uzvārdu Bāliņš neatceros. Tad, divdesmit astotā gada pavasarī es Garnizonā Vecgulbenē biju vada komandieris astotajā rotā. Mans vietnieks bija Zass, bet Priednieks noliktavas pārzinis. Notika gatavošanās pulka svētkiem. Bieži biju aizņemts karavīru pašdarbībā. Prombūtnes laikā mani aizvietoja Zass.
Bet atceraties, pulka svētkos viena no vietējām skaistulēm dejas laikā pazaudēja biksītes? – vaicāju, atcerējies gadījumu, kas sacēla vispārēju jautrību. Nabadzīte pameta savu kavalieri un biksītes, pati aizskrēja. Šo gadījumu viņš, protams, atceras. To kareivji atcerējās ilgi. Bet nu viņš savukārt ar izbrīnu skatās uz mani. Beidzot neiztur un vaicā – Bet kā jūs rīdzinieks būdams zināt tādus sīkumus no dzīves Vecgulbenē? – Arī es tolaik dienēju 7.Siguldas pulka astotajā rotā. Redzu, arī viņš nekādi nevar atcerēties uzvārdu Cīrulis. Tomēr vēl sevi neatklāju un vaicāju – Bet kas jūsuprāt bija tie komūnisti, kas izplatīja lapiņas? – Man bija skaidrs, ka tas bija noliktavas pārziņa Priednieka, vada komandiera Indzera un viņa vietnieka Zasa roku darbs. Viņi vienmēr turējās kopā, un kareivju vidū bija runas, ka tie ir Rīgas komūnisti. Man tikai neizdevās viņus pieķert – atkal žēlojās Bāliņš. Man apnīk viņa lielīšanās ar centīgu kalpošanu nacionālistiem aizsargiem un slepenpolicijai. Dusmojos, ka nekādi nevaru viņu atcerēties. Beidzot neizturu un saku – Tā tas viss ir, bet es nez kāpēc nevaru jūs atcerēties. Bet es tad biju nevis Bāliņš, bet Kokorēvičs. – viņš atzīstas. Par Bāliņu es kļuvu vēlāk Ulmaņa laikā, kad visi īstie latvieši atteicās no krievu un vācu uzvārdiem un pieņēma tīri latviskus. Un viņš ilgi stāsta kā toreiz caurām naktīm prātojis, kādu uzvārdu izvēlēties. Lai atvēsinātu viņa plūdus, saku – Nu bet arī es nesaucos Cīrulis. Mans uzvārds bija Indzers. Par Cīruli kļuvu tikai Padomju Savienībā.
Tagad viņš mani atceras. No pārsteiguma apklust. Jūtas neērti, ka izlielījies kā toreiz gribējis mani nodot slepenpolicijai. Bet drīz atkal atjēdzas un tagad vēl vairāk grib izpelnīties manu draudzību. Viņš ir radis vienmēr kaut kam kalpot un izkalpoties. Lai kaut kā izlīdzinātu rūgtumu no iepriekšējā stāsta, Bāliņš saka – Kāda starpība kādas kuram idejas un uzskati. Latviešiem pirmkārt jābūt latviešiem un jāturas kopā.
Esmu noguris no viņa stāsta un neiebilstu. Man vispār negribas ar viņu te strīdēties. Bez tam viņa vārdos ir daļa patiesības: šeit tiešām vajag būt ar kādu kopā. Visi cieši turas grupās un cits citam palīdz gan darbā, gan atpūtā. Vienatnieks te pastāvēt nevar. Un lai kā atšķiras politiskie uzskati, vienas tautības cilvēkiem ir kopīga valoda, kopīgas darba iemaņas, ieradumi, bet tas šeit nozīmē ļoti daudz. Tikai kaut kā skumīgi no domas, ka esmu nokļuvis apstākļos, kur jādraudzējas ar šādu Bāliņu.
No dabas Bāliņš ir ļoti patmīlīgs cilvēks. Egoists un karjerists no pēdām līdz matiem. Lai kaut kā izceltos, izkalpotos viņš gatavs mainīt savus uzskatus kaut katru dienu. Gatavs nodot gan tēvu, gan māti lai tikai uzraustos augstāk pa sabiedrības kāpnēm. Pļāpīgs un viltīgs, bet dumjš un neattīstīts. Viņam ļoti raksturīgs ir gadījums nedaudz vēlāk. Bads mūs moka aizvien vairāk. Bāliņam reiz ir izdevies noķert kaķi. Ar naglu (nažu zekiem nav) viņš to klusībā kaut kā piebeidz, uzcep un apēd, lai gan grupā ir sarunāts visu, ko kādam izdodas dabūt, sadalīt līdzīgi.
Man otrā pusē arī guļ latvietis, Jānis Bergmanis. Viņš ir jauns slaids puisis ar patīkamu atklātu seju un sapņainām acīm. Viņš ir rīdzinieks, bijis students universitātes ekonomikas fakultātē. Viņa tēvs bijis grāmatvedis kādā privātfirmā, māte mājsaimniece. Dzīvojuši kaut kur Ģertrūdes ielā. Viņš ir bijis Pērkonkrusta, ultranacionālistiskas jauniešu organizācijas, biedrs. No dabas godīgs, tic savai idejai un ir gatavs par to cīnīties līdz galam. Izglītots cilvēks, tomēr ārkārtīgi aprobežots. Visa viņa pasaule ir Latvijas robežās. Tomēr nezin kāpēc viņš ir sajūsmā par rumāņu fašistiem (Tērauda gvarde, saukta arī par Erceņģeļa Miķeļa leģionu) un nacionālistiem. Bet ir ļoti neapmierināts ar latviešu nacionālistu politiku un darbību, ar Ulmaņa taktiku. Bergmanis tāpat kā Bāliņš skandina, ka latviešiem vienmēr jāturas ar latviešiem, neatkarīgi no idejām un politiskiem uzskatiem. Bet atšķirībā no Bāliņa viņš to saka no tīras sirds. Viņš bērna naivumā bez gala sajūsminās par visu nacionālo un pieraksta latviešu nācijai visu, kas viņam šķiet cēls, cilvēcisks, skaists. Bet ja dzīves fakti atšķiras no viņa fantāzijas, tad tūlīt vainīgi viņa bezgodīgie novadnieki, kuri sagrābuši varu Latvijā un apkaunojuši lieliskās nacionālisma idejas. Bet tagad tādi ir nežēlīgi samaksājuši. Ja latviešu nacionālisti būtu cienījuši tautu, tautas tradīcijas, rūpējušies par tautas labumu, tad arī pie padomju varas viņus neviens neaiztiktu – prāto Bergmanis.
Viņa naivais godīgums man patīk. Neslēpju, ka esmu komūnists, bet arī necenšos īpaši uzsākt principiālus ideoloģiskus strīdus. Apstākļi nekādi uz to nevedina.
Tomēr pats Bergmanis turpina filosofēt un bieži nonāk pretrunās. Reiz viņš man saka: Jums komūnistiem gan labi. Jūs māca vadīt valsti, māca politiku, materiālistisku pasaules uzskatu. Jums viss skaidrs. Bet mums māca tikai tirgoties un ticēt dievam. Bet es dievam neticu un tirgoties negribu. Un bieži nezinu ko iesākt. Redzu, ka viņa ideālā pasaule grūst, nacionālistiskie sapņojumi izšķīst, ka viņš meklē jaunus dzīves pamatus, jaunu patiesību. Esmu gatavs viņam tajā palīdzēt, un viņš kļūst man ar katru dienu tuvāks.
Uz 24.jūniju Bergmanis ar badošanos ir sataupījis puskilo maizes: Jāņu diena ir tradicionālie svētki un pie tam viņa vārda diena. Vakarā pirms Jāņu dienas viņš sasauc visus latviešus uz svētkiem. Sadalījis sataupīto maizi vienādās daļās viņš mūs visus uzcienā.
Ir vēl latvietis Auniņš, turīga zemnieka dēls no Jēkabpils apriņķa. Viņš ir necilvēcīgi ekspluatējis strādnieci, jaunu meiteni, bet neilgi pirms padomju varas nodibināšanas viņu izvarojis. Kad nodibināta padomju vara, meitenes vecāki viņu iesūdzējuši tiesā. Tā viņš nokļuvis kanclāģerī. Auniņš ir ļoti apvainojies un visiem stāsta, ka viņš notiesāts netaisnīgi, vienkārši lai atriebtos. Saka, ka līdz tiesai teicis meitenes vecākiem un apstiprinājis tiesā, ka gatavs viņu apprecēt. Tad ko no viņa vēl gribot.
Šis kulaku dēliņš ir gatavs visur kaut ko izplēst sev. Tomēr ar Bergmaņa un Bāliņa principiem viņš ir pieņemts mūsu grupā. Pats saprot, ka vienam būtu bojā eja, un cenšas grupā nevienam pāri nedarīt.
Ceturtais no Latvijas ir rīdzinieks Benders. Viņš saka, ka viņa vectēvs Šmuškins bijis pazīstams gatavo apģērbu nama īpašnieks Marijas un Avotu ielas stūrī. Viņa māte ir Šmuškina meita, bet tēvs – vienīgais žīds starp Latvijas armijas virsniekiem, kapteinis Bendes, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Kapteinis Benders ir dienējis Krustpilī Latgales artilērijas pulkā. Un Krustpilī Benders pavadījis savu bērnību. Vēlāk beidzis Latvijas universitātes juridisko fakultāti. Benders vienmēr ir lietas kursā par visiem notikumiem lāģerī un pat ārpus tā. Viņš arī te ir saglabājis nevainojamas sabiedrības manieres, asprātību un nemainīgu dzīvesprieku – par to esmu gatavs viņu cienīt. Sabiedrisks un bezrūpīgs, viņš ar cilvēkiem saietas labi. Par sevi viņam tīk runāt – Esmu cilvēks bez kādas pārliecības un man nav nekāda pasaules uzskata. Draudzējos ar visiem, kuri ir pret mani labi. Mana devīze ir – vairāk ērtību, mazāk rūpju. Viņš protams nav pretī ērtības saņemt uz citu rēķina, atstājot tiem rūpes. Šajā ziņā viņš ir līdzīgs Auniņam. Vienīgi Benders ir gudrs, izglītots, īsts pilsoniskās zelta jaunatnes pārstāvis, bet Auniņš truls rupjš plēsoņa.
Piektais latvietis mūsu grupā ir Ungurs. Viņš ir komūnists no Minusinskas latviešu kolonijas Sibīrijā, jau cilvēks gados. Kluss, noslēgts, viņš nekad nepiedalās nekādos strīdos. Latvijā viņš nav bijis kopš 1919.gada un to nepazīst. Mūsu sarunas par Latviju viņu neinteresē. Redzams, ka viņš smagi pārdzīvo savu arestu ne tik daudz fiziski cik morāli. Tikai reizi man atzinies, ka arestēts tad pat kad es un izmeklēšanas laikā apstrādāts ar tiem pašiem paņēmieniem. Viņš nespēj izskaidrot to traģēdiju, ko pārdzīvo valsts. Veselība vāja, un viņš lēnām izdziest. Iet uz darbu viņš vairs nespēj. Viņu vienmēr atstāj par barakas dežurantu. Vienmēr cenšos parunāt ar viņu biežāk. Bet viņš jau ne uz ko neatsaucas, viņam viss vienalga. Viņš iet, guļ, ēd tikai inercē.
Tāds ir mūsu Latvijas sešinieks. (Gribētos zināt, ko pārējie domā par viņu pašu – I.L.) Esam visdažādāko pārliecību un dzīves veidu cilvēki. Citos apstākļos mūs nekas nevienotu. Citos apstākļos mēs ar Bergmani būtu ienaidnieki, bet te esam draugi. Tomēr ar Auniņu un Bāliņu arī te mums draudzība ir ļoti nosacīta.
Nemainās tikai mana pārliecība. Ļoti baidos zaudēt šo idejisko manas dzīves saturu. Marksisms nav vainīgs, ka kaut kas valkā tā masku un dara melnus darbus.
Tikšanās ar atvestajiem no Latvijas atkal rada nesapratni. Tiesāts tikai Auniņš, bet Bāliņš, Bergmanis, Benders arestēti un deportēti ne no šā, ne tā. Ja vainīgi, tad kāpēc netiesāja? Bet ja deportēja kā neuzticamus sakarā ar kara briesmām, tad kāpēc ieslodzīti?
Tomēr ilgi domāt par to šeit nenākas. Barakā bieži izraisās strīdi. Tie jāizšķir visu cienītam un objektīvam cilvēkam. Zeku vidū tādu iekšējo tiesnesi sauc par pahanu (barvedis). Ir sanācis, ka mūsu barakā visi sākuši ar saviem strīdiem nākt pie manis. Tā esmu kļuvis par barakas pahanu.
Smagā darbā, aukstumā un badā paiet ziema. Iestājas pavasaris. Saule ar katru dienu ceļas augstāk virs apvāršņa. Kļūst siltāks. Kad sniegs nokusis, visa lāģera teritorija ir melnos purva dubļos. Briesmīga dubļu peļķe ir pašā vārtu priekšā. Dodoties uz darbu un atgriežoties lāģerī visai ierindai jāsoļo pa šo peļķi.
Aizvien vairāk zeku slimo, zaudē spēkus, vairs nespēj strādāt. Daudzi mirst. Cilvēki staigā drūmi, vienaldzīgi. Tomēs vienmēr un visur atrodas cilvēki, kuri nezaudē humora sajūtu. Šoreiz visu lāģeri sasmīdina Benders. Viņš ir kaut kā atradis piekļuvi kolonas priekšniekam Semjonovam, reti trulam un aprobežotam, bet pašpārliecinātam cilvēkam. Benders viņam stāstījis, ka citās kolonās redzējis zeku pašdarbību un uzskatāmo aģitāciju gara modrības celšanai. Mūsu Semjonovam nav divreiz jāsaka. Viņam ne prātā nenāk darīt kaut ko zeku dzīves apstākļu uzlabošanai. Bet ja kaut kur ir bijusi pašdarbība, dziesmas un dejas un uzskatāmā aģitācija gara modrības celšanai, tad arī pie mums tam jābūt.
Drīz tiek ieviests pirmais jauninājums. Mahorkas paciņu, kas pienākas brigādei par normas pārpildīšanu, tagad pakarina uz mieta tā, lai visa brigāde visu dienu strādādama var uz to skatīties. To sauc par uzskatāmo aģitāciju. Ja brigāde normu nepārpilda, tas pats miets ar to pašu mahorkas paciņu uzskatāmi stāv nākamā dienā. Bet ja norma ir, paciņu vakarā atsien un svinīgi pasniedz.
Novārdzinātajiem un darba nespējīgajiem Semjonovs dod uzdevumu organizēt pašdarbību. Tā parādās mūsu satīriķi un humoristi. Vienam igaunim ir līdz vijole. Viņš no tās nešķiras nekad. Ar pavasara iestāšanos sāk dažreiz vakarā spēlēt. Tajās minūtēs visi pamirst un klausās. Šeit tundrā burvīgās vijoles skaņas ir briesmīgā pretrunā ar visu apkārtējo. Kolonā ir arī brāļi Zeici no Maskavas. Tik līdzīgi, ka grūti atšķirt. Abi inženieri. Tagad viņi ir tik novārguši, ka ir darba nespējīgie. No finiera un vecām kastēm brāļi ir sameistarojuši čello un kontrabasu. Tā mums ir radies savs orķestris gara modrības celšanai. Abiem brāļiem ir arī labas balsis. Un nu kādā skaistā pavasara rītā redzam neaizmirstamu skatu. Laiks ir rāms. Dzidra rīta saules gaisma. Sprauslājot un klabot pa pagaidu sliežu ceļu uz Vorkutu lavās vilciens. Aizgājis – un atkal klusums visā bezgalīgajā plašumā.
Noskan komanda: rīta maiņa uz darbu. Zeki skrandās drūmi līdzenā lēnā solī rinda pēc rindas iet pie vārtiem. Šodien uz pauguriņa pie vārtiem stāv mūsu orķestris. Tiklīdz kolonas galva ielien vārtos, un pirmie zeki sāk flegmātiski slampāt pa gigantisko peļķi, uzsāk orķestris. Igaunis zāģē vijoli un enerģiski diriģē. Brāļi Zeici spēlē un reizē visā balsī dzied populāru dziesmu, pēc katra kupleta atkārtojot piedziedājumu:
Nu dzīvot ir labāk,
Nu dzīvot līksmāk.
Uzsauksim Staļinam:
Dārgais, paldies!
Otrpus vārtiem stāv Semjonovs un vēl daži cilvēki no kolonas priekšniecības. Semjonovs apmierināti staro: nu viņam ir pirmrindnieku kolona – ir gan pašdarbība, gan uzskatāmā aģitācija. Benders pasmejoties par sevi un mums visiem nekautrējas palielīties, ka visus šos jauninājumus gara pacilāšanai un vispārējā noskaņojuma uzlabošanai izdomājis viņš. Daži jaunajiem pasākumiem uzmanību nepievērš, vairums briesmīgi nikni. Uzzinājuši, ka tas ir Bendera izdomājums, draud viņam atriebties. Bet lai nu kā, tagad mēs katru rītu slājam caur lielo vārtu peļķi mūzikas un dziesmu pavadīti, līdz pavasara saule to izžāvē.
Man ir ir briesmīgi sāpīgi par šo ņirdzīgo iedomu, žēl cietpaura Semjonova, žēl mūsu visu, bet nespēju un negribu pret šo zaimošanu neko pasākt. Neesmu vēl pats sev noskaidrojis, ir vai nav Staļins vainīgs mūsu nelaimēs.
Ar vasaras sākumu no frontes atkal nāk ziņas cita sliktāka par citu. Fašistu armijas tuvojas Kaukāzam un Volgai. Tomēr nekādu precīzu ziņu zekiem nav. Tikai baumas ar katru dienu briesmīgākas.
Bāliņš kļūst ārkārtīgi sprigans. Pieskrien man un čukst, ka gruzīni un citi kaukāzieši jau organizējoties, un mums latviešiem arī kaut kas jāuzsāk. Maskava drīz kritīs tā kā tā, un tad – visi pa mājām. Man kļūst baigi, ar viņu par to nerunāšu, nespēju pat dot viņam padomu izbeigt šīs runas, vienalga mani neklausīs. Arī izlamāt viņu nevaru, tad viņš no manis izvairīsies, un es nezināšu, kas apkārt notiek. Nav jāsaka, ka nevaru nekam par viņa noskaņojumu teikt, tad tikšu stukaču kategorijā, ar kuriem zeki ātri izrēķinās pie pirmās izdevības. Pagaidām varu tikai izlikties, ka pats visu zinu. Man ir skaidrs ko pats darīšu jebkurā situācijā, bet nedalīšos jau tajā ar viņu. Vēroju kolonas priekšnieku Semjonovu, bet acīmredzot viņš nekādas jaunas instrukcijas nav saņēmis. Tas mani nomierina. Bet ko domā un ko savā starpā runā zeki, tas Semjonovam vienalga.
Novājēšanas dēļ es jūtos aizvien sliktāk. Uz maija beigām vēl pēkšņi saslimstu. Dažas dienas guļu ar augstu temperatūru un nespēju ieēst. Ārsts neatnāk pat apskatīties. Te daudzi guļ un nomirst ārstu neredzējuši. Mani cik varēdami aprūpē tikai Bergmanis, mazliet palīdz Ungurs, bet arī viņš ir ārkārtīgi vājš. Mani pārtikas taloniņi, kurus Bergmanis ik reizes atnes, paliek neizmantoti. Es tos bāžu zem galvas. Pēc nedēļas temperatūra sāk krist, un man rodas apetīte. Priecājos, ka ir uzkrājušies vairāki taloniņi. Tagad tos izmantošu un ātri atkopšos. Bet lai cik meklēju, taloniņu nav. Kāds ir izvilcis. Visa latviešu grupa ir ārkārtīgi sašutusi un satraukta. Bergmanis ir pārliecināts, ka nozadzis ir kāds no kriminālo grupas, kas ir mums blakus. Biju turējis aizdomās Auniņu vai Bāliņu, taču viņi kopā ar mums ir tik sašutuši, ka aizdomas atmetu. Cilvēki tā notēlot nevar. Galu galā viņi tam nav pietiekami slīpēti.
Vien Benders izturas kaut kā atturīgi. Viņš vienmēr tāds korekts, tāds džentlmens. Bet neticas arī, ka to izdarījis kāds no kriminālajiem. Zinu, ka viņiem ir nerakstīts likums: tā saukto asins devu neviens nekādos apstākļos cits citam neatņem. Tas ir svēti un neaizskarami: tas taču vajadzīgs dzīvības saglabāšanai. Lai kāds būtu zaglis, šo viņš nezags. Bet ja to izdarīs, tad zin, ka tiks no savējo vides izslēgts. Tas nozīmē, ka visi no viņa novērsīsies, un viņu gaida neizbēgama nāve, sliktākajā gadījumā viņu piebeigs savējie, jo šajā vidē smagāka nozieguma nav.
Šī morāle blēžu sabiedrībā tiek ievērota visur ar visnežēlīgāko stingrību. Pavisam cita lieta kad runa ir par paciņu vai kādu citu papildinājumu asins devai, piemēram kaut kas nosperts virtuvē, noliktavā. Tādā papildinājumā katram kārtīgam blēdim ir jādalās ar saviem biedriem. Ja nav dalījies, nav grēks viņu apzagt. Tādu skopuli apzagušais tiek cienīts un cietušajam līdzjūtības nav.
Bet kas tad mani aplaupījis? To atspriežam savā starpā latviski, tomēr mūsu satraukumu pamanījis Krivojs – greizs viņš īstenībā nav, stalts vīrs vidējos gados, vecākais mūsu kaimiņu kriminālo grupā. Viņš zina kas par lietu un jūt, ka Bergmanis tur aizdomās kādu no mums. Viņš pieceļas, iet gar mums un ne pie viena nevēršoties izsaka – Ek, arī novadnieki cits no cita asins devu aizstiepj. Pēc tādas piezīmes manu taloniņu zādzība kļūst par visas barakas lietu. Bergmanis taisni ārdās, tāpat Bāliņš un Auniņš. Viņi domā, ka Krivojs aizslauka pēdas un grib sarīdīt mūs savā starpā. Šis nācijas apvainojums draud ar starptautiskiem sarežģījumiem. – Ja šis nelietis tūlīt nepateiks, kuru viņš tur aizdomās un uz kāda pamata, tad kautiņš ir neizbēgams – saka Bergmanis. Pielēc un skrien Krivojam pakaļ. Pēc brīža nāk atpakaļ pavisam nomākts. Neatbild ne uz kādiem jautājumiem. Drūmi izklīstam. – Krivojs teica, ka redzējis kā Benders vakar piegājis pie katla vēlreiz. Tātad bijuši divi taloni. Tas protams nav pierādījums, tomēr norunājam Benderu novērot. Vēlāk to uzzina arī Auniņš ar Bāliņu. Viņiem bumbiņas griežas vienā virzienā. Sen tas žīds jāpadzen no mūsu grupas, kas viņš par latvieti! Saprotam, ka Benders manus talonus neizmantos kādam no mums redzot. Tāpēc saucam palīgā Krivoju un viņa draugus. Krivojs labprāt piekrīt: viņam ļoti nepatiktu, ja tādā netīrā lietā var aizdomās turēt kādu no viņa grupas. Nākamā dienā Krivojs pasauc Bergmani. Viņiem izdodas Benderu pieķert taisni kad tas atkal ēd otras pusdienas. Benders mēģina izgrozīties, saka, ka nokavējies. Viņam tūlīt atgādina, ka viņš ēdis kopā ar brigādi. Tad viņš saka, ka vienu talonu sataupījis. Tad, sapratis, ka viņš redzēts ne pirmo reizi, atzīstas. Bet Benders nebūtu Benders ja neizdomātu attaisnojumu – Mani dārgie draugi, vai tad es zagu? Redzu, ar cilvēku slikti, varbūt nomirs, taloni iet zudumā. Domāju, kāpēc ļaut zust, labāk izlietošu es; ja atlabs, atdošu. Viņš atnes neizmantotos un dievojas, ka atdos pārējos. Esmu nikns uz Benderu, bet ļaunu viņam nevēlu. Un man ļoti nepatīk šīs lietas pagrieziens pretžīdu virzienā. Tomēr Bergmanis nekādi nevar nomierināties un prasa lietu apspriest grupā.
Vakarā notiek Bendera tiesāšana. Protams, niknākie apsūdzētāji ir Bāliņš un Auniņš. Viņi prasa padzīt Benderu no grupas. Tomēr man šķiet, ka viņi dusmojas vairāk tāpēc, ka Benders viņus apsteidzis. Viņi vispār briesmīgi apskauž Benderu, viņa prasmi nostrādāt visas savas rebes. Tomēr Bergmanis pievienojas viņiem, un Benders tiek no grupas padzīts. Es viņu neaizstāvu. Domāju, cits ietu bojā, bet šis nepazudīs arī bez mums.
Drīz noskaidrojas, ka Krivojam un viņa draugiem šajā lietā ir īpaša interese. Viņiem jau sen iepatikušies Bendera zelta zobi. Kamēr viņš bija mūsu grupā, viņu neuzdrošinājās aiztikt, bet tagad viņiem rokas brīvas.
Barakā visi guļ. Ir gaišs, vasarā aiz Polārā loka nakšu nav. Pēkšņi aiz barakas troksnis, kliedziens. Kāds iziet skatītie kas par lietu. Nenociešos. Redzu pulciņš stāv un mierīgi skatās. Māca asins devas zagli – kāds apmierināti nosaka. Pieeju un redzu: Krivojs ar draugiem saķēruši Benderu, nogāzuši gar zemi un turot aiz rokām un kājām ar netīru nūju izlauž viņam zelta zobus. Apkārtējie ar interesi vēro procedūru. Nevienam prātā nenāk Benderu aizstāvēt – kurš aizstāvētu asins devas zagli. Man kļūst nelāgi no šā skata, bet arī klusēju. Spēka nav nemaz, strīdēties un satraukties nav jēgas.
Atbrīvojies no mocītājiem Benders vaļā asiņu un dubļu pilnu muti vaimanādams drāžas uz kolonas priekšnieka māju. Pēc pusstundas ierodas Semjonovs ar sardzi, izdara barakā kratīšanu un atņem Krivojam zelta zobus. Pašu Krivoju ar draugiem aizved uz karceri. Nākamā dienā, kaut cik atlabis, Benders iet pie priekšnieka pēc saviem zobiem. Čamstina: „Ap ap” bet Semjonovs paskaidro, ka par notikušo jāsastāda akts. Lieta ies uz izmeklēšanu. Aktam jāpieliek arī zelta zobi. Kad izmeklēšana beigsies, zobus varbūt atdos. Bet ticamāk viņš tos saņems tikai pēc atbrīvošanas, jo tagad tie nav zobi bet zelts, dārglieta. Bet dārglietas kā zināms zekiem ir aizliegtas. Semjonovs sastāda aktu un Benders to paraksta.
Bet kad viņš atgriežas no priekšnieka, ir atkal aizdomīga ķēpa. Benderam parādījusies mahorka! Viņš ņēmis sev palīgos Bāliņu. Man par brīnumu Bāliņš atkal ar Benderu draugos, un abi veicīgi tirgo smēķus. Ļoti lēti. Pastāvošais kurss par mahorkas smēķi ir puskilograms maizes, bet Benders ar Bāliņu par puskilogramu atlaiž veselus trīs. Tirgus kūsā, pircēju daudz. Bāliņš ātri tin smēķus, Benders maina tos pret maizi. Pat uz kredīta. Pēkšņi iebrāžas Semjonovs ar sardzi. Benders ar Bāliņu mirklī tirgu izbeidz. Bet Smirnovs dodas tieši pie Bendera. Izkrata viņu un atņem trīs paciņas mahorkas. Benderu nosūta uz karceri, kur jau sēž Krivoja kompānija. Izrādās, kad Semjonovs gatavojis aktu par zobiem, viņš pasaukts pie telefona blakus istabā. Benderam pieticis dažu acumirkļu, lai izvilktu no galda astoņas mahorkas paciņas – visu prēmiju un uzskatāmās aģitācijas fondu. Piecas paciņas viņi paspējuši pārdot.
Barakā atkal klusums. Apbrīnojami kluss arī mājelē – izolatorā, kur tagad ir Benders ar saviem mocītājiem. Pret vakaru no turienes dzirdama paklusa dziedāšana. Dzied kaut kādu sentimentālu dziesmiņu. Brīžam tur pavīd mahorkas dūmu strūkliņa. Starp Benderu un Krivoju ir miers. Noziegumu Benders izpircis ar slaveniem varoņdarbiem. Pirmais: nozaga priekšniekam mahorku. Otrais: pirms sākt tirgoties, daļu noslēpa un kratīšanas laikā prata saglabāt arī vairākus smēķus, kurus ienesa karcerī. Solīja ar noslēpto mahorku dalīties ar Krivoju un viņa draugiem. Vairāk kā pietiekami, lai atdabūtu savu labo vārdu. Krivoja grupa ir Benderu ieskaitījusi savējo grupā. Izgājis no karcera Benders vārdu turēja: atdeva talonus un apgādāja mani ar papildus porcijām – saprotams, uz mahorkas rēķina.
Tomēr stāvoklis lāģerī kļūst ar katru dienu saspringtāks. Bāliņš katru dienu nes jaunumus. Te par kāda desanta izsēdināšanu, te par ieslodzīto dumpošanos, te par jauniem zaudējumiem frontēs. Zeku vidū tiešām rodas dažādi grupējumi, kuri bieži ir savstarpēji naidīgi. Visu nosaka izredzes nākotnē. Daļa cer neveiksmju dēļ frontē drīz tikt brīvībā un atgriezties iepriekšējā dzīvē. Dažādās grupas nežēlīgi izrēķinās ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem. Esmu pēc slimības mazliet atkopies un atkal sāku iet darbā. Bendera atdotais parāds palīdz nostāties uz kājām. Benders tagad pret mani ir ļoti vēlīgs un no sirds grib vainu izpirkt – Es tevi cienu kā cilvēku. Redzu, esi īsts komūnists nevis kāds antisemīts kā Bāliņš vai Auniņš – viņš saka un atkal sāk taisnoties – Es nebūtu zadzis, ja zinātu, ka tu izķepurosies. Domāju, ka tā kā tā nomirsi, tad jau kāpēc šiem antisemītiem – taloniņus labāk paņemšu es. Viņš skaidro tik vienkārši, ka man šķiet, ka viņš runā no visas sirds. Bez tam Benders mani informē par visiem jaunumiem. Jūtu, ka viņa informācija ir ticamāka kā Bāliņa murgainās baumas. Tomēr nekā priecīga nav arī viņa ziņojumos.
Reiz novēroju tādu ainu. Ejam uz darbu kā parasts, kolonā pa četri. Ejam pa tiltu pār gravu. Tilts ir 6-8 metrus augsts. Malās margu nav. Apakšā akmeņi. Tiklīdz esam uz tilta, man garām metas kāds gruzīns un nogrūž no tilta malējo zeku manā priekšā. Tomēr pēc dažiem soļiem nogrūž viņu pašu Tā ir grupējumu cīņa. Bet kolona turpina gaitu it kā nekas nav noticis. Tikai kad apakšā atskan vaidi un kliegšana pēc palīdzības, aiz tilta apstājamies. Viens no konvoja paņēmis dažus zekus kāpj lejā pie cietušajiem. Pirmais kritis kādus trīs metrus un spēj iet pats. Gruzīns kritis no astoņiem metriem un viņu nākas nest. Drīz viņš nomira. Īpaši atdzīvojušies dažādi nacionālisti. Viens no ukraiņu nacionālistiem, bijušais agronoms, ir sācis bezmaz mītiņus vākt. Saka, Padomju vara sabrūk, un republikās ir jāorganizē jauna nacionāla vara. Viņu ar domubiedriem tūliņ savāc. Līdz lāģeru augstākajai priekšniecībai, redzams, ir nonākušas baumas par Semjonova pārcentību. Pašdarbība un dziesmiņas „paldies Staļinam” izbeidzas.
Lai gan esmu pēc slimības atkopies, novājējuma un vitamīnu trūkuma dēļ atkal jūtos ļoti slikti un vairs nespēju iet darbā. Tundrā šajā laikā ir daudz ogu, bet aiz stieples iet nedrīkst un arī nespēju. Atkal guļu, šoreiz esmu slims ar pelagru. Ārstu neredzu. Ne jau tāpēc, ka ārsti cietsirdīgi – vienkārši līdz tuvākajam medpunktam ir vairāk kā 5 kilometri. Ir jau rudens, lietus, dienas īsas. Viss medpersonāls aizņemts ar darbu uz vietas, staigāt nav kad. Parasti no mūsu kolonas uz slimnīcu sūta reto. Visi slimie guļ tepat un nomirst tepat, ja nespēj paši atkopties. Tagad pēc revīzijas ir pavēlēts visus slimos nosūtīt uz slimnīcu. Semjonovs ir norīkojis astoņus cilvēkus slimnieku evakuācijai. Saņemta pavēle nosūtīt arī mani. Liek uz nestuvēm un stiepj. Mainās pa četri. Beidzot esam galā. Esmu Hanovejā zeku slimnīcā.
Aukstais laiks tuvojas. Polārā nakts tuvojas. Bieži līst. Hanovejas slimnīca atrodas vecā un caurumainā barakā. Pūš no visiem stūriem, bet nav kam salabot. Kurina slikti. Jākurina slimajiem, bet kustēties spējīgo maz. Sanitāri un pārējais personāls, pat vairums ārstu, arī ir zeki. Nekādu zāļu viņiem nav, paši vairāk domā par savas dzīvības saglabāšanu. Redzu, ka te neizveseļojas neviens, vien mirst cits pēc cita. Katru dienu nāk klāt slimie, bet no rītiem sanitāri iznes mirušos. Ārsts apgaitā pāris reizes mani apskatījis un vairs nepienāk. Izskatās, ka mani uzskata par bezcerīgu un ar to, kas viņam ir, palīdzēt nevar. Mani aprūpē pavisam jauniņš sanitārs, gandrīz puika, izskatās jaunāks par divdesmit gadiem. Ļoti cītīgs un jutīgs, tāda nevainīga bērna seja, un es nekādi nesaprotu kā viņš te nokļuvis, par ko? Viss personāls viņu mīl par cītību un ārkārtīgo godīgumu. Arī viņš saslimis darba kolonā, tomēr jaunais organisms ticis ar slimību galā. Lai jaunajam patīkamajam puisim izglābtu dzīvību, viņš pēc izveseļošanās atstāts slimnīcā par sanitāru.
Parunājamies, izrādās arī viņš ir no Latvijas, no Lubānas. Romancāns. Labi runā latviski. 1937.gadā mācījies ģimnāzijas 8.klasē un dabūjis divnieku latīņu valodā. Nobijies saņemt tēva sukas, nolēmis tajā dienā mājās nerādīties. Bet nākamā dienā vēl bailīgāk. Dzirdējis, ka Padomju Savienībā ir brīvība, bērnus sist aizliegts. Zinājis, ka tēvabrālis Padomju Savienībā ir augstā amatā un nolēmis doties pie tā. Vairākas dienas klaiņojis un brīnumaini ticis pār robežu. Bet pie tēvabrāļa neticis. Arestēts un deportēts uz 10 gadiem Ziemeļos kā ārzemju aģents, spiegs un diversants.
Ar visu savu cītību viņš bieži apjūk. Grib palīdzēt visiem, bet bieži neuzspēj vai nevar. Bet uzzinājis, ka esmu latvietis, manis dēļ cenšas īpaši. Ik vakarus liek pie kājām karstu ķieģeli vai pudeli ar karstu ūdeni, jo man salst kājas. No kaut kurienes atnes cukura gabaliņus. Citreiz atnes brūklenes vai dzērvenes vai pat lielāku porciju no virtuves. Tomēr iespēju viņam ir maz. Mans stāvoklis neuzlabojas, aizvien nav spēka piecelties. Tomēr viņa aprūpēts es nemirstu. Slimie aizvien nāk klāt. Mirt nepaspēj tik daudz cik vajag vietu. Trūkst segu. Lai būtu siltāk, zem katras segas guļ trīs. Drīz atnes arī tos, kuri nesen šurp atnesa mani. Atnes arī Bāliņu. Ziemas sākumā viņš mirst. Nepalīdz ne vienatnē apēstais kaķis, ne viņa pakalpīgums.
Kopā ar mani zem vienas segas guļ bijušais Kremļa slimnīcas ārsts Protopopovs, sirds slimību speciālists. Ļoti izglītots inteliģents cilvēks, pēc runas un uzvedības aristokrāts. Līdz Pirmajam pasaules karam bijis slavens ārsts Pēterburgā. Kara laikā bijis Rīgā, dienējis par ārstu latviešu strēlnieku pulkos. Ar sajūsmu atceras Rīgas skaistumu un streļķu varonību kaujās pie Rīgas. 1936.gadā arestēts par kaitniecību Kremļa slimnīcā. Protopopovs guļ vidū. Otrā pusē politdarbinieks no Donas ukrainis Šubko. Brunets vidējos gados ar enerģisku spēcīgas gribas seju. Arī Pirmā pasaules kara dalībnieks, pēc tam civilais. Viņam piemīt neticams gribas spēks. Guļ vairāk klusēdams. Toties Protopopovs runā bez apstājas. Šķiet ka viņš baidās klusēt. Neraugoties uz lielo erudīciju un dzīves pieredzi viņš bieži ir bērnišķīgi naivs un ļoti tīk fantazēt. Draudziņi, viņš saka – pelagra, ar ko slimojam, ir ārstējama slimība, tikai nedrīkst dzert daudz ūdeni. Mums viskaitīgākais ir ūdens. Ek kā mums tagad derētu mazliet karsta groka uz citrona šķēlītes un šokolādes gabaliņš. Un viņš ilgi stāsta par ielūgumu vakariem. Kādi tur ēdieni, kādi dažādu marku vīni kāda ir ēdienu secība. Atzinos, ka esmu konditors. Mīļais Ciruļņik – viņš lūdzās – pastāsti man kā jāgatavo īsta riekstu torte. Un man ir sīki jāizstāsta kādās attiecībās jābūt cukuram, krējumam, olām, riekstiem, kā tas viss jāsagatavo, cik ilgi cepams. Kad tas apspriests līdz pēdējam sīkumam, sākas saruna par ābolu vai šokolādes torti. – Tomēr nav nekā garšīgāka par mājas apstākļos gatavotu „napoleonu” – stāsta Protopopovs. Trīsdesmitajos gados mana sieva tos cepa bieži. Viesi nespēja vien slavēt. Šubko, šķiet, klausījās, bet pats ne vārda.
Mani kaimiņi vēl spēj ar grūtībām piecelties no nārām, reizi nedēļā iet pirtī. Es vairs piecelties nevaru. Uz pirti neeju. Reiz Šubko ir pirtī sadzēries ūdeni un briesmīgi uztūcis. Ar kaut kādiem instrumentiem no viņa izsūknē veselu bļodu smirdīga šķidruma. Tad viņam kļūst vieglāk. Protopopovs atkal atkārto: Ūdens mums ir viskaitīgākā lieta.
…
Arī Šubko ir inteliģents cilvēks. Kad runājam par literatūru vai vēsturi, viņš reizēm iemet pa vārdam un vienmēr ļoti jēdzīgi, pārdomāti. Vienu mēs nekad neskaram: to, kas satrauc visvairāk. Dzirdam, ka stāvoklis Ļeņingradā ir aizvien grūtāks. Zinām, ka Hitlera armijas jau pie Kaukāza. Briesmīgas cīņas pie Volgas. Par to runā visapkārt.
… Nerunājam arī par savu slimību, pašsajūtu. Gribas izvairīties no sliktām domām un runām… Lai izbeigtu mocības Protopopovs tīši bija izdzēris daudz ūdens un pēc pāris dienām no rīta jau gulēja man blakām miris.
Parasti diena sākas ar to, ka taustām pagalvjus. Tur Romancāns visiem trim iebāž pa gabaliņam cukura. Tajā rītā no Protopopova netīrās veļas izlien utis un lien pa segu pie manis. Esmu vēl silts, dzīvs. Redzu, ka Šumko nekustīgi skatās uz mirušo. Manījis manu sakustēšanos viņš dusmīgi čukst -Klusē muļķi! Sapratu, kad sāka dalīt maizi un pusdienas, talonus noliekot tos uz nārām pie kājām. Pēc pusdienām līķi aiznes. Pēc pāris nedēļām nespēj piecelties arī Šubko. Kādu rītu mirušu ieraugu arī viņu.
Tuvojās 1942.gada trešais decembris. Manas atbrīvošanas diena. Ticu: brīvībā atveseļošos. Tikai noturēties vēl šīs dažas dienas. Tagad ik rītus pamostoties skaitu atlikušās dienas. Kad segas kaimiņi bija miruši. Romancāns izkārtoja, ka citus pie manis nepielika. Viņš arī zina, ka 3.decembris ir mana atbrīvošanas diena. Par mani rūpējas īpaši.
Beidzot pienācis šis rīts. Pamostos, dzīvs. Dzīvs! Esmu no prieka gatavs kliegt. Tagad atveseļošos un dzīvošu. Vajag tikai brīvību. Prasu lai man atsūta kādu no priekšniecības. Esmu brīvs un negribu te palikt nevienu lieku dienu. Gribu atveseļoties un arī došos uz fronti. Priekšnieks atnāk. Uzklausa mani, bet redzu, ka mans uzbudinātais stāsts neizraisa nekādu iespaidu. Bet neapvainojos – šodien atbrīvo ne viņu, bet mani. Tomēr diena paiet, pie manis neviens no administrācijas nenāk un vispār neviens man nepievērš uzmanību. Bez pārmaiņām paiet visa nākamā diena. Sāku jau nervozēt. Nesaprotu neko. 5.decembrī, Konstitūcijas dienā, pie manis ienāk kāds apsardzes komandieris un dod parakstīt papīru, kurā man paziņots, ka es, ieslodzītais tāds un tāds, turpinu palikt ieslodzījumā līdz kara beigām, līdz īpašam rīkojumam. Klusējot parakstu.
Tagad man atkal viss vienalga. Esmu zaudējis pēdējo cerību. Miruši Protopopovs un Šubko. Ik dienas visapkārt mirst. Izdzīvo varbūt viens no simta. Bet man nekādas cerības nav. Lai gan Romancāns cenšas no visa spēka, viņš var manu dzīvi pagarināt vien par dažām liekām dienām. Mana bojā eja ir neizbēgama.
Slimnīcas galvenā ārste ir sieviete uzvārdā Andrejeva. Man šķiet, ka viņa garām iedama kaut kā laipni skatās uz mani. Varbūt man tikai likās, bet izlemju vērsties pie viņas.
Reiz vakarā ievēroju, ka viņa ir aizsēdējusies savā caurumainajā kambarītī, ko tagad sauc par galvenā ārsta kabinetu. Savācis pēdējos spēkus pieceļos un dodos turp. Pieklauvējis un dzirdējis uzaicinājumu ieeju. Pacēlusi galvu un ieraudzījusi mani apakšveļā viņa īsi izmet parasto – Ko vēlaties? – Gribu dzīvot. Īsti pats nezinu ko no viņas gribu. Bet pasaku tieši to, kas man vajadzīgs: gribu dzīvot, neko vairāk.
Andrejeva atkal paceļ acis uz mani. Pamana, ka tikko turos kājās – Sēdiet lūdzu! Tad viņa sīki iztaujā, kas esmu. Izstāstu savu likteni un saku, ka mans termiņš ir beidzies pirms dažām dienām. – Biju cerējis, ka tikšu brīvībā, varēšu izveseļoties, varēšu dzīvot, došos uz fronti. Tagad visas cerības zudušas. Tomēr dzīvot gribu. – Nu un dzīvosit. Bet tagad ejiet gulēt. Esat ļoti vājš, ir jāatpūšas. No rīta man pienāk slimnīcas darbu sadalītājs – Esat Cīrulis? – Jā. Viņš liek pie manām kājām darba apģērbu: Celieties, ģērbieties, uz darbu! Es nesapratnē skatos uz viņu. Viņš ne mazākā nesapratnē uz mani. Redz, ka esmu pavisam vājš, vēlreiz pārjautā manu uzvārdu. Tāds ir galvenās ārstes Andrejevas rīkojums. No šodienas jūs tiekat norīkots darbā virtuvē. Pēc divām nedēļām viens pavārs no turienes aizbrauc, būsit viņa vietā. Kamēr viņš vēl te, jums jāiepazīstas ar savu nākošo darbu. Tagad saprotu. Andrejeva nav tāpat vien solījusi, ka dzīvošu. Viņa ir arī zinājusi zāles, kas mani izārstēs. Ar lielām grūtībām apģērbjos un sekoju darbu izrīkotājam.
Šoreiz pavārs ir padzīvojis nesteidzīgs cilvēks. Viņš vienaldzīgi noklausās, ka esmu norīkots uz virtuvi un neceļ ne acis. Tāpat neskatoties nodod pirmo rīkojumu – Ņem spaini un salej katlā ūdeni. Spaini paņemu, bet tā arī palieku stāvam. Pavārs beidzot paceļ galvu un skatēs uz mani – Ei draudziņ, tevi vispirms jāpabaro. Pagaidām piesēdies. Piesēstos pie gara virtuves galda, ap kuru darbojas pavāri. Man atnes ēdienu un es labi paēdu. Pavāri redz, ka pagaidām no manis nekāda labuma nebūs un sūta atpūsties. Vairākas dienas turpinu gulēt, bet tagad esmu paēdis. Mani sauc uz virtuvi un tur ēdu ko un cik gribu. Izrādās, ka man citas zāles nevajag. Drīz atgriežas spēks.
Sākumā pavāri mani pieņem bez sajūsmas. Bet kad sēstos pie garā galda, viņi mani izvaicā kas esmu, no kurienes, kāpēc šeit. Pastāstu, ka no Latvijas, un vēl šo to no manas dzīves. Politisko viņu vidū nav, tomēr klausās ar interesi. Pamanījis viņu lielo interesi par visādiem stāstiem sāku stāstīt visādus senos mītus un leģendas pārmaiņus ar piedzīvojumu stāstiem. Ar stāstiem drīz iegūstu virtuvē lielu piekrišanu. Turpmāk man pēc ēšanas kaut kas jāpastāsta. Ar lielu sajūsmu klausās par Šerloku Holmsu, Pinkertonu. Bet Žila Verna Kapteiņa meitiņu un Dubrovski nācās atkārtot vairākas reizes. Dažas reizes apgaitas laikā virtuvē ienāk Andrejeva. Viņa redz mani pavāru grupas vidū un vaicā kā jūtos. Tāda galvenās ārstes uzmanība uz pavāriem atslāj lielu iespaidu. Viņi sāk ar mani draudzēties, cenšas palīdzēt ar padomiem. Kāds paziņo, ka labākais paņēmiens atgūt spēkus pēc pelagras ir dzert stipru kafiju, kas vārīta saulespuķu eļļā. Tā jādzer kopā ar maizi mazliet katru dienu. Man šis dzēriens patīk, un tas tiešām palīdz ātri atjaunot spēkus.
Pēc nedēļas jau ķeros pie darba. Virtuvē ir kādi desmit katli, kuros gatavo ēdienu dažādu kategoriju slimniekiem un dažādu pakāpju apkalpojošajam personālam. Īpašs katls ir zemākajam apkalpojošajam personālam. Sevišķs ceturtais katls ir ārstiem un vidējam personālam no zekiem. Ir vēl daži katli, kuros gatavo ēdienu uz speciālu galvenā ārsta norādījumu.
Kad sāku strādāt patstāvīgi, man uztic ceturto katlu. Tur pienākas porcijas ar vislielāko kaloriju saturu. Viens no pavāriem par mani rūpējas īpaši. Viņš māca man visus īsta pavāra paņēmienus. – Ja gribi lai porcijas saņēmējs ir ar tevi apmierināts, nekad nelej pilnu kausu uzreiz. Turot kausu slīpi tu vari iesmelt plašā vēzienā it kā neskopojoties, bet nekad neiesmelsi vairāk kā trīs ceturtdaļas. To ielej, bet tad pa virsu pievieno tauciņus. Viņš būs pateicīgs, bet būsi iedevis ne vairāk kā ar pilnu kausu uzreiz. Šeit taču badojas visi, gan ārsti, gan slimnieki, tā ka tas ir ļoti svarīgi. Bez tam, pie tevis nokavējušos tēlojot nāks no dažāda apkalpojošā personāla visi pēc kārtas. Visi viņi cer, ka ieliesi no sava ceturtā katla. Neatsaki. Tikai turi blakus citu katliņu ar parasto zupu. Būsi ielējis kas viņiem pienākas, bet viņi aizies apmierināti. Psīholoģija brālīt ir liela lieta. Krāpt nevajag, bet cilvēku psīholoģija vērā jāņem. Nevajag cilvēkus sadusmot. Šeit dažreiz labs noskaņojums palīdz vairāk kā vistreknākā zupa, bet laba attieksme pret tevi nekad nekaitēs. Mana jaunā drauga padomi ir ļoti vietā. Es tiešām no visas sirds gribu katram ieliet vislabāko porciju, tomēr varu dot tikai to, kas ir.
Bieži ienāk Romancāns. Tagad cenšos cik varēdams atdarīt par viņa labvēlību. Viņam leju no īstā ceturtā katla bez tēlošanas un sirdsapziņas ēdas nejūtu.
Man ir radies vēl viens draugs, Spindarovs, morga vadītājs jeb kā mēs viņu saucam līķu noliktavas priekšnieks. Stalts armēnis ar sprogainiem matiem un bārdu. Vēl garā un miesā stiprs, zina daudz anekdošu un tīk tās stāstīt. Lai kas notiktu, viņš nekad nezaudē humora izjūtu un tā vienmēr ir gaidīts viesis. Bet pie mums viesoties viņam ir izdevīgi. Kad vien var, es arī viņam leju tieši no ceturtā katla.
Apsardzē ir dažādi cilvēki Vairāk aprobežoti, nežēlīgi, bet vienlaikus gļēvi un māņticīgi. Spindarovam ir zobs uz kādu apsargu, kurš viņu ne par ko apvainojis. Nevar izdomāt kā atriebties. Beidzot ir izdomājis. Pastāv kārtība, ka slimnīcā ik vakaru notiek pārbaude. Vispirms pārbauda visu apkalpojošo personālu, tad slimniekus un beigās mirušos. Pamanījis mirušo ārsts piesien tam pie labās kājas īkšķa īpašu birku. Tā ir it kā miršanas apliecība. Sanitāri aiznes līķus ar birkām un atdod morgā Spindarovam, viņš tos liek uz nārām tā, lai no malas ir labi redzamas kājas ar birkām. Pārbaudītājs morgā salīdzina mirušos pēc birkām. Reiz Spindarovs uzzin, ka vakarā pārbaude jāveic viņa nedraugam. Tajā vakarā viņš visus sasalušos līķus sastatījis morgā stāvus pie nārām. Vienam ielicis rokā rungu it kā sitienam.
Ieejot morgā un vājajā luktura gaismā ieraudzījis, ka mirušie stāv, bet viens gatavs uzbrukt, apsargs mežonīgi iekliedzies, nometis lukturi un meties uz sardzes telpu. Tiklīdz viņš aizbēdzis, Spindarovs ātri nolicis savus līķus kā parasti. Pēc brīža ierodas četri apsargi. Spindarovs izliekas, ka nekas nav noticis un viņš neko nezin. Visi četri pārbauda birkas, paņem bailēs nomesto lukturi un neko nesakot aiziet. Nākamā dienā visā slimnīcā to vien runā, ka nežēlīgo apsargu mirušie gribējuši nopērt. Stāsta, ka viņš netīrās sirdsapziņas dēļ kliegdams bēdzis no spokiem, kuri viņu vajājuši. Lai kur viņš parādītos, viņam vaicā kā dzīvie miroņi izskatījušies un ko teikuši.
Nav nekāda formāla iemesla Spindarovu saukt pie atbildības. Lai nenokļūtu smieklīgā situācijā, viņam neko nejautā. Tomēr drīz atceļ no morga vadīšanas un nosūta uz kolonu dzelzceļa būvē. Bet arī kaunā kritušo apsargu nācies komandēt uz citu vietu. Runāja, it kā nosūtīts uz fronti. Spindarova joks izdevies arī tāpēc, ka nesen viens no morgā ieliktajiem tiešām „augšāmcēlies”. Zeks uzvārdā Gaiduks ir nogādāts slimnīcā ļoti smagā stāvoklī. Bijis tik vājš, ka zaudējis samaņu. No rīta noturēts par mirušu, piesējuši birku un nosūtījuši uz morgu. Vakarā pārbaudes laikā apsargs dzirdējis morgā vaidus. Gaiduks atnests atpakaļ uz slimnīcu. Viņš palicis to reto laimīgo vidū, kuri izveseļojušies. Gaidukam bijis trenēts, reti spēcīgs un izturīgs organisms. Pēc izveseļošanās viņš dabūjis iesauku Nelaiķis. Pēc tam man gadījās viņu satikt citos apstākļos un kļuvām labi draugi.
Tuvojas 1943.gada pavasaris. Tagad no frontes nāk labas ziņas. Lāģeros šādā sakarā baumas izsīkst. Ienaidnieki pieklust, pesimisti nomierinās.
Bet valsts piedzīvo ārkārtīgas grūtības. Atbrīvotā teritorija ir sagrauta. Trūkst degvielas. Jaunais dzelzceļš, kas būvēts ar tādiem upuriem, beidzot aizvilkts līdz pašai Vorkutai. Ešeloni ar oglēm steidzas uz dienvidiem. Bet steigā sabērtais uzbērums vēl nav sasēdies. Arī mūžīgais sasalums apgrūtina sastiprinājumus. Līnija ir pastāvīgi jālabo. Ziemā to aizpūš ar sniegu. Vajag cilvēku masu, lai to uzturētu kārtībā. Zeki miruši daudz, jaunus atsūta maz.
Pa lāģeriem atkal braukā komisijas rabsilas meklējumos. Ierodas arī mūsu slimnīcā. Mani un vēl dažus norīko uz dzelzceļa strādnieku kolonu piektajā ceļa distancē. Tūlīt mūs sūtīs. Nezinu kas sagaida jaunajā vietā. Tāds ir zeka liktenis. Izvēlēties pats nevar, prātot nav jēga. Viņš ir tikai darbaspēks.
Piektā ceļa distance sākas no Vorkutas un stiepjas vairāk kā simts kilometrus uz dienvidiem. Iedalās 10-15 km iecirkņos. Iecirkni apkalpo ap divdesmit cilvēki dzelzceļa meistara vadībā. Visi strādā kopā vienā brigādē bruņotas apsardzes uzraudzībā. Zeks ir arī ceļa meistars. Staigājam gar līniju, nostiprinām izkustinātos gulšņus, pievelkam uzgriežņus. Ziemā nemitīgi novācam sniegu. Dzīvojam nelielā barakā, apkalpojamies paši. Ir virtuvīte, savs pavārs.
Sākumā strādāt svaigā gaisā ir pat patīkami. Ir pavasaris, bet sniegs vēl turas. Daba nabadzīga, bet gaiss tīrāks par tīru. Galvenā barība ir zupa no saldēta lopbarības rāceņa un mazliet prosas. Maize ļoti slikta. Pirmajās dienās, kamēr vēl sals, dažreiz izdodas noķert irbi. Protams, tā ir liela veiksme. Glābjoties no aukstuma irbes pa nakti iekārpās sniegā – dienā tas ir saulē sasilis, mīksts. Naktī uzsalst sērsna un no rīta irbe nespēj uzreiz tikt ārā. Kamēr tā tur sitas, noķert nav grūti. Bet slēpņus mums atklāj klijas, kas ar saullēktu aplido tundru. Ja klija sāk riņķot virs kādas vietas un tad kā bulta metas lejā, tātad tur ir irbju saime. Atliek tikai mesties turp.
Izstaigājušamies svaigā gaisā ļoti gribam ēst. Atkal briesmīgi ciešam no bada. Labi, ka vēl ne no aukstuma, kurināmā pietiek. Visur gar sliedēm izbērts daudz ogļu. Vorkutas ogles ir ļoti treknas, ļoti labi deg bez kādas piekurināšanas ar malku.
Kad sniegs nokusis, labs atspaids ir skābenes, to gar uzbērumu ir daudz. Paziņu iecirknī man nav. Bet drīz ierodas Nelaiķis – Gaiduks. Pret mani attiecas kā senu draugu. Slimnīcā es cik varēdams lēju viņam no īstā ceturtā katla. Viņš ir izturīgs un izveicīgs, un biežāk kā citi noķer irbi. Dažreiz uzcienā mani.
No vasaras vidus sākas sēnes un ogas. Īpaši daudz brūkleņu un dzērveņu. Ja apsargs ir labs, viņš palaiž tālāk no sliedēm pēc ogām vai sēnēm. Bet kad gadās instrukcijas kalps, tā diena ir slikta.
Vasaras otrā pusē satieku novadnieku latvieti Melnaci no Rīgas. Viņš ir ceļa apgaitnieks mūsu iecirknī. Līdz 1939.gadam strādājis Rīgā par meistara palīgu maiznīcā. Kārtība bijusi tāda, ka visi strādnieki maiznīcā cepuši sev pankūkas un ēduši ko un cik grib. Kad nodibināta padomju vara, maiznīca nacionalizēta. Par vadītāju iecelts vecākais strādnieks. Viņš bijis tik dedzīgs sociālistiskā īpašuma sargāšanā, ka pankūku cepšanu un jebkādas gatavās produkcijas ēšanu aizliedzis. Vairākums strādnieku, arī Melnacis, nosprieduši, ka viņš vienkārši pielaizās jaunajai priekšniecībai. Kāda asa ķīviņa laikā Melnacis saskaities, paķēris atsvaru un metis vadītājam. Metiens bijis liktenīgs, atsvars trāpījis pa galvu, un vadītājs nokritis beigts.
Melnacis mēģinājis aizbēgt, bet drīz noķerts un tiesāts. Desmit gadi. Melnacis kautrējas teikt, ka ir kriminālais. Viņš ļoti grib būt politiskais. Vēl nav iepazinis mūsu lāģeru kārtību un nezina, ka būdams politiskais viņš te kā apgaitnieks nestaigātu. Tagad viņam ir caurlaide un staigā gar sliedēm bez konvoja.
No dabas šis slepkava ir visai jutīgs un lirisks cilvēks. Viņam ir patīkama balss, dzied lieliski. Viņš piedalījies Latvijas kreiso arodbiedrību kustībā, dziedājis jauniešu korī. Zina visas Latvijas strādnieku revolucionārās kustības dziesmas un populāras padomju dziesmas. Strādnieku puisis bez kādas izglītības, viņš tomēr ir instinktīvi izstrādājis sev šķiras apziņu, pie tās turas un vērtē augstu. Melnacis man ļoti atgādina tās Rīgas vides strādniekus, pie kuras esmu piederējis. Sadraudzējamies ar katru dienu vairāk. Vienmēr atrodas kopēja tēma un kopēja valoda. Varu daudz paplašināt viņa politisko apvārsni, un viņš man ļoti pieķeras. Vienmēr sagaida ar brūkleņu vai skābeņu pušķīti, dažreiz ar ko citu ēdamu ko izdevies sadabūt.
Viņam aizejot tālu tundrā aizskan viņa skanīgā balss. Klausos kā viņš latviski dzied ‘Mežabrāļi’ vai ‘Plaša mana zeme dzimtā’ kā esam dziedājuši Rīgā, un man asaras acīs.
1943.gada vasara paiet bez notikumiem. Bet rudenī jāšķiras no Melnača. Mani nosūta uz citu iecirkni. Tomēr ar Nelaiķi drīz atkal esam kopā.
Tuvojas ziema. Salīdzinot ar iepriekšējo ziemu apgāde ir nedaudz labāka. Nelaiķis māca mani kā rīkoties, lai neciestu no sala: sniega vētras laikā, ja esi zem klajas debess, nebaidies ierakties sniegā, lai saglabātu siltumu. Tikai esi modrs nepalikt nekustīgs. Jākustas visu laiku. Mazākais mēģinājums iesnausties un vari nepamosties.
Nelaiķa padomi man palīdz saglabāt spēku un veselību. Tomēr ilgie pārgājieni sniegā bezgalīgajā polārnaktī ir mani ārkārtīgi nomocījuši. Atkal sāku pagurt. 1944.gada pavasari atkal esmu dohoģaga. No iecirkņa mani nosūta uz 5.ceļa iecirkņa centrālo lāģeri.
Piektās ceļa distances pārvalde atrodas Hanovejā. Tur priekšnieks ir Andrejevs. Stāsta, ka jēdzīgs. Zeks viņš, protams, nav. 5.distances zeku centrs atrodas sevišķā lāģerī – apmēram kilometru no Hanovejas. Šā lāģera zeki apkalpo sliedes visā distancē. Ceļa dienesta darbu vadītājs un īstais lāģera priekšnieks, kurā esmu nokļuvis, ir inženieris Perčikovs, zeks. Padzīvojis cilvēks, inženieris ar lielu pieredzi, labs organizators. Lāģerī visur laba kārtība. Redzams, tur ir iedibinājusies kaut kāda savdabīgi normāla pastāvīga dzīve. Kantorī, ambulancē, vietējā slimnīciņā ir visai daudz sieviešu. Daļa ir ieslodzītās, daļa brīvlīguma – tās, kurām termiņš jau cauri. Parasti viņas ir zeku, kuri ir kādos saimnieciskos amatos, sievas. Ir arī īpaša sieviešu darba kolonija, bet tās tiek turētas atsevišķi, centrā nenonāk.
Zekiem ir aizliegts būt precētiem un oficiālā laulībā viņi nav. Tomēr vietējā priekšniecība faktisko stāvokli pazīst un vērību nepiegriež. Arī Perčikovam te ir sieva, brīvlīguma uzskaitvede ar nosēdētu termiņu. Daudz jaunāka par Perčikovu, bet palikusi.
Barakas centrā ir liela strādnieku baraka 200 cilvēkiem. Otra, mazāka, ir inženiertehniskajam personālam. Blakus ārpus lāģera atsevišķās mājiņās ir kantoris, konvoja vads un šā vada komandieris Durakovs, kā arī brīvlīguma darbinieki. Ap lāģera teritoriju ir triju dzeloņdrāšu žogs – nenopietns šķērslis bēgšanai no teritorijas. Bet nav kur aizbēgt.
Vada komandieris Durakovs dzīvo ar ģimeni – sievu, bērniem un tēvu. Viņa tēvs ir labsirdīgs večuks un arī dienē konvojā. Parasti dežūrē pie ieejas teritorijā.
Dzīvoju lielajā barakā. Tur ir divstāvīgās nāras, saspiesti. Bet salīdzinājumā ar to, kas man jau ir bijis, šeit ir pavisam ciešami, tīrs un silts.
Dažas dienas dzīvoju kā dohoģaga bez kādiem pienākumiem. Iepazīstos ar apstākļiem. Tomēr barakā nevienu paziņu neatrodu. Un pēkšņi redzu: mans vecais draugs Frīdmans, ar kuru biju Aikino un smagajā ceļā no Aikino līdz Pečorai. Pazīst mani uzreiz un arī priecīgs par tikšanos. Viņš te strādā par tehniķi. No viņa uzzinu, ka te ir vēl vairāki cilvēki no autotransporta daļas. Drīz satieku arī tos. Visi sola parūpēties, lai mani pārceļ uz viņu baraku. Bet neesmu ne inženieris, ne tehniķis un neieņemu lāģerī nekādu svarīgu amatu. Tomēr pēc dažām dienām Perčikovs ir mani norīkojis par Inženieru-tehniķu barakas apkopēju. Tas ir pavisam neievērojams amats, bet visai izdevīgs. Tagad esmu pasargāts no atgriešanās dzelzceļa iecirknī. Vienmēr būšu zem jumta, nevajadzēs bradāt pa līniju jebkuros laika apstākļos, salā, vējā un lietū. Te vienmēr būšu paēdis – savācot no virtuves pusdienas un porcijas inženieriem un tehniķiem pats palikšu ne jau ar tukšām rokām. Jo vienmēr kāds ir komandējumā, un nav tādas dienas, kad neatliktu kaut viena lieka porcija.
Inženieru un tehniķu barakā atkal iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Lielākoties jauni cilvēki, jaunās tehniskās inteliģences pārstāvji. Viens ir tas „miljonārs”, par kuru jau stāstīju. Čadovs ir komi-permjaku tautības, garš stalts, ļoti kustīgs, ar gaišām spožām acīm, vienmēr pieklājīgs, laipns. No dabas ārkārtīgi sirsnīgs, atsaucīgs un draudzīgs cilvēks. Viņā nav ne pilītes egotisma, vienmēr gatavs palīdzēt kā vien varēdams. Miša Čadovs ir beidzis pedagoģisko institūtu Ļeņingradā. Ļoti mīl literatūru, īpaši krievu klasiku. Fenomenāla atmiņa. Bieži atstāsta tā vai cita iecienīta rakstnieka darbus pusstundu vai ilgāk no vietas. Satriecoši skandē Ņekrasova ‘Dzelzceļu’. Labi orientējas mūzikā, pats labs bass. Bieži spēlē ģitāru un dzied. Tagad viņš strādā piektās distances kolonā. Kolonas darbinieki viņu vērtē augstu. Labi zin grāmatvedības uzskaiti un nekad neatsakās paskaidrot, ja kādam kaut kas nav skaidrs. Un dara to bez kādas iedomības, ne ēnas no augstprātības.
Miša barakā sadomā literārus vakarus, disputus. Reiz viņš izlaida maziņu Jeseņina dzeju krājumiņu. No atmiņas, rūpīgi izzīmēdams katru burtu, labi iesējis un uzlicis cietu vāku. Vāka otrā pusē uzraksti: „Cena desmit gadi ieslodzījumā konclāģeros”. „Vāks – pieci gadi bez tiesībām”. Un šis visu mīlētais cienītais cilvēks, izrādās, ir tiesāts jau divas reizes.
Nezinu par ko viņš tiesāts pirmo reizi. Lai gan mēs ar viņu bijām visai draudzīgi, kautrējos iztaujāt. Acīmredzami par kādu vieglprātīgu nodarījumu vai vienkārši pārpratuma dēļ. Noziedznieks viņš nevarēja būt nekādi.
Lāģeros Čadovs bijis norīkots par rēķinvedi materiālās apgādes daļā. No viņa bijusi atkarīga arī pārtikas sadale. Tā kā viņaprāt zagt pārtiku šeit nav iedomājams, bet tiesības uz elementāro pārtikas vajadzību apmierināšanu ir visiem, kuri strādā, tad viņš izsniedzis pārtiku uz visiem ienākušajiem pasūtījumiem bez kādas normēšanas. Tā tas turpinājies vairākus mēnešus. Čadovs izsniedzis pārtiku, apģērbu un visu, kas bija, pēc vajadzības. Ņēmuši visi – gan zeki, gan administrācija. Tas apmierinājis visus, sūdzējies nav neviens.
Šis savdabīgais komūnisms izbeigts, kad uzkritusi liela revīzija. Ticis atklāts preču iztrūkums vairāk par miljonu rubļu. Kopš tā laika tad Miša Čadovs iesaukts par Miljonāru.
Pats Miljonārs dzīvoja ļoti pieticīgi un zeku vidū neatšķīrās. Nekādus kukuļus protams neņēma un vispār nepiesavinājās ne kapeiku. Tomēr viņš tiesāts otro reizi un piesvieduši vēl 10 gadus, šoreiz ar piebildi: „Bez tiesībām ieņemt atbildīgu amatu”.
Miljonāru pazīst visā plašajā dzelzceļa būves apvidū gan ieslodzītie, gan neieslodzītie. Visi saimnieciskie un administratīvie darbinieki, kuri ar viņu lai cik saskārušies, bija tērējuši Mišas miljonu par ko atbildēja viņš viens. Un šī vainas daļa kopā ar sajūsmu par viņa talantu, cilvēcīgumu, enerģiskumu padarījusi Mihailu Ivanoviču par centrālo figūru, lai kur viņš parādītos. Es Mišu dievinu. Viņš man šķiet cilvēks no citas labākas pasaules, no nākotnes. Viņš vispār nesaprot, atsakās saprast cilvēku sliktās īpašības. Viņš ir vispozitīvākais varonis kādu vien var iztēloties. Pret mani Miša attiecas ļoti draudzīgi, tomēr kautrējos uzprasīties uz tuvākām attiecībām. Baidos būt parādnieks, jo nekad nespēšu atdarīt visu, ko dod tāda draudzība. Nav man tādu talantu, tādu spēju un pat tik daudz cilvēciska siltuma.
Esmu tuvāk sadraudzējies ar bijušo Maskavas komjauniešu organizācijas aktīvistu Sašu Žbanovu. Viņš beidzis Maskavas universitātes filoloģisko fakultāti. Tīk rakstīt dzejoļus, ļoti draudzējas ar Čadovu, palīdz viņam visās izklaidēs. Dzīves lietās Žbanovs ir reālistiskāks kā Čadovs, tomēr rās risina tāpat no komūnistiskās morāles viedokļa. Maskavas Bakuņina ielas dzīvoklī viņu gaida sieva Toņa. Viņu viņš atceras bieži.
Jocīga figūra barakā ir bijušais dejotājs no Maskavas Lielā teātra studijas Ņikuļins. Viegli sajūsmināms, jutīgs puisis, kalsns, ar meitenes seju un meitenes uzvedību. Tā arī iesaukts par Ģevočku. Ar visām maigajām novirzēm Ģevočka ir labs vingrotājs. Un radiotehniķis. Kopā ar Frīdmanu uzmeistarojuši uztvērēju. Tagad paši klausāmies pēdējās ziņas. Kara likumi to liedz. Durakovs, uzzinājis par radio, it kā atņēmis, bet pēc dažām dienām atdevis: tagad dot zekiem paklausīties kopsavilkumus no frontes nav bīstami, ziņas labas.
Mūsu barakā ir pops. Viņš strādā kantorī par grāmatvedi. Izglītots cilvēks. Jau padzīvojis, bet neatsakās piedalīties visos sabiedriskajos pasākumos. Pops vienīgais barakā saņem vēstules no mājām. Dažreiz viņš tās nolasa mums.
Slavena figūra te ir frizieris Semjons, neliels izkaltis brunets, izmanīgs un darbīgs. Četrdesmit gadi. Blēdis-recidīvists no Maskavas. Arī šeit ir galvenais blēdis, augstākā autoritāte kriminālo vidū. Tomēr lāģera disciplīnu ievēro. Priekšniecība Semjonam uzticas, un viņam ir caurlaide brīvai iziešanai no lāģera. Tas viņam vajadzīgs dienesta pienākumiem – kā frizierim apkalpot visu priekšniecību. Visi zina, ka bez friziera ziņas lāģerī nenotiek neviens krāpnieciskais darījums. Viņa organizatora talants ir pilnīgi nepieciešams. Tomēr tieši viņš nekad nepiedalās. Vienīgais, ko viņš dara ar savām rokām – spēlē kārtis. Bet arī šajā ārdētajā recidīvistā ir kaut kas cilvēcisks. Kādā no sieviešu barakām viņam ir sieva. Arī ieslodzītā, bet dzemdējusi viņam dēlu, kuram tagad jau divi gadi. Un kad Semjons runā par savu Duņu un savu Mišu, viņš kļūst kaut kā citāds. Viņš vienmēr cenšas pastāstīt kā Miša jūtas, kādus gudrus vārdus pasaka, kā staigā un kāda viņam laba rūpīga mamma Duņa. Rūpīgais papucītis vienmēr cenšas savai ģimenei kaut ko aiznest, cik spēdams sargā viņus no liekām ciešanām.
Par Semjona ģimeni nevar nezināt Durakovs un visa pārējā priekšniecība. Tomēr šķēršļus neliek. Redzams, arī necenšas viņu šķirt no Duņas. Reiz atgriežoties barakā ar ogļu maisu pie ieejas teritorijā satieku Semjonu. – Na, paņem šo līdz, Ciruļņik, man tagad nav laika, vakarā atdosi – viņš saka padodams sainīti. Saprotu, ka tajā ir kaut kas neatļauts. Sargs pie vārtiem visus pa vienam ejošos iztausta. Bet es eju tik bieži un vecais Durakovs pie manis tā pieradis, ka jau sen mani nepārbauda. Semjons to ir ievērojis. Bet ja ies pats, noteikti atņems. Labi – saku – vakarā dabūsi. Kad vakarā paciņu atdodu, viņš izbrīnā skatā uz mani. –Vai zini, kas tur ir? Nauda. Tu ko, visu atdosi? Tur ir divdesmit tūkstoši. Vakar uz kārtīm nopelnīju. Ņem pusi, man nav žēl. Viņš līdz pēdējam sīkumam zin visus kriminālistu nerakstītos likumus. To ko blēdis nozadzis, cits drīkst zagt tālāk – tā nav asins deva. Tāpēc viņš domājis, ka es, atradis paciņā naudu, vispār neko neatdošu. Bet ja atdodu, viņam ir pat kauns ņemt. Viņš uzskata, ka mani apkrāpis, tik nevērīgi pabāžot man naudu kā kādu netīras veļas saini. Nē – saku – ņem savu naudu. Tev vairāk vajag. Jāuztur ģimene. Semjons ir satriekts. Vienmēr esam bijuši labās attiecībās, bet tagad viņš pret mani ir īpaši labvēlīgs. Bet naudu viņam atdevu pavisam mierīgi. Ar godīgumu te nav sakara. Man vienkārši nav to kur likt. Bez naudas un mantām varu gulēt mierīgi. Ja paturēšu naudu, pirmais ko Semjons darīs, ir darīs visu lai to atdabūtu, un vai man sacensties ar viņu blēdībā. Nevaru ņemt kaut daļu arī tāpēc, ka negribu būt līdzdalībnieks viņam un viņa kompānijai. Negribu būt „savējais” viņu vidū. Nedomāju viņu audzināt, tas nav manā varā. Bet negribu arī bojāt attiecības ar viņu. Esam cilvēki no dažādām pasaulēm, bet šeit jāpastāv kopā. Būtu, protams, varējis ziņot priekšniecībai, ka Semjons vinnējis kārtīs (diez vai bez blēdīšanās) citu blēdi. Bet kāda starpība, kuram no viņiem kabatā nauda? Izkalpoties priekšniekiem nav vajadzības, tāpat kā nevajag arī bojāt attiecības ar Semjonu un viņa draugiem.
1944.gada pavasaris visiem zekiem bija grūts. Drīz pēc manas parādīšanās inženieru-tehniķu barakā saslimst mūsu pops. Uz slimnīcu viņu neved, pats negrib. Par viņu rūpējos es. Pāris nedēļas slimojis pops nomirst. Kapsēta ir ārpus lāģera teritorijas. Pastāvošā kārtība nosaka, ka apglabā katra baraka savējos. Protams, bez ceremonijām. Apglabāt nozīmē kādam no zekiem iet un mirušo aprakt. Bet popam bija pat uztaisīts zārks. Liela greznība. Dažiem no priekšniecības pops, lai arī zeks, tomēr ir pops. Nezinu kā, zārks ar mirušo ir nogādāts kapsētā un kurš racis kapu. Bet Durakovs pavēl man iet aprakt. Pienāk vakars. Eju ar lāpstu uz kapsētu. Tur bedres malā stāv zārks. Spēka man vēl ļoti maz. Ko iesākt? Stāvu pie zārka un prātoju. Nevaru taču vienkārši zārku ar mirušo iemest kapā: zārks atvērsies, mirušais izkritīs un man naktī rādīsies slikti sapņi. Izlemju nolaist to kapā no gala. Izdodas nolikt zārku pie kapa gala. Tad iekāpju bedrē un lēnām velku zārku ar kājām pa priekšu kapā. Vispirms man izdodas to bedrē nolikt stāvus. Beidzot to nolieku kā pienākas. Kamēr ar saviem spēciņiem to izdaru, paliek pavisam tumšs. Ātri saberu ne visai atkusušo zemi un atgriežos lāģerī. Krustus zeku kapsētā neliek. Arī uz popa kapa ne. Uz visu kapsētu ir tikai viens melns krusts. Kā izkārtne, lai zin, ka te ir kapsēta. Tumsā lielais melnais siluets izskatās ļoti drūmi. Pie lāģera vārtiem mani sagaida pats Durakovs. Izrādās, viņš un ģimene ir ticīgie, pareizticīgie. Viņu neliek mierā sirdsapziņa: kā popu tur apglabāšu? Bet pats tur doties vai konvoju sūtīt nav uzdrošinājies – pops ir ieslodzītais. Tāpēc izlēmis sagaidīt mani, lai nomierinātu sirdsapziņu. Labi, Cīruli, ļoti labi – viņš mani uzslavē, kad eju garām. Ar to viņš liek man saprast, ka ir novērojis visu manu rīkošanos kapsētā un tai piekrīt. Tas nozīmē, ka Durakova acīs esmu ieguvis uzticību. Nu pastāsti, Cīruli, kā apglabāji mūsu popu? – vaicā Miša Čadovs kad ieeju barakā. Čadovam pops ir tikai zeks, ar kuru viņu saista kopējs liktenis. Pastāstu. Tad Miša saka – Nu un tagad iztēlosimies, ka esam tur bijuši kopā ar Cīruli, kopā popu apglabājuši kā to izdarījis mūsu draugs Cīrulis. Ka tikko esam atgriezušies no kapsētas un atzīmējam mūsu biedra popa bojā eju. Viņš norunā īsu runu popa piemiņai un atkal deklamē ‘Dzelzceļu’. Žbanovs ir šim gadījumam uzrakstījis dzejoli ‘Melnais krusts’. Viņš to nolasa. Dzejolis ir ļoti spēcīgs. Atceros beigas: „Melnais krusts, tik daudz tu zini. Melnais krusts, tik baisi klusē tu.”
1944.gada vasara paiet bez īpašiem notikumiem un samērā viegli. Inženieru barakā apkārt ir labi cilvēki, darbs nav grūts. Pat ar Semjonu man ir visai draudzīgas attiecības, un viņš mani pasargā visādām iespējamām nepatikšanām, jo bez viņa ziņas te nekas nenotiek. Par manu prasmi sadzīvot ar visiem nezaudējot cieņu Čadovs mani nosaucis par ‘Viltīgais latvietis’. Saka, ka latvieši, cik viņš redzējis, visi ir mierīgi, līdzsvaroti, bet stūrgalvīgi. No mērķa neatkāpjas, savu paņem bez trokšņa. – tev ir īsts latvieša raksturs – viņš saka redzot, ka es neielaižos strīdos, tomēr paliekot pie savām domām.
Uz rudeni saņemu jaunu norīkojumu. Man uzdod uzkopt inženiera Šapošņikova māju. Viņš pārzin darbaspēka uzskaiti visā 5.distancē. Viņa mājiņa ir kādus divsimt metrus no lāģera teritorijas. Arī Šapošņikovs ir zeks. Viņam ir sieva, kas atsēdējusi un tagad strādā uz līguma. Ar saviem jaunajiem pienākumiem es pavisam oficiāli varu iziet no teritorijas. Līdz šim to darīt varēju tikai sakarā ar kādu īpašu uzdevumu: aiziet pēc oglēm vai uz virtuvi pēc klāt neesošo porcijām. Tagad man ir pavisam labi. Darba gandrīz nekāda. Šapošņikovs bieži izbraukumos, tad viņa sieva nakšņo barakā, mājiņa aizslēgta, Pa dienu turp aizeju, sakopju. Pieskatu, lai neko neizzog, ja inženieris mājās, darba mazliet vairāk.
Rudenī tundrā ir sēnes, ogas. Klaiņoju, vācu gan vienas, gan otras. Daļu no savāktā atnesu barakā draugiem, daļu iesālu un marinēju Šapošņikova mājā viņam. Pie inženiera bieži nāk viesi, cienasts noderēs. Šapošņikovs savus draugus nepiemirst. Izbraucot bieži nodod mājas atslēgas kādam tādam pašam precētam zekam, kam mājas nav. Un nu pirms 1944,gada Oktobra svētkiem viņš ir licis atslēgas nodot galvenajam grāmatvedim. Šajās dienās vislielāko, aizdomīgāko interesi par mani sācis izrādīt Semjons. Izlemju tēlot atklātību un saku viņam, ka Šapošņikovs atkal izbraucis, un mājiņa uz dažām dienām paliks tukša. Skaidrs, ja Semjonam ar to ir kādi plāni, viņš kādā brīdī centīsies mani nodarbināt, lai pa to laiku pasaimniekotu namiņā. Šapošņikovam ar sievu bagātību nav. Divi čemodāni ar veļu un apģērbu, tas viss.
Bet arī tas šajā apvidū ir liela vērtība. Katram gadījumam es pēc Šapošņikova izbraukšanas izceļu mājiņā dažus grīdas dēļus un čemodānus noslēpju. Atdevu galvenajam grāmatvedim atslēgu, brīdināju lai ir uzmanīgs, labi aizslēdz durvis, aiztaisa logu un visu dara tā, ka no āra nevar manīt, ka iekšā kāds ir. Saku, man var būt nepatikšanas, ka dodu atslēgas. Bet ja kāds sadomās naktī ielīst mājā, esmu sagatavojis labu rungu. Sanāca tā kā biju paredzējis. Vakarā pirms svētkiem Semjons ir sadabūjis cienastu un uzaicinājis mani savā kompānijā. Neatsakos bet pienācis uzreiz pamanu, ka dažu viņa tuvāko draugu nav. Tēlojot bezrūpīgo Semjons visu savu laipnību vērš uz mani un neatkāpjas ne uz minūti. Kad es tīši pieticīgi grasos aiziet, viņš mani neparko neatlaiž. Durvis uzlauzt Semjona draugiem nav izdevies. Atvēruši slēģus. Izspieduši stiklus, izņēmuši rāmi, un tad viņus sagaidījis spēcīgs sitiens ar rungu. Uzreiz aizvākušies pārliecībā, ka esmu viņus un Semjonu tīši piemānījis. No rīta grāmatvedis man izstāsta notikušo. Ziņoju Durakovam, ka zagļi naktī pa logi ielīduši Šapošņikova mājiņā. Ne vārdu par grāmatveža klātbūtni mājā, par savām aizdomām pret Semjona draugiem. Durakovs ziņo tālāk. Pie mājiņas piebrauc priekšniecība, sastāda aktu. Sākas izmeklēšana. Semjons uzreiz saprot, ka esmu viņu apšmaucis. Tiekoties man smīnot saka – Ek, viltīgais latvietis. Viņš saprot arī citu: ja pēc manas iztaujāšanas viņa draugus nevelk uz pratināšanu, tātad neesmu viņu nodevis. Un to viņš protams novērtē. Izmeklētāji ir nolēmuši, ka zagļi mājā bijuši, tātad kaut ko nozaguši. Pratināšanā redzu, ka viņi nosliecas turēt mani aizdomās par līdzdalību, ja jau saku, ka man aizdomu pret nevienu nav. Atbrauc Šapošņikovs. Grāmatvedis viņam ziņo, ka zagļi mājā nav tikuši. Tomēr čemodānu nav. Viņš ir pārliecībā, ka čemodānus nozadzis esmu es un pats darbojies kopā ar zagļiem. Sagaida mani ļoti vēsi. Roku nesniedz – Biju par jums labākās domās. Izliekos nedzirdot. Izvelku čemodānus un saku: nav lieki dažkārt būt piesardzīgākam. Citādi, kas zina, var gadīties visādi. Tagad Šapošņikovam neērti – Nu, viltīgais latvietis! Liels paldies, piedodiet apvainojumu. Ierodas izmeklētājs no Hanovejas. Šapošņikovs viņam ziņo, ka pateicoties manai tālredzībai zagļi neko nav varējuši paņemt. Arī viņš klusē, ka mājiņā bijis grāmatvedis ar sievu. Izmeklētājs nāk pie slēdziena, ka pateicoties manām rūpēm zagļi, kaut iekšā tikuši, neko pievākt nav varējuši. Tagad arī viņam ir mazliet kauns par aizdomām. Un viņš smaidot saka to pašu – Viltīgais latvietis! Semjonam lieku manīt, ka redzu viņi cauri, bet nevēlos būt ne viņa sabiedrotais, ne ienaidnieks. Bet negribu no viņa nekādas nepatikšanas. Saku, nebiju gaidījis, ka man riebsi. Viņš svēti apsola, ka turpmāk no viņa, ne viņa draugiem nebūs nekādu sarūgtinājumu.
Drīz Semjons mīklaini pazūd. Izmeklētāji ir aizdomās, ka viņš kaut kā izbēdzis. Iztaujā arī mani. Saku, ka bēgšana atkrīt, jo viņš mīl savu ģimeni un viens nekur neies. Izmeklēšana bez rezultāta. Semjona pazušana paliek mīkla. Tikai pavasarī, kad nokūst sniegs, kādus 20km no lāģera atraduši tundrā maisā ietītu Semjona galvu. Izmeklēšana tiek atsākta. Atkal pratina mani, Kāds izmeklētājs viltīgi jautā, kā esmu varējis ziemā zināt, ka Semjons nav bēdzis. Redzot, ka viņš gatavs aizdomās turēt mani, atjautāju – Un kā jūs uzskatāt, ja es būtu bijis slepkavības dalībnieks, ar kādu nolūku es tad būtu demonstrējis pārliecību, ka Semjons nav bēdzis? Izmeklētājs atstāj mani mierā. Beidzot lieta noskaidrojas. Semjons spēlējot vecu kāršu spēlmaņu kompānijā ir tā aizrāvies ar saviem šulera paņēmieniem, ka visus galīgi aptīrījis, viens pats savācis visu naudu. Bet beigās visi triki atklājušies, spēlmaņi prasījuši naudu atdot. Semjons mēģinājis aizbēgt ar naudu. Tad vecie kriminālie viņu noķēruši un izrēķinājušies.
1944.gada vasara. Cilvēki mūsu barakā no visas sirds priecājas par padomju karaspēka uzvarām. Man prieks par sevi, ka arī visgrūtākajos brīžos esmu tomēr ticējis mūsu uzvarai. Tomēr domājot par sevi nevaru skaidri pateikt, kas šo ticību uzturējis vairāk – mana izturība vai bailes. Patiesības labad jāatzīstas, ka acīmredzot vairāk bailes. Esmu baidījies zaudēt ticību patiesībai. Tā tas bija arī pēc aresta 1937.gadā, tā arī smagajās dienās, kad mēs, seši no Latvijas, bijām lāģerī, pēc tam slimnīcā, tā arī citās smagu pārbaudījumu dienās. Zaudēt ticību patiesībai, atteikties no sevis, no tā cilvēka, par kādu esmu sevi vienmēr uzskatījis. Bet citāds būt nespēju. Tāds cilvēka atlikums, kas paliktu no visa, ar ko esmu dzīvojis, no pārliecības, nespētu pastāvēt. Bailēs kļūt sev pretīgam, kļūt par paša ienaidnieku, es nedrīkstēju beigt ticēt mūsu uzvarai.
Nebiju izlicies sarunās ar nelaimes biedriem apgalvodams, ka nāks diena, kad mums noņems netaisnās apsūdzības. Neizlikos arī kad apgalvoju, ka fašisms šajā briesmīgajā karā uzvarēt nevar. Reiz pārliecinājušamies par komūnisma ideju zinātnisko taisnību, man vairs neatlika nekas cits kā šīm idejām sekot līdz galam jebkuros apstākļos. Grūtajos brīžos mierinot citus es mierināju sevi.
Bieži ielaižamies dziļā prātošanā ar Frīdmanu un Žbanovu. Abi ir par mani jaunāki, straujāki gan kustoties, gan spriežot. Gatavi bieži vilties. Abi briesmīgi smagi pārdzīvo visu notiekošo – gan 1937.gada traģēdiju, gan mūsu neveiksmes kara sākumā. Par manu mūžīgo optimismu (Frīdmans visiem par to stāstījis no mūsu iepriekšējās pazīšanās) mani bieži sauc par ‘lielo mierinātāju’. Tagad, kad stāvoklis frontē aizvien uzlabojas, Frīdmans bieži atceras – Redziet, bet Cīrulis vienmēr teica – jo tālāk fašisti ienāks mūsu zemē, jo tālāk būs jāmūk. Kopā ar Frīdmanu arī Žbanovs ar katru dienu vairāk pieķeras man. Viņš ļoti mīl savu Toņu bet nesaņem nekādas ziņas. Bet tic viņai. Ilgi stāsta, cik Toņa ir uzticams draugs, ka nekādos apstākļos viņu neaizmirsīs. Es ar visiem spēkiem cenšos iedvest viņos ticību, ka pēc kara nāks gals arī mūsu ciešanām. Viņi ir gatavi noticēt. Bet tu aizbrauksi agrāk par mani, tev termiņš beidzies – saka Žbanovs – Beigsies karš, aizbrauksi mājās, bet man varbūt līdz 1947.gadam vēl nāksies vilkt. Apsoli man vienu: ieiesi pie manas Toņas Bakuņina ielā un nodosi no manis sveicienu un vēstuli. To apsolu. Bet kad panāksim patiesību, tad tiem mocītājiem, kuri sacerēja mūsu noziegumus un mūs mocīja, tiem nezvēriem pa mūsu brīvo zemi vairs nestaigāt – skandē Frīdmans kopā ar Žbanovu. Saku, ka nedrīkstam savu nākotni būvēt uz atriebes politikas. Es vēl nezinu kas un cik vainīgs, bet ne viss ir vienāds. Viņi piekrīt, ka ne visi izmeklētāji ir vienādi vainīgi. Bet mans miermīlīgais noskaņojums viņus sadusmo un viņi mani sauc par jēzuliņu. – Nekrietnību piedot nedrīkst. Piedot nekrietnību nozīmē to kultivēt no jauna. Nav nekrietnības vispār, katrā gadījumā ir tāda vai citāda nekrietna rīcība – saku es.
Lai kādi būtu strīdi un viedokļi, 1944.gada vasarā mums visiem noskaņojums pacilāts. Visos ir cieta ticība nākotnei. Nav vairs tās svārstīšanās kā pirms diviem gadiem.
Mūsu barakas iemītniekiem darba rakstura dēļ jāpārvietojas no vietas uz vietu. Viņi tiekas ar plašu ieslodzīto loku, iepazīstas. Tāpēc esam lietas kursā par visiem konclāģeru dzīves notikumiem. Reiz vakarā Žbanovs atgriezies no darba stāsta – Zini, Ciruļņik, uzzināju, ka daži zeki sākuši saņemt vēstules no mājām. Kāds sagadīšanās dēļ, bet dažiem nodotas pavisam oficiāli. Kā tu domā, vai nebūtu vērts pamēģināt? Īpaši tev – tu taču esi virs termiņa, līdz īpašam rīkojumam. Apspriedušies ar Frīdmanu sākam rīkoties. Žbanovs nosūta vēstuli savai Toņai uz Maskavu caur kādu brīvlīguma kantoristu un uz tās uzraksta viņa atpakaļadresi. Es izlemju sūtīt pilnīgi atklāti īsu vēstulīti Mildai uz savu mājas adresi. Īstenībā man jau neviena cita nav. Tiem paziņām, kas palika brīvībā, rakstīt baidos, nezinu kā viņi to uztvers. Un lūk, pēc pāris trīs dienām Žbanovs ir saņēmis vēstuli no Maskavas. Bezgala priecīgs par vēstulīti, kurā Toņa paziņo, ka tic viņam, gaida viņu, ka strādā par skolotāju kā agrāk.
Šī vēstulīte ir liels notikums visai barakai, Visi uzbudināti. Zinām, ka brīvībā vēstules saņemšana no ieslodzītā skaitās noziegums. Daudzi grib rakstīt, bet baidās pat tuviniekiem, lai viņus nesakompromitētu. Arī Žbanovs pēc pirmajiem priekiem sāk satraukties – ka tik nebūtu kaitējis Toņai ar savu vēstuli. Ka neatlaiž no darba. Nākam pie slēdziena, ka jāraksta reti un ļoti īsi. Arī Toņa taču rakstījusi tikai dažas rindiņas. Nav grūti uzminēt, ja varējusi rakstīt brīvi, būtu rakstījusi plašāk. Bet no Taškentas nesaņemu neko. Neko jau arī necerēju – diez vai Milda tagad dzīvo mūsu dzīvoklī.
Iet dienas. Rudens. Pēkšņi Informbiroja kopsavilkumā ziņo: atbrīvota Rīga. Brīva arī visa Latvijas ziemeļdaļa. Tagad rakstu vēstuli uz Alūksni. Savai mammai varu rakstīt droši, viņa uz mani neapvainosies, lai kas notiktu. Nosūtu īsu vēstulīti latviski.
Šajās dienās pa radio sākuši raidīt jaunu himnu. Tas atkal izraisa dažādas valodas. Visi mīlam un cienām veco Internacionāli. Un kāpēc vajadzīga jauna himna? Kāpēc pilsoniskā Francija var dzīvot ar savu Marseljēzu un nebaidās, ka to dzied arī citas tautas? – saka Miša Čadovs – Manuprāt, jo vairāk dzied mūsu himnu jo labāk. Esam taču arī internacionāla valsts. Un nepatīk man jaunā himna. Līdzīga kā Dievs, sargi caru. Agrāk ticēja caram, tagad jātic Staļinam.
Un nu manā priekšā atkal ir jautājums, ar kuru neesmu galīgā skaidrībā. Nevar taču būt, ka jaunā himna radīta bez Staļina ziņas. Ka ap viņi ir savācies daudz zemisku cilvēku, tas ir skaidrs. Citādi nekādu nelaimju nebūtu. Bet kāpēc viņš šiem neliešiem ļauj taisīt no sevis dievību? Es gribu ticēt Staļinam. Esmu viņam ticējis vienmēr, un man ir žēl, briesmīgi žēl šo ticību zaudēt. Jūtos kā bērns, kurš pamanījis, ka viņa tēvs, kuru viņš dievinājis, ir izrādījies nicināms blēdis. Tas ir sāpīgi. Piedevām tēvs ir spēcīgs un nežēlīgs, no viņa jābaidās. Barakā daudz ko apspriež atklāti. Bet par Staļinu atklāti nerunā neviens. Par drošākie kā Čadovs runā tikai mājienos.
Pēc tam kad man paziņoja, ka ieslodzījumā jāpaliek līdz kara beigām, atkal iesniedzu vairākus iesniegumus, lai mani sūta uz fronti. Daudzi kriminālie uz saviem lūgumiem ir nosūtīti. Bet par maniem iesniegumiem neviens nav pat runājis.
Pamazām sāku zaudēt ticību Staļinam. Tomēr ne ar vienu par to nerunāju.
Un pēkšņi saņemu vēstuli. Sūtīta uz manu adresi. Saņemu pavisam oficiāli, lai gan atplēstu. Tomēr par to neapvainojos. Apskatu aploksni. Stūrī atpakaļadrese. Taškenta, Samarkandas iela 2. Zoja Basarkina. Nepazīstu, arī rokraksts nezināms. Nepacietīgi izvelku īso vēstulīti: „Atvainojos, ka nolēmu atplēst vēstuli, kas adresēta Mildai Ivanovnai. Bet tā bija latviski, neko nesapratu, tik vien, ka Jūs viņu meklējat. Apsolos viņu meklēt, lai atdotu viņai Jūsu vēstuli. Šeit viņas vairs nav, kur ir, nezinu. Par sevi varu pateikt tikai, ka esmu tā pati Zoječka, kura pa vakariem pagalmā klausījās kā Jūs stāstījāt bērniem pasakas un runājāt ar gudro runci. Varbūt atceraties. Tagad esmu studente Juridiskajā institūtā. Ja man atbildēsit, es ļoti gribētu uzzināt kaut ko par jūsu traģisko likteni un ar ko nodarbojāties Taškentā”.
Jā, Zoječku atceros. Bet viņas rokrakstu redzu pirmoreiz. Ir sanācis, ka pirmo vēstuli pēc septiņiem gadiem saņemu no nepazīstama cilvēka. Tomēr esmu ārkārtīgi laimīgs tieši šā apstākļa dēļ. Jo Zoječka jau pieaugusi, mācās Juridiskajā institūtā. Viņa jau gan tagad pārzin mūsu īstenību. Un tomēr nav noticējusi, ka onkulis, kurš bērniem stāstījis pasakas un runājies ar gudro runci, bijis slikts cilvēks un noziedznieks. Citādi man nerakstītu un negribētu zināt, ar ko nodarbojos Taškentā.
Atbildēju uzreiz. Pateicos par vēstuli un līdzjūtību. Kas attiecas uz manu darbību Taškentā ieteicu sameklēt vecu Taškentas avīzes gadagājumu – tur 1934.gada 18.augusta numurā varēs par mani palasīt.
Drīz saņemu arī otru vēstuli. No jaunākās māsas Elvīras Alūksnē. Raksta, ka pagaidām dzīvo jaunā ciematā pie Alūksnes. Jaunākie brāļi krituši karā. Par vecāko brāli nekas nav zināms. Pie vecākiem atgriezusies arī vecākā māsa Emma. Par savu vīru saņēmusi nāves izziņu no frontes. Līdz karam viņš dienējis pie Rumānijas robežas.
Arī šo vēstuli atdeva atplēstu. Bet esmu priecīgs, ka varu saņemt. Tātad gan Latvijā, gan Taškentā par manu likteni zinās. Nevar būt, ka tur brīvībā nav atradies neviens cilvēks, kurš gribētu palīdzēt noskaidrot manu traģisko likteni. Saņēmis šīs divas vēstules, atkal jūtu spēku un spara pieplūdumu. Ticu, ka mani drīz atbrīvos. Un tad… Tad viss noskaidrosies un viss būs aiz muguras kā garš smags murgs. Būšu pilntiesīgs cilvēks sociālistiskā Latvijā.
Nepacietīgi gaidu nākošo vēstuli no Taškentas. Tagad gribu zināt, kas ir ar Mildu. Reiz dienā pie mums barakā ienāk operatīvās daļas darbinieks no Hanovejas. Vaicā kā jūtos, ko te daru. Nevaru saprast kāpēc tāda interese par mani. No pieredzes es pret šo kategoriju attiecos ar lielu piesardzību. Tomēr saruna ir labvēlīgā tonī. Pastāstu kādus pienākumus pildu un saku, ka jūtos labi. Mani uzklausījis viņš saka it kā ar smīnu – Pratis iekārtoties. Bet arī tas skan labvēlīgi, draudzīgi. Atbildu, ka no manis te nekas nav atkarīgs. Pildu ko man liek. – Nu labi labi. Rīt ienāc pie manis otrajā daļā. – Klausos, pilsoni priekšniek, Ja aizvedīs, ieiešu. Aiziet. Bet es sāku mocīties minējumos – kas mani sagaida? Tāpat vien tāds ierēdnis pie manis nenāktu un nerunātos. Tomēr nekas neliecina sliktu. Varbūt tas ir iznākums no maniem daudzajiem iesniegumiem? Nakti guļu slikti, bet līdz rītam neko neizdomāju. Tālāk spriest nav laika. Atnāk Durakovs un liek man bez konvoja iet ar caurlaidi uz Hanoveju uz operatīvās nodaļas otro daļu. Ka ļauj iet bez konvoja, ir laba zīme. Tā ir īpašas uzticības pazīme. Dažreiz tā iet ap lāģeri ogās un sēnēs ar Durakova atļauju. Bet atlaist uz Hanoveju – no sava prāta viņš to nedrīkst. Tātad rīkojums no turienes.
Apģērbjos. Uzvelku savu balto ausaini no polārzaķa ādiņām (tāda man ir vienam, dāvana no Nelaiķa, kurš man uzdāvināja ādiņas; no šīs baltās cepures mani pazīst pa gabalu). Un priecīgi satraukts dodos uz Hanoveju. Ieeju pie priekšnieka un pēc visiem noteikumiem ziņoju, ka ieslodzītais tāds un tāds pēc pavēles ieradies. – Lūdzu sēdieties. Pa visiem septiņiem gadiem man pirmoreiz piedāvā apsēsties. Tad izvelk galda atvilktni, izņem kādu vēstuli un saka – Nu ko jūs te izliekaties, slēpjat no mums, kas esat. Nav labi, nav labi – viņš saka ar to pašu vakarējo labvēlīgo smīnu – Lūk, jums te atsūtīta vēstule ar izgriezumu no avīzes, kur par jums raksta. Jūs taču varētu pie mums strādāt atbildīgāku darbu kā tikai barakas apkopšana, un dot vairāk labuma. Klausos, viņa balss skan maigi bet auksti, lai gan cenšas izskatīties labs. Jau tā pieradis pie sava parastā toņa sarunās ar ieslodzītajiem, ka pats nejūt. Bet lai kā skanētu viņa vārdi, redzu, ka tagad pret mani noskaņots labvēlīgi. Viņš izvelk no aploksnes vēstulīti un avīzes izgriezumu. Pēkšņi redzu, ka tas ir numurs no Taškentas avīzes par 1934.gada Aviācijas dienu, kur ielikta mana fotogrāfija lidotāja formā un kur esmu ļoti saslavēts par sekmīgu lidotāju kursu beigšanu un sekmīgu mācīšanos marksisma-ļeņinisma institūtā. – Re kāds brašs puisis. Bet tagad noslēpies barakā par apkopēju. Nē, nē, tālāk tā neies. Būs rīkojums izmantot jūs atbilstoši jūsu spējām. Bet vēstule adresēta jums. Lūdzu saņemiet. Man šķiet, viņam tiešām neērti, ka mani padarījuši par barakas apkopēju, un viņš cik varēdams grib man pierādīt, ka ne jau viņš vainīgs, bet kāds, varbūt es pats, bet viņš ir par taisnīgumu, viņš mani apvainot neļaus. Šajā uzmācīgajā taisnošanās mēģinājumā dzirdu gan nedrošību, gan jezuītismu, gan pat cilvēciskas sirdsapziņas paliekas. Pasniedz man vēstuli kopā ar izgriezumu. Prasu atļauju iet. – Lūdzu, varat iet, visu labu. Metos ārā no kabineta. Koridorā lasu Zoječkas vēstulīti. Bet par Mildu atkal nekā.
Iet uz pavasari. Ārā vējš vēl dzenā sniegu. Steidzos atpakaļ uz lāģeri. Gribu ātrāk vēlreiz pārlasīt vēstuli mierīgākos apstākļos. Zoječka raksta, ka atradusi bibliotēkā manis uzrādīto numuru un nolēmusi atsūtīt izgriezumu. Domājusi, ka var man noderēt. Priecājos – kāda apķērīga meitene! Vairāk vēstulē nekā nav. Par Mildu šoreiz ne vārda. Man tas šķiet aizdomīgi. Domājams, noticis kas tāds, ko viņa negrib man teikt. Ja nav vēl neko paspējusi uzzināt, kaut ar vārdu būtu ieminējusies. Tomēr tie ir minējumi. Par vēstuli esmu ļoti priecīgs, arī par rezultātu ko tā man atnesusi. Pēc šīs vēstules man vairs nenāksies ciest tādus apvainojumus un pazemojumus kā iepriekš. Nākamā dienā saņemu rīkojumu pāriet jaunā darbā – dežurants pie selektora.
Ziņa par man atsūtīto vēstuli un izgriezumu, kā arī šīs vēstules sekām, ir plaši izplatījušās visā distancē. Kļūstu ļoti populārs. Inženieris Šapošņikovs jau līdz šim pret mani attiecās labi – kā labs saimnieks pret labu kalpu. Tagad, šķiet, viņam mazliet neērti, visādi meklē draudzību ar mani. Bet neesmu uz viņu apvainojies, Viņš tāpat kā Perčikovs ir vecās skolas inteliģents.
Tagad es astoņas stundas diennaktī dežurēju pie selektora. Tiešais priekšnieks ir inženieris Perčikovs. Pakļautie viņu neieredz par augstprātību. Toties priekšniecības priekšā viņš izklājas. Viņa kaunā sieva ir dzīvespriecīga sieviete un vienmēr gatava paamizēties ar jaunajiem inženieriem. Bet Perčikovs ir ļoti greizsirdīgs un šajā sakarā bieži kļūst par apsmiekla un asprātību objektu. Pa selektoru saņemu pārskatus, paziņojumus un rīkojumus no visas distances, tos reģistrēju īpašā žurnālā un ziņoju Perčikovam vai kādam citam, uz kuru paziņojums attiecas. Un savukārt izsūtu Perčikova un citu rīkojumus. Visi pārskati un paziņojumi attiecas uz līnijas stāvokli dažādos iecirkņos, par vajadzīgu remontu, par remonta gaitu. Bet brīvajā laikā selektors pieslēdzas radiotranslācijas tīklam, un mēs klausāmies pēdējās ziņas. Kļūstu par cilvēku, no kura visi uzzina jaunumus.
Maijs. Ziņas par Berlīnes ieņemšanu, tikko pagājuši maija svētki. Un nu ir paziņojums par Vācijas kapitulāciju.
Karš beidzies!
Kā jucis izlidoju no savas telpas, lai uzreiz visiem nodotu prieka vēsti. Karš beidzies! – kliedzu un drāžos garām vecajam Durakovam, kurš kā parasti dežūrē pie lāģera vārtiem. Nesagaidot kamēr viņš atvērs vārtus pārlecu pāri. Vecais Durakovs no priekiem slauka asaras un nedomā mani aizturēt.
Karš beidzies! Urrā! Fašisti kapitulējuši! – kliedzu pilnā rīklē, ieskrejot mūsu barakā un tūlīt skrienu uz lielo baraku. Visiem ieslodzītajiem un neieslodzītajiem liels prieks. Vecais Durakovs karā zaudējis dēlu, aizvien baidījās, ka arī otru, pēdējo var nosūtīt uz fronti. Tagad viņa otrais dēls ir glābts. Daudziem zekiem tāpat kā man ieslodzījuma termiņš jau beidzies. Pārējie cer, ka atcels to stingro režīmu, kas ieviests ar kara sākumu. Visi cer uz dzīves uzlabošanos. Kad atgriežos selektorā, joprojām pārraida ziņojumu par kapitulāciju.
Klausos diktoru un atkal ļaujos fantāzijām ko darīšu, bad beidzot iziešu brīvībā. Vai vēl satikšu Mildu? Kur viņa tagad? Varbūt 1940.gadā atgriezusies Latvijā, un tāpēc Zoječka nevar viņu atrast? Bet kurp braukt, uz Taškentu vai Latviju? Nolemju, ka vispirms braukšu uz Latviju – tur katrā ziņā ir mamma, tētis, māsas.
Neesmu vienīgais, kurš tagad sasapņojies tik tālu, ka neredz vairs neko apkārt. Kāds puisis no Maskavas, kuram arī termiņš beidzies, atnāk no iecirkņa kopā ar citu zeku pēc pārtikas. Ienāk pie manis uzzināt par kapitulāciju sīkāk. Atgriežoties iecirknī abi tā sasapņojušies, ka nedzird aiz muguras vilcienu. Otrais vēl pēdējā brīdī no sliedēm atlēc, bet mans paziņa priekā par uzvaru paliek uz sliedēm.
Pēc kapitulācijas mūsu piektās distances centrā maz kas mainās. Visi gaidām atbrīvošanas paziņojumu. Tomēr neatbrīvo nevienu. Uz mūsu jautājumiem atbild, ka karš vēl nav beidzies. Tālajos Austrumos turpinās karš ar Japānu. Bet tas mūs nebaida – tas taču nedēļu vai mēnešu jautājums. Tomēr viens atbrīvotais atrodas. Tas ir jaunais darbaspēka sadales priekšnieks, kas nāk Šapošņikova vietā. Pēdējais sāka aicināt pie sevis viesos draugus un paziņas pārāk daudz un bieži. Pārāk skaļi uzvedās tie, kam viņš atstāja savas mājeles atslēgas izbraukumu laikā. Priekšniecība sāka skatīties uz viņu šķībi un beidzot Šapošņikovs tiek pārcelts uz citu distanci.
Borisovs ir bijušais Zaturanska tipa Iekšlietu ministrijas darbinieks, un viņa liktenis tāds pats. Bet tagad viņš atbrīvots. Tomēr viņš ne tad pats grib, ne tad neļauj. Viņš paliek strādāt Šapošņikova vietā uz brīva līguma, saņems algu. Arī Borisovs zina par Zoječkas vēstuli. Ir redzams arī, ka viņš bez tam ir saņēmis kādas instrukcijas par mani no politdaļas Hanovejā. To redzu no tā, kā viņš visādi ar mani grib sadraudzēties. Bet viņš ir nepatīkams cilvēks. Neliela auguma, ar apaļu neizteiksmīgu seju, mazām šaudīgām acīm, viņš jau no pirmā skata nepievelk. Tad redzu, ka viņš ir augstprātīgs, viltīgs un briesmīgi skops. Tuvas attiecības mums nesanāk. Arī tuvumu man viņš pauž kaut kā no augšas. Liek saprast, ka man par viņa draudzīgumu būtu jāpateicas. Tā kā es atbildes jūtas nepaužu, turpmāk mūsu attiecības kļūst aizvien oficiālākas un atturīgākas.
Sāk pienākt ešeloni ar jaunas kategorijas ieslodzītajiem. Tie ir dzimtenes nodevēji, kuri sadarbojušies ar fašistiem okupētajā teritorijā. Tādi ir atsūtīti no Baltijas – bijušie drošības palīgpolicisti, leģionāri, policijas palīgi. Viņu parādīšanās ir likumsakarīga un nevienu neizbrīna. Bet reizē ar viņiem ir bijušie gūstekņi, kas atbrīvoti no fašistu nebrīves. Un mūs atkal moka doma – kāpēc viņi, kuri izcietuši briesmīgas mokas, atgriezušies dzimtenē, atkal nonāk aiz dzeloņdrātīm? Turklāt bijušos policistus un leģionārus tur samērā vieglā režīmā. Bet bijušos gūstekņus visstingrākajā. Viņus ļoti rūpīgi izolē no visiem pārējiem. Viņi staigā ar numuriem Katram milzīgs numurs izšūts uz muguras, tāds pats uz cepures un bikšu staras. Visi katordznieku apģērbos. Turpretim nodevēji brīvi sazinās ar citiem ieslodzītajiem, valkā savu apģērbu. Daudziem ir kaut kādas mantas, Bieži viņus pat uz darbu nedzen.
Mēs vēl nezinām to jauno briesmīgo traģēdiju, kādu piedzīvo visi bijušie gūstekņi un ielenktie. Ir dažādas baumas. Vieni apgalvo, ka tie ir vlasovieši, kas nodevuši dzimteni un ar ieročiem rokās karojuši fašistu pusē. Bet vēl neatlaidīgākas ir baumas, ka tie ir mūsu zaldāti un virsnieki, kas krituši gūstā. Tagad viņi bez kādas noskaidrošanas ieskaitīti nodevēju kategorijā tāpat kā 1937.gadā arestētie komūnisti. Visi šie notikumi atkal izraisa nervozu atmosfēru. Lāģeru dzīvē ir jauni neparasti notikumi.
Reiz vasaras beigās esmu nolēmis paieties pa upes ieleju gar mūsu lāģeri, savākt ogas un sēnes. Pēkšņi pamanu: pa krastu zagdamies uz manu pusi nāk cilvēku grupa. Redzams, ka bēg. Divi no viņiem nodalās, pienāk pie manis un sāk iztaujāt. Uz kuru pusi ir tuvākā stacija, kāda tur situācija. Redzams, ka ļoti slikti orientējas. Cik varu, skaidroju. Izrādās, ka viņi ir bijušie gūstekņi, izbēguši no lāģera Vorkutā. Jau paspējuši pārģērbties un tagad cer slepus ietikt vagonos ar oglēm un aizbraukt uz dienvidiem. Vaicāju vai viņiem lāģerī ir vlasovieši. Saka, ka neviens. Nevaru viņiem pateikt nekā cerīga. Dodu padomu sargāties no operatīvajiem ar suņiem. Bet ilgi runāt nevar, viņi steidzas. Pēc divām dienām viņus redzu atkal. Nošautus, uz vaļējas platformas. Vispārējai iebaidīšanai tiek vesti atpakaļ uz Vorkutu.
Uz to laiku mūs uzbudina vēl viens jaunums lāģera dzīvē. Blakām piektās distances lāģerim izvieto lielu ieslodzīto sieviešu kolonu. Tun nav tādas augstas sētas kā Aikinā, tāpēc tuvināšanās ir stipri vieglāka. Sievietes notiesātas galvenokārt par sadarbību ar vāciešiem okupācijas laikā. Jaunākie mūsu barakā ātri nodibina pazīšanās ar aktīvākajām kaimiņienēm. Atkal sapinas īsāki vai garāki romāni. Reiz no rīta sievietes iedamas uz darbu dzied skumīgu dziesmu par mīļoto, ar kuru liktenis vairs neļaus redzēties. Skaidrajā rudens rītā tālu aizskan skanīgās skumjās balsis. Tik daudz gadus neesmu dzirdējis sieviešu dziedāšanu! Tagad man no sentimentālās melodijas ar briesmīgu spēku uzgāžas ilgas pēc brīvības. Esmu pārliecināts, brīvība jau tuvu, tepat, bet rokās nedodas.
Ar Japānas kapitulāciju beidzas karadarbība arī Tālajos Austrumos. Atkal sāku rakstīt iesniegumus par atbrīvošanu. Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka brīvs varu tikt jebkuru dienu. Pienāk ziņas, ka dažādās vietās jau izlaiž tos, kuru termiņš beidzies. Bet mūsu kolonā pagaidām nevienu.
Lai izzinātu vairāk jaunumu cenšos biežāk iet uz citu kolonu lāģeriem. No ziņkārības ieeju par sadarbību ar fašistiem notiesāto lāģerī. Tur daudzi ir no Baltijas, arī latvieši. Bet manis satiktie latvieši ir kaut kādi noslēgti. Arī man negribas uzsākt ar viņiem pazīšanos. Šajā lāģerī daudziem līdzi mantas, īpaši apģērbs. Tur notiek dzīva tirgošanās. Lāģeris vairāk atgādina krāmu tirgu. Tomēr ar pārtiku viņiem ir grūti. Man ienāk prātā, ka jāgatavojas uz aizbraukšanu Vajadzīgs uzvalks, citādi kāds es braukšu. Sadabūju divus maizes kukulīšus un par tiem iemainu pavalkātu bet veselu uzvalku.
Aktīvi lietišķi sakari ar bijušo fašistu atbalstītāju lāģeri izveidojas Borisovam. Sadabūt lieku maizes kukulīti vai kilogramu putraimu viņam nav grūti. Viņš to izmanto un gandrīz ik dienas dodas uz „tirgu”. Borisova darījumu zinātāji teic, ka viņš sakrājis jau vairākus čemodānus visādu labumu, zābakus vien sešus pārus.
Žēl, ka te nav Semjona, tagad viņam būtu kur roku pielikt – domāju.
Lai piešķirtu savam uzvalkam pieklājīgu izskatu, nolemju to apvērst. Sadabūju adatu un diegus, strādāju veselu mēnesi. Kad izgludinu, izskatās kā jauns. Arī Borisovs pamanījis kā pūlos.
Pārliecībā par labvēlīgu nākotni kļūstu vieglprātīgs un sastrādāju muļķību, par kuru vēlāk nācās dārgi samaksāt. Perčikovs kopumā ir godīgs vīrs, bet viņa vājība pakalpot priekšniecībai un greizsirdība uz sievu bieži nostāda viņu muļķīgā stāvoklī. Pie kam viņš ir ļoti atklāts un savas vājības neprot noslēpt. Īpaši smieklīgs viņš kļūst, kad skrien un cenšas visādi pakalpot Andrejevam, gādā viņam cienastus. Kuri Andrejevu pazīst labāk, saka, ka arī viņam pašam ne visai tīk tādi pakalpiņi, un viņš mēdz par Perčikovu pasmieties. Gadījās, ka mūsu barakas jaunatne nolemj sarīkot vakaru un ļoti vajag, lai Perčikovs tad nav mājās, jo tad nevarētu piedalīties viņa jauneklīgā sieva. Viņš to nelaiž nekur. Gribu jaunatnei palīdzēt. Dienu pirms tā vakara atstāju Perčokovam zīmīti, ka esmu pa selektoru dzirdējis, ka Andrejevs rītvakar sasauc Vorkutā apspriedi, tomēr mums nekāda ielūguma nav, tā ka viņa klātbūtne nav obligāta. Zinu, ka tādu zīmīti izlasījis, Perčikovs par plāceni sadauzīsies, bet apspriedi garām nepalaidīs. Viņam jābrauc apmēram astoņdesmit kilometri. Motodrezīna remontā. Ir rokas drezīna, bet braukt ar to astoņdesmit kilometrus ir visai darbietilpīgs pasākums. Izlasījis zīmīti Perčikovs sēstas rokas drezīnā un aizbrauc. Nākamā dienā atgriežas. Redzu, ka mani aizdomās netur, domā, ka pārpratums. Man ir kauns, jūtu, ka esmu izdarījis muļķību. Atliek tikai izlikties un taisīt nelaimīgu ģīmi par to, ka esmu viņu maldinājis. Tā arī daru.
Tomēr to ko nesaprot Perčikovs ļoti labi saprot visi pārējie. Tagad visi savā starpā runā kā Voloģa apmuļķojis priekšnieku, lai viņa sieva var pabūt izklaides vakarā. Tas kaut kā ir nonācis arī pie Borisova. Manas attiecības ar viņu uz beigām ir pavisam sabojājušās. Viņš zina, ka man ir uzvalks. Pašam ir neērti ik dienas staigāt uz tirgu. Viņš mēģina mani savervēt palīgā, liekot manīt, ka es tukšā nepalikšu. Atsakos.
Ir viens apstāklis, ar kura palīdzību viņš var mani piespiest. Būdams ieslodzītais es nedrīkstu turēt nekādu mantu. Tātad arī uzvalku, kuru esmu iegādājies un ar lielu darbu apvērsis. Borisovs to var atbilstoši instrukcijai katrā brīdī atņemt. Kad atsakos pildīt viņa uzdevumu apmaiņas šeptēs, viņš tā arī pasaka – Nu kā gribat, dārgais. Sadarbojoties ar mani varat aizbraukt ar ne vienu vien apvērstu uzvalku. Pretējā gadījumā arī tajā neaizbrauksit. Kad man nepalīdz arī tāds paziņojums, viņš cenšas man sariebt kur vien spēdams. Viņš ir sevišķi draudzīgs ar Perčikovu. Uzzinājis par manu joku Borisovs ātri panāk manu noņemšanu no selektora dežuranta amata. Perčikovs, uzzinājis kā esmu viņu apmuļķojis, tagad ir briesmīgi nikns, bet Borisovam manā vietā ir vajadzīgs piekāpīgāks cilvēks. Tā beidzas mana karjera pie selektora. Manā vietā norīko kādu sievieti.
Bet lieta nav tikai, ka vairs nedežūrēšu pie selektora. Man taču nav nekādas specialitātes. Tagad vairs neesmu inženiertehniskais personāls un būs jāiet prom arī no barakas. Tieši to Borisovs cenšas panākt. Aizejot no barakas mani izkratīs, uzvalku atņems. Borisovs savus draudus izpildīs, un mans uzvalks nonāks kādā no viņa čemodāniem. Ek, vajadzēja man sasieties ar to uzvalku. Kā manta, tā nepatikšanas – domāju pie sevis – Kāpēc es neturējos pie sava principa neturēt nekādas mantas līdz galam. Tomēr kaut kas jādara ir. Neatdošu taču uzvalku Borisovam. Notrāpījis brīdi, kad barakā neviena nav, es ietinu uzvalku vecā gumijas mētelī, paceļu grīdas dēli un nobāžu tur uzvalku. Kas būs būs. Ja jau neizdosies to no turienes atdabūt, tad labāk lai sapūst nekā tiek Borisovam. Draugi barakā jūt man līdzi. Visi briesmīgi neieredz Borisovu, tomēr nekādi nevar man palīdzēt. Šis suns noteikti atņems tev uzvalku – saka Frīdmans – Ķāpēc tu vispār viņam to rādīji?
Nākamā dienā nodevis dežūru pie selektora pārņēmējai saņemu rīkojumu doties atpakaļ uz iecirkni. Pie vārtiem mani gaida Borisovs. Izliekas, ka atnācis atvadīties. Bet redzot, ka man līdzi nekā nav, neiztur un jautā – Kur tad tavs uzvalks? Ak, atkal aizpeldēja – vienaldzīgā balsī atbildu. Arī mani draugi ļoti brīnās, ka man vairs nav uzvalka, pie kā esmu tā centies veselu mēnesi. Ar savu jautājumu Borisovs sevi nodod galīgi. Visi saprot, ka viņš atnācis nevis atvadīties, bet dabūt uzvalku. Redzot, ka esmu viņu apmuļķojis, visi ir ļoti apmierināti. Arī Borisovs ir sapratis un nikni skatās uz mani. Borisovs un pārējie aiziet. Žbanovs, Frīdmans, Čadovs un vēl daži paliek, spiež man roku un vēl man drīzu atbrīvošanos. Neskumstiet bračkas, nāks taču diena, kad pavadīsim arī Borisovu – daudznozīmīgi piezīmē Čadovs. Tā es šķiros no piektās distances inženiertehniskā personāla barakas. Nekur visā ieslodzījuma laikā nav bijis labāk.
Nokļūstu kādā lielā kolonā pie pašas Vorkutas stacijas. Mani norīko iecirknī, kam jāpārrauga mezgla ceļi. Ir jau vēls rudens. Sākas sals. Jau pirmais sniegs. Uz ceļiem darba daudz. Tomēr tagad arī iecirknī baro labāk kā pirms gada un diviem. Arī baraka būvēta no laba materiāla, vējš cauri nepūš. Liela, divsimt cilvēkiem. Divstāvu nāras abās ejas, kurā kuras krāsnis, pusēs. Ļaudis te nepatīkami, galvenokārt kriminālie. Sadalījušies grupās. Vakaros spēlē kārtis un cits citu apzog. Es ne pie vienas grupa pieslieties nevaru. Gadījumam, ja tikšu brīvībā, esmu sataupījis 26 rubļus. Nekā cita man nav. Bet nauda noslēpta labi. Reiz naktī caur sapni jūtu, ka kāds „draugs” mani iztausta. Kad viņš ir kārtīgi papūlējies, es lēnītēm slinki pagriežos un iebāžu ģīmī pigu. Piedod, draugs, nezināju, ka esi savējais – viņš it kā atvainojas un beidz mani „glāstīt”. Redzams, mans žests viņam ir pārliecinošs pierādījums, ka viņš ir „savējais”.Tomēr arī pēc tādas savdabīgas iepazīšanās mēs viens pret otru nedusmojamies.
Vienīgais patīkamais cilvēks te ir kolonas priekšnieks Koršs, ukrainis, bijušais politdarbinieks. Man pāri nedara, pretēji, pasargā no pāri darītājiem.
Ar ziemas sākumu esmu saaukstējies un atkal uz kādu laiku esmu slimnīcā. Tur atrodu ārkārtīgi raibus ļaudis. Ļoti daudz bijušās pasaules – likvidētās sabiedrības – krējuma cilvēku. Pie dzīves grūtībām nav raduši. Ar aukstumu ātri saslimst un te ātri noslēdz rēķinus ar dzīvi.
Blakus man nārās guļ bijušais Lietuvas finanšu ministra vietnieks Ļifšics. Viņš zaudējis jebkādu interesi par īsto pasauli un necer tajā atgriezties. Tagad viņu interesē tikai filosofija. Labi orientējas Kanta, Šopenhauera, Dekarta, Fihtes, Hēgeļa un citās filosofiskajās sistēmās. Tomēr negrib neko zināt par marksismu un materiālistisko filosofiju. Pat rīkodamies un spriežot kā materiālists, viņš to vienalga neatzīst. Es ar šo bijušās pasaules atlūzu runājos labprāt. Ziņkārīgi apceru viņa sastingumu, stūrgalvīgo nevēlēšanos saprast acīmredzamas lietas, kas ir pavisam skaidras katram parastam cilvēkam. (Gluži kā spogulis pašam Indzeram – I.L.) Viņa sieva ir operteātra māksliniece. Bieži viņu atceras. Šajā sakarā saruna reizēm pāriet pie teātra lietām. Bet arī te mūsu uzskati nesakrīt. Tomēr marksistu no viņa iztaisīt necenšos.
Blakus viņam ir pats bijušais Lietuvas finanšu ministrs Indrašūnas. Noslēgts, vienmēr guļ nesakot ne vārda. Ir tik apātisks, ka pat nedusmojas, kad viņam dara pāri, neizrāda arī nekādu apmierinājumu, kad izdara ko labu. Lai gan ēdamā te trūkst, viņš pat ēd kaut kā mehāniski, kā pildot pienākumu.
Te guļ arī Lietuvas konservatorijas students Andresūnas. Viņš savos jaunajos gados ir jau paspējis iepazīt visus dzīves priekus. Bet krasā pārmaiņa viņu ir salauzusi galīgi. Sācis klusībā badoties. Drīz saslimst ar pelagru un nomirst. Pēc nāves viņam zem galvas atrod maizes kaudzīti. Nav ēdis, lai pasteidzinātu savu galu un saīsinātu grūtības kurās nokļuvis.
Slimnīcā satieku arī vienu latvieti, Bergmani. Vēl jauns puisis no Rīgas, šeit ārstē apsaldētās kājas. Pilsoniskajā Latvijā Bergmanis tiesāts par kādu sīku zādzību. Viņa termiņš beidzies tieši, kad 1940.gada vasarā pēc padomju karaspēka ieiešanas Rīgā no Centrālcietuma izlaisti visi politiskie ieslodzītie. Centrālcietumā Bergmanis bijis iepazinies ar dažiem politieslodzītajiem un ieguvis viņa uzticību. Saka, ka pēc atbrīvošanas no cietuma ieradies pie Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja Deglava un tas palīdzējis viņam iekārtoties darbā milicijā. Bet par noziegumiem jaunajā darba vietā viņš atkal arestēts un notiesāts uz 10 gadiem. Bergmanis ir neizglītots ļoti aprobežots, bet ārkārtīgi uzņēmīgs cilvēks ar noslieci uz visiespējamākām avantūrām.
Kādā kolonā bijis ūdensvedējs. Kopā ar kādu krievu puisi sarunājuši bēgt. Slikti zinot ģeogrāfiju un vietējos apstākļus, nolēmuši virzīties nevis uz dienvidiem, kur spēcīga apsardze, bet uz austrumiem. Vasaras vidū paņēmuši zirgu, uzkrāvuši tam slepus sagatavotas pārtikas rezerves, galvenokārt cukuru un maizi, un devušies ceļā. Kad noguruši, tad pārmaiņus jāšus. Ar zirgu pa tundru gājuši kādas trīs nedēļas. Lai gan tajā laikā pilns ogu un sēņu, apēduši visas rezerves. Zirgs novārdzis, to nokāvuši. Dažas dienas atpūtušies, ēduši zirga gaļu, lai uzkrātu spēkus turpmākam. Tad labākos zirga gaļas gabalus cik varēdami apcepuši, paņēmuši plecos un ceļu turpinājuši. Gājuši kājām vēl nedēļu. Pārgājuši Urālu kalnus un izgājuši Obas krastā. Tur viņus noķērusi Obas lāģeru apsardze. Naivā iedoma, ka Sibīrijā pa kādu upi varēs mierīgi noplostot uz dienvidiem, varēja prātā ienākt vienīgi Bergmanim. Pēc aizturēšanas bēgļi atzinušies, ka ir no Vorkutas. Tad no turienes sūtīti no operatīvās daļas, lai atved atpakaļ. Atpakaļceļā viņa draugs gājis bojā, bet viņš tikai apsaldējis kājas.
Ar Bergmani runājos visai daudz. Runājam latviski, krieviski viņš vēl runā slikti. Ļoti runīgs. No dabas puisis ir ļoti atklāts, sirsnīgs, bet neticami vieglprātīgs un naivs. Bezgalīga fantāzija. Vienmēr dzīvo savā iedomu pasaulē. Nav viņam ne pret vienu ne ļaunuma ne skaudības, gatavs vienmēr pakalpot kaimiņam kā varēdams. Man viņa žēl. Cik varu mēģinu viņu ievest īstās dzīves gultnē. Redzu, ka daudzi visparastākie jēdzieni un fakti viņam ir atklājums.
Šoreiz slimnīcā ilgi negulēju. Drīz atgriežos savā kolonā. Tuvojas pavasaris. Koršs man saka, tagad aizvien biežāk sāk izsaukt tos, kam termiņš beidzies., un viņi paliek kā brīvlīguma strādnieki. Atkal sāku nervozēt. Ja esmu brīvībā, kāpēc jāpaliek? Bet šoreiz pārdomām laika maz. Reiz no rīta Koršs nodod ziņu, ka arī mani izsauc uz dzelzceļa politdaļu.
Ir 1946.gada marta vidus. Lūk, pienākusi ilgi gaidītā brīvības diena. Ierodos Vorkutas dzelzceļa politdaļā. Garā koridorā drūzmējas cilvēki. Visi gaida brīvību. Neviena soliņa kur piesēst. Nogurušie sēstas uz grīdas. Pie vienām durvīm rinda. Gaida kad izsauks.
Ieklausos sarunās. Iesaistos arī pats. Zinošākie saka, ka nevienma, atbrīvotajam aizbraukt neļauj, visus nosūta tepat līgumdarbā. Bet es aizvien vēl nespēju iztēloties kā ir būt brīvam un nevarēt aizbraukt. Pienāk mana kārta. Ieeju priekšnieka kabinetā, no kura rokām saņemu ilgi gaidīto brīvību. Ceru, ka tagad viņš vairs nerunās ar mani kā zeku. Gals visiem pazemojumiem.
Cīrulis? – jautā priekšnieks aiz galda – tagad esat brīvs un tiekat norīkots darbā uz dzelzceļa konduktoru rezervi. Tas nozīmē, ka turpmāk mans pienākums ir stāvēt tamburā kādā no vagoniem un pavadīt ešelonus ar oglēm. Ļoti nepateicīgs darbs, īpaši ziemā. Labprāt turp iet tikai bijušie kriminālie, kuri pazīst vietējos apstākļus. Viņi šo amatu izmanto sakaru uzturēšanai starp dažādiem lāģeriem, kā arī preču pārvadāšanai un spekulācijai. Priekšnieks manu uzrunā tieši tāpat kā zeku. Tiesa, viņš vairs nesaka ‘ieslodzītais’, bet nesaka arī ‘pilsoni’, bet tikai „Ciruļ” un ‘jūs’. Tonis tas pats, kas uzrunājot ieslodzīto. Ja sakāt, ka esmu tagad brīvs – atbildu – tad būdams brīvs es, cilvēks ar augstāko izglītību, brīvprātīgi par konduktoru neiešu. Priekšnieks pārsteigumā apstulbis. Paceļ uz mani savas aukstās acis un draudīgi saka – Iesit, kur sūta. – Nē, neiešu. Kur tad jūs iesit? – viņš jautā jau indīgi. Iešu atpakaļ tur, no kurienes atnācu, kamēr neizdomāsit man citu priekšlikumu – pagriežos lai ietu. Apdomājieties! – viņš sauc, kad esmu jau pie durvīm. Pagaidīšu pagaidām koridorā kamēr jūs izdomāsit kaut ko piemērotāku – atbildu aizverot durvis. Manā vietā ieiet nākošais atbrīvotais.
Koridorā sēstos uz grīdas un sāku apsvērt radušos stāvokli. Vai rīkojos pareizi, paužot tādu lepnumu? Tomēr, kad ir kaut kāds lēmums mani atbrīvot, tad ne jau ļauna ierēdņa šodien atkarīga mana atbrīvošana. Bet ja nu reiz esmu brīvs, tad kā mani drīkst sūtīt bez manas piekrišanas? Lieta tāda, ka cilvēkam ar kuru man darīšana ir savs priekšstats par brīvību, brīvu sabiedrību, brīvām cilvēku attiecībām un brīva cilvēka tiesībām. Viņu audzinājusi patvaļa un trula augstprātība, tā viņš kļuvis par ideoloģisku kropli. Tas ir 1937.gada produkts – mūsu laika lāsts. Ar šo lāstu jācīnās, Sāku saprast, ka cīņa būs smaga un skarba, bet jācīnās ir. Izlemju, ka esmu rīkojies pareizi. Vēl man maz tiesību, tomēr kaut kāds atspēriens jau ir, lai aizstāvētu savu cilvēka cieņu, visas sociālistiskās sabiedrības tiesības, ne tikai savas personiskās. Katrā gadījumā pamēģināšu, paskatīšos kas iznāks. Zaudēt man tagad nav ko.
Sēdot uz grīdas un prātojot pavisam nepamanu, ka koridors tukšojas. Esmu palicis viens. Iet iekšā vai vairs pie šā pūšļa neiet? Nē, pats neiešu. Viņam būs no kabineta ārā jānāk, tad redzēsim. Bet ja pats atgriezīšos, viņš protams nodomās, ka nāku lūgt piedošanu.
Pēkšņi redzu, pa koridoru nāk Vorkutas rajona lāģeru priekšnieks Andrejevs. Esmu viņu vairākas reizes saticis. Viņš bija mūsu lāģerī arī tad, kad saņēmu Zoječkas vēstuli ar avīzes izgriezumu. Man teica, ka arī viņam par to ziņots. Kad strādāju selektorā, viņš garāmejot pavaicāja kā dzīvoju un kā jūtos.
Ko šeit sēdat? – viņš vaicā ieraudzījis mani koridorā uz grīdas. Pilsoni priekšniek – ātri pieceļos – mani nosūta uz konduktoru rezervi. Esmu atbrīvots. Ar labu turp neiešu. Man ir augstākā izglītība. Gribu manām zināšanām atbilstošāku darbu. Nē nē, turp jums nav jāiet. Nākat ar mani – viņš ved mani uz savu kabinetu. Sēžaties, es jūs atceros, jums atsūtīja vēstuli ar avīzes izgriezumu. Pēc tam strādājāt pie selektora piektajā kolonā. Tomēr, pēc izskata spriežu, ka esat atkal pazemināts – viņš draudzīgi saka. Ir pagājuši gandrīz deviņi gadi, kuru laikā pie manis neviens tik pieklājīgi nav vērsies, neviens līdz šim nav ar mani runājis tādā cilvēciskā valodā. Ne jau pēc savas gribas dzīvoju, pilsoni priekšniek – atbildu un piesēstos. Andrejevs liek pasaukt darbinieku, kurš sadala atbrīvotos pa darbiem. Kur jūs piedāvājāt darbu šim pilsonim? – jautā ierēdnim, ar kuru sastrīdējos. Tas, nikni uz mani paskatījies, padevīgi pagriežas uz Andrejevu un atbild, ka izņemot konduktoru rezervi darbu nav.
Nē nē, tas viņam nav piemērots – saka Andrejevs – viņam ir augstākā izglītība un pedagoģiskā darba prakse. Norīkojiet viņu par dzelzceļnieku kursu direktoru. – Tur vēl štati nav apstiprināti. Nu tad pagaidām par ekonomistu vagonu parkā – saka Andrejevs. Redzu, ka viņš zaudē pacietību. Arī ierēdnis redz, ka ar tālāku pretošanos sadzīvos sev nepatikšanas. – Klausos, biedri priekšniek. Pieceļos un pateicies Andrejevam gatavojos iet. Nu laimīgi, biedri Cīruli, laimīgu dzīvi brīvībā, neņemiet mūs ļaunā. Zinu, ka patīkama jums pie mums bijis maz – saka Andrejevs un sniedz roku.
Cik maz cilvēkam vajag – es domāju aiziedams no Andrejeva. Šajā brīdī es tiešām biju gatavs aizmirst visus pāridarījumus. Atceros Zoječku. Palīdzēja jau otro reizi.
Ar darbu sadalītāju man vairs nav ko runāt. Atkal viņa kabinetā stāvu, viņš kaut ko raksta. Blakām krēsls. Jā pavisam slims ir šis cilvēks ar uzpūtību un varaskāri, es domāju un grasos piesēst bez aicinājuma. Bet viņš jau man padod uz slikta avīžu papīra uzrakstītu izziņu. Tajā teikts, ka tās uzrādītājs, pilsonis Cīrulis Voldemārs Oto dēls, dzimis 1906.g., ir tiesīgs dzīvot un brīvi pārvietoties Komi APSR Kažvas rajonā. Tad viņš man dod vēl vienu papīru. Tā adresēta Vorkutas stacijas vagonu parka priekšniekam. Tur teikts, ka tieku norīkots par parka ekonomistu ar algu saskaņā ar štatu sarakstu – 1600rbļ mēnesī. Lūk, tāda pagaidām ir mana brīvība. Saņēmis abus papīriņus. Aizeju. Uz manu ‘Uz redzēšanos’ šis priekšnieks neko neatbild.
Tagad esmu brīvs pilsonis uz jaunas ziemeļu pilsētas Vorkutas ielas. Vakars tuvu, stipri gribas ēst, kā no rīta ēdis. Bet lai kaut ko nopirktu, vajadzīga pārtikas kartīte. Tāpēc vispirms iegriežos kartīšu birojā. Kartītes man izraksta, bet jāmaksā trīs rubļi. Sāku meklēt savus slēptos 26 rubļus, bet nevaru atrast. Šorīt atārdīju un izņēmu no slepenās kabatas paredzēdams, ka vajadzēs, bet, redzams, koridorā kāds izvilcis. Saku, ka man naudas nav. Darbiniece atbild, ka bez naudas kartītes dot nevar. Mēģinu viņu pierunāt, solu naudu atnest. Sarunu dzirdējusi biroja priekšniece un savukārt man jautā – Kas ar jums ir – tiešām trīs rubļus nevar par kartītēm samaksāt? Gribat lai darbiniece maksā par jūsu kartītēm? Atbildu, ka neko negribu. Bet esmu šodien tikko izlaists brīvībā. No rīta bija 26 rubļi, bet pa dienu kaut kā pazuduši. Kartītes ir vajadzīgas, un nezinu ko iesākt. Labi, iedodat viņam pagaidām kartītes bez naudas. Pagriezusies uz mani turpina – Bet kad nauda būs, trīs rubļus atnesiet. Pateicos un solu naudu atnest. Viņa aiziet. Dabūjis kartītes, es vēlreiz pateicos darbiniecei, atvainojos, ka palieku parādā, un vaicāju, kā sauc priekšnieci. Viņa ir biedre Andrejeva, lāģeru priekšnieka sieva. Ejot ārā dusmojos uz sevi, ka ļāvu sevi apzagt. Tik ilgi biju glabājis un kad nu vajag, nav. Dodos uz veikalu. Varbūt man arī tur kaut ko uzticēs, kaut maizes gabalu. Ēst gribas stipri. Veikalā produkti ir. Visādi konservi, desas, saldumi. Stāvu pie letes, grozos, nezinu ko iesākt. Kauns pat lūgt kaut ko iedot uz parāda – protams, neticēs un nedos. Pēkšņi kāds ir pamanījis manu neizlēmīgo mīcīšanos un vaicā – Nu ko, draugs, nekādi nevari izšķirties ko labāk ņemt? Priecājos, ka kāds ierunājies un ātri izstāstu kas par lietu. Ja nav naudas, nav nelaime ja ir kartītes. Otrādi ir sliktāk – viņš jautri saka – 18.talons ir? Jābūt. Kā saņēmu, tā ir – atbildu un sameklēju. Astoņpadsmitais ir spirta talons. Dodiet man, un es jums četrsimt rubļus. Tā es tiku pie pirmās naudas brīvībā. Priecīgs, ka šodien, manā pirmajā brīvības dienā, viss tik labi beidzies, sapērku daudz gardumu un izeju no veikala. Tagad sākšu dzīvi no jauna.
Uz ielas satumst. Uz jauno darba vietu iet nav vērts, tur neviena nebūs. Nolemju atgriezties barakā. Jāatvadās no Korša, jāpacienā viņš, bet no rīta iešu uz darbu. Bet atkal negaidīts šķērslis. Sargs vairs iekšā nelaiž. Bez īpašas atļaujas brīvos ieslodzīto barakā ielaist aizliegts. Nāciet no rīta. Dabūsit priekšnieka atļauju, tad tiksit, bet tagad varat iet uz brīvlīgumnieku baraku. Nekas nelīdz. Uz brīvlīgumnieku baraku baraku arī nav ko iet, tur mani neviens negaida. Jau vēls. Tagad man ir brīvība, nauda un visādi gardumi, nav pajumtes. Izbadējies, nosalis aizeju no zeku barakas. Kurp eju? Pats nezinu. Ir tikai marts. Vēl sniegs. Naktīs sals. Zem klajām debesīm nepārnakšņosi. Eju gar instrumentu noliktavu. Tai blakus sargbūdiņa. Nolemju uz labu laimi pieklauvēt. Kaut uz brīdi pasildīties. Sargs ielaiž. Lūdzu atļauju mazliet pasildīties un īsumā pastāstu savu likteni. Sargam naktī garlaicīgi. Priecājas ar kādu parunāt, lai laiks ātrāk paiet. Pateicībā es izsaiņoju savus iepirkumus. Uzaicinu kopā nosvinēt manu brīvību, manas jaunās dzīves sākumu. Sargs sameklē vārītu ūdeni. Tā es visu savu pirmo brīvo nakti pavadīju sargbūdā. Sēdējām ilgi, iekodām, dzērām tēju, tērzējām par šo un to, par dažādiem dzīves gadījumiem. Uz rītu tāpat sēdus iesnaudos.
No rīta vispirms gāju atvadīties no Korša, aiznesu savu parādu uz kartīšu biroju. Tad devos uz vagonu parku, lai stātos savā brīva cilvēka darbā. Mans pienākums tagad ir reģistrēt visus vagonus, gan piekrautos, gan tukšos, kā arī aizbraucošos ar oglēm (citu kravu te pagaidām nav). Man izsniedz dzelzceļnieka apliecību un brīvbiļeti līdz Kažvai – manas tagadējās brīvības robežai. Reizi nedēļā man jāreģistrējas politdaļā, kur esmu saņēmis savu apliecību. Nakšņot drīkstu dzelzceļnieku inženiertehniskā personāla barakā. Kad ierodos jaunajā dzīves vietā, pārliecinos, ka te aina ir daudz nepatīkamāka kā mūsu barakā 5.ceļa distancē. Īstenībā tas ir saprotams. Te pie durvīm nav sarga. Nav apkopēja. Katrs var nākt un iet kad grib. Te vispār katrs var darīt ko grib. Pilnīga brīvība. Barakā cauru nakti spēlē kārtis, auro piedzērušie, Bet pats pretīgākais ir žurku bari, kas meklējot ēdiena paliekas skraida pāri gulošiem cilvēkiem.
Blakus barakai ir dzelzceļnieku klubs. Tur bieži rīko vakarus. Kluba direktore ir kāda Maška. Lietišķa sieviete ar plašu darbības lauku. Pie viņas bieži ir pašas vakari, viesu pieņemšana grupās un pa vienam. Pie viņas parasti ir draudzenes, brīvu uzskatu sievietes, kas šeit strādā dažādās vietās uz brīvā līguma.
Mans darbs nav sarežģīts. Vagonu reģistrācija neprasa ne īpašas zināšanas, ne piņķerīgu darbu. Par pienākošiem vagoniem uzzinu no pienākošo sastāvu dokumentācijas. Saņemu arī ziņas par aizejošajiem ešeloniem. Bet tas parasti ir jāpārbauda. Pirms ogļu vilciena atlaišanas ierodas operatīvo darbinieku grupa ar gariem spiciem tērauda stieņiem. Visi spēcīgi puiši, ar tiem cītīgi dursta ogles. Tikai kad viņi savu darbu beiguši, mašīnistam dod atļauju doties ceļā. Tā tiek novērsti bēgšanas mēģinājumi ogļu vagonos.
Brīva laika man ir pietiekami. Pirmajās dienās iepazīstos ar apkārtni. Izbaudu milzīgu laimi arī šādā brīvībā ar ierobežojumiem. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem drīkstu staigāt pa ielu, varu iet kur gribu un bez konvoja. Pagaidām Vorkutā nekā interesanta nav. Māju jaunajās ielās maz. Lielākoties gar abām malām ir augstas sētas ar dzeloņdrātīm, aiz kurām izvietotas Želdorlaga un Vorkutlaga dažādas kategorijas ieslodzīto kolonas. Vorkutlagā ieslodzītie ir nodarbināti ogļu ieguvē. Želdorlaga ieslodzītie, pie kuriem līdz šim piederēju arī es, būvē un ekspluatē dzelzceļu. Pirmajās dienās katru dienu pa stundai vai vairāk vienkārši klaiņāju pa ielām. Tad sāku vakaros iet uz kino vai operetes teātri. Pagaidām tie ir visi manas brīvības prieki. Tomēr es, būdams nocieties, dzeru šo savas brīvības tievo strūkliņu un nevaru atdzerties. Nevaru vien izpriecāties, ka varu viens pats iet kur gribu. Neizlaižu nevienu filmu pilsētā. Uz operetes uzvedumiem eju vairākas reizes. Vien uz dzelzceļnieku klubu eju reti. Kluba vakaru tikumi un izpriecas man ir pretīgas.
Ar operetes teātra darbiniekiem es drīz iepazīstos personīgi. Esmu jau gandrīz gatavs pieņemt piedāvājumu pāriet kādā darbā pie viņiem. Bet īstenot šo plānu man nojauc dzelzceļa materiāli tehniskās sagādes priekšnieks Petrovs – latvietis, kurš arī mani aicina pie sevis. Pēc likuma pāriet uz citu darba vietu drīkst tikai ar iepriekšējās piekrišanu. Bet vagonu parkā mani neaiztur.
Apmēram mēnesi pēc atbrīvošanas es jau strādāju par ekonomistu dzelzceļa materiāli tehniskās sagādes pārvaldē par ogļu dispečeri. Mans pienākums ir uzskaitīt ogļu patēriņu dzelzceļā un sastādīt pārskatus.
Petrovs ir komūnists, arī arestēts 1937.gada 3.decembrī bet ne Taškentā, Gorkijā, kur bijis partijas darbā. Viņam jau virs piecdesmit. Bijis latviešu strēlnieks, Pilsoņu kara dalībnieks. Kaut kāds atturīgs un nerunīgs, lai gan ļoti draudzīgs, sirsnīgs un gatavs jebkādi biedriski palīdzēt. Redzams, kaut kas viņu nomāc, bet par to negrib runāt. Pēc kāda laika atklātības brīdī viņš man pastāsta, ka sieva, ar kuru viņš dzīvojis daudzus gadus un kuru mīlējis, ir no viņa atteikusies kā no tautas ienaidnieka. Publiski izteikusi savu nožēlu, ka zaudējusi politisko nojautu un nav laikus pamanījusi dzīvo ar tautas ienaidnieku. Kopš laika, kad Petrovs to uzzinājis, viņš vienmēr ir nomāktā stāvoklī. Netic vairs nekam pasaulē. Saka – Esmu komūnists, ticēju padomju varai, šo varu izkaroju ar asinīm, bet tā no manis iztaisīja tautas ienaidnieku un ieslodzīto. Es ticēju sievai, mīlēju vairāk par visu pasaulē, mums bija kopīgi ideāli – arī viņa mani nolādēja un pataisīja par nodevēju un tautas ienaidnieku. Labi, ka mums nebija bērnu, lai gan gribēju. Bet arī viņi būtu mani tagad nolādējuši. Tomēr komūnists es palikšu. Savu pārliecību un ticību nenodošu.
Petrovs ir spējīgs darbinieks, labs organizators, zinošs un ārkārtīgi godīgs cilvēks. Strādā it kā pildītu kādu svētu pienākumu. Darbs ir viss, kas viņam dzīvē palicis. Petrovs ir ieslodzītais, bet priekšniecība ir viņa spējas novērtējusi un pārkāpjot instrukciju visu laiku ļauj viņam pildīt atbildīgu darbu, ar ko viņš ir ļoti apmierināts. Līdz atbrīvošanai viņam vēl pusotrs gads. Lai gan viņš pēc brīvības galīgi neilgojas. Uz Gorkiju atgriezties nedomā. Ar sievu protams tikties negrib. Viņa draugus trāpījis tas pats liktenis, kas pašu.
Arī uz Latviju viņu nevelk. Tur viņam nav ne draugu ne paziņu. Kam tur vajadzīgi tādi bankrotējuši ideālisti un cīnītāji – viņš atbild ar skumīgu ironiju, kad mēģinu viņu pierunāt braukt uz Latviju – bet strādāt vajag visiem, darbs nav lieks nekur. Tad labāk palieku šeit kamēr mans darbs ir vajadzīgs.
…
Reiz nolemju apciemot draugus piektajā ceļa distancē. Tas ir tikai mazliet par stundu garāks brauciens no Vorkutas. Nopērku mahorku, konservus, dodos. Pie vārtiem kā vienmēr vecais Durakovs. Kā vienmēr attiecas pret mani labi. Kad pacienāju viņu ar mahorku un parādu darba apliecību, kļūst pavisam laipns. Kad vaicāju vai varu ieiet, viņš atbild uzsvērdams uzrunu – Lūdzu, biedri Cīruli!
Barakā visi par manu parādīšanos priecīgi. Bet galvenais, cits pār citu steidz pastāstīt kā pavadījuši Borisovu. Uzzinājuši, ka viņš saņēmis atļauju aizbraukt, nolēmuši ar čemodāniem neatlaist. Pats viņš savus čemodānus pastiept nevarēs. Tātad sauks kādu palīgā no inženiertehniskā personāla. Sarunājuši sasaukt lielāku bariņu it kā pavadīšanai. Uzaicinājuši labus profesionāļus no lielās barakas kriminālajiem. Aizbraukšanas dienā Borisovs pasaucis palīgā Čadovu un vēl dažus. Lai priekšnieku izvadītu ar mūziku, Čadovs paķēris ģitāru. Kad pūļa apņemtais Borisovs pamanījis, ka pazudis viens čemodāns, sācis briesmīgi lamāties un meties meklēt. Pa to laiku pazuduši pārējie čemodāni. Uz viņa lamām no visām pusēm atbildēts tāpat. Tad uz viņu sākušas birt dunkas. Beidzot viņš sapratis, ka pirmkārt jāglābjas pašam, un sācis ātrāk lauzties ārā no pūļa. Sasists, ar tukšām rokām, galvu nokāris, ne uz vienu neskatīdamies Borisovs aizbraucis no piektās distances, kur valdījis ilgāk kā gadu. Nezinu vien vai šī atvadu ceremonija ir palīdzējusi viņam atbrīvoties no iedzīvošanās kāres. … Nu bet kur tu nopludināji savu uzvalku? – beidzot neiztur Frīdmans. Paceļu dēli un izvelku savu uzvalku. Viltīgais latvietis – puiši smejas. …
Vorkutas stacijā reiz satieku vēl vienu latvieti. Tas ir pulkvedis Kuplais, bijušais Latvijas prezidenta Ulmaņa adjutants. Tagad viņš ir mašīnists Vorkutas depo. No ilgām sarunām izvairās. Par agrāko dzīvi nestāsta. Tomēr mašīnists Kuplais ir ļoti centīgs un strādā labi. Darbā viņš ir labā cieņā un pāri viņam nedara, īpašas grūtības viņš necieš. Mašīnistus apgādā labi. Kuplais ir aprēķina cilvēks un manuprāt pesimismam neļaujas kā citi manis redzētie bijušās pasaules cilvēki. Ar savu pieticīgumu un centību Kuplais cer izkalpoties tiesības atgriezties dzimtenē. Man šķiet, viņš ir gatavs kalpot padomju varai ne mazāk cītīgi kā kalpojis Ulmanim, ja tikai viņam radītu atbilstošus apstākļus.
Vasaras vidū redzēju tirgū dažus latviešus padilušās leģionāru formās. Padzirdējis latviešu valodu nenoturējos un uzsāku sarunu. Viņi saka, ka tiek gatavots ešelons uz Latviju. Visiem no Latvijas un citām Baltijas republikām par sadarbību ar fašistiem deportētajiem tagad ļauts atgriezties dzimtenē. Tagad viņus baro labi un apgādā ar nepieciešamo. Šī ziņa atkal mani izsit no samērā mierīgā līdzsvara. Atkal jūtu briesmīgu aizvainojumu par sevi. Īstajiem dzimtenes nodevējiem, aizsargiem, leģionāriem, policijas palīgiem un špikiem, kas pilsoniskās Latvijas un fašistiskās okupācijas laikā to vien zinājuši kā ķert un iznīcināt komūnistus, tagad ir privilēģijas, vara pret viņiem ir pretimnākoša, viņi drīkst atgriezties dzimtenē. Bet man jāpaliek te.
… Pateicoties labām attiecībām man izdodas pierunāt Petrovu, un viņš izgādā atļauju mani atlaist. Viņš izsniedz man izziņu, ka neiebilst pret manu atvaļināšanu.
1946.gada augusts. Beidzot man kabatā papīrs: “Pēc ieslodzījuma par 58.pantu izciešanas pilsonis Cīrulis Voldemārs Oto d. ir atbrīvots. Izziņa izsniegta pases saņemšanai turpmākajā dzīves vietā”. Katram atbrīvotajam izsniedz braukšanas biļeti līdz pilsētai, kurā viņš arestēts. Ja tā ir režīma pilsēta, tas ir, tāda, kur bijušajiem notiesātajiem dzīvot aizliegts, tad jāizvēlas dzīves vieta aresta pilsētas tuvumā. Nosaucu Andižanu Taškentas tuvumā. Man izsniedz biļeti Vorkuta-Andižana. Bet biļeti noformējot palūdzu ierakstīt: caur Maskavu un Rīgu…
Stacija pilna. Pūlī pamanu bijušo leģionāru grupu. Viens no viņiem slims ar radikulītu un nespēj atliekties, iet ar grūtībām gandrīz četrrāpus. Pienāk vilciens. Visi spiežas vagonos cits citu grūstot. Leģionāri atgrūžot vājākos vagonā tiek vieni no pirmajiem. Beidzot esmu palicis viens ar radikulīta slimo, kuram neviens nepalīdz. Palīdzu viņam ierāpties, aizvedu pie novadniekiem un ļauni kliedzu – Nolādētie nelieši! Kāpēc atstājat biedru! Ceļaties augšā! Tūlīt dodiet vietu slimam cilvēkam! Runāju tikai krieviski. Viņi juzdamies vainīgi un noturējuši mani par kādu priekšnieku paklausīgi pieceļas. Tomēr slimais nevar sēdēt un saka, ka labāk gulēt zem sola. Tomēr neatkāpjos un nolieku viņu uz sola un nosēžos blakām. Novadnieki paliek stāvot. Vilciens sakustas. Leģionāri tagad saspiedušies uz pretējā sola. Daļa blakus nodalījumā, daļa stāv blakus. Pretim pie loga divas sievietes. Leģionāri pamazām sāk latviski runāt par mani. Jāpacieš kamēr viņš te – viens saka – citādi var mūs izmest no vilciena. Spriež, ka esmu kāds vietējais priekšnieks un tālu nebraukšu. Galu galā es atkal nenociešos un atsāku lamāties, tagad latviski. Esat īstākie suņi ne cilvēki. Lepojaties ar savām nacionālajām jūtām, nacionālo pienākumu, nacionālo vienotību, bet jums ir tikai nacionālā cūcība. Acis nepamirkšķinot varat atstāt biedru nelaimē, rūpējoties tikai par savām ērtībām, par savu ādu. Kāpēc gan jūs vispār laiž atpakaļ uz Latviju. Vajadzēja jūs atstāt tundrā, lai cits citu nograužat un sapūstat. Lamājos ilgi. Man šķiet, ka, lūk, viņi ir vainīgie arī visos zaudējumos un pazemojumos, kurus esmu izcietis šajos gados. Un ja ne tieši viņi, tad tādi kā viņi. Ka tikai tādu neliešu dēļ var pastāvēt visādas nekrietnības pasaulē. Un kamēr tādi pasaulē būs, pāridarījumi un cilvēku ciešanas nevar beigties. Lūk, viņi ir mūsu sabiedrības ienaidnieki, kas jāapkaro dienu un nakti, kara un miera laikā. Līdz šim biju spiests klusējot pakļauties viņu kundzībai, pakļauties zaturanskiem, kandibām, borisoviem un visādiem citiem vietējiem fašistiem. Tagad varu vismaz viņus izlamāt no sirds un viņiem gļēvi jāklausās. Izgāžu uz viņiem visu ļaunumu, kas uzkrājies manī pa visiem gadiem pret nekrietnību un tirāniju. Beidzot paguris apklustu. Esmu it kā izgāzis puvekļus no brūces, un sāpes pārgājušas. Novadnieki tagad pavisam pārbijušies un klusē. Tagad viņi pat latviski nevar sarunāties.
…
Maskava … Izvelku no kabatas lakatiņu. Tā ir lupatiņa no vecas veļas, kas daudzreiz mazgāta bez ziepēm aukstā ūdenī, tāpēc pelēka. Žbanova Toņa pieiet pie garderobes, paņem baltu kabatlakatiņu un pasniedz man. Paldies, Toņa – tik tikko spēju pateikt. Tīrais baltais lakatiņš ir bijis pēdējais piliens. Kļūst tik žēl sevis, ka nespēju vairs noturēties. Plūst asaras. Nekaunaties, kļūs vieglāk – Toņa klusu saka. Atlaižos dīvānā un ilgi raudu…
Mana vieta vilcienā malā. Iepretim trīs vietas aizņēmusi latviešu ģimene – vīrs, sieva un divi zēni, ap 12 un 6 gadi. Drīz atnāk kāda večiņa, viņai ceturtā vieta, augšā. Ģimene sarunājas latviski. Drīz saprotu, ka bijuši deportēti, dzīvojuši kaut kur pie Minusinskas, tagad dabūjuši atļaujas un atgriežas Latvijā. Ievēroju, ka krievu večiņu uzņem visai nedraudzīgi… Un es nespēju apstāties neizgāzis visu uzkrātā ļaunuma porciju. Tagad viņiem uzbrūku par bezkaunīgo attieksmi pret vecenīti… Izlamājies jūtos iztukšots. …
Septembra rīts Rīgā. ..
Bet kur Milda? – beidzot vaicāju. Māsa saka, ka Emmai kāds no Taškentas uzrakstījis, ka Milda pēc izlaišanas no cietuma atkal slimojusi ar tuberkulozi un 1942.gada vasarā mirusi slimnīcā…
Raiņa bulvārī ieraugu uz nama izkārtni ‘Iekšlietu ministrija’. Ienāk prātā, ka Rīga ir režīma pilsēta, man te dzīvot aizliegts. Kāds var pieprasīt dokumentus un arestēt mani šeit, manā sociālistiskajā Rīgā…
Sākumā jādabū pase…
Reiz mamma man saka – Man pret jūsu Staļinu, kuru tā dievināt, nav ne mazākās cieņas. Viņš ir iznīcinājis manus dēlus un visus mūsu tautas labākos cilvēkus. Nevar būt, ka viņš nav zinājis, kas viņa varā darās. Negribu un nespēju ar viņu strīdēties. Viņas vienkāršībā redzu vienkāršu patiesību. Bet vēl baidos par to runāt. Klusībā nomācu sevī smagās domas par Staļina lomu mūsu traģēdijā. Tagad kad dzīve pagriezusies uz labo pusi, negribu par to domāt…
Mazliet padomājis es izvēlos skolu inspektora darbu…
Arī Melānija Grīnberga ir bijusī pagrīdniece pilsoniskajā Latvijā un ātri atrodam kopēju valodu. Viņa ved mani uz izpildkomiteju un stāda priekšā daļas vadītājai Žagatai. Viņa ir latviete no latviešu kolonijas Baškīrijā. Vietējos apstākļus zin slikti, runā sliktā latviešu valodā. Varbūt tāpēc parasti rīkojas neizlēmīgi, ne par ko nav noteikta viedokļa. Tiklīdz esmu īsumā pastāstījis par sevi, viņa uzreiz saspringst. Mākamā dienā ievēroju, ka viņa visādi novilcina manu iekārtošanu darbā. Tikai kad viņai vēlreiz piezvanīts no rajona komitejas, mani beidzot noformē…
Nav pamata mani atjaunot kompartijā…
Nav jābūt prokuroram, lai nojaustu, ka visa tā labvēlība, kuru labi ļaudis man izrādījuši avansā ticēdami manam godīgumam, tagad beigsies. Tagad visiem būs jāklusē. Ir nokustējies tumšo spēku diriģenta zizlis, tagad rīkosies šie spēki…
Nē! Es tomēr ticu. Nākotnei. Pat ja visi tumšie spēki darbojas ar Staļina ziņu, arī Staļins nav mūžīgs, arī viņam būs gals. Tauta ar laiku atradīs sevī spēkus tikt ar despotismu galā. Tā uzvarēs tumšos spēkus, kas grauž mūsu partiju no iekšas. Dzīve neapstāsies. Kad esmu visu pārdomājis, jūtu atvieglojumu. Kad ceļš izvēlēts un palicis tikai iet, acu priekšā kļūst gaišāks un sirds vieglāka. Nav jau pirmā reize, ir bijis sliktāk. Esmu gatavs uz visu. Tikai nezaudēt lepnumu, tikai nepadoties. Arī mūsu ielā būs svētki. Tumšo spēku uzbrukums ilgi nebija jāgaida. …
Alūksnes vidusskola atrodas vienās telpās ar mūzikas skolu. Un mūzikas skolas skolnieki turpat mācās arī parastās zinības. Mūzikas skolas dziedāšanas skolotājs ir ērģelnieks Alūksnes baznīcā. 17.novembrī tiek svinēta mūzikas skolas dibināšanas gadadiena. Nākamā dienā, 18.novembrī, ir Latvijas pilsoniskās republikas pasludināšanas diena – pilsonisko nacionālistu svētki. Uz vakaru skolā uzaicināta visa rajona partijas un padomju vadība. Ierodos arī es. Plašajā skolas koridorā ir gadadienai veltīta sienas avīze. Redzams, ka darināta rūpīgi. Krāsaina, daudz zīmējumu. Tomēr pamanu, ka cauri krāsām vāji bet pamanāmi vīd „18.novembris”. Avīzi visi apstājuši, priecājas par labo noformējumu, bet neviens nepamana izaicinošo uzrakstu. Vismaz neviens par to nerunā. Kāds ierunājas, ka tādu avīzi tik uz izstādi. Redzu, ka uzraksts ir nacionālistu roku darbs, bet visu klātbūtnē uz to norādīt neērti. Tā kā neviens it kā to nepamana, vaicāju – Kāpēc avīzē ir 18.novembris, šodien taču septiņpadsmitais? Īstā skolas gadadiena jau ir astoņpadsmitais – saņemu atbildi. Un atkal visi klusē, it kā nekas nebūtu noticis. Tagad jau pavisam skaidrs, ka te kontrabandas veidā tiek svinēti nacionālistu svētki. Bet vietējā vadība vairumā ir iebraucēji, viņi vienkārši neko nezin un vispārējo noskaņojumu nejūt. Esmu pārliecināts, ka avīzē jābūt vēl kādiem zemūdens akmeņiem. Sāku uzmanīgi lasīt. Pēkšņi kaut kur izlasu frāzi: „Mēs visi kopā cīnīsimies ar lielo dzimteni”. Ja uzmanīgi ieskatās, ir redzams, ka ‘ar’ vietā ir bijis ‘par’, bet pēc tam burts ‘p’ ir nodzēsts. Ar šo slikti nodzēsto burtu sanāk „Mēs visi kopā cīnīsimies par lielo dzimteni”. Kāds te ir strādājis ļoti nekaunīgi paļaudamies uz viesu tuvredzību. Visiem dzirdot paziņoju, ka uzraksts ’18. novembris’ un drukas kļūda var izraisīt politiska rakstura pārpratumus. Tāpēc uzskatu, ka sienas avīze jānoņem un svinību laikā tā nekādā gadījumā te nevar palikt. Avīzi noņem. Tas ir briesmīgs (no kompartijas izslēgtā – I.L.) pliķis kompartijas biedrei Mincai, kurai jāseko visu skolas pasākumu politiskajai pusei. Tomēr viņa norij arī šo krupi. Viņa man glaimo un pateicas par politisko modrību. Es sargājos kādu atklāti vainot apzinātā nacionālistisku ideju propagandā. Tomēr redzu, ka daļa skolotāju ar manu izgājienu nav apmierināti …
Rīgā uzzinu, ka rajonos (1949.g. 25.martā) notiek turīgo zemnieku un citu politiski neuzticamu personu deportācijas, it kā lai tās netraucētu kolektivizācijai. Sieva Melānija Grīnberga man no Alūksnes piezvana, lai atgriezties nesteidzos. Labāk pagaidīt kamēr saņemšu jaunu paziņojumu. Atgriezies pēc nedēļas uzzinu, ka esmu atbrīvots no inspektora pienākumiem kā šim amatam neatbilstošs…
… Kad Alūksnē parādās Iekšlietu ministrijas pilnvarotais deportāciju lietās, Mincs licis uzrakstīt pavēli par manu atlaišanu un manu uzvārdu ierakstīt deportējamo sarakstā, pašrocīgi pierakstot galā. Latvijas kompartijas Centrālkomitejas pilnvarotais Alūksnes rajonā šajā operācijā bija partijas vecbiedrs Plēsums. Viņš licis manu uzvārdu izsvītrot norādot, ka es uz šīs kategorijas deportējamiem neesmu attiecināms. Diemžēl, vajāšanas turpinājās. …
Talkas dienā ir svētki. Saimniece cep pīrāgus, dara alu un pūlas talciniekus pacienāt cik spēdama. Jaunie danco, vecākie pie galda strīdas pie galda ar alus krūzi un ved nebeidzamas sarunas. …
Reiz sēdot pie galda pie kāda no kaimiņiem un iedzerot stipru mājas alu dzīvi sarunājamies. Kaimiņi zinādami cits cita neveiksmes un vājības cits citu apceļ. Man blakām sēd pārticis zemnieks bijušais aizsargs Zidāns. Ulmaņa laikā viņš ne reizi vien kopā ar špikiem un žandarmiem piedalījies kratīšanās meklējot komūnistisko literatūru. … Nu jau manāmi novecojis, bet vēl spēcīgs vīrs. Viņa dēls kara laikā dienējis dienējis Sarkanarmijā Latvijas gvardes divīzijā, tagad kompartijas biedrs un rajona aktīvists. Arī vecais Zidāns tagad meklē draudzību ar mani un ne labprāt atceras pagātni. Viņa kaimiņš Melnzobs sēd aiz galda man iepretī. Viņš trūcīgāks, arī jau padzīvojis. Cara laikā nodienējis armijā, šeit bijis kārtībnieks. Šā dienesta dēļ nav nacionālistu laikā, kuri klaigāja, ka caru Krievija ir tautu cietums, nav bijis iecienīts. Ar padomju varas nodibināšanu Melnzobs vietējo acīs ir „krievu cilvēks”. Arī pats uzskata, ka tagad kaut kādā mērā atgriezušies viņa bijušie laiki. Melnzobam ļoti gribas veco Zidānu, bijušo aizsargu, pakaitināt. Klausies Zidān – viņš skaļi vēršas pie sava kaimiņa – Tu kādreiz caurām naktīm skraidīji meklēdams Indzeru Voldi. Nu viņš ir tev blakām, ķer ciet! Zidānam tādas atmiņas gaužām nepatīk. Viņš dusmīgi paceļ acis uz Melnzobu, tad izliekas nedzirdējis un mēģina turpināt savu sarunu. Tomēr Melnzobs mierā neliekas. No alus sadūšojies. Pēc brīža atkal skaļi vēršas pie Zidāna. Nobijies vai? Man arī tādās lietās ķēriens, no cara laikiem. Pa abiem šito putniņu nogādāsim kur vajag. Un balvu uz pusēm. Visi saausās. Jūtu, ka man kaut kas jāsaka – Melnzoba tēvs! Vairs jau par vēlu ķert. Tagad pati dzīve mūs pieķērusi kopā dienā pie kuļmašīnas, vakarā te pie galda. … Spriegums izzūd. Arī Melnzobs apmierināts, ka kaimiņam iekodis…
Pagājuši divi gadi. Daļa turīgāko deportēti… Man nav nekāda ļaunuma ne pret Zidānu, ne pret Melnzobu. Zinu, ka arī viņi strādās godīgi mūsu sociālistiskās saimniekošanas labā, būs priekšzīmīgi kolhoznieki. Dzīvē raduši strādāt un zina, ka bez darba nekas nerodas…
Aprīļa pirmajās dienās dodos uz Rīgu. … Tomēr sprauga atrodas. Vakarā ar savu bēdu iegriežos pie sava drauga Rūda Lāča. Viņš tagad redaktors Latgosizdatā. Pats man palīdzēt nevar, bet apstākļus Rīgā pazīst labi. Iesaka man aiziet uz Galveno kultūras iestāžu pārvaldi. Tās priekšnieks Āboliņš un viņa vietnieks Mozerts ir godīgi komūnisti. Ja kāda iespēja būs, viņi palīdzēs… Esmu izrādījies nepiemērots skolu inspektora amatam, kurā strādāju pēdējos divus gadus, un esmu atlaists. Varbūt izrādīšos piemērots kaut kur jūsu pārvaldē – iegājis galvenās pārvaldes kadru daļā saku neviļus pasmaidot. Ar tādu ieteikumu pie mums vēl neviens nav bijis – viņa atjoko – Nu ko, ieiesim pie priekšniecības. Viņa ved mani pie priekšnieka vietnieka Mozerta. Man rodas iespaids, ka viņa ir jau par manu ierašanos brīdināta. Jā – saka Mozerts – Lācis man zvanīja – es visu zinu. Kaut ko jums atradīšu. …
Strādājot Alūksnē par instruktoru es kādā iebraucienā Rīgā biju apmeklējis arī Ostrovu. Toreiz atminoties smagās dienas 1937.gadā Taškentā noskaidrojām, ka izmeklētāji ar viltotiem protokoliem centušies mūs piespiest sniegt melīgas liecības vienam pret otru. Tagad Ostrovs ir Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, viņa pārziņā ir arī kultūras iestāžu pārvalde. Dzirdot Mozerta sarunu ar Ostrovu jūtu, ka tā nosliecas manā labā. Mozerts jau sāk vienoties ar mani. Izsaku vēlēšanos pagaidām pastrādāt vietā, kur varu likt lietā savas vēsturnieka zināšanas. Nu tad nosūtīsim tevi uz Doma muzeju, tur manuprāt ir zinātniskā līdzstrādnieka vakance. Zilbermans to apstiprina un mani tūliņ noformē.
…
Tagad dzīvoju Pārdaugavā Altonavas ielā 22. Tas ir Melānijas dzīvoklis. 15.aprīļa vakarā neilgi pirms pusnakts dzīvoklī ierodas valsts drošības virsnieks un uzrāda aresta orderi, ko parakstījis LPSR valsts drošības ministrs Noviks. Šoreiz kratīšana nenotiek. Vienkārši liek apģērbties un sekot. Melānija aizvien vēl ir aģitācijas un propagandas daļas vadītāja. Arī viņa ir mājās un sāk protestēt. Mierinu viņu. Tomēr jauniņajam virsniekam atbildīgas partijas darbinieces protesti liek padomāt. Līdz šim viņš ir arestējis bijušos policistus, virsniekus, turīgos zemniekus. Redz, ka es šai kategorijai nepiederu. Kad jau sēdam mašīnā, viņš man vaicā – Klausieties, arī es nesaprotu par ko jūs arestē. Pats zināt? Ak, jums to nesaprast – dusmīgi atbildu – To varbūt nesaprot arī jūsu Noviks. Saruna pārtrūkst. No mašīnas, kas piebraukusi pie nama Brīvības ielā, kur atrodas Valsts drošības ministrija, mani uzreiz ved uz pratināšanu 5.stāvā. Tur sēd kāds majors. Izturas uzsvērti korekti. Tomēr redzams, ka ir pieredzējis cilvēks, lietas kursā par to kā ar mani izdarījušies agrāk. Šoreiz viņš mani uzreiz mierina, ka nekas slikts nenotiks. Tad sāk iztaujāt kādas apsūdzības izvirzītas pret mani 1937.gadā Taškentā. Atbildu un norādu, ka tas viss ir meli un ka tagad, kad viss Latvijas republikas arhīvs ir pie mums, to var pārbaudīt. Majors skaidro – Diemžēl mums nav norādījuma veikt jebkādu izmeklēšanu jūsu lietā. Mums pavēlēts jūs arestēt. Vairāk nezinām neko. Viņš uzraksta īsu protokolu. Tajā teikts, ka arestēts tāds un tāds, tādās un tādās tādā un tādā lietā pret viņu izvirzītās apsūdzībās sevi par vainīgu neatzīst. Tālāk protokolā rakstīts, ka pratināšanā nekādi neatļauti līdzekļi pret mani nav lietoti. Parakstu un mani aizved lejup uz pagrabu. Tur kameras bez logiem, vien lampiņa pie griestiem. Pēc dažām dienām mani nosūta uz Rīgas Centrālcietumu. Tur nokļūstu milzīgā kamerā. Ap piecdesmit ieslodzīto. Acīs krīt nevainojamā tīrība. Pie sienām dzelzs gultas divos stāvos ar tīrām segām un gultas veļu. Kā vienmēr ievedot jauniņo, kameras iemītnieki mani sagaida ar jautājumiem – No kurienes? Par ko? Protams, uzvedos kā cilvēks ne pirmoreiz tādos apstākļos. Bez aplinkiem saku – Veca 1937.gada lieta.
Tātad bijis lietošanā, būsim pazīstami – sniedzot roku man saka vidēja auguma cilvēks apmēram manos gados. Uzspēlētā bezrūpībā turpina- Esmu Puriņš, trockists, bumbotājs, oportūnists, bijis lietošanā 10 gadus Vorkutā. Liecies, draudziņ, blakām man. Redzams, viņš ir viens no kameras autoritātēm. Tradicionāli katram jaunpienācējam vieta jāieņem pie durvīm blakus smirdīgajai parašai. Tomēr tā kā esmu, kā saka Puriņš, bijušais lietotais un viņa aizbildnības dēļ ieņemu vietu zem Puriņa koikas pie lodziņa. Raug, te ir vēl viens no mūsējiem – saka Puriņš un stāda mani priekšā padzīvojušam cilvēkam, kurš sevi nosauc par Kārli Briedi, un garam staltam vīram Petersam. – Vairāk mūsējo te pagaidām nav. Bet ar pārējiem vēlāk iepazīsies pats. Tas nozīmē, ka vairāk komūnistu kamerā nav. Pārējie ir bijušie policisti, leģionāri un citādi fašistu atbalstītāji un kriminālie. Atnes pusdienas. Pēc vairākām dienām pagrabā esmu izsalcis. Paēdu. Ēdiens no ieslodzītā viedokļa labs. Ja tā, tad nepazudīsim – domāju. Izrādās, te atļauti arī pienesumi. Tāpēc no parastās porcijas te neviens nedzīvo. Dažiem sūtījumi ir visai bagātīgi. Tradicionāli daļa sūtījuma iet „sabiedrības” labā, un ar to rīkojas kameras vecākais. Ja kāds to nesaprot un mēģina pats visu izlietot, tas viņam tā kā tā neizdodas. Ja ne tūlīt, tad nākamā dienā sūtījumu nozags. Tādu individuālistu „sabiedrībā” neieskaita, un viņš no vecākā nekādus papildinājumus no rezervēm nesaņem, kamēr nabaga individuālistam nepielec kas par lietu. Puriņš un Peterss saņem paciņas un pacienā mani ar visādiem gardumiem virs „sabiedrības” piedevas. Pienāk vakars. Pēc vakariņām vakara pārbaude. Visi ieslodzītie nostājas divās rindās. Ienāk cietuma priekšnieka palīgs. Viņu pavadošais koridora dežurants ziņo par ieslodzīto skaitu kamerā. Pēc pārbaudes palīgs vaicā vai ieslodzītajiem ir jautājumi, sūdzības. Parasti tādu nav un cietuma administrācija aiziet. Visa pārbaude beigusies pāris minūtēs. Man par brīnumu ieslodzītie paliek stāvot. Viens no ieslodzītajiem nostājas ierindas priekšā un sāk skaitīt Tēvreizi. Pēc tās visi izklīst. Tāda te kārtība un tā tiek ievērota ik vakarus. Pie kam lūgsnu skaita kāds no vienas „aktīvistu” grupas pēc kārtas. Dažreiz kāds pievieno dažus vārdus no sevis, kā – Visvarenais Dievs, dod mums spēku pārciest šo pārbaudījumu. Tas ir vājāko dvēseles stāvokļa uzlabošanai.
…
Voldemārs Pētera dēls Puriņš, kurš mani tik draudzīgi sagaidīja, ir bijušais latviešu strēlnieks, Pilsoņu kara dalībnieks Krievijā – vecs komūnists, pēc profesijas kurpnieks. Līdz 1937.gadam strādājis Ļeņingradā par apavu fabrikas direktoru. Neticami dzīvīgs, sparīgs. Un katrs žests ir viegla humora pilns, aiz kā slēpjas niknums. Viņš sev uzliek bezrūpības, jautrības masku. Bet tas ir līdzeklis neatklāties visiem. Aiz viņa smaida redzu asaras. Pēc aresta 1937.gadā Puriņš nosūtīts uz Vorkutu. Tur būdams ieslodzītais strādājis par apavu darbnīcas vadītāju. Kad vēlāk uz Ziemeļiem atbraukuši brīvprātīgie komjaunieši, viņā iemīlējusies deviņpadsmitgadīgā Naģa Rudņeva. Viņš arī to iemīlējis. Naģas tēvs ģeologs, strādā Maskavā. Sākumā Naģa pr saiešanos ar ieslodzīto vajāta. Bet kad Puriņš atbrīvots, abi apprecējušies. 1946.gadā abi atbraukuši uz Latviju. Puriņš strādājis par galveno inženieri Limbažu rūpkombinātā. Tagad viņš arestēts, bet Naģa palikusi Limbažos viena ar maziem bērniem uz rokām. Mazākais vēl zīdāms. Naģa uz cietumu sūta paciņas. Puriņš par viņas likteni ir ļoti norūpējies. Sarunās vienmēr atgriežas pie sievas, stāsta cik rūpīga, gudra un laba. Bet satraucas kā viņa tagad viena ar mazajiem iztiek.
Peterss ir pazīstamā čekista, Dzeržinska vietnieka, brālis. Pazīstams ekonomists. Līdz 1937.gadam strādājis Maskavā par Gosbankas pilsētas kantora pārvaldnieku. Nerunīgs, pastāvīgi sēd un par kaut ko saspringti domā. Runā ļoti lēnām kā svērdams katru vārdu. Savās personiskajās nelaimēs nedalās, par grūtībām nesūdzas. Tikai dažreiz pastāsta gadījumus no savas dzīves. Piemēram, kā Žemčužina, Molotova sieva, kļuvusi par Valsts tauku un kaulu apstrādes rūpniecības tresta vadītāju, drīz nonākusi tresta bankrota priekšā. Tad bieži nākusi pie Petersa pēc padoma. Stāsta arī citus finanšu stāstus. Bet par savu ģimenes dzīvi nestāsta neko.
Visai interesants cilvēks ir Kārlis Briedis. Padzīvojis, partijas biedrs no 1905.gada. Jau cara laikā pēc 1905-1907.gada revolūcijas viņš ir bijis izsūtījumā Sibīrijā. Bijušais latviešu strēlnieks. Pēc Pilsoņu kara mācījies Maskavā Marhļevska Rietumu tautu nacionālo minoritāšu komūnistiskajā universitātē. Kādu laiku strādājis pagrīdē Latvijā kopā ar Ameriku (vēlāk Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieku). Pēc darba pagrīdē atgriezies PSRS un strādājis Krasnojarskas novadā Irkutskā un Novosibirskā latviešu avīzes ‘Sibīrijas cīņa’ redakcijā. Kolektivizācijas laikā atkal pabijis vietās, kuras pazinis no izsūtījuma cara laikā. Pēc aresta 1937.gadā deportēts uz Tālajiem Austrumiem. Sieva, arī partijas biedre, skolotāja, ir no viņa publiski atteikusies. Teikusi, ka bijusi spiesta tā darīt, lai nearestētu arī viņu, bet pie viņas taču ir divi bērni. Kad viņš pēc desmit gadiem izlaists, uzzinājis, ka abi dēli gājuši bojā frontē. Sieva apprecējusies otrreiz, bet arī otrais vīrs gājis bojā frontē. Tomēr viņai arī no otrā vīra bijuši divi mazi bērni. Atradis viņu bez vīra un ar diviem bērniem Briedis atkal sācis dzīvot ar viņu kopā. Ļoti pieticīgs kluss cilvēks. Neliels augums, kalsns, bet milža iekšējais spēks. Šķiet, nav tādu grūtību, kuras viņš nespētu pārciest. Visu pacieš kaut kā bez ļaunuma, mierīgi. Ar viņu man nācās vēlāk būt kopā vairāk kā ar citiem. Klusētājs viņš nav, ja ar viņu sāk runāt, labprāt ielaižas visādu tēmu apspriešanā, bet pats uzsākt sarunu atturas. Briedim ir savdabīgi uzskati. Viņš ir gatavs piedot visiem, tik ne šķiras ienaidniekam. Kurš maldījies, kaut ko nav sapratis, tas nav vainīgs. Bet ja viņš kaitē, tad ir jāpiespiež pakļauties sabiedrībā pastāvošiem noteikumiem, bet atriebties nevajag nevienam. No atriebības sabiedrība nekad negūst neko. Reizēm man šķiet, ka viņš ir tolstojietis, tomēr viņa uzskati ir tālu no nepretošanās ļaunumam. Visa viņa garā dzīve partijā ir cīņa pret ļaunumu. To piedot nedrīkst. Ļaunumu piedot nedrīkst – saka Briedis – Ja to piedodam tad ejam bojā. Tomēr cīņā ar ļaunumu nedrīkst pieļaut jaunu ļaunumu. Atriebība ir ļaunums. Tieksme kaitēt citam cilvēkam neatkarīgi no patreizējās rīcības bet sakarā ar viņa kādreizēju rīcību, tā nav cīņa pret ļaunumu bet jauns ļaunums. Nevaru viņam nepiekrist. Man šķiet, ka Briedis tiešām ir Cilvēks ar lielo burtu. Viņā it tāds spēks, tāda ticība savai patiesībai, ka visos gadījumos viņam ir skaidrs virziens: nedarīt ļaunu, bet ar to cīnīties. Nekad neesmu dzirdējis, ka Briedis būtu paaugstinājis balsi vai nervozējis, bijis nepacietīgs. Tomēr no sava vārda neatsakās nekad.
Pārējie kameras iemītnieki lielākoties ir bijušie fašistiskie darbinieki: kāds bijušais vācu armijas virsnieks, bijušais Valkas komendants fašistiskās okupācijas laikā, bijušais Daugavpils policijas prefekts, bijušais Cēsu pilsētas galva, bijušais policists Liepājā. Arī ar pēdējo, vārdā Čiksti, man vēlāk ilgi nācās būt kopā.
Netālu no manis ir divi vēl jauni puiši, bijuši drošības palīgpolicisti. 1941.gadā viņi bijuši Kalnciema ielas geto fašistiskajā apsardzē. Arī tagad viņi nekautrējas apmierināti runāt par savu darbību tajā laikā. Šie bijušie bendes ir galīgi zaudējuši visu cilvēcisko. Pat bijušais Cēsu pilsētas galva, sirmais bijušais Daugavpils prefekts un policists Čikste no viņiem novēršas. No visa ir redzams, ka šie divi nemaz nenožēlo ko tolaik darījuši.
Interesants tips ir kāds Dravnieks. Viņš Ulmaņa laikā ir bijis darbinieks Iekšlietu ministrijā. Kādreiz beidzis konservatoriju, bijis kamerdziedātājs. Kādu laiku ar savu dziedāšanu pavadījis kādu baptistu sludinātāju. Speciālists arī spiritisma lietās. Dravnieks kopā ar Aspāziju ir piedalījies Raiņa gara izsaukšanas seansos un „sarunās” ar viņu. Savā laikā par šīm lietām rakstījis populārajā ilustrētajā žurnālā Atpūta. Neliela auguma, apaļīgs, kustīgs, vienmēr visur klāt. Viņš ir visu pilsoniskās dzīves vēsturisko notikumu aculiecinieks Latvijā. Apprecējis bijuša krievu muižnieka baltgvarda meitu, vēlāk šķīries. Dravnieks personiski pazīst Rīgas pilsoniskās sabiedrības augstākos slāņus, zin visas aizkulišu lietas. Pirms kara gadu bijis Kultūras fonda komandējumā Parīzē. Bet viņam atmiņā nav palikuši Parīzes kultūras pieminekļi, muzeji, teātri. Toties stundām var stāstīt gadījumus no Parīzes nakts dzīves, par 48 mīlas paņēmienu kursiem Parīzē. Viņš ir redzējis un sīkumos pastāsta kā 1941.gadā aktrise Milda Brehmane Štengele un citas Rīgas skaistules, tērpušās tautas tērpos, kopā ar dažiem Latvijas armijas virsniekiem formās gājuši grupiņā ar Latvijas karogu un alus kausiem sagaidīt vācu armijas ienākšanu Rīgā. Okupantiem nekas pret skaistulēm tautas tērpos nav bijis. Bet paziņojuši, ka tagad un turpmāk te nekādiem citiem karogiem, citām formām kā tikai Lielvācijas, vietas nebūs. Virsnieki ar karogu ātri nozuduši. Pirms aresta Dravnieks strādājis par grāmatvedi zvejnieku artelī, kā arī kā dziedātājs piedalījies dažādos klubu pasākumos. Reiz dienā izmeklētājs Dravnieku izsauc uz konfrontāciju. Atgriezies liekas savā koikā, mierīgi guļ, skatās uz augšu, par kaut ko stipri prāto un nesaka ne vārda. Tad sāk pilnā balsī smieties un stāsta – Re kā savārīju ziepes. Nebūtu domājis, ka tas joks pavērsīsies šādi. Stāsta, ka strādādams zvejnieku artelī viņš ticies ar kādu vieglprātīgu un lētticīgu inteliģentu dāmīti no bijušajiem. Reiz izlielījies, ka viņam ir sakari, viņš var jebkuram palīdzēt nokļūt Zviedrijā. Un tas maksā tikai 3000 rubļu. Dāmīte ātri savākusi paziņas, un pie viņa ieradusies vesela gribētāju grupa. Ilgi neprātojot viņš savācis pa trim tūkstošiem un nolicis tikšanos naktī Vidzemes jūrmalā. Lai turpmāk tiktu vaļā no uzmācīgajām dāmītēm un nospēlētu modru padomju pilsoni, viņš paziņojis Iekšlietu ministrijai par pilsonīšu grupu, kas vēlas doties uz Zviedriju, un pateicis laiku un vietu. Viņa lētticīgās klientes arestētas pludmalē. Tomēr drīz pie Dravnieka ieradušās citas dāmītes ar tādu pašu lūgumu. Tā kā pirmā grupa pazudusi, Rīgā palikušās nospriedušas, ka tām izdevies nokļūt Zviedrijā, un viņas nepacietīgi gribējušas nokļūt turpat. Dravnieks numuru atkārtojis. Drīz savākusies trešā grupa. Tā viņš īsā laikā nosūtījis vairākas grupas. Viņš uzskatījis, ka atdodot savas dāmītes valsts drošības orgāniem viņš pilda savu pienākumu pret padomju varu un tas nav nekāds politisks noziegums. No otras puses, viņš ir cerējis, ka iekritušās nesāks stāstīt, ka maksājušas viņam naudu, jo tā tikai pasliktinātu savu stāvokli. Tagad viņš redz, ka lieta pieņēmusi nopietnu ievirzi. Skatās griestos un prāto kā izkulties. Bet ko tur izdomāsi? Viss kā uz delnas. Bez tam Dravnieks ilgi domāt nav radis. Viņš jautri stāsta savu piedzīvojumu. Pat it kā lepodamies. – Veselas trīsdesmit sešas kundzes! Un visas par mani liecināja, un visas mani pazina! Nekad nebūtu domājis, ka paspēju savervēt tik daudz. Un vai tad es vervēju? Pašas cita citu atvilka, es tikai naudu vācu.
Kādu laiku man blakus gulēja kāds latgalietis, katolis. Viņam Latgalē bijusi saimniecība. Stāsta, ka Ulmaņa laikos dzīvojis labi – Zemes, tiesa, bija maz, peļņa maza. Bet es sadraudzējos ar poļu robežsargiem un ar viņu palīdzību vervēju poļu bezdarbniekus darbam Latvijā. Šī nodarbe nesa labu peļņu. Maksāja abas puses, gan turīgi zemnieki, kuriem vajadzēja darba rokas, gan paši strādnieki, kuri atgriežoties mājās cerēja arī nākamgad ar manu palīdzību kaut ko nopelnīt. Viņa brālis, bagāts turīgais zemnieks, ir nošauts. Izrādās, viņš pēc fašistu ienākšanas saņēmis no tiem žīdus izmantošanai darbā savā saimniecībā. Iejūdzis pa sešiem žīdiem arklā un aris savus laukus. Es taču Jozam uzreiz teicu, ka tā ar šiem žīdiem izrīkoties nevajadzēja, bet viņš neklausīja. Gribēja izlielīties ar savu varu un dabūja pēc nopelniem.
Pēc dažām dienām arī manam kaimiņam atnes lielu sūtījumu. Viņš vēl slikti zin cietuma kārtību. Turklāt viņa privātīpašnieka dvēsele liedz dalīties ar savu labumu. Tāpēc izmantot savu sūtījumu viņam izdodas tikai pirmajā vakarā. Nākamā dienā viņš savu pārtikas maisiņu atrod tukšu.
…
Pēc dažām dienām iesāku sarunu ar savu kaimiņu katoli. Saku viņam, ka tas, ka ik vakaru lūgsnu skaita tikai luterāņu aktīvisti, ir liela netaisnība. Kamerā ir daudz katoļu. Vajag, lai vienu vakaru lūgsnu lasa katolis savā veidā un citu vakaru luterānis savā. Ka katoļiem ir jāpastāv par savām tiesībām. Atgādinu, ka Latvijā luterāņi jau sen dara pāri katoļiem, latgaliešiem. Ka tas, ka viņi arī šeit turas pie saviem ieradumiem un neatzīst citu ticīgo likumīgās tiesības, nav labi. Mans kaimiņš manas piezīmes atrod par pamatotām un uzsāk pārrunas ar citiem katoļiem. Izveidojas katoļu opozīcija. Sākas strīdi. Vakarā pēc pārbaudes un parastā jautājuma, vai ir kādi jautājumi vai sūdzības, kāds jautā – Kad pirksit motociklu? Cietuma priekšnieka palīgs neizpratnē skatās uz jautātāju un vaicā – Kam man motocikls? – Lai jūs ātrāk nositaties. Priekšnieka palīgs par tādu nekaunīgu joku tikai pasmaida un aiziet. Mani tāds cietuma administrācijas liberālisms satriec. Kamerā atļauts lasīt grāmatas no cietuma bibliotēkas un avīzes. Atļautas spēles. Kad priekšnieka palīgs un koridora dežurants aizgājuši, ierindas priekšā iznāk bijušais Cēsu pilsētas galva un pašdarbības kārtībā kā parasti gatavojas skaitīt lūgsnu. Nē, šodien katoļu kārta – kāds paziņo – Citādi mēs katoļi aizejam. Pilsētas galva to neņem vērā. Katoļi sāk trokšņot un iziet no ierindas. Izejam arī mēs komūnisti. Miers ir izjaukts. Trokšņa dēļ arī ierindā palikušajiem luterāņiem neizdodas skaitīt lūgsnu. Neizdodas arī vienoties par skandēšanu pēc kārtas. Tā ir beigusies pašdarbība ar lūgsnu kamerā.
Kādas pāris nedēļas pēc manas ierašanās durvīs parādījās tipiska žīdu izskata cilvēks. Redzu, ka visi kameras antižīdi ir gatavi ar prieku norādīt viņam vietu pie parašas, lai pēc tam taisītu visādus antižīdu izlēcienus. Kamēr jaunpienākušais skatās apkārt un neviens nav paguvis piedāvāt viņam vietu, es uzreiz pasaucu – Draugs, nāc šurp, vieta tevi jau gaida. Mana kā pieredzējuša cilvēka ietekme kamerā divu nedēļu laikā ir pietiekami nostiprinājusies, un neviens neiebilst. Man blakām guļ bijušais palīgpolicists no Gulbenes. Es viņu bez ceremonijām atstumju, lai ir vieta jaunajam, un tas iekārtojas.
Jaunais kaimiņš nosauc sevi par Šveiņiku. Arī viņš ir arestēts atkārtoti, komūnists. Pēc 1937.gada deportēts uz dzelzceļa Kotlasa-Vorkuta būvi un bijis Uhtas rajonā. Tagad esam pieci.
Drīz pēc Šveiņika parādās vidēja auguma kaulains latvietis. Viņa uzvārds ir Sokolovs. Viņam pretī metas Dravnieks – Vesels, vecīt! Es tevi pazīstu, tikai nevaru atcerēties, kur esam tikušies. Arī viņš kaut ko atceras. Drīz noskaidrojas, ka Sokolovs vācu okupācijas laikā bijis armijas armijas bordeļa direktors Parka ielā. Tajā nereti iegriezies arī Dravnieks. Viņš atgādina – Vai atceries kā pie tevis toreiz nokļuva Krēsliņa kundze, valsts direktora sieva un vairākas dienas bija tavā apgādībā? – Jā, kad vieglajām mašīnām vairs neizsniedza benzīnu, viņa kaut kur braukusi ar tramvaju. Tur iepazinusies ar vācu armijas oberleitnantu un kaut kā ar viņu sastrīdējusies. Pie Parka ielas oberleitnants viņu izsēdinājis no tramvaja un nogādāja pie mums. Bet ja nokļuvusi manā iestādē, tā ir tikpat kā mobilizācija armijā, un viņu neizlaida. – Jā, valsts direktors toreiz zvanījies uz visām pusēm visiem armijas varas vīriem, lai atbrīvo viņa sievu. Man un citiem paziņām viņš lūdza doties turp un pabūt ar viņu kopā, baidījies, ka nenokļūst zaldātu rokās. Biju vairākas reizes, un viņa nepavisam negarlaikojās. – Jā, pagāja trīs dienas kamēr valsts direktoram izdevās izdabūt viņu ārā.
Bet pats apbrīnojamākais tips bija luterāņu mācītājs Drīzulis, garš solīds kungs ar nesteidzīgām atturīgām kustībām. – Emu Drīzulis no Gulbenes draudzes nevis tas pazīstamais Drīzulis, kurš ir mans tēvabrālis – viņš iepazīstoties saka. Savu uzvārdu izrunājot viņš gari izrunā pirmo ‘ī’ cenšoties piešķirt šim svarīgajam vārdam īpašu svinīgumu. Viņš nevienam neaizmirst pastāstīt, ka Ulmaņa laikos viņu draudze komandējusi uz Vāciju, kur viņš Vormsā teicis sprediķi no tās pašas kanceles, no kuras savā laikā sprediķojis pats Mārtiņš Luters. Vormsas baznīca tolaik bijusi visu luterāņu mācītāju Meka. Sagadījās, ka es ar šo cilvēku biju jau pazīstams. Arī viņš mani pazina un tāpēc reizēm pret mani izturējās kā pret vecu paziņu, atļaujoties būt atklāts. Protams, man nenāca ne prātā ielaisties ar viņu strīdā, tomēr reizēm ar interesi klausījos viņa stāstos un filosofiskajos prātojumos. Šim mācītājam tiešām bija runas dāvanas. Lai ko viņš runātu, vienmēr bija viegli klausīties. 1948.gada vasarā kādu laiku gulēju Rīgas Pirmajā slimnīcā. Pēc operācijas mani ielika divvietīgā palātā, un otrais tajā bija mācītājs Drīzulis. Jau tad viņš man stāstīja, ka bijis Latviešu leģionā bet tikai kā mācītājs, dieva vārda sludinātājs. 1945.gadā pēc kapitulācijas viņš uz kādu laiku bijis deportēts uz Ziemeļu novadu. Sūdzējās, ka sieva pa to laiku apprecējusies ar kādu boļševistisku komisāru. Slimnīcā viņš mani izklaidēja ar anekdotēm. Katru rītu pie viņa nāca slimnīcas friziere, šķiet, arī lai klausītos anekdotes. Tās bija pikantas, divdomīgas. Bet visvairāk par viņu rūpējās māsiņa, kura pie viņa bieži „dežūrēja” cauru nakti un vēlāk kļuva viņa sieva.
Pasteidzot uz priekšu jāteic, ka šī sieva viņu neatstāja, lai gan arī pēc otrā aresta 1948.gadā viņam atkal nācās vairākus gadus dzīvot Ziemeļos. 1950.gadu beigās es vairākas reizes redzēju Drīzuli Rīgas ielās ar sievu zem rokas.
Esmu saticis dažādus cilvēkus dažādās vidēs. Bet nekad citu, kurš varētu caurām stundām un dienām stāstīt tik daudz pikantu un atklāti neķītru anekdošu kā mācītājs Drīzulis. Un ne tikai anekdotes. Viņš stāstīja visādas neķītrības no savas dzīves, no piedzīvojumiem Latviešu leģionā. Ar tādu kaislību un tik virtuozi, ka bija redzams – viņš tur rod īpašu baudu. Viņš ir bijis piemērots leģionāru garīgais gans. Ar neķītrībām aizrāvās tā, ka pat bijušais pilsētas galva un Daugavpils prefekts nespēja izturēt, viņi lūdza būt atturīgākam, neaptraipīt nacionālo godu un ticību. Drīzulis bija atklāts – Ja komūnisti būtu attapīgi, viņi varētu mani ņemt par propagandistu. Es ātri visus zemniekus pataisītu par pārliecinātiem kolhozniekiem. Bībelē ir daudz vietu, kuras var skaidrot par labu kolhoziem, vajag tās tikai atrast un interpretēt. Bet viņiem nāktos man maksāt 3000-4000 mēnesī, citādi man nav izdevīgi. Bet tas Tūrs – viņš pēkšņi atceras Rīgas luterāņu bīskapu – Tas ir neģēlis kāds vēl jāpameklē. Ak, nelietis. Nepūlējos iztaujāt kāpēc Tūrs ir nelietis, bet pats viņš arī vairāk neteica. Bet ka mūsu puiši tam Veisam lodi pakausī ielaida – tas bija labi darīts (Šķiet, te Drīzulis vai Indzers melo. Voldemārs Veiss: 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulka komandieris, no 1943.gada oktobra vidus brigādes kājnieku priekšnieks. Augustā paaugstināts par leģiona štandartenfīreru (pulkvedi). 1944.gada 9.februārī apbalvots ar Bruņinieka krustu. Martā ievainots no granātas sprādziena Volhovas frontē. Evakuēts uz Rīgu, kur 1944.gada 17.aprīlī miris. Izvadīts ar lielu godu un apglabāts Rīgas Brāļu kapos. Nākamā gada maijā viņa vārdā nosauca 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42.grenadieru pulku. https://www.wikiwand.com/lv/Voldem%C4%81rs_Veiss ). Cik viņš, neģēlis, nosūtījis nāvē lai nopelnītu Bruņinieka krustu. Pēc tam staigāja, lielījās kā gailis, ka ir pirmais latvietis, kurš saņēmis no Lielvācijas tādu apbalvojumu.
1928.gadā Veiss bija Alūksnē vada komandieris Siguldas pulka instruktoru rotā. Jau tad tikko virsnieku skolu beigušais leitnantiņš bija briesmīgs lielībnieks un izlēcējs, tēloja aristokrātu. Fašisti viņu kara laikā iecēla par Latviešu leģiona komandieri. Kā stāsta Drīzulis, leģionāri viņu nošāvuši par pārmērīgo cītību ar kādu viņš tos dzinis nāvē. Te Drīzulis runā par cilvēcību, par to, ka Veiss nesaudzējot leģionāru dzīvības bijis nežēlīgs. Citreiz viņš man stāsta – Cīruļa kungs, jūs nevarat iztēloties tās šausmas kādas man tajā karā bija jāpiedzīvo. Bet briesmīgākais bija kad mūsu pulks stāvēja Štetinā. Disciplīna vairs nekāda, visi redz, ka bojā eja neizbēgama un gatavojas bēgt kur kurais. Virsnieki kļuvuši pavisam nežēlīgi. Reiz dienā noķerti deviņi dezertieri. Kara tiesa tūlīt piesprieda nāves sodu. Dienā, lai atbaidītu citus, viņus ar sasietām rokām veda uz soda vietu. Man bija šā gājiena priekšā jāiet ar melnu krustu. Zinot, ka nāksies redzēt kā viņus nošauj, es piedzēros. Pie izraktās bedres es viņiem pēc kārtas atlaidu grēkus un devu noskūpstīt krustu. Tad atgāju sānis. Viņus nošāva un iemeta bedrē. Drīzulis, protams, nevarēja nezināt, ka leģionāri fašistiskās okupācijas laikā masveidīgi šāva žīdus un citus mierīgos iedzīvotājus. (Te melis vai propagandas atskaņotājs skaidri ir Indzers. „Nenoliedzot un visnotaļ atzīstami vērtējot Ā.Šneijera veikumu holokausta norišu izpētē Ludzā un saprotot viņa emocijas, rakstot par savas tautas traģēdiju Otrā pasaules kara laikā, nav pieņemams Latviešu leģiona divīziju vērtējums, ko viņš devis, balstoties uz to, ka daudzi bijušie nozieguma līdzdalībnieki vai tiešie tā veicēji patiešām nonāca leģionā. Taču tas nav iemesls, lai divas latviešu divīzijas vērmahta sastāvā dēvētu par SS slepkavu formējumu, pamatojot to ar aplamu pieņēmumu, ka ebreju slepkavas kļuva par leģiona 15. un 19. divīzijas ietekmīgāko daļu. https://www.president.lv/lv/media/5035/download). Bet tas viņam nebija briesmīgākais. Tiesa, tur mācītājam klāt nebija jābūt. Briesmīgākais viņam bija, ka šāva pašus leģionārus.
Reiz vakarā, stāvot ierindā pārbaudei pēkšņi pakritu uz zaudēju samaņu. Mani nosūtīja uz slimnīcu, kur nogulēju kādu nedēļu. Tur man blakām gulēja kāds Millers, arī bijušais leģionārs. Bijis žokejs Rīgas hipodromā. Kara laikā bijis Vācijā, tur mācījies policijas skolā. Jau bijis tiesāts uz 10 gadiem un deportēts uz Sibīriju. Bet tagad ir atklājies iepriekš nezināms viņa noziegums. Atsūtīts atpakaļ uz Rīgu uz jaunu tiesu. Viņš stāsta – Redzējis es esmu daudz, pazīstu gan vācu Gestapo, gan angļu Intelligence service, gan citu valstu izlūkdienestus, bet tik smalki kā šie čekisti neprot neviens. Man nav nekas pret tādu secinājumu un klausos viņā ar lielu patiku. Tā tam ir jābūt. Tikai nekādi nesaprotu – Kāpēc man jāguļ blakām Milleram?
Pēc slimnīcas atkal atgriežos savā kamerā.
Tur parādījies vēl viens leģionārs, Šteins. Līdz arestam viņš pamanījies kļūt par komjaunieti. Un tagad raksta sūdzības Staļinam un Berijam. Apgalvo, ka leģionā gājis ne no savas gribas, ka piespiests, pie tam nav vēl bijis pietiekami apzinīgs. Kamerā Šteins turas nomaļus, lai demonstrētu savu komjaunieša apziņu. Visādi cenšas iztapt cietuma priekšniecībai. Pārējie leģionāri ar katru dienu aizvien vairāk neieredz viņu. Reiz atgriežoties no pirts viens no bijušajiem leģionāriem pienāk pie manis un saka – Bet mūsu „komjaunietim” padusē uztetovēta īsta SS zīme. Viņš pastāsta, ka fašisti pašiem uzticamākajiem kadriem padusē tetovējuši iezīmi. Tādi reģistrēti īpašā kartotēkā, kur atzīmēta asinsgrupa un citi dati, lai viņu nepazaudētu. Vienkāršo leģionāru tajā sarakstā nebija.
„Komjaunieti” leģionāri atmasko pilnībā. Nu viņam kamerā vairs nav dzīves, un viņu aizvāc.
Kādi trīs mēneši pagājuši bez izmaiņām. Mēs komūnisti bieži minam un nespējam uzminēt, kas mūs gaida, kas būs noteikts kārtējā instrukcijā. Nevienu no mums pagaidām nekur neizsauc. Lemjam, ka arī sūdzības rakstīt pagaidām nav jēgas, tā kā tā mūsu likteni nosaka tas, kas teikts attiecīgajā slepenā rīkojuma paragrāfā. No pieredzes zinām arī, lai kādas sūdzības nerakstītu, tālāk par cietuma priekšnieka papīrgrozu tās netiks.
Jūlijā sāk saukt uz pratināšanām. Izsauc arī mani un ved atkal uz zināmā Brīvības ielas nama (Stūra mājas) pagrabiem, kur kamerā nav nekā cita kā blāva lampiņa pie griestiem. Asfalta pacēlums(?) kalpo gan kā galds, gan krēsls. Bieži trūkst gaisa. Bet ilgi nav jāgaida. No pirmajiem izmeklētāja vārdiem ir skaidrs, ka instrukcijā kaut kas ir mainījies. Nav vairs pat tās mākslotās pieklājības kā pirms trim mēnešiem. Kāpēc jums divi uzvārdi? – aizdomīgi vaicā izmeklētājs. Pastāstu, ka tas ir sakarā ar darbu pagrīdē, uz Kominternes norādījumu. Ko jūs te visādas pasakas izdomājat! Kurš gan nezin, ka tas ir visiem zināms paņēmiens, lai aizslaucītu savu noziegumu pēdas! – paskaidrojumus viņš dzirdēt negrib. Tomēr neklusēju – Ja vēlaties analoģisku gadījumu, tad pareizāk būtu sniegt biedra Staļina piemēru. Kā zināms, viņa īstais uzvārds ir Džugašvili, bet partijā pieņemtais ir Staļins. Redzu, ka viņš par tādu bezkaunību gatavs mani apēst. Trīsdesmit septītajā tas man būtu maksājis dārgi. Bet tagad instrukcijas viņam tādu brīvību nedod. Protokolā tiek ierakstīts kādā darbā esmu bijis Latvijā līdz arestam. Lūdzu pieprasīt atsauksmes un pievienot lietai. Uz to izmeklētājs atbild – Nav vērts, tam tāpat nav nekādas nozīmes. Pazīstam jūsējos. Visur protat strādāt labi, lai uz jums nekrīt aizdomas. – Jā, jums taisnība, te labs darbs nepalīdzēs un nekas nepalīdzēs, esi kaut no zelta. Ja atbilstoši instrukcijai tevi jāpieskaita noziedzniekiem, tad noziedzīgs ir arī labs darbs. … Izmeklētājs raksta protokolu, dod to man. Ieslodzītais tāds un tāds, bijis ieslodzījumā lietā tādā un tādā, tur un tur, tad un tad. Pēc tam strādājis tur un tur. Sevi par vainīgu lietā neatzīst. Pratināšanā neatļauti paņēmieni nav lietoti. Protokolu parakstu. Pēc pāris dienām atkal atgriežos savā kamerā. Apmēram tāpat notikusi arī citu komūnistu lietu „izmeklēšana”.
Jūlija beigas. Gandrīz visiem mūsu kameras iemītniekiem likts sapulcēties ar mantām. Mūs pārvieto uz pirmo korpusu, etapu kameru. Tā ir Rīgas Centrālcietuma peresilka. Tā aizņem visu pirmā korpusa pagrabstāvu. Visi pieci turamies kopā. Lai gan uz tiesas sēdi neviens nav bijis, tomēr sāk izsaukt pa vienam un paziņot spriedumu. Stāsta, ka kāds majors to vēlāk nolasot un dodot parakstīties. Salīdzinājumā ar 1937.gadu kārtība ir ievērojami vienkāršota.
Vispirms izsauc visus bijušos leģionārus, policijas palīgus un līdzīgus. Katrs atgriezies paziņo savu lozi: 15 gadi! 20 gadi! 25 gadi! Bijušajam Daugavpils prefektam jau pāri 75 – Nu tagad nāksies nodzīvot līdz simtam – parādā jau palikt nevar – arī viņš cenšas nezaudēt humora sajūtu.
Visi partizāni (Indzera vārdiem bandīti), kuri bijuši mežā, dabū pa 25 gadiem. …
Beidzot arī mūsu kārta. Pirmo izsauc Briedi. Drīz viņš atgriežas lēni ar nokārtu galvu – Uz mūžu. Neviens no mums nesaka ne vārda.
Es nepaspēju vēl apdomāt šā vārda nozīmi, kad izsauc arī mani. Ar īpašās kolēģijas apspriedes lēmumu, protokols numur … Paragrāfs numur … Ar datumu … Bijušais ieslodzītais Cīrulis-Indzers Voldemārs Oto dēls, par vainīgu sevi neatzīst, saskaņā ar instrukciju piespriesta deportācija uz Ziemeļu novadu uz mūžu – ātri nolasa majors. Noliek papīriņu man priekšā uz galda un saka – Sapratāt? Parakstieties, ka spriedums paziņots. Parakstos. Eju. Ātri jāatbrīvo vieta nākošajam; redzams, ka majors steidzas.
Mums, visiem pieciem komūnistiem, spriedums vienāds. Zudusi pēdējā cerība brīvi pastaigāt pa manas Rīgas ielām. Pie sirmās mammas neatgriezīsies arī ceturtais dēls.
Raudāt nespēju, runāt arī ne. Visi klusējam. Domājam. Bijušais Daugavpils prefekts 25 gadus nenodzīvos. Bet bandīti, izvarotāji, nodevēji izdzīvos. Viņi varēs atgriezties Rīgā. Cerības nav tikai mums, komūnistiem.
Tiku atzīts par noziedznieku, pats esmu parakstījies. Pieņemsim, nav svarīgi kā safabricēta krimināllieta, kurā tiku notiesāts uz 5 gadiem. Bet esmu tos atsēdējis ar kaudzi. Par ko tagad? Nav pat papūlējušies piemeklēt jaunas apsūdzības. Vienkārši par to pašu notiesāts vēlreiz! Pienāk bijušais prefekts. Neizpratnē saka – Sakiet kāpēc pie jums tik nežēlīgi attiecas pret savējiem? Saprotu, mēs esam pelnījuši, bet par ko jūs? Klusēju. Negribu un nespēju neko atbildēt.
… Uz austrumiem … Sverdlovskas peresilka … Kārtība lielāka, nav bijušās kriminālo patvaļas, tīrāks, bet ne tik kā Rīgas Centrālcietumā. … Vecais Sibīrijas trakts … Krasnojarskas peresilka … No Latvijas palikuši maz, bet pieciem vēl izdodas turēties kopā. No mūsu kameras kopā ar mums vēl ir bijušais Liepājas uzraugs Čikste. … Kanska, tur paliek Šveiņiks … Rajona centrs Abana, augusta beigas, līņā … Strādāsim uz līguma un dzīvosim no algas … Mūsu Puriņš kaut kur aiziet un pēc tam saka, ka paliek Abanā apavu darbnīcā. Mēs ar Briedi neejam nekur. … noformējamies darbā mežrūpsaimniecībā. … Jāpiereģistrējas divreiz mēnesī … Baikino sādža … Arī es nevēlos atriebību. Negribu redzēt Kuzminu un Zaturanski karātavās, viņu asinis man nevajag. Gribu lai ar Kaina zīmi uz pieres staigā viņi nevis mēs. … Beidzot sasniedzam Birjusas krastu, gandrīz kā mūsu Daugava kaut kur pie Krustpils. …Sādžele Počot ap simts kilometrus no Abanas. … Ēdnīcā Briedis saticis kādu latvieti, bet viņa baidās pat runāt latviski. … Kad noskaidrojas, ka Počota būs mūsu turpmākās dzīves centrs, nosūtu telegramu Melānijai un paziņoju adresi: Abana, Ono-Čunas mežrūpsaimniecība, Počot (krieviski Cieņa). Rīgā nav sapratuši, uzrakstījuši tikai Aban. Nauda pagulējusi Abanā un atgriezusies Rīgā. … Kolhozniekiem pases nedod … Meža iecirkņa priekšnieks ir tehniķis Turovs. … Jaunā cirsma ir 25 km attālās Birjusas pietekas Čeremšankas krastā. … Tuvākā apdzīvotā vieta ir Plahino (ne Ilmāra Knaģa, kas Jeņiseja kreisajā krastā iepretim Nāves salai Agapitovai). No tās katru dienu pieved maizi. Ceļam teltis. Tad ķeramies pie ziemas barakas būves. Čeremšankas iecirkņa meistars ir lietuvietis Stasionis – bijušais Lietuvas armijas virsnieks. Te ir deportācijā kopš 1941.gada. Pie viņa atbraukusi sieva, strādā iecirkņa kantorī. Viņai ir pase un brīvas pārvietošanās tiesības. …Dzīvojam burtiski no maizes un ūdens. Pēc ilgas prasīšanas atved sāli. Bet nevienam nav pat katliņa. Mežā savāktās sēnes varam tikai cept ugunskurā. Aiz meža ir novākts Plahino kartupeļu lauks. Varam vēl tīri labi savākt kartupeļus. Tur ejam bieži. … Beidzot atved emaljētus kastrolīšus. Ar vienu rokturīti sānos. Bērnu naktspodiņi. … Šo to mums izdodas sadabūt Plahinā. … Tuvojas Oktobra svētki. Beidzot arī es saņemu paciņu. Melānija atsūtījusi siltu veļu, vilnas šalli, siltu cepuri. Papildus divus Ļeņina sējumus krieviski. … Uz pašiem svētkiem parādās vecais paziņa Čikste. Drīz vēl divi novadnieki: pareizticīgo pops Laucis un bijušais traktorists Tenis Brome. … Svētku brokastīs dzeru tēju no aveņu zariņiem un ēdu savu maizes kilogramu. Čikste vērojot šo ainu nolemj pazoboties. Uzsvērtā cienīgumā viņš saka – Apsveicu jūs sakarā ar svētkiem. Jums taču šie ir gaidītākie svētki, īpaši kad pēc brokastīm varēsit palasīt Ļeņina rakstus. … Tad Čikste palūdz mani aizdot katliņu. Viņš no kolhoza atvedis kādas desmit olas un lielu klaipu zemnieku maizes. Uzvārījis visas olas aicina arī mani – Lūdzu uz svētku brokastīm. … Sākam saņemt vēstules. Arī es no Rīgas. Arī naudu. Bet vairs nav vajadzīga. Tagad beidzot izsnieguši algu …
Tuvāk iepazīstos ar novadniekiem. Neraugoties uz atšķirībām ir lietas, kas apvieno. Visi interesējamies par notikumiem Latvijā. Katrā saņemtā vēstulē ir kaut kas interesants arī visiem. Mūs vieno paradumi, valoda. Arī tas, ka esam nolikti vienādos apstākļos. Bet tie apstākļi, kas veidojuši katra ideoloģiju, ir pagātnē, un ilgus gadus ir darīts viss, lai mēs to aizmirstu. Protams, ideoloģija nemainās uzreiz, tomēr sadzīvojam pavisam miermīlīgi, kā to prasa apstākļi. Jaunībā Pirmā pasaules kara laikā Čikste ir strādājis šaursliežu dzelzceļa būvē Kurzemē. Tur tad vācieši man iemācīja katru darbu darīt precīzi un rūpīgi – viņš bieži atceras …
Čikste vispār ir mierīgs apdomīgs cilvēks, tīk ērtības, prot iekārtoties. Saskarē ar biedriem godīgs, vienmēr gatavs palīdzēt. Nemēģina celt savu labklājību uz kaimiņa rēķina.
Laucis ir Ulmaņa rotu brīvprātīgais 1918.gadā, kad cīņā pret padomju varu tika veidota pilsoniskā Latvija. Viņa tēvs cara laikā bijis kārtībnieks Mazsalacā. Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma Laucis iestājies karaskolā, gribējis kļūt par virsnieku. Būdams kadets iepazinies ar baltgvarda, bijušā krievu muižnieka, meitu un to apprecējis. Sievastēvs pierunājis mainīt dzīves plānu. Laucis iestājies garīgajā seminārā un pēc diviem gadiem kļuvis par popu pareizticīgo baznīcā. Viņš ir visai spējīgs un gudrs cilvēks, pie kam dedzīgs karjerists. Visur un vienmēr viņš cenšas būt savā veidā pirmrindnieks. Tīk uzsvērt, ka lai gan par virsnieku nav kļuvis, tomēr pēc dabas esot džentlmens. Pateicoties sievastēva ieteikumam un savam rosīgumam politiskajā dzīvē Laucis ir ātri kļuvis populārs Rīgas pareizticīgo baznīcas dzīvē. Piedalījies baznīcas strīdos sakarā ar Latvijas pareizticīgo baznīcas atteikšanos no pakļautības Maskavas patriarhātam un pievienošanos grieķu, Konstantinopoles patriarhātam. Laucis apgalvo, ka būdams pareizticīgo baznīcas pops, tomēr ir palicis uzticīgs latviešu nacionālisma idejām un nav pārstājis sludināt tā idejas. Sekojot savai iedomātajai progresivitātei un modernismam Laucis ir kārtīgi skujies un frizējies, ģērbies pēc Parīzes modes. … Pēc vācu okupācijas beigām Laucis ir deportēts uz 5 gadiem par sadarbību ar vāciešiem. Strādājis dzelzceļa Taišeta –Angara būvē Krasnojarskas novadā. Tagad no turienes atsūtīts šurp. Žēlojas, ka sieva viņu atstājusi – Tagad Rīgā krievu daudz, kam viņai tagad latvietis! …
Tenis Brome ir sīka uzņēmēja dēls Rīgā. Briesmīgs lielībnieks, bet ļoti neattīstīts gan politiski, gan vispārējas kultūras ziņā. … Viņam vairāki brāļi. Jaunākais, inženieris celtnieks, vācu okupācijas laikā ieņēmis atbildīgu amatu. bet viens no vecākajiem brāļiem it kā bijis Padomju armijā. Kad Tenim draudējusi iesaukšana Latviešu leģionā, viņš nobijies un mēģinājis slēpties bet noķerts un arestēts. Viņš saka – No iesaukšanas slēpos tāpēc, ka negribēju šaut uz brāli. Pateicoties jaunākā brāļa rūpēm viņš norīkots karagūstekņu nometnes apsardzē. Gribēdams palielīties, kādam stāstījis, ka bijis lēģera komendants. Tas viņam vēlāk maksāja dārgi. Uz viņu nekad un nekur nevar paļauties. Pat Laucis, kuram viņš sākumā visādi centās pakalpot, ir drīz no viņa novērsies. Teņa neticamo melu dēļ viņi ir sastrīdējušies.
Ja ar Lauci un Čiksti var par kaut ko vienoties, parunāt kā ar cilvēkiem, kuriem ir uzskati par dzīvi, Tenis ir tukša vieta. …
Sāku sarunas ar Lauci un Čiksti par kopīgas mājas būvi. Čikste piekrīt ātri. …
1949.gada decembris. Kukaiņu un dubļu izmocīti mēs ar Čiksti un Lauci spriežam par mūsu mājas plānu …
Vecgada vakars pirms 1950.gada. Trijatā izejam taigā, lai uzsāktu celtniecību. Mēs, komūnists, policists un pops, nekādi neesam cits citu pārliecinājuši. … Mūsu strīdi ir vienkārši domu apmaiņa. …
Sals ir stiprs, kā jau Sibīrijā. Pēkšņi Laucis pacēlis acis, noņem cepuri un pārkrustās, saka – visaugstais dievs, ko tas varētu nozīmēt? Redzu trīs Mēnešus! Arī mēs ar Čiksti sākam skatīties. Tiešām, starp slaido priežu galotnēm skaidri redzami trīs Mēneši. Atceros Vorkutu, kur arī ziemā gadījās redzēt visādus dabas brīnumus. Te mēs esam apmēram Rīgas platumā. Tomēr te ziemā ārkārtīgi tīrajā gaisā var novērot dažādus optiskus efektus, kā mirāžas tuksnesī. …
Gūsteknis Safronovs nikni lamā birokrātismu un birokrātiskas instrukcijas, kas ir nosmacējušas demokrātiju partijā un valstī. Izmocīti fašistiskajos lēģeros bijušie gūstekņi ir ļoti nervozi, tomēr palikuši nešaubīgi uzticīgi dzimtenei. Lai gan daudzi ir zaudējuši cerību atgriezties normālā dzīvē, tomēr ticību savai idejai, cilvēces nākotnei viņi nav zaudējuši. Safronovs ir kaut kā uzzinājis, ka Tenis lielījies, ka bijis komendants gūstekņu lēģerī. Nolēmis, ka tādu nelieti turēt mūsu vidē nedrīkst. Reiz viņš ir Teni noķēris un sācis viņu sist. Kamēr uz Teņa kliegšanu saskrējuši pārējie, Safronovs ir paguvis viņu pamatīgi sakropļot. Tenim visa seja asinīs. Tagad viņš dievojas visiem, ka nekāds komendants nav bijis, vien tāds pats ieslodzītais, kuram fašisti devuši dažādus darbus lēģerī. Tomēr pēc šā gadījumu viņu pie mums vairs neatstāj. Viņu nosūta uz ķīmijas mežsaimniecības lāģeri Ozerku sādžā 35 km no mums uz Abanas pusi. Tur viņš strādā par šoferi un dažreiz atbrauc pie mums uz Čeremšanku.
1950.gada sākumā uz Čeremšanas cirsmu atsūta kādus divdesmit ķīniešus. Bijušie partizāni, komūnisti, kuri karojuši pret japāņiem Mančžūrijā. Palikuši bez munīcijas un pārtikas, un nespēdami pretoties viņi 1937.gadā pārgājuši PSRS robežu. Lai pierādītu savu piederību partizāniem viņi atnesuši līdz divu japāņu virsnieku galvas un to dokumentus. Tūlīt arestēti un turēti ieslodzījumā līdz 1946.gadam Tad atbrīvoti un visi strādājuši netālu no Sverdlovskas. 1949.gadā atbilstoši Maskavas instrukcijai visi atkal arestēti un atsūtīti pie mums.
Ir neliela 15 cilvēku rietumukraiņu grupa. Pēc Polijas iznīcināšanas viņi slēpušies mežā. Galvenokārt zemnieku puiši, kas politikā orientējas slikti un bez kādas intereses. Labi strādnieki, savā starpā ļoti draudzīgi. … Patvaļa ar algas izmaksām deportētajiem turpinās visu laiku. Izrādās, komendanti, mūsu īstā priekšniecība, ir nolēmuši bēgšanu novēršanai nedot deportētajiem uz rokas pārāk daudz naudas …
Bergozovs saka – Naivs esi, Voloģa, lielais mierinātājs. Reiz tauta apjēgs visu te valdošā despotisma nekrietnību un kaitīgumu, un to nometīs. Bet tas būs jau bez mums. …
Barakās mūs pārņēmuši kukaiņi. 40 grādu salā nesam ārā gultas, veļu un apģērbu. Tomēr gnīdas paliek. Pēc dažām dienām atkal tas pats. …
Visi trīs gatavojamies Pirmajam maijām. Laucim un Čikstem savi svētki: Latvijas Republikas pirmās Satversmes sapulces sēdes svētki. …
Reiz maijā pie mums atkal atbrauc mežrūpsaimniecības politdaļas priekšnieks Ustinovs. Sajūsmā par mūsu māju. Tāda individuālā māja ir pirmā ne tikai Čeremšanas iecirknī bet arī visā plašajā Ono-Čunas mežrūpsaimniecības teritorijā. Redzat nu – viņš saka – jūs no valsts rūpniecības dabūjāt tikai trīs durvis, trīs logus un pāris kubikmetrus dēļu. Neviena valsts kapeika nav iztērēta, neviena darba stunda nav iztērēta, bet dzīvojat kulturālos apstākļos. Lūk ko mums vajag propagandēt – latviešu piemēru. … Pēc kādas nedēļas pie mums no mežrūpsaimniecības atbrauc vesela komisija. Slavē mūsu māju, atjautību, centību. Uzzinājuši, ka esam latvieši, daži atceras Pilsoņu kara latviešu strēlniekus un viņu varonību. No dažu komisijas locekļu sejām redzams, ka tas viņiem nepatīk, bet neko nesaka. Tagad kad atkal dzirdu viņu varonības pieminēšanu, priecājos, ka tauta viņus atceras, ka tauta viņus jau reabilitējusi. … Latviešu piemērs ir pelnījis uzmanību – saka direktors Sidorenko – Tas ir jāpopularizē un tādiem būvniekiem ir jāpalīdz vairāk. …Vienā no vēstulēm Melānijai esmu pateicis par mūsu būvi. Viņa solās atvaļinājuma laikā atbraukt ciemos. Šī ziņa mani atkal spārno. … Saņemu no Melānijas vēstuli jau ar konkrētu solījuma: atvaļinājums būs jūnija vidū un viņa gatavojas braucienam. … Bet vēlāk saņemu telegramu: „Nopietnu apstākļu dēļ šogad aizbraukt nevaru”. …
…
1951.gada rudenī Čeremšamkā parādās vēl pieci latvieši. Divi no tiem, Berģe un Mūrnieks, ir pavisam jauni. Viņi bijuši mobilizēti Latviešu leģionā. Lai glābtos no vientulības garajos ziemas vakaros es aicinu viņus pārcelties pie manis. Ar to atvieglojas arī mana saimniekošana, gatavot malku, vārīt pusdienas, uzturēt tīrību trim ir vieglāk kā vienam. Jaunie cilvēki ir man pateicīgi un mani visādi lutina. Rudenī, kad sākas sals, viņi nopirkuši pusi govs liemeņa, ko pakāruši priekštelpā. Ar to mums ar govs buljonu nodrošināta gandrīz visa ziema.
… Pārējie trīs latvieši ir vecākos gados. Puriņš, artilērists, bijušais Latvijas republikas armijas virsnieks, ir dienējis Krustpilī. Arestēts (jau drīz pēc krievu ienākšanas) 1940.gadā, deportēts un kopš tā laika Latvijā nav bijis. Ļoti veikls, prot iekārtoties visos apstākļos.
Krūtainis, bijušais policijas palīgs, ir jautrs, atklāts un bezrūpīgs.
Brīvajā laikā visa latviešu kolonija bieži sapulcējas pie manis. Reizēm notiek atklāta domu apmaiņa par ideoloģiskām lietām bet bez niknuma un kaislībām.
Kā jūs pēc visa pārdzīvotā vēl spējat būt komūnists? – vaicā Berģe un Mūrnieks, kad esmu paziņojis, ka tāds palikšu līdz zārkam. Viņiem būtībā nekādas pārliecība nav. Galvenais ir spēks, vara – saka Mūrnieks – Kurš stiprāks, tam taisnība. Kam vara, tas pārvalda kā uzskata par vajadzīgu, bet visādas idejas ir tikai maskas. Bet kur rodas vara? Kāpēc viena vara sabrūk, bet cita rodas? Jaunās varas spēki aug, bet vecās izsīkst. Kāpēc tā? – vaicāju. Uz to mani sarunas biedri atbildēt nevar. Pat Laucis neiedrošinās te operēt ar savu dieviņu. Nākas atzīt, ka pastāv kādas sabiedrības attīstības likumības, kas nav atkarīgas no varu gribēšanas. Ja vara šīs likumības izprot, iet kopsolī ar vēstures prasībām, tad tā kļūst stiprāka. Ja nē, tad nīkuļo un sabrūk.
Ilgi spriežam par atšķirību starp varu un despotismu, spēku un vardarbību. Tad parasti pārslīdam uz vieglāku tematu. Stāstām cits citam gabaliņus no dzīves.
Tagad visi pelnam samērā labi, tomēr jāņem vērā, ka šejienes vajadzības ir visai ierobežotas. Algu arī saņemam organizētāk. Dažkārt atnesam un izdzeram pudeli vodkas. Tādos gadījumos Čikste nepiedalās – viņš ir nedzērājs. Laucis pretēji. Viņš nepiedalās nopietnās sarunās un naudas samešanā puslitram. Bet tiklīdz padzird caur sienu, ka pudele jau klāt, arī pops klāt. Tā bieži gadās, ka Čikste aiziet un Laucis atnāk. Čikste ir nedzērājs pirms un pēc pudeles atkorķēšanas, Laucis tikai pirms – smejas Krūtainis.
Reiz Laucis ir saņēmis paciņu ar rizu, lielu krustu un baznīcas kausu – pilnu popa ražošanas līdzekļu komplektu. Tagad viņš uzsāk visai rosīgi ar šiem ieročiem piestrādāt. Tā kā to nedrīkst darīt bez vietējās garīgās varas ziņas, viņš darbojas nelegāli. Sala dienās, kad dzīvsudraba stabiņš nokrities zem četrdesmit, mēs darbā neejam. Parasti tādās dienās visi latvieši salasās pie mums. Reiz tādā dienā atkal esam sanākuši. Kā atkorķējam pudeli tā dzirdam, ka aiz sienas Laucis sācis kustēties. Drīz ar troksni atveras durvis un viņš ienāk. Bet kā! Rizā un ar krustu rokā. Dieva vārdā svētīju dzērājus! – viņš saka, paceļot pār mums savu krustu. Paldies, iedzer ar mums arī tu, brāli Nikolaj – atbildu atcerēdamies, ka viņa baznīcas vārds ir Nikolajs. Laucis labprāt pastiepj man savu baznīcas kausu. Ieleju. Viņš deklamē:
Esam nacionāli latviešu dzērāji.
Mums nekož vācu dunduri.
Krūtainis uzdzied savu mīļoto dziesmiņu:
Tur es dzēru.Tur man tika,
Tai mazāi krodziņā.
Tūlīt viņam pievienojas Laucis. Balss viņam spēcīga, skanīga. No Lauča baznīcas kausa iedzeram visi pēc kārtas.
Šoreiz Laucis, iedzēris, sāk izņirgāties par visām baznīcas paražām. Es nekad neesmu bijis reliģiozs, bet pat man kļūst pretīgi vērot šo zaimošanu. Man vispār netīk smieties par to, kas citam svēts. Bet kad cilvēks zaimo pats sevi, to ko citā brīdī izliek kā savu ideālu, tas ir divkārt pretīgi. Man Laucis gan riebjas, gan viņa gan visu ticīgo žēl par tādu mānīšanos un pagrimumu. … Pēc paciņas saņemšanas Laucis bija tūliņ vērsies pie Novosibirskas metropolīta ar lūgumu atļaut viņam kalpošanu Plahino sādžas draudzē. Pēc mēneša saņēmis atbildi: „Brāli Kristū, ar Dieva gribu esam saņēmuši Jūsu lūgumu atļaut Jums dievkalpošanu Plahino sādžā. Diemžēl, tā kā jūs notiesājusi augstākā vara, mums nav iespējas Jums atdot draudzi. Ar Dieva gribu mēs nevaram necienīt augstāko varu”…
1951.gada vasarā tika pār purvu uzbūvēts labs baļķu ceļš no Počotas. Tagad visi redz, ka te paredzama ilga dzīvošana. … Ap individuālajām mājām ar traktoriem izrauj celmus un iekopj ģimenes dārziņus. Čikste kopj pussimtu vistu … Pavasarī trūkst sēklu, īpaši kartupeļu. Tā kā esmu atlaists no brigadiera amata un brīvāks, man uzdod visus apgādāt ar sēklām. Jābrauc uz Abanu. Dodos turp ar četrtūkstoš rubļiem kabatā. Turp eju kājām. Vakarā nonāku Ozerkos. Tur tagad ir mūsu Tenis Brome. Apprecējies un jau sen aicina mūs ciemos. Izmantojot ielūgumu ieeju pie viņa pārnakšņot. Tenis mani sagaida ļoti laipni. Dzīvo mazītiņā istabiņā. Vakariņās pastāstu savu uzdevumu. Viņš lūdz par savu daļu nopirkt pāris spaiņus kartupeļu. … Naktī jūtu, ka viesmīlīgais saimnieks mani vēro. Izliekos aizmidzis. … Lēnām un piesardzīgi Tenis sāk iztaustīt manu apģērbu Neko neatradis iztausta arī mani pašu. Turpinu izlikties aizmidzis. Tenis rakājas ilgi. Beidzot aizmiegu. No rīta Tenim stāstu, ka esmu redzējis sliktu sapni. – Iedomājies, esmu jau Abanā nopircis kartupeļus, iekrāvis, gribu maksāt bet man nauda nozagta. Visus kartupeļus nākas atdot. Pārbijies no nepatikšanām es sapnī gribu izdarīt sev galu. Cik labi, ka tikai sapnis un pie tevis. Tenis vaibstās, nesaka neko.
Pabrokastojis pateicos par viesmīlību un atvados it kā nekas nebūtu noticis. Bija pretīgi viņam kaut ko pārmest. Vien priecājos par savu piesardzību. Izgājis no Ozerkiem atgriežos mežā, paņemu tur iepriekš paslēpto naudu un turpinu ceļu. Teni es pēc vairākiem gadiem sastapu Rīgā. Stāvot krustojumā kāds šoferis pie Pobedas stūres jautri pagriežas pret mani – Sveiks, biedri Cīruli! Kā dzīvo dzimtenē? Tas bija Tenis Brome. Pieeju, atbildu, ka labi. Viņš mani atkal aicina ciemos, iedod adresi, saka, ka strādā Latvijas telegrāfa aģentūrā, ir sieva un divi bērni. Ozerku sieva no viņa aizgājusi, tagad cita. – Saimnieks man labs, var pastrādāt arī pa kreisi. Vispār braucu kur vajag. Drīz domāju pirkt savu mašīnu. Ja ir ģimene, tā ir ērtāk. Sēdies, aizbrauksim pie manis, iepazīstināšu ar sievu. – Nav vērts, Teni. Naktsmītne man tagad nav vajadzīga, bez tam arī tagad man nekādu lieku tūkstošu klāt nav, ko tu varētu naktī meklēt. Tenis ne nieka nesamulst. – Nu ko tu apvainojies. Vai ir vērts atcerēties? Pats labi zini kā toreiz dzīvojām. Zaga visi visapkārt kur vien varēdami.
Šķiroties no Teņa Rīgā skumīgi prātoju, cik daudz vēl apkārt tādu teņu, varbūt veiklāku, atjautīgāku, izglītotāku un nereti ar varu rokās. Ir aizgājis tik daudz sociālisma celtniecības gadu, jau ceļam komūnismu, tomēr teņi vēl pastāv. Pat neesam iemācījušies viņus ienīst, nicināt kā nākas…
Varat strādāt ar vinču? – vaicā Turovs. Protams, varu. Bet tikai kopā ar Čiksti kā mehāniķi. Zinu, ja mums ar Čiksti iedos vinču, strādāsim labi…
…
1951.gada vasarā kāds par nedēļu ilgāks notikums pārtrauc parasto darba dzīvi. Reiz pusdienlaikā pamanām, ka no Hajas virsotnes ceļas biezs dūmu mākonis. Deg taiga. Tūlīt saņemam rīkojumu doties dzēst…
Laiku pa laikam pelēkajā deportēto dzīvē gadās kāda ģimenes drāma. Tādu nācās piedzīvot arī mūsu Čikstem. Ne jau pirmās jaunības vinča salūst. To izremontēt kā nākas negrib neviens. Bet Čikste ir ieguvis lieliska mehāniķa slavu un viņu bieži avāriju vai vienkārši remonta gadījumos komandē uz kaimiņu cirsmām. Reiz viņu sūta kādus piecdesmit kilometrus lejup pa Birjusu palīdzēt kaimiņu iecirknim. Plosts, ar kuru viņam jādodas, atrodas desmit kilometrus no Čeremšankas. No rīta Čikste sakārtojas un aiziet. Tiklīdz viņš aizgājis, Laucis caur sienu sauc viņa sievu Emmu ciemos. Viņam vienmēr krājumā ir gan laba vīna pudele, gan konjaks, gan citi labi dzērieni. Pierunāt Emmu izdodas ātri. Bet Čikste todien nav aizbraucis un atgriežas mājās. Ieiet savā istabā un liekas gulēt. Pēkšņi dzird, ka aiz sienas pie Lauča ķiķinās viņa Emma. Kad Emma atgriežas mājās un tur atrod vīru, ir skandāls. No rīta Čikste aizbrauc. Emma žēlojas man, ka ir nepatikšanas. … Ka vīrs ir greizsirdīgs ne par ko.
Pēc pāris nedēļām Čikste atgriežas labā noskaņojumā, un ir ar Emmu it kā salabuši. Arī Laucis no skandāla nobijies. … Čikste izbrīnīts stāsta, ka pie Angāras reida, kur Ona un Čuna ietek Angārā, viņš saticis vairākus bijušos Liepājas policistus. Viņam teikts, ka sarkanie viņus 1941.gadā nošāvuši. … Tie savukārt domājuši, ka nošauts Čikste. … Ar Emmu Čikstem vairs nesanāk. Drīz viņa žēlojas Puriņam. Viņi ātri atrod kopēju valodu. Reiz Emma pēc kārtējā strīda aiziet no viņa pie Puriņa pavisam…
1951/1952.gada ziemā esmu apgādājies ar visu. …
Ja mūsu sociālisma valstī varēja uzrasties diktatori un to politiskā miesassardze, un pie mums valda patvaļa, bet demokrātija partijā un valstī ir aiz spundes, tātad mūsu sociālisma celtniecības praksē ir nopietnas kļūdas, tātad mūsu partija kļūdaini lieto marksisma-ļeņinisma idejas. Tagad diktatora priekšā esam bez ieročiem. Diktators un tā politiskā miesassardze var izdarīties nesodīti un nodarboties ar savām nelietībām un nelikumībām. … Nepratām lietot pašu izkaroto varu. Atdevām diktatoram un tā politiskajām miesassardzēm. …Agri vai vēlu tie paši nonāks strupceļā, neatrisināmās pretrunās. Lūk tad tautai nāksies pateikt savu vārdu. Tā es prātoju 1951/1952.gada ziemas vakaros…
Reiz no rīta vairs nespēju piecelties. Esmu saslimis ar radikulītu. Mani pajūgā nogādā uz medpunktu Počotā. Trijās nedēļās atkopjos…
Ir silts. Sniegs nokusis. Kājām eju uz Čeremšanku. Pa ceļam palieku pie ķīmiskās mežsaimniecības brigādes. Viņi vāc sveķus. Dzīvo mazā sādželē. Biju jau dzirdējis, ka šajā brigādē ir arī latvieši. Tagad gribu izmantot gadījumu un uzzināt kas viņi par cilvēkiem. Viegli sameklēju divus. Viens ir garš ar lēnīgām kustībām, otrs dzīvīgs. Labdien – sveicinu. Sveiciens savējam! – sparīgi sniedz roku mazākais. Būsim pazīstami. Mani sauc Ēķis, bijušais politpolicijas vecākais inspektors Rīgā. Jā, viņu atceros. Kreiso strādnieku sapulcēs un vakaros viņš bieži dežūrēja politpolicijas uzdevumā. Viens no aktīvākajiem špikiem. Reiz mēs viņam uz muguras piekarinājām papīriņu ar lielu uzrakstu ‘ŠPIKS’ ar kuru viņš nodežurēja visu vakaru. Tagad stipri novecojis, tomēr kustīgumu nav zaudējis. Esmu bijušais politiskais ieslodzītais Cīrulis – atbildu viņa tonī. Jokojat, Cīruli neatceros. Ēķis uz brīdi apmulsis, domā, mēģina atcerēties. – Var jau aizmirst, tik daudz gadu pagājis. – Jā, varbūt. Seja it kā pazīstama, bet uzvārdu atcerēties nevaru. Dīvaini. Atmiņa man ir trenēta. Līdz šim nebija gadījies, ka kaut ko aizmirstu. Bet tagad tam nav nozīmes. Redzams, vienā lāģerī mūs savedis liktenis. Savu īsto uzvārdu nesaku. Neiebilstu arī par likteni. Šī tikšanā man ir briesmīgi nepatīkama.
Garais klusē. Nedaudz parunājis Ēķis mani aicina barakā kopā papusdienot. Atrunājos, sak, gribu līdz vakaram tikt Čeremšankā. Atvadoties norunājam tikties vēl. …
Rudenī mani atkal nosūta uz jaunu cirsmu 40 km no Čeremšankas. Naktīs sākas salnas. Nav vispār nekādu mītņu. Dzīvojam teltīs, sildāmies pie ugunskuriem. No rīta mostamies pavisam nosaluši. Lietus laikā salnu nav, toties nav kur izžāvēties. Sāku klepot. Pēc laiciņa uzceļas temperatūra un atkal jāguļ. Mani nogādā uz Počotas ambulanci. Plaušu iekaisums. Guļu vairākas nedēļas. Dažreiz ienāk Briedis. Kad man kļūst labāk, ilgi runājamies. Arī viņš visu laiku jūtas briesmīgi vientuļš. Esmu jau tik stiprs, ka varu staigāt. Ārsts liek caurskatīt plaušas ar rentgenu. Komendants atļauj doties uz Abanas slimnīcu. Īsti neizveseļojies dodos kājām. Jāiet piecdesmit kilometrus. Ozerkos atkal jānakšņo, tomēr Teni vairs nemeklēju. Kad otrās dienas vakarā ierodos Abanas slimnīcā atkal jūtos ļoti slikti, gandrīz murgoju. 39,5. Liekos gulēt un vairs neko neatceros. Pamostos lielā istabā, kurā guļ trīs vīrieši un astoņas sievietes. Starp vīriešu un sieviešu gultām iekārtas segas. Guļu ar augstu temperatūru vairāk kā nedēļu. …
Kopēja un apkopēja te ir latviete Lonija Veldre, arī deportētā. Viņa ir citā nodaļā, bet padzirdējusi par mani iegriežas bieži un mēs runājamies latviski. Turklāt mani apmeklē arī Puriņš, kurš joprojām strādā par kurpnieku. Ārste Akulova paziņo, ka esmu saslimis ar tuberkulozi aktīvā formā. … Mēģiniet labi ēst. Sargieties saaukstēties. Neķerieties pie smaga darba, tad varbūt pāries. Sirds jums stipra un organisms vispār arī… Kad pēc atļaujas braukt uz Abanas slimnīcu vēršos Počotā pie komendanta, viņš neļauj izbraukt pat uz dažām dienām. Počotā nakšņoju pie Brieža vai Naumana, Ļeņingradas žīda, komūnista, arestēta arī 1937.gadā. Līdz mums nonāk ziņas par Kremļa slimnīcas ārstu arestu. Jūtams, ka briest jaunu slepeno instrukciju, jaunu represiju vilnis. Šoreiz sākas ar žīdiem. …
Mani atkal glābj mans labvēlis šeit visos šajos gados, politdaļas priekšnieks Ustinovs. Ar viņa palīdzību dabūju atļauju doties uz Abanu, kamēr ir biļetens. Ir ziema. Tagad iet kājām neuzdrošinos. Ustinovs sagādā transportu. … Abanā ierodos pie Puriņa. Viņi ar sievu Naģu mani pieņem labprāt. Pirmajā vakarā viņš mani cienā ar groku. Tas man ir īsti reizē, jo ceļā esmu nosalis. Es tev saku, nav labāku zāļu kā stipra tēja ar spirtu – apgalvo Puriņš – ar to ārstē visas slimības. Slimnīcā man regulāri taisa pneimotoraksu.
Paiet 1953.gada marts. Staļins ir miris. Vēl slikti iztēlojamies, ko tas nozīmē, tomēr visi šo ziņu sagaida ar milzīgu atvieglojumu.
Ja mums vispār ir cerība kādreiz atgriezties normālā dzīvē normālā padomju sabiedrībā, tad tikai tagad. Šī nāve nevar neizmainīt mūsu likteni – saka Puriņš sestā marta vakarā. Bet es palielīties, ka esmu tik tālredzīgs, nevaru. Neesmu pārliecībā, ka viss ļaunums ir no Staļina, un baidos, ka tik kādi politiskie siloviki nesāk valdīt vēl nesodītāk. Man tāpat kā vairākumam vēl nav skaidra priekšstata par Staļina lomu tajā baisajā traģēdijā, kādu pārdzīvojusi mūsu valsts pēdējā pusotrā gadu desmitā. Salīdzinājumā ar 1937.gadu represijas pret komūnistiem ir kļuvušas izsmalcinātākas, jezuītiskākas. Tomēr jau no 1949.gada arī es esmu pārliecībā, ka terors pret 1937.gadā arestētajiem komūnistiem un pret no fašistu gūsta atgriezušamies karagūstekņiem nevarēja notikt bez Staļina. Viņš nebija dīkdienis. Viņš valdīja. Viņš bija izcila personība. … Staļins nesatika arī ar Ordžonikidzi – reiz vakarā stāsta Puriņš – un viņš sapratis, ka cīnīties pret Staļinu nespēs, vai cīnīties negribēdams, izdarīja pašnāvību. Un pēc viņa nāves Staļins terorizēja viņu radiniekus. Abanā ir Sergo deportētā meita Kalmikova, strādā par iebraucēju kolhoznieku nama vadītāju. Viņš iznīcināja ne tikai visus nepietiekami paklausīgos vadītājus, bet arī visus nekrievu tautības vadošos darbiniekus. Īpaši cieta latvieši, jo no viņu vides nāca daudz redzamu partijas darbinieku. Viņš iznīcināja veselas tautas. … Klausos Puriņā un man ir baisi, kā to varējis izdarīt viens cilvēks. Ir baisi un rūgti, ka visai partijai neatradās spēka, ka tik ilgi to visu pacieta. Un uzreiz izvirzās draudīgs jautājums: kas jādara, lai tas nevarētu atkārtoties? …
Pēc Berijas aresta runas par iespēju atgriezties dzimtenē kļūst konkrētākas. …
Abanā dzīvo vairāki deportētie ungāru komūnisti. Viens no viņiem arestēts Taškentā. Pēc Berijas aresta viņš man stāsta savus apsvērumus par pēdējo pusotru desmitgadi. Nekāds pārpratums nebija jau no paša sākuma. Spēris vienu soli uz noziedzīgas izrēķināšanās ar iedomātu viņa varas pretendentu pusi Staļinam bailēs no atmaskošanas uzreiz bija jāsper nākamais solis. Un tā šī noziegumu ķēde veda viņu aizvien tālāk staignājā. Viņš izveidoja speciālu siloviku aparātu, bet kad šis aparāts aizgāja par tālu, to daļēji iznīcināja. Tā tika radīts iespaids, ka tas sodīts par varas pārsniegšanu, par nelikumībām. Šķitums, ka tiek nostiprināta likumība. Turklāt ir iznīcinātas pēdas, zūd iespēja atklāt visus iepriekšējo noziegumus. Pirmais bija Ježovs. … Staļiniskā despotisma idejiskais tēvs bija Višinskis. Pēc viņa teorijas, pēc viņa uzstāšanās pret padomju juridiskajām normām, kuras bija apstiprinājis mirušais Justīcijas tautas komisārs Pēteris Stučka, vairs nav vajadzīgi nekādi nozieguma pierādījumi, pietiek ar maksimālo ticamību. …
Abanā tikos ar kādu bijušo Rietumsibīrijas partijas darbinieku, kuram 1930-o gadu sākumā nācies iepazīties ar Višinska darba metodēm. Viņš tad bijis instruktors partijas apgabala komitejā. Lūk, viņa stāsts: Ar kolektivizācijas sākumu daudzi vietējie politdarbinieki par katru cenu centās uzdabūt augstu kolektivizācijas procentu. Bieži tika veikti pavisam nepieļaujami administratīvi pasākumi. 1930.gada pavasarī radās draudi, ka lauki paliks neapsēti. Uz Barnaulu Centrālkomitejas pilnvarotā statusā atbrauca Višinskis. Viesnīca Barnaulā bija paslikta, tāpēc uzaicināju viņu palikt pie manis. Rītos kopā dzērām kafiju, vakaros sēdējām pie tējas. Es viņam no tīras sirds klāstīju visu par esošo stāvokli un teicu, ka tādu spiedienu turpināt nedrīkst. Jums ir oportūnistiska pieeja jautājumam – mani noklausījies teica Višinskis – Jums jāsaprot, ka šodien partijas politika prasa, lai Altaja lauki šopavasar tiek apsēti kā kolhozu lauki. Nekādas piekāpšanās te nedrīkst būt – vai nu sējam kolhozos, vai nesējam vispār – tāds ir jautājums. Kāpēc politika to prasa, es tā arī nesapratu un viņš nepaskaidroja. Bet nākamā dienā viņš lika izveidot komisiju manas politiskās darbības pārbaudei, uzsākt pret mani lietu. Un turpināja dzīvot pie manis, un kopā turpinājām rītos dzert kafiju un vakaros sēdējām pie tējas. Ar CK pilnvaroto strīdēties neviens nevar. Komisijai nav ko īpaši pārbaudīt. Ja partijas uzstādījums ir tāds kā saka Višinskis, ja tā ir partijas politika, tad mani uzskati ar tādu politiku nesakrīt. Tātad komisijai nekas cits neatliek kā uzlikt uz papīra lēmuma projektu, ka mani uzskati un praktiskā darbība neatbilst partijas politikai un es kā oportūnists esmu izslēdzams no partijas.
Par novada komitejas sekretāru tad strādāja Roberts Eihe. Paziņoju viņam par situāciju. Eihe atbrauca uz Barnaulu. Iepazinās ar apstākļiem, parunāja ar komisijas locekļiem, un ļoti uzmanīgi uzklausījis mani teica – Nekas nekas, esi mierīgs, viss būs labi. Neko vairāk man neteica, bet vakarā apgabala komitejas sēdē, kur tika ziņots par manas darbības pārbaudi, notika neticamais: pēc komisijas ziņojuma uzreiz uzstājās Eihe un sagatavoto rezolūciju nokritizēja kā nepamatotu. Višinskis neteica ne vārda. Pēc Eihes ierosinājuma lieta pret mani tika izbeigta. Pēc tam Eihe uzstājās vēlreiz, norādīja, ka kolektivizācijā nekāda administrēšana nav pieļaujama. Ka stingri jāievēro brīvprātības princips. Višinskis klusē atkal. Vakarā atkal sēdam ar Višinski pie galda un dzeram tēju. It kā nekas nebūtu noticis viņš man saka – Redziet, jaunais cilvēk, neapvainojieties, jūs vēl maz saprotat, te nekas nav darāms, tāda ir politika. Kāda politika, es protams nesapratu. Tikai redzēju, ka Višinskis ir spējīgs aci nepamirkšķinot sēdēt man blakām, dzert tēju un vienlaikus mierīgi atdot mani iznīcināšanai kādas tikai viņam saprotamas politikas vārdā. Bet ja nesanāk, tad viņš taisīs nevainīgu ģīmi un teiks – tāda ir politika. Viņam ir pilnīgi vienaldzīgs cilvēka liktenis un mūsu valsts liktenis, mūsu valsts ekonomiskā attīstība. Viņam ir svarīgi Maskavā noziņot: Kolektivizācija Altajā ir pabeigta.
… Ko nozīmē Višinska politika, sapratu tikai 1937.gadā. Par savu uzticību lietai un godīgumu ar savu dzīvību samaksāja Eihe. Domāju, ka Višinskis viņam pieminēja arī to gadījumu Barnaulā. Tā nu katrs zina kādus baisus gadījumus, par kuriem toreiz baidījās runāt vai runāja čukstus…
Beidzot saņemu atbildi no prokurora Krasnojarskā. 27.jūnija pavēstē viņš paziņo, ka dokuments par manu atbrīvošanu no deportācijas 1954.gada maijā izsūtīts uz Abanas miliciju, kur varu to saņemt. Tomēr maijā no Krasnojarskas uz Abanu nosūtīto paziņojumu es saņēmu tikai … augustā…
Tomēr vairs nav ko spriedelēt. Ar pasi kabatā es braucu uz Rīgu!…
…
https://memorial.krsk.ru/memuar/C/Cirulis_VO.htm
Mazās piezīmes + 