Viss sliktais, protams, notiek ne ar mums un ne pie mums. Tā cilvēks ir būvēts – pēc dabas iedzimts optimists. Un vairumā gadījumu tas nav slikti, bet pat ļoti labi. Bet ir izņēmumi. Piemēram, kad ir darīšana ar īstiem draudiem, kurus mēs savas labticības dēļ neredzam, kamēr neatsitamies ar pieri.
Piemēram, tā sauktā hibrīdkara draudi. Kur? Latvijā, kungi.
Te droši vien cienījami un ne tik cienījami lasītāji sāks ironiski smīnēt: autors, sak, nepazīst mūsu īstenību. Te tak nav Donbass! Nedz Ukraina! Gan dzīves līmenis pavisam cits, gan valsts tiesiska bez pēdiņām (nu gan glaimojoši, I.L.), gan arī ar aizsardzību ir stipri labāk. Un arī vietējā padomjvalodīgā populācija, lai cik tā nebrēktu “Par Putinu”, dārgo un mīļoto, bet dzīvot zem viņa varas tomēr negrib. Putinu apsiekalo, par Krievijas Federāciju aizlūdz kā musulmaņi par Meku, bet dzīvot tomēr grib Latvijā. Bet ja aizbrauc, tad uz kaut kādu bezdvēselīgu Britāniju vai eirosodomisku Zviedriju, izvairoties no Krievijas kā no mēra pārņemta poligona.
“Vai šie ļautiņi sagaidīs krievu tankus vai ies partizānos?” Muļķības!”
Jā, muļķības. Ne zem Latvijas tankiem gulsies, ja tādi sāks ripot pa ceļiem, ne mežos ar berdankām bēgs. (Kaut vai tāpēc, ka – ko tajos mežos darīt, ar berdanku vai bez, galīgi neko). Visas tādas izpriecas nemaz nav vajadzīgas.
Pirmkārt, ir jāatceras, ka Donbasā hibrīdkara dzinējspēks bija un paliek ne jau sašutuši raktuvju strādnieki, traktoristi un citādi proletārieši. Girkina-Strelkova vienība ieradās no Krievijas Federācijas un nokļuva Slavjanskā ar viena vietējā oligarha piekrišanu. (Protams, mēs nekādi nezinām, ka tas ir Ahmetovs) Un turpmāk turienes militāro spēku mugurkaulu veidoja ne brīvprātīgie un pat ne algotņi no KF, bet Putina regulārais karaspēks. Bez tā šis cirks ar zirgiem noturētos ne ilgāk kā mēnesi. Un tas ir ilgākais.
Tā ka iedzīvotāju atbalstam – arī Ukrainas dienvidaustrumos – ir sīka nozīme.
Bet otrkārt – un galvenokārt – ja Latvijā nav iespējams īstenot to hibrīdkara scenāriju, kas tika īstenots Donbasā, tad tas nenozīmē, ka rezervē nav cits scenārijs. Aši uzmetot, tas var izskatīties tā.
Pēkšņi ne no kurienes parādās kaut kāda kustība – partija, organizācija, pat kāda nebūt republika. Kas pasludina, ka viņu pacietība ir ar troksni pārplīsusi, un tagad minētā grupa sāk tāpat kā “ģedi” (vectēvi) bruņotu cīņu pret “latviešu fašismu”.
Jūs skumīgi pasmaidat, aizverat ziņas un ejat gulēt.
Tajā pat naktī pār Latvijas robežu pāriet divas-trīs diversiju grupas. Nu tā ne dziļi – burtiski pāris kilometrus. Nošauj dažus policistus un valsts ierēdņus, aizdedzina kādas piecas ēkas un aiziet. Bet no rīta minētā virtuālā republika paziņo, ka tas bijis viņu kaujinieku partizāņu reids.
Latvijas Ārlietu ministrija, protams, nosūta sašutuma notu uz Maskavu. Jo katrs muļķis sapratīs, ka nostrādājuši nevis pašdarbnieki dumpinieki, bet profesionāļi. No Maskavas būs atbilde: paši esam pārsteigti. Meklējam ļaundarus. Tikai atrast gan nevaram. Bet vēl, lai gan mēs tādus paņēmienus neapsveicam, tomēr nevaram nepamanīt, ka Baltijas bezatbildīgā etnokrātiju politika, nacisma reabilitācija utt. utt. (tālāk paši zināt).
Tad, skaidra lieta, visi Latvijas spēki, kādi vien ir, tiks pārmesti uz robežām – lai nepieļautu notikušā atkārtošanos. Pēc pāris dienām, kad spēki tur savāksies, tos nosvilinās ar “Grad’iem” – pāri robežai.
Un atkal būs protesti – gan no Rīgas, gan no Briseles., gan no Vašingtonas, un no visurienes. Un atkal atbilde:
– Paši esam šausmās. Tādi bandīti, nesen nolaupīja vairākas zalves iekārtas, tagad draiskojas.
– Tad notveriet viņus!
– Ķeram. Pagaidām nevaram atrast.
– Nemuļķojiet mūs! Mēs taču saprotam, ka darbojies regulārais karaspēks!
– Bet jums ir uzziņa, ka tas bijis regulārais karaspēks?
Nu un kas? Viss. Vēl pēc nedēļas gaisotnes uzturēšanai uzsprāgst vairākas bumbas supermārketos – maksimumstundās. Tikai par to atbildību uzņemsies vēl kāda nebūt “armija” vai “fronte”.
Bet tajā brīdī ar pilnu jaudu pieslēgsies visa Latvijas iekšējā Kremļa aģentūra. Un Saeimā no rīta līdz naktij kā piedziedājumu skandinās mantru, ka “nacionālisti ir Latvijas tautu noveduši līdz pilsoņu karam”. Un vēl – “ar savu agresīvo darbību” noveduši līdz “sadursmei ar Krieviju”. Ka vajag ieklausīties padomjvalodīgajos, utt.
Tajā brīdī NATO sabiedrotie, protams, meklēs veidu, kā latviešiem palīdzēt. Ar skubu izteiks dziļu norūpēšanos. Pēc laiciņa arī sašutumu. Bet tālāk domās. Jo karš nav pasludināts, bet ielaisties sadursmes pirmajā fāzē ar kodollielvalsti ne visai gribētos.
Bet kamēr viņi domās, Putins pateiks, ka viņš par Latviju ir ar visu dvēseli, bet tā pret viņu gluži ar pretējo. Pati izraisījusi pilsoņu karu un nu vaino viņu. Un momentā apturēs visu tranzītu caur Latvijas ostām. Krievijas Federācija, skaidrs, arī iedzīvosies kaudzē problēmu, bet nav jau pirmo reizi. “Tā dzīvojam vienmēr” (Мы всегда так живем (Vlad.Visockis). Bet putiniskie spēki Latvijā ar divkāršu spēku sāks spiegt:
– Fašisti valdībā vispirms izraisīja pilsoņu karu, bet tagad noveda valsti līdz ekonomiskam sabrukumam!
Te, lūk, īstenībā ir visa hibrīdkara recepte. Ievērojiet – bez kādiem partizāniem nacionālajos parkos un raktuvju dumpja Ventspilī. Un ar to pilnīgi pietiks, lai stāvokli Latvijā iešūpotu ļoti pamatīgi. Pēc kam tā, pilnīgi iespējams, ak vai, var nogriezties uz Putinam izdevīgu pusi.
Teiksit, ka tas ir neprāts? Ka pēc tādiem notikumiem Kremli agri vai vēlu nospiedīs? Pareizi. Tomēr arī Krima bija neprāts, pēc kura Kremlis ir jānospiež. Bet Krima taču notika. Bez tam ir vērts atcerēties, ka Putinam tīk spēlēt uz likmju paaugstināšanu.
Secinājums var būt viens, lai gan ne visai oriģināls. Ir ar skaidru prātu jāredz apkārtējā pasaule. Mēs visi kopš 2014.gada pavasara esam atjēgušies būtiski jaunā īstenībā – jauna Aukstā kara īstenībā, kuru sāka Putins, anektējot Krimu. Un tas diemžēl paredz noteiktus izdevumus.
Un tieši – citu, nopietnāku un cietāku, bet galvenais sistēmiskāku iekšējās drošības ievirzi.
Nopietnu, kur cietāku, kur elastīgāku, bet tomēr sistēmisku un stratēģiski uzbūvētu darbu informācijas jomā.
Jaunus – ne gluži iecietīgus – paņēmienus darbā pret skaidri redzamiem Kremļa ietekmes aģentiem.
Nu, un arī rūpes par savu armiju; bez tā, diemžēl, nekādi. Tas tā īsumā.
Pretējā gadījumā aprakstītais scenārijs var izrādīties daudz daudz reālistiskāks kā gribētos. Un es priecātos, ja kļūdos …
Bet, ak vai, zinu no savas pieredzes: lavbēlīgās prognozēs es kļūdos biežāk kā nelabvēlīgās. Dod, Dievs, ka šoreiz būtu izņēmums…
Mazās piezīmes + 