(Bezmaz vai Kremļa aritmētikas rokasgrāmata. Tai vajadzētu atcelt vēkšķēšanu par Putina neizprotamību un liberālutopistu trallināšanu. Mums šīm ciniskajām atziņām un programmai vajadzētu likt domāt, kā neatstāt valsts Satversmi blefa lomā. Un kurš vēl šaubās, ka uzvareklis ir pretinieka ierocis? I.L.)
Комлева Наталья Александровна – politisko zinātņu doktore, profesore, A.M.Gorkija v.n. Urālu Valsts universitātes Politikas zinātnes teorijas un vēstures katedras vadītāja. © Komļeva N.A., 2010. http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/19245/1/iurp-2010-78-04.pdf
Jēdzienu ‘pierobežvalsts’ (limitrofs) sākotnēji lietojuši romieši, lai apzīmētu pierobežas karaspēka izvietojuma vietas. Etimoloģiski šis termins sastāv no grieķu vārdiem ‘limes’ (robeža) un ‘trofos’ (barotāja): karaspēka daļas, kas sargā robežu, vajadzēja apgādāt ar krājumiem, piederumiem un ieročiem. 20.gs. sākumā šis termins ir kļuvis “klejojošs”, tas ir, tiek lietots atkarībā no situācijas un šauri, lai apzīmētu atsevišķas pierobežas valstis – padomju Krievijas kaimiņus (lielākoties Baltijas valstis un Somiju).
20.gadsimta beigās ar V.Cimburska pūliņiem jēdziens ‘limitrofs’ ir ieviesies ģeopolitiskajā leksikonā kā pilnvērtīgs kategorizācijas elements. Tā šis pētnieks apzīmēja pierobežas valstu kopumu, kuras ģeogrāfiski piekļaujas kādai lielvalstij. V.Cimburskis apgalvoja, ka limitrofu izveide ir universāls ģeostratēģisks paņēmiens (Цымбурский В.Л. Россия – земля за Великим лимитрофом: цивилизация и ее геополитика. М., 2000). Tiesa gan, šis zinātnieks uzskatīja, ka limitrofi iekļaujas drīzāk vispārcivilizācijas, ne ģeopolitiskas attīstības norisē.
————
Mūsu uzskats ir, ka šā jēdziena saturs 21.gs.sākumā ir mainījies (paplašinājies), jo:
1) uz 20-21.gs. robežas limitrofu veidošana un izmantošana ir pārvērtusies par mērķtiecīgi izmantotu ģeopolitisku tehnoloģiju, ko lieto ne vien varenas valstis, bet arī nevalstiskas dabas darbojošās personas (aktori). (Mūsu ieskatā ģeopolitiska tehnoloģija ir īpašs sociālās tehnoloģijas gadījums, ko var definēt kā mērķtiecīgas iedarbības līdzekļu un paņēmienu kopumu uz kādu sociālu objektu. Ģeopolitisko sociālo tehnoloģiju tips tiek izdalīts tieši attiecībā uz ģeopolitiskas ietekmes objektiem);
2) jau 20.gs. ir notikusi priekšstatu par ģeopolitisko telpu paplašināšanās: ģeopolitisko telpu tipoloģijā ir ienākusi ekonomiskā (sakarā ar ko izveidojusies tāda ģeopolitiskās zinātnes nozare kā ģeoekonomika), info-kibernētiskā un info-ideoloģiskā (ko pēta attiecīgi ģeoinformātika un ģeokulturoloģija) telpa;
3) pie valstiskas, starpvalstu un pārvalstu dabas ģeopolitiskiem aktoriem ir pievienojušās tā sauktie “jaunie aktori”, pārsvarā pēc raksturojumiem nevalstiskas.
Mūsuprāt, mūsdienu ģeopolitiskajā laikmetā limitrofs ir nevis tikai pierobežas valstu kopums, kas ģeogrāfiski piekļaujas kādai lielvalstij, bet gan valstu un nevalstisko aktoru kopums, kuru telpu pārliecinoši pārvalda kāda varena valsts, kas šajā gadījumā uzstājas ģeopolitiska “tutora” lomā. (No angļu ‘tutor’ – pamācītājs, kā arī mācību vadītājs, apmācītājs). Pie tam limitrofi izkārtojas ne vien ģeogrāfiskajā, bet arī ekonomiskajā un info-ideoloģiskajā (kultūras) telpā.
Kā limitrofa elements var uzstāties valstiskas vai nevalstiskas dabas aktors, kas ir ģeogrāfiski attālināts no ģeopolitiskā pamācītāja, bet iekļauts pamācītāja ekonomiskajā un info-ideoloģiskajā telpā un atrodas tā politiskā pārvaldībā. Tādi limitrofiski elementi, kas ģeogrāfiski attālināti no saviem pamācītājiem, 20.gs. bija, piem., Kuba PSRS un Dienvidvjetnama ASV. Tā kā postmedernisma sabiedrībā informācijas revolūcija izmaina ģeopolitisko telpu pakārtotību un pirmajā vietā uznāk info-ideoloģiskā telpa, tad limitrofi var iegūt ideoloģisku vai ekonomisku dabu un vispār pārsniedz pamācītāja ģeogrāfiskās pārvaldības iespējas. Piemēram, NAFTA (North American Free Trade Agreement) ir ASV limitrofs Amerikas ekonomiskajā telpā, bet bijusī sociālistiskā nometne pēc PSRS ideoloģiskā limitrofa sabrukuma ir pārgājusi liberālo demokrātiju telpā, saglabājot savus limitrofiskos raksturojumus.
Galvenais varenas valsts mērķis limitrofa izveidošanas jomā ir savdabīga tieksme uz ģeopolitisku apvērsto entropiju (negentropy) – sakārtotību. Valstu – satelītu ģeopolitiskajā telpā dotā limitrofa ietvaros, tā samērā mazo apmēru dēļ salīdzinājumā ar valsti-ekspansētāju (pamācītāju), tiek tērēts ievērojami mazāks resursu apjoms cīņai ar ģeopolitisko pretinieku (pretiniekiem) kā gadījumā, ja tāda cīņa notiktu tieši valsts-ekspansētājas ģeopolitiskajā teritorijā.
Telpas-limitrofus veido gan totalitāra (autoritāra), gan arī demokrātiska (liberāla) lielvalsts, jo tā ir izplatīta un pastāvīgi lietota tehnoloģija gan aizsardzībai, gan arī varenāko valstu ģeopolitisko telpu izplešanai.
Limitrofi attiecas uz tā saukto mākslīgo robežu kategoriju. Kategoriju ‘robežas’ visaktīvāk izstrādāja vācu klasiskajā ģeopolitikā. Gandrīz visi 19-20.gs. vācu zinātnieki ģeopolitiķi ir apgalvojuši, ka robeža nevar būt cieta līnija, ka tā ir kompromiss starp valsts tieksmi ģeopolitiski izplesties un tās iespējām šo izplešanos īstenot.
Robežu cietības nosacītību ir uzsvēris arī lords Dž.Kerzons, viens no pirmajiem šīs problēmas pētniekiem. Lai apzīmētu valstiskus veidojumus divu valstu, starp kurām cieta robeža nav iespējama, pierobežā, viņš ieveda terminu ‘bufervalsts’. Bufervalstis vienmēr ir raksturīgas ar ekonomisku un politisku nestabilitāti, jo tās ir slēptas varenāku valstu ģeopolitiskās cīņas arēnas.
1962.g. K.Bouldings izdalīja īpašu robežu veidu starp makroreģioniem – ‘kritiskās robežas’. Tās izveidojas gadījumos, kad lielvalstis tiecas aizstāvēt savas intereses aiz savas juridiski iezīmētās teritorijas robežām. Bouldinga koncepcija saistās ar jēdzieniem ‘ietekmes sfēra’ un ‘vitālo interešu sfēra’. ASV un PSRS kritiskās robežas pamatojušu koncepciju piemēri ir attiecīgi Monro un Brežņeva doktrīnas. Šīs doktrīnas pamatotas ar to, ka katrai lielvalstij aiz tās robežām ir savs starptautiskās sociācijas slepeni atzīts ģeopolitiskās rīcības rādiuss, kas iezīmē sava īpaša jutīguma zonu, kurā tā necietīs citu valstu noteiktu darbību.
Tādējādi pierobežvalstis saskaņā ar Dž.Kerzona terminoloģiju ir ‘bufervalstu’ kopums, bet saskaņā ar K.Bouldinga terminoloģiju – kritisko robežu paveids. Karls Šmits ģeopolitiskās telpas apzīmēšanai ir ieviesis vēl vienu jēdzienu – lielvalsts aizsardzības josla – ko tā sargā kā savu interešu zonu – ‘Grossraum’ jeb ‘Lielo telpu’. Viņa gadījumā ‘lielo telpu’ veido kultūras un/vai reliģijas ziņā līdzīgas valstis.
Jēdzieniskas nokrāsas, kas slēptas nosauktajos ģeopolitiskās zinātnes jēdzienos, nemaina faktu, ka katra lielvalsts atkarībā no tas kopējās varenības apjoma un struktūras visiem līdzekļiem tiecas palielināt savu ģeopolitisko telpu, lai iegūtu jaunus savas attīstības un drošības papildus garantiju resursus. Iznākumā veidojas pirmā un otrā līmeņa telpas, tas ir, lielvalsts-pamācītājas pašas telpa un tās limitrofa telpa, kurā šī lielvalsts uztur kundzību un kuru pārvalda savās interesēs.
Ģeopolitiskās norises saturs vienmēr ir bijis un paliek arī tagad gan valstiskas, gan nevalstiskas dabas aktoru sadursmes cīņā par izdzīvošanas un attīstības resursiem. Tādējādi, ģeopolitiskas iedarbības mērķis ir pretinieka novājināšana vai pilnīga sagraušana un tā resursu iegūšana daļēji vai pilnībā.
Šajā ziņā ar izdzīvošanas un attīstības resursiem tiek saprasts:
– izejvielas (būtībā dabas resursi);
– populācija tās apjoma un kvalitatīvā raksturojuma ziņā (dabas-sociālais resurss);
– piekļuve pretinieka ražojošajam un/vai finanšu sektoram (ekonomiskais resurss);
– lietojumprogrammu produkcija, info-kibernētiskās tehnoloģijas (informācijas resurss);
– simboliskais kapitāls (mentālais resurss), kas pēc M.Vēbera izteikuma nodrošina “varenības prestižu”.
Jo svarīgāki resursi un jo lielāks to iespējamais apjoms, jo nežēlīgāka izvēršas sadursme attiecīgajā telpā (ģeogrāfiskajā, ekonomiskajā, info-kibernētiskajā vai info-ideoloģiskajā). Dažkārt, ja ir atbilstoši nosacījumi, sadursme iegūst kara raksturu, tas ir, par mērķi liek pretinieka sistēmisku raksturojumu sagraušanu. Pie tam karu, tāpat atkarībā no apstākļiem, var rīkot gan “karstā”, gan “aukstā” formā. “Karstais” karš, mūsuprāt, ir valstu ģeopolitiskas sadursmes tips, kuras galvenais saturs ir bruņota cīņa par stratēģisku virskundzību ģeogrāfiskā telpā reģionālā vai globālā līmenī. Globāla līmeņa sadursme tiek saukta par ‘pasaules karu’, reģionāla – par ‘lokālu karu’. ‘Aukstais karš’ ir valstu ģeopolitiskas sadursmes veids, kuras galvenais saturs ir cīņa par stratēģisku virskundzību ekonomiskajā un info-ideoloģiskajā telpā. Šis kara tips telpu specifikas, kurās tas notiek, dēļ neprasa karaspēka lietojumu. ‘Aukstais karš’ starp superlielvalstīm neizbēgami iegūst globālu līmeni, un parasti to pavada lokāli ‘karstie’ kari to pierobežvalstīs. Mūsu gadījumā lokālie kari ir kādas no sadursmes pusēm ekonomiskā un ideoloģiskā pārākuma uzskatāma demonstrācija. Par karu šāda veida ģeopolitisku sadursmi sauc tāpēc, ka tās galvenais mērķis ir iznīcināt pretinieku kā īstu ietekmīgu spēka centru un sekojoša pilnīga vara pār tam piederošām ekonomiskām un info-ideoloģiskām telpām.
21.gs., kad ir piecas lielas kodollielvalstis un, domājams, vairāki desmiti valstu “uz sliekšņa”, ‘karstais’ karš par to telpu resursiem ir apgrūtināts vai vispār neiespējams. Tādā situācijā praktiski vienīgā izeja ir cīņa par to limitrofu resursiem visos ģeopolitisko telpu veidos, ar mērķi būtiski vai pat sistēmiski novājināt lielvalsti-pamācītāju.
Tātad, lielvalsts limitrofu veido ar sekojošiem mērķiem:
1) iegūt visu veidu limitrofa resursus pašas pastiprinājumam;
2) izmantot visus limitrofa telpu veidus, lai cīnītos ar ģeopolitiskajiem pretiniekiem slēptā vai atklātā formā, ieskaitot bruņotu sadursmi, ja nav iespējama vai ir apgrūtināta cīņa pretinieka telpās;
3) limitrofi uzņem triecienu, kas paredzēts pamācītājvalstij un ļauj tam saglabāt spēkus un resursus; pie tam varenākie tutori veido veselu savstarpēji neatkarīgu pierobežvalstu sistēmu, kas to piesedz arvien attālākās robežās;
4) liberāla likumdošana attiecībā uz apkārtējo dabas vidi ļauj pierobežvalstīs ar zemu ģeopolitisko statusu izvietot “netīro” rūpniecību, ko nepieļauj attīstītās valstis;
5) limitrofvalstis varenām lielvalstīm dod izeju uz līdz tam nepieejamām vai grūti pieejamām ģeopolitiskām zonām (atklāta vai aizklāta pasaules pārdalīšana).
Kāpēc tad limitrofa valstis un nevalstiski aktori iekļaujas pierobežvalsts sastāvā? Vai tā ir uzspiesta vai brīvprātīga norise?
Vēsture rāda, ka iekļaušanai pierobežvalsts telpā tiek lietots gan viens, gan otrs paņēmiens. Pie tam gan valstiskas, gan nevalstiskas dabas limitrofa elementiem ir sekojošas tāda stāvokļa priekšrocības: aizsardzība un palīdzība no valsts-pamācītājas puses tā izdzīvošanā un attīstībā līdz ierobežojumiem, ko nosaka valsts-pamācītājas kopējā varenība un tās tieksme neradīt sev papildus problēmas un jaunus sāncenšus pašu interesējošās telpās. Vienlaikus pierobežvalsts stāvoklis var piesaistīt noteiktām valstīm vai nevalstiskām struktūrām pamācītājvalsts interesēs izprovocētus sociālus, politiskus un militārus konfliktus.
Kāda ir mūsdienu pierobežvalsts struktūra?
Tradicionāli limitrofi ir veidoti kā tā sauktās mazās valstis. Maza valsts, mūsuprāt, ir valsts ar mazu kopējo (ģeogrāfiskā + ekonomiskā + info-kibernētiskā + info-ideoloģiskā) telpu un resursiem, kurai tāpēc ir maza vai niecīga ģeopolitiskā varenība. Tādējādi mazas valsts statuss valstu ģeopolitiskajā pakārtotībā ir zemākais.
Mazās valstis to niecīgā varenības kopapjoma dēļ ir lielvalstu un reģionālo valstu iedarbības objekti. Visu to politiku nosaka tas, kuru pusi tās ieņem lielvalstu strīdos. Ciniski bet precīzi mazo valstu likteni izteicis satīriķis M.Žvaņeckis: visa viņu māksla pastāv pareizā tās iekarotāja izvēlē. Mazas valstis apvienojas savienībās, kas tām kaut kādu brīvības pakāpi attiecībā pret valstīm ar augstāku ģeopolitisko statusu dod. Piemēri varētu būt GUAM (Gruzija, Ukraina, Azerbaidžāna, Moldāvija), MBS (Melnās jūras-Baltijas savienība: Ukraina, Igaunija, Latvija, Lietuva), Višegradas grupa (Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija). Tādu savienību ģeopolitiskā orientācija parasti piekārtojas kādai globālai vai reģionālai lielvalstij, no kuras tiek sagaidīts pirmkārt ekonomisks izdevīgums un militārs “lietussargs”.
Valstiskas dabas limitrofi sevī ietver ne tikai mazas valstis, bet arī augstāka līmeņa aktorus. Valstis pēc to kopējās ģeopolitiskās varenības kritērija autore iedala piecās statusa grupās:
– superlielvalstis;
– lielvalstis;
– reģionālas superlielvalstis;
– reģionālas lielvalstis;
– mazas valstis.
Tās visas mērķtiecīgi būvē limitrofus, kuru telpas pārsedzas, jo zemāka statusa lielvalstis un valstis pašas ietilpst augstāka līmeņa lielvalstu limitrofā. Atbilstoši teiktajam – jo augstāks ģeopolitiskais statuss ir kādai lielvalstij, jo vairāk tās limitrofam līmeņu. Tādējādi, superlielvalsts otrā līmeņa limitrofs ir lielvalstu limitrofi, trešo līmeni veido reģionālo superlielvalstu limitrofi, ceturto – reģionālo lielvalstu limitrofi, un beidzot piektais līmenis ir sīki dažu mazu valstu limitrofi, kuru kopējā varenība ļauj tām pakļaut vēl vājākas mazās valstis.
Protams, valstis ar atšķirīgiem ģeopolitiskiem statusiem lielvalsts-pamācītāja limitrofā pilda atšķirīgas lomas: valstīm ar augstāku statusu ģeopolitiskās norises ietvaros ir kaut kādā mērā patstāvība. Arī valsts-pamācītāja uzvedas atšķirīgi attiecībā uz pierobežas valstīm, atkarībā no attiecīgās limitrofa valsts statusa un konkrētās ģeopolitiskās situācijas.
Mums šķiet, ka superlielvalstij vai lielvalstij lielāku labumu dod pirmā un otrā līmeņa reģionālo lielvalstu iekļaušana savā limitrofā (reģionāla superlielvalsts un “vienkārša” reģionāla lielvalsts). Ietekme uz reģionālām lielvalstīm ļauj pārvaldīt ne vien fizisko, bet arī visus citus attiecīgā reģiona telpu veidus. Runājot par ģeogrāfisko telpu, jāatzīmē, ka tās pārvaldība notiek caur reģionālo lielvalstu savstarpējiem bruņotiem konfliktiem vai ar mazām valstīm, kā iznākumā notiek teritoriju sagrābšana (vai teritorija tiek pārvaldīta caur tāda konflikta draudiem). Vēl viens pārvaldības veids – bruņoti konflikti un teritoriju ieņemšanas, ko noteiktas reģionālas lielvalsts ietekmē veic mazas attiecīgā reģiona valstis. Protams, ne tuvu vienmēr reģionāla lielvalsts “grābj kastāņus no uguns” tikai kāda cita labā, jo īsteno arī pašas intereses, kas var nesakrist ar pamācītāj-lielvalsts interesēm, kura to ietekmē. Visai ierobežotā apjomā kaut kāda niecīga patstāvība attiecībā pret savu tiešo pamācītājvalsti jeb limitrofa galveno pamācītāju var būt pat mazai valstij. Tomēr stimuli, kādus zemāka statusa valstu pakļaušanai lieto lielvalstis, mēdz būt tik spēcīgi, ka praktiski izslēdz nepaklausības iespēju (piemēram, kredīti un to pieaugoši procenti, kas kļūst par īstām ekonomiskām važām, kas droši sasaista valsts-parādnieces ģeopolitisko un citādu politisko uzvedību).
Tādējādi ietekme uz reģionālām lielvalstīm un citām ekspansīvas (pamācītājas) valsts limitrofā iekļautām valstīm dod tai iespēju ar svešām rokām veikt politiskas darbības, kādas pašai kaut kādu iemeslu dēļ veikt nav iespējams vai tas ir apgrūtinoši (piemēram, starptautisku sankciju režīma pret noteiktu valsti ievērošana). Piemērs var būt vienošanās starp Baltkrieviju un Irāku (2000g.) par Irākas pretgaisa aizsardzības modernizāciju un tās speciālistu sagatavošanu: toreiz Baltkrievija izdarīja to, ko nevarēja atļauties Krievija, kura piedalījās embargo režīmā uz bruņojuma piegādi Irākai.
Vēlreiz uzsvērsim, ka pierobežvalstu kopuma iekšienē izkārtojas sava ģeopolitiskā pakļautība gan atbilstoši aktoru kopvarenuma atšķirībām, gan arī pamācītājvalsts mērķtiecīgas rīcības iznākumā. Valstīm ar augstāku statusu (ar lielāku kopējo varenību salīdzinājumā ar pārējiem limitrofa elementiem) ir savas pierobežvalstis. Šos zemākā līmeņa limitrofus “ģenerālais limitrofs” izmanto savās interesēs, iedarbojoties uz šā limitrofa pamācītāj-lielvalsti. Tomēr zemāka līmeņa limitrofa ietvaros pamācītājvalstij kaut kādā mērā ir ģeopolitiskas rīcības brīvība, ko nosaka atšķirība starp pašas kopējo varenību un sava limitrofa sastāvdaļu varenību. Šajā sakarā zemāka līmeņa pamācītājvalsts var stāties interešu sadursmē ar ģenerālo tutoru, kā sadursmes ieroci izmantojot sava limitrofa resursus. Šīs sadursmes vienmēr ir situācijas nosacītas un īslaicīgas. Jo zemāks pamācītājvalsts līmenis, jo mazākas tās pretošanās iespējas “ģenerālpamācītājam” un augstāka līmeņa pamācītājiem viena un tā paša limitrofa ietvaros.
Tādējādi varenas lielvalsts limitrofs ir daudzlīmeņu veidojums, kas ietver zemāka ģeopolitiskā statusa lielvalstu limitrofus. Tādas konstrukcijas sarežģītību priekšnosaka tās pretrunīgums: ģenerālajam pamācītājam var pretoties ne vien atkarīgās limitrofa lielvalstis, bet arī otrā, trešā un pēdējā līmeņa limitrofu valstis var meklēt limitrofa atkarīgo pamācītāj-lielvalstu aizbildniecību, tiecoties panākt lielākas priekšrocības no ģenerālpamācītāja.
Mūsdienu pasaulē limitrofi pastāv ne tikai ģeogrāfiskajā telpā un ietver ne tikai valstis.
Kopš 20.gs. otrās puses ģeopolitisko telpu tipoloģijā līdztekus ģeogrāfiskajai telpai (sauszeme, jūra, gaiss, kosmoss) ir iekļāvusies arī ekonomiskā, info-kibernētiskā un info-ideoloģiskā telpa. Jaunas telpas nozīmē arī jaunas robežu īpašības (ekonomiskās, info-kibernētiskās un info-ideoloģiskās robežas), un atbilstoši arī jaunu pierobežvalstu dabu.
Jaunas telpas dabiski apgūst tā sauktie “jaunie aktori”, tas ir, nevalstiskas dabas struktūras – ekonomiskas, kibernētiskas un plašsaziņas korporācijas. Savu interešu nodrošināšanai tās būvē neteritoriālus (pārteritoriālus) limitrofus. Tādu limitrofu uzdevumi un to struktūras ir analoģiskas ģeogrāfiskajā telpā pastāvošiem limitrofiem, un tieši:
– visu neteritoriālā limitrofa resursu veidu pārņemšana pašas pastiprināšanai;
– limitrofa telpu izmantošana cīņai ar pretiniekiem slēptā vai atklātā formā, līdz pat ekonomiskam, kibernētiskam vai ideoloģiskam (kultūras) konfliktam (tostarp karam), ja tas nav iespējams vai ir apgrūtinoši pretinieka telpās;
– tāpat kā ģeogrāfiskie, arī neteritoriālie limitrofi uzņem triecienus, kas paredzēti to pamācītājvalstīm, palīdzot saglabāt spēkus un resursus.
20.gs. ģeopolitiskajā norisē ir ienākuši arī tādi aktori kā dažādas dabas un dažādas ģeopolitiskās orientācijas nevalstiskās organizācijas (NVO). Pēc darbības paņēmiena tās nosacīti var iedalīt sadursmju (galējā izpausme – teroristiskās organizācijas) un sadarbnieciskās, kolaboratīvās (piemēram, tiesībsargāšanas rakstura).
Pēc darbības satura nevalstiskie aktori mūsuprāt iedalās ekonomiskos, politiskos un kultūras (ideoloģiskos) aktoros.
NVO var iekļauties varenas lielvalsts limitrofā kopā ar valstiskas dabas aktoriem, tos līdzīgi izmantojot valsts ģeopolitisko mērķu īstenošanai, kā arī nevalstiskas dabas aktora limitrofā. Tā teroristiskas organizācijas, kas ārēji ir nesaistītas ar valsts struktūrām, bieži tiek kontrolētas un darbojas noteiktas valsts (valstu) interesēs. Klasisks piemērs ir organizācija “Al-Kaida” (Al-Qaeda) un kustība “Taliban”, kas izveidotas 20.gs. beigās ASV aizbildniecībā, lai iedarbotos sākumā uz padomju noslieces, vēlāk un Krievijas noslieces režīmu Afganistānā. Organizācija “Hezbollah” ietilpst Irānas – Vidējo Austrumu valsts – limitrofā, darbojoties cita ģeogrāfiskā reģiona – Tuvo Austrumu reģionā. Tiesībsargāšanas organizācijas virknē gadījumu var darboties lielu korporāciju interesēs, slēptā formā piedaloties konkurences cīņā to pusē (piemēram, ekoloģiskās vai antiglobālistiskās organizācijas).
Nevar noliegt, ka vairumā gadījumu aiz NVO darbībām stāv globālu jeb transnacionālu korporāciju ģeopolitiskas izvēršanās intereses, tas ir, ekonomiskas dabas nevalstisku aktoru intereses, kuri veido savus limitrofus gan ekonomiskajā, gan info-ideoloģiskajā telpā. Piemēram, visai ticams, ka pazīstamais starptautiskais terorists ben Ladens vadās ne vien no panislāmiskām, bet arī no sava biznesa interesēm, esot lielas ģimenes celtniecības kompānijas līdzīpašnieks, kas darbojas ne vien Tuvo Austrumu un Āzijas valstīs, bet arī Eiropā.
Ir zināms, ka aiz ASV un Pakistānas valdību sniegtā atbalsta ir stāvējušas globālas naftas korporācijas. Transāzijas naftas vada projekts visekonomiskāk bija īstenojams caur Afganistānas teritoriju, ko plosīja pilsoņu karš. Klanu sabiedrību pie stabilitātes varēja vest vien ar vardarbību, pie kam ārvalstu agresijas veidā. Tomēr humānisma un cilvēktiesību, kā arī starptautisko tiesību normas, tostarp, ANO Statūti neļāva tajā laikā īstenot agresiju atklātā formā. Tad tika iniciēts islāmiskas ekstrēmiskas militarizētas organizācijas ģeopolitisks projekts “Taliban”, cenšoties iedibināt Afganistānā un apkārtējās zemēs “īstu islāma kārtību”. Vēlāk Taliban tika atzīta par teroristisku organizāciju, un tās kundzību Afganistānas teritorijā pārtrauca ASV un tās sabiedroto militāra operācija 2001-2001.gados, pēc kam Afganistānas teritorija pārgāja ASV lojālā H.Karzaja režīma pārvaldībā. Lai nostiprinātu militāros sasniegumus un ar to palīdzību iegūto ģeopolitisko (galvenokārt valstij) un ekonomisko (galvenokārt transnacionālajai (naftas-gāzes) kompānijai “Junokal” un tās partneriem) pārsvaru, ASV nostiprinājās vairākās jaunizveidotās kara bāzēs Vidusāzijas reģionā.
Tādējādi 20.gs beigās un 21.gs. sākumā pierobežvalstis jeb limitrofi, pirmkārt, mainīja savu sastāvu, iekļaujot līdztekus valstīm arī nevalstiskas dabas aktorus, tā iegūstot apvienotu varenību, ļaujot tiem patstāvīgi piedalīties ģeopolitiskajā norisē un sākt veidot savus limitrofus visos ģeopolitisko telpu veidos.
Mazās piezīmes + 