Tagad, cerībā uz Krievijas nākšanu pie prāta, mēs saķeram galvas šausmās par Putina impērijas vājprātu. Kas satur sātanisko Krievijas impēriju cauri laikiem? Tā ir nežēlīga iekšpolitiskā vajāšana, kuras “trigeris” bija ne vēlāk kā Kirova noslepkavošanas blefs, kopā ar mērķtiecīgu tautas debilizāciju, kas viss nebeidzās pat ar sprostvienību stobriem pret pašu karavīru mugurām 2.Pasaules karā. Citiem vārdiem, sātanisks vardarbības un sofistikas kokteilis.
Cariskā slepenpolicija, kas uz īsu brīdi atslāba
– pēdējā cara cilvēcīgākā ievirzē,
– pēc tam Valsts Domē,
– uz īsu brīdi labējo un trockistu sazvērestībā,
– dabiskajā PSRS impērijas sabrukumā ar iznīkstošo KGB,
– īsajā Jeļcina demokrātijas mūžā militāristu pieseg,
ko atkal pārtrauca nezin kas ar Putinu kā jaunās slepenpolicijas izpilddirektoru.
Mēs nesapratīsim un neticēsim stāstiem par latviešu slaktiņiem Krievijas impērijas PSRS variantā, ja nezināsim Sarkanarmijas augstāko virsnieku, īpaši Tuhačevska, Eidemaņa, militārās sazvērestības neveiksmi un bojā eju. Vai atkritienu nodrošināja vien despotiskais Staļins? Es saku, nē, tas bija Josifa Visariona dēla Staļina un Lazara Mozus dēla Kaganoviča tandēms.
(1922.gadā Kaganoviča palīdzēja Staļinam kļūt par Centrālkomitejas organizatoriskās un izglītības sekcijas vadītāju, 1924.gadā tika virzīts uz Centrālo komiteju un Sekretariātu, drīz kļuva par Centrālās komitejas sekretāru. Pēc ievēlēšanas savā pārziņā pārņēma visas svarīgākās operatīvās grupas. Staļins viņu piedāvāja kā jaunizveidojamās Izraēlas valsts prezidentu (‘kagans’ bija valdnieka tituls agrajos viduslaikos tjurku tautām, Mongoļu impērijas un hazāru “hānu hāns”).) un vēl nezin kas kopā ar vēl neredzētu pašu tautas slaktēšanu (patiesi, PSRS neizbēgamais gals bija jau skaidri paredzams, brīnums, ka iekšējais terors to noturēja tik ilgi) periodiski noslaktējamu NKVD benžu vadībā. Mums Kaganovičs ir bijis slepens, slīpēts un ietekmīgs, un, vienalga, pārdzīvojis slakterus Jehudu, Ježovu, Staļinu, Hruščova atkusni, pašu Hruščovu, Gorbačova atklātību un atstiepis kājas kā brīvs pensionārs, pagalma domino čempions Maskavā tikai 1991.gada 25.jūlijā. Mēs nezinām, kas ir bijis virs Staļina slepeno dienestu priekšniekiem, bet varbūt tas ir bijis Kaganovičs ar Staļinu un savu grupu – Molotovu, Vorošilovu, Ždanovu. Un mēs nezinām, kas pārdzīvos vai nepārdzīvos Putina imperiālisma režīmu.
———–
Pirmskara periodā šis Staļina tautas komisārs bija ne tikai ārkārtīgi pazīstams, viņš bija slavens. 1930. gadu pirmajā pusē Centrālās komitejas sekretārs staļinists Kaganovičs faktiski bija otrā persona partijā un veica partijas vadību Staļina aiziešanas atvaļinājumā laikā. Lielā terora laikā viņš parakstīja 189 sarakstus, saskaņā ar kuriem vairāk nekā 19 000 cilvēku tika notiesāti un izpildīti ar nāvi. (Viņa personīgi atbalstīto “nošaušanas sarakstu” skaita ziņā Kaganovičs ir otrais aiz Molotova un Staļina, bet pārāks par Vorošilovu.)
Esot Dzelzceļa tautas komisāram, viņam izdevās nodrošināt nepārtrauktu dzelzceļa transporta darbību: vilcieni kursēja kā pulksteņa mehānisms. Tieši Kaganovičs vadīja viņa vārdā nosauktās Maskavas metro pirmās līnijas būvniecību. … Neuzticīgais un aizdomīgais Staļins nekad nešaubījās par Kaganoviča personīgo lojalitāti. Tieši Lāzaru Moisejeviču līdera tuvākajās aprindās pamatoti uzskatīja par “galēju staļinistu”. Staļinu viņš sauca par “Saimnieku” (Хозяин) ne tikai aiz muguras, bet arī sejā. “Kopumā bez Saimnieka ir ļoti grūti… Bet diemžēl nākas apgrūtināt Saimnieku ar daudzām lietām un izjaukt viņa atpūtu, kamēr vārdos nevar izteikt, cik vērtīga ir Viņa veselība un spars mums, Viņu tā mīlošajiem, un visai valstij.”
Molotovs savulaik staļiniskā tautas komisāra pieķeršanos mēģināja tulkot skaitļu valodā: “Viņš starp mums bija divsimt procentu staļinists.” No visiem amatiem atstādinātais un no partijas izslēgtais Kaganovičs saglabāja fanātisku pieķeršanos Staļinam ne tikai Hruščova laikā, bet pat perestroikas gados.)
https://rg-ru.translate.goog/2021/09/17/pochemu-kaganovich-provalivshij-voennye-rasporiazheniia-stalina-ne-podvergsia-repressiiam.html?_x_tr_sl=ru&_x_tr_tl=lv&_x_tr_hl=lv&_x_tr_pto=sc&_x_tr_hist=true
———–
Kaganoviča apkaroto terorisko darbību ģenerālplāns – Leibas Trocka 1932.gada vēstule ar prasību “novākt” Staļinu, viņu nogalinot – izrādījās vien “atklāta vēstule”, kas publicēta ‘Opozīcijas biļetenā’. Vēstulē Trockis, atbildot uz februārī izdoto dekrētu par padomju pilsonības atņemšanu viņam un ģimenes locekļiem apsūdzēja Staļinu, ka viņa kurss ved kompartiju un valsti strupceļā, beigās pierakstot: “Ir beidzot jāizpilda Ļeņina pēdējais neatliekamais novēlējums – novākt Staļinu”. Tādējādi, kā rakstīja Biļetens 1936.gada beigās, Ļeņins ir izrādījies pirmais terorists. Tomēr uz vārdu “novākt” un “nogalināt” šķietamu tāpatību tika būvēta visa sazvērnieku apsūdzība.
https://www.wikiwand.com/ru/%D0%9F%D0%B5%D1%80%D0%B2%D1%8B%D0%B9_%D0%BC%D0%BE%D1%81%D0%BA%D0%BE%D0%B2%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9_%D0%BF%D1%80%D0%BE%D1%86%D0%B5%D1%81%D1%81
———–
Kurts Agrikola, rakstīts 1937.g.: “Šai apzinātajai politikas izkastrēšanai no armijas par labu militārajai kvalifikācijai vadībā vajadzēja (kā par to ne bez pamata raizējās vadošās aprindas) sadurties ar radikālu elementu, kā arī to, kuri pārejā uz stingri disciplinētu armiju saredzēja Napoleona parauga kontrrevolūcijas pazīmi, pretestību. Šo personu priekšgalā jau 1935.g. nostājās Lazars Mozus dēls Kaganovičs, un tas noteica armijas un tās vadības likteni. Šim cilvēkam, kura milzīgo ietekmi uz Staļinu zina katrs, un kam Staļins uzticas neierobežoti, izdevās pamazām pārliecināt diktatoru, ka tāda neboļševistiska armija ir milzīga bīstamība boļševismam. Kad pēc tam jaunais Apvienotās valsts politpārvaldes (OGPU) vadītājs Ježovs Nikolajs Ivana d. paziņoja par plaši sazarotas kontrrevolucionāras organizācijas ar spējīgākajiem vadītājiem priekšgalā atmaskošanu, Staļins tika galīgi pārliecināts un pakļauts. Pēc tiesas, kas notika 1937.g. 11.jūnijā, Staļins lika nākošā dienā nošaut astoņus labākos komandierus. Tā beidzās īsais Sarkanarmijas militārās pavēlniecības reorganizācijas posms.”
TUHAČEVSKIS MIHAILS NIKOLAJA d. 1893. Smoļenskas apg. Dorogobužas raj. Aļeksandrovas muižā
no muižniekiem, 1937.g. 22.maijā arestēts, Padomju Savienības maršals, PSRS aizsardzības tautas komisāra pirmais vietnieks, dzīv. Maskavā
dalība militārā sazvērestībā Sarkanarmijā un Padomju varas gāšanas gatavošanā bruņotas sacelšanās un PSRS sakāves sagaidāmā karā ceļā
++ nošaušana 1937.g. 12.jūnijā; Maskavā Donas kapsētā
————https://ru.openlist.wiki/
Формуляр отредактирован пользователем, данные не подтверждены документально и нуждаются в проверке.
Михаил Николаевич Тухачевский. Источник: hrono.ru
Дата рождения: 1893 г.
Место рождения: Смоленская губ., Дорогобужский уезд, имения АлександKrievu vispārmilitārā savienībaкое
Пол: мужчина
Национальность: русский
Социальное происхождение: из дворян
Образование: высшее
Профессия / место работы: канд. в члены ЦК ВКП(б), б. первый зам. наркома обороны СССР, маршал Советского Союза (Командовал 7-й армией при подавлении Кронштадтского восстания в марте 1921 г., командовал войсками ЛВО в 1928-1931 гг.)
Место проживания: г. Москва, ул. Серафимовича, д. 2, кв. 221.
Партийность: член ВКП(б)
Дата расстрела: 12 июня 1937 г.
Место захоронения: Москва, Донское кладбище
Мера пресечения: арестован
Дата ареста: 22 мая 1937 г.
Обвинение: приговорен за “участие в военном заговоре в Красной армии и подготовке свержения Советской власти путем вооруженного восстания и поражения СССР в будущей войне”
Осуждение: 11 июня 1937 г.
Осудивший орган: Специальным судебным присутствием Верховного суда СССР
Приговор: ВМН (расстрел)
Дата реабилитации: 31 января 1957 г.
Реабилитирующий орган: Военная коллегия Верховного суда СССР
Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Ленинградский мартиролог: 1937-1938; Центр “Возвращенные имена”
Репрессированные родственники
Мать: Тухачевская Мавра Петровна (1869), выслана на 5 лет в Астрахань, осенью 1941 года переведена в Казахстан, умерла в декабре 1941 года, не вынеся лишений в дороге.
Жена: Тухачевская Нина Евгеньевна (1900), расстреляна 16 октября 1941 года; её отец Гриневич Евгений Климентьевич (1871) в 1931 году был выслан в Западную Сибирь на три года.
Братья/сестры: сестра Арватова-Тухачевская Елизавета Николаевна (1906), 22 декабря 1937 получила 8 лет ИТЛ, 2 июля 1948 — 5 лет ссылки в районы Крайнего Севера, её муж, Арватов Юрий Игнатьевич (1898), расстрелян 14 июля 1937 года;
сестра Гейман-Тухачевская Ольга Николаевна (1903), 19 октября 1937 года получила 8 лет ИТЛ, в 1948 — 5 лет ссылки в районы Крайнего Севера, её муж, Гейман Лев Михайлович (1897) был осужден на 5 лет ИТЛ;
сестра Тухачевская-Владимирова Мария Николаевна (1907) в 1937 году получила 8 лет ИТЛ и в 1948 — 5 лет ссылки в районы Крайнего Севера, её второй муж Фадеев Николай Никифорович (1998), бригвоенюрист, успел развестись с ней и отделался всего 5-ю годами ИТЛ, а первый — Владимиров Максим Андреевич (1891), был расстрелян 14 июня 1938 года;
сестра Тухачевская Софья Николаевна (1903), выслана на 5 лет в Казахстан, умерла от голода в 1939 году;
брат Тухачевский Николай Николаевич (1889) расстрелян 25 декабря 1937, его жена Тухачевская Мария Викентьевна (1905) осуждена в 1937 году на 8 лет ИТЛ и в 1948 — на 5 лет ссылки в районы Крайнего Севера;
брат Тухачевский Александр Николаевич (1895) расстрелян в декабре 1937 года, его жена Тухачевская Зинаида Федоровна (1900) осуждена в 1937 году на 8 лет ИТЛ и в 1948 — на 5 лет ссылки в районы Крайнего Севера.
Дети: дочь Тухачевская Светлана Михайловна (1922) выслана в Астрахань, затем в помещена в Нижнеисетский детский дом «до особого распоряжения НКВД», 10 февраля 1945 осуждена на 5 лет ИТЛ.
Племянники/племянницы: Тухачевская Наталья Александровна (1920) , дочь брата Александра в 1950 году была осуждена на 10 лет ИТЛ как социально-опасный элемент;
Владимирова Марианна Максимовна (1926), дочь сестры Марии, в 1951 году была присуждена к 8 годам ссылки на Крайнем севере.
В связи с делом Тухачевского были репрессированы, по крайней мере, еще две женщины, которых считали его “гражданскими” женами:
Кузьмина Юлия Ивановна (1903);
Протас Амалия Яковлевна.
Тухачевский Михаил Николаевич, 1893 г. р., уроженец имения АлександKrievu vispārmilitārā savienībaкое Дорогобужского у. Смоленской губ., русский, канд. в члены ЦК ВКП(б), б. первый зам. наркома обороны СССР, маршал Советского Союза, проживал: г. Москва, ул. Серафимовича, д. 2, кв. 221. (Командовал 7-й армией при подавлении Кронштадтского восстания в марте 1921 г.; командовал войсками ЛВО в 1928-1931 гг.) Арестован 22 мая 1937 г. Специальным судебным присутствием Верховного суда СССР 11 июня 1937 г. приговорен за “участие в военном заговоре в Красной армии и подготовке свержения Советской власти путем вооруженного восстания и поражения СССР в будущей войне” к высшей мере наказания. Расстрелян в г. Москва 12 июня 1937 г. (Донское кладбище).
————–
Stāstot par Tuhačevska cienītājiem un piekritējiem (bijušais imperatora armijas apakšpulkvedis) Kakurins 1930.gada 26. augustā pratināšanā liecināja: “Maskavā sanācām pie Tuhačevska un Gaja, šad tad pie čigānietes (Meļihova-Morozova). Ļeņingradā salasījāmies pie Tuhačevska. Visu sanāksmju līderis bija Tuhačevskis, dalībnieki bijām – es, Koļesinskis (polis, bij. poručiks), Estreihers-Jegorovs (austrietis, bij. leitnants Austroungārijas armijā), Gajs (armēnis, īstais uzv. Bižiskjans, bij. štābkapteinis), Ņikonovs (bij. podporučiks), Čusovs (bij kara laika podporučiks), Vetļins, Kaufeldts (Кауфельдт, latvietis, bij. praporščiks)”. … Kakurins (pratināšanā) teica, ka 1930.gadā, “brīdī pēc 16.kongresa tika precizēts lēmums sēdēt un nogaidīt, organizējot kadrus lielākajā cīņas sprieguma laikā starp labējiem un Centrālkomiteju. Bet jau tad Tuhačevskis izvirzīja jautājumu par politisku akciju kā labējās noslieces atraisīšanas un pārejas uz jaunu augstāku pakāpi mērķi, kas tika saprasts kā militāra diktatūra, kas nāk pie varas caur labējo novirzienu. 7.-8.jūlijā pie Tuhačevska bija secīgas minēto personu tikšanās un sarunas un tika noformētas pēdējās izšķirīgās nostādnes, tas ir, nogaidīt organizējoties”. [25].
http://militera.lib.ru/bio/sokolov/09.html
————–
No maršala M.N.Tuhačevska liecības ‘Sakāves plāns ‘ (План поражения, 1937.06.01)
Avots:
Военный совет при народном комиссаре обороны СССР. 1—4 июня 1937 г.: Документы и материалы. — М.: Российская политическая энциклопедия (РОССПЭН), 2008, стр. 467-494
ЦА ФСБ РФ. Арх.-след. дело № Р-9000. Т. 1. С. 277-316. Подлинник. Автограф.
II. Sakāves plāns
Militāri-trockistiskās pretpadomju sazvērestības centrs rūpīgi pētīja materiālus un avotus, kas varētu atbildēt uz jautājumu: kādi ir Hitlera operatīvie plāni nolūkā nodrošināt Vācijas fašisma kundzību Eiropā? Vācijas galvenā problēma ir koloniju sagrābšanas jautājums. Hitlers ir skaidri paziņojis, ka kolonijas – Vācijas izejvielu avotu – Vācija meklēs uz Krievijas un Mazās Antantes valstu [Čehoslovākija, Rumānija, Dienvidslāvija] rēķina.
1914-1918.gadu kara pieredze ir Vācijai mācījusi, ka bez nodrošināšanās ar galvenajām izejvielām, īpaši dzelzs rūdas, naftas un labības, lielā un ilgā mūsdienu karā tā nespēj piedalīties. Visas šīs izejvielas ir Ukrainā un Rumānijā, daļēji Čehoslovākijā. Ja pievēršamies varbūtējiem Hitlera nodomiem attiecībā uz karu pret PSRS, tad diez vai varam pieņemt, ka Hitlers varētu nopietni cerēt uz PSRS sagrāvi. Lielākais, uz ko Hitlers var cerēt, ir atsevišķu teritoriju atdalīšana no PSRS. Un tāds uzdevums ir ļoti grūts, un cik necik domājams var būt tikai PSRS karš divās frontēs: Rietumos un Tālajos Austrumos. Pie kam PSRS sociālistiskās ekonomikas panākumi gads no gada ir tik lieli, ka arī šie samazinātie Vācijas un Japānas kara mērķi drīz kļūs vispār neīstenojami.
Tādējādi, vāciešiem nāksies uzņemties ierobežotu kara mērķi – atdalīt no PSRS daļu tās teritorijas un nosargāt šīs teritorijas daļas noturēšanu līdz kara beigām. Vācu kara teorētiķi tādu kara paņēmienu vērtē ļoti augstu, par tā radītāju uzskatot Frīdrihu Lielo (Septiņgadu karš). Šo kara veidu ar ierobežotu mērķi ļoti pamatīgi aplūko arī Klauzevics. Pats par sevi saprotams, ka tāds karš ar ierobežotu mērķi savas operācijas veic tieši tajā teritorijā, kura galu galā ir jāsagrābj. Tāpēc Hitlera Vācijas kara pret PSRS iespējamie teātri ir jāizanalizē no ekonomiskā viedokļa, tas ir, no Vācijas koloniālās apetītes apmierināšanas viedokļa.
Vācieši, nešaubīgi, var bez pūlēm sagrābt Igauniju, Latviju un Lietuvu un no okupētā placdarma sākt uzbrukumu pret Ļeņingradu, kā arī Ļeņingradas un Kaļiņina (rietumu daļas) apgabaliem. Somija, domājams, izlaidīs Vācijas karaspēku caur savu teritoriju. Apgrūtinājumi, ar kādiem vācieši sastaptos šādā operācijā, būtu šādi: Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dzelzceļu tīkli ir trūcīgi un ar pārāk mazu kravnesību, lai apkalpotu lielu spēku darbību. Nāktos vai nu ieguldīt lielu kapitālu šo valstu dzelzceļos miera laikā, vai attīstīt šos ceļus kara laikā, kas stipri iesaldētu un sarežģītu Vācijas armiju darbības. Otrkārt, PSRS Vācijai neļautu nesodīti ieņemt Baltijas teātri, gatavojot tur bāzes tālākam uzbrukumam PSRS teritorijā. Tomēr no militārā viedokļa tādu uzdevumu uzstādīt var, bet jautājums ir, vai Ļeņingradas, Ļeņingradas un Kaļiņina apgabalu sagrābšana ir īsts izejvielu bāzes piemeklēšanas politiskā un ekonomiskā uzdevuma risinājums. Atbilde uz pēdējo jautājumu ir negatīva. Šo teritoriju sagrābšana nedos Vācijai neko citu kā papildus saimnieciskus apgrūtinājumus. Daudzmiljonu Ļeņingradas pilsēta no saimnieciskā viedokļa ir liels patērētājs. Vienīgais, ko Vācijai dotu šāds teritoriāls ieguvums – ir kundzība visā Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē un konkurence ar PSRS Jūras kara flotes ziņā. Tādējādi, no militārā viedokļa iznākums būtu liels, bet no ekonomiskā – niecīgs. Vācieši nevar neņemt vērā arī to, ka Ļeņingradai kā militārās rūpniecības centram vairs nav tāda loma, kāda bija līdz militārās rūpniecības pārcelšanai uz austrumiem.
Otrs varbūtīgs Vācijas intervences virziens, ja ir vienošanās ar poļiem, ir Baltkrievija. Pavisam acīmredzami, ka gan Baltkrievijas sagrābšana, gan Rietumu apgabala sagrābšana nekādu izejvielu problēmas risinājumu nenes un tāpēc nav Vācijai interesants. Baltkrievijas kara darbības teātris Vācijai izšķirošu nozīmi iegūst tikai, ja Hitlers sev uzstāda PSRS pilnīgas sagrāves uzdevumu ar karagājienu uz Maskavu. Es tomēr tādu uzdevumu uzskatu par fantastisku.
Paliek trešais, Ukrainas virziens. Stratēģiskā ziņā kara ceļi par Ukrainu Vācijai ir tie paši, kas par Baltkrieviju, tas ir, saistīti ar Polijas teritorijas izmantošanu. Ekonomiskā ziņā Ukraina Vācijai ir ar ārkārtīgu nozīmi. Tā atrisina gan metalurģisko, gan pārtikas problēmu. Vācijas kapitāls izsitas līdz Melnajai jūrai. Pat Labā krasta Ukrainas sagrābšana vien dotu Vācijai gan maizi, gan dzelzs rūdu. Tādējādi Ukraina ir tā kārotā teritorija, kas Hitleram rādās sapņos kā Vācijas kolonija. Tieksmē uz Ukrainu vācu militārajās aprindās ne mazsvarīga loma ir faktam, ka 1913.gadā viņi jau bija okupējuši Ukrainu, bet tika no tās izsisti, tas ir, tieksmei uz revanšu.
Tādējādi, teritorija, par kuru visticamāk kausies Vācija, ir Ukraina. Tātad, Vācijas armiju galveno spēku parādīšanās visticamāk ir sagaidāma šajā kara teātrī.
Ļoti bieži sastopams ir pieņēmums, ka Vācija negribēs ar savām armijām vērā ņemami attālināties no savas teritorijas. Tas ir atkarīgs vienīgi no armijai uzliktiem politiskiem uzdevumiem. Ja šis uzdevums būs padomju teritorijas sagrābšana, tad Vācijas armija uz šo teritoriju nevar netiekties.
Tikai gadījumā, ja Vācijas politiskais mērķis būtu ierobežots Polijas atbalsta uzdevums karā ar mums, tikai tādā gadījumā var pieņemt, ka Vācijas armijas neies tālu no savas robežas. Tomēr pat šādā gadījumā jāņem vērā Vācijas Ģenerālštāba principi, kurus pierāda 1914-1918. gadu kara gaita – Vācijas Ģenerālštābs nenodarbojas ar politikānismu, bet sviež savas armijas turp, kurp prasa stratēģiski apsvērumi. Piemēram, vācieši atkārtoti svieda savu karaspēku uz Austroungārijas teritoriju, lai karotu ar Serbiju, Rumāniju un Itāliju. Tāpēc nevajadzētu kārdināt sevi ar cerībām, ka vācieši tālu no savas robežas neies.
Lai gan, secinājums, kas tikko izrietēja attiecībā uz Vācijas nodomiem pret Ukrainu, tomēr ir relatīvs. Lieta tāda, ka pat ja Vācija uzstādītu sev uzdevumu karot ar ierobežotu mērķi, tā kā tā šis karš nevar nepāriet lielā un ilgā karā, pie kam izveidotos vismaz divas frontes: Baltkrievijas un Ukrainas. PSRS ir pārāk spēcīga, lai samierinātos ar kaut mazāko teritoriālo zaudējumu. Bet ilgs karš ar PSRS nešaubīgi var iesaistīt karā ar Vāciju arī Franciju un Angliju. Citiem vārdiem, karš ar mērķi sagrābt tikai Ukrainu pāriet lielā karā, kas prasa joprojām to pašu iepriekšēju izejvielu problēmas risinājumu.
Tāpēc man šķiet visai ticams, ka Vācija līdz karam ar mums pacentīsies sagrābt Čehoslovākiju un Rumāniju. Nav izslēdzams tāds stāvoklis Eiropā, ka neviena no valstīm nespēs laikus atbalstīt Čehoslovākiju pret Vāciju. Ja vien Vācijas uzbrukumu Čehoslovākijai atbalstīs Ungārijas armijas trieciens no dienvidiem, kas ir visai ticams, tad Čehoslovākijas liktenis var tikt izlemts ļoti strauji. Jāņem vērā vēl, ka Čehoslovākijā darbojas vācu fašistiskas organizācijas, kas var dezorganizēt valsts aizsardzību. Ir izlūkošanas ziņas, kas vēsta, ka vācieši izstrādā Čehoslovākijas sagrābšanas plānu trijās dienās. Tiešām no rietumiem uz austrumiem izstieptās Čehoslovākijas, kas atrodas zem trieciena no rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem un visbeidzot no iekšienes, ir ārkārtīgi smags. Ja arī ne trijās dienās, tad katrā ziņā pietiekami īsā laikā, lai ieinteresētās valstis nepaspētu veikt kaut cik izšķirošus pretpasākumus.
… Nav atmetama iespēja, ka vācieši, pareizi izkārtojot zemes dzīļu izlūkošanu, pratīs atrast dzelzs rūdu arī Rumānijā. Tā Čehoslovākijas un Rumānijas sagrābšana var Vācijai izdoties bez liela kara, pie kam lielam karam šāda sagrābšana ievērojami sakārto izejvielu problēmu Vācijas tautsaimniecībā, mazina Vācijas atkarību no Polijas karā ar PSRS un, galu galā, sākuma bāze karam pret PSRS no stratēģiskā viedokļa kļūst daudz izdevīgāka.
Kopumā, var izdarīt secinājumu, ka būs vai nebūs pirms Vācijas kara ar PSRS tās karš ar Čehoslovākiju un Rumāniju, tā kā tā hitleriskās Vācijas galvenās intereses ir vērstas uz Ukrainu. No tā tad jāizaug plānam, tas ir jāņem vērā mūsu operatīvajam plānam. Tomēr mūsu operatīvais plāns to vērā neņem. Tas aizvien ir būvēts, it kā karš būtu sagaidāms vien ar Poliju.
Tagad aplūkosim mūsu rietumu robežu un rietumu kara teātrus, izejot no politiska uzdevuma “sist ienaidnieku viņa teritorijā”.
Tuvākajā laika posmā, kamēr pastāv Čehoslovākija un Rumānija, “sist ienaidnieku viņa teritorijā” īstenībā nozīmē sist Polijas-Vācijas spēkus Polijas teritorijā. Ar ievērojamu varbūtību tā arī notiks. Diezin vai vācieši uz Baltijas valstīm sūtīs vairāk kā vienu-divus ekspedīcijas korpusus.
Izšķiroša nozīme operācijai jāiegūst tad, kad ar Polijas-Vācijas spēku sakāvi būs jākrīt pilsoniskajai Polijai. Tāda kauja var notikt Kenigsbergas-Ļvivas-Krakovas-Dancigas rajonā. Kādi būtu mūsu armiju kustības virzieni, lai izietu uz šo rajonu ar izdevīgāko grupējumu un plašāko aptverošo bāzi?
Stratēģiski izdevīgākais ceļš ir Igaunijas, Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku strauja sakāve ar mūsu iebrukuma armijām, lai mūsu galveno spēku, kas darbotos ziemeļos no Poļesjes, izeja uz līniju Kenigsberga-Brestļitovska notiktu apstākļos, kad šiem galvenajiem spēkiem seko plaša aptveroša aizmugure, kas nodrošina iespējami nepārtrauktu transportu un ērtāko aviācijas kaujas izvietojumu aerodromos. Šis variants diemžēl atduras pret to, ka pierobežvalstis (limitrofi) var saglabāt savu neitralitāti. Tā kā “Beļģijas” atkārtošanās tiek atzīta par nepieļaujamu, tad no šā plāna nācās atteikties. Lūk, tāpēc nav taisnība Korkam, kad viņš runā, ka baltiešu agresīvā loma ir tikusi kaitnieciski notušēta. Pretēji, baltiešu agresīva politika ļautu mums izmantot stratēģiskā risinājuma labāko variantu. Izlēmīgākā plāna izmantošanu izjauca nevis baltiešu agresija, bet neitralitāte, un atcelšana notika nevis ar militāru nozares lēmumu, bet ar valdības lēmumu. Tālāk pie šī varianta vēl atgriezīšos, jo sakarā ar vāciešu iespējamu uzbrukumu mums un milzīgo nozīmi, kāda būs Austrumprūsijai mūsu kustībai Polijas dziļumā, kā arī ņemot vērā, ka mēs pie Baltijas jūras būvējam lielu jūras kara floti, šim variantam nākotnē būs vēl lielāka nozīme.
Baltiešu neitralitātei attiecībā uz mums ir ļoti bīstama loma. Ja, teiksim, tā ilgs vien divas nedēļas, arī tad tā nospēlēs savu mums kaitīgo lomu. Neitralitātes saglabāšanas labad mums nāksies atteikties no izdevīgākā varianta arī pēc divām nedēļām, ja baltieši neitralitāti pārkāps; lietu labot vairs nevarēs, tas ir. nevarēs stratēģiskās spēku koncentrācijas procesā. Protams, operāciju gaitā daudz ko varēs labot. Tomēr, rēķinoties ar politiskajām prasībām attiecībā uz neitralitātes cienīšanu, ir jāmeklē citi, lai arī stratēģiskā ziņā mazāk izdevīgi ceļi.
…
Atgriežoties pie sākotnējas baltiešu sagraušanas, gribu teikt, ka tieši šis variants ir īpaši izdevīgs aktīvai aizsardzībai ienaidnieka teritorijā. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritoriju sagrābšana un Baltkrievijas frontes iebrukuma armijas veikta Rietumbaltkrievijas teritorijas sagrābšana līdz līnijai Grodņa-Sloņima ļautu mūsu armijām, balstoties uz savu aptverošo bāzi, neatlaidīgi bruņoties, bet pretinieka uzbrukuma gadījumā nostādīt to ļoti grūtā stāvoklī, jo tam nāksies izvērst savu darbību ekscentriskos virzienos.
Cita starpā, šis variants kļūs pavisam nepieciešams, kad būsim uzbūvējuši Baltijas jūrā lielu līnijkuģu floti. Tādu floti kara laikā nedrīkst bāzēt ne Kronštatē, ne Lugas līcī. Tai vajadzīgas bāzes atklātā jūrā, un šīs bāzes ir Igaunijas un Latvijas teritorijā: Tallina, Rīga, Ventspils, Liepāja. Somijas jautājumu šajā pierobežvalstu sākotnējas sagrāves plāna analīzes aspektā neskaršu, jo karš ar Somiju mums ir pavisam atsevišķa problēma, pietiekami sarežģīta.
Ar lielāko varbūtību sagaidot galveno Vācijas spēku uzbrukumu Ukrainas virzienā, nekādā ziņā nevajag uzskatīt par atmestu vācu armiju uzbrukumu gan Baltkrievijas virzienā, gan baltiešu teritorijā. Operatīvajam plānam ir jāparedz arī atsevišķi varianti.
…
Kas skar Tālos Austrumus, to operatīvais plāns militārās sazvērestības centrs kopumā neapsprieda. Ar Tālajiem Austrumiem nodarbojās Gamarņiks. Viņš gandrīz ikgadus brauca uz Sevišķo Tālo Austrumu armiju un tieši uz vietas deva norādījumus un risināja daudzus jautājumus.
Zinu, ka Putnas un Gorbačovs būdami Tālajos Austrumos centās dezorganizēt tur pārvaldes sistēmu. Vēlāk šo darbību pārņēma Lapiņš. Šie darbinieki centās izļodzīt pakļautību Sevišķajā Tālo Austrumu armijā diskreditējot pavēlniecību.
Lapiņš pastiprināti propagandēja Sevišķajā Tālo Austrumu armijā teoriju, ka darbība lielās organizētās masās, kas sastāv no dažādiem karaspēka veidiem, Sevišķajai Tālo Austrumu armijai neder. Ka Tālajos Austrumos esot vajadzīga īpaša kalnu-taigas taktika, kas armijas kaujas gatavību vilka uz maza kara taktiskajām formām. Šajā ziņā Lapiņam izdevās šo to armijas dzīvē ievilkt.
Lapiņš nenodrošinās nepārtrauktu Sevišķās Tālo Austrumu armijas aviācijas kaujas gatavību aerodromos, kas būtu ļoti vienkārši izdarāms, ja viņš censtos ieviest uz lidmašīnām maiņas ekipāžas.
…
Liecības par kaitniecību izklāstīšu papildus.
1937.06.01. Tuhačevskis
Военно-исторический журнал. 1991. № 8. С. 44-53. № 9. С. 55-63.
https://istmat.org/node/28596
————-
Krievijas armijas jaunā seja
(Kurts Agrikola, vācu komandieris, Vērmahta ģenerālleitnants, 1937.gada jūnija beigas)
Bezkaislīgi vērtējot stāvokli, mums jānonāk pie secinājuma, ka sākot ar 1929.gadu Sarkanarmija Tuhačevska un Sarkanarmijas operatīvās daļas priekšnieka Triandafillova vadībā tika veikusi izšķirošu pāreju uz reorganizāciju pēc Rietumeiropas parauga. Pēc Tuhačevska padoma novāktais duālisms (komandieris-komisārs), kas tik stipri traucēja pavēlniecībai, sākumā ticis stipri vājināts, bet pēc tam izzudis pavisam, un Sarkanarmijas komandieri ir kļuvuši gandrīz par tikpat pilnvērtīgiem komandieriem kā Rietumeiropas armiju virsnieki.
Reizē no augstiem amatiem nozuda visi Pilsoņu kara varoņi un pārējie nejēgas, tos amatos nomainot speciālistiem. Dekrēts, kas pieļāva pilsonisku vecāku dēliem ieņemt komandieru amatus, ievērojami paaugstināja virsnieku izglītības līmeni. Šo ainavu nobeidza militāro pakāpju ieviešana pēc Rietumeiropas parauga.
Pildot minētos pasākumus, 1937.gada pavasarī īstenībā visus komandieru amatus Sarkanajā armijā aizpildīja speciālisti, un virsnieku izglītības līmenis tika ievērojami pacelts. Armijas priekšgalā palika vien Vorošilovs – kā “parādes ģenerālis”.
Šai apzinātajai politikas izkastrēšanai no armijas par labu militārajai kvalifikācijai vadībā vajadzēja (kā par to ne bez pamata raizējās vadošās aprindas) sadurties ar radikālu elementu, kā arī to pretestību, kuri pārejā uz stingri disciplinētu armiju saredzēja Napoleona parauga kontrrevolūcijas pazīmi. Šo personu priekšgalā jau 1935.g. nostājās Lazars Mozus dēls Kaganovičs, un tas noteica armijas un tās vadības likteni. Šim cilvēkam, kura milzīgo ietekmi uz Staļinu zina katrs, un kam Staļins uzticas neierobežoti, izdevās pamazām pārliecināt diktatoru, ka tāda neboļševistiska armija ir milzīga bīstamība boļševismam. Kad pēc tam jaunais Apvienotās valsts politpārvaldes (OGPU) vadītājs Ježovs Nikolajs Ivana d. paziņoja par plaši sazarotas kontrrevolucionāras organizācijas atmaskošanu ar spējīgākajiem vadītājiem priekšgalā, Staļins tika galīgi pārliecināts un pakļauts. Pēc tiesas, kas notika 1937.g. 11.jūnijā, Staļins lika nākošā dienā nošaut astoņus labākos komandierus. Tā beidzās īsais Sarkanarmijas militārās pavēlniecības reorganizācijas posms.
Lazars Kaganovičs izgāja kā uzvarētājs: militārās pavēlniecības augstākos amatus atkal ieņēma neapšaubāmi uzticami Pilsoņu kara varoņi un nejēgas. Politikai un boļševiku sistēmas drošībai tika upurēta militārā kvalifikācija. Nošautā maršala Tuhačevska amatu ieņēma līdz tam bijušais Sarkanarmijas Ģenerālštāba priekšnieks Jegorovs, pelēka personība. Zemnieka dēls, viņš neatlaidīga darbā bija izvirzījies priekšā, bet ne tuvu nespēj aizvietot Tuhačevski, lai gan kopā ar Šapošņikovu viņš neapstrīdami tagad ir spējīgākais Sarkanarmijas vadībā.
Boriss Mihaila d. Šapošņikovs, kurš 1936/37.g. ziemā bija izmirstošo kastas sarakstos, ieņēma Jegorova vietu kā Sarkanarmijas Ģenerālštāba priekšnieks. Kādreiz bijis pulkvedis cara Ģenerālštābā, ar plandošiem karogiem pārgājis boļševiku pusē, Šapošņikovs tagad ir vienīgais un pēdējais cara Ģenerālštāba virsnieks boļševiku dienestā. Jau pirms 1.Pasaules kara Šapošņikovs ticis uzskatīts par viduvējību un nekādā ziņā nav izvirzījies kara laikā.
Par Sarkanarmijas Politpārvaldes priekšnieku pirms aresta nošāvušamies Gamarņika vietā tika iecelts Smirnovs, kurš pēc sākumā uz viņu liktām lielām cerībām pēc dažām nedēļām, domājams, ir kritis nežēlastībā. Pārņēmēja iecelšana norāda, ka viņš varbūt ir arestēts.
Arī trešais Vorošilova vietnieks, 1.ranga flagmanis Orlovs ir atlaists no amata. Par jauno Sarkanās flotes pavēlnieku iecēla flagmani Mihailu Vladimira d. Viktorovu, kurš līdz tam komandējis Jūras spēkus Tālajos Austrumos. Kamēr Orlovs ir nešaubīgi bijis militāri talantīgs un Tuhačevska augstu vērtēts, to nevar teikt par Viktorovu, kurš pāri vidējā boļševika līmenim nepaceļas. Amatu saglabāja tikai Vorošilova ceturtais vietnieks. Tas ir Gaisa karaspēka pavēlnieks Jēkabs Alksnis, kurš kopā ar Šapošņikovu un Jegorovu tiek uzskatīts par vienu no spējīgākajiem sarkanajiem komandieriem. (tomēr arī viņš, šķiet, ir iesēdināts)
Īpaši katastrofāla izrādījusies kara apgabalu jauno komandieru iecelšana. Komandieris-komisārs sistēma jau tā bija pietiekams traucēklis, bet to vēl padziļināja komandējošo personiskās īpašības.
Dzīvam esot Tuhačevskim, kuram Vorošilovs deva pilnīgu brīvību Sarkanarmijas vadības iecelšanā, viens no Pilsoņu kara varoņiem – Budjonnijs ieņēma nenozīmīgu kavalērijas ģenerālinspektora amatu, kurā viņš nevarēja nodarīt lielu kaitējumu. Kopā ar Vorošilovu viņš tika uzskatīts par vienu no populārākajiem parādes ģenerāļiem no tautas. Tas, ka šis bijušais cara armijas vahmistrs, kurš uzskatīts par vienu no nesaprātīgākajiem militārajiem vadītājiem, dabūja Maskavas kara apgabala pavēlnieka amatu, ir spilgts pierādījums, ka pēc 12.jūnija nošaušanām (arī Roberta Eidemaņa un Vītauta Putnas) īstenībā vadītāju vairs nav. Padomju militārā prese atkārtoti sauca Maskavas kara apgabalu ar svarīgāko. Tomēr no militārā viedokļa Budjonnija iecelšanu var saprast.
Ļeņingradas kara apgabals, kas arī piederēja pie svarīgākajiem, dabūja izslavēto matrozi Pāvelu Jefima d. Dibenko, tāpat vienu no Pilsoņu kara varoņiem, tolaik īpaši pazīstamu ar savām nežēlīgajām laupīšanām, militārā ziņā pilnīgu nulli, bet politiskā ziņā īpaši uzticamu.
Līdz ar Maskavas un Ļeņingradas kara apgabaliem Padomju Savienības militārā prese kā uz svarīgākajiem norāda uz Kijivas un Baltkrievijas apgabaliem. Arī tie ir dabūjuši jaunus komandierus. Kijivas kara apgabals ir dabūjis bijušo galdnieku Ivanu Fjodora d., Feģko, 2. ranga armijas komandieri. Arī viņš tiek uzskatīts par vienu no nesaprātīgākajiem, bet uzticamākajiem militārajiem vadītājiem. Maskavas Ģenerālštāba aprindās joko, ka viņš tāpat kā matrozis Dibenko attiecībā uz krievu valodu aizvien vēl atrodas karalaika līmenī un raksta tikai tad,”ja tas ir neizbēgami vajadzīgs”. Baltkrievijas kara apgabals, kuru bija komandējis visai talantīgais Uborevičs. arī nošautais 12.jūnijā, dabūja bijušo strādnieku Ivanu Panfila d. Belovu.
Visbeidzot, runā, ka tāpat kā Orlovs nebūtībā ir pazudis Baltijas flotes pavēlnieks Mukļevičs. Oficiāli par viņa likteni zināms nav. Tomēr tā kā nesen Ļeņingradskaja Pravda rakstīja par nodevēju Mukļeviču. var noprast, ka Mukļevičs vairs starp dzīvajiem nav. Kopā ar pārējiem 12.jūnijā ir pazudis arī ilggadīgais Osoaviahima vadītājs Eidemanis.
…
Tādējādi Sarkanarmijas vadība ir dabūjusi pavisam jaunu seju. Līdzsvarojot īso Tuhačevska ēru atkal priekšplānā ir parādes ģenerāļi un Pilsoņu kara varoņi. Līdztekus atjaunojot kara padomes un ievērojami pastiprinot komandieru-komisāru duālismu, ko armijas kaujas spēju labā tika tika likvidējis nošautais maršals Tuhačevskis.
https://istmat.org/node/28722
————-
No Sokolova Borisa Vaģimoviča:
… Balkānos apmetušās Krievu armijas barona P.N.Vrangeļa izlūkošanas ziņojums. Tur ir apgalvojums:
“Vienīgā vide Krievijā, kas varētu uzņemties darbīgu lomu Padomju varas gāšanā, ir Sarkanarmijas komandējošais sastāvs, tas ir, bijušie krievu virsnieki. Viņi ir disciplīnas un kopīgu interešu saliedēta kasta jeb slānis; gribas spēku viņos ir ieaudzinājis karš un dzīve…”…
Laikā no 1921.gada novembra līdz 1927.gada aprīlim Ļeņina izveidotās Krievijas PFSR Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts Politpārvaldes (OGPU) orgāni veica aģentūras izstrādi ar nosacītu nosaukumu “Trests”… Izrādās, ka arī pašu Mihailu Nikolajeviču Tuhačevski čekisti ir izmantojuši “Tresta” piesegšanai, lai gan viņš to nav pat nojautis… Tikusi izstrādāta leģenda par pagrīdes “Viduskrievijas monarhistisko organizāciju”, saīsināti МОЦР. To izmantojot čekisti ir nodibinājuši sakarus ar galvenajiem emigrantu centriem un atklājuši ievērojamu daļu no emigrantu aģentūras PSRS, kā arī uz kādu laiku īstenībā paralizējuši ‘Krievu vispārmilitārās savienības’ (РОВС), par ko 1924.gada septembrī tika pārveidota Krievu armija, darbību Krievijā. Krievu vispārmilitārās savienības vadību pārliecināja, ka visas operācijas Dzimtenē ir jāveic (viltus) Viduskrievijas monarhistiskās organizācijas, tas ir, īstenībā OGPU kontrolē. Bet lai šai organizācijai piešķirtu lielāku cienīgumu aizrobežu partneru acīs, cita starpā tika izmantots populārais Tuhačevska vārds.
1922.gada decembrī Viduskrievijas monarhistiskā organizācijas vadītājs, OGPU aģents inženieris A.A.Jakuševs, cita starpā no muižnieku dinastijas, tikās Berlīnē ar Augstākās Monarhistiskās Padomes priekšsēdētāju N.E.Markovu Otro, kurš savā laikā bijis viens no galējo labējo līderiem Valsts Domē. Viņš ir Jakuševam vaicājis, vai Viduskrievijas monarhistiskajā organizācijā ir tādi karavadoņi kā Tuhačevskis, S.S.Kameņevs, P.P.Ļebeģevs un A.A.Brusilovs. Jakuševs, kā viņš rakstījis Lubjankai adresētā ziņojumā, ir pilnā gatavībā atbildējis: “Oficiāli viņi organizācijā nesastāv, bet pirmie trīs nepārprotami ir mūsējie, un ceturtais pārāk novecojis un nav interesants”. Vēlāk Tuhačevski ir pataisījuši par pilntiesīgu Viduskrievijas monarhistiskās organizācijas locekli. Kā tas noticis, 1931.gada atskaitē par operāciju “Trests” ir izklāstījis OGPU Sevišķās daļas darbinieks Voldemārs Andreja d. Stirne (jelgavnieks, Стырне Владимир Андреевич): “Mums no aizrobežas atkārtoti ieteica Trestā iesaistīt Tuhačevski. Īpaši monarhiskā jaunatne viņā gribēja redzēt krievu Bonapartu, pieņemot, ka viņš tikai izliekas par komūnistu, bet īstenībā ir monarhists. “Ļaujoties” šādam noskaņojumam, uz ārzemēm tika uzrakstīts (čekista stils ir taisni čehovisks: “Braucot gar staciju man nokrita cepure” – B.S.), ka ir izdevies Tuhačevski iesaistīt Trestā. Ārzemēs šis paziņojums ir uztverts efektīvi…”
Čekistu atzīšanās gaismā atliek vien minēt, vai iepriekš citētie emigrantu organizāciju dokumenti atspoguļo no OGPU nākušu dezinformāciju par Tuhačevski – kotrrevolucionāru, vai no tās neatkarīgas emigrantu ilgas pēc “sarkanā Bonaparta”, kura lomai Tuhačevskis šķita piemērotākais pretendents. Jo līdz emigrācijai arī bez čekistu centības varēja nonākt baumas par pavisam īstiem Tuhačevska konfliktiem ar politdarbiniekiem Smoļenskā. Bez tam, Tuhačevskis līdz kādam brīdim gandrīz precīzi atkārtoja Napoleona karjeru, un emigrācijas virsniekiem ļoti gribējās, lai viņš ietu “pirmā konsula” ceļu arī turpmāk, kļūstot par revolūcijas kapraci… 1923.gada beigās vai 1924.gada sākumā kāds nolēma, ka OGPU operācijā “Trests” ar Tuhačevski ir pāršauts pār mēru, un deva norādījumu viņu Viduskrievijas monarhistiskās organizācijas lietā tālāk neizmantot. … Bet čekisti Tuhačevski no spēles izveda visai savdabīgi. Par to ir sīki rakstījis Stirne: “Tā kā Tuhačevski “ieskaitīt” “Tresta” sastāvā tika atzīts par neērtu un bija saņemts rīkojums pārtraukt spēli ar viņa uzvārdu, nācās ārzemju vajadzībām viņu no “Tresta” sastāva dabūt ārā. Bet tas bija jādara pamazām. Mēs rakstījām, ka “Tresta” vadītājs Zajončkovskis (kurš par savu kontrrevolucionāro darbību pat nenojauta) pretēji politiskās padomes lēmumam nepielaiž Tuhačevski pie praktiskās darbības un ka tāpēc ir izraisījies nopietns konflikts starp Zajončkovski un citiem “Tresta” vadītājiem … Pēc dažām nedēļām Viduskrievijas monarhistisko organizāciju “atdzīvināja”… 1926.gada oktobrī OGPU aģents Vlasovs ziņoja par savu tikšanos ar Kutepovu (Кутепов), kurš nez kāpēc “īpašu interesi pauda par Tuhačevski, vaicāja, vai viņu nevarētu iesaistīt nacionālas kustības rindās”.
1927.gada aprīlī viens no operācijas “Trests” galvenajiem aktoriem, OGPU aģents Eduards Otto d. Opperputs (avantūrists; viņš arī Павел Иванович Селянинов, viņš arī Стауниц, viņš arī Касаткин) izbēga uz Somiju un tur āķīgā čekistiskā kombinācija tika atklāta.
…
Pašās pirmajās pratināšanās, kuras vai nu netika protokolētas, vai protokoli nesaglabāti, Tuhačevskis vainu atzīt atteicās. Tas redzams no viņa pašrocīgas liecības 1937.gada1.jūnijā: “Es neatlaidīgi un daudzreiz mēģināju noliegt gan savu dalību organizācijā, gan atsevišķus savas pretpadomju darbības faktus”. … Un tad Tuhačevskis pēkšņi ir uzrakstījis: “Atzīstu pretpadomju militāri-trockistiskas sazvērestības pastāvēšanu un to, ka biju tās vadībā… Sazvērestības dibināšana notika 1932.gadā”.
Līdz šim nav noskaidrots … vai Tuhačevskis ir spīdzināts un sists. Lai gan attiecībā uz citiem apsūdzētajiem ir noteiktas ziņas. Piemēram, bijušais NKVD darbinieks, vēlāk valsts drošības ministra vietnieks Seļivanovskis (Селивановский) 1962.gada 10.decembrī ir ziņojis Centrālkomitejai: “1937.gada aprīlī Putnas un Primakova lietas tika nodotas Avsejevičam (Авсеевич). Avsejevičs ar zvēriskiem, nežēlīgiem paņēmieniem piespieda Primakovu un Putnu liecināt pret Tuhačevski, Jakiru un Feldmani… Avsejeviča darbu Sevišķās daļas vadība stādīja par piemēru citiem izmeklētājiem. Avsejevičs pēc tam kļuva par etalonu darbā ar arestētajiem”. Kā liecina bijušais Sevišķās daļas darbinieks Budarevs (Бударев), Avsejevičs, kurš vadīja vienu no šīs daļas nodaļām, lika saviem darbiniekiem pastāvīgi atrasties blakām Primakovam, neļaut viņam gulēt un izspiest viņu dot atzīšanās liecības, pie kam tas notika kabinetā, kur notika pratināšana, un kur pat piegādāja barību. Tāds nemitīgs spiediens galu galā salauza arestētā gribu. Bez tam saskaņā ar Budareva apgalvojumu “Primakova un Putnas izmeklēšanas laikā šie cilvēki liecības par dalību sazvērestībā deva pēc viņu piekaušanām Lefortovas cietumā”…
Uz vienas no Tuhačevska izmeklēšanas lietas lapām bija asins pēdas… Bet pat ja Tuhačevskis nav spīdzināts, viņš ir spēcīgi cietis vien no galēji pazemojošā stāvokļa, kuru izmeklētāji un cietuma darbinieki centās vēl uzsvērt… Avsejevičs savā paskaidrojumā PSKP CK jau Hruščova laikā ir rakstījis, ka “arestētie Primakovs un Putna bija morāli salauzti… ilgā turēšanā vieninieku kamerās”, kur daudzus mēnešus saņēma “trūcīgu cietuma barošanu”, kā arī, un ne pēdējā kārtā, ar to, ka bija apģērbti nodilušās kokvilnas sarkanarmiešu formās, zābaku vietā vīzēs, ilgu laiku neapgrieztiem matiem un neskūti…” Militāristiem ārējais izskats, formas tērps vienmēr ir bijis īpaši svarīgs. Galu galā, kā atzīmējis Avsejevičs, pārvešana uz Lefortovo cietumu (kur ieslodzītos nežēlīgi sita, par ko šis izmeklētājs ir izvēlējies tieši nerunāt) un izsaukšanas pie Ježova ir salauzušas Primakovu un Putnu līdz galam, un abi korpusa komandieri ir sākuši dot liecības.
Bet vai darīšana bija tikai ar spīdzināšanu un izņirgāšanos? Lidija Norda (Лидия Норд) ir izvirzījusi versiju, ka NKVD ir saviem mērķiem plaši lietojuši arī hipnozi. Ka it kā hipnotizēts ticis gan Kirova slepkava Nikolajevs, gan Tuhačevskis, gan arī tie, kuri gāja vienā lietā ar viņu. Varētu jau saprast svaines vēlmi kaut cik attaisnot Tuhačevska, tāpat kā sava vīra Feldmana, izturēšanos izmeklēšanas gaitā. Tomēr arī partijas XX pēckongresa materiālos it kā ir ziņas, ko var saprast kā kaut kādu psīhisku iedarbību uz izmeklēšanai pakļautajiem.
Piemēram, bijušā NKVD darbinieka Karpeiska (Карпейский) liecības par to kā izmeklētājs Agass (Вениамин Соломонович Агас (Мойсыф), arī Jukuma J.Vācieša pratinātājs) ir līdz nepieskaitāmā stāvoklim novedis Eidemani:
Eidemanis noliedza jebkādu saistību ar sazvērestību, paziņojot, ka viņam par to nav ne jausmas, un apgalvoja, ka tāda apsūdzība neatbilst ne viņa uzvedībai visā viņa mūžā, ne viņa uzskatiem… Draudot Eidemanim ar spīdzināšanu, ja viņš turpinās sīksti turēties pretī un slēpt savu sazvērniecisko darbību … Agass paziņoja, ja viņš nedos liecības tūlīt, tad viņš, Agass, turpinās izmeklēšanu citā vietā, bet pratinās jau pavisam citādāk. Eidemanis klusēja. Tad Agass pratināšanu pārtrauca un teica Eidemanim, lai viņš vaino sevi: viņu nosūtīs uz cietumu, kur viņa stūrgalvību salauzīs … Pēc trim dienām dienas laikā man piedāvāja tūlīt ierasties Lefortovas cietumā, kur mani gaida Agass. Es aizbraucu. Šajā cietumā biju pirmo reizi… Tas, ko tajā dienā redzēju un dzirdēju Lefortovas cietumā, pārspēja visus manus priekšstatus. Cietumā valdīja neaprakstāms troksnis, no izmeklēšanas kabinetiem nāca izmeklētāju kliedzieni un, kā nebija grūti saprast, sisto kunkstēšana… Atradu kabinetu, kurā bija Agass. Galda pretējā pusē sēdēja Eidemanis. Blakām Agasam sēdēja Ļepļevskis (Леплевский)… Uz galda Eidemaņa priekšā gulēja jau viņa parakstīts paziņojums, adresēts tautas komisāram Ježovam, ka viņš atzīst savu dalību sazvērestībā un ir gatavs dot atklātas liecības… Pēc dienas vai divām es atkal izsaucu Eidemani uz pratināšanu Lefortovas cietumā. Šajā reizē Eidemanis izturējās kaut kā savādi, uz jautājumiem atbildēja šļaugani, nevietā, novirzījās uz blakus domām, bet padzirdējis strādājoša motora troksni Eidemanis izteica vārdus: “Lidmašīnas, lidmašīnas”. (25.maijā, pēc pēdējā spiediena lēkājošā rokrakstā, vārdos izlaižot burtus bija uzrakstījis, ka ir gatavs “palīdzēt izmeklēšanai”.) Pratināšanas protokolu es neparakstīju, bet pēc tam ziņoju, šķiet, Agasam, ka Eidemanis ir kaut kādā dīvainā stāvoklī, un viņa liecības vajag pārbaudīt…”
Tomēr šo stāvokli drīzāk var skaidrot nevis ar hipnozi, bet ar nervu sabrukumu gan fizisku, gan garīgu mocību ietekmē, kad cilvēka apziņa uz laiku atslēdzas no nepanesamas īstenības un aiziet iluzorā atmiņu vai gaišas nākotnes sapņu pasaulē. Bijušajam Osoaviahima priekšsēdētājam gaišā pagātne bija tieši lidmašīnas – viņa organizācija ar to arī nodarbojās, kā ar lidotāju sākotnējo apmācību. Bet sahipnotizēt tik lielu cilvēku daudzumu uz vismaz vairākām nedēļām, pie tam tā, lai viņi daudzmaz sakarīgi spēlē savu lomu – tā jau ir tīrā fantastika (Bet varbūt pietika ar pirmajiem, jo uzrādot iegūtās liecības tālākajiem, var jau izraisīt liecību šļūdoni – I.L.). Un tad nav saprotams, kāpēc tik ilgi ņēmušies ar Primakovu, ja čekistu rokās bija varenais hipnozes ierocis. Jeb Vitālijs Markovičs ir izrādījies augstākā mērā noturīgs pret hipnotisku ietekmēšanu? … Vecais pārbaudītais Lefortovas izmeklētāju paņēmiens: “Runāsi?!!”, kad pēc atteikšanās uz ieslodzīto brūk dūres un gumijas rungas, bija īpaši iedarbīgs slēgtās padomju sabiedrības apstākļos. Par arestēto neko nezināja radi un tuvinieki, pie viņiem nepielaida advokātus (arī tiesā nebija aizstāvju). Tāds stāvoklis uz apsūdzētajiem iedarbojās nomācoši, apspieda gribu pretoties… Viens no izmeklētājiem, Ušakovs (Ушаков), pēc sava aresta vispār bija zaudējis priekšstatu par apkārtējās pasaules īstenību, (Hruščova laika) pratināšanās lielījās ar saviem nopelniem, cerot uz iecietību. Zinovijs Marka dēls apgalvoja: Es ar Ļepļevski uz Maskavu atbraucu 1936.gada decembrī… Burtiski pirmajās dienās es uzstādīju diagnozi par militāri-trockistiskas organizācijas pastāvēšanu Sarkanarmijā un Flotē, izstrādāju precīzu tās atklāšanas plānu un pats pirmais dabūju tādu liecību no bijušā Kaspijas flotiles komandiera Zakupņeva (Закупнев)… Pārliecināti gāju uz militāras sazvērestības atklāšanu. Vienlaikus es tāpat gāju citā nodaļā uz Eidemani un arī tur nekļūdījos. Nu, pat to, ka B.M.Feļdmans (Фельдман Б.М.) man atzinās dalībā pretpadomju militārā sazvērestībā… uz kā pamata tā paša mēneša 22.datumā sākās aresti… nav nemaz jāsaka. 25.maijā man iedeva pratināt Tuhačevski, kurš man atzinās 26-ajā, bet 30-ajā es dabūju Jakiru. Vadot šo troiku viens pats (bez pāriniekiem) pie norādījuma, ka dažu dienu laikā lieta ir jānoved līdz uzklausīšanai, es, gandrīz bez gulēšanas izvilku no viņiem vairāk faktu, vairāk sazvērnieku. Pat procesa dienā, agri no rīta, es dabūju no Tuhačevska papildus liecības par Apanasenko (Апанасенко) un dažiem citiem”…
Ušakova, Avsejeviča un citu izmeklētāju, kaulu lauzēju un psīhologu, kas strādāja vienatnē vai pārī, panākumi bija stipri atkarīgi no tā cilvēku materiāla, ar kuru viņiem bija darīšana. Un materiāls kopumā izrādījās piemērots. Ne Tuhačevskis ne citi apsūdzētie nebija kādas nebūt idejas fanātiķi, lai cik padomju propaganda nebūtu centusies pierādīt pretējo, rādot viņus kā pārliecinātus komūnistus, kas gatavi atdot dzīvību par kompartiju. Lielā mērā nežēlastībā kritušos karavadoņus interesēja personīgā karjera. Jau pilsoņu karā Tuhačevskis, Jakirs, Uborevičs un citi pieņēma gan sarkano teroru, gan tautiešu masveida bojā eju brāļu slaktiņā. Bet ideju, ar kuru viņi tā vai citādi saistīja savu likteni, iemiesoja gan tas pats Staļins, gan tas pats Ježovs, un pat tie izmeklētāji un tiesneši, kas tērpti vienādos ar apsūdzētajiem formas tērpos ar tām pašām sarkanajām zvaigznēm. Arests Tuhačevskī un viņa biedros izraisīja garīga tukšuma un dzīves orientieru zaudējuma sajūtu. Viņi nebija gatavi ziedot dzīvību par ideāliem, jo, šķiet, ideālu nebija. Arī deviņus mēnešus ilgo Primakova sīkstumu var izskaidrot pirmkārt ar bailēm no nāves. Viņš saprata, ka apsūdzība ietver nošaušanas spriedumu un noliedza, tiesa, tikai līdz brīdim, kad 1937.gada maijā steigas dēļ lietas nonāca līdz nopietnākai sarunai un viņam sāka atņemt miegu un sist. Spīdzināšana un piekaušana nenesa tikai fiziskas sāpes. Kad tas sākās, arestētajiem kļuva skaidrs, ka atzīšanos no viņiem panāks par katru cenu, ka tā nav nekāda drausmīga kļūda vai provokācija, bet ir politika, un cerību uz izglābšanos gandrīz nav. Un tūlīt parādījās izmeklētāji kārdinātāji – tu tikai atzīsties pats, izved skaidrā ūdenī citus sazvērniekus, nožēlo grēkus, un tev sanāks atlaide, bet augstākais soda mērs točno nebūs. Un vispār: vairāk, cik var vairāk sazvērnieku, labu un dažādu, lielos amatos un ne pārāk lielos… Sākumam derēs jebkāds brigādes komandieris un pat majors… Un apsūdzētie labprāt nosauca uzvārdus vai apstiprināja dalību sazvērestībā tiem, uz kuriem viņiem norādīja Ježova cilvēki… “Izmeklēšanas pēdējā etapā Ļepļevskis, izsaucis pie sevis Primakovu, iedeva viņam veselu lielu Sarkanarmijas komandieru sarakstu, kuri iepriekš Primakova liecībās nefigurēja, un Ježova vārdā ieteica par katru no viņiem uzrakstīt… ” Tā vai citādi, bet 1937-1938.gados tika dabūtas liecības gandrīz par visiem padomju karavadoņiem, izņemot varbūt Vorošilovu (Politbiroja locekli bez īpašas Staļina sankcijas apmelot neuzdrošinājās). Toties ko sodīt, ko apžēlot lēma pats Josifs Visariona dēls (Staļina paraksts ir uz 366 nošaušanu sarakstiem ar ne mazāk kā 44 000 nošautajiem, Molotova uz 373 ar 43 569, Ždanova uz 175 ar 20 985, Kaganoviča uz 189 ar 19 110, Vorošilova uz 186 ar 18 474 nošautajiem), protams, ņemot vērā Vorošilova domas. Ja būtu laiduši darbā visas slepenās sūdzības un noticējuši visām falsificētajām liecībām, tad brīvībā nebūtu palicis ne tikai neviens maršals un armijas komandieris, korpusa un divīzijas komandieris, bet arī rotas komandieris… Bet labums no tā, ka uz katru komandieri bija kompromats, nebija mazais… Un ja kāds riskēs publiski apšaubīt Tuhačevska, Jakira un pārējo vainu, tad vienkārši kļūs par nākošās sazvērestības vadītāju vai dalībnieku, ko atmaskojuši varonīgie Ježova līdzgaitnieki… https://biography.wikireading.ru/70141
———–
No Grūbes pratināšanas: “Visiem nacionālistiskās organizācijas dalībniekiem tika iepotēta lielas patstāvīgas pilsoniski-demokrātiskas Latvijas valsts izveidošanas ideja uz tagadējās baltās Latvijas pamata, sagrābjot padomju teritorijas, kas ietilpušas cariskās Krievijas Baltijas guberņās.”
No Eduarda Bērziņa: “Reilijs man piedāvāja lielas naudas summas, bet es vadoties no Petersa nostādnēm naudu neņēmu, bet prasīju, lai Reilijs un Lokkarts izdod man dokumentu, kas apstiprina Anglijas un Francijas apņemšanos atbrīvot Latviju no vācu un krievu jūga… Tikšanos gaitā ar Petersu mēs ar viņu satuvinājāmies un sarunājāmies atklāti, tā konstatējot uzskatu vienotību par Latvijas nacionālās atdzimšanas iespējamību. Peterss man teica, ka padomju Krievija pašlaik piedzīvo īstu kritiska stāvokļa laiku. Viņš mani pārliecināja, ka padomju vara ilgi nenoturēsies… Peterss teica, ka latvieši iet bojā svešas valsts frontē, bet kad pašai Latvijai vajadzēs bruņotus spēkus, tad viņu nebūs… apmēram 1938.gadā, Rudzutaks man darīja zināmu, ka viņš savā pretpadomju nacionālistiskajā darbībā ir saistīts ar Latvijas un Vācijas valdību aprindām un ka Vācijas personā viņš redz to lielvalsti, kas vienīgā spēj gāzt padomju varu un padarīt Latviju par patstāvīgu “diženu Latviju”. Rudzutaks man stāstīja, ka būdams ārzemēs viņš ir nodibinājis sakarus ar Latvijas ārlietu ministru Munteru…”
http://istmat.info/node/26533
http://militera.lib.ru/bio/sokolov/index.html
http://militera.lib.ru/bio/0/one/sokolov.rar
————-
L.M. Kaganoviča uzstāšanās 1936.gada 4.decembra VKP(b) Centrālkomitejas plenuma 1.sēdē (cita redakcija)
1936.12.04
Декабрьский пленум ЦК ВКП(б) 1936 года: Документы и материалы. Москва. РОССПЭН. 2017
Архив:
РГАСПИ. Ф. 17. Oп. 2.Д. 574. Л. 76-103. Машинописная копия (2-й экз.)
KAGANOVIČS. Biedri, gan Rikova, gan Buharina runas drīzāk izklausās pēc tiesājamo pēdējiem vārdiem tiesā nekā pēc runām partijas Centrālkomitejas plenumā. Ir taču jāsaprot, ka šeit uz žēlastības jūtām strādāt nedrīkst.
Balsis. Pareizi.
KAGANOVIČS. Šeit ir sapulcējies mūsu partijas un mūsu valsts vadības štābs. Ja vēlaties attaisnošanu, ir jāsniedz politiski argumenti. Es domāju, ka Buharina un Rikova runās šeit nekādu politisku argumentu nebija, izņemot mēģinājumu izraisīt žēlumu pret sevi.
Buharins un Rikovs, pirmkārt, tēloja lietas tā, it kā jautājuma uzstādījums CK plenumā un šā jautājuma apspriešana ir uzkritusi viņiem kā sniegs uz galvas, it kā šā jautājuma apspriešana CK plenumā būtu viņiem uzkritusi negaidīti. Diez vai lieta ir tāda. Ir jāatceras, ka trockistiski-zinovjeviskās teroriskās organizācijas tiesā, tiesā, kas apsūdzētajiem kontrrevolucionārajiem neliešiem un dzimtenes nodevējiem piesprieda nāves sodus, Padomju Savienības Prokurors uz apsūdzēto: Zinovjevа, Kameņevа, Reinholdа un citu liecību pamata izdarīja paziņojumu, ka viņš nosaka izmeklēšanu par Rikovа, Buharinа un citu uzvedību.
Tad Prokuratūra šo izmeklēšanu novadīja uz visiem juridiskajiem pamatiem. Tika arestēti Pjatakovs, Serebrjakovs, Radeks un citi. Attiecībā uz Rikovu un Buharinu Prokuratura un partijas CK bija īpaši uzmanīga, īpaši pacietīga un ar īpašu attieksmi, sarīkojot Rikovа un Buharinа konfrontāciju ar Sokoļņikovu. Gan Rikovs, gan Buharins bija izmeklējamo, gandrīz apsūdzēto stāvoklī, pret viņiem izturējās ārkārtīgi pacietīgi. Jautājumu prokuratūra izskatīja vairākas reizes. Divi CK sekretāri sarīkoja konfrontāciju, bet tagad Buharins un Rikovs izliekas, ka apspriešana plenumā viņiem ir negaidīta un netaisna, pie tam viņi atsaucas uz Prokurora paziņojumu.
Buharins. Neesmu to teicis.
KAGANOVIČS. Tāda bija jūsu runas jēga. Jā, tiešām, pēc iztirzāšanas nosprieda, ka juridiska pamata Buharina un Rikova pievienošanai pie trockistiskā-zinovjeviskā centra lietas nav.
Berija. Tajā laikā.
KAGANOVIČS. Pilnīgi pareizi, tieši tajā laikā un pie tām ziņām, kas bija mūsu rīcībā, nebija juridiska pamata Buharina un Rikova pievienošanai pie toreizējā trockistiskās-zinovjeviskās teroriskās organizācijas tiesas procesa nav. Tagad Buharins un Rikovs viltīgi operē ar šo Prokurora paziņojumu un domā, ka ar to pietiek, lai izvairītos no atbildības par savām noziedzīgajām lietām.
Kas tad noskaidrojās Rikova и Buharina konfrontācijā ar Sokoļņikovu? Noskaidrojās sekojošais. Galvenā darbojošamies persona labējo attiecībās, to sakaros ar kontrrevolucionāro trockistiskо-Zinovjevisko terorisko centru ir bijis Tomskis. Starp citu, kad mēs viņu pratinājām, Sokoļņikovs nezināja, ka Tomskis ir nošāvies.
Konfrontācijā Sokoļņikovs liecina:
“Piedaloties šajā blokā un sastāvot šā bloka centrā, es, protams, zināju, ka bloks ir organizēts uz terora pret boļševiku partijas un padomju valdības vadību pamata, un pirmajā savas piedalīšanās laikā šajā blokā Kameņevs mani informēja par terora aktu gatavošanu. Sakarā ar arestiem pēc 1934.g. 1.decembra un centra iekrišanas tika izveidota jauna trijotne: es – Sokoļņikovs, Radeks un Serebrjakovs. Mēs nodibinājām sakarus ar Pjatakovu, kurš arī sastāvēja centrā. Pārrunas ar labējiem attiecas uz 1935.gada novembri. Šīs pārrunas bija turpinājums tām, kas notika jau 1932.gadā, par kurām zināju no Kameņeva, kurš apgalvoja, ka viņš 1932.gadā ir vedis pārrunas par bloka organizāciju ar Buharinu, Zinovjevs – ar Tomski, bet Šarovs un Jevdokimovs – ar Uglanovu. Kameņevs man teica, ka viņš, Kameņevs, pēc tam paziņojis Buharinam un Rikovam par bloka organizāciju un par to, ka bloks organizēts uz teroriska pamata. Tomēr labējie blokā neiestājās, bet piekrita sakariem un savstarpējai politiskai informēšanai. 1935.gada rudenī es jaunā centra uzdevumā vērsos pie Tomska ar priekšlikumu iestāties blokā. Tomskis piekrita, apstiprinot, ka rīkojas Buharina un Rikova vārdā. Tādējādi uz 1936.gada sākumu bloks paplašinājās uz labējo piedalīšanās rēķina. Zinu, ka Pjatakovs bija norunājis ar Tomski sasaistīt cilvēkus, kurus uz bloku atvedīs Tomskis, ar Dreiceru. Tad pat tika ar Tomski izstrādāta kopēja darbības shēma, pie kam tika panākta vienošanās vienlaikus ar terora aktiem veikt militāristu, tieši Primakova un Putnas, uzstāšanos. Runājot ar mani Tomskis teica, ka Buharins ir piekritis kontrrevolucionāriem mērķiem izmantot trockistiski-zinovjeviskā bloka ‘Izvestiju’ tipogrāfiju”.
Mēs esam dziļi pārliecināti, ka tieši tā arī bija. Zinām, ka bloki vienmēr sākas ar saziņu. Ņemiet divu dažādu politisko grupējumu bloku: tie sakrīt ar kaut ko kopēju, ar kādu vienotu ģenerāllīniju. Bloki vienmēr sākas ar savstarpēju informāciju, ar saziņu, sakariem. Un lūk, sākumā viņi bloka, kas vēl nebija parādījis savu dzīvotspēju, organizācijai nepiekrita. Vispirms viņi piekrita nodibināt saziņu un savstarpēju informāciju, bet pēc tam jau sāka kopēju darbību.
Konfrontācijā mēs nokļuvām sarežģītā situācijā. Galvenā darbojošās persona – Tomskis – nošāvās. Sokoļņikovs sarunas ar Rikovu un Buharinu neveda. Starp citu, šeit ir jāatgādina, ka konfrontācijā noskaidrojās, ka Buharinam ar Sokoļņikovu ir bijusi viena ļoti raksturīga saruna par Sokoļņikova raksta publicēšanu ‘Izvestijā’. Buharins konfrontācijā apstiprināja, ka tāda saruna bija. Kādā Politbiroja sēdē Sokoļņikovs, vēršoties pie Buharina sakarā ar viņa raksta publicēšanu Izvestijā lūdz to publicēt ar pseidonīmu, nevis uzvārdu. Uz ko Buharins atbild: “Kāpēc? Jums ir jācīnās par savu legālumu. To es saku arī Rikovam”. Kas par lietu? CK locekļa kandidāts, kurš ir klātesošs Politbiroja sēdēs, cilvēks, kurš “lojāls” pret partijas Centrālkomiteju, sakarā ar raksta par Meža tautas komisariātu publicēšanu atbild Sokoļņikovam ar tādu politisku paziņojumu: “Jums ir jācīnās par savu legālumu”.
Ja starp jums nav saistības, kāda te cīņa par savu legālumu un kāpēc jūs atsaucaties uz Rikovu. Es apgalvoju, ka tā ir divu frakcionāru saruna, tā ir divu vienas organizācijas locekļu saruna. (troksnis zālē, balsis: pareizi, pilnīgi pareizi).
Kā gan citādi var izskaidrot šo sarunu par raksta publicēšanu avīzē? Konfrontācijā mēs jums pārjautājām, un jūs savus vārdus apstiprinājāt.
Buharins. Es teicu: kāpēc jums savs raksts jāpublicē nelegāli?
[KAGANOVIČS]. Savā atbildē jūs pats nedaudz savādāk, bet būtībā atzīstat to pašu. Jūs esat politisks darbinieks, pie jums vēršas cilvēks ar lūgumu publicēt viņa rakstu. Kādās sakarā te cīņa par legālumu? Gan man, gan Ježovam, gan Višinskim pēc tam izveidojās cieta pārliecība, ka šajā jautājumā jūs sarunājāties kā savējie, kā savstarpēji saistīti cilvēki.
Buharin. Nu nekā tamlīdzīga!
KAGANOVIČS. Kāpēc tad jūs toreiz, līdz Sokoļņikova paziņojumam, apgalvojāt, ka nekad ar Sokoļņikovu sarunas neesat veduši? Bet tiklīdz Sokoļņikovs to paziņoja, jūs to atzināt.
Buharins. Biedri Kaganovič, es vienkārši biju sašutis, ka tautas komisāra vietnieks grib nelegāli rakstīt avīzē.
KAGANOVIČS. Neraugoties uz mums radušos pārliecību, pamatotu ar konfrontācijas materiāliem, ka Rikovs un Buharins nevarēja nezināt par Tomski, mums nācās atzīt, ka juridiska pamata viņu pievienošanai trockistiski-zinovjeviskā centra lietai mums toreiz nebija. Galvenais apsūdzētais Tomskis no šīs lietas izkrita. Un mēs nonācām pie jums zināmā slēdziena šajā lietā.
Tas tikai liecina, ka mēs šim jautājumam esam pievērsušies ar visu valstisko nopietnību, ka mēs nestiķējam tiesas lietas tiesas lietu vārdā.
Man jāteic, ka biedrs Staļins mums īpaši pieprasīja, lai pamatīgi tiekam skaidrībā šajā lietā, lai tai pievēršamies uzmanīgi, lai nesteidzamies. Tika izmantots tieši šis vārds – steiga.
Bet vai tas nozīmē, ka tāpēc nav pamata CK plenumā apspriest jūsu problēmu? Protams, pamats ir un ļoti nopietns, jo gan Tomska jautājums, gan jautājums par Rikova un Buharinа saistību ar viņu nav pabeigts.
Mums ir rakstiska atskaite par Valsts grāmatu-žurnālu izdevniecību apvienības partorganizācijas sēdi un Tomska uzstāšanos ar runu. Tomskim līdz savai pašnāvībai, kad viņš vēl mēģināja sevi partorganizācijas sanāksmē aizstāvēt, nācās pašam atzīt veselu virkni visai nopietnu faktu.
Kādi fakti? No Tomska paša paziņojuma, sākot ar 1928.gadu ir nodibinājušies Kameņeva sakari ar Tomski, pie kam Kameņeva sarunās ar Tomski klāt bijis arī Buharins. Tas ir bez tām sarunām, kuras Buharinam ar Kameņevu bijušas atsevišķi.
Tomskis saka, ka 1932.g. pie viņa nācis Kameņevs, nācis Zinovjevs, nācis Šļapņikovs un vesela rinda citu opozicionāru. Vai redzat, kā tie pie viņa tiecas? “Ar Kameņevu man personīgas attiecības nav bijušas … Kameņevs sāka pie manis vērsties pēc dažādiem pakalpojumiem … Kameņevs man lūdza: iedod man savu auto, mans ir remontā. esmu divas reizes devis viņam savu mašīnu”. Tātad, Kameņevs lūdza viņam palīdzēt, Tomskis palīdzēja.
Bet Zinovjevam? Par tikšanos un sarunām ar Zinovjevu kādā no Izglītības tautas komisariāta kolēģijas sēdēm stāsta Tomskis. Un sanāk interesanti. Uz Izglītības tautas komisariāta kolēģijas sēdi atnāk Tomskis. Kaut kādas sagadīšanās dēļ zālē ir tikai Tomskis, Zinovjevs un Naģežda Konstantina m. Krupskaja. “Zinovjevs mani sagaidīja ar plašiem apkampieniem, kā senu draugu”. Zinovjevs laipni saka Tomskim: “ieiesim manā kabinetā, papļāpāsim”. Divatā ieiet pie viņa kabinetā. Naģežda Konstantina m. Krupskaja kabinetā nebija. Sākas saruna. Zinovjevs žēlojas par savu smago personisko stāvokli, bet tad sāk runāt par stāvokli valstī, paziņo, ka viņš, Zinovjevs, ir ļoti satraukts un ir norūpējies par stāvokli, kādā tagad ir valsts.
Balss no vietas. Izņemot viņu, nevienam jāsatraucas nav.
Berija. Nu bet gan neģēļi, trūkst vārdu.
KAGANOVIČS. Pamatojoties uz šo var nešaubīgi teikt, kā šī saruna nebija personīga, ne personīga sūdzēšanās, bet saruna bija politiska. Tā bija jau ne vien saziņas sākums, bet nopietnāka sakara sākums.
Balss no vietas. Tā bija jau vienošanās.
KAGANOVIČS. Un beidzot, 1934.g. Zinovjevs uzaicina Tomski pie sevis uz vasarnīcu uz tēju. Tomskis brauc pie viņa. Acīmredzot, pirms šīs tējas ir bijis kaut kas cits, jo pēc tās Tomskis un Zinovjevs ar Tomska auto brauc izvēlēties Zinovjevam suni. Redzat, kāda draudzība, pat brauc suni izvēlēties.
Staļins. Kādu suni – mednieku vai sargsuni?
KAGANOVIČS. To noskaidrot neizdevās.
Izvēlējušies suni, Tomskis atkal brauc pie Zinovjeva uz tēju. Sakarā ar šo tēju Tomskis vaicā Rikovаm: “Zinovjevs mani aicina pie sevis uz vasarnīcu, iet vai neiet”. Rikovs mums paziņo, ka viņš atbildējis: “nevajag iet”, tomēr Tomskis aizgājis.
Staļins. Suni tomēr dabūja?
KAGANOVIČS. Dabūja. Viņi meklēja sev četrkājainu kompanjonu, tā ka necik no tā neatšķiroties viņi bija tādi paši suņi…
Staļins. Labs suns bija vai slikts, nezināt? (Smiekli).
KAGANOVIČS. To konfrontācijā bija grūti konstatēt.
Tomskim partijas sapulcē Valsts grāmatu-žurnālu izdevniecību apvienībā jautā: “Vai ar Rikovu sakarus uzturat[?]”. Tomskis saka: “Jā uzturu”, bet Rikovs uz šo pašu jautājumu paziņo: “Man ar Tomski ir bijušas tuvas personiskas attiecības, bet 1935-36.gadā tās ir manāmi atvēsušas”. Bet mēs zinām, ka Rikovs ir ticies ar Tomski ne vien 1934-35.gados, bet ir saglabājis sakarus ar viņu līdz pēdējam laikam, pat tad, kad Tomski vilka pie atbildības, viņš mums prasīja padomu. Jūs taču pats to paziņojāt, konfrontācijā. Nepuriniet galvu.
Rikovs. Nē, atvainojiet, es to neesmu teicis.
KAGANOVIČS. Lūdzu, es nolasīšu to, ko teicāt konfrontācijā: “1936. gada vasarā Tomskis man stāstīja, ka viņš izsaukts uz CK un prasījuši paskaidrojumus sakarā ar Zinovjeva liecībām”. Tas ir pilnīgi precīzi.
Rikovs. Kad es biju pie Tomska dzīvoklī šā gada pavasarī, …
Balss no vietas. Kura gada?
Rikovs. Šā gada, 1936.gada, viņš man teica, ka laikā, kad mēs nebijām redzējušies, no CK viņam ir ienākuši Zinovjeva dokumentu pieprasījumi, un viņš tajā pat laikā uz to ir atbildējis…
Staļins. Pie Zinovjevа ar Tomski biji?
Rikovs. Es?
Staļins. Pie Tomska bijāt?
Rikovs. Šogad pavasarī, bet ne ar kādiem ziņojumiem es ar Zinovjevu nerunāju.
KAGANOVIČS. Tālāk Tomskis, kā teicis pats Rikovs, apspriežas ar Rikovu, vai viņam iet pie Zinovjeva. Lūk, ko paziņoja pats b. Rikovs:
“1934.gadā Tomskis man kaut kā paziņoja, ka pie viņa bijis Zinovjevs un aicinājis pie sevis uz vasarnīcu. Tomskis prasīja manu padomu, ko viņam darīt. Es teicu, ka tas ir politisks aicinājums, un es noteikti iebilstu pret Tomska vizīti pie Zinovjevа”.
Redzat, viena lieta ir tas, ka viņš prasa Rikovam, bet Rikovs taču saka, ka viņš noteikti iebilst, vai tad tās nav divu frakcionāru politiskas attiecības, kuri apspriežas par savām attiecībām ar citas organizācijas pārstāvi.
Budjonnijs. Kāpēc Tomskis neprasīja Kaganovičam, vai var iet?
KAGANOVIČS. Tomskis jums, b. Rikov, neprasīja, vai viņam tur tikties ar kādu citu – viņš prasīja jums par tikšanos ar Zinovjevu. Jūs sakāt, ka esat kategoriski iebildis, bet Tomskis tomēr ir aizgājis, un pēc tam jūs arī pēc tam bijāt saistīti.
Skaidrs, ka tā bija Tomska politiska saikne ar Rikovu, un tā ir saglabājusies līdz pēdējam brīdim, neesam taču naivi. Kurš tad nesaprot, ka tā bija vienas politiskas organizācijas locekļu politiska saikne.
Tātad Tomskim bija jāatzīst, ka bijis saistīts ar Zinovjevu, un ka viņi ir veduši politiskas sarunas, ka viņš ir palīdzējis Kameņevam, palīdzējis Zinovjevam līdz pat kopīgam braucienam pēc suņa. Tomskis ar Zinovjevu ir bijis saistīts līdz 1936. gadam. Pavisam skaidrs, ka Rikovs nevarēja nezināt par Tomska darbību, nevarēja nezināt par Tomska sarunām ar Zinovjevu taisni tāpat kā par to nevarēja nezināt arī Buharins, kurš bija saistīts gan ar Tomski, gan Rikovu.
Buharins. Nekā tamlīdzīga.
KAGANOVIČS. Rikovs konfrontācijā ar Sokoļņikovu, starp citu, liecināja, ka pie viņa 1931.gadā bijis Kameņevs, kurš piedāvājis visiem vecajiem boļševikiem sapulcēties dzīvoklī pie Kameņeva. Rikovs apgalvo, ka ir šo Kameņeva priekšlikumu noraidījis, bet nevienam par to nav teicis un pastāstījis tikai konfrontācijā.
Rikovs. Kameņevs pie manis bija kā pie Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja, kā Galvenās koncesiju komitejas ziņotājs, kuras priekšsēdētājs tolaik bija. (Troksnis).
KAGANOVIČS. Tātad viņš kā Glavkonceskoma priekšsēdētājs ieradās pie jums, Sovnarkoma priekšsēdētāja, un ieteica sapulcēt visus vecos boļševikus, lai apspriestu valsts politiskās problēmas? Ko jūs te gribat apmānīt? (Troksnis zālē).
Rikovs. Es atbildēšu. Pēc tam, kad beidzās viņa kā Koncesiju komitejas priekšsēdētāja ziņojums par plānu, viņš man teica: “Savāksimies, vecie boļševiki, lai savā starpā noskaidrotu visas mūsu nesaprašanās”. Es viņam teicu: “Tu runā muļķības. Kādas starp vecajiem boļševikiem var būt nesaprašanās, nekas mums nav jānoskaidro”.
Ļubčenko. Kāpēc tu par šo sarunu neteici Politbirojā?
Rikovs. Es pateicu.
KAGANOVIČS. Tās ir blēņas.
Rikovs. Es par to runāju.
KAGANOVIČS. Jūs pats konfrontācijā atzināt savu kļūdu, ka par to neziņojāt.
Rikovs. Nē, es atzinu savu kļūdu jautājumā par Tomski un par sarunu ar viņu.
KAGANOVIČS. Mēs jums prasījām – kāpēc neteicāt, jūs taču zinājāt, kas par cilvēku ir Kameņevs, kurš 1927.g. novembrī sarīkoja laukumā demonstrāciju pret Centrālkomiteju. Jūs taču zinājāt, kas ir Kameņevs. Frakcionārs, kurš acīmredzami cīnās pret (vienīgo) partiju. Kāpēc tad jūs 1931.gadā, kad pie jums kā pie Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja un tolaik Politbiroja locekļa ierodas šis Kameņevs, kāpēc jūs toreiz neteicāt Politbirojam, ka pie jums bijis Kameņevs un ieteicis “savākties vecajiem boļševikiem un savā starpā noskaidrot visas nesaprašanās”, jūs esat teicis, ka atzīstat to par savu kļūdu. Par ko tas liecina? Tas liecina, ka jau 1931.gadā jums bija sazināšanās ar pretpartijas pretpadomju grupu, un šī sazināšanās pēc tam pārauga sakaros. Tātad jau tad jūs nodibinājāt šo saziņu.
Balsis. Pareizi.
KAGANOVIČS. Tad mums nebija Sosnovska liecību, nebija Uglanova, Kuļikova, Matvejeva, Jakovļeva liecību. Bija tikai tiesas liecības, un no šīm liecībām mēs pieņēmām lēmumus, bet tagad mums par šo lietu ir plašāks materiāls.
Un vai nav dīvaini, ka šodien CK plenumā Buharins un Rikovs trīs ceturtdaļas savu runu veltīja Sokoļņikovam? Kad lieta nonāca līdz Jakovļevam, Kuļikovam un citiem, viņi mēģināja atrunāties un noklusēt. Par pirmo lietu jūs uz tiesu nevelk. To lēmumu atcelt neviens netaisās. Ja jūs vilks uz tiesu, tad vilks par papildus ziņām. Tāpēc jums savai aizstāvībai bija jānorāda uz šīm papildus ziņām: Sosnovska, Jakovļeva un citu. Bet jūs mēģinājāt izšļūkt tikai ar to lēmumu, kuru bijām pieņēmuši. Bet tas plenuma locekļus pārliecina maz.
Buharina un Rikova papildus apsūdzībai var uzskatīt par noskaidrotu, ne tikai uz mūsu iekšējās pārliecības, bet arī uz faktu pamata, ka labējiem ir, mazākais, bijuši sakari ar trockistiskо-zinovjevisko centru, un ka viņiem pašiem ir bijis savs centrs.
Vai ir nejaušība tas, ko liecina Kuļikovs, ka Rikovs 1935.gadā runājis ar Kotovu par teroru. Acīmredzot, Kuļikovs un Kotovs nav zinājuši par trockistisko centru, viņi runā par savu labējo līniju. Acīmredzot, vidējie zemnieciņi tomēr nav zinājuši visu, ko zināja centristi. Un lūk, Kuļikovs un Kotovs liecina, ka 1935.gadā Rikovs runā par terora aktu steidzināšanu.
Tomskis vadīja arodbiedrības, viņam bija labējo tredjūnistu grupa, ļoti nikna un par labu turīgajiem zemniekiem noskaņota. Taču tieši no šīs grupas izauga Sormovas rūpnīcas Smirnova teroriskā grupa, kurš jau 1932-33.gadā organizēja terorisku grupu terorisku aktu izdarīšanai. Biedri, tas ir fakts. Šī grupa tika atmaskota un notiesāta. Tāpēc ir skaidrs, kāpēc visi tieši šie elementi saistījās pirmkārt ar Tomski, bet tie bija visas labējo grupas, tas ir, gan Rikova, gan Buharina kadri.
Biedri, var par noskaidrotu faktu uzskatīt, ka gan Rikovs, gan Buharins ir sastāvējuši vienā centrā, uzturējuši sakarus ar trockistiskо-zinovjevisko centru. Un to viņi darīja tāpēc, ka pamatā viņi solidarizējās ar trockistiskās-zinovjeviskās bandas platformu. (Balsis. Pareizi).
Buharins. Nu ko jūs, biedri.
KAGANOVIČS. Taču, īstenībā, visos jautājumos[:] starptautiskajos, iekšlietu, zemnieku un industrializācijas jautājumos starp kreisajiem, labējiem, trockistiem nebija gandrīz nekādu nopietnu domstarpību. Viņi visi kā viens bija pret industralizāciju, pret kolektivizāciju. Visi bija pret sociālisma celtniecību vienā valstī. Visi bija pret vadību. Jūs visi šajās lietās bijāt vienisprātis.
Buharins. Tas taču bija 1928.gadā.
KAGANOVIČS. Tas, biedri Buharin, bija gan 1928., gan 1932-1933., gan 1934.gadā.
Buharins. Nav taisnība.
KAGANOVIČS. Tad ļaujiet jums jautāt, vai tad ne jūsu un vienlaikus Zinovjeva ir 1932.gada Rjutina platforma (viens no pēdējiem mēģinājumiem iebilst pret ģenerālsekretāru Josifu Staļinu Vissavienības komunistiskajā partijā)[?]
Jūs, būdams politisks darbinieks, nespējāt šeit dot izsmeļošu paskaidrojumu. Jūs mēģinājāt mūs iežēlināt. Domājāt, ka noticēsim jūsu asarām? Nē. Politiskie darbinieki, kuri izgājuši ļeņinisko-staļinisko cīņas ar ienaidniekiem skolu, tam nenoticēs. Vai jūs neliecinātu, kādos politiskos jautājumos jūs ar viņiem neesat solidarizējušies?
Buharin. Nekādos.
KAGANOVIČS. Jūs bijāt pret Centrālkomiteju.
Buharin. Nē.
KAGANOVIČS. Es sniedzu faktus, bet jūs atrunājaties ar klaigāšanu “nav taisnība”.
Buharins. Jūs sniedzāt1928. gada faktus, kas tad tie par faktiem?
KAGANOVIČS. Es domāju, ka pavisam skaidri var pateikt, ka jums bija sava organizācija. Spēkā bija palicis bloks, lai saglabātu savu armiju, iedarbinātu savus plānus, toskait arī teroriskos.
Buharins. Ko jūs, jucis esat biedri Kaganovič!
KAGANOVIČS. Jau 1928.gadā jūsu bandīti Sapožņikovs un Sļepkovs kādā vakarā auroja, ka jānogalina biedrs Staļins. Toreiz jūs mēģinājāt šo “čupiņu” piesegt. Kad pie jums piegāja Sapožņikovs un citi, un jums to pateica, jūs teicāt: “Klusāk, klusāk, lai neviens nezin, nevajag celt nekādu troksni”. Tas pēc jums izskatās. Jūs taču visu darāt paklusām. Tā vietā, lai, būdams CK loceklis, teiktu Centrālkomitejai, ka lūk, biedri, esmu izaudzējis tādus bandītus un neliešus, kas nonākuši līdz tam, ka gatavojušies nogalināt; es tajā jūtu savu vainu – bet jūs neko nepasākāt.
Jums, piesedzot tādus neliešus un plenčus-slepkavas, vajadzēja padomāt par sevi kā par politisku darbinieku. Vai tad 1928.gadā Sapožņikovi un Sļepkovi nerunāja par teroru? Jūs izliekaties, ka jums nebija zināms par viņu politiku un par apspriestajiem jautājumiem. Tie ir fakti. “Nav taisnība”, bet fakti apstiprina pretējo. Jūs zinājāt un nevarējāt nezināt, kas ap jums darījās. Jūs zinājāt, ko šis bars darīja, jūs ar viņiem tikāties, jūs ar viņiem sarokojāties, jūs bijāt draugi. Bet ne tikai jūsu skolele. Jūs zinājāt, ka Radeks bija aktīvs trockists, ka viņš bija saistīts ar šo bandu, tāpēc jūs ar Radeku līdz šim brīdim esat bijuši lieli draugi.
Buharina. Tāpēc, ka Radekam uzticējās visi, arī jūs uzticējāties.
KAGANOVIČS. Mēs viņam devām darbu, un tas ir pavisam kas cits. Bet jums bija paziņu, draugu attiecības. Mēs viņu atjaunojām partijā, tā ir viena lieta, bet paziņu, draugu attiecības ir pavisam cita lieta.
Molotovs. Tomskis par teroru runāja jau 1928.gadā. Esat dzirdējis par to?
Vorošilovs. Un nevienam citam, piemēram, biedram Staļinam neesat personīgi teicis.
Buharins. Nu ko jūs, biedri, pierakstāt tādu lietu.
Molotovs. Mēs runājam tikai par faktiem.
KAGANOVIČS. Beidzot, ņemsim Uglanova liecības. Kad viņam prasīja, kas bija centrā, viņš atbildēja, ka 1930.gadā bijis viņš, Buharins un Tomskis. Vai tad tā nav taisnība? Jūs Uglanovu uzskatījāt par godīgu cilvēku. Jūs Uglanovu uzskatījāt par liela gribas spēka cilvēku, tad kāpēc viņš sevi apmelotu? Sevi viņš neapmelos. Mēs zinām, ka viņš ir spēcīgs cilvēks – spēcīgs ienaidnieks. Kāpēc tad Uglanovs lai liecinātu, ka neskaitās Buharina un Rikova lietā. Uglanovs liecina, ka labējie ir zinājuši, ka trockisti gatavo b.Kirova slepkavību.
Buharins. Tas ir pārsteidzošs apmelojums, asiņains apmelojums.
KAGANOVIČS. Zinovjevs 1934.gadā gatavoja Kirovа nogalināšanu, Tomskis bija draudzīgs ar Zinovjevu, viņš pie tā bija tieši 1934,gadā, Tomskis, nešaubīgi, zināja par viņu plāniem, un nevarējāt to nesajust, nesaost, būdams saistīts ar viņu, ar Tomski. Jūs taču, biedri Buharin, lielāties, ka esat filosofs, esat dialektiķis, ka protat atklāt iekšējas pretrunas tur, kur ārēji izskatās pat vienotība…
Buharins. Neesmu ar to lielījies.
KAGANOVIČS. Rikovs ir vienmēr turējis sevi par praktisku cilvēku, ar lielu politisku prātu, viņš bija saistīts ar Tomski. Trockis ar Zinovjevu un Kameņevu gatavoja Kirova slepkavību, Tomskis nešaubīgi par to zināja, bet Rikovs varēja neko nejust[?]
Buharins. Bet es taču netikos pat ar Tomski, saprotat taču to.
KAGANOVIČS. Nē, nav taisnība, tikāties, pats esat mums to teicis.
Buharins. Kad? Es uzrakstīju vēstuli uz Politbiroju, ka es no 1933.gada esmu pārtraucis jebkādas personiskas attiecības…
KAGANOVIČS. Jūs uzskatījāt Kuļikovu par godīguma iemiesojumu. Jā, viņš bija godīgs cilvēks, strādnieks, proletārietis, viņš tiešām bija godīgs. Bet jūs viņam sajaucāt galvu. Un kāpēc tagad paziņojat, ka Kuļikovs apmelo? Pēc tam Matvejeva liecības, viņš taču pie jums bija pastāvīgais apmeklētājs.
Buharin. Jā, skatoties kad.
KAGANOVIČS. Un Matvejevs, es zinu, ka Matvejevs bija papildinājums jūsu bandītiskajā [skolelē] kā jaunatnes masu pārstāvis, un viņš taču bija jums ļoti tuvs, jūs taču pats to esat teicis. Un lūk, šis Matvejevs tagad liecina, ka viņiem ir bijusi teroriska organizācija.
Beidzot, arguments par apmelojumu. Šeit Buharins un Rikovs lika uz to, ka mums nav garantija, ka rīt var apmelot katru godīgu cilvēku. Kāds tad ir risinājums, kā tad pierādīt savu godīgumu? Un partija un Politbirojs it kā būtu gatavi noticēt apmelojumam un apsūdzēt nevainīgus cilvēkus. Tāda pacietība kādu pret jums ir izpaudusi CK. Par jums Centrālkomitejā bija simtiem iesniegumu, uz jums bija desmitiem liecību jau gadiem. Pret jums partijas CK un tieši personīgi biedrs Staļins ir pauduši īpašu iecietību, uzmanību, jūs neaiztika, domāja ka varbūt tā nav taisnība, bet jūs šeit gribat ar asarām un argumentu par apmelošanu tēlot lietu tā, ka: nu ko, šodien mani, rīt var apmelot jebkuru no partijas.
Mēs, pamatojoties ar uzkrājušamies neapstrīdamiem faktiem, varam pilnīgi cieti konstatēt, ka jūs bijāt informēts par kontrrevolucionāras teroriskas trockistiskas bandas darbību, no jums ir nākusi viņu informācija. Vai mēs varam paciest tādu stāvokli, kad CK loceklis vai CK kandidāts, izmantojot savas tiesības būt klāt CK Politbiroja sēdēs, informē tautas ienaidniekus. Vai tiešām ar visiem šiem faktiem nepietiek, lai viņus izslēgtu no Centrālkomitejas. (Balsis. Pareizi, pareizi).
KAGANOVIČS. Mums šeit sakarā ar biedra Ježova ziņojumu ir jāatzīmē vēl viens ļoti interesants un nopietns politisks fakts. Ņemsim visus cilvēkus, kuri ir gājuši caur kontrrevolucionārās trockistiski-zinovjeviskās bandas lietu. Pagaidām viņu vidū gandrīz nav bijis neviens, kurš nebūtu tā vai citādi bijis aktīvs partijas ienaidnieks. (Balsis. Pareizi). Vai tā ir nejaušība? Nē, tā nav nejaušība. Atsevišķi vieninieki varēja būt slēpti ienaidnieki, bet galvenā visu tiesas, Iekšlietu tautas komisariāta un prokuratūras atmaskoto neliešu masa, tie visi nekrietnie radījumi [—] ir trockisti, zinovjevieši un labējie, kuri cīnījušies pret partiju, kuri partiju ienīduši, kuri cīņas par demokrātiju izskatā ir gribējuši demokrātiju slepkavošanai, varas sagrābšanai un sociālisma likvidācijai. Kurš ir godīgs, tas nebaidās, tas uzvar nevis ar jūtām, bet argumentiem, faktiem, tas savu godīgumu parādīs darbos. Un nav ko šeit Rikovam un Buharinam tēlot lietu tā, it kā apmelošana ir visspēcīga, bet mēs, vienkāršie mirstīgie, pret apmelošanu būtu bezspēcīgi.
Viņi ir meklējuši partiju, meklējuši Centrālkomiteju, meklējuši vadību, kur apmelošana varētu būt visspēcīga, bet cilvēki bezspēcīgi. Lūk, tā ir partijas apmelošana. Mums partijā patiesības, taisnīguma un pacietības īstenības noskaidrošanā ir vairāk kā jebkur.
Protams, vainīgi esam arī paši, partijas un saimnieciskie darbinieki, protams, mums ir bijis par maz modrības visās nozarēs, toskait, teikšu, arī (manā) transporta nozarē. Mēs domājām, ka tie ir godīgi cilvēki, domājām, ka tie ir cilvēki, kas kaut cik saglabājuši savu partijas tēlu. Bet izrādījās, ka viņi desmit cīņas gados ir noripojuši tik tālu, ka aizripojuši līdz fašisma nometnei, līdz Gestapo, līdz slepenpolicijai, līdz sarunām ar pilsoniskajām valdībām, līdz kapitālisma restaurācijai.
Mūsu partijai un Centrālkomitejai ir pieticis tālredzības, lai tagad šo nelietīgo roku apturētu, atmaskotu. Un mēs esam pārliecināti, ka Centrālkomitejai pietiks spēka riebekļus, kuri grib mums traucēt mūsu sociālisma celtniecībā, iznīcināt līdz galam.
(Aplausi)
https://istmat.org/node/60069
Mazās piezīmes + 