INVADERU KOLONIĀLISMS: teorētisks apskats. Lorenco Veračīni, 2007

(Izlasīsit, un domāsit, ka raksts ir pesimistisks, un Latvija nav kolonizēta. Ak vai, padomājiet vēlreiz. Stāvoklis ir tiešām kritisks, tomēr identificēta problēma jau ir pusproblēma. Latviešu un PSRS okupācijas laika radīto pro-Krievijas iedzīvotāju (un pārliecību, kā rāda balsojums par krievu kā valsts valodu) skaitliskā attiecība (skat. arī Ritvara Eglāja https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/07/tris-svarigi-jautajumi-par-partautosanu-kadam-jabut-latviesu-ipatsvaram-lai-ritvars-eglajs/ ) un spēku samērs, kur liela nozīme Krievijas tiešam un netiešam spiedienam, kā arī ‘globālistu; tā sauktajam liberālismam jeb liberālanarhijai (skat., piemēram, https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/01/22/meklejot-valsts-antiideologiju-bilderbergas-pasaules-vara-totals-globals-unificejoss-naudas-materialisms-pret-nacionalo-daudzveidibu-un-vertibam/ ), ir vairāk kā kritisks. Parēķiniet, kas paliktu pāri no Krievijas, kuras īstais vārds ir Invaderija, ja tā atlaistu visas invadētās tautas un teritorijas, un jūs sapratīsit, cik ačgārns saturs var būt jēdzienam ‘krievvalodīgo integrācija’, un cik noziedzīgs un sprādzienbīstams ir Eiropas/pašmāju nekrietneļu spiediens novilcināt dekolonizāciju, ignorējot starptautiskās tiesības. Un ņemiet un izsvītrojiet no visiem 4.maija Latvijas varas saražotajiem papīriem visu, ko var darīt citas valsts ietvaros, bet no atlikušā izžņaudziet ūdeni un salīdziniet ar Latvijas Republikas Satversmi…! Ja ir kāds ‘īpašs Latvijas ceļš’, tad tas ir Latvijas invaderu koloniālisma izbeigšanas ceļš, vēlams, cik iespējams cilvēcīgs. Domāju, ka Latvijas invaderiem un viņu pēcnācējiem ir jādod skaidru un pamatotu signālu par izšķiršanās, ja vēlaties gudrāku vārdu, bifurkācijas pēdējo pieļaujamo brīdi un jānodrošina palikušās nācijas saliedēšana un uzplauksme. Te būtu bijis un arvien vairāk ir, ko ar skubu darīt pagaidām vēl konjunktūrprogrammētajiem Latvijas sociālo, starptautisko un tautu tiesību, cerams, liepratējiem, nevalstiskajām organizācijām, visām valsts varām. Sadarbībā ar nemelīgiem pasaules zinātniekiem un varām.

Esiet iecietīgi pret mana tulkojuma kvalitāti; oriģinālteksts ir: http://www.borderlands.net.au/vol6no2_2007/veracini_settler.htm . Šo rakstu izvēršot, autors 2011.gadā izdevis grāmatu. Skat. arī http://settlercolonialstudies.org/journal/  , http://decolonization.org/index.php/des/article/download/18630/15554 un citus rakstus latviski, kā https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/04/22/skats-uz-baltijas-kolonizaciju-no-malas-pasaules-konteksta-ph-dr-jonathan-otto-pohl-2011-2012/ ; https://tencinusarunas.wordpress.com/2012/02/11/par-baltijas-valstim-postkolonialisma-gaisma-karlis-racevskis/ I.L.)

 

Invaderu koloniālisms (settler colonialism) ir globāla un pārnacionāla parādība un tikpat lielā mērā tagadnes, cik pagātnes lieta. Lorenco Veračīni, Karalienes Elizabetes II stipendiāts Svinbērna Tehnoloģijas universitātes Sociālo pētījumu institūtā šajā rakstā pēta invaderu koloniālo ‘situāciju’ un skaidro, kāpēc nepastāv ne invaderu neokoloniālisms, ne invaderu postkoloniālisms. Ne visi migranti ir invaderi, invaderi ir savas politiskās varas uzspiedēji, un invaderu koloniālisms nav parasts koloniālisms, jo invaderi vēlas, lai pamattauta izzūd. Dažkārt invaderu koloniālās formas parastā koloniālisma kārtību izmanto, dažkārt to gāž, dažkārt nomaina. Bet, pat ja koloniālisms un invaderu koloniālisms viens otru caurstrāvo un pārklājas, tie paliek atšķirīgi, jo savstarpēji nosaka viens otru.

Invaderu koloniālisma divdesmitā gadsimta otrās puses formu attīstības vērtējums var sekmēt dekolonizācijas norišu vērtēšanu. Gan tāpēc, ka invaderu koloniālisma formas ir pastāvējušas daudzās Eiropas koloniālās ekspansijas vietās (un daudzās postkoloniālās sabiedrībās ir izdzīvojušas), gan tāpēc, ka, pretēji citām koloniālām formām, invaderu koloniālisms ir bijis ievērojami izturīgs pret dekolonizāciju. Šis raksts aicina iekļaut divas neaplūkotas apspriešanas jomas: diskusijām par dekolonizāciju pievienot invaderu koloniālisma vērtējumu, un invaderu koloniālisma kontekstu iztirzājumos ieviest dekolonizāciju. Raksts īsumā iezīmē invaderu koloniālo struktūru dekolonizācijas vēstures aprises un atspoguļo intelektuālās un historiogrāfiskās pārbīdes, kas šīs norises pavadījušas. Raksts arī vedina uz domu, ka scenāriju trūkuma – īpašo grūtību, kas saistās ar invaderu dekoloniālizācijas apjēgšanu – novērtējums var palīdzēt izskaidrot plaši izplatīto nepatiku īstenot nozīmīgas postkoloniālas pārbīdes.

IEVADS

1. Invaderu koloniālisma divdesmitā gadsimta otrās puses formu attīstības vērtējums var sekmēt dekolonizācijas norišu vērtēšanu. Gan tāpēc, ka invaderu koloniālisma formas ir pastāvējušas daudzās Eiropas koloniālās ekspansijas vietās (un daudzās postkoloniālās sabiedrībās ir izdzīvojušas), gan tāpēc, ka, pretēji citām koloniālām formām, invaderu koloniālisms ir bijis ievērojami izturīgs pret dekolonizāciju. Kā atzīmējis Invaderu koloniālisma sociālo veidojumu vēsturnieks Patriks Volfe (Patrick Wolfe),

“invaderu koloniālisms ir samērā dilumizturīgs pret režīma pārmaiņām” (Wolfe 2006, 402).

2. Pieaug vēsturiskās literatūras apjoms, kas skar invaderu koloniālismu (tas ir, gadījumus, kad ienācēji nāk, lai paliktu un nodibinātu teritoriāli nodalītu savu suverēnu politisku kārtību) kā no citām koloniālisma parādībām atšķirīgu. Tiešām, invaderu koloniālisms kā skaidrojoša kategorija pēdējos gados ir apliecinājis manāmu atgūšanos (skat., piemēram, Stasiulis un Yuval-Davis 1995, Russell 2001, Evans 2003, Weaver 2003, Elkins un Pedersen 2005). Ir parādījies arī vairāk analītisku darbu par invaderu koloniālajiem veidojumiem (Wolfe 1999, Wolfe 2001, Moses 2005), un 2007.gada jūnijā ir noturēta liela šīm problēmām veltīta starptautiska konference.[1] Vienlaikus daudz rediģētu krājumu un monogrāfiju ir sekmējušas manāmu dekolonizācijas historiogrāfijas attīstību (skat., piemēram, Duara 2003, Le Sueur 2003, Betts 2004, Shipway 2005, Rothermund 2006). Invaderu koloniālisma parādību dekolonizācija šajā atmodā tomēr ir ilgstoši atstāta novārtā, pat ja, kā savā ‘The Invention of Decolonization’ pārliecinoši pierādījis Todd Shepard, invaderu koloniālisms un dekolonizācija ir cieši saistīti (Shepard 2006). Tiešām, zinātniski dekolonizācijas pētījumi ir reti tikuši vērsti uz veidiem, kā invaderu koloniālie režīmi ir izbeigti (vai reformēti, vai atjaunoti), vai ir reti aplūkojuši ārpus britu jurisprudences tradīcijām invadētas un kolonizētas zemes ((tas ir, ‘nometinājuma kolonijas’, kur britu juridisko tradīciju saskaņotais kopums ir ticis ieviests, paplašinot koloniālo suverenitāti [Karsten 2002]). Piemēram, Anthony Moran sava raksta par Austrālijas invaderu koloniālisma īpašo raksturu ievadā ir žēlojies par to, ka dekolonizācijas literatūra ir tradicionāli atstājusi bez ievērības invaderu koloniālismu un tā īpašās struktūras un formas (Moran 2002, 1013, skat. arī Lynes 2002).

3. Šī nevērība atspoguļo līdzšinējos pārspriedumus, postkoloniālajā diskursā iesaistot invaderu koloniāla ‘postkoloniāliskuma’ iekļaušanas iespējamību un lietderīgumu (lai arī to varbūt definējot).[2] Lai gan Anna Johnston un Alan Lawson savā teorētiskajā attieksmē pret invaderu koloniālismu ir aicinājuši uz to, ko viņi definē kā “invaderu postkoloniālisma teoriju” kā atbildi uz runām, kas programmātiski izslēdz invaderu koloniālo valsts iekārtu (Lawson 1995, Johnston un Lawson 2000), šī nesaiste arī apstiprina grūtības, kas saistās ar invaderu koloniālismam piemītošās divdabības (tas ir, būt eiropietim un neeiropietim, neizbēgami veidot jaunu dzīvesveidu un, domājams, kopēt veco, būt kolonizatoram un kolonizētam vienlaikus utt.) pozicionēšanu koloniālisma parādības plašākas analīzes kontekstā. Bez tam un varbūt bīstamāk, neveiksmīgi uzrunājot to, ko Kanādas pamatiedzīvotāju vadonis George Manuel izprotoši definējis kā ‘Ceturto pasauli’ (tas ir, pamattautas kopienas invaderu suverēnā neatkarīgā valstī), un neraugoties uz deklarēto vispusīgumu un kritisko pieeju, nesena laika pārdomas par dekolonizāciju ir atstājušas ārpus interpretīvā redzesloka krietni daudz ārkārtīgi kolonizētu tautu (Manuel 1974). Tiešām, stingri definēts subjektu jomas dalījums beidzas ar tipiski koloniāla formulējuma atražošanu, kas ‘invaderu koloniju’ nošķir no ‘ekspluatācijas kolonijas’. Kritiskas pieejas izslēgšana un trūkums neparedz tādu pietiekamu zinātniskuma attīstību, kas pilnā mērā apzinātu nepieciešamību izkļūt no koloniālisma un tā diskursīvās prakses.

4. Neatpazīti tomēr paliek ne tikai pamattautu vēsturiskie pieredzējumi balto invaderu valstīs; pazūd daudz kas vairāk. Dietmar Rothermund’a grāmata ‘Routledge Companion to Decolonization’, piemēram, izvairās pieminēt Dienvidāfriku, jo “tā savu neatkarību sasniedza pirms pēckara dekolonizācijas posma” (Rothermund 2006, 177). Lai gan atzīdams melno un citu dienvidāfrikāņu neatzīšanas faktu divdesmitā gadsimta cīņas pret koloniālismu, Rothermund, ievadot šo savu Rokasgrāmatu (Companion), no savas analīzes redzesloka izmet arī koloniālos un postkoloniālos pētījumus un to problēmas, nevērīgi piezīmējot, ka “šie pētījumi ir beigušies ‘diskursu analīzes’ retinātajā gaisotnē” (Rothermund 2006, 2). Protams, un tā varbūt ir būtība, kā arī nevēlēšanās zināt par daudzām kolonizētām tautām un to cīniņiem, ka invaderu koloniālisma aplūkošana nodalīti no dekoloniālizācijas ļauj neatzīt daudzu kolonizatoru un to prakses faktu, ļaujot ‘koloniālismu’ uztvert kā kaut ko parasti kāda cita nodarītu. Un tomēr, aicinājumi aizstāt šo nelokāmo disciplināro nodalījumu nav jauni. ‘Ceturtās pasaules’ veidošanos aprakstošu dokumentu rediģēta krājuma ievadā Roger Moody atsauc atmiņā, kā viņš 1960-ajos gados kļuvis arvien ieinteresētāks pamattautu problēmās pēc tam, kad kļuva redzams, ka Aukstajam karam, nacionālās atbrīvošanās norisēm un cīņām un dekolonizācijai lielākoties blakām pastāvējušas daudzas ‘aizmirstas’ tautas, kam nav bijis iespējams savu cīņu izpaust (Moody 1993, XIX-XXXIV; par pamattautu teorijas veidošanos skat. Niezen 2003). Galu galā, šķiet, ka ‘pamattautām’, cīnoties par pamanāmību, tomēr vēl nāksies pārvarēt daudzas priekšstatu blokādes, kas saistītas ar noslieci nodalīt ‘Pirmo pasauli’ un ‘Trešo pasauli’ ar tādiem paņēmieniem, kas nepieļauj pamattautu autonomiju, vai tādos veidos, kad pamattautu populācijas bieži svārstās starp šīm kategorijām. Katrā ziņā, kamēr dekolonizācijas historiogrāfija šķietas tās aizmirsusi, pamattautas dekolonizāciju noteikti aizmirsušas nav, un ir kopīgi un atkārtoti prasījušas atzīt tām piederošās suverenitātes.

5. Šis raksts aicina apvienot divas nedzirdīgas disciplināras jomas: diskusijām par dekolonizāciju pievienot invaderu koloniālisma novērtējumu, un invaderu koloniālisma kontekstu iztirzājumos ieviest dekolonizācijas problēmu (aicinājums uz starpdisciplināru dialogu, protams, nerada obligātu šo atsevišķo literatūru nosodījumu: tiešām, to atsevišķā aktualitāte, kas ietver, piemēram, vērā ņemamas zināšanas par pamattautu pieredzi balto invaderu nācijās, uzdod jautājumu, kāpēc šīs disciplīnas nevarētu mijiedarboties). Šā raksta pirmā daļa īsi iezīmēja invaderu kolonialo struktūru dekolonizācijas tipoloģiju; otrā apsvērs intelektuālās un historiogrāfiskās pārbīdes, kas ir pavadījušas un uzturējušas kādas no šīm norisēm. Arī pēdējā daļa salīdzinās nesenās historiogrāfiskās pārbīdes daudzās invaderu valstīs un vedinās uz domu, ka nepatiku uzsākt nozīmīgas postkoloniālas/dekolonizējošas pārveides var palīdzēt izskaidrot scenāriju trūkuma – īpašu grūtību, kas saistītas ar invaderu dekolonizāciju priekšstatīšanu – novērtējums.

INVADERU KOLONIĀLISMA DEKOLONIZĀCIJA

6. Invaderu koloniālismam un dekolonizācijai ir nācies mijiedarboties īpaši sarežģītā veidā. Pazīstama koloniālās Afrikas vēsturnieka Ronald Robinson vārdiem, baltais invaders ir bijis imperiālu un koloniālu režīmu “ideāls rūpnieciski ražots darbinieks” (Robinson 1972), bet Frantz Fanon savā ‘The Wretched of the Earth‘ ir apgalvojis, ka kolonizēto īstais ienaidnieks ir Eiropas invaderi (Fanon 1967, īpaši 27-74). Āfrikā invaderu kolonijās – Alžīrijā, bet arī Kenijā, Dienvidrodēzijā, Angolā un Mozambikā – dekolonizācija ir kļuvusi par īpaši nežēlīgu norisi. Radušies ļoti atšķirīgos redzes viedokļos, abi šie priekšstati uzsver, ka invaderi koloniālismu nes ‘savos kaulos’, un paredz, ka invaderu koloniālisma veidi var galu galā izrādīties nereformējami.

7. Āfriku divi dekolonizācijas viļņi pārņēma divos dažādos laikos. Pirmais 1950-1960.gadu vilnis aptvēra galvenokārt apvidus, kur Eiropas invaderi nebija iedibinājušies – izņemot Alžīriju un Keniju, kas bija pieredzējušas rūgtus antikoloniālos nemierus. Pēdējais vilnis augstāko pakāpi sasniedza starp 1975. un 1980.gadu, aptverot Mozambiku, Angolu un Zimbvabvi. Var pamanīt skaidru novilcinātas dekolonizācijas modeli, kas saistījās ar klātbūtni uz vietas un ietekmi Eiropas invaderu metropolēs.

8. Arī Ceturtā pasaule liecināja par novilcinātas dekolonizācijas modeli. Tomēr balto invaderu sabiedrību dekolonizācijas uzsākšana aci pret aci ar pamattautas vēlētājiem ir pierādījusies manāmi sarežģītāka kā vien suverēnu nacionālu pazīmju dāvāšana postkoloniālām pārmantotājām valstīm. Kā atzīmējusi Iris Marion Young, invaderu koloniālās valstīs ir bijis jāattīsta pavisam jauna rakstura “institucionāls redzējums”, un tas bieži izrādījies daudz sarežģītāk kā sākotnēji iecerēts (Young 2000). Ja šajā ietvarā iekļauj pamattautas, ‘dekolonizācijai’ var būt daudz garāka vēsture, kā var domāt, spriežot no pieejamās literatūras. Dekolonizāciju parasti saprot kā vispārēju valstu un sabiedrību pāreju no ārējas pārvaldības uz suverēnu statusu, pamattautas grupu gadījumā – pašnoteikšanās pakāpes sasniegšanu, tomēr suverenitāte ir bijusi un joprojām ir pārrunu priekšmets valsts iekšienē, nevis starp valstīm.[3] Dažu pēdējo desmitgažu laikā un, turklāt, ņemot vērā ļoti sarežģīto norisi, ko raksturo dažādas vietas un laikposmi, pamattautu diskursā ir notikusi pasaules mēroga pārbīde no vienlīdzīgas cieņas starp cilvēkiem politikas uz atšķirību politiku (skat. Taylor 1994). Saistāmās attīstības pakāpēs un daudzās dažādās valsts iekārtās, sākot no Dienvidāfrikas līdz Latīņamerikai, no Franču Aizjūras teritorijām līdz Kanādas Sadraudzībai, ir ierosinātas arī pavalstnieku/pamatiedzīvotāju samierināšanas norises. Šajās norisēs galu galā ir izstrādāta virkne dažādu pieeju attiecībā uz pamattautu vēlētājiem, un nepakļautas suverenitātes – konstitucionālu reformu piemēri un atļaujoša likumdošana ietver ‘Waitangi Kustību’ Aotearoa/Jaunzēlandē, Nunavut nodibināšanu un atjaunotu līgumslēgšanas tradīciju citos Kanādas apvidos, Mabo (to apraksta Austrālijas telefilma par cīņu par pamattautas tiesībam uz zemi) un Wik tiesas lēmumus Austrālijā, Matinjonas un Noumea vienošanās attiecībā uz Jaunkaledoniju un daudzi citi.

9. Tā tomēr ir tiešām globāla parādība, kā apliecināts ANO 2007.gada septembra Deklarācijā par pamattautu tiesībām un deklarācijas pamattautu pašnoteikšanās aizstāvībā (aizstāvībā, tomēr, piesardzīgā attiecībā uz pastāvošu valstu suverenitāti [Davis 2007]). Kā atzīmējis Apvienoto Nāciju Īpašais Ziņotājs par cilvēktiesību un pamattautu pamattiesību situāciju Rodolfo Stavenhagen, daudzas citas valstis 1980. un 1990.gados ir pieņēmušas lielus likumu vai konstitucionālus grozījumus attiecībā uz pamattautām un to tiesībām. Starp tām ir Bolīvija, Brazīlija, Kolumbija, Ekvadora, Nikaragva, Panama, Peru un Venecuela Latīņamerikā, kā arī Filipīnas, Japāna, Norvēģija, Dānija un Krievija citur (Stavenhagen 2003). Lai gan šajā sarakstā vajadzētu ietvert pēcaparteīda Dienvidāfriku, pat Ķīnas nesen grozītais Nacionālās reģionālās autonomijas likums (2001) apgalvo (118.paragrāfs), ka “Izmantojot dabas resursus [kas saskaņā ar 9.paragrāfu pieder valstij] un veidojot uzņēmumus nacionālajos autonomajos apgabalos, valstij ir pienācīgi jāņem vērā šo apvidu intereses” (citēts Bulag 2002, 230 n. 46). Arī pamattautas prezidenta ievēlēšana Bolīvijā, ko paveica lielākā daļa pamattautas vēlētāju, un atkārtoti pamattautu organizāciju panākumi veidot politiskas norises citās Latīņamerikas vietās var apliecināt ilglaicīgu ievirzi uz dekolonizāciju. (Tomēr daudzas norises var būt riskantas: lai gan pazīstams Kubas vēstures zinātnieks Richard Gott nesen aicināja izvērst invaderu koloniālismu kā skaidrojošu kategoriju Latīņamerikas pētniecībā [Gott 2006], progresīvu novilcinātas, bet galu galā attīstībā esošas Ceturtās pasaules dekolonizācijas scenāriju nākas saistīt ar satraucošiem ierobežošanas un prettriecienu piemēriem [skat., piemēram, Stewart-Harawira 2005]).

10. Plaši ņemot, var izdalīt trīs invaderu dekolonizācijas pieredzes: invareru izvešanu, dažādu pamattautas samierināšanas norišu veicināšanu, un noliegumu, kas saistīts ar skaidri izteiktu invaderu valsts politikas reformu iespējamības noraidījumu. Pamattautu problēmas laiku pa laikam ir bijušas ietilpinātas plašās multikulturālās iekārtās; un tomēr, kā atzīmējuši daudzi zinātnieki, šīs norises ir laiku pa laikam ļāvušas tālāku pamattautu statusa/autonomijas/prasību apturēšanu, bet diez vai dekolonizācijas attīstības apturēšanu (skat., piemēram, Moran 2002, 1014, 1015). Protams, kaut gan šīs trīs iespējamības ir jēdzieniski autonomas un nodalīti aplūkotas analītiskos nolūkos, ir jāuzsver, ka tās bieži pārklājas un savijas sarežģītos veidos.

11. Kā vērīgi atzīmējis Fanon, “invaderam, kopš brīža, kad izzūd koloniālais konteksts, vairs nav intereses palikt vai līdzāspastāvēt” (Fanon 1967, 35). Nav tā, ka invaderi katrā ziņā aiziet visi kopā un tūliņ; ir dažādi aiziešanas modeļi, un dekolonizācijas brīdī virsroku ņem dažāda pielāgošanās nacionālistu kustībām. Protams, ir iespējamas arī pretējas norises, un reizēm invaderu kopienu beidzot izstumj nacionālistu spēki. Drīz pēc varas pārņemšanas Lībijā 1960.gadu beigās pulkvedis Kadafi padzina atlikušo itāļu kopienu. Blīvā piemiņas dienu kalendārā un nodalošā veidā, kas uzsver raksturīgu atšķirību starp diviem koloniāliem režīmiem, Lībija, lai atzīmētu koloniālās suverenitātes beigas, svin neatkarības dienu un ‘Fašistisko invaderu izvešanas dienu’, lai simbolizētu galīgu invaderu koloniālās pagātnes izbeigšanu (skat. Zerubavel 2003, 30). Tomēr invaderi, kas ir minoritātes, galu galā aiziet pavisam. Lai gan tie vēlas palikt, vēl vairāk tie vēlas, lai koloniālā un invaderu pasaule saglabājas. No otras puses, saskārušies ar skarbu izvēli vai nu pārraut koloniālās saites ar metropoli, vai pārraut invaderu koloniālās attiecības aci pret aci ar pamattautas cilvēkiem, invaderu grupas daudzos gadījumos, kā rāda invaderu apvērsumi Alžīrijā, vienpusējā deklarācija Rodēzijā utt., izvēlas turēties pie pēdējā.

12. Pavisam zīmīgi tomēr, kur dekolonizācija pieņem invaderu kolektīvas izceļošanas formu, kā noticis Alžīrijā, Lībijā, Kenijā, Angolā, Mozambikā, Ziemeļu un Dienvidrodēzijā, Āfrikas dienvidrietumos/Namībijā un nesenāk Gazas joslā (ko atstāja israēļu invaderi, bet ne koloniālā vara), teritorijas dekolonizācija pat simboliski neatbilst mēģinājumiem veidot dekolonizētas attiecības. Tiešām, invaderu aiziešana būtībā atspoguļo un pastiprina invaderu koloniālismam raksturīgo nepieejamību un apliecina invaderu koloniālo domāšanas ietvaru ‘uzvarētājs paņem visu’, kas prasa, lai invaderu suverenitāti pilnībā nomaina pamattautas suverenitāte (vai otrādi).[4] Noraidot pašu attiecību iespēju starp kolonizātoru un kolonizēto, pēc invaderu koloniālā režīma izbeigšanās invaderu aiziešana rada apstākļus, kur dekolonizāciju pat konceptuāli nevar būvēt kā attiecības starp formāli (tomēr ne būtībā) vienlīdzīgiem subjektiem.

13. Ja invaderu koloniālisms vietās, kur iedzīvotāju saimniecība sastāvējusi vien no dažādi definētām balto minoritātēm, dekolonizāciju atļauties nevar, balto invaderu nācijām tā ir bijusi aiziešana, kam nekad nav bijis (un visai laimīgā kārtā) variants. [5]

Turpretim invaderu valstis parasti raksturo manāma nepatika skaidri izteikti atmest koloniālās attiecības (aplūkojot, piemēram, Jaunzēlandes 20.gadsimta vēsturi, vēsturnieks James Belich kā uz piemērotu skaidrojošu kategoriju norāda pat uz ‘rekolonizāciju’, kolonizācijas atjaunošanu [Belich 2001, 283-287]), 1970. un 1980.gados daudzas no šīm valstīm ir sastapušās ar pretrunām, kas radušās no daudzu nesamierinātu ‘iekšēju tautu’ ietveršanas (Fleras un Elliott 1992).

14. Ann Curthoys doma, ka Austrālija vienlaikus ir koloniāla un postkoloniāla, kolonizējoša un dekolonizējoša, var attiekties uz daudzām invaderu valstīm un uzsver situāciju, kurā postkoloniālas pārmaiņas paliek neskaidras, divdomīgas (Curthoys 2000; skat. arī Bird Rose 2004, Moreton Robinson 2003). Tiešām, laiks, kad un ja Austrālija, Kanāda un Jaunzēlande ir dekolonizētas, ir strīdīga lieta; ASV koloniālisma problēma, tiecoties apsteigt simts gadu invaderu kolonizācijas novērtējumu, parasti tiek saprasta kā neapšaubāmi nomierināta, sākot ar 1783.gadu (un varbūt atkalatvērta 1898.gadā, bet tikai kā ‘gara aptumsums’). Ja invaderu koloniālais stāvoklis ir raksturīgs ar esamību vienlaikus gan kolonizētiem, gan kolonizējošiem, ievirze uz ārējām attiecībām un suverēnu neatkarību vai autonomu pašvaldību attiecībā pret kolonizējošo metropoli iekšēji kolonizētu pamattautu vēlētāju stāvokli nenovēršami dara neskaidru.

15. Balto invaderu nācijās ir tikušas uzsāktas daudzas politiskās norises, katra paredzot un dažādi nosakot pēcinvaderu līgumu. Nacionāļu vai pamattautu samierināšanas norises dažādos politiskos apstākļos ir attīstījušās dramatiski un radījušas dažādus iznākumus; un tomēr, neraugoties uz šo dažādību, šie aizsākumi kopumā pārstāv iespējamu postkoloniālu institucionālu pūliņu veidu invaderu sabiedrībās (skat., piemēram, Havemann 1999, Ivison, Patton un Sanders 2000, Langton 2004, Pearson 2001, un Pearson 2002). Tomēr pat daļējas invaderu struktūru reformu valsts politikas, parasti tiesas kārtībā ieviestu reformu konstitucionālu un likumdošanas pārmaiņu atbalstam mudinātas, ir sadūrušās ar augošu pretestību un galu galā dažās jurisdikcijās tikušas pagrieztas atpakaļ, kā, piemēram, apliecina 1998.gada labojumi Austrālijas pamattautu īpašumtiesību aktā (Native Title Act).[6]

16. Bez aiziešanas un bez dažādām politiskām uz pēcinvaderu līgumiem vērstām norisēm, jāapsver vēl trešais apstāklis, kad pat invaderu koloniālvalsts kolonizācijas struktūru izdalīšana, nemaz nerunājot par to izbeigšanas iespējamību, nekad nav bijusi sabiedrības dienas kārtībā: piemēram, Israēlā un ASV.[7] Giovanni Arrighi savos ASV pārsvara evolūcijas iztirzājumos ir nesen atsaucies uz Gareth Stedman Jones’ mājienu, ka ASV nav bijusi aizjūras invaderu koloniālo tradīciju aizsācēja, jo tā ir bijusi invaderu koloniāla iekārta; Amerikas vēsturnieki, kas pašapmierināti runā par Eiropas varām raksturīga invaderu koloniālisma neesamību, vien noklusē faktu, ka visa Apvienoto Valstu imperiālisma iekšējā vēsture ir bijis viens plašs teritoriju sagrābšanas un okupācijas process. Teritoriālisma neesamība ‘ārpusē’ ir dibināta uz neredzētu teritoriālismu ‘mājās’ (Stedman Jones citējis darbā Arrighi 2005, 103 n. 40, uzsvērumi kā oriģinālā).

17. Līdzīgi Israēla var cildināt savu antikoloniālo/pretbritu cīņu tieši tāpēc, ka tā ir varējusi iedibināt daudzas koloniālas attiecības gan savās 1948.gada robežās, gan ārpus tām.[8] (No otras puses, būtu jāatzīmē, ka Israēlas-Palestīnas sarunu kontekstā, blakām notiekošajiem noliegumiem un represijām palikušās iespējas [tas ir, izredzes nākotnē izvest invaderus no Rietumu Krasta apvidiem un palestīniešu autonomijas pielāgošana Israēlas valsts institūcijām; skat. Veracini 2006] paliek potenciāli piejamas). Kamēr šajās valstīs imperiālistisko un kolonizatorisko pūliņu neredzamība ir palikusi vispārpieņemtas domāšanas līmenī, izredzes iedarbināt pēcinvaderu dekolonizācijas pārmaiņas aci pret aci ar pamattautām paliek maz ticamas.

INVADERU DEKOLONIZĀCIJAS REDZĒJUMS

18. Invaderu koloniālo formu dekolonizācijas redzējums var būt izaicinājums. Ja invaderu koloniālisms ir divdabīgs gadījums, kur invaders vienlaikus ir gan kolonizēts un kolonizētājs, dekolonizācija prasa vismaz divus dzinuļus – invaderu neatkarīguma no invaderiem jeb autonomijas dzinuli un pamattautas pašnoteikšanās dzinuli. Vienu pāreju var aptvert viegli, otrai vēl ir jānāk. Bez tam, ‘dekolonizāciju’ invaderu kontekstā tālāk sarežģī fakts, ka viena dekolonizācija (neatkarīgums no invaderiem) neizbēgami rada kolonisma prakses paātrinājumu otrā galā. Tāpēc konstitucionālu pārkārtojumu norises, kas invaderu nācijā iekļauj pamattautas vēlētājus, ir darījušas nepieciešamu nozīmīgu tradicionālo vēsturisko scenāriju pārskatīšanu un nacionālās un/vai teritoriālās pagātnes plašu jaunu interpretāciju. Tiešām, vēsturnieku loma, tiem līdzdarbojoties institucionālā un tiesas noregulējumā dažos gadījumos ir bijusi izšķiroša (skat., piemēram, Reynolds 1999, Ward 1999). Vēsturnieki un citi akadēmiķi, kas iesaistījušies pamattautu vēstures aprakstīšanā, dažos gadījumos to ir taisījuši, burtiski pārrakstot pa jaunam. Neizbēgami, vēstures pārrakstījumiem izvēloties iesakņotus pamatscenārijus, šāds revizionisms ir izraisījis pretēju viedokli. Atbildot šiem pārrakstījumiem, ir parādījies arī vēsturiskā diskursa ‘invaderu’ aizsardzības veids. Austrālijas ‘vēstures kari’ šādu attīstību raksturo (skat. Manne 2003, Macintyre un Clark 2003).

19. Tomēr konstitucionālie pārkārtojumi ir raksturīgi veicinājuši tādu historiogrāfiju, kur partnerības attīstība tagadnē varētu rast apliecinājumu īpašos pirms-invaderu vai ne-invaderu koloniālās pagātnes attēlojumos. Aotearoa/Jaunzēlandes reformās 1980. un 1990.gados it kā pārtrauktu partnerības tradīciju historiogrāfiska paaugstināšana ir likusi pamatus vispārējai norisei, kas vērsta uz ‘vienošanos’ prakses kā vēsturisku pārestību apiešanas paņēmiena iedibināšanu (skat. Veracini 2001). Lai gan W. H. Oliver diskusijas kontekstā par Aotearoa/Jaunzēlandes pūlēm labot pagātni ir runājis pat par “retrospektīvu utopiju” (Oliver 2001), līdzīgs līgumu tradīciju ‘reģistrs’ ir aizsākts arī Austrālijas kontekstā (tā Henry Reynolds savā ‘The Law of The Land’, kā izprotoši uzsvēris Bain Attwood, kas pret to attiecies kā pret “juridisko vēsturi”) (Attwood 2004:1, Reynolds 1987; par ‘juridisko vēsturi’ skat. Sharp 2001).[9]

20. Arī Dienvidāfrikas pāreja uz pēcaparteīdu ir radījusi dramatiski mainīgu vēsturisko ainavu, kur ziemeļu pierobežas historiogrāfija ir liecinājusi par vērā ņemamu lēcienu, varbūt tāpēc, ka devusi oriģinālas, multietniskas, jaukteņu un ‘atvērtas’ (un iepriekš novārtā pamestas) pierobežas vides piemēru. Zīmīgi, Nigel Penn savā historiogrāfiskajā uzmetumā ir atzīmējis, ka “plaši izplatītā 1994.gada vēlēšanu rezultātu pieņemšana ir pierobežas atgriešanās pagātnē vai atvēršanas norises aizsākusi visur”.[10] Viņš ir secinājis: “Iespējams, ka ‘atvērto’ robežu situācija, kāda ziemeļu pierobežas zonā pastāvējusi tik ilgi, tiks galu galā uzskatīta par Dienvidāfrikas raksturīgāko scenāriju” (Penn 2001, 39). Ziemeļamerikā atjaunināta historiogrāfiskā tradīcija, kas uzsver robežu izmaiņas un ilgstošu ‘mērenu pozīciju’, ir atbalstījusi izvērstas mūsdienu attiecības starp indiāņu tautām un invaderu valstīm (skat., piemēram, White 1991, Nelson Limerick 2000, Countryman 1996, Perry 2005). Tomēr – vai, ņemot vērā pamattautu izzušanu, padzīšanu un pakļaušanu, šo koncentrēšanos uz ‘mērenu pozīciju’ nevar saprast arī kā vienu no ‘retrospektīvas utopijas’ (idealizētas kolonizācijas pagātnes) veidiem?

21. Austrālijā ir bija nodrošināts logs pēcinvaderu pārmaiņu uzsākšanai, kā savā Mabo lēmuma iztirzājumā vērīgi atzīmējis Wolfe, pieņemot, ka tā kā pamattautu īpašumtiesību atņemšana nav tikusi ieviesta Torres Strait salās, to tikpat labi var pielietot arī Austrālijas kontinentā (Wolfe 1999, 202). Tādējādi šādos apstākļos ne-invaderu koloniālā tiesību struktūra tika priekšstatu ziņā importēta invaderu koloniālisma kontekstā. ‘Vēstures uzplūdu’ vēlāki formulējumi, tādi kā pamattautu īpašumtiesību atņemšanas attaisnošana pēc-1992.gada laikposma nevienam nepiederošas zemes nepieejamības kontekstā atklāja tādai ievirzei, kas neņem vērā strukturālas atšķirības starp diviem koloniāliem režīmiem, piemītošu ierobežotību (skat. Buchan 2002). Var atzīmēt arī, ka Austrālijā alternatīvi un sarūgtinošāki (un tomēr potenciāli auglīgāki) mēģinājumi atbildēt par bēdīgo vēsturi, kā secināts ‘Bringing them Home’ ziņojumā, galu galā tika izbeigti (skat. Schaffer un Smith 2004).

22. Kā rāda šie piemēri, lai gan vēsture un vēsturiskais diskurss visām šīm kustību trajektorijām ir izšķiroši, historiogrāfiskās pārbīdes, kas balstījušas daļēji dekolonizētas invaderu sabiedrības, parasti ir radījušas situāciju, kurā ne-invaderu koloniālā pagātne tiek uzlabota un ar atpakaļejošu spēku mobilizēta, lai stiprinātu jauninātus postkoloniālus līgumus. Neraugoties uz šīm pārveidēm tomēr 1980. un 1990.gados reformētām invaderu valstīm ir kopīgas historiogrāfiskas debates, kur invaderu koloniālā pagātne drīzāk ir aizvietota, nevis uzrunāta, un invaderu koloniālās tagadnes definīcija drīzāk apieta, nevis dekolonizēta. Beidzot, uzsvērt invaderu-pamattautu alternatīvas partnerības tradīcijas ir bijis vieglāk kā pastāvēt uz nepieciešamību dekolonizēt invaderu koloniālās suverenitātes, un plaši izplatītā nevēlēšanās uzsākt patstāvīgus dekolonizācijas izrāvienus ir rezultējusies tieksmē izvairīties nojaukt invaderu koloniālo valstu pamatliekošos nosacījumus. Pamatliekoši invaderu scenāriji un atzinums, ka ‘invāzija’ iedibina likumīgumu, neiznīcinot pamattautu likumīgumu, galu galā ir bijuši dzīvīgi, un tas, ka šīs suverenitātes galu galā ir nepieciešams noregulēt ar dekolonizējošu post-invaderu rīcību, turpina būt grūti sasniedzams.

23. Kā šo skaidrojuma nespēju var izskaidrot? Vai historiogrāfisku strupceļu var saistīt ar derīga invaderu dekolonizācijas scenārija trūkumu? Viena būtiska atšķirība starp koloniālismu un invaderu koloniālismu ir tāda, ka kamēr parastie koloniālie režīmi darbojas sava koloniālā rakstura labā (tas ir, kolonizātora-kolonizētā dalījuma uzturēšanai), invaderu koloniālisms pūlas pilnībā iedibināt visus savus koloniālos faktorus (tas ir, ‘slēgt’ robežas, iznīcināt pamattautas autonomiju, iedibināt savu neatkarīgu valstiskumu utt.). Koloniāla režīma izbeigšanās vienmēr paliek pieejama jēdzieniska iespēja, turpretim invaderu koloniālā režīma izbeigšanās pēc pamattautas pakļaušanas tā galīgas īstenošanās (tas ir, autonomas pamattautas galīga pašapziņas zuduma un prasību izsīkuma un/vai asimilācijas) ceļā paliek neiedomājama. Koloniju scenārijs parasti ir apļveidīgs – tā ir Odiseja, kas sastāv no izceļošanas, kam seko mijiedarbe ar eksotisku apvidu un tautu, un beigās atgriešanās izcelsmes vietā. Turpretim, tā kā invaderi nāk, lai paliktu, ar invaderu koloniālismu saistīts scenārijs atgādina Eneīdu, kur kolonizatori virzās caur notikumu virkni, ko nevar pagriezt atpakaļ. Šī strukturālā atšķirība izteic nepārvaramu aizu starp koloniālismu un invaderu koloniālismu, un tas ietekmē veidu, kādā var apjēgt dekolonizāciju.

24. Īstenībā Trešajai Pasaulei, kas vērsta uz nāciju veidošanu un ekonomisko attīstību, dekolonizācijas scenārijs pieņemams ir, neatkarīgi no tā, vai tas tiešām īstenojas (tas notiek ļoti reti). Šo postkoloniālisma scenārija veidu var lietot vai nu kā modernu neatkarības un nācijas veidošanas stāstu (tas ir, starp šo scenāriju un īstenību kāda saderība ir), vai kā mērenāku neokoloniālisma un valsts neveiksmes nosodījumu (tas ir, starp šo scenāriju un īstenību saderības nav). Katru veidu, kā iziet no koloniālisma, var priekšstatīt kā ‘progresīvu’ kustību (apļveida scenārijs ļauj virzīties uz priekšu, pat ja atgriežas iepriekšējā vietā). Turpretim invaderu koloniālisma kontekstā atkāpšanos no kolonālās pamattautu beztiesiskošanas prakses var uztvert vien kā invaderu ‘atkāpšanos’, kas vēsta par to atteikšanos no sākotnējām pretenzijām (lineārs scenārijs nepieļauj lielas reformu iespējas). Trūkstot skaidri definētam dekolonizācijas dzinulim, invaderu koloniālais konteksts saglabā viņu kolonizācijas pagātnes politiskos mērķus, ja ne paņēmienus (tas ir, tālāku pamattautas likumu, īpašumu, autonomijas un identitātes izskaušanu un/vai asimilāciju).

25. Vēl mums nav intuitīva/pieņemama invaderu koloniālisma dekolonizācijas un pamattautas/nacionāļu apmierināšanas scenārija. Kad un ja pamattautas kopiena tiek galīgi atzīta, tad tai tiek atdota piekļuve pamattautas tiesībām, un varbūt saņemta atvainošanās un kāda kompensācija (kas viss ir katra īsta pēcinvaderu/postkoloniālisma līguma sastavdaļas), turpretim plaši izplatīts izpratnes paraugs ir varai raksturīgs invaderu/nacionāļu iedibinājumus graujošs modelis.[11] Invaderu koloniālās mentalitātes kontekstā pati pamattautas klātbūtne parasti ir invaderus uzbudinoša; bet pamattautas suverenitāte jo vairāk. Kamēr mums nav derīga invaderu dekolonizācijas scenārija, scenāriju shēmu kopumam nākas palikt paradigmatiskam – problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeļa līmenī – kas pamattautas beztiesīgumu un kolektīvās autonomijas zudumu identificē kā ‘progresu’ (ietverot dažādi definētu asimilāciju). Kā vērīgi atzīmējis profesors Beins Etvūds (Bain Attwood, kolonialisma vēstures pētnieks: ‘The Making of the Aborigines’ (1989), ‘Rights for Aborigines’ (2003), ‘Telling the Truth About Aboriginal History’ (2005)), invaderu vēsture pēc definīcijas ir pamattautu nomainīšanas vēsture, kur invaderu koloniālās prakses beigas var interpretēt vienīgi kā vēstures beigas (Attwood 1996, 116).

26. Ja invaderu kolonizācija ir galīgs kolonizācijas akts, kur invaderi neparedz aiziešanu, invaderu koloniālisms joprojām stāsta vai nu pilnīgas uzvaras vai pilnīgas neveiksmes stāstu. Invaderu koloniālisma veidu izbeigšana prasa pamattautas apmierināšanas konceptuālos ietvarus un atbalstošus scenārijus, kas vēl ir pilnībā jāizstrādā un jāīsteno. Nācijas veidošana iepriekš kolonizēto tautu kontekstā var būt sarežģīta, bet to vismaz var konceptualizēt; īstu pēcinvaderu pārmaiņu īstenošana balto invaderu tautās ir cita lieta (kā jau minēts, multikulturāli pārveidojumi ir bijuši vienkāršāk uzsākami, jo tie invaderu galveno scenāriju izjaukšanu neparedz. Multikulturālisms ļauj paplašināt definīciju par to, kuri var pretendēt uz piederību invaderu valstij, kas invaderu koloniālos iedibinājumus atstāj nemainītus).

27. Kā pārliecinoši pamatojis Roger Louis, cīniņi par kolonijām ir radījuši koloniālas valstis, kuras par pārmantotājām valstīm dekolonizācijas norisē varētu pārvērst, ‘cīnoties pretēji’ – simetriski lielajai deviņpadsmitā gadsimta beigu imperiālajai sacensībai (Roger Louis 2006, īpaši 1-31). Tomēr šī simetrija nav bijusi viegli sasniedzama attiecībā uz invaderu koloniālvalstīm, kur ‘lielā cīņa par zemi’ ir izvietojusi zemē savas kopienas un nacionālas struktūras. Lai gan dekolonizācijas iespēju trūkums apstiprina Wolfe argumentu, ka invaderu koloniālā invāzija “ir struktūra, nevis notikums”, tas vedina arī uz domu, ka dažādas neatkarības atdošanas izpausmes nosaka praktiska vēsturiska dažādu koloniālu režīmu forma. (Wolfe 1999, 163).

SLĒDZIENS

28. Pastāv acīmredzama sakarība, kas saista dekolonizācijas historiogrāfiju ar tās stingri definētu tematisko ietvaru, kas nosliecas nekolonistu pagātni uzsvērt kolonistu kontekstā, lietojot to kā nacionāļu vai pamattautas samierināšanas paņēmienu. Abos gadījumos ir īpaši sarežģīti iztēloties veidu un saturu, kā varētu veikt invaderu koloniālo struktūru dekolonizāciju. Vēl nav tādu dekolonizācijas jēdzienu, kas piederētos invaderu kolonisma kontekstam – kad pievēršamies dekolonizācijai, ārpus redzesloka paliek invaderu koloniālisms; kad invaderu koloniālisms tiek atzīts par īpašu koloniālisma veidu, tad no skaidrojuma redzesloka tiek izgriezta tā dekolonizācija. Novilcinātas un traumatiskas dekolonizācijas modelis, sarežģījumi, kas saistās ar kolonistu varas un struktūru pārveidi un historiogrāfisks strupceļš uzrāda ievērojamu nespēju dekolonizēt invaderu koloniālisma veidus.

29. Bez tam, invaderu izvešanas problēma, kā ieskicēts pirmajā šā raksta daļā, rāda ceļus, kā var pievērsties sarunām par invaderu koloniālās vēstures sekām. Tā var darboties kā šoks un veidot politiku, kā noticis, piemēram, Jaunkaledonijas/Kanakijas gadījumā, kur nepieciešamība neatkārtot Alžīrijas šoku noteica Francijas 1970-1980.gadu politiku (galu galā Francijas valdība piekrita sarunām, kas noveda pie 1988.gada Matinjonas vienošanās (Matignon Accords)), vai arī kā 2005.gada Israēlas koloniju izvešanas gadījumā no Gazas joslas, kur nacionālā trauma tika tīši izraisīta, lai līdzīgas izvešanas netiktu atkārtotas citur. Citādi, izvešana var darboties kā bieds, kad aicinājumi reformēt invaderu varas politiku tiek sagaidīti ar manipulācijai ar tautas uztveri paredzētiem biedinājumiem par pilnīgu invaderu izvešanu. Esam, piemēram, stāstījuši, ka filma Mabo (Austrālijas telefilma par cīņu par pamattautas tiesībam uz zemi) ir bijusi par priekšpilsētas iekšpagalmu atbrīvošanu.

30. Invaderu koloniālisma dekolonizācija turpina būt “nepadarīta lieta” (Hocking 2005). Varam minēt daudzus invaderu jutīguma organizēšanas gadījumus mūsdienās: Austrālija ir viens no invaderu noteikta konteksta piemēriem, kur pagaidu norises ar postkoloniālu pārkārtojumu mērķi 1990.gadu otrajā pusē ir pamazām apstādinātas un galu galā pagrieztas atpakaļ. Tiešām, tā, ko varētu saprast kā ‘juridisku revolūciju’ attiecībā uz dzimto zemi un suverenitāti, vispārējs izsīkums ir kopīgs attiecībā uz citām invaderu valstīm (tas ir, Austrālija, Kanāda, Aotearoa/Jaunzēlande – šīs problēmas daudz agrāk ir izkritušas no dienas kārtības ASV). Kamēr 1960.gadu dekolonizācijas vilnis uz invaderu koloniālajiem veidojumiem tikai neizdarīja tūlītēju ietekmi, 1980. un 1990.gadu invaderu valstu reformas var arī pagriezties atpakaļ uz bijušo kolonizējošo pagātni. Šī pieredze apliecina stāvokli, kurā dekolonizāciju var iedarbīgi konceptualizēt vienīgi teritorijas dekolonizācijas jēdzienos. Dekolonizācijas attiecības ir izrādījušās daudz grūtākas, kā domāts.

Lorenco Veračīni ir pēcdoktoratūras pētnieks Austrālijas Valsts universitātes Sociālo zinātņu fakultātē (School of Social Sciences at the Australian National University). Rakstījis par Israēlas-Palestīnas konflikta koloniālo raksturu (Israel and Settler Society, Pluto Press, 2006) un pašlaik strādā pie invaderu kolonizācijas formu globālās vēstures. E-pasts: Lorenzo.Veracini@anu.edu.au

Raksts oridinālvalodā – http://www.borderlands.net.au/vol6no2_2007/veracini_settler.htm

PIEZĪMES

[1] Tā bija Piektā Golvejas konference par koloniālismu (Fifth Galway Conference on Colonialism. Kopsavilkumi un konferences programma ir pieejama: http://www.nuigalway.ie/centre_irish_studies/images/ProgrammeREAD.pdf un http://www.nuigalway.ie/centre_irish_studies/images/SettlerAbstracts.pdf .

[2] Kaut gan tie ir termini ar ļoti dažādam politiskām pazīmēm, un neraugoties uz to piederību visai atšķirīgām historiogrāfiskām tradīcijām, gan ‘dekolonizācija’, gan ‘postkoloniālisms’ attiecas uz ‘koloniālismu’, definējot post quem (norāda uz datumu, pēc kura parādību var deponēt) brīdi. Where ‘decolonisation’ emphasises discontinuity with a colonial past, ‘postcolonial’ stresses continuity.

[3] Jeb, piemēram, kā rezumēts daudzās reģionālās vienošanās ar Austrālijas pamattautas kopienām, pat kokālākā ietvarā (skat. Langton 2007).

[4] Sarežģītajā un globālajā postkoloniālo pārvietošanu, kas ietver izbeigtas invaderu kopienas, vēsturē var pievienot vēl citas vietas: piemēram, Šanhaju, kā spēcīgi pamatojusi Robert Bickers’a tās invaderu kopienas vēsture (Bickers 1998).

[5] 1970.gados miers Rodēzijā, piemēram, Kenneth Good ir vērīgi atzīmējis, ka invaderu koloniālismam “nav bijis spēka vadīt pārmaiņas, kad sāka norisināties īstas pārmaiņas – dekolonizēt, kā to darīja metropoles koloniālisms, lai izveidotu neokoloniālu situāciju” (Good 1974, 10). Tomēr šajā kontekstā ir jāatzīmē, ka pāreja uz pēcaparteīda Dienvidāfriku veido ievērojamu izņēmumu. Piemēram, Mahmood Mamdani, pārliecinoši atzīmē, ka pēcaparteīda norises veido “laikmeta nozīmes” attīstību “kas ir noteikusi Āfrikas kontinenta politisko virzību pa maršrutu, kas saknē atšķiras no Amerikas“. “Amerika”, viņš secina, “ir invaderu neatkarības kontinents. Dienvidāfrikas pāreja nozīmē, ka šajā kontinentā nekur invaderu minoritāte nav panākusi invaderu kolonijas neatkarības pasludināšanu un uzturēšanu” (Mamdani 1998).

[6] Nesenāk, šo modeli apliecina 2007.gada militārā intervence pamatiedzīvotāju kopienās Ziemeļu teritorijā, kas saistās ar daudzām visu laiku invaderu klasiskām koloniālām praksēm (atjaunots spiediens uz pamattautu īpašumtiesību dzēšanu, īpašumtiesību individualizēšanu un uzbrukumi pamattautas ģimenes dzīvei tiek ietērpts ‘glābjiet bērnus’ retorikā) (skat. Altman un Hinkson 2007).

[7] Kas attiecas uz šīm valstīm, vērā ņemamu aicinājumu ieviest invaderu koloniālās dinamikas izpratni ir izteicis, piemēram, Ian Tyrrell, kurš atzīmējis, ka ASV vēstures iestiprināšana pārnacionālos pētījumos būtu nepilnīga, ja pievērstos galvenokārt tās sakariem ar Eiropu uz citu britu invaderu sabiedrību rēķina, Michael Adas iesaistoša rakstā par vajadzību pārvarēt Amerikas izņēmuma stvokli, un Daiva Stasiulis un Nira Yuval-Davis, kuri savā globālajā invaderu sabiedrību analīzē ir iekļāvuši Israēlu (Tyrrell 2002, Adas 2001, Stasiulis un Yuval-Davis 1995).

[8] Piemēram, Alan Lawson savā 1995.gada esejā vērīgi atzīmējis, ka ievirze uz (invaderu) nacionālo neatkarību ļauj “stratēģiski neatzīt kolonizācijas aktu” un ‘invaderu’ pārveidi ‘mierīgos ieceļotājos’:

“[Invaderu] koloniālā nacionālisma pamatos mēs kolonizācijas akta stratēģiskā neatzīšanā varam identificēt vienu atšķirības vektoru (atšķirības starp kolonizējošo subjektu un kolonizēto subjektu: invaderu-pamatiedzīvotāju), ko nomaina cits (atšķirība starp kolonizējošo subjektu un imperiālo centru: invaderu-impēriju). Pilsonis nomaina pamatiedzīvotāju un tā noslēpj savu līdzdalību kolonizācijā, izvirzot jaunu kolonizēto subjektu – kolonizatoru jeb invaderu-ieceļotāju” (Lawson 1995).

[9] Attwood Reynolds’a nodomu ir saskatījis kā līdzīgu tam, pret ko Eric Hobsbawm ir attiecies kā pret “tradīcijas izgudrošanu” (īpaši cieņas pret pamattautas īpašumu morālo tradīciju), un citē Mark Mckenna piezīmi, ka ‘Zemes likums‘ ir ‘atklājis to, kas “varētu būt bijusi” Austrālijas vēsture – “mūžīgās iespējas” vēsture, nevis notikušā vēsture; tikpat laba definīcija kā jebkuras tradīcijas būvēšanas definīcija (McKenna citējis Attwood 2004: 2). Kītinga (Paul John Keating, bijušais Austrālijas premjerministrs) valdības likumdošana noteikti bija ‘tradīcijas izgudrošanas’ garā un saskaņā ar to (protams, ‘tradīcijas izgudrošana’ var tikt arī pēc tam aizmirsta, kā rāda pamattautas politika pēc Howard’a).

[10] Ir jāatzīmē, ka trīs iespējas, kas izceltas pirmajā daļā, turklāt attiecībā pret Dienvidāfriku paliek atvērtas: izceļošana/migrācija (uz Austrāliju un citām vietām), neviltota samierināšana un aiziešana no āfrikāņu ‘dzimtajām zemēm’ un/vai slēgtajām kopienām.

11] Vērīgi apsverot pamattautu suverenitātes nenoteikto stāvokli saistībā ar Amerikas politisko sistēmu, Kevin Bruyneel nesen ir ieteicis suverenitātes ‘trešās telpas’ kā dekolonizējošu pārmaiņu atpazīstamību. Tā būtu ‘līdtekus’ suverēna telpa, un tādas suverenitātes, kas var pastāvēt “gan ‘liberālas demokrātiskas invaderu valsts un nācijas’ ietvarā, gan ārpus tā” (2007: XVII).

BIBLIOGRĀFIJA

Adas, Michael (2001) ‘From Settler Colony to Global Hegemon: Integrating the Exceptionalist Narrative of the American Experience into World History’, American Historical Review, 106, 5, pp. 1692-1720.

Altman, Jon and Hinkson, Melinda (eds) (2007) Coercive Reconciliation: Stabilise, Normalise, Exit Aboriginal Australia, Melbourne: Arena Publications.

Arrighi, Giovanni (2005) ‘Hegemony Unravelling – II’, New Left Review, 33, pp. 83-116.

Attwood, Bain (1996) In the Age of Mabo: History, Aborigines and Australia, Sydney: Allen and Unwin.

Attwood, Bain (2004) ‘ The Law of the Land or the Law of the Land? History, Law and Narrative in a Settler Society’, History Compass, 2, pp 1-30.

Belich, James (2001) Paradise Reforged: A History of the New Zealanders from the 1880s to the Year 2000, Auckland: Penguin.

Betts, Raymond F. (2004) Decolonization, London: Routledge.

Bickers, Robert (1998) ‘Shanghailanders: The Formation and Identity of the British Settler Community in Shanghai, 1843-1937’, Past and Present, 159, pp. 161-211.

Bird Rose, Deborah (2004) Reports from a Wild Country: Ethics for Decolonisation, Sydney: University of New South Wales Press.

Bruyneel, Kevin (2007) The Third Space of Sovereignty: The Postcolonial Politics of U.S.-Indigenous Relations, Minneapolis, University of Minnesota Press.

Buchan, Bruce (2002) ‘Withstanding The Tide Of History: The Yorta Yorta Case And Indigenous Sovereignty’, borderlands e-journal, 1, 2. URL: http://www.borderlandsejournal.adelaide.edu.au/vol1no2_2002/buchan_yorta.html

Bulag, Uradyn E. (2002) ‘From Yeke-juu League to Ordos Municipality: Settler Colonialism and Alter/native Urbanization in Inner Mongolia’, Provincial China, 7, 2, pp. 196-234.

Countryman, Edward (1996) ‘Indians, the Colonial Order, and the Social Significance of the American Revolution’, William and Mary Quarterly, LIII, 2, pp. 342-362.

Curthoys, Ann (2000) ‘An Uneasy Conversation: the Multicultural and the Indigenous’, in Docker, John and Fischer, Gerhard (eds) Race, Colour and Identity in Australia and New Zealand, Sydney: UNSW Press, pp. 21-36.

Davis, Megan (2007) ‘Australia is not an Island”, National Indigenous Times, 20 November, pp. 21-22.

Duara, Prasenjit (ed.) (2003) Decolonization: Perspectives from Now and Then, London: Routledge.

Elkins, Caroline and Pedersen, Susan (eds) (2005) Settler Colonialism in the Twentieth Century: Projects, Practices, Legacies, London, New York: Routledge.

Evans, Julie, Grimshaw, Patricia, Philips, David, and Swain, Shurlee (2003) Equal Subjects, Unequal Rights: Indigenous Peoples in British Settler Colonies, 1830-1910 , Manchester: Manchester University Press.

Fanon, Frantz (1967), The Wretched of the Earth, Harmondsworth, Penguin Books.

Fleras, Augie and Elliott, Jean Leonard (1992) The ‘Nations Within’: Aboriginal-State Relations in Canada, the United States, and New Zealand , Toronto: Oxford University Press.

Good, Kenneth (1974) ‘Settler Colonialism in Rhodesia’, African Affairs, 73 (290), 10, 1974, pp. 10-36.

Gott, Richard (2006) ‘Latin America is Preparing to Settle Accounts with its Settler Elite’, The Guardian, 15 November.

Havemann, Paul (ed.) (1999) Indigenous Peoples’ Rights in Australia, Canada and New Zealand, Auckland: Oxford University Press.

Hocking, Barbara Ann (ed.) (2005) Unfinished Constitutional Business? Rethinking Indigenous Self-determination , Canberra: Aboriginal Studies Press.

Ivison, Duncan, Patton, Paul and Will Sanders (eds) (2000) Political Theory and the Rights of Indigenous Peoples, Cambridge: Cambridge University Press .

Johnston, Anna and Lawson, Alan (2000) ‘Settler Colonies’, in Schwarz, Henry and Ray, Sangeeta (eds) A Companion to Postcolonial Studies, Boston: Blackwell, pp. 360-376.

Karsten, Peter (2002 )Between Law and Custom: High and Low Legal Cultures in the Lands of the British Diaspora – the United States, Canada, Australia, and New Zealand, 1600-1900, Cambridge, Cambridge University Press.

Langton, Marcia et al (eds) (2004) Honour among Nations: Treaties and Agreements with Indigenous People, Melbourne: Melbourne University Press.

(eds) (2007) Settling with Indigenous People : Modern Treaty and Agreement-making, Sydney: Federation Press.

Lawson, Alan (1995) ‘Postcolonial Theory and the “Settler” Subject’, Essays on Canadian Writing, 56, pp. 20-36.

Le Sueur, James D. (ed.) (2003) The Decolonization Reader, London: Routledge.

Louis, Wm. Roger (2006) Ends of British Empire, The Scramble for Empire, Suez and Decolonization, London, New York: I. B. Tauris.

Lynes, David A. (2002) ‘Cultural Pain vs. Political Gain: Aboriginal Sovereignty in the Context of Decolonization’, Ethnic and Racial Studies, 25, 6, pp. 1043-1065.

Macintyre, Stuart and Clark, Anna (2003) The History Wars, Melbourne: Melbourne University Press.

Mamdani, Mahmood (1998) ‘When Does a Settler Become a Native? Reflections of the Colonial Roots of Citizenship in Equatorial and South Africa’, Inaugural Lecture as A C Jordan Professor of African Studies, University of Cape Town, 13 May 1998. This lecture is available at: http://www.bard.edu/hrp/resource_pdfs/mamdani.settler.pdf [accessed: 12 July, 2007].

Manne, Robert (ed.) (2003) Whitewash: On Keith Windschuttle’s Fabrication of Aboriginal History, Melbourne: Black Inc.

Manuel, George (1974) The Fourth World: An Indian Reality, Don Mills: Collier-Macmillan Canada.

Moody, Roger (ed.) (1993) The Indigenous Voice: Visions and Realities, Utrecht: International Books.

Moran, Anthony (2002) ‘As Australia Decolonizes: Indigenizing Settler Nationalism and the Challenges of Settler/Indigenous Relations’, Ethnic and Racial Studies, 25, 6, pp. 1013-1042.

Moreton Robinson, Aileen (2003) ‘I Still Call Australia Home: Indigenous Belonging and Place in a White Postcolonizing Society’, in Ahmed, Sara (ed.), Uprootings/Regroundings: Questions of Home and Migration, New York: Berg Publishers, pp. 23-40.

Moses, A. Dirk (2005) ‘Genocide and Settler Society in Australian History’, in Moses, A Dirk (ed.) Genocide and Settler Society: Frontier Violence and Stolen Indigenous Children in Australian History, New York: Berghanh, pp. 3-48.

Nelson Limerick, Patricia (2000) Something in the Soil: Legacies and Reckonings in the New West, New York, London: Norton.

Niezen, Ronald (2003) The Origins of Indigenism: Human Rights and the Politics of Identity, Berkeley: University of California Press.

Oliver, W. H. (2001) ‘The Future Behind us: The Waitangi Tribunal’s Retrospective Utopia’, in Sharp, Andrew and McHugh, Paul (eds), Histories, Power and Loss. Uses of the Past – A New Zealand Commentary, Wellington: Bridget Williams Books , pp. 9-29.

Pearson, David (2001) The Politics of Ethnicity in Settler Societies: States of Unease, Basingstoke: Palgrave.

Pearson, David (2002) ‘Theorizing Citizenship in British Settler Societies’, Ethnic and Racial Studie, 25, 6, pp. 989-1012.

Penn, Nigel (2001) ‘The Northern Cape Frontier Zone in South African Frontier Historiography’, in Russell, Lynette (ed.) Colonial Frontiers: Indigenous-European Encounters in Settler Societies, Manchester: Manchester University Press, pp. 19-46

Perry, Adele (2005) ‘The Colonial Archive on Trial: Possession, Dispossession, and History in Delgamuukw v. British Columbia’, in Burton, Antoinette (ed.) Archive Stories: Facts, Fictions, and the Writing of History, Durham: Duke University Press, pp. 325-350.

Reynolds, Henry (1987) The Law of the Land, Melbourne: Penguin.

Reynolds, Henry (1999) Why Weren’t We Told? A Personal Search for the Truth about Our History, Melbourne: Penguin.

Robinson, Ronald (1972) ‘Non-European Foundations of European Imperialism: Sketch for a Theory of Collaboration’, in Owen, Roger and Sutcliffe Baldwin (eds) Studies in the Theory of Imperialism, London: Longmans, pp. 117-140.

Rothermund, Dietmar (2006) The Routledge Companion to Decolonization, Routledge, London, New York.

Russell, Lynette (2001) Colonial Frontiers: Indigenous-European Encounters in Settler Societies, Manchester: Manchester University Press.

Schaffer, Kay and Smith, Sidonie (2004) Human Rights and Narrated Lives: The Ethics of Recognition, New York: Palgrave Macmillan.

Andrew Sharp, Andrew (2001) ‘Recent Juridical and Constitutional Histories of Maori’, in Sharp, Andrew and McHugh, Paul (eds), Histories, Power and Loss. Uses of the Past – A New Zealand Commentary, Wellington: Bridget Williams Books, pp. 31-2.

Shepard, Todd (2006) The invention of Decolonization: The Algerian War and the Remaking of France, Ithaca: Cornell University Press.

Shipway, Martin (2005) Decolonization and Its Impact: A Comparative Approach to the end of Colonial Empires, London: Blackwell.

Stewart-Harawira, Makere (2005) The New Imperial Order: Indigenous Responses to Globalization, London: Zed Books .

Stasiulis, Daiva and Yuval-Davis Nira (eds) (1995) Unsettling Settler Societies, London: Sage Publications.

Stavenhagen, Rodolfo (2003) Indigenous Peoples and their Access to Human Rights, Geneva: International Council on Human Rights Policy.

Taylor, Charles (1994) Multiculturalism: Examining the Politics of Recognition, Princeton: Princeton University Press.

Tyrrell, Ian (2002) ‘Beyond the View from Euro-America: Environment, Settler Societies, and the Internationalization of American History’, in Bender, Thomas (ed.) Rethinking American History in a Global Age , Berkeley: University of California Press, pp. 168-192.

Veracini, Lorenzo (2001) ‘Negotiating a Bicultural Past: An Historiographical Revolution 1980s Aotearoa/New Zealand’, Occasional Papers Series, 7, Wellington, Treaty of Waitangi Research Unit.

Veracini, Lorenzo (2006) Israel and Settler Society, London: Pluto Press.

Ward, Alan (1999) An Unsettled History: Treaty Claims in New Zealand Today, Wellington: Bridget William Books.

Weaver, John C. (2003) The Great Land Rush and the Making of the Modern World, 1650-1900, Montreal: McGill-Queen’s University Press.

White, Richard (1991) The Middle Ground: Indians, Empires, and Republics in the Great Lakes Region, 1650-1815, Cambridge, New York: Cambridge University Press.

Wolfe, Patrick (1999) Settler Colonialism and the Transformation of Anthropology: The Politics and Poetics of an Ethnographic Event, London: Cassell.

Wolfe, Patrick (2001) ‘Land, Labor, and Difference: Elementary Structures of Race’, The American Historical Review, 106, 3, pp. 866-905.

Wolfe, Patrick (2006) ‘Settler Colonialism and the Elimination of the Native’, Journal of Genocide Research, 8, 4, pp. 387-409.

Young, Iris Marion (2000) ‘Hybrid Democracy: Iroquois Federalism and the Postcolonial Project’, in Ivison, Duncan, Patton, Paul and Sanders, Will (eds) Political Theory and the Rights of Indigenous Peoples, Cambridge: Cambridge University Press, pp. 237-258, 280-281.

Zerubavel, Eviatar (2003) Time Maps: Collective Memory and the Social Shape of the Past, Chicago: University of Chicago Press.

© borderlands ejournal 2007