Meklējot valsts antiideoloģiju: Bilderbergas Pasaules Vara – totāls globāls unificējošs naudas materiālisms pret nacionālo daudzveidību un vērtībām.

Visu zemju naudaskalpi, savienojieties!

(Kad domājat un runājat par demokrātiju, tautas varu un Latvijas Republiku, atcerieties, ka demokrātija = lielās naudasnaudas vara + tautas manipulācija + demokrātijas piejaukums nenozīmīgākajās lietās. Runas par pilnīgu demokrātiju un vēlētāju atbildību ir droša blefa pazīme, īpaši ja to stāsta profesori un eksperti. Kā jau esat nojautuši, pasauli pārvalda nevis demokrātija, bet naudasnauda, tas ir, naudas spekulanti jeb naudas mijēji. Protams, labi ir, ka ne lielā nauda, ne mēs nomināli neesam Kremļa nagos, un ka PSRS slaidi sabrukt palīdzēja arī Bilderbergas Klubs, bet vēl labāk ir, ja vēl kaut cik labāk zinām, kā kas notiek, un kā to sūdu maisa. Tulkoju, lai izlasījušie mazāk akli ticētu un nepaļautos uz neoliberāļu un/vai pērkamajiem ekspertiem. Katrā ziņā droši var teikt, ka valstij ir jēga pastāvēt, ja tā ir nacionāla. Un vēl – ja mums ir ļoti gudras galvas uz ļoti stipriem pleciem, tad arī par tautas vara var runāt. Daži izvilkumi steidzīgākajiem:

“bilderbergieši vēlas individuālu nacionālu valstu suverenitātes nomainīt ar visspēcīgu šauras grupas vadītu un ar militarizētu spēku uzvarošu globālu pārvaldi.”
“Dodiet man kontroli pār nācijas naudu, un man vairs nerūp, kas taisa tās likumus.”
“individuālās tiesības tiks labprātīgi atmestas pret garantiju, ka … pasaules valdība dāvās labklājību.”
“Mūsu darbs ir sniegt tautai nevis to, ko tā vēlas, bet ko mēs izlemjam par tai vajadzīgu.”
“Un ar (plašsaziņas) netveramas korupcijas politiku tie pārņem nācijas vadību”.
“visu nāciju tautas, valdības un ekonomikas var kalpot multinacionālām bankām un korporācijām. (Konstitūcija ir) neatbilstoša … ar savas ietekmes jomu novecojis ietvars starptautiskajai politikai … suverenitātes fikcija … noteikti nav vairs savietojama ar īstenību …”.
“Trīspusējā Komisija īstenībā tika dibināta, lai pretotos ‘demokrātiskuma krīzei’ – pārāk daudz ir tā, kas būtu jāsatur.”
“jābeidz ņemties ap nacionālo suverenitāti, kas … saēd pa gabaliņam,” līdz pats šis priekšstats pazūd no publiskām sarunām.
“partnerība starp starptautisko monopolistisko kapitālismu un starptautisko revolucionāro sociālismu darbojas to abpusējam ieguvumam.”
“visefektīvākais veids, kā iegūt monopolu, ir bijis – stāstīt, ka tas ir ‘sabiedrības labumam’ un ‘sabiedrības interesēs’”.
“Vairāk kā pus gadsimta laikā minētie soļi ir maksājuši ES dalībvalstu suverenitāti “jo kādi 70-80% no Eiropā izdoto likumu ir vien zīmogu uzlikšana uz nolikumiem, ko jau sarakstījuši neskaitāmi birokrāti Briseles vai Luksemburgas ‘darba grupās’””.
“Vai nu ilgstoša agonizējoša depresija, kas pasauli nolemj stagnācijas, pagrimuma un nabadzības desmitgadēm, (vai) spēcīga, bet īsāka depresija, kas bruģē ceļu jaunai panesamai pasaules kārtībai ar mazāku suverenitāti, bet lielāku efektivitāti.”
“pēdējais grūdiens, lai panāktu Lisabonas Līgumu, kas paredzēts, lai Paneiropa (ES) pieņem neoliberālus noteikumus, tostarp lielākas privatizācijas, mazāk strādnieku tiesības un sociālos labumus, atvērtu robežu tirdzniecība, kas ir labvēlīga attīstītām valstīm, nevis jaunām, un lielāku militarizāciju civilo brīvību un cilvēktiesību pārvarēšanai.”

“vispārējo globālās valdības un nacionālās suverenitātes izbeigšanas mērķi.”

“Patiess stāsts par Bilderbergas grupu” un Ko tā varbūt plāno pašlaik

(, jeb demokrātija kā cionisma komercnoslēpums)


Pārskats par Daniela Estulina grāmatu. Stefens Lendmans, Global Research, 2009.gada 1.jūnijs

Vairāk kā 14 gadus Daniels Estulins ir izmeklējis un pētījis Bilderbergas Grupas tālejošo ietekmi uz darījumiem un finansēm, globālo politiku, karu un mieru un pasaules resursu un pasaules naudas pārvaldību.
Viņa grāmata, “Patiess stāsts par Bilderbergas grupu” (The True Story of the Bilderberg Group) tika publicēta 2005.gadā un 2009.gadā ir izdota jaunā redakcijā. Viņš apgalvo, ka 1954.gadā “visvarenākie pasaules cilvēki satikās pirmo reizi” Ōsterbīkā Ārnhemas tuvumā (viesnīcā Hotel de Bilderberg), Nīderlandē, “apsprieda pasaules nākotni,” un nosprieda ik gadus slepeni satikties. Nosauca sevi par Bilderbergas Grupu, kuras dalībnieki pārstāv pasaules elites, pārsvarā Amerikas, Kanādas un Rietumeiropas, ikreizējas pazīstamas personas, piemēram, David Rockefeller, Henry Kissinger, Bill Clinton, Gordon Brown, Angela Merkel, Alan Greenspan, Ben Bernanke, Larry Summers, Tim Geithner, Lloyd Blankfein, George Soros, Donald Rumsfeld, Rupert Murdoch, citi valstu vadītāji, ietekmīgi senatori, kongresmeņi un parlamentu deputāti, Pentagona un NATO priekšniecība, Eiropas karaļnamu locekļi, atlasītas plašsaziņas personas un citi ielūgtie – daži pēc kādām ziņām neuzkrītoši dalībnieki, piemēram, Baraks Obama un daudzi viņa galvenie ierēdņi.
Vienmēr labi pārstāvētas ir Ārējo Attiecību Padomes (Council on Foreign Relations – CFR), Starptautiskā Valūtas Fonda (UNO International Monetary Fund – IMF), Pasaules Bankas, Trīspusējās Komisijas (Trilateral Commission – D.Rokfellera dibināta Eiropas, Japānas un ASV “nozīmīgu liberālu internacionālistu diskusiju grupa), ES galvenās personas un vareni galvenie baņķieri no ASV Federālo Rezervju banku sistēmas (Federal Reserve System), Jean-Claude Trichet no Eiropas Centrālās Bankas un Mervyn King no Bank of England.
Vairāk kā pus gadsimtu atklātībā nav nonācis neviens darba kārtības apraksts vai apspriežu tēma, nedz atļauts kāds preses paziņojums. Daži uzaicinātie ceturtās varas klausītāji un to vadītāji ir nozvērināti klusēt. Tomēr Estulins ir uzņēmies “ilgstošu izmeklēšanas komandējumu”, kas kļuvis par viņa dzīves darbu. Viņš apgalvo:

“Pamazām vienā pēc otra esmu iekļuvis slepenības slāņos, kas apņem Bilderbergas Groupu, bet es to nevarēju izdarīt bez ‘apzinīgu pretējas pārliecības cilvēku’ palīdzības kā Grupas iekšienē, tā ārpusē.”

Tāpēc viņš to vārdus tur slepenībā.
Lai kāds būtu bijis Grupas sākotnējais uzdevums, tagad tā ir “pasaules ēnu valdība … kas, (radot) graujošu īstenību apdraud mūsu tiesības virzīt savus likteņus” lielā mērā kaitējot sabiedrības labklājībai. Īsi sakot, bilderbergieši vēlas individuālu nacionālu valstu suverenitātes nomainīt ar visspēcīgu šauras grupas vadītu un ar militarizētu spēku uzvarošu globālu pārvaldi.
“Iztēlojieties privātu klubu, kurā sanāk prezidenti, premjerministri, starptautiski baņķieri un ģenerāļi, kurā majestātiski karaliski audzinātāji nodrošina ikkatram veiksmi, un kurā cilvēki, kas darbina karus, tirgus un Eiropu (un Ameriku) runā to, ko tie nekad neuzdrīkstētos teikt publiski.”
Savas vēstures sākumā bilderbergieši nosprieda “izveidot Eiropas un Amerikas ‘mērķa eliti’ (lai sasniegtu vienprātību pasaules pārvaldībā) politikā, ekonomikā un (vispārējā) stratēģijā.” Viņu plānos būtiska loma bija NATO – lai nodrošinātu “nepārtrauktu karu (un) nukleāru šantāžu”, ko varētu izmantot vajadzības gadījumā. Un tad veikt zemeslodes sagrābšanu, sasniegt pasakainu bagātību un varu, un sagraut visus, kas nevēlas to atdot.
Līdz ar militāru pārsvaru, izšķiroša ir pasaules naudas pārvaldīšana, jo ar to tiek panākta absolūta kontrole, kā to saprata varenā 19.gadsimta Rotšildu ģimene. Kā reiz teicis patriarhs Amšels Rotšilds (Amschel Rothschild): “Dodiet man kontroli pār nācijas naudu, un man vairs nerūp, kas taisa tās likumus.”
Bilderbergerieši veido pasaules visnepieejamāko klubu. Neviens tādu stāvokli nenopirks. Tikai Grupas Rīcības Komisija izšķir, ko uzaicināt, un visos gadījumos dalībnieki ir augstākās varas elites darbinātas Vienas Pasaules Kārtības pārvaldei piederīgie.

SASKAŅĀ AR RĪCĪBAS KOMISIJAS NOTEIKUMIEM:

“uzaicinātajiem viesiem jāierodas vieniem; nekādas sievas, draudzenes, laulātie vai draugi. Personiskie palīgi (tas ir, drošībnieki, miesassargi, CIP vai citu slepeno dienestu sargi) nedrīkst apmeklēt konferenci, un tiem jāēd atsevišķā zālē. (Arī) viesiem ir skaidri aizliegts sniegt intervijas žurnālistiem” vai izpaust, kas notiek sapulcēs.
Uzņemošās valdības nodrošina vispārējo drošību, aizturot nepiederošos. Viena trešdaļa apmeklētāju ir politiskas personas. Pārējie ir no ražošanas, finansēm, akadēmijām, arodbiedrībām un saziņas.
Tikšanās procedūra notiek atbilstoši Čatem Nama Noteikumiem (Chatham House – Karaliskais Ārlietu Institūts Londonā) un ļauj apmeklētājiem brīvi izteikt savus uzskatus atbrīvotā gaisotnē, zinot, ka nekas teiktais netiks citēts vai atklāts publiski.

Tikšanās “vienmēr ir (savstarpēji) atklātas, bet ne vienmēr beidzas ar vienprātību”.
Dalībnieku kopums sastāv no ikgadējiem apmeklētājiem (apmēram 80 no pasaules visvarenākajiem) un citiem, kuri ir uzaicināti pēc vajadzības to zināšanu vai iesaistes atbilstošās tēmās dēļ. Visaugstāk novērtētiem tiek sniegts atbildes uzaicinājums, un daži jaunpienācēji tiek atlasīti to iespējama vēlāka noderīguma dēļ.
Piemēram, Arkanzasas gubernators Bils Klintons, kurš piedalījās 1991.gadā. “Tur Dāvids Rokfellers (viņam) stāstīja, kāpēc Ziemeļamerikas Brīvās Tirdzniecības Vienošanās (North American Free Trade Agreement – NAFTA) … ir bijusi Bilderbergas prioritāte, un ka grupai vajadzīgs, lai viņš to atbalsta. Nākošajā gadā Klintons tika ievēlēts par prezidentu,” un 1994.gada 1.janvārī NAFTA stājās spēkā. Daudzi citi piemēri ir līdzīgi, iekļaujot tos, kas tiek izvēlēti spēcīgai pārvaldei, militāriem un citiem izšķirošiem amatiem.

BILDERBERGAS GRUPAS MĒRĶI

Grupas lielais projekts ir “Viena Pasaules Valdība (Pasaules Kompānija) ar vienu globālu tirgus telpu, kurā kartību uztur viena pasaules armija, un kuru finansiāli regulē viena ‘Pasaules (Centrālā) Banka’, lietojot vienu globālu valūtu.” Tās ‘vēlmju saraksts’ ietver:

– “vienu starptautisku identitāti, (kas ievēro) vienu vispārēju vērtību komplektu;”
– centralizētu pasaules populāciju pārvaldību ar ‘apziņas kontroles’ palīdzību;” citiem vārdiem, pārvaldot pasaules sabiedriskos uzskatus;
– Jauno Pasaules Kārtību bez kādas vidusšķiras, tikai “valdnieki un kalpi (dzimtcilvēki)” un, protams, nekāda demokrātija;
– “nulles pieauguma sabiedrība” bez uzplaukuma vai izaugsmes, lielāka bagātība un vara tikai valdošajiem;
– safabricētas krīzes un pastāvīgi kari;
– absolūta izglītības pārvaldība, lai programmētu iedzīvotāju apziņu un apmācītu dažādām lomām izvēlētos;
– “centralizēta visu ārpolitiku un iekšpolitiku kontrole;” viens izmērs der globāli visiem;
– ANO izmantošana par de facto pasaules valdību, kas apliek ‘pasaules pilsoņus’ ar ANO nodokli;
– Ziemeļamerikas Brīvās Tirdzniecības Vienošanās un Pasaules Tirdzniecības Organizācijas izvēršana visā pasaulē;
– NATO padarīšana par pasaules karaspēku;
– vispārējas tiesu sistēmas uztiepšana;
– globāla “labklājības valsts, kurā paklausīgi vergi tiks atalgoti un citādi domājošie nolemti iznīcināšanai.”

BILDERBERGU SLEPENIE LĪDZDALĪBNIEKI

Ārējo Attiecību Padome

ASV galvenais līdzdalībnieks ir Ārējo Attiecību Padome (Council on Foreign Relations – CFR). Viens no tās dibinātājiem 1921.gadā, Pulkvedis Edward Mandell House, bija Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) galvenais padomnieks un, kā stāsta, vienlaikus nācijas īstā vara no 1913 – 1921.gadam. Viņa uzraudzībā 1913.gada decembrī tika izlaists Federālo Rezervju Akts, kas jaunas naudas ielaišanas (money creating) varu nodeva baņķieriem, un februārī tika ratificēts 16.Labojums, kas izveidoja federālo ienākuma nodokli, lai nodrošinātu ienākumu plūsmu valdības parādu apkalpošanas apmaksai.
Kopš tās sākumiem CFR bija nodevusies “vienotas pasaules valdībai, kas pamatota centralizētā finanšu sistēmā …” Pašlaik CFR ir tūkstošiem iespaidīgu dalībnieku (tostarp nozīmīgi dalībnieki savējo plašsaziņas līdzekļos), bet tā turas pie nemanāma publiskā tēla, īpaši attiecībā uz tās īsto darba kārtību.
Vēsturnieks Artūrs Šlēzingers, jun. (Arthur Schlesinger), to ir nosaucis par “Amerikas Valdošo aprindu kodola izkārtnes organizāciju”. Tā tiekas privāti un publicē tikai to, ko grib, lai publika zinātu. Tās dalībnieki ir tikai amerikāņi.
Eiropas, Japānas un ASV Trīspusējā Komisija (tiks aplūkota tālāk) ir līdzīga grupa, kas “apvieno globālās varas māklerus”. Tā ir Dāvida Rokfellera dibināta, viņš ir arī vadošs bilderbergietis un CFR, organizācijas, ko viņš turpina finansēt un atbalstīt, Goda Priekšsēdētājs.
Tās spēku uzrāda tās bijušie un esošie dalībnieki:
– gandrīz visi abu partiju prezidentu kandidāti;
– vadošie senatori un kongresmeni;
– ceturtās varas izšķirošie locekļi un to priekšnieki;
– FIB, CIP, Nacionālās Drošības Aģentūras (NSA), aizsardzības aprindu un citu vadošu valdības aģentūru, tostarp valsts, tirdzniecības, tiesu un finanšu, izšķirošas personas.
No savas puses, “CFR ir kalpojusi kā virtuāla nodarbinātības federālajā valdībā aģentūra gan pie demokrātiem, gan republikāņiem.” Lai kas ir ieņēmis Balto Namu, “CFR vara un darba kārtība” nav mainījusies kopš tās dibināšanas 1921.gadā.
Tā propagandē globālu supervalsti, Amerikai un citām nācijām ziedojot savu suverenitāti centrālai varai. CFR dibinātājs Pauls Varburgs (Paul Warburg) bija Rūzevelta ‘smadzeņu tresta’ dalībnieks. 1950.gadā viņa dēls Džeimss Senāta Ārlietu komitejā teica: “Mums būs pasaules valdība, gribat to vai negribat – ar karu vai ar piekrišanu.”
Vēlāk 1992.gada Bilderbergas Grupas sanāksmē Henrijs Kisindžers teica:

“Šodien amerikāņi justos rupji aizvainoti, ja ANO karaspēks ieietu Losandželosā, lai atjaunotu kārtību; rīt tie būs pateicīgi. Īpaši patiess teiktais ir, ja tie pateiktu, ka ir bijuši ārēji draudi no tālienes, īsti vai sapropagandēti, kas apdraudējuši pašu mūsu pastāvēšanu. Tad visas pasaules tautas lūgs pasaules līderus atbrīvot tās no šā ļaunuma … individuālās tiesības tiks labprātīgi atmestas pret garantiju, ka to pasaules valdība dāvās labklājību.”

Jauno Pasaules Kārtību CFR plānoja pirms 1942.gada, un “ANO aizsākās ar CFR dalībnieku grupu, ko sauca par Neformālās Dienaskārtības Grupu (Informal Agenda Group).” Tā ieskicēja sākotnējo ANO veidošanas ierosinājumu, kas tika iesniegts Franklinam Rūzveltam, kurš to publiski izziņoja nākamā dienā. ANO dibināšanas brīdī 1945.gadā ASV delegātu sastāvā bija vairāk kā 40 CFR dalībnieki.
Kā liecinājis profesors G.Viljams Domhofs (G. William Domhoff), grāmatas ‘Kas Pārvalda Ameriku’ (Who Rules America) autors, CFR darbojas “nelielās apmēram divdesmit piecu cilvēku grupās, kas pulcē līderus no sešām sazvērnieku kategorijām (ražotāji, finansisti, ideologi, militāristi, profesionāli lietpratēji – juristi, mediķi utt., un arodbiedrību pārstāvji) uz izsmeļošām diskusijām par īpašām tēmām ārlietu jomā.” Domhofs ir papildinājis:

“Ārlietu Padome (CFR), nebūdama valdības finansēta, ar to sadarbojas tik cieši, ka ir grūti atšķirt valdības stimulētu šīs Padomes darbību no tās autonomas darbības. (Tās) nozīmīgākie ienākumu avoti ir vadošas korporācijas un lieli fondi” – Rokfellera, Karnegi un Forda fondi, ja nosaucam trijus, un tos vada izšķirošas korporāciju amatpersonas.

Plašsaziņas valdoši līdzdalībnieki

Kādreizējais ‘CBS News’ prezidents Ričards Salants (Richard Salant, 1961 – 64. un 1966 – 79.gg.) ir izklāstījis plašsaziņas galveno lomu:

“Mūsu darbs ir sniegt tautai nevis to, ko tā vēlas, bet ko mēs izlemjam par tai vajadzīgu.”

CBS un citi plašsaziņas giganti kontrolē visu, ko mēs redzam, dzirdam un lasām – caur televīziju, radio, laikrakstiem, žurnāliem, grāmatām, filmām un lielā mērā internetā. To galvenās amatpersonas un daži žurnālisti apmeklē Bilderbergas Grupas tikšanās – ar nosacījumu, ka tie neziņos neko.
Rokfelleru ģimene savās rokās tur milzīgu varu, pat, ja tās valdošajam patriarham Dāvidam (dzimis 1915.gadā) 12.jūnijā būs 94 gadi, un viņš noteikti ir tuvu savas valdīšanas beigām. Tomēr daudzus gadus “(Dāvida vadībā) Rokfelleriem ir bijusi liela ietekme plašsaziņas vidē. (Tajā) ģimene ir guvusi lielu varu pār tautas uzskatiem. Virzot tautas uzskatus, tā ir guvusi dziļu ietekmi politikā. Un ar šo netveramas korupcijas politiku tie pārņem nācijas vadību” un patlaban mērķē uz totālu kundzību pasaulē.
Bilderbergiešu-Rokfelleru shēma ir padarīt savus uzskatus “tik pievilcīgus (tos maskējot), ka tie kļūst par publisko politiku (un var) piespiest pasaules līderus pakļauties ‘Visuma Saimnieku vajadzībām’”. “Brīvā pasaules prese” ir viņu rīks, lai izsētu “norunāto propagandu”.

CFR KONTROLE PĀR VALDĪBU

“1947.gada Nacionālās Drošības Akts iedibināja Aizsardzības ministra amatu.” Kopš tā laika 14 Aizsardzības ministrijas (Department of Defense – DOD) ministri ir bijuši CFR dalībnieki.
Kopš 1940.gada katrs Valsts sekretārs, izņemot Džeimsu Birnsu (James Byrnes), ir bijis CFR un/vai Trīspusējās Komisijas (TC) dalībnieks.
Pēdējos 80 gadus “praktiski katrs ASV Nacionālās Drošības un Ārpolitikas padomnieks ir bijis CFR dalībnieks.
Gandrīz visi augstākie ģenerāļi un admirāļi ir bijuši CFR dalībnieki.
CFR dalībnieki ir bijuši/ir daudzi prezidenta kandidāti, tostarp Herberts Hūvers, Edlajs Stīvensons, Dvaits Eizenhauers, Džons Kenedijs, Ričards Niksons, Džeralds Fords, Džimmijs Kārters (arī privileģēts TC dalībnieks), Džordžs H.W.Bušs (vecākais), Bils Klintons, Džons Kerijs un Džons Makkeins.
CFR dalībnieki ir bijuši/ir daudzi daudzi CIP direktori, tostarp Ričards Helmss, Džeimss Šlēzingers, Viljams Keisijs, Viljams Vebsters, Roberts Geitss, Džeimss Vūlsijs, Džons Doičs, Džordžs Tenets, Porters Goss, Maikls Haidens un Leons Paneta.
Daudzi Finanšu ministri ir bijuši/ir CFR dalībnieki, tostarp Duglass Dilons, Džordžs Šulcs, Viljams Saimons, Džeimss Beikers, Nikolass Breidijs, Loids Bentsens, Roberts Rubins, Henrijs Paulsons un Tims Geitners.
Kad prezidenti nominē Augstākās Tiesas kandidātus, tad to pieņemamību pārbauda CFR ‘Īpašā Grupa, Slepenā Komanda’ vai padomnieki. Īstenībā prezidentiem tiek pateikts, kurus nozīmēt, tostarp Augstākās Tiesas un zemāku amatu kandidātus.

TAUTAS APZIŅAS PROGRAMMĒŠANA

Sociologs Hadley Cantril savā 1967.gada grāmatā ‘Cilvēka dimensija – pieredzējumi politikas pētījumos’ (The Human Dimension – Experiences in Policy Research) ir teicis:

Valdības “Psīholoģiski-politiskās operācijas ir propagandas kampaņas, kas paredzētas pastāvīgas spriedzes radīšanai un dažādu ļaužu grupu manipulēšanai, lai tie pieņemtu to īpašo uzskatu gaisotni, kādu CFR mēģina ieviest pasaulē.”

Kanādas rakstnieks Ken Adachi (1929 – 1989.gg.) pievieno:

“Tas, ko vairums amerikāņu uzskata par ‘Tautas Viedokli’, īstenībā ir rūpīgi sameistarota un sarakstīta propaganda, kas paredzēta, lai panāktu vēlamo tautas uzvedības reakciju.”

Un ievērojams Austrālijas akadēmiķis un aktīvists Alex Carey (1922 – 1988.gg.) ir izskaidrojis trīs divdesmitā gadsimta nozīmīgākos attīstības virzienus –

“Demokrātijas pieaugums, korporāciju varas pieaugums un korporāciju propagandas kā korporāciju varas aizsardzības līdzekļa pret demokrātiju pieaugums.”

VARAS TĪKLS

Daudzi zinātniskie centri, fondi, galvenie plašsaziņas līdzekļi un citas izšķirošas organizācijas ir apgādātas ar personālu no CFR dalībniekiem. Vairums no tās biedriem uz mūžu pieder arī pie Trīspusējās Komisijas un Bilderbergas Grupas, darbojas slepeni un tur savās rokās milzīgu varu pār ASV un pasaules lietām.

Rokfelleru dibinātā Trīspusējā Komisija (TC)

Savu ‘Atmiņu’ 405.lappusē Dāvids Rokfellers raksta:

“Daži pat tic, ka mēs esam daļa no slepenas kabalas (politiskas kliķes), kas darbojas pret Savienoto Valstu interesēm, raksturojot manu ģimeni kā ‘internacionālistus’ un kā sazvērējušos kopā ar citiem visā pasaulē, lai veidotu integrētāku globālu politisku un ekonomisku struktūru, ja vēlaties, vienotu pasauli. Ja tā ir vaina, palieku vainīgs un lepojos ar to.”

Savienībā ar bilderbergiešiem TC arī “spēlē nozīmīgu lomu Jaunās Pasaules Kārtības shēmā, lai nedaudzu rokās savākto varu izmantotu pasaules pārvaldībai.” TC dalībniekiem ir kopīgi uzskati un tie visi piederas pie totālas neapstrīdamas pasaules kundzības.
Tā dibināta 1973.gadā ar galveno pārvaldi Vašingtonā; tās varenie ASV, ES un Austrumāzijas dalībnieki tiecas uz savu slepeno dibināšanas mērķi – “Jaunu Starptautisku Ekonomisko Kārtību,” tagad vienkārši “Jauno Pasaules Kārtību” ko darbina šo trīs pasaules daļu globālas elites ar mazākiem līdzdalībniekiem, kas uzņemti no citām valstīm.
Kā teikts TC interneta lapā, “katrai reģionālai grupai ir savs priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks, kuri visi kopā veido Komitejas vadību. Izpildkomiteja savos sākuma gados apkopoja nākošos 36 cilvēkus no plaša dalībnieku loka,” proporcionāli pārstāvot ASV, ES un Austrumāziju; tagad tā ir paplašināta, lai būtu plaši globāla.
Komitejas locekļi satiekas dažas reizes gadā, lai apspriestu un koordinētu savu darbu. Izpildkomiteja savus locekļus izvēlas pati, un jebkurā laikā apmēram 350 ir savās vietās uz trīs gadu pagarināmu periodu. Katrs ir augsti izkopts savējais ekspertīzei biznesā, finansēs, politikā, militārajās lietās vai plašsaziņā, tostarp bijušie prezidenti, valsts sekretāri, starptautiski baņķieri, zinātnes centru un fondu vadītāji, universitāšu prezidenti un atlasīti akadēmiķi, un arī bijuši senatori un kongresmeni.
Kaut gan tās gada ziņojumi ir nopērkami, tās iekšējā darbība, patreizējie mērķi un operācijas ir slepenas – un tam ir pamats. Tās mērķi kaitē tautai un nevar būt atklāti. Grāmatas ‘Trilaterāļi pār Vašingtonu’ (Trilaterals over Washington) autors Antony Sutton raksta:

“šī privātu pilsoņu grupa ir netverami organizēta tādā veidā, kas nodrošina, ka tās kolektīvajam viedoklim ir nozīmīga ietekme uz publisko politiku.”

Holly Sklar savā grāmatā ‘Trilaterālisms: Trīspusējā Komisija un Elite Plāno Pasaules Pārvaldīšanu’ (The Trilateral Commission and Elite Planning for World Management) raksta:

Varenas personas Amerikā, Eiropā un Austrumāzijā savos kopīgajos globālas kundzības meklējumos ļauj “pamatīgi … garantēt Rietumu kapitālisma intereses viegli uzliesmojošā pasaulē – varbūt nomācot tirgus aizsardzību, nacionālismu vai jebkādu reakciju, kas varētu uzlikt lamatas vienas elitei pret otras eliti”.

Trilaterālists Zbigņevs Bžezinskis (viens no TC dibinātājiem) savā grāmatā ‘Starp Diviem Laikmetiem – Amerikas loma Tehnotroniskajā Laikmetā’ (Between Two Ages – America’s Role in the Technotronic Era) raksta:

“visu nāciju tautas, valdības un ekonomikas var kalpot multinacionālām bankām un korporācijām. (Konstitūcija ir) neatbilstoša … ar savas ietekmes jomu novecojis ietvars starptautiskajai politikai … suverenitātes fikcija … noteikti nav vairs savietojama ar īstenību …”.

Pašlaik TC ar saviem dalībniekiem no tik dažādām valstīm kā Argentīna, Ukraina, Israēla, Jordāna, Brazīlija, Turcija, Ķīna un Krievija ir globāla. Savā ‘Trilaterāļi pār Ameriku’ (Trilaterals Over America) Antony Sutton uzskata, ka TC mērķis ir sadarboties ar bilderbergiešiem un CFR, lai

“iekārtotu, ka publiskās politikas mērķus īsteno valdības visā pasaulē”. Viņš piemetina, ka “Trilaterālisti ir noraidījuši ASV Konstitūciju un demokrātiskās politiskās norises.” TC īstenībā tika dibināta, lai pretotos ‘demokrātiskuma krīzei’ – pārāk daudz ir tā, kas būtu jāsatur.

Oficiālais TC ziņojums bija raižu pilns par

“pieaugošo tautas iesaisti un uzraudzību pār iedibinātām sociālām, politiskām un ekonomiskām iestādēm un īpaši par reakciju uz Kongresa un valsts un pavalstu valdību varas koncentrāciju.”

Pievēršoties plašsaziņas uzraudzībai, bija būtiski pūlēties

“ierobežot to, ko laikraksti (un TV un radio raidījumi) drīkst publicēt.”

Tad, kā Ārlietu (Foreign Affairs – CFR publikācijas) 1974.gada jūlija izdevumā teicis Ričards Gārdners:

CFR vadībai ir “jābeidz ņemties ap nacionālo suverenitāti, kas to saēd pa gabaliņam,” līdz pats šis priekšstats pazūd no publiskām sarunām.

Bilderbergas/CFR/Trilaterālistu panākumus nosaka tas, kā tiek atrasts

“veids, kā atdot mūsu brīvības kāda kopīga apdraudējuma vai krīzes vārdā. Fondi, izglītības iestādes un pētnieciskas zinātnes centri, ko atbalsta (šīs organizācijas), ar finansējumu uzliek pienākumus tā sauktajiem ‘pētījumiem’, kas tad tiek izmantoti to pastāvīgo normu pārkāpumu attaisnošanai. Atrunas mainās, bet atdodamais objekts vienmēr ir individuālā brīvība. Mūsu brīvība” un daudz vairāk.

Bilderbergerieši, Trilaterālisti un CFR dalībnieki grib “visaptverošu monopolu” – pār valdību, naudu, ražošanu, un īpašumu, kas ir “pašiemūžinošs”. Savā grāmatā ‘Monopolista grēksūdzes’ (Confessions of a Monopolist. 1906), Frederick C. Howe ir skaidrojis to darbību praksē:

“Lielā biznesa likumi: iegūt monopolu; likt Sabiedrībai strādāt tavā labā. Kamēr mēs visus starptautiskos revolucionārus un visus starptautiskos kapitālistus uzskatām kā cits cita nesamierināmus ienaidniekus, mēs kļūdāmies izšķirošā punktā … partnerība starp starptautisko monopolistisko kapitālismu un starptautisko revolucionāro sociālismu darbojas to abpusējam ieguvumam.”

Grāmatā ‘Rokfelleru Mape’ (Rockefeller File), Gary Allen raksta:

“Uz deviņpadsmitā gadsimta beigām Volstrīta iekšējās darbistabas saprata, ka visefektīvākais veids, kā iegūt monopolu, ir bijis – stāstīt, ka tas ir ‘sabiedrības labumam’ un ‘sabiedrības interesēs’”.

Dāvids Rokfellers to pašu mācījās no sava tēva John D., Jr., kurš to mācījās no sava tēva John D. Sr. Tie necieta konkurenci un nerimtīgi pūlējās to samazināt – Dāvida gadījumā globālā mērogā ar Jaunās Pasaules Kārtības palīdzību.
1970. un 1980.gados Trilaterālisti un CFR dalībnieki sadarbojās pie CSR ‘1980.gada Projekta’, visu laiku lielākās CFR iniciatīvas pasaules notikumus stūrēt “uz īpaši vēlamu nākotnes rezultātu, (kas ietver) pilnīgu ekonomikas dezintegrāciju.” Kāpēc problēma tiek uzstādīta šādi?
Tāpēc, ka ar 1950. un 1960.gadiem visas pasaules ražošanas pieaugums paredzēja lielāku konkurenci. Tas bija arī modelis, kas jānovēro, un kas “bija jānožņaudz šūpulī” vai vismaz ievērojami jāsavalda. Amerikā tādu pašu panākumu sākums ir 1980.gados. Mērķis ir bijis bagātības pārbīde no nabadzīgajiem uz bagātajiem, vidusšķiras sarukums un galu galā tās bojā eja.

Ziemeļamerikas Savienība (The North American Union – NAU)

Šī ideja radās Reigana administrācijas laikā 1980.gadu sākumā. Dāvids Rokfellers, Džordžs Šulcs un Pauls Volkers teica prezidentam, ka Kanāda un Amerika nākošajos 15 gados varētu būt politiski un ekonomiski apvienojamas, ja nebūtu viena problēma – franču valodā runājošā Kvebeka. Risinājums – ievēlēt Bilderbergai draudzīgu premjerministru, atdalīt Kvebeku un pārējām provincēm, tad padarīt Kanādu par Amerikas 51.pavalsti. Tas gandrīz nostrādāja, bet ne pilnīgi, jo neizdevās 1995.gada atdalīšanās referendums – 50.56% pret 49.44%; bet neizdevās apvienošanās ideja.
Tikšanās Vako (Waco) Teksasā 2005.gada 23.martā, kurā piedalījās Amerikas prezidents Džordžs W.Bušs, Meksikas prezidents Vincents Fokss un Kanādas premjerministrs Pauls Martins, tika nodibināta Drošības un Labklājības Partnerība (the Security and and Prosperity Partnership – SPP), ko sauc arī par Ziemeļamerikas Savienību (North American Union – NAU). Tā bija slēgta Ziemeļamerikas līguma Neatkarīga Operatīvā Grupa – grupa, ko organizēja Kanādas gubernatoru Padome (Canadian Council of Chief Executives – CCCE), Meksikas Ārējo Attiecību Padome (Council on Foreign Relations), un CFR, šādā nolūkā:
– triju valstu likumdošanas un to konstitūciju apiešana;
– sabiedrības zināšanu vai spriedumu apslāpēšana;
– ASV, Kanādas un Meksikas ekonomiskas, politiskas un sociālas un drošības integrācijas ierosināšana ar slēgtas darbības grupu palīdzību, kuras veidotas, lai izstrādātu, kā neapspriežamais, ne ar līgumiem nolemtais būtu saistošs un nemaināms.
Īsi sakot – savstarpējs valsts apvērsums (coup d’etat) pret triju nāciju suverenitāti, ko pretinieku pārvarēšanai atbalsta stingrā kursa militarizācija.
Ieviests tas izveidos savstarpēji pārvaldītu bezrobežu Ziemeļameriku bez tirgus robežām vai šķēršļiem biznesa gigantu, galvenokārt Amerikas, kapitāla plūsmai – un daudz vairāk – Amerikas piekļuvi izšķirošiem resursiem, īpaši naftai un Kanādas saldūdenim.
Ir slepeni sameistarotas vairāk kā 300 Drošības un Labklājības Partnerības (SPP) iniciatīvas Ziemeļamerikas kontinenta enerģijas, pārtikas, medikamentu, drošības, imigrācijas, ražošanas, vides un sabiedrības veselības politiku saskaņošanai, līdztekus piespiešanas nolūkā šīs trīs nācijas militarizējot.
SPP pārstāv vēl vienu soli uz Bilderbergas/Trilaterālistu/CFR mērķi – Pasaules Valdību, sperot soli pa solim.

Apvienota Eiropa

Cits solis bija “Apvienota Eiropa”, daudzu līgumu un ekonomisku vienošanos iznākums:

– 1951.gada decembrī sešu valstu Eiropas Ogļu un Tērauda Kopiena (European Coal and Steel Community – ECSC);
– 1957.gada martā sešu valstu Romas līgums (Treaty of Rome), kas iedibināja Eiropas Ekonomisko Kopienu (European Economic Community – EEC); arī Eiropas Atomenerģijas Komisiju (European Atomic Energy Commission – EAEC) ar otro Romas līgumu;
– 1957.gada oktobrī Eiropas Tiesa (European Court of Justice) reģionālo tirgus strīdu izšķiršanai;
– 1960.gada maijā septiņu valstu Eiropas Brīvās Tirdzniecības Savienība (European Free Trade Association – EFTA);
– 1967.gada jūlijā Eiropas Ekonomiskā Kopiena (European Economic Community – EEC), kas ECSC, EAEC un EEC sapludina vienā organizācijā;
– 1968.gadā Eiropas Muitas Savienība (European Customs Union) muitas atcelšanai un lai EEC valstīs iedibinātu vienādus importa nodokļus;
– 1978.gadā Eiropas Valūtas Vienība, ekī (European Currency Unit – ECU);
– 1986.gada februārī Likums par Vienotu Eiropu (Single European Act), 1957.gada Romas līguma grozījums; tas uzstādīja mērķi 1992.gada 31.decembrī izveidot Kopējo Tirgu (Common Market);
– 1992.gada februārī Māstrihtas Līgums (Maastricht Treaty), kas 1993.gada 1.novembrī izveidoja Eiropas Savienību (EU);
– 1995.gada decembrī tika pieņemts nosaukums eiro (euro); tas tika ieviests 1999.gada janvārī, nomainot Eiropas Valūtas Vienību, ekī; apritē eiro nonāca 2002.gada janvārī; pašlaik tas ir oficiālā valūta 16 no 27 ES valstīm.

Vairāk kā pus gadsimta laikā minētie soļi ir maksājuši ES dalībvalstu suverenitāti “jo kādi 70-80% no Eiropā izdoto likumu ir vien zīmogu uzlikšana uz nolikumiem, ko jau sarakstījuši neskaitāmi birokrāti Briseles vai Luksemburgas ‘darba grupās’”.

Eiropas Savienībai un Ziemeļamerikas Savienībai ir šādas kopīgas iezīmes:

– ietekmīgu organizāciju pārstāvju uzskatu propaganda;
– ekonomiska un pēc tam politiska savienība;
– stingrā kursa nodrošinājums un Eiropas gadījumā karu starp ES dalībvalstīm izbeigšanās kontinentā;
– kolektīvas apziņas veidošana nacionālisma aizvietošanai;
– robežu izsmērēšana un ‘virsvaldības’ (supra-government), virsvalsts veidošana;
– slēptas norunas īsto mērķu maskēšanai;
– kopīgas un galu galā globālas valūtas radīšana.

Soļi uz Ziemeļamerikas Savienību:

– 1988.gada 4.oktobrī Brīvās Tirdzniecības Vienošanās, kas saskaņota gadu iepriekš;
– 1991.gada Bilderbergas grupas tikšanās laikā Dāvids Rokfellers gūst Bila Klintona atbalstu Ziemeļamerikas Brīvās Tirdzniecības Vienošanās organizācijai, ja viņš kļūs par prezidentu;
– 1994.gada 1.janvārī Kongress paātrinātā kārtībā bez apspriešanas apstiprina PTO (WTO) likumu;
– 1994.gada decembrī pirmajā Amerikas Virsotņu Tikšanās (Summit of the Americas) reizē 34 Rietumu puslodes līderi uzņemas savu valstu saistības attiecībā uz Amerikas Brīvās Tirdzniecības Vienošanos (Free Trade of the Americas agreement – FTAA) līdz 2005.gadam – līdz šim tas nav paveikts;
– 2000.gada 3.jūlijā Meksikas prezidents Vincents Fokss prasa Ziemeļamerikas kopējo tirgu 20 gadu laikā;
– 2001.gada februārī Baltais Nams publicē Džordža Buša un Vincenta Foksa kopīgu paziņojumu, ko nosauca par “Guanajuato Proposal;” tas noteica ACV-Kanādas-Meksikas Labklājības Partnerību (sauktu arī par Ziemeļamerikas Savienību – North American Union);
– 2001.gada septembrī Bušs un Fokss saskaņo ‘Labklājības Iniciatīvas Partnerību (Partnership for Prosperity Initiative’;
– 2001. 11.septembra uzbrukums rada ietvaru ‘drošības’ iekļaušanai nākotnes partnerības sastāvā;
– 2001.gada 7.oktobrī, CFA tikšanās izvirza ‘Ziemeļamerikas Integrācijas Nākotne Nomodā par Teroristu Uzbrukumiem’ (The Future of North American Integration in the Wake of Terrorist Attacks); ‘drošība’ pirmo reizi kļūst par daļu no “partnerības labklājībai” nākotnes daļu; arī Kanāda bija jāiekļauj ‘Ziemeļamerikas’ vienošanās līgumā;
– 2002.gadā Monreālā tika nodibināts ‘Ziemeļamerikas Integrācijas Forums’ (the North American Forum on Integration – NAFI), “lai pievērstos problēmām, ko izraisa Ziemeļamerikas integrācija, kā arī lai rastu jaunas idejas un stratēģijas Ziemeļamerikas reģiona stiprināšanai“;
– 2003.gada janvārī ‘Kanādas Galveno Izpilddirektoru Padome’ (the Canadian Council of Chief Executives – CCCE – savākta no 150 galvenajiem izpilddirektoriem (Chief Executive Officer – CEO)) iedarbina ‘Ziemeļamerikas Drošības un Labklājības Iniciatīvu’ (North American Security and Prosperity Initiative) kontinenta integrācijai;
– 2004.gada aprīlī Kanādas premjerministrs Pauls Martins izsludina valsts pirmo nacionālās drošības politiku ar nosaukumu ‘Atvērtas Sabiedrības Drošības Organizācija’ (Securing an Open Society);
– 2004.gada 15.oktobrī CFR nodibina ‘Neatkarīgu Darba Grupu Ziemeļamerikas Nākotnei’ (Independent Task Force on the Future of North America) – paredzamai kontinentālai savienībai;
– 2005.gada martā CFR ziņojums ar nosaukumu ‘Ziemeļamerikas Sabiedrības Veidošana’ (Creating a North American Community) aicina uz kontinenta integrāciju uz 2010.gadu, “visu ziemeļamerikāņu izaugsmei, labklājībai un iespējām”;
– 2005.gada 23.martā Vako (Waco), Teksasā Amerikas, Kanādas un Meksikas līderi iedarbina ‘Drošības un Labklājības Partnerību’ – ko sauc arī par Ziemeļamerikas Savienību.

Slepenās sarunas turpinās. Likumdošanas debates ir izslēgtas, un sabiedrības iesaiste un debates ir noņemtas no dienas kārtības. 2005.gada maijā CFR ‘Neatkarīgā Darba Grupa Ziemeļamerikas Nākotnei’ publicē papildus ziņojumu, kas nosaukts ‘Ziemeļamerikas Sabiedrības Veidošana’ (Building a North American Community) – kas ierosina triju valstu bezrobežu savienību uz 2010.gadu.
2005.gada jūnijā un jūlijā Senāts un Parlaments izdod ‘Dominikānas Republikas – Centrālamerikas Brīvās Tirdzniecības Līgumu’ (DR-CAFTA), iedibinot kopīgi apstiprinātus tirgus noteikumus, lai tālāk nostiprinātu reģionu un paietu soli tuvāk kontinenta integrācijai.
2006.gada martā otrajā SPP augstākā līmeņa tikšanās laikā Kankunā (Cancun) Meksikā tika izveidota ‘Ziemeļamerikas Konkurences Padome’ (North American Competitiveness Council – NACC). Izveidota no 30 Ziemeļamerikas Izpilddirektoriem, tā kalpo kā oficiāla trīspusēja SPP darba grupa.
Slepenas uzņēmēju un valdības tikšanās turpinās, tā ka nav iespējams apliecināt SPP patreizējo statusu, jeb vai Baraks Obama vienmērīgi turpina Džordža Buša darba kārtību. Agrākā rakstā šis autors ir teicis:

“Pārejā no Buša uz Obamu, SPP pūles ir pārtraukušās, bet ‘dziļās integrācijas’ plāni paliek. Kanādas Frēzera (Fraser) Institūts ir ieteicis mainīt ‘Ziemeļamerikas Standartu un Pārvaldes Jomas Iniciatīvas’ (North American Standards and Regulatory Area – NASRA) nosaukumu, lai maskētu tās īsto nolūku. Tas ir teicis, ka “SPP brends” ir izbalējis, tā ka brenda atjaunošana ir būtiska – lai muļķotu sabiedrību, kamēr ir par vēlu apjēgt nozīmi.”

Bilderbergerieši, Trilateristi un CFR līderi to atbalsta kā citu soli uz globālu integrāciju un

“neatkāpsies, kamēr visa pasaule nav unificēta zem Vienas Pasaules Kompānijas – murgainas pasaules visvarenākās kliķes darbinātas bezrobežu pasaules aizbildnības un jumta”

– kliķes, ko veido šo valdošo organizāciju izšķirošie elitārie dalībnieki, aizbildnības.
2007.gada aprīlī starp Ameriku un Eiropas Savienību tika nodibināta ‘Transatlantiskā Ekonomiskā Padome’ (Transatlantic Economic Council), lai:

– ar izpildrīkojumu izveidotu “oficiālu starptautisku pārvaldes organizāciju”;
– saskaņotu ekonomiskos un pārvaldības mērķus;
– virzītos uz ‘Transatlantisko Kopējo Tirgu’ (Transatlantic Common Market);
– paietu soli tuvāk Vienas Pasaules Valdībai, ko darbina pasaules varenākās korporatīvās intereses.

IESKATS 2009.GADA BILDERBERGAS GRUPAS SANĀKSMĒ

2009.gada 14. – 17.maijā bilderbergieši savu ikgadējo tikšanos noturēja Vouliagmeni, Grieķijā un, kā liecina Daniels Estulins, tiem ir smagi plāni globālajā ekonomikā.
Saskaņā ar viņa pirms tikšanās sastaptajiem avotiem tie dalās divās alternatīvās:

“Vai nu ilgstoša agonizējoša depresija, kas pasauli nolemj stagnācijas, pagrimuma un nabadzības desmitgadēm, (vai) spēcīga, bet īsāka depresija, kas bruģē ceļu jaunai panesamai pasaules kārtībai ar mazāku suverenitāti, bet lielāku efektivitāti.”

Citi dienas kārtības punkti ietver:

– “ASV dolāra un ASV ekonomikas nākotni;”
– nemitīgos izdomājumus par to, ka zaļi dzinumi signalizē par recesijas beigām un ekonomikas uzlabošanos uz gada beigām;
– fakta noklusēšanu, ka banku spriedzes testi ir bijuši viltojumi un ir bijuši paredzēti maldināšanai, nevis rūpīgs vērtējums par lielo banku veselību;
– plaši izsludinātais projekts, ka ASV nenodarbinātība uz gada beigām sasniegs 14% – ceļš, kas pārsniedz patreizējo prognozi un kas nozīmē, ka īstais skaitlis būs vismaz divtik liels, ja ievērtē visas neuzskaitītās kategorijas;
– pēdējais grūdiens, lai panāktu Lisabonas Līgumu, kas paredzēts, lai Paneiropa (ES) pieņem neoliberālus noteikumus, tostarp lielākas privatizācijas, mazāk strādnieku tiesības un sociālos labumus, atvērtu robežu tirdzniecība, kas ir labvēlīga attīstītām valstīm, nevis jaunām, un lielāku militarizāciju civilo brīvību un cilvēktiesību pārvarēšanai.

Pēc šīs sanāksmes Estulins ir ieguvis 73 lapu ziņojumu par to, kas ir apspriests. Viņš atzīmē, ka

“Viena no Bilderbergas Grupas pirmajām rūpēm … ir risks, ka tās dedzība pārveidot pasauli, pārbūvējot haosu tās ilgtermiņa darba kārtības (virzienā), var likt situācijai izsvārstīties ārpus kontroles un galu galā novest pie scenārija, kurā Bilderbergas Grupu un globālo eliti pārspēj notikumi un nonāk līdz Grupas varas pār zemeslodi zaudējumam.”

Estulins atzīmē arī dažas vērā ņemamas domstarpības starp ‘stingrā kursa piekritējiem’, kuri grib

“dramatisku pagrimumu un stingru īslaicīgu (to) piespiešanu, kuri uzskata, ka lietas ir gājušas par tālu”, tā ka nevar zināt “globālās ekonomiskās kataklizmas blakusiznākumu”, un vai tas nevar būt lielāks kā gaidīts un kaitēt bilderbergiešu interesēm. Arī “daži Eiropas baņķieri (pauda lielu trauksmi par savu likteni un patreizējo) virves dejošanu sauca par ‘nenoturīgu’ ”.

Ir bijusi kombinācija no vienprātības un bailēm par to, ka stāvoklis turpina būt smags, un krīzes visļaunākais posms ir priekšā, galvenokārt Amerikas ārkārtējā parādu līmeņa dēļ, kas būtu jārisina, veidojot veselīgu, noturīgu atgūšanos.
Tēmas ir ietvērušas vēl:

– Globāla Finanšu Departamenta un Globālas Centrālās Bankas dibināšanu, iespējams, partnerībā vai kā daļu no Starptautiskā Valūtas Fonda;
– globālu valūtu;
– dolāra sabrukumu dēļ tā, ko ilglaicīga tirgus analītiķis Bobs Čepmens (Bob Chapman) sauc par “zaglīgu (ASV) defoltu, turpinot izlaist masīvus naudas un kredītu apjomus, – un dolāru devalvējošas norises” viņš sauc par “viltojumu”;
– globālu tiesu sistēmu;
– cūku gripas draudu izmantošanu, lai izveidotu Pasaules Veselības Organizācijas globālu veselības departamentu;
– vispārējo globālās valdības un nacionālās suverenitātes izbeigšanas mērķi.
Līdz šim Estulina avoti ir pierādījušies kā precīzi. Iepriekš viņš ir paredzējis nekustamo īpašumu krīzi un 2007 – 2008.gadu finanšu tirgus panīkumu, ko ievadīja Lehman Brothers sabrukuma izraisītā finanšu krīze.

Stephen Lendman ir Centre of Research for Globalization zinātniskais līdzstrādnieks. Viņš ir sasniedzams lendmanstephen@sbcglobal.net. sjlendman.blogspot.com, The Global Research News Hour on RepublicBroadcasting.org Monday – Friday at 10AM US Central time.
http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=13720
http://www.globalresearch.ca/the-true-story-of-the-bilderberg-group-and-what-they-may-be-planning-now/13808

http://www.stopbilderberg.org/news/category/english/

Advertisements

One comment on “Meklējot valsts antiideoloģiju: Bilderbergas Pasaules Vara – totāls globāls unificējošs naudas materiālisms pret nacionālo daudzveidību un vērtībām.

  1. Jānis Mednis saka:

    Ak vai,tas tiešām tā izskatās. Vienīgi jāatgādina Hēdela teorēma – visas skaitļu īpašības nav iespējams izteikt ar galīgu skaitu likumu. Sabiedrības gadījumā tas nozīmē, ka var jau būvēt modeļus un sākotnēji tie īstenosies. Bet pie zināmas sarežģītības pakāpes, pat sīkumu neievērošana, liks sabiedrībai attīstīties pavisam negaidītā virzienā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s