(Iesaku Jums labu paņēmienu, kā atpazīt nejēgu vai demagogu – ja tam demokrātija ir priekšā un pakaļā, nesakot, ko viņš ar to saprot; ejiet prom, netērējiet laiku. Demokrātijas jēdziens nupat ir izplūdis un drīzāk nozīmē ‘jukas’ vai ‘anarhija un melu brīvība’, ka jāuzmanās ļoti. Oriģinālā Atēnu demokrātija taču bija tiešā vīriešu demokrātija. Latvijai ir bijusi tā laime un nelaime pagadīties Lēberu (Loeber, Löber) dzimtas uzmanības lokā, no kā varbūt nāk Latvijas demokrātijas Ahileja papēdis. Veimaras konstitūcija (Weimarer Reichsverfassung) nebija pārbaudītākā un ilgstošākā demokrātiskākā konstitūcija, un no tās mums nāk daudzas utis, tā ka varam vien cerēt, ka prezidents Levits nav aizsēdējies tās pravietis. Dievs dod, ka Latvija nav pusatkarīga juceklīga republika. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2021/11/16/starp-demokratijas-pasacinu-un-vadona-kludu-ka-tikt-gala-ar-braki/ I.L.
August John Loeber )
Kopš Atēnu demokrātijas dienām pirms divarpus tūkstošgadēm ideja par ‘tautas varu’ ir ieguvusi daudzas versijas. Neparastajā pārvaldības sistēmā no piektā līdz ceturtajam gadsimtam pirms mūsu ēras visiem vīriešu dzimtas Atēnu pilsoņiem bija vienlīdzīgas politiskās tiesības. Viņi piedalījās tiešajā demokrātijā, dzīvoja pašu pieņemto lēmumu apstākļos un personas nejaušas izvēles kārtībā tika izvēlētas kalpošanai pārvaldības institūcijās.
Tagad tiešā demokrātija ir reta, vairumā valstu tā ir aizvietota ar tādu demokrātijas versiju, kurā pilsoņi, gan vīrieši, gan sievietes, ievēl savus pārstāvjus, kas valda pilsoņu labā.
Padomju komunisma sabrukums vēstīja par jaunu demokrātijas pavasari zemēs, kas bijušas Maskavas kundzībā.
Tomēr zinot, ka 20.gadsimtam beidzoties Eiropā uzplauka demokrātija, arābu pavasaris jaunajā gadsimtā izrādījās īslaicīgs un sabruka.
Šie piemēri mums stāsta par demokrātijas spēku un trauslumu. Neseni notikumi Savienotajās Valstīs, daudz Eiropas valstīs un Indijā ir izraisījuši nopietnas šaubas par demokrātijas veselīgumu vairumā attīstīto valstu.
Iespējami neatļauta ziņu vākšana, īpašu grupu iedarbināšana vēlēšanu ietekmēšanai noteiktā veidā un plašas aizdomas par Krievijas iejaukšanos Amerikas un Eiropas vēlēšanās ir šo vidi saindējušas.
Ticība publiskajām institūcijām un to spējai nodrošināt brīvas un tīras vēlēšanas ir lielā mērā ievainota.
Ir izplatīti brīdinājumi, ka demokrātija kā pārvaldības sistēma ir apdraudēta. Vai tuvojamies demokrātijas galam? Šis jautājums tiek uzdots aizvien vairāk.
Šo pašu jautājumu uzdod ‘David Runciman’, politikas profesors Kembridžas Universitātē, savā jaunajā grāmatā ‘Kā beidzas demokrātija’ (How Democracy Ends, Basic Books, 2018). Kopš savām PhD tēzēm, kas iznāca kā ‘Pluralism and the Personality of the State, CUP, 1997), ‘Runciman’s ir publicējis vairākas grāmatas par plurālismu politiskajās sistēmās un uzticības krīzi demokrātijās.
Publikācija ‘How Democracy Ends’ sakrīt ar īpaši vētrainu laiku Rietumu demokrātijās. ‘Runciman’s to apraksta kā demokrātijas pusmūža krīzi. Dažādas demokrātiskās sabiedrības ir savu mūžu dažādos posmos. Tomēr ir nenoliedzama liecība, ka nākotne taisās būt citāda.
Šī informācijas pilnā grāmata ir pētījums par demokrātijas pagrimumu pēc tās visveiksmīgākā gadsimta. ‘Runciman’s skaidro faktorus, kas dara pašreizējo krīzi citādāku par tām, ar kurām demokrātija ir saskārusies jaunības laikos.
Pirmkārt, viņš apgalvo, ka “Politiskais spēks nav tas, kas tas bija agrākajām paaudzēm, vai nu mēroga, vai rakstura ziņā.” Rietumu sabiedrības ir “būtībā miermīlīgas sabiedrības, kas nozīmē, ka mūsu graujošākās dziņas izpaužas citādi.”
Otrkārt, mainās katastrofas draudi. Kamēr posta izredzes kādreiz tiecās radīt cilvēkos “uzbudinošu ietekmi” rīkoties, tagad ietekme ir “apstulbinoša, ” – stāvoklis, kurā tas viss šķiet veltīgs.
Treškārt, informācijas tehnoloģiju revolūcija ir darījusi mūs atkarīgus no komunikācijas un informācijas izplatīšanas, ko nespējam pārvaldīt vai saprast.
Ar šiem pieņēmumiem ‘Runciman’s savu darbu ir organizējis ap trim motīviem, kas apdraud demokrātiju: apvērsums, katastrofa un tehnoloģisks pārspēks. Viņa ieskats pārbaudījumos, ar kādiem demokrātija saduras pašlaik, ir nepārvarams. Viņa pieņēmums, ka draudi demokrātijai ir nevis no ārpuses, bet no graujošas darbības iekšienē, ir intriģējošs.
Populisms demokrātiskās sabiedrībās vairojas, kad acīmredzami pastāv ekonomiskas spriedzes, tehnoloģisku pārmaiņu un augošas nevienlīdzības apstākļi, lai gan kara neesamība šo apstākļu vidū ir apšaubāma. Uz demokrātijām iedarbojas pagurums un zema līmeņa sadursmes. Un demokrātijas ir parādījušas tieksmi karot ārzemēs.
Katastrofa var uzbrukt vienā no daudzām formām. ‘Runciman’s raksta, ka “modernā civilizācija varētu sevi iznīcināt sevi ar masu iznīcināšanas ieročiem, saindējoties vai ļaujot sevi inficēt ar ļaunumu.” Klimata pārmaiņas, mākslīgais intelekts vai tehnoloģiskais progress, kas izraisa plašu postu, ja tehnoloģija nonāk nežēlīgu indivīdu varā – tas viss mūs apdraud.
Tas, ka datoru spēks ar pogas nospiešanu var nest demokrātijas galu, vairs nav no zinātniskās fantastikas. Roboti, ja tie nokļūst nepareizajās rokās, var mūsu sabiedrībās izraisīt jukas. Tiklīdz šādas mašīnas pāriet graujošā uzdzīvē, cilvēki var būt nespējīgi tās apturēt.
Kā Runciman’s izsakās savas grāmatas beigu daļā, mūsdienu demokrātijas pievilcība ir, ka tā piedāvā saviem iedzīvotājiem cieņu, tiem sagaidot, ka politiķi viņu viedokli ņems vērā nopietni.
Un tas sniedz ilgtermiņa ieguvumus. Bet pie straujām izmaiņām sabiedrībās dažādās attīstības stadijās, kādas divdesmitā gadsimta demokrātiskajām sistēmām ir alternatīvas?
Noslēgumā autors piedāvā trīs modeļus.
Pirmais, Ķīnas tipa pragmatiskais autoritārisms, kas piedāvā valsts garantētus personiskus ieguvumus, bet uz pašizpausmes iespēju rēķina.
Otrais, epistokrātija, lietpratēju vara (epistocracy, sistēma, kurā politisku lietpratību pierādījušu vēlētāju balsis sver vairāk kā nepierādījušu, līdzīgi kā noocracy ir ‘viedo aristokrātija’). Citiem vārdiem, tā ir sistēma, kas piešķir privilēģijas politiski zinošākajiem pilsoņiem, apgalvojot, ka tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā ir atkarīgas no tā, VAI JŪS ZINĀT KO DARĀT. Šis modelis ir tieši pretējs demokrātijai, kurā visiem pilsoņiem ir vienādas tiesības.
[Manuprāt, te būtu jāaplūko arī meritokrātija (meritocracy). Tā ir pārvaldība jeb varas turēšana, ko veic pēc nopelniem, vērtīguma atlasīti cilvēki. Pazīstamākais meritokrātijas pieminējums ir no 5.gs. pr.m.ē. – Plato darbā ‘The Republic’, aicinot augstos pārvaldības amatos atlasīt cilvēkus pēc viņu iedzimtā rakstura un dabiskajām prasmēm – pretstatā aristokrātiskai izcelsmei. Parastākā panākumu-vērtīguma (merit) jēdziena definīcija to balsta uz pārbaudītām zināšanām un spējām, piemēram, mērot saprāta koeficientu (IQ) vai veicot standartizētus panākumu testus, piemēram, izdarīguma, saprāta, pilnvaru un izglītības ziņā. Viena no uz nopelniem balstītām civilās kalpošanas sistēmām ir pastāvējusi senajā Ķīnā (2.gs. pr.m.ē.), tā balstīta konfuciānismā – uz tikumu un godīgumu, tādējādi, uz nopelniem. Singapūras pragmatisms ir balstījies uz meritokrātiju (Profesors ‘Kenneth Paul Tan’ (Lee Kuan Yew School of Public Policy ).
Skat. arī https://www.economics-sociology.eu/files/ES_10_1_Kim_Choi.pdf ]
Trešais, sabiedrības, kas piedāvā atbrīvošanos ar tehnoloģiju palīdzību – sabiedrības, kurās daži cilvēki, tie, kas var atļauties, mēģinās atvairīt nāvi bez kādas valsts palīdzības.
‘How Democracy Ends’ ir pamatīgs demokrātijas un tās posta un nelaimes pētījums, tuvojoties tās pusmūžam. Iedzīvotāji ir baudījuši tās augļus: brīvību, pārticību un ilgu mūžu.
Demokrātija mums piedāvā veikt satraucošas lietas. Bet tā nes arī stabilitāti un garlaicību, un ar laiku bailes, ka tas var neturpināties. Ja tas izbeigsies, kāda būs nākotne? ‘Runciman’s savā grāmatā ir veicis milzīgus demokrātijas novērojumus pagātnē un tagadnē. Viņš ir tēlaini pacēlis intriģējošus jautājumus par nākotni. Šī grāmata ir ļoti iesakāma parastam lasītājiem, pēdējo kursu studentiem un profesionāļiem.
Mazās piezīmes + 
“Demokrātija” ir ilūzija, tā nekad nav bijusi un nebūs…
Runāt par demokrātiju ir filozofija kurā var racionalizēt savus vairākuma ieskatus mazākuma pakļaušanai/apklusināšanai.
Faktiski tā ir vienmēr vairākuma diktatūra pret mazākumu, un vairākumā vienmēr ir līderis kurš pakļauj savus sekotājus.
Vārds”Maya” no Sankrita ir ilūzija, kurā ir saknes vārds “Mapa” (mērijums), arī angļu valodā kļūstot par vārdu “measure”.
Tātad viss kas ir mērojams, samērojams (demokrātija, diktatūra), kā arī saskaitāms, sadalāms ieskaitot zinātni un protams prāts (viedoklis) ir ilūzija.