(“Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt nullēm”. – Pauls Jurevičs.
Pauls Jurevičs
“Nelolosim ilūzijas, ka pirmajā lasījumā pieņemtais LC (Latvijas Ceļa) un ZS (Zemnieku Savienības) izstrādātais LR Pilsonības likuma projekts glābs latviešu tautu – pasargās to no turpmākas asimilācijas cittautiešu imigrantu masā vai veicinās Latvijas pamatiedzīvotāju labklājību. … ja valdība nepieņems stingrākus iebraukšanas noteikumus, jau tagad nepieņems kvotas uzturēšanās atļauju izsniegšanai, tad turpināsies nekontrolējama naidīgu, valodu nezinošu, kultūras un tradīciju neizprotošu ārvalstnieku iebraukšana, kas raksta uz visām pasaules organizācijām par pilsoņu tiesību apspiešanu, turklāt jaucot jēdzienus – pilsoņu tiesības ar cilvēku tiesībām.” – Aisma Čoka.
“Tie, kas kā okupanti vai arī okupācijas varas rezultāti dzīvo Latvijā, taču ir ārvalstnieki. To nav ko slēpt!
Gluži loģiski, ka tiem nav un nevar būt tādas pašas tiesības kā Latvijas pavalstniekiem, pilnīgi neatkarīgi no Latvijā nodzīvoto gadu skaita, pierakstīšanās vai tml. Ārzemnieku pierakstīšanai ir jābūt ļoti stingri noregulētai, un tie, kas noteikumus pārkāpj, būtu jāizraida no Latvijas, bet attiecīgie ierēdņi jāatlaiž kā nelojāli pret Latvijas valsti.” – Ali Strunke.
“Kur etnisko komfortu lai meklē latvieši?
Naturalizācijai Latvijā jābūt nevis masveidīgai, bet stingri selektīvai, jo latviešu tauta ir kļuvusi par etniski visapdraudētāko Eiropā pati savā dzimtenē. Ja kāds te nejūt pietiekamu etnisko komfortu, viņam ir visas iespējas meklēt to savā etniskajā dzimtenē. Kur citur lai etnisko komfortu meklē latvieši? Masveida naturalizācija ir mūsu kaimiņu inspirēta, tādējādi mēģinot demokrātiskā ceļā pārņemt varu Latvijā visos līmeņos. Ja 8.Saeimā kādu interesē, ko vēl vajadzētu labot Pilsonības likumā, tam varu iedot manis 7.Saeimā iesniegto likumprojektu, kas tur bez pēdām pazuda”. – Juris Bojārs)
========================
VAI NACIONĀLISMA UN IDEĀLISMA NORIETS? E.Saliņš. Universitas, 1971.10.01
Motto:
“Neaizraujaties ar lietu pielūgšanu, jo tām nav dvēseles. Augstākais ir tomēr dvēsele, bet tā izpaužas attieksmēs, saistībās, sakarībās: tā izpauzdamās, tā dod lietām stilu, balsij intonāciju, dod dzīvei skanēšanu un tas ir tas, ko sauc par garīgo dzīvi: tā ir dzīve pārdzīvotās izjūtās un
domātās saistībās un attieksmēs.”
Prof. P.Jurevičs
Kādas slēgtas studentu organizācijas vasaras nometnes sanāksmē 1969.g. Katskiļu kalnos, Amerikā, fil. Juris Šlesers, M.S.E., MD, Tal., nolasīja referātu “Mūsu jaunie akadēmiķi”, kurus ref. ierindo tanī grupā, kuri beiguši augstākās mācības iestādes trimdas zemēs. Referātā apskatītās problēmas ir interesantas tanī ziņā, ka fil. J.Šlesers mēģinājis sīkāk analizēt jauno un veco akadēmiķu (turpmāk ar ‘j.ak.’ un ‘v.ak.’ apzīmēti) nostāju nacionālpolītiskajos jautājumos, par ko jau daudzreiz rakstīts presē un pārrunāts dažādās sanāksmēs. Referents cenšas pēc iespējas būt tikai bezpartejisks vērotājs un secinātājs, izvairoties no personīgiem spriedumiem. Savelkot kopā referātā apskatītos jautājumus, secinājums būtu šāds:
A.
1. J.ak. dzīve visnotaļ ir orientēta ap viņu karjēru un ģimeni, nevis uz politiskiem mērķiem vai latviešu dzīves ziņu kā centrālo.
2. Viņus neraksturo trimdinieku mentālitāte, kas ir raksturīga vairumam vecākās grupas locekļu (v.ak.), kas tautu stāda augstāk par pašu indivīdu.
3. Latviešu trimdas j.ak. reprezentē sintēzi starp brīvās, pārtikušās valsts pilsoņu normāli egocentrisko dzīves pieeju un PAVISAM NEPRAKTISKO LATVIEŠU IDEĀLISMU (mans pasvītrojums).
B. KĀDS IR JAUNO AKADEMIĶU DZĪVES MĒRĶIS?
1. Dzīvot pilnvērtīgu personīgo dzīvi tai vidē, kurā liktenis, viņu vecāki un pašu tieksme viņus ir ielikusi.
2. Kalpot cilvēkiem pēc savām spējām un interesēm.
3. Tiekties pēc sekmēm un atzīšanas izvēlētajā profesijā.
4. Nostādīt savu ģimeni uz iespējami labas materiālās bāzes.
5. Apveltīt savus bērnus ar garīgo mantojumu, ko tie mantojuši no saviem vecākiem, saviem senčiem un latviešu trimdas sabiedrības.
C. AR KO TIEK MOTIVĒTA JAUNO AKADEMIĶU PASĪVĀ PIEDALĪŠANĀS SABIEDRISKAJĀ DZĪVĒ?
1. Laika trūkums. Viņi strādā zem liela gan iekšēja, gan ārēja spiediena, tiecoties pēc labiem sasniegumiem savās profesijās.
2. Latviešu tauta un latviešu lieta viņus saista, bet ar trimdas latviešu organizācijām un centieniem saistītās izdarības viņu acīs šķiet NESVARĪGAS UN NAV VĒRTAS VIŅU DĀRGĀ LAIKA (mans pasvītr.).
3. Gars, kāds valda trimdas organizācijās, viņiem NAV PIEŅEMAMS (mans pasvītr.).
D. KAS PĒC REFERENTA DOMĀM BŪTU POZITĪVS JAUNO AKADĒMIĶU CENTIENOS?
1. Mūsu jaunās inteliģences KRITISKĀKA UN OBJEKTĪVĀKA PIEEJA (m.p.), izvērtējot latviešu kultūras sasniegumus – gan tos, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm Latvijā, gan tos, ko radījuši un rada latvieši trimdā un Latvijā.
2. Plašāks skats, ko tiem devusi viņu divkultūru orientācijā kā latviešu tautības lielvalstu pilsoņiem un mācības iestāžu beigušiem, kas viņus mudinās ATTĪRĪT MŪSU KULTŪRU NO PROVINCIĀLISMA UN DILETANTISMA, TĀDEJĀDI PACEĻOT MŪSU KULTŪRAS KVALITĀTES STANDARTU (m.p.).
E. REFERENTA GALA SLĒDZIENS.
“Mans atzinums ir optimistisks. Mūsu j.ak. ir pierādījuši sevi par apzinīgiem latviešiem, kas aktīvi meklē ceļus, kā nodrošināt mūsu sabiedrības eksistenci nākotnē. Viņiem ir visas īpašības, kas nepieciešamas, lai rastu atrisinājumu grūtajām problēmām, kas ar to saistās”.
Pieņemam, ka fil. J.Šlesers savā referātā ir izteicis j.ak. vairākuma ieskatus visā brīvajā pasaulē un, ka šī plaisa j. un v.ak. domāšanas un izdarību ziņā var lielā mērā nākotnē iespaidot trimdas latviešu nacionālkultūrālo un politisko attīstību svešumā, no kā būs atkarīga arī mūsu turpmākā eksistence, kā etniskai vienībai trimdā. Šinī sakarībā esmu atļāvies uzņemties oponenta pienākumus, lai apskatītu šīs problēmas no v.ak. viedokļa un ceru, ka pārējie v.ak. man ļaunā to neņems.
Savus uzskatus un pamatojumus centīšos izteikt brīvi un neatkarīgi, nevienu personīgi neaizkarot.
JA MĒS SAVU UN SAVAS ĢIMENES LABKLĀJĪBU UN KARJĒRU GRIBAM UZSKATĪT PAR GALVENO DZĪVES MĒRĶI UN UZDEVUMU, TAD ŠĀDU DZĪVI VAR UZSKATĪT DIBINĀTU UZ SMILTĪM, KUR VIENĀ DIENĀ VISA CELTNE VAR SABRUKT KĀ KĀRŠU NAMIŅŠ UN PĀRI PALIKS TIKAI TUKŠUMS UN VILŠANĀS, JO ŠĀDS DZĪVES MĒRĶIS IR PĀRĀK EGOISTISKS UN APROBEŽOTS.
Ja j.ak. domā, ka v.ak. cīņa par Latvijas brīvības atgūšanu un tautas saglabāšanu no fiziskas iznīcināšanas, ir tikai “nepraktisks latviešu ideālisms un ar trimdas latviešu organizācijām un centieniem saistītās izdarības ir nesvarīgas, par kurām nebūtu vērts tērēt savu dārgo laiku”, tad tā būtu lielākā traģēdija un pašreizējā stāvokļa pilnīga neizpratne. Mums taču visiem ir skaidrs, KA NE MĒS TRIMDINIEKI BŪSIM TIE, KURI AR IEROČIEM ROKĀ IZCĪNĪS LATVIJAS BRĪVĪBU, KAD ŠĪ VĒSTURISKĀ STUNDA SITĪS, BET GAN TIE LATVIEŠI, KURI ATRADĪSIES DZIMTENĒ.
Ja tauta genosida ceļā būs iznīcināta, kāds ir Padomju savienības nolūks, tad nebūs vairs to, kas par viņu cīnītos, un zeme tiks pārpludināta ar sveštautiešiem resp. krieviem, kas jau tagad plašos apmēros tiek veikts, jo pēc aptuveniem datiem, krievu un cittautiešu ir iepludināts ap 800000.
VISS GROZĀS AP TO, KĀ SAGLĀBT TAUTU UN ATGŪT LATVIJAI BRĪVĪBU. ŠĪ SVARĪGĀ UZDEVUMA VEIKŠANAI, MUMS VISIEM, KĀ J.AK., TĀ V.AK. IR JĀSASLĒDZAS CIEŠĀS RINDĀS UN JĀBŪT VIENOTIEM, NEŽĒLOJOT NE SAVU LAIKU, NE LĪDZEKĻUS, JO TIKAI ŠĀDĀ CEĻĀ DARBOJOTIES, MĒS VARAM CERĒT UZ PANĀKUMIEM.
Savas zemes un tautas pamešana viņas visgrūtākajā pārbaudījuma brīdī, kad uz svara kausiem tiek izšķirts mūsu tautas liktenis – dzīvot vai kā etniskai vienībai tikt iznīcinātai, dzīvojot pašiem brīvībā un pārticībā, – TĀ BŪTU NODEVĪBA UN MORĀLO PRINCIPU TRŪKUMS.
Ja mēs gribam palikt uzticīgi savai tēvzemei, tad nepietiek ar gudru prātošanu vien, nokritizējot visu, ko ir veikusi un veic vecākā paaudze, pašiem stāvot nomaļus un rūpējoties tikai par savu karjēru un materiālo labklājību.
ŠINĪ LIELAJĀ NEVIENĀDAJĀ CĪŅĀ IR VAJADZĪGAS DEDZĪGAS SIRDIS UN NESATRICINĀMA TICĪBA SAVAS TAUTAS GAIŠĀKAI NĀKOTNEI, KĀDAI LIETAI NEKĀDIEM UPURIEM NEVAJADZĒTU BŪT PAR SMAGIEM, JO TAUTAS INTERESES VISOS LAIKOS UN VISĀS TAUTĀS IR STĀVĒJUŠAS PĀRI KATRA ATSEVIŠĶA INDIVIDA INTERESĒM, NEVIS OTRĀDI, KĀ TO IEDOMĀJAS J.AK.
Man ir grūti aptvert arī to, kā j.ak. iedomājas “apveltīt savus bērnus ar garīgo mantojumu, ko tie mantojuši no saviem vecākiem, saviem senčiem un latviešu trimdas sabiedrības”? Ja paši vecāki nelasa vairs latviešu grāmatas, vai lasa tās reti, kas jau lielā mērā traucē iepazīšanos ar nacionālkultūrālām vērtībām, tautas vēsturi un garamantām, neapmeklē latviešu sarīkojumus un izvairās no latviešu sabiedriskās dzīves, tad dabīgi, ka bērnus viss tas interesēs vēl mazāk, un tā lēnām palēnām viņi atsvešināsies no savas tautas kopības un izplēnēs dažādu tautību raibajā masā.
Referents domā, ka pie pozitīvā jāpieskaita mūsu jaunās inteliģences “kritiskāka un objektīvāka pieeja novērtējot latviešu kultūras sasniegumus – gan tos, ko esam mantojuši Latvijā, gan tos, ko radījuši un rada latvieši trimdā un šodien Latvijā”. Viņš domā, “ka j.ak. būs tie, kuri attīrīs mūsu kultūru no provinciālisma un diletantisma, tādejādi paceļot mūsu kultūras kvalitātes standartu”.
Teorētiski jau tas skan brīnumjauki, bet pārzinot apstākļus un vadoties no pieredzes, mani pārņem dziļas šaubas, vai j.ak. būs tie, kas varētu to veikt pašreizējā brīdī, vai viņiem būs attiecīgas zināšanas un atliks laika uzdevumam? Lai to visu varētu veikt, tad pašiem “reformātoriem” vajadzētu būt apbruņotiem ar plašām zināšanām mūsu nacionālās kultūras laukā, tāpat pārzināt Vakareiropas kultūras (īstās) jaunākos un iepriekšējos sasniegumus, jo Amerika un Austrālija šinī ziņā diez vai varēs daudz ko sniegt.
Mani lielā mērā pārsteidza j.ak. (kaut arī varbūt tikai vienas daļas) drosme apgalvot, “ka v.ak. trūktu kritiska skata un analizēs spēja, zināšanu un plaša vēriena”.
Taisni otrādi, jo v.ak. starpā vēl šodien atrodas personas ar augstu kvalifikāciju mūsu nacionālās kultūras jautājumos. Ja pašreizējie sniegumi literātūrā, mākslā, teātra uzvedumos, koncertos u.c. nevar vienmēr uzrādīt augstāko kvalitāti, tad tas ir jāsaprot un jāattaisno, jo visā brīvajā pasaulē latviešu skaits nav liels, un tie ir izkaisīti pa dažādiem kontinentiem un pilsētām. Vecie mākslinieki un rakstnieki izmirst un viņu vietas nav tik viegli aizpildāmas.
Es domāju, KA MŪSU GALVENAIS UZDEVUMS TRIMDĀ IR IZCELT UN VEICINĀT LATVIEŠU KULTŪRU DAŽĀDOS VEIDOS, KAS VAR STIPRINĀT MŪSU NACIONĀLO APZIŅU SVEŠUMĀ. LĪDZ KO APSIKS MŪSU NACIONĀLĀS KULTŪRAS RADĪŠANA, AR TO BRĪDI ARĪ MĒS BŪSIM MIRUŠI SAVAI TAUTAI UN DZIMTENEI.
Ja j.ak. neapmierina tas gars un izdarības, kādas valda mūsu nacionālajās organizācijās, tad lūdzu nāciet un runājiet un norādiet uz kļūdām un nevēlamām parādībām, kas vienmēr var atgadīties darot kādu darbu, jo mēs visi esam tikai cilvēki un varam viegli kļūdīties.
Referents mēģina j.ak. pasivitāti izskaidrot un attaisnot ar to, ka lūk, “vecie” neļaujot viņiem brīvi izteikt savas domas un ieskatus un uzspiežot savu gribu un paši savā starpā strīdoties un tamdēļ neesot vērts piedalīties šādās organizācijās un tērēt savu dārgo laiku (ref. gan to ir formulējis citādi, bet doma paliek negrozīta).
Šinī secībā lai man ir atļauts kā v.ak. atbildēt j.ak. un proti, KA VIŅI PAŠI BIEŽI VIEN NAV SKAIDRĪBĀ PAR TO, KO VIŅI ĪSTI VĒLAS, UN KĀ VIŅI PAŠI IEDOMĀJAS VADĪT UN VEIDOT MŪSU NACIONĀLO UN KULTURĀLO DZĪVI SVEŠUMĀ (JA VISPĀR VIŅI TO VĒLAS) UN KĀ VIŅI IEDOMĀJAS LABĀK UN SEKMĪGĀK CĪNĪTIES PAR SAVAS ZEMES UN TAUTAS BRĪVĪBU?
Jaunatne ir bijusi vienmēr impulsīva, strauja, enerģiska un ideālistiska un tas ir dabīgi, bet viņai vēl trūkst dzīves pieredzes. Vecai paaudzei, kas savu mūžu pavadījusi skarbajos dzīves vējos, tās turpretim netrūkst.
Ja j.ak. saime, kā no korporācijām, tā pārējām studentu organizācijām, kas ir labi situēta materiālā ziņā, kā to uzsver arī referents, nevar vai negrib gada laikā atlicināt dažus desmitus dolārus tautas kopības darbam un mērķiem, aizbildinoties ar paša un ģimenes vajadzībām, dzīves ērtību un komforta sagādāšanai, tad ar nožēlu jākonstatē, ka tas ir šaurs egoisms, ja neteiktu pat vairāk, kam trūkst jebkāda attaisnojuma.
JA KĀDS KO PATIESI MĪL UN NE TIKAI VĀRDOS, TAD VIŅAM NEKĀDI UPURI NELIKSIES PAR SMAGIEM, KĀ TO SAVĀ LAIKĀ APLIECINĀJA VECIE STRĒLNIEKI
I PASAULES KARA LAIKĀ, TĀPAT VĒLĀK BRĪVĪBAS CĪŅU DALĪBNIEKI UN LEĢIONĀRI, BEZ KURNĒŠANAS ZIEDODAMI SAVAS DZĪVĪBAS PAR SAVAS TAUTAS UN ZEMES BRĪVĪBU.
Daļa no mūsu jaunās paaudzes domā, ka viņus vairs nekas nesaista ar to zemi, no kuras ir cēlušies viņu vecāki un viņiem nav vairs nekādu pienākumu pret to. Šāda nostāja, raksta lielais Lietuvas domātājs un patriots J.Girņus savā grāmatā ‘Tauta un uzticība tautai’, IR NODEVĪBA PRET SAVIEM SENČIEM, KURI ŠO ZEMI GADU TŪKSTOŠIEM IR KOPUŠI UN SARGĀJUŠI, LAI TO KĀ DĀRGU MANTOJUMU NODOTU NĀKAMĀM AUDZĒM.
Man liekas, ka katrs var paturēt savu nacionālitāti, nesaraujot saites ar savu tautu, tanī pašā laikā paliekot uzticīgs valstij, kurā tas dzīvo un bauda tās viesmīlību, izpildot savus pilsoņa pienākumus pēc labākās izpratnes, BET SIRDS LAI PIEDERĒTU SAVAI SENČU ZEMEI UN TAUTAI, KURAS ASINIS RIT VISU MŪSU DZĪSLĀS.
Beidzot vēl jāpieskaras referātā izteiktām domām, ka j.ak. divkultūru orientācija devusi tiem plašāku un objektīvāku pieeju, izvērtējot latviešu kulturālos sasniegumus, “NEKĀ LATVIEŠU TAUTĪBAS PASAULES LIELVALSTU PILSOŅIEM UN ŠO VALSTU MĀCĪBAS IESTĀŽU BEIGUŠIEM” (mans p.)
Šeit nu mūsu ieskati krasi atšķiras, jo man kā v.ak. savā laikā ir bijusi iespēja tuvāk iepazīties ar vidusskolu un augstāko mācības iestāžu programmām cariskajā Krievijā un Latvijā. Šo mācību iestāžu programmas bija plašas, varbūt pat pārāk plašas. Bez speciāliem priekšmetiem mācīja arī vispārējus un humānitāros priekšmetus, kas beigušajiem sniedza plašākas orientēšanās spējas, nemaz nerunājot par vairāku svešvalodu piesavināšanos, kuras mācīja vidusskolās: vācu, krievu, franču, bet Latvijas vidusskolās vēlākajos gados krievu valodu atvietoja ar angļu. Klasiskajās ģimnāzijās mācīja arī latīņu un grieķu valodas. Latvijā atvēra arī Franču liceju un Angļu institūtu, kuri bija kupli apmeklēti. V.ak. vidū netrūka tādu, kas bez tēvu valodas prata vēl 2 – 3 svešvalodas, kas viņiem savā laikā un arī tagad pašķīra ceļu un deva iespēju iepazīties ar citu tautu zinātnes un kultūras sasniegumiem, tā paplašinot savu garīgo apvārsni.
To gluži nevarētu teikt par vidusskolām un augstākām mācības iestādēm Amerikā un Austrālijā, jo šeit mācību programmās galvenā vērība tiek piegriezta techniskajām zināšanām, kam šinī technikas un mašīnu laikmetā varbūt ir liela nozīme darba sacensības tirgū un materiālā stāvokļa nodrošināšanai, gaužām maz dod pašam cilvēkam. Ja viņš necentīsies šo robu aizpildīt, tad viņa garīgais apvārsnis būs ierobežots, un viņam trūks plašāka un vispusīgāka skata uz dzīvi un tās norisēm.
PAMATĀ LAI TOMĒR PALIKTU MŪSU TAUTAS KULTŪRA UN GARAMANTAS, TAUTAS TRADICIJAS U.C., KAS UZKRĀTAS GADU TŪKSTOŠU TECĒJUMĀ, UZ KURĀM MĒS VARAM BŪT LEPNI UN KAS MŪS ATŠĶIR NO CITĀM UN PIEDOD SAVUS ĪPATNĒJOS VAIBSTUS, BEZ KURIEM MĒS NEATŠĶIRTOS CITU TAUTU RAIBAJĀ MOZAĪKĀ.
Ar prieku tomēr jākonstatē, ka viena daļa j.ak., gan varbūt nevisai liela, visā brīvajā pasaulē dzīvi piedalās mūsu nacionālos pasākumos un centienos, tā pakalpojot savai tautai un dzimtenei, par to lai viņiem liels paldies no vecākās paaudzes.
Kā iesāku, tā arī pabeigšu savu rakstu ar citējumu no prof. P.Jureviča grāmatas ‘Dzīve un liktenis’, kurš skan tā:
“Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt nullēm”.
Vai nacionālisma un ideālisma noriets?
=======================================
VAI TAS VAR BŪT TIESA? Ali Strunke, Stokholma. ‘Brīvā Latvija’, Nr.7, 21.02.1994
Ali Strunke pasniedz Eiropas kausu Dzintrai Grundmanei. Foto Z.Mežavilks
‘Neatkarīgās Cīņas’ 11.janvāra numurā lasāms sekojošais raksts (īsināts, red.), ko sniedz Aisma Čoka, galvenā vīzu inspektore:
“Strādāju Pilsonības un imigrācijas departamenta Vidzemes priekšpilsētas vīzu nodaļā un gribu pastāstīt par problēmām, ar kurām nākas sastapties ik dienas.
Nelolosim ilūzijas, ka pirmajā lasījumā pieņemtais LC (Latvijas Ceļa) un ZS (Zemnieku Savienības) izstrādātais LR Pilsonības likuma projekts glābs latviešu tautu – pasargās to no turpmākas asimilācijas cittautiešu imigrantu masā vai veicinās Latvijas pamatiedzīvotāju labklājību.
Manuprāt, visbīstamākā vieta likumprojektā ir 2.nodaļa par naturalizācijas kvotām, kuras katru gadu nosaka valdība. Šķiet, vilciens atkal aizgājis, jo pašlaik, gluži kā nesenajos stagnācijas laikos, joprojām ik dienas Latvijā ierodas liels skaits ārvalstu pilsoņu. Daļa no viņiem dažādiem (godīgiem un negodīgiem) līdzekļiem cenšas legalizēt savu uzturēšanos Latvijā. Citi, kam ir izdevies nelegāli šķērsot robežu vai arī kam beidzies vīzas vai uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš un nav pamata to pagarināt, nevis brauc atpakaļ uz pastāvīgo dzīvesvietu, bet nelegāli uzturas Latvijā un izvērš aktīvu privāto komercdarbību. Latvijā nelikumīgi dzīvojošo ārvalstnieku problēmu cenšas risināt vienīgi pirms diviem gadiem izveidotais Pilsonības un imigrācijas departaments. Citas valsts institūcijas, piemēram, Latvijas policija, kam saskaņā ar
likumu būtu jārūpējas par imigrācijas režīma pārkāpēju izraidīšanu no valsts, neizrāda par to nekādu interesi. Režīma parkāpējs saņem izbraukšanas rīkojumu, parakstās, ka 7 dienu laikā atstās Latvijas teritoriju… un turpina staigāt pa Rīgas ielām jo nav radīts mehānisms policijas
struktūrā, kas šo lietu noved līdz galam.
Par vīzu izsniegšanas kārtību
Saskaņā ar LR Ministru padomes 1993.gada 19.februāra 90.lēmumu jebkurš Latvijas pilsonis vai ārvalstnieks, kas Latvijā pierakstīts pastāvīgi un kam pasē iespiesta Iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu, ir tiesīgs izpildīt ielūguma veidlapu, lai uzaicinātu ciemos pie sevis radus, draugus, paziņas no ārvalstīm. Protams, ka apmēram puse Rīgas iedzīvotāju ir padomju laikā Latvijā nelikumīgi iebraukušie ārvalstnieki, no kuriem gandrīz katram NVS valstīs ir krietns radu un paziņu pulks. Šie Latvijā pierakstītie ārvalstnieki arī veido mūsu klientu vairākumu.
Jāpiebilst, ka pēdējā laikā nezināmu iemeslu dēļ Latvijas masu informācijas līdzekļos un līdz ar to arī sabiedrībā ir izplatīts apzīmējums ‘pastāvīgais iedzīvotājs’, kuru attiecina uz Latvijā dzīvojošajiem PSRS pilsoņiem.
Šis apzīmējums ir pilnīgi aplams, jo nevienā LR likumdošanas aktā nav izskaidrots šis jēdziens, nav noteikta personu kategorija, uz kuru juridiski varētu attiecināt šo apzīmējumu. Visiem šiem cilvēkiem, kas no 1940.gada 17.jūnija līdz 1992.gada 1.jūlijam nelikumīgi, t.i., pret Latvijas pilsoņu kopuma gribu pārcēlās uz dzīvi Latvijā, pasē ir rakstīts, ka viņi ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsoņi jeb pavalstnieki. Kā zināms, daudzos starptautisko tiesību jautājumos pēc 1991.gada PSRS juridiskā mantiniece ir Krievija, tāpēc minēto cilvēku kopumu nosacīti varētu dēvēt par Krievijas pilsoņiem, protams, ja viņiem nav dokumentu, kas pierāda kādas citas valsts pilsonību. Jebkurā gadījumā šiem cilvēkiem Latvijā ir ārvalstnieku, nevis pastāvīgo iedzīvotāju statuss.
Turklāt, kad Latvijas pilsonis vai Latvijā reģistrētais ārvalstnieks ir izpildījis ‘ielūgumu’, vīzu nodaļa to apstiprina, un uz šā dokumenta pamata Latvijas vēstniecībās ārvalstīs var saņemt ieceļošanas vīzu privātiem apciemojumiem. Privāto vīzu izsniedz uz pieprasījumā norādīto termiņu, bet ne ilgāk kā uz 3 mēnešiem. Normālā situācijā ārzemnieki pēc privātā apciemojuma beigām dodas atpakaļ uz pastāvīgās mītnes zemi. Diemžēl pie mums tas ir pavisam citādi. Ik dienas Latvijā ierodas liels skaits ārvalstnieku, kuri pēc apciemojumiem domātās vīzas termiņa beigām cenšas jebkuriem līdzekļiem panākt tiesības palikt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Kas tad ārvalstniekus tik ļoti vilina Latvijā? Tā ir mūsu nesakārtotā likumdošana un ekonomika. Ja ieceļotājiem izdodas pagarināt vīzu uz ilgāku laiku vai saņemt uzturēšanās atļauju, viņi izmanto Latvijas valdības radītos apstākļus, kas saimnieciskās darbības jomā imigrantus nostāda krietni privileģētākā stāvoklī nekā Latvijas pilsoņus. Un, proti, ieceļojošos ārvalstniekus ātri vien pieņem darbā kāda Latvijā reģistrēta privātfirma, parasti par sagādniekiem, jo firmai ir izdevīgi cilvēki ar plašu paziņu loku jeb plašiem sakariem Krievijā un citās NVS zemēs. Šie ārvalstnieki nemitīgi brauc uz NVS un atpakaļ, ievedot dažādas preces un pārdodot tās Latvijā par augstākām cenām.
Uz 3 mēnešiem katru dienu iebrauc liels skaits ārvalstnieku, kurus nosacīti var iedalīt 4 grupās.
Skaitliski vislielākā ir PIRMĀ GRUPA, kurā ietilpst Latvijā dzīvojošie ārvalstnieki un viņu laulātie draugi, kas ir citu valstu pilsoņi un ierodas, lai apvienotu ģimeni un paliktu uz dzīvi Latvijā, kaut arī vairumam šo ieceļotāju Krievijā (NVS) pieder dzīvokļi vai pat mājas.
Ārvalstnieku laulātie iet vieglāko pretestības ceļu. Proti, ar viltu un meliem, ka iebrauc tikai ciemos, pieprasa ieceļošanas vīzu uz 3 mēnešiem, pēc jauki pavadītā laika ģimenes lokā paziņo, ka nekur nebrauks, jo šeit ir sieva (vai vīrs) un bērni. Atklājas, ka pirms iebraukšanas ārvalstnieks jau atbrīvojies no darba un izrakstījies no iepriekšējās dzīves vietas. Tātad viņam, nabadziņam, nav kur palikt.
Tiesu iestādēm, kurām būtu jāaizstāv LR pilsoņu intereses un tiesības, nodarbojas ar nelikumīgo ieceļotāju sūdzībām. Tagad jau ārvalstnieki tiesājas ne tikai, lai saņemtu Iedzīvotāju reģistra atzīmi pasē, bet arī, lai legālizētu savu laulāto draugu atrašanos Latvijā. Neesmu dzirdējusi, ka
būtu notikusi kāda tiesas prāva par negodīgo iedzīvotāju reģistrācijas darbinieku izdarībām Latgales un Vidzemes priekšpilsētās, kuri par naudu piereģistrēja ārvalstniekus par iedzīvotājiem vai pilsoņiem, kam tas nepienācās.
OTRĀ GRUPA ir gados vecāki tēvi un mātes, kuri no Krievijas vai NVS iebrauc pie labi situētiem bērniem – Latvijā pierakstītajiem ārvalstniekiem – un paliek šeit uz dzīvi. Arī šai ieceļotāju grupai vēstniecībās pirms iebraukšanas būtu jāpieprasa uzturēšanās atļaujas, bet viņi pieprasa apciemojuma vīzas ar termiņu uz 3 mēnešiem un šķērso Latvijas robežu. Pēc tam viņu bērni nes no poliklīnikām un slimnīcām likumīgās vai fiktīvas ārsta izziņas, kas nav apstiprinātas ne ar ārstu komisijas slēdzienu, ne galvenā ārsta parakstu un spiedogu. Reizēm jābrīnās, kā šie cilvēki spējuši iebraukt Latvijā ar tādu slimību buķeti. Interesanti tas, ka tajos 3 mēnešos slimības un chroniskās kaites tik strauji progresē, ka neļauj viņiem izbraukt.
TREŠAJAI GRUPAI pieskaitāmi ārvalstnieki, kuri iebrauc Latvijā it kā ciemos, bet faktiski, lai noslēgtu šeit laulības un paliktu uz dzīvi Latvijā.
Diemžēl saskaņā ar pastāvošo likumdošanu, ārvalstnieks, KURŠ UZTURAS LATVIJĀ AR VĪZU, VAR REĢISTRĒT LAULĪBU. Ja ieceļotājs noslēdz laulību ar Latvijas pilsoni, saskaņā ar imigrācijas likumu, viņš var pieprasīt un saņemt uzturēšanās atļauju uz 1 gadu, pēc tam to pagarināt uz 4 gadiem un pēc 5 gadiem – saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
CETURTĀ GRUPA ir politiskie un ekonomiskie bēgļi no NVS karstajiem punktiem Tie iebrauc pie radiem un draugiem, slēpjot patiesos ieceļošanas iemeslus, bieži vien kā iespējamo uzturēšanās iemeslu Latvijā minot darba līgumu vai mācības Latvijā.
Un visbeidzot: ja valdība nepieņems stingrākus iebraukšanas noteikumus, jau tagad nepieņems kvotas uzturēšanās atļauju izsniegšanai, tad turpināsies nekontrolējama naidīgu, valodu nezinošu, kultūras un tradīciju neizprotošu ārvalstnieku iebraukšana, kas raksta uz visām pasaules organizācijām par pilsoņu tiesību apspiešanu, turklāt jaucot jēdzienus – pilsoņu tiesības ar cilvēku tiesībām.”
—————
Nav ne mazākā iemesla apšaubīt Aismas Čokas teikto. Cik var saprast, viņa godīgi pastāsta par tām problēmām, ar kurām viņa ik dienas saskaras.
Diemžēl, tā vien liekas, ka viņas teiktais izskan kā saucēja balss tuksnesī.
Latvijas žurnālistika, diemžēl, ir citā līmenī nekā mēs, ārzemju latvieši, esam pieraduši. Kā gan šim rakstam blakus var nebūt attiecīgās iestādes (Pilsonības un Imigrācijas departamenta) paskaidrojums, komentārs?
Pēc manām domām, tikai LATVIJAS PAVALSTNIEKIEM būtu tiesības ielūgt kādus ārzemniekus apciemot Latviju. Tie, kas kā okupanti vai arī okupācijas varas rezultāti dzīvo Latvijā, taču ir ārvalstnieki. To nav ko slēpt!
Gluži loģiski, ka tiem nav un nevar būt tādas pašas tiesības kā Latvijas pavalstniekiem, pilnīgi neatkarīgi no Latvijā nodzīvoto gadu skaita, pierakstīšanās vai tml. Ārzemnieku pierakstīšanai ir jābūt ļoti stingri noregulētai, un tie, kas noteikumus pārkāpj, būtu jāizraida no Latvijas, bet attiecīgie ierēdņi jāatlaiž kā nelojāli pret Latvijas valsti.
============================
Pilsonības likumam jābūt stingrākam. Juris Bojārs, Latvijas Avīze, 13.09.2005.
Juris Bojārs
Pilsonības likums iedzimto nepilnību dēļ jālabo vismaz piekto reizi.
Mana habilitētā doktora disertācija bija par pilsonību starptautiskajās un valsts tiesībās. Tāpēc Latvijas Republikas Augstākā padome pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas man uzticēja Latvijas pilsonības likumprojekta sagatavošanu. Pirmajā lasījumā to pieņēma, bet otrā pret to nobalsoja gan deputāti no LNNK, gan Augstākajā padomē sēdošie interfrontieši. Tad Lagzdiņa kungs no manējā sakompilēja maz kompetentu lēmuma, tad likuma projektu, kas tika pieņemts 1994.gadā un pēc vairākiem «lāpījumiem» ir spēkā vēl šodien. Tāpēc iedzimto nepilnību dēļ tas jālabo vismaz piekto reizi.
Pilsonības likumi ir politiskie likumi, kuros nācijas noteic savai izdzīvošanai vitāli svarīgus jautājumus. To saturs ir katras valsts iekšējā lieta, kurā atbilstoši ANO Statūtu 2.panta 7.daļai nedrīkst iejaukties pat ne šī organizācija, ne citas valstis, ja vien šie likumi nepārkāpj civilizēto tautu vispārpieņemtos tiesību principus. Tāpēc 1930.gada Hāgas konvencijā par dažiem jautājumiem attiecībā uz pilsonības likumu kolīzijām noteikts: “Ikviena valsts patstāvīgi saskaņā ar saviem likumiem nosaka, kas ir tās pilsoņi.”
Katru nacionālo valsti pašnoteikšanās ceļā izveidojusī pamatnācija noteic savas tiesības aizsargājošas normas. Izraēlas konstitūcijas preambulā noteikts, ka “Izraēlas valsts ir ebreju tautas valsts, kas radīta, pamatojoties uz tās mūžīgajām tiesībām uz suverēnu pastāvēšanu uz Izraēlas zemes”. Tā nodrošināšanai ir virzīta visa Izraēlas pilsonības likumdošana, un neviena rietumvalsts Izraēlu par to nav kritizējusi. Līdzīgus noteikumus biju ielicis sociāldemokrātu sagatavotajā Satversmes grozījumu projektā. Šķiet, 850 okupācijas gados iebiedētie latviešu politiķi dažkārt baidās pateikt, ka viņi ir latvieši un viņiem pašiem savā zemē ir īpašas tiesības.
Naidīgie ārvalstnieki jāizraida
Visas Eiropas Savienības valstis (izņemot divas) ir vienas nācijas un valodas dominētas nacionālās valstis, ko ES kā īpašu vērtību uzsver pēc tā pēdējiem satricinājumiem sakarā ar masu imigrācijas un terorisma apdraudējumiem.
Angļi ir šokēti, kā varēja notikt, ka no trūkuma atbēguši, Lielbritānijā uzauguši, angļu skolās (citu tur nav) mācīti jauni cilvēki varēja iznēsāt tik zvērisku naidu pret šo valsti, lai masveidā spridzinātu savus līdzcilvēkus. Tāpēc britu premjers Blērs paziņoja, ka viņa valdība apsver pasākumus, kā steidzami darīt ievērojami stingrākus Lielbritānijas pilsonības, imigrācijas, izraidīšanas, pretterorisma un kriminālos likumus.
Nīderlandieši ir satraukti par to, ka tās liberālo imigrācijas likumu dēļ daudzās skolu klasēs nav neviena nīderlandieša. Kā imigrants no nabadzīgas valsts, ticis pie iztikas Nīderlandē, varēja zvēriskā rituālā nogalināt ievērojamu šīs valsts žurnālistu par viņa telefilmu, kurā Nīderlandes parlamenta deputāte, musulmaniete izteic kritiku par sievietes beztiesisko stāvokli musulmaņu kopienās šajā valstī?
Latvijā ir desmitiem skolu, kur vispār nav neviena latvieša un kuru skolēni, provokatoru musināti, masveidā demonstrē pret mūsu valsts likumiem, bet Saeimā un ārpus tās kūdītāji draud mums mūsu pašu valstī “uztaisīt piekto gadu”! Tos vajag pāris reizes administratīvi brīdināt, tad attiecīgi labot Pilsonības likumu, atņemt pilsonību (Saeimas mandāts zudīs automātiski) un izraidīt uz etniskās piederības valsti, kā angļi un itālieši jau ir izraidījuši musulmaņu ekstrēmisma sludinātājus, kuru noziegumu rietumvalstu krimināltiesībās kvalificē par ‘ienaida kurināšanu’ – ‘hate speech‘.
Nekāda imigrantu vai jebkurai tautībai piederīgo piespiedu masveida repatriācija Latvijā nenotiks, jo to nepieļauj starptautiskās tiesības. Taču atņemt valsts iekārtai un sabiedriskajai kārtībai bīstamām personām pilsonību un izraidīt t.s. naidīgos ārvalstniekus un ārvalstu kriminālnoziedzniekus starptautiskās tiesības atļauj.
“Vācijas Federatīvā Republika nav imigrācijas valsts,” noteikts tās 1977.gada 15.decembra naturalizācijas vadlīnijās. Tur norādīts, ka naturalizācijas priekšnoteikums ir ilgstoša tuvība ar Vāciju, valsts iekārtas pamatu un demokrātijas principu zināšanas, vācu kultūras prioritāte, kas nav iespējams, ja “naturalizācijas lūdzējs piedalās kādā emigrantu organizācijā. Naturalizējamam obligāti jāpārvalda mutiskā un rakstiskā vācu valoda, cik nepieciešams ikdienas dzīvē”. Nepieciešams, lai pēc lūdzēja iepriekšējās un tagadējās uzvedības būtu redzams, ka viņš ir demokrātiskas iekārtas piekritējs un iestājas par to. “Personām, kuras iekšēji ir totalitāras ideoloģijas piekritējas, naturalizācija tiek atteikta.”
Valstij nav jāskaidrojas
Pilsonības likumi visur tiek īstenoti administratīvā, nevis tiesu ceļā. Demokrātiskās valstīs, Zviedriju ieskaitot, valstij nav pienākums izskaidrot, kāpēc kādam nav piešķirta pilsonība. Noteikts tikai laiks, pēc kāda var iesniegt nākamo iesniegumu. Turpretim Latvijā no Lagzdiņa projekta līdz patlaban spēkā esošajam likumam atbilstoši 11.panta (1) 1) daļai naturalizācija atsakāma personām, kas “ar antikonstitucionālām metodēm vērsušās pret Latvijas neatkarību, demokrātisko, parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu”.
Tas ir pilnīgi muļķīgs noteikums. Neatkarīgi no tā, ar kādām metodēm nepilsonis vēršas pret valsts, kuras pilsonību tas grib iegūt, “neatkarību, demokrātisko, parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu”, jebkurā demokrātiskā valstī pilsonību tam atteiks pat tad, ja tas nav konstatēts ar tiesas spriedumu, izņemot Latviju, kur likumus nereti raksta neprašas.
Atbilstoši 11.panta (1) 2) daļai, lai atteiktu pilsonību personām, kas “pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu, vai nesaticību”, to arī var izdarīt tikai, “ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu”. Jau no Augstākās Padomes tribīnes es skaidroju, ka tā nerīkojas nevienā valstī, arī Krievijā, jo tas var novest pie tūkstošiem bezjēdzīgu tiesas spriedumu, ņemot vērā naturalizācijas masveidīgumu Latvijā. Šī muļķīgā norma no Pilsonības likuma jāsvītro, jo citās valstīs naturalizācijas noraidīšanai pilnīgi pietiek ar policijas izziņu un personas, kas “paudušas fašisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu, vai nesaticību” vai pret vietējo pamattautu naidīgus uzskatus, netiek naturalizētas nevienā valstī bez jebkāda tiesas sprieduma.
2002.gada likumā ‘Par Krievijas Federācijas pilsonību’ tamlīdzīgu muļķību nav. Tas naturalizāciju un pilsonības atjaunošanu atteic personām, “kuras iestājas par vardarbīgu KF konstitucionālās iekārtas izmaiņu vai ar citādām darbībām apdraud KF drošību (16. a); ir izmantojušas viltotus dokumentus vai liecības (b); sastāv ārvalsts militārajā, drošības vai tiesībsargāšanas dienestā (B); ir pastrādājušas apzinātu noziegumu pēc KF vai ārvalsts likumdošanas vai kurām ir nenoņemta vai nedzēsta sodāmība (d); pret kurām ir uzsākta pirmstiesas kriminālvajāšana KF vai ārvalstīs (e); kuras izcieš kriminālsodu ar brīvības atņemšanu (ž); kurām nav likumīgu iztikas līdzekļu (i)”.
Mūsu Pilsonības likums, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, ir nepamatots un tiešām ir starp visliberālākajiem Eiropā, liberālāks par Krievijas 2002.gada pilsonības likumu, kurš ir daudz stingrāks par Krievijas iepriekšējo likumu. Līdz ar to Krievijai pilsonības jautājumā vispār nav nekāda pamata celt pret Latviju pretenzijas.
Iespējama pozitīvā diskriminācija
Pasaulē nekādas vispārējās tiesības uz kādas noteiktas valsts pilsonību nepastāv. Pastāv vienīgi cilvēka, vispirms bērna, tiesības uz jebkādu pilsonību vispār. Līdz ar to pilsonības piešķiršana naturalizējamam tiešām ir nevis pienākums, bet īpaša labvēlība no valsts puses, kas jāuzņem ar pateicību.
Mana valsts ir mans nams, kur svešinieku var ielaist vai neielaist, bet ienaidnieku un noziedznieku neielaiž nekad. Tāpēc valstis kriminālsodītos pilsonībā vai nu neuzņem nekad, vai tikai tad, kad tie sodīti ne vairāk kā ar vienu gadu cietumsoda. Padomju laikā Latvija bija viena no sodus izcietušo kriminālnoziedznieku masveida nodarbināšanas vietām lielos celtniecības objektos un nometināšanas vieta pēc soda izciešanas. Tā ir tālākā perspektīvā risināma problēma, jo kāpēc gan Krievijā atteic pilsonību personām, “pret kurām ir uzsākta pirmstiesas kriminālvajāšana KF vai ārvalstīs”, bet Latvijā šāda nolieguma nav? Kur mums jāsteidzas ar viņu uzņemšanu?
Pamattautas un demogrāfiski apdraudētas tautas atbilstoši starptautiskajām tiesībām ir tiesīgas pilsonības un repatriācijas likumos noteikt īpašas savas tiesības aizsargājošas normas, ko sauc par ‘pozitīvo diskrimināciju’. Tās izpaužas pamattautībai piederošu personu un tās repatriantu uzņemšanā pilsonībā ātrākā, atvieglotā – reģistrācijas, nevis naturalizācijas kārtībā. Latvijā tos naturalizē tikai vispārējā, bet ārpus rindas.
Lojalitātes kritēriju piemēro visur. To imigrācijas un policijas dienesti pārbauda, aptaujājot kaimiņus un dažviet pieprasot galvotājus, kurus Latvijā vajadzētu ieviest un kuriem varētu uzlikt atbildību par kļūmēm. Vairākumā valstu, ja piecu gadu laikā atklājas nelojalitāte vai naturalizācija krāpšanās ceļā, tad naturalizācija tiek tūdaļ atcelta administratīvā, nevis tiesas ceļā kā Latvijā.
Laba uzvedība ir viens no naturalizācijas kritērijiem Skandināvijas valstīs, Šveicē un ASV, jo kam pilsonībā vajadzīgi zagļi, huligāni, autohuligāni, narkomāni un alkoholiķi? Kāpēc pēdējos pārbauda, pirms piešķir vadītāja tiesības vai ieroča atļauju, bet naturalizējot ne? Kāpēc Latvijā pirms naturalizācijas nepārbauda, cik reizes naturalizējamais pieķerts, vadot automašīnu dzērumā, kaut arī tas ir potenciāls slepkava?
Kur etnisko komfortu lai meklē latvieši?
Naturalizācijai Latvijā jābūt nevis masveidīgai, bet stingri selektīvai, jo latviešu tauta ir kļuvusi par etniski visapdraudētāko Eiropā pati savā dzimtenē. Ja kāds te nejūt pietiekamu etnisko komfortu, viņam ir visas iespējas meklēt to savā etniskajā dzimtenē. Kur citur lai etnisko komfortu meklē latvieši? Masveida naturalizācija ir mūsu kaimiņu inspirēta, tādējādi mēģinot demokrātiskā ceļā pārņemt varu Latvijā visos līmeņos.
Ja 8.Saeimā kādu interesē, ko vēl vajadzētu labot Pilsonības likumā, tam varu iedot manis 7.Saeimā iesniegto likumprojektu, kas tur bez pēdām pazuda.
https://www.apollo.lv/4750964/juris-bojars-pilsonibas-likumam-jabut-stingrakam
Juris Bojārs, profesors, <I>Dr. habil. jur.</I>, «Latvijas Avīze»
Mazās piezīmes + 