CĪŅA PAR VARU VALSTĪ, TO IZNĪCINOT. Indīgā sociāldemokrātu tablete un ģen.Roberta Kļaviņa vervēšana.

(Skolēni, pastāstiet šo Latvijas vēstures skolotājiem. Rūgta tablete starpkaru Latvijas mācībās. Patiesi, latvieši var iztikt bez ārējā ienaidnieka, jo vienmēr ir pieticis savu muļķa sūdabrāļu, piemēram, Mavrika Vulfsona, valsts klupināšanai, kompromata pārdošanai okupantiem aklā un kurlā marksistu riestā. Izlasot ģen. R.Kļaviņa lietu (kuru 1940.gada jūnijā okupācijas vara iecēla par Latvijas tautas armijas komandieri), man nākas apstrīdēt visgudru muldēšanu attiecībā uz sociāldemokrātu rokās un kājās sasietā Ulmaņa “autokrātismu” , paliekot vien pie pārmetuma par viņa politikorektajiem meliem tautai un, domājams, Višinska portfeļa piepildīšanas ar šantāžas munīciju ne bez latvju kreiso sociāldemokrātu čakluma. Roberts Kļaviņš vervēšanā liecina, ka Ulmanis patiesību par Krieviju zināja un bija darījis, ko tajos apstākļos varēja – līdz Višinska sofistikas kanonādei, kad viņa mugurkauls pārlauzts pavisam.

Valsts spēku iegūst lēni, ar tautas augšanu no prāta uz gudrību un viedību, un ne jau materiālas un politiskas plūkšanās ceļā. Diemžēl visa Latvijas starpkaru vēsture ir sociāldemokrātu pašnāvības un pārējo nespējas vēsture.

Beigās pievienoti kādi to laiku raksturojoši teksti no avīzēm, tostarp, viltusziņas, uz kādām uzrāvās ne viens latvietis vien. – I.L.

Лев Мехлис: карательная «секира» Сталина
Vorošilovs, Mehļis, Staļins, Molotovs
Klāvs Lorencs
Mavriks Vulfsons
Mavriks Vulfsons

Roberts Kļaviņš

))

LIETA-FORMULĀRS №14991 PAR ROBERTU JURA DĒLU KĻAVIŅU “СМЕЛЫЙ”. 1940 Г.
http://istmat.info/node/63071
Avots:
kgb.arhivi.lv LVA. F. 1. Apr. 1. L. 27


Vīza:
Steidzami savākt materiālus un noformēt formulāru
26.XII 39

§ 9 p. Nr.17 no 1939.gada 21.decembra. PAR KĻAVIŅU.

Kādā no sarunām “Lords” (Klāvs Lorencs? – I.L. Trešais iespaidīgākais sociāldemokrātu kreisā spārna līdzvadonis bija centrālās komitejas loceklis Klāvs Lorencs, kas darbojās kā direktors Padomju Savienības Ārējā Tirdzniecības bankā, Rīgā. Latvijas Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas dibinātājs pēc 1934.gada. Tūlīt pēc Latvijas okupācijas Tautas padomes locekļi Buševics kopā ar kolēģi Klāvu Lorencu uzreiz iesniedza Maskavas atsūtītajam Latvijas padomiskotājam Andrejam Višinskim apsvērumus par iespējamo Latvijas politisko un saimniecisko uzbūvi nākotnē) ieminējās par bijušo ģenerāli KĻAVIŅU, ko aizvainojis Ulmanis un kurš tāpēc ir asi noskaņots pret viņu. Kā uzskata sociāldemokrāti, KĻAVIŅŠ ir to militāro aprindu pārstāvis, kas ir neapmierināti ar Ulmaņa režīmu, un tāpēc viņi viņu redz kā iespējamu sabiedroto cīņā par varu un ir pat veduši ar viņu attiecīgas pārrunas.
Šajās dienās es iepazinos ar K. personīgi un pārliecinājos, ka viņš tiešām ir asi noskaņots pret Ulmani. Sarunas ar viņu pieraksts ir pievienots.
Tā kā par KĻAVIŅU interesējas opozicionāru aprindas, kas viņu uzskata par figūru, kas var nospēlēt zināmu lomu apvērsuma gadījumā, domāju nodibināt ar viņu ciešu kontaktu un vajadzības gadījumā iesaistīt mūsu darbā.

Lūdzam pārbaudīt viņu pēc arhīvu materiāliem un paziņot V/ domas par viņa piesaistes lietderību. (pasvītrojumi ar roku)

1939.gada 21.decembris
Nr. 308
“Rezidentūra”.

PAR ĢENERĀLI KĻAVIŅU.

No sarunas ar VULFSONU kļuva skaidrs, ka V. labi pazīst un bieži tiekas ar atvaļināto ģenerāli KĻAVIŅU, par kuru savā laikā ir ieminējies “LORDS” (skat. sarunu ar viņu no Nr. ).Es izteicu vēlēšanos ar viņu iepazīties. 8.jūlijā V. izkārtoja man tikšanos ar K. kafejnīcā.

K. jau no pirmajiem vārdiem sāka kritizēt kārtību tagadējā Latvijā un sūdzēties par ierobežojumiem un teroru, kādam ir pakļautas personas, kuras ir opozīcijā tagadējam režīmam. Ka labi dzīvo tikai neliela daļa, skaitā varbūt desmit tūkstoši, kas ir pie varas. Ka šie cilvēki izmanto savu privileģēto stāvokli, lai vairotu personisko bagātību. Ka viņi ieņem vairākus amatus, piedalās vairākās akcionāru sabiedrībās un gandrīz atklāti ņem kukuļus par katru vēršanos pie viņiem.
Ka šīs grupiņas vadītājs ULMANIS ir neierobežots diktators un uzvedas kā kaut kāds indiešu rādža. Ka viņu ir pārņēmusi lieluma mānija un apžilbinājusi varas kāre. Ka viņš pie varas nonācis ar Vācijas palīdzību, uz kuru ir vērsts. Ka pirms savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas viņš pēc atbalsta divas reizes vērsies pie Hitlera un Munteru sūtījis uz PSRS tikai tad, kad uzzinājis, ka uz Vāciju cerēt nevar. Un tas viss neraugoties, ka Latvijas tauta vāciešus neieredz. Starp citu, baltvācieši līdz savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai starp PSRS un Latviju esot bijuši pārliecināti, ka Vācija ieņems arī Latviju un sākuši veikt sagatavošanās darbus. Ka pie viņiem atrasti saraksti, no kuriem redzams, kāds liktenis sagaida gandrīz katru latvieti. Ka, piemēram, visus kreisos un opozīcijas elementus paredzēts ieslodzīt koncentrācijas nometnēs, bet Ulmaņa piekritējiem būtu vāciem jāpalīdz.
Ka Ulmanis ir aplaidies ar blēžiem un iztapoņām, kas glaimo un daru visu pēc viņa prāta. Ka armija atrodas neapdāvinātu ģenerāļu rokās, kuri ir saistīti ar vāciešiem.
Ka kara ministrs ģen. Balodis, kuru nez kāpēc uzskata par krievu pusē esošu, visu 1.Pasaules karu (4 gadus) ir pavadījis vācu gūstā un ir precējies ar vācieti. Ka armijas komandieris ģen. BERĶIS arī ir bijis gūstā pie vāciešiem un ir precējies ar somieti. (Viņš ir ilgi dienējis Somijā). Ka štāba priekšnieks ģen. ROZENŠTEINS ir vācietis un precējies ar vācieti. Ka arī štāba priekšnieka vietnieks, ģen. BUKS – ir vācietis. Ka arī Kurzemes divīzijas komandierim ģen. DANKERAM ir kāds sakars ar vācisku izcelsmi. Ka viņš, šķiet, ir tikko atvaļināts, par ko klusē prese. Ka ar to var izskaidrot, ka tagad ir aizliegts ziņot par visām pārbīdēm un norisēm armijā. Ka kareivji nedrīkst norādīt uz savas vienības atrašanās vietu, un radinieki vēstules viņiem sūta nenorādot viņu daļas pilsētu. Ka pēdējā laikā vispār izdoti daudzi dažādi rīkojumi attiecībā uz slepenību un stingru atbildību par tā sauktā “noslēpuma” izpaušanu.
Ka varām ir piešķirtas plašas tiesības saukt pie atbildības par šo rīkojumu pārkāpumiem. Ka šo noteikumu ietekmē var nokļūt jebkurš pilsonis, jo noteikt ziņas par dokumenta raksturu, tas ir, slepenību vai neslepenību, ir tiesīgs jebkurš priekšnieks vai iestādes vadītājs.
Ka PSRS pēdējā laikā ir ir milzīgi panākumi ārpolitikā. Ka Padomju Savienības autoritāte starptautiskajā dzīvē ir pacēlusies tik augstu, ka tagad bez Padomju Savienības lielas starptautiskas problēmas risināt ir grūti. Ka padomju valdība virza gudru politiku. Ka Baltijas valstis ir darījušas pareizi, noslēdzot savstarpējas palīdzības paktu ar PSRS. Bet ja paktu noslēdz, tas jāpilda godīgi. Ka Ulmanis diez vai tā rīkosies, – pārāk naidīga ir bijusi viņa nostāja pret Padomju Savienību visā viņa varas laikā. Ka viņš un viņa piekritēji vienmēr ir meklējuši Rietumos atbalstu pret PSRS. Ka tagad Ulmanis ir izgājis uz vienošanos ar PSRS, bet tas ir darīts piespiedu kārtā nevis patiesi, un no šāda līguma Ulmanis labprāt atbrīvotos, ja vien būtu iespējams. Ka par to liecina, pirmkārt, naidīgā propaganda, kāda tagad izplatās ar varas ziņu pret padomju karaspēku, kas atrodas Latvijā, otrkārt, ziedojumu vākšanas kampaņa aizsardzībai. Ar šo kampaņu ir īsta komēdija: avīzēs raksta, ka iemaksas aizsardzībai notiek brīvprātīgi, bet īstenībā tas notiek zem spēcīga spiediena vai draudiem, bet ierēdņiem vienkārši atskaita no algas.
Ka uz to norāda arī acīmredzamā līdzjūtība Somijai. Un kā gan varētu nejust līdzi, piemēram, ģen. BERĶIS, kurš precējies ar somieti un daudzus gadus dzīvojis Somijā, kur dienējis armijā. Par valdības aprindu nostāju attiecībā uz notikumiem Somijā var spriest arī no Latvijas preses uzvedības, kas cenšas drukāt visu, kas nāk no Helsingforsas un Skandināvijas valstīm.

Par sevi ģenerālis K. stāstīja šādi:
Viņam ir pāri 54 gadiem. Kopš jaunības izvēlējies militāro karjeru. 1906.gadā pabeidzis Viļņas karaskolu. Dienējis Kazaņas kara apgabalā. 1910.gadā, būdams poručika (leitnants cara armijā) pakāpē, ir īsu laiku ieņēmis Ruzajevkas stacijas komendanta amatu (bij. Mask. Kaz., tagad Leņina dzelzceļš). Pēc tam dienējis 45.divīzijas 180.pulkā. Imperiālistiskā kara laikā bijis rietumu frontē pie Krakovas. Pēdējā viņa pakāpe cara armijā – apakšpulkvedis. Oktobra revolūcijas (apvērsuma – I.L.) laikā bijis Vjatkā. Latvijā ieradies 1918.gadā un uzreiz piedalījies armijas daļu veidošanā. Sākumā bijis landesvēra komandiera vācieša FLETČERA palīgs, bet pēc tam, kad latvieši izdalīti par patstāvīgām vienībām, sācis komandēt Latvijas daļas. Ka pulkvedim KALPAKAM, ģen. BALODIM un ģen. BERĶIM, kurus tagad iztēlo par nacionāliem varoņiem, tajā laikā nekāda loma nav bijusi. Bet viņam bez tam toreiz nācies apkarot Ulmaņa vācisko noslieci. Tāpēc, kad Ulmanis 1934.gada 15.maijā izdarījis apvērsumu, viņš tūlīt atvaļinājis K. no armijas.
Tā kā valdība K. nekādus amatus nepiedāvā, tad viņam vecumā nācies iestāties Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē, kuru pagājušajā gadā pabeidzis. It kā domājis nodarboties ar advokāta praksi, tomēr acīmredzami varas spiediena dēļ līdz šim nav pieņemts zvērināto pilnvaroto kārtā. Tagad strādā par praktikantu pie zvērinātā pilnvarotā ANTONA, bet dzīvo Jūrmalā un Dobelē.
Nobeidzot K. paziņoja, ka ja es vēlēšos tikties ar viņu atkal, tad viņam var zvanīt pa telefonu uz advokāta ANTONA (kādā zīmītē: “Biedrs Antons mums ziņoja, ka Jūs esat sankcionējuši KĻAVIŅA vervēšanu”) biroju. Tikai lūdza nezvanīt no (Krievijas – I.L.) politiskās pārstāvniecības, jo pašlaik ir spēcīgi izvērsta telefonu noklausīšanās.

(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


Apkopojums “EVP” 1939.

Ģenerālis ROBERTS KĻAVIŅŠ, atvaļināts, dzimis 1885.gada 10.novembrī Grašu pagastā. Beidzis Viļņas karaskolu un Nikolajevas kara akadēmiju. Pasaules kara laikā vadījis latviešu strēlnieku kaujas “Nāves salā”, pie Plakaņiem, Katrīnmuižā, Mangaļos un Tīreļpurvā (Ķekavas novads – I.L.) u.t.t. Kopš 1918.gada latviešu palīgarmijā. – 1919.g. komandēts uz Dāniju kā Latvijas pagaidu valdības militārais speciālists. Bijis robežsardzes divīzijas priekšnieks, tad Valmieras pulka komandieris. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par kaujām latviešu strēlnieku pulku rindās.

——————–

1939.gada 21.decembris
Nr. 321
Avots “Sabiedrisks darbinieks” (Общественник)

PAR KĻAVIŅU ROBERTU.

Kļaviņš R. – atvaļināts ģenerālis, 54 gadus vecs. Pabeidzis Viļņas karaskolu un Nikolajevas Kara akadēmiju. Pasaules kara laikā bijis latviešu strēlnieku rindās un piedalījies daudzās kaujās. Īpaši pazīstams kopā ar strēlniekiem kļuvis Nāves salas aizstāvēšanas kaujās Daugavā. Pēc Latvijas pasludināšanas kā viens no pirmajiem iestājies nacionālās armijas rindās, bet sākoties atbrīvošanās karam ticis komandēts uz Dāniju ar īpašu uzdevumu kā Latvijas pagaidu valdības pārstāvis. Vēlāk iecelts par Valmieras kājnieku pulka komandieri. (Biogrāfiskās ziņas, ja vajag, var sagādāt sīkākas.)
Pēc 1934.gada 15.maija pamazām atbīdīts kā neuzticams jaunajai valdībai, bet pēc kāda laika atvaļināts no dienesta ar pensiju.
Savā laikā KĻAVIŅŠ ir gribējis piedalīties arī saimnieciskajā dzīvē un iestājies par dalībnieku apdrošināšanas biedrībā “Ērglis”, kuru dibinājis Latgales saimniecisks darbinieks KAMBALA. Tas, būdams “pieredzējušāks”, iemaisījis Kļaviņu ne visai tīrās biedrības lietās, un kad “Ērglis” bankrotējis, Kambala ir no šīs lietas ticis ārā “tīrs”, bet Kļaviņam tiesa nospriedusi maksāt visai lielu summu par labu biedrības bankrotā cietušajiem kreditoriem.
Cik zināms, šo summu Kļaviņš nav samaksājis vēl tagad, un arestēta ir daļa no viņa pensijas.
Pēc aiziešanas no dienesta KĻAVIŅŠ beidzis Latvijas Universitāti (juridisko fakultāti), šķiet, 1938.gadā, un ir nodomājis strādāt par zvērinātu pilnvaroto. Pagājušā vasarā viņš ir iesniedzis tieslietu ministram lūgumu pieņemt viņu zvērināto pilnvaroto sastāvā. KĻAVIŅŠ ir arī sarunājis ar zvērināto pilnvaroto ANTONU, kurš solījis viņu formāli ieskaitīt par savu palīgu. Tā kā par KĻAVIŅA advokāta darbību vēl nekas nav dzirdams, varbūt ministrs viņu vēlamajā amatā vēl nav apstiprinājis.
PAZIŅAS KĻAVIŅU raksturo kā solīdu cilvēku, kurš prot sevi nest sabiedrībā, naudas lietās – kā runā – (varbūt dēļ “nelaimīgās” darbības “Ērglī”) – daudz uzticēties nevar. Spriedumos visai ass un tīk būvēt visādus plānus, bet nav pastāvīgs un pārliecību ātri maina (pasvītrots ar roku). Šodien gatavs uz vienu, bet rīt jau domā savādāk. Ne visai turas pie dotā vārda, tāpēc, kā runā, īpaši uzticēties nevar. Tādu KĻAVIŅA raksturojumu man deva vairāki viņa labi paziņas.
Kad gribēju par viņu uzzināt no viņa karalaika biedriem – ģen. DAMBĪŠA, viņš atbildēja: Man ļoti nepatiktos runāt par viņu kā cilvēku. Un tas ir raksturīgi.

“Р-РЫ” PIEZĪME: – KĻAVIŅŠ ir stipri noskaņots pret Ulmaņa valdību, kas viņu tur nezināmu. Šajā sakarā uz viņu likmes liek opozīcijas grupas, tostarp sociāldemokrāti (skat. Džona sarunu ar Lorencu. Nesen DŽONS ir iepazinies ar viņu personīgi. Sarunas ar K. pieraksts pievienots.

——————–

Vīza:
3/1- 1939.g.
Ievest formulāru

Šo informāciju sociāl-demokrāti saņēma no bij. 4. Valmieras pulka komandiera ģen. KĻAVIŅA, kurš ir asi noskaņots pret Ulmani. KĻAVIŅŠ ir interesanta figūra. 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā viņa pulks kā neuzticams ir ticis ieslēgts kazarmās. Tomēr K. līdz šim laikam uztur ciešus sakarus ar šā pulka virsniekiem, kas viņu informē par noskaņojumiem armijā. No viņiem K. tad arī ir saņēmis augstākminēto informāciju.
Pēc atvaļināšanas K. ir iestājies Latvijas universitātē, kuru šogad beidzis. Tagad gatavojas iestāties zvērināto pilnvaroto kārtā.
Soc.-dem. vadība nesen nosūtīja pie K. savu pārstāvi ar nolūku noskaidrot viņa nostāju nopietnu notikumu sākšanās gadījumā. KĻAVIŅŠ ir atbildējis, ka pilnībā piekrīt S.-D. noskaņojumam attiecībā pret patreizējo režīmu un, lai gan ar politiku nenodarbojas, tomēr ir gatavs piedāvāt sevi opozīcijas rīcībā.

“LORDS” to izprot kā K. gatavību aktīvi piedalīties izgājienos pret Ulmani.

——————–

1940.gada 5.februāris
Nr. 96
Avots “DŽONS”

SARUNA AR ĢENERĀLI KĻAVIŅU.

23.janvārī tikos kafejnīcā ar ģenerāli KĻAVIŅU.
Šajā sarunā ar K. viņš stāstīja šādi:
Valdības aprindas caur attiecīgām valstīm turpina izplatīt visādas baumas un izdomājumus par padomju karaspēku Latvijā un vispār par PSRS. Pēdējā laikā uzmanība pievēršas notikumiem Somijā. Latvijas sabiedriskajai domai tiek iedvesta pārliecība, ka Sarkanarmija ar somiem tikt galā nespēj. No tā tiek secināts, ka Sarkanarmija ir vāja, slikti bruņota, un tāpēc no tās nav jābaidās. Pie pirmās izdevības, kad PSRS starptautiskais stāvoklis pasliktināsies, Latvijas armija padomju karaspēku no šejienes padzīs. Nepatika pret Latvijā izvietoto padomju karaspēku tiek izkopta uz katra soļa. No otras puses, valdība cenšas iespējami ātri apbruņot Latvijas armiju iepērkot ieročus PSRS. Vienlaikus notiek Latvijas armijas daļu pārgrupēšanās. Galvenie spēki tiek pārvietoti uz austrumiem, kur tiek izvietoti pilsētiņās un miestiņos gar Padomju Savienības – Latvijas robežu. Latgales divīzijas štābu paredz pārcelt uz Gulbeni. Zemgales divīzijas štābs pagaidām paliek Daugavpilī, tomēr daži pulki tiek pārvietoti tuvāk robežai. Armija tiek papildināta ar rezervistiem, kas viena mēneša vietā paliek dienestā 3 vai vairāk mēnešus. Daži divu bataljonu pulki ir īstenībā padarīti par triju bataljonu pulkiem. Pārvietoti vairāki pulku komandieri. Paredzama Vidzemes divīzijas komandiera ģen. VIRSAIŠA, tehniskās divīzijas komandiera KURAĻA (Kureļa? – I.L.) nomaiņa; acīmredzami atvaļināsies Latgales divīzijas komandieris ģen. KRUSTIŅŠ, kuru pašlaik aizvieto ģen. KLINGSONS; tāpat jāatvaļinās ģen. Hartmanim. Šo ģenerāļu nomaiņa notiek sakarā ar lielākā pieļaujamā vecuma sasniegšanu.
K. gandrīz visus viņus raksturoja no sliktākās puses. Viņš labi pazīst ne vien ģeneralitāti, bet arī visus pulku komandierus, par kuriem arī deva īsus raksturojumus. Tiesa, tagad viņš gandrīz ne ar vienu no viņiem netiekas, jo (pats) ir valdības nežēlastībā, tomēr ar dažiem, piemēram, artilērijas priekšnieku ģen. D., 6.pulka komandieri pulkvedi LIEPIŅU u.c. viņam ir saglabājušās labas attiecības. Dēļ veciem sakariem K. tomēr pārzina dzīvi armijā, lai gan slepenība tajā ir novesta līdz tam, ka vecākie komandieri gandrīz par visu sarakstās tikai šifrēti.
Sakaru ar ārzemniekiem viņam nav.


§ 6. p. Nr.5 no 1940.gada 21.februāra PAR ĢENERĀLI KĻAVIŅU.

Biedrs Antons mums ziņoja, ka Jūs esat sankcionējuši KĻAVIŅA vervēšanu. Šajā sakarā pēdējā tikšanās reizē sāku pakāpenisku viņa apstrādi, dodot mājienu par iespējamu materiālo palīdzību viņam. Vienlaikus piedāvāju sastādīt Latvijas armijas augstākā komandsastāva raksturojumus. K. atbildēja, ka rakstīt neko negrib, tomēr mutiski ir gatavs dalīties ar savām ziņām. Acīmredzot baidās sasaistīt sevi ar dokumentu.
Vienojāmies tikties ar viņu 15.martā. Ja neizdosies viņu pierunāt kaut ko uzrakstīt, ievilkšu viņu darbā pamazām.


1940.gada 22.februāris
Nr. 101
DŽONS.

Slīps uzraksts ar roku krieviski, it kā norādījums sagatavot izziņu par attieksmi pret PSRS, uzdot sastādīt K. ??? akt priņatiji na komsostav? Paraksts” Kuķjins??

SARUNA AR ĢEN. KĻAVIŅU

Šā gada 20 februārī man bija kārtējā tikšanās ar ģen. KĻAVIŅU kafejnīcā. KĻAVIŅŠ stāstīja šādi:
Ulmaņa 10.II runu visi iedzīvotāju slāņi ir uzņēmuši kā aicinājumu gatavoties karam pret PSRS. Tiesa, PSRS runā pieminēta nav, bet tā kā ar valdības aprindu ziņu un norādījumiem norit pretpadomju propaganda, tad visi ir sapratuši, ka Ulmanis runā par Pad. Sav. No otras puses, viņa runas nodoms bijis novirzīt iedzīvotāju domas no patiesajiem iekšējās ekonomiskās krīzes cēloņiem un vainu uzlikt blokādei, kā arī PSRS, kuras karaspēks it kā izpērk Latvijā preces.
Valsts ekonomiskais stāvoklis ir stipri pasliktinājies. Cenas aug nemitīgi. Importa no ārzemēm nav, jo trūkst valūtas iepirkumiem. Šogad Latvijai ir jāizved uz Vāciju un jāsamaksā par repatriantu mantu produkti 5 miljonu latu vērtībā. Beidzas ogles. Valdība dzen iedzīvotājus meža darbos, lai sagatavo malku, bet izvest to no meža būs grūti. Nodokļi salīdzinājumā ar 1934.gadu ir pieauguši 3 un vairāk reizes, pie kam Ulmanis ir brīdinājis, ka nodokļus palielinās.
Valdība veic sagatavošanās darbu, lai pie izdevības uzstātos pret PSRS. Ar šādu mērķi tiek pārgrupēta Latvijas armija. Karaspēka daļas no Rīgas /4.pulks un artilērijas daļas/ un Daugavpils /18.pulka/ tiek pārvietotas uz austrumiem, kur tās ieņems izejas pozīcijas kara gadījumam ar PSRS. Ka rietumos turpinās Liepājā un Ventspilī izvietoto padomju garnizonu aplenkšana. Runā, ka 1.Kurzemes divīzijas komandieri ģen. Dankeru valdība ir nomainījusi ar ģenerāli BUKU tāpēc, ka DANKERS ir vai nu atteicies veikt pasākumus, kas saistās ar pad. garnizonu aplenkšanu, vai nu atzīts par šādam mērķim neuzticamu.
Līdztekus pārrunām, kādas valdība veic ar Maskavu par ieroču iepirkumu, šajās dienās ir nosūtīta delegācija ieroču iepirkšanai Berlīnē.
Attiecībā uz baumām, par ģen. BALOŽA atvaļināšanos KĻAVIŅŠ paziņoja, ka šīm baumām netic. Viņaprāt, tas ir kārtējais BALOŽA manevrs, kurš mēģina uzsist sev cenu ar savu sovetofīlo nostāju un pie reizes dabūt attiecīgu naudas kušķi no ULMAŅA, kā tas darījis jau agrāk.
KĻAVIŅŠ netic arī baumām par ģen. BERĶA pučistiskām tieksmēm, uzskatot tās par kārtēju Ulmaņa manevru. Ka BERĶIS ir paklausīgs ierocis Ulmaņa rokās un turklāt ļoti aprobežots cilvēks, precīzāk, muļķis. Tāpēc viņš diez vai spēs paveikt kaut ko patstāvīgi. Ka Latvijas armijas dvēsele ir štāba priekšnieks ROZENŠTEINS, kurš vada armiju, piemeklē kadrus, galvenokārt no kalpakiešu organizācijas dalībniekiem. Arī pats ir kalpakietis. Liela loma Latvijas armijā ir Karaskolas priekšniekam MATEUSAM, kuram ir vadošs amats kalpakiešu organizācijā.
Vaicāju KĻAVIŅAM kā viņam veicas ar darbu un algu. K. atbildēja, ka strādā pie advokāta ANTONA bez algas, kā praktikants. Pagaidām dzīvo no savas pensijas, kuras daļa aiziet parādu nomaksai. Ja viņš būtu vērsies pie valdības, varbūt viņam kādu darbu dotu, tomēr viņš tagadējai valdībai negrib lūgt neko. Ka labāk būt bezdarbniekam, nekā strādāt Ulmaņa labā. Ka viņš sagaida sava materiālā stāvokļa pasliktināšanos pavasarī. Es apsolīju padomāt kā varētu viņam palīdzēt. K. teica, ka viņš priecātos saņemt kādu darbu pie mums, bet tā, lai “uz ārpusi nebūtu manāms”.
Piedāvāju viņam lai sagatavo Latvijas armijas augstākā komandsastāva raksturojumus. K. atbildēja, ka pastāstīt viņam zināmas ziņas par kādām personām var, tomēr uzrakstīt negrib.
Devu viņam padomu rakstīt uz rakstāmmašīnas, ja kautrējas rakstīt ar roku. K. solīja par to padomāt.

(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


1940.gada 15.marts
vieta – Rīga, Latvija

ĢENERĀĻA K. VERVĒŠANA

Tikšanās ar ģenerāli K. notika Elizabetes ielā 19, 4.dzīvoklī, kur viņš dažkārt pieņem savus klientus. K. mani sagaidīja pats, uz zvanu iznākušajam cilvēkam paskaidrojot, ka esmu pie viņa ieradies apmeklētājs līguma noslēgšanai. Kad palikām divatā, K. man vaicāja vai viss kārtībā ar “astēm”, tas ir, izsekošanu. Nomierināju teikdams, ka par to nav jāraizējas, jo esmu parūpējies par visu.
Sarunas sākumā K. paziņoja, ka neko nav uzrakstījis, jo negrib ar savu roku rakstīt uz papīra, tomēr visu ko zin var pastāstīt mutvārdiem. Pie tam viņš no kabatas izvilka špikeri, pēc kura gatavojās man stāstīt. Es savukārt sagatavoju bloknotu, piezīmējot, ka ja jau ģenerālis negrib rakstīt uz papīra, visu pierakstīšu pats.
Vispirms K. izklāstīja, kā pats teica, “savu politisko kredo”, kura būtība īsumā ir šāda:
Pēc tagadējā kara neizbēgami izraisīsies jauns karš pret PSRS, neatkarīgi no tā vai uzvarēs Anglijas-Francijas bloks vai Vācija. Tāpēc PSRS sava aizsardzība jāgatavo laikus, tūlīt, visi spēki jāieliek aizsardzībā.
Padomju Savienība ir pareizi darījusi, lemjot izveidot un nostiprināt Jūras kara bāzes Latvijā. Tur ir līguma starp PSRS un Latviju galvenā jēga. Bet līguma veiksmīgai īstenošanai vajadzīga sadarbība, kuras pamatā jābūt pilnīgai uzticībai. Vai var uzticēties tagad Latvijā valdošajai kliķei Ulmaņa un Baloža personā? Nē, šai valdībai uzticēties nevar. Ulmanis un Balodis uzticīgi ar Padomju Savienību nesadarbosies, jo viņi ir un paliek kaislīgi PSRS ienaidnieki.
Tiešām, ņemiet “Dika” (tā ģenerālis sauca Ulmani, lai nebūtu jānosauc viņa uzvārds) biogrāfiju un politisko darbību. Krieviju Diks nepazīst, jo nekad tur nav bijis. Līdz 1907.gadam viņš šeit strādāja par pagasta skrīveri. Pabeidza tikai Jelgavas (Mītavas) pilsētas skolu. Bet drīz, paņēmis sabiedrisko naudu, aizbēga uz Ameriku. 5 gadu laikā (līdz 1912.gadam) dzīvoja Amerikā, kur mācījās piensaimniecību un lopkopību. Atgriezies Latvijā sāka te lasīt lekcijas par šo jomu.
Krievu kultūrai Diks nav pievienojies un šo kultūru nepazīst.
1919.gadā viņš gāja kopā ar vāciešiem, par atbalstu solot tiem zemi. Viņš izraisīja arī “Bermontiādi”.
Pēc neveiksmes ar vāciešiem viņš pārsviedās pie angļiem un sāka vadīties pēc viņiem.
Visu mūžu Diks ir tiecies pēc varas, bet pēc rakstura būdams bailīgs, viņš ir centies varu pārņemt bez šaušanas, tas ir, bez bruņotas cīņas.
Nākot pie varas Hitleram, Diks aizņēmās viņa idejas un sāka tās lietot Latvijā. 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā viņam Rīgas aerodromā bija sagatavota vācu lidmašīna. Neveiksmes gadījumam viņš savam brālim, kurš dzīvoja laukos, paziņoja savu adresi Berlīnē.
Nedēļu pirms pakta noslēgšanas par savstarpēju palīdzību ar PSRS Ulmanis nosūtīja uz Berlīni delegāciju ar mērķi saņemt no Vācijas atbalstu pret PSRS. Un tikai pēc Berlīnes atteikuma viņš izgāja uz pakta slēgšanu ar PSRS.
Pēc savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas nebija neviena fakta, kas liecinātu par Dika un viņa valdības tieksmi uz draudzību un sadarbību ar PSRS. Pretēji, fakti rāda pretēju ievirzi: visās sapulcēs, armijā, pie aizsargiem, skolās notiek pretpadomju aģitācija, visos veidos tiek veidots naidīgs noskaņojums pret PSRS. Šai aģitācijai ir zināmi panākumi, jo sīkpilsoniskās aprindas, nemaz nerunājot par lielpilsoņiem, visādu “šausmu” iebiedēti baidās no padomju varas ienākšanas.
Ņemsim faktus no militārās jomas:
Valdība pastiprināti ievāc līdzekļus aizsardzībai. Nodokļi tiek palielināti trīs reizes (paaugstinājums par 20% zemo algu un ienākumu paredzēto nodokļu tabelē un vairākas reizes lielo ienākumu tabelē).
Jaunais likums nosaka, ka no katra strādnieka tiek paņemts pa Ls 20 gadā. Visi līdzekļi, ko valdība iegūst no nodevām un nodokļiem tagad iet aizsardzībai.
Vācijā ir iepirkts liels ieroču daudzums, galvenokārt pretaviācijas un tanku. Nesen izveidots pretaviācijas pulks un palielināts tanku bruņojums. Tagad katrā divīzijā ir pa vienai bruņu vai tanku rotai.
Norit pilnīga armijas izvietojuma maiņa. Garnizons no Daugavpils ir izvests un izvietots gar padomju robežu. Tostarp izvests 12. kājnieku pulks un Zemgales divīzijas artilērijas pulks, arī viss bruņu (bruņuvilciena) pulks, kas acīmredzami tiks izvietoti Rēzeknes (Režicas) un Rītupes rajonā.
5.pulks izvietots Madonā. Atsevišķas daļas (sīkas vienības) atrodas Apē, Varakļānos un citās vietās.
Kara daļas tiek turētas pusmobilizētā stāvoklī. Pulki ir palielināti no diviem bataljoniem līdz trim. Trešajos bataljonos ir galvenokārt rezervisti, kas iesaukti uz atkārtotām mācībām.
Ir pagarināts dienesta laiks – no 12 uz 18 mēnešiem. Ieviesta īpaša slepenība, piemēram, no uzplečiem noņemti šifri (zīmes), nav ļauts uzrādīt daļas izvietojuma vietu u.t.t.
Jauns izvietojums padomju garnizonu aizmugurē (Aizpute, Saldus, Kuldīga, Talsi, Tukums, Dobele u.c.) ir paredzēts padomju garnizonu ielenkšanai. Par Kurzemes divīzijas, kas izvietota padomju garnizonu aizmugurē, komandieri iecelts bijušais armijas štāba priekšnieka vietnieks ģen. Buks – kā visenerģiskākais ģenerālis. Viņam piešķirti divi palīgi – ģen. Dūze, kuram ir savs štābs Tukumā (tā ir slēpta 2.divīzija Kurzemes divīzijas sastāvā), un ģen. Lavenieks (dienējis pie Bermonta, no kura pārbēdzis pie latviešiem), kurš atrodas Liepājā kā štāba pārstāvis pie padomju garnizona.
Kurzemes divīzija ir pastiprināta ar tankiem un, acīmredzot, ir palielināts arī tās skaitliskais sastāvs. Šo pasākumu nolūks ir padzīt padomju garnizonus, likvidēt padomju jūras kara bāzes un nostiprināties uz robežas.
Īsi sakot, visi fakti liecina par tagadējās valdības naidīgu nostāju pret PSRS.
Ir zināms, ka vairums latviešu tautas simpatizē Padomju Savienībai, pastāv uz vaļsirdīgu sadarbību ar PSRS. Bet valdības aģenti izplata mežonīgas baumas par stāvokli PSRS, par sodīšanām tur u.t.t. Šīs baumas tautas noskaņojumu saindē un atjauno (tās pretestību – I.L.) pret PSRS. Latvieši briesmīgi baidās no iespējas, ka Latvija pārietu pie vāciešiem. Uz šīm bailēm spēlē ģenerālis Balodis, kurš it kā pastāv uz ciešu sadarbību ar PSRS. Viņa musināti viņa cilvēki izplata baumas, ka Balodis ir PSRS pusē, bet Ulmanis vācu pusē. Ar to Balodis gūst popularitāti masās.
Ulmanis un Balodis ir karjeru veidojuši apspiežot krievu tiesības, lai tādā veidā rādītu sevi kā latviešu nacionālistus. Jau 1919.gadā, kad krievu ierēdņi gāja pie Ulmaņa lūgt amatus, viņš tiem paziņoja, ka krievu pakalpojumi viņam nav vajadzīgi.
No visa šā var secināt, ka tagadējais iekšpolitiskais stāvoklis nedod nekādu pamatu mierīgai sadarbībai noslēgtā pakta starp PSRS un Latviju garā. Tas, ko Ulmaņa valdība tagad tēlo – ir maska.
Pēdējās nedēļās angļi ir valdībai un pilsoniskajām aprindām devuši visādus solījumus, apgalvojot, ka izsēdinās desantu Murmanskā, ka viņiem pievienosies Zviedrija u.t.t. Tas ir darīts, lai pārliecinātu, ka PSRS ir vāja, ka tur ir sabrukums, nekārtības u.t.t. Ka tāpēc var uzstāties pret PSRS, lai atbrīvotos no padomju garnizonu klātbūtnes Latvijā. (Par to ģenerālim ir stāstījis kāds Goldmanis ((1875-1955), latviešu politiķis, Krievijas Valsts domes deputāts no Kurzemes guberņas (1912-1917), latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs (1915), Latvijas Tautas padomes loceklis (1918-1920)), kādreizējs valsts domes loceklis, latviešu strēlnieku “tēvs”, kurš agrāk bijis Zemnieku partijā, bet Ulmaņa ietekmē izslēgts. Tagad – pensionārs, dzīvo laukos).
Starp citu, angļi ir sākuši koķetēt ar opozīcijas vadītājiem, cenšoties viņus pārliecināt, ka Vācija un PSRS zaudēs, un Polija tiks atjaunota iepriekšējā stāvoklī. Līdz miera līguma noslēgšanai ar Somiju angļi apgalvoja, ka viņi kopā ar frančiem palīdzēs somiem ne vien ar ieročiem, bet arī ar cilvēkiem, tas ir, nosūtīs uz Murmansku eskadru u.t.t. Angļu kara atašejs pulkvedis ‘Wal’s ir ticies un apspriedies par šīm tēmām ar Jaunsaimnieku partijas līderi Bļodnieku.
Šī valdība paktu īstenot nevar. No tās dūrienu mugurā var sagaidīt jebkurā brīdī. Ulmanis grib izraisīt bruņotu sadursmi, lai no Latvijas aizietu kā varonis, jo ja viņš aizietu mierīgi, tad apdzistu ne vien viņa slava, bet viņš vēl tiktu nodots tiesai par krāpšanu. Viņš noteikti pēc tam dotos uz Angliju, kur glabājas Latvijas zelts, kas tur nolikts uz viņa vārda. Viņš ir ieinteresēts šo zeltu sagrābt un izrīkotos ar to pēc saviem ieskatiem (Anglijas bankās glabājas apmēram 40 miljoni Latvijas latu zeltā).
Cerēt uz tagadējā režīma pārmaiņām un labprātīgu Ulmaņa valdības aiziešanu vai atkāpšanos nevar. Hugo Celmiņš (bijušais premjerministrs, pēc tam Latvijas sūtnis Berlīnē) reiz ir paziņojis, ka Ulmanis no varas labprātīgi neatteiksies un nekādu konstitūciju, kas ierobežotu viņa tiesības, nedos. Bet ja redzēs, ka jāaiziet ir, tad izraisīs bruņotu sadursmi, lai parādītu sevi par varoni.
Lai aiztaupītu latviešu tautai somu likteni, ir nepieciešams:
1) Pastiprināt šeit pad. garnizonus,
2) Nedot tagadējai valdībai daudz ieroču (ja tā būtu uzticama, varētu dot bruņojumu kaut par velti),
3) Sīki reģistrēt visus valdības naidīgas darbības faktus pret PSRS,
4) Kad būs sakrāts pietiekams šādu faktu apjoms, iesniegt šai valdībai notu, konstatējot pakta nepildīšanu un prasot 1934.gadā atlaistās Saeimas sasaukšanu, lai sastādītu jaunu valdību. Tas ir nepieciešams, lai radītu varas nepārtrauktību, jo Saeima tika vien atlaista nevis iznīcināta. Pēc tam izveidotos jauna pilsoniska valdība ar sociāldemokrātu, demokrātiskā centra, jaunsaimnieku un citu partiju piedalīšanos. Šī valdība acīmredzami pasludinās jaunas Saeimas vēlēšanas.
Nota būtu jāiesniedz ultimāta formā ar attiecīgiem brīdinājumiem un karaspēka daļu pievirzīšanu uz robežas.
Tā kā Ulmanis uz Saeimas sasaukšanu neizies, tas ir, atteiksies no ultimāta prasību izpildes, tad notas saturs būtu jāpaziņo visiem iedzīvotājiem pa radio vai ar skrejlapām no lidmašīnām. Tiklīdz iedzīvotāji to uzzinās, Ulmanim un viņa režīmam būs gals.
Līdz bruņotai sadursmei nenonāks, jo Latvijas armija pret PSRS nekaros, arī aizsargi aiz Ulmaņa neies.
No tiesiskā viedokļa tādu PSRS gājienu nevarētu pasludināt par iejaukšanos iekšējās lietās, jo prasīta tiktu tikai likumīgas valdības atjaunošana.
Uz manu vaicājumu, ar ko ģenerālis ir runājis vai šādā sakarā apspriedies, K. atbildēja, ka tas ir viņa paša viedoklis, bet agrāk šādā sakarā apspriedies ar bijušo Saeimas priekšsēdētāju sociāldemokrātu (Paulu) Kalniņu, ar dažiem militāristiem, īpaši Augstākās Kara tiesas priekšsēdētāju pulkvedi (Frici) Birkenšteinu, advokātu (Oskaru) Valdmani, bijušajiem Saeimas locekļiem sociāldemokrātiem Ozoliņu, (Ansi) Buševicu, Rāciņu, (Ati) Ķeniņu .. (kurš starp citu kopā ar Bļodnieku uz valdības vadītāja amatu izvirzīja ģen. Balodi) un vēl ar kādiem. K. noliedza savu piederību jebkādai partijai.
Uz otro jautājumu, vai ģenerālis ir runājis ar kādu par tikšanos ar mani un par mūsu sarunu tēmām viņš paziņoja, ka tikšanos ar mani tur visstingrākajā slepenībā. Ka par to nezin neviens, un viņš ne ar vienu nedomā par to runāt. Turklāt viņš lūdz arī mani ne ar vienu, izņemot augstas personas Maskavā, par tikšanos ar mani nerunāt un ievērot lielāko iespējamo piesardzību, nākot uz tikšanos ar viņu. Atbildēju viņam, ka par to viņš var neraizēties.
Uz tālākiem vaicājumiem par sakariem, biedrošanos u.c. K. stāstīja, ka savā laikā bijis saistīts ar visu augstāko komandējošo sastāvu un citām redzamām personām, bet pēc atvaļināšanas šie sakari pārtrūkuši. Tagad tiekas vien paretam ar atsevišķiem virsniekiem vai politiskiem darbiniekiem. Plašai sabiedriskai dzīvei viņam trūkst līdzekļu, un arī publika ne labprāt ar viņu tiekas, jo ir zināms, ka viņš ir opozīcijā Ulmanim un viņa piekritējiem. Arī iekārtoties dienestā nevar, jo valdība viņam neko nedod, un arī viņš pats nav lūdzies, jo uzskata sevi par lielu militārās jomas speciālistu. Atgriezties armijā viņš piekristu tikai amatā, kas nav zemāks par divīzijas komandieri, kādu tagadējā valdība, protams, viņam dot nevar. Gribējis iekārtoties ‘УТАГ’ā, bet arī tur nav pieņemts. Domājams, valdība viņu nolēmusi turēt neievērotu (в черном теле) un nekādas iespējas nedot.
Uzklausot K., piezīmēju viņam, ka viņa pārdomās par to, kāda nostāja attiecībās ar Ulmaņa valdību un par Saeimas sasaukšanu, jaunas valdības organizēšanu u.t.t. ir jāieņem PSRS, ir daudz kļūdaina, īpaši, kad lieta skar sociāldemokrātus, kurus valdība jau ir uzaicinājusi strādāt valdības aparātā.
Bet runāt par to pašlaik nav ne laikā ne vietā.
Jārunā par ko citu, bet tieši: kā K. turpmāk izturēties, kam pievērst uzmanību un kā strādāt. Ieteicu viņam:
1) Iedzīvināt un izvērst savu saziņu ar militāristiem un redzamām pilsoniskām personām, nezaudējot sakarus ar opozīcijas līderiem,
2) Neuzspēlēt opozicionārismu un sarunās pēc iespējas izvairīties izteikt savu viedokli, ļaujot to darīt citiem,
3) Vākt sīkākas ziņas par pārmaiņām armijā, augstākā un vecākā komandsastāva izvietojumu un raksturojumu,
4) Noskaidrot iespējas iekārtoties dienestā, izmantojot valdības jauno ievirzi attiecībā uz opozīcijas partiju līderiem (viņu uzaicinājumiem dienestā).
5) Solīju viņam biedrošanās uzturēšanai un iziešanai “sabiedrībā” sniegt materiālu atbalstu.
Uz to K. neko neatbildēja.
Sarunājām nākošreiz tikties 15.aprīlī.
Latvijas armijas augstākā komandsastāva raksturojumi, kas pierakstīti no K. vārdiem, tiek pievienoti atsevišķi.

15.martā 1940.g.

D.
(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


p. Nr. 17 § 7.
1939.gada 28.decembrī Kļaviņa lietā

Kļaviņš ir vispusīgi jāizpēta, jānoskaidro viņa iespējas, sakari un uz ko viņš orientējas.

——————–

1940.gada 12.augustā
5/10837
V/STEIDZAMI
S/SLEPENI
(ar roku – “487S”)
PSRS NKVD SEKRETARIĀTA PRIEKŠN.
VALSTS DROŠĪBAS VEC. MAJORAM

biedram ŠARIJA (pārsvītrots, ar roku nesalasāms cits uzvārds)
Maskava

Uz Nr. 34/836 no 16.VII-40 g.

Pilsoņa POSE JULIUSA Petroviča iesniegums attiecībā uz Latvijas tautas armijas galveno komandieri ģenerāli KĻAVIŅU, nosūtīts pārbaudei Rīgā.

PSRS NKVD GUGB 5.NODAĻAS PRIEKŠNIEKA VIETNIEKS
VALSTS DROŠĪBAS MAJORS (PRUDŅIKOVS)

GUGB 5. NODAĻAS IX NODAĻAS PRIEKŠNIEKS
VALSTS DROŠĪBAS VEC. LEITNANTS (KUĶJINS)

Izpildītājs – Podoļskis -1X nod.


zīmīte:
b.Kuķjin
vai esi ticis galā ar šo lietu?
paraksts
8/VIII 40


PSRS NKVD SEKRETARIĀTS
Maskava, Dzeržinska laukums

Slepeni
Personīgi
Vīza:
KN-25/VII
//18/VII

PSRS NKVD GUGB 5.nod. priekšniekam
b. Aleksejevam

Nr. 34/836 kontr. kart.


Seko 7 lapas grūti salasāmā rokrakstā. Lai tulkotu, vajadzīgas laba konteksta zināšanas un krievu rokrakstu lasīšanas pieredze. Domājams, Kļaviņa sīks ziņojums. I.L.

——————–

(Vēstule rokrakstā)

PSRS Ārlietu tautas komisāram
biedram Molotovam.

Kopija Nitvas rajona NKVD priekšniekam b. Petrovam.

No VKP(b) biedra kopš 1917.gada 1.maija
Posses Juliusa Petroviča, dzīvojoša
Molotova apgabala Nitvas ciemā, Rozas Luksemburgas ielā Nr.3

Iesniegums

1940.gada 22.jūnija avīzē “Pravda” ir paziņots jaunās Latvijas valdības sastāvs ar Latvijas Armijas Galveno komandieri ģenerāli Robertu Kļaviņu.
Pats esmu pēc nacionalitātes Latvietis, un 1917., 1918. un 1919.gados aktīvi piedalījos Latvijā, tostarp Saikovas (Saikavas?) pagastā, cīņā ar “zaļajiem bandītiem”, kā arī Padomju varas nostiprināšanā bijušajā Padomju Latvijā.
Augstākminētajam Robertam Kļaviņam, ja viņš nāk no Saikovas pagasta pilsoņiem, ir ļoti netīra pagātne, un viņš nav cienīgs būt jaunās Latvijas Valdības loceklis, par ko tālāk darīšu Jums zināmu.
1918.gadā pirms Vācijas okupācijas karaspēka ienākšanas Saikovas pagastā kāda Pētera Dreikas, minētā Roberta Kļaviņa, viņa tēva (liela budža) un viņa brāļa Ivana vadībā bija organizēta “zaļo bandītu” banda bijušā Vendenes (Cēsu) rajona Saikovas un Praulienas pagastos. Šī banda, ko vadīja Dreika un Roberts Kļaviņš, uzbruka Padomju Latvijas Padomju iestādēm, zvēriski nogalināja to pārstāvjus, tostarp viņi 1918.gada februārī zvēriski nogalināja Praulienas pagasta Izpildkomitejas priekšsēdētāju (uzvārdu tagad neatceros).
Man personīgi bija uzdots šo bandu likvidēt, jo es biju Sarkanarmijas Saikovas rajona Vienības Priekšnieks, bet izdevās aizturēt tikai vienu Pēteri Dreiku, kurš vajājot ceļā mēģināja izbēgt jāšus, un mana vienība viņu nogalināja. Kļaviņu Robertu un citus zaļo bandas locekļus man neizdevās noķert tikai tāpēc, ka nākamā dienā mūsu ciemu ieņēma vācu okupācijas karaspēks, un pēc tam uz Kļaviņa Roberta un citu budžu iniciatīvu es un citi VKP(b) biedri un Padomju Latvijas darbinieki tikām arestēti un izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm Vācijā, kur arī es biju no 1918.gada 28.februāra līdz decembrim.
Kļaviņš Roberts tajā laikā (1918.g.) dzīvoja kā dezertieris – armijas virsnieks un slēpās mežā pie pazīstamiem budžiem Saikovas un Praulienas pagastos. Pie vadoņa Dreikas tika atrasti (tālāk nesalasāms teikums). Pastāstīto daru jums zināmu.

Par ko: Posse Juliuss Petrovičs.
Nitva … 1940.g.


 ŠIFRĒTA TELEGRAMMA
1940.gada 17.jūlijs
No Maskavas, 5-ā nodaļa PSRS GUGB NKVD
Rīga – Politpārstāvim
Pārbaudiet, vai tiešām 1917-1919. gadā “Smelijs” dzīvodams Saikovas un Praulienas pagastos – Latvijā ir aktīvi piedalījies cīņā pret Sarkano gvardi un partizāniem, nogalinot atsevišķus padomju aktīvistus.


Pie 24/VII
Pie vēstules


1040.gada 30.aprīlī
Nr. 285
Avots “Smelij”.

Rokrakstā “2 eksemplāri / 9.nodaļa. “Обыженный”, (neskaidrs uzraksts). Pie lietas “Smelij” ”

PAR BALOŽA ATVAĻINĀŠANU

Tikšanās reizē 15.aprīlī “Smelijs” man stāstīja sekojošo:
Domstarpības starp Ulmani un Balodi sākās tūliņ pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma. Ulmani, ārkārtīgi godkāru cilvēku, apgrūtināja Balodis, kurš dažkārt uzturēja sava viedokļa tiesības un bija neatkarīgs. Balodim bija domstarpības ne vien ar Ulmani, bet arī ar ministru Bērziņu, Munteru, Birznieku un (Rīgas) pilsētas galvu Liepiņu. Kādu laiku BALODIS it kā pārspēja savu nikno ienaidnieku sabiedrisko lietu ministru Bērziņu, tomēr šī uzvara nebija ilga. Naidīguma cēlonis bija tāds, ka Bērziņš cerot kļūt par Ulmaņa varas pārņēmēju Balodī redz sev konkurentu. Bez tam Bērziņš, būdams aizsargu vadītājs, aizstāvēja to intereses uz Latvijas armijas rēķina.
Baloža pretinieki par viņu izplatīja kompromitējošas baumas un piekasījās par viņa aizraušanos ar kāršu spēli, dzeršanu, republikāniskās Spānijas ieroču pārdošanu un visdažādākajām komercmahinācijām, kuras Balodis, starp citu, nostrādāja caur kādu Brēderi. Ulmanis jau sen gatavoja Baloža atstādināšanu. Šādā nolūkā viņš no Iekšlietu ministrijas izņēma un nodeva Bērziņam aizsargu vadību, atņēma B. iespēju ietekmēt robežapsardzes vadību un kadru atlasi, un pārvilināja savā pusē ietekmīgus militāristus.
Pirms Baloža atstādināšanas no kara ministra amata Ulmanis vispirms viņam piedāvāja kā atkāpšanās naudu kaut kādu summu un ministru prezidenta biedra amata saglabāšanu, publicējot viņu slavējošu vēstuli, tomēr Balodis atteikties no kara ministra amata negribēja. Tad Ulmanis nosūtīja pie viņa uz dzīvokli ministru Apsīti un savu adjutantu Lūkinu ar pavēli nodot lietas. Vienlaikus Ulmanis pavēlēja sagatavot kaujas gatavībā aizsargus un attiecīgi brīdināja armijas vecāko komandsastāvu.
Balodis tomēr neatvaļinājās, bet nosūtīja Ulmanim vēstuli, kurā rakstīja, ka uzskata sevi par atbildīgu tautas priekšā, jo pats aktīvi piedalījies 1934.gada apvērsumā, lai dotu tautai jaunu konstitūciju. Bet tā kā konstitūcijas aizvien vēl nav, viņš neuzskata sevi par tiesīgu aiziet no amata. Šī vēstule tika izplatīta pa visu valsti un īpaši Rīgā. Tagad Balodis acīmredzami atradās mājas arestā.
Baloža aiziešana nekādu satraukumu Rīgas garnizonā neizraisīja. Tieši tajā laikā Rīgā notika virsnieku kara spēles, kuri, ģenerālim VIRSAITIM paziņojot ka Baloža vietā ir iecelts jauns kara ministrs, nereaģēja nekādi. Varbūt virsnieki nobijās, jo katrs baidās par savu amatu.
Uz aizsargiem Baloža atstādināšana iespaidu neatstāja. Toties spēcīgu iespaidu tā atstāja uz plašām strādnieku, zemnieku un sīktirgotāju masām. Viņi runā, ka viņš bijis vienīgais krietnais cilvēks valdībā, bet tagad palikuši vieni blēži.
Avīzēm bija liegts rakstīt kaut ko par Balodi, bet vēlāk, kad Ulmanis izteica viņam pateicību strādnieku sapulcē, avīzēm ļāva ievietot biogrāfisku izziņu, kuru visi sauca par “Baloža nekrologu”.
Baloža piekritēji no militāristu vides (Rīgas komendants pulkv. MALCINIEKS, Vidzemes divīzijas komandiera palīgs ģen. EZERIŅŠ, 4.pulka komandieris SKUJIŅŠ, ģen. LAVENIEKS u.c.) pagaidām nekādi nereaģē. Ģen. ROZENŠTEINS, kurš agrāk tika uzskatīts par viņa piekritēju “kalpakiešu” biedrībā, jau sen bija pārgājis Ulmaņa pusē.
Domāja, ka Baloža pusē būs aizsargu priekšnieks ģen. PRAULS, kuru savā laikā bija izvirzījis Balodis, bet arī tas bija kļuvis par Ulmaņa piekritēju.
No Baloža piekritējiem pagaidām bija atlaisti (ушли) satiksmes ministrs EINBERGS, un domājams tuvākā laikā atvaļinās EZERIŅU un pulkv. SKUJIŅU. Jāaiziet būs arī ģen. VIRSAITIM, bet viņam dēļ nodienētajiem gadiem. Viņa vietā par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku iecels ģen. KLINSONU, ministra BĒRZIŅA, Baloža ienaidnieka kuru Balodis gribēja izēst, piekritēju.
Baloža atvaļināšana stipri bojāja Ulmaņa prestižu. Ja Balodis būtu bijis enerģisks un izlēmīgs cilvēks, viņš viegli varēja sacelt pret Ulmani 4.pulku, ko komandē viņa karsts piekritējs SKUJIŅŠ, tomēr Balodis uz to nav spējīgs, viņš ir radis rīkoties paklusām. Viņš ir pat paziņojis, ka nedomā uzstāties pret Ulmani karalaika apstākļu dēļ.
Baloža atstādināšanā izšķirošu lomu spēlēja ministrs BĒRZIŅŠ, kurš iekvēlināja Ulmaņa godkāri, baidot viņu ar BALOŽA uznākšanas iespēju.
Kā teikts agrāk, Baloža atstādināšana izraisīja zināmu Ulmaņa režīma satricinājumu. Tomēr nopietnas sekas bruņotas cīņas veidā nav sagaidāmas. Pašlaik pilsētā (Rīgā) politiskās policijas aģenti izplata lapiņas trockistu un nacionālistu vārdā, kurās tiek izvirzīta prasība par nepieciešamību uzsākt naidīgu akciju pret PSRS. Šā provokatīvā paņēmiena nolūks ir rādīt, kāda ir opozīcija Ulmaņa politikai, kurš it kā stāv par lojālu savstarpējās palīdzības pakta pildīšanu.
No otras puses, Ulmanis cenšas rādīt, ka aiz viņa iet visa tauta. Ar šo nolūku viņš ir uzaicinājis savā dienestā opozīcijas un sociāldemokrātu līderus – LORENCU, VECKALNU u.c.; uzaicinājis arī (sociāldemokrātu, bijušo Saeimas priekšsēdētāju) Paulu KALNIŅU, DUKURU un BASTJĀNI, tomēr šie cilvēki ir no viņa piedāvājuma atteikušies.
Pēdējā laikā Ulmanis pastiprināti koķetē ar strādniekiem, uzstājas viņu sanāksmēs ar dažādiem solījumiem. Vienlaikus politiskā policija veic komunistu un citu kreiso darboņu arestus.
Ārpolitikā Ulmanis turpina anglofilo ievirzi. Kas attiecas uz attieksmi pret PSRS, tad tikai izliekas, ka grib uzturēt draudzīgas attiecības, īstenībā Ulmanis ir visniknākais Padomijas ienaidnieks. Ne velti pie mums nebeidzas spriešana vai Kurzemes divīzija, kas puslokā aptvērusi pad. garnizonu, tiks galā ar Liepājā un Ventspilī izvietoto padomju karaspēku. Par to runā atbildīgi cilvēki, tādi kā Rīgas pilsētas valdes revīzijas komisijas priekšsēdētājs MATUZELIS, kurš šajās dienās šādu jautājumu uzdevis avotam.
Atgriežoties pie jautājuma par Baloža atstādināšanu avots paziņoja, ka “Kalpakieši”, uz kuriem balstījies Balodis, jau sāk no viņa novērsties, ka Ulmanis daudzus no viņiem pārvilinājis savā pusē.
Starp citu, Rīgā pastiprināti runā, ka bijušais (Krievijas) politpārstāvis Zotovs ir bijis spiests aizbraukt no Latvijas Baloža dēļ, ar kuru viņš bieži ticies. Ka Ulmanis it kā prasījis Zotova atsaukšanu, un Pad. valdība tam piekritusi (uz ‘piekritusi’ apmalē ir ar roku pierakstīts nesalasāms vārds).
Ģen. BERĶA iecelšana kara ministra amatā neko jaunu neienesīs, jo Berķim nav cieta viedokļa. Viņš var vien pildīt pavēles. Viņš ir bez personības un joprojām ir savas sievas – somietes ietekmē, kas viņu tur zem “tupeles”. Nekādas politiskās programmas viņam nav. Latvijas armiju vada ROZENŠTEINS. Viņa vadībā, aktīvi līdzdarbojoties Bērziņam, norit pretpadomju propaganda gan armijā, gan iedzīvotājos. Bet Bērziņš savā demagoģijā nonācis līdz tam, ka sācis strādniekiem apgalvot (sapulcē Daugavpilī), ka īsta strādnieku-zemnieku valdība ir Latvijā nevis PSRS.
Kvēls Baloža piekritējs bija policijas inspektors ĶĪSELIS. Viņš ir Baloža ieliktenis. Pēdējais viņam savā laikā palīdzējis tikt vaļā no draudošas atbildības par 18 tūkst. latu izsaimniekošanu un krāpniecību. Tagad Ķīselis visādi pielabinās Ulmanim, dzied viņam slavas dziesmas, lai noturētos amatā.

—–ooo000ooo—–

Tikšanās laikā 25.aprīlī “Smelijs” paziņoja šo:
Saskaņā ar pēdējām ziņām BALODIS pirms atstādināšanas ir nospēlējis kārtīs lielu naudas summu. Parāda segšanai viņš paņēmis no armijas ekonomiskā veikala kases 50 tūkst. latu. Par to uzzinājis Ulmanis. Kad Balodis atteicies iesniegt atlūgumu un izplatījis savu vēstuli, kas adresēta Ulmanim, Ulmanis draudējis šo lietu publicēt un nodot tiesai. Nobijies no draudiem, Balodis izlēmis pagaidām “nedīdīties” un, kā runā, paņēmis no Ulmaņa savu vēstuli atpakaļ.
Ulmanis parasti savā valdībā un aparātā tur divu veidu cilvēkus: vai nu vājas gribas un lišķus, vai blēžus un valsts apzadzējus. Vājas gribas cilvēki paklausa viņam visā un nekad nepretojas, bet blēžus tur rokās ar to, ka zin viņu netīrās lietas; ja mēģina pretoties, viņš tiem piedraud ar nodošanu tiesai. Šo paņēmienu viņš ir lietojis ne reizi vien (gadījums ar bij. ministru GOLDMANI, kuru par nepaklausību viņš sakompromitēja un pat nodeva tiesai), šo pašu paņēmienu viņš tagad izmantoja Baloža lietā.
Pilsētā klejo baumas par “kalpakiešu” – Baloža piekritēju arestiem, tomēr, kas ir arestēts uzzināt nav izdevies. Runā, ka vakar no armijas atvaļināti 12 virsnieki.
Baumas par puča gatavošanu no Baloža piekritēju puses pēdējās dienās ir gandrīz beigušās. (Pie šā teikuma uz apmales divi nesalasāmi vārdi)

(Aģenta paraksts krieviski – I.L.): Džon.


IZZIŅA

Lietā Nr. 14991 “Smelij” (Drošsirdis)

————————-(kļička “Smelij”), atvaļināts ģenerālis.
Dzimis 1885.gadā Grašu ciemā – Latvijā. Pabeidzis Viļņas Karaskolu un Nikolajevas Kara akadēmiju.
Pasaules kara laikā bijis latviešu strēlnieku rindās un īpaši pazīstams kļuvis “Nāves salas” aizstāvēšanā Daugavā.
Pēc Latvijas kā valsts proklamēšanas kā viens no pirmajiem iestājies nacionālajā armijā. Atbrīvošanās kara laikā (1919.g.) komandēts uz Dāniju ar īpašu uzdevumu kā Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis. Vēlāk bijis Robežapsardzes divīzijas priekšnieks, bet vēlāk Valmieras kājnieku pulka komandieris.
Fašistiskā apvērsuma laikā 1930.gada (kļūda, 1934., I.L.) 15.maijā (Ulmaņa apvērsums) viņa pulks kā neuzticams ticis ieslēgts kazarmās. Pēc ULMAŅA apvērsuma jaunā valdība viņu kā neuzticamu atstādinājusi no militāra amata, bet pēc tam pavisam atvaļinājusi no dienesta.
Pēc aiziešanas no dienesta pabeidzis Latvijas universitāti (juridisko fakultāti), tomēr iekārtoties darbā šajā specialitātē nav varējis.
Kādu laiku “Smelijs” bijis iesaistīts kādā ne visai tīrā saimnieciskā kombinācijā (piedalījies sabiedriskās apdrošināšanas biedrības “Ērglis” organizēšanā), iznākumā kā bankrotētājs stājies tiesas priekšā, kas viņam piespriedusi samaksāt visai lielu summu par labu cietušajiem no kreditoru biedrības bankrota. Cik zināms, šo summu KĻAVIŅŠ samaksājis nav līdz pēdējam laikam, un tāpēc daļa viņa pensijas ir arestēta.
“Smelija” vervēšanu veicis mūsu rezidents Latvijā “Džons” 1940.gada martā.
Pa šo laiku “Smelijs” ir sniedzis materiālus par Latvijas armijas dislokāciju, armijas augstākā komandsastāva raksturojumus un citus materiālus.
“Smelija” materiāli ir guvuši ievērību.-

GUGB NKVD 5.nodaļas operatīvais pilnvarotais, Valsts drošības leitnants:
(MEĻŅIKOVS)

1940.gada “ ” maijā

==============================================================

====================================================
http://istmat.info/files/uploads/63071/lva_f.1_op._1_d.27_smeliy.pdf

=====================================================================

=====================================================================

Kādas agrākas ziņas

==================

Armijas komandieris ģenerālis Kļaviņš. Kara ministra 23. pavēle. Latvijas Kareivis, 10.07.1940
Oficiālā daļa.
1940.gada 9.jūlijā.
Ieceļu ar š.g. 8.jūliju par Armijas politiskā vadītāja a.p.i. rezerves leitnantu Bruno Kalniņu.
Kara ministrs ģenerālis Dambitis.
Armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītājs B. Kalniņš dzimis 1899.g. Tukumā. Studējis tieslietas un beidzis Latvijas universitāti ar tiesību zinātņu kandidāta grādu.
Piedalījies Latvijas atbrīvošanas karā un par nopelniem paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Sabiedriski politiskā darbā piedalījies no 1917.g., kad darbojies kā Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes sekretārs. Bijis Satversmes Sapulces un visu Saeimu loceklis, Saeimā 15 gadus darbojies kā kara lietu komisijas sekretārs.

1929. un 1932.gadā kā rezerves virsnieks ieguvis ierindas cenzu 4.Valmieras kājnieku pulkā. 1934.g. 15.maijā apcietināts un uz vecās valdības pavēli nodots Karatiesai, kas to sodīja ar 3 gadiem pārmācības namā. Pēc atbrīvošanas no cietuma 1937.g. emigrējis uz Somiju, kur darbojies 2 gadus kā Spānijas republikas sūtniecības sekretārs un vēlāk lietvedis. 1939.g. novembrī vecā valdība viņam atņēma Latvijas pavalstniecību. Atgriezies Latvijā š. g. 3.jūlijā.

——————–

BRUNO KALNIŅŠ

Par armijas komandieri atceltā 1934.g. apvērsuma vīra K.Berķa vietā, iecelts Roberts Kļaviņš, ilggadējais demokrātiskā 4.Valmieras kājnieku pulka komandieris. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no dienesta. Kļaviņu labi pazinu. Viņa pulkā biju dienējis kā rezerves virsnieks.

MANI KONTAKTĒ LATVIJAS ARMIJAS VADĪBA
Jau otrā dienā pēc atgriešanās mani apmeklēja jaunais armijas komandieris ģenerālis R.Kļaviņš, pastāstot, ka armijas vadība, bet sevišķi viņš un jaunieceltais armijas štāba priekšnieks ģen. Jeske ierosinājuši, lai par armijas politisko vadītāju ieceļot mani, bet tam pretojoties LKP centrālā komiteja. Jautāju, vai tad armijas ģenerālitāte būtu man kļuvusi draudzīga, agrāk šie ļaudis bija konservatīvi un vairumā man nelabvēlīgi noskaņoti. Kļaviņš atteica, ka tagad situācija krasi mainījusies, un ģenerāļi ieskatot, ka es būtu labākais kandidāts jaunajam amatam, viņi uz mani liekot lielas cerības. Es taču esot bijis 15 gadus Saeimas kara lietu komisijas loceklis, pazīstot mūsu armiju. Taču Kļaviņš domāja, ka viņa ierosinājums laikam atkritīšot LKP iebildumu dēļ.
Ģenerālis vēl pastāstīja, ka armijas vadība esot pārliecināta par Latvijas pastāvēšanu: Kirhenšteinam to noteikti solījis Višinskis un viņam to personīgi teicis krievu armijas komandieris ģenerālleitnants Kuzņecovs. Viņš domāja, ka Maskava labi zinot Baltijas un sevišķi Latvijas armijas vērtību, neesot jau aizmirsuši latdivīzijas nopelnus Krievijas pilsoņu karā, un no viņu puses būtu neprātīgi tagad šīs armijas iznīcināt. Maskavai taču jārēķinoties ar iespējamu karu pret hitlerisko Vāciju. Tādēļ virsniecība esot sagatavojusies uz mūsu armijas tālāku pastāvēšanu un gribot palikt dienestā arī jaunajos apstākļos.
Šādā neziņas un pretrunu, bet arī cerību un ilūziju gaisotnē pavadīju pirmās trīs dienas pēc atgriešanās dzimtenē jūlija sākumā.


MANA IECELŠANA ARMIJAS POLITISKĀ VADĪTĀJA AMATĀ
Vienā no pirmajām trim dienām pēc manas atgriešanās Latvijā bija notikusi redzamu politisko darbinieku apspriede. Pie tiem bija griezies mans tēvs, Dr.Pauls Kalniņš, lai uzzinātu viņu domas par manu eventuālo iecelšanu Latvijas armijas politiskā vadītāja amatā. Pie manis ieradās Ādolfs Bļodnieks, pēdējās likumīgas demokrātiskās valdības ministru prezidents, kuru labi pazinu kopš 1919.g. un piecpadsmit gadu sadarbības Satversmes Sapulcē un visās četrās Saeimas. Viņš paziņoja, ka šī apspriede esot vienprātīgi izteikusies par to, ka man vajadzētu nacionālās armijas labā uzņemties grūto politiskā vadītāja amatu. Viņi cerot, ka man izdošoties pasargāt mūsu armiju no “izkaisīšanas pa plašo Krieviju”, kā viņš to rakstīja 1949.g. 7.oktobrī notariāli apstiprinātā paskaidrojumā.
Bļodnieks arī paziņoja, ka ģenerālis Jānis Balodis, kādreizējais armijas virspavēlnieks brīvības kara laikā, esot tādos pašos uzskatos. Viņš bez tam apspriedies ar vairākiem mūsu armijas ģenerāļiem, kuri arī vēloties mani redzēt politiskā vadītāja amatā un liekot cerības uz mani. Balodi labi pazinu kopš 1919.g. brīvības kara, kad biju viņa brigādē un saformēju divas brīvprātīgo rotas (vēlāk tās ieskaitīja 8.Daugavpils un 9.Rēzeknes pulkos). Neatkarības gados 1922- 34.g. darbojos kopā ar viņu Saeimas kara lietu komisijā, kuras priekšsēdis Balodis bija.
Tad pēkšņi nāca telefonisks aicinājums no sūtņa V.Derevjanska ierasties pie viņa padomju sūtniecībā. Tur mani sagaidīja sūtnis, viņa padomnieks, sekretārs un vēl pāris sūtniecības darbinieki. Derevjanskis mani saņēma draudzīgi, atcerējās tikšanos pirms pāris gadiem Helsinkos un apprasījās par kopīgiem somu paziņām. Tad viņš teica, ka viņš vēlētos, lai es uzņemtos kādu atbildīgu amatu jaunajā administrācijā, vislabāk armijas politiskā vadītāja amatu. Viņš pie šīs lietas drīzumā atgriezīšoties.
Atceļā no Derevjanska satiku uz Brīvības bulvāra Igaunijas sūtni Maskavā Augustu Reiju. Viņš bija igauņu sociāldemokrātu partijas priekšsēdis, un biju ar viņu ilgus gadus ticies kongresos un Tallinas apmeklējumos. Reijs man paskaidroja, ka esot nupat atlidojis no Maskavas un lidošot tālāk uz Stokholmu, ko viņš arī izdarīja. Reijs bija ļoti optimistiski noskaņots un teica, ka jaunie režīmi Baltijas valstīs ilgi nepastāvēšot, “šie kungi ir tikai kalifi uz vienu stundu”! Viņš cerēja uz ārvalstu iejaukšanos un, liekas, arī uz karu.
8.jūlijā man zvanīja no kara ministrijas un aicināja nekavējoties ierasties pie kara ministra ģenerāļa R.Dambīša viņa dzīvoklī. Mani esot meklējuši jau agrāk, bet neesot bijis mājās. Tā nu vakara stundā ierados pie Dambīša, ko pazinu jau no 1918.g. novembra, kad viņš bija viens no Latvijas armijas dibinātājiem. Dambītis man paziņoja, ka es esot šodien ar viņa pavēli iecelts par armijas politiskā vadītāja vietas izpildītāju un ka man nekavējoties jāstājoties amatā! Biju tātad nostādīts notikuša fakta priekšā, un šinī stāvokli toreiz atkāpšanās vairs nebija iespējama.
Tā sākās mans dienests Latvijas armijā, kas ilga no 9.jūlija līdz 20.septembrim. Otrā rītā ierados armijas štābā un stādījos priekšā armijas komandierim ģenerālim R.Kļaviņām un jaunajam štāba priekšniekam ģen. M.Jeskem. Ar viņiem abiem man nācās kritiskajās turpmākās nedēļās diendienā sastrādāt, kas noritēja labā saskaņā.
Kļaviņš bija plaša vēriena cilvēks, ar noteikti demokrātiskiem uzskatiem, kas astoņus gadus bija komandējis demokrātiskai satversmei uzticamo 4.Valmieras kājnieku pulku, kur es biju bijis rezerves virsnieks. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atvaļināja no armijas. Kā pensionārs viņš bija studējis universitātē tieslietas un ieguvis tiesību zinātņu maģistra grādu. Kļaviņš bija nacionāls virsnieks, kas kā armijas komandieris vienmēr sargāja tās intereses un nekādā gadījumā nebija kāds krievu pakalpiņš.
Ģenerālis M.Jeske bija pirmo pasaules karu izcīnījis franču armijā un neatkarības gados beidzis franču militāro akadēmiju. Arī viņš bija pazīstams ar noteikti demokrātiskiem uzskatiem.
..
POLITISKIE VADĪTĀJI (poļitruki)
Ierodoties pie ģen. Kļaviņa armijas štābā 9.jūnija rītā, pārrunājām politisko vadītāju iecelšanas un viņu stāvokli armijā. Vispirms ģenerālis ieteica man paturēt dienestā un iecelt par savu palīgu Ulmaņa laika audzināšanas daļas priekšnieku pulkvežleitnantu A.Kontrovski, viņš jau arī esot “Valmieras 4.pulka cilvēks”, kam es piekritu. Turpmākā sadarbībā man nebija ar viņu nekādu grūtību.
Kļaviņš izteica arī vēlēšanos, lai par politiskajiem vadītājiem divīzijās un pulkos tiktu iecelti cilvēki, kas pazīst armiju, vislabāk instruktori un virsnieki, pēc iespējas atturoties no sveštautiešiem. “Nu, Jums jau Strādnieku sporta savienībā (SSS?) bija daudzi pirmšķirīgi vīri”, teica ģenerālis. Citādi viņam nebija nekādu priekšlikumu.
Kļaviņš vēl izsacīja bažas, ka LKP mēģinās uzspiest arī savus kandidātus. “Raugiet pēc iespējas iecelt mazāku skaitu komunistu, mēs armijā ceram uz jums”, tā apmēram skanēja mūsu saruna un vienošanas par turpmāko darbu. Kara ministrs ģen. R.Dambītis, turpretim, izrādīja mazu interesi par politiskajiem vadītājiem.
Tiesiskais pamats manai darbībai bija Kirhenšteina valdības 4.jūlijā izdotais likums par politiskajiem vadītājiem ar 12.jūlija papildinājumiem un 5.jūlija kara ministra instrukciju par politiskajiem vadītājiem armijā.
Visi politiskie vadītāji skaitījās aktīvā kara dienestā un baudīja aktīvā kara dienesta virsnieku tiesības. Man kā armijas politiskam vadītājam bija piešķirtas armijas pārvaldes priekšnieka disciplinārās tiesības, un kā “vadības orgāns” tika nodibināta Kultūras-propagandas pārvalde, kurā ietilpa divi armijas politiskā vadītāja palīgi un 6 politiski darbinieki.
Politiskie vadītāji bija paredzēti tikai pie armijas štāba, pie divīzijām un brigādēm, pie pulkiem un atsevišķām kara iestādēm. Viņi netika iecelti zemākās vienībās – bataljonos un rotās. Visi politiskie vadītāji bija formāli pakļauti karaspēka daļu komandieriem un arī augstāk stāvošiem politiskiem vadītājiem.
Kā armijas politiskais vadītājs biju pakļauts kara ministram un armijas komandierim.
Visus politiskos vadītājus iecēla un atcēla armijas komandieris uz manu priekšlikumu un izsludināja par to armijas komandiera pavēlē. Manas darbības laikā nebija nekādu domstarpību šinī jautājumā. Kopskaitā tika iecelti 76 politiskie vadītāji.Viņu skaits, salīdzinot ar apm. 2000 virsniekiem, bija mazs. Lielākā daļa no viņiem bija agrākie “Strādnieku Sports un Sargs” darbinieki, kurus personīgi pazinu un kuriem varēju uzticēties.
Viņu skaitā nebija komūnistu, gan bija vairāki aktīvi LSDSP darbinieki.
LKP vadība pirmajās divi nedēļās bija ļoti nevarīga armijas lietās un man nedeva nekādus savus kandidātus politisko vadītāju amatam. Izskaidrojums bija piemērotu kandidātu trūkums, jo partija jūnija un jūlija mēnešos aptvēra tikai dažus simtus biedru.
Tikai jūlija vidū LKP CK sekretārs Ž.Spure man piesūtīja sarakstu ar sešiem vārdiem, un pieprasīja, lai tos ieceļ par politiskiem vadītājiem.
To arī izdarīju, bet nozīmēju viņus provincē.
Pilnīgi nepatiess ir E.Žagara apgalvojums viņa grāmatā “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.-1941.”, Rīgā, 1975), it kā LKP un arodbiedrības uz armiju “nosūtīja veselu rindu aktīvu komunistu”. Šo nepatiesību atkārto ari LME (III:61). No 6 komunistiem, kurus LKP CK sekretārs ieteica iecelt par politiskiem vadītājiem, viens (vārdu neatceros) izrādījās par provokatoru, kas bijis politpārvaldes spiegs kompartijā un tika vēlāk apcietināts. Viņu un citus aģentus nelegālajā kompartijā atklāja Ulmaņa laika
politpārvaldes un drošības departamenta direktors Fridrihsons, kas sadarbojās ar komunistisko politpārvaldes priekšnieku Latkovski.
STARP MAN ATSŪTĪTIEM KOMŪNISTIEM ATCEROS TAGADĒJO ‘CĪŅAS’ ĀRPOLITISKO REDAKTORU M.VULFSONU (VILKU), citi bija nenozīmīgas personas.
Par savu otro palīgu iecēlu vienu no SSS sargu vienību vadītājiem, virsnieka vietnieku Artūru Zirnīti (kara laikā miris). Par Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona politisko vadītāju nāca bij. Saeimas deputāts un agrākais kara lietu komisijas loceklis, rezerves leitnants Pauls Lejiņš (deportēts 1941.g. jūnijā), aktīvs sociāldemokrāts. Arī virkne citu politvadītāju bija LSDSP biedri, piem., P.Grundulis, K.Kurmis, P.Grigāns, K.Zamariters u.c. Par Valmieras pulka polit.vadītāju iecēlu rezerves leitnantu Jāni Bausku (tagad Upsalā, Zviedrija).

Ar Ulmani man tieša tikšanās neiznāca. Bet ģen. Kļaviņš, saskaņā ar likumu, brauca pie viņa ziņot par iecelšanām un atcelšanām armijā. Jūlija sākumā viņš man teica, esot pārsteidzoši, ka Ulmanis joprojām ieskatot, ka viņam esot “teikšana”, viņš nepārprotami liekot saprast, ka krievi viņu atzīstot par prezidentu un tā tas būšot arī turpmāk. Kādu citu reizi viņš stāstīja, ka Ulmanis esot ziedojis 5000 latu komunistu ‘Sarkanai palīdzībai’. Kļaviņš teica – “to nu gan Ulmanim nevajadzēja darīt, ar to viņš nestiprinās savu stāvokli”.

Kļaviņš pastāstīja arī otru pārsteidzošu lietu. Kad 20.jūnijā izsludināja amnestiju politiskajiem, Ulmanis esot jautājis Višinskim, vai tad tiešām viņš gribot, lai atbrīvo arī “Pērkoņkrusta fašistus”? Višinskis to noraidījis un izteicis pateicību Ulmanim, ka viņš uz to norādījis. Vēlāk Višinskis izteicies ļoti atzinīgi par Ulmani un apzīmējis viņu par “gosudarstvenij muž”, par īstu valstsvīru.

Sociālā izcelšanās un izglītība
Dzimis zemnieka (saimnieka) ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu un Gorku zemkopības skolu Mogiļevas guberņā. 1903. gadā R. Kļaviņš iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (beidzis 1906. gadā). 1914. gadā nokārtoja pirmo iestājpārbaudījumu kārtu Nikolaja ģenerālštāba akadēmijā, 01.–06.1917. beidza akadēmijas jaunākās klases saīsināto kara laika kursu. 1928.–1929. gadā beidza Latvijas armijas Kara akadēmiskos kursu astoņu mēnešu kursus vecākajiem virsniekiem. Vecākais brālis Augusts Kļaviņš bija Krievijas armijas poručiks, kritis Krievijas–Japānas karā.
Svarīgākie militārās karjeras posmi
R. Kļaviņš bija virsnieks 180. Ventspils kājnieku pulkā Jelgavā (no 1906. gada), Penzas guberņā (no 1910. gada). Podporučiks (1906), poručiks (1907), štābkapteinis (1913), kapteinis (1916), apakšpulkvedis (08.1917.). 1907.–1909. gadā un 1910. gada vasarā R. Kļaviņu piekomandēja kara tiesai Rīgā par tās sekretāra palīgu. Pulka adjutants (no 1913. gada), rotas komandieris Krievijas Rietumu frontē Polijā un citur (no 1915. gada). Piedalījās kaujās ar Austroungārijas un Vācijas karaspēku. 10.1915. R. Kļaviņu iecēla par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona saimniecības priekšnieku (06.1916.–11.1916. bataljona komandiera vietas izpildītājs). Pēc Ģenerālštāba akadēmijas jaunākās klases beigšanas no 06.1917. virsnieks 43. armijas korpusa štābā Ziemeļu (Rīgas) frontē.
20.02.1918. R. Kļaviņš Vidzemē (pie Valmieras) krita vācu gūstā. Tā kā viņš padevās bez kaujas R. Kļaviņš tika atzīts par Krievijas bēgli un atbrīvots 04.1918. Dzīvoja Maskavā, vēlāk Saranskā, Novgorodā, Vjatkā, Jekaterinburgā, Petrogradā. 09.1918. pie Pleskavas pārgāja Padomju Krievijas un Vācijas demarkācijas līniju, dzīvoja Liezēres pagastā.
18.11.1918. R. Kļaviņš iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants), Baltijas Landesvēra komandiera palīgs (no 06.12.1918.). Pēc valdības un tās bruņoto spēku atkāpšanās no Rīgas 12.01.1919. R. Kalniņš no Liepājas tika komandēts uz Dāniju kā valdības delegācijas militārais lietpratējs. Viņa uzdevums bija piedalīties Dānijas brīvprātīgo vervēšanā cīņai Latvijā.
19.04.1919. “ģimenes apstākļu dēļ” R. Kļaviņu atvaļināja no bruņotajiem spēkiem. Viņš devās uz Tālajiem Austrumiem, no kurienes Latvijā atgriezās 1920. gada rudenī. Latvijas Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba nodaļas priekšnieks (no 14.10.1920.), jaunizveidotās Robežsargu divīzijas štāba priekšnieks (no 01.1921.). Pulkvedis (1922), ģenerālis (1931). Pēc divīzijas likvidācijas R. Kļaviņš bija 4. Valmieras kājnieku pulka komandieris Rīgā (no 08.11.1922.).

  1. gadā R. Kļaviņš kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības saraksta (netika ievēlēts). Vidzemes divīzijas komandiera palīgs (no 27.06.1931.). Pēc valsts apvērsuma 14.06.1934. politisku apsvērumu dēļ atvaļināts no dienesta (formāli – “pēc paša vēlēšanās”, faktiski – aizdomas par politisku kreisumu). 1934. gadā R. Kļaviņš uzsāka tieslietu studijas Latvijas Universitātē (beidzis 1938. gadā). Strādāja apdrošināšanas sabiedrībā “Ērglis”.
    12.1939., būdams dziļi aizvainots par autoritārā režīma vadību, R. Kļaviņš nodibināja sakarus ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izlūkdienesta aģentiem (reģistrēts kā aģents). Zvērināta advokāta Mārtiņa Antona palīgs Rīgā (no 12.06.1940.).
    Padomju okupācijas laikā R. Kļaviņš tika ieskaitīts (20.06.1940.) Latvijas armijas dienestā, armijas komandieris. Pēc valsts aneksijas PSRS sastāvā no 09.1940. bija no Latvijas armijas saformētā Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris (pārdēvēts par Sarkanās armijas ģenerālleitnantu). 07.1940. viņu ievēlēja par t. s. Latvijas tautas saeimas (vēlākā Latvijas PSR Augstākā Padome) deputātu (no 08.1940. – Augstākās Padomes Prezidija loceklis). 13.06.1941. R. Kļaviņš tika komandēts uz kursiem Maskavā, kur 22.06.1941. viņu apcietināja. 29.07.1941. R. Kļaviņam tika piespriests nāvessods – nošaušana.
    Nopelni
    R. Kļaviņš piedalījās Latvijas bruņoto spēku izveidē un nostiprināšanā, ieņemot vadošus amatus 1918.–1919. gada mijā, kā arī 20.–30. gados. Viņš bija dienesta pakāpē augstākā militārpersona, kuru politisku iemeslu dēļ atvaļināja pēc autoritārā apvērsuma 1934. gadā. Pašam negribot, R. Kļaviņam bija ievērojama loma PSRS iniciētajā Latvijas valsts iznīcināšanas procesā, ieņemot t. s. tautas armijas komandiera, un pēc tam 24. teritoriālā korpusa komandiera amatu. Saskaņā ar laikabiedru liecībām R. Kļaviņš cerējis uz neatkarības saglabāšanu un smagi pārdzīvojis dienesta biedru represēšanu. https://enciklopedija.lv/skirklis/63909-Roberts-K%C4%BCavi%C5%86%C5%A1

——————–

Jānis Riekstiņš

  1. gada maijā par “pretpadomju sa­zvērestības organizēšanu, kuras mērķis bija padomju varas gāšana Latvijā un buržuāziskās iekārtas atjaunošana valstī” PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldes darbinieki arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus V. Spandegu, R. Klinsonu, bijušo Latvijas armijas pulkvedi R. Ceplīti, apakšpulkvedi A. Kristovski, kapteini N. Ošiņu, kā arī 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieri R. Kļaviņu un 183. divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi Kārli Lejiņu. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija visiem viņiem piesprieda nāves sodu. Pavisam pirmajā okupācijas gadā, līdz 1941. gada 14. jūnijam, apcietināja apmēram 300 latviešu virsnieku un 280 instruktoru un kareivju.

=============


Ēriks Jēkabsons
Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

——————–

KĻAVIŅŠ ROBERTS (КЛЯВИНЬШ Роберт Юрьевич) (10.11.1885–16.10.1941), Sarkanarmijas ģenerālleitnants (no 1940.gada). Dzimis Madonas rajona Grašu pagastā. (Cara) armijā no 1907.gada. Pirmā Pasaules kara dalībnieks, no 1915.gada 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris. No 1918.gada Latvijas armijā: 1922–31.gg. 4. Valmieras pulka komandieris, 1931–34.gg. 2. Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks un komandiera pienākumu izpildītājs. No 1934. gada atvaļināts. 1940.gada jūnijā – augustā Latvijas (viltus – I.L.) tautas armijas komandieris. no 1940.g. septembra līdz 1941.g. jūnijam – PSRS 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris. Arestēts 22.06.1941. 29.07.1941 PSRS Augstākās Tiesas militārā kolēģija piespriedusi augstāko soda mēru (nošaušanu – I.L.) apsūdzot dalībā kontrrevolucionārā sazvērnieciskā organizācijā.
Augstākā militārā izglītība, 10.06.1941 izsaukts uz Maskavu uz mācībām, Ģenerālštāba kursiem, un kara sākumā, 22.06.1941 arestēts kopā ar četriem 24.korpusa latviešu ģenerāļiem, nošauts 16.10.1941 55 gadu vecumā. Tiesā 29.07.1941 R.Kļaviņš paziņojis: “Vienmēr esmu bijis fašistisku noskaņojumu pretinieks un pretpadomju organizācijai piederējis neesmu”. Viņa argumenti tiesnešus nav interesējuši. 16.10.1941 R.Kļaviņš un citi šā korpusa ģenerāļi un virsnieki nošauti. Visi reabilitēti 30.11.1957.

Galvenās Kara prokuratūras kara prokurors majors Nazarovs, kurš nodarbojies ar šīs lietas pārskatīšanu 1950-ajos gados, ir konstatējis daudz aplamību un nesakritību, kas liecina par skaidru apsūdzības fabrikāciju, ko veikuši pazīstamie PSRS MGB bendes: V.I.Komarovs (arestēts 26.07.1951, nošauts 19.12.1954 38 gadu vecumā, nav reabilitēts), B.V.Rodoss (nav reabilitēts), M.T.Lihačovs (arestēts 13.07.1951, nošauts 19.12.1954 41.gada vecumā, nav reabilitēts).

Klāvs Lorencs Latvijas darba ministra amatā

——————–

KĀDA ŠĶAUTNE 1940.GADA VASARAS NOTIKUMOS. Mārtiņš Virsis. Literatūra un Māksla, Nr.29. 1988.g.

…Atminoties tās liktenīgās dienas, kā arī Andreja Višinska uzstāšanos un darbību Latvijā, man neviļus ataust atmiņā ministru prezidenta adjutanta pulkveža M.Lūkina daži nostāsti par Višinska apciemojumiem valdības mājā. Jau iebraukšanas dienas vakarā Višinskis ieradies vizītē pie “prezidenta” Ulmaņa.
Ar pastrīpotu uzmanību un sevišķu goda parādīšanu Višinskis ievērojis visu “prezidentam” piekrītošo etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis “prezidenta” titulu. Ar reveransiem, palocīšanos, augsto titulēšanu Višinskis spiedis uz Ulmaņa godkārības stīgām. Glaimojot viņa patmīlībai, Višinskis liekulīgi nostājies vienlīdzīgu pušu lomā. Jau pie pirmās sastapšanās skarts nākošās valdības sastāvs. Šinī saruna Ulmanis naivi piebildis: “Jums jau še tik daudz labu draugu, kā Buševics, Menders, Lorencs, Bastjānis un citi, ka sastādīt valdību nebūs nekādu grūtību.»
Uz to Višinskis savilcis ironisku smīnu un noteicis: “Jūs domājat, ka tie ir mūsu draugi?” un licis saprast, ka tā ir dziļa maldīšanās. Pie kam šinīs sarunās, apzinīgi maldinādams savu partneri, Višinskis apgalvoja, ka pie valdības sastāva noteikšanas svarīgs vārds piekritīs pašam “prezidentam”.
Tikpat divkosīga bija Višinska nostāja sarunās ar Latvijas sabiedriski politiskajām aprindām. Viņš lika saprast, ka ļoti vēlētos zināt Latvijas sabiedriski politisko domu par radušos stāvokli. Ievērojot Višinska vēlēšanos orientēties Latvijas politiskajos apstākļos, zināmu virzienu pārstāvji, gan no pilsoniskajam, gan strādniecības organizācijām, stājās ar viņu sakaros un sarunās. Bet liels bija mūsu visu pārsteigums, kad Višinskis skaidri un atklāti pateica, ka viņš ne ar kādām partijām vai organizācijām sarunas nevedīs, bet tik ar atsevišķām personām, uzklausot viņu individuālās domas. Višinska nostāju sapratām!
Viņš baidījās, ka, salaužot 15.maija žņaugus, Latvijas politiska doma varētu ātri sākt kristalizēties un Višinsika priekšā nostāties jau kā politiski organizēta, stipra Latvija. Tas neiekļāvās viņa nolūkos.
Un tomēr pretēji Višinska gribai sarunas sākās caur politiskajiem strāvojumiem. Strādnieku kustības un liberālo aprindu pārstāvji noteikti pateica savus uzskatus un pastrīpoja, ka nekādus mandātus vai pilnvaras no Ulmaņa rokām viņi nevēlas saņemt. To pateica Višinskim advokāts Pēteris Berģis, kad viņam piedāvāja tieslietu ministra posteni, arī Atis Ķēniņš, saņemot izglītības ministra posteņa piedāvājumu.
Tas pavisam neatbilda Višinska nolūkiem, kurš gribēja, lai Ulmaņa rokas visus notikumus it kā nosegtu ar zināmu legalitāti. Un tā “sabiedrisko darbinieku sarunas” ar Višinski izvērtās par tukšu formu, jo aiz šo sarunu aizsega visā klusībā Padomju sūtniecībā tika sastādīta valdība, par kuras
sastāvu nevienā vietā netika runāts ne pušplēsta vārda. Nekur netika minēts ne Kirhenšteina, ne Lāču, ne citu ‘Jaunāko Ziņu’ vīru vārds…
Un tā 20.jūnijā visu sabiedrību pārsteidza publicētais valdības sastāvs, kurā vairāk kā puse sastāvēja no politiskā ziņā maznozīmīgiem ‘Jaunāko Ziņu’ vīriem.

——————–


SOCIALDĒMOKRĀTIJA pēctecībā un mainībā. Pie pirmavotiem. A. Stranga,
vēstures zinātņu kandidāts. Cīņa, Nr.30, 1989

Galvenais pretulmaniskais spēks Latvijā pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma bija Latvijas strādniecības vienotā fronte. Un tās aktīva dalībniece bija Latvijas Sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija (LSSZP) — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pēctece.
Diemžēl jāatzīst, ka 30.gadu beigās īstu tautas fronti tā arī neizdevās izveidot. Nekas cits, izņemot LKP un LSSZP tajā neietilpa.
Kā zināms, parlamentārās republikas laikā LSDSP bija lielākā politiskā partija Latvijā. 1934.gada 1.janvārī tās 181 nodaļās bija 8802 biedri, partijas jaunatnes organizācijā — ‘Darba Jaunatnē’ — 2812, ebreju darbaļaužu organizācijā ‘Bunds’, kas bija partijas autonoma sastāvdaļa — 475; kopā — 12 089 cilvēki. Sociāldemokrātiskajā Latvijas strādnieku sporta biedrību savienībā (SSS), kas apvienoja 5 biedrības, tās 142 nodaļās bija 6730 biedri. Pēdējās Saeimas vēlēšanās 1931.gada rudenī par šo partiju balsoja 190 562 vēlētāji un tai bija lielākā frakcija (21 deputāts) republikas parlamentā.
Dažas dienas pirms Ulmaņa sarīkotā apvērsuma sociāldemokrātu Centrālā Komiteja slēgtā sēdē atzina par nepieciešamu radīt nelegālu partijas vadību gadījumam, ja valstī tiktu likvidētas legālās
darbības iespējas. Tomēr visumā partija, kā vēlāk 1935.gada jūlijā atzīmēja LSSZP 1.kongress, tobrīd vēl nebija gatava rosīgai nelegālai darbībai — apvērsums nāca negaidīti. Godīgi un paškritiski izcilais sociāldemokrātu partijas darbinieks K.Lorencs savulaik atzina: “Nepiedodama
bija mūsu kļūda, ka pārāk daudz vērības mēs piegriezām sīko, politiski maznozīmīgo fašistisko grupu darbībai un pietiekoši neievērojām, kas notiek lielgruntniecības reakcionāros noslāņojumos.” Bet Fr. Menders. partijas priekšsēdētājs pirms apvērsuma, mūža nogalē 1967.gadā. rakstīja: “Pati lauku buržuāzija nespēja veciem, demokrātiskiem līdzekļiem paturēt ilgi noteikšanu Latvijā, ja demokrātija būtu palikusi. No šejienes nemiers ar Saeimu, ar demokrātiskiem iestādījumiem, kas deva pamatu aizsargu un augstāko armijas virsnieku apvērsuma tendencēm, kuras manīgi izmantoja politiskie blēži un koruptanti ap Ulmani, paceldami šo varaskāro veci par savu karogu.”
Kaut gan 15.maija trieciens vispirms bija vērsts pret sociāldemokrātiem, tūlīt pēc apvērsuma sākās nelegālas partijas izveide. Jau 16.maijā Rīgā notika divas slepenas sanāksmes, no kurām nozīmīgākā un ar plašāko pārstāvniecību bija vakarā sarīkotā apspriede pilsētas amatnieku skolas galdnieku darbnīcas telpās pie Gaisa tilta (tās sapulces vajadzībām atvēlēja darbnīcas vadītājs Roberts Hermanis (Sēlis) un galvenais inženieris Kārlis Buševics).
Apvērsuma un plašu arestu apstākļos tā bija diezgan reprezentatīva nelegālā sanāksme: tajā piedalījās vēl neapcietinātie sociāldemokrātu CK locekļi Ansis Buševics un Klāvs Lorencs, LSDSP Rīgas komitejas locekļu grupa ar Elzu Ozoliņu (arī CK locekle) priekšgalā, vairāki SSS pārstāvji, pazīstamais arodbiedrību darbinieks Fr. Balodis, daži biedri no partijas kooperatīvās sekcijas.
Jau pirmajā apspriedē, pulksten 12 dienā. bijušās SSS biedri nevēlējās samierināties ar notikušo un bija gatavi nekavējoties sākt nevienlīdzīgu ciņu, pieprasīja tūlīt viņus apbruņot. Līdz vakaram viņu cīņas griba nebija mazinājusies, taču dienas laikā bija kļuvis zināms, ka sociāldemokrātu ieroču krājumi (247 dažādu marku revolveri un pistoles, 6 šautenes, Bergmaņa mašīnpistole) ir konfiscēti: P. un B. Kalniņa vasarnīcā Jahtkluba ielā 5 policija atrada 95 revolverus, 4 šautenes un 1 mašīnpistoli, arestējot J.Celmu uzgāja 24 revolverus, pie P.Ulpes —18 revolverus. Ieroči bija glabājušies arī pie citiem arestētajiem sociāldemokrātu līderiem. Apspriedei izdevās pārliecināt godīgos jauniešus, ka bruņota pretošanās būtu veltīga asinsizliešana. Apspriežot jautājumu par ģenerālstreika izsludināšanas iespēju, sanāksmes dalībnieki bija spiesti secināt, ka to noorganizēt neizdosies – strādnieku vairākuma atbalstu tas negūtu. Sāpīgs, bet reālistisks vērtējums. Tiesa gan, vēl pārsprieda jautājumu par iespējamu armijas (konkrēti — Zemgales divīzijas) atbalstu cīņā pret apvērsumu. Divīzijas komandieris R.Bangerskis vienam otram likās samērā progresīvi noskaņots. Tomēr tika secināts, ka spēku samērs ir pilnīgi nelabvēlīgs tūlītējas bruņotas cīņas organizēšanai.
Sanāksmes dalībnieki nolēma dibināt jaunu, nelegālu partiju, ko pēc K.Lorenča priekšlikuma nosauca par Latvijas Sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju. Partijas tālākā Izveide turpinājās maija otrajā pusē, kad pēc bijušās sociāldemokrātiskās partijas vadības arestēšanas un ieslodzīšanas Liepājas nometnē, nelegālo darbu uzņēmās un vadīja Elza Ozoliņa, Mārtiņš Ozoliņš, Alberts Miezis. Alfrēds Bokmelderis un citi biedri.
Jau 16.maija sanāksmes dalībnieki vienojās par nepieciešamību radīt vienotu strādnieku fronti un sadarboties ar LKP. Nolēma tuvākajiem cīņas mērķiem pamatā likt sociāldemokrātijas 1930.gada
programmu. Izdarot tajā nepieciešamos, jaunajiem apstākļiem atbilstošus taktiskos grozījumus.
Jaunajā partijā gan iekļāvās tikai neliela daļa no bijušās LSDSP biedriem — 30.gadu beigās aptuveni 300 cilvēku. Daļa bijušo sociāldemokrātu, tieši nepiedaloties nelegālas partijas darbā, to atbalstīja materiāli un morāli. Bet bija arī tādi, kas nebija nodibinājuši sakarus ar LSSZP, tomēr patstāvīgi cīnījās pret Ulmaņa režīmu. 1938.gada maija sākumā Rīgas apgabaltiesa tiesāja 9 bijušās sociāldemokrātiskās partijas biedrus — Paulu Rogaini, Annu Tirzmali, Honi Ferberi un citus par slepenu darbību pret pastāvošo režīmu.
LSSZP bija diezgan plašs vietējo organizāciju tīkls. Tiesa gan, tās bija samērā mazas skaitā. Jau 1934.gada augustā nodibinājās Ziemejkurzemes apgabala komiteja Ventspili (Fr.Cāče, V.Arājs,
Z.Kronbergs, E.Stroils), oktobrī — organizācija Liepājā (I.Busulis, H.Subls, V.Kurpnieks), 1935.gada janvārī — šūna Valmierā, rudenī — šūnas Popē un Aucē, Jelgavas organizācija M.Mikelsona vadībā. 1936.gadā radās šūna Jēkabpilī, un tajā pašā gadā bijušais Saeimas deputāts no sociāldemokrātiskās partijas un CK loceklis Miķelis Rozentāls, kuru 1935.gada 29.martā atbrīvoja no Liepājas nometnes, sāka veidot LSSZP Saldus organizāciju. Sākot ar 1938.gada rudeni, tā kļuva par vienu no aktīvākajām sociālistu organizācijām provincē (M.Viķis, A.Stamers, E.Stamers. Fr.Kadiķis). Daudz vājāka bija partijas darbība Latgalē — manā rīcībā ir ziņas tikai par atsevišķiem LSSZP biedriem Rēzeknē un tās apriņķi (Bērzgalē).
Pirmajās dienās pēc 15.maija apvērsuma nelegāli savu darbību atjaunoja arī ‘Bunds’ — tika izveidota tā nelegāla CK, kas 1934.gada jūlijā izdeva skrejlapu, kurā paziņoja, ka izveidota jauna nelegāla organizācija, kas cīnās par proletariāta diktatūru un sociālistisko revolūciju, kuras īstenošanai nepieciešamības gadījumā jābūt gataviem organizēt bruņotu sacelšanos.
Jau 1934.gada augustā Bunda CK griezās pie LKP ar priekšlikumu nodibināt vienotu fronti. Bunda izstrādātajā vienotās frontes platformā, cita starpā, bija ierosināts organizēt kopīgu cīņu “pret kara gatavošanu un, pirmkārt, par Padomju Savienības aizstāvēšanu.” Sākumā LSSZP pagaidu CK kreisi noskaņotie jaunieši negribēja dot Bundam tam pienākošos autonomiju LSSZP ietvaros. Partijas 1.kongress (1935.g. jūlijā) tomēr pieņēma vienīgo pareizo lēmumu:
saskaņā ar LSSZP pagaidu statūtu 24.pantu ebreju sociālistiskā organizācija Bunds darbojas saskaņā ar savu programmu un statūtiem. Jāatzīst, ka Bunda vēsturi un ieguldījumu cīņā par darba
ļaužu tiesībām mēs esam nepelnīti aizmirsuši. Vēlāk, staļinisma apstākļos, Bunda liktenis bija dramatisks. 1941.gada 14.jūnijā deportēto 5000 ebreju vidū bija ne viens vien Bunda biedrs,
ieskaitot tā vadītājus J.Rabinovlču, I.Berzu, pazīstamo sociāldemokrātu darbinieku, bijušo Saeimas deputātu Dr. N.Maizelu.
Pēc tam, kad 1935.gada martā no Liepājas nometnes tika atbrīvoti bijušās sociāldemokrātiskās partijas vadītāji, plašā un reprezentatīvā sociāldemokrātisko aprindu sanāksmē tika ievēlēta tā sauktā Partijas padome, kurā darbojās pieredzējusi un autoritatīvi Latvijas sociālistiskās kustības dalībnieki: A.Buševics, Fr.Menders, A.Rudevics, I.Višņa, K.Lorencs, K.Ozoliņš. Starp LSSZP ierindas biedriem, ļoti kreisi noskaņotajiem jauniešiem, kuri lielākoties jau pirms 15.maija apvērsuma bija darbojusies Strādnieku sporta savienībā, Darba Jaunatnē, sporta biedrībā Cīņa, biedrībā Brīvais vārds (organizācijās, kuru darbība bija kreisāka par socāldemokrātu partijas vadības kursu), un padomē dažbrīd pastāvēja domstarpības atsevišķos taktikas jautājumos, taču visumā padomes autoritāte bija augsta. Tā, protams, vispirms balstījās uz tādu tās locekļu kā Fr.Menders (viens no sava laika visizglītotākajiem politiķiem Latvijā, izcils publicists un kas pavisam nepelnīti aizmirsts. Ievērojams diplomāts, kuram bija liela nozīme Latvijas un Krievijas, kā arī Latvijas un Vācijas miera līgumu sagatavošanā 1920.gadā un izšķirīga loma Latvijas un Padomju Savienības 1927.gada līgumu izstrādē). A.Buševics, A.Rudevics, K.Lorencs (viens no
pieredzējušākajiem saimnieciskajiem darbiniekiem Latvijā, Latvijas Patērētāju biedrību
savienības valdes ilggadējais priekšsēdētājs, Saeimas finansu komisijas loceklis) ar milzīgo politiskās darbības pieredzi, eiropeisko izglītību (ne tikai ģeogrāfiskā ziņā, lai gan Fr.Menders bija skolojies Vīnē un Bernē, K.Lorencs — Berlīnē, bet arī līmeņa, dziļuma ziņā), zināšanām un neapšaubāmajām intelektuālajām spējām. Virkni vissvarīgāko LSSZP dokumentu, tās programmatiskos rakstus un brošūras uzrakstīja lieliskie publicisti Fr.Menders — ‘Latvijas sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas deklarāciju’ un ‘Sociālisti un tautas fronte’ 1938.gadā. A.Rudevics (R. Grants) — brošūru ‘Trešā atbrīvošana’, A.Buševics — brošūru ’15.maija Latvija’, K.Lorencs — ‘Nevis Latvijas atjaunošana, bet viņas 3 gadu izlaupīšana’ (1937.g.).
Ļoti liela loma starptautiskās sabiedriskās domas informēšanā par stāvokli Latvijā un augošajām hitleriskās agresijas briesmām 30.gadu nogalē bija ārzemēs dzīvojošajiem F.Cielēnam (Parīzē) un
Br.Kalniņam (kopš 1937.gada rudens Helsinkos). F.Cielēns pārstāvēja LSSZP II Internacionālē un uzturēja arī tiešus sakarus ar Kominternes vadību (ar G. Dimitrovu), bieži publicējās sociāldemokrātiskajos izdevumos Eiropā.
F.Cielēna politiskā nostāja 30.gadu otrajā pusē bija ļoti kreisa. K.Lorencs rakstīja, ka “sakarā ar Spānijas notikumiem un Francijas sociālistiskās partijas (Blūma) nostāju šajos notikumos F.Cielēns bija kļuvis tik kreiss, ka no soc. Internacionāles mums signalizēja par mūsu pārstāvja
komunistisko orientāciju”. Ļoti plašs bija arī B.Kalniņa publicistiskās darbības lauks, ieskaitot pat Palestīnas strādnieku! partijas orgānu ‘Hapoel flacair’ (Jaunais Strādnieks). LSSZP publicistikas
un preses orgānu (it īpaši apjomīgā žurnāla Brīvība) teorētiskais līmenis neapšaubāmi bija augsts.
1935.gada jūlijā sanāca LSSZP 1.kongress, kurš formulēja partijas tuvākos un gala mērķus. Ievēlēja CK un pieņēma pagaidu statūtus. Politiskajā jomā partija pasludināja savus mērķus — cīņu par K.Ulmaņa diktatūras gāšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu (tika īpaši izskaidrots, ka proletariāta diktatūra uzlūkojama vienīgi par cīņas līdzekli pārejas periodā buržuāzijas varas salaušanai).
Partija atzīmēja, ka tā necīnīsies par buržuāziskās demokrātijas atjaunošanu (“mēs negribam miroņu augšāmcelšanos”), bet par demokrātisku konstitūciju un valsts aparāta plašu reorganizāciju darbaļaužu masu interesēs, tā iztīrīšanu no reakcionāriem elementiem un demokrātiskās iekārtas pašaizsardzības organizēšanu, īpaši tika uzsvērts, ka K.Ulmaņa apvērsuma dalībnieki tiks nodoti revolucionārai tiesai.
Dziļi demokrātiski pārkārtojumi bija paredzēti ekonomikas jomā:

  1. Lielo īpašumu (pilsētās un laukos) nacionalizācija. Bet tika arī apsolīts, ka darba zemniecības un sīkburžuāzijas īpašumi netiks nacionalizēti. LSSZP paziņoja, ka sīkburžuāzisko masu un
    proletariāta interesēs partija īstenos visus tos tuvākos uzdevumus, “kurus jau agrāk uzstādīja sociāldemokrātiskā partija».
  2. Darba aizsardzības, kultūras, izglītības un arodbiedrību politikā partija paredzēja realizēt tos punktus, kuri bija ietverti Latvijas sociāldemokrātijas programmā, ko pieņēma partijas 15.kongress 1930.gada jūnijā. Jāatzīst, ka šī programma, kas bija izstrādāta Austrijas sociāldemokrātijas 1926.gada Lincas programmas idejiskā ietekmē, bija patiešām dziļi demokrātiska. Taisnība B.Kal-
    niņam, kurš rakstīja, ka 1930.gada programma “… bija plašs darbs, kas aptvēra 46 lpp. Salīdzinot ar citu neatkarības laika partiju īsajām programmām, tā bija vienīgā programma ar sīki formulētam prasībām visās nozarēs”.
    Šāda pēctecības saglabāšana bija gluži pareiza politiska līnija, jo bija vērsta uz plašu kreisi noskaņoto iedzīvotāju slāņu atbalsta nodrošināšanu demokrātiskajai revolūcijai.
    Partijas galvenie uzdevumi un cīņas mērķi atbilstoši Latvijas starptautiskā un iekšējā stāvokļa attīstībai tika precizēti 1939.gada beigās un1940.gada sākumā — programmatiskajos rakstos ‘Mūsu nostāja tagadējā laikā’ (Brīvība, 1939.g.dec., Nr. 8) un ‘Par mieru, demokrātiju un vienību’ (Brīvība, 1940.g. marts, Nr. 10), kā arī 1940. gada martā notikušā 2.kongresa lēmumos, īpaša uzmanība bija veltīta partijas ekonomiskās politikas izskaidrošanai. Vēlreiz tika atgādināts, ka nacionalizācija skars tikai “Latvijas lielrūpniecību’. Papildinot 1.kongresa lēmumus, tika paredzēta
    arī “ārtirdzniecības nacionalizācija un iekštirdzniecības pārveidošana uz kooperatīviem pamatiem”. Saprotams, ka šāda papildinājuma parādīšanos noteica tās grūtības ārējā un arī iekšējā tirdzniecībā, ko Latvija sāka pārdzīvot pēc otrā pasaules kara sākuma.
    Pilnīgā saskaņa ar Latvijā pastāvošo agrāro iekārtu tika formulēta agrārprogrammā:
    “Mazākas pārmaiņas paredzamas Latvijas lauksaimniecībā. Pēdējās atkarība no lopkopības nerunā par labu lauksaimniecības kolektivizācijai. Ar agrārreformu radītā iekārta tādēļ paliks negrozīta, ar to vienīgo izņēmumu, ka tai lielzemniecības grupai, kuras labā tika izvests Ulmaņa apvērsums, tai būs jānozūd …”, tiks īstenota “Ulmaņa vīru — lielzemnieku zemes sadalīšana”. LSSZP labi saprata, ka Latvijas ekonomikas agrārais, sīkburžuāziskais raksturs nedod pamatu īstenot kolektivizāciju, kura būtu pilnīgi nevajadzīga no ekonomiskās lietderības viedokļa un nonāktu
    pretruna ar vēsturiski izveidojušos saimniekošanas tipu.
    Partijas agrārās programmas noteikti atbilda lauku iedzīvotāju vairākuma patiesajām interesēm.
    Politiskajā jomā, ņemot vērā Latvijas starptautisko stāvokli, LSSZP uzsvēra nepieciešamību panākt “saimniecisko un politisko sakaru padziļināšanu ar PSRS”.
    Savā darbībā LSSZP orientējās uz demokrātisku sociālismu, un, lai arī pati partija bija neliela, sociālistiskās aprindas Latvijā bija visai plašas.
    Milzīgā pieredze, ko sociāldemokrāti līdz 1934.g. 15.maijam bija uzkrājuši, darbojoties Saeimā, pašvaldību, finansu un kultūras iestādēs, arodbiedrībās, slimo kasēs un citās legālajās organizācijās,
    tas, ka sociālistu un viņiem simpatizējošo pilsoņu vidū bija ļoti daudz augsti izglītotu cilvēku, rada pārliecību, ka tolaik LSSZP bija tādi ļaudis, kas būtu spējīgi sekmīgi īstenot demokrātisko partijas programmu praksē. Diemžēl staļinisma apstākļos gan pašas partijas, gan daudzu tās biedru liktenis bija ļoti dramatisks. Pilnīgi piekrītu vēsturnieka M.Virša secinājumiem, ka staļinisma ietekmē sociālistiskajiem spēkiem Latvijā sašķeļoties, LSSZP bija spiesta aiziet no politiskās dzīves pāragri. Demokrātiska sociālisma alternatīva Latvijā palika neīstenota.

——————–
1940./1941. Voldemārs Bastjānis. Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 202, 1997

Prof. A.Kirhenšteina jaunās valdības īstais uzdevums bija pārkārtot Latvijā Ulmaņa diktatūras funkcijas un diktatūru vēl vairāk pastiprināt un nostiprināt, iegalvojot tautai, ka tās valdnieks un pavēlnieks sēž Maskavā, nevis Rīgā, un ka latviešu tautas dzimtene ir Padomju Krievija, nevis Latvija.
Tāpēc arī jaunā valdība tūlīt ķērās pie to valsts un pašvaldību vadošo darbinieku atcelšanas, kas krieviem likās neuzticami vai naidīgi. Viņu vietā iecēla demokrātiskus vai pilnīgi bezpartijiskus pilsoņus, jo speciālisti un abu valodu – krievu un latviešu – pratēji arī komunistiem bija nepieciešami. Retais no Krievijas atsūtītais komunists prata latviski, un vietējos apstākļus nepārzināja neviens. Šajā sakarībā arī sociāldemokrātiskajā inteliģencē radās jautājums, kā skatīties uz Latvijas okupēšanu, kā vērtēt jauno komunistisko varu. Sociāldemokrātu vadošie darbinieki bija dažādās domās. Viņus ietekmēja naids pret Ulmani un viņa režīma laikiem.
Lai šo jautājumu pārrunātu un ieskatus noskaidrotu, manā dzīvoklī Rīgā sanāca vairāki partijas Centrālkomitejas locekļi un Saeimas deputāti uz apspriedi. Cik atceros, tajā piedalījās Dr. Pauls Kalniņš, Klāra Kalniņa, Klāvs Lorencs, Roberts Dukurs un vēl citi. Nevienam no klātesošajiem par komunistiem nekādi rožaini ieskati nebija. Brīnījāmies gan par Ulmaņa palikšanu Valsts prezidenta amatā un viņa sadarbošanos ar komunistiem. Nevienam no mums nebija nekādas
skaidrības par to, kas sagaida sociāldemokrātus: vai jaunā valdība dos tiem darbu vai vajās tāpat, kā to bija darījis Ulmanis?
Viscerīgāki izsacījās Klāra Kalniņa. Viņa domāja, ka komunistiem Latvijā trūks lietpratīgu darbinieku un krievu valodas pratēju. Krieviem gribot negribot būs jāgriežas pie latviešu inteliģences, arī sociāldemokrātiskās. “Otrkārt,” teica Klāra Kalniņa, “komunisti Padomju Krievijā pa šiem gadiem būs arī daudz ko mācījušies un sapratuši, ka bez inteliģences strādāt nav iespējams.” Šī Klāras Kalniņas frāze satrauca Dr. Paulu Kalniņu. Viņš sašutis iesaucās: “Mācījušies! Ko tad viņi iemācījušies? Labāk nagus maukt, neko citu!”
Arī Klāvs Lorencs bija diezgan pesimistisks un šaubījās, vai komunisti sociāldemokrātiem dos darbu. Viņš pat pielaida varbūtību, ka sociāldemokrātus varētu ieslodzīt nometnēs, un brīdināja visus no pārāk rožainām cerībām. Es gan arī tādās nebiju, bet domāju, ka darbu mums dos citu pie mērotu cilvēku trūkuma dēļ. Sākuma laikos Maskavā (no 1918. līdz 1920.gadam), kā es to pats piedzīvoju, viņi atbildīgus darbus piešķīra pat pilnīgiem nemākuļiem, bet Latvijā gluži tā nevarēja, jo ar abu valodu runājošiem lietpratējiem tomēr būs jārēķinājas. Mēs visi vienojāmies, ka darba
piedāvājumi būtu jāpieņem, ja tie nav saistīti ar komunistisku propagandas izplatīšanu vai publisku uzstāšanos.

===============
Rīts, Nr. 204, 1939

K.Lorencs jau deputātu laikos bija sociāldemokrātu tā sauktā Maskavas nogrupējuma cilvēks un
īpaši interesējas par saimnieciskām lietām. Viņš bija arī Transitbankas direktors. Vēlāk viņš pārgāja pilnīgi uz tirdzniecību un pirms dažiem gadiem mēģināja organizēt importa firmu krievu preču importēšanai. Šī “saimnieciskā” darbība Lorencam nav bijusi nesekmīga, jo, cik zināms, Bulduros viņam pieder skaista vasarnīca.—
Arī M.Rozentāls jau no partiju laikiem pazīstams ar ļoti kreisām tendencēm. Toreiz viņš gan būdams labi atalgots staigāja ļoti pieticīgi ģērbies, kaut gan Lorenca Transitbankā tam atklājas noguldīti 10000 latu.
Bijušais direktors sācis darboties pagrīdē.
Svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis Saukums saņēmis no apgabaltiesas prokurora izziņas materiālu par atklāto nelegālo komunistu organizāciju, kas attīstījusi pretvalstisku darbību. Kratīšanā pie vairākām personām atrasts lielāks krājums komunistu literatūras. Komunistu organizācijā darbojušies bij. sociāldemokrātu bij. Saeimas deputāti — Klāvs Lorencs un Miķelis Rozentāls. Viņiem “biedri” bijuši Nochums Rauchmanis, Antons Pirtnieks, Aleksandrs Ozoliņš, Antons Lems, Pēteris Demkins, Vilhelms Miķelsons, Krišs Godkalns, Kārlis Gailis, Arnolds Sokolovskis, Voldemārs Griķītis, Kārlis Feizaks, Afanasijs Klimeto, Ābrams Lišnauskis, Vijums Grebzde, Jēkabs Liziņš, Vitālijs Svarinskis, Jānis Krūmiņš, Marta Krūmiņa, Lība Rozentāle, Sula Ulmane, Marija Stiebre un Pēteris Briedis. Daļa viņu jau senāk bijuši komunistu partijā.

—————-

Jaunākās Ziņas. Nr.232, 12.10.39

Salaulāti: Arturs Brutāns no Rīgas ar Aleksandru Sok’enko no Pasienes pag.; Vladislavs Danilevičs no Daugavpils ar Nochami Švarcmani no Kaplavas pag.; Mavriks Vulfsons no Maskavas (Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1921. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, mācījās 10. vācu pamatskolā, vācu komercskolā, vēlāk Rīgas 4. vidusskolā un 2. valsts ģimnāzijā. 1933.gadā iestājās Latvijas darba jaunatnes savienībā (komjaunatnē darbojās ar segvārdu M. Vilks)) ar Sofiju Frišu no Cēsīm; Moisejs Aršs no Preiļiem ar Mariju Aronovu no Rīgas; Sīmanis Ašmanis ar Soņu Linu no Rīgas; Sadofijs Čulkovs no Ružinas pag. ar Mariju Kovaļevu no Silenes pag.; Tarass Isajevs no Vārkavas pag, ar Stepanidu Prokofjevu no Preiļu pag.; tulks
Daumantas-Dzimidavičs ar Antoniņu Vaitkeviču no Lietuvas.

================

PAR MIERU, PAR MAIZI, PAR TAUTAS BRĪVĪBU. BRĪVĀS LATVIJAS REPUBLIKAS PILSOŅI UN PILSONES! Cīņa, 06.07.40

Šī gada 14. un 15.jūlijā, saskaņā ar Latvijas Republikas valdības lēmumu, visā zemē vēlēs jaunu
Saeimu, augstāko Latvijas valsts varas orgānu, kam jāizteic visas Latvijas tautas valdošo gribu.
Gadiem ilgi Latvijas tauta cieta no vecās valdības, beztiesībā un bezlikumībā. Vecā valdība padzina tautas pārstāvjus, kas bija likumīgi ievēlēti, saskaņā ar 1922.gada 7.novembra satversmi, sistemātiski un rupji mīdija kājām tautas intereses un noniecināja tautas tiesības.
Gadiem ilgi vecā valdība tautas intereses upurēja savai politikai, kas bija tautai naidīga, un veda
tautu pretim sabrukumam, kara postam un iznīcībai.
Vecā valdība rupji pārkāpa ar Padomju Savienību 1939.g. 5. oktobrī noslēgto savstarpējās palīdzības līgumu un ar šādu rīcību apdraudēja Latvijas valsts drošību, neaizskaramību un neatkarību.

Latvijas vecā valdība necentās godīgi pildīt savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, necentās uz šī līguma pamata konsekventi realizēt stipru un nesatricināmu savienību starp Latviju un lielo Padomju Savienību. Taisni otrādi: tā sāka piekopt nepareizu un divkosīgu politiku, kas apdraudēja Latvijas tautas mierīgo darbu un visas valsts labklājību.
Šī valdība krita, pilnīgi zaudējusi cieņu katra godīga savas zemes patriota acīs, tautas nīsta un
neieredzēta. Krita arī vecais tautas beztiesības, apspiestības un patvarības režims.
Ar tautas piekrišanu pie varas nākusē jaunā valdība savā 21.jūnija deklarācijā svinīgi solījās kalpot savai tautai, aizstāvēt tautas intereses, sargāt viņas suverenās tiesības.
Valsts suverenai varai Latvijas Republikā jāatrodas pašas tautas un tikai tautas rokās.

Šajās vēsturiskajās dienās Latvijas tauta tiek aicināta ievēlēt Saeimu vispārējā, vienlīdzīgā, tie-
šā, aizklātā un proporcionālā balsošanā.
Saeimas vēlēšanu dienas — šī gada 14. un 15.jūlijs — tuvojas. Latvijas tautai šajās dienās jāiet
pie balsošanas urnām tik cieši vienotai, kā vēl nekad, apgarotai uzticībā un mīlestībā par savu slaveno dzimteni, ar draudzības un sirsnīgas brālības simpātijām pret mūsu lielo un vareno draugu – neuzvaramo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.
Latvijas tautai šajās dienās jādodas pie balsošanas urnām apziņā, ka vienīgais ceļš uz laimi, valsts neatkarību, kultūras uzplaukumu un tautas materiālās labklājības augstākiem sasniegumiem — tas ir ciešas draudzības un izturēti godīgas savienības realizēšanas ceļš starp Latviju un PSRS, tas ir Latvijas un Padomju tautu brālības ceļš, mūsu tautu kopīgais ceļš cīņā par mieru, laimi, par Latvijas Republikas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības uzplaukumu.
Brīvās demokrātiskās Latvijas pilsoņi un pilsones!

Mēs, strādnieki, zemnieki, darba inteliģence, arodbiedrības, fabriku – darba vietu komitejas, kultūras, izglītības, un sporta organizācijas, brīvās Latvijas sievietes, Latvijas darba jaunatne un komunistiskā partija, jaunās Saeimas vēlēšanu lielā uzdevuma veikšanai esam apvienojušies “Latvijas darba ļaužu blokā” , lai draudzīgi, visi kā viens izvestu vēlēšanas un Saeimā ievēlētu cienīgus tautas pārstāvjus – īstenus tautas pārstāvjus, kas izsaka tautas patieso gribu.
Mēs, kas apvienojušies “Latvijas darba ļaužu blokā”, aicinām visus strādniekus, zemniekus, inteliģentus, visus mūsu zemes godīgos patriotus priekšā stāvošās vēlēšanās šī gada 14. un 15.jūlijā balsot par tiem, kas konsekventi, godīgi un ar visu revolucionāro enerģiju cīnīsies, lai realizētu šādas mūsu prasības – visu mūsu zemes darba ļaužu, visas mūsu tautas prasības.
Lūk, mūsu prasības:
a) Ārējā politikā:
Draudzība starp Latvijas un Padomju Savienības tautām un stipra nesagraujama savienība starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.
b) Iekšējā politikā:
1. Plaša valsts palīdzība bezzemniekiem un sīkzemniekiem zemes iegūšanā;
2. Trūcīgo un mazturīgo zemnieku atbrīvošana no nenokārtotiem maksājumiem valstij, nodokļiem u. t. t., kā arī atbrīvošana no dažādiem administratīviem sodiem;
3. Strādnieku un kalpotāju materiālā stāvokļa uzlabošana, paaugstinot darba algas;
4. Plaši noorganizēt darba aizsardzību un sociālo apdrošināšanu slimību un nelaimes gadījumos;
5. Valsts nodrošinājums darba invalidiem un strādniekiem un strādniecēm vecuma dienās;
6. Plaši izveidot medicīniskās palīdzības tīklu, iekārtojot slimnīcas, klīnikas, ambulances, pirmās palīdzības punktus, u. t. t.;
7. Mātes un bērna aizsardzību, organizējot zīdaiņu namus, bērnu dārzus un bērnu namus;
8. Noteikta armijas demokratizācija;
9. Nodrošināt darba tautas interesēm atbilstošu vārda, preses, sapulču un biedrošanās brīvību;
10. Nodrošināt visu pilsoņu personas un īpašumu neaizskaramību;
11. Plaši izkopt nacionālo kultūru un zinātni, izglītību un mākslu.
Latvijas Republikas pilsoņi un
pilsones!
Aicinām jūs balsot par mūsu prasībām, neaizmirstot, ka tikai šo prasību izpildīšana nodrošinās
mūsu tautai brīvību, neatkarību un laimi, mūsu valsts neaizskaramību, mūsu tēvzemes uzplaukumu un slavu.
Nevienu balsi tiem, kas nav spējīgi cīnīties līdz galam par pilnīgu šo prasību izpildīšanu, par
pilnīgu un neatlaidīgu šīs mūsu platformas realizēšanu.
Strādnieki un strādnieces, zemnieki un zemnieces, darba inteliģence – valsts un pašvaldību darbinieki, skolotāji un ārsti, inženieri, rakstnieki un žurnālisti, advokāti, profesori, karavīri, visi mūsu tautas progresīvie pilsoņi – balsojiet par mūsu platformu, par lielo cīņas principu un mūsu tautas lietas uzvaru!

Pilsoņi un pilsones! Stipriniet Latvijas tautas vienību, disciplīnu un organizētību, dodiet nesaudzīgu prettriecienu visiem tautas ienaidniekiem – mēlnešiem un provokatoriem!

Mūsu tautas ienaidnieki, vecās iekārtas piekritēji, provokatori izplata dažādas nepamatotas baumas, lai sagrautu mūsu vienību, satricinātu strādnieku, zemnieku un darba inteliģences sadarbību.
Viņi izplata provokatoriskas baumas, ka strādnieku un komunistu nolūks ir piespiedu kārtā kolektivizēt laukus. Šos melus izplata, lai sašķeltu strādnieku un zemnieku kopību.
Neticiet šīm provokatoriskām baumām, atmaskojiet provokatorus! Mūsu prasības ietvertas mūsu
platformā, un mēs aicinām jūs cīnīties par šīm prasībām.
Gatavojaties mūsu Saeimas vēlēšanām!
Balsojiet visi kā viens par mūsu — “Latvijas darba ļaužu bloka” kandidātiem!
Lai dzīvo brīvā Latvija!
Lai dzīvo mūsu draudzība un cieša savienība ar lielo neuzvaramo Padomju Sociālistisko Repub-
liku Savienību!

Lai dzīvo mūsu zemes strādnieki, zemnieki un darba inteliģence!
Par mieru, par maizi par tautas brīvību!

Latvijas darba ļaužu bloks.


Zem šīs platformas parakstījušies šādi organizāciju, karaspēka daļu un sabiedrisku grupu pārstāvji:
Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja:
Zaķis-Kalnbērziņš, Špure Žanis, Augusts Olga, Jablonskis Andrejs.

Latvijas Darba Jaunatnes Savienības Centrālā Komiteja:
Kurlis Pēteris, Berklāvs Edvards, Sadovskis Pēteris, Bāliņš Pauls.

Sarkanā Palīdzība – Centrālā komiteja:
Nurža, Niedre.

Latvijas Armijas pārstāvji.

5. Cēsu kājnieku pulks –

Poga Mārtiņš, Paupers Hermans, Belovs Kirils, Vitkovs Sergejs un Pokrovs Vasilijs,.

6. Rīgas kājnieku pulks – Gepšteins A.

Rēzeknes kājnieku pulks – Lukianovs Foma, Neško Jānis, Andrejuns Andrejs un Vulfsons Mavriks.

4. Valmieras kājnieku pulks – Stakevičs Ludvigs, Filips Georgijs un Jasāns Eduards.

10. Aizputes kājnieku pulks – Fridrichsons Ernests.

Krasta artilērija – Barbejs Jānis.

1. Liepājas kājnieku pulks – Bagāts Pēteris.

Sapieru pulks – Naglis Matēus.

====================

KO PRASA LATGALES PROGRESIVIE SKOLOTĀJI. Daugavas Vēstnesis, 12.07.40

Prezidijā bija Latvijas komunistu partijas pārstāvis skolotāji P. Rolovs un M. Vulfsons, Latgales progresīvās darba inteliģences komitejas pārstāvji Fr. Varslavāns un skolotāja A. Stefanovska.
Skolotāju kopsapulci atklājot Latvijas komunistu partijas pārstāvis M. Vulfsons nesa sveicienus no partijas vadības un norādija, ka turpmāk jaunatne jāaudzina brīvības garā, kas būs uzticīga tautas demokrātijai un brīvībai. Jaunatni audzināt brīvu un taisnīgu, lai tā mīlētu savu tautu, jo līdz šim visi tie, kas beiguši augstākas mācības iestādes, no tautas bija atsvešinājušies.
Turpmāk skolas jāsagatavo tāda jaunatne, kas tautas kultūru cels kopīgi ar darba tautu….

================

PĀRMAIŅAS ARMIJĀ. Brīvā Zeme, 22.07.1940

Par politiskiem vadītājiem (poļitrukiem – I.L.) iecelti:

Oļģerts Krastiņš — robežsargu brigādē, Alberts Smidts — atsevišķā artilerijas divizionā, Ernests Fridrichsons – Jelgavas kājn. pulkā, Jānis Bauska — Valmieras kājn. pulkā, Arvīds Varševics — kara sanitarā inspekcijā;

par politiskiem darbiniekiem:

Maurks Vulfsons — propagandas-kulturas pārvaldē: Fricis Birze — apgādes pārvaldē, Vladislavs Svarinskis — Jelgavas kājn. pulkā, Jūlijs Bērziņš — Daugavpils kājnieku pulkā.

Dienesta labā pārvietoti kulturas-propagandas pārvaldes politiskie darbinieki: Emils Kalvis uz
auto-tanku brigādes štābu un Voldemārs Reinfelds — uz kara sanitāro inspekciju.

===================

ORGANIZĀCIJAS DZĪVE. LPSR KJS-BĀ UZŅEMTO BIEDRU UN KANDIDĀTU SARAKSTS. Jaunais Komunārs. Nr.8, 24.08.1940


Iebildumus pret šo biedru uzņemšanu LPSR KJS-bā (komunistiskās jaunatnes savienībā), lūdzam ziņot KJS COK, Rīgā, J.Alunāna ielā 7.

LPSR KJS ROK KJS Malienas AOK apstiprinājusi šādus LKJS biedrus:
Apes rajonā:
226. Āboliņš Leonīds, Alfrēda d., dz. 1922. g. strādn. ģ.;

227. Cekuliņš Alfrēds, Alfrēda d., dz. 1921. g., strādn.ģ.;

228. Purakalns Herberts, Pētera d., dz. 1921. g., strādn. ģ.;

229. Valters Alfrēds, Jāņa d., dz. 1921. g., strādn.ģ.;

230. Āboliņš Kārlis, Grigorija d., dz. 1919. g., strādn. ģ.;

231. Eglīte Agate, Voldemāra m., dz. 1923. g., strādn. ģim.

KJS Latgales AOK apstiprinājusi šādus LKJS biedrus:
Aglonas rajonā:
232. Matīsāns Jānis, Antona d., dz. 1914. g., strādn. ģ.;

233. Grigulis Monika, Jāzepa m., dz. 1917. g., zemk. ģ.;
234. Alisāns Antons, Antona d., dz. 1918. g., zemk. ģ.;

235. Indriksons Konstantīns, Jāzepa d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

236. Šatilovs Grigorijs, Jemeljana d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;
237. Kacs Raja, Sīmaņa m., dz. 1917.g., sīktirg. ģ.;

238. Verza Antons, Donata d., dz. 1916. g., sīkzemn. ģ.;

239. Semjonovs Pelageja, Jāņa m, dz. 1917.g., sīkzemn. ģ.;

240. Vainers Soņa, Ausēja m., dz. 1922. g., sīktirg. ģ.;

241. Grigulis Broņislava, Ādama m., dz.1923. g., sīkzemn. ģ.;

242. Ariņš Jānis, Ādama d., dz. 1915. g., sīkzemn. ģ.;
243. Kacs Movša, Sīmaņa m., dz. 1916. g., sīktirg. m.;

244. Ivanovs Efims, Nikilova d., dz. 1915. g., sīkzemn. ģ.;

245 Ivanovs Jānis, Joņa d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

246. Lukjanovičs Staņislavs, Jāņa d., dz. 1919. g., sīkzemn. ģ.;
247. Fadejeva Katrīna, Emeljāna m. dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.

Līvānu rajonā:
248. Jaunzems Donats, Kazimira d., dz. 1903.g., strādn. ģ.;

249. Upinieks Alberts, Antona d., dz. 1911. g., strādn.ģ.;

250. Kozba Motels, Ābrama d., dz. 1915. g., amatnieka ģ.;

251. Spungins Šmuilis, Haima d., dz. 1922. g., amatn. ģ.;

252. Zlotokrilovs Riva, Moteļa m., dz. 1913. g., sīkpilsoņa ģ.;

253. Usovs Nikolajs, Sergeja d., dz. 1912. g., strādn. ģ.;

254. Jaunzems Pēteris, Aluiza d., dz. 1917. g., strādn. ģ.;

255. Prokofjevs Pēteris, Teodora d., dz. 1924. g., strādn. ģ.;

256. Ozoliņš Jānis, Pētera d., dz. 1916. g., zemkopja ģ.;

257. Ruļuks Pēteris, Kazimira d., dz. 1919. g., zemk. ģ.;

258. Baltmanis Jānis, Antona d., dz. 1923. g., zemkopja ģ.;

259. Leitāns Jāzeps, Jāņa d., dz. 1919. g., zemkopja ģ.;
260. Ruļuks Juris, Kazimira d., dz. 1923. g., zemkopja ģ.;

261. Pundurs Antons, Kazimira d., dz. 1919. g., zemk. ģ.;

262. Solovjovs Gavriels, Mikilo d., dz. 1925. g., zemk. ģ.;

263. Cirsēnieks Miķelis, Donata d., dz. 1921. g., zemk. ģ.;

264. Zilbers Pēris, Sroļa d., dz. 1910. g., strādn. ģ.;

265. Treizols, Ida, Borisa m., dz. 1922. g., strādn. ģ.;

266. Zilbergs Asne, Benjamiņa m., dz. 1925, g., sīkpilsoņa ģ.;

267. Gamze, Hana-Cipe, Zutmaņa m., dz. 1923.- g., amatn, ģ.;

268. Treizens Leja, Borisa m., dz. 1925. g., strādn. ģ.;

289. Čaks Vladislavs, Vladislava d., dz. 1920. ģ., strādn. ģ.;

270. Isemins Mozus, Ichoka d., dz. 1913. g., strādn. ģ.;

271. Sēriņš Pēteris, Jāņa d., dz. 1922. g., strādn. ģ.;

272. Birkovs Ivanis, Eduarda d., dz. 1922.g., strādn. ģ.;

273. Raščevskis Jānis, Benediktova d., dz. 1920. g., strādn. ģ.;
274. Smuksts Eduards, Antona d., dz. 1919. g., strādn. ģ.;

275. Jaundzems Alberts, Alozija d., dz. 1923. g., strādn. ģ.;

276. Barkovskis Broņislavs, Donata d., dz. 1922. g., zemk. ģ.;

277. Trokša Pēteris, Ignata d., dz. 1922. g., laukstrādn. ģ.;

278. Lazniks Sara, Arona m., dz. 1918. g., sīktirg. ģ.;

279. Ozoliņš Roberts, Pētera d., dz. 1916. g., zemkopja ģ.;

280. Zuļkas Alfrēds, Nikolaja d., dz. 1919. g., zemkopja ģ.;
281. Čolders Pēteris, Ādama d., dz. 1921. g., zemkopja ģ.;

282. Voroeinskis Žanis, Jāņa d., dz. 1925. g., laukstrādn. ģ.;

283. Vilciņš Jānis, Pāvila d., dz. 1924. g., zemkopja ģ.;

284. Solovjevs Pēteris, Jeikija d., dz. 1924. g., zemkopja ģ.;

285. Kivlenieks Jānis, Ludviķa d., dz. 1920. g., zemkopja ģ.;

286. Muižnieks Alberts, dz. 1919. g., zemkopja ģ.;

287, Makars Pēteris, Jura d., dz. 1919. g., strādn. ģ.

Krāslavas rajona:
288. Bolušs Donats, Ādama d., dz. 1899. g., sīkamatn. ģ.;

289. Šeidins Leils, lija d., dz. 1915. g., strādn. ģ.;
290. Rapevičs Jāzeps, Franča d., dz. 1918. g., zemnieku ģ.;

291. Grovers Soja, Silvestra m., dz. 1919. g., zemnieku ģ.;
292. Goršteins Izrails, Borucha d., dz. 1914. g., amatn. ģ.;

293. Nevlers Berelis. Ābrama d., dz. 1921. g., strādn. ģ.;
294. Šapiro Jankelis, Ābrama d., dz. 1919. g., amatnieku ģ.;

295. Bolušs Vilhelmina, Donotana m., dz. 1924. g., amatn. ģ.;

269. Šustrovs Aiziks, Isaaka d., dz. 1924. g., amatn. ģ.;

297. Ikans Vulfs, Gircha d., dz. 1915. g., strādn. ģ ;

298. Čenslpers, Gimpels, Zachara d., dz. 1911. g., sīktirg. ģ.;

299. Šapiro Sīmanis. Ābrama d.. dz. 1922. g., amatn. ģ.;

300. Censipers Esters, Zachara d., dz. 1911. g., sīktirg. ģ.;

301. Viguls Aļeksējevs, Ignata d., dz. 1919. g., strādn. ģ.

Preiļu rajona:
302. Leščovs Jānis, Grigorija d., dz. 1921. g„ zemk. ģ.;

303. Ivanovs Zinovijs, Nikitas d., dz. 1920. g., zemk. ģ.;

304. Kagans Hlaune, Miķeļa d., dz. 1919. g., amatn. ģ.;

305. Notkins Bensians, Volf-Abo d., dz. 1922. g., amatn.ģ.;

306. Kacins Ābrams, Pereca d., dz. 1920. g., sīktirg. ģ.;

307. Feodotovs Arsēnijs, Nikitas d., dz. 1919. g., zemk. ģ.;

308. Domba Hona, Mozusa d., dz. 1921. g., amatn. ģ.;

309. Stepanovs Kiprijāns, Afanas d., dz. 1924. g., zemk. ģ.;

310. Andrejevs Miķelis, Lariona d., dz. 1916. g., zemk. ģ.

Ludzas rajona:
311. Ostovskis Vladislavs, Vitolda d., dz. 1923. g., zemn. ģ;

312. Brankovs Fēliks, Konstantīna d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

313. Vrubjevskis Jāzeps, Vladislava d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

314. Petrovskis Vitolijs, Jāzepa d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

315. Šendo Antons, Ādama d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

316. Šendo Vanda, Ādama m., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

317. Kans Isaks, Nanna d., dz. 1918.g., sīkpils. ģ.;

318. Kabažkins Jānis, Miķeļa d., dz. 1920. g., zemkop. ģ.;

319. Senkovs Mannils, Jāņa d., dz. 1924. g., būvstrādn. ģ.;

320. Moženovs Jānis, Andreja d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

321. Urbāns Monika, Broņislava m., dz. 1914. g., zemn. ģ.;

322. Zurdins Vladislavs, Vasilija d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;
323. Čavpenoks Vladimirs, Andreja d., dz. 1924. g., kalēja ģ.;

324. Strogonovs Aleksandrs, Jāņa d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

325. Kulacenoks Pēteris,. Nikolaja d., dz. 1915. g., zemn. ģ.;

326. Lipskis Viktors, Vladislava d., dz. 1918. g., zemn. ģ.;

327. Kleščenkovs Vladimirs, Sīmaņa d., dz. 1918. g., zemn. ģ.;

328. Silkāns Jāzeps, Eļijaša d., dz. 1924. g., zemn. ģ.;

329. Poļnis Jānis, Vadslava d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

330. Kušočeks Nadežda, Pētera m., dz. 1923. g., zemn. ģ.;

331. Kaļvans Aleksandrs, Klima d., dz. 1919. g-, zemn. ģ.;

332. Kaupužs Boleslavs, Jāzepa d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

333. Māzitans Jānis, Izidora d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

334. Kaupušs Viktors, Fadeņša d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

335. Apšs Jadviga, Kazimira m., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

336. Kadarovskis Ignats, Ignata d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

337. Kaupušs Donats, Voicicha d., dz. 1921. g., zemn. ģ.;

338. Burbo Jānis, Mārtiņa d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

339. Samsons Vilis,’ Pētera d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

340. Zuevs Pēteris, Jāņa d., dz. 1919. g., zemn. ģ.;
341. Samsons Kārlis, Augusta d., dz. 1923. g., zemn. ģ.;

342. Laizans Vladislavs, Ādama d., dz. 1916. g., zemn. ģ.;
343. Sērs Bolislavs, Jāņa d., dz. 1919.g., zemn. ģ.;

344. Egorova Olga, Aleksija m., dz. 1919. g., zemn. ģ.;

345. Trukšs Nikolajs, Donata d., dz. 1920.g., zemn. ģ.;

346. Jegorovs Aleksejs, Alekseja d., dz. 1916. g., zemn. ģ.;

347. Petrovskaja Jānina, Vladimira m., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

348. Petrovskij Ādolfs, Jāņa d., dz. 1920. g., zemn. ģ.;
349. Petrovskis Valentīna, Jāņa m., dz. 1916. g., zemn. ģ.;

350. Timošenko Makrina, Jāņa m., dz. 1920. g., zemn. ģ.;

351. Daņilēvičs Jānis, Jāņa d., dz. 1922. g., zemn. ģ.;

352. Fainšteins Dāvids, Echila d., dz. 1924. g., amatn. ģ.;
353. Feodorova Tamāra, Miķeļa m., dz. 1916. g., sīkpils.;

354. Ciļevičs Jankelis, Ābrama d., dz. 1922. g., sīkpils.;
355. Dreb Meiers, Ķirša d., dz. 1918. g., strādn. ģ.;

356. Lipskis Mečeslavs, Ignata d., dz. 1921. g., zemn. ģ.;

357. Leifs Šoloms, Šloma d., dz. 1923. g., amatnieku ģ.;

358. Stolbošinskis Večeslavs, Leonīda d., dz. 1923. g., sīkpils.;

359. Altgauzens Boruchs, Davīda d., dz. 1921. g., sīkpils.;

360. Fainšteins Boruchs, Echila d., dz. 1921. g., sīkpils. Kalupes rajonā;
361. Vanags Jānis, Jāzepa d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

363. Bogdona Minaj, Nikuforoviča d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

363. Žugra Konstantijs, Staņislava d., dz. 1920. g., strādn. ģ.;

364. Batacis Staņislavs, Ludviga d., dz. 1921.g., sīkzemn. ģ.;

365. Sovelevs Dimitri Vasīleva d., dz. 1916. g., zemn. ģ.

Biķernieku rajona:
366. Andrejevs Ivans, Pāvila d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

367. Vikosorovs Antonijs, Jevstratija d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

368. Semenovs Jermils, Kuprijāna d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;
369. Astrātovs Andrejs, Feodorova d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

370. Nikiforovs Ivanovs, Romāns, Vasilija d., dz. 1913. g., sīkzemn. ģ.;

371. Ivanova Jeodokija, Rodiova m., dz. 1919. g., sīkzemn. ģ.;

372. Ruchmanis Alfons, Konstantīna d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;
373. Savelievs Michails, Ilgora d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

374. Nikolajeva Nīna, Danila m., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

375. Ivanovs Archips, Fīlipa d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

376. Feodosejeva Marija, Ivana m., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

377. Dimitrijevs Averkijs, Feodota d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

378. Feodorovs Aleksejs, Akipsima d., dz. 1923.g., sīkzemn. ģ.;

379. Panteļejevs Ivans, Anīvija d., dz. 1923. g., sīkzemn. ģ.;
380. Hiina Raisa, Afansija m., dz. 1923. g., sīkzemn. ģ.;

381. Lukiānovs Stepāns, Stepāna d., dz. 1919. g., sīkzemn. ģ.;

382. Lukiānovs Varfolovejs, Stepāna d., dz. 1922. g., sīkzemn. ģ.;

383. Titovs Nazerijs, Jāņa d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

384. Michailovs Georgijs, Jeliseja d., dz. 1923. g., sīkzemn. ģ.;
385. Kondratjevs Aleksejs, lija d., dz. 1924. g., sīkzemn. ģ.;

386. Grigorjevs – Lukjānovs, Jefims, Timofeja d., dz. 1920. g., sīkzemn. ģ.;

387. Archipovs Pāvils, Terezentija d., dz. 1921. g., sīkzemn. ģ.;

388. Rasapovs Michails, Trofima d., dz. 1913. g., sīkzemn. ģ.;

389. Sergējevs Jefims, Jāņa d., dz. 1912. g., sīkzemn. ģ.;

390. Fomina Aleksandra, Maksima m., dz. 1922. g., strādnieku ģ.
(Turpinājums sekos.)

LPSR KJS Rīgas Organizācijas visu rajonu Orgkomiteju sekretāru un locekļu kopsēde rīt, pl. 11, Jura Alunāna ielā 7. Dienas kārtība:

1) fabriku šūnu organizēšanas atskats;

2) 1. septembra ‘ Jaunatnes diena.

LKJS RO visu rajonu fizkultūriešiem jāierodas rīt LKJS sporta laukumā, Ķieģeļu ielā 1-b pl. 8:45, līdzņemot sporta tērpu un sporta kurpītes.
Ierašanās obligāta.

2. raj. orgk. ziņo. Šodien pl. 17 notiks jaunu biedru uzņemšana. Jauniešiem, līdzņemot anketas, ierasties M. Nometņu ielā 16, jaunajās raj. telpās.

3. rajona runas korim ierasties šodien pl. 18 vakarā uz mēģinājumu.
Jāierodas šādiem biedriem: V. Asmins, E. Plasiņš, A- Imbovics, K. Daukste, T. Bušs, Z. Abrāms, J. Vaters, E. Meisters, R. Fuks, M Klavsons, J. Misnieks, E. Bušs, Edv. Liepa, A. Rimets.

3. raj. obligātas dežūras no plkst. 9 rītā: šodien M. Vulfsons un E. Kalnbērziņš; rīt B. Gurēvičs un D. Vasiļčikovs.

3. rajona visiem no no orgkomitejas nozīmētiem šūnu un sekciju atbildīgajiem vadītājiem jāsanāk uz sēdi šodien, pl. 15:30 raj. telpās. Katram atbildīgajam vadītājam būs jāiesniedz
sīks rakstisks ziņojums par

1) savas šūnas vai sekcijas pastāvīgo biedru skaitu;

2) līdz šim veikto darbu;

3) izstrādātu plānu turpmākam darbam;
4) pastāvīgu dienu un laiku, kad nolemts sanākt uz sēdēm.
Jāierodas: 1. š. atb. vad. b. Notrimam; 2. b. Machinsonam; 3. b. Ābramam; 4. b. Kiršneram; 5.
b. Kalniņai; 6. b. Jakubovičai.

1. skolas šūnas – atb , vad. b. Komaiko; 2. b. Vulfsonei; 3. b. Gotlībai.
Drāmsekcijas atb. vad. b. Eidusei; kora un runas kora – b. Rudzītim; Literārās – b. Komaiko. Sporta – b. Zelbovičam.
Tie biedri, kas neiesniegs ziņojumus šodien, varēs to izdarīt līdz 31.augustam.
4. raj. pilna biedru sapulce pirmdien 26.augustā, pl. 19.
4. rajona visiem sekciju vadītājiem obligāti ierasties šodien pl. 18 mītnē.
Bijušiem 4.rajona biedriem, kam no nelegāliem laikiem vēl ir palikušas Sarkanās palīdzības ziedojumu vākšanas listes, nekavējoši tās nodot b. Zilberam Kamfa redakcijā Parka ielā 4.

==================

VĒLĒTĀJI SATIEKAS AR DEPUTĀTU KANDIDĀTIEM. ‘Darbs’, 06.01.41

… Raksturīgu ainu par b. Kalnbērziņa dzīvi sniedza komandieris M.Vulfsons. “Mēs labi pazīstam un zinām b. J.Kalnbērziņa dzīvi,” sacīja b. Vulfsons. ,”Mēs pazīstam arī viņa cīņu gaitas. Kā Sarkanās armijas ierindas karavīrs un vēlāk kā komandieris, viņš mācījies veidot savu raksturu, stiprināt gribu. No karavīra prasa drosmi, enerģiju, uzupurēšanos, nesaudzību pret ienaidniekiem, un lielu ticību uzvarai. Visas šīs īpašības apvienotas b. Kalnbērziņā. No cīnītāja
viņš izaudzis par uzvarētāju. Nekad viņš nav tīkojis pēc personīgās laimes, bet kā drosmīgs
karavīrs pirmā vietā licis cīņu par tautas laimi, visu ziedojis tautas dzīvei. Tāds cīntājs bijis
arī īsts deputāts un tautas pārstāvis PSRS Augstākā Padomē.
“Lai dzīvo Sarkanā armija!
Lai dzīvo visas pasaules darba ļaužu aizstāvis un draugs biedrs Staļins!”
Nerimstošas gaviles, aplausi
un urā! saucieni pāršalca lielo Ziemeļblāzmas zāli, suminot VK(b)P un biedru Staļinu. Mītiņa dalībnieki sumināja deputāta kandidātus un lielā vienprātībā pieņēma rezolūciju, aicinot vēlētājus 12.janvārī simtprocentīgi piedalīties vēlēšanās un nobalsot par Komunistu un
bezpartejisko bloku. (LTA)

===================

23. FEBRUĀRIS. Sarkanarmietis Vulfsons (nešaubīgi Ļeva Mehļisa skolnieks – I.L.). Jaunais Komunārs, 22.02.41

Iedale, kuras komandieris ir leitenants Auziņš, ar lielu centību gatavojas tai
dienai, kad mums būs lemts pilnīgi iekļauties neuzvaramajā Sarkanarmijā, kas stingri un nelokāmi sargā mūsu lielās sociālistiskās dzimtenes robežas un vienmēr gatava ātri un iznīcinot atbildēt uz katra ienaidnieka uzbrukumu, neatkarīgi no tā, no kādas puses tas arī notiktu. Pašaizliedzīgi un centīgi mēs gatavojamies 23.februārim. Pēc veiktiem treniņiem mēs visi izturējām 10 km GTO (Gatavs Darbam un Aizsardzībai) normu, bet ar to vēl nebijām apmierināti — mēs visi izturējām normu 20 km distancē un arī 100 proc. piedalījāmies krosā 20 km distancē, ko visi sarkanarmieši veica. Labākais no mums bija sarkanarmietis Kalniškans, otrs sarkanarmietis Vebers.
Rosīgi pie mums rit ari kultūrāli-polītiskais darbs. Biedrs Gustiņš pieliek visas pūles, lai mēs ātri un labi iemācītos krievu valodu. Nenogurstoši tas vēl un vēl reiz dod paskaidrojumus, sevišķi palīdz mazāk pratējiem.
Mūsu iedalē notiek kopējā avīžu lasīšana un pārrunas par aktuālākiem politiskiem un citiem jautājumiem. Tā mūsu pašu biedrs referēja par kara zvērēsta izcelšanos, par Sarkanarmijas attīstību un par to, kā sarkanarmieši pilda nodoto kara zvērestu. Mēs dzirdējām gan
par niknākām kaujām pie Chasanas ezera un pie Chalchin-Golas, gan arī par cīņām ledus pārklātajos Somijas purvos un mežos. Visur sarkanarmieši parādīja nedzirdētu drošsirdību un varonību, visur Sarkanarmija satrieca ienaidnieku un pierādīja, ka tā ir neuzvarama.
Mēs to arī visi saprotam, jo zinām, ka Sarkanarmijas varenība balstās ne tik vien uz tās techniskajiem cīņas līdzekļiem, bet it sevišķi uz tām dziļajām saitēm, kas to vieno ar tautu.
SZSA (Strādnieku un Zemnieku Sarkanarmija – I.L.) ir darba tautas armija, tā ir armija, kas aizstāv strādnieku diktatūru un vispasaules darba ļaužu intereses.
Ar jaunām sekmēm kaujas un politiskās mācībās mēs sagaidām vēsturisko 23.februāri, lai pierādītu, ka mēs esam cienīgi iekļauties varonīgajā Sarkanarmijā, ka esam cienīgi būt
darba ļaužu aizstāvji, būt cīnītāji par komunismu.

===================

2. SKOLAS PIRMORGANIZĀCIJA. Jaunais Komunārs, 10.05.41

Sākoties pirmajam Padomju skolas gadam, mūsu skolā bija tikai viens komjaunietis. Ar viņa iniciatīvu nodibinājās un īsā laikā izveidojās samērā liela un spēcīga aktīvistu grupa, kas pārņēma skolas sabiedriskās dzīves vadību. Ar mūsu ierosmi radās dažādi pašdarbības pulciņi. Paši savās sanāksmēs mēs iztirzājām aktuālos notikumus, kā arī mācījāmies partijas vēstures īso kursu. Pēc tam, kad pie mums ieradās komsorgs, ko gan mēs saņēmām vēlāk kā citas Rīgas skolas, darbs kļuva vēl rosīgāks. Ļoti dzīvi piedalījāmies vēlēšanu kampaņā, uzņemoties pārziņu pār mūsu skolā atrodošos vēlēšanu iecirkni. Neraugoties uz lielo sabiedrisko darbu, aktīvistu atzīmes bija labākas kā pārējiem skolēniem, bet visa mūsu skola pēc sekmēm ierindojās pirmā vietā. Trešā ceturksnī mums iesākās regulāri semināri partijas vēstures īsā kursa studēšanai. Kā
lektoru izdevās piesaistīt Sarkanarmijas N daļas poļitruku b. Vulfsonu. Šajos semināros piedalās arī klašu organizatori un apkalpotāji. Mēs esam gan izņēmuši tikai I nodaļu, bet toties ļoti pamatīgi. Šai ceturksnī mūsu propagandisti apmeklējuši vairākas skolas un uzņēmumus.
1. martā mūsu dzīvē pienāca lielais brīdis. Septiņi no mūsu vidus tika uzņemti slavenajā Ļeņina komjaunatnē, bet pašreiz mums jau ir vairāk kā 30 komjauniešu. Izvēlējām biroju. Uzņemamies pārziņu pār lopkautuvi un fabriku Daugava, kur vēl nav komjaunatnes pirmorganizācijas. Te mūsu propagandistiem paveras plašs darba lauks. Pašreiz mēs esam sasnieguši tādu stāvokli, ka katram komjaunietim ir savs konkrēts uzdevums. Sakarā ar jauno pasu izdošanu un reģistrēšanos
iesaukumam Sarkanarmijā šos jautājumus noskaidrojam kā skolā, tā arī ārpus tās. Pašreiz vēršam savu darbību uz to, lai priekšzīmīgi nobeigtu pirmo Padomju skolas gadu.
M. Skreija, LĻKJS Rīgas 2. skolas pirmorganizācijas propagandas vadītājs.

===================

BIJUŠAIS VIRSNIEKS – KOMUNISTU AKTĪVISTS. Tukuma Ziņas, 18.09.41

Kāds karavīrs no Kandavas mums raksta: kauns mums latviešiem, ka tādi vīri bija mūsu armijā un arī citās valsts iestādēs. Viņi bija tie, kas mums 1940.gada jūnija mēnesī neļāva stāties ar ieročiem rokā pretim iebrucējām sarkanarmijas bandām, kas mums pārējiem karavīriem izlikās nesaprotami. Esmu pārliecināts, ka aizstāvot savu zemi ar ieročiem, mēs nebūtu zaudējuši tik
daudz latviešu patriotus, sievas un bērnus, kā tagad.
Viens starp tādiem komunistu piekritējiem-aktivistiem un pat varbūt vēl vairāk, bija bij. Vidzemes artilērijas pulka kapt. Žuravskis, vēlāk, latviskojot uzvārdu, kapt. Vilks. 1940.g.
17.jūnijā ienākot krievu komunistiem, bij. Vidzemes artilērijas pulka 3.divizions pārcēlās no Litenes nometnēm uz Madonu, lai atbrīvotu krieviem nometņu kazarmas.
Kad sākās tā saucamais tautas armijas laikmets, Madonā atradāmies Lazdonas muižā. Kā viens no pirmiem aktīvistiem bija kapt. Vilks. Piezīmēju, ka viņš sava pārlatviskoto uzvārdu ‘Vilks’ ar ziņojumiem priekšniecībai atsauca, vēlēdamies paturēt krievisko – Žuravskis. Žuravskis pirmais organizēja tautas nobalsošanas gājienu no Lazdonas muižas uz pagasta māju, lika nostādīt goda sardzi gājienā pie sarkanā karoga, lika Lazdonas muižā uzvilkt sarkano karogu un bija ļoti noskaities, ka kareivji karogu bija uzvilkuši otrādi – ar āmuru uz leju – un vainīgo solījās
sodīt. Pēc nobalsošanas notika karavīru komitejas vēlēšanas, bija sastādīti divi kandidātu saraksti, bet tā kā viens saraksts neatbilda plānam un grafikai, tad to Žuravskis izņēma no dienas kārtības un kā jau pēc komunistu vēlēšanu sistēmas, ar sapulces prezidiju priekšgalā, tika “vienbalsīgi” pieņemts, 2/s[arakstam] nepiedaloties, vienīgais kandidātu saraksts ar biedriem –
žīdu Vulfsonu kā priekšsēdētāju un žīdu Bitkeri kā palīgu, kā sekretārs un locekļi bija krievi (priekšsēdētājs – kar. Vulfsons, priekšsēdētāja biedrs – kapr. Širins, sekretārs – kar. Jevsejevs, locekļi: kar. Bitkers, kar. Poļakovs un dižkar. Ņutovcs). Sākās Vulfsona valdīšanas laikmets. Žuravskis vairs nesniedza roku nevienam, izņemot šos politiskos vīrus. Sākās demonstrācijas, mītiņi un sapulces, kur kā lietpratējs visur uzstājās Žuravskis un sarkanam karogam blakus soļoja kā vienīgais virsnieks demonstrācijā no Lazdonas uz Madonu. Žuravskis mītiņā abus kulakus pacēlis, turēja dedzīgu runu, nobeidzot to ar uzsaukumu: “Lai dzīvo, lai dzīvo mūsu lielais skolotājs, glābējs un aizstāvis Staļins!” Tā neiztrūkstoši Žuravskis pāris reizes nedēļā lasīja lekcijas Madonas iedzīvotājiem un diviziona karavīriem par neuzvarāmo armiju.
1940.g. rudeni, pulkam pārceļoties no Madonas un Rīgas uz Kandavu, Žuravskis pēc neilga laika tika pārvietots no 8. bat. uz pulka štābu, kā štāba priekšnieka palīgs; vienu laiku viņš arī strādāja pulka slepeno rakstu nodaļā.
Tad Žaravskim nāca liels pārsteigums. Slepenie aģenti bija saoduši, ka viņš pasaules kara laikā bija dienējis Koļčaka vai Deņikina armijā un tādēļ kā nevēlamu atvaļināja no armijas, bet par pakalpojumiem komunistiem viņu atstāja brīvībā, lai vajadzības gadījumā sniegtu ziņas par latviešu karavīriem. Pēc kapt. Žuravska atvaļināšanas viņš tūliņ uzrakstīja lūgumu uzņemt viņu atpakaļ sarkanarmijā, apsolot uzticīgi kalpot Ļeņina-Staļina lietai.
Iespējams arī, ka viņa lūgums būtu ievērots, tikai viņam par nelaimi izcēlās karš, kas viņa karjērai pārvilka strīpu. Pēc atvaļināšanas to vēl bieži redzēju Kandavā.
Kā dzird, drošības iestādes šo personu aizturējušas un, cerams, viņš saņems pelnīto sodu.

===================

PIRMĀS SNAIPERES — LATVIETES. Cīņa, 16.10.42

Vec. poļitruks M. VULFSONS:
Tas notika otrā dienā. Es ievēroju frici, kas gulēja nošauts pie paša vācu ierakuma. – To viņi mēģinās ievilkt, – nodomāju un pavirzīju šautenes stobru. Manas domas piepildījās. Kāds vācietis
uzmanīgi pierāpās kritušam. . . Nākamā mirklī viņš izstiepās blakus beigtajam. Tai pašā dienā es nošāvu vēl vienu un nākošā dienā atkal 2 fričus.

===========

‘PADOMJU JAUNATNE’ LPSR AUGSTSKOLĀS. Jautājumi un atbildes. Gurvičs.
vēstures fak. students. Padomju Jaunatne, 13.06.45

LVU vēstures fakultātes mācības spēki un studenti fakultātes telpās rīkoja jautājumu un atbilžu vakaru. Nedēļu iepriekš izliktā vēstuļu kastīte bija pilna. Daudzi jautājumi liecināja, ka vēstures studenti patiešām ir ļaudis ar problēmām. Ar starptautisko stāvokli saistītos jautājumus atbildēja LTA ārzemju daļas vadītājs gv. majors b. Vulfsons. Rūpīgā, ar īstu marksista skaidrību apstrādātā pārskatā viņš patreizējo starptautisko stāvokli saistīja ar apvienoto nāciju mērķiem un to reālizēšanu. Daudz jauna klausītāji dzirdēja arī par Eiropas demokrātisko valstu iekšpolitiku.
Jautājumam par Ulmaņa valdības sakariem ar hitlerisko Vāciju atbildi deva doc. A. Altements. Biedrs Altements sapulcē pastāstīja dažus archīvu pētījumu rezultātus, kas dokumentāriski parāda Ulmaņa valdību kā okupācijas sagatavotāju. Fakultātes dekāns doc. K. Blūzmanis atbildēja tiem jautājumiem, kam bija sakars ar marksisma-ļeņinisma mācību par sabiedrības attīstību. Jautājuma vakaram beidzoties, dalībnieki izteica vēlēšanos, lai tādus pasākumus biežāk atkārtotu.

===========

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.