Skaidrs, ka tie, kurus komunisti un daži 2.PK strēlnieku iznireļi paši sauca par padomju jeb sarkanajiem strēlniekiem, tiešām bija sākumā uzķērušies uz Ļeņina zemes un miera, nacionālās neatkarības solījumu mušpapīra. Bet drīz jau “mīļotā” Voloģas laikā parādījās pirmie konclāģeri, pirmās latviešu nošaušanas; turīgākie zemnieki tika no zemes un mantas “atbrīvoti”, pamazām sākās nacionālās tīrīšanas. Bijušie strēlnieki un vispār latvieši sāka nokļūt spīdzināšanas, pratināšanas kamerās. Kāds te vairs miers, kādi sarkanie. Strēlniekiem ilgi nebija jādomā, un sākās oganizēšanās pašaizsardzībai un jēdzīgas nākotnes meklējumiem – viņi bija izbalējuši. 1937-1938.g. nacionālās vajāšanās izvērsās par masveida latviešu-poļu slaktiņiem, par nacionāļu “atbrīvošanu” no dzīvības. Niecīgo Krievijā dzīvu palikušo latviešu politiķu daļu tiešām var saukt par sarkanajiem, bet kurā tautā gan nav pasistie. Arī 21.gadsimtā ir, vien komunisma blefs pārsaukts par vienlīdzības un vienādības blefu, un meli, klupināšana kļuvuši par normālību.
Bet bija arī tiešām uzreiz baltie strēlnieki. Te ielieku tekstus, kas var palīdzēt nojaust dzīvi baltuma-sarkanuma jezgā.
ĪPAŠĀS NOZĪMES JĀTNIEKI. Olga Horošilova
Šis ir pirmais pētījums, kurā aplūkota ārkārtīgi interesanta Lielā kara parādība – īpašās nozīmes vienības, kuras veica diversiju darbību Pirmajā karā pret Vāciju.. Šajā grāmatā ir sniegtas unikālas ziņas, kas saistītas ar šo veidojumu organizāciju un darbību 1915.-1918. gados. Uzmanības centrā ir lielākās un zināmākās partizānu daļas – atamana Leonida Puņina (Леонид Пунин) kavalērijas vienības – par kuru slava dārdēja pa visām frontēm – vēsture un ikdienas dzīve. Tas bja vienīgais īpašas nozīmes formējums, kas pastāvējis līdz 1918.gadam ieskaitot, izvairoties no A.I.Kerenska reformām un 1917.gada oktobra karaspēku izformēšanām. Vienībā dienēja un lieliski darbojās daudzi vēlāk zināmi baltie partizāni – barons R.F.Ungerns-Šternbergs, “baķka-atamans” S.N.Bulak-Balahovičs un viņa brālis J.N.Bulak-Balahovičs, pazīstamais partizāns-talabietis (талабец. Talaba – sala Pleskavas ezerā, esot garīgas attīrīšanās un apskaidrības vieta), I.M.Stavskis, Polijas varonis G.A.Dombrovskis – “Lupaška”, izlūks, Krievu vispārmilitārās savienības (РОВС) loceklis N.A.Zujevs (Р.Ф. Унгерн-Штернберг, С.Н. Булак-Балахович, Ю.Н. Булак-Балахович, И.М. Ставский, Г.А. Домбровский-«Лупашка», Н.А. Зуев)…
Leonida Puņina kauju ceļš grāmatā ir rādīts Krievijas balto armijas Ziemeļu frontes operāciju un revolucionāro notikumu kontekstā. Pētījums ir dibināts uz arhīvu dokumentiem, kas gandrīz nezināmi plašam vēsturnieku lokam. Vairums fotogrāfiju, kas iekļautas grāmatā, tiek publicētas pirmo reizi. …
Izdevniecība: http://aerospaceproject.ru/vhistory4
No Olgas Horošilovas (Ольга Хорошилова) vēstules par šo grāmatu vietnes “Латышские стрелки” redakcijai:
“Sakarā ar latviešu strelniekiem. Lieta tāda, ka viņu šajā vienībā bija ap 37 cilvēki (no 1915 līdz 1917.g.) – no 2.latviešu Rīgas strēlnieku bataljona. Dažu dienesta saraksti ir sniegti pielikumā grāmatas beigās. Bez tam 1916.gada pavasarī-vasarā vienībai uz laiku piesaistīja 4.latviešu Vidzemes strēlnieku bataljona izlūku komandu Edvīna Medņa vadībā. Viņi kopā ar īpašās nozīmes vienību veica aizsardzību pie Čaukciema.
Puņina vienības latviešu strēlnieku dienesta saraksts.
Informāciju sniedzis pulkvedis Jānis Hartmanis un Rīgas universitātes profesors Ēriks Jēkabs (Янис Харманис, Эрикс Экабс).
HAFTS Frīdrihs (Гафт Фридрих) – Puņina vienības partizānis no 1915.g. dec. līdz 1916.g. okt.; no vienības atskaitīts sakarā ar pārcelšanu uz jātnieku izlūku komandu (Latvijas valsts vēstures arhīvs, f. 5434, оп. 1, д. 744, л. 29).
HAFTS Oto (Гафт Отто) – Puņina vienības partizānis no 1915.g. nov. līdz 1916.g. vasarai; no vienības atskaitīts sakarā ar pārcelšanu uz 6.Tukuma latviešu strēlnieku bataljona jātnieku izlūku-spridzinātāju kamandu. No bataljona atskaitīts 1916.g. 7.okt. kā dezertieris (Latvijas valsts vēstures arhīvs, f. 5434, оп. 1, д. 744, л. 29).
GRABE Kārlis Jēkaba d. (Граббе Карл Яковлевич; 18?? − ) – dzimis Tukuma apr. Jaunpils pag., Puņina vienībā no 1918.g. 20.aug. līdz janvārim. 3.padomju latviešu strēlnieku pulka sastāvā (jātnieku izlūku komanda) piedalījies Pilsoņu karā (Krimā). 1933.g. dzīvojis Maskavā, strādājis par noliktavas pārzini visnīcā “Eiropa”. Bijušo latviešu strēlnieku biedrības loceklis pie OSOAVIAHIMa (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 46, оп. 1, д. 52, л. 18).
ZALOVS Kārlis Paula d. (Залов Карл Павлович, 1897) – Puņina vienībā no 1915.g. nov. līdz 1917.g.; 1918.g. iestājies 1.Daugavgrīvas latviešu pulkā, tad 1.Liepājas latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās līdz 1918.g. oktobrim, kad nopietni ievainots. 1933.g. dzīvojis Ļeņingradā, Pilsoņu kara invalīds. Bijis Bijušo latviešu strēlnieku biedrībā (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 46, оп. 1, д. 40, л. 72).
LIEKNE Kristaps (Лекне Кристап) – apakšvirsnieks 3.Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā, Puņina vienībā no 1917.g. 28.maija (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 5434, оп. 1, д. 744, л. 29).
NAUMOVS Leons (Наумов Леон) – jaunākais kaprālis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka 4.rotā; Puņina vienībā no 1917.g. 28.maija (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 5434, оп. 1, д. 744, л. 29).
RONIS Kārlis – ierindnieks 3.Kurzemes latviešu strēlnieku pulka 4.rotā; Puņina vienībā no 1917.g. 28.maija (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 5434, оп. 1, д. 744, л. 29).
GALDIŅŠ Alberts (Галдинь Альберт) – Ķemeru (Кеммерн) vietējais iedzīvotājs, 1916.g. janv.-febr. bijis Puņina vienības pavadonis; (Rīgas valsts kara vēstures arhīvs, ф. 2031, оп. 4, д. 285, л. 237).
HĀNS Ernests Teodora d. (Хаан Эрнест Теодорович, 1888..) ierindnieks Donas kazaku pulkā, 1915.gada novembrī pārcelts uz Puņina vienību, kurā bijis līdz 1917.gada beigām. Pilns Jura krusta ordeņa kavalieris, beidzis karu kā apakšvirsnieks no muižniekiem, kam piešķirts sudraba zobena pušķis. No 1919.g. 15.apr. Latvijas Republikas armijā, vec.seržants Latgales atsevišķajā eskadronā, piedalījies kaujās pret Bermonta-Avalova karaspēku, par ko saņēmis 3.pakāpes Lāčplēša Kara ordeni. (No grāmatas: ‘Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri’ Rīgā 1995., 186.lpp.).
KĪTS Jānis Andreja d. (Китс Янис Андреевич, 1896 − 1931) – 1915.g. septembrī iestājies 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. 1916.g. augustā iziet apmācības zemāko virsnieku skolā. 1916.g. pārcelts uz Puņina vienību. 1916.g. 27.nov. ievainots pie Slokas, evakuēts uz Maskavu. Demobilizēts, dzīvojis Maskavā. 1918.g. aprilī iestājies Sarkanarmijā 4.latviešu padomju strēlnieku pulkā. Dezertējis un dzīvojis Maskavā līdz 1919.gada martam-aprīlim. Strādājis par rēķinvedi Stučkas LPSR kara komitejā. Tad Rīgas kriminālpolicijā. 1919.g. okt. – Latvijas armijas 6.kājnieku pulkā leitnants. Pēc tam dienējis robežsardzes karaspēkā, demobilizēts 1921.g.
KUNDZIŅŠ Juris Ādfolfa d. (Кундзинь Георг Адельфович (1895 − 1923) – beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1914-1915.g. skolotājs Livonijas gub. Lubānas (Любана) muižā, tad students. Krievu armijā no 1916.g. aprīļa. Beidzis 2.Petrogradas praporščiku skolu. No 1917.g. janvāra 3.Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. 1917.g. aug. paaugstināts par podporučiku. 1917.g. oktobrī – kornets, adjutants Puņina vienībā. No 1919.g. Latvijas armijā, kapteinis. Pēc atvaļināšanas zvērinātais pilnvarnieks. Miris un apglabāts Berlīnē.
OZOLIŅŠ Alfons Frīdrihs (Озолин Альфонс Фридрих, 1896 г.р.) beidzis Harkivas ģimnāziju. 1915.g. maijā iestājies kā brīvprātīgais 1.rezerves kavalērijas karaspēkā. 1915.g. novembra beigās uz paša vēlēšanos pārcelts uz Puņina vienību. 1916.g. maijā par lieliem kaujas nopelniem paaugstināts par apakšvirsnieku. Apbalvots ar 4.pakāpes Jura krustu (1917.g.janv.), 4.pakāpes Jura medaļu (1916.g.) un 3.pakāpes (1917.g.). 1918.g. ieskaitīts Bulak-Bulahoviča vienībā (pulkā). Aprīlī kļuvis par pulka sakaru komandas priekšnieku, novembrī kopā ar Bulak-Bulahoviča partizāniem pārgājis balto armijas pusē. 1918.g. 30.nov. – praporščiks, Balahoviča vienības 1.diviziona adjutants. 1919.g. 12.apr. norīkots uz Bulak-Balahoviča personisko sotņu (simtnieku). Jūlijā kornets, lidotājs-novērotājs Ziemeļrietumu armijas 2.aviācijas vienībā. 1919.gada 15.nov. uz paša vēlēšanos pārcelts uz Bulak-Balahoviča vienību. 20.decembrī atvaļināts no balto armijas kā Latvijas pilsonis. 24.decembrī iebraucis Rīgā un tajā pašā dienā iestājies Latvijas armijā; leitnants, dienējis latgaliešu partizānu eskadronā. 1920.g. ievainots, evakuēts. Tad atgriezies armijā un norīkots uz virspavēlnieka štāba izlūkošanas daļu. 1920.gada beigās atvaļināts. 1923.g. ieskaitīts armijas rezervē kā apakšvirsnieks. (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 5601, оп. 1, д. 4590).
ZALMS Juris Inta d., (Залмс Юрис Интович, 1897 г.р.) – 1916.g. febr. brīvprātīgi iestājas 8.Valmieras latviešu strēlnieku bataljonā. 1917.g. nov. beidzis praporščiku skolu Gatčinā un ieskaitīts latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1917.g. 23.dec. iestājies Puņina vienībā. 1918.g. janv. ievainots kājā. 30.apr. izbraucis uz Krievijas dienvidiem, pievienojies Deņikina armijai. Horunžijs Teras kazaku karaspēkā, kaujās ievainots. 1920.gadā atvaļināts no dienesta kā Latvijas pilsonis. Atgriezies Latvijā un kļuvis par Latvijas armijas kavalērijas pulka virsnieku. Uzkalpojies līdz kapteiņa pakāpei. 1941.gadā represēts. gājis bojā konclāģeros. (Latvijas valsts vēstures arhīvs, ф. 5601, оп. 1, д. 5690).
Ольга Хорошилова. Всадники особого назначения. Серия: «Великая война». Москва : Фонд «Русские Витязи», 2013. http://latvjustrelnieki.lv/ru/knigi-95937/o-horoshilova-vsadniki-osobogo-naznachenija-359151
PĒTERA DARDZĀNA UN JĀŅA KUREĻA VIENĪBAS.
… Kareivju un virsnieku, kuri (jau uzreiz) negribēja karot boļševiku pusē, latviešu daļās bija daudz. Vācieši Latviju okupēja 1918.g. februārī, pēc Brestas miera. Uz Krieviju atkāpušies strēlnieki, kā vien spēdami, tiecās uz apvidiem, kas bija tādu vai citādu pretboļševistisku spēku varā. Sibīrijā ar Antantes karaspēka komandiera ģenerāļa Žanēna atbalstu sākās latviešu apakšvienību formēšana. 1918.g. oktobrī Orenburgas guberņā Troickas pilsētā tika organizēts Latviešu bataljons, kura personālsastāvu veidoja latviešu strēlnieki, kara bēgļi no vāciešiem un boļševikiem, kā arī latviešu kolonisti Sibīrijā. Vietējā balto armijas pavēlniecība atļāva formēt bataljonu apjomā līdz tūkstoš karavīriem. Tā sākās latviešu strēlnieku Imantas pulka formēšana, kas beidzās Vladivostokā. Par Troickas bataljona komandieri tika iecelts Pēteris Dardzāns, bijušais 1.Daugavgrīvas pulka komandieris, bet Imantas pulku sāka komandēt Jānis Kurelis, bijušais 5.Zemgales pulka komandieris. http://taina-lv.blogspot.com/2014/10/blog-post_77.html http://siberia.forum24.ru/?1-5-0-00000004-000-10001-0
[“Irkutskā ar latviešu karavīru atlasi Imantas pulkam nodarbojās leitnants J.Ozols, Krasnojarskā leitnants Žeizis, Omskā E.Zariņš, Bijskā leitnants Vēzis, Barnaulā J.Ezergailis. Bija redzams liels virsnieku pieplūdums latviešu daļās. Tā kā komandieru amati formējamos bataljonos, kā ziņoja, tika ļoti ātri aizņemti, virsniekiem ieteica pieteikties apakšvirsnieku amatos ar atbilstošu algu, uz ko daudzi piekrita.” – ‘Россия и Балтия’, Том 5, ‘Наука’, 2008, стр. 161.
1924.g. Aizbaikāla kara apgabala priekšnieks ģenerālmajors Pēteris Mežaks apgalvojis, ka pie atamana Semjonova daudzi latvieši ir ieņēmuši svarīgus amatus un “nekad nav vajāti, un daudzi izmantojuši paša atamana uzticību”.
Viņu pie Kolčaka bija daudz: pulka komandieris Aleksandrs Kaupiņš, virspavēlnieka štāba operatīvās daļas nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs, diviziona komandiera palīgs Ernests Dolmanis, apakšpulkveži: Teodors Bredže, Irkutskas karaskolas priekšnieka palīgs Pēteris Liepiņš, kara tiesnesis Pēteris Bluķis (vēlāk, 1921-1922.g. viņš bija brāļu Merkulovu Pieamūras pagaidu valdības iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors,) kara inženieris Frīdrihs Upe un citi. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks Pilsoņu kara laikā bija Čitas ģenerālgubernators. (LVA, 1986. f., 2. арr., 9660. 1.) 54 LVVA, 5601. f., 1. арr., 5855. 1., [h. р.].
1919.g. Novoņikolajevskā notika latviešu kopienas (Pirmā Pasaules kara bēgļu) locekļu vervēšana Latviešu armijā. 9.febr. ieradās Latviešu nacionālās padomes daļas pilnvarotais podporučiks Mazanno (Мазанно), bet 14.martā ieradās latviešu pulku formēšanas Francijas pavēlniecībā pilnvarotais leitnants Silojs (Силой).
Saskaņā ar Čehu karaspēka Operatīvā štāba ziņām 1919.g. oktobrī Latviešu strēlnieku bataljonā bija 31 virsnieks un 710 zemākās pakāpes karavīri. Krasnojarskā ar latviešu apakšvienību formēšanu nodarbojās Latviešu Centrālā biroja II emisārs leitnants K.Žeizis. Mērķis bija Latviešu nacionālās armijas izveide Žanēna vadībā. http://latvjustrelnieki.lv/ru/istorija-95931/belye-latyshskie-strelki-98767%5D
… par latviešu lomu Troickas pilsētas vēsturē uzzināju no sarakstes ar ģenerālpulkvedi V.I.Zaveršinski (1949 – 2019). Līdz atvaļināšanai viņš dienējis kā Krievijas Federācijas Ārējā izlūkdienesta direktora 1.vietnieks, pats vairākas reizes bijis, kā saka, “aiz upītes”. … Viņš pirmais pateica par 17.Sibīrijas pulka komandieri Rūdolfu Kārļa d. Bangerski (1878 – 1958). Būdams kauju virsnieks, viņš ir labi sadzīvojis ar pulka zaldātu komiteju, bijis zaldātu cienīts, kāpēc iecelts par pulka komandieri, bet 1917.g. 11.febr. paaugstināts par pulkvedi. Kā viena no vecās armijas “boļševizētākajām” daļām pulks ir nosūtīts kopā ar Baltijas matrožiem uz Dienvidurālu nodibināt tur padomju varu. Kā raksta Zaveršinskis, vēlāk publicētās atmiņās par “Ziemeļu gaistošo vienību”, Bangerskis nav minējis, ka viņa traktējums ir plūdens: “sekojot pulkam nokļuvu Troickā, kur boļševiki mani atvaļināja no armijas”. Šīs ziņas attiecas uz 1918.g.martu, kad viņš vēl bijis pulka komandieris. Drīzāk pēc leģendas izklausās versija, ka atbildot uz Troickas revolucionārās komitejas priekšsēdētāja J.Apelbauma priekšlikumu stāties pulka priekšgalā, tā komandieris atteicies ar ieganstu, ka nevēlas piedalīties krievu jukās, norādot uz savu latvisko iezcelsmi. Tomēr jau jūnijā “Baškīrijas karaspēka goda kazaks” ir nokļuvis Jekaterinburgā kā dežūrējošais ģenerālis štābā, bet 1919.g. febr. Kolčaks ir Bangerski paaugstinājis par ģenerālmajoru. Un tā ir sanācis, ka kaujās pie Kunguras Bangerska divīzija ir nonākusi sadursmē ar bijušo 17.Sibīrijas, tad sarkano 17. Urālu pulku. Bet acīmredzot ne visi bijušie 17.pulka zaldāti ir kopā ar Bļuheru un Kaširiniem aizgājuši pie Sarkanarmijas. 1918.g.okt. Troickā sākusies latviešu bataljona, vēlāk 1.Troicas (latviešu) strēlnieku pulka formēšana. … Par bataljona komandieri kļuvis Pēteris Dardzāns (bijušais 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieks). Sākumā (līdz 1919.g.jūlijam) bataljons veicis garnizona dienestu Troickas pilsētā, pildījis soda uzdevumus Kustanajas rajonā. No 1919.g. febr. tas ir nonācis Francijas kara misijas pakļautībā, bet rudenī nodots Čehoslovākijas korpusam. Pēc tam jau kā pulks kopā ar čehoslovākiem kādu laiku ir apsargājis dzelzceļu un tiltus Krasnojarskas apvidū. https://region-uu.ru/news/12954-pugovica.html
Bet admirālis Kolčaks jaunajām latviešu daļām neuzticējās. Pie kam japāņi, kuru karaspēka daļas bija ieņēmušas Vladivostoku, bija nošāvuši 31 latviešu brīvprātīgo, pasludinot viņus par boļševikiem. Vēlāk Japānas valdība “kļūdu” atzina un izmaksāja nošauto ģimenēm kompensācijas. Latviešus atbalstīja tikai Čehoslovāku leģiona daļas. Tas viņus apgādāja ar ieročiem un formas tērpiem uz kredīta, kuru apmaksāt uzņēmās Latvijas republikas valdība. No otras puses, latviešu daļu neuzticamību apstiprināja arī to rīcība – viņi nelabprāt cīnījās kopā ar baltajiem partizāniem apsūdzot tos iedzīvotāju aplaupīšanā, bet daļa virsnieku izrādījās iejaukti apvērsuma mēģinājumā pret Kolčaku. Tomēr šo notikumu detalizēti pētījumi nav zināmi.
Zem Sarkanarmijas spiediena latviešu daļas atkāpās kopā ar balto Krievu armijas Austrumu frontes daļām. Caur Omsku, Tomsku, Čitu un Harbinu līdz Vladivostokai, kur 1919.gada oktobrī tika uzņemti uz sabiedroto kuģiem un pēc ilga kuģojuma nonāca Liepājā, tad Rīgā. Kopā tādā veidā tika evakuēti vairāk kā tūkstoš kareivju, viņu ģimeņu un citu bēgļu. Par pārvadāšanu Latvija samaksāja Francijai 9 miljonus franku un Lielbritānijai 130 sterliņu mārciņas.
Dardzāna Troicas bataljons tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā. Kureļa Imantas pulks tika izformēts, tā personālsastāvu iekļaujot citās daļās. Kuri tālāk dienēt negribēja, tika atvaļināti.
http://taina-lv.blogspot.com/2014/10/blog-post_77.html
http://siberia.forum24.ru/?1-5-0-00000004-000-10001-0
Pildot apsardzes uzdevumus Troickā, viena rota (120 durkļi kapteiņa Žaņa Briesmas pakļautībā) piedalījās 29.04.-29.05.1919 г. soda operācijā pret boļševikiem Kustanajas rajonā. Vasaras sākumā bataljons pārgāja sabiedroto pakļautībā un sāka evakueties uz Vladivostoku. No 25.jūlija līdz 17.aug. veica kāju pārgājienu no Troickas uz Makušinu (500km), kur pievienojās Čehoslovāku korpusam. 1920.g. janv. bataljonā bija jau 906 durkļi, un to pārsauca par 1.Latviešu strēlnieku pulku. 1919.-1920.g. ziemā kopā ar Čehoslovāku korpusu – 3.divīzijas arjergardā, starp poļu un čehu ešeloniem – ar kaujām (smagākā Ņižņeudinas kauja) Troickas pulks (Kļukvennajas stacijā 200 strēlnieki dezertēja) 1920.g. 13.jūnijā tika līdz Vladivostokai (ap 6000km) … 1920.g. 1.aug. (jau Latvijā) pulku pārsauca par Latvijas strēlnieku (Troicas) pulku un decembrī izvietoja Ludzā, Krāslavā un Rēzeknē robežas apsardzei. 1922.g. janv. pulku izformēja, daļu sastāva atvaļināja, bet parējo personālsastāvu iekļāva Aizputes kājnieku pulkā kā 3.bataljonu.
https://www.wikiwand.com/ru/%D0%A2%D1%80%D0%BE%D0%B8%D1%86%D0%BA%D0%B8%D0%B9_%D0%B1%D0%B0%D1%82%D0%B0%D0%BB%D1%8C%D0%BE%D0%BD
DARDZĀNS PĒTERIS JĀŅA D., (1889.gada 18.maijs – 1985.gada 1.aprīlis)
Pulkvežleitnants, latviešu strēlnieku virsnieks, tautsaimnieks, rakstnieks, dzimis Dignājas pagasta Spuldzeniekos, Jāņa Akuratera attāls radinieks. Beidzis Kazaņas karaskolu 1914.g. Ar 31.05.1917 12. armijas pavēli apbalvots ar Jura ieroci (1.Daugavgrīvas latviešu strelnieku pulka poručiks)
Pēteris Dardzāns. Strēlnieku Un Atbrīvošanas Cīņu Laikmeta Vēsture Jāpārraksta. Apskats par Ulža Ģērmaņa monografiju „Zemgaliešu komandieris”
… Strēlnieku loma Krievijas revolūcijā latviešu presē un rakstos ir tikai daļēji dokumentēta. Viens otrs nozīmīgs fakts līdz šim nav pietiekami izcelts. Tā, piem., autors (U.Ģērmanis) pierāda, ka latviešu lielinieku partijai un strēlniekiem izdevās pakļaut savam iespaidam visu XII armiju un aizturēt krievu daļas iet palīgā Kerenskim. Autoram ir pareizs secinājums: „Ja pagaidu valdība laikus būtu izrādījusi lielāku izpratni par latviešu autonomijas centieniem un Latgales apvienošanu ar pārējo Latviju, tad latviešu demokrātisko aprindu pozīcijas būtu bijušas stiprākas un lielinieku aģitācijai būtu atņemti vairāki iespaidīgi argumenti. Tagad turpretim arī latviešu pilsoniskajiem politiķiem Kerenska valdības lielkrieviskās centralizācijas tieksmes arvien vairāk sāka atgādināt gāztā reakcionārā režīma nekrievu tautu apspiešanas un pārkrievošanas politiku.”
Autors pareizi aizrāda, ka Ļeņina apsardzei ir sastādīta latviešu izlases (komūnistu -P.D.) rota 248 strēlnieku un 5 virsnieku sastāvā. Šo rotu drīz pēc tam papildināja un pārveidoja par apvienoto latviešu strēlnieku bataljonu. Autors nepareizi raksta, ka 6.Tukuma latviešu str. pulks ir 1918.g. janvārī piedalījies Krievijas satversmes sapulces padzīšanā. (Skat. P.Sudraba rakstu „Pretraksts J.Ezergailim par 6. Tukuma pulku”, Strēlnieks Nr. 28.-33., 139.lp.).
Savu un latviešu strēlnieku pāriešanu lielinieku pusē pulkv. Vācietis motivē ar vārdiem: „Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kuŗa atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija. Citas Krievijas partijas negribēja nekā dzirdēt par mazo tautu neatkarību. Daudzi nezina līdz šim laikam, kāda nozīme priekš latviešu strēlnieka ir lozungam: “Brīva Latvija.”
Nobeidzot šo savu apskatu, gribu apgalvot, ka fil. lic. Uldis Ģērmanis monografijā „Zemgaliešu komandieris” ir ieguldījis milzum daudz rūpīga darba, un ka tā ir nozīmīgs etaps ceļā uz latviešu strēlnieku un atbrīvošanas kaŗu vēstures tik ilgi nokavēto pārrakstīšanu. Cerēsim, ka U.Ģērmanis nekavēsies ķerties pie J.Vācieša un latviešu strēlnieku likteņu vēstures sarkanās armijas rindās, vēl jo vairāk tamdēļ, ka iedziļinoties tā laikmeta notikumos, jānāk pie secinājuma un atziņas, ka nevaram un arī nedrīkstam mūsu strēlniekus šķiŗot sarkanos un baltos, bet gan kā vieni, tā otri ir miesa no mūsu miesas un asinis no mūsu asinīm un kā vieni, tā otri ir savas asinis lējuši par savu tautu un tās brīvību no lielkrievu verdzības važām. Kā vieni, tā otri ir iznesuši latviešu tautu, brīnišķīga likteņa vadīti, uz pasaules vēstures skatuves un radījuši tādus vienreizējus apstākļus, kas deva iespēju nodibināties ne tikai brīvai Latvijai, bet arī veselai rindai citu tautu brīvvalstīm bijušās cara Krievijas nomalēs. https://jaunagaita.net/jg99/JG99_Dardzans.htm
Troickas latviešu strēlnieku bataljons (1.Latvijas atbrīvošanas strēlnieku bataljons) 1918.-1920.
Troickas bataljons jeb 1.Latvijas atbrīvošanas bataljons bija latviešu nacionālā karaspēka vienība Urālos un Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920.gadam. Bataljona pamatā bija bijušie latviešu strēlnieki, kā arī tas saņēma papildinājumu no Sibīrijas latviešu kolonijām.
1918.gada oktobrī Samarā tika nodibināta Rietumsibīrijas un Urālu Latviešu nacionālā padome. 1918.gada rudenī, kad Samaru bija ieņēmusi Sarkanā armija, Čehoslovāku korpusa vadība vērsās pie Sibīrijas pašpārvaldes iestādēm ar ideju izveidot latviešu nacionālās karaspēka vienības. Sibīrijas valdības kara ministrs ģenerālis Galkins 1.oktobrī ar pavēli Nr.109 akceptēja latviešu vienības veidošanu Troickā, Orenburgas guberņā (krievu: Латышский (Троицкий) стрелковый батальон). 14. oktobrī Latviešu nacionālā padome nodibināja 1. Latvijas atbrīvošanas strēlnieku bataljonu jeb Troickas bataljonu. Par bataljona komandieri kļuva kapteinis Pēteris Dardzāns.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Pēteris_Dardzāns
16.novembrī padome parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas nacionālās padomes Krievijas nodaļu par latviešu bataljona apgādi. Bataljons skaitījās Kolčaka armijas Jeiskas divīzijas sastāvā, kuras štāba priekšnieks bija latviešu pulkvedis Kārlis Goppers.
No 1919. gada 23. līdz 28. martam Irkutskā notika Sibīrijas un Austrumsibīrijas latviešu pārstāvju kongress, kas pieņēma lēmumu, ka Sibīrijas latviešu vienības neiesaistīsies Krievijas pilsoņu karā, bet ir jānosūta uz Latviju.
1919. gada vasarā Troickai tuvojās Sarkanā armija, un ģenerālis Ivanovs, kas komandēja Troickas fronti, pavēlēja latviešiem ieņemt frontes pozīcijas uz rietumiem no pilsētas, taču kapteinis Dardzāns ignorēja šo pavēli un nolēma doties austrumu virzienā uz Omsku. 25.jūlijā bataljons atstāja Troicku un 15.augustā sasniedza Makušino staciju uz Transsibīrijas dzelzceļa, kur dabūja nelielu vilcienu, ar kuru turpināja ceļu uz austrumiem. Šajā brīdī bataljonā bija 625 vīri. 21.septembrī bataljons sasniedza Krasnojarsku. Šeit bataljons tika piekomandēts čehoslovāku 3. divīzijai, no kuras saņēma pavēli pārņemt dzelzceļa līnijas apsardzību uz rietumiem no Krasnojarskas. Oktobra beigās bataljonu pārvietoja un uzdeva tam apsargāt dzelzceļa līniju no Jeņisejas stacijas līdz Kļukvennajas stacijai. Šajā laikā bataljonu papildināja brīvprātīgie no Krasnojarskas apkārtnes latviešu kolonijām. 1920.gada februāri, martu un aprīli bataljons pavadīja ceļā uz austrumiem.
13.jūnijā iebrauca Vladivostokā, kur sāka gatavoties braukšanai uz Latviju. 1920.gada 20.jūnijā, bataljona orķestrim Latvijas himnu spēlējot, kuģis “Neisen—Maru” ar 338 latviešiem atstāj Vladivostoku. 21.jūnijā tam seko “Chikusen—Maru” ar 750 latviešiem (šai skaitā daži privāti). Mastā uzvilkts Latvijas karogs; kuģim atejot, bataljona koris dzied valsts himnu. 22. jūnijā abi kuģi nonāca Curugas ostā Japānā. Curugā bataljons pārsēdās angļu kuģī “Voroņeža”, kas 24.jūnijā atstāja ostu, lai dotos uz Liepāju. 13 dienas Troickas pulks pavadīja Anglijas ostā Čatamā.
17.septembrī bataljons te notur parādi, kuru apmeklē kā viesi angļu ģenerālis A.Berts un mūsu legācijas pārstāvis Anglijā Bissenieka kgs.
https://www.orient.lv/latvija/troickas-bataljons-1918-1920/
KURELIS JĀNIS JĀŅA D., dz. 1882.g. 6.maijā Ērģemes pagastā.
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris nr.3/393
Bij. 5.Zemgales latv. strēln. pulka kapitāns. Palkavnieks 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. 1925.g. 22.jūnijā paaugstināts par ģenerāli. Tehniskās divīzijas komandieris. 1944.gadā noorganizētās militārās vienības darbībai Sarkanarmijas aizmugurē komandieris. Kureļa grupa 1944.g. septembrī pārcēlās uz Kurzemi un nepakļāvās vācu varai. Uz ģen. ltn. F.Jekelna pavēli Kureļa grupu likvidēja. Viņu pašu 1944.g. 14.novembrī izsūtīja uz Vāciju. 1951.gadā viņš izbrauca uz ASV.
Ordenis piešķirts 1920.gadā. Apbalvots par 1917.g. 19./20.augusta cīņām pie Mazās Juglas.
1944.g. jūl. Skrīveros noorganizējis militāru vienību partizānu karam Sarkanās armijas aizmugurē. 1944.g. sept. vienība pārbāzējusies uz Kurzemi, dislocējoties Strazdes, Ugāles un Puzes pag. Sakarā ar plāniem šo vienību izmantot #Latvijas neatkarības atjaunošanai un nepakļaušanos vācu okupācijas varai, gestapo u.c. vācu spēki vienību likvidēja, 1944.g. 14.nov. Kurelis izsūtīts uz Vāciju. 1951.g. emigrējis uz ASV, dzīvojis Čikāgā. Miris 1954.g. 5.dec.
Urna novietota Irving Park Acacia Cemetery Čikāgā]
1899.g. beidzis Pleskavas reālskolu un iestājies Krievu armijā 183.Pultuskas kājn. pulkā Varšavā. 1901.g. beidzis Odesas junkuru skolu, pārcēlis uz 22.Nižņegorodas kājn. pulku. 1904.g. nosūtīts uz Mandžūriju 12.Sibīrijas strēln. pulka sastāvā, vēlāk iedalīts 3.Sibīrijas strēln. divīzijas atsevišķajā ložmetēju rotā. Piedalījies kaujās, apbalv. ar Staņislava III šķ., Annas IV šķ. ordeņiem. 1906.g. atgriezies 22.Nižegorodas pulkā. 1910.g. janv. komandēts uz Galveno štābu, okt. pārcelts uz Ģenerālštāba pārvaldi administratīvos amatos; 1912.g. atgriezies savā pulkā, 1915.g. piedalījies kaujās Rumānijas frontē. 1916.g. 15.janv. pārcelts uz 5.Zemgales latv. strēln. bataljonu, vēlāko pulku. Cīnījies pie Ķekavas 1916.g. martā u.c. kaujās līdz pēdējām sadursmēm 1917.g. aug. pie Mazās Juglas. 1917.g. 19. un 20.aug. pie Mazās Juglas Kurelis, personiski vadīdams kaujā pulka 2.bataljonu, pašaizliedzīgā cīņā veselu dienu aizturēja pretinieka virzīšanos uz priekšu, atsita vairākus niknus uzbrukumus, brīžiem būdams ielenkts no 2 pusēm. Aizkavēja dzelzceļa pārraušanu pie Ropažiem un Inčukalna, tā glābjot visu 12.armiju no ielenkuma. Paaugst. par pulkvedi, apbalv. ar Staņislava II šķ., Annas II šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem. Jura krusta IV šķ. Atvaļināts 1918.g. janv. 1918.g. martā devies uz Tālajiem Austrumiem, uz Šanhaju, 1918.g. nov. ieradies Vladivostokā, kur 14.nov. iecelts par Imantas pulka komandieri, 1919.g. apr. iecelts par Nacionālās padomes Kara nodaļas priekšnieku, 9.aug. par kara lietu pārzini pie Latvijas valdības pārstāvja Tālajos Austrumos. 1919.g. nov. ieradies Latvijā, iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas daļas priekšnieku. 1920.g. arī par Apsardzības ministrijas padomes locekli. No 1921.g. 1.okt. Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīgs, pēc tam Tehniskās divīzijas komandieris. 1925.g. 22.jūn. paaugst. par ģenerāli. 1930.g. beidzis kara akadēmiskos kursus. Atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Piešķirta Jaunaijažu muižas dārzniecība Vidrižu pag. Apbalv. ar TZO II, III šķ., Viestura ordeņa I šķ., Aizsargu Nopelnu krustu. No 1942.g. Latvijas Invalidu kooperācijas savienības uzņēmuma “Apsardze” direktors.
1944.g. jūl. Skrīveros noorganizējis militāru vienību partizānu karam Sarkanās armijas aizmugurē. 1944.g. sept. vienība pārbāzējusies uz Kurzemi, dislocējoties Strazdes, Ugāles un Puzes pag. Sakarā ar plāniem šo vienību izmantot Latvijas neatkarības atjaunošanai un nepakļaušanos vācu okupācijas varai, gestapo u.c. vācu spēki vienību likvidēja, 1944.g. 14.nov. Kurelis izsūtīts uz Vāciju. 1951.g. emigrējis uz ASV, dzīvojis Čikāgā. Miris 1954.g. 5.dec.
Papildinformācija:
LK 1939(179): Biogrāfija.
LK 1939(257): Apbalv. ar Viestura ordeņa I šķ.
http://Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.com/detail1.asp?ID=848
——————–
Kurelis Jānis Jāņa d., dz. 6.05.1898 Ērģemes pag., +5.12.1954,
{09.1905.por},
ģen., Lāčplēša kara ordeņa kavalieris
Jānis Melderis, Latviešu virsnieku apvienība, 2017.izdevums: 2.Pasaules karā uz Krieviju izsūtīts leģionārs un/vai partizānis
1919-1921. armijas štābs, org. daļas pr., pulkv, 10.1921. – 06.1925. Tehn. divīzija, kom., ģen., kara akad. kursi, 24.05.1940 atvaļ., 08.1941-12.1943 kara
invalīdu uzņēmums, 1944. 5.Rīgas aizsargu pulks un Kurz. partiz. gr. organ., 1944. vācu apcietināts un 14.11 izsūtīts uz Vāciju, 1951. izbraucis uz ASV, kur
miris Čikāgā K-19(1991)
————
Kurelis Jānis, imantietis (1918.gada 7.novembrī Tālo Austrumu Latviešu Centrālais birojs parakstīja līgumu ar Francijas militāro misiju par pulka dibināšanu, par komandieri ieceļot bijušo 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka pulkvedi Jāni Kureli) … Latvijas Centrālās Padomes militāro komisiju vadīja ģenerālis J.Kurelis, un tajā bija arī kapteinis Kristaps Upelnieks (1891–1944), tomēr ne jau viņi nodibināja aizsargu grupu, kura 1944.gadā oficiāli saucās “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupa”, bet vēsturē iegājusi ar nosaukumu “Kureļa grupa” vai “Kureļa vienība”. Izpildot nacistu okupācijas varas rīkojumu noorganizēt no atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros, Slokā un Dolē, 1944.gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un vienlaikus 5.Rīgas aizsargu pulka komandieris Jānis Veide (1907–1973) pilnvaroja ģenerāli J.Kureli 3. un 4.iecirkņa aizsargus organizēt militārā vienībā, nosaucot to par “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu”. Tai vajadzēja sagatavot vīrus pāriešanai Sarkanās armijas aizmugurē, bet frontes tuvošanās gadījumā aizstāvēt noteiktu frontes sektoru.
Par ģenerāli J.Kurelis kļuva 1925.gadā. 1940.gada maijā viņš tika atvaļināts no Latvijas armijas vecuma dēļ, bet 1943.gadā iestājās 5.Rīgas aizsargu pulkā. J.Kurelis bija ļoti piemērots jaundibinātās grupas komandiera amatam augstās pakāpes dēļ.
Vienlaikus ar Kureļa grupu pēc J.Veides pavēles tika nodibinātas vēl divas līdzīgas vienības, kuras komandēja pulkvedis Jānis Vītols (1876–1952) un pulkvežleitnants Edvīns Mednis (1897–1967). Diemžēl par šīm abām vienībām vēstures literatūrā nav nekādas informācijas. J.Veides lēmumu akceptēja Aizsargu organizācijas priekšnieks Augusts Dzenītis (1900–1963). Tomēr nacistu okupācijas varas apstākļos ne A.Dzenītis, ne J.Veide nebija tiesīgi radīt līdzīga rakstura bruņotas organizācijas, tāpēc Kureļa grupas dibinātājs jāmeklē augstākos varas ešelonos. Paradoksāli, bet tas bija augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā Fridrihs Jekelns (1895–1946), kurš pats vēlāk pavēlēja iznīcināt kureliešus. http://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/34490/Virziba_uz_demokratisko_Eiropu_2_pasaules_kara_laika_Latvijas_centrala_padome_un_Kureliesi.pdf?sequence=1
—————-
Ģenerālis Kurelis vienlaikus skaitījās par nacionālās pretestības kustības organizācijas “Latvijas Centrālā Padome” (LCP) kara komisijas vadītāju, taču faktiskā komisijas vadība atradās kapteiņa Kriša (Kristapa) Upelnieka rokās. Nodibinoties Kureļa grupai, Upelnieks kļuva par tās štāba priekšnieku un tādējādi arī par faktisko vienības komandieri. Grupas vadība cerēja uz 1919. gada situācijas atkārtošanos, kas pavērtu iespēju atjaunot Latvijas neatkarību, un tādējādi jaunformējamā vienība kļūtu par atjaunotās valsts armijas pamatu. 1944.g. jūlija beigās ģenerālis Kurelis, kapteinis Upelnieks, virsleitnants Jānis Gregors, seržants Vilnis Pāvulāns, kā arī LCP locekļi Rihards Zande un Pēteris Klibiķis ieradās Skrīveru pagasta Robežu mājās, kur 1944.gada 28.jūlijā tika uzsākta Kureļa grupas formēšana. Saskaņā ar plānu līdz 12.augustam bija paredzēts nokomplektēt 1200 vīru lielu vienību – 12 rotas, tās apvienojot četros bataljonos. Tika izsūtīti uzsaukumi 26 pagastu valdēm, uzaicinot sapulcināt visus cīnīties spējīgos vīrus. Tomēr cerētās atsaucības nebija. Augusta vidū bija saformēts tikai tā sauktais Skrīveru bataljons, ko komandēja pulkvežleitnants J.Graudiņš, riteņbraucēju vads pie Kureļa štāba un saimniecības komanda V.Pāvulāna vadībā. Kopumā Skrīveru periodā Kureļa grupā slēgtās vienībās bija 400 līdz 600 vīru, bet pasīvā grupā (tādi, kas dzīvoja savās mājās, nevis grupas novietnē) – 800 līdz 1200 vīru. Septembra otrajā pusē, vācu spēkiem uzsākot atkāpšanos, Kureļa grupai bija jāizšķiras, vai iesaistīties aktīvā kaujas darbībā. 18.septembrī grupas štāba un virsnieku apspriedē nolēma frontes cīņās neiesaistīties un uzsākt atkāpšanos. 19.septembrī tika uzsākta mantu un ieroču krājumu pārvešana, bet naktī no 22. uz 23.septembrī visas grupas atiešana caur Rīgu uz Kurzemi. Skrīveros pie Dīvajas ielas (Mucenieku ceļa), kas ved uz “Robežiem”piemiņas akmens Kureļa grupai. https://karavirukapi.blogspot.com/p/a.html
—————-
…1944.gada 10.oktobrī Krišs Upelnieks sasauca uz sēdi dažas radistu grupā iesaistītas personas, deva norādījumu par raidāmo ziņu saturu un, cita starpā, teica: “Nekādas stratēģiskas ziņas nedos, ja tās nāks krievu rokās vai tiem par labu. Ja angļi var panākt to, ka krievi nenāk, tad jā. Mēs neļausim sev rīkli pārgriezt. Angļiem nav nekādas varas apturēt krievu briesmu darbus pret latviešiem.” Šādu kureliešu sašutumu izsauca fakts, ka saskaņā ar PSRS un ASV 1943. gadā noslēgto līgumu par savstarpēju slepenās informācijas apmaiņu nacistiskās Vācijas okupētajās teritorijās padomju izlūkdienests no ASV, Anglijas un Zviedrijas izlūkdienestiem saņēma Baltijas valstu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku savākto informāciju par politisko un saimniecisko stāvokli Latvijā. …
1. 25. oktobrī L.Siliņš ticies ar angļu izlūkdienesta Secret Intelligence Service (SIS) darbiniekiem Zviedrijā un saņēmis apstiprinājumu, ka Lielbritānija sniegs palīdzību LCP, ja aprīlī vai maijā angļu flote atradīsies Baltijas jūrā un tajā laikā Kurzemē vēl būs vācieši.
2. Zviedrijas valdība pēc diplomātiskam sarunām ar PSRS aizliegusi LCP nelegālo laivu satiksmi, bet turpmāk to nodrošinās angļu SIS.
3. Visi nākamās Latvijas valdības locekļi jau nogādāti Zviedrijā.
4. J.Kurelis līdz nākamas Latvijas valdības paziņošanai iecelts par kara ministru un Latvijas prezidentu. Pēdējā punkta patiesīgumu, kas pirmajā mirklī šķiet apšaubāms, apstiprina LCP telegramma uz Latviju 1944.gada novembrī: “Angļu pārstāvji dod norādījumus turēt Kurzemi līdz tam laikam, kad angļu, amerikāņu flote ienāks Baltijas jūrā. Flotes ienākšanas laiku Baltijas jūrā nevar noteikt. Atkarībā no apstākļiem un jūsu rīcībā esošiem līdzekļiem izlemjiet, vai to var darīt, un rīkojieties. Ja vietējie apstākli to pielaiž, jādeklarē Latvijas valsts suverenitātes atjaunošana. Ja uz vietas LCP nesastāda pagaidu valdību, kas izdarītu deklarāciju, deklarāciju izdod bruņoto spēku virspavēlnieks ģen[erālis] K[urelis], kas pagaidām līdz pagaidu valdības sastādīšanai arī pārņem visu militāro un civilo varu. Pagaidu valdības sastāvu tādā gadījumā paziņos vēlāk.” Atbildi kurelieši saņēma mutiski.
Ģenerāļa Kureļa grupas dalībniekus represēja ne tikai nacistiskais, bet arī padomju režīms, kas izrēķināšanos ar Vidzemē palikušajiem kureliešiem uzsāka jau pēc Skrīveru un tās apkārtnes ieņemšanas, bet Kurzemē – pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas 1945.gada 8.maijā. …Viņus apsūdzēja kā aizsargus, diversantu un teroristu grupas dalībniekus, tika minētas vēl citas apsūdzības. Gandrīz katrā Kureļa grupas dalībnieka krimināllietā ir atrodama informācija par citiem kureliešiem. Arestēto darbība Kureļa grupā bieži nav minēta pat apsūdzības slēdzienā, bet tikai izmeklēšanas protokolos. Domājams, ka noskaidrotais skaitlis – 314 cilvēku – tuvu atbilst patiesajam padomju represīvo orgānu arestēto kureliešu skaitam. Noteikt absolūti precīzu skaitli nav iespējams arī tādēļ, ka atsevišķiem arestētajiem izmeklēšanas gaitā izdevās noslēpt savu darbību Kureļa grupā.
Noskaidrots, ka ģenerāļa Kureļa vadītais Rīgas aizsargu štābs vācu izlūkdienesta uzdevumā 1944.gada augustā un septembrī deva norādījumu visām savām apakšvienībām, kā arī apriņķu un pagastu aizsargu organizācijām pāriet nelegālā stāvoklī graujoša darba veikšanai Sarkanās armijas aizmugurē. Šajā nolūkā uz vietām iepriekš tika rīkoti vadītāju saieti, bet pēc tam arī visu apriņķu un pagastu aizsargu organizāciju locekļu saieti. Daudzos apriņķos un pagastos šie saieti notika ģenerāļa Kureļa štāba pārstāvju Upelnieka, Dišlera, Linkoviča vadībā, kuri nolasīja Kureļa pavēli.Vienā no šis pavēles punktiem tika noradīts: “Darbs organizējams tā, lai Sarkanās armijas aizmugurē aizsargi šautu no katra stūra, no katra krūma, nedodot nevienam mieru ne dienu, ne nakti.” Pēc noturētajiem kotrrevolucionārajiem saietiem klātesošie iestājās ģenerāļa Kureļa diversantu teroristiskajās bandās un sadalījās divās – pamata un rezerves – grupās. Pamata grupā ietilpa 1901.gada dzimušie un jaunāki aizsargi, bet rezerves – vecāku gadagājumu aizsargi. Pamata grupas aizsargi tika nosūtīti uz militārajām apmācībām nometnēs un uz SS bataljoniem, lai apgūtu cīņas taktiku Sarkanās armijas aizmugurē. Pagastos palikušie rezerves grupu aizsargi tika apgādāti ar ieročiem no ģenerāļa Kureļa Rīgas štāba bāzēm, bet daļa ieroču aizsargu apbruņošanai un vēlākai izmantošanai sacelšanās nolūkos bāzējās nelegālās noliktavās. Izmeklēšana arī noskaidrojusi, ka no ģenerāļa Kureļa grupas bandu dalībniekiem tika atlasīti aizsargi un nosūtīti uz skolām, kas sagatavoja diversantu teroristisko grupu vadītājus darbībai Sarkanās armijas aizmugurē, turklāt šo vadītāju uzdevums bija pēc skolas beigšanas ierasties pagastos un komplektēt bandītu grupas no pagastos dzīvojošajiem aizsargiem.Bez tam no Kureļa bandītu grupas dalībniekiem tika komplektētas speciālas vācu izlūkdienesta diversantu teroristiskās skolas, kurās aizsargi gatavojās graujošai darbībai Sarkanās armijas aizmugurē..”Pēc vācu armijas atkāpšanās no Vidzemes Rīgas apriņķī palikušie Kureļa grupas dalībnieki nespēja nopietni pretoties Sarkanajai armijai, absolūtais vairākums to pat necentās darīt. Viņi pamatā tika arestēti jau kara laikā 1944.gada beigās un 1945.gada sākumā. Kamēr Kureļa grupa atradās Vidzemē, brīvprātīgo bija salīdzinoši maz. Pamatā tie bija vācu armijas dezertieri, izņemot no Salaspils nometnes izbēgušo Ignatu Armani. …
Nacistu un pēc tam padomju varas arestētie kurelieši pēc grupas sagrāves 1944.gada novembrī bija: Aleksandrs Līdaks, Jānis Rubenis, Roberts Enkūzens, Jānis Bērziņš, Aleksandrs Lejietis, Tālivaldis Nīgals, Grigorijs Kopmans, Aleksandrs Akmentiņš, Voldemārs Vītols, Ansis Krūklis, Ernests Kleperis, Krišjānis Sakne, Kārlis Āzis, Jānis Veisbergs, Kārlis Alberts Anševics un Jānis Lukstiņš. Dzintars Ērglis https://lndb.lv/?id=B640635#konclāģerī q=p%C4%81rups%20%C4%93riks#konclāģerī set[]=DOM#konclāģerī of=0
Mazās piezīmes + 