Lielpēteris Almīrs. 9.6.1930 – 10.08.2018.
Būvinženieris. Mācījies Balvu vidusskolā, 1949 iesaistījās pretpadomju politiskā organizācijā. Par to tiesāts, piespriesti 25 gadi nebrīvē. Pēc atbrīvošanas kopš 1956 dzīvoja Cēsīs, strādāja ēku remontu uzņēmumā. Vienlaikus 1958 beidza vidusskolu un 1958–72 studēja celtniecību Rīgas Politehniskajā institūtā. Strādājis Cēsu celtniecības projektēšanas institūtā. Cēsu Valsts drošības komitejas priekšnieks E. Pētersons uzskatīja A. Lielpēteri par režīmam bīstamu, 1984.g. lika atbrīvot no darba, nepieļaujot viņa pieņemšanu darbā citur Cēsu rajonā. 1984–88 A. Lielpēteris strādāja Saldus rajonā, 1988 atkal pieņemts darbā Cēsu celtniecības projektēšanas institūtā. Kopš 1991 pensijā. Kopš 1992 Pilsonības un imigrācijas departamenta Cēsu nodaļas vadītājs, kopš 2000 atkal pensijā. https://am.turiba.lv/letonika/groups/default.aspx?r=6&q=Lielp%C4%93teris&id=968793&g=1
————-
Pagrīdes organizācijas “Imanta” vadītājs, Almīrs Lielpēteris (mācījies arī Upatnieku skolā) dzîvo Cēsīs, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, strādājis par inženieri-projektētāju. (1950. gada 26. martā Rīgā Baltijas kara apgabala tribunāls notiesāja sešus “imantiešus”. Organizācijas vadītājam Almīram Lielpēterim piesprieda 25 gadus, Rugāju vidusskolas skolotājām Ainai Birnei un Birutai Eglītei – 10 gadus, Gunāram un Jānim Dzintaram Austriņiem – 8 gadus, sodu izciešot labošanas darbu nometnēs.)
Almīra Lielpētera un okupācijas režīma konflikts sākās 1949. gadā. Tobrīd viņš bija vidusskolnieks. Kopā ar dažiem Rugāju vienaudžiem nodibināja pulciņu «Imanta». Nekādu plašo darbību viņi uzsākt nepaspēja, ja neskaita pāris proklamāciju izdošanu. Ātri vien čeka nokļuva uz viņu pēdām un arestēja citu pēc cita. Katram labi zināms, kāds režīms Latvijā valdīja 1949. gadā. Tāpēc nav jābrīnās, ka Almīram Lielpēterim «piesēja» dzimtenes nodevību, vienīgi nāves soda atcelšanas rezultātā viņš tika «apžēlots» un dabūja «tikai» #25 gadus katorgā. Kopš šī brīža sistēmas acīs viņš bija apzīmogots cilvēks – buržuāziskais nacionālists. Šis vērtējums bija kā zīmogs pierē, kā ķēde vergam ap kaklu. No šīs birkas viņš nespēs atbrīvoties visus turpmākos 40 gadus. Padomju režīms pret viņu visur un vienmēr izturēsies kā pret īpašu cilvēku, neuzskatot par «normālu» padomju pilsoni. Un tas viss tikai tāpēc, ka godīgais, drošais jauneklis nespēja vienaldzīgi paciest staļiniskā režīma patvaļu un pauda savu sašutumu par tā represijām. Tātad divdesmit pieci gadi par brīvdomību. 1949.gada rudenī sākās Almīra Lielpētera moku ceļi, kam vajadzēja turpināties 25 gadus. Viņš ir viens no tiem tūkstošiem latviešu, kas gājis cauri daudzām Gulaga vergu nometnēm. Viņa sūrais liktenis, viņa posts, sāpes, pārdzīvojumi ir tik spilgti, ka par tiem varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu, kas būtu vēl viena dokumentāla apsūdzība staļiniskajam režīmam. 1949.gadā viņam bija tikai deviņpadsmit. Dzīve vēl tikai sākās. Bet nu tam visam pāri bija melna svītra – 25 gadi katorgā. Taču, liekas, Almīrs to visu uzņēma ar apbrīnojamu mieru un apņēmību, kas sakņojās stingrā pārliecībā par savas rīcības pareizību. Viņa krimināllietā nav atrodami ne izmisuma pilni apžēlošanas lūgumi, ne solījumi «laboties», lai iežēlinātu cietsirdīgos soģus un panāktu labvēlīgāku spriedumu. Lai gan nebūtu nekā nosodāma, ja tādi arī būtu bijuši. Moku ceļa pirmā pietura Almīram Lielpēterim bija Kingiras (Kengiras) nometne, kas atradās Kazahijā, 40 kilometru attālumā no Džezkazganas vara raktuvēm.Te viņš pavadīja tikai divus mēnešus. Ar šo īso brīdi pietika, lai viņu – spēcīgu, lauku darbos rūdītu jaunekli – komisija atzītu par invalīdu, kas kļuvis tik nevarīgs, ka vairs nav derīgs darbam. «Šī nometne man deva vissvarīgāko mācību – slinko, cik vien vari, ja gribi izdzīvot,» atceras Almīrs Lielpēteris. «Pirmajos divos mēnešos es to nesapratu. Dzīvodams laukos pie tantes, biju pieradis vienmēr nopietni strādāt. Arī nometnē iesāku tāpat. Tādēļ tik ātri pārvērtos par skeletu, kas apvilkts ar ādu.» Otrā nometinājuma vieta Almīram Lielpēterim bija Spaska, kas atradās netālu no Karagandas. Darbs bija tāds pats kā Kingirā – celtniecība. Bet uzturs vēl sliktāks. Mirušo bija daudz. Tika būvēts dambis, lai uzkrātu ieplakā tekošā strauta ūdeni, ko izmantoja lauku apūdeņošanai. Katru ziemu šis dambis tika labots un atjaunots. Ziemā cietumnieki raka mālus, vasarā no tiem taisīja ķieģeļus. Aukstums bija tāds, ka kājauti piesala pie apaviem, karote apledoja un «pielipa» pie zupas bļodas. Trešā pietura Almīra Lielpētera sāpju ceļos bija Meždurečje Kemerovas apgabalā. Te viņš nokļuva aptuveni pēc diviem Spaskā pavadītiem gadiem. Tobrīd Meždurečjē būvēja rūdas bagātināšanas rūpnīcu, un viņš strādāja akmens lauztuvēs. Atkal bija aptuveni tas pats – mūžīgs izsalkums, pārmērīgi smags darbs, beztiesība, pazemojumi. Kā Almīram Lielpēterim izdevās izstaigāt Golgātas ceļus un palikt dzīvam? Viņš pats domā, ka par to jāpateicas tēvamāsai, tantei Marijai, kas katru mēnesi viņam sūtīja pārtikas paku. Šā sūtījuma saņemšana bija vislielākie svētki viņa toreizējā dzīvē. Vienīgi šī palīdzība spēja glābt no spēku galīga izsīkuma, ko radīja barības trūkums un nemitīgā bada sajūta. Almīra Lielpētera atmiņā spilgti dzīvo tā diena, kad viņš saņēma pirmo sūtījumu no Latvijas. Tobrīd viņš atradās Spaskā un bija tik novājējis, ka organisma dzīvotspēja bija apdraudēta. Pienāca diena, kad nometnē iebrauca traktors ar atsūtītajām pakām. Uz finiera plāksnes (papīrs nometnē bija retums) varēja izlasīt to laimīgo uzvārdus, kam pienācis sūtījums. Šādās reizēs visi skrēja skatīties, vai neatradīs arī savu vārdu. To darīja arī Almīrs Lielpēteris. Un, lūk, beidzot viņš uz finiera plāksnes ieraudzīja savu uzvārdu. Izlasīja rūpīgi, uzmanīgi. Jau devās prom… bet pēc mirkļa atkal atgriezās – pārsteigums un prieks bija tik liels, ka viņš tam nespēja noticēt. Lasīja vēlreiz. Jā, viņa uzvārds tur bija… It kā nekādas šaubas nevarētu būt. Un tomēr vēl divas reizes viņš gāja prom un atkal neticīgi griezās atpakaļ. Šaubas izklīda vienīgi tad, kad no Latvijas pienākušais glābiņš bija nodots viņa paša rokās. Pēdējā pietura Almīra Lielpētera sāpju ceļos bija nometne pie Omskas, kur tika būvēta naftas pārstrādes rūpnīca. Te 1956. gadā pienāca ziņa par to, ka Almīra Lielpētera krimināllieta ir pārskatīta un ka turpmāk viņš būs brīvs cilvēks. 1949.-1956. gads. Padomju vergu nometnēs bija aizvadītas gandrīz astoņas vasaras un ziemas, izmisīgi cīnoties par kailās dzīvības saglabāšanu. Šajā cīkstiņā Almīrs Lielpēteris bija uzvarējis.
… Cēsu 1.vidusskolā viņa meita latviešu meitene Dace Lielpētere tiek pakļauta teroram, meliem, publiskai kaunināšanai, draudiem, jo vairākus desmitus gadus latviešiem nācās dzīvot absurdā pasaulē, ko veidoja okupācijas vara. Meitene neiztur un metas zem vilciena. Par šo notikumu sīki un smalki 23 turpinājumos raksta Vilis Seleckis 1994.gada “Neatkarīgajā Cīņā”. https://timenote.info/lv/events/Latviesu-meitene-Cesis-cekas-iztaponu-del-tiek-novesta-lidz-pasnavibai
————-
Vergu sacelšanās Kengirā. Zigfrīds Dzedulis
Šā gada jūnijā apritēja pusgadsimts, kopš bijušajā Padomju Savienībā, Kazahstānā, Karagandas apgabala Kengiras īpašajā koncentrācijas nometnē notika ieslodzīto sacelšanās. Pirms 50 gadiem nemieri notika arī Noriļskā un Vorkutā. Tomēr mērogu un upuru skaita ziņā sacelšanās Kengirā bija vislielākā. Latvijā vēl ir dzīvi tā laika aculiecinieki, viņu vidū dobelnieki Gunārs un Jānis Dzintars Austriņi.
“Imanta”
1949.gadā Jānim Dzintaram Austriņam apritēja septiņpadsmit, Gunārs bija gadu vecāks par brāli. Abi mācījās skolā un likās, ka brīdī, kad pats briesmīgākais – karš jau ir aiz muguras, abi sāks jaunu labāku dzīvi nekā tie viņu vienaudži, kuriem bija lemts uz mūžu palikt Volhovas purvos vai uz ilgiem gadiem aizklīst svešumā.
Kas lika nepilngadīgajam Jānim un gadu vecākajam Gunāram, kuri tikko sāka dzīvi, izvēlēties ceļu, kas nesolīja nekā laba?
Jānis Austriņš saka: lai to saprastu, jāzina tā laika noskaņojums Latvijas sabiedrībā. Lielākā daļa ļaužu dzīvojuši ar apziņu, ka sarkano vara Latvijā ilgi nenoturēsies. Pretestība komunistiem neapsīkusi pat pēc ļaužu tūkstošu vardarbīgās izvešanas 1949.gada 25.martā.
Latvijas brīvības cīņu kareivja Jura Austriņa dēli Balvu rajona Rugāju ciema vidusskolā iestājās pagrīdes organizācijā “Imanta”, kurā bijuši ap desmit skolnieku un divi skolotāji. 1949.gada 29.septembrī Daugavpils Skolotāju institūtā apcietināja Jāni. Dienu vēlāk Kārsavas vidusskolā – Gunāru.
Brāļi Austriņi domā, ka apcietināšana notikusi pēc tam, kad Balvu pusē čekistiem izdevies ieņemt kādu no nacionālo partizānu pagrīdes bunkuriem, kuros atraduši arī “Imantas” biedru sarakstus.
Aptuveni pusgadu Jāni un Gunāru turēja Viļakas cietumā un Rīgas Centrālcietumā, pa starpām pratināja čekā. Gunārs atceras, ka pratinot čekisti – latvieši – stundām ilgi likuši stāvēt kājās, dauzot viņa seju pret mūra sienu.
1950.gada 26.martā Rīgā Baltijas kara apgabala tribunāls notiesāja sešus “imantiešus”. Organizācijas vadītājam Almīram Lielpēterim piesprieda 25 gadus, Rugāju vidusskolas skolotājām Ainai Birnei un Birutai Eglītei – 10 gadus, Gunāram un Jānim Dzintaram Austriņiem – 8 gadus, sodu izciešot labošanas darbu nometnēs.
Acīmredzot tā bijusi likteņa nejaušība, ka pēc mētāšanas no viena pārsūtīšanas cietuma uz otru, no dažādām nometnēm pie Balhaša ezera, Džezkazganā un citur pa dažādiem ceļiem 1950.gada pavasarī abi brāļi satikušies Kengirā.
Kengira, pilsēta tagadējā Kazahstānā, ir viena no daudzām bijušās Padomju Savienības pilsētām, kas vārda vistiešākajā nozīmē uzcelta uz nometņu ieslodzīto kauliem. Līdz karam pilsētas vispār nebija, tikai vara rūdas raktuves. Pirmie ieslodzītie te bijuši japāņu karagūstekņi, bet vēlāk nometnē savesti visdažādāko tautību piederīgie.
1954.gada 10.jūnijā nometņu pārvaldes “Steplag” speciālās nodaļas priekšnieks F.Savčenko ziņoja PSRS Iekšlietu ministrijai, ka Kengiras nometnē ieslodzīti 20 698 cilvēki, tostarp 16 677 vīrieši un 4021 sieviete. Gandrīz puse – 9596 – ukraiņi. No citām nācijām – 2690 lietuviešu, 2661 krievs, 1074 latvieši.
No čekistu ziņojuma redzams, ka Kengira bijusi visīstākā tautu Bābele, kurā nebrīvē turēti igauņi, poļi, rumāņi, turki, korejieši, somi, ķīnieši, grieķi, irāņi, afgāņi, vācieši, mongoļi, pavisam 33 Eiropas un Āzijas tautu pārstāvji.
Liela daļa ieslodzīto – 7784 – bijuši notiesāti uz ilgāk nekā 20 gadiem, 3044 – no 15 līdz 20 gadiem, 9441 – no 10 līdz 15 gadiem. Pēc arhīvos atrodamā čekistu vērtējuma – “sevišķi bīstami elementi, kuri notiesāti par ļoti bīstamiem kontrrevolucionāriem noziegumiem”.
Nometne aizņēma aptuveni trīs kvadrātkilometrus ar dzeloņstieplēm nožogotas un sargtorņiem apsargātas teritorijas, kas bija sadalīta divās vīriešu, vienā sieviešu un saimniecības zonās. Zonas citu no citas tāpat atdalīja sešus metrus platas stigas un dzeloņstieples. Vienā zonā, kas bija aptuveni 800 metru plata un trīs kilometrus gara, bija no 3000 līdz 5000 ieslodzīto. Nometni apsargāja čekisti, ap 1000 bruņotu vīru ar sargsuņiem.
Naktis ieslodzītie pavadīja līdz pusei zemē ieraktās aizslēgtās barakās. Celšanās četros, darba diena ilgusi desmit stundas. Uz darba vietām dzīti 200 cilvēku kolonnās, katrā rindā pieci vīri, kuriem ejot jāsaķeras rokās. Ja kāds nejauši atrāvies un spēris soli sāņus, čekisti nošāvuši bez brīdinājuma.
Kurš izpildīja normu, tam deva 700 gramus maizes dienā. Kurš ne, tam 350 gramus. Divas trešdaļas tā sauktās maizes saturēja zāģu skaidas un sēnalas.
Taču lielākajai daļai nebija spēka izpildīt normas. Bada, slimību un necilvēcīgā darba novārdzinātie cilvēki bieži gaidījuši nāvi kā atpestīšanu no mokām.
Jānis Austriņš atceras, kā kopā ar citiem rakuši būvbedri. Dienā spējis ar cērti atskaldīt tik, cik cepurē var iebērt. Saķēris dizentēriju. Bet nometnē to neuzskatīja par slimību, tāpēc dzina darbā tik un tā. Trijos mēnešos Jānis bijis tiktāl izģindis, ka tā sauktā ārstu komisija atzinusi par “dohodjagu” (krieviski – nespējnieks, tāds, kurš nāvei parādā). Procedūra vienkārša: pirtī plikus nostāda rindā, veselības pārbaudītājs pieiet katram pie dibena un stiepj ciskas ādu līdz vēderam. Ja ādu var aizstiept līdz nabai, tad nelaimīgo atzīst par nespējīgu zemes darbiem un nosūta citur. Tā Jānis norīkots pie nometnes sienu mūrēšanas, kas uzskatīts par vieglāku darbu.
Vairāk nekā trīs metrus augsto žogu no ķieģeļiem un māliem ieslodzītie sākuši celt pēc tam, kad kādam vācietim, polim un uzbekam izdevies aizbēgt, izgriežot dzeloņstiepļu žogā caurumu. Tā esot bijusi vienīgā Austriņiem zināmā veiksmīgā bēgšana.
Bēgšanas mēģinājumi bijuši reti un tie paši beigušies bēdīgi – noķertie sadauzīti asiņaini, bez samaņas gulējuši nometnē visiem par biedinājumu. Cits iemesls – čekisti maksājuši lielas prēmijas vietējiem iedzīvotājiem par katru uzrādīto bēgli.
Bet pats galvenais – nebija, kur bēgt. Ap 500 kilometru lokā ap Kengiru pletās stepe, kur nebija ne piles dzerama ūdens. Izkļūt no nometnes ar viltu – izliekoties par beigtu – nebija iespējams. Pirms aizvešanas uz apbedījumu vietu mirušajam – drošs paliek drošs – apsargs parasti iegāza ar veseri pa galvaskausu un ar šautenes durkli iedūra krūtīs.
Brāļi Austriņi domā, ka sacelšanās notikusi likumsakarīgi. Ik gadu no bada, slimībām un pārmērīgā darba mira simtiem ieslodzīto. Galvenais cēlonis organizētai pretestībai bija necilvēcīgie dzīves apstākļi nometnē un apsargu patvaļa.
1953.gada sākumā PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās nometņu pārvaldes (GULAG) pārziņā bija 146 labošanas darbu nometnes, 687 labošanas darbu kolonijas un 52 pārsūtīšanas cietumi, kuros bija ieslodzīts 7 237 961 cilvēks, bet 10 īpaša režīma nometnēs vēl 210 000 cilvēku.
Pēc Staļina nāves 1953.gada 27.martā PSRS Augstākās Padomes prezidijs izdeva rīkojumu par aptuveni 1 180 000 ieslodzīto amnestēšanu, bet īpašo nometņu ieslodzītos amnestija neskāra.
Arī Kengiru sasniedza baumas, ka kaut kur sākuši pārskatīt ieslodzīto lietas. Tāpēc daudzu prātos pavīdēja klusas cerības: “Varbūt arī es tikšu brīvībā?”
“Brīvību vai nāvi!”
Arhīvu dokumentos redzams, ka sacelšanās ilgusi no 1954.gada 16.maija līdz 26.jūnijam.
Gunārs Austriņš gan teic, ka nemieri sākušies jau aprīlī nometnes galdniecībā. Apsargs piedāvājis cigaretes kādam ieslodzītajam, kurš, aizmirsdams par aizliegumu tuvoties sargpostenim, devies pēc kārotā smēķa un ticis nošauts. Galdniecībā nodarbinātie 300 cilvēki pārtraukuši darbu, prasot atļaut nogādāt nošauto nometnē. Sākumā čekisti piekrituši ieslodzīto prasībām, apsolīdami nošauto aizvest. Bet pēc tam piemānījuši. Ieslodzīto nošaušanas nieka pēc, bez jebkāda iemesla turpinājušās arī vēlāk. Visneģēlīgākā notikusi 17.maijā, kad čekisti nošāvuši un ievainojuši vairākus desmitus ieslodzīto.
1954.gada 18.maijā Kazahijas PSR iekšlietu ministrs V.Gubins ziņoja PSRS iekšlietu ministra pirmajam vietniekam S.Kruglovam, ka 17.maijā “Steplag” 3.nometnē notikusi masveida nepakļaušanās administrācijas pavēlēm. Ap 400 ieslodzīto mēģinājuši ielauzties sieviešu zonā, izjaukdami divas mūra sienas un neapstādamies pēc brīdinājuma šāvieniem gaisā. Pēc tam apsardze atklājusi uguni, nogalinot 13, smagi ievainojot 32, bet viegli – 27 cilvēkus. Nekārtības esot turpinājušās 18.maijā, kad 3200 cilvēku atteikušies strādāt. Ar ieslodzīto mestajiem akmeņiem ievainoti politiskās nodaļas priekšnieks un divi kareivji.
Protestējot pret apsargu nežēlību un patvaļu, kopš maija vidus atteicās strādāt visi ieslodzītie, nosprostojot ieejas nometnē.
Gunārs Austriņš atceras, ka ieslodzītie izvirzījuši 14 prasības, tostarp noteikt astoņu stundu darba dienu, pārskatīt ieslodzīto lietas, apgādāt ar labāku uzturu, atļaut sarakstīties ar tuviniekiem, sodīt ieslodzīto slepkavas, izmaksāt kompensācijas nošauto vecākiem un citas. Taču pēc ilgām un nesekmīgām sarunām ar čekas ģenerāļiem ieslodzītie beidzot prasījuši tikai vienu: “Brīvību vai nāvi!”
1954.gada 4.jūnijā PSRS iekšlietu ministrs S.Kruglovs un ģenerālprokurors R.Rudenko slepenā telegrammā dod vērtīgus padomus PSRS iekšlietu ministra vietniekam S.Jegorovam, kurš nosūtīts tikt galā ar nemierniekiem: “…visādos veidos pārlieciniet ieslodzītos, ka viņiem nav nekādu izredžu un ka pretestībai būs bēdīgs gals.”
Izmēģinājušies visādi, piemēram, ik dienu skaļruņos aicinājuši nepilngadīgos, tostarp Jāni Austriņu Jura dēlu, nākt ārā, piesolot nekavējoties atbrīvot no ieslodzījuma. Kad tas nelīdzējis, ap nometni savilkuši papildu spēkus, lai ielauztos nometnē. Nemieri bija jāapspiež pēc iespējas ātrāk, jo vergu darbs vara raktuvēs bija izdevīgs. Taču ielauzties čekisti nav spējuši, jo visi nometņu vārti un sienās izlauztās ejas bijušas aizsprostotas.
Akmeņi, no baraku logiem izlauztie metāla stieņi bija aizstāvju galvenie ieroči. Kaut arī arhīvu liecībās čekisti ziņo “par ukraiņu nacionālistu sakūdītu, neapvaldītu pūli”, brāļi Austriņi atceras, ka aplenktajā nometnē valdījusi kārtība un vienotība. Sacelšanos atbalstījuši visi ieslodzītie, nešķirojot pēc tautībām.
Augstākais ieslodzīto varas orgāns bijusi tautas sapulce. Balsojot tā lēmusi par vissvarīgāko, piemēram, par maizes normām, ņemot vērā, ka nometnē atlikušie pārtikas krājumi ieslodzīto tūkstošiem pamazām izsīka.
Tautas sapulcē ievēlēja padomi, kurā no katras tautības ieslodzīto grupas bija savs pārstāvis. Padomi vadīja bijušais sarkanās armijas apakšpulkvedis.
No “Steplag” speciālās nodaļas čekistu ziņojumiem priekšniecībai zināms, ka sacelšanās vadītājs bijis Kapitons Kuzņecovs.
Padomē darbojušies vēl astoņi ieslodzītie, tostarp trīs sievietes.
Brāļi Austriņi stāsta, ka nometnes ieslodzītie neesot gājuši darbā 40 dienas. Šajā laikā čekisti vairākkārt lauzuši nometnes sienās caurumus, lai, šaujot no ložmetējiem, iekļūtu nometnē. Bet katru reizi, kad mēģinājuši ielauzties un šaut, viņus sagaidījusi akmeņu krusa. Lai vīriem kaujā nezustu drosme, uz barikādēm aiz viņiem stāvējušas sievietes.
Nometnē bijuši ieslodzīti dažādu profesiju ļaudis, tostarp speciālisti ar augstāko izglītību, kuru zināšanas noderēja pretošanās laikā.
Nometnes saimniecības zonā bijusi stikla ražotne. Gunārs Austriņš stāsta, ka ieslodzīto vidū bijis kāds latvietis Cīrulis, kurš kara laikā bija iesaistīts vācu raķešu “Fau-2” ražošanā. Viņa vadībā no stikla ražošanai nepieciešamajām izejvielām ieslodzītie gatavojuši sprāgstvielas. Taču tām gan bijis vairāk psiholoģisks iespaids.
Pirmie čekistu mēģinājumi apspiest sacelšanos ar spēku izgāzās. Neizdevās arī iebrukt nometnē ar kādas armijas apakšvienības palīdzību. Armijas vienības komandieris atteicās šaut uz neapbruņotiem cilvēkiem.
Jūnija beigās nometnē pamanījuši, ka pa dzelzceļu lokomotīve velk platformas ar aptuveni 10 tankiem T-34. Kļuvis skaidrs, ka čekisti izmantos tankus.
26.jūnijā ap trijiem no rīta tanki ielauzās nometnē. Tiem ķēdē sekojuši čekisti ar ložmetējiem. Kurus uzreiz nesabradāja tanku kāpurķēdes, tos apšāva ar ložmetējiem. Tanku ieņemto teritoriju kājinieki nekavējoties norobežojuši ar dzeloņstiepļu “āžiem”, ap vēl dzīvajiem pakāpeniski savelkot aplenkuma loku.
Gunārs Austriņš atceras, ka, tanku motoru rēkoņas, spožo starmešu gaismas, lielgabalu un ložmetēju nemitīgo šāvienu apdullināts, pārbīlī paslēpies barakā.
Barakās no tankiem slēpusies lielākā daļa ieslodzīto. Klajā vietā nebija izredžu palikt dzīvam. Pie barakas, kurā atradies Jānis Austriņš, piebraucis tanks un izšāvis barakas logā. Pēc tam kājinieki metuši dūmu granātas. Pēdējais, ko atceras Jānis Austriņš, – belziens ar patšautenes laidni pa galvu.
Kad Jānis atguvis samaņu, viņš jau bijis noguldīts stepē ar seju pret zemi. Kurš cēlis galvu augšā, to tūlīt nošāvuši. Tā nepakustēdamies, bez pārtikas un ūdens dzīvi palikušie Jānis un Gunārs nogulējuši divas diennaktis, kamēr čekisti aizvākuši nometnē nošauto līķus. Starp nošauto simtiem Jānis un Gunārs atminas arī latviešus: leģionāru Juri Rozenfeldu no Liepājas, leģionāru Kārli Zīvertu no Mellužiem un citus.
Pēc nemieru apspiešanas ieslodzītos izšķiroja. Vārgākos un gados vecākos, tostarp brāļus Austriņus, atstāja Kengirā. Nemieru vadītājus un stiprākos aizsūtīja uz ziemeļu nometnēm Magadānā.
Par tanku sabradāto un nošauto skaitu pilnīgi precīzu ziņu nav.
1954.gada 28.jūnijā PSRS iekšlietu ministra vietnieks S.Jegorovs ziņo PSRS iekšlietu ministram S.Kruglovam, ka ap 500 ieslodzīto pretojušies nometnē ievestajam karaspēkam ar paštaisītām granātām, pistolēm, dzelzs pīķiem un akmeņiem. Tāpēc tankistiem pavēlēts šaut ar tukšiem lādiņiem. Pret pūli sieviešu zonā izmantotas raķešu pistoles un sargsuņi. Pēc operācijas beigām nometnē esot atrasti 35 līķi.
Taču gan sacelšanās dalībnieku, gan bojā gājušo skaitu čekisti tīšām uzrādījuši mazāku nekā patiesībā. Gunārs Austriņš teic, ka sacelšanās brīdī nometnē bijuši vismaz ap 12 000 ieslodzīto. Pēc pieminētā nometņu pārvaldes “Steplag” speciālās nodaļas priekšnieka F.Savčenko ziņojuma – vairāk nekā 20 000.
Brāļi Austriņi liecina, ka sacelšanās pirmajās dienās, kad nometnes zonu ieslodzītajiem izdevies apvienoties, stigās starp zonām un čekistu pirmo iebrukuma mēģinājumu laikā vien krituši ap 300 ieslodzīto. Bet pavisam nogalināti ap tūkstoš ieslodzīto.
Kaut arī Kengiras sacelšanās iznākums bija asiņains, sacelšanās vadītājus nošāva vai aizsūtīja uz nometnēm aiz Polārā loka, tomēr, baidoties no nemieriem citās nometnēs, komunistu vara piekāpās.
Ieslodzīto baraku logiem vairs nebija restu, naktīs durvis vairs neaizslēdza. No ieslodzīto apģērbiem pazuda numuri. Atļāva pastāvīgi sarakstīties ar tuviniekiem un saņemt pārtikas sūtījumus. Par labu darbu saīsināja soda izciešanas laiku.
Ieslodzītajiem ar īsāku ieslodzījuma laiku atļāva pārvietoties bez konvoja, sākuši dot vairāk maizes. Pēc kartītēm, kurās rakstījuši, cik naudas nopelnīts, varējuši nopirkt pārtiku veikalā.
Taču pats galvenais – pamazām sāka pārskatīt lietas.
1954.gada rudenī pēc nebrīvē pavadītajiem pieciem gadiem Jānis un Gunārs Austriņi atgriezās mājās. Noziedzīgajai komunistu varai viņi bija dzimtenes nodevēji. Mums viņi ir patrioti, kuri atdeva piecus savas dzīves labākos gadus par dzimtenes mīlestību.
Latvijas Avīze, 2004. gada 16. jūlijs
————
Knopmuss Juris Alfrēda d., 1915. Sankt-Pēterburgā
tiesāts 1945.g. oktobrī Stavropolē, inženieris
–
10 gadi #konclāģerī Sverdlovskas lāģerī Verh-Ņeivinskā, etapēts uz Steplagu – Kengiru. Kengira sacelšanās gaitā meties zem tanka (cita ziņa – sacelšanās laikā tiesāts par 59-2, 59-3 УК un nošauts)
————-
Кнопмус Юрий Альфредович. Род. в 1915 в г. Санкт-Петербурге. Образование высшее. Инженер. В октябре 1945 осужден ВТ НКВД г. Ставрополя на 10 лет ИТЛ по ст. 58-10 ч.1 УК РСФСР. Отбывал срок в ИТЛ-100 (пос. Верх- Нейвинск Свердловского ИТЛ. В 1947 этапирован в Норильлаг. По прибытии назначен начальником ППЧ. Позднее этапирован в Степлаг (Кенгир). При подавлении Кенгирского восстания бросился под танк (по другим свидетельствам во время Кенгирского восстания в авг.1955 по ст. 59-2, 59-3 УК, приговорен к расстрелу и был расстрелян.).
-19.09.25 Возвращение Нетто,
-Макарова А. Норильское восстание. Май-август 1953, Воля, 1, 1993
-О времени, о Норильске, о себе., кн. 10, Москва, 2008.
-О времени, о Норильске, о себе., кн. 11, Москва, 2009.
-Солженицын А. Архипелаг Гулаг.
-Александр Штамм. Кенгир как конец сталинского ГУЛАГа
-Григорий Климович. Конец Горлага https://memorial.krsk.ru/martirol/1.htm
————
Blūma Biruta – nacionālās pretestības kustības dalībniece, #apcietināta 1950. gadā, deportēta uz Sibiriju. 1954. gadā vadīja sacelšanos Kingiras koncentrācijas nometnē, noturot nometni pusotra mēneša. Pēc amnestijas atgriezās Latvijā. Viņai veltīta piemiņas plāksne Melburnas latviešu namā ar uzrakstu: «Brīvību vai nāvi” – Birutas Blūmas varonības 25 gadu atcerei, viņai vadot 1954. g. 26.jūnija nakts sacelšanos Kingiras spaidu darbu nometnē Sibirijā. Melburnas latviešu organizācijas 14.6.1979. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf
1944.gada 25. novembrī raksta draugiem no Kurzemes: “Vai atceries toreiz, 1941.gadā, kad mes gribējām braukt uz turieni (Vā ciju), kādas ārprātīgas bailes un mokas es toreiz pārdzīvoju. Man tas vēl tagad stāv prātā un ja es vēl tagad to iedomāju, tad auksti drebuļi mani pārņem. Tik ļoti es mīlu mūsu mazo dārgo Latviju! Es priecājos par katru stundu, ko te varu pavadīt.” Biruta it kā apzinājās savu sūtību, — atceras viņas draudzene. Viņa steigšus pabeidza žēlsirdīgo māsu kursus, viņa nebaidījās kara uguņu un frontes līnijas, un ar lielu sajūsmu uzņēmās jauno darbu. Visu laiku viņa bija kopā ar mūsu leģionāriem, kopdama, žēlodama un stiprinādama tos nāves tuvumā. Kopā ar karavīriem viņa cieta un cerēja, ka Kurzemi noturēs. Birutas piederīgie un lielais vairums draugu tad jau bija Vācijā, mēs mēģinājām pierunāt arī viņu kaut kādā veidā doties uz Vāciju, bet Biruta atbildēja: “Mans pienākums ir palikt kopā ar mūsu zēniem, es nevaru un negribu aiziet”. 1944.gada Ziemassvētkos Biruta rakstīja: „Šie ir visskaistākie Ziemassvētki, kādus es esmu piedzīvojusi kopš bērnības. Kaut gan mēs esam tikpat kā ielenkti, esam vēl savā zemē, mēs dedzinām mūsu mežos augušu eglīti un kopā ar mūsu cīnītājiem es dziedu Ziemassvētku dziesmas. Vēlu vakarā biju noskrējusi jūras krastā, lai brīdi pabūtu kopā ar jums visiem, kurus jūra aizšūpojusi no dzimtenes. Man nav daudz laika, mani gaida pienākums un mani zēni.” Pienākumu pildot, Biruta palika Latvijā. Ko viņa pārdzīvoja pēdējās Kurzemes cietokšņa dienās, mēs nezinām, bet viņa ir gājusi to pašu Golgātas ceļu, ko gāja latviešu karavīri. Viņas draudzene netic, ka Biruta būtu gūstā padevusies. Kur viņa ir slēpusies, kā cīnījusies un cerējusi, paliek nezināms, bet viņa bija kopā ar karavīriem Latvijas lielākajā postā un izmisumā, kad visa dzimtene nonāca ienaidnieku varā un bija jāatdod pēdējā brīvā zemes pēda. Stāstu par Birutas pēdējām brīvajām Kurzemes cietokšņa dienām slēpj Kurzeme un jūras kāpas, bet tomēr viņai nav pietrūcis spēka, drosmes, izturības un ticības. Ir ziņas, ka Biruta apcietināta un izsūtīta pirms 6 gadiem un izsūtījumā, Kingīras nometnē, atkal cīņā un degsmē ir beigusies viņas jaunā dzīve, kas upurēta Latvijas labākai nākotnei. “Ka Biruta Kingīras nemieros vadījusi sacelšanos”, saka viņas draudzene, “es nebrīnos. Es redzu viņu drošu un apņēmīgu nelaimīgo cietēju vidū, ar vienu roku balstot nevarīgos, ar otru aicinot tos cīņā. Pazīdama Birutu, es zinu, ka viņa citādi nevarēja.” Mirusi 1954.g. maijā varoņa nāvē, organizējot sacelšanos pret cilvēcības apspiedējiem Kingiras vergu nometnē, Džezkazganā. https://timenote.info/lv/Biruta-Blums
Mazās piezīmes + 