Vai Rašas varas teroru var pārvarēt demokrātiski? Ronis un viņa domubiedri saprata, ka nevar. Bet izrādījās arī, ka viņu kuslā teroriskā nosliece bija neveiksmīga un beidzās ar viņu masveida apšaušanu. Un divi vienā - arī ar Padkrievijas nacionālo tīrīšanu. Tātad tikai ukraiņi var atbrīvot krievus un daudzās pārkrievotās tautas no specdienestu terora. Nepārprotiet, Jānis Ronis nevarētu būt varonis; paskatiet - viņš ir pratināts no 1938.gada 6.marta līdz 1940.g. 21.septembrim, parastās nošaušanas vietā piespriesti 8 gadi konclāģerī, un 1949.gadā, kad pat izlaistie deportētie bija visur nevēlami, bijis vec. zinātniskais līdzstrādnieks LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtā Rīgā. Nešaubos, ka līdz pratināšanām viņš bijis normāls antiboļševiks; tālākais ir vai nu vienkārši nāves bailes, vai muldamtējiņa, vai spīdzināšana, bet viņš pratinātājam ir stāstījis kā biktstēvam + izmeklētāja redakcijā.
Ronis Jānis Vasīlija d. (Jēkabs? Viļa?), 1898.g. Bauskas apr.
1938.g. docents-VKP(b) vēstures pasniedzējs Vissavienības Pravdas Žurnālistikas institūtā Maskavā; 1949.g. vec zinātniskais līdzstrādnieks, LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtā Rīgā
1938.g. 58-1 "а"-6-8-11 - militāri fašistiskas sazvērestības dalībnieks, spiegu nacionālistiskas latviešu organizācijas loceklis, terorisku grupu organizētājs; notiesāts 1940.g. 21.sept.; 1949.g. 58-1 "а"-8-11
8 gadi & Sevželdorlagā; 1949.g. deportācija nometinājumā Krasnojarskas nov.
Ронис Ян Васильевич (1898)
Дата рождения: 1898 г.
Варианты ФИО: Ронис Янис Виласович
Место рождения: Латвия
Пол: мужчина
Национальность: латыш
Гражданство (подданство): СССР
Социальное происхождение: из рабочих
Образование: высшее
Профессия / место работы: доцент-преподаватель истории ВКП(б), Всесоюзный институт журналистики им. Правды (1938); старший научный сотрудник, Институт истории и материальной культуры при Академии наук Латвийской ССР (1949)
Место проживания: г. Москва, ул. Кирова, д. 11, кв. 7 (1938); г. Рига, ул. Индрика, д. 12, кв. 1 (1949)
Партийность: ВКП(б) с 1914
Аресты
Где и кем арестован: 3 отд. УГБ УНКВД МО
Дата ареста: 6 марта 1938 г.
Обвинение: участник военно-фашистского заговора, член шпионской националистической латышской организации, организатор террористических групп
Осуждение: 21 сентября 1940 г.
Осудивший орган: Особое Совещание при НКВД СССР
Статья: 58-1 "а"-6-8-11
Приговор: 8 лет ИТЛ
Место отбывания: Севжелдорлаг
Дата освобождения: 1946 г.
Дата реабилитации: 6 октября 1955 г.
Реабилитирующий орган: Военный трибунал МВО
Где и кем арестован: МГБ Латвийской ССР
Дата ареста: 24 октября 1949 г.
Обвинение: по обвинению 1938 года
Осуждение: 5 августа 1950 г.
Осудивший орган: Особое Совещание при МГБ СССР
Статья: 58-1 "а"-8-11
Приговор: ссылка на поселение
Место отбывания: Красноярский край
Архивное дело: ГА РФ. Д. П-21537
Источники данных: ГА РФ, архивно-следственное дело
Биография
сосед по квартире Бурак Анастасия Никитична (1905)
----------
L.P.Berijas specziņojums J.VF.Staļinam ar J.V.Roņa pratināšanas protokolu pielikumā. 1938.g. 21.okt.
1938.g. 21.oktobrī
№ 109305
Pilnīgi slepeni
VKP(b) CK b. Staļinam
Nosūtu pretpadomju labējo trockistu organizācijas dalībnieka Roņa J.V. - bijušā VKP(b) vēstures pasniedzēja (docenta) Komunistiskajā žurnālistu institūtā 1938.g. 17.oktobra pratināšanas protokolu.
Ronis liecina, ka 1922.g. viņš nodibinājis kontrrevolucionārus sakarus ar latviešu nacionalistiem un līdz pēdējam laikam veicis aktīvu spiegošanu, kontrrevolucionāru darbību. 1922-1929.gados būdams vairākos atbildīgos amatos Sarkanarmijā, Ronis ir gatavojis armijā nemiernieku kadrus. Ronis nosauc vairākus Sarkanās profesūras institūtā darbojošus kontrrevolucionāras labējo trockistu organizācijas dalībniekus, kurā viņš darbojies kopš 1930.gada. Skarot šīs organizācijas terorisko darbību Ronis liecina par savu lomu terorisku grupu organizācijā Aizkaukāzā, Voroņežā un citās pilsētās gatavojot terora aktus pret boļševiku partijas Politbiroja locekļiem.
PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieks Berija.
Roņa Jāņa Vasīlija d. pratināšanas protokols 1938.g. 17.oktobrī.
Ronis Jānis Vasīlija d., dz. 1898.g. Bauskas apr., latvietis. Līdz arestam VK(b) partijas vēstures pasniedzējs (docents) Komunistiskajā žurnālistu institūtā.
Jautājums: Izmeklēšana Jūs atmasko, ka vairākus gadus esat veicis aktīvu kontrrevolucionāru darbību pret partiju un Padomju varu. Vai atzīstat sevi par vainīgu?
Atbilde: Jā, atzīstu. Es tiešām vairāk kā 10 gadus veicu aktīvu kontrrevolucionāru darbību, kas vērsta pret partiju un Padomju varu.
Jautājums: Kad bija Jūsu naidīgās darbības sākums?
Atbilde: Mani noziedzīgie sakari ar latviešu nacionālistiem sākās 1922.gadā, kad strādāju par politdarbinieku Ziemeļkaukāza kara apgabala daļās. 1930.g. es no Rostovas izbraucu uz Maskavu, tiku pieņemts Sarkanās profesūras institūtā un tur nodibināju organizatoriskus sakarus ar labējiem, kuri drīz apvienojās ar trockistiem. No tā laika es aktīvi cīnījos pret partiju kā labējo trockistu organizācijas dalībnieks. Maskavā man izdevās atjaunot agrākos sakarus ar vairākiem Sarkanarmijas darbiniekiem, no kuriem uzzināju par militāru sazvērestību un tai pievienojos.
Jautājums: Kādos apstākļos nodibinājāt sakarus ar latviešu nacionālistiem?
Atbilde: Pretpadomju sakarus ar latviešu nacionalistiem es nodibināju 1922.g. Rostovā pie Donas ar mana tuva paziņas Jēkaba Dīcmaņa palīdzību, kurš tolaik strādāja par apgabala daļas vadītāju. Viņu es pazinu jau no Latvijas - no skolas sola. Dīcmanis manuprāt bija nikns nacionālists, boļševiku partijas pretinieks. Mūsu sarunās Dīcmanis neslēpa savus kontrrevoluc. nacionālistiskos uzskatus. Kādā sarunā Dīcmanis teica, ka, šķiet, nāksies tiesāt manu tēvu par kukuļņemšanu, bet stāvokli var mainīt - tēvs izvairīsies no atbildības, ja es piekritīšu sniegt viņam, Dīcmanim, kādas ziņas par armiju. Labi zinādams, ka tēvam nāksies atbildēt, jo bijis ievilkts netīrā blēžu kompānijā un ir ņēmis kukuļus, es viņa glābšanai piekritu Dīcmaņa priekšlikumam un kļuvu par spiegu.
Pēc kāda laika es uzzināju no Dīcmaņa, ka pastāv latviešu nacionālistiska grupa, un piekritu priekšlikumam būt tās dalībnieks.
Jautājums: Ar ko no latviešu pretpadomju nacionālistiskās organizācijas dalībniekiem bijāt saistīts?
Atbilde: Kopīgā kontrrevoluc. darbībā pazinu šādus latviešu organizācijas dalībniekus: Dīcmanis Jēkabs (Дицман Яков), Šurpe Eduards Jūlija d. (Шурпе Эдуард Юльевич), Parre Augusts (Парре Август) - tagad Vissavienības rūpalu kooperāciju padomē, Zvejnieks (Звейнек) - kara komisariāta darbinieks, vēlāk strādāja Maskavas dzirnavu trestā, Dūnis (Дунис) - bij. 11.kavalērijas divīzijas pulka komandieris, pēc demobilizācijas strādāja Maskavas apg. milicijā, Eiferts (Эйферт) - bij. Ziemeļkaukāza kara apgabala 13.divīzijas komandieris, nezinu, kur tagad strādā, Zīberts (Зиберт) - bij 28.kavalērijas divīzijas КПК (kvalifikācijas celšanas kursi?) sekretārs, strādāja politpārvaldes konfliktu komisijā, Lauciņš (Лауцин) - bij. 220.divīzijas politdaļas informācijas priekšnieks, Krumovics (Крумовиц) (neatceros, kur strādāja), Štāls Rūdolfs (Шталь Рудольф) (neatceros, kur strādāja).
Jautājums: Kādu naidīgu darbību veicāt būdams nacionālistiskas organizācijas dalībnieks?
Atbilde: Es sistemātiski vācu svarīgas spiegošanas ziņas par Ziemeļkaukāza kara apgabala kaujas gatavību, daļu politiski-materiālo stāvokli un nodevu tās caur Jēkabu Dīcmani Latvijas izlūkdienestam. Esot atbildīgā amatā - 1922-1924.g. strādāju kara apgabala politpārvaldē, 1925. - pasniedzējs apg. kara politskolā, 1925.g. Ziemeļkaukāza kara apgabala partijas komisijas atbildīgais sekretārs - man nebija grūti savākt vajadzīgās spiegošanas ziņas. Turklāt spiegošanai biju savervējis: Zībertu, kurš sniedza ziņas par 28.divīziju (Vladikaukāza pils.), Lauciņu - sniedza ziņas par 22.divīziju (Krasnodaras pils.), Robotkinu (Роботкин) - par Rostovas pie Donas garnizonu un citām apgabala daļām, un Romanovu (Романов) - pulka komisāru, par 28.divīziju.
Ar to mana naidīgā darbība nav izsmelta. Es strādāju arī pie nemiernieku vienību veidošanas. Ziemeļkaukāzā jau no pirmskara (1.PK) laika bija divas lielas ieceļotāju latviešu un igauņu kolonijas. Lai latvieši iesaukumos obligātajā karadienestā Sarkanarmijā neizkaisītos pa dažādām karaspēka daļām, es, Ronis, Eiferts un Dūnis caur apgabala pavēlniecību panācām, ka kolonisti latvieši un igauņi dienēja nevis kadru, bet teritoriālajās daļās. Bet tā kā šo periodisko apmācību grupās mēs veicām nacionālu propagandu, tad nemiernieku šūniņas izveidojām visai ātri.
Jautājums: Kurās daļās kontrrevoluc. nemiernieku šūniņas veidojāt?
Atbilde: Nemiernieku šūniņas izveidojām 11.kavalērijas divīzijā Pjaķigorskas kavalērijas pulkā, kuru vadīja Dūnis, un 22. kavalērijas divīzijā - vadīja Eiferts. Cik zinu, šīs nemiernieku ligzdas pastāvēja līdz 1932.gadam un tika likvidētas tikai kolektivizācijas laikā Ziemeļkaukāzā ar nacionālo koloniju masveida deportāciju. Ar spiegošanu un nemiernieku kadru gatavošanu es nodarbojos līdz 1929.g. ieskaitot, tas ir, līdz demobilizācijai no Sarkanarmijas.
Jautājums: Kur un par ko strādājāt pēc demobilizācijas?
Atbilde: Pēc demobilizācijas strādāju Rostovā pie Donas - par novada kontroles komisijas orgdaļas vadītāju Strādnieku-zemnieku inspekcijā un par pasniedzēju Komunistiskajā augstskolā. Vienlaikus gatavojos pieņemšanas pārbaudījumiem Sarkanās profesūras institūtā.
Jautājums: Kādu kontrrevoluc. darbību veicāt pēc demobilizācijas no armijas?
Atbilde: Turpināju uzturēt sakarus ar Dīcmani un citiem latviešu nacionālās organizācijas dalībniekiem, bet aktīvu pretpadomju darbību neizrādīju. Kopš pārcelšanās uz Maskavu es atkal sāku veikt kontrrevoluc. darbību.
Jautājums: Ar ko no latviešu nacionālās organizācijas dalībniekiem Jūs saistījāties pēc ierašanās Maskavā 1930.gadā?
Atbilde: Maskavā es nodibināju sakarus ar aktīvu nacionālās organizācijas dalībnieku Pauzeru, Pečaku (Паузер, Печак Карл Янович) un paziņu no Rostovas pie Donas - Šurpi, ar kuru saistījos Dīcmaņa uzdevumā. Kas attiecas uz Pauzeru, tad ar viņu es mācījos kopā Sarkanās profesūras institūtā un dzīvojām vienās kopmītnēs, kur tad nodibināju sakarus. Pečaks sakarus ar mani nodibināja 1932.g. Viņš tajā laikā bija politekonomijas pasniedzējs Sarkanās profesūras institūta vakara nodaļā. Par manu dalību pretpadomju organizācijā viņš uzzināja no Pauzera.
Jautājums: Ko zināt par Pauzera, Pečaka un Šurpes kontrrevoluc. darbību?
Atbilde: Esot ar Pauzeru, Pečaku un Šurpi saistīts kontrrevoluc. darbā es labi zinu par katru no viņiem šādus datus. Pauzers būdams bijušais Komunistiskās internacionāles izpildkomitejas darbinieks bija tuvās attiecībās ar nacionālās latviešu organizācijas vadītājiem, bijušajiem Kominternes Latvijas sekcijas darbiniekiem - Krūmiņu, Salnu (Крумин, Сална) un citiem. Pečaks - politekonomijas pasniedzējs bija tuvs latviešu nacionālās organizācijas centrālajai vadībai - Krastiņam, Krūmiņam, Salnam. Stučkam (Крастынь, Крумин, Сална, Стучка) un citiem. Pie kam Pečaks bija Latvijas izlūkdienesta aģents, un viņam bija liels plašs sazarots spiegu tīkls. Šurpe Eduards Jura d. bija ārsts Smagās rūpniecības tautas komisariāta darba aizsardzībā. Viņš grupēja ap sevi vairākus latviešus, veidojot cieši savā starpā saistītu grupējumu. No manām sarunām ar Šurpi un vairākiem ar viņu saistītajiem zinu ka latviešu grupai Šurpes vadībā bija teroriski un diversiju mērķi.
Jautājums: Kas bija Šurpes grupā?
Atbilde: Šajā grupējumā bez Šurpes bija Mieriņš (Мерин) - prokurors ūdens transportā, Gailis (Гайлис) - bij. kāda tehnikuma direktors, vairākas reizes izslēgts no partijas par sadzīves izvirtību, Zvejnieks - strādāja Maskavā dzirnavu trestā (dzirnavu vai noliktavas vadītājs) un Augusts Parre - mācījās Maskavā Sarkanās profesūras institūtā, strādāja Ārējās tirdzniecības tautas komisariātā. Izslēgts no partijas par sakariem ar trockistiem, kuriem sniedza ieteikumus.
Jautājums: Kādu tieši kontrrevolucionāru darbību veica Šurpes grupa?
Atbilde: 1935.gadā Šurpe mani uzaicināja uz šīs grupas nelegālu apspriedi, kas notika ballītes izskatā Šurpes dzīvoklī Maskavā Kirova ielā. Zinādams tobrīd par militāri-fašistisko sazvērestību, es informēju Šurpes grupas dalībniekus par gatavoto bruņoto sacelšanos pret padomju varu un prasīju izvērst un pastiprināt grupas diversiju un terorisko darbību. Pie kam mēs kopā ar Šurpi apspriedāmies ar katru atsevišķi (Mieriņu, Gaili, Zvejnieku un Parri), noskaidrojot konkrētas diversiju aktu organizācijas iespējas. Kas attiecas uz terorisku darbību, mēs vienojāmies ar Šurpi, lai viņš nodibina sakarus ar latviešu strēlnieku sekciju un darbojas atbilstoši kopējam plānam. Visi Šurpes grupas dalībnieki bija latviešu strēlnieku sekcijā un veica kaujas gatavības apmācības. Par tālāku Šurpes grupas darbību man ziņu nebija, jo uz to laiku es no šīs grupas atdalījos un aktīvi iekļāvos dalībā labējo trockistu organizācijā Sarkanās profesūras institūtā un militāri-fašistiskajā sazvērestībā.
Jautājums: Par Jūsu dalību militāri fašistiskajā sazvērestībā Jūs pratinās atsevišķi, bet tagad lieciniet kā dibinājāt sakarus ar labējo trockistu organizāciju Sarkanās profesūras institūtā.
Atbilde: Iestājies 1930.g. Sarkanās profesūras institūtā es nodibināju sakarus ar Genkinu E., Borevu M., Koptijevsku V., Aļimovu un Bantki S. (Генкина Э.. Боревая М., Коптиевска В., Алимов, Бантке С.). Tiekoties ar šo grupu Genkinas E. dzīvoklī es tiku iesaistīts sarunās par partiju tēmām. Man tika paziņots par politiskajiem grupējumiem Sarkanās profesūras institūtā. Aļimovs, piemēram, stāstīja par Karavajeva (Караваев, bij. Sarkanās profesūras institūta kolektīva boļševiku partijas biroja sekretārs) grupu, kas kādreiz atbalstījusi Uglanova (Угланов) līniju, un ja es iestāšos Sarkanās profesūras institūtā, tad vajadzētu pieslieties šai grupai. Genkina, Aļimova, Bantkes, Boreva sarunās tika labējo trockistu garā attēlotas partiju iekšējās attiecības, un viņi aizstāvēja labējo - Buharina, Rikova, Tomska, Uglanova (Бухарин, Рыков, Томский, Угланов) līniju un asi uzbruka bolševiku ģenerālajai līnijai un īpaši Staļinam. Labējo grupa (Aļimovs un citi) visiem spēkiem centās pārvilkt mani savā pusē. Bet otra grupa - “kreisie” savukārt noņēmās ar savu piekritēju “vervēšanu”. V.Tolmačovs, D.Kīns, Viņņikovs un Hohlovs (В.Толмачёв, Д.Кин, Винников, Хохлов) paziņoja, ka boļševiku ģenerāllīnijas novērtējuma un partijas iekšējo attiecību ziņā taisnība ir “kreiso” grupai - Lominadzem, K.Popovam, D.Kīnam un citiem (Ломинадзе, К.Попов, Д.Кин).
Pēc XVI kongresa varēja manīt, ka abas Sarkanās profesūras institūta it kā karojošās labējo un “kreiso” (pustrockistu, kā viņus tolaik sauca) grupas kaut kā satuvinājušās, un savstarpējie uzbrukumi nav tik asi kā agrāk, un kā piemēru norādīja uz Sircova (Сырцов) un Lominadzes runu saturu.
1930.gada rudenī vecais Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūts vecais tika sadalīts vairākos patstāvīgos institūtos. Tieši šajā posmā sākās kontrrevolucionārās grupas apvienošanās un organizatoriskā noformēšanās Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta klausītāju un pasniedzēju vidū.
Kontrrevolucionāras labējo trockistu organizācijas izveidošanas iniciatori Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtā bija Krovickis, Rjabokoņs (Кровицкий, Рябоконь, bij. boļševiku CK instruktori), F.Kretovs (Ф.Кретов - bij. boļševiku CK organizācijas-sadales daļas darbinieks), D.Kīns - Sarkanās profesūras institūta pasniedzējs, Z.Fedosejevs - Sarkanās profesūras institūta klausītājs. Šie cilvēki, kas tolaik bija saistīti ar Sircovu, Lominadzi, ar Uglanova grupu Maskavā, izveidoja Sarkanās profesūras institūta klausītāju vidū atbalsta grupas jeb zemāka līmeņa šūniņas Sircova-Lominadzes labēji-kreisiskajam blokam.
1930.gada decembrī Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtā jau pastāvēja kontrrevoluc. labējo trockistu organizācija. Mani, Roni šajā pretpadomju organizācijā iesaistīja Jānis Šipovs (Ян Шипов).
[Spriņģis-Šipovs Jānis Jāņa d., 1895. Rīgas apr. Skrīveros (Спрингис-Шипов Ян Янович (1895)), 1937.g. boļševiku vēstures pasniedzējs Voroņežas pedagoģiskajā institūtā, iepriekš vēstures fakultātes dekāns, aktīva dalība pretpadomju labējo trockistu teroriskā organizācijā, 58-7-8-11
nošauts 1938.g. 10.janv. Voroņežā + mantas atņemšana]
Jautājums: Kas vadīja Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta labēji trockistisko organizāciju?
Atbilde: Šīs organizācijas priekšgalā bija vadošā grupa: Z.Fedosejevs, Rjabokoņs, Krovickis, F.Kretovs, K.Ratnieks (К. Ратник), Jānis Spriņģis-Šipovs, Peskarjovs, Andresjans, F.Ksenofontovs, Iļjins.
Jautājums: Kas bija Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta labēji trockistiskās organizācijas sastāvā?
Atbilde: Šīs grupas sastāvā bija šādi cilvēki: es - Ronis, Radkovs, Aslanova, Simonovs, Loginovs, Sereda, Kostromitinovs, Smirnovs, Hohlovs, Abramovs, Tolmačovs, Serjogins, Jonovs, Šačņovs, Fokins, Antropovs (Радков, Асланова, Симонов, Логинов, Середа, Костромитинов, Смирнов, Хохлов, Абрамов, Толмачев, Серегин, Ионов, Шачнев, Фокин, Антропов) un pasniedzēji: D.Kīns un D.Bajevskis (Д.Кин, Д. Баевский). Vadošā virsotne bija Radkovs, Fokins, Simonovs un D.Kīns.
Jautājums: Kas bija labējo trockistu organizāciju sastāvā, kas pastāvēja citās Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta nodaļās?
Atbilde: Partijas attīstības nodaļas kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijā bija: Šipovs, Rjabokoņs, Krovickis, Feģins, Anaņjins, Fedosejevs, Bogdasarovs, Nefedovs, Peskarjovs, Andresjans, Meļkumovs, Šmidts, Sidorovs (Шипов, Рябоконь, Кровицкий, Федин, Ананьин, Федосеев, Богдасаров, Нефедов, Пескарев, Андресян, Мелькумов, Шмидт, Сидоров). Šīs grupas vadošais kodols: Rjabokoņs, Peskarjovs, Andresjans, Feģins un Krovickis. Ļeņinisma nodaļā pastāvošajā labējo trockistu grupā bija: Frugs, Siliņš, Ratnieks, Mošonkins, Urazovs, Iļjins, Ponomarjovs, Ovsjaņņikovs (Фруг, Силинг, Ратнек, Мошонкин, Уразов, Ильин, Пономарев, Овсянников). Viņu vadītāji bija Frugs, Ratnieks un Iljins.
Kominternes vēstures un politikas nodaļā pastāvošajā labējo trockistu grupā bija: Bandins, Pauzers, Globa, Feders, Soloveiko, Krūms, Ksenofontovs, Simonovs, Gurska (Бандин, Паузер, Глоба, Федер, Соловейко, Крумс, Ксенофонтов, Симонов, Гурская). Vadošā grupa sastāvēja no Bandina, Ksenofontova un Globas.
Jautājums: Kā Jūs zinājāt par labējo trockistu grupu personisko sastāvu Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtā?
Atbilde: Vadošo personu un grupu dalībnieku sastāvs man bija zināms kā vienam no organizācijas aktīviem dalībniekiem, kā arī no sarunām ar Šipovu, Radkovu, Andresjanu, Frugu, Seredu, kuri nosauca manis uzskaitītās personas. No Ņikitina, Pjatkovska, Sīsaska un Dmitrijeva teiktā uzzināju, ka tādas pat pretpadomju organizācijas ir izveidotas Sarkanās profesūras institūta ekonomikas, agrārajā un filosofijas zaros, bet dalībniekus viņi nenosauca.
Jautājums: Kadu pretpadomju darbību labējo trockistu organizācija veica ārpus Sarkanās profesūras institūta?
Atbilde: Labējo trockistu pretpadomju organizācija pretpadomju darbību veica galvenokārt augstskolās un rūpnīcās. Izmantoja institūta klausītāju pedagoģiskās prakses augstskolās un partijas prakses (partijas izglītība un organizatoriskais darbs rūpnīcās). Tiecās izveidot augstskolās un Maskavas uzņēmumos stingri konspiratīvas organizācijas, kurās tika iesaistīti ar boļševiku partijas ģenerāllīniju neapmierinātie.
Jautājums: Kādās augstskolās un Maskavas uzņēmumos bija izveidoti labējo trockistu grupējumi?
Atbilde: Zināju, ka kontrrevolucionāras grupas bija izveidotas šādās augstskolās: Krupskajas (Ļēņina sievas) Komunistiskajā universitātē (organizatori Serjogins, Simonovs), Austrumu darbaļaužu komunistiskajā universitātē (organizatori Fokins, Aslanova), Arodbiedrību kustības augstskolā (organizators Jonovs), Maskavas apgabala Komunistiskajā augstskolā (organizators Smirnovs), Pravdas Vissavienības komunistiskajā žurnālistikas institutā (organizators es - Ronis). Manis izveidotajā žurnālistu institūta grupā bija: Pokornaja, Jakubovičs, Ņehabins. Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta klausītāji gāja partijas mācību praksi visās Maskavas un tuvāko rajonu lielākajās rūpnīcās un fabrikās. Cik zinu, kontrrevoluc. labējo trockistu organizācija pretpadomju grupas izveidoja šādās rūpnīcās: Dinamo, Elektrorūpnīcā, Staļina autorūpnīcā, Bremžu rūpnīcā, Serp i Molot, Mitišču vagonu rūpnīcā, Šarikopodšipņik, Kaučuk.
1932.gadā labējo trockistu programmu un mērķus Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtā noteica Rjutina, Ivanova, Galkina (Рютин, Иванов, Галкин) un citu kontrrevolucionāru grupas platforma. Tajā pašā gadā es no Ratnieka uzzināju, ka mūsu cīņai pret boļševiku partiju nav jāaprobežojas ar nelegālu organizāciju veidošanu augstskolās un uzņēmumos, bet ir jāpāriet uz krasākām cīņas formām, tas ir, uz teroru un diversijām uzņēmumos.
Jautājums: Stāstiet par to sīkāk.
Atbilde: Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta sienās ritēja pastiprināta klausītāju - kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijas dalībnieku - ideoloģiska gatavināšana terora idejas pieņemšanai. Pasniedzēji V.Ņevskis, Vanags, I.Popovs, Kīns, Bajevskis, Knoriņš, Karevs, Razumovskis (В.Невский, Ванаг, И.Попов, Кин, Баевский, Кнорин, Карев, Разумовский) savas nodarbības vadīja tā, ka attaisnoja narodņiku grupu, sociālrevolucionaru (eseru), maksimālistu metodes Krievijā; blankistu, sindikālistu, anarhistu Rietumos - tas ir - attaisnoja teroru. Piemēram, Ņevskis savās nodarbībās atklāti attaisnoja narodņiku un eseru teroru, pamatojot, ka boļševiki ir turējušies pie uzskata, ka par cīņas metodi un līdzekli ir jāizmanto individuāls terors. Aģitācija par individuālā terora atzīšanu kā pretpadomju labējo trockistu cīņas līdzekli notika ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Mūsu cerība, ka atradīsies kāds sabiedriskais spēks, kas pagriezīs atpakaļ vēstures ratu valstī, cieta neveiksmi, un tagad atlika vien cerība uz intervenci, iejaukšanos, kas notiks tikai tad, ja valstī atradīsies cilvēku grupas, kuri gatavi izraisīt bruņotu cīņu pret Padomju varu. No tā bija secināms - ir tūlīt jaķeras pie teroristiskas darbības. Terors ir jāīsteno, pirmkārt, pret Staļinu un viņa tuvākajiem domubiedriem.
Jautājums: Lieciniet par labējo Sarkanās profesūras institūta trockistu organizācijas terorisko darbību.
Atbilde: No sarunām, kā arī no Šipova, Fedina, Radkova un Fruga (Шипов, Федин, Радков, Фруг) teiktā es zināju labējo trockistu dalībniekus, kuri tieši runāja, ka jāgatavo terora akti pret boļševiku partijas un padomju valdības vadītājiem, pie tam norādot, ka galvenais uzdevums ir Staļina novākšana. Zinu šādus cilvēkus: Radkovs, Frugs, Bogdasarovs, Soloveiko, Šipovs, Fedins, Krovickis, Urazovs, Sereda, Iļjins (Радков, Фруг, Богдасаров, Соловейко, Шипов, Федин, Кровицкий, Уразов, Середа, Ильин). Pie viņiem piederu arī es - Ronis.
No Fruga un Radkova es zinu, ka labējo trockistu organizācijas vadība lielu nozīmi piešķīra tam, ka mums, Sarkanās profesūras institūta klausītājiem, bija brīva piekļuve VK(b)P Centrālkomitejai, boļševiku Maskavas komitejai un tautas komisariātiem.
Jautājums: Turpiniet liecības par Sarkanās profesūras institūta labējo trockistu organizācijas, kuras dalībnieks bijāt, naidīgo darbību.
Atbilde: 1932.gada rudenī Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijas darbībā notika pārmaiņas, kas izraisīja vērā ņemamas izmaiņas tās sākotnējā sastāvā. Daudzi ИКП klausītāji - kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijas dalībnieki - tika nosūtīti uz mašīnu traktoru staciju un sovhozu politdaļām. Pati nosūtāmo kandidātu atlase nosūtīšanai uz laukiem notika ar mērķi izvietot cilvēkus tā, lai var saglabāt savu personālu un paplašināt kontrrevoluc. labēji trockistisko organizāciju tīklu uz vietām. Es no Soloveiko teiktā zināju, ka izbraucošajiem uz mašīnu traktoru staciju un sohozu politdaļām tika doti norādījumi organizēt terora aktus izmantojot šim nolūkam turīgos zemniekus. Citu Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta klausītāju skaitā arī es tiku nosūtīts uz boļševiku partijas Centrālkomiteju, lai dotos politdaļas priekšnieka darbā uz sovhozu. No Fedina un Peskarjova uzzināju, ka man kā kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijas dalībniekam ir uzdevums visādi kaitēt sovhozu darbā: graut cukurbiešu sējas, ravēšanas un rakšanas plānu, mākslīgi vairot tarktoru un citu mašīnu avārijas, izraisīt lopu krišanas, pieņemt darbā tirīgos zemniekus un ceidot nemiernieku vienības pret Padomju varu. Tomēr mans braucioens uz sovhoza politdaļu nenotika no manis neatkarīgu apstākļu dēļ. Ar boļševiku partijas Centrālkomitejas sekretariāta lēmumu es 1932.gada novembra beigās tiku nosūtīts darbā uz Marksa-Engelsa-Ļeņina institūtu.
Ar šo pārcelšanu mani sakari ar Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtu palika tikai pasniedzēja darba sakarā. Vairums Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta klausītāju, kuri mācījās kopā ar mani un bija kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijas sastāvā, izdalījās pa MTS un sovhozu politdaļām, kā arī pa darbiem apgabalu un novadu partorganizācijās.
1933-1935.gados Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūta klausītāju personālsastāvs bija skaita ziņā niecīgs un sākumā man zināms.
1933-1937.gados kontrrevoluc. labējo trockistu organizācijas vadībā Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtā bija: Knoriņš (institūta direktors), Andersons (Андерсон, direktora vietnieks), Karavajevs (Караваев, vakara nodaļas vadītājs) Mamulija (Мамулия, vakara nodaļas mācību daļas vadītājs), Pauzers, Vīksne (mācību daļas vadītāji dažādos laikos), Ponomarjovs (Пономарев, institūta direktora vietnieks zinātnes jomā), Fedosejevs (partkoma sekretārs) un klausītāji Biezais un Novikovs (Безайс, Новиков).
Kā man teica Andersons (Андерсон), pamata Vēstures-partijas sarkanās profesūras institūtā bija neliela kontrrevoluc. abējo trockistu organizācijas dalībnieku grupa. Organizācijas skaitlisko sarukumu man skaidroja tā, ka tagad organizācijā jāiesaista cilvēki, kas ir gatavi izlēmīgai rīcībai nevis plāpāšanai, kā bija iepriekš, un ka viņi ir nolēmuši darbu šajā virzienā pastiprināt vakara nodaļā. Uz manu jautājumu, kāpēc īpaša vērība pievērsta vakara nodaļai, Andersons atbildēja, kas šie cilvēki stingri sēd savās vietās un sava darba veida dēļ, īpaši partijas aparātā, var daudz paveikt jaunu organizācijas dalībnieku vervēšanas lietā partijas un padomju aparātā. Tagad mēs īpaši uzsveram, teica Andersons, uz partijas izglītību, un savu cilvēku nosūtīšanu uz rajonu komiteju augstskolām, partijas izglītības namiem pie rajonu komitejām, uz dažādiem Maskavas komitejas kursiem, Augstāko propagandistu skolu un tā tālāk. <...>
Pratināja:
Maskavas apgabala UNKVD UGB 7.daļas priekšnieks, valsts drošības vec. leitnants Kozļins (Козлин)
UGB 7.daļas 4.nodaļas priekšnieks, valsts drošības leitnants Izosimovs (Изосимов)
Protokols p[ublicets daļēji.
Источник: Лубянка. Сталин и Главное управление госбезопасности НКВД. Архив Сталина. Документы высших органов партийной и государственной власти. 1937—1938. — М.: МФД, 2004, стр. 568-576.
Архив: АП РФ. Ф. 3. Оп. 24. Д. 367. Л. 28—66. Подлинник. Машинопись.http://istmat.info/node/33148
Mazās piezīmes + 