|
Kurš no pēcatmodas varoņiem izdarīja vairāk latviešu labā kā nacionālkomunists Voldemārs Kalpiņš un Eduards Berklavs? Kas ir kolaborācija, un kas ir nacionālā pretestība. 79 🕇nošautie; 220 #konclāģerī |
|
ABARIS ARNOLDS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ĀBOLTIŅŠ PĒTERIS (dz. 1921. g.) – Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu – Pēteris Āboltiņš, Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
ADVILJONS ANDRIS (dz. 1941?) – par mēģinājumu emigrēt sodīts ar pusotra gada #ieslodzījumu līdz 1983.gadam. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Lieta 62: Sarakste un ziņas dažādu valstu presē par ieslodzītajiem un vajātiem Pad. Savienībā. Pāvels Āboltiņš, Gunārs Astra, Ilmārs Ančāns, Teodors Asselbaums, Vilnis Adviljons, Andris Adviljons, Zaigis Balodis, Jānis Barkāns, Aivars Beimanis, Eduards Berklāvs, Mihails Bombins, Juris Būmeisters, Vilnis Bušmans. Ieslodzītie un to adreses. Latvijas Valsts arhīvs. 1970 – 1980 O91.33- Citu neklasificētu organizāciju darbībaIdentifikators/Identifier:LV_LVA_F 2197_A1v_L62 https://www.archiv.org.lv/index3.php?id=9009kods=15666vien=5 |
|
AIVARS JĀNIS, Latvijas Nacionālais leģions. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J.Tamanim, R.Briesmam, J.Aivaram izpildīts 🕇nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
AIZUPE JĀNIS (DANENBERGS (AIZUPIS-DANENBERGS JĀNIS), Aizupes meža tehnikuma priekšnieks – virsmežzinis, apcietināts par “organizēta kontrrevolucionārisma” pieļaušanu un piekopšanu 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda #10 gadus ieslodzījumā. Paziņojums par spriedumu skolas priekšniekam J. Aizupem ieslodzījuma vietā pienāca jau pēc viņa nāves – J.Aizupe strādāja verga darbu un 🕇nomira Omskas apgabala Petropavlovskas 22.cietumā 1942.gada 14.jūlijā. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma 1939.g. par Aizupes meža skolas priekšnieku tiek nozīmēts Jānis Danenbergs, kurš jau strādāja Cīravā. Ar 1940.gada 20.aprīli par skolas priekšnieku un vienlaicīgi arī par Aizupes virsmežzini strādā Jānis Aizupe. Laikā līdz 1944.gadam to absolvēja 83 audzēkņi. No 1941.gada 16.janvāra par skolas priekšnieku un virsmežzini strādā Žanis Sūna. https://mezatehnikums.mozello.lv/vesture-1/aizupes—ogres-meza-tehnikums/
|
|
ALBERSONS JURIS (?), dz. 1944 – «Helsinki 1986″ grupas vēstules parakstītājs par latviešu valodas apspiešanu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ALNIS HUGO – Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
ANČĀNS ILMĀRS – 1940. gada 19. jūlijs. Sechenovskiy Universitet (1974. g.), Rīgas Stradiņa universitāte (1962. g.), Rīgas Valsts 1. ģimnāzija (1959. g.); apcietināts ap 1982. gadu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Ančāns stāsta, ka izdzīvot un izvairīties no čekistu uzbrukumiem viņam palīdzējusi dzīves pieredze, ko savulaik ieguvis, PSRS attālajos rajonos apsargājot īpaši bīstamu recidīvistu nometnes. Viņš, kaut arī Maskavas Pirmajā medicīnas institūtā ieguvis medicīnas darbinieka profesiju, savulaik strādāja kriminālapsardzē un sargāja padomju valsts ienaidniekus, kuru sarakstos pēcāk tika ierakstīts arī pats. https://www.tvnet.lv/5678241/muzigais-disidents-ilmars-ancans |
|
ANDERSONS (75 gadu vecs, neredzīgs) – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bijis apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ANDERSONS GUNTIS (dz. 1950) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1988. gada 14. jūnijs nebūtu bijis iespējams bez visu sākumu iesākuma — 1987.gada 14. jūnija “Bastejkalna saieta”, ar kuru šī otrā tautas atmoda izgāja tautā. Un šis saiets savukārt nebūtu bijis iespējams bez rūtainās burtnīcas lapiņas, uz kuras Linards Grantiņš, Rolands Silaraups, Raimonds Bitenieks, Guntis Andersons un Mārtiņš Bariss burtiski uzšņāpa savas sīkās grupiņas aicinājumu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šis cinītis, kas gāza režīma spaidu vareno vezumu, patiešām bija mazs un necils. https://www.barikadopedija.lv/raksti/377478 |
|
ANSONS JĀNIS – 1979. gadā sodīts ar #2 gadiem spaidu darbos par nelegālas literātūras kopēšanu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ANTONOVS ROLFS. Viens no Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem – no VEF tehnikuma. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
APERĀTS MAIGONIS (dz. 1922. g.) kļuva par visai rosīgās Rīgas Amatu skolas (Kurbada ielā 2a) skolēnu slepenās organizācijas “Latvijas atbrīvotājs” sekretāru. Rīgas Valsts tehnikumā 1940.gada beigās un 1941.gadā organizētā pretestības kustībā iesaistījās vecāko klašu (kursu) audzēkņi. Viņš uzrakstījis tekstu vairākiem šīs organizācijas izplatītajiem uzsaukumiem. Arhīvā saglabājies M.Aperāta ļoti akurāti protokolēto “Latvijas atbrīvotāju” apspriežu žurnāls. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
ARĀJS VILNIS JĀŅA D. (JANOVIČS), (dz. 1954?; 1939. Madonas raj. Krūtiņkalnos) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Arājs Vilnis Jāņa D. (Janovičs) 1939., karadienestā 886.strojvienībā, arestēts 1960.g. 29.dec., 1961.g. 11.sept. tiesajis Ziemeļu flotes Kara tribunāls – #7 gadi Dubravlagā. НИПЦ “Мемориал”, Москва |
|
ĀRMANIS JĀZEPS (VĒVERIS), 1925 Vidzemē – bijis partizāns. #15 gadu cietumā Permā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1945.gada 2.marta Stompaku kaujā palīgā ieradās partizānu komandiera Jāzepa Ārmaņa (“Vēveris”) vienība, kas gan nebāzējās Stampakos, viņi solidāri uzbruka ienaidniekam aizmugurē no Kulpenes puses. https://meiravietis.typepad.com/mans/2009/03/nacion%C4%81lie-partiz%C4%81ni.html 1946. gada vasarā Jāzepa Ārmaņa grupai pēc sadursmes ar čekistiem bija vairāki ievainotie. Partizāni apmetās Viļakas pagastā netālu no Melnarūču sādžas, bet manīja, ka ap nometni staigā Pēteris Keišs ar savu dēlu. Lai pārbaudītu viņus, partizāni sarīkoja provokāciju. Uzvilka padomju formas un vakarā ieradās pie Keišiem, izliekoties, ka meklē “bandītus”. Pēteris Keišs un viņa sieva noticēja un bija gatavi uzrādīt ne vien partizānu nometni, bet arī partizānu atbalstītājus sādžā. Partizāni šo ģimeni – māti, tēvu un dēlu – aizveda līdzi mežā un nošāva. Tas ir gadījums, kas aprakstīts krimināllietā. http://lpra.vip.lv/nodev.htm |
|
ASTRA GUNĀRS (dz. 28. XII 1931) – arestēts 1961. gadā par pretpadomju aģitāciju un propagandu un notiesāts uz #15 gadiem spaidu darbos. Atbrīvots 1976.gadā. 1983.gadā atkal apcietināts un notiesāts otrreiz ar #7 gadiem spaidu darbos un vēl 5 gadiem ārpus Latvijas par sakariem ar ārzemēm un par to, ka pie viņa atrasts Džordža Orvela stāsts 1984. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Astra Gunārs – viens no Baltijas hartas virzītājiem. Skat. Kalniņš Viktors. Potmas nometnē Mordovijā Ernests Laumanis sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu Cālīti un Knutu Skujenieku. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
AUGSTKALNE VIJA, segvārds “AUSMA”, dzim. 1933. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībniece. Pēc pratināšanām noturēja centrālcietumā vēl pusotra gada, jo viņa bija vēl nepilngadīga. #10 gadi brīvības atņemšana +5bez tiesībām. Mordovijā. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
AUGSTKALNS ZIGISMUNDS, dzim. l928.g., segvārds “Teika” – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” vadītājs, aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februāri Cēsu skolotāju institūta kopmītnē. 25+5 gadi. Kolimā – Mjaudžā. 🕇Miris. Nacionālas pretošanās kustības grupa “Dzimtenes sili” savu darbību uzsāka jau 1946. gadā pēc “Tālavas silu” sagrāves, un visumā tā bija lielāka, jau nedaudz vairāk redzējusi un līdz ar to arī pieredzes bagātāka. Šī pretpadomju organizācija noturējās līdz 1948.gadam. 1949. g. arī “Dzimtenes sili” cieta sagrāvi, arestus un Kara tribunāla tiesu. “Dzimtenes silu” grupā bez skolēniem – (14-18 gadus jauni Alūksnes vidusskolnieki) darbojās arī viens vīrietis, kuram toreiz jau bija 35 gadi. Arī viņi veidoja divus patriotiskus žurnālus “Liesma” un “Avots”. Žurnāla “Liesma” moto bija “Augsim Latvijai”- žurnāls latviskam garam. Atbildīgais redaktors bija ar segvārdu Dzintars. Šie žurnāli nebija rakstīti ar roku, bet iespiesti ar rakstāmmašīnu kādā partizānu bunkurā mežā. “Dzimtenes silu” jaunie cīnītāji bija: Zigismunds Augstkalns, dzim. l928.g., vadītājs – segvārds “Teika”, Margarita Kļaviņa, dzim. 1931. g. – segvārds “Pārsla”, Visvaldis Plotnieks, dzim. 1928. g. – segvārds “Dzintars”, Ludis Egle, dzim. 1927. g. – segvārds “Kalme”, Vija Augstkalne, dzim. 1933. g. – segvārds “Ausma”, Ēriks Egle, dzim. 1931. g. – segvārds “Lazda”, Leo Kļaviņš, dzim. 1928. g., Guntars Ūdris, dzim. 1928. g. – segvārds “Atvars”, Lonija Kurpnieks, dzim. 1925. g., Aina Lāce, dzim. 1929. g. – segvārds “Skara”, Imants Eglīte, dzim. 1931. g. – segvārds “Smilga”, Kārlis Hollo, dzim. 1911. g., darbojās kā sakarnieks. … Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
AUMALIS ELMĀRS, Aizupes meža tehnikuma audzēknis, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Telpas reprezentācijas galā novietoto sarkano karogu Elmārs Aumalis pārvērta sarkanbaltsarkanajā, abās tā pusēs gareniski vidū piestiprinot attiecīga izmēra baltas sloksnes. Lielajā brīvstundā 2.kursa audzēknis Vilhelms Linde (dz. 1913. g.) uzzīmēja uz klases tāfeles Latvijas mazo ģerboni (sauli un trīs zvaigznes), E. Aumalis šo simbolu papildināja ar vinjeti. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Karam sākoties, aizvests uz Krieviju (Astrahaņu). 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda #10 gadus ieslodzījumā. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
AVOTIŅŠ (ārsts) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BALODIS JĀNIS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
BALODIS KĀRLIS – dz. 1912 Lietuvā (?) – #ieslodzīts Permā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BALODIS ZAIĢIS – pēc iesaukšanas karadienestā notiesāts uz #3 gadiem cietumā par pretpadomju aģitāciju karavīros un piedalīšanos pagrīdes organizācijas «Brīvā Latvija” dibināšanā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BANGERA ZELMA (no Svētes) – citādi domājošā LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BANGERS VOLDEMĀRS (no Svētes) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BARISS MĀRTIŅŠ (dz. 1947.g. 9. sept. Limbažu pagastā – 2021. g. 22. apr.) – «Helsinki 1986″ grupas dibinātājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf “Lai gan patiesība vēl gruzdēja dziļi zemdegās, daudzi nogaidīja. Toreiz pirmo helsinkiešu drosme, vārdi un stāja pamatīgi samulsināja oficiālo inteliģenci un dezorganizēja varu,” raksta Aigars Štāls. Bariss bijis viens no tiem, kurš neprasīja atļauju, bet darīja. Pēc grupas dibinātāju ierosmes 1987.gadā pie Brīvības pieminekļa pirmo reizi notika 14.jūnijā represēto piemiņas brīdis, ko centās nepieļaut padomju vara. “Mārtiņš bija viens no tiem, kurš runāja pirmais – drosmīgi, godīgi un gaiši! Viņš iedrošināja daudzus citus pārvarēt savu nespēku. Tas ir viņa dzīves lielais pienesums un nopelns Latvijas mūžībā,” Barisu raksturo Štāls. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/muziba-devies-viens-no-helsinki-86-dibinatajiem-martins-bariss.a401969/ Viņš ir sastādījis un parakstījis vēstules toreizējam PSRS vadītājam, Komunistiskās partijas ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam, Romas pāvestam Jānim Pāvilam II, ANO un Latvijas Kompartijas CK. Šo dokumentu fotokopijas vēlāk tika nogādātas Kanādā un tos nolasīja Amerikas Balss, Radio Brīvā Eiropa, publicēja trimdas prese – saturs ieguva plašu starptautisku rezonansi, jo savā būtībā pauda latviešu tautas vēlēšanos atbrīvoties no komunisma diktatūras, padomju okupācijas varas, atjaunot neatkarīgu, brīvu un demokrātisku Latviju. Helsinkieši savas darbības pirmajos gados sagatavoja vairāk nekā 50 dažādu dokumentu. Toreiz vēl nebija noticis Radošo savienību plēnums, Atmoda un Tautas fronte nebija ieplānotas. https://www.facebook.com/aigars.stals.1/posts/3603037463254652 Bitenieks: Radās ideja sarīkot mītiņu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņai. Par mītiņa organizēšanu ziņoja gan “Brīvā Eiropa”, gan “Amerikas balss”. Mēs paši tikām izolēti. Mani 9.jūnijā pēkšņi iesauca armijā, aizveda uz Pluņģes mežiem. Grantiņš veselības stāvokļa dēļ no iesaukšanas aktīvajā dienestā bija atbrīvots. Tomēr kara komisariātā kaut kāda aizdomīga ārstu komisija atzina viņu par karaklausībai derīgu. Grantiņš protestēja, un viņam piesprieda sešus mēnešus kolonijā. Mārtiņam Barisam tika uzlikts #mājas arests. Taču mītiņš, par spīti visam, notika. 1996.gadā Bariss tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu III šķiras ordeni. Kā savā ”Facebook” kontā raksta viens no Barisa draugiem liepājnieks Aigars Štāls, Bariss ticēja un spēja iedomāties brīvu Latviju. Viņš bijis drosmīgs, skarbs, godīgs un varbūt paštaisns Latvijas neatkarības atjaunošanas dalībnieks. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/muziba-devies-viens-no-helsinki-86-dibinatajiem-martins-bariss.a401969/ |
|
BARKĀNS JĀNIS (dz. 1959 Rēzeknē) – jau skolas gados sodīts ar cietumu par mēģinājumu pāriet pār PSRS-Turcijas robežu. Arestēts 1978. gadā par mēģinājumu pacelt Latvijas karogu. Notiesāts #spaidu darbos līdz 1983. gadam. Sists un mocīts, saslimis ar tuberkulozi. Atkārtoti atteicies no padomju pavalstniecības. 1983. gadā arestēts no jauna un notiesāts uz #4 gadiem cietumā. Atbrīvots 1987. gadā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BEIMUTS EIŽENS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
BEITMANIS ANSIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
BEĻEVIČS JULIANS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
BERGS TĀLIVALDIS, 1922. g., skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
BERKLAVS EDUARDS (dz. 15. VI 1914 Kuldīgas apriņķī – 2004.) – Latvijas PSR ministru padomes priekšsēža Viļa Lāča vietnieks. 1959. gadā par pretošanos Latvijas pārkrievošanai atcelts no amata un #izsūtīts uz Vladimiru Krievijā. Vēlāk apmeties Latvijā kā pensionārs čekas uzraudzībā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1971. gadā Berklavs uzrakstīja desmit lapaspušu garu, vairāku ārvalstu komunistisko partiju vadītājiem adresētu protesta vēstuli (krievu valodā) pret nekrievu tautu asimilācijas politiku. Tā bija sacerēta pēc tam, kad padomju presē tika publicēti 1970. gada tautas skaitīšanas dati (17.04.1971.). Caur bijušo Berklava kolēģi Jāni Galdiņu informācija par vēstules eksistenci nokļuva pie bijušā mežabrāļa Jāņa Pormaļa, kura brālis Arturs Pormals dzīvoja trimdā un kopš 1968. gada brauca uz Latviju. Vēstule Arturam Pormalim tika nodota Sporta pils laukumā un pēc tam izvesta 1971. gada jūlijā no Padomju Savienības, ievīstīta plastikātā un avīzēs,aptītās ap rožu pušķa kātiem.[4] Tālāk tā nokļuva ASV mītošā politologa Andra Trapāna rokās, kurš vēstuli pārtulkoja latviešu valodā. Decembrī vēstules tulkojums ar Trapāna komentāriem tika nosūtīts Zviedrijā dzīvojošam vēsturniekam Uldim Ģērmanim un politiķim Bruno Kalniņam. “17 latviešu komunistu vēstules” publicēšana Zviedrijā bija pamatota ar Trapāna priekšlikumu publicēt to kādā neitrālā valstī. Ne vēstules autors, ne arī viņa domubiedri nebija zināmi un noskaidrojās tikai krietni vēlāk… “Sākumā domājām, ka šīs parādības ir vienkārši atsevišķu vadoņu kļūdas un šādas politikas ļaunuma neizpratne. Bet ar laiku pārliecinājāmies, ka lielkrievu šovinisms ir rūpīgi izdomāts PSKP vadoņu kurss; PSRS mazo tautu piespiedu asimilācija ir paredzēta par vienu no svarīgākajiem tuvākās nākotnes iekšpolitiskajiem uzdevumiem… “ {..} tas, ko pie mums oficiāli runā un raksta, ir tikai izkārtne, tendencioza faktu sagrozīšana un meli, visas partijas konferences un kongresi ir tikai iepriekš rūpīgi sagatavotas izrādes. Tās sasauc tikai tāpēc, lai radītu šķitumu par demokrātiju partijas iekšienē un tām ir jāatbalsta teiktais ‘no augšas’ – galu galā no pirmā cilvēka valstī (vienpersonīgi). Jebkuru mēģinājumu iebilst pret šo uzskatu novērtē kā uzstāšanos pret partiju, pret ļeņinismu un tādus drosminiekus ne tikai atceļ no visiem amatiem, bet viņiem atņem brīvību, viņus apcietina, iesloga nometnēs un cietumos necilvēcīgos apstākļos, izsūta, kādreiz viņi pat uz visiem laikiem pazūd bez vēsts. ” — “17 latviešu komunistu vēstule”. E.Berklavs ‘Zināt Un Neaizmirst’: … 1940. gada 16. jūnijā pl. 12.30 Latvijas sūtnim Kociņam Maskavā tika iesniegta |
|
BĒRZIŅŠ GUNĀRS (dz. 1949) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu apcietināti (1970.4.II) #Gunārs Bērziņš, Laimonis Markants un Valerijs Lūks. http://zagarins.net/jg/jg268/JG268.pdf |
|
BĒRZIŅŠ GUSTAVS – (1910—1981) bija latviešu jurists, rakstnieks un politieslodzītais. Franču grupa. Dzimis 1910. gadā. Pēc Otrā kara beigām strādāja par juriskonsultu. 1945. gada rudenī Gustavs Bērziņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs un Alfrēds Sausne kopā ar sievām sāka regulāri tikties, lai apspriestu jaunākās teātra izrādes. No 1946. gada pirmdienās Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā 70 pulcējās inteliģentu grupa, kas apsprieda galvenokārt franču literatūru, katrs sanāksmju dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. G.Bērziņš vienā no sanāksmēm lasīja savus dzejoļus un prozas darbus. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki Bērziņu izsekoja un 1951. gada 17. janvārī apcietināja kopā ar citiem t.s. “Franču grupas” locekļiem, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Apcietinātie grupas dalībnieki bija Kurts Fridrihsons, Mirdza Ersa, Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste un Miervaldis Ozoliņš. 1951. gada 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede Bērziņam par “pretpadomju propagandu un aģitāciju (Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58-10 panta I daļa) un piedalīšanos pretpadomju organizācijā (58-11 pants)” piesprieda desmit gadus sevišķā režīma nometnē.[1] Ieslodzījumu viņš izcieta stingra režīma #koclāģerī Rečlaga nometnē Vorkutā. 1951. gada 26. augustā sūdzībā PSRS valsts drošības ministram Bērziņš uzsvēra, ka izmeklēšanas materiāls “ir nepareizi sastādīts un neatspoguļo patiesību un realitāti”, jo protokolos nav fiksēts tas, kas apgāž izmeklēšanas versiju. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera. Miris 1981. gada 12. decembrī Rīgā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Gustavs_B%C4%93rzi%C5%86%C5%A1 |
|
BĒRZIŅŠ J. – citādi domājošais LPSR https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BIBIS – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BIEZAIS VILIS (dz. 1954) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BIEZBĀRDIS TĀLIVALDIS (1920.g. 16.okt.?), Aizupes meža tehnikumā, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika #aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
BIRZĪTIS JĀNIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
BISENIEKS NIKOLAJS (БИСЕНЕК), nacionālkomunists, LKP CK sekretārs, no amata atbrīvots 1960. gada februārī, pēc tam LPSR MP Galvenās celtniecības pārvaldes kolhozos priekšnieks https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Otrā pasaules kara laikā bija Turkmēnijas PSR KP CK Lopkopības nodaļas atbildīgais par sovhoziem (1944-1947). 1947. gadā pārcēlās uz dzīvi Latvijā, bija LKP Rēzeknes apriņķa komitejas 1. sekretārs (1947-1949), tad LKP CK partijas, arodbiedrību un komjaunatnes orgānu nodaļas vadītājs (1949-1951, 1953-1954), LKP Rīgas pilsētas komitejas 1. sekretārs (1951-1952), LKP Daugavpils apgabala komitejas 1. sekretārs (1952-1953), LKP CK sekretārs (1954-1960). Latvijas PSR Ministru padomes Kolhozu celtniecības galvenās pārvaldes priekšnieks (pēc 1960). Miris 1981. gada.16 jūnijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nikolajs_Bisenieks |
|
BISTERS MĀRTIŅŠ, Latvijas Nacionālais leģions. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi gājuši bojā. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 Pēc dažu izsūtīto liecībām, Leonīds Breikšs miris 1942.gadā Saratovas pārsūtīšanas cietumā. Izvārdzināts čekā un cietumu kamerās, pirms izsūtīšanas no Latvijas dzejnieks vēl saglabājis garaspēku un optimismu un bijis radošu ieceru pārpilns. Kādam nelaimes biedram viņš teicis: “Ak, kā man tagad rakstītos, kā tagad viss dotos rokā!” Taču ilgais ceļš, cietums un slimība viņu uzveica. Vienīgais liecinieks tam, kas ar Leonīdu Breikšu noticis kopš viņa apcietināšanas līdz 1942.gada rudenim, ir Mārtiņš Bisters. Kad viņi pirmoreiz sastapās #Astrahaņas cietuma lielajā kopkamerā, Mārtiņš bija piecpadsmitgadīgs pusaudzis, un viņiem izveidojās tēva un dēla attiecības. Leonīda Breikša dzīvesstāsts tapis, pamatojoties uz Mārtiņa Bistera gadu gaitā rūpīgi savāktajiem materiāliem un paša dzejnieka stāstījumu. Leonīda Breikša arhīvu viņš sācis vākt un kārtot ar 1941.gadu un turpina to joprojām, sarakstoties ar dzejnieka atraitni Annu un dēlu Pēteri Leonīdu, kuri dzīvo Kanādā. Mārtiņa Bistera stāstījums par dzejnieka un patriota Leonīda Breikša mūžu Beatrises Cimermanes literārajā versijā ir dziļi pārdzīvots autora vēstījums, kas suģestē ar savu spēcīgo klātbūtnes sajūtu. https://www.vestnesis.lv/ta/id/48686 |
|
BITE DAILONIS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
BITENIEKS RAIMONDS (dz. 1944 Liepājā) – apcietināts 1986. gadā par «Helsinki 1986″ grupas nodibināšanu Liepājā. Atlaists brīvībā, bet aizliegts atstāt Liepāju. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Radās ideja par izraušanos aiz “dzelzs priekškara”. Par mūsu nodomu pastāstīju Linardam Grantiņam. Viņš bija cilvēks ar stingru pārliecību un lielu apņēmību. Es viņam pilnīgi uzticējos. Sākām domāt par pretošanās kustības izveidošanu. Mums tolaik ar Rietumiem nebija nekādu kontaktu. Tapa plāns slepeni nokļūt Zviedrijā. Izdošanās gadījumā es uzņemtu kontaktus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu aktīvākajām organizācijām. Mēs ar Vansoviču nopirkām laivu. Tā bija zviedru laiva, ko robežsargi bija atraduši izskalotu krastā un pēc tam acīmredzot kādam pārdevuši. Laivas sākotnējais ātrums bija 45 kilometri stundā. Bija vajadzīgs lielāks, tādēļ nācās daudz ko pārbūvēt. Es grāmatās izpētīju visu par laivu būvi un ķēros pie darba. Līdz 50 km ātruma sasniegšanai negāja ilgi, bet tad katrs kilometrs klāt prasīja vismaz trīs dienas darba. Beidzot tomēr sasniedzām optimālo ātrumu — 60 km stundā. Gatavošanās posms ilga apmēram pusgadu. 1983. gada 4. septembrī divos naktī izgājām jūrā. Laivā bija arī mana meita Eva un Jāņa Vansoviča dēls Agris, toreiz 14 un 15 gadus veci. Mums bija gumijas glābšanas laiva, visiem ūdensnecaurlaidīgi tērpi, dzeramais ūdens septiņām dienām un pat armijas jūras karte. Grantiņš bija iedevis līdzi četras fotofilmiņas ar kadriem par latviešu nožēlojamo dzīvi. Bija nodoms tikties ar Andreju Eglīti un kopā izveidot albumu. Kad līdz Zviedrijas teritoriālo ūdeņu robežai bija palikuši tikai 18 kilometri, īsā laikā sacēlās apmēram deviņas balles stiprs vējš un tika salieti motori. Tur mūs saņēma krievu patruļkuģis. Rezultātā — #divi gadi pēc Kriminālkodeksa 78. panta pirmās daļas. Ieslodzījumu pavadīju Rīgā, Šķirotavas cietumā. 1985. gadā atgriezos mājās, sāku strādāt par šoferi Liepājas ātrās palīdzības stacijā. Bieži satikos ar Grantiņu, kaut gan atrados pastāvīgā drošības komitejas uzraudzībā. Vēlāk dzima ideja par cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas izveidi. 1986.gada 16.jūlijā tika parakstīti dokumenti par grupas “Helsinki–86” izveidošanu. Visus dokumentus bija iecerēts nosūtīt uz ārzemēm. Taču 21.augustā mani un Grantiņu arestēja. Pret mums ierosināja krimināllietu. 1987.gada janvārī radiostacijas “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss” sāka klausītājus iepazīstināt ar dokumentu saturu un nosauca arī mūsu vārdus un uzvārdus. Viena dokumentu kopija tomēr bija izspraukusies cauri “dzelzs priekškaram”. Sākās Gorbačova reformu laiks. VDK nedaudz apjuka. Kad 18.janvārī mūs aizveda uz tiesas sēdi, pēc desmit minūtēm tā tika pārtraukta. Sēdi atlika uz 20.janvāri, bet pēc tam — uz nenoteiktu laiku. Turklāt sakarā ar Grantiņa veselības stāvokli mēs līdz tiesas sēdei no aresta tikām atbrīvoti. Sapratām, ka šāds lēmums ir jau VDK vājuma pazīme. Prokurors Batarags 4.aprīlī mūs izsauca uz Rīgu un paziņoja par krimināllietas izbeigšanu. Radās ideja sarīkot mītiņu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņai. Par mītiņa organizēšanu ziņoja gan “Brīvā Eiropa”, gan “Amerikas balss”. Mēs paši tikām izolēti. Mani 9.jūnijā pēkšņi iesauca armijā, aizveda uz Pluņģes mežiem. Grantiņš veselības stāvokļa dēļ no iesaukšanas aktīvajā dienestā bija atbrīvots. Tomēr kara komisariātā kaut kāda aizdomīga ārstu komisija atzina viņu par karaklausībai derīgu. Grantiņš protestēja, un viņam piesprieda sešus mēnešus kolonijā. Mārtiņam Barisam tika uzlikts mājas arests. Taču mītiņš, par spīti visam, notika. Protams, tā rīkošanā piedalījās cilvēki, kas nebija tik “iesprūduši” drošībniekiem acīs. Pēc atgriešanās no armijas atkal nokļuvu VDK uzraudzībā. 18.novembrī man uzlika mājas arestu. Varēju justies pagodināts, ka manis uzraudzīšanai bija mobilizētas veselas trīs vieglās automašīnas. Sāku saprast, ka nākotnē man ir divas iespējas — saulainā Magadana vai Rietumi. Nācās izvēlēties. Tad man tika atņemta LPSR pilsonība un 29.novembrī ar 142 dolāriem un vīzu kabatā izlidoju uz Vīni. Tur nodzīvoju trīs nedēļas, kamēr saņēmu vīzu. 23.decembrī iebraucu Vācijā. Tūlīt arī nokļuvu Minsterē. Tā arī zināmā mērā beidzās mana aktīvā darbība cīņā par Latvijas neatkarību. |
|
BLANKENFELDS IVARS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
BLŪMA BIRUTA – nacionālās pretestības kustības dalībniece, #apcietināta 1950. gadā, deportēta uz Sibiriju. 1954. gadā vadīja sacelšanos Kingiras koncentrācijas nometnē, noturot nometni pusotra mēneša. Pēc amnestijas atgriezās Latvijā. Viņai veltīta piemiņas plāksne Melburnas latviešu namā ar uzrakstu: «Brīvību vai nāvi” – Birutas Blūmas varonības 25 gadu atcerei, viņai vadot 1954. g. 26.jūnija nakts sacelšanos Kingiras spaidu darbu nometnē Sibirijā. Melburnas latviešu organizācijas 14.6.1979. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1944.gada 25. novembrī raksta draugiem no Kurzemes: “Vai atceries toreiz, 1941.gadā, kad mes gribējām braukt uz turieni (Vā ciju), kādas ārprātīgas bailes un mokas es toreiz pārdzīvoju. Man tas vēl tagad stāv prātā un ja es vēl tagad to iedomāju, tad auksti drebuļi mani pārņem. Tik ļoti es mīlu mūsu mazo dārgo Latviju! Es priecājos par katru stundu, ko te varu pavadīt.” Biruta it kā apzinājās savu sūtību, — atceras viņas draudzene. Viņa steigšus pabeidza žēlsirdīgo māsu kursus, viņa nebaidījās kara uguņu un frontes līnijas, un ar lielu sajūsmu uzņēmās jauno darbu. Visu laiku viņa bija kopā ar mūsu leģionāriem, kopdama, žēlodama un stiprinādama tos nāves tuvumā. Kopā ar karavīriem viņa cieta un cerēja, ka Kurzemi noturēs. Birutas piederīgie un lielais vairums draugu tad jau bija Vācijā, mēs mēģinājām pierunāt arī viņu kaut kādā veidā doties uz Vāciju, bet Biruta atbildēja: “Mans pienākums ir palikt kopā ar mūsu zēniem, es nevaru un negribu aiziet”. 1944.gada Ziemassvētkos Biruta rakstīja: „Šie ir visskaistākie Ziemassvētki, kādus es esmu piedzīvojusi kopš bērnības. Kaut gan mēs esam tikpat kā ielenkti, esam vēl savā zemē, mēs dedzinām mūsu mežos augušu eglīti un kopā ar mūsu cīnītājiem es dziedu Ziemassvētku dziesmas. Vēlu vakarā biju noskrējusi jūras krastā, lai brīdi pabūtu kopā ar jums visiem, kurus jūra aizšūpojusi no dzimtenes. Man nav daudz laika, mani gaida pienākums un mani zēni.” Pienākumu pildot, Biruta palika Latvijā. Ko viņa pārdzīvoja pēdējās Kurzemes cietokšņa dienās, mēs nezinām, bet viņa ir gājusi to pašu Golgātas ceļu, ko gāja latviešu karavīri. Viņas draudzene netic, ka Biruta būtu gūstā padevusies. Kur viņa ir slēpusies, kā cīnījusies un cerējusi, paliek nezināms, bet viņa bija kopā ar karavīriem Latvijas lielākajā postā un izmisumā, kad visa dzimtene nonāca ienaidnieku varā un bija jāatdod pēdējā brīvā zemes pēda. Stāstu par Birutas pēdējām brīvajām Kurzemes cietokšņa dienām slēpj Kurzeme un jūras kāpas, bet tomēr viņai nav pietrūcis spēka, drosmes, izturības un ticības. Ir ziņas, ka Biruta apcietināta un izsūtīta pirms 6 gadiem un izsūtījumā, Kingīras nometnē, atkal cīņā un degsmē ir beigusies viņas jaunā dzīve, kas upurēta Latvijas labākai nākotnei. “Ka Biruta Kingīras nemieros vadījusi sacelšanos”, saka viņas draudzene, “es nebrīnos. Es redzu viņu drošu un apņēmīgu nelaimīgo cietēju vidū, ar vienu roku balstot nevarīgos, ar otru aicinot tos cīņā. Pazīdama Birutu, es zinu, ka viņa citādi nevarēja.” Mirusi 1954.g. maijā varoņa nāvē, organizējot sacelšanos pret cilvēcības apspiedējiem Kingiras vergu nometnē, Džezkazganā. https://timenote.info/lv/Biruta-Blums |
|
BLŪMENTĀLS ARVĪDS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos Gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
BLŪMS RAFAELS, žurnāla “Zvaigzne” redaktors, nacionālkomunists, no amata atbrīvots 1959. gada septembrī, pēc tam žurnāla “Dadzis” literārais līdzstrādnieks. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Pēc Rīgas ieņemšanas 1944. gada beigās Rafaēls Blūms kļuva par laikraksta “Padomju Jaunatne” redaktoru (1944–1952), tad par žurnāla “Zvaigzne” redaktoru (1956–1959), bet nacionālkomunistu vajašanu laikā 1959. gada septembrī viņu atlaida no amata. Pēc tam strādāja par žurnāla “Dadzis” literāro līdzstrādnieku, tulkoja zinātniskās fantastikas grāmatas. Pārcēlās uz dzīvi Maskavā, miris 1998. gada 22. maijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Rafaels_Bl%C5%ABms |
|
BOKUMS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
BONDARENKO JĀZEPS (no Ogres) – baptistu mācītājs. 1978. gadā viņam piespriesti #trīs gadi Sibirijā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf “KGB visvairāk meklētais” ir aizraujošs stāsts par jaunu (ukraiņu?) mācītāju Jāzepu, kurš likteņa līkločos nodzīvoja dzīvi, kas atspoguļo viņa Bībeles priekšgājēju. Grāmata atklāj padomju apspiešanas realitāti un patiesības, kas ārpasaulei tika paslēptas aiz 60.gadu dzelzs priekškara. Pievienojieties lasītājiem visā pasaulē, kad viņi seko Džozefa stāstam, uzzinot par to, ar ko viņš saskārās aresta, ieslodzījuma un brīvības zaudēšanas laikā gandrīz desmit gadus ASV komunistu vadītās sabiedrības nežēlīgajā stāvoklī Gulag sienās. Bondarenko saskārās ar gandrīz badu, sitieniem, spīdzināšanu un ļaunumu, redzamu un neredzamu; viss tāpēc, ka viņš drosmīgi sludināja Evaņģēliju un atteicās pieņemt komunisma ceļus un āmura un sirpja veidus. https://www.amazon.com/KGBs-Most-Wanted-Joseph-Bondarenko/dp/1625860110 |
|
BOROVSKIS BRIKMANIS EDUARDS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BRASLA KAZIMIRS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
BRIEDIS JĀNIS – Latvijas demokrātiskās jaunatnes komitejas priekšsēdis. 1976.gadā protestēja pret pārkrievošanu un cilvēku tiesību ignorēšanu okupētajā Latvijā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BRIEDIS STAŅISLAVS (dz. 1920.g.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku #aresti. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
BRIESMA ROBERTS – bij. Latvijas armijas 5.kājnieku pulka komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pulkvedis. Nesekmīgi caur J.Dāvi aicināts uzņemties Latvijas Nacionālā leģiona militāro lietu vadību. 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā. 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā, audzis Latvijas armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka ģimenē. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts 🕇nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
BRIKMANE ANNA – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
BRIKULIS JĀZEPS (dz. 1925 Latgalē) – bijis partizāns, notiesāts uz #10 gadiem Permas koncentrācijas nometnē. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BRIKULIS PĒTERIS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
BRĪVKALNS AIVARS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
BROMBERGS LEONĪDS – “ANDIS”, Amerikas armijas pulkvedis. Kopā ar Riekstiņu 50.gadu beigās viņi ar izpletņiem bija izmesti virs PSRS. Pirms viņiem vairāki pāri jau bija paņemti, un Brombergs bija sūtīts noskaidrot, kas notiek. Viņš arī tur palika, gadu pirms atbrīvošanas 1972.gadā 🕇nomira ar sirdi nometnes slimnīcā. Lai gan bija atlētisks, kārtīgi sagatavots, tā ka tas arī vēl ir jautājums, kāpēc nomira. Bromberga pārinieks arī bija apcietināts, bet ar viņu man tikties neiznāca. http://lpra.vip.lv/parrunas.htm Rietumu lielvalstis bija ieinteresētas baltiešu nacionālo partizānu gaitās tikai tikdaudz, lai no partizāniem iegūtu militāru informāciju. Par to pastāsta komūnistu propagandas brošūra No SS un SD līdz . . . Tās autors zina stāstīt, ka britu pretizlūkošanas dienests Zviedrijā iesaistījis leitnantu Fēliksu Rūmnieku Melbārdi. Šis virsnieks apmācīts un nosūtīts uz Latviju, bet nodevības dēļ saņemts gūstā. Kad tas noticis, to autors neatklāj. Stokholmā rietumu pretizlūkošanas uzdevumā darbojies virsleitnants Pēteris Janelsiņš. 1952.gadā Kurzemē ar izplētņiem nomests leitn. Alfrēds Riekstiņš ar segvārdu„lmants” un Edvīns Ozoliņš ar segvārdu «Herberts”. Arī par šo izlūku ierašanos čeka jau bijusi informēta. Riekstiņš un Ozoliņš krita kaujā ar čekistiem jau dažas dienas pēc nonākšanas Kurzemē. Ar izplētni Latvijā nomests arī Leonīds Brombergs ar segvārdu «Andis”. Brombergs apcietināts 1954.gadā un miris Sibirijā 1972.gadā. … 1953.gads, partizāni aizturējusi Dundagas šaursliežu vilcienu, lai iegūtu pasta maisu. 1954.gads, kauja ar čekistiem Matīsa baznīcā Rīgā. Ziņas par partizānu aktivitāti Siguldas pagastā (Rīgas apr.). Apcietināts no rietumiem iesūtītais izlūks Brombergs. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BRŪNS JĀNIS (dz. Rūjienā, miris 1972) – pēc Otrā pasaules kara bijis partizāns. Notiesāts uz #25 gadiem. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1947. gada vasarā tika veiktas vairākas operācijas pret čekistiem un vietējiem līdzskrējējiem. 1947. gada rudenī čeka atklāja mūsu bunkuru. Kaujā krita Gunārs Rukutis, Aivars Roze, smagi ievainoja Jāni Brūnu. No grupas krita 6 cilvēki. Tuvojoties ziemai, sadalījāmies divās grupās. Nīcas mežā palika grupa, kuru vadīja Jānis Brūns, bet mēs ar brāli un vēl dažiem partizāniem pārcēlāmies uz Aizputes un Kuldīgas mežiem. Ziemu pārlaidām mierīgi un 1948. gadā atkal apvienojāmies. Atradāmies Kuldīgas rajonā. Kā vēlāk izrādījās, grupā bija ielavījies nodevējs, un drīz mūsu grupai uzbruka čekisti. Turlavas pagastā pie Platkāju mājām smagi ievainoja manu brāli Alfrēdu Tilibu. Sašauts kājās un galvā, redzēdams, ka cīņa zaudēta, pēdējo lodi viņš raidīja sev. Paliku viens. Atgriezos Nīcā pie Jāņa Brūna. 1948. gada 17. novembrī Brūns teica, ka jāiet izlūkos uz Gaviezes pagastu, lai varētu sarīkot kādu operāciju par godu 18. novembrim. Izejot no meža pie vienām mājām, vakarā vēlu, mūs sagaidīja čekas slēpnis. Sākās kauja, kurā mūs abus ar Brūnu smagi ievainoja. Brūnu saņēma, bet es, kaut smagi ievainots, aizvilkos atpakaļ uz nometni, apmēram 10 km attālumā. 1949. gadā sākās izvešana un aizveda gandrīz visus mūsu atbalstītājus. Tajā laikā Latvijas laukos tomēr bija ļoti daudz latviešu patriotu, vairāk nekā komunistu. Mežā nodzīvoju līdz 1950. gada martam. No lielās grupas bijām palikuši tikai divi: Jānis Pirtnieks un es. Bunkurs tika atklāts, un čeka mums uzbruka. Bunkurā iesvieda granātu. Mani smagi ievainoja. Mūs abus arestēja. https://militaryheritagetourism.info/lv/military/stories/view/280?0 |
|
BRŪVERS OLAFS (dz. 26. VIII 1947 Rīgā) – Latvijas neatkarības kustības (LNK) veidotājs, 1974. gadā kopā ar brāli Pāvilu izstrādāja aptaujas anketu; par to apcietināts un sodīts ar #6 mēnešiem soda nometnē. Pēc viena mēneša badastreika saņēma atļauju izceļot un 1976. gadā ieradās Vācijā. Tagad dzīvo ASV. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Olafs Brūvers (dzimis 1947.gada 26.augustā Rīgā) ir latviešu teologs, cilvēktiesību cīnītājs, politiķis. Latvijas Sarkanā krusta prezidents. Bijis 5. un 6.Saeimas deputāts un ārlietu valsts ministrs. 1974.gadā apcietināts sakarā ar anonīmas aptaujas par dzīvi padomju iekārtā rīkošanu, notiesāts ar sešiem mēnešiem labošanas darbu. 1976.gadā devās trimdā. 1982.gadā ieguva maģistra grādu mitoloģijas zinātnēs, bet 1992. gadā doktora grādu misijas zinātnēs. 1993.gadā tika ievēlēts par 5. Saeimas deputātu no KDS. No 1993. līdz 1994.gadam ir ārlietu valsts ministrs. 1995.gadā ievēlēts par 6.Saeimas deputātu no DP “Saimnieks”. No 1997. līdz 2005.gadam bija Valsts cilvēktiesību biroja direktors. Kopš 2007.gada četrus gadus bijis biedrības “Latvijas Sarkanais krusts” prezidents. Latvijas neatkarības kustība. Jānis Rožkalns: Latvijas neatkarības kustības (LNK) veidošanas ideja radās 1974. gadā un pieder Pāvilam un Olafam Brūveriem. Kad 1976. gada septembrī Brūveru ģimene ir spiesta Latviju atstāt, LNK vadību pārņem Edmunds Cirvelis. Bet ar 1978. gadu kustības arhīvs, zīmogs un vadība nonāca manās rokās un tā tas palika līdz LNK pagrīdes darbības izbeigšanai 1983. gada pavasarī.Laika posms no 1976. līdz 1978. g. bija vairāk sagatavošanās laiks, bet ar 1979. gadu sākās aktīva pretošanās kustības darbība. Šajā laikā arī strauji pieauga LNK dalībnieku skaits, no 3-4 sākumā līdz 20 cilvēkiem. Organizācijas vadība bija mūsu triju rokās: manās, Jāņa Vēvera un Edmunda Cirveļa. Mēs trijatā tikāmies reti, to nepieļāva konspirācija, jo mums visiem čeka jau sekoja, bet es parasti kārtējās akcijas apspriedu gan ar vienu, gan ar otru no viņiem. http://lpra.vip.lv/lnkust.htm |
|
BRŪVERS PĀVILS (dz. 10. IV 1949 Rīgā) – Latvijas neatkarības kustības (LNK) veidotājs. 1966.gadā beidza mūzikas skolas vijoļspēles nodaļu un 1968.gadā Rīgas celtniecības technikumu. Studējis medicīnu. Par aptaujas organizāšanu 1974.g. 24.maijā apcietināts. Sodīts ar gadu cietumā, to aizstājot ar #divu gadu pārbaudes laiku. 1976.gadā ieradās Vācijā. Grāmata Kā rodas disidenti (1978). Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Pāvils Brūvers vislabāk pazīstams kā garīdznieks un savulaik “Radio Brīvā Eiropa” žurnālists, bet kopumā viņa dzīves ceļš bijis ļoti daudzpusīgs. Viņš bijis gan ceļu un tiltu būves meistars, gan medicīnas darbinieks. Visu padomju laiku ļoti aktīvs cīnītājs pret padomju režīmu, par ko sēdējis čekas cietumā, vēlāk bijis spiests izbraukt no Latvijas. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/garidznieks-pavils-bruvers-par-sevi-stasta-gramata-visaugstaka-p.a155380/ |
|
BUDEVICS JĀNIS (dz. 1925.g.). Viens no Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem 1940.gadā. Decembra sākumā R.Stūrītis, Z.Ciemītis, H.Rimša, A.Kūla, E.Rudzītis un J.Budevics, sadalījušies pa trim, lietojot burtu šablonus un eļļas krāsu, uzkrāsoja uz namu sienām un sētām tagadējā 1905.gada parka rajonā liela izmēra spilgtus uzrakstus: “Nost komunismu!”, “Dievs, svētī Latviju!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Visi par Latviju!”. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
BUDEVICS JĀNIS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
BULIŅŠ Jānis – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BŪMEISTERS JURIS (dz. 17. VI 1918) – elektrotechnikas inženieris. Kā Latvijas sociāldemokrātu pagrīdes organizācijas vadītājs 1981. gadā notiesāts uz #15 gadiem cietumā. Viņš aktīvi informēja ārvalstīs dzīvojošos latviešus par notiekošo Latvijā. Šī darbība tobrīd oficiāli aizliegtajā LSDSP kļuva par iemeslu, kāpēc pret viņu undomubiedru Daini Lismani septiņdesmito gadu beigās tika izvērstas plašas un vairākus gadus ilgas Valsts drošības komitejas (VDK) izmeklēšanas darbības. Tās kulmināciju sasniedza 1980. gadā, kad pēc kārtējās tikšanās ar ārvalstu interešu personām, kuras čeka pasludināja par ārvalstu specdienestu, tostarp, Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) aģentiem, J.Būmeisters tika apcietināts un tiesāts par valsts nodevību, spiegošanu un aizliegtām operācijām ar valūtu. Tiesas piespriestais sods – 15 gadi stingrā režīma politieslodzīto nometnē Urālos, kas zināma ar nosaukumu “Perma-36”. Tā ir nometne, kas bija paredzēta sevišķi bīstamiem politieslodzītajiem. Tika atbrīvots 1988. gadā. https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/padomju-disidents-socialdemokrats-juris-bumeisters-pieci-interesanti-fakti.a337691/ |
|
BURMEISTERS JĀNIS un viņa sieva – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
BURŅICKIS HARALDS (dz. 1964) – par lapiņu dalīšanu pret pārkrievošanu ievietots #psīchiatriskā slimnīcā Rīgā. Ir Rīgā labi ieredzēts autoinstruktors. Pusaudzi Haraldu Burņicki, jaunāku par 17 gadiem, KGB nemitīgi terorizēja, līdz viņš nonāca nopietnā depresijā un tika ievietots psihiatriskā klīnikā. https://www.govinfo.gov/content/pkg/GPO-CRECB-1982-pt20/pdf/GPO-CRECB-1982-pt20-3-3.pdf |
|
BUŠS ILMĀRS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
CĀLIS ŽANIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
CĀLĪTIS INTS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Cālītis Ints – viens no Baltijas hartas parakstītājiem 1979.g. Cālītis Ints (dz. 5.11.1931) – par pretpadomju aģitāciju turēts apcietinājumā no 1947. līdz 1955. un no 1958. līdz 1964.gadam. Viens no 45 baltiešu atklātās vēstules parakstītājiem, kas prasīja Hitlera un Staļina 1939.gada līguma atcelšanu. Apcietināts 1983., atbrīvots 1987.gadā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1949.g. 58-1-А, 58-11 УК РСФСР, amnestēts 1956.g.; 1958.g. 58-10 Ч.1 УК РСФСР; 1983.g. 65 ч.1 УК ЛАТ.ССР par piedalīšanos parakstu vākšanā Baltijas disidentu petīcijām; 25 gadi konclāģerī; pirmie 2 gadi Čistopoles cietumā, tad Permas konclāģeros; 20.06.86 apžēlots ar pārbaudes laiku, izlaists 4.07.86. 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
CAUNE ROBERTS (dz. 1920.g.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku #aresti. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
CIEMĪTIS ZIGFRĪDS (dz. 1925.g.) no Rīgas 30.pamatskolas iestājies Rīgas valsts tehnikumā. Viens no pirmajiem tā audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem. Decembra sākumā R.Stūrītis, Z.Ciemītis, H.Rimša, A.Kūla, E.Rudzītis un J.Budevics, sadalījušies pa trim, lietojot burtu šablonus un eļļas krāsu, uzkrāsoja uz namu sienām un sētām tagadējā 1905.gada parka rajonā liela izmēra spilgtus uzrakstus: “Nost komunismu!”, “Dievs, svētī Latviju!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Visi par Latviju!”. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
CĪMEŅŠ JĀZEPS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
CĪRUSIS JĀNIS (?), dz. 1954 – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
CIRVILIS EDMUNDS (CIRVELIS), dz. 31.11.1925) – reliģiskās pārliecības dēļ vajāts, 1982. gadā lūdza atļauju līdz ar ģimeni izceļot no Padomju savienības. Viņam to nepiešķīra. 1987. gada jūnijā pie Brīvības pieminekļa teicis piemiņas runu aizvestajiem. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Edmunds Cirvilis, bijušais staļinisma cietumnieks, savā runā pie Brīvības pieminekļa teica, ka cilvēki var likt ziedus pie fašisma upuru pieminekļiem, tad kāpēc nedrīkst pie “austrumu iebrucēju” upuru? file:///home/ivars/Lejupiel%C4%81des/kenins_laura.pdf LPSR presē: “«Edmunds Cirvilis. Dienējis fašistu armijā. 1944. gadā Dānijas teritorijā pabeidzis diversantu un izpletņlēcēju kursus. 1945. gada aprīlī pēc iesūtīšanas PSRS teritorijā #sagūstīts. Nikns padomju varas ienaidnieks.» ” https://www.tvnet.lv/4750490/9-serija-fasistu-diversants-un-budza-mazdels Latvijas neatkarības kustība. Jānis Rožkalns: Latvijas neatkarības kustības (LNK) veidošanas ideja radās 1974. gadā un pieder Pāvilam un Olafam Brūveriem. Kad 1976. gada septembrī Brūveru ģimene ir spiesta Latviju atstāt, LNK vadību pārņem Edmunds Cirvelis. Bet ar 1978. gadu kustības arhīvs, zīmogs un vadība nonāca manās rokās un tā tas palika līdz LNK pagrīdes darbības izbeigšanai 1983.gada pavasarī. Laika posms no 1976. līdz 1978.g. bija vairāk sagatavošanās laiks, bet ar 1979. gadu sākās aktīva pretošanās kustības darbība. Šajā laikā arī strauji pieauga LNK dalībnieku skaits, no 3-4 sākumā līdz 20 cilvēkiem. Organizācijas vadība bija mūsu triju rokās: manās, Jāņa Vēvera un Edmunda Cirveļa. Mēs trijatā tikāmies reti, to nepieļāva konspirācija, jo mums visiem čeka jau sekoja, bet es parasti kārtējās akcijas apspriedu gan ar vienu, gan ar otru no viņiem. http://lpra.vip.lv/lnkust.htm |
|
CUKURS JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ČEVERS LEONARDS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
ČĪČIS JĀNIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ČUILS JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
DADZIS ALFRĒDS, 1922. g., bijušais leģionārs, uzņēmies jaunu nacionālās pretestības kustības organizācijas “Tēvijas vanagi” dalībnieku piesaistīšanu Liepājā. 1947.g. pavasarī apšaudē 🕇krita A. Dadzis, bet G. Rukuts tika nāvīgi ievainots. Trešajam – J. Brūnam, lai gan sašautam kājā, izdevās izlauzties un atgriezties bunkurā. Skat. Tilibs Alfrēds. Alfrēds Dadzis dz. 1922. g. “Balto krustu” uzstādījis bijušais nacionālais partizāns Jānis Pirtnieks vietā, kur 1947. gadā čekisti no slēpņa nošāva nacionālās pretošanās organizācijas “Tēvijas vanagi” partizānu grupas cīnītājus Gunāru Rukutu un Jāni Dadzi. https://karavirukapi.blogspot.com/p/d.html Dadzis Alfreds – uz piemiņas zīmes latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem Rucavā pie luterāņu baznīcas. Latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem, cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945.-1955.g. krituši Dienvidkurzemes un Kretingas apriņķa brīvības cīnītāji. LNPA, LLKS. https://karavirukapi.blogspot.com/p/d.html Dadzis Alfrēds – uz Otaņķu pagastā piemiņas zīmes nacionālajiem partizāniem. Atklāta 2005. gada 9. septembrī vietā, kur atradies nacionālās pretošanās organizācijas “Tēvijas vanagi” partizānu grupas pirmais bunkurs. Skat. Tilibs Alfrēds https://karavirukapi.blogspot.com/p/d.html |
|
DAGA JĀNIS (Priekuļu pamatskolas skolnieks), 1940.gadā iesaistījās Cēsu skauta Ilmāra Grunda slepenajā pretkomunistiskajā cīņas organizācijā. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
DANBERGS ULDIS. Par Viestura ordeņa kavalieri iecelts: Uldis Danbergs, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā, Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā un sabiedriskajā darbā |
|
DANKERS CĒZARS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
DANNE E. – VDK aģenti “Ozols” un “Pols” ziņoja, ka Viktors Kalniņš kopā ar G. Astru, I. Cālīti, I. Žukovski, Juri Ziemeli, E. Prauliņu, E. Danni un J. Pūpolu pulcējušies pie Ernesta Laumaņa kapa Rīgas 2. Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Viktors_Kalni%C5%86%C5%A1_(disidents) |
|
DARBIŅŠ OSVALDS, nacionālkomunists, avīzes “Rīgas Balss” redaktors, no amata atbrīvots 1959. gada oktobrī, pēc tam televīzijas studijas izlaidumu vadītājs. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā O. Darbiņš strādāja laikraksta “Darbs” redakcijā. Vērmahta iebrukuma laikā devās bēgļu gaitās uz Uzbekijas PSR, 1942. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, darbojās 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas laikrakstā “Latviešu Strēlnieks”. Pēc kara beigām strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktora vietnieku (1947–1952) un žurnālā “Bērnība” (1952–1956), 1948. gadā izšķīrās no sievas Adelīnas, bija LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona otrais sekretārs (1956-1957). 1957. gadā viņš izveidoja vakara laikrakstu “Rīgas Balss”, pēc apsūdzības nacionālismā un atbrīvošanas no šī amata strādāja televīzijas studijā par Programmas galvenās direkcijas galveno redaktoru (1960-1965). Pēc pensionēšanās 1966. gadā izdevniecība “Liesma” iespieda viņa pēdējo tulkojumu no krievu valodas: V. Mihailovs. Stāsts par čekistu. Miris 1983. gada 2. maijā un apglabāts Rīgas Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Osvalds_Darbi%C5%86%C5%A1 |
|
DAUKŠTS JĀNIS (dz. 1920.g.). 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 1940.gada 4. un 5.novembrī notika #arests. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
DĀVIS JĀNIS (dz. 1893. g.), Latvijas Nacionālais leģions. – skolotājs, bijušais latviešu strēlnieks, 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā, audzis Latvijas armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka ģimenē. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, 🕇nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
DEKLAVS KĀRLIS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas 25 gadus (🕇mira 20 gadu vecumā – gāja bojā lēģeros). Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html Deklavs Kārlis – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
DĪCMANIS JĀNIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
DIDRIKSONS NIKLĀVS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
DINGA EDGARS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
DOROŅINA LIDIJA (LASMANE, dz. 28. VIII 1925) – žēlsirdīgā māsa, palīdzējusi latviešu partizāniem. Arestēta 1948. gadā, sodīta ar #10 gadiem Urālu soda nometnē. 1949. gadā viņai piedzima meita Ārija, ko čeka nodeva bērnu namā. Pēc 5 gadiem Doroņina atgriezās Latvijā, kur Ārija beidza Mākslas akadēmiju. Otrreiz Lidija Doroņina apcietināta 1970. gadā par darbību baptistu draudzē un to, ka viņas dzīvoklī atrasti Solžeņicina un Amalrika raksti. Notiesāta uz #2 gadiem cietumā Rīgā. Trešo reizi viņa apcietināta 1983. gadā un notiesāta uz #8 gadiem. 1987. gadā viņai atļauts atgriezties Rīgā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
DREIMANE ŅINA (agrāk IVANOVA, dz. 27.1 1918 Krievijā, m. 22. VIII 1968 Ropažos) – dzejniece un rakstniece ILZE KALNĀRE. Palīdzējusi nacionālajiem partizāniem, 1947. gadā apcietināta un sodīta ar #25 gadiem spaidu darbos izsūtījumā. Atbrīvota 1956. gadā, ar grūtībām spējusi nopelnīt iztiku. Nespējot pakļauties režīma spaidiem, 🕇labprātīgi šķīrusies no dzīves. Brīvajā pasaulē publicētas grāmatas: stāsti Aktrise Ragārēs (1970), dzejoļi Zeltaziedi (1972,1982). Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
DUBROVSKIS KAZIMIRS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
DULBINSKIS KAZIMIRS (dz. 1906) – Romas katoļu priesteris, ordinēts 1932, iesvētīts par bīskapu 1947. #Arestēts 1949. gadā un ieslodzīts cietumā Sibīrijā, 1955. viņam atļauts atgriezties Latvijā, bet #1956. atkal izsūtīts. 1958 atgriezies Latvijā, #1959. atkal arestēts un nosūtīts uz Baltkrieviju. #Trešo reizi atbrīvots 1964, atgriezies Latvijā, bet ar ierobežotām tiesībām draudzes darbā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
DZENIS – deportēts uz #Permas koncentrācijas nometni. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
DZĒRVE PAULS (1918–1961). Nacionālkomunists. Latvijas vadībā uz 1956.g. augstu stāvokli bija sasniegusi 1940. gada komjauniešu paaudze – Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš, Pāvels Pizāns, Voldemārs Kalpiņš u. c. Latvijas PSR vietējā vara — Komunistiskās partijas centrālkomitejas birojs, Augstākās Padomes Prezidijs un Ministru Padome (Jānis Kalnbērziņš, Vilis Lācis u.c.) — nacionālkomunistu aktivitātes neitralizēt nebija spējīga vai arī nevēlējās. Par nacionālkomunistu ideologu daudzi uzskata ekonomistu Paulu Dzērvi. Viņa vadībā tika formulētas idejas, kas balstījās uz uzskatu, ka republikas ekonomikai jādarbojas pirmām kārtām tās iedzīvotāju interesēs. Viņš izstrādāja programmu “Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas”, kurā paredzēja Latvijas tautsaimniecību orientēt uz vietējām vajadzībām, atbalstīt zinātņietilpīgās nozares, piemēram radiotehniku. Viņš protestēja pret forsētu Latvijas industrializāciju, importējot gan izejvielas, gan darbaspēku. Ekonomistu viedoklis ļāva pamatot imigrācijas ierobežošanas pasākumus, kas pārsvarā saistās ar Eduarda Berklava darbību. Berklavs, būdams LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks 1956.—1957. un 1958.—1959. gadā, Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs 1957.–1958. gadā, aktīvi centās ierobežot Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu. Viņš arī centās panākt, lai vadītāji un tie ierēdņi, kas strādā jomās, kur iznāk saskare ar iedzīvotājiem, apgūtu latviešu valodu. …Pēc saskaņošanas ar Maskavu otrā sekretāra amatā ievēlēja esošo sekretāru — Vili Krūmiņu. …Vienas grupas kodolu veidoja lēmumā kritizētie Kārlis Ozoliņš, Eduards Berklavs un avīzes “Cīņa” galvenais redaktors Pāvels Pizāns. Pretējo nometni pārstāvēja Baltijas kara apgabala pavēlnieks Aleksandrs Gorbatovs, avīzes “Sovetskaja Latvija” galvenais redaktors Nikolajs Saļejevs un Arvīds Pelše. Zināmu līdzsvaru uzturēja J. Kalnbērziņa un V. Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. … 7.—8. jūlijā tika sasaukts LKP CK slēgtais plēnums. Pašā plēnumā gan no amata atcēla tikai vienu cilvēku — E. Berklavu, kurš tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā. Tomēr plēnumā iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski atlaida no darba nākamajos mēnešos. To vidū bija “Cīņas” redaktors Pāvels Pizāns, avīzes “Rīgas Balss” redaktors Osvalds Darbiņš, ilustrētā žurnāla “Zvaigzne” redaktors Rafaels Blūms, Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve u.c. LKP CK plēnumā 1959. gada 25. novembrī no amatiem atkāpās J. Kalnbērziņš un V. Lācis. Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Arvīds Pelše, Kopš 1966.gada PSKP Politbiroja loceklis, apbedīts Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas. … Pauls Dzērve, Latvijas PSR Ekonomikas institūta direktors, atcelts no amata 1959. gadā, mira autoavārijā 1961. gadā. (Miris 1961. gada 21. decembrī neskaidros apstākļos autokatastrofā pie Ropažu dzelzceļa pārbrauktuves. Apglabāts Rīgas Meža kapos. Andris Krēsliņš: “Izsūtījumā” uz “Latgiproprom” Tāmju nodaļu 1960. gadā no Zinātņu akadēmijas ieradās Pauls Dzērve. Kad viņš 1961. gadā 🕇gāja bojā autokatastrofā, es biju viens no tiem, kam uzticēja nest zārku Pirmajos Meža kapos no kapličas cauri milzīgajam pavadītāju pūlim, kurā redzēju arī no savas trimdas vietas Vladimiras uz bērēm atbraukušo raudošo Eduardu Berklavu.) https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti |
|
DZINĒJS INDULIS (dz. 1925.g.), no Rīgas 30.pamatskolas iestājies Rīgas valsts tehnikumā. Viens no pirmajiem tā audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem. Par vieglprātīgu attieksmi pret organizāciju tika izslēgts. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
EGLE ĒRIKS, dzim., segvārds “Lazda”, 1931. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks, aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februāri Cēsu skolotāju institūta kopmītnē. 25+5 gadi. Kolimā – Mjaudžā. 🕇Miris. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
EGLE LUDIS, segvārds “KALME”, dzim. 1927. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks, aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februāri Cēsu skolotāju institūta kopmītnē. 25+5 gadi. 🕇Miris. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf Egle L., nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Alūksnē. Bratskā nonāca M. Kļaviņa un L. Egle. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
EGLĪTE INTA, segvārds VAIDA LIEPA, dzim. 1929.g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” dalībniece. 1946. gada 26. februārī agri no rīta arestēja visas piecas meitenes un ievietoja Alūksnes milicijas aizturēšanas izolatorā, uz 10 gadiem brīvības atņemšanu +5 bez tiesībām. 🕇Mirusi jau Centrālcietumā, 17 g. jauna, apglabāta masu kapos kaut kur Matīsa kapsētas pievārtē. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf ## |
|
EGLĪTE LĪVIJA, dzim. 1926.g., „Tālavas sili” vadītāja – segvārds ILDZE DAUGAVIETE, uz 10 gadiem brīvības atņemšanu +5 bez tiesībām. 🕇Mirusi. „Tālavas sili” – Dzimtenes sili”, Alūksnes ģimnāzistu pretošanās organizācija.Mālupes pagastā piemiņas akmens pie “Bitāna bunkuriem” Mālupes pagasta meža masīvā. GPS 57.276936, 27.270831. Tur 1946. līdz 1948. gadam atradies nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve, kurā tika drukāti Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) preses izdevumi “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. Šo izdevumu sagatavošanā un izplatīšanā bija iesaistīta Alūksnes ģimnāzistu pretošanās organizācija “Dzimtenes sili”.karavirukapi Nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupa „Tālavas sili” – 1945.gada 2.oktobrī to dibina piecas Alūksnes vidusskolnieces, kā arī nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupa „Dzimtenes sili” – dibināta 1946.gadā pēc „Tālavas silu” sagrāves. Par savu uzdevumu jaunieši uzskata cīnīties pret svešo un naidīgo varu. … Līvija Eglīte, segvārds Ildze Daugaviete, dzim. 1926.g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” vadītāja. Inta Eglīte, segvārds Vaida Liepa, dzim. 1929.g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” dalībniece. Lūcija Sāgameža, segvārds Laima Gauja, dzim. 1928.g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” vad. vietniece. Anna Prindule, segvārds Rieta Goba, dzim. 1928. g., – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” dalībniece. Rēzija Lauce segvārds Māra Atvare, dzim. 1926. g., „Tālavas sili” – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” dalībniece. 1946. gada 26. februārī agri no rīta arestēja visas piecas meitenes un ievietoja Alūksnes milicijas aizturēšanas izolatorā. Reizē ar “Tālavas silu” meitenēm arestēja partizānus tēvu Aleksandru Rēderu un dēlu Jāni Rēderu, dzim. 1926. g. Tēvs dzimis 1903. gadā. Šajā krimināllietā iesaistīja un arestēja vēl citus, ar “Tālavas siliem”nekādos sakaros neesošos zēnus, vidusskolniekus Andreju Sinātu, dzim. 1930.gadā, Jāni Veidiņu, dzim. l929. g., Arturu Sakvārni, dzim. 1930. g., Visi notiesātie tika izsūtīti uz Padomju Savienības austrumu un ziemeļu attālākajiem rajoniem, Kolimu un Magadānu. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
EGLĪTIS ARVĪDS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. vadītājs bija Arvīds Eglītis. Atis Skalbergs: “Viņa tēvs bija ieslodzīts padomju lēģeros. Daži pretošanās kustības dalībnieki tīšām iestājās komjaunatnē, lai uzzinātu, ko domā un plāno sarkanie. 16 un 17 – gadīgi puiši. Daudzi Liepājas Politehnikuma studenti bija gatavi cīnīties par brīvu Latviju. Tā nodibinājās pašiem sava organizācija «Kursa». Pretošanās kustībā «Kursa» iestājās patriotiski noskaņoti jaunieši ne tikai no Liepājas Politehnikuma, bet arī no Pedagoģiskā tehnikuma, Cīravas meža tehnikuma, 1.vidusskolas un Lietišķās mākslas vidusskolas. Mūsu skaits bija ap 90. Iestājoties «Kursā», jaunieši deva zvērestu, pamatdoma bija šāda: «Kursa» cīnīsies pret latviešu apspiedējiem, boļševikiem, kas iznicina mūsu tautu. Organizācijas mērķis ir atbrīvot Latviju un atjaunot tās valstiskumu. Tie, kas nodos savus biedrus, tiks pasludināti ārpus likuma un iznicināti.» … 1947. gada 8. septembri arī Liepājā sākās aresti. Apcietināja 31 «Kursas» dalībnieku. Pārējiem izdevās paglābties, kaut tikai uz laiku, un pāriet nelegālā stāvoklī. Sākās kursiešu pratināšana. Tā bija nežēlīga. Vairāki jaunieši to neizturēja. Kad pratināja «Kursas» vadītāja vietnieku Arni Otrupu, izmeklētājs skaidri pateica: «Zini, man šodien nav laika ar tevi ķēpāties. Izlasi šo protokolu! Tās ir Arvīda Eglīša atbildes.» Tur bija viss izstāstīts. Pratinātāji visvairāk bija krievu virsnieki, rupji un nežēlīgi. Bet bija jau arī tā dēvētie nacionālie kadri, t. i, latvieši. Tulkoja jaunākais leitnants Uzuliņš. Viņš bija sevišķi aktīvs, kliedza, draudēja, palaida rokas, centās visādi izkalpoties. Tāds pats bija izmeklētājs Lagzdiņš. Kad latvietis sit latvieti, tad sāp visvairāk… čeka ar draudiem un varmācību centās panākt, lai daži pretošanās kustības dalībnieki parakstītos, ka sadarbosies ar čekistiem. … Lieta Nr. 9845. Tā ir bieza, veseli 9 sējumi, tie jānovieto divās kaudzēs, lai neapgāztos. Tā saucas «Eglīša Arvīda Voldemara d. grupa». Notiesāti pēc 58,-1a. un 58.-2. panta (tas ir visbriesmīgākais pants) par dzimtenes nodevību. Šis pants skan kā izsmiekls – jauniešus, kas dzima brīvajā Latvijā 20-tajos un 30-tajos gados un kas ieročiem rokās gatavojās aizstāvēt savu dzimteni; soda par dzimtenes nodevību! Padomju okupācijas režīms, kas deportēja uz Sibīriju desmitiem tūkstošu latviešu, kas Litenē un citur apšāva latviešu armijas virsniekus, kas staļiniskajām represijām pakļāva katru godīgu latviešu patriotu, ļoti vēlējās, lai bailēs un šausmās plosītā tauta padevīgi padotos un savus slepkavas atzītu par atbrīvotājiem. Latviešu tauta nepadevās nekad. Nodevēji tomēr bija arī mūsu vidū. … Savus biedrus nodeva šīs kustības vadītājs Arvīds Eglītis. Viņš pakļāva drausmīgām mokām visus kursiešus. … Par spīti nodevībai, Arvīdu Eglīti notiesāja tāpat kā citus – Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu Arvīdam Eglītim; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra #brīvības atņemšanu uz 25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Arī viņš atgriezās Latvijā un mira 1963. gada 27. novembri Liepājā, kad izkrita pa ceturtā stāva logu.” Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
EGLĪTIS IMANTS, (SMILGA) 1931.g. Annas pagastā, Intas un Līvijas Eglīšu brālis. 10. klases skolnieks, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Alūksnē, cīņai „Dzimtenes silos” iestājās ar segvārdu Smilga. Karagandā, „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Eglīte Imants, segvārds “Smilga”, dzim. 1931. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks, aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februārī Cēsu |
|
EINFELDS VISVALDIS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
ELVIŅŠ- uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ENDOLS – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bijis apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ENDOLS ERNESTS (dz. 1916) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ENĢELE LOTE – Sakas pagastā Cīravas Akmensraga meža iecirknī piemiņas akmens Pāvilostas novada nacionālajiem partizāniem. Atklāts 2012. gada 15. maijā. Šajā meža iecirknī 1946. gada rudenī Aizputes apriņķa čekisti 🕇noslepkavoja Friča Androvska (segvārds: Jānis Lapiņš) partizānu grupas dalībniekus: A. Rubeni, Jāni Virbuli, Lūciju Virbuli (sieva un vīrs), Loti Enģeli, Nikolaju Bētingu https://karavirukapi.blogspot.com/p/d.html Eņģele Lotte – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ERSA MIRDZA BEATRISE (1924—2008) bija latviešu tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā. Franču grupa. Dzimusi 1924. gada 22. martā Rīgā rakstnieka Ādolfa Ersa un dziedātājas Helēnas Ersas-Kozlovskas ģimenē. Mācījās N.Vanadziņa mūzikas skolā un Franču licejā. Studēja LVU Filoloģijas fakultātes Romāņu nodaļā (1944-1950), līdztekus līdz 1948. gadam mācījās Drāmas teātra aktieru studijā, pēc tam strādāja Rīgas Ceļojošajā un Valmieras teātrī. 1948. gadā viņa apprecējās ar Jelgavas teātra aktieri Tālivaldi Lībieti. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki viņu izsekoja apcietināja kopā ar citiem t.s. “Franču grupas” locekļiem 1951. gada janvārī, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Papildus par inkriminējošiem tika izvirzīti ieraksti dienasgrāmatā 1944. gada 11. septembrī: “Mana nabaga tauta, mana Latvija. Šoreiz Tu esi tā, kas nevainīga dabū ciest. Kopā ar brāļu tautām igauņiem un leišiem Tu kriti par upuri asinskārajām vācu un boļševiku idejām. Skaists sapnis bija Tava īsā brīvība. Laimīgi ir tie, kas dzīvojuši šajā laikā. Un, kaut arī būtu jāmirst, es tomēr mīlu tevi, mana brīvā Latvija.” Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irma Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. 1951. gada 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede viņai piesprieda septiņus gadus sevišķā režīma nometnē. Ieslodzījumu viņa izcieta stingra režīma #konclāģerī Rečlaga nometnē Vorkutā. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja par koncertmeistari Leļļu teātrī (1956-1961), tulkoja no franču un itāļu valodas. 1977. gadā viņu uzņēma Rakstnieku savienībā. Francijas prezidents Fransuā Miterāns Latvijas valsts vizītes laikā 1992. gadā Mirdzu Ersu un Ievu Lasi ielūdza uz oficiālo pieņemšanu Elizejas pilī Parīzē sakarā ar Francijas valsts nacionālajiem svētkiem 14. jūlijā. 1999. gadā viņa kopā ar S.Viesi sakārtoja Ā. Ersa dzejas izlasi “Cel altāri no zemes”. Mirusi 2008. gada 8. jūnijā Valkā. Apglabāta Rīgā, Sarkandaugavas kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Mirdza_Ersa |
|
EZERIŅŠ OJĀRS, Latvijas Nacionālais leģions. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi 🕇gājuši bojā. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
FIRKS JĀNIS (?) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
FRANCKEVIČS GEDIMINS (dz. 1921.g.). 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. Šai nolūkā kopīgā ar organizācijas biedriem Leopoldu Liņavski (dz. 1918.g.), Staņislavu Briedi (dz. 1920.g.), Zigrīdu Muktopāvelu (dz. 1920.g.), Jāni Raģeli (dz. 1921.g.), Jāzepu Samušu (dz. 1919.) un Robertu Cauni (dz. 1920.g.) tika savākts lielāks daudzums sprāgstmateriālu (10 m Bikforda auklas, piroksolīns), ko noglabāja Somersetā Greižu mājā, kur G.Franckevičs īrēja dzīvokli. Sprāgstmateriāli tika iegūti likvidētajā Aglonas ģimnāzijas saimniecības noliktavā, kura vēl nebija oficiāli nodota attiecīgajām iestādēm. Saimniecībā sprāgstvielas lietoja celmu spridzināšanai, ierīkojot jaunus tīrumus. Oktobra sākumā organizācija bija ieguvusi arī sešus Latvijas valsts karogus, kas noderētu turpmākajām akcijām, un šapirogrāfu uzsaukumu pavairošanai. 13.oktobrī G.Franckevičs atveda no Rīgas uzsaukuma tekstu. To viņam bija iedevis kāds bijušais skolasbiedrs, kurš dzīvoja Rīgā un bija nelegālas nacionālo cīnītāju organizācijas loceklis. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku aresti. Cīņas stafeti Aglonas vidusskolā pārņēma viņu biedri. 10.klases skolēni Broņislavs Škapars (dz. 1920.g.), Jāzeps Škapars (dz. 1922.g.), Jāzeps Matisāns (dz.1920.g.) un 11.klases audzēknis Jānis Daukšts (dz. 1920.g.) skolā izveidoja jaunu organizāciju cīņas turpināšanai. Ņemot vērā G.Franckeviča iekrišanas drūmo mācību, kā arī apzinoties savu zināšanu trūkumu konspiratīvas darbības organizēšanā, jaunā nacionālistu kopa meklēja ceļus, kā iegūt šādas zināšanas. Laiks negaidīja. Tika sasauktas grupas apspriedes, kuras notika vietējā Leitānu kapsētā. Apspriedēs noklausījās un izdebatēja pašu (it sevišķi B.Škapara) sagatavotos referātus par pagrīdes darba organizēšanu, analītiski izpētot laikrakstā “Cīņa” publicētos komunistisko nelegālistu plaši klāstītos memuārus. Tādējādi tika mēģināts izveidot nelegāla darba veikšanas ābeci, kad cita avota nebija. Bet čeka uztaustīja arī šo jauniešu gaitas. Daļu no viņiem tai izdevās izsekot, un 1940.gada 4. un 5.novembrī notika aresti. Apcietināšanu izdarīja toreizējais Daugavpils čekists P. Karaļūns. Pratinājis Daugavpils čekas operpilnvarotais V.Latišenko, par kuru B.Škapars savā 1956. gada 30.septembra iesniegumā PSRS AP Prezidijam raksta, ka pratinātājs “lietoja gumijas sitamo, un es biju spiests parakstīt to, ko viņam vajadzēja”. Aglonas vidusskolas skolēnu nacionālās cīņas pirmajam organizētājam G.Franckevičam ar Baltijas kara apgabala kara tribunāla 1941.gada 21.maija spriedumu izpildīts nāvessods. G. Franckeviča 🕇mirstīgās atliekas kopā ar citu čekas upuru līķiem bija atrastas Baltezerā un apbedītas pēc boļševiku izdzīšanas no Latvijas kara sākumā. Fragmenti no Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
FREIBERGS ARVĪDS, 1940.gada 24.augustā, nodibinot slepenu pretkomunistisku cīņas organizāciju, Cēsu skauti Ilmārs Grundis (tikko uzņemts Cēsu vidusskolas sākumklasē), Arvīds Freibergs, Zāmuels Kušaks un Haralds Urbāns lika pamatus nelegālai latviešu nacionālās pretošanās kustībai. I.Grundis kļuva par tās vadītāju. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
FREIMANIS GUNĀRS (dz. 3.X 1927 Vaiņodē). Kā gaisa spēku palīgs saņemts krievu gūstā. Atbrīvots 1954 vai 1955. 1964.gadā publicēti viņa dzejoļi Karogā, arestēts tai paša gadā. Notiesāts uz 5 gadiem par aģitāciju un pretpadomju propagandu. Atbrīvots 1969. Par dzejoļu lasīšanu paziņām saņēmis čekas brīdinājumu, un kopš 1976 viņa dzīvoklis atkārtoti kratīts. No čekas uzraudzības atbrīvots 1987. gadā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Dzimis 1927.gada 3.oktobrī Liepājas apriņķa Vaiņodē. Pirmo reizi arestēts 1946.gada 8.februārī par “pretpadomju literatūras izplatīšanu”. LPSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls Freimanim piesprieda #10 gadus ieslodzījumā. Sodu viņš izcieta Tālo Austrumu nometnē “Sevvostlag”. 1954.gadā Freimanis atgriezās Latvijā. Pēc atgriešanās sāka rakstīt dzejoļus. Daži no tiem 1964.gadā pat tika publicēti žurnālā “Karogs”. Otro reizi Gunāru Freimani arestēja 1964.gada 27.martā un augusta beigās tiesāja par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Šoreiz Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam piesprieda #piecus gadus ieslodzījumā. Otro brīvības atņemšanas termiņu Freimanis izcieta Mordovijas APSR “labošanas darbu” nometnē “Dubravlag”. Pēc soda izciešanas, viņš 1969.gadā tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gan ieslodzījumā, gan pēc tam Freimanis turpināja rakstīt dzejoļus. Savu dzeju, īpaši vēsturiskās poēmas viņš lasīja priekšā saviem draugiem un domubiedriem. 1976.gadā VDK viņa dzīvoklī, vasarnīcā un darba vietā sarīkoja kratīšanas, kurās konfiscēja daļu Freimaņa dzejoļu, bet pašu Freimani brīdināja, ka viņa dzejai ir “politiski kaitīgs saturs”, kas ir “pretrunā PSRS valsts drošības interesēm”. 1983.gada 28.martā viņu arestēja trešo reizi un tiesāja tā paša gada decembrī kopā ar Gunāru Astru. Latvijas PSR Augstākā tiesa Freimanim piesprieda #brīvības atņemšanu uz četriem gadiem ar sekojošu nometinājumu uz diviem gadiem. Ieslodzījumu viņš izcieta politieslodzīto nometnē Permas apgabalā, bet 1987.gada februārī tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gunārs Freimanis miris 1993.gada 27.decembrī. https://www.laikmetazimes.lv/2019/02/06/1983gada-politiskas-pravas-latvija/ Gunārs Freimanis, cilvēks ar bagātu pretestības dalībnieka un cietumnieka stāžu; mūža beigās diemžēl salūza (interesanti atzīmēt, ka Astra viņam piedeva un pēc iziešanas no ieslodzījuma 1988.gadā pat redzams uz vienām fotogrāfijām ar Freimani). Pie Brīvības pieminekļa līdzās Konstantīnam Pupuram ar karogu bija viņa domubiedri, tostarp Anta Bergmane, Alfrēds Zariņš, dzejnieks un bijušais politieslodzītais Gunārs Freimanis un citi. https://www.laikmetazimes.lv/2017/11/20/vini-cinijas-par-latviju-konstantins-pupurs/ |
|
FREIMANIS VILIS un viņa brālis – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
FRENKELS VLADIMIRS – kristīts Latvijas žīds, apcietināts 1985. gadā un notiesāts uz #18 mēnešiem spaidu darbos par reliģisku un filozofisku rakstu glabāšanu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
FRIDRIHSONS KURTS – dzimis Rīgā vācu vīndara un degustatora Johana Fridrihsona un viņa sievas Helēnas ģimenē. 1929. gadā absolvēja Rīgas pilsētas vācu ģimnāziju. No 1931. līdz 1938. gadam studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, apmeklēja gleznošanas kursus pie Vilhelma Purvīša. 1938. gadā mācījies Parīzē pie A. Derēna. No 1938. gada strādāja Valtera un Rapas grāmatnīcas ārzemju nodaļā, bet Otrā pasaules kara laikā no 1941. gada — Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 1942. gadā apprecējās ar farmaceiti Zentu Dedzi. 1944. gadā notika viņa darbu izstāde, bet tajā pašā gadā viņu iesauca Vērmahtā, kur viņš dienēja propagandas vadā. 1944. gada rudenī viņš Liepājā kopā ar mākslinieku Gunāru Hermanovski dezertēja un neveiksmīgi mēģināja bēgt uz Zviedriju. Pēc kara bija pedagogs Ventspilī un Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. 1945. gada rudenī Kurts Fridrihsons, Gustavs Bērziņš, Arnolds Stubavs un Alfrēds Sausne kopā ar sievām sāka regulāri tikties, lai apspriestu jaunākās teātra izrādes. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki Fridrihsonu izsekoja un apcietināja kopā ar citiem t.s. “Franču grupas” locekļiem 1951. gada janvārī, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Kaut arī Baltijas kara apgabala kara tribunāls 30. jūnijā atzina, ka K. Fridrihsonam “izvirzītā apsūdzība, ka viņš 1950. gadā kopā ar Rolfu Rāceni gatavojies veidot nelegālas grupas ar mērķi saliedēt pretpadomju elementu pagrīdes pretpadomju darbībai”, nav apstiprinājusies tiesas izmeklēšanā, tomēr viņu notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš izcieta ieslodzījumu #konclāģerī Kamišlagā Omskas apgabalā līdz 1956. gadam. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, vēlāk Dailes teātrī (1967—1972) un kombinātā „Māksla”. Atmodas kustības laikā 1989. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu. 1990. gadā Fridrihsons kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Miris 1991. gada 31. janvārī, apglabāts 1.Rīgas Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Kurts_Fridrihsons |
|
FRIŠMANIS JUKUMS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
GAIĶIS TEODORS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
GAILĪTIS KĀRLIS, pulkvežleitnants – #Potmas nometnē Mordovijā Ernests Laumanis sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu Cālīti un Knutu Skujenieku. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
GAILUMS ANTONS (IGO), 1929. – jauniešu pretestības organizācijas “Latgales vanagi” biedrs. Piemiņas zīme uzstādīta vietā, kur 1951. gada 15. oktobrī čeka ielenca bunkuru; kad apšaudē ar čekistiem partizāniem beidzās munīcija, viņi, lai nekristu gūstā, 🕇uzspridzinājušies. Par piemiņas zīmes uzstādīšanu parūpējies viens no izdzīvojušajiem “Latgales vanagu” biedriem – Antons Ludboržs, kas, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju.Ilzeskalna pagasta Ērzeļovā piemiņas zīme (Baltais krusts) nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html Gailums Antons, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns, ar Jāzepu Ludboržu un Jāni Romānu krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
GAIŠS ARMANDS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1.vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
GAITENIEKS ARNOLDS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
GĀRKŠĶE INGUNA – (dz. 23. VI 1952 Rīgā) – beigusi Rīgas Lietiskās mākslas vidusskolu. 1978. gadā viņas dzīvoklī izdarīta kratīšana, dzīvokļa griestos ierīkotas noklausīšanās ierīces. 1980.gadā apprecas ar ASV latvieti Laimoni G. un 1981.gadā var izceļot no Padomju savienības. Citādi domājošā LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
GAROZA BOĻESLAVS (dz. 1924) – sodīts par nodevību” ar #10 gadiem Permā. Atbrīvots pirms soda izciešanas. |
|
GINTERS ARMANDS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra #brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
GLEIZDS JĀNIS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. , būdams ievainots, lielinieku sagūstīts 🕇krita 1949. gada 20. oktobrī pēc uzbrukuma partizānu grupai no slēpņa pie Ičas upes. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html Piemiņas zīme uzstādīta vietā, kur 1949. gada 20. novembrī krita divi Nautrēnu–Nūmērnes grupas nacionālie partizāni. Notikumu dalībnieks Jānis Gleizds, arī “Latgales vanagu” bijušais biedrs, kas, sākoties organizācijas dalībnieku arestiem, paspēja pievienoties nacionālajiem partizāniem, atceras: “Tajā briesmīgajā naktī mēs, pieci vīri, šeit gribējām šķērsot Ičas upi, bet nezinājām, ka mūs kangars jau ir nodevis. Kad mēs nokļuvām pie upes, uzreiz gaisā uzšāvās divas raķetes un sāka strādāt ložmetēji un automāti. Mani ievainoja, nācu pie samaņas tikai cietumā, divi biedri izglābās, bet Zemitānu un Gutānu nošāva, viņu atdusas vietas nav zināmas, it kā esot iemesti kādā akā Rogovkas ciemā”.Nautrēnu pagasta Cisovkā Rogovkas–Ruskulovas ceļa kreisajā pusē pie Ičas tilta piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem. |
|
GLEIZDS VITOLDS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
GOLDBERGS ANDRIS (dz. 1936) – ostas strādnieks, notiesāts 1976. gadā uz #diviem gadiem spaidu darbos par streiku gaļas trūkuma dēļ. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
GRABĀNS IVARS (dz. 1922) – līdz 1956.gadam bijis partizāns. 1968 apcietināts un sodīts ar 15 gadiem Permas koncentrācijas nometnē. 1978.gadā protestēja par to, ka viņa vēstules piederīgajiem nosūta ar lielu kavēšanos. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Stanislava Zavadska grupas dalībnieks, no meža iznāca 1956. gadā, apcietināts 1968. gadā, notiesāts ar #15 gadiem izsūtījuma Permā, 35. nometnē, atbrīvots no apcietinājuma 1983. gada aprīlī! … psichiatrs Semjons Gluzmans vēstulē kādai dānietei: |
|
GRAIKSTIS VIESTURS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. |
|
GRANTIŅŠ LINARDS (dz. 1950 Omskas apgabalā) – apcietināts 1986. gadā par «Helsinki 1986″ grupas nodibināšanu Liepājā. Atlaists brīvībā, bet aizliegts atstāt Liepāju. 1987. gada jūnijā sodīts ar #6 mēnešiem ieslodzījumā it kā par izvairīšanos no karadienesta. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Bitenieks: Radās ideja sarīkot mītiņu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņai. Par mītiņa organizēšanu ziņoja gan “Brīvā Eiropa”, gan “Amerikas balss”. Mēs paši tikām izolēti. Mani 9.jūnijā pēkšņi iesauca armijā, aizveda uz Pluņģes mežiem. Grantiņš veselības stāvokļa dēļ no iesaukšanas aktīvajā dienestā bija atbrīvots. Tomēr kara komisariātā kaut kāda aizdomīga ārstu komisija atzina viņu par karaklausībai derīgu. Grantiņš protestēja, un viņam piesprieda sešus mēnešus kolonijā. Mārtiņam Barisam tika uzlikts #mājas arests. Taču mītiņš, par spīti visam, notika. 2015.gada 24.jūlijā Grantiņš tika aizturēts, pamatojoties uz tiesas lēmumu piemērot viņam drošības līdzekli – apcietinājumu. Šo drošības līdzekli tiesa viņam piemēroja jau 2014.gadā pēc Drošības Policijas lūguma saistībā ar 2012.gada 10.aprīlī sākto kriminālprocesu pēc Krimināllikuma panta par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu. |
|
GRASMANIS VOLDEMĀRS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas 25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html Grasmanis Voldemārs – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
GRAUDIŅŠ HEINRIHS, Aizupes meža tehnikuma audzēknis, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. No galda tika novāktas komunistu propagandas brošūras, un to vietā Heinrihs Graudiņš izlika aizsargu un mazpulku literatūru. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
GRĪNBERGS ĀRVALDS (ARNOLDS) – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks. Grinberga pēdējie vārdi tiesā: «Es izcietīšu savu sodu, bet man žēl, ka, būdams «Kursā», neesmu nošāvis nevienu tādu kā jūs.» Arnoldu Grinbergu Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
GRĪNBERGS ILMĀRS (dz. 1922. g.), Rīgas pilsētas 1.vidusskolas 10.klases skolnieks, Latvijas Nacionālā leģiona (LNL) “bataljona komandieris”, starpnieks ar Rīgas valsts tehnikuma audzēkņu organizāciju 1940.gadā. Pavisam negudra liekas R.Stūrīša un H.Rimšas brīvprātīga ierašanās Valsts drošības tautas komisariātā 1940.gada 21. un 22.decembrī, lai sniegtu ziņojumus un liecības par citas pretkomunistiskas, bet uz Vāciju orientētas organizācijas — Latvijas Nacionālā leģiona (LNL) pastāvēšanu, šīs organizācijas cilvēkiem un aktivitātēm. Pamanījis norobežošanās tieksmes, LNL “bataljona komandieris” I.Grīnbergs izteica savam “vada komandierim” tehnikuma organizācijas vadītājam R.Stūrītim atklātus draudus, uzsverot, ka LNL atkritējus soda ar nāvi. To atgādināja arī LNL līderis J.Tamanis, tiekoties ar R.Stūrīti. Lai novērstu šādus draudus, R. Stūrītis kopā ar H. Rimšu bija naivi iedomājušies izspēlēt čeku pret LNL vadību. LVA atrodas materiāli, kas liek domāt, ka čekai par LNL jau bija informācija arī bez tās, ko sniedza R.Stūrītis un H.Rimša. Čekas rīcība bija momentāna. Jau 21.decembrī arestēja A.Kalnu un pulkvedi R.Briesmu. 31.decembrī apcietināja J.Dāvi, 8.janvārī – J.Tamani un tiešo tehnikuma jauniešu izrīkotāju I.Grīnbergu. Viņiem sekoja citu ar LNL saistīto cilvēku aresti. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi 🕇gājuši bojā. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T. Mangulis un J. Dāvis. Latvijas Nacionālais leģions bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Šādas organizācijas veidošanas ideju tūliņ pēc okupācijas 1940.gada jūnijā bija izvirzījusi neliela domubiedru grupa ar Latvijas aerokluba instruktoru Jāni Tamani (dz. 1911.g.), Latvijas armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka ģimenē augušo Alfonu Kalnu (dz. 1914.g.) un skolotāju, bijušo latviešu strēlnieku Jāni Dāvi (dz. 1893.g.) priekšgalā. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. 1940.gada vasaras otrajā pusē un rudenī LNL pārstāvji izbrauca uz dažādiem Latvijas novadiem, par kuriem bija zināms, ka tajos pastāv pretpadomju grupas, un centās tās pakļaut savai vadībai. Rīgas Valsts tehnikuma, Rīgas pilsētas 1. un 2.vidusskolas, Rēzeknes skolotāju institūta, Rūjienas un Gaujienas aizsargu, Varakļānu ierēdņu un dažas citas pretkomunistiskas kopas, pulciņi vai organizācijas loģiskā tieksmē iekļauties kādā lielākā, stiprākā un pieredzējušākā organizācijā, par kādu sevi stādīja priekšā LNL, labvēlīgi uzņēma šādus aicinājumus. Bet LNL vadībā nebija cilvēku, kuriem tāda vēriena darbībai būtu nepieciešamā prasme, autoritāte un sakari. Nedeva sekmes arī ar J.Dāvja starpniecību izteiktais aicinājums bij. Latvijas armijas 5.kājnieku pulka komandierim Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim pulkvedim Robertam Briesmam uzņemties LNL militāro lietu vadību. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. Tomēr kustība neapsīka un cīņa turpinājās ar vēl lielāku sparu. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
GRĪNERTS KĀRLIS (ČIKA) – #25 gadus nosēdēja lēģerī. Viņš tur tika turēts līdz pat 1971.gadam tikai tāpēc, ka nelūdza apžēlošanu. Nekāda labā dzīve šiem cilvēkiem nebija arī pēc atgriešanās no lēģera – par to parūpējās režīms. Mežabrāļi arī nemitīgi atradās čekas kontrolē. Jo tieši viņi bija tie, kas sabiedrībā uzturēja pretestības garu okupācijas režīmam. Laukos pēckara gados labi zināja, kas ir mežabrāļi un ka viņi joprojām pretojas okupantiem. Skaļi par to nerunāja, bet ģimenēs klusībā pārsprieda. http://lpra.vip.lv/nesalauztie.htm |
|
GRĪNFELDE MILDA – #stingra režīma nometnē Taišetas–Ļenas trasē Irkutskas apgabalā. Milda Grīnfelde bijusi dzejnieka Aleksandra Čaka tuvs draugs un mūza. Arestēta 17.04.1951. tā saucamajā franču grupas lietā – uzturējusi sakarus ar nacionālistisku pretpadomju bandu, uzrakstījusi pretpadomju satura grāmatu “Tētis-karavīrs”. Notiesāta pēs 58.panta – dzimtenes nodevība, ieslodzīta stingra režīma nometnē Taišetas-Ļenas trasē Irkutskas apgabalā 1951–56. Latvijā atgriezās 1956.gadā. Izsūtījumu Sibīrijā izcieta arī māsa Aina Mitrevica un viņas vīrs Oskars Mitrevics, kuri 1955.gadā atgriezās Latvijā pie savas 1942.gadā dzimušās meitas Antaresas. https://timenote.info/lv/Milda-Grinfelde-1909 Milda Grīnfelde: “Pats Rudzītis jau mani ar Čaku bija iepazīstinājis. Reiz viņš piezvanīja un aicināja mani ciemos, sacīdams, ka noteikti būs Čaks ar saviem dzejoļiem un varbūt arī Sudrabkalns. Es lepni atteicu: “Vajag man Čaku! Es varu lasīt viņa grāmatas.” Bet vēlāk tomēr satikāmies. … Mani izsūtīja 1951.gadā. Toreiz es strādāju ziņu aģentūrā LETA. Paņēma ciet Rūdolfu dienā — 17.aprīlī. Sibīrijā biju piecus gadus un trīs mēnešus, bet piespriesti tika desmit gadi. Kā franču grupas dalībniecei. Bet pārmeta man arī dzintara rotu nēsāšanu…. Pēc atgriešanās no Sibīrijas apprecējos ar Kārli Ozolu. Viņa pirmā sieva, Krievijas latviete, bija mirusi. Jau Maskavā viņš bija iecelts amatā — par Latvijas valsts izdevniecības kadru daļas vadītāju. Ozols nāca no Jelgavas, bija audzis trūcīgā ģimenē. Nezin kā bija nokļuvis cietumā. Pēc tam nāca partija un tie amati. Bet viņš nebija slikts cilvēks, daudziem palīdzēja. Arī kā čekists. Ozols bija gudrs čekists.” https://www.vestnesis.lv/ta/id/11476 |
|
GRĪNVALDE NATĀLIJA (dz. 1912 (1904?) -28.03.1973) un viņas dēls – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
GRĪVĀNS HUGO MAKSIMILIANS (dz. 14.1 1901 Ģipkā, m. 8. VII 1987 Norčēpingā, Zviedrijā) – ev.lut. mācītājs, ordinēts 1928. Arestēts 1948 un notiesāts uz #10 gadiem spaidudarbos Sibirijā. Pēc 8 gadiem atbrīvots, atgriezies Ventspilī, bet atkal arestēts un notiesāts uz #8 gadiem Sibirijā. 1977.gadā ieradās pie piederīgajiem Zviedrijā. Pēc tam daudz ceļoja, referējot par apstākļiem PSRS. Grāmatas: Avju gans no Jaunarājiem (1980). Pie dzīves vārtiem (1981). Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1945. gada 18. novembra dievkalpojumā Ventspilī tika dziedāta Latvijas himna “Dievs, svētī Latviju”, un tas kļuva par liktenīgu brīdi mācītāja Grīvāna dzīvē, jo pēc gada viņu apcietināja par pretvalstisku darbību. https://www.retv.lv/raksts/macitaja-hugo-maksimiliana-grivana-dzivesstasts-gramata |
|
GROSS ĒRIKS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
GRUNDIS ILMĀRS. 1940.gada 24.augustā, nodibinot slepenu pretkomunistisku cīņas organizāciju, Cēsu skauti Ilmārs Grundis (tikko uzņemts Cēsu vidusskolas sākumklasē), Arvīds Freibergs, Zāmuels Kušaks un Haralds Urbāns lika pamatus nelegālai latviešu nacionālās pretošanās kustībai. I.Grundis kļuva par tās vadītāju. Drīz vien organizācijā, faktiski pulciņā, iesaistījās Ilmāra klasesbiedri Visvaldis Vanadziņš, Leons Šēnfelds un Zigurds Krauklis, Cēsu jaunieši Jānis Daga (Priekuļu pamatskolas skolnieks) un Kārlis Zariņš. 23.septembrī Cēsu vidusskolās sākās mācības, bet jau 1.oktobra rītā tikko izliktajai skolas sienasavīzei pāri bija uzlīmēts sarkanbaltsarkanais karogs un uzraksts “Nost nodevējus, lai dzīvo brīvā Latvija!”. Pulciņš sevi bija pieteicis. Tai pašā dienā garajā starpbrīdī I.Grundis, kuru novērošanas postenī sedza Z.Krauklis, izkaisīja skolas garderobē, gaiteņos un rokdarbu klasē lielu daudzumu iepriekš izgatavotu uzsaukumu: “Mēs prasām Latvijas atvienošanu no SPSR!” (1000 eks.), “Nost sarkanarmiešus!” (1000 eks.), “Mēs krievu vaņkas projām vāksim,/ lai plīvo karogs sarkanbalts” (1500 eks.). Tā bija K.Zariņa ideja — sagatavot un izkaisīt vienlaicīgi iespējami lielāku daudzumu lapiņu, lai nevarētu tik ātri tās novākt, lai lapiņu uzlasīšana saceltu visiem pamanāmu kņadu un tādējādi piesaistītu vairāk ziņkārīgo un vairāk būtu arī to, kuri šīs lapiņas izlasītu. Tieši tā arī notika.To izdarījuši, pulciņa biedri stājās pie jauna uzdevuma veikšanas — sagatavot 10 000 eksemplāros aicinājumu cīņā pret okupantiem un to ieceltajiem vietējiem varasvīriem. Aicinājumus bija paredzēts izplatīt Cēsu ielās un iestāžu telpās, atzīmējot Latvijas neatkarības dienu — 18.novembri, kuru komunistiskie vadītāji bija aizlieguši svinēt. Bet jau 9.oktobrī Valsts drošības pārvaldes Cēsu nodaļas čekisti zēnus #arestēja. Pret Cēsu vidusskolas audzēkņiem varas iestādes izvērsa īstu teroru. Raksturīgs bija notikums ar 10. klases skolnieci Mirdzu Ripu (dz. 1921.g.). Viņu apcietināja 1940.gada 13.novembrī. Fomālais iemesls — pretpadomju nostāja. Tās pēdējā izpausme bija izlēciens pret “politcikla” pasniedzēju LK(b)P Cēsu rajona komitejas propagandas daļas vadītāju Ābramu Genkinu, komunistu partijas biedru kopš 1930.gada. Mirdza pirms mācību stundas sākuma uzbērusi uz skolotāja katedras šņaucamo tabaku un galda apakšpusi norīvējusi ar ķiploku. Genkins skolas darbā par prioritārām atzinis policejiskās metodes un nodevis meiteni čekistu rokās. Izmeklēšanas gaitā figurē divas liecinieces. Citēju būtiskākos fragmentus no viņu parakstītām liecībām. Klases biedrene Šeina Dinere: “Viņa (t.i., M.Ripa — T.V.) bija naidīgi noskaņota pret padomju iekārtu un visu, kas ar to bija saistīts. Kā piemēru pievedīšu vienu gadījumu: ejot ar viņu pa ielu, mums pretī nāca Lucis Alfrēds, komunistiskās jaunatnes biedrs. Ripa teica, ka viņš ir smuks puisis, un, kad es pateicu, ka viņš ir komunists, Ripa teica, ka tādā gadījumā viņš viņai nepatīk.” Otra liecība tai pašā datumā — 17.decembrī, to devusi Šeina Červonogura: “Mēs bijām vienā klasē, un, kad mēs mācījāmies dziedāt partijas himnu, viņa negribēja to dziedāt. Reiz, kad mēs prasījām skolotājam, vai ir jāmaksā par notīm, un skolotājs atbildēja, ka nav, tad Ripa teica, ka tās notis (runa gāja par partijas himnu) pat 10 santīmus nav vērtas. Ticības atjaunošanas svētkos viņa uzkāpa uz katedras un aicināja meitenes iet uz baznīcu.” Tā pirmos Cēsu skolu nacionālos cīnītājus nedaudzu nedēļu laikā bija smagi ķērusi okupantu varas nežēlīgā izkapts. Bet, ja mērķis ir tautas brīvība un sava valsts, tad upuri, lai cik smagi būtu un lai cik lielā pārspēkā šķistu ienaidnieks, nevar atturēt aizvien jaunu cīnītāju stāšanos gūstā kritušo vai nāvē gājušo vietā. Cēsu vidusskolā organizētas pretkomunistiskās kustības stafeti pārņēma vecāko klašu skolēni. Fragmenti no: Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
GUDRĪTS ALOIZS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
GUNDELIS STAŅISLAVS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
GUTĀNE ANNA, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāne. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
GŪTMANIS GUNĀRS (05.05.1927 – 02.03.2017) – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
GŪTMANIS OSKARS – pretpadomju jauniešu Nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
GŪŽA GUNĀRS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, “pēdējā vārdā” paziņoja: «Es kā cīnītājs par brīvu un neatkarīgu Latviju neieredzu tādus kā jūs, kas apspiež latviešu tautu.» Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
GŪŽA GUNĀRS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
HARTMANIS NORMUNDS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
HOLLO KĀRLIS, dzim. 1911. g., darbojās kā sakarnieks – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks. 25+5 gadi. Taišetā. 🕇Miris. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
IRBĪTIS ARTURS (dz. 1920 Latgalē) – sodīts ar #15 gadiem Permā par «dzimtenes nodevību”. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
IVULĀNE VERONIKA, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
IZOTOVS LAIMONIS EDVĪNA dēls, dzimis 1939. gadā Rīgā, apcietināts 1957. gada 1. aprīlī; citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Par trešo 1957. gadā aizturēto un tiesāto jauniešu grupu var uzskatīt divu 1939. gadā dzimušo rīdzinieku – Harija Kalniņa un Laimoņa Izotova – izveidoto organizāciju Brīvā Latvija, ko viņi bija iecerējuši paplašināt, bet nebija paspējuši to izdarīt. Abi mācījās Rīgas 11. vidusskolā. No 1954. līdz 1956. gada novembrim bija izplatījuši Rīgā pretpadomju skrejlapas. Pārmeklējot Harija Kalniņa dzīvokli, atrada viņa tēva – 1914. gadā dzimušā Jāņa Kalniņa – burtnīcu ar piezīmēm par Latvijas vēsturi, kas visai atšķīrās no oficiālā vēstures skaidrojuma: “Laika periodā no 1954. līdz 1955. gadam, sakarā ar saviem pretpadomju uzskatiem, [Jānis Kalniņš] rakstīja dienasgrāmatu ar pretpadomju ierakstiem, kuros pauda izteikti pretpadomiskus uzskatus [..]. LPSR VDK konstatēja, ka Jāņa Kalniņa dienasgrāmata satur tik atklātus un “padomju varai naidīgus izgudrojumus”, ka autors ir apcietināms un tiesājams. Laimoni Izotovu un Hariju Kalniņu notiesāja, nosakot #četrus gadus brīvības atņemšanu, bet Harija Kalniņa tēvam Jānim Kalniņam bija noteikti divi gadi brīvības atņemšanas. https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDKkomisija_raksti_3sejums_2016-12-18decembris_LielaisBralisTeviVero-VDK-un-tas-piesegstrukturas_elektrISBN.pdf |
|
JAKIMOVICS IVANS (dz. 1931) — skolotājs un kolchoza priekšsēdis. Publiski izteicies pret Cechoslovakijas okupāciju un slikto apiešanos ar polītiskajiem cietumniekiem. 1968. gadā izslēgts no komūnistu partijas un atlaists no darba. 1969. gadā #apcietināts un pēc izmeklēšanas ievietots Rīgas psihiatriskajā slimnīcā. Atbrīvots kā invalids 1971. gadā. Citādi domājošais LPSR. Miris Stopiņos 2017.g. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
JĀKOBSONS KĀRLIS (1938-2001) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
JĀKOBSONS TEODORS (dz. 1921. g.). “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļas (vada) izveidotājs. Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. – 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). Jaunieši sparīgi piedalījās liela daudzuma ieroču un munīcijas novietošanā slēptās glabātavās, izplatīja TS izdoto laikrakstu “Ziņotājs”, vāca izlūkošanas rakstura informāciju. Arī šī organizācija tika daļēji sagrauta, pēdējie tehnikuma audzēkņu aresti notika 1941. gada jūnija vidū — īsi pirms Vācijas un PSRS kara sākuma. TS ierindas biedri bija nacionāli noskaņoti cilvēki, kuri veidoja kopas cīņai pret viņiem nepieņemamo krievu okupantu varu. Šai cīņai Latvijā trūka lietpratīga, apvienojoša, pašu latviešu radīta centra. To visai veikli savā labā centās izmantot Vācijas īpašo uzdevumu dienests. Kad vienu no čekas rokās nokļuvušajām TS biedru grupām 1941. gada 30. septembrī Rostovā pie Donas tiesāja kara tribunāls, tehnikuma nodaļas organizētājs T. Jākobsons savā pēdējā vārdā teica (protokola teksts): “Nekāda naida pret Padomju Savienības tautām man nav. Es darbojos savas tautas labā un gribēju cīnīties par savas tautas brīvību un Latvijas valsts neatkarību.” A. Tiltiņš pēdējā vārdā sacījis: “Skolā mani mācīja iet cīņā par brīvu, neatkarīgu Latviju.. un mana rīcība bija pareiza!” Un to šie jaunieši saka pirms 🕇nāvessoda pasludināšanas! https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
JANSONS ROBERTS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, (viņš tagad dzīvo Ikšķilē, ir zemessargs) spīdzināja čekā un piedāvāja kļūt par čekas aģentu. Solīja tēvu atbrīvot no lēģera. Šis latviešu jaunietis atteicās kļūt par nodevēju. Robertam Jansonam Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
JĒGERMANIS MĀRTIŅŠ, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
JERMACĀNS PĒTERIS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizānu vadītāja vietnieks. |
|
JERUMANS ALEKSANDRS, Nautrēnu vidusskolas nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” (darbojās no 1947.g. aprīļa līdz 1949.g. maijam) vadītājs; čekistiem izdevās sagūstīt tikai 1954. gadā. 1947. gadā Nautrēnu vidusskolas vecāko klašu audzēkņi Aleksandra Jerumana vadībā izveidoja nacionālās pretestības organizāciju “Latgales vanagi”. Vēlāk organizācijai pievienojušies arī citi jaunieši, kas nav mācījušies Nautrēnu vidusskolā. Jaunieši izplatīja antikomunistiskas proklamācijas, darbojās kā nacionālo partizānu sakarnieki un vāca viņiem ieročus. Tā, piemēram, 1947. gada 6. novembrī, kad Nautrēnu vidusskolā okupācijas varasiestādes bija organizējušas svinīgu sarīkojumu par godu lielinieku 1917. gada apvērsuma jeb tā dēvētās oktobra revolūcijas kārtējai gadadienai, vairāki “Latgales vanagu” biedri iekļuva militārās mācības kabinetā, kur nozaga divas mašīnpistoles un divas šautenes. Visievērojamāko akciju “Latgales vanagi” sarīkoja 1949. gada 25. martā. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Gleizds – strādāja par Nautrēnu ciema padomes sekretāru, un tādējādi jauniešiem laikus izdevās uzzināt par paredzētajām masveida deportācijām. Lai tās aizkavētu, “Latgales vanagi” gar Rogovkas-Ruskulovas ceļu vairākās vietās ierīkoja bruņotus slēpņus. Lai gan okupācijas varasiestādes par to uzzināja un no slēpņiem izvairījās, izvešanu akcija daļēji tika novērsta, un Rancānos ļaužu gūstītāji neieradās. Taču čekai bija izdevies organizācijā iefiltrēt savu aģentu, un jau aprīļa baigās sākās jauniešu aresti. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Lubāns, lai nenonāktu čekistu gūstā, nošāvās. Tomēr daļai “Latgales vanagu” izdevās no aizturēšanas izvairīties, aiziet mežos un pievienoties nacionālajiem partizāniem. Viņu vidū bija arī J. Gleizds, kurš, būdams ievainots, lielinieku sagūstīts krita 1949. gada 20. oktobrī pēc uzbrukuma partizānu grupai no slēpņa pie Ičas upes. Savukārt organizācijas līderi A. Jerumānu čekistiem izdevās #sagūstīt tikai 1954. gadā.Vēl trīs “Latgales vanagi” – Jāzeps Ludboržs, Antons Gailums un Jānis Romāns – krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
JONASS HARIJS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Hariju Jonasu Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
JUREVIČS JĀNIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
KAĶĪTIS (dz. 1917) — par nacionālu darbību (?) piespriesti #25 gadi Permā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KALĒJS AIVARS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
KALNIŅA HELĒNA (ŠNEPSTE, prec. CELMIŅA, dz. 2. IV 1929 Madonā) — gleznotāja, rakstniece, polītiska darbiniece. Pirmo reizi apcietināta 1948. g. 18 gadu vecumā par to, ka bez atļaujas ceļojusi no Liepājas uz Rīgu. Notiesāta uz #vienu gadu pārmācības nometnē. Otrreiz ievietota #cietumā 1962. gadā par to, ka viņai bija ārzemju žurnāli. Notiesāta uz #4 gadiem spaidu darbos Potmā, Mordovijā. 1974. apprecējusies ar Viktoru Kalniņu (dzim. 1938.g.), 1978 kopā ar vīru izceļojusi uz ārzemēm. Grāmatas: Sievietes PSRS cietumos (1980). Women in Soviet Prisons (1985). Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Celmiņa Helēna (dzimusi 1929.gada 11.aprīlī Madonā, mirusi 2017.gada 1.februārī) bija latviešu rakstniece, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, bijusī politieslodzītā. Pēc atbrīvošanas izraidīta no PSRS, pēc septiņpadsmit gadu trimdas atgriezusies Latvijā. Pēc 1940.gada Latvijas okupācijas pārcēlās uz Cēsīm, vēlāk uz Līvbērzi. Vācu okupācijas laikā mācījās Liepājas Vācu meiteņu skolā (1941-1944), pēc kara beigām pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Pašmācības ceļā apguva zviedru un angļu valodu, strādāja Latvijas Radio propagandas radioraidījumā “Dzintarkrasts”, tulkoja ziņas zviedru valodā. 1962. gadā kādā sarunā ar franču žurnālistiem pastāstījusi tiem par cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS. Tajā pašā gadā Helēna Celmiņa tika apcietināta par pretpadomju aģitāciju un notiesāta uz #četriem gadiem spaidu darbos Mordovijā. Pirms izsūtīšanas trīs mēnešus pavadīja vieninieku kamerā cietumā un pēc tam vēl septiņus mēnešus kopējā kamerā. 1973.gadā salaulājās ar bijušo politieslodzīto Viktoru Kalniņu, kas 1962.gadā bija apcietināts par to, ka piedalījies nacionālās pretestības grupas “Baltijas federācija” veidošanā. 1976.gadā Helēnu Celmiņu izraidīja no PSRS uz Austriju, pēc vīra sagaidīšanas viņi abi pārbrauca uz Ņujorku ASV. Viktors Kalniņš strādāja Ņujorkā radio “Brīvā Eiropa”, Helēna Celmiņa ar referātiem apbraukāja lielākās ASV pilsētas, stāstot par stāvokli PSRS un situāciju okupētajā Latvijā. 1980.gadā izdeva grāmatu “Sievietes PSRS cietumos” (angļu: Women in Soviet Prisons, 1985). 1994. gadā kopā ar vīru atgriezās Latvijā, dzīvoja Zolitūdē un nodarbojās ar rakstniecību. 2017. gada 1. februārī mirusi Rīgā smagas slimības rezultātā. |
|
KALNIŅS VIKTORS (1938-2001) – viens no diviem pirmajiem Baltijas hartas virzītājiem Latvijā. Kalniņš Viktors (dz. 17.1.1938 Ankarā, Turcijā, bet tā kā tēvs bija padomju diplomātiskajā dienestā, tad skaitīja, ka dēls dzimis Maskavā). Viņa dzimšanas laikā tēvs zaudēja dzīvību Staļina «tīrīšanas” akcijā 1937. Ar audžuvecākiem Kalniņš ieradās Latvijā 1946. gadā, 1955-1960 studēja Maskavā, piedaloties nelegālā studentu grupā. Apcietināts 1962 un par nodevību un pretpadomju aģitāciju notiesāts uz #10 gadiem stingrā režīma nometnē. 1978. kopā ar dzīvesbiedri Helēnu atstājis Latviju. Par apstākļiem Latvijā liecinājis ASV kongresā un Austrālijas parlamentā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1977. gadā latviešu disidenti Ints Cālītis un Viktors Kalniņš kopā ar lietuviešu disidentu Viktoru Petku un igauņu disidentu Martu Niklusu veidoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galveno komiteju. No Latvijas PSR Augstākās tiesas izvirzītajām apsūdzībām: Dzīvodams Maskavā, Viktors Kalniņš (..) savā dzīvoklī klausījās pretpadomju satura ārzemju radio pārraides, pie kam vairākkārt pieļāva, lai šīs pārraides kopā ar viņu noklausās arī Knuts Skujenieks. Baltijas harta jeb Baltiešu memorands bija 1979. gada 23. augustā Maskavā izziņots 45 okupēto Baltijas valstu cilvēktiesību aizstāvju aicinājums Molotova—Ribentropa paktu noslēgušo PSRS un nacistiskās Vācijas pēctečvalstu (VFR un VDR), kā arī 1941. gada augustā Atlantijas hartu parakstījušo valstu (ASV un Apvienotās Karalistes) valdībām un ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova—Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Līdz ar to Baltijas hartas parakstītāji pieprasīja Baltijas tautu tiesības lemt savu likteni un atjaunot zaudēto valstiskumu. Drīz pēc 1975. gada Helsinku konferences noslēguma tika nodibināta “Helsinku vienošanās izpildes PSRS atbalsta grupa” jeb PSRS Helsinku grupa, ko organizēja Armēnijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Jurijs Orlovs ar nolūku vākt faktus par to, kā PSRS nepilda 1975. gada Helsinku Drošības un sadarbības konferences noslēguma akta saistības cilvēktiesību jomā. 1976. gadā tika dibināta Lietuvas Helsinku grupa, kas prasīja Helsinku konferences noslēguma dokumenta prasību ievērošanu Lietuvā. 1978. gada 15. jūnijā tās dibinātāju grupa paziņoja savas darbības programmu: veicināt reliģisko, nacionālo un politisko apziņu un izvirzīt jautājumu par Lietuvas brīvību starptautiskos forumos. 1977. gada 1. janvārī vairāki simti Čehoslovākijas intelektuāļu parakstīja “Hartu 77”, kurā aicināja savai valdībai ievērot 1975. gada Helsinku konferences Noslēguma akta punktus par vārda brīvību. 1977. gadā latviešu disidenti Ints Cālītis un Viktors Kalniņš kopā ar lietuviešu disidentu Viktoru Petku un igauņu disidentu Martu Niklusu veidoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galveno komiteju. 1977. gada 24.—25. augustā PSRS disidenta Pjotra Grigorenko dzīvoklī Maskavā bija paredzēta baltiešu nacionālās kustības preses konference ārvalstu žurnālistiem, taču to izjauca VDK aģenti. Baltijas hartas parakstītāji uzsvēra, ka PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma slepenais protokols— Molotova—Ribentropa pakts pārkāpa Baltijas valstu nacionālo suverenitāti. Tas neatkarīgās Baltijas valstis faktiski likvidēja. Baltijas hartas parakstītāji atzīmēja, ka Molotova—Ribentropa pakts 1979. gadā juridiski joprojām bija spēkā. Disidenti uzsvēra, ka pasaules sabiedrības klusēšana atbalsta bijušos, esošos un topošos agresorus. Tādēļ Baltijas hartas parakstītāji vērsās pie PSRS valdības ar lūgumu pilnībā publicēt PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova un Vācijas ārlietu ministra Joahima Ribentropa slepeno protokolu par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā un atzīt Molotova—Ribentropa paktu par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Arī Vācijas Federatīvās un Vācijas Demokrātiskās republikas valdības Baltijas disidenti aicināja atzīt paktu par spēkā neesošu un palīdzēt Padomju Savienībai likvidēt pakta sekas— izvest padomju karaspēku no Baltijas. Atlantijas hartu parakstījušās valstis baltieši aicināja stingri nosodīt Molotova—Ribentropa paktu un tā sekas. Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru Baltijas hartas parakstītāji aicināja iekļaut Baltijas valstu jautājumu tuvākajā organizācijas sesijā, jo Baltijas tautas okupācijas dēļ pašas nevar lemt par savu likteni. Molotova—Ribentropa pakta 40. gadadienā 1979. gada 23. augustā memorandu, ko “Hartas 77” ietekmē nodēvēja par Baltijas hartu, parakstīja vairāk nekā 40 Baltijas disidentu. Baltijas hartas pieņemšanu organizēja disidenti no Lietuvas Brīvības līgas. Pēc Inta Cālīša atmiņām, “Battijas hartas parakstu vākšana bija ļoti zibenīgs process. Latvijā ieradās lietuvieši, apbraukāja parakstītājus un tūdaļ aizbrauca. Viss notika ātri un negaidīti. Tā bija tik strauja akcija, ka čeka laikam nepaspēja noreaģēt. Nebija nekādas vēstījuma apspriešanas ne pirms parakstu vākšanas, ne pēc tam. Lietuvieši ieradās ar sagatavotu tekstu. Viņi paši apbraukāja tos latviešus, par kuriem zināja – viņi parakstīs. Kopā ar lietuviešiem brauca Ivars Žukovskis. Viss notika dažās stundās. Piemēram, pie Gunāra Astras nebrauca, jo viņš jau iepriekš bija deklarējis, ka nekur nepiedalīsies, neko neparakstīs.” Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Romas Andrijauskas, Stasė Andrijauskienė, Alfonsas Andriukaitis, Edmundas Bartuška, Vytautas Bastys, Vladas Bobinas, Vytautas Bogušis, Ints Cālītis, Petras Cidzikas, Arvydas Čekanavičius, Jonas Dambrauskas, Jonas Eišvidas, Virgilijus Jaugelis, Mečislovas Jurevičius, Liutauras Kazakevičius, Leonas Laurinskas, Valdis Larius, Rimas Mažukna, Algirdas Mocius, Napoleonas Narkūnas, Mart Niklus, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angelė Paškauskienė, Sigitas Paulavičius, Jonas Petkevičius, Jadvyga Petkevičienė, Kęstutis Povilaitis, Žydrė Povilaitytė, Jonas Protusevičius, Sigitas Randys, Endel Ratas, Henrikas Sambore, Julius Sasnauskas, Leonora Sasnauskaitė, Algis Statkevičius, Kęstutis Subačius, Vladas Šakalys, Jonas Šerkšnas, Zigmas Širvinskas, Enn Tarto, Antanas Terleckas, Erik Udam, Romas Vitkevičius, Jonas Volungevičius, Alfredas Zaideks, Juris Ziemelis, Rimas Žukauskas, Ivars Žukovskis. Latviski dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra. Igauniskā tulkojuma autori bija Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas Helsinku grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts. Sekas: Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Ar Rietumu radiostaciju palīdzību baltiešu valodās informāciju par hartas prasībām uzzināja arī Baltijas iedzīvotāji. Vēlāk Baltijas harta pasaulē ieguva apzīmējumu “Baltijas memorands”. Ziņa par 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu drīz nokļuva nelegālajā disidentu samizdata “Aktuālo notikumu hronikā” Maskavā. Dokumentā bija norādīts, ka 48 baltieši 1979. gada 23. augustā pasaules valstīm prasījuši atcelt Molotova—Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Baltijas hartu atbalstīja arī PSRS cilvēktiesību aizstāvji. Pazīstamākais no viņiem bija akadēmiķis Andrejs Saharovs, kas paziņoja, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem par neatkarību jālemj referendumā. Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) 1979. gada 8. oktobrī nosūtīja vēstuli VFR kancleram Helmutam Šmitam, kurā viņu informēja par 45 baltiešu disidentu 1979. gada 23. augustā parakstīto Baltijas hartu. 1980. gada oktobrī Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes konferences laikā Madridē Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) izplatīja paziņojumu presei, kurā pasaules sabiedrību informēja par Baltijas hartas saturu un rīkoja demonstrācijas Latvijas neatkarības atjaunošanai. PBLA memorandā aicināja Eiropas Drošības un sadarbības konferences dalībniekus iekļaut konferences noslēguma aktā prasību PSRS atbrīvot ieslodzītos disidentus, t. sk. Baltijas hartas parakstītājus. Aktīvs baltiešu centienu atbalstītājs bija Eiropas Parlamenta deputāts Oto fon Habsburgs, pēc kura ierosmes 1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tajā tika atgādināta 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītāju prasība par Molotova—Ribentropa pakta anulēšanu un tā seku novēršanu. Drīz pēc Baltijas hartas parakstīšanas Lietuvas PSR VDK uzsāka represijas un arestus. 1979. un 1980. gadā apcietināja “Lietuvas Brīvības līgas” dalībniekus Antanu Terlecki, Jūliju Sasnauski un Aļģirdu Statkeviču. Antanu Terlecki 1980. gada 19. septembrī notiesāja par pretpadomju darbību, arī par Baltijas hartas parakstīšanu. 1980. gada 29. aprīlī arī Martam Niklusam izvirzīja apsūdzību par sistemātisku “padomju valsti un sabiedrisko iekārtu nomelnojošu melīgu izdomājumu izplatīšanu”, t. sk. par Baltijas hartas parakstīšanu. Izmeklēšanas gaitā viņš liecības nedeva, uz jautājumiem neatbildēja un dokumentus neparakstīja. 1981. gadā M. Niklusu notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā. 1983. gadā arestēja Gunāru Astru un gada beigās tiesāja par “pretpadomju” literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Hartas latviskais tulkojuma teksts kā lietiskais pierādījums vēlāk tika pievienots Gunāra Astras krimināllietai. Tiesa G. Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā. 1983. gadā arestēja arī citu Baltijas hartas parakstītāju— Intu Cālīti, ko notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā. (Potmas nometnē Mordovijā Ernests Laumanis sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu cālīti un Knutu Skujenieku. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html) 1979. gada 23. augusta Baltijas harta un 1983. gada 13. janvāra Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ietekmēja nākamos soļus ceļā uz Baltijas neatkarības atjaunošanu. Lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību, ka Baltijas valstis ir okupētas un tām nepieciešama neatkarība, baltiešu trimda 1985. gadā organizēja Kopenhāgenas tribunālu un Baltijas miera un brīvības kuģa braucienu. Drīz pēc Perestroikas kustības sākšanās Baltijas hartu parakstījušie disidenti piedalījās Helsinku komiteju veidošanā. 1986. gada jūnijā Liepājā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa nodibināja Helsinki-86 organizāciju, kas 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā organizēja protesta demonstrācijas Rīga pie Brīvības pieminekļa. 1987. gada 23. augustā arī A. Terlecks kopā ar citiem organizēja protesta mītiņu pret Molotova—Ribentropa paktu Viļņā pie dzejnieka A. Mickēviča pieminekļa. Viktors Kalniņš (1938-2001) bija latviešu žurnālists, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais. Radio Brīvā Eiropa līdzstrādnieks. Dzimis 1938. gada 17. janvārī. Studēja vēsturi Maskavas Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātē, ko beidza 1960. gadā. Maskavā iepazinās ar tur studējošajiem Knutu Skujenieku un Ainu Zābaku, vēlākajā apsūdzībā bija minēts, ka “dzīvodams Maskavā, Kalniņš [..] savā dzīvoklī klausījās pretpadomju satura ārzemju radio pārraides, pie kam vairākkārt pieļāva, lai šīs pārraides kopā ar viņu noklausās arī Knuts Skujenieks”. Pēc atgriešanās dzimtenē bija Republikāniskās arodbiedrību padomes “Biļetena” literārais līdzstrādnieks. Apcietināts 1962. gada jūnijā un apsūdzēts par to, ka piedalījies nacionālās pretestības grupas „Baltijas federācija” veidošanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs un Uldis Ofkants. Lietu LPSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Par pretpadomju aģitāciju, un grupas organizešanu un dzimtenes nodevības mēģinājumu tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai — 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam — #10 gadus, Z. Rozenbergam — sešus, Jānim Rijniekam — piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru. Pēc atbrīvošanas 1972. gadā, lai iegūtu pierakstu Rīgā, 1973. gadā salaulājās ar bijušo politieslodzīto Helēnu Celmiņu, kas 1962. gadā bija apcietināta par to, ka franču žurnālistiem bija pastāstījusi par cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS. VDK aģenti “Ozols” un “Pols” ziņoja, ka Viktors Kalniņš kopā ar G. Astru, I. Cālīti, I. Žukovski, Juri Ziemeli, E. Prauliņu, E. Danni un J. Pūpolu pulcējušies pie Ernesta Laumaņa kapa Rīgas 2. Meža kapos. 1977. gadā viņu izsekoja un kopā ar Intu Cālīti apcietināja par nodomu veidot Latvijas, Lietuvas, Igaunijas nacionālās atbrīvošanas komiteju un nodibināt nelegālu žurnālu “EsLaLi”. Viņa sievai Helēnai ļāva izbraukt uz Rietumeiropu, bet V. Kalniņu aizturēja pratināšanas pabeigšanai. Starptautisko protestu dēļ arī viņam ļāva izbraukt 1978. gada jūnijā. Abi pārcēlās uz dzīvi ASV, kur Viktors Kalniņš strādāja dažādus darbus, arī Radio Brīvā Eiropa. 1994. gadā Viktors Kalniņš ar sievu atgriezās Latvijā un mūža nogali pavadīja Zolitūdē. Miris Rīgā, 2001. gada 28. oktobrī. https://lv.wikipedia.org/wiki/Viktors_Kalni%C5%86%C5%A1_(disidents) |
|
KALNIŅŠ VIESTURS – 1978. gadā Aizputē, atsaucoties uz Latvijas komūnistu partijas aicinājumu izteikties par reformām Latvijas padomju konstitūcijā, aizrādījis uz pilsoniskās brīvības ierobežojumiem un, ka būtu jāgarantē runas, preses un sapulču brīvība. Satversmē būtu jāparedz, ka latviešu valoda ir oficiālā valoda Latvijā, un Jāņi būtu jāizsludina par oficiālu svinamdienu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KALNS ALFONS (dz. 1914. g.), Latvijas Nacionālais leģions. 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā, audzis Latvijas armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka ģimenē. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
KALPIŅŠ VOLDEMĀRS, nacionālkomunists, LPSR kultūras ministrs un ārlietu ministrs, no amata atbrīvots 1962. gada janvārī, pēc tam Raiņa Literatūras muzeja direktors. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Viļa Lāča sievasbrālis. Pēc Latvijas okupācijas bija laikraksta “Cīņa” atbildīgais sekretārs (1940—1941), Otrā pasaules kara laikā Sarkanās armijas frontes avīzes “Latviešu Strēlnieks” žurnālists, pēc kara laikraksta “Cīņa” redaktora vietnieks (1946—1949) un nedēļas laikraksta “Literatūra un Māksla” vadītājs (1949—1952, 1954—1958). Kad 1953. gada aprīlī nodibināja LPSR Kultūras ministriju, Voldemāru Kalpiņu iecēla par ministra pirmo vietnieku, vēlāk par kultūras ministru. Šajā amatā viņš 1955. gadā panāca Dziesmu svētku norises pārcelšanu no Esplanādes uz Mežaparka Lielo estrādi. Organizēja Latviešu Mākslas un literatūras dekādi Maskavā, kas notika no 1955. gada 14. līdz 26. decembrim un kurā pārliecinoši tika demonstrēts Latvijas kultūras augsti profesionālais un mākslinieciskais sniegums. Lai panāktu Rīgas Brāļu kapu reabilitāciju un Mūžīgās uguns iedegšanu, 1958. gadā pēc viņa mudinājuma tur apglabāja Otrajā pasaules karā kritušos padomju karavīrus. 1958. gada decembrī organizēja Latgales kultūras nedēļu Rīgā, atbalstīja Dzintaru koncertzāles piebūves celtniecību Jūrmalā. 1962. gadā buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdu pieļaušanā apsūdzētā Voldemāra Kalpiņa vietā par LPSR Kultūras ministru iecēla Vladimiru Kaupužu, bet Kalpiņu pārcēla darbā par Raiņa Literatūras muzeja direktoru. Ar V. Kalpiņa atbalstu nodibināja muzeja filiāles Rūdolfa Blaumaņa mājā “Brakos”, Raiņa dzīves vietās “Tadenavā”, “Jasmuižā”, vasarnīcā Majoros, Eduarda Veidenbauma “Kalāčos”, Annas Brigaderes “Sprīdīšos”, brāļu Kaudzīšu “Kalna Kaibēnos”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Riekstiņos”, Friča Bārdas “Rumbiņos”, Druvienas Vecajā skolā, Emīla Dārziņa, Jāņa Sudrabkalna “Jāņskolā” un Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Laikā, kad Voldemārs Kalpiņš bija LPSR Tenisa federācijas priekšsēdētājs, tika uzcelti tenisa korti Rīgā un Jūrmalā. 1982. gadā V. Kalpiņš aizgāja pensijā, bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Viļa Lāča memoriālajā muzejā Mežaparkā (1983—1993). Miris 1995. gada 11. februārī Rīgā, apglabāts Rīgas Raiņa kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Voldem%C4%81rs_Kalpi%C5%86%C5%A1 Voldemārs Kalpiņš tika vērtēts kā pats inteliģentākais un talantīgākais no Eduarda Berklava laika nacionālkomunistiem. Nevar nepieminēt vēl kādu būtisku niansi, kas Kalpiņa tēlu padara manāmi pretrunīgu. Atšķirībā no Eduarda Berklava, kurš vēlāk kļuva par nesamierināmu padomju varas pretinieku un nacionālas kustības vadītāju, Kalpiņš savu komunistisko pārliecību saglabāja līdz pat mūža galam. … Kalpiņa laiks ministrijā bija nozīmīgs republikas teātriem, kuri atguva latviešu dramaturģijas klasiku. Pirms tam uz skatuves bija neiedomājami uzvest, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa darbu “Skroderdienas Silmačos”, jo tajā kultūru uzraugošie boļševiki saskatīja budžu mājas idealizāciju. … Ministra iniciatīvai jāpieskaita vēl viens Latvijas kultūras vēsturē iegājis pasākums – Latgales kultūras nedēļas organizēšana Rīgā 1958. gada decembrī. Tolaik tas bija īpaši svarīgi, jo klīda runas par Latgales pievienošanu Baltkrievijai. Tāpēc bija nepieciešams skaidri un nepārprotami demonstrēt Latgales piederību Latvijai. Tolaik Rīgā ieradās vairāk nekā 500 dalībnieku no Latgales: kori, deju kolektīvi, simfoniskie un tautas instrumentu orķestri, etnogrāfiskie ansambļi, dziedātāji, vokālie ansambļi, daiļlasītāji, dramatiskie kolektīvi un tēlotājas mākslas meistari. … Negaisa mākoņi ap Kalpiņu savilkās piecdesmito gadu beigās, kad sākās Arvīda Pelšes rīkotā kampaņa pret nacionālkomunistiem. Tas bija laiks, kad daudzi zaudēja amatus, taču Kalpiņam izdevās noturēties ministra amatā, jo publiski nožēloja savas kļūdas. Publikācijā laikrakstā Cīņa Kalpiņš atzina par nepareizu savu agrāko nostāju latviešu kultūras mantojuma izvērtēšanā un nožēloja savu kļūdīšanos. Tā bija nepārprotama grēkošana pret savu sirdsapziņu un iztapšana Pelšem, taču vienīgais veids, lai paliktu ministra amatā. Tas gan nebija uz ilgu laiku – 1961. gada 2. decembrī viņu tik un tā atbrīvoja no kultūras ministra pienākumiem. Kā stāsta zinātāji, viens no Kalpiņa nomešanas organizētājiem bijis laikraksta Cīņa galvenais redaktors Ilmārs Īverts, kurš pats gribējis būt kultūras ministrs. Taču galvenais noņēmējs, ja tā var izteikties, bija Arvīds Pelše, kurš tobrīd bija LKP CK pirmais sekretārs, tātad – pirmais cilvēks republikā. Kalpiņam tika pārmests, ka viņš republikas presē publicējis aplamus, politiski kaitīgus rakstus par literatūras un mākslas jautājumiem. Šie raksti tikuši pārpublicēti un slavināti latviešu trimdas avīzēs. Viņš pieļāvis nopietnus trūkumus, kas radījuši nacionālu aprobežotību un noslēgtību. Vēl tika pieminēts viņa sievas Veras Kalpiņas raksts Literatūrā un Mākslā, kurā viņa iestājās pret Pļaviņu HES celtniecību un Staburaga applūdināšanu. Kalpiņš ar sievu tika ieskaitīti Latvijas industrializācijas un elektrifikācijas pretinieku rindās un nosodīti. Ministram arī pārmeta organizēto Latgales kultūras nedēļu, kas it kā bijis nacionālistisks pasākums. Kompartijas Centrālkomitejas biroja 1961. gada 2. decembra lēmumā bija rakstīts: “Atbrīvot b. Kalpiņu Voldemāru Kriša d. no Latvijas PSR kultūras ministra un Latvijas PSR ārlietu ministra pienākumiem par pieļautajām buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdām, nopietniem trūkumiem kultūras iestāžu praktiskajā vadībā un darbībā un šo trūkumu nenovēršanu.” Atbrīvošana no amata nebija vienīgais sods, Kalpiņš vēl saņēma stingro rājienu, brīdinājumu un ierakstu partijas dokumentos. Viņam aizejot, par kultūras ministru tika iecelts toreizējais Operas un baleta teātra direktors, mūzikas zinātnieks Vladimirs Kaupužs, kurš ministrēja līdz pat 1986. gadam.Boļševikiem Kalpiņš bija nepiebeigts buržuāziskais nacionālists, bet brīvās Latvijas nacionālajiem spēkiem – nepieveikts komunists. |
|
KAMBALA VACLAVS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks. Liepājas Pedagoģiskajā tehnikumā jau darbojās cita pagrīdes organizācija ar nosaukumu «Lāčplēsis». Tai bija līdzīgi mērķi, labi sakari ar partizāniem mežā un iespējas dabūt ieročus. Šo kustību vadīja Vaclavs Kambala, 4. kursa students. Abas pretošanās kustības 1947. gadā apvienojās. Arvīds Eglītis tomēr nebija vienīgais vai galvenais nodevējs. Arnis Otrups uzskata, ka viens no lielākajiem nodevējiem bijis Vaclavs Kambala, «Lācplēša» grupas vadītājs. Viņa nopratināšanas protokoli izņemti no lietas. Daudzu kursiešu aizdomas saistās ar viņa vārdu. Kambala 🕇nošauts Karagandā. Tas pieder pie čekistu «rokraksta» un apstiprina aizdomas. Nav cilvēka, nav ari liecinieka! Savu funkciju viņš ir izpildījis. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
KAPARS – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bijis apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KĀRKLINŠ GUNĀRS (dz. 1933) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KĀRKLIŅŠ ILMĀRS, 1922. g., skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
KARUSONS MĀRIS (dz. 1931 ?) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KEREŠS IMANTS (dz. 1940 Daugavpilī) – mēģinājis sagatavot filmas par valodas apspiešanu. Ievietots Sičevskas speciālajā psīchiatriskajā slimnīcā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KESENFELDS AGNIS (dz. 1944) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KINTS KĀRLIS, (dz. 1914. g.), aizsargs no 1934.gada, Aizputes aizsargu pulka sportistu vadītājs no 1938. gada. Dienējot obligātajā dienestā Latvijas armijā, beidzis instruktoru rotu, kaprālis. Skolēnu nacionālās pretošanās grupas vadītājs Aizupes meža tehnikumā. Šai mācību iestādē tradicionāli valdīja latvisks, nacionāls gars. Aizupes skolas priekšnieks virsmežzinis Jānis Aizupe (Danenbergs) bija arī vietējās aizsargu nodaļas vada komandieris. Aizsargu organizācijā sastāvēja gandrīz visi skolas skolotāji un liela daļa audzēkņu, kuru vidū ne vienam vien gadu skaits sniedzās pāri divdesmitiem. Militāro mācību skolā ilgāku laiku bija mācījis atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un Tukuma aizsargu pulka rotas komandieris Ernests Veinbergs (dz. 1897. g.), kurš dzīvoja viņam piederošajās Imulu mājās netālu no skolas. Jauntapušajai komunistu varai Aizupes skola bija smags objekts. Funkcionāri zināja, ka iesniegumus par uzņemšanu skolā no 1934.gada pieņēma tikai no personām, kas varēja dokumentiem pievienot apriņķa (policijas) priekšnieka izdotu apliecību par politisko uzticamību. Saprotams, ka Latvijas okupācija un uzspiestā komunistu vara šai skolā tika uzņemta vienprātīgi noraidoši, ar neslēptu naidu. 23. oktobrī saskaņā ar jaunajiem noteikumiem bija organizētas 1. un 2. klases (kas tagad saucās par kursiem) vecāko vēlēšanas. Pēc šo pašpārvaldes amatpersonu ievēlēšanas visi vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Bet tas vairāk nekā jebkuri formālie lēmumi pauda, kādā virzienā strādās ievēlētie klašu vecākie. Īpaša autoritāte visiem skolas audzēkņiem bija 2. klases vecākais Kārlis Kints (dz. 1914. g.), aizsargs no 1934. gada, Aizputes aizsargu pulka sportistu vadītājs no 1938. gada. Dienējot obligātajā dienestā Latvijas armijā, beidzis instruktoru rotu, kaprālis. 17. novembrī vakariņu laikā skolas ēdamistabā K.Kints visiem paziņoja: rīt neatkarīgās Latvijas dibināšanas diena; ģērbieties visi formās! Mežsaimniecības skolu formastērpus padomju vara bija atcēlusi, tādēļ pirmajam kursam to nebija, bet 2.kursa audzēkņi visi kā viens 18.novembra rītā uzģērba savus brīvās Latvijas mundierus. Visai skolas saimei tie bija kā dārgs valsts neatkarības atgādinājums. Kā jau svētkos, tērpi bija rūpīgi izgludināti, piešūtas baltas apkaklītes. Svētku norise bija pārdomāta tā, lai viss, kas 18.novembrī risināsies skolā, būtu nacionālās vienotības, Latvijas valsts patstāvības gara un tradīciju cieņas apliecinājums. Tas vienlaikus bija protests okupācijai, varmācīgai sovjetizācijai un aicinājums uz cīņu par savas tēvzemes brīvības atgūšanu. Svinības notika atklāti, ar demonstratīvi paustu taisnības apziņu un iedvesmojoši nākotnei. Skolas kopmītnē dzīvojošie audzēkņi tai rītā piecēlās jau pirms ierastā signāla. Ātri saposušies un nostājušies pie sakārtotajām gultām, visi iesāka dienu ar kopīgi nodziedāto “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”. Pēc pacilātā noskaņā ieturētām brokastīm abu kursu audzēkņi sapulcējās “sarkanajā stūrītī”, kurš nesen bija izveidots pēc jaunās varas rīkojuma. Tagad labi organizētā kopus darbā to dažās minūtēs pārvērta par “Kārļa Ulmaņa istabu”. Alfrēds Silaraups ar avīžlapām aizklāja Marksa, Ņeņina un Staļina ģīmetnes. Telpas reprezentācijas galā novietoto sarkano karogu Elmārs Aumalis pārvērta sarkanbaltsarkanajā, abās tā pusēs gareniski vidū piestiprinot attiecīga izmēra baltas sloksnes. Pie sienas goda vietā Pēteris Strautmanis piestiprināja rūpīgi ierāmētus K. Ulmaņa un ģenerāļa J. Baloža portretus. No galda tika novāktas komunistu propagandas brošūras, un to vietā Heinrihs Graudiņš izlika aizsargu un mazpulku literatūru. Lielajā brīvstundā 2. kursa audzēknis Vilhelms Linde (dz. 1913. g.) uzzīmēja uz klases tāfeles Latvijas mazo ģerboni (sauli un trīs zvaigznes), E. Aumalis šo simbolu papildināja ar vinjeti. Pēc tam visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. Nobeigumā P. Strautmanis uz 2. kursa mācību telpas tāfeles uzzīmēja simbolisku ainu: K. Ulmanis gāž ar dūri pa galvu J. Staļinam. Ar to svētki bija galā. Nosvinēti godam — organizēti, jūsmīgi, vienprātīgi. Taču forma un veids, kādā tie risinājās, liecināja par īstenības apzināšanās trūkumu jautājumā par okupantu reālo varu. Par to nācās dārgi samaksāt. Jau 18. novembra vakarā skolas apkalpotājs Eižens Kančevskis par notikušo paziņoja Valsts drošības tautas komisariāta Tukuma nodaļai. 19. novembra vakarā Aizupē ieradās šīs iestādes operatīvais pilnvarotais N. Rautenbergs un kopā ar komunistu partijas Tukuma apriņķa komitejas daļas vadītāju I. Kacu sāka audzēkņu izklaušināšanu par Latvijas neatkarības dienas svinēšanu skolā, iztēlojot to kā lielāko valsts noziegumu. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Arestētie audzēkņi K. Kints, E. Aumalis, P. Strautmanis, kā arī par “organizēta kontrrevolucionārisma” pieļaušanu un piekopšanu apcietinātais skolas priekšnieks J. Aizupe, skolotājs K. Vilciņš un 1941. gada 30. aprīlī arestētais bijušais skolotājs E. Veinbergs, karam sākoties, aizvesti uz Krieviju (Astrahaņu). Apcietinājumā viņi izturējušies droši un ar atklātu nicinājumu pret saviem mocītājiem. Lūk, ko vien spējis ierakstīt Tukuma čekists Kārlis Stūris apcietinātā K. Kinta garās pratināšanas īsajā protokolā 1940. gada 24. decembrī: “Pie nopratināšanas Kints Kārlis skatās man, izmeklēšanas ierēdnim, virsū un smejas. Visu noliedz. Atsakās protokolu parakstīt.” 1941. gada 2. augustā izmeklēšanas gaitā Kuibiševas apgabala Kražas cietumā tika nobendēts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris E. Veinbergs. 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem pārējiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda #10 gadus ieslodzījumā. Paziņojums par spriedumu skolas priekšniekam J. Aizupem ieslodzījuma vietā pienāca jau pēc viņa nāves – J.Aizups strādāja verga darbu un nomira Omskas apgabala Petropavlovskas 22.cietumā 1942. gada 14. jūlijā. Līdz mūsu dienām izdzīvojis vienīgi P. Strautmanis, kurš vecumdienas vada Tukuma rajona Sēmes pagasta Ziediņos. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
KĻAVIŅA MARGARITA, segvārds “Pārsla”, dzim. 1931. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībniece, aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februāri Cēsu skolotāju institūta kopmītnē. 10+5. 🕇Mirusi. Kļaviņa Margrieta, 1931.g., nacionālās pretošanās kustības „Dzimtenes sili” dalībniece, nevilcinoties bija piekritusi darboties un cīnīties par Latvijas neatkarību un brīvību. Marga bija augusi ļoti latviskā ģimenē, tēvs aizsargs. Viņas pirmais uzdevums bija novērot vilcienus stacijā, redzēt, kas ar tiem atbrauc un kas tiek aizvesti. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Kļaviņa M., nacionālās pretošanās kustības dalībniece Alūksnē. Bratskā nonāca M. Kļaviņa un L. Egle. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
KĻAVIŅŠ LEO – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februāri Cēsu skolotāju institūta kopmītnē. 25+5 gadi. Kolimā – Mjaudžā. 🕇Miris. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf Kļaviņš Leo, 1928.g., nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Alūksnē, Margas Kļaviņas brālis. Strādājis Alūksnes 15. ceļu daļā un darbojies „Dzimtenes silos”. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
KOČETKOVS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
KRĀGERIS IMANTS (dz. 1948) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KRAUJA V., no Rīgas 30.pamatskolas iestājies Rīgas valsts tehnikumā. Viens no pirmajiem tā audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem. Par vieglprātīgu attieksmi pret organizāciju tika izslēgts. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
KRAUKLIS ZIGURDS, 1940.gadā iesaistījās Cēsu skauta Ilmāra Grunda slepenajā pretkomunistiskajā cīņas organizācijā. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
KREITUSS VIKTORS, nacionālkomunists, Rīgas pilsētas padomes Tautas izglītības daļas priekšnieks, padomes priekšsēdētāja vietnieks, no amata atbrīvots 1959. gada septembrī, pēc tam rūpnīcas “Sarkanā zvaigzne” galvenā konstruktoru daļas biroja priekšnieks. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti |
|
KRIŠĀNE BRONISLAVA, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
KRIŠĀNS ALFONS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
KROMULE VELTA, partizāne Alūksnē 1949?.g, sadarbojās ar Alūksnes ģimnāzistu nacionālās pretestības grupu. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
KRŪMIŅŠ SIGURDS (ZIGURDS, segvārds KURTS) (1927. – 03.02.1962) – apcietināts ap 1982. gadu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Latvietis, spiegs Britu izlūkdienestā. Nosūtīts darbam Latvijā 1952. gadā.Sagūstīts 1955. gadā. No 9-9-1960 līdz 8-2-1962 sēdējis vienā kamerā kopā ar sagūstīto ASV spiegu F. Pauersu. Pēc vienas no versijām- izdarījis pašnāvību nākošā dienā pēc Pauersa atbrīvošanas. F, Pauersam viņa stāstītā versija: “Kad krievi okupēja Latviju, Zigurds Krūmiņš bija 13 gadu vecs. Gadu vēlāk Hitlers uzbruka Padomju Savienībai un padzina Sarkano armiju no Baltijas valstīm. 1944.g. vāciešiem atkāpjoties, ienīzdams krievus līdzīgi lielākajai daļai savu tautiešu, viņš iestājās vācu spēkos. Septiņpadsmit gadu vecais jauneklis no politikas saprata visai maz un pat neaptvēra, ka Vācija bija sabrukuma priekšvakarā. Sekoja nepārtrauktā atkāpšanās. līdz viņa vienība, pusbadā un galīgi demoralizēta, nonāca Vācijā. 1945.g. aprīli, joprojām vācu uniformā zēns nonāca britu kara gūstekņu nometnē, kur kāds līdzjūtīgs virsnieks iežēlojās par viņu un izgādāja viņam ziņneša vietu armijas štābā.Tur vēlāk viņu rekrutēja slepenajam dienestam, pārcēla uz Angliju, kur viņu apmācīja radioraidītāja apkal pošanā un labošanā. Beidzot viņš pieteicās darbam pagrīdes pretestības kustībā Latvijā un saņēma instrukcijas pārraidīt radio ziņojumus un palīdzēt ļaudīm tikt pāri jūrai uz Zviedriju.” “Viena no pirmajām grupām, ko 1952.g. pavasari britu tralleris pārveda uz Igauniju, sastāvēja no Zigurda Krūmiņa un Jāņa Plosa. Pēc visai dīvainiem likteņa pagriezieniem mēs uzzinājām par Krūmiņa likteni no Franča Gerija Pauera, U-2 lidotāja, kas no 1960.g. septembra līdz 1962.g. februārim bijis vienā kamerā ar Krūmiņu Vladimiras cietumā” (F.G. Powers, “Operation Overflifht”, New York, 1970, pp. 204 -19). |
|
KRŪMIŅŠ VILIS, LKP CK sekretārs, nacionālkomunists, no amata atcelts 1960. gada februārī, pēc tam LPSR izglītības ministrs, no šā amata atbrīvots 1961. gada decembrī. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti 1988. gada septembrī V. Krūmiņš bija Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas loceklis, pēc tam LTF Domes loceklis. Vilis Krūmiņš bija Latviešu strēlnieku apvienības dibināšanas iniciators un tās priekšsēdētājs. PSRS tautas deputātu vēlēšanās 1989. gada 26. martā kandidēja 305. Jēkabpils vēlēšanu apgabalā, un 1990. gada LPSR Augstākās padomes vēlēšanās kandidēja Rīgas vēlēšanu apgabalā no LTF saraksta, bet netika ievēlēts. Miris 2000. gada 26. augustā Rīgā, apbedīts Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Vilis_Kr%C5%ABmi%C5%86%C5%A1 |
|
KUKA – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bijis apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KŪKOJS STAŅISLAVS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html Cirmas pagasta Garbaru mežā pie Rēzeknes–Ludzas autoceļa piemiņas vieta Ludzas novada Krivandas (Ciblas novada Līdumnieku pagastā.) operācijā kritušiem nacionālajiem partizāniem: Memoriālais ansamblis nacionālas pretošanas kustības dalībniekiem atklāts 1997.gada 15.novembrī Garbaros pie Ludzas – Rēzeknes šosejas. Memoriāla autors mākslinieks Antons Kūkojs. Piemiņas vietā uzstādīts 11 metrus augsts metāla krusts un 18 tonnu smags laukakmens, kurā iegravēts zobens un egle, pie akmens novietota melna granīta plāksne ar iekaltiem vārdiem: “ Mūžīgā piemiņa Par Latvijas neatkarību Kritušajiem Ludzas apriņķa Nacionālajiem partizāniem! Viņi mira, lai dzīvotu, Lai brīvības karogs Pāri Latvijai plīvotu!” 80 metrus attalajā apbedījumu vietā, kurp ved kastaņkoku aleja, ierakti 10 simboliski balti koka krusti . Tas ir ne tikai piemineklis Krivandas operācijā kritušajiem nacionālajiem partizāniem, bet visiem apriņķa pretošanās kustības dalībniekiem, kuru kapa vieta nav zināma. https://www.geocaching.com/geocache/GC17F9Z_garbary-forest?guid=a06c9f1a-b70d-49af-87d6-def306c85acd Līdz krievu okupācijai 1940.g. … Robežsargu brigāde bija uzbūvējusi piecus tautas namus kultūras dzīves veicināšanai pierobežā — Kacēnos, Goliševā, Krivandā, Šķaunē un Indrā, pēdējo nepabeidza. Tautas nami bija apgādāti ar vajadzīgo inventāru, tajos bija izbūvētas skatuves ar nepieciešamajām dekorācijām, tur bija arī klavieres. Visi tautas nami skaitījās robežsargu sporta kluba īpašums… Redzēdami, kādā situācijā nonākuši, no dienesta sāka atvaļināties paši vai arī tika atvaļināti dienesta interešu labā: 1. Dagdas bataljonā 1. rotas komandieris kapteinis Jānis Birnbaums un 2. rotas vada komandieris virsleitnants Kārlis Reiznieks; 2. Zilupes bataljonā uz savu dienesta vietu pēc īslaicīga atvaļinājuma vairs neatbrauca vada komandieris virsleitnants Jānis Olšanskis; 3. Abrenes bataljonā no dienesta tika atvaļināti bataljona komandieris pulkvežleitnants Oskars Jansons, rotas komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris kapteinis Eižens Vanags, vada komandieris Vjačeslavs Vildmanis. Bataljonu politvadītāji bija tie, kuri izlēma, kurus no robežsargiem bija nepieciešams atvaļināt vai apcietināt. Daudzās robežsargu krimināllietās viens no apcietināšanas iemesliem bija tas, ka politvadītājam netika izdota aģentūra, kura strādāja robežsargu labā, kā arī bija politvadītājam adresēti ziņojumi vai arī paši politvadītāji ar savu roku rakstītās zīmītēs bija informējuši NKVD operatīvos dienestus. |
|
KUKULĪTIS JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
KŪLA A. Viens no Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem 1940.gadā. Kad 1940.gada 27.septembrī grupa sapulcējās E.Zarāna dzīvoklī Valdemāra ielā, lai izveidotu noteiktākus organizatoriskos pamatus, uz sanāksmi tika uzaicināts arī R.Stūrītis, kuru pēc grupas izveidošanas iniciatora A.Kūlas priekšlikuma vienbalsīgi ievēlēja par tehnikuma skolnieku slepenās nacionālās organizācijas vadītāju. Oktobra otrajā pusē H. Rimšas sacerēto skrejlapas tekstu, kurā bija aicinājums nepildīt padomju varas rīkojumus, A.Kūla uz rakstāmmašīnas pārrakstīja 60 eksemplāros, un R.Stūrītis tos izplatīja pilsētā, iemetot dzīvokļu pastkastītēs. 1941.gada 29.janvārī R.Stūrīša dzīvoklī, piedaloties H.Rimšam, E.Libertam un A.Kūlam, pavairots un tūliņ izplatīts uzsaukums ar šādu tekstu: “Latvieši! Pulcējieties un organizējieties zem sarkanbaltsarkanā karoga! Mums jāatjauno Latvijas valsts. Neaizmirsti, ka arī Tavs pienākums ir – visu par Latviju! Esi gatavs, kad tēvija Tevi sauks!”. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
KŪMA TEOVILS ERNESTA D. (dz. 1931 Tadaiķos) – gatavojis un izplatījis reliģiska satura un pretkomūnistiskas skrejlapas. Arestēts 1980.g. pavasarī. Sodīts ar #trim gadiem, ievietots Ļeņingradas psīchiatriskajā slimnīcā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Latvijas baptistu reliģiskās kopienas biedrs Teovils Kuma reliģiskās pārliecības dēļ atrodas psihiatriskajā slimnīcā. Viņš tika arestēts 1980. gadā; par reliģisku brošūru izsniegšanu garāmgājējiem Rīgā. Kopš tā laika viņš septiņus gadus atrodas ieslodzījumā dažādās psihiatriskajās slimnīcās. http://laiskailietuviams.lt/index.php/1988m-6-birzelis/6681-trumpai-is-visur |
|
KUPČE LEONS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
KURPNIECE LONIJA, dzim. 1925. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks. 25+5 gadi. Magadānā. 🕇Mirusi. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
KUŠAKS ZĀMUELS 1940.gada 24.augustā, nodibinot slepenu pretkomunistisku cīņas organizāciju, Cēsu skauti Ilmārs Grundis (tikko uzņemts Cēsu vidusskolas sākumklasē), Arvīds Freibergs, Zāmuels Kušaks un Haralds Urbāns lika pamatus nelegālai latviešu nacionālās pretošanās kustībai. I.Grundis kļuva par tās vadītāju. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
LABSVĪRS OJĀRS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
LABSVĪRS VITAUTS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
LĀCE AINA, segvārds “SKARA”, 1929.g., nacionālās pretošanās kustības dalībniece Alūksnē, darbojās „Dzimtenes silos” un tāpat arī žurnālā ar segvārdu „Skara”. Aina jau agrāk kļuva par partizānu atbalstītāju. Viņa uzturēja sakarus ar mātes māsu Veltu Kromuli un darbojās partizānu grupā apkārtējos mežos un arī Igaunijā. Aina kopā ar māsu Mirdzu Lāci, dzim. 1928.g., vāca partizāniem vajadzīgās ziņas un nodeva tās V. Kromulei. 1949. gadā vecākus un Mirdzu izsūtīja uz Tomskas apgabala Petuhovas kolhozu. Pēc atbrīvošanās no apcietinājuma Magadanā pie viņiem aizbrauca arī Aina. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Lāce Aina, segvārds “Skara”, dzim. 1929. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībniese. #25 gadi brīvības atņemšana +5 bez tiesībām. 🕇Mirusi. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf ## |
|
LĀCE MIRDZA, 1928.g., nacionālās pretošanās kustības dalībniece Alūksnē, darbojās „Dzimtenes silos”. Aina jau agrāk kļuva par partizānu atbalstītāju. Viņa uzturēja sakarus ar mātes māsu Veltu Kromuli un darbojās partizānu grupā apkārtējos mežos un arī Igaunijā. Aina kopā ar māsu Mirdzu Lāci vāca partizāniem vajadzīgās ziņas un nodeva tās V.Kromulei. 1949. gadā vecākus un Mirdzu izsūtīja uz Tomskas apgabala Petuhovas kolhozu. Pēc atbrīvošanās no apcietinājuma Magadanā pie viņiem aizbrauca arī Aina. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
LĀCIS GUNĀRS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
LADUSS JĀNIS, pretestības kustības 🕇kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
LAGZDIŅŠ KĀRLIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf ??Kārlis Lagzdiņš (1899-1984) 1936.g. beidzis Latvijas konservatorijas kara orķestra kapelmeistaru klasi. |
|
LĀMA HEINRIHS (HEINIS?) – apcietināts ap 1982. gadu. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1910. gadā dzimušais Heinis Lāma 🕇pazuda 1998. gada 16. martā, kad no leģionāru atceres pasākuma Rīgā ar autobusu devās uz savu dzīvokli Kuldīgā. Apskatot dzīvokli, konstatēts, ka H. Lāma tur pārģērbies. “Helsinki 86” valdes locekle Benita Ziemele domā, ka H.Lāma no Latvijas nav izbraucis, viņasprāt, ar Lāmu notikusi politiska izrēķināšanās. Lāmu meklē arī Interpola birojs Latvijā. Pāris nedēļas pirms tam viņš bija saņēmis pensiju no Vācijas, lielu summu, kas dzīvoklī nav atrasta. Lāma ir viens no tiem, kas iekustināja Latvijas brīvības kustību. Avots: Laiks, 19.02.2000 Heini Lāmu noslepkavoja 4. maija kangaru režīms, kuram nav nekāda sakara ar demokrātiju un latviskumu. Slepkavības īstenotāji bija šī režīma “melnā roka”, tā sauktā DP, kuru vada bijušie KGBisti-slepkavas. Vēl noslepkavoti: Juris Podnieks. (dokumentālā kino režisors); Ita Kozakeviča. (atmodas aktīviste); Kārlis Gailītis. (arhibīskaps, antikomunists); Jānis Rība. (Aizsargu priekšnieks); Uldis Duka. (Latvijas radio-2 vadītājs); Andris Līgotnis. (vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs); Atis Kramiņš. (vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs); Armands Akmentiņš. (mācītājs, H-86 aktīvists); Vilnis Lisments. (H-86 aktīvists); Ernests Rigerts. (H-86 aktīvists); Ēvalds Vilks. (rakstnieks); Zenta Freimane-Jaunzeme (žurnāliste); Pēteris Dzalbe (reabilitācijas prokuratūras vadītājs); Jānis Laukroze.(tiesnesis); Neizdevušās slepkavības, kuras tika veiktas LR DP vadībā: Linards Grantiņš. (H-86 dibinātājs); Kārlis Doropolskis.(H-86 aktīvists). https://tautastribunals.eu/?p=802 |
|
LANGSEDIS ERNESTS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
LAPIŅŠ ARVĪDS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
LAPIŅŠ KĀRLIS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
LAPIŅŠ OSVALDS (dz. 1914 Biržos) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
LASE IEVA (BIRGERE). (1916—2002) bija latviešu tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā. Franču grupa. Dzimusi kā Ieva Birgere 1916. gadā Maskavā, atvaļināta Krievijas kara flotes jūrnieka Jēkaba Birgera ģimenē. 1920.gadā viņas ģimene atgriezās Latvijā. Mācījās Rīgas 20. (Kuzņecova) pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā. Studēja romāņu filoloģiju Latvijas Universitātē, darbojās avīzē “Students” un aktīvi iesaistījās studenšu organizācijā “Ziemeļnieces”. 1939.gada aprīlī piedalījās studentu žurnālistu kongresā Rennā Francijā. Vācu okupācijas laikā strādāja Vērtspapīru spiestuvē un darbojās nacionālās pretestības kustībā, izdodot avīzīti “Tautas Balss”. 1942.gada 17.novembrī viņu apcietināja un ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc kara beigām viņa strādāja LVU un Teātra institūtā par franču valodas un Rietumeiropas literatūras pasniedzēju, no 1946.gada regulāri pirmdienās piedalījās “Franču grupas” sanāksmēs, kas notika aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā. Apspriesta tika galvenokārt franču literatūra, katrs dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki viņu izsekoja un apcietināja kopā ar citiem t. s. “Franču grupas” locekļiem 1951.gada janvārī, apsūdzot buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Mirdza Ersa, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irīna (Irma) Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. Ievai Birgerei piesprieda 25 gadu ilgu ieslodzījumu un izsūtījumu uz PSRS nometinājuma vietām. Ieslodzījumu viņa pavadīja stingra režīma nometnē #konclāģerī Intā, Komi APSR. Pēc Staļina nāves viņu 1956.gadā atbrīvoja no lēģera. 1956.gada maijā iesniegumā Baltijas kara apgabala kara prokuroram rakstīja: “Tāpat ceru, ka Jums zināms, kādas metodes tika pieļautas nopratināšanā, un pat visveselākais cilvēks pie draudiem, miega atņemšanas (uz 2–3 diennaktīm), ieslēgšanas boksā (kas tika darīts ar mani) bija spiests parakstīt īstenībai neatbilstošus protokolus”. Pēc atgriešanās dzimtenē Ieva Lase strādāja par tulkotāju un franču valodas skolotāju Rīgas 11.vidusskolā. Francijas prezidents Fransuā Miterāns Latvijas valsts vizītes laikā 1992.gadā Ievu Lasi un Mirdzu Ersu ielūdza uz oficiālo pieņemšanu Elizejas pilī Parīzē sakarā ar Francijas valsts nacionālajiem svētkiem 14.jūlijā. 1993.gadā Ieva Lase saņēma Francijas ordeni “Par nopelniem literatūrā un mākslā”. Mirusi 2002. gada 25. novembrī Rīgā. https://www.google.com/search?channel=fsclient=ubuntuq=Birgere+Ieva … Komi, Taišetu, Vorkutu un citām tālām vietām. Uz 25 gadiem stingra režīma nometnēs. … Viņa kopā ar Mirdzu Ersu Francijā viesojusies pēc Fransuā Miterāna kunga ielūguma 1992.gadā. … Viņš sacīja: “Es zināju par lielajām izvešanām 1941. un 1949.gadā, bet es nevarēju pat iedomāties, ka vēl 1951.gadā cilvēki apcietināti un izsūtīti tikai par to, ka viņi, kā raksta Ieva Lase, interesējušies par franču kultūru.” Tad nu Pēteris Pētersons ar elegantu žestu stādījis viņas priekšā, artistiski paziņodams: “Jūsu majestāte, atļaujiet iepazīstināt ar šīm divām dāmām, lielām franču kultūras cienītājām!” Fransuā Miterāns laipni apsveicinājies ar viņām un sacījis: “Ja jums tik ļoti patīk franču kultūra, tad jābrauc uz Franciju ciemos!” … Arī es uzdrošinājos pieiet paspiest prezidentam roku un pateikties par ielūgumu.” https://www.vestnesis.lv/ta/id/12885 …Bet 1951.gada janvārī viņus citu pēc cita apcietināja. Sekoja izsūtījums uz Komi, Taišetu, Vorkutu un citām tālām vietām. Uz 25 gadiem stingra režīma nometnēs. Tikai 1956.gadā nāca atbrīvošana un attaisnošana. Tāpat kā Kurts Fridrihsons, Knuts Skujenieks un vairāki citi padomju gulaga gūstekņi, ar kuriem iznācis tikties, arī Ieva Lase apgalvo, ka šie izsūtījuma gadi ir gan daudz ko ņēmuši, bet arī daudz ko devuši: “Viņi, kas domājās mūs pāraudzināt, lika mūs kopā ar zaglēm un prostitūtām, lai mēs vēl vairāk izjustu savu pazemojošo stāvokli, bet politisko notiesāto garīgais un intelektuālais potenciāls bija pārāk liels, viņiem neaizsniedzams. Intā satiku tādas izcilas sievietes kā Eteles Voiničas “Dundura” tulkotāja Jevgeņija Taratuta un Ļeva Tolstoja dzīves un daiļrades lieliskā pazinēja un pētniece Marija Volkova. Brīnišķīgs cilvēks bija latviešu skolotāja Dzidra Miķelsone, ar kuru strādājām vienā brigādē.” Ieva Lase min vēl vairākas savas likteņa biedrenes, kas darījušas plašāku viņas garīgo apvārsni. Bet Saulcerīte Viese savukārt kādreiz bija tikusies ar to pašu Jevgeņiju Taratutu, kas stāstījusi par saviem izsūtījuma gadiem Sibīrijā un ar patiesu apbrīnu runājusi par Ievu Lasi un citām latviešu sievietēm. Pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā Ieva Lase dzīvo kopā ar jaunākās meitas ģimeni, kurā aug divi dēli. Tā nu ir iznācis, ka šī meita nes tālāk Ievas vārdu, kas viņai dots pēc tēva vēlēšanās. Viņai ir mākslinieciskas dotības un darbs Ārstu biedrībā. Savukārt vecākā meita Baiba pārvalda franču valodu un savu prasmi liek lietā Zinātņu akadēmijā. Un arī audzina divus dēlus. Kopš Ruta Birgere ir atraitne, arī viņa aizvien biežāk brauc apciemot vecāko māsu. Kaut arī viņa ir pazīstama Valmieras teātra aktrise un laika viņai maz. |
|
LAUCE RĒZIJA segvārds Māra Atvare, dzim. 1926. g., „Tālavas sili” – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” dalībniece. 1946. gada 26. februārī agri no rīta arestēja visas piecas meitenes un ievietoja Alūksnes milicijas aizturēšanas izolatorā; uz 10 gadiem brīvības atņemšanu +5 bez tiesībām Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
LAUNERTE ANNA – Viestura ordeņa piešķiršana par militāriem un valsts drošības stiprināšanas nopelniem 2022.gada nogalē – Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības biedre Anna Launerte https://www.la.lv/nacionalajiem-partizaniem-ordenis-vel-jagaida |
|
LAZDA KĀRLIS (no Tukuma) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
LAZDA PĒTERIS (dz. 1936 Tukumā (1936. g. 19. janvārī Aizputes apriņķa Sakas pagastā.)) – jurists. Par nacionālu darbību kopš 1980. gada ievietots #Volgogradas speciālajā psīchiatriskajā slimnīcā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf PSRS okupācijas periodā aktīvi pretojās okupācijas režīmam. Laika posmā no 1972. līdz 1977. gadam izplatīja tūkstošiem lapiņu ar aicinājumiem izbeigt okupāciju, rusifikāciju, atjaunot Latvijas valstisko patstāvību. Piemēram, 1973. gada novembrī viņš izplatīja skrejlapas ar aicinājumu Latvijas PSR Augstākās padomes deputātiem “(…) tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974. gada 1. jūlijam (…)” 1977.g. tika arestēts par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Pēc VDK pasūtījuma ar VDK lēmumu nosūtīts tiesu psihiatriskajai ekspertīzei, kas izpildīja pasūtījumu un atzina viņu par psihiski slimu. Augstākā tiesa aizmuguriski viņu notiesāja piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšana, tātad „uz mūžu”. Viņš tika nosūtīts uz slēgtajām Krievijas specnometnēm. Pēc ārzemju latviešu protestiem 1982.gadā no ieslodzījuma atbrīvots. Pēc Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ISHR lūguma P.Lazdu 1989.gada 8.februārī Štarnbergā rūpīgi pārbaudīja psihiatru konsīlijs un atzina par garīgi pilnīgi veselu, un minēja viņu kā pierādījumu, kā PSRS izrēķinājās ar tās politikas pretiniekiem. Atmodas laikā aktīvi darbojās LNNK un LTF, bija populārākais Tukuma rajona delegāts Pilsoņu kongresā. Tukumā izdeva avīzi “Vanemas Atmoda”. .. Raksta fragments no laikraksta “Laiks”, 1989.g.4.februāris, autors P. Lazda. (…) Ja es – latvietis – esmu saņēmis mantojumā māju savā Tēvzemē un gribu tajā dzīvot sev raksturīgu dzīvi, tad juridiski taču neviens nevar pat pretendēt uz dzīvošanu manā mājā bez manas piekrišanas, un neviena tiesa taču mani nenosodīs par citu ļaužu necienīšanu, ja atsakos tos ielaist uz dzīvi savā mājā. Tad kāpēc gan viens otrs apsūdz latviešus krievu necienīšanā, ja latvieši savā mantojumā, savā Tēvzemē vēlas dzīvot latvisku dzīvi latviskā vidē?! Mēs taču ar tādu vēlēšanos nudien nekurinām naidu starp tautām, mēs to negribam kurināt. Mēs vienkārši gribam dzīvot mums – latviešiem – raksturīgu dzīvi savu ciltsbrāļu vidū kā Daba to ir iekārtojusi un iekodējusi mūsos. Tā ir dabiska vēlēšanās un tikpat dabiskas tiesības… „Riskējām, zem okupācijas varas helikopteriem nobalsojām par Latvijas neatkarību. Bet ne es, ne mēs nedaudzie – par savu tautu cēlušies – nevarējām tālāko situāciju būtiski iespaidot.. Okupācijas varas spēki bija jau laikus parūpējušies par savu interešu virzītājiem jaunajās varas struktūrās. Arī paši vēlētāji nebija pietiekami patriotiski – lielā pārsvarā ievēlēja komunistus un pavisam maz Latvijas patieso patriotu. Pie varas tikušie komunisti un viņu sabiedrotie tad arī izdarīja to, kas ar mūsu Tēvzemi ir noticis un notiek – kopš 1995.gada pretēji Satversmei Latvijā valda partokrātija, bezpartejiskajiem ar Saeimas vēlēšanu likuma 9.pantu atņemtas vēlēšanu tiesības, atstātas tikai balsošanas tiesības par partiju sarakstiem, tiesneši iecelti bez pārbaudes laika, valsts atteikusies no darbības tautsaimniecībā, pelnošās nozares atdotas privātpersonām, likumu plūdi, tie nav sakārtoti, valda tiesu patvaļa, ierēdņu savstarpēja pašaizsardzība un sadarbība pašu labumam… Tāpēc Latvija uz 2020.gada sākumu joprojām nav demokrātiska valsts, Latvija joprojām nav tiesiski sakārtota valsts. Pagriezienu tautas labklājības virzienā varētu izdarīt Satversmes Otrā Sapulce, kas sakārtotu likumus un tiesu sistēmu, likvidētu partokrātiju un būtiski sanētu visu Latvijas valsts pārvaldi. Taču pie varas reiz nonākusī partokrātija to nevēlas un nevēlēsies darīt. Strupceļš. Veltīgi ir bijuši mūsu Latvijas patriotu, varoņu upuri un cerības. Līdzšinējais partokrātijas režīms nepietiekoši gādājis par Latvijas brīvības cīnītāju godināšanu, par viņu sociālo vajadzību valstisku risināšanu, nav valsts līmenī pat vien nosodīts psihiatru ( Apsītes… ) uzskats, ka pret valsts netaisnīgu režīmu cīnās tikai psihiski slimie, jo viņi, lūk, neapzinoties savu nespēju režīmu grozīt. Pēc visa tā rodas jautājums: „ Kas no jauna celsies cīnīties pret netaisnīgu varu? ” ‘Skarbā dzīve soda nometnē, kas riņķo ap sauli’ Pēteris Lazda. |
|
LEIMANIS ILMĀRS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
LEIMANIS KĀRLIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
LEŠINSKIS IMANTS (dz. 17. XII 1931 Rīgā, m. 23.X11 1985 Vašingtonā, ASV) — bijušais komūnistu propagandas izdevuma Dzimtenes balss redaktors un propagandas brošūru autors. 1978. gadā ieguva polītiskā bēgļa tiesības ASV un sacerēja pretpadomju rakstus. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Vienas un tās pašas personas. Izcili zinātnieki, mākslinieki. Sabiedrībā cienījamu cilvēku vārdus, uzvārdus, lomas Lešinskis vilka kā kodes no skapja. Citu pēc cita. Ne velti PSRS aizmuguriski Lešinskim piesprieda nāvessodu. Tomēr ne visi trimdā bija sajūsmā par Lešinska kažoka pārmešanu. Lai uzrāptos čekas karjeras spicākajā punktā, Lešinskis ne sevi, ne citus nežēloja. Un ātri sadega. «Tās bija interesantas bēres, jo tur bija ļoti daudz amerikāņu, taču viņi nebija pārāk runīgi. Par Imantu neko daudz neteica, un arī viņam vārds nebija Imants Lešinskis – bija, man liekas, Peter Dorn. Es nevienam neprasīju, vai tas tiešām ir Imants Lešinskis. Visi bija ļoti pieklājīgi, pieņemu, ka tie bija kolēģi, kas bija ar viņu kopā strādājuši. Un nekas daudz pēc tam nenotika, aizgājām,» tā filmas Spiegs, kurš mans tēvs autoriem intervijā atminas Ojārs Kalniņš. https://www.santa.lv/raksts/klubs/latviesu-enigma–dubultspiegs-imants-lesinskis-30896/ |
|
LĒVALDS ALFRĒDS (dz. 11.IV 1913, m. 6.1 1983) – 🕇mira ar sirdstrieku čekas kratīšanas laikā. Vācu okupācijas laikā pavadījis divi gadus Salaspils koncentrācijas nometnē. Padomju okupācijas laikā pratināts, kādēļ pārdzīvojis. Pēc atteikšanās kalpot čekai viņa dzīvoklis vairākkārt kratīts. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Jānis Rožkalns: Alfrēds Lēvalds (69) dzīvoja Rīgā, Maskavas ielā, ar plašām zināšanām daudzās jomās. Viņa meita Rita Brūvere tad jau atradās Vācijā. Viņa domas 24 stundas diennaktī strādāja tikai vienā virzienā – kur un kā atkal izdarīt kādu akciju. Viņš gan pavairoja ar fotometodi un izplatīja dažādus interesantus pretpadomju materiālus, gan ar speciālu, no Vācijas saņemtu dozimetru dažādos Latvijas rajonos mērīja radioaktivitātes līmeni – tas bija sevišķi bīstams darbs, jo iekrišanas gadījumā čeka viegli piesietu spiegošanu. Taču šī informācija bija sevišķi nozīmīga. Čekas kratīšana 1983. gada 6. janvārī viņam beidzās traģiski. Ap plkst. 6.30 vēl gulošus viņu un sievu pārsteidza čekas brigāde, pēc stundas viņam kļuva slikti ar sirdi, ap deviņiem viņš jau bija miris… Neskatoties uz nupat mirušā cilvēka klātbūtni, čekisti turpināja rakāties pa viņa personīgajām mantām, un kratīšanu izbeidza tikai sešos vakarā. Pēc tam, pilnīgi ignorējot jebkādas cilvēcības normas, čekisti līdz pusnaktij turpināja pratināt tikko mirušā Lēvalda sievu Austru. Lai arī viņa pratināšanas laikā nenomirtu ar sirdstrieku, čekisti viņu turēja nepārtrauktā ārsta uzraudzībā. Tikko asinsspiediens sāka kāpt, tā viņa saņēma kārtējo zāļu devu.Alfrēda Lēvalda atdusas vieta ir Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā prezidenta Čakstes kapavietas. http://lpra.vip.lv/lnkust.htm Pēc pratināšanas Jānis Rožkalns čekas ieslodzījumā Krievijā pie Permas pavadīja trīs gadus, Jānis Vēveris – divus gadus, bet Alfrēds Lēvalds pratināšanas laikā mira. To gan čeka tolaik rūpīgi centās slēpt. Abi bijušie politieslodzītie A. Strautmani raksturoja kā nežēlīgāku par citiem čekas izmeklētājiem – asu, centīgu un ātri reaģējošu. «Ar citiem čekistiem noritēja visai maigas sarunas, ar Strautmani ne,» stāstīja J. Vēveris. J. Rožkalns pirms kāda laika savu VDK izmeklētāju esot saticis Rīgā, netālu no Drošības policijas ēkas. http://lpra.vip.lv/strautman.htm |
|
LIBERTS ERNESTS (dz. 1925.g.). Viens no Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem 1940.gadā. E.Liberts, E.Rudzītis, R.Stūrītis un H.Rimša šai laikā veica arī trīs izlūkbraucienus uz Jelgavu, lai noskaidrotu, cik reāls būtu pēkšņs iebrukums vai arī ielavīšanās Jelgavas milicijas ēkā ar nolūku iegūt ieročus. Iepriekš bija izdarīti nopietni priekšdarbi: sadabūta shēma, kurā uzrādīta pieeja ieroču glabāšanas telpai, izdibināta kārtība, kādā miliči saņem un nodod ieročus, noskaidrots aptuvenais ieroču daudzums. Tās bija rakstiskas ziņas, kas iegūtas, šīs milicijas priekšniekam neuzmanīgi glabājot dienesta dokumentus. Triju braucienu laikā uz vietas redzētais tika izvērtēts, un jaunieši atzina, ka iecerētais pasākums pagaidām uzskatāms par nereālu. 941.gada 26.janvārī it kā parasta slēpošanas izbraukuma laikā R.Stūrītis, H.Rimša un E.Liberts no Ķīšezera apsnigušā sniega klāja nofotografēja Zušu muižā dislocētās sarkanarmijas raidstacijas ēku un stacijas antenas. Tā, katram gadījumam, kad “ies vaļā” bruņota cīņa. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
LĪCIS ANDREJS (dz. 1922. g.) – Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
LIDEKS ERVĪNS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
LIELPĒTERIS ALMĪRS. Almīra Lielpētera un okupācijas režīma konflikts sākās 1949. gadā. Tobrīd viņš bija vidusskolnieks. Kopā ar dažiem Rugāju vienaudžiem nodibināja pulciņu «Imanta». Nekādu plašo darbību viņi uzsākt nepaspēja, ja neskaita pāris proklamāciju izdošanu. Ātri vien čeka nokļuva uz viņu pēdām un arestēja citu pēc cita. Katram labi zināms, kāds režīms Latvijā valdīja 1949. gadā. Tāpēc nav jābrīnās, ka Almīram Lielpēterim «piesēja» dzimtenes nodevību, vienīgi nāves soda atcelšanas rezultātā viņš tika «apžēlots» un dabūja «tikai» #25 gadus katorgā. Kopš šī brīža sistēmas acīs viņš bija apzīmogots cilvēks – buržuāziskais nacionālists. Šis vērtējums bija kā zīmogs pierē, kā ķēde vergam ap kaklu. No šīs birkas viņš nespēs atbrīvoties visus turpmākos 40 gadus. Padomju režīms pret viņu visur un vienmēr izturēsies kā pret īpašu cilvēku, neuzskatot par «normālu» padomju pilsoni. Un tas viss tikai tāpēc, ka godīgais, drošais jauneklis nespēja vienaldzīgi paciest staļiniskā režīma patvaļu un pauda savu sašutumu par tā represijām. Tātad divdesmit pieci gadi par brīvdomību. 1949. gada rudenī sākās Almīra Lielpētera moku ceļi, kam vajadzēja turpināties 25 gadus. Viņš ir viens no tiem tūkstošiem latviešu, kas gājis cauri daudzām Gulaga vergu nometnēm. Viņa sūrais liktenis, viņa posts, sāpes, pārdzīvojumi ir tik spilgti, ka par tiem varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu, kas būtu vēl viena dokumentāla apsūdzība staļiniskajam režīmam. 1949. gadā viņam bija tikai deviņpadsmit. Dzīve vēl tikai sākās. Bet nu tam visam pāri bija melna svītra – 25 gadi katorgā. Taču, liekas, Almīrs to visu uzņēma ar apbrīnojamu mieru un apņēmību, kas sakņojās stingrā pārliecībā par savas rīcības pareizību. Viņa krimināllietā nav atrodami ne izmisuma pilni apžēlošanas lūgumi, ne solījumi «laboties», lai iežēlinātu cietsirdīgos soģus un panāktu labvēlīgāku spriedumu. Lai gan nebūtu nekā nosodāma, ja tādi arī būtu bijuši. Moku ceļa pirmā pietura Almīram Lielpēterim bija Kingiras nometne, kas atradās Kazahijā, 40 kilometru attālumā no Džezkazganas vara raktuvēm.Te viņš pavadīja tikai divus mēnešus. Ar šo īso brīdi pietika, lai viņu – spēcīgu, lauku darbos rūdītu jaunekli – komisija atzītu par invalīdu, kas kļuvis tik nevarīgs, ka vairs nav derīgs darbam. «Šī nometne man deva vissvarīgāko mācību – slinko, cik vien vari, ja gribi izdzīvot,» atceras Almīrs Lielpēteris. «Pirmajos divos mēnešos es to nesapratu. Dzīvodams laukos pie tantes, biju pieradis vienmēr nopietni strādāt. Arī nometnē iesāku tāpat. Tādēļ tik ātri pārvērtos par skeletu, kas apvilkts ar ādu.» Otrā nometinājuma vieta Almīram Lielpēterim bija Spaska, kas atradās netālu no Karagandas. Darbs bija tāds pats kā Kingirā – celtniecība. Bet uzturs vēl sliktāks. Mirušo bija daudz. Tika būvēts dambis, lai uzkrātu ieplakā tekošā strauta ūdeni, ko izmantoja lauku apūdeņošanai. Katru ziemu šis dambis tika labots un atjaunots. Ziemā cietumnieki raka mālus, vasarā no tiem taisīja ķieģeļus. Aukstums bija tāds, ka kājauti piesala pie apaviem, karote apledoja un «pielipa» pie zupas bļodas. Trešā pietura Almīra Lielpētera sāpju ceļos bija Meždurečje Kemerovas apgabalā. Te viņš nokļuva aptuveni pēc diviem Spaskā pavadītiem gadiem. Tobrīd Meždurečjē būvēja rūdas bagātināšanas rūpnīcu, un viņš strādāja akmens lauztuvēs. Atkal bija aptuveni tas pats – mūžīgs izsalkums, pārmērīgi smags darbs, beztiesība, pazemojumi. Kā Almīram Lielpēterim izdevās izstaigāt Golgātas ceļus un palikt dzīvam? Viņš pats domā, ka par to jāpateicas tēvamāsai, tantei Marijai, kas katru mēnesi viņam sūtīja pārtikas paku. Šā sūtījuma saņemšana bija vislielākie svētki viņa toreizējā dzīvē. Vienīgi šī palīdzība spēja glābt no spēku galīga izsīkuma, ko radīja barības trūkums un nemitīgā bada sajūta. Almīra Lielpētera atmiņā spilgti dzīvo tā diena, kad viņš saņēma pirmo sūtījumu no Latvijas. Tobrīd viņš atradās Spaskā un bija tik novājējis, ka organisma dzīvotspēja bija apdraudēta. Pienāca diena, kad nometnē iebrauca traktors ar atsūtītajām pakām. Uz finiera plāksnes (papīrs nometnē bija retums) varēja izlasīt to laimīgo uzvārdus, kam pienācis sūtījums. Šādās reizēs visi skrēja skatīties, vai neatradīs arī savu vārdu. To darīja arī Almīrs Lielpēteris. Un, lūk, beidzot viņš uz finiera plāksnes ieraudzīja savu uzvārdu. Izlasīja rūpīgi, uzmanīgi. Jau devās prom… bet pēc mirkļa atkal atgriezās – pārsteigums un prieks bija tik liels, ka viņš tam nespēja noticēt. Lasīja vēlreiz. Jā, viņa uzvārds tur bija… It kā nekādas šaubas nevarētu būt. Un tomēr vēl divas reizes viņš gāja prom un atkal neticīgi griezās atpakaļ. Šaubas izklīda vienīgi tad, kad no Latvijas pienākušais glābiņš bija nodots viņa paša rokās. Pēdējā pietura Almīra Lielpētera sāpju ceļos bija nometne pie Omskas, kur tika būvēta naftas pārstrādes rūpnīca. Te 1956. gadā pienāca ziņa par to, ka Almīra Lielpētera krimināllieta ir pārskatīta un ka turpmāk viņš būs brīvs cilvēks. 1949.-1956. gads. Padomju vergu nometnēs bija aizvadītas gandrīz astoņas vasaras un ziemas, izmisīgi cīnoties par kailās dzīvības saglabāšanu. Šajā cīkstiņā Almīrs Lielpēteris bija uzvarējis. … Cēsu 1.vidusskolā viņa meita latviešu meitene Dace Lielpētere tiek pakļauta teroram, meliem, publiskai kaunināšanai, draudiem, jo vairākus desmitus gadus latviešiem nācās dzīvot absurdā pasaulē, ko veidoja okupācijas vara. Meitene neiztur un metas zem vilciena. Par šo notikumu sīki un smalki 23 turpinājumos raksta Vilis Seleckis 1994.gada “Neatkarīgajā Cīņā”. https://timenote.info/lv/events/Latviesu-meitene-Cesis-cekas-iztaponu-del-tiek-novesta-lidz-pasnavibai |
|
LIEPIŅŠ ALFRĒDS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html Liepiņš Alfrēds – policists Gaujienā, Palsmanes R.Rublovska nacionālo partizānu grupas dalībnieks. 1946. gada 25. jūlijā legalizējies. 18.augustā arestēts. Virešu pagasta Sikšņos piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/s.html |
|
LIEPIŅŠ E. – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
LIEPIŅŠ JĀNIS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
LIEPIŅŠ JĀNIS, 1922. g., skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
LINDE VILHELMS, Aizupes meža tehnikuma audzēknis, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Lielajā brīvstundā 2.kursa audzēknis Vilhelms Linde (dz. 1913.g.) uzzīmēja uz klases tāfeles Latvijas mazo ģerboni (sauli un trīs zvaigznes). Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
LIŅAVSKIS LEOPOLDS (dz. 1918.g.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku #aresti. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
LIPKO JAROSLAVS (dz. 1921. g.) – Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
LISMANIS DAINIS (06.01.1953 – 21.03.2015) – Rojas zvejnieku kolchoza vadītājs. Par pretvalstisku darbību 1981. gadā notiesāts uz #10 gadiem Mordovijā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Juri Būmeisteru un Daini Lismani izdevums ‘IR’ atrada VDK aģentu kartotēkā. Būmeisteram ir kartīte ar segvārdu Nikolajs, savervēšanas gads nav norādīts, bet ieraksts liecina, ka kartīte rakstīta laikā, kad viņš izcieta sodu Permas lēģerī. Būmeisters no aģentūras vecuma dēļ izslēgts 1990. gada 30. jūlijā, bet kartītē atzīmēts, ka tā jāglabā pastāvīgi. Savukārt Lismanis ar segvārdu Arions esot savervēts 1984. gadā. Čekas aģentu reģistrācijas žurnālos par abiem nav atrodami nekādi ieraksti. Šogad LTV raidījumā Dzimtaskoks. Būmeisters tiek stāstīts par Būmeistera nonākšanu Permas soda izciešanas nometnē, kā arī parādīti fragmenti no čekas veidotas LTV filmas Kurp eji, Artur? Tajā Būmeisters tiek intervēts jau pēc soda izciešanas 1988. gadā. Kā var saprast no liecībām filmā, čeka viņu ar šo filmēšanos šantažēja, solot Būmeisteru ātrāk atbrīvot. – red.) https://ir.lv/2019/11/29/gaju-ka-traktors-uz-prieksu/ Levans Berdzenišvili: Diemžēl Gorbačova amnestija politieslodzītajiem bija tikai leģenda. Mums bija jāiesniedz apžēlošanas lūgums, lai izkļūtu no nometnes. Nometnes pirtnieks un kino operatora palīgs bija latviešu nacionālists un sociāldemokrāts Dainis Lismanis. Viņš bija arestēts un notiesāts uz 12 gadiem par “dzimtenes” (t.i., Padomju Savienības) nodevību. Viņš tika ieslodzīts par nodevību valstij, kurā viņš nebija dzimis, valsts, kuru viņš uzskatīja par iebrucēju un izvarotāju. Šī iemesla dēļ pēc Latvijas okupācijas viņš kļuva par Sociāldemokrātiskās partijas biedru ar galveno mītni Rietumvācijā. https://dursthoff.de/?page_id=564 Disidentu un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Daini Lismani no ieslodzījuma pirms termiņa atbrīvoja 1987. gadā. |
|
LIZBERSKIS ĒVALDS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
LUBĀNS STANISLAVS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
LUDBORŽS ANTONS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns, viens no izdzīvojušajiem, kurš, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju’ piemiņas zīmes uzstādīšanas iniciators. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
LUDBORŽS EDUARDS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
LUDBORŽS JĀNIS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
LUDBORŽS JĀZEPS (KRAUJA), 1929. – jauniešu pretestības organizācijas “Latgales vanagi” biedrs. Piemiņas zīme uzstādīta vietā, kur 1951. gada 15. oktobrī čeka ielenca bunkuru; kad apšaudē ar čekistiem partizāniem beidzās munīcija, viņi, lai nekristu gūstā, uzspridzinājušies.Par piemiņas zīmes uzstādīšanu parūpējies viens no izdzīvojušajiem “Latgales vanagu” biedriem – Antons Ludboržs, kas, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju.Ilzeskalna pagasta Ērzeļovā piemiņas zīme (Baltais krusts) nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html Ludboržs Jāzeps, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns, ar Antonu Gailumu un Jāni Romānu 🕇krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
LUDVIKS MĀRIS (dz. 1955) – ev.lut. mācītājs, apcietināts 1984. gada maijā, dažas dienas pirms viņa vadāmā pirmā dievkalpojuma. Prāvu atlika uz nenoteiktu laiku, un Ludviku #paturēja apcietinājumā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Kristīgā kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” – otrā disidentu kustība Latvijā pēc cilvēktiesību aizstāvju grupas “Helsinki-86”, ko izveidoja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītāju un draudžu aktīvistu grupa 14.06.1987. Ludviks ir arī vēstījuma Par situāciju Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā parakstītājiem Jura Rubeņa aizstāvībai: “… Jo mēs ticam, ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu. Mēs ticam, ka baznīcai ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura sniedz daudzveidīgas iespējas, formu un saturu, lai mēs kļūtu mīlošāki, atvērtāki, patiesāki un līdzsvarotāki – augtu garīgi, emocionāli, attīstītu savu domāšanu un mācītos veidot veselīgākas attiecības ar sevi un citiem. Tāpēc mēs apņemamies paust un īstenot vārdos un darbos šo izpratni un pārliecību par kristīgo ticību Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā un visur citur, kur vien tas iespējams, un aicinām ikvienu šai baznīcas atjaunotnei piebiedroties.” https://pietiek.com/raksti/par_situaciju_latvijas_evangeliski_luteriska_baznica/ Viens no kādreizējiem luterāņu baznīcas reformu kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” līderiem mācītājs Māris Ludviks. Viņš atzīst, ka VDK iegūtā informācija bija “daudz plašāka, nekā mēs toreiz varējām iedomāties”. Ludviks bija viens no represijām vistiešāk pakļautajiem baznīcas reformu kustības biedriem, kuru astoņdesmitajos gados notiesāja, un vēlāk viņam nācās emigrēt uz Kanādu. Datubāzē “Delta Latvija” atrodami vairāki ziņojumi par Ludviku, bet tagad viņš atzīst, ka čeka centusies savervēt arī viņu pašu. https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/maisi-vala-macitajs-ludviks-par-safabriceto-lietu-un-vdk-iefiltresanos-bijam-naivi-un-pardrosi.d?id=52630249 |
|
LUIKA ZIEDONIS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
LUIKA ZIEDONIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
LUKJANOVICS MĀRIS – 1980. gadā notiesāts uz #5 gadiem spaidu darbos par pretpadomju aģitāciju. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Viens no 1979.gada Baltijas deklarācijas pret Molotova-Ribentropa paktu parakstītājiem. https://books.google.lv/books/about/Basket_Three_Implementation_of_the_Helsi.html?id=CZ0md2rSzdQCredir_esc=y |
|
LŪKS VALERIJS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu apcietināti (1970.4.II) Gunārs Bērziņš, Laimonis Markants un #Valerijs Lūks. http://zagarins.net/jg/jg268/JG268.pdf |
|
LŪSIS LAIMONIS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā . https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
LŪSIS OĻĢERTS (LŪCIS?) – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks; Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
MACEPĀNS ANDREJS („Suitu princis”, dz. 1924) no Ventspils, #apcietināts 1978-1980.gg. – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
MAČE BIRUTA-ANTONIJA – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
MANGULIS TĀLIVALDIS. Latvijas Nacionālais leģions. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis. 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā, audzis Latvijas armijas pretizlūkošanas dienesta darbinieka ģimenē. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, 🕇nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
MARKANTS LAIMONIS (dz. 1950) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Par pretpadomju skrejlapu izplatīšanu apcietināti (1970.4.II) Gunārs Bērziņš, #Laimonis Markants un Valerijs Lūks. http://zagarins.net/jg/jg268/JG268.pdf |
|
MATISĀNS JĀZEPS (dz.1920.g.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 1940.gada 4. un 5.novembrī notika #arests. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
MEGNIS ALBERTS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Alberts Megnis (🕇mira 21 gada vecumā – gāja bojā lēģeros). Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
MEGNIS ŽANIS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
MEGNIS ŽANIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
MELBĀRDIS BENEDIKTS, pretestības kustības kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
MELBĀRDIS-RŪMNIEKS FĒLIKSS (dz. ap 1910) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1947. gada 10. martā kā repatriants Latvijā ieradās Fēlikss Melbārdis Rūmnieks. Viņš 1945. gada 30. aprīlī kā Vācijas izlūkdienesta aģents nelegāli no Latvijas ieradās Zviedrijā. Pēc tikšanās ar V. Tepferu 1945. gada 3. maijā, kuram Melbārdis izstāstīja par nevēlēšanos pildīt vācu uzdevumu, zviedri viņu no nometnes atbrīvoja. 1945. gadā viņš kļuva arī par PSRS vēstniecības darbinieka Zviedrijā informatoru. 1945. gada 24. jūnijā zviedri viņu internēja otrreiz. No internēto nometnes F. Melbārdi atbrīvoja 1946. gada aprīlī. 1946. gada decembrī F. Melbārdis kļuva par dubultaģentu un piekrita sadarboties ar SIS. Jau tūlīt pēc ierašanās – 1947. gada martā– LPSR VDM viņam piesūtīja kontrolaģentu – V. Šveicu, kuram bija jāinformē LPSR VDM par F. Melbārža rīcību. F. Melbārdis jau martā ķērās pie pagrīdes organizācijas izveidošanas, kurai perspektīvā bija jāvāc informācija SIS interesēs. Saņēmis SIS uzdevumu iefiltrēties LPSR VDM pretizlūkošanā, F. Melbārdis kopā ar LPSR VDM aģentu Ansi Baumani, kuru bija uzaicinājis darboties savā pagrīdes organizācijā, 1947. gada septembrī sastādīja un LPSR VDM nodeva provokatīvu dokumentu it kā par lielas pagrīdes organizācijas eksistenci Latvijā, kas pārsūtot spiegošanas ziņas uz Zviedriju. A. Baumanis par to, ka VDM noklusējis F. Melbārža darbību nolūkā izveidot īstu pagrīdes grupu (no 1947. gada marta), vēlāk tika arestēts. Pēc tam, kad F. Melbārdis centās iegūt laivu, lai bēgtu uz Zviedriju ar iegūto informāciju, viņš 1947. gada 27. oktobrī tika #arestēts. https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/VDKkomisija_raksti_2sejums_LPSR-drosibas-iestazu-darbiba-1944-1956_2016-05-06maijs_12-00.pdf |
|
MELNGAILIS ĢEDERTS (dz. 31. XII 1951) – apcietināts 1983. gadā un ievietots psīchiatriskā slimnīcā par izteikto vēlēšanos atteikties no PSRS pavalstniecības. Pirms tam viņu darbavietā sistemātiski terrorizēja. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1977.gadā iepazinās ar Gunāru Rodi, kurš 1962.gadā bija notiesāts uz 15 gadiem par “pretpadomju satura literatūras glabāšanu un izplatīšanu”. Pēc Rodes pārcelšanās uz dzīvi Zviedrijā, Melngailis turpināja uzturēt ar viņu sakarus, regulāri sazvanījās un informēja par cilvēka brīvības un uzskatu ierobežojumiem, VDK īstenotajām represijām un citiem aktuāliem notikumiem Latvijā. No Melngaiļa saņemtā informācija tika publiskota trimdas latviešu laikrakstos un radiopārraidēs. 80.gadu sākumā Melngailis iesaistījās “Gaismas akcijas” materiālu izplatīšanā, bet 1982.gadā mēģināja atteikties no PSRS pavalstniecības. 1983.gada 5.janvārī viņu uz ielas arestēja. Nevēloties parakstīt nopratināšanu protokolus, Melngailis tos lasīja dienām ilgi, bet pēc tam aizbildinājās, ka vairs neatceras nopratināšanā runāto, kādēļ nevar protokolus parakstīt. Šo faktu VDK sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Arnolds Rēvalds izmantoja kā pamatojumu aizdomām par Melngaiļa garīgo nepilnvērtību. 1983.gada jūnijā Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija Zuzannas Sočņevas vadībā atzina Melngaili par nepieskaitāmu un “sociāli bīstamu”. Augustā Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam nozīmēja piespiedu ārstēšanu speciālā psihiatriskā klīnikā. Šādas klīnikas bija nevis Veselības aizsardzības, bet Iekšlietu ministrijas pārraudzībā – būtībā tie bija specializēti cietumi, kuros centās salauzt varai sevišķi nepakļāvīgos. Melngaili nosūtīja uz #Blagoveščenskas sevišķa tipa psihiatrisko slimnīcu Amūras apgabalā. Tas praktiski izslēdza iespēju radiniekiem viņu apmeklēt. Melngaiļa māte rakstīja lūgumu tiesībsargājošām institūcijām atļaut dēlu ārstēt psihoneiroloģiskajā slimnīcā Rīgā, taču lūgums tika noraidīts. Latvijas PSR Augstākā tiesa 1983.g. 10.augustā, balstoties uz LPSR kriminālkodeksa 183—1 panta, „par apzināti nepatiesu izdomājumu, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, sistēmatisku izplatīšanu”, ar trīs gadu brīvības atņemšanu sodīja Melngaili, vienlaicīgi nosakot, ka vispirms tas “Jāārstē” psihiatriskā slimnīcā. Tas nozīmē, ka brīvības atņemšana nav notikusi tikai uz trim gadiem, bet gan uz nenoteiktu laiku, kura ilgumu čeka izšķirs pēc vajadzības. Izmantojot advokāta starpniecību, LPSR prokuratūra tās priekšsēdētāja Jāņa Dzenīša vadībā rupjā un viltīgā veidā piemānījusi Melngaiļa māti. Advokāts bija izteicies, ka gadījumā, ja māte palīdzētu atrast iemeslu Melngaili izsludināt par šizofrēnu, paredzamais bargais sods būs mazāks. Acīmredzot māte šiem viltus solījumiem bija noticējusi un devusi liecību, ka Ģederts Melngailis jau agrāk uzrādījis šizofrēnijas pazīmes. Jādomā, ka māte patiešām domājusi savam dēlam šādā veidā palīdzēt. 1987.gadā ārstu komisija atzina, ka Melngaiļa “stāvoklis ir uzlabojies” un viņš vairs nav “sociāli bīstams”. https://timenote.info/lv/Gederts-Melngailis |
|
MIEZĪTIS PĒTERIS (dz. 1912) – 1979. gadā sodīts ar #3 gadiem pārmācības nometnē par nelegālas literātūras izplatīšanu. Miezīša vecuma dēļ sods samazināts. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Pēteris Miezītis-Miežāns, arī Pēteris Miezītis-Mieziņš (dzimis 1893.gada 26.septembrī, miris 1961.gada 12.oktobrī bija latviešu skolotājs, mag. paed., viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. P. Miezītis bija Cēsu Valsts ģimnāzijas vadītājs 1940. gadā, pēc tam Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docents. Miris Dobeles ciema “Fiņķos” (tagad Krimūnu pagastā), apglabāts Blīdenes kapos https://lv.unionpedia.org/i/P%C4%93teris_Miez%C4%ABtis |
|
MIKASS KRIŠS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
MILLERS EMĪLS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
MŪKINS EDGARS SPRICIS, nacionālkomunists, LPSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieks, no amata atbrīvots 1959. gada augustā. Līdz 1960. gada septembrim Liepājas Pedagoģiskā institūta direktors, pēc tam Liepājas kokapstrādes kombināta direktors. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Pēc Staļina nāves viņš kā LKP Daugavpils pilsētas komitejas sekretārs 1953. gada 22.-23. jūnija LKP CK plēnumā kritizēja Latvijas austrumu rajonu pārkrievošanas politiku. Iecelts par Latvijas PSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1959. gada augustā atlaists no amata un iecelts par Liepājas Pedagoģiskā institūta (LPI) direktoru. Pēc safabricētas LPI darbinieku vēstules sakarā ar Mūkina nacionālistiskiem uzskatiem viņu atcēla arī no šī amata un 1960. gada septembrī iecēla par Liepājas kokapstrādes kombināta “Baltija” direktoru. Miris 1984. gada 21. novembrī Liepājā, apglabāts Liepājas Centrālkapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Edgars_M%C5%ABkins |
|
MUKTOPĀVELS ZIGRĪDS (dz. 1920.g.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku #aresti. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
MUTULIS HEINRIHS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
NIEDRE ASTRA – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
NIEDRE LAIMONIS (dz. 20. IV 1924) – Zviedrijas pavalstnieks, 1978. g. jūnijā ciemojoties Latvijā, arestēts un notiesāts uz 10 gadiem cietumā par baznīcu drupu fotografēšanu (attēlus publicēja Zviedrijā). Atbrīvots 1979. gada martā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Skudras vārds Latvijā vislielākajā metienā ir tiražēts laikrakstā «Cīņa» 1978.gada novembrī. Tur gan viņš tiek saukts par spiegu, kam tika piespriests 12 gadu cietumsods, informē G.Grūtups. Rakstnieka godā Skudru iecēla divas grāmatas, ko septiņdesmito gadu vidū Zviedrijā izdeva Latviešu Nacionālais fonds, – «Okupētās Latvijas dienasgrāmata» un «Šīs drupas apsūdz». Tās tika veidotas no slepeni pār Padomju savienības robežu jeb «dzelzs priekškaru» Skudras nosūtītajiem manuskriptiem. Tie bija Latvijas ceļojumu apraksti, piegriežot īpašu vērību luterāņu baznīcām. Slepenais kurjers bija Skudras bērnības draugs, emigrācijā Zviedrijā dzīvojošais Laimonis Niedre (1924), kurš uz Latviju devās kā tūrists. Par Zviedrijā izdotajām grāmatām autors samaksāja ar apsūdzību spiegošanā, padomju valsts nomelnošanā un deviņiem gadiem soda nometnē Krievijā, Urālos ( #deviņus mēnešus apcietinājumā pavadīja arī L.Niedre). https://gulags.wordpress.com/2011/11/23/iznakusi-gramata-par-astras-lidzgaitnieku/ |
|
NIKMANIS FELIKSS PĒTERA D., 1947.gadā Rīgā. Viens no Baltijas hartas parakstītājiem 1979.gadā. Namdaris būviecirknī Nr.60. Arestēts 1972.gada 4.jūlijā. Notiesāts: Latvijas PSR Augstākā tiesa 1972.gada 3.novembrī. 65 ч.1 УК ЛатССР, 67 УК ЛатССР. #3 gadi konclāderī Dubravlagā. Avots: НИПЦ “Мемориал”, Москва Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Romas Andrijauskas, Stasė Andrijauskienė, Alfonsas Andriukaitis, Edmundas Bartuška, Vytautas Bastys, Vladas Bobinas, Vytautas Bogušis, Ints Cālītis, Petras Cidzikas, Arvydas Čekanavičius, Jonas Dambrauskas, Jonas Eišvidas, Virgilijus Jaugelis, Mečislovas Jurevičius, Liutauras Kazakevičius, Leonas Laurinskas, Valdis Larius, Rimas Mažukna, Algirdas Mocius, Napoleonas Narkūnas, Mart Niklus, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angelė Paškauskienė, Sigitas Paulavičius, Jonas Petkevičius, Jadvyga Petkevičienė, Kęstutis Povilaitis, Žydrė Povilaitytė, Jonas Protusevičius, Sigitas Randys, Endel Ratas, Henrikas Sambore, Julius Sasnauskas, Leonora Sasnauskaitė, Algis Statkevičius, Kęstutis Subačius, Vladas Šakalys, Jonas Šerkšnas, Zigmas Širvinskas, Enn Tarto, Antanas Terleckas, Erik Udam, Romas Vitkevičius, Jonas Volungevičius, Alfredas Zaideks, Juris Ziemelis, Rimas Žukauskas, Ivars Žukovskis. Latviski dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra. Igauniskā tulkojuma autori bija Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas Helsinku grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts. |
|
NUNAVS NIKOLAJS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ŅIKONOVS ALEKSANDRS, nacionālkomunists, LPSR lauksaimniecības ministrs, no amata atbrīvots 1961. gada martā, pēc tam lauksaimniecības un ekonomikas zinātnieks un vadošos amatos Krievijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti. Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1961. gadā Ņikonovu atbrīvoja no amata. 1962. gadā Aleksandrs Ņikonovs strādāja kādā zinātniskajā iestādē Rīgā un līdztekus aizstāvēja disertāciju un ieguva ekonomisko zinātņu kadidāta grādu. Tomēr viņam aizliedza izdot uzrakstīto un izdošanai jau sagatavoto grāmatu un 1963. gadā viņš bija spiests pārcelties uz dzīvi Stavropoles novadā, kur strādāja par Lauksaimniecības Zinātniski pētnieciskā institūta direktoru (1964—1978). 1973. gadā viņš aizstāvēja ekonomikas zinātņu doktora grādu, 1975. gadā viņu ievēlēja par Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1976. gadā— par profesoru. Pēc pārcelšanas darbā uz Maskavu Ņikonovs bija Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas ekonomikas nodaļas akadēmiķis-sekretārs (1978—1982). Pārbūves laikā bija Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas prezidents (1984—1992) un PSRS Valsts Agrorūpnieciskā kompleksa (Госагропром) priekšsēdētāja vietnieks. 1990. gadā viņš izveidoja un vadīja Krievijas Agrāro institūtu. 1994. gadā ar referātu piedalījās Pasaules latgaliešu saietā Daugavpilī. 1995. gada 5. oktobrī viņš Maskavā 🕇gāja bojā satiksmes negadījumā. Apbedīts Novodevičjes kapsētā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Aleksandrs_%C5%85ikonovs |
|
ODUMĀNS VLADISLAVS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
OFKANTS ULDIS – 1962. gadā notiesāts uz 10 gadiem stingra režīma nometnē. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Ofkants Uldis, 1941. gada 27. decembrī Rīgā – Viens no Baltijas hartas parakstītājiem 1979.g. VDK darbinieku 1960.gadā nodēvētās “Baltijas federācijas” grupas dalībnieks. Pēc A. Pelšes rīkojuma Latvijas PSR VDK 1960.- 1962. gadā apcietināja arī daudzus nacionālpatriotiski noskaņotus Latvijas iedzīvotājus. VDK darbinieki apcietinātos nodēvēja par “Baltijas federācijas” grupu, kuras dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs, Viktors Kalniņš un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai— 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam— #10 gadus, Z. Rozenbergam— sešus, Jānim Rijniekam— piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru. No Latvijas PSR Augstākās tiesas izvirzītajām apsūdzībām: 1961. gada rudenī pēc Rodes ieteikuma Ofkants iegādājās sev grāmatu “Šaušana ar automātiskām pistolēm” nolūkā izmantot šo grāmatu kā mācību līdzekli, lai precīzāk varētu pielietot ieročus cīņā pret padomju varu.Pēc soda izciešanas vairākus “Baltijas federācijas” grupas dalībniekus izsūtīja uz ārzemēm, kur viņi piedalījās PBLA informācijas biroju radīšanā, izplatot informāciju par padomju represīvajām metodēm. Gunārs Rode uzstājās Kopenhāgenas tribunālā, liecinot par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanu Latvijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltijas_feder%C4%81cija Mēs trāpījāmies tieši tajā brīdī, kad prokuratūrā notika pārmaiņas. Bija notikusi lielā tīrīšana, un “jaunā slota” gribēja parādīt, cik cītīgi strādā. Sēžot čekas pagrabos, mazs atspaids bija tas, ka gandrīz katrā kamerā atradās kāds no Augstākās tiesas vai prokuratūras darbiniekiem. Tie, kuri gribēja, sniedza mums augstākās kvalitātes juridisko palīdzību. Ieteica ļoti rūpīgi lasīt nopratināšanas protokolus, labāk sniegt ar paša roku rakstītas liecības. Pie mūsu lietas gribēja “piesiet” vēl vairākus cilvēkus, piemēram, Vizmu Belševicu, Viktoru Lorencu, bet tas nekādi neizdevās. Bija mēģinājums uzpūst lielu, skaļu lietu. Patiesībā jau nekā vairāk par runāšanu nebija, reālas darbības nebija. Bija aizmetņi, bet runāt par organizāciju grūti. Runājām par Latvijas, par Baltijas neatkarību. Pēc mums nometnē ieradās armēņu grupa, apmēram tikpat daudz cilvēku ar tādiem pašiem pantiem, tikai ar mazākiem sodiem. Pretstatā mums viņi bija veikuši reālu darbību, izplatījuši vairāk nekā 10 000 proklamāciju, arī organizācija bija strukturizēta. Skujenieks, Kalniņš un Zābaka bija studējuši Maskavā un runājušies savā starpā. Zābakai bija pazīstams Rijnieks, Rodem – Rijnieks, bet visi cits citu nemaz nepazinām. Es Kalniņu, Rijnieku un Skujenieku pirmo reizi satiku tiesas laikā. Tikušies nebijām. Tiesa uz to mēģināja spēlēt – laba konspirācija, gandrīz pēc Ļeņina parauga, šūniņa šūniņas galā. Tas joks nospēlēja mums par sliktu. Mēs tikai runājām par brīvu Latviju, bet prokurors Pāže tik tālu sākumā aizrunājās, ka aiz pārcentības pieprasīja Rodem un Rijniekam augstāko – nāves sodu. Murgs. Par Pāži vairs neesmu dzirdējis. Ar šādu pieeju daži mūsu “štābisti” jau būtu nošauti, tikai viņi nesaprot, ka dzīvo brīvā valstī. Tā gan, ar tādu nostāju, kāda bija viņu pašu varai, rezultāts būtu tikai viens. Mūsu tiesnesis Raimonds Brīze bija unikāla figūra, mūsu lieta Augstākajā tiesā viņam bija pirmā. Pēc nepilna gada sekoja PSRS ģenerālprokurora Rudenkova protests mūsu lietā par nesamērīgiem sodiem. Viņš prasīja samazināt tos uz pusi. Viens no retajiem gadījumiem, kad mūsu Augstākās tiesas plēnums to neņēma vērā. Konstatējām, ka Brīzem Maskavā ir kolosāla aizmugure. Ja viņa pirmā lieta izradītos brāķis, Maskavu neredzēt. Pusgadu pēc mūsu lietas Brīze bija PSRS Augstākās tiesas loceklis, vēl pēc gada – šīs tiesas partijas sekretārs. Žilbinoša karjera. Viņš bija no tiem izredzētajiem, kurš 70. gadu vidū tiesāja Melnajā jūrā nogrimušā kuģa Admirālis Nahimovs skaļo lietu un Černobiļas prāvu. Nezinu, vai vēl ir dzīvs. Pēdējās ziņas ir, ka pusparalizēts guļ uz gultas. Liktenis viņam ir atspēlējies. Zaudēti desmit gadi, zaudēta iespēja iegūt profesiju, bet ieguvu milzīgu dzīves pieredzi. Nebija tādas jomas, kurā nometnē nevarētu dabūt konsultāciju augstākajā līmenī. Grūti nosaukt kādu profesiju augstskolas pasniedzēju līmenī, kas nebija pārstāvēta. Visplašāk, protams, humanitārajā ziņā. Reiz par pretpadomju aģitāciju ieslodzītais Maskavas Valsts universitātes Politekonomijas fakultātes dekāns satracināja kolēģi no Rīgas. No Latvijas vairāku čekistu pavadībā reizēm brauca tā sauktie sabiedrības pārstāvji. Vienreiz ieradās mūsu Universitātes politekonomijas pasniedzējs. Jautājumu ķēdīti bijām izdomājuši jau iepriekš, sinhroni tulkojām dekānam, mūsējais no Rīgas jau sāka stostīties. Tad bušlatā un vatenī tērptais dekāns piecēlās un uzdeva pēdējo jautājumu. Mūsējais pavēra muti un pēc klusuma brīža sita ar kulaku pa galdu, bļaudams: “Jūs visus vajadzētu nošaut!” Viņš bija iedzīts stūrī, nabadziņš, nezināja, ka pretī ir tāda līmeņa cilvēks. No mūsējiem satiku slaveno spiegu, Amerikas armijas pulkvedi Andi Brombergu. Kopā ar Riekstiņu 50.gadu beigās viņi ar izpletņiem bija izmesti virs PSRS. Pirms viņiem vairāki pāri jau bija paņemti, un Brombergs bija sūtīts noskaidrot, kas notiek. Viņš arī tur palika, gadu pirms atbrīvošanas nomira ar sirdi nometnes slimnīcā. Lai gan bija atlētisks, kārtīgi sagatavots, tā ka tas arī vēl ir jautājums, kāpēc nomira. Bromberga pārinieks arī bija apcietināts, bet ar viņu man tikties neiznāca. Iepazinos ar Siņavski un Danielu, pirmajiem krievu disidentiem, viņiem bija skaļa lieta 1965. gadā. Pēc atbrīvošanas Siņavskis aizbrauca uz Franciju, pēdējos gadus bija Sorbonnas universitātes pasniedzējs. Daniels dzīvoja Maskavā, viņš savā ziņā bija unikāls – ebrejs, padomju armijas artilērijas kapteinis, kreisā roka bija traumēta, nopelniem bagātais Lielā Tēvijas kara dalībnieks. Abi bija patiesi krievu inteliģenti – Siņavskis, ja vajadzētu lamāties, pateiktu to “čerez požalujsta”, ar “mātes vārdiem” viņš nespēja izteikties. Bija nometnē arī vecie karavīri – slavenais majors Laumanis, triecienbataljona komandieris. Leģionāriem, kas dienējuši kopā ar viņu, bija visgaišākās atmiņas. Personība, pie kuras nevarēja aiziet nesavācies, nevīžīgs. Kad nometnē tikos ar Laumani, viņš jau dzīvoja invalīdu barakā, bet šā cilvēka aura bija tāda, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. No visa plašā Padomju Savienības tautību klāsta nez vai bija kāda, kas nebūtu pārstāvēta vismaz ar vienu cilvēku. Čečeni, armēņi, gruzīni, ļoti daudz ukraiņu. Bija diezgan ievērojams skaits jehoviešu. Ne ierindas Jehovas liecinieki, bet jau nopietnāka līmeņa. Ļoti interesanta organizācija. Es pats turēju rokā viņu žurnālu Sargtornis krievu valodā divas nedēļas pēc tā iznākšanas Bostonā, ASV. Pat lēģerī viņi to saņēma, tā bija noorganizēts. 1963. gada martā, kad es nonācu nometnē, nebija vairs tāda bada un necilvēcisku apstākļu, kādus pārcieta tie, kuri izgāja Karagandu, Noriļsku, Belomoru. Mēs nekad netikām kopā ar tā sauktajiem krampīšiem – kriminālistiem. Agrāk lika kopā, lai cits citu apkautu. Barakas bija kā divstāvu ķieģeļu mājas, celtas 50. gadu beigās, bet ļoti daudzas bija no koka. Parasti vidusdaļā bija neliela priekštelpa, dzīvošanai – telpa ar apmēram 60 guļvietām, divstāvu armijas gultas. Reizi pusgadā notika “prožarka”, nīdējot prusakus. Visu iznesa ārā, gultas izkarsēja verdošā ūdenī. Prusaki jau tāpat bija un būs. Pārtikas normas bija tādas, ka badā nebiji, – zupas, putras, kā nu kurā nometnē. Lēģera veikaliņā varēja dabūt ledenes, eļļu, mahorku pīpēšanai – par pašu nopelnīto naudu. Daudzi vilka gumiju, lai tik vien arī nopelnītu. Mūsu paaudze centās nopelnīt vairāk, jo tā bija vienīgā iespēja pasūtināt preses izdevumus. Tā kā ieslodzītie bija no visas Savienības, no visām republikām un autonomijām, preses kalni bija neiedomājami. Es pat vēl tagad jūtu, ka tādu informācijas plūsmu, kāda bija nometnēs, šeit vairs dabūt nevaru. Visi zināja, kas katru interesē. Jebkādi materiāli par kino no jebkura Padomju Savienības nostūra nonāca pie manis. Bija atzīmēts, kas kuru interesē. Uzreiz atradu vajadzīgo vietu, izlasīju, bet žurnāls gāja tālāk. Lai to dabūtu, bija stimuls strādāt. Biju gan gaterī, gan celtniecībā, kontaktu metināšanā, taisīju koka kastes televizoru korpusiem. Ja rokas un galva bija, kaut ko darīt varēja. Darbs gan bija obligāts. Puse no algas palika nometnei, vēl atrēķināja par ēšanu, apģērbu, varbūt ceturtā daļa palika pašam. Kopš 60. gadu vidus mums bija ļoti laba apgāde no Maskavas – Kņiga počtoj (Grāmata pa pastu). Sākumā saņēmām ļoti neregulāri, līdz viens atbrīvotais aizbrauca uz turieni un apskaidroja tām dāmām, ko nozīmē adrese počtovij jaščik (pastkastīte – krievu val.) 385. Kopš tā laika Savienībā iznākošās grāmatas, pat tās, kurām bija nelieli metieni, vismaz vienā eksemplārā nokļuva pie mums, tiklīdz uzrakstījām pieprasījumu. Cenzūra, protams, kontrolēja, bet visiem preses izdevumiem un grāmatām, arī latviešu valodā, bija marķējums krievu valodā – PSKP CK izdevniecība. Tas ļāva pārmaiņu laikos Siņavskim izvest uz ārzemēm avīzes Atmoda krievu valodā, ko es vedu uz Maskavu pakām. Lidostā muitnieki kratīja viņu līdz pēdējam papīriņam, bet Atmodai toreiz arī bija atzīmīte par PSKP, un viss izgāja cauri. Mēģināja iebaidīt ar karceri. Reti kurš tur nebija kaut reizi pasēdējis. To varēja nopelnīt samērā viegli, īpaši tad, ja nepatiki priekšniecībai. Es arī divreiz biju. Par ko – vairs īsti pat neatceros. Vienreiz laikam atteicāmies kādu darbu strādāt un taisnā ceļā devāmies uz karceri “pavadīt” nedēļu. Pa dienu gulēt nevarēja, koka nāras pieslēdza pie sienas. Dažās nometnēs ziemā bija ļoti auksti. Silts ēdiens katru otro dienu, remdena zupiņa, pārējās dienās – maize un ūdens. Desmit gados iznāca atrasties sešās dažādās nometnēs. Ik pa laikam ieslodzītos pārsūtīja, lai nerastos pārāk cieši savstarpēji kontakti un arī sakari ar ārpasauli. 1965. gadā atdalīja jaunos, mūsu paaudzi, no vecajiem ar saukli – vecie sabojā jaunos. Pāris gadu pēc kara paaudze bija vienā nometnē. Tad atkal sajauca kopā, un 1969.–1970. gadā sadalīja ar saukli, ka šoreiz jaunie sabojā vecos. Mordovijas nometnes laikam ir pasaulē pirmās ieslodzīto nometnes, ko uzbūvēja 1914. gadā austriešu karagūstekņiem. Tur ir uzbūvēta arī atsevišķa dzelzceļa līnija, 60 kilometru garš atzars. Kad iznācu, atradu, ka dzelzceļa kartēs šis atzarojums nav atzīmēts. Visi vagoni, kas pa to kursēja, bija pastkastītes p/j 385 īpašums (PSRS ieslodzīto nometnēm, slepenajām rūpnīcām un pat pilsētām adrese bija tikai pastkastīte – aut.). Atzars pat nebija Vissavienības dzelzceļa pakļautībā. Nepārtraukti abās pusēs dzelzceļam bija nometnes. Kādas gan iespējas kontaktēties ar vietējiem, ja viņi paaudžu paaudzēs bija cilvēkķērāji? Ja kāds mēģināja bēgt, viņu notvēra un saņēma prēmiju. Bēgšana bija ļoti apšaubāms variants, jo tad visa sādža metās pakaļ, cerībā nopelnīt. Kādas attiecības bija ar apsardzi? Cik varēja noprast, uz nometnēm darbā uz gadu vai diviem sūtīja čekistus, kas bija kaut ko nogrēkojušies. Varēja just, ka viņiem nav īpašas intereses izrādīt centību. Viņi uzskatīja sevi par augstākiem nekā vietējā administrācija, un tad bieži vien bija laba rīvēšanās. Vieglāk salauzt un savervēt bija tos, kuriem piespriests mazāk par trim gadiem. Tikko nākuši no brīvības, viņi jau sāka skaitīt dienas līdz iziešanai. Mēs, kam bija iedoti pieci, desmit un vairāk gadi, sapratām, ka jānosēž viss laiks. Pirmie pieci gadi bija interesanti, iedziļinoties sistēmā, otrie pieci – jau neinteresanti, jo visu zinājām. Jebkurus notikumus varēja iepriekš paredzēt, piemēram, salaist ragos “zilos” ar “sarkanajiem” – čekistus pret iekšlietu darbiniekiem. Bija provokāciju mēģinājumi, un vienu bez čekistu ziņas centās noorganizēt vietējie. Mūsējiem gribēja piesiet dedzināšanas mēģinājumu darba zonā par godu 15. maijam. Ieradās ģenerālis no Saranskas, Mordovijas galvaspilsētas. Vecumā virs 50 gadiem, ļoti zinošs. Arī es tiku izsaukts, gāju iekšā pietiekami spurains, bet viņš ar smaidu piecu minūšu laikā izskaidroja, ka atbraucis nevis izrakt bedri dziļāku, bet saprast, kurš no vietējiem to ir izdarījis. Viņš teica, ka, cik zinot un saprotot no vēstures, mūsu aprindās jaunajiem 15. maijs nav nekāda nozīmīga diena. Uzreiz saprata, ka tā ir vietējo muļķu provokācija. Līdz ar to lieta izčākstēja. Lai arī daudz kas nepavisam nav tā, kā bija domāts, un arī ne tā, kā vajadzētu, tomēr uzskatu, ka bija vērts. Ir iegūta dzīves pieredze, un kaut pirkstu pielikām, lai Latvija atkal būtu brīva. Varbūt mēs darījām mazliet par maz, jo, atgriezušies no nometnēm, visi sapratām, ka esam zem stingras uzraudzības. Valstis, kurās vajā citādi domājošos, pastāv joprojām. Taču pat mūsu labējie politiķi, brauc izklaidēties uz Kubu… Tas ir tāpat kā kādreiz ar ārzemniekiem Padomju Savienībā – viņiem rādīja specviesnīcas un visu citu labāko, radot pozitīvu iespaidu. Protams, kurš gribēja kaut ko zināt, tas zināja. Nesaprotu, kā mūsējie tagad var braukt uz tādām zemēm un priecāties, jo nav ticams, ka viņi nezina, kas tur notiek. Mēs priecājamies par tibetiešiem, kas atbrauc uz Latviju, un vienlaikus dodamies oficiālās delegācijās uz Ķīnu, kas okupējusi Tibetu. Grūti to saprast. Tā ir mūsu politiķu mīkstmiesība. Mūsdienās cilvēktiesības piesauc katrā vārda galā, bet neviens nemēģina iedziļināties, kas īsti tās ir. Vai tā ir brīvība katram muldēt, ko viņš grib, vai tomēr tiesības dzīvot cilvēcīgu dzīvi cilvēcīgos apstākļos. No Latvijas PSR Augstākās tiesas sprieduma, kas lietu izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim – Dailis Rijnieks un Gunārs Rode, savstarpēji apspriežoties, nolēma, ka viena no pagrīdes organizācijas cīņas metodēm par Baltijas republiku atdalīšanu no Padomju Savienības ir bruņota sacelšanās, pielietojot kā parastos, tā arī modernos kaujas ieročus, ieskaitot arī raķešu un bakterioloģiskos ieročus, kurus domāja izgatavot pašu spēkiem vai arī iegūt, sagrābjot Latvijas PSR teritorijā izvietotās Padomju Armijas raķešu bāzes. – Savās vēstulēs tēvam (..) līdz demobilizēšanai no Padomju Armijas 1957. gadā Dailis Rijnieks apmeloja Padomju Savienības Komunistisko partiju, Padomju Savienības valsts iekārtu un politiku, sociālisma būtību Padomju Savienībā, izteica savas domas, ka “jācīnās par īstu brīvību un ne tādu, kāda pastāv”. – Dzīvodams Maskavā, Kalniņš (..) savā dzīvoklī klausījās pretpadomju satura ārzemju radio pārraides, pie kam vairākkārt pieļāva, lai šīs pārraides kopā ar viņu noklausās arī Knuts Skujenieks. – Knuts Skujenieks 1956. gada beigās vai 1957. gada sākumā, dzīvodams Maskavā, ar nolūku vājināt padomju varu uzrakstīja dzejoli Asiņainā ābele, kurā apmeloja padomju varas politiku cīņā pret kapitālistiskās iekārtas mantīgo šķiru pārstāvjiem, iztēlodams to kā vērstu uz nevainīgu cilvēku spīdzināšanu un izsūtīšanu. – (..) Skujenieks Maskavā iepazinās ar ASV izstādes darbiniekiem (..), no kuriem saņēma pretpadomju satura grāmatas angļu valodā: Hovarda Fāsta Kailais dievs (..), Dāvida Koila ASV politiskā sistēma un kā viņa darbojas (..), Milovana Džilasa Jaunā šķira (..), Bertrama Vulfa Trīs, kas sagatavoja revolūciju (..), Irvinga Levina Galvenā ielā PSRS (..), Almanahu (..) un Britu enciklopēdijas 22 sējumos. – 1961. gada rudenī pēc Rodes ieteikuma Ofkants iegādājās sev grāmatu ‘Šaušana ar automātiskām pistolēm’ nolūkā izmantot šo grāmatu kā mācību līdzekli, lai precīzāk varētu pielietot ieročus cīņā pret padomju varu. Kas viņi bija: Dailis Rijnieks – Rīgas dzirnavu kombināta Sarkanais oktobris māceklis, dzimis 1934. gadā kalpotāju ģimenē, komjaunietis, tagad Aizsargu organizācijas priekšnieks. Aina Zābaka – bibliotekāre, dzimusi 1933. gadā kalpotāju ģimenē, tagad pensijā. Viktors Kalniņš – Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes Biļetena literārais līdzstrādnieks, komjaunietis, dzimis 1938. gadā kalpotāju ģimenē, ar sievu Helēnu Celmiņu 70. gados izraidīts no PSRS, dzīvoja ASV, sadarbojās ar radio Brīvā Eiropa, pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā, miris. Gunārs Rode – trolejbusa vadītājs, dzimis 1934. gadā strādnieku ģimenē, 1978. gadā Pasaules Brīvo latviešu apvienība viņam piešķīra Tautas balvu 2000 dolāru apmērā, pašam vēl esot apcietinājumā, dzīvo Zviedrijā. Uldis Ofkants – apgaismotājs Rīgas kinostudijā, komjaunietis, dzimis 1941. gadā kalpotāju ģimenē, tagad dežurants privātfirmā. Pēc atgriešanās no lēģera ilgu laiku strādāja kinostudijā. Sākumā viņam caurlaidi izsniedza tikai uz mēnesi, līdz Ofkants piezvanīja čekai un teica, lai tad atlaiž uzreiz. Nākamajā rītā trolejbusā kadru daļas priekšnieks, kurš sadarbojās ar čeku, bijīgi apjautājās, kad Ofkants ienāks pēc pastāvīgās caurlaides, un turpmāk viņu sveicināja pirmais. Ziedonis Rozenbergs – metinātājs, dzimis 1943. gadā strādnieku ģimenē, ziņu par dzīvi pēc ieslodzījuma nav. Knuts Skujenieks – laikraksta Literatūra un Māksla literārais līdzstrādnieks, dzimis 1936. gadā, tagad atzīts dzejnieks un atdzejotājs. Jānis Rijnieks – strādnieks ekspeditors ēdnīcā Daile, dzimis 1905. gadā bagātu zemnieku ģimenē, miris. http://lpra.vip.lv/parrunas.htm Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Romas Andrijauskas, Stasė Andrijauskienė, Alfonsas Andriukaitis, Edmundas Bartuška, Vytautas Bastys, Vladas Bobinas, Vytautas Bogušis, Ints Cālītis, Petras Cidzikas, Arvydas Čekanavičius, Jonas Dambrauskas, Jonas Eišvidas, Virgilijus Jaugelis, Mečislovas Jurevičius, Liutauras Kazakevičius, Leonas Laurinskas, Valdis Larius, Rimas Mažukna, Algirdas Mocius, Napoleonas Narkūnas, Mart Niklus, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angelė Paškauskienė, Sigitas Paulavičius, Jonas Petkevičius, Jadvyga Petkevičienė, Kęstutis Povilaitis, Žydrė Povilaitytė, Jonas Protusevičius, Sigitas Randys, Endel Ratas, Henrikas Sambore, Julius Sasnauskas, Leonora Sasnauskaitė, Algis Statkevičius, Kęstutis Subačius, Vladas Šakalys, Jonas Šerkšnas, Zigmas Širvinskas, Enn Tarto, Antanas Terleckas, Erik Udam, Romas Vitkevičius, Jonas Volungevičius, Alfredas Zaideks, Juris Ziemelis, Rimas Žukauskas, Ivars Žukovskis. Latviski dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra. Igauniskā tulkojuma autori bija Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas Helsinku grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts. Ofkalns Uldis (Ofkants?) – Potmas nometnē Mordovijā Ernests Laumanis sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu cālīti un Knutu Skujenieku. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
OPŠS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Opšs Pēteris, leģionārs? 20.04.1917 – 29.03.1944 |
|
OSTVALDS ŽANIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
OŠENIEKS OĻĢERTS, 1921. g. – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
OŠIŅŠ FRICIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
OŠS MĀRIS (dz. 1941 Rīgā) – sodīts par darbību folkloras kustībā, #sodu nosacīti atlaižot. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1980.gadā vēstures skolotājs Māris Ošs izveidoja J.Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras kopu : ,,…Iekšējā prasība man bija pēc kareiviskāka repertuāra, jo no ģenerāļa Jāņa Lāča māsas Leontīnes biju apguvis bravūrīgākas strēlnieku dziesmas” atceras Māris Ošs, kad viņš tika uzaicināts piedalīties folkloras draugu kopas Skandinieki izveidošanā, ,,…tādēļ nolēmu izveidot pats savu dziedātāju ansambli. 1980.gada maijā Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzejā, Juglas ezera krastā ar vizuāli atbilstoši atlasītiem puišiem, notika pirmais karavīru dziesmu mēģinājums. https://spoki.lv/aktuali/Viru-kopa-VILKI/174966 Skolotājs Māris Ošs 1980. gadā Engurē nodibināja folkloras kopu, kas nosaukta 1. pasaules kara latviešu sarkano strēlnieku karaspēka komandiera Jukuma Vācieša vārdā. Šāda rīcība gan īsti nesaskanēja ar okupācijas padomju ideoloģiju. tā laika režīmu, un tāpēc Latvijas PSR VDK (čeka) 1982. gadā pret Ošu safabricēja krimināllietu un viņu arestēja. Jukumam Vācietim par godu nosauktā Engures folkloras kopa pēc tam tika reorganizēta, un daļa tā dalībnieku turpināja savu darbību un pieņēma kolektīvā jaunus dalībniekus Bērtuļa Piziča vadībā, kurš tolaik bija Rīgas Dailes teātra direktors. Bet VDK kārtējo reizi izdarīja spiedienu uz folkloras kopu. Un atkal daļa biedru reorganizējās, uzņēma jaunus biedrus un 1987. gadā izveidoja grupu “Liepavots”, kuras mērķis bija turpināt popularizēt latviešu karavīru kultūras mantojumu. Tā kā šī grupa pievērsās seno karavīru dziesmu uz dzīves veida izpētei, tā mainīja nosaukumu un kopš 1992.gada 5.novemgra saucas par ‘Vilki’.https://www.vilki.lv/vilki-history.html |
|
OTRUPS ARNIS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. vadītāja vietnieks. Arnis Otrups, ar kuru Skalbergs tikās Liepājā, noteica: «Vienu otru čeka varēja padarīt par nodevēju, visus tomēr — nekad.» Tas ir mierinājums. … Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas 25 gadus. Bija ieslodzīts drausmīgajā Tengiras nometnē, stāsta: «Tur bija bads, ka cilvēki pašsakropļojās. Uzvilka kājās vilnas zeķes un lēja virsū vārošu ūdeni, lai kājas noplaucētu un nebūtu jāiet darbos. Daudziem iestājās pilnīgs spēku izsīkums. Bijām ievietoti tādā specnometnē, kur blakus bija japāņi, ķīnieši, ungāri, vācieši, pat spāņi, itāļi; francūži, kaukāzieši, ukraiņi, vēl citas nācijas. Cietumnieku vidū bija ziņotāji jeb stukači.. Tie pamazām sāka pazust. Viņus novāca nemanāmi. Neviens nezināja, kur viņi palika… Arnis Otrups atgriezās Latvijā 1955. gadā. Citi kursieši ari apmēram ap to pašu laiku, daudzi ar sabojātu veselību, bet garā stipri. Vairāki no viņiem tagad strādā zemessardzē un ir atkal gatavi aizstāvēt Latviju. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
OZOLIŅŠ EDVĪNS – “HERBERTS”. 1952.gadā Kurzemē ar izplētņiem nomests leitn. Alfrēds Riekstiņš ar segvārdu “lmants” un Edvīns Ozoliņš ar segvārdu «Herberts”. Arī par šo izlūku ierašanos čeka jau bijusi informēta. Riekstiņš un Ozoliņš 🕇krita kaujā ar čekistiem jau dažas dienas pēc nonākšanas Kurzemē. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
OZOLIŅŠ IMANTS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos Gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
OZOLIŅŠ KĀRLIS, nacionālkomunists, LPSR AP prezidija priekšsēdētāja vietnieks, no amata atbrīvots 1961. gada decembrī, pēc tam pensionārs. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā kļuva par LKP CK locekli, 1951. gadā par Latvijas PSR AP prezidija priekšsēdētāja vietnieku, bet 1952.gada 10.martā par AP priekšsēdētāju. Tajā pašā laikā pildīja PSRS AP Prezidija priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1959.gada 27.novembrī zaudēja abus amatus, vēlāk no 1960. līdz 1961. gadam atkal bija LPSR AP priekšsēdētāja vietnieks. Ozoliņš bija PSKP 20. (1956) un 21. (1959) kongresā delegāts, kā arī PSRS Augstākās padomes 3., 4. un 5. sasaukuma deputāts. https://lv.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Ozoli%C5%86%C5%A1_(valsts_darbinieks) Oficiāli joprojām nav pavēstīts (kaut sākts publicēt 1959. gada jūlija plēnuma materiālus, bet nevis tā gada jūnija LKP CK biroja liktenīgās sēdes stenogrammas), ka toreiz tā bijusi dziļa kļūda pret visgaišākajiem latviešu komunistu prātiem un viņu darbību. Viņi pirmie atsacījās no staļiniskajām dogmām. Pirmie gribēja veidot Latvijas apstākļiem piemērotu ekonomisko un sociālkultūras modeli, kurā pilnībā attīstītos latviešu nācija blakus citām tautām. Un pirmos un vienīgos viņus sakāva. Ne Igaunijā, ne Lietuvā tas nenotika. Tur nevarēja nekas tāds notikt: nebija ne Pelšes, ne Kalnbērziņa, ne pārējo. Tomēr labi, ka Ozoliņš sagaidīja savu atzīšanu partizānu kustībā (par citu vēl 1985. gadā rakstīt joprojām nevarēja, pat ne ar zilbi pieminēt, ka viņš bijis LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs un 56 gadu vecumā nepamatoti ievadīts pensijā, tālāk no Arvīda Pelšes, Augusta Vosa un Co ceļa). Bet pietika jau ar atzīšanu partizānu kustībā, lai uz redakciju (pēc mana materiāla publicēšanas «Cīņā» 1985. g. aprīlī) plūstu protesta vēstules. Pat ar izdomātiem parakstiem un adresi «pastā uz pieprasījumu». Kā lai neprotestētu, ja ar kaut ko satricināta agrāk sacerētā partizānu vēsture, kurā kādiem bija ierādīta tāda loma, kas nepienāktos. Toties Ozoliņa izdarītais pašapzinīgi un ērti noklusēts. Par dažiem Ozoliņa grupas partizāniem bija vējots visbriesmīgākais, ka bijuši dezertieri. Un šīs melnās baumas visus «dziļā klusuma gadus» pat stingri izplatītas vēsturnieku vidē. Ne viens vien no viņiem manu celto patiesību publikācijā nekā nepieņēma. Cilvēku nenovīdība un skaudība aizvien ir melna. Un cietāka par akmeni, ar kuru sviež neatskatīdamies. Vai gan kādiem par maz bijusi slava un apbalvojumi? Nē. Katrā laikā kādi vēlējušies būt — ja ne lielie, vismaz mazie vadonīši. Toties neapšaubāmi un pielūgti. Un visāda izmēra narcistiska tipa vadonīši varējuši izplesties, kamēr īstie cīnītāji bija iezārkoti. Bez lomas un nozīmes. Un uz revolucionārās un arī atbrīvošanas cīņu skatuves grozījās sevī iemīlējušās personas. Lai arī ar nopelniem, tomēr ne mazums — ar gariem klāt piedziedājumiem no viņu apreibušajiem apjūsmotājiem. Mersede Salnāja https://www.barikadopedija.lv/raksti/398829 |
|
OZOLIŅŠ MIERVALDIS – (dzimis 1922.gada 17.martā Rīgā, miris 1999.gada 8.maijā Rīgā) bija latviešu aktieris, kas strādāja Dailes teātrī. Franču grupa. M. Ozoliņš mācījies Rīgas Tautas konservatorijā (1937-1941) un Latvju drāmas ansambļa studijā (1940-1942). H. Ibsena lugas “Brands” iestudējumā Latvju drāmas ansamblī atveidojis Ārsta lomu (1943). No 1944. līdz 1951. un no 1956. līdz 1991. gadam Dailes teātra aktieris. Bijis precējies ar tulkotāju Maiju Silmali. 1951.gadā apcietināts par darbošanos t.s. “franču grupā”, no 1951. līdz 1956.gadam izcietis ieslodzījumu #konclāģeros – soda nometnēs Intā un Vorkutā, KPFSR. Pēc atgriešanās no apcietinājuma piedalījies Leļļu teātra izrāžu veidošanā. Atveidojis galvenokārt raksturlomas, viņa tēliem raksturīga smalka humora izjūta. Darbojies arī kā režisors, veidojis iestudējumus Dailes teātrī. Bijis grima mākslas un aktiermeistarības pasniedzējs Dailes teātra aktieru studijā, Rīgas horeogrāfijas vidusskolā u.c. mācību iestādēs. Piedalījies Latvijas televīzijas bērnu raidījumos. Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1990). 1999. gadā viņam piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Pēc M.Ozoliņa nāves tika publiskota ziņa, ka viņš, iespējams, bijis dzejnieka Raiņa un viņa mīļākās Olgas Kliģeres ārlaulības bērns, kas tūlīt pēc piedzimšanas nodots audžuvecākiem un uzaudzis sētnieka Kārļa Ozoliņa un bērnu apģērbu šuvējas Anetes Ozoliņas ģimenē, saņemot finansiālu atbalstu. https://lv.wikipedia.org/wiki/Miervaldis_Ozoli%C5%86%C5%A1 |
|
OZOLIŅŠ PĒTERIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
OZOLIŅŠ VOLDEMĀRS (dz. 1920. g.) – Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
OZOLS ANDREJS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
OZOLS FRICIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html Ozols Fricis, Kandavas pag. 1949. g., nr. 4188. Viens no 70 #čekas tiesātiem 70 Talsu rajona nacionāliem partizāniem. Informāciju 2022. gada oktobrī sagatavoja Jānis Vasiļevskis Ozols Fricis – viņa Kurzemes partizānu grupa darbojās Matkules, Kandavas un Virbu pagastos. http://lpra.vip.lv/vasilevskis.htm |
|
OZOLS JĀNIS-VOLDEMĀRS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
OZOLS KĀRLIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PAČULIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PAKŪLIS ALFRĒDS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PAKULIS ĒVALDS, LNPA “Kurzeme” vadītājs. https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Pormals |
|
PĀNS ILONA-SKAIDRĪTE – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
PĀRUPS ĒRIKS, 1908. XII 07. Salacas pag.; sieva Leontīne, dz. Rublis. + 1999. VI 11. Pretestības Ulmaņa politikai organizācija, militāra pagrīdes organizācija pirmajā krievu laikā (“Virsnieku Apvienības Operatīvais štābs”), #izbēdzis no Litenes nometnes 1941.gadā un pārņēmis pašaizsardzības grupas vadību pie Lejasciema; īss apcietinājums vācu laikā, Latviešu Leģions, Latvijas Pretestības Kustības Dalībnieku Apvienība, kas 1946.g. ar britu atļauju tika nodibināta Detmoldā. “Varu tikai piebilst, ka manu dzīvi vada pretestības kustības likums: visu, ko domāju, runāju, rakstu, vērtēju, daru to ar vienu mērauklu, „Vai un ko tas dara labu manai tautai?” Polītiskā formācijā mani iesaistīja 1939.gada augusta beigās. Toreiz parallēli Virsnieku Apvienības oficiālai valdei pastāvēja kāda grupa virsnieku, kas bija jau agrāk nodibinājusies un kuŗai bija polītiska ievirze. Šai grupai bija sakari ar civīlā sektora ļaudīm, kas toreiz vēlējās panākt prezidenta ievēlēšanu, jaunu pagaidvaldību un satversmes pārstrādāšanu. Par to nedaudz kādreiz rakstīja latviešu prese Zviedrijā. Baumas par ģen. Balodi kā pretkandidātu Ulmanim ar Valdmani kā ministru prezidentu nav pasaciņa. Šī virsnieku grupa uzaicināja mūs divus no 6.Rīgas pulka kā pārstāvjus Kaŗa skolas diktatūras laika izlaidumiem (4 izlaidumi un kadetu kurss). Mēs bijām polītiski neskarti, sportisti, abi ļoti labi beiguši Kaŗa skolu, ļoti labām dienesta atsauksmēm, abi kandidējām uz Augstāko kaŗa skolu, bet pats galvenais laikam tas, ka trīs grupas piederīgie bija cēlušies no 6.Rīgas pulka un mums ar viņiem bija tuvas, draudzīgas attiecības. Tādās organizācijās personas pazīšana un lojalitāte ir izšķirīgas. Organizācijai un personālam nebija formālu nosaukumu. Parasti runās minēja Virsnieku Apvienību un pašu grupu sauca par Operatīvo štābu. Oficiāli amata nosaukumi netika uzsvērti, bet pēc rīcības iznāca, ka sarunas vadīja komandkapteinis A.Brūders (Latvijas flotes flagkuģa “Virsaitis” komandieris), nobeiguma formulējumus parasti deva pltn. J.Kalniņš (beidzis Universitāti un Augstāko kaŗa skolu), visaktīvākais runātājs un analizētājs bija kapt. T.Bebris (beidzis Augstāko kaŗa skolu un studēja, saukts “gudrais Bebris”), kapt. R.Veidemanis pārzināja virsnieku sastāvu (bijis viens no Virsnieku Apvienības dibinātājiem 1922.g. un ilggadīgs Apvienības sekretārs). Pārējo triju vārdus nevar minēt − tie arestēti, un viņu liktenis nav pilnīgi zināms. Man bija daudz jāmācās, bet ātri ieguvu uzmanību grupā. Tam palīdzēja tas, ka, iestājoties Augstākā kaŗa skolā, es ļoti smagos konkursa eksāmenus izturēju kā pirmais. Pēc komūnistu okupācijas 1941.g. šī grupa pārvērtās par militāru pagrīdes organizāciju. Pagrīdes darbības principus izstrādāja kapt. Bebris un tie atšķīrās no parastām metodēm: nekādu sarakstu, runu, sapulču, rakstu, nekāda divpersonu pazīšana, ķēdes, grupu vai mainītu vārdu organizācija. Vienīgi centrs zināja savus pārstāvjus, kas bija katrā vietā vismaz divi. Šie pārstāvji nedrīkstēja savstarpēji zināt par piederību organizācijai, bet, ja to uzzināja, tad par pagrīdi drīkstēja runāt tikai tik, cik tieši nepieciešams pagrīdes darbam, nekādas aprunāšanās vai apjautāšanās. Virsnieku Apvienība saprata, ka Hitlera kaŗš ir tikai sākuma stadijā un ka tālākā attīstībā var rasties situācija, kad mūsu organizēta rīcība būtu nepieciešama. Apvienība bija nemierā ar mūsu vadības rīcību un uzskatīja, ka pārmaiņu gadījumā šie cilvēki vairs nevar būt mūsu vadītāji. Mums bija jābūt organizētiem attiecīgai rīcībai. Pārstāvji ietilpa šajā plānā. Pārstāvjiem bija jāizturas neitrāli − ne par, ne pret, bet viņiem bija jānovēro visi virsnieki, arī tie, kas sadarbojās ar krieviem un varēja būt bīstami, kas bija vienaldzīgi un kuŗi bija pēc pārliecības īsti latvieši, ko attiecīgā brīdī varētu iesaistīt darbībā. Tā daudzi nezināja, ka ieskaitīti pagrīdē. Kad krievi slēdza Augstāko kaŗa skolu, mani atkomandēja uz pulku un ieskaitīja štābā. Apvienība izraudzīja mani par pārstāvi šinī pulkā. Izrādījās, ka bija vēl izraudzīti divi un gadījās, ka mēs viens otru uzminējām, bet nekad par to nerunājām. Man bija arī uzdots izraudzīt vienu virsnieku, kas izplānotu un vadītu krievu virsnieku, poļitruku un neuzticamo latviešu izolāciju, ja vajadzētu. Izvēlējos ltn. Vaksmani. Bet centru atklāja un dalībniekus arestēja. Visi viņi bija fiziski un garīgi stipri vīri, bet čeka izrādījās stiprāka un pēc kāda laika aresti pārsviedās uz pulku pārstāvjiem. Arestēja arī dažus virsniekus Korpusa štābā, bet vai tas bija sakarā ar pagrīdi − nezinu. Mūsu pulka aresti sākās 1941.g. jūnija pirmajā pusē. Ar apm. 10 dienu atstarpi arestēja divus virsniekus − pagrīdniekus, pēdējo divas dienas pirms kaŗa sākšanās. Arestējamiem pavēlēja ierasties, parasti vēlu vakarā, kādā dienesta telpā, no kurienes viņi vairs nepārnāca. Tad pienāca mana kārta… Kaŗš jau bija sācies, kad man pateica, ka jāierodas nākošā vakarā čekista Ivanova telpā (9.Rēzeknes pulka kareivis, Bruno Kalniņa komisārs pltn. pakāpē). Es nolēmu bēgt vai pretoties, to paziņoju arī ltn. Vaksmanim. Viņš teica, ka vēlas iet kopā ar mani, lai notiktu kas notikdams. Atradāmies Litenes nometnē. Stāvoklis bija ļoti grūts. Nometnes austrumu malā, poligonā, bija divas krievu rotas ar ložmetējiem un mīnmetējiem pozicijā pret nometni. Visapkārt nometnei apm. 20 soļu atstarpē bija krievu ķēde. Poļitruki nogriezuši matus, lai izskatītos kā kareivji, skraidīja satraukti un nobijušies gar apsardzes ķēdi. Neviens nedrīkstēja atstāt nometni, ne tuvoties sardzes ķēdei. Atlikušas bija tikai dažas stundas. Apsvērām dažādus bēgšanas plānus. Es biju kājnieku bataljona komandieris, un manā rīcībā bija zirgi, to novietne bija nometnes malā priedēs. Mēs nolēmām ar diviem apsedlotiem zirgiem jāšus doties cauri krievu ķēdei, katrs nošautu vienu sargu un mēģinātu caur priedēm aizauļot prom. Metās jau krēsla, kad nolēmām izmēģināt vēl vienu iespēju. Virskreklos bez vidusjostām, cepurēm un ieročiem, ar virsnieka mantu somu rokā sagaidījām kādu poļitruku apsardzības ķēdes tuvumā un prasījām, lai ļauj aiznest somas uz virsnieku ēstuvi (tā sauca klubu), jo sagaidāma trauksme un daļa virsnieku jau somas tur aiznesuši. Apmulsumā poļitruks lika sargiem mūs izlaist cauri krievu ķēdei. Ēka bija apm. 100m aiz sargu līnijas. Tikuši tur, pametām savas somas un ēkas aizsegā sasniedzām rudzu lauka grāvi… Un es vēl šodien esmu dzīvs par žultainu nepatiku Hitlera mobilizētājiem, fīreriem un čekas kalpiem. Ltn. Otomars Vaksmanis krita Kurzemē. Ko nepaspēja čeka, to izdarīja vācu pakalpi. Pēc divām dēkainām diennaktīm nonācām kādā apdzīvotā vietā Lejasciema tuvumā, kur vietējie vīri bija sākuši organizēt pašaizsardzības grupu. Viņi aicināja, un es pārņēmu vadību. Ar pienākušiem kareivjiem un virsniekiem izveidojās apm. 100 vīru vienība. Bet kad pārķērām daļu no 183.divīzijas, skaits pieauga uz apm. 150. Bija sadursmes ar klīstošām krievu grupām. Ieņēmām Lejasciemu. Kad uzbrukuma rītā tuvojāmies Lejasciemam, tur esošā miliču rota, nepieņemot kauju, bija aizgājusi Valkas virzienā, atstājot noslepkavotus kādu mežzini un mežsargu. Jāpiezīmē, ka Lejasciemā nevienu bijušo amatpersonu nearestēja, jo tie visi bija mazi cilvēciņi ar sīkām cilvēciskām kļūdām. Pēc dažām dienām parādījās vācu kaŗaspēks, pēc tam devos uz Rīgu. |
|
PĀVELSONS – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bijis apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Alfons Pāvelsons, dzimis 04.08.1923? |
|
PELNĒNS JĀNIS, Latvijas Nacionālais leģions. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi 🕇gājuši bojā. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
PENIĶIS MĀRTIŅŠ, 1874. gada 6. novembrī toreizējā Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciema “Atalmauļos” senā kuršu brīvzemnieku (ķoniņu) dzimtā – 28.II 1964. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, ģenerālis, viens no LCP Memoranda parakstītājiem. Krievijas armijā iestājies 1896. gadā, dienējis 133. Simferopoles kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Jekaterinoslavā. 1898. gadā paaugstināts par apakšvirsnieku.1900. gadā iestājies Čugujevas junkurskolā, kuru beidzis 1902. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Ieskaitīts Harkivā dislocētajā 121. kājnieku pulkā un tajā pašā gadā paaugstināts par podporučiku. Piedalījies krievu-japāņu karā, kaujās pie Jušulinas, Ļaojanas, Sandepū un Mukdenas. Apbalvots ar Svētā Staņislava ordeņa II un III šķiru un ar Svētās Annas ordeņa III un IV šķiru.1906. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1910. gadā – par štabkapteini. 1913. gadā uzņemts Nikolaja kara akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, jūlijā atgriezies pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies kaujās Galīcijas frontē, smagi ievainots. Apbalvots ar Svētās Annas ordeņa II šķiru. Pēc izveseļošanās piedalījies vairākās kaujās pie Krakovas. 1914. gada 25. decembrī smagi ievainots krūtīs, kontuzēts. “Par varoņdarbu nakts uzbrukumā 1914. gada 24. decembrī pie Nagoržes folvarka, kur kā pirmais ielauzās ienaidnieka pozīcijās, sekmēdams septiņu virsnieku un 300 kareivju sagūstīšanu”, apbalvots ar Jura ordeņa IV šķiru. Šajā kaujā smagi ievainots, bet rotu atstājis tikai pēc nostiprināšanās iekarotajās pozīcijās.1915. gada jūlijā paaugstināts par kapteini un piedalījies vasaras kaujās pret Makenzena armiju, vēlāk arjergarda kaujās no Brestļitovskas līdz Baranovičiem. 1916. gada martā ieguvis apakšpulkveža pakāpi, bet vasarā kā bataljona komandieris cīnījies pie Šaras upes. Paaugstināts par pulkvedi, skaitot no 1915. gada 26. novembra. Apbalvots ar Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordeņa IV šķiru.1916. gada 16. novembrī iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīnījies pie Ložmetējkalna. Apbalvots ar Jura zobenu. 1917. gada septembrī aizstāvējis pozīcijas Mazās Juglas krastos pie Šmīziņa kroga. 1918. gada sākumā aizgājis no dienesta un palicis Vidzemē. Kritis vācu gūstā, no tā atgriezies 1918. gada novembra beigās. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembra sākumā un 8. decembrī pulkveža pakāpē iecelts par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku, vēlāk Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis. No 1919. gada jūnija Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieks ar divīzijas komandiera tiesībām. Sākoties Bermonta uzbrukumam, iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Dienvidfrontes pavēlnieku. Vadījis savus karavīrus cīņās no Rīgas līdz Lietuvas robežai, pēc tam cīnījies pret lieliniekiem Latgalē.Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru teikts, ka “būdams frontes pavēlnieks un Vidzemes divīzijas komandieris, Peniķis tieši piedalījās kauju vadīšanā” un 1919. gada 10. novembrī “satrieca ienaidnieku un ieņēma Torņakalnu”. Būdams viens no pirmajiem, kas apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, iecelts par ordeņa domes locekli un līdz ordeņa statūtu pieņemšanai Satversmes sapulcē pildījis domes priekšsēdētāja pienākumus, bet pēc tam bijis domes priekšsēdētāja biedrs. 1927. gadā apbalvots arī ar LKO II šķiru, 1928. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru.1920. gada 30. jūlijā iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku. Paaugstināts par ģenerāli, skaitot no 1920. gada 5. februāra. No 1921. līdz 1924. gadam bijis arī karaspēka inspektora vietas izpildītājs. 1928. gada aprīlī iecelts par Armijas komandieri. Šajā amatā atradies līdz 1934. gadam, kad pensionēts. Lektors karaskolā un virsnieku kursos. Piešķirtas Mazsalijas dzirnavas Snēpeles pagastā. Apbalvots ar Francijas Goda leģiona ordeņa III šķiru un Polijas “Polonia Restituta” ordeņa II šķiru un Drošsirdības krustu, Igaunijas Brīvības krusta I šķiras II pakāpi, Lietuvas “Vytis” ordeņa I šķiras 2. pakāpi, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa I šķiru.Sarakstījis vairākas grāmatas, piemēram, “Krievu-japāņu karš 1904.-1905. gados” (1925), “Lielais pasaules karš : 1914.-1918. g.” (1925), “Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919. gada vasarā un rudenī” (1931), “Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam” (1932). un divdaļīgā “Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas” (1935/1939). M. Peniķis bijis arī virsredaktors 1938. gadā divos sējumos klajā laistajai “Latvijas atbrīvošanas kara vēsturei”. Bijis Latvijas Vēstures institūta loceklis.Darbojies studentu korporācijā “Tervetia”, iecelts par goda filistru. Nacistiskās okupācijas laikā atteicies no piedāvātā latviešu leģiona ģenerālinspektora amata. Bijis saistīts ar #nacionālās pretošanās kustību, darbojies Latvijas Centrālās padomes (LCP) Militārajā komisijā kā konsultants, bijis viens no LCP Memoranda parakstītājiem. 1944. gada rudenī kā bēglis kopā ar ģimeni devies uz Vāciju, taču 1945. gadā pēc Vācijas kapitulācijas nonācis padomju okupācijas zonā, no kurienes bijis spiests atgriezties lielinieku okupētajā Latvijā. Dzīvojis Rīgā, nodarbojies ar militārās vēstures pētniecību. Miris 1964. gada 18. februārī Rīgā.Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Mārtiņa Peniķa individuāls apbedījums. |
|
PETROVS ALBERTS IVANA D. 1938.gadā dzimušais jaunietis, Latvenergo elektromontieris Alberts Petrovs, Ivana dēls, 1957.gada naktī uz 15.maiju Rīgas radiotornī pie Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes ēkas, tātad pulkveža Mečislava Maculēviča (1916–1961) acu priekšā pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Tikai 1958.gada marta beigās operatīvās darbības rezultātā LPSR VDK noskaidroja vainīgo, kā arī aizturēja līdzzinātājus – Imantu Laimoni Radziņu un Nikolaju Veļu, kurus tiesāja 1958.gadā. Alberts Petrovs no kriminālvajāšanas izvairījās, jo 1957.gada 14.jūlijā noslīka, peldot pāri Lielupei, neilgi pēc sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas Rīgas radiotornī. LPSR VDK specziņojums LPSR MP priekšsēdētājam Vilim Lācim 1958.gada 5.aprīlī. LVA, 270. f., 1c. apr., 1205. l., 28. lp. https://www.lu.lv/en/vdkkomisija/zinas/t/23701/ |
|
PIESIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PILSĒTNIEKS VILIS (dz.1925.g.). Viens no Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem 1940.gadā. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
PILSKALNS ANDREJS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PINKSIS INDRIĶIS, nacionālkomunists, Republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājs, no amata atbrīvots 1959. gada augustā, pēc tam ceļu celtniecības daļas priekšnieks Madonas rajonā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Latvijas PSR laikā viņš bija Latvijas PSR Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas sekretārs (1944—1946), bet no 1953. gada Liepājas pilsētas Koministiskās partijas komitejas sekretārs. 1957. gadā viņu iecēla par Latvijas PSR arodbiedrību republikāniskās padomes priekšsēdētāju, bet 1959. gada augustā, nacionālkomunistu vajāšanu laikā, atlaida no šī amata, svītroja no LKP CK biroja locekļu kandidātu sastāva un iecēla par Madonas rajona ceļu celtniecības daļas priekšnieku. 1985. gadā I. Pinksis publiskoja savas atmiņas. |
|
PINTĀNS (dz. ap 1918) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PIZĀNS PĀVELS, laikraksta “Cīņa” redaktors, nacionālkomunists, Viens no 17 latviešu komunistu vēstules (skat. E.Berklavs) atbalstītājiem 1971. gadā. no amata atbrīvots 1960. gada janvārī. No 1961. gada maija Centrālā grāmatu veikala direktors. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Pēc Latvijas okupācijas no 1940. gada jūlija līdz 1941. gada jūnijam strādāja Daugavpils apriņķa laikraksta “Taisneiba” redakcijā. Vācu okupācijas laikā no 1942. līdz 1944. gadam bija štāba priekšnieks Viļa Samsona vadītajā sarkano partizāņu nodaļā. 1943. gadā ievainots, ārstējās Maskavā, 1944. gadā pēc atgriešanās frontē Lubānas mežos atkārtoti ievainots. 1944. gadā strādāja Daugavpils izpildkomitejā, VK(b)P CK kadru nodaļā, bet no 1944. gada oktobra līdz 1946. gada martam bija LK(b)P CK laikraksta “Cīņa” lauksaimniecības nodaļas vadītāja vietnieks, līdz 1947. gada septembrim – Liepājas laikraksta Komunists redaktors. No 1947. līdz 1950. gadam mācījās VK(b)P Augstākajā partijas skolā Maskavā. No 1950. līdz 1951. gadam bija VK(b)P CK instruktors Maskavā, pēc tam norīkots partijas darbā uz Latviju, un no 1951. gada jūlija līdz 1960. gada janvārim bija LKP CK laikraksta Cīņa galvenais redaktors. No 1951. gada septembra līdz 1956. gada janvārim bijis LKP CK biroja loceklis. LPSR Augstākās Padomes 4. sasaukuma deputāts. Miris 1971. gada 12. jūnijā un apglabāts Rīgas Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/17_latvie%C5%A1u_komunistu_v%C4%93stule |
|
PLĀTE MODRIS — ev. lut. mācītājs. Atstādināts no amata. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Fiziķis, luterāņu garīdznieks, Jēkabpils Goda pilsonis. Triju Zvaigžņu ordenis III šķira (1998). No čekas daiļrades: “Pirmais dokuments — «Informācija par grupas izveidošanu un tās mērķiem». No šīs informācijas izriet, ka apvienoties grupas dibinātājus «piespiedusi» viņu «sirdsapziņa laikā, kad ar patiesām simpātijām vērojam Padomju valdības veicināto un atbalstīto pārkārtošanās un atklātības gaisotni visās mūsu dzīves sfērās». Kaut gan pagrūti iedomāties, ka Rubenis vai tas pats Ludviks varētu just simpātijas pret padomju sabiedrību. Par pārējiem mazliet vēlāk. Un tālāk: «… mūsu grupai nav nekādu politisku mērķu» (!?); «mūsu karstākā vēlēšanās ir kalpot dievam un Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai saskaņā ar savu kristieša sirdsapziņu». Pēc tam, demonstrējot savu pilnīgo neatkarību no politikas, grupa nāk klajā ar prasību (!) izdarīt grozījumus «Nolikumā par Latvijas PSR reliģiskajām apvienībām». Zīmīgs arī pats datums, kuram bija pieskaņota grupas dibināšana, — 14. jūnijs, diena, kad, Rietumu radiostaciju sakūdīti, nacionālistiski domājošie elementi sarīkoja saietu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Arī šis fakts, pēc grupas «Atdzimšana un atjaunošana» domām, liecina par viņu karsto vēlēšanos kalpot «dievam un luteriskajai baznīcai».” https://www.barikadopedija.lv/raksti/366845 Plāte bija mācītājs, kuru 1987.gadā čekai paklausīgais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Ēriks Mesters atstādināja no amata, tādējādi sodot viņu par baznīcas reformu kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidi. |
|
PLEPS EDUARDS (EDVARDS) – citādi domājošais LPSR, #apcietināts 1978.-1980.gg. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Sarežģīts ir arī jautājums par dubultaģentiem, kas Aukstā kara laikā sadarbojušies gan ar LPSR VDK, gan ar Rietumu specdienestiem, piemēram, Imants Lešinskis, vai tiem, kas pēckara periodā sadarbojušies ar nacionālās pretošanās kustību, kā Eduards Pleps. http://archive.lza.lv/index.php?option=com_contenttask=viewid=5571Itemid=47 |
|
PLOTNIEKS VISVALDIS, segvārds “Dzintars”, dzim. 1928. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks aizgāja studēt uz Cēsu skolotāju institūtu, arestēja 1949. gada februāri Cēsu skolotāju institūta kopmītnē. #25+5 gadi. Kolimā – Mjaudžā. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
PLUMPA VALDIS – #ieslodzīts Permā. Citādi domājošais LPSR, apcietināts 1978.-1980.gg. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
POCMALIS VIDVUDS (dz. 1923) – citādi domājošais LPSR, #apcietināts 1978.-1980.gg. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
POGA – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bija apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
POLIS-ĀBOLIŅŠ VIESTURS (no Kuldīgas) – par pretpadomju lapiņu izplatīšanu sodīts ar vairākiem gadiem #cietumā Permā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
POPOVS IVARS (dz. 1925.g.). Viens no Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem 1940.gadā. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
PORMALS PAULIS, (1919-1946), kopā ar brāli Jāni nacionālo partizānu vienības ‘Vilkači’ veidotājs Seces pag. 1946. gada 16. oktobrī Paulis Pormals 🕇krita kaujā pie Seces pagasta “Taimiņu” mājām. https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Pormals |
|
PRĀTNIEKS JĀNIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
PRAULIŅŠ ELMĀRS. VDK aģenti “Ozols” un “Pols” ziņoja, ka Viktors Kalniņš kopā ar G. Astru, I. Cālīti, I. Žukovski, Juri Ziemeli, E. Prauliņu, E. Danni un J. Pūpolu pulcējušies pie Ernesta Laumaņa kapa Rīgas 2. Meža kapos. Prauliņš Elmārs – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
PRIEDE ALEKSANDRS, kuru lielinieki 🕇nošāva tajā pašā dienā par sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanu Valkas ugunsdzēsēju depo tornī. Kad pēc lielinieku atkāpšanās Valkā sāka organizēties nacionālie partizāni, pilsētas slimnīcas šoferis Aleksandrs Priede kopā ar sanitāra mācekli 6. jūlijā devās uz ugunsdzēsēju depo, lai tā novērošanas tornī uzvilktu sarkanbaltsarkano karogu. Ar karogu tornī kāpis Priede, bet sanitāra māceklis, stāvēdams lejā, uzmanījis apkārtni. Karogu izdevies veiksmīgi pacelt, un abi tā uzvilcēji atgriezušies slimnīcā, kur vieglprātīgi devušies gulēt, nedomājot, ka lielinieki varētu pilsētā vēl atgriezties. Taču, kā minēts, 6. jūlijā Valkā ieradušās NKVD dedzinātāju komandas, kas pamanījušas virs pilsētas plīvojošo Latvijas karogu. čekistiem izdevies noskaidrot, kas karogu pacēlis, un abi “vaininieki” sagūstīti un turpat Vienības laukuma apstādījumos nošauti. Valkas Meža kapos blakus Latvijas Atbrīvošanās karā kritušo karavīru brāļu kapiem 1941. gada jūlijā kritušā leitnanta Ādolfa Maršaua individuāls apbedījums. Maršauam uzstādīts piemiņas akmens arī pie kādreizējā Valkas tautas (tagad kultūras) nama. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html Valkas Meža kapos blakus Latvijas Atbrīvošanās karā kritušo karavīru brāļu kapiem 1941. gada jūlijā kritušā leitnanta Ādolfa Maršaua un Priedes Aleksandra individuāls apbedījums. Savukārt Priedes vārds iekalts arī kapakmenī, kas uzstādīts viņa dzimtas kapos. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
PRINDULE ANNA, segvārds Rieta Goba, dzim. 1928. g., – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” dalībniece. 1946. gada 26. februārī agri no rīta arestēja visas piecas meitenes un ievietoja Alūksnes milicijas aizturēšanas izolatorā, uz 10 gadiem brīvības atņemšanu +5 bez tiesībām. 🕇Mirusi jau centrālcietumā?, apglabāta masu kapos kaut kur Matīsa kapsētas pievārtē?. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
PŪCE ANDREJS (dz. 1917) — esot bijis partizāns. #15 gadi Permā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
PŪCE JURIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
PUMPĪTIS DAUMANTS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
PŪPOLS J. VDK aģenti “Ozols” un “Pols” ziņoja, ka Viktors Kalniņš kopā ar G. Astru, I. Cālīti, I. Žukovski, Juri Ziemeli, E. Prauliņu, E. Danni un J. Pūpolu pulcējušies pie Ernesta Laumaņa kapa Rīgas 2. Meža kapos. |
|
PUPURS KONSTANTĪNS (1964 – 2017) Pirmoreiz padomju okupācijas laikā pacēla un iznesa cauri Rīgai sarkanbaltsarkano karogu. … Jau 12.jūnija vēlā vakarā Pupuru dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Klausuli pacēla Konstantīna mamma. Nenosaucot savu vārdu, nezināms “labvēlis” pateica: “Ja jūsu dēls 14.jūnijā taisīs pekstiņus un uzdrošināsies pacelt karogu, dzīvu jūs viņu vairs neredzēsiet!” Nākamajā vakarā zvans atkārtojās. Tika pateikta tikai viena frāze: “Es brīdinu!” Kādu psiholoģisku ietekmi šie draudi atstāja uz Konstantīna mammu, var tikai iedomāties. Pusstundu pēc pēdējā zvana Pupuru telefons tika atvienots un no jauna pieslēgts tikai nākamajā priekšpusdienā. … Bija skaidrs, ka čekisti pacelt karogu grupas “H’86″ biedriem neļaus, tāpēc to izdarīt uzticēja ar nevienu sabiedriski politisko organizāciju formāli nesaistītajam Jānim Albertam Muceniekam. Lai priekšlaicīgi nepiesaistītu čekistu uzmanību, karoga kāts tika izgatavots izjaucams un atkal saliekams. Mītiņa laikā pūlī to vajadzēja ienest paslēptu zem apģērba… 1983.gadā Konstantīns bija iestājies Maskavas Vēstures un arhīva institūtā. Studiju laikā viņš iepazinās ar krievu disidentu darbiem un kopā ar draugiem nodibināja Vēstures pētīšanas klubu, kura biedri satikās reizi nedēļā, lai diskutētu par vēsturiskiem un nacionāliem jautājumiem. Diemžēl pulciņa dalībnieku vidū izrādījās nodevējs un Konstantīnu arestēja. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu viņš tika izslēgts no institūta. Atgriezies Latvijā, Konstantīns mainīja no tēva mantoto uzvārdu Valujevs pret latvisko mātes uzvārdu Pupurs un 1986.gada rudenī sāka mācības toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Grupā “Helsinki’86″, Dažas dienas pēc iestāšanās cilvēktiesību grupā “Helsinki’86″, par šo Konstantīna soli publiski paziņoja radiostacijas “Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss”. Universitātē tas radīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Konstantīnu nekavējoties izmeta no militārās katedras, kāda okupācijas laikā bija obligāta visās Latvijas augstskolās. Sekoja fakultātes studentu un pasniedzēju kopsapulce ar čekistu piedalīšanos. Studentiem bija jābalso par Konstantīna izslēgšanu no Universitātes, tomēr pretēji cerētajam vienbalsīgajam lēmumam, pēc runas, kurā Konstantīns pamatoja, kāpēc iestājies “H’86″, par sava kursabiedra izslēgšanu nobalsoja tikai divas aktīvas komjaunietes. 1988.gada pavasarī čekistu iesūtīto provokatoru dēļ grupa “Helsinki’86″ sašķēlās. Konstantīns pievienojās brīvības cīnītāja Jura Ziemeļa vadītajai “Helsinki’86″ Rīgas nodaļai, kuras kodolu veidoja bijušie politieslodzītie – pats Ziemelis, Alfrēds Zariņš, Jānis Vēveris, Jānis Rožkalns un citi. Ne visi bija “H’86″ biedri, taču visi bija saistīti ar Rīgas nodaļas darbu. 1988.gada 25.martā, kad Rakstnieku savienība ar kompartijas svētību mēģināja izjaukt “H’86″ rīkoto piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa, rīkojot alternatīvu gājienu uz Brāļu kapiem, čekisti un miliči, kas bija aplenkuši Bastejkalnu un Brīvības pieminekļa apkaimi, netālu no “Laimas” pulksteņa aizturēja Konstantīnu, kuru pēdējās dienās bija intensīvi izsekojuši, un velkot pa zemi, burtiski iesvieda čekas auto aizmugures sēdeklī. 1988.gada 14.jūnijā Konstantīns kopā ar biedriem no “Helsinki’86″ Staļina terora upuru piemiņas mītiņa un gājiena laikā organizēja sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu, iznesot to cauri visai Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. Tajā dienā aiz karoga gāja vairāki simti cilvēku. … Čekisti draudēja: “Ja nedosies projām no Latvijas, mēs tevi ietupināsim kopā ar kriminālajiem!” Sapratis, ka čekisti nejoko, un nevēloties riskēt ar savu un tuvinieku dzīvību, Konstantīns piekrita atstāt Latviju kopā ar māti. “Lai brauc!” – skanēja čekistu atbilde, – “Māte nav labāka par tevi!” Abiem tika atņemtas PSRS pases un pavēlēts divu nedēļu laikā atstāt Padomju Savienību. … 1992.gadā viņš atgriezās Latvijā, lai turpinātu mācības Latvijas Universitātē. Taču izrādījās, ka čekistu neredzamā roka ir visvarena arī neatkarīgajā Latvijā. 1993.gadā Konstantīns iekāpa privātā automašīnā, domādams, ka tas ir taksometrs. Auto sēdēja trīs cilvēki, kuri pateica, ka viņiem ir informācija par visu, ko Konstantīns darījis Rietumos, un viņi rūpīgi seko viņa aktivitātēm arī Latvijā. Nepazīstamie brīdināja, lai Konstantīns nemēģina nodarboties ar politiku, piedraudot, ka pretējā gadījumā viņš dzīvs no Latvijas neaizbrauks. Tajā pašā vakarā Konstantīns piedalījās Vides aizsardzības kluba rīkotā pasākumā, kas bija saistīts ar Skrundas lokatora demontāžu, kur viņam uzticēja sagriezt lokatora formā izveidotu torti. Kāds bija to nofotografējis un nākamajā dienā attēls tika publicēts avīzēs. Pēc dažām dienām Konstantīnu uz ielas #smagi piekāva un viņš ilgu laiku bija spiests pavadīt slimnīcā. Bažījoties par savu dzīvību, Konstantīns 1994.gadā atkal atstāja Latviju. … Ieguvis ASV pavalstniecību, Konstantīns iestājās ASV bruņotajos spēkos. 2004.gadā viņš virsnieka vietnieka pakāpē tika pieņemts darbā Rodailendas Militārajā akadēmijā kā profesora asistents, vienlaikus apgūstot zinības arī pats un 2007.gadā iegūstot Jūras kara flotes leitnanta dienesta pakāpi. Konstantīns izstrādāja Eiropas ģeopolitiskās vēstures mācību programmu ASV militārajām mācību iestādēm, ko ASV armijas virsnieku apmācībā izmanto vēl šodien. Dienējis Ņūhempšīrā, Teksasā un Arizonā, bet 2008.gadā nosūtīts misijā uz Irāku, vēlāk turpinot dienestu ASV militārajā bāzē Vācijā. Dienesta laikā Konstantīns saņēma vairākus ASV armijas apbalvojumus un medaļas. Ervīns Jākobsons https://www.laikmetazimes.lv/2017/11/20/vini-cinijas-par-latviju-konstantins-pupurs/ |
|
RADZIŅŠ IMANTS LAIMONIS – #tiesāja 1958.gadā kā līdzzinātāju sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā, ko veica Petrovs Alberts Ivana d. 1957.gada naktī uz 15.maiju Rīgas radiotornī. LPSR VDK specziņojums LPSR MP priekšsēdētājam Vilim Lācim 1958.gada 5.aprīlī. LVA, 270. f., 1c. apr., 1205. l., 28. lp. https://www.lu.lv/en/vdkkomisija/zinas/t/23701/ |
|
RADZIŅŠ IMANTS LAIMONIS – tiesāja 1958.gadā kā līdzzinātāju sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā, ko veica Petrovs Alberts Ivana d. 1957.gada naktī uz 15.maiju Rīgas radiotornī. LPSR VDK specziņojums LPSR MP priekšsēdētājam Vilim Lācim 1958.gada 5.aprīlī. LVA, 270. f., 1c. apr., 1205. l., 28. lp. https://www.lu.lv/en/vdkkomisija/zinas/t/23701/ |
|
RAGOVSKA SOFIJA (1912-03.07.1993, Rīgas Miķeļa kapos) – sodīta ar #4 gadiem apcietinājumā. Citādi domājošā LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RAĢELIS JĀNIS (dz. 1921.g.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku #aresti. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
RAĢIS – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bija apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RAMANS JĀNIS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns, ar Jāzepu Ludboržu, Antonu Gailumu 🕇krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
RANCĀNS ADOLFS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
RANCĀNS ANTONS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
RASMANIS ALEKSANDRS (dz. 1919. g.) – Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
RATINIŠS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RĀVIŅS MAIGONIS (dz. 1955 Liepājā) – arestēts par mēģinājumu pāriet PSRS-Somijas robežu. Piespriesti #7 gadi cietumā. Atbrīvots 1980, bet bez tiesībām atgriezties Latvijā. 1982 lūdza Augstāko padomi Maskavā atļaut darboties Latvijas neatkarības kustībai. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RĒDERS ALEKSANDRS, 1903.; nacionālais partizāns, arestēts Alūksnē reizē ar “Tālavas silu” meitenēm. 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls nolemj: nacionālo partizānu Aleksandru Rēderu – ar nāvi 🕇nošaujot, viņa dēlu Jāni Rēderu – izsūtījums katorgā uz 20 gadiem brīvības atņemšana +5bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
RĒDERS JĀNIS, 1926.g. Annas pagastā, ģimnāzists Alūksnē; kopā ar nacionālo pretošanās kustību „Tālavas siliem” arestēja un tiesāja; 🕇nošauts Kolimā. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Rēders Jānis, 1926.g.; nacionālais partizāns, arestēts Alūksnē reizē ar “Tālavas silu” meitenēm. 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls nolemj: nacionālo partizānu Aleksandru Rēderu – ar nāvi nošaujot, viņa dēlu Jāni Rēderu – izsūtījums #katorgā uz 20 gadiem brīvības atņemšana +5bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
REINHOLDS ŽANIS-FRICIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
RĒRIHS ARNOLDS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
RESNIS STAŅISLAVS (REŠNIS) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Ilūkstes apriņķis, Bebrenes pagasts, Mežiņi. #Izsūtīts 25.03.49 – Omskas apgabals Ļubinas rajons. Atbrīvots 04.10.56. Lieta Nr. 8906. https://timenote.info/lv/Stanislavs-Resnis |
|
REZVAJA LĪZE – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
REŽAIS GUNĀRS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
RIEKSTIŅŠ ALFRĒDS – “IMANTS”. 1952.gadā Kurzemē ar izplētņiem nomesti leitn. Alfrēds Riekstiņš ar segvārdu „lmants” un Edvīns Ozoliņš ar segvārdu «Herberts”. Arī par šo izlūku ierašanos čeka jau bijusi informēta. Riekstiņš un Ozoliņš 🕇krita kaujā ar čekistiem jau dažas dienas pēc nonākšanas Kurzemē. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RIEKSTIŅŠ JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RIJNIEKS DAILIS – 1959. gadā vāca parakstus par Latvijas izstāšanos no Padomju savienības, pamatojoties uz LPSR satversmes 69. pantu. 1962. gadā sodīts ar #15 gadiem Potmas koncentrācijas nometnē. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Rijnieks Dailis – VDK darbinieku 1960.gadā nodēvētās “Baltijas federācijas” grupas dalībnieks. Pēc A. Pelšes rīkojuma Latvijas PSR VDK 1960.- 1962. gadā apcietināja arī daudzus nacionālpatriotiski noskaņotus Latvijas iedzīvotājus. VDK darbinieki apcietinātos nodēvēja par “Baltijas federācijas” grupu, kuras dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs, Viktors Kalniņš un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda #15 gadus, A. Zābakai— 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam— 10 gadus, Z. Rozenbergam— sešus, Jānim Rijniekam— piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru. No Latvijas PSR Augstākās tiesas izvirzītajām apsūdzībām: Savās vēstulēs tēvam (..) līdz demobilizēšanai no Padomju armijas 1957. gadā Dailis Rijnieks apmeloja Padomju Savienības Komunistisko partiju, Padomju Savienības valsts iekārtu un politiku, sociālisma būtību Padomju Savienībā, izteica savas domas, ka “jācīnās par īstu brīvību un ne tādu, kāda pastāv”; Dailis Rijnieks un Gunārs Rode, savstarpēji apspriežoties, nolēma, ka viena no pagrīdes organizācijas cīņas metodēm par Baltijas republiku atdalīšanu no Padomju Savienības ir bruņota sacelšanās, pielietojot kā parastos, tā arī modernos kaujas ieročus, ieskaitot arī raķešu un bakterioloģiskos ieročus, kurus domāja izgatavot pašu spēkiem vai arī iegūt, sagrābjot Latvijas PSR teritorijā izvietotās Padomju Armijas raķešu bāzes; https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltijas_feder%C4%81cija |
|
RIJNIEKS JĀNIS – VDK darbinieku 1960.gadā nodēvētās “Baltijas federācijas” grupas dalībnieks. Pēc A. Pelšes rīkojuma Latvijas PSR VDK 1960.- 1962. gadā apcietināja arī daudzus nacionālpatriotiski noskaņotus Latvijas iedzīvotājus. VDK darbinieki apcietinātos nodēvēja par “Baltijas federācijas” grupu, kuras dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs, Viktors Kalniņš un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai— 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam— 10 gadus, Z. Rozenbergam— sešus, Jānim Rijniekam— #piecus (7+5?) gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru. https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltijas_feder%C4%81cija Rijnieks Jānis — 1962. gadā notiesāts uz 7 gadiem stingra režīma nometnē un 5 gadiem izsūtījumā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RIMŠA HELMUTS (dz. 1925.g.) no Rīgas 30.pamatskolas iestājies Rīgas valsts tehnikumā. Viens no pirmajiem tā audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem. 1940.gada oktobra otrajā pusē H.Rimšas sacerēto skrejlapas tekstu, kurā bija aicinājums nepildīt padomju varas rīkojumus, A.Kūla uz rakstāmmašīnas pārrakstīja 60 eksemplāros, un R.Stūrītis tos izplatīja pilsētā, iemetot dzīvokļu pastkastītēs. E.Liberts, E.Rudzītis, R.Stūrītis un H.Rimša šai laikā veica arī trīs izlūkbraucienus uz Jelgavu, lai noskaidrotu, cik reāls būtu pēkšņs iebrukums vai arī ielavīšanās Jelgavas milicijas ēkā ar nolūku iegūt ieročus. Iepriekš bija izdarīti nopietni priekšdarbi: sadabūta shēma, kurā uzrādīta pieeja ieroču glabāšanas telpai, izdibināta kārtība, kādā miliči saņem un nodod ieročus, noskaidrots aptuvenais ieroču daudzums. Tās bija rakstiskas ziņas, kas iegūtas, šīs milicijas priekšniekam neuzmanīgi glabājot dienesta dokumentus. Triju braucienu laikā uz vietas redzētais tika izvērtēts, un jaunieši atzina, ka iecerētais pasākums pagaidām uzskatāms par nereālu. Organizācijas aktivitātes turpmāk koncentrējās uz diviem mērķiem: nacionālās cīņas idejas uzturēšanu sabiedrībā un ienaidnieka izlūkošanu (skautisms?) tuvākajā apkārtnē. Decembra sākumā R.Stūrītis, Z.Ciemītis, H.Rimša, A.Kūla, E.Rudzītis un J.Budevics, sadalījušies pa trim, lietojot burtu šablonus un eļļas krāsu, uzkrāsoja uz namu sienām un sētām tagadējā 1905.gada parka rajonā liela izmēra spilgtus uzrakstus: “Nost komunismu!”, “Dievs, svētī Latviju!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Visi par Latviju!”. Kā vēstī ieraksts organizācijas dienasgrāmatā, 1941.gada 29.janvārī R.Stūrīša dzīvoklī, piedaloties H.Rimšam, E.Libertam un A.Kūlam, pavairots un tūliņ izplatīts uzsaukums ar šādu tekstu: “Latvieši! Pulcējieties un organizējieties zem sarkanbaltsarkanā karoga! Mums jāatjauno Latvijas valsts. Neaizmirsti, ka arī Tavs pienākums ir – visu par Latviju! Esi gatavs, kad tēvija Tevi sauks!”. Tā 1941.gada janvārī kādam Pēterim Podam Rīgā, K. Barona ielā 111—8, H.Rimša sāka piesūtīt aploksnēs ieliktas vēstules, kurās uz melni vinjetēta papīra, ko speciāli ražoja sēru gadījumiem, bija mašīnrakstā izpildīts teksts, kuru šeit sniedzam nosūtīšanas pakāpenībā: “Latvju tauta atriebj savus cīnītājus!” “Tu jau atrodies ar vienu kāju zārkā. Vēl solis un… “ “Sagatavojies un esi vīrišķīgs. Nodevējam nodevēja alga!” “Tevi vairs nekas nevar glābt. Vēl tikai 9 dienas un…” “Cik briesmīgi ir mirt, un tomēr…” “Vēl tikai 8 dienas.” “Nodevēj, Tevi nekas vairs nevar glābt. Vēl tikai 5 dienas…” “Nelieti, Tevi pavadīs ar mūziku!” “Sagatavojies uz visu.” “Latvija dzīvos, bet Tu…” “Mirsti nodevēja nāvē! Latvija atriebs sevi!” “Tev ir bailes? Saņemies, nodevēj! Tu jūti nāves auksto roku? Sagatavojies, vēl 2 dienas.” “Atvadies no piederīgajiem! Rītu…” Mirsti!” Izlūkošanā tika sīki noskaidroti Rīgas 8.milicijas nodaļas posteņi un patruļu maršruti ielās, sastādīts saraksts par tām šī iecirkņa ēkām, pie kurām stāv bruņoti sargi. 1941.gada 26.janvārī it kā parasta slēpošanas izbraukuma laikā R.Stūrītis, H.Rimša un E.Liberts no Ķīšezera apsnigušā sniega klāja nofotografēja Zušu muižā dislocētās sarkanarmijas raidstacijas ēku un stacijas antenas. Tā, katram gadījumam, kad “ies vaļā” bruņota cīņa. H. Rimša ar Dienvidurālu kara apgabala tribunāla 1942. gada 7. janvāra spriedumu tika notiesāts uz #10 gadiem ieslodzījumā un 🕇pazudināts Gulaga nāves nometnēs. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
RINKOVIČS IVARS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
RIPA MIRDZA (dz. 1921.g.). Cēsu vidusskolas audzēkne. Viņu #apcietināja 1940.gada 13.novembrī. Formālais iemesls — pretpadomju nostāja. Tās pēdējā izpausme bija izlēciens pret “politcikla” pasniedzēju LK(b)P Cēsu rajona komitejas propagandas daļas vadītāju Ābramu Genkinu, komunistu partijas biedru kopš 1930.gada. Mirdza pirms mācību stundas sākuma uzbērusi uz skolotāja katedras šņaucamo tabaku un galda apakšpusi norīvējusi ar ķiploku. Genkins skolas darbā par prioritārām atzinis policejiskās metodes un nodevis meiteni čekistu rokās. Izmeklēšanas gaitā figurē divas liecinieces. Citēju būtiskākos fragmentus no viņu parakstītām liecībām. Klases biedrene Šeina Dinere: “Viņa (t.i., M.Ripa — T.V.) bija naidīgi noskaņota pret padomju iekārtu un visu, kas ar to bija saistīts. Kā piemēru pievedīšu vienu gadījumu: ejot ar viņu pa ielu, mums pretī nāca Lucis Alfrēds, komunistiskās jaunatnes biedrs. Ripa teica, ka viņš ir smuks puisis, un, kad es pateicu, ka viņš ir komunists, Ripa teica, ka tādā gadījumā viņš viņai nepatīk.” Otra liecība tai pašā datumā — 17.decembrī, to devusi Šeina Červonogura: “Mēs bijām vienā klasē, un, kad mēs mācījāmies dziedāt partijas himnu, viņa negribēja to dziedāt. Reiz, kad mēs prasījām skolotājam, vai ir jāmaksā par notīm, un skolotājs atbildēja, ka nav, tad Ripa teica, ka tās notis (runa gāja par partijas himnu) pat 10 santīmus nav vērtas. Ticības atjaunošanas svētkos viņa uzkāpa uz katedras un aicināja meitenes iet uz baznīcu.” https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
RODE GUNĀRS – Baltijas federācija bija Latvijas PSR VDK likvidēta latviešu jauniešu nacionālās pretestības grupa, kurus apcietināja un notiesāja Arvīda Pelšes organizēto “tīrīšanu” laikā 1962. gadā, apsūdzot grupas dalībniekus “pretpadomju aģitācijā, grupas organizēšanā un dzimtenes nodevībā”. Pēc PSKP 20. kongresa 1956. gada februārī Ņikita Hruščovs aizsāka daļējas destaļinizācijas reformas. Tomēr jau 1959. gadā t.s. “Atkusnis” beidzās un uz Latviju nosūtīja PSKP CK brigādi, lai pārbaudītu LPSR vadības darbu. No 1959. gada jūlija līdz novembrim notika LKP rindu tīrīšanas no nacionālkomunistiem. Ap 2000 cilvēku zaudēja amatus. Pēc A. Pelšes rīkojuma Latvijas PSR VDK 1960.- 1962. gadā apcietināja arī daudzus nacionālpatriotiski noskaņotus Latvijas iedzīvotājus. VDK darbinieki apcietinātos nodēvēja par “Baltijas federācijas” grupu, kuras dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs, Viktors Kalniņš un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda #15 gadus, A. Zābakai— 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam— 10 gadus, Z. Rozenbergam— sešus, Jānim Rijniekam— piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru. No Latvijas PSR Augstākās tiesas izvirzītajām apsūdzībām: Dzīvodams Maskavā, Viktors Kalniņš (..) savā dzīvoklī klausījās pretpadomju satura ārzemju radio pārraides, pie kam vairākkārt pieļāva, lai šīs pārraides kopā ar viņu noklausās arī Knuts Skujenieks; Savās vēstulēs tēvam (..) līdz demobilizēšanai no Padomju armijas 1957. gadā Dailis Rijnieks apmeloja Padomju Savienības Komunistisko partiju, Padomju Savienības valsts iekārtu un politiku, sociālisma būtību Padomju Savienībā, izteica savas domas, ka “jācīnās par īstu brīvību un ne tādu, kāda pastāv”; Dailis Rijnieks un Gunārs Rode, savstarpēji apspriežoties, nolēma, ka viena no pagrīdes organizācijas cīņas metodēm par Baltijas republiku atdalīšanu no Padomju Savienības ir bruņota sacelšanās, pielietojot kā parastos, tā arī modernos kaujas ieročus, ieskaitot arī raķešu un bakterioloģiskos ieročus, kurus domāja izgatavot pašu spēkiem vai arī iegūt, sagrābjot Latvijas PSR teritorijā izvietotās Padomju Armijas raķešu bāzes; 1961. gada rudenī pēc Rodes ieteikuma Ofkants iegādājās sev grāmatu “Šaušana ar automātiskām pistolēm” nolūkā izmantot šo grāmatu kā mācību līdzekli, lai precīzāk varētu pielietot ieročus cīņā pret padomju varu.Pēc soda izciešanas vairākus “Baltijas federācijas” grupas dalībniekus izsūtīja uz ārzemēm, kur viņi piedalījās PBLA informācijas biroju radīšanā, izplatot informāciju par padomju represīvajām metodēm. Gunārs Rode uzstājās Kopenhāgenas tribunālā, liecinot par cilvēktiesību pārkāpumiem un pārkrievošanu Latvijā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltijas_feder%C4%81cija Rode Gunārs (dz. 8. IX 1934) – 1953-1956 studējis bioloģiju Latvijas valsts universitātē, pēc tam mācījies Rīgas paidagoģiskā institūtā, no kā izslēgts 1958 par studentu politisku diskusiju organizēšanu. 1962. arestēts par valsts nodevību, pretpadomju aģitāciju un piederību pie Baltijas valstu federācijas grupas. Notiesāts uz 15 gadiem stingrā režīma nometnē Mordovijā. Soda laikā vairākkārt ievietots Vladimiras cietumā. 1977 atbrīvots, bet, paliekot milicijas uzraudzībā, un bez tiesībām atstāt Rīgu. 1978. gadā pēc apprecēšanās ar ārzemju latvieti viņam atļauts izbraukt uz Zviedriju. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Rode Gunārs – Potmas nometnē Mordovijā Ernests Laumanis sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu cālīti un Knutu Skujenieku. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
RODOVIČS GUNĀRS Gunāru Radoviču Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
ROKOTOVS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ROMĀNS JĀNIS (BITĪTE), 1927. – jauniešu pretestības organizācijas “Latgales vanagi” biedrs. Piemiņas zīme uzstādīta vietā, kur 1951. gada 15. oktobrī čeka ielenca bunkuru; kad apšaudē ar čekistiem partizāniem beidzās munīcija, viņi, lai nekristu gūstā, uzspridzinājušies. Par piemiņas zīmes uzstādīšanu parūpējies viens no izdzīvojušajiem “Latgales vanagu” biedriem – Antons Ludboržs, kas, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju.Ilzeskalna pagasta Ērzeļovā piemiņas zīme (Baltais krusts) nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
RONE ELĪZA-BERTA – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ROZENBERGS KĀRLIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ROZENBERGS VILIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ROZENBERGS ZIEDONIS – 1962. gadā par pretpadomju propagandu notiesāts uz #6 gadiem stingrā režīma nometnē. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Rozenbergs Ziedonis – VDK darbinieku 1960.gadā nodēvētās “Baltijas federācijas” grupas dalībnieks. Pēc A. Pelšes rīkojuma Latvijas PSR VDK 1960.- 1962. gadā apcietināja arī daudzus nacionālpatriotiski noskaņotus Latvijas iedzīvotājus. VDK darbinieki apcietinātos nodēvēja par “Baltijas federācijas” grupu, kuras dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Aina Zābaka, Ziedonis Rozenbergs, Viktors Kalniņš un Uldis Ofkants. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai— 12, U. Ofkantam un V. Kalniņam— 10 gadus, Z. Rozenbergam— sešus, Jānim Rijniekam— piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā, kur iepazinās ar Gunāru Astru. https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltijas_feder%C4%81cija |
|
ROZENBERGS ŽANIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ROZENŠTRAUHS EDUARDS (1918, 13.VIII, Rīgā — 1992, 9. III, Rīgā) Estrādes mūziķis — dziedātājs, akordeonists. Daudzu estrādes dziesmu komponists. Cietis par radošajām aktivitātēm vācu okupācijas laikā — īpaši par latviešu leģionāru rindās iemīļoto “Zilo lakatiņu” (ar Valdas Mooras dzeju), kas pēckara gados ir aizliegta. Bijis izsūtījumā un tādējādi padomju okupācijas laikā noklusēts. Tikai pateicoties Raimonda Paula atbalstam, “augšāmcēlies” līdz ar trešās atmodas sākumu — 80. gadu otrā pusē. Skolā Eduardam savas vieglās galvas dēļ vedās labi, un, pabeidzis Rīgas 38.pamatskolu un vēlāk Rīgas 2.ģimnāziju, viņš iestājās Konservatorijā. Jau bērnībā visi trīs bērni bija apguvuši dažādu instrumentu spēli: māsa spēlēja klavieres, Artūrs vijoli, bet Eduards pat vairākus instrumentus, visvairāk tomēr iemīļojot akordeonu. Arī balss puisim bija laba — spēcīgs tenors, tāpēc mūziku mīlošajam Eduardam loģisks bija lēmums stāties Konservatorijā. Taču studijas pārtrauca karš. 1940.gadā Eduardu iesauc dienestā, tad vēl Latvijas armijā, bet vēlāk tā jau skaitās Sarkanā armija. Kara sākumā viņa pulks nokļūst aplenkumā, un Eduards nokļūst vācu gūstā. Vispirms viņš nokļūst Daugavpils karagūstekņu nometnē, vēlāk tiek pārsūtīts uz Vāciju. Kad Eduardu visbeidzot nogādā atpakaļ Rīgā, viņš tiek nostādīts izvēles priekšā — sākt strādāt par tulku vācu režīma policijas labā vai arī turpināt dienestu vācu armijā. Eduards izvēlas tulka darbu. https://timenote.info/lv/Eduards-Rozenstrauhs 1940.gadā Rozenštrauhs sāka dienēt Latvijas armijā, bet pēc okupācijas viņam dienests turpinājās kā Sarkanās armijas karavīram. Otrā pasaules kara sākumā Rozenštrauhs nokļuva vācu gūstā un tika nosūtīts uz Daugavpils karagūstekņu nometni, pēc tam — uz Vāciju. Nokļūstot atpakaļ Rīgā, Rozenštrauham lika strādāt par tulku vācu policijā vai dienēt vācu armijā. Rozenštrauhs sāka strādāt par tulku. Par robežas šķērsošanas caurlaižu apzīmogošanu bijušajiem skolas biedriem Rozenštrauhu apcietināja un ievietoja Centrālcietumā, bet pēc tam nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni, uz soda bataljonu. Kara beigās Rozenštrauhs nonāca Kurzemes katlā, bet vēlāk atgriezās Rīgā. Tur tika apcietināts un nosūtīts uz #filtrācijas nometni Sibīrijā. Pēc dažiem gadiem atgriezās Latvijā. 1947.gadā Rozenštrauhs sāka darboties Latvijas PSR Valsts Leļļu teātrī kā mūziķis, akordeonists. Tomēr pēc 10 gadiem viņu atlaida. Rozenštrauhs piepelnījās dažādos gadījuma darbos, līdz 1970. gados Rozenštrauhu uzmeklēja kultūras darbinieks Valfrīds Puķe. Viņi sāka kopā uzstāties lauku klubos. Rozenštrauhs nomira 1992.gada 8.martā, 73 gadu vecumā. Apglabāts Rīgas Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Eduards_Rozen%C5%A1trauhs Ilze Kalnāre … Darbojusies arī Latvijas leģiona 15.divīzijā. Tur kopā ar mūziķi E.Rozenštrauhu izstaigāti kara ceļi, Rozenštrauhs Eduards – “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa Ernestam Laumanim uzticīgu cilvēku pulcējāmies (Ozolniekos?) otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors Laumanis slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” – tā E.Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. “Šai (Nidas) skolā tautas komponists Eduards Rozenštrauhs 1943.gadā ar dzejnieces Valdas Moras vārdiem sacerēja populāro dziesmu “Zilais lakatiņš”.” Un tā jau arī ir lielā atvēziena dziesma. Tāpat kā pastāv tautas kolektīvā apziņa, kas nosargā Dziesmu svētkus, Latvijas Operu, Dainu skapi, tā pastāv arī kolektīvais tautas sentiments, kas licis šai dziesmai izdzīvot Volhovā, Kurzemes cietokšņa aizstāvības asinspirtī, balto partizānu bunkuros Kurzemes dziļajos mežos, “dīpīšu” nometnēs Vācijā. Traģiskā kārtā, ceļoties pāri uz Zviedriju, pār laivas bortu pārsviests, nogrima Alfrēda Vintera akordeons. Tas jau nu arī pazina latviešu karavīru liktens sentimentu. Un vai viņa skaņas tur neskan dzelmē kā kaut kas potenciāls, kas nārām liek raudāt zemes meiteņu asaras? Un šī dziesma apstaigāja līdz ar latviešu bēgļiem visu pasauli un visus latviešu saietus un savā kopskaņā sasaucas ar leģionāru un “veco kanaku” romāniem – Janovska un Kārļa Dziļlejas romāniem, ar Jāņa Klīdzēja “Dženitoru” (bet jūs ņemiet un izlasiet šos romānus!). Un tad nāca tautas komponista un tautas muzikanta revanšs par ilgajiem “aizšūtās mutes gadiem” – koncerti pārpildītajās Atmodas Latvijas estrādēs un visas pasaules latviešu kopienu biedrības namos. Imants Ziedonis, https://www.zvaigzne.lv/upload/books/89/89671/preview/preview.pdf Bija daži gabali, ko īpaši uzmanīja un kurus nedrīkstēja spēlēt, kas skaitījās zem strīpas. Tie bija kaut kādā |
|
ROŽKALNS JĀNIS (dz. 13. VIII 1949 Inešos) – kratīts 1981 par darbību baptistu draudzē. Kratīšana atkārtojās piecas reizes, konfiscējot garīgos rakstus un Helsinku konferences deklarāciju. Kad Rožkalns un ģimene 1983. g. iesniedza lūgumu, lai viņiem atļauj izceļot no PSRS, viņu arestēja un apvainoja par pretpadomju darbību. Notiesāts uz 8 gadiem. Atbrīvots 1987. gadā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Septiņdesmito gadu beigās viņš iesaistījās Latvijas Neatkarības kustības darbībā, kuras ietvaros nodarbojās ar dažādām ″pretpadomju propagandas″ akcijām – skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, ″Latvijas Neatkarības Kustības Biļetena″ izdošanu u.tml. 1983. gada 6. janvārī J.Rožkalna un viņa sievas dzīvokļos tika sarīkotas kratīšanas. Savukārt 20. aprīlī Jānis Rožkalns tika arestēts. 1983. gada novembrī – decembrī J.Rožkalnu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas viņam piesprieda ieslodzījumu uz #5 gadiem, kā arī nometinājumu uz 3 gadiem. Ieslodzījumu J.Rožkalns izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnēs. 1987. gada 5. februārī, vairāk kā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām, saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes dekrētu par apžēlošanu, J.Rožkalns no ieslodzījuma tika atbrīvots. Pēc atgriešanās Latvijā viņš aktīvi iesaistījās cilvēktiesību grupas ″Helsinki 86″ darbībā, bet vēlāk izceļoja uz Vāciju. Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas J.Rožkalns atgriezās Latvijā un šobrīd dzīvo Rīgā. https://www.archiv.org.lv/1983/index.php?id=208 |
|
RUDZĪTIS EDGARS, Latvijas Nacionālais leģions. Čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi 🕇gājuši bojā. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts nāvessods, nošauti arī T.Mangulis un J.Dāvis. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
RUDZĪTIS ĒRIKS (dz. 1925.g.) no Rīgas 30.pamatskolas iestājies Rīgas valsts tehnikumā. Viens no pirmajiem tā audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem. E.Rudzītis organizācijai ieguva pirmo ieroci — Sauer 6,35mm revolveri, kuru viņš bija paņēmis no sava radinieka. E.Liberts, E.Rudzītis, R.Stūrītis un H.Rimša šai laikā veica arī trīs izlūkbraucienus uz Jelgavu, lai noskaidrotu, cik reāls būtu pēkšņs iebrukums vai arī ielavīšanās Jelgavas milicijas ēkā ar nolūku iegūt ieročus. Iepriekš bija izdarīti nopietni priekšdarbi: sadabūta shēma, kurā uzrādīta pieeja ieroču glabāšanas telpai, izdibināta kārtība, kādā miliči saņem un nodod ieročus, noskaidrots aptuvenais ieroču daudzums. Tās bija rakstiskas ziņas, kas iegūtas, šīs milicijas priekšniekam neuzmanīgi glabājot dienesta dokumentus. Triju braucienu laikā uz vietas redzētais tika izvērtēts, un jaunieši atzina, ka iecerētais pasākums pagaidām uzskatāms par nereālu. Decembra sākumā R.Stūrītis, Z.Ciemītis, H.Rimša, A.Kūla, E.Rudzītis un J.Budevics, sadalījušies pa trim, lietojot burtu šablonus un eļļas krāsu, uzkrāsoja uz namu sienām un sētām tagadējā 1905.gada parka rajonā liela izmēra spilgtus uzrakstus: “Nost komunismu!”, “Dievs, svētī Latviju!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Visi par Latviju!”. Kā vēstī ieraksts organizācijas dienasgrāmatā, 1941.gada 29.janvārī R.Stūrīša dzīvoklī, piedaloties H.Rimšam, E.Libertam un A.Kūlam, pavairots un tūliņ izplatīts uzsaukums ar šādu tekstu: “Latvieši! Pulcējieties un organizējieties zem sarkanbaltsarkanā karoga! Mums jāatjauno Latvijas valsts. Neaizmirsti, ka arī Tavs pienākums ir – visu par Latviju! Esi gatavs, kad tēvija Tevi sauks!”. 1941.gada 8.februārī E.Rudzīša dzīvoklī Ludzas ielā seši organizācijas biedri ar tikko iegādāto rokasspiedi pusotrā stundā izgatavoja jaunu uzsaukumu 494 eksemplāros, ko nākamajā dienā visi pārējie izplatīja dažādos Rīgas rajonos. 11.februārī ap 100 eksemplāru tika nosūtīti uz laukiem. LNL saistīto cilvēku arestu laikā čekas pagrabos nokļuva Rīgas pilsētas 1.vidusskolas audzēkņi Tālivaldis Mangulis, Jānis Aivars, Jānis Pelnēns un Rīgas pilsētas 2. vidusskolas skolēni Mārtiņš Bisters, Ojārs Ezeriņš un Edgars Rudzītis. Gandrīz visi viņi gājuši bojā. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
RUPAIS (ārsts) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RUSOVS JĀNIS (sportists) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
RUSOVS PĒTERIS, Jāņa brālis – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SADOVSKIS LEONĪDS (virsnieks?) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SĀGAMEŽA LŪCIJA, segvārds Laima Gauja, dzim. 1928.g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas „Tālavas sili” vad. vietniece. 1946. gada 26. februārī agri no rīta arestēja visas piecas meitenes un ievietoja Alūksnes milicijas aizturēšanas izolatorā, uz #10 gadiem brīvības atņemšanu +5 bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
Sakvārnis Arturs, 1930.g., ģimnāzists Alūksnē; kopā ar nacionālo pretošanās kustību „Tālavas siliem” arestēja un tiesāja; #sods 10 + 5g. „Ar Tēvzemes Spēku Dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
SAKVĀRNIS ARTURS, ar “Tālavas siliem”nekādos sakaros īstenībā neesošs Alūksnes vidusskolnieks; 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls – uz #10 gadiem brīvības atņemšanu + 5 gadiem bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
SALDENAIS ARNOLDS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
SAMUŠS JĀZEPS (dz. 1919.) 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 17.oktobrī sākās G.Franckeviča vadīto skolnieku #aresti. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
SAULĪTIS RŪDOLFS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
SAUSKĀJS JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SAUSNE ALFRĒDS (1900, 15. VI, Rīgā — 1994, 19. XI, Rīgā) Literāts, kultūras darbinieks, aktieris–amatieris, daudzu apceru un vēsturisku eseju autors. Franču grupa. Vērtīgs papildinājums latviešu mūzikā — uz dokumentāliem faktiem balstītā grāmata “Emīls Dārziņš” (1935., 1943.). 1951.g. apcietināts t.s. “franču grupas” lietā. 1951. — 1956. nepelnīto sodu izcieš #konclāgerī Mordovijā, vēlāk Meretjas ciemā pie Novosibirskas. Dzimis 1900. gadā Rīgas drēbnieka ģimenē. Bermontiādes laikā 1919. gadā viņš karoja 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā. Pēc Brīvības cīņu beigām Sausne pabeidza vidusskolu un no 1925. līdz 1936. gadam studēja LU Dabaszinātņu fakultātē, līdztekus strādāja par ierēdni Rīgas pilsētas valdē, vēlāk Zemkopības ministrijā, darbojās Latvijas Bērnu draugu biedrībā. 1935. gadā žurnāls “Daugava” publicēja Sausnes apceri “Zentas Mauriņas literatūras studija”, vēlāk tika publicēti viņa apcerējumi “Emīls Dārziņš” (1935, 1943) un “Ogists Rodēns” (1936). Grāmata “Edvarts Virza” netika izdota karadarbības dēļ 1944. gada rudenī. Pēc Otrā pasaules kara viņš strādāja par grāmatu pārdevēju Rakstnieku savienības grāmatu antikvariātā. 1945. gada rudenī Kurts Fridrihsons, Gustavs Bērziņš, Arnolds Stubavs un Alfrēds Sausne kopā ar sievām sāka regulāri tikties, lai apspriestu jaunākās teātra izrādes. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki Sausni izsekoja un apcietināja kopā ar viņa sievu Eleonoru Sausni un citiem t. s. “Franču grupas” locekļiem 1951. gada janvārī, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Mirdza Ersa, Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste, Miervaldis Ozoliņš un Irīna (Irma) Stubava. 1951. gada 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede viņam piesprieda desmit gadus sevišķā režīma nometnē. Ieslodzījumu viņš izcieta #konclāģerī Dubravlaga nometnē Javasā (Potjmā) Mordovijas APSR, vēlāk piespiedu nometinājumā Meretjas ciemā pie Novosibirskas. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera. Pēc atgriešanās Latvijā strādāja Rakstnieku grāmatnīcā, taču vēlāk bija spiests no darba aiziet. No apcietinājuma arbrīvotais režisors Voldemārs Pūce viņu uzaicināja filmēties nelielajā Ķeimura lomā 1968. gada filmā “Mērnieku laiki”, vēlāk viņš tēloja mazās lomas arī filmās “Ceplis”, “Uzbrukums slepenpolicijai”, “Liktenim spītējot”, “Zobena ēnā”, “Teātris”, “Trīs minūšu lidojums”, “Īsa pamācība mīlēšanā” un “Apstākļu sakritība”. Miris 1994. gadā Rīgā. https://www.wikiwand.com/lv/Alfr%C4%93ds_Sausne |
|
SAUSNE ELEONORA (1910—1969) bija latviešu skolotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā. Franču grupa. Pēc Otrā pasaules kara viņa strādāja par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Ekonomikas fakultātes sekretāri. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki viņu izsekoja un apcietināja kopā ar viņas vīru Rakstnieku savienības grāmatu antikvariāta pārdevēju Alfrēdu Sausni un citiem t.s. “Franču grupas” locekļiem 1951.gada janvārī, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Kurts Fridrihsons, Mirdza Ersa, Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste, Miervaldis Ozoliņš, Arnolds Stubavs, Irīna (Irma) Stubava un Gustavs Bērziņš. 1951. gada 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede viņai piesprieda desmit gadus sevišķā režīma nometnē. Ieslodzījumu viņa pavadīja #konclāģerī – Minlaga nometnē Intā. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera. 1954. gada 29. jūlijā Eleonora Sausne uzrakstīja sūdzību, ka “netaisnīgās apsūdzības fiziski un morāli sagrauta, es izmeklēšanā viegli pakļāvos izmeklētāja viltīgajiem paņēmieniem, pierunāšanai, krāpšanai. Es parakstīju protokolus, kas neatbilda īstenībai.” Mirusi 1969. gada 20. augustā Rīgā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Eleonora_Sausne |
|
SEDOLS VALDIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
SEGLIŅŠ JĀNIS (dz. 1945) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SERGEJEVS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SESTULE MARIJA – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
SILARAUPS ALFRĒDS, Aizupes meža tehnikuma audzēknis, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. ar avīžlapām aizklāja Marksa, Ļeņina un Staļina ģīmetnes. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika #aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
SILARAUPS ROLANDS (dz. 18.X 1965) – 1986. gada martā arestēts par to, ka viņš prasīja Ribentropa (Hitlera) un Molotova (Staļina) pakta anullēšanu. Notiesāts uz #5 gadiem spaidu darbos un diviem gadiem izsūtījumā. Atbrīvots 1987. gada februārī. Par piedalīšanos aizvesto piemiņas brīža organizēšanā. 987. g. 14.jūnijā Rīgā apcietinātā Linarda Grantiņa vietā nākošā mēnesī (26.jūlijā) izraidīts no Latvijas, atņemot padomju pavalstniecību. 27. jūlijā ieradies Vīnē, pēc tam Minsterē. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SILMALE MAIJA (dz. 20. V 1924, m. 22. XII 1973) – franču dzejas tulkotāja latviski. Par to viņa 1949. arestēta un nosūtīta #spaidudarbos, atņemot 1948.g. dzimušo meitu Helju. 1958. viņa atgriežas Rīgā, pēc kam iznāk daudzi viņas tulkotie franču autoru darbi. 1964.g. atklājas, ka viņai ir vēzis, ko operē 1965., bet sāpēs Silmale nodzīvo vēl 8 gadus. Viņai liedz izceļot no Latvijas, un cenzūra vilcina viņas grāmatu izdošanu. 1970. gadā iznāk viņas sakārtotā franču dzejas antoloģija. Sakarā ar Lidijas Doroņinas prāvu Silmali 1971.g. apcietina un ievieto Sarkankalna #garā vājo slimnīcā. Pēc protestiem brīvajā pasaulē viņu ievieto vēža slimnīcā, bet atlaiž kā nedziedināmu. Viņas darbus nepublicē, un viņai liedz pieņemt franču literātu aicinājumu uz Franciju. Silmales nāvi Rīgas laikraksti noklusē. Citādi domājošā LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SILMALE MAIJA (MAIJA ILGA ŠMITE) – (1924—1973) bija latviešu rakstniece un tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības (t.s. Franču grupas) dalībniece, disidente un politieslodzītā. Dzimusi 1924.gada 20.maijā Rīgā, mācījās Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, līdz 1939.gadam viņas vārds bija Maija Ilga Šmite. Pēc Otrā pasaules kara beigām strādāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā (1945—1946), no 1944.līdz 1949.gadam studēja romāņu valodas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. 1944.–1949.gadā aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā, kā arī Maijas Silmales dzīvoklī notika literāri vakari, kuru vairākus dalībniekus 1951.gadā apcietināja un tiesāja kā “franču grupu” (lai arī vakaros apsprieda ne tikai franču literatūru, bet arī citus tematus (piemēram, V.Majakovska daiļradi, M.Lutera un M.Gandija idejas, tējas tradīcijas Ķīnā u.c.), analizēja cits cita tulkojumus un lasīja nepublicētus sacerējumus). Apcietināto vidū bija Maija Silmale, Mirdza Ersa, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Ieva Lase, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irīna (Irma) Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. Maijai Silmalei piesprieda 10 gadus ilgu ieslodzījumu #konclāģerī (Taišetā, lielāko daļu ieslodzījuma laika pavadot slimnīcā.). Pēc Staļina nāves viņu 1956. gada maijā atbrīvoja no lēģera. Pēc atgriešanās dzimtenē Silmale strādāja par tulkotāju. 1970. gadā viņa sastādīja franču mūsdienu dzejas izlasi “Es tevi turpinu” ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām. Tas iznāca 16000eksemplāru lielā tirāžā, ko ātri izpirka, un tad nāca rīkojums to izņemt no apgrozības. Kad franču avīze Le Monde atzinīgi novērtēja Rīgā izdoto antoloģiju, šo ziņu PSRS neļāva izplatīt. 1971.gada februārī Maiju Silmali smagi slimu apcietināja un bez tiesas sprieduma ievietoja cietuma slimnīcā, martā pārvietoja uz psihiatrisko slimnīcu. Tā bija ierasta Brežņeva ēras metode cīņai ar citādi domājošajiem. Starptautiska spiediena ietekmē maija beigās viņu atbrīvoja, tomēr šī brīvība joprojām bija tikai iluzora. M. Silmalei aizliedza publicēties, kas savukārt liedza viņai eksistences līdzekļus. Mirusi ar vēzi 1973. gada 22. decembrī Rīgā, apbedīta Meža kapos. https://lv.wikipedia.org/wiki/Maija_Silmale |
|
SIMUTIS ROBERTS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
SINĀTS ANDREJS, 1930.g., ģimnāzists Alūksnē; kopā ar nacionālo pretošanās kustību „Tālavas siliem” arestēja un tiesāja; sods #10+5 gadi. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Sināts Andrejs, ar “Tālavas siliem”nekādos sakaros īstenībā neesošs Alūksnes vidusskolnieks; 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls – uz 10 gadiem brīvības atņemšanu + 5 gadiem bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
SIRSONE SKAIDRĪTE – (1920-1998) bija latviešu literatūrkritiķe un publiciste, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā. Franču grupa. Dzimusi 1920. gada 5. aprīlī Rīgā. Mācījās I Rīgas valsts ģimnāzijā. Studēja Latvijas Universitātē. No 1946. gada regulāri pirmdienās pulcējās aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā. Apspriesta tika galvenokārt franču literatūra, katrs dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki viņu izsekoja apcietināja kopā ar citiem t.s. “Franču grupas” locekļiem 1951.gadā, apsūdzot buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Mirdza Ersa, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Ieva Lase, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irīna (Irma) Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. Viņai piesprieda ieslodzījumu un izsūtījumu uz PSRS nometinājuma vietām (Kazahstānā, Kargandā #konclāģerī – stingra režīma labošanas darba iestādē). Pēc Staļina nāves viņu 1956.gadā atbrīvoja no lēģera. Pēc atgriešanās dzimtenē nodarbojās ar literatūrkritiku. Darbojās Latvijas Rakstnieku savienībā. Mirusi 1998.gada 10.janvārī Rīgā. Latvijas Okupācijas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir ietvertas liecības par Skaidrīti Sirsoni. https://lv.wikipedia.org/wiki/Skaidr%C4%ABte_Sirsone |
|
SKREIJA VOLDEMĀRS (dz. 1920. g.) – Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
SKUDRA ŽANIS (1924-1994)? Skudras vārds Latvijā vislielākajā metienā ir tiražēts laikrakstā «Cīņa» 1978.gada novembrī. Tur gan viņš tiek saukts par spiegu, kam tika piespriests #12 gadu cietumsods, informē G.Grūtups. Rakstnieka godā Skudru iecēla divas grāmatas, ko septiņdesmito gadu vidū Zviedrijā izdeva Latviešu Nacionālais fonds, – «Okupētās Latvijas dienasgrāmata» un «Šīs drupas apsūdz». Tās tika veidotas no slepeni pār Padomju savienības robežu jeb «dzelzs priekškaru» Skudras nosūtītajiem manuskriptiem. Tie bija Latvijas ceļojumu apraksti, piegriežot īpašu vērību luterāņu baznīcām. Slepenais kurjers bija Skudras bērnības draugs, emigrācijā Zviedrijā dzīvojošais Laimonis Niedre (1924), kurš uz Latviju devās kā tūrists. Par Zviedrijā izdotajām grāmatām autors samaksāja ar apsūdzību spiegošanā, padomju valsts nomelnošanā un #deviņiem gadiem soda nometnē Krievijā, Urālos (deviņus mēnešus apcietinājumā pavadīja arī L.Niedre). https://gulags.wordpress.com/2011/11/23/iznakusi-gramata-par-astras-lidzgaitnieku/ Skudra Žanis (dz. 1920 Vecaucē) – šoferis, notiesāts uz #12 gadiem Permā par to, ka palīdzējis Laimonim Niedrem fotografēt Latvijas lauku sētas un baznīcu drupas. Attēlus publicēja Latviešu nacionālais fonds Zviedrijā 1976. gadā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SKUJENIEKS KNUTS – nacionālās pretestības grupā “Baltijas federācija”. #7 gadi brīvības atņemšana. … “nav ko slieties dižā stājā nav ko lepnus vārdus dvest jo tāpat nemaz nav viegli ikdienišķi galvu nest neraudāt par to kas bijis nebīties par to kas rīt tikai saudzīgi un droši savu vagu taisnu dzīt” Knuts Skujenieks. “…Jau lēģerī ar kolēģiem esam apsprieduši to, kāda varētu būt neatkarīga Latvija. Cik cilvēku – tik viedokļu. Kad sākās Atmoda un barikādes, es, protams, piedalījos, jo vienkārši uzskatīju to par savu pienākumu. Bet tai pašā laikā – bez pārākas jūsmas. Teicu: par dziedāšanu būs jāmaksā. Sacīju: mēs jau neapzināmies, kādu mūri graujam; tas grūs pār mums, un no tām drupām būs jātiek ārā. Es domāju, ka ārā tikuši vēl neesam. Mēs dabūjām brīvību un neatkarību. Priekš manis varbūt tas ir pats svarīgākais. Latvija ir valsts, kuru var identificēt pasaulē. … Izrādās, daudziem brīvība acīmredzot ir bijusi vajadzīga citam kam. Viņi šo brīvību dabūja. Dabūja, piemēram, kustības brīvību. Daudzi ir aizbraukuši tāpēc, ka nevar šeit nopelnīt vai arī nevar nopelnīt tik, cik uzreiz gribas, nespējot to paveikt pamazām un pakāpeniski, kā tas ir noticis citos laikos un apstākļos. Ko lai dara? Brīvība ir brīvība. Pirmkārt, kavē pašiniciatīvas trūkums. Daudzi no kolhoza brigadiera tagad devušies strādāt pie fermas brigadiera Īrijā. Cilvēkiem Latvijā pietrūkst ekonomiskas pašiniciatīvas, veidojot pašiem savus uzņēmumus, kooperējoties. No tā tikt vaļā būs diezgan grūti, jo pārāk ilgs laiks latviešiem bijis nebrīvībā. Arī tā dēvēto zelta laiku jeb Ulmaņlaiku nevar īsti nosaukt par brīvu. … Tas, ko mēs saucam par inteliģenci, ir ļoti strīdīgs moments. Tas ir krievu 19.gadsimta 80.gadu termins. Tur nav pat pateikts, ko tas reāli nozīmē. Tā nav tik vienkārša lieta. Padomju laikā mums potēja viedokli par inteliģenci kā par noteiktu sabiedrības slāni. Es neuzskatu, ka tas ir tā. …viņi, lielā mērā būdami ideālisti, varēja to Atmodas vilni uzcelt. Arī pēc tam varbūt kādi no šiem atmodas aktīvistiem būtu varējuši kaut ko darīt. Taču vienmēr, kad sākas runa par reālu varu, nāk cita tipa cilvēki. Tā tas ir bijis vienmēr un visur. Naivi izsakoties, pēc revolūcijas vienmēr nāk kontrrevolūcija. Tas ir neizbēgami. Tagad šiem cilvēkiem var pateikt paldies par to, ka viņi šo vilni uzjundīja. Un nevar prasīt vēl kaut ko. Pirms tu prasi no cita, izdari pats. Šīs spējas mums ļoti pietrūkst. Mēs vienmēr skatāmies uz otru un neskatāmies pietiekami paši uz sevi. Mums šajā ziņā pietrūkst paškritikas. Un vēl viena lieta – mums pietrūkst humora izjūtas, ironijas mums trūkst. Cilvēki ir ārkārtīgi nopietni pat smieklīgos gadījumos. … Redziet, latviešos savā ziņā ir bijis zināms boļševisma iedīglis. Atšķirībā no igauņiem un arī leišiem. … Putina Krievija ir ārkārtīgi bīstama, nesalīdzināmi bīstamāka par Padomju Savienību. Tāpēc, ka esam šai valstij tieši blakus, mums ir nepieciešams visiem līdzekļiem eiropeizēties. Būšana vienotā Eiropas organismā mūs pasargātu arī no citiem satricinājumiem. …Šī teritorija nekad nav bijusi īsti latviska un acīmredzot arī nekad nebūs. Taču, ja mēs te esam dominējošā nācija, saimnieki, mums arī jārīkojas kā saimniekiem. … Lieta jau ir tāda, ka piederība latvietībai aizstāj Latvijas pilsoņa pienākumu – tas šobrīd jau tomēr ir svarīgākais Latvijā. Latviju veido tās pilsoņi. Tā ir pilsoniskā atbildība, nevis nacionālā piederība. … Piemēram, nodokļu nemaksāšana. Daudzi to tagad atbalsta. Taču līdz ar to viņi attiecībā pret savu valsti vairs nav lojāli. Nodokļu nemaksāšana, pirmkārt, ir likumpārkāpšana. Tie, kas to atbalsta jebkādā veidā, nav lojāli pret valsti. Par klasisku kļuvis teiciens: viņš zog, bet dalās. Tā ir briesmīga filozofija, kas reāli pastāv. …milzīgās emigrācijas rezultātā mēs noasiņojam. … mūsu Satversme ir stipri nepilnīga – daudz no tā, kas mums ir svarīgs un būtisks, tajā nav paredzēts. Latvijas Satversme ir vēl no 20.gadiem, ar daudziem labojumiem. Igaunija un Lietuva, atjaunojot neatkarību, pieņēma jaunas konstitūcijas, Latvija tikai restaurēja…. Es esmu latvietis un palieku pie Latvijas. Man viņa ir vajadzīga. Taču es raugos visai skeptiski. Tāds piesardzīgs optimisms parādās, ja mēs kooperējamies ar pārējo pasauli, ar Eiropu. It sevišķi, ja ņem vērā mūsu austrumu kaimiņu, kurš kļūst arvien neaprēķināmāks.https://lvportals.lv/viedokli/259086-knuts-skujenieks-briviba-ir-briviba-2013 Skujenieks Knuts (dz. 1936) – dzejnieks un kritiķis. 1962. gadā par pretpadomju propagandu notiesāts uz 7 gadiem stingrā režima nometnē Potmā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Skujenieks Knuts – Potmas nometnē Mordovijā Ernests Laumanis sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu cālīti un Knutu Skujenieku. https://karavirukapi.blogspot.com/p/r.html |
|
SKULME JURĢIS (dz. 13. XI 1928) – gleznotājs, Latvijas mākslas akadēmijas mācībspēks. 1977. gadā apcietināts un notiesāts uz #divi ar pus gada cietumā (3 gadi nosaciti? НИПЦ “Мемориал”, Москва). Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Mākslinieks un disidents JURĢIS SKULME (13.11.1928 – 25.02.2015, Rīga). Iespējams, bez viņa drosmīgās rīcības mēs šodien nevarētu runāt, domāt, sapņot par Lestenes kā Latvijas simbola pilnīgu atjaunošanu. https://www.ntz.lv/tukuma-un-novada/muzibas-celos-devies-jurgis-skulme/ Kopš 1970. gada Valsts Drošības komitejas aģenti ziņoja, ka J. Skulme noorganizējis slepenu ziņu pārsūtīšanas kanālu un informējis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komiteju. Kad 1977. gada sākumā J. Skulme nelegāli nosūtīja uz Zviedriju manuskriptu, kas kritizēja okupācijas režīmu Latvijā, kāds to pārtvēra un nosūtīja Valsts Drošības komitejai. 25. aprīlī J.Skulmes mājā veica kratīšanu, pēc trīs mēnešu izmeklēšanas viņu apcietināja un 19.augustā notiesāja “par padomju iekārtas diskreditēšanu”, sodu viņš izcieta “labošanas darbos” Daugavpilī un Bolderājā (1977-1980). 1977.gadā viņu atlaida no darba Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, 1978.gadā izslēdza no Latvijas Mākslinieku savienības. Pēc atbrīvošanas 1980.gadā J.Skulme strādāja par kurinātāju un gadījuma darbu strādnieku, līdztekus gleznoja, organizēja citu mākslinieku darbu izstādes. 1984.gadā atsāka piedalīties izstādēs. https://www.wikiwand.com/lv/Jur%C4%A3is_Skulme |
|
SKURSTENIS FRICIS, 1922. g. Jelgavas 1. vidusskolā skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas “Brīvā Latvija” organizācijas iniciators bija 11. klases audzēknis Fricis Skurstenis (dz. 1922. g.). 30. septembrī viņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11—4 notika pirmā sapulce, kurā kā organizācijas dibinātāji piedalījās vēl Oļģerts Ošenieks (dz. 1921. g.), Ilmārs Kārkliņš (dz. 1922. g.), Tālivaldis Bergs (dz. 1922. g.), Juris Vaļūns (dz. 1922. g.) un Arvīds Valkīrs (dz. 1922. g.). Visi viņi bija abitūrijas klases audzēkņi. Organizāciju nosauca “Brīvā Latvija”. Kā vienu no pirmajiem uzdevumiem izvirzīja radīt šīs organizācijas grupas katrā skolas klasē. Pirmos panākumus šai virzienā konstatēja jau 12. oktobra sanāksmē, kura arī notika F. Skursteņa dzīvoklī. 13. oktobrī F. Skurstenis kopā ar mēneša sākumā organizācijā uzņemto 11. klases skolnieku Arnoldu Saldeno (dz. 1921. g.) savā dzīvoklī iespieda uzsaukumu “Gatavojaties!”. Tekstu bija uzrakstījis 11.klases skolnieks, tikko par organizācijas biedru kļuvušais Jānis Liepiņš (dz. 1922. g.). Drukāšanas spiedi oktobra pirmajās dienās no kāda vācu repatrianta bija nopircis T. Bergs par organizācijas biedru savāktajiem līdzekļiem. Iespiestos 100 eksemplārus jaunieši, sadalījušies pa divi, 14. oktobrī izlīmēja Jelgavas ielās katram pārim nozīmētajā rajonā. T. Bergs un I. Kārkliņš to veica pilsētas slimnīcas apkārtnē un tirgus laukumā, F. Skurstenis un J.Liepiņš — Lielajā un Bisenieka ielā, A. Gaišs un O. Ošenieks — Vārpu, Viestura, Ausekļa ielas rajonā, A. Saldenais un A. Valkīrs — pie Jelgavas dzelzceļa stacijas, Pasta un Mātera ielā. Iedzīvotāji kāri lasīja uzsaukumu, un sabiedrībā valdīja manāms saviļņojums. 16. oktobrī J. Liepiņa dzīvoklī Lielajā ielā 64—1 sanāca organizācijas vadība (septiņi 11. klases audzēkņi), lai kopīgi izlemtu par organizācijas uzbūvi un tās turpmāko līderi. Visi atzina, ka līderim jābūt rīcībā noteiktam un aukstasinīgi apdomīgam, tādam, kurš gatavs uz saprātīgu risku. Organizācijas izveidošanas iniciators F. Skurstenis pats atzina, ka viņam nav vispārējās vadības īstenotājam nepieciešamo īpašību. Par vadītāju vienprātīgi ievēlēja J. Vaļūnu. F. Skurstenim uzticēja biedrziņa pienākumus, un vistuvākajā laikā viņam bija jāizveido arī organizācijas struktūras projekts. Līdz šim tā veidojās visai stihiski, bez statūtiem raksturīgās reglamentācijas. Steidzami bija jānokārto organizācijas “šūnu” radīšana katrā klasē, jo palielinājās jaunu biedru pieplūdums. Tādēļ jau nākamajā dienā pēc J. Liepiņa dzīvoklī notikušās sapulces F. Skurstenis sasauca “šūnu” organizatoru apspriedi, kas notika 7. klases audzēkņa Emīla Millera dzīvoklī Lielajā ielā 111—3. Te piedalījās arī 8., 9. un 10. klašu pārstāvji. F. Skurstenis, runādams par nacionālas, cīņasspējīgas organizācijas tālāku izveidi, izskaidroja, kā rīkoties, lai ikvienā klasē būtu saliedēta “Brīvās Latvijas” apakšvienība. Līdz oktobra beigām “šūnas” izveidojās sešās klasēs. Ir zināms, ka 9.a klases “šūnā” darbojās Vitauts un Ojārs Labsvīri, Imants Ozoliņš, Ilmārs Bušs, Eižens Beimuts un Voldemārs Treimanis. 9.b klasē Ilmāra Leimaņa vadībā darbojās Normunds Hartmanis, Ivars Rinkovičs, Aivars Brīvkalns, 10.b klasē Visvalža Einfelda vadībā — Arnolds Šinka, Arvīds Blūmentāls un Laimonis Veģis. 19. oktobrī J. Vaļūna dzīvoklī Pasta ielā 20—2 sapulcējusies organizācijas vadība (9 jaunieši) apsprieda konspirācijas pastiprināšanas nepieciešamību. Elementārā loģika lika pieņemt, ka pēc uzsaukuma izplatīšanas sagaidāmas komunistu varas iestāžu lielākas aktivitātes vidusskolēnu organizācijas atklāšanā. Vārdos jau konspirācija netika aizmirsta, bet darbos tā bija vāja vai arī, kā vēlāk redzēsim, tās nebija nemaz. Oktobra beigās notika pirmie Jelgavas skolnieku aresti. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. Fragmenti no Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
SLOKA – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SMILKTE – citādi domājošais LPSR. 1981.g. vēl bijis #apcietinājumā Mordovijā / Uralu apgabalā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SMILTĀNS KONSTANTĪNS (dz. pirms 1920) — par nacionālu darbību #ieslodzīts Permā uz 15 gadiem. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SMILTENIEKS OSKARS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
SOSNOVSKIS STAŅISLAVS — notiesāts uz #5 gadiem par nacionālu darbību, ieslodzīts Permā; atbrīvots. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SPALIŅŠ ARNOLDS (dz. 1935 Sibirijā) — septītās dienas adventists, par reliģisku pārliecību 1957. gadā izslēgts no Ļeņingradas politechniskā institūta. Kopš tā laika baznīcas darbā. 1978. gadā arestēts un notiesāts uz #5 gadiem koncentrācijas nometnē. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SPALIŅŠ RIHARDS (dz. 1937) – septītās dienas adventists. Izplatījis traktātus par reliģiskiem un cilvēku tiesību jautājumiem. Piespriesti #7 gadi koncentrācijas nometnē Archangeļskā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SPUNDE HUGO – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
SPURE OSKARS (OSVALDS?) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
STĀRASTS PĒTERIS (dz. 1951 ?) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
STEFANS ARVĪDS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
STEFĀNS GUNĀRS (17.12.1926 – 27.01.2017 ) – laumanietis, starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Mežabrāļi aktīvi darbojās arī atmodas sākumā. Helsinku grupā iekļāvās Alfrēds Zariņš un Heino Lāms, kuri savulaik bija tiesāti par mežabrāļu darbību. Tāpat Lidija Lasmane, kura 1946.gadā tika tiesāta par partizānu atbalstīšanu un vēlāk divas reizes tiesāta par disidenta darbību. 1991. gada janvārī bijušais mežabrālis Gunārs Stefans kļuva par barikāžu posteņu komandieri un vēlāk šo pienākumu pārņēma viņa jaunākais brālis Ojārs Stefans. http://lpra.vip.lv/nesalauztie.htm 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. Stefans Gunārs Andreja D., 17.12.1926 – 27.01.2017 (Rīgas kremācijas centrs) – Leģionārs, Nacionālais partizāns, mežabrālis, Ernesta Laumaņa Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedrs. Avots: “Latvijas avīze”, 01.02.2017 Ir ziņas, ka Gunāram, Andreja dēlam bija vēl māsa Līvija,vēl brālis Arvids, un vēl viens brālis, par kuru precīzu ziņu nav. Laulībā at Maiju Stefani piedzims meitas, Gundega un vēlāk Madara. Bikstu pagasta “Abaviešos”, kur 1945. gada pavasarī bija bunkurs, kurā atradās 19. divīzijas sakaru centrs un triecienbataljona komandiera majora Ernesta Laumaņa štābs. Tieši tajā vietā, kur bariņš vīru izturēja vienu no smagākajām Otrā pasaules kara pēdējām kaujām, neļaudami sevi samīt ne sarkanarmiešu tankiem, ne zābakiem. Tiesa, todien viņi “Abaviešus” nenosargāja. Ēku vietā palika gruvešu lauks. Sanākušos pirmais uzrunāja apvienības “Daugavas vanagi Latvijā” Liepājas Oskara Kalpaka nodaļas priekšsēdētājs Arturs Vīdners – viens no vīriem, kas šajā kaujā bija kopā ar Ernestu Laumani un kas rosinājis iekārtot šo piemiņas vietu. Viņš bija gandarīts, ka kaujas gaitā nopostītie “Abavieši” atdzimuši, ka Latvija brīva. Diemžēl šajā brīdī klāt bija tikai vēl viens laumanietis – Gunārs Stefans. Arī laiks retina leģionāru rindas. http://panzerkampf.org/forums.php?action=vthreadforum=3topic=30page=95 2014. gadā ar Viestura ordeni apbalvots ilggadējais sabiedriskais darbinieks, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības biedrs Gunārs Stefans. https://www.la.lv/nacionalajiem-partizaniem-ordenis-vel-jagaida Stefans Gunārs – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
STEFANS LILIJA – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
STEFANS OJĀRS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
STENDERS EDGARS (1955.-1974., FRIČA D.? ) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
STĒRSTE ELZA (NAURĒNU ELZA) – (1885—1976) bija latviešu dzejniece un skolotāja. Viena no 1944.gada 17.marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Par darbošanos tā sauktajā „Franču grupā” (1951—1955) notiesāta un izsūtīta uz Sibīriju. Dzimusi 1885.gada 18.martā Vecpiebalgas pagasta „Naurēnos” (tagad Inešu pagastā) sabiedriskā darbinieka un jurista Stērstu Andreja ģimenē. Mācījās Paukeres augstākajā meiteņu skolā un mūzikas skolā Jelgavā (1896—1902). 1903. gadā iespieda viņas pirmo dzeju, sākumā ar pseidonīmu Naurēnu Elza. Studēja mūziku Pēterburgas Konservatorijas klavierklasē (1906—1910) un klasisko filoloģiju Sorbonnas Universitātē Parīzē (1911—1913). Pēc atgriešanās dzimtenē strādāja par skolotāju Jelgavas mūzikas skolā (1913—1915). 1913.gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums „Prelūdijas”. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur strādāja Latviešu Izglītības biedrības, vēlāk Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā (1918—1920). Jelgavā salaulājās ar dzejnieku Edvartu Virzu (1920), nodarbojās ar mūzikas un franču valodas mācīšanu. Dzīvoja pārmaiņus Rīgā un Salgales pagasta Billītēs. Tulkoja franču rakstnieku darbus un sacerēja romānu „Andreja Zīles dzīve” par sava tēva Andreja Stērstes dzīvi. Sacerēja mazpulku himnas „Lai ar sauli laukā ejam” vārdus. Pēc Otrā pasaules kara 1951.gadā E.Stērsti kopā ar inteliģences grupu apcietināja un par „tēvzemes nodevību” notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos, ko viņa izcieta Irkutskas apgabala #konclāģerī Ozerlaga nometnē Taišetā. Tur E.Stērste pārcieta insultu, amnestēta pēc Staļina nāves 1955.gadā un Rīgā tika pārvesta paralizēta un tikai vēlāk pakāpeniski atguva spēju kustēties. Mirusi 1976.gada 19.aprīlī Rīgā, apglabāta Rīgas Meža kapos. Viņas mazmeita ir rakstniece un diplomāte Anna Žīgure. https://lv.wikipedia.org/wiki/Elza_St%C4%93rste |
|
STILBE VALDIS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
STINKURS ALFRĒDS (dz. 7. VIII 1950 Rīgā) – 1978. gadā #arestēts un pratināts par paša dzejoļu pavairošanu. 1981. gadā viņš lūdza atļauju izceļot pie radiem Izraēlā, bet bez sekmēm. 1986. gadā beidzot izkļuvis brīvībā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
STOKMANIS PĒTERIS – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
STRAUJUMS ALEKSANDRS, nacionālkomunists, LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs, no amata atbrīvots 1960. gada janvārī, pēc tam Rīgas pilsētas finanšu daļas finanšu sektora vadītājs. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Aleksandrs Straujums bija Latvijas PSR sabiedriskais darbinieks, LKP Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs. Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1960. gada janvārī atlaists no amata. Bija Rīgas pilsētas finanšu daļas finanšu sektora vadītājs. |
|
STRAUTMANIS PĒTERIS, Aizupes meža tehnikuma audzēknis, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Pie sienas goda vietā Pēteris Strautmanis piestiprināja rūpīgi ierāmētus K. Ulmaņa un ģenerāļa J. Baloža portretus. Nobeigumā P.Strautmanis uz 2.kursa mācību telpas tāfeles uzzīmēja simbolisku ainu: K. Ulmanis gāž ar dūri pa galvu J.Staļinam. Ar to svētki bija galā. Nosvinēti godam — organizēti, jūsmīgi, vienprātīgi. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Karam sākoties, aizvests uz Krieviju (Astrahaņu). 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda #10 gadus ieslodzījumā. Līdz mūsu dienām izdzīvojis vienīgi P. Strautmanis, kurš vecumdienas vada Tukuma rajona Sēmes pagasta Ziediņos. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
STRODS STAŅISLAVS – 1946.g. 4.08. Viļakā #sagūstīts LTS(p)A Rēzeknes pulka komandieris Staņislavs Strods. http://lpra.vip.lv/nac_partiz2006.htm Strods Staņislavs – 1946.g. 4.08. Viļakā sagūstīts LTS(p)A Rēzeknes pulka komandieris Staņislavs Strods. http://lpra.vip.lv/nac_partiz2006.htm Strods Staņislavs, pretestības kustības kritušais dalībnieks Viļānu novadā 1946-1948. g. Viļānos piemiņas zīme (Baltais krusts) novada nacionālajiem partizāniem. https://karavirukapi.blogspot.com/p/v.html |
|
STUBAVA IRĪNA (IRMA) – Dzimusi 1908. gadā Rīgā kā Irīna Švāgere. Strādāja par aktrisi, apprecējās ar Arnoldu Stubavu. Franču grupa. Pēc Otrā pasaules kara beigām viņu 1944. gada decembrī pieņēma Dailes teātrī par palīgsastāva aktrisi, līdztekus viņa strādāja par Teātra biedrības rasētāju. No 1946.gada pirmdienās Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā 70 pulcējās inteliģentu grupa, kas apsprieda galvenokārt franču literatūru, katrs sanāksmju dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki Stubavus izsekoja un 1951.gada 17.janvārī apcietināja kopā ar citiem t.s. “Franču grupas” locekļiem, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Kurts Fridrihsons, Mirdza Ersa, Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste un Miervaldis Ozoliņš. Jau izmeklēšanas laikā 1951.gada 5.februārī Stubaviem atņēma dzīvokli Dzirnavu ielā 70 un to piešķīra VDM majoram Vincam Tutinam, bet 2.jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede Stubavai par “pretpadomju propagandu un aģitāciju (Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58-10 panta I daļa) un piedalīšanos pretpadomju organizācijā (58-11 pants)” piesprieda desmit gadus sevišķā režīma nometnē. Ieslodzījumu viņa izcieta #konclāģerī Minlaga nometnē Intā. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera. Mirusi 1999.gadā Rīgā. |
|
STUBAVS ARNOLDS – Arnolds Kristaps Stubavs jeb Arnolds Stubaus (1910—1958) bija latviešu aktieris un politieslodzītais. Franču grupa. Dzimis 1910. gada 29. decembrī Šķibes pagastā zemnieka Jāņa Stubava ģimenē. Mācījās Zeltmata dramatiskajos kursus, strādāja Tautas teātrī, tad Liepājas teātrī un Valmieras teātrī, spēlēja Šķiltera lomu kinofilmā “Kaugurieši” (1941). Latvijas vācu okupācijas laikā 1941. gadā īsu laiku bija pašaizsardzības grupas rakstvedis Rīgas 10. policijas iecirknī. Pēc kara beigām strādāja par aktieri Dailes teātrī, spēlēja Kangara lomu Smiļģa iestudētajā Raiņa lugā “Uguns un nakts”.[1] 1945. gada rudenī Arnolds Stubavs, Kurts Fridrihsons, Gustavs Bērziņš un Alfrēds Sausne kopā ar sievām sāka regulāri tikties, lai apspriestu jaunākās teātra izrādes. No 1946. gada pirmdienās viņa dzīvoklī Dzirnavu ielā 70 pulcējās inteliģentu grupa, kas apsprieda galvenokārt franču literatūru, katrs sanāksmju dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki Stubavu izsekoja un 1951. gada 17. janvārī apcietināja kopā ar viņa sievu Irmu Stubavu un citiem tā sauktās “Franču grupas” locekļiem, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā.[2] Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Mirdza Ersa, Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste un Miervaldis Ozoliņš. Jau izmeklēšanas laikā 1951. gada 5. februārī Stubaviem atņēma dzīvokli Dzirnavu ielā 70 un piešķīra VDM majoram Vincam Tutinam, bet 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede Stubavam par “pretpadomju propagandu un aģitāciju (Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58-10 panta I daļa), piedalīšanos pretpadomju organizācijā (58-11 pants) un dzimtenes nodevību (58-1a pants)” piesprieda desmit gadus sevišķā režīma nometnē. Ieslodzījumu viņš izcieta #konclāģerī Steplaga nometnē Žezkazghanā Kazahijas PSR. 1953. gada 23. februārī A. Stubaus sūdzībā rakstīja, ka “nekāda fiziska iespaidošana pie manis netika pielietota, bet toties psihiska. Pirmkārt, man kategoriski paziņoja, ka pierādīt savu nevainību nav nozīmes, jo, ja reiz esmu arestēts, tikšu arī notiesāts. Bez tam man neļāva gulēt vairākas diennaktis nepārtraukti un lika saprast, ka mana liegšanās parakstīt protokolus man tikai kaitēs un par to nāksies smagi ciest manai sievai.”[2] Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera. Pēc atgriešanās dzimtenē viņam izdevās nospēlēt vienīgi nelielu lomu filmā “Rita” (1957). Miris 1958. gada 19. maijā Rīgā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Arnolds_Stubavs |
|
STŪRE LOTĀRS (dz. 1945) – rakstījis no Rīgas Filadelfijas latviešu draudzei ASV, lai atbalsta viņa un ģimenes izceļošanu uz ASV. 1981. gadā apcietināts par padomju režima kritizēšanu. Notiesāts ar #brīvības zaudēšanu uz vienu gadu, aizliedzot sarakstīties ar ārzemēm un atvelkot 10% no algas. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
STŪRĪTIS RŪDOLFS (dz. 1923.g.). skautu gaitu kopnieks Rūdolfs Stūrītis (dz. 1923.g.), kurš tolaik strādāja konditorejā “Pavasars”, Rīgas Valsts tehnikuma skolnieku slepenās nacionālās organizācijas, ievēlēts 1940.gada 27.septembrī. Rīgas valsts tehnikumā organizētai cīņai pret komunistu varu pirmie cēlās paši jaunākie skolas audzēkņi, kas bija uzsākuši mācības pirmajā kursā un pirms tam darbojušies skautu organizācijas kopā Rīgas pilsētas 30.pamatskolā. 1940.gada septembra beigās no viņu vidus izveidojās pretpadomju grupa. Sākotnēji tajā bija audzēkņi no mehānikas un celtniecības nodaļu pirmajiem kursiem: Helmuts Rimša (dz. 1925.g.) Ēriks Rudzītis (dz. 1925.g.), Zigfrīds Ciemītis (dz. 1925.g.), Indulis Dzinējs (dz. 1925.g.) un viņu agrākais biedrs skautu kopā, tagad komercskolas audzēknis Edmunds Zarāns (dz. 1925.g.). Arī viņu skautu gaitu kopnieks Rūdolfs Stūrītis (dz. 1923.g.), kurš tolaik strādāja konditorejā “Pavasars”, ar tehnikuma zēniem joprojām uzturēja ciešus sakarus. R.Stūrītim viņa vadītās kopas skautos vienmēr bija liela autoritāte un uzticība. Un, kad 27.septembrī grupa sapulcējās E.Zarāna dzīvoklī Valdemāra ielā, lai izveidotu noteiktākus organizatoriskos pamatus, uz sanāksmi tika uzaicināts arī R.Stūrītis, kuru pēc grupas izveidošanas iniciatora A.Kūlas priekšlikuma vienbalsīgi ievēlēja par tehnikuma skolnieku slepenās nacionālās organizācijas vadītāju. Organizācija skaitliski auga. Oktobra otrajā pusē tanī bija jau 16 biedri, līdz gada beigām skaits pieauga vēl par astoņiem. Bija nākuši klāt: no Rīgas Valsts tehnikuma — Ernests Liberts (dz. 1925.g.), Jānis Budevics (dz. 1925.g.), Ivars Popovs (dz. 1925.g.), Vilis Pilsētnieks (dz.1925.g.), no VEF tehnikuma — Rolfs Antonovs u.c. Par vieglprātīgu attieksmi pret organizāciju drīz vien no tās tika izslēgts V.Krauja un I.Dzinējs. Viņus R.Stūrītis uzaicināja uz tikšanos Strēlnieku dārzā un tur, klātesot H.Rimšam, pateica tiem, ka organizācija “vairs nepastāv”. Jau sanāksmē pie E. Zarāna R. Stūrītis informēja klātesošos, ka vispārējā cīņā pret komunistu varu Latvijā viņu pirmie uzdevumi būs uzsaukumu izgatavošana un izplatīšana. Jācenšas iegūt ieročus, lai, sākoties karam (par ko neviens nešaubījās), organizācija varētu pārtapt par partizānu cīņas vienību. Jau tagad pakāpeniski jāapgūst spridzināšanas māka. Uzsvērta tika arī slepenības nepieciešamība organizācijas darbībā. Praksē gan šis svarīgais nosacījums tika pildīts drīzāk kā rotaļa, pārdomātas sistēmas konfidenciālas rīcības reālai nodrošināšanai nebija. Zēni vienkārši nezināja, kā šādu sistēmu veidot, un īstu padomdevēju arī nebija. Tā, piemēram, viņi pēc kārtas un atklāti izdarīja ierakstus organizācijas dienasgrāmatā, kā to bija mācījušies darīt skautu nodarbībās. Dienasgrāmata tika glabāta bez piesardzības, un 1941.gada janvāra sākumā tā nonāca kā lietiskais pierādījums čekas rokās. Dienasgrāmata glabājas Latvijas Valsts arhīvā (LVA) un visai pilnīgi atspoguļo šīs skolnieku organizācijas paveikto. Oktobra otrajā pusē H. Rimšas sacerēto skrejlapas tekstu, kurā bija aicinājums nepildīt padomju varas rīkojumus, A.Kūla uz rakstāmmašīnas pārrakstīja 60 eksemplāros, un R.Stūrītis tos izplatīja pilsētā, iemetot dzīvokļu pastkastītēs. Šai pašā laikā E.Rudzītis organizācijai ieguva pirmo ieroci — Sauer 6,35mm revolveri, kuru viņš bija paņēmis no sava radinieka. R.Stūrītim bija zināms, ka Baložos kādā zemnieku māju pirtiņā noslēpta šautene, kura nav nodota likvidējoties aizsargu organizācijai. Oktobra pašās beigās tumšā svētdienas naktī R.Stūrītis, E.Rudzītis un H.Rimša devās uz Baložiem. Pirtiņā viņi gan iekļuva, bet pie šautenes netika, jo te bija ierīkota putnu kūts un spārnotie iemītnieki, parādoties svešiem ļaudīm, sacēla negantu troksni. Jaunieši par bruņojumu domāja nemitīgi. Novembrī viņi izgatavoja vairākas bumbas, to apvalkam izmantojot pusotrcollīgu ūdensvada cauruļu nozarojuma savienotājlocekli un sprāgstvielu gatavojot paši no aptiekā nopirktām vielām (Bertolē sāls, sēra ziediem) un sasmalcinātas ogles. Tika sadabūti arī detonatori un Bikforda aukla. Paštaisītās bumbas vajadzēja izmēģināt. To izdarīja decembra sākumā R.Stūrīša dzīvesvietas (Stabu ielā 108) blakus sētā, ar sprādzienu stipri vien iztrūcinot apkārtējo namu iedzīvotājus. Tā, protams, bija zēniska aušība un liela vieglprātība. 1940.gada pēdējos divos mēnešos organizācijai izdevās papildināt savus ieroču krājumus vēl ar Milsa rokasgranātu, raķešpistoli, divām krievu šautenēm ar 200 patronām, kā arī nedaudz bojātu Nagāna revolveri un Dreisa pistoli, kurai līdzi bija 40 patronas. E.Liberts, E.Rudzītis, R.Stūrītis un H.Rimša šai laikā veica arī trīs izlūkbraucienus uz Jelgavu, lai noskaidrotu, cik reāls būtu pēkšņs iebrukums vai arī ielavīšanās Jelgavas milicijas ēkā ar nolūku iegūt ieročus. Iepriekš bija izdarīti nopietni priekšdarbi: sadabūta shēma, kurā uzrādīta pieeja ieroču glabāšanas telpai, izdibināta kārtība, kādā miliči saņem un nodod ieročus, noskaidrots aptuvenais ieroču daudzums. Tās bija rakstiskas ziņas, kas iegūtas, šīs milicijas priekšniekam neuzmanīgi glabājot dienesta dokumentus. Triju braucienu laikā uz vietas redzētais tika izvērtēts, un jaunieši atzina, ka iecerētais pasākums pagaidām uzskatāms par nereālu. Organizācijas aktivitātes turpmāk koncentrējās uz diviem mērķiem: nacionālās cīņas idejas uzturēšanu sabiedrībā un ienaidnieka izlūkošanu (skautisms?) tuvākajā apkārtnē. Decembra sākumā R.Stūrītis, Z.Ciemītis, H.Rimša, A.Kūla, E.Rudzītis un J.Budevics, sadalījušies pa trim, lietojot burtu šablonus un eļļas krāsu, uzkrāsoja uz namu sienām un sētām tagadējā 1905.gada parka rajonā liela izmēra spilgtus uzrakstus: “Nost komunismu!”, “Dievs, svētī Latviju!”, “Lai dzīvo Latvija!”, “Visi par Latviju!”. Kā vēstī ieraksts organizācijas dienasgrāmatā, 1941.gada 29.janvārī R.Stūrīša dzīvoklī, piedaloties H.Rimšam, E.Libertam un A.Kūlam, pavairots un tūliņ izplatīts uzsaukums ar šādu tekstu: “Latvieši! Pulcējieties un organizējieties zem sarkanbaltsarkanā karoga! Mums jāatjauno Latvijas valsts. Neaizmirsti, ka arī Tavs pienākums ir – visu par Latviju! Esi gatavs, kad tēvija Tevi sauks!”. 1941.gada 8.februārī E.Rudzīša dzīvoklī Ludzas ielā seši organizācijas biedri ar tikko iegādāto rokasspiedi pusotrā stundā izgatavoja jaunu uzsaukumu 494 eksemplāros, ko nākamajā dienā visi pārējie izplatīja dažādos Rīgas rajonos. 11.februārī ap 100 eksemplāru tika nosūtīti uz laukiem. Dažādām personām, kuras organizācija atzina par neliešiem, komunistu iztapoņām un nacionālās idejas nodevējiem, tika rakstītas draudu vēstules. Tā 1941.gada janvārī kādam Pēterim Podam Rīgā, K. Barona ielā 111—8, H.Rimša sāka piesūtīt aploksnēs ieliktas vēstules, kurās uz melni vinjetēta papīra, ko speciāli ražoja sēru gadījumiem, bija mašīnrakstā izpildīts teksts, kuru šeit sniedzam nosūtīšanas pakāpenībā: “Latvju tauta atriebj savus cīnītājus!” “Tu jau atrodies ar vienu kāju zārkā. Vēl solis un… “ “Sagatavojies un esi vīrišķīgs. Nodevējam nodevēja alga!” “Tevi vairs nekas nevar glābt. Vēl tikai 9 dienas un…” “Cik briesmīgi ir mirt, un tomēr…” “Vēl tikai 8 dienas.” “Nodevēj, Tevi nekas vairs nevar glābt. Vēl tikai 5 dienas…” “Nelieti, Tevi pavadīs ar mūziku!” “Sagatavojies uz visu.” “Latvija dzīvos, bet Tu…” “Mirsti nodevēja nāvē! Latvija atriebs sevi!” “Tev ir bailes? Saņemies, nodevēj! Tu jūti nāves auksto roku? Sagatavojies, vēl 2 dienas.” “Atvadies no piederīgajiem! Rītu…” Mirsti!” Izlūkošanā tika sīki noskaidroti Rīgas 8.milicijas nodaļas posteņi un patruļu maršruti ielās, sastādīts saraksts par tām šī iecirkņa ēkām, pie kurām stāv bruņoti sargi. 1941.gada 26.janvārī it kā parasta slēpošanas izbraukuma laikā R.Stūrītis, H.Rimša un E.Liberts no Ķīšezera apsnigušā sniega klāja nofotografēja Zušu muižā dislocētās sarkanarmijas raidstacijas ēku un stacijas antenas. Tā, katram gadījumam, kad “ies vaļā” bruņota cīņa. … Pavisam bērnišķīgi skan 1941.gada janvāra sākumā izdarītais ieraksts tehnikuma audzēkņu organizācijas dienasgrāmatā: “Zinādami, ka mūsu mērķis ir brīva Latvija, uzsākām cīņu pret viņiem (LNL un KOLA — T.V.), uzdodot tos GPU (čekas kādreizējā nosaukuma “galvenā politiskā pārvalde” saīsinājums krievu valodā — T.V.). Mums uzticējās. (..) Tika apcietināti Grīnbergs un Bisters.. atkal nolemjam uzsākt aktīvu darbību.” Veltas cerības, kas balstītas uz aplamu rīcību! Apstiprinājās senā teicienā paustā gudrība — ja zvērs saplosa tavu ienaidnieku, tas nenozīmē, ka viņš kļuvis par tavu draugu. 13. februārī čeka arestēja R. Stūrīti, kuram 1941. gada 13. novembrī Staļingradas garnizona kara tribunāls piesprieda nāvessodu. H. Rimša ar Dienvidurālu kara apgabala tribunāla 1942. gada 7. janvāra spriedumu tika notiesāts uz #10 gadiem ieslodzījumā un 🕇pazudināts gulaga nāves nometnēs. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
SVĀRTE OJĀRS. Alūksnes ģimnāzijas skolēns. 1948.g. 15. maijā Tempļa kalna skatu tornī sarkanbaltsarkano karogu uzvilka ģimnāzijas skolēni Paulis Jefimovs, Ojārs Svārte un Alberts Zvirbulis. Vainīgie netika atklāti. Tā paša gada 18. novembrī karogu atkārtoti uzvilka pie 2. vidusskolas bērzā. Tad šie zēni nodevības rezultātā tika arestēti un sodīti. No apcietinājuma atgriezās Paulis Jefimovs – vienīgais. Zvirbulis gāja bojā Sahalīnā. Ojāru Svārti 🕇nošāva, bēgot no čekas. Viņa ģimeni pilnīgi iznīcināja. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
SVĀRUPS ARNOLDS (dz. ap 1920) – bijis partizāns; izsūtīts, aizliegts dzīvot Latvijā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ŠĒNFELDS LEONS, 1940.gadā iesaistījās Cēsu skauta Ilmāra Grunda slepenajā pretkomunistiskajā cīņas organizācijā. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
ŠINKA ARNOLDS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
ŠKAPARS BROŅISLAVS (dz. 1920.g.), 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 1940.gada 4. un 5.novembrī notika #arests. B.Škapars savā 1956. gada 30.septembra iesniegumā PSRS AP Prezidijam raksta, ka pratinātājs “lietoja gumijas sitamo, un es biju spiests parakstīt to, ko viņam vajadzēja”. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
ŠKAPARS JĀZEPS (dz. 1922.g.), 1940.gada 2.augustā 14 Aglonas ģimnāzijas skolēni izveido pretestības grupu, kas veica pret padomju okupāciju vērstu uzsaukumu izplatīšanu, plānoja uzspridzināt Aglonas partijas komitejas ēku. Aglonas vidusskolā vēl pirms mācību sākuma radās nacionālās cīņas grupa 10.klases skolnieka Gedimina Franckeviča vadībā. Grupa drīz izauga par 14 biedru saliedētu organizāciju. G.Franckevičs izstrādāja plānu, kā uzspridzināt kompartijas Aglonas rajona komitejas ēku. 1940.gada 4. un 5.novembrī notika #arests. https://timenote.info/lv/events/Aglonas-gimnazijas-skolnieki-izveido-pretosanas-grupu |
|
ŠKELTE IVARS (dz. 1943) – «Helsinki 1986″ grupas atbalstītājs. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ŠMITS JĀNIS (dz. 1941) – baptistu mācītājs Aizputē. 1974. gadā viņam atņemtas draudzes vadītāja tiesības, jo viņš darbojies arī ārpus savas draudzes, aicinājis aizlūgt par apcietinātiem un vajātiem un atļāvis jauniešiem (jaunākiem par 18 gadiem) dziedāt draudzes korī un piedalīties citās draudzes rosmēs. Šmitam neatļāva izceļot, līdz beidzot 1976. gada maijā viņš ar ģimeni (sievu Rutu, desmit bērniem un māti Antoniju) varēja atstāt okupēto Latviju un ierasties ASV un vēlāk Kanādā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ŠTĀLS RŪDOLFS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ŠTERNS ARNOLDS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks,, dzīvo Liepājā, tagad ir Liepājas baptistu draudzes mācītājs: «Saistīties ar pretestības kustību mani izaicināja toreizējā okupācijas vara un tās atnestā iekārta. Es vienkārši nevarēju samierināties ar to, ko tā darīja. 1945. gada augustā apcietināja un uz 15 gadiem pēc slavenā 58. panta notiesāja manu tēvu. … Mūsu uzdevums bija meklēt, vākt ieročus, tos pārbaudīt, sagatavot un turēt kārtībā. Taču līdz izvešanām netikām, t.i., mūs pievāca pirmos. Otrs mūsu uzdevums bija — pēc iespējas možāku un stiprāku saglabāt latviskuma garu un ticību Latvijas nākotnei, sevī un savos iespējamos domu biedros. Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas 25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
TAMANIS JĀNIS (dz. 1911. g.) – Latvijas aerokluba instruktors, 1940.g.jūnijā Latvijas Nacionālā leģiona veidošanas grupā. LNL bija iecerēts kā vienota, pret krievu okupāciju un padomju varu vērsta visu Latviju aptveroša organizācija ar mērķi aktīvā cīņā atjaunot valsts neatkarību. Nodoms bija iesaistīt organizācijā Latvijā jau esošās un arī potenciālās pretkomunistiskās kopas, pulciņus, grupas utt. Paredzot šai virzienā sekmes (uz tautas plašas neapmierinātības un pretpadomju cīņas gribas bāzes), tika plānota militāra LNL uzbūve — grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no viena centra. Nemākulīgi sniegto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja vācu repatriācijas iestādes UTAG oficiālais vadītājs Rīgā. Savukārt LNL vadītājiem izveidojās labas attiecības ar citu organizāciju — KOLA, kas centās saistīties ar vācu emisāriem, kuri bija slepeni sākuši priekšdarbus speciālo uzdevumu veikšanai kara gadījumā. Rīgas Valsts tehnikuma skolēnu organizācija 1940. gada decembrī, konstatējusi LNL orientāciju uz Vāciju, nolēma no tā norobežoties. 1941. gada 9. decembrī uz Krieviju aizvestajiem J. Tamanim, R. Briesmam, J. Aivaram izpildīts 🕇nāvessods. Nepaspējis izveidoties, sākotnējā organizatoriskā attīstības un meklējumu posmā gāja bojā Latvijas Nacionālais leģions. Arī Latvijas skolnieku nacionālās cīņas kustībai tas nesa sāpīgus zaudējumus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
TILGALIS JĀNIS (dz. 1959 Kuldīgas rajona) — izplatījis nacionāla satura skrejlapas. Piespriesti #3 (vai 6) gadi Permā, Mordovijā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
TILGALIS MĀRIS (dz. 1960) – kopā ar brāli Jāni izplatījis nacionāla satura skrejlapas. Notiesāts uz #trim gadiem stingra režīma soda nometnē. Pēc soda izciešanas atbrīvots. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
TILIBS ALFRĒDS – uz Otaņķu pagastā piemiņas zīmes nacionālajiem partizāniem Atklāta 2005. gada 9. septembrī vietā, kur atradies nacionālās pretošanās organizācijas “Tēvijas vanagi” partizānu grupas pirmais bunkurs. Par nacionālās pretestības kustības organizācijas “Tēvijas vanagi” veidošanas iniciatoru 1946. gada pavasarī kļuva bijušais leģionārs Alfrēds Tilibs, kurš tikko bija atgriezies dzimtajā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā no filtrācijas nometnes. Sākotnēji iesaistījās vietējie jaunieši – Gunārs Rukuts, kas it kā sava glītā rokraksta dēļ kļuva par organizācijas sekretāru, un Jānis Pirtnieks, kurš bijis A. Tiliba palīgs. Vēlāk organizācijas darbībā tikuši iesaistīti arī Nīcas, Bārtas un Gaviezes iedzīvotāji, bet Liepājā jaunu dalībnieku piesaistīšanu uzņēmies bijušais leģionārs Alfrēds Dadzis. Kā stāsta J. Pirtnieks, galu galā ar organizāciju tādā vai citādā veidā bijuši saistīti vairāk nekā 200 cilvēku. Tai bijis savs karogs un zīmogs, bet tās dalībniekiem izsniegtas biedra kartes. Jaunieši vākuši ieročus bruņotai cīņai pret komunistisko okupāciju, un, domājams, 1946. gada vasarā ticis izbūvēts arī bunkurs, kur rast patvērumu organizācijas biedriem, kas vairs nevarētu palikt legālā stāvoklī. Tas dēvēts par Dunču bunkuru, jo tā sauktas bijušā vietējo aizsargu vienības priekšnieka un vēlākā grupas dalībnieka Jāņa Brūna (Dunča) mājas. 1946.-1947. gada ziemā bunkurā uzturējās vairāki cilvēki no Liepājas, bet pavasarī uz to pārcēlās arī paši organizācijas dibinātāji, izņemot J. Pirtnieku. Viņiem pievienojās arī J.Brūns. Jau 1947. gada pavasarī čekistiem izdevās trīs no grupas partizāniem ievilināt lamatās, kas bija ierīkotas netālu no Tiltiem Gaviezes pagastā. Apšaudē krita A. Dadzis, bet G. Rukuts tika nāvīgi ievainots. Trešajam – J. Brūnam, lai gan sašautam kājā, izdevās izlauzties un atgriezties bunkurā. Meža ķemmēšanā, kas sekoja incidentam, čekisti bunkuru uzgāja un uzspridzināja. Taču partizāni to jau bija atstājuši. Pēc bunkura atstāšanas partizāni sadalījās. Daļa A. Tiliba vadībā pārcēlās uz Kuldīgas mežiem, daži liepājnieki esot atgriezušies Liepājā, bet pārējo vadību uzņēmās J. Brūns. Šai grupas daļa pievienojās arī J. Pirtnieks, kuru okupācijas iestādes bija jau aizturējušas, taču atbrīvoja apmaiņā pret solījumu partizānus uzrādīt, ko jaunietis, nokļuvis mežā, nedomāja pildīt. 1948. vai 1949. gadā čekistiem izdevās 🕇iznīcināt A. Tiliba grupu. (1947. gada vasarā tika veiktas vairākas operācijas pret čekistiem un vietējiem līdzskrējējiem. 1947. gada rudenī čeka atklāja mūsu bunkuru. Kaujā krita Gunārs Rukutis, Aivars Roze, smagi ievainoja Jāni Brūnu. No grupas krita 6 cilvēki. Tuvojoties ziemai, sadalījāmies divās grupās. Nīcas mežā palika grupa, kuru vadīja Jānis Brūns, bet mēs ar brāli un vēl dažiem partizāniem pārcēlāmies uz Aizputes un Kuldīgas mežiem. Ziemu pārlaidām mierīgi un 1948. gadā atkal apvienojāmies. Atradāmies Kuldīgas rajonā. Kā vēlāk izrādījās, grupā bija ielavījies nodevējs, un drīz mūsu grupai uzbruka čekisti. Turlavas pagastā pie Platkāju mājām smagi ievainoja manu brāli Alfrēdu Tilibu. Sašauts kājās un galvā, redzēdams, ka cīņa zaudēta, pēdējo lodi viņš raidīja sev. Paliku viens. Atgriezos Nīcā pie Jāņa Brūna. 1948. gada 17. novembrī Brūns teica, ka jāiet izlūkos uz Gaviezes pagastu, lai varētu sarīkot kādu operāciju par godu 18. novembrim. Izejot no meža pie vienām mājām, vakarā vēlu, mūs sagaidīja čekas slēpnis. Sākās kauja, kurā mūs abus ar Brūnu smagi ievainoja. Brūnu saņēma, bet es, kaut smagi ievainots, aizvilkos atpakaļ uz nometni, apmēram 10 km attālumā. 1949. gadā sākās izvešana un aizveda gandrīz visus mūsu atbalstītājus. Tajā laikā Latvijas laukos tomēr bija ļoti daudz latviešu patriotu, vairāk nekā komunistu. Mežā nodzīvoju līdz 1950. gada martam. No lielās grupas bijām palikuši tikai divi: Jānis Pirtnieks un es. Bunkurs tika atklāts, un čeka mums uzbruka. Bunkurā iesvieda granātu. Mani smagi ievainoja. Mūs abus arestēja. https://militaryheritagetourism.info/lv/military/stories/view/280?0) Izglābās vienīgi viņa jaunākais brālis Jānis Tilibs, kas pievienojās J. Brūna grupai, kurā bija arī Jānis Tupesis, Kārlis Liepiņš un Jānis Treimanis no Gaviezes pagasta. K. Liepiņš grupu vēlāk pameta. 1949.-1950. gada ziemā nodevības rezultātā čekisti viņu aizturēja, un 1950. gadā K. Liepiņam tika piespriests nāvessods. Jau 1948. gada vasarā čekisti no slēpņa nošāva J. Tupesi. Savukārt nākamā gada vasarā slēpnī iekrita J. Brūns, J. Freimanis un J. Tilibs. Freimanis apšaudē krita, bet smagi ievainoto Brūnu čekisti sagūstīja. J. Tilibam, sašautam gurnā, tomēr izdevās izglābties un atgriezties partizānu nometnē, kur bija palicis vienīgi J. Pirtnieks. Abi palikušie tika sagūstīti 1950. gada 22. martā. J. Tilibam okupācijas režīma tiesa piesprieda 25 gadus koncentrācijas nometnē, bet J. Pirtniekam – nāvessodu, kas pēc tam tika nomainīts pret 25 gadu ilgu ieslodzījumu. Abi tika nosūtīti uz Karagandu. J. Tilibs no ieslodzījuma tika atbrīvots 1956. gadā, kamēr J. Pirtniekam pēc piespriestā soda samazināšanas līdz 15 gadiem Latvijā izdevās atgriezties tikai 1965. gadā. J. Pirtnieks pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāku savu cīņu biedru nāves vietā uzstādījis baltos krustu. Šādas koka piemiņas zīmes ir vietā, kur krita Gunārs Rukuts un Alfrēds Dadzis (sk.), kā arī vietā, kur čekisti no slēpņa nošāva Jāni Tupesi. Dadža un Tupeša apbedījuma vietas nav zināmas, bet Rukuts apbedīts Liepājas Centrālkapos |
|
TILTIŅŠ ARTŪRS (dz. 1920. g.) – bijušais tehnikumietis. Lielāka grupa Rīgas valsts tehnikuma vecāko klašu audzēkņu — Pēteris Āboltiņš (dz. 1921. g.), Aleksandrs Rasmanis (dz. 1919. g.), Jaroslavs Lipko (dz. 1921. g.), Andrejs Līcis (dz. 1922. g.), Voldemārs Ozoliņš (dz. 1920. g.), Voldemārs Skreija (dz. 1920. g.), bijušais tehnikumietis Artūrs Tiltiņš (dz. 1920. g.) u.c. — 1941. gada sākumā iesaistījās Latvijā visai plaši sazarotās un ar Vācijas izlūkdienestu saistītās “Tēvijas sargu” (TS) organizācijas Rīgas Valsts tehnikuma nodaļā (vadā), kuru šai skolā izveidoja 4. kursa audzēknis Teodors Jākobsons (dz. 1921. g.). https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
TIMOTIŅŠ – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
TOMSONS PĒTERIS (dz. 30.1 1942) – Rfgas pilsētas padomes deputāts, komūnistu partijas biedrs. Par savu darbību kā sabiedriskā īpašuma izlaupīšanas apkarotājs vairākkārt pratināts un valsts iestāžu vajāts. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
TORMANIS JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
TREIMANIS ERNESTS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa” Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
TREIMANIS VOLDEMĀRS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
TURLAIS JĀNIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
TURLAJS ANDREJS — mācītājs. 1980. gadā atrasts «nezināmu personu” 🕇nogalināts. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ŪDRIS GUNTARS, segvārds “Atvars”, dzim. 1928. g. – Alūksnes ģimnāzijas nacionālas pretošanās kustības grupas “Dzimtenes sili” dalībnieks. Aizgāja studēt Latvijas valsts Universitātē, fizikas – matemātikas fakultātē. Kolimā – Mjaudžā. 🕇Miris. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
UPENIEKS (dz. ap 1905) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
UPMANIS JURIS – Latvijas neatkarības kustības vadītājs. 1976.gadā protestēja pret pārkrievošanu un cilvēku tiesību ignorēšanu okupētajā Latvijā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
URBĀNS HARALDS. 1940.gada 24.augustā, nodibinot slepenu pretkomunistisku cīņas organizāciju, Cēsu skauti Ilmārs Grundis (tikko uzņemts Cēsu vidusskolas sākumklasē), Arvīds Freibergs, Zāmuels Kušaks un Haralds Urbāns lika pamatus nelegālai latviešu nacionālās pretošanās kustībai. I.Grundis kļuva par tās vadītāju. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
URTĀNE VERONIKA, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
ŪSĀNS RIHARDS (dz. 1965 Rīgā) – par bībeles lasīšanu pie Brīvības pieminekļa 1982.gadā #ievietots psīchiatriskajā slimnīcā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VAIČUKS PĒTERIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VALAITIS EDGARS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VALCIŅŠ ALFRĒDS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; pēc pārsūdzēšanas 25 gadus; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
VALGALIETIS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VALKĪRS ARVĪDS, 1922. g., skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
VALLIS VISVALDIS, nacionālkomunists, LPSR lauksaimniecības ministra vietnieks, no amata atbrīvots 1959. gada oktobrī, pēc tam Bauskas rajona darbaļaužu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs, vēlāk Rīgas pirmā ceļu ekspluatācijas rajona priekšnieks. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti |
|
VAĻŪNS JURIS, 1922. g., skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz #10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā 🕇nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
VANADZIŅŠ VISVALDIS, 1940.gadā iesaistījās Cēsu skauta Ilmāra Grunda slepenajā pretkomunistiskajā cīņas organizācijā. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
VANAGS JĀNIS. 1940.g. naktī uz 1941.g. 1. janvārī Alūksnes ģimnāzijas karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Ēriks Gross. Viņam palīdzēja klases zēni Dailonis Bite, Cēzars Dankers, Edgars Dinga, Daumants Pumpītis, Valdis Stilbe un Jānis Vanags. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
VANAGS VALDIS (dz. 1955) – 1983.gadā #aizbēdzis no Rīgas uz Gotlandi lidmašīnā, kādu lieto lauku smidzināšanai, lai apkarotu kaitēkļus. Par bēgšanas iemeslu viņš minējis vajāšanu darbā, kad defektīvu ražojumu dēļ viņš apsūdzēts par sabotažu. Lūdzis Zviedrijā polītiska bēgļa patvēruma tiesības. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VARDAVS – LEJASVARDAVS ILGVARS, ar “Tālavas siliem”nekādos sakaros īstenībā neesošs Alūksnes vidusskolnieks; 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls – uz 5 gadiem brīvības atņemšanu + 3 gadiem bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf Vardavs-Lejasvardavs Ilgvars, 1926.g., ģimnāzists Alūksnē; kopā ar nacionālo pretošanās kustību „Tālavas siliem” arestēja un tiesāja; sods 5 + 3g. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
VĀRNA JĀNIS (dz. 1949) – ostas strādnieks. 1976. gadā notiesāts uz #trim gadiem spaidu darbos par streiku gaļas trūkuma dēļ. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VASARIŅŠ – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VECMANIS EMĪLS (1913—2006) bija latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieks, kurš Otrā pasaules karabeigās iesaistījāsLatvijas Centrālās padomes(LCP) darbībā. Vecmanis Emīls. 1945. gada 15. oktobri četru vīru grupuArtura Arnīša vadībā, kuras sastāvā bija arīJānis Šmits,Laimons PētersonsunEduards Andersons, izsēdināja Kurzemes piekrastē.Arturu Arnīti un Jāni Šmitu arestēja jau 16.oktobrī, bet Eduards Andersons un Laimons Pētersons 28.oktobrī ar vilcienu ieradās Rīgā, kur tikās ar LCP Ventspils grupas vadītājuVoldemāru Mežakuun ar LCP dalībniekuErnestu Priedīti. Viņus nodevaNKVDaģents Vidvuds Šveics. 1946.gada 16.maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku,Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, betLaimonu PētersonuunEmīlu Vecmani– uz 15 gadiem #ieslodzījumāGulaga nometnēs.Jānis Šmits gāja bojā ieslodzījumā, savukārt Eduardam Andersonam, ko augustā tiesāja atsevišķi, tribunāls piesprieda nāvessodu. Dzimis 1913. gada 5. novembrīRīgā. 1933. gadā absolvējaRīgas Valsts tehnikumu, strādāja par dzelzceļnieku, 1935.–1936. gadā dienēja Latvijas armijasLatgales divīzijasštāba sakaru rotā, kur ieguva radista zināšanas. Vācu okupācijas laikā strādāja Ventspils dzelzceļa stacijā, 1944. gadā iesaistījās LCP darbībā un kļuva par vienu no tās radistiem. Kad 1945. gada oktobrī Latvijā nelegāli no Zviedrijas ieradās četru LCP dalībnieku grupaArtura Arnīšavadībā, sākās tobrīd vēl brīvībā palikušo LCP aktīvistu un viņu atbalstītāju masveida aresti. Vecmani NKVD#apcietināja 1945. gada 31. oktobrī un ilgstoši pratināja. 1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Vecmani sodīja ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs. Pēc 10 spaidu darba gadiemArhangeļskasapgabala Sevdvinlagā,Komi APSRSevželdorlagā un Maskavas apgabalā Vecmanim 1956. gada septembrī atļāva atgriezties Latvijā.Strādāja Ventspils dzelzceļa stacijā, mūža nogali pavadīja pansionātā “Selga”. Miris 2006. gada 9. maijā Ventspilī. https://lv.wikipedia.org/wiki/Emīls_Vecmanis |
|
VECVAGARIS PĒTERIS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
VECVAGARS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VEĢIS LAIMONIS, skolēnu nacionālās pretošanās organizācijas Jelgavas 1. vidusskolā “Brīvā Latvija” dalībnieks 1940.-41.gadā. No 25.oktobra līdz 6.novembrim apcietināja trīspadsmit 1.vidusskolas audzēkņu, (no 7. līdz 14.novembrim — četrpadsmit Valsts tehnikuma audzēkņu). Visi tika ieslodzīti Jelgavas cietumā un mokoši, sadistiski pratināti. Arhīvā saglabājušās rakstiskas sūdzības par fizisku ietekmēšanu izmeklēšanas laikā. Piemēram, čekists Oskars Melderis 1940.gada novembrī pratināšanas laikā apcietinātajam tehnikuma audzēknim Rūdolfam Saulītim esot izsitis četrus zobus. Pēc aizvešanas uz Krieviju 1941.gada jūnijā un izvietošanas dažādos reģionos gulaga nāves nometnēs PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1942.gada 7.februārī notiesāja Jelgavas 1.vidusskolas audzēkņus Tālivaldi Bergu, Visvaldi Einfeldu, Armandu Gaišu, Juri Vaļūnu, Oļģertu Ošenieku, Frici Skursteni, Jāni Liepiņu, Ilmāru Kārkliņu, Arvīdu Valkīru, Ilmāru Leimani, Mārtiņu Jēgermani, Voldemāru Treimani un Arnoldu Saldeno uz 10 gadiem ieslodzījumā. Pēc vergu darba nometnēs un izsūtījumā pavadītajiem gadiem Latvijā atgriezās vienīgi V.Treimanis, kurš tagad dzīvo Rīgā. Visi pārējie apcietinājumā nomocīti jau 1942. un 1943.gadā. https://timenote.info/lv/events/Jelgavas-1-vidusskola-skolenu-nacionalas-pretosanas-organizacijas-izveide |
|
VEIDIŅŠ JĀNIS, 1929.g., ģimnāzists Alūksnē; kopā ar nacionālo pretošanās kustību „Tālavas siliem” arestēja un tiesāja; sods #10+5 gadi – gāja bojā Kolimā. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Veidiņš Jānis, ar “Tālavas siliem”nekādos sakaros īstenībā neesošs Alūksnes vidusskolnieks; 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls – uz 10 gadiem brīvības atņemšanu + 5 gadiem bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
VEINBERGS E., (dz. 1897. g.); Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis, Tukuma aizsargu pulka rotas komandieris, kurš dzīvoja viņam piederošajās Imulu mājās netālu no skolas.1941. gada 30. aprīlī arestētais bijušais Aizupes meža tehnikuma skolotājs, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Karam sākoties, aizvests uz Krieviju (Astrahaņu). 1941. gada 2. augustā izmeklēšanas gaitā Kuibiševas apgabala Kražas cietumā 🕇nobendēts. 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem pārējiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
VEISS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VELIKĀNE ANNA, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāne. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
VEĻS NIKOLAJS – #tiesāja 1958.gadā kā līdzzinātāju sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā, ko veica Petrovs Alberts Ivana d. 1957.gada naktī uz 15.maiju Rīgas radiotornī. LPSR VDK specziņojums LPSR MP priekšsēdētājam Vilim Lācim 1958.gada 5.aprīlī. LVA, 270. f., 1c. apr., 1205. l., 28. lp. https://www.lu.lv/en/vdkkomisija/zinas/t/23701/ |
|
VĒRPE HARALDS (iespējams, Haralds Jānis Vērpe, 1927.gada 7.janvārī Priekules pilsētā, Priekules novads -1997. gada 01. aprīlī (70) Rīgā) – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
VESELOVS IVANS, nacionālkomunists, LKP CK propagandas un aģitācijas daļas vadītājs, no amata atbrīvots 1961. gada novembrī, pēc tam Telegrāfa aģentūras LTA direktors. https://lv.wikipedia.org/wiki/Nacion%C4%81lkomunisti Ivans Veselovs bija Latvijas PSR sabiedriskais darbinieks, LKP CK Propagandas un aģitācijas daļas vadītājs. Nacionālkomunistu vajāšanu laikā 1961. gada novembrī atlaists no amata. Bija telegrāfa aģentūras LTA direktors. https://lv.wikipedia.org/wiki/Ivans_Veselovs |
|
VESPERS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VĒVERIS JĀNIS (dz. 30. XII 1954) – bijušais uzvarētājs airēšanas sacīkstēs. 1983. gadā kratīts, lai meklētu pretpadomju rakstus. Atrasts Latvijas neatkarības kustības biļetens un rietumos publicēto latviešu avīžu fotokopijas. Tā kā Vēveris «atzinās”, viņu notiesāja uz trim gadiem spaidu darbos. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Jānis Vēveris dzimis 1954. gada 30. decembrī Rīgā. Jaunībā viņš nodarbojās ar sportu, vairākkārt kļuva par Latvijas čempionu akadēmiskajā airēšanā un 1974. g. pat par PSRS junioru čempionu. Paralēli sportam, J.Vēveris pievērsās arī ″nelegālās″ literatūras lasīšanai un vēlāk iesaistījās Latvijas Neatkarības kustības aktivitātēs. 1983. gada 6. janvāra rītā viņa dzīvoklī tika sarīkota kratīšana, kas turpinājās līdz pēcpusdienai. Pēc kratīšanas J.Vēveris tika aizvests uz Latvijas PSR VDK, kur līdz vakaram tika pratināts un pēc pratināšanas viņš tika arestēts. Izmeklēšana pret viņu sākotnēji notika krimināllietas pret ″Gaismas akciju″ ietvaros, bet 18. maijā šī lieta tika sadalīta un dokumenti par J.Vēveri un J. Rožkalnu izdalīti atsevišķā lietvedībā. 1983. gada novembrī – decembrī J.Vēveri tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas viņam piesprieda #ieslodzījumu uz 3 gadiem. Ieslodzījumu J.Vēveris izcieta Permas apgabala politieslodzīto nometnēs un, pēc piespriestā soda termiņa beigām, 1986. gada janvārī viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma. Šobrīd J.Vēveris dzīvo Rīgā. https://www.archiv.org.lv/1983/index.php?id=209 |
|
VĒVERIS VOLDEMĀRS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
VĪKSNA LAIMONIS, 1928.g., ģimnāzists Alūksnē; kopā ar nacionālo pretošanās kustību „Tālavas siliem” arestēja un tiesāja; sods 5 + 3g. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv Vīksna Laimonis, ar “Tālavas siliem”nekādos sakaros īstenībā neesošs Alūksnes vidusskolnieks; 1946. g. pēc KPFSR kriminālkodeksa 58 – 1 “a”, 58 – 11 par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā Kara tribunāls – uz #5 gadiem brīvības atņemšanu + 3 gadiem bez tiesībām. Lūcija Sāgameža Nāgele. ‘Šalc Tālavas un Dzimtenes sili’. http://site-516026.mozfiles.com/files/516026/salc_talavas_un_dzimtenes_sili_28_11_2018.pdf |
|
VILCIŅŠ K., Aizupes meža tehnikuma skolotājs, apcietināts par piedalīšanos 1940.gada 18.novembrī, komunistu aizliegtajās Neatkarības dienas svinībās kopā ar meža tehnikuma audzēkņiem. Visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas. 24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli. Karam sākoties, aizvests uz Krieviju (Astrahaņu). 1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda #10 gadus ieslodzījumā. Dr. habil. hist. Prof. Tālivaldis Vilciņš: “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941” https://timenote.info/lv/events/Skolenu-nacionalas-pretosanas-grupa-Aizupes-meza-tehnikuma |
|
VILKASTE VISVALDIS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz #25 gadiem katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5 gadiem. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
VINTERS EDGARS (dz. ap 1907) – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VIŅĶELIS JURIS (dz. 1952) – ārsts Rīgā. Par ārzemju latviešu grāmatu lasīšanu un došanu citiem 1981. gadā sodīts ar #2 gadiem cietumā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 2001.g. tiesa izskatījusi sadarbības ar VDK lietu un attaisnojusi (nav apzināti sadarbojies, nav bijis informators). https://s.kgb.arhivi.lv/public/sadarbibas_fakta_lietas/Vinkelis%20Juris/Vinkelis%20Juris.pdf |
|
VIŅĶELIS VALDIS (dz. 1911) – apcietināts 1981. gadā pēc kratīšanas, kurā atrasta nelegāla (sociāldemokrātu) literātūra. 🕇Miris cietuma slimnīcā pēc apcietināšanas. Pēc tam apcietināts brālis Antis, kas pēc desmit dienām atbrīvots, un dēls Juris. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VIŠĶERS JEVGEŅIJS (dz. ap 1925) – bijis partizāns. Sodīts ar #15 gadiem Mordovijā. Atbrīvots pirms soda izciešanas. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VĪTIŅŠ JĀNIS, 1894. gada 14. oktobrī toreizējā Aizputes apriņķa Dzērves pagastā – Īles pagastā Spārnu pilskalnā piemiņas akmens Lācplēša Kara ordeņa kavalierim virsleitnantam Jānim Vītiņam. Kopā ar Marisu Vētru un Artūru Priednieku-Kavarru izveidojis populāru tenoru trio. Nošauts Astrahaņā, 1941, 31. XII) Operdziedātājs — liriskais tenors, LNO solists. Nedaudz studējis LK, papildinājies Itālijā. 20. gadu beigās darbojies Vācijas operteātros. Kā Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, ārzemēs pazīstams solists, padomju okupācijas varai licies nevēlams. Denuncēts par vācu spiegu un 1941. gada martā apcietināts. Krievijas armijā iesaukts 1915. gadā, dienējis 9. Urālu kājnieku pulkā, bet no 1917. gada Smagās artilērijas 2. atsevišķajā divizionā. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās Austrumprūsijā, vēlāk – Ventas un Daugavas frontēs. Apbalvots ar Jura krustu. 1916. gadā beidzis Pleskavas praporščiku skolu. Divreiz ievainots. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. februārī Liepājā, dienējis kā zemessargu apmācītājs un organizētājs. Ievēlēts Tautas padomē, Sociāldemokrātiskās frakcijas loceklis. 1919. gada 12. jūnijā norīkots par Rīgas brīvprātīgo rotu formētāju, iecelts par rotas komandieri. Bermontiešu uzbrukuma sākumā pārvietots uz 8. Daugavpils kājnieku pulku. Kaujās pie Jelgavas šosejas kontuzēts. Spilves pļavās ievainots. Paaugstināts virsleitnanta pakāpē. Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī Bolderājas rajonā pie Šmita mājām Vītiņš “zem spēcīgas ienaidnieka uguns veda savu rotu straujā uzbrukumā, šķērsoja klaju lauku un ieņēma nocietinātās Dreimaņu mājas. Neskatoties uz ievainojumu, palika ierindā, ar labi mērķētu uguni apklusināja pretinieka ložmetējus, tā dodams iespēju citām daļām bez sevišķiem zaudējumiem tikt pāri Spilves pļavām un sekmīgi attīstīt tālāko uzbrukumu”. Atvaļināts 1920. gada 23. maijā. Saņēmis jaunsaimniecību Īles muižā, taču to pārdevis. Studējis Latvijas Konservatorijā un paralēli studijām dziedājis Latvijas Nacionālās operas korī. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados operdziedonis Itālijā un Vācijā Desevas Frīdriha teātrī. Ar skatuves vārdu “Jan Witin” dziedāja arī Šveicē, Holandē un Somijā, bet 1938–1939. gadā solists Latvijas Nacionālajā operā, pēc tam līdz 1941. gadam grāmatvedis Komunālajā bankā. Savas dziedātāja karjeras laikā kopā ar Marisu Vētru un Artūru Priednieku-Kavarru izveidojis populāru tenoru trio. 1940. gadā, sākoties komunistiskajai okupācijai, noraidījis marionešu valdības piedāvāto operas direktora vietu, jo nevēlējies sadarboties ar okupācijas režīmu. Aktīvi iesaistījies nacionālās pretestības kustībā, darbojies organizācijā “Tēvijas sargi”, kurā pildīja Ārējo sakaru nodaļas vadītāja pienākumus. Saskaņā ar LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā sniegtajiem datiem 1941. gada 8. martā apcietināts, izvests uz Krieviju, kur 24. oktobrī viņam piespriests 🕇nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 29. novembrī Astrahaņā. Citos avotos kā aresta datums minēts 6. marts, bet kā nāvessoda izpildes datums – 12. novembris. https://karavirukapi.blogspot.com/p/d.html |
|
VĪTIŅŠ OJĀRS – 1982.gada 13.augustā kopā ar Jāņa Paucīša klases biedru Rodrigo Ozolu šķūnītī izgatavoja Brīvās Latvijas karogu … 15.augusta naktī Ojārs un Jānis dodas uz Rīgas ielas varenāko namu un karogu uzkar. … Kur biji naktī uz 16.augustu? Ko darīji?– Mājās, tovakar dejas nebija, jā, biju kopā ar Ojāru, bet uz ielas šķīrāmies, nezinu, kur viņš palika,– pie šādas atbildes Jānim izdodas noturēties vēl nākamajās sarunās. Arī tad, kad viņu ceturtdienā aptur uz ielas un iesēdina melnā volgā, lai aizgādātu uz Limbažu čeku (tā atradās jaunās sakaru nodaļas ēkā), pēc pāris dienām– uz Rīgas Stūra māju. Pirms Jāni aizveda uz Rīgas čeku, viņš jau otrdienas, trešdienas vakarā Amerikas balsī bija dzirdējis informāciju, ka provinces pilsētiņā nezināmi disidenti virs čekas (!) ēkas pacēluši sarkanbaltsarkano karogu.“Pēc pārdomu stundām čekas pagrabā puisim priekšā noliek Ojāra Vītiņa paskaidrojumu: tajā lasāmās detaļas nenoliedzami ir zināmas tikai viņiem abiem, karoga pacēlājiem. Jānis atzīstas, drīz pēc tam pamana pirmos sirmos matus– 17 gadu vecumā. Jāņa un Ojāra lieta uzreiz tika izskatīta Augstākajā tiesā, bez iespējām uz pārsūdzēšanu. Apsūdzības rakstu attiecīgā amatpersona nolasījusi ar putām uz lūpām, personisko naidu neslēpjot. Tiesas prāva notika 22.novembrī, nākamajā dienā nolasīts vien spriedums. … Par izdarīto, to kvalificējot kā LPSR karoga apgānīšanu un huligānismu, piespriež reālu ieslodzījumu: Ojāram – #2 gadi, Jānim, nepilngadības dēļ,– 1,5 gadus apcietinājumā. VĪTIŅŠ OJĀRS (dz. 1963 Limbažos) – PSRS karoga vietā izkāris Latvijas karogu. 1984. gadā piespriesti #divi gadi soda nometnē Rīgā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VĪTOLIŅS JĀNIS – 1981. gadā mēģināja apmeklēt ASV sūtniecību Maskavā. Čeka viņu apcietināja un nosūtīja atpakaļ uz Rīgu. Tur viņš atkal apcietināts nezināmu iemeslu dēļ. Drīz pēc tam 🕇miris mīklainos apstākļos koncentrācijas nometnē Rīgā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
VĪTOLS JĒKABS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
VĪTOLS OJĀRS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas 25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
VOCIŠS – citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ZĀBAKA AINA – 1962. gadā notiesāta ar #12 gadiem ieslodzījumā stingrā režīma nometnē. Citādi domājošā LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Zābaka Aina (1933) ir bijusī latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībniece un politieslodzītā. Dzimusi 1933. gadā. Studēja Maskavā, kur iepazinās ar Knutu Skujenieku un Viktoru Kalniņu. 1962. gadā A. Zābaku apcietināja un apsūdzēja par to, ka viņa piedalījusies nacionālās pretestības grupas “Baltijas federācija” veidošanā. Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Gunārs Rode, Dailis Rijnieks, Jānis Rijnieks, Viktors Kalniņš, Knuts Skujenieks, Uldis Ofkants un Ziedonis Rozenbergs. Lietu Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja no 1962. gada 28. novembra līdz 28. decembrim. Tiesnesis Raimonds Brīze G. Rodem un D. Rijniekam piesprieda 15 gadus, A. Zābakai— 12 gadus brīvības atņemšanu, U. Ofkantam un V. Kalniņam— 10 gadus, K. Skujeniekam— septiņus, Z. Rozenbergam— sešus, Jānim Rijniekam— piecus gadus ieslodzījumā. Ieslodzījumu pavadīja stingra režīma nometnē Mordovijā. Pēc atgriešanās no lēģera strādāja par bibliotekāri. https://lv.wikipedia.org/wiki/Aina_Z%C4%81baka |
|
ZARĀNS EDMUNDS (dz. 1925.g.) Viens no pirmajiem Rīgas valsts tehnikuma audzēkņu slepenās nacionālās organizācijas dalībniekiem 1940.gadā. Audzēkņu agrākais biedrs skautu kopā, tobrīd komercskolas audzēknis. 27.septembrī grupa sapulcējās E.Zarāna dzīvoklī Valdemāra ielā, lai izveidotu noteiktākus organizatoriskos pamatus. https://www.vestnesis.lv/ta/id/28833 |
|
ZARIŅŠ ALFRĒDS (dz. 1923 Rūjienā) — beidzis universitātē divas fakultātes, latviešu valodas skolotājs vidusskolā. Par sakariem ar latviešiem rietumos un dzejoļu publicēšanu turienes izdevumos 1981. gadā Alūksnē arestēts un sodīts ar #3 gadiem cietumā Krievijas ziemeļos. Pēc atgriešanās ar grūtībām dabūjis naktssarga darbu. Jūrmalas (Čatokvas) konferences laikā 1986. g. septembrī uz 7 dienām apcietināts. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
|
ZARIŅŠ KĀRLIS (Cēsu jaunietis), 1940.gadā iesaistījās Cēsu skauta Ilmāra Grunda slepenajā pretkomunistiskajā cīņas organizācijā. https://timenote.info/lv/events/Cesu-skauti-nodibina-slepenu-pretkomunistisku-cinas-organizaciju |
|
ZARIŅŠ VERA – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ZEMTAUTIS GUNĀRS, 🕇nošauts Rīgas Centrālcietumā, aprakts Matīsa kapos Rīgā Matīsa kapos piemineklis ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem. Atrodas Rīgas Matīsa kapos. Saskaņā ar vēsturnieku aplēsēm laikā no 1944. līdz 1962. gadam, pamatojoties uz “politiskajiem” kriminālkodeksa pantiem, komunistiskā okupācijas režīma varasiestādes Rīgas Centrālcietumā nāvessodu izpildījušas aptuveni 170 nacionālās pretestības kustības dalībniekiem, tostarp nacionālajiem partizāniem, kas apbedīti anonīmos kapos Matīsa kapsētā. Vēl lielāks skaits, iespējams, pat vairāki tūkstoši, noslepkavoti bez attiecīgiem “tiesas” spriedumiem. https://lv.wikipedia.org/wiki/Attēls:Gunārs_Zemtautis.jpg 6757; LV_LVA_F 1994_A1_L6757 Zemtautis Gunārs http://www.archiv.org.lv/index3.php?id=9009kods=130252vien=5 Jānis Zemtautis par pretošanos padomju varai izcietis 15 gadus ilgu ieslodzījumu Gulaga nometnēs un izdzīvojis. Viņa brālis, Latvijas Valsts universitātes studentu pretošanās grupas “Brīvās Latvijas Atjaunotāji” vadītājs Gunārs Zemtautis (1929–1951), tika arestēts 1950. gada 23. jūnijā. Gunārs Zemtautis vadīja cīnītāju grupu pret padomju varu. Gunāru savāca skolu izlaiduma dienā, viņu izveda no zāles svinīgā pasākuma laikā un aizveda. Viņam tika piespriests nāves sods 1951. gada 26. februārī. Gunārs Zemtautis tika nošauts Rīgas Centrālcietumā. https://jc.gov.lv/en/node/754 1950. gada 22. jūnijs – Bauskas vidusskolas izlaiduma dienā tiek arestēti vairāki bijušā vidusskolas absolventa, Latvijas Universitātes studenta Gunāra Zemtauša vadītās Bauskas jauniešu nacionālās pretošanās grupas dalībnieki (Arvīds Kļauga, Jānis Zemtautis, Arnolds Mitris); jauniešu aresti turpinās arī nākošajās dienās un līdz 1950. gada beigām tika arestēti 12 šīs pretošanās grupas dalībnieki http://www.bauskasvecpilseta.lv/tl_files/resursi/dazadi/Bauskai400_lejupieladei.pdf … Mani pēc tam turēja Centrālcietuma II korpusa nāvinieku kamerā – pašā augšējā stāvā. Tā paša gada maija pirmajā pusē veda uz kaut kurieni saslēgtām rokām divu sargu un suņa pavadībā. Pēdējais, kurš mani redzēja Centrālcietuma pagalmā, ejot tuvu gar I korpusa puspagraba logiem, bija Gunārs Stefans. Viņš tobrīd acīmredzot bija pakāpies un, pieplacis ar seju pie restēm, pazina mani, jo kādu laiku bijām kopā čekas pagrabā. Viņš kliedza, jautājot, uz kurieni mani ved. Atbildēju: “Prasi to viņiem.” … Mans brālis zina, ka pēc šīs kara tiesas prāvas LVU komsorgs – 1927.gadā dzimušaisŠkapars– čekas uzticības personas statusā sasauca savu komjauniešu sapulci, tēlaini izsakoties, ar putām uz lūpām kliedza, ka, lūk, nošaušanai nolemts viens, bet vajadzējis nošaut viņus visus, kuriem piespriests tikai “25+5”. Jā, tas ir tas pats Škapars, kurš laikam “mīlēja” Raini – konkrēti tā tēzi: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Un, kad laiki pārtrauca iet vecajā gultnē, Škaparskomsomolanozīmīti nomainīja pret auseklīti, satvēra gadus desmitus nīsto karogu un traucās tautfrontiešu avangardā, mērķējot trāpīt materiāli nodrošinātajā “pareizajā” nišā… Gunāra teikto “uzklausīja” un pierakstīja viņa brālisJānis Zemtautis |
|
ZEMTAUTIS JĀNIS par pretošanos padomju varai izcietis #15 gadus ilgu ieslodzījumu Gulaga nometnēs un izdzīvojis. Viņa brālis, Latvijas Valsts universitātes studentu pretošanās grupas “Brīvās Latvijas Atjaunotāji” vadītājs Gunārs Zemtautis (1929–1951), tika arestēts 1950. gada 23. jūnijā, skolu izlaiduma dienā, izvedot no zāles svinīgā pasākuma laikā. Gunāram tika piespriests un izpildīts nāves sods. Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(434) [2019. gada21. jūnijs–11. jūlijs] |
|
ZIEMELIS JURIS (1941.gada 17. maijā Bārbeles pagasta Kauķu mājās-1988) bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, vairāk nekā pusi no savas dzīves (24 gadus) bija politieslodzītais. 1949. gada 25. martā kopā ar ģimeni tika #deportēts uz Omskas apgabalu Sibīrijā. 1957.gada 11.janvārī atgriezās Latvijā, dzīvoja tēva māsas mājās “Bērzniekos”. Mācījās Bauskas 2.vidusskolā, nodibināja jauniešu grupu, kas plānoja Bauskas centrā uzvilkt Latvijas karogu. 1958.gada 6.novembrī viņu apcietināja un pēc trīs mēnešu pratināšanām 1959. gada 23. janvārī notiesāja uz #diviem gadiem ieslodzījumā par pretpadomju aģitāciju, neatļautu ieroča glabāšanu, gatavošanos izplatīt pretpadomju lapiņas un uzvilkt buržuāziskās Latvijas karogu. Ieslodzījumu pavadīja Cēsu nepilngadīgo kolonijā un soda nometnē Mordovijā. Pēc atbrīvošanas 1959.gada septembrī strādāja par būvstrādnieku “Balttransstroj” iecirknī Igaunijā. 1960.gada 28.septembrī viņu atkārtoti apcietināja par ieroču glabāšanu un pretpadomju grupas veidošanu kopā ar Jadzeviču, Masuli un Krūkliņu. Tiesa 1961.gada 17. februārī J.Ziemelim piesprieda #15 gadu brīvības atņemšanu par pretpadomju darbību, ko viņš pavadīja Vladimiras, Mordovijas, Permas cietumos un politieslodzīto nometnēs. Pēc atgriešanās Latvijā 1975.gada septembrī viņš ar nopietniem veselības traucējumiem dzīvoja Bārbelē un strādāja par būvstrādnieku vietējā kolhozā. VDK aģenti “Ozols” un “Pols” ziņoja, ka J. Ziemelis kopā ar G. Astru, I. Cālīti, I. Žukovski, V. Kalniņu, E. Prauliņu, E. Danni un J. Pūpolu pulcējušies pie Ernesta Laumaņa kapa Rīgas 2.Meža kapos. 1979.gada augustā kā viens no 45 baltiešiem parakstīja protesta dokumentu, ko dēvē arī par “Baltijas memorandu” vai “Baltijas hartu”. 1979. gada 26.oktobrī atbrīvots no darba kolhozā un pārcēlās pie sievas Benitas Ziemeles uz dzīvi Rīgā. Šajā gadā viņš kļuva par PBLA informācijas biroja līdzstrādnieku, J.Ziemeli mēģināja savervēt arī par VDK aģentu. 1987. gada pavasarī Rolands Silaraups uzaicināja J.Ziemeli pievienoties Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupai Helsinki-86. Pirmo reizi publiski uzstājās 1987.gada 14. jūnija demonstrācijā Bastejkalnā, vēlāk aktīvi darbojās LTF dibināšanas komitejā un pirmajā kongresā 1988.gada oktobrī. 1988.gada 23.augustā un 18.novembrī teica runas demonstrācijās pie Brīvības pieminekļa. Miris Rīgā no vēža komplikācijām 47 gadu vecumā 1988.gada 28.decembrī. 1989.gada 3.janvārī vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē. Jura Ziemeļa (līdzīgi kā Gunāra Astras) kapu draugi aizbēra ar rokām. 2003.gada 14.martā pēc nāves apbalvots ar Lietuvas Vīta ordeņa Virsnieka krustu par 1979.gada Baltiešu memoranda parakstīšanu. 2008.gadā viņa tuvinieki ierosināja Rīgas domei nosaukt kādu no ielām Jura Ziemeļa vārdā. https://lv.wikipedia.org/wiki/Juris_Ziemelis Ziemelis Juris (no Bārbeles pag.) – parakstījis 45 baltiešu iesniegumu rietumvalstu valdībām. Vēl skolnieks būdams, notiesāts uz diviem gadiem, bet pēc tam uz 15 gadiem apcietinājumā. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Romas Andrijauskas, Stasė Andrijauskienė, Alfonsas Andriukaitis, Edmundas Bartuška, Vytautas Bastys, Vladas Bobinas, Vytautas Bogušis, Ints Cālītis, Petras Cidzikas, Arvydas Čekanavičius, Jonas Dambrauskas, Jonas Eišvidas, Virgilijus Jaugelis, Mečislovas Jurevičius, Liutauras Kazakevičius, Leonas Laurinskas, Valdis Larius, Rimas Mažukna, Algirdas Mocius, Napoleonas Narkūnas, Mart Niklus, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angelė Paškauskienė, Sigitas Paulavičius, Jonas Petkevičius, Jadvyga Petkevičienė, Kęstutis Povilaitis, Žydrė Povilaitytė, Jonas Protusevičius, Sigitas Randys, Endel Ratas, Henrikas Sambore, Julius Sasnauskas, Leonora Sasnauskaitė, Algis Statkevičius, Kęstutis Subačius, Vladas Šakalys, Jonas Šerkšnas, Zigmas Širvinskas, Enn Tarto, Antanas Terleckas, Erik Udam, Romas Vitkevičius, Jonas Volungevičius, Alfredas Zaideks, Juris Ziemelis, Rimas Žukauskas, Ivars Žukovskis. Latviski dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra. Igauniskā tulkojuma autori bija Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas Helsinku grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts. |
|
ZIHMANIS MODRIS – uz pieminekļa Visvalža Brizgas Īles nacionālo partizānu piemiņas vietā. Īles partizānu grupas dalībnieks. Izdzīvoja. Zihmanis Modris – Viestura ordeņa piešķiršana par militāriem un valsts drošības stiprināšanas nopelniem paredzēta. https://www.la.lv/nacionalajiem-partizaniem-ordenis-vel-jagaida |
|
ZĪLE MĀRA – starp 38 parakstītājiem PSRS un Skandināvijas valstu galvām adresētā vēstulē par Baltijas un Baltijas valstu iekļaušanu atbruņošanas zonā. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf 1981.gada 10.oktobrī; parakstītaji: Eva Ahonen, Heiki Ahonen; A.Andriuškaite; Rein Arjukese; Ivars Blankenfelds; Birute Burauskaite; Ints Cālītis; K.Černiauskiene. Ülle Einasto; Gunārs Gūtmanis; Ilse Heinsalu; Karin Inno; Urmas Inno; A. Kazlauskas; R. Kazlauskiene; V. Kazlauskaite; V. Kiela; Aija Krūmiņa; Inta Kārkliņa; Kārlis Lapiņs; Jānis Liepiņš; Ēvalds Lizberskis; Laimonis Lūsis; Astra Neidre; Juris Niedre; Lagle Parek; Arvo Pesti; Elmārs Prauliņš; Eve Pärnaste; Endel Ratas; Gunārs Stefans; Pēteris Stokmanis; Māra Zile; Enn Tarto; Erik Udam; Jonas Petkevičius; Ona Poškiene-Lukauskaite; L. Kulvietyte. |
|
ZIŅĢIS GEORGS – Liepājas jauniešu pretestības kustības «Kursa» sanāksmēs piedalījās Latvijas nacionālās kustības loceklis Georgs Ziņģis, kuru kara beigu posmā Dānijā bija saņēmuši gūstā amerikāņi un kurš atgriezās dzimtenē, lai te organizētu pretošanās kustību. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm |
|
ZUBKO ANDREJS, Nautrēnu vidusskolas jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” partizāns. Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem. |
|
ZVIEDRIS ARNOLDS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus. Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
ZVINBERGS ZIGMUNDS – pretpadomju jauniešu nacionālās pretošanās kustības “Kursa” 1946.-1947. dalībnieks, Baltijas kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembrī piesprieda nāves sodu; Tā kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla, tad piešķīra brīvības atņemšanu uz 10 gadiem plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu; pēc pārsūdzēšanas #25 gadus (🕇mira 24 gadu vecumā – gāja bojā lēģeros). Liepājas Centrālkapos piemineklis jauniešu pretošanās kustībai “Kursa”. Nacionālās pretošanās organizācijas “Kursa” dalībniekiem Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 pie Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes (bijušās Nikolaja ģimnāzijas) ēkas uzstādīta arī piemiņas plāksne. http://lpra.vip.lv/skalbergs.htm https://karavirukapi.blogspot.com/p/l.html |
|
ZVINBERGS ZIGMUNDS – uz LNPA uzcelta pieminekļa Durbes Priedienas kapsētā ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem. https://karavirukapi.blogspot.com/2021/06/durbes-priediena-kapos-piemineklis.html |
|
ZVIRBULIS ALBERTS. Alūksnes ģimnāzijas skolēns. 1948.g. 15. maijā Tempļa kalna skatu tornī sarkanbaltsarkano karogu uzvilka ģimnāzijas skolēni Paulis Jefimovs, Ojārs Svārte un Alberts Zvirbulis. Vainīgie netika atklāti. Tā paša gada 18. novembrī karogu atkārtoti uzvilka pie 2. vidusskolas bērzā. Tad šie zēni nodevības rezultātā tika arestēti un sodīti. No apcietinājuma atgriezās Paulis Jefimovs – vienīgais. Zvirbulis 🕇gāja bojā Sahalīnā. Ojāru Svārti nošāva, bēgot no čekas. Viņa ģimeni pilnīgi iznīcināja. „Ar Tēvzemes spēku dvēselēs ” http://www.aluksne.edu.lv/index.php?option=com_contentview=archiveItemid=93lang=lv |
|
ŽUKOVSKIS IVARS ir bijušais latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, politieslodzītais. Pēc viņa ierosmes 1987. gadā tika veidots žurnāls “Auseklis”. Dzimis 1936. gadā. Strādāja par žurnālistu, 1968.gadā Prāgas pavasara laikā atradās ceļojumā Dienvidslāvijā, kur intervijā vietējam laikrakstam nosodīja PSRS invāziju Čehoslovākijā. Par to I.Žukovskim tiesa piesprieda #piecu gadu ieslodzījumu stingra režīma nometnē Mordovijā, kur viņš piedalījās vairākos badastreikos. Pēc atgriešanās no lēģera 1973.gada augustā VDK darbinieki viņam konfiscēja Mordovijas soda nometnē ieslodzīto parakstīto vēstuli ANO Cilvēktiesību komisijai. 1974.gada augustā viņam piesprieda #2,5 gadu ieslodzījumu cietumā. 1979.gadā kā viens no 45 baltiešiem parakstīja protesta dokumentu, ko dēvē arī par “Baltijas memorandu” vai “Baltijas hartu”. Pēc Inta Cālīša atmiņām, “parakstu vākšana bija ļoti zibenīgs process. Latvijā ieradās lietuvieši, apbraukāja parakstītājus un tūdaļ aizbrauca. Viss notika ātri un negaidīti. Tā bija tik strauja akcija, ka čeka laikam nepaspēja noreaģēt. Nebija nekādas vēstījuma apspriešanas ne pirms parakstu vākšanas, ne pēc tam. Lietuvieši ieradās ar sagatavotu tekstu. Viņi paši apbraukāja tos latviešus, par kuriem zināja— viņi parakstīs. Kopā ar lietuviešiem brauca Ivars Žukovskis. Viss notika dažās stundās. Piemēram, pie Gunāra Astras nebrauca, jo viņš jau iepriekš bija deklarējis, ka nekur nepiedalīsies, neko neparakstīs.” https://lv.wikipedia.org/wiki/Ivars_%C5%BDukovskis Baltijas hartu parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi: Romas Andrijauskas, Stasė Andrijauskienė, Alfonsas Andriukaitis, Edmundas Bartuška, Vytautas Bastys, Vladas Bobinas, Vytautas Bogušis, Ints Cālītis, Petras Cidzikas, Arvydas Čekanavičius, Jonas Dambrauskas, Jonas Eišvidas, Virgilijus Jaugelis, Mečislovas Jurevičius, Liutauras Kazakevičius, Leonas Laurinskas, Valdis Larius, Rimas Mažukna, Algirdas Mocius, Napoleonas Narkūnas, Mart Niklus, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Angelė Paškauskienė, Sigitas Paulavičius, Jonas Petkevičius, Jadvyga Petkevičienė, Kęstutis Povilaitis, Žydrė Povilaitytė, Jonas Protusevičius, Sigitas Randys, Endel Ratas, Henrikas Sambore, Julius Sasnauskas, Leonora Sasnauskaitė, Algis Statkevičius, Kęstutis Subačius, Vladas Šakalys, Jonas Šerkšnas, Zigmas Širvinskas, Enn Tarto, Antanas Terleckas, Erik Udam, Romas Vitkevičius, Jonas Volungevičius, Alfredas Zaideks, Juris Ziemelis, Rimas Žukauskas, Ivars Žukovskis. Latviski dokumentu pārtulkoja Gunārs Astra. Igauniskā tulkojuma autori bija Marts Nikluss, Endels Ratass, Enns Tarto un Eriks Udams. Baltijas hartu atbalstīja arī 11 Maskavas Helsinku grupas dalībnieki: Jeļena Bonnere, Andrejs Saharovs, Malva Landa, Viktors Nekipelovs, Jurijs Belovs, Tatjana Osipova, Ivans Kovaļovs, Tatjana Veļikanova, Irina Žolkovska-Ginzburga, Leonīds Ternovskis, Aleksandrs Lavuts. |
|
ŽURAVSKIS IGORS (dz. 1964) – #apcietināts par Latvijas karoga izkāršanu 1981. gada 18. novembrī. Citādi domājošais LPSR. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/16318938.pdf |
Mazās piezīmes + 
