Svešās zemēs esot jauki,
Daudz jo daiļi brīnumi:
Augsti kalni, plaši lauki,
Greznām puķēm rotāti.
…
Šis pantiņš tomēr uz genocīdu neattiecas. Par Krievijas latviešiem mēs, padlatvieši, spriedām pēc tiem, kuri Latvijā ieradās ar krievu okupācijas karaspēku abās reizēs kā jaunie valdīklas. Tie bija īsti pāraudzināti, gan totāli pārbaidītie, gan kangari, gan sadisti, gan totāli patoloģiski kreisie, bet ne jau tipiski Krievijas latvieši. Salīdziniet Jēkabu Alksni ar viņa mazdēlu Viktoru Alksni.
Cik sarkani tad bija īstie Krievijas latvieši? Boļševiku kreisais apvērsums vairākus gadus bija karājies pavisam tievā diegā, bet Ļeņinam tomēr pietika viltības un blēdīguma, lai izkārtu visai labējus mušpapīrus. Un krietna daļa latviešu pēckara bēgļu un latviešu strēlnieku pie tiem, īpaši pie “strādnieku un zaldātu” II kongresa 1917.g. 26.oktobra dekrēta par mieru un dekrēta par zemi, pielipa uz pārāk ilgiem gadiem, čekas dibināšanu ieskaitot. (Krievijas neapgūtie zemes plašumi bija sensenis latviešu bezzemniekus aizvilinājuši uz daudzajām latviešu kolonijām arkla neskartajās zemēs un jaunajās dzelzceļu stacijās jau caru laikos, un Krievijas pilsoņu kara bezjēdzība vēl turēja palikušos kara bēgļus un strēlniekus pie cerības, ka izdosies to boļševiku bardaku “perestrojiķ”.) Viņi gan atjēdzās vieni no pirmajiem, tomēr vēl ilgi neticība Latvijas valsts patstāvīgas pastāvēšanas iespējai viņus turēja lamatās, līdz pat sākotnējai iesaistei kārtības ieviešanai ar čekas teroru un “legālo” pārtikas izlaupīšanu no zemniekiem. Tomēr latviešu noskaņojums pret boļševiku kreiso vājprātu bija stāvoklim atbilstošs un latviešus nomainījušajiem čekistiem viegli paredzams (suns zin, ko ēdis). Kreisā reakcija un atbrīvošanās no nekrieviem izpaudās Ježova 1937.g. 30.novembra latviešu memorandā Nr. 49990. Katrs zinās, cik var ticēt krievu dokumentiem, īpaši pirmsnošaušanu pratināšanas protokoliem. Ja apsūdzības latviešiem, kas bija domātas gandrīz 100% latviešu slaktiņa Krievijā 1938.gadā aizbildinājumam, būtu bijušas patiesas, latvieši būtu krievu tautu paglābuši no bezgala ilgas agonijas. Ejot gar Strēlnieku pieminekli Rīgā, vienmēr atcerieties, ka tā īstais nosaukums ir LATVIEŠI, MUGURAS KOPĀ! Tā tas tomēr nenotika – lai gan latviešu noskaņojums bija pareizs, organizēšanās ap Rudzutaku bija, saziņa ar citiem labējiem un Rietumu sabiedrotajiem bija, tomēr paļāvība uz nopelniem 1.Pasaules karā un Krievijas Pilsoņu karā naiva, darbi pārāk vientiesīgi, Jēkaba Petersa “skola” čekā bija nomainīta ar slepkavām, Pētera Ķuža jeb Jana Karloviča Berzina skola izlūkdienestā Ježova nagos, un nedz perestroika, nedz sadarbība ar Rietumiem neizdevās.
Palasiet raksturīgās latviešu apsūdzības:
– dalība latviešu pilsoniski-nacionālistiskā teroristiskā organizācijā;
– kontrrevolucionāra nacionālistiska organizācija, pretpadomju aģitācija;
– latviešu pretpadomju nacionālistiska organizācija;
– aktīva dalība latviešu kontrrevolucionārā nacionālistiskā organizācijā un kontrrevolucionārā kaitnieciskā un diversiju darbībā;
– kontrrevolucionāra nacionālistiska propaganda, diversiju darbība;
– kontrrevolucionāras latviešu nacionālistiskas diversiju-spiegošanas organizācijas dalībnieks;
– dalība kontrrevolucionārā spiegu-latviešu nacionālistiskā organizācijā Latvijas labā;
– dalība kontrrevolucionārā latviešu nacionālistiskā organizācijā, spiegošana;
– dalība kontrrevolucionārā nacionālistiskā organizācijā, gatavojis terora aktu;
– aktīvs kontrrevolucionāras latviešu nacionālistiskas organizācijas dalībnieks, kuras uzdevumā gatavojis terora aktu pret kompartijas un valdības vadītājiem;
– piederība pretpadomju latviešu nacionālistiskai organizācijai, spiegošana un kaitniecība, kas veikta blokā ar militāri-fašistiskas sazvērestības dalībniekiem un vērsta uz Padomju armijas vājināšanu (Jēkabam Alksnim);
– dalībnieks kontrrevolucionārā latviešu nacionālistiskā diversantu-spiegu organizācijā;
– piederība pretpadomju latviešu nacionālistiskai organizācijai, kuras uzdevumā veicis kontrrevolucionāru darbību;
– Latvijas izlūkdienesta aģents un aktīvs kontrrevolucionāras nacionālistiskas Latvijas organizācijas dalībnieks;
– piederība kontrrevolucionārai fašistiskai latviešu diversiju grupai un kontrrevolucionāra nacionālistiska aģitācija;
– pēc nacionālās pazīmes…
PSRS Iekšlietu tautas komisāra, valsts drošības ģenerālkomisāra Nikolaja Ježova šifrotelegramma par latviešu arestu veikšanu.
[1937.gada 30.novembrī]
Pilnīgi slepeni
Šifrēta telegramma Nr. 49990
1937.g. 30.novembrī
Visiem republiku IeTK tautas komisāriem,
apgabalu IeTK pārvalžu priekšniekiem,
galveno valsts drošības pārvalžu DTO priekšniekiem.
Maskavā un virknē apgabalu atklātas ievērojamas spiegu-diversantu un nacionālistiskas, kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. Šie k[ontr]r[evolucionārie] latviešu formējumi virknē gadījumu ietilpa labēji trockistisko organizāciju un militārās trockistu sazvērestības sastāvā kā nacionālistiskas latviešu filiāles un centri.
Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbību un sagrautu nacionālistiskās pretpadomju latviešu darbības PSRS teritorijā, pavēlu:
- 1937.gada 3.decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.
- Arestam pakļauti visi latvieši:
a) kuri uzņemti operatīvajā uzskaitē un [kuru darbība] tiek izmeklēta;
b) politemigranti no Latvijas, kuri ieradušies PSRS pēc 1920.gada;
c) pārbēdzēji no Latvijas;
d) biedrības “Prometejs” un latviešu klubu vietējo filiāļu vadītāji, valžu locekļi un štata darbinieki;
e) Osoaviahima latviešu strēlnieku biedrības vietējo nodaļu vadītāji un biroju locekļi;
f) agrāk funkcionējošo akciju sabiedrību “Produkts” un “Mežaprodukts” bijušie vadītāji un valdes locekļi;
g) Latvijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus;
h) latvieši, kuri ieradušies PSRS kā tūristi un palikuši šeit. - Veicot operāciju, sevišķu uzmanību pievērst rūpīgai minēto kontingentu iztīrīšanai no aizsardzības rūpniecības uzņēmumiem un cehiem, elektroenerģētikas uzņēmumiem un ietaisēm, visiem transporta veidiem, specsektoriem un daļām tautas komisariātos un valsts iestādēs, kas pārzina aizsardzības un mobilizācijas jautājumus, kā arī armijas, flotes, IeTK karaspēka, IeTK aparāta orgānu šifrēšanas darbus, kā arī no kolhoziem, sovhoziem un apdzīvotajām vietām, kuras atrodas sevišķā režīma zonās pie nocietinātajiem rajoniem un aizsardzības būvēm.
- Vienlaikus ar arestu operācijas izvēršanu sākt enerģisku izmeklēšanas darbu, vērstu galvenokārt uz k[ontr] r[evolucionārās] darbības organizatoru un vadītāju atmaskošanu, izsmeļošu spiegu-diversantu un nacionālistisko grupu un organizāciju atzarojumu un dalībnieku atmaskošanu.
- Ja ir nepieciešamība arestēt komandējošā un vadošā sastāva darbiniekus, personas ar militārajām un speciālajām pakāpēm, kā arī CK nomenklatūrā ietilpstošās personas, pieprasīt PSRS IeTK sankciju.
- Lietu noformēšanu un to izskatīšanu veikt saskaņā ar operatīvās pavēles Nr.00485 6.punktu.
- Par arestu operācijas rezultātiem ziņot 5.decembrī. Par izmeklēšanas gaitu ziņot piecdienu pārskatos, paziņojot kopējos skaitļus un būtiskākās un svarīgākās liecības. Vienlaikus izsūtīt arestēto sarakstus ar pilnīgiem ievirzes [orientējošiem] datiem.
Ježovs
Šifrēto telegrammu parakstījis PSRS IeTK tautas komisāra vietnieks M.P.Frinovskis.
Avots: Riekstiņš, J. Par Lielo teroru pret latviešiem. Latvijas Vēstnesis. 2002., 13.novembrī.
Dokumenta atrašanās vieta: Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs, 6.f., 13.apr., 4.l., 1.-2.lpp. Mašīnrakstā krievu valodā.
Skat. arī, piemēram, Ruta Ozoliņa ‘Nacionālās operācijas’: http://lpra.vip.lv/nac_oper.htm
А.Герберг ‘К вопросу о репрессиях Латвийского населения в СССР в 1937-1938’ ггhttps://cyberleninka.ru/article/n/k-voprosu-o-repressiyah-latviyskogo-naseleniya-v-sssr-v-1937-1938-gg/viewer
С.Б. Прудовский ‘Статистика национальных операций НКВД 1937-1938 годов’ https://lib.memo.ru/media/book/27344.pdf
Diez vai ir iespējams savākt pilnīgu mocekļu sarakstu. Šo būvēju uz ‘https://ru.openlist.wiki formulāru pamata, paturot arī krievu tekstu. Iekļāvu Jāņa Meldera un Latviešu virsnieku apvienības grāmatas ‘Latviešu virsnieku likteņi otrā pasaules karā’ 2017.gada izdevuma sarakstus (https://dokumen.tips/documents/6-000-latvieu-virsnieku-liktei-otr-pasaules-kara-5-priekvrds-otr.html?page=2 ), kā arī Lāčplēša kara ordeņa kavalieru saraksta http://lkok.com un citiem uzrādītiem avotiem.
Nekrievu genocīda operācijas Krievijā 1937-1938.gados
Konteksta nojautai:
‘STAĻINISKIE SLEPKAVOŠANAS LAUREĀTI’. Nikolajs Ivanovs (Николай Иванов) 11.aprīlī.
NKVD šāvēju komanda
Staļinisti un padomju patrioti nepelnīti noklusē vienu “pirmrindnieku” (stahanoviešu) sugu – NKVD bendes.
Viņu vidū ir īsti rekordisti:
• ģenerālis Vasilijs Blohins (Василий Блохин) ir pašrocīgi nošāvis 20 000 cilvēkus.
• Pjotrs Mago (Пётр Магго) – nedaudz mazāk kā 10 000.
Lielākā daļa benžu ir miruši savā nāvē, apglabāti ar pagodinājumiem un līdz šim brīdim tiek spēka struktūru godināti.
Runājot par Staļina represijām visbiežāk min tikai GULAGu. Tomēr tas bija tikai daļa no represiju mašīnas. Simtiem tūkstošu līdz Gulagam neizdzīvoja, viņu dzīves beidzās nošaušanu kamerās vai nošaušanu poligonos. NKVD (vēlāk MGB) bija atstrādājusi nošaušanu sistēmu, kas darbojās kā mašīna. Šīs mašīnas mērogs ir satriecošs.
Represiju virsotnē:
• 1937.gadā tika nošauti 353 074 cilvēki – gandrīz 1000 cilvēki dienā;
• 1938.gadā – 328 618 cilvēki.
Tālāk nošaušanu skaits krasi saruka: 1939.gadā 2552, 1940.g. 1649, 1950.g. 1609.
Aptuveni tādā līmenī turējās ikgadus nošaušanai notiesāto cilvēku skaits līdz Staļina nāvei.
Lai gan nošaušanu meistariem arī šajos gados darba netrūka – vajadzēja apšaut gan desmitiem tūkstošu poļu virsnieku, piemēram, Katiņā un Kaļiņinā, gan dezertierus no 2.Pasaules kara.
Pārsvarā (līdz 60%) nošaušanas notika Maskavā – pēc īsām pratināšanām, atsēdēšanas Lubjankā (KGB Lubjankas iekšējais cietums patreizējās FSB ēkā uz Lubjankas ielas) un ātra “troikas” beztiesas sprieduma.
Tāpēc NKVD “stahanovieši” izrīkojās galvenokārt galvaspilsētā. Viņu loks bija ierobežots – uz visu Maskavu vien 10-15 cilvēki.
Tik mazs benžu skaits izskaidrojams ne ar to, ka grūti sameklēt šāda pienākuma pildītājus, bet tāpēc, ka īstam bendem jābūt sava amata meistaram: ar noturīgu psīhi (tālāk būs aprakstīts kā psīhe lūza pat pieredzējušajiem stahanoviešiem), ar profesionālām iemaņām, noslēgtību (pat benžu tuvākie radi nezināja, kāds ir viņu darbs NKVD), uzticība uzdevumam.
Viens no tādiem meistariem, īsts rekordists, bija Vasilijs Mihailovičs Blohins (Василий Михайлович Блохин).
Savā ilgajā darba mūžā ģenerālmajors Blohins ir pašrocīgi nošāvis apmēram 20 000 cilvēkus.
Divi citi godalgotie – Pjotrs Ivanovičs Mago un S.N.Nadaraja – atpalika ar lielu atrāvienu – vien apmēram pa 10 000 nošauto katrs.
Vasilijs Ivanovičs (?) dzimis 1985.gadā nabadzīga zemnieka ģimenē Vladimiras apgabalā. 15 gadu vecumā strādājis par mūrnieku Maskavā, 1.Pasaules karā izaudzis līdz unteroficierim. No 1921.gada dien Čekā OGPU-NKVD-MGB komendanta amatā un kā neaizvietots nošaušanu komandieris līdz pat aiziešanai pensijā 1953.gadā. Nepārtraucot pamatdarbu 1933.g. beidzis Maskavas arhitektūras-celtniecības institūtu un kļuvis par inteliģentu bendi.
Darbs Bohinam bijis smags: viņš īstenībā vienīgais no apmēram 15 cilvēku nošāvēju komandas nodzīvoja pie labas veselības līdz pensijai. Varbūt tāpēc, ka vienmēr ievēroja drošības tehniku darbā un darba laikā nepļēguroja.
Viens no bendēm Jemeļjanovs (Емельянов) ir atcerējies: “Šnabi, protams, dzērām līdz nesamaņai. Lai nu kas, bet darbs nebija no vieglajiem. Nogurām tā, ka brīžam tik tikko kājās turējāmies. Bet mazgājāmies ar odekolonu. Līdz jostas vietai. Citādi no asiņu un šaujampulvera smakas vaļā netiksi. Pat suņi rāvās no mums sānis un ja rēja, tad notālēm”.
Vasilijs Blohins
Nav brīnums, ka izpildītāji mira agri vai nojuka prātā. Piemēram, savā nāvē nomira Jusis (Юсис) 1931.g., Mago (Магго) 1941.g., Vasilijs Šigaļovs (Василий Шигалёв), bet viņa brālis Ivans Šigaļovs (Иван Шигалёв) 1944.gadā. Daudzi tika atvaļināti pensijā, saņēmuši invaliditāti šizofrēnijas dēļ – piemēram Jemeļjanovs – vai nervu-psīhiskas saslimšanas dēļ, piemēram Mago. Jemeļjanova atvaļināšanas pavēlē tieši tā teikts: “Biedrs Jemeļjanovs tiek pārskaitīts pensijā slimības dēļ (šizofrēnija), kas saistīta vienīgi ar ilggadīgu operatīvo darbu orgānos”. Bet Pjotrs Ivanovičs Mago reiz, nošāvis kādus 20 cilvēkus, ir tā uzbudinājies, ka aurojis uz blakām stāvošo Sevišķās daļas priekšnieku Popovu (Попов) pieņēmis to par vēl vienu upuri: “Un tu ko stāvi? Izģērbies! Tūlīt! Citādi nošaušu uz vietas!”. Pārbiedētais sevišķais tik tikko atkāvies no savas lietas fanātiķa. Reiz Mago norāvies no tiešā priekšnieka I.D.Berga (И.Д.Берг). Atsaucoties uz Mago Bergs rakstiskā atskaitē norādījis, ka daudzi nošaujamie mirst ar vārdiem: “Lai dzīvo Staļins!”
Priekšniecības rezolūcija bijusi tāda: “Nošaušanai notiesāto vidū jāveic audzināšanas darbs, lai viņi tik nepiemērotā brīdī neaptraipa vadoņa vārdu!” Pjotram Ivanovičam nācies pirms nošaušanām lasīt lekcijas.
Mago ir apbedīts Novoģevičjes kapsētā, tur palaikam kāds uz kapakmeņa uzraksta “bende”.
Kā tad no tāda darba nesaslimt?
Bet Vasilijs Ivanovičs pirms šaušanām tērpies atbilstošā ādas uniformā – skotelē zem ceļiem ar apkakli un naģeni. Viņam paticis pirms un pēc šaušanas bez steigas padzert tēju. Bērnībā viņš mīlējis zirgus (10 gadus vecs piestrādājis par ganu) un darba pārtraukumos skatījies grāmatiņas par tiem. Pēc viņa nāves palikusi apmēram 700 grāmatu bibliotēka par zirgkopību. Cilvēks pratis atslābināties. Starp citu, Blohins ir vadījis nošaušanas Katiņā un pats tur nošāvis apmēram 700 poļus.
1991.gadā pratināšanā PSRS Ģenerālajā kara prokuratūrā viens no šīs šāvēju komandas locekļiem, bijušais Kaļiņinas apgabala UNKVD priekšnieks, Tokarevs (Токарев) ir stāstījis:
Jablokovs (izmeklētājs – Яблоков): “Ja pareizi saprotu, poļu karagūstekņus šāva ar ‘Valteriem’. Jā?”
“Ar ‘Valteriem’. To zinu labi, jo tos atveda veselu čemodānu. To vadīja pats Blohins. Izdalīja pistoles, bet kad darbs beidzās, pistoles savāca. Pats Blohins”.
Vasiliju Ivanoviču Blohinu apglabāja 1955.gadā Novoģevičjes kapsētā. Turpat goda vietās apglabāti arī citi Staļina laika bendes, toskait godalgotais Mago. Tiesa, pēc Berijas aresta Blohinam atņemta ģenerālmajora pakāpe un 8 ordeņi, kā arī 3150 rubļu pensija – laikos, kad vidējā alga valstī bija 700 rubļi. Tādas “represijas” Blohins nav izturējis un miris no infarkta. 1960.gadu beigās viņam pēc nāves pakāpe un ordeņi atdoti, viņš īstenībā reabilitēts.
Nošaušana tiešām ir bijusi sava veida māksla. Pjotrs Mago nepieredzējušus bendes apmācījis šādi: “Tam, ko ved nošaut, rokas ir obligāti jāsasien aizmugurē ar drāti. Liec viņam iet pa priekšu, pats ar naganu rokā aiz viņa. Kur vajag, komandē “pa labi”, ”pa kreisi”, kamēr izved vietā, kur sagatavotas zāģu skaidas vai smiltis. Tur viņam stobru pie pakauša un trrrah! Un vienlaikus spēcīgi sper pa dibenu. Lai asinis neapšļaksta ģimnasķorku un sievai nav atkal jāmazgā”.
Un tad – minētā Tokareva poļu virsnieku apšaušanas pie Kaļiņinas 1940.gada 5.aprīlī apraksts: “Blohins deva signālu teikdams: “Nu ejam, sāksim”. Blohins uzvilka savu spectērpu: brūna ādas cepure, garš ādas lietusmētelis, brūni ādas cimdi pāri elkonim. Mani tas iespaidoja spēcīgi – ieraudzīju bendi”. “Blohins un Rubanovs (Рубанов) veda cilvēkus pa vienam pa koridoru, pagrieza pa kreisi, kur bija sarkanā istaba. Karājās dažādi propagandas plakāti, bija Ļeņina ģipša statuja. Sarkanā jeb Ļeņina istaba bija 5x5m izmērā. Tur pēdējo reizi pārbaudīja ieslodzītā personību, prasot viņa vārdu un dzimšanas datumu. Pēc tam atķeksēja sarakstā, lai nav nekādas kļūdas. Beidzot poļu virsniekam vai policistam uzlika roku dzelžus un veda uz “sprieduma izpildes kameru”. Tur gūstekņa dzīve beidzās ar šāvienu pakausī. Pieredzējuši bendes šāva kaklā, turot stobru slīpi uz augšu. Tad bija iespējams, ka lode izies caur aci vai muti. Tad asins būs maz, kurpretim lode pakausī izraisa bagātīgu asiņošanu (iztek apmēram litrs asiņu). Bet noslaktēja taču ne mazāk kā 250 cilvēkus dienā. Nošauto līķus izmeta pagalmā, kur gaidīja kravas mašīna – no kameras pa rezerves durvīm. Mašīnu kravas kastes katru dienu atmazgāja no smadzeņu gabaliem un asinīm. Līķus, 25-30 katrā mašīnā, pārsedza ar brezentu, ko “operācijas” beigās Blohins pavēlēja sadedzināt. Mašīnās samestos līķus aizveda uz masu tranšejām mežā netālu no Mednoje (Медное). Tranšejas raka NKVDšņiks ekskavatorists Antonovs (Антонов) ar savu palīgu. Kad visi Ostaškovas (Осташково) ieslodzītie bija iznīcināti, Blohins sarīkoja atvadu iedzeršanu cilvēkiem, kuri bija noslepkavojuši vairāk kā 6300 cilvēkus. Blohins dabūja prēmiju mēnešalgas apmērā. Kādiem kā prēmiju izsniedza apbalvojuma naganu, velosipedu. patefonu”.
Kā jau teikts, pēc Staļina nāves bendes represijas tikpat kā neskāra. Par vairāk cietušo uzskata Nadaraju (Надарая). Viņš uzkalpojās līdz L.P.Berijas personiskās apsardzes priekšniekam. Bija universāls speciālists – pats izmeklēja, pats nošāva. Izcēlās ar augstu darba ražību – līdz 500 “izpildēm” vienā naktī. 1955.g. dabūja 10 gadus konclāģerī. Izlaists tika 1965.gadā un mierīgi nodzīvoja Gruzijā kā pensionārs.
Berijas miesassargi R.S. Sarkisovs un S.N.Nadaraja (labajā pusē)
Bet zemāka ranga bendes, kopā kādi vairāki simti (Blohina) pašrocīgi nošauto, beidza dzīves tāpat nošaušanās. Raksturīgs šajā ziņā ir to NKVDešņiku liktenis, kuri piedalījās tā sauktā “Solovecu etapa” masveida apšaušanā 1937.gada oktobrī Karēlijas pilsētiņā Sandarmohā ar apmēram 2 000 līķiem. Nošaušanas sākās 27.oktobrī, pēc tam 4 dienas pārtraukums, jo galvenais ārsts Matvejevs (Матвеев) bija sācis žūpot pēc kāda ieslodzītā bēgšanas; tas drīz noķerts un nošauts. 1.novembrī nošaušanas atsāktas un turpinātas līdz 4.novembrim. Operācijas beigās vieni bendes apbalvoti, citi arestēti. Piemēram, ar Ļeņingradas apgabala 1937.gada 20.decembra pavēli “Par pašaizliedzīgu darbu cīņā ar kontrrevolūciju” tika ar vērtīgu dāvanu – radiolu un platēm – apbalvots galvenais Solevecu etapa slepkava Matvejevs, bet citi operatīvās brigādes locekļi, kas strādājuši kopā ar Matvejevu, apbalvoti ar Korovina pistolēm un pulksteņiem.
Tomēr lielākā daļa darbinieku, kuri piedalījušies vai bijuši saistīti ar Solovecu apšaušanām, ir arestēti un etapēti uz Maskavu. Tie ir bijuši: PSRS NKVD GUGB 10. cietumu nodaļas priekšnieks maskavietis Nikolajs (Luka) Antonovs-Grisjuks (Николай (Лука) Антонов-Грисюк), vēl viens maskavietis, valsts drošības vecākais majors, Ūdens transporta tautas komisāra vietnieks Veinštoks Jakovs Markovičs (Вейншток Яков Маркович). Arestēts ticis īpaši uz šo operāciju no Karlaga izsauktais Karagandas konclāģera 2.daļas priekšnieks Vsevolods Mihailovičs Krukovskis (Круковский Всеволод Михайлович); arestēts un Maskavā nogādāts Ļeņingradas apgabala prokurors, troikas loceklis B.P.Pozerns (Позерн Б.П.) Visi viņi Maskavā notiesāti, nošauti un nogādāti kremēt Donas kapsētas krematorijā kā spiegi un diversanti. Interesanti, viņus, kādreizējos Blohina darbiniekus, nošāvis tas pats Vasilijs Mihailovičs Blohins.
Blohina parakstīta līķu pavadzīme
Visi šie bijušie bendes – NKVDešņiki – ir dažādos gados reabilitēti. Galvenais Solovecu etapa nošaušanu Sandomorohā izpildītājs Matvejevs ar L.P.Berijas sankciju tomēr ir arestēts tā sauktās “Berijas rindu tīrīšanas” ietvaros. Matvejeva liktenis atšķirībā no daudziem citiem Solovecu bendēm ir iekritis labvēlīgs. Viņu Ļeņingradas Kara apgabala NKVD karaspēka Kara tribunāls ir pēc KPFSR KK 193-17 ‘a’ panta notiesājis uz 10 gadiem konclāģerī. Bet lietu pārskatot PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā viņa termiņš saīsināts līdz 3 gadiem. Apbalvojumi nav atņemti. Atsēdējis Volgolagā, pie kam izlaists pirms termiņa. Kara laikā viņš jau ir ieņēmis UNKGB iekšējā cietuma priekšnieka amatu, viņa iepriekšējiem apbalvojumiem pievienots Ļeņina ordenis. Palaikam atgriezies pie sava amata – šāvis notiesātos. Miris savā nāvē Brežņeva laikā.
Vēl viens Solovecu bende Garins (Гарин), pavisam apmēram 400 pašrocīgi nošauto, 1938.gada pavasarī ir pārcelts par konclāģera priekšnieku Karēlijā, 1940-ajā miris no sirdslēkmes, toties apglabāts ar godināšanu Novoģevičjes kapsētā.
Bende Rajevskis (Раевский), nošāvis apmēram 300 cilvēkus, ir ticis ar L.P.Berijas sankciju arestēts kā “viens no Solovku salā lāģernieku vidū pastāvējušas kontrrevolucionāras nemiernieku organizācijas vadītājiem”, sodu atsēdējis Užlagā, kur vadījis Soda punkta izolatoru. Pēc Hruščova veiktajām reabilitācijām atjaunots apakšpulkveža pakāpē. Bende Koļegovs (Коллегов), kurš arī gājis šajā lietā un galu galā nošauts, ir reabilitēts 1959.gadā.
Visi šie bendes šodien arī tiek saukti par “Staļina represiju upuriem”! Viens otrs ir FSB slavas zālē! Tādi lūk tev, Krievija, ir slaveni varoņi, ar ko lepoties netrūkst. Un tagad saprotu kāpēc Borisam Ņemcovam neatradās vieta Nevoģevičjes kapsētā – vēlāk pietrūktu vietas bendēm!
http://pmem.ru/index.php?id=4188
http://totall.info/lenta/08R37JAH.html
REPATRIĒTIE LEĢIONĀRI
1945.g. DEPORTĒTO LATVIEŠU LEĢIONĀRU LIKTENIS. Elinora Lipere. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr&fbclid=IwAR21GzrUolR0e1puGnmhyoVxYDs-3Bt4_fR0p0f6Um3EoJ8-JB7jwu-dBfE#panel:pa|issue:/p_000_ylbf1950n38|article:DIVL9|issueType:P
…Par baltiešu leģionāru likteni visumā savā grāmatā „Vienpadsmit gadu padomju cietumos un nometnēs” ziņas dod holandiešu medicīnas studente ELINORA LIPERE, kas tikai 1948.g. jūnijā izkļuva no Krievijas. 11 gados, ko viņa pavadījusi cietumos un Kolimas vergu nometnēs, viņa ir satikusi dažādus latviešus -1937./38. g. tīrīšanās cietumā nokļūst vecie latviešu komūnisti un viņu piederīgie – Lipere sastop MEŽLAUKA un Kolimas dibinātāja BĒRZIŅA sievu, 1941.g. nāk deportēto baltiešu vilnis, bet 1944./45. gadā Kolimā nonāk latviešu leģionāru transporti: vispirms leģionāri strādā zelta raktuvēs, tad viņus atbrīvo no nometnēm, bet patur Kolimā kā kolonistus. Šī grupa dabūjusi īpašu nosaukumu – „speciālais kontingents” (спецконтингент). Kad 1946.g. beidzot atbrīvo Liperi, kas par „kontrrevolūcionāru darbību” piespriesto 5 gadu vietā pavadījusi jau cietumos un Kolimas nometnēs 10 gadu, viņa atceļā no Magadanas nokļūst mazā ostā Buchtā Nachodkā, kur uzzina par apcietināto baltiešu karavīru izmisuma ceļu. „Kara laikā,” raksta Elinora Lipere, „Vladivostoku izsludināja tikai par kara ostu. Tādēļ likvidēja turienes transita nometni un ieslodzītos pārcēla dienas brauciena attālumā uz ziemeļiem kādā Klusā okeāna ostā, Nachodkas līcī. (Бухта Находка) Turienes apstākļi turpināja Vladivostokas tradicijas. Blakšu apsēstas, līdz neiespējamībai pārpildītas barakas, pretīgs ēdiens un tāds pats ūdens trūkums kā Vladivostokā. Šie drausmīgie apstākļi reiz bija par iemeslu terrora aktam, ko padomju prese, protams, noklusēja. 1945.g. pēc Baltijas valstu (atkārtotās) pievienošanas Krievijai apcietināja tūkstošiem šo tautu jauniešu, apvainojot viņus par sadarbību ar vāciešiem un iestāšanos Vērmachtā. Tiešām, lielai daļai no viņiem bija plecā ietetovēta asins grupas zīme, kas norādīja uz viņu piederību pie (Waffen) SS, bet tur bija arī gluži jauni zēni, kas bija paņemti no skolas sola un ieskaitīti vācu armijas palīgdienestā. Viņus visus bez izņēmuma aizveda uz Buchtu Nachodku un no turienes uz Kolimu. Tikai tur, ceļa galā, vajadzēja notikt izmeklēšanai un tiesas spriedumam. Sākumā viņus novietoja krievu darba nometnēs, (ārzemniekus parasti izolē atsevišķās nometnēs), kur viņi dzīvoja savās barakās, bet strādāja zelta raktuvēs kopā ar citiem. Vienu pēc otra viņus aizveda uz cietumu īsai izmeklēšanai un pēc tam, kad tā bija pabeigta, viņus sistēmatiski notiesāja ar 10 gadu brīvības atņemšanu par valsts nodevību (pad-sodu likama 58.pants – kontrrevolūcija”, 1.paragr. – „nodevība”). Šo procedūru piepēži apturēja 1946.g. pirmajā pusē. lemeslu, protams, neviens nezināja, bet ļaudis minēja, ka noticis kāds spiediens un iejaukšanās no ārzemēm. Lai nu tas būtu kā būdams, bet spriedumu vairs nebija, un tos, kas vēl nebija notiesāti, atbrīvoja. Viņus tomēr nepielīdzināja brīvajiem iedzīvotājiem: viņi ieguva apzīmējumu SK, viņus novietoja kopējās barakās un viņiem bija jāpaliek noteiktās dzīves vietās, ko nodrīkstēja atstāt. Lai gan viņi skaitījās brīvi pilsoņi, viņi bija spiesti strādāt zelta raktuvēs, bet viņiem bija tā pati alga un tas pats darba laiks kā brīvajiem strādniekiem. Visus SK, kas nebija pārvesti uz Kolimu, Buchtā Nachodkā atbrīvoja un novietoja ostas darbos. Man stāstīja, ka 1946.g. pavasarī Buchtas Nachodkas iestādes saņēmušas anonīmu vēstuli, kas uzaicināja vairāk nepārvest apcietinātos uz Kolimu un izvākt cietumniekus no Buchtas Nachodkas. Tai pašā laikā ostā stāvēja okeāna tvaikonis „Daļstroi”, sagatavots braucienam uz Magadanu; krava bija, kā parasts, puse cietumnieku, puse spridzināmās vielas zelta raktuvēm. Vairākas tonnas šo spridzekļu – ammonija – atradās jau kravas telpās, kur vēl nebija novietoti cilvēki. Bija apmēram pl.12 dienā, un uz kuģa atradās tikai kapteinis, kad kuģis uzsprāga gaisā.
[Министр внутренних дел СССР Круглов — Сталину, Берии, 14 августа 1946 [Взрыв парохода «Дальстрой» и последствия его для истории ГУЛАГа // Материалы сайта «Радио Свобода» Проверено 11 декабря 2009 г.]: В результате пожара и взрыва в бухте Находка уничтожен пароход «Дальстрой» и все находившиеся на нём грузы в количестве: взрывчатки – 917 тонн, сахара – 113 тонн, разных промтоваров – 125 тонн, зерна – 600 тонн, металла – 392 тонн, а всего на сумму 9 млн рублей; на сгоревших складах Дальстроя уничтожено различных промышленных и продовольственных грузов на сумму 15 млн руб. и взрывчатки на сумму 25 млн руб. Во время взрыва парохода «Дальстрой» убито и умерло от ран 105 человек, в том числе: военнослужащих – 22, гражданского населения – 34, заключённых – 49; ранено и находится в лечебных заведениях 196 человек, в том числе: военнослужащих – 55, гражданского населения 78 и заключённых 63.] …
1945.g. DEPORTĒTO LATVIEŠU LEĢIONĀRU LIKTENIS. Elinora Lipere. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr&fbclid=IwAR21GzrUolR0e1puGnmhyoVxYDs-3Bt4_fR0p0f6Um3EoJ8-JB7jwu-dBfE#panel:pa|issue:/p_000_ylbf1950n38|article:DIVL9|issueType:P
…Par baltiešu leģionāru likteni visumā savā grāmatā „Vienpadsmit gadu padomju cietumos un nometnēs” ziņas dod holandiešu medicīnas studente ELINORA LIPERE, kas tikai 1948.g. jūnijā izkļuva no Krievijas. 11 gados, ko viņa pavadījusi cietumos un Kolimas vergu nometnēs, viņa ir satikusi dažādus latviešus -1937./38. g. tīrīšanās cietumā nokļūst vecie latviešu komūnisti un viņu piederīgie – Lipere sastop MEŽLAUKA un Kolimas dibinātāja BĒRZIŅA sievu, 1941.g. nāk deportēto baltiešu vilnis, bet 1944./45. gadā Kolimā nonāk latviešu leģionāru transporti: vispirms leģionāri strādā zelta raktuvēs, tad viņus atbrīvo no nometnēm, bet patur Kolimā kā kolonistus. Šī grupa dabūjusi īpašu nosaukumu – „speciālais kontingents” (спецконтингент). Kad 1946.g. beidzot atbrīvo Liperi, kas par „kontrrevolūcionāru darbību” piespriesto 5 gadu vietā pavadījusi jau cietumos un Kolimas nometnēs 10 gadu, viņa atceļā no Magadanas nokļūst mazā ostā Buchtā Nachodkā, kur uzzina par apcietināto baltiešu karavīru izmisuma ceļu. „Kara laikā,” raksta Elinora Lipere, „Vladivostoku izsludināja tikai par kara ostu. Tādēļ likvidēja turienes transita nometni un ieslodzītos pārcēla dienas brauciena attālumā uz ziemeļiem kādā Klusā okeāna ostā, Nachodkas līcī. (Бухта Находка) Turienes apstākļi turpināja Vladivostokas tradicijas. Blakšu apsēstas, līdz neiespējamībai pārpildītas barakas, pretīgs ēdiens un tāds pats ūdens trūkums kā Vladivostokā. Šie drausmīgie apstākļi reiz bija par iemeslu terrora aktam, ko padomju prese, protams, noklusēja. 1945.g. pēc Baltijas valstu (atkārtotās) pievienošanas Krievijai apcietināja tūkstošiem šo tautu jauniešu, apvainojot viņus par sadarbību ar vāciešiem un iestāšanos Vērmachtā. Tiešām, lielai daļai no viņiem bija plecā ietetovēta asins grupas zīme, kas norādīja uz viņu piederību pie (Waffen) SS, bet tur bija arī gluži jauni zēni, kas bija paņemti no skolas sola un ieskaitīti vācu armijas palīgdienestā. Viņus visus bez izņēmuma aizveda uz Buchtu Nachodku un no turienes uz Kolimu. Tikai tur, ceļa galā, vajadzēja notikt izmeklēšanai un tiesas spriedumam. Sākumā viņus novietoja krievu darba nometnēs, (ārzemniekus parasti izolē atsevišķās nometnēs), kur viņi dzīvoja savās barakās, bet strādāja zelta raktuvēs kopā ar citiem. Vienu pēc otra viņus aizveda uz cietumu īsai izmeklēšanai un pēc tam, kad tā bija pabeigta, viņus sistēmatiski notiesāja ar 10 gadu brīvības atņemšanu par valsts nodevību (pad-sodu likama 58.pants – kontrrevolūcija”, 1.paragr. – „nodevība”). Šo procedūru piepēži apturēja 1946.g. pirmajā pusē. lemeslu, protams, neviens nezināja, bet ļaudis minēja, ka noticis kāds spiediens un iejaukšanās no ārzemēm. Lai nu tas būtu kā būdams, bet spriedumu vairs nebija, un tos, kas vēl nebija notiesāti, atbrīvoja. Viņus tomēr nepielīdzināja brīvajiem iedzīvotājiem: viņi ieguva apzīmējumu SK, viņus novietoja kopējās barakās un viņiem bija jāpaliek noteiktās dzīves vietās, ko nodrīkstēja atstāt. Lai gan viņi skaitījās brīvi pilsoņi, viņi bija spiesti strādāt zelta raktuvēs, bet viņiem bija tā pati alga un tas pats darba laiks kā brīvajiem strādniekiem. Visus SK, kas nebija pārvesti uz Kolimu, Buchtā Nachodkā atbrīvoja un novietoja ostas darbos. Man stāstīja, ka 1946.g. pavasarī Buchtas Nachodkas iestādes saņēmušas anonīmu vēstuli, kas uzaicināja vairāk nepārvest apcietinātos uz Kolimu un izvākt cietumniekus no Buchtas Nachodkas. Tai pašā laikā ostā stāvēja okeāna tvaikonis „Daļstroi”, sagatavots braucienam uz Magadanu; krava bija, kā parasts, puse cietumnieku, puse spridzināmās vielas zelta raktuvēm. Vairākas tonnas šo spridzekļu – ammonija – atradās jau kravas telpās, kur vēl nebija novietoti cilvēki. Bija apmēram pl.12 dienā, un uz kuģa atradās tikai kapteinis, kad kuģis uzsprāga gaisā.
[Министр внутренних дел СССР Круглов — Сталину, Берии, 14 августа 1946 [Взрыв парохода «Дальстрой» и последствия его для истории ГУЛАГа // Материалы сайта «Радио Свобода» Проверено 11 декабря 2009 г.]: В результате пожара и взрыва в бухте Находка уничтожен пароход «Дальстрой» и все находившиеся на нём грузы в количестве: взрывчатки – 917 тонн, сахара – 113 тонн, разных промтоваров – 125 тонн, зерна – 600 тонн, металла – 392 тонн, а всего на сумму 9 млн рублей; на сгоревших складах Дальстроя уничтожено различных промышленных и продовольственных грузов на сумму 15 млн руб. и взрывчатки на сумму 25 млн руб. Во время взрыва парохода «Дальстрой» убито и умерло от ран 105 человек, в том числе: военнослужащих – 22, гражданского населения – 34, заключённых – 49; ранено и находится в лечебных заведениях 196 человек, в том числе: военнослужащих – 55, гражданского населения 78 и заключённых 63.] …
Bronšteins Valerijs Borisa d. PĀRVARĒŠANA. Izd.Adamant. 2004.
https://www.sakharov-center.ru/asfcd/auth/?t=page&num=2350
Uz Kolimu nosūtāmo ieslodzīto pārsūtīšanas nometne Vaņino bija netālu no Vaņino ostas, tas bija galvenais pārsūtīšanas punkts, kas savienoja milzīgo teritoriju Daļstroj PSRS ziemeļaustrumos ar pārējo valsti. Šā tikai NKVD-MVD orgāniem pakļautā autonomā apgabala galvaspilsēta bija Magadana… Galveno Daļstroja gan rūpniecības, konclāģeru un būvniecības, gan arī attiecību ar vietējām nacionālajām minoritātēm – čukčiem, jakutiem, korjakiem un citiem pārvaldi veica Daļstroja Galvenā pārvalde (Eduards Bērziņš bija nošauts jau 1938. gada 1. augustā Maskavā)… Vaņino osta atkusa tikai vasarā, tāpēc pārsūtīšanas lāģeris bija paredzēts ilgstošai ieslodzīto uzkrāšanai ziemā. Pašā ostā bija neliels strādnieku lāģeris krāvējiem un ostas apkalpojošam personālam. Pats pārsūtīšanas punkts bija ar augstu baļķu žogu, vairākām dzeloņdrāšu joslām un stāvkoku sargtorņiem apņemta liela teritorija. Tā bija sadalīta trijās iežogotās, tomēr savienotās zonās, kurās atradās barakas. Ārkārtas gadījumos zonas varēja noslēgt un to vai citu ieslodzīto grupu izolēt noteiktā aplokā. Ieeja lāģerī bija caur caurlaidi un lieliem divviru vārtiem. Ieejas kreisajā pusē bija mūra pastiprinātā režīma baraka. Tālāk bija liela un augsta koka ēka, iesaukta par staciju. Tur iekšā daudzstāvu nāras ar pieslejamām trepēm. “Stacija” kalpoja tikko pievestajiem etapiem, līdz sašķirošanai pa zonām un barakām.
Biju redzējis fašistu konclāģeri Maidanekā pie Ļubļinas. Tā bija kā atsevišķas karavīru kazarmas. Vaņinas lāģeris bija liels aploks, kur vienlaikus var sadzīt vairākus tūkstošus ieslodzīto, kas nepārvaldīti klaiņo pa teritoriju. Skaidrs, ka lāģerī valdīja “džungļu likumi” un citi tur nedarbojās. Tāpēc Vaņinas pārsūtīšanas lāģeris bija ieguvis bojā ejas vietas drūmo slavu, kur cilvēka dzīvība nenozīmē neko, un tavu pārtikas devu atņem tūlīt pēc saņemšanas. Kā stāstīja vecākie iemītnieki, 1948.g. vēl pirms mēneša, kad vēl nebija ieviesta lāģera iekšējā komendantūra no “sukām” (сука – kuce, ar uzraugiem sapinies ieslodzītais, likumīgais zaglis) ar Sašku Oļeiņikovu priekšgalā, zonā ik dienas badā, slimībās un slepkavībās gāja bojā vairāki simti cilvēku, kurus kaudzēm veda ārā kravas mašīnās. Oļeiņiks, varu ieguvis, ar saviem apmēram trīsdesmit cilvēkiem un piesaistot citus sukas kārtību ieveda ātri, ar, burtiski, rungas disciplīnu. Par jebkādu kārtības pārkāpumu sitiens ar dzelzs stieni, kas ietīts segas gabalā. Toties tad katrs ieslodzītais savu likumīgo melnās jēlās maizes gabalu saņēma. Atklātas laupīšanas un slepkavošanas vairs nebija. Bojā gājušo skaits manāmi samazinājās, lai gan līķu mašīna kursēja kā agrāk, katru dienu vācot un izvedot no zonas līķus. … Baraka bija pārpildīta tāpat kā viss lāģeris… Vaņinā “balli vadīja” jeb izrīkoja sukas, tā ka visādi zaglēni, kā suku mācekļi vai uzpirktie pieklusa un neizleca. Lielie zagļi sēdēja pastiprinātā režīma barakā un viņus pamazām pataisīja par sukām vai nosita, bet sīkākie savu sugu slēpa, tāpēc es neko neizdomāju, savu nozīmīgumu nepārvērtējot teicu “Esu frajers (jauniņais)” ar iesauku Students”. Tas visus vaicātājus apmierināja. …
Jankovskis Valerijs Jurjevičs. ILGĀ ATGRIEŠANĀS. Izd. Verhņevolžskā, 1991.
https://www.sakharov-center.ru/asfcd/auth/?num=6277&t=page
Mani tiesāja 1946.gada oktobrī. … Drīz pielīmējos “darbā”: sākumā kā balandas (ieslodzījuma zupas) iznēsātājs, pēc tam kā līķu apzadzējs. Balandu mēs ar pārinieku iznēsājām lielā koka mucā. Saņēmām virtuvē, izbāzām caur loku lielu rungu, ņēmām to uz pleca un nesām pa barakām. Apgādājām arī tālās barakas, kur bija savākti baltieši – lietuvieši, latvieši, igauņi. Gaišmataini, nerunīgi, kaut kādi klusi un paklausīgi. Redzams, jau pa ceļam zemākais slānis (битая шпана) šiem nepieradušajiem cilvēkiem bija atņēmis visu ko vien var – viņiem nebija ne bļodiņu, ne karošu, ne katliņu, lai gan bija gērbti pusmilitārā formā ar laiviņcepurēm galvās. Viņi spiedās kopā garas telts stūrī, klusi turot zem kausa savas laiviņas. Jēlas maizes gabals un divi kausi šitās siltās žurgas dienā – diez vai ilgi izturēsi?
Un pēc kara:
LATVIJAS PSR IEKŠLIETU MINISTRA AUGUSTA EGLĪŠA ZIŅOJUMS PAR LPSR IEKŠLIETU MINISTRIJAS DARBĪBU 1949.GADA 25.MARTA DEPORTĀCIJAS AKCIJAS LAIKĀ.
[dokumenta tulkojums latviešu valodā]
PILNĪGI SLEPENI
Rīgā 1949.gada 24.aprīlī
Nr.1/383
PSRS iekšlietu ministram ģenerālpulkvedim
biedram KRUGLOVAM
Maskavā
DIENESTA ZINOJUMS
par Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas paveikto darbu saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pavēli Nr.00225 – 1949. gadā
Pēc Jūsu pavēles Nr.00225 saņemšanas mēs kopā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvaroto ģenerālmajoru biedru Ratušniju sastādījām detalizētu plānu par pavēlē noteiktajiem organizatoriskajiem un operatīvajiem pasākumiem: par operācijas laikā nepieciešamās sabiedriskās kārtības nodrošināšanu republikas pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās; par izsūtāmo iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu aizsardzību; par kontaktu nodibināšanu ar robežapsardzības karaspēka komandantūrām un kopēju pasākumu veikšanu, lai noslēgtu valsts robežu; par ešelonu pavadīšanas grupu komplektēšanu un virsnieku sastāva izvēli; par izsūtāmo iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem; par ešelonu nodrošināšanu ar naudas un citiem materiālajiem līdzekļiem; par autotransporta mobilizēšanu Valsts drošības ministrijai un tieši mūsu vajadzībām, lai nogādātu konvoju un operatīvās grupas pie ešeloniem, un par virkni citiem ar operāciju saistītiem jautājumiem.
Saskaņā ar plānu š.g. 18.martā tika sasaukta instruktāžas apspriede ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem, bet 19.martā – ar tiem virsniekiem, kuri tika nozīmēti par iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem.
Viss organizatoriskais darbs pamatā tika pabeigts līdz 20.martam.
Ieskaitot virsniekus, kas bija komandēti par ešelonu priekšniekiem no kaimiņu Iekšlietu ministriju pārvaldēm, un no Maskavas atbraukušo medicīnisko personālu, ešelonu pavadīšanas grupā no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas virsnieku sastāva tika nozīmēti: par ešelonu priekšniekiem – 14 cilvēki, par priekšnieku vietniekiem operatīvajā un saimniecības darbā – 66 cilvēki, par ārstiem – 12 cilvēki un par medmāsām – 2 cilvēki, bet pavisam – 94 cilvēki.
Par ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem tika nozīmēti – 33 cilvēki un par izsūtāmo iekraušanas punktu priekšniekiem – 32 cilvēki. Lai sagatavotu katra vagona izsūtāmo sarakstus, viņiem palīgā no LPSR Iekšlietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu aparātiem tika norīkoti 150 Iekšlietu ministrijas darbinieki no sieviešu un tehniskā personāla vidus.
Lai aizsargātu iekraušanas punktus un to rajonā nodrošinātu sabiedrisko kārtību, no virsnieku un operatīvā sastāva tika iedalīti 185 cilvēki.
Tādējādi iekraušanas un ešelonu formēšanas punktos operācijas veikšanas laikā pavisam no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas virsnieku un operatīvā sastāva strādāja 494 cilvēki.
Konvoja un ešelonu pavadīšanas grupas nogādāja pa dzelzceļu un ar autotransportu uz vietām naktī no 23.marta uz 24.martu, izņemot uz 3 ešeloniem, kas tika formēti Rīgas apkārtnē, uz kurieni konvojs tika nogādāts tieši pirms operācijas 24.marta vakarā.
Uz vietām līdz operācijas sākumam tika nodrošināta konvoja izolācija no vietējiem iedzīvotājiem.
24.marta vakarā viss Iekšlietu ministrijas apriņķu un pilsētu orgānu un milicijas personālsastāvs tika norīkots kazarmu stāvoklī un tika uzsākti pasākumi saskaņā ar sagatavotajiem plāniem.
Saskaņā ar Jūsu dotajiem norādījumiem pēc Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas lūguma tika sniegta būtiska palīdzība, lai veiktu pašu arestēšanas operāciju izsūtīšanai, tādēļ no Iekšlietu ministrijas virsnieku, operatīvā un ierindnieku sastāva un milicijas tika izbrīvēti un operācijas laikā Valsts drošības ministrijas rīcībā nodoti 1400 cilvēki, no kuru vidus par operatīvo grupu priekšniekiem – 602 cilvēki.
Valsts drošības ministrijai sevišķa palīdzība bija nepieciešama Rīgā, kur trūka vairāk nekā puse operācijai nepieciešamo spēku. Mēs Rīgā, mobilizējot visu personālsastāvu, Valsts drošības ministrijas rīcībā iedalījām – 452 virsniekus un 244 Iekšlietu ministrijas virsnieku skolas un milicijas skolas kursantus, bet pavisam – 696 cilvēkus. No viņiem par grupu priekšniekiem tika izmantoti 287 virsnieki. Mūsu operatīvās grupas Rīgā arestēja izsūtīšanai 351 ģimeni jeb 58% no kopējā pilsētā izsūtīšanai arestēto skaita.
Apriņķos no mūsu darbiniekiem kā operatīvie grupu priekšnieki darbojās 15 virsnieku. Katrs no viņiem vidēji arestēja izsūtīšanai 3-4 ģimenes, bet pavisam – 1032 ģimenes.
Turklāt Valsts drošības ministrijai kā bruņots spēks tika nodots vairāk nekā 400 milicijas atbalsta brigāžu locekļu.
Neraugoties uz to, ka dažos apriņķos (Krāslavas, Cēsu u.c.) mūsu operatīvajām grupām tika iedalīti no iekraušanas vietām visattālākie un bandītisma skartie pagasti, visi uzdevumi tika izpildīti sekmīgi un bez jebkādiem starpgadījumiem. Pie tam, mūsu darbinieki vairākos gadījumos neaprobežojās tikai ar nepareizo adrešu vai to personu bēgšanas fiksēšanu, kuras bija paredzētas izsūtīšanai, bet tūlīt veica aktīvus pasākumus viņu atrašanai.
Tā, piemēram, Iekšlietu ministrijas Krāslavas apriņķa daļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants biedrs Petraņecs, konstatējis, ka kulaka Plintas ģimene operācijas priekšvakarā ir aizbēgusi, aktīvi meklējot, atrada 2 šīs ģimenes locekļus, kuri bija paslēpušies mežā labi nomaskētā bunkurā, bet viens cilvēks tika atrasts kaimiņu pagasta viensētā, paslēpies tukšā mucā.
Rīgā, pateicoties Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas kursanta b. Rumpja modrībai, tika novērsta izsūtāmā bruņota pretošanās operatīvajai grupai. Tajā momentā, kad viņš izrāva “Parabellum” sistēmas pistoli, biedrs Rumpis ar noteiktu rīcību viņu atbruņoja, nedodot iespēju lietot ieroci.
Vairākos apriņķos Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri izpildīja uzdevumu sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, pēc savas personīgās iniciatīvas uz ceļiem un apdzīvotajās vietās aizturēja aizdomīgās personas, kuras, kā to noskaidroja pārbaudes, bija izvairījušās no izsūtīšanas. Tā, piemēram, Cēsu apriņķa milicijas darbinieki izsūtīšanas operācijas dienās aizturēja pavisam 12 izbēgušas ģimenes – 39 cilvēkus, kā arī 31 vieninieku, Valmieras apriņķi aizturētas 2 ģimenes, no tām viena bija aizbēgusi no Rīgas apriņķa, un 2 vieninieki utt.
Mēs Valsts drošības ministrijai sniedzām arī lielu palīdzību autotransporta mobilizēšanai operācijas vajadzībām.
Rīgas pilsētā ar Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas palīdzību tika mobilizētas 700 automašīnas un 7 apriņķos – 566 automašīnas, bet pavisam 1266.
Mobilizēšana tika veikta ar ieganstu, ka ir nepieciešams steidzami transportēt valdības kravas pavasara sējas kampaņai, un tika izpildīta organizēti un Valsts drošības ministrijas noteiktajos termiņos. Jāatzīmē, ka vairākos apriņķos, kur Valsts drošības ministrijas apriņķu daļu vadība, acīmredzot konspirācijas nolūkos, Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas pakalpojumus neizmantoja un mobilizēšanu veica tieši ar padomju un partijas orgānu palīdzību, mobilizēšanas plāni netika izpildīti. kas iespaidoja izsūtāmo savlaicīgu izvešanu.
Operācijas laikā apstiprinājās mūsu rīcībā esošās ziņas, ka iedzīvotāji jau iepriekš zināja par gaidāmo izsūtīšanu. Pasākuma atklāšanu varēja radīt tas, ka Valsts drošības ministrija savus operatīvos darbiniekus un Valsts drošības ministrijas karaspēku izsūtīja jau 7-10 dienas pirms operācijas, nenodrošinot viņu pilnīgu izolāciju no iedzīvotājiem.
Uz vietām nosūtītie kareivji un darbinieki brīvi staigāja pa viensētām un apdzīvotajām vietām, kas, bez šaubām, varēja izraisīt piesardzību un aizdomas.
Tā, piemēram, Bauskas apriņķī pēc Valsts drošības ministrijas operatīvās grupas ierašanās sāka izplatīties baumas par bijušo šucmaņu un aizsargu gaidāmo izsūtīšanu uz Sibīriju, bet Bauskas pilsētā mūsu darbinieki izņēma vairākas skrejlapas, kurās ar roku bija rakstīti šādi vārdi: “Nāvi boļševikiem un viņu rokaspuišiem! Sitiet krievus, lai neviens no viņiem Bauskā nepaliktu dzīvs! Gudža (bandītu grupas vadītājs) atrodas Bauskā un vadīs uzbrukumu.” Paraksts: “Bauskas komiteja”.
Ilūkstes, Rēzeknes, Ludzas un citos apriņķos vairākas dienas pirms operācijas bija novērojams, ka daļa iedzīvotāju pastiprināti iepērk sāli, sērkociņus, velteņus un produktus. Ludzā vairāki izsūtāmie operatīvās grupas sagaidīja jau apģērbušies un sakravājušies.
Pamatojoties uz mūsu rīcībā esošajiem faktiem, var domāt, ka par gaidāmo operāciju iedzīvotājus, iespējams, brīdināja arī daži Valsts drošības ministrijas darbinieki. Tā, piemēram, 2 nedēļas pirms operācijas pie Daugavpils apriņķa Līksnas pagasta Veikulēnu sādžā dzīvojošā kulaka Donata Rubina no Rīgas atbrauca viņa radinieks – Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieks vecākais leitnanta Rubins. Pēc tam kulaks Rubins izpārdeva savu mantu un 10 dienas pirms operācijas no sādžas aizbēga.
Tā paša pagasta Lielo Mukānu sādžā dzīvoja kulaks, bijušais aizsargu apakšvienības komandieris Ludvigs Mukāns, pie kura bieži ciemos atbrauca Valsts drošības ministrijas Daugavpils apriņķa daļas darbinieks Garkuļs. Pirms operācijas kulaks Mukāns aizbēga.
Tādu faktu, kad izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda vai likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz.
Daudzās saimniecībās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēgusi jau pirms operācijas. Tā, piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izsūtīšanai paredzētā darbaspējīgo vīriešu skaita. Valkas apriņķī no ešelonā Nr.97 327 iekrautajiem izsūtāmajiem vīrieši bija tikai 26%, no kuriem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā aizbēga 20 no izsūtīšanai paredzētajām ģimenēm un daudz vieninieku – jauniešu.
Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā kopš operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.
Par operācijas nepietiekamo sagatavotību liecina arī vairāki fakti par sarakstos minētajām “mirušajām dvēselēm”. Tā, piemēram, Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta sarakstā kā pret padomju varu noskaņotais kulaks bija iekļauts Andrejs Veceļs. Operācijas laikā noskaidrojās, ka Veceļs nomiris jau 1928.gadā. Daugavpilī kā kulaku vajadzēja izsūtīt Labunski, kurš jau 1948.gadā bija notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.
Ludzā, Rēzeknē un citās pilsētās vairākos gadījumos pēc norādītajām adresēm meklētās personas nekad nebija dzīvojušas vai jau pirms vairākiem gadiem bija aizbraukušas uz citiem apriņķiem un rajoniem. Rīgā no 406 adresēm, kuras bija iedotas mūsu operatīvajām grupām, 25 izrādījās nepareizas – un norādītās ģimenes tur nekad nebija dzīvojušas.
Sarakstos bija ierakstītas arī tādas personas, kuras nebija pakļautas izsūtīšanai. Tā, piemēram, operatīvā grupa, kas Kalupes pagastā ieradās izsūtīšanai paredzētās pilsones I.Ivanovas mājā, tur sastapa viņas dēlu, Padomju armijas virsnieku majora dienesta pakāpē. Izrādījās, ka vēl 3 pilsones Ivanovas dēli dien Padomju armijā.
Naujenes pagastā sarakstā bija iekļauts D.Krūmiņš, Tēvijas kara dalībnieks, kuram ir valdības apbalvojumi.
Vairākos gadījumos kulaku ģimeņu sarakstos bija ierakstīti strādājošie kalpi.
Bija arī gadījumi, kad izsūtīja sievietes – daudzbērnu mātes, kurām bija valdības apbalvojumi, un Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības biedrus.
Vairākos gadījumos mūsu iekraušanas punktu priekšnieki ar Valsts drošības ministrijas iekraušanas komandantu un partijas apriņķu komiteju sekretāru palīdzību pārbaudīja saņemtos iesniegumus par nepareizu izsūtīšanu un panāca to personu atbrīvošanu, kuras bija paņemtas kļūdas dēļ. Taču vairumā gadījumu Valsts drošības ministrijas komandanti pret tādiem iesniegumiem izturējās formāli un tos noraidīja bez pārbaudes, galvenokārt tikai izrādot interesi par “limita” izpildīšanu.
Pārpratumus un nesaprašanos ar Valsts drošības ministrijas darbiniekiem radīja arī nekārtīgi sastādītie izsūtāmo ģimeņu saraksti ar neskaidriem uzvārdiem, bez vecuma, dzīvesvietas norādes utt., pēc kuriem pieņemšanu nevarēja izdarīt, uz ko tomēr pastāvēja Valsts drošības ministrijas pārstāvji.
Ne vienmēr izsūtāmajiem bija iespēja savākt un paņemt līdzi viņiem atļauto bagāžu, jo Valsts drošības ministrija sagatavošanās laiku bija noteikusi vienu stundu, kura uz vietām patvaļīgi tika saīsināta līdz 45 minūtēm, bet dažas operatīvās grupas to samazināja pat līdz 15 minūtēm. Tādēļ vairākos gadījumos ešelonu un iekraušanas punktu priekšnieki bija spiesti atteikties no to cilvēku pieņemšanas, kuri bija izvesti bez pietiekama apģērba, gultas piederumiem un produktiem, un pieprasīt atļautās bagāžas atgādāšanu. Taču Valsts drošības ministrijas darbinieku formālās izturēšanās dēļ ne vienmēr to izdevās panākt.
Vairākos apriņķos Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu vadības un Valsts drošības ministrijas starpā radās pārpratumi, kas ietekmēja operācijas saskaņoto gaitu un kuru iemesls bija tas, ka valsts drošības orgāni, veicot operācijas sagatavošanu, slēpa no Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu vadības savus pasākumus, to vidū savus aprēķinus par mūsu orgānu personālsastāvu. Tas noveda pie tā, ka, sākot operāciju, viņi, atsevišķos gadījumos izdarot spiedienu uz Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem ar partijas apriņķu komiteju palīdzību (Gulbenes, Ventspils u.c. apriņķi), pieprasīja, lai viņu rīcībā nodotu gandrīz visu Iekšlietu ministrijas personālsastāvu, nerēķinoties ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu plāniem sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un iekraušanas punktu darbā.
Ilūkstes apriņķī Valsts drošības ministrijas apriņķa daļa bez Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas priekšnieka atļaujas iekļāva operācijā vienīgo Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas automašīnu [..].
Vairākos apriņķos, neraugoties uz pastāvošo norunu, ka milicijas iecirkņu pilnvarotie pagastos operācijai netiks piesaistīti, jo viņiem bija uzdota sabiedriskās kārtības nodrošināšana, Valsts drošības ministrijas darbinieki viņus tomēr patvaļīgi izmantoja izsūtāmo konvojēšanai. Tas noveda pie tā, ka vairākos pagastos operācijas dienās nebija neviena mūsu darbinieka.
Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšnieku darbu un savlaicīgas informācijas saņemšanu par stāvokli apriņķī un iekraušanas punktos ārkārtīgi apgrūtināja tas, ka pēc PSRS valsts drošības ministra vietnieka ģenerālleitnanta biedra Ogoļcova rīkojuma visi Iekšlietu ministrijas telefoni apriņķos tika atslēgti un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšnieku telefona sarunas bija ierobežotas.
Šī cēloņa dēļ mēs nevarējām savlaicīgi saņemt informāciju par iekraušanas punktu darbu un laikus šo darbu normalizēt.
Šajā jautājumā Valsts drošības ministrijas darbinieku patvaļa dažos apriņķos ieguva izkropļotas formas. Tā, piemēram, Ogres apriņķī visi Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas telefoni bija pilnīgi atslēgti 2 diennaktis, pat sarunām ar Valsts drošības ministrijas apriņķa daļu un partijas apriņķa komiteju. Daugavpils apriņķī biju atslēgti pilsētas un apriņķa milicijas priekšnieku, cietuma priekšnieka un Iekšlietu ministrijas karaspēka garnizona priekšnieka telefoni [..]. Aizputes un citos apriņķos Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem sarunas apriņķa iekšienē bija atļautas, taču sarunas ar ministriju divas diennaktis bija aizliegtas.
Pēc mūsu izsaukumiem no Rīgas vairākos apriņķos savienoja nevis ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem, bet gan ar Valsts drošības ministrijas apriņķu daļām vai partijas apriņķu komitejām.
Mūsu vairākkārtējie lūgumi šajā sakarā Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadībai un ģenerālleitnantam biedram Ogoļcovam stāvokli neizmainīja, un tikai 26.marta vakarā sakari ar vairumu Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu tika atjaunoti.
Tāds stāvoklis radīja zināmu nervozitāti Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu darbu un attiecībās ar Valsts drošības ministrijas vietējiem orgāniem.
Neraugoties uz to, ka iepriekšminēto cēloņu dēļ vairuma ešelonu iekraušana aizkavējās par divām un vairāk diennaktīm, visā šajā laikā nevienā iekraušanas punktā un ešelonā nekādu starpgadījumu un incidentu nebija.
[..]
Sakarā ar izsūtīšanu iedzīvotāju vidū sāka izplatīties dažādas provokatoriskas, pretpadomju baumas. Tā, piemēram, Rēzeknes apriņķī izplatās baumas, ka tas ir tikai sākums, jo no Latvijas esot jāizved 70% latviešu, bet viņu vietā uz Latviju pārvietošot iedzīvotājus no citām republikām.
Visās vietās izsūtīšanu, atsaucoties uz izsūtīšanu 1941.gadā, saista ar it kā iespējamo karu tuvākajā nākotnē.
Pilsētās izplatās arī baumas, ka galvenokārt izsūta vecīšus, vecenītes un bezdarbniekus.
Daugavpils apriņķī vairākos pagastos tūdaļ pēc operācijas sākās masveidīga iesniegumu iesniegšana par iestāšanos kolhozos.
[..]
Mūsu darbinieki iekraušanos punktos saņēma vairākus izsūtāmo iesniegumus par atsevišķu Valsts drošības ministrijas darbinieku un kareivju marodierismu, veicot arestēšanu.
Tā, piemēram:
Talsu apriņķī Stendes stacijā no izsūtāmās tika saņemts iesniegums par to, ka viņai no mašīnas nozagts maiss ar produktiem.
Veicot pasākumus, mūsu darbinieki noskaidroja, ka maisu nozaguši divi Valsts drošības ministrijas kareivji un mašīnas šoferis [..].
Jelgavas stacijā tika saņemts iesniegums par to, ka Valsts drošības ministrijas darbinieki, kas veica arestus izsūtīšanai, no viena pilsoņa paņēmuši 400 rubļu, bet vienai pilsonei atņēmuši pulksteni [..].
Jēkabpils apriņķī, Daugavas stacijā, pēc iesēšanās vilcienā pilsonis J.Bērziņš atklāja, ka no 2 maisiem viņam nozagts apģērbs, kura vietā maisi piebāzti ar kūtsmēsliem. Kā tika noskaidrots, Valsts drošības ministrijas darbinieku un kareivju operatīvā grupa pēc pilsoņa Bērziņa aresta izsūtīšanai nogādāja viņu savākšanas punktā, bet ar viņa mantām aizbrauca uz citu viensētu un šajā laikā arī izdarīja mantu zādzību.
[..]
Visos iekraušanas punktos ešelonu sastāvi tika padoti savlaicīgi, iekārtoti un labā stāvoklī, izņemot 5 ešelonus (Nr. Nr.97332, 97334, 97342, 97348 un 97351), kuros vispār nebija katram vagonam paredzēto spaiņu. Pirmais ešelons Nr.97329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25.martā pulksten 15 un 47 minūtēs, pēdējais – Nr.97340 no Jelgavas – 28.martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildvilciens – 33.ešelons (Nr.97383) no Rēzeknes – 30.martā pulksten 10 un 08 minūtēs.
Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, kopskaitā 41 862 cilvēki, t.sk. -11 529 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Jāpiezīmē, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu sarakstu sastādīšanas pirms pašas ešelonu nosūtīšanas Valsts drošības ministrijas darbinieki noņēma nepamatoti izsūtīšanai paredzētos, kā arī iekrāva no jauna atvestos un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos.
Latvijas PSR iekšlietu ministrs
A.Eglītis
Avots: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Red. E.Pelkaus. Rīga: Nordik, 1991. 590 lpp.>Nr.146, 283.-290.lpp.
Publicēts arī: Riekstiņš, J. Par 1949.gada 25.marta genocīda akciju. Latvijas Vēstnesis. 1999., 25.martā.
Ievietots: 10.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.
Glabāšanas vieta: Krievijas Federācijas Valsts arhīvs, 9479.f., 1.apr., 475.l., 143.-153.lp. Oriģināls. http://www.historia.lv/dokumenti
1949.gadā ar Sarkanā Karoga ordeni par deportāciju sekmīgu izpildi apbalvoti šādi LPSR iekšlietu un valsts drošības ministrijas darbinieki:
1. pulkvedis Vasiļjevs Vladimirs Vasīlija d. (1902.g.), valsts drošības ministrijas darbinieks;
2. pulkvedis Vēvers Jānis Jāņa d.(1899.g.), valsts drošības ministra vietnieks operatīvajā darbā;
3. majors Zujāns Ivans Donāta d. (1910.g.), VDM 2N daļas (cīņa pret nacionālajiem partizāņiem) priekšnieks;
4. pulkvedis Kozins Viktors Nikolaja d. (1909.g.), VDM 2.daļas (pretizlūkošana) priekšnieks;
5. milicijas 3.ranga komisārs Košeļevs Aleksejs Alekseja d. (1906.g.), iekšlietu ministra vietnieks;
6. kapteinis Larjutins Mihails Pāvela d. (dz.gads nav zināms), VDM Kuldīgas apriņmķa nodaļas priekšnieks;
7. ģenerālmajors Noviks Alfons Andreja d. (1908.g.), valsts drošības ministrs;
8. milicijas pulkvedis Platais Nikolajs Kārļa d. (dz.gads nav zināms), iekšlietu sistēmas atbildīgs darbinieks;
9. kapteinis Reinholds Pēteris Jāzepa d. (1910.g.), VDM Madonas apriņķa nodaļas priekšnieks;
10. kapteinis Tutins Vincs Antona d. (1914.g.), bijis VDM Valmieras apriņķa daļas priekšnieks, vēlāk VDM 2N daļas priekšnieka vietnieks;
11. kapteinis Šalms Jēkabs Miķeļa d. (dz.gads nav zināms), VDM Aizputes apriņķa daļas priekšnieks;
12. pulkvedis Širinskis Fjodors Zaharija d. (dz.gads nav zināms), strādājis VDM struktūrā Madonas apriņķī;
13. ģenerālmajors Eglītis Augusts Pētera d. (1896.g.), iekšlietu ministrs;
14. apakšpulkvedis Jaunpetrovičs Kārlis Ivana d. (1902.g.), VDM Liepājas daļas priekšnieks.
Kopumā par operāciju visā PSRS piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. “Pravdā” publicētais saraksts papildināts ar virsnieku dzimšanas gadiem un ieņemamo amatu akcijas laikā.
Drīz pēc deportāciju laikā veiktajiem varoņdarbiem visi apbalvotie tikuši paaugstināti amatā. Tagad šie cilvēki ir miruši.
NB! Ne mazāk kā 34% no 1941.gadā deportēto kopskaita un 12% no 1949.gadā deportētajiem izsūtījumā gājuši bojā
http://nekropole.info/lv/events/LPSR-IeM-A-Eglisa-slepens-zinojums-par-LPSR-IeM-darbibu-1949gada-25marta-deportaciju-akcijas-laika#.Vgk4A-WP-Uw.twitter
Turpmāk gatavības secībā sekos nošauto, konclāģerus izdzīvojušo un daļa deportēto saraksti ar šādu pašu nosaukumu, pēc uzvārdiem.
==============================
Komentārs, ko atjaunoju pēc ieraksta restaurācijas:
basicrulesoflife
- gada 28. apr·basicrulesoflife.wordpress.com
Paldies par mēģinājumu, kā Jūs pats rakstāt, attēlot notikumus iespējami tuvu patiesībai. Nevis vispirms citus apsūdzēt (patiesību par viņiem, protams, drīkst teikt), bet uz sevi palūkoties, un par savu patiesīgumu, taisnīgumu un godīgumu rūpēties. Tā mēs tiksim tālāk. Imants Vilks.
Mazās piezīmes + 