NELIETĪGIE SAMARIEŠI. Mīts par brīvo tirgu un kapitālisma slepenā vēsture. Hadžūns Čangs. 2008.g. decembris

(Reālās ekonomikas ābece Katram. Īstenība pret neoliberāļu brīvā tirgus blefu. Hadžūns Čangs: “Viscaur grāmatā esmu izteicis daudzus detalizētus priekšlikumus par to, kā gan nacionālā, gan globālā politika būtu jāmaina visās jomās, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm attīstīties”. Autors aplūko gadījumus, kad praksē vispārpieņemtas ekonomiskās teorijas tiek maldinoši vispārinātas, lai gan mēdz būt tikai “puse no stāsta” – īstenībā neatbilst realitātei. Viņa tekstā bieži sastapsit “var būt un var nebūt pareizi; viss atkarīgs no …”. Šī grāmata “varētu būt ar virsrakstu “Ekonomika reālajā pasaulē””, Noams Čomskis.

Elektroniskās grāmatas formātā fb2 tā ir brīvi pieejama https://e-gramatas.com/arhivs/FILOSOFIJA%20UN%20PSIHOLOGIJA/Politika/Sliktie%20samariesi.(H.Changs). Latviski grāmatu tulkojis Pēteris Treijs, Dr.sc.comp. Viņa priekšvārdu papildināju ar viņa saturīgo 2009.gada rakstu ‘Kāpēc ir nelaime valstī?’. Trekninātie izcēlumi un diezgan daudzie pamanītie skenēšanas kļūdu labojumi ir mani – I.L.)

Saturs

Priekšvārds izdevumam latviešu valodā

Tulkotāja priekšvārds

Pateicības

PROLOGS. Mozambikas ekonomiskais brīnums. Kā izkļūt no nabadzības

  1.    Vēlreiz par Lexus un olīvkoku. Mīti un fakti par globalizāciju
  2.    Daniela Defo dubultā dzīve. Kā bagātās valstis kļuva bagātas?
  3.    Manam sešgadīgajam dēlam vajadzētu strādāt. Vai brīvā tirdzniecība vienmēr ir pareizā atbilde?
  4.    Soms un zilonis. Vai mums jāregulē ārzemju investīcijas?
  5.    Cilvēks ekspluatē cilvēku. Privāts uzņēmums labs, valsts uzņēmums slikts?
  6.    Windows 98 1997.gadā.. Vai “aizņemties” idejas ir slikti?
  7.    Misija neiespējama? Vai finansiālo saprātīgumu var pārspīlēt?
  8.    Zaira pret Indonēziju. Vai mums būtu jāpagriež mugura korumpētām un nedemokrātiskām valstīm?
  9.    Slinkie japāņi un zaglīgie vācieši. Vai ir kultūras, kas nespēj attīstīt ekonomiku?

EPILOGS. Sanpaulu, 2037.gada oktobris. Vai uzlabošanās ir iespējama?

Piezīmes

Paskaidrojumi

Anotācija

Hadžūna Čanga grāmatā sniegts skarbi patiess skatījums uz norisēm mūsdienu globālajā ekonomikā. ‘Sliktie samarieši’ atklāj Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules tirdzniecības organizācijas dubulto morāli. Turpināt lasīt

Noslepkavotās Birutas Lozes protests pret politisko korupciju Latvijā

Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas biedru Birutas Lozes un Vilora Eihmaņa saruna par demokrātijas un tiesiskuma stāvokli Latvijā, vēloties panākt godīgumu.

Šā gada 13. aprīlī Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes darbinieki atrada iepriekš meklēšanā izsludināto bijušo totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas prokurori Birutu Lozi mirušu ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir aizturēts 1967. gadā dzimis vīrietis, kuram tiesa piemērojusi drošības līdzekli – apcietinājumu.

Izmeklējot kriminālprocesu par bijušās prokurores Birutas Lozes iespējamo slepkavību, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes (GKrPP KIP) darbinieki 2018. gada 11. aprīlī aizdomās par to aizturēja 1967. gadā dzimušu vīrieti. Aizdomās turētais ir bijis pazīstams ar Birutu Lozi un iepriekš nav sodīts.

Turpinot izmeklēšanu un veicot apjomīgus operatīvos pasākumus un speciālās izmeklēšanas darbības, jau pēc divām dienām, 13. aprīlī, likumsargi atrada Birutas Lozes līķi ar vardarbīgas nāves pazīmēm.

Līķis bija aprakts Saulkrastu novadā, kāpu zonā. Viena no galvenajām izmeklējamā nozieguma versijām – slepkavība izdarīta mantkārīgā nolūkā.

Jau ziņots, ka 2018. gada 15. martā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Olaines iecirknī tika saņemts iesniegums par to, ka 1932. gadā dzimusī Biruta Loze laikā posmā no 13. marta pulksten 21 līdz 14. marta pulksten 9.30 izgājusi no savas dzīvesvietas un bez vēsts pazudusi.

https://www.tvnet.lv/4527434/bijusi-prokurore-biruta-loze-noslepkavota-un-aprakta-kapas

Merkeles vai Vācijas, vai Eiropas traģēdija. Michael Mastrantuono. 2016. Bernd Ulrich. DIE ZEIT 2018

(Vācijas traģēdija un Latvija, Merkele un ģeopolitika, kultūrmarksisms. Rietumu civilizācijas sabrukums. Izcilas spējas un vācu tautas nodevība, fiziķe, kas apprecējusies ar vācu studentu Maskavā, pašizglītība? politikā.



Austrumvācu komjaunietes

Arī Angela Dorothea Kasner, Horst’a Kasner’a, Polijā dzimuša Horst Kazmierczak meita. „Raumenergie“. 8.09.2013: “der Krieg der Juden gegen Deutschland ist unendlich, und die polnische Jüdin Anjela Kazmierzak, besser bekannt als Angela Merkel CDU führt diesen Krieg GEGEN DAS DEUTSCHE VOLK”

Vēl 1989.gada septembrī Merkele teica: “Ja mēs reformēsim GDR, tā nebūs Federālās Republikas izteiksmē.”)

MERKELES PROBLĒMA: NIHILISMSMichael Mastrantuono. 2016. gada 14. marts

Kultūrmarksisma sinonīms ir nihilisms, un tas ved uz nekurieni, ar pašiznīcināšanos un neatlaidīgu lepnību labo nomainot ar ļauno.
Eiropa un tās tautas ir briesmās! Tad jau labāk ES atlaist atsevišķās valstīs, lai kā nebūt izdzīvo un pārorganizē aizsardzību tiešā eiropeiskā sadarbībā. Turpināt lasīt

“Homo post-soveticus”: Ekonomiskās uzvedības galvenie raksturojumi, aplūkojot institucionāli-pēckeinsiskā ievirzē. Rozmainskis I.V.

(Manuprāt, ļoti ieteicams pētījums, īpaši partijām, tautas pārstāvjiem, valsts un pašvaldību ierēdņiem, amatpersonām. Galvenie jēdzieni te ir ‘lietderīgums’, ‘personiskais ieguvums’. Lietderīgums, šķiet, Latvijā ir vismaz tikpat aizliegts jēdziens kā personas dati. Izņemot pašas Latvijas Republikas valsts (un tautas???) nesavtīgumu attiecībā uz “Eiropa mūs nesapratīs”, partiju (manuprāt, izcilnieki ZZS un SC; vāji sekmīgi NA), kā arī deputātu, ierēdņu oportūnisms ir visai dziļi un visaptveroši noslīdējis blēdīgā oportūnisma galā, teiksim, tas ir vispārējs radikāls oportūnisms. Tas izskaidro partiju profilu liekulīgumu un pat skaidru un ļaunprātīgu melīgumu. Iesaku šo rakstu pārlasīt pirms katrām vēlēšanām. Bet Saeimas un Ministru Kabineta devums brēc pēc LIETDERĪGUMA TIESAS iedibināšanas, kaut kur starp Valsts kontroli un Saeimas juridisko biroju – valsts galvojumu, likumu, normatīvu utml. jomā. Neraizējieties, ka pētījums ir par krievijiešu “Homo post-soveticus”; vēl jau nav izmiruši latviešu un latvijiešu Homo post-soveticus (tostarp es) ar visiem apziņas defektiem, un okupācijas-kolonizācijas giljotina joprojām karājas virs mūsu kakliem. Un tas, ka pētījums aplūko ekonomiku institūciju aspektā, mudina saskatīt tā pielietojamību varā un pārvaldē. I.L.) Turpināt lasīt

Dainis Vītols: Quo vadis, patria? (Kurp dodies, mana tēvzeme?) 2018.g.19.maijā

(Skat. arī par eiropeisko melu tradīciju; šajā ziņā arī Krievija ir Eiropa:

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/03/13/6-eiropeiskas-civilizacijas-melu-veidi-kyu-sang-rinpoche/ )

Pēdējos piecus gadus, apstākļu spiests, esmu daudz pētījis, kā darbojas valsts pārvaldes aparāts, kā rīkojas valsts amatpersonas un valsts tiešā pakļautībā it kā esošie un vienlaikus it kā autonomie juridiskie veidojumi (valsts kapitālsabiedrības), kādi ir deklarētie un kādi – praktiskie valsts institūciju mērķi.
Man bija lieliska iespēja, cenšoties aizstāvēt mūsdienu kultūras centru “Sapņu fabrika” no valsts amatpersonu rīcības, tikties ar vairuma ministriju, dienestu un citu valsts struktūru galvenajām amatpersonām. Pieprasot amatpersonām loģisku, saprātīgu un taisnīgu risinājumu, vairākas reizes man tika teikts: ja tu zini, kā darīt labāk un pareizāk, tad kāpēc nenāc pats strādāt valsts amatā?

Valsts ieņēmumu dienestā pēc mēnešiem ilgām pārrunām ar augstākajām amatpersonām sapratu, ka dienestam ne tikai trūkst vienotas koncepcijas morāli un likumīgi skaidrai un taisnīgai rīcībai, bet gan pats dienests, gan visa valsts pārvalde ir ievietota (iesprostota?) neloģiskā, neefektīvā un daudzos gadījumos tikai negatīvu iznākumu garantējošā normatīvajā rāmī.

Valsts amatpersonas izpilda formālās likuma prasības, pilnīgi neinteresējoties par šādu darbību rezultātu. Spēkā esošā normatīvā bāze pieprasa tieši šādu, formālu, rīcību, pretējā gadījumā draudot saukt pie atbildības par bezdarbību. Uzspiesti formālai pieejai, pat radot zaudējumus valstij un uzņēmējiem, tiek dota priekšroka. Pārvarot emocijas, sapratu, ka ir ļoti grūti ko mainīt situācijā, ja esi tikai ierindas – kaut arī aktīvs – pilsonis. Nepalīdzēs kritika, sūdzības un citas oficiālās atļautās darbības. Nepalīdzēs emocijas un dusmas. Kas tad palīdzēs? Turpināt lasīt

Kāpēc Pakistanai neder demokrātija! Umer Sufan, students FC College Lahore. 2018.g.14.maijs

(Vai Latvijā ir būtiski labāk? Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/10/28/latvijas-satversme-un-suicidala-demokratija-ivars-lidaka/ un par meritokrātiju – https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/17/parmainu-panaksana-pasiesaistoties-tautai-ivars-lidaka/ un https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/07/05/prasmiga-e-demokratija-j-a-munemann/ )

Teorijā demokrātija ir jauka, praksē tā ir maldi.” Benito Musolini


Demokrātija ir cilvēku valdība, cilvēk
u labā, cilvēku veidota. Vairums no mums domā, ka demokrātija visos apstākļos darbojas vislabāk. Vairums no mums domā, ka mēs esam neatkarīga valsts. Demokrātija vienmēr ir simbolizējusi tautas brīvību un tiesības, taču gadu gaitā mēs esam redzējuši šausminošas taisnīguma, brīvības un cilvēktiesību izgāšanās, kas tikai parādīja, ka demokrātija brīvu dzīvi negarantē.
Turpināt lasīt

Neredzamais lāzers un intelektuālie kaujas roboti: Nākotnes superieroči. Bild, 13.01.2018

Ieroču attīstība un jaunu virzienu apgūšana uz vietas nestāv. Zinātnieki un projektātāji rada pavisam jaunus ieroču un tehnikas veidus, bet sabiedrība un plašsaziņa izseko viņu veiksmes. Piemēram, vācu izdevums Bild ir aplūkojis tagadējos projektus, kas var ievērojami ietekmēt karaspēku tālāku attīstību.

Žurnālists Niklāss Rencels ir aplūkojis dažādus laikposmus, tostarp tagadni un pārredzamo nākotni.

Tāpat kā cikla pārējie raksti, šis par nākotnes sistēmām apsteidz britu rakstnieka aforismu: “ieroči ir kā nauda – neviens nezin, ar cik pietiks”.
Turpināt lasīt

Balti kā mēdiešu kaimiņi, āriji, džāti, saki, Eiropas sauromati.

Sanskritā: jāṭ, jāṭi, jāṭa, jat. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/05/03/latvian-nuristan-gujarat-cognate-cultures-ivars-lidaka/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/09/30/uttarakuru-kuru-sakotneja-migracija-buddha-prakash/ ,

https://tencinusarunas.wordpress.com/2016/04/03/latviesi-vai-tiesam-hindukusa-dienvidu-nogazes-un-saurastraskathiavaraslatas-pussala-indijas-rietumos-dzivo-vel-citas-latviesu-bralu-tautas/

 

No Spokensanskrit- dzimums, veids, rāse, suga, kopa, dēls, bērns, dzīva būtne, radība, sugas īpatnība, izcelsme, kategorija, dzimšana, pēcnācēji; jāti – pēctecība, dzimta, iedzimtība, izcelsmes noteikts sabiedriskais stāvoklis, pašatspēkojoša atbilde, muskatrieksts, īpašs izteiciens, sapīti mati, pārdzimšana, pantmērs, Jasminum grandiflorum, dabiska nosliece, tradīcija, ugunsvieta, pavards. Skat. arī śāka, ārya.

John Grimes- dzimšana; ģints; kategorija, grupa; grupas tradīcijas; ģimene; pļāpas; maldīgi un nenoderīgi mērķi; daļa; vispārīgums; vispārīgs (no ‘jan’ = ‘būt dzimušam’).
1. Saskaņā ar budismu, viena no pieredzējumu esības rata saitēm, atkarībām. (Skat. pratītyasamutpāda).
2. Viena no ‘Nyāya’ skolas sešpadsmit kategorijām. Šajā kontekstā tā attiecas uz maldīgiem un nenoderīgiem mērķiem. (Skat. padārtha).
3. Saskaņā ar ‘Nyāya’ vārdu nozīme attiecas uz grupas tradīciju. Grupa ir definēta kā tas, kas rada vienādības tradīciju.
4. Saskaņā ar ‘Mīmāṃsā’, grupas raksturam nepiemīt patstāvīga esamība atsevišķi no cilvēkiem (atšķirībā no Njājas nostājas).
5. ‘Mīmāṃsā’, Vedāntas sekotāji un gramatiķi teic, ka vārds pirmkārt attiecas uz vispārīgo.
6. Saskaņā ar Njāja skolu, augstākā ģints ir Esamība (sattā). To sauc par parajāti jeb augstāko vispārību. Zemākās vispārības tiek sauktas par ‘aparajāti’.
7. Tā pastāv pretēju slēdzienu pieņemšanā un mākslīgu strīdu izraisīšanu ar tīšu pretinieka sakaušanas nodomu.

http://www.sikhiwiki.org/index.php/Jatt – džātu izcelsmes vieta ir Vidusāzijā, blakus mūsdienu Kazahstānai. Kristietības ēras sākumā džātus pēc vairāk kā tūkstoš gadu valdīšanas no turienes izspiedušas mongoļu tautas (m.ē. 552.g. Altaja tjurku un mongoļu konfederācija). (Ziņas dažādas – juežī (viša) 2.gs.pr.m.ē., usuni (wusun, iesp., tohari, iespējams, tjurku izcelsmes) 160.g.pr.m.ē., huņņi m.ē. 5.gs. (‘Kazakhstan- Coming of Age’, red. Michael Fergus, Janar Jandosova)).

DŽĀTI SAVUKĀRT IR SADALĪJUŠIES DIVĀS DAĻĀS, VIENA UZ DIENVIDIEM, IEBRŪKOT INDIJĀ, UN OTRA UZ RIETUMIEM, IEBRŪKOT ROMAS IMPĒRIJĀ.

Turpināt lasīt

Monetārais imperiālisms. Hans-Hermann Hoppe, 2003

(Skat. arī ‘Tumsonīgais Naudas laikmets’. James C.Kennedy, 2012. oktobris https://tencinusarunas.wordpress.com/2018/01/07/tumsonigais-naudas-laikmets-james-c-kennedy-2012-oktobris/ )

Aizbildniecība un imperiālisms

Kolonija – valsts vai teritorija, ko iekšēji pārvalda ārzemju vara.

Tieša kontrole. Piemēri: Somālija Austrumāfrikā, Francijas kolonijas, kā Somālija un Vjetnama, ASV, kad bija Anglijas kontrolē, Vācijas kolonijas kā Vācu Austrumāfrika, un Portugāles kolonijas kā Angola.

Protektorāts – valsts vai teritorija ar savu iekšēju valdību, bet ārējas varas kontrolēta.

Turpināt lasīt

Tumsonīgais Naudas laikmets. James C.Kennedy, 2012. oktobris

(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?

Skat. arī:
– Parīzes Manifests https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/29/parizes-manifests-eiropa-kadai-varam-uzticeties-otto-ozols-kaujas-lauks-latvija-piesaude-jau-sakusies/ ; tas pats oriģinālā:
– The Parisian Statement https://thetrueeurope.eu/
– Jans Baldvins Hanibalsons https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/10/ziemelvalstu-baltijas-regiona-neparedzama-nakotne-jons-baldvins-hanibalsons-2017-g-28-nov/

Esiet iecietīgi pret manu finansiālās krāpšanas terminu vājo tulkojumu, izšķīros publicēt vismaz lai provocētu kādu panditu izdarīt labāk. – I.L.)

====
Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.

Turpināt lasīt

Par PSRS valsts iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. Baltā čeka

(Šeit Andra Paula-Pāvula Tviterī sniegtos materiālos lasāmie dokumenti un Aivara Borovkova intervija rāda it kā korektu varas maiņu. Īstenībai tuvāk būsit un demokrātijas atjaunošanas mānīgumu apjēgsit, izlasot Ilzes Ostrovskas vērtējumu (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

Un Aivara Borovkova:

“1) ir jāaktivizē kontrpropaganda pret:

– glābšanas komitejas darbību,

– pilsoņu komitejas darbību.

Iedzīvotājiem vajag izskaidrot, ka abas šīs organizācijas ir antikonstitucionālas, jo neatzīst likumīgi ievēlēto AP un pašpārvaldes, kā arī to likumīgi ieceltos izpildvaras institūtus. Abu šo organizāciju paziņojumi šajā saspringtajā laikā ir provokatoriski un nelikumīgi. Jautājums ir ļoti delikāts, it sevišķi tas attiecas uz pilsoņu komitejām, jo lielākā daļa iedzīvotāju tur pierakstījušies aiz labas gribas un tāpēc katrs asāks vārds tiks uzņemts dziļi personīgi. Tāpēc šī izskaidrošana nav jāveic valdībai, bet gan –

a) Latvijas Juristu biedrībai,

b) LTF,

c) ir jāpiespiež (intervijās) ar šo jautājumu izteikties TV intervijās AP deputāti – pilsoņi.”

un

… nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.”.

“LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais Viesturs Kociņš liecināja:“[..] zinu to, ka ar Inkēnu Edvīnu nodarbojās Pēteris Ločmelis. Kad Edvīns Inkēns bija aģenta kandidāts, es vienu reizi ar Ločmeli bijām uz kontroltikšanos ar Inkēnu [..] … VDK komisijas raksti – Edvīna Inkēna lietas sakarā aģentu Uģis, savervētu 1981. gada jūnijā ar personīgo un darba lietas numuru Nr. 982, izslēgtu no aģentūras tīkla 1988. gada 26. septembrī … izdrukāts aģenta Uģis (personīgā lieta Nr. 982) ziņojums Nr. 334, kurš ievadīts 1984. gada janvārī, bet pieņemts no aģenta 1983. gada decembrī, šajā ziņojumā aprakstīta zināma LPSR radošās profesijas pārstāvja sakari ar pazīstamu, aktīvu latviešu trimdas darbinieci no Kanādas…”

“Aģentūras LETA arhīvs liecina, ka 1998.gada septembrī Jūrmalas pilsētas tiesa spriedumā nekonstatēja Godmaņa sadarbību ar VDK. Prokurora rīcībā bija ziņas par to, ka Godmanis laikā no 1988.gada 31.marta līdz 1990.gada 24.janvārim reģistrēts kā VDK aģents un viņa segvārds bijis “Pubulis”. Tiesā toreiz liecināja Godmaņa vervētājs Dmitrijs Meļņičuks, kurš tolaik strādāja Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijā. Prokurors Kārlis Kudreņickis debatēs gan atzina, ka Meļņičuka liecības tiesai nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, pieņemot lēmumu, jo tās ir bijušas pārāk nekonkrētas un rādījušas pretrunas ar toreizējām VDK darbības instrukcijām. Lai arī Godmaņa uzskaites kartīte VDK tiek saistīta ar viņa zinātnisko stažēšanos Austrijā no 1986.gada oktobra līdz 1987.gada jūlijam, kā arī nepieciešamo atskaišu sniegšanu izglītības iestādēm, tomēr Godmanis pats toreiz izteica neizpratni par to, ka viņa reģistrācijas kartiņa reģistrēta daudz vēlāk, kas viņam šķita neloģiski.”

Nešaubīgi, Aivars Borovkovs par Reigana-Gorbačova vienošanos ir informēts krietni laikus, būtībā bijis Atmodas slepenās puses pelēkais kardināls, atskaitījies nezin kam, bet virs Latvijas Republikas līmeņa, darbojies saviem kungiem piemērotas Latvijas Republikas atjaunošanai un izteikti profesionāli. Kam viņš ir atskaitījies – labs jautājums. Skaidrs, ka galu galā terora un tautas utopizācijas varu nomainīja pārnacionālas naudas un tautas utopizācijas vara; slepenie spēki savas zināšanas par Potsdamas slepeno protokolu ir atprečojuši veiksmīgi, tautu turot neziņas gūstā joprojām. – I.L.)

===========

Latvijas Republikas
Augstākās Padomes Prezidija
LĒMUMS

Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju par Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmuma ‘Par PSRS valsts iestāžu darbības
izbeigšanu Latvijas Republikā’ realizēšanu
_______________________________________

      Lai realizētu Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”, Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijs n o l e m j:
1. Izveidot komisiju sarunām ar PSRS Valsts drošības komiteju šādā sastāvā:

Turpināt lasīt

Nekrievu genocīda raksturīgākais gadījums – Agapitovas nāves nometne. Dažādu rakstu apkopojums.

(Šos tekstus tulkoju, pārpublicēju galvenokārt tāpēc, ka esmu tur bijis Gorbačova perestroikas beigu posmā 1988.gadā, kad kopā ar ekspedīcijas biedriem – vadītāju divreiz uz Galējiem Ziemeļiem izsūtīto Ilmāru Knaģi, Zigurdu Šlicu, kinovīru Ingvaru Leiti, mitinājāmies pie viesmīlīgā Igarkas latvieša – no Latgales (Feimaņiem?) izsūtītā spēkavīra, Agapitovā dzīva palikušā Leopolda Baranovska, klausījāmies viņa stāstus, pārdomas (Ingvaram vajadzētu būt ierakstiem) un izstaigājām Agapitovo nāves nometnes zemnīcu bedru atliekas.

Krustiņš mežā pa kreisi no zemnīcām, ja skatās no upes. I.Līdakas foto. Pa labi no zemnīcām atradu zemē guļam arī trīs vai četrus pareizticīgo arhibīskapu, domājams, somu krustus.

 

Savu ekspedīciju Ilmārs Knaģis aprakstījis grāmatā ‘Bij tādi laiki’ (2001). Šeit tulkoto Leopolda Baranovska rakstu es sauktu par ļoti ieturētu – tomēr komunistu avīze, pats viņš bija strādājis Igarkas partijas komitejā, cik atceros, vadījis celtniecības daļu, lai gan acīmredzami visu pilsētnieku cienīts. Igarkas goda pilsonis; domāsit, nu jau gan, tomēr jāatceras, ka Igarka jau no represētajiem vien lielā mērā sastāvēja. Baranovskis mums izpalīdzēja visādi – izvadāja pa lietuviešu izsūtīto kapsētu Igarkā, kur mūžīgais sasalums joprojām spiež augšā mirstīgās atliekas, sagādāja kuģīti uz Agapitovo un pēc tam uz deportēto darba vergu parauglāģera Jermakovo atliekām kreisajā krastā augšpus Igarkas, lejpus Staļina cara laika izsūtījuma vietas Kureikas. Par Staļinu ir folklora, ka reiz viņam Kureikā suns nočiepis maizes gabalu, un Staļins to suni vajājis kādu nedēļu, kamēr nositis.

Turpināt lasīt

Omeļčenko: patreizējā situācijā Putina likvidāciju atzīs par likumīgu tāpat kā Usamas bin Ladena nogalināšanu. Jeļena Poskannaja, 14.12.2017

(Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/11/14/omelcenko-polu-lidmasinu-ar-prezidentu-kacinski-uz-borta-iznicinaja-krievija-tapec-atliekas-ta-neizdos-nekad-dmitrijs-gordons/ )

Intervijā izdevumam ГОРДОН bijušais tautas deputāts un Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas loceklis, Ukrainas varonis, Ukrainas Drošības dienesta ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko stāsta par savu Krievijas Smoļenskā notikušās aviokatastrofas izmeklēšanu, katastrofas, kas noveda pie Polijas augstākās politiskās vadības bojā ejas; par Krievijas prezidenta Vladimira Putina lomu Smoļenskas traģēdijā, par lidmašīnas iznīcināšanas operācijas organizāciju un izdarīšanu, par Krievijas ietekmi uz izmeklēšanas gaitu un tās nevēlēšanas atdot poļiem lidmašīnas Tu-154M atlūzas.

Turpināt lasīt

Ziemeļvalstu-Baltijas reģiona neparedzamā nākotne. Jons Baldvins Hanibalsons, 2017.g.28.nov.

Krievu revanšistu trīskāršie draudi, Amerikas pielāgošanās politika un eirozonas sadalīšanās noslieces Ziemeļvalstu-Baltijas reģionam nesola labas nākotnes izredzes, raksta Islandes diplomāts un kādreizējs ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons.

Ziemeļvalstu-Baltijas (Dānija, Igaunija, Somija, Islande, Latvija, Lietuva, Norvēģija un Zviedrija – red.) reģions ir saknē atšķirīgs no tā, kāds tas izskatījās 1980-o gadu beigās un 1990-ajos. Tas lielākoties ir nemitīgi mainīgu ārēju spēku nevis kādu izteiktu iekšēju neveiksmju dēļ. Ieskatīsimies ciešāk.

Kad es personiski tiku iesaistīts, pūloties sakopot atbalstu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai – 80-o gadu beigās un 90-o gadu sākumā – vairums no mums glabāja veselīgu optimisma devu par nākotni. Mūsu optimisma pamats ir izrādījies gaistošs.

Atriebīgā Krievija

Biju domājis, ka pēcpadomju Krievija pratīs kaut kā kļūt demokrātiska. Neraugoties uz traumatisku pāreju no centralizētas valsts ekonomikas uz tirgus vadītu ekonomiku, mēs cerējām, ka pakāpeniski varu iegūs kāds demokrātiskas pārvaldības veids. Tas ietvertu neatkarīgu tiesas varu, brīvu plašsaziņu un likuma vadību. Kā uz sekām mēs cerējām, ka Krievija kļūs par “normālu” valsti – ar to saprotot valsti, kas spēj sadarboties ar kaimiņiem, nevis būt to suverenitātes apdraudējums.

Visas šīs cerības ir nonākušas līdz nullei. Putina un viņa spēka (siloviku – I.L.) kliķes varā Krievija ir pagriezusies atpakaļ savā dziļi sakņotajā autoritārismā. Krievija nav demokrātiska valsts, tai ir bagāto slāņu varas iekārta (plutokrātija). Brīvas plašsaziņas vietā šī valsts caur padevīgiem medijiem darbina savu propagandu. Tiesu vara ir stingri padota visvarenajai valstij.

Turpināt lasīt

Pāri paliek alkatīgs materiālists, ierāvējs, egoists, naudas varas pielūdzējs… Žulis

(Nepieslienos mājieniem par nabaga bezmaz nevainīgiem stukačiem, kurus stūrēja komunisti, bet E.Šnores raksts un tālāka Žuļa analīze ir lieliski. I.L.)

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā. Edvīns Šnore, 2014-2017

Eiropā ir tāda organizācija – Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.

Ar lielu pārsteigumu izlasīju, ka Prāgas platformas prezidents Jorans Lindblats ir apturējis Čehijas Totalitāro režīmu izpētes institūta dalību Prāgas platformā, neskatoties uz to, ka šis institūts bija viens no platformas dibinātājiem. Kā iemeslu šādam izšķirīgam solim prezidents minējis to, ka vadības grožus Čehijas institūtā pārņēmuši komunistu kolaboranti jeb bijušie komunistiskās partijas nomenklatūras funkcionāri, kas ir nepieļaujami saskaņā ar platformas statūtiem.
Turpināt lasīt

Par KGB slepenajiem darbiniekiem. KGB termini. Livejournal

    Tagadējie liberāļi ir no PSRS disidentu vides pārņēmuši vārdu ‘slepenais’ (сексот- slepenais darbinieks), ko lieto negatīvā kontekstā, kā analogu vārdiem ‘stukačs’, ‘ziņotājs’, ‘slepens ziņu pienesējs’. Viņi vienkārši nezin, ko tas nozīmē īstenībā.
Šis vārdiņš ir patapināts no Solžeņicina ‘Архипелаг ГУЛАГ’, kurš par stukačiem ir rakstījis šādi: “ČK pirmajos gados viņus sauca lietišķi – slepenie darbinieki (atšķirībā no štata darbiniekiem, atklātajiem). To gadu manierē nosaukums tika saīsināts – seksoti, un tāds pārgāja vispārējā lietošanā”. Solžeņicins (bet līdz ar viņu arī citi padomju disidenti) šajā ziņā nezināšanas dēļ nedaudz putrojas – lai gan izteikums ‘seksot’ tiešām ir nācis no padomju specdienestu profesionālā slenga, ar ‘stukačiem’ tam nav nekāda sakara.

Stukači (‘informatori’ jeb ‘uzticības personas’, jeb ‘aģenti’) nekad nav bijuši KGB darbinieki; ne slepeni, ne neslepeni. Tas bija savervēts aģentūras aparāts, kas padomju specdienesta darbiniekiem piegādāja informāciju, par kādu bija operatīva interese, un kas tika izmantota operatīvu uzdevumu veikšanā. Aģentūra nebija PSRS KGB personālsastāvā, nesaņēma KGB virsnieku pakāpes un algas, vien reizēm apmierinoties ar vienreizējiem materiāliem apbalvojumiem par īpaši svarīgas informācijas piegādi.

Bet lūk, ‘seksoti’ patiešām bija ārpus KGB štatu saraksta iznesti darbinieki, kuriem uzskaitīja dienesta gadus KGB (par darbu ārzemēs gads par gadu, par darbu Savienībā divi gadi par gadu), kuriem tika piešķirtas kārtējās virsnieku pakāpes un dažādā veidā aprēķināta darba alga.

Turpināt lasīt

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties. + Otto Ozols: Kaujas lauks Latvija. Piešaude jau sākusies

Latviešu nācijas dzīves telpa ir kore starp Eiropas melīguma un Krievijas iefiltrēšanās slīpnēm. PARĪZES MANIFESTS.

PARĪZES MANIFESTS. Eiropa, kādai varam uzticēties

(2017.gada maijā konservatīvu zinātnieku un intelektuāļu grupa tikās Parīzē. Viņus vienoja kopīgas bažas par patreizējo Eiropas politikas, kultūras, sabiedrības stāvokli – un pāri visam Eiropas prāta un iztēles stāvokli. Maldos un pašapmānā, un ideoloģiskos sagrozījumos Eiropa izšķērdē savu dižo civilizācijas mantojumu.)

1. Eiropa ir piederīga mums, un mēs esam piederīgi Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas; citu mums nav. Iemesli, kāpēc mēs turam Eiropu dārgu, pārsniedz mūsu spējas šo uzticību izskaidrot vai attaisnot. Tā ir kopīgas vēstures, cerību un mīlestības lieta. Tā ir ierastu ceļu, sajūsmas un sāpju brīžu lieta. Tā ir iedvesmojošas saskaņotības pieredzes un kopējas nākotnes solījuma lieta. Parasti viedokļi un notikumi mēdz būt īpašas nozīmes pilni – mums, nevis citiem. Mājas ir vieta, kur lietas ir pazīstamas, un kur mūs atzīst, lai cik tālu mēs būtu klejojuši. Tā ir īstā Eiropa, mūsu dārgā un neaizstājamā civilizācija.

Eiropa ir mūsu mājas.

2. Eiropa visā savā bagātībā un lieliskumā ir viltotas pašizpratnes apdraudēta. Šī viltotā Eiropa sevi iztēlojas kā mūsu civilizācijas piepildījumu, bet īstenībā tā atņems mums mājas. Tā aicina pārspīlēt un izkropļot Eiropas īstos tikumus, paliekot akliem pret pašas netikumiem. Pašapmierināti tirgojot mūsu vēstures vienpusīgas karikatūras, šī viltotā Eiropa tagad pastāv nepārvaramos aizspriedumos par pagātni. To ierosinātāji ir pašgribēti bāreņi, un tie pieņem, ka būt bārenim – būt bezpajumtniekam – ir cildens sasniegums. Šādi šī viltotā Eiropa slavē sevi kā universālas sabiedrības, kas nav nedz vispārēja, nedz sabiedrība, vēstnesi.
Turpināt lasīt

Kā izturēties pret politiku. Politika ir no kalpošanas padarīta par tirgošanos. Aiciniet jaunatni padarīt to atkal cienījamu. Šrī Šrī Ravi Šankars

Kā izturēties pret politiku. Šrī Šrī Ravi Šankars

– Dārgais Dievišķais skolotāj, esmu iesaistīts dažos sabiedrisku pakalpojumu projektos, un man ir vairāki vadoši amati, un tagad apkārtējie politiķi sāk man traucēt un padara manu darbu nesekmīgāku. Lūdzu padomu.

– Šrī Šrī Ravi Šankars:

Visur, kur ir cilvēki, neizbēgami ir politika. Nevairies no tās un neraizējies par to, esi kā cieta klints. Kas izrādīsies esam politika, atradīs savu ceļu aiziet. Paļaujies, ka ar tevi notiks tikai labākais, un ka tu spēsi darīt tikai labāko! Turi šos domu graudus kā dārgumu.

Turpināt lasīt

Seši iedarbīgas saziņas noslēpumi. Šrī Šrī Ravi Šankars

Šrī Šrī Ravi Šankars ar māti

Šrī Šrī Ravi Šankars sarunā

 

(Sanskritā saṃvādasaruna, saziņa utml.)

Sazināties sākam tūlīt ar savu pirmo elpu. Mūsu pirmais kliedziens ir saziņa ar māti un pasauli, kurā esam ieradušies. Un līdz savai pēdējai elpai mēs esam pastāvīgā saziņā.

Tomēr, laba saziņa ir vairāk kā tikai vārdi. Veiklā un iedarbīgā saziņā ir dimensijas, kas ir plašākas par runāto. Spēja sirsnīgi sazināties ar kādu un visiem ir apgūšanas vērta prasme.

Turpināt lasīt

LATVIEŠU CILVĒKS. DIEVA KUMEĻI. Alberts Sprūdžs. Rīts, Nr.356, 27.12.1939 + Latviešu valoda. Jānis Jaunsudrabiņš.

(Latvieši esot vai esot bijuši romantiski.

Skatos vārdnīcā:

1. Īstenības idealizācijas, sapņainības caurstrāvota pasauluztvere; tieksme pēc skaistā, nesasniedzamā, ideālā.

2. Apstākļi, situācija, kas izraisa emocionālu pacilātību, sapņainību.

Lai gan tagad, piemēram, par romantiskām attiecībām kāds var nosaukt TV filmas reklamētu “kreisu drāzienu” ar pretējo dzimumu, pat man, mācītam un jaunībā no jutelīguma sargājušamies tehnokrātam, padomju pēckara skolā romantismu par nicināmu dzirdējušam, šis Alberta Sprūdža rakstītais ir sirdij tuvs.

Gan kumeļi – smieklīgi, pusaudža gados šķielējot uz krievu kukuruzņikiem debesīs, nievīgi rāvos prom no zirga jūgšanas mācības – gan dabas virstoņi, kuri, paldies dievam, tomēr turpināja mani apdāvināt cauri mūžam. Bet kumeliņš latvietim tikpat kā brālis, gan arumā, gan karā, gan kā to laiku “krutākais” Lexus. Tas nāk no visdziļākās senatnes.

Rigveda I, 163:

Slavinājums zirgam. Kad piedzimstot pirmais tavs zviedziens Cēlās no okeāna – pirmā avota, Vanaga spārni, antilopes priekškājas tavas – Slavējama ir tava dižā dzimšana, ak lēkšotāj. Jamas dāvātu to iejūdza Trita, Pirmais sedlos sēdās Indra, Gandhārva tvēra pēc pavadas. No saules jūs zirgu tēsuši esat, ak dievi”.

Ašais kumeļš – sanskr. ‘aśva, lietuviešu ‘ašvā – kumele‘, cieši saistīts ar Jumi un Ūsiņu. Sanskrita ašvajanas (aśvayana) ir bijusi jātnieku cilts ziemeļrietumrietumos no Indas upes, kuras vīri kopā ar sievām situšies līdz nāvei pret Maķedonijas Aleksandru.

Alberts Sprūdžs, dzimis 1908. gada 29. decembrī, miris 1944. gada 7. aprīlī, bija latviešu rakstnieks. Jānis Klīdzējs viņu nosaucis par 20. gadsimta 30. gadu spilgtāko latgaliešu rakstnieku, “Brīvības paaudzes rakstnieku”. … Rēzeknes bombardēšanas laikā (ienākot krievu karaspēkam) gājis bojā 1944. gada 7. aprīlī. Apbedīts Varakļānu kapos.”. (Vikipēdija)

Literāts Jānis Andrups laikrakstā “Tēvija”: “Kad cauri dūmu mutuļiem un ugunsgrēku plēnēm Rēzeknei atausa Lielās ciešanu piektdienas rīts, tās bālo sauli vairs neieraudzīja citu terora upuru starpā arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Ar viņu Latgale zaudējusi rosīgu, tālredzīgu kultūras darbinieku, bet latviešu rakstniecība jaunu, daudzsološu epikas talantu, kam paši labākie darbi iecerēti, bet neuzrakstīti vēl brieda dvēselē. [..] Šī labā sirds apklusa lielajā Rēzeknes ciešanu naktī, un tagad Alberts Sprūdžs ir piepulcināts tiem savas tautas mocekļu un asins liecinieku tūkstošiem, kas bargā apsūdzībā pret austrumu varu kopā ar dzīvajiem neprasa nekā vairāk kā brīvu zemi un brīvu elpu.”.

 

Nāk prātā – vai ir apjēgts latviešu karavīra romantisms? Labs jautājums. I.L.)

***

Latviešu cilvēks neskrien pa galvu, pa kaklu, viņa ausis nesveļ karsts gaiss. Viņš iet lēnām, kā apdomādamies, brīžiem pat apstādamies un aplūkodams apkārtni.
Viņa dvēsele grib, lai daba tanī spoguļotos, lai tur atmirdzētu paša Dieva vaigs.

Turpināt lasīt

Vārda dziļums

(Ceru, ka nav šā jēdziena “disertabla” svešzemnieciska aizvietotāja. Izvēlējos vārdu ‘druva’, patiešām dziļu, lai no kuras puses mēs to aplūkotu.

Druvas jēdziens ir nešķirams no ‘Savita’ – Visaugstākais Dievs; Tas, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgais princips, Virsīstenība, Brahman. Arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku).

Ivars Līdaka)

 

Atklāta vēstule žīd-aklajiem eirofīliem, kuri domā, ka Žīdu Pasaules Kārtība ir “Perspektīva”. Mufidah Kassalias

(Kāpēc man šķiet, ka viens no musulmaņu tautu staigāšanas izraisīšanas iemesliem ir naida raisīšana pasaulē pret Israēlas pretiniekiem?

Mufidah Kassalias ir (GLARING Hypocrisy) līdzdibinātāja un redaktore. Viņa ir mācījusies savienot lietas, saliekot Rubika kubu bez instrukcijas. 2010.gadā viņa izštepselēja savu televizoru un atbrīvojās no smadzeņu skalošanas. Iznākumā viņa saredz lietas visur un savieno tās rakstot.)

Priekšvēsture

Pēdējos gados ir kļuvis skaidrs, ka vairums manu britu un eiropiešu feisbuka draugu ir sīksti eirofīli. Jeb precīzāk, ES-fīli, kuriem Eiropa un Eiropas Savienība ir sinonīmi, kas simbolizē tādus ideālus kā kopības sajūta, iecietība, mīlestība, cilvēktiesības, vides aizsardzība, miers un demokrātija. Tie ir labi cilvēki, kuriem rūp viņu līdzcilvēki un pasaules pagrimstošais stāvoklis, lai gan viņiem raksturīgo labestību ir nolaupījis viltīgais komunisma rāpulis sociālisma izskatā, kas noformēts kultūrmarksistiska politkorektuma un sociālā taisnīguma parādes tērpā.

Turpināt lasīt

Omeļčenko: Poļu lidmašīnu ar prezidentu Kačiņski uz borta iznīcināja Krievija, tāpēc atliekas tā neizdos nekad. Dmitrijs Gordons

Vai ir iespējams uzvarēt organizēto noziedzību Ukrainā, vai ir grūti cīnīties ar mafiju, kas darbojas zem politiska jumta, kāda valsts ir noklausījusies prezidenta Leonida Kučmas kabinetu, un kas vainīgs Georgija Gongadzes slepkavībā, vai Ukrainas augstāko ierēdņu vidū ir daudz KGB/FSB aģentu, un cik daudz naudas tika izvests uz ārzemēm pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados? Par to Dmitrija Gordona autorprogrammā kanālā “112 Украина” stāstīja bijušais Ukrainas tautas deputāts ģenerālleitnants Grigorijs Omeļčenko. http://gordonua.com ekskluzīvi publicē intervijas teksta versiju.

(Grigorijs Omeļčenko: 1991.gada 26.augusta līdz 31.oktobrim, piecu nedēļu laikā, nenoskaidrotos apstākļos tika likvidēti – šo skaitli iegaumējiet – 1746 atbildīgi PSKP CK centrālā aparāta, KGB, PSRS Centrālās bankas darbinieki….

(1938.gada) 11.novembrī ir kārtējā gadadiena kopš reizes, kad tika parakstīta ģenerālvienošanās par sadarbību un savstarpēju palīdzību starp Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD) un Gestapo (Geheime Staatspolizei), tur stāvēja Berijas un Millera paraksti.

Tagad ir inteliģenta balto apkaklīšu organizētā noziedzība, ar spēcīgām kriminālām-korupcijas saitēm, ar politisku piesegumu, tostarp, ar deputātu mandātiem.

2009.gada rudenī ES Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā jūs brīdinājāt eirodeputātus, ka pēc pieciem gadiem Krievija veiks agresijas aktu pret Ukrainu un anektēs Krimu. Tiesa? – Jā.

Man, izņemot militāro pensiju, nekā nav: ne jahtu, ne mašīnu, pat ne zemes gabalu, lai gan esmu nācis no laukiem.)

Turpināt lasīt

Lai zinātu pasargāties no vervēšanas. Aģentu vervēšanas paņēmieni. + fragmenti no Viktora Suvorova un ‘Pilnīgi Atklāti’

(Mūsu senči kādu sadursmju, kataklizmu, izstumšanas, izvairīšanās no kara vai vienkārši bagāto šejienes mežu un ūdeņu dēļ ap 2.gadu tūkstoti pirms Kristus ir ieradušies vai sākuši ierasties Latvijas teritorijā. Visdrīzāk gar vai pa Dņepru, Daugavu. Varbūt arī gar Volgu, Donavu; varbūt daļēji pa jūrām. Viņiem ir tikpat kā izdevies būt ārpus Romas impērijas ietekmes, tomēr vēlāk ne no Lielkrievijas impērijas zem dažādiem nosaukumiem, Lielvācijas Reiha. Pašlaik latviešu tauta atkal dzīvo krustceļu jezgā, mūs tricina globālisms, informācijas putra un pasaules naudas vara, un elementāras vājprāta dzīres. Impērijas ir citādas, izkaisītas kā skleroze, bet to taustekļi spēcīgāki. Valstu spēks ir vairāk tautas spēkā, sajēgā, krietnumā, kā robežās; pat ja tauta ir pagaidām izkaisīta. Jābūt gudriem izdzīvot sociālo tīklu, mobilo sakaru, instagramu, izsekošanu un pāri visam viltotas naudas varas pasaulē. Viena no pašaizsargāšanās prasmēm ir caur vervēšanas paņēmienu atpazīšanas minimumu. I.L. Sīkāk skat. arī https://www.youtube.com/watch?time_continue=19&v=EXHjghlQMGo – krieviski, 1st.22min.

Skat. arī ‘Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija”. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/49561/) Turpināt lasīt

Burbulis: Krima tiks atdota. Putins un viņa Kremļa režīms pašlaik ir ļoti sarežģītā stāvoklī. Alesja Bacman; ierakstījis Nikolajs Poddubnijs, 26.10.2017

(Genādijs Burbulis (Геннадий Эдуардович Бурбулис; dzimis 1945) ir lietuviešu izcelsmes Krievijas politiķis, Borisa Jeļcina līdzgaitnieks. Bija Krievijas Federācijas Valsts sekretārs (1991–1992), viens no Belovežas vienošanās teksta autoriem parakstītājiem. Vikipēdija)

 Burbulis: “runā, ka Putins būs pašizvirzītais. Bez rokaspuišiem “Viskrievijas tautas frontes”, kurā nav tautas, izskatā, un galvenās partijas ‘Jeģinaja Rossija’, kurā nav vienotības, izskatā”.

Biju patiess ļeņinietis

Turpināt lasīt

Par arhīviem: “Bet ja jūs pats to visu zināt, tad jūs pašu ir jānošauj!” Aleksejs Tarasovs, Novaja Gazeta 27.10.2017

(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)

Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.

Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.

Turpināt lasīt

Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017

(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?

Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.

Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.

Turpināt lasīt

Pasaules vara pēdējā gadsimtā. No dažādiem avotiem

(2.Pasaules kara Sabiedrotie jeb Lielā Trijotne bija drīzāk Lielais 3+, jo šā kara būtība bija nepacietīgā monetārā materiālisma, arī Vācijā, laušanās pie pasaules pārvaldības.

Sākās ar visnepacietīgāko jaunuļu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas – savienību, kurā abas puses dega nepacietībā savākt dziestošā vientiesīgā ideālisma jeb tehnokrātiski koloniālistiskā liberālisma nesēja – Britānijas – līķi, nemaz nerunājot par bezspēcīgo Franciju, pie kam PSRS jau izgudrēm uzglūnēja Rietumu pasaules savstarpējas pašiznīcināšanās iznākumam.

Monetārais materiālisms bija uzdīdzis jau uz 1.Pasaules karu, tomēr īsti augonis uzplīsa uz otro, kad cionisms zem dažādiem viltus karogiem jau vairs nevarēja nociesties, tā finanšu spēkam prasoties īstenoties pasaules varā (karā), lai gan dažādās lokalizācijās – gan žīdu-boļševiku PSRS, gan Britu lauvas azotē, gan pēcversaļas Vācijā Krupa un līdzīgo azotēs, gan Amerikas Savienoto Valstu demokrātijas aizkulisēs.

Lielo 3+ sabiedrošanos īstenībā kaut kas tomēr vienoja – bažas par Japānas straujo izvirzīšanos, un Vācijas attieksme pret to varbūt līdzinājās Krievijas attieksmei pret Vāciju. Ko nozīmēja Pērlharboras bombardēšana Savienotajām Valstīm, paskaidrojumus neprasa.

21.gadsimta sākumā monetārais materiālisms ir uzplaucis atkal un zem liberālisma karoga māca uz globāla planktona stāvokli ganāmajām aitām jaunu “ideālistisku” bezatbildības, bezspēcības, beztautu liberālismu, pie kam vispārējas brīvības viltojumam tagad cauri spīd, no vienas puses, banksterisms, no otras, atomvalstu klubs, kurā laužas iekšā visi pasaules varas tīkotāji. Kā pasaule pārcietīs to, ir liels jautājums. Kādreizējās nespējīgās Tautu Savienības vietā tagad ir nespējīgās Apvienotās Nācijas ar nekaunīgas agresorvalsts veto iespējām; Ja kaut kas pasauli glābs, tad varbūt NATO un tai līdzīgas kustības. (I.L.)

 

Lielā Trijnieka rīcības izpratnei noderēs arī:

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/07/09/viltotaja-un-viltojuma-atmaskosana-ir-neizbegama-sergejs-mironenko/

­- https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/05/14/nodevigi-bez-kara-pieteikuma-2017-gada-12-maijs-v-fegko-v-sidorenkovs-vacijas-kara-pieteikuma-nota-1940-g-21-06/

 

Izvilkumi no tālākā teksta:

(1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.
Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.” …

“Rūzvelts, priecīgs par šo neticamo piekāpšanos, darīja Džo zināmu, ka tas (Staļins), varbūt arkaut kādu tautu gribas izpaudumu, varbūt ne tūlīt pēc to atkārtotas okupācijas, bet kādu dienu (some expression of the will of the people, perhaps not immediately after their re-occupation by Soviet forces, but some day.)” var noteikt Polijas robežas un atjaunot kontroli pār Baltijas republikām. Onkuļa vārds – Staļins bija teicis “saprotu” – Franklinam Delano Rūzveltam bija pietiekams.”

Staļins aizrādīja, ka viņam viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, lai pasaule atzītu padomju suverenitāti, un ka viņš savukārt respektēs visu citu zemju suverenitāti, vienalga, vai tās lielas vai mazas…

Tēvs (F.D.Rūzvelts) atkal iesmējās, “Ikreiz, kad (britu) premjers aizstāvēja iebrukumu Balkānos, visiem apspriežu telpā bija skaidrs, ko viņš īstenībā domā. Visi zināja, ka viņš visvairāk norūpējies par to, kā nogriezt Centrālo Eiropu, lai sarkanā armija netiktu Austrijā un Rumānijā, pat ne Ungārijā, ja tas būtu iespējams. Staļins to zināja, es to zināju, visi zināja …” … Nelaime tikai tā, ka angļu premjeri pārāk daudz domā par to, kāda būs pasaule pēc kara un kas notiks ar Angliju. Viņam bail, ka krievi varētu kļūt pārāk stipri.” …

Pirmo tostu uzsauc Čerčils uz “simtgadīgu mieru”. Staļins arī atbild ar tostu mieram, bet piebilst, ka vienīgi trīs lielie varot to nodrošināt. Ruzvelts atzīst, ka lielvalstis nes lielāko atbildību, un ap šo galdu sapulcētiem trim lielajiem jādod miera noteikumi. Bet tad viņš paceļ glāzi “uz mazo nāciju tiesībām”. …

Turpretī bez nopietnas pretestības pieņem amerikāņu sacerēto “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, kuras svarīgākā vieta skan šādi:

Kārtības atjaunošana Eiropā un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana sasniedzama ar tādu rīcību, kas atbrīvotajām tautām palīdz novērst pēdējās nacisma un fašisma pēdas un radīt demokrātiskas institūcijas pēc viņu pašu izvēles. Tas ir Atlantijas čartas princips — visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, kādu tās vēlas, suverēno tiesību atjaunošana un pašpārvalde tām tautām, kurām agresori to ar varu nolaupījuši. Trīs lielvalstis kopīgi palīdzēs atbrīvotajām Eiropas tautām radīt priekšnoteikumus iekšējam mieram, īstenot tūlītēju rīcību posta mazināšanai, dibināt pagaidu iestādes ar valdību pilnvarām, lai tās reprezentētu visu iedzīvotāju demokrātiskos spēkus un būtu saistītas ar pienākumu iespējami drīz rat brīvi vēlētas tautas gribai atbildīgas valdības…”
Šī deklarācija ir apspiestajām tautām ļoti izdevīga, bet bailēs no atomkara rietumu lielvalstis nav parādījušas drosmi prasīt, lai krievi izpildītu savas saistības un Jaltā dotos solījumus. Un tā šī Jaltas deklarācija ir palikusi par vienu no vistukšākiem un apkaunojošākiem papīra gabaliem diplomātijas vēsturē. …

Tieši 60 dienas vēlāk pirms savas nāves Ruzvelts vēl paguva aptvert savas kļūdas, kad bija noskaidrojies, ka Maskava atzīs Polijā vienīgi Ļubļinas komitejas valdību.
Viņš tad rakstīja Staļinam rūgtuma pilnu vēstuli.

Stundu pirms savas nāves savā pēdējā telegrammā Čerčilam Ruzvelts rakstīja: “Samazināsim krievu problēmu, cik vien iespējams. Katrā ziņā mums jāpaliek stipriem”.

Kā dzirdams, daži Jaltas dokumenti joprojām nav nodoti atklātībā. Tāpēc nav arī zināms, kas aiz kulisēm runāts par Baltijas jautājumu. Protokolos Baltijas valstis, t.i. Lietuva un Latvija, pieminētas tikai dažas reizes garāmejot. Bet uzmanīgi studējot protokolus kļūst skaidrs, ka rietumu valsts vīriem tajā laikā vairs sevišķi nav rūpējis tālāk atbalstīt Baltijas valstu juridisko neatkarību, kas dibinās uz zināmo ASV ārlietu ministra 1941.g. jūlija deklarāciju.

Protokolos nav atrodami nekādi norādījumi, kādus motīvus Amerikas un Anglijas valsts vīri lietojuši, noraidot Lietuvas “kandidatūru”. Fakts tomēr ir, ka Maskavai nav izdevies Jaltā iecerētais triks, aplinkus ceļā iegūt Baltijas valstu aneksijas juridisku atzīšanu no ASV un Anglijas.
ASV un padomju štābu priekšnieku apspriedē 8.februārī pārrunāts jautājums par Pad.Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, kad Vācija būs uzvarēta. Ģen. Antonovs apspriedē apgalvojis, ka Sarkanā armija jau izstrādājusi plānus, bet ka vēl neesot iespējams pārvest karaspēku uz Tāliem austrumiem, jo visi spēki, ieskaitot tos, kas cīnījās Somijā un Latvijā, tagad atrodoties kaujās austrumu frontē. Tas pats Antonovs, runādams 4.februārī par Sarkanās armijas kaujas kustību austrumu frontē, pieminējis, ka Kurzemes frontē cīnoties 3 tanku divīzijas un 28 (kājnieku) divīzijas.

Harimens: …“(Krievu) Prese velta daudz telpu arī stāstiem par strauju jaunuzbūvi Baltijas valstīs, pie reizes nikni uzbrūkot “buržuju-nacionālistu” elementiem kā tur, tā Ukrainā. Ir skaidrs, ka nacionālistu atliekas joprojām turas šajos apgabalos un dara padomju iestādēm daudz rūpju.” …

(ASV) Prezidents paziņoja, ka “Amerikas Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu mēģinājumiem tās pakļaut vai ārējam spiedienam”. Tad dzima Trumena doktrīna. …

Staļins Trumena doktrīnu un Māršala plānu redzēja kā papildu pierādījumu “kapitālistiskajam ielenkumam”. Viņa uzskats Kremlī tika pacelts ticības līmenī, un tas palika, līdz 80.gadu beigās aukstais karš sāka šļupstēt.)

Krupps saņem NSDAP zelta medaļu

Sabiedrotie līdz izdevīgam brīdim.

Pasaules varas trijotne pie Staļina kaviāra, NKVD virsnieku rūpīgi aptecēti.

Potsdamā ar Trūmenu Rūzvelta vietā.
Turpināt lasīt

Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Turpināt lasīt

Žīdi, multikulturālisms, politkorektums un karš ar runas brīvību. Andrew Joyce, Ph.D. 20.11.2014

(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)

Viens no svarīgākajiem darbiem, ko ‘The Occidental Observer’ (TOO) ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņus veicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.

Turpināt lasīt

Kas ir krievu utml. okupācija, 1940.gadā un pēc 1944.gada. No laikrakstiem

(Īss citāts no kopējā teksta:

“Mēs sākām vienmēr skaidrāk saredzēt boļševisma dzīvi izārdošo politiku:

cilvēkam nekas nedrīkst piederēt — ne manta, ne mājas dzīve, ne ģimene, ne dzimtene, ne tēvzeme.
Cilvēku vajaga svaidīt no vienas bezgalīgās zemes malas uz otru, lai viņam nekur nav apstājas, nekad nav atpūtas, miera.
Cilvēks jānodzen līdz pēdējam nogurumam, lai viņš, savā nabadzīgajā mājā pārnācis, pakristu murgainā miegā un netiktu pie pārdomām, pie savas dzīvnieciskās dzīves apjēgšanas.
Cilvēkam nedrīkst būt skaidrības, un tādēļ darba vietās nāca vienmēr jauni un atkal jauni rīkojumi, norādījumi un pavēlējumi, kuriem visiem bija ērmoti, barbariski nosaukumi un kuri sajauca un saārdīja to, kas jau bija pasākts. Nedrīkstēja arī svētdienas būt, lai pat laika rēķins sajūk.
Cilvēks jātur morāliskā pazemojumā, pusbadā, beztiesībā, nepārtrauktās nāves bailēs, nedrošībā un nenoteiktībā, nežēlīgākā eksistences atkarībā un nodzīta lopa pagurumā — tad viegli valdīt.

Jo žīds, šis kustoniskais, rijīgais egoists, var valdīt tikai atbruņotu un pretoties pilnīgi nespējīgu ļaužu pūli, pie tā apmierinot savas atriebības tumšās dziņas, kas vienmēr izvēršas sadisma tvana pilnās asiņu orģijās un izvirtušā izdzīvē, ar šo savu izdzīvi modernajām lielpilsētām uzspiežot savu izvirtības un noziedzību zaņķos mērcēto zīmogu.”

Leiba Dāvida dēls Bronšteins (Trockis)

Ļoti var būt, ka kaut ko no tā redzam arī šodien. Jā, vairs tik bezjēdzīgi ar cilvēkresursiem nešķaidās, tos izmanto īsti prasmīgi; ideoloģija ir iepakota spoži glancētos vākos, lai arī ir tikpat ļaunprātīgi utopisks tārps uz āķa kā boļševisms; politinformācijas aizvieto pērkamas universitātes, TV un prese. Un cilvēki uzķeras, tāpēc ir tiešām nepieciešams ļoti rūpīgi pētīt latviešu tautas ārkārtīgi traģisko vēstures pieredzi. I.L.)

Turpināt lasīt

Latvijas pašattīrīšanās pēc Baigā gada. 1941.gada partizāni; no laikrakstiem. Dokumenti no Historia.lv

(Okupācijas vara aizvedusi tūkstošiem latviešu vergu darbos, simtiem apšāvusi, palikušo latviešu naids ir briesmīgs. Tuvojas vācu armija, kura var būt tikai atbrīvotāja; vēl ir cerības, ka latvieši varēs dzīvot zem sava karoga, paši pārvaldot Latviju. Sarkanie laupa, slepkavo un bēg. Ceļas latviešu partizāni.)

Džūkstes partizānu cīņas. Nacionālā Zemgale, Nr.13, 14.06.41,

Staļina bandīti no Džūkstes pagasta aizveda pavisam 17 ģimenes.
Džūkstes pagasta vecākais un aizsargu nodaļas priekšnieks R.Kažotnieks stāsta, ka viņš no gūstītājiem izglābies pēdējā mirklī, izlecot pa logu. Viņa sievu, dēlu un veco tēvu varmākas aizveduši.
No šī brīža Kažotnieks ar citiem izbēgušajiem slapstījās mežos, gādāja ieročus un gatavojās partizānu cīņām. Kad ienāca ziņas par sarkanās armijas dezorganizāciju un vispārēju vietējo bandītu bēgšanas sākumu, džūkstenieši 27.jūnija vakarā, skaitā 23 vīri, apbruņojušies ar 4 kara šautenēm, 7 medību bisēm un dažiem revolveriem, devās uz pagasta namu.
Turpināt lasīt

Latvijas atbrīvošanās sākums. Pēteris Vasariņš, Agnis Balodis, Laimonis Purs 1988-1990; 2009.g.

(Vēlams iepriekš izlasīt Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins. Tur ievadvārdos var redzēt manu apmēram vidējā latvieša ieskatu par šeit aplūkoto laiku. Biju arī LNNK ārkārtas kongresa un Pilsoņu Kongresa dalībnieks. Tolaik, klausoties tādu vīru kā Pētera Vasariņa un Agņa Baloža runās, biju svētā sajūsmā par nedzirdēto latviešu valodas skaistumu un domu skaidrību. Politisko spēku attiecību izpratnes ziņā biju pavisam vājš, skaidri zināju tikai mērķi un uzsūcu cerības.

Gribētu uzsvērt šeit neminēto, ka joprojām pasaule ar pārāk maz izņēmumiem klusē par trešo “neatminamo” spēku – globālo anarhomarksismu jeb anarholiberālismu utml., kas slēpdamies aiz banku kapitālisma viltota brīvā tirgus un cilvēktiesības izvirzot pār tautu tiesībām nu jau tepat katastrofāli ar svešām lētticīgo rokām grauj tautas un valstis, bet Latvijā to sācis ir, manuprāt, vismaz ar ietekmi Godmaņa valdībās. Redzēs, kāds ieliktenis nāks Eiropā Junkera vietā. Ceru uz Višegradas kustības izvēršanos un nostiprināšanos, Latvijas iesaisti tajā; varbūt iesaistoties arī ziemeļvalstīm.

Ar nodomu gan sākumā, gan beigās ir trīs Pētera Vasariņa raksti ar laika atstarpēm; redzama notikumu un attieksmju dinamika – I.L.)

Pārdomas pēc LTF kongresa. Pēteris Vasariņš. Brīvā Latvija, Nr.102, 07.11.1988

(Leģionārs, Daugavas Vanagi, Latviešu nacionālā apvienība Kanādā, Zviedrijas Latviešu centrālā padome, Latvijas Komiteja, LNNK)

(Red.) Sniedzam lasītāju uzmanībai Pētera Vasariņa pārdomas un mūsu stāvokļa izvērtējumu pēc LTF dibināšanas kongresa un LTF rezolūciju pieņemšanas Šīs pārdomas balstās uz gandrīz pilnībā noklausītām Rīgas radio pārraidēm laikā no 6. līdz 10.oktobrim un atskaņām vēlākās intervijās un komentāros. Publicējam rakstu ar saīsinātu ievada daļu.
Spriežot pēc nesenajiem notikumiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, šķiet, ka polītiskas pārmaiņas Baltijas valstīs izlemtas PSRS Komūnistu Partijas centrālkomitejas nesenajā ārkārtējā plēnumā, kad Gorbačovs nostiprināja savu varu. Tur panākts lēmums eksperimentālā veidā Baltijas valstīm dot visai plašu patstāvību, lai tās padarītu par paraugu pārējai Padomju Savienībai, kādā veidā perestroika varētu saglābt Padomiju kā lielvalsti, jo Gorbačovs labi apzinās, ka baltieši ir visspējīgākie ātrā laikā atjaunot savu saimniecisko produktivitāti un labklājību, ja tikai viņus atbrīvotu no Maskavas virskundzības un birokrātijas.
Tālākie notikumi risinājušies divos līmeņos — oficiālajā varas orgānu līmenī un tautas kustības līmenī.

Pārmaiņas varas orgānu līmenī sākās 4.oktobrī ar Pugo pārcelšanu uz Maskavu. Mana teorija ir, ka, lai sakautu opozīciju pret sevi, Gorbačovs nolēma vājināt staļinistisko, krievu un pārkrievoto latviešu dominēto Latvijas KP CK. Par partijas pirmo sekretāru iecēla latvieti Jāni Vagri, kas ir bāla, nenozīmīga un intelektuāli aprobežota personība (es teiktu, īstenībā ārkārtīgi piesardzīga un Maskavas neaprēķināmību pārzinoša personība – I.L.). To parādīja viņa uzstāšanās gan Mežaparkā, gan arī Latvijas Tautas frontes kongresā un tam sekojošā preses konferencē. Spējīgo, dinamisko, varētu pat teikt, harismatisko līdzšinējo Latvijas KP CK otro sekretāru Anatoliju Gorbunovu Gorbačovs lika “ievēlēt” par Latvijas Augstākās Padomes prezidija priekšsēdi. Viņa uzdevums ir realizēt partijas 19.kongresa lēmumus par valsts varas pāriešanu tautas vēlēto padomju rokās. Šādu iztulkojumu apstiprina Gorbunova Mežaparka sanāksmē teiktais.
Savā 20.oktobra radio uzrunā, aicinot tautu valdīt savas emocijas un paturēt aukstu prātu, Gorbunovs paziņoja, ka nākamajā nedēļā tautas apspriešanā tiks nodots likumprojekts par migrācijas apturēšanu. Viņš arī solīja saimniecisku patstāvību sasniegt divos gados.
Gorbačova atklātības polītika Latvijā it kā pārrāvusi Staļina iedzīto baiļu aizsprostu. Turpat 50 gados dziļi sirdīs krājušās sāpes, rūgtums, protesti pret Latvijas okupāciju, apspiestību, aplaupīšanu, piemēslošanu un kolonizēšanu, prasība pēc brīvības, viss tas gāžas ārā kā neapturams lavas izverdums. Latvijas Tautas fronte ir šī izverduma polītiskās organizācijas forma. Četru mēnešu laikā LTF izveidojusies par nozīmīgu politisku faktoru.
LTF apvieno visus nogrupējumus, kas prasa pārmaiņas.

Vienā galējībā ir kažoku apgriezušie vecie staļinisti un brežņevisti, kas ieinteresēti tikai kompartijas reformā, lai saglābtu savu varu.
Otrā ir pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas aizstāvji, kas, kā, piemēram, Dobelis un Vidiņš noraida komūnistu partiju un prasa tiesības veidot jaunas partijas.

Starp šīm galējībām stāv reālpolītiķu centrs, kas grib Latvijas neatkarības virzienā iet tik tālu, cik tas pašreizējos apstākļos iespējams, savās sirdīs paturot cerību, ka pēc šīsdienas mērķu sasniegšanas varētu virzīties tālāk pretī pilnīgi neatkarīgai un no Padomju Savienības atbrīvotai un atdalītai Latvijai. Viņu šīsdienas mērķus raksturo kongresā pieņemtā un salīdzinājumā ar iepriekš publicēto priekšlikumu stipri radikalizētā LTF programma un rezolūcijas.

Anatolija Gorbunova solījumi un pirmie likumdošanas soļi norāda, ka vismaz lielāko daļu no šīs programmas — ar Gorbačova atļauju — viņš atbalsta un mēģinās reālizēt. Ar to būtu novērsts drauds, ka pēc 10 gadiem, pašreizējiem apstākļiem turpinoties, vairs nebūtu latviešu tautas. Ir svarīgi šeit atzīmēt, ka jaunievēlētajā LTF Domē, kā arī tās laikraksta redakcijā ieiet visu augšminēto viedokļu pārstāvji, arī pilnīgas neatkarības prasītāji.

LTF dibināšanas kongresā izteiktā un, šķiet, arī LTF vadītāju sirdīs lolotā cerība par pilnīgu Latvijas neatkarību, izstāšanos no Padomju Savienības un tā saucamā “Somijas statusa” iegūšanu pašlaik vēl nav iespējama. Taču nav izslēgts, ka, ja nākamo pāris gadu laikā tiktu reālizēta LTF pašreizējā programma un panākts saimniecisks uzplaukums Baltijas valstīs, Krievijas interesēs varētu būt pielaist arī šo nākamo soli un izmantot pilnīgi neatkarīgas Baltijas valstis, tāpat kā Ķīna Hongkongu, par kanāli, caur kuru drošāk varētu iegūt Rietumu kapitālu un tehnoloģiju.

Neraugoties uz visu, kas noticis pēdējās trīs nedēļās, būtu ļoti liela kļūda pieņemt, ka Latvija nu jau gandrīz atbrīvota. Šo kļūdu, redzot karogus plīvojam un dzirdot “Dievs, svētī Latviju”, pielaiž daudzi gan te trimdā, gan arī tur dzimtenē. Cīņa politiskā plāksnē ir tikai sākusies, un līdz gala mērķim vēl tāls ceļš ejams. Vienīgais reālais panākums šobrīd ir likums par latviešu valodu kā valsts valodu, kas netieši atzīst, ka Latvija ir valsts. Pārējais ir tikai prasības un solījumi.

Ir naivi iedomāties, ka priviliģētie partijas aparatčiki, uzkundzējušies krievu kolonisti un noziegumos apvainotie čekisti savu varu un priekšrocības uzdotu bez pretestības. Atskanējusi partijas konservatīvo elementu kritika, ka LTF iet par tālu, arī uzbrukumi atsevišķiem runātājiem, kā Dobelim, kas slavēja Latvijas neatkarības laika sasniegumus, un Vidiņam, kas arī uzbruka partijai.

Nāk arī ziņas, ka Latvijas krievi veido organizāciju, kas nostātos pret LTF. Krievu valodas laikraksts Sovietskaja Latvija atklāti kūda krievus pret latviešiem. Ir notikušas sadursmes — pie Brīvības pieminekļa krievu pusaudži ir piekāvuši latviešus — ziedu licējus. Klīst baumas, ka krievu dominētajā vagonu rūpnīcā esot savākti ieroči, ko gan milicijas pārstāvis Rīgas radiofonā noliedza. Krievu šovinisti prasa demonstrāciju aizliegšanu, tai pašā laika aicinot savus piekritējus uz masu demonstrāciju pret LTF. Šķiet, ka aiz visa tā stāv valsts drošības iestādes un milicija, kam atklāti latviešus apspiest vairs neļauj.

Latviešu aktīvisti gan domā, ka augšminētā krievu kustība ir vāja, nepilnīgi organizēta, un no tās viņi nebaidoties. Taču Gorbačovs pats juties spiests radio uzrunā aicināt tautu saglabāt mieru un pašdisciplīnu, kā arī paturēt grožos savas emocijas.
Visa pašreizējā vārda brīvība Latvijā balstās uz Gorbačova polītiku un varu. Vai viņš noturēsies? Viņa pretinieks Ļigačovs gan nobīdīts malā, bet vēl arvien sēž polītbirojā.

Vēl pāris faktoru pašā Latvijā. Vecākā paaudze, kas pieredzējusi Staļina laikus, vēl šaubās. Ne par velti Gorbunovs teica: “Saglabājot vislielāko cieņu pret vecāko paaudzi, mūsu bērniem un mātēm, un sevišķi vectēviem un vecmammām, es tomēr gribētu izteikt vislielāko uzticēšanos mūsu trīsdesmitgadniekiem un jaunākai paaudzei. Revolucionārajai pārbūvei ir ļoti vajadzīgs avangardisms, un es domāju, tā viņiem šodien netrūkst.” Tāpat jaunie ir arī latviešu nacionālistu avangardā.
Taču, kas notiks, ja viņi savā entuziasmā nonāks par tālu — pārkāps Gorbačova noteiktas robežas? Vai Gorbačovs, lai pats noturētos pie varas, nebūs spiests tomēr lietot slavenos “Ādažu tankus”? Rietumos izteiktas domas, ka jau tagad būtu jāveido otrā vai trešā fronte pagrīdē šādam gadījumam, lai pretestība turpinātos arī, ledus laikmetam atgriežoties pēc pašreizējā atkušņa.
Latvijā uz šiem brīdinājumiem un šaubām aktīvistiem ir tikai viena atbilde.

LNNK sauklis: “Ja ne tagad, tad kad. Ja ne mēs, tad kas?”

Latviešu tautas liktenis izšķiras šodien. Ja LTF cīņu zaudē, mirst latviešu tauta, šodien vai nekad!
Ko darīt trimdai? Vispirms, mums, brīvajā pasaulē, jāsaprot, kas notiek Latvijā, jāsaprot, ka, ja nekavējoties nepārtrauks kolonizāciju, industrializāciju un vides piesārņošanu, latviešu tauta mirs.

Mums ir jāatbalsta katrs Latvijā uz priekšu spertais solis, arī tad, ja tas nozīmētu pagaidām tikai ierobežotu patstāvību — “brīvu Latviju brīvā Padomju Savienībā”. Mēs nedrīkstam kurināt turienes aktīvistus uz pašlaik neiespējamo, lai nestiprinātu staļinistu pretreakciju un neizraisītu asiņainu brīvības kustības apspiešanu un ar to latviešu tautas iznīcināšanu.

No otras puses, mēs nedrīkstam iedomāties, ka Latvija ir jau brīva. Mēs nedrīkstam atkāpties no mūsu četrdesmit astoņus gadus kultivētās un juridiski pamatotās nostājas, ka Latvija ir okupēta, bet starptautiski pastāv de jure kā suverēna, neatkarīga valsts, un tās jauno vadību varēs atzīt tikai tad, kad būs izvākts padomju karaspēks un parlamentu brīvi ievēlēs brīva latviešu tauta.

Taču līdz tam laikam mums jāsniedz visa iespējamā palīdzība LTF un visām tajā ieejošām nacionālām grupām. Kad būs panākta Latvijas saimnieciskā autonomija un pašu valūta, bet ne agrāk, tur būs jāpludina ārzemju kapitāls un tehnoloģija, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu Latvijas ekonomiju un vidi.
Līdz tam laikam jādara viss, lai Rietumi iepazītos ar jaunajiem apstākļiem Latvijā un jaunajām personām tās vadībā, kā polītiskā, tā kulturālā, zinātniskā un saimnieciskā laukā. Jo vairāk Rietumos šos cilvēkus pazīs, jo grūtāk Maskavai būs tos nosūtīt uz Sibīriju.

No Latvijas nāk aicinājums latviešiem brīvajā pasaulē dibināt LTF atbalsta grupas, kas nākotnē varētu uz kongresiem sūtīt savus delegātus. Stokholmā šāda grupa jau pastāv, šoreiz vēl padomju birokrātija bija stipra diezgan, lai to aizkavētu, bet tas var grozīties nākotnē. Tā kā LTF aptver arī pilnīgas Latvijas neatkarības prasītājus, mums pret šādu grupu dibināšanu iebildumi nevarētu būt.

Trimdas latviešiem jāmobilizē visi savi spēki, lai varētu sniegt materiālu atbalstu brīvības cīņai dzimtenē. Latviešiem emigrācijā līdzekļu netrūks.
Mums tagad jānoliek pie malas personīgas ambīcijas, intrigas par amatiem un prestižu. Mums nekavējoties visiem kopā jānoorganizē konstruktīvs darbs, izmantojot visus trimdā pieejamos talantus. Kā amatos ievēlētajiem, tā viņu kritiķiem jāaizmirst pagātnes, arī nesenās pagātnes, savstarpējie pārmetumi.
Visi spēki, visa enerģija Rietumos jāveltī palīdzībai šodienas brīvības kustībai dzimtenē, kuras iznākums noteiks Latvijas un latviešu tautas būt vai nebūt.

Pēteris Vasariņš

=========================

Nopietns brīdinājums. Agnis Balodis. Austrālijas Latvietis, Nr.1985, 07.07.1989
(Vēsturnieks un publicists, Latviešu nacionālā fonda valdes priekšsēdis)
LATVIJAS TAUTAS FRONTES POLITISKĀ SEJA

Kopš drosmīgās Radošo savienību deklarācijas 1988.gada jūnijā Rīgā, attīstība okupētajā Latvijā ir risinājusies strauji, vērotājam no malas tomēr jākonstatē, ka tā ir vispār grūti pārskatāma: kur ir LTF sākuma iedīgļi, kā uzdevumā tā organizēta un kāds nolūks aiz tās slēpjas.

Ir skaidrs, ka LTF, tāpat kā Tautas frontes Igaunijā un Lietuvā, ir radušās komūnistu partijas ierosmē. Latvijā šī ierosme pirmo reizi izskanēja no Viktora Avotiņa un polītizējošā dzejnieka Jāņa Pētera. Skaidrs, tā nebija viņa ideja, bet nāca kaut kur “no augšas”, jo kā gan citādi būtu bijis iespējams, ka visās trijās Baltijas republikās “tautas” vienlaicīgi izteica gandrīz vai vienādus ierosinājumus?

Būsim skaidrībā, ka padomju valdības pielaidīgāko polītiku nav ierosinājis kāds humānisma vilnis vai rūpes par Baltijas tautu nākotni, bet gan bezizejas stāvoklis Padomju savienībā. Par LTF mērķiem Peters izteicies kongresa atklāšanas runā 1988.g. 8.oktobrī: LTF dibināšanas iemesls ir, lai palīdzētu partijas vadībai atklātības un pārkārtošanās īstenošanā – kā sava veida atbalsta grupa Gorbačova polītikai.

Arī “centra (Maskavas) presē” par Tautas frontēm nekad nav runāts citādā veidā, neminot nekādus “nacionālus” iemeslus. LTF ir masu organizācija, kuras locekļu kopējās intereses varētu meklēt līdzšinējā padomju pārvaldes tipa noraidīšanā. Tiek daudz runāts par “tiesisku valsti”, privilēģiju likvidēšanu, par tiesībām vietējiem iedzīvotājiem runāt līdz savas apkārtējās vides veidošanā un pārvaldīšanā. Runāts par demokrātiju, ar to tomēr saprotot ko citu nekā rietumos — varbūt drīzāk par “komūnismu ar cilvēcīgu seju”.

Citos gan polītiskos, gan saimnieciskos jautājumos LTF biedriem var būt ļoti atšķirīgi uzskati.

Tās rindās ir tīri nacionālisti, kas prasa pilnīgu neatkarību Latvijai, bet arī komūnistu partijas biedri un, saprotams, cilvēki ar saknēm Valsts drošības komitejā.

Liela daļa LTF vadības pieder pie padomju inteliģences; cilvēkiem, kas stagnācijas gados ieguvuši savu stāvokli un amatus un tos nekādā ziņā negrib zaudēt. Līdz ar to viņu nostāja ir piesardzīga. Padomāsim, ka LTF vadībā ir personas, kas pretojušās prasībai par ieceļošanas aizliegumu, apzīmējot to par rasismu! Tāpat arī bijušas garas diskusijas par 11. un 18.novembra atzīmēšanu, un pozitīvais lēmums nebūt nav nācis viegli vai vienprātīgi.

Tie spēki, kas virza LTF pa radikālāku prasību ceļu, ko atbalsta lielais vairums latviešu, nāk no lauku rajoniem un arī no tiem biedriem, kas ir arī Latvijas Neatkarības kustībā.
Sākumā bija domāts, ka LTF aptvers ne tikai latviešus, bet arī visas citas tautības, kas “Latviju uzskata par savām mājām”.

Iznākums ir savādāks: Tautas frontē nav vairāk nekā 12proc. nelatviešu. Lielais vairums krievu pret LTF izturējās vienaldzīgi vai arī noraidīgi. Ir jau tā, ka krievi Latvijā visu laiku ir jutušies kā kungi un noteicēji un nemaz nevēlas būt līdztiesīgi pilsoņi. Līdz ar to internacionālās frontes rašanos var uzskatīt kā nenovēršamu.
Sarežģīts jautājums ir LTF attieksmes ar partiju. Nenoliedzami, partija ir stāvējusi LTF kūmās un ka ap 30procentu LTF biedru ir ar partijas biedru karti. Arī liela daļa LTF vadības ir partijnieki. Par spīti šīm ciešajām saitēm, partija nav izrādījusi kādu sevišķu pretimnākšanu LTF.

Gluži otrādi: prokurora Dzenīša uzbrukumi un dažādie juridiskie gājieni, lai mazinātu LTF nozīmi, un VDK cenšanās Tautas fronti diskreditēt, pieskaitāmi jau šantāžai.
Par pīti tam, partija tomēr pieļāvusi LTF balotēties pret “aparāta” kandidātiem; organizācijai ir pašai savs laikraksts Atmoda, un tai pieejami lielākā vai mazākā mērā arī citi laikraksti, tāpat radio un televīzija. Šādas privilēģijas blakus partijai līdz šim nav baudījusi neviena cita organizācija.

Bet interfronte — LTF tiešā pretiniece — saņem vēl lielāku redzamu un neredzamu partijas atbalstu, kas liecina par ciešām saitēm ar LKP un vadītājām partijas aprindām Maskavā.
Gribētos tomēr secināt, ka partijas vadība neapzinājās, kādas sekas būs LTF darbībai un spēcīgai nacionālai renesansei tieši krievu nospiestajā Latvijā. Tagad partija labprāt daudz ko padarītu par nebijušu, bet īstas vienprātības nav arī pašu partijnieku starpā.

LTF UN LATVIEŠI ĀRZEMĒS
Tautas frontei un padomju politikai ir tomēr vēl viena pavisam atšķirīga seja: attieksmes ar latviešiem ārzemēs. Var vērot, ka partijas politika pret trimdiniekiem ārēji ir radikāli mainījusies, pie tam tādā veidā, ka daudziem radies iespaids, ka šīs pārvērtības ir LTF nopelns.

Kamēr senāk sadarbība varēja notikt tikai ar mazu grupu trimdas līdzskrējēju, kas pieņēma okupantu destruktīvo viedokli tautību jautājumā (vai izlikās to vispār neredzam), tagad akceptēti gandrīz visi trimdinieki. Tomēr tos, kas labi pazīst padomju iekārtu un politiku, šī “amnestija” nebūt nav skārusi.

Var domāt dažādi par Igaunijas KP CK un Igaunijas PSR ministru padomes dekrētu Nr.504, kas pārtulkots un publicēts ari AL, bet dekrētā izvērstie taktiskie gājieni pret trimdiniekiem tikpat labi būtu attiecināmi arī pret latviešiem. Praksē tie jau arī tiek lietoti.

Pamatdoma šim dekrētam ir, ka trimdiniekiem izrādāma gandrīz vai visa iespējamā pretimnākšana, bet ar nolūku viņus neitralizēt un iekļaut padomju sistēmā (Latvijā vēlāk “nepiejaucētajiem” trimdiniekiem Godmaņa un tālāko kabinetu ēkas durvis bija slēgtas – I.L.). Par pakalpojumiem tomēr ir jāmaksā: nav aizmirsts pieprasīt no tautiešiem ārzemēs gan ziedojumus, gan samaksu par pieminekļu restaurāciju, gan naudu par pakalpojumiem, kas iemaksājama valūtā. Lielas cerības arī liktas uz ārzemju igauņu ieguldījumiem dažādos saimnieciskos un citos pasākumos ar darbības lauku Igaunijā (bet Maskavas pārvaldē), kas visi apmaksājami “brīvā valūtā”. Padomju institūtiem uzdots pētīt un analizēt trimdinieku sabiedrību un jāveido “auglīga vide tautas diplomātijai”, radot lūzumu ārzemju igauņu politiskajā apziņā, “tādā kārtā radot uzticību Igaunijas nākotnei kā Padomju savienības sastāvdaļai”.
Ir jāmēģina iefiltrēties trimdinieku izglītības sistēmā, viņu skolās un institūtos. Jāstrādā, lai atšķeltu “reakcionāro” emigrantu daļu no “progresīvajiem”. Kā tālākais un galējais mērķis (par ko gan dekrētā tieši nekas nav teikts), uzskatāms Baltijas valstu inkorporācijas jautājuma “pozitīvs” atrisinājums, mēģinot gan trimdiniekiem, gan ārzemniekiem iegalvot, ka iespējamā brīvība nu jau iegūta “padomju federācijas ietvaros”, un ka “pamatiedzīvotājos vairs nepastāv prasība pēc pilnīgi neatkarīgu valstisku veidojumu restaurācijas”.
Visās minētajās jomās darbība jau ir ievadīta, arī ar vairāku LTF vadītāju dalību. Nav nekāds noslēpums, ka Jānis Peters iestājās par “suverēnu Latviju suverēnā Krievijā” un par neko vairāk.

ILGIE ĀRZEMJU CEĻOJUMI
Neskaidrība ir arī ar Latvijas inkorporācijas atzīšanu, par ko tā iestājas Maskava. Liekas, ka to atbalsta ietekmīgi LTF valdes locekļi. No viņu puses motivācija šādai prasībai būtu, ka tad ir iespējams nozīmīgajām rietumvalstīm iekārtot Rīgā savus konsulātus, kas veicinātu kontaktu veidošanos ar ārvalstīm bez Maskavas starpniecības. Te gribas aizrādīt, ka nebūt nav drošs, ka šādi konsulāti tiks iekārtoti, jo līdz ar inkorporācijas atzīšanu var mazināties interese par Baltijas valstīm rietumos, un nav jau teikts, ka Maskava šādus konsulātus vispār atļautu. Bez tam mēs atdotu kaut ko par neko.

Izbrīnu rada arī ārkārtīgā aktivitāte, ko LTF valdes un domes locekļi izrāda, dodoties ilgos ārzemju ceļojumos.
LTF locekļi vēloties paši nodibināt sakarus ar rietumniekiem “uz iespējami plašākas bāzes”. Varbūt šeit derētu atcerēties Neilanda no Ševardnadzes saņemtos norādījumus par iespējami plašiem sakariem, kas jāizveido ar tiem 20 miljoniem ārzemnieku, kuru saknes esot Padomju savienībā.

Tālākais jautājums ir, cik lielā mērā Valsts drošības komiteja iejaukta šajos pārbūves un “atklātības” pasākumos. Nav šaubu, ka šī organizācija vāc visu iespējamo informāciju, kas jaunajā situācijā ir pieejama.

Kā viss tas atsaucas uz trimdu? Ar raizēm var vērot, ka tagad tā ir nolaidusi vairogu. “Nav nozīmes vairs ilgāk aizstāvēt inkorporācijas neatzīšanas politiku,” izteicies kāds redzams trimdas sabiedriskais darbinieks. “Tagad vairs nevar runāt par okupēto Latviju,” saka kāds trimdas avīžnieks, un tas pie tam teikts laikā, kad Latvijā arvien drošāk paceļas balsis, kas pašreizējo stāvokli apzīmē par okupāciju un krievus par okupantiem.

Liela trimdinieku daļa vairs negrib dzirdēt neko par piesardzību, pārdomātu rīcību, par to, ka VDK nebūt nav izbeiguši savu darbību, bet plaši atver savas sirdis, makus un durvis visam un visiem, kas nāk no Latvijas. Par cik Latvija vēl arvien nav brīva bez iespējām pašai veidot savu ārpolitiku, tas noved pie mūsu rīcības brīvības zaudēšanas trimdā, un mēs lēnām tiekam integrēti nebrīvās Latvijas politikas veidotāju ietvaros.
Ja nekritiskā labestība pret visādiem fondiem un ziedojumu lūdzējiem netiks uzmanīgāki izvērtēta, var iestāties vispārējs līdzekļu trūkums trimdas darbībai. Milzīgā koru un citu kultūras darbinieku invāzija kavē un paralizē kultūras pārdzīvošanu un attīstību trimdā. Mēs kļūstam par piedēkli no Latvijas izvērstai darbībai un līdz ar to:

1) laupām līdzšinējās attīstības iespējas latviešu kultūrai trimdā;

2) kļūstam arvien atkarīgāki un vairāk pakļauti apspiestības apstākļos veidotai kultūras politikai Latvijā;

3) ja jau okupācija tiek akceptēta, tad mūsu iespējas politiskai darbībai trimdā tiek ierobežotas.
Ja nu vēl mūsu “komersanti” ar saviem līdzekļiem palīdzēs stutēt brūkošo padomju varu Latvijā, tad mūsu pretestība okupācijai būs vēl tālāk vājināta.
Padomieši būs sasnieguši, pēc kā tiekušies visus pēckara gadus: trimdas disintegrāciju un pakļaušanos “Dzimtenei”. Bēdīgi, ja mēs, Latvijai labu gribot, veicinātu šādu attīstību.

Agnis Balodis,
LNF valdes priekšsēdis

=====================================

Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.6, 01.11.1989

Piezīme: Šis raksts balstās uz plašām pārrunām ar visu Latvijas brīvības cīnītāju nogrupējumu darbiniekiem Abrenē (Francijā), Latvijā, Zviedrijā un Strasburgā, vērojumiem Rīgā, LNNK ārkārtējā kongresā š.g. maijā un LTF II kongresā oktobrī, kā arī no Rīgas radio, Latvijas nacionālo izdevumu, zviedru preses un televīzijas smeltās informācijas.
Astoņos mēnešos Latvijā strauji nobriedusi jauna polītiska situācija: varam droši teikt, ka Latvija beidzot ir aktīvi ceļā uz brīvību.

Pāris manas bildes LNNK ārkārtējā kongresā Nacionālajā teātrī.
Norises Latvijā
Sāksim ar svarīgāko notikumu raksturojumu. Maija vidū latviešu pilī Abrenē, Francijā, pirmo reizi, gan nedroši, taustīdamies, pie viena galda sēdās kā trimdas augstākā vadība — PBLA valde — tā arī Latvijas Tautas Frontes valde un galveno neformālo grupu pārstāvji, lai plānotu kopēju ceļu Latvijas nākotnei.
Tai pašā laikā Tallinā Baltijas Tautas Frontes kopējā asamblejā deklarēja Baltijas valstu prasības pēc pašnoteikšanās.

27.maijā Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības ārkārtējā kongresā Nacionālā teātrī Rīgā, vēlreiz skaidri formulēts LNNK mērķis miermīlīgā, demokrātiskā ceļā sasniegt pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, apzīmējot pašreizējo likumdevēju iestādi — Augstāko padomi un tās izpildorgānus par okupācijas varas pieļautu pašpārvaldi. Sveicot kongresu no Daugavas Vanagu organizācijas, man bija jau iespējams atklāti runāt par nākamo uzdevumu — valsts varas pārņemšanu. Pusi kongresa pārraidīja Rīgas radio un plašu kopsavilkumu, kas ietvēra manas runas pilnu tekstu, sniedza Latvijas televīzija.

31.maijā LTF valde publicēja uzsaukumu izdarīt biedru aptauju, vai TF līdzšinējā programma, kas prasīja brīvu Latviju brīvā Padomju savienībā, nebūtu maināma uz prasību atjaunot 1940.g. okupēto un Pad. Sav. nelikumīgi aneksēto neatkarīgo Latvijas valsti. Tas bija taktisks gājiens pārliecināt vēl neticīgos, ka Latvijas neatkarība ir kļuvusi par reālu iespējamību.

Maskavā Tautas Deputātu kongresa komisija atzina, ka Ribentropa-Molotova pakta slepenie protokoli tiešām eksistē un bijuši par pamatu neatkarīgu valstu varmācīgai okupācijai un aneksijai. Ar to Maskava netieši atzina, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS ir bijusi nelikumīga.

13.jūnijā Latvijas Pilsoņu komitejas pagaidu sakaru centrs sāka Latvijas pilsoņu reģistrēšanas akciju, kā priekšsoli Latvijas Pilsoņu Kongresam, kurš varētu lemt par Latvijas nākotni. Līdz šim Latvijā jau reģistrēti pāri par 600.000 Latvijas pilsoņu.

21. un 22.augustā Rīgā LNNK noorganizēja starptautisku konferenci ar ASV, Rietumvācijas un citu zemju politiķu, juristu, sovjetologu un preses piedalīšanos, kas iztirzāja Ribentropa-Molotova pakta nelikumību, atzina to par noziegumu pret cilvēci un pārrunāja tā seku likvidēšanu. Jaunais latviešu jurists Egils Levits argumentēja, ka okupācija neizbeidz nedz suverēnas valsts eksistenci, nedz arī tās pavalstnieku pilsonību. Tāpat kā vācu okupācijas laikā nebeidza eksistēt Holande, Beļģija un Francija, nedz arī to pavalstnieki kļuva par vācu pilsoņiem, nav beigušas eksistēt Igaunija, Latvija un Lietuva un to pavalstnieku pilsonība.

Lielākais notikums tomēr bija 23.augusta Baltijas ceļš, kad ķēdē caur visām trim Baltijas valstīm no Lietuvas dienvidu robežas līdz Igaunijas ziemeļiem saslēdzās pusotra miljona baltiešu, prasot atzīt savu zemju okupāciju par nelikumīgu un atjaunot to neatkarību. Šī nepieredzētā masu demonstrācija ieguva plašu publicitāti rietumu televīzijā un presē un, varbūt, beidzot lika brīvās pasaules politiķiem saprast, ka bez Baltijas valstu brīvības atjaunošanas nebūs beidzies Otrais Pasaules karš un nebūs patiesa miera.

Maskavas imperiālisti ar bažām sekoja notikumiem Baltijā. Pravdā parādījās vairāki kritiski raksti ar pārmetumiem Baltijas “separātiskajiem ekstrēmistiem”, kas kulminējās 26.aug. anonīmajā PSKP Centrālkomitejas vārdā publicētajā “Paziņojumā par stāvokli Baltijas Republikās”.
Septembra PSKP plēnumā Gorbačovs panāca kosmētiskas izmaiņas politbirojā, izmēžot pēdējos brežņevistus, bet neiedrošinājās ķerties klāt reakcionāru vadonim Ligačovam.

Latviešu tautas reakcija pret provokāciju bija tūlītēja un bezbailīga: ”Noraidām melīgos CK apvainojumus un draudus kā iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. Mums nav vajadzīgi ne austrumu, ne rietumu padomi. Latvijas nākotni noteiks Latvijas tauta pati”. Tādā garā bija ieturēts arī LTF valdes protests, kas beidzās ar “Dievs, svētī Latviju”. Drusku mīkstāka, bet arī noraidīga bija LTF sasaukto Latvijas deputātu telegramma PSKP CK.

Protesti plūda no visām Latvijas malām.
Latvijas komūnistu partijas CK plēnums gan nespēja turēties līdz tautas noskaņojumam un deklarēja, ka stingrāk jāvadot pārbūves procesi Latvijā.

Latvijas Tautas Frontes II kongress

Šie notikumi skaidri parāda, ka latviešu tauta dzimtenē ar pussolīšiem nekā nevar panākt, un vienīgais iespējamais ceļš ir uz pilnu Latvijas neatkarību. Tautas spiediena rezultātā radikālizējusies arī TF. Uz šāda fona 7. un 8.oktobrī risinājās arī LTF II kongress.
Lai šo kongresu un tā lēmumu nozīmi pilnībā izprastu, nepieciešams iepazīties ar visu Latvijas polītisko nogrupējumu spektru. Šai spektrā var identificēt septiņas grupas:

1. Vecie boļševiki jeb “stagnanti” — Rubiks, Klaucēns, Alksnis, varbūt Soboļevs, kurus atbalsta Interfronte un kas labprāt redzētu atgriežamies “vecos labos Staļina laikus” ar savu varu un privilēģijām.
2. Partijas gudrākie jeb t.s. “gaišie spēki” — Vagris, Ķezbers u.c, kas redz, ka pārmaiņas nepieciešamas, bet cer noturēties seglos, Latvijai paliekot reformētā PSRS konfederācijā. Uz LTF kongresu viņi bija aicināti, bet neieradās.
3. T.s. “gaišie spēki” valdībā — Anatolijs Gorbunovs un J. Bresis. Pēdējais savā runā kongresā teica: “Mēs visi esam vienis prātis par mērķi,” taču tālāk runāja par sabalansēšanu ar citām republikām, kas nozīmētu Latviju PSRS sastāvā, kaut gan skaidri viņš to neizteica. Gorbunovs un Bresis mēģina atrisināt dilemmu, kā izlaipot starp partijas līniju un tautas prasībām, lai kaut kā noturētos pie varas.

Šīm trim grupām nav nekādu cerību ilgākā laika posmā Latvijā noturēties pie varas, kaut gan trešā un varbūt pat otrā grupa varētu būt noderīgas pārejas posmā. To skaidri parāda radio un televīzijas žurnāla Radio Viļņi septembra aptauja. Tanī tikai 2.6% latviešu, 8,8% krievu un 10,6% cittautiešu izteica pilnīgu uzticību partijai. LTF izpelnījās 79% un LNNK 55,15% latviešu atbalstu. Patiesības labad gan jāpiemin, ka 86,7% no aptaujas lapas aizpildītājiem bija latvieši.

4. LTF konservatīvais vai mērenais spārns, kas līdz šim vadīja TF un tādēļ apzīmēts par “aparātu” — Īvāns, Kalniete, Lucāns, Laķis, Godmanis, Škapars, Inkens u.c.
5. Centrs — amorfs un ietekmējams. To sastāda speciālisti dažādās nozarēs un liela daļa ne pārāk labi informēto attālāko nodaļu delegātu. Par šīs grupas atbalstu sacenšas abi spārni.
6. Radikāļu koalīcija — Latvijas Neatkarības Kustība (LNNK), Radikālā apvienība un jaunā Sociāldemokrātu partija.
7. Galīgi krasie radikāļi, kas LTF un tās politiskajā darbā nepiedalās, ierobežojoties ar protestiem un demonstrācijām pret okupācijas varu — Helsinki-86 atliekas, Tēvzemei un Brīvībai, kā arī skaits mazāku grupiņu un indivīdu.
Praktiskā politikā šai grupai ietekmes nav.

Visa LTF — kā konservatīvais “aparāts”, tā centrs un radikālais spārns — nelokāmi aizstāv pilnīgi neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti kā vienīgo iespējamo mūsu problēmas atrisinājumu, nostājoties pret jebkādu līdzdarbību pašreizējā vai pat reformētā Padomju Savienībā. To nosaka kongresa pieņemtie jaunie LTF statūti un programma.
Statūtu pirmais pants min cīņu “par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti” … kamēr 4.pants precizē, ka “LTF par savas darbības pamatmērķi izvirza Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kas ļautu nodrošināt ekonomikas un kultūras uzplaukumu, nacionālo problēmu taisnīgu noregulēšanu.”

To pašu domu pauž LTF jaunā programma, kurā lasām: “Otrās atmodas gaitā, realizējot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, tika izcīnīta un nodibināta neatkarīga un demokrātiska Latvijas Republika, kas latviešiem nodrošināja agrāk nebijušu uzplaukumu, arī citām nacionālajām grupām garantēdama saimniecisku augšupeju un kultūras autonomiju. Latvija iekļāvās pasaules valstu saimē kā līdztiesīga tās locekle… LTF uzskata, ka Latvijas ceļš uz neatkarību un sabiedrības demokratizācijas process ir pašreizējo Latvijas sabiedriski politisko izmaiņu neatņemama sastāvdaļa.”
Neatkarības prasību atbalsta ne tikai minētās pēdējās četras grupas, bet arī visa tauta un augošs skaits krievu. Pēdējie to dara pārliecībā, ka padomijā draud haoss, un neatkarīgā Latvijā viņus sagaida daudz labāki dzīves apstākļi.

Domstarpības LTF pastāv tikai par taktiku. Šīs domstarpības saasina milzīga savstarpēja neuzticība un arī manevrēšana, varētu pat teikt — cīņa par varu, pozīcijām, eventuāliem portfeļiem. Pretiniekiem piedēvē uzskatus un nodomus, kādu tiem dažkārt nemaz nav.
Pašā tautā vēl daudz nedrošības un baiļu reakcijas, ko varētu izraisīt pārāk radikāla nostāja. Tādēļ “aparātam” samērā viegli centra delegātus iebaidīt ar radikāļu bubuli.

Paši LTF spārni arī nav viengabalaini, to locekļu uzskatos ir visai plašs nianšu un pat pozīciju spektrs. Visumā konservatīvais spārns aizstāv mērenību, pagaru pārejas posmu no pašreizējā okupācijas statusa uz neatkarību. Latvijas valsti atjaunot viņi plāno parlamentārā ceļā, cenšoties ievēlēt tādu Latvijas Augstāko padomi, kas spētu iztīrīt birokrātisko daļu, Valsts Drošības komiteju, pieņemt efektīvu likumdošanu migrantu, ekoloģijas un saimnieciskos jautājumos, kā arī par Latvijas demilitarizāciju.
Šāda Augstākā padome varētu pārņemt varu un tad atjaunot Latvijas valsti, sākot sarunas ar Maskavu par jaunu miermīlīgumu un ar padomju republikām par saimniecisko sadarbību.
Konservatīvā spārna metodes ir skaidras, bet laika sprīdis to īstenošanai nav precizēts. Jaunievēlētais LTF priekšsēža vietnieks Ivars Godmanis viena gada laika termiņu apzīmēja par nereālu, bet piecus gadus par gariem.

Radikāļu vairums atbalsta piedalīšanos Augstākās padomes vēlēšanās, bet pastāv uz Latvijas pilsoņu reģistrāciju un tam sekojošu Latvijas pilsoņu kongresu, kas, varbūt sadarbībā ar AP, varētu atjaunot Latvijas valsti. Pilsoņu reģistrācija viņiem nav tikai alternatīva uz neatkarību, ja vēlēšanas nenestu cerēto vairākumu, bet arī spiestu mērenos ātrākam riksim brīvības ceļā. Vairākums radikāļu ir reālisti, kas neprasa neatkarību jau rīt, bet tikai nepārtrauktu virzīšanos uz to.
Toties radikāļu kreisais spārns nostājas pret piedalīšanos AP vēlēšanās, argumentējot, ka tikai Latvijas pilsoņiem ir tiesības vēlēt un lemt par Latvijas nākotni, tādēļ tikai pilsoņu kongress varētu atjaunot Latvijas valsti. Šis spārns ir spēcīgs savā tiesību pamatojumā, bet maz tam ko teikt par praktisko polītiku, par mērķu sasniegšanai speramajiem soļiem. Netiek atbildēti daudzi jautājumi.

Ko darīt ar Latvijas nelatviešu kolonistiem, no kuriem daļa tur nodzīvojuši jau 40 gadus?

Kā piespiest Maskavu nodot varu valdībai, kurā nepiedalās vismaz puse no pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem?

Kā pārvarēt jau tagad rietumos dzirdamos argumentus, ka latvieši ir rasisti, jo tie gatavojoties apspiest nelatviešus?

Šīs domstarpības taktiskos jautājumos noteica kongresa gaitu. Šķietami nesvarīgos strīdiņus motivēja taktisku domstarpību un personību konflikts. Taču uzvarēja pārliecība, ka pašreiz Latvija atkal stāv vēstures krustcelēs un tikai vienoti latvieši spēs izcīnīt sev brīvu valsti. Kongress pārvarēja krīzi, kurā LTF draudēja izjukt, un savu darbu beidza saskaņā.
Jaunievēlētā Dome apvieno kā konservatīvos tā radikāļus, taču skaitliski lielākais ir centrs. Valdes sastāvs ar daudz spēcīgāku radikāļu līdzdalību atspoguļo Domi. Šķiet, ka kongresa norise pierādīja konservatīvajiem, ka ar radikāļiem nerēķināties nevar un ar to LTF vadība kļuvusi daudz radikālāka.

Ko sola nākotne?

No jaunievēlētās LTF valdes un Domes tauta tagad gaida darbus, jo vārdu jau bijis par daudz. Pirmais uzdevums ir uzvara gaidāmajās vēlēšanās. Lai to panāktu, nepieciešams liels organizētas propagandas darbs. Jau pirms kongresa sākās regulāras LTF un LNNK vadību sanāksmes, lai saskaņotu vēlēšanu taktiku un vienotos par kopīgu kandidātu sarakstu. Nepieciešams panākt, lai katrā vēlēšanu iecirknī būtu tikai viens LTF kandidāts, kas iestātos par neatkarīgu Latvijas valsti, tā nepieļaujot balsu saskaldīšanos starp dažādo spārnu kandidātiem.

LTF kandidātam tad oponētu Interfronte un citi okupācijas aizstāvji. Maija vēlēšanu rezultātu analīze rāda, ka šādam kopējam LTF sarakstam būtu lielas cerības gūt uzvaru, jo maijā par LTF kandidātiem balsoja apm. 400.000 nelatviešu un starplaikā Latvijas neatkarības atbalstītāju skaits nelatviešos audzis.

Pašvaldību vēlēšanas notiek 10.decembrī. Tās būs labs ģenerālmēģinājums vispārējām vēlēšanām, bet arī pašas par sevi nozīmīgas, jo daudz var veikt arī uz vietām, piem., migrantu kontroli, nepiešķirot ieceļotājiem dzīvokļus. Latvijas Augstākās padomes vēlēšanas paredzamas martā vai aprīlī.

Blakus vēlēšanu kampaņai tikpat svarīgi ir turpināt Latvijas pilsoņu reģistrāciju. Arvien vairāk nelatviešu sāk reģistrēties kā pilsoņu kandidāti. Manuprāt, pilsoņu reģistrācijas akcija vēlēšanu kampaņu papildina, pastiprinot prasību atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti un uzturot spiedienu to panākt iespējami īsā laikā.
Visas pēdējā laika runas par Latvijas neatkarības atjaunošanu un varas pārņemšanu izraisījušas bažas rietumos, gan valdību, gan diplomātu, gan arī preses aprindās.

Vai tikai baltieši neprasot par daudz, nevirzoties par ātru?
Vai tikai viņu radikālisms nevarētu izsaukt asiņainu Maskavas pretakciju, apdraudot rietumos iemīļoto “perestroiku”, destabilizējot Austrumeiropā pierasto mieru, ko garantēja Staļina un Brežņeva durkļi?

Vai, Dievs pasarg’, tautu brīvības centienu rezultātā Krievijā neizceltos pat anarhija un pilsoņu karš?

Varbūt, ka komūnisma varas pakāpeniskā likvidācija miermīlīgā ceļā bez asins izliešanas Polijā un Ungārijā, kā arī pirmie soļi šai virzienā Austrumvācijā rietumos pierāda, ka pārmaiņas Austrumeiropā ir ne tikai iespējamas, bet nenovēršamas.
Tikai šis process jāattiecina uz pašu Padomju Savienību, rietumi jāpārliecina, ka tikai padomju impērijas nojaukšana Eiropai atnesīs patiesu mieru un ienesīgu plašāko iespējamo tirdzniecības potenciālu.

Austrumeiropas pārmaiņu pamatā ir komūnisma bankrots. Padomju sistēma ir pierādījusi savu nespēju sabiedrību apgādāt pat ar pirmās nepieciešamības precēm. Statistika rāda, ka no 1200 pamatprecēm viens tūkstotis netiek piegādāts vajadzīgos kvantumos. Rubļa patiesā vērtība nokritusies zem 10 kapeikām.
Saimnieciskā sabrukuma rezultātā radusies iedzīvotāju neapmierinātība, streiki, augošs noziedzību vilnis.
Ekonomisko lejupslīdi nevar apturēt ar Gorbačova sākto daļējo atbruņošanos un demobilizāciju, nedz arī ar jauniem piecgades plāniem. Stāvokli uzlabot var tikai pilnīga komūnistiskās saimniecības atvietošana ar brīva tirgus ekonomiju, kuras priekšnoteikumi ir brīvs cilvēks un brīvas tautas.

Bet šādu fundamentālu pārmaiņu Gorbačovam nav varas (varbūt pat ne vēlēšanās) īstenot. Padomju Savienības saimnieciskais sabrukums turpināsies, kas nozīmē padomju militārās varas nepārtrauktu sarukšanu, kuras sekas ir pašreizējā atkāpšanās no Austrumeiropas, turpinājums būs atvilkšanās no Baltijas valstīm un galā impērijas iziršana, uz ko norāda tās apspiesto tautu augošās prasības atkratīties no Maskavas virskundzības, kā piemēram, Ukrainas nesenā pamošanās.
Ševardnadzes solījums Bēkeram nelietot varu pret Baltijas tautu neatkarības centieniem, Gorbačova piedāvājums Baltijas jūrā izveidot atombrīvu zonu, ziemeļrietumu militārā apgabala bruņoto spēku samazināšana par 40.000 vīriem, steidzīgi sasauktā Buša-Gorbačova satikšanās decembrī — viss tas apliecina šā procesa reālitāti. Eiropas prese jau sāk runāt par puča iespējām Kremlī un sekojošu anarhiju.

Tādēļ nākamais gads būs ārkārtīgi svarīgs Latvijas vēsturē. Augstākās padomes vēlēšanas un sekojošais pilsoņu kongress radīs iestādes Latvijas valsts atjaunošanai. LTF kongresā spārnu sadarbība ļauj cerēt, ka latvieši būs gatavi izmantot Maskavas vājumu, lai nokratītu okupācijas žņaugus pirms Krievija ieslīd asiņainā anarhijā.

Ko darīt trimdai?

Austrumeiropas notikumu attīstība ne tikai dzimtenes latviešiem, bet arī trimdai uzliek pēdējos piecdesmit gados nepieredzētus pienākumus. Tuvojas brīdis, uz ko visus šos gadus esam gaidījuši. Vai esam uz to gatavi?
Mūsu jumta organizācijām jāpanāk rietumu valdību pareiza Baltijas notikumu izpratne un to atbalsts brīvības centieniem, kā arī jānovērš iespējama pseudoneatkarīgu Baltijas valstu valdību atzīšana (kas neizdevās, PBLA vienojoties ar komunistiem – I.L.), pēc kā pārējas laikā centīsies kompartijas “gaišie spēki”. Tāpat trimdas struktūrai jāturpina sadarbība ar Latvijas neatkarības cīnītājiem dzimtenē, izplešot to uz visu turienes pozitīvo nogrupējumu spektru. Katram nogrupējumam sava loma.
Taču pienākums piedalīties Latvijas brīvības cīņā negulstas uz organizācijām vien. Tanī jāiesaistās mums visiem, gan ar materiālu atbalstu, gan arī daloties ar dzimtenes lietpratējiem savās zināšanās un kontaktos. Par visu vairāk mums katram atklāti jāapliecina, ka arī pēc piecdesmit gadiem vēl arvien esam latvieši, nevis zviedri, kanādieši, amerikāņi, angļi vai vācieši. Tādēļ mums katram jāreģistrējas par Latvijas pilsoni un ar to jāstājas brīvības cīnītāju rindās.
Ir pēdējais laiks nolikt pie malas domstarpības, novecojušos aizspriedumus, simpātijas, antipātijas un ambīcijas, vienojoties kopējā darbā Latvijas brīvības atgūšanai nākamā gada laikā!

=================================

Latvija ceļā uz brīvību. Pēteris Vasariņš. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.2, 01.03.1990

TAGAD VAI NEKAD!

Kad notikumi virpuļo kā okeāns orkānā, mēnešrakstiem ir grūti turēties līdz. Trīs mēnešos, kas paiet no rakstīšanas brīža, kamēr uzrakstītais nonāk līdz lasītājam, viss, kas teikts nākotnes formā, jau kļuvis par pagātni. Tādēļ mēģināšu ieskicēt fonu, uz kā risinās procesi Latvijā, mērauklu, kas palīdzētu vērtēt sarakstītās un bieži pretrunīgās dienas ziņas.
Latvijas ceļu uz brīvību lielā mērā nosaka norises trīs sfairās — Eiropā, Padomju Savienībā un pašās Baltijas valstīs. Apskatīsim vispirms tās un tad mēģināsim prognozēt tuvākā laika attīstību Latvijā.

EIROPA
Brīvības viesuļvētra, kas sākās kā lēna vēsmiņa turpat pirms gada Polijā, pieauga spēkā Ungārijā, sagāza pastāvošo iekārtu Čehoslovakijā divās nedēļās, nojauca Berlīnes mūri septiņās dienās un sakāva asiņaino Čaušesku diktatūru trijās, ir pilnīgi pārmainījusi Eiropas seju. Jaltā radītā Eiropas kārtība, kuras stabilitāte balstījās uz Staļina un Brežņeva durkļiem, sabruka kā kāršu namiņš, tiklīdz Austrumeiropas tautas saprata, ka Maskava vairs nespēj apspiest tautu neiznīcināmās alkas pēc brīvības.

Sākumā rietumu valstsvīri, politiķi, prese un politologi uz pārmaiņām raudzījās ar bažām. No neparastā, nezināmā cilvēkam vienmēr bail. Tādēļ arī vēl pag. rudenī vērojām mēģinājumus brīvības vilni bremzēt. Taču pēdējos mēnešos rietumi, vairāk Rietumeiropa, varbūt mazāk Anglija un ASV, ir atzinušas, ka brīvības progress nav apturams, un tas rietumiem var dot lielas saimnieciskas iespējas.
Bijušais Francijas prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns (Valery Giskard d’Estaing) nesen teica: ”Komūnisms ir miris.” Jautājums esot, ko likt vietā.

Atbilde ir, ka jārada Eiropā jauna kārtība, kas pašreizējā vākumā radītu jaunu, līdzsvarotu sistēmu. Kamēr pēdējos gados Eiropas koptirgū ietilpinātās valstis virzījās uz pilnīgāku saimniecisku un politisku integrāciju (piem. kopēju valūtu 1992.gadā), tagad atskan balsis, ka pagaidām tas būtu jāatliek un vispirms jārada vispārējs Eiropas nokārtojums, kas pakāpeniski koptirgū iekļautu arī atbrīvotās Austrumeiropas valstis, pamazām pārveidojot to saimniecību uz brīva tirgus pamatiem un to valsts iekārtas uz patiesu demokrātiju. Šāds nokārtojums Eiropā atkal atjaunotu stabilitāti, ļautu izstrādāt drošības plānus, dotu iespējamību saimnieciskiem pasākumiem plānot uz priekšu savu produkcijas un tirgus stratēģiju.

Rietumus interesē Austrumeiropas tirgus, Austrumeiropai savukārt nepieciešams rietumu kapitāls komūnisma izpostītās ekonomijas jaunuzbūvei uz privātiniciātīvas bāzes, kas vienīgā var garantēt produktivitāti un tautu labklājību.
Jaunais Eiropas nokārtojums ir steidzams.

Uz to spiež ne tikai trafarētā patiesība, ka daba necieš tukšumu, bet jo vairāk Vācijas problēma. Austrumvācija ir sabrukusi ne tikai saimnieciski, bet arī administrātīvi un politiski. Tur draud haoss, ko attur tikai cerības uz visdrīzāko apvienošanos ar saimnieciski un politiski spēcīgo Rietumvāciju. Par apvienošanos vācieši ir pilnīgā skaidrībā, taču tā izraisa bažas kaimiņu zemēs, jo sevišķi Polijā, Francijā un Anglijā, kas nav gluži aizmirsušas Hitlera agresiju un baidās no spēcīgas Vācijas, kas dominētu Eiropā. Vienīgais visiem pieņemamais atrisinājums būtu Apvienota Eiropa, kas tad pakāpeniski turpinātu EK pasākto integrāciju. Tas visdažādākos variantos izskan Eiropas preses komentāros.

Šo spiedienu rezultātā jau izveidojies sagaidāmo termiņu projekts. 18.martā Austrumvācijā notiek parlamenta vēlēšanas. To rezultātā sastādītā valdība sāk sarunas ar Rietumvāciju par apvienošanās plānu un Vācijas vietu Eiropā. Pēc panāktas vienošanās abas valdības griežas pie četru II pasaules kara uzvarētāju — ASV, Lielbritānijas, Francijas un Pad. Savienības valdībām, kas šo vienošanos pieņem. Šī 2+4 (kā to formulēja Vācija) konference varētu sanākt vai nu maijā vai arī pēc Buša – Gorbačova tikšanās jūnijā. 2+4 konferences vienošanās galīgai apstiprināšanai liek priekšā Helsinku procesa galotņu sanāksmi, ko paredzēts sasaukt rudenī. Tanī tad nu visa Eiropa (kā arī ASV un Kanāda) ratificētu jaunās Eiropas robežas, tā beidzot noslēdzot II pasaules karu.

Ir skaidrs, ka līdz rudenim Pad. Sav. ar savu “perestroiku” nebūs tikusi tālu diezgan, lai to varētu iekļaut Eiropā. Tam, lai kā arī Gorbačovs sapņotu par “kopējo Eiropas māju”, būs jāgaida divdesmit vai pat piecdesmit gadu uz nākamo nokārtojumu, kad varbūt Krievija būtu diezgan demokratizēta, lai Eiropa to pieņemtu.

Te mēs nonākam pie Baltijas valstu jautājuma. Kur austrumos novietos jauno Eiropas robežu? Tas izšķirs, vai latviešu tauta dzīvos, vai ies bojā. Vēl divdesmit, nemaz nerunājot par piecdesmit, gadus Padomju Savienībā latviešu tauta neizturēs.
Tādēļ ir jāsaka: “Tagad vai nekad”. Latvijas kardinālās dzīvības intereses prasa nekavējošu Latvijas atdalīšanu no Padomju Savienības un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā. Pamazām tas ir kļuvis skaidrs arī Rietumeiropas presei. Kamēr agrāk tā runāja par “lielāku autonomiju” Baltijai, tagad arvien vairāk tiek minēta pilnīga Baltijas valstu neatkarības atjaunošana ārpus PSRS.

Laikraksti ļoti uzmanīgi seko notikumiem Baltijā. Sevišķi izceltas vēlēšanas Lietuvā un ar to saistītie soļi uz neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Bieži pieminētas arī Igaunija un Latvija. ‘The Times’ citēja latviešu komūnistu t.s. “gaišo spēku” apgalvojumu, ka viņi jau arī stāvot par neatkarīgu Latviju, tikai nevajagot pārāk steigties, kā arī vārdā neminēta LNAK pārstāvja atbildi: “Latviešu tautai brīvība nekad nenāks par ātru”. Nozīmīgas ir vairākkārt parādījušās atziņas, ka Baltijas valstu atdalīšanās ir nenovēršama un Gorbačova “perestoiku” tā neapdraudēšot, jo Krievija ir liela un bagāta diezgan, lai iztiktu bez perifērijas republikām, kas impērijā palikt negrib.

Lasot angļu, franču un vācu presi, jāatzīst, ka ar pietiekami labi organizētu, uz presi, politiķiem un diplomātiem tēmētu kampaņu vienota dzimtenes un trimdas baltiešu fronte varētu panākt Baltijas valstu piedalīšanos Helsinku II konferencē (par ko igauņi jau sākuši cīnīties) un iekļaušanu jaunajā Eiropas kopībā līdzās pārējām Austrumeiropas valstīm.

PADOMJU SAVIENĪBA
Kamēr Eiropa pārkārtojas, Padomju Savienība arvien straujāk iet pretī sabrukumam. Veikalu plaukti kļūst arvien tukšāki, ogļrači atkal un atkal streiko, vispārējā neapmierinātība aug ne tikvien Maskavā un Ļeņingradā, bet arvien vairāk arī provincēs. Īgnums vēršas pret vietējiem varasvīriem, līdz kuriem nekāda “perestroika” nav nonākusi.

Nepieredzētas atkārtotas masu demonstrācijas daudzās krievu pilsētās liecina, ka tautu nopietni aizkaitinājusi neapturamā ekonomijas lejupslīde, apgādes trūkums un ar to radītais privātais pusoficiālais “pelēkais” tirgus, kam nenovēršami seko mafija, izspiešana, vardarbība. Kamēr pirmo demonstrāciju virkni, kā baumo, varētu būt inspirējis pats Gorbačovs kā ieroci cīņā pret saviem konservatīvajiem pretiniekiem, otro iestādes visiem līdzekļiem mēģināja apturēt. Tomēr tā notika, plakātiem un runātājiem kritizējot pastāvošo iekārtu un arī pašu Gorbačovu. Šķiet, briest atziņa, ka ne Staļins, ne Brežņevs nav vienīgie vaininieki pie Krievijas posta, bet īstais iemesls ir pati komūnistiskā padomju sistēma.

Tai pašā laikā padomijas perifērijā neapmierinātību saasina atdzimstoša nacionālā pašapziņa, Es te nerunāju par okupētajām Baltijas valstīm, bet par veco, cara iekaroto, impēriju. Lēnām mostas pārkrievotās Ukraina un Baltkrievija, kā arī 19.g.s. kolonizētā Vidusāzija. 20-to gadu sākumā padomju varai pakļautajā Transkaukazā nacionālās kaislības izraisa asiņainas sadursmes, par kurām gan daudzi spriež, ka tās ir Maskavas izraisītas, lai dotu ieganstu nesenajai militārai intervencijai, kuras īstais mērķis bijis apspiest azerbeidžāņu neatkarības centienus, kā arī iebaidīt armēņus, lai tie meklētu glābiņu Maskavas paspārnē.

Lai nu kā, Baltijas tautu pašdisciplīna un konsekventā nevardarbības politika izrādījusies par vienīgo pareizo brīvības ceļu un aizsargu pret Maskavas militāru iejaukšanos.

Līdzšinējā varas bāze – komūnistu partija — Krievijā zaudējusi lielu daļu respekta, netiekot vaļā no atbildības par postu, ko atnesuši tās septiņdesmit noziedzīgie valdības gadi. Pēdējo centrālkomitejas plēnumu virkne rāda, ka atjaunoties, pārveidoties un demokratizēties kompartija nespēj un veltīgi to sagaidīt arī no jūnija-jūlija partijas kongresa.
To saprot arī Gorbačovs, un tā izskaidrojams viņa pēdējais gājiens valsts varas monopolizēšanai savās rokās. To viņš panācis pret ārkārtīgi spēcīgu opozīciju, liekot lietā visu savu politisko talantu. Netiekot galā ar Politbiroju, Gorbačovs atkratās no kompartijas, valsts varu pārbīdot uz šķietami demokrātiskām valdības struktūrām ar prezidentālu valsts sistēmu, it kā pēc ASV, Francijas un Veimāras republikas paraugiem. Taču viņš ir pacenties aizmirst kontroles funkcijas, kas minētajās valstīs ierobežo prezidenta varu un pakļauj to tautas un tās pārstāvju gribai.

Kad 12.martā Gorbačovu ievēlēs par pirmo Padomju Savienības prezidentu, viņš kļūs par absolūtu patvaldnieku, kas ar saviem dekrētiem un izņēmuma stāvokļa pasludināšanu varēs kontrolēt katra padomijas stūrīša likteni.

Vienīgais politiskais pretspēks Gorbačovam ir Boriss Jeļcins, kas ar savu vienkāršību, atteikšanos no visām valdošās šķiras privilēģijām (ieskaitot valsts automašīnu) iekarojis tautas simpātijas. Ap viņu varētu apvienoties kā krievu demokrātiskie spēki, tā arī neapmierinātā tauta, kurai Jeļcina vienkāršais populisms imponē. Tā Jeļcins kļūtu par alternatīvu Gorbačovam.

4.marta vēlēšanas Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā parādīja, ka nostājoties pret kompartijas vadības kandidātu, radikāļi var gūt līdz pat 80% balsu, jo sevišķi pilsētās. Taču tautas vairākums ir vēl apātisks un netic nekam, tā ka daudzos vēlēšanu iecirkņos nepieciešamas pārvēlēšanas. Nozīmīgi ir necerēti lielie Ukrainas Tautas frontes Ruh un tās sabiedroto panākumi. Taču visas šīs politiskās spēles — kā Gorbačova varas sagrābšanas manevri, tā Jeļcina populisms, ne par sprīdi netuvina padomju saimniecisko apstākļu uzlabojumam. Pēdējā Augstākās padomes sesija nespēja pieķerties pamatproblēmai — privātīpašuma atjaunošanai, un bez likumā garantētas privātās iniciatīvas brīvības, padomju ekonomija turpinās savu ceļu uz haosu.

BALTIJAS VALSTIS
Tā politiskā un starptautiskā situācija ir radījusi vienreizēju izdevību atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Maskavu ir novājinājusi katastrofāla saimnieciska un sistēmas krīze. Eiropa pārorganizējas jaunradītajā politiskā vākumā. Vai baltieši ir gatavi un spējīgi izmantot šo vienreizējo izdevību? Atbilde, šķiet, ir pozitīva.
Baltijas Padome, ko sastāda Latvijas un Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Sajūdis, vienojusies par kopīgu mērķi, pilnīgu neatkarību no PSRS un par saskaņotu darbību šī mērķa sasniegšanai; šī darbība nebūs vienveidīga, ievērojot dažādos apstākļus katrā Baltijas valstī.

LIETUVA
Ar savu 80% nacionālo iedzīvotāju sastāvu Lietuva izvirzījusies Baltijas brīvības cīņas priekšgalā. Lietuvas komūnisti pirmie ieskatīja, ka, paliekot Padomju Savienības komūnistu partijas sastāvā, tie neizbēgami vēlēšanās tiktu aizslaucīti. Tādēļ viņu vadītājs Aļģirts Brazauskas izveda savu ganāmpulku no PSKP un, par spīti milzu spiedienam no Maskavas un Gorbačova apmeklējumam, nodibināja ar Maskavu nesaistītu Lietuvas komūnistu partiju, kas nostājās par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu. Nelīdzēja ne Gorbačova draudi, nedz arī solītais likums par republiku izstāšanos. Par pēdējo lietuvieši skaidri pateica — uz mums tas neattiecas: mums no Savienības nav jāizstājas, jo tanī nekad neesam iestājušies.

Taču Brazauska ģeniālais gājiens neizdevās. Lietuvas Augstākās padomes vēlēšanās 24.februārī ar visu savu tautisko tērpu komūnisti izkrita cauri, un Sajūdis guva absolūtu vairākumu. Komūnisms ir pārāk sevi diskreditējis, lai jebkur un zem jebkādas maskas gūtu uzvaru kaut cik brīvās vēlēšanās. Interesanti ir atzīmēt, ka Lietuvas krievu vairākums nebalsoja pret Sajūdis kandidātiem, bet vienkārši no vēlēšanām atturējās. To rietumu prese min kā iespējamu paraugu, kā atrisināt milzīgā krievu skaita problēmu Latvijā.
Vispār Lietuvas vēlēšanas rietumos guva lielu ievērību un nozīmīgi ietekmēja rietumu apziņu par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nenovēršamlbu.

Sajūdis priekšsēdis Vitauts Landsberģis plaši citēts, un tā Lietuvas prasības pieteiktas. Lietuvieši pasteidzinājuši nepieciešamās pārvēlēšanas un ar tām jaunais parlaments guvis kvorumu un varēs sanākt uz pirmo sesiju pirms Gorbačovs saņems savas ārkārtējās pilnvaras 12.martā. Ar to viņu varēs nostādīt notikuša fakta — Lietuvas neatkarības atjaunošanas priekšā.

IGAUNIJA
Igaunija savu valsts atjaunošanas prasību pieteica jau 2.februāri, Igaunijas-Krievijas mierlīguma gada dienā, kas 3000 deputātu konference nobalsoja uzdot saviem pārstāvjiem Maskavā sākt sarunas par šī mierlīguma noteikumu ievērošanu.
Igaunijas kompartijas sairšanas process strauji virzās uz priekšu. Tās vietā veidojas jaunas partijas. Nozīmīgākie pašlaik šķiet sociāldemokrāti, kuru vadoni Marju Lauristinu min kā iespējamo pirmo atjaunotas Igaunijas ministru prezidenti. Svarīga ir Igaunijas Augstākās padomes un Pilsoņu komiteju sadarbība. Igaunijas Pilsoņu kongress jau noticis un Igaunijas valsts atjaunošana de facto sagaidāma pēc 18.marta vēlēšanām.

LATVIJA
Katastrofālās kolonizācijas dēļ procesi Latvijā ris lēnāk nekā kaimiņu republikās.
Tā kopš LTF II kongresa nekas izcili dramatisks nav noticis. Taču pēdējo piecu mēnešu relatīvais miers ir šķietamība.
Kad pienāks īstais bridis, izlauzīsies varenas liesmas. Zemdega ir pus gadsimta apspiesto latviešu tautas brīvības alku pēdējais briedums pirms eksplozijas, kas tās piepildīs. Dienas gaismā izlaužas atsevišķi notikumi, kas atspoguļo zemdegas procesu.

Tādu ir daudz: sekmīga Latvijas pilsoņu reģistrācijas kampaņa, uzvaras pašvaldību vēlēšanās, jaunu partiju veidošanās — pašlaik ir jau kādas astoņas, to starpā sociāldemokrāti, zaļie, republikāņi, konservatīvie, liberāļi, centristi un plānotā zemnieku partija (nesajaukt ar Kaula Lauksaimnieku savienību, kas stūrē uz PSRS konfederāciju un latviešiem nebūs pieņemama). Visi manevrē uz sev izdevīgākām pozīcijām, viens otram neuzticas un savstarpēji pārmet šķelšanos. Taču viss tas ir gatavošanās politiskajam darbam brīvas Latvijas saeimā. LNNK aktīviste filozofe Baiba Pētersone to labi formulē: “Mēs vairāk rejam, nekā kožam!”

Patiesībā visi pozitīvie spēki ir vienoti kopējam mērķim — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanai. Kas nostājas pret šo mērķi, izdara politisku pašnāvību, kā vācu ‘Die Welt’ korespondentam teicis kāds latviešu aktīvists.
Iepriecina redzēt, ka arī galējie radikāļi, kas agrāk politiskajā procesā nepiedalījās, jo nevarēja akceptēt ne Augstāko padomi kā okupācijas pašpārvaldi, nedz arī LTF, atraduši sev politisku vietu Pilsoņu komitejās un tā ieslēgušies aktīvā cīņā.

Par nacionālo zemdegu liecina arī kompartijas straujais iziršanas process. Gan krievu vairākuma dēļ, gan arī tāpēc, ka latviešiem partijā neradās tāds Brazausks, janvāra CK plēnums vāvuļoja un nespēja pat izlikties par Latvijas neatkarības aizstāvjiem. Rezultātā no partijas izstājās liela daļa no Tautas Frontes vadošiem darbiniekiem, kas vēl bija cerējuši caur kompartiju panākt Latvijas valsts neatkarību, to starpā LTF priekšsēdis Dainis Īvāns. Pēdējais kopā ar pāris domu biedriem publicējis aicinājumu partijas pirmorganizācijām pašām likvidēties, nododot nelikumīgi piesavinātos partijas īpašumus valstij.
Februārī vēl partijā palikušie t.s. “gaišie spēki” sasauca konferenci un nodibināja no Maskavas neatkarīgu Latvijas komūnistu partiju. Ivars Ķezbers tam balsoja pretī. Taču šis solis nāca par vēlu. Latvijā komūnisms ir bankrotējis. Tādēļ arī nav pamata vairs bailēm par iespējamu LPSR leģitimizāciju. Atlikušie “gaišie spēki” to droši vien mēģinās, bet kā Eduards Berklavs vairākkārt deklarējis, šādam mēģinājumam nav ne mazāko cerību uz panākumiem.

Ticība Latvijas atbrīvošanai briest tautas apziņā. Padomju varas dienas Latvijā ir skaitītas.

lESPĒJAMA LATVIJAS VALSTS ATJAUNOŠANAS NORISE
Latvijas politiskie spēki pašlaik iesaistīti Augstākās Padomes vēlēšanu kampaņā, kas kulminēsies ar masu demonstrāciju 17.martā — dienu pirms 18.marta vēlēšanām; šīs vēlēšanas nebūs ne likumīgas, ne arī pilnīgi brīvas vai demokrātiskas. LTF radikālajam spārnam maz iespēju piekļūt pie masu informācijas līdzekļiem. Paredzamas daudzas nelikumības vēlēšanu procesā, jo sevišķi uz laukiem, kur bieži nacionālo kandidātu atbalstītājus baida ar deportācijām, un partijas sekretāri vēlētājiem sola sivēnus. Bez tam vēlēšanās piedalīsies arī padomju armijas karavīri.

Taču tās tuvinās Latviju neatkarībai. Patiesībā šinīs vēlēšanās piedalīsies tikai trīs pamatgrupas (Baibas Pētersones formulējums): 1) PSRS aizstāvji,
2) LPSR aizstāvji, un

3) Latvijas Republikas aizstāvji.

Tā kā nekrievu minoritātes vairākumā balsos par LR kandidātiem, kopā ar daudziem krieviem, kas no neatkarīgas Latvijas sagaida labākus dzīves apstākļus, un daudzi migranti vēlēšanās nepiedalīsies, cerības uz Latvijas valsts atjaunotāju uzvaru šķiet pamatotas, jo vairāk pēc pieredzes Lietuvā.

No 8.-23. aprīlim notiks Latvijas Pilsoņu Kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress varēs sanākt 5. un 6.maijā vai ātrāk, ja nepieciešams. Tā kā Augstākai padomei paredzamas vairākas pārvēlēšanas, jaunā padome savā pirmā sesijā varēs pulcēties ne agrāk kā aprīļa beigās, vienlaicīgi ar Pilsoņu kongresu vai drusku pēc tā. Pilsoņu komiteju aktīvisti jau tagad domā, ka būs iespējama sadarbība abu šo orgānu starpā, kaut gan kongresa pirmais uzdevums būs izvērtēt AP vēlēšanu rezultātus.

Tālāk notikumu secība varētu būt sekojoša:
Augstākā padome pati, vai kopā ar Pilsoņu kongresu pieņem dekrētu, pasludinot 1940.g. okupāciju, toreizējās saeimas vēlēšanas un lūgumu uzņemt Latviju Padomju Savienībā par nelikumīgiem un spēkā neesošiem. Ar to tiek likvidēta padomju okupācijas vara un stājas spēkā Latvijas Republikas 1922.g. satversme.
Augstākā padome atzīst sevi par nelikumīgu orgānu, bet kā Latvijas pašreizējo iedzīvotāju ievēlēta pārstāvniecība kopā ar Latvijas Pilsoņu pārstāvniecību — Pilsoņu kongresu — izveido pagaidu saeimu, kas darbotos uz 1922.g. satversmes pamatiem.

Pagaidu saeima ievēl pagaidu valdību, pārņem valsts administratīvo varu un drošības iestādes, kā arī sāk sarunas ar Maskavu par Latvijas-Krievijas mierlīguma respektēšanu, padomju armijas izvākšanu un turpmāko saimniecisko sadarbību uz vienlīdzības pamatiem.
Pagaidu valdība arī lūdz rietumvalstu atzīšanu, izdara nepieciešamos labojumus vēlēšanu likumā un izsludina pilntiesīgas Latvijas Republikas saeimas vēlēšanas satversmē noteiktā kārtībā un starptautiskā pārraudzībā.

Visā šai procesā aktīvi piedalās Pasaules Brīvo Latviešu apvienība, pārstāvot Latvijas pilsoņus trimdā.
Var iebilst — kā tas viss iespējams, kamēr Latvijā atrodas padomju armija? Atbilde ir vienkārša — lieli padomju spēki bija un vēl tagad ir Polijā, Ungārijā, Čehoslovakijā un Austrumvācijā, bet tas neaizkavēja šo zemju atbrīvošanos no padomju virskundzības.
Kāpēc?

Tāpēc, ka Maskavai trūka saimniecisku resursu, lai padomju vienības iesaistītu cīņā pret apspiesto tautu brīvības centieniem. Tas pats notiks Baltijas valstīs — vispirms Lietuvā, tad Igaunijā un beidzot Latvijā. Maskava draudēs, sāks saimniecisku boikotu, bet tad samierināsies un klusītiņām izvāks savu karaspēku, jo tai vairs nav varas impēriju noturēt.
Rudenī Helsinki II konferencē blakus līdzšinējo 35 valstu delegācijām sēdēs arī brīvo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji.
Būs interesanti vērot, cik tālu šeit aprakstītajā paredzamo notikumu norisē būs tikusi Latvija tai brīdī, kad šīs rindas sasniegs lasītājus.

 

LATVIJAS SCENĀRIJS. Laimonis Purs. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr.4, 01.10.2009

Scenārijs ir literārs darbs, kur pārliecinoši izklāstīts iecerētās filmas, lugas vai operas sižets, notikumu norise, darbojošies spēki un personāži, dots ticams izejas punkts darbības sākumam un turpmākai virzībai, un nobeigumā – laimīga vai traģiska neizbēgamība. Ir vēl otri – polītiski valstiskie scenāriji. Ja skatuvei un ekrānam domātos var palabot, papildināt, pat pavērst atpakaļgaitā, tad polītiskie scenāriji nepakļaujas labojumiem, notikumi kūleņo uz priekšu, kā no kalna gala ieripināts apaļš akmens.
Pasaulē visām valstīm, ieskaitot Latviju, ir katrai savs scenārijs.
Tautas atmodas naivuma pakalnā pakāpušiem šķita: pēc kariem, posta, revolūcijām un visām citām nedienām Latvijai 20.gadsimta pēdējā desmitgadē beidzot uzsmaidījusi neatkarības un taisnīguma saulīte. Atliek tikai sildīties. Lāčplēšu laikmets palicis pagātnei, šodien nepieciešams vien Lāčplēša ordenis, ko jo dāsni karināt pie krūtīm. Sakarināja daudziem. Spīguļot spīguļoja. Spožums bija tik spilgts, ka tautas lielākā daļa nepamanīja Melno bruņinieku rokam un izrokam Daugavas krastos tik apjomīgu bedri, kurā pēkšņi iegrūda mūs visus, sākot no jaunpiedzimušā pirmā kliedziena līdz sirmgalves pēdējai nopūtai, aizejot tālajās veļu gaitās…
2,3 miljoniem iedzīvotāju uzlikts parādjūgs – 7,5 miljardi… Nē, ne rubļi, kā visticamāk būtu jānotiek pēc pusgadsimta staļiniski hruščoviski-brežņeviski eksperimentālās saimniekošanas, bet gan 7,5 miljardi eiro, kaut gan iedzīvotāju vairākums nav pat ne soli spēris ārpus savas zemes robežas…
Pats savā mājā pēkšņi esi nabags! Vēl trakāk – pa istabas logu redzi pagalmā ieripojam sarkanā džipā parādu piedzinēju! Ņēmis neesi, bet – maksā ragā!
Drūms ir Latvijas scenārijs.
Bijām trīs Baltijas māsas, trīs Baltijas bāleliņi! Latvija viducī, vienus sānus piesargā igaunīši, otrus – leitīši. Tad, kas mūs izrāva no trijotnes? Taču ne jau pasaules finanču blēži! Tad kopā ar mums bedrē tupētu lietuvieši un igauni, ne piedāvātu veselu miljonu palīdzībai! Kāpēc tieši mūsu valstij ir tiks drūms liktenis? Beidzot jāsāk vismaz vaicāt, kuri ir Latvijas scenārija autori? Baltijā bija kopīga politiskā un sabiedriskā atmoda, kopīga rokās sadošanās Baltijas ceļā, viss saskanīgs un vienots, visi no tām pašām “padomju šmucēm” izķepurojušies, bet… Latvija viena bedrē uz paaudžu paaudzēm.
Lietuvā un Igaunijā ātri attīrījās no saviem viltus patriotiem, no slēptās pagātnes netīrības, vispirms tāpēc, ka tur to divkosīgo gružu bija ievērojami mazāk. Lietuvas pirmajā valdībā pēc neatkarības atgūšanas gan arī kādu laiciņu grozījās bijusī PSRS drošības dienestu ārštata sadarbone, tomēr drīz viņa tika aizvirzīta aizkulisēs. Igauņi arī pieprata attīrīties. Bet mēs? Mūs nepārtraukti mudināja un joprojām mudina aizmirst pagātni.
Latviešu dramaturgs un ilggadējais Rakstnieku savienības priekšnieks Gunārs Priede dienasgrāmatā ‘Mans 1984.gads’ ar neslēptām skumjām atvadās no amata, gaisā jau virmoja trešā atmoda, bet viņam, paklausot kāda tautas dzejnieka un kādas tautas rakstnieces striktam ieteikumam, jāatbrīvo krēsls Jānītim, kuru – raksta G.Priede – “esmu atšifrējis, turklāt jau sen.” Diemžēl vēl šobaltdien Jāņa Petera “otrā dzīve” nav atšifrēta, lai gan ir pat publikācijas. Modris Ziemiņš grāmatā “Trešā atmoda”, kuru sen vajadzēja iekļaut skolu mācību programmās, skarbi un tieši jautā: “Visi viņa (t.i. Jāņa Petera) apzinīgie gadi saistīti vai bijuši saistīti ar Latvijas likteni, bet kur un kad J.Peters ir asi iestājies par latviešu tautas svarīgiem izdzīvošanas jautājumiem savā zemē? Diemžēl es savos arhīvos tādus rakstus un runu tekstus neatrodu.”
Pat “visgraujošākās atklāsmes” – kā raksta akadēmiķis Jānis Freimanis grāmatā ‘Visu vēju virpuļi’ – palikušas bez rezultāta, pagaisušas. “Tā 04.10.2000.” – turpina akadēmiķis – “pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis, kuru es allaž esmu turējis ārpus katrām aizdomām, esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3.nodaļā, bijis ar divām kļičkām – konspiratīvām iesaukām.” Profesors Ervīns Grinovskis grāmatā “Lai nenosarkst dzimtenes smilts” atceras – “ar zināmu novēlošanos Tautas frontes vadībā pēkšņi parādījās Ivars Godmanis.” Tātad čekas slepenībā ieslēptais kļūst par atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmās valdības galvu. Pieņemamā telpā – kā pastāsta savos memuāros VDK ģenerālis Edmunds Johansons – “dzēru kafiju ar Godmaņa palīgu, bijušo VDK darbinieku Bunku,” bet, aizlidojis Maskavā, Johansonu pats PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Kručkovs informē: – “Ivars jau zvanīja man, domāju, ka jūs sastrādāsieties.”
Godmaņa pirmajā valdīšanas reizē nudien tika „”sastrādāti” zili brīnumi, sākot ar Latvijas naudas aizsūtīšanu dzelzceļa kravas vagonos uz Maskavu, krāsaino metālu eksports pat no kapsētu pieminekļiem un valūtas maiņas uzticēšana V.Kargina firmiņai Parex…
Tas viss – jau sen zināmais! – tomēr nekavē Valsts prezidentu V.Zatleru uzticēt Godmanim atkal kļūt 2007.gadā par premjeru, lai gan arī tas nav noslēpums, ka Godmanis sadevies roku rokā ar Jāņa Petera kā krusttēva dibinātās Latvijas Pirmās partijas vadoni Aināru Šleseru.
“Polītikā A.Šlesers ienācis no tā saucamām “farčovščiku” aprindām – lasām Modra Ziemiņa grāmatā “Trešā atmoda”, izdotā 1998.gadā. Kādu laiku Ainārs pagaisis Norvēģijā, tur dzīvojis PSRS VDK virsnieka īrētā dzīvoklī, atgriezies Latvijā kā miljonārs.
Latvijas scenāriju raksta autoru, kam dots stratēģisks mērķis raisīt sapīkumu tautā pret neatkarību un demokrātiju, taktika ļoti vienkārša – jo sliktāk šajā valstī, jo labāk.
Kas turpinās režisēt mūsu valsts scenāriju?
Lieki nekavēsimies pie scenārija tās daļas, kas sākās 2009. gada janvārī.
Tautas partija, krampjaini turoties pie varas, pēkšņi pieprasīja nekavējoties atlaist Saeimu, tā mēģinot novelt atbildību uz citu pleciem. Paziņojumi sekoja paziņojumiem, savstarpēji apvainojumi lija kā samazgas no spaiņiem. Notiekošais belza tautai kā ar bomi pa muguru: viss juku jukām, izņemot vienu – nemeklēt krīzes saknes! Skan vienīgi nepārtraukti mierinājumi, īpaši par starptautisko aizdevumu, jo būšot jāmaksā tikai nepilni 4 procenti gadā: no 100 Ls 4 lati gadā, no 1 miljarda 40 miljonu latu, no 7,5 miljardiem tikai nepilni 400 miljonu latu gadā.
Procenti krājas. Sāk krāties arī procentu procenti. Aizdevumu līgumos ieslēpti daži papildnosacījumi, kurus neizpildot…
Valdības jūk, mainās, demisionē, sāk tiesāties, tikai nekas nemainās tautsaimniecībā, piemēram, VEF un cukurrūpniecību prata nolikvidēt, bet nevar uzcelt nodegušo un likvidēto fabriku vietā kaut vai vienu sērkociņu ražotni, pašiem gatavot preci, kuru pratām izgatavot jau pirms pāris gadsimtiem, tikai šodien ne. Mazākās zemnieku saimniecības pašlikvidējušās. Sākas grūtības ar pārtiku. No bada glābj jauni aizņēmumi ārzemēs un imports. Gados jaunie iedzīvotāji no Latvijas aizbrauc masveidīgi, valstij ieņēmumi pilnīgi noplok, pārtrauc pabalstu izmaksas, samazina pensijas.
Negaidīti notiek lūzums – vēlēšanās uzvar radikāļi, jo tie apsola viena gada laikā likvidēt visus Latvijas parādus starptautiskām un visām citām bankām. Jaunā ideja ir ļoti vienkārša: jāatrod miljardieris – un tādi pasaulē esot vairāk nekā viens miljons – kas būtu ar mieru ieguldīt Latvijas labā savu bagātību.
Rožainie meklējumi tomēr nevedas, aicinātie kunkst un izvairās, līdz gluži negaidot jaunais finanču ministrs, vārdā vēl Jānis, nāk ar spožu konkrētu priekšlikumu: sākt sarunas ar arābu naftas šeihiem!
Interese abpusēja, šķiet, būs rezultāti. Latvijā palikušiem uzspīd cerību stars. Sit viens otram uz pleca – nu, vai es neteicu, viss būs atkal pa vecam! Tomēr kaut kādi tumši nenovīdīgi spēki izplata biedējošas baumas, tās kļūst aizvien ticamākas: Latvijā cels 10 mošejas, trīs Rīgā, būvniecību drīkst izdarīt tikai īstenticīgie, darbaspēku ievedīs no tālienes. Stāsies spēkā šariata likumi! Kas tie tādi? Piemēram, ja pie auto stūres šoferis būs alkohola reibumā, viņam turpat ceļmalā nocirtīs galvu. Iedzērušu sievieti ieraks dzīvu zemē, galva ārpusē, un visiem pienākums trāpīt pa to ar akmeni.
Demokrātijas vārdā notika referendums. Balsis dalījās apmēram līdzīgi. Bija par un bija pret, it īpaši mātes – kam dzērāji dēli palīdz tikt vaļā no pensijas latiņiem, tomēr reizumis saskalda malku. Jaunās sievietes teica, ka vīrs ir vīrs, kauču dzērājs, turpretim nodzīvot mūžu bez vīra… Tad jau labāk lai iedzer.
Bezizeja!
Lai cik sāpīgi, beidzot Latvijā palikušais tautas atlikums apjēdza, ko vajadzējis apjēgt jau trešās atmodas sākumā: latvietis viens nespēj izdzīvot! Valdībā vai nu ierāvēji vai tumšu nodomu darboņi! Aizvien vairāk un aizvien skaļāk vecļaudis sāka atcerēties padomju gadus. Paēduši bija, apģērbti, pat “komūnalkā” draudzējās un kopīgi nosvinēja 1.maiju un 7.oktobri! lekvēlojās no jauna nostalģija pēc bijuša, pat jaunatne sāka lasīt Vizbuļa Bērces un tautas rakstnieku romānus, kuros rakstiski apliecināts, cik gaiši un mīļi dzīvojuši padomju tautu saimē.

Viens otrs gan iedrošinājās iebilst, čīkstēja kā vecas durvis – bet neatkarīgā Latvija, neatkarīgā…
Tieši šajā vistraģiskākajā brīdī pie valsts stūres tika tīras latviskas izcelsmes patriots, kam jau senču senčos neatrast ne mazāko melnumu, tie visi bijuši hernhūtieši, dižās Brāļu draudzes locekļi un gadu simtos saglabājuši un dziedājuši “Mazais pulciņ, nebaidies!” Patriots nav baidījies. Kādā jaukā dienā apsēdies pie viena galda ar kādu Godorkovski, kas Krievijā sēdējis 13 gadu par nodokļu nemaksāšanu, bija pamanījies – tāpat kā pie mums – noprivatizēt Urālos rūdu raktuvēs Mendeļejeva tabulā ierindoto retzemju metālu bagātināšanas rūpnīcu, pat ar cerību, ka izdosies atrast 61.elementu prometiju un kļūt par pasaulē bagātāko. Tas gan nav noticis, jo, izrādījies, ka šis elements jau sen sabrucis, tomēr citi iegūtie retzemju metāli sabēruši viņa ārzemju kontos desmitus miljardu.
Patriota un uzņēmēja satuvinātājs un sarunu vedējs izrādījās kāds Timofejs Timofejevičs. Viņš saka: – Laiks nobriedina augli, kad tam krist… Latvijas tauta ir nobriedusi. Vairs ceļa nav. Strupceļš! Darba spējīgie bēg pat uz Dienvidameriku. Kas ir šis Timofejs Timofejevičs, ja tik labi pārzina latviešu likstas?
Kā uzminējis blakus sēdētāja domas, T.T. itin kā pajautāja: – Kā es zinu? Jums izdevās uzstādīt veselu virkni Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmo sasniegumu, sākot ar lielāko parādnastu pasaulē uz viena iedzīvotāja un beidzot ar Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas priekšniekiem, kas gadu gadus bijuši šajā amatā un noķēruši… nevienu! Taču atstāsim pagātni pagātnei. Mūsu rokās – rītdiena! Latviešiem gadu simteņu sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, pārtulkojot citās valodās – savs dārziņš, angliski domājošiem – mauriņš, bet latviešiem tā ir vadziņa ar ekoloģiski tīriem burkāniņiem, savs upeņu krūmiņš, zemeņu dobīte, dažas vistiņas, ābelīte… ja nu vēl kaziņa vai aitiņa… Govis gan vairs nebūs, jo apkalpojošais personāls jau tāltāli aizbraucis… Bet jūsu gadsimtu sapnis gan beidzot ir – īstenojams!
– Bet…
Viss viņa rokās, – un T.T. pamāja ar roku uz G. – Viņš savus grēkus atzinis, nožēlo tos līdz sirds dziļumiem, nolēmis savus miljardus izmantot tautu labā. Pirms dažām dienām plašsaziņas līdzekļus aplidoja vēsts, ka ASV žurnālists Sibīrijas galējos ziemeļos, kur pat mamuta kauli saglabājušies nebojāti, pabijis baznīciņā un aplūkojis tūkstošgadīgu ikonu, kam apakšā teksts: “Lielās tautas ir paša Dieva griba un tās saglabāsies, bet mazās ir tikai nešķīsteņu roku darbs…”

Slāvu pasaulvēsturiskai misijai sākusies jauna ēra! Slāviskais no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, baltkrieviskais, ukrainiskais, leiši iekļaujas poliskajā, līdz galu galā… slāvi vien ir. Igauņi, nu, tie pie somiem Laplandē jau iepirkuši zemi un prasa igauņu valodai minoritātes tiesības… Tomēr galvenais – īpašums ir un paliek svēts! Tāpēc pastāv gan NATO, gan Eiropas Savienība. Godorkovska kungs samaksās visus jums pašiem vairs nesamaksājamos parādus. Un kā īpašnieks, beidzot piepildīs latviešu mūžseno sapni par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. To viņš garantē. Latvija paliek. Pat nosaukums nemainās. Tieši tādu nemainīgu viņš, izpērkot savu apgrēcību, uzdāvina Krievijai. Un jūs brīvi un nepiespiesti, iekļāvušies Sadraudzīgo Valstu Savienībā, varēsit atkal dziedāt: “Mazais pulciņ, nebaidies!” Jaunatdzimusī dziesmā gūsit kulturālo piepildījumu.

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

Krāpšana kā sistēma. Daugavpils Latviešu Avīze, Nr.57, 18.09.41

(Protams, katram uzreiz nāks prātā doma par vācu Reiha mēģinājumu apmuļķot latviešus krievu apvērsumiem pretējā virzienā. Lai gan šodienas apstākļos šādam apsvērumam pamats ir un kā vēl ir, gan vairāk attiecībā uz globālo aizkulišu varu, tomēr pasveriet argumentus un atradīsit, ka tie nav aiz matiem pievilkti. Personīgi es aicinātu latviešus Višegradas klubā. Tieši ar viņiem mūsu senči ir nākuši gar Dņepru un Donavu. I.L.)

‘Deutsche Zeitung im Ostland’ š.g. 9.septembra 36.nr. ievietojusi Dr. ‘Hans von Rimsch’a rakstu, kuru visā pilnībā pārdrukājam.

Kopš tā laika, kad daļa Baltijas zemju Pētera Lielā laikā un daļa šo zemju pēc Polijas dalīšanām tika pievienota lielkrievu valstij,
dienas kārtībā nāca jautājums ne tikai par pavalstnieku, bet arī vispārpolītisku, strukturālu un īpaši kulturālu Baltijas zemju ieslēgšanu krievu sfērā. Tika pacelts jautājums par šī apgabala atdalīšanu no eiropeiskā aploka.

Vācu pārvaldības orgāni toreiz prata, nodrošinot savas tā sauktās privilēģijas, aizkavēt šo atdalīšanu, un tādā kārtā neskatoties uz Baltijas zemju valsts tiesisko piederību pie Krievijas, paglābt šīs zemes eiropeiskai kultūras kopībai un saglabāt šo zemju eiropeisko, no krieviski-eirāziskā ļoti atšķirīgo raksturu.

Tomēr arī Baltijas zemju vissenāko iedzīvotāju starpā pastāvēja šinī laikā tā sauktā krieviskā orientācija. No Baltijas tautu aprindām priekšplānā izvirzījās vīri, kuri ar krieviski orientētu polītiku un austrumniecisko pievienošanos un asimilācijas tieksmju atbalstīšanu cerēja veicināt Baltijas tautu pašu nacionālās intereses.
Turpināt lasīt

Veltījums soroskomjauniešiem – atjēdzieties, lētticīgie. Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Kā dzīvoja nodevējs Vilis Lācis ar komisāriem.

(Dzejolis it kā rakstīts Maskavā, viesnīcā, J.un R.Lāču pārim pavadot Kirhenšteinu PSRS “paspārnes lūguma” reizē. It kā piespiedu kārtā, it kā totālas vientiesības uzplūdā, kuru, kā vēstulē jau redzat, tūlīt nobuldozerējis Jūlija Lāča arests. Šķiet, ka dzejniece pati to vēlāk nav skaidrojusi. “… kad Rūta Skujiņa … bija aizgājusi pie Viļa Lāča aizlūgt par savu nežēlastībā kritušo vīru (Jūliju Lāci), draugs Vilis tai lepni atbildējis: “Ko gan nozīmē viena cilvēka liktenis tajā milzu darbā, ko mēs tagad darām. “… Morālisku stāžu. Tēvija, Nr.9, 10.07.41. Traģēdija, no kuras jebkurā gadījumā tālākām paaudzēm būtu jāmācās. I.L.)

Jūlija Lāča sievas vēstule Vilim Lācim. Tēvija, Nr.38, 13.08.1941

Cik plaša ir kļuvusi dzīve!

Nost robežas šaurās, kas jauc!

Še visiem ir atdota brīve,

Darbs visus uz rītdienu sauc.

Lai slavēta pasaule jaunā

Un lielākais cilvēces draugs!

Tā zeme vairs nepaliks kaunā,

Kas kļuvusi Staļina draugs.

(No Rutas Skujinas dziesmas ‘Lielajam Staļinam’).
Turpināt lasīt

(Nodevējs) MUNTERS. Tēvija. Nr.61, 09.09.1941

[Munters, Vilhelms (1898-1967). Sabiedrisks darbinieks, karjeras diplomāts. Latvijas Ārlietu ministrijas preses nodaļas sekretārs (1920-36), Baltijas valstu nodaļas vadītājs, administratīvi-juridiskā departamenta direktors, ģenerālsekretārs, beidzot Latvijas ārlietu ministrs (1936-40). Sagatavoja Latvijas uzņemšanu Tautu Savienības padomē (1936) un bijis šīs padomes 101. sesijas prezidents (1938). Parakstījis līgumu par militārajām bāzēm ar PSRS (1939), deportēts uz Krieviju, kur atradies politiskā izsūtījumā (1940-59). Stokholmas ložas „Den Nordiska Första” brālis pēc K.Zariņa un P. fon Reitersvērda galvojuma (1929). Andreja ložas un kapitula loceklis Stokholmā, sasniedzis 8.pakāpi (1838). Rīgas ložas „Jāņuguns” apmeklētājs.

Kopš 1962. gada Munters publicēja Latvijas presē, kā arī laikrakstā Известия kritiskus rakstus par latviešu trimdas organizācijām. 1963. gadā izdots Muntera atmiņu apcerējums “Pārdomas”, bet 1964. gadā viņam uzdotais pētījums par Apspiesto Eiropas tautu asambleju (Assembly of Captive European Nations) — “Savu tautu ienaidnieki”.

1964. gadā Munteru iecēla par VDK kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs locekli.]

Daudzi latvieši vēl nepareizi domā, ka lielinieku valdīšanas šausmu gads bija likteņa nenovēršamība. Tāpat daudzi latvieši vēl nesaprot, ka Maskavai radās iespēja ķerties pie latviešu tautas iznīcināšanas darba tikai pateicoties bij. Latvijas valstsvīru aplamai angliski-žīdiskai politikai un pat atsevišķu valstsvīru nodevībai.
Gaišu liecību par to sniedz arī ‘Deutsche Zeitung im Ostland’ aizvakardienas numurā ievietotais ‘Werner Bormann’a raksts, kuru šeit pārdrukājam, par to, kā Ulmaņa uzticības vīrs bij. ārlietu ministrs brīvmūrnieks Munters pārdeva Latviju lieliniekiem, saņemot par to Jūdasa algu — fabrikas direktora un vēlāk rietumu nodaļas vadītāja posteni Padomju savienības ārlietu komisariātā.
Turpināt lasīt

Latvijas un latviešu vagari – Krievija (Višinskis) un globālliberāļi (EDSO, van der Stūls). No laikrakstiem

SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis vakar ieradās Rīgā. Latvijas Kareivis, Nr.135, 19.06.1940 (17., 18., laikraksts nav iznācis?)

Kirhenšteins sagaida Višinski Rīgas stacijā.

Latviešu tauta?

A. J. Višinskis (Андрей Януарьевич Вышинский; 1908.g. par piedalīšanos revolucionāros notikumos Višinskis nokļuva Bailovas (Баиловскую) cietumā, kur sēdēja vienā kamerā ar puisi vārdā Josifs Džugašvili… Uz Staļina nākšanas pie varas brīdi Višinskis ar viņu bija pazīstams gandrīs divdesmit gadus. Un 1923.gadā Maskavas Valsts universitātes pasniedzējs kļūst gan par profesoru, gan Augstākās tiesas kolēģijas prokuroru. … 30-o gadu otrajā pusē Staļinam bija vajadzīgs absolūti bezprincipiāls, bet juridiski prasmīgs cilvēks, kurš prot emocionāli uzstāties un apsūdzētos sagrauj ar savu neatlaidību, nekaunību un pat rupjību).

Vakar vakarā ar Maskavas ātrvilcienu Rīgā ieradās SPRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis. Stacijā viņu Valsts Prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants plkv.Lūkins un ārlietu ministrs V.Munters. Tāpat bija ieradies padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni V.K.Derevjanski priekšgalā, kā arī padomju garnizona vadošās personas no visām ieroču šķirām. Tai pašā vakarā tautas komisāra padomes priekšsēdētāja biedrs A.J.Višinskis ieradās pilī ar vizīti pie Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa.

Turpināt lasīt

Piedodiet, krietnie žīdi, ar kuriem ir sastapies katrs, bet te ir ar sirds asinīm rakstīta apsūdzība krievžīdu masīvam teroram Baigajā gadā.

(Būsit pamanījuši, ka arī šodien problēma pastāv, tikai izsmalcinātākā un it kā demokrātiskākā veidā, ar svešām rokām. Pazīmes ir, piemēram, jēdzienu ‘tautu tiesības’, izņemot žīdu un krievu, aizķellēšana ar ‘cilvēktiesībām’, jēdzienu ‘taisnīgums’ un ‘godīgums’ aizķellēšana ar ‘tiesiskums’, garīguma aizķellēšana ar kailu materiālismu+māņticību; darbaspēka maiga deportācija, nacionālisma, izņemot žīdu un krievu, demonizācija. Un vietvalžu rūpes par reemigrāciju ir salīdzināmas ar Viļa Lāča rūpēm par bērnu atgriešanu no Sibīrijas. Arī saimnieciskās sekas ir acīmredzamas, īpaši banku jomā. I.L.)

Čekas gūstekņi.

Tēvija, Nr.55, 02.09.41; Nr.56, 03.09.41; Nr.57, 04.09.41; Nr.58, 05.09.41; Nr.59, 06.09.41; Nr.60, 08.09.41; Nr.61, 09.09.41; Nr.62, 10.09.41; Nr.63, 11.09.41; Nr.64, 12.09.41.

Ar šodienu sākam iespiest kāda bij. latviešu karavīra — lāčplēša (Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera) stāstu par pieredzējumiem Rīgas čekā un centrālcietumā, no kura viņš laimīgi izkļuva tikai ar Lielvācijas varonīgās armijas ienākšanu Rīgā. Lasot šo nemāksloto stāstījumu, sapratīsim, no kādām briesmām latviešus paglāba mūsu atbrīvotāji, jo šodien nevienam nevar būt šaubu par to, kādu likteni piedzīvotu mūsu tauta, ja boļševiku režīms še būtu pastāvējis ilgāk. Līdz ar autoru, savās sirdīs ieslēgsim to tautiešu piemiņu, kas pārcietuši čekas inkvizīciju.
Turpināt lasīt

ASV otra seja.

Ruzvelta kundze — aktīva komunistu atbalstītāja. Tēvija, Nr.15, 17.07.1941

Romā, 16. jūlijā. (DNB).
Par Ruzvelta kundzes lielo lomu pašreizējo notikumu risinājumā stāsta itāļu laikraksts ‘La Vita Italiana’. Ruzvelta kundze jau agrākos gados bijusi tā, kas visdedzīgāk uzstājusies par Monroe doktrīnas atcelšanu un attiecību atjaunošanu ar komunistiem. Viņas iespaidots, Ruzvelts 1937.g. nosūtījis savu vēsturisko telegramu “ar vislabākiem novēlējumiem komunisma 20.gada dienā.” Ruzvelta kundze ir ‘Garland Foundation’ institūta locekle. Šim institūtam, kā zināms, piekrīt galvenā loma komunistiskā propagandā Savienotās Valstīs. Tāpat Ruzvelta kundze pati piedalījusies visās žīdu boļševiku aģitācijās. Tūlīt pēc tam, kad Ruzveltu prezidenta amatā ievēlēja pirmo reizi, pazīstamais Ziemeļamerikas propagandists Čapsons Kāts Ruzvelta kundzi apsveica “kā pirmo komunistisko sievieti Baltajā namā.” Pateikdamās par šādu apsveikumu, Ruzvelta kundze jau nākamā dienā deva rīkojumu pagarināt komunistisko raidījumu stundu radiofonā.

Tālāk itāļu laikraksts zina stāstīt, ka visi tie žīdu miljonāri, kas iekļuvuši Baltajā namā, ir Ruzvelta kundzes tuvākie draugi. Arī spāņu pilsoņu kara laikā Ruzvelta kundzei piekritusi visai ievērojama loma. Tādēļ vēl Barselonas krišanas priekšvakarā sarkano spāņu vadītājs Negrins nosūtījis viņai vairākas Goijas un Velaskesa gleznas pateicībā par lielo atbalstu.

KAROGS. Edvarts Virza. Tēvija, Nr.2, 02.07.41

Pūšat taures, skanat zvani, saule, plašu gaismu lej!
Karogs sarkan-balti-sarkans vējos atraisījies skrej.
Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem, sauc arvienu dzirdamāk,
Lai iz mājām, lai iz namiem, lai iz kapiem ārā nāk.
Pildās bargiem tēliem ielas, pildās bālām ēnām gaiss,
Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.
Celies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debess jums,
Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.
Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.
Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs!

Kultūrmarksisma saknes Baigajā gadā. No 1941.gada laikrakstiem

(Sākuma ainai ieliku Paula Lejiņa visai caur puķēm veidoto runu pēc iecelšanas ministra amatā. Tajā profesors caur puķēm mēģinājis vedināt uz latviešu kultūras saglabāšanas mērķi. Tālākie raksti jau skaidri rāda kraso pagriezienu uz pārkrievošanu. Lai dievs mūs paglābj, bet patreizējā Sorosa-Junkera politika spiež iet pa Baigajā gadā iesākto ceļu. I.L.)

(Krievu īslaicīgi ieceltā) izglītības ministra prof. Dr. P. Lejiņa runa Rīgas skolotāju sanāksmē š. g. 10. jūlijā. Valdības Vēstnesis, 1940.g.11.jūlijā

Sveicinu jūs Izglītības ministrijas vārdā, pirmo reizi pulcējoties mūsu atbrīvotajā demokrātiskajā Latvijā. Nesu jums labākos novēlējumus, lai jūsu darbs šodien un arī turpmāk būtu veltīts un nestu svētību visām mūsu tautas šķirām un visām mūsu zemi apdzīvojošām tautām.
Skolotāja uzdevums ir smags, augsts un cēls. Skolotājam ir jāmāca, jāaudzina jaunatne. Svarīgākais ir audzināšanas uzdevums. Audzināšana neizbeidzas ar zināmu laikmetu, piem., vidusskolu, bet no bērnu dārza un pamatskolas turpinās cauri vidusskolai, augstskolai un visai dzīvei.
Audzināšanā var būt divi gadījumi: kad tā iet nepārtraukti uz priekšu, vai arī kad tajā notiek strauji pagriezieni.
Mēs še varam atrast salīdzinājumu dabas parādībās, vērojot dabas ietekmi uz atsevišķu īpatni. Ja augs vai dzīvnieks aug vienmērīgā vidē, tad tas attīstās normāli, bet ja to pārvieto no vienas vides uz otru, tad jānotiek aklimatizācijai. Jo straujāka ir šī pāreja, jo aklimatizācijas sekas var būt bīstamākas. Sevišķi nopietns šis jautājums ir jaunatnes audzināšanā, kur mums jārunā nevien par fizisko, bet arī garīgo attīstību. Pārāk strauji pagriezieni te dažreiz ne tikai sabojā, bet pat var iznīcināt vērtīgu indivīdu.
Turpināt lasīt

Lai 16.martos nemuktu no Brīvības pieminekļa – izlasiet; arī dzīves gudrāki tapsit.

Latviešu leģionāri Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzē.

Varoņu svētki Morē 23.09.2017

 

GRĀVIS. Tēvija, Nr.97, 26.04.1945

Daudzi novadi ir pārstaigāti, smagu sirdi atstāti, un reti kad skats ir dabūjis pavērties dzimtās zemes mākoņu grēdās — tikai māmuļa zeme ir bijusi tā, kas visur vienādi kairinājusi nāsis ar savu valgo auglības elpu, kas savā klēpī patvērusi augumus, kas cīnās par to.
Neteiksim: — tik daudz ir veltīgi rakts! Tā mazā bedrīte, tas sīkais trijstūris, kas šķita visnevajadzīgākā vietā iezīmēts, tomēr reiz noderēja mūsu ziņnesim, kad pār viņa galvu aizspietoja kaujas bumbvežu bars ar sarkanajām zvaigznēm spārnu galos. Viena latvieša karavīra dzīvība palika neskarta un tā bija vairāk vērta par visa pagasta vienu klaušu dienu.

Turpināt lasīt

Raganas kauja. Pirmie partizāni

TAS BIJA PRIEKŠ GADA. Kaujā pie Raganas kritušo partizānu piemiņai. Maksis Cālītis. Tēvija, 18.07.1942
“…Šodien pl.2 boļševiku vienība 2 smagajās automašīnās ar 3 ložmetējiem, tuvojoties no Straupes, uzbruka pie Raganas mūsu aizsargu vienībai (apm. 30 aizsargu un karavīru). Zem pārspēka spiediena aizsargu vienība izklīdināta, daudz ievainotu un kritušu. Siguldā esošās boļševiku vienības ar tankiem paliek arvien aktīvākas. Apkārtnes mežos atrodas vairākas lielākas (20—50 cilv.) boļševiku karavīru bandas, kas apdraud civilos iedzīvotājus un uzbrūk mūsu posteņiem…”

Tā sākās ziņojums par stāvokli Inčukalna partizānu aizstāvētā kaujas iecirknī, kad Rīga jau bija atbrīvota no boļševiku terora. Šis ziņojums, kas dramatiskos kaujas apstākļos palicis nenosūtīts, runā par to laiku, kad latviešu tauta cēlās, lai nokratītu no saviem pleciem ienīsto un negribēto boļševisma jūgu. Visā latviešu zemē pulcējās vīri un jaunekļi no mežu paslēptuvēm ar saglabātiem vai ienaidniekam atņemtiem ieročiem, lai bēgošajām boļševiku bandām dotu pēdējo nāvīgo triecienu.

Turpināt lasīt

KRIEVU UN PĀRKRIEVOŠANAS BŪTĪBA – Voldemārs Busse un Zigmunds Skujiņš

KRIEVI VAI KOMUNISTI? Voldemārs Busse. Austrālijas latvietis, 21.02.1986

Voldemāra Busses pārdomas par to, kas apdraud Latviju visvairāk.

Kā ik gadus pēdējo 15 gadu laikā, arī šogad gada sākumā pienāca sainītis no Latvijas ar sienas kalendāru. Zināju, ka kalendārs ietvers skaistas, neaizmirstamas dzimtenes ainavas ar mēnešu un dienu nosaukumiem latviešu valodā – sveiciens no dzimtenes veselam gadam!
Priecīgi satraukts taisīju sainīti vaļā, izņēmu Kalendāru un – mans prieks pēkšņi pārvērtās nevarīgās dusmās: blakus katram latviešu vārdam man pretī rēgojās krievu paralēlformas. Iemetu kalendāru papīru grozā, lai to kopā ar citiem atkritumiem vēlāk sadedzinātu. Šī krievu uzbāzīgā bezkaunība man joprojām, mēnešus vēlāk, nedod mieru.

Turpināt lasīt

Tanīs drūmajās dienās. Kurzemes Vārds, 20.06.42. 1940.g. dziesmu svētki Daugavpilī, krievi ienāk Latvijā. Arī dziesmas mums atņēma. Nacionālā Zemgale, Nr.30. 02.08.41

Kad 1940.gada jūnijā boļševiki iebruka mūsu zemē, tanīs dienās Daugavpilī notika mūsu lielie dziesmu svētki, kuros piedalījās arī liels skaits liepājnieku un kurzemnieku. Tiem uz mūžu paliks atmiņā boļševiku iebrukuma ainas. Šos pārdzīvojumus tagad (1942) spilgti attēlo laikraksts “Daugavas Vēstnesis” rakstā “Karoga pazaudēšana”.

Zied latviešu zeme vasaras krāšņumā, un dziesmu pilnas ir visas malas. Latgale gatavojas dziesmu svētkiem. Prieka satraukums pārņēmis Māras zemi, un tās dziesmotiem pulkiem tikai viens ceļš – uz Daugavpili. Un ne tikai Daugavpils dziedātāji vien, to dara arī kurzemnieki, to dara zemgalieši, un viņiem iepakaļ nepaliek arī vidzemnieki. Dziesmotie vilcieni nāk un nāk, un visi tie Daugavpils stacijā izsēdina simtiem un tūkstošiem jautru un bezbēdīgu dziesmu draugu. Atbraucējus vieno viena doma, vieno viena vēlēšanās – dziedāt par godu tautai un par mūžīgu slavu tēvzemei.

Turpināt lasīt