KRIEVIJAS NĀVE. Ķīna izspiež Krieviju no Dienvidkaukāza. Kavkaz-Centr, analīzes nodaļa, 02.11.2017

Uz Kremļa militāro avantūru, svešu teritoriju sagrābšanas, okupācijas un kaimiņu enerģētiskas pakļaušanas fona Ķīna investē lielus līdzekļus Maskavas bijušajās dzimtmuižās, kas ved uz sistēmisku Krievijas pozīciju vājināšanos bijušajās padomju republikās.
Turpināt lasīt

Advertisements

Burbulis: Krima tiks atdota. Putins un viņa Kremļa režīms pašlaik ir ļoti sarežģītā stāvoklī. Alesja Bacman; ierakstījis Nikolajs Poddubnijs, 26.10.2017

(Genādijs Burbulis (Геннадий Эдуардович Бурбулис; dzimis 1945) ir lietuviešu izcelsmes Krievijas politiķis, Borisa Jeļcina līdzgaitnieks. Bija Krievijas Federācijas Valsts sekretārs (1991–1992), viens no Belovežas vienošanās teksta autoriem parakstītājiem. Vikipēdija)

 Burbulis: “runā, ka Putins būs pašizvirzītais. Bez rokaspuišiem “Viskrievijas tautas frontes”, kurā nav tautas, izskatā, un galvenās partijas ‘Jeģinaja Rossija’, kurā nav vienotības, izskatā”.

Biju patiess ļeņinietis

Turpināt lasīt

Par arhīviem: “Bet ja jūs pats to visu zināt, tad jūs pašu ir jānošauj!” Aleksejs Tarasovs, Novaja Gazeta 27.10.2017

(Par Krieviju, bet, šķiet, daudz paralēļu ar Latviju, SAB, čekas mantojumu. Izvilkumi no raksta)

Cik mītoloģiska ir Dovlatova pasaka par četriem miljoniem ziņojumu (PSRS) čekai? Tas ir vienādojums starp tautu un varu, bendēm un upuriem? Skaidrs, ka pārmērība. Bet cik liela. Arhīvi, kas bija pavērušies 90-o gadu sākumā, ir durvis aizcirtuši.

Visi nopietni vēsturnieki teic, ka stučīšanas loma staļinistiskajā iekšējā terorā masu apziņā ir neticami pārspīlēta. Gan vispārēja stučīšana nav bijusi, gan NKVD tāda vispār nav bijusi vajadzīga. Cita lieta, ka staļiniskai propagandai tāds mīts bija vajadzīgs, tā laida lejup vispārējas sasaistītības sajūtu, ar to sapina tautu, liekot ģimeņu locekļiem publiski atteikties citam no cita un aplaudēt nošaušanām.

Turpināt lasīt

Kā uz 29 gadiem attālināja PSRS agonijas beigas. Strādnieku demonstrācijas apšaušana Novočerkaskā 1962.gadā. Daniila Turovska reportāža, projekts Medūza. 16.10.2017

(Okupantu pieminekļa dīvaiņi 9.maijos danco uz “strādnieku”, “pasaules atbrīvotāju” utt. valsts upuru, tostarp, Novočerkaskas strādnieku apšaušanas upuru kauliem. Vai ir iespējams viņus vest pie prāta, vai jāgaida viņu dabiska fiziska izsīkšana? Vai kaimiņvalstij izdosies šo stulbumu atražot okupantu pēcnācējos?

Lūdzu, dodiet ziņu par šo rakstu paziņām, kuriem nav bijusi “tā laime” apzinātā vecumā izbaudīt boļševiku impērijas labumus – vai nu tulkojumā šeit, vai oriģinālā https://meduza.io/feature/2017/10/26/vtoraya-katyn , protams, ja redzat acīs saprāta dzirksti. Ir tā vērts.

Šis raksts ir kā koncentrēta Krievijas impērijas pēcstaļina boļševiku laika vēstures esence. Te ir gan tautas izmisums, gan pretošanās, gan varas mērķtiecīga iznīcinoša nodevība. Tiek aprakstīts arī jēdzīgāko mēģinājums modināt tautas apjēgu un tomēr atkal tautas apātija šodien, putinokrātiskajā Krievijā.

Turpināt lasīt

Pasaules vara pēdējā gadsimtā. No dažādiem avotiem

(2.Pasaules kara Sabiedrotie jeb Lielā Trijotne bija drīzāk Lielais 3+, jo šā kara būtība bija nepacietīgā monetārā materiālisma, arī Vācijā, laušanās pie pasaules pārvaldības.

Sākās ar visnepacietīgāko jaunuļu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas – savienību, kurā abas puses dega nepacietībā savākt dziestošā vientiesīgā ideālisma jeb tehnokrātiski koloniālistiskā liberālisma nesēja – Britānijas – līķi, nemaz nerunājot par bezspēcīgo Franciju, pie kam PSRS jau izgudrēm uzglūnēja Rietumu pasaules savstarpējas pašiznīcināšanās iznākumam.

Monetārais materiālisms bija uzdīdzis jau uz 1.Pasaules karu, tomēr īsti augonis uzplīsa uz otro, kad cionisms zem dažādiem viltus karogiem jau vairs nevarēja nociesties, tā finanšu spēkam prasoties īstenoties pasaules varā (karā), lai gan dažādās lokalizācijās – gan žīdu-boļševiku PSRS, gan Britu lauvas azotē, gan pēcversaļas Vācijā Krupa un līdzīgo azotēs, gan Amerikas Savienoto Valstu demokrātijas aizkulisēs.

Lielo 3+ sabiedrošanos īstenībā kaut kas tomēr vienoja – bažas par Japānas straujo izvirzīšanos, un Vācijas attieksme pret to varbūt līdzinājās Krievijas attieksmei pret Vāciju. Ko nozīmēja Pērlharboras bombardēšana Savienotajām Valstīm, paskaidrojumus neprasa.

21.gadsimta sākumā monetārais materiālisms ir uzplaucis atkal un zem liberālisma karoga māca uz globāla planktona stāvokli ganāmajām aitām jaunu “ideālistisku” bezatbildības, bezspēcības, beztautu liberālismu, pie kam vispārējas brīvības viltojumam tagad cauri spīd, no vienas puses, banksterisms, no otras, atomvalstu klubs, kurā laužas iekšā visi pasaules varas tīkotāji. Kā pasaule pārcietīs to, ir liels jautājums. Kādreizējās nespējīgās Tautu Savienības vietā tagad ir nespējīgās Apvienotās Nācijas ar nekaunīgas agresorvalsts veto iespējām; Ja kaut kas pasauli glābs, tad varbūt NATO un tai līdzīgas kustības. (I.L.)

 

Lielā Trijnieka rīcības izpratnei noderēs arī:

https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/07/09/viltotaja-un-viltojuma-atmaskosana-ir-neizbegama-sergejs-mironenko/

­- https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/05/14/nodevigi-bez-kara-pieteikuma-2017-gada-12-maijs-v-fegko-v-sidorenkovs-vacijas-kara-pieteikuma-nota-1940-g-21-06/

 

Izvilkumi no tālākā teksta:

(1939.gada 19.augustā J.Staļins, uzstājoties VK(b)P Politbiroja sēdē teica, ka „mums jāpieņem vācu priekšlikums un laipni jāaizsūta atpakaļ angļu – franču misija. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs un neiebilst pret Besarābijas atkalapvienošanos ar PSRS”. http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/08/23-01.aspx#lastcomment )
Klātesošiem politbiroja locekļiem Staļins paskaidroja:Ja krievi noslēgs savienības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta atstāt Poliju un meklēt ar rietumu valstīm kādu „modus vivendi” (pagaidu vienošanos). Tā karš varētu arī neizcelties, bet tālākā lietu attīstība šai virzienā varētu pieņemt mums bīstamu raksturu. No otras puses, ja mēs Vācijas priekšlikumus pieņemtu (pēcpusdienā Staļins tos jau bija pieņēmis un parakstījis), droši vien izcelsies karš ar Poliju, un Anglijas un Francijas intervencija būs nenovēršama. Rietumeiropa tuvosies sabrukumam.
Mums būs lielā izdevība konfliktā nepiedalīties. Ar šo priekšrocību varēsim gaidīt savu laiku. Protams, tas nozīmē, ja mūsu intereses to prasīs… Komunistiskās partijas diktatūra iespējama tikai tad, ja palīdz kāds liels karš…
Mūsu izvēle tagad skaidra. Mums jāpieņem vācu priekšlikums un pieklājīgi jāatsaka angļu un franču misijām.” …

“Rūzvelts, priecīgs par šo neticamo piekāpšanos, darīja Džo zināmu, ka tas (Staļins), varbūt arkaut kādu tautu gribas izpaudumu, varbūt ne tūlīt pēc to atkārtotas okupācijas, bet kādu dienu (some expression of the will of the people, perhaps not immediately after their re-occupation by Soviet forces, but some day.)” var noteikt Polijas robežas un atjaunot kontroli pār Baltijas republikām. Onkuļa vārds – Staļins bija teicis “saprotu” – Franklinam Delano Rūzveltam bija pietiekams.”

Staļins aizrādīja, ka viņam viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, lai pasaule atzītu padomju suverenitāti, un ka viņš savukārt respektēs visu citu zemju suverenitāti, vienalga, vai tās lielas vai mazas…

Tēvs (F.D.Rūzvelts) atkal iesmējās, “Ikreiz, kad (britu) premjers aizstāvēja iebrukumu Balkānos, visiem apspriežu telpā bija skaidrs, ko viņš īstenībā domā. Visi zināja, ka viņš visvairāk norūpējies par to, kā nogriezt Centrālo Eiropu, lai sarkanā armija netiktu Austrijā un Rumānijā, pat ne Ungārijā, ja tas būtu iespējams. Staļins to zināja, es to zināju, visi zināja …” … Nelaime tikai tā, ka angļu premjeri pārāk daudz domā par to, kāda būs pasaule pēc kara un kas notiks ar Angliju. Viņam bail, ka krievi varētu kļūt pārāk stipri.” …

Pirmo tostu uzsauc Čerčils uz “simtgadīgu mieru”. Staļins arī atbild ar tostu mieram, bet piebilst, ka vienīgi trīs lielie varot to nodrošināt. Ruzvelts atzīst, ka lielvalstis nes lielāko atbildību, un ap šo galdu sapulcētiem trim lielajiem jādod miera noteikumi. Bet tad viņš paceļ glāzi “uz mazo nāciju tiesībām”. …

Turpretī bez nopietnas pretestības pieņem amerikāņu sacerēto “Deklarāciju par atbrīvoto Eiropu”, kuras svarīgākā vieta skan šādi:

Kārtības atjaunošana Eiropā un saimnieciskās dzīves atdzīvināšana sasniedzama ar tādu rīcību, kas atbrīvotajām tautām palīdz novērst pēdējās nacisma un fašisma pēdas un radīt demokrātiskas institūcijas pēc viņu pašu izvēles. Tas ir Atlantijas čartas princips — visu tautu tiesības izvēlēties valdības formu, kādu tās vēlas, suverēno tiesību atjaunošana un pašpārvalde tām tautām, kurām agresori to ar varu nolaupījuši. Trīs lielvalstis kopīgi palīdzēs atbrīvotajām Eiropas tautām radīt priekšnoteikumus iekšējam mieram, īstenot tūlītēju rīcību posta mazināšanai, dibināt pagaidu iestādes ar valdību pilnvarām, lai tās reprezentētu visu iedzīvotāju demokrātiskos spēkus un būtu saistītas ar pienākumu iespējami drīz rat brīvi vēlētas tautas gribai atbildīgas valdības…”
Šī deklarācija ir apspiestajām tautām ļoti izdevīga, bet bailēs no atomkara rietumu lielvalstis nav parādījušas drosmi prasīt, lai krievi izpildītu savas saistības un Jaltā dotos solījumus. Un tā šī Jaltas deklarācija ir palikusi par vienu no vistukšākiem un apkaunojošākiem papīra gabaliem diplomātijas vēsturē. …

Tieši 60 dienas vēlāk pirms savas nāves Ruzvelts vēl paguva aptvert savas kļūdas, kad bija noskaidrojies, ka Maskava atzīs Polijā vienīgi Ļubļinas komitejas valdību.
Viņš tad rakstīja Staļinam rūgtuma pilnu vēstuli.

Stundu pirms savas nāves savā pēdējā telegrammā Čerčilam Ruzvelts rakstīja: “Samazināsim krievu problēmu, cik vien iespējams. Katrā ziņā mums jāpaliek stipriem”.

Kā dzirdams, daži Jaltas dokumenti joprojām nav nodoti atklātībā. Tāpēc nav arī zināms, kas aiz kulisēm runāts par Baltijas jautājumu. Protokolos Baltijas valstis, t.i. Lietuva un Latvija, pieminētas tikai dažas reizes garāmejot. Bet uzmanīgi studējot protokolus kļūst skaidrs, ka rietumu valsts vīriem tajā laikā vairs sevišķi nav rūpējis tālāk atbalstīt Baltijas valstu juridisko neatkarību, kas dibinās uz zināmo ASV ārlietu ministra 1941.g. jūlija deklarāciju.

Protokolos nav atrodami nekādi norādījumi, kādus motīvus Amerikas un Anglijas valsts vīri lietojuši, noraidot Lietuvas “kandidatūru”. Fakts tomēr ir, ka Maskavai nav izdevies Jaltā iecerētais triks, aplinkus ceļā iegūt Baltijas valstu aneksijas juridisku atzīšanu no ASV un Anglijas.
ASV un padomju štābu priekšnieku apspriedē 8.februārī pārrunāts jautājums par Pad.Savienības iesaistīšanos karā pret Japānu, kad Vācija būs uzvarēta. Ģen. Antonovs apspriedē apgalvojis, ka Sarkanā armija jau izstrādājusi plānus, bet ka vēl neesot iespējams pārvest karaspēku uz Tāliem austrumiem, jo visi spēki, ieskaitot tos, kas cīnījās Somijā un Latvijā, tagad atrodoties kaujās austrumu frontē. Tas pats Antonovs, runādams 4.februārī par Sarkanās armijas kaujas kustību austrumu frontē, pieminējis, ka Kurzemes frontē cīnoties 3 tanku divīzijas un 28 (kājnieku) divīzijas.

Harimens: …“(Krievu) Prese velta daudz telpu arī stāstiem par strauju jaunuzbūvi Baltijas valstīs, pie reizes nikni uzbrūkot “buržuju-nacionālistu” elementiem kā tur, tā Ukrainā. Ir skaidrs, ka nacionālistu atliekas joprojām turas šajos apgabalos un dara padomju iestādēm daudz rūpju.” …

(ASV) Prezidents paziņoja, ka “Amerikas Savienoto Valstu politikai ir jāatbalsta brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu mēģinājumiem tās pakļaut vai ārējam spiedienam”. Tad dzima Trumena doktrīna. …

Staļins Trumena doktrīnu un Māršala plānu redzēja kā papildu pierādījumu “kapitālistiskajam ielenkumam”. Viņa uzskats Kremlī tika pacelts ticības līmenī, un tas palika, līdz 80.gadu beigās aukstais karš sāka šļupstēt.)

Krupps saņem NSDAP zelta medaļu

Sabiedrotie līdz izdevīgam brīdim.

Pasaules varas trijotne pie Staļina kaviāra, NKVD virsnieku rūpīgi aptecēti.

Potsdamā ar Trūmenu Rūzvelta vietā.
Turpināt lasīt

Nacionālisms un internacionālisms. Slepena roka. Liepājas Avīze, Nr.106, 16.05.1923

(Ir spēks, kūdītājs, kas gadsimtiem izmanto tādu vai citādu neapmierinātību sabiedrībā, lai to postītu un smeltu “procentus” no jukām. Bija strādnieku neapmierinātība, tagad ir no labas dzīves sajukušas feministes, geji un citi dzimumkropļi, par prioritāriem pasludināti anarhistiski bezsakņu indivīdi. Bija tikai Maskavā, tagad šis spēks ir visapkārt. Un galvenais tā pretinieks cauri laikiem ir nacionālisms, kas tiecas uz sakārtotību. I.L.)

Kas noliedz tautību, noliedz pats sevi.
Internacionālisms ir modernais Bābeles tornis.

Nacionālisms un internacionālisms ir divi pretstati, kuri viens no otra atšķiras kā diena un nakts, labs un ļauns, paceļošs un pazeminošs, radošs un postošs.

To ko būvē un rada nacionālisms, proti: tēvijas mīlestību, tautas brīvību un labklājību, tautas īpatnējo kultūru un tikumību, visu to noliedz, ārda un grauj internacionālisms.

Viņa devīze ir “Ubi bene ibi patria” (t.i., kur man labi klājas, tur man tēvija). Internacionālisma pamatprincips ir sociālisma, resp., komūnisma mācības ar devīzi “laupi salaupīto!” Šo internacionālisma un sociālisma-komūnisma devīžu vārdā tiek mācīts atklāti laupīt, melot un Dievu zaimot šķiru interešu labā, nostādot tās augstāk par valsts un tautas interesēm.

Materiālisms visšaurākā nozīmē ir viens no internacionālisma galvenajiem mērķiem. Vēders un viņa intereses, kustonisko prasību apmierināšana, par ko jūsmo internacionālisma un sociālisma-komūnisma paudēji.

Turpināt lasīt