(Autora pašvērtējums: “Rakstveidā stāstu par vietām, notikumiem un personām, balstoties uz paša redzētā un dzirdētā vai no citiem avotiem iegūtā, par kuru pareizumu rakstītājam nav šaubu.”. Par cilvēku audzis Cēsu pusē, par radiotehniķi Rīgas Radiofonā, par žurnālistu bezpartejiskā nacionālā dienas laikrakstā ‘Latvis’ Latviešu Nacionālās apvienības dibinātāja Arvēda Berga vadībā, pēc tā slēgšanas “Ulmaņa laikā” – Benjamiņu Jaunākajās Ziņās, kas Baigajā gadā pārdēvētas par ‘Padomju Latvija’. Vērīgs sabiedriskuma talants, latviešu sporta un latviešu radiofona karsējs. Tāpat kā Bergs ir redzēji Latvijas Saeimas būtiskos trūkumus, bet smagi vīlies Kārlī Ulmanī, kurš nepildīja apvērsumā solīto Saeimas atjaunošanu ar uzlabotu Satversmi. “Tautas balss – Dieva balss”, un Krūklītis vismaz jaunībā vēl tic tā laika demokrātijai, tātad nomināli Saeimai, bet īstenībā PSRS vadīto sociāldemokrātu un raibo sīkpartiju īpaši 1930-o gadu pasaules Lielās depresijas apstākļos plosītajam baram. To, ka iekritis slazdā, Ulmanis dabūjis apjēgt vēlākais 1940.gada 16.jūnija runas laikā: “Pēc pabeigtās runas neilgu laiciņu – minūtes trīs vai četras – viņš esot nekustīgi turpinājis sēdēt mikrofona priekšā pie galda. Pēc tam, kad piecēlies, esot piegājis klāt Freivaldam. Brīdi sadurstījies, uzlicis roku Freivaldam uz pleca, dziļi, jo dziļi ielūkojies Freivalda acīs, kurās iesēdušās skumjas bijušas nenoslēpjamas, un gana rezignēti teicis, ka būšot jau grūti, daudz kas būšot jāpārdzīvo. Bet tad, it kā augumu taisnāk saslienot un nelielam pārliecības spožumam acīs iemirdzoties, atvadījies, sacīdams: “Jums ir jāiztur!” … Freivalds centās paskaidrot, ka pēdējo domu prezidents attiecinājis uz paaudzēm, jaunākām par viņa paša, ne uz tā brīža sarunu partneri personiski.” (282.lpp.) 21.gs. sākumā esam turpat, vien ziņu un melu ieroči ir nesalīdzināmi spēcīgāki, un, kā zināms, tūlītēju “guvumu” dod meli. Brīvību saprotam kā bezatbildību un iespēju aizņurcīties uz treknākām zemēm, godīgumu kā nepieķertību – tā visa ir tuvredzība. Tautai politiski tālredzīgai jāaug atkal no sākuma.
Grāmata ir latviešiem paškritiska, Jānis Klīdzējs līdzīgā sakarā ir teicis: “Mēs līdz apnikumam pārspīlējam savā vaidēšanā, ka pasaulē viss tā un tāpēc, ka komūnisti dara to un to. Tā nav komūnistu vaina. Viņi tikai piepilda atstāto tukšumu. Pasaulē notiek tā, kā tas notiek šodien, nevis tāpēc, ka komūnisti dara savu, bet tāpēc, ka kristieši nedara savu uzdevumu un pienākumu.” ‘Komūnisti’ tagad droši varam saprast kā ‘marksisti, kultūrmarksisti, naudas kalpi, meļi, bezdievji’, ‘kristieši’ – kā visai ārišķīgus Bībeles dievinātājus.
Grāmatu šeit pārkopēju, lai tās saturs būtu pieejamāks interneta meklētājiem. Tīši priekšā izvilku bildes un minēto personu sarakstu, lai uzreiz redzat grāmatas vērienu.
(Gribi vai negribi, krasa plašsaziņas līdzekļu izvēršanās šo mūžseno problēmu padara jau par bīstamu cilvēces nākotnei. Svētie Manu likumi (Mānava Dharma-śāstra; 500 BC) civilizācijas pārmaiņu ciklu apraksta šādi:
…
81. Krita laikmetā Dharma (sabiedrības Krietnums) stāv (kā bullis) uz četrām kājām un ir pilnīgs, un (tāpat arī) Patiesība; cilvēkiem no nekrietnības (adharma) nerodas nekāds guvums. 82. Bet pārējos (trīs laikmetos) dēļ (netaisniem) ienākumiem (agama), Dharma pakāpeniski zaudē pa vienai kājai katrā laikmetā, un dēļ zādzībām (caurika), meliem (ani-ta) un blēdībām (maya) (cilvēku sasniegtie) tikumi samazinās par vienu ceturto daļu (katrā).
83. Krita laikmetā (cilvēki ir) brīvi no slimībām, sasniedz visus savus mērķus un dzīvo četrsimt gadus, bet Tretá un (katrā no) nākošajiem laikmetiem to dzīves zaudē pa vienai ceturtdaļai katrā. 84. Mirstīgo dzīve, kas aprakstīta Vēdās, ziedošanas ritu vēlamais iznākums un iemiesoto (garu pārdabiskā) enerģija ir augļi, kas iedalīti cilvēkiem saskaņā ar laikmeta (raksturu). 85. Krita laikmetā cilvēkiem (ir noteikts) viens pienākumu kopums, citāds Tretá un Dvápara (laikmetā), un (vēl) citāds Kali (laikmetā), tādā samērā, kā (šie) laikmeti saīsinās. 86. Krita laikmetā kā galvenais (tikums) ir pasludināta juteklisku tieksmju, kārību pārvarēšana (tapas), Treta laikmetā – (dievišķā) apjēga, Dvapara laikmetā ziedojuma (rits), (patreizējā) Kali laikmetā vien vaļīgums, brīvi uzskati (liberality)…
Vai man jāsaka, ka skaidri izskatās pēc Kali jeb cikla beidzamā posma, lai cik pravietiski būtu vai nebūtu Manu likumi.
Grūtākā lieta ir tas, ka Patiesība, ja nesamaitājama, ir ārpus taustāmās dzīves. Sensenos laikos neizbēgami savstarpēji atkarīgu cilvēku kopienas ir izstrādājušas instinktīvu kolektīvu Patiesības nojautu, kas ir ideālistiska jeb dievišķa. Izvēršoties materiālajai dzīvei, reizē individuālismam, izvēršas meli jeb bezdievība. Ideālistiskais uzskats par Patiesību Rietumos ir valdījis vēl Aristoteļa mācībā un valda vēl šodien Dienvidāzijas, Dienvidaustrumāzijas garīgajās elitēs.
Ja var teikt, ka Dievs ir viss, ko nevar iekārdināt, uzpirkt, piemānīt – kas nav materiālistisks, – tad var teikt arī, ka Patiesība ir viss, kas nav meli. Un iemācīties atpazīt melus ir cilvēka dzīves uzdevums.
Zaratuštra pirms 3000 gadiem: Tādēļ esi neatlaidīgs, jo viņš tev dāvā stingru labvēlīgas domāšanas pamatu un patiesības – viedības savienību. Sasniedz derību ar savu saprātu un noved līdz īstenojumam vistikumiskākās un svētīgākās darbības. Ja esi patiess, Viedais Valdnieks tev dāvā saulei līdzīgu labvēlīgas domāšanas ieguvumu uz visu mūžu. Saku tev šos vārdus, tad nes tos atmiņā. Ar pareizu izpratni iegūsti sev un savai tautai pastāvēšanu labvēlīgā domāšanā. Pūlēsimies katrs noskaņot citus sev par labu caur patiesību, un Tas būs katra no mums labvēlīgais sasniegums (Jasna 53:3-5). https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/12/20/patiesibas-milestiba-senaja-irana-stenlijs-inslers/
4. Atsakos no biedrošanās ar visādām ļaunām, nešpetnām, kaitīgām, postošām dievībām, ar vismelīgākajām, vissamaitājošākajām, visneveiksmīgākajām no visām būtnēm, no ļaundievībām un ļaundieviskā, no burvjiem un burvestīgā, un no visiem, kas ir varmācīgi pret dzīvajiem domās, vārdos un darbos un izskatā;atsakos no biedrošanās ar melīgo, postošo. https://tencinusarunas.wordpress.com/2019/08/14/laba-launa-izveles-apliecinajums-ap-10-gadsimtu-pirms-kristus/
Kaut nedaudz tam līdzāspastāvējuši ir meli, piemēram kā sofistiķu triki (irāņiem Ašemaoga, burtiski ‘Ašas postītājs’, ‘Ašas padzinējs’ Avestas tekstos tiek saukts par ‘nekrietno’. Tas ir cilvēks, kurš tīši kropļo zaratuštriešu mācību par Ašu – Taisnīgumu, citiem vārdiem, tas ir ķeceris. Viņa galvenā pazīme, kas Avestā uzsvērta bieži, ir viņa vārdu neatbilstība darbiem. Tas var lietot savā sprediķī zaratuštriešu Dievbijības noteikumus, bet pats tos nekad nepildīs, tā uzrādot savu melīgo un nepatieso dabu). Vērā ņemams pagrieziens uz skepticismu, relatīvismu, individuālismu – katram sava patiesība – ir sācies vismaz ar Kantu un izvērsies materiālismā, marksismā, bezdievībā, un Krietnuma bullis trīs kājas ir zaudējis. Tagad melu, tostarp, sofistikas, pīāra, politkorektuma, reklāmas, maldināšanas “normālais” karš notiek tādā mērā kā nekad. Mēģināju cik necik savākt tekstus, kas var palīdzēt apjēgt lietu stāvokli. I.L.)
(Hibrīdapdraudējumu jomā visviltīgākā un aizvien indīgākā ir ziņu krāpniecība. Visai skaidri Kremļa dezinformācijas ietekme Latvijā redzama kovida sakarā – nevakcinēto procents pagaidām vēl nepārprotami sakrīt ar Krievijas infovidē dzīvojošo procentu. Te būs daži apskati no Ukrainas, kurā Krievijas agresija izpaužas spilgti.)
27.01.2021. Īpaša loma Kremļa propagandas operācijās iedalīta NATO. Olga Vetera.
Krievija daudzus gadus ir sistemātiski būvējusi ienaidnieka tēlu, lietojot visus pieejamos saziņas kanālus.
Par to apaļā galda ‘Ukrainas – NATO attiecības noturīga miera kontekstā Donbasā’ gaitā paziņoja Ukrainas krīzes mediju centra hibrīdapdraudējumu analīzes vecākā analītiķe Aleksandra Cehanovska.
Ārējais apdraudējums kā sabiedrību apvienojošs faktors ir absolūti tipisks autoritāru režīmu propagandas paņēmiens. Kremļa retorikā galvenais ārējais apdraudējums, tā galvenais avots ir ASV. Vašingtona parasti tiek tēlota kā ļoti uzbrūkošs spēks, kas caur daudzām starptautiskām apvienībām un organizācijām tiecas uzspiest pasaulei savu dienas kārtību. Īpaša loma šajā propagandiskajā konstrukcijā ir iedalīta NATO. Krievijas iekšējās auditorijas mērogā pūliņi nav bijuši velti: saskaņā ar ‘Levada-centra’ aptaujas ziņām uz 2020.gada februāri 52% krievijiešu uzskata, ka Krievijas Federācijai ir jāsargās no NATO dalībvalstīm.
(Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome): … no Latviešu nacionaldemokratu partijas centralpadomes – K.Bachmanis, J.Lapiņš un pēdējā vietā K.Skalbe …
K.Skalbe: Kad es dzirdēju šo pesimismu, kas izskanēja Birkerta vārdos, tad es sajutu, ka mūsu griba būtu jau zemē iemīta un mūsu nacionalais spēks sašķelts. Mēs esam briesmās. Mums ir tā, ka jānolaiž rokas, ka neesam darba spējīgi. Principi mums sasien rokas un kājas. Mums bailes no demokratiskiem principiem tad, kad Latvijas jautājums tiek izšķirts. Un tad šis formelais stāvoklis. Kur deg mājas, vai tur var turēties pie formalisma? Demokratisma formalisms mums atņem darba spējas. Kas tagad runā mūsu vietā? Vācu aģenti kaut kādā Jelgavas landtagā. Jā, viņi runā, runā tāpēc ka mēs klusējam. Tomēr Latvijas jautājums mūs visus tura kopā, tikai smagie notikumi paralizējuši mūsu nacionalo gribu. Vai mēs ejam kā tauta revolucijā? Nē, jo mūsu nacionalā griba ir slima. Kļūdas var nolīdzināt, ja tādas būtu Nacionalās Padomes organizēšanā. Jāmeklē un jāatrod saprašanās ar tiem, kuŗi uz mūsu uzaicinājuma šovakar nav ieradušies. Un zocialdemokratiem Latvijā jāsaka tas pats, ko saka krievu zocialdemokrati par tautu pašnoteikšanos. Tas ir jautājums, kuŗā mēs varam saprasties un apvienoties….
Latvija sadrupusi. Viņa jāmeklē pa gabalam. Saprašanās varbūt ir – jāizvēl komisija, kas ved sarunas ar Vidzemes zemes padomi un pārējām zocialistiskām grupām. No guberņu zemes padomēm vien nevar sastādīties Nacionalā Padome – tā būtu netaisnība pret citiem iedzīvotāju slāņiem, kuŗi tur nav reprezentēti. Vidzemes guberņu zemes padomē bij tikai kalpi un saimnieki; tagad saimnieki aizgājuši un palikuši tikai kalpi. Bet tur nav Latvijas, reiz tur nav inteliģences, pilsētnieku un latviešu fabriku strādnieku…
Vakar es, Meierovics un pārējie komisijas delegati, kuŗus izvēlēja Nacionalās Padomes organizacijas sapulce, ieradamies Vidzemes zemes padomē un lūdzām to sūtīt savus priekšstāvjus Nacionalās Padomes organizacijas sapulcē, lai ņemtu dalību pie Nacionalās Padomes nodibināšanas un tajā darbotos līdz. Mēs aizrādījām, ka Nacionalpadome necīnās pēc varas, bet jādara vienīgi organizēšanas darbs to lielo mērķu veikšanai, kādus spraudis šis traģiskais laiks. Pagājušā naktī Vidzemes zemes padome atbildi nav devusi, bet solījusies paziņot šorīt caur savu priekšstāvi. Vidzemes zemes padomes priekšstāvis K.Seržants šorīt komisijai paziņojis, lielinieku frakcijas vārdā, ka viņi, tas ir, Vidzemes zemes padome Nacionalā Padomē nepiedalīsies. Atraidīšanas iemesli tuvāki nav motivēti, ne ari uzstādītas kādas prasības no Vidzemes zemes padomes un lielinieku frakcijas puses. Vienkārši, apvienošanās projekts strupi atraidīts. Vidzemes zemes padomes priekšstāvji palikšot informacijas nolūkā. Ja runā par Zemnieku savienības un inteliģences sabotažu lielinieku varas laikmetā, tad kā gan saucama šāda izturēšanās. Bet šis atraidījums lai mūs nenoskumdina. Mēs neesam tur vainīgi. Mēs darīsim savu darbu. Mums tikai jāsargās, ka mēs neuzņemamies lielu atbildību, nerunādami Latvijas labā. Nenobīsimies no šī soļa, jo vairāk nekā pie lieliniekiem mums jāgriežas pie sabiedrotiem. Lielinieki sarāvuši savus sakarus ar sabiedrotiem, bet mūs sabiedrotie uzlūkos par pietiekoši kompetentiem runāt Pagaidu Nacionalās Padomes vārdā. Lielinieki grib mūs nodot vācu varā, lai vācieši mūs apēstu ar visām pastalām, bet mums jāglābj Latvija ar tiem spēkiem, kādi mums ir. Šī sapulce mums jānosauc par Pagaidu Nacionalo Padomi…
Starptautiskā politikā latviešiem jāiet jauns un svešs ceļš. Kaŗš iesākts un tiek vests laupījuma dēļ. Un laupījums bij – mazās tautas. Krievija noliek ieročus. Tagad Vācija varētu paņemt Poliju, Lietavu, Latviju. Tikai sabiedrotie vēl ir mūsu cerība. Bet bieži gadās, ka pēc sabrukuma veselīgie elementi savienojas. Kad lielas valstis brūk, tad politiski nobriedušas tautas tiek pie patstāvības, pārvēršas par valstīm. Tā tas bij ar Turciju, no kuŗas pēc Balkanu kaŗa atdalījās Balkanu valstiņas. Tagad ari mēs varam tapt par valsti. Tikai mums pašiem jārāda, ka mēs to gribam. Izejot uz ārpolitikas ceļa, mums jāiet jaunas gaitas, lai paši sevi atrastu un savu nacionalo viedokli…
… Skalbe uz 3. Saeimu atkal nomainīja sarakstu, kandidējot no Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības saraksta. Viņš rakstīja, ka inteliģence ir sapratusi, ka “par agru atdevusi valsts likteni šo “uzbūves vīru” rokās, kuri izrādījušies par savtīgiem ierāvējiem”. “Cīņa ar korupciju būs grūta, jo viņa jau ir dziļi iezīdusies tautā kā riebīga ēde, kura visur izstiepj savus zarus. Daža laba politiska partija ir saistīta ar Rīgas vadoņu veikaliem un uzņēmumiem. Pie mums politikā iet vairāk tikai dēļ materiāliem ieguvumiem. Būs grūts darbs to apgriezt otrādi un šim aklam ļaužu baram iemācīt skatīties uz politiku kā uz sabiedrisku uzdevumu,” rakstīja Skalbe pirms šīm vēlēšanām. Viņš ieteica korumpantiem neaizmirst, ka latviešu inteliģence “ir mantojusi savu sabiedrisko sirdsapziņu no Poruka un Apsīšu Jēkaba tēlotās veco skaidro latviešu paaudzes” un “nekad nesamierināsies ar tiem, kas izpostījuši viņas tīro sapni par Latviju”. Arī šoreiz, neskatoties uz individuālo popularitāti (no 6. vietas sarakstā vēlētāji viņu pārcēla uz 4.), viņš par deputātu nekļuva.
Toties 1931. gadā Skalbe tika ievēlēts gan par Rīgas domnieku, gan 4. Saeimas deputātu, jo uz šīm vēlēšanām bija samierinājies ar īstenību un atjaunojis sadarbību ar (mūsdienu žargonā varētu teikt – oligarhiem) veco, ietekmīgo Demokrātiskā centra partiju. Abi ar Akurateru kandidēja no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta kā bezpartejiskie, bet veicās tikai Skalbem. Indīgas piezīmes bija cena, ko viņam par to nācās maksāt. Uz Skalbi un Akurateru varētu attiecināt traģisko gara milžu apzīmējumu, ko Ernests Runcis (kopš Piektā gada notikumiem pazīstams ar pseidonīmu Arnis) piemērojis, lai raksturotu Raiņa darbību politikā. Rainis esot “dvēselē nesis dziļu traģēdiju, kuras pirmavots ir pretruna starp ideālu un politiskās dzīves īstenību”, un Runcis apgalvoja, ka “tāds liktenis draud visiem ī s t i e m rakstniekiem, kas savas gaitas sākuši naivā ticībā, ka mūsdienu polītiskās partijas ir arī viņu deklarēto ideālu iemiesotājas dzīvē”…
Jānis Akuraters 1923. gadā paredzēja, ka atmodu tautai atnesīs glābēji vai kā citādi nosaukti vadoņi no aprindām, kur “indivīds nav partijas dogmu vecmorāles kalpībā”. Pirms Rīgas domes vēlēšanām 1925. gada pavasarī viņš jau aicināja “nokratīt partiju veikalu programmu važas”, jo tautai līdz riebumam “ir apnikusi tirgošanās ar valsts un tautas ideāliem un godkārības spēle, kurā partiju vīri zaudē katru goda sajūtu par sevi,” bet atmodu varot nest tikai personas, kas nodrošināja Latvijas neatkarību. Tām ir jāizstājas no partijām un jāapvienojas, lai “modinātu Latviju uz jaunu uzliesmojumu un ideāliem”. Līdzīgi arī Kārlis Skalbe šajā laikā uzrunāja inteliģenci, “kura nav iestigusi veikaliskās kombinācijās un paglabājusi tā saimnieciskos, kā politiskos jautājumos brīvu, neatkarīgu skatu”, lai “nesavtīgi palīdzētu tautai izdomāt un atrisināt valsts uzdevumus”…
“Valsts iekšējā morāliskā uzbūve, kā liekas, šinī laikā mums dara vislielākās rūpes. Tāpēc arī mūsu presē ir tik moralizējošs tonis – tāpēc mēs runājam tik daudz par korupciju, par politiskiem veikaliem… Morāles lasīšana ir ļoti nepateicīgs uzdevums īpaši tādēļ, ka katram laikam ir sava īpatnēja morāle un mēs nevaram viņam tikt klāt ar vispārējās morāles mēru. Mēs varam pieiet ar to šīm parādībām tikai no ārienes, un tāds politisks veikalnieks, par kura dvēseles glābšanu mēs esam norūpējušies, noklausās mūsos tikpat vienaldzīgi kā kaķis, kurš ēd zivi,” rakstīja Skalbe pirms kārtējām Rīgas domes un Saeimas vēlēšanām 1925. gadā, piedēvējot savam laikam iedzīvošanās morāli. .. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/ne-skisti-no-politikas-1158
R.Blaumanis un K.Skalbe. Ap 1905.gadu. Foto J.Rieksts
KO DARĪT? [Latvijas Nacionālās Komitejas] Informācija Nr.1, 01.01.1945
Latvieši! Liktenis pret mums ir bijis neizsakāmi bargs. Nekas mums nav gājis secen no tā, ko cilvēks var ciest. Arī tagad svešā zemē mēs atkal stāvam jaunu krustceļu priekšā. Kur palikt? Ko darīt? Kā veidot nākotni, kā nodrošināt dzīves iespējas? Ne vienā bēgļu saimē vien tiek pārrunāti jautājumi par izceļošanu. Bet tā kā trūkst informācijas kā par izbraukšanas iespējām, tā arī par izceļotāju dzīves apstākļiem tajās zemēs, uz kurieni tiecas domas, tad šīs pārrunas skaidrību nevar radīt. Neziņā par nākotni latvieši raugās uz visām pasaules pusēm bet tās vietas, ko viņi tagad izraudzītu, nebūtu nekas vairāk kā nezināmas loterijas nezināmas lozes. Latvieši! Uz šejieni, uz svešumu mūs atveda mūsu dziļais un vienotais patriotisms, mūsu nesalaužamā ticība, ka pāri visbaigākiem laikiem un notikumiem reiz atkal atmirdzēs mūsu dzīvinošās saules zelts. Būtu neprāts, ja mēs, kam nākotne vienīgi kopā veidojama, paliktu apdraudētos apgabalos, vai izklīstu visos pasaules vējos. Ar to būtu panākts visu mūsu vēsturisko ienaidnieku nolūks, jo mēs kā tauta, kas spēj savas tiesības aizstāvēt, tad būtu galīgi izdeldēta.
Latvieši! Pieliekat visas pūles, lai izkļūtu no apdraudētiem rajoniem. Cik vien būs iespējams, mūsu iestādes jums palīdzēs ar darbiem un padomiem. No šejienes neviens mūs ar varu projām nevedīs. Ja tādi mēģinājumi notiktu – vienalga, lai kāda tiem būtu forma un uz kuru zemes lodes pusi būtu domāts brauciens – vairaties no tiem, un pārpratumi drīz noskaidrosies. Ko darīsim, to darīsim visi kā viens. Kopā mēs (mašīnrakstā kļūda: mūs), savu ceļu esam sākuši iet un vienoti to arī turpināsim – atgriezīsimies brīvā tēvijā, kopā paliksim še, vai arī izceļosim. Bet atkal kopā. Mūsu pašu Nacionālās Komitejas savā vietā un laikā par to sniegs vajadzīgos norādījumus pēc tam, kad tas būs noskaidrots saziņā ar mūsu sūtniecībām.
1. To, kuri stāv par tautas vai tās vēlētu pārstāvju valdību, politiskā ievirze (the political orientation of those who favor government by the people or by their elected representatives).
2. Politiska sistēma, kurā augstākā vara pieder pilsoņu kopumam, kas var ievēlēt savus pārstāvjus (a political system in which the supreme power lies in a body of citizens who can elect people to represent them).
3. Mācība, ka organizētas grupas skaitlisks vairākums var pieņemt lēmumus, kas saistoši visai grupai (the doctrine that the numerical majority of an organized group can make decisions binding on the whole group).
4. Tautas valdība; valdības veids, kurā augstāko varu patur un tieši izmanto tauta (government by the people; a form of government in which the supreme power is retained and directly exercised by the people. [1913 Webster].
5. Tautas pārstāvju valdība; valdības veids, kurā augstāko varu patur tauta, bet to izmanto netieši caur periodiski atjaunojamas pārstāvju un deleģētas varas sistēmu; konstitucionāla pārstāvju valdība; republika (government by popular representation; a form of government in which the supreme power is retained by the people, but is indirectly exercised through a system of representation and delegated authority periodically renewed; a constitutional representative government; a republic. [1913 Webster]).
6. Kopumā, tauta, kas tiek uzskatīta par valdības avotu (Collectively, the people, regarded as the source of government. Milton. [1913 Webster]).
7. Tā sauktas demokrātiskas partijas principi un politika (the principles and policy of the Democratic party, so called. [U.S.] [1913 Webster]).
8. a) Politisks princips, kam atbilstoši tauta brīvās vēlēšanās piedalās valsts varas izmantošanā: pie demokrātijas principiem pieder brīva uzskatu izpausme;
b) valdības sistēma, kurā tautas vēlēti pārstāvji pilda varas funkcijas: parlamentāra demokrātija
( a) politisches Prinzip, nach dem das Volk durch freie Wahlen an der Machtausübung im Staat teilhat: zu den Prinzipien der D. gehört die freie Meinungsäußerung; b) Regierungssystem, in dem die vom Volk gewählten Vertreter die Herrschaft ausüben: eine parlamentarische D.).
9. Valsts ar demokrātisku satversmi, demokrātiski pārvaldīta valsts pastāvēšana: dzīve demokrātijā (Staat mit demokratischer Verfassung, demokratisch regiertes Staatswesen: in einer D. leben).
10. Brīvas un līdztiesīgas gribas izpausmes un līdzdalības princips sabiedrības grupās: partiju iekšējā demokrātija; demokrātija darba vietā (Prinzip der freien u. gleichberechtigten Willensbildung u. Mitbestimmung in gesellschaftlichen Gruppen: innerparteiliche D.; D. am Arbeitsplatz).
11. Tautvaldība; tautas valsts; tautas vara, kopienas pārvaldība. Pretstatā patvaldībai, vienvaldībai jeb aristokrātijai; bajāru u.c. varai (народное правленье; народодержавие, народовластие, мироуправство; противопост. самодержавие, единодержавие или аристократия, боярщина и пр.).
Lieliskas definīcijas. Bet ja nav definēts jēdziens “tautas vēlēts”, tad ‘demokrātija’ kā tautas vara ir tukša vieta. Ja tas nozīmē jebkā sasniegtu vairākumu (‘boļše’ – vairāk), un tauta ir manipulējams aunu bars, un partiju sacensības vietā ir cinisku materiālistu grupējumu cīņa, tad demokrātija nozīmē jebko – gan sātanisko boļševismu, gan žīdboļševismu (Judeo–Bolshevism, I Pasaules kara laikā radies jēdziens), gan žīdboļševisma apkarotāju nacionālsociālismu.
Par pirmo tekstu. Vēsture atkārtojas kā farss. Manipulatīvā vairākumnieciskuma (burtisks tulkojums no ‘boļševisma’) taktika izrūnī demokrātijas reliģiju. Labi vai slikti, mēs Latvijā pašlaik atkal izgramstām visas padibenes kā Krievijā 1917.gadā. Ķēkšas atkal var vadīt valsti, dzimumu revolūcija, ciniska un klaji nekaunīga vārda brīvības un citu demokrātijas jēdzienu kropļošana, izveicīga un nezināmam varas avotam izdevīga žonglēšana ar tiem. Esošas vai neesošas neapmierinātības meklēšana, pielejot ugunī eļļu jeb naudu. Pārnacionālas globālisma un perversiju impērijas “otrās pilsonības” neatlaidīgi apmaksāta inficēšana. Neskaidras izcelsmes naudas veikts neatlaidīgs revolūcijas imports Latvijā. Uz šāda fona gobzemveidīgo barvežu“revolucionārā” rāpšanās uz neapmierinātības viļņa cerot, ka tas viņus atkal ienesīs Saeimā, ir vien nieks.
Citāts no tālākā teksta:“…Acīmredzot, problēma nav “revolucionāros psihos” vai psīhopātiskās personībās, bet visai nenosakāmā “pusķerto” slānī, kas apguvuši iespēju “inficēt” augošu sociāli nepiejaucēto slāni… Jebkurā gadījumā revolūcijas psīhopataloģijas pieauguma mehānisma atklāšanai vajag līdz pamatiem priekšstatīt attiecīgā laika sadzīvi, tikumus, morāli un “jaunos” (drīzāk, apvērstos) uzvedības stereotipus: nenoniecināt tādu prozaisku lietu kā pārtika, sanitārija, miteklis, saikne ar īpašumu, noziedzības uztvere, narkoatkarība, dzimumattiecību vulgarizācija, nāves sajūta. Revolūcija ir “mazā” cilvēka roku darbs, kuru līdz izmisumam noveduši viņam neizprotami objektīvi apstākļi. Tā ir grautiņu veida atbilde uz stulbu varu… Ar savstarpēju inficēšanos ar sociāli-vēsturisku daltonismu izmainījās attieksme pret vardarbību: tas, kas agrāk ikdienas apziņā bija tuvu noziedzībai, kļuva par apbrīnas objektu. Teroram sāka piedēvēt šķīstījošas vēsturiskas upurēšanas funkciju, bumbu metēji ieguva taisnīgu vecā režīma upuru tēlu… “Barvedis” biežāk ir apdomīgs pūļa manipulators, kurš iekvēlina pūļa primitīvās kaislības un smeļas spēku ļaužu neziņā. Līdz šim šī “vidējā” revolūcijas figūra ir izpētīta vismazāk.”…
Par otro tekstu. Gorbačova perestroika, lai gan saprātīgākā, Krievijā nebija pirmā. 1932.gadā proletariāta diktatūras dzītā vardarbīgā valsts industrializācija pasaules revolūciju vēl nenesa. Lai gan humanitārās zinātnes proletariāta diktatūrai jau pakļautas pilnīgi un slepenajai aģentūrai raizes nesagādā; vēl ķepurojas daļa literātu. Bet galvenais – vēl ķepurojas dabas zinātnieki, kuri nekādi nav gatavi sapārot fiziku, ķīmiju, bioloģiju utml. ar marksistisko dialektisko materiālismu. Un tas nav nekāds joks, bet KONTRREVOLŪCIJA pret proletariāta diktatūras pamatiem. Reti kad viss ir tikai melns vai balts, un slepenie dienesti 1932.gadā savos ziņojumus kompartijai komunismu vairs nedaudzina, tomēr varas izmisums par globālās proletariāta diktatūras kavēšanos ir acīmredzams, un vēl vien pieci gadi, kad ies vaļā totāls nāvīgs terors pret “veco” inteliģenci, tostarp pat pret žīdu dabas zinātniekiem, pret visām nekrievu grupām. Ļoti pamācošs ir PSRS iekšējās izspiedzes 1932.gada ziņojums Staļinam par inteliģences nepakļaušanos proletariāta diktatūrai otrajā tekstā. Vai esat pamanījuši, ka mūsdienu Latvijā īpaši humanitārās zinātnes vairs nepīkst pret dzimumu sociālo izcelsmi un citiem viltusliberāļu suņa murgiem? Ja kas, dzimuma sociālās izcelsmes apsmaidītāji tagad Latvijā ir pilnvērtīgi kontrrevolucionāri. Pie mums perestroiku sauc par “sabiedrības gatavināšanu”. Un piesardzīgi šos murgus un nekaunību mēģina apiet arī mūsu dabas zinātnieki, lai gan spīdzināšanas un nāves draudus ir nomainījusi vien nesegtas naudas vara. Kaut kad dabiski beidzas visi murgi, tomēr vai vajadzētu mocīties tik ilgi kā PSRS? Ļoti amizants tagad ir marksistiskais kūlenis Latvijā… I.L.)
=============== Oktobra revolūcija: jaunas pieejas pētniecībā. P.V. Volobujevs, V.P.Buldakovs (П. В. Волобуев, В. П. Булдаков)
…SOCIĀLĀS PSIHOZES KĀPINĀŠANAS MEHĀNISMS.
Jebkura revolūcija tāpat kā jebkura galēja situācija atkailina cilvēka dabas robežas. Reizē ar cilvēku labāko īpašību atklāšanu revolūcija paver visu pūļa apziņas psīhopataloģijas spektru. Pēdējais ir izpētīts vismazāk, lai gan tā klātesamību ir atzīmējuši visi novērotāji.
(Lai nu kas, priekšpēdējais latvju ticīgais komunists Boriss Pugo ir bijis absolūti izpildīgs, paša ieskatā godīgs cilvēks. Bet savā ticīga komunista godīgumā viņš, kā teic Igors Iļjinskis, ir PSRS saglabāšanas vārdā izdevis pavēli Gosizdata tipogrāfijas ieņemšanai Rīgā, lai bloķētu nacionālisma un separātisma tieksmes. Savukārt, pašu Pugo, kā teicis pats neilgi pirms nāves, ir par pieckapeiku nopirkuši nodevēji. Iļjins teic, ka tas ir bijis Gorbačova-Krjučkova jeb prezidenta un KGB šefa tandēms, slepus izspēlējot puča izrādi, tas ir, Gorbijam paslepšus no Rietumiem veicot vardarbību pret tautu ar GKČP rokām. Pugo ir iedzīts strupceļā. Iļjinskis: “No 1990.gada novembra vidus iekšpolitikas tonalitāte mainījās: Gorbačovs sāka rīkoties cietāk. Šā mēneša pirmajā pusē PSRS iekšlietu ministrijas karaspēks ieņēma Gosizdata tipogrāfijas ēku Rīgā. Par cilvēku, kurš izdevis pavēli šai akcijai nosauca Borisu Pugo, PSRS iekšlietu ministru. Gorbačovs klusēja, bet visi saprata, ka bez viņa piekrišanas Pugo uz tādu soli neizšķirtos… No 1991.gada janvāra otrās nedēļas Gorbačovs sāka spiest Lietuvu skrūvspīlēs. 10.janvārī viņš izdeva dekrētu, kurā Lietuvas Augstākā Padome tika apsūdzēta PSRS konstitūcijas pārkāpumā un kapitālisma atdzemdināšanas tieksmē. Gorbačovs prasīja atcelt visus Lietuvas Augstākās Padomes pieņemtos likumus. 11.janvārī padomju karaspēks sāka ieņemt Lietuvas preses centra un Lietuvas drošības dienestu ēkas… 13.janvāra naktī KGB specvienība Alfa gāja uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim un to sagrāba. Tika nogalināts ne mazums civilpersonu, simtiem ievainoti.Varam vien pateikt, ka Boriss Karlovičs nebija GKČP centrālā figūra un aktīvi tās veidošanā nepiedalījās. Tomēr viņš tāpat kā pārējie dalībnieki redzēja, ka jaunais savienības līgums kļūs par dokumentu, kas novedīs pie PSRS sadalīšanās… Metloks: “Viļņas notikumu dienās vēl augstāk pacēlās Jeļcina politiskā zvaigzne. Viņš paziņoja, ka iestājas diktatūra, par kuru runāja Ševardnadze, atklāti dodot mājienu uz Gorbačovu, kurš traucē veikt demokrātiskas reformas.”…
Iļjinskis: pafantazēsim: “(Gorbačovs Krjučkovam) Vladimir Aļeksandrovič, ir bezizejas situācija. Ir jāievieš ārkārtas stāvoklis. Bet pats es to izdarīt nevaru: uz visiem laikiem zaudēšu respektu Rietumu, ASV acīs. Bet man ar šitiem… (pauze) jebkurā gadījumā nāksies sadarboties. Un arī tauta satrakosies. Var sākties pilsoņu karš. Bet ja nu uzrīkojam izrādi? Janajeva, Pugo, Pavlova, Jazova un daudzu citu noskaņojums man ir zināms. Viņi izies uz sazvērestību, ja pie tās organizācijas ķersities jūs. Es aiziešu atvaļinājumā. Jūs paziņosit, ka esmu saslimis, nevaru pildīt prezidenta pienākumus. Kas zina: vai es atpūšos, vai esmu ļoti slims un ārstējos? Formāli prezidenta pienākumus sāks pildīt Janajevs – godkārs puisis, viņš neatteiksies. Protams, nāksies vērsties pie tautas, skaidrot kas un kā… Būs jāieved Maskavā, citās lielajās pilsētās karaspēks. Bet – bez asinīm!.. Bet pēc tam. Izdomājiet sīkumus tālākajam. Galvenais – pēc kāda laika jūs atgriezīsit man varu…
Ir droši zināms, ka līdz 1991.gada 18.augusta vakaram Pugo nebija iesaistīts GKČP veidošanā. Tajās dienās viņš bija atvaļinājumā Krimā. Uz Maskavu viņu izsauca PSRS KGB priekšsēdētājs Krjučkovs un ieteica iekļauties GKČP sastāvā. Pugo piekrita, jo uzskatīja, ka ir jāarestē Jeļcins un radikālākie demokrāti. Bet GKČP tomēr nekādus nopietnus pasākumus neveica, kas galu galā noveda pie tās pašatlaišanās un zaudējuma cīņā par varu… Ticēt vai neticēt Pugo dēlam Vadimam (KGB elites apakšvienības virsnieks), – Boriss Pugo:“Es viņiem saku, ka viņš jāņem (jāarestē)!.. – Pēc tam viņš nedaudz paklusēja: – Mēs netiecamies pēc varas, tās mums pietiek, bet mēs lieliski saprotam, ka Gorbačovs ved valsti uz badu, haosu, sabrukumu… Vadim, visam beigas. Kuprainis (Горбатый, no ‘Gorbačovs’) ir mani nodevis. Ar Jeļcinu es palikt nevaru, bet ar Krjučkovu (KGB priekšsēdētāju) un Janajevu negribu, jo negribu vairāk asiņu, – viņš dziļi elpodams klusēja, skatoties Maskavas vakara ugunīs- Šodien mani arestēs… Gudrs ir jūsu tētiņš, bet nopirka viņu par pieckapeiku…”. Versija par Pugo un sievas vienlaicīgu pašnāvību izskatās drīzāk teatrāla. Bet Gorbačova-Krjučkova slepenā vardarbības plāna atklāšanās gan būtu Gorbačovam bijusi ārkārtīgi bīstama, un Pugo savā komunistu mohikāņa godīgumā varēja to izstāstīt vismaz sievai un vēl citiem, pat sacelt traci. Gorbijam viņš bija nāvējoši bīstams. Tā vai citādi, Borisa Pugo, latviešu sarkanā strēlnieka – komunista, dēla dzīvība izdzisa tāpat kā visiem latvju sarkanajiem augstmaņiem Krievijā. I.L.)
Boriss Pugo ar sievu Valentinu
Gorbačova sagaidīšana no Forosas. Vnukovo lidosta, 1991.gada 22.augusts
LATVIJA IR NEATKARĪGA DEMOKRĀTISKA REPUBLIKA. 2. LATVIJAS VALSTS SUVERĒNĀ VARA PIEDER LATVIJAS TAUTAI. 5. SAEIMA SASTĀV NO SIMTS TAUTAS PRIEKŠSTĀVJIEM. 6. SAEIMU IEVĒLĒ VISPĀRĪGĀS, VIENLĪDZĪGĀS, TIEŠĀS, AIZKLĀTĀS UN PROPORCIONĀLĀS VĒLĒŠANĀS.
(Demokrātija sociālās programmēšanas, manipulācijas laikmetā? Tautas priekšstāvji adekvāti pārstāv tautas gribu un ir kvalitatīvākie no iespējamiem? Izpildvarai ir jābūt partiju cīņas laukam? Latvijai ir jābūt ‘Open Society Foundations’ un Krievijas ietekmes aģentu ālēšanās laukam? Karalis ir kails vai virtuāls?
Manuprāt, pašlaik ir tautai ļoti kaitīgs brīvības – pienākuma un bezatbildības – atbildības disbalanss. Satversmes tēvu nepateiktais – tajos laikos pašsaprotamais – tiek uzskatīts par neesošu, Satversmes tiesa kādreiz pašsaprotamajā jomā labākajā gadījumā kalkulē gramatisku atbildi, sliktākajā – ieliek atbildē sava grupējuma ideoloģijas priekšā teikto. ‘Open Society Foundations’ ietekmes aģentu ietekme lien kā īlens ārā no maisa. Atceramies taču pēdējās tautu apkaunojošās Saeimas vēlēšanas un valdības sastādīšanu – vai varam vēl gulēt?..
O.Matvejčeva darba izvilkumus tulkoju mūsu domu rosināšanai. Droši zinu, ka būs arī par ko pasmaidīt. Sen zināms, ka vislētākais kā izpētīt savus trūkumus, ir – ieklausīties pretinieku analīzēs. Viens no nu jau tektonisko pretrunu seismogrāfiem savā ziņā ir pretinieka puses mūžīgas monarhijas sludinātājs vai varbūt provokators, sātaniski cinisks ironiķis un sarkastiķis Oļegs Matvejčevs. Viņa skepticisms par Krievijas demokrātiju, lai gan pats ir polittehnologs, ir tik liels, ka tās nākotni viņš redz vienīgi nevēlētā varā, monarhijā, kaut vai Putina, Staļina izpildījumā. Pilnajā tekstā ir arī daudz suņa murgu, piemēram, komunisma pielīdzināšana Saulei utml.; tas jāņem vērā. Viņš citē mūsdienu franču pīāra meistara grāmatā Filipa L.Buarī grāmatā teikto, ka ir dažādi lēmumpieņemšanas līmeņi:
1) apjēgas līmenis, kad mēs zinām, kas notiek, un varam pieņemt lēmumu; 2) aizspriedumu un emocionālu pamudinājumu līmenis, kad mēs miglaini saprotam, kas notiek, bet nesaprotam, kāpēc; 3) “reptīļa smadzeņu” līmenis, kad mēs rīkojamies neizskaidrojami.
Propaganda tā kā darbojas pēdējos divos līmeņos, bet PR – pirmajā. Var vilkt paralēles ar meitenes pavedināšanu. Viņu var izvarot, tā vispār nav komunikācija, un līdz tai nenolaižas ne reklāma, ne propaganda. Viņu var piedzirdīt un padarīt pieejamu – tas ir “reptīļa” smadzeņu līmenis. Viņu var savaldzināt, iemīlināt sevī ar kārdināšanu, aplidošanu. Un beidzot – viņu var “pirkt”, kā to dara ar prostitūtu.
Un piemetina: “Pīars kļuva vajadzīgs, kad vairs nevarēja saprast, kam vispār vara kalpo”, un …Mēs nesaprotam, kāpēc mums jānodarbojas ar savu tantīšu manipulēšanu Krievijas dzīlēs, kad mēs, jauneklīgi pieredzējuši speciālisti, varētu ar tādām pat sekmēm izraisīt milzumu noderīgu “revolūciju” vai “krīžu” bijušajās padomju ietekmes valstīs, tuvējā pierobežā, Čečenijā, un sliktākajā gadījumā Krievijā, ja runa ir par ilgtermiņa modernizācijas programmu, kas prasa nopietnu masu apziņas pārveidi…
Viņš saka, burtiski, “Esmu pārliecināts tikai par vienu – demokrātija un vēlēšanas ir cilvēces pagātne.” Viņam nav nekādas vajadzības izlikties, un arī tagadējie Rietumi un Latvija diemžēl dod viņam pamatu tā teikt.
Lasot visu laiku jātur prātā, ka Matvejčevs nepavisam nav eņģelis, drīzāk lapsa; ir Putina oficiālas pateicības saņēmējs, ir nostaļģijā pēc PSRS impērijas. Viņš ir bijis viens no populārā skandalozā ‘Медиаактивист.ру’ projekta autoriem. Projekta galvenais sauklis – “Protestē nepieceļoties no dīvāna”. Protesta akcijas bija vērstas pret Anatoliju Čubaisu, Jevgeņiju Petrosjanu un Vairu Vīķi-Freibergu (kura esot aizvainojusi krievu kara veterānus).
Diez vai viņa prātojumi ir konsekventi, tomēr viņš ir acīmredzami domājošs atklāts cilvēks, un viņa teiktais var lieliski noderēt pašu domāšanai. Latvija dzīvo uz divu informācijas kara pušu robežas, un labāk palasīt viņu nekā skatīties Krievijas televīziju. Tulkotos izvilkumus esmu atlasījis, atmetot pārāk Krievijai īpašo un detalizēto, un kārtojis virzienā no ideoloģijas uz paņēmieniem. I.L.)
Matvejčevs Oļegs – politologs, politkonsultants, rakstnieks, filosofs, Krievijas federālo plašsaziņas līdzekļu eksperts (tostarp kanālu НТВ, 1, ВГТРК, ТВЦ, Регнум, РИА-Новости u.c.), profesors Nacionālajā Pētniecības universitātē, politiski sabiedriskās programmas ‘В теме’ vadītājs telekanālā ‘Москва-24’. Ir starp simts lasītākajiem ‘Живой журнал’ blogeriem. Ieraksti viņa blogos paver skatu no padomiska viedokļa ar zināmu daļu konservatīvisma. 3.klases valsts padomnieks, pilntiesīgs biedrs Nacionālajā Sociālo tehnoloģiju akadēmijā, “kulta” grāmatu par politiskām konsultācijām autors. Matvejčevs sevi pieskaita pie patriotiem un uzskata, ka pilsoņos ir jāaudzina patriotisms. Bez tam, viņš uzskata, ka visas sabiedrību slimības bez izņēmuma ir no necieņas pret savu valsti un nemitīgas “pašapliešanās ar dubļiem”.
AUSIS VICINA ĒZEĻUS. Polittehnoloģiju summa. Mūsdienu sociālā programmēšana. Oļegs Matvejčevs, 1998-2008
PRIEKŠVĀRDS Grāmata ‘Ausis vicina ēzeli. Polittehnoloģiju summa’ turpina slaveno dažādo ‘summu’ tradīciju (Akvinas Toma ‘Teoloģiju summa’, Staņislava Lema ‘Tehnoloģiju summa’, Anatolija Beļakova ‘Ihtioloģijas summa’ u.c.). Šī ir vairākas Oļega Matvejčeva un viņa līdzautoru agrāk izdotas grāmatas zem viena vāka un divdesmit jauni teksti, daudzi no kuriem agrāk nekur nav publicēti. Tā no visdažādākajām pusēm apgaismo vienu lielu un sarežģītu tēmu:
polittehnoloģijas;
manipulācija ar pūļa apziņu;
PR (sabiedriskās attiecības). Grāmata ir mēģinājums apjēgt un sistematizēt polittehnoloģiskās spēles pieredzi Krievijas vidē, mēģinājums apkopot polittehnologu, autora pieredzi un mēģinājums saskatīt, kā un kādā virzienā ir attīstījusies polittehnoloģija Krievijā. Tā ir Krievijas polittehnologu radošā ieroča pilnveidojums. Tieši apvienojot agrāk izdotus darbus var sajust polittehnoloģiskās domas attīstību, tās savdabīgumu uz krievu mentalitātes fona. Kā ir mainījušies polittehnoloģijas, PR, reklāmas jēdzieni? Ko var panākt cilvēks, kurš stājies uz radītāja ceļa? Kas un kā ar jums manipulē (izrīkojas)? Kas ir ‘administratīvie resursi’? Ar ko krievu smadzeņu skalošanas tehnoloģijas atšķiras no amerikāņu? Cik naudas īstenībā tiek tērēts vēlēšanās? Kas ir ‘Melnais Pīārs’, un kā no tā glābties? O.Matvejčevs, 15 gadus būdams viens no zināmākajiem un ietekmīgākajiem Krievijas politiskajiem konsultantiem, attīsta un pamato oriģinālu koncepciju, saskaņā ar kuru subjektivitāte, prāts un brīvība ir manipulācijas rīki, un nepavisam ne pretinde pret to, bet īsta izrīkošanās ar tautu – ka tā nepavisam nav ‘zombēšana’, ‘zemapziņas ietekmēšana’ un ‘brīvības atņemšana cilvēkam’, bet ‘brīvības, apzinātības, subjektivitātes provocēšana cilvēkā’. Galvenā šīs grāmatas vērtība ir, ka tā rakstīta atklāti, ar humoru, saprotamā valodā un lasāma kā aizraujošs detektīvs. Šī grāmata domāta politiķiem, žurnālistiem, militāristiem, deputātiem, ierēdņiem, studentiem un humanitāro augstskolu pasniedzējiem, visiem kurus interesē mūsdienu politika vārda plašā nozīmē.
(Ar vāciem vai boļševikiem? Kur nobastoja Spīdola? … Esam pēc Krievijas PSRS sabrukuma nodzīvojuši pusotru reizi ilgāk kā Latvijas starpkaru brīvvalsts. Tajos 20 gados Latvija līdz mielēm izbaudīja boļševistisko sociāldemokrātu plosīšanos, kad Ulmaņa sekmētā politpartiju sistēma jau smēlās pašam mutē, un piespieda viņu izmisīgi glābties atlaižot Saeimu.
Tagad ar nelielu balsu minimuma remontu truli ejam to pašu ceļu, par partiju sistēmu kaķi smejas, un partijas ir lielā mērā balsu vākšanas kantori. Ja kaut cik spējam savākties, tad vai tik ne iejaucoties sabiedrotajiem. Vienlaikus konsekventi stulbi strebjam visas demokrātijas vājības.
Tikko beidzās vācu okupācija pēc 1.Pasaules kara, sabiedroto spiesti vāci diezgan godprātīgi palīdzēja padzīt krievu + latviešu boļševikus. Dilemma, kuru Ulmanis atrisināja par labu latviešu sociāldemokrātiem, ar kuru rokām savukārt krievi izraka brīvās Latvijas kapu.
…………..
No VAI LATVIEŠU BOĻŠEVIKI BIJA ĻEŅINIEŠI. Uldis Ģērmanis. Latvija Šodien, Nr.12, 01.12.1984
…
Nekritiski atkārtota aplamā un nodrāztā klišeja par Andrieva Niedra ģermanofilo noslieci, kam nav pamatojuma ne šī politiskā mācītāja un literāta rakstos, ne mērķos. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurš mēģinājums nodibināt demokrātisku Latviju beigsies ar boļševiku diktātūru. Lai novērstu šo postu, viņš 1919.g. bija gatavs sadarboties ar vāciešiem, jo neredzēja citas iespējas. Viņa tālākajos plānos galvenā nozīme nebija Vācijai, bet gan Krievijai, jo uzskatīja, ka “Latvija nevar uzplaukt bez pilsoniskās Krievijas kā savas saimnieciskās aizmugures.” Tas arī izskaidro viņa piedalīšanos „Rietumkrievijas armijas” jeb Bermonta un R. fon der Golca avantūrā (skat. manu rakstu “Viņi satikās pie Bermonta”, Raiņa un Aspazijas gada grāmata 1974, 71. – 75. lpp.). Taču tas nenozīmē, ka viņš varbūt būtu bijis “rusofils” (viņam neapšaubāmi bija “latvieša sirds”, kā viņš pats to vēl īsi pirms savas nāves apliecināja Andrejam Johansonam), bet norāda uz zināmu politisku orientāciju. Andrievs Niedra domāja, ka latviešu tautas situācija liek orientēties uz pilsonisku Krieviju …
…………
KONSTANTINS RAUDIVE: Valdemārs tautu saprata kā “populus”. proti vairāk tautsaimnieciskā nekā politiskā nozīmē. Niedra turpretim uz tautu skatās kā uz “natio”, kuras iedzimtās īpatnības viņš grib izkopt un ielikt visu cilvēces kopkultūrā kā “īpatu, neatmināmu un neaizstājamu sastāvdaļu”. Niedra ir romantiķis un ideālists, viņš ir tautas audzinātājs… Savējie, pēc N. domām, ir tie, kas saprotas bērnu dienu valodā, klausījušies vienās un tais pašās pasakās, dziedājuši tās pašas dziesmas, dedzinājuši tās pašas jāņugunis … Andrieva Niedras visa dzīve bija “ilgošanās pēc savējiem”, no kā izauga viņa nacionālisms, t.s. jaunlatvietība.
…………
Te sākumā atlasīju Niedras citātus, lai var apmēram saprast, kas būs visā tekstā.
“…Kolīdz vēlēšanu tiesības var tikt priekš tam izlietotas, lai sevi atsvabinātu no katra pienākuma pret vispārību un uzkrautu visus pienākumus tikai sabiedrības minoritātei, tā tās vairs nav demokrātiskas vēlēšanas. Vispārējas vēlēšanas var tikt pieņemtas tikai tādā ļaužu sabiedrībā, kurā visiem vienādi mērķi, un domu starpība pastāv tikai iekš tam, kā viņus sasniegt. Turpretim tādā sabiedrībā, kur mazākuma intereses ir tieši pretējas vairākuma interesēm, vispārējas vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības katru reiz izvērtīsies par varmācību pret mazākumu, ja netiks gādāta viņu interešu objektīva apsardzība. To mēs tikko kā bijām gadu atpakaļ izbaudījuši, to mēs redzējām vēl katru dienu no Krievijas piemēra…
Visi šie delegāti bija bez augstākas izglītības. Tomēr tas, ko viņi runāja, bija no zināma stāvokļa tik lietišķs, ka man taisni žēl tika: tik skaistas dzirnavas maļ tukšā. Tas ir tāpat pie latviešiem, kā pie krieviem: viņi pazīst tikai konstruktīvu politiku, izdomātu, no zināmiem pamata teikumiem atvasinātu. Viņiem trūkst dzīves novērošanas un tiešo spēku kombinēšanas. Tādēļ bija jānāk žīdiem un tatāriem, lai radītu kompromisu starp politisku konstrukciju un tiešu spēku un apstākļu kombināciju: izvest a priori uzstādītu sistēmu, taktiski izlietojot visas dzīves varbūtības un viņas pozitīvos un vēl vairāk viņas negātīvos spēkus. …
Es biju rēķinājis, ka visa šī varmācība un netaisnība būs ļaudis saniknojusi līdz asinīm, ka tur man viegli nāksies sastādīt no apcietināto tuviniekiem pulciņu, kas atsvabinātu cietumniekus un apcietinātu tribunālu, kā arī apkārtnes revolūcionārās komitejas. Bet es stipri vīlos. Kad iesāku valodas vadīt uz to pusi, tad gan daži atsaucās: kaut būtu bijuši tikai ieroči! Bet, kad piesolīju ieročus, tad nobīdīja cits uz cita: tas esot solījies piedalīties un tas…
Ap (1919.gada) 5.februāri lietas stāvēja tā, ka pret komūnismu bija apmēram 75% un priekš viņa 25% no īstās strādniecības, kas meklēja darbu. …
Un … latvieša dabā ir – tāpat, kā pie krieva, tikai drusku mazākā mērā, – kaut kas ļoti pasīvs: ļauj postam nākt arvien tuvāk un tuvāk, vaimanā un žēlojas, bet nevar atrast sevī tik daudz spara, lai pie laika cīnītos šim postam pretim vai lūkotu izbēgt no paredzamām briesmām. Es saprotu, ka cilvēks var svārstīties, ja varbūtība uz izglābšanos ir tikpat liela kā varbūtība uz neizdošanos. Bet kad 90% ir priekš tam, ka boļševiki tevi noķers un tikai 10% priekš tam, ka tev laimēsies izvairīties, un tad tomēr vēl palikt pie nogaidīšanas, – tas jau ir gribas vājums. …
Pilsoņu pretinieki, boļševiki, no Ulmaņa, zināms, atļauju neprasīja, kad organizēja strādniekus uz šķiru cīņu. Caur to Ulmanis pilsoņus nostādīja ļoti neizdevīgā stāvoklī, sūtīja viņus, tā sakot, cīņā ar to noteikumu, ka viņi drīkst lietot tikai vienu roku, kamēr pretinieks lietoja abas rokas un arī vēl kājas. Zināms, kamēr Ulmanis palika pie ticības, ka nākamā valsts iekārta izaugs no vispārējām vēlēšanām un nevis no tiešo spēku galīgās izlīdzināšanās, tikām viņš citādi arī nevarēja izturēties. Viņš nevarēja pieļaut cīņu tur, kur jautājums bija jāizšķir ar balsošanu. …
Man liekas: te slēpjas demokrātijas kļūda visā Krievijas problēmā. Demokrātijas politika nav praktiska, tā ir teorētiska. Demokrātija nerēķinās ar spēku samēru, bet ar mechaniskā balsu skaita teoriju. Rietumeiropā politisko spēku samērs jau ir noskaidrojies, zināma līdzsvara līnija atrasta, valsts pamata likumi jau no zināmu spēku kompromisa izauguši. Tādēļ tur tagad pietiek ar korrektūrām, ko izdara uz vispārējo balsstiesību pamata. Kad mēs būsim savas šķiru cīņas izcīnījuši un pie politisko spēku kompromisa nonākuši, tad arī mums vispārējas balsstiesības tāpat derēs, kā tās der Rietumeiropā. Bet pa cīņas laiku nevar prasīt no karavadoņiem, lai viņi savā kara padomē ļauj līdzi balsot pretinieka oficieriem. Rietumeiropa liek mums tā cīnīties un tad pati brīnās, kādēļ mums cīņa neveicas…
Latviešu politiķi strādā ar gatavām Rietumeiropas formulām. Dzīve ar laiku viņus pārliecinās, ka tas ir grūts un neauglīgs darbs. Bet vārdos to īsā laikā izdarīt nevar…
…viena daļa, it īpaši no latviešiem, sāka ar boļševikiem jau līgt mieru. Pie tam arī šie līdzēji vēl sadalījās divās daļās: vieni šo mieru līga tikai ārīgi, izlikdamies, dzīves grūtību spiesti, kamēr sirdī viņi ilgojās pēc atsvabināšanas; bet otra daļa iesmeķējās boļševiku maizē, ieskatījās, ka var arī te kaut kā iegrozīties, pat vēl labāk, varbūt nekā senāk, jo rīkošana atradās nepratēju rokās. Tie tad vēlāk ļoti ņēma par ļaunu, ka Rīgas atsvabinātāji apgāza viņu gaļas podus…
Bet bija arī tādi ārsti, kuru sirds nemierīgi svaidījās līdzjūtībā drīz pilsoņiem, drīz boļševikiem. Tā kādam ārstam apcietināja brāli un brāļa dēlu. Viņus veda uz nošaušanu kopā ar kādiem 60 citiem Biķernieku mežā. Pašā beidzamā acumirklī, nāvi priekš acīm redzēdami, viņi bija sākuši bēgt. Ārsta brāli bēgot nošāva, bet tā dēls, kaut gan ievainots, mežā izbēga.”
Vai latvieši tie sliktākie pasaulē? Bet labākie arī diezin vai.
Esmu tekstā vārdu boļševiki nomainījis ar boļševiki. Lai arī latvieši, mūsu sociāldemokrāti barojās krievu maizē. Un baltieši ar vācvācbaltieši, zemes padome ar Landesrāt.
Te daži citi Niedras laika īpatnēju vārdu skaidrojumi: zemessargi – landesvērs (Baltische Landeswehr – vācvācbaltiešu dominētas militārās vienības, arī ar latviešiem un Līvena pulku), jaunība – jaunieši, lielgruntnieki – zemnieki, kas bija iepirkuši savas mājas ar lielu zemes platību, pusgraudnieki – laukstrādnieki, kas par viņam lietošanā nodoto zemi atdeva zemes īpašniekam parasti pusi ražas. )
(Nacionālisms pret imperiālismu. Imperiālisms ir spējīgākās nācijas nacionālisms. Lai gan tagad skaitās esam tautu pašnoteikšanās tiesības, tās pastāv iekavās. Latviešu revolucionārisms sākās ar 1905.gada nacionālās un sociālās atbrīvošanās alkām, turpinājās cauri 1.PK un apsveica 1917.gada Krievijas republiku, kuru oktobra apvērsumā viltojot demokrātiju jeb vairākuma varu piebeidza boļševiki. …. Baltā Krievijas imperiālisma spēja dibinājās uz lienošu invāziju vientiesīgu tautu teritorijās, Krievijas sarkanā imperiālisma – uz boļševisma teroru. Vislabāk nostrādā vienkāršais, un nāves bailes pārspēt nevar gandrīz nekas. Šis protokols ir tieši tāds, kāds bija vajadzīgs augšupejošajam Lāzara Mozus dēla Kaganoviča grupējumam. Bet cik no tā ir Mieža teikts, cik izdauzīts, cik izmānīts, cik Mieža mutē pirms nošaušanas NKVD ielikts? Skaidrs, ka latviešu strēlnieki Krievijā dzīvoja latviešu nākotnes cerībās, skaidrs, ka biedrojās, skaidrs, ka organizējās. To esmu dzirdējis no tēvabrāļa, kurš nodzīvoja pie krieviem līdz 2.PK beigām un pēc tā tika atvaļināts apakšpulkveža pakāpē. Viņš savā albumā bija ielīmējis Aspāzijas bildi lapas aizmugurē, bet priekšā Staļina bildi. 1960-ajos viņš vien mājienu veidā ieminējās par Fabriciusu, Rudzutaku, Rikovu un citiem. Vēlāk nojautu, ka arī sarkano latviešu mērķis ir bijis Latvijas neatkarības uzturēšana un nostiprināšana. 1930.gados sarkanās Krievijas impērija tiešām ir grīļojusies. Nevarēja izturēt pat krievi, kur nu vēl latvieši, kas caurmērā bija galvas tiesu pārāki vismaz izglītības un kārtības sajēgas ziņā. Bet vai protokolā uzzīmētā drīzāk neticamā pretestības kustības aina nav saskrūvēta augstāk vien ar mērķi “pamatot” vairs nevajadzīgo sarkano leģionāru masveida slaktiņus? Vai tajos gados masveidīgs asiņains terors nebija vienīgais, kas spēja paildzināt Krievijas impērijas agoniju? Šis protokols ir rakstīts 1938.gada 8.februārī, kaut Staļina, Molotova parakstītā nošaujamo sarakstā Augusts Miezis ir jau 1937.gada 26.jūlijā. Kārtējā izpildīgā latviešu revolucionāra traģēdija. To “pratināšanu” var noturēt par divu domubiedru sarunu. Miezis ir it kā lējis (piecus mēnešus!), ka ne apturēt. Vai izmeklētāji ir pratuši izlikties par slepeniem pretpadomju aģentiem? Jeb spīdzināšana un nāves bailes ir nostrādājušas pilnībā? Jeb Mieža mutē ir ielikts viss, ko NKVD zināja un/vai nojauta un/vai piedomāja, un noteikti daļu informācijas jau bija izsitusi no citiem arestētajiem latviešiem un sazvērniekiem? Vai …? Ježova iedarbinātais latviešu genocīds sarkanajā Krievijā bija daļa no nacionāļu (NKVD piekarinātais segvārds – trockistu) slaktēšanas operācijām 1937-1938.gados – poļu, rumāņu, somu, vāciešu, latviešu, igauņu, japāņu, … Bet vienas nacionālās grupas šajā operācijā nav. Miniet trīsreiz. Esmu pielicis pratināšanas protokolu krievu valodā PDF formātā. Varbūt kāds var saprast dažādo pārsvītroto un nepārsvītroto skaitlisko kodu nozīmi lapu stūros. Beigās pārpublicēju augsti godājamā Jāņa Riekstiņa pētījumu par Lielo teroru. Viņa ievirze ir bijusi noņemt noslepkavotajiem un Gulagā nomērdētajiem noziedznieku birku.
Ļauni vai ne tik ļauni spējīgāko tautu spiediens uz mazspējīgākajām nav beidzies. Krievija, tagad arī Baltkrievija, sāk atgriezties pie pārbaudītiem paņēmieniem, Rietumos tagad tas aizvien vairāk pieņem vairs ne proletariāta terora, bet daiļkrāsota marksisma, mošķu un blēžu vienlīdzības utopijas masku. Nekas nav vienkāršs, vien nāves bailes. I.L.)
(Skolēni, pastāstiet šo Latvijas vēstures skolotājiem. Rūgta tablete starpkaru Latvijas mācībās. Patiesi, latvieši var iztikt bez ārējā ienaidnieka, jo vienmēr ir pieticis savu muļķa sūdabrāļu, piemēram, Mavrika Vulfsona, valsts klupināšanai, kompromata pārdošanai okupantiem aklā un kurlā marksistu riestā. Izlasot ģen. R.Kļaviņa lietu (kuru 1940.gada jūnijā okupācijas vara iecēla par Latvijas tautas armijas komandieri), man nākas apstrīdēt visgudru muldēšanu attiecībā uz sociāldemokrātu rokās un kājās sasietā Ulmaņa “autokrātismu” , paliekot vien pie pārmetuma par viņa politikorektajiem meliem tautai un, domājams, Višinska portfeļa piepildīšanas ar šantāžas munīciju ne bez latvju kreiso sociāldemokrātu čakluma. Roberts Kļaviņš vervēšanā liecina, ka Ulmanis patiesību par Krieviju zināja un bija darījis, ko tajos apstākļos varēja – līdz Višinska sofistikas kanonādei, kad viņa mugurkauls pārlauzts pavisam.
Valsts spēku iegūst lēni, ar tautas augšanu no prāta uz gudrību un viedību, un ne jau materiālas un politiskas plūkšanās ceļā. Diemžēl visa Latvijas starpkaru vēsture ir sociāldemokrātu pašnāvības un pārējo nespējas vēsture.
Beigās pievienoti kādi to laiku raksturojoši teksti no avīzēm, tostarp, viltusziņas, uz kādām uzrāvās ne viens latvietis vien. – I.L.
Sarkanā neļķe. Anna Lācis. 1984. Rīga, Liesma. No krievu val.
(Noderīgā utopisma, egotisma, karjerisma, feminisma, propagandas, progresisma, proletārisma, revolucionāra patosa, mākslas nāvējošs kokteilis. Izvilkumi šādā ievirzē no Annas Liepiņas jeb Asjas Lacis memuāriem ‘Sarkanā neļķe‘. Kārtējais stāsts par grāvjiem, pa kādiem tikusi un tiek vazāta latviešu sabiedriskā doma. Te atradīsit mākslinieces dzīvi, revolucionāru netaisnības iznīcināšanas kvēli, Hitlera nosodījumu nepamanot Staļinu, Ježovu, Jagodu, Beriju utml. Gulaga noziedzniekus;Ļeņins joprojām dzīvs, pašas 10 gadu izsūtījums uz Kazahstānu un pavadošo vīriešu traģēdijas ir noklusētas, arī Maskavas latviešu teātra ‘Skatuve’ nāve Butovo bedrē, kurā viņa brīnumaini nav ierauta. Tieši šie melnie caurumi viņas memuāros izsaka būtību. Griguļa priekšvārdu izlaidu.
Cilvēku sabiedrībā mūždien būs iemesli neapmierinātībai. Un vienmēr būs piedāvājumi tos atrisināt vienā rāvienā, vienkāršojot visu līdz absurdam, kas īstenībā ir utopija, viegli izmantojama varas cīņā jeb politikā. Ja to izdodas pasniegt par tautas gribu un iepārdot par nepacietīgu tautas (viltota vairākuma – boļševiku) varu, iznāk baisa traģēdija. Šis ir talantīgās Annas Liepiņas pašas stāsts par pamatoto, tēva iekurināto bet vienkāršoto sašutumu, kas viņu ievilka noziedznieku pātagotā mūža traģēdijā, kurā pašai uz dzīvības/nāves robežas izdevās vismaz palikt dzīvai, tomēr neizbēgami nonākot pašapmānā jeb vilšanās traģēdijā.
No arestētās Annas Lācis 1938.gada 14.janvāra pratināšanas protokola: “Jautājums: Jūs esat pazīstama ar teātra “Skatuve” māksliniecisko vadītāju Glazunovu – Glāznieku Osvaldu Fjodoroviču? Atbilde: Jā, esmu pazīstama. Jautājums: Kā varat raksturot Glazunovu – Glāznieku no sociāli politiskās puses? Atbilde: Glazunovu – Glāznieku zinu kā pretpadomju cilvēku. Jautājums: Kā konkrēti bija redzama Glazunova – Glāznieka pretpadomju izturēšanās: Atbilde: Glazunovs – Glāznieks bija cieši saistīts ar Rudzutaku, Eidemani un Knoriņu, bija klāt Rudzutaka rīkotajos banketos. Glazunovs – Glāznieks veica kontrrevolucionāru darbību, uzvedot lugas “Avantūra”, “Vilki”, “Pēc balles” un citas. Glazunovs – Glāznieks sarunā ar dziedātāju Miķelsonu, kurš atradās Rīgā, runājot par savu attieksmi pret padomju, varu esot teicis, ka padomju vara ilgi nepastāvēs. Miķelsons atbildējis, ka tāda doma nav pareiza, bet Glazunovs noteikti noliedzis padomju varu. Jautājums: Mēs zinām, ka jūs esat NKVD slepenā līdzstrādniece. Atbilde: Jā, es no 1936. gada sadarbojos ar NKVD un esmu slepena līdzstrādniece (…) Jautājums: No kurienes jūs zināt par Glazunova kontrrevolucionārajiem izteicieniem? Atbilde: Par Glazunova kontrrevolucionārajiem izteicieniem es uzzināju no viņa sievas Izoldas Devoļskas, viņa man par to atklāti stāstīja. Par Glazunova kontrrevolucionāro darbību teātrī es pastāstīju.” https://www.la.lv/teatra-makslas-klasika-osvalda-glaznieka-liktena-paversieni-2
(Latvieši ir veidojušies kā mīkla, abās nozīmēs. Uzdrošinos tomēr minēt, ka laæti jeb laætiani visai droši ir mēdiešu-indoirāņu tautu sauromatu zara -> basternu zara -> Trāķijas pelasgi-peukini, nākuši no Peuké salas Donavas grīvā un Dņepras-Daugavas, un pie Baltijas jūras dzīvojuši kā æstiji, venedi un fenni, lætiani, k(u)roni, daļēji arī sitoni un suevi, tas ir, zviedri, kā arī karojuši kā algotņi vēlīnajā Romas impērijā un nometināti kā pusvergi zemkopji Gallijā. Ja: – peuki ir minēti ap 1263.g. pirms Kristus Trāķijā Donavas grīvā;
un ir aizpildījuši telpu līdz Baltijas jūrai apmēram 700 gados pēc tam;
un bijuši arī Ilīrijā 310– 240.gg. pirms Kristus;
ka romieši trāķiešus izsūtījuši uz Galliju Diokletiana laikā ap m.ē. 286.gadu;
un Trāķijas læti Romas impērijā kā algotņi parādās m.ē. 297.gadā;
ka Dzintara jeb Sembijas pussalu ‘Baltia’ Herodots ir minējis 450 gadus pirms Kristus un ‘Pitheus’ ap 250 gadus pirms Kristus;
bet æstijus tur ir minējis Tacits (m.ē. 56-120.gg),
(Ja gribam izprast latviešu maztautas līdz īkstīm, varam padzīvot gandrīz Latvijā pirms krustnešu iebrukuma. Mums ir Henricus de Lettis hronika no 1226.gada, Livländische Reimchronik no 1290.gada un citas, un paldies rakstītājiem, tomēr jāpatur prātā, ka tie gribot negribot bija krustnešu samaitāti. Britu pārstāvis Gilgitā, kara ārsts, pētnieks, administrators, rakstnieks un parlamenta loceklis Sers Džordžs Skots Robertsons (THE KÁFIRS OF THE HINDU-KUSH. SIR GEORGE SCOTT ROBERTSON, Knight Commander of the Order of the Star of India) ir mums dāvājis radniecīgo Hindukuša dienvidpuses indoirāņu hroniku brīdi pirms islāma iebrukuma.
No viņa grāmatas ilustratora Arthur David McCormick atmiņām (Artist in the Himalayas): “Tagad viņu zin katrs Anglijā, tāpat kā zināja visi Indijas ziemeļu pierobežā, kā reti dūšīgu aukstasinīgu un apņēmīgu vīru, kas ne bieži savienojas ar politisku saprātu. Viņa galējais pamatīgums un īpašais veids kā viņš vai nu dara absolūti patiesus darbus, vai izvēlas labākos no apstākļiem, kad citiem tie šķiet vienlīdz slikti … Viņš nekad neapmierinās, līdz ir caurgājis katram iespējamam lietas variantam un izstrādājis to līdz galam. Esmu redzējis viņu pieķeramies lietai un stundām staigājam ar savilktām uzacīm, un tad beidzot viņa seja noskaidrojas, un mēs zinām, ka viņš zin labāko ceļu no grūtībām, kādu vien kāds varētu izdomāt.”
Šo darbu zinātnieki uzskata par daļu no civilizācijas zināšanu pamatiem, kādu to pazīstam. Tas ir autoritatīvs stingri dokumentāls darbs un īstenībā vienīgais par Nuristānu jeb Kāfiristānu (Pagānu zemi no islāma viedokļa) līdz 1892.gadam, kad iedzīvotāji tika vardarbīgi konvertēti islāmā. Vienīgie dabas dievu godātāji, kuru kultūra vēl šodien agonē kalnu ielejās, ir kalāši, pie kuriem Robertsonam diemžēl nav izdevies padzīvot.
Kāpēc latvieši būtībā ir indoirāņi? Ir daudz versiju par baltu – indoirāņu valodniecisko tuvību, skat. piem., https://tencinusarunas.wordpress.com/latvian-sanskrit-cognate-words-and-concepts-a-ivars-lidaka/ , un galīgās versijas varbūt nemaz nebūs, tomēr pietiek uzzināt par Eiropas sarmatiem, drīzāk sauromatiem (saules godātājiem) un sakiem, lai nāktu pie domas, ka Melnās – Kaspijas piejūras persiešu pēcnācēji ir aizgājuši līdz Baltijas jūrai. Skat. karti SarmatiaEurope-munster-1552.jpg:
(Pirmais kristīgā laikmeta demokrātijas paraugs ir lēmums Jēzu naglot krustā. Kur tobrīd palika mīlestība? Kas bija tauta?
1000 gadus pirms Jēzus jau irāņu monarham Kīram bija labi nodomi: “Kopš šā brīža, kamēr vien Mazda (Vieda) dāvā man valsts labvēlību, es neuztiepšu savu valdīšanu nevienai tautai. Katra ir brīva to pieņemt, bet ja kāda to noraida, es nekad nelemšu karot varas dēļ. Kamēr esmu Irānas, Babilonijas un tautu četrās debess pusēs ķēniņš, es nekad nekad nekam neļaušu apspiest citus, un ja tas notiks, es atņemšu tam tiesības un apspiedēju sodīšu. Un kamēr esmu monarhs, es nekad nevienam neļaušu atņemt citam kustamu un zemes īpašumu ar spēku vai bez atlīdzības. Kamēr esmu dzīvs, es novērsīšu neapmaksātu, piespiedu darbu. Šodien es pasludinu, ka katrs ir brīvs reliģijas izvēlē. Cilvēki ir brīvi dzīvot visās reliģijās un uzņemties darbu nodrošinot, ka viņi nekad nepārkāps citu tiesības.Neviens nevar tikt sodīts par savu radinieku vainu. Es novēršu verdzību, un manu pārvaldnieku un pakļauto pienākums ir aizliegt vīriešu un sieviešu kā vergu mainīšanu viņu pārvaldītajos īpašumos. Tādas tradīcijas ir jāizskauž visā pasaulē. ”. No tiem pašiem laikiem zaratuštriešu ticības apliecinājuma: “Par Vieduma pielūdzēju, zaratuštrieti uzskatu sevi slavēšanā un ticībā. Mani pazīst pēc domas labvēlīguma. Mani pazīst pēc vārda svētīguma. Mani pazīst pēc darbu labdarīguma.”. Vai esam jau apziņā tā sačakarēti, ka robežu starp labu un ļaunu lemsim demokrātiski? Vai tirgus var būt brīvs? Vai brīvās pasaules starpnacionālā dispersā naudas (t.i., ideālistiskā??) impērija ir labāka vai sliktāka par Kremļa noziedzīgās materiālistiskās vardarbības impēriju? Jeb tas ir viens un tas pats. Un tomēr mēs esam gatavi balsot par to, vai labs ir ļauns, vai priekša ir pakaļa, vai augša ir apakša, vai vārda nozīme ir īsta vai pretēja… Un algoritms – sameklēt minoritāti, sataisīt apjukumu, sanaidot, noslaukt piķi un pārskriet pretējā nometnē – manuprāt, vēl nostrādā. Kuri kurus mācīja – Gestapo NKVD vai drīzāk jau kopš 1918.gada roku piešāvušie NKVD? (https://en.wikipedia.org/wiki/Gestapo%E2%80%93NKVD_conferences) Vai tiešām K.Ulmanis un padomnieki 1938-39.g. nenojauta par šajā rakstā minēto? Vai drīzāk cerēja sildīt kājas krievu bardakā. Arī mūsu laiks ir izvēle, – šoreiz starp Kremli, Briseli vai globālo drukātai naudai atvērto sabiedrību. Vai Intermarium un NATO. Skat. arī https://anews.com/razvlechenija/105430321-pered-smertyju-isterichno-plakal-chto-stalo-s-glavnymi-stalinskimi-palachami.htmlhttp://infoportal-riga.blogspot.com/2020/06/blog-post_54.html I.L.)
DIE GPU. (Angriff auf das Abendland) – WOLFGANG MUND – 1942. Verlag: Franz Müller Verlag, Dresden.
1918.g. 5.sept, Maskavā un Pēterpilī atskanēja vēsturiskie dubultšāvieni. Kā zināms, Ļeņins nekad vairs neatspirga no atentāta sekām. Mozes Urickis [Моисе́й Соломо́нович Ури́цкий, 1-й Председатель Петроградской ЧК]
Mozus Solomonovičs Urickis
NKVD laiks ir sācies
bija uz vietas beigts. Taču ar šo dienu vēl tikai sākās īstais masu terora periods. Dzeržinskis ievadīja šo akciju ar ‘pavēli par ķīlniekiem’, ko iespieda ‘Čekas nedēļas lapā’, un kurā starp citu teikts:
“Tagad jādara beigas katrai līdzjūtībai un rīcībai “ar samta ķepiņām”. Visām vietējām padomēm pazīstamie labo sociālrevolucionāru vadoņi un piekritēji nekavējoties jāapcietina. No buržuāzijas un virsnieku aprindām jāņem ķīlnieki. Katras niecīgākās pretestības vai vismazākās baltgvardu kustības gadījumā tūdaļ jāuzsāk masu nošaušanas. Vietējām izpildkomitejām šai virzienā jāattīsta sevišķi rosīga iniciatīva… Par katru vienas vai otras vietējās padomju nodaļas svārstīšanos priekšsēdim nekavējoties jāziņo iekšlietu tautas komisariātam. Masu terora lietošanā nav pieļaujama ne mazākā nenoteiktība vai svārstīšanās… ”
(Var glīti runāt par sekošanu laika garam, liberālismam, progresismam utml., tomēr, rupji runājot, mazjaudīgas, piem., Baltijas valsts likteņos mūždien klāt ir mīmikrija, t.i., atdarināšana, evolūcijas gaitā izveidojusies cilvēku pielāgošanās apstākļiem sabiedrības dzīvē, parasti saistīta ar izlikšanos. Lielapmēra valstu taktika savukārt ir mīmikrija maldināšanai. (Tas viss nāk līdzi no dzīvnieku pasaules). Arī anabioze, t.i., dzīvošanas atlikšana uz labvēlīgāku laiku. Tas nav tālu no tautas kultūras suicidālisma, t.i., pašnāvnieciskuma. Nekas neliedz jaudu spēcināt, kļūstot par ekonomikas, kultūras, ideoloģisku, tehnoloģisku, finansiālu vai dzimstības utml. tīģeri, vai vismaz uzturēt tautas dūšu. Latviešu vara pagaidām šļankājas starp esošo un nākošo mīmikriju, lai gan latviskuma zemdegas latviešos tomēr gruzd vienmēr – pie izdevības izlaužoties, pie neizdevības slāpstot. “Laika garu” tagad, globālismu paģērošā finanšu kapitālisma, laikos tagad veido slēptas pārnacionālu naudas impēriju cīņas un slepenie līgumi. Latvijas armija ir pieredzējusi 1939-41.gadu traģēdiju. Ja Latvijai bija iespējams kāds manevrs, un vēlāk izrādījās, ka labāk uz otru pusi, tad tikai līdz Molotova-Ribentropa pakta slepenajam pielikumam. Pēc tam, Kremlim arvien neslēptāk liekot manīt lamatas, lieliskais tautsaimnieks Kārlis Ulmanis naivi, ar padošanās teicamnieka centību, tāpat kā baltiešu kaimiņi, cerēja un mēģināja noslēgt darījumu ar patoloģiski noziedzīgu un blēdīgu Krievijas impērijas varas režīmu, ko pamācīja un vadīja krievžīdu boļševiku sofistiskie triki. Mēģināts dažkārt nav zaudēts, bet ne jau Kremļa komisāru Molotova, Mehlisa un Višinska pārspēka gadījumā. Tie, domājams, Ulmanī skaidri redzēja viņu izpratnē aprobežotu (недалёкий), “slimīgi” godprātīgu cilvēciņu, kas smieklīgi tirinās starp divām lamatām. Tas tiešām bija objektīvi noteikts stāvoklis, Lietuvai un Igaunijai negāja labāk.
Ulmaņa grēks bija latviešu tautas un armijas turēšana neziņā. Tautas dūša uzturēta tika lieliski un palīdzēja 50 gadus palikt daudzmaz pie dzīvības, bet lamatas pašu vara slēpa. Lai gan bija izkopta lieliska Latvijas armija, tai azotē nācās ielaist pusanalfabētisku boļševistisku noplukušu krievu + aziātu baru, kas neprata pat tīrīgi atviegloties (barbari joprojām iekaro Romu). Latvijas armijai tās virspavēlnieks lika iebrucējus sagaidīt ar lieliskiem pūtēju orķestriem un goda sardzēm. Tauta par neadekvāto varas rīcību blisināja acis, kas zin, varbūt domāja, ka Ulmanim ir padomā kāds “slepenais ierocis”. Nebija gan, pats tika aizmānīts uz Krieviju nomirt, bet Latvijas armija nesaņēma pavēli atvaļināties, nezvērēt okupantiem.
Un galēja latviešu karavīru bruņnieciskuma izpausme bija vēl pat krievu bēgšanas laikā no vērmahta atgriezties Litenes-Ostraviešu nometnēs pat atsevišķos gadījumos, kad kādiem ceļš prom no murga trāpījās vaļā. Karavīri nesaprata, ka zvērests noziedzniekam nav spēkā no zvērēšanas brīža. Citāts no Jāņa Zvaigznes grāmatas: “Pēc aizvešanas uz “mācībām” un dažādu dokumentu ilgstošas salīdzināšanas restotajā vagonā Gulbenē nometnē atgriežas 3 latviešu virsnieki: kapteiņi G.Kauliņš, K.Bergs un virsleitnants J.Laucis. Iepriekš gan vēl gājiens cauri naksnīgajam Gulbenes parkam uz NKVD nodaļu pilī. Gan K.Bergs, gan J.Laucis paši stāsta, ka no pils uz nometni viņi nogādāti ar mašīnu, viņi neko nemin par kādu vardarbību pilī. Šie virsnieki izsaukuma laikā samainīti ar citiem līdzīga uzvārda virsniekiem. Arī viņiem ir norautas zīmotnes, atņemtas vidusjostas. Atbrīvošana pēc mežā notikušā ir neizprotama, neticama, un par to jābrīnās. Izbrīnu par to savās sarunās pauž arī Veras Volkēvičas romāna “Pļauka” personāžs. Atgriezās. Daži. Dzīvi. Liecinieki. Var tikai apbrīnot to trulo muļķību vai noliekt galvu tāda papīru kulta priekšā”… “Par divām Gulbenē pavadītām dienām Bergam nav ko stāstīt” … leitnantu Imantu Bojāru no “Ostroviešiem”, kurš nav sarakstos, bet, brīvs būdams, neko nenojauzdams, pats neatlaidīgi pieprasās braukt līdzi draugiem mācībās, aizved. Viņš nomirst Noriļskā viens no pirmajiem.”.
Neizskatās, ka tagad esam gudrāki. Globāli plosās nauda+sofistika, Ulmaņa noklusēšanas grēku tagad sauc par politkorektumu. Latvijā atkal netrūkst ne karjeristu mīmikriķu, ne vienkārši suicidālu muļķa komjauniešu, ne ļaunprātīgu “minoritāšu”… Visi mani gudrie prātojumi tagad un šeit nenozīmē, ka es pats būtu rīkojies gudrāk kā 1939-41.gadu upuri. Bet tik ārkārtīgi smago priekšteču PIEREDZI NEDRĪKST NEMĀCĪTIES. I.L.
PSRS Valsts Aizsardzības komitejas loceklis – Ziemeļrietumu armijas komandieris Kliments Vorošilovs, NKVD Politpārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss, Staļins, Molotovs
Trešā reiha propagandas ministrs, Hitlers, pāvesta nuncijs arhibīskaps Cesare Orsenigo
[Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs, Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts. Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs. Par velti saule dienu tumsu kliedēs, Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts, Un rokā savītīs zieds, tikko plūkts, Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs. Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs, Bez laika kokiem augļi nokritīs, Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava, Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss, Jo pārvērtusi ūdens avotus Par vērmelēm būs aiziešana tava.
Divinācija, paredzēšana jeb nākotnes nojauta piemīt tikai nedaudziem. Un nākotne cilvēkam var parādīties divējos veidos: tēlos un jēdzienos. Tēlos to iekšēji skata mākslinieks, jēdzienos to izdomā politiķis. Nākotni jau mēs gribētu paredzēt allaž ik dienas arī par vissīkākām lietām. Taču liktenīgu nozīmi nākotnes lietu paredzēšana iegūst tad, kad tā attiecas uz lieliem izšķirošiem notikumiem. Šāds liktenīgs izšķirošs notikums latvju tautai bija arī 1939.gada rudenis, kad, pieļaudama padomijas [kara] bāzes, tā galīgi izšķīrās par pievēršanos Āzijai un novēršanos no Eiropas. Ārēji šis lielais politiskais pagrieziens šķita norisam vislielākā vienprātībā. Pozitīvā piekrītošā nostāja presē, sanāksmēs, pārrunas šaurākās aprindās. Bez šaubām, bija arī daudz tādu mūsu tautiešu, kas nebija nekā mierināmi. Taču darbībā savas bažas un domas tie neprata izpaust. Tomēr mēs nebūsim taisnīgi, ja teiksim, ka mūsu augstākā inteliģence ir bijusi pavisam bez divinācijas, bez nākotnes nojautas spējām. Kas grib redzēt, kā šo politisko notikuma sekas ir paredzējis, piem., Edvarts Virza, lai izlasa viņa priekšnāves dzejoli ‘Baiga vasara’). Un mūsu inteliģences nospiedošam vairākumam apbedot Virzu nebija šaubu, ka taisni šie bezcerīgie politiskie apstākļi bija par iemeslu viņa priekšlaicīgai nāvei. Tā juta dzejnieks, un šīs jūtas viņš arī realizēja. Taču bija arī starp politiķiem tādi, kas spēja lūkoties skaidru skatu nākotnē, kuru loģisko domāšanu nespēja aptumšot vispārējais satraukums, masu noskaņa. Starp tiem bija arī mūsu tālaika ministrs A.Valdmanis, kas paredzēja to lielo postu, kādu mūsu zemei atnesīs sasaistīšanās ar boļševikiem. Valdmanis vēl pēdējā brīdī nostājās pret saistīšanos ar Maskavu un mēģināja ievadīt citu ārpolitisko kursu. Bet toreizējais prezidents un valdība domāja citādi. Valdmaņa mēģinājums dabūt savā pusē armiju – sarunās ar armijas komandieri ģen. Berķi cieta neveiksmi, sarunas saturs tika paziņots prezidentam. Lai lēmums par bijušā ārlietu ministra V.Muntera sūtīšanu būtu vienbalsīgs, Vācijas novirzienā darbojošos A.Valdmani attiecīgā ministru kabineta sēdē nemaz nepieaicināja. Šiem notikumiem sekoja Valdmaņa atkāpšanās.
Tās visas ir pagātnes lietas, un tās varētu arī necilāt, ja mēs atkal neatrastos tautas dzīves krustceļos, un ja uz mums atkal nebūtu runājis Alfrēds Valdmanis, un ja mēs atkal netaisītos laist viņa vārdus pār galvu. Gribot būt taisnīgiem, mums būs jāatzīst, ka viņa divi ievadraksti “Savam tautietim” pieder pie tiem, kas visā latviešu tautā modinājuši visdzīvāko atbalsi. To liecina arī gluži neparastais daudzums saņemto vēstuļu, kas visas, ar vienu pašu izņēmumu, atzinīgi atsaucas par rakstos izteiktām domām. Šajos rakstos ir aizskartas daudzas sāpīgas problēmas. Tajos ir mēģināts uzstādīt mūsu zemes politisko bilanci, skicējot tos izejas punktus, uz kuriem balstoties mums atkal būs jāsāk mūsu tautas dzīves atjaunošana. Kas mums darāms pirmā kārtā, to Alfrēds Valdmanis arī skaidri pasaka: jāpārtrauc iekšējā skaldīšanās pašu latvieša starpā, jākļūst vienotiem un jākoncentrē spēki uzbūves darbam.
Nenoliegsim: viens no skaldīšanās iemesliem mums it kā būtu. Pagājušais komunistu valdīšanas gads tiešām iznesa daudz sārņu sabiedriskās dzīves virspusē. Bija daudz tādu šaudīgu, nenosvērtu cilvēku, kas, aizliegdami savu latvietību, centās taisīt karjeru. Taču būsim arī taisnīgi. Šie karjeristi, slepenie ziņotāji, nodevēji, apcietinātāji, mītiņu runātāji un tautas gribas izteiksmes viltotāji nenāca no mūsu labākiem ļaudīm.
Kas boļševiku laiku pavadījis mūsu zemē, tas skaidri zinās, ka pavisam nenozīmīgs ir to latviešu skaits, kas nav bijuši boļševiku maizē. Pie boļševiku sistēmas “nestrādājošais elements” nemaz nedrīkstēja pastāvēt. Katrs, kam nebija nodarbošanās, tika ieskaitīts “kaitētājos”. Tādēļ arī mēs strādāšanu boļševiku iestādēs nevaram atskatīt kā ļaunumu pašu par sevi. Un mēs nedrīkstam uzskatīt par boļševiku ikkatru, kas vadījis kādu iestādi. Vai kāds ir bijis boļševiks vai nē, to lai nosaka viņa darbi. Lai paraugāmies, kā tāds darbinieks konkrētos gadījumos ir izturējies pret mūsu karavīriem, aizsargiem, studentiem, policistiem un citiem latviešiem, kurus padomija uzskatīja par bīstamiem un tādēļ par vajājamiem cilvēkiem. Un šeit mums vajag prast izšķirt, kas tāda latvieša rīcībā ir uzskatāms tikai par mīmikriju, maskēšanos no briesmām, un kas būtu jākvalificē kā savas latvieša sirdsapziņas apzināta pārdošana. Protams, ka tādiem latviešiem, kas noziegušies pret mūsu tautas dzīvo spēku, kas līdzējuši mūsu zemes ienaidniekiem apkarot patriotus, vai kas par savu tautieti pauduši bīstamas ziņas, – tādiem latviešiem ir jācieš pelnītais sods. Tāds cilvēks, kurš grūtā brīdī nodevis vai atstūmis savu tautieti, nodevis nacionālo domu, strādājis pret Jaunās Eiropas kārtību, nekad ne mums, ne arī Eiropai nenoderēs. To varam teikt bez jebkādas šaubīšanās.
Tomēr, lai katrs, kas taisās spert soli pār kādas politisko lietu pārvaldes vai citas iestādes pieņemamo telpu slieksni, iepriekš apsver, vai aiz viņa “taisnības mīlestības” neslēpjas vienīgi denunciācija vai, varbūt, pat tikai vienkārša apmelošana. Pašreizējo pārgrozību mulsumā visas šīs skraidelēšanas, pētīšanas un sūdzēšanās varbūt arī liekas it kā saprotamas. Taču mēs nedzīvojam šai dienai vien. Mūsu laikmetā noris tāda politiska pārkārtošanās visā pasaulē, kāda notiek tikai par daudziem gadu simtiem reizi. Politiskās cīņas karte ir skaidra. Vienā pusē nacionālsociālisms, otrā pusē plūtokratija ar komunismu, kas jau arī skaidri norobežojušies un apvienojušies zem vienas un tās pašas vispasaules žīdisma cepures.
Lūk, šeit ir tā fronte, kurā jānostājas visai latviešu tautai. Tādēļ arī nevar vairs būt nekādas personīgas izrēķināšanās un skolniecisku atzīmju likšanas par bijušiem laikiem. Ja kāds latvietis ir skaidri parādījis savu atteikšanos no latvietības, tad viņš mums un arī Eiropai miris uz visiem laikiem. Ja, turpretim, mūsu acis un sirds saka, ka tāds pārrunājamais latvietis ir arvien palicis pie Eiropas, tad lai viņš līdz ar mums visiem stājas jauncelšanas darbā. Un savstarpējo nepamatoto apsūdzēšanos mēs pēc kāda laika droši vien nevērtēsim citādāk nekā Kirchenšteina 21.jūnija valdības “tautas ienaidnieku atmaskošanu”. Mums jāsaprot reizi par visām reizēm, ka Jaunajai Eiropai mēs, latvieši, esam vajadzīgi nevis kā atsevišķi indivīdi, bet tikai kā vienota tauta. Ja mēs nepratīsim būt par kopības – tautas vienību, tad Jaunajā, pārkārtotā pasaulē mēs savas tautas vārdu vairs nedzirdēsim. Jo nākotnes ideāls ir nevis personīgā laime, bet gan kopības laime. Tautas kopībā ir gaišas nākotnes ķīla.
V.MOLOTOVS F.ČUJEVAM ‘Сто сорок бесед с Молотовым: Из дневника Ф. Чуева М.: ТЕРРА, 1991’.
…Nāk prātā A.I.Mgeladzes stāsts, ko papildinājis Molotovs, par to, kā pēc kara Staļinam vasarnīcā atveduši karti ar PSRS jaunajām robežām. Staļins to piespraudis pie sienas: “Paskatīsim, kas ir sanācis… Ziemeļos mums viss kārtībā, normāli. Somija pret mums bija ļoti nogrēkojusies, un mēs atstūmām robežu no Ļeņingradas. Baltija – tās ir senas krievu zemes! – un atkal mūsu, baltkrievi tagad pie mums visi kopā dzīvo, ukraiņi kopā, moldāvi kopā, Rietumos normāli.”
… Baltijas, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Besarābijas jautājumu mēs ar Ribentropu izlēmām 1939.gadā. Vācieši ne labprāt gāja uz to, ka mēs pievienosim sev Latviju, Lietuvu, Igauniju un Besarābiju. Kad pēc gada, 1040.gada novembrī biju Berlīnē, Hitlers man vaicāja: “Nu labi, ukraiņus, baltkrievus jūs apvienojat, nu labi, moldāvus, to vēl paskaidrot var, bet kā jūs visai pasaulei paskaidrosit Baltiju?”
Es viņam teicu: “Paskaidrosim”.
Baltijas valstu komunisti un tauta izteicās par pievienošanu Padomju Savienībai. Viņu pilsoniskie vadītāji atbrauca uz Maskavu uz sarunām, bet pievienošanu PSRS noraidīja. Ko mēs varējām darīt? Es jums mūsu starpā varu teikt, ka es gāju ļoti cietu kursu. Latvijas ārlietu ministrs pie manis atbrauca 1939.gadā, es viņam teicu: “Atpakaļ netiksit, kamēr neparakstīsit pievienošanos mums”. No Igaunijas pie mums atbrauca kara ministrs, esmu jau aizmirsis uzvārdu, bija populārs, mēs viņam teicām to pašu. Mums uz šo galējību nācās iet. Un nodarījām, manuprāt, ne slikti.
Pateicu jums to ļoti rupjā veidā. Tā tas bija, bet tas viss tika darīts delikātāk.Bet pirmais atbraukušais varēja brīdināt citus, – teicu.
Bet viņiem nebija kur sprukt. Bija taču kaut kā sevi jānodrošina. Kad mēs uzrādījām prasības … Pasākumi jāveic īstā laikā, citādi būs par vēlu. Viņi minstinājās šurpu-turpu, pilsoniskas valdības protams nevarēja ieiet sociālistiskā valstī ļoti labprāt. Bet no otras puses, starptautiskie apstākļi bija tādi, ka viņiem bija jāizšķiras. Atradās starp divām lielām valstīm fašistisko [pareizi – nacionālsociālistisko] Vāciju un padomju Krieviju. Apstākļi sarežģīti. Tāpēc viņi svārstījās, bet izšķīrās. Bet mums Baltija bija vajadzīga. Ar Poliju tā izrīkoties nevarējām. Poļi izturējās nesamierināmi. Līdz sarunai ar vāciešiem vedām sarunas ar frančiem un angļiem: ja viņi netraucās mūsu karaspēkam Čehoslovākijā un Polijā, tad mūsu lietas, protams, ies labāk. Tie atteicās, tāpēc mums vajadzēja veikt kaut daļējus pasākumus, mums vajadzēja attālināt vācu karaspēku. …
Pielikums. SLEPENAIS PROTOKOLS 1939.g. 5.oktobris I Noteikts, ka ar nolūku apsteigt un novērst mēģinājumus ievilkt Vienojošās Puses pašlaik Eiropā notiekošajā karā, PSRS ir tiesības šā kara laikā aerodromiem un bāzēm atvēlētajās teritorijās (pakta III p.) atsevišķiem garnizoniem turēt kopumā līdz divdesmit pieciem tūkstošiem zemes un gaisa bruņoto spēku cilvēku. II Pakta I punktā nosacītā palīdzība tiek veikta pēc otras puses izteiktas vēlēšanās, pie kam ar pušu abpusēju piekrišanu puse, kuras pienākums ir palīdzēt, otras puses kara gadījumā ar trešo pusi palikt neitrāla. III Šā Pakta ieviešanas dzīvē novērošanas nolūkā un tās sakarā rodošos jautājumu atrisināšanai tiek izveidota Jaukta Komisija uz paritātes pamata, kas izstrādā savas valdības noteikumus. Domstarpību rašanās gadījumā, nosakot bāzu un aerodromu vietas un robežas, un vispār Jauktās Paritatīvās Komisijas darbā strīdīgie jautājumi tiek risināti diplomātiskā ceļā vai tiešās sarunās starp Valdībām. IV Šis slepenais protokols ir pielikums pie Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, kas noslēgts 1939.gada 5.oktobrī.Maskava, 1939.gada 5.oktobris V.Molotovs V.Munters KF Ārpolitikas arhīvs. Ф. 03а. Д. 139 – Латвия https://runivers.ru/doc/d2.php?CENTER_ELEMENT_ID=150961
(Ne bez finanšu kapitālisma un “atvērtās sabiedrības” pūliņiem ideoloģija pašlaik ir drīzāk jau apzināti salaista pilnīgā sviestā. Un neizskatās, ka te palīdzētu tagadējo universitāšu zinātnieki vai Eiropas Savienības rēgulas. Iznākums ir par “indivīdiem” pašsauktu “brīvu ērgļu” pūlis, kas necieš sabiedriskus ierobežojumus, bet prasa sabiedrības atbalstu, neiedomājamu vienlīdzību reizē ar neiedomājamu egoismu. Un brīvība melot, brīvā tirgū pirkt netaisnīguma tiesiskumu ir kā karaļūdens, kas grauj klintis. Šis raksts, kas tapis pirms krievu ienākšanas 1939.gadā, nudien ir sakarīgāks par tagadējo viltusliberāļu brēkāšanu, tomēr pēdējos balsta bezmaz neizsīkstoša nauda. Un degradācija uz bezdzimuma amēbu vienlīdzību pieņem draudošus apmērus. Varbūt mērķis ir indivīdu darbaspēka robotizācija, kas to zin… Raksta autors vedina uz dažu pētnieku ieteiktu solidaritātes ideoloģiju. “Katrs savā darbā, visi valsts darbā” – K.Ulmanis)
Zem liberālisma saprotama mācība, kas grib, pēc iespējas vairāk, atbrīvot individu no visām saitēm un ierobežojumiem, dodot tam gandrīz visās lietās pilnīgu rīcības brīvību. Liberālisma sākumi meklējami 17., pat 16. gadusimtenī. Uz liberālisma pamatiem tautsaimnieks Adams Smiss (Adam Smith) 18.g.s. cēla savu mācību. Pilnībā liberālisma programu dzīvē neizveda nekur un nekad. Tagad to gandrīz visi noraida. Liberālisms grib mazināt bēdas un vairot prieku, piegriežot visu savu uzmanību cilvēka ārējām, materiālām vajadzībām. Par iekšējām, garīgām cilvēku vajadzībām tas nerūpējas.
(Nav saldākais lasāmais, bet noderīgs ļoti. Skolotāji, skolnieki, visi, lietojiet. Mazapjoma tautu glābiņš ir pieredze, vērīgums, veselais saprāts un viedums, saliedētība. Skarbu piedzīvojumu latviešiem trūcis nav; vai esam sapratuši, mācījušies, vai rīkojamies viedāk? Mans iespaids ir tāds, ka Krievijas/PSRS taktika ir sīki izprātot kā būtu “dabiski” rīkojušies paši un tādus nodomus apsteidzoši uztiept upurim. Kamēr upuris pilnīgā neizpratnē pūlas pielabināt apmelotāju, tiek sagatavots uzbrukums, vainojot apmeloto. Par pārspēku skaidrs, runāt par godaprātu Krievijas varas gadījumā būtu smieklīgi. Mani visvairāk mulsina “Население встретило их восторженно, с красными знаменами” (Iedzīvotāji tos sagaidīja jūsmīgi, ar sarkaniem karogiem) attiecībā uz triju valstu pilsētām. Cik % tur bija patiesu valsts pilsoņu? Cik pielaizīties gatavo? Cik krievžīdu saskrēja līdzi krievu karaspēkam? Nav ne mazāko šaubu, ka šis tiešām sātaniskais revolūcijas eksports Baltijas valstīs ir bijis rūpīgi un veikli sagatavots krietni laikus un tikpat veikli īstenots 1939-40.gadā. Vienmēr atcerieties par Sarkanarmijas Politpārvaldes priekšnieku 1.ranga armijas komisāru Ļevu Mehlisu (savdabīgs Staļina spoguļattēls – fanātisks, dzēlīgs, paranoidāls. Dzimis Odesā žīdu ģimenē, bija Sarkanarmijas galvenais politkomisārs, Galvenās politpārvaldes (ГУПП РККА) priekšnieks. Vēlāk pat Hruščovs viņa kantori saucis par “traku suņu būri”.) Latvijā 1940.g.20.jūlijā par politisko darbinieku Propagandas kultūras pārvaldē iecelts Mauriks Vulfsons. Diemžēl jāatzīst, ka tagadējā pseidoliberālajā Latvijā Sor+Gob-zemes ieviešanas mēģinājumi ir atkal no divām pusēm un ar “Visu zemju (S) proletārieši (G), savienojieties” līdzīgu pieskaņu. Tam piespēlē likumīgās varas katra zara katra paviršība, katra kļūda, katra rijība – katra nekompetence. Mēģiniet iedomāties, ja austrumu kaimiņvalstij izdotos iepotēt Latvijas rietumvalstu lielā mērā par pūli degradētajai sabiedrībai sajūtu par Krievijas uzplaukumu. Kompilāciju veidoju ‘Прибалтийская операция 1940 г.’ http://hrono.ru/sobyt/1900war/1940prib.php hronoloģijas ietvarā – trekninātais teksts)
Antanas Smetona
Kārlis Ulmanis
Konstantin Päts
1939
Valsts Prezidenta KĀRĻA ULMAŅA vēstījums 1939. g. 12. oktobrī.
(Viens mērķis, divas taktikas nepārvaramas varas apstākļos. Iesaiste kā latviešu strēlniekiem un leģionāriem vai ierakšanās kā Latvijas Virsnieku Apvienībai, kureliešiem, Latvijas Centrālai Padomei. Visu izsaka tas ‘force majeure’ . Ierakties neizdosies, to rāda arī tagadējās problēmas. Tomēr mērķim labāk atbilst un to atgādina ierakšanās. Galu galā tā kā tā sanāk iesaistīšanās, krietnāk vai nekrietnāk turot prātā mērķi. Un, – ak jaunkomjaunieši, viltusliberāļi, progresisti, sorosisti un pārējie monetāristi, moskaļu gaidītāji utml. ložņas – mērķa izvēle nosaka latviešu likteni arī 21.gadsimtā, kad Latvijā BEZMĒRĶĪBA, pareizāk boļševistiskā grupējumu košanās pēc varas sit tik augstu vilni, ka prezidentam ir jāšaubās par Latvijas pilsoņu valstsgribu.
Vai viegli būt labējam Tēvzemes mīlētājam? Ja kāds militārists ir darījis visu sev praktiski iespējamo gan pret sarkanajiem, gan par Latvijas vismaz autonomiju 2.Pasaules kara pretkrievijas frontē, tad tas ir ģenerālleitnants Krievijas kontrrevolūcijas armijā, ģenerālleitnants, divīzijas komandieris un aizsardzības ministrs brīvajā Latvijā, grupenfīrers un ģenerālinspektors Trešā Reiha armijā, Latvijas Nacionālās komitejas prezidents pēc kara – Rūdolfs Bangerskis. Bija riebis komūnistiem un savā nodomā un iespējās līdzīgi, piem., Janumam, iesaistījies Latviešu Leģiona veidošanā un uzturēšanā.Ne velti viņš gājis bojā Rietumvācijā mīklainos apstākļos. Nevienā brīdī viņš nav līdis krūmos, ir uzņēmies visas kara grūtības, bezmaz pazemojumus Latvijas mērķa labā.
Savukārt Ēriks Pārups, arī Jānis Kurelis, Alfrēds Valdmanis, bijis Bangerska pretinieks, pārliecināts, ka iešana leģionā Latviju neglābs, pasēdējis vācu cietumā, iesaukts Leģionā, neizvairoties un savus karavīrus saudzējoši karojis līdz kara beigām. “Cīņa pret komūnismu vai kādu citu mūsu tautas ļaundari nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Katrs līdzeklis ir vērts tik, cik tas dod pozitīvu ieguvumu mērķim.” Lai gan, ja būtu noticis pēc Pārupa prāta, viņš būtu slēpies arī no krievu mobilizācijas un ar savu pretestības garu diez vai izdzīvojis.
Vai tā ir kolaborācija, ja kompass vienmēr rāda pareizo virzienu? Ienaidnieks bija pareizais abiem. Tulkoju no krievu valodas versijas, teksta autors ir nezināms (latvjustrelnieki.lv/ru), tas satur arī ne visai tīrus mājienus, tā ka lasītājam radīsies jautājumi. Lūdzu izlasīt beigās arī Ulda Ģērmaņa pārdomas: “Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vēl dažās svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistēmatiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku.” un Ineša Feldmaņa sniegto interviju. Bet izlasiet visu. Es ar visām četrām balsotu par Uldi Ģērmani. I.L.)
No ГАНИПО – Государственный архив новейшей истории Псковской области (ГАНИПО), 1968 (No gada skaitļa un autora sapratīsit, kā te jāsaprot tādi vārdi kā bandas, atbrīvošana, strādnieku sacelšanās, sarkanais utml. Izrādās, Fabriciuss ir bijis tas komandieris, kura karaspēks gandrīz iznīcināja Latvijas cerības uz brīvību. Bet arī atsita vācu karaspēku uz rietumiem. Viņš tiešām bijis lielisks, krietns, pašaizliedzīgs karavīrs, kura prātus diemžēl saindējis naids pret bagātniekiem un ilūzija par proletariāta taisnības uzvaru. Kurpretim Stučka nekavējās latviešu strēlnieku uzvaru pār vāciem pārvērst par Staļina līmeņa neiedomājami asiņainu teroru. Ilustrācijai iestarpināju gabaliņus no boļševiku kara romantikas un Stučkas terora pārskata. Tulkoju un te ielieku, lai, īpaši jaunkomjaunieši sorosīti, varbūt apjēgtu, kāds ir līdzskrējēju liktenis. I.L.)
(Latvieši un Latvija vienmēr vai vēl ļoti ilgi būs riska zonā. Krievija jau kopš miera līguma ar Latviju brīdī trina zobus, Kārlim Ulmanim jau kopš 1919.gada nebija pieņemams Andrieva Niedras Vācijas variants, tik stipri, ka Krievijas varianta Stučkas terors aizmirsies. Trīsdesmitos-četrdesmitos gadus Latvijā varam iztēloties kā atrašanos tektoniskā lūzumā, kur plātņu malas brakšķ, un briesmas jūtamas ar ādu. Par Ulmaņa ārlietu ministru Munteru (Gotthard Wilhelm Nikolai Munter), Lāčplēša ordeņa kavalieri, es nevaru diez cik gudri spriest – profesionāls diplomāts jā, pedants jā, dzīves baudītājs jā; zinot varas aizkulises viņš droši vien mēģināja izdomāt kā izsprukt ar daudzmaz veselu ādu. Diezgan droši laikam var teikt, ka pēc aresta bijis noderīgs PSRS Ārlietu ministrijai, vismaz kā konsultants. Apcietinājums ilgs, bet varbūt tīri ciešams, skaidri pretlatviski sadarbojies ar čeku pēc atgriešanās Latvijas PSR. Dienasgrāmata, īsta vai ļoti, ļoti veikli viltota, ļoti taustāmi apraksta dzīvi Maskavā; vēl pēc 38 gadiem komandējumos Maskavā man bija līdzīgas sajūtas, vien nabadzība bija mazinājusies. Kā ir ar tektoniku 2020.gados? I.L. Skat. arī https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/nodevejs-munters-tevija-nr-61-09-09-1941/ )
(Армен Дарбинян, Krievijas-Armēnijas universitātes rektors, Armēnijas premjerministrs 1998-1999.gados, doktors ekonomikā. Tagadējā Latvijā viņš varbūt brīnītos, cik omulīgi eiropeiskās liberāļu, demokrātu dekorācijās uz boļševistiskajiem “pirmkārt mūsējo vara”, āķiem var karāties politikāņu ņurņiki, cik ļoti sofistiski var izkropļot politisku terminu nozīmes, cik visvarena un koruptīva var būt tukša nauda, cik melīga un pērkama var būt eiropeiska liberāla pilsoniska sabiedrība, cik iluzors var būt brīvais tirgus, cik netaisnīga var būt tiesiska valsts, cik bagāti var būt advokāti, cik manipulatīva var būt plašsaziņa, cik necildena un dumja var būt politiskā elite, cik iluzora var būt demokrātija dezinformācijas un psīholoģiskā kara apstākļos un cik katastrofāli var beigties vēlēšanas. Bet viņa pārdomas ir izsāpētas smagos pūliņos un tāpēc derīgas mums izlasīt. Latvijai ir vai nu jābeidz malt politkorektumu, kas ir uzspiesti meli, kā arī komjaunietisko neoboļševismu=globālisma uzvaru visā pasaulē un anarhiju, vai nākotne nebūs spoža. Es būtu Darbiņanu izvēlējies Godmaņa vietā. Tagad es balsotu par Austrumeiropas bloku Eiropas Savienībā. Treknināju dažviet tekstu, lai uzsvērtu manuprāt vājas vietas šodien Latvijā. I.L.)
Vēlos apspriest jautājumu par to, kas ir pirmais, kas jāliek reformatoru rīcības pamatā. Ja lietojam terminu ‘demokrātija’, tad, dabiski, saprotam vēlēšanu demokrātiju, kas paredz sacensīgu, konkurējošu politisko vidi un sacensīgu politisko norisi. Elektorāla demokrātija ietver trīs sastāvdaļas:
– vēlēšanu periodiskumu;
– vēlēšanu brīvību, t.i., gribas izpausmes brīvību;
– vēlēšanu taisnīgumu.
No šīs triādes vairumā pārejas perioda valstu ir izdevies izpildīt tikai pirmo – periodiski veicamas vēlēšanas. Teikt, ka mēs tās veicam brīvi un ka taisnīgi, varētu ar lielu piespiešanos, jo vairāk tāpēc, ka pastāv atbilstoši Eiropas un pasaules institūtu vērtējumi.
(Pēdējās divās vēlēšanās ASV neuzvarēja ne demokrāti, ne republikāņi. Uzvarēja Krievija un/vai Ķīna, kam diez vai bija svarīgi, kura puse. Galvenais, ka uzvar līdz ar nagiem, un ASV sabiedrība ir sašķelta. Dezinformācija, manipulācija. tikšana tautas galvās liek nekavējoties domāt, kā mēs un kā Satversmes tiesa saprotam Latvijas Republikas Satversmes jēdzienus; manuprāt, gaužām kropli. Kurš psīholoģiskā kara apstākļos nopietni uzticas ‘tauta ir suverēns’ spēkam? Pēdējās Latvijas Saeimas vēlēšanās un valdības veidošanā nācās riebumā skurināties, redzot kā nezin kas caur vietējo“varas psīhologu” galvām bezmaz dzīvnieciski spēlējas ar tautu un valsti. Kad izsakāt vārdu ‘demokrātija’, katrreiz padomājiet, kas tas pašlaik ir.
(No P.Madhu (School of Social Sciences, Mahatma Gandhi University) ‘The Mythology of Mahābalī &The Economy of Flow’, 2015. Skaidrs, ka jautājums ir tālu virs manas kompetences, bet ir un paliek. Kā Latvijai izkulties no finanšu kapitālisma atvara? Vai tiešām naudas gravitācija beigsies melnajā caurumā? I.L.)
…
Kādā brīdī uzkrājošā-naudas-augļotāju-ekonomika (kapitāla uzkrāšana nozīmē aktīvu palielināšanu no investīcijām vai peļņas, un tā ir viens no kapitālisma ekonomikas pamatķieģeļiem. Mērķis ir palielināt sākuma investīcijas vērtību ar peļņu) tika aizsargāta ar semītisma birkām. Tās loģikas apšaubīšana tika pasniegta it kā slepkavniecisks mēģinājums iznīcināt kultūrminoritāti, kas pieder pie žīdu ticības.
(Vēl nāks nacionāldemokrātiskais Piektais gads, Asins lietus līs…
Pēc tam vēl bija nācis Pirmais Pasaules karš ar latviešu nacionālo strēlnieku dūšu un upuriem, uzausis nacionāldemokrātiskais 18.Novembris, deviņpadsmitā gadaatkritiens asiņainā latvju boļševika Stučkas terorā,cerīgie un kašķīgie divdesmit nacionālas brīvvalsts gadi smagā un ražīgā atjaunotnes darbā, tad asiņainais Staļina-Višinska-Šustina-V.Lāča Baigais Gads zem krievu boļševiku stobriemunslepkavībām, ar latviešu pirmo izsūtīšanu, tad līksmā bēgošo krievu pavadīšana uz neredzēšanos 1941. ienākot Vērmahtam, negaidītā Reichkommisariat Ostland augstprātība, lielas varonīgo latviešu leģionāru kaujas un smagi zaudējumi.
Un šā raksta ‘Gaiša prāta tikums’ laikā krievi jau ir sākuši bombardēt Jelgavu,
katjušas apšauda centru, sākas Jelgavas nodedzināšana, pretī ir leģionāru 15.divīzijas puikas (mūsu radu grupa ratos ar mantām un gotiņām izbrauc no Svētes uz Abavas krastiem; ir gandrīz 4 mēneši līdz manai nākšanai pasaulē). Vēlnāks smagās leģionāru atkāpšanās un krievu galīgās apturēšanas kaujas… Vēl rakstītājs nezin, ka leģionāru upurus brīvā pasaule nodos, pēc kara beigām nāks tāds murgs, ka Latvijā akmens uz akmens nepaliks. Un sāksies izdzīvojušo dzīve 45 gadu melos, izsūtīšanas, nāves un Gulaga bailēs boļševistiskisofistiskā sātanisma apstākļos.
Raksts zin un prātā patur gan karu, gan austrumu Antikrista tuvošanos, bet vēsta par nečīkstēšanu – latviešu garu, dūšu, valodu un domāšanas veidu. Visi redz, ka būs ārkārtīgi grūti laiki, bet rakstītājs atgādina, kā latvietim izdzīvot.
Tagad ir brīvās pasaules it kā atvainošanās, latviešu Trešā Atmoda, čekas jaunkapitālistu bandītiskie deviņdesmitie, okupācijas apstākļos invadēto “atbrīvotāju”, tostarp NKVD un politcietumu teicamnieku nasta, nesodāmi boļševistiski-finanškapitālistiski banku noziegumi, latviešu masveida izceļošana gan netaisnīgu apstākļu, gan “kur labi tur tēvija” dēļ. Tagad ir Latvijā palikušo meli naudas sātanisma apstākļos ar nacionālisma piesmiešanu zem “tautas varas” saukļa, ir runas un melu-manipulācijas brīvības, globalizācijas un ciniska vēlēšanu populisma trakomāja.
(Izlasīsit tikko teikto un teiksit – čīkstuli, ko gramsties ap rakstiem par smaida tikumu -kur tava dūša bija pēdējās krievu okupācijas gados. Vārds vietā, izdzīvoju, bailēs no apziņas šizofrēnijas tajā sofistikā mēģināju atrast kādu loģiku komunistu debesmannas melos, tomēr vismaz nesasmērējos – pat ne pionieros. Lai gan – vienīgajā pratināšanā 18 gados, tikai mutiskā terorā – vēl nedaudz, un es būtu padevies (traģikomiski, nebija pat ko nodot). Bet tagad saprotu, cik trausla ir robeža.)
Tagad puspadzītās krievu okupācijas un ienākušās globālās naudas varas okupācijas laikā dūšas un mugurkaula atcerēšanās atkal ir īpaši vajadzīga, un šoreiz – blakus meliem tomēr ir arī runas brīvība.
Grozies kā gribi, latviešu kultūras saknes ir Dainās un senākajās Vēdās. Sanskritā ir vārds ‘smajana’ – smaidīšana, smaids,viegli smiekli, atplaucis garastāvoklis. Vēdiskā viedība teic:
“Lai neviens man neatņem līksmi par zeltaino gaismu, ko izplata Rīta Saule. (Rig Vēda, III, XXXVIII (38),8)
“Nav jēgas ļauties bēdām, tās ir spēcīgākā inde; garā vājo tās nogalina kā bērnu saniknota čūska. Kurš nākot nedienām ļaujas bēdām, to pamet spēki un vīrišķība. Ļaujoties izmisumam nekādu labumu negūst.” (Mahābhārata (Lielbārta?); 98; 206; 20-24.)
Un ne tikai:
“…Es zārkā gulēdams
Spļauj griestos svilpodams…”
Dainas ir katram degungalā. Ir laiks atrakt katram saknes sevī, ja negribam dzīvot jobtvajumaķ, fakjū un ekspektāciju vidē. I.L.)
Gaiša prāta tikums. Daugavas Vanagi, 28.07.1944
Starp daudzām citām tikumu līnijām, kas veidojušas senā latvieša garīgās sejas vaibstus, gaišā, priecīgā prāta tikums atviz kā krāsains zieds starp vārpām un stiebriem. Šķiet, kāda gan sevišķa lietderība tādam līksmes ziedam? Tas nesveras lejup līdzīgi graudu glabātājas vārpas vērtīgajam smagumam. Tas tikai mirdz, izstarodams pats sevi, atstarodams debess saulainumu.
(Vai esat manījuši politiķi, politologu, ietekmes personu, kurš nemētātos priekšā un pakaļā ar politisko principu nosaukumiem? Te ir Veinberģu Friča padoms turēties pie sava veselā saprāta.)
Matemātikā, fizikā un dažās citās zinātnēs pazīstami jau kopš sen daudzi negrozami pamatlikumi; bet politikā nav vēl nevienas zinātniskas regulas, kas varētu pasargāt no maldībām. Šim brīžam pazīstamie tā sauktie politiskie principi dzīvē tikai ļoti maz palīdz. Ja grib izsargāties no lielām kļūdām, tad jāievēro sava paša un citu piedzīvojumi; jāievēro vēstures mācības, pašam jāizdara izmēģinājumi, jāpārbauda un labākais jāpatur. Akla uzticēšanās kaut kādam politiskam principam (lai tas būtu aristokratija, demokratija, autoritate, brīvība vai cits kāds) cilvēku tik padara kūtru uz paša novērošanu vai pētīšanu un beidzot noved pie nelaba gala. Lielu ļaunumu izcelšanos politikā var novērst tikai ar to, ka arvienu ir nomodā, arvienu novēro piedzīvojumus, sargas no aizspriedumiem, pēta patiesību un nekad par daudz nepaļaujās uz kādu politisku principu. Par labu atrastais jāpatur, bet arvienu jāievēro tas, ka vēl nav rokās augstākā gudrība, ka var būt vēl cits labāks padoms, un ka jātura acis un ausis vaļā priekš jaunām idejām.
Fr.Veinbergs (“Politische Gedanken aus Lettland”, Leipzig, 1885)
(Īsi stāvokli raksturojoši izvilkumi. Šis mūsdienu pasaules redzējums no psīhologu augstumiem, manuprāt, ir trāpīgs raksturojumu, bet ne visu aicinājumu ziņā. Baltiešu gadījumā gan nedrīkstam sākt sevi apsaukāt par vajāšanas mānijas pārņemtiem – agrākie notikušie, šādiem gudriniekiem neticamie apdraudējumi liek mums šajā un “atvērtās pasaules” ziņā būt apdomīgākiem. Latvija pašlaik izslimo “vara pie kājas” un “kaut muļķis un skandālists, bet ievēlēšos” slimību, ko šie autori, šķiet, nepazīst; bet mums pēdējais laiks. Secinājumi beigās tā kā ved uz utopismu, uz galvas bāšanu krokodila rīklē; neiekrītiet. I.L.)
…
Pašlaik satraucošākais politiskais jautājums izskatās esam psīhodinamiskas dabas: kas pārņem cilvēku un sabiedrības prātus vispār, ja nerunājam par pretrunu pasauli un Lielo Tukšumu? Raugoties jaunajā gadsimtā, lielākā problēma izskatās vienaldzības un cietsirdības pret pasauli un sevi pašu uzkrāšanās.
…
Demokrātija kļūst par tikai paklausības problēmu uz dziļāku ideju un rūpju rēķina; ekonomiskā brīvība aizvien vairāk pakļaujas rūpēm par vietu tirgū; un starptautiskā politika aizvien vairāk pazeminās līdz karam ar terorismu un imigrāciju.
(Ja gribam atgūt mugurkaulu, pamatu zem kājām šajā prātā jūkošajā pasaulē, ir jāatpazīst pašiem sevi, un šī spraudziņa var palīdzēt. Nav jānoslīkst strīdos, teorijās, ģenētikā, nav jāatgriežas pagātnē, bet pašos pamatos sevi, dievturību, arī Jēzus mācības dziļākās saknes izprast ir vitāli nepieciešams. I.L.)
(Neatradis latvisko tulkojumu, pārtulkoju pats. 1968.gadā strādāju un mācījos RPI vakara nodaļā, dzīvoju darbavietas kopmītnēs un Brīvo Eiropu dzirdēju reti. Žēl, būtu agrāk sācis apjēgt. Šis manifests būtībā nav novecojis, pilsoniskās sabiedrības problēmas tās pašas, kreislabējuma ziņā esam tikai otrā, bet tāpat marksisma grāvī. Gan par manifesta teksta sirdsprāta augstumiem vairs varam tik sapņot. To ir uzvarējis cinisms, varbūt reizē ar KGB uzvaru. Pēc 52 gadiem vārda brīvībai pretī likta melu brīvība, vēlēšanas ir brīvā tirgus daļa, komjaunieši atkal sludina bezdzimuma un bezkrāsas utopijas pasauli, parlamentārā demokrātija nereti ir līdzīga tam murgam, kuru apturēt nācās Kārlim Ulmanim… Bet mācīties nekad nav par vēlu. I.L.)
DIVTŪKSTOŠ VĀRDU, ar kuriem vēršamies pie strādniekiem, zemniekiem, zinātniekiem, mākslas darbiniekiem un visiem citiem.
1969.gadā kādā no pazīstama Čehoslovākijas nedēļas izdevuma pēdējiem numuriem, pirms krievi to aizliedza, bija iespiests zīmējums. Tas bija pazīstama plakāta no 1918.gada pilsoņu kara laikiem Krievijā, imitācija: zaldāts ar sarkanu zvaigzni uz ķiveres ar baisi bargu skatās jums acīs un stiepj roku ar uz jums tēmējošu pirkstu. Sākotnējais krievu teksts skanēja: “Vai pierakstījies brīvprātīgajos?”Šis teksts bija nomainīts ar čehu tekstu: “Vai parakstīji divtūkstoš vārdus?”
“Divtūkstoš vārdi” bija pirmais slavenais 1968.gada [publ.27.jūnijā, Literarní Noviny un divās dienas avīzēs] pavasara manifests, kas aicināja uz radikālu komunistiskā režīma demokratizāciju.To parakstīja milzums intelektuāļu, pēc tam nāca un parakstīja vienkāršie cilvēki; galu galā parakstu bija tik daudz, ka vēlāk tos tā arī nespēja saskaitīt.Kad Čehijā iebruka padomju armija un sākās politiskās tīrīšanas, viens no jautājumiem, ko pilsoņiem uzdeva, bija:“Vai tu arī parakstīji divtūkstoš vārdus?”Tos, kuri atzinās par savu parakstu, bez runas izmeta no darba.
(Milans Kundera. ‘Nepanesamais esības vieglums’)
‘Divtūkstoš vārdu’ teksta autors bija čehu rakstnieksLudviks Vaculiks. [Vaculiks uzskata, ka 1968.gads ir mācība arī kreisajiem ideālistiem ārpus ČPSR. «1968.gada procesiem ir pat lielāka nozīme Eiropā nekā šeit,» teica Vaculiks intervijā Radio Brīvā Eiropa. «Kreisi noskaņotā inteliģence Eiropā saprata, kas ir Padomju Savienība, kāds ir tās spēks, un saprata arī, ka sociālisms padomju izpildījumā ir nereformējams.»]
Mūsu tautas dzīvību vispirms apdraudēja karš. Pēc tam atkal nāca draņķīgie laiki ar notikumiem, kas apdraudēja tautas garīgo veselību un raksturu. Liela tautas daļa ar cerību uztvēra sociālisma programmu. Bet pie tās iemiesošanas ķērās nepareizie cilvēki. Draņķīgi ir ne tas, ka viņiem nepietika valsts darba pieredzes, speciālo zināšanu vai filosofa izglītības; kaut viņiem būtu bijis vairāk gudrības, parastās gudrības un godaprāta, lai viņi spētu uzklausīt citu viedokļus un ļautu sevi pamazām nomainīt ar apdāvinātākiem cilvēkiem.Turpiniet lasīt →
Sīkākas liecības par Putina spiega darbību 1980-ajos gados Drēzdenē līdz šim nav pilnīgi noskaidrotas, jo KGB pirms Austrumvācijas sabrukuma rosīgi iznīcināja un izveda dokumentus, bet kā apgalvo teroristiskās grupas “Sarkanarmijas Frakcija” (RAF) dalībnieki, tagadējais Kremļa barvedis viņus ir atbalstījis un piegādājis viņiem ieročus, raksta izdevumsPolitico.
(Kīrs Lielais (senpersiešu: KU·U·RU·U·SHA, valdījis no 559.-530.gadam pr.m.ē. Sacēlies un gāzis Mīdijas kundzību. Kad ar savu lielākoties jātnieku karaspēku bija pakļāvis Ahemenīdiem Mīdiju, Lidiju, Babiloniju, tad izlaidis hartu par tautu tiesībām savā impērijā. Kas zin, cik tur liekulības, dieva zaimošanas, bet tautu tiesību solījumu diez vai sasniedz pat viltusliberālā Eiropas Savienība. Krievijas imperatori līdz pat pēdējam, protams, ir ārpus nelietības konkurences vēl 21.gadsimtā)
Esmu Kourošs (Kourosh, Cyrus), pasaules ķēniņš, dižais ķēniņš, varenais ķēniņš, Babilonijas ķēniņš, Šumeras un Akadas zemes ķēniņš, četru debess pušu ķēniņš,
(Tas ir jālasa viss (https://www.alberta-koledza.lv/upload/old/downloads/retorika.pdf ), izvilkumus šeit ielieku kā apziņas kairinātāju. Ārkārtīgi vajadzīgas zināšanas, īpaši Latvijā un īpaši vēlētājiem pirms vēlēšanu kampaņām. Skaidrs, ka nav jau viegli būt krietnam un patiesam, kad zem astes iesprausts naudas kušķis, tomēr jāatceras, ka īslaicīgi ienākumi tiešām ir īslaicīgi. Pats šo tekstu uziedams biju autorei ļoti pateicīgs, kaut oratora māksla man nemaz nav vajadzīga. Svarīgi ir arī mācēt saprast, ko saka. Anekdote no Krievijas: Kāds cilvēks Sarkanajā laukumā kaisa lapiņas. Viņu sagrābj čeka, skatās tās lapiņas, bet tās ir tukšas abās pusēs. – Ko tad tu tukšas lapiņas kaisi?!! – Ko gan rakstīt, tāpat viss skaidrs!…Un vēl padoms: sofisti pirmkārt veikli izmanto nepietiekamu tēmas uzstādījumu strīdos, izsmērē tēzes. Loģikas spraugas viņi aizpilda ar pašiem vajadzīgu saturu. Iznākumā tēze piedzīvo brīnumainas pārvērtības … Sofista vārdu slazdi, kurš pret upuri pagriež viņa paša labākos argumentus, baņķiera un tirgoņa prasme kā iluzionistam taisīt naudu no nekā … Sofisms, lai gaužām vienkāršs, nostrādā droši. I.L.
Galā pieliku vēl rakstu par sofismu mūsdienu dzīvē: Sātana advokāts – modernā sofisma attīstība! Ashutosh Jain, 2018)
…
Retorikas pamatjēdzieni
Komunikācijas mērķis un uzdevumi nosaka runas struktūru, līdzekļu izvēli un izvietošanu.
Komunikatīvā loma ir runātāja izvēlētais tēls saziņas mērķu sasniegšanai: prasītājs, bezpalīdzīgais, prastais, eksperts, asais, apķērīgais u.c.
Komunikatīvā veiksme / neveiksme parasti raksturo saziņas gala rezultāta sasniegšanu /nesasniegšanu, vai pat saziņas izgāšanos (komunikatīvais fiasko).
Komunikatīvā situācija nosaka komunikatīvās lomas izvēli, veicina saziņas veiksmi: laiks, vieta, sarunas biedru pieredze, vecums, dzimums, izglītība u.c.
Argumentācija, argumenti, stratēģijas un taktikas pieder pie stratēģiskiem retorikas jēdzieniem, kuru zināšana un ievērošana veicina komunikatīvās veiksmes sasniegšanu.
Cienījamie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti!
Latvijas Republikas pilsoņi!
Pirms simts gadiem Latvijas Republikas pilsoņi vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās noteica savas valsts turpmāko ceļu, ievēlēdami Satversmes Sapulci, kura uz pirmo sesiju sanāca 1920. gada 1. maijā. Turpiniet lasīt →
(Zinātnes augstprātība un reliģijas politika… Nebūtu ābols trāpījis Ņūtonam… Ir zinātnieku noformētas parādības un ir nenoformētas, neaptvertas. Baidos, ka pēdējo ir milzum vairāk, TĀPĒC IR SEGUMS JĒDZIENAM ‘DIEVS’, un pēdējā galīgā zinātnes metode diez vai tiks atklāta. Kaut vai tāpēc, ka cilvēks nekad nespēs vienlaikus aptvert pat visu izzināto.
Dainu lepnā (ne lepnīgā) vienkāršība kopā ar neuzbāzīgo Augstākā izjūtu ir galvas tiesu pārāka par izcakoto kristietību. Un ne jau Jēzus te vainojams; viņš, vieds būdams, ir patiesību stāstījis tā laika vienkāršajiem žīdiem saprotamos jēdzienos, kas pēc tūkstošgadēm un citos apstākļos sagādā grūtības teikto atpazīt. Un šaubos vai Jēzus pieņemtu savas mācības tulkojumos un lietojumos politizēto versiju. Manuprāt, tiešām veiksmīgāks un nevainojamāks ir, lai gan vēl daudz senākais, tomēr godīgākais (Rigvēdas Gajatrī mantra Dievu sauc par ‘Tas’, ‘Modinātāja Saule’) un attīstītākiem slāņiem domātais Vēdu skats uz patiesību. I.L.)
(Ietekmes aģenti Latvijā nav sveši. Atcerēsimies kaut Vili Lāci. Tagad Latvijā līdztiesīgi darbojas krievu invazīvās kolonizācijas partijas, kuru biedri nešaubīgi ir ietekmes aģenti jēru ādās; ar Latvijas mandātu daži darbojas Eiroparlamentā… Nedomāju, ka tie ir vienīgie. Šā raksta autors Baltiju gan nemin, bez tam nepamana ES pašas “demokrātisko” kļūdu lavīnu, kuru dēļ krievu ietekmes aģenti varētu mierīgi snaust uz mūrīša. Tāpēc mums katram jādomā līdzi katram vārdam, kam grasies noticēt, un šo to var mācīties arī no šā raksta)
Dmitrijs Hmeļņickis ir vēsturnieks, publicists, Krievijas ietekmes aģentu ārzemēs tēmas pētnieks. 1987.gadā emigrējis no Padomju Savienības uz Vāciju, kur dzīvo arī tagad. Zinātnisku grāmatu, monogrāfiju un daudzu publikāciju par padomju un pēcpadomju sabiedrību autors. Publicējies franču, vācu, žīdu presē.
Par ietekmes aģentiem, viņu šķērstīkliem un organizācijām, par atšķirību starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu, par “krievu pasauli” un mūsdienu emigrantiem Dmitrijs Hmeļņickis stāstīja intervijāCyprus Daily News.Turpiniet lasīt →
(Laikā, kad patiesību uzskata par pērkamu, kad meli ir ikdiena, kad naudu uzskata par dievu, atkal un atkal atrodu tūkstošgadi par Jēzus laiku senākus gara darbus, kā āriju Gātas, kā āriju Vēdas, kas būtu jau tad varējuši pagriezt cilvēci uz Labo. Vai mums izdosies?
Zoroastrs dzimis ap 1000.g.pr.m.ē. Amudarjas augštecē, āriju zemē, domājams ap Pjandžas upi. Viens no avatariem jeb iedzimušajiem Tikuma atjaunošanai. Skaidrs, ka iedzimšana vienmēr būs apstrīdama, tomēr tādu izcilu Tikuma aizstāvju parādīšanās laiku pa laikam ir neapšaubāma.
yadā yadā hi dharmasya glānir bhavati bhārata /
adhyutthānam adharmasya tadātmānaṃ sṛjāmyaham //
paritrāṇāya sādhūnāṃ vināśāya ca duṣkṛtām /
dharmasaṃsthāpanārthāya sambhavāmi yuge yuge //
Kad vien pagrimst tikums (dharma) un sazeļ netikums,
(Izglītota latvieša minimums latviešu politikas un valstiskuma vēsturē. Grāmatu iesaku izlasīt, pirms smagi rakāties Indriķa, Atskaņu un citās hronikās. Tā noteikti palīdzētu iegūt zināšanu pamatus skolniekiem, gan vēsturē, gan īstajā politikā (man 75 gadu vecumā tur bija visai daudz nezināmā).
Pārrakstot saglabāju oriģināla 1915.gada valodu, arī tā ir vērtība. Vienīgi ‘ee’ mainīju uz ‘ie’ un patskaņus ar vairs nelietojamām diakritiskajām zīmēm vienkāršoju uz garajiem. Šur tur iekavās sniedzu darbojošos personu pilnus vārdus. Latviešu ķēniņvalstiņas 13.gadsimtā iegāja vēl ar mantoto indoirāņu sirotāju (selaga) garu, kur dabiska ir cilšu dabiska atlase, kas mērāma spēkā, dūšā un attiecīgi laupījumos un nodevās. Baltu tautu savstarpējo līgumu mūžs bija īss, tās sametās kopā dažādos apvienojumos pēc vajadzības – uz noteiktiem karagājieniem. Arī ar kristiešu zobenbrāļiem – kara virsniekiem, un kas traģiski, vēlāk jau piespiedu kārtā ar vācu ordeni. Kristietības nesēji ne par matu nebija kulturālāki, drīzāk otrādi. Kristietība jeb Jēzus mācības izstrādājums jau vismaz kopš Bizantijas Konstantina laikiem bez cilvēcīguma ideāla bija arī gan feiks, gan ierocis, un Sv. Romas impērija savas robežas paplašināja un baznicas desmito tiesu paģērēja tikpat šķeļoši un asiņaini “kristīgi”, cik politkorekti. Atcerēsimies, ka Jēzus nav pierakstījis savu sludināto mācību un diez vai viņš bija analfabēts. Svētās Marijas jeb Livonijas (Lībijas) valstij rasties piepalīdzēja vēl draudi latviešiem no Naugardas, Pleskavas un Polockas (krieviem nodevas maksāja Livonijas daļa ziemeļos no Daugavas), kuras pret latviešu valstiņām izmantoja pārkrievotus baltus. Būtiski šķeļošs bija bīskapu piedāvātais lielākas neatkarības no latviešu ķēniņiem piedāvājums vietējiem zemes kungiem jeb bajāriem, īpaši Mežotnē. Un tad sekoja Teitoņu jeb Vācu ordenis, kam ne politkorektums, ne Jēzus netraucēja vairs nemaz, un pēdējie cīnītāji par neatkarību, atlikušie zemgalieši tika padzīti no savas zemes ar genocīda ieročiem (“Labāko no taviem ienaidniekiem tev būs nokaut.”). Tāds latviešiem bija 13.gadsimts. Skat. arī http://www.tervetesnovads.lv/tervetes-vesture/; Fragment einer Urkunde der ältesten Livländischen Geschichte in Versen_1817)
(Kas ir latviešu revolucionāri tagad? Gan no austrumiem, gan no rietumiem nākuši, gan vietējie totālās brīvības naivuļi, gan nepacietīgie uz “visu zemju dzimumkropļi, savienojieties”. Kurai tagad jau virtuālajai impērijai kalpo viņi?)
Эрнст Мартынович Удрис – председатель Чрезвычайной тройки Крымской ударной группы Управления Особых отделов ВЧК при РВС Южного и Юго-Западного фронтов.
Atbildīgs par Bagrejevkā (Багреевкa) nošauto simtiem cilvēku nāvi. Kompartijas biedrs no 1914.gada. Latvietis.Turpiniet lasīt →
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa
Latvijas Komitejas priekšsēdētāja paziņojums
Par 4. maija Latvijas pilsonības uzspiešanas plāniem
tā dēvētajiem „nepilsoņu“ bērniem
2019. gada 14. jūnijā
Rīgā
PSRS sabrukšanas procesā tās starptautisko tiesību pārņēmēja — Krievijas Federācija — un
LPSR komunistu un čekistu nomenklatūra, politiski tuvredzīgām Rietumu aprindām
neiebilstot, panāca to, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētās un 1940. gadā PSRS
okupētās Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pašnoteikšanās tiesību atjaunošana tika
aizstāta ar reformētās padomju varas jeb tā dēvētās 4. maija republikas institūciju
nepamatoti iegūtām tiesībām Latvijas Republikas pilsoņu vietā izlemt viņu valsts likteni.
Krievijas Federācija Latvijai uzspieda ap 800 000 PSRS pārvietoto pilsoņu, tajā skaitā savas
okupācijas armijas militārpersonas, kuru kopskaits līdz ar to ģimenes locekļiem bija aptuveni
200 000. Turpiniet lasīt →
(Atcerēsimies “spārnotos” teicienus – ‘fašisti ņedobitije’ (nenosistie fašisti) utml. Un nāksies secināt, ka troļļošana nav nesens un tikai interneta ierocis. Šeit citētais autors par to runā ‘jauno nacionālismu’ sakarā, un arī tas sācies vismaz kopš cionisma laikiem. Troļļošana līdz šim jau sen ir bijusi veiksmīga mentālā atombumba, kas mērķtiecīgi saindē krietnu cilvēku, ja vēlaties, goju jeb nežīdu prātus. Lai piedod man krietnie žīdi, kuru taču nav mazums. I.L.)
Īsumā, jaunie nacionālismi, būdami folklorizēti nacionālismi, ir troļļošanas kultūras simptoms (tīša, prasmīga un slēpta cilvēku izsišana no sliedēm, parasti internetā, izmantojot domu apmaiņu. Troļļošana ir ne tikai aizskarošas piezīmes; lamu izkliegšana nav trollēšana, tā ir vienkārši aizsvilšanās un nav smieklīga. Troļļošana nav arī mēstuļošana, tā tracina, bet ir kliba. Troļļošanas būtiskākā daļa ir upura pārliecināšana, lai tas a) tiešām notic teiktajam, lai cik briesmīgs tas būtu, vai b) zem palīdzības maskas iepotētu upurim ļaunprātīgus norādījumus. Troļļošana prasa maldināšanu; ja netiek krāpts, tā nemaz nav troļļošana, vien muļķošanās. Tāpēc upurim nav jāzin, ka tiek troļļots; ja tas to apjēdz, tu esi neveiksmīgs trollis) Turpiniet lasīt →
Te ir epizode, kas varētu iegaismot gaisotni Atmodas laikā, kādu to sajutu es.
Pēc kādas manas ierunāšanās Vides aizsardzības kluba sapulcē par čeku kā galveno vides piesārņojumu Latvijā un bezatbildes klusuma saskaitos un sacerēju vēstuli čekai. Rakstīdams jutos varen viltīgs, bezmaz kā Zaporožjes kazaks, piesaucu vēl caur Vilni Zariņu no grāmatas ‘Начало философии. Чанышев А.Н.’ patapinātu tekstu par Ķīnas impērijas krišanu.
Nākošajā mītiņā Arkādijas parkā lūdzu Arvīdam Ulmem atļauju nolasīt kādu aicinājumu, pateikdams tikai, ka būs fabula ar zobiem. Atļāva, nolasīju pie mikrofona, paļāvība uz viltību bija pazudusi, un pa muguru līdz ceļiem strautiņā tecēja baiļu sviedri. Beigās lūdzu balsot, kas ir pret, iznākot priekšā, lai vieglāk saskaitīt. Protams, kā jau biju cerējis, neiznāca neviens. Manā saprašanā viltīgi izteicu prieku, ka mums piekrīt arī klātesošie čekisti.
Pēc mītiņa iedevu Arvīdam parakstīt. Pienāca visai satraukts, ja nemaldos, Valmieras teātra aktieris Januss Johansons, atceros, zilā uzvalkā, prasīdams anulēt vēstuli kā pārāk mīkstu. Turējos pretī, teikdams, lai raksta cietāku, mana vēstule netraucēs, bet ja anulēs, tad būsim padevušies.
Ulme ne tajā brīdī, ne vēlāk neizskatījās par to laimīgs, katrā ziņā neuzslavēja, tomēr parakstīja. Ja es būtu zinājis par viņa sarežģītajām attiecībām ar čeku, nebūtu uz šo izlēcienu uzdrošinājies. Es joprojām Arvīdu Ulmi uzskatu par goda vīru, kurš paveica IZŠĶIROŠU darbu sabiedrības iedrošināšanā.
Vēstuli nosūtīju. Vēlāk cilvēki runāja, ka Ulme izsaukts uz čeku, bet es nē. Mani tiešām neizsauca, un tas, šķiet, raisīja aizdomas, katrā ziņā vēlāk ar muguras spalvām sajutu nelāgu attieksmi. Šķiet, ka mana karātavu ironija nebija uztverta. Nepienāca arī nekāda čekas atbilde, bet ne jau tas bija mērķis. Cik nu pratu, biju publiski pakustinājis būtiskāko problēmu un arī, manuprāt, nostādījis čeku neērtā situācijā, tīši prasīdams atbildi, ko tā nevarēja sniegt, bet VAK “pārkāpumu” gadījumos varēja vienmēr atsaukties uz to, ka gribējām taču būt rātni. Turpiniet lasīt →
(Latvieši, kādi skaisti mēs esam ar sviedru “smiņķētām” sejām. Un pirms krievu iebrukuma. Uz lakoto žurnālu vākiem jau netikt, bet vai vajag. Augusts Annuss (dzimis Liepājā 1893.gadā), Lejaskurzemes ļaužu un latviešu sieviešu gleznotājs. No vācu laikā izdota krietni cietuša kataloga.)
Atklāta vēstule Staļinam. Fjodors Raskoļņikovs. 1939.g.17.augusts
(1939.g. augusta beigās Nicā F.F.R. “smagi saslimis” un miris 12.septembrī. Maskavas roka ir gara.
Te ir stāsts par vienu no grāvjiem, kuru izbraukāšana diemžēl ir latviešu “tradīcija”. Revolucionārs-boļševiks līdz pat nonāvēšanai no Maskavas rokas 5 dienas pirms Molotova-Ribentropa pakta vēl mēģina pārliecināt tirānu atgriezties pie ļeņinisma, nesaredzot, ka tirānija un visaptverošs terors ir vienīgais iespējamais marksisma-boļševisma pastāvēšanas veids. Latvieši nu beidzot pēc 80 gadiem ir daudzmaz no tā grāvja ārā, lai gan ar skubu metušies pāri ceļam pretējā grāvī, kur valda mamondemokrātija jeb naudas-manipulācijas ēnas pasaule demokrātijas maskā. Paņēmiens vairs nav pistole pie pakauša, toties inde ir tautas garam tikpat nāvējoša un ielien katrā šūnā. Teksts iekavās mans, I.L.)
Par tevi patiesību teikšu,
Par visiem meliem sliktāku…
Galvenā baltu cilts, kas ir latgaļu etnosa un faktiski visas latviešu tautas pamatā, ir lielā un kādreiz ļoti varenā latu cilts. Lati Baltijā ienāca tikai 1.gs., turklāt no Ziemeļkaukāza, bet lati no Viduseiropas Senlatvijā ienāca tikai ar otro vilni – 5.gs. Īsumā latu veidošanās vēsture bijusi šāda. Turpiniet lasīt →
(Indoirāņi vai indoāriji, vai indoeiropieši – neviens nešaubās, ka balti ir no tā zara, no tās civilizācijas. Te būs kādas mums radniecīgas tautiņas Hindukušā apraksts. Varbūt mūs vieno tas, ka arī viņiem ir bijis jākaro pret krieviem, bet noteikti arī svētās izrakstītās jostas, dabas dievības, gadalaiku rituma reliģija, svētās birzes, ugunskuri, sejas panti, gaišās acis, danči un dziesmas, vientiesīgums, godavārds (zūdošs) un sanskrita vārdu īpatsvars valodās…. Mums ir bijis jāpiedzīvo krustneši un krievu impērija, viņiem Aleksandrs Lielais, musulmaņi, kas ir skarbāk. Un viņu ir vairs 2500. Jāmācās; varbūt noderētu zinātniska ekspedīcija, kaut ziņkārīgie viņiem jau līdz acīm…)Turpiniet lasīt →
(Karavadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums; neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt tikpat tālu.)
“Ir pienācis laiks man izbeigt jūsu sēdēšanu šajā vietā, kuru jūs esat apkaunojuši ar savu nicinājumu pret visiem tikumiem un apgānījuši ar visiem saviem izgājieniem.
Jūs esat šķeltnieku bars un katras labas pārvaldības ienaidnieki.
Jūs esat uzpirktu neliešu čupa un gribētu kā Ēsavs pārdot savu valsti par lēcu virumu un kā Jūda nodot Dievu par dažiem grašiem.
Vai ir kaut viens tikums, kas jums palicis? Vai ir kaut viens netikums kas jums nepiemīt?
Jums nav vairāk dievbijības kā manam zirgam. Jūsu dievs ir zelts. Kurš no jums nav pārdevis savu sirdsapziņu par kukuli? Vai starp mums ir cilvēks, kuram vēl mazāk rūpējis Latvijas republikas labums?
Vai tad jūs neesat zemiski rokaspuiši, kad esat apgānījuši svētu vietu un ar saviem netiklajiem principiem un ļaunajiem darbiem pārvērtuši Dieva templi par zagļu pūļa patvērumu?
Vai tad jūs neesat visas nācijas nepanesami ienīsti? Jūs šurp sūtījusi tauta, lai gūtu nastas atvieglinājumu, bet jūs esat pārtapuši par vissmagāko nastu.
Tāpēc jūsu valsts ir aicinājusi mani iztīrīt Latvijas staļļus, darot galu jūsu bezgodīgajai dzīvei Saeimā un pašvaldībās, un es ar man piešķirto spēku tagad to daru.
Es pavēlu jums, ja dzīvība dārga, tūlīt pamest šo vietu.
Ejiet, vācieties prom! Pasteidzieties! Jāaiziet arī jūsu pērkamajiem padotajiem!
Uz priekšu! Savāciet tos spožos grabuļus un aizveriet durvis no otras puses.
(Ļeņina imperiālisma definīcija dzīvo un uzvar. Pasaules teritoriāla sadalīšana starp kapitālistiskām varām ir nonākusi līdz pārnacionālai augļotāju kundzībai.)
Gadu desmitiem Eiropa ir kalpojusi par pēckara liberālās kārtības uzraugu, nodrošinot savu ekonomisko noteikumu uzspiešanu un nacionālo centienu pakļaušanu kopīgiem daudzpusīgu organizāciju mērķiem. Bet, Savienotajām Valstīm un Ķīnai augoši kombinējot ekonomiku ar nacionālistiskiem ārpolitiskiem plāniem, Eiropai nāksies pielāgoties.Turpiniet lasīt →
No Allgemeine Encyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, achzehnter Theil, Leipzig, Brockhaus, 1840.
Šo dialektu, kas tagad ir pilnīgi izmiris, jau uz 17.gadsimta beigām saprata vien šur tur veci cilvēki. Nedaudzajos literārajos pieminekļos, kas mums ir no 16.gs. vidus, mēs jau redzam, ka ne mazums ģermānismu un neprecizitāšu ir vairāk uz mums nodotu vācu (teutsch) reliģisku rakstu sacerētāju rēķina, kā arī uz pēkšņa panīkuma stāvoklī esošas valodas rēķina. Turpiniet lasīt →
No Allgemeine Evcyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, vierzigster Theil, Leipzig, Brockhaus, 1887.
(Īpaši par lingvistiskajiem prātojumiem beigās esiet kritiski. Manuprāt, autors vadījies tikai no citētajiem autoriem un nav spējis atšķetināt līvu-lībiešu-estu-kūru jūkli. I.L.)
Kūri (Kuren), tauta, kas pieder lielai somu tautu saimei un valodnieciski ir tuvu radniecīga senajiem līviem un igauņiem (Eßten), kopš tautu staigāšanas laikiem ir apdzīvojuši apvidu starp Daugavu (Düna, līvu Vēna, kūru Veina, krievu Dvina) un Nemunu (Niemen=Memel jeb Chorus, tas ir, Kūru upe, Kurenfluß) līdz kūru ostai un Nērijai (Nehrung). Kā liecina arheoloģiski atradumi, kūri ir uz rietumiem izspieduši gotus (Gothen), kuri tur līdz mūsu skaitīšanas pirmajam gadsimtam dzīvojuši tagadējās Krievijas Kauņas (Kowno) un Kurland‘es guberņās (salīdz. I.Worsaae, Vorgeschichte des Nordens nach gleichzeitigen Denkmälern, Mestorf’a, Hamburgā, 1878). Turpiniet lasīt →
Mazās piezīmes + 