Pārdomas par kristietības atkopšanās iespēju caur identitātes restaurāciju. Ivars Līdaka

(Mani varētu kvalificēt kā bezreliģiju dievbijīgo.)

1. Jēzus nav uzstājis uz priekšstatu par sevi kā dievu. Ciktāl to teic Jaunā derība, viņš ir to atstājis apmēram tā – atkarībā, ko ar dievu saprotat.

2. Būdams vismaz reģis jeb pravietis, katrā ziņā Skolotājs, viņš noteikti ir zinājis apkārtējās tā laika reliģijas (dzīvie tirgus ceļi; atcerēsimies persiešu viedos, kuri it kā apmeklējuši jaundzimušo Jēzu), tostarp, jūdaismu, zoroastrismu, hinduismu, budismu, un diez vai ir izvairījies balstīties uz, viņaprāt, labo tajās.

3. Jēzus izteiksmes veids ir bijusi runāšana līdzībās, kas atstāj iespēju saprast māceklim iesācējam, bet rada grūtības “vārda” pielūdzējiem. Viņa mācīšanas paņēmiens ir bijis paša paraugs un līdzcietība jeb augstsirdība.

4. Visai droši var teikt, ka Jēzus meklējumi ir turpinājuši farizeju un īpaši esēņu meklējumus.

5. Turēt Jauno derību par pilnīgi adekvātu savai mācībai Jēzus diez vai piekristu, jo pats to nav rakstījis, un tā labākajā gadījumā ir iespējami labākais atstāsts, bet kurš teiks, ka ir īstenojusies labākā iespēja.

6. Mans subjektīvais ieskats, kas “manai kristietībai” piedod svaru, ir, ka Jēzus savu mācību veidojis galvenokārt uz budisma saknēm (līdzcietība jeb augstsirdība un izaugsmes iespēja katram, skat. par imperatoru Ašoku), kas augušas vedantisma un dabas parādību godāšanas augsnē (bezmaz latviskā?), pie tam nenoliedzot jūdaisma pamatus. Skat. manis tulkotos citātus zemāk.

Turpināt lasīt

Saule indiešu eposu mītoloģijā. Edward Washburn Hopkins 1969

Epic Mythology. Edward Washburn Hopkins 1969(Mahābharāta – Mbh.; Rāmājana – Rmy.)

§38. Saules dievs – Sūrya, Saule, kā dievs tas ir saukts vairākos vārdos, kas ir sinonīmi tiktāl, cik eposi to skar. Vienīgi ‘Āditya’ ir saule un viens no izplatītākajiem saules-dieva apzīmējumiem. Šim matronīmiskajam (no Aditi) vārdam dažkārt ir apzīmējums “dienas darinātājs” (dinakara); ‘ādityapatha = Divākarapatha vai Bhāskarādhvan’. Apzīmējumi “tūkstošstarainais” vai “stariem vainagotais” ir lietoti atsevišķi vai pievienoti ‘Āditya’ (Mbh.7,187,1f; Rmy.4,39,2 u.c.), lai norādītu uz spīdekli (kam vairāk staru kā mēnesim). Turpināt lasīt

Versija par baltiem, Māras-Morijas zemi, pāviem un gaiļiem – upes, valodas, izglītības un debesu balss dieves zīmi Rīgas torņos.

Teici, teici, valodiņa, Ko upīte burbulēja, Ko upīte burbulēja, Nopogoja lakstīgal’! Kur upīte burbulēja, Tur uzplauka pumpuriņi: Kur ļautiņi klausījāsi, Tur valodas daudzināj’. Kā bitīte medu sūca, Tā es ļaužu valodiņu. Es saliku vārdu ziedus, Kā puķītes vainagā. Ziedi paši uzziedēja, Es nopinu vainadziņu. Visi ļaudis klausījāsi, Kad es teicu valodiņ’.

(Versija. Vai balti meklējuši glābiņu tālu ziemeļos pēc Ašokas nāves 232.g.pr.m.ē.? Vai balti pieder Indas/Sarasvatī-Gangā-Tarimas-Vakšu (Vakṣu=Amudarjas) – Donas-Dņepras-Daugavas upju kultūrai? Jeb Ašokas reforma dibinājās uz daļēji jau no sakiem jeb sarmatiem jeb sauromatiem atdalījušos klanu dzīves atziņām? Vai gaiļi Rīgas torņos ir apjēgas simbols un atbalss Morijas un Ašokas rīkojumu uzrakstu pāviem (gaiļiem)? Vai Māras zeme ir Morijas zeme? Jeb nekas no tā? I.L.)

No Spokensanskrit- mayūra, arī maruka, mārjāraka arjuna, kekāvala, (kṛkavāku – pāvs, gailis, putnu tēviņš), nāgavārika, mecakagala (arī Šiva – ar pāva astes aci?) pāvs. Skat. arī maurya, śākya.

Conservation and management of sacred grovesmaurya – pāvs (salīdz. ar gaili uz ābeces vāka; hindu mītoloģijā tiek saistīts ar izglītības un apjēgas dievi Sarasvatī. Tā spalvas attēlo tādas īpašības kā laipnību, pacietību, labu veiksmi.

Great_Emperor_Asoka_Cultural_hero_of_India.pdf

1. Ašokas rīkojuma akmens:

(1) Nevienu dzīvnieku neslaktēt upurēšanai.

(2) Nesvinēt cilšu mielastus augstās vietās”.

2. Ašokas rīkojuma akmens:

(3) Paklausība vecākiem ir laba lieta.

(4) Augstsirdība pret draugiem, pazīstamiem un radiem, un bramīniem un mūkiem ir laba lieta”.

3. Ašokas rīkojuma akmens:

Taupīgums tēriņos un izvairīšanās no strīdiem ir laba lieta”.

7. Ašokas rīkojuma akmens:

Pašsavaldība, sirds skaidrība, pateicīgums, uzticība ir iespējama vienmēr un lieliska pat cilvēkam, kurš ir pārāk nabags, lai dotu plašā mērā”.

9. un 11. Ašokas rīkojuma akmens:

Ļaudis veic ritus un ceremonijas veiksmes labad un slimības, kāzu, dzemdību vai ceļojuma sākuma gadījumos – samaitātas un bezvērtīgas ceremonijas.

Un ir veiksmīga ceremonija, ko var veikt – ne bezvērtīga kā iepriekšējās, bet auglīga – veiksmi nesošā Tikuma (Dhamma, Dharma) ceremonija. Un tā ietver labu attieksmi pret vergiem un kalpotājiem, skolotāju godāšanu, pašierobežošanos pret dzīvām būtnēm, augstsirdību pret bramīniem un vienatniekiem. Šādas lietas saskaņā ar Tikumu ir veiksmīgas ceremonijas. Tādēļ tēvam vai dēlam, vai brālim vai skolotājam – jārunā un jāsaka: “Tā ir pareizi. Tā ir jāveic ceremonija ilgstošam labumam. Ļaudis saka, žēlsirdība ir laba. Tomēr nekādas dāvanas, nekāda palīdzība nav tik laba kā citu apdāvināšana ar Tikuma dāvanu, kā palīdzība citiem gūt Tikumu ”.

12. un 13. Ašokas rīkojuma akmens:

Iecietība. Jāgodā ir visi, vienlīdz citām sektām piederīgi laji un vientuļnieki. Nevienam nav jāniecina citas sektas, lai slavinātu savējo. Pašierobežošanās vārdos patiesi ir pareiza lieta. (Dhammapada). Un lai cilvēks drīzāk meklē izaugsmi pats savā sektā pēc lietas būtības.

Tikums ir laba lieta. Bet kas ir Tikums?

paavs_ashoka_pillar_between-the-empires-society-in-india-300-bce-to-400-ce doma_maaras-gailis

Turpināt lasīt

Jānis Kučinskis: Attopieties! – šis režīms metodiski iznīcina Latviju! 15. marts 2011

Vakar izlasīju kādu rakstu. Skaudru stāstu par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.

Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: “Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši!
Turpināt lasīt

Soross ar Eiropas ‘izraisīto migrāciju’ gatavojas gūt lielu peļņu. Sam Gerrans


(Maz būs to, kuriem nav skaidra migrantu kustības netīrā postošā daba. Nešaubos arī, ka velkamistu lielākās daļas dzinulis ir drīzāk Sorosa sile, nevis akla līdzcietība, lai gan arī īsteni ticīgie komjaunieši atrodas vienmēr. Un jaunmarksisma māneklis ir vēl viltīgāks kā rabīnu pēctecim K.H.Marksam un viņa Krievijas sekotājiem. I.L

‘Sam Gerrans’ ir angļu rakstnieks, tulkotājs, atbalsta padomdevējs un sabiedrisks darbinieks. Viņam ir arī profesionāla sagatavotība medijos, stratēģiskajā saziņā un tehnoloģijā. Viņu virza nodošanās pamatjēdzieniem, un viņš ir pievērsies autentiskai ievirzei uz atklājumiem un reālpolitiku. Viņš ir Quranite.com dibinātājs – kur Korāns tiek skaidrots, pamatojoties drīzāk uz saprātu kā uz tradīciju – un piedāvā gan individuālu valodas apmācību, gan personisku atbalstu un konsultācijas tiešsaistē SkypeTalking.com.

Filantrops Džordžs Soross nesen ir Wall Street Journal’ā publicējis vēstuli ar nosaukumu “Kāpēc es investēju 500 miljonus USD migrantos” (Why I’m Investing 500 million USD in Migrants). Šeit es pārlūkošu šo vēstuli un izdalīšu to, ko viņš domā no tā, kā viņa teiktais izskatās.

Turpināt lasīt

Papardes zieds

Paparde

No Spokensanskrit- ‘parṇam’ – putna spalva, spārns, lapa, leišu ‘spar̃nas‘).

Arī tamilu ‘parnai’- ērgļpaparde, grieķu ‘πτέρκ’, leišu ‘Paparčio žiedas‘, slāvu ‘Perunov cvet’ – (Pērkona zieds; sal. ‘paparde’ ar sanskr. ‘parda’ – pirdiens), baltkrievu ‘Папараць-кветка‘, poļu ‘Kwiat paproci‘, ukraiņu ‘Цвіт-папороть‘.

No Kursītes- viena no ticējumos un tautasdziesmās biežāk minētām Jāņa zālēm. Visvairāk daudzināts papardes zelta zieds (paparde īstenībā nezied), ko var atrast Jāņu naktī. “Kas tur spīd, kas tur viz Jāņu dienas naksnīnā? – Tur ziedēja papardītes Zeltītiem ziediņiem. (53 310)” Jāņu māte paparžu krūmā Jāņu nakti auž sagšu deviņiem dzīpariem – skaitlis 9 ir senās nedēļas mērs. … Zīmīgi, ka sieva vai līgava bieži atrodama tieši paparžu krūmā. Paparžu krūms šai gadījumā, liekas, ir dzimumattiecību haosa vieta, kur uz saules pārejas laiku … nokļūst Jāņa sieva un, kā var spriest pēc tautasdziesmu materiāla, … laikam viss cilvēku kopums. Papardes ziedu saskaņā ar ticējumiem apsargājot dažādi ar viņsauli saistīti spēki – nezvēri, pūķi, burvji, veļi.

Kam papardes ziedu izdodas atrast, tas iegūst pārdabiskas spējas, bet arī bagātību, laimi. … ceļš pie papardes zieda gandrīz vienmēr nozīmē viņsaules ceļu vai vismaz saskari ar viņsaules spēkiem. “Ei, svētā papardīte, Kā raudāji Jāņu nakti? – Kā man bija neraudāt, Veļānieši ziedu rāve.” (LD 32 408) Arī “kad kāds mira, tad piederīgie nelaiķi nomazgāja un ietērpa labākajās drānās un guldīja silē, kuras iekšpuse bija izklāta paparžu lapām.” “Jāņa naktī jāaiziet uz papardēm un jāpaklāj (balts) zīda nēzdodziņš. Papardes ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē.”

No Dzintars V. Korns– Kā maģisku augu papardi ir izmantojuši aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem. To kvēpināja vai nēsāja kā talismanu (neatvērušos dzinumu spirālveida galviņas, ko jāizžāvē uz Jāņuguns). Apvārdotu zāli glabājuši savas mājas pagrabā aizsardzībai no ļauna un no uzbrūkošas maģijas, mājas aizsardzībai no zibens utt. Laukus varot aizsargāt ar papardi no krusas. Ja nēsājot aizsardzībai kā talismanu, esot nepieciešama saskare ar kailu ķermeni. Pat viens papardes stiebriņš varot sniegt lielu labumu. Esot lietderīgi arī audzēt dārzā kādā nomaļā, ēnainā stūrītī. Tas palīdzēšot aizsargāt māju no visas sliktās maģijas. Vēl pagājušā gadsimta vidū vismaz Austrumlatvijā laukos cilvēki mēdza pildīt matračus (cisu maisus) ar papardēm. Gulēšana uz papardēm veicinot labus sapņus. Papardes izmantotas arī mīlestības maģijā un mantikā (pareģošanā). … tautasdziesmas variācija 32402-3 šo mītisko papardīti nosauc par „Māras papardīti”

… uz svēto papardi tiek attiecināta noteikta inteliģence un vēl, to attiecina uz dievības sfēru. Mārai piederošas un uz Māru attiecīgas lietas ir svētas. Bez tam papardes zieds acīmredzot attiecas nevis uz vīrišķo, aktīvo, bet uz sievišķo, pasīvo sākumu cilvēkā un pasaulē (Māras avotiņš? I.L.). Te nu ir vietā atcerēties iepriekš minēto, ka „papardīte Jāņu nakti zelta miglu nomigloja” un to faktu, ka vienā no cilvēces senākajām šobrīd dzīvajām garīgajām tradīcijām – tibetiešu Bon tradīcijā ir speciāla meditācija cilvēka iekšējai atveseļošanai, kurā koncentrējas uz sākotnējo sievišķo garīgo enerģiju kā uz zeltītu gaismu …

No P.Šmita ‘Latviešu tautas ticējumi’ (22255). Lai Jāņu naktī dabūtu redzēt papardes ziediņu, tad vajadzīgs apvilkt ar dzelzs nūju trīs riņķus ap papardi un pašam nostāties šo riņķu vidū pie papardes. Pēc tam paparde jāpārklāj ar melnu zīda drēbi. Kad tuvojas pusnakts, tad ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķa vidū un aizdzīt prom nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Tomēr uz tiem nav jāgriež vērība, bet cieši jāskatās uz papardi. Taisni plkst. 12 jānoņem drēbe un skatoties uz papardi, jāmet velniem virsū. Tie nobijušies aizbēg un tajā pašā laikā parādās brīnišķīgais zieds. [Sal. diena.] /J. Miljons, st. Birze./ (22257).

22253. Jāņa vakarā vajaga iet uz mežu un iegulties papardēs. Pusnaktī papardes sāks ziedēt ar zelta ziediem un tūliņ arī parādīsies visādi zvēri. Kas no briesmām
nesabīsies, tas varēs dabūt vienu papardes ziedu. To ziedu vajaga glabāt zem kājas, vislabāk apakš ādas. Kas tādu ziedu dabū, tas visu zina: kur aprakta nauda, kur atrodas pazudusi lieta.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 207./

22254. Teikas stāsta, ka pazīstamās krūmu jeb melnās papardes Jāņa naktī ziedot, bet tikai tās, kas esot jau vairāk gadu no vietas augušas. Ziedu pumpurs vakarā izaugot un taisni paša pusnaktī izplaukstot un ziedot. Tāds, kas šo ziedu varot uz-
meklēt un noraut, paliekot ļoti laimīgs cilvēks; visas viņa vēlēšanās piepildoties. Meklējot jābūt vienam pašam, citiem klāt esot, tas nemaz neziedot. Uz zieda ierodoties dažādi gari, kas cilvēkiem to negribot dot; tādēļ nereti ar tiem izceļoties sīva cīņa. /Mākonis, Balss, 1893, 31./

22256. Paparde zied ar zelta ziediem, skatīties jāiet ar vīzēm. Ja ziedi iekrīt vīzēs, tad nekad netrūkst naudas. /Z. Lancmanis, Lejasciems./

22258. Ja kur Jāņu naktī redz papardi ziedot, tad tai vieta esot aprakta zelta nauda. /V. Līce, Līgatne./

22259. Jāņa naktī jārok papardes sakne, kuŗu lieto pret cērmēm un īpaši pret bantes tārpu. /P. J., Jaunlaicene./

22260. No papardēm senāk esot ziepes vārījuši. /K. Jansons, Vijciems./

22265. Ja pavasarī mežā apsalst papardes, tad tā ir zīme, ka rudenī agri salnas. Tapēc labība jāsēj agri, lai rudenī nenosaltu. /P. Atspulgs, Rauna./

Jāņa naktī pulkstin 12 zied paparde ar sidraba ziediem, bet tikai tādiem cilvēkiem laimējas tos redzēt, kas tai gadā precējas. /Z. Lancmanis, Lejasciems./

No Strauberga ‘Latviešu tautas paražas’ Kuŗš iegūst papardes ziedu, tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus (1400, 26489 Brīvā Zeme 1936, 138).

No http://www.iinuu.lv/lv/dziveszinai/der-zinat/kas-ir-papardes-zieds – Jāņu naktī var atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat ka jaunas meitas, galvā liek vainagu. Izsenis arī citādi šajā naktī nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu. Zināma sasaukšanās ar senajiem auglības rituāliem veltītiem pagāniskajiem auglības dieviem.

 

(Nezinu, vai autentiska tautas dziesma, bet- “Ak tu, bikšu ābolīti, Tavu skaistu atslēdziņu- Tu atslēdzi meitiņām Mīlestības avotiņu.”) Un- “Papardīte zeltziedīte, Uzzied Jāņu vakarā- Zelta ziedu meklējot, Novīst mans vainadziņš.”

No https://tencinusarunas.wordpress.com/2015/05/12/kres-slovenu-saulgriezu-rituals-helena-lozar-podlogar/ – “Kaj raste brez korenja? Kamen raste brez korenja. Kaj cvete brez cveta? Praprot cvete brez cveta. (Kas aug bez saknēm? Akmens aug bez saknēm. Kas zied bez ziediem? Paparde zied bez ziediem.) Let’, kolo, let’, cvet’, praprot, cvet’, škrop’, dekle, škrop’, hoja, hojsa, hop. (Ripo, riten, ripo, Ziedi, paparde, ziedi. Laisti, ūdens, meitas, laisti. Hoja, hojsa, hop.)”

Svarīgākie rituālie saulgriežu vakara augi slovēņiem ir ērgļpaparde (Adler-Saumfarn, Adlerfarn, Pteris aquilinum, Pteridium aquilinum), baltā pīpene jeb margrietiņa (Leucanthemum vulgare), dzeltenā dziednieciskā (divšķautņu) asinszāle (Hypericum perforatum, Johanniskraut) un cerainā vīgrieze (Filipendula) vai spireja (Johanniswedel). Attiecībā uz ērgļpapardi atšķir augu par sevi un sēklas. Burvestība ir īpaši papardes sēklās. Kurš tās neapzināti nes, kļūst neredzams, dzird un saprot, ko runā lopi, īpaši Ziemsvētku vakarā. Savu burvju spēku paparde iegūst tieši saulgriežos. Pie sēklām tiek vien saulgriežu naktī – pusnaktī vai mirkli pēc pusnakts. Saulgriežu vakarā visā Slovēnijā savā laikā bijis parasts salasīt lielus paparžu pušķus un tos izkaisīt gaitenī, dzīvojamā istabā, zem gultas, durvju priekšā, pagalmā un kūtī. Ir ticēts, ka naktī atnāk svētais Jānis Kristītājs, lai papardēs pagulētu. Nākamā dienā vāc papardes saknes un liek zem jumta, lai pasargātu mājas no ugunsgrēka vai noliek lopiem. Papardes padzenot arī čūskas.

Skat. arī ‘yab-yum’.

Zieds.

yab-yum_kundalini

http://en.wikipedia.org/wiki/Yab-Yum – tib. burtiski ‘tēvs-māte’. Vispārpieņemts simbols Indijas, Butānas, Nepālas un Tibetas budisma mākslā. Tas simbolizē pirmatnēju viedības un līdzjutības savienību, kas tiek attēlota kā dievības-vīrieša (līdzjutība- karuṇā, pilnveidošanās prasme- upāya-kauśalya) svēts vīrieša dzimumakts ar sievieti (Deva-Mātā simbolu; – atskārsme). Saistīts ar Anuttarayoga tantru un, lai gan ‘krēslas valodā’ (skat.) simbolam ir dažādas nozīmes, parastākā ir minētā.

Budismā vīrišķā puse ir aktīva, un tai ir jāattīstās, lai sasniegtu apskaidrību. Sievišķā puse ir pasīva, un arī tai ir vajadzīga apskaidrība. Savienojušās, šīs puses attēlo savienību, kas nepieciešama maldu (maya) aizplīvurojuma (objekta un subjekta nodalītības) pārvarēšanai.

‘Yab-yum’ vairākos Indijas tempļos ir attēlots tēlnieciski kā ‘svētās mīlināšanās akts’; var būt attēlots arī kā netieši (aniconic) jantras un mandalas simboli (augšup un lejupvērstu trijstūru savienojums).

Tibetas budismā šo ideju var rast zvana un vadžras jeb dordže saistībā, kas tāpat simbolizē duālismu, kam jātiek pāri. Svētā tantras prakse ved uz strauju prāta attīstību caur svētlaimi, nenodalītību un transu savienībā ar dzimumpartneri.

Hinduismā jab-jum ir nedaudz citāda nozīme. Tur apkampiens simbolizē dievišķo radīšanas spēku. Hindu izpratnē pasīva vīrišķa dievība apkampj savu sievu – ‘šakti’, kas simbolizē viņa aktivitāti jeb enerģiju.

Dzimumu polaritātes un savienības simbolisms ir galvenā mācība tantras budismā, īpaši Tibetā. Šo savienošanos veic garīgie mācekļi – kā savu ķermeņu mistisku pieredzējumu.

Tantras prakses veidā jab-jum ir tuvs ‘karmamudrā’ jeb ‘darbības slūžām’. Tā ir tantras joga ar fizisku partneri. Tradicionālā yab-yum poza ir sēdus bhagāsanā ar papēžiem pret starpeni, ar sievieti klēpī, seju pret seju, sievietes papēži pret vīrieša dibenu. Mērķis ir pārvaldīt abu dzīvības enerģijas, tas ir, rekuperēt un virzīt augšup dzīvības šķidrumus. Sieviete var lietot vagīnas muskuļus, ļaujot vīrietim saglabāt piebriedumu. Skat. arī ‘bhāgāsana’, ‘karmamudrā’, ‘amarolī mudrā’, ‘maithuna’, ‘kāpālika’.