(Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionalā Padome): … no Latviešu nacionaldemokratu partijas centralpadomes – K.Bachmanis, J.Lapiņš un pēdējā vietā K.Skalbe …
K.Skalbe: Kad es dzirdēju šo pesimismu, kas izskanēja Birkerta vārdos, tad es sajutu, ka mūsu griba būtu jau zemē iemīta un mūsu nacionalais spēks sašķelts. Mēs esam briesmās. Mums ir tā, ka jānolaiž rokas, ka neesam darba spējīgi. Principi mums sasien rokas un kājas. Mums bailes no demokratiskiem principiem tad, kad Latvijas jautājums tiek izšķirts. Un tad šis formelais stāvoklis. Kur deg mājas, vai tur var turēties pie formalisma? Demokratisma formalisms mums atņem darba spējas. Kas tagad runā mūsu vietā? Vācu aģenti kaut kādā Jelgavas landtagā. Jā, viņi runā, runā tāpēc ka mēs klusējam. Tomēr Latvijas jautājums mūs visus tura kopā, tikai smagie notikumi paralizējuši mūsu nacionalo gribu. Vai mēs ejam kā tauta revolucijā? Nē, jo mūsu nacionalā griba ir slima. Kļūdas var nolīdzināt, ja tādas būtu Nacionalās Padomes organizēšanā. Jāmeklē un jāatrod saprašanās ar tiem, kuŗi uz mūsu uzaicinājuma šovakar nav ieradušies. Un zocialdemokratiem Latvijā jāsaka tas pats, ko saka krievu zocialdemokrati par tautu pašnoteikšanos. Tas ir jautājums, kuŗā mēs varam saprasties un apvienoties….
Latvija sadrupusi. Viņa jāmeklē pa gabalam. Saprašanās varbūt ir – jāizvēl komisija, kas ved sarunas ar Vidzemes zemes padomi un pārējām zocialistiskām grupām. No guberņu zemes padomēm vien nevar sastādīties Nacionalā Padome – tā būtu netaisnība pret citiem iedzīvotāju slāņiem, kuŗi tur nav reprezentēti. Vidzemes guberņu zemes padomē bij tikai kalpi un saimnieki; tagad saimnieki aizgājuši un palikuši tikai kalpi. Bet tur nav Latvijas, reiz tur nav inteliģences, pilsētnieku un latviešu fabriku strādnieku…
Vakar es, Meierovics un pārējie komisijas delegati, kuŗus izvēlēja Nacionalās Padomes organizacijas sapulce, ieradamies Vidzemes zemes padomē un lūdzām to sūtīt savus priekšstāvjus Nacionalās Padomes organizacijas sapulcē, lai ņemtu dalību pie Nacionalās Padomes nodibināšanas un tajā darbotos līdz. Mēs aizrādījām, ka Nacionalpadome necīnās pēc varas, bet jādara vienīgi organizēšanas darbs to lielo mērķu veikšanai, kādus spraudis šis traģiskais laiks. Pagājušā naktī Vidzemes zemes padome atbildi nav devusi, bet solījusies paziņot šorīt caur savu priekšstāvi. Vidzemes zemes padomes priekšstāvis K.Seržants šorīt komisijai paziņojis, lielinieku frakcijas vārdā, ka viņi, tas ir, Vidzemes zemes padome Nacionalā Padomē nepiedalīsies. Atraidīšanas iemesli tuvāki nav motivēti, ne ari uzstādītas kādas prasības no Vidzemes zemes padomes un lielinieku frakcijas puses. Vienkārši, apvienošanās projekts strupi atraidīts. Vidzemes zemes padomes priekšstāvji palikšot informacijas nolūkā. Ja runā par Zemnieku savienības un inteliģences sabotažu lielinieku varas laikmetā, tad kā gan saucama šāda izturēšanās. Bet šis atraidījums lai mūs nenoskumdina. Mēs neesam tur vainīgi. Mēs darīsim savu darbu. Mums tikai jāsargās, ka mēs neuzņemamies lielu atbildību, nerunādami Latvijas labā. Nenobīsimies no šī soļa, jo vairāk nekā pie lieliniekiem mums jāgriežas pie sabiedrotiem. Lielinieki sarāvuši savus sakarus ar sabiedrotiem, bet mūs sabiedrotie uzlūkos par pietiekoši kompetentiem runāt Pagaidu Nacionalās Padomes vārdā. Lielinieki grib mūs nodot vācu varā, lai vācieši mūs apēstu ar visām pastalām, bet mums jāglābj Latvija ar tiem spēkiem, kādi mums ir. Šī sapulce mums jānosauc par Pagaidu Nacionalo Padomi…
Starptautiskā politikā latviešiem jāiet jauns un svešs ceļš. Kaŗš iesākts un tiek vests laupījuma dēļ. Un laupījums bij – mazās tautas. Krievija noliek ieročus. Tagad Vācija varētu paņemt Poliju, Lietavu, Latviju. Tikai sabiedrotie vēl ir mūsu cerība. Bet bieži gadās, ka pēc sabrukuma veselīgie elementi savienojas. Kad lielas valstis brūk, tad politiski nobriedušas tautas tiek pie patstāvības, pārvēršas par valstīm. Tā tas bij ar Turciju, no kuŗas pēc Balkanu kaŗa atdalījās Balkanu valstiņas. Tagad ari mēs varam tapt par valsti. Tikai mums pašiem jārāda, ka mēs to gribam. Izejot uz ārpolitikas ceļa, mums jāiet jaunas gaitas, lai paši sevi atrastu un savu nacionalo viedokli…
… Skalbe uz 3. Saeimu atkal nomainīja sarakstu, kandidējot no Latvijas Darba savienības un Tautas apvienības saraksta. Viņš rakstīja, ka inteliģence ir sapratusi, ka “par agru atdevusi valsts likteni šo “uzbūves vīru” rokās, kuri izrādījušies par savtīgiem ierāvējiem”. “Cīņa ar korupciju būs grūta, jo viņa jau ir dziļi iezīdusies tautā kā riebīga ēde, kura visur izstiepj savus zarus. Daža laba politiska partija ir saistīta ar Rīgas vadoņu veikaliem un uzņēmumiem. Pie mums politikā iet vairāk tikai dēļ materiāliem ieguvumiem. Būs grūts darbs to apgriezt otrādi un šim aklam ļaužu baram iemācīt skatīties uz politiku kā uz sabiedrisku uzdevumu,” rakstīja Skalbe pirms šīm vēlēšanām. Viņš ieteica korumpantiem neaizmirst, ka latviešu inteliģence “ir mantojusi savu sabiedrisko sirdsapziņu no Poruka un Apsīšu Jēkaba tēlotās veco skaidro latviešu paaudzes” un “nekad nesamierināsies ar tiem, kas izpostījuši viņas tīro sapni par Latviju”. Arī šoreiz, neskatoties uz individuālo popularitāti (no 6. vietas sarakstā vēlētāji viņu pārcēla uz 4.), viņš par deputātu nekļuva.
Toties 1931. gadā Skalbe tika ievēlēts gan par Rīgas domnieku, gan 4. Saeimas deputātu, jo uz šīm vēlēšanām bija samierinājies ar īstenību un atjaunojis sadarbību ar (mūsdienu žargonā varētu teikt – oligarhiem) veco, ietekmīgo Demokrātiskā centra partiju. Abi ar Akurateru kandidēja no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta kā bezpartejiskie, bet veicās tikai Skalbem. Indīgas piezīmes bija cena, ko viņam par to nācās maksāt. Uz Skalbi un Akurateru varētu attiecināt traģisko gara milžu apzīmējumu, ko Ernests Runcis (kopš Piektā gada notikumiem pazīstams ar pseidonīmu Arnis) piemērojis, lai raksturotu Raiņa darbību politikā. Rainis esot “dvēselē nesis dziļu traģēdiju, kuras pirmavots ir pretruna starp ideālu un politiskās dzīves īstenību”, un Runcis apgalvoja, ka “tāds liktenis draud visiem ī s t i e m rakstniekiem, kas savas gaitas sākuši naivā ticībā, ka mūsdienu polītiskās partijas ir arī viņu deklarēto ideālu iemiesotājas dzīvē”…
Jānis Akuraters 1923. gadā paredzēja, ka atmodu tautai atnesīs glābēji vai kā citādi nosaukti vadoņi no aprindām, kur “indivīds nav partijas dogmu vecmorāles kalpībā”. Pirms Rīgas domes vēlēšanām 1925. gada pavasarī viņš jau aicināja “nokratīt partiju veikalu programmu važas”, jo tautai līdz riebumam “ir apnikusi tirgošanās ar valsts un tautas ideāliem un godkārības spēle, kurā partiju vīri zaudē katru goda sajūtu par sevi,” bet atmodu varot nest tikai personas, kas nodrošināja Latvijas neatkarību. Tām ir jāizstājas no partijām un jāapvienojas, lai “modinātu Latviju uz jaunu uzliesmojumu un ideāliem”. Līdzīgi arī Kārlis Skalbe šajā laikā uzrunāja inteliģenci, “kura nav iestigusi veikaliskās kombinācijās un paglabājusi tā saimnieciskos, kā politiskos jautājumos brīvu, neatkarīgu skatu”, lai “nesavtīgi palīdzētu tautai izdomāt un atrisināt valsts uzdevumus”…
“Valsts iekšējā morāliskā uzbūve, kā liekas, šinī laikā mums dara vislielākās rūpes. Tāpēc arī mūsu presē ir tik moralizējošs tonis – tāpēc mēs runājam tik daudz par korupciju, par politiskiem veikaliem… Morāles lasīšana ir ļoti nepateicīgs uzdevums īpaši tādēļ, ka katram laikam ir sava īpatnēja morāle un mēs nevaram viņam tikt klāt ar vispārējās morāles mēru. Mēs varam pieiet ar to šīm parādībām tikai no ārienes, un tāds politisks veikalnieks, par kura dvēseles glābšanu mēs esam norūpējušies, noklausās mūsos tikpat vienaldzīgi kā kaķis, kurš ēd zivi,” rakstīja Skalbe pirms kārtējām Rīgas domes un Saeimas vēlēšanām 1925. gadā, piedēvējot savam laikam iedzīvošanās morāli. .. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/ne-skisti-no-politikas-1158
R.Blaumanis un K.Skalbe. Ap 1905.gadu. Foto J.Rieksts
Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde. Valka, 02.12.1917. No kreisās pirmajā rindā: Kristaps Bahmanis, Jānis Rubulis, Voldemārs Zāmuels, Jānis Palcmanis, Kārlis Pauļuks. Otrajā rindā: Vilis Siliņš, Oto Nonācs, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Eduards Laursons.
Kārlis Skalbe ar meitu Ilzi Skalbi-Legzdiņu un mazdēlu Andreju Legzdiņu 1944. gada septembrī bēgļu gaitās Rīgā uz Brīvības ielas.
Ļoti nelaimīgs par Latvijas likteni, Kārlis Skalbe mirst 1945. gada 15. aprīlī Stokholmā. 1992.gada 20.jūnijā urnas ar K.Skalbes un Lizetes Skalbes pelniem pārapbedīja rakstnieka mājās Vecpiebalgas pagasta Saulrietos)
===============
VIENS PAR VISIEM UN VISI PAR VIENU. Kārlis Skalbe, 1945. Latvijas Nacionālā Komiteja. Informācija Nr.2, 01.02.1947
Laime visus padarot vienādus, bet nelaime darot katru savādu – tas ir sens novērojums, kas tomēr izrādās vēl vienmēr patiess. Laimes vai panākumu brīžos cilvēki ir viegli iekļaujami vienprātīgā pacilātībā, bet vajaga uznākt nopietnākam pārbaudījumam, – un mēs uzreizi redzam vislielāko sajukumu. Sevišķi krasi tas izpaužas pēkšņas pānikas brīžos ar tās lozungu, lai glābjas katrs kā var. Tad mēs redzam, ka cilvēks parasti atmet visu cilvēcīgo un paliek viens otram par bīstamāko zvēru. Dažreiz tur ir vēl zināma jēga, lai pār citu miesām un dzīvību pats izlauztos iedomāta glābiņa vai labuma virzienā, bet pa lielākai daļai tā tomēr izrādās tikai nejēdzīga un arī paša intereses traucējoša grūstīšanās vai vēl kas ļaunāks. Stāsta, ka arī zvēri, nonākot kādā mocošā stāvoklī, piemēram, gaisa trūkumā, nikni uzbrūkot cits citam, laikam iedomādami viens otru par šī stāvokļa vaininieku. Pānika ir tikai bīstama vai mocoša stāvokļa kāpinātais izpaudums. Mazāk spilgts grūtums vai briesmu kāpinājums rada tas pašas sekas tikai samērā vieglākā izpaudumā. Un tāpat kā pānikas brīdī disciplinēts un patiesi kultūrāls cilvēks nepaliks gluži par lopu, tāpat arī tauta, kurai piemīt disciplinētība, sajēga un kopības instinkts, arī smagāko tautas pārbaudījumu brīdī tikai vēl ciešāk saslēgsies mērķtiecīgai grūtību pārvarēšanai bet nekļūs par viens otru saplosošu zvēru baru. Mēs sakām to visu tāpēc, lai rastu kādu tīrāku un mazāk kompromitējošu izskaidrojumu parādībām, ko mēs zināmā mērā vērojām jau mūsu valsts autoritārās pārvaldības, vēl jo vairāk lielinieku, bet jo sevišķi vācu okupācijas laikā un kas, diemžēl, top manāmas arī tagad, kad mēs esam palikuši bez mājas un dzimtenes, un kad savstarpējā grūstīšanās var atņemt mums pēdējo cienību vienam pie otra un, protams, arī pie citiem. Ikvienam jāsaprot, ka mēs, savai zemei atšķeltā un ļoti sarežģītos apstākļos ierautā tautas daļa, varam cerēt pastāvēt tikai ciešā kopsaturā, patiesi iemācoties darboties vienam par visiem un visiem par vienu. Tiesa, mums ir tagad pārāk daudz brīva laika, un nekas tā nesaēd cilvēku, kam nav pašam sava dziļuma, kā neaizpildīts laiks. Tas rada arī visādas baumas, sevišķi vēl tik neskaidros un nervozējošos apstākļos, kādi mums jāpārcieš tagad. Nav brīnums, ka ik solī tad atrodas “visa zinātāji”, kas it kā nekad nav piekrituši nekam agrāk darītam un, protams, nav mierā arī ar neko tagad darāmo, bet kas tomēr tikpat maz kā jebkurš cits var jau šodien pateikt, kāda īsti būs mūsu nākotne.
Tie tad arī spriež no mūsu acumirkļa stāvokļa tā, it kā mēs līdz šim būtu atradušies kāda noslēgtā konzervu bundžā, bez kādas noteicošās apkārtnes iedarbības, aizmirstot to, cik pūļu, saprāta un arī upuru mums mazajai tautai ir maksājis, lai šī iedarbība nebūtu kļuvusi vēl ļaunāka. Labāk būtu, ja mēs, visu atceroties un pārdomājot, mācītos saprast, cik reizes mums jau nācies revidēt pārāk ātri taisītus un, varbūt, pat zināmas puses veikli ietekmētus spriedumus. Mēs tagad varam būt vismaz pateicīgi liktenim tanī ziņā, ka esam varējuši tikt sabiedroto augstā tiesiskuma principu aizsardzībā. Tāpēc nevājināsim paši to norobežojumu, kas mūs šķir no vides, kurā mēs negribam un nespējam dzīvot un no kuras esam bēguši, pamezdami visu. Mums ir tagad ļoti grūti, un mēs vēl nebūt nesaredzam sava rūgtā biķera dziļumu. Bet nedomāsim arī, ka šis vai vēl kāds smagāks brīdis būtu jau visu dienu vakars. Ticība taisnības uzvarai mūs ir atvedusi šurp. Šī ticība nedibinās tikai uz kādu pasīvu: “Man ir tāda sajūta”, bet gan uz to, ka arī mūsu tauta savā vairākumā visu laiku kopš sākušies mūsu valsts piemeklējumi, ir darījusi visu cilvēka prātam un spēkiem iespējamo, lai mēs no atkarīga objekta no jauna kļūtu par brīvi pašnoteicošos subjektu. Ja tas arī patlaban vēl nav vainagojies panākumiem, kādus mēs velētos, tad tas tomēr nemazina šīs darbošanās un ar to saistīto upuru svētumu vai nozīmīgumu. Tas ir un paliek ikvienas tautas dzīvotspējas (ziņā?), un mēs zinām arī, ka tie principi, kuru dēļ patiesās demokratijas iestājušās
šinī karā, nesušas tik smagus upurus un guvušas lielus panākumus, agrāk vai vēlāk iegūs savu vispārīgo nozīmīgumu. Pašreiz, turpretim, mēs esam tikai nelaimīgi bēgļi citas tautas telpā un atkal citas tautas aizsardzībā. Sapratīsim šo stāvokli ar visiem tā pienākumiem un nedarīsim neko, kas varētu kaitēt mums kā šoreiz, tā visai mūsu tautai nākotnē, kuras dzīves telpa tik un tā būs Latvija, tanī pašā ģeogrāfiskā stāvoklī ar tiem pašiem tuvākiem un tālākiem kaimiņiem.
Šai apziņai jābūt mūsu galvenajai vadlīnijai. Šīs vadlīnijas robežās mūsu šīsdienas uzdevums ir saglabāt VISU mūsu šeit atrodošos tautas daļas dzīvo spēku un garu, atturoties patlaban no katras citāda rakstura darbības, bet arī šis uzdevums būs veicams un mēs varēsim sevi saglabāt tikai sirsnīgā savstarpējā vienotībā, palīdzot kā varot ikvienam, kam šī palīdzība vajadzīga, un ikvienam domājot ne tikai par sevi, bet tomēr arī par visu mūsu kopību un to, kas var nākt tai par labu svētību.
————-
Autors, domājams, ir Kārlis Skalbe. LNK izdevumu tekstiem, izņemot dzeju, autori netiek uzrādīti, un šim seko teksts:
KĀRĻA SKALBES PIEMIŅAI
Kas vērojis mūsu tautas dzīvi pēdējos 50 gados, tas pats savam acīm redzējis mūsu rakstniecību rodamies un topam lielu. Blaumanis, Poruks, Niedra, Eglītis, Aspazija, Rainis, Brigadere, Bārda, Akuraters, Skalbe, Austriņš, Virza – tie ir viņi, kas šai viena cilvēka mūžā nodibinājuši latviešu literatūru ar visiem tās pavirzieniem un arī piepildījuši, saaugdami ar savu tautu tā kā varbūt nekur citur pasaulē. Nav latviešu, kam viņi būtu sveši, un nav latviešu mītnes, vienalga, laukos vai pilsētā, kur viņi kam nebūtu tuvi. Gandrīz vienā laikā pacēlušies savam lidojumam, viņi cits pēc cita samērā tuvā laikā arī mūs atstājuši. Kad mēs tagad meklējam savu dižo literātu saimi, tad mums pretim raugās tikai liela kapsēta. Ja atskaita vēl vairāk nekā jebkad savrūp aizgājušo Viktoru Eglīti, tad Skalbe bija vienīgais, kas mums no šī lielā laikmeta lielajiem vēl palicis. Pēdējais no varenās kopas visulielajiem, viņš bija ieredzējis laikus, kad uz rakstnieku tauta skatījās ar svētu bijību kā uz brīnumu, kāri uzklausot ik vārdu, un arī tos laikus – kad daudz apbrīnojamāks un godājamāks likās ikviens direktors, ikviens varas vai mantas vīrs.
Klusi un it kā ar kautru pazemību lejot savu Dieva doto gaismu kā tad tā tagad viņš tomēr to lēja tikai pār to, ko bija sajutis par šīs gaismas apspīdamu. Viņš ir padarījis liela brīnuma apdvestu (gan) zāli, sila pulkstenīti, kaķīša atdusu, dzimtenes zilumu, Daugavas viļņus, jaunības ilgas, vīru cīņas, savas tautas spīti, bet ar lielu stingrību viņš nav zemojies neviena vēlējuma priekšā, kas tam licies viņa apspīduma necienīgs. Neviens vārds, neviens spalvas vilciens nav nācis no viņa, kam pats nebūtu ticējis svēti. Ar dzejnieka absolūto nojēgu, tīru no visa lieka un graboša, viņš padarīja dziļu un nozīmīgu visu, kam pieskārās viņa brīnišķā, vienreizīgā un neatdarināmā lira. Smalkjūtīga dzejnieka sirds, kas visu īsto paceļ un visu neīsto atmet viņa tikpat brīnišķīgi ritošā prozā, padarīja lielu un reljefu to, kam pieskārās viņa mazā piezīme. Viņš ir līdzi dzīvojis visam, ko mūsu tautai nācās pārdzīvot – romantiskam piektā gada revolūcionārismam, drīzi vien pamanīdams tā atsegumos kailumu, jaunā nacionālisma pamodai, strēlnieku cīņām, 1918. un 1919.gadam, mūsu valsts darbam 1940.gada braucienam naktī, pēdējo četru gadu pūlēm kļūt no jauna par sava likteņa pašķīrējiem, – vērodams un līdzi veidodams. Varbūt to neapzinājās viņš, un droši vien to neapzināmies skaidri arī mēs paši, cik liela mērā Skalbe ir ietekmējis mūsu tagadējo garīgo saturu. Tuvs un pieejams ikvienam – kā bērna sirdij, tā jaunatnes sapņiem, mūža domām un vecuma apskaidrei, viņš bez uzbāzības un trokšņa kā siltums un gaisma gluži nomanot ieslīdējis mūsos un palicis par mūsu pašu daļu.
Uzticīgs pats savai sirdsapziņai, viņš bija kļuvis par it kā visas tautas sirdsapziņu. Tāpēc mums bija labāk mūsu tagadējas bažās un domās zināt, ka arī Skalbe dalās mūsu dzimteni atstājušās tautas daļas liktenī. Un tagad mēs sajūtamies vēl kailāki un pamestāki, vēl vairāk likteņa piemeklēti, saņemot vēsti, ka viņa vairs nav un nebūs. Tikai viņam pašam tas varbūt ir labāk, jo viņš smagi skuma par to, kas notiek ar viņa tautu un viņa tautā pašā.
“Es esmu palicis viens. Man nav vairs draugu,”- viņš mēdza teikt pēdējos gados, un tas bija tiesa kā attiecība uz viņu, tā mums visiem. Latviešu tauta ir lielā mērā pazaudējusi savu kopsaturu un tāpat varbūt domādams par saviem aizgājušiem draugiem un viņu dižo dedzību, viņš kādreiz teica: “Mums nav vairs praviešu, mums nav rokas, kas mūs izrautu no tuksneša.” Katra žņauga un varmācības necietējs, ikvienas brīvas elpas apsveicējs un uzbāzīgās, rupjās vadonības derdzejis, viņš tagad ilgojās pēc spēka, kas mūs saliedētu mērķtiecīga kopībā. Tas bija vēl Rīgā. Mēs nezinām, ko viņš sajuta svešumā, savā otrajā emigrācijā. Droši vien viņam tā būs bijusi smagāka nekā pirmā, ne tikai veselības dēļ. Nav viegli panest svešuma dzīvi, un vēl nepanesamāka tur liekas nāve. Bet mēs zinām arī, ka latviskākais no visiem latviešu dzejniekiem nebūs uz mūžu guldīts svešumā. Agrāk vai vēlāk pār viņu šalks atkal Latvijas bērzi. Tāpat kā viņa koklei, kaut arī ne vairs paša rokas skartai, būs mūžīga atbalss latviešu sirdī.
Ja arī Skalbes nāve ir mums jauns smags trieciens, tad tomēr viņa mūžs mūs ir darījis bagātākus un stiprākus un, cerēsim, darīs arī labākus.
————-
https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:229629|page:1|query:Latvija%20
Mazās piezīmes + 