(Gribi vai negribi, krasa plašsaziņas līdzekļu izvēršanās šo mūžseno problēmu padara jau par bīstamu cilvēces nākotnei. Svētie Manu likumi (Mānava Dharma-śāstra; 500 BC) civilizācijas pārmaiņu ciklu apraksta šādi:
…
81. Krita laikmetā Dharma (sabiedrības Krietnums) stāv (kā bullis) uz četrām kājām un ir pilnīgs, un (tāpat arī) Patiesība; cilvēkiem no nekrietnības (adharma) nerodas nekāds guvums.
82. Bet pārējos (trīs laikmetos) dēļ (netaisniem) ienākumiem (agama), Dharma pakāpeniski zaudē pa vienai kājai katrā laikmetā, un dēļ zādzībām (caurika), meliem (ani-ta) un blēdībām (maya) (cilvēku sasniegtie) tikumi samazinās par vienu ceturto daļu (katrā).
83. Krita laikmetā (cilvēki ir) brīvi no slimībām, sasniedz visus savus mērķus un dzīvo četrsimt gadus, bet Tretá un (katrā no) nākošajiem laikmetiem to dzīves zaudē pa vienai ceturtdaļai katrā.
84. Mirstīgo dzīve, kas aprakstīta Vēdās, ziedošanas ritu vēlamais iznākums un iemiesoto (garu pārdabiskā) enerģija ir augļi, kas iedalīti cilvēkiem saskaņā ar laikmeta (raksturu).
85. Krita laikmetā cilvēkiem (ir noteikts) viens pienākumu kopums, citāds Tretá un Dvápara (laikmetā), un (vēl) citāds Kali (laikmetā), tādā samērā, kā (šie) laikmeti saīsinās.
86. Krita laikmetā kā galvenais (tikums) ir pasludināta juteklisku tieksmju, kārību pārvarēšana (tapas), Treta laikmetā – (dievišķā) apjēga, Dvapara laikmetā ziedojuma (rits), (patreizējā) Kali laikmetā vien vaļīgums, brīvi uzskati (liberality)…
Vai man jāsaka, ka skaidri izskatās pēc Kali jeb cikla beidzamā posma, lai cik pravietiski būtu vai nebūtu Manu likumi.
Grūtākā lieta ir tas, ka Patiesība, ja nesamaitājama, ir ārpus taustāmās dzīves. Sensenos laikos neizbēgami savstarpēji atkarīgu cilvēku kopienas ir izstrādājušas instinktīvu kolektīvu Patiesības nojautu, kas ir ideālistiska jeb dievišķa. Izvēršoties materiālajai dzīvei, reizē individuālismam, izvēršas meli jeb bezdievība. Ideālistiskais uzskats par Patiesību Rietumos ir valdījis vēl Aristoteļa mācībā un valda vēl šodien Dienvidāzijas, Dienvidaustrumāzijas garīgajās elitēs.
Ja var teikt, ka Dievs ir viss, ko nevar iekārdināt, uzpirkt, piemānīt – kas nav materiālistisks, – tad var teikt arī, ka Patiesība ir viss, kas nav meli. Un iemācīties atpazīt melus ir cilvēka dzīves uzdevums.
Zaratuštra pirms 3000 gadiem: Tādēļ esi neatlaidīgs, jo viņš tev dāvā stingru labvēlīgas domāšanas pamatu un patiesības – viedības savienību. Sasniedz derību ar savu saprātu un noved līdz īstenojumam vistikumiskākās un svētīgākās darbības. Ja esi patiess, Viedais Valdnieks tev dāvā saulei līdzīgu labvēlīgas domāšanas ieguvumu uz visu mūžu. Saku tev šos vārdus, tad nes tos atmiņā. Ar pareizu izpratni iegūsti sev un savai tautai pastāvēšanu labvēlīgā domāšanā. Pūlēsimies katrs noskaņot citus sev par labu caur patiesību, un Tas būs katra no mums labvēlīgais sasniegums (Jasna 53:3-5). https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/12/20/patiesibas-milestiba-senaja-irana-stenlijs-inslers/
4. Atsakos no biedrošanās ar visādām ļaunām, nešpetnām, kaitīgām, postošām dievībām, ar vismelīgākajām, vissamaitājošākajām, visneveiksmīgākajām no visām būtnēm, no ļaundievībām un ļaundieviskā, no burvjiem un burvestīgā, un no visiem, kas ir varmācīgi pret dzīvajiem domās, vārdos un darbos un izskatā;atsakos no biedrošanās ar melīgo, postošo. https://tencinusarunas.wordpress.com/2019/08/14/laba-launa-izveles-apliecinajums-ap-10-gadsimtu-pirms-kristus/
Kaut nedaudz tam līdzāspastāvējuši ir meli, piemēram kā sofistiķu triki (irāņiem Ašemaoga, burtiski ‘Ašas postītājs’, ‘Ašas padzinējs’ Avestas tekstos tiek saukts par ‘nekrietno’. Tas ir cilvēks, kurš tīši kropļo zaratuštriešu mācību par Ašu – Taisnīgumu, citiem vārdiem, tas ir ķeceris. Viņa galvenā pazīme, kas Avestā uzsvērta bieži, ir viņa vārdu neatbilstība darbiem. Tas var lietot savā sprediķī zaratuštriešu Dievbijības noteikumus, bet pats tos nekad nepildīs, tā uzrādot savu melīgo un nepatieso dabu). Vērā ņemams pagrieziens uz skepticismu, relatīvismu, individuālismu – katram sava patiesība – ir sācies vismaz ar Kantu un izvērsies materiālismā, marksismā, bezdievībā, un Krietnuma bullis trīs kājas ir zaudējis. Tagad melu, tostarp, sofistikas, pīāra, politkorektuma, reklāmas, maldināšanas “normālais” karš notiek tādā mērā kā nekad. Mēģināju cik necik savākt tekstus, kas var palīdzēt apjēgt lietu stāvokli. I.L.)
28152-0
Tiesa bija, ne meliņi
Vecu ļaužu valodiņa:
Ko iesēja druviņâ,
Pārvērtàs vārpiņâ.
32525-0
Tiesa, tiesa, ne meliņi
Vecu ļaužu valodiņa:
Zirnits auga kāsitî,
Kaņepite cekulâ.
33813-1
Nava tiesa, nava tiesa,
Ka Saulite nakti guļ!
Vaj rītâ tur uzlēca,
Kur rieteja vakarâ?
20908-1
Lūdzami brāļi,
Neņemat ļaunâ:
Kas mums tiesa,
To mēs daram.
21798-5
Peļ man’ ļaudis ļoti bārgu,
Peļ man’ ļoti netikušu.
Dievam tiesa, bārga biju,
Bet nebiju netikuse.
958-1
Dziesmu dēļ, sveši ļaudis,
Neturat ienaidiņu:
Ne ta mana gribešana,
Ta senaja veca tiesa.
33200-5
Tà sacija, ta bij tiesa,
Īsa bija Jāņu nakts,
Īsa bija Jāņu nakts,
Te satimsa, te izausa,
Vienâ pusê timsa timsa,
Otrâ zaļa gaisumiņa.
92-0
Ne dziedàt nedziedaju,
Ja ar kāju nepieminu;
Ne dzīvot nedzīvoju,
Ja patiesi nedzīvoju.
=========================
JOCIGAIS. Apsesdēls. Daugavas Vārds, 15.03.1926
Viņš tiešām bija jocigs: gāja un diezi kāpēc stāstīja visiem, ka patiesība esot. Bet pavisam jocigi bija kādam ieprasoties, kas tā patiesiba tāda un kāda viņa. Tad viņš nezināja nekā vairs sacīt. Stāvēja mēms kā ūdeni mutē ieņēmis.
Ļaudis viņu par muļķi turēja. Vientiesiti tādu, kas ne zin ko, ne saprot. Smējās par viņu. Jocigo iesaukāja.
Kā lai ari nesmejas par cilvēku, ja tas jocigs!
Tad jocigais vairs nestāstija nevienam, ka patiesība ir. Gāja un prasija visiem, kāda tā esot un kur.
“Man tas jadabon zināt!” viņš noņēmās sevī un griezās pie ikdienas prātīgajiem. Kam gan citam, ne viņiem, tas prasijis? Viņi jau bija tie, kas visdiktāki smējās: nekā šis nezinot. Tad jau paši tie zināja, – visu zināja. Arī patiesību, – kāda un kur.
“Jūs zināt,” viņš prasija, – “patiesība ir?”
“Saprotams, ir! Vaj tad nu nav!?”
“Un kāda tad viņa ir? Kur viņa atrodās?”
Tas nu atkal bija tā jocigi, ka nu viņš citiem sāka prasit, kur un kāda ir patiesība. Kā pats nezinājis!
“Kā mazais bērns!” nopukojās tas un atmeta nicigi. “Nezini, – ej un meklē! Gan jau atradisi. Sadabūjis, redzēsi kāda, zināsi kur.”
“Ej un meklē!” nodomāja Jocigais.
Ceļu bij daudz, kurp kurais ejami.
To parādit neviens tam nezināja vaj negribēja.
Nezinājuši diez’ kāpēc izliekas tik protoši? Zināja kāda tiem nenovīdība pateikt.
“Iešu pie gudrajiem!” nosprieda.
“Patiesiba kaila un atrodama melos!” – pateica gudrajie.
“Kaila un melos?» neticīgi noprasija Jocigais. “Tad jau nu gan jūs patiesības neesat redzējuši.”
Jocigais atmeta gudrajiem ar roku un gāja tāļāk. Gudrajie noraudzījās tam aizejus pakaļ, saskatijās un sāka smieties.
“Kāds jocigs!” nosaucās visi. “Patiesību meklē!”
Jocigais atcerējās diezikur dzirdējis, ka bērni un muļķi runājot patiesību. Gāja un prasīja tiem. Bērni tam stāstīja, muļķi runāja, – viņš klausījās, bet nesaprata neko.
“Paklausies,” teica kāds muļķis, ēzdams puspuvušu ābolu, – “patiesība ikkuram sava!”
“Tie bērni nemaz nav bērni,” nodomāja Jocigais, “un muļķi tikai izliekās tādi. Es labāk iešu!” Un viņš apgriezās iet.
Kā lai negājis? – Visus izprašņājis, neviena viņš neatrada, kas par patiesību varētu pateikt patiesību. Neviena!
“Kā!” sacēlās viņā pašā karš. “Vaj ikdienas gudrie nepateica, ka patiesība ir. Vaj nepateica kāda un kur? Vaj muļķis nepateica pat vairāk, ne kā visi kopā: patiesība ikkuram sava!”
Jā, to jau tam pateica, bet viņš nevarēja pieņemt. Vainīgs tā tad bija viņš pats.
Vainīgs? Vaj gan maz kāds vainīgs? – teica tak muļķis: patiesība ikkuram sava! Un ja nu viņam taisnība?
Jocigais apstulba, bet, iesācis iet, viņš negribēja vairs apstāties un gāja. Ceļa nezināja, bet neprasīja arī nevienam. Tā kā tā jau – kas viņam varēja ko teikt – viņa ceļu rādit? Kurais jau rādija tikai savējo.
Viņš gāja.
“Labu ceļa vēju!” labā gabalā tam pakaļ nosauca muļķis, bet tas izklausījās gluži tā: “tu vēl atnāksi pie mums!”
Dienas gājumā Jocigais nosēdās ceļmalā. Jutās pieguris.
“Pag!” tam iesitās galvā: “ja nu es pats sev esmu tā patiesība? … Tad jau nekur nav jāskrien!”
Jocigais palika sēžam. Bij jāizdomā, vaj viņš nebija pats tā patiesība, ko diezi kam un kur gāja meklēt.
Kad ļaudis nāca un gāja pa ceļu, tas atkal izskatījās tā jocīgi: ceļa malā sēdēja kāds, kam nekur, likās, nebija jāiet.
Ļaudis saskatījās un smējās:
“Tas jau mūsu Jocigais tur sēž!”
Kā lai nesmējās par cilvēku, ja tas – jocīgs ?
=========================
PATIESĪBA. Burtnieku II pak. pamatskolas skolnieks A.Brandts. Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā, 1923.03.18
Kluss ir vakars, rīts un visa diena, manā jaunā darba gaitā! Cik klusas un sapnaiņas ir tumšās rudens dienas, kad tās klusi sapņo. Tad ari tu cilvēks nevari atteikties, nepriecājies līdz ar tām; tad arī tava sirds paliek tik viegla, viegla, kura grib nokratīt savas smagās dzīves nastas, aizmirst to, kas bija, kas tumšā pagātnē aprakts dus un sapņo par to, kas būs. Tumšie mākoņi pašķiras un par manu mazo dzīves lodziņu paspīd spožs saules stars.
Tas nav saules stars, kas spīd, tā ir patiesība. Tā ir patiesība, kas paspīdēja manas dzīves rītā un sveicināja mani manā jaunā darbā. Tā bija patiesība, kas gribēja spīdēt ne tikai priekš manis, bet priekš visas viņai mīļās latvju tautas. Bet tik pat klusi, kā nākusi, tā atkal pazuda. Simtiem cilvēku balsis sauc pēc tevis, tu mūžīgā patiesība, bet milijoni mīlē tavu māsu netaisnību, kas kailo patiesību ar netaisnību sedz. Kam netaisnības rūgtais dzelons ir mīļāks nekā patiesības skūpsts. Un tās asaras! Tās asaras, kuras tiek izlietas par tevi, tu zudusē patiesība, tu dārgā pērle. Un tās asaras, lūgšanas un vaidi, kuri dzirdami zemās būdiņās, kuri dzirdami kā mirēja nāves čukstieni no bāli dziestošām lūpām; kad tie reiz beigsies, kad beigsies tie? Vai netaisnības dzelonis ir mūžīgs? Bet tāļu, tāļu tur aiz augstajiem kalniem, aiz bezgalīgām jūrām, uz vientuļas salas mājo klusībā patiesība. Tā ir ‘Mūžības’ sala, kur izdzītā patiesība mīt, kur viss tik skaists, kur viss tik jauki zaļo, zied tur mūžīgā patiesība, valda. Es zinu, ir brīnišķīga mana ilgošanās, dusēt līdz ar patiesību, zem patiesības karoga, līdz jaunai dienai, kad patiesība, uzvaras lauriem vaiņagota, nāks cilvēku starpā un valdīs mūžīgi. Klusībā es pārdomāju pagājību un sapņoju par to, kas būs. Pāri pār jūrām pūš mīļie dzimtenes vēji, stāsta kā iet dzimtenē, kā tēva mājās, kā dzīvo cilvēki un patiesību nīst.
=========================
AFORISMI. (Par kultūru un patiesību.) 1930.10.01 Aizsargs
Turu par vissvarīgāko un visvajadzīgāko savai tēvijai: modināt un mācīt tautu diži domāt. H.Ibsens.
Patiesība dara cilvēku dieviem līdzīgu. Pitagors.
Patiesību meklējot nav jāskaita balsis. Leibnics.
Patiesības meklēšana pavairo cilvēka spēkus. Lessings.
Ja cilvēki apņemtos nemelot, – tad pasaule pārgrozītos. Ļevs Tolstojs.
Viens ceļš, kurš ved caur pasauli, paliek mūžam nemīts un nestaigāts: ceļš uz patiesību. Poruku Jānis.
Ir cilvēki, kuri nespēj nedz patiesības runāt. R.Kaudzīte 1, 34.
Viss ir pārejošs, bet patiesība ir mūžīga. Kivje.
=========================
Tiesa:
1) daļa
2) patiesība; taisnība
Patiesība:
1. Pareizs īstenības atspoguļojums.
Patiesību sakot – lieto, lai uzsvērtu teiktā ticamību.
2. lok.: patiesībā, apst. nozīmē ‘īstenībā‘.
3. taisnība, tiesa
Tiesību zinātnēs – formālā patiesība, juridiskā patiesība, materiālā patiesība, objektīvā patiesība.
Pedagoģijā – pedagoģiska patiesība.
Filosofijā – absolūtā patiesība, patiesība.
=========================
ANNAS BRIGADERES ĒTIKA. Doc. Alb. Freijs. Daugava, 01.051937
…
2. Mīlestība
Anna Brigadere savā ētikā svarīgu nozīmi piešķir mīlestībai. Viņas mīlestības izpratni atklāj mums daži dzejoļa ‘Burvju lokā’ teikumi:
“Reliģijas seja
Ir Mīlestība, visu uzvaroša.
Bet Mīlestība
Ir tas, kas ir, kas būs, kas mūžam bija,
Ir Patiesība.” (V, 250.)
Tā ir kosmiska mīlestības izpratne. Mīlestība viņai ir patiesība. Kur mājo mīlestība, tur nav maldu; tāpat kā reliģijā, arī mīlestība ir tikai patiesība. Mīlestība ir mūžīga; tā ir loks, kas tagadnē vieno pagātni ar nākotni. Tādēļ mīlestība cilvēku attiecībās ienes mūžības elpu.
…
3. Patiesība un taisnība
Annas Brigaderes ētikai iezīmīga ir patiesības un taisnības sludināšana. Jau dzirdējām, ka mīlestība ir patiesība. Liekot cilvēku attiecībām pamatā mīlestību, viņa nevar citādi, kā mācīt cienīt patiesību. Viņa pati ir dedzīga patiesības aizstāve un prasa to arī no citiem. Tikai patiesība ved pie laimes un pilnības. Meli noārda visu un ieved iznīcībā. Cēli ir būt patiesam, bet riebīgi ir melot un dzīvot nepatiesu dzīvi. “Es patiesību meklēju, kā pratu, priekš tās tik asināju savu skatu …” saka viņa savā biogrāfiskā skicē (Atziņas, I, 249.).
Patiesības sludinātājus viņa pielīdzina Dieva izredzētiem virs zemes. Valdim stāstā “Perpetuum mobile” eņģelis tos rāda vizionārā ainā kā nepazītus un neievērotus, no citiem grūstītus, nievātus un apsmietus, aptraipītām un saplēstām drēbēm, kam miesā asiņo daudz brūces, bet kuru “sejās atspīd tas savādais spožums, kas tikai izredzētiem tiek uzspiests kā zieģelis no Mūžīgā rokas” (I, 90.). “Kas šie ir – šie savādie, no citiem atšķirtie?” Valdis vaicā drebošu balsi. “Tie ir patiesības sludinātāji. Viņa izredzētie virs zemes.” – “Ak, laid man arī būt vienam no viņiem.” –
“Viņu liktenis ir grūts un viņu ciešanas nebeidzas šīs pasaules gaitā.” – “Bet viņi uzvar!” – “Tikai reti no viņiem.” – “Kāpēc tikai reti?” – “Tāpēc, ka viņi nevar pārvarēt šaubu. Šaubas saistās kā alvas svari pie viņu dvēseļu spārniem un neļauj tām pacelties tais augstumos, no kurienes plūst viņu spēks.” – “Un kā var pārvarēt šaubas?” – “Ar lūgšanu. Ar karstu, nešaubīgu ticīgu lūgšanu …” (91.). Arī Valdis grib būt tāds patiesības sludinātājs. Tad “no laimes tev jāatsakās un tava griba tev jāatdod Tam, kura kalps tu gribi būt. Tik Viņa prāts tev jāizpilda un Viņa prāts ir – ciešanas priekš tevis” – “Viņa – prāts – lai notiek!” (92.). Valdis mirst un atrod. Vai viņš atrod perpetuum mobile, ko viņš meklēja? Šķiet nē, bet gan to, ka dzīvība un nāve ir neaprobežotais attīstības spēks Visuvarenā rokā. Še Anna Brigadere izteic dziļu ētisku domu. Patiesības sludinātājs ir Dieva kalps, jo vienīgi Dievs ir patiesība (arī mīlestība). Viņš klausa vienīgi Dieva prātam, kaut arī pieņem ciešanas. Kas gatavs tā savu gribu pakļaut Dieva prātam un ir gatavs ciest, tas ir gatavs arī patiesību redzēt un to sludināt. Valdis bija gatavs mirt (ko gan viņš negribēja dažus mirkļus pirms šīs atzīšanās), un tādēļ viņš arī atrada patiesību.
Vai cilvēks spēj būt patiesības sludinātājs? Anna Brigadere atbild to pozitīvi, ja vien viņš spēj nešaubīgi lūgt. Vai cilvēks spēj būt arī pats patiess? Justs drāmā ‘Izredzētais’ (X) pārliecinoši uzsver, ka “ir briesmīgi iet pāri otram cilvēkam, bet dzīvot melos ir tak vēl briesmīgāki” (133.). To saka viņš tad, kad redz, ka Zenta, kas devusies laulībā bagātības pēc un grib būt vēl arī mīļākā, negrib klausīt savai iekšējai balsij un nekrietni melo sev un citiem. Viņai nav drosmes atzīt un teikt patiesību (sal.: “Es neesmu vainīga”, kur viņa ir vienīgā vainīgā, 136.). Zenta ir tā, kas turpina tālāk Pilāta tradīciju, kas mazgāja rokas, lai novērstu no sevis dievības lāstu. Zīmīgi saka Anna Brigadere:
“Pilātus bļoda no tā laika mūžam ir darbā,
Melnais kad jātaisa balts,
Rūsā kad jāpārvērš zelts.” (Kalngali, 31.).
Tie ir divtaku minēji, liekģīmji, svētuļi, kuriem „smagāks kā nāve to grēks” un ko tik viegli nenomazgāt. Tādēļ viņa aicina būt patiesiem, nemelot ne sev, ne citiem. Tādu pamācību dod vecais vīriņš arī Sprīdītim (38.).
Nemelot un būt patiesam ir grūti. Dažreiz jāizcīna grūta cīņa, kurā godbijība pret patiesību ir dažreiz nespēcīga uzvarēt. Cīņu būt patiesam, nemelot sev un citiem izcīna Zelmenis drāmā “Dievišķā seja” (X), kas piesavina kāda mirstošā rakstnieka drāmu, laiž tautā to kā savu un šī darba dēļ sabiedrībā kļūst slavens. Redzot, ka viņš nespēj šo darbu pārspēt ar saviem darbiem, viņa nepatiesības nasta top par smagu. Viņš apņemas atklāt patiesību, bet pietrūkst tomēr drosmes. Viņa draudzene Valeska pamāca nomest neīsto, lieko, tad viņš būs brīvs, tad viņš tiks uz priekšu, ies uzvaras ceļu. Viņš grib atkal nomest savu melu nastu un kļūt brīvs. Bet viņa sieva Jolante to nepieļauj. Zelmenis mirst ar trieku zem Jolantes “pilnspiediena skūpsta”. Jolante domā, ka viņa ir izglābusi sava vīra slavas aureolu. Bet kā ir ar patiesību? Valeska pārmet Jolantei: “Patiesību! Tu gribēji nožņaugt patiesību” (246.). Patiesība nav glābta. To varēja pats Zelmenis, bet viņam nebija drosmes to pateikt. To varēja Jolante, bet viņa paliek melos līdz galam, gribot paturēt netaisnā ceļā iegūto slavu. To varēja Valeska pēc Zelmeņa nāves bet viņa apmierinās ar to, ka “nesu sevī tavu dievišķīgo seju, tavas šaubas, tavas sāpes, tavu nemieru, tavas ilgas, nesīšu tās līdz mūžības vārtiem” (246.).
Un rakstnieces ētiskais sauciens paliek: patiesība nav glābta, kur visu šo trīs cilvēku pienākums to bija darīt. Cik grūti ir pateikt patiesību un būt patiesi, viņa parāda Kārklenes dvēseles kustībās (stāstā ‘Kārklene’, VIII). Tā grib atklāt citiem sava dēla zagļa gaitas, bet cīnās ar šo apņemšanos, jo nav drosmes. Aiz drosmes trūkuma un bailēm viņa nevien nepateic patiesību, bet patiesības noslēpšanas labā melo vēl tālāk (piem., mācītājam). Viņa, tāpat kā Zelmenis, mirst cīņu neizcīnījusi. Patiesība viņas dvēselē neuzvar. Lai ļautu tai uzvarēt, bija nepieciešama vēl lielāka dvēseles drosme.
Vai maz ir iespējami būt patiesam? Anna Brigadere dod pozitīvu atbildi. Ir cilvēki, kas ir patiesi sevī un pret citiem, kas nemelo. Tādu rakstniece mums rāda Arvedu skatu lugā ‘Ceļa jūtīs’ (VII), kas zin, ka viņa tēvs dzīvo ar netaisnu mantu. Viņš grib “iziet uz patiesību” (101.). Sirdsapziņa viņam ir augstākā tiesas instance un tādēļ nav iespējams viņam “dzīvot ar melu apziņu, skatīties nekaunīgi ļaudīm acīs, notrulināt dvēseli…” (114.). Viņš nemelo un tādēļ nostājās pret tēvu un citiem, pārmetot tiem gļēvulību acīs skatīties patiesībai (109.). Arvedu vada patiesības gars; viņš pie tā turas, un tādēļ stāv ar tēvu ceļa jūtīs. Patiesības labā viņš upurē savas saites ar tēvu, ar māju.
Patiess sevī un pret citiem, kas arī nemelo, ir Arvis romānā ‘Kvēlošā lokā’. “Bet tā jau tas viņā bij no mazotnes; kur bija naga melnums patiesības, viņš nevarēja pataisīt par meliem” (24.). Līdzīga ir arī Vaida, jo viņa runā tikai to, ko tā sava dvēselē ir pārdzīvojusi. “Pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja viņi dvēselē izdzīvoti” (VII, 250.). Arvja un Vaidas dzīve būs patiesa, jo viņu mīlestība ir patiesība.
No sacītā redzam, kādu ievērojamu vietu savā ētikā Anna Brigadere ierāda ētiskai prasībai: būt patiesam sev un citiem, nemelot, ne sev, ne citiem. Tas dzīvo pilnvērtīgu ētisku dzīvi, kas uzvar savus melus, kam ir tikumiskā drosme atklāt savus melus un tā noskaidrot patiesību.
Patiesībai ir jāvalda. Tāda ir viņas ētiska izjūta un atziņa, pēc kuras viņa pati arī dzīvo. Tikpat dedzīgi kā patiesību, Anna Brigadere prasa arī taisnīgu rīcību. Cilvēkam ir jābūt taisnam. Šo ētisko prasību tai ir mācījis tēvs, kas pats ar savu dzīvi un darbiem bijis taisna vīra paraugs. “Vienreiz taisnība nāks un zeme būs” – tāda viņa apliecība, kad vīri strīdas par taisnību un zemi (Dievs, daba, darbs, 147.). Taisnais prāts ir Anneles tēva bagātība, netaisnība viņam ir rūgta (366.); grūti viņam paciest netaisnības pārestību (371.).
Šādu tēva taisnības mīlestību Anna Brigadere iesūkusi savā dvēselē un tādēļ drosmīgi saka:
“Radi sevi tīru, ka zelts,
Teic katram taisnību acīs” (111, 265.)
Taisnu prātu viņa dod Arvedam skatu lugā ‘Ceļa jūtīs’, par kuru viņa svainis saka: “Tu savam taisnības elkam vai upurētu tēvu un māti – nežēlotu neviena” (VII, 57.). Viņš nevar samierināties ar tēva netaisno mantu. Reiz nodarītā netaisnība jāvērš taisnībā.
Kādā vietā rakstniece izteic domu, ka vislabākā taisnība ir izlīgt ar labu. Vienam vajaga sniegt roku pirmajam uz izlīgšanu (11, 210 ).
Anna Brigadere savās ētiskās prasībās ieliek atziņu, ka patiess un taisns prāts dara cilvēku tikumiski cēlu un dzīvei derīgu. Patiesība un taisnība ir svarīgas tikumiskas vērtības.
…
Ciešanās cilvēka dvēsele ir patiesa un parādās laba. Tas padara dvēseli tādu, kā kad no avota visi netīrumi būtu notecējuši un palicis dzidrums vien, kas ir kaut kas no pirmsākuma un kas pie visiem ir līdzīgs, pie viena sekls, pie otra neizprotami dziļš (11, 266.). Tādēļ arī patiesības nesēji ir cietēji. Ciešot viņi redz patiesību (I, 91.). Tanīs Dievs uzrunā cilvēku un slēdz ar viņu savu derību.
…
Gribam noslēgumā apliecināt, ka Annas Brigaderes ētikā ir dziļumi, kuros patīkami ir atrast vērtības. Konstatējam tanī ievērības cienīgas domas, svarīgus ētisku problēmu atrisinājumus, dedzīgus aicinājumus un pamatotas ētiskas apziņas prasības. Kopraksturojumā varam teikt, ka viņas ētiku iezīmē atziņas par labo gribu un šķīstu dvēseli, visaptverošu mīlestību, patiesību un taisnību, saprašanos un vienprātību, darba tikumu, par ciešanām un laimi, atdzimšanu un augšanu pretī ideāliem mērķiem. Tā izaug no viņas latviskās (dainu) un kristīgās apziņas. Annas Brigaderes ētika ir sintētiska. Tā nav pilnā mērā ne kristīgā un ne latviska dainu ētika. Viņas domas apaugļo kristīgs un latvisks gars. Tieši šinī sintezējumā slēpjas Annas Brigaderes ētikas vērtība. Kā šis sintezējums ir izdevies un ko tas mums dod, to novērtēt še vairs nav mūsu uzdevums.
ANNAS BRIGADERES ĒTIKA
=========================
ORTEGAM I GASÉ VELTĪTAS PĀRDOMAS. Konstantīns Raudive, Daugava 1938.04.01
…
IV
Teiktais mūs tuvina Ortegas atziņai, ka dzīve nav nekas cits kā spontāna un apzinīga darbība. Ortega domā, ka cilvēcīgā dzīve augstākā pakāpē ir psīcholoģiska dzīve. Un, dzīvei pieejot no tīri psīcholoģiskā viedokļa, jāatzīst, ka nevienu filozofisku sistēmu nevaram pieņemt par mūsu dzīves mērauklu. Cilvēks nevar atstāt subjektīvā un dzīvā ‘Es’ sfairu; viņš vienmēr ir iekļauts tai pasaulē, kurā viņš dzīvo, domā, vēlas, skumst un priecājas.
Tā tad, cilvēks dzīvo pasaulē, kādu pats sev radījis. Cilvēks dzīvi nevar mantot, jo ārpus paša cilvēka nav dzīves, tā ir tik daudz, cik daudz mēs to radām savā spontānajā darbībā un cīņā.
Mēs zinām, ka garīgās dzīves pamats ir patiesība. Par pašu patiesību filozofi un domātāji nav īsti skaidrībā, bet pieņemsim, ka ir ‘veritas aetern’, t.i., ka tā eksistē pati sevī un sev; ka tā ir nemainīga un mūžīga un ka no tās atkarājas visu lietu un cilvēku liktenis. Kad svētajam Augustīnam prasīja, kas ir patiesība, viņš atbildējis: “patiesība ir tas, kas ir”. Ortega domā, ka vārds ‘patiesība’, sevī slēpj augstākā mērā dramatisku problēmu. “Patiesība, sevī atspulgojot lietas tādas, kādas tās ir, mums noteikti norāda, ka tā ir viena un nemainīga. Bet cilvēcīgā dzīve savā daudzveidībā attīstās, tas ir, vēstures gaitā tā pastāvīgi ir mainījusi savus uzskatus, katrā gadījumā par ‘patiesību’ atzīdama to, ko par tādu pieņem” (El Tema de nuestro tiempo, 42 lpp.). Patiesības problēma sadalās divās antagoniskās tendencēs: relatīvismā un racionālismā. Racionālisms patiesības labad atstāj dzīvi, bet relatīvisms atvaira patiesības mūžīgo un nemainīgo klusumu un pievēršas mainīgās dzīves plūsmai. Racionālisms ir gigantisks mēģinājums ironizēt par spontāno dzīvi, to uzlūkojot no tīrā prāta viedokļa. Bet jaunā laikmeta misija ir pierādīt, ka kultūrai, prātam, mākslai un ētikai jākalpo dzīvei. Mūsdienu cilvēks pieiet lietām ar jaunu ironiju, kas ir pretēja Sokrāta ironijai. Sokrāts neuzticējās spontānitātei un to uzlūkoja caur racionālisma normām, tagadnes cilvēks neuzticas prātam un to uzlūko caur spontānitātes prizmu. Mūsdienu domātājs nenoliedz prātu, bet par to zobojas un neatzīst tā pārākumu. Vecā stila racionālists to uzskatītu par cieņas trūkumu. Bet ir pienācis laiks, kur dzīve pakļauj filozofiju un nevis filozofija dzīvi. “Visam, ko šodien saucam par kultūru, audzināšanu, civilizāciju, kādā dienā vajadzēs stāties Dionisija, īstenā soģa priekšā.” Lūk, to pareizi un nemaldīgi jau ir nojautis Fridrichs Nīcše. Un tagad šī diena ir pienākusi, kad lielais Dionisijs, dzīvības aizstāvis, cilvēkus sauc pie atbildības. Un to mūsdienās varbūt vislabāk zina Ortega, kas saka: “tīrajam prātam sava impērija jānodod vitālajam prātam”
(El. T. d. n. t., 93. lpp.).
…
ORTEGAM I GASE VELTĪTAS PĀRDOMAS
===============
AR KO SLIMO MŪSU LAIKS UN KAS PRET TO DARĀMS? Māc. T.Grinberga apstrādāts. Ausma, 01.01.1927
…
II Maldu tikumība.
Pagājušā reizē mēs atsaucāmies uz Saratustras vārdu, ka mūsu laime ir nabadzīga un nožēlojama (šī raksta l. d. ‘Neīsta maldu laime’ skat. ‘Ausma’ 5.). Tas, ko mēs par laimi saucam un uzskatam, ir bezvērtīga satura un maziska. Mūsu kultūras dzīve, kā to redzējām, dod visai trūcīgas, tukšas, mazvērtīgas laimes baudas un mēs nesmeļam sev savu laimi no pilnām vērtībām. Šādām pilnām vērtībām var mūsu dvēsele atvērties katrā laikā un it sevišķi pie vienkāršāka dzīves veida.
Otrais Saratustras vārds teica, ka arī mūsu tikumība ir nabadzīga un nožēlojama. Pagājušā reizē šis Saratustras vārds nozīmēja: Mūsu laime ir bez satura un maziska un šoreiz tas nozīmē: mūsu tikumība ir ārīgi spīdoša un melīga.
Še prātā mums vispirms tie tikumi, kas attiecas uz cilvēku savstarpējo satiksmi. Un kuriem būtu šī satiksme jānoteic. Un ārīgi pavirši uzskatot, to arī noteic, bet īstenībā tas ir pavisam citādi. Mēs liekuļojam tikumus, kuru mums īstenībā sirdī nemaz nav. Mēs liekuļojam goda prātu, rakstura stingrību, klusēšanu par to, ko mums uztic, cienību pret savu līdzcilvēku, pacietību, labvēlību, mīlestību un taisnību un t.t., un labprāt nerādām no visa tā nekā darbā, un nevarētum varbūt šādos tikumos izturēt pat vismazāko pārbaudījumu.
Vai piemēra dēļ tas tā nav? Ja mums tiešām būtu tikdaudz mīlestības un labvēlības, cik satiksmē ar līdzcilvēkiem mums viņas liekās būt, tad mums nebūtu sociāla jautājuma, vismaz tādā asumā nē, kāds viņš tagad ir. Caur saimnieciskiem apstākļiem dažādas ļaužu šķiras ir viena no otras
vairāk atkarīgas, nekā tas bija citos laikos un tām vajadzētu vienai otrai tuvāki stāvēt, nekā citos laikos. Bet iekšēja vienaldzība un bezmīlestība šķir šķiras vēl vairāk, daudz vairāk, nekā nevienādais mantas stāvoklis.
Lūk šis maldinātājs ārīgums, šis maldīgais neīstais tikumīgais spīdums ir mūsu laiku tikumiska slimība. Viņa, kā jau sacīju, ir ļoti lipīga, viņa ir tiktāļu izplatījusies, ka viņa no savstarpējas satiksmes lauka ir pārgājuse arī uz citiem laukiem. Ne tikvien tikumiskās lietās, bet arī citās lietās mēs pušķojam sevi ar neīstām spalvām. Mēs izliekamies it kā mums būtu diezin kādas labas īpašības un priekšrocības, kaut gan viņu mums nemaz nav. Vismaz mums bieži vien ne prātā nenāk savus vārdus pārvērst darbos, savus solījumus pildīt. Jeb mēs izrādām sociālas un ideālas intereses, ko gandrīz nekad un nekur negribam izvest, tāpēc ka slepenībā mēs šķielējam uz paša labumu. Ibsena ‘Sabiedrības pīlāri’ mums dod jaukus piemērus lielumā. Mazumā viņus piedzīvojam ikdienas.
Cik laipnas vēstules mēs dažureiz rakstam cilvēkiem, kurus paciest nevaram. Goethe teic pareizi: “Viņi visi liek mani sveicināt un ienīd mani līdz nāvei!” Cik daudz laba mēs nevēlam ar savām lūpām savam tuvākam, kā mēs nenožēlojam viņu viņa nelaimē, bet aizmirstam kaut jele ko darīt, lai viņam labāki klātos, aizmirstam viņam palīdzēt. Jaungada, dzimumdienas laimes vēlējumu ir vieglāki uzrakstīt un aizsūtīt, par 6 santīmiem var aizsūtīt tik daudz sirsnīgu vārdu, ka ne izteikt nevaram, bet jaungadā labu darbu darīt, cik tas grūti!
Mūsu sabiedrības formas, tas ko saucam par labu audzināšanu, ir tik pilnas no mīlestības, laipnības, cienības, ka viņas tīri vai plūst pāri, bet kas stāv aiz visa tā, vai arī kāds saturs? Ak kaut jele tas tā būtu! Mēle pilna jauku vārdu, raksts pilns cienības un laipnības, acis un vaibsti dvēš
laipnību, mīlestību pretī, bet roka visu to darbā rādīt ir pacelties nedomā.
Mēs nosaucam to par ‘godprātību’ un īstenībā tā ir tikumiska kūtrība; viss tukšs ārīgs spīdums, tukša skaņa, nekas nava nopietni domāts. Vai tāda tikumība nav nožēlojama un nabadzīga?
Un ne tik vien satiksmē ar līdzcilvēkiem tas tā ir, arī daudz citās lietās tas ir gluži tāpat. Dažs labs nekauņās kaut ko sliktu netikumīgu domāt. Bet viņš kaunās, ja viņš iedomājas, ka varētu kāds domāt, ka netikumīgas domas tam varētu būt. Godīgums spīd visos viņa vaibstos.
Un atkal citi grib izlikties turīgi un bagāti, bet slepenībā tie cieš badu. Mēs bieži vien esam līdzīgi skatu logiem, kur izstādītās lietas liekās būt diezin cik labas; tuvāki aplūkojot, viņas pilnīgi mazvērtīgas; arī mēs esam tādas preces, kas ārīgi uzlūkojot izliekās būt vērtīgas, bet īstenībā pilnīgi mazvērtīgas.
Lūk te mūsu laiku grūtā slimība. Un šī slimība apdraud mūs vēl vairāk nekā dzīšanās un skriešana pēc maldu laimes. Jo tur mums ir darīšana ar neīsto, ko baudām, še mums ir darīšana ar neīsto, kas mēs esam. Jo mēs paši paliekam caur un cauri neīsti. Nesacīsim, ka drusciņ liekuļot varam. Nē! Mēs nedrīkstam vienā lietā būt patiesi un otrā liekuļot. Un neīsto mēs nesam arī savā apkārtnē. Un kur šāds maldinātājs ārīgums sabiedrībā izplatās, tur ir apdraudēta sabiedrības iekšējā dzīve. Tur netik paša būtība top pārvērsta ārējā spīdumā, bet pat sāk šo ārējo spīdumu mīlēt un patiesību ienīdēt. Un tādai sabiedrībai ir jāaiziet bojā.
Bet uz ko tad dibinājās šī liekulības slimība, kur viņa sākās ? Viņa izmanto, kā parazīti, tikumības formas. Katra lieta parādās savā īpatnējā formā. Kur pie kāda cilvēka parādās krietnība, iekšēja vērtība un spēks, tur tā parādās noteiktās formās, ko var pakaļ darīt, pakaļ ķēmot. Un citi top caur to pamudināti, šīs formas pakaļ darīt, un iedomājas, ka viņiem ir tās vērtības, kuras šinīs formās izteicas. No Dieva apdāvinātam dzejniekam plūst domas un atskaņas it kā pašas no spalvas. Pakaļdarītāji arī taisa peršas un rīmes un iedomājas, ka viņi ir apdāvināti dzejnieki.
Un tā tas ir ar taktu, ar goda prātu un tikumību, p.p. ar godīgumu, taisnību, cilvēka mīlestību. Vienam šīs īpašības ir dabīgas. No viņa vienkāršās dzīves un nepiespiestiem, dabīgiem darbiem spīd pašas no sevis pretī viņa rakstura un sirds rotas. Viņš ir pazīstams kā izpalīdzīgs, laipnīgs, iztapīgs, uzticams, godprātīgs, labprāt par viņu runā un viņu nostāda par priekšzīmi citiem. Un tūlīt arī citi grib tādi paši būt, arī viņi grib, lai viņus slavē, un padara to, kas pie tā pirmā bija daba un īstenība, par mākslu un tukšu formu.
Vēl stiprākā mērā tas zīmējas uz visu sabiedrību. Viņa jūt, ka viņas iekšējais spēks un ārējā labklājība būs lielāka, ja skaists gars un krietns sirdsprāts vispārīgi valdīs. Šī vēlēšanās izplatās drīz vien pie visiem sabiedrības locēkļiem un kaut arī iekšēja satura nav, tad taču ārējas formas ievēro.
Tā pakaļdarāmas formas kļūst arī citiem vieglākas, un viņas top rakstītas priekšā daudziem, veselām sabiedrības šķirām. Bet viss tas var veicināt paviršību un iedomību, ja ārējo formu izpilda, ka tad jau pietiek, bet tā ir mūsu laiku tikumiska slimība. Bet slimība var izplatīties tikai tur, kur viņai ir derīga zeme. Un derīga zeme sabiedrībā mūsu laiku slimībai ir daudz cilvēku kūtrība un nespēja atšķirt formu no būtības, atšķirt čaumalu no kodola.
Lielākā daļa cilvēku, pa lielum lielai daļai pašiem nezinot, krīt par upuri kādam psichiskam mechanismam, kādai dvēseles parādībai. Ir tādi psichiski mechanismi, kas pilnīgi pārvalda priekšstatus un jūtas. Viņi arī mums uzglūn un grib valdīt pār mūsu domām un saprašanu. Kas garīgi tiem nestrādā pretī, tā domāšana ļaujās sevi pilnīgi no viņiem iespaidoties un zaudē savu garīgumu. Jo gars un dzīvība nevar svešu mechanismu panest, un viņi nevar augt un plaukt un nobriest, ja viņi aiz kūtrības padodas psichiskam mechanismam. Ko saprotam zem šā psichiska
mechanisma? Piemēra dēļ pievedu to psichisko mechanismu, ko sauc par priekšstatu sasaistīšanās likumu (ideju asociācija). Vairāk vai mazāk ikviens no mums atrodās viņas varā. Ja kādā sapulcē runātājs liks glāzi pie lūpām, t.i., ja viņš izdara dzeršanas veida formu, tad lielākā daļa no klātesošiem būs pārliecināti, ka viņš ir arī dzēris. Šī pārliecība ierodās gluži mechaniski. Tas ir ideju asociācijas piemērs. Ja redzam zibeni, tad sagaidām arī pērkoņa rūkoņu. Kas redz dusmīgu vaigu, tas domā, ka viņš ir arī iekšķīgi dusmīgs. Un lūk ideju asociācija ir vainīga, ka mēs formā, ārējā veidā ieliekam pašu būtību. Lielākai daļai cilvēku vajaga tikai parādīt mīlestības formu, uzmanības formu, godprātības formu un viņi tūlīt domās, ka pate būtība tur ir iekšā.
Mēs cilvēki nu vienreiz esam ierašu likuma vērgi. Ko kādreiz esam kopā redzējuši, to arvienu domājam kopā esam. Un tāpēc, ka esam pašu būtību redzējuši kopā ar parādību, tad mēs domājam, ka tur, kur forma ir, ir arī pate būtība. Bērnu, kas iemācīts labdienu dot un roku sniegt, mēs bez šaubām turēsim par laipnu un vaļsirdīgu bērnu. Zēns, skolnieks, kas izturās rātni, kamēr to skolotāja, vai vecāka, vai viesa acs redz, taps vispārīgi par rātnu bērnu turēts. Ļaudis, kas raduši būt arvienu ar smaidu uz lūpām, top turēti arī iekšķīgi par laipniem un labvēlīgiem. Kas dievbijīgs izrādās, top arī tiešām turēts par dievbijīgu. Zināms, kas formu pārspīlēs, kas acis pārgriezīs, lai liekuļotu dievbijību, tas ar to rādīs, ka viņam dievbijības satura trūkst.
Tādu pat dziļu iespaidu atstāj uz mums vēl otrs mechanisms, un proti vārda savienošana ar viņa nozīmi. Vārdi mūsu dzīvē spēlē lielu lomu. Viņi ir vēstneši no dvēseles uz dvēseli un viņiem ir liels iedvēsmotājs spēks. Un zem šī spēka locās, zemojās lielākā daļa cilvēku. Cilvēki tic vārdam, tic ka teiktais ir patiesība tikai tāpēc, ka tas ir teikts.
Mums ir sakamvārds ‘ticēt uz vārdu’. Tukšais vārds top ņemts par pilnu vērtību. Vai šā apgalvojuma patiesību neatbalsta novērojums, ka vēl arvienu glaimi mums tik mīļi? Glaimo tikai, gan tu kautko panāksi! Un arī izplatītas valodas par kādu, viņas top ticētas. Saki tikai par kādu, ka viņš ir bagāts, un viņu turēs par bagātu, kamēr nebūs pretējais pierādīts. Un par kādu slikti runās, to ticēs, tikmēr, kamēr neparādīs pretējo un ir tad vēl kautkas kā traips paliks pie labās slavas. Apmelo tikai droši, kautkas paliks karājoties, mēdza romieši sacīt. Ļaudis runā un valodas ceļās, un patiesība ir, ka mēle bez kaula lauž kaulu. Un ļaunu runāt, lai mazinātu sava tuvākā slavu, ir viens no latviešu kardināliem ļaunumiem.
Tautas dziesmās arī ir daudz dziedāts par ļaunām valodām, it sevišķi jācieš bārenīšiem, kam nav neviena aizstāvja. Lai man atļauts pievest dažas tautas dziesmas, ko bārenīte dzied, sūdzēdamās par ļaunām valodām:
1) Apāvos baltas kājas,
Melnas tika staigājot –
Labu ļaužu bērniņš biju,
Slikts paliku niecināms.
2) Augat, bērza atvasītes,
Jele bērna rīkstītēm.
Augat mazi sērdienīši
Jele ļaužu valodām.
3) Ienīsto suņi rēja,
Iemesto vilnis nesa,
Tā i mani grūtdienīti
Visi ļaudis niecināja.
4) Ai ļautiņi, ai ļautiņi,
Par mani vien runāja!
Es ļaudīm rīta rasa,
Es migliņa vakarā,
Manī ļaudis kājas āva,
Manī muti nomazgāja.
5) Kad man Dievs to darītu,
Ko man dara ļauni ļaudis, –
Es būt’ sen paguluse
Zem zaļo velēniņu.
6) Kāds neauga laukā koks –
Vēji viņu purināja, –
Kāds nebija bārenītis –
Ļaudis viņu aprunāja.
7) Kur iedama, sveša māte
Sietu nesa padusē,
Kuru ciemu daiedama –
Sijā manu augumiņu.
8) Kur es iešu, kur palikšu –
Ļaudis mani neierauga,
Tīšos linu palagos,
Līdiš’ Dieva zemītē.
Bet netikvien dzirdētais vārds, ko citi runā, mūs maldina, bet arī tas vārds mūs maldina, ko uz sevi pašu runājam. Kā ieaijā miegā mūsu sirdsapziņu nosaukumi, ko dodam savām kļūdām un netikumiem! Sliktu rakstura īpašību mēs saucam par mazu kļūdu, lielu muļķību – par nejaušu pārskatīšanos. Neuzticību mēs saucam par gudrību, gļēvulību par apdomību, skopību par taupību, slinkumu par mīlestību uz mieru un sevī nodziļināšanos. Un lūk tā mēs kļūstam paši savās acīs tik tikumīgi un labi, ka tīri prieks redzēt. Vārda un nozīmes saplūšana kopā ir psichiskais mechanisms, kas mūs pārsteidz un savaldzina. Un tāpēc formu un vārdu tik nelietīgi valkā, kā neko citu pasaulē.
Un ir vēl viens trešais psichiskais mechanisms, kas cilvēku sapin savos tīklos. Tā ir tā sauktā jūtu izplatīšanās. Katras jūtas izplatās no sava izejas punkta uz visu, kas ar viņām stāv sakarā. Dusmīgais dusmojas uz visu, kas tam gadās ceļā. Bēdīgais redz visu bēdīgā gaismā un priecīgais visu priecīgā gaismā. Ienaids un ķildas aptver veselas familijas. Tā ir cēlusēs briesmīgā asinsatriebība, tā ir cēlušās arī visas politiskas un reliģiskas partijas. Tam, kas iemīlējies, tam patīk viss pie iemīlētā cilvēka. Patīkamu iespaidu uz mums atstāj kareivju uniforma un šī patika pāriet uz pašu kareivi. Ar labu patīkamu un iespaidīgu izturēšanos mēs iespiežamies līdzcilvēku sirdī un vispārīgi mūsu uzstāšanās veids, mūsu runāšanas veids, mūsu apģērbs un t.t. atstāj dziļu iespaidu. Mēs ļaujam sevi bieži vien no pirmā iespaida piekukuļot. Un kāds mūsu pirmais iespaids no kāda cilvēka bijis, vai labs vai slikts, par tādu mēs turam pašu cilvēku. Pirmais iespaids izplatās gluži mechaniski par visu personu un apdvēš viņu vai nu ar sevišķu spožumu jeb tumsu. Un tāpēc, ka pirmo iespaidu mēs mantojam no ārējā izskata, tad mums arī saprotams, kāpēc mēs liekam sabiedrībā svaru uz apģērbu, izturēšanos, sabiedrisko veiklību, smalko toni. Arī daba to zin. Tāpēc viņa devuse mūsu sievietēm cēlo stāvu un formas. Un pēc jūtu izplatīšanās likuma tas nāk par labu visai personai. Koķetērija sākas tur, kur doto daiļumu sāk mākslīgi izmantot.
Šis trejādais psichiskais mechanisms pārvalda lielāko cilvēces daļu. Un viņi nemaz nemēģina pretoties, nemaz nemēģina pētīt pēc būtības tur, kur sniedz tikai tukšu formu, nemaz nemēģina pētīt pēc vārda nozīmes, kur tas ir tikai frāze, un nemaz nemēģina pārbaudīt jūtu izplatīšanās likumu.
Mēs esam kūtri savā domāšanā. Un šī kūtrība ir tā noderīgā zeme, kurā labi attīstās tikumiskas slimības. Mēs topam maldināti un maldinājam paši sevi par saviem līdzcilvēkiem. Liekulība, izlikšanās ir ļaunas sekas, kas no šās domāšanas kūtrības un spriešanas nespējas ceļās. Tāpēc ka
mēs acis aizveram, aizvērās viņiem kauns un sirdsapziņa. Un tā nevētīdāmi pēc īstenības, bet apmierinādamies ar ārīgumu, mēs pavedinām savus līdzcilvēkus apmierināties ar tukšām formām. Tam jātop citādi, neļausim vairs sevi apmierināt ar tukšām formām, tukšiem vārdiem, atsevišķām jūtām.
Un nu piegriezīsimies tiem, kas neļauj sevi tā tik ļoti maldināties, bet kas paši vairāk maldina. Tādi cilvēki iziet uz to, radīt maldinātāju spožumu, apdvest savu personu ar diženu mirdzumu. Viņi liekas būt godīgi, dievbijīgi, strādīgi, labdarīgi, liekas mīlam savus piederīgos, savu tēviju un dzimteni, viņi liekas būt bagāti, cienījami, daudz zinātāji, vārdu sakot īsta tikumības bilde. Viņi liekas tādi būt un labi paši zin, ka viņi tādi nav, kādi tie izrādās ļaužu priekšā. Laika slimība tos tā apņēmusi, ka tie citādi nemaz nevar būt. Un ko viņi grib panākt ar šo ārīgumu bez satura! Viņi grib iemantot kaut kādus labumus, godu, labu vietu, grib lai tos ievēro vairāk kā citus, cerē, ka tos pušķos ar ordeņiem un kroņiem, ka tos sveiks ar oziannām. Jo viņi pazīst tikai to pasauli, kas spriež tikai pēc ārīguma, pēc vārdiem un pēc pirmā jūtu iespaida.
Kā godā tantes un onkuļus, no kuriem gaidāms ir mantojums, kā izpilda viņu vismazāko vēlēšanos, un taču pa lielum lielai daļai viss tas ir aprēķins. Par tām pašām savādībām, ko tā acu priekšā mīlina, aiz muguras smejas un zobojas.
Un ej viesībās. Nama jaunkundze pēc vakariņām vai nu spēlē, vai dzied ko priekšā. Sagādātais baudījums un sniegtā māksla ir tikai vidēja, bet visi klātesošie tura par savu pienākumu izsacīt māksliniecei savu vislielāko piekrišanu. Un klāt visur aprēķins un nevienam nenāk ne prātā
darīt citādi. Vēlāk aiz muguras var īsto patiesību teikt, īsto kritiku nodot.
Par ‘labu toni’, par ‘pieklājību’ to nosauc. Man liekas, tas ir ‘slikts tonis’, papriekš acu priekšā un vēlāk aiz muguras. Viegli izrunātie vārdi, tā domā, nemaksā nekā. Bet viņi maksā īstenībā ļoti daudz. Caur viņiem mēs paši sevi pārdodam. Kas ir vērtīgāks, mielasta devēja lepnība vai viesu patiesības mīlestība? Patiesības mīlestība ir kautkas svēts un tā ir arī svēta turāma. Un vai tad vēlāk saudzē mielasta devēja lepnību? Šī izrādīšanās acu priekšā citādam, nekā aiz muguras, ir ļaunums, kas ēd mūsu dzīvības koka saknes ar laika slimību. Ar vieniem meliem grib otru melu kailumu apsegt un tā izdarām divkārtīgu vilšanu. Nepievilsim taču paši sevi.
Tā diemžēl ir nepareizi tapušas izlietotas arī dievbijības formas, lai izrādītos par reliģiozāku, nekā īstenībā ir, par ko dvēsele nekā nezin. Bija laiks, kur valsts un baznīcas attiecības stāvēja jo cieši sakarā. Tur tad bieži vien tam vairāk uzticējās, ierādīja labāku vietu, kas bija dievbijīgs.
Šādas priekšrocības vēl šodien izsauc to dievbijību, ko nosaucam par liekulību, svētulību, kas grib ar to ļaužu priekšā spīdēt un ko Pestītājs pielīdzina nobaltētiem (balsinātiem) kapiem, kas no ārpuses labi uzskatāmi, bet iekšā ir pilni ar trūdiem un miroņu kauliem.
Vai arī reklāma nepieder pie ārējās formas, bez īstā satura ? Ko visu neieteic un nereklamē, kam galu galā maza vērtība! Par avīžu reklāmām nerunāsim, bet runāsim par to reklāmu, kur izlietojam citu mēles. Tas izliekas būt arī pieklājīgāki, kā nu pats sevi slavēs. Lūk, mēdz tā darīt.
Satiksmē ar līdzcilvēkiem pieņem tās visvaldzinošākās formas. Lūko caur laipnību, mīlestības izrādīšanu iemantot līdzcilvēku, kam kautkāds iespaids, lai viņi tad slavēdami mūs reklamētu. Kas prot izmantot tādas valdzinātājas formas, izturēšanos, tam viegli izdodas izlikties par tikumīgu, par tādu, kam piemīt visas labas īpašības. Un pēc jūtu izplatīšanās likuma viņš top turēts par labu, godājamu un tikumīgu, kaut gan viss bija tikai izlikšanās, tukša forma, bez satura. Ir cilvēki, kas šo reklāmu prot ļoti labi izlietot.
Sabiedrībā tie ir tie patīkamākie cilvēki, atjautīgi, laipni, un mājās savēju starpā tie visnepanesamākie. Un kad mājas ļaudis ko kādreiz lūko teikt, tad to vienkārši netic, jo meklē vainu pie šiem māju ļaudīm. Labais iespaids, ko tāds laipns, veikls cilvēks atstāj, līdzina tam visus ceļus, līdz pat priekšniecības labvēlībai pēc ienesīgām vietām. Lūk, tāda ir viena mūsu laika slimības pazīme.
Un lai aprakstītu otru tādu pazīmi, tad mums jāatgriežas pie tiem, kas ļaujas sevi maldināties. Ir cilvēki, kas tāpēc pieviļas, kā sacījām, ka viņi ir kūtri savā domāšanā. Bet ir atkal tādi cilvēki, kas grib, lai tos pieviļ un maldina. Viņi netik vien nevar, bet viņi negrib izšķirt formu no satura. Viņiem patīk ārējais spīdums vairāk, nekā iekšējā īstenība un patiesība. Vieni dod ārīgumu labāk, nekā īstenību un patiesību, un otrie mīlē ārīgumu vairāk nekā īstenību un patiesību.
Un cik daudz diletantisma nav pasaulē! Bet visi diletanti grib par sevi atrasties maldībā. Rīmju kalējs grib lai to tur par dzejnieku, tāpēc, ka lieto dzejas mākslas formu atskaņās. Klusumā viņš varbūt jūt, ka viņš nav dzejnieks, bet savu līdzcilvēku slavu viņš taču grib un būs tāpēc nemierā ar katru godīgu kritiku un dusmosies par pareizējo apspriedēju. Un ar zaimošanu un aprunāšanu atmaksā tam, kas īsto patiesību teic.
Bet šādi aizvainoti cilvēki, nav tik vien aizvainoti, viņi ir slimi. Slimas dvēseles pazīme ir tā, ka cilvēks kļūst par otra cilvēka ienaidnieku un ienīdētāju, un neatsakās no savas iedomības un lepnības. Kas vaļsirdīgu kritiku nevar panest, tas nepierāda stiprumu un drošību, bet pretējo.
Citādi tas ir ar to, kas iekšēji dzīvo lielai lietai. To nes viņš pats un nevis pasaules kritika. Viņš nemeklē sevis slavētājus, un ar smaidiem piedod, kas to nepazīst un pārprot. Tikumīgi vājie un slimie nevar ne vienu, ne otru. Patiesību tie vajā, un melus tie godalgo.
Bet griba tapt pieviltam iet vēl tāļāki. Mēs gribam pievilti tapt netik vien par sevi pašiem un saviem līdzcilvēkiem. Mēs gribam, ka viņi paši par sevi mūs apmelo. Mēs ļaujam sevi maldināties caur ārējām patīkamām formām, un viena labvēlība izplatās uz visu personu, kā to augšā redzējām.
Bet tur, kur tādas formas nav, tur mēs domājam, ka tādam cilvēkam nav nekā laba. Tā es varu pamanīt pie kāda cilvēka, ka viņam trūkst tās formas, ko esmu ieradis pie citiem redzēt, un tūlīt man gatavs nelabs aizspriedums pret viņu. Mēdz domāt netik, ka “kur formas ir, ka tur ir arī saturs”, bet arī, ka “kur formas nav, ka tur nav arī satura”.
Smalka uzvešanās, sirsnīgs rokas skūpsts, laipna uzruna, smalka titulēšana, dažu reiz ieteic visnespēcīgāko cilvēku labāki, nekā spējīgu cilvēku, kam šo smalko manieru trūkst, kas apmulst savā izturēšanās pret cilvēkiem.
“Mundus vult decipi”, pasaule grib tapt piekrāpta, tas ir vecs, slikts, bet patiess vārds. Šī partejība izaudzina liekuļus un tāpēc viņu tik daudz.
Īsta vērtība, īsta iekšēja tikumība ir nospiesta pelnrušķītes lomā. Kad nāks princis, kas to vilks no pelniem laukā un cels uz valdības troņa?
Un maldu cilvēki viens ar otru satiekas, tie, kas ārējo spīdumu labprāt redz un tie, kas ārējo spīdumu labprāt rāda. Abi viņi vienādi ienīst patiesību, jo tā abiem norauj viņu maskas. No šādiem maldu cilvēkiem Saratustra biedina patiesības draugus sacīdams: “Jā, mans draugs, tu esi
savam tuvākam ļauna sirdsapziņa, jo viņi tevis nav vērts. Tāpēc viņi tevi ienīst un gribētu labprāt tavas asinis sūkt. Viņi soda tevi par taviem tikumiem. Viņi piedod tev tikai tavas kļūdas. Tava bezvārda lepnība ir pret tavu garšu. Viņi gavilē, ja tu reiz esi pieklājīgs diezgan lepns būt. Tavā priekšā viņi jūtas mazi, un viņu zemums kaist un gailējās pret tevi neredzamā atriebībā. Vai tu nepamanīji, cik bieži viņi palika mēmi, kad tu pie tiem nāci, un kā viņu spēks tos atstāja, tāpat, kā dūmi atstāj dziestošu uguni? Tavi kaimiņi būs arvienu ģiftīgas mušas. Tas, kas pie tevis liels, tas padara tos ģiftīgākus un mušveidīgākus. Mans draugs, bēdz savā vientulībā un turp, kur pūš smags, stiprs gaiss! Tas nav tavs liktenis būt par mušu vēdekli.”
Bet patiesībai nebūs bēgt. Patiesība un īstenība nedrīkst slēpties vientulībā. Patiesībai ir liela vara un tad viņa arī nedrīkst palikt mēma, bet viņai būs runāt, kaut gan to negrib dzirdēt.
Patiesību acīs sacīt esot rupji un nepieklājīgi; patiesību acīs teikt – to nedrīkstētu un aiz muguras to varētu.
Tiesa, kas patiesību teiks, tas naktsmāju nedabūs, to turēs par pārspīlētu ģeķi, to ienīdēs viņa patiesīguma dēļ.
Lūk tā no meliem mūsu dzīve ir pārņemta, ka mēs domājam, ka bez tiem iztikt nevaram. Komijs, kas gribēja tirgotavā vienu dienu patiesību runāt, vakarā atradās trako namā.
Un kur nu vēl velnišķīgie meli, ar ko pilni visi mūsu laikraksti! Puspatiesība ir velnišķi meli. Un liekās, ka pasaule tā ir, kas piespiež patiesību neteikt, kas piespiež uz ārīgumu likt svaru.
Bet kas tad šī pasaule īsti ir ? Vai tas nav tik tāds iedomāts lielums, kas tuvāki aplūkojot izzūd? Šī pasaule taču pastāv no cilvēkiem. Bet ņem atsevišķus cilvēkus un prasi viņus pa vienam zem četrām acīm, vai viņi grib piederēt pie tās pasaules, kur valda neprāts un meli, un tu vari būt drošs, no simta varbūt viens neatzīs melus un ārīgumu par kautko sliktu, un kas tikai piespiesti padodoties pasaulei, kur valdot melu pilnās formas, un ja viņiem būtu tā noteikšana, tad viņi tūlīt noliktu visu neīsto un nepatieso.
Kur tad nu ir šī pasaule? Tā ir iedomu tēls, tā cilvēku slimais fantāzijas auglis, kam savā sirdī neviens nepieder. No tās dienas, kur sāksim patiesi un dziļi būt, nogrims pasaule ar savu varu.
Tāpēc būsim patiesi! Negaidīsim vairs cita, kas lai rādītu ceļu. Iesim ikkatrs savu patiesības ceļu un ņemsim par priekšzīmi To, Kas sacījis: “Es esmu tas ceļš, tā patiesība un dzīvība,” tad radīsies jauna pasaule, tikumiska spēka un veselības pasaule. Par to strādāsim, uz to cerēsim.
III. Maldu zināšanas,
Vispapriekš mēs aplūkojām laimes baudas, pēc kurām dzenās un par kurām cīnās modernais kultūras cilvēks. Mēs svērām šīs baudas, mēs vērtējām viņas un atradām, ka tās ir vieglas un mazvērtīgas. Mēs redzējām arī, ka mums pilnīgas vērtības ir vajadzīgas, ka mēs pēc tām ilgojamies, ka ilgojamies pēc īsta, augsta labuma, kas varētu mūsu tukšo ‘es’ piepildīt ar iekšējo bagātību, iekšējām vērtībām. Bet mēs šķiežam savus spēkus, lai iemantotum neīstas laimes baudas. Un šīs baudas saskalda un saplēš mūsu ‘es’ un padara to nabagu un tukšu.
Un iekšējā tukšuma jūtas grauž moderno cilvēku. Un gribēdams sev un citiem šo iekšējo tukšumu apslēpt, viņš dzenās izlikties par to, kas viņš nav. Un jo lielāks šis iekšējais sajūtamais tukšums, jo stiprāka griba izlikties uz ārieni, ka viņš kaut kas būtu. Tā ir dvēseles slimības drudža pazīme. Par šo ārīgumu, par šo tieksmi izlikties, izrādīties par to, kas neesam, bija tā otrā lieta, par kuru mēs runājām. Mēs iepazināmies ar melu garu, kas nospiež visu sabiedrību. Mēs pārgājām pie tam no neīstām, viltīgām vērtībām, kurās meklējām savu laimi, paši uz sevi. Te vairs nebija runa par mūsu laimi, kas bija neīsta, te bijām mēs paši, kas bijām nepatiesi un neīsti. Mēs redzējām, ka slimas ir netik vien mūsu jūtas, bet arī mūsu griba, un šī slimība, tā vērojām, ies arī tāļāki un apņems arī mūsu domāšanu. Šinī sakarā pārbaudīsim tad nu arī mūsu zināšanu, saprašanu, un prasīsim, vai tikai Saratustras vārds, kas mūs aicina uz lielo nicināšanas stundu, kur mūsu laime un mūsu tikumība mums kļūst par riebēkli, vai tas nenotiek arī ar mūsu saprašanu.
Un tiešām arī visur maldi, neīstenība. Mēs baudām no visiem mazumiem un maziskumiem. Mēs norijam mazās patiesības, ko zinātne uzmeklējusi. “Mūsu mācītiem vīriem”, saka Nīcše “ir gudri pirksti”. Bet mums trūkst lielas kaislības uzviļņojums par patiesību. Tāpēc Saratustra izsaucās: “Kas man ir mana saprašana? Vai viņa alkst pēc zināšanas, kā lauva alkst pēc savas barības? Arī viņa ir nabadzība, netīrumi un nožēlojama izprieca.”
Un pārbaudīsim nu, vai mūsu saprašana alkst pēc zināšanām, kā lauva alkst pēc savas barības?
Patiesība ir viņas barība. Vai mēs alkstam pēc patiesības, vai lielais pūlis alkst pēc patiesības, kad tas lūko iegūt vispārējo izglītību? Un kā stāv ar tagadējo zinātni? Vai viņa skatās patiesības mūžības acīs, jeb vai viņa neiet tai tikai pa patīkamiem ceļiem apkārt? Viņa meklē gan mazas patiesības, bet patiesības dziļumos iet, to viņa aizmirst. Vecais baznīcas tēvs Augustīns domāja citādi. Viņam katra patiesība bija piedzīvojums, kurā Dievu piedzīvojam. Viņš domāja, ka kaut kas neatturams, stiprs un pārdabīgs spīdot mums pretī, kur vien patiesība mums spīdot pretī. Kur tāda patiesības ticība dzīvo, tur zinātne ir īsta. Jo zinātne dzīvo tikai no patiesības elpas. Bet ja zinātne pate šaubīgi prasa ar Pilātu, kas ir patiesība, tad tā ir zīme, ka patiesības karstums to ir atstājis, ka tā vairs nav īsta.
Uzlūkosim papriekš zināšanu, ko sauc par vispārējo izglītību un tad pakavēsimies pie zinātnes. Ap vispārējas izglītības ideālu mirdz it kā kāds atsevišķs spožums. Jo bieži vien to pat uzstāda kā pedagoģijas gala mērķi.
Pēc Hegeļa domām mūsu skolām esot jāizplata vispārēja izglītība. Un ar šo vispārējo izglītību lepojās viens un otrs. Arvienu vairāk un vairāk vispārējā izglītība ir kļuvuse par lepnības priekšmetu.
Šā idola jeb elka nozīme zinātnē nav nekas vairāk kā intresantu un derīgu zināšanu kopa. Kas diezgan no šīm zināšanām sev sakrājis, tam tiesība sevi saukt par izglītotu, un tas var līdzi runāt un spriest tai sabiedrībā, ko sauc par izglītotu: aiz kauna šāds izglītots cilvēks nosarktu, ja viņš nezinātu vienu vai otru vēstures notikumu, ko šī sabiedrība uzskata par zināšanas vērtīgu. Bet viena parādība nekad nedrīkst tapt novērota pie tāda vispāri izglītota, proti, drosme teikt, ka viņš arī ko nezinot.
Tāpēc vispārējās izglītības ideāls nav kautkas, kas mūs piepildītu ar dzīvu garīgumu, drīzāki tā ir kāda maldu aina, kāds idols, kas mums atņem spēku. Tukšumam, lepnībai viņš mums atņem laiku un pūles un padara mūs niecīgākus un slimākus. Ko šis ideāls pārņem, tas kļūst par
puscilvēku.
Mūsos ir izsalkums pēc dzīvas maizes, pēc garīgas barības. Tas ir izsalkums pēc atzīšanas. Atziņās mājo patiesības liesma. Bet tā sauktā vispārējā izglītība mūs maldina par mūsu slāpēm pēc atzīšanas caur zināšanu daudzumu. Viņa mums neatļauj šā izsalkuma dziļumā nokāpt. Viņa
mūs apber tikai ar zināšanas vielu. Mēs varam savas vispārējas izglītības labā skatīties konverzacijas vārdnīcā, žurnālus turēt, kursus apmeklēt, bet dvēsele dziļumos paliek taču izsalkuse. Tā ir zināšanas viela, ko norijam.
Patiesības maigums, smarša, elpa mums pazūd. Tikai ziņkārība top kairināta, augstprātība barota, slāpes pēc patiesības top nostumtas sāņus.
Ārīguma gars valda arī še, kur vajadzētu valdīt iekšējai dzīvei. Viņš pārvērš atziņas par vienkāršām zināšanām. Kad vecāki lielās ar sava bērna zināšanām, tad viņi liek bērnu dvēselē dīgli šim ārīguma garam. Bērnā jau iesakņojas pārliecība, ka tas mācoties, lai varētu parādīt, ko tas zinot un ka tas totiesu jo vairāk apbrīnojams, jo vairāki viņš ar šādām izglītības drēbēm ģērbjās.
Nīcše raksta: “Es nācu izglītības zemē un man bija jāsmejās. Nekad mana acs nebija redzējuse tā kautko sīkraibu. Še, kā liekās, ir visu krāsu trauciņu dzimtene, es sacīju. 50 traipiem izkrāsojuši seju un drēbes; tā jūs tur sēdējāt man par izbrīnīšanos, jūs laika biedri. Un ar 50 spoguļiem ap sevi, kas glaimoja jūsu krāsu rotaļai. Visi laiki un visas tautas izskatās raibi no jūsu plīvuriem. Visi tikumi, ticība runā raibi no jūsu drēbēm. Kas no jums atņemtu nost plīvuri un virsdrēbes, krāsas un vaibstus, tam tiešām vēl paliktu tikdaudz pāri, ka viņš varētu putnus biedēt.”
Un kādā citā vietā viņš teic: “Paskataties taču uz šiem liekajiem! Viņi nozog izgudrotāju darbus un gudrajo mantas. Par izglītību viņi sauc savu zādzību – un viss viņiem top par slimību un ļaunumu.” Lūk tā Nīcše nosmej mūsu izglītību, ko saucam par vispārējo.
To pārdomājot vai sirds mums nekļūst drūma? Vai mēs neredzam, cik nopietni sviedri netop lieti tā neīsta vārda dēļ: vispārēja izglītība?
Zināšanu daudzums padara zināšanu pašu it kā paviršu. Jo cilvēks tāds sagremo visu tikai pa pusei un uzglabā tikai visu nesakārtotu vienu caur otru. Tikai pie nedaudziem tas tā nav. Lielākai daļai daudzzināšana ir kaitīga. Uz viņas dus tas lāsts, kas nospiež visas neīstas un pusvērtības. Un divkārtīgs kļūst šis lāsts tāpēc, ka viņš neļauj mums iemantot pilnās vērtības. Un tāpēc, ka savu vajadzību gribam apmierināt, tā sakot, ar putām, tad slāpes nekad netop klusinātas. Un dziņa pēc zināšanas vājina mūsu garīgo būtību. Viņa saskalda cilvēku un tam vajadzētu tapt koncentrētam.
Tikai tas, kas var koncentrēties, tas var iet dziļumā un izcelt garīgas mantas. Tas ilgst ļoti ilgi. “Dziļiem avotiem ir gausa piedzīvošana; ilgi viņiem jāgaida, kamēr viņi zin, kas viņu dziļumā krita”. Bet kas skrej no vielas uz vielu, tas nenonāks nekad dziļumā. Tāds paliek mūžīgi neskaidrs diletants, kas pats gan sevi apbrīno, bet iekšēji taču ir nabags. Viņam trūkst tā labākā, zinātnes būtības un gara.
Kas ir zinātne pēc sava gara? Tā ir patiesības liesmojošā uguns, kas nākuse no debesīm.
Kas ir māksla? Varena, ideāla dzīvība, kas visur, kurp vien skatāmies, caur cilvēci soļo. Kuru šāda garīga dzīvība ir satvēruse, to viņa ceļ uz augšu. Viņa tam atver citu, augstāku pasauli, lai arī pat uz ģēniju krīt cilvēku putekļi. Mākslā mēs dzīvojam, kamēr vien tā mūs sajūsmina, iekš
kaut kā augstāka, nekā mēs esam.
Un tas tā notiek ar visām garīgām vērtībām, kas cilvēka dvēseli sagrābj. Kur šādu vērtību priekšstati rodās, to mēs nezinām. Un mums ir viņu notēlojumi un mēs jūtam viņās kautko augstāku, nekā mēs paši esam, un prasa no mums, lai viņām sekojam. Ja dvēsele to dara, tad rodās, tad viņā sāk dīgt, plaukt un ziedēt. Labā, skaistā un patiesā pasaules atverās, un apspīd šo dzīvi kā mūžīgas zvaigznes.
Tāda ir garīgas dzīves tapšana un attīstīšanās, kā to mums apraksta Jenas gara filosofs Rudolfs Euckens.
Arī zinātne ir augstākā garīgā dzīve, kas uzliesmo dvēselē, un kas viņu attīstīdama pate sevi attīsta līdz.
Zinātne ir gara vara, arī viņa ir objektīva gara liesma, kas deg visā cilvēcē un neļauj cilvēkiem palikt bez satura, pilda tos jau šinī dzīvē ar mūžības saturu un domām. Šo bagātību visu pazaudē izglītības iedomība ar savu neīsto pieticību. Zinātne var gan pēc patiesības izslāpušo cilvēku pildīt ar īstu saturu. Bet izglītības paviršība nezin nekā no zinātnes dziļumiem. Viņš grib tikai redzēt zinātnes augļus un tos baudīt. Viņš apkrauj sevi ar zinātnes vielu, kas nepadara viņa būtību bagātāku, bet to saskalda.
Un vai tas ar tikumiem nav tāpat? Paidagoģijas teorija ieteic daudzpusīgu tikumu piesavināšanos. Tas skan gan ļoti jauki, ka audzēkņu dvēselēs grib iedēstīt visus augstākus tikumus. Dvēselē esot pēc Herbarta domām jādzīvo 5 ētiskām idejām un proti: iekšējai brīvībai, pilnībai, labvēlībai, taisnībai, iecietībai, daiļā saskaņā. Bet arī šinī apgalvojumā ir sava kļūda. Jo visi pamatlikumi, visi tikumības likumi, visas gudrības maksimas, visi kategoriskie imperatīvi, visas ierašas ir tikai abstraktas formas. No bagātās garīgās dzīves izceļ viņas par sevi ārā. Novēroja un atzina, ka garīgai dzīvei ir augstāka un jaukāka īpatnība, nekā dabīgā dzīve.
Dabīgā dzīvē viļņojas visas jūtas vienas caur otrām. Tur mainās patīgās un bezpatīgās tieksmes, baudu kārība un lepnība, lēnība un straujums, sirdsmīkstība un sirdscietība. Spinoza teic: “Afektu maiņa mūs mētā šurp un turp kā viļņus pretēji vēji”.
Bet kur uzzied garīga dzīve, tur šī maiņa beidzās. Tur notiek pārvēršanās un pārvērtijumi, pie kam dvēsele dažureiz top dziļi satricināta. Jūtekliskās un patīgās tieksmes atkāpjās, un dvēsele atverās ideālam saturam. Īsi sakot jaunais gars rada jaunas dzīves formas, viņš rada vecā būtībā jaunu būtību. Un tā tikumi aug visur no garīgās dzīvības, vai nu no garīgas dzīvības mākslā un zinātnē, vai no garīgas dzīves kultūrai un cilvēcei, tautai un tēvijai, vai atkal no garīgās dzīves iekš Dieva jeb palīdzētāju tuvāku mīlestībā vai taisnības idejā. Arvienu jaunais saturs lejas
jaunos traukos. Dvēselē ceļās bagātākas un dzīvākas dzīvības formas. Cik daudz garīgas dzīves straumes, tik daudz jaunas dzīvības formas.
Šī dabīgā cilvēka pārmaiņa caur garīgo dzīvību zinātnei jau sen ir pazīstama. Mācītie vīri no laika gala ir lūkojuši to saņemt kopā zināmās regulās, ko tad nosauca par tikumības regulām un ko mācīja un māca etika.
Etika ir abstrakta zinātne un prasa sistēmas vienību. Garīgā dzīvē ir kautkas konkrēts un dažāds. Garīgas dzīvības viens veids veicina vairāk vienu dzīves gaitu, otrā otru un tā attīstās dažādi tikumi jeb tikumu sakopojumi.
Mēs mēdzam runāt par tēvzemes mīlestību, un mūsu priekšā stāv cilvēks, kuru viņa tēvzeme un tauta garīgi saviļņo. Mēs runājam par zinātniskiem tikumiem, un mēs ieraugam pētītāju, kas līdz dvēseles dziļumiem; līdz katram nervam ir aizņemts no savas zinātnes. Mēs runājam par sociāliem tikumiem. Domas par cilvēci un par kultūru ir padarījušas cilvēka dzīvi augstsirdīgāku un liek uzziedēt garīgiem jaukiem ziediem.
Mēs runājam par reliģiskiem tikumiem: te brīnumus darīja ticība uz Dievu un radīja šinī reliģijā tādu un taī reliģijā tādu dzīves izveidojumu. Visur jauna dzīvība dabīga cilvēka vecai dzīvībai un dzīvei, bet visur dažāda garīga dzīvība.
Etika visu to abstrakti saņem kopā un mēģina vienotu sistēmu uzcelt.
Bet kaut mēs arī runātum ar cilvēku un eņģeļu mēlēm par šīm formām un ja viņas nedod garīgo dzīvību, kas tur pieder klāt, tad viņas paliek nedzīvas un tukšas. Turpretim ja protam garīgu dzīvību iededzināt, tad mums čaulas nav vajadzīgas. Tā meklē pate sev ceļu un rada pate sev formas. “Vējš pūš, kur gribēdams … bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un uz kurieni viņš iet.”
Tāpēc mums jāteic, ka ieteikt diezin cik daudz tikumus ir velti. Ar ieteikšanu vien nekā nepanāksim. Visus tikumus būs mums saprast, godāt, bet visus kopā dzīvot mēs grēcīgie cilvēki nevarēsim. Sargāsimies no patmīlības, augstprātības un sastingšanas! Veselu krājumu tikumu mēs varam tikai ārīgi pildīt. Jo kas kādu tikumu dzīvo, tam tas pilnīgi jādzīvo. Nīcše teic: “Viens tikums ir vairāk tikums nekā divi tikumi, jo viņš ir vairāk mezglā, kam liktens pieķērās”.
Mēs līdz šim redzējām, ka vispārējas izglītības ideāls top pārvērtēts. Viņš apkrauj mūs pardaudz ar zināšanas daudzumu, bet neļauj nākt patiesības dziļumā.
Bet kā tad nu ir ar mūsu tagadējo zinātni? Vai viņa spiežās iekšā patiesības dziļumos ? Viņai ir jābūt dzīvam traukam, lai uztvertu patiesības degošo liesmu.
Bet daudz kas mūsu tagadnes zinātnē nesaskan ar šo tēlojumu. Tas tāpēc, ka pats slimības dīglis, kas ieperinājies jūtās un gribā, ir vietu atradis zinātniskā domāšanā.
Domāšanai jādod vienība cilvēkam. Cilvēkam vienības vajaga. Slāpes pēc laimes spiež viņu šo vienību meklēt. Šīs slāpes viņu spiež meklēt augstāko labumu, lai visas ilgas taptu klusinātas. Tikai vērtības piedzīvojot, viņš šo vienību varētu sasniegt.
Bet šo dziļumu piedzīvot – maksā daudz. Mums pašiem sevi par maksu jāatdod. Mums papriekš jātop pārvērstiem, iekams to varam piedzīvot. Mums vismaz pēc Saratustras vārda jādara: “Es negribu pats sevi, es gribu savu darbu”. Mums vajaga to tikumu, ko Saratustra nosauc par
“Gribu aiziet bojā”. Tā tam vajadzētu būt, bet tā tas nav. Mēs esam un paliekam laimes našķētāji un laimes mednieki laimes nabagu namā, mēs esam un paliekam formas cilvēki, ārīguma cilvēki, kas kļūstam mazāki un mazāki un paliekam paši par tukšām formām un čaulām.
Un lūk nu zinātniskai domāšanai jāved pie šīs vienības. Un viņa sāk celt lepnas, monistiskas pasaules sistēmas un sajūsminājās par domu vienībām.
To, ko savās jūtās piedzīvot nevaram, tāpēc, ka mums papriekš jāaprok mūsu lepnais ‘es’, tāpēc gribam no ārienes šo vienību panākt.
Un viņi teic: Matērija ir tā lielā būtība, no kā visa pasaule ir atkarīga un top pārvaldīta.
Viņas valdība – mechanisms. Nevienas pat darbīgas kustības, viss tikai grūdieni no ārienes. Spēku un cēloņu stumšana šurp un turp un pastāvīga spēku attīstīšana un kustība. Viņa pate: matērija – nepazīstams, noslēpumains kautkas. Kautkas nedzīvs un bezjūtīgs, jeb labāki milzīgi
daudz tādas mazas daļiņas, atomu pulki – straujā kustībā, kas mechaniski sanāk kopā un atkal izklīst. Šodien noteikti atomi sastāda cilvēku smadzenes, rīt jau viņi peld pa lielo gaisu jūru, jeb top saistīti caur ķimisko afinitāti.
Vārdu sakot akla nejaušība, kam nav nekāda mērķa. Un šīs bezmērķīgās rotaļas gals būšot mūžīgs miers, kur būs beigusies visa kustība.
Visām atomu kustību pievilkšanām un atgrūšanām galu galā ir jāizlīdzinājās.
Atliek pasaule, kas nav nekāda pasaule. Nedzīvas, mierā stāvošas saules, izdegušas stāvu zvaigznes, nozuduši mēneši un planētas, nevienas gaismas, nevienas skaņas, neviena siltuma, bet viss tas piepildīdams milzīgu telpu, milzīgus laikus, mūžīga nāve, mūžīgi būdama nebūtība.
Visaugstāko vienību, kas varētu jūtas apmierināt, mēs saucam par Dievu. Ar šo vārdu mēs apzīmējam visu labumu. Mūsu dzīvība un prāts iekšķīgi palielinātos, ja mēs ar šo vērtību un dzīvību savu tukšumu aizpildītum. Vēl vairāk visu dzīves vērtību vērtīgums palielinātos, pat mēs
varam viņas kā vērtības paturēt tikai tad, kad viņas attiecinām uz Dievu, jo Viņš ir vidus punkts vērtību valstī. Kas šos augstākos sakarus ir mācījies atzīt un kurā viņi ir mājas vietu ņēmuši, tas pazaudē savu ‘es’, un viņš taču nedzīvo tukšu dzīvi, bet jaunu, būtības bagātu dzīvi. Jeb labāki sakot, šī dzīve top viņā dzīvota.
Dievs ir gars. Dievā dzīvot – nozīmē dzīvot pilnās vērtībās. Kas tā dzīvo, tas dzīvo kautkā garīgā, un garīgais dzīvo iekš viņa.
Tā nu mēs zinām, kas ir Dievs: jūtu visaugstākā vienība, to jūtu, kas ar savām slāpēm pēc laimes tiecas savam paša ‘es’ pāri uz kaut kādu augstāku ‘es’. Bet augstākā vienība, ko domāšana domā, nekad nav Dievs, kaut to arī dažu reiz par Dievu sauktu. Tā nav vērtība un dzīvība, bet tikai akla būtība. Tā tas ir arī pie materiālistiem. Viņu matērija arī ir ‘Ne-es’, bet nevis kaut kas, kas stāvētu augstāki, bet kas zemāki nekā mūsu ‘es’, kas ir nāve un ar nāvi apdraud, kas nedod caur daudzumu apmierinājumu, bet nāves klusumu, mūžīgu sastingumu ir fiziskai, ir garīgai dzīvībai. Īsi sakot, matērija ir nāves ‘ne-es’.
Vienība abiem, domāšanas vienība, kas lepni sevi sauc par monismu, bet kas nav nekas vairāk, kā tukša būtība, kas stiepjas caur visiem laikiem, še beidzamu ilgu piepildījums un pilnība, visaugstākais labums, caur ko viss, kam pilnīga vērtība, arī dabū savu pilnīgo vērtību un arvienu no jauna atdzīvojas. “Mūžīga dzīvošana”, tā ir visu dzīves vērtību atdzīvošanās iekš Dieva.
Bet materiālisms nav vienīgā monistiskā sistēma. Ir vēl viens cits mēģinājums caur domāšanu vienību iemantot, to vienību, ko var iegūt tikai jūtu dziļumā un piedzīvot nododoties ideāliem uzdevumiem. Materiālisma monismam pievienojas tik pat izslavētais un apbrīnotais ‘apziņas monisms’.
Bet apziņa vien ir tikai mūsu ‘es’ spoguļa aina un viņa paliek tukša, kaut arī to sauktu par ‘tīro es’. Bet šis ‘es’, ja tas netop guldīts augstākā garīgā dzīvībā, top pārvērsts par kautko neaprakstāmu. Šī sistēma prasa no mums, lai visu savu pasaules ainu domās pārveidojam. Mēs domājam redzēt lietas, kokus, namus, cilvēkus, mēs domājam redzēt telpas platumu, garumu, augstumu, mēs domājam novērot kustību, notikumu laika gaitu. Nē, Kanta apziņas monisms – viss tas nav ārpus mums. Mēs redzam tur tikai pavedienus, ko mūsu paša ‘es’, mūsu tīrā pašapziņa no sevis izauž ārā. Telpa un laiks esot tikai mūsu uzskatāmības formas. Lietas, koki, nami, cilvēki esot tikai mūsu sajūtas, ko ar šīm uzskatāmības formām esam pārģērbuši. Tālāki.
Mēs domājot, ka kādā cēlonības kārtībā ierindoti, kādā spēku mutulī, kādos likumos. Tā esot maldība, top mums teikts. Tie atkal neesot nekas vairāk, kā mūsu zirnekļa pavedieni. Tas esot mūsu saprašanas neapzinīgais audums. Sajūtu neapstrādāto vielu saprašanas spējas satverot un savienojot par likumīgi veselu, un tā rodoties dabas kārtība. Kurp vien skatāmies, savā iekšējā pasaulē, ārpasaulē, visur mēs atrodam tikai paši sevi un neko citu.
Tas atkal ir domu monisms, kā pirmējais. Visaugstākā īstenība top atrasta tukšā domāšanas vienībā, šoreiz ‘apziņas vienībā’. Pie šā uzskata, zināms, materiālisms pilnīgi sagāžas. Bet kas nāk vietā – arī mums nedod cerēto vienību, apvienību.
Arī šis ‘tīrais es’, šī pilnīgā apziņa, kļūst par kautko neievērojamu, ja tas neņem savu vērtību un savu saturu no viena ‘pār-es’, no augstākas, garīgas pilnības.
Materiālisms sajūsminājās par neko kā būtību, un šis monisms par neko kā apziņu. Tā visa starpība. Mūsu laika zinātniskā slimība ir tā, ka viņa nevar citādi savu pasaules uzskatu nodibināt, kā pēc vienas no šīm šablonām. Bet viņi mums aptumšo skatu uz vēsturīgo dzīvi un viņi apdraud patiesības īstenību.
Vispirms viņi mums apgrūtina vēsturīgas dzīves izpratni. Vēsturīgā dzīve nelocas domu vienības priekšā. Še cīnās pretestības. Dzīvība un nāve, gaisma un tumsība, Dievs un pasaule, gars un miesa, labais un ļaunais.
Tur ir trūkums un bēdas, prieks un uzvara, jauna cīņa un jauni trūkumi, lai viss dabūtu savu būtību, kas tāda vēl nav. Tā vēsture nostājas pretī monistiskai sapņošanai. To izteic arī Ģēte Fausta pirmajā skatā. Varenā zemesgara veidā nostājas vēsture, iemiesota, Fausta priekšā, un viņš teic metafizisko sapņotāju sadragādams: “Tu līdzinies garam, ko tu saproti, ne man”. “Straujīga dzīvība, aukainais darbs, viņos es līgoju, viļņoju, zvīgoju! Kvēlošās ainās dzīvība mainās. Laikmetu dūcošu šaudikli šaudu, darinu dievībai dzīvības audu.” Tas ir vēstures dzīvais saprāts, ko nevar aptvērt neviens monisms.
Otrais ļaunums ir patiesības viltošana un neīsta novērtēšana.
Patiesība ir tas, kas arvienu der, kas arvienu nemainīgi paliek spēkā. Ne mēs, ne mūsu domāšana to ceļ gaismā, mēs patiesību neizdomājam, viņa ir kautkas, ir gaisma, kurā mēs skatāmies. Par piemēru patiesība, ka 2×2 ir četri, viņa tāpēc ir patiesība, ka viņa visur der un tāpēc viņa pastāvēs mūžīgi. Mēs nevaram šo patiesību izdomāt un sadzejot, mēs varam to tikai atrast un atzīt. Viņa pastāvēja, iekams cilvēka domāšana to atrada, un viņa pastāvēs, kaut visa pasaule aizietu bojā. Tas tāpēc, ka viņai ir augstāka īstenība, nekā būtība, viņai ir derīguma īstenība.
Lai pamēģina tikai pret šo īstenību, kas ir garīga un kas stāv laikam pāri, uzstāties, lai pamēģina tikai noliegt patiesību, ka 2×2 ir četri, un jānāk būs pie slēdziena, ka tas nav iespējams. Šinī vienkāršā apgalvojumā tev stājas ceļā kaut kas stiprāks, nekā tu pats esi, un tā ir patiesība.
Vismazākā un visšaurākā stūrītī viņa ir stiprāka, nekā tu un es un mēs visi kopā. Nekas nevar pasaulē pārvērst patiesību par nepatiesību un nepatiesību par patiesību.
Tā tad ja mēs skatāmies patiesībā, tad mēs skatāmies jaunā, mūžīgā pasaulē, arī tad jau, ja skatāmies tikai zinātniskā patiesībā. Še kļūst mums saprotams pārprātīgais, ko jaunlaiku zinātne grib nostumt sāņus. Bet patiesību noliedzot, mēs taču pēc viņas tveram. Jo kas patiesību noliedz, tas grib, lai viņa patiesību noliedzēja mācība derētu kā patiesība.
Noderīguma, pastāvēšanas staram jākrīt arī uz viņa apgalvojumu, citādi tas būtu nepatiess. Un ar to viņš nonāk pretrunā ar sevi.
No šīs derīguma patiesības gaismas, no šīs mūžības gaismas straumes, mitinājās katra zinātne, kas ir īsta; neīsta viņā sadeg. Tā tas notiek ar monismu.
Ja mēs sacītum līdz ar Kantu, ka tikai tas ir patiess, ko visi cilvēki pēc kopējas domāšanas organizācijas ir spiesti turēt par patiesu, tad ja šī organizācija mainās, arī jāmainās visai patiesībai. Patiesība tad nebūtu nekas mūžīgs. Par materialistīgo monismu nemaz nav vērts runāt, viņam patiesība ir vienkārša piemērošanas parādība.
Viņa esot tikai cilvēka smadzeņu piemērošanas sekas pie pasaules. Arī še patiesība, kā viegli izskaidrojams, nav nekas mūžīgs.
Ja monismiem būtu taisnība, tad patiesības pārpasaulīga nozīme būtu pārvērsta par sapņiem, ja viņa pate sevi uz patiesības stara pamata neatceltu.
Beigās lai man atļauts aizrādīt uz vienu parādību un proti uz to, ka pie jaunlaiku cilvēka galva un sirds pārmainījuši savas lomas. Pie patiesības valdīšanas īstai zinātnei būtu jāpieslienās pilnā mērā. Bet jaunlaiku cilvēkam šī valdība ir pārgājuse dvēselē. Viņš katrējādā ziņā grib par tādu izlikties, kāds viņš nav. No otras puses, tā viena lieta, kuras vajaga, beidzamais un augstākais labums, visu vērtību garīga vienība būtu modernam cilvēkam dzīvās Dieva jūtas, iekšķīgi piedzīvojamas. Bet šī vienība, ko viņa jūtas nevar sasniegt, iezogas kā tukša vienības forma domāšanā.
Tā tad pie moderna cilvēka viss ir nepareizā vietā, kaut gan izliekas, ka viss tik jauki sarindots.
Bet īsta kārtība, un līdz ar to izveseļošanās un jauna dzīvība nāks tikai tad, kad viņš iekšķīgi atgriezīsies un galva un sirds savas lomas nesamainīs. Tad būs tā: “Kur ir Dievs, tur ir patiesība, un kur ir patiesība, tur būs Dievs.”
Ar ko slimo mūsu laiks un kas pret to darāms?*)
=================================
Miķelis Valters, Nicā, 19. novembrī 1952.
Augsti godātais Unāma kungs!
Man būtu vēlēšanās mūsu sarunu novest līdz skaidrībai, kur pazūd atsevišķas personas un jautājumi parādās to principiālā nostājā. Nejautāsim, ko darījis Ulmanis, Munters un tālu no tiem nenozīmīgā atsavībā kāds Valters. Pats kodols problēmā par mūsu valsti un tās iznīcināšanas aktu (tāds ir patiesībā 15. maija apvērsums) iekļaujas vispārējā mācībā par faktiem un kārtībām. Fakti – vai tie jau nav vērtības paši par sevi jeb vai tie nes sevī vērtības savā brutālā, nedomātā, neapsvērtā esamībā, pilnīgi atšķirti no cilvēku apziņas, kopējās transcendentālās pārliecības? Tāds jautājums dažus gadus atpakaļ nodarbināja prātniecību. Vienā pusē pragmatisms, kas teica, ka apzinoties faktus, cilvēks jau tos ievērtē un redz tikai tādus faktus, kas tam derīgi, tā tad vērtīgi. Otri turpretim mācīja, ka tas būtu tikai radikāls empirisms un tas būtu bez jebkāda principa un dominētajā. Nebūtu nekādas vispārējas augstākās vērtības. Nekas transcendentāls nenotiktu cilvēku dzīvē. No tāda empīrisma viedokļa ir mūsu valsts notikumi vienādi vērtīgi, jo nav taču nekādas vērtībās dalāmas kategorijas. Ir tikai piedzīvojumi – tīri fiziski – par kuriem nevar nodot nevienu spriedumu. Viss ir vienādi labs un vienādi ļauns. Bet vai tāda nostāja nenoved pie tā, ko franči apzīmē par absolūto vienaldzību – monlišismu? Protams, ja nav nekādu gara vērtību, tos arī garā nekas nesaista un izšķir tikai vēdera fiziskais kaislums. Pie tāda slēdziena noved subjektīvās sajūtas iznākums. Ir tikai fakti – nē, ir šo faktu vērtība, ir garīgais cilvēks un tas nozīmē, ka faktus ieceno, dod tiem cenas, augstākas un zemākas. Kas to nosaka? Vērtību kategorijas, vērtību nošķirojumi. Cilvēki nav viens no otra atšķirti. Cilvēks visu atdzīvina, visiem, pat nedzīvākai lietai dod – it īpaši bērnībā un primitīvās tautās – dzīvas būtnes psicholoģiju, jā – personību. Cilvēks neapmierinas ar sevi, tas savas atziņas transcendē, pārnes uz citiem – no tā filosofiskais nozarojums, kas nodarbojas ar šo paštranscendenci – angļu literātūrā ‘Self-Transcendence‘.Tai pašā novietojumā modernās prātniecības problēmās atrodam apgalvojumu, ka doma neapmierinājas ar savu individuālo atziņu. Doma iet pāri par atsevišķa cilvēka gara robežām. Doma ir kreatīva enerģija, liela plūsma. Šī kopējā apziņas enerģija nes sevī arī vērtēšanas principus un dziļākus tās iedvēsmojumus. Ja to esam piespiesti atzīt (un neviena jaunlaiku mācība to nenoliedz), tad gribot negribot jāsaka mums ļauns vai labs par vēsturi, tās notikumiem. Kā varētu tad teikt, lai nerunājam par pagātni? Kā var to prasīt no dzīviem cilvēkiem?
Cilvēku apziņa, domāšana ir kreatīva aktivitāte, tā neatkārto pagātnes stāstus kā pagātnes notikumus, bet kā dzīvus, vērtējamus reālības devumus, kas prasa, lai tos apzinās cilvēces vērtību skalā. Mūsu gars spriež tiesu. Katram sava patiesība? Katram savs spriedums? Nē, gars nav individuāls, garā ir idejas, kas ir kopējā cilvēces garā. Atsevišķa cilvēka spriedumam ir tikai tad vērtība, ja tas saistās ar šīm kopējā gara idejām. Ja mēs sakām, ka redzam ko patiesu, tad līdz ar to izteicam, ka turamies spriedumā pie kādas norunas un idejas, jo citādi arī pats fakts mums nebūtu mūsu apziņai pietuvināms, ja mūsu vēlēšanās būtu pat ļoti ierobežota, tā apmierinātos tikai ar fakta reālības atklāšanu. Pat pašu faktu atzīšana, to ieņemšana mūsu apziņā nav iedomājama bez zināmu ideju kompleksa mūsu garā un tā tiklīdz ko garā pieņemam, mēs tūdaļ vērtējam. Šī vērtēšanas dziņa morālā pasaulē ir jo īpaši liela un nepieciešama, jo tā ir dzīves vadītāja, sekmētāja virzienā uz augstākām apzinām. Tādos apsvērumos parādās mūsu valsts atsevišķie akti dažādā gaismā. No tiem jāmācas un tie ir arī vairāk nekā tikai mūsu pašu māju notikumi, gar kuriem citiem nebūtu nekādas daļas.
Mēs piederam cilvēcei, vēl vairāk – cilvēka garam, lai tas būtu kādā bezgalīgi mazā dievības gara līdzdalībā vai tikai gara pašattīstības likumam sekojot, par to te nerunāsim, bet paliksim vienīgi pie viedokļa, ko izsaka visa modernā prātniecības doma, ka vērtētājs gars prasa, lai ikviens priekšmets notikumos atbildētu mūsu domu spriedumam to pārsubjektīvā izpaudumā. Te būtu jānorāda uz Bergsona uzskatu par morāles avotu, kur viens, pats svarīgākais no tiem, ir augstāko apziņu dziņa, tieksme pēc paša augstākā un svētākā. Un otrs šī laika domātājs Benedets Kroce par to pašu saka, ja arī pavisam citā nostājā – vēsturiskā spēka evolūcijas uztverē kā vērtību radītājā, sekmējot tendenci uz arvien augstāku ideālu attīstībā. Vai šai nostājā atiet nost no metaliziskā domāšanā radītās defīnitīvās sistēmas pasaules apziņā ir greizs jeb vai tas atbilst pareizai pasaules saprašanai, arī par to lai te nediskutējam. Katrā ziņā nevar šaubīties, ka cilvēcei jāiet kāda augstāka ideāla virzienā, tai pašā kreatīvā cilvēces garā dotā iedvesmojumā. Pat lielākie pretinieki metafiziskai vērtību domai, kā Leons Brunšvigs, nenoliegs, ka šai virzienā ir apziņas progress un ar progresīvas apziņas mieru, kā to dod modernā valsts mācība, mums jāmērī arī mūsu valsts notikumi un to cilvēki. Tā noraida un nosoda varas aktus, kur ir tiesības un tiesību ceļš.
Es domāju, ka esmu nu beidzis polemiku no savas puses, tai atņemot visu personīgo, niecīgo un smieklīgo. Konkrētā skatījumā lai redzam Latviju kā lielo tiesību personību, pie kuras lai nepieskaras ne godkārība, ne pārspīlēta paštaisnība ar iedomu, bet gan lai visi vienādi to cienām.
Dziļi cienot
Jūsu M. Valters.
Facebook Inga SaulīteMIĶELIS VALTERS. NACIONĀLS VALSTISKUMS
=================================
RITA (ṚTA) – DIEVIŠĶOTA PATIESĪBA, PERSONIFICĒTA PERSONĪBA, PATIESĪBA VISPĀR
Rita, ṛta – Rita, gadalaiku un likteņa padieve. Dažkārt saukta arī par Arta, Aśā Vahiṣṭha; ritums, krietns (ritīgs, riktīgs), iedibināta kārtība, saule, personificēta patiesība, dievišķa patiesība, patiesība vispār, dievišķais likums, likums, ticība, labklājība; rits, aizritējis, apskaidrots, apdāvināts, īsts, ar labu slavu, piemērots, pareizs, spējīgs, godīgs, godāts, cienīts, sāpināts, godināts, vaļsirdīgs, patiess, skaidrs, dūšīgs, taisnīgs, godavārds, ziedošana, īpašs ziedojums, dievišķs likums, paražas, solījums, pārliecība, ūdens (āpa, nīra, nara, udan, uḍu, uda, udaka, vārī), sapulce, labklājība, svēta vai dievbijīga rīcība (salīdz. ar rīts kā kārtns dienas iesākums; ritums, rai-ritam). Akadiešu rīdu, riddu. Skat. vrata, vīravrata, sādhuvāda, praṇidhāna, iṣṭavrata, iṣṭadevatā, ekavrātya, divya, devavrata, ādityavrata.
Dr. Rashna: indoirāņi ir turējušies pie uzskata, ka pastāv dabas likums, kas nodrošina, ka saule uzturēs savu kārtno, ritmisko kustību, gadalaiku maiņu, un dzīve turpināsies noteiktā kārtībā. Šo likumu indieši saukuši par rita (ṛta), un irāņu tautas par aša (aśa). Jēdziens aša ir ticis saistīts ar tikumiem – kārtīgumu, krietnumu, taisnīgumu. Tie ir bijuši cilvēku uzvedības vadošie likumi…
Druvas (nekustīgā, Polārzvaigznes) jēdziens ir nešķirams no Savita – Visaugstākā Dieva, Tā, kas stāv aiz Visuma un tā avota. Mūžīgā principa, Virsīstenības, Brahmana. Tas ir arī neredzamā sau(v)le naktī, modinātāja, saistīta ar rita (ṛta) jeb kārtību, ritumu, gadskārtām (gravitāciju, debesu mehāniku)…
Rita ir vēdisks dabiskās kārtības pamatlikums; tiek uzskatīts, ka tas vada un saskaņo Visuma darbību dabas, tikumības un ziedojumu dimensijās. Tiek aprakstīts kā galīgi atbildīgs par kārtību šajās dimensijās. Nosaka kārtīgumu, kas vada Visumu. Tāpēc Rita ir mūžīgā kārtība. Viens no svarīgākajiem jēdzieniem Rigvēdā. Nosaukums atvasināts no sanskrita darbības vārda ‘ṛ’- iet, kustēties, pacelties un tiekties augšup.
Kā jau sanskritā, tāds vārds kā Rita var tikt lietots daudzu lietu apzīmēšanai, gan tieši, gan netieši un gan indiešu, gan eiropiešu zinātniekiem ir bijušas grūtības nonākt pie pienācīga ‘ṛta’ skaidrojuma visos tā lietojumos Vēdās, lai gan pamatā esošā jēga – “izkārtota darbība” – paliek viscaur acīmredzama.
Jau agrīnākajos vēdiskajos tekstos Rita kā ētisks pamatlikums ir saistīts ar kosmiskās atmaksas priekšstatu. Rigvēdas galvenais vēstījums ir, ka radības īsteno savu īsto dabu tad, kad seko takai, ko tām nolikuši Ritas norādījumi, rituāli, un nokāpšana no tām noliktās takas ir cēlonis dažādam postam, dabas katastrofām un ciešanām. Cilvēka rīcības nodošana Ritas, kas tiek attiecināta uz viņa Dharmu, pārvaldībā tādējādi tiek saprasta kā kategoriska prasība, lai nodrošinātu šā cilvēka labklājību.
Tiek teikts, ka no Ritas ir dzimuši visi padievi (dēvas – Agni, Vāju, Indra, Varuna utt.; tos var saistīt ar planētām. Šie padievi esot Ritas stiprinātāji un sargātāji. Katram objektam Visumā piemīt sava īpatnība (kustības trajektorija), un to visu saskaņo viena visaugstākā pavēle. Šo visaugstāko likumu sauc Rita. Tādējādi var teikt, ka Visspēcīgā, Visuresošā un Visu zinošā Dieva jēdziens ir izvērsies no Ritas.
Vārds ‘Ṛta’ un tā sanskrita sinonīmi Dharma un Vrata Grifita (Rigvēdas tulkotāja) darbā tiek tulkoti kā ‘likums, dabas likums, svētais likums, patiesais likums, kārtība, svētā kārtība, mūžīgā kārtība, kārtīgums, patiesība, augstākā patiesība, svētā patiesība, mūžīgā patiesība, krietnums, taisnīgums, taisnie ceļi, svētais pienākums, Īstums.
Rita ir tikumu tikums, ass, kas satur Krietnuma (Dharmas) Rata riteņus. Šis tikumu tikums ir vienkārši Patiesība jeb Satja. (Vēdiskais glosārijs) Nighaṇṭu Patiesību definē kā aprakstāmu ar sešiem sinonīmiem, viens no kuriem ir Rita:
“Bhat (bhāta – Spožais), Srath (śrath – Sasaistošais), Sathrā (satrā – Visuresošais kopums), Addhā (Patiesais), Itthā (Tādīgais, Šitādais), Ṛta.
Ithi śat SATYA NĀMĀNI (Patiesības nosaukumi) ” (Nighaṇṭu III.10).
Vārds Satja ir lietots daudz plašāk kā Rita, tomēr ‘anṛtam’ tiek lietots kā vispārīgs apzīmējums meliem (asatya). Vēdās Rita un Satja ir lietoti kā savstarpēji aizstājami un viens otru atbalsta.
Doma ‘Kā tas patiesi ir’ prātā ir Rita, bet vārdi, kas izsaka to, ‘kā tas patiesi ir’, veido Satj’u.
“Rita ir Patiesības pirmveids, Satja ir otrais stāvoklis.”
Ṛtam vādiśyāmi – saku godīgi, saku patiesi.
Rita (Ritums) ir Visuma kārtnuma modelis. Tas ir pareizais veids, kā pasaule sevi vada. Rita nosaka parastos veidus, kā sevi vada debesu objekti – saule, mēness, zvaigznes, deviņas planētas. Rita atbild par daudzām citām lietām – veidu kā nāk un iet gadskārtas (ritu), veidu kā nolīst lieti, veidu kā tiek novākta raža, kā dzīvo un mirst cilvēki un kā lopi nes turību ar pienu un teļiem.
Vēdu laiku ļaudis ir ticējuši, ka šī vispārējā kārtība ir padievu darbs. Ka tie balsta Ritu ar savu spēku un vienību un Likuma uzturēšanu, kas pārvalda debesis un zemi. Cīņa starp padieviem un dēmoniem pamatā ir uzskatīta par cīņu starp kārtību un jucekli, starp gaismu un tumsu, patiesību un nepatiesību. Kārtība gūst pārsvaru dievu spēka un gribas dēļ, īpaši Aditi dēlu, Indras un Agni dēļ. Laika gaitā Ritas jēdziens ir pašķīris ceļu Dharmas un Dieva kā Dharmas uzturētāja jēdzienam.
…
Sat, sad – īsts, esošs, ‘tas, kas ir’, patiess, labs, godīgs, godājams, taisnīgs, vieds; īstenība, patiesība, nemainīgais, īstā būtība, zintnieks; skat. satya.
Makar Sankrānti (Ziemsvētku) dienā saule (materializētais Dievs) sāk savu kāpumu (un saullēkta virzību uz ziemeļiem), un tādā veidā dod ziņu par notikumu, kurā Dievi šķiet atgādinām saviem bērniem – “no tumsas uz gaismu mani ved” (Tamaso mā jyotir gamaya; no Pavamāna mantras, Bṛhadāraṇyaka Upaniṣad 1.3.28). Kāp arvien augstāk – uz arvien vairāk Gaismas un nekad uz tumsu. Svinēšana:
Piecelies agri no rīta, pirms saullēkta, apmazgājies vai peldies un esi gatavībā ar ūdeni un ziediem sagaidīt saullēktu. Godā austošo sauli, ziedojot ūdeni, ziedus ar abām rokām; tad lūdz ar saliktām plaukstām, skandējot Gājatrī mantru un lūdz apjēgu, viedību un apskaidrību celties līdzīgi uz lielākiem un lielākiem augstumiem. Lūdz svētību dzīvot rosīgu, iedvesmotu un krietnu dzīvi…
Asato mā sad gamaya
tamaso mā jyotir gamaya
mṛtyor mā amṛtam gamaya
śāntiḥ śāntiḥ śāntiḥ
No maldiem uz patiesību ej,
No tumsas uz gaismu ej,
No mirstības uz nemirstību ej –
Rāmi rāmi rāmi
…
Irāņu Aša, avestas aSa-, pehlevi arda – Labvēlīgās Dievbijības (zoroastrisma) stūrakmens, kas apraksta Virsīstenību, Virspatiesību, Absolūto īstenību kā Labvēlīgā Vieduma (Ahura Mazda) Svētā Gara izpausmi. Aša ir arī Atbilstība, Kārtība, Saskanīgums, Taisnīgums… (Avestas valodā vārds Aša ir bez dzimtes, ērtības labad to var tulkot sieviešu dzimtē, līdzīgi kā Kārtība, Rita). Atvasināts no darbības vārda saknes ‘r-/ar-‘ – ‘iet taisni, kā pienākas’. Jēdziens ‘Aša’ ir ļoti daudzpusīgs un aplūkojams daudzos aspektos, un nav pilnīgi adekvāti pārtulkojams mūsdienu valodās ar vienu vārdu. ‘Aša’ nozīmē īsto, priekšzīmīgo pasaules Kārtību, kas ceļas no Labvēlīgā Vieduma (Ahura Mazdas) visu dzīvo radību labuma un līksmes, attīstības un uzplauksmes labad. Nozīmē Patiesību kā domu, vārdu un darbu atbilstību šai Kārtībai. Aša ir Taisnprātīgums, Krietnums kā cilvēka dzīves mērs. Aša ir Augstākais Taisnīgums. Aša ir skaistums un saskanīgums, pilnīgums un skaidrība. Galvenais Aša’s apzīmējums ir ‘Vislabākā’, Vislabvēlīgākā (Vahišta, wahiSta-). Vislabākajai Ašai (pehlevi ardwahiSt, jaunpersu ordibeheSt) tiek ziedota svētuma ziņā otrā svarīgākā zaratuštriešu mantra Ašem Vohu (Aša Vahišta):
Aša ir Vislabvēlīgākā,
Tā ir Svētība, kas pieejama cilvēkam,
Kad viņa Aša ir (darbojas) Vislabvēlīgākās Ašas labad.
Šīs mantras jēga ir, ka Aša ir Vislabākais, Visaugstākais Labums, vispārējs un visaptverošs Labums, pašpietiekams Labums, kas dāvā Svētlaimi.
Ašai atbilstoši darbojas Radītājs Labvēlīgais Viedums (Ahura Mazda). Tā ir Viņa izpausme pasaulē, būtībā Viņš Pats. Viņa īpašība un Viņa būtība ir otrā no sešdievības Ameša Spenta jeb Amešaspand – tas ir viens no Dievišķās Gaismas stariem.
Aša ir Svētā Gara ceļš, kas izpaužas labos darbos. Tā ir laba vēlējums dzīvajām radībām. Un Labā Aša ir augstākais labums, dārgums, ko satur labas domas, labi vārdi un labi darbi.
Aša ir ceļš uz ‘Ušta’ (Ushta), uz Augstāko Svētlaimi, ko dāvā Labvēlīgais Viedums (Ahura Mazda). Šo Svētlaimi var sasniegt katrs, ja viņa labdarība, dāsnums, labvēlīgums, žēlsirdība ir Virsīstenības labad, tas ir, ja viņš ir krietns un taisnīgs paša Taisnīguma labad. Ahura Mazda sniedz Laimi tam, kurš vēl Laimi citam. Tieši tas ir Aša’s likums: labdarība ir pašpietiekama, taisnīgums tiecas uz labāko un ved uz debešķīgu esību.
Ašemaoga, ašmog, avestas aSvmaoGa-, pehlevi aSmOG, burtiski ‘Ašas postītājs’, ‘Ašas padzinējs’. Avestas tekstos viņš tiek saukts par ‘nekrietno’. Tas ir cilvēks, kurš tīši kropļo zoroastriešu mācību par Ašu – Taisnīgumu, citiem vārdiem, tas ir ķeceris. Viņa galvenā pazīme, kas Avestā uzsvērta bieži, ir viņa vārdu neatbilstība darbiem. Tas ir, ašemaoga-ķeceris, kas var lietot savā sprediķī zaratuštriešu Dievbijības noteikumus, bet pats tos nekad nepildīs, tā uzrādot savu melīgo un nepatieso dabu.
=================
RABINDRANATS TAGORE. Rihards Rudzītis, 1930.10.01 Daugava
…
Indietis nav racionālists pēc būtības, kaut arī viņš būtu filozofs. Viņš netic, ka metafiziskas patiesības kādā loģiskā sistēmā spējīgas pilnīgi iemiesoties. Viņš zina, ka garīgo īstenību nekad nevar noteikt caur vienu, bet gan caur vairākām intellektuālām koordinātēm. Monisms un duālisms būtiski nerunā viens otram pretim.
Vai kāda sistēma spēj tvert pēdējo patiesību? Varbūt viena to spēj vairāk, otra mazāk, tuvu – neviena. Bet indieti interesē vienīgi būtība. Viņš meklē un lasa to caur visu un visur. Patiesība jau tik ūniversāla un absolūta, ka tā aptver visas mazās patiesībiņas.
Tālab arī indiešu domātājs nekad neteiks, ka viņa pasaules uzskats vienīgi patiesais. Viņš gatavs uzlūkot kā ievērības cienīgus arī citu uzskatus, ja tie arī nesaskanētu ar viņa pārliecību, un gadījumā pat pieņemt. Visi cilvēki jau no viena dievišķa pirmavota, tālab jāuzklausa arī otra Dieva balss.
Lūk, kāpēc arī Tagore, kā viņš pats „Sādhanas” priekšvārdā saka, negrib nākt ne ar noteiktu filozofisku, ne ar zinātnisku sistēmu. Sādhana – viņa galvenais filozofiskais darbs, ir drīzāk gara totāls, vīzionārs uzlidojums, nekā nosvērts metafizisks prāta gājiens. Dvēseles elpa šeit pilna
realitātes vīzijām, ko nevar tvert intellekts.
…Tagore uzsver, ka reliģija nav vienkārša ideja vai atziņa, bet gan izteiksme, dzīve: mūsu dvēseles attiecības pret Mūžīgo. Ne rakstos rodama pēdējā īstenība, bet gan esamības dzīvajā sirdī. Patiesība, atklādamās mūsos, jau visas doktrīnas mūžīgi pārlabo, maina un apgaismo jaunā
spīdumā. Tagores reliģiskais aicinājums vienkāršs: atdoties tieši Dievībai. Lai aizsniegtu mērķi – gara vienību un pilnību, nebūt nav jāseko tradicionālajām tekām. “Es baidos paļauties citu vadībai, lai nepalaistu garām tevi, kas mani gaida kādā ceļa maliņā, lai kļūtu par manu vadoni” (‘Pļaujas laiks‘. Kop.raksti VI. 182).
Tagore grib sniegt mums potenciālo reliģiju, kas būtībā ir tā pati visos laikmetos un klimatos, un kurā skaidrākie gari var rast savu līdzbrālības mitekli. Būdama brīva un tīra, šī reliģija atrod savu garīgo radniecību visās ticībās un reliģijās. Brīvais gars zina, ka Dievs piepilda sevi dažādos
ceļos. Dievs jau “pieder vienlīdz visiem, kā hinduistiem, tā musulmaņiem, kristīgiem un brāmanistiem” (‘Gora‘. Kop.r. 111. 584). Tagores rakstā: ‘Kristus aicinājums Indijai‘ redzams, cik tuvu Tagores reliģija arī kristīgai ticībai.
…
Kā iespējams tvert patiesību?
Šeit mums atkal jāatzīmē indu filozofijas īpatnība, kas to krasi atšķir no rietumu filozofijas. Indu filozofija, ja to vispār tā var saukt, nemaz nedibinās uz tīri diskursīvas domāšanas. Tradicionālā mācības metodika Upanišadās ir šāda: kad skolnieks jautā, tad skolotājs neatbild tieši, bet saka viņam vienkārši: nāc un dzīvo ar mani desmit gadus. Un šais desmit gados skolotājs nevis māca to, bet uzdod tam atsevišķu problēmu, – ne lai viņš to diskursīvi izanalizētu, bet lai iegremdētos šai domā, lai tā taptu visas viņa dvēseles pārņemta. Tāpēc arī pēc indiešu pārliecības Brāmavidja – būtības izziņa domāšanā nav aizsniedzama (sk. Keyserling. Reise tagebuch c. Philosophen I. 305-6).
Tālab arī Tagore noraida intellekta prioritāti. Viņš atzīst, ka prāts nespēj sniegt pēdējo atziņu, “prāts nekad nevar zināt Brāmu, vārdi nekad nevar to aprakstīt” (Sādhana). “Akli ir tie, kas cer to prāta gaismā ieraudzīt, jo prāts, lūk, atšķirtības cēlonis” (‘Kabirs‘. Kop.r. VI. 249).
Intellekta pasaule, ar labā un ļaunā pretstatījumu, ar patiesību un maldiem, ir tikai stadijas ceļā uz reālitāti. Intellekta pasaule ir “kā dzelzceļa stacija; tomēr stacijas platforma nav mūsu mājas.” Prāts rod visur pretrunas un pretstatus. Bet kad mēs veramies aiz visa tā, mēs noģiedam, ka prāta
izšķirības gaist, ka viss saplūst brīnišķīgā veselā. “Šo žogu, ko tu uzcēlis, nakts un dienas ota izdaiļojusi neskaitāmiem tēliem. Aiz tās tavs sēdeklis, brīnišķu mistēriju kontūrās austs, kam iznīcinātas visas nedaiļās un skarbās līnijas” (‘Gitandžali‘, 71).
Bezgalīgi esošo nevar tvert arī ar zinātnisko analīzi. Zinātne sadala īstenību elementos un spēkos, jonos un elektronos, dzīvo īstenību padarīdama par abstraktiem, sausiem jēdzieniem. Dzīvās īstenības vietā tā rodas mēchanisms; kosmiskā drāma ar savu skaistuma mūzikas valodu laboratorijās apklust.
Intellekts kā daļa spēj tvert tikai daļas; bet Absolūtais ir augstākā vienība, organiski veselais. Mēs varam to uztvert tikai ar mūsu dvēseles dvēseli, totāli, iegremdējoties Dievā. Tikai būtība tver būtību, še sillogismi un argumenti nelīdz. Patiesības dzīles veras vienīgi tieši, intuicijā.
Lai redzētu Dievu, mums jāpārnes pašiem sevi citā realitātes dimensijā. Mums jāsalauž individualitātes aizžogs, jāaizmirst savs šaurais ego, lai taptu viens ar visu. Tas nozīmē, ka mums patiesībai jātuvojas mīlestībā. Intuitīvā atziņa ir mīlestības atziņa. Mums nevar būt patiess jēdziens par cilvēku, saka Tagore, ja mēs nejūtam mīlestību uz viņu. Kad cilvēks mīl, tad viņš savu paša būtību patiesāk un skaidrāk citos atzīst, tad viņā realizējas Vienīgais, kas vieno to ar otru un ļauj uzņemt sevī otra satvaru. Tāpēc mīlestība ir mūsu apziņas pilnīgais uzliesmojums. “Mīlestības trūkums ir savā ziņā sastingums, jo mīlestība ir apziņas pilnīgums. Mēs nemīlam tāpēc, ka nesaprotam, vai pareizāk – mēs nesaprotam tāpēc, ka nemīlam. Jo mīlestība ir visa, mums apkārtējā, augstākā nozīmība. Tās nav tikai jūtas; tā ir patiesība; tas ir prieks, kas visas radības saknēs. Tā ir skaidrās apziņas baltā gaisma, kas izstaro no Brāmas” (‘Sādhana‘).
Skatot pasauli absolūtas mīlestības acīm, cilvēks nonāk līdz kosmiskai apziņai. Tad cilvēks gūst universālu skatienu: tad patiesība aptver visu.
Dzīvais un nedzīvais, relatīvais un absolūtais, viss top viena vienība; viņam vairs neeksistē skatiena duālisms: natūrālisms un ideālisms vienojas. Viņam cilvēku ideāls un dabas mērķis ir identiski. Cilvēks tad atzinis centrālo patiesību: pazīstot patiesības atslēgu, nav vajadzīgs vairs pieredzes faktu bagāžas – patiesība atslēdz visu. Cilvēku tad vada augstāka, absolūta mēraukla, kas nosaka visu viņa dzīvi. Šī centrālā patiesība, kas ļauj viņam rast tvirtu vietu visumā – mīlestības likums. Tālab arī mīlestība Tagorem augstākā atziņa; jo viņa kā patiesība ir visa atslēga.
…
Eiropa ir bērns, saka Tagore, kas ievainots meklē savu māti. Un vai austrumi nav bijuši garīgās cilvēces māte, dodami tai dzīvību no savas pašas dzīvības (‘Vēstules no svešuma‘). Cietējs cilvēks Eiropā vērš savus skatus uz austrumiem. Viņa nemiera jauktais gars klauvē pie Indijas garīgā miera durvīm. Bet arī austrumiem nepieciešami vajaga rietumus. Tie zina, ka viņiem jāpapildina vienam otra skatiens uz pasauli. Patiesība jau ir daudzveidīga, un cilvēkiem jāmācās to dažādi uztvert.
Indietis, iegremdējies sevis vērošanā, atstāj novārtā darbību; eiropietis turpretī aizmirst darbībā sava ‘es‘ būtisko nozīmi. Vienā pusē pārsvarā fiziskais, otrā – metafiziskais. Eiropā spēka kults, bet spēks var kļūt bīstama stichija, ja to neapvalda gara disciplīna. Rietumu satvars zinātne, kas ceļ patiesības ārējo mitekli. Austrumi līdz šim maz cienījuši zemi, tāpēc sociālo nevarīgumu nav pratuši pārvērst labākas dzīves vērtībās. Viena ir – Marija, kas sēž pie Pasaules Meistara kājām un klausās viņa mūžības valodā. Otra Marta, mūžam strādīgā, mūžam aizņemtā, kas savu reliģiju rod vienīgi darbā.
Šo abu civilizāciju metodēm jāapvienojas. Rietumu aktivitātei jāsaistās ar austrumu meditāciju, lai tā iedvestu jaunu dzīvību senajās tautās. Bet rietumu aktivitātei jātop garīguma apdvestai, viņai jānoris kādā dievišķā centrā, lai neutrālizētu neapvaldīto materiālismu un līdzsvarotu dvēseles tieksmes uz iekšējo un ārējo.
…
Rabindranats Tagore
=================
‘HAQQ‘ = PATIESĪBA
…
Kā teicis hodža Hans, pēc tradīcijas tiešā mācība ārpus grāmatām, vienības noslēpums, ir ticis nodots garīgi izcilākajiem, elitei, kamēr lineārais Svētais Likums (“Shariyya” jeb islāma šariāts) ir sniegts parastajiem cilvēkiem. Tādā veidā ierobežotākie ir varējuši pacelties līdz Likumam caur šariāta disciplīnu, bet izcilākie ir varējuši nolaisties līdz Likumam caur tiešās uztveres Patiesību.
Saskaņā ar sūfijiem ir tikai viena Būtība, Īstenība (‘Haqq‘ = Patiesība). No tās ir atvasināta āriene, Veidols, – tas, kas ir radīts, otršķirīgs, – par ko savā ‘Fusus al-Hikam‘ un citos rakstos, kā ‘Khalq‘, runā Ibn al-Arabi. Cilvēcei ir jāmācās izvairīties no parastās kļūdas jaukt pirmšķirīgo ar otršķirīgo. Bet dzīvojot otršķirīgo lietu valstībā, “pasaulē”, cilvēcei ir jāmācās novērtēt šā otršķirīgā, izpaustā vērtību un ierobežojumus. Ierobežojumi ietver tādu parādību, ka pārsniedzot kādu attīstības stāvokli, cilvēkam vairs tādas atvasinātas lietas vairs nevar palīdzēt ne ar ko. Vērtīgas ir tās norises un apstākļi, kuros tādas atvasinātas lietas var noderēt, un paņēmieni, ar kuriem tās var lietot.
…
=================
AIZ ‘ES’ IR PATIESĪBA
…
Īstenībā visas šīs lietas ir vingrinājumi apmuļķot savu maldīgo, patmīlīgo ‘es‘, kas zeļ sīkos apmierinājumos. Sūfijs tiecas uz ‘Fana‘ (izgaisināt maldīgo ‘es‘) un ‘Baqa‘ (palikt Īstenībā). Aiz maldīgā ‘es‘, kas ir pārejošs, stāv īstais ‘ES‘, kam raksturīga patiesības, īstenības apjēga.
…
=================
PASTĀV DAUDZ DZIĻĀKA PATIESĪBA UN DAUDZ PLAŠĀKA TELPA, KURĀ CILVĒKS JAU DAĻĒJI DZĪVO, KAUT PARASTI IR PRET TO NEVĒRĪGS
Ir cerība, ka tas spēs to apjēgt tāpat kā savu parasto pasauli. Šīs telpas pašīstenojums ļauj cilvēkam sasniegt augstākos sasniegumus gan viegli uztveramajā pasaulē, gan citās jomās un pasargā viņu no palikšanas vienkāršas iepriekšnosacītas eksistences rīka stāvoklī ar visu tā nemieru un bezjēdzību. Cilvēkam piemīt gatavība būt nelaimīgam ne dēļ tā, ko viņš zin, bet gan dēļ tā, ko nezin.
=================
KAS IR PATIESĪBA? Filos, doktorands J.Students. Burtnieks, 1928.10.01
a) Patiesības atšķirība no īstenības, taisnības un pareizības.
Patiesības jēdziens ir viens no visbiežāki sastopamiem jēdzieniem ne tikai zinātnē, bet arī dzīvē. Mēs daudzreiz runājam par patiesību, tamdēļ ka ikvienas īstas garīgas darbības mērķis ir patiesība. Un ne tikai garīgas darbības mērķis vien. Ikkatra īsta un attaisnojama darbība saistīta ar patiesību. Vai pēc patiesības cenšas tikai zinātnieks?
Nē, patiesību tiecas sasniegt un atklāt līdzīgā mērā audzinātājs, rakstnieks, amatnieks un kurš katrs fiziska darba strādnieks. Un tas ir tamdēļ, ka ikvienas darbības – kā garīgas, tā fiziskas īstais mērķis ir patiesības atziņa, patiesa stāvokļa izpratne, lietas pareizības atziņa. Kur nav patiesības, tur mums darīšana ar maldiem, un ja patiesība ir darbības mērķis, tad maldi ir tas, no kā mēs cenšamies izbēgt un izvairīties. Maldi ir līdz ar to it kā brīdinājums, kas mūs neatlaidīgi mudina censties pēc patiesības.
Bet kas ir patiesība? Lai dotu kaut cik apmierinošu atbildi uz šo jautājumu, mums skaidri jānorobežo šādi jēdzieni:
īstenība, taisnība, pareizība un patiesība,
jo tikai un vienīgi izejot no jēdzienu skaidrības ir iespējama vēlamā jautājuma un lietas stāvokļa noskaidrošana.
Visvairāk gan – īpaši sadzīves attiecībās un mazāk izglītotu ļaužu sarunās – patiesību mēdz sajaukt ar īstenību. Bet īstenība nav tas pats, kas patiesība.
Kas tad nu ir īstenība?
Īstenība (vācu Wirklichkeit) ir viss tas, kas pastāv, kas eksistē. Viss esošais – kā garīgais, tā materiālais, kā dzīvais, tā nedzīvais, kā personīgais, tā sabiedriskais – ir īstenība. Īstenība nav tikai materiālo lietu eksistence, ko parasti dēvē arī par lietu esamību (Dasein), bet īstenība aptver arī garīgo lietu eksistenci, kur ietilpst psīchiskas īpašības, garīga darbība kā tāda, prāta jēdzieni u.taml. Par garīgo lietu eksistenci gan nevar runāt tādā nozīmē, kā par materiālo lietu esamību. Materiālās jeb fiziskās lietas mēs varam uztvert ar savu jutekļu palīdzību, varam mērot, svērt un tml., garīgās lietas, ko sauc arī par psīchiskām parādībām, jutekliskā ceļā nav uztveramas. Un tomēr šādas psīchiskas parādības pastāv. Jo neviens taču nevar apšaubīt domu, fantāzijas tēlu, atmiņas priekšstatu, ilgu, dažādu jūtu un gribas izpaudumu īstenību. Ieslēdzot sevī materiālo un garīgo lietu eksistenci, īstenības jēdziens aptver sevī tā tad visu dabu, visu dzīvo un nedzīvo lietu pasauli, kā arī visdažādākos psīchiskās dzīves izpaudumus, ko spējam tikai domās tvert un pārdzīvot. Tādējādi īstenībā ietilpst arī sabiedrība ar visām viņas garīgājām un materiālajām lietām – ar domām un pārdzīvojumiem, ar materiālās darbības produktiem un īpašumiem. Un nav jāaizmirst, ka īstenībā ietilpst arī tas, kas mums šimbrīžam vēl nav zināms un ir nepazīstams, bet kas tomēr pastāv kā nezināmais un neizprotamais, bet varbūt kādreiz var tikt izzināts un izprasts. Šai nozīmē īstenībai pieder visa tā pasaule, ko mēs dēvējam par noslēpumu, bet kas tomēr īstenībā pastāv, kaut arī cilvēkam šimbrīžam nezināma, vai arī nekad nekļūs par zināšanas priekšmetu. Ja piem. mēs ņemam tādus jēdzienus, kā Dievs, dvēsele, tad jāsaka, ka arī šie jēdzieni norāda uz lietām, kas varbūt ir īstenas, bet šimbrīžam nezināmas, un varbūt nekad nekļūs par mūsu zināšanas priekšmetu. Tā tad arī nezināmais un noslēpumainais ir īstens, ciktāl tas patiesībā eksistē. Īstens nav tikai tas, kas nav. Vienīgi neesošais nav īstenība. –
Visbeidzot nav jāaizmirst, ka ir vēl viena īstenības sfaira, bet tikai īpatnējā nozīmē. Tā ir jābūtības, vērtību un normu pasaule, ko dēvē vēl par nozīmības pasauli (Die Welt der Gültigkeit). Nozīmība pieder visam, kas pastāv kā vērtība, neatkarīgi no tam, vai šo vērtību piepilda jeb ne.
Tādas vērtības, kam piemīt nozīmība, ir piem. skaistums, tikumība, drošsirdība, taisnība, patiesība u.c. Vai var apšaubīt piem. taisnības kā zināmas vērtības īstenību? Vai var noliegt absolūtā skaistuma un tikumības normatīvo vērtību un īstenību? Vai var kāds droši pierādīt, ka nav patiesības? Neviens to nevar. Ja dzīvē varbūt mēs nesastopam tādu skaistumu, kas būtu visiem pieņemams, ja bieži vien drošsirdības vietā redzam bailes un gļēvulību, ja taisnība tik grūti panākama, ja patiesu atziņu nav viegli iegūt, vai tamdēļ šās vērtības ir fiktīvas un šķietamas? Bet te jāsaka vēl vairāk, un proti: ja nekad mēs dzīvē nesastaptu skaistumu, tikumību, drošsirdību, taisnību, patiesību un citas dziļās vērtības, arī tad viņu eksistenci mēs nevarētu noliegt. Un patiesi visas pieminētās vērtības un daudzas citas normas jāizprot nevis kā tieša dotība, bet kā ideāls, kā cilvēka dzīves uzdevums. Protams, ka taisnība, patiesība un tml. tā neeksistē kā ārpasaules reālās lietas un priekšmeti. Tikumību es nevaru tā ieraudzīt un satvert rokās, kā piem. zīmuli, kas atrodas uz galda, vai citus priekšmetus, kas ir ap mani. Pēc tikumības ir jācenšas, tā ir jāmeklē, tamdēļ, ka pati sirdsapziņa to prasa. Ir tikumības ideāls, kas eksistē neatkarīgi no tam, vai viņu kāds piepilda jeb ne, vai kāds pēc tā cenšas jeb ne. Tāpat pastāv arī citi ideāli un vērtības, un tamdēļ var teikt, ka vērtības, pēc kā cilvēks savā dzīvē cenšas, nav tukši fantomi, nav tikai illūzija, nav nekādi murgu un iedomu tēli, nav fikcijas un tukša šķietamība, bet īstenība, kas jāsasniedz un kas pastāv kā nozīmību un mūžīgo vērtību pasaule. Tā tad īstenības jēdziens ir diezgan plašs: tas aptver materiālo lietu eksistenci; psīchisko parādību pastāvēšanu; visu to nezināmo, kas, varbūt, kādreiz kļūs zināms, bet šimbrīžam pieder noslēpumu pasaulei; un visbeidzot vērtību, normu un ideālu pasauli, kas ir īstena kā nozīmība un pēc savas būtības un struktūras ir bezlaicīga un mūžīga.
Un īstenība visās šais nozīmēs nav tas pats, kas patiesība.
Bet iesim vēl tālāk. Ļoti bieži mēdz sajaukt patiesību un taisnību. Bet arī šie jēdzieni – kaut zināmā mērā ir radniecīgi – tomēr pēc sava satura un nozīmes nav vienlīdzīgi.
Ja redzējām, ka īstenības jēdziens attiecas uz lietu eksistenci, vērtību un ideālu nozīmību, tad taisnības jēdziena ir saistīts ar cilvēka tiesisko un tikumisko darbību. Kas ir taisnība ? Taisnība ir tikumības piepildīšana. Tamdēļ var teikt, ka viens no tikumības veidiem ir taisnība. Taisnība ir tur, kur mūsu darbība saskan ar mūsu sirdsapziņu un pienākumu. Viens no neapšaubāmākiem faktiem ir tas, ka ja cilvēks klausa savai sirdsapziņai un seko pienākumam, tad viņš ir taisns pret sevi un citiem. Bet ko nozīmē būt taisnam pret sevi un apkārtni? Būt taisnam vispirms nozīmē būt patiesam. Še redzams, cik tuvu skar viens otru – taisnības un patiesības jēdzieni. Stingri runājot, te gan jāsaka, ka ‘patiess‘ un ‘patiesība‘ nenozīmē vienu un to pašu. Par patiesību īstajā nozīmē būs runa turpmāk, še tikai jāaizrāda, ka vārds ‘patiess‘ (piem. patiess cilvēks) izteic to īpašību cilvēkā, ko sauc par patiesīgumu.
Un patiesīgums nu ir tāda tikumiska īpašība, kur cilvēks parādās mums tāds, kāds viņš īstenībā ir. Bet vai cilvēks maz spēj būt citāds, nekā viņš ir īstenībā? Protams: visos tādos gadījumos, kur mēs izliekamies, kur darām to, kas nesaskan ar mūsu īsto būtību un dabu, kur mēs kaut ko darām pret savu gribu, tur mūsos nav patiesīguma ne pret sevi ne citiem. Tamdēļ ir pamats sacīt, ka cilvēka tikumības īstenība, kas saskan ar sirdsapziņu, ir cilvēka patiesīgums. Citādi sakot, ciktāl mēs savā dzīvē un darbībā piepildām pienākuma prasības un sekojam saviem sirdsapziņas likumiem, tiktāl mēs esam īsti un patiesi. Patiesīgums ir cilvēka darbības īstenība, kas dibināta uz tikumības likumiem. Šāds patiesīgums vienmēr nodrošina taisnību. Patiesīgs cilvēks ir arī taisnīgs cilvēks, jo taisnība izriet no tikumības, bet tikumība slēpjas cilvēka tikumiskās darbības patiesīgumā. Taisnība ir tikumiskā patiesība. Kas patiesība loģikā un prāta darbībā vispār, tas taisnība ētikā un tikumiskajā darbībā. Darboties taisnīgi tikumības pasaulē ir tas pats, kas domāt pareizi prāta pasaulē. Tā tad, kas domāšanā patiesība, tas tikumībā taisnība.
Un atkal redzam, ka starp taisnību un patiesību ir gan līdzība un parallēlitāte, bet katram no abiem jēdzieniem ir sava vieta un īpatnēja nozīme.
Vēl atliek nošķirt pareizības jēdzienu, ko arī dažkārt sajauc ar patiesību. Vispirms jāsaka, ka pareizība ir visvairāk matemātiskās noteiktības apzīmējums. Pareizības jēdzienu mēs vairāk lietojam, apzīmējot lietu formālās attiecības un neieejot lietas dziļumā, saturā un būtībā. Tā piem., kas pazīst silloģisma figūras, un tās daudzās iespējamības, kādās mēs varam taisīt prāta slēdzienus, ja ir dots tāds vai citāds izejas punkts, virsteikums jeb prēmisa, tas zinās pateikt, cik pareizi iespējami slēdzieni, kas satur sevī maldus un pat absurdu. Mūsu prātam ir tā īpatnība, ka dibinoties uz zināmiem iepriekšējiem apgalvojumiem, kas, varbūt, pieņemti bez pārbaudījuma un iepriekšējas kritikas, ir iespējams taisīt pareizus slēdzienus formālā ziņā, kas līdz ar to pēc satura būs nepareizi, resp. maldīgi. Uz mata tas pats novērojums tiesību zinātnē, īpaši juridisko likumu piemērošanā. Tiesu procesos un tiesāšanas kārtībā var notikt, ka vainīgajam sodu piemēro pēc tā p. un § vai piezīmes pie §, kāds likumos šim pārkāpumam paredzēts. Tiesa spriedīs pareizi, proti – formāli pareizi – un tomēr var gadīties, ka taisnība un patiesība nebūs
panākta. Jo katram skaidrs, ka tiesa rīkojas vienīgi saskaņā ar faktiem un likumiem. Bet vai fakts tiesnesi nevar maldināt? Ļoti iespējams. Jo ir bijuši gadījumi, kur nevainīgus notiesā. Pats par sevi saprotams, ka tiesa vienmēr spriež pareizi – un šī pareizība vispirms ir formālā pareizība, kas neko vēl nesaka par pašu lietas būtību – bet ne vienmēr aizsniedz patiesību.
Likums vienmēr ir taisns, un parasti to vienmēr pareizi piemēro, bet netaisni var būt tie apstākļi, kas izsauc šī likuma piemērošanu. Pa laikam liktenīgi ir tie fakti, tie lietas apstākli, kas – tai vietā lai paceltu patiesības plīvuri – šo plīvuri padara vēl necaurredzamāku vai lietas apstākļus apgriež otrādi, un tā īstenības īstā seja paliek, varbūt, pat uz mūžu mūžiem aizklāta.
Tā tad pareiza rīkošanās visos gadījumos vēl it nebūt nav ķīla īstenības atklāšanai un patiesības atsegšanai. Pareizība ir tikai relātīvs jēdziens, kas vienmēr slēpj sevī atkarību no kāda cita apstākļa, kas katrā gadījumā uzlūkojams kā noteikums. Pareizība allaž ir atkarīga no tiem apstākļiem, faktiem un likumiem, kas katrā dotā gadījumā ir noteikums. Un kāds būs šis noteikums, tāda būs arī pareizība. Ja noteikums būs īsts, tad pareizība sniegs patiesību, turpretim ja noteikums ar īstenību nesaskanēs, tad arī pareizība patiesību neatklās.
Tā tad pareizības jēdziens ir nojēgums, kas mūsu domāšanas procesos apzīmē, tā teikt, lietas formālo pusi, lietas ārišķību, bet visos gadījumos neatklāj īstenību un neatsedz patiesību.
Aplūkojuši tos jēdzienus, un proti – īstenību, taisnību un pareizību – kas jāšķiro no patiesības, piegriezīsimies patiesības problēmai.
b. Patiesības būtība.
Patiesības jautājumā filozofijas un zinātņu vēsturē iespējams saskatīt divus galvenākos uzskatus: grieķu filozofu viedokli, kas visspilgtāki izteicies Aristoteļa mācībā, un Kanta uzskatu. Abiem uzskatiem ir savs principiāls viedoklis un tie visai grūti savienojami.
Aristotelis ir tai pārliecībā – un pie šīs pārliecības caurmērā turējās visi grieķu domātāji – ka patiesība nav nekas cits kā mūsu prāta spriedumu īpašība. Par patiesību var būt runa vienīgi tad, ja cilvēks savā domāšanā vēršas uz īstenību, cenzdamies īstenību izprast un izzināt. Iekams šādas attiecības ar īstenību nav, – ko mūsu laikos dēvē par intencionālo attiecību jeb gnoseoloģisko koordināciju, – tikmēr nevar būt runa par patiesību. Patiesība nav kautkas gatavs; viņa cilvēkam nav dota tieši. Patiesība eksistē, pastāv, bet viņu vajaga atklāt. Kā Dēmokrits izteicies, tad “patiesība slēpjas dziļumā” un lai šo īstenības dziļumu atklātu, tad, īstenībai jātuvojas domāšanas ceļā. Tā tad patiesība nav tas pats, kas īstenība, patiesība nav tas pats, kas priekšmets, bet ir gan priekšmetu izziņas un izpratnes sekas. Patiesība mums nekad neatklātos bez domāšanas, jo patiesība slēpjas īstenībā, bet pēc grieķu pārliecības īstenību, visu patstāvošo un esošo nav iespējams izprast citādi kā tikai domāšanā. Bet kāda domāšana par īstenību ir patiesa domāšana; kāda domāšana atklāj patiesību? Uz šo jautājumu Aristoteļa atbilde skan:
Ja patiesība ir sprieduma īpašība, tad “spriedums ir patiess, kas par īstenību izteic to, kas ir, bet neizteic to, kā nav; turpretim maldīgs ir tāds spriedums, kas par īstenību izteic to, kā nav, vai arī neizteic to, kas ir”. (Arist. Met. II 7 10 11 b 26.) Šī doma ir ārkārtīgi dziļa un līdz ar to arī pietiekoši skaidra, kas šķiet saprotama bez sevišķas pārdomas. Te it kā izskan pārliecība, ka domāšana, kas par īstenību atklāj patiesību, īstenību atspoguļo un attēlo, un patiesa ir tāda domāšana, kur domāšanā īstenība tiek pareizi atspoguļota un attēlota. Tamdēļ arī Aristoteļa pārliecība ir tā, ka prāta spriedums, ja tas ir patiess, savā saturā īstenību attēlo taisni tā, kāda tā ir. Patiess ir tāds spriedums, kas par lietām izteic īstenību. No kam arī izriet slēdziens, ka patiesība ir sprieduma sakrišana un saskaņa ar īstenību. Kur sprieduma saturs saskan ar lietas saturu, tur spriedums atspoguļo īstenību un tur mums jau ir darīšana ar patiesību. Tā tad patiesība ir prāta darbības sekas, un nav nekas reāls materiālo lietu nozīmē. Drīzāk var teikt, ka patiesība ir uzdota un nevis dota, jo patiesību mēs atklājam, patiesu atziņu iegūstam. Patiesība ir no mūžības, bet viņu mēs sākumā nezinām. Patiesība ir tikai meklēšanas un atziņas sekas, protams tai gadījumā, ja atziņa kā formālā, tā materiālā nozīmē ir pareiza.
Šādu patiesības iztulkojumu iespējams paskaidrot ar daudziem piemēriem. Ņemsim piem. dabas izpratni. Kad mūsu atziņa par dabu sniedz patiesību? Kad iegūstam patiesu atziņu par dabu? Itin vienkārši: ja izdodas pateikt, kas un kāda ir dabas īstenība. Patiesība par dabu un viņas parādībām būs tad, ja mums savos prāta spriedumos izdosies izteikt, kas ir daba, kādi viņas cēloņi un mērķi, kādas dabai īpašības u.t.t.
Turpretim maldīgs spriedums par dabu būs tad, ja spriedumā izteiktās domas pēc sava satura un nozīmes neizteiks dabas īstenību, t.i. izteiks to, kas daba nav. Līdzīgā nozīmē patiesība par cilvēku, par sabiedrību u.c. parādībām mums būs vienīgi tad, ja izdosies noskaidrot un izteikt spriedumā, kas un kāds ir cilvēks, kas un kāda ir sabiedrība vai cita kāda parādība. Mūsu laikos, piem., it sevišķi strīdas par to, vai jaunatne ir tikumīga; daudzreiz dzird runājam un jautājam, vai mūsu sabiedrībai ir skaidri nodomi un mērķi u.t.t. Vieni izteic vienas domas, citi atkal otras; rodas jautājums, kur ir patiesība? Kam ticēt? Jo skaidra lieta, ka ja ir divi uzskati, no kuriem viens noliedz to, ko otrs apgalvo, tur abi nav un arī nevar būt vienādi pareizi. Bet kurš uzskats tad ir patiesais?
Jāsaka, ka uz šo jautājumu ir – mazākais no Aristoteļa viedokļa – tikai viena atbilde. Par mūslaiku jaunatni un sabiedrību tas uzskats būs patiesais, kurš par jaunatni un sabiedrību izteikts, kas un kāda ir šī jaunatne, sabiedrība un mūsu laikmets. Ja piem. ir cilvēki, kas saka, ka tagadējam laikmetam trūkst drošu mērķu un skaidru ideālu, tad šis teiciens un apgalvojums ir neapšaubāmi patiess un pareizs tikai tad, ja pati īstenība, t.i. šai gadījumā tagadējais laikmets – ir bez skaidriem mērķiem un ideāliem. Ja turpretim īstenība ir citāda un uzrāda tādu ainu, kas nesaskan ar attiecīgo apgalvojumu un uzskatu, tad spriedums par tagadējo laikmetu nav pareizs, t.i. nesniedz patiesību. Pēc līdzības ar nule pārrunāto mēs varam iedomāties daudzus piemērus, un visur izskaidrojums būs viens un tas pats. Tā tad īsi sakot, patiesība pēc Aristoteļa ir domu saskaņa ar īstenību, prāta spriedumu satura sakrišana ar lietas saturu.
Šis uzskats sastopams līdz pat Kanta laikiem. Aristoteļa viedokli pilnīgi atzinuši un pieņēmuši, piem. Sv. Augustīns, Tomāss Akvināts, pat Leibnics un d. citi, līdz nāca Kants un patiesības jautājumā izvirzīja pavisam citu uzskatu.
Pēc Kanta pārliecības patiesība nav meklējama spriedumu saskaņā ar lietas saturu. Kā tā? Aristoteļa viedokli Kants noraida apgalvodams, ka mēs par lietu būtību nekā nezinām, un tamdēļ arī nekad pamatotā pārliecībā un drošībā nevaram apgalvot, ka patiesība ir tad, ja mūsu domas
saskan ar īstenību, ar pašu lietu. Lietu būtība cilvēka atziņas spējām pilnīgi aizklāta, kamdēļ arī savus spriedumus mēs nekad nevaram pārbaudīt ar lietas saturu, t.i. nevaram zināt, vai spriedums ir patiess jeb ne, jo pati lieta savā būtībā (‘Ding an sich‘) mums nezināma. – Bet kāds ir Kanta uzskats?
Kants šķir formālo un materiālo patiesību. Formālā patiesība ir spriedumu saskaņa ar formālajiem domāšanas likumiem. Par materiālo patiesību varētu runāt tikai tad, ja prāta spriedumi sakristu ar lietas būtību. Bet tā kā lietas būtība ir nezināma un neizzināma, tad arī pats par sevi atkrīt jautājums par materiālo patiesību. Zinātnē ir darīšana galvenām kārtām tikai ar formālo patiesību, un formālā patiesība ir tad, ja prāts saskan pats ar sevi, ja prāta spriedumi nerunā pretīm domāšanas likumiem. (Sk. Im. Kant. Krit. der rein. Vern. 315.lapp.) Nav tomēr jādomā, ka Kants patiesību nemeklētu spriedumu saskaņā ar priekšmetu. Gluži otrādi: priekšmeta jēdziens Kanta atziņas teorijā spēlē lielu lomu. Tikai priekšmetam te ir pavisam citāda nozīme. Kanta filozofijā priekšmets nav vis lieta parastajā nozīmē, bet priekšstats, ciktāl mēs to uztveram laika telpas formās un pieredzes vienībā. (Sk. turp. 441.lapp.) Priekšmets šādā iztulkojumā nav nekas pats par sevi eksistējošs, nav lieta sevī, bet mūsu apziņas darinājums, resp. mūsu pieredzes un prāta darbības sekas. Protams, ka ja Kanta uztvērumā patiesība ir meklējama prāta saskaņā ar sevi, domāšanas saskaņā ar prāta formālajiem likumiem, tad patiesības problēma ir reizē arī priekšmetības problēma (das Problem der Gegenständlichkeit), bet nekādā ziņā nav lietas problēma.
Aristoteļa uztvērumā, turpretīm, patiesības jautājums ir reizē arī lietas jautājums, un proti: pēc Aristoteļa patiesība ir meklējama prāta saskaņā ar lietu, turpretīm pēc Kanta pārliecības prāta saskaņā ar sevi, domāšanas saskaņā ar prāta likumiem.
No nule sacītā katram skaidrs, cik milzīga izšķirība Aristoteļa un Kanta uzskatos. Šo izšķirību bez pārspīlējuma var uzlūkot kā vienu no tām pazīmēm, kas būtiski šķir antiko filozofiju no jaunlaiku domāšanas. It nebūt nav teikts, ka Aristoteļa viedoklis būtu mazāk pamatots. Ja rūpīgi iedziļināmies Aristoteļa mācībā, tad atrodam, ka šis senlaiku ģēnijs – līdzīgi citiem ievērojamiem grieķu domātājiem – zinātniskajā darbībā centās tvert pašu lietas būtību.
Grieķu filozofijas raksturīgākā pazīme ir taisni tā, ka grieķi visas īstenības būtību meklēja jēdzienos un idejās, šo būtību uzlūkoja kā nemainīgu, ko iespējams tvert nevis ar jutekļiem, bet vienīgi domāšanā. Jutekļiem pieejama vienīgi parādību pasaule, t.i. viss mainīgais un pārejošais. Tā tad grieķiem īstais atziņas objekts nav parādību, bet ideju pasaule. Ja nu ideju pasaule grieķu izpratnē ir tas pats, kas lieta sevī jeb absolūtā reālitāte Kanta filozofijā, tad iznāk tā, ka grieķi par filozofijas un īstās atziņas priekšmetu uzlūko taisni to, ko jaunlaiku filosofija, sākot ar Kantu noliedz: ko Kants uzlūko kā neizzināmu, tas grieķiem taisni ir īstās atziņas objekts. Grieķi, tā sakot, tver pēc pašas serdes, lietas kodola un būtības, Kants, turpretīm, atzīst, ka atziņas priekšmets, nav šis kodols, nav pati būtība, nav lieta sevī, bet lietas ārpuse, čaula, parādība. Lūk, kamdēļ grieķu izpratnē patiesības izziņai ir absolūtāks, tā sakot, pilnīgāks raksturs nekā Kanta mācībā. Grieķi tver it kā īstenību visā pilnībā un nedalāmībā, meklē pašu lietas būtību, Kants, turpretīm, no lietas būtības novēršas, izskaidrodams, ka lietas būtība cilvēka atziņai nav pieejama. Grieķi tic patiesībai un šo patiesību meklē lietu būtības izziņā, Kants, kaut arī patiesību nenoliedz, bet tomēr ir pārliecināts, ka lietu būtība nav izzināma. Tā tad Kanta uzskats stāv tuvāk skepticismam, kurpretim Aristoteļa mācībā un tāpat arī citu grieķu domātāju, piem. Parmenīda, Sokrāta, Platona uzskatos no skepticisma pazīmēm nav ne vēsts. Aiz šā iemesla tad arī pilnīgi saprotams, ka jaunlaiku filozofijā, kas lielākā vai mazākā mērā dibinās uz Kanta, nav tik drošas pārliecības patiesības jautājumā, nav tā sakot, tik skaidra viedokļa un ticības uz patiesību, kāda tā bija grieķu domātājiem. Mūslaiku filozofijā mēs pat sastopam strāvas, kas atziņas un patiesības jautājumā ir vairāk smieklīgas nekā nopietnas. Lai minam tikai prāgmatismu, fikciju teoriju u.tml., kas ir tai pārliecībā, ka cilvēks pats rada patiesības, ka patiesības katrā laikmetā ir savas un ir tā tad pakļautas maiņai un attīstībai kā kura katra dabiska un vēsturiska parādība. Bez
tam fikciju teorija jeb t.s. it kā (vācu ‘Als‘ – ‘Ob‘) filozofija pieņem, ka patiesība ir fikcija, t.i. mākslīgi pieņemts jēdziens, lai labāki orientētos īstenībā un lai labāk īstenību aprēķinātu (Sk. H.Vaihinger, ‘die Philos. des Als-Ob‘, 160.lapp.). Šis uzskats kaut gan ir ļoti interesants, bet tomēr savā būtībā un pamatos pavisam nepareizs. Prāgmatismā un fikciju teorijā ir pareizība tai ziņā, ka reālas un īstenas ir sajūtas un ka īstenības pasauli parasti konstituē sajūtu pasaule. Bet mēs jau augšā redzējām, ka īstenībai nepieder tikai tas vien, ko mēs tveram savos jutekļos. Īstenība nav izsmeļama vienīgi ar reālo juteklisko lietu pasauli. Tas ir viens. Bez tam nav jāaizmirst, ka kurš katrs daudz maz nopietns domātājs patiesību neuzlūkos par īstenību vai īstenības sastāvdaļu. Patiesība ir īstenības izziņas rezultāts. Kā tad nu iespējams, ka patiesība ir fikcija? Patiesība arī nav nekāds līdzeklis vai ierocis domāšanas darbībai. Ja patiesība būtu šāds līdzeklis, kas noder īstenības izpētīšanai, tad patiesība mums jau iepriekš ir. Un ja tā, kāds nolūks tad ir zinātnei? Nē, zinātnes mērķis ir un paliek patiesība, kas atklājas kā īstenības izziņas rezultāts. Tamdēļ pavisam smieklīgi apgalvot, ka cilvēks rada patiesības. Nē: cilvēks patiesības nerada, bet rod, atklāj, izzina. Ja cilvēks pats ir patiesību radītājs un darinātājs, tad kamdēļ viņam otrreiz vēl būtu patiesības jāmeklē un jāatklāj? Acīm redzot uzskats par cilvēka radītām
un darinātām patiesībām ne tikai ir nepareizs, bet izsauc pat vieglu smīnu un izbrīnu, ka šāda pārliecība var dzimt daudz maz nopietnu zinātnieku galvās. Bet ņemot vēsturiski, kļūst kurmet skaidrs, ka šāda mācība tomēr varēja rasties pa daļai no Kanta iespaidiem, kaut gan jāsaka, ka pats Kants no prāgmatisma un fikciju teorijas stāv tālu prom. Te varētu izteikt šādu domu: mācība, ka pats cilvēks ir patiesību radītājs, var dzimt no pārliecības ka lietu būtība atziņai nav pieejama, un ka mēs spējam izzināt tikai to, ko paši darinājuši. Bet tā kā šādu pārliecību izteicis Kants, tad jāsaka, ka prāgmatisms un fikciju teorija ir domu auglis, kas stāv tuvāk Kanta nekā grieķu uzskatiem. Grieķu filozofija, it sevišķi Parmenīda, Sokrāta, Platona un Aristoteļa mācības pilnīgi izslēdz katru skepticismu, relātīvismu u.tml. virzienus.
Grieķiem patiesība nav cilvēka darinājums, bet ir no mūžības.
Patiesība nav lieta, nav īstenība, bet ir spriedums par īstenību, kas par lietām izteic to, kas un kādas tās ir, vai arī kas un kādas tās nav. Ja vēl ņemam vērā to stipro ticību, kāda grieķiem bija atziņas un patiesības jautājumā, tad gribot negribot jāatzīst grieķu filozofijas priekšrocības, salīdzinot ar jaunlaiku domāšanas veidu. Lielākas un drošākas izredzes filozofisko domu gaitai un zinātnes stāvoklim vispār dod grieķu filozofija.
c. Patiesības mērauklas (kritēriji).
Ja patiesa atziņa prasa sprieduma saskaņu ar īstenību un patiesība ir patiesa sprieduma īpašība, tad ar to vien vēl atziņas process nebeidzas. Mostas jautājums: kā mēs varam zināt, ka spriedums ir patiess? Citādi sakot: kā iespējams pārliecināties, ka domāšana, ko uzlūkojam par pamatotu, saskan ar īstenību? Vai iespējams pārbaudīt, ka sprieduma saturs pēc savas vērtības un nozīmes sakrīt ar īstenības, t.i. lietas saturu? – Tā uzpeld jautājums par patiesības mērauklām, t.i. sevišķām pazīmēm atziņas procesā, pēc kurām var pārliecināties, vai patiesība ir jeb nav atklāta.
Par patiesības mērauklu galvenam kārtām uzlūko acīmredzamību jeb evidenci. Mēs kaut ko uzlūkojam par patiesu vispirms tamdēļ, ka to tieši ieskatam, redzam, ka tas tā tiešām ir. Tamdēļ acīmredzamību var uzlūkot kā tiešu ieskatīšanu. Acīmredzamībai var pieskaitīt visas t.s. faktu
patiesības (Leibnīca filozofijā: Les vérités des faits).
Ja piem. redzam, ka līst lietus, dzirdam, ka citi sarunājas u.tml., tad te ir darīšana ar faktiem, kas tieši konstatējami un nav apstrīdami. Faktu patiesības neprasa pierādījuma, un ja tikai mūsu jutekļi mūs neviļ, tad faktu patiesības ir evidentas, t.i. acīmredzami patiesas. Tomēr nav jādomā, ka acīmredzamības mēraukla aprobežojas tikai ar faktu patiesībām. Par šādu mērauklu mēs varam runāt arī tad, ja ir kaut kas jāpierāda, un tikai pēc pierādīšanas dota iespēja redzēt lietas patieso stāvokli, īstenības patieso seju. Tamdēļ arī t.s. prāta patiesībām (Leibnica filozofijā: Les vérités de raison) iespējama acīmredzamība. Tā piem. ja mums kaut kas sākumā ir neskaidrs, un nezinām, vai tas ir tā jeb citādi, tad skaidrība nāk tikai pēc jautājuma noskaidrošanas un vispusīgas apgaismošanas. Protams, ka prāta patiesības vispirms ir domāšanas likumi jeb prāta principi, kas neprasa pierādījuma, tuvāka apgaismojuma un pamatojuma, bet bez tam vēl šādas patiesības iespējamas par kuru katru jautājumu, ja tikai to var apgaismot tā, ka ieraugam patiesību. Piem. ja ņemtu jautājumu par cilvēka rakstura negrozāmību, tad te, bez šaubām, sastaptu uzskatus, kas pielaiž rakstura maiņu, ņemot, varbūt, par pamatu rakstura lūzuma gadījumus. Lai noskaidrotu kā tas īstenībā ir, tad nepieciešams ietiekties lietas būtībā dziļāki un pierādīt, ka ir, lūk, tā un ne citādi. Protams, šī pierādīšana būs pamatota tikai tad, ja tā dibināsies uz faktiem; kas droši un neapšaubāmi.
Paši fakti nav jāpierāda, bet pierādījums jādibina uz faktiem. Tā tad skaidrs, ka ir gadījumi, kur blakām faktiem vēl ir nepieciešams pierādījums. Tā izaug prasība vēl pēc citas patiesības mērauklas.
Šo otru patiesības mērauklu nosauksim par patiesības pierādīšanas iespējamību. Piedzīvojumi, novērojumi un visa vēsture apliecina, ka ir gadījumi, kur acīmredzamība, tieša ieskatīšana jeb evidence ir ļoti nepietiekošs patiesības kritērijs, vai vēl labāki sakot, daži fakti zinātnē prasa
pavisam citu mērauklu, kam izsmeļošāka un dziļāka nozīme nekā evidencei. Lai saprastu, kāda nozīme ir patiesības pierādīšanas iespējamībai, ņemsim šādu vēsturisku piemēru:
– Kad Galilejs bija konstruējis teleskopu un atklājis citus Jupitera pavadoņus (mēnešus jeb trabantus), pret Galileju sevišķi uzstājās, starp citu, katoļu baznīcas pārstāvis Kremonini. Kremonini pilnīgi noliedza Galileja atklājumu pamatotību, uzlūkodams tos par blēņām. Uz Galileja uzaicinājumu paskatīties tēleskopā Kremonini atgrūdis tēleskopu un teicis, ka viņš tēleskopā negribot skatīties. – Acīmredzot, ja Kremonini būtu paskatījies tēleskopā, viņš tieši ieskatītu patiesību. –
Dziļāki ieskatoties šā piemēra būtībā, atrodam, ka ar acīmredzamība vien jautājumu nav iespējams izsmelt. Ir taisnība, ka ja Kremonini ieskatītos tēleskopā, viņš evidenti ieskatītu patiesību, t.i. redzētu Jupitera mēnešus. Bet ja Kremonini būtu atjautīgs, viņš varētu Galilejam uzstādīt šādu prasību: Pierādiet, ka Jūsu tēleskops ir pareizs. Jūs gan uzaicināt raudzīties tēleskopā un ja pēdējais patiešām arī rāda četrus pavadoņus, tad tas vēl nenozīmē, ka šādi pavadoņi īstenībā ir: jo var gadīties, ka tēleskops maldina un pieviļ mūsu redzi. Šāds jautājums būtu pilnīgi dibināts un Galilejam arī vajadzētu uz to atbildēt. Nav šaubu, ka Galilejs to arī darītu, jo pretējā gadījumā trūktu īstas patiesas mērauklas, t.i. viņa tēleskopam varētu neticēt. Citādi sakot, lai Galileja atklājums iegūtu ticamības spēku, lai tas būtu drošs, pārliecinošs un neapšaubāms, Galilejam vajadzētu pierādīt, ka tēleskops nemaz nevar citādi rādīt, ka patiesība nevar būt citāda.
No šejienes skaidrs, ka patiesība daudzos gadījumos prasa pierādījuma. Tikai tur nav vajadzīgs pierādījums, kur sastopam faktu patiesības, kur patiesību mēs, tā sakot, skatam vaigu vaigā. Turpretīm visos tais jautājumos, kur patiesību atklājam tikai pēc ilgas zinātniskas pētīšanas, tur viņa dažkārt vēl prasa sevišķa pierādījuma, kas apliecinātu, ka citādi nav un nevar būt. Ja mēs šādos gadījumos ar pierādījumiem nevaram uzstāties, tad mūsu atzinums nav pārliecinošs, tam nav vajadzīgā spēka un drošības. Tas uzskats, ka patiesība neprasa pierādījuma, nav atzīstams par pareizu. Ar to vien, ka patiesību, šķiet, esam atklājuši, vēl nepietiek. Var izrādīties, ka esam maldījušies, uzlūkodami par patiesību to, kas īstenībā nav patiesība. Tamdēļ zinātnē vienmēr būs vajadzīgs patiesības pierādījums. Šāds pierādījums parasti nav pozitīvs, bet ir negatīvs, t.i. apgalvojot, ka tas vai cits ir patiesība, mēs pierādām, ka citādi nemaz arī nevar būt, un patiesība ir taisni tāda, kādu mēs to dotā gadījumā ieraugam. Ja tāda pierādījuma nevaram izvirzīt, tad mums nav drošas patiesības mērauklas. Tā tad visdrošākā patiesības mēraukla ir patiesības pierādīšana, pie kam daudz reiz šī pierādīšana ir negatīva, t.i. dibinās uz pretejības izslēgšanas. Pierādot, ka pretējais nav iespējams, patiesības pamatotībai iegūstam drošu mērauklu.
————-
Tā redzam, ka patiesība – šis svarīgais jēdziens – prasa rūpīgu un smalku analizi. Patiesība parasti nav viegli atklājama, un ja šķiet esam atklāta, tad tomēr dažreiz vēl prasa pierādījuma. Patiesība ir tikai viena. Katrā jautājumā, ikvienā lietas apstāklī iespējama tikai viena patiesība, kas ir
mūžīga, nepārejoša un nemainīga. Patiesības vienīgums dara iespējamu zinātni un īstu dzīvi. Ja vienā jautājumā, vienā lietā patiesības būtu vairākas, tad nevarētu runāt nedz par īstu zinātni, nedz īstu dzīvi. Atzīstot vienā lietā vairākas patiesības, būtu jāpieņem, ka katram sava taisnība, sava tikumība, savi likumi. Bet tādā dzīvē nebūtu nekādas kārtības un skaistuma, un saskaņota kopdzīve būtu pat neiespējama. Sevišķi mūsu laikos, kur patiesība bieži tiek kājām mīta, kur meli, glaimi un liekulība nereti aizsedz patiesību, atkal un atkal no jauna jāstiprina pārliecība par patiesības vienīgumu. Patiesība ir tikai viena, bet dažādi ceļi tās atklāšanai. Pie patiesības iespējams nonākt pa vairākiem ceļiem. Zinātne, māksla, reliģija, praktiski novērojumi u.tml. nav nekas cits kā šādi patiesības meklēšanas ceļi. Varbūt ir vēl iespējami citi patiesības atklāšanas ceļi, bet par tiem mēs šim brīžam nezinām. Patiesība ir it kā mērķis un vadoša zvaigzne, uz ko cilvēks trauc no visām pusēm un pa dažādiem ceļiem.
Nav šaubu, ka patiesības meklēšanā arī slēpjas cilvēku dzīves dažādība, skaistums, ilgas, sāpes un prieki.
=================
PATIESĪBA HIBRĪDSTĀVOKLĪ. LV portālam: filozofs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks MĀRIS KŪLIS
Arvien skaidrāk redzam karadarbības pārvirzi no apdzīvojamās, fiziskās vides uz garīgo, kultūras simbolu vidi, sarunā par hibrīdkaru, patiesību un pārmaiņām, kas nosaka tās vērtību, saka filozofs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks MĀRIS KŪLIS. Viņa pēcdoktorantūras projekts veltīts tēmai “Saprast teroru: fenomenoloģiski-hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai”.
Īsumā
- Pat 10 tūkstoši tanku uz Krievijas robežas nepalīdzēs, ja hibrīdkarš vispirms notiek kultūras simbolu jomā.
- Mums ir jāizvēlas – brīvība vai patiesība. Ja gribam visu indivīdu maksimālu brīvību – labi, bet tad atsakāmies no vienas stingras patiesības.
- Ja patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Tā ir brīnišķīga augsne ikvienam hibrīdkara mēģinājumam.
- Patiesība nav mūsdienu Rietumu civilizācijas vadmotīvs! Gluži otrādi, patlaban vadmotīvs ir dažādība, kas sevī ietver arī patiesības dažādību.
- Jāsaprot, ka būs ļoti grūti uzbūvēt politisku vienotību, ja teju visa pēdējo simts gadu filosofija ir to vien darījusi, kā izjaukusi vienoto, lai izgaismotu dažādo.
- Protams, varam vētīt valdības darbu un atbildību, bet tā ir tikai viena daļa no lielāka stāsta. [..] Piemēram, šaubos, ka apzīmējuma “kovidiots” lietošana ir vēlama un saliedē sabiedrību. Taču ne jau valdība šo apzīmējumu izdomāja, ne jau valdība to uztur.
- Patlaban esam pietuvojušies otram grāvim, kurā šaubas ir kļuvušas neapvaldītas. Līdzīgi kā ar brīvības ideju, – vienu brīdi sabiedrība atbrīvojas no apspiestības, bet jau nākamajā tik ļoti aizraujas, ka atbrīvojas no saviem pamatiem, un tad sabrūk.
Aizsardzības ministrija, piesakot neseno diskusiju “Migrācija kā hibrīdkara ierocis pret Latviju: kas tālāk?”, savā mājaslapā vēsta: “Baltkrievijas diktatora A.Lukašenko režīms jau kopš jūnija aktīvi atbalsta nelegālo migrāciju uz ES valstīm, izmantojot migrantus kā ieroci pret Latviju, Lietuvu un Poliju vērstā hibrīdkarā.” Vienlaikus, šķiet, joprojām nepastāv vienota hibrīdkara definīcija. Rodas jautājums, kam var būt arī juridiskas konsekvences,– vai Latvija šobrīd ir kara stāvoklī, kas, piemēram, ir būtiski saistībā ar NATO līguma kolektīvās aizsardzības pantu iedarbināšanu. Kā jūs raksturotu, kas ir hibrīdkarš, un ar ko patlaban saskaras Latvija?
NATO vispirms ir militāra organizācija. Tātad ir jājautā, ko šobrīd saprotam ar militārām darbībām. Neapšaubu, ka NATO dzīvo līdzi sava laika īstenībai, bet var vaicāt, vai tiesiskie un organizatoriskie šķēršļi, kā arī ideoloģiskās atšķirības, nekavē adekvātas reakcijas vai nostājas noformulēšanu. Varam redzēt, ka NATO par hibrīdkara jautājumu runā. Galu galā šis jēdziens nāk no NATO, nevis Krievijas puses. Latvijā ir izveidots Stratēģiskās komunikācijas centrs. Tas ir ļoti labi, taču mums ir iemesls bažīties, vai tas ir pietiekami. Pat 10 tūkstoši tanku uz Krievijas robežas nepalīdzēs, ja hibrīdkarš vispirms notiek kultūras simbolu jomā.
Cik zināms, Krievijas jaunāko laiku militārā doktrīna, ko dažkārt dēvē par Gerasimova doktrīnu, rāda, ka konflikta – lūk, es te apzināti nelietoju apzīmējumu “karš” – gadījumā vispirms tiek izvērstas netaustāmas darbības, tas ir, ekonomiskas, politiskas, psiholoģiskas aktivitātes. Tikai pēc tam, ja tāda nepieciešamība rodas, brauktu tanki un šautu šautenes. Redzējām, ka Ukrainā līdz šaušanai aizgāja, bet no Krievijas puses tikai zagšus. Tieši tāpēc tanki un raķetes mums nav izšķirošais, lai gan tie arī ir svarīgi, – to nekādā gadījumā negribu apšaubīt. Bet mums ir jādomā par politisko, pat plašāk – par kultūras jomu.
Filosofs Ernsts Kasīrers rakstīja par cilvēku kā simbolu dzīvnieku, kura dzīve noris simbolu struktūrās, ideju un vērtību tīklos. Tas, ko dara hibrīdkarš, ir ienākšana šajā simbolisko formu jomā, kura, savukārt, īsti nav militāristu kompetencē. Ar kultūru nodarbojas kultūras darboņi, ar izglītību – skolotāji utt. Diezin vai mēs vēlētos, lai par teātra režisoriem Latvijā ieceļ armijas vai drošības dienestu virsniekus. Nekādā gadījumā! Taču tieši šeit ir lielākā problēma – pretinieks, zināmā mērā, tā rīkojas. Spēlē negodīgi. Tāpēc mums ir steidzami jāsaprot, ko vispār iesākt. Var paļauties uz savu pašpārliecinātību, sak’, gan jau viss būs labi, jo mūsu nostāja ir labāka, taisnīgāka, godīgāka, ienesīgāka utt. Tomēr, manuprāt, uz to nevar pārāk daudz paļauties, it īpaši tad, ja pašu vēlme iestāties par savām vērtībām ir vāja. Turklāt mums pašiem Eiropas līmenī īstenībā jau nav nemaz tik skaidrs, kas tās par vērtībām vispār ir.
Par laimi, redzu, ka Latvijā ir atbildīgas amatpersonas, kuras to saprot, tomēr demokrātiskā valstī tas nav tik vienkārši. Vienlaikus arī ir cilvēki, kuru cēlos nodomus es neapšaubu, tomēr man liekas, ka viņiem trūkst izpratnes par sekām. Piemēram, tas, ka Polijā atrodas ļaudis, kas dodas nojaukt valsts robežas aizsargjoslu, ir kaut kas traks. Latvijā neviens tik tālu nav gājis, tomēr nosliece ir vērojama. Neapšaubu cēlus nodomus, tomēr jāsaprot, ka vismaz pagaidām nedzīvojam utopiskajā vispasaules vienlīdzības un labsaticības valstībā, kurā visas tautas savienotos un viena otrai palīdzētu. Diemžēl starpvalstu attiecības ir brutālas, un tajās dominē interešu konflikti, un daudziem neviena metode nešķiet peļama.
Sen pagājuši tie laiki, kad frontē maršēja zaldāti skaistās uniformās ar košiem pušķiem. Piekrītu Pītera Sloterdaika tēzei, ka divdesmitā gadsimta karošanu atšķīra tas, ka uzbrukums tika vērsts ne tik daudz pret pretinieka ķermeni, bet gan pret dzīvojamo vidi, proti, dzīves telpa bija jāpadara neapdzīvojama, indīga, tāda, lai ķermenis pats nobeigtos. Pirms tam pat ar šautenēm bruņoti kareivji tomēr saglabāja kaut ko no sendienu romantizētā bruņinieku tēla ar visu goda kodeksu. Starp citu, šautenes aprīkoja ar durkļiem – zobena līdziniekiem. Lūk, patlaban, visjaunākajos laikos, mēs arvien skaidrāk redzam karadarbības pārvirzi no apdzīvojamās fiziskās vides uz garīgo, kultūras simbolu vidi. To var raksturot arī kā pāreju no teritoriāla kara uz terorismu – terorisms, iebiedēšana, tostarp specoperācijas kļūst par normu.*
Viens no hibrīdkara elementiem ir dezinformācija. Nupat iznākusi jūsu grāmata “Finis Veritatis? Par patiesību un meliem.” Finis veritatis – vai patiesībai ir pienācis gals? Kas notiek ar patiesību 21.gadsimtā, tai skaitā patiesību un meliem hibrīdkara kontekstā?
Manuprāt, ar patiesību notiek tas, ko dēvēju par patiesības inflāciju, – situāciju, kurā mazinās patiesības vērtība, bet tā kļūst pieejama ikvienam. Citiem vārdiem, katram sava patiesība. Kultūras, filosofijas, zinātnes jomās ilgstoši ir pastāvējusi un arī šobrīd pastāv tieksme pēc lielās patiesības, pēc vienas patiesības. Žurnālisti cenšas noskaidrot, kā tad tur īsti ir, kas tad uz Baltkrievijas robežas notiek. Cenšas atrast faktus un tad objektīvi atspoguļot. Dabaszinātnes meklē dabas faktus un cenšas darināt neapšaubāmas likumsakarības. Tas ir kaut kas tāds, kas nav daudz jāskaidro. Vienlaikus mūsdienu sabiedrībā bieži jo bieži dažādas grupas, pat atsevišķi indivīdi, uzstāj, ka viņu unikālā pārliecība ir patiesība un – tas ir svarīgi – tai ir tādas pašas tiesības uz pastāvēšanu un atzīšanu kā citām atziņām, tostarp dabaszinātņu atziņām.
Šeit gan uzreiz jāpiebilst, ka principu nozīmē tas nav nekas jauns. Runa ir par uzsvariem, uzskatu atzīšanu. Pretstats starp parmenīdisko un herakleitisko, konflikts starp sofistiem un Sokratu, – tās ir mūžsenas tēmas, kas atspoguļo patiesības dažādo izpratnes veidu līdzāspastāvēšanu. Vienā pusē ir mūžīgais, absolūtais, bet otrā – mainīgais, situatīvais, vēsturiskais. Un filosofijas vēsture ir caurcaurēm pilna ar šo tematu, – kādu patiesību mēs gribam priekšplānā. Sofisti par plurālismu, par pārliecināšanu, bet Platons par stingrām zināšanām. Humānisti par cilvēkzināšanām, bet jaunlaiku domātāji par dabaszinātņu stingrību.
Es, protams, ļoti vienkāršoju, taču pamatdoma ir skaidra, – filosofijai ir jāizvēlas, un arī mūsu laikmetam ir jāizvēlas. Bet izvēle, kā izrādās, nav vienkārša, jo tās cena ir ļoti augsta. Lūk, 20.gadsimta filosofija ar vienu roku deva brīvību, bet ar otru atņēma stingro patiesību. Mums ir jāizvēlas – brīvība vai patiesība. Ja gribam visu indivīdu maksimālu brīvību, labi, bet tad atsakāmies no vienas stingras patiesības.
Savā grāmatā rakstu, ka mūsdienu situāciju raksturo hibrīdstāvoklis, kurā tādi jēdzieni kā “Dievs” vai “absolūts” lielā mērā ir atmesti, taču šo ideju atliekas, gluži kā putas, vēl peld pa “plūstošās sabiedrības” ideju ūdeņu virsu. Vienā pusē ir alkas pēc absolūtā, skaidrā, precīzā, to vislabāk ilustrē klasiskās dabaszinātnes, kuru rezultāti ir praktiski izmantojami. Savukārt otrā pusē ir humanitārās un sociālās zinātnes, kuras turpina uzturēt, manuprāt, pavisam veselīgu atskārsmi, ka kultūras dzīvi nevar noskaidrot reizi par visām reizēm. Šādam stāvoklim ir savas sekas, kuras daži uzskata par slavējamām, bet citi – par peļamām. Gaumes jautājums, tā teikt. Cita lieta, kādas sekas tas izraisa, vai sekas mums šķiet pieņemamas. Ja mazinās patiesības atzīšana, tad, atvainojiet par banalitāti, mazinās tās nozīme, un līdz ar to arī atzinību zaudē tās jomas, kurās patiesībai ir fundamentāla nozīme, piemēram, modernā zinātne, nācijvalsts un citas.
Te atgriežamies pie hibrīdkara. Ja patiesību ir daudz, tad arī patiesība pastāv hibrīdstāvoklī. Tā vienlaikus ir un nav derīga. Vienā brīdī to atzīstam, jo patīk jaunās tehnoloģijas, citā brīdī nopeļam, jo nepatīk, ka tā dažkārt ierobežo. Šī rīvēšanās izraisa patiesības inflāciju – daudzums devalvē vērtību. Ja patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Lūk, un tā ir brīnišķīga augsne ikvienam hibrīdkara mēģinājumam. Ja paši nezina, ko grib, tad atrodas citi, kas piedāvā padomu, – ar dažādām metodēm.
Saprotu iebildumus, kuri varētu rasties pret šādu situācijas aprakstu. Izriet, ka hibrīdkara kontekstā brīvība un daudzveidības atzīšana kļūst bīstama, bet daudzveidība tagad taču ir modē. Tā, protams, ir nelāga situācija, jo neviena izvēle nav patīkama, – zaudē totalitārām varām vai arī pats kļūsti totalitārs? Tiesa, kurš solīja, ka būs viegli? Te gan gribu piebilst par daudzveidības mācīšanu. Esmu novērojis, ka dažādos sabiedriskās audzināšanas pasākumos priekšplānā ir daudzveidība, bet pārāk maz runājam par vienojošo. Kā mantra – esam daudzveidīgi, bet mūs vieno uzskats, ka tieši šī daudzveidība ir vienojošais. Mūs vieno daudzveidības atzīšana. Taču Eiropas Savienības moto ir “vienoti dažādībā”. Tas ir skaisti uz papīra, bet redzam, ka dzīvē tas nestrādā. Šāda atziņa – mūs vieno dažādības atzīšana – gluži vienkārši nav taisnība. Tas neatbilst īstenībai, pat ja tas būtu vēlams. Bet ar pliku vēlmi nekādu vienotību uzbūvēt nevar. Jāsaprot, ka būs ļoti grūti uzbūvēt politisku vienotību, ja teju visa pēdējo simts gadu filosofija ir to vien darījusi, kā izjaukusi vienoto, lai izgaismotu dažādo.
Gan hibrīdkara kontekstā, gan jebkuras valsts un sabiedrības pastāvēšanu apdraud tās nespēja savā vairumā atšķirt patiesību no nepatiesības, ko patlaban ilustrē vakcīnu skepticisms un zinātnes noliegšana. Kā runāt par patiesību, lai to saprastu un pieņemtu?
Līdz vakcinācijas kampaņas sākumam nezināju, ka mums tā ir problēma. Tas man bija nepatīkams pārsteigums. Acīmredzot nepietiekami daudz laika pavadu sociālajos tīklos. Kā runāt par patiesību? Nezinu. Dažkārt rodas doma, ka varbūt vajag pamēģināt paklusēt, jo samelsts jau ir ļoti daudz. Mūsdienu filosofija, piemēram, Jirgena Hābermasa vai Džona Roulza izpildījumā, aicina uz racionālu diskusiju. Šādi mēģinājumi pastāv. Dažās sabiedrībās tas izdodas labāk, citās sliktāk.
Nemitīgi tiek runāts par kritisko domāšanu, kas atšķetinās maldu un māņu mezglus. Pat neņemot vērā, ka kritiskā domāšana ir ārkārtīgi lēna nodarbe, tātad ikdienas komunikācijā faktiski nav izmantojama. Problēma ir vēl dziļāka. Es runāju par dispozīciju pret patiesību, proti, vēlmi patiesību atrast vai neatrast. Nē, patiesība nav mūsdienu Rietumu civilizācijas vadmotīvs! Gluži otrādi, patlaban vadmotīvs ir dažādība, kas sevī ietver arī patiesības dažādību, šīs dažādības atzīšanu, pat glorificēšanu. Tāpēc uzsveru, ka patiesības hibrīdstāvoklī centieni padarīt kritisko domāšanu teju par visu nelaimju panaceju, ir vismaz dīvaini, lai neteiktu skarbāk.
Tomēr ir jāņem vērā, ka ne viss stāsts ir tikai par patiesību. Lūk, te atkal redzam hibriditāti – patiesība vienlaikus tiek noraidīta un pieprasīta. Mums vajag patiesību, bet ne tādu, nu, stingru, tādu, kas uzliek normatīvus, – tādu gan ne. Dodiet citu! Nudien, patiesība nav vienīgā, vēl ir arī viedoklis, uzticēšanās, pārliecība un daudziem arī ticība. Varbūt precīzāk pat būtu runāt par pēcuzticēšanās, nevis pēcpatiesības laikmetu. Jāsaprot, ka uzticēšanās nedaudz trāpa arī ētikas un estētikas lauciņā. Pārliecina ne tikai fakti, bet arī laba, taisnīga, godīga, kā arī skaista runa. Jau Aristotelis “Runas mākslā” māca, ka logoss ir tikai viena no labas runas sastāvdaļām. Mūsdienu filosofiskā hermeneitika savukārt atgādina, ka pats lielākais aizspriedums ir aizspriedums pret aizspriedumiem. Hanss Georgs Gādamers aicina saprast, ka cilvēka domāšana caurcaurēm ir iejūgta tradīcijā, valodas plūdumā, kas pastāv pirms mums un pastāvēs arī pēc mums. Aizspriedumi ir ne tikai domāšanas šķērslis, bet arī domāšanas priekšnosacījums.
Viena no jūsu pētnieciskajām interesēm ir komunikācijas filosofija. Nereti ir kritizēta valdības komunikācija Covid-19 krīzes un tās pārvarēšanas kontekstā. Vai un ko valdība varētu būt darījusi labāk?
Labs sākums būtu iztikt bez lielām kļūdām. Mazas kļūdas var taisīt, bet lielas tomēr nevajadzētu. Ja nopietnāk, tad man uzreiz gribas iebilst jautājumam. Protams, varam vētīt valdības darbu un atbildību, bet tā ir tikai viena daļa no lielāka stāsta. Ne jau premjers Kariņš izlemj, vai tev iet vai neiet vakcinēties. Šeit es arī gribu domāt par komunikācijas atbilstību – vai tā bija iespējami labākā. Piemēram, šaubos, ka apzīmējuma “kovidiots” lietošana ir vēlama un saliedē sabiedrību. Tas ir visnotaļ aizvainojošs sauklis, kas, manuprāt, nebūt neaicina uz laipnu dialogu. Taču ne jau valdība šo apzīmējumu izdomāja, ne jau valdība to uztur. Lūk, tas ir jautājums arī par mediju atbildību vai bezatbildību. Šī ir ļoti nopietna problēma, kuru risināt diskusijās ir ārkārtīgi sarežģīti, jo diskusija varētu notikt medijos un medijiem būtu jāgrib tajā piedalīties. Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem, nebūt vairs nav tikai kaut kāda blakus vara, kas pastāv līdzās valsts varai un cenšas to uzraudzīt. Arvien skaidrāk atklājas aina, ka paši mediji veido politiku, turklāt dažādos līmeņos. Vispirms tas ir politiskais valsts pārvaldes līmenis, kurā mediji var izvēlēties, vai nu atbalstīt vai neatbalstīt kāda lēmuma pieņemšanu. Taču augstākā līmenī tā ir kultūras simbolu vai, citiem vārdiem, ideju struktūru veidošana. Pievienojos savas kolēģes Elvīras Šimfas viedoklim, ka patlaban Latvijā (un ne tikai) ir vērojama “valodas problēmrade”, – mediji nevis atspoguļo, bet gan būvē stāstus. Savukārt, ja gana daudz stāsta, ka kaut kas ir, lai gan tā nav, beigās atradīsies kādi, kuri šos stāstus gribēs aizpildīt ar faktiem.
Vienā no grāmatas “Finis Veritatis? Par patiesību un meliem” nodaļām vēstīts, ka cilvēka uzskati ir pakļauti iepriekšējiem uzskatiem, tie ir iemesti hermeneitiskajā riņķī. Izvēršot aizspriedumu tēmu, hermeneitika parāda, ka jebkurš saprašanas akts jau iekļaujas tradīcijā jeb jēgas horizontā. Kādi iepriekšējās pieredzes nospiedumi nosaka Latvijas sabiedrības izpratni par sabiedriski politiskajiem notikumiem?
Jebkuras sabiedrības pamatā ir dažādi mīti vai, izsakoties modernāk, stāsti. Filosofs Džambatista Viko runā par tā saukto “veselo saprātu”. Šo jēdzienu pazīstam ikdienas valodā, un to varētu saprast kā spēju izteikties normāli. Bet ko tad nozīmē šī normalitāte? Viko atbilde ir, ka veselais saprāts ir katrā lielā un mazā sabiedrībā ieaustas pamatvērtības, kuras nekur nav skaidri fiksētas, bet katrs tās zina, atpazīst. Ja kāds tās nezina, neņem vērā, rīkojas tām pretstatā, tad mēs sakām, ka šis cilvēks nav saprātīgs. Lūk, un šādu vērtību ir ļoti daudz. Tās nav ārēji uzliktas ideoloģijas vai saukļi, kas priekšā novietoti nodrukātos bukletos. Tradīcijas pārnese notiek no paaudzes uz paaudzi, nevis vienā, bet neskaitāmās paaudzēs. Turklāt tās nav stingri racionālas vērtības, nebūt ne.
Stāstu vai mītu mums ir daudz. Tas nekas, ka tie radušies no “zila gaisa”. Tur jau tā lieta – cilvēks kā kultūras sastāvdaļa ir ne tik daudz materiālās, cik garīgās jomas dalībnieks. Un kultūras dzīvei nebūt nav jābūt cieši saistītai ar materiālo realitāti. Lai gan tās var viena otru iesaistīt.
Domāju, ka katrs zina mītus par latviešu tautas verdzības gadiem muižnieku jūgā, Padomju režīma laikos. Šie stāsti, viss viens, vai patiesi vai aplami, veido pašapziņu. Vēlreiz jāuzsver, ka tās ir uzvedības un attieksmes tradīcijas, kas veidojas ilgā laika posmā. Izteiciens, ka kādai tautai tas un tas ir asinīs, te nozīmē nevis ģenētisku iedzimtību, bet gan to, ka vērtības, pasaules uzskats tiek nodots paaudžu paaudzēs. Mīts par latviešiem kā kalpiem bija vajadzīgs konkrētajā laika periodā, lai sapulcinātu latviešus zem kāda vienkārša un iedarbīga stāsta. Tagad tas nelāgi atspēlējas, jo veicina nevarēšanas attieksmi. Padomju gadi arī nav par labu nākuši pilsoniskās atbildības izaugsmei. Mazāk apspriests temats ir nesenā vēsture un satikšanās ar iekāroto mīlu – rietumu kapitālismu. To gaidīja, par to sapņoja, tad tas atnāca, bet izrādījās, ka tik vienkārši un labi nemaz nav. Vidēji, protams, dzīves līmenis pēdējos 30 gados ir ievērojami audzis, bet to bija jāizcīna pašiem. Kapitālisma un brīvā tirgus ideja jau tieši to nozīmē – pašiem jāizcīna. Vilšanās pāraugusi aizvainojumā, bet ieildzis aizvainojums ir grūti pamanāms, toties tas ir ļoti destruktīvs.
Arī zinātnes nozarē var redzēt kaut ko līdzīgu. Rietumus un Eiropu esam gaidījuši kā glābiņu, kā svaiga gaisa malku, bet izrādās, ka arī tur ir darvas karotes. Ne tikai birokrātija, kas it visur aug augumā, bet arī ideoloģiskās pārliecības. Pirms 30 gadiem uz Rietumiem skatījās kā atbrīvotājiem, bet tagad tie ir pasākuši uzvesties dīvaini. Līdz ar to neesmu pārsteigts, ka ir daudz ļaužu, kas tagad vēlas norobežoties, bet nespēj atrast savu vietu. Viens no piemēriem ir nacionālisms. Eiropa to uzskata par novecojušu, bet vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis to alkaini vēlas. Par citām vērtību kaujām labāk nemaz nerunāsim.
Spēja šaubīties, skepse ir arī viens no kritiskās domāšanas pamatelementiem, kas ir būtisks arī demokrātijas veselībai. No vienas puses, šaubas var būt racionālas un vajadzīgas. No otras puses, šaubas var izpausties arī kā iracionāls aizdomīgums. Kad šaubas tuvina patiesībai, bet kad – attālina no tās?
Šaubas kā metodisks princips ir pamatā modernajai zinātnei, kuras sākums ir datējams aptuveni ar 16.-17.gadsimtu. Tajā laikā amatniecībā notiek strauja tehnoloģiskā attīstība, arī sabiedrības uzbūvē noris pārmaiņas. Filosofija uz to reaģē un risina jautājumus, kuru agrākās atbildes vairs nešķiet pietiekamas. Filosofa, viena no galvenajiem modernās zinātnes tēviem, Renē Dekarta pamatprincips ir šaubas – jāšaubās ir par visu, līdz izdodas atrast to “stingro klinti”, no kuras atsperties tālākai izziņai, kura, savukārt, tiek īstenota metodiski. Turpretī Frānsis Bēkons apraksta eksperimentālo, empīrisko metodi – jāvāc dati, tie jākrāj kaudzītē līdz tiek iegūtas derīgas zināšanas. Šai pieejai ir milzīgi panākumi, kas lielā mērā nosaka Eiropas straujo zinātnes un tehnoloģiju, un arī ekonomikas un militārās varēšanas izrāvienu. Neticami īsā laikā Eiropa noteiktās jomās aizjoņo tālu priekšā visai pārējai pasaulei.
Patlaban esam pietuvojušies otram grāvim, kurā šaubas ir kļuvušas neapvaldītas. Visu apšaubošais zinātnes gars ir nevis paēdis, bet vēl vairāk izsalcis, tas ir aizrāvies. Gāžamies pretējā grāvī, kad zinātnes gars sāk saēst pats sevi no iekšpuses, apšaubot savus pamatus. Tas ir līdzīgi kā ar brīvības ideju – vienu brīdi sabiedrība atbrīvojas no apspiestības, bet jau nākamajā tā aizraujas, ka atbrīvojas no saviem pamatiem – un tad sabrūk. Tāpēc ir jāatgādina, ka šaubas pašas par sevi nav diez ko derīgas. Kā jau Dekarts aicināja, – līdz sasniegsim stingro klinti! Šaubas ir tikai viens no posmiem izziņas procesā, un pārējie posmi ir ne mazāk svarīgi, jo tie visi ir savstarpēji sajūgti. Šaubas ir zinātniskas izziņas rīks, kas jālieto atbilstoši, – nopietns izziņas instruments, pat bīstams, ja neuzmanīgi lietots, un tāpēc vēl jo svarīgāk ir ievērot “darba drošības noteikumus”. Šaubas ir paredzētas kritiskai izjautāšanai, analīzei, pārbaudei, bet šaubas nav tukša noraidīšana, jo tas, lūk, jau ir nihilisms. Tā ir 20.gadsimta filosofijas atbildība – tā iemācīja izjaukt, jo nu esam stāvoklī, kad izjaukt mākam, bet veidot ne gribas, ne protam, ne uzskatām par vajadzīgu.
https://lvportals.lv/viedokli/332321-patiesiba-hibridstavokli-2021
Mazās piezīmes + 