(Iztēlojies, ka nomauc Patiesības Dievam ādu, piebāz to ar naudu, un tev būs neoliberālās Latvijas tiesiskums. Tagad, kad dievs un patiesība mūsos ir iztukšīti, iesaku pakāpties dažas tūkstošgades atpakaļ un padomāt par attīstības jēgu. I.L.)
Hērodots, grieķu vēsturnieks, dižā Senās Irānas valdnieka cara Dārija laikabiedrs, savā izcilajā darbā ‘Vēsture’ ir rakstījis, ka persieši patiesību vērtē augstāk par visām lietām.
Ar milzīgu cieņu viņš piemetinājis – persieši uzskata, ka nav likumīgi pat runāt par kaut ko, ko nav likumīgi darīt, un ka atbilstoši viņu priekšstatiem vislielākā kauna lieta pasaulē ir melot. Šī patiesības godāšana seno irāņu vidē tiešām ir bijusi viņu visredzamākā īpatnība, un visā šīs zemes vēstures gaitā nav bijis neviens tur iebraucis vai dzīvojis ārzemnieks, kurš nebūtu vislielākajā mērā bijis pārsteigts par mīlestību un cieņu uz patiesību šajā zemē. Cauri gadsimtiem grieķu, ķīniešu, indiešu, arābu rakstos šī patiesības mīlēšana un cieņa bijusi minēta neskaitāmas reizes kā varbūt visizcilākā visu irāņu iezīme.
Tas, ko rakstījuši šie svešzemju viesi, nav bijis ne mīts, ne uzskaistinātas baumas vai tenkas, nedz viesu pašu sapņojumi, ko izraisījusi ētisku un morālu tikumu un to izplatības nepietiekamība.
Ir zināmi apmēram 1500 uz plāksnītēm rakstītu cilvēku vārdu, – ne caru vai prinču, ne priesteru un tiesnešu, bet vienkāršu zemāko kalpotāju un ierēdņu vārdi, kuri pārraudzījuši preces noliktavās.
To lielā vērtība ir, ka tie mums ļauj gūt priekšstatu par vienkāršo pilsoņu sociālo slāni, kura vairuma vārdi sastopami senos pilsētu un apmetņu pierakstos, un kuri ļauj mums saredzēt agrīnās sabiedrības sastāvu un tās rakstura agrīnu attīstību.
Zīmīgi, ka vairāk kā 75 no vārdiem satur vārdu ‘patiesība’. Mēs sastopam cilvēku vārdus ‘Patiesības aizstāvis’ (artapana), ‘Patiesības izredzētais’ (artakama), ‘Uz patiesību vērstais’ (artamanah), ‘Patiesības spožuma nesējs’ (artafarnah), ‘Patiesību baudošais’ (artazusta), ‘Patiesības balsts’ (artastuna), ‘Patiesībai labvēlīgais’ (artafrida), ‘Patiesības cēluma nesējs’ (artahunara), nerunājot par citu vienkāršu vārdu struktūras daudzveidību. Aplūkojot citus, kuru vārdi bijuši ‘Stiprais kā zirgs’ (aspaugra), ‘Jauki smaržojošais’ (hubaodi), ‘Mazais varonis’ (viraka), ‘Ar labu slavu’ (usavah), (Labi godalgotais) (humizda) un līdzīgi, uzreiz apjēdzam, cik īpaši ir vārdi, kas satur vārdu ‘patiesība’.
Es secinu šādi. Ja vairums citu vārdu ir veidoti, norādot uz zirgiem, varoņiem, slavu, bagātību, balvām, veiksmi un visām vēlamajām lietām, ko vecāki saviem bērniem vēlējuši, tiem piedzimstot, tad lielais skaits ‘patiesība’ saturošo vārdu, mums rāda, ka ir bijis daudz vecāku, kuri uzskatījuši, ka svarīgākā viņu bērniem ir patiesības mīlestība, patiesības uzturēšana, patiesības veicināšana, patiesības baudījums un tā tālāk, nevis vienkārša materiālo labumu gūšana šajā pasaulē.
Vārds, kādu vecāki izvēlas bērnam, bieži izsaka vēlmi, un vārdu ‘patiesība’ saturošo vārdu pārsvars senpersiešu ierēdņu vidē uzrāda, cik dziļa ir bijusi patiesības vēlme un godinājums, paceļoties pāri visām citām lietām, pat ne augstmaņu ģimenēs.
Bet patiesību ļoti augsti vērtējuši ir ne vien seno persiešu vienkāršie cilvēki. Savu mīlestību un sajūsmu par patiesību un pilnīgu nicinājumu meliem un blēdībai ir izteikuši paši dižākie ahemenīdu cari, tieši tā kā to mums vēsta Hērodots. Dižajā Behistūnas uzrakstā lieliskais cars Dārijs licis iekalt šādus vārdus, kas skan iespaidīgi svinīgi:
“… tās zemes, kuras dzīvojušas nemieros – par dumpīgām tās padarījuši meli. Viņi (dumpinieki) ir mānījuši tautu. Tad tos manās rokās ir nodevis Auramazda … tu, kas vēlāk būsi cars, stingri sargies no meliem. … Ja domāsi: “Lai mana zeme ir neievainojama”, melīgu cilvēku sodi stingri … tā kā ar Auramazdas labvēlību esmu darījis es … Tāpēc Auramazda man ir palīdzējis, … ka neesmu lauzis vārdu, neesmu bijis melis ne es, ne mana dzimta. Taisnīgi esmu rīkojies. Neesmu darījis ļaunu ne vājam, ne stipram… tu, kas būsi cars vēlāk, nedraudzējies ar meli un ļaundari, bet sodi to stingri” (Dārija I ‘Behistūnas’ uzraksts, no senpersiešu valodas uz krievu v. tulkojis M.A.Dandamajevs).
Līdzīgā veidā citā viņa uzrakstā iekļauti šie dižie vārdi:
“Ar Ahura Mazdas labvēlību es gandarījumu rodu pareizajā; Es nerodu gandarījumu melīgumā. Tā nav mana vēlme, lai vājo nospiestu stiprais, nedz lai stipro netaisnīgi nomāktu vājais. Pareizi un taisnīgi – tāda ir mana vēlme”.
Beidzot, citēsim paziņojumu cara Kserksa uzrakstā:
“Tu, kurš ar laiku iedomāsies: “Kaut es būtu laimīgs dzīves laikā un kaut līdz nāvei būtu savienots ar Artu (Patiesību)”, seko likumam, kuru iedibinājis Auramazda, godā Auramazdu un debesu Artu. Cilvēks, kurš pēc šā Auramazdas iedibinātā likuma rīkojas un godā Auramazdu un debesu Artu, tas arī dzīves laikā būs laimīgs un pēc nāves savienosies ar Artu ”. (Kserksa ‘Antidevas’ uzraksts, no senpersiešu valodas uz krievu v. tulkojis V.I.Abajevs).
Šie seno persiešu caru svinīgie vārdi ir nekas cits kā vēl senākā pravieša Zaratuštras mācības atbalss. Pravieša saviļņojošajā darbā, ko sauc ‘Gātas’, rodam nozīmīgu domu par to, ka:
“Bagāts cilvēks vai nabadzīgs, viņam jābūt taisnīga cilvēka draugam, bet gan nemitīgas blēdības, gan melu ienaidniekam” (Jasna 47:4).
Arī tur mēs uzzinām, ka dievišķums un nemirstība būs to daļa, kuri atbalsta patiesos šajā zemē, bet dzīve tumsībā un bēdpilna nīkšana būs melīga cilvēka beidzamā balva. Vēl Zaratuštra mums stāsta, ka cilvēks, kas ir labvēlīgs taisnīgajam un kalpo Ahura Mazdas likumiem, sasniegs patiesības un labvēlīgas domāšanas zaļās ganības un glābs savu ģimeni, savu dzīvesvietu un savu zemi no posta. Patiesi, lasot pravieša dižos vārdus, apjēdzam, ka viņa morālās un ētiskās sistēmas centrā ir patiesība, tātad šeit būtu īsumā jāapraksta taisnības vieta Zaratuštras mācībā.
Pirmkārt, pravieša darbā redzam, ka pastāv cieša saikne starp dievu un patiesību. Ahura Mazda ne vien pastāv patiesības augstumos un kustībā pa patiesības taisnākajiem ceļiem, bet tam ir arī tāds pat raksturs (īpašību kopums) kā patiesībai, ar kopīgām simpātijām un antipātijām. Bet attiecības starp dievu un patiesību ir dziļākas – tā mums vēsta Zaratuštra – jo Ahura Mazda ir gan patiesības radītājs, gan pavadonis. Tālāk mums tiek vēstīts, ka dieva gars par sevi – ‘spenta mainju’ (spenta mainyu) – labvēlīgs un tikumīgs kļuvis patiesības ietekmē, un ka atšķirt taisnīgo no netaisnīgā Ahura Mazda ir mācījies ar patiesības palīdzību. Tāpēc patiesība, kā uzskata pravietis, ir pati būtiskākā sastāvdaļa dieva pasaulē, jo tā dievu mudina radīt to, kas ir svētīgs un labs, un māca to atšķirt pareizo un nepareizo. Tatad tieši ar patiesības starpniecību dievs sasniedz savu augstsirdību un augstāko viedību, kas iezīmē pašu viņa vārdu – Ahura Mazda – Viedais Valdnieks.
Līdzīgi galvenā loma cilvēka dzīvē ir patiesībai. Tieši patiesība virza radības, augu augšanu, ūdens teces. Tieši patiesības meklējumos cilvēka garā rodas laba sajēga – sajēga, kas to māca sekmēt dieva pamatlikumus ar labām domām, labiem vārdiem un labiem darbiem. Tieši patiesība māca cilvēku arī atšķirt pareizo un nepareizo. Tieši cilvēka tieksme uz patiesību piepilda dieva pastāvēšanas nozīmīgumu un dāvā arī cilvēkam spēku un ilgu mūžu. Vai gan dieva radīti ētiski pamatlikumi varētu dzīvot paši par sevi, nerodot atbalstu cilvēka pasaulē?
Tur ir viens no dižākajiem pravieša Zaratruštras ieguldījumiem. Noliekot patiesību gan dieva, gan cilvēka pastāvēšanas kodolā, dievs mums māca, ka jēgpilna dzīve nav iespējama bez patiesības, jo patiesība ir galvenais visu labo atklāsmju, visu labo rīcību, visa labvēlīgā vērīguma un visu labo sasniegumu galvenais avots.
Sajēgt būtībā nozīmē rīkoties pareizi un taisnīgi, un visu pareizo zināšanu avots nāk no patiesības apjēgas. Šāda brīnumaina mācība pastāv pasaules agrīnās saprāta vēstures valodā, bet šī mācība ir tik jaudīga un pārliecinoša, tik spēcīga un labdabīga, ka ir kļuvusi par visas irāņu agrīnās domāšanas galveno ideju. Senās Irānas vēsture nav iztēlojama bez domas par patiesības godāšanu tās tautā, un neviens cits kā Zaratuštra pirmais ir apjēdzis un izteicis galveno lomu, kādu patiesība spēlē visā esamībā.
Bet mēs varam arī vaicāt, kāpēc Zaratuštra ir bijis tik ļoti pārņemts ar domu par patiesības vietu dieva un cilvēka dzīvē. Viņš ir dzīvojis ļoti senos laikos, ilgi pirms sabiedrības kļūšanas par nometniecisku mūsdienu izpratnē, un, nešaubīgi, ilgi pirms bagātu un spēcīgu valstu attīstīšanās, kurās mierā un rāmumā var pulcēties priesteri un filosofi, lai apspriestu esamības pamatjautājumus un dieva un cilvēka dabu.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums no jauna jāpievēršas pravieša darbam un jāmeklē viņa paša vārdi, kas derētu par atslēgu šīm problēmām. Zaratuštra pats ir saskāries ar grūtībām, kas ierosinājušas viņa dziļas pārdomas par cilvēka uzvedības dabu un tā iznākumā – par cilvēces pastāvēšanas nosacījumiem. Tiklīdz sākam meklēt, mēs atrodam saviļņojošas lietas par laiku, kurā viņš dzīvojis.
Pirmkārt, mums jāatzīmē, ka Zaratuštra mums vēsta par to, ka daži augstmaņi zog īsto mantinieku īpašumus un savā alkatībā tiem šajā melīgajā un negodīgajā darbībā palīdz daži priesteri. Viņš mums vēsta arī, ka pat senie dievi norāda un tādējādi ļauj saviem sekotājiem veikt darbības, kas noved pie bēdīga iznākuma pārējai cilvēcei. Tie posta godīgu cilvēku ganības, tie viņiem arī draud, un tā ir notikusi tautas sašķelšanās, kas novedusi līdz ģimeņu, klanu un apgabalu cīņai un postam. Īsāk, pasauli, šķiet, ir sarāvuši divās daļās pretēji spēki, un blēdība kopā ar postīšanu, šķiet, ir zēlusi.
Un šo mokošo apstākļu ietekmē, kad pasauli, šķiet, ir pārņēmis pretspēku apvērsums, kad pagātne bijusi nelaimīga, bet nākotne rādījusies kā jukas, tad tāds cilvēks kā Zaratuštra, apveltīts ar visdižāko vērīgumu, ir vēlējies saprast, kas ir pareizi, bet kas nepareizi, kas taisnīgi un kas netaisnīgi, un kāds varētu būt glābiņa ceļš. Tieši šādos bēdīgos apstākļos viņš ir ievērojis, ka cilvēces ceļš uz izdzīvošanu un labdabīgas valsts izveidošanu pastāv sekošanā pamatlikumiem, kurus Ahura Mazda savā visaugstajā viedībā radījis saskaņā ar patiesību.
Lai gan šodien mūs no pravieša Zaratustras atdala gadu tūkstoši, cilvēces pastāvēšanas problēmas joprojām paliek. Ik dienas mūs plosa konflikti, dažkārt mūsu ģimenēs, dažkārt profesionālajā darbībā, šad tad valstī, bet laiku pa laikam visā pasaulē.
Redzam blēdību, zagšanu, bezjēdzīga ārdīšana notiek visur uz Zemes. Ko tad darīt? – bieži vaicājam, meklējot problēmas risinājumu, ciešanu izbeigšanas paņēmienu. Kam ticēt? – bieži vaicājam, meklējot rokasgrāmatu posta un nelaimes priekšā. Dažkārt atbilde ir mūsu spēku iespējās, ļoti bieži mums, balstoties vien uz savām individuālajām iespējām, pieejama risinājuma nav. Tomēr sekot Zaratuštras mācībām un cīnīties par patiesību vajadzētu, to iedzīvinot ar savām labām domām, saviem labiem vārdiem, saviem labiem darbiem. Pat ja tūlītējs risinājums izslīd, patiesības spēks ir jāsaglabā. Jo patiesība reiz nešaubīgi ņems pārsvaru.
Un nobeigumā es vēlētos pārfrāzēt Zaratuštras vārdus. Tas, ko pravietis ir izteicis pirms apmēram 3000 gadiem, tikpat lielā mērā der mums arī šodien:
Tādēļ esi neatlaidīgs, jo viņš tev dāvā stingru labvēlīgas domāšanas pamatu un patiesības – viedības savienību. Sasniedz derību ar savu saprātu un noved līdz īstenojumam vistikumiskākās un svētīgākās darbības. Ja esi patiess, Viedais Valdnieks tev dāvā saulei līdzīgu labvēlīgas domāšanas ieguvumu uz visu mūžu. Saku tev šos vārdus, tad nes tos atmiņā. Ar pareizu izpratni iegūsti sev un savai tautai pastāvēšanu labvēlīgā domāšanā. Pūlēsimies katrs noskaņot citus sev par labu caur patiesību, un Tas būs katra no mums labvēlīgais sasniegums (Jasna 53:3-5).
Mazās piezīmes + 