MĒRĶIS + vientiesīga vai gudra sadarbība? Latviešu antikomūnisti Rūdolfs Bangerskis un Ēriks Pārups

(Viens mērķis, divas taktikas nepārvaramas varas apstākļos. Iesaiste kā latviešu strēlniekiem un leģionāriem vai ierakšanās kā Latvijas Virsnieku Apvienībai, kureliešiem, Latvijas Centrālai Padomei. Visu izsaka tas ‘force majeure’ . Ierakties neizdosies, to rāda arī tagadējās problēmas. Tomēr mērķim labāk atbilst un to atgādina ierakšanās. Galu galā tā kā tā sanāk iesaistīšanās, krietnāk vai nekrietnāk turot prātā mērķi. Un, – ak jaunkomjaunieši, viltusliberāļi, progresisti, sorosisti un pārējie monetāristi, moskaļu gaidītāji utml. ložņas mērķa izvēle nosaka latviešu likteni arī 21.gadsimtā, kad Latvijā BEZMĒRĶĪBA, pareizāk boļševistiskā grupējumu košanās pēc varas sit tik augstu vilni, ka prezidentam ir jāšaubās par Latvijas pilsoņu valstsgribu.

Vai viegli būt labējam Tēvzemes mīlētājam? Ja kāds militārists ir darījis visu sev praktiski iespējamo gan pret sarkanajiem, gan par Latvijas vismaz autonomiju 2.Pasaules kara pretkrievijas frontē, tad tas ir ģenerālleitnants Krievijas kontrrevolūcijas armijā, ģenerālleitnants, divīzijas komandieris un aizsardzības ministrs brīvajā Latvijā, grupenfīrers un ģenerālinspektors Trešā Reiha armijā, Latvijas Nacionālās komitejas prezidents pēc karaRūdolfs Bangerskis. Bija riebis komūnistiem un savā nodomā un iespējās līdzīgi, piem., Janumam, iesaistījies Latviešu Leģiona veidošanā un uzturēšanā.Ne velti viņš gājis bojā Rietumvācijā mīklainos apstākļos. Nevienā brīdī viņš nav līdis krūmos, ir uzņēmies visas kara grūtības, bezmaz pazemojumus Latvijas mērķa labā.

Savukārt Ēriks Pārups, arī Jānis Kurelis, Alfrēds Valdmanis, bijis Bangerska pretinieks, pārliecināts, ka iešana leģionā Latviju neglābs, pasēdējis vācu cietumā, iesaukts Leģionā, neizvairoties un savus karavīrus saudzējoši karojis līdz kara beigām. “Cīņa pret komūnismu vai kādu citu mūsu tautas ļaundari nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Katrs līdzeklis ir vērts tik, cik tas dod pozitīvu ieguvumu mērķim.” Lai gan, ja būtu noticis pēc Pārupa prāta, viņš būtu slēpies arī no krievu mobilizācijas un ar savu pretestības garu diez vai izdzīvojis.

Vai tā ir kolaborācija, ja kompass vienmēr rāda pareizo virzienu? Ienaidnieks bija pareizais abiem.
Tulkoju no krievu valodas versijas, teksta autors ir nezināms (latvjustrelnieki.lv/ru), tas satur arī ne visai tīrus mājienus, tā ka lasītājam radīsies jautājumi.
Lūdzu izlasīt beigās arī Ulda Ģērmaņa pārdomas: “Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vēl dažās svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistēmatiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku.” un Ineša Feldmaņa sniegto interviju. Bet izlasiet visu. Es ar visām četrām balsotu par Uldi Ģērmani. I.L.)

1943. gada Jāņi Volhovā

==================

Rūdolfs Bangerskis dzimis Rīgas apriņķa Taurupes pagasta Līčkroga muižā. Zemnieka Kārļa dēls.
Krievu armijā
Beidzis Jaunjelgavas pilsētas skolu (1895), Sankt-Pēterburgas kājnieku junkeru skolu (1901) un Imperatora Nikolajevas kara akadēmiju (23.07.1914). Dienestā iestājies kā brīvprātīgais Rīgas unteroficieru mācību bataljonā (20.10.1895), no 1897.g. augusta līdz 1898.g. septembrim dienējis Imperatora Aleksandra III 37. Novočerkaskas divīzijas 145. kājnieku pulkā Sankt-Pēterburgā.
No kara skolas izlaists kā podporučiks 93. Irkutskas kājnieku pulkā (13.08.1901), poručiks par kaujas izcilību (13.08.1905), štābkapteinis (13.08.1910), kapteinis (30.12.1914), apakšpulkvedis (20.10.1916), pulkvedis par kaujas izcilību (30.12.1916), ģenerālmajors (05.02.1919), ģenerālleitnants (30.06.1920). Pārcelts uz 24.divīzijas Omskas 96. kājnieku pulku Pleskavā (25.11.1901), pārcelts atpakaļ uz 93. Irkutskas kājnieku pulku, (09.05.1902 – 16.10.1904). Piedalījies Krievijas-Japānas karā 9. kājnieku divīzijas 36. Orlas kājnieku pulka sastāvā (16.10.1904 – 1905.g.novembris), bijis slimības atvaļinājumā (1905.g.novembris – 1906.g.februāris). Atgriezies 36. Orlas kājnieku pulkā Kremenčugā, rotas komandieris (1906.g. marts – 01.10.1912).
1.Pasaules kara dalībnieks, 9. kājnieku divīzijas 36. Orlas kājnieku pulka 10. rotas komandieris (25.07 – 10.09.1914); uzdevumu virsnieks 4. armijas štābā (10.09.1914 – 08.03.1915); 31. armijas korpusa štāba vecākais adjutants (08.03 – 07.08.1915); pārcelts uz 5. armiju, aktīvi piedalījies latviešu strēlnieku pulku formēšanā Daugavgrīvā
{Kārlis Peterss atcerējās, ka dusmojies un panikojis dienā, kad bataljona komandieris kapteinis R.Bangerskis viņu iecēlis amatā. Tas notika pēc tam, kad Petersam par varonību kaujā un divu ievainotu virsnieku iznešanu no uguns boja piešķirta praporščika pakāpe. Kad viņš iebildis, ka ar izlūkošanu nekad nav bijis saistīts, Bangerskis atbildējis: zinu, bet zinu arī to, ka izlūkošanai vajadzīgas īpašības, kādas jums ir – aukstasinība, vīrišķība, analīzes spēja. Bez tam zinu jūsu biogrāfiju – jūs atskaitīja no Viļņas burtiski pirms izlaiduma. Tātad jūs neesat no tiem «trīsmēnešu» prapariem, paātrināto kursu beidzējiem, kas pēdējā laikā savairojušies. Jums palīdzēs komandas priekšnieks štābkapteinis Pomerancevs. Jau pirmajās dienesta dienās Daugavgrīvas bataljonā Kārlis pārliecinājās, ka par Latviešu bataljonu tas nav saukts velti: absolūti visi bija visi virsnieki un kareivji. https://belkadet.by/chetyre-sudby-odna-rodina/chetyre-sudby-odna-rodina-24 ];
latviešu 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona komandieris (no 12.08.1915); uz laiku komandējis 2.Rīgas (05.11 – 19.12.1916) un 4.Vidzemes (27.01 -11.02.1917) Latviešu strēlnieku pulku; pildījis štāba priekšnieka pienākumus Apvienotajā Latviešu strēlnieku divīzijā 12. armijas 6. Sibīrijas armijas korpusa sastāvā (20.12.1916 – 26.01.1917); 2. Sibīrijas armijas korpusa 5. strēlnieku divīzijas 17. Sibīrijas strēlnieku pulka komandieris (11.02.1917 — 03.03.1918).
Admirāļa Kolčaka armijā
Krievijas Pilsoņu kara laikā ieņēmis komandējošus amatus admirāļa A.V.Kolčaka armijā. 1918.g. sākumā atradies atvaļinājumā dzimtenē. Ierodoties pēc atvaļinājuma uzzinājis, ka viņa 17. Sibīrijas strēlnieku pulks aizbraucis uz austrumiem. Sekojot pulkam nokļuvis Orienburgas guberņas Troickas pilsētā, kur viņu no armijas atvaļinājuši boļševiki (1918.g.marts). Pēc tam izbraucis uz Jekaterinburgu, kur palicis, līdz pilsēta atbrīvota no boļševikiem.
Pēc balto varas iedibināšanas iecelts par Jekaterinburgas garnizona štaba dežūrģenerāļa amata pienākumu pildītāju (no 29.07.1918). otrās (no 19.08.1918 – 7-ās) Urālu kalnu strēlnieku divīzijas štaba priekšnieks (06.08 -10.09, 18.09, 22.09 – 05.10, 29.10.1918); Rietumu armijas 22. Urālu (16 – 24.03.1919) un 12. Urālu (30.10.1918 – 04.11.1919) strēlnieku divīzijas priekšnieks; karaspēka Ufas grupas komandieris (04.11.1919 – 20.02.1920). Piedalījies divīzijas vadībā admirāļa A.V.Kolčaka armijas pavasara uzbrukumā, kaujās pie Ufas, Zlatoustas, Čeļabinskas un Tobolā. Sibīrijas Ledus pārgājiena [antiboļševiku armijas 2500 kilometru kājnieku un kavalērijas pārgājiens no Barnaulas līdz Čitai]dalībnieks, vadījis vienu no 3. armijas kolonām.
Krievijas Austrumu nomales Bruņotajos spēkos ieņēmis Ufas strēlnieku divīzijas (4. Ufas ģenerāļa Korņilova vārdā nosauktais pulks, 8. Kamas strēlnieku pulks, Urālu-Altaja kavalērijas pulks, Ufas kavalērijas pulks, artilērijas divizions un smagā baterija) ģenerāļa V.M.Molčanova 3. strēlnieku korpusa sastāvā priekšnieka amatu, bijis Kara padomes loceklis (no 08.05.1920). Ar baškīru pārstāvju apspriedes 1920.gada 15.jūnija lēmumu ieskaitīts Baškīru karaspēka goda kazaku (Il-Džigit) sarakstā. Čitas rajona karaspēka komandieris (12.08 – 21.10.1920). Pēc atvaļināšanās ar Aizbaikāla Tālo Austrumu armiju caur tuksnesi Mongolijā nokļuvis līdz Harbinai (09.12.1920).
Harbinā izveidotās Tālo Austrumu Amatpersonu apvienības priekšsēdētājs (apvienība neatrada patvērumu Harbinā un bija spiesta pārcelties uz Vladivostoku, kur viņa darbība beidzās). No Vladivostokas caur Japānu un Koreju ieradies Šanhajā (1921.g.marts). 1921.g. 21.jūlijā uz kuģa Jamato-maru izbraucis no Šanhajas uz Eiropu un 1921.g. 10.novembrī caur Marseļu un Parīzi ieradies Latvijā.
Latvijas armijā
No 1924.gada februāra – 1. Kurzemes divīzijas komandieris. No 1924.g. 23.decembra līdz 1925.g. 24.decembrim un no 1926.g. 18.decembra līdz 1928.g. 23.janvārim – Latvijas aizsardzības ministrs. Pēc tam komandējis 3. Latgales un 4. Zemgales divīziju. No 1930.gada 27.septembra kaujas gatavības kursu priekšnieks. 1936.gada oktobrī atvaļinājies sakarā ar dienestam maksimālā vecuma sasniegšanu. Strādājis par akciju sabiedrības Ķieģelis izpilddirektoru. Bijis Latvijas Tirdzniecības-rūpniecības palātas loceklis.
Waffen SS karaspēkā
Sakarā ar 1940.gada jūnija notikumiem [krievu ultimāts un okupācija], pēc Latvijas pievienošanas PSRS atvaļinātais ģenerālmajors nolēmis pārlaist viņam bīstamo laiku (Ulmaņa laikā bijis redzama militāra figūra, kas draudēja ar izsūtījumu uz Sibīriju, kā tas noticis, piemēram, ar Hugo Rozenšternu) lauku saimniecībā nodarbojoties ar lauksaimniecību.
Pēc vācu karaspēka ienākšanas atvaļinātais ģenerālis atradies pirmajās rindās to vidū, kas sākuši aktīvi sadarboties ar nodibināto vācu okupācijas režīmu. No 1941.gada jūlija Bangerskis atstājis lauku dzīvi un pievienojies Ulmaņa (kurš padomju gadā izsūtīts uz Stavropoli, pēc tam uz Turkmēniju, tur miris no dizentērijas infekcijas) piekritēju grupai. Tostarp izteicis gatavību sadarboties ar latviešu vidē populāro pirmskara politisko darbinieku Alfrēdu Valdmani [skat. viņa dēla teikto https://tencinusarunas.wordpress.com/2010/04/03/starp%c2%a0-dzirnakmeniem-%ef%bb%bf-gundars-valdmanis-bruninieka-cina-pret-jauno-slepeno-paktu/ ], kurš bijis finanšu ministrs. Pronacistiski [??] (avotā – пронацистски) noskaņotā Valdmaņa grupa centās apsteigt pērkonkrustiešus Gustava Celmiņa vadībā, lai nostiprinātu savu ietekmi jaunā režīma apstākļos. Galu galā vācu militārā vadība ir devusi priekšroku militārās virsotnes pārstāvjiem un Zemnieku savienības partijas locekļiem pretsvarā pērkonkrustiešiem, kas tad noteica Bangerska posteni. Pirms stāties jaunajā amatā, kas darīja viņu bēdīgi slavenu?? [bēdīgi slaveni bija Staļins un Hitlers un karš], Bangerskis strādāja Latvijas leļļu pašpārvaldes Tieslietu departamentā pie direktora Valdmaņa, kurš pēc amata bija pakļauts Latvijas pašpārvaldes vadītājam Latvijas ģenerālim Oskaram Dankeram.
Nākošais posms Bangerska karjerā bija tieši saistīts ar īpatnēju ietekmes sfēru pārdali Ostlandē. Uz 1943.gada sākumu skaidri iezīmējās nosliece uz varas pilnvaru nostiprināšanos Ostlandes kara administrācijas īstā priekšnieka Fridriha Jekelna rokās, kurš tieši pakļāvās reihsfīreram Himleram. Vienlaikus pilsoniskā administrācija Ostlandes reihskomisāra Lozes personā atskaitījās ministram Austrumu teritoriju lietās Alfredam Rozenbergam, kurš pamazām zaudēja savu ietekmi okupētajā Baltijā. Tādējādi [okupētās] Latvijas ģenerālkomisārs, tiešs Lozes padotais, Oto Drekslers, kurš kontrolēja Latvijas pašpārvaldes darbību, bija spiests lavierēt starp blefojošo Himleru, kurš solīja baltiešiem autonomiju [atcerēsimies Himlera paraugu Višinski 1940.gadā], un [ar vāciešiem] sadarbojošos pusi, kas viņu bombardēja ar memorandiem nolūkā noskaidrot vācu plānus attiecībā uz autonomijas piešķiršanu latviešiem. Himlers solīja autonomiju pret plašu iesaukuma vecuma vīriešu mobilizāciju Waffen SS Latviešu leģiona formēšanai.
[Skaidrs, ka stāvoklis bija galēji neskaidrs. Tomēr arī 1918.gada brīvā Latvija bija izcīnīta līdzīgos apstākļos.Piem., vltn. Ēriks Pārups bija skeptisks, ne bez pamata; skat. nākošo rakstu ]
Par leģiona komplektēšanu atbildīgs bija Jekelns, kurš 1943.gada 24.februārī pasludināja kopēju mobilizāciju Waffen SS un palīgvienībās. 1943.g. 30.aprīlī Bangerskis ar divu mēnešu kavēšanos tika iecelts Waffen SS Latviešu leģiona ģenerālinspektora postenī, bet līdz tam 3.martā bija saņēmis leģiona grupenfīrera pakāpi. Militārā administrācija neņēma vērā, ka par leģiona komandieri būs latvietis, tādējādi šī iecelšana kļuva lielā mērā par latviešu dalības karaspēka apakšvienību vadībā formālu zīmi [daudz iespēju nebij, tomēr viņš tās izmantoja; cik tad iespēju bija Ulmanim uz kuģa Saratov?]. 15. latviešu divīzijas īstais komandieris bija vācietis Hanzens, 2. latviešu brigādes komandieris bija vācietis Waffen SS brigadenfīrers fon Šolcs, kamēr Bangerska amats lielā mērā bija nomināla nodeva konvencionalitātei. Viņa pienākumos bija dažādu uzsaukumu tīri tehniska uzskaite un publikācija kaujas gara uzturēšanai, kā arī apelācijas vācu militārajai vadībai.
Waffen SS papildināšanas inspekcijai Ostlandē nācās pārvaldīšanas ērtībai 1943.gada 4.oktobrī izveidot vietējo Waffen SS Komisiju, par kuras priekšnieku tika iecelts Bangerskis. Tādējādi visa tālākā papildināšanas darbība tika veikta ar viņa ziņu un viņa parakstu.
Bangerskis apkopoja datus par mobilizāciju leģionā, parakstīja atskaites par mobilizācijas gaitu. Piemēram, viņš sakārtoja datus par pavasara iesaukumu, atskaitoties, ka no 1943.g.marta līdz augustam Waffen SS ieskaitīti 22500 cilvēki, bet palīgstruktūrās vērmahta ietvaros – 12700 cilvēki, pie kam 6000 cilvēku izvēlējušies no iesaukšanas izvairīties. 1943.gada septembrī Rīgu propagandas nolūkos apmeklēja Himlers un tikās ar Bangerski. Personiskās tikšanās laikā Bangerskis kārtējo reizi saņēma “apzvērētu” apstiprinājumu, ka pateicībā par veiksmīgi un operatīvi veiktu mobilizāciju Latvijas ģenerālkomisariāts var rēķināties ar pilnvērtīgu autonomiju. 1943.gada 6.oktobrī Bangerskis oficiāli pa radio vērsās pie latviešiem un pasludināja reihsfīrera solījumu, paziņojot, ka “Fīrers teica, ka tauta, kurā atradies tik daudz teicamu karavīru, nevar palikt ēnā”. Drīz pēc viņa kvēlā uzsaukuma gadījās zīmīga neveiklība: periodiskā izdevumā ‘Vācu izdevums Ostlandē’ tika publicēts atkārtots aicinājums latviešiem stāties leģionā. Šīs “mistifikācijas” autors Bangerska vārdā bija Jekelns, par ko Bangerskis aizvainojās [“tomēr drīz ģenerālinspektors nomainīja dusmas pret labvēlību, jo Jekelns viņam piedāvāja uzņemties visas rudens iesaukuma grūtības” – manuprāt, minējums].
1944.gada 20.janvārī Bangerskis parakstīja dokumentu par jaunu 1917.gadā dzimušo iesaukumu, kuri līdz 1940.gada jūnijam bijuši Latvijas pavalstnieki. Piezīme par kārtējo mobilizāciju, lai nopelnītu neatkarību Reiha kontrolē, parādījās avīzē Tēvija, bet ar vācu administrācijas lēmumu par mobilizāciju Bangerskis iepazinās iepriekš, vienkāršāk sakot, tika nostādīts fakta priekšā.
Vēl agrāk, 1942.gada 3.novembrī, Himlers izdeva lielā mērā zīmīgu direktīvu, ar kuru piespiedu aizdzīšanai darbā uz Vāciju no Ostlandes Reihskomisariāta tika pakļauti “visi liekie un darbaspējīgie iedzīvotāji mūsu okupētajā un izķemmētajā teritorijā bandu darbības rajonā”. Ar nosaukumu ‘bandas’ bija jāsaprot partizānu vienības un grupējumi, piemēram, Sevišķā [sarkano] Latvijas partizānu vienība (Особый латвийский партизанский отряд, komisārs Oškalns ) Viļa Samsona vadībā, kas darbojās no 1942.gada novembra, un Ziemeļlatvijas partizānu brigāde (Северолатвийская партизанская бригада ) V.A.Ezernieka un [komisāra] A.K.Raškevica vadībā.
[1943gada laikā tika uzlabota radiosakaru sistēma ar sarkano partizānu nodaļām – ja 1943.gada maijā uz sakariem Latvijas sarkano partizānu štābā bija 8 korespondenti, tad 1943.g. jūnijā 11, oktobrī 15 un gada beigās jau 25. 1944.gadā sarkano partizānu brigādēm un atsevišķām vienībām bija sakari ar krievu 2.Baltijas frontes štābu. 2.Baltijas frontes vadība padomju latviešu partizāniem iedalīja PSRS Civilās gaisa flotes 13. aviapulku, kas sarkanajiem partizāniem piegādāja ieročus, munīciju un medikamentus, evakuēja ievainotos un bērnus?. 1943.gadā vien ar lidmašīnām piegādāja 164 cilvēkus un 22,5 tonnas kravas https://ru.wikipedia.org/wiki/Партизанское ].
Bangerskis apspriedās ar Dankeru par reihsfīrera pārmērīgi radikālu direktīvu, izstrādāja kopīgu atbildi un lūdza Himleru izsūtīt tikai cilvēkus, kuri dzīvoja piefrontes zonā, un kurus drīz varētu “atbrīvot” Sarkanā armija, kam Himlers caur Jekelnu piekrita.

  1. gada rudenī Ostlandes vara pieņēma lēmumu par jaunu mobilizāciju, jo vasaras kaujās Waffen SS 15-tā un 19-tā divīzija, kas nereti nokļuva banālas ‘lielgabalu gaļas’ situācijās, cieta nopietnus zaudējumus. Tika izziņots 1925 – 1926.dzimšanas gadu cilvēku iesaukums; tiem, kuri bija agrāk saņēmuši karadienesta atlikšanu, obligāti vajadzēja ierasties uz atkārtotu pārbaudi. Vienlaikus Jekelna administrācija parūpējās par pavisam jaunu 1927 – 1928.g. dzimušo iesaucamo likteni, kurus vajadzēja ieskaitīt izpalīgu (Helfer) vienībās. Līdzīgus rīkojumus izdeva arī uz Rūdolfa Bangerska oficiāliem aicinājumiem, kurš darīja visu iespējamo leģiona papildināšanai.
    Iepriekš, 1944.gada 6.jūlijā, Bangerskis bija nosūtījis apelāciju Himleram, kurā izteica neizpratni par Jekelna patvaļīgo politiku, kurš vairumā gadījumu neņēma vērā Bangerski, veicot iesaukumu bez apspriešanas ar papildināšanas komisijas nominālo vadītāju. 1944.gada vasara šajā ziņā kļuva izšķiroša, bija saprotams, kas ir īstais pārvaldnieks novadā, vienpersonisks leģionā iesaucamo likteņu lēmējs. Par savu vētraino darbību savā postenī Jekelns dabūja “goda” iesauku “Ostlandes diktators”, bet Bangerskis kopš tā laika zaudēja pat pēdējās patstāvības paliekas lēmumu pieņemšanā.
    Pēc vācu atkāpšanās 1944.gada rudenī Bangerskis devās kopā ar tiem uz Vāciju. Latviešu 15.divīzija amerikāņiem padevās 1945.gada aprīlī pie Berlīnes, bet 15.divīzijas izlūku bataljons bija pēdējais, kas aizstāvēja Reichskanzlerei. 1945.gada 29.aprīlī Bangerskis izdeva pavēli, ar kuru latviešu leģionārus atbrīvoja no zvēresta Vācijai. 1945.gadā Potsdamā tika ievēlēts par Latvijas Nacionālās Komitejas prezidentu.
    Apbalvojumi
    Apbalvots ar Sv.Annas 4., 3., 2. pakāpes ordeņiem, Sv.Staņislava 3.pakāpes, Sv.Vladimira 4.pakāpes ordeni, karavīru Jura krustu un Jura ieroci par varonību, Goda leģiona ordeni (Legion d’Honneur), Trīszvaigžņu ordeni, Lāčplēša Kara ordeni, Aizsargu krustu ‘Par nopelniem’, Ērgļa ordeni (Kotkaristi teenetemärk), Atbrīvošanās kara krustu (Vabadusrist), Vītauta krustu (Vyčio Kryžiaus ordinas), Neatkarības medaļu (Lietuvos nepriklausomybės medalis), Kolčaka valdības apbalvojumiem, vācu 1. un 2. pakāpes krustu Par kara nopelniem un Daugavas Vanagu zelta zīmi.
    Dzīve pēc kara
    1945.gada 21.jūnijā Bangerski arestējis angļu karaspēks. Turēts Goslaras viesnīcā. 2.jūlijā pārvests uz cietumu Braunšveigā, 19.jūlijā uz kara gūstekņu nometni Vestertimkē, 23.jūlijā uz Zandbostelas (Sandbostel) nometni. 1945.gada 20.novembrī pārvests uz nometni latviešiem, baltkrieviem utt. Frīslandē. Atbrīvots1945.gada 25.decembrī. 1945.gadā Potsdamā ievēlēts par Latvijas Nacionālās Komitejas prezidentu. Nav izdots PSRS un dzīvojis Rietumvācijā. Gājis bojā 1958.gada 25.februārī Oldenburgā [mīklainā] autokatastrofā (vainīgais nav atrasts). 1995.gadā svinīgi pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos pie pieminekļa Mātei Latvijai kā nacionālais varonis. Pēc kara bija organizācijas Daugavas Vanagi dalībnieks.
    No http://latvjustrelnieki.lv/ru/ljudi-98761/bangerskij-rudoljf-105665

=============
Par latviešu leģionāru gaidām junkeru skolā

  1. gadā latviešu virsnieku korpuss sastāvēja no: 2200 kājnieku virsniekiem, 100 robežsardzes virsniekiem un 1000 rezerves virsniekiem. Bija vēl neliels aviācijas un flotes virsnieku.
    Vislabāk latviešu motivāciju stāties Waffen SS karaspēkā ir izteicis latviešu pašpārvaldes vadītājs Oskars Dankers, kurš 1943.gada 17.novembrī paziņojis: “Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs kaujās iekaro savu vietu zem saules… Zem šā karoga latviešu leģionāri iet kaujā pret boļševismu… Mūsu nodoms ir godīgi pildīt savu karavīra pienākumu, cieti ticot brīvai Latvijai brīvu tautu apvienībā… Ar mūsu pūliņiem un mūsu upuriem Latvija kļūs atkal pilntiesīga Eiropas tautu savienības dalībniece”
    No tā sanāk, ka latviešu junkeru apmācība SS junkeru skolās bija pats par sevi saprotama. Dokumentu analīze rāda, ka SS junkeru skolās mācījušies galvenokārt nākošie virsnieki 19. brīvprātīgajai divīzijai. Latvieši Bad Tölz’ā parasti mācījušies “komandu” veidā, tas ir, viens vācietis un trīs latvieši mācījušies vienā komandā.
    SS junkeru skolās izgājuši apmācību ap 100 latviešu junkeru, galvenokārt Bad Tölz’ā, galvenokārt 19. divīzijai; kāda daļa Klagenfurtā.

    SS daļas no Latvijas atšķīrušās no visām ārzemnieku divīzijām ar to, ka praktiski viss komandsastāvs bijuši latvieši, līdz pat pulka līmenim (divīziju komandieri un štābu priekšnieki bija vācieši), vācu personāls galvenokārt bija instruktori, tehniskie speciālisti un sakaru virsnieki

    “Jaunās Eiropas” koncepcija SS dažāda ranga vadītāju vidū ir bijusi izplatīta un populāra, kas nav brīnums, ja ņem vērā, ka tieši Waffen SS gāja dienēt ārzemju brīvprātīgie, un ka SS uzturēja ciešus kontaktus ar Eiropas profašistiskajām partijām [atcerēsimies, ka fašisms īstajā nozīmē ir saliedētība]. Tieši SS junkeru skolās Himlers bija nolēmis izkaldināt savu bioloģiski atlasīto fīrera korpusu, kas paredzēts vadošo pozīciju ieņemšanai uzplaukstošā nacionālsociālistiskā valstī. Tāda rāses elites attīstība papildināja Himlera vēlmi SS virsnieku korpusu iztēloties kā profesionālu virsnieku korpusu, kas kontrolē militāri-politisku izvēli, kuras gala mērķis būtu nacionālsociālistiska Eiropa, kas brīva no nevācu ietekmes. Vienlaikus tas kļuva par savdabīgu “Jaunas Eiropas kārtības” idejas atspoguļojumu. Kādā no SS normatīviem dokumentiem, diemžēl nedatētiem, ir apgalvots: “Eiropa un Reihs ir liktenīgi apvienoti, galu galā viens bez otra nav iespējams. Ģermāņu migrācijas un agrāku ģermāņu apmetņu fakts starp Baltijas un Melno jūru, no Atlantijas okeāna līdz Ziemeļāfrikai, ir iedibinājis un izveidojis rāsu apvienību, kas dibinās uz kopējām asinīm Eiropā. Jaunas Eiropas kārtības pamats ir tas pats”… 1942.gada jūnijā SS un policijas komandieris Reichskomisariātā Qstland obergruppenfīrers Fridrihs Jekelns tiekoties ar latviešu policijas bataljonu virsniekiem ir izteicis savu domu, ka pēc kara varēs nonākt līdz aptaujai par Latvijas neatkarības atjaunošanu, protams, savienībā ar Reihu. Himlers un SS Galvenās pārvaldes priekšnieks Gotlobs Bergers Jekelna izteikumus neatbalstīja un no tiem distancējās. “Viņu neapmierinātība izskaidrojama ar to, ka Jekelns atklāti izteica to, ko pagaidām nevajadzētu”.
    1943.g. pavasarī (vai rudenī) Francs Ridvegs savā runā SS Bad Tölz’as junkeru skolā ir solījis autonomiju ģermāņu nācijām nākošajā Eiropas konfederācijā, kurā dominētu vāci. Ridvegs ir norādījis, ka Jaunā Eiropa var tikt dibināta tikai uz šāda pamata, bet NSDAP (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) un tās struktūru okupētajās teritorijās īstenotā spēka un apspiešanas politika nepaliks izšķirošs un ietekmīgs faktors. Runu pārtraukuši vētraini aplausi, īpaši tās nostāju, kas vērsta pret nekompetentiem partijas politiskajiem darboņiem. Šie paziņojumi kļuvuši zināmi pašā SS vadības augšā, kāpēc ir pieprasīti to sīki formulējumi. Šajā gadījumā viss ir beidzies ar to, ka SS reihsfīrers nosūtījis junkuru skolas komandierim personīgu vēstuli, kas saturējusi rājienu un brīdinājumu turpmāk atturēties no jebkādiem apgalvojumiem, kas varētu norādīt uz pretrunām starp Waffen SS un partiju…
    Tādējādi ir redzams, ka brīvprātīgajiem, kas 1940-43.g. iestājušies vācu armijā, galvenokārt Waffen SS, nekādu skaidru politisku nākotnes garantiju no vāciem nebija, lai gan “cerība bija, un baumas gāja”… 1943.g. 28.septembrī Hitlers nosūtīja Norvēģijas reihskomisāram Jozefam Terbovenam telegrammu, kurā bija skaidri teikts: “Fīrera griba ir tāda, ka pēc uzvarošas šīs liktenīgās cīņas pabeigšanas varētu uzbūvēt nacionālu un sociālistisku Norvēģiju, kas atdos Eiropas savienībai tikai tās augstākā līmeņa pilnvaras, kas nepieciešamas Eiropas drošībai, jo vienīgi savienība var būt un būs šīs drošības uzturētāja un garantētāja.”  Tā ka vairāk vai mazāk skaidra Eiropas pēckara uzbūves koncepcija sāk veidoties no 1943.gada vidus. Tā bija pirmā zīme, bet tālāk lieta nevirzījās. Un tomēr, kā savās pēckara liecībās rakstījis Rihards Šulce, junkeru skolā “mēs bieži apspriedām Jauno Eiropu, kādai bija jārodas pēc kara uzvarošām beigām, un bija saskaņots, ka šī Eiropa var būt dibināta tikai valstu savienības veidā, kas uztur savu suverenitāti un kam ir vienādas tiesības.

https://coollib.net/b/129739-roman-olegovich-ponomarenko-38-ya-grenaderskaya-diviziya-ss-nibelungi/read

=============

PRETESTĪBAS KUSTĪBA. Ēriks Pārups


… Polītiskā formācijā mani iesaistīja 1939.gada augusta beigās. Toreiz parallēli Virsnieku Apvienības oficiālai valdei pastāvēja kāda grupa virsnieku, kas bija jau agrāk nodibinājusies un kuŗai bija polītiska ievirze. Šai grupai bija sakari ar civīlā sektora ļaudīm, kas toreiz vēlējās panākt prezidenta ievēlēšanu, jaunu pagaidvaldību un satversmes pārstrādāšanu. Par to nedaudz kādreiz rakstīja latviešu prese Zviedrijā. Baumas par ģen. Balodi kā pretkandidātu Ulmanim ar Valdmani kā ministru prezidentu nav pasaciņa.

Rīgā pār dzelzs tiltu kāda vācu grupa pārbrauca jau 30. jūnijā, bet kāda iemesla dēļ nepārgrieza tilta spridzekļa vadus. Tiltus uzspridzināja un grupu iznīcināja. Otrā dienā no Salaspils puses Rīgā ienāca vācu vienības.
Visur − sevišķi Rīgā − vācu ienākšanu sagaidīja ar gavilēm un puķēm − ar to ļaudis pūlējās parādīt pateicību par komūnistu padzīšanu. Tas nebija mīlestības un draudzības apliecinājums vāciem kā tautai vai varai. Prieks par komūnistu padzīšanu bija satraucis tā ļaužu prātus, ka sveši cilvēki apkampās, viens otram it kā gribētu kaut ko teikt, bet spēja tikai izdvest: „Komūnisti prom…” Ielās valdīja chaoss. Krievu armija un komūnistu piekritēji sajukumā un panikā bēga. Daudzi skrēja uz čekas un milicijas apcietinājuma vietām meklēt arestētos piederīgos. Jāatzīmē, ka tādas atklātas veikalu aplaupīšanas, ko pieredzējām Vācijā kaŗa beigās, Rīgā tik plaši nenotika, bet sākās „Nakts akciju” laupīšanas. Trīs vai četri huligāni naktī ieradās žīdu (dažreiz arī komūnistu pamestos) dzīvokļos, iedzina žīdus vannas istabā un dzīvokli izlaupīja.

Frontei vajadzēja papildinājumu, tāpēc ģ. Dankers saņēma rīkojumu steigā formēt jaunas vienības. Lai izskatītos, ka pasākums ir visas tautas darījums, Dankers sasauca sabiedrības pārstāvju apspriedi. Bet Virsnieku Apvienība bija strikti pret šo bezjēdzīgo mūsu jauniešu izkaušanu un uzdeva savam pārstāvim vltn. Ērikam Pārupam to deklarēt sanāksmē ar tādām prasībām, ko vāci nepildītu. Tas bija riskants gājiens.
Sanāksmē bija ieradusies visa toreizējā polītiskā prominence, apm. 50-60 dalībnieku. Dankers un pulkveži sāka uzrunas ar tādu sajūsmu it kā septītās debesis būtu atvērušās. Tad klusums − nevienas pretrunas.
Vai man vienam jārunā pret augstāko virsniecību un visiem klātesošiem? Bet es zinu, Apvienības nostāja ir pareiza un katra mana miesas šūna jūt, ka gatavojas drausmīgs noziegums pret mūsu tautu bez mazākā protesta. NĒ!… Taisos jau celt roku, kad… To aprakstījis Boriss Zemgals:
„Tad kājās pieceļas Valdmanis (Dr. Alfrēds Valdmanis − Latvijas finanču ministrs (1938-1939). Vācu okupācijas laikā − tieslietu ģenerāldirektors. Par uzstāšanos pret vāciešiem tika atcelts no amata un izsūtīts uz Vāciju. Pēc kapitulācijas darbojās bēgļu organizācijās. 1949.g. izceļoja uz Kanadu. Bija Ņufaundlendas valdības dienestā [šķiet, ka tur izrīkojies nelāgi?]), kuŗš sēž starp Prīmani un Kviesi un asi noprasa, ar kādām tiesībām atsevišķi cilvēki organizē bruņotas vienības? Es nevaru domāt kā vācietis, jo esmu latvietis. Pasakiet man mērķi, kuŗa dēļ jūs sauksit jaunos latviešus pie ieročiem? Vai tā būs Latvija? Nē, jo par to vēl arvien neļauj runāt. Un tādēļ man jāsaka, un es lūdzu ģen. Dankeru to apstiprināt, ka visi latviešu resoru vadītāji, Dankeru pašu izņemot, ir pret šo upuri. Un man jāziņo, ka no šodien šeit ataicinātiem pārstāvjiem pretī ir prof. Prīmanis, prez. Kviesis un es.”
Man it kā smags slogs būtu novēlies no krūtīm un ar tādu pat sparu kā bērnībā, kad spēlējot Tālavas taurētāju egles galā, rāvu alkšņu mizas tauri pie lūpām, lai celtu Miervaldi uz kauju, izstiepju roku gaisā: „Lūdzu, vārdu.”
Par to B.Zemgals raksta: „Valdmanis šinī sapulcē nepaliek viens. Mierīgā balsī, kvēlu patriotisma pilnu runu saka vltn. Ē. Pārups.”
„Es runāšu to vārdā, kuŗiem būs jaunās bruņotās vienības jākomandē, es runāšu jauno virsnieku vārdā: mēs gribam zināt, par kādu mērķi mūs sauc cīņā, un tikai tad atbildēsim. Cīnītājiem kaujas laukā nepieciešama morāla baze; bez tās cīnītājs ir tikai vārgs kaŗa kalps − nesekmīgs cīņā. Vienīgi stipra morāla baze var dot cīņas drosmi un jēgu. Un mums, latviešiem, šādu stipru morālu bazi var dot vienīgi skaidra apziņa, ka esam mūsu neatkarīgās valsts kaŗavīri, kuŗi cīnās par savu valsti un tautu, tādēļ vispirms jāatjauno mūsu valsts neatkarība, tad varēsim oficiāli pieteikt kaŗu Krievijai, varēsim mobilizēties un doties cīņā pret mūsu ienaidnieku. Bet kamēr mūsu valsts neatkarība nav atjaunota, nekādas militāras vienības formēt nevaram.
Patreizējā stāvoklī mums nav nekādu ārēju šķēršļu, kas kavētu neatkarīgas valsts atjaunošanu. Ļoti ātri un viegli varam izveidot tautas pārstāvniecību un valdību, bet, ja to nav atļauts darīt, tad vienības formēt nevaram, un kaut kā savāktas vienības būs ar vājām kaujas spējām.”

Pēc sapulces pie manis pienāca Valdmanis, pateicās par drosmīgo runu un aicināja uz tālākām pārrunām. Aicinājumu pieņēmu. Viņš arī jautāja, vai Lobe ar savu runu mani atbalstījis. Teicu, ka nedomāju, jo Lobe šodien runā tā, rīt citādi.
Atstājot sapulci, man gadījās kādu brīdi iet kopā ar prez. Kviesi. Runājām par izredzēm apturēt vervēšanu, bet atvadoties viņš rezignēti noteica: „Grūti būs ko panākt, jo ģenerāļi un pulkveži grib kaŗot.”

Kad Lobe patosā deklarēja savu orākula prātulu par Rubikonu, man domās degtin dega jautājums: „Kur paliek morālā baze un mātes Latvijas svētība?” Bet savaldījos, kaut gan kaklā sāka žņaugt un acīs riesās asaras… Visi sāka izklīst. Īsu brīdi sarunājāmies ar Valdmani un vienojāmies otrā dienā tikties viņa darba vietā.
Pēc tam pa Miera ielu lēnām gāju uz vervēšanas štābu Annas ielā, lai tiktos ar pltn. Osi, kas bija uzņēmies vervēšanas vadību. Osis zināja Virsnieku Apvienības nelegālo darbību. Jau ilgu laiku piederēju pie Oša štāba, kaut gan pastāvīgi tur neatrados. − Sirds un prāts bija nemiera un skumju nomākti, un kā brīnums likās, ka cilvēki pa ielu kustējās kā parasti, it kā nekas nebūtu noticis… Bet viņi jau gan arī nezināja, ka tikko atdeva tūkstošus latviešu dzīvību par neko, ka atkal parādījām savu nespēju izprast laika un apstākļu prasības, lai izvēlētos pareizo rīcību.
Saticis Osi, jautāju: „Pulkveža kungs, kāpēc, kāpēc?”
Osis nervozi atbildēja: „Jūs nezināt… jūs nezināt… Saprotu šīs formēšanas bezjēdzību, bet es nekā grozīt nevaru. Ja manā vietā nāks kāds cits, būs vēl sliktāk. Rīkojos tikai ar cilvēkiem, kas šeit ieradušies. Gādājiet, lai mazāk ierodas.”
Tā viss atkal palika uz pagrīdnieku pleciem, jo toreizējos apstākļos ikvienu, kas atklāti uzstājās pret Hitleru un viņa atbalstītājiem, nosauca par komūnistu un arestēja.
Pēc dažām dienām Virsnieku Apvienības priekšsēža vietnieks kapt. Veidemanis un sekretārs (Ēriks Pārups) pārcēlās uz Annas ielas štābu, kur ierādīja atsevišķu istabu un atļāva lietot štāba ziņnesi ar motociklu satiksmei ar provinci. Tas bija ļoti drošs un izdevīgs stāvoklis pagrīdei.
Otrā dienā ierados Tieslietu ģenerāldirektorijā pie A.Valdmana uz pārrunām. Ar viņu iepazinos jau pirmajā boļševiku okupācijas laikā, bet par polītiku nebijām runājuši. Tomēr ar pirmām frāzēm jau jutu, ka esam viena ceļa gājēji un ka starp mums nepastāv piesardzības vai atturības vēsums. Runājām pilnīgi atklāti.
Vispirms pieskārāmies pašreiz aktuālajam policijas bataljonu formēšanas jautājumam un pēdējo dienu sapulcēm. Uzskati sakrita: formēšana bez kādām prasībām mūsu interešu labā un Dankera krasais savrupceļš neatbilst mūsu tautas interesēm.
Iejautājos par pārējo resoru vadītāju tālāko rīcību − atteikšanos, jo pēc Valdmaņa deklarācijas sapulcē resoru vadītāji neatbalsta Dankera viedokli. Valdmanis sadrūma un, piecēlies no krēsla, lēni staigājot, sāka stāstīt:
„Resoru vadītāji neietilpst kopējā vienībā ar šefu priekšgalā. Esam katrs atsevišķi padoti vāciešiem. Skaldi un valdi. Arī savā starpā neesam spējuši vienoties par šefu, kaut neoficiālu, kas saskaņotu rīcību. Dankers negrib un baidās runāt vai darīt kaut ko pret vācu gribu, viņš izpilda visu, ko vāci liek kā saitē piesiets. Pārējie neuzdrīkstas darīt citādi. Katrs vēlas palikt neatkarīgs savā darbā un tiešos sakaros ar vāciešiem bez starpniekiem. Ja ierosina kaut ko pret vācu prasībām, tad piekrišanu var gūt tikai līdz vācu kungu kabinetu durvīm, − iekšpusē visi klusē. Mums nav vienības, nav nospraustu mērķu un rīcības programmas, nav savstarpējas uzticības…”
Kad Valdmanis atkal atsēdās krēslā, ievēroju, ka viņa acis bija pilnas asaru. Valdmanis bija viens cīņā pret viltīgo vācu varu bez nopietniem līdzgaitniekiem, bez stabiliem atbalstītājiem. Kā vienmēr visās vietās un laikos ikvienu spējīgu individu apskauž un pat nīst mazāk spējīgi sāncenši, tā arī Valdmani viņa izcilo dzīves panākumu dēļ daudzi neieredzēja.

Par šo sapulci B.Zemgals raksta: „Šai sanāksmei ir arī kāds rezultāts: kopš šīs dienas Jauno Virsnieku Apvienības loceklis Ē.Pārups un A.Valdmanis viens otram pilnīgi uzticas un izveido lielisku sadarbību.”
PIEZĪME: Tikai pēc kaŗa Fallingbosteles gūstekņu nometnē pltn. Osis man pateica, ka Dankers nav uzdrošinājies iet pie vāciem, bet vakarā sasaucis slepenu vecāko virsnieku sapulci, kur jautājums izlemts. Vēl viens „varoņdarbs”.

29 gadus vecs viņš [Valdmanis] kļuva finanču ministrs, kam bija padoti arī valsts rūpniecības un tirdzniecības resori. Šo posteni viņš neieguva ar tēva vai onkuļu palīdzību, ar kādas organizācijas vai partijas atbalstu, ar ieprecēšanos „augstos rados”, ar naudu vai īpašumu svaru, bet vienīgi ar savām spējām, zināšanām un darbu. Tādi cilvēki ir bīstams šķērslis godkārīgiem mutes varoņiem, tādēļ viņus neieredz.
Arī virsnieku aprindās un tāpat citos sabiedrības grupējumos stāvoklis nebija labāks − mums nebija vadības, nebija vienprātības, nebija stāvokļa izpratnes. Atgriezušies repatrianti sludināja neapstrīdamu Hitlera pasaules uzvaru, un katrs centās iztapt un pakalpot nākotnes ķēniņu ķēniņam Hitleram. (Toreiz vēl nezinājām, ka repatriējušies virsnieki un polītiķi bija saistījušies vācu dienestā un padevīgi pildīja tikai dotās pavēles, pie tam viltīgi tēlojot patriotiskus cīnītājus.)
Baigajā gadā boļševiku izmocītā tauta nāves izmisumā saskatīja glābiņu vācu ienākšanā un sagaidīja viņus ar puķēm, bet drīz attapās un saprata, ka vienu mūsu tautas ļaundari ir nomainījis otrs. Tomēr boļševiku briesmu rēgs austrumos vēl arvien pastāvēja un tas daudzus ievirzīja nepareizā nostājā un rīcībā. Nebija iespējams tautai atklāti izskaidrot patiesos apstākļus, to varēja darīt vienīgi nelegālā presē un savstarpējās sarunās. Bet ko līdzēja pastkastītē iesviesta lapiņa pret vāciem, kad lielā prese kliedza: „Ar Vāciju dzīvot, ar Vāciju mirt!” Ko spēja jauno virsnieku, studentu, jauno skolotāju čuksti: „Atturēties, atturēties”, kad ģenerāļi, pulkveži un direktori sauca: „Uz cīņu − pret komūnistiem, par Latviju!” Un tomēr ar lielām grūtībām, neatlaidību un upuriem pretestībnieki panāca, ka mobilizācijas varēja veikt tikai drastiskiem varas līdzekļiem.
Jau ar pirmo apspriedi nodibinājās cieša, saskanīga kopdarbība ar Valdmani. Tālākās pārrunas turpinājās katru nedēļu un pat biežāk. Vairākas reizes līdz nāca arī otrs Virsnieku Apvienības sarunu vadītājs vltn. Endziņš ar kartējiem stāvokļa apsvērumiem. Izrādījās, ka resoru vadītāju apspriedēs kopēju stāvokļa apsvērumu nav un tekošos notikumus neizvērtē no mūsu interešu viedokļa − katrs domā cik un kā prot.
Valdmanim nebija visai plaša pieredze militārā laukā, kas apgrūtināja militāro situāciju izvērtēšanu. Tomēr stāvokļa apsvērumus viņš ātri aptvēra un tā, izejot no Virsnieku Apvienības pamattēzēm, izveidojās sadarbības pamatmotīvi:
1)  Vācija kaŗu neuzvarēs, tādēļ nedrīkstam nekādā veidā sasaistīt mūsu tautas likteni ar Vāciju. Cīņa kopā ar Hitleru, kaut arī pret komūnismu, vienīgi raksturotu mūs kā polītiski nenobriedušu tautu.
2)  Mūsu interesēs nav mazināt vācu kaujas spējas Austrumu frontē, bet nekādā gadījumā nedrīkstam piedalīties ar savu dzīvo spēku, jo tas padarītu mūs par Hitlera sabiedrotiem.
3)  Ja Vāciju sakautu austrumu frontē, tad nenovēršami atgrieztos komūnisti un masu slepkavībās vai deportācijās ietu bojā visi, kas sadarbojušies ar vāciem. Tādēļ pieļaujama vienīgi minimāli nepieciešama sadarbība.
4)  Pirmajā kaŗa fazē vāci, ciešot smagus zaudējumus, nav savu mērķi sasnieguši un krievu spēki nav izšķirīgi sakauti. (Vācu mērķis bija sasniegt Volgas-Archangeļskas līniju). Vāciem trūkst papildinājumu un materiālu, kamēr krievus bagātīgi ar materiāliem apgādā Amerika. Ja kaŗa turpinājumā vāci spēs sakaut krievus, tad abas puses būs tik tālu noasiņojušas, ka sabiedrotie varēs viegli maršēt pāri Eiropai. Hitlers un līdzgaitnieki pazudīs − arī mūsējie. Dominēs rietumu sabiedrotie. Un ja mūsu dzīvais spēks un labā slava būs saglabāti, tad kopā ar citām Eiropas valstīm un sabiedroto atbalstu mēs vājos krievus spēsim atvairīt.
No šiem pamatojumiem izrietēja mūsu darbības mērķi: atturēt ļaudis no brīvprātīgas sadarbības ar vāciem, bet nemudināt uz tiešu pretdarbību; novilcināt, cik vien iespējams, militāru un citu vienību formēšanu vācu dienestam un panākt, lai formēšana notiktu varas līdzekļiem; noorganizēt iespēju vajadzīgā laikā pārņemt varu mūsu zemē. Izpildījums: ar „čukstiem” un nelegāliem izdevumiem radīt tautā vajadzīgo pretnoskaņu, bet sarunās ar vāciem piedāvāt sadarbību un pat militāro spēku, saistot šos piedāvājumus ar prasībām, ko vāci nekad nedotu. Gatavība rīcībai − varas pārņemšanai palika Virsnieku Apvienības ziņā.
Šī taktika pilnā mērā parādās Valdmaņa iesniegumā „Latviešu problēma” un 1943.g. 29.janvāŗa runā ģenerālkomisāriātā, ko toreiz publicēja arī nelegālā prese.
Tautā radītā pretnoskaņa sagādāja tik lielas vienību formēšanas grūtības, ka Leģiona dibināšanai bija jāizsludina nelikumīga mobilizācija.

Pagrīde plaši izplatīja un tautā spēcīgu ietekmi atstāja A.Valdmana LATVIEŠU PROBLĒMA un 1943.gada 29.janvārī PROTOKOLS. Abi šie vēsturiski nozīmīgie dokumenti un „mistiskais” 100,000 kaŗavīru piedāvājums bija izstrādāts kopīgi ar Virsnieku apvienību. „Latviešu problēmas” pirmuzmetumu veica A.Dravnieks un Ē.Pārups. Dravnieks to uzrakstīja ar mašīnu uz apm. 3 lp. Bet Valdmanis ar savu roku to pārstrādāja gaŗā vēsturiskā apskatā, ko Veinberga jkdze. pārrakstīja ar mašīnu. 100,000 kaŗavīru piedāvājuma pirmautors bija plkvltn. Kalniņš (V.A. priekšsēdis), jo tas būtu saistīts ar prasībām, ko vāci nedotu, un laiks būtu novilcināts. Tajā laikā katrs pulkvedis bez kādām prasībām būtu gatavs formēt kaut vai 100 vīru armiju.

Vairākkārt pārrunāju šo jautājumu ar Valdmani; viņš teica, ka mēģinājis panākt, lai resoru vadītāji kopīgi protestētu pret nacionālo latviešu arestēšanu, bet bez sekmēm. Tomēr savās runās viņš to vairākkārt bija pieminējis vācu varas vīriem, bet vienmēr palicis viens.
Kad 1941.g. decembrī sāka pienākt Šķirotavas stacijā vilcieni no Rietumeiropas ar žīdiem (nošaušanai mūsu zemē), devos pie Dankera pirmā palīga plkv. Krīpena un lūdzu, lai mudina Dankeru protestēt pret mūsu zemes pārvēršanu par žīdu iznīcināšanas vietu. Nākošā dienā Krīpens man pateica, ka tā neesot mūsu darīšana. Tā viss noritēja mūsu zemē, kā vāci vēlējās − bez protestiem, bet ar pakalpības piedāvājumiem.
Valdmani par viņa uzstāšanos pret militāro vienību formēšanu, nacionālo latviešu arestēšanu u.c. atcēla no tieslietu ģenrāldirektora amata, arestēja un izsūtīja uz Vāciju. Tas bija liels zaudējums pretestības kustībai.
Mani pirmo reizi arestēja 1942.gada februārī sakarā ar nelegālās preses parādīšanos Rūjienā, bet pēc divām dienām atbrīvoja, jo nebija pierādījumu. Septembrī saņēmu brīdinājumu, ka SD interesējas par manu regulāro tikšanos ar Valdmani un braucieniem uz laukiem. Toreiz, būdams Rīgas apriņķa sporta lietu kārtotājs, daudz braukāju ar motociklu pa Rīgas apriņķi un arī citur −, protams, visur bija „jāpačukst” pēdējās ziņas.
Man bija pazīstama kāda tautiete, kuŗai bija saimnieciski sakari ar SD dižvīru ģimenēm. Viņa dabūja mantu pirkšanas un braukšanas atļaujas un tā apgādāja dižvīru ģimenes ar „eier un špek”. No viņas ieguvu daudz vērtīgas informācijas un arī ziņu, ka Valdmanis ir kritis SD nežēlastībā un arī manas gaitas novēro. Bez tam biju ticies personīgi ar vairākiem arestētiem pagrīdniekiem, un briesmas draudēja arī no šīs puses. Kaut arī biju brīdināts, − darīt nekā nevarēju. Cilpa sāka savilkties.

Oskars bija mūsu pagrīdnieks, Teidemaņa latviešu SD policijas nodaļas vadītājs, un es zināju, ka SD pagraba telpu pārzinis ir viņa cilvēks − tagad to redzēju pirmo reizi. Viņš pateica, ka gaidāma arestu turpināšanās un tādēļ pašreiz atbrīvo aresta telpas − daļu sūta uz Centrālcietumu, daļu uz Salaspils KZ [Konzentrationslager] vai Biķernieku mežu nošaušanai.

Kurskas kauja iznīcināja arī pretestības kustības organizēto rīcības gatavības vajadzību, palika vienīgi vēl cenšanās atturēt tautiešus no iesaistīšanas Leģionā, lai pasargātu no iznīcināšanas kaujas laukā.
Tomēr mūsu tautas vāciem pakalpīgie vervētāji nelikās ne zinis par notikumiem pasaulē, bet turpināja vienību formēšanu ar kāpinātu sparu. Var saprast, ka pakalpi bija sapinušies ar vāciem tik tālu, ka vairs nebija ceļa atpakaļ un viņiem bija jāseko savai parolei: „Ar Vāciju dzīvot vai mirt.” Bet prāts nespēj aptvert, kāpēc vēl 43 g. beigās 49 profesori un citi pazīstami darbinieki parakstīja iesniegumu, prasot mobilizāciju, lai „iesaistītu spēku maksimu”. Dažus mēnešus vēlāk sekoja veco polītiķu un citu (kopā 189 parakstu) iesniegums, prasot ģen. Bangerskim „spert aktīvākus soļus mūsu zemes aizsardzībai” un, nododot iesniegumu kāda nezināma „Ekselences labieskatam”, lūgt atjaunot Latvijas valsts suverenitāti. Šo iesniegumu parakstījuši un parakstus vākuši vecie polītiķi, kas sevi sauc par pretestības grupu − Latvijas Centrālā Padome. Kur prāts, kur jēga mūsu profesoriem un profesionāliem polītiķiem?
Ko gan mūsu niecīgie spēki vairs varēja glābt, kad vācu austrumfronte jau šķobījās sabrukuma agonijā? Ar to mēs tikai savu postu varējām palielināt.
Lai piedod man dzejnieka L. Breikša cienītāji un radi, ka šeit pārfrāzēju vienu rindu no kāda viņa dzejoļa: „Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums saprašanu, Tēvs.”
Leģiona gaitās plkv. Janums pūlējās saudzēt savus cilvēkus un nemēģināja tos dzīt „uzvarēt vai krist” kaujās. Viņš mazāk priecājās par dzelzs, bet vairāk skuma par koka krustiem. Viņa vienkāršība un vājās disciplīnas prasības patika kareivjiem, bet ar virsniekiem radīja arī grūtības.
Sarunās manā dzīvoklī apsvērām pašreizējo vispārējo stāvokli, mūsu izredzes un manu iesaistīšanos pulkā. Informēju par Virsnieku apvienības ieskatiem, ka Vācija kaŗu zaudē austrumu frontē un ja nenotiks kaut kas ārkārtējs, mūs okupēs atkal komūnistiskā Krievija. Pēc mūsu uzskatiem mobilizācija te nekā vairs grozīt nevarēja. Ar saviem vājiem spēkiem nevarējām cerēt atturēt ienaidnieku, kas bija stiprāks par vācu 3.000.000 lielo armiju. Tā būtu bezjēdzīga mobilizēto vīru iznīcināšana vācu frontē vai pēc kaŗa krievu gūstā.
Pateicu arī, ka pēc mūsu ieskatiem vienīgais „ārkārtējais gadījums”, kas varētu dot cerības, ir vācu vadības maiņa. Vācu militārā vadība jau sen redzēja, ka kaŗš zaudēts un ja Hitlera režīmu nomainītu, tad sabiedrotie varētu cīņas apturēt, jo krievi bez sabiedroto atbalsta nespētu uzbrukumu turpināt. Arī mēs varētu nomainīt vācu pakalpus un atjaunot brīvu demokratiju.
{

Klausa von Štaufenberga atentāta mēģinājums pret Hitleru 1944. gada 20. jūlijā}

Plkv. Janums šos uzskatus neapstrīdēja, bet norādīja, ka viņa spēkos nav apturēt mobilizāciju, tādēļ uzņēmies amatu Leģionā, lai palīdzētu mobilizētiem viņu grūtībās.

Man pateica, ka par aizdomīgo rīcību būs jāatbild SD iestādē. Nākošā dienā ar vilcienu ierados Vaiņodē un stādījos priekšā plkv. Janumam. Šinī sarunā pateicu, ka negribu nekādu pagodinājumu, ne paaugstinājumu, ne speciālu uzdevumu, ne papildinājumu kursu, jo cīņa kopā ar vāciem ir pret manu pārliecību un saprātu. Tā tas arī visu laiku palika. Mani norīkoja par štāba rotas komandieri.

Esmu bijis daudzās grūtās situācijās, bet nekad neesmu savu vienību pametis, ko bieži darīja mūsu „varoņi”, bet vienmēr savus vīrus izvedu drošībā. Tā daudzi manā vienībā pārdzīvoja kaŗu neskarti. Lasot grāmatu par Januma pulka kaujām, redzam, ka tur nav uzbrukuma kauju − vienīgi aizstāvēšanās un atiešana. Mēs saudzējām savus vīrus.
Kamēr bijām Vaiņodē, katru nedēļas nogali braucu uz Rīgu vai citur satikties ar pagrīdniekiem. Arī no frontes pēc dažām nedēļām atgriezos uz vienu nedēļu Rīgā tādam pašam nolūkam. Pēc pulka pārcelšanas uz ziemeļu rajonu es atkal devos uz Rīgu, bet šoreiz vedu Januma vēstuli ģen. Bangerskim ar ziņām par vācu nekrietno apiešanos ar mums frontē. Man bija arī daudzkas jāpastāsta tāds, ko vēstulē nevarēja rakstīt.
Šinī apmeklējumā, protams, satikos arī ar pagrīdniekiem. Visi bija ļoti nomāktā gara stāvoklī − sācies bija krievu lieluzbrukums, un vāci pastāvīgi ziņoja par frontes iztaisnošanu resp. atkāpšanos. Boļševiku vilnis neatturami vēlās uz rietumiem.
Pēc uzdevuma izpildīšanas atgriezos frontē.
Savā rotā turēju stingru disciplīnu − pēc Latvijas armijas parauga. Tas nebija viegli, jo dažās citās vienībās pieļāva dažādas patvaļības. Kāds „slavens” virsnieks savos memuāros tīksminās ar stāstu, ka viņa zēni Grosenbrodes gūstekņu nometnē pratuši tik veikli zagt un slēpt vācu aitas, ka vācu policija pat ar suņiem nav varējusi atrast. Manā vienībā tādas lietas nevarēja notikt. Vai gan kādam bija žēl vācu aitu, krievu govju un citu lietu, bet kaŗaspēks nedrīkst laupīt.
Mana stingrība palaidņiem nepatika. Tomēr visā kaŗa laikā nebija neviena gadījuma, kad kāds manas rotas vīrs prasītu, lai viņu pārceļ uz citu vienību.
Krievu uzbrukums neatturami turpinājās, un arī mūsu pulks ar nepārtrauktu atkāpšanās gājienu nonāca Rīgā, no kurienes mūs ar kuģi evakuēja uz Vāciju.

Militārā sektorā ar kuģiem uz Vāciju evakuēja 15. divīziju, policijas bataljonus, būv- un robežapsardzības vienības, Arāja SD (Gestapo) bataljonu, dažādas cietumu, KZ nometņu sardzes un eksekūciju vienības u.c. No šī skaita tikai neliela daļa cīnījās Vācijā pret krieviem, pārējie atradās dažādos kaujas laukos. Mūsu lidotāji, jūrnieki un citas vienības cīnījās rietumu frontē. Ierindas kaŗavīram nav iespējams izvēlēties cīņas vietu. Tomēr par lidotājiem var bīnīties, kāpēc viņi nenosēdās Anglijā.
Mūsu pulka ielādēšana kuģī vilkās gandrīz visu dienu.

Bet kad 1945. g. janvāŗa beigās krievi ielauzās dziļi vācu territorijā, mūsu 15. divīziju ievadīja kaujās pret krieviem. Tā sākās Pomerānijas kaujas. Vāciem vairs nebija nepārtrauktas kaujas līnijas. Izskatījās kā zaķu medības: vāci bariņos krustām šķērsām bēga, bet krievi viņus vajāja. Pa starpām maisījāmies mēs, ko Bangerskis ir rakstos cildinājis: „Mēs nezinām, ko no mums Latvijas izcīņa vēl prasīs, bet jūsu veiksme stiprina mūsu cerības to paveikt tuvākā nākotnē.” Tavu gudru runāšanu!
Mūsu cīņas vienībām trūka apģērbu, ieroču, bieži municijas. Nebija kārtīga tanku, artilērijas un lidmašīnu atbalsta. Vienīgi pārtiku varēja pietiekami iegūt pamestās vācu sādžās. Mūs dzenāja no vienas vietas uz otru, kur vien kāds kritiskāks punkts gadījās. Daudzos gadījumos nonācām aplenkumos un dažreiz mūsu vienības kā zaudētas bija jau izskaitītas no pārtikas. Bet vienmēr pa kādām spraugām izlīdām no ielenkumiem.
Vācu pavēles bija bargas un kategoriskas: turēt katru vietu līdz pēdējam vīram, par nepaklausību draudēja nāves sods. Daudz cietām arī no vācu varmācībām. 15. divīzijas štābā speciālā nodaļā bija arī kāds latvietis Ganiņš (bij. rest. „Jautrais Ods” Rīgas jūrmalā saimnieks), kas pats ar savu roku šāva nepaklausīgos. Notika arī daudzi citādi sodi. Arī mani reiz aizveda uz divīzijas speciālo nodaļu, bet neizskaidrojamās sagadīšanās dēļ ieradās Januma ziņnesis ar pavēli, kas mani izglāba.
Notika arī publiska sodīšana. Viens piemērs: mūsu vienības no Hameršteinas bija izsūtījušas ziņnešus uz kādu vietu. Lai tiktu ātrāk uz priekšu, ziņneši bija paņēmuši ceļmalā pamestus bēgļu divriteņus. Žandarmērija viņus aizturēja par divriteņu laupīšanu un sods − nošaušana. Pārējām vienībām bija jāsūta kareivji skatīties, kā šos „noziedzniekus” soda. Laiki bija grūti, un asinis atkal plūda.
Pomerānijas kaujās daudz grūtību un upuru sagādāja vācu nemākulīgā vadība. Jāpiemin Flēderbornas traģēdija ar milzīgo upuru skaitu, Januma pulka iemanevrēšana Kaminas slazdā un kritiskais stāvoklis Kolbergas ielenkumā. Dažās publikācijās pieminētie gadījumi ir „jocīgi” sagrozīti.
Pamazām mūs dzina (un arī paši centāmies tikt) uz rietumiem, tuvāk sabiedrotiem. (Interesanti atzīmēt, ka vairāki superhitlerieši sāka glaimīgi runāt par rietumsabiedrotiem.) Beidzot palikusi bija tikai šaura strēmele gar Baltijas jūŗu, ko krievi nebija pilnīgi okupējuši. Pa to mūsu atlikušie spēki nonāca līdz Divenovai, kur pārgāja Oderas upi, nonākot Meklenburgā.
Bija jau 1945. g. marta vidus un tikai visdedzīgākie fanātiķi − mūsu Potsdamas komitejas vīri, majori un SD fīreri − vairs sludināja uzvaru pēdējā brīdī un cīņu līdz galam. Piešķīra arī ordeņus un paaugstinājumus dienesta pakāpēs (dedzīgākos vācu atbalstītājus paaugstināja pat vēl gūstekņu nometnēs).
Pomerānijā palika daudz kapu ar un bez krustiem. Vairākus kritušos apraka pat svešas rokas. Pēc dažām ziņām krievi lielāko daļu mūsu gūstekņu ar padusē ietetovēto „putniņu” nošāva. Daudz mūsu dēlu apgūlās Vācijā un citās Rietumeiropas zemēs − Par ko?

Manas Leģiona gaitas beidzās ar skrējienu par „būt vai nebūt”. Biju izrakstījis vairākiem kaŗavīriem neatļautas atvaļinājuma zīmes ģimeņu glābšanai no apgabaliem, kur tuvojās krievi. Dažiem iedevu arī parakstītas zīmes bez datuma. Tas viss notika ļoti slepeni, un tomēr kāds bija paziņojis. Saņēmu brīdinājumu, ka kaut kuŗu brīdi ieradīsies žandarmi mani arestēt. Tās būtu beigas. Bija jārīkojas ātri.
Ja Janums būtu vēl pulka komandieris, tad vēl kaut kā varētu izlocīties − ar komandējumu vai tamlīdzīgi. Bet pulka komandieŗa vietā bija atstāts kapteinis (šturmbanfīrers) Jūlijs Ķīlītis − cilvēks, kas centīgi un padevīgi bija kalpojis komūnistiem un tikpat dedzīgi atkal vāciem. Viņš varēja būt bīstamāks par katru vācieti. Tāpēc steigā pats uzrakstīju sev slimības zīmi, ko parakstīja mans draugs veterinārārsts Valentīns Volframs, un ar to skaitījos nosūtīts uz vācu lauku lazareti.
Patiesībā devos uz latviešu slimnīcu Šverinā un pēc vairākiem starpgadījumiem tur arī nokļuvu. Pēc pāris dienām Šverinā ienāca amerikāņi, un tur sākās manas gūsta gaitas.

Tāpat kā plkv. Janums bija vienīgais pulkvedis, kas komandēja savu pulku no tā dibināšanas līdz kaŗa beigām, arī es biju vienīgais štāba rotas komandieris, kas palika savā amatā līdz kaŗa beigām. Par Januma pulka gaitām ir uzrakstīta grāmata, tādēļ nav nozīmes atkārtot atsevišķus notikuma epizodus. Esmu pārdzīvojis un izturējis visas grūtības un bīstamas situācijas, kas pulkam gadījās. Esmu izbridis Krievijas dubļus un sniega kupenas. Štāba rota parasti bija pulka pēdējā rezerve, un vairākkārt kaujās bija jāpiedalās arī maniem vīriem, bet nekad neesmu gribējis būt varonis un nekad savus vīrus neesmu mēģinājis iesaistīt varoņcīņās. Manā izpratnē varonība nav tikai drosmīga cīņa kaujas laukā, bet šai cīņai jābūt par mūsu tautas interesēm. Sauklis „cīņa pret komūnismu” nekā neizteic. Cīņa pret komūnismu vai kādu citu mūsu tautas ļaundari nav mērķis, bet tikai līdzeklis. Katrs līdzeklis ir vērts tik, cik tas dod pozitīvu ieguvumu mērķim. Cīņa kopā ar vāciem − arī austrumu frontē − nevarēja dot un arī nedeva nekāda ieguvuma mūsu tautai.
Esmu bijis daudzās grūtās situācijās, bet nekad neesmu savu vienību pametis, ko bieži darīja mūsu „varoņi”, bet vienmēr savus vīrus izvedu drošībā. Tā daudzi manā vienībā pārdzīvoja kaŗu neskarti. Lasot grāmatu par Januma pulka kaujām, redzam, ka tur nav uzbrukuma kauju − vienīgi aizstāvēšanās un atiešana. Mēs saudzējām savus vīrus.
Kamēr bijām Vaiņodē, katru nedēļas nogali braucu uz Rīgu vai citur satikties ar pagrīdniekiem. Arī no frontes pēc dažām nedēļām atgriezos uz vienu nedēļu Rīgā tādam pašam nolūkam. Pēc pulka pārcelšanas uz ziemeļu rajonu es atkal devos uz Rīgu, bet šoreiz vedu Januma vēstuli ģen. Bangerskim ar ziņām par vācu nekrietno apiešanos ar mums frontē. Man bija arī daudzkas jāpastāsta tāds, ko vēstulē nevarēja rakstīt.

Biju aizgājis atvadīties no savas ģimenes, kad pie manis ieradās Hādo Lapsas māsa (pagrīdnieka pavadībā). Hādo Lapsa vadīja kādu nelielu pagrīdes grupu (Lapsa, Indulēns, kāda meitene). Viņš bija daudz darījis pagrīdes labā. Viņa lielais „noziegums” bija tas, ka ar viltotiem slimību dokumentiem un pat nosūtot pieņemšanas komisijās slimus cilvēkus veselo vietā, paglāba daudzus no iesaistīšanas Leģionā. Šī grupa bija arestēta, un Leģiona tiesa bija piespriedusi Lapsam nāves sodu, bet Indulēnam un meitenei ieslodzījumu. Spriedums bija jāapstiprina ģen. Bangerskim un jāizpilda nākošā rītā.
Mēģināju glābt Lapsu no nāves soda. Bangerskim bija tiesības to pārvērst ieslodzījumā. Pazinu ģen. Bangerski un biju ar viņu runājis jau vairākkārt, kad viņš strādāja pie Valdmaņa un arī Leģiona laikā, bet mana dienesta pakāpe bija par zemu, lai prasītu grozīt tiesas lēmumu. Tādēļ steidzos uz kuģi un runāju ar plkv. Janumu, lai viņš dodas pie Bangerska un prasa atvietot nāves sodu ar ieslodzījumu. Janums bija ar mieru, bet atgriezās sašutis. Gen. Bangerskis bijis gatavs sodu mainīt, bet tad telpās ienācis plkv.— (Toreiz visspēcīgākā persona, ar „visspēcīgu” aizmuguri Bangerska štābā un arī Sevišķas kaŗa tiesas spriedumu caurskatīšanas padomes priekšsēdis. Šī „padome” arī vervēja leģionārus apcietinājuma vietās. Vai tam apcietinātam, kas nepieņēma „laipno” aicinājumu doties Leģionā?), kas ļoti asā un kategoriskā veidā pieprasījis nāves soda izpildīšanu. Bangerskis bijis spiests pateikt plkv. Janumam: „Kā redzat, jūsu vēlēšanos nevaru izpildīt.” − Hādo Lapsu nošāva nākošā rītā.

https://jaunagaita.net/jg156/JG156-165_Parups.htm
{PĀRUPS Ēriks Ādolfs Aleksandrs Mārtiņa d., virsleitnants.
                *1908. XII 07. Salacas pag.; S. Leontīne dz. Rublis. + 1999. VI 11.
                1930. beidzis Salacgrīvas pilsētas ģimnāziju,
                1931. II 26. Daugavpils kājnieku pulka karavīrs,
                1931. IX 01. beidzis Instruktoru rotas kājnieku lielgabalu kursu,
                1931. IX 29. dižkaravīrs,
                1932. II 20. beidzis Kara skolas virsnieku vietnieku kursus, kaprālis,
                1932. II 26. atvaļināts,
                1932. virsnieka vietnieks,
                1932. VII 06. Rīgas kājnieku pulka Rotas (V) virsdienesta grupas komandieris,
                1933. VI 28. beidzis Gāzu kursus,
                1935. X 04. Kara skolas kadets,
                1936. V 14. kadets kaprālis,
                1936. XI 30. kaprālis seržants,
                1937. VIII 11. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1937. VIII 11.,
                1937. VIII 11. Rīgas kājnieku pulka Kājnieku baterijas jaunākais virsnieks,
                1938. III 30. beidzis Prettanku lielgabalu virsnieku kursus,
                1938. V 11. vada komandieris,
                1939. IX 20. beidzis Kājnieku baterijas virsnieku kurus,
                1939. XI 11. paaugstināts virsleitnants pakāpē izd. 1939. VIII 11.,
                1940. III 13. – VIII 28. piekomandēts Augstākās kara skolas vispārējai nodaļai,
                1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā,
                1940. IX 11. pārskaitīts uz Strēlnieku 195. pulku, vada komandieris,
                1941. Salaspils nometnē,
                1942. Ērgļu 268. Bataljona virsnieks,
                1943/1945. Grenadieru 33. pulka štāba rotas komandieris,
                1948/1951. Angļu armijas sardžu dienesta virsnieks,
                1952/1999. ASV, ieguva inženiera grādu,
                Korporācijas „Fraternitas Livonica” filistrs.
                Avots:       LVVA 1494-1-269-19,1471-1-1160-82, 5601-1-4759.;
                                „Latviešu karavīrs otrā Pasaules karā”, Trimdā, 1970/1989.;
                                „Kadets” #21/1994., # 26/1999;
                                V. Eichenbauma arhīvs # 2659.
http://biographien.lv/P_virsnieki.html }
{…Arī LVA Austrālijā valde 1982. gadā pārtraukusi sakarus ar LVA Globālo Prezidiju (LVA ASV priekšsēdis vltn. F. Ļucis), jo nav apmierināta ar tā darbu, norādot, ka Kadetā tiek ievietoti virsnieku godam neatbilstoši raksti (vltn. Ēriks Pārups, LKS 11. izl.), apvainojumi, kas denuncē latviešu karavīra stāju Otrajā pasaules karā, līdz ar to radot neslavu LKS. Uz iebildumiem LVA ASV Prezidija priekšsēdis vltn. Fr.Ļucis atbildējis, ka neredz iemeslu Ē.Pārupa izslēgšanai un LVA ASV statūtos tāda rīcība nav paredzēta.1989.gada februārī arī LVA Austrālijā valde paziņo par visu Austrālijas nodaļu atteikšanos sadarboties ar LVA ASV, kamēr tajā sastāvēs vltn. Ē.Pārups; neabonēs žurnālu Kadets, ja tur būs ievietoti šī autora raksti. Ē.Pārups (1908.-1999.) pārceļas dzīvot uz Latviju un 1997.gadā iestājies LVA Latvijā. …

http://virsnieki.lv/wp/wp-content/uploads/2016/10/gramata_LVA-90-jauns.pdf }

Šīs Ulda Ģērmaņa pārdomas nolasīja valsts svētku sarīkojumā Gēteborgā, 1986.g. 23.novembrī.

Pulcējoties un pieminot 18.novembri, mēs cildinām un godinām latviešu tautas lielāko vēsturisko sasniegumu tās garajā vēstures gaitā – neatkarības pasludināšanu, izcīnīšanu un pašu brīvo Latvijas Republiku, kas joprojām turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Der atcerēties, ka mūsu tēvzemes tēvi – Tautas padomes locekļi – pa lielākai daļai bija jauni cilvēki (jaunākais bija 19gadus vecs). Krietns skaits no viņiem piederēja pie tās ļaužu kategorijas, kas šodien ir ELJA (Eiropas Latviešu jauniešu apvienība) biedri.
To darot, mēs pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vēstures un kultūras apziņu. Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi necienī, to necienī arī neviens cits. Šo vienkāršo patiesību labi apzinājās jau tautas atmodas laikmeta darbinieki, par ko liecina pirms 130 gadiem publicētās rindas Anša Leitāna rediģētajā „Mājas Viesī” (1856. Nr. 2)

…Mēs latvieši! Un pie šī vārda
Mēs mūžam draugi paliksim.
Kas tautas godu kājām spārda
To vārguli nožēlosim!

 Arī apspiestu tautu, kas saglabā savu pašcieņu un vēstures apziņu, nevar pārtautot un iznīdēt. Tāpēc okupanti mūsu paverdzinātajā tēvzemē dara iespējamo, lai pārvērstu latviešus par sava veida mankurtiem (bezatmiņas un bezgribas vergiem). Latvijas vēsture (kaut vai viltotajā padomju versijā) skolās īstenībā netiek mācīta, LVU nav Latvijas vēstures katedras. Reizēm Rīgas presē dzird liekulīgu žēlošanos, ka jaunatne nekā nezina par „latviešu slavenajām revolucionārajām tradīcijām un leģendārajiem sarkanajiem strēlniekiem”. No Maskavas viedokļa tas ir teicami – lai latvieši neiedomājas, ka viņiem kādreiz bijusi kaut kāda nozīme! „Atkušņa” laikā pēc kompartijas XX kongresa (1956.) steigā izdevās strēlniekiem uzcelt pieminekli un muzeju, kas vēlāk vairs nebūtu bijis iespējams. Taču pieminekļi ir mēmi un tos var dažādi iztulkot (kā tas tiek darīts ar Brīvības pieminekli un mātes Latvijas tēlu Brāļu kapos). Ojārs Vācietis savā laikā (1980.) mēģināja saviem bezvēstures tautiešiem atgādināt:

 Jo zini,
Ka esi caur gadsimtiem nākts,
Nevis vakardienai
No ratu pakaļas izkritis

 Bet to uzzināt viņiem ir liegts. Sekas ir izļurkāta pašapziņa un demoralizācija. Padomju izspiedzes orgāni savukārt vervē trimdā paklausīgus un iztapīgus „lojālus dzimtenes patriotus”, lai vājinātu un pieklusinātu mūsu kritiku un protestus pret plānoto mankurtisma procesu, lai šo neķītro pasākumu varētu veikt pēc iespējas ērtāk un netraucētāk.
Palaikam nākas dzirdēt teicienu: „Vēsture māca, ka cilvēki no vēstures neko nemācās.” Līdzīgi dažam labam citam „spārnotam” un šķietami dziļdomīgam izteicienam tas neiztur nopietnu pārbaudi. Ja tas tiešām atbilstu īstenībai, tad mēs joprojām dzīvotu alās vai kokos. Taču var teikt, ka cilvēku diemžēl nemācās pietiekami no vēstures, jo vairums to zina ļoti trūcīgi, pavirši vai kļūdaini.
Kāpēc tas tā, un kāpēc tad viņi necenšas vairāk no vēstures mācīties un izdarīt praktiski noderīgus secinājumus, jo vēsture taču glabā visu iepriekšējo paaudžu pieredzi – visus sasniegumus un neprātības, vērtīgas atziņas, kļūdas un maldus? Šai nevarēšanai ir daudz un dažādu iemeslu. Minēšu tikai dažus. Vispirms jau tas prasa laiku un spēju kritiski izvērtēt šo pieredzi. Ne velti mēdz teikt: „Ja vecais spētu un jaunais zinātu!” Tas prasa arī drosmi skatīties acīs īstenībai, lai arī tā dažkārt būtu, cik nepatīkama un nežēlīga būdama. Bet daudziem cilvēkiem (bez tautību un ticību izšķirības) tas ir ārkārtīgi pretīgi. Daudz labprātāk viņi nododas dažādām iedomām, maldiem un vēlmēm. Tāpēc arī visvairāk sekotāju ir tiem „praviešiem” un „vadoņiem”, kas sola visneiespējamākās un trakākās lietas.
Mūsu jaunāko laiku (20.gadsimta) vēsture ir bijusi tik dinamiska, dramatiska un traģiska, ka to grūti salīdzināt ar kādas citas tautas vēsturi. Šai gadsimtā latvieši ir situšies un kāvušies visos karos un revolūcijās, kas norisinājušies Austrumeiropas telpā. Ir interesanti konstatēt, ka vislielākos panākumus (paši sev) mēs guvām un vismazākos zaudējumus cietām, kad cīnījāmies zem saviem karogiem par saviem nacionālpolītiskajiem mērķiem. Tās bija mūsu slavenās Brīvības cīņas 1918. – 1920.g. Ienaidnieku bija tik daudz, un pārspēks tik liels, ka situācija varēja likties bezcerīga, bet tās atrisinājums bija priekšzīmīgs:

• Ar mums naidīgā baltvācu Landesvēra un vācu Dzelzdivīzijas palīdzību mēs satriecām galvenos lielinieku spēkus;
• Ar efektīvu igauņu palīdzību sasitām vāciešus;
• Nacionālā vienprātībā sakāvām t.s. Rietumkrievijas armiju resp. fon der Golca un Bermonta teicami apbruņoto karaspēku;
• Sadarbībā ar poļiem ātrā ofensīvā atbrīvojām Latgali.

 Mūsu Brīvības cīņu karavīrus neviens nekad nav iedrošinājies ne zaimot, ne vajāt. Sakautie un pārsteigtie ienaidnieki – lielinieki, krievu monarhisti, vācu aneksionisti un baltvācu muižnieki (tā sakot, „Rotfront und Reaktion”) – gan attīstīja jaunajai latvju valstij naidīgu propagandu, bet tā nespēja kavēt Latvijas attīstību.
Gluži citādi rezultāti un sekas ir bijušas tām cīņām, kad latvieši (piespiesti vai brīvprātīgi) kāvušies zem svešiem karogiem (krievu, lielinieku un vācu):

• Visos gadījumos – ļoti smagi zaudējumi;
• Divos gadījumos (zem lielinieku un vācu karogiem) mūsu karavīri turklāt piedzīvojuši daudz pārmetumu, zaimu un vajāšanu.

 Mūsu izmantotāji gan vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā „labu un derīgu materiālu” , kā dūšīgus un drosmīgus kaujiniekus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt. 1967.g. to atļāvās darīt Māris Čaklais (tad vēl viņš nebija kļuvis „braucošais”) par sarkanajiem strēlniekiem savā poēmā „Piemiņas diena”:

 Gājāt, un jums likās
Puse pasaules pieder.
Vērmeles uz jūsu kapiem –
Tie ir tie īstie ziedi.
 
Tie, kas palika mājās,
Ar jūsu meitenēm dzīvo.
Jums jau par to nekas,
Ka tik tie karogi plīvo.
 
Latvieši nu reiz ir vairumā aktīvi un darbīgi ļaudis. Viņiem arī patīk lepoties ar savām darba spējām, drosmi un cīņas sparu. Dod tik šurp, un mēs parādīsim kā jāstrādā! Un sveši kungi uzsit uz pleca: „Malacis!” „Tüchtiger Kerl!” „Labs materiāls!” Bet kas tad no šīs strādības, censības un dūšības tiek latviešu tautai? – Lieli zaudējumi un dažkārt vēl negaidīta neslava un pārmetumi par šo dūšīgo strādāšanu (kalpošanu) un varonīgo cīnīšanos. Un pēc tam grūti aizbildināties, ka „mēs citādi nevarējām” u.tml.
Gan krievi, gan vācieši, kā jau imperiālisti, centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstajiem pasākumiem. Pilnīgi izvairīties no šīs ekspluatācijas mums nav bijis iespējams, bet saprātīgāk rīkojoties un pasīvāk izturoties, mēs būtu varējuši mazināt zaudējumus un postīgākās sekas. Ikvienam der atcerēties Hamleta resp. Šekspīra allaž aktuālo aprādījumu: „Lieks darbīgums ir dažkārt visai bīstams!”
Secinājums, manuprāt, skaidrs: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home).
Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. Tādā veidā nevajadzīgi esam izšķieduši savus spēkus. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. Tas nozīmē arī attīstīt spējas ātri un mērķtiecīgi izmantot pretinieku kļūdas, pārsteidzības un muļķības. Jāievēro, ka daudzi ir krituši nevis citu, bet pašu izraktās bedrēs (gan lielās, gan sīkās sakarībās).
Vai pāreja no nepārdomāta darbīguma un dūšīguma uz slīpētāku plānošanu, taktikas izveidi un organizēšanu latviešiem ir iespējama? Es domāju, ka laimīgā kārtā tā ir jau sākusies. Šādu ievirzi var manīt dažu mūsu organizāciju darbā, šādā veidā ir centušās strādāt arī „Brīvībai” tuvās aprindas. Ar lojālu un ciešu sadarbību, pastāvīgi apmainoties ar informāciju un idejām, arī neliela grupa var būt visai efektīva un veikt nozīmīgus pasākumus.
Man gribētos atgādināt, ka sengrieķi, kas atstājuši tik lielu kultūras mantojumu, par savu lielāko varoni (ideālu) nebūt neuzskatīja vareno kausli Achileju, bet viltīgo Odiseju, kas uz faiaku ķēniņa jautājumu par viņa izcelsmi, lepni atbild:
„Es esmu Odisejs, Laerta dēls, no visiem cilvēkiem visviltīgākais, un mana slava jau ir uzkāpusi līdz debesīm.” (Odisejs bija arī viens no „Trojas zirga” autoriem).
Piebildīsim, ka ar „viltību” Odisejs saprata prasmi gudri un veikli rīkoties grūtās un sarežģītās situācijās.
Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vēl dažās svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistēmatiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku. Un mums reiz jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu, nevis „svešo, gudro kungu” viedokļa.
Neatkarības un brīvības atgūšana ir vēsturisks process, kam jānorūgst un jānobriest, bet ir svarīgi, lai tie mūsu spēki, kas darbojas šai virzienā būtu modri, prasmīgi saliedēti un spētu nekavējoties iejaukties polītiskajas norisēs, tiklīdz situācija būs nobriedusi. Ir ļaudis, kas zūdās, ka tūlīt nekas nenotiek. Viņi krīt depresijā, atmet visam ar roku, vai kļūst par kollaborantiem ar okupantu varas orgāniem, jo kā Gudrais Zālamans saka:

„To mirstamu cilvēku pārdomāšanas ir bailīgas un izprātošanas ir nepastāvīgas.”

Katra apzinīga latvieša pienākums ir apkarot jebkāda defētisma izpausmes. Strādāt latviešu lietas labā nav nekāda nasta jeb upuris, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam ir vajadzīgs arī kāds mērķis, kas dod augstāku jēgu dzīvei un darbam. Būsim priecīgi, ka mums tāds mērķis ir.
Padomju krieviskā vergu valsts nepilnos 70 gados ir panākusi savas sabiedrības gluži fantastisku demoralizāciju, saimniecības dezorganizāciju un stagnāciju, ko nevar labot, nemainot pašu padomju sistēmu. „Vēstures kurmis” šo koloniālo impēriju ir drupinājis (vēsturiskā skatījumā) rekorda tempā. Ja būsim pacietīgi, prasmīgi un izturīgi, tad savu mērķi vēstures gaitā arī sasniegsim. Rakstos stāv sacīts:

„Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni.”

tautastribunals.eu/?p=3781

============

Inesis Feldmanis: Eiropas sadalīšana bija neizbēgama realitāte. 2016.novembrī

Kas palika ārpus Nirnbergas procesa? Vai Latviju varēja neatdot Staļinam? Vai patlaban piedzīvojam Otrā pasaules kara priekšvakara atkārtošanos?
Īsumā
• Nirnbergas prāva ir farss, taisnīgas tiesas parodija, tipiska uzvarētāju tiesa, ar noteiktiem uzdevumiem un mērķiem.
• Kā apsūdzētāja piedalījās Padomju Savienība, un pastāvēja vienošanās skatīt tikai vienas puses – nacistiskās Vācijas – izdarītos noziegumus.
• Tā ir politiska prāva, kurā par sabiedroto kara noziegumu netiesāšanu šīs valstis bija jau iepriekš vienojušās – Rietumvalstis tāpat kā PSRS bija ieinteresētas, lai netiktu skatīti to pastrādātie varas darbi.
• Padomju Savienība panāca, ka Nirnbergas tribunālā izskatīšanā nedrīkst nonākt Baltijas valstu okupācija un Molotova-Ribentropa pakts, kopā deviņi nodarījumi.
• Eiropas sadalīšana ietekmes zonās Jaltas konferencē 1945.gada februārī bija tā laika neizbēgama ģeopolitiskā realitāte. Franklins Rūzvelts apzinājās, ka Baltijas valstu iedzīvotāji nobalsotu pret pievienošanos PSRS, un uz to arī, iespējams, cerēja. Taču Staļins saprata, ka balsojums var būt viņam nelabvēlīgs, un tāds nenotika.
• Tautas fronte neapšaubāmi tika izveidota ar kompartijas centrālkomitejas akceptu. Līdztekus radās citas neatkarības kustības, kuras spieda Tautas fronti izvirzīt arvien radikālākus mērķus līdz pat Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanai. Šāda radikalizēšanās nebija kompartijas iecerēta.
Oktobrī bez īpašas ievērības apritēja 70 gadu kopš Nirnbergas procesa galvenās daļas beigām. Kā mums, neapšaubāmi karā cietušajai pusei, raudzīties uz šī procesa iznākumu?
Nirnbergas prāva, bez šaubām, ir taisnīgas tiesas parodija. Tā bija tipiska uzvarētāju tiesa ar noteiktiem uzdevumiem un mērķiem. Tai jēga ir varbūt vienīgi kā precedentam – pirmajam paraugam šāda veida tiesvedībai, kas potenciālajiem agresoriem liek padomāt, vai arī viņus neskars šāda prāva.
Tas, kas Nirnbergu padarīja par farsu, pirmkārt, ir fakts, ka tajā kā apsūdzētāja piedalījās Padomju Savienība un pastāvēja vienošanās skatīt tikai vienas puses – nacistiskās Vācijas – izdarītos noziegumus, lai gan otras puses noziegumi bijuši tādi paši vai pat lielāki, sevišķi runājot par PSRS 1939.-1940.gadā.
Nirnbergas procesa kritika lielākoties saistīta ar PSRS nodarījumu palikšanu ārpus prāvas tvēruma, bet aizmirstot, ka to pašu varētu attiecināt uz Rietumu sabiedrotajiem – ASV un Lielbritāniju.  
Protams. Rietumvalstis, tāpat kā PSRS, centās panākt, lai netiktu skatīti to pastrādātie varas darbi. Te vispirms jāmin tā sauktais bumbu karš, ko pret vācu pilsētām kara otrajā pusē  pielietoja no sākuma briti, bet pēc tam arī ASV. Tas bija jauns iznīcināšanas un civiliedzīvotāju terorizēšanas veids, jo paredzēja noteikta rajona vienlaidu bombardēšanu. Ko tas nozīmē? Virs kādas vācu pilsētas uzlido piecsimt vai tūkstotis lidmašīnu un nolīdzina to gandrīz līdz ar zemi, neskatoties, vai netiek iznīcināti dzīvojamie rajoni un citi civilie objekti, kuriem ar nacistu kara mašinēriju nav nekāda sakara. Ne velti britu premjers Vinstons Čērčils, kurš akceptēja šādu bombardēšanas stratēģiju, teica: “Ja mēs karu zaudēsim, es sēdēšu uz apsūdzēto sola kā kara noziedznieks numur 1.” Viņš šādas rīcības noziedzīgo raksturu labi apzinājās.
Trakākais, runājot par Nirnbergu kā politisku prāvu, ir tas, ka par sabiedroto kara noziegumu netiesāšanu šīs valstis bija jau iepriekš vienojušās. Mūsu rīcībā ir nonācis ļoti svarīgs avots – PSRS ārlietu ministra vietnieka Andreja Višinska komisijas dokumenti. Šīs komisijas galvenais uzdevums bija apzināt tos nodarījumus, kurus Padomju Savienība nosaka kā tādus, kuri nekādā gadījumā nedrīkst nonākt izskatīšanā Nirnbergas tribunālā, tai skaitā Baltijas valstu okupācija un Molotova-Ribentropa pakts, kopā deviņi nodarījumi.
Zināms, ka šādus sarakstus, bet mēs nezinām tieši par kādiem nodarījumiem, sastādīja arī pārējās Nirnbergas procesā piedalījušās uzvarētājvalstis. Šāda politika noveda pie tā, ka PSRS Nirnbergas tribunālā varēja noraidīt jebkura jautājuma apspriešanu. Piemēram, to, ka  1939.gada 23.augustā tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, kas ļāva sākt Otro pasaules karu. Lai gan šī protokola kopija (oriģināla tobrīd nevienam nebija) tika iesniegta tribunāla apsūdzētājiem, tie atzina, ka tā ir tikai kopija un nevar kalpot par pamatu apsūdzībai starptautiskajā tiesā. Pamatojoties uz šādu Nirnbergas tiesas atzinumu, PSRS mēģināja noliegt šāda protokola pastāvēšanu 50 gadus. Ar tādu pašu nolūku – izvairīties no atbildības, uzveļot vainu vāciešiem – padomju puse centās panākt, lai starptautiska tiesa par nacistu pastrādātu noziegumu atzīst Katiņas slaktiņu. Tiesa, tas neizdevās, jo parādījās dokumenti, kuri skaidri apliecināja PSRS saistību ar šo poļu virsnieku masveida slepkavību. Rietumu sabiedrotie to, protams, ļoti labi zināja, taču šī lieta Nirnbergas procesā vienkārši netika turpināta.
ASV un Krievija, kuru darbības varētu traktēt kā Otrā pasaules kara noziegumus, ir bijušas noraidošas pret Starptautisko krimināltiesu Hāgā, kuras kompetencē ir izskatīt lietas, kas saistītas ar dalībvalstu pilsoņu vai to teritorijā pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu. Krievija nupat atteikusies kļūt par šīs tiesas dalībvalsti. Vai būtu nozīme, piemēram, Baltijas valstīm rosināt atkārtotu Otrā pasaules kara noziegumu izskatīšanu?
Jūs domājat – Nirnbergu II? Liekas, ka tas bija un pašlaik ir diezgan neiespējami. Tomēr šī ideja ik pa laikam parādās, un dažādas organizācijas un personas to uztur spēkā. Šajā sakarībā gribētu pieminēt kādu faktu –1990.gadā, kad Padomju Savienība bija sabrukšanas procesā, tika nolemts izstrādāt jaunu desmit sējumu darbu par Lielo Tēvijas karu jeb plašākā nozīmē – par Otro pasaules karu. Toreizējais aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs šim uzdevumam izveidoja īpašu komisiju. Kad Jazovu iepazīstināja ar pirmo sējumu, viņa secinājums bija ļoti vienkāršs: fakti, kas tajā figurē, ir pamats apsūdzībai pret padomju politisko eliti un Komunistisko partiju procesā Nirnberga II. Ar to šis projekts tika apturēts un arhīvi lielā mērā – slēgti.
Krievu vēsturnieks un publicists Viktors Astafjevs ir teicis: “Krievi izturēja Otro pasaules karu, taču viņi nekad neizturētu patiesību par šo karu.” Tāpēc, rakstot par to, Krievijas vēsturnieki, iztopot Kremļa līnijai, lasītājiem pasniedz lielākoties mītus. Maskavas vēsturnieks Boriss Sokolovs ir sarakstījis grāmatu, kurā saskaitījis 76 mītus, kurus ir radījusi padomju militārā propaganda un kuri joprojām tiek uzturēti spēkā.
Cik lielā mērā par mītu varētu saukt bieži pieminēto apgalvojumu, kuru sevišķi mēdz uzsvērt rietumvalstu diplomāti, ka šīs valstis vienmēr ir atbalstījušas Baltijas valstu neatkarību? Jau 1920.gadā pēc neveiksmīgās Bulduru konferences, kurā izgāzās mēģinājums nodibināt Baltijas Antanti, Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics pravietiski prognozēja: “Ja mums būs doti 20 neatkarības gadi, tad uzskatiet, ka esam ilgi dzīvojuši.” Acīmredzot, viņam jau tad bija pamats skepsei par rietumvalstīm kā garantu starptautiskajai kārtībai, kurā ir iespējama Baltijas valstu neatkarība.
Šim jautājumam ir daudz aspektu. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Lielbritānijas interese par Baltijas valstu izveidošanu bija diezgan patiesa, jo tā vēlējās graut Vācijas pozīcijas šeit. Britu valdība Latviju de facto atzina jau 1918.gada 11.novembrī – pirms bija izveidota Kārļa Ulmaņa valdība. De jure tik ātri tas neizdevās, jo Latvijai labvēlīgo ārlietu ministru Artūru Balfūru amatā nomainīja mūsu valsts neatkarības pretinieks Džordžs Kērzons. Tomēr briti bija vienīgie, kuri Latvijas K.Ulmaņa pagaidu valdību atbalstīja juku laikos 1919.gadā.
Britu atbalstošā nostāja attiecībā uz Baltijas neatkarību vairāk vai mazāk saglabājās visu starpkaru periodu.
Amerika ļoti ilgi neticēja, ka Baltijas valstis var būt neatkarīgas. Eiropas valstis mūsu neatkarību de iure atzina 1921.gada 26.janvārī, bet ASV – tikai 1922.gada 29.jūlijā. Šī neticība bija jūtama visu starpkaru periodu, un Savienotās Valstis šajā laikā Baltijā nespēlēja lielu lomu. 20.gados Latvijai pat nebija sava sūtņa ASV. Fēlikss Cielēns, kurš 20.gadu otrajā pusē bija ārlietu ministrs, uzskatīja, ka Latvijai ar Savienotajām Valstīm nav īpaši jāsadarbojas, ko vēlāk atzina par ļoti lielu ārpolitisku kļūdu.  
Cik nenovēršama no militāri politiskā viedokļa bija Baltijas valstu un Austrumeiropas kopumā palikšana PSRS rokās Otrā pasaules kara izskaņā?
Tā bija tālaika militārā un politiskā realitāte. Rietumvalstis tur neko darīt nevarēja, ja vien negribētu sākt karu ar savu kara laika sabiedroto PSRS. Kā zināms, padomju karaspēks nekad ar labu prātu neatstāj teritorijas, kuras ir okupējis.
Čērčilam, vēl pirms Baltijas valstis atkal nonāca PSRS varā, bija plāns atvērt otro fronti Eiropas dienvidos un doties ziemeļaustrumu virzienā, nepieļaujot Staļinam okupēt Austrumeiropu.
Rūzvelts šajā Čērčila priekšlikumā sākotnēji ļoti ieklausījās. Par to diezgan daudz runāja vēl Teherānas konferencē. Taču Staļins iebilda, un tādēļ Rūzvelts britu premjera priekšlikumu noraidīja. Čērčils savos memuāros rakstīja, ka bijis par to ārkārtīgi nikns, vienlaikus atzīstot: “Ko gan es varēju darīt?” Lielbritānija šajā brīdī nebija ietekmīgākais spēlētājs.
1944.gada rudenī, apmeklējot Maskavu, Čērčils sarunā ar Josifu Staļinu iesniedzis viņam papīra lapiņu, kurā bija uzrakstīts procentos izteikts ietekmju sfēru sadalījums Balkānos. Staļins kā piekrišanas apliecinājumu uzvilcis ķeksi uz lapas. Kas lika britu premjeram spert šādu soli, kurš faktiski Staļinam lika saprast, ka Rietumu sabiedroto uzskati par pasaules kārtību neatšķiras no viņa viedokļa par Eiropas sadalīšanu ietekmes sfērās un runas par tautu pašnoteikšanos ir tikai runas?
Tā bija politiskās realitātes izprašana. Zinot, ka Staļins no tā, ko jau ieguvis, neatkāpsies, britiem bija svarīgi paturēt savu ietekmi vismaz Grieķijā. Faktiski Čērčils mēģināja glābt to, kas vēl bija glābjams.
Eiropas sadalīšana ietekmes zonās Jaltas konferencē 1945.gada februārī bija tā laika neizbēgama ģeopolitiskā realitāte. Te gan jānorāda – Rūzvelts tajā laikā jau bija dzīvs mironis ar nāves zīmogu sejā un jau aprīlī nomira. Otrkārt, viņš par katru cenu gribēja, lai PSRS iesaistās cīņā pret Japānu. Treškārt, saprotot, ka Eiropai un pasaulei ir nepieciešama jauna starptautiska organizācija, kas nomainītu Nāciju līgu, Rūzveltam bija nepieciešama Staļina piekrišana ANO izveidošanai.
Rūzvelts sarunā ar Staļinu Teherānā saistībā ar Baltijas valstu nākotni teicis, ka uzskata, ka ASV sabiedriskā doma vēlēsies kādu  baltiešu gribas izpausmi un ka viņš personīgi esot pārliecināts: baltieši nobalsošot par pievienošanos Padomju Savienībai. Vēlāk par šo diskusiju daži vēsturnieki ironiski secināja, ka prezidents Rūzvelts inkorporāciju atzina, bet Savienotās Valstis – nē. Kā izskaidrot šo izteikumu?
Domāju, Rūzvelts labi apzinājās, ka Baltijas valstu iedzīvotāji nobalsotu pret pievienošanos PSRS un uz to arī, iespējams, cerēja. Viņš acīmredzot gribēja panākt politisku vienošanos, lai Maskavas okupētajā Baltijā vispār šāda nobalsošana tiktu sarīkota. Taču Staļins labi saprata, ka tā var būt viņam nelabvēlīga un šāds balsojums nenotika.
Joprojām atklātībai nav nodoti rietumvalstu arhīvu slepenie dokumenti, kas attiecas uz Otro pasaules karu. Cik liela ir varbūtība, ka šie materiāli varētu saturēt kādu būtiski jaunu informāciju par Rietumu–PSRS politiskajiem darījumiem Otrā pasaules kara laikā, ieskaitot kādus nezināmus faktus par Baltijas valstu un Austrumeiropas atdošanu Staļinam?
Mums nav zināmi daudzi dokumenti, kas attiecas uz Otro pasaules karu. Piemēram, par Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa slepeno lidojumu uz Skotiju 1941.gada maijā. Tas pārsteidza visu pasauli toreiz un nedod miera vēsturniekiem arī šodien. Reti par kuru vēstures notikumu ir izteikts tik daudz minējumu, bet dots tik maz neapstrīdamu un pārliecinošu atbilžu. Negribētu apgalvot, ka mēs tā droši un precīzi zinātu, kāpēc Hess lidoja uz Angliju un ko viņš patiesībā gribēja panākt. Līdz pat šodienai vēsturnieki strīdas par to, vai viņš lidoja uz savu risku, ar Hitlera piekrišanu vai pat pēc viņa pavēles. Tikai 2018.gadā vēsturniekiem būs pieejami visi dokumenti, kas attiecas uz “Hesa lietu”. Vai tie dos iespēju salikt visus iztrūkstošos punktus uz “i”? Dzīvosim, redzēsim! Taču, ja atbilde jādod šodien, tad drīzāk tā būtu noraidoša, nevis apstiprinoša.
Vairāki krievu autori, piemēram, Nikolajs Starikovs, patlaban celšanas akcentēt, ka galvenā Otrā pasaules kara vaininiece bija Lielbritānija. Proti, ja tā ar savu drošības garantiju solīšanu 1939.gada martā nebūtu iedrošinājusi Poliju noraidīt Vācijas priekšlikumu par savstarpēju sadarbību, kuru tai vajadzēja, lai nodrošinātu sev austrumu flanga aizsardzību, veicot militārās operācijas rietumos, Hitlers nebūtu 1939.gada 1.septembrī iebrucis Polijā un kara Eiropā vismaz 1939.gadā nebūtu. Savukārt aiz Lielbritānijas stāvējusi ASV, bet aiz ASV – pasaules finanšu oligarhija, kurai nav paticis Vācijas nacionālās valsts ekonomiskais modelis, jo tajā nebija vietas augļotājkapitālam.
Politoloģe Ilze Ostrovska nesen kādā intervijā pauda: Potsdamas konferencē pieņemti slepeni dokumenti, saskaņā ar kuriem “Baltijas valstis un Kēnigsberga tika nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem”. Politoloģe kā argumentu šim pieņēmuma min: tieši pēc 45 gadiem, 1990.gada 4.maijā, Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju.
Šajā konferencē varēja būt pieņemti slepeni dokumenti, taču tā bija miera konference un tajā pieņemtajiem lēmumiem bija pagaidu raksturs. Kaļiņingradas gadījumā 50 gadi ir pagājuši, bet nekas nav mainījies. Es gan neizslēdzu, ka kādas vienošanās varēja būt noslēgtas arī vēlāk. Piemēram, 1990.gada septembrī ASV, Lielbritānijai, Francijai un Krievijai noslēdzot vienošanos par Vācijas apvienošanu jeb tā saukto “Divi plus četri līgumu”.  
Joprojām visai populārs ir pieņēmums, ka PSRS sagraušana ir Maskavā radīts un no tās vadīts projekts, ieskaitot arī Tautas frontes izveidošanu Latvijā. No tā izriet secinājums, ka baltiešiem neatkarība uzdāvināta, nevis izcīnīta. Ko par to liecina vēsturniekiem pieejamie fakti?
Tautas fronte neapšaubāmi tika izveidota ar kompartijas centrālkomitejas akceptu. Cita lieta, ka līdztekus radās citas neatkarības kustības, kuras spieda Tautas fronti izvirzīt arvien radikālākus mērķus līdz pat Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanai. Vai arī šāda radikalizēšanās bija kompartijas iecerēta? Domāju, ka nē. Vai PSRS pilnīga demontāža bija iecerēta Maskavā? Domāju – arī nē. Process galu galā izgāja ārpus nomenklatūras kontroles.
Patlaban izskan bažas, ka situācija Eiropā, pieaugot pieprasījumam pēc autoritāras, nacionālas politikas un pastāvot domstarpībām ES valstu vidū jautājumā par attiecībām ar Krieviju, arvien vairāk atgādina 20.gadsimta 30.gadus, kad Eiropa ieslīga autoritārismā un pieļāva pārāk pielaidīgu attieksmi pret nacistiskās Vācijas bruņošanos un ārpolitiskajām aktivitātēm. Cik lielā mērā, jūsuprāt, ir pamats vilkt šādas paralēles?
Ir pilnīgi skaidrs, ka izveidojies ļoti bīstams stāvoklis. Taču atšķirībā no situācijas pirms Otrā pasaules kara, pašlaik gandrīz visa Eiropa ir demokrātiska. Pastāv tāda organizācija kā Eiropas Savienība, kura lielā mērā nosaka Eiropas valstu kopējo politiku. Ceru, ka Eiropa tiks galā ar jaunajiem izaicinājumiem un trešā pasaules kara nebūs. Maskavas politika gan ir neprognozējama, taču domāju, ka Krievijas sabiedrība pati nogurs no valsts vadības sludinātās agresijas.
Cik lielā mērā pašreizējā sajūsma par Putinu Krievijā ir pielīdzināma vāciešu sajūsmai par Hitleru 30.gados?
Putins par sevi sajūsmu rada, izmantojot lielākoties krievu kareivīgo nostāju un viņu nacionālismu. Šķiet, ka ir grūti mūsdienās atrast tautu, kas būtu nacionālistiskāk un bezkritiskāk pret sevi noskaņota.
Sajūsma par Hitleru Vācijā, sevišķi tā sauktajos nacisma labajos gados no 1934. līdz 1938.gadam, bija tomēr daudz lielāka un patiesāka, jo viņš ne tikai izspēlēja nacionālo kārti, bet lielu akcentu lika uz tautas labklājību, likvidēja bezdarbu, nostiprināja armiju, koncentrējās uz tautai tuvu jautājumu risināšanu. Vācieši Hitleru dievināja un mīlēja. No viņa nebaidījās. 
“The Economist” analītiķis Edvards Lūkass jau pirms Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu pauda, ka lielākais ļaunums jau ir nodarīts, jo radīts precedents, ka tik nepiemērots cilvēks nonācis tik tuvu minētajam amatam. Arī par Hitleru savulaik teica to pašu. Cik korekti, jūsuprāt, ir šajā ziņā vilkt kādas paralēles?
Grūti salīdzināt. Trampam būs jāvadās no tiem demokrātiskajiem likumiem, kādi ir spēkā ASV. Lai gan – arī vācu Veimāras republikā, kad pie varas nonāca Hitlers, bija demokrātiska iekārta. Taču te noteikti jāuzsver cits moments. Hitleru viņa oponenti bieži nenovērtēja, bet tieši šis apstāklis viņam izrādījās ļoti izdevīgs. Arī pateicoties tam, viņš  kļuva par neapšaubāmu pasaules mēroga politiķi. 
Vācu vēsturnieks Joahims Fests, kurš uzrakstījis vienu no labākajām Hitlera biogrāfijām, uzskata: ja Hitlers būtu gājis bojā pret viņu vērstajā atentātā 1938.gada 8.novembrī, viņš vācu tautas vēsturiskajā apziņā paliktu kā visveiksmīgākais politiķis un valstsvīrs visā vācu vēsturē.
Hitlers pēc nonākšanas pie varas demokrātiju Vācijā ātri vien demontēja. Vai vaina bija vājajā Vācijas parlamentā?
Veimāras konstitūcijas 48.pants varu sadalīja divās daļās – normālos apstākļos valda valdība ar atbalstošu vairākumu parlamentā, bet krīzes situācijā, kāda kopš 1930.gada bija valstī, valda prezidenta izveidota valdība. 1932.gadā Reihstāgs noturēja tikai 13 sēdes un pieņēma piecus likumus. Nacistu partijai uzvarot 1932.gada jūlija un novembra vēlēšanās, prezidents Pauls fon Hindenburgs pēc ilgām pārdomām galu galā bija spiests uzticēt valdības vadīšanu. Šāda situācija ASV pašlaik nedraud.
https://lvportals.lv/viedokli/283584-inesis-feldmanis-eiropas-sadalisana-bija-neizbegama-realitate-2016

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.