Latviešu, tas ir, INDOIRĀŅU DZEJNIEKU-LEĢIONĀRU; TEICĒJU-MAMMU ARMIJAS; DZIESMUSVĒTKU NESĒJU ceļi. No antīkajiem autoriem, John Pinkerton, Henry Piers, Friedrich Kruse, Irina E.Jermolova.

(Latvieši ir veidojušies kā mīkla, abās nozīmēs. Uzdrošinos tomēr minēt, ka laæti jeb laætiani visai droši ir mēdiešu-indoirāņu tautu sauromatu zara -> basternu zara -> Trāķijas pelasgi-peukini, nākuši no Peuké salas Donavas grīvā un Dņepras-Daugavas, un pie Baltijas jūras dzīvojuši kā æstiji, venedi un fenni, lætiani, k(u)roni, daļēji arī sitoni un suevi, tas ir, zviedri, kā arī karojuši kā algotņi vēlīnajā Romas impērijā un nometināti kā pusvergi zemkopji Gallijā. Ja: – peuki ir minēti ap 1263.g. pirms Kristus Trāķijā Donavas grīvā;

  • un ir aizpildījuši telpu līdz Baltijas jūrai apmēram 700 gados pēc tam;
  • un bijuši arī Ilīrijā 310– 240.gg. pirms Kristus;
  • ka romieši trāķiešus izsūtījuši uz Galliju Diokletiana laikā ap m.ē. 286.gadu;
  • un Trāķijas læti Romas impērijā kā algotņi parādās m.ē. 297.gadā;
  • ka Dzintara jeb Sembijas pussalu ‘Baltia’ Herodots ir minējis 450 gadus pirms Kristus un ‘Pitheus’ ap 250 gadus pirms Kristus;
  • bet æstijus tur ir minējis Tacits (m.ē. 56-120.gg),

  • laika ietvars apmēram ir iezīmēts. I.L.
    )

LÆTIANI

[Collectanea de rebus hibernicis.
NUMBER I.
A cronolographical DESCRIPTION
of the COUNTY
of WEST-MEATH.
Written A,D. 1682.
by Sir HENRY PIERS, Of Tristernaught. Baronet.
Published from the MSS, by Mayor CHARLES VALLENCEY,
Soc. Antiq. Hib. Soc.

Dublin, Thomas Ewing.
M.DCC.LXX

1. sējums. 509, 510, 511, 512.lpp.

Peukini jeb peuki no Trāķijas Donavas, Danubes, Istras grīvā izvērsās līdz Baltijas jūrai, un daļa uz Skandināviju

… pirms sākt par Livonijas ‘Letmanni’ jeb ‘Letiani’ (dažkārt par Letiani sauc arī Latins, piem. Vergīlija Eneīdā, varbūt nevajadzētu jaukt; lai gan Krētā bijusi Lato valsts ar iedzīvotājiem Latiani, par ko domāt varētu; I.L.) es (Henry Piers) likšu priekšā jautājumu, vai ‘læti’ jeb ‘latiani’, kurus Zosimus, Jornandess un citi minējuši kā Gallijas iedzīvotājus un Romas impērijas algotņus 4. un 5. gadsimtā, nevar būt cēlušies no Livonijas lætiem. Zozimus runājot par tirānu ‘Magnencius, kurš uzurpējis impēriju, anno 350, teic, ka viņš pēc izcelsmes bijis barbars un audzis starp lætiem, gallu ciltī: ‘originem generis a barbaris babedat, et vixerat apud Lætos quæ Gallica natio est’. Zoz. I. 2. p.134′.

(In Amm. Marc, XVI, XI, 4.’ læti parādās kā cilvēki ‘ad tempestiva furta sollertes’ kas uzbrūkot Lionai darbojas neatkarīgi no Romas varas; ‘Zosimus, II, 53, 4’ viņi ir aprakstīti kā Ethnos Galatikon (Strabo: “Tā ir vesela rāse, ko tagad sauc par galliem jeb galatiem (Gallikon te kai Galatikon)”. Apspriežot Zosimu, skat., cita starpā, https://www.persee.fr/docAsPDF/rbph_0035-0818_1988_num_66_1_3619.pdf . Nu bet šie ‘Læti’ jeb ‘Latiani’ (jo viņi ir saukti bez izšķirības abos nosaukumos), manuprāt, pēc izcelsmes nav bijuši galli, bet drīzāk ģermāņi vai skito-ģermāņi, kā tas ir redzams no Jornandesa izteikuma, kurš uzskaitot dažādus barbaru algotņus no ģermāņu un skitu tautām, kas palīdzējuši ‘Ætius’am (romiešu ģenerālim, m.ē. 391 – 454) kaujās pret Attilu pie Orleānas, anno 451, starp viņiem min ‘Lætiani’ ar šādiem vārdiem: “his enim adsuere auxiliares Franci, Sarmatæ, Lætiani, Burgundiones, Saxones, Riparioli, u.s, aliæque Celtica vel Germanicæ nationes.”

No romiešu autora ‘Euminius’ (m.ē. 297) izteikuma viņa ‘Constantinus Chlorus’ panegirikā skaidri izskatās, ka šie ‘Læti’ jeb ‘Lætiani’ ir dienējuši impērijā un dzīvojuši Gallijā pirms ‘Diocletian’a un ‘Maximian’a laika, kas sāka valdīt 304.gadā, jo tas redzams no šā oratora vārdiem, ka ‘Lætians’ ir izraidīti no impērijas pirms Maksimiana laika, un ka šis imperators viņus un frankus ir atsaucis atpakaļ un nodarbinājis viņus ‘Nervii’ un ‘Treveri’ tukšo zemju iekopšanā Gallijā: “sic ut postea tuo, Maximiane Auguste, nutu Nervorum et Treverorum arva jacentia Lætus posiliminio restitutus, et Francus in leges receptus, excoluit u.c.”.

No ‘Notitia Imperii’ , kas rakstīta Honorius valdīšanas laikā (m.ē. 384-423), redzams ka šie ‘Lætians’ ir bijušie barbaru algotņi, kas izmantoti Impērijas dienestā. Jo tāpat kā dažādu tautu nosaukumos ir lietots vārds ‘Hussars’, mūsu dienās tiek saukti visi tādi dažādu Eiropas tautu karaspēka korpusi, kas bruņoti un organizēti vienā un tajā pašā veidā, un paredzēti tā laika dienesta veidam tāpat kā pirmie huzāri, kas parādījās Eiropas karaspēkos; tā mēs ‘Notitia Imperii’ tekstā rodam nosaukumu ‘Læti’ kas pievienots kā militārs apzīmējums dažādu tautu barbaru algotņiem.

Tādējādi šajā vērtīgajā Romas senatnes vēstures piemineklī, ko publicējis ‘Sirmondus’ lasām šādus amatus: “Præfectus Lætorum Teutonicorum, – Præfectus Lætorum Battavorum, – Præfectus Lætorum Francorum, un tā tālāk. Šis Romas karaspēka militārās valodas paņēmiens ir lietots attiecībā uz šo dažādo barbaru algotņu vienībām, jo Imperatora Honorius ediktā rodam, ka šīs vienības, lai vai kādai tautībai piederētu, visas tikušas sauktas ‘Terræ Læticæ’. Tas redzams edikta preambulā, kas skan: “quia ex multis gentibus sequentes sælicitatem Romani Imperii, se ad imperium nostrum contulerunt, quibus terræ Læticæ administrandæ sunt, et cetera”, Codex Theod, lib. 13. tit.4. leg.9.

Kāds mūsdienu franču kritiķis ir pagalam nopēlis šo Romas rakstnieku minēto ‘Læti’ jeb ‘Lætiani’ kā tautas vai nācijas jēdzienu un uzskatījis, ka šie vārdi ir vien apzīmētāji vai īpašības vārdi, kas apzīmē barbaru algotņu vienību statusu, neņemot vērā Zozimus autoritāti, kurš ‘Læti’ sauc par īstu tautu kas dzīvo gallu vidū, nedz Jornandesa autoritāti, kurš viņus min starp dažādām ģermāņu tautām, kas bijuši palīgā ‘Ætius’am pret Attilu; par galveno iemeslu viņš min, ka neviens autors nenosauc viņu izcelsmes zemi, pirms viņi nonākuši pie galliem, vai kur viņi bijuši nometināti šajā impērijas daļā pēc iesaistīšanas Impērijas dienestā. Šķiet, šis autors ir aizmirsis, ka ir tāda zeme kā ‘Letta’ jeb ‘Letia’ Livonijā, kas piederējusi Tacita ‘Æstii’iem, un par kuru viņš varētu lasīt no ‘Cluverius’ (Philipp Clüver, 1580-1622), kā arī no ‘Usher’a (1581-1656). Un ja viņš būt zinājis kaut ko no Īrijas senatnes, viņš būtu atradis, ka Lejas-Britānijas (Low-Britain) senais vārds, pirms tur apmetušies briti, ir bijis ‘Letha’ jeb ‘Armoric-Letha’ (Ķeltu-Letha), skat. ‘Colgan. Trias Thaumat. p.4. col.2. parag.2, un p.8. col.2. parag.3’. ‘Gildas Badonicus’ dzīves aprakstā šī pati zeme ir saukta ‘Lethania’, un dažās rokrakstu kopijās ‘Lethavia’. ‘St. Mac Clovius’, St.Malo patrona, dzīves aprakstā, kuras nosaukums ir atvasināts no šā svētā jaunā vārda, rodam, ka šīs pilsētas senais vārds bijis ‘A letha’, kas ‘Celto-Ibernian’ valodā nozīmē ‘vadum feu portus Lethorum’. Skat. ‘War. de Scrip. Hib. part 2.c I. n. 8.’ Velsa vienmēr ir saukta par ‘Low-Britanny’ vārdā ‘Ledan’ jeb ‘Lidan’, kā viņi dara joprojām, atvasinot to no ‘Letha’ jeb ‘Lethavia’. Tā ka zemju senos nosaukumus bieži labāk saglabā svešinieki nevis pašu iedzīvotāji. …

https://books.google.lv/books?id=wAg-AAAAcAAJ&pg=PA509&lpg=PA509&dq=L%C3%86TIANI&source=bl&ots=Yt8bhRbp5i&sig=ACfU3U1iIb6ycz21ZjGzGA6M2eLRivc9PQ&hl=lv&sa=X&ved=2ahUKEwjW77bnl_jwAhVThf0HHW5WBfgQ6æwAHoECAYQAw ]

=====================================

[‘LÆTI’ ROMAS IMPĒRIJAS BEIGĀS. Irina E. Jermolova. https://cyberleninka.ru/article/n/læti-v-pozdney-rimskoy-imperii/viewer

Pētot vēlīno Romas impēriju, sastopamies ar ārkārtīgi saputrotu terminoloģiju, līdz pat tam, ka grūti atšķirt etnonīmus no pavisam citas kategorijas jēdzieniem, piemēram, saistītiem ar sociālo vai militāro jomu. Protams, nevienā avotā neatradīsim šo jēdzienu definīcijas, un vispār ziņas par viņiem ir visai fragmentāras. Tomēr tikt skaidrībā ar terminiem, tā vai citādi tos klasificēt ir pilnīgi nepieciešams, lai saprastu Romas īstenību IV-V gadsimtā. Šis raksts ir mēģinājums noskaidrot viena šāda ar barbariem saistīta jēdziena saturu.

Vārds ‘læti’ pirmo reizi parādās mūsu ēras 297.gadā, pēdējo reizi ir minēts 465.gadā. Termina ‘lætus’ etimoloģija ir strīdīga: to gan izseko līdz vispārējām indoeiropiskām saknēm, gan līdz sengrieķu valodai, gan ķeltu un ģermāņu vārdam, kas apzīmē pusbrīvu atkarīgu cilvēku (2); gan uzskata par senu latīņu (3), vārdu, kas aizgūts no etrusku valodas. (4)
To cilvēku, kas aiz šā vārda slēpjas, raksturīga iezīme ir “barbarisms”, piederība pie barbaru (ne romiešu, ne grieķu) pasaules. Ammians Marcellins raksta par 367.gada notikumiem: “tomēr, kad steidzās kā pienākas izpildīt izstrādāto plānu, læti – barbari, kas ir veikli izvēloties brīdi laupīšanai, slepus izejot caur tā vai cita karaspēka nometnēm uzbruka to negaidošajai Lugdunai … ”. (XVI. 11. 4) (dum hæc tamen rite disposita colerantur, Læti barbari ad tempestiva furta sollertes inter utriusque exercitus castra occulte transgessi invasere Lugdunum incautam) Tālāk avots precizē, ka šie læti ir bijuši ģermāņi (turpat, 6). Pēc darbu konteksta ir skaidrs, ka viņi ir atšķīrušies no Galliju pārpludinājušajiem alamannu (ģermāņi Reinas augštecē) pūļiem, ar kuriem karojis ķeizars Julians.

Domājams, læti Romas teritorijas vidū nav atradušies brīvprātīgi, jo Ammians Marcellins viņus nevaino, kā citus, iebrukumā. No vienas puses, šis vēsturnieks vēstī, ka lætu rīcība bijusi neparedzama, jo Lugdunas iedzīvotāji tik tikko paspējuši aizvērt pilsētas vārtus (turpat, 4), tas ir, iespējams, viņiem bijis pamats negaidīt tādu naidīgumu. No otras puses, vēsturnieka vārdi “veikli izvēloties brīdi laupīšanai” liek domāt, ka læti ne jau vienīgo reizi mēģinājuši aplaupīt nomales iedzīvotājus. Varam secināt, ka lætu klātbūtne ir bijusi, lai gan ne tuvu droša, tomēr pierasta ikdiena Gallijā IV gs. vidū. Iespējams, Lugdunas gadījumā Julians ir pietiekami skaidri apzinājies, no kurienes læti varēja parādīties, un ātri veica soda pasākumus.

“Saņēmis ziņu par šo nelaimi, ķeizars, veicīgi nosūtījis trīs drosmīgu viegli bruņotu jātnieku nodaļas, sāka uzmanīgi vērot trīs ceļus, bez šaubām zinot, ka laupītāji lauzīsies ārā pa tiem. Un ne velti (turpat, 5) (qua clade cognita agili studio Cæsar missis cuneis trivus equitum expenditorum et fortium tria observavit itinera sciens per ea eruptoros procul dubio grassatores: nec co … inanti irritue est).

Zinātniskajā literatūrā rosīgi tiek apspriests neliels fragments no tā sauktajām “gallu” slavinājumiem, kas iekļauts krājumā “XII latīņu panegiriki”. Slavas runu teicis nezināms orators 297.gadā – par godu ķeizaram Konstancijam Hloram. Sniegtajā fragmentā tiek paziņots par barbaru nometināšanu impērijas izpostītajos apvidos, un pirmo reizi ir lietots vārds ‘lætus’ (7):
“Tādējādi, kā jau agrāk, pēc tavas, diženais (august) Diokletian, pavēles Āzija ir nometinājusi savos izpostītajos rajonos TURP PĀRCELTOS TRĀĶIJAS (šis ir jāievēro, I.L.; skat arī par sarmatiem-bastarniem-peukiniem Donavas grīvā) IEDZĪVOTĀJUS;

[kā vēlāk pēc tavas, dižais Maksimian, gribas papuvēs gulošos nervu un treveru laukus apstrādāja pie zemes atgriezies un tiesībās atjaunotais un mūsu likumiem paklausīgais læts. No ‘Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine’. Charles-Athanase Walckenaer. Tome II. 1839.- Saskaņā ar Diokletiānu … ‘Eumènes’ savā publiskajā runā par ‘Constantius Chlorus’ teicis, ka čamavi (Chamaves) un frīzi (Frisiens) tikuši pārvietoti uz Galliju un kļuvuši par zemniekiem; un, visbeidzot, ar (Romas imperatora) Maksimiāna rīkojumu neapstrādātās zemes un ‘Nerviens Tréviriens’ tikušas apdzīvotas ar letiem (Lètes) un frankiem (Ex Panegyrico Eumenii in Constantium, cap. IX un XXI. – Rec. des Hist. de France, tom. I, p. 714). Šīs kolonijas sākumā bijušas pārāk mazas, lai dotu jaunus nosaukumus kantonam, kurā viņi dzīvoja. Tomēr šī jaunā Gallijas kolonija bija izveidota, 293. un 294. gadā ļoti maza; ir iespējams, ka šie leti bija sarmatu vai sauromatu (Sarmates, Sauromates) cilts (... étaient fécondés par des Lètes et des Francs. Ces colonies furent d'abord trop peu nombreuses pour donner de nouveaux noms aux cantons qu'elles habitèrent. On doit fixer néanmoins l'établissement de ces nouvelles colonies des Gaules, trop peu remarquées, vers l'an 293 et 294; il est probable que ces Lètes étaient une tribu de Sarmates ou de Sauromates, dont Ausone fait mention dans son poëme sur la Moselle, et qu'il recontra au passage de la rivière Nava, la Nahe, qui coule dans le Rhin à Bingen. Géographie ancienne historique et comparée des Gaules cisalpine et transalpine. Charles Athanase Walckenaer, 1839), bez tam ‘Ausone’ savā dzejolī minējis …: “Arvaque Sauromatum nuper metata colonis” (Auson., Precatio v. 31, p. 292 (332). – Id. de Mosella, X, V. et 9, p. 298 et 299 (334), edit. ad usum Delph., 1730, in-4.). Saskaņā ar ‘l’abbe Dubos’ minējumu, šķiet, ka vārds ‘Lœti’, kas atvasināts no ‘Lœtus’, ticis izmantots, lai apzīmētu visas barbaru tautas, kas karojušas Romas imperatora dienestā, vai kas naturalizējušās vai bijuši impērijas iedzīvotāji; tomēr tad vajadzētu atrast dažādās vietās gallu batavu lætus (bataves – pie Reinas), teitoņu (teutons) lætus utt. Tomēr ‘Zosyme’, runājot par tirānu ‘Magnentius’ (Magnence) (Zosym, Hist, lib. II, 134. lpp.), ir teicis: “viņš bija ārvalstu izcelsmes un dzīvoja starp lætiem, gallu tautu”. Šis fragments, un jāteic, l’abbe Dubos to ir ziņojis ar lielu sirsnību, taču viņš nav paskaidrojis apmierinoši. (Dubos, Hist. critique de l’établissement de la Monarchie française dans la Gaule, tom. I, p. 142). Ammianus (d’Ammien Marcellin) ir piekritis ‘Zosyme’ un pierādījis, ka læti bijuši īpaša ģermāņu tauta, jo šis vēsturnieks (lib. XVI, cap. II), teicis, “Læti barbari invasere Lugdunum incautam.” ‘D. Bouquet’ (Rec. des hist. de France, tom. I, p. 440) ir ļoti labi novērojis, ka vārdu ‘ Læti’ nevar iegūt no īpašības vārda.]

frankus, tā arī tagad, pateicoties tavām, neuzvaramais ķeizar Konstancij, uzvarām, ambianu, bellovaku, trikassinu un lingonu mazapdzīvotās zemes no jauna uzplaukst zem zemkopja – barbara rokas” (Pan. Lat. VIII(V). 21.1). (Itaque sicuti pridem tuo, Diocletiane Auguste, iussu deserta Thraciæ translatis incolis Asia complevit, sicut postea tuo, Maximiane Auguste, nutu Nervorium et Trevirorum arva iacentia Lætus postliminio restitutus et receptus in leges Francus excoluit, ita nunc per victorias tuas, Constanti Cæsar invicte, quidquid infrequens Ambiano et Bellovaco et Tricassino solo Lingonico- que restabat, barbaro cultore revirescit)

I. J. Šabaga tulkojumā vārdi ‘postliminio restitutus’ ir jāsaprot kā definīcija vārdam ‘lætus’. Daļa pētnieku, pamatojoties uz šādu teksta interpretāciju pieņem, ka sākumā, III gs. beigās, par lætiem ir saukta noteikta provinces ķeltu-romiešu pierobežas iedzīvotāju, varbūt bijušo bagaudu grupa, bet IV gs. otrajā pusē tai pielīdzināti ģermāņi, kas nometināti Romas valsts teritorijā. (9)

Blakus norādei uz ‘postliminio’ tiesībām kā papildus arguments tiek izmantots Zosima paziņojums par to, ka uzurpators Magnencijs, kurš, 350.gadā sagrābis varu pār Romas impērijas rietumu daļu, ir bijis viens no lætiem, kurus šis vēsturnieks nosauc par gallu cilti. (10) Šķiet, ka tas nav gluži pareizi. Vēsturnieks raksta par Magnencija barbarisko izcelsmi, kurš ir pārcēlies pie lætiem (γένος μέν έλκων βαρβάρων, μετοικήσας δέ είς Λετούς, έθνος Γαλατικόν) – Zos. II.54.1, tā kā jēdziens ‘læti’ atkal tā vai citādi tiek saistīts ar barbariem.

Konstanta slepkavas piederībā barbariem viņa ļaundarību iemeslu redz Aurelijs Viktors (Cæs. XLI.25) (11), bet nezināms ‘Fragmentu par Romas imperatoru dzīvi un tikumiem’ autors vienkārši konstatē: “viņš ir dzimis no vecākiem – barbariem, kas dzīvoja Gallijā” (Aur. Vict. Epit.XLII.7) (12) Bet pret Zosima apgalvojumu par lætu piederību pie ķeltiem būtu jāattiecas ļoti piesardzīgi: ienākušie barbari varbūt uz ‘Jaunās vēstures’ autora dzīves laiku jau bija pielāgojušies vietējai videi. (13) Bet IV gs. rakstnieks Ammians Marcellins, kā jau rādīts, lætus par ķeltiem nav uzskatījis. Var pieņemt arī, ka daļēji kādas gallu ciltis, īpaši, dzīvojušās laukos, pat vēl III-IV gs. nebija kļuvušas par romiešiem, viņiem nebija pilsonības, un viņi maz atšķīrās no Romas teritorijā atkal ieradušamies tautām. Jo līdz šim laikam strīdīga palikusi Karakallas (14) edikta izplatīšanās pakāpe. Ja tas ir tā, tad kādi ķelti tiešām varēja būt lætu stāvoklī.

Kas attiecas uz iepriekš citēto Ammiana Marcellina fragmentu (XVI.11.4), tad E.Demužo pieņem, ka tajā drīzāk ir sniegts lætu morālais novērtējums, nevis noteikta viņu piederība kādai barbaru ciltij. (15) Bet Ammians pirmkārt ir nosaucis viņus par ģermāņiem (turpat, 6), un otrkārt visā ‘Darbu’ tekstā nav neviens gadījums, kurā termins ‘barbars’ būtu lietots kā novērtējums; vēsturnieks to lieto vienīgi pretstatot romiešiem.

Saskaņā ar citu, tikpat iespējamu viedokli, ‘læts’ un “atgriezies un tiesībās atjaunotais” ir dažādas personas, kas ietvertas kopējā uzskaitījumā. (16)

Autori, kuri lætus ar romiešiem nesaista, apspriež jautājumu, kas ir vārds ‘læts’ – sociāls termins vai etnonīms? Vieni zinātnieki tajā sākotnēji redz sociālu saturu (17), citi – cilts nosaukumu, kas nometināta Romas teritorijā III gs. beigās un ar laiku kļuvis par noteikta statusa apzīmējumu. (18) Starp citu, sniegtā panegirika tulkotāja uz krievu valodu ir pievienojusies pēdējiem (19), skaidri nokļūstot pretrunā ar savu teksta interpretāciju, jo postliminio’ tiesības nozīmēja kādreizēja Romas pilsoņa juridiskā statusa vai viņa īpašuma (verga) atjaunošanu pēc atgriešanās no ienaidnieka varas (20) un nevarēja attiekties uz no jauna pārceltiem barbariem.

Šīs dilemmas risināšanā nav gandrīz nekā, uz ko paļauties. Imperatoru Arkadija un Honorija (400.g.) kopīgajā konstitūcijā, kas adresēta Stilihonam, ir redzams šāds uzskaitījums: ‘quisquis igitur lætus alamannus sarmata vagus vel filius veterani aut cuiuslibet corporis dilectui obnoxius’ (CTh. VII.20.12 pr.). Un šeit ‘lætus’ ir minēti no vienas puses kopā ar cilšu nosaukumiem (alamanniem un sarmatiem;
[No ‘Commentationes Societatis Regiae Scientiarum Gottingensis’, XII, Joann.Christian.Dieterich – Basilici (βασιλιχοι) Sarmatae (kropļots Basiliscaei) Ptolemaeo, religuis auctoribus Basilii et Basilei item Basilidae dicti, A.circ. 81 ante Christ. nat omnium Sarmatarum primi in Europam discesserunt (§.28). Strabonis tempore Basilei cum Georgis suis et Jazyges australia inde a Tanai ac Maeoti ad Tyram fere vsgue habitarunt (§.34 et 40). Plinius primus est, qui Basileios, siue vt ab eo vocantur, Basilidas inter septentrionales Sarmatas, qui hodiernam Russiam minorem et vlteriora etiam incoluerunt, commemorat (§.48). Ptolemaeus denique Basileos, s. vt ab eo vocantur, Basilicos, in Asia sua septentrionali, qua in occasum spectat, ideoque in Europae suae septentrionalis confinio, collocauit. Quoniam tamen eorum sedes fontibus fluminis Rha, id est Wolgae, et proximo in ortum a fontibus cursui subiacere tradidit – fontes autem Wolgae non magis, quam totus fluuii huius tractus superior non Asiae, sed Europae, ex ipsius etiam Ptolemaei mente, si quidem ad verum reductatur (§.57), vindicandi sunt; clarissime patet, Ptolemaei Basilicos Sarmatas Europaeis Sarmatis, non Asiaticis, esse annumerandos. Verum quidquit id est, Ptolemaei Basilici Sarmatae, quoniam fontibus ac superiori tractui fluminis Rha in austrum assederant, septentrionalia gubernii Smolensk, totum gubernium Moskwa et vlteriora fortasse etiam inde in ortum incoluerunt- ita quidem, vt Pagiritas et Aorsos, gentiles suos, in occasum versus attingerent.],
bet, no otras puses, kopā ar veterāna dēlu un jebkam, kas pakļauts iesaukšanai armijā, tas ir, tādam, kam ir tāds vai citāds valsts iedzīvotāja statuss. No konteksta nav skaidrs, pie kuras no divām jēdzienu grupām būtu jāattiecina ‘lætus’. Bet neviens no pētniekiem šo vārdu neuzskata par etnonīmu attiecībā uz IV gs. beigām. (21) Simts gadu gaita, protams, ir būtiska, tomēr pārliecinošāks šķiet to zinātnieku viedoklis, kuri to sākotnēji attiecina uz sociālo jomu. Vienlaikus jāpievērš uzmanība uz to, ka šajā dokumentā ‘lætus’ ir sastopams kopā ar barbaru tautu nosaukumiem.

Galīgi šā termina izcelsmes problēmu atrisināt nav iespējams, tomēr tā saistība ar romanizētajiem provinces iedzīvotājiem, lai gan sākumā šķiet mazticama, jo visa pieejamā informācija liecina par viņu piederību barbaru pasaulei, kas rosīgi iespiežas romiešu pasaulē, bet nesaplūst ar to.

Un arī apspriežamā panegirika patoss sastāv no pateicības valdītājiem par to, ka tukšos Romas laukus apstrādā zemkopji – barbari. Savā runā nezināmais orators atkārtoti atgriežas pie šādas domas: “… tā kā pateicoties tavai varonībai ir izcīnīts tik daudz uzvaru, tik daudz visur iznīcināts barbaru cilšu, tik daudz zemkopju pārcelts uz romiešu aramzemēm (atcerēsimies Sibīriju, I.L.) …” (Pan. Lat. VIII(V).1.4); “uz visu pilsētu balkoniem sēž sagūstīti barbari <…>; tie visi, atdoti kalpošanā tavu provinču iedzīvotājiem, gaida, kad viņus aizvedīs uz viņiem paredzētajām neapdzīvotajam vietām; <…> un tā tagad man zemi kopj hamavs un frīzs, un šis klaidonis, šis laupītājs strādā aizlaistā laukā un pilda manus tirgus ar pārdošanai izliktiem lopiem, un zemkopis – barbars pazemina cenu maizei” (turpat, 9.1-3) (…cum tot postea virtute vestra partæ victoriæ, tot excisæ undique barbaræ nations, tot translate sint in rura Romana cultures …; Totis porticibus civitatum sedere captive agmina barbarorum <…> atque hos omnes provincialibus vestris ad obsequium distributos donec ad destinatos sibi cultus solitudinum ducerentur <…> Arat ergo nunc mihi Chamavus et Frisius et ille vagus, ille pradator exercitio squalidi ruris operator et frequentat nundinas meas pecore venali et cultor barbarus laxat annonam)

Sniegto panegirika Konstancijam fragmentu satura un stilistikas līdzība mudina pieņemt, ka tie attiecas uz lætiem.(23). Var noprast, ka par viņiem tiek runāts arī 310.gada panegirikā Konstancijam, jo vairāk tāpēc, ka tur tiek slavināti viņa tēva darbi: “Tālās franku <…> ciltis uztur Romas impērijas mieru ar zemkopību Gallijas izpostītajās zemēs …” (Pan. Lat. VI(VII). 6.2) (intimas Franciæ nations <…> in desertis Galliæ regionibus conlocatæ et pacem Romani imperii cultu invarent) Šeit ir acīmredzams impērijā nesen parādījušos jaunu zemnieku atkarīgais stāvoklis.
Imperators Probs pēc uzvarām pār ģermāņiem 278.gadā paziņo senatoriem: “Visi barbari jau ar zemi jūsu labā, jau kalpo jums …” (SHA. Prob. XXVIII.15.2) (Omnes iam barbari vobis arant, vobis iam serviunt) Ar nenoslēpjamu apmierinātību un pārākuma sajūtu par to runā panegirists: “Tomēr ne tās viltīgās vietas, ne tās daudzās paslēptuves mežos nav varējušas pasargāt barbarus no tā, ka viņi tika piespiesti padoties tava dievišķuma varai un ar sievām, bērniem, daudziem citiem radiem un savu īpašumu pārcelties uz kādreiz tuksnešainām vietām, lai jau verdzībā atjaunotu auglību tām zemēm, kuras varbūt paši izpostījuši ar saviem iebrukumiem”. (I.J.Šabaga tulkojums – Pan. Lat. VIII(V).8.4). (Sed neque illæ fraudes locorum nec quæ plura inerant perfugia silvarum barbaros tegere potuerunt quominus dicioni tuæ divinitatis omnes se dedere cogerentur et cum coniugibus ac liberis ceteroque examine necessitudinem ac rerum suarum ad loca olim deserta transirent, ut, quæ fortasse ipsi quondam deprædando vastaverant, culta redderent serviendo)

Visi šeit sniegtie paziņojumi liek domāt par barbaru pārsvarā piespiedu izsūtīšanu no dažādām ģermāņu zemēm uz Romas teritoriju. Tāpēc liela daļa zinātnieku uzskata lætus par gūstekņiem, kas izsūtīti uz aizlaistām zemēm, (27), lai gan pilnīgi izslēgt daļēji labprātīgas pārcelšanās uz Romas teritoriju iespēju varbūt nevajadzētu. (28) Tā, Zosims teic, ka “franki vērsās pie imperatora un dabūja vietas, kur pārcelties” (I.71.2). Runa ir par tiem pašiem Proba karavīriem, par kuriem viņš ziņojis senātam. Tiesa, no Zosima paziņojuma nav skaidrs vai viņš ar to domā lætus. Varbūt šajā gadījumā ģermāņiem bijis cits statuss, jo runāt par kādu vienveidīgumu Romas attiecībās ar barbariem nav pamata.

Dažus anonīmā panegirista izteikumus skaidrot ir grūti. ‘Serviendo’ (Pan. Lat. VIII(V).8.4) tulkotājs traktē kā verdzību. Domājams, tas ir retorisks pārspīlējums, lai gan lætu tiešām atkarīgais stāvoklis iemeslu deva, un arī darbības vārdam ‘servire’ ir vairākas nozīmes. Otrs fragments: ‘hos omnes provincialibus vestris ad obsequiam distributos’ (turpat, 9.1) varbūt jāsaista ar Arkadija un Honorija 399.gada konstitūciju, kas adresēta Messales karaspēka nometnes prefektam.

No tā var secināt, ka lætus nometina zemēs, kas ir imperatoru, tas ir, valsts jurisdikcijā: ‘Quoniam ex multis gentibus sequentes Romanam felicitatem se ad nostrum imperium contulerunt, quibus terræ læticæ administrandæ sunt, nullus ex his agris aliquid nisi rx nostra adnotatione mereatur. Et quoniam aliquanti aut amplius quam meruerant occuparunt aut colludio principalium vel defensorum vel subrepticiis rescriptis maiorem, quam ratio poscebat, terrarum modum sunt consecuti, inspector idoneus dirigatur, qui ea revocet, quæ aut male sunt tradita aut improbe ab aliquibus occupata (CTh. XIII.11.10). (29) Lēmuma formulējums: “ … tās no daudzajām ciltīm, kas paļaujoties uz romiešu laimi sevi nodevušas mūsu varā … ” it kā liecina par patstāvīgu lēmumu, bet varbūt tā ir vien retorika, un galīgu atbildi par pārcelšanās piespiedu vai brīvprātīgu raksturu tas dot nevar.

Šajā konstitūcijā vienīgo reizi sastopams termins ‘terræ læticæ’, ar kuru domātas zemes, kas iedalītas ar personālu lēmumu, ar imperatora pašrocīgu parakstu. Lielāku kā paredzēts zemesgabalu piešķiršanas pieļaušanā ir apsūdzēti principāli. Viņi ir bijuši visbagātākie un ietekmīgākie kūriju locekļi municipijās (Dig. XLVIII.19.27). Par defensoriem agrāk saukuši dekurionus (kūrijas locekļus), kas ieņēmuši kopienas interešu aizstāvju amatu, un atsevišķus tās locekļus (Dig. XLIX,4.1.13; L.5.10.4). IV.gadsimtā šis amats ticis nodots imperatora pilnvarotiem bet arī kopienas ievēlētiem pārstāvjiem. (30) Tādējādi tieša lætiem iedalītu zemju pārvaldīšana, domājams, ir bijusi pilsētas ziņā (31), lai gan ienākumus no tā acīmredzot saņēmusi imperatora kase. Domājams, tieši tādā nozīmē jāsaprot nezināmā panegirika paziņojums par barbariem, kas izdalīti provinciešu pakļautībā. (32)

Spriežot no avotiem læti ir izvietoti nošķirtās apmetnēs Gallijā, par ko vēstī oratori, un varbūt Itālijā, jo apspriežamais rīkojums par lætu zemi adresēts Itālijas karaspēka nometnes prefektam. Viņu dzīves vietas acīmredzot noteicis imperators. Viņi ir izvietoti ciemos, bet neviens no tiem nav atrasts. Arheoloģiski læti nav atpazīstami, jo līdz šim neviena arheoloģiskā kultūra nevar tikt attiecināta ne uz vienu no vēlīnās antīkās pasaules barbaru grupām vai vismaz tikt uzskatīta par atšķirīgu no gallo-romiešiem. Arheoloģiski viņi neatšķiras. Pieņēmums, ko XX gs. piecdesmitajos gados izvirzījis J.Verners, un ko atbalstījuši vairāki citi zinātnieki, par to, ka tā sauktā “apbedījumu rindu kultūra” (Reigengräberkultur) Gallijas ziemeļaustrumos attiecas uz lætu’ civilizāciju, ir jāatzīst par neveiksmīgu, daļēji tāpēc, ka tur citu starpā atrasti apbedījumi ar bagātu inventāru, bet stāstos un juridiskos avotos læti parādās kā atkarīgi iedzīvotāji, mantīgi un sociāli nenoslāņoti; nav ziņu par augstākās kārtas izdalīšanos starp viņiem. (33)

Nometinātie ‘læti’ ir bijuši Romas karaspēka priekšnieku varā. Vēlīnās Romas impērijas administratīvā dokumentā, kas, domājams, sastādīts IV – V gs, sākumā (34), – “Visu pilsonisko un militāro amatu sarakstā” – ir nosaukti divpadsmit ‘præfecti lætorum’ vairākās gallu provincēs, kas bijušas Rietumu pavēlnieka pakļautībā. (35) Katrs no viņiem ir bijis vienas etniskas izcelsmes lætu priekšgalā. Acīmredzami, lætu priekšnieka amats nav bijis visai godājams. Katrā ziņā atbilstoši imperatoru Valentiana, Valenta un Graciana 369.gada konstitūcijai privilēģiju saņemšanai viņam vajadzēja vēl rekomendēties tieši galmā vai aktīvajā militārajā dienestā: “ja kāds ir ieroču darbnīcas vai flotes vai lætu priekšgalā, vai ja priekšniekam ir bijis romiešu leģiona vai kohortas tribūna amats, jeb, lai vai kas viņš būtu, ir pildījis tādus amatus, kurus katrs atsevišķi sasniedz tikai ar noteiktu iecēlēju (atbalstu), tad tāds, kas, kad tiek atklāts, ka vai nu nav to pelnījis ar atbilstošu darbu galmā, vai nav darbojies sviedriem vaigā karadienestā, lai tādam tiek atņemtas privilēģijas, ko piešķir karavīriem un imperatora galma ierēdņiem. (CTh. VII.20.10)”. (Si quis præpositus fuerit aut fabricæ aut classi aut lætis, identidem si præpositus Romanæ legionis vel cohortis gesserit tribunatum, aut quicumque his administrationibus, ad quas nonnisi cum certis fideiussoribus singuli quique veniunt, fortasse præfuerit, qui non vel intra palatium congruo labore meruisse vel armatam invenitur studasse militiam, his privilegiis careat quæ militaribus palatinisque tribuuntur)

Romas valsts, īpaši tās rietumu puse, cieta no aizvien lielāka pašu karavīru trūkuma. Nemitīgu kaimiņu cilšu iebrukumu apstākļos Romas karaspēkam bija vērā ņemami zaudējumi, bet cilvēku resursi nebija lieli, pie tam pilsoņi karadienestu sen bija beiguši uzskatīt par parastu pienākumu, un daudzi centās no tā izvairīties kā vien varēdami. (37) Tāpēc læti blakus lauksaimniecībai bija Romas karaspēka rezervē.

Panegiristi ziņo: “Un pat ja viņu iesauc karadienestā, viņš steidzas un moka sevi ar paklausību, un turas paklausībā ar (sitieniem) pa muguru un izrāda prieku, ka kalpo kā karavīrs” (Pan. Lat. VIII(V).9.4); “un viņi karaspēku uztur ar iesaukumiem” (turpat, VI(VII).6.2); “un karo pret attālām ciltīm” (SHA. Prob. XXVIII.15.2). (Quin etiam si ad dilectum vocetur, accurit et obsequiis teritur et tergo coërcetur et servire se militiæ nomine gratulantur?; … iuvarent et arma dilectu?)

Tiesa, likumdošanas akti zīmē ne visai laipnu ainu – gan liecina, ka daudzi, tostarp læti ir centušies izvairīties no apgrūtinošajiem pienākumiem, nemaz nerunājot par varbūtējām naidīgām darbībām, par kādām rakstījis Ammians Marcellins sakarā ar notikumiem Lugdunas rajonā. Imperatori savās iespējās (400.gads) cīnās ar bēguļotājiem no karadienesta: “Daudzi izliekas par veterāniem ar apmāna ceļā saņemtiem apliecinājumiem – kas nav dienējuši – bet daži aiziet no karadienesta sākumā visziedošākajā vecumā. Tādos gadījumos katrs læts, alamans, sarmats, kam nav pastāvīgas vietas, vai tas būtu veterāna dēls vai jebkāda stāvokļa (cilvēks), kurš pakļauts iesaukumam un kurš jāpieņem plaukstošajos leģionos, kurš ir saņēmis rakstisku izziņu no protektoriem vai jebkāda titula personām, vai tie kuri dažkārt uzdodas par komitu (komiteju) locekļiem, lai neslēpjas, bet pierod pie karadienesta sākuma” (CTh. VII.20.12 pr.) (39)

No šīs konstitūcijas secināms, ka lætiem kopā ar citiem bija jābūt Romas karaspēka papildināšanas avotam. Kādās daļās un apakšvienībās viņi dienējuši noskaidrot ir grūti. Piederība pie ‘florentissimis legionibus’ ir pārāk vispārīgs retorisks apgalvojums, tomēr ļauj pieņemt, ka īpašu lætu formējumu Romas karaspēkā nav bijis. Jādomā, ka viņus virzīja pēc vajadzības. Ammiana Marcellina paziņojums, kurā viņš atstāsta vēstuli, ko Julians pēc uzurpācijas rakstījis imperatoram Konstancijam II, to apstiprina: “Piegādāšu tev spāņu iejūga zirgus un gentilu un skutariju papildināšanai nosūtīšu kādus lætus, barbaru pēctečus (kas dzīvo) šajā Reinas pusē, vai vismaz deditiešus, kas pāriet pie mums” (XX.8.13). (40)

Raksturīgi, ka Juliana piedāvājumu par dažādu karaspēka daļu komplektēšanu vēsturnieks izteic ar gerundīvu no darbības vārda ‘misceo’, kura galvenā nozīme, kā zināms, ir ‘samaisīt’. Vienlaikus Ammians Marcellins liecina, ka dažkārt vienā vai citā operācijā varēta piedalīties nodaļa, kas sastāvējusi no lætiem. Piemēram, Konstancijs II sagaidīt Julianu nosūta vienu no kavalērijas maģistriem Gomoariju ar lætiem (cum Lætis itidem Gomoarium – XXI.13.16). Tiesa, Gomoarijs agrāk komandējis skutarijus (XXI.8.1).Varbūt iekšēju nesaskaņu apstākļos, kad katra puse centusies balstīties uz īpaši uzticamiem karavīriem, tādi ir atradušies starp viņa bijušajiem padotajiem, kuru vidū dienējuši arī læti. Kas attiecas uz veterāna statusu, nav nekādu ziņu par oficiālu iespēju to dabūt lætiem, lai gan viņi ir dienējuši visdrīzāk regulārajā karaspēkā. Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, kā redzams, ir bijuši, un Romas valdība ir mēģinājusi tos izslēgt.

Tādējādi læti Romas īstenībā ir parādījušies Romas saspringtas cīņas laikā ar apkārtējām tautām, un bijuši viena no daudzām barbaru kategorijām, kas ielaisti valsts teritorijā un vairāk vai mazāk sekmīgi izmantoti gan lauksaimniecībā, gan militārajā jomā – pirmkārt IV gadsimtā – mēģinot papildināt nepietiekamos cilvēku resursus.

===============================

A DISSERTATION ON THE
Origin and Progress of the SCYTHIANS OR GOTHS.
Being ai Introduction to the Sncient and Modern
History of Europe.

By John Pinkerton.

London:
Printed by John Nichols, for George Nicol, Pall-Mall.
MDCCLXXXVII.

ÆSTI

‘Tacitus’ (Gajs Kornēlijs Tacits, 56-120.gg.m.ē.) min ‘ÆSTI’ (aisti), tautu uz Balti (Sambija, ile Baltia, Balti pussala, Abalus, Basilia, Baltea, Balcia; Electrida, Austera´via or Austra´nia, varbūt Ameland, kas nozīmē “māsas sala, Helgoland, Raunonia, insula Oceanio) jeb pussalas tagadējā Prūsijā, runājošu līdzīgi britiem (bretoņiem ? I.L.), tas ir, ‘Cumraig’ jeb velsiešiem. Tie bija iedzīvotāji, kas acīmredzami palikuši piesaistīti šai tālajai vietai no senatnes.

[‘Pliny’ (62-113.gg.m.ē.) NAT. HIST. IV. XXVII., citējot ‘Pytheas, Xenophon Lampfacenus, un Timæus’ (ap 250 gadus pirms Kristus) teic, ka ‘ile Baltia’ jeb ‘Glessaria’, pussala ‘Prussian’ piekrastē, kur atrod dzintaru, “atrodas iepretim ‘Scythia’, vienas vai divu dienu burājuma attālumā.” : Incipit inde clarior aperiri fama ab gente Ingavonum, quæ est prima inde Germaniæ. Sevo mons ibi immensus, nec Riphæis jugis minor, immanem ad Cimbrorum usque promontorium efficit sinum, qui Codanus vocatur, refertus insulis: quarum clarissima Scandinavia est, incompertæ magnitudinis, portionem tantum ejus, quod sit notum, Hillevionum gente D. incolente pagis, quæ alterum orbem terrarum eam appellat. Nec est minor opinione Eningia. Quidam hæc habitari ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt. Sinum Cylipenum vocari : et in ostio ejus insulam Latrin. Mox alterum sinum Lagnum, conterminum Cimbris. Promontorium Cimbrorum excurrens in maria longe peninsulam efficit, quæ Cartris appellatur. Tres et viginti inde insulæ Romanorum armis cognitæ. Earum nobilissimæ, Burchana, Fabaria nostris dicta, a frugis similitudine sponte provenientis. Item Glessaria, a succino militiæ appellata a barbaris Austrania, præterque Actania.]

‘Æstii’ noteikti ir bijusi pussala aiz mūsdienu ‘Dantzick’ (Danciga, Gdaņska, Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū), kā apraksta Tacits, pa labi, ja burā uz ‘Suevicum mare’ (Zviedru jūru) jeb ceturto daļu no Baltijas jūras, kas bijusi ziemeļos no ‘Suevi’em (zviedriem, tobrīd vēl dienvidu krastā). Un viņš min ‘Æstii’us, pirms nokļūst pie ‘Sitones’ jeb zviedriem pretējā krastā, kā arī ‘Peukin’us, ‘Vened’us (Wend’us starp Vislu un Nemunu, t.i. Peukin’us un Fenn’us) un ‘Fenni’us.

Strabo … Sevišķi tagadējā Prūsijas ‘Æstii’ja, no kuras krasta nāca dzintars, un kur tas joprojām tiek atrasts tādos daudzumos, ka dod lielu ienākumu, bija ‘Peukini’ un ‘Sitones’, tas ir, basternisko tautu robežās pie Baltijas jūras, tā ka ziņas attiecībā uz tik tuvām zemēm, ka ar tām tirgojās grieķi, var uzskatīt par apmierinošām.

Pēc ‘Suiones’ (Zeeland’e un apkārtējās salas) Tacitus dodas uz ‘ÆSTII’ (Aistiju), kas visai pārsteidzīgi nosaukumu līdzības dēļ reizēm tiek novietota mūsdienu Igaunijā (Estonia) – caur ‘Glessari’ = ‘ÆSTII’ zemi, kas ir atzīta par mūsdienu Prūsiju, divsimt jūdzes no Igaunijas; pie kam vienīgi Prūsijas krastā līdz šai dienai ir rodams tik daudz dzintara.

‘Estonia’, kā atzīst, nozīmē vien zemi austrumos; un domājams ir nesens nosaukums, kam nav nekā kopīga ar līdzīgu zemes nosaukumu ‘Æstsexia’, jeb Eseksa Anglijā u.c. (Wessex’as ķēniņa Alfreda ‘Periplus Wulfstani’, kas publicēts ‘Arius’ grāmatā ‘De Islandia’, red. ‘Bussæi, Hauniæ’ 1773.g., un citur, mums ir teikts, “ ‘Wistula’ (Vistula, Visla) ir ļoti gara upe, un tās tuvumā atrodas ‘Witland’ (Jutland) un ‘Vandalia’. Vitlande pieder pie Esti”. Tādējādi ir skaidrs, ka Alfreda laika Esti ir bijusi Tacita minētā pussala Vislas grīvā un tālu no Igaunijas.)

Apmēram trīs gadsimtus pirms Kristus … ‘Hermanric’s, king of the ‘Ostrogoths’ jeb ‘Eastern Getæ’ ķēniņš, un ‘Amali’ dzimtas virsaitis izvērsa savus iekarojumus tik tālu un plaši, ka Jornandess viņu salīdzina ar Aleksandru. The ‘Vesigothic’ ķēniņi tika pazemināti līdz soģu titulam. Viņš pakļāva ‘Heruli’ un Polijas ‘Venedi’ un Prūsijas ‘Æstii’ un daudzas citas tautas..

VENEDI, FENNI

Venedi, Aestii, Electrides pussala, Clilipenus līcis; Cellarius karte

‘Ptolemy’, book III, novieto ‘Fenn’us (Finno-Permic, domājams, iekļaujas ‘Balto-Fennic’ un ‘Permic’ (indoirāņu valodu saimē, hipotētiskā protoindoeuropiešu valodā un viņu hipotētiskā izcelsmes vietā​. Rajan Menon) pie ‘Vistula’s; aiz kuriem viņš ir dzirdējis par cilvēkiem, kas valkā zvērādas un tādējādi atgādina zvērus ar cilvēku sejām. ‘Fenni’, no Tacitus vēstījuma, nekļūdīgi ir no ‘Peukini’em atdalīti vien ar kokiem un uzkalniem, ko apdzīvo ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni), kas nav Somijas tauta, kā mēdz iedomāties, bet ‘FINS’ (FENNI? I.L.), liela vietēja tauta, skat. Mr. Tooke’s ‘Russia’. Dienvidu ‘Fins’ nav bijuši nekareivīgi.

===

[

Tacits ‘Fenn’us (arī ‘Seen’) novieto tālāk uz austrumiem un apraksta viņus pilnīgi kā mūsdienu (1846) ‘Esthen’. Viņš, kad ir vispārīgi runājis par ‘Aest’iem un ģermāņu ‘Suevu’ robežām, teic: “Nezinu vai peukinu, venedu (obodritu? vandaļu?) un fennu tautas ir pieskaitāmas ģermāņiem vai sarmatiem, lai gan peukini, kurus daži pieskaita bastarniem, – ar valodu, dzīvesveidu savās dzīvesvietās un mājās izskatās kā ģermāņi. Vienīgi šīs ciltis iezīmējas ar netīrību un laiskumu. Bet ar jauktām precībām viņi visai pielīdzinās sarmatiem. Venedi ir pieņēmuši daudz viņu tikumu. Jo taču visas zemes, kas atrodas starp fenniem un peukiniem, klejo caur viņiem sirodamas. Tomēr vairāk viņi pieskaitāmi ģermāņiem, jo viņi būvē mājas, nes bruņas un ir lieliski kā kājnieku tauta, žigli, kā trūkst sarmatiem, kuri dzīvo vien ratos vai zirgu mugurās.”
“Fenni iezīmējas ar apbrīnojamu savvaļīgumu un nejauku nabadzīgumu. Viņiem nav ne ieroču ne zirgu, ne pavarda sargātāju (stingru māju). Viņu ēdiens sastāv no augiem, viņu apģērbs ir kažokādas, viņu nometne ir zeme. Viņi paļaujas vien uz medību bultām, kuras viņi dzelzs trūkuma dēļ asina ar kauliem. Un sievas līdzīgi kā vīri dzīvo no medībām. Jo viņas viņus pavada visur un mēģina piedalīties noķeršanā (slazdu izlikšanā?). Viņām nav arī patvēruma bērniem pret lietu un zvēriem, kādus atklāj saskarē ar Æstiem. Tur atgrieztos arī jaunie, tas būtu patvērums no plēsoņām. Un taču viņi jūtas laimīgāki kā, ja būtu jāelš lauka darbos un mājās, un sava un sveša guvums jāsargā raizēs un bailēs. Droši pret cilvēkiem, droši pret dieviem viņi ir sasnieguši grūtāko – ka viņiem ne reizi nevajag neko vēlēties.” Ur-Geschichte des Esthnischen Volksstammes und der Kaiserlich Russichen Ostseeprovinzen Liv-, Esth- und Curland überhaupt, bis zur Einführung der christlichen Religion. von Prof. Dr. Friedrich Kruse, Ritter des St. Stanislaus 2. und St. Annen-Ordens 3. Classe. Moskau, 1846. Friedrich Severins Verlagshandlung.]

===

Un to, ka peukini tiešām sasnieguši Baltiju, zinām no ‘Tacitus’, kurš savas ‘Germania’ beigās nostāda viņus kopā ar ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) un ‘Fenni’, kurus ‘Ptolemy’ novieto pie ‘Vistula’ (Vislas) pie ‘Baltic’. ‘Tacitus’ vēl arī liek ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu) starp PEUKINI un ‘Fenni’, tā ka ‘Peukini’ vajadzētu būt bijušiem Baltijas krastā ‘Vistula’ (Vislas) grīvas austrumu pusē jeb tagadējā Prūsijā; no kurienes viņi ir stiepušies uz dienvidiem līdz saviem ‘Basternic’ brāļiem tagadējās ‘Hungary’ rietumu daļā – apmēram 400 jūdzes garā un 100 līdz 150 jūdzes platā joslā. Ar tik lieliem īpašumiem nav brīnums, ka ‘Pliny’ peukinus vērtē kā piekto daļu no ģermāņiem, un ka viņu nosaukums ir lietots kā sinonīms vārdam ‘Basternæ’.

Jo tāpēc, ka Tacits ‘Sitones’ novieto aiz Suiones; ‘Suionibus Sitonum gentes continuantur’, un viņus aprakstījis teic ‘sic Suæviæ finis’, un dodas pie Peukini, Venedi, and Fenni’, man šķiet noteikti norādām uz tagadējiem zviedriem, un viņu nosaukums vairāk atgādina ‘Suitiod’, seno Zviedrijas nosaukumu.

tad Tacits atgriežas uz Prūsijas ‘Æstii’, tad atgriežas ‘toto cælo’ uz Norvēģiju, par kuras pastāvēšanu nezin neko, tad pabeidz Norvēģijas aprakstu ar ‘hic Suevia finis’ (viņa ‘Suevi’ šeit ir vien ģermāņu daļa); tad atkaļ atgriežas pie ‘Peukini un Venedi un Fenni’iem, tautām, kas ir tik tālu no Norvēģijas kā dienvidaustrumi no ziemeļrietumiem. Ņemiet šo tekstu, kāds tas ir, un viss ir skaidri un pareizi.

Fenni noteikti, no Tacita ziņojumiem, ir bijuši nodalīti no ‘Peukini’em tikai ar mežiem un pakalmniem, ko apdzīvojuši Venedi’, kas nav Somijas tauta, kā mēdz iedomāties, bet ‘Fins’, liela vietēja tauta, par kuriem skat. Mr. Tooke’s Russia. ‘Lithuania’s jeb Polijas ziemeļu, ‘Samogitia’s, ‘Courland’es, (Kurzemes), ‘Estonia’s (Igaunijas), ‘Livonia’s valoda tajā laikā ir ‘Finnish’ (somu), ne ‘Slavonic’. Tacita minētie ‘Fenni’ ir bijuši ‘Livoni’jā un ‘Estoni’jā.
No ‘Æstii’ Tacitus dodas pie ‘Sitones’ jeb ‘Swedes’ (zviedriem) pretējā krastā.

BALTIJA

Monin, 1834

‘Timæus’, kā uzzinām no citiem ‘Pliny’ izteikumiem, ir šo pussalu iepretim ‘Raunonia’ saucis par ‘Baltia’. Tādējādi tā ir Plīnija kļūda, kad viņš to liek starp beznosaukuma pussalām. Kuru upi senie sauc par ‘Paropamisus’, nav skaidrs. Indas augštecē ir kalni un reģions ar nosaukumu ‘Paropamisus’ (Hindukūšs).
‘Amalchian’ acīmredzami ir ‘Scythic Ocean’ austrumu daļa. ‘Paropamisus’ var būt tagadējā ‘Sarasu’ vai kāda cita upe, kas tek uz rietumiem no Kaspijas.
‘Cimbri’, kā visi zin, ir bijuši rietumos no ‘Baltic’, kas ir daļa no seno domātā ‘Scythic Ocean’a. Rubeas zemesrags, man šķiet, ir uz rietumiem no ‘Rubo’ (Dwina, Daugava) kā tagadējās ‘Courland’ ziemeļu gals. ‘Cluverius’, kurš to novieto ziemeļos no ‘Lapland’, izrāda lielu nezināšanu… ‘Cronian’, šķiet, ir ‘Baltic’ ziemeļaustrumu daļa; lai gan citi senie pieņem, ka ‘Cronian mare’ (Baltijas jūras ZA daļa) stiepjas pār viņu Skandināvijas ziemeļiem.

‘Herodotus’ (485-425 BC) teic, ka ‘Eridanus’ (Visla) jeb ‘Po’ ietek ‘Northern ocean’ā (Cronium mare) tagadējā ‘Prussia’, kur vienmēr bijis dzintars, un ir arī tagad; šī doma acīmredzami ceļas no tā, ka dzintars no ‘Prussia’s pa sauszemi vests uz Vislas grīvu, lai kuģos vestu uz Grieķiju. Apmēram 250 gadus pirms Kristus līdzīgu ģeogrāfijas nezināšanu atļaujas ‘Apollonius Rhodius’. Jo viņš liek argonautiem atpakaļceļā no ‘Euxine’ (Melnās jūras) augšup pa ‘Danube’ (Donavu, Istru) nokļūt ‘Cronia’s jeb ‘Baltic’jūrā, no tās ‘Eridanus’ (Visla) jeb ‘Po’, upē kas, kā pieņem ‘Herodotus’ (485-425 BC), ietek ‘Baltic jūrā; un tās attteka ved viņus uz ‘Rhone’ (ietek Vidusjūrā pie Marseļas), kuras atteka tad būtu viņus aiznesusi uz rietumiem, uz lielo okeānu, ja vien ‘Juno’ nebūtu uzkliegusi viņiem no ‘Hercynian’ klints vai ‘Hercynian’ meža (Swabia, Hartz) ģermāņu zemē. (Argonaut. IV. 290. 640.)

‘Jornandes’s, runājot par ‘Galerius Maximinus Cæsar’, teic: “Is ergo habens Gothos et Peucenos ab insula Peuce, quæ ostio Danubii Ponto mergenti adjacet.” ‘Zozimus’ ‘Peukini’ tautu sauc par ‘Peukai, Πευκαι’. ‘Ammianus Marcellinus’ viņus sauc par ‘Pikense’, lib. XVII, … Viņš tos sauc arī par ‘Peuki’, lib. XXII, kur viņš runā par ‘Peuké’. Senais ‘Orpheus’ piedēvātā ‘Argonautics’ autors’ peukinus sauc par ‘Pacti’, aprakstot argonautus atpakaļceļā burājot augšup pa kādu upi no ‘Palus Mæotis’ (Azovas jūra, Meotijas purvs, Meotijas ezers) uz, kā viņš iedomājas, ‘Cronian’ (Baltijas jūras ZA daļa) jūru, un pieskaita šos ‘Pacti’ pie ‘Lelians, Scythans, Hyperboreans, Ripheans’…

Strabo, kurš rakstījis ap 20 gadus pēc mūsu ēras, noteikti ir labi informēts par ģermāņu zemes ziemeļiem, jo grieķi tirgojās ar ‘Prussia’ par dzintaru. Sevišķi tagadējās ‘Prussia’ teritorijas ‘Estii’ (Æstii), no kuru krastiem dzintars nāca, un kur tas tiek atrasts tādos daudzumos, ka nes lielu ienākumu, bija ‘Peukini’ un ‘Sitones’ jeb Baltijas ‘Basternic’ tautu robežās, tā ka zināšanas attiecībā uz tik tuvām zemēm ar kurām grieķi tirgojās, var uzskatīt par apmierinošām. Un viņš mums teic, book VII. p. 294, ka “vairākums domā, ka ‘Basternæ’ dzīvo aiz ģermāņiem uz ziemeļu pusi, citi – ka tur ir tikai jūra.” Nav jāsaka, ka pēdējais viedoklis ir kļūdains, bet ka pirmais ir patiess, tas ir, ka basterniem ir piederējusi Skandināvija, ir drošs; jo ‘Tacitus’ būdams pilnvarotais ‘Gallia Belgica’ un zinādams visu par ģermāņu un to kaimiņu zemēm, kā to rāda viņa ‘Germania’, novieto SITONES, kurus Starbo ir minējis kā vienus no trim ‘Basternic’ tautām, tagadējā Zviedrijā un atrod daļu no PEUKINI Zviedrijai pretējā krastā, kamēr daļa no viņiem nešaubīgi ir pārcēlusies uz Skandināviju, jo tautu migrācija reti, ja vispār, bija pilnīga; tas ir apstāklis, kas mums ļauj izsekot viņu ceļus. Sevišķi PEUKINI, būdami lielākā un ievērojamākā ‘Basternæ’ daļa, kā varam spriest no tā, ka viņu nosaukums bieži tiek attiecināts uz visu šo plašo tautu, ir atstājuši aiz sevis tādas pēdas no ‘Thrace’ (Trāķija) līdz ‘Baltic’, ka varam viņiem sekot soli pa solim.

MĪDIEŠI JEB MĒDIEŠI

Justins, Lib.II.c.i.3., …: “bet tas, ka ‘Parthians’ (partieši) bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), ir skaidrs no citiem senajiem, un īpaši no viņu garajiem un vaļīgajiem apģērbiem, ko minējis ‘Tacitus, Herodian’ u.c. Daži senie ‘Sarmatæ’ (sarmatus) tiešām ir saukuši par ‘Scythæ’ (skitiem, latīņiem Goths). Ka ‘Medes (kurdu senči) bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), zinām apstiprinātu no ‘Solinus’; bet daži citi muļķīgi saukuši ‘Sarmatæ’ (sarmatus) par ‘Medes’, it kā liela barbariska tauta būtu cēlusies no mazas smalkas tautas!”

‘Medes’ (mīdieši, mēdieši), mēs to zinām no ‘Herodotus, Diodorus, Siculus, Strabo, Solinus’ un citiem, ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), kas izlauzušies cauri ‘Scythians’ (skitiem) un pārgājuši Kaukāzu pa ‘Sarmaticæ Pylæ’ (Dariyel jeb Darjalas pāreja), uz ‘Media’. Arī ”Parthians’ (partieši)’ ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati), kā norādījis ‘Tacitus’ (Veste destinguuntur non fluitante, ficut Sarmatæ ac Parthi. Tac. in Germania. Persiešu ‘braccæ’ jeb bikses ir minējis ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) savā ‘Trist’ā, ‘sacæ’, (saku) bikses, Herod, lib. VII, un citi. Viņiem pa to pašu ceļu ir sekojoši ‘Mede’, viegli izejot caur alaniem un citām skitu tautām, kas izkaisījušās ap Kaukāza kalniem.

PELASGI UN PEUKINI

Par Homēra laiku

Pelasgi jeb helēņi jeb grieķi bija Trāķijas skiti.
[Niecīgas krieviņu atliekas pie Bauskas ir cēlušās no ‘Crobyzischen’ trāķiešiem un krivičiem Polockā un Smoļenskā, un nekad nav bijuši slāvi; tagad (1846.g.) kā pēdējie ir letizēti divi akmensveci šīs valodas vīri (Prof. Dr. Friedrich Kruse, ‘Ur-Geschichte des Esthnischen Volksstammes und der Kaiserlich Russichen Ostseeprovinzen Liv-, Esth- und Curland überhaupt, bis zur Einführung der christlichen Religion.’]

Šo vienkāršo atziņu var pierādīt uzreiz, jo viņi visur bija skitu vai jūras ielenkumā, un citu tautu apkārt nebija; tomēr nedaudz izgaismosim. No jau minētiem grieķu autoriem ir skaidrs, ka visi grieķi sākotnēji saukti par ‘Pelasgi’em; bet ‘Hellenes’ (helēņi), kas sākumā bija maza cilts ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā), būdami pēdējie no pelasgiem, kas ienākuši ‘Achai’ (Ahajā) jeb ‘Mazajā Grieķijā’; ar izredzēm, kas līdzinās Amerikas un citu lielu nosaukumu pārsaukšanai, piešķir savu nosaukumu visai valstij. Daži vēlāki grieķi fantazē, ka ‘Pelasgiis’, kurš bija ‘Inachus’, Argosas ķēniņa, mazdēls, no kura, kā viņi maldīgi apgalvo, atvasināts vārds ‘Pelasgi’, ir dzīvojis pirms ‘Deucalion’a (Deikalions, Prometeja un Klimenes dēls) plūdiem, ar kuriem aizskalota lielākā daļa pelasgu. ‘Hellen’s, Deikaliona dēls, ar jaunu pelasgu papildinājumu iegājis Grieķijā; un grieķi pateicībā pieņēmuši viņa vārdu un cilvēces atjaunošanu piedēvējuši Deikalionam.

Tomēr Herodotus (485-425 BC), Thucydides’ (Tukidīds 460-395 BC) un citi labākie grieķu autori neko no tā nav zinājuši’; viņi šos identiskos ļaudis priekšstatījuši kā vispirms sauktus par ‘Pelasgi’, tad par ‘Hellenes’. ‘Homer’a (Homērs, ap 850 BC) laikā (II. β. 683) ‘Hellas’ ir bijusi pilsēta ‘Pelasgic Argos, Ἄργος Πελασγικόν’. Tomēr lai novērstu visas šaubas, vispirms parādīsim, ka pelasgi bija skiti un tad, ka helēņi bija skiti.

  1. ‘Pelasgi’ bija ‘Scythæ’. To var parādīt ar dažādiem argumentiem, lai gan grieķu rakstnieki ir šo tēmu stipri aizmiglojuši ar muļķīgu tiekšanos taisīt savu tautu par iedzimtu vai cēlušos zemē, kurā tā dzīvo. Žēl, ka viņi neredz tik tālu kā filosofs ‘Antisthenes’, kurš atēniešiem teicis, ka tāda slava piederas gliemežiem ne cilvēkiem. Bet ka pelasgi ir bijuši skiti, redzams no tā, ka viņi Grieķijā noteikti ir ienākuši no ziemeļaustrumiem; un šajos apvidos dzīvojuši skiti.

Jo mēs atrodam pelasgu apmetnes pie ‘Hellespont’ (jūras šaurums starp Egeju un Marmora jūru); ‘un ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā) zemē ziemeļaustrumos no Grieķijas; Homēra laikos un daudz vēlāk liela zeme ir īpaši saukta par ‘Pelasgia’. ‘Trogus Pompeius’ (1.gs. BC), in Justin, , lib. VII. c. I., skaidri teic, ka ‘Macedon’ tauta senatnē saukta par ‘Pelasgi’. Strabo, lib. VII. p. 222, teic, ka trāķieši ‘Eumolpus’ (Poseidona dēls) valdīšanas laikā kolonizējuši ‘Attic’u (Atēnu teritorija); un Herodots (485-425 BC) viņus, kā jau parādīts, sauc par ‘Thracians’, ‘Pelasgi’.

‘Plutarch’s (46?-120 AD) savā ‘Romulo’ teic, “Αλλα όι μεν Φαϛι Πελαϛγουϛ επι ϖλειϛτα τηϛ οικουμενηϛ ϖλανηθενταϛ, ανθρωπων των πλειϛτων κρατηϛανταϛ, αυτοθι κατοικηϛαι”. “Pelasgi, kā paši stāsta, klīst pa lielāko daļu pasaules, un pakļāvuši iedzīvotājus apmetas iekarotajās zemēs.” Tas var norādīt vien uz skitiem. Ģeogrāfs ‘Pausanias’ (2.gs.AD), lib. X. c. 5, rāda, ka ‘Delphi’ orākulu (priestere pareģe Pithia ‘Phocis’ apvidū Grieķijā) iedibinājuši ‘Scythæ Hyperborei’ (hiperboreju Skitija; Skitijas Hiperboreju kalni, tā saukti tāpēc, ka pāri pūš ziemeļu vējš); un senie grieķu dzejnieki arī to sauc par ‘Pelasgic’. Par ‘Inachus’ (Okeanus un Tetis dēls, Inahus upes dievs), pirmo teiksmaino pelasgu ķēniņu daži mītologi ir teikuši, ka viņš ieradies Grieķijā pa jūru. Tomēr esmu pārliecināts, ka šāda doma radusies vien no vārdu Πελαγουϛ – jūra un Πελαϛγουϛ – pelasgietis līdzības, taču pēdējais vārds varbūt ir no Πελαϝιζω – pārpludināt, jo ‘Pelasgi’ ir pārpludinājuši ļoti daudzas zemes; vai vēl ticamāk, no kāda asīriešu (ēģiptiešu vai feniķiešu) apzīmējuma, ko seniem iedzīvotājiem devuši kādi ēģiptieši un feniķieši, kas pie viņiem apmetušies; ja tas nav skitu jeb gotu valodas apzīmējums.

Patiesi, mēs nekad nebūsim par daudz piesardzīgi pret etimoloģiskiem maldiem vai līdzīgiem jeb identiskiem vārdiem; jo agrīnajā un tradicionālajā vēsturē tie rada daudz akmeņu un sēkļu, uz kuriem ir grimuši daudzi senatnes pētnieku kuģi. Un briesmas ir tik lielas, ka labāk tām netuvoties.’Ihre’ (Johan Ihre (1707 – 1780, zviedru vēsturnieks) ir tik pārliecināts, ka pelasgi bija skiti, ka viņš, šķiet, domā, ka šajā lietā pierādījumi nav vajadzīgi vispār; tomēr varētu vēlēties, lai viņš pie šīs ļoti interesantās un neparastās lietas būtu pakavējies ilgāk. ‘Herodotus, Thucydides, Strabo’ apgalvo, ka pelasgi ir nākuši no ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā) Grieķijā; un Tesālija senatnē ir uzskatīta par daļu no trāķijas, tā ka pelasgi ir bijuši trāķieši, tas ir, ‘Scythæ, Getæ jeb Goths’.

Jēdzienu ‘Hellas’ jeb Grieķija rakstnieki ir izvērsuši dažādi; daži no tās ir izslēguši ‘Macedon’ Balkānu dienvidaustrumos un ‘Epirus’ Grieķijas ziemeļrietumos un Albānijas dienvidos, piemēram, ‘Demosthenes’ (ap 385-322 BC), Philip. III. Helēņi un grieķi, stingri ņemot, ir bijuši pelasgi, kas, kā rāda ‘Trogus’, īstajā Grieķijā ienākuši no ‘Macedon’ijas. Tas, ka arī ‘Epirus’ ir apdzīvojuši pelasgi, ir skaidrs, jo ‘Dionysius Halicarnassæus’ (ap 60 – 7 BC)) liek Itālijas pelasgiem nākt no ‘Epirus’; slavenais ‘Dodona’s orākuls, saukts ‘Pelasgic’, ir bijis pašos ‘Epirus’ ziemeļos.

Ir labi zināms, ka ‘Epirian’ un ‘Macedonian’ valoda ir bijis grieķu doriešu dialekts. Tā ka izslēdzot no ‘Hellas’ jeb Grieķijas ‘Macedon’ un ‘Epirus’, arguments ir tas pats. Senā ‘Pelasgia’ ir iekļāvusi ‘Macedon, Epirus’; un pēc tam šī daļa vēlākos laikos saukta par ‘Hellas’ jeb Grieķiju. Varbūt trāķiešus, kas aizpildīja šo pussalu, viņu ziemeļu brāļi sauca par ‘Pelasgi’ tāpēc, ka tos visur apņēma jūra (Pelagos), izņemot ziemeļos.
Bet kad mācītie vīri ir viscaur atzinuši, ka ‘Pelasgi’ un ‘Hellenes’ ir vien dažādi vienas un tās pašas tautas nosaukumi, rādīsim, ka ‘Hellenes’, senatnē sauktie ‘Pelasgi’, ir bijuši ‘Scythæ’. Tie, kuri grib pilnīgāku informāciju par pelasgiem var to meklēt pie ‘Geinoz, Freret’ un citiem.

  1. ‘Hellenes’ bija ‘Scythæ’. To var izsekot pat mītoloģijā, jo ir labi zināms, ka Hellens, cienījamais ‘Hellenic’ nosaukuma tēvs, ir bijis Deikaliona dēls; and ‘Lucian’a (ap 125– 180) ‘de Dea Syria’, p. 882. edit. Benedicti, 1619, Vol. II’ skaidri teic, ka Deikalions bijis skits: “Skits Deikalions, kura laikā bija lielie plūdi.” Deikalions bija ‘Prometheus’, titāna Iapet’a dēla, dēls, Apollon. III. 1086, &c. Prometejs bija Skitijas ķēniņš, Schol. Apollon. Argonaut. II. 1252. Titāni jeb dievu dzimta saskaņā ar grieķu mītologiem bija no Skitijas; slavas dziesmas, kas piedēvētas mītiskajam ‘Orpheus’, kas ir senas bet ne viņa, titānus skaidri sauc grieķu priekštečiem.

Bet atstājot mītoloģiju, kas no vēstures ir tikpat tāla kā izdomājumi no patiesības, virzīsimies uz drošākiem pamatiem.

‘Thucydides’ (Tukidīds 460-395 BC), lib. I. c. 28, ir neapstrīdama autoritāte tajā ziņā, ka helēņi sākotnēji ir bijusi neliela cilts Tesālijā (Tesālijas līdzenumā); to pilnībā apstiprina Herodots (485-425 BC) un Strabo. Un ka tesālieši ir bijuši trāķieši, ir skaidrs, jo Tukidīds (460-395 BC), lib. II. c. 29, mums teic, ka trāķieši ir pletušies pat līdz ‘Phocea’i (Pokaja, Jonijas grieķu pilsēta Anatolijas rietumos). Strabo atēniešus sauc par trāķiešiem, kurus Herodots (485-425 BC) sauc par Tesālijas, tas ir, zemes starp ‘Thrace’ un ‘Attica’, pelasgiem, Eusebius, p. 7, un ‘Chronicon Paschale’, p. 49, atzīmē, ka ‘Ionians Epiphanius, adv. Heres. lib. I. p. 6’, teic, ka visas tautas dienvidos no Hellesponta (Dardaneļu jūras šaurums starp Egeju un Marmora jūru) bijuši skiti, tas ir, maķedonieši un grieķi.

Visu helēņu no Trāķijas līdz Jonijas jūrai valoda un uzvedība bija trāķiešu, skitu, getu, gotu. Neviens senais nedod mājienu par kādu valodas atšķirību, kas būtu saglabājusies kā varianti starp ‘Peloponnesus, Attica, Epirus, Thessaly, Macedon, Thrace’. Tukidīds (460-395 BC) ir labi novērojis, ka Homēra laikā (ap 850 BC) trāķieši nevis saukti par barbariem, bet šie barbari un helēņi ir runājuši vienā valodā. Sicīlieša ‘Diodorus Siculus’ (90-30BC), lib. II., teic, ka ‘Scythæ Hyperborei’ jeb tālākie skiti, lietojuši valodu, kas radniecīga valodai Atēnās un Delosā, tas ir, kā labi skaidro ‘Ihre’ (Johan Ihre (1707 – 1780, zviedru vēsturnieks), pelasgu jeb skitu valodā. ‘Anacharsis’, skitu filosofs, grieķu valodu ir saucis par skitisku, jo mācījies viņu valodu un uzvedību: Εμοιδε, Φηςιν ό Αναχαρςις, ωαντες ‘Ελληνες ςκυθιζουςι (apud Clem. Alex. Strom, lib. I. p. 364). Pat Sokrāta mācekļa ‘Xenophon’ (430-355 BC) laikā (Exp. Cyri, VII.), lai gan grieķu valoda tad ir bijusi tik izsmalcināta, ka bijis nepieciešams sarunā ar ‘Seuthes’, Trāķijas princi sākumā izmantot tulku; tāpat kā mūsdienu angļiem vajadzētu tulku, lai sarunāties ar angļiem ‘Anglen’ā Dānijā vai Vācijā; tomēr starp trāķiešu un grieķu uzvedību un valodu ir bijusi tik skaidra līdzība, ka ‘radniecība’ ir bijis zināms kā militārs vārds, kas norādījis uz kopēju izcelsmi. Turklāt ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) ir liecinājis par līdzību starp grieķu un gotu valodām: “Exercent illi sociæ commercia Linguæ, Graiaque quud Getico victa loquela sono est.”, Trist. V. X.

Un mūsdienās ‘Salmasius, Junius, Meric Casaubon, Ihre’ gotu un grieķu valodas pasludina par vienas valodas dialektiem, lai gan šie autori ir kļūdījušies atvasinot gotu vārdus no grieķu, kamēr patiesībā ir otrādi; jo senā islandiešu valoda ir pilna ar grieķu vārdiem, lai gan islandieši diez vai ir zinājuši par grieķu pastāvēšanu un nav varējuši ar viņiem sazināties. ‘Bibliander’s (1506-1564) teic, ka ģermāņu valodā (kas ir gotu dialekts), 800 no 2000 vārdu saknēm ir kopīgas ar latīņu un grieķu valodām; no kurām pēdējā, kā zin visi, ir grieķu valodas ‘æolic’ dialekts. No visām tautas izcelsmes pazīmēm valoda ir visdrošākā.
No visiem šiem pierādījumiem ir tik skaidrs, cik skaidra var būt tāla lieta, ka ‘Pelasgi’, grieķu senči, vēlāk ir saukti par, ‘Hellenes’, mazas ‘Pelasgi’ cilts, vārdā, kas bija pēdējā no tām, kas ienāca, iepriekš dzīvojusi ‘Macedon’ā un ‘Thessaly’ (Tesālijas līdzenumā). Ka tie bija trāķieši. Ka trāķieši bija skiti, geti jeb goti.

Tādējādi vēsturiskā patiesība ir, ka ‘Pelasgy, Hellenes’, jeb grieķi bija skiti jeb goti.
Hronologi upes dieva ‘Inachus’, pirmā ar pelasgu saknēm, valdīšanas laiku vērtē ap 1800 gadu pirms Kristus, un Deikaliona un Hellena ap 500-o. Bet argonautu ceļojums 1263.g. pirms Kristus sniedz pirmo atblāzmu pat tradicionālajā Grieķijas vēsturē; viss iepriekšējais pieder pie mītoloģijas. Uzvara pie ‘Tebes’ (Tēbām) 1225.g. un pie ‘Troy’ (Trojas) 1184.g. kopā ar šo ceļojumu ir nemirstīga tēma dzejniekiem bet vājš pamats vēsturniekiem.

Revolūciju, ko izraisīja ‘Heracliadæ’ (Heraklidi) Peleponēsā 1104.gadā, aizmiglo mītoloģija. Un no tās līdz ‘Lycurgus’ (Edones ķēniņš Trāķijā) jeb mūsu ēras 880.gadam diez vai ir atrodama kāda sadursme. Ja mēs tādējādi pieņemam, ka skiti ir valdījuši Grieķijā un tās pussalās ap 1500 gadus pirms Kristus, mēs daudz nekļūdīsimies. Lai gan, kā apgalvo hronologi, ‘Pelasgic Argos’, ķēniņvalsts Tesālijā, agrīnākā Grieķijā, varēja būt pastāvējusi 300 gadus pirms šī populācija bija pilnīgi izveidojusies ap 1800.g. pirms Kristus. Pelasgus, kas vēlāk saukti par helēņiem, attīstīja Grieķijas, viņu jaunās dzīvesvietas, ģeogrāfiskais stāvoklis; jo šī labvēlīgā zeme, ko apņēma jūra, un droša ziemeļos, pierādījās kā pievilcīga vieta mazām kolonijām no Ēģiptes un Feniķijas, slavenām agrīnas civilizācijas mājvietām. ‘Cecrops’ un ‘Danaus’, kas apmetās Atēnās un Argosā ap 1400.g. pirms Kristus, bija ēģiptieši; ‘Cadmus’, kurš 1280-o dibināja Tēbas, bija feniķietis. Sāka lietot burtus (rakstību).
(Diodorus Sic. lib. III. and Pausan. ‘Attic’ā, rāda, ka grieķiem bija burti pirms ‘Cadmus’ un ka pelasgu jeb īstais seno grieķu alfabēts, ir atšķīries no feniķiešu. Antikvāri atradīs līdzības pavisam nevienādās lietās; tomēr seno grieķu alfabēts nav feniķiešu. Burtu ieviešana, tik smieklīgi apspriesta, ir iespējama lielākā mērā vienkārši; un vismaz ducis tautu ir izgudrojušas burtus. Civilizētu sabiedrību pavada vispārēja rakstības lietošana. Ieviest var paši primitīvākie. Plato liecina, ka skitiem bija burti; un pelasgu jeb grieķu valoda droši bija skitiska. Par skitu rakstību skat. arī ‘Eustathius in II)

‘Cecrops’ un ‘Danaus’, šķiet, ir ieviesuši zemkopību no Ēģiptes; zemes, kas neder medībām un ganībām, un kur vajadzības dēļ ir, domājams, pirmajiem nācies ieviest graudu sēšanu. Tā ēģiptiešu zemkopība un feniķiešu amatniecība drīz ir šo skitu zaru atsvaidzinājusi, kamēr viņu ziemeļu brāļi palikuši barbarismā. Bet kolonijas ir pieņēmušas pelasgu jeb helēņu valodu un pielāgojušās pelasgu jeb helēņu valodu rituāliem un paražām; kā no labākajām autoritātēm, īpaši ‘Herodot, V. 59., and VII. passim’, rāda ‘Dr. Gillies’, Herodots īpaši min, V. 58., ka ‘Cadmus’ sekotāji, būdami joniešu un helēņu cilšu ielenkumā, ir izmainījuši savu valodu.
Un var parādīt, ka grieķu mītoloģija ir vien uzlabota skitu mītoloģija; dievi ir lielākoties izcili pirmās skitu impērijas prinči, kurus dievinājuši viņu padotie; šāds paradums ir turpinājies līdz vēlīniem laikiem pie gotiem. Daudz grieķu mītoloģijas priekšstatu var atrast arī pie gotiem; bet pa šo pamatu nav jāstaigā viegli, un tas jāatstāj tādam, kas pēc kādām pāris piezīmēm var ieguldīt lielu darbu.

Ir labi zināms, ka lielākā daļa seno grieķu dzejnieku bija vienīgie tautas skolotāji un pirmie, kas ieviešot parastās tradīcijās un māņticībā kādu daļu tēlainības un elegantu paņēmienu, sacerēja kārtnas teogonijas un mītoloģijas sistēmas. Šie agrīnie dzejnieki un skolotāji visi bija no Trāķijas. ‘Linus, Orpheus, Musæus, Thamyris, Eumolpus’, bija trāķieši; un ‘Eustathius’ (1115-1195; εις Ιλιαδ Β.) ir šo savdabību aplūkojis sen atpakaļ. Ja trāķieši, tad viņi bija skiti vai goti; ja skiti, tad varēja izmantot skitu mītoloģiju un tradīcijas. Jo sarmatu, ķeltu, feniķiešu, ēģiptiešu reliģijas bija pavisam tālas no grieķu reliģijas. ‘Blackwell’s savā apbrīnojamajā ‘Enquiry’ par Homēra dzīvi un darbiem (Sect. XII.), ir labi secinājis, ka Trāķijas un Grieķijas valoda ir bijusi viena un tā pati, un īpaši citē Strabo, kurš bija no ‘Colchis’ (Kolhīda), un kurš teic, “ka ‘Trojan’ valodā ir daudz vārdu un nosaukumu, kas kopīgi ar trāķiešu valodu.”

Daži gadījumi, ko viņš uzrāda, ir, kā novērojis ‘Blackwell’s, vispārzināmi grieķu, kā arī trojiešu vai trāķiešu vārdi; tāpat citi var būt seno grieķu, lai gan nepiemēroti dzejai, vienīgajai grieķu valodas glabātājai līdz rakstījis Herodots (485-425 BC), jeb ap 450 gadus pirms Kristus. Herodotus, lib. II. c. 52, teic, ka grieķi savus rituālus un reliģiju ir atvasinājuši no pelasgiem, kas kā jau teikts, droši bija Dienvidtrāķijas skiti, un ka grieķi ir skitizējušies un sekojuši skitu paradumiem utml. Titāni jeb dievu dzimta ir bijusi no Skitijas; tam piekrīt mītologi. Plato savā ‘Cratylo’ teic, ka visi grieķu rituāli ir no barbariem, tas ir, kā jau rādīts, Trāķijas barbariem. Grieķi, kurus skaidrībā ieraudzējušas ārzemnieku kolonijas, ir ātri pieņēmuši pavisam atšķirīgas no saviem senčiem un kaimiņiem īpašības. Arī Homērs ir nācis no Egeju jūras austrumu krasta, kā saule pār viņiem, un kaisījis saprāta gaismu un siltumu, kas darīja viņu dvēselēs augt dižām domām, dižu darbu saknēm.

Lasītājs atcerēsies, ka pirms mūsu pierādījumiem par to, ka ģermāņi ir bijuši skiti, uzmanību pievērsa BASTERNæ, kā tauta, kas bijusi starp ‘Getæ’ (Goths) un ģermāņiem. Bet šī plašā cilvēku rāse, saukta par ‘Basternæ’ ir ne vien sasniegusi ‘Alpes Basternicæ’ jeb Karpatu kalnus un ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra), bet izpletusies arī ziemeļos līdz tai ‘Baltic’ daļai, kur tagad atrodas ‘Prussia’, un ir tuvākā ‘Euxine’ (Melnajai jūrai), agrīnajai skitu dzīves vietai; attālums starp ‘Baltic’ un ‘Euxine’ (Melnā jūra) ir vien apmēram 500 jūdzes, nedaudz vairāk kā tagadējās Polijas zemes platums. Pāri šai zemes joslai, ap 500 jūdzes garai, no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) līdz ‘Baltic’, un apmēram 150 jūdzes platai no rietumu robežas gar ‘Vistula’ (Vislu) līdz ‘Chronus’ (tagad Niemen, Nemuna), un ‘Borystenes’ (Nieper, Dņepra) austrumos atradās lielās BASTERNIC tautas.

Jo ‘Sarmatæ’ (sarmatiem) nepiederēja Polija, līdz ģermāņu tautas sāka virzīties Romas impērijā; upe ‘Nieper’ jeb ‘Borystenes’ (Dņepra), un ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna, sal. ar Cronium mare), bija senās ‘Sarmatia’s īstās robežas rietumos. Polijas rietumus pamazām ieguva ‘Sarmatæ’ (sarmati), jo ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) gāja Romas impērijā un ceturtajā un piektajā gadsimtā, kad ģermāņu ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) joprojām virzījās bagātākās zemēs.

‘Sarmatians’ jeb ‘Slavi’ sagrāba ‘Pomerania’ un ‘Mecklenburg’u ziemeļos un ‘Bohemia’ uz dienvidiem; kur ‘Sarmatians’ un ģermāņu sajaukums valda līdz šai dienai. (Slava ‘Slavonic’ (slāvu) valodā nozīmē ‘slavens, ievērojams’; no tā ir daudzi poļu vārdi, kā ‘Ladislaus’ u.c. Kā mēdz uzskatīt, pirmais, kurš piemin ‘Sclaveni (Σκλαϐηοι)’ jeb ‘Slavons’ (slāvus), ir ‘Procopius’, ‘II. 15. III. 33’, kur pēdējā teikumā viņi veic lielu pārgājienu, bariem šķērsojot ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra). Īpašas piezīmes vērts ir, ka ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t.i. Peukini un Fenni) saskaņā ar Ziemeļu sāgu tulkotājiem un citiem, ir bijuši savienībā ar ‘Vandali’ (vandāļi, postoši ģermāņi, barbari), kas, kā domā, Ziemeļu autoriem nebija pazīstami. ‘Vans’, Wends’, ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) atrodas domājamajā ‘Odin’a ceļā no ‘Euxine’ (Melnās jūras) uz ‘Baltic’; vandaļu tur nebija. Šī dīvainā kļūda ir nonākusi pat ķēniņa titulā ‘Gothorum et Vandalorum Rex’ (īstenībā Venedorum), titulā, kas pielīdzināms ‘Rex Maris et Terræ’!).

Lielās atšķirības starp ‘Sarmatians’ un ģermāņiem, kā pamanījis Tacita asais un izcilais prāts uz viņa ‘Germania’ beigām, bija tādas, ka ‘Sarmatians’ vīri dzīvoja vienmēr zirgos, un viņu ģimenes ratos; un valkāja vaļīgus krītošus apģērbus kā ‘Parthians’ (partieši), kamēr ģermāņi cīnījās kājās un ar nelielu kavalēriju; tiem bija piesietas (fixt) cepures un cieši apģērbi, un galvenais, pavisam atšķirīga valoda. Viņš ‘Sarmatæ’ (sarmatiem) piedēvē arī draudīgumu, piedauzīgumu (nastiness), tas ar ģermāņiem bija kopīgs, kā jau necivilizētām tautām jābūt; un īpaši ‘Celts’ ir bijuši tik netīri, izvirtuši, ka pat viņu tīrība bija galēji riebīga (Strabo, lib. III. p. 164, teic, ka ķelti mazgājušies un tīrījuši zobus ar urīnu un to turējuši mucās, lai padarītu spēcīgāku).

Tomēr ‘Sarmatians’ bijuši liela un kareivīga tauta; no trūcīgajām ziņām par viņiem grieķu un romiešu vēsturē redzams, ka viņi bruņojumā krietni atpalikuši no ‘Scythians’, un no visām senajām ziņām redzams, ka ir bijuši zemāki gudrībā un primitīvā amatniecībā kāda var būt agrīna sabiedrība, lai gan zemniecība Polijā un Krievijā bijusi manāmi saprātīga un vērīga.

Šajā lielajā zemes plašumā BASTERNÆ ir kļuvuši tik ļoti pamanāmi, ka Strabo, book VII. p. 305, ievieto viņus starp milzīgajiem nosaukumiem SCYTHÆ un SARMATÆ, teicot, ka ‘Scythæ, Basternæ, Sarmatæ’ (austrumos) aiz ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) pamazām virzījušies uz ziemeļiem.

Viņš ziņo arī, ka ‘Basternæ’ ir dalījušies četrās lielās tautās, ATMONOI, ΣIΔONEΣ, ΠEΥKINOI, ΡΩΞOΛAΝOI; ‘Atmoni (vēlāk Donavas rietumpusē dienvidu Basternæ?, arī Amicense), Sitones (Suitod, Zviedrijā, Baltijā), Peukini (Peukai, Peuketi, Pacti, Pikeni, Pikense, Piki, Phycari, Pici, Phicores, Pihti, Phichtiaid, Pihtar, Peohtar, Picos, Colchi; no Peuké pussalas Melnās jūras rietumos uz Prūsiju), Roxolani (Sarkanā jeb Melnā Russia – kolonija Polijas stūrī. ‘Roxolan’us Strabo kļūdaini pieskaita pie ‘Basternæ’, tas ir droši zināms no ‘Tacita’, ‘Hist. lib. I’. (Roxolani Sarmatica gens, &c.))’. Kādas no tām ir vēl palikušas ‘Thrace’ (Trāķijā), un savās pirmajās dzīves vietās, kamēr citas virzījušās uz ziemeļiem. ‘Peukini’, lai gan sūtījuši plašu emigrāciju, veido ievērojamu palikušo daļu.

Īsi aplūkosim ‘BASTERNÆ’, kuru daļa bija ‘Peukini’, lai lasītājs var redzēt apliecinošus seno pierādījumus par abām šīm tautām. Pirmais pieminējums, ko rodam vēsturē par ‘Basternæ’, ir ziņojums par viņu palīdzību ‘Perseus’, ‘Macedon’ ķēniņam pret romiešiem 166 gadus pirms Kristus. ‘Polybius’ kurš bijis laikabiedrs, min, ka ‘Perseus’ ir palīdzējuši 10000 ‘Basternæ un Gauls’. ‘Livy XL. 57. XLI.’ pārprotot ‘Polybius’, ‘Basternæ’ pieskaita ‘Gaul’ (galli)em, teicot, ka viņu valoda ir tāda pat kā ‘Scordisci’, kas bija ģermāņu ‘Gauls’.

Atgriežoties pie ‘Perseus’ un ‘Basternæ’, ‘Diodorus Siculus’ teic, ka ‘Perseus’ izmantojis nevis ‘Basternæ’, bet ‘Gauls un Celts’, ja vien izvilkums nav kļūdains. ‘Appian’s savā ‘Macedonicis, p. 1223’, šos ‘Perseus’ palīgus sauc par ‘Getæ’ (Goths); un ‘Dion Cassius’, kurš ir tiešām nicināms un muļķīgs autors, tomēr tā kā ir ilgi pavēlējis ‘Pannoni’ā a, bijis uz pašas dienvidu ‘Basternæ’ robežas, ja ne viņu vidū, un tāpēc šajā vienā gadījumā viņam var kaut cik uzticēties, teic, lib. XXXVIII.’, ka tie bijuši ‘Scythæ’ (grieķiem skiti, latīņiem Goths).
‘Dion’s ziņo arī, lib. LI. p.461, 463’, ka viņi dzīvojuši ratos (tas ir, viņu sievas un bērni vienmēr, kamēr vīri staigāja kājām vai jāja zirgos un ratos atgriezās uz nakti); tas ir, tāpat kā viņu kaimiņi ‘Sarmatæ’ (sarmati); tomēr tāpat kā visi senie viņus nodala no ‘Sarmatæ’ (sarmati), un Strabo, lib. VII. nosliecas uzskatīt viņus par ģermāņiem, kurus ‘Pliny’ un ‘Tacitus’ vēlāk no pilnīgākām ziņām nešauboties nostiprina pēc viņu valodas u.c., un arī ‘Dions’ tos sauc par ‘Scythæ’ (skiti, latīniski Goths) un ‘Appian’s ‘Getæ’ (Goths); jāsecina, ka viņi bijuši vieni no plašās ģermāņu tautas, kas labāk saglabājuši seno ‘Scythic’ uzvedību, kāda bija viņu kaimiņiem ‘Getæ’ (Goths), Mazās Skitijas tautai jeb ‘Parental Scythians’.

‘Jazyges Eneocadlæ’ (austrumos no Tyras (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra) grīvas ), kā jau rādīts, ir bijusi neliela ‘Sarmatic’ tauta, kas dzīvojusi mierā un savienībā ar ‘Getæ’ (Goths) ziemeļos no ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra), karojot kavalērijā viņu karaspēkā, un varbūt no viņiem ‘Ovid’ (43 BC – AD 17)s ir mācījies ‘Sarmatic’ valodu. Ziemeļos no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) bija arī citas tautas; dienvidos no Donavas bija ‘Tomi’ (Scythia Pontica galvaspilsēta), ‘Ovid’a izsūtījuma vieta, tur pieminētie ‘Colchians’ (kolhidieši) visdrīzāk ir bijuši ‘Peukini’.

Justin XXXIl. 3, rodam, ka ‘Basternæ’ ir sakāvuši savus brāļus, ‘Daci’; varbūt jātnieku pārākuma dēļ; un ka ‘Dionysius’ kurš bijis no ‘Corinth’ un savā ‘Periegesis’ raksta, kā rāda ‘Dodwell’s, par Kristus 221.gadu, minot, ka Danube’s piecas attekas tek ap Peuké (Πευκη) ‘Euxine’ jūrā…
‘Peukini’ ir tā ‘Basternic’ tauta, kas emigrēja no ‘Peuké’ (tagad gara pussala Piczina Donavas grīvā. Mela II.7., sauc ‘Peuké’ par pussalu ‘omnium notissima et maxima’, tas ir, par izcilāko un lielāko tajos apvidos. ‘Periplus Ponti Euxini autors’ teic ka izmērā tā ir vienāda ar ‘Rhodes’ (Rodosu. (Citra Istrum, Apolloniatarum una“, Lxxx M. a Bosphoro Thracio, ex qua M. Lucullus Capitolinum Apollinem advexit. Inter ostia Istri quæ essent, diximuso. Ante Borysthenem Achillea est supra dicta’, eadem Leuce, et Macaron appellata. Hanc temporum horum demonstratio a Borysthene cxl M. ponit, a Tyra cxx m. a Peuce insula quinquaginta m. Cingitur circiter decem m. passuum. Reliquæ in Carcinite sinu, Cephalonnesos “, Rhosphodusa”, Macra. Non est omittenda” multorum opinio, priusquam digre diamur a Ponto, qui maria omnia interiora” illo capite.). Daži domā, ka nosaukums ir no πευκη, picea (egle), pine (priede), ja tur bijis daudz šo koku; tomēr varbūt nosaukums ir no ‘Piki’, tautas aiz Kolhidas, kas pakļauta Kolhidas ķēniņvalstij, jo senie ir vienisprātis, ka pie ‘Ister’ (Donavas), un visdrīzāk tās grīvā, argonautu laikā apmetušies (Colchis) kolhi.)

‘Ammianus Marcellinus’ viņus sauc par Pikesti, lib. XVII, jo viņa ‘Amicenses’, šķiet ir Strabo ‘Atmoni’, abas virs ‘Mæsia’. Viņš viņus sauc arī par ‘Peuki’, lib. XXII., kur viņš runā par Peuké. Senais autors, kas piedēvēts ‘Orpheus’, Peukini sauc par ‘Pacti’, kad viņš apraksta argonautus viņiem atpakaļceļā no Palus Mæotis burājot augšup pa kādu upi uz, kā viņš iedomājas, ‘Cronian sea’, un min Pakti kopā ar ‘Delians, Scythans, Hyperboreans, Ripheans’.

Ja tā atrodam, ka basterni jeb tie ģermāņi, kas dzīvojuši austrumos no Vislas, ir bijuši daļa no skitiem, kas apdzīvojuši Skandināviju, ir grūti pieņemt, ka peukini, kuru nosaukumu Tacits lieto kā basternu sinonīmu, un kuru pēdas viņš ir izsekojis līdz pašam krastam iepretim Skandināvijai, nebūtu sūtījuši kolonijas pāri jūrai un nemitīgi virzījušies tālāk, atstājot telpu, kur sekot viņu brāļiem sitoniem; jo mēs atrodam Ptolemaja darbos peukinu pēdas no ‘Peuké’ līdz ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra), no kurienes taisnā ceļā līdz ‘Peukinian’ kalniem Prūsijā; kamēr sitoni ir virzījušies apkārt pa rietumu pusi, jo ‘Ptolemy’ darbos atrodam viņu atliekas virs ‘Quadi’ (Morāvijā) ģermāņu zemes ziemeļrietumos; un citus vēl tālāk ziemeļaustrumos, pie Baltijas krasta.

Turpretim peukini, pretēji, Vislu nekad nav šķērsojuši, bet gājuši taisni uz Baltijas krastu. Tur viņi izzūd, kamēr sitoni tiek atrasti Skandināvijā, pāri jūrai, un noteikti ir iemesls domāt, ka viņi ir parādījušies peukinu viņiem sekošajai tautai atstātā īpašumā. Jo tā kā Strabo novēro vispārēju uzskatu, ka basterniem piederējusi Skandināvija, un peukini ir bijis dižākais un cildenākais basternu nosaukums, šķiet ticami, ka Strabo uz viņiem norādījis īpaši, jo redzam, ka varam izsekot viņu nosaukumu līdz pretējam krastam tik lielā populācijā, kas var savu nosaukumu atstāt kalnu virknei, un ka zinām zinām citu basternu daļu – sitonus, kuru virzība bijusi bezgala jaukāka, jo aplinkus, ir paturējuši lielu daļu no Skandināvijas dienvidu daļas.

Šie iemesli man šķiet tik skaidri un pārliecinoši, ka pilnībā apstiprina seno viedokli, ko izteicis Strabo, ka basternu ģermāņi ir apdzīvojuši Skandināviju, un arī uz vēsas varbūtības pamata secināt, ka peukini ir bijuši pirmie basterni, kas šķērsojuši jūru un gājuši uz ziemeļrietumiem, līdz parādījušies ar ‘Saxon Chronicle’ nosaukumu ‘Picti, Pehtar, Peohtar vai ‘Witichind’ ‘Pehiti’, un seno skotu dzejnieku un mūsdienu Skotijas iedzīvotāju ‘Pehts’. Tāpēc vēsturiska patiesība ir, ka šie ģermāņu skiti, kas apdzīvojuši Skandināviju, ir bijuši peukini in sitoni, divi basternu zari.

Peukini, šķiet, ir laika gaitā skaitā pārsnieguši visas citas ‘Basternic’ tautas. ‘Pliny’ un ‘Tacitus’ ‘Basternæ’ un ‘Peukini’ uzskata par vienas tautas nosaukumiem, lai gan ‘Strabo, Ptolemy’ un citi, kas apraksta ģeogrāfiju, un ir šajā ziņā daudz precīzāki, uzskata ‘Peukini’ par vienu no ‘Basternæ’ daļām. ‘Roxolan’us Strabo kļūdaini pieskaita pie ‘Basternæ’, tas ir droši zināms no ‘Tacita’, ‘Hist. lib. I’. (Roxolani Sarmatica gens, &c.) un daudziem citiem, ka tie ir bijuši ‘Sarmatæ’ (sarmati). (Pliny VI. 7, aplūkojot ‘Palus Mæotis’ (Azovu) un tautas ap to, ‘Piki’ novieto starp ‘Mæotis un ‘Ceraunian’ (Κεραύνια όρη, šajā gadījumā Kaukāza kalnu virkne no ‘Cimmerian Bosporus’ līdz ‘Rhipaean’ kalniem, pārkaroties no vienas puses Melnajai, Azovas jūrai un Donai, no otras – Kaspijas jūrai) kalniem jeb tagadējā ‘Circassia’ (Čerkesijā). Dažos izdevumos viņiem ir nosaukums ‘Phycari, Pici, Phicores, Pihti, Phichtiaid, Pihtar, Peohtar, Picos’).

Strabo kļūda radusies no tā, ka ‘Roxolani’ bijuši ‘Basternæ’ kaimiņu tauta. ‘Roxolani’ bija ‘Russians’; un Polijas rietumu daļa, tālu no Krievijas, saukta par Sarkano vai Melno ‘Russia’ ir dabūjusi savu nosaukumu daļēji no ‘Roxolani’, kas ir iespiedušies un apmetušies Polijas stūrī. No citām Strabo minētām ‘Basternæ’ daļām ‘Atmoni’ ja nekļūdos, ir pletušies rietumos gar ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra), kļuvuši par dienvidu jeb īstajiem ‘Basternæ’, un viņus tieši tā saukuši senie; kamēr ‘Sitones’ devušies uz ziemeļiem kopā ar ‘Peukini’, līdz nonākuši pie ‘Baltic’ jūras un Skandināvijā. Norise, cik var izsekot – cik skaidri var sagaidīt vēlāk, iezīmē divas vai vairākas ‘Peukini’ kolonijas.
Senie ģeogrāfi runā par dažādām ‘Peukini’ atliekām ‘Thrace’ (Trāķijā). Tādi ir bijuši ‘Peukesti’, tauta ziemeļos no ‘Scordisci’. Pliny III. 25, mums teic, ka ‘Callimachus’ (Καλλίμαχος, 310 BC – 240 BC) ir tautu ar nosaukumu ‘Peuketi’ novietojis Ilīrijas (Illyricum’ ‘Liburni’ā.

PEUKINI ir īpaša un ievērojamākā ‘Basternæ’ daļa, un kā varam spriest no viņu nosaukuma, ir palaikam stiepušies pa visu šo plašo tautu un atstājuši aiz sevis tādas pēdas no ‘Thrace’ (Trāķija) līdz Baltijas jūrai, ka varam izsekot tās soli pa solim. To mums ļauj ‘Ptolemy’ ģeogrāfija, kurš rakstījis apmēram 150 gados pēc Kristus. Tā kā viena vai divas sarmatu ciltis ir pletušās starp ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna, sal. ar Cronium mare) un ‘Borystenes’ (Nieper, Dņepra), viņš nepareizi par robežu starp ģermāņiem un sarmatiem liek ‘Vistula’ (Vislu); lai gan ‘Tacitus’, kurš rakstījis apmēram piecdesmit gadus agrāk, ir īpaši pieminējis ģermāņu tautas aiz ‘Vistula’ (Visla), un plašo ‘Peukini’ vai īpaši ‘Basternæ’, kurus ‘Pliny’ uzskata par vienu PIEKTO daļu no ģermāņiem.

Bet ‘Ptolemy’, kurš dzīvoja tālajā Ēģiptes Aleksandrijā un varbūt pat nesaprata latīņu valodu, šķiet, nekad nebija lasījis ne ‘Pliny’ ne ‘Tacitus’ tomēr viņš savas vietas izvieto saskaņā ar ceļotāju un ģenerāļu un grieķu ģeogrāfu kartēm. Īpaši no pēdējiem, kuri no dzintara tirgoņiem saņēma labu informāciju par esošiem maršrutiem; no kā šī informācija, kas rodama viņa nodaļā par ‘Sarmatia Europæa’, šķiet, ir atvasināta. Viņa laikā daļai no ‘Peukini’ vēl ir piederējusi viņu sākotnējā apmetne ‘Peuké’ Donavas grīvā; kamēr otru viņu daļu rodam tālu ziemeļos no ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra) un virs ‘Getæ’ (Goths); un ‘Ptolemy’ minētie ‘Πευκινα ορη’ jeb Peukini Kalni, kā pamatoti novēro ‘Cluverius’, ir dienvidrietumos no tagadējās ‘Prussia’, pie ‘Bog’ (Buga, Narvas kreisā krasta pieteka) upes augšteces; tas ir apmēram sešdesmit jūdzes no Baltijas jūras. ‘Ptolemy’ peukinus novieto ziemeļos no ‘Basternæ’; tā ka no visiem ‘Basternæ’ tuvāk pie Baltijas jūras bija viņi.

Un to, ka peukini tiešām sasnieguši Baltiju, zinām no ‘Tacitus’, kurš savas ‘Germania’ beigās nostāda viņus kopā ar ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu) un ‘Fenni’, kurus ‘Ptolemy’ novieto pie ‘Vistula’ (Vislas) pie Baltijas jūras. ‘Tacitus’ vēl arī liek ‘Venedi’ starp ‘Peukini’ un ‘Fenni’, tā ka ‘Peukini’ vajadzētu būt bijušiem Baltijas krastā ‘Vistula’ (Vislas) grīvas austrumu pusē jeb tagadējā Prūsijā; no kurienes viņi ir stiepušies uz dienvidiem līdz saviem ‘Basternic’ brāļiem tagadējās ‘Hungary’ rietumu daļā – apmēram 400 jūdzes garā un 100 līdz 150 jūdzes platā joslā. Ar tik lieliem īpašumiem nav brīnums, ka ‘Pliny’ peukinus vērtē kā piekto daļu no ģermāņiem, un ka viņu nosaukums ir lietots kā sinonīms vārdam ‘Basternæ’.

Tā parādījis, ka divas ‘Basternic’ tautas – PEUKINI un SITONES ir izstiepušās līdz Baltijas jūrai un ka ‘Tacitus’ un citi rāda un visi mūsdienu (18.gs.beigas) ģeogrāfi piekrīt, ka daļa no ‘Sitones’ ir palikuši peukinu kaimiņos Baltijas jūras dienvidu pusē, kamēr pārējie ‘Sitones’ bijuši Skandināvijā; un ka Strabo kā sava laika pieņemtāko viedokli min, ka ‘Basternæ’ ir bijuši aiz ģermāņiem vai Skandināvijā, es uzskatu, ka uzreiz ir pats par sevi saprotams, ka visticamāk daļa no peukiniem ir kopā ar saviem brāļiem sitoniem aizgājuši uz Skandināviju. Bet pirms uz to uzstāt, man ir jāsniedz lasītājam kādas domas par to, ko par Skandināviju un ģermāņu zemes ziemeļu daļu zinājuši romieši un grieķi.

Ap 250 gadiem pirms Kristus ‘Pytheas’ un citi, kā zinām no ‘Pliny’, ir runājuši par pussalu CRONIUM (Curonium? I.L.) jeb ‘Northern ocean’ jūrā, sauktu par BALTIA, no kuras piegādāts dzintars. Īstenībā ‘Herodotus’ (485-425 BC) to ir minējis 450 gadus pirms Kristus. Pussalas nosaukums acīmredzami ir no ļoti sen tā sauktas ‘Baltic’ jūras (vai otrādi, I.L.), šis nosaukums ir atvasināts no ģermāņu, ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ ) vārda ‘Belt’ – ‘jūras līcis’. Dzintars nekad nav atrasts Skandināvijā, bet gan ‘Glessari’ (‘æstii’, Aistija)ā, pussalā ‘Prussian’ krastā, kas vēlāk ieguvusi savu nosaukumu no Glessaria, kādā, kā teic ‘Tacitus’, ģermāņi saukuši dzintaru, tas ir, ”Gles’ jeb ‘Glass’, ko tas atgādina. Tādējādi ‘Baltia’ ir nevis Skandināvija, bet ‘Glessaria’. ‘Pomponius Mela’, kurš rakstījis ap 45 gadus pēc Kristus, min ‘Codanus sinus’.

(‘Pliny’ ir uzskatījis, ka ‘Sevo Mons’ kalni ir sniegušies no tagadējās ‘Bohemia’ līdz lielam zemesragam ziemeļos no ‘Dantzick’ (Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū) (ja nav kļūda, saukta par ‘Refehout’ un ‘Heel’) un veidojuši ‘Sinus Codanus’, kas no turienes pleties līdz ‘Jutland’ (Witland) ziemeļu galam (Promontorium Cimbrorum)) un ‘Codanovia’, pēdējā visdrīzāk ir tagadējā ‘Zeeland’, ‘Suiones’ (Zeeland’es un apkārtējo salu iedzīvotāji, daļēji zviedri) sala, kurā atrodas Dānijas galvaspilsēta; un no kuras nosaukuma, kā daži spriež, ir saīsināts vārds ‘Dania’.

Pats ‘Pliny’, kurš rakstījis ap 70 gadus pēc Kristus, ir pirmais, kurš piemin Skandināviju, lai gan teic, IV. 16., ka ‘Scandia, Dumna, Bergi, Nerigen’ salas ir jau atzīmējuši citi. ‘Ptolemy’ ‘Dumna’ salu pieskaita Orkneju salām, ‘Scandia’ varbūt ir ‘Fune; un ‘Bergi’ Bergenas zeme Norvēģijā, ko no Zviedrijas atdala ‘Schager Rack’ jeb Baltijas jūras rietumu daļa, tā ka tiem, kas redzējuši vien dienvidu krastu, izskatās kā sala. Pliny, IV. 16., piemetina, ka lielākā no šīm salām ir bijusi ‘Nerigon’; un tā kā viņš teic, ka guvis šīs ziņas no dažādiem agrākiem autoriem, “sunt qui et alia prodeunt, Scandiam” u.c., ziemeļu senatnes pazinēji ir labi secinājuši, ka ‘Nerigon’ no vēlākas un labākas informācijas ir bijis piedēvēts ‘Bergi’; tomēr ‘Pliny’ šo pašu zemi ir saucis divos vārdos, ar tiem domājot dažādas salas – jo ‘Nerigon’ droši ir Norvēģija, un vietējais nosaukums ir ‘Norigé’ jeb Ziemeļu ķēniņvalsts. Bet ,ch. 27, viņš pats teic, ka Skandināvija ir neizpētīti liela sala, kas atrodas ‘Sinus Codanus’, un zināmās daļas 500 ‘pagi’ rajonu lielumā pieder ‘Hilleviones’. Tā, domājams, ir ‘Halland’ Skandināvijas dienvidrietumos.

Redzējuši, ka senie Skandināviju ir zinājuši, aplūkosim skitu jeb ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski skitu) virzību uz to. Esam jau izsekojuši divas ‘Basternic’ tautu, SITONES un PEUKINI, gājienu uz Baltijas jūras krastiem. Tās krastos cieši pie šīm tautām rodam ‘Gotthones, Guttones, jeb Gythones’, kā tos sauc ‘Tacitus, Pliny, Ptolemy’. Kāpēc šī tauta nes visiem gotiem ļoti tuvu nosaukumu, ir grūti pateikt, ja nebūtu nosaukuma ‘Gut’ jeb ‘Good’ kas dots zemei, tautai utml., kas varbūt cēlies no skandināvu ‘Gudske’, kas latinizēts par ‘Gothlandia’; un mūsu ‘Gotthones’ varbūt savu nosaukumu ir guvuši no tā paša avota, ja ne no ‘Gote’ – ‘jātnieks’, jo viņi robežojās ar ‘Basternæ’, kas tāpat kā ‘Sarmatæ’ (sarmati) bija lielākoties jātnieki, un šķiet, ka arī ‘Gothones’ arī ir bijuši jātnieki, un viņus tā saukuši citi ģermāņi, kas jātnieki bija maz vai nemaz.

Ģermāņu zemes dienvidos rodam ‘Gothini’, ‘Gallic’ tautu; un, kā teic ‘Tacitus’, viņu valoda ir bijusi ‘Gallic’, varbūt viņi sākotnēji ir bijuši ‘Celtic’ cilts, kas dzīvojusi kalnos, kā rāda ‘Cluverius’ karte, un viņiem ļauts tur dzīvot at noteikumu, ka strādās raktuvēs un, kā teic ‘Tacitus’, maksās smagas nodevas. Viņu nosaukums, varbūt ironiski, nozīmē ‘labi cilvēki’. ‘Herodotus’ (485-425 BC), book IV., vairumu savu skitu novieto ģermāņu zemēs. ‘Ister’ jeb ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) viņš sauc par ‘Scythia’ garāko upi. ‘Ister’ā no ‘Agathyrsi’ zemes, ch. 37., ietek ‘Maris jeb Marus’. Viņa ‘Hyperborei’ ir ģermāņu zemēs, jo viņš liek viņu dāvanām ‘Delos’ai nākt uz Adrijas jūru un no turienes uz ‘Dodon’u. 21. nodaļā viņš teic, ka aiz ‘Tanais’ (Dona) (Dona) ir ‘Sarmatæ’ (sarmati), un viņa ‘Scythian’ tautas ir galvenokārt ģermāņu zemēs un Polijā; ch. 23. viņš kādus ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), kuri sadumpojušies un aizgājuši no pārējiem, novieto tālu ziemeļos.

Lai kā, no ‘Pliny’ ir skaidrs, ka senie grieķi ir ‘Scythia’ uz kartes izvērsuši pat līdz Baltijas jūrai, kur vienīgi ir rodams dzintars, un no Strabo mēs uzzinām, ka vispārējs uzskats ir bijis, ka ‘Basternæ (Scythic daļa) valdījuši vietās aiz ģermāņiem jeb Skandināvijā. ‘Gythones jeb Gothones’ ‘Ptolemy’ novieto Baltijas jūras krastā starp ‘Sideni jeb Sidones’ un ‘, ‘Peukini’, divām ‘Basternæ’ tautām’ un visticamāk arī ‘Gythones’ ir bijuši ‘Basternæ’. ‘Sidones jeb Sitones’ rodam dienvidos no Zviedrijas, tai pretējā krastā; un ‘Gythones jeb Guttones’ droši ir ‘Gutæ’ dienvidos no Skandināvijas, kā izvieto ‘Ptolemy’, kurš ir šķērsojis zemi, kurā kādreiz valdījuši ‘Sitones’, savā ceļā uz ziemeļiem, jo ‘on’, kā novērojis ‘Grotius’ ir vien vecģermāņu daudzskaitlis, kas dažkārt pievienots, dažkārt izlaists; tāpēc ir vārdi ‘Gutæ, Gutones; Burgundi, Burgundiones; Lugii, Lugiones) utjpr.

250.gads pēc Kristus… Rietumos no ‘Borystenes’ (Nieper, Dņepra) bija ‘Vestgoths’ jeb Rietumu ‘Getæ’ (Goths), senāk ‘Tyragetæ’ pletās uz rietumiem pat līdz ‘Basternæ’, citai plašai joslai. The ‘Vestgoth’u ķēniņi bija no ‘Balthi’ jeb ‘Baldi’ dzimtas; Jorn. ch.5.

331.gads pēc Kristus, ‘Vandal’i, kas redzot ģermāņu zemes atvērtas biežai ‘Franks’ un ‘Alamanni’ staigāšanai uz dienvidrietumiem, pamazām daļu savas tautas izvērš uz dienvidaustrumiem, līdz robežojas ar ‘Vestgoths’ un izveido daudzas sadursmes ar pēdējiem. ‘Constantine I.’ atkal atvaira ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ) un iekaro dažus ‘Sarmatians’.

453.gads pēc Kristus, ‘Claudian’ piemin ‘Geloni’ kopā ar ‘Getæ’ (Goths) tikpat bieži kā ‘Jornandes un Procopius’ ‘Gepidæ’ (slavena gotu tauta rietumos no mūsd.Ungārijas ); un viņu ģeogrāfiskais stāvoklis šiem autoriem neatstāj vietu šaubām, vai tā ir viena un tā pati tauta un daļa no ‘Basternæ’.

475.gads pēc Kristus, ‘Odoacer’s ‘Turcilingi, Scyrri, Heruli un citu jauktu ‘Sarmatic’ un ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ ) cilšu priekšgalā piebeidz Romas impēriju rietumos un valda Romā četrpadsmit gadus.

SAKI

Saku Buda Baktrijā (atcerēsimies, ka pirmo Budu sauca Šakjamuni jeb Saku Viedais)

Ziemeļos no Kaspijas jūras, kā rāda ‘Herodotus’ (485-425 BC), kurš nav kā Strabo noturējis Kaspijas jūru par Ziemeļu okeāna (Cronium mare) līci, ir bijuši MASSAGETÆ, liela un slavena tauta, kuras ķēniņiene ‘Thomyris’ nogalējusi ‘Cyrus’ (Kīru 530.g. pr.m.ē.), un iznīcinājusi viņa armiju. ‘Massagetæ’ ir pletušies uz austrumiem no Kaspijas; un viņi un SACÆ (saki) bijuši ‘Scythæ Intra Imaum’ (kurus ‘Ptolemy’ sāk no ‘Rha’ jeb Volgas uz rietumiem; tā ka ‘Chatæ’ (Catti) un mītiskie ‘Arimaspi’ (vienači) piederējuši pie ‘Scythia extra Imaum’, ko ‘Ptolemy’ atzīmē kā ļoti šauru joslu, un tā noteikti nav sniegusies vairāk kā divsimt jūdzes uz austrumiem no Kaspijas.

No ‘Diodorus Siculus, lib. II. c. 43’, uzzinām, ka skiti nākuši pār ‘Araxes’ (Aras) un Kaukāza kalniem uz ‘Palus Mæotis’ (Azovas jūru), no kurienes pēc kāda laika izvērsuši savus iekarojumus un apmetnes aiz ‘Tanais’ (Donas); un ka no ‘Massagetæ’ cēlušās ‘Sacæ, Arimaspi’ un dažas citas tautas. ‘Bactriani’ (), kā teic ‘Justin’s, ir bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths). Ka ‘Sogdiani’, starp ‘Massagetæ’ ziemeļos un ‘Bactriani’ dienvidos ir bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), ir skaidrs no Strabo un ‘Curtius’, lib. VII. c. 8, sniegtā viņu uzvedības apraksta. Strabo, XI. 511, teic, ka ‘Bactriani’ bijuši ‘sacæ’ (saki); un šķiet, ka arī ‘Sogdiani’. Kā teic ‘Herodotus’ (485-425 BC), ‘sacæ’ (saki) ir bijis persiešu dots vispārējs ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) nosaukums.

‘Bactriani’ bijuši senie ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), kas tik tālu pletušies skitu impērijas laikā Persijā, jo ar viņiem karojis ‘Ninus’, Diodor. II. Justin I. Arī alanus, kas bijuši ‘Massagetæ’ kaimiņi rietumos, viens vai divi vēlāki latīņu rakstnieki ir saukuši par ‘Massagetæ’. Arī ‘Hyrcani’ (dienvidaustrumos no Kaspijas) bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) un ‘Dahæ’, Steph. Byz. and Pliny IV.17; ‘Margiani’ ir bijuši no masagetiem, kā rāda Ptolemy, kurš ‘Massagetæ’ novieto Margianā; un ‘Dionysius, ģeogrāfs, v. 740, un ‘Eratostenes’, in Strabo, lib. II, iestiepj kādus ‘Massagetæ’ ‘Bactrian’ā.

Tiešām, Strabo min, ka SACÆ un MASSAGETÆ ir bijuši Kaspijas austrumu aziātisko skitu vispārpieņemti nosaukumi; un Herodotus un Pliny teic, ka persieši šos ‘Scythæ’ (skitus) saukuši vispārējā vārdā par ‘sacæ’ (saki). Arī ‘sacæ’ (saki) ir veikuši iebrukumus ‘Hyrcani’jā (dienvidaustrumos no Kaspijas) un līdz Armēnijai, kur ‘Sacapene’ apgabals saukts viņu vārdā, Ptolemy; Strabo lib. II. Persieši ‘sacæ’ (sakus) un ‘Massagetæ’, šķiet, ir saukuši vienādi par ‘Scythæ’ (skitiem), un grieķi par ‘Getæ’ (Goths). ‘Oxus’ (Amudarjas) un ‘Jaxartes’ (Sirdarjas) augšteces apvidus un ‘Gog and Magog’ (Sātana, neticīgo) kalnus (kas, šķiet, ir Imaus kalni) joprojām saku dēļ sauc ‘Sakita’, un Tamerlana laikā par ‘Scythia extra Imaum’ ir saukta ‘Gete’ un tās tauta ‘Getes’ (Ovid’s: Nam dedici Getice, Sarmaticeque loqui. Ne mirari si sint vitiosa, decebit Carmina quæ saciam pene poeta Getes, Ib. III. II.), kā rāda viņa dzīves apraksts persiešu valodā. Skat. M.de Anville’s ‘Memoir on the Getæ’, Academy, Tome XXV, Tome XXXII.

SAUROMATI, PERSIEŠI

‘Persæ qui sunt originitus Scythæ’, ‘Ammian. Marcellin. lib. XXXI’ un ‘Tertullian de Pallio, c.2’. Tagadējā persiešu valoda, kaut cik sajaukta ar arābu valodu, īstenībā ir ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski skitu) dialekts, kā rāda ‘Scaliger, Lipsius, Boxhorn’, un mūsu ‘Burton’s, kura grāmata ir pārizdota ‘Lubec’ā, 1720.g. Tajā ir palīgdarbības vārdi un citas būtiskas gotu valodas izcelsmes iezīmes, ko nepazīst citas Austrumu valodas, turklāt sarunu valoda (verbage) ir lielākoties gotu, ja domājam farsi; bet pehlavi kurā runāts Medijā un Partā, nešaubīgi ir bijusi sarmatu valoda; bet jau sen kā zaudējusi spēku un izzudusi. Skat ‘Richardson’a disertāciju ‘viņa ‘Persian and Arabic Dictionary’ sākumā, kurš tomēr, tāpat kā mācītākais ‘Jones’, piemirst par persiešu un gotu valodu līdzību.

Bez tam sākotnējie ‘Euxine’ (Melnās jūras) skiti šo Āzijas lielāko impēriju uzskata par mēdiešu iekarotu; bet tikai uz 28 gadiem (Herodots u.c.). Skiti ir piepildījuši gan ģermāņu zemes gan Skandināviju un lielu daļu Gallijas un Spānijas.

‘Ausonius, Idyl. 8’, runājot par ‘Goths’ (latīņiem goti, grieķiem skiti) teic, “Quæ vaga Sauromates sibi junxerat agmina Chunis; Quæque GETIS sociis Istrum adsultabat Alanus”.

‘Procopius, Paris, 1662, e typographia regia, 2 volumes folio, lib. I. cap. 2’: “ Gotu tautas, daudzas un dažādas, tur ir bijušas agrāk un ir tagad. Bet lielākās un augstāk vērtētās to vidū ir gotu un visogotu un vandaļu un gepidu (slavena gotu tauta rietumos no mūsd.Ungārijas ). Senāk tās ir sauktas par ‘Sauromatæ’ un ‘Melanchlæni’; daži tās ir saukuši arī par ‘Getic’ (Γετικον, vēlāk Gotticus, arī Scythæ) tautām.” Lai lasītājs var padomāt, ko ‘Mr. Macpherson’s citējis no latīņu tulkojuma, arī šis ir pievienots:
“Plurimæ quidem superioribus fuere temporibus, bodieque sunt, nationes Gothicæ; sed inter illas Gothi, Vandali, Visigothi, et Gepædes, cum numero tum dignitate præstant. Olim Sauromatæ dicebantur, ac Melanchlæni: quidam etiam Getarum nomen ipsis tribuerunt.”
Viņš noteikti ir lietpratējs; bet spalvas viegluma lietpratējs, tikpat cik pretējs var būt kāds pretējs lietpratējs.

Ka goti jeb ‘Getæ’ nekad nav saukti par ‘Sarmatæ’ un ‘Melanchlæni’, kā izdomā ‘Procopius’, ir skaidrs no visiem autoriem, kuri tos piemin, no ‘Herodotus’ (485-425 BC) līdz viņa paša laikam; jo pat ‘Jornandes’s nav tik nezinošs kā viņš, sarmatus vienmēr minot kā no ‘Getæ’ jeb ‘Goths’ atšķirīgu tautu. Strabo, ko attiecībā uz kādiem Āzijas ‘Scythæ’, kas esot ‘Sarmatæ’, maldinājis ‘Ephorus’, nekad nav domājis, ka ‘Getæ’ bijuši ‘Sarmatæ’, bet atkārtoti tos atšķīris skaidros vārdos. ‘Gepidæ’ un ‘Vandals’ ir bijušas ģermāņu tautas; pirmie daļa no ‘Basternæ’; otrie ļoti labi zināmi no ‘Pliny’ un ‘Tacitus’. ‘Ovid’s (43 BC – AD 17) var parādīt, ka ‘Getæ’ (Goths) nebija ‘Sarmatæ’ (sarmati), jo kā citēts iepriekš, viņš zinājis gan ‘Getic’ (Γετικον, vēlāk Gotticus, Scythæ), gan ‘Sarmatic’ valodu.

Tagad ‘Mr. Macpherson’s savā piezīmē p. 37. teic, “Ģermāņu sarmatu senči”, un tā turpina viscauri savā darbā, ne reizi neatceroties, ka ‘Tacitus’ (autors, kura patiesums un precizitāte pierādās ar katru dienu vairāk) starp ģermāņiem un sarmatiem liek visstingrāko atšķirību cauri visai savai nemirstīgajai ‘Germania’. Viņš teic, ka ģermāņi valkā ciešus apģērbus nevis ‘fluitante sicut Sarmatee’ (vaļīgi krītošus kā sarmati) un beigās pieminot kādas tālas tautas teic, ‘Germanis an Sarmatis adseribam dubilo’ (šaubos, pieskaitīt tos pie ģermāņiem vai pie Sarmatæ). Kāpēc viņš uzskatīja ģermāņus par vietējiem, ja ne atrodot viņus pilnīgi atšķirīgus no sarmatiem? Ja būtu bijusi kāda līdzība, nekas nebūtu dabīgāk kā pieņemt, ka viņi cēlušies no ‘Sarmatæ, lielas kaimiņu tautas, nevis otrādi. Ka sarmati bijuši no ‘Scythæ proper’ (īstajiem skitiem) atšķirīga tauta, pirmkārt zinājis pat ‘Herodotus’ (485-425 BC), ko redzam, viņam pieminot, ka daļa no sarmatiem zin skitu valodu, un ka visā viņa slavenā ziņojuma gaitā par Dārija karagājienu pret ‘Scythæ’ skitiem viņš sarmatus novieto ziemeļos no skitiem. Un skitus Herodotus novieto Vācijas teritorijā, bet sarmatus austrumos no viņiem, kā tagad redzēsit. Arī Dionisius atšķir ģermāņus no sarmatiem, ‘v.304. Germanoi, Sarmatoi te’, un vēl citi.

‘Ptolemy’, ģeogrāfs, kurš rakstījis kādus četrdesmit gadus pēc ‘Tacitus’, ir bijis pirmais, kurš no bagātīgām ziņām, ko ieguvis par šo zemi, ciktāl senie to pazīst, nodala ‘Sarmatia Europæa’ no ‘Sarmatia Asiatica’ to visā un īstajā visu sarmatu valodā runājošo teritorijā; tas ir, visā Eiropas Krievijas daļā un lielā daļā Polijas S.Eu. gadījumā, un tajā Krievijas daļā, kas atrodas starp ‘Tanais’ jeb Donu un Kaspijas ziemeļaustrumiem otrajā gadījumā jeb ‘Asiatic Sarmatia’. Pēc Tacitus un Ptolemy laika visi autori līdz tumsonīgajam laikam, kad rakstīja ‘Procopius’, min sarmatus kā acīmredzamu, atšķirīgu, atsevišķu tautu. Tai ir plaša zeme, kur klejot, no kuras vien nedaudz uzbruka romiešiem; bet ‘Constantine I’ monētas nekaunīgi nes vārdu ‘SARMATIA DEVICTA’, viņš diez vai jebkad ir palūrējis uz šīs zemes stūri.

To sarmatu, kas romiešiem vēlākos laikos uzbruka, bija tiešām tik maz, ka rodam tos pieminētus ļoti garāmskrejoši (tik garāmskrejoši, ka tie parādās ne vairāk kā kāda no divdesmit ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ ) valodā runājošām tautām. “Quidquid inter Alpes et Pyrenæum, quod oceano et Rheno includitur, Vandalus, Quadus, Sarmata, Alani, Gepides, Heruli, Saxones, Burgundiones, et (O lugenda respublica) hostes Pannoni vastaverunt. Hieron. Epist. ad Ageruntiam. His enim adfuere auxiliares Franci, Sarmatæ, LÆTIANI (izcēlums I.L.), Burgundiones, Saxones, Riparioli”, u.c., Jornand, sub an. 451), un viņi nekad nav apmetušies kādā no Romas impērijas daļām (tomēr, skat. iepriekš pie Henry Piers), saglabājot nedaudz no ‘Illyricum’ (Ilīrijas Adrijas krastā) skitisku.
Par vēlākām sarmatu gaitām lasītājam jāmeklē kādā Krievijas vai Polijas vēsturē (piem., iepriekš Krauze); kuras autori visos laikos ir sākuši ar to, ka neviens vēl nav bijis tik neizglītots, lai tos vismazākajā veidā saistītu ar ģermāņu zemes vēsturi.

‘Matthias a Michou’, kurš uzrakstījis ‘Sarmatia Europæa et Asiana about 1520: Guagnin’, kurš 1581.gadā publicējis savu ‘Sarmatiæ Europæaa Descriptio; quæ regnum Poloniæ, Lituaniam, Samogitiam, Russiam, Massoviam, Prussiam, Pomeraniam, Livoniam et Moschoviæ Tartariæque partem, complectitur’; (veltījot Polijas karalim un galvenokārt skarot poļu monarhu dzīves un portretus; arī https://ia801204.us.archive.org/22/items/bub_gb_ULz4bTnQRRoC/bub_gb_ULz4bTnQRRoC.pdf ); šie autori pirms diviem gadsimtiem bija tik pārāki par ‘Mr.Macpherson’u, ka pietiek parādīt, ka cilvēks, kurš raksta par tik smagām tēmām nelasījis iepriekš doto, ir vien pasludināms pasaulei kā nejēga.

Parādīšu lasītājam, cik maz var paļauties uz vienu vienīgu ‘Procopius’ liecību, īsti atspēkojot šo šā autora izteikumu ar citu no viņa paša darba un tā pilnībā ģeogrāfiskas daļas, kas protams ir daudz precīzāka. Tas ir ‘Book IV, chap.5’: “Tam, kas šķērso ‘Mæotis’ ezera (Azovas) šaurumu, un tā grīvu, jāteic – krastā senāk mājoja ‘Goths’ (latīņu goti, grieķiem Scythæ ), saukti ‘Tetraxitæ’, kā es jau minēju. Un stipri tālu atradās goti un visigoti un vandaļi, un visas gotiski runājošas tautas, kas senos laikos sauktas arī par ‘Scythians’, jo visas turienes tautas parasti sauca par skitiskām (Scythic). Dažas no tām sauca par ‘Sarmatæ’ (sarmati), un ‘Melanchlæni; un citos vārdos.”
Lasītājs no šā uzreiz redzēs, ka sarmati nevarēja, pat ‘Procopius’ uzskatā, būt gotu senči, kā ‘Mr. Macpherson’s mēģina apliecināt; redzot, ka sarmati ir bijusi tikai viena no tautām, kas sauktas par skitiem, kā te ‘Procopius’ teic, un daži seno autoru avotu nezināšanas dēļ, kā jau parādīts, klasificē sarmatus kā skitisku tautu. Lai šai nepamatotajai pretrunai punktu pieliek lielākais no mūsdienu ģeogrāfiem, ‘M.D.Anville’. Savā ‘Geographic Ancinne Abregée, Paris 1768, 3 vol.’, runājot par ‘Sarmatia Europæa’, ‘Vol. I. p. 322’, viņš izsakās šādi:
“ Pour donner une idée generale de cette grande nation, et la distinguer de ce qui parle un langage foncierement Slavon, et ne variant que felon differents dialectes, est Sarmate. Et si on trouve ce meme fond de langage etabli dans des contrées etrangeres a l’ancienne Sarmatie, e’est que, dans les terns qui ont succede a ceux de l’antiquité, des essaims de cette nation se sont repandus en Germanie jusqu’a l’Elbe, et au midi du ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) (Donava) jusqu’a la mer Adreatique.”
Lūdzu piedošanu Mr.M., ka esmu teicis, ka viņš ir vienīgais autors domai, ka ģermāņi bijuši sarmati. Nē! Viņam bija cits! Un kāds cits! Pietiks pateikt, ka tā svars ir milzīgs, un te viņš ir: ‘Præliis ac rerum penuria Sarmatas, Getas, Scytas, quados, consumpsit. Pomp. Lætus in Claudio.’

Ar ģermāņiem tāpat kā senie es domāju visas tautas no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra) dienvidos līdz ‘Northern ocean’ (Cronium mare) vai Skandināvijas galam ziemeļos; un no ‘Rhine’ (Reinas)’, German ocean’ rietumos līdz ‘Chronus’ (Niemen, Nemunai) upei austrumos. Tāpēc ‘Vistula’ (Visla) parasti tiek likta kā ģermāņu zemes austrumu robeža; tas ir ‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. peukinu un fennu zemes) un vienas vai divu citu sarmatiski runājošu tautu dēļ, kas atrodas starp ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna) un ‘Vistula’ (Visla).

Tomēr visa ‘Germani TransVistula’ (ģermāņu Pārvisla) jeb plaša ģermāņu daļa, saukta par BASTERNÆ, kas, kā apgalvo ‘Pliny’, aizņem piekto daļu no ģermāņiem, ir bijuši aiz ‘Vistula’ (Vislas), tagadējā ‘Prussia, Polachia, Masovia, un Red Russia’. Tā ka īstā robeža starp ģermāņiem un sarmatiem noteikti ir bijusi ‘Chronus’ (Niemen, Nemuna), neraugoties uz ‘Vistula’ (Vislas) pārāko tecējumu un slavu, kas to darījusi par pieņemtu robežu. Ka skandināvi bijuši ‘Basternæ’ jeb ‘TransVistula’s (Visla) ģermāņi, mums var norādīt tiešs spriedums, pat ja mums nebūtu apliecinoša ‘Strabo’ autoritāte, ar līdztekus pierādījumiem no ‘Tacitus, Ptolemy’ un citiem, kā skaidrots tālāk. Jo tā bija ģermāņu zemes daļa, kas tieši veda no ‘Euxine’ (Melnās jūras)’ uz Skandināviju, un šķērsot jūru līdz Zviedrijai nebija tālu; pie kam ceļu sadalīja Gotlandes un ‘Oeland’es (Ēlande) salas. Lasītājs var vēl ievērot, ka ar maniem pierādījumiem, ka ģermāņi bijuši skiti no Āzijas, paveras jauns lauks, lai debesis man neļauj taisīt jaunu hipotēzi senajā vēsturē! Nē. Patiesība vienmēr ir sena.

Tāds bija arī gadījums Itālijā un Spānijā, kur ‘Romano’ un ‘Romance’ (romāņu valodas) pārspēja primitīvo gotu valodu un tagad ir viņu valoda. Jāatzīmē arī, ka senajiem ģermāņiem nebija ne mazākā līdzība ar ‘Celtic’ (ķeltu valodu) vai ‘Sarmatic’ (sarmatu valodu), un ka jo senāka tā ir, jo lielāka ir atšķirība (Mallet, London 1770, vol. II. notes).

‘Sarmatæ’ bija ziemeļos no Grieķijas, austrumos no ģermāņu ‘Scythæ’ (skitiem, latīņu Goths). Tas viss ir skaidrs no šādām autoritātēm.

  1. ‘Herodotus’ (485-425 BC) novieto ‘Celts’ tieši rietumos, kurpretim savā ‘Geography of Scythia, Book IV. ch. 99. et seq.’ viņš acīmredzami pieņem, ka ‘Scythians’ ir izvērsušies pār visiem Eiropas ziemeļrietumiem, pat līdz ‘Northern ocean’ (Cronium mare) vai ‘Baltic’ (Baltijas jūrai). ‘Agathyrsi’ un ‘Geloni’ viņam ir starp ‘Scythian’ tautām, kas apvienojušās kopējā savienībā pret ‘Darius’, ch. 101. Tad ‘Dionysius’ un ‘Ptolemy’ novieto ‘Agathyrsi’ (ziemeļos no ‘Marus’ jeb ‘Maris’, kas ietek Donavā) un ‘Geloni’ pie Baltijas jūras. No tā mēs uzzinām, ka senie grieķi ir zinājuši, ka ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) ir pletušies līdz pašam Eiropas ziemeļrietumu galam jeb Skandināvijai.
  2. ‘Xenophon’s kurš rakstījis ap 380.gadu pirms Kristus, savā ‘Memorabilia Socratis, lib. II. §. 10.’ teic, “Eiropā valda skiti”, rādot – tāpat kā persieši bija valdošā tauta Āzijā, tā skiti Eiropā. Vai ‘Xenophon’s Eiropas skitus uzskatījis par saistītiem ar Seno Skitiju, viņš nav aprakstījis, bet viņš ir taustāmi sapratis, ka tie ir izvērsušies Eiropas vidū un tālākajās daļās un tur valda.
  3. ‘Aristotle’ savā ‘Meteor I.13.’ teic, ka ‘Ister’ jeb, ‘Danube’ (Donava, Istra) plūst no Pirenejiem, ‘Celtica’s kalniem, un ‘De Gen. An. II. 8.’ viņš runā par aukstumu ‘Scythi’jā’, un piemetina, ka arī ķeltu zeme virs Spānijas ir auksta. Viņš, kā arī ‘Herodotus’ (485-425 BC), zināja, ka ‘Celts’ bija saistīti ar ‘Celtic Gaul’ (ķeltu Galliju) un Britāniju, jo viņš nosaucis alvu, ko veda no Britānijas, par ‘Celtic tin’; viņš teic, ka ķeltu alva kūst daudz ātrāk kā svins ‘De Mir. Ausc.’
  4. Nākošajā gadsimtā jeb ap 250 gadus pirms Kristus ‘Pytheas, Xenophon Lampfacenus, un Timæus’ – ‘Pliny’ citēti autori, ‘Nat. Hist. IV. 13’, visi teic, ka ‘ile Baltia’ (Baltijas pussala, Abalus, Basilia, Baltia, Baltea, Balcia; Electrida, Austera´via jeb Austra´nia, ģermāņu nosaukums salai ‘German Ocean’ā (varbūt Ameland’ē), ir nozīmējis “the sister island.” Arī Helgoland. Raunonia, Samland Peninsula, Sambia Peninsular. Romieši to saukuši par ‘Glessaria’ jo to karavīri ter esot atraduši dzintaru (glessum jeb glass). (Plin. Nat. 4.27, 37.11.2.), ‘Glessaria’, pussala ‘Prussian’ piekrastē, kur atrod dzintaru, “atrodas iepretim ‘Scythia’, vienas vai divu dienu burājuma attālumā.” [Incipit inde clarior aperiri fama ab gente Ingavonum, quæ est prima inde Germaniæ. Sevo mons ibi immensus, nec Riphæis jugis minor, immanem ad Cimbrorum usque promontorium efficit sinum, qui Codanus vocatur, refertus insulis: quarum clarissima Scandinavia est, incompertæ magnitudinis, portionem tantum ejus, quod sit notum, Hillevionum gente D. incolente pagis, quæ alterum orbem terrarum eam appellat. Nec est minor opinione Eningia. Quidam hæc habitari ad Vistulam usque fluvium a Sarmatis, Venedis, Sciris, Hirris tradunt. Sinum Cylipenum vocari : et in ostio ejus insulam Latrin. Mox alterum sinum Lagnum, conterminum Cimbris. Promontorium Cimbrorum excurrens in maria longe peninsulam efficit, quæ Cartris appellatur. Tres et viginti inde insulæ Romanorum armis cognitæ. Earum nobilissimæ, Burchana, Fabaria nostris dicta, a frugis similitudine sponte provenientis. Item Glessaria, a succino militiæ appellata : a barbaris Austrania, præterque Actania.

‘Pliny’ to citē atsevišķi, un viņiem ir dažā ziņā variācijas, bet visi ir vienisprātis, kas skaidri rāda, ka ir zinājuši, ka skiti ir pletušies līdz Skandināvijai un pāri visiem ģermāņu zemes ziemeļiem, kā jau minēts; kamēr ķelti ir saistīti ar ‘Celtic Gaul’ un ‘Britain’. Mani ierobežo (pētījuma) plāni, citādi es varētu pārliecināt katru lasītāju, ka grieķiem piecus gadsimtus pirms Kristus ir bijuši precīzāki uzskati par skitu un ķeltu tautām nekā ‘Pelloutier’ – vakardienas autoram. Bet tas ir raksturīgi pārkarsušai iztēlei, sacelt dūmus un aizēnot katru lietu, kamēr ‘lumen siccum’ jeb neizpušķota saprāta gaisma caurstaro un izgaismo visu. Iedomas sapludina; saprāts izšķir. Iedomas rod līdzības; saprāts atšķirības.

  1. … ‘Cæsar’s, redzot ķeltus sasaistītus tik šaurās robežās, taustāmi pamana, ka citas tautas ir ieņēmušas viņu zemi, tā ierobežojot viņus ļoti šaurā telpā. Un savā ģermāņu aprakstā VI grāmatā un citos izteikumos viņš tās rāda pilnīgi atšķirīgas no ķeltiem. Kas tās bija par tautām? Ka tās nav ‘Sarmatæ’, zin visi; un vienīgā cita tauta, ko senie zināja Eiropas ziemeļrietumos, bija ‘Scythæ’, kā jau parādīts. Grieķu autori noteikti bija guvuši kādas zināšanas par ģermāņu zemi vismaz divus gadsimtus pirms Cēzara, jo viņš VI grāmatā teic:
    “Germaniæ loca circum Hercyniam silvam, quam Eratostheni, et quibusdam Græcis, sama notam esse video, quam illi Orciniam appellant, Volcæ Tectosages occuparunt.”
    Un mēs uzreiz redzam, ka ‘Diodorus Siculus’, viens no labāk informētajiem un vissaprātīgākajiem grieķu vēsturniekiem, kas rakstījuši pēc Cēzara atklājumiem, atkārtoti sauc visu ģermāņu zemi, pat līdz tālākajiem rietumiem un ziemeļiem, par ‘Scythia’.

Var jautāt, kāpēc Cēzars šo zemi nesauc par ‘Scythia’? Kāpēc šis jaunais nosaukums ‘Germany’? Varētu atbildēt, ka par ‘Scythia’ īpaši tika saukta cita zeme, tas ir, ‘Mazā vai Senā Scythia’ pie ‘Euxine (Melnās jūras)’. Un lai gan grieķi par Skitiju ir saukuši visu joslu, pa kuri skiti izvērsušies, tomēr šīs ‘Scythian’ tautas nes dažādus nosaukumus, kā ‘Thraces, Illyrians’, u.c. ‘Cæsar’s, protams, zinot, ka ģermāņus tā sauc viņu ‘Belgic Gaul’ līdzpilsoņi, piešķir viņiem piemērotāko, īpašo bet ne vispārējo nosaukumu. ‘Cæsar’s raksta ne kā ģeogrāfs, bet kā karavīrs; viņš nerunā par izcelsmi un tamlīdzīgi, bet vien apraksta uzvedību. ‘Tacitus’ savā ‘Germania’ īpaši paziņo, ka ģermāņu nosaukums ir radies vēlāk (ir vērts pieminēt, ka Persijā ir bijusi tauta, saukta ‘Germanoi’, ‘Herod. I. 125’. Grieķijā, ‘Peleponnesus’ bijis kāds ‘Teutani’, ‘Pliny III. 8. Steph.Byz.’ Tāpat ‘Scythic’ (skitu valoda) ir radījusi tādus nosaukumus.).

  1. ‘Diodorus Siculus’ ir bijis ‘Julius Cæsar’a laikabiedrs un pelnījis ar saviem atklājumiem. Viņš ‘lib. V.p.354 (edit. Wesseling)’ teic, ka tauta, kas apdzīvo iekšējos apvidus virs ‘Marseilles’ (Marseļas) un Alpus, un šo Pireneju pusi, tiek saukta par ‘Celts’. Bet TIE, kas dzīvo AIZ ķeltu reģiona un apvidos uz DIENVIDIEM un pie okeāna, un TIE uz ‘Hercynian’ (Swabia, Hartz) kalnu pusi un uz priekšu, pat līdz ‘Scythia’ tiek saukti ‘Gauls’ (galli).” ‘Wesseling’ ir novērojis, ka tas ir kļūdaini, jo ‘Romans’ par galliem saukuši arī ķeltus. Bet ‘Diodorus’, bez šaubām zinot, ka šie ‘Celts’ bija nevis Romas vēsturē cildinātie ‘Gauls’, bet pavisam atšķirīga tauta, kam pieder iekšējā vai tālākā ‘Gaul’ (gallu) daļa, pamatoti tās liek kā dažādas tautas. Ar ‘Celts’ Diodorus saprot Cēzara gallus, kas plešas no Alpu ziemeļrietumu gala virs Marseļas uz ‘Gaul’ (galli) iekšējām daļām. Tie, kas ir aiz ķeltiem uz dienvidiem pie okeāna, ir ‘Aquitani’ (starp Bordo un Pirenejiem). Tie uz ‘Hercynian’ kalniem (Swabia, Hartz) un tālāk uz ‘Scythia’, ir ‘Belgæ’. Viņa ‘Scythia’ taustāmi ir ģermāņu zeme, kā tas ir sekojošos izteikumos. “Tie (Gauls) ir ļoti neganti ziemeļos un robežojas ar ‘Scythia’, tā ka viņi iznīcinot cilvēkus, kā dara arī ‘Britons’, kas apdzīvo ‘Ireland’.”, lib. V. p.355. Vēl, runājot par dzintaru viņš teic, ka tas nāk galvenokārt no ‘Scythia’s pussalas aiz ‘Galatiai’ (valoda sakrīt ar Treveri jeb Triers ģermāņu zemē; kolonija arī Mazāzijā) – “τηϛ Σκυθιαϛ τηϛ ύπερ την Γαλατιαν”, ar to domājot ‘Baltia’ (Baltija) vai ‘Glessaria’s, kā rāda minētie ‘Pliny’ citāti.
  2. ‘Tiberius’ laikā, ap 20 gadus pēc Kristus, dzīvoja ‘Strabo’. Viņa vērtīgais darbs ir pilns ar ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths); un viņš mums, ‘lib. XI. p. 507. ed. Casaubon’ teic: “Visas tautas ziemeļu daļā senie autori sauc par ‘Scythians, Celto-Scythians’.” (lib. I. Strabo teic, ka nosaukumi ‘Celtiberi un CeltoScythæ’ “izglītības trūkuma dēļ tiek saprasti atšķirīgi un atsevišķi zem viena vārda”). Tad, runājot par Āziju, XI. 492, viņš teic, pēc ‘Ephorus’, ka kādi ‘Sarmatæ’ (sarmati) bijuši ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), tomēr aprakstot Eiropu viņš ‘Scythic’ un ‘Sarmatic’ tautas nodala. Tā viņš teic, “virs ‘Getæ’ (Goths) ir ‘Tyragetæ’, un virs tiem ‘Jazyges Sarmatæ’ (sarmatu jātnieki starp gotiem); un, lib, VII., ka ‘Homer’ (Homērs, ap 850 BC)s, ar saviem ‘Hippomolgi’ un ‘Galactophagi’ (piena ēdāji), Il. XIII. domā ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) un ‘Sarmatæ’ (sarmati). Tā ka ar ‘Scythians’ viņš nedomā ‘Sarmatæ’ (sarmati).

Grāmatā ‘book I.’ viņš teic, ka zeme dalās četrās daļās, vistālāk austrumos dzīvo indieši, vistālāk dienvidos etiopi, vistālāk rietumos ķelti, vistālāk ziemeļos ‘Scythian’. Un Strabo zināja, ka ģermāņu zemes ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) bija ‘Getæ’, jo ‘book VII. p. 294.’ viņš teic “’Suevi’ (Gallicia) patur ģermāņu zemes dienvidu pusi, kas ir aiz Elbas. Aiz viņiem ir ‘Getæ’ (Goths) reģions, šauri dienvidos uz ‘Ister’ (Donavu), un uz ‘Hercynian’ mežu (Swabia, Hartz), aptverot daļu tā kalnu, bet stiepjoties tālu uz ziemeļiem, pat līdz ‘Tyragetæ’.”

Ar ‘Getæ’ (Goths) Strabo taustāmi domā visus ģermāņus austrumos no Elbas, tas ir, ‘Vandali’ un ‘Hermiones’ un Plīnija ‘Basternæ’, kas ir trīs no piecām lielajām ģermāņu daļām, ‘Basternæ’ īstenībā stiepjoties uz austrumiem uz ‘Tyras’ (Danastrom, Danaster, Dniester, Dņestra) upi, pie kuras dzīvoja ‘Tyragetæ’. Kā būs parādīts tālāk, Strabo ‘Basternæ’ novieto arī Skandināvijā. No tā ir skaidrs, ka Strabo šīs trīs ģermāņu daļas ir uzskatījis par ‘Getæ, Scythians vai Goths’un, protams būtu par tādiem uzskatījis arī pārējos, ja, kā mēs no ‘Tacitus’, būtu zinājis, ka visi ģermāņi līdz tālākajam galam ir bijuši visi ar vienu izcelsmi, valodu un uzvedību.

  1. Pomponius Mela ir rakstījis apmēram 45.gadā. Viņš skitus un sarmatus atšķir un sniedz atsevišķas nodaļas par katriem. Grāmatā ‘III. chap. 5’, viņš mums teic, ka ziemeļu skitus sauc par ‘Belcæ’, vārdā, kas nekur citur nav rodams, un ‘ch. 6.’ viņš mums teic, “ ‘Thule’ ir iepretim ‘Belcæ’ krastam.”. Tā ka viņa uzskatā skiti patur Skandināviju, iepretim kurai ‘Thul’i novieto visi senie. Baltijas jūra viņam ir ‘Codanus Gulf’.
  2. ‘Pliny’, dabas vēsturnieks, ir rakstījis ‘Vespasian’a laikā ap 70 gadus pēc Kristus. Savā ceturtajā grāmatā, ‘ch. 12’, viņš mums teic, ka ‘Scythian’ tautas, tostarp ‘Sarmatæ’ (sarmati), stiepjas visgarām ziemeļos un ziemeļrietumos no ‘Danube’ (Donava, Ister, Istra); un tad pievieno kādu neaizmirstamu un izšķirošu teikumu.
    Pirms to lasīt, atcerēsimies, ka Plīnijs savu nemirstīgo darbu sāk ar katras grāmatas satura aprakstu un autoru sarakstu, kas katrā grāmatā izmantots, no kā redzams, ka šajā grāmatā, kā mums teic viņa brāļadēls, viņa pētījums ir nebeidzams. Nevienam autoram visā senatnē nav nekad bijusi tāda ziņu bagātība; un nav iespējams jautāt vēl spējīgākam šķīrējtiesnesim.
    Klausāmies viņa spriedumu.

“SCYTHARUM NOMEN USQUEQUAQUE TRANSIT IN SARMATAS, ATQUE GERMANOS. NEC ALIIS PRISCA ILLA DURAVIT APPELLATIO, QUAM QUI, EXTREMI GENTIUM HARUM, IGNOTI PROPE CETERIS MORTALIBUS DEGUNT.
Vārds ‘Scythians’ ir visur mainīts līdz ‘Sarmatæ’ (sarmati) un ‘Germans’. Šis senais nosaukums tālāk šīm divām tautām, kas dzīvo pārējiem mirstīgajiem gandrīz nemanāmi, nav turpinājies, nav saglabājies .”

Sarmatus, kā jau skaidrots, kādi mazāk zinoši senie ir uzskatījuši par skitu tautu; jo pirms ‘Ptolemy’ laika, kurš dzīvojis apmēram gadsimtu pēc ‘Pliny’, par sarmatiem, tautu, kas aizņēmusi tik lielu zemi, cik skitu īpašumi kopā, ir zināts maz. Viņu valoda ir bijusi pavisam atšķirīga, tāpat kā ‘Slavonic’ no ‘(Gothic bishop) Ulphilas Scythic’. Bet daži grieķu autori, zinot, ka ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths) ir izvērsušies Eiropas ziemeļrietumos, ir pieņēmuši arī ‘Sarmatæ’ (sarmatus) kā ‘Scythic’ tautu. Skitu nosaukums, kas dots sarmatiem, ir bijusi vien rupja neprecizitāte, līdzīgi kā Amerikas rietumindiešiem (indiāņiem).

Tālas lietas kļūst neskaidras, un to nosaukumi protams neprecīzi. Tomēr dēļ kļūdas nosaucot sarmatus par skitiem senie zināja, ka ir pilnīgi pareizi dot šo nosaukumu ģermāņiem, kad bija atklājuši, ka sarmati ir bijuši no skitiem pavisam atšķirīga rāse; redzot, ka ģermāņu valoda un uzvedība pierāda, ka viņi ir tā pati tauta, kas senie skiti pie ‘Euxine’ (Melnās jūras).
Tas ir skaidrs pat no Strabo, kurš ģermāņus sauc par ‘Getæ’ (Goths), kā jau parādīts; un no grieķu autoriem pēc ‘Ptolemy’, kurš ģermāņus sauc par ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths). Jo ceturtajā gadsimtā visas ģermāņu tautas pēc šā laika ir sauktas par ‘Scythians’ vai ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ); kā plašā ‘Pliny’ ģermāņu ‘Vindili’ (jeb Vandali kā kādos rokrakstos (MSS).) daļa par ‘Suevi’, tā ‘Tacitus’ ‘Angli, ‘Langobardi’ utjpr. ir vienādoti saukti par ‘Scythians vai Goths’. Tāpēc grieķi ir visas šīs tautas saukuši par ‘Scythians’, kurus visi latīņi saukuši par ”Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ), tas ir plaši parādīts šā sacerējuma sākumā.

Lasītājs tiek aicināts šo svarīgo apstākli ņemt vērā, jo ja viņš nonāks izplatītajos maldos par ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ) kā par nenozīmīgu cilti ģermāņu zemē vai Skandināvijā, viņš izdarīs milzīgu kļūdu. Latīņu nosaukums ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ ) un grieķu nosaukums ‘Scythians’ pieder visām barbaru tautām no Kaspijas līdz Adrijas jūrai, austrumos un dienvidos, līdz Britu kanālam rietumos un līdz Skandināvijai un ‘Chronus’ (Niemen, Nemunas) upei ziemeļos un ziemeļaustrumos. ‘Sarmatæ’ (sarmatus) visi autori pēc ‘Ptolemy’ novieto ziemeļaustrumos no ‘Scythic’, tagadējā (18.gs. beigas) Polijā un Krievijā; un apzīmē par atsevišķu un īpašu, lielu tautu. Spēcīgie ‘Goths’ (goti, grieķiem Scythæ) pār Eiropu ir izvērsušies no plašajiem ‘Getia, Gothia’, jeb senās ‘Scythia’ līdzenumiem un no ģermāņu zemes, kad krita Romas impērija; un ne no nemīlīgajiem un tuksnesīgajiem Skandināvijas kalniem vai maza apgabala ģermāņu zemē, kā mēdz bērnišķi iedomāties.

Jau ‘Tacitus’ parādīja, ka ģermāņi ir ‘Scythæ’ (skiti, latīņiem Goths), jo mums ir vairāku valodu, ko viņš min kā ģermāņu, atliekas, un tās ir skitu jeb ‘Gothic’ (latīniski gotu, grieķiski Scythæ) visā ģermāņu valodā tagad. … var teikt, ka ‘Getæ’ (Goths) varbūt ir ģermāņu emigrācija, kā arī pretējo; tomēr pret to ir VISI senie, kā liecina katra šā darba lapa; jo viņi visi apgalvo, ka skiti ir gājuši no austrumiem uz rietumiem, un visa šīs norises gaita ir iezīmēta un skaidra, no Persijas līdz Britānijai.

PIELIKUMS

‘Pliny’ Eiropas ziemeļu daļas apraksts. Hyst.Nat. lib. IV. c.13.

(Dž. Pinkertona piezīme.
‘Plīnija ziemeļu ģeogrāfija šeit ir sniegta kā pilnākā un interesantākā visā antīkajā pasaulē. Pārsteidz, ka visa ‘Pliny’ ģeogrāfija nav izdota atsevišķi, kā daudz pārāka kā ‘Mela’ un citu. Jauns ‘Pliny’ izdevums izglītoto cilvēku sabiedrībā ir tiešām ļoti gaidīts; jo ‘Harduin’s, pēdējais redaktors ir bijis no visiem cilvēkiem visnepiemērotākais šādam uzdevumam, būdams steidzīgs un nepatiess līdz kroplīgumam.)

…Aprakstījis ‘Hellespont (jūras šaurums starp Egeju un Marmora jūru), Mætis, Dacia, Sarmatia, seno Scythia’, un ‘Pontus Euxinus’ (Melnās jūras) salas’, apceļojot apvidus uz austrumiem no Spānijas, viņš dodas uz ‘Scythic Ocean’ un atgriežas uz austrumiem – Spāniju…

Tāpēc mums jāatiet no runām par Eiropas galējiem apvidiem un, šķērsojot ‘Riphæan’ kalnus, jāseko ‘Northern ocean’ (C(u?)ronium mare) krastam pa kreisi, līdz nonākam pie ‘Gades’. Šajā ceļā esot daudz salu bez nosaukuma. Kāda iepretim ‘Scythia’, saukta ‘Raunonia’ (Semba, Balti. Baltiam. Nunc la Nouvelle23. A Cimbris. Hoc est, a Cim. Zemble. BROT. brorum peninsula, et a faucibus 29. Feruntur. Incerta hæc fama Codani sinus, usque ad promonto- signari innuit : incerta hæc insularium Rubeas, quod nunc vulgo di rum nomina, incertumque situm. citur, Noort Kyn, vel Nort Cap, Oonæ , sive magis Oonææ, vel in extrema Norvegia versus septem Oænoææ, Plinio insulæ sunt, Solitrionem positum, Morimarusam noque Plinium secuto. At Pompo Philemon ait id mare vocari: quod nio Melæ, lib. III, cap. 6 : « ob ultra Rubeas est, Cronium nomi alternos accessus, recursusque penari. Ita fere Solinus, loc. cit. Prolagi, et quod spatia queis distant, montorio huic ab amne Rhubone modo operiuntur undis, modo nuda forte nomen est, in Oceanum in sunt, alias insulæ videntur, Sarfluente, cujus meminit Ptolemæus matis adversæ , alias una et contiin Sarmatias, lib. III, cap. 5. H. nens terra.» H. Insulæ videntur), ir dienas brauciena attālumā, un tajā, kā teic ‘Timæus’, pavasaros viļņi izmet dzintaru.

Citus krastus iezīmē apšaubāma slava. ‘Northern ocean’u ‘Hecatæus’ (Ἑκαταῖος, 550- 476. g.p.m.ē.) sauc par ‘Amalchium’ (Crontum Sea jeb Amalchium Sea: aizsalstoša), no upes ‘Paropamisus’, (Παραπάμισος, arī Gandāra pāri Hindukūšam), kuras nosaukums tās tautas valodā nozīmē ‘Sasalusī’. ‘Philemon’s teic, ka ‘Cimbri’ to sauc par ‘Cronium’. ‘Xenophon of Lampsacus’ (2.gs. pirms Kristus) stāsta, ka triju dienu burājuma attālumā no ‘Scythians’ krasta ir neizmērojama izmēra pussala, ko sauc ‘Baltia’. ‘Pytheas’ šo pašu pussalu sauc par ‘Basilia’. Arī ‘Oonæ’ par to ir runājis, un tās vietējie iedzīvotāji pārtiekot no putnu olām un auzām. Citi cilvēki piedzimstot ar zirga kājām un tāpēc tiek saukti par ‘Hippopodes’ . Citu, no ‘Fanesii’ cilts Skandināvijā kailos ķermeņus sedz viņu lielās ausis. No turienes sākas skaidrāks vēstījums par ‘Ingævones’ tautu (‘Tacitus’, kurš bija daudz labāk informēts par ‘Pliny’, rāda, ka ‘Pliny’ apgalvojums par ‘Ingævones’ šeit ir pareizs, lai gan vēlāk kļūdains, jo šis nosaukums iekļāva visas ‘Pliny’ tautas pie ‘Baltic’, un Plīnija ‘Vandili’ bija ‘Ingævones’), pirmo tajā ģermāņu zemes pusē.

Tur ‘Sevo’, milzīga kalnu grēda, ne mazāka kā ‘Riphæan’, veido lielu līci pat līdz ‘Cimbric’ zemesragam, un līci sauc par ‘Codanus’ un tas ir pilns ar pussalām. Slavenākā no tām ir neizpētīti lielā Skandināvija; vienīgo zināmo daļu apdzīvo ‘Hilleviones’ 500 rajonos, kas to sauc par otru pasauli. Eningia’ (daļa no Somijas) ir bez viedokļa. Daži teic, ka šīs joslas ceļus pat līdz upei ‘Vistula’ (Visla) apdzīvo ‘Sarmatæ, Venedi, Sciri, un Hirri’; un ka šo līci sauc ‘Cylipenum’, un sala tās grīvā ir ‘Latris’. Otrs līcis, blakām ‘Cimbri’, tiek saukts ‘Lagnus’. ‘Cimbric’ zemesrags iestiepjoties tālu jūrā veido pussalu sauktu ‘Cartris’. No turienes ir divdesmit trīs salas, ko pazīst romiešu karaspēks. Dižākā no tām ir ‘Burchana’, ko mūsu ļaudis sauc par ‘Fabaria’ dēļ savvaļas augļiem pupu izskatā.

Arī ‘Glessaria’ ko mūsu karavīri tā sauc dzintara dēļ, bet barbari par ‘Austrania’ un līdzīgi par ‘Actania’. Gar visu jūru pat līdz ‘Scaldis’ upei nezināmā teritorijā dzīvo ģermāņu tautas, par tām ziņu nesaskanīgums ir tiešām pārmērīgs. Grieķi un daži no mums teic, ka ģermāņu zemes robežas ir divarpus tūkstoš jūdžu garas. ‘Agrippa’, iekļaujot ‘Rhætia’ un ‘Noricum’, tās garumu vērtē uz 696 jūdzēm, tās platumu uz 248, pie kam vienas ‘Rhætia’ (pakļauta apmēram ‘Agrippa’s nāves laikā) platumu gandrīz lielāku kā ģermāņu zemju [dienvidos]. Jo par ģermāņu zemi nezināja daudzus gadus vēlāk, nedz pamatīgi tagad. Ja izdarām pieņēmumus, tad nevar daudz gribēt par tās apkārtmēru grieķu uzskatā un tās garumu, kādu sniedzis ‘Agrippa’.

Ir piecas ģermāņu daļas:

  • ‘Vandili, daļa no kuriem ir ‘Burgundiones, Varini, Carini, Guttones’.
  • Cita daļa ir ‘Ingævones’ daļa no kuriem ir ‘Cimbri, Teutoni un Chauci’ tautas.
  • Tuvāk pie ‘Rhine’ (Reina) ir ‘Istævones’, daļa no kuriem ir iekšzemes ‘Cimbri’.
  • ‘Hermiones’ daļa no kuriem ir ‘Suevi, Hermunduri, Chatti, Cherusci’.
  • Piekto daļu veido ‘Peukini Basternæ’, kas robežojas ar minētajiem ‘Daci’.

Pazīstamas upes, kas ietek okeānā (jūrā), ir ‘Vistillus’ jeb ‘Vistula’ (Visla), ‘Albis, Visurgis, Amisius, Rhenus, Mosa’. ‘Hercynian’ (Swabia, Hartz) iekšējās daļās plešas kalni, nepazīstamāku par kuriem nav.

[Tālāk ‘Pliny’ beidz ar ‘Batavia, Britain, Gaul’ u.c. aprakstu] Lib. VI. c.14.]


‘Cronian’, šķiet, ir ‘Baltic’ jūras ziemeļaustrumu daļā, tomēr citi senie pieņem, ka ‘Cronian’ plešas pāri visai viņu Skandināvijas ziemeļu daļai (‘Ptolemy’ja ‘Oceanus Deucaledonius’, kas tiek uzskatīts par Baltijas jeb ‘Sarmaticus’ jūras galu, bet viņš skaidri teic, ka tas ir Britānijas ziemeļos).
Kā ‘Pliny’ atkārtoti teic citās vietās, ‘Baltia’ jeb ‘Basilia’ ir bijusi pussala, kur vienīgi rodams dzintars, skaidri ‘Prussia’s ‘Glessari’ (‘æstii’, Aistija)jā, nevis Skandināvijā.
‘Oonæ’ u.c. salas visas, domājams, ir ‘Oesel’ (Saaremaa), Somu jūras līča grīvā. Ievērojamas apģērba dīvainības izraisa izdomājumus.

‘Pliny’ja ‘Sevo Mons’ (viņš ir uzskatījis, ka ‘Sevo Mons’ kalni ir sniegušies no tagadējās ‘Bohemia’ līdz lielam zemesragam ziemeļos no ‘Dantzick’ (Dantiscum ‘Gothones’ zemes vidū) (ja nav kļūda, saukta par ‘Refehout’ un ‘Heel’) un veidojuši ‘Sinus Codanus’, kas no turienes pleties līdz ‘Jutland’ (Witland) ziemeļu galam (Promontorium Cimbrorum)) īstenībā ir kalnu virkne starp ‘Prussia’ un ‘Silesia’, ko ‘Ptolemy’ saucis par ‘Asciburgius Mons’ un tagad ‘Zottenberg’. Tas ir skaidri no ‘Pliny’s vārdiem. Viņš min ‘Scythic Ocean’, tad nonāk ‘Baltic’ jūras rietumu daļā un tagadējās ‘Prussia’s ‘Baltia jeb Glessaria pussalā; tad runā par ‘Hippopodum insulæ’ (Zirgakāju salu), ko visi saprot kā ‘Oesel’ un ‘Dego’ ‘Dwina’s (Rubo, Daugavas) grīvā.

‘Solinus’ rāda ‘Sevo Mons’ tāpat kā ‘Pliny’ un novieto tos pie ‘Ingævones’, kurus arī viņš novieto pie ‘Vistula’s (Visla), tā ka šis gadījums ir skaidrs. ‘Tacitus’, kurš bija daudz labāk informēts par ‘Pliny’, rāda, ka ‘Pliny’ apgalvojums par ‘Ingævones’ šeit ir pareizs, lai gan vēlāk kļūdains, jo šis nosaukums iekļāva visas ‘Pliny’ tautas pie ‘Baltic’, un Plīnija ‘Vandili’ bija ‘Ingævones’. Seno vairākums ir ‘Vistula’ (Visla) uzskatījuši par ģermāņu zemju austrumu robežu un ‘Basternæ’ kā ģermāņu tautu ārpus ģermāņu zemēm; tā ka ‘Sevo Mons’ kā esoši gar ‘Vistula’ (Visla), ir bijuši ģermāņu zemju austrumu gals, kā ‘Pliny’ apgalvo.

‘Venedi’ (Wends, starp Nemunu un Vislu, t. i. Peukini un Fenni) bija ‘Sarmatæ’ (sarmati) aiz ‘Vistula’s (Visla), aiz viņiem ‘Tacitus’ atrod ‘Fins’; un ‘Scirri un Hirri’, šķiet, somu tautas, kas minētas vēlākā Romas vēsturē, jo dienvidsomi nav bijuši nekareivīgi. Viņu varā ir bijusi ‘Lithuania’ (Lietuva), un viņi sagrābuši daļu no ‘Hungary’. ‘Scirri un Hirri’ ir bijuši pie Somu jūras līča un pazīstami devītajā gadsimtā, kā redzams no ‘Ohter un Wulfstan’ ‘Periplus’.

‘Cartris’ ir ‘Wend-syssel’ ziemeļos no ‘Jutland’ (Witland)es, pussalas, ko tā saukuši ‘Wend’i – ‘gals’ jeb ‘galvenā zeme’.

‘Pliny’ dodas uz austrumiem gar neesoša, ‘Scythic’ okeāna (jūras) krastu līdz ”Rha’ (Volga)’s upei; viņš un daudzi senie domā, ka tā ir kanāls starp ‘Scythic Ocean’ (Baltijas jūru?) un ‘Caspian’ jūru. Tādējādi visas šeit minētās tautas un vietas ir meklējamas dienvidrietumos no tagadējās Krievijas. ‘Scythæ’ (grieķiem skiti, latīņiem Goti) ir ap ‘Smolenzko’; par ‘Hyperborei’ viņš tāpat kā citi senie noraida, ka tā ir tagadējā ‘Prussi. ‘Lytarmis’, kas tāpat kā ‘Tabis’ aiz ‘Seres’ Āzijā ir vien iedomāts neesošs zemesrags (tomēr grieķu ακρα un latīņu ‘promontorium’, nozīmē arī galu vai virsotni vai kalnu virknes nobeigumu), viņš noliek tagadējās Maskavas tuvumā, tā sakot, ‘Arimphæi’. ‘Carambucis’, šķiet, ir upe ‘Sura’. Citas tautas atrodas pie ‘Rha’ (Volga)s līdz Kaspijas jūrai. ‘Georgi’ un ‘Amazons’, kā labi zināms, ir bijuši starp ‘Tanais’ (Dona) un Volgu, virs ‘Alani’. Viedoklis par ‘Scythic ocean’, šķiet, ir ieguvis pārsvaru vienpadsmitajā, uz kādu gadsimtu, jo ‘Adam of Bremen’ teic, ka ļaudis ir varējuši burāt no ‘Baltic’ līdz Grieķijai. Tas, šķiet, ir arī ‘Ocean of Darkness’ no austrumnieku rakstiem.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.