Senprūšu valoda.1840

No Allgemeine Encyklopedie der Wissenschaften und Künste. II Section, achzehnter Theil, Leipzig, Brockhaus, 1840.

Šo dialektu, kas tagad ir pilnīgi izmiris, jau uz 17.gadsimta beigām saprata vien šur tur veci cilvēki. Nedaudzajos literārajos pieminekļos, kas mums ir no 16.gs. vidus, mēs jau redzam, ka ne mazums ģermānismu un neprecizitāšu ir vairāk uz mums nodotu vācu (teutsch) reliģisku rakstu sacerētāju rēķina, kā arī uz pēkšņa panīkuma stāvoklī esošas valodas rēķina. Mūsu niecīgās prūšu valodas zināšanas mums vajadzētu priekšzīmīgi savākt no Christoph. Hartknoch, Diss. de lingua veterum Prussorum etc. bei Pet. de Duisburg, Chron. Pruss. (Francof. 1679.4.), no Matth. Prätorius’a Histor. Nachrichten von der alten preuβischen Sprache in den Actis Boruss. 2. B., un īpaši no J.S,Water, Sprache der alten Preuβen (Braunschw. 1821, rec. von Mone in den Heidelb. Jahrb. Jahrg. XIV), kur savukārt atrodas arī uz markgrāfa Albrecht‘a pavēli 1561.gadā izdota senprūšu katehisma kopija, kas kļuvusi par ārkārtīgu retumu. Linde, Über den altpreuβischen Katechismus (Warschau 1822). Peter v.Bohlen’a pielikumā Joh. Voigt’a Geschichte Preuβens; 1.Bd. (Königsb. 1827) senprūšu valoda ir pielīdzināta sanskritam.

{[Aryan and non-Aryan Names in Vedic India. Data for the linguistic situation, c. 1900-500 B.C. Michael Witzel, Harvard University.]: burusho ir Hunza’s (Gilgit-Baltistan) iedzīvotāju nosaukums (agrīno tibetiešu bru-ža ). 10.gs. uzrakstos šis nosaukums ir rodams kā Prūśava (‘Bråhmī inscriptions on the history and culture of the upper Indus valley. No K.Jettmar et al., ‘Rock Inscriptions in the Indus Valley. Antiquities of Northern Pakistan. Reports and Studies’, vol 1.Mainz: Philipp von Zabern 1989: 41-72 XXXVII) un varbūt pirmās tūkstošgades vidus uzrakstos sanskritizēts kā puruṣa . I.L.} Prūšu valoda ir tuvāka lietuviešu valodai kā latviešu, lai gan ir arī dažādas īpatnības, kas to nebūtiski atšķir no lietuviešu valodas. (Aug. Friedr. Pott)

http://resolver.sub.uni-goettingen.de/purl?PPN362299617 sanskrits 28.lpp; senpersu 55.lpp; ķeltu 87.lpp; gēlu 90.lpp; ģermāņu 92.lpp; gotu 96.lpp; lietuviešu-slāvu 101.lpp; prūšu, latviešu 104; slāvu 105.lpp.

Indo-Scythian Studies: Being Khotanese Texts VII. H. W. Bailey, Cambridge University Press, 1985 https://books.google.lv/books/about/Khotanese_Texts.html?id=OOK-fBNwZ7kC&redir_esc=y

14. PRUŚAVĀ

Khotan-Saka Itinerary from Khotan to Kaśmīra’ (apraksta ceļojumu no Khotanas uz Kašmīru ķēniņa Abhimanyu (m.ē. 958 – 972.g.) laikā. Arī BAILEY, H.W. 1936. An Itinerary in Khotanese Saka. Acta Orientalia Vol. XIV:258-267. Leiden. Arī An Itinerary from Khotan to the Adhisthāna of Kaśmīr. (KT 2.55-6; SDTV (1968), 70-3. Pirmā redakcija ir ‘Acta Orientalia 14 (1936), 258). Šo tekstu un tulkojumu ir publicējis H.W.BAILEY (1936, 1968) un komentējis MORGENSTIERNE (1942)) ir sastopams viens ‘Prrūśava‘ pieminējums. Astotajā rindā ir izteikums “prrūśava hīyai bāḍi” (Pruśava‘s zeme). Atsaukties var uz oriģinālajiem ķīniešu, tibetiešu un budistu dokumentiem. kas ir sakopoti un pārtulkoti B.Laufer ‘The Bru-ža language’ (TP 9 (1908), 1-46). (Gadījuma piezīmes ir ‘P.Pelliot, Notes on Marco Polo, I (1959), 91-2 s.v. Belor; R.A.Stein, Recherches (1959), 31, 156 (identificēta ar Gilgit‘u Gilgitā Baltistānā, Kašmīrā); F.W.Thomas, TLT, I (1935), 262).

Tibetas teksti lieto dažādas izrunas, īpaši ‘Padma Sambhava‘ (astotā gadsimta budisma skolotājs no Indijas Pussalas – No Lotosa Dzimušais jeb Guru Rinpoche). Ir bru-ža, hbru-ža, gru-ža, gru-ša, bru-šal, hbru-šal. Tā ir bijusi Rietumtibetā blakām sbal-ti, Baltistānai, ar mūsdienu Baltī, tibetiešu, valodu, kas ir arhaiska salīdzinājumā ar tibetiešu valodu Lhas‘ā. Ķīniešu teksti par Baltistānu, Bolor, Pu-lu it pārtulkoti ‘Ed.Chavannes, Documents sur les Tou-kiue (turki) occidentaux (1903), 149-54.’ Bruža rakstība ir lietota tulkojot no budistu sanskrita Darada ‘Lalita-vistar’u.

Tā kā Padma Sambhavam ir bijusi saistība ar Bru-ža, ir interesanti zināt, ka viņš ir sācis veidot Bsam-yas Vihāra College. Atsauce uz šo vietu Tibetā varbūt ir redzama ‘Khotan-Saka’, kuras teksta pirmais tulkojuma mēģinājums ir ‘Studies of Esoteric Buddhism and Tantrism (Koyasan University, Japan, 1965), 27-39.’ Atsauce ir I V I (30.lpp.): skolotājs ir dzimis ‘Samyas‘ā kā ‘labho slāspanä‘ (slob-dpon ‘skolotājs’). Šis teksts ir iespiests manā ‘Khotanese Buddhist Texts’, 143-6 (rev.ed.m 1981). Tas attiecas uz ganaittrai ‘rožu audzētava’ (bud.sanskr. gaatrikā), pazīstams ar latīņu botānisko nosaukumu eleocarpus ganitrus. 34.lpp. ir publikāciju saraksts, kas iztirzā Bsam-yas.

Par Bru-ža valodu ir Y.C.Morin, J.Pesot, E.Tiffou pielikumā Yasin Burušaski vārdnīcai.

Dokumenti par Padomi pie Bsam-yas ir G.Tucci, Minor Buddist texts, II (1958), par Bsam-yas apspriešanu P.Demieville, Le concile de Lhasa (1952).

Bru-ža mūsdienu nosaukums ir Burūšo, vienskaitlī Hunzas un Nagaras Burūšin.

Itinerary 12.rindā Gilgita ir nosaukta par agīttä un chilas 15.rindā śīlathasä un 16.rindā ḍathasa.

15. SAKA

Nosaukums saka līdz ar daha ir lietots Ahemenīdu uzrakstos par klejotājiem no Istras (Donavas) upes līdz Iaxartes (Sirdarja, Syr-daryā) upei. Seno persiešu uzrakstos ir citēta ģeogrāfiska definīcija ‘Saka para Sugdam’, tas ir, ‘saki aiz Sugdas’.

 

The Patolas, their governors and their successors. Karl Jettmar. 1993. http://archiv.ub.uni-heidelberg.de/propylaeumdok/1726/1/Jettmar_The_Patolas_1993.pdf

Al Bīrūnī (Abū Rayḥān Muḥammad ibn Aḥmad Al-Bīrūnī (973–1050)) savā grāmatā par dārgakmeņiem, ko ļoti rūpīgi krieviski pārtulkojis Beļeņickij (1962; angliskais tulkojums, kas iznācis Pakistānā 1989.g., nav tik labi komentēts), ir pievērsis lielu vērību Vidusāzijas kalniem, apvidum, kas eksportē ļoti daudz dārgu minerālu un metālu. Tur viņš ir iekļāvis pat jaunu informāciju, kas nav viņa darbā par Indiju. Nodaļā, kas aplūko “stāstus par zeltu un zelta raktuvēm” mēs uzzinām, ka Bhattavaryan‘i apdzīvo valsti ar nosaukumu Dardar. Tajā pat kontekstā viņš skaidri teic, ka šajā gadījumā viņš lieto nosaukumu, ko uzzinājis no indiešiem Kašmīrā. Šai piezīmei ir tikai viens izskaidrojums: Bīrūnī ir pamanījis, ka indieši bhattavaryanu zemi pazīst ar seno nosaukumu Dardar, kas nekad nav kļuvis izplatīts Vidusāzijā, neraugoties uz jauniem politiskiem apstākļiem.

Redzam, ka nevaram sadalīt politisku vienumu divās daļās vien tāpēc, ka mums ir darīšana ar divām terminoloģiskām tradīcijām. Tādas pretējas tradīcijas gadās bieži. Ķīnieši vienmēr runā par Mazo Palur‘u, bet tibetieši attiecībā uz to pašu teritoriju ir cieši turējušies pie vārda ‘Bruža’ .

Pārliecinošākais pierādījums, ka tur bijusi tikai viena valsts, kas ietvērusi visus apvidus starp Gilgitas ieleju un Kishan-ganga‘s ieleju, ir tā sauktais Saka-Itinerary teksts – minēts kā nozīmīgākais avots (BAILEY 1936., 1968).

Saka-Itinerary ir palicis nezināms Pakistānā (tur tāpat kā Vācijas gadījumā ir par daudz universitāšu, bet trūkst labu bibliotēku). Šo tekstu turpmāk aplūkot nevajadzēs, tā ka es vien citēšu izteikumu ar ievadošu piezīmi, ka ceļinieks, kurš atstājis ceļojuma aprakstu no Sarikol līdz Kašmīrai, nav izmantojis Hunza‘s aizu, bet veicis plašu līkumu uz rietumiem, izmantojot vienu no kalnu pārejām starp Irshād Uwin un Baroghil. Aiz pārejas viņš ir devies uz dienvidiem, varbūt pa Yasinas ieleju. Kad viņš iegājis Pruśavas apgabalā, viņš nonācis apvidū, kas agrāk saukts par ‘Bruža’.

Mēs lasām: “Tur ir Zelta Ūdens (Golden Water) izteces galva (avots)”. Tur ir galvenā pilsēta vārdā Syadima; kalna galā ir trīs budistu klosteri (saghārāma). Sešu dienu gājumā pa zemi ir pilsēta vārdā Baurbura. Ir liela upe vārdā Sīna. Cilvēki (to) šķērso uz byaa‘s (piepūstām ādām?). Tur ir četri klosteri, upes malā ir ciema mājas.

Dienvidos no turienes gar upi ir liela pilsēta vārdā Giāgittä’ (Gilgita). Tur ir astoņi akmens klosteri. Tur četros apgabalos ir ķēniņa rezidences. No turienes uz dienvidiem ved ceļš uz Indijas valsti. Līdzās Zelta upei (Golden River) krastā ir liela pilsēta (kṣīra) vārdā Śīlathasa. Tur gar upes malu ir ciema mājas. Krastā ir granātkoki. Tālāk viņi šķērso uz byaa‘s (piepūstām ādām?).

Astoņu dienu gājiena attālumā pa zemi uz dienvidiem no Śīathasa’s līdz Ttiḍī (tartiya-, sanskr. tīrtha – brasls) gar upi ir valriekstu koki un banava koki. Ir arī ciedru (devadāru) koki. Tur dzīvo mērkaķi. To braslu sauc vārdā Magalacakra. Tur dzīvo ķēniņš. Tā ir pirmā indiešu pilsēta uz Kašmīras pusi. Kalnā Mahuvi upes krastā ir viena (saghārāma?)” . (BAILEY 1968: 71).

Izšķirošs apgalvojums ir, ka ķēniņam ir rezidence Gilgitā (Četrās vietās: tas ir pavisam ticami, jo Gilgita savus ūdeņus savāc no vairākiem strautiem un tādējādi ir atsevišķu ciematu aglomerācija), bet tobrīd viņš dzīvo Magalacakr‘ā robežpilsētā ar Kašmīru, kas varbūt saukta par indiešu apmetni.­ Magalacakra varbūt ir bijusi nometne karaspēka mobilizācijai un algotņu sarunāšanai, kuri gaidījuši uz zelta iespēju sākt iebrukumu Kašmīrā. Mierīgos laikos un ziemā, kad kalnu pārejas uz Kašmīru aizputinātas (īpaši Tragbal), ķēniņš ir pārvietojies uz Gilgitu.

Lielais apvidus noteikti ir iekļāvies apvienotā politiskā un ekonomiskā sistēmā, kas nodrošinājusi iekšējo mieru un drošību. Cits skaidrojums lielajam (budistu) klosteru skaitam nav atrodams. Šķiet, ka budisms Gilgitas ielejā pirms 10.gadsimta beigām ir bijis spēcīgāks kā jelkad agrāk.


 

h1 { margin-bottom: 0.21cm; }h1.western { font-family: “Liberation Serif”, serif; }h1.cjk { font-family: “Tahoma”; font-size: 24pt; }h1.ctl { font-family: “Lohit Devanagari”; font-size: 24pt; }p { margin-bottom: 0.25cm; line-height: 115%; }a:link { }

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.