PRAKTISKAIS IDEĀLISTS ANDRIEVS NIEDRA UN KĀRĻA ULMAŅA VEIMĀRISKĀ PARTIJU ŠĻURA.

(Ar vāciem vai boļševikiem? Kur nobastoja Spīdola? … Esam pēc Krievijas PSRS sabrukuma nodzīvojuši pusotru reizi ilgāk kā Latvijas starpkaru brīvvalsts. Tajos 20 gados Latvija līdz mielēm izbaudīja boļševistisko sociāldemokrātu plosīšanos, kad Ulmaņa sekmētā politpartiju sistēma jau smēlās pašam mutē, un piespieda viņu izmisīgi glābties atlaižot Saeimu.

Tagad ar nelielu balsu minimuma remontu truli ejam to pašu ceļu, par partiju sistēmu kaķi smejas, un partijas ir lielā mērā balsu vākšanas kantori. Ja kaut cik spējam savākties, tad vai tik ne iejaucoties sabiedrotajiem. Vienlaikus konsekventi stulbi strebjam visas demokrātijas vājības.

Tikko beidzās vācu okupācija pēc 1.Pasaules kara, sabiedroto spiesti vāci diezgan godprātīgi palīdzēja padzīt krievu + latviešu boļševikus. Dilemma, kuru Ulmanis atrisināja par labu latviešu sociāldemokrātiem, ar kuru rokām savukārt krievi izraka brīvās Latvijas kapu.

…………..

No VAI LATVIEŠU BOĻŠEVIKI BIJA ĻEŅINIEŠI. Uldis Ģērmanis. Latvija Šodien, Nr.12, 01.12.1984

Nekritiski atkārtota aplamā un nodrāztā klišeja par Andrieva Niedra ģermanofilo noslieci, kam nav pamatojuma ne šī politiskā mācītāja un literāta rakstos, ne mērķos. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurš mēģinājums nodibināt demokrātisku Latviju beigsies ar boļševiku diktātūru. Lai novērstu šo postu, viņš 1919.g. bija gatavs sadarboties ar vāciešiem, jo neredzēja citas iespējas. Viņa tālākajos plānos galvenā nozīme nebija Vācijai, bet gan Krievijai, jo uzskatīja, ka “Latvija nevar uzplaukt bez pilsoniskās Krievijas kā savas saimnieciskās aizmugures.” Tas arī izskaidro viņa piedalīšanos „Rietumkrievijas armijas” jeb Bermonta un R. fon der Golca avantūrā (skat. manu rakstu “Viņi satikās pie Bermonta”, Raiņa un Aspazijas gada grāmata 1974, 71. – 75. lpp.). Taču tas nenozīmē, ka viņš varbūt būtu bijis “rusofils” (viņam neapšaubāmi bija “latvieša sirds”, kā viņš pats to vēl īsi pirms savas nāves apliecināja Andrejam Johansonam), bet norāda uz zināmu politisku orientāciju. Andrievs Niedra domāja, ka latviešu tautas situācija liek orientēties uz pilsonisku Krieviju …

…………

KONSTANTINS RAUDIVE: Valdemārs tautu saprata kā “populus”. proti vairāk tautsaimnieciskā nekā politiskā nozīmē. Niedra turpretim uz tautu skatās kā uz “natio”, kuras iedzimtās īpatnības viņš grib izkopt un ielikt visu cilvēces kopkultūrā kā “īpatu, neatmināmu un neaizstājamu sastāvdaļu”. Niedra ir romantiķis un ideālists, viņš ir tautas audzinātājs… Savējie, pēc N. domām, ir tie, kas saprotas bērnu dienu valodā, klausījušies vienās un tais pašās pasakās, dziedājuši tās pašas dziesmas, dedzinājuši tās pašas jāņugunis … Andrieva Niedras visa dzīve bija “ilgošanās pēc savējiem”, no kā izauga viņa nacionālisms, t.s. jaunlatvietība.

…………

Te sākumā atlasīju Niedras citātus, lai var apmēram saprast, kas būs visā tekstā.

…Kolīdz vēlēšanu tiesības var tikt priekš tam izlietotas, lai sevi atsvabinātu no katra pienākuma pret vispārību un uzkrautu visus pienākumus tikai sabiedrības minoritātei, tā tās vairs nav demokrātiskas vēlēšanas. Vispārējas vēlēšanas var tikt pieņemtas tikai tādā ļaužu sabiedrībā, kurā visiem vienādi mērķi, un domu starpība pastāv tikai iekš tam, kā viņus sasniegt. Turpretim tādā sabiedrībā, kur mazākuma intereses ir tieši pretējas vairākuma interesēm, vispārējas vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības katru reiz izvērtīsies par varmācību pret mazākumu, ja netiks gādāta viņu interešu objektīva apsardzība. To mēs tikko kā bijām gadu atpakaļ izbaudījuši, to mēs redzējām vēl katru dienu no Krievijas piemēra…

Visi šie delegāti bija bez augstākas izglītības. Tomēr tas, ko viņi runāja, bija no zināma stāvokļa tik lietišķs, ka man taisni žēl tika: tik skaistas dzirnavas maļ tukšā. Tas ir tāpat pie latviešiem, kā pie krieviem: viņi pazīst tikai konstruktīvu politiku, izdomātu, no zināmiem pamata teikumiem atvasinātu. Viņiem trūkst dzīves novērošanas un tiešo spēku kombinēšanas. Tādēļ bija jānāk žīdiem un tatāriem, lai radītu kompromisu starp politisku konstrukciju un tiešu spēku un apstākļu kombināciju: izvest a priori uzstādītu sistēmu, taktiski izlietojot visas dzīves varbūtības un viņas pozitīvos un vēl vairāk viņas negātīvos spēkus. …

Es biju rēķinājis, ka visa šī varmācība un netaisnība būs ļaudis saniknojusi līdz asinīm, ka tur man viegli nāksies sastādīt no apcietināto tuviniekiem pulciņu, kas atsvabinātu cietumniekus un apcietinātu tribunālu, kā arī apkārtnes revolūcionārās komitejas. Bet es stipri vīlos. Kad iesāku valodas vadīt uz to pusi, tad gan daži atsaucās: kaut būtu bijuši tikai ieroči! Bet, kad piesolīju ieročus, tad nobīdīja cits uz cita: tas esot solījies piedalīties un tas…

Ap (1919.gada) 5.februāri lietas stāvēja tā, ka pret komūnismu bija apmēram 75% un priekš viņa 25% no īstās strādniecības, kas meklēja darbu. …

Un … latvieša dabā ir – tāpat, kā pie krieva, tikai drusku mazākā mērā, – kaut kas ļoti pasīvs: ļauj postam nākt arvien tuvāk un tuvāk, vaimanā un žēlojas, bet nevar atrast sevī tik daudz spara, lai pie laika cīnītos šim postam pretim vai lūkotu izbēgt no paredzamām briesmām. Es saprotu, ka cilvēks var svārstīties, ja varbūtība uz izglābšanos ir tikpat liela kā varbūtība uz neizdošanos. Bet kad 90% ir priekš tam, ka boļševiki tevi noķers un tikai 10% priekš tam, ka tev laimēsies izvairīties, un tad tomēr vēl palikt pie nogaidīšanas, – tas jau ir gribas vājums. …

Pilsoņu pretinieki, boļševiki, no Ulmaņa, zināms, atļauju neprasīja, kad organizēja strādniekus uz šķiru cīņu. Caur to Ulmanis pilsoņus nostādīja ļoti neizdevīgā stāvoklī, sūtīja viņus, tā sakot, cīņā ar to noteikumu, ka viņi drīkst lietot tikai vienu roku, kamēr pretinieks lietoja abas rokas un arī vēl kājas. Zināms, kamēr Ulmanis palika pie ticības, ka nākamā valsts iekārta izaugs no vispārējām vēlēšanām un nevis no tiešo spēku galīgās izlīdzināšanās, tikām viņš citādi arī nevarēja izturēties. Viņš nevarēja pieļaut cīņu tur, kur jautājums bija jāizšķir ar balsošanu. …

Man liekas: te slēpjas demokrātijas kļūda visā Krievijas problēmā. Demokrātijas politika nav praktiska, tā ir teorētiska. Demokrātija nerēķinās ar spēku samēru, bet ar mechaniskā balsu skaita teoriju. Rietumeiropā politisko spēku samērs jau ir noskaidrojies, zināma līdzsvara līnija atrasta, valsts pamata likumi jau no zināmu spēku kompromisa izauguši. Tādēļ tur tagad pietiek ar korrektūrām, ko izdara uz vispārējo balsstiesību pamata. Kad mēs būsim savas šķiru cīņas izcīnījuši un pie politisko spēku kompromisa nonākuši, tad arī mums vispārējas balsstiesības tāpat derēs, kā tās der Rietumeiropā. Bet pa cīņas laiku nevar prasīt no karavadoņiem, lai viņi savā kara padomē ļauj līdzi balsot pretinieka oficieriem. Rietumeiropa liek mums tā cīnīties un tad pati brīnās, kādēļ mums cīņa neveicas…

Latviešu politiķi strādā ar gatavām Rietumeiropas formulām. Dzīve ar laiku viņus pārliecinās, ka tas ir grūts un neauglīgs darbs. Bet vārdos to īsā laikā izdarīt nevar…

…viena daļa, it īpaši no latviešiem, sāka ar boļševikiem jau līgt mieru. Pie tam arī šie līdzēji vēl sadalījās divās daļās: vieni šo mieru līga tikai ārīgi, izlikdamies, dzīves grūtību spiesti, kamēr sirdī viņi ilgojās pēc atsvabināšanas; bet otra daļa iesmeķējās boļševiku maizē, ieskatījās, ka var arī te kaut kā iegrozīties, pat vēl labāk, varbūt nekā senāk, jo rīkošana atradās nepratēju rokās. Tie tad vēlāk ļoti ņēma par ļaunu, ka Rīgas atsvabinātāji apgāza viņu gaļas podus…

Bet bija arī tādi ārsti, kuru sirds nemierīgi svaidījās līdzjūtībā drīz pilsoņiem, drīz boļševikiem. Tā kādam ārstam apcietināja brāli un brāļa dēlu. Viņus veda uz nošaušanu kopā ar kādiem 60 citiem Biķernieku mežā. Pašā beidzamā acumirklī, nāvi priekš acīm redzēdami, viņi bija sākuši bēgt. Ārsta brāli bēgot nošāva, bet tā dēls, kaut gan ievainots, mežā izbēga.”

Vai latvieši tie sliktākie pasaulē? Bet labākie arī diezin vai.

Esmu tekstā vārdu boļševiki nomainījis ar boļševiki. Lai arī latvieši, mūsu sociāldemokrāti barojās krievu maizē. Un baltieši ar vācvācbaltieši, zemes padome ar Landesrāt.

Te daži citi Niedras laika īpatnēju vārdu skaidrojumi: zemessargi – landesvērs (Baltische Landeswehr  – vācvācbaltiešu dominētas militārās vienības, arī ar latviešiem un Līvena pulku), jaunība – jaunieši, lielgruntnieki – zemnieki, kas bija iepirkuši savas mājas ar lielu zemes platību, pusgraudnieki – laukstrādnieki, kas par viņam lietošanā nodoto zemi atdeva zemes īpašniekam parasti pusi ražas. )

=================

=================

TAUTAS NODEVĒJA ATMIŅAS. Rakstnieka Andrieva Niedras atmiņas

BRĪNOS ES … Andrievs Niedra

Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās aust:
Kā pie ceļinieka krūtīm
Vari tu tik maigi snaust.
Ne tu zini, kur tam māja,
Nedz, - kur liktens viņu sauc,
Kādus priekus, kādas bēdas
Dzīve viņa kausā jauc.

Mūsu kāzu drūmo dziesmu
Gāršā vētra dziedāja;
Bērzi vēsas sūnu cisas
Raibām lapām kaisīja.
Vakar tur aiz meža slēdzās
Tev uz mūžu tēva nams,
Ceļš uz manu dzimto zemi
Nenospraudīts, nezināms.

ŠAI LAIKA DĪVAINĀ. Arnolds Apse.
1.
Par cirku zeme kļūst, jo mums ir klaunu sejas
Un mēles viltīgas, kas visiem glaimus pauž.
Kāds lāsts kā zirneklis mums apkārt tīklu auž,
Lai izbēgt nevaram no savas bojāejas.

Šai laikā dīvainā par mums kāds dēmons smejas,
Un mūsu mirušie mūs — dzīvos — neapskauž.
Kam klauna sejas nav, to pūlis nīst un skauž,
Tam kalni mieru dod, bet maizi nedod lejas.


Drīz nebūs dzejnieku — tie izmirst gads pēc gada,
Un dzejas mašīnas klab bēru dziesmu tiem
Šai laikā dīvainā, kas lietuvēnam rada.


Mirs arī atmiņas par klaunu gadiem šiem,
Un laikā nākamā ne maizes būs, ne bada:
Mēs būsim kļuvuši par dzīviem robotiem.


2.
Šai laikā dīvainā ir posta daudz un naida,
Smok mīla cietumā un trako namā prieks.
Min, zīlē varenie, kad tos no troņa trieks,
Jo pūlim graša prāts, ko kūdītāji svaida.


Šai laikā dīvainā bez mājām un bez smaida,
Kā dzimis nelaikā, salst naktī trimdinieks.
Vairs saule nespīd tam, kas cilvēcei ir lieks,
Un to, kam saule nespīd, zeme projām raida.


Šai laikā dīvainā, kad milži kapos rakti,
Kad tiem, kas uzdrīkstas, lemts dumpinieku gals,
Kāds milža balsī kliedz caur izmisuma nakti:


— Man mājas atdodiet! — Bez atbalss ir šī balss.
Ir kurli mirušie, kas staigā neaprakti
Šai laikā dīvainā, kam elpā tundras sals.


3.
Mums nav vairs debesu, mums arī elles nava,
Prāts — mūsu kungs un dievs, un mēs tā kalpu bars.
Mums miera templis — tanks, ko apsedz palmas zars,
Un templī priesteri, kam laupītāju slava.


— Jau sen ir aizņemta virs zemes vieta tava, —
Prāts garam teic un smīn. — Varbūt, ka tevi Marss
Vai Mēness trimdā ņems, jeb kādas zvaigznes stars
Zin vietu, kurai vēl nav Donkichota sava. —


Šai laikā dīvainā, kad Dieva nav un velna,
Čukst naktī lietuvēns: — Vai rīt jau neuzlēks
Pār mums ne saule vairs, bet nāves seja melna? —


Mans prāts, tu nobijies? Gars zin, ka saule lēks,
Un tam kā kalpam šeit nav vieta jānopelna,
Kaut viņš kā izdzīts bērns pēc mājām ilgi brēks.

Mūsu šīsdienas garīgās dzīvošanas problēmas ir

bijušas tikpat aktuālas pagājušā gadu simtenī cik tās
ir šodien. Jau Jānis Poruks vairāk kā 70 gadu atpakaļ
ir rakstījis par latviešu savstarpēju neiecietību,

literātūras vērtību nesaprašanu un bērnu audzināšanas pārprašanu.

Pēc daudzām revolūcijām un kariem, kam
būtu vajadzējis mums atklāt mūsu maldīšanos, mēs
atkal esam atgriezušies turpat, kur bijām sākumā.
Arnolds Apse. Tilts, Nr.122-123 (01.05.1972, 15., 16.lpp.)

Tilts, Tilta apgāds, Minneapolis. Atb.redaktors Hugo Skrastiņš. 1971, 01.11


Atzīmējot 100 gadus kopš rakstnieka Andrieva Niedras dzimšanas un ievērojot lasītāju lielo atsaucību viņa pēdējo, līdz šim grāmatās nepublicēto stāstu krājumiem Māras josta un Anna Gaigala, kas šogad iznāca Tilta apgādā, sākam sniegt mūsu lasītājiem jaunā publicējumā Andrieva Niedras ‘Tautas nodevēja atmiņas’. – No šī trīs sējumu darba publicēsim to daļu, kas sākas ar vācu Vidzemes okupāciju 1918.gadā, Latvijas valsts dibināšanu, atkāpšanos līdz Ventai un Liepājai, boļševiku varas mēnešus, 16.aprīļa puču Liepājā, valdības atgriešanos Rīgā, nobeidzot ar Cēsu kaujām.


OKUPĀCIJA UN PATSTĀVĪBA
No Valkas pārbraucu caur Cēsīm mājās. Visur jau boļševiki bija aizlaidušies projām. Kas jutās mazāk vainīgs, tas slapstījās vai taisīja nevainīgu seju.
Visur bija manāma tāda kā nogaidīšana: ko atnesīs jaunā vara? Bet tad visur iestājās tā kā vilšanās sajūta. Nenāca tas, no kā bija baidījušies, vai ko bija gaidījuši.
Priecīga vilšanās bija tiem, kas šādā vai tādā kārtā tuvāk bija sapinušies ar boļševikiem un ar bezzemnieku diktātūru. Tie baidījās, ka vācieši nāks kā soda ekspedīcija; jau atdzīvojās 1906.gada atmiņas. Bet izrādījās, ka vācu visur ierīkotās komandantūras uz to neielaidās. Gan netrūka visvisādu denunciāciju un kūdīšanu. Gan apcietināja arī vienu, otru, aizsūtīja boļševiku biedrus kaut kur projām. Bet tādu nošaušanu ceļmalā, tādu pēršanu un māju dedzināšanu kā 1906.gadā it nekur nedzirdēja. Arī no apcietinātiem drīz atnāca ziņa, ka viņi vēl dzīvi. Viņiem gāja grūti, bet viņi bija priecīgi, ka tikuši vaļā bez nošaušanas vai pēriena. Tāpat arī dzirdēja, ka atsevišķas lietas tiek izmeklētas, ka nepietiek ar viena vai otra aizrādījumiem vien, lai cilvēks zaudētu dzīvību. Tāda īgnuma pret okupācijas armiju nemanīja kā pret soda ekspedīcijām 1906.gadā, bet tādu baiļu, zināms, arī ne. Daudzi, kas vāciešiem ienākot jau bija gatavi griezt par labu visu, ko bija noziegušies pa bezzemnieku valdības laiku, tagad sāka apdomāties un nogaidīt: “Kad tiesa izspriedīs, gan jau tad vēl būs laika diezgan visu izdarīt.” Tā prātoja it sevišķi tie, kas bija patvaļīgi pārgrozījuši – ar bezzemnieku piekrišanu, zināms – savus darba un nomas līgumus.

Kas bija nodarīts pret lielgruntniekiem, to pa lielākai daļai gan pasteidzās nokārtot: samaksāja pa otram lāgam malku, ko bija no boļševikiem pirkuši iz muižas meža; samaksāja otrreiz nomu, ko bija iemaksājuši bezzemnieku padomēm. Muižu pusgraudnieki, ko bezzemnieki bija padarījuši par muižu daļu nomniekiem, atkal pārvērtās par pusgraudniekiem. Muižas lopus un darbarīkus atdeva atpakaļ, izgāja no patvaļīgi ieņemtiem dzīvokļiem, vai izlīga dēļ tiem. Tika dažs kas griezts par labu, it īpaši no tādiem, kam bija kas ko zaudēt, un no tādiem, kam bija darīšanas ar muižniekiem. Jo, pirmkārt – bailes no muižniekiem pastiprinājās caur atmiņām no 1906. gada, un otrkārt – muižniekiem bija vieglāk stāties sakarā
ar vācu komandantūrām, – tās pa lielākai daļai bija muižās, – tām dot pārskatu par nodarītām netaisnībām un izdabūt kaut kādus rīkojumus.


Turpretim mazgruntnieki no šās nokārtošanās mazāk ko manīja. Viņu lietas bija sīkākas, to bija milzum daudz, pie tam nereti tās sīkumos bija tik sarežģītas, ka vācu komandantiem, vietējo valodu un vietējos apstākļus nepazīstot, pie labākās gribas nebija iespējams to visu izmeklēt un dot kaut kādus rīkojumus. Tādēļ viņi lūkoja no tādām lietām izvairīties un visu noraidīt uz tiesu iestādēm.
Bet tiesas iestāžu nebija. To bezzemnieki, pusgraudnieki un sīknomnieki drīz nomanīja un arī no savas puses gaidīja uz “tiesas izspriešanu”. Tā turpinājās bezzemnieku valdības radītais sajukums un posts kā grūts slogs mazgruntniekiem.

Ar šādu “lēnību” no okupācijas armijas puses nebija mierā nedz lielgruntnieki, nedz mazgruntnieki. Okupācijas iestādes uzskatīja bezzemnieku diktātūru kā politisku cīņu un tamlīdz visus īpašnieku zaudējumus kā civilā tiesas ceļā nokārtojamus. Liel- un mazgruntnieki turpretim sajuta bezzemnieku diktātūrā ne politiku, bet patvaļību un laupīšanu, ne tikai civilo attiecību traucējumu, bet arī krimināllikuma pārkāpšanu. Tādēļ viņu taisnības sajūta bija uzbudināta par to, ka noziegums paliek nesodīts, ka caur to tiek tautā vājināta atbildības sajūta un audzināta liela tiekšanās – atkārtot šīs patvaļības pie pirmās izdevības: ja izdodas – ir labi; ja neizdodas – nav nekas pazaudēts.
Tālāk mazgruntnieki bija sagaidījuši, ka nāks atkal spēkā parastās pašpārvaldības iestādes, it īpaši pagasta pašpārvaldība un pagasta tiesa. Bezzemnieki bija pagasta dzīvi gandrīz pilnīgi sajaukuši: pagasta manta bija izputināta, skolas neapgādātas, boļševistiskie skolotāji aizbēguši, nespējnieki bez pārtikas. Tur nu bez kavēšanās bija jāķeras pie darba kā pagastu, tā draudžu pašpārvaldībām, lai pagastu un draudžu dzīvi daudzmaz atkal dabūtu uz sliedēm.

Bet okupācijas iestādes aizliedza pašpārvaldības orgāniem darboties. Kādēļ tas notika, to es vēl šodien nezinu un neizprotu. Tas būtu saprotams, ja atceltu visas pašpārvaldības iestādes, kas bija radušās iepriekšējā vasarā uz vispārējo balstiesību pamata. Tās bija pārsvarā bezzemnieku iestādes un pagastu vajadzībām nepiemērotas. Draudzēs šās vispārējās balstiesības vēl nepaguva ievest. Bet mums taču bija sen parastā pašpārvaldības kārtība no priekšrevolūcijas laika, tas ir – kura tika pārtraukta tikai vēl nepilnu gadu iepriekš. Kādēļ okupācijas iestādēm neienāca prātā uz to iet atpakaļ, tā es nesaprotu. Jo bez pašpārvaldības orgāniem pagastā un draudzē mēs pavisam nevarējām iztikt.
Varbūt okupācijas pārvalde domāja, ka okupācija nav savienojama ar pašpārvaldību. Bet tad viņa izlaida iz acīm divas lietas: pirmkārt, ka vācu armija ienāca Vidzemē ne kā ienaidnieka zemē: viņas ienaidnieki bija krievi, ne latvieši; otrkārt: ka visas Latvijas pašpārvaldības iestādes jau bija piemērotas tam, ka visa zeme atrodas zem svešas valsts un tautas uzraudzības. Tagad vācieši vienkārši varēja ieņemt senākās krievu birokrātijas vietu, vietējo pašpārvaldību uzraudzīdami un – pēc vajadzības – vadīdami. Bet vācieši apturēja visu pašpārvaldību, nedodami atbildi uz to, kas nu lai uzņemas viņas darbu.

Pašpārvaldības vietā vācu militārpārvalde iecēla pagastu un draudžu priekšniekus (Orts un Amtsvorsteher), pie tam nebūt nerēķinādamās ar parastām draudžu robežām. Pagastu priekšniekus ņēma no pagastu saimnieku vidus, draudžu priekšniekus no lielgruntniekiem. Bet kad no pēdējiem drīz daudzi atteicās, tad viņu vietā pieņēma sevišķus algotus ierēdņus. Bez tam blakām šiem pagastu un draudžu priekšniekiem darbojās vācu komandantūras. Pagastu priekšnieki bija padoti tā draudzes priekšniekam, kā arī komandantam; bet draudzes priekšnieks saņēma savus rīkojumus no apriņķa priekšnieka, kamēr komandants – ja visai nemaldos – klausīja savai karaspēka nodaļas priekšniecībai. Pie tam robežas starp draudzes priekšnieka un komandanta darbību nevienam nebija zināmas; komandanta un draudzes priekšnieka ģeogrāfiskais darbalauks arī nesakrita kopā …

Pagastu priekšniekus trenkāja kā zaķus uz visām pusēm drīz viena, drīz otra, drīz treša priekšniecība. Tagad te, Austrumprūsijā dzīvodams, es sapratu, ka militārā pārvalde ir gribējusi Vidzemē ievest viņai pazīstamo un parasto Austrumprūsijas pārvaldes kārtību. Bet pie tam viņa nav zinājusi un nav no viņas vietējiem padoma devējiem tikusi darīta uzmanīga uz to, ka pie mums ir dažādas savādības, kuras – kamēr viņas nav novērstas ilgu gadu darbā – nemaz nepieļauj Austrumprūsijas pārvaldi. Vispirms jau mūsu pagasts, draudzes un apriņķi Vidzemē ir nesalīdzināmi lielāki nekā Prūsijas apriņķi. Otrkārt: apriņķa sapulcēs piedalās tikai lielgruntnieki, kuri pagasta dzīvē un pašpārvaldībā neņem ne mazāko dalību, kādēļ tā viņiem ir sveša. Bet taisni pagastiem ir uzlikti vissvarīgākie komūnālie uzdevumi: nespējnieku apgādāšana, tautskolas un pagasttiesas uzturēšana, savstarpēja ugunsapdrošināšana, veselības kopšana. Nedz apriņķa priekšniekam, nedz apriņķa sapulcei nav priekš šām lietām nekādu līdzekļu; lielgruntnieki arī ir atsvabināti no šā pienākuma līdzi gādāt šos līdzekļus; tos sagādā zemnieku pagasti vieni paši pašpārvaldības ceļā.

Bet šī pašpārvaldība bij atcelta; līdzekļus skolām gribēja dot kara valde, bet viņai to aptrūka. Par nespējniekiem nedomāja neviens. Un ja arī pagasta priekšniekam vienam pašam dotu tiesību, sastādīt pagasta budžetu un piedzīt nodokļus no pagasta locekļiem, tad arī tas nebija izvedams. Mums ir ne dzīvesvietas pagasts, bet pierakstīšanās pagasts, tas ir: nodokļus pagastam maksā nevis tie, kas pagastā dzīvo, bet tie, kas pie pagasta ir pierakstīti.

Tagad pagastos no Kurzemes bija saplūdis milzums ieceļotāju, kuri mūsu pagastos nebij pierakstīti un tādēļ tur nodokļus nemaksāja. No pagastiem bija turpretim, līdz ar frontes un viņas darbu pārcelšanos no vienas vietas uz otru, aizgājuši projām ļoti daudz nodokļu maksātāju. Nedz pasts, nedz policija vairs nestrādāja; aizgājēju dzīves vieta nebij zināma, tādēļ nodokļus no viņiem iekasēt nevarēja. Apriņķis turpretim nodokļu lietu nevarēja ņemt savā ziņā tāpēc, ka mums galīgi vēl nebija ievests ienākuma nodoklis, kādēļ uz to nevarēja atbalstīt komūnālo nodokli.

Es esmu pārliecināts, ka nedz toreizējā militārpārvalde, nedz arī viņas muižnieciskie padoma devēji, vācbaltieši, paši nemaz neapzinās, kādu putru viņi pie mums bija ievārījuši. Okupācija pastāvēja Vidzemē tikai kādus astoņus mēnešus; bet jau tad visa komunālā dzīve juka ārā no visām pusēm. Ja šāda “kārtība” pastāvētu vēl otrus astoņus mēnešus, tad paši “pārvaldītāji” plūktu sev matus un bārdu. Nodevas tika daudzmaz kārtīgāki piedzītas tikai priekš karaspēka. Cenas bija zemas; bet nodevas nebij spaidīgas. Pie tam tās gūlās tikai uz saimniekiem, kādēļ tur kurnēšana mazāk bija manāma. Saimniekus mierināja, ka priekš viņiem no ārzemēm atvedīs nepieciešamākās preces apmaiņai. No iesākuma tam ticēja.

Vairāk uzbudināja tas, ka militārpārvalde apturēja visu ceļinieku kustību zemē, ne tikai pa dzelzceļiem, – to pieciestu vieglāk, bet arī pa lauku ceļiem. Kolīdz cilvēks gribēja braukt uz pilsētu vai pāri apriņķa robežai, tā vajadzēja atļaujas no apriņķa priekšnieka. Ko tas praksē nozīmēja, tam mazs piemērs. Abas manas draudzes saiet robežā ar Rīgas apriņķi, bet no Cēsīm, sava apriņķa galvenās pilsētas, tās ir ap 100 verstes attālu. Man nu iznāca reiz neatliekama vajadzība braukt uz Rīgu. Uz to vajadzēja apriņķa priekšnieka atļaujas. Tas dzīvoja Cēsīs. Tā tad pēc šās atļaujas bija jābrauc uz Cēsīm. Bet lai brauktu uz Cēsīm, tad atkal vajadzēja no viņa paša atļaujas. Tā bija jāizgādā iepriekš caur draudzes priekšnieku. Aizbraucu vienreiz pie draudzes priekšnieka, viņa nav mājās; izgaidos līdz vakaram – viņš neatbrauca. Atstāju rakstītu lūgumu, lai izgādā man atļauju no apriņķa priekšnieka – braukt pie viņa, un aizbraucu mājās. Atbraucu pēc četrām dienām – atbildes no Cēsīm vēl nav. Aizsūtījām telegrāfisku lūgumu – tuvākā stacija bija 15 verstes – un braucu mājās. Otrā dienā sūtīju kučieri pēc atbildes – nav. Atnāca tikai trešā dienā. Telegramma un estafete (kurjers), man, zināms, bija jāsamaksā. Aizbraucu pa zemes ceļu uz Cēsīm. Pa dzelzceļu braukt nevarēja, jo priekš tam vajadzēja atļauju no armijas štāba: dzelzceļš gāja pa diviem apriņķiem. Iesniedzu apriņķa priekšniekam lūgumu dēļ atļaujas – braukt uz Rīgu. Zirgu es būtu atstājis Cēsīs, aizbraucis uz Rīgu pa dzelzceļu, izdarījis savas darīšanas un tad caur Cēsīm atkal braucis mājās. Bet apriņķa priekšnieka kancelejā man pateica, lai pienākot pēc atbildes apmēram pēc kādas nedēļas. Esot vajadzīgs iepriekš par mani ievākt ziņas. Cēsīs palikt es nevarēju, svētdienā man vajadzēja būt uz dievkalpošanu atpakaļ. Tad man nu būtu jāmēro vēlreiz šis ceļš uz Cēsīm, kas iztaisīja turp un atpakaļ vismaz trīs dienas. Katra zirdzinieka diena toreiz maksāja divdesmit pieci rubļi; tātad katrs brauciens kopā ar uzturu un viesnīcu pāri par simtu rubļu. Es biju jau nokavējis vairāk par četrām dienām, būtu jānokavē vēl kādas trīs, lai dabūtu atļauju. Bet ja vajadzīgās ziņas vēl nebūtu ievāktas, tad būtu jābrauc vēlreiz. Tā man šī atļauja labākā gadījumā izmaksātu divi simti rubļu, drusku vairāk, nekā es toreiz maksāju par visu savu mācītājmuižu (ap 900 pūrvietas) zemes nodokļus gadā. Bez tam vēl vesela nedēļa laika, kur man katru dienu darbs kā maltin malās. Un kam par labu, kādai vispārības vajadzībai man bija jānes šie zaudējumi? It neviens nedabūja no tā nekā. Ak jā: par atļaujas izsniegšanu būtu jāmaksā viena marka apriņķa kasē.
Pa tam, zināms, mans termiņš notecēja, un uz Rīgu vairs nevajadzēja braukt. Cik tur man iznāca zaudējumu, tas militārpārvaldi neinteresēja.

Šādas lietas mūs varēja kaitināt līdz asarām taisni tādēļ, ka mēs neredzējām viņās nekāda prāta iekšā. Varbūt, ka ienaidnieka zemē tas viss tā ir vajadzīgs. Bet Vidzeme tobrīd vēl nebija vācu armijai naidīga. Daži domāja, ka tādā ziņā gribot aizturēt boļševikus no aizbēgšanas. Jā, vai tad tie prasīja atļauju, ja gribēja pāriet uz citu apriņķi! Tiem tak visi meži, visi purvi bija vaļā. Vēl citi domāja, ka tā gribot apturēt aģitātoru ceļošanu. Tie ceļoja slepeni. Bet taisnība bija Rīgas priekšstāvim, kas oktobrī kādā sapulcē teica militārpārvaldes ierēdņiem: “Ticat, kungi, ka neviens aģitātors nebūtu varējis ļaudis pret jums tā saniknot, kā taisni šie nesaprotamie un pēc mūsu domām nevajadzīgie spaidi!”

Šī kustības apturēšana milzīgi sadārdzināja visas preces tirgotavās. Jo arī priekš preču pārvadāšanas vajadzēja sevišķu atļauju. Tādēļ preces tika pārvadātas pa zemesceļu un kā kontrabanda. Pilsētniekiem sacēlās pārtikas cenas, it īpaši rīdziniekiem. Jo Rīgas apriņķis bija izpostīts, bet no citiem apriņķiem laucinieki Rīgā iebraukt nevarēja bez sevišķām, grūti sasniedzamām atļaujām. Nezinu, kur šādas okupācijas metodes ir izstrādātas un ko ar viņām gribēja sasniegt. Bet neticu, ka bija nodomāts ļaudis uzbudināt pret sevi. Tātad tur vajadzēja būt visā šai sistēmā iekšā kādai kļūdai.
Ļaužu, it īpaši mazgruntnieku nesaprašana vēl pieauga, kad nāca zināms, ka tiekot sagatavota zemes pašpārvaldība. Kas viņu sagatavo, kādi būs viņas pamatvilcieni – tā neviens nezināja. Katrā ziņā latviskas aprindas tur nelikās būt līdzdarbā. Bet ja jau līdz šim militārpārvalde bija tik maz pazīstama ar latviešu pašpārvaldības lietām un uzdevumiem, kas tad tā būs par pašpārvaldību, kuras noteikumus izstrādās ļaudis, kas tik tālu stāv no šejienes dzīves?

Aprīlī atnāca steidzīga ziņa, lai pagastu priekšnieki pa tuvāk norādītiem iecirkņiem sabrauc kopā un lai izvēl uz katru iecirkni vienu delegātu uz zemes sapulci. Tie tad būšot tur uzskatāmi kā zemniecības priekšstāvji. Bez tam katra apriņķa prāvestu uzskatīšot par tā apriņķa garīdzniecības vietnieku. Muižniekiem un pilsētniekiem savukārt bija piešķirts tuvāk noteikts vietnieku skaits. Pie katras kopējas organizācijas Latvijā pirmais jautājums ir: cik vietu tur būs latviešiem un cik vāciešiem? Kolīdz vienā pusē izrādās pārsvars, tā otra puse atmet visam ar roku. Zemes sapulce nu bija tā sarīkota, ka viņā bija neapšaubāms un neapgāžams pārsvars nodrošināts vāciešiem. Ar to pietika, lai visu šo sapulci latviešu acīs nostādītu par vācu lietu, kurā latviešus uzaicina tikai dekorācijas dēļ. Pie tam vēl šī nelaimīgā ideja: uzskatīt militārpārvaldes ieceltos pagasta priekšniekus par latvju zemniecības priekšstāvjiem. Gan starp viņiem bija arī daži vīri, kas senāk ieņēma amatus pagastu pašpārvaldībā; bet tomēr pie iecelšanas izraudzīja tikai tos no viņiem, kurus ieteica vietējie muižnieki. Tādēļ zemnieki negaidīja no šiem priekšstāvjiem nopietnu uzstāšanos pret muižniekiem. Bez tam arī paši šie pagastu priekšnieki apzinājās, ka viņi nav vēl darbojušies vispārības jautājumos, kas iet pāri pagasta un draudzes robežām. Savas vietējās lietas vīri pārzināja labi, bet baidījās taisīt izšķirošu spriedumu par lietām, kas attiecas uz visu Latviju. Šādi, bažu vadīti, mūsu iecirkņa septiņpadsmit pagastu priekšnieki bija nosprieduši sūtīt mani kā savu vietnieku uz zemes sapulci. Bet no Cēsīm mani nelaida tālāk: es neesot pagasta priekšnieks. Vēl gan es mēģināju dot līdzi apcerējumus un jautājumu uzstādīšanu izvēlētiem iecirkņu delegātiem. Šādā politiskā cīņā, septiņpadsmit latviešu un igauņu mācītāji protestēja pret telegrammas sūtīšanu. Tomēr vācu tautības mācītāji mūs pārbalsoja ar milzīgu majoritāti.

Pa tam nāca vācu armijas zaudētās kaujas Francijā. Tas viss atsaucās uz Vidzemes okupāciju: militārpārvaldība tika kā slābāka, kā nolaidīgāka. Tad Vācija piedāvāja sabiedrotiem pamieru. Nu arī visizturīgākiem Vācijas piekritējiem atvērās acis, ka uz Vācijas uzvaru vairs nav ko cerēt. Reizē ar to viscaur iesākās vācu armijas sabrukums. Gan tas negāja tik ātri, nedz arī tik ciniski, kā sabruka krievu armija. Bet atkārtojās visas mums jau pazīstamās pazīmes. Vairojās dezertieri. Atslāba disciplīna. Armija sāka pārdot savus laupījuma krājumus. Senāk katru nieciņu krāja un sūtīja uz Vāciju, tagad milzu manta aizgāja par smiekla cenu, ja tik gadījās, kas pērk. Jā, sāka nodaļas pārdot arī jau karaspēka mantu.
Tad sāka daudzināt, ka vācu armija drīzumā atstāšot Vidzemi. Nu izcēlās jautājums: kas lai pārvalda Vidzemi, kad vācu armija aiziet?

Jāatceras, ka bezzemnieku diktātūra Vidzemē izpostīja katru citu pārvaldības formu. Boļševikiem aizbēgot, vācu armija ņēma zemi savā pārvaldīšanā, bet sev blakām neatjaunoja pašpārvaldību. Tagad, Vācijai karu zaudējot, nevienam vairs nevarēja nākt prātā pievienot Vidzemi Prūsijai. Tikpat maz mums nesās prāts uz lieliniecisko Krieviju. Sabiedrotie par mums tobrīd vēl nelikās zinot. Tā, no visiem atstātiem, mums neatlikās nekas cits, kā nostāties pašiem uz savām kājām, lai cik vājas šās kājas arī būtu. Bez tam uz tām pašām domām mūs vedināja arī sabiedroto proklamētā tautu pašnoteikšanās tiesība.

Tagad mums pārmet krievi un daļa no sabiedrotiem, ka latvieši esot noziedzīgā kārtā “atkrituši” no Krievijas. Līdz 1918.gada rudenim latviešu sapņi nekad nav gājuši tālāk par vairāk vai mazāk plašu Latvijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Ja minētā rudenī mums radās domas par Latvijas patstāvību, tad vienīgi tikai tādēļ, ka mums nebija neviena, kam pieslieties, un, otrkārt, tādēļ, ka mēs ticējām uzvarētāju principam par tautu pašnoteikšanos. Bet ja nu mēs bijām 1918.gada rudenī spiesti radīt priekš Latvijas jaunu valdību, tādēļ ka viņas līdzšinējās bija izbeigušās, tad izcēlās pats no sevis jautājums: kas to lai dara? Kas lai ņem valdības organizēšanu savās rokās?

Vācu militārpārvalde, vācbaltiešu padomiem klausīdama, bija izniekojusi savu laiku un izdevību ar nedzīvās Landesrāt (zemes padome) radīšanu. Tagad viņai vairs nebija nedz laika, nedz iespējas ķerties par jaunu pie Latvijas valdības organizēšanas. Nācās atdzīvināt kādu no senākām organizācijām, kas lai šo lietu vadītu. Kura lai būtu šī atdzīvināmā organizācija? Tur domas šķīrās. Arī nevar teikt, ka domas šķīrās, jo viņas nemaz nevarēja tikt izmainītas un salīdzinātas. Bet radās divējādi projekti.

Zemturu padomes (Nacionālās zemnieku savienības partijas priekštece) aprindām jautājums likās būt vienkāršs. Līdz 1917.gada martam Latvija tika pārvaldīta pēc divējādiem principiem. Krievu valdība te rīkojās birokrātiski, ar ieceltiem ierēdņiem; blakām birokrātijai pastāvēja pagastu un pilsētu pašpārvaldības ar iedzīvotāju vēlētiem amata vīriem. Revolūcija sajauca visu šo iekārtu. Kerenskis (Krievijas Republikas 1917.gada Pagaidu valdības priekšsēdētājs līdz boļševiku apvērsumam) gan pūlējās radīt vietā ko jaunu, sašaurinādams birokrātiju un paplašinādams pašpārvaldību. Bet tā kā visām, arī pašpārvaldības vēlēšanām bija jānotiek uz vispārējo balstiesību pamata, tad šie mēģinājumi noveda arī mūs, tāpat kā visu Krieviju, pie proletāriāta diktātūras.

Tagad nebija vairs neviena, kas pie mums varētu atjaunot birokrātiju. Atlikās vienīgi pašpārvaldība. To atjaunot nenācās grūti, jo nebij vēl pagājis gads no revolūcijas; parastā pašpārvaldības kārtība visiem vēl bija atmiņā un saprotama. Tādēļ zemturu padomes aprindas uzskatīja par vienīgi pareizo: pagaidām atjaunot bijušo pašpārvaldību pilsētās un uz laukiem, un uzdot šām organizācijām pagaidām turpināt savu darbu un pie tam vadīt Latvijas pagaidu valdības organizēšanu. Šo organizēšanu mēs iedomājāmies tādā kārtā, ka pašpārvaldības vienības, kuras aptver visas zemes iedzīvotājus, kā pagasti, pilsētas, draudzes, Landesrāts, sinode, izvēlētu delegātus uz pašpārvaldību kongresu; šie delegāti tad izvēlētu pagaidu tautas vietniekus un uzdotu sastādīt pagaidu valdību. Ar to tad būtu visai zemes pašpārvaldībai radīta apvienojoša galotne, kuras rīcībai klausītu atsevišķās pašpārvaldības organizācijas. Pagaidu valdība un tautas vietniecība tad bez pārsteigšanās varētu sagatavot satversmes sapulci. Šādā ceļā, atbalstīdami jauno pagaidu valdību uz parastās pašpārvaldības, mēs cerējām sasniegt divus labumus: pirmkārt – tauta sajustu jauno valdību kā kaut ko likumīgu, jo visi tās rīkojumi nāktu caur parastām pašpārvaldības iestādēm; un otrkārt – tādā ziņā pagaidu valdības rīcībā ar vienu rāvienu stāvētu viss pašpārvaldības ierēdņu aparāts un viņas nodokļu sistēma; nebūtu jākavē laiks ar lieku organizēšanas darbu.

Bet zemturu padomes locekļi dzīvoja izkaisīti uz laukiem. Bez tam padome, 1917.gada rudenī boļševiku pārtraukta, vēl nebija atjaunojusi savu darbu; militārpārvalde to nepielaida. Pasts nestrādāja. Ceļošanai vajadzēja sevišķu atļauju, kuras varēja iegūt tikai pēc nedēļām. Tādēļ mums nācās pārāk grūti savā starpā sazināties. Griezāmies pie Cēsu apriņķa priekšnieka ar lūgumu, lai atļauj Cēsīs sapulcēties jel šā apriņķa saimnieku delegātiem. Izlikām viņam arī, ap ko lieta grozās. Viņam tā izlikās tik svarīga, ka viņš neuzdrošinājās to izspriest, neaprunājies ar saviem vācbaltiešiem – padoma devējiem. Tie viņam bija devuši padomu, lai sasauc viņš pats saimnieku delegātu sapulci. Ko muižnieki ar šādu taktiku gribēja sasniegt, mums palika neizprotams. Vai viņi vēlējās tādā ziņā izjaukt mūsu nodomu (varbūt par labu savai Landesrāt (zemes padome)), jeb vai viņi tiešām cerēja delegātu sapulcē paši dabūt saimnieku vadīšanu savās rokās, nemāku teikt. No viņu ieteiktās sapulces nekas neiznāca. Aicināti bija delegāti tikai no vistuvākās Cēsu apkārtnes; no zemturu padomes locekļiem neviens netika pielaists. Apspriežamie jautājumi bijuši – ja nemaldos – par kaut kādu zemkopības kāmeru dibināšanu, kurās lielgruntnieki un mazgruntnieki strādātu kopā.

Reizē ar lūgumu dēļ atļaujas sapulcēties Cēsu apriņķa saimnieku delegātiem, līdzīgu lūgumu iesniedza militārpārvaldes augstākām iestādēm arī zemturu padomes Rīgā dzīvojošie biedri. Viņi lūdza dēļ atļaujas, saaicināt Rīgā visas Latvijas zemturu delegātus uz kongresu. Ja tā nepieļautu, tad vismaz lai nekavē sapulcēties Rīgas apriņķa delegātiem. Arī tos nomulsināja ar atbildi, neteica nedz jā, nedz nē. Kamēr zemturu padomes locekļi vēl cīnījās ar visām še aprādītām grūtībām, tikām viņai aizsteidzās priekšā citi ļaudis. Tie bija tie paši darbinieki, kas Kerenska laikā bija vadījuši vēlēšanas uz satversmes sapulci. Kā jau minēju – vēlēšanas uz satversmes sapulci bija noliktas tādā ziņā, ka politiskās partijas uzstādīja kandidātu sarakstus, par kuriem vēlētāji nodeva balsis. Cik balsu bija nodots priekš katra saraksta no visu balsotāju kopsummas, pēc tā samēra ņēma kandidātus no attiecīgiem sarakstiem.

Pēc šās metodes bija vajadzīgas “politiskās partijas”. Tādu mums tobrīd – sociālistus atskaitot – vēl tikpat kā nemaz nebija. Tādēļ 1917.gada vasarā tika ar skubu organizētas visdažādākās partijas, starp kurām tikai zemnieku savienība sasniedza lielāku biedru skaitu. Bet pie vēlēšanām uz satversmes sapulci visas šo partiju uzstādītās kandidātu listes dabūja – samērā ar sociālistu listēm – tikai apmēram vienu trešu daļu no nodotām balsīm. Drīz pēc tam, bezzemnieku diktātūrai sākoties, visas šās politiskās partijas izjuka un viņu vadoņi izklīda. Vācu militārpārvalde neļāva viņām vairs atjaunoties.

Rīgu vācieši ieņēma 3.sept. 1917.gadā (pēc jaunā stila), pirms boļševiku uzkundzēšanās. Tādēļ tur kaut kas no politisku partiju drupām vēl atlika, kaut arī niecīgā skaitā. To priekšstāvji apvienojās blokā, lai uzturētu možu protesta garu pret vācu okupācijas ievešanu. Atklātībā viņu darbība gan nevarēja parādīties. Tagad, kur Latvijai vajadzēja valdības, šie bijušie vēlēšanu vadītāji atcerējās sava neizdevīgā darba. Viņi stājās sakarā ar tā saukto nacionālpadomi. Tā bija latviešu bēgļu inteliģences grupa, kas organizējās Krievijā. Papriekš šie ļaudis strādāja tikai priekš latviešu bēgļu apgādāšanas Krievijā, kuri desmitiem tūkstošiem bija atstājuši Kurzemi un vēlāk Rīgu. Bet tā kā valdības doto līdzekļu pietika arī blakuslietām, tad minētā inteliģences grupa sāka nodarboties arī ar politiku un radīja no sava vidus minēto nacionālpadomi. Tās galvenais uzdevums bija noskaidrot ārzemēs, it īpaši sabiedroto zemēs, latviešu intereses un prasības un protestēt pret vācu politiskām fikcijām Kurzemē un vēlāk arī Vidzemē.


Vācijai karu zaudējot, daudzi no nacionālpadomes atgriezās uz Latviju, papriekš gan tikai uz robežpilsētu Valku. Tur viņi apvienojās ar pagājušā gada vēlēšanu vadoņiem. Un tur tad radās domas, lai nacionālpadome paplašinātos, dažādiem politiskiem darbiniekiem viņā iestājoties, un lai tad nacionālpadome organizētu Latvijai pagaidu valdību. Atlikās vēl noskaidrot divus jautājumus: kāda virziena ļaudis ieņemt nacionālpadomē un kādā samērā no katra virziena? Tur lietas ierosinātāji vienojās uzņemt visu politisko virzienu priekšstāvjus, izslēdzot tikai vācbaltiešus un boļševikus. Šī izslēgšana gan zīmējās skaita ziņā uz lielāko un mantas ziņā – uz bagātāko iedzīvotāju daļu. Samēru, kādā lai stāvētu atsevišķo politisko virzienu priekšstāvji, noteica tādu, kādā bija nodotas balsis priekš katras listes gadu iepriekš uz satversmes sapulces vēlēšanām. Rīgā lika par pamatu nedēļu priekš vācu ienākšanas izdarīto pilsētas vēlēšanu rezultātus. Kad Valkā par nacionālpadomes paplašināšanu bija vienojušies, tad stājās sakarā ar Rīgas bloku, lai arī turienes “partijas” sūtītu savus vietniekus nacionālpadomē. Tās bija citādi ar mieru, bet prasīja, pirmkārt – lai nacionālpadomes vietā dibina pavisam jaunu organizāciju, Tautas padomi, un sociāldemokrātiem lai dod apmēram vienu trešu daļu vietu Tautas padomē. Uzstādīja arī noteiktu platformu, kura bija jāatzīst un jāgarantē katrai politiskai partijai, kura gribēja piedalīties. Galvenā prasība bija: vispārējās sešastainās vēlēšanu tiesības. Pilsoniskie politiķi piekāpās.

Tautas padome sastādījās, izsludināja savu “platformu”, tas ir – Latvijas pamata likumus, kuri jāgarantē katram, kas grib būt Latvijas pilsonis un piedalīties satversmes sapulces vēlēšanās, un proklamēja 18.novembrī 1918.g. Latvijas patstāvību. Nodibināja Latvijas pagaidu valdību ar Ulmani priekšgalā. Vācija pasteidzās šo valdību atzīt. Viņai tā bija vajadzīga, lai varētu slēgt ar Latviju līgumus. Šo līgumu nolūks bija skaidri redzams: aiziedama vācu armija tomēr gribēja saistīt draudzīgus pavedienus starp Vāciju un Latviju, padarot Latviju saimnieciskā un militāriskā ziņā no sevis atkarīgu.

Vispirms aizejošā armija slēdza ar Latvijas pagaidu valdību daudzus līgumus par karaspēka nodaļu un militārpārvaldes dažādiem mantu krājumiem vai ietaisēm, ko vairs nevarēja uz Vāciju aizvest. Tad 7.decembrī noslēdza līgumu, ka Vācija apgādās ar uzturu, apģērbu, ieročiem un kara materiālu, kā arī algos jaundibināmo Latvijas armiju. Decembra 29.dienā Ulmanis, kara ministrs Zālītis un tirdzniecības ministrs Paegle parakstīja solījumu, ka Latvija piešķirs pilsoņu tiesības katram ārzemnieku karavīram uz viņa pieprasījumu, ja viņš būs četras nedēļas piederējis pie tāda karaspēka, kas Latvijā cīnās pret boļševikiem.

Tātad viegli saprotams, kādēļ Vācija pasteidzās atzīt Latvijas Pagaidu valdību. Sabiedrotie vēl nogaidīja, tomēr atsūtīja novērošanai karakuģus uz Rīgas ostu.

Mēs, zemturu padomes locekļi, stipri bijām uztraukti par Tautas padomes uzstāšanos augšā aprādītā lomā. Vispirms jau mēs nevarējām sev it nekā izskaidrot, uz kāda, kaut arī jel tā niecīgākā pamata Tautas padome sev piesavinās likumdošanas tiesības. Otrkārt – ar kādu tiesību viņa izslēdz veselus iedzīvotāju slāņus no līdzdalības vēlēšanu vadībā. Bet treškārt: mūs visvairāk uzbudināja Tautas padomes uzstādītā “platforma”. Tur galveno vietu ieņēma starp visām citām demokrātiskām brīvībām arī vispārējās vēlēšanu tiesības. Man jāuzsver, ka zemturu padomes aprindas ar vispārējām vēlēšanu tiesībām jau sen bija apradušas. Visas mazgruntnieku biedrības un organizācijas nemaz nepazīst savā iekšējā dzīvē citādas vēlēšanu tiesības, kā vienīgi vienlīdzīgās, vispārējās. Bet mēs viņas saprotam tā, ka katrām tiesībām stāv pretim arī attiecīgie pienākumi. Kolīdz vēlēšanu tiesības var tikt priekš tam izlietotas, lai sevi atsvabinātu no katra pienākuma pret vispārību un uzkrautu visus pienākumus tikai sabiedrības minoritātei, tā tās vairs nav demokrātiskas vēlēšanas. Vispārējas vēlēšanas var tikt pieņemtas tikai tādā ļaužu sabiedrībā, kurā visiem vienādi mērķi, un domu starpība pastāv tikai iekš tam, kā viņus sasniegt. Turpretim tādā sabiedrībā, kur mazākuma intereses ir tieši pretējas vairākuma interesēm, vispārējas vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības katru reiz izvērtīsies par varmācību pret mazākumu, ja netiks gādāta viņu interešu objektīva apsardzība. To mēs tikko kā bijām gadu atpakaļ izbaudījuši, to mēs redzējām vēl katru dienu no Krievijas piemēra.

Un tomēr Tautas padome mums atkal gribēja uzspiest vispārējas vēlēšanu tiesības, neradīdama it nekādu apsardzību mazākuma pretējām interesēm.
Mums skaidri bija paredzams, kā lietas atrisināsies tālāk. Kolīdz komunālās vēlēšanas pagastos un pilsētās, vai arī vispārējās vēlēšanas uz satversmes sapulci izdarīs uz vispārējo vēlēšanu pamata, tā vairākums bez runas piekristu pilsētas strādniekiem un lauku bezzemniekiem. Un tad mums atkal atkārtojas proletāriāta diktātūra. Ar to tiktu izpostīta visa lauku un pilsētu pašvaldība. Tad bija jāiznīkst Latvijas viskrietnākai laucinieku vidusšķirai – mazgruntniecībai, kuru Vakareiropā pūlējās visiem spēkiem paplašināt un uzturēt. Un ja nīka beidzamās organizācijas Latvijā, viņas pašpārvaldības, no kurienes tad lai iesāktos Latvijas organizēšanās par valsti? Organizācija dzimst tikai no organizācijas.

Tā tad mēs sajutām Tautas padomes rīcību kā nevēlamu priekš Latvijas nākamības, it sevišķi priekš viņas pašpārvaldības organizācijām. Mēs vēlējāmies katrā ziņā iegūt – ja ne vairāk, tad to drošību, ka caur vēlēšanām nevarētu izcelties proletāriāta diktātūra. Tādēļ nolēmām sasaukt zemturu delegātu kongresu Rīgā uz 20. decembri. Šoreiz aicinājām ne tikai Vidzemes saimnieku delegātus vien, kā 1917. gadā, bet arī Kurzemes un Latgales. No katra pagasta saimnieku sapulce lai sūtītu vienu vai divus delegātus. Sapulces vieta bija Latviešu biedrības nams.


IZDZĪTI
Vācu armija sāka atkāpties no Pleskavas un Latgales robežas. Boļševiku sarkanā armija bez kavēšanās ieņēma vācu atstātos apgabalus. Bez tam Krievijas padomju republikas vadoņi bija nosprieduši nodibināt arī Latvijā boļševistisku republiku, kura vārda pēc gan skaitītos par patstāvīgu, bet patiesībā strādātu rokrokā ar Krieviju. Kā lietas vadītājs bija norīkots Pēteris Stučka uz Latviju. Nāca viņam līdzi arī visi citi Latvijas boļševiku barveži, kā Daniševskis un citi.

No sākuma mēs lolojām neprātīgas cerības, ka vācieši atkāpdamies saspridzinās dzelzceļu tiltus un ka tādēļ boļševiki pa zemesceļiem tikai gausi varēs tikt uz priekšu. Tikām mēs pagūsim jau savus pulkus organizēt. Jo kara materiālu varēja no vāciešiem dabūt cik uziet. Tāpat arī neticējām, ka sarkanā armija varētu būt kāds nopietns spēks. Nāca ziņas, ka vācu zaldāti brāļojas ar sarkanarmiešiem, pārdod viņiem ieročus, atdod bez kaujas, pret samaksu, svarīgus dzelzceļu mezglus… vēl arvien neticējām. Dzirdējām, ka latgaliešos kaut kur taisās baltā gvardija. Nedomājām, ka ar to pietiks, lai atturētu sarkanās bandas, ja tādas kur rastos.

Bet tad nāca ziņas, ka Vecgulbene jau atdota sarkanarmiešiem, ka Krustpilī ir bijusi brāļošanās. Daudzi tika jau uztraukti, sāka sūtīt projām piederīgos uz pilsētu. Tikām arī mēs domīgi. Nospriedām, ka vispirms būs jāaizsūta pāris vezumu ar pārtiku un drēbēm uz Rīgu. Paši tad mēs varētu palikt Kalsnavā, līdz lietas galīgi būtu noskaidrojušās uz vienu vai otru pusi. Bet nu vairs nevarēja neviena braucēja sadabūt, kas par maksu aizvestu mūsu lietas. Vienīgais paša zirgs man bija vajadzīgs draudzes darīšanās. Līdz Rīgai mums bija ap 130 verstes. Kādā vakarā iebrauca pie mums, naktsmājas meklēdams, kāds oficieru pulciņš dāmu pavadībā. Tā galva bija Latgales baltās gvardijas organizētājs Afanasjevs. Izrādījās, ka arī viņš ar saviem jātniekiem atkāpjas, daudzu Latgales muižnieku pavadīts. Pie vakariņām viņš man stāstīja, ka Latgales muižniecība priekš viņa nodaļas sarīkošanas izdevusi ap divi miljoni rubļu, zirgus un pārtiku. Tur šim bijušas diktātoriskas pilnvaras. Un kad nu sāka pētīt, ko viņš īsti tur izdarījis, tad izrādījās, ka viņš it ne vienā vietā nebija ar boļševikiem saticies, bet atkāpies jau sen priekš to ierašanās. Vienīgā kauja, kurā viņa nodaļa bija piedalījusies, notika Murmastenē pret manu tuvu pazīstamu, advokātu Reinholdu Lamsteru.

Atstāstīšu šo notikumu tā, kā to tēloja Lamsters. Lamsters bija arī nodomājis, no boļševikiem apdraudēts, atstāt savus īpašumus Latgalē. Līdzi viņš bija paņēmis savus labākos zirgus, labākās drēbes, veļu un automobili. Automobilis, ja nemaldos, bija drusku maitājies un jāved (jāvelk) ar zirgiem. Pa nakti viņš bija apmeties pie kāda sava pazīstama Murmastenes muižā. Afanasjevs ar savu pulku arī bija patlaban atkāpšanās ceļā. Pēc Afanasjeva stāstiem iznāca, ka viņš Lamsteru noturējis par kādu boļševiku komisāru, kurš brauc savā automobilī. Lamsters jau bijis nolicies pie miera, kad uzreiz muižā izcēlies troksnis: lauzušies iekšā sveši karavīri. Lamsters, kā arī visi citi muižas iedzīvotāji, bijis tais domās, ka tie ir boļševiki vai laupītāju banda. Lamstera kučieris ieskrējis pie Lamstera ar ziņu, ka nupat draud briesmas. Lamsters, nepilnīgi apģērbies, paķēris revolveri un aizsteidzies pie durvīm, saukdams, lai nelaužas iekšā, ka tiks šauts. Bet no āra bijusi dzirdama lamāšanās un pavēle, lai tūliņ laiž iekšā, citādi visus pakāršot. Kā durvis sprāgušas vaļā, tā arī Lamsters izšāvis, redzējis kādu krītam, bet tad meties uz otru pusi pa logu laukā. Tur bijuši gan nostādīti sargzaldāti, kas no abiem mājas stūriem uz viņu šāvuši, bet tomēr viņam bija izlaimējies pa tumsu izbēgt. Afanasjevs un viņa oficieri, starp tiem divi latvieši, stipri lamājās par Lamsteru: būtu viņu dabūjuši rokā, tad uz vietas pakārtu. Jo viņš – ja nemaldos – bija ievainojis vienu no Afanasjeva zaldātiem. Tagad viņi bija paturējuši tikai Lamstera zirgus un citas mantas.

Es varēju Afanasjevam paskaidrot, ka Lamsters nekad nav boļševiks bijis, ka tur vajag būt notikušam kādam pārpratumam. Vēlāk Rīgā Lamsters arī panāca Afanasjeva nodaļu. Bet nolaupītos zirgus un mantas vairs atpakaļ nedabūja. Vairāk cīņu Afanasjeva nodaļai neiznāca nedz pret boļševikiem, nedz arī pret vietējiem. Caur mūsu apgabalu cauri jādami, viņi gan paņēma dažās muižās pajūgus un pārtiku, apkāva lopus. Bet pretim neviens neturējās; tādēļ arī kara nekāda nebija.

Pēc “baltās gvardijas” atkāpšanās sāka pāriet uz pilsētu visi apkārtnes muižnieki, mācītāji, ārsti, muižu nomnieki… ar vārdu sakot, visa inteliģence, kura nedomāja boļševikiem pievienoties. Pienāca ari diena, kad no mūsu apgabala gāja projām beidzamās vācu nodaļas. Viņu apsardzībā aizgāja beidzamie mūsu kaimiņi.

Bija tā savādi, noskatoties, kā turīgi cilvēki no visa sava mūža pūliņa nekā vairāk nevarēja paņemt līdzi, kā to vezumu, uz kura paši sēdēja kā braucēji. Jo saime pa lielākai daļai, ja bija uzticama, tika atstāta pie atlikušās mantas, ja bija šaubīga, tad jau tā kā tā nebrauca līdzi. Un pie tam, kur cilvēku liksi, svešumā aizvedis, kad pārtikas pats priekš sevis nevarēja paņemt līdzi pietiekošā daudzumā. Mājās mēs bijām palikuši sieva, meita, vecākais dēls, students, mana klibā māsa un es. Apbruņojušies mēs bijām diezgan labi, gan ar revolveriem un militārflintēm, gan arī ar rokas granātām. Bez tam mūsu dzīvoklis, pagājušā gadu simteņa sākumā celts, ar savām biezajām mūra sienām, ar dažādām ejām un pagrabiem, bija kā radīts priekš aizstāvēšanās. Vēl vienmēr mēs bijām tai pārliecībā, ka mums var iznākt darīšanas tikai ar boļševiku laupītāju bandām. Un no tām mums sevišķi bail nebija.

Tomēr nopietni palika ap sirdi, iedomājoties, ka nu esi ar savējiem palicis it kā uz vientuļas salas, kur tumši ūdeņi plūst un kustas un ceļas arvien augstāk un dažs jūras nezvērs izbāž galvu no ūdens un paskatās kārām acīm uz tevi. Gan mums vēl bija zināmas tuvumā un tālumā dažas uzticamas sirdis; bet kuru tad lai vilktu briesmās līdzi iekšā? Un beigās – cik ilgi var turēties atsevišķi cilvēki pretim pūlim, kas netraucēts aug un aug vienmēr lielāks? Man bija pieņemts palīgs; bet tas nedzīvoja pie mums. Svētdiena iekrita uz 8.decembri. Dievkalpošanu turēja mans palīgs. Man bija nolikta sapulce Gribanu skolā. Bet darīšanas sagriezās tā, ka nevarēju turp nokļūt. Tas, laikam, man glāba dzīvību. Jo otrā dienā varēja novērot, ka pa ceļam mežiņā uz mani bij gaidīts.

Vakarā kaut kas savāds bija sajūtams gaisā. Šur tur pa šāvienam; kaut kur kā mežonīga iegavilēšanās, kā dzērāju dziesma. Un tāda sajūta, it kā no tumsas uz tevi kaut kas glūn. Nolikāmies jau ap pulksten deviņiem pie miera. Guļamistabā dega lampa. Es lasīju, gultā gulēdams. Te uzreiz norīb ne visai tāli šāviens, otrs, trešs, ceturts. “Mūs apšauda!” sieva iesaucās. Nodzēšam uguni, saģērbjamies kā nekā pa tumsu, sameklējam ieročus un dodamies pie bērniem. Šāvieni pa tam sprāgst arvien biežāki un, kā liekas, arvien tuvāki, un ložu atsisto kaļķu grabēšanu var šur tur dzirdēt istabās. Ieskanās arī pa rūtei. Ka šāvieni mērķēti uz mūsu dzīvokli, par to nevarēja vairs būt šaubu. Bet kādēļ mūs apšaudīja? Varēja pieņemt divējādus cēloņus. Jau dažas nedēļas atpakaļ līdzīgā kārtā bija apšaudīts savā mājā kāds saimnieks, kurš negribēja padoties bezzemnieku virskundzībai. Varbūt, ka līdzīgā kārtā gribēja iebiedēt arī mani un pamudināt uz aiziešanu no draudzes. Bet atkal citās vietās laupīšanas uzbrukumi notikās tādā ziņā, ka ar apšaudīšanu aizturēja iedzīvotājus dzīvoklī, kamēr iztukšoja kūti un klēti. Man pašam domas svērās uz to pusi, ka mums ir darīšanas ar laupītājiem.

Saimniecības ēkas mums Kalsnavā bija tā ierīkotas, ka visas viņu durvis varēja redzēt no mūsu dzīvokļa logiem. Apstaigāju tos, gan saliecies, tikai pa loga stūrīti glūnēdams, bet nekur nekā nemanīju. Šāvieni tomēr vienmēr turpinājās. Visvairāk lodes nāca no piebraucamās verandas puses. Norīkoju kalpones, lai neceļas no gultas augšā, lai neiet pie loga, jo iekšā mēs neviena nelaidīsim; un ja arī kāds ielauztos – viņš meklēs mūs, ne kalpones. Tad izdalīju savus ļaudis. Sieva, meita un māsa, lai paliktu lejā un klausītos, vai kāds nelaužas pa durvīm vai logu iekšā. Visvārīgākās mums bija stikla durvis no dārza puses. Mēs paši ar dēlu uzgājām bēniņos ar to aprēķinu, ka pa bēniņu gala logu varbūt kaut kur ieraudzīsim uzbrucējus. Pie tam es rēķināju, ka pa bēniņu vidu diezgan droša staigāšana. Jo ja arī kāds gribētu šaut uz jumta, tad viņam tomēr būtu jāšauj uz augšu; tātad lodes, arī no paspārnes nākdamas, mums tomēr ietu pār galvām. Es biju cieši iedomājies, ka šauts tiek turpat no pagalma. Vēlāk, otrā rītā, mēs gan sapratām, ka nevajadzīgā kārtā bijām devušies briesmās, jo šauts bija ticis no kāda kokiem apauguša pakalniņa, kādus pāra simts soļus attālumā, tā ka lodes caur paspārni nākdamas, varēja lēzeni iet pār griestiem, ja daudz – pēdu pusotru augstumā pret mājas vidu.

Bet tomēr ar visu manu neprātu mums bija it kā Dieva sargāšana. Kā otrā rītā redzējām, apmēram puse no visiem šāvieniem bija gājuši jumtā. Arī mēs, augšā stāvēdami un mājai no viena gala uz otru staigādami, pastāvīgi dzirdējām, kā lodes sitās jumtā un džinkstēdamas gāja pār bēniņiem; bet mūs neķēra neviena. Es nekad tā zem lodēm nebiju stāvējis, tādēļ arī biju pilnīgā nesaprašanā, ko nozīmē savādie plīkšķi uz jumta. Man tā vien izlikās, it kā kāds uz jumta ar revolveri šaudītos. Bet labi zināju, ka tur cilvēks nevar būt.

Izskatījušies pa bēniņu logiem vienā galā, otrā, un, nevarēdami nekādi tikt skaidrībā, no kurienes šāvieni nāk, mēs atkal nokāpām lejā. Šāvieni uzreiz apklusa. Izgaidījāmies, nekā tuvāka nemanījām. Te pēc kādas ceturtdaļstundas šaudīšanās atkal iesākās, bet nu vairāk tā kā no otras puses. Skanēja stikli; blīkšķēja turpat kā aiz loga vai verandā. Mēs sagatavojāmies uz aizstāvēšanos; bet atkal neviena cilvēka nemanījām. Otrā rītā, ložu caurumus apskatīdami, sapratām, ka arī šoreiz šāvieni bija nākuši pār upīti no meža malas; bet lodes bija blīkšķējušas, logiem vai durvīm cauri iedamas. Beidzot kaut kur attālāk sāka darboties ložmetējs. Pie mums šāvieni apklusa. Kas tas bija par ložmetēju, kas un kur ar viņu šāva, to mēs vēl tagad skaidri nezinām. Laikam bija šāvuši sarkanarmieši, pa dzelzceļu braukdami.

Uzbrucēji bija nodomājuši, ka mums viņš (ložmetējs) esot, un bija laidušies projām. Vēlākais uzbrukums tika sarīkots visvairāk šā ložmetēja dēļ.
Vēl kādu pusstundu nogaidījuši, mēs likāmies gulēt. Man sirdī bija rūgtums. Ja arī boļševiki uzskatīja mani par savu pretinieku – un tas es biju un esmu – tad es saprotu, ka varēja man uzglūnēt no krūmiem un mani nošaut. Godīgi tas nav, bet vismaz tur ir savs aprēķins iekšā. Bet tā apšaudīt manus bērnus, sievu, māsu, dienestniekus… jā, ko ar to gribēja sasniegt?

Vēl rūgtāka man tika sirds, kad otrā rītā no pēdām varēja noprast, kas bija šai uzbrukumā piedalījušies. Bija tur vidū zēni, kuri paši nezināja, ko dara; bet bija arī ļaudis, kuriem nāca materiāli labumi, niecīgi materiāli labumi, ja manis pietrūka. Tur tad es mācījos saprast, cik mazvērtīga ir cilvēka dzīvība, ja zūd atbildības sajūta un ja nošaujamam nav jāskatās acīs.

Nu arī es sāku nopietnāk apradināties ar domām, ka familiju nedrīkstu paturēt Kalsnavā. Vismaz tie jāaizsūta projām, kas paši sevi aizstāvēt nevar.
No aizejošā vācu karaspēka es biju Mārcienā nopircis vairāk kā 1000 kara vāģu, kādas 30 kara kukņas, 4 lielgabalus un dažu ko citu. To liku tai laikā nokārtot. Bet pirmdien turp aizbraucis netiku. Pievakarē atbrauca pie manis cilvēks, kas paziņoja, ka nopirktās mantas stipri sākot zagt un laupīt, lai labāk sūtot kādu cilvēku turp uzraudzībai. Tas pats cilvēks pastāstīja, ka sarkanarmieši jau parādījušies Mārcienas stacijā. Man pašam otrdienā bija jābrauc uz Vietalvas draudzi, pie tam man bija tikai viens zirgs. Tādēļ vakarā norīkoju nākošās dienas darbus tā, ka mans dēls ar kučieri un manu zirgu lai brauktu uz Mārcienu un vadītu tur nokārtošanas darbus, bet es pats sarunāju zirgu no sava pusgraudnieka braukšanai uz Vietalvu.


Tomēr naktī uz rīta pusi man bija savāds sapnis. Redzēju, ka mana ķēve, ar kuru es braucu nu jau deviņus gadus, tā kā Mārcienā jautri lakstīja, bet tad uzreiz klupa un pārlauza kāju. Man neatlikās nekas cits, kā viņu nošaut. Izvilku revolveri un pieliku viņai pie pieres. Viņa aiztaisīja acis, un uzreiz es redzu, ka tas ir mans dēls, ko es taisos šaut. Man iesāpējās sirds un es pietrūkos.

Tai pašā acumirklī man izgāja caur prātu, ka dēla es šodien nekādi nedrīkstu sūtīt uz Mārcienu! Kā bijušu kareivi sarkanarmieši viņu nekādi netaupīs, ja kāds no vietējiem viņu uzrādīs. Tādēļ es norīkoju, lai brauc kučierim mana māsa līdzi; viņas neviens tur nepazīst, un sievieša arī neviens neaiztiks. Dēlu es paņēmu līdzi savā braucienā uz Vietalvu. Norunājām ar sievu, ka viņa sāks jau slēpt pārtiku. Atpakaļ es teicos braukt ar līkumu, jo uzglūnēšana tuvējā mežiņā varēja atkārtoties, ja zināja, ka es esmu uz Vietalvas pusi aizbraucis. Bezzemnieku spiegi man bija turpat blakām.

Vietalvā es gribēju izņemt dažus dokumentus, kas man glabājās krājkases dzelzs skapī. Bet izrādījās, ka patlaban bija nospriests kases grāmatas un naudu aizsūtīt projām, un maniem dokumentiem tādēļ vajadzēja jau atrasties pie viena no kases direktoriem. Braucu uz to, bet neatradu mājā. Griezāmies atpakaļ uz Kalsnavu, bet verstes četras no mājas, kur ceļi dalās, nogriezāmies no parastā ceļa pa kreisi, lai iebrauktu mājās no citas puses. Pāra minūtes pabraukuši, dzirdam, ka kāds mūs sauc. Atskatāmies: ieraugām manu sievu tais kamanās, kurās šorīt māsu aizsūtīju uz Mārcienas pusi. Viņa bija mūs meklējusi Vietalvā, bet, tur vairs neatrazdama, griezusies uz māju. Ja pusminūtes vēlāk viņa būtu piebraukusi ceļa jūtīs, kur mēs nogriezāmies, tad viņa mūs vairs attāluma dēļ nepazītu un tādēļ arī turp pakaļ nebrauktu.

Tā atkal bija brīnišķīga sagadīšanās, ja kāds negrib pieņemt augstāku vadīšanu. Lieta bija nopietna. Mana māsa, Mārcienā nonākusi, bija noskatījusies, ka vietējie bezzemnieki brauc pēc sarkanarmiešiem, paņem pa diviem, pa trim no tiem līdzi, un tad drāž pēc turīgākiem saimniekiem. Tos nopratinājuši citu pēc cita. Tāpat sarkanarmieši jau bijuši sakurināti pret mani un manu dēlu: mēs esot biedrojušies ar baltajiem gvardiem, tie pie mums gulējuši pa nakti. Tas laikam zīmējās uz Afanasjeva oficieriem. Gabalos mūs sacirtīšot, kad dabūšot rokā! Tad māsa bija skubinājusies ar ziņu atpakaļ, ka sarkanarmieši drīz arī pie mums sagaidāmi. Sieva tādēļ bija steigusies ar to pašu zirgu man pakaļ uz Vietalvu, lai man paziņotu par draudošām briesmām. Norunājām, lai sieva brauc atpakaļ un lai sāk kravāt visvajadzīgākās mantas kopā. Lai viņa brauc uz māju ar graudnieka zirgu, ka tas lai neietu zudībā, bet mēs ar dēlu paturēsim manu ķēvi un brauksim ar to lēnām uz mājas pusi. Mājas tuvumā mēs nonāksim krēslā un atstāsim zirgu mežā. Ja tad nav mājā briesmu, tad lai uzliek degošu sveci uz zināma loga. Ja sveces neredzēsim, tad mēs nāksim sargādamies.

Mana sieva aizbrauca atpakaļ. Mēs braukājām lēnām šur tur pa lauku un meža ceļiem līdz saulīte laidās uz rietēšanu. Tad griezāmies uz mājas pusi. Bet atkal brīnišķīga sagadīšanās: es apmaldījos puslīdz pazīstamā vietā, tā ka atkal nokavējām kādu pusstundu. Nebūtu mēs šās pusstundas nokavējuši, tad es zirgu būtu noslēpis un pats ar dēlu palicis tai mežā un gandrīz tai pašā vietā, kur vēlāk vietējie boļševiki kopā ar dažiem sarkanarmiešiem bija apmetušies un sakūruši uguni. Tad mums aiz muguras būtu boļševiki un priekšā klajš lauks. Beidzot mēs izmūdījāmies pa dažādiem meža ceļiem un pār grāvjiem uz tā ceļa, kas no mācītāja muižas ved uz Apšuriņķi. Mans nodoms bija – zirgu noslēpt mācītāja muižas mežiņā netāl no ceļa, kas nāk no stacijas caur mežu. No turienes viegli var pārskatīt mācītāja dzīvokli, kā arī trīs ceļus, kas ved uz mācītāja muižu. Ja būtu manāmas kādas briesmas, tad mēs pa tuvējās upītes krastiem un pa mežu slēpdamies varējām no otras puses iekļūt mācītājmuižas dārzā un tad arī dzīvoklī.

Bet, tikko no meža puses pār upīti pārbraucis un uz Apšuriņķa ceļa uzgriezies, es dzirdu mežā pa labi klaigāšanu, smiešanos, sprāgst šāvieni, rokas granātas, un caur kokiem ieraugu ugunskuru. Tur ir sapulcējušies boļševiki un gaida krēslas, lai varētu uzbrukt mācītājmuižai! – es nodomāju. Nu vairs nebija ko domāt slēpties šai vietā. Bet acumirklī arī bija jāizšķiras, ko darīt tālāk? Apstāties nedrīkstēja, jo manam zirgam vajadzēja no ugunskura būt redzamam; atpakaļ griezt zirgu arī nevarēja; tas aizdomas būtu vēl drīzāk sacēlis. Tādēļ piesitu nogurušajam zirgam un laidu strauji uz priekšu, uz klajumu starp mežu un mācītājmuižu. Tā bija vienīgā cerība, ka boļševiki, varbūt, neieskatās, kas sēž kamanās. Ar nodomu es biju uzlicis neparastu cepuri un bārdu ievilcis apkaklē (bārda no Veravas laikiem man jau bija atauguši). Starp mani un mācītājmuižu bija krustceles. Tur tad varēja nogriezties pa kreisai rokai uz Vietalvas pusi tuvējā mežā un atstāt zirgu tur, lai paši dotos palīgā savējiem.

Norībēja mums aiz muguras vēl daži šāvieni, bet tie nebija uz mums mērķēti. Krustceļam tuvojoties, ieraugu, ka mums pa ceļu no mācītājmuižas nāk pretim kāds cilvēks kareivja drēbēs. Mūs ieraudzījis, viņš sāk teciņus skriet uz mūsu pusi. Es nekādi negribēju ierādīt, ka es esmu tuvumā. Paļaudamies uz savu neparasto cepuri un pusaizslēpto seju, es krustceļos zirgu strauji pagriezu uz kreiso pusi un nobraucu pa piekalni lejā, upītei pāri, mežā iekšā. Cilvēks paskrējās vēl gabaliņu pakaļ, bet tad nozuda mums no acīm. Mežā apbraucām ar līkumu, tad augšpus mājas iegriezu zirgu nost no ceļa mežā, daudzmaz slēptā vietā, atstāju dēlu tur, paņēmu vienu flinti un gāju uz māju.

Arvien apklausīdamies, katru koku un krūmu izlietodams kā slēptuvi, es izgāju no meža, pārgāju pār pļavu, pār upīti un beidzot caur dārzu nonācu pie sava dzīvokļa. Tur svece gan dega norunātā istabā, bet ne uz loga. Tādēļ biju nesaprašanā, vai kādas briesmas draud vai ne. Bet mājā nebija dzirdams nekāds troksnis. Pieklaudzināju ar flintes stobru pie loga. Neviens neatsaucās. Tad gāju klusām uz verandas pusi. Tur stāvēja mana māsa, uz nācēju gaidīdama, un prasīja, kas tur esot? Atbildēju, ka mums sagaidāms uzbrukums un ka es nācu, lai uz to sagatavotos. Māsa atbildēja, ka viss jau esot garām. Es nesapratu: kas garām? Jau boļševiki te esot bijuši, visu izdauzījuši un izlaupījuši, un tikko priekš ceturtdaļstundas aizgājuši. Un kur tad mana sieva un meita? Mežā iebēgušas, gaidot manis ar zirgu tur aiz tiltiņa. Kalpones viņām aiznesušas dažas drēbes un pārtiku. Es izgāju caur dzīvokli. Visi skapji, kā arī galdu un kumodes atvilktnes bija vaļā; kur nebija atraduši atslēgu, tur bija durvis sadauzījuši. Viss bija piekaisīts ar papīriem, ar salmiem, ar koka šķērbelēm, apgāzts, sasvaidīts. Vāji plivinājās pār visu sveces gaisma. Man sirdi pārņēma sāpīgs aukstums. Ātri atvadījos no māsas un kalponēm un aizgāju tumsā.


Atradu dēlu snaužam kamanās. Uzgriezām zirgu uz ceļa un braucām uz to pusi, kur bija teikts, ka sieva un meita mani gaidot. Tās atradu sēžam netāl no ceļa uz drēbju nastiņām. Steidzīgi visu sapakājām kamanās un devāmies projām. Baidīdamies, ka kāds no vietējiem bezzemniekiem mūs nepamana. Nevarēja arī zināt, pret ko vēl ir vērsta vietējo boļševiku atriebšanās. Varbūt, ka pa ceļam uzgrūžamies kādai bandai virsū.

Mana ķēvīte tai dienā bez ēšanas un atpūtas bija noskrējusi jau vairāk par piecdesmit verstēm. Tagad viņai bija kamanās diezgan daudz smaguma un bez tam vēl mēs četri braucēji. Bija paredzams, ka tālu bez pūtināšanas vairs nevarēsim tikt. Bet atkal nebija tuvumā kur apstāties, ja gribēja izvairīties no cilvēkiem. Pie tam apstāties varēja tikai tādā vietā, kur bija dabūjams arī ūdens zirdziņa padzirdīšanai. Pa ceļam iegriezāmies pie mūsu uzticamā drauga, skolotāja Rudzīša. Tas mums iedeva cirvi un ūdens spaini. Vienu vietu ceļmalā es zināju, kur ap pusnakti cilvēki labprāt nerādījās. Tur vasarā bija pakāries kāds kurzemnieks. Arī skaidri nevarēja zināt, vai viņš bija pakāries vai pakārts, jo dienu iepriekš viņš vēl bija staigājis pa kalsnaviešiem, meklēdams govi pirkt. No tā sprieda, ka viņam vajadzējis būt kādai summai naudas klāt. Bet pēc tam viņu atrada karājamies pie koka starp upīti un lielceļu. Tuvumā dzīvoja cilvēki, kuriem bija slikta slava. Naudas pie mirušā nebija. Šā nelaimīgā kurzemnieka beidzamie brīži palika nenoskaidroti. Bet lai nu kā: ļaudis baidījās nakti staigāt gar to vietu, kur viņu atrada. Tad tur, kā viņa nelaimīgās ēnas apsardzībā, arī es nodomāju savā bēgļa ceļā taisīt pirmo piestātni nogurušā zirdziņa dēļ. Un tur tad sieva un meita man arī pastāstīja, kādas bija bijušas viņu beidzamās stundas Kalsnavā.

No Vietalvas mājā pārbraukusi, mana sieva kopā ar meitu un kalponēm tūliņ bija ķērušās pie kravāšanās. Viņām bija palīdzējis kāds cilvēks, kurš bez viltus turējās pie mums. Sālītu cūkas gaļu kalpones bija noslēpušas, pa daļai to aiznaglodamas ar plāniem dēlīšiem zem galda virsas un galdu nostādīdamas pakrēšļainā vietā priekšnamā. Sieva bija salikusi labākās drēbes un veļu maisos. Daļa veļas jau senāk bija sapakāta kurvjos. Te uzreiz caur kukņu iebrukuši mājā kādi septiņpadsmit krievu zaldāti, visi apbruņoti. Kur esot mācītājs? Izbraucis. Kur viņa dēls? Izbraucis tēvam līdzi. Kas šī tāda esot, prasījuši manai meitai? Šī esot kalpone. Un kas tā vecākā sieviete esot? Tas zīmējies uz manu sievu. To mana meita arī noteikusi par kalponi. Bet kur mācītāja sieva esot? Kaut kur izgājusi. Nē, viņai vajagot mājā būt. Nu, tad lai meklējot. Kur esot ieroči? Šās nekādu ieroču nezinot. Lai rādot istabas.

Iesākusies mājas pārmeklēšana. Bet mājiniekiem tomēr bija palaimējies iegrūst ieročus kādā patrepju kambarītī, kur bija noslēptas arī citas lietas, un durvīm aizstumt skapi priekšā. Pie tam meklēšana bija tikusi gausāka caur to, ka bija iesākusies laupīšana. Tomēr šī pirmā partija vēl bija ņēmusi saudzīgāk, laikam tādēļ, ka nevarēja uzreiz daudz aizvest. Bija paņēmuši no kumodes kādu daļu no vīriešu veļas; no pārtikas lietām bija ņēmuši gaļu, medu, ievārījumus. Tad bija paņēmuši arī zābakus; uz manas meitas, kā kalpones, lūgumu, nesamaksātās algas vietā atsvieduši priekš viņas brāļa divus zābakus, abus gan vienas kājas, kā arī priekš viņas pašas manas sievas lapsādu kažoku. Vairāki sedli, pajūgi un vispār ādas lietas bija visas paņemtas, ko vien bija pamanījuši. Bet, laupīšanai sākoties, nav varējuši nociesties arī tie zaldāti, kas bijuši ap māju nostādīti par sargiem. Arī tie sanākuši iekšā, lai dabūtu savu tiesu. Tikai kāds garš, jauns cilvēks, pēc drēbēm spriežot vietējais, nav nācis iekšā un arī seju vienmēr tinis šallē un, pagalmā stāvēdams, griezies no mūsu dzīvokļa projām. Citi vietējie boļševiki bija palikuši mežā, kur mēs pamanījām viņu ugunskuru.

Manai sievai ir bijis ļoti bail, ka mēs neiebraucam mājā taisni, kamēr sarkanie gvardi vēl ir turpat. Tādēļ viņa lūgusi to cilvēku, kas palīdzēja kalponēm gaļu slēpt, lai iet uz ceļa un lai aiztur mani, ja es braucu mājā. Viņu tad mēs ar bijām redzējuši mums pretim skrienam un no viņa mēs noslēpāmies mežā. Pa tam kāds zaldāts, kopā ar vietējo boļševiku, bija apjautājies pie attālākiem mājiniekiem, vai tiešām mācītājs neesot mājā? Tie teikuši, ka esot taisnība: šorīt viņš aizbraucis. Zirgu atbraukusi viņa kundze mājā. Bet kur tā kundze esot? Tai vajagot būt tepat mājā.

Ienācis mūsu dzīvoklī, šis zaldāts teicis uz citiem: “Vai ziniet ko? Mācītāja sieva ir mājās. Vajag viņu meklēt!” To nejauši dzirdējusi mana meita un ievadījusi meklētājus dzīvokļa vienā pusē, bet pati metusies uz otru pusi, kur bija mana sieva. “Mammiņ, tevi meklē, bēdz!” viņa paguvusi tai pateikt. Mana sieva, kā patlaban ir stāvējusi istabā, tikpat viegli apģērbusies izgājusi pa verandu dārzā, caur dārzu uz ceļu un pa ceļu upītei pāri uz mežu. Zaldāti, ar laupīšanu nodarbodamies, viņu nav pamanījuši. Tāpat arī mana meita izgājusi mājai pa otru pusi dārzā un caur dārzu mežā. Zināms, mežā viņām pie toreizējā aukstuma būtu jāiet bojā, ja mūsu kalpones, par dzīvības briesmām nebēdādamas, nebūtu viņām uz mežu aiznesušas drēbes. Viena no viņām bija gājusi ar nastām trīs reizes turp.

Kad tā redz cilvēka sirds gaismu blakām tai tumsai, kas mīt cita sirdī, tad nav iespējams cilvēci ienīdēt. Tad gribētos visam tam neglītam un necilvēcīgam noiet garām kā kaut kam slimam un apstāties pie tās brīnišķās neko nedomājošās varonības un sevis aizliegšanas, kas zied tik dažā sirdī, kā teikā sudraba ziediem…

Man ir žēl, ka vēl nedrīkstu visus šos cilvēkus saukt vārdā, kas grūtos brīžos sirdi atspirdzināja ar savu cilvēcību. Jo vēl jau briesmas nav beigušās. Vēl jau var atgriezties tā “valdība”, kuras soģa priekšā cilvēcība ir noziegums.

Aukstā naktī, cits pie cita saspiedušies, mēs pārlaidām kādas stundas vēl Kalsnavas draudzes robežās, lai arī tai kalniņā, no kura citi baidās. Tad braucām tālāk. Sausnējiešos, Vietalvas draudzē, vēl iegriezāmies kādās mājās, kur mūs saņēma un izvadīja ar senāko sirsnību. Tad starp Sausnēju un Ērgļiem panācām arī citus bēgļus no kalsnaviešiem un satikām milici, kurš pārsteigts mani uzskatīja. Tomēr patīkama šī satikšanās priekš manis nebija, jo nevarēju vēl zināt, ciktāl ir nokārtota sazināšanās starp atsevišķo pagastu bezzemnieku padomēm un revolūcionārām komitejām.

Nakti pavadīju Ērgļos puslīdz noslēpts un nepazīts; tur arī nocirpu savu ataugušo bārzdu. No Ērgļiem griezāmies uz Cēsīm, kur mums trīs puisēni gāja skolā. Baidījāmies, ka tie, atlaisti uz Ziemassvētku brīvdienām, neaizbrauc uz Kalsnavu. Cēsīs ļaudis arī jau bija stipri uztraukti. Tomēr uz kādām dienām familiju tur vēl varēju atstāt. Tikai jau gan bija jādomā par to, kā sagādāt piederīgiem pārtiku, ja viņiem Rīgā iznāk ilgāka palikšana? Nekas cits neatlikās, bija jāmēģina braukt atpakaļ uz Kalsnavu un atvest no turienes vēl kādu vezumu ar pārtikas mantām.

Cēsīs noliku savu familiju un zirgu pie pazīstamiem. Pats aizņēmos citu zirgu, kas Kalsnavā nebija pazīstams, paņēmu savu trešo dēlu līdzi un braucu atpakaļ uz Kalsnavu. Caur vestēniešiem braucām pa maziem ceļiem, lai izsargātos no Bērzones muižas. Svētdienas diena laidās jau uz vakaru. Laiks nebija auksts, un mēs palēnām kustējāmies uz priekšu, jo negribējām kalsnaviešos iebraukt ar gaismu. Bet līdz ar krēslu izzuda svētdienas sajūta. Vestēniešos patlaban bija sarīkota saimnieku vajāšana. Varēja pa vakara krēslu dzirdēt, ka puišu bari iedzērušies gāja no mājas uz māju. Vienā vietā dziedāja: “Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu?” Citā vietā šāva reizi no reizes ar zaldātu flinti, atkal citā mājā plīkšķēja vesela rinda revolvera šāvienu. Suņi visur rēja, kaut kur vaimanāja uztrauktas balsis. Bet mums garām palaida asiem rikšiem cilvēks uztrauktu seju,
ragavās iemeties, pār tīrumiem un grāvjiem, ceļu nemeklēdams.

Mēs izraudzījām vientuļu vietiņu upītes malā un tur atpūtinājām un paēdinājām zirgu. Aprēķins mums bija tāds, ka mājā lai ilga kavēšanās neiznāktu: paņemtu, ko vēl varētu dabūt, un tad steigtos tūliņ projām. Zirgu atkal pūtinātu ārpus Kalsnavas robežām. Nepamanīti mēs aizbraucām līdz Kalsnavas mācītāja muižas robežām, pabraucām tai garām, atstājām zirgu sasegtu muižas mežiņā uz kāda ceļa, pa kuru ziemā nebraukā, un paši gājām pār mācītāja muižas bijušo purvu uz māju. Pie tam mēs turējāmies tā, lai starp mācītāja muižu un mums atrastos vecu bērzu pudurītis.

Mājā gar klēti un dārzu nonākuši, mēs papriekš apklausījāmies, vai viss klusu. Tad es aizslēpos tuvumā tā, ka varēju pārredzēt uzgaidāmās istabas un kukņas durvis, un tad mans dēls iegāja kukņā apskatīties, vai mājā nav svešu ļaužu. Ja viņš uz tādiem tur uzdurtos un tie viņu pazītu, tad viņš izliktos, it kā ir atbraucis no skolas, par vecāku likteni nekā nezinādams. Ja viņu tomēr apcietinātu, tad man bija jāgādā, kā viņu atsvabināt.
Mans dēls atrada mājās tikai manu māsu un abas kalpones. Tad arī es devos uz savu dzīvokli. Izrādījās, ka manu dzīvokli vietējie boļševiki jau divas reizes bija kratījuši dēļ ieročiem. Bet nedz patrepju kambari, nedz ieročus nebija atraduši. Ieročus kučieris bija noslēpis pagrabā jumta skaidās, kas tur bija samestas vienā kaktā tādēļ, ka krievu zaldāti viņas izlietoja ēdiena vārīšanai. Tāpat kratītāji nebija atraduši noslēpto gaļu un vēl dažas lietas.

Dēls aizgāja uz mežu pēc zirga. Mājinieki man tikām pārstāstīja, kā bija gājis pēc manas aizbraukšanas pa pagastu. Revolūcionārā komiteja, gan mazuliet citādā sastāvā, atkal bija ņēmusi pagasta rīcību savās rokās. Apcietināti bija: kāds saimnieks, kas saimnieku orgānizēšanas darbā bija viens no dedzīgākiem un pašaizliedzīgākiem. Zirgu nolikām aiz mājas pie šķūnīša, un sākām bāzt maisos to, kas mums likās būt visvajadzīgākais: miltus, putraimus, zirņus, gaļu, cukuru, ziepes, arī vēl dažas drēbes. Tāpat izņēmām arī ieročus no paslēptuves, lai mājiniekiem neceltos nepatikšanas, ja tos tomēr atrastu.

Kamēr vēl kravājāmies, uzdziržam uz ceļa daudzu cilvēku balsis. Nodzēšam mājā ugunis, paķeram ieročus. Tur lēnām brauca uz mācītāja muižu vietējie miliči un revolūcionārās komitejas locekļi. Viņi laikam bija kaut kur bijuši darbā; par turpvedēju viņi bija izrīkojuši vienu no maniem graudniekiem. Tagad viņi sabrauca mūsu pagalmā un atlaida braucēju. Ja viņiem ienāktu prātā vēlreiz apskatīties manā dzīvoklī, tad mums neatliktu nekas cits, kā “turēties līdz beidzamam”, kā to teica mans dēls, flinti uzvilkdams. Bet, tā kā miliči tikai pāra stundas iepriekš mūsu māju bija kratījuši, tad šoreiz viņi aizgāja, mūs netraucēdami.

Tēju padzēruši un līdzi ņemamās mantas sakrāvuši vezumā, mēs devāmies ceļā. Šoreiz neuzdrošinājāmies braukt pa mazajiem celiņiem caur vestēniešiem, jo savas tuvredzības dēļ es tur naktī viegli būtu apmaldījies. Bērzonei cauri izbraukuši, mēs bijām puslīdz drošībā. Nu vajadzēja apskatīties pēc kāda mežiņa, kur pārgulēt pa nakti. Beidzot iegriezāmies kādā birzī, kur ceļš likās tikai uz pļavām vedam. Tur, nolūkojušies vietiņu, kur ar vezumu varēja apgriezties, mēs nogriezām vezumu no ceļa, nojūdzām zirgu un apmetāmies uz nakts atpūtu. Šī nakts mums nebija viegla. Bet tomēr es esmu priecīgs par viņu. Viņa ļāva man ieskatīties cilvēka dzīvē no tāda stāvokļa, kādā es vēl nekad nebiju atradies.

Pār birzi pūta diezgan paauksts vējš. Mēs tomēr bijām puslīdz aizvējā. Tikai raizes bija, kā dabūt ūdeni zirdziņam un pašiem sev. Bleķa spainis mums bija līdzi; bet upītes tuvumā nemanījām. Un ja viņa arī tur būtu, kā lai izlauž ledu? Citādi būtu, ja varētu uzkurināt uguni. Tad atkausētu spainī sniegu. Tad varētu arī paši apsildīties un paēst vakariņas daudzmaz gaismā. Apstaigājām birzi, vai neatradīsim kaut kur kādu žagaru blāķi. Senāk tādi tur bija bijuši, bet nu jau aizvesti projām. Viņu vietas bija apsnigušas. Tomēr pa zariņam šur tur vēl sataustījām apakš sniega un izvilkām. Ja tos ieliktu degošā ugunskurā, tad viņi varbūt iesiltu un sāktu degt. Bet ar viņiem iekurināt uguni nebija iespējams. Tad sākām meklēt iekurus. No dažiem bērziem noplēsām drusku tāss. No ķīpas izvilkām pāra saujas siena. Pataustījām zem apakšējiem zariem; tur atradām pa tumsu dažas nokaltušu zaru atliekas. Ienāca prātā tautasdziesma: “Sīki bērza žagariņi paši pūta, paši dega.” Pielauzīju dažas saujas arī zaļu bērza žagaru.
Tad pēc ilgām pūlēm, ar vislielāko uzmanību un pacietību strādājot, beigās atspīdēja maza uguntiņa kā vilka actiņa. Nu likām klāt zariņu pēc zariņa, katru apsvērdami, vai nebūs par lielu, lai iesiltu niecīgajā liesmiņā, līdz beidzot liesmiņa sāka celties uz augšu un mēs viņai drīkstējām dot arvien nopietnāku darbu. Tad atkal gājām, taustīdamies pa tumsu, meklēt nokaltušus krūmus vai kociņus, ko varētu nolauzt. Paspērām ar kāju katram celmiņam, vai nav jau tiktāl satrunējis, ka varētu viņu atdabūt no zemes nost. Pie tam nedrīkstējām pārāk tālu aiziet no uguns, lai
neaizmaldītos. Jo ieturēt virzienu nekādi nebija iespējams. Trokšņa taisīt neuzdrošinājāmies. Beidzot bijām sameklējuši pāra klēpīšus sniegā mirkušu zaru un varējām uz brītiņu atpūsties un kopt liesmiņu.

Ar varu man mācās virsū domas, cik tālu nu atsviesti atpakaļ visi mani nodomi un pūliņi. Visa cenšanās nu savilkusies uz to, kā sadabūt priekš savējiem uz pāra mēnešiem pārtikas, kur taču vēl dažus mēnešus atpakaļ man likās, ka esmu viņus jau apdrošinājis uz visu mūžu. Un tas pats mazumiņš man bija jāzog kā zaglim pašam no saviem krājumiem. Un tagad, nakts vidū, es pielieku visus savus miesas un gara spēkus tam vienam mērķim: uzkurināt uguni. Zināms, tūkstoš gadus atpakaļ manu senču parocība laikam nesniedzās pat līdz sagādam priekš diviem, trim mēnešiem; viņi tāpat pūta sūrstošām acīm dūmainā ugunskura sākumā kā es. Visi miesas un gara spēki viņiem tāpat tikko pietika, lai decembra naktī varētu sasildīties un pakausēt drusku sniega. Bet viņi nepazina nekā plašāka. Viņi nejutās atsviesti atpakaļ no tūkstoš gadu kultūras uz to visnepieciešamāko, bez kā tavai miesai jāiet bojā, jāiznīkst. Un pie tam viņi bija veseli. Viņu muskuļi bija spēcīgi. Viņiem nebija jāapstājas ik pa desmit, piecpadsmit soļu, lai atgūtu elpu. Ko tad mums ir līdzējuši šie tūkstoš gadi kultūras dzīvē? Mūsu miesa ir novārgusi, no dabas mēs esam atsvešinājušies, visu ziedojuši sava gara izkopšanai… un nu šis gars top lieks, bet miesa atspirgt vairs nevar.

Bet, ugunī skatoties, tomēr sāka gaist šīs drūmās domas. Izlikās, ka nevarēsim iekurt uguni sniegā ar zariem, kas vilkti no sniega apakšas, un tomēr iekūrām. Izlikās, ka nekas nevar piespiest sniegaino zaru degt; un tomēr iesilst un deg. Tikai pirmsākuma ugunim vajag, tikai pirmās iesildīšanas. Cits viss tad nāk arvien vieglāk un vieglāk. Vai tad viss mans tautas audzināšanas darbs nav tāds pats ugunskurs? Visapkārt tikai sniegaini zari, kā lai viņus iesilda un uzpūš liesmās, kas kausē sniegu par spirdzinošu ūdeni, kas sasilda locekļus un apgaismo tavu apkārtni? Tikai pirmās iedegšanās vajag, pirmās liesmiņas kā vilka actiņas piesnigušā birzī. Un tad rūpīgi likt zariņu pie zariņa, katru noskatīt, vai nav par lielu, gausi iesildāmu. Un pacelsies šī liesmiņa, augs viņa no sīkiem bērza žagariņiem, no mūsu bērniem, no garā nepieaugušiem viņa uzplauks, šī ugunspuķe tumšā, vēsā naktī. Pāri pār tautas birzi pūtīs tāpat aukstie vēji; bet mums apakšā, aizvējā, būs atkal sava gara uguns un cerība, ka atmantosim to vienā, divās paaudzēs atpakaļ, ko tauta bija krājusi tūkstoš gados, bet ko revolūcija izpostīja kā sapnī… Un es skaidri redzēju savu turpmāko ceļu noskaidrotu: kolīdz piederīgie uz kādu laiciņu būs apgādāti ar pārtiku – iet atkal pie sava aģitācijas un organizācijas darba, kurt savu uguntiņu piesnigušā birzī.

Rīts vēl bija tālu un uz niecīgajiem žagariem sniegu izkausēt nevarēja. Bija jāmeklē pēc rupjākas malkas. Savācu vēl krājumiņu zaru, lai ugunskurs neizdzistu, atstāju dēlu viņu uzmanīt, un pats gāju meklēt lielāku malku.
Izgāju birzij cauri, pārgāju pār dažiem pļavu stūriem, līdz beidzot kaut kur ieraudzīju it kā šķūni. Aizgāju turp, cerēdams, ka atradīšu kādu mazāku grīdas koku. Bet šķūnis bija tukšs un visi grīdas koki jau sadedzināti. Aiz šķūņa turpretim čigāniem kādreiz bija bijušas teltis. Zemē saspraustie telts koki, citreiz zaļi, tagad jau bija pavītuši, pie tam pa daļai apdeguši. Man izdevās dažus no tiem nolauzt. Tāpat viņu ugunskura vietā vēl bija atlikušās dažas rupjākas pagales un kāds patievs bluķēns, uz kura viņi bija sēdējuši. To visu sakrāvu uz pleciem un, taustīdams pēc paša iemītām pēdām, nesu projām, apmēram pusversti tālumā, uz savu ugunskuru, priecādamies par to, kas čigāniem bija palicis pāri. Varbūt mēs reiz priecāsimies arī par to, kas būs palicis pāri čigāniem – boļševikiem.

Nu mums pietika kurināmā līdz rītam. Nu mierīgi varējām atpūsties un ēst vakariņas vai brokastis, kā katram patika šo ēdamo reizi nosaukt, un kausēt sniegu priekš sevis un zirdziņa. Spainī gan bija piegrābies līdz ar sniegu arī daudz nobirušu skuju, tāpat arī tur piebira daudz ogļu un sprikstu; bet reti kad man kāds dzēriens tā ir gājis pie sirds, kā paša kausētais sniegs.

Nākamo dienu ceļš vēl turējās labi, it īpaši pār Piebalgas augstumiem. Bet dienu vēlāk, Cēsīm tuvāk nākot, laiks tā atlaidās, ka sniegs daudz vietās no ceļa nokusa. Grūti mums nācās tikt augšā no Vaives lejas. Vilka zirdziņš, vilkām un bīdījām paši. Ik pa desmit soļiem stādamies un pūzdamies, tomēr pēc pāra stundām tikām augšā. Bet, piebraukuši netāl no Priekuļiem pie šosejas, redzējām, ka ar ragavām tālāk tikt nevar, šoseja bija gluži kaila. Vakars jau bija vēls, cilvēki visur apgūlušies. Tad dēls izjūdza zirgu un aizjāja cauri Cēsīm pēc manas ķēves. Es paliku ceļa vidū uz vezuma.
Pēc pāra stundām dēls atbrauca ar ratos aizjūgto ķēvi. Pārkrāvām ratos savu vezumu. Tukšās ragavas nogurušais zirdziņš tomēr varēja pavilkt.

Cēsu milicija toreiz atradās sociāldemokrātu rokās, kuri paši stipri tiecās uz boļševisma pusi. Īsteni ņemot, visi boļševiki, kas vāciešiem ienākot palika Vidzemē, uzdevās par meņševikiem. Milicija nu bija izdevusi priekšrakstu, ka Cēsīs bez pagasta izpildu komitejas raksta nedrīkstēja ievest nekādu pārtiku. Man, zināms, šāda raksta nebija. Kas bez atļaujas pārvadāja pārtiku, tam to atņēma. Tas pats draudēja arī man, kad, pilsētā iebraucot, mani apturēja kāds milicis un atrada, ka man vezumā pārtika. Likās, ka nu visas mūsu pūles ir bijušas par velti. Bet kad es milicim īsumā pastāstīju savu situāciju, tad viņš to saprata. Tomēr, lai nepārkāptu savu amatu, viņš man uzbrēca, lai es braucot uz miliciju, bet ne pa galveno ielu… lai braucot pa sāņu ielu; šis būšot milicijā pretim. Es sapratu, kādēļ viņš man liek braukt pa klusu sānu ielu, kur miliči nebija
nostādīti; sirdī pateicos nepazīstamajam sargam un aizbraucām pa nomali garām Cēsīm ar visu izglābto pārtiku.


Zem pārtikas maisiem mums slēpās ieroči, municija un rokas granātas, kādēļ ierašanās milicijā mums būtu bijusi nepatīkama. No Cēsu apgabala man bija jāskubinās uz Rīgu, kur uz 19. un 20.decembri bijām nolikuši zemturu delegātu kongresu. Visas mantas mums vienā vezumā nebija aizvedamas, it īpaši, kur daži no mums nebija spējīgi tādu atstatumu noiet kājām. Tādēļ es ar trešo dēlu aizvedām vienu daļu pārtikas papriekš uz Rīgu; tad dēls brauca atpakaļ pēc atlikušām mantām un pēc manas sievas. Citi bērni aizbrauca pa dzelzceļu.

Zemturu kongresam tagad bija jārēķinās pavisam ar citādiem apstākļiem, nekā tie bija paredzēti, viņu saaicinot. Aicināts viņš bija gandrīz ar to nolūku, lai pārbaudītu tautas padomes platformu un uzstāšanās tiesības. Bet tagad, kur boļševiki patlaban plūda Latvijā iekšā, kur bēgļi no malienas jau bariem lasījās Rīgā kopā, tagad būtu bijis nepiedodams neprāts šķelties vidus šķirām savā starpā. Uz glābšanu mums atlikās divas cerības. Ulmanis bija nolīdzis ar vācu valdības priekšstāvjiem, ka Vācija palīdzēs organizēt un apgādās Latvijas armiju. Ja mēs tagad Ulmanim atrautu savu pabalstu, tad varēja arī šis līgums zaudēt savu nozīmi. Otru cerību mēs likām uz Angliju, kuras kuģi stāvēja Rīgas ostā un konsuls atradās Rīgā.
Mēs rēķinājām, ka Anglija neļaus boļševikiem ņemt Rīgu, ja redzēs, ka te sāk nostiprināties un attīstīties pilsoniska valdība. Tādēļ mēs kongresā gan uzsvērām tos prasījumus, kurus mēs uzskatījām par neizbēgamiem priekš pilsoniskās valdības, bet tomēr sistēmatiski izsargājāmies no katras valdības kritikas un nospriedām viņu pabalstīt tai cerībā, ka viņa ieturēs mūsu zīmētās robežas. Tautas padomes jautājumu atstājām neaizķertu.
Lai Anglijai rādītu, ka zemturu kongress liek savu cerību uz viņu, kā arī to, ka pilsoniskie elementi pulcējas ap Ulmani, kongress izvēlēja četrus delegātus pie angļu konsula. Kongresa vārdā apsveicām Anglijas jūrniekus, kas ieradušies Rīgā, īsumā pieminējām Latvijas stāvokli un izteicām savu cerību, ka Anglija mūs nelaimē neatstās. Konsuls tomēr pateica sausiem vārdiem, ka Anglija mūs labprāt pabalstīs ar ieročiem un municiju, ja mēs paši organizēsim savus spēkus. Bet lai mēs neceram uz angļu kāpšanu malā. “Visadki ņe buģet,” (Krastā nekāpsim – I.L.) viņš vēlreiz atkārtoja.
Ar to nu sabruka mūsu galvenā cerība. To nemaz nedrīkstējām atstāstīt kongresam, kurš jau taisījās savus darbus beigt. Nospriedām teikt tikai to, ka konsuls lika kongresam pateikties par sveicieniem un apsolīja mūs apgādāt ar ieročiem un municiju, ja mēs organizēsim savu karaspēku. Tā ka to pašu bija solījuši arī vācieši, piedāvādami arī apģērbu, algu un pārtiku, tad praktikā šim angļu solījumam gan nebija nekādas nozīmes.

Maza cerība mums vēl atlikās. Ulmanis 7.decembrī bija noslēdzis ar vācu valdību līgumu, ka pēdējā pabalstīs Latvijas armijas organizēšanu, šo armiju ņemdama pilnīgi savā apgādībā. Paredzēts bija, ka jaundibināmā armijā ietilps kā Baltijas vācu, tā arī latviešu nodaļas, pēdējās divreiz lielākā apmērā, nekā vāciskās. Līgumu parakstījuši bija pats Ulmanis un toreizējais apsardzības ministrs Zālītis, tas pats Zālītis, kurš vēlāk Liepājā tik asi aģitēja pret vāciešiem. Jautājums pastāvēja iekš tam, cik ilgā laikā izdosies organizēt jauno armiju? Dienējušu karavīru mums netrūka. Krievu divpadsmitai armijai izjūkot, no latviešu strēlnieku bataljoniem (toreiz jau par brigādi savienotiem) daudzi bija palikuši atpakaļ, tāpat bija pēc miera noslēgšanas atgriezušies no citām krievu armijām daudz kareivju mājās. Ja tie tagad tikai pa daļai iestātos jaunformējamā armijā, tad ap divdesmit tūkstošu cilvēku vieglītēm sadabūtu. Un tā kā ieroči bija dabūjami neaprobežotā vairumā, tad cīņai pret iebrūkošiem boļševikiem būtu drošas izredzes. Jo iebrucēju skaits – cik bija noprotams – nepārsniedza 10 000.

Bet nelaime pastāvēja iekš tam, ka, pirmkārt, visa rīkošanās iesākās pārāk vēlu un, otrkārt, – ka liela daļa no bijušiem kareivjiem ne domāt nedomāja iestāties no brīva prāta latviskā armijā: saimnieku kārtas kareivji domāja katrs vairāk tik par savu māju, vai arī bija apnicis karot; bezzemnieku kareivji turpretim juta līdzi boļševikiem. Vēlu iesākot organizēšanu, varēja vairs izlietot tikai rīdziniekus, no kuriem daudzi iestājās armijā tieši ar to nolūku: boļševikiem tuvojoties, pāriet pretinieka pusē. Sajūsma uz cīņu parādījās tikai starp studentiem.
Pavisam tika no latviešu puses sākts formēt šādas nodaļas: Cēsīs viena rota, Rīgā studentu rota un vēl divas citas. Bez tam oficierus un apakšoficierus pulcināja turpmākām vajadzībām sevišķā nodaļā. Vācu nodaļu uzstādīšana gāja sekmīgāki. Tad vēl mans vecākais dēls gribēja formēt partizānu nodaļu. Bet tā kā es viņu uzskatīju vēl par jaunu priekš šā uzdevuma, tad viņš, kopā ar diviem saviem jaunākiem brāļiem (jaunākais bija nepilnus 16 gadus vecs) iestājās studentu rotā. Domas par partizānu pulciņa dibināšanu es paturēju savā ziņā.

Studentu rotā iestājās ap 200 jaunekļu. No tiem lielākā daļa bija jau bijuši kara dienestā; vairāk kā 100 bija krievu armijā bijuši oficieru kārtā. Cēsu rota, boļševikiem tuvojoties, pa daļai izjuka; uz Rīgu atkāpās tikai kādi 30 cilvēki. No tautiskām korporācijām studentu rotā skaita ziņā visvairāk piedalījās Selonija. Otra Rīgas latviešu korporācija Tālavija turpretim piedalījās mazāk; no tiem, kas iestājās rotā, apmēram četrdesmit procenti Jelgavā atkal izklīda. Citu korporeļu, turpretim, kā Tērbatas letoņu un maskaviešu, skaita ziņā gan bija mazāk, bet pie rotas viņi visi uzticīgi turējās ļaunās un labās dienās. Tālavijas vājākā piedalīšanās armijā gan laikam izskaidrojama ar tās korporācijas sevišķām administrācijas spējām, jo, Ulmanim uz Rīgu atgriežoties, taisni šās korporācijas locekļi un filistri visvairāk un vismīļāk iestājās valdības amatos.

(Šo un turpmāko apgalvojumu autors atsauc un labo savu Tautas nodevēja atmiņu II daļas piezīmē: “Tautas nodevēja atmiņas tika sarakstītas 1920. gada pavasarī Klaipēdas apgabalā. Bet rokraksts, uz Latviju aizsūtīts, nozuda līdz 1923.gada vasarai. Kad viņu atkal atrada un nodeva iespiešanai, tad man vairs nebij iespējams viņu skatīt cauri. Ar to izskaidrojas, kādēļ “Atmiņu” 1.daļā ir palikušas neizlabotas divas kļūdas, kuras man pa tiem gadiem bija izgājušas no prāta. Kā vēlāk man nāca zināms, tad to rotu organizētājs, kuras 1918.g. 29.dec. sacēlās pret Ulmaņa pagaidu valdību, nav bijis Zemitāns; tāpat nesaskan ar lietas apstākļiem tā ziņa, kura man pienāca par Studentu rotas tālākiem likteņiem, it kā kādas korporācijas locekļi pēc tam, kad viņi rotā jau bija iestājušies, ievērojamā mērā no tās būtu pārgājuši aizmugures dienestā. Lūdzu abas šās kļūdas izlabot.” – aut.)

Par vienu no jaunformētajām rotām ap Ziemassvētkiem arvien noteiktāk sāka runāt, ka viņa pret boļševikiem nekaušoties. Šo rotu formēja Zemitāns, tas pats, kas vēlāk komandēja latviešu karaspēku Ziemeļvidzemē. Teica, ka daudzi šai rotā iestājoties tikai tādēļ, lai dabūtu ieročus rokā; pret ko šie ieroči tikšot griezti, tas izskaidrošoties vēlāk.

Decembra 28. vai 29.dienas rītā ap pulksten septiņiem sāka Rīgā rībēt lielgabalu šāvieni. Šauts tika no Daugavas puses. Granātas krita Suvorova ielā ap pareizticīgo semināru. Es steidzos turp, bet atdūros uz patruļām, kas nelaida tālāk. Uz ielām bija nostādīti ložmetēji arī ar stobriem uz semināra pusi. Ļaudīs gāja valodas, ka divas latviešu rotas esot sadumpojušās pret savu priekšniecību un Ulmaņa valdību; tās tagad tiekot no angļu kuģiem apšautas. Pēc kādiem 17 šāvieniem bombardēšana apklusa. Vēlāk izskaidrojās, ka, boļševikiem tuvojoties, tiešām viena rota bija atteikusies iet cīniņā pret tiem. Pie tam viņa liedzās atdot ieročus. Tomēr landesvēra vācu nodaļām izdevās viņu agri no rīta ielenkt. Pietika ar nedaudziem artilērijas šāvieniem, lai piespiestu viņus padoties. Viņi iznāca no savām kazarmām bez ieročiem, bet dziedādami: “Ar kaujas saucieniem uz lūpām.” Vēlāk sacelšanās barvežus notiesāja uz nāvi. Kādus trīs laikam nošāva. Bet boļševiki ienāca Rīgā pirms spriedums pie citiem bija izpildīts.
Šī nebija vienīgā reize, kur vācieši landesvēriieši paglāba Ulmaņa valdību. Sacelšanās gan bija apspiesta, bet līdz ar to arī attiecīgā rota izjukusi un izjukušas arī cerības, ka latvieši ar saviem spēkiem varēs aizkavēt boļševiku ienākšanu Rīgā.

Stučka jau 19.decembrī izlaida manifestu, kurā izsludināja padomju republiku un strādnieku diktātūru Latvijā.

Valdība sāka kravāties un teicās 2.janvārī pārceļamies uz Jelgavu. Jelgavā viņa gan vai nemaz nebija apstājusies, bet no turienes tūliņ devusies tālāk uz Liepāju. Tikai 29.decembrī viņa vēl paguva noslēgt ar vācu valdību līgumu, ka vācu karavīri, kas būs četras nedēļas piederējuši pie tādas karaspēka nodaļas, kura cīnās Latvijā pret boļševikiem, tiks uz viņu pieprasījumu uzņemti Latvijas pavalstniecībā. Baltijas muižniecība savukārt šiem pašiem kareivjiem bija apsolījusi pārdot zemi par to cenu, kāda pastāvēja Baltijā pirms kara. Ar šo līgumu Ulmaņa valdība cerēja piedabūt kādu daļu no vācu karaspēka uz cīņu pret boļševikiem. Vācu valdība savukārt gribēja šādā ceļā saviem bijušiem zaldātiem sagādāt zemi priekš kolonizēšanas. Šis ir tas līgums, no kura vēlāk izcēlās tik daudz sarežģījumu. Vācu aprindas vienmēr apgalvoja, ka Ulmanis esot apsolījis vācu brīvprātīgajiem Latvijā zemi, kamēr Ulmanis savukārt to noliedza. Patiesība pastāvēja iekš tam, ka zemi apsolīja Baltijas muižniecība; bet Ulmaņa valdība apsolīja šiem pašiem kareivjiem pavalstnieku tiesības, bez kurām viņiem nebūtu bijis atļauts zemi Latvijā pirkt. Līguma laušana no Ulmaņa puses pastāvēja iekš tam, ka viņa valdība uz Antantes vēlēšanos atteicās dot apsolītās pavalstnieku tiesības un caur to padarīja šiem kareivjiem par neiespējamu iegūt to zemi, ko muižniecība viņiem bija apsolījusi.
Izbeidzās šie sarežģījumi caur to, ka vācu valdība zem Antantes spiediena atteicās no 29.decembra līguma ar Latvijas valdību.

ZEM BOĻŠEVIKIEM
Otrā janvāra pievakarē atskrēja viens no maniem puisēniem pie manis atvadīties: esot jāejot projām uz Jelgavu. Izvaicājis, kā man satikt savus citus dēlus, aizgāju uz Aleksandra bulvāri, kur toreiz studentu rota bija ievietota. Pie attiecīgā nama durvīm bija liela burzma: nāca, gāja studenti savos baltajos puskažociņos, flintēm pār pleciem. Pie durvīm stāvēja pāra piekrautu vezumu. Pa starpām skan komanda pirmajam, otrajam posmam. Saukā vienu, otru biedri. Piederīgi atnākuši atvadīties. Citi taisās iet studentu rotai līdzi, paņēmuši flintes, stāv kā nokaunējušies savā pilsētnieku mētelī, vieglos apavos, varbūt tikai zobu suseklītis un cigāru kārba kabatā… Vienu dēlu satiku uz trepēm. Iedevu tam drusku naudas arī priekš viņa brāļiem, atvadījos, liku sveicināt. Augšā uzgājis, redzēju, ka sameklēt vienu vai otru vairs nav iespējams: piekaisīts viss ar salmiem un sienu, guļamās lāviņas izmētātas, flintes saslaistītas kaktos, patronas izkaisītas pa grīdu. Kāds man pazīstams oficieris, Markus Gailītis, dalīja flintes katram, kas gribēja ņemt. Arī man iedeva vienu, iebēra arī vēl pāra saujas patronu kabatā. Vēlāk gan šis pats oficieris, iecelts par valdības pilnvarnieku Ziemeļvidzemē, lika konfiscēt visu manu mantību. Par vienu flinti un sauju patronu tas ir gan tā kā par daudz. Bet vēl jau mūsu rēķins nav noslēgts.
Lejā nonācis, pārlaidu nevienādā luktura spīdumā vēlreiz skatu pār jaunajiem augumiem un sejiem, kas steigā un jaunības uzbudinājumā kustējās ap vezumiem un pa trotuāru un ielu, nodomāju, cik daudz tautas un vecāku cerību saistījās taisni ap šo pulciņu, tad uzmetu savu flinti plecos un pagriezos gar Vērmaņa dārzu uz tumšākām ielām.

Savus piederīgos es biju nometinājis strādnieku apdzīvotā apvidū, strādnieku dzīvoklī ar pusotras istabiņas, zināms, zem pieņemta vārda un uz svešiem dokumentiem. Pats sev noņēmu tuvumā līdzīgu dzīvoklīti zem citāda vārda, jo nevarēja paredzēt, cik sīki un nopietni boļševiki kontrolēs iedzīvotājus. Vēlāk gan izrādījās, ka strādnieku iecirkņos kontrole bija diezgan pavirša. Arī citādi ar visu dokumentu raibumu gāja pie boļševikiem šā un tā. Tā, par piemēru: man bija iespējams tikt par cietuma uzraugu centrālcietumā. Šo iespēju es neizlietoju tikai tādēļ, ka taupīju viņu tam brīdim, kad uzbrukums Rīgai jau būs sagatavots. Pagaidām, zināms, par to vēl nebija ko domāt.

Boļševiku priekšpulki, jātnieki, parādījās no Aleksandra gaisa tilta 3.janvāra pēcpusdienā. Viņu bija neliels pulciņš. Tie paši tad jādelēja pa visām ielām krustām un šķērsām, lai rādītos iedzīvotājiem. Dažiem bija skaisti zirgi, laikam jau Vidzemē “iemantoti”. Galvenos spēkus gaidīja ienākam no dienas uz dienu. Vislielākā gaidīšana bija svētdien, ja nemaldos, 5.janvārī. Žīdiņi bija izgājuši ar sarkaniem karogiem ienācējiem pretim. Aizgājuši līdz Ropažiem, bet bijis jānāk tukšā atpakaļ.

Vēlāk tomēr Rīgas ielās parādījās vairāk sarkanarmiešu, piepildījās arī dažas kazarmas. Stāstīja, ka sarkanarmiešiem bijusi apsolīta dzeramnauda par Valkas, Valmieras, Cēsu un Rīgas ieņemšanu, pavisam kopā kādi 800 rbļ. uz zaldātu. To tagad laikam zaldātiņi trieca nost. Kājām ejam viņus maz redzēja. Vienmēr viņi brauca klaigādami un dziedādami fūrmaņos, gan paši vien, gan kopā ar ielu meitām un citiem pazīstamiem. Vispārīgi – garastāvoklis uz ielām bija pacilāts. Kas no boļševikiem baidījās, tie visi bija nolīduši pie malas. Reti kur pamanīja kādu pilsoni vai viņa kundzi, apģērbušos visvecākā mētelī, klusām aizslīdam pa nomaļākām ielām. Stalti un ar pašsajūtu turpretim staigāja čalodami pa ielām it īpaši tie, kam bija kādi radinieki sarkanā armijā. Kam tādas laimes vēl nebija, tie centās savus vīriešus pierunāt uz iestāšanos. Un tiešām: kazarmas pildījās ar rekrūšiem. Vēlāk šī iestāšanās kāre tiecās uz miliciju, jo izrādījās, ka tur laupīšana un citāda “iedzīvošanās” bija ērtāka un ar mazāk briesmām savienota. Vispār jāatzīst, ka paši īstie sarkanarmieši laupīja diezgan maz. Ka viņi izdevību nelaida garām, to jau man pašam gadījās piedzīvot Kalsnavā. Bet te, Rīgā, viņiem tādas izdevības nebija. Vispirms jau viņi visi bija ar naudu bagātīgi apgādāti. Jāpiezīmē, ka tas no boļševiku puses bija veikls taktisks paņēmiens: laist savus zaldātus pilsētā, ar naudu apgādātus; tas viņiem pievilka daudz piekritēju. Otrkārt: dzīvokļu kratīšanas netika nodotas sarkanarmiešiem, bet vietējai milicijai, tā tad gan zaga un laupīja, ko nagi nesa, – atkal caur to daudzus pievilkdama savās rindās. Veikalu laupīšanas nenotika gandrīz nemaz, jo kārtību uz ielām palīdzēja uzturēt sarkanās armijas patruļas.

Kamēr boļševiki nodarbojās ar Rīgas pārvaldības saņemšanu, tikām vēl nebija sajūtama nekāda liela pārgrozība. Gan jau Stučka bija 19.decembrī izsludinājis Latviju par Krievijai draudzīgu, bet citādi patstāvīgu padomju republiku; tāpat bija atjaunota arī proletāriāta diktātūra; bet Rīgā šo vārdu īstā nozīme nāca saprotama un sajūtama tikai pāra nedēļas pēc boļševiku ienākšanas.

Jāatzīst, ka Rīgas pārvaldības pārkārtošana norisinājās diezgan ātri, – vismaz uz papīra un vajadzīgo iestāžu radīšanā. Šī pārkārtošanās notikās reizē no divām pusēm un pēc diviem principiem. Vispirms lieta iesākās no augšas pēc vecā birokrātijas principa. Ļeņins Stučku bija iecēlis par komisāru Latvijas lietās. Stučka iecēla sev par palīgiem komisārus priekš visām svarīgākām pārvaldīšanas nozarēm: financēm, drošībai, izglītībai, darbam, rūpniecībai, zemkopībai, tieslietām u.t.t., – pavisam kādus 15 vai vairāk, šie komisāri savukārt sadalīja savu darbu nodaļās, apakšnodaļās, sekcijās u.t.t., kurām katrai nolika priekšgalā darbinieku, līdz visa zemes pārvaldība bija ietverta šai birokrātijas tīklā.

Bet reizē ar to iesākās arī proletāriāta pašpārvaldības uzbūve no apakšas, pēc padomju sistēmas. Katras fabrikas, katra uzņēmuma strādnieki izvēlēja no sava vidus “padomi”, kura lai aizstāvētu viņu labumu un rīkotu viņus, būtu, tā sakot, viņu likumdevēju iestāde. Šī padome tad izvēlēja “izpildu komiteju”, kas viņas lēmumus lai izvestu dzīvē. Atsevišķie uzņēmumi bez tam apvienojās pēc arodiem plašākās savienībās, kuras radīja savas “padomes”, izvēlētas no atsevišķo uzņēmumu padomju delegātiem. Šās savienības savukārt atkal izvēlēja delegātus uz vēl plašāku apvienību padomju vēlēšanām. Tā tam vajadzēja iet līdz pašai augšai, līdz kamēr visas zemes strādniecības priekšstāvji būtu apvienoti vienā galvenā padomē, kura tad būtu Latvijas padomju republikas valdība. Ar Krievijas padomju republiku Latvija stāvētu sakarā caur saviem delegātiem, ko viņas galvenā padome sūtītu uz Krievijas padomju delegātu kongresu.

Kā lai nu turpmāk savienotu abus šos pārvaldīšanas principus: birokrātiskos komisārus no vienas puses un pašvaldības padomes no otras​ puses?

Teorijā lieta laikam bija domāta tā, ka ieceltie komisāri uzskatāmi tikai par nokārtošanas ierosinātājiem, veicinātājiem, organizētājiem un uzraugiem. Kolīdz attiecīgā nozarē būtu jau nodibinātas vajadzīgās padomes, tad tās pašas izvēlētu savai nozarei komisāru jeb citu tamlīdzīgu darbinieku, varbūt to pašu, kas līdz šim darbojies kā iecelts, bet varbūt arī citu.

Praksē tomēr lietas negāja tik gludi. Vispirms jau jāievēro, ka ieceltā, birokrātiskā komisāra rokās atradās diezgan liela vara. Viņš bija tas, kas sarīkoja un vadīja aģitāciju nozarē pēc sava prāta; viņa rokās atradās vajadzīgās naudas summas; viņš pieņēma ierēdņus. Šī pēdējā lieta bija toties svarīgāka, ka beigās, īstajam komūnismam iesākoties, gandrīz visa komunistu partija pastāvēja tikai no ierēdņiem vien … komunisms bija izvērties par birokrātijas oligarchiju. Bet no otras puses atkal padomju izcelšanās un pārveidošana bija tik maz ietverta noteikumos un tik viegli izvedama, un komisāra vieta bija tik vilinoša, ka uzņēmīgas sirdis tika taisni vilināt vilinātas, izsēdināt otru no tauku poda un iesēsties pašam vietā. Būtu padomju republika pie mums ilgāk pastāvējusi, tad tas laikam novestu pie lielām iekšējām cīņām; pasākumi jau bija manāmi. Uzvarētu, zināms, no sākuma birokrātiskais princips, lai arī uz ārieni tiktu iztaisīts tā, it kā komisāri tiek ievēlēti. Bet vēlāk cīņa norisinātos starp komūnistiem valdniekiem un starp strādniecību, kura nepagalam negribēja līst komūnā iekšā, – un tur tad iesāktos visas lietas sabrukums.

Rīgā tiktāl nemaz nenonāca. Bet tai laikmetā, par kuru patlaban runāju, viss bija tikai organizēšanas sākumā. Tur bija vajadzīgs tik daudz darbinieku, ka vietu atrada katrs, kas daudzmaz mācēja rakstīt un kam bija kāds krusttēvs sēdējis cietumā. Krievija deva Stučkam tik daudz naudas, ka ar algām visi bija apmierināti. Buržuju inteliģence sāka jau ar skaudību noskatīties uz visu to lejputriju, ko viņa vieglprātīgi bija palaidusi garām. Jau dažs labs sāka aptaujāties, kur varētu sadabūt strādnieku dziesmu tekstus … esot interesanti ar tādām lietām iepazīties. Sevišķu vērību boļševiki piegrieza aģitācijai. Mītiņus sarīkoja visur, kur tik bija plašākas telpas: biedrību namos, uz laukumiem, bet vismīļāk baznīcās. Runātāju viņiem gan nebija sevišķi daudz; tie paši vārdi atkārtojās arvien mītiņu programmās. Arī sevišķi labu runātāju nedzirdēja slavējam, kā, par piem., savā laikā slavēja Jāni Asaru. Par pašu Stučku, kurš arī uzstājās kā mītiņu runātājs, ļaudis pārnākuši domīgi grozīja galvu. Sāka izplatīties valodas, ka viņš kādas vecas kaites dēļ sākot jukt prātā, nevarot vairs uzturēt domu pavedienu un dažkārt izsakot gluži bērnišķīgas lietas. Turpretim no ievadrakstiem, ko Stučka rakstīja boļševiku galvenā orgānā “Cīņa”, šādas neskaidrības domās vēl nevarēja novērot. Pats viņa netiku dzirdējis runājam.

Kad ar runām vien vairs nevarēja ļaudis pievilkt, tad mītiņus sāka paplašināt ar koncertu. Ar to bija taisīts tilts mūsu māksliniekiem uz maizes kurvi pie boļševikiem. Mākslinieki uzreiz atrada, ka māksla esot bezpolītiska, citiem vārdiem: var piemēroties katrai politikai. Par mākslas komisāru bija iecelts Andrejs Upītis. Teātros tas gan raudzījās uz to, ka lai tiktu uzvestas tikai politiskas lugas, un, tā kā latviešiem politisku lugu rakstnieku vēl ir maz, tad iznāca, ka bija jāizrāda reizi no reizes paša Upīša lugas ar Raini piedevām. Bet mītiņu koncertos izvēle nebija tik stingra. Tā varēja gadīties, ka dažā baznīcā uz boļševiku mītiņu dziedāja arī manas dziesmas, – tās pašas, kuras Ulmaņa valdība neesot ļāvusi vairs pat krogū dziedāt.

Reizi no reizes sarīkoja arī lielus apkārtgājumus pa pilsētu ar karogiem un mūziku. Iemeslu tam ņēma dažādu: 9.janvārī, revolūcijas cīņā kritušo pārvešana uz Esplanādi un apglabāšana tur pie katedrāles (starp tiem arī gan pāra laupītājus, ko atrada uz ielas nošautus), 1.maiju u.t.t. Pie tam tika pilsēta greznota vai sarīkots cits kas, acīm uzskatāms.
Ja šī taktika – nodarbināt ļaužu prātus un neļaut viņiem vaļu apdomāties – tika izlietota ar nodomu, tad viņa bija jāatzīst par veikli izvestu. Ja turpretim paši lietas diriģenti ticēja šādā ceļā radīt kaut ko paliekamu, estētiskās jūtas un ētiskus spriedumus padziļinošu, tad – zināms – tas viss bija bērnišķīgu diletantu darbs. Teica, ka Rīgas izgreznošana uz 1.maiju izmaksājusi kādi pieci miljoni rubļu.

Bet es esmu aizsteidzies par tālu uz priekšu. boļševikiem ienākot, es paliku Rīgā ar divējādu nolūku: vispirms es gribēju saviem piederīgiem sagādāt pārtiku, ko iztikt līdz pavasarim; un, otrkārt, es gribēju pārliecināties, vai ir iespējams nodibināt partizānu pulciņus boļševikiem aiz muguras.

Pārtiku varēja sagādāt tikai uz laukiem. Tādēļ bija vēlreiz jābrauc turp. Pie tās pašas reizes gribēju nodibināt sakarus vēlākiem nolūkiem un apskatīties, kā un kur partizāni varētu vislabāk piemesties un darboties. Ieķīlāju savas Cēsu mājas, lai tiktu pie naudas. Sagādāju zirgus un pajūgus, arī drusku ieroču; bez tam aizrunātas tika vēl dažas kastes ar flintēm un municiju, apmēram kādiem 170 vīriem. Vienu daļu ieroču un munīcijas es glabāju pats; aizrunātos ieročus apsargāja boļševiki, paši tā nezinādami.

Mans nodoms gan bija braukt uz laukiem, kolīdz boļševiku fronte būs pārgājusi Rīgai pāri uz Kurzemi. Gribēju izmantot to laikmetu, kamēr vēl tiek vēlētas pagastos vietējās bezzemnieku padomes un pirms tās ir stājušās savā starpā sakaros. Jo vēlāk bija paredzama uzmanīgāka ceļu apsargāšana. Bet laiks aizgāja ar augšā minēto sagatavošanos, kādēļ varēju izbraukt tikai ap janvāra vidu. Līdzi man brauca ar otru zirgu kāda sieviete, kura teicās visus ceļus labi pārzinām. Viņa ilgus gadus bija nodarbojusies ar ēdamlietu uzpirkšanu uz laukiem.
No Rīgas izbraucām bez sevišķiem kavēkļiem. Bet verstes 20 ap Rīgu uz visiem lielākiem ceļiem bija apkārtējie pagasti nostādījuši miličus. To uzdevums galvenā kārtā gan likās pastāvam iekš tam, lai netiktu no Rīgas izvestas preces bez vajadzīgas atļaujas. Kādēļ bija norīkota šāda tirdzniecības aprobežošana, vēl tagad lāgā nezinu; varbūt tādēļ, ka bija nodomāta visu tirgotavu pārņemšana “tautas” rīcībā un īpašumā, un tagad negribēja pieļaut, ka dažas mantas jau pāriet privātīpašumā. Bet miliči uz ceļiem šo rīkojumu izpildīja ar lielu prieku. Kur atrada vezumā mantas bez atļaujas, tur tās konfiscēja. Kvītes pretim neizdeva. Tāpat arī bija izdots rīkojums, ka no laukiem nedrīkstēja ievest pilsētā pārtikas lietas bez bezzemnieku komitejas atļaujas. Cits tika konfiscēts. Atkal miličiem tas bija prieka pilns un ienesīgs darbs. Ko ar šo otru rīkojumu boļševiki domāja sasniegt arī skaidri neizprotu, ja negribu turēt viņus par tādiem bērniem, kas tā cerēja pazemināt pārtikas cenas un izskaust privāto tirdzniecību.


Īstais panākums pastāvēja iekš tam, ka gandrīz visa tirdzniecība starp laukiem un pilsētu pārgāja bezzemnieku komiteju locekļu vai viņu draugu privātā rīcībā. Jo neviens nevarēja nekādi kontrolēt, vai atļaujas, kas izdotas ar komitejas zēģeli un priekšnieka parakstu, tiešām arī ir izdotas ar bezzemnieku ziņu un piekrišanu. Kukuļošana uzziedēja; kas viss nāca preču cenai klāt.

Daži mantu ievedēji – spekulanti gan iegādājās ieročus, sataisījās lielos baros un nelaida miličus saviem vezumiem nemaz tuvumā.
Dažkārt tas izdevās; bet citu reiz iznāca apšaudīšanās pat uz Rīgas ielām. Citiem atkal bija zināmas visas vietas, kur stāv miliči, kā arī ceļi, pa kuriem apbraukt šām vietām apkārt. Dažu reizi gan nācās braukt ap 20 verstes līkumā; bet lieta atmaksājās. Uz vezuma varēja nopelnīt – skatoties uz to, kādas lietas veda – no divi līdz pieci tūkstoši.

Mēs nogriezāmies ap 16.versti aiz Rīgas no Rīgas Pleskavas šosejas pa meža ceļu. Bet tomēr pie kāda krogus, kur pār upīti bija tilts, mūs apturēja miliči. Mums nekādu izvedamu mantu ragavās nebija. Manu ieroču milicis neatrada; aptaustīja gan kabatas, bet neuzgāja īsto.

Pirmo nakti pārgulējām verstes piecdesmit no Rīgas. Izbraukuši bijām pēcpusdienā, tādēļ zirdziņiem ar vienu jūgumu un bez ēdināšanas tas gan iznāca pārāk tālu. Bet tas bija tas izpostītais apgabals ap Rīgu; tiešām tuvāk nebija, kur apmesties aukstā laikā. Nākamo nakti gulējām Vecpiebalgas Sila krogū. Tur sabrauca arī delegāti no bezzemnieku padomēm Kalsnavas apgabalā. Tie brauca patlaban uz Cēsīm uz kaut kādām plašākām vēlēšanām. No sākuma man vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, jo varēja starp viņiem kāds gadīties, kas mani pazītu arī bez bārdas. Bet par laimi – krodzinieks lielo istabu neapgaismoja; un ceļinieku pašu svecītes it kā pazuda ar savu liesmiņu tumsā. No tām varēja viegli izsargāties.

Bija tur Mārcienas delegāts Vaskis, kurš teicās piederam pie pašiem pirmajiem sociāldemokrātijas partijas biedriem tai apgabalā. Bija arī Bērzones delegāts, kāda saimnieka vai nomnieka dēls, cik varēja noprast. Bija arī citi. Es ar lielu interesi noklausījos viņu sarunās, vēlāk arī tajās iemaisīdamies. Sevišķi nopriecājos par dabiskām dāvanām, ar kādām Vaskis prata savas domas otram iedvest par viņa paša domām. Visi delegāti bija pret komūnismu, kura programmu pēc barvežu taktikas sapulcei vajadzēja pieņemt. Vaskis nopietni pūlējās aģitēt pret to, solīdamies ceļa biedriem, ka šis uzstādīšot tādus un tādus priekšlikumus balsošanai… tie bija domāti meņševiku garā un ne bez sava pamata. Bet vēlāk no laikrakstiem tomēr bija manāms, ka tālāk par Sila krogu šie priekšlikumi Stučkas valdībai 1919.gadā pie vēlākā Saeimas (senāk bruņniecības) nama Rīgā nebija tikuši. Tāpat arī skaidri bija izmanāms no Vaska runām, ka viņam stipri gribējās kāda lielāka amata. Vienumēr viņš uzsvēra to, ka amatos jāvēlot tie, kas visu revolūcijas atbildību taisījuši cauri un esot biedri jau no 1905.gada.

Visi šie delegāti bija bez augstākas izglītības. Tomēr tas, ko viņi runāja, bija no zināma stāvokļa tik lietišķs, ka man taisni žēl tika: tik skaistas dzirnavas maļ tukšā. Tas ir tāpat pie latviešiem, kā pie krieviem: viņi pazīst tikai konstruktīvu politiku, izdomātu, no zināmiem pamata teikumiem atvasinātu. Viņiem trūkst dzīves novērošanas un tiešo spēku kombinēšanas. Tādēļ bija jānāk žīdiem un tatāriem, lai radītu kompromisu starp politisku konstrukciju un tiešu spēku un apstākļu kombināciju: izvest a priori uzstādītu sistēmu, taktiski izlietojot visas dzīves varbūtības un viņas pozitīvos un vēl vairāk viņas negātīvos spēkus.

Pa ceļam es iegriezos šur un tur pie uzticamiem cilvēkiem, gan pazīstams, gan nepazīstams. Tomēr īstu sakaru tīklu nodibināt neizdevās. Ļaudis bija par daudz iebiedēti. Uz laukiem bija jau iesācies pilnīgs bezzemnieku diktātūras terrors. Interesanti bija noskatīties, kā šis terrors bija organizēts. Kā jau to pārstāstīju par Kalsnavu, tā arī šoreiz varu pagastos bija sagrābuši savās rokās nedaudzi cilvēki, pieci, seši, visaugstākais desmit. Bezzemnieku padomēm vairs nebija tās nozīmes kā pirmo reiz. Viss bija vairāk izvests uz komūnisma birokrātiju vai diktātūru. Pie tam daudzās vietās šie uzurpātori nebūt nebaudīja diezcik lielu uzticību pie bezzemniekiem, nemaz nerunājot par saimniekiem. Viņu vara nebūt nepastāvēja plašu aprindu piekrišanā.

Bet kas viņu varu darīja bīstamu, tie bija revolūcionārie tribūnāli. Gadu iepriekš to bija vēl maz. Viņu iespaids tādēļ bija gauss un reti manāms. Pie tam atsevišķām revolūcionārām komitejām nereti grūti nācās dabūt izraudzītos upurus pie tribūnāla. Tagad lieta bija nostādīta pamatīgāki. Revolūcionārie tribūnāli nu bija uz ātru roku ierīkoti Valkā, Alūksnē, Vecgulbenē, Madonā, Stukmaņos, Vecpiebalgā, Cēsīs, Rīgā, Valmierā, Limbažos. Turklāt pie šiem tribunāliem bija ierīkoti skrejoši milicijas pulciņi. Pagastu komitejas padeva uz tribūnālu tikai ziņu; no turienes tūliņ bija gūstītāji klāt un aizveda apsūdzēto. Daudzkārt cilvēks nozuda, ka nemaz nedabūja zināt, kas viņu apsūdzējis un par kādu vainu, jo sūdzētāja vai denuncētāja vārdu tribūnāli pa lielākai daļai turēja noslēptu. Visvairāk gadījās, ka sūdzētājs pats bija arī liecinieks; nereti savienojās vienā personā sūdzētājs, liecinieks un tiesnesis.

Tāds gadījums bija ar Tirzas mācītāju Ozoliņu. Viņa draudzē dzīvoja no vīra šķīrusies kāda kupraina sieviete, kura savu rūgtumu par dabas maitāto augumu izlēja politikā. Vāciešiem 1918.gada pavasarī Vidzemi ieņemot, viņa tika apcietināta. Viņas māte bija griezusies pie mācītāja Ozoliņa ar lūgumu, lai atsvabinot viņas meitu no apcietinājuma. Mācītājs bija atteicies iemaisīties šai lietā, pie tam vēl piebilzdams: “Nav jau nepelnīts.”

Vācieši aizgāja, kupraino sievieti atsvabināja. Tagad viņa kā politiski cietusi tika ievēlēta Vecgulbenes tribūnālā. Tūliņ no turienes nāca pavēle, apcietināt mācītāju Ozoliņu kā politisku nodevēju un kontrrevolūcionāru. Nāca vēl klāt Ozoliņa nesalaužamā daba un viņa ticība, ka boļševisms jāpārvar caur mocekļu ciešanām, – un viņa liktenis bija paredzams. Vienu no tiesnešiem vai miličiem-lieciniekiem (skaidri nezinu) viņš vēl smagi bija nokaitinājis, to bargi norādams, kad tas bija apgalvojis – mācītājs melojot. Viņu notiesāja uz vairāk gadu spaidu darbiem. Kādu laiku vēl dzirdēja, ka viņš strādā vienā vai otrā vietā; bet maija beigās atkāpdamies boļševiki viņu (tāpat kā Kalsnavas ārstu Zenteli) paņēma līdzi uz Krieviju; tālāk vairs nekā neesmu varējis par viņu saklausīt. Beidzamais, kas viņu bija redzējis, stāstīja, ka drēbes viņam bijušas stipri noplīsušas un pats novārdzis. Lai Dievs dod, ka viņa stiprā paļāvība uz mocekļa ciešanu spēku nestu savus augļus. Ozoliņš būtu varējis tikt vaļā arī ar naudas sodu, tas ir – atpirkties. Līdzīgi piedāvājumi viņam bija taisīti. Bet viņš tos atraidīja … nevienu kapeiku boļševiki no šā nedabūšot. Šī cīņa neesot ar naudu izcīnāma.

Citi, kuri jutās ne cīņā stāvoši, bet nelaimē krituši, izlietoja šo glābšanās ceļu. Tā cits no apkārtnes ļaudīm arī bija apcietināts par to, ka vācu okupācijas laikā bija ieņēmis kaut kādu amatu pagastā. Starp viņa tiesnešiem pie tribūnālā bija arī viens, kurš, senāk pie viņa kalpodams, bija viņam nozadzis zirgu, ticis pieķerts un nosēdējis divi gadi cietumā. Apcietinātais visvairāk baidījās no šī “tiesneša” atriebības. Bet iznāca citādi. Taisni šis zaglis bija nodevis savu balsi priekš vieglāka soda; bet tribūnāla priekšsēdētājs, kāds bijis fabrikas strādnieks Lācis, ar skaidri izteiktām sadista tieksmēm, pastāvējis uz nāves sodu. Izmisumā tad notiesātā radi no visām pusēm ziedoja savu mantu, lai sadabūtu naudu, ko piekukuļot tiesnešus. Ar 5000 rbļ. tas viņiem arī izdevās.

Turpretim par kādu citu Tirzas saimnieku, vienu no strādīgākiem cilvēkiem, kādus vien es esmu pazinis, pat nevarēja izzināt, kādēļ viņš apcietināts. Reizes divas viņa sirmā, vecā māte (viņš bija neprecējies) tam vēl sūtīja pārtiku uz Vecgulbeni; bet trešo reizi jau bija pateikts, ka nu vairs nevajagot. Pēc boļševiku aizbēgšanas viņu atrada kopā ar astoņiem citiem izģērbtu un sekli ieraktu purvainā parka stūrī. Stāstīja, ka drēbes notiesātiem noņēmuši jau cietuma telpās un tad viņus puskailus dzinuši caur parku, pie kam tad parka attālākā stūrī no muguras puses nošāvuši…
Ļaudis domāja, ka šo tirzmaliešu saimnieku Bēci pazudinājuši divi Tirzas bezzemnieku vadoņi tādēļ, ka Bēcim nejauši bija gadījies redzēt, ka šie divi 1905.gadā nodedzinājuši Tirzas muižas šķūni. Visas šīs lietas norisinājās taisni tai laikā, kad es apceļoju šo apgabalu, savas senākās dzimtenes apkārtni.

Es biju rēķinājis, ka visa šī varmācība un netaisnība būs ļaudis saniknojusi līdz asinīm, ka tur man viegli nāksies sastādīt no apcietināto tuviniekiem pulciņu, kas atsvabinātu cietumniekus un apcietinātu tribunālu, kā arī apkārtnes revolūcionārās komitejas. Bet es stipri vīlos. Kad iesāku valodas vadīt uz to pusi, tad gan daži atsaucās: kaut būtu bijuši tikai ieroči! Bet, kad piesolīju ieročus, tad nobīdīja cits uz cita: tas esot solījies piedalīties un tas…

Cik ļoti pagastu saimnieki caur revolūcionāro tribūnālu bija iebaidīti, tam šāds piemērs: nelielā pagastā revolucionārā komiteja 120 pagasta saimniekiem uzlika maksāt 100 000 rubļu, un nedaudzās dienās tas bija samaksāts. Vēl viens ļoti taupīgs saimnieks, kuram sieva vēl taupīgāka, bija lūkojis izlocīties ar to, ka neesot naudas. Bet, kad sabraukuši gūstītāji, sasējuši viņu un gribējuši celt ragavās, tad viņš nācis pie citādas pārlikšanas. Un, kad sievai vēl bijis grūti izvēlēties starp vīru un naudu (kādiem 2000 rbļ.), tad vīrs skubinājis viņu: “Siev’ tais’ lietu, tais’ lietu! Tie nav joki!…” Tāpat arī kaimiņu pagastā Lizumā saimnieki nemaz neļāva lietai nonākt līdz tribūnālam, bet katrs maksāja vietējai komitejai, cik tā prasīja. Sodi tur grozījās no 500 līdz 25 000 rbļ. Vietējai komitejai arī tā bija patīkamāk, kad tik smuka naudiņa nebija jālaiž tribūnāla kasē. Gan nāca no centrālajām iestādēm rīkojums, kas vietējām komitejām aizliedza pašām pēc sava atzinuma uzlikt sodus. Bet neviens uz to neklausījās. Tā lieta bija grēka vērts. Un žēloties neviens negāja, jo zināja, ka pie tribūnāla nebūs lētāk.

Ar dažiem pulciņiem gan izdevās nodibināt tiešus vai netiešus sakarus; vienam no tiem bija pat savs ložmetējs. Tikai praktiski izlietot šos sakarus man vairs neiznāca. Bet pa lielākai daļai saimnieki bija tiktāl iebiedēti, ka neuzdrošinājās apsolīt manus ļaudis izvadāt uz vajadzīgām vietām. Mans nodoms bija partizānu uzbrukumus taisīt tikai tur, kur uzbrucējus neviens nepazīst. Bet tad vajadzēja viņus pa nakti aizvest verstes 20 vai 30 tālu un atkal no uzbrukuma vietas projām. To saimnieki neuzdrošinājās tādēļ, ka šie tādus izbraukumus no saviem bezzemniekiem nekādi nevarot noslēpt. Ka viņiem bija pilnīga taisnība, to pieredzēju vēlāk. Pavasarī tirzmaliešu jaunākie saimnieki bija sataisījušies iet krauklēniešiem palīgā. Bet viņus nodeva kāds pusgraudnieks vai rentnieks, kurš tā cerēja iemantot sava saimnieka mājas.

Lietu tā vispusīgi apskatījis un pārdomājis, es nācu pie pārliecības, ka partizānu karš būtu katrā ziņā ass līdzeklis pret boļševiku terroru, pie tam arī ne pārāk grūti izlietojams. Bet šādu karu nevar vest ļaudis, kam jādzīvo uz vietas un kopā ar bezzemniekiem; partizānus nedrīkst pazīt, nedrīkst zināt, kur viņi atrodas un kas viņiem palīdz. Kam manta vai māja, katru brīdi boļševikiem sasniedzama vai paņemama, tie partizānu karam neder, pirms šo mantu nav zaudējuši. Ja lieliniecisms vēlreiz nāktu pār Latviju, tad partizānu karš bez šaubām uzliesmotu. Tikai gan pēc citādas metodes nekā šinī pavasarī.

Malienu apbraukājis, es iegriezos arī dziļāk vidienā, apmeklēju tur dažus ļaudis un devos tad uz Kalsnavas pusi. Ceļā es biju iegādājis arī dažus pārtikas līdzekļus priekš piederīgiem un cerēju tos Kalsnavā papildināt. Mums mācītājmuižā bija dažs kas noslēpts, ko nezinātājs viegli nevarēja atrast. Pulkstenis bija tā ap deviņi, kad mēs iebraucām Kalsnavas mācītāja muižas mežiņā. Zirgus noslēpām grantsbedrē. Mana līdzbraucēja palika pie zirgiem; es gāju izpētīt, vai mana māsa vēl ir manā dzīvoklī. Par dienestniecēm varēju būt puslīdz drošs; bet varēja būt, ka bija nometušies mācītāja dzīvoklī kādi sveši ļaudis. Nogāju pa ceļu mācītājmuižai garām un tad līdu gar dārza malu atpakaļ uz savu dzīvokli. Aiz krūmājiem ilgi izgaidījos, vai nemanīšu kādu staigājam, bet viss bija klusu. Tad gribēju iet klaudzināt pie tā loga, aiz kura māsa gulēja. Bet ieraudzīju caur dārzu gar māju sniegā iemītu celiņu. Tas mani pārsteidza, jo pa to pusi mājai nevienam nevarēja iznākt nekāda staigāšana, ja mūsu saimniecībā parastā kārtība nebija pārgrozīta. Paskatījos tālāk: šādu celiņu varēja iemīt, ja būtu smēluši ūdeni no dārza avotiņa; bet uz to pusi viņš neaizgriezās. Tāpat šo celiņu varēja iemīt, ja būtu sākuši mūsu dzīvoklī staigāt pa dārza verandu, kur stikla durvis pa ziemu stāvēja aizsprostotas. Bet uz verandu neviens nebija gājis. Tādēļ celiņam vajadzēja iet ap māju apkārt. Tas lika spriest, ka māja tiek apvaktēta.

Noklausījies un nekāda trokšņa nekur nejuzdams, sagatavoju revolveri šaušanai un aizlīdu līdz verandai. Tur no verandas varēja mūsu dzīvokļa zālē ieskatīties pa logu un pa stikla durvīm. Bez tam stikla durvis nebija aizslēdzamas; pa nakti viņām mēdzām aizlikt no iekšas dzelzs kārti priekšā. Vienai rūtei tur stūris bija izplīsis, ar papīru aizlipināts, jo stikla vairs nevarēja dabūt. Es nu rēķināju apskatīties, vai zālē neviena nav. Tad es varēju atbīdīt no izplīsušās vietas stiklu, atcelt aizliekamo kārti, atvērt durvis un tā iekļūt savā dzīvoklī. Bet, tikko es verandu biju sasniedzis, kad izdzirdu pa ceļu kādu braucam. Troksnis tuvojās un beigās apklusa aiz mūsu klēts. Klētsdurvis, kā garām iedams manīju, bija aizslēgtas divām atslēgām. Tātad mūsu labībai un dažādām citām mantām tur vēl vajadzēja būt iekšā. Es panācos atpakaļ, lai varētu pārskatīt pagalmiņu klētspriekšā, jo man ienāca prātā, ka kādi zinātāji grib – varbūt kopā ar vietējiem ļaudīm – pa nakti izvest labību no klēts. Tos es tad nodomāju iesprostot klētī, kolīdz viņi tur būs sagājuši. Bet nemanīju it nekā cita, tikai kāda sieviete pienāca pie draudzes uzgaidāmās istabas durvīm, kaut ko sarunājās un iegāja iekšā. Melns šunelis palika pie durvīm.

Es klusu gāju uz verandu, bet šunelis bija sadzirdējis manus soļus un neganti sāka riet. Tikko dabūju verandā aizrauties aiz stūra, kas bija apaudzis ar meža vīnu. Gaidīju, kas notiks tālāk. Šunelis rēja kādas desmit līdz piecpadsmit minūtes, bet palika turpat mājas galā, nepanākdams ap stūri uz verandas pusi. Mājā viss palika klusu. Beigās apklusa arī šunelis.

Nu es piegāju pie zāles stikla durvīm. Mēness pa reizei atspīdēja, kādēļ viņa atblāzmā mazu drusku varēja ko novērot. Izrādījās, ka aiz stikla durvīm bija nolikti puķu soliņi, tā ka bija maz cerības, tos ar durvīm nobīdīt pie malas. Bez tam aiz zāles, ēdamā istabā, spīdēja uguns. Kāds tur piecēlās un smagiem soļiem nāca uz zāles pusi. Es aizrāvos aiz sienas, bet skaidri varēju dzirdēt, ka staigātājs ir vīrietis smagos vīrieša zābakos. Nu man vairs nebija cerības iekļūt nepamanītam dzīvoklī.

Aizgāju atpakaļ uz mežu. Savu līdzbraucēju aizsūtīju uz kaimiņu mājām it kā ceļu izprasīt uz mācītājmuižu. Pie tam viņa varētu arī izzināt, vai mana māsa vēl ir tur.

Līdzbraucēja atnāca ar ziņu, ka mana māsa gan vēl esot mācītājmuižā, bet mans dzīvoklis tiekot no trim vīriem apsargāts; šovakar teikušies likt četrus. Tur nu man vairs nebija nekādas iespējas no mājas izvest kaut kādu pārtiku. Tādēļ nospriedām mazu brītiņu vēl atpūtināt zirgus, tad braukt tālāk un tuvējā Virskas krogū tos paēdināt.

Pa tam bija pienākusi jau pusnakts un sacēlies ļoti nejauks un auksts vējš. Izrādījās, ka Virskas krogū ceļiniekiem vairs piemešanās nav. Iznāca ārā uz manas līdzbraucējas klaudzināšanu arī krodzinieka brālis, senākais Kalsnavas pagasta rakstvedis, un lūkoja mūs pārliecināt, ka nekādi nevarot laist mūs stadulā. Zirdziņi gan mums bija sasegti, tomēr man bija bail, ka viņš neieskatās manā ķēvē. Runāt arī nedrīkstēju, jo no balss viņš mani uzreiz būtu pazinis. Tomēr doties pazīstams viņam negribēju; caur to es viņu būtu gāzis nevajadzīgās briesmās. Tā viņš mani aizraidīja no savām durvīm aukstā ziemas naktī, pats tā nemaz nezinādams.

Braucām tālāk caur vestēniešiem, bet samaldījāmies. Beidzot uz rīta pusi bija jāiegriežas kādās mājās netāl no ezera, atpūsties un prasīt ceļa. Tur uzdevāmies par pārtikas pircējiem no Rīgas. Saimniekiem bija aizliegts pārtiku pārdot; tomēr mana līdzbraucēja kaut ko nopirka. Par laimi, ļaudis manis nepazina, kaut gan runāja par manu darbu un likteni.

Pa dienu nācās vēl šur tur iegriezties, bet arī dažā vietā ņemt lielu līkumu, lai izvairītos no tām vietām, kur miliči stāvēja uz ceļa. Pa Ērgļu kalniem tas nebija viegli. Dažureiz zirdziņi iegrima sniegā līdz ausīm. Pa nakti mana līdzbraucēja ar zirgiem gulēja Ērgļu krogū, es ievācu tikām ziņas.

Bet pats visvārīgākais pēc Kalsnavas mums vēl stāvēja priekšā: iebraukt atpakaļ Rīgā caur miliču kordonu. Mums bija jābrauc pār Kangariem, tas ir – pār smilšu kāpu, caur plašiem purviem, kur nevar nogriezties nedz pa labi, nedz pa kreisi. Šī vieta no senseniem laikiem tiek Vidzemē piedaudzināta kā laupītāju miteklis, kas tur uzglūnēja ceļiniekiem, kad tie ar naudu un dažādām mantām brauca no Rīgas mājās. Šoreiz laupītāju tur gan nebija; bet lieta tomēr nestāvēja labāk. Ropažnieku revolūcionārā komiteja tur bija nolikusi miliču posteņus, kuri apturēja un izkratīja katru braucēju un atņēma pārtiku, uz kuru nebija izdota ievedamā atļauja. Ropažu apgabals piederēja pie izpostītajiem. Ļaudis tur tiešām cieta trūkumu. Tādēļ miliči sevišķi rūpīgi uzmanīja ceļu, lai kaut ko iegūtu.

Mana līdzbraucēja teicās zinām ceļu, kā varot apbraukt miličiem garām. Tādēļ man bija jāatļaujas viņas vadīšanai. Sataisījāmies kopā vēl ar citiem pārtikas kontrabandistiem, jauniem zaļokšņiem cilvēkiem no krauklēniešiem, un braucām.

Kādā krogū dzērām tēju. Tur es varēju noklausīties, kā krauklēnieši sprieda par savu turpmāko ceļu, kā arī par savu veikalu vispārīgi. Tur tika pārrunātas tik daudz varbūtības, kā iekrist grūtībās un kā no tām izbēgt; tik daudz apķērības, ātras izšķiršanās un drosmes bija dzirdams no viņu savstarpējiem stāstiem, ka man neviļus uzmācās jautājums: vai sakarā ar šādu pārtikas kontrabandu nebūtu vieglāk iespējams nodibināt partizānu pulciņus nekā tos sastādīt no iebiedētiem, izmisušiem ļaudīm?

Zirgi krauklēniešiem bija labāki nekā mums, tādēļ viņi aizsteidzās mums priekšā. Bet, kad pārbraucām pār Kangariem, tad viņus līdz ar daudziem citiem atradām uz ceļa pie kāda krogus. Zirgi bija tikai kā izlikšanās pēc pagriezti uz krogus pusi, bet varēja noprast, ka visi braucēji kaut ko gaidīja, lai uz pirmo rīkojumu dotos atkal ceļā. No otras puses pa ceļu tuvojās krogum divi vīrieši, kurus es noturēju par miličiem un to arī teicu savai līdzbraucējai. Es gribēju griezt arī mūsu zirgus pie krogus; bet mana līdzbraucēja uzsauca, lai braucu tik uz priekšu, un tā tad mēs vēl turpat pie krogus iebraucām taisni miličiem nagos.

Varbūt, ka manas vadones aprēķins pastāvēja iekš tam, ka miliči gribēs apskatīt lielo vezumu rindu pie krogus, kuros tiešām bija iekšā daudz mantas, kā to noskatījāmies, kad vedēji savu mantu mežā pārkravāja un labāk noslēpa. Mūsu niecīgos vezumiņus tādā gadījumā viņi varbūt vieglāk laistu cauri. Tādēļ viņa pastāvēja uz to: šai neesot daudz vaļas kavēties; ja gribot – lai nākot līdzi. Miliči tā kā drusku uzskaitās; vezumnieki vēl piebikstīja: mums esot visādu mantu pilni vezumi … un tā miliči tiešām atstāja daudzus vezumus neizkratītus, bet nāca kopā ar mums atpakaļ uz savu pieņemšanas vietu, kādu pusizpostītu muiželi. Laikam viņi cerēja, ka citi vezumnieki tiem tomēr garām netiks.

Mums lika Kangarmuižā nojūgt zirgus; pašiem ierādīja kādā tukšā kambarī gulēšanu. Es tīšām negribēju tur gulēt, bet paliku pie zirgiem, cerēdams nolūkot brīdi, kad varēs laisties lapās. Miličus pie tam allaž paturēju notālēm acīs.

Tie staigāja pa ceļu uz priekšu un atpakaļ, palika dažu reiz arī ilgi projām … laikam aizstaigāja līdz krogum atpakaļ. Es tikām izskatīju visu muižiņas apkārtni. Gar izpostīto kūti mēs būtu ļoti viegli varējuši izbraukt no pagalma un tad aiz kūts lejas gala uzgriezties uz lielceļa. Bet mana līdzbraucēja par to negribēja ne dzirdēt: valdīšanai nedrīkstot būt nepaklausīgs. Kad mēs bēgšot un mūs noķeršot, ielikšot vēl cietumā. Domāju pat bēgt viens pats, bet atkal bija bailes, ka līdzbraucēja savā paklausībā pret valdīšanu neiet par tālu un neizstāsta, kas es īstenībā esmu. Viņa zināja arī, kur dzīvo mani piederīgie Rīgā. Pa tam miliči atkal atnāca. Drīz piebrauca arī pārtikas kontrabandisti cits pēc cita, pārrunāja pāra vārdus ar miličiem un brauca netraucēti tālāk. Laikam jau bija savu muitu nomaksājuši. Tad miliči iegāja apsildīties kādā ēkā otrā pusē ceļam. Es uzstāvēju, ka jāsajūdz zirgi. To izdarījām, un būtu varējuši arī tagad vēl aizbraukt; bet nu manai līdzbraucējai bija jāiet uz aku pēc ūdens, ko dzirdīt zirgus. Aka bija taisni pretī tai ēkai, kur sildījās miliči. Pie tam tur pagalmā bija nejauks suns; tas gāza vai visu Kangarmuižiņu apkārt. Iznāca miliči, atnāca mūs apskatīt un tad, zināms, no bēgšanas vairs nebija ko domāt.

Aizveda mūs uz Ropažu pagastmāju. Tur pulcējās sievieši un vecīši dēļ pārtikas un pukojās par “kungiem”, kas nevarot vien izgulēties. Iznāca sievām arī sabāršanās. Viena tur varen gribēja uzkundzēties, bet citas bruka viņai virsū kā vārnas vanadzenei: vai tādēļ, ka šai dēls komitejā, nu šī arī gribot pār visu pagastu valdīt? Mums zirgiem vairs nebij barības. Iedeva sapuvušu sienu, kas bija palicis te no tā, ko pagasts savedis priekš boļševiku armijas zirgiem; mūsējie tā neēda. Pēc ilgas gaidīšanas, tā apmēram uz vakara pusi, ņēma arī mūs priekšā. Zināms, mēs arī no turienes vēl būtu varējuši aizbēgt, jo neviens no sākuma nezināja, kādēļ mēs tur pie sētas stāvam. Bet mana pavadone stāstīja katram, kas gāja pār pagalmu, cik nevainīga viņa te atvesta; un tā drīz zināja viss pagasts, ka mēs esam apcietināti. Tad vairs aizbēgt nevarēja.
Tikai to gan tad norunājām, sak’, lai mana līdzbraucēja uzdod visu to pārtiku par savu; es būšu tikai par maksu pieņemts braucējs, viņai citādi svešs. Jo man bija jāsargās, ka nesāk revidēt manas kabatas un mani iztaujāt par maniem tuvākiem apstākļiem. Ja tur mums valodas nesakristu, tad es viegli varēju iegāzties. Es gribēju ar savu līdzbraucēju pārrunāt arī to, kā lai viņa izskaidro savu vedamo. It īpaši es liku svaru uz to, ka man par braukšanu maksa nosolīta ne naudā, bet auzās. Tā es cerēju glābt – kā īsts proletārietis – priekš saviem zirgiem daļu no auzām. Priekš nodomātām ekspedīcijām man Rīgā bija iegādāti trīs zirgi, un tiem sāgādāt barību nācās grūti.

Bet mana līdzbraucēja slēpa no manis savu aizstāvēšanās plānu, laikam gribēja mani pārsteigt ar viņas ģeniālitāti. Diemžēl, pārsteigums iznāca gan, bet uz otru pusi. Viņa izskaidroja komitejai, ka esot bijusi Tirzas pagastā un tur saņēmusi no pagasta pārtiku priekš kādiem sešiem pagasta nespējniekiem, kas dzīvojot Rīgā pie radiem. Bez tam šo nespējnieku radi esot šo to priekš viņiem iedevuši līdz. Bet nu iznāca trīs nelaimes: pirmkārt – pēc boļševiku noteikumiem pagastam vairs nebija jāgādā par tiem nespējniekiem, kas dzīvoja Rīgā; otrkārt: ja pārtika nāktu no pagasta, tad pagasta komiteja būtu devusi vajadzīgo pavadrakstu līdzi, un treškārt: vai tad tie nespējnieki auzas ēdot?

Tad viņa grozīja savus izteikumus un apgalvoja, ka labību esot pirkusi priekš kāda Ropažu saimnieka sēklai. Bet komiteja uz šo saimnieku neturēja labu prātu un sāka pratināt, vai arī tas neesot spekulants? Lai parādot pati arī savu pasi. Tā bija gluži raiba no uzrakstiem, ka tad un atkal tad izdota atļauja no Rīgas izbraukt. To komiteja uzskatīja par pilnīgu pierādījumu, ka pases īpašniece nodarbojas ar spekulāciju… Lieta grima arvien dziļāk purvā. Tad mana līdzbraucēja darīja to prātīgāko, kas bija iespējams: atteicās uz tālākiem jautājumiem atbildēt. Nu viens no komitejas locekļiem, Valdmanis vārdā, sāka izvaicāšanu novadīt uz politisko lauku: kāds tad Rīgā tagad esot karaspēks, sarkanais vai baltais? Un kurš esot labāks? Tur tad apmulsinātā sieviete atkal tika atpakaļ pie savas parastās apķērības un atbildēja, ka šī neesot redzējusi ne sarkanu, ne baltu zaldātiņu; visi tādi paši pelēki vien esot, un visi esot labi. Klātesošie sāka smieties, un arī komitejai bija jau apnicis ķircināties kā kaķim ar peli. Izbēra mūsu labību, atņēma visas auzas un daļu no miežiem, un tad palaida.

Es paliku nenopratināts un neizkratīts. Bet Rīgā pārvedu pārtikas diezgan maz. Nu ķēros par jaunu pie partizānu meklēšanas. Bet panākumi bija mazi… Domāju, ka tie oficieri, kuri bija spiesti Rīgā slēpties no boļševikiem un dzīvot uz svešām pasēm, sak’, tie labprāt piedalīsies ekspedīcijās. Visvairāk mani kairināja uzbrukums Vecgulbenes tribūnālam, kur man vajadzīgās ziņas visas jau bija savāktas. Bet kolīdz lieta tika nopietna, tā dalībnieku skaits palika arvien mazāks. Beidzot sapratu, ka partizānus nebūs iespējams agrāk sapulcināt, pirms nebūs fronte atkal tuvumā. Tādā gadījumā arī Rīgā drīzāk varēja cerēt uz kaut kādu organizēšanos.

Bez tam mums bija neizprotams, kādēļ valdība kavējās boļševikiem uzbrukt, jo to spēks izrādījās visai vājš. To visu apcerēdams, nolēmu papriekš doties pāri pār fronti uz Liepāju, lai tur izliktu, cik maz boļševikiem spēka un ka piekrišana viņiem iet mazumā; tad tur norunāt, uz kuru laiku apmēram varētu sagaidīt uzbrukumu, un tad atgriezties atpakaļ uz Rīgu un Vidzemi, lai uz to pašu laiku sarīkotu jukas boļševikiem aizmugurē. Ka šai lietai jānotiek līdz marta beigām, to es turēju tādēļ par vajadzīgu, lai zemturiem neizputētu nākamais saimniecības gads. boļševiki ar savu komūnismu būtu lauksaimniecību stipri kavējuši un postījuši; un pēc sējas laika to vairs nevarētu griezt par labu. Bet arī vēl cits iemesls spieda skubināties ar uzbrukumu. boļševiki visur pūlējās organizēt sarkano armiju. Milicija, kas no sākuma bija domāta policijas uzdevumiem, tika arvien vairāk apmācīta un ievilkta armijā. Tāpat bija izsludināta mobilizācija. Un visbeidzot: pārtikas trūkums tika arvien asāks, īpaši starp tiem garīga darba strādniekiem, kas negribēja iestāties boļševiku dienestā. Man ir zināmas senāk turīgas familijas, kas tagad kā lielu gārdumu uz svētkiem cepa pīrāgus no kafijas biezumiem un kartupeļu mizām. Pats tiku redzējis, ka glīti ģērbušies cilvēki uz ielas salasīja putraimus un kāpostlapas, kad kādam bija apgāzies ēdiena trauciņš.


Sāka arī tribūnāli strādāt vienmēr rosīgāk. Rīgā tomēr, kā par brīnumu, no sākuma nāves spriedumu bija maz. Tie sākās vēlāk, kad nāca pie varas Beika, Berģis un citi no Amerikas pārnākuši zvēri cilvēku sejā. Nezinu, kā tas nācās: vai priekš aģitācijas vairs netika izdots tik daudz līdzekļu, vai cilvēki sāka no pirmā pārsteiguma atjēgties un pārdomāt, katrā ziņā sajūsma par boļševismu pie strādniekiem atkritās ļoti drīz. Ļeņins – un tamlīdzi arī Stučka – bija izsludinājis strādniecības diktātūru. Varbūt, ka no sākuma viņi paši ticēja šai formulai.

Steidzīgā attīstībā lietas nonāca savā dabiskā stāvoklī. Drīz radās divas jaunas priviliģēto šķiras: sarkanā armija un komūnistiskā birokrātija. Tām pretim stāvēja viena helotu (vergi zemkopji) un vergu šķira: bijušie buržuji. Starp jaunajiem aristokrātiem un jaunajiem vergiem vidū stāvēja īstā strādniecība, īstā strādniecība nebija un nevarēja būt nekas vairāk, kā liela balsojamā mašīna, kuru uzvilka komisāri pēc sava prāta. No strādniecības izauga vai viņai piemērojās jaunā aristokrātija. Bet iekšķīgi viņa no strādniecības bija un palika šķirta, lai arī savos uzsaukumos un laikrakstos viņa nez kā dievojās, ka esot kauls no strādniecības kaula un miesa no strādniecības miesas.

Ja jau ir kāds nekāds pamats vēsturiskajam materiālismam, ka cilvēka domāšanas kārtību un pasaules uzskatu veidojot un noteicot viņa nodarbošanās un ārējie apstākļi, tad te tam jo skaidri vajadzēja parādīties: armijas un birokrātijas nodarbošanās un ārējie apstākļi taču arī atšķīrās no strādniecības tā visā darbā, kā jo sevišķi materiālos apstākļos. Lieta vispirms bija tā, ka boļševiki varēja darbu dot vienīgi garīga darba strādniekiem, bet nespēja, pie labākās gribas, nedz atjaunot, nedz no jauna noorganizēt fizisko darbu. Garīgā darba strādnieki saplūda neskaitāmās kancelejās un tika labi atalgoti, dabūja arī labāku pārtiku. Bet ierēdņu bars tikai pa daļai salasījās no maz izglītotās strādniecības. Kas vien prata rakstīt un rēķināt, tas no turienes tika izņemts. Bet vislielajam strādnieku vairumam bija jāpaliek sāņš un jānoskatās, kā kancelejās pa pakaļdurvtiņām salīda ienīsto buržuju inteliģence.

Vienkāršiem strādniekiem, turpretim, – ja tie nevarēja vai negribēja iestāties sarkanā armijā – iesākās staigāšana no vienas komitejas pie otras. Izstāvējās rindā pie vienas kancelejas dienas divas trīs, tad dabūja zināt, ka iepriekš “jāreģistrējas” citur. Izstāvējies atkal dažas dienas pie norādītā biroja, tad dabūji zināt, ka iepriekš jāiestājas arodnieciskā biedrībā. Gaidīji savu kārtu arodnieciskās biedrības birojā; tur beidzot noskaidrojās, ka pa starpām priekš tavas speciālitātes nodibinājusies jauna arodnieciska biedrība un ir jāiet tur. Ja tad nu beidzot pēc nedēļu gaidīšanas biji pareizā arodnieciskā biedrībā ierakstīts, tad bija atkal visi tie paši biroji par jaunu jāiet cauri, katrā jāpierakstās un jāizņem apliecība, līdz tad nonāci pie darba biržas. Tur tevi tad pierakstīja un teica, lai gaidi, kamēr gadīsies darbs. Zināms, šim “darbam” tad neviens vairs neticēja.


Es šo “kārtību” izstudēju kā “smagais vezumnieks”; bet līdz 10.februārim vēl cauri netiku. Manai sievai un bērniem, kuri palika Rīgā, bija gājis vēl raibāk. Līdz 20.maijam arī viņu lietas vēl nebij nokārtotas, kaut gan īpaši mana meita par visu vari gribēja tikt strādniekos. Kavēšanās pie tam cēlās ne tādēļ, it kā kādam būtu aizdomas pret mums; mūs tiešām uzskatīja par strādniekiem. Vienīgais, kur vēl varēja šad un tad darbu dabūt, bija sniega tīrīšana un tranšeju rakšana. Bet tad varat arī iedomāties, kāda bija sajūta strādniekos, kas sala pusapģērbti aukstā vējā uz klaja lauka, pret tiem komūnistiem, kas sēdēja siltā istabā un ņēma augstu algu! Un ja stundu vai divas stundas noklausījies, rindā stāvēdams, ko runāja īstā strādniecība par kancelejas ierēdņiem, tad skaidri varēja saprast, ka te pamazām veras starp divām šķirām daudz dziļāks bezdibenis nekā tas, kas pastāvēja starp cara birokrātiju un zemāko strādniecību. Jo tām abām toreiz iznāca diezgan reta kopā sanākšana. Vienīgais arods, kur uz pavasari darba būtu diezgan, bija zemkopība. Bet pilsētniekus dabūt atpakaļ uz laukiem pie zemkopības nav iespējams; un lauku strādniekus komūnisti saniknoja ar savu “komūnu”, kurā latviešu strādnieki ne pagalam negribēja līst.

Savas praktiskās komunisma birokrātijas studijas dzīdams, no biroja uz biroju iedams un rindā stāvēdams, es papūlējos arī uzstādīt mazu statistiku par strādniecības garastāvokli. To darīju tādā ziņā, ka neuzkrītošā kārtā izaicināju klātesošos uz izrunāšanos par jauno politikas virzienu un viņa labām un ļaunām pusēm, un tad skaitīju, cik runā komūnismam par labu un cik viņu nosoda. Ja tā četrās piecās vietās bija izdarīta skaitīšana, tad caurmēra skaitlis bija puslīdz droši nosakāms. Ap 5.februāri lietas stāvēja tā, ka pret komūnismu bija apmēram 75% un priekš viņa 25% no īstās strādniecības, kas meklēja darbu.

Otra sakne strādnieku īgnumam pret komūnismu bija tā, ka laupījumu no sakautās buržuāzijas sagrāba tikai armija un birokrātija. Strādniecībai atmeta tikai pavisam niecīgu daļu, apmēram kā medinieks savam sunim pamet tikai zaķa kājas. Šis laupījums bija milzīgs. Atņēma visu derīgo naudu, labākā gadījumā to apmainīja pret kerenkām. Uzlika nedzirdētus nodokļus un kontribūcijas, dažam pagastam pa 100 000rbļ., kas pēc senākā samēra iztaisīja paša pagasta 20 gadu budžetu. Paņēma muižas ar visu inventāru, namus un dzīvokļus ar visām mēbelēm un traukiem, gandrīz visas labākās drēbes un veļu… Pēc Rīgas ieņemšanas mēs atradām veselus zārdus dažādas veļas, kas jau bija savesta kopā. Ņēma lopus, ņēma labību, nacionālizēja visas tirgotavas ar visām precēm un saveda tās kopā lielos krājumos. Rūpīgi aplasīja visas zelta un sudraba lietas, atlauza bankās visus seifus, paņēma visu skaidro naudu no bankām, tāpat vērtspapīrus. Un kur tad vēl lielā kukuļošana! Bez tam vēl nāca no Krievijas gandrīz neaprobežotas summas. Teica, ka par tiem pieciem mēnešiem, kamēr boļševiki pārvaldīja Vidzemi (Kurzemē viņi maz dabūja rīkoties), viņi saņēmuši no Krievijas vairāk kā pusmiljardu rubļu. Es saku: laupījums no buržujiem un citi ienākumi bija milzīgi; bet tas viss ar ļoti maziem atkritumiem palika birokrātijai un armijai, īstā strādniecība nekādi nevarēja pie šī bagāti plūstošā avota pietikt klāt.

Kur viss šis laupījums īsti palika, man nav izdevies noskaidrot. Istabas lietas, kā teica, sūtījuši uz Krieviju, it sevišķi uz Mazkrieviju, apmaiņai pret pārtikas līdzekļiem. Bet šie pārtikas līdzekļi neatnāca, stāstīja, ka ceļā krievi izlaupījuši. Veļa vēl nebija pagūta aizsūtīt, tāpat arī viena daļa no nacionālizētām tirgotavu precēm. Bet milzums gan jau bija aizlaists “pa draugam”, bez kādas kontroles. Vēlāk man bija izdevība ieskatīties dažos no šādiem krājumiem. Pa lielākai daļai neviens nezināja, kas viņos iekšā. Noliktavas pārzinis un sargi varēja gan kopā, gan katrs uz savu roku rīkoties bez kādas kontroles. Bet viegli iedomāties, kādu trīcošu skaudību tas radīja pie malā stāvētājiem: otrs zog, ko nagi nes, un man jāpaliek bešā? Vai tad es sliktāks?


Trešais galvenais jautājums bija – pārtika. Boļševikiem nekādi nebija iespējams sagādāt pilsētniekiem pietiekošu pārtiku. Daudzināja pat, ka no sākuma viņiem bijis jāsūta pārtika arī uz Krieviju. Varbūt tas izskaidrojams tā, ka krājumi priekš Latvijas sarkanās armijas tika glabāti Krievijā; bet var arī būt, ka Stučkam bija ar padomju Krieviju kādi sevišķi līgumi šai ziņā, jo nav domājams, ka Krievija gluži bez kāda pretpakalpojuma deva savu karaspēku Stučkam palīgā.

Visvairāk, zināms, bija jārūpējas par pārtiku priekš armijas. Tas bija viens no galveniem dzinekļiem, kas daudz strādniekus spieda iestāties sarkanā armijā, ka tur varēja dabūt ēst. Pēc tam vislabāk bija apgādāti pārtikas nodaļas ierēdņi. Milicija sev taisīja blakus ienākumus; arī tā bija pārtikusi. Buržuji, kam vēl bija kas ko atdot, iemainīja pret savas mantas atliekām no spekulantiem šo vai to. Bet visgrūtāk gāja īstajiem strādniekiem. Kaut gan teorijā smagā darba strādniekiem bija jādabū visvairāk maizes, tad dzīvē tas tomēr iznāca pavisam citādi. Nebij valdībai uz kartiņām ko izdalīt. Un ja arī būtu – tas bija jāsamaksā, bet strādniekiem nebija nekādu ienākumu. Tad simtiem un tūkstošiem strādnieku gāja kājām gan uz leišiem, gan pa Kurzemi, gan uz Vidzemi, lai kaut kur nopirktu, vai no radiem izlūgtos mazumiņu pārtikas. To tad viņi nesa uz pleciem simtu un divisimti verstes līdz Rīgai, lai Rīgā vienu daļu dārgi pārdotu, no otras daļas paši kādu laiciņu mitinātos. Bet daudzreiz miliči atņēma pat šo mazumiņu. Tautas ķēķos valdīja netīrība un tika zagts. Kas tur ietaisījās par līdzstrādnieku, tā ģimene un radi bija pārtikuši. Bet par to atkal mūžīgs īgnums griezās pret viņiem no vienkāršu strādnieku puses. Tā sanāca cits pie cita.

Bet katram novērotājam bija skaidri redzams, ka boļševikiem vienīgais drošais atbalsts ir viņu ierēdniecība. Boļševisms bija pārvērties par birokrātiju. Otrs boļševisma atbalsts – armija – vairs nebija drošs. Vispirms jau viņas skaits bija niecīgs. Tur man ziņas sniedza oficieri. Bez tam mums bija izdevība caur vienu no mūsu biedriem pastāvīgi izzināt viņu pretspionāžas panākumus. Artilērija bija niecīga; munīcijas trūka. Pirka pat no ļaudīm patronas, ko tie senāk bija paglabājuši, krievu karaspēkam aizejot. Mobilizācijai bija niecīgi panākumi. Bez tam zaldāti vairs neredzēja tieša mērķa priekš acīm. Senāk bija solīts, ka būs miers, kolīdz ieņems Rīgu. Tas dzina karaspēku uz priekšu. Tagad Rīga sen bija ieņemta, bet miera nebija, maizes nebija. Senāk daudzi ilgojās tikt no Krievijas atpakaļ uz dzimteni. Tikai tā bija papriekš jāiztīra no “baltajiem”. Tagad “baltie” bija aizdzīti aiz Ventas, bet uz māju neviens netika atlaists. Senāk jautrināja zaldātus, ka ies uz Vāciju, sacels tur pasaules revolūciju; paši zaldāti tur cerēja iedzīvoties buržuju mantā. Tagad bija jābradā pa sniegu un mežiem uz Ventas krastiem, un tālāk netika. Zaldātos vairs nebija ticības uz drīzu uzvaru.

Bet boļševiki arvien bija mācējuši atrast pretlīdzekļus, kolīdz nomanīja trūkumus un kaites. Ja viņiem paļāva laiku, tad arī Vidzemē viņu stāvoklis uz brītiņu varēja uzlaboties. Varēja atsaukt jaunus palīga spēkus no Krievijas. Varēja mobilizāciju izvest stingrāk; bads varēja sadzīt daudzus armijā. Pilsētniekus varēja pārtikas ziņā glābt, ja upurēja lauciniekus; un uz laukiem varēja iegūt par jaunu bezzemniekus, ja atteicās no komūnas un upurēja saimniekus bezzemniekiem. Bez tam: kur maita, tur ērgļi sakrājas. Kur laida ļaudīs pusmilijarda pa pusgadu, tur bija jāsagaida, ka tādai grupai piesmērēsies arvien plašākas aprindas, kā tas pie latviešu inteliģences jau skaidri bija nomanāms … Ar vienu vārdu: bija jāsagaida, ka organizētā laupīšana taps arvien vispusīgāka un tādēļ pulcinās arvien ciešāk ap sevi savus darbiniekus; bet izlaupītie tiks arvien vājāki un tukšāki un arvien nespējīgāki uz pretim turēšanos.

Nolēmu ne vēlāk kā līdz februāra vidum doties caur boļševiku fronti pie Latvijas valdības un armijas. Tām es gribēju izlikt lietu stāvokli un norunāt par darbības saskaņošanu abās pusēs frontei.


PĀR FRONTI
Priekš tālākiem izbraukumiem man toreiz bija iegādāti trīs zirgi. Tos visus gribēju dabūt pāri pār fronti. Jo, pirmkārt: manai sievai nāktos grūti priekš viņiem sagādāt barību, un otrkārt – es rēķināju uz to, ka no viņpus frontes varbūt brauks līdzi daži oficieri uz Vidzemi, lai vadītu partizānu kara militārisko pusi. Tādēļ es piedāvājos izvest no boļševiku ieņemtā apgabala uz Liepāju tādus cilvēkus, kam te dzīvība bija apdraudēta. Tur vispirms es domāju par oficieriem, kas Rīgā slēpās no boļševikiem, tālāk par tādiem jaunekļiem, kas negribēja klausīt boļševiku mobilizācijas rīkojumiem, tad arī par tādiem, kas tika dzenāti un meklēti priekš tiesāšanas tribūnālos. Bet arī šoreiz man bija jāpārliecinās, ka daudzi slēpās ne tikai no boļševiku armijas vien, bet no armijas vispār.

Un otrkārt: latvieša dabā ir – tāpat, kā pie krieva, tikai drusku mazākā mērā, – kaut kas ļoti pasīvs: ļauj postam nākt arvien tuvāk un tuvāk, vaimanā un žēlojas, bet nevar atrast sevī tik daudz spara, lai pie laika cīnīties šim postam pretim vai lūkotu izbēgt no paredzamām briesmām. Es saprotu, ka cilvēks var svārstīties, ja varbūtība uz izglābšanos ir tikpat liela kā varbūtība uz neizdošanos. Bet kad 90% ir priekš tam, ka boļševiki tevi noķers un tikai 10% priekš tam, ka tev laimēsies izvairīties, un tad tomēr vēl palikt pie nogaidīšanas, – tas jau ir gribas vājums.

No sākuma man pieteicās līdzbraucēju diezgan. Sagatavots man bija viss: zirgi, pārtika, ieroči, drēbes, dokumenti. Bet, kad pienāca aizbraucamā diena, tad aizbraucēju pulciņš palika arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot palika man viens vienīgs līdzbraucējs – mans brālis. Trīs no šiem neaizbraucējiem ir jau krituši no boļševikiem; par dažiem trūkst ziņu.

Divi zirgi man bija jāatstāj Rīgā. Izbraucām tikai ar trešo. Mans aprēķins bija dibināts uz to, ka nedz baltajiem, nedz sarkanajiem nebija iespējams uzturēt nepārtrauktu fronti. Galvenās kaujas – cik nu viņas par kaujām varēja saukt, – toreiz norisinājās uz Ventas ap Skrundu, iepretim Saldum. No tā es spriedu, ka galvenās boļševiku rezerves laikam atrodas Saldū. Bez tam pa jātnieku pulciņam – cik varēja novērot no laikrakstu ziņām – parādījās drīz vienā, drīz otrā apriņķa pilsētā; palīdzēja tur gāzt puspilsonisko pārvaldi un ierīkot revolūcionāru komiteju diktātūru. Bet tad tur palika vietējie miliči vien. Ja nu lielāks spēku sakopojums bija domājams Saldū, tad tuvākais garnizons uz Ventas varēja būt tikai Kuldīgā.
Bet starp Saldu un Kuldīgu Ventas krasti ir mežaini; caur šiem mežiem ved tikai nedaudz lielāki ceļi; bet vietējiem iedzīvotājiem gan būs zināmi dažādi malkas ceļi. Tādēļ man likās, ka visvieglāk pār Ventu varēs tikt pa meža ceļiem starp Saldu un Kuldīgu. Grūti bija iedomāties, ka katrs mazs ceļš tur būs apsargāts. Un ja tas ar būtu – ar vajadzīgo uzmanību sargu posteņiem varēja apbraukt apkārt. Pie tam man bija līdz boļševiski papīri. Ja kaut kur uzdurtos uz kādu jātnieku patruļu, tad es tos rādītu priekšā. Ja mūs aizturētu un būtu tikai divi vai trīs cilvēki patruļā, tad mēs ielaistos cīņā. Mums, kā pirmajiem uzbrucējiem, bija dažas priekšrocības; bez tam mūsu uzbrukuma metode un mūsu ieroči tā bija iekārtoti, ka ar trim mēs viegli tiktu galā. Ja patruļa būtu lielāka, tad mēs izliktos par tādiem, kas nomaldījušies. Zināms, ja mūsu ragavas un drēbes ļoti rūpīgi meklētu cauri, tad mēs bijām pagalam. Tomēr varbūtība uz izdošanos bija lielāka nekā uz neizdošanos.

No Rīgas izbraucām 11.februārī pēc pusdienas. Pirmo nakti gulējām Bļodniekos, pie Babīša ezera. Tas bija netāl no daudzinātā ložmetēju kalna. Apkārtnē ēkas bija nopostītas tā, ka pat mājas vieta bija aizaugusi ar nezālēm. Bet Bļodnieki kā par brīnumu bija palikuši neizpostīti. Izdauzītie logi kānekā atkal bija salāpīti, tāpat arī durvis. Bija sanācis mājā atpakaļ jau daudz senāko iedzīvotāju un kaimiņu, jo, še piemezdamies, kaimiņi strādāja pie savu ēku atjaunošanas. Saimnieki mūs nosalušus uzņēma ļoti viesmīlīgi, kaut gan nezināja, kas mēs esam. Es uzdevos par biškopības instruktoru, ko valdība sūta uz Kurzemi apskatīties, vai tur varētu vēl sadabūt kādas bišu saimes iesēklim priekš izpostītiem Vidzemes apgabaliem.
Bļodniekos arī senāk bija koptas bites. Bet pa kara laiku tās visas bija izpostītas. Tikai viena saime, neatrazdama sev vairs citur mitekli, bija ievietojusies mājas krustbūvē starp sienas dēļiem. Man iznāca gulēšana tuvu pie šīm bitēm; kad nejauši piedūros pie sienas, tad viņas iesanējās; tātad bija spirgtas. Es būtu ļoti priecīgs, ja reiz dabūtu zināt, kā Bļodnieku viesmīlīgajiem saimniekiem ir izdevies atjaunot savu bišu dārzu no šīs vienas saimes, kas palika kā vienīgie iedzīvotāji mājā, kad apkārt plosījās kara troksnis.

Pabraucām gar Kalnciemu, gar visām tām vietām, kur citkārtējie latviešu bataljoni sevi apklāja ar nevīstošu slavu … cik savādi: Briedis ir nošauts, un Ozols tagad Rīgā ir tautas varonis. Pusdienu turējām Džūkstes baznīcas krogū. Džūkstēnieši savu biedrības namu, pagasta namu un citas sabiedriskās ēkas bija izpušķojuši sarkaniem karogiem. Pa bijušā krogus telpām staigāja kāds jauneklis ar revolveri pie sāniem un prātoja, kā tur ierīkot mašīnu darbnīcu. Dzirdēju, ka viņš pats esot kāds techniskas skolas audzēknis. Viņam cītīgi piebalsoja kāds vecāks vīrs, pēc sejas viņa tēvs, kurš uz dēlu likās varen lepns būt. Galvenā prātošana bija, kā ierīkot darbnīcas vadītāja kabinetu: kur likt dīvānu, kur telefonu. Mūs viņi neaiztika; bet sevišķi simpātiska mums satikšanās ar viņiem nebij, tādēļ, zirdziņu paēdinājuši, skubinājāmies projām.

Mūsu nodoms bija izsargāties no pilsētām un tādām vietām, kur krustojas daudz ceļu, jo sagaidījām, ka tur būs sargu posteņi. Tāpat gribējām patālu turēties no ceļa, kas no Jelgavas ved uz Saldus pusi; tur laikam kustējās sarkanarmiešu rezerves un tādēļ nevarēja būt bez etapām. Līdz Džūkstei mums bija laba karte (M. Šiliņa); bet tālāk mums nācās iztikt ar novecojušos vācisku Baltijas karti, uz kuras bija atzīmēti tikai paši galvenie ceļi. No šīs kartes nu vērojām, ka mums jāturas pa kreisi no Tukuma un pa labi no Jaunpils; arī Lesteni vēlējāmies atstāt pa kreisi. Izbraukt uz Saldus – Kuldīgas ceļa gribējām ap Lutriņiem un turpat doties šosejai pāri. Uz šosejas baidījāmies no patruļām.

Bet uz ceļiem kustējās ļoti maz ļaužu. Daudzkārt ceļarādītāju nebij nemaz; dažureiz no viņiem nevarēja tikt gudrs. Vairākkārt uz labu laimi, gan pa labi, gan pa kreisi griezdamies, tomēr – pret pašu gribu – izbraucām uz Lesteni. Tur satikām pirmo miliču patruļu. Pāra jaunekļi, zaldātu mētelī, sarkanām lentām pie krūtīm un ap flintes stobru, gāja caur muižu, pavadīti no muižas jaunības (jauniešiem – I.L.). Bet tie mūs neaiztika. Viņiem bija prieks par savām flintēm un ka ar tām varēja taisīt blīkšķi. Viņi šaudīja vārnas, kas laidās dusēt. Laimīgi caur Lesteni iztikuši, mēs turējāmies pa labi tai cerībā, ka starp Lesteni un Jaunpili vajag būt kādam ceļam, kas atstāj Jaunpili pa kreiso roku. Bet lielceļš ar vari tiecās uz kreiso pusi. Vienu reiz pat tīši braucām no ceļa nost, kādās muižas mājās vai pusmuižā iekšā, lai izvaicātu, vai nav kāda ceļa, kas aizved garām Jaunpilij. Bet tur mums paskaidroja, ka priekšā tur esot purvi un upe; tilts esot tikai pie Jaunpils. Braucām ar bagāžām tālāk. Mums bija teikts, ka ceļinieki drīkstot pa ceļu kustēties tikai līdz pulksten 8 vakarā. Domājām pagriezties Jaunpilij jel pa otru pusi garām.
Satumsa. Pa labai rokai redzējām gan iegriežamies mežā kādu ceļu: divas stirnas tam pārlēca pāri. Bet neuzdrošinājāmies griezties naktī mežā iekšā, kur priekša zinājām purvus. Vēlāk gan nopratām, ka pa šo ceļu mēs būtu varējuši Jaunpilij pabraukt garām.

Beidzot vairs nekādi nevarējām izvairīties: bija jābrauc Jaunpilī iekšā. Piebraucām pie muižas. Pa labai rokai bija dārzs ar augstu mūra sētu; pa kreisai rokai bija stāvs upītes krasts. Apturējām zirgu. Es gāju muižā iekšā izskatīties, vai var izbraukt cauri. Ceļš veda pret pašu pili un tad nogriezās pa kreisai uz leju pār tiltu. Pils priekšā mani apsauca sargi: kas tur ejot? Atbildēju, ka meklēju vietas, kur ar zirgu palikt pa nakti. Kur man zirgs esot? Sak’, drusku atpakaļ. Lai braucot iekšā. Gāju atpakaļ un domāju, ka vēl varam ar zirgu aizgriezties atpakaļ, ja sargs man nenāk pakaļ. Jo no pils pa krēslu mūs saredzēt nevarēja. Pie brāļa pienākdams, viņam klusām prasīju, vai man nāk kāds pakaļ? Jā, nākot. Tad liku brālim braukt pa priekšu, bet pats savu revolveri un patronas noglabāju aiz maza ērkšķu krūmiņa pie dārza mūra. Biju tais domās, ka mūs izkratīs. Mūs saņēma divi sargi. Tiem teicu, ka es braucu dienesta darīšanās un ka tādēļ man ir ļoti patīkami, te atrast pajumti. Bet lai ir tik labi, lai pagādā vietu arī manam vedējam un viņa zirdziņam. Tas šodien tālu ir nogājies. Viens sargs aizgāja manam brālim līdzi, otrs veda mani pilī, tur komiteja vēl esot kopā. Man pēc šīs komitejas gan liela ilgošanās nebij, bet izvairīties arī vairs nevarēju. Par laimi mums ceļā nāca pretim divi jaunekļi, laikam svarīgi komitejas locekļi. Sargs tiem par mani kaut ko teica; bet viņiem nepatikās griezties atpakaļ. Rītā to lietu nokārtošot. Mani ieveda pār kādu pils pagalmu lielākā istabā, kur aiz gara galda pavecāks vīrs ņēmās ar rakstīšanu un dažādu lietu izspriešanu. Beigās vaicāja arī man, ko es vēloties? Atbildēju, ka esmu no valdības sūtīts dienesta darīšanās un lūdzu naktsmāju sev un savam vedējam un viņa zirgam. Jā, to dabūsit. Pēc maniem dokumentiem neprasīja. Es uzelpoju vieglāk. Ja varēja rītā agri tikt projām, pirms atkal sanāca komiteja, tad mēs iztiktu bez nopratināšanas.

Mani uzveda divas trepes augstāk un tur ievietoja kādā istabā, kurā bija gulta arī kādam no vienkāršajiem komitejas locekļiem. Komiteja, kā izrādījās, te dzīvoja pilī līdz ar miličiem laikam uz muižas rēķina. Jaunpiliešos nesen bija partizāni uzbrukuši komitejai un vienu vai divus nošāvuši. Tādēļ tagad viņi likās tik stingri apsargāties. Pie tam biezajos pils mūros viņi arī jutās drošāki. Es palūdzu tējas ūdeni un notaisījos uz ērtu izgulēšanos. Te uzreiz, man tēju dzerot, tiek atgrūstas istabas durvis un tanīs parādās mans brālis, čemodānu rokā, un pamet man ar acīm un iepleš rokas, it kā nu būtu nelaime klāt. Aiz viņa ieraugu zaldātu ar sarkanu lentu pie krūtīm. “Ā, vai mans biedrs ar tepat pie manis gulēs?” es jautāju. “Velns zin, kur viņš gulēs!” zaldāts nikni atcērt. “Ņemat savas lietas un nākat!”

Mans brālis nozūd līdz ar zaldātu, atstādams mani nemierā. Es lietu iedomājos tā, ka būs pārmeklētas mūsu ragavas un tur atrastas lietas, kurām pret mums katrā ziņā vajadzētu sacelt aizdomas: Kurzemes ceļu kartes, gumijas desa, ar skrotīm pildīta, neliels dzelzs laužamais u.t.t. Tālāk es spriedu, ka manu brāli nu aizveda uz nopratināšanu un drīz aicinās arī mani. Par brāļa izteikumiem es nu gan nebaidījos. Mums bija norunāts, ka izliksimies viens par otru nekā daudz nezinām. Rīgā es meklēju braucēju, atradu Stūrstepa iebraucamā vietā šo vidzemnieku, kurš bija gatavs par 25 rbļ. dienā divas nedēļas mani vadāt manos dienesta braucienos. Senāk mēs nepazināmies, un mūsu līdzšinējā ceļā viņš mani ved, kurp es lieku. Tātad visa atbildība krīt uz mani. Par citu nu es daudz neraizējos.

Gluži bez ieroča braukt nevar, tādēļ pats paņēmu to gumijas desu līdz un priekš braucēja sišanai parocīgu dzelzs gabalu. Bet man bija klāt daži desmiti neizpildītu pasu blanketu. Tās noslēpu aiz kādas bildes pie sienas. Vienas raizes man tikai vēl palika, kurām tik viegli nevarēju garām tikt. Man bija no zemkopības komisāriāta biškopības nodaļas izdota apliecība, ka esmu norīkots uz Kurzemi, noskaidrot uz vietām biškopības nacionālizēšanu, un visas iestādes tiek uzaicinātas mani manā uzdevumā pabalstīt. Kā pamats šim rīkojumam bija uzdots nodaļas sēdes protokols no 6.februāra. Kā redzat: apliecības teksts bija pirmās zortes. Arī tas mani daudz neuztrauca, ka es pats par to nebiju skaidrībā, vai tāda biškopības nodaļa pie zemkopības komisāriāta pastāv un vai viņas priekšnieku tā sauc, kā viņš uz mana dokumenta bija parakstījies. Es biju pārliecināts, ka Jaunpils komiteja arī šo jautājumu nepārzin labāk par mani.

Bet tas bīstamais bija tas štempels uz mana dokumenta. Pēc savas ārējās formas viņš gan līdzinājās toreizējās Rīgas milicijas štempelim: āmurs krustojās ar sirpi. Bet kad daudzmaz vērīgāk uz viņu paskatījās, tad cēlās stipras šaubas par to, vai viņš tik nav ar roku zīmēts. Izglītotam cilvēkam viņu nedrīkstēja rādīt. Šis dokuments man bija ņemts līdzi tikai tam gadījumam, ja nāktos atrādīties kādai patruļai uz ceļa. Man tagad bija liela šaubīšanās, vai pie nopratināšanas šo dokumentu rādīt priekšā vai ne? Ja viņu pieņemtu par pilnu, tad jau gan es viegli tiktu vaļā. Bet ja komitejai celtos aizdomas, tad viņa telegrāfiski viegli varēja izzināt, ka tāds biškopības instruktors no Rīgas uz Kurzemi nav izsūtīts. Tad jau vieglāk bija izgrozīties mutes vārdiem bez kompromitējoša dokumenta. Beigās nospriedu rīkoties saskaņā ar apstākļiem: ja revolūcionārā komitejā nebūs izglītotu cilvēku, tad savu apliecību rādīšu priekšā; ja būs vidū kāds izglītots, tad lūkošu iztikt ar savu godīgo seju un ar to nenoliedzamo faktu, ka bez uzdevuma un vajadzības tak neviens neies tik aukstā laikā braukāt pa Kurzemi un taujāt pēc bitēm, pie tam maksāt braucējam 25rbļ. par dienu! Un priekš kam tad tur vajadzīgs kāds dokuments: es tak bites nevedīšu projām, bet tik ievākšu ziņas par tām.

Tā savu turpmāko izturēšanos pārlicis, lūkoju aizmigt. Tomēr jāatzīstas, ka visai labi to nakti negulēju. Nebiju vēl diezgan apradis ar līdzīgām situācijām. Gultā vāļādamies, pārdomāju vēl, vai nebūtu derīgāk, ja izvaicāšanu es ņemtu savā rokā, neļaudams komitejai nemaz tikt pie patstāvīgas domāšanas. Tomēr to varēja izšķirt tikai tad, kad redzēja, kāds ir komitejas sastāvs. No rīta es jau ap pulksten sešiem biju augšā. Mani mocīja tas, ka nezināju, kur atrodas brālis un kādā stāvoklī. Apģērbos un, izlikdamies, it kā meklēju mazgājamo ūdeni, izgāju koridori.

Pie trepēm, kas veda uz leju, sēdēja zaldāts un rotaļājās ar savu flinti, to par jaunu pielādēdams. Uz mani viņš paskatījās neuzticīgi un uz maniem jautājumiem labprāt neatbildēja. Vēlāk es sapratu gan, ar kādām domām viņš tobrīd bija kāvies. Man viņa skatienā likās glūnam kaut kas garīgi slims … apmēram tāpat, kā to vēlāk redzēju pie Ulmaņa oficieriem Staprāna un Ozoliņa, šī zaldāta brāli bija nošāvuši partizāni savā uzbrukumā Jaunpils komitejai. Bet tas galvenais bija: mūsu sargs šonakt bija bijis darbā, kas nespēcīgiem nerviem ķeras klāt.

No koridora otra gala kaut kur iznāca cits pavecāks komitejas loceklis, kurš labprāt ielaidās valodās. No tā es vispirms izzināju, kā iet ar biškopību Jaunpils apgabalā. Tad garām ejot izvaicāju, vai šiem ir diezgan skolotu spēku, kas ved komitejas rakstus? Vai ir no ārienes kāds rakstvedis vai priekšnieks, vai iztiek paši ar saviem spēkiem vien? Skolotu spēku neesot; bet kā nekā jau kuļoties paši cauri. Es baidījos, vai tas ilgi tā varēs iet? Sāku izvaicāt, kā šiem iet ar komūnas ievešanu? Tajā nu gan neviens negribot piedalīties. Nu jā, bet kā tad šie domā to lietu izskaidrot centrālai valdībai Rīgā? Jo man ir uzdots savākt ziņas arī par šādiem jautājumiem. Ko lai es rakstu Jaunpils komitejai par aizbildināšanu? Jā, komiteja pēc balto uzbrukuma bijusi aizbēgusi; tikai priekš kādām divām nedēļām atgriezusies. Bez tam muižas kalpi, kam vien sava govs, neparko neejot komūnā. Viņi prasot, lai dodot viņiem algu un deputātu joprojām un lai saimniekojot komiteja. Bez tam šitās lietas pārzinot cits komitejas loceklis. Izrādījās, ka arī citas lietas nebija iekārtotas tā, kā to bija paredzējusi Stučkas valdība. Muižas komitejas un pagasta komitejas rēķini bija salaisti kopā. Komitejas locekļu, pretēji valdības rīkojumam, bija par daudz. Komiteja patlaban turēja apcietinātu kādu muižas nomnieku tādēļ, ka viņš nemaksājot komitejas piespriestu sodu, ja nemaldos, 5000 rbļ.

Nu man materiāla bija diezgan. Laipnā, tēvišķā balsī sāku komitejas locekli pamācīt, ka pēc padomju valdības rīkojuma komitejai nav vairs tiesības kādam uzlikt sodu vai turēt soda nesamaksāšanas dēļ viņu cietumā. Vai lai nu viņu laiž vaļā, vai lai lietu nodod tribūnāla izspriešanai. Tāpat nav pareizi, ka komitejas locekļu skaits nav pamazināts tiktāl, ciktāl to prasa padomju valdības rīkojums; pārējie nedabūs algas. Bet šie tak visi ir darba cilvēki, bez algas neviens nevar dzīvot. Tādēļ vajag pārējos komitejas locekļus pārdēvēt vai nu par ierēdņiem vai par lietpratējiem, vai arī pieņemt viņus uz dienas maksu dažādiem uzdevumiem. Ka daži komitejas locekļi varētu zaudēt algu, tas manam sarunu biedrim visvairāk ķērās pie sirds.
Viņš tūlīt aizsteidzās pēc kāda biedra un abi kopā mani aizvilka lejā uz kādu sapulces istabu, kur sabungāja kopā vēl kādus trīs komitejas locekļus, starp tiem arī vienu sievieti. Arī tiem es pārstāstīju, ka jārīkojas pareizāk, un tad gribēju steigties projām… dienas man bija pārāk dārgas, un viss tas gāja uz tautas rēķina.

Bet viņi mani nelaida: esot likuši modināt pašu priekšnieku, tas tūliņ būšot klāt, lai tam arī paskaidrojot jaunos noteikumus. Neko darīt: kad biju pārlēcis to suni, bija jālēc arī pār asti. Ienāca nomiegojies jauns cilvēks, zema auguma, nemazgātu muti, lakatiņu ap kaklu, un stādījās priekšā par komitejas priekšnieku Bullīti. Ar to es domājos tikt viegli galā, un tādēļ, īsi paskaidrojis, ka mans sevišķais uzdevums gan zīmējas uz biškopību, bet ka mums, instruktoriem, ir uzdots savākt arī par citām lietām ziņas, griezos pie viņa tūliņ ar pastingriem jautājumiem: kādēļ nav vēl ierīkota komūna? Kādēļ muižas komiteja ir salaidusi savus rēķinus kopā ar pagasta komiteju? Kādēļ komiteja uzliek pati no sevis sodus, lietu nenoraidīdama pie tribūnāla? Kādēļ komitejai tik daudz locekļu, kur taču “Cīņas” 10.numurā skaits cieši norobežots? …

Bullītis izskaidrojās šā un tā; bet par komitejas locekļu skaitu viņš man sāka runāt pretī: vai es neesot pārskatījies? Izpildu komitejas locekļu skaits esot norobežots, bet bezzemnieku komiteja varot būt tik liela, cik to prasot vajadzība. Es nu nebiju pilnīgi drošs, kuram no mums ir taisnība; tādēļ jautājumu pārsviedu citādi, sak’, ne nosaukums te ir no svara, bet tas, vai tie cilvēki dabūs algu vai ne? Ja viņi paliek zem komitejas locekļu nosaukuma, tad pār skaitu pārējie nedabūs algu. Vajag tādēļ viņus pārdēvēt citādi. Bullītis gan gribēja vēl runāt pretim, bet biedri viņam atgādināja, ka es esot speciālists no Rīgas, – un viņš piekāpās. Tad viņš izlūdzās no manis vēl aizrādījumus un paskaidrojumus dažos jautājumos, kuru kodolu viņš izcēla diezgan veikli. Es nu atbildēju un pamācīju, kā man “tas gars to deva izrunāt”; bet vai Stučku Pēteris ar manu instruktora darbību būtu bijis apmierināts, neuzdrošinos apgalvot.

Beigās runu novadīju uz to, ka redzu, šie nopietni ir strādājuši un katru lietu pārdomājuši. Un ja arī dažs kas vēl nesaskan ar padomju valdības noteikumiem, tad gan laikam tik tādēļ, ka šie rīkojumi te vēlu un nekārtīgi pienāk. Tādēļ novēlu šiem visu labu un sekmes darbā.
“Bet jums tak gan būs kāds papīrītis līdzi?” Bullītis uzreiz iejautājās. “Kā ne!” es atbildēju un acumirklī pārdomāju situāciju. Mēs abi stāvējām kājās pie liela galda; galda vidū karājās elektriska lampiņa ar tumšu segu ļoti zemu, tā ka tikai pats galda vidus bija labi apgaismots. Bet istabas vidū karājās cita lampiņa, kuras gaismā mēs runājāmies. Kabatas grāmatiņu no krūšu kabatas vilkdams, es pagriezos tā, ka stāvēju starp augstāko lampiņu un Bullīti; manai ēnai vajadzēja krist uz papīra, ko Bullītis turētu rokā. Tad es viņam iedevu jau augšā pieminēto apliecību.
Tekstu viņš izlasīja uzmanīgi un bija ar to apmierināts. “Bet kā jums tā štempele tagad tāda?” viņš jautāja. “Tā mūsu vecā štempele…” es atbildēju; “Jūs zināt, ka tagad tiek izstrādāta jauna štempeles forma.” “Ak tā…” viņš noteica un pasniedza man apliecību atpakaļ. Es to salocīju un iebāzu kabatā atpakaļ ar tādu pašu sajūtu, kāda man bija, kad no stalažām man reiz uzkrita smags tapu dzenamais koka āmurs uz galvas, bet meta taisni tai brīdī kūleni un tikai drusku man piespieda cepuri.

Tad komiteja mani uzaicināja uz brokasti. Es biju nevaļīgs. Bet galds patlaban esot jau klāts. Man bija liels prieks pabūt ar tautas darbiniekiem vēl brītiņu kopā, bet esmu atkarīgs ar’ no sava braucēja. Lai tādēļ ir tik labi, lai man parāda ēdamo istabu, es uzmeklēšu pēc tam savu braucēju un, ja vien varēs, tad lūkošu iekārtot tā, ka varu baudīt jaunpiliešu viesmīlību. Ēdamo istabu man parādīja. Galds bija klāts ar muižas īpašnieka traukiem vismaz kādiem 12 cilvēkiem. Bet, gar trepēm atpakaļ nākot, satiku savu vedēju ar manu čemodānu: esot mani meklējis, laiks sen jau braukt. Nu arī komiteja redzēja, ka man nav iespējams palikt; atvadījos un izšķīrāmies. Pēc atkalredzēšanās daudz nekāroju.

Bet nu man bija vēl žēl sava revolvera. Pils priekšā stāvēja sargs, kas varēja pārredzēt visu ceļu gar dārza mūri. Zirgs mums bija nolikts staļļos, otrā pusē upītei. Ar kādu iemeslu lai nu es eju, meklēdams gar mūri, pavisam uz otru pusi? Paņēmu vienu cimdu rokā un jautāju brālim:
“Vai jūs, biedri, neatradāt ragavās manu cimdu? Man ir nozudis.” Nē, biedris nebija cimdu atradis.
“Vakarvakarā vēl bij…” es teicu. “Ja tik nav izkritis tur, kur viņā galā apturējām zirgu.”

“Vai jums cimds nav kabatā?” sargs pakalpīgi iejautājās. Paskatījos: tiešām, viņš, tuvu pienākdams, bija man kabatā ieraudzījis otru cimdu.
“Nē, tas man cits pāris…” atguvos atbildēt, un gāju meklēt revolvera. Sargs bija ticis uzmanīgs un nāca man lēnām pakaļ. Tad mans brālis, manu stāvokli saprazdams, nogāja uz tiltiņu un aicināja sargu papirosus iepīpēt. Tas ar prieku pieņēma piedāvājumu un nogāja no ceļa nost pie mana brāļa. Tikām es varēju sameklēt revolveri, un, otru pāri cimdu rokā turēdams, atnācu priecīgs, ka cimdu atradu. Tad vairs arī nekavējāmies. Sajūdzām zirgu un devāmies projām.

Ceļā es dabūju zināt, ka es bez kādas vajadzības biju devies briesmās ar savu komitejas revīziju. Mans brālis nebūt nebija bijis apcietinājumā, nedz arī kāds bija domājis viņu nopratināt. Zaldāts tikai bija meklējis priekš viņa vietu, kur gulēt. Mēs būtu varējuši no rīta aizbraukt bez kādas tālākas kontroles no komitejas puses. Briesmas tādos kritiskos brīžos pa lielākai daļai nemaz nav tik lielas, kā to pats iedomājies. Tikai tu nezini, ko dara tavs pretinieks, vai viņam ir pret tevi kādas aizdomas un vai viņš ir jau kaut ko novērojis. Šī nezināšana liek briesmām likties lielākām, nekā viņas ir. Gan ir no svara jau iepriekš pārdomāt atbildi uz katru varbūtēju jautājumu. Tāpat ir arī pareizi neļaut izjautātājiem vērpt savu domu pavedienu, bet lūkot to dabūt savos pirkstos. Bet tā bija pārsteigšanās no manas puses, ka es nenogaidīju, līdz izrādītos, ka tiešām domā mani nopratināt.

Zināms, ja komitejai aizdomas būtu bijušas, tad mana taktika bija pareiza. Arī mans brālis maz bija tai naktī dabūjis gulēt. Zaldāts ar viņu bija izstaigājis daudz istabas, bet visur atradis aizņemtas. Tad viņam bija ierādījuši vietu gulēšanai lielā istabā pie miličiem. Brālis nevēlējies, ka viņu sāk izvaicāt. Tādēļ nolīdis ar savu maizes nastiņu un sācis ēst. Daži miliči tikām sarīkojuši karšu spēli uz naudu. Bet viena daļa pie tās nepiedalījusies. Lai nu nekristu pēdējo ziņkārībai par upuri, tad brālis pavaicājis, vai būtu atļauts arī šim piedalīties pie spēles. Miliči viņu ar prieku uzņēmuši savā sabiedrībā. Tā nospēlējuši bez liekām valodām garām pusnaktij.

Ap pulksten diviem naktī uzreiz pils pagalmā izcēlusies liela klaigāšana. Miliči nosvieduši kārtis un paķēruši flintes; daži izsteigušies ārā. Bet tad tie ieskrējuši atpakaļ, saukdami: “Noķerts! Noķerts! Nu reiz tas putns rokā!” Mans brālis stipri pārbijies, bet tad ieklausījies, ka runa iet par kādu pusmuižas nomnieku, kuru komiteja jau sen meklējusi, par spekulantu un kontrrevolūcionāru apvainodama. Vienmēr viņš zinājis veikli izslapstīties; bet šonakt, kā pārnācis pie saviem piederīgiem, tā tūliņ ticis apcietināts. Viņa vaina esot skaidri pierādīta, jo, izkratot viņa māju, tur atrasts revolveris. Nu sākuši apspriesties, kā viņu šaut: vai lai šauj
pa vienam, lai spekulants ilgāk dabū baiļoties un ciest, jeb šaut visiem reizē, lai mirst drīz? Pārsvaru ņēmušas pēdējās domas: kad jau cilvēkam reiz jāmirst, kādēļ viņu vēl mocīt? Tad pārrunājuši, kas lai viņu šauj? Vajagot sadabūt kopā kādus desmit biedrus. Pašā pilī tik daudz miliču nebijis; gājuši vēl citus meklēt pa muižu. Beidzot vajadzīgais skaits bijis kopā. Visi pielādējuši flintes un aizgājuši. Tad laikam no šī darba bija patlaban atgriezies jaunais cilvēks, kas augšā koridorī rotaļājās ar savu flinti, kamēr acīs viņam gailējās ārprāta atmiņa.

No Jaunpils aizbraucām steidzīgi. Nākamo nakti pārgulējām Lutriņu apgabalā. Par sevišķi bīstamu turējām Kuldīgas – Saldus šoseju. Pa to mums iznāca braukt no Rūtes dzirnavām līdz Ošeniekiem. Tad nogriezāmies no šosejas uz Irģi aiz Ventas. Ceļā mums bija Dūres muiža. Tai apbraucām apkārt, jo bijām pārliecināti, ka tur katrā ziņā varēja atrasties sarkanarmiešu postenis, kas lai novērotu meža ceļu no Ventas uz Ošeniekiem vai Vārmi. Bet šī uzmanība bija lieka, kā drīz par to pārliecinājāmies. Neviens te nebija manījis sarkanarmiešus. Jā, ceļā mums stāstīja, ka landesvērieši tai pašā rītā ieņēmuši Kuldīgu, to gandrīz no visām pusēm ielenkdami. Šī ziņa izrādījās par pareizu. Pie tik vāja sargu dienesta tas nebija nekāds brīnums.

Nākamo vakaru tikai ar lielām pūlēm aiz Ventas dabūjām naktsmāju. Tur ļaudis bija ļoti neuzticīgi, iebiedēti drīz no viena, drīz no otra karaspēka. Tālāk braucot, izrādījās, ka ceļi pavisam jau nokusuši. Nodevām zirgu un ragavas glabāšanā (atpakaļ viņu vairs nedabūju), un paši aizbraucām no Aizputes pa dzelzceļu uz Liepāju. Aizputē vēl nejauši satiku studentu rotu ceļā uz Skrundas pozicijām. Tur varēju saviem dēliem nodot labasdienas no mātes.


KĀ MĒS TIKĀM PIE FRONTES UZ DIVĀM PUSĒM
Liepājā nonācis, otrā rītā agri uzmeklēju kādu no saviem studiju biedriem. Gribēju dabūt pārskatu par valdības nodomiem. Par valdības nodomiem tur nekādu pārskatu nedabūju, laikam tādēļ, ka tādi vēl nebija nogatavojušies. Bet manu uzmanību pievilka kas cits. Mans studiju biedrs uzkrītošā kārtā rūpējās par to, lai neviens nedabūtu zināt, ka es esmu pie viņa bijis. No sākuma es to tulkoju kā pārspīlētu rūpību par manu drošību. Pie tam es nevarēju iedomāties, kādas briesmas lai man te, Liepājā, draudētu. Bet vēlāk es sapratu, ka viņš vispirmā kārtā rūpējās par savu drošību: kad tik boļševiki nedabūtu zināt, ka viņam ar mani ir bijušas kādas darīšanas. Bet atkal paliku neizprašanā: kāds iemesls tad viņam bija no boļševikiem baidīties? Nodomāju, ka viņš ir pārstrādājies un tādēļ ticis nervozs.

Bet drīz vien pārliecinājos, ka tās bailes no boļševikiem Liepājas pilsoņiem ir vispārīgas. Viņas bija iesākušās, kad boļševiki pārplūdināja Kurzemi līdz Ventai. Liepājnieki katru brīdi bija gaidījuši, ka ieņems arī Liepāju. Kas bija uzmanīgāki vai bailīgāki, tie bija aizlaidušies jau uz ārzemēm, arī Ulmanis līdz ar valdības lielāko daļu. Atlikušajiem šīs bailes gulēja vēl kaulos. Uz armiju viņi vēl maz palaidās. Daudziem lietas stāvēja sakravātas. Citi rūpīgi sargāja savus tiltus uz izlīgumu ar boļševikiem, kā mans studiju biedrs.

Bet starp šiem zaķa pastalām sastapu arī mierīgus cilvēkus un tādus, kas sāka ticēt jau armijai. Starp pēdējiem pirmā vietā minams toreizējais apsardzības ministrs – tagad jau mirušais – Zālītis. Pie viņa šī ticība gan izauga mazāk no politiskas tāļredzības, vairāk no zināma fanātisma. Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kas nevar reizē divas domas domāt un taisīt no tām kādus tālākus slēdzienus un kombinācijas. Bet, ja reiz viņš ir vienā domā iekodies, tad diezgan grūti viņu dabūt no tās nost. Līdzīgu domāšanas kārtību es vēl satiku vēlāk pie ģenerāļa Gofa un pulkveža Baloža. Zālīša amats… kādēļ viņu taisni par apsardzības ministru bija likuši, tā nezinu… viņa ministra amats viņu bija nostādījis armijas organizātora lomā, un viņš to arī turpināja, maz manīdams, kas notiek viņam pa labo un kreiso pusi.

Visa “armija” tobrīd viņam pastāvēja no apmēram 800 cilvēkiem, no kuriem puse bija pratusi iegrozīties aizmugurē. Bet taisni sirds tika kustināta, redzot, kā advokāts Zālītis dzīvoja un domāja tikai priekš savas armijas. Daudzkārt viņš pats personīgi gāja uz tirgotavām šo vai to iepirkt priekš saviem karavīriem, pats maksāja algu un rēķinus, pats cīnījās dēļ apkakles uzšuvumiem uniformai. Nesen atpakaļ uz Ventas bija notikusi sadursme starp boļševikiem un landesvēriešiem, kurā pēdējie pirmo reiz bija paturējuši savas pozicijas. Jāpiezīmē, ka boļševiku karaspēks tobrīd jau bija vairāk kā 150 verstes no savas bāzes projām, pie tam pašā visaukstākā ziemas laikā. Šī “uzvara” Zālīti tā bija sajūsminājusi, ka viņš par to vien runāja, ka nu esot iestājies armijas garastāvoklī lūzums uz labo pusi. Nu vajagot tikai armiju organizēt, tad tikšot galā ar visiem ienaidniekiem. No iesākuma es tam nepiegriezu nekādas vērības, ka Zālītis vairākkārt ieminējās par “visiem ienaidniekiem”. Bet, kad viņš to vienumēr atkārtoja un kad to pašu izteikumu lietoja arī viņa tuvākie līdzstrādnieki, tad es sāku klausīties. Un pamazām man atvērās tāds ieskats viņa un viņa domu biedru garastāvoklī, ka es vārda pilnā nozīmē nobijos.

Par “visiem ienaidniekiem” runādams, Zālītis domāja ne tikai par boļševikiem, bet arī vēl par vienu citu fronti. Izrādījās, ka viņš kopā ar saviem domubiedriem bija nodomājuši vest cīņu uz divām frontēm, atsvabināt Latviju no diviem “ienaidniekiem”: no boļševikiem un no vāciešiem. Zem vāciešiem kā ienaidniekiem Zālīša apkārtne saprata tā Baltijas vāciešus, it īpaši muižniekus, kā arī Vācijas armiju, kuras viena daļa vēl atradās Liepājā un tās apkārtnē. Lai varētu aptvert visu šo domu pārdrošību, lai neteiktu – ārprātu, tad atcerēsimies tos apstākļus, kādos viņas tika domātas.
Latviešu armijā – kā jau minēju – tobrīd bija tikai ap 800 vīru, no kuriem cīņai derīgu bija kādi četri simti. Šī armija turēja no frontes pret boļševikiem labi ja vienu desmitu daļu; deviņas desmitās daļas aizstāvēja Baltijas un ārzemju vācieši. Ja tie aizgāja, tad bija jāatkāpjas arī latviešiem un leišiem un tālāk uz Prūsiju.


Apģērbu, ieročus, pārtiku un algu latviešu karaspēks dabūja no vāciešiem; kolīdz vācieši to vairs nedeva, tā latviešu “armijai” bija jāsabrūk. Vienīgais, ko latvieši dabūja no angļiem, bija 50 mašīnu flintes un 5000 nederīgas kājnieku flintes. Savu armiju papildināt Zālītis varēja tikai no mazā Latvijas stūrīša ap Liepāju līdz Ventai. Bet arī tur viņš Liepājā neuzdrošinājās mobilizēt tādēļ, ka strādnieki juta līdzi boļševikiem. Uz laukiem ļaudis neklausīja mobilizācijas rīkojumam; bija jāsūta no studentu rotas un citām uzticamām nodaļām kareivji, kas pa mājām gūstīja rekrutus. Liepājas strādniecība un daļa no pagastiem, kur pašpārvaldība jau bija nokļuvusi bezzemnieku rokās, stāvēja atklātā opozicijā pret valdību un rīkojās uz pašpārvaldību kongresu (ne tādā garā kā zemturu padome), lai saņemtu visu varu savās rokās.

Sociāldemokrāti jau bija izstājušies no Tautas padomes, lai apvienotos ar boļševikiem, kolīdz tie ienāktu Liepājā… Pie tam valdībai nebija nekādu ienākumu. Tad šādā stāvoklī atklāti sludināt, ka papriekš jāsakauj ar vācu palīdzību boļševiki, bet pa to pašu laiku jāorganizē tik stipra armija, ka pēc boļševiku sakaušanas lai tā varētu izdzīt no Latvijas vāciešus, sludināt to atklāti un izlipināt valdības vārdā rīdīšanu pret vāciešiem uz ielas stūriem, – tur jau vajag kā ērcei iekosties vienās vienīgās domās un nejust un neredzēt vairs it nekā ap sevi…

Kā šī ideja par cīņu uz divām pusēm pavisam varēja rasties? Ja uz jautājumu skatāmies no tagadnes, tad atbilde liekas būt viegli atrodama: tā jau tā pati programma par nomaļu valstiņu politiku, kuru sekmē Anglija. Nomaļu valstiņas, starp tām arī Latvija, lai būtu kā žogs starp Vāciju un Krieviju, atturēdamas no vienas puses boļševikus, no otras vāciešus. Bet kam bija izdevība novērot šīs idejas rašanos un viņas pirmatnējo veidu, tam jāmeklē citāda atbilde. Man patlaban nav iespējams izmeklēt, kad īsti sāka parādīties domas par nomaļu valstiņu lomu pie Vācijas iežogošanas. Ja tas būtu bijis pirms 1919.gada sākuma, tad katrā ziņā uz Latvijas valdību šai politikai vēl nebija nekāda iespaida pirms Ulmaņa aizbraukšanas uz ārzemēm. Bet Latvijas pagaidu valdības aprindās ideja par cīņu uz divām frontēm rodas, Ulmanim projām esot. Ulmanis, no ārzemēm atgriezies, to piesavinājās tikai vēl pēc 16.aprīļa. Bet, ja Anglijas nomaļu valstiņu politika būtu pieņēmusi skaidras kontūras tikai vēl pēc 16.aprīļa, tad es uzdrošinātos domāt, ka viņa ir pa daļai līdzi ierosināta arī no Latvijas apstākļiem.

Tik tomēr varu apgalvot: ja Zālīša divu frontu teorijai arī nepiederētu prioritāte attiecībā uz Anglijas nomaļu valstiņu politiku, tad vismaz viņas ir izcēlušās abas parallēli. Zālīša teorija katrā ziņā bija oriģināla, izaugusi taisni no apstākļu maiņas Baltijā un no Zālīša rakstura. Kā iepriekšējās nodaļās jau aizrādīju – 1918.gadam izejot, Latvijas pagaidu valdība bija pilnīgi saistījusies ar Vāciju. Tas nenotika aiz draudzības pret Vāciju, – Latvijā nav nevienas latviešu partijas, kura justu kaut kādu draudzību pret Vāciju. Bet Ulmaņa valdība neredzēja nekur citur glābiņa no boļševikiem, kas patlaban mācās virsū. 29.decembra līgums bija priekš Latvijas ļoti neizdevīgs. Bet Ulmanis līdz ar Paegli un Zālīti viņu parakstīja tai cerībā, ka vācu armija aizturēs boļševiku uzbrukumu. Pie tam Ulmaņa valdība laikam bija iedomājusies, ka vācu valdībai ir ar vienu rokas mājienu iespējams aizturēt savas armijas sabrukumu Latvijā vai arī nedaudzās dienās organizēt jaunu armiju cīņai pret boļševikiem. Nenotika nedz viens, nedz otrs. Vācu armijas sabrukums attīstījās arvien tālāk. Tāpat nevarēja arī nedaudzās nedēļās radīt jaunu armiju. Vidzeme un Kurzemes lielākā daļa tika atdota boļševikiem bez kādas nopietnas cīņas. Ulmaņa valdība to turēja par pietiekošu iemeslu uzskatīt 29.decembra līgumu par iznīcinātu.

Vācu valdība turpretim nevarēja iedomāties, ka Ulmanis tik maz saprot no armijas organizēšanas un no tā, cik tur vajadzīgs laika. Viņa nopietni ķērās pie darba, lai Latvijā sastādītu kaujas spējīgu armiju. Bet tas viņai bija jādara brīvprātīgo nodaļu veidā. Lai pievilktu brīvprātīgos, priekš tam viņai taisni noderēja 29.decembra solījums par Latvijas pilsoņu tiesībām priekš Latvijā karojošām nodaļām sakarā ar Baltijas muižniecības zemes solījumiem priekš kolonizēšanas. Kur taisni uz šiem pamatiem bija sākta kareivju pieņemšana un sūtīšana uz Latviju, tur brīvprātīgo nodaļu sastādītāji tagad savukārt jutās kā pievilti no Ulmaņa valdības. Tā tad abas 29.decembra līguma slēdzējas puses jutās viena no otras pieviltas. Tas bija pirmais avots daudzām pārprašanām un berzēšanām starp Ulmaņa valdības atliekām no vienas puses un vācu armiju no otras puses Liepājā.
Klāt nāca vēl otra lieta. 1918.gada beigās, no Latvijas atkāpdamās, vācu armija nevarēja vairs izvest lielu daļu no karalaupījuma, daļu no tiešā armijas īpašuma un daudzas militārpārvaldes ietaises un krājumus. Tādēļ starp Latvijas pagaidu valdību un militārpārvaldi, kā arī dažādām armijas nodaļām tika noslēgti līgumi, ka atstātās mantas saņem Latvijas valdība uz vēlāku samaksu. Bet pirms vēl pārņemšana bija notikusi, jau sabruka ne tikai armija, bet arī Ulmaņa valdība.

Nu vācu militārpārvalde savukārt turēja par pietiekošu iemeslu uzskatīt attiecīgos līgumus ar Ulmaņa valdību par iznīkušiem. Tās mantas, kas vēl atradās viņas ziņā, viņa vairs nenodeva Ulmaņa valdības atliekām, bet sāka vai nu vest projām, vai pārdot pret skaidru samaksu privātuzņēmējiem. To Ulmaņa valdība atkal uzskatīja par līguma laušanu. Un tā kā šai lietā bija daudzi latvieši ieinteresēti ne tikai kā valdības locekļi, bet arī mantas ziņā, tad te kaislības sita augstus viļņus. Tika pielikts daudz enerģijas, lai varētu aizturēt bijušo armijas un militārpārvaldes mantu Latvijā. Trešais avots domu starpībām plūda no tā, ka tiesiskās attiecības starp Latvijas pagaidu valdību un vācu armiju nebija pietiekoši noskaidrotas. Kādu stāvokli šī armija īsti ieņēma Latvijā? Vai viņa te bija uz okupācijas tiesībām vai kā Latvijas palīga spēks?

Okupācijas armija viņa nevarēja būt tādēļ, ka Vācija Latviju vairs neokupēja, bija to jau atzinusi par patstāvīgu valsti. Bet šīs jaunās valsts palīga spēks viņa arī nevarēja būt, jo viņa te atradās sabiedroto rīcībā, lai cīnītos pret Krievijas boļševikiem. Bet sabiedrotie Latviju kā valsti vēl nebija atzinuši. Pie tam Vācija apgādāja un algoja vienlīdz kā savu armiju Latvijā, tā arī Latvijas landesvēru, tikpat vācu, kā arī latviešu nodaļas. Tādēļ vācu armijas virspavēlnieks grāfs fon der Golcs saprata savu uzdevumu tā, ka viņa rīcībā ir nodoti visi spēki, kas Latvijā cīnās pret boļševikiem. Ja visai nemaldos, tad sabiedrotie no sākuma ieņēma tādu pašu stāvokli. Citādi jau viņiem būtu bijusi Latvijas patstāvība jāatzīst.

Bet te nu izcēlās grūtības tādēļ, ka Vācija pati jau bija Latvijas patstāvību atzinusi. Uz to pastāvēja Zālītis, no tā atvasinādams uzskatu, ka vismaz Latvijas armija, t. i. landesvērs, ir patstāvīga un stāv zem Latvijas kara ministrijas; ja grāfs Golcs negrib stāties Latvijas valdības rīcībā, tad viņam arī nav tiesības rīkot Latvijas karaspēku. Šī plaisa izvērtās arvien plašāka tādēļ, ka Zālītis savā satiksmē ar mazāk demokrātiskām aprindām par maz pārvaldīja viscaur parastās formas. Bet Zālītim bija arī savi tālāki iemesli izvest cauri savu uzskatu par Latvijas patstāvīgu armiju. Viņš baidījās, ka vācu armija atkal nepiesavinās okupācijas armijas tiesības. Tādēļ viņš ar saviem domubiedriem pūlējās viscaur radīt latviskas iestādes, tā savā “armijā”, kā arī Latvijas civīlpārvaldē. Visur tika dibinātas latviskas komandantūras, latviska muitu un ostu pārvalde un citas tamlīdzīgas. Kur to nevarēja darīt atklāti, kā, piem., attiecībā uz Liepājas policiju, tur lūkoja slepeni izvest vajadzīgos priekšdarbus.

Caur to domstarpības, kas no sākuma parādījās tikai starp pagaidu valdību un vācu armijas komandu, tika ievestas vienmēr plašākās aprindās. Parallēlās iestādes rīkojās katra pēc saviem priekšrakstiem; tā vienā, kā otrā pusē zemākie ierēdņi lūkoja izvest savu uzdevumu un diskreditēt savus konkurentus. Man likās, ka Zālīša aizdomas, it kā grāfs Golcs tiektos atjaunot Latvijas okupāciju, bija bez kāda pamata. Bet atbildība par kārtību Liepājā un apkārtnē bija uzlikta fon der Golcam. Tādēļ viņš nevarēja pielaist, ka pa vidu maisījās pavisam citas, nevienam neatbildīgas varas.

Zālīša ieņemtais stāvoklis praktiski nebija uzturams spēkā, ja negribēja strādāt ciešā saziņā ar Golcu. Bet par to atkal Zālītis nevēlējās ne dzirdēt.

Tā attiecības starp vācu armiju un Zālīša apkārtni tika ar katru nedēļu asākas. Šo attīstību uz ļauno pusi jo sevišķi veicināja arī Liepājas savādais garastāvoklis. Kurzemes un Vidzemes okupācija atnesa Latvijas iedzīvotājiem zināmas neērtības un sarūgtināja latviešus. Bet šīs neērtības nebija visur vienādas, kādēļ arī iedzīvotāju sarūgtinājums visur nebija vienāds. Visilgāk zem okupācijas – veselus trīs gadus – cieta Kurzeme; Rīga to izbaudīja drusku vairāk par vienu gadu, kamēr pārējā Vidzeme tikai astoņus mēnešus. Pie tam pārējā Vidzemē okupācijas armija ienāca jau kā atsvabinātāja no boļševikiem. Pie tam jāievēro, ka okupācijas armija savā pārvaldes darbā atbalstījās gandrīz vienīgi uz vācisko lielgruntniecību, ja daudz, tad retu reizi pieaicinādama klāt kā padoma devējus arī vietējos pilsoņus-vāciešus. Tādēļ viss rūgtums, kas sacēlās pie malas nostumtajos latviešos, griezās vienlīdzīgi kā pret okupācijas armiju, tāpat arī pret vietējiem vāciešiem, it īpaši muižniekiem. Jā, pret pēdējiem sarūgtinājums izvērtās sakarā ar sensenām pretišķībām, taisni par īgnumu un naidu. Samērā ar okupācijas ilgumu vislielāks šis naids pret vāciešiem bija Kurzemē, jau mazāks Rīgā, bet vismazāk manāms pārējā Vidzemē.

Tad nāca boļševiku iebrukums Latvijā. Visgrūtāk un visilgāk no tā dabūja ciest Vidzeme, daudz mazāk Kurzeme līdz Ventai, bet Liepāja un tās apkārtne nemaz. Vidzemē naids pret boļševikiem vidusšķiras stipri tuvināja atkal vāciešiem; Kurzemē bailes no boļševikiem vēl nebija tiktāl iesakņojušās, ka jau piemirstos okupācijas laikmeta grūtumi, tur vēl bija kā šaubīšanās – kas ir bijis ļaunāks: vācietis vai boļševiks? Liepājā turpretim pazina tikai grūtumus no vāciešiem; boļševiki turienes strādniecībai izlikās kā glābēji; bet arī pilsonība, lieliniecismu pazīdama tikai

teorētiski, kolīdz atžilba no pirmā uztraukuma, sāka prātot, ka ar boļševikiem varbūt varēšot drīzāk saprasties nekā ar vāciešiem, Šāds uzskats Liepājas pilsoniskos latviešos attīstījās jo vairāk, jo asākas tika attiecības ar vācu armiju. Un zem šī liepājnieku iespaida tad arī pakļuva visi priekš latviešu armijas jaunformējamie spēki.

Ar to tad arī rēķinājās aģitācija pie rekrūšu iesaukšanas. Jo bez pierunāšanas tur iztikt nevarēja. Bailes no valdības vēl bija par mazām.

Ja nu Ulmaņa valdība skaidrotu, ka karaspēks tiek pulcināts pret boļševikiem, tad viņi visur dabūtu atbildi: “boļševiki mūs grib atsvabināt no vāciešiem, bet jūs vāciešus pabalstāt. Pat drēbes jums ir tādas pašas kā vāciešiem. Jūs stāvat vāciešu algā un maizē.” Tādēļ Ulmaņa propagandistiem neatlikās nekas cits, kā uzsvērt savu naidu pret vāciešiem: šie jau ar īstenībā bruņojoties pret vāciešiem; bet šo vēl esot par maz. Kad latviešu armija būšot pieaugusi, tad viņa griezīšoties pret vāciešiem. Tādēļ viņu vajagot pabalstīt, vajagot viņā iestāties. Citiem vārdiem: Ulmaņa (vai, pareizāk, Zālīša) propagandisti izlietoja to motīvu, kurš viņiem likās būt visderīgākais priekš jaunekļu pierunāšanas uz iestāšanos armijā. Uz cīņu pret boļševikiem tauta lūkojās ar dalītām jūtām. Bet uz cīņu pret vāciešiem Lejaskurzemē bija gatavi visi, tā saimnieku dēli, kā arī bezzemnieki.

Man gadījās par šo jautājumu izrunāties ar vienu no šīs propagandas vadītājiem – V. B. kungu. Viņš man atklāti atzinās, ka šie ar nodomu izlietojot šo metodi; panākumi tā esot nesalīdzināmi labāki. Nevajagot domāt, ka šie paši arī esot tādi vāciešu ēdāji. Tak jau frontē šie stāvot ar vāciešiem kopā un satiekot ļoti labi. Un kad rekrūši būšot kazarmās, gan tad viņus izaudzēšot tādus, kādus gribēšot. Man ienāca prātā Gētes balāde par burvja mācekli, kurš garus gan prata izsaukt, bet vairs nemācēja savaldīt. Mūsu propagandisti tikai smīnēja, laikam juzdamies mācekļa gadiem jau pāri. Otras bažas: ko lai domā vācu armijas komanda par šādu aģitāciju, viņš lūkoja nobīdīt pie malas ar apgalvojumu, ka šo ļaudis rīkojoties uzmanīgi, runājot katrā vietā tā, kā to redzot par vajadzīgu un iespējamu. Tomēr drīz varēja nomanīt, ka vāciešiem Zālīša ļaužu aģitācija uz divām pusēm ir pazīstama. To varēja spriest no viņu pretrīkojumiem. Viņi sāka kavēt latviešu mobilizāciju. Gan tam karaspēkam, kas stāvēja frontē, viņi neatrāva savu pabalstu. Bet par to, kas tika formēts it kā pret viņiem, viņi atteicās gādāt. Caur to nu šīs jaunformējamās nodaļas nonāca ļoti grūtā stāvoklī: nebija algas, drēbju, apavu, pārtikas.

To Zālīša ļaudis izskaidroja kā vāciešu vainu: tie neturot 7.decembra līgumu. Sākās nebeidzamas berzēšanās. Tad latvieši caur savām komandantūrām mēģināja izdarīt rekvizīcijas pa pagastiem. Daži saimnieki, kas nevēlējās prasīto dot, gāja pie vācu komandantūrām žēloties; tās uzskatīja šīs rekvizīcijas tāpat kā pašas latviešu komandantūras par nelikumīgām. Sāka atņemt latviešu komandantūrām viņu savāktos krājumus. Izcēlās – vēlāk – pilnīgs karš; it īpaši ar Durbes komandantu Ozoliņu. Sāka nozust vācu komandantūru kareivji, kurus vēlāk atrada nosistus, salauzītiem locekļiem, kaut kur apraktus. Tā savstarpējā neuzticēšanās auga vienmēr augumā. Vācieši bija uztraukti par latviešiem, ka tie organizējot naidīgu karaspēku šiem aizmugurē. Kā lai šie uzdrošinoties iet tālāk cīņā pret boļševikiem? Un pierādījumu šīm aizdomām viņiem netrūka. Zālītis pats atklātās runās sludināja cīņas vajadzību uz divām frontēm. Tāpat par to gandrīz katru dienu rakstīja valdības organs “Latvijas Sargs”.

Latvieši savukārt neuzticējās vāciešiem: to galvenais nolūks esot ne boļševiku apkarošana, bet Kurzemes kolonizēšana un baronu virskundzības atjaunošana. Tādēļ viņi arī nepielaižot organizēt latviešu armiju, gribot ar neapbruņotu tautu izdarīties pēc sava prāta… Un nāca vesela rinda notikumu, kuri likās apstiprinām latviešu aizdomas. Tas sakāms it īpaši par Baltijas muižniecības rīkošanos šai laikmetā. vācbaltieši – retus atkritējus atskaitot – Ulmaņa valdībā un Tautas padomē nepiedalījās. Viņi atzina par neiespējamu pieņemt Tautas padomes platformu. Bet sarunas ar latviešiem viņi tomēr nepārtrauca. Caur savu “Nacionālausšuss” (nacionālā komiteja) viņi kaulējās, lai tiktu Tautas padomes uzstādītie pamatnoteikumi tā pārgrozīti, ka arī vācbaltiešiem būtu iespējams piedalīties Latvijas valsts dzīves nokārtošanā. Bet vācbaltiešu politika nereti iznāk divkosīga caur to, ka viņa šaubīgos gadījumos mīl turēt vairākus dzelžus ugunī. Pie viena un tā paša jautājuma ķeras vairākas grupas reizē, katra no savāda stāvokļa. Kad beigās var jau novērot, kurai grupai būs vislabākie panākumi, tad citas grupas nozūd no skatuves.

Pret šādu taktiku nebūtu nekā ko iebilst, ja katra grupa strādātu saskaņā ar kādu viņas aizstāvamu politisku programmu. Tad tie, kam iznāk vest ar vācbaltiešiem sarunas, zinātu, ka viņiem ir darīšana ar zināmu vācbaltiešu grupu, aiz kuras stāv apmēram tās un tās aprindas, kuras paliks uzticamas savai politiskai pārliecībai. Tad zina, kā ar viņām rēķināties. Bet vācbaltiešu politikā tas tā nav. Sarunu vedējas grupas ir uzskatāmas tikai par politiskiem mākleriem. Kura grupa atnesīs labākus noteikumus, tai piekritīs vācbaltieši. Citas grupas klusi nozudīs. Jā, nereti var vienu un to pašu cilvēku ieraudzīt kā darbinieku drīz vienā, drīz atkal pavisam pretējā grupā.

Vācbaltiešu politika liekas būt dibināta vienīgi uz oportūnisma. Tā tas bija 1919.gada sākumā. Kamēr viena vācbaltiešu grupa veda sarunas par izlīgšanu ar Ulmaņa ļaudīm, tikām otra grupa strādāja priekš gluži citādas kombinācijas. Šīs grupas nolūks bija nevis izlīgt ar latviešiem, bet ierīkot ar vāciskas armijas palīdzību muižniecības vadībā militārdiktātūru. Par diktātoru tiktu izsaukts muižniecības priekšnieks. Šīs kombinācijas darbvedis bija Vidzemes muižniecības priekšnieks fon Striks (Stryck). Cik varēja noprast, tad viņš ārzemēs bija stājies sakarā arī ar sabiedroto priekšstāvjiiem, vismaz ar tām aprindām, kuras turas pie domām, ka Krievijas boļševisms nevar tikt uzvarēts bez vācu armijas. Brīdis arī likās būt izdevīgs. No vienas puses Ulmaņa valdību toreiz vēl varēja nostādīt kā Vinniga radījumu; no otras puses atkal varēja aizrādīt uz to, ka viņa ir sabrukusi un dzīvot nespējīga. Bez tam vācbaltieši varēja atsaukties uz to, ka Latvijas landesvēra vāciskās nodaļas bija labāk organizētas nekā latviskās… ja pavisam latviskās nodaļas pieminēja. Sabiedroto Baltijas politika vēl nebija pieņēmusi noteiktas formas. Tā tad es to nemaz neuzdrīkstētos apzīmēt par tukšu frāzi, kas atkārtojās Strika sagatavotos uzsaukumos un projektos, ka viņš rīkojas “ar sabiedroto ziņu un piekrišanu”.
Oficiāla piekrišana gan te nevarēja būt domāta. Bet ja Strika kombinācija būtu izdevusies, nezin vai sabiedrotie pret to būtu protestējuši. Bet katrā ziņā latvieši pēc Strika projekta būtu nospiesti pie malas. Viņiem laikam būtu jāapmierinās apmēram ar tādu priekšstāvību zemes pašvaldībā, kādu tiem ierādīja Baltijas muižniecība nesen atpakaļ viņas radītā Landesrātā (zemes padome). Otrkārt – vācisku armiju priekš Latvijas (vai, pareizāk, Baltijas) muižniecība varētu sadabūt tikai tādā ceļā, ka upurētu daļu no saviem zemes īpašumiem priekš vācu kolonijām. Atkal tas sāpīgi aizķertu latviešu un igauņu intereses. Te katrā ziņā vairs nevarēja būt runas par izlīgšanu ar latviešiem, uz ko teicās dzenamies “Nacionālausšuss”.

Bet Strika nodomi nāca nejauši gaismā. Kāds muitas ierēdnis bija uz kuģa ticis uzmanīgs uz aizzēģelēto kastīti, kurā – kā vēlāk izrādījās – atradās fon Strika projekti un sagatavotie uzsaukumu teksti. Atcerēsimies, cik saasinātas tobrīd jau bija attiecības starp vāciešiem un latviešiem, cik liela bija latviešu neuzticība, ka grāfs Golcs gribot atjaunot Latvijas okupāciju, lai varētu pilnīgi saprast to uztraukumu, ko sacēla Strika projekts Liepājā. Nu likās būt dokumentāriski pierādīts, ka vācieši grib Latvijā uzkundzēties. Nu likās būt attaisnotas visas aizdomas, kuru dēļ latvieši pūlējās visiem spēkiem radīt latvisku armiju. Nu latviešiem arī vairs neatlikās cita ceļa, kā tikai tas, ko rādīja Zālītis: sagatavoties uz cīņu ne tikai pret boļševikiem, bet arī pret vāciešiem.

Ja man ir izdevies ar daudzmaz pietiekošu skaidrību rādīt, cik dabiski šī ideja izauga un attīstījās no Liepājas apstākļiem, tad nevajadzēs vairāk pastiprinājumu manām domām, ka nomaļu valstiņu politikas pamata domas Latvijā nebūt nav ievestas no āra. Jā, man gandrīz liekas, ka sabiedrotie izlietoja Latvijā izaugušās attiecības starp latviešiem un vāciešiem kā gatavu pušķi, to ievīdami savā pa tam nodomātā nomaļu valstiņu politikas vainagā. Ka šī divu frontu teorija neatnāca uz Latviju no Anglijas, tai pārliecībā mani apstiprina arī vēl viens cits novērojums. Pēc Strika neveiksmes aģitācija pret vāciešiem pieņēma Liepājā ļoti lielus apmērus. Tanī atklāti piedalījās arī pati valdība, likdama izlipināt uz ielu stūriem uzsaukumus, kuros jo smagi apvainoja Latvijas muižniecību.

Bet kolīdz pārbrauca no ārzemēm Ulmanis, tā viņš ar visu spēku likās darbā, lai apklusinātu šīs aģitācijas pārmērības. Strika lieta tika noklusināta uz sabiedroto pieprasījumu. Sabiedroto aģenti nebūtu uzstājušies pret latviešu un vāciešu sarīdīšanu, ja viņiem jau būtu bijis dots mājiens strādāt priekš nomaļu valstiņu politikas. Viņu izturēšanās grozījās tikai vēlāk, pēc 16.aprīļa notikumiem. Redzot, ka līdz ar Ulmaņa pārbraukšanu sāka atslābt rīdīšana pret vāciešiem, man radās jaunas cerības. Varbūt izdotos atspiest pie malas Ulmaņa ministrijas šovinistisko kreiso spārnu (Goldmani, Zālīti un Paegli) un pastiprināt mērenāko labo spārnu (Valteru, Ulmani, Blumberģi). Tad izlīgums ar vāciešiem nebūtu tik neiespējams, tad – varbūt – varētu arī fronti dabūt uz priekšu, uz Rīgu un Vidzemi. Šīs manas cerības tika pastiprinātas arī caur to, ka frontē naida pret vāciešiem nebija. Tur arī bija stipri nemierā ar Zālīti, – gan vairāk tikai dēļ viņa neveiklās rīkošanās armijas organizēšanā. Tādēļ nodomāju visiem spēkiem pabalstīt tā ministru kabineta pārveidošanu, kā arī izlīgumu starp latviešiem un vāciešiem. Abas šīs lietas stāvēja ciešā sakarā, un abas bija vajadzīgas, ja gribēja apkarot neprātīgo divu frontu ideju.

Tā mans ceļojums uz Liepāju mani noveda pie gluži negaidīta un neparedzēta darba. Es biju gājis pie Ulmaņa valdības, lai viņai vaicātu, ko mēs varētu darīt boļševiku aizmugurē, kamēr viņa uzbruktu boļševikiem no Kurzemes? Liepājā es redzēju, ka Ulmaņa valdībai pavisam nav iespējams par šādu uzbrukumu domāt, kamēr viņas spēki tiek izšķiesti cīņai pret vāciešiem. Tādēļ vajadzēja vispirms novērst šo naidu pilsoņu starpā, lai tad apvienotie spēki varētu griezties pret boļševikiem. Tas mani piespieda vērst visas manas domas un pūles no tiešās cīņas pret boļševikiem uz šīs cīņas nepieciešamo priekšdarbu: pilsonisko latviešu un vācbaltiešu izlīgumu.

PRAKTISKA UN TEORĒTISKA POLITIKA
Sarunas par izlīgumu starp Baltijas vāciešiem un latviešiem tika arvien vestas. Bet viņas patlaban bija sastrēgušas. Šim sastrēgumam bija mazāk par cēloni fon Strika lieta. Īstā vaina bija meklējama iekš tam, ka katra puse raudzījās uz izlīgumu no cita stāvokļa. Vācieši lika saviem spriedumiem par pamatu praktiskas politikas prasījumus, latvieši turpretim nostājās teorētiskās politikas aplokā. Vācieši rēķinājās ar politiskiem spēkiem, latvieši ar politiskām idejām. Tādēļ viņiem arī nekādi nebija iespējams sanākt kopā. Ja raudzījās uz tobrīdējo spēku samēru no praktiskās politikas viedokļa, tad vācieši vēl nebūt nejutās tādā stāvoklī, ka viņiem jāmeklē izlīgums ar latviešiem par katru cenu. Viņi skaidri redzēja, ka aiz Ulmaņa nestāv nekāds spēks.

Radusies bija Ulmaņa valdība mākslīgi; gandrīz varēja teikt, ka viņa bija radusies tādēļ, ka okupācijas armijai viņa bija bijusi vajadzīga. Kolīdz šo valdību gribēja atstāt uz pašas kājām, tā viņa apgāzās. Arī Liepājā viņas atliekas turējās tikai vācu armijas aizvējā. Ja šī armija atstāja Latviju. tad no Ulmaņa valdības palika tikai atmiņa. Viss Ulmaņa valdības karaspēks pastāvēja no dažiem simtiem vīru. Naudas ienākumu, krājumu valdībai nebija. Viss valdībai padotais apgabals nobeidzās pie Ventas. Opozicija strādniecībā bija stipra. Nekur nevarēja ieraudzīt avotu, no kura Ulmaņa valdībai varētu plūst jauni spēki.

Jā, ja raudzījās uz spēku samēru, tad Baltijas vāciešiem tobrīd to bija vairāk! Vāciskās landesvēra nodaļas skaita un apgādāšanas ziņā bija pārākas. Organizācija starp vācbaltiešiem bija nesalīdzināmi labāka nekā starp latviešiem; vācbaltiešu politiskie vadoņi varēja rēķināt uz savu ļaužu paklausību ne tikai līdz Ventai vien. Opozīcijas viņu vidū nebija gandrīz nekādas. Viņu līdzekļi bija nesalīdzināmi lielāki, viņu politiskie piedzīvojumi bagātāki, viņu sakari ar ārzemju politiskām aprindām daudz plašāki un nozīmīgāki nekā tie, kurus patlaban bija lūkojuši nodibināt Ulmanis un Goldmanis. Tātad politisko spēku samērs tobrīd likās sveramies Baltijas vāciešiem par labu.
No vācbaltiešu stāvokļa raugoties, iznāca, ka viņu prasījumi samērā ar viņu spēku bija ļoti mēreni. Tie izgāja vairāk tikai uz to: radīt iespēju spēku sacensībai, neļauties sevi nospiesties no mechaniska skaitļa. Bet pavisam citāda izskatījās lieta, ja uz viņu raudzījās no teorētiskās politikas stāvokļa, kuru ieņēma latvieši. Tad viss spēks atradās latviešu rokās; vāciešiem vajadzēja apmierināties ar to kaktiņu valstī, kas latviešiem palika pāri.

Visiem saviem politiskajiem spriedumiem Ulmaņa ļaudis lika par pamatu divas politiskas teorijas.

Tā pirmā bija tautas pašnoteikšanās dogma. Latvijā bija tikai viena tauta: latvieši. Vāciešu te nebija vairāk par sešiem procentiem. Jā, visi cittautieši, kopā ņemti, te vēl nesasniedza desmit procentu. Tā tad latviešiem – pēc Ulmaņa uzskata – nevarēja būt ne mazāko šaubu par to, ka Latvijas likteņa noteicēji būs latvieši.

Otrkārt: pasaules karā uzvarēja demokrātija; tādēļ tautu pašnoteikšanās notiks uz vispārējo vēlēšanu tiesību pamata. Tā tad atkal nebija ko šaubīties par to, ka latvieši ar savu deviņkārtīgo majoritāti pār cittautiešiem noteiks Latvijas iekārtu pēc sava prāta. Vāciešu iespaids uz Latvijas lietām līdzināsies sešiem procentiem. Viņiem būs jāapmierinās ar minoritātu tautību stāvokli. To latvieši viņiem negribēja liegt. Bet viņi neredzēja iemesla, kādēļ lai viņi demokrātiskā valstī kādai niecīgai minoritātei dotu privilēģijas, ierādītu viņiem vairāk tiesību, nekā tiem pienācās pēc statistikas skaitļiem.


Skaidri varēja redzēt, ka te nekāds izlīgums nebija panākams, kamēr katra puse palika uz sava reiz ieņemtā stāvokļa. Klāt nāca vēl tas, ka pati sarunu vešana bija ierīkota nepraktiski. Sarunas tika vestas starp Tautas padomi no vienas un Nacionālausšusu no otras puses. Lai nu arī šiem kungiem Liepājā nekāda cita darba nebija, kā tikai gudri runāt, tomēr nebija ko šaubīties, ka no katra izšķirta jautājuma dzims desmit jauni, vēl izšķirami. Pie tam gandrīz par katru jautājumu Tautas padomes astoņām partijām bija katrai savāds uzskats. Un ja arī viņas visas vienotos, tad
vēl nebija nekādas drošības par to, ka Satversmes sapulce neapgāž visu izlīgumu; jo Tautas padomē tobrīd nebija neviena sociālistu priekšstāvja, nedz meņševika, nedz boļševika. Tā tad tautas majoritāte Tautas padomē nemaz nebija reprezentēta, ja Tautas padomi vispār gribēja uzskatīt par tautas priekšstāvi.

Man likās, ka te bija grozāmas divas lietas, ja gribēja kaut ko praktisku sasniegt. Vispirms vajadzēja atrast kopēju nostāšanās vietu priekš abām pusēm. Un tad vajadzēja panākt saprašanos papriekš starp nedaudziem vadošiem cilvēkiem un tikai pēc tam pamazām pievilkt klāt plašākas aprindas pie jau gatavā līguma. Pie tam es domāju ne tikdaudz par Nacionālausšusu un Tautas padomi, kā par dažādo pašpārvaldību priekšstāvjiem. Tādēļ savai aģitācijai es liku par pamatu šādu domu gājienu:


Par Latvijas turpmāko iekārtu valda dažādas domas. Tas citādi arī nevar būt, jo katrai ļaužu šķirai un katrai tautībai ir savādas intereses, un katra vēlas, lai šīs viņu intereses netiktu piemirstas. Valdība, zināms, nevar nostāties uz atsevišķas partijas vai vienas ļaužu šķiras interešu stāvokļa. Viņai jālūko atrast viduslīnija, starp dažādām nevienādām tieksmēm jālūko it kā no augšas novērot, cik liela nozīme ir katrai ļaužu šķirai priekš kopīgas valsts dzīves un tad samērā ar šo nozīmi izdalīt tiesības un pienākumus.

Bet šis par sevi dabiskais un neapstrīdamais prasījums var tomēr zaudēt savu pamatu. Tas notiek tad, kad pati valsts salūzt it kā divos gabalos, kad viena ļaužu šķira saceļas pret otru un lūko to iznīcināt. Valdībai, kas tādā brīdī gribētu stāvēt pāri pār abām cīņā esošām partijām, tad vajadzētu būt tikdaudz spēka, ka viņa abām pusēm spētu uzspiest savu bezpartējisko gribu. Ja viņai tāda spēka nav, tad bezpartējiskai valdībai vairs nav nekādas nozīmes. Tad viņas vietā radīsies divas partējiskas valdības, pareizāk: divi vadošie centri, kuri viens otru neatzīs. Viens vadīs vienu cīņā stāvošo valsts daļu, otrs – viņas pretpusi. Tikai kad cīņa ir izcīnīta, kad valsts vienība ir atjaunota, tad atjaunosies arī vienvaldība: vai nu abas pretpuses noslēgs izlīgumu un izvēlēs kopēju valdību, vai arī viena puse apspiedīs otru un uzspiedīs tai savu gribu un savu valdību.


Šādā stāvoklī patlaban atrodas Latvija. Viņa ir sašķēlusies divās daļās. Strādnieki ir izsludinājuši savu diktātūru, grib ievest komunismu un iznīcināt pilsonību. Viņi negrib ar pilsonību slēgt nekādu kompromisu, negrib pieļaut tai nekādu iespaidu uz valsts dzīvi, negrib ar viņu nemaz kopīgā valstī dzīvot. Pilsonībai ir jāaizstāvās, ja viņa negrib iznīkt. Viņai jāuzņemas pret strādniecību strādniecības uzspiestā cīņa.

Kādu stāvokli lai ieņem Ulmaņa valdība šai cīņā?

Ulmaņa valdība dibinājās kā tāda, kas meklē līdzsvara līniju starp visām Latvijas iedzīvotāju šķirām un grupām. Šai līnijai vajag atrasties vidū starp darba devēju un darba ņēmēju interesēm, vidū starp īpašnieku un strādnieku šķirām. Bet taisni šai līdzsvara līnijā nu mūsu jaundibināmā valsts ir pārplīsusi pušu. Strādnieki ir novērsušies no Ulmaņa valdības pa kreisi, ir to no Latvijas gandrīz jau ārā izdzinusi, kamēr pilsoņi no viņas ir novērsušies a labi. Bet valdībai nav spēka uzspiest abām pretējām pusēm savu bezpartejisko gribu.

Mums atliek tikai divas izejas.

Vai nu vajag nākt no ārienes kādai bezpartejiskai varai, kas abām naidīgām pusēm raksta priekšā valsts turpmāko iekārtu. Tāda vara varētu būt sabiedrotie.

Bet ja šāda vara no ārienes nenāk, tad pilsoņiem un strādniekiem vajag savu cīņu izcīnīt līdz galam.

Dabiskais un vēlamais gals būtu tas, ka abas puses, no cīņas nogurušas un pārliecinājušās, ka viena otru nevar uzvarēt, bet arī viena bez otras nevar iztikt, noslēgtu izlīgumu: abas puses piekāptos un vienotos uz kopējas dzīves pamata līnijām un dibinātu kopēju valdību uz šī izlīguma pamata. Šis izlīgums tad taptu par Latvijas valsts pamatlikumu, par viņas “magna charta” (Lielā brīvības harta).

Otrs – nevēlams – iznākums varētu būt, ka viena puse uzvar otru un uzspiež tai savu gribu un savu valdību. Mums patlaban nav paredzams, ka sabiedrotie gribētu autoritātīvi iejaukties Latvijas iekšējās lietās.

Tādēļ mums atliek tikai cīņa, pilsonības cīņa pret boļševikiem. boļševikiem ir jau sava valdība, kas strādniecību apvieno un vada cīņā. Pilsoniskām šķirām sava vadoša centra vēl nav, jo Ulmaņa valdība vēl vienmēr kavējas apvienot visus pilsoniskos elementus uz kopēju cīņu. Tādēļ arī šī cīņa ir tik nenoteikta un nesekmīga. Tas nedrīkst tā palikt. Valdībai vajag uzņemties pa cīņas laiku pilsonisko šķiru vadību un tās apvienot. Tādēļ viņa vairs nevar palikt uz tās līnijas, kuru pirms cīņas vilka visu šķiru līdzsvaram Tautas padome. Valdībai tagad jāatrod cita līdzsvara līnija, tā, ap kuru varētu kopoties visas pilsoniskās šķiras. Uz tās, pilsonisko šķiru viduspunktā, jānostājas valdībai un jāpieliek visi spēki, lai organizētu un vadītu pilsoniskos elementus pa cīņas laiku. Kad cīņa būs izcīnīta, tad valdība atkal varēs pārcelties atpakaļ uz to līniju, uz kuras stāv līdzsvarā visu valsts iedzīvotāju intereses. Bet tagad, kur patlaban trako cīņa, mums tak nevar
būt valdības, kas reizē aptvertu kā boļševikus, tā pilsoņus. Mums var būt tikai vienā pusē boļševiska valdība, otrā pusē – pilsoniska.

Bet, ja Ulmaņa valdība grib uzņemties pilsonisko elementu vadību cīņā pret boļševikiem, tad viņa nedrīkst atstumt no līdzdarbības tik ievērojamus pilsoniskus spēkus kā lielgruntniecību un buržuāziju. Tie katrā ziņā jāpievelk klāt pie darba. Tas var notikt tādā ceļā, ka vispirms pilsoņi noslēdz kompromisu savā starpā. Nav vajadzīgs, lai šis kompromiss izlīdzinātu visas pretešķības pilsoņu starpā. Mēs visi ļoti labi zinām, ka ir simtām interešu starpību starp vāciešiem un latviešiem, starp pilsētniekiem un lauciniekiem, starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem. Bet visām šīm pretešķībām tikai tad ir nozīme, ja pilsoniskās šķiras pavisam pastāv. Domu starpības var par šiem jautājumiem iesākties tikai tad, ja ir iepriekš izšķirts tas jautājums, vai pilsoniskās šķiras pavisam drīkst pastāvēt? Un taisni šai vissvarīgākā lietā nu ir vienlīdzīgi apdraudēti visi pilsoņi. Te viņu visu intereses ir pilnīgi vienādas: cīņa dēļ pašuzturēšanās. Tādēļ ir dabiski, ka pilsoniskās aprindas noslēdz kompromisu vispirms tikai šai vienā jautājumā: uz neatlaidīgu cīņu pret boļševikiem. Visi citi jautājumi, kā arī interešu un domu starpības jāatbīda uz to laiku, kad būs izšķirts, vai pilsoņu šķiras pavisam drīkst pastāvēt. Tātad pilsoņu savstarpējais kompromiss zīmētos tikai uz vienu vienīgu lietu: uz cīņu pret boļševikiem un būtu spēkā tikai pa cīņas laiku. Kolīdz cīņa pret boļševikiem izbeigtos, tā izbeigtos arī kompromiss, un katra šķira atkal varētu aizstāvēt savas intereses pēc sava prāta.

Pie šāda kompromisa bija par sevi saprotams, ka to varēja slēgt tikai tie, kas tiešām gribēja pret boļševikiem cīnīties tādēļ, ka tie apdraudēja viņu pastāvēšanu. Nebija nekāda aprēķina pieņemt par cīņas biedriem ļaudis, kuriem cīņa pret boļševikiem bija vienaldzīga, vai pat tādus, kuri boļševismam juta līdzi. Tādi ļaudis bija pie mums sociāldemokrāti. Kolīdz parādījās Latvijā boļševisms, tā apmēram deviņas desmitdaļas no sociāldemokrātiem pārgāja viņā. Arī Liepājas sociāldemokrātija, tikai no vācu armijas baidīdamās, uzdevās par meņševikiem. Ka viss viņas vairums bija boļševisks, to pierādīja Liepājas pilsētas domē ievēlētie strādnieku priekšstāvji ar savām deklarācijām. Tātad pilsoņi nevarēja sagaidīt no sociālistiem nekādu spēku pieaugšanu cīņai pret boļševikiem. Tādēļ bija pa cīņas laiku nevietā visas tās pašpārvaldības metodes, kuras visu varu nodotu boļševikiem līdzi jūtošās strādniecības rokās. No tam valdībai līdz cīņas beigām bija jāatsakās.

Bet ja nu Ulmaņa valdība gribētu ņemt pilsonisko šķiru organizēšanu un cīņas vadību savās rokās, kur tad būtu meklējama pilsoniskā līdzsvara līnija, uz kuras viņai atbalstīties. Tur atbilde varēja būt tikai viena: no visām pilsoniskām šķirām visstiprākā bija latviešu mazgruntniecība. Karš bija izjaucis un izkaisījis visas citas šķiras. Vienīgi mazgruntniecība paturēja savu orgānizāciju un savu darba spēju. Ja pavisam varēja cerēt uz panākumiem cīņā pret boļševismu, tad vienīgi, atbalstoties uz mazgruntniecību. Bez tam arī citādi šī šķira apvienoja sevī visas raksturiskās un vērtīgās vidusšķiras pazīmes: mazgruntnieks ir reizē uzņēmējs un strādnieks, un tomēr atkal viņa intereses cieši norobežojas kā no kapitālisma, tā arī no proletāriāta. Pie tam pēc savas dabas mazgruntniecība nav noslēgta šķira; viņā var ieplūst un apvienoties tā lielgruntnieku liekā zeme, kā arī laukstrādnieciskā proletāriāta krietnākie darba spēki. Pie tam mūsu parastās mazgruntnieku saimniecības ir pietiekoši lielas un neatkarīgas, lai attīstītu saimniekā patstāvību uzskatos un dotu viņam iespēju dažus no saviem bērniem pārvadīt citā šķirā; turpretim viņas nav tik lielas, lai varētu komūnālos jautājumos iztikt bez pagasta un draudzes, tas ir – bez sabiedrības. Tad mazgruntnieku šķira bija pie mums dabiskais pamats cīņai pret boļševikiem, šai šķirai viegli varēja pievienoties lielgruntniecība, kolīdz viņa atteicās no savām privilēģijām un nostājās savās tiesībās un pienākumos blakām mazgruntniecībai. Un mazgruntniecībā viegli varēja ievilkt krietnākos laukstrādniekus, viņiem palīdzot tikt pie savas zemes īpašuma.

Tāpat nebija paredzamas nekādas grūtības izlīgumam starp mazgruntniekiem un pilsētu pilsoniskiem elementiem. Jo abi bija no boļševisma vienlīdzīgi apdraudēti. Tāpat nenāktos grūti Ulmaņa valdību piemērot šai jaunai pozīcijai. Vajadzēja tikai izstāties no viņas tiem, kas mīļāk gribēja strādāt kopā ar boļševikiem nekā ar muižniekiem, bet to vietā iestāties kādiem trim mērenākiem vācu priekšstāvjiem, un lieta bija nokārtota. Tad būtu apvienota visa pilsonība uz enerģisku cīņu pret boļševikiem, un šī cīņa padarīta sekmīga caur to, ka uz viņas vadību vairs nebūtu nekāda iespaida ļaudīm, kas juta pretniekam līdzi.

Diemžēl, manai aģitācijai nebija cerēto panākumu. Tur bija trīs iemesli.

Viens, niecīgākais, bija tas, ka marta sākumā es grūti saslimu ar vidusauss iekaisumu. Tādēļ visu aģitāciju pa lielākai daļai man nācās vest rakstiski, pie tam ar termometru padusē. No laikrakstiem es varēju izlietot tikai vācisko “Libauše Ceitung”, jo “Latvijas Sargs” bija Zālīša un Goldmaņa domubiedru organs.

Otrs, svarīgāks iemesls bija – mūsu karaspēka pāriešana uzbrukumā. Abas puses gribēja papriekš nogaidīt, kāds būs iznākums šim uzbrukumam. vācbaltieši cerēja caur to iegūt priekš sevis vairāk simpātiju; jo uzbrukuma smagumu iznesa uz saviem pleciem viņi ar vācu armijas palīdzību. Varonīgi cīnījās arī latviešu nodaļas. Viņas glāba situāciju, aizturēdamas boļševiku uzbrukumu starp Ērzeļkrogu un Kalnciemu. Viņas nesa arī dārgus upurus: pašā kauju sākumā krita viņu vadonis, neaizmirstamais pulkvedis Kalpaks līdz ar dažiem citiem krietniem oficieriem. Bet viņu bija par maz, lai viņas varētu izdarīt tālu daudzināmus darbus. Latvieši savukārt cerēja, ka pieaugs viņu armija caur mobilizāciju, kad nebūs jāaprobežojas tikai ar nelielo Aizventas apgabalu. Tādēļ neviens labprāt negribēja saistīties izlīgumā, pirms nebija nākuši pārredzami paša un pretinieka spēki.

Tomēr svarīgākais iemesls, kādēļ mana ideja par pilsonisko kompromisu neatrada piekrišanas pie latviešiem, bija meklējama citur. Latvieši nevarēja aizdomāties līdz galvenai kļūdai savā politiskā konstrukcijā: viņi savu Tautas padomi vēl vienumēr uzskatīja nevis kā iepriekšējo vēlēšanu komiteju, bet kā priekšparlamentu un augstākās varas nesēju. Ja Tautas padomi nostādīja tādā lomā, tad, zināms, bija jāprasa, lai pagaidu valdība ir, tā sakot, viņas izpildu organs. Tad pagaidu valdībā varēja izteikties tikai tās partijas, kuru priekšstāvji bija apvienojušies Tautas padomē. Tādēļ, ja vācbaltieši gribēja iedabūt kādus vāciešus pagaidu valdībā, tad viņiem papriekš bija jāiestājas Tautas padomē. Bet Tautas padomē nevarēja iestāties, ja nepadevās Tautas padomes uzstādītiem pamatlikumiem, šos pamatnoteikumus Tautas padome grozīt negribēja; bet negrozītiem vācbaltieši tobrīd negribēja viņiem vēl padoties. Caur to tad vienmēr par jaunu jautājums nokļuva tai pašā circulus vitiosus (loģiskajā aplī).

Būtu turpretim Tautas padome tikusi uzskatīta tikai kā paplašināta iepriekšējo vēlēšanu komiteja, tad pilsoniskais kompromiss uz šo burvju riņķi neatdurtos. Tad pilsoniskās grupas vienotos blakām Tautas padomei tikai uz vienu vienīgu jautājumu: uz cīņu pret boļševikiem, un izvēlētu pagaidu valdību par savu diktātorisku vadoni. Kad cīņa būtu beigusies un sāktos atkal valsts uzbūves darbs, tad Tautas padome varētu atkal stāties savā vēlēšanu komitejas lomā. Principā viņa sevi uzskatīja arī par nepilsonisko šķiru (sociāldemokrātu) priekšstāvi. Tādēļ bija nepareizi prasīt, lai pilsoniskās grupas savu cīņu padod šīs visu šķiru iestādes kontrolei.

Citiem vārdiem principiālo starpību mūsu uzskatos varētu arī tā izteikt:

es ieteicu, lai pilsoniskās šķiras organizējas uz šķiru cīņu, jo tāda viņām bija pieteikta no strādniecības; un pilsoniskā valdība lai ir šīs cīņas vadītāja.

Ulmaņa valdība un Tautas padome turpretim aicināja organizēties uz valsts uzbūves darbu, nepieļaudama pilsoņiem organizēties uz šķiru cīņu.

Pilsoņu pretinieki, boļševiki, no Ulmaņa, zināms, atļauju neprasīja, kad organizēja strādniekus uz šķiru cīņu. Caur to Ulmanis pilsoņus nostādīja ļoti neizdevīgā stāvoklī, sūtīja viņus, tā sakot, cīņā ar to noteikumu, ka viņi drīkst lietot tikai vienu roku, kamēr pretinieks lietoja abas rokas un arī vēl kājas. Zināms, kamēr Ulmanis palika pie ticības, ka nākamā valsts iekārta izaugs no vispārējām vēlēšanām un nevis no tiešo spēku galīgās izlīdzināšanās, tikām viņš citādi arī nevarēja izturēties. Viņš nevarēja pieļaut cīņu tur, kur jautājums bija jāizšķir ar balsošanu.

Teorētiski ņemot, iznāk, ka Ulmaņa pagaidu valdība cīnījās pret boļševikiem ne tādēļ, ka tie gribēja ievest komūnismu, bet tādēļ, lai viņi pielaistu arī pilsoņus pie balsošanas uz Satversmes sapulci. Ja tad boļševiki pilsoņus pārbalsotu, tad Ulmanim būtu jāpadodas vairākuma gribai. Mēs, citi pilsoņi, cīnāmies pret boļševikiem tādēļ, ka mēs viņiem negribam padoties. Ka viņu ir vairāk par mums, to mēs zinām; lai to mums pierādītu, tur mums nevajag nekādas balsošanas.

Man liekas: te slēpjas demokrātijas kļūda visā Krievijas problēmā. Demokrātijas politika nav praktiska, tā ir teorētiska. Demokrātija nerēķinās ar spēku samēru, bet ar mechaniskā balsu skaita teoriju. Rietumeiropā politisko spēku samērs jau ir noskaidrojies, zināma līdzsvara līnija atrasta, valsts pamata likumi jau no zināmu spēku kompromisa izauguši. Tādēļ tur tagad pietiek ar korrektūrām, ko izdara uz vispārējo balsstiesību pamata. Kad mēs būsim savas šķiru cīņas izcīnījuši un pie politisko spēku kompromisa nonākuši, tad arī mums vispārējas balsstiesības tāpat derēs, kā tās der Rietumeiropā. Bet pa cīņas laiku nevar prasīt no karavadoņiem, lai viņi savā kara padomē ļauj līdzi balsot pretinieka oficieriem.
Rietumeiropa liek mums tā cīnīties un tad pati brīnās, kādēļ mums cīņa neveicas.

Es nevēlētos, ka šo manu domu gājienu pārprastu. Es nebūt negribu ar augšējo teikt, ka cīņā pret boļševikiem būtu jāpabalsta reakcija. Tas būtu neprāts. Senākās valdošās šķiras ir sabrukušas, kā sabruka muižniecība un garīdzniecība Francijas revolūcijā. Viņas atdzīvināt nav iespējams un būtu anachronisms. Bet aiz šīm augšējām šķirām ir sākušas jau attīstīties vidējās šķiras. Tām pieder nākotne Krievijā, tāpat kā trešā šķira tapa par Francijas lielās revolūcijas mantinieci. Boļševisms grib satriekt arī šo pašu visdusšķiru, kā to mēģināja darīt savā laikā Parīzes komūnāri. Uz to iziet boļševiku šķiru cīņa. Mēs, jaunās vidusšķiras priekšstāvji, negribam padoties bez cīņas. Mēs negribam ļauties pārbalsoties, jo mēs ticam, ka mēs kultūrai esam Krievijā un Latvijā tikpat vajadzīgi, cik vajadzīga bija Francijai trešā šķira. Mēs gribam boļševisko strādniecību piespiest slēgt ar mums kompromisu. Kad tas būs noticis, kad valsts negrozāmās pamata līnijas caur šo kompromisu būs novilktas, tad mēs varēsim mierīgi lietot tās pašas vispārējās balsstiesības, bez kurām Rietumeiropas politiskā dzīve vairs nav domājama.

Latviešu politiķi strādā ar gatavām Rietumeiropas formulām. Dzīve ar laiku viņus pārliecinās, ka tas ir grūts un neauglīgs darbs. Bet vārdos to īsā laikā izdarīt nevar. Un ilgāk gaidīt man vairs nebija vaļas. Jo sējas laiks nāca tuvumā, un vācu-latviešu uzbrukums boļševikiem apstājās uz Lielupes, Rīgu un Vidzemi nesasniedzis. Kolīdz es redzēju, ka uzbrukums tālāk vairs neattīstīsies, tā es sapratu, ka man jāmeklē pēc stiprākiem motīviem, lai varētu paskubināt Ulmaņa valdību uz pilsonisku kompromisu. Jo kavēklis šai jautājumā bija meklējams vienīgi pie Ulmaņa ļaudīm. Vācieši bija ar mieru slēgt kompromisu tikai par vienu vienīgu jautājumu: par pilsonisko šķiru apvienošanos uz cīņu pret boļševikiem. No šīs cīņas smaguma viņi tobrīd nesa vairāk nekā latvieši. Bet viņi bija ar mieru atstāt latviešiem tā valdībā, kā arī cīņas vadībā divkāršu pārsvaru, paši pietikdami tikai ar vienu trešu daļu no vadošām vietām.


Pietiekošu spiedienu uz Ulmaņa valdību varēja izdarīt tikai vidzemnieki. Bet tie bija aiz boļševiku frontes. Tādēļ man nekas neatlikās, kā iet atpakaļ pār fronti uz Rīgu, kolīdz biju no slimības gultas piecēlies un jaunā Lielupes fronte nodibinājusies. Boļševikus atspieda no Ventas uz Lielupi marta mēnesī bez lielākiem zaudējumiem. Tas bija iespējams tikai tādā ziņā, ka mūsu landesvēru pabalstīja vācu armija. Visgrūtākais uzdevums piekrita landesvēra vācu nodaļām. Tās gāja pār Lejaskurzemi, ieņemdamas varonīgos uzbrukumos Ventspili, Talsus, Tukumu un Jelgavu. Grūtas cīņas izcīnīja arī latviešu nodaļas Baloža vadībā. Tās gāja no Skrundas uz Saldu, Jaunpili, Džūksti un Kalnciemu, uzķerdamas boļševiku triecienu, kas bija vērsts pret landesvēra aizmuguri no Kalnciema pār Džūksti. Netāl no Skrundas pašās pirmās kaujās krita pulkvedis Kalpaks kā nejaušības upuris. Latviešu nodaļas bija nodomājušas kopā ar kādu vācu nodaļu ielenkt boļševikus. Bet tie bija paguvuši no vidus iziet laukā, tā ka vācieši un latvieši sāka savā starpā apšaudīties. Zaudējumi abās pusēs bija sāpīgi.

Ja es te ierunājos, ka boļševikus atsvieda bez lieliem upuriem, tad tas zīmējās tikai uz karaspēku. Mierīgiem iedzīvotājiem boļševiku atkāpšanās atnesa daudz posta. Arī šoreiz boļševiki atkāpdamies neatlaida savus tribūnāliem nodotos cietumniekus. Daudzus nomaitāja turpat cietumos, daudzus uz ceļa; tikai mazākā daļa tika atsvabināta ceļā vai vēlāk Rīgā. Sevišķi asiņaini bija boļševiki rīkojušies jau drusku senāk Ventspilī. Tur ienākdami, viņi bija atraduši priekšā vēl kādu nodaļu no vācu okupācijas armijas, ja nemaldos – apmēram kādus 100 kareivjus. Citur boļševiki mēdza brāļoties ar aizejošo vācu karaspēku. Kādēļ tas Ventspilī bija iznācis citādi – man nav zināms.

Pēc īsas kaujas vācu nodaļa, neredzēdama nekādas izejas, bija padevusies gūstā, pie kam boļševiki apsolījuši viņus neaizkārt. Bet tad viņus visus bija atbruņojuši un noslaktējuši. Kailus, puskailus un sakropļotus viņus atrada uz lauka. Tāpat daudz muižnieku, vīriešu un sieviešu, apkāva Talsu un Tukuma apgabalā. Tomēr vienu daļu gūstekņu, ko dzina no Tukuma projām, izdevās ceļā atsvabināt. Turpretim Jelgava cieta stipri. Jau pa visu uzbrukuma laiku cietumā bija daudzi apšauti; vēlāk izraka cietuma pagalmā un tuvākā apkārtnē – ja nemaldos – kādus sešdesmit cilvēkus, vīriešus un sieviešus, latviešus un vāciešus. Bet kad sarkanā armija jau atkāpās no Jelgavas, tad vietējie boļševiki bija salasījuši no cietumiem, pa ielām un dzīvokļiem vēl kādus 400 cilvēkus un tos tad dzinuši pa noledojušu ceļu uz Rīgu. Kas nevarējis iziet līdzi, to bija turpat ceļa malā nošāvuši un nosituši. Vienu daļu, kas bija krituši Jelgavas tuvumā, vēl landesvērieši salasīja. Daži bija ieskrējuši mežā un pa krēslu izbēguši. Tie atgriezās Jelgavā, gan ļoti novārguši. Daudzi bija vēlāk miruši Rīgas cietumos. Dažus atsvabināja, kad ieņēma Rīgu. Bet par daudziem nav vairs nekādu ziņu.

Tas ir tā bēdīgi pie mums Latvijā: mēs cits cita vairs nezinām. Tiem vēl ir cerības, kuri nav atraduši savus miroņus: varbūt kaut kur viņu tuvinieki vēl ir dzīvi. Kaut arī šāda cerība ir briesmīga: ja viņi ir dzīvi, kādas mokas tad viņiem vēl jāizcieš! Viss mūsu dvēseles saturs ir kā pārvērties. Mēs lūdzam daudzkārt Dievu, kaut mūsējie vairs nebūtu dzīvi. Tas ir laimīgs, kurš vairs nejūt nekā. Kad gadu atpakaļ boļševiki ņēma sev ķīlniekus līdzi, tad es vēl varēju daudzmaz iedomāties viņu domu gaitā. Laikam viņi cerēja darīt caur to vēl kādu iespaidu uz pretinieku, lai tas neizturētos pārāk bargi pret sarkanarmiešu piederīgiem. Bet pēc tam tak tā viņi, kā arī mēs redzējām, ka šādiem aprēķiniem nav it nekāda pamata: nav tak nekādas satiksmes starp viņiem un mums. Nedz viņi zin, kas notiek ar viņu piederīgiem te, nedz arī mēs zinām, kā iet mūsu gūstekņiem pie boļševikiem. Tādēļ pēc šiem piedzīvojumiem es sev vairs nekādi nevaru izskaidrot, ko īsti boļševiki gribēja sasniegt, ļaudis ķerdami un sev līdzi vezdami vai uz ceļa nomaitādami. Uz pašu cīņu tas nevar atstāt ne tā mazākā iespaida. Savu piederīgo un savu domubiedru likteni boļševiki caur šādām cietsirdībām padara daudz ļaunāku… izravē no cilvēku sirds līdzcietību un nostāda sevi un savu partiju noziedznieku kārtā. Jo par politiku tak šādu sadismu nekādi nevar apzīmēt.

Vai tas nav tāds nervu nespēks, kad cilvēks nespēj sevī paturēt sajūtu, ka ir uzvarēts, bet izlaiž to uz āru postīšanā un asins darbā? Kad nespēj vairs pietikt savam tiešam pretiniekam, tad sirds ļaunumu izlaiž pie tā, par kuru domā, ka tas iekšķīgi priecājas, ka boļševikiem ir jābēg… Bet tad gan nerviem vajag būt jau gluži beigtiem.


TĪREĻPURVS
Pēc Jelgavas ieņemšanas kara darbi pret boļševikiem atkal apklusa. Nemāku teikt, kas bija šās apklušanas īstais iemesls. Militārā ziņā tas bija saprotams, ka iet tālāk uz priekšu un ieņemt Rīgu ar tik maziem spēkiem, kādi bija tobrīd uz Ventas, nebija ko iedomāties. Katrā ziņā tāds uzdevums nebūtu izpildāms ar karaspēka bāzi Liepājā vai Šauļos. Nācās bāzi pārcelt tuvāk frontei un sagatavot turpmākos darbus. Bet bez šiem militārās dabas iemesliem tur laikam runāja līdz arī politiski aprēķini. Tā fon der Golcs, kā arī Baltijas landesvērs (vācu nodaļas) bija pierādījuši, ka viņi spēj boļševikus sakaut. Bet laikam viņi arī kaut kā vēlējās nodrošināt savu politisko stāvokli, katrā ziņā tikt skaidrībā par to, kas vāciešiem par to būs, ja viņi atsvabinās Latviju. Tādēļ atkal par jaunu iesākās sarunas, kuras ar Strika notikumiem bija it kā pie malas nobīdītas. Bet veikties viņas nevarēja dēļ iemesliem, kas jau augšā aprādīti, pirms latvieši nebija nodabūti nost no savām politiskām teorijām un nostādīti uz praktiskas politikas ceļa.

Tā kā Ulmanim nebija tik daudz politiskas oriģinālitātes, lai viņš atlaistos no pieķeršanās Tautas padomei, tad es ieskatīju par vajadzīgu darīt uz viņu kādu iespaidu no ārienes. Tas varēja nākt tikai no Rīgas un Vidzemes. Tādēļ man vajadzēja doties turp. Šoreiz man bija nodomāts iet pār boļševiku fronti starp Kalnciemu un Jelgavu. Tur mūsējie stāvēja viņpus Lielupes pie Kalnciema un vēl dažas verstis uz Jelgavas pusi. Aiz viņiem tūliņ iesākās mežs un lielais Tīreļa purvs.

Šoreiz es pārģērbos vienkāršās drēbēs, paņēmu līdzi Rīgā stempelētus papīrus un drusku pārtikas līdzekļu. Mans nodoms gan bija zagšus pārzagties purvam pāri. Bet ja boļševiki mani sagūstītu, tad mana izruna būtu, ka esmu no Rīgas gājis uz piefrontes apgabalu maizītes pirkt, bet baltie mani nav laiduši pāri; tikai no pazīstamiem Lielupes malā esmu dabūjis mazliet pārtikas. Zināms, ja meklētu cauri drēbes, tad atrastu arī kompasu, karti un revolveri. Man tomēr ir lielāka paļaušanās uz paša uzmanību un revolveri, nekā uz nepareiziem papīriem. Kamēr vien iespējams, es labāk lūkoju ar posteņiem nesatikties. Pār purvu, tā es rēķināju, nebūs grūti slepen pāriet. Jo atvasēm vajadzēja jau būt drusku ataugušām. Pie tam es biju saģērbies siltā vilnas veļā, ka nebaidījos arī brist un peldēt pār ūdeni. Uz to man bija jāsagatavojas; jo pieņēmu, ka tilti uz ceļiem būs apsargāti. Kalnciemā toreiz stāvēja studentu rota. Tur vēl atvadījos no dēliem. Tad kāds oficieris mani pavadīja gar sargu posteņiem līdz mežam un novēlēja laimīgu ceļu.

Gar ceļu no Kalnciema uz Rīgu velkas kāpu rinda, priedēm apaugusi. Es atstāju viņas verstis trīs pa kreisi. Kamēr šīs kāpas varēja saredzēt pa kreisai rokai, tikām nomaldīties nevarēja. Tādēļ es turējos no sākuma uz stigas starp mežu pa labi un purvu pa kreisi, lai kāpu priedes nezaudētu no acīm. Bet, verstis sešas gar mežmalu nogājis, es nonācu lielos apcietinājumos: ierakumos un drāšu aizžogojumos. Tos bija cēluši vācieši; šie ierakumi piederēja pie tās pašas aizsargu līnijas kā ložmetēju kalns. Ilgi man bija jāstaigā, līdz atradu kādus uzbrukuma vārtus. Bet, gabaliņu pagājis, atkal atrados dzeloņdrāšu aizžogojumos, kuriem pāri tikt kailām rokām nebija ko domāt. No tā nopratu, ka naktī pa purvu iet nevarēs. Beidzot uzgāju kādu vietu, kur drāšu aizžogojumi bija pārgriezti. Ar lielu uzmanību pa turieni varēja izlīst, pārgrieztos dzeloņdrāšu galus uz vienu un otru pusi atliecot un pie mietiņiem nostiprinot. Bet ar to man bija jānoiet nost no mežainā apgabala iekšā purvā. Kur auga koki, tur bija it kā saliņas staignumā; tikai tās visas bija apvilktas ar vairākkārtējiem aizžogojumiem.

Neatlikās nekas cits: iekārtojos tā, ka kāpu meži man palika verstis trīs vai četras pa kreisi, tāpat nogriezos no meža, kas man atradās pa labi; noskatījos tad pie apvāršņa kādu meža puduri aiz purva klajuma uz Rīgas pusi un sāku brist uz to pār purvu. Ja mani no kāpām starp kroplām priedītēm un bērzu atvasēm kāds ieraudzītu, tad noķert viņš manis tomēr nevarētu. Kolīdz viņš nāktu purva līdzenumā, tā viņš mani atvasēs pazaudētu no acīm. Brišana nebija viegla. Viscaur jau sniegs bija nokusis un visas purva zemākās vietas pārklājušās ar ūdeni. Bet par laimi purvs vēl nebija atkusis dziļāk kā tikai apmēram puspēdu. Tādēļ arī tādās vietās, kur nācās brist līdz jostas vietai pa ūdeni, zem kājām varēja just ledu vai sasalušu purvu. Tik dziļa brišana tomēr iznāca tikai vienā vietā. Iešanu apgrūtināja tas, ka kājas pie katra soļa iestiga. No savas slimības arī vēl nebiju atspirdzis, noguru. Atsēsties un atpūsties nekur nevarēja. Ja daudz, tad varēja pieliekt kādu kropļainu priedīti un pret to pussēdus atbalstīties. Bet kājas tad stāvēja uz ledus vai atbalstījās uz sasalušām dūņām un sāka salt. Bija atkal jāiet tālāk. Turklāt kurpes ar katru soli piesmēlās ūdens un dūņām, bija smagas un grauza kājas. Vēl nebiju purvam pusē, kad kājas jau bija jēlas un sāpēja pie katra soļa. Saule nogāja, un es vēl nebiju sasniedzis noraudzīto pauguru. Tas nozuda tumsā. Nu bija jāturas tikai pēc kompasa. Bet grūti bija uzraut spičkas, lai to aplūkotu; bez tam baidījos palikt bez uguns, ja visas spičkas izdedzināšu. Lūkoju ieturēt ceļa virzienu tādā ziņā, ka nolūkoju pa ceļam priedītes vai augstākos krūmus, uz kurieni iet. Tomēr, naktij vienmēr vairāk satumstot, drīz arī tas vairs nebija iespējams. Tad atlikās tikai rīkoties pēc vēja. Aiz noguruma un kājām cintiņos aizķeroties, iznāca arvien klupt. Tomēr griba bija nesalauzta: jālūko tikt sausākā vietā.

Beigās nonācu pie dziļa grāvja. Tas gāja mana ceļa virzienam šķērsām pāri. Pataustīju ar mežā nogriezto spieķi: dziļāk ūdenī bija ledus. Rēķināju, ka otrā pusē grāvim vajag būt sausākam; jo izraktās zemes tak kaut kur būs samestas. Lēcu pāri grāvim, bet iekritu līdz jostas vietai ūdenī. Par to otrā pusē atradu blankām noklātu ceļu. Sliktākā gadījumā nu jau es būtu varējis sakurt uz ceļa uguni un atpūsties. Bet iepriekš apkārtne vēl bija jānovēro. Pagāju uz vienu pusi: tur blankas vietām bija izceltas, bet dūņainā zemē nebija atrodamas nedz zirgu pēdas, nedz ratu sliedes, cik pie spičku uguns varēju novērot. Pagāju uz otru pusi: tur no blanku ceļa nogriezās cits, bez blankām, taisni tai virzienā, kā man bija jāiet. Nogriezos pa to ar nodomu paiet drusku tālāk nost no blanku ceļa un tad atpūsties. Taisni bez mērķa šis sāņu ceļš taču nebūs. Kādus simts soļus pagājis, nonācu pie vecām zemes būdām. Aizžogojumu te tuvumā nejuta; no būves varēja pazīt, ka būdas bija krievu celtas. Apskatījos vienu; tā bija sabrukusi; apskatīju otru – tāpat. Trešā turpretim vēl bija laba, un, kas tas jaukākais; viņā bija vēl siena cisas, – gluži sausas. Nu sameklēju no citām zemes būdām kokus; tuvākā apkārtnē saplūcu nokaltušus nezāļu stiebrus no būdu jumtiem, paņēmu arī sauju siena, atradu senākā ugunskura vietu ar atlikušām pagalēm, – un drīz man jau kurējās uguntiņa. Pats atlaidos uguns siltumā uz siena un brīnījos, cik maz cilvēkam vajadzīgs, lai viņš justos laimīgs.

Drusku atpūties, paņēmu savu bleķa trauciņu, no konservu dozes taisītu, pasmēlu ūdeni un sāku to vārīt tējai; tēja un cukurs man bija līdzi. Tā izdzēru vienu trauciņu pēc otra. Dažs apgāzās un izlija ugunskurā. Bet laika man bija diezgan, un pacietība plūda kā no neizsīkstoša avota. Vējš pūta diezgan nemīlīgs ap būdu, bet man bija aizvējš.

Reiz, pēc ūdens iedams, ieraudzīju, ka tālu uz Jelgavas vai Kalnciema pusi iet gaisā raķetes. Drīz tās pacēlās it kā tuvāk; bija sadzirdami lielgabalu šāvieni. Man sirds iedrebējās: varbūt tomēr bija iesācies uzbrukums, un varēja gadīties, ka es iegāju Rīgā līdz ar viņas atsvabinātājiem.
Tad uzreiz sāka sprakšķēt ložmetēji, verstis trīs no manis, bet jau man ieblakām. Kāri es klausījos viņu tarkšķoņā, vēso vēju nemanīdams. Tad ložmetēji apklusa, un es gāju atkal pie ugunskura. Naktī es tālāk iet nevarēju. Ierušinājos sienā un lūkoju iesnausties. Domas tomēr staigāja no viena liela priekšmeta pie otra. Varbūt kādu pusstundu tiku iesnaudies.

Rīta krēslu es nedrīkstēju palaist garām neizlietotu. Man bija jātiek pāri tam ceļam, pa kuru uzturēja ar aizmuguri satiksmi tās sarkanarmijas nodaļas, kuras pārzināja sargu dienestu mežā netāl no Lielupes starp Jelgavu un Kalnciemu. Dēļ šī ceļa es visvairāk bažījos. No rīta, kolīdz varēja jau samanīt kompasa adatu, es atstāju savu naktsmitekli, sirdī svētīdams tos nezināmos karavīrus, kas viņu bija cēluši, kā arī tos, kuri – varbūt, no cilvēkiem slēpdamies, vēl šoziem te bija atnesuši sienu un kurinājuši uguni. Tad gāju uz priekšu pa rīta miglu. Ceļš drīz izbeidzās. Sākās atkal brišana. Bet virziens tagad vieglāk bija ieturams jau dēļ gaišākās apvāršņa malas austrumos. Beidzot atplaiksnījās egļu un priežu puduris. Tātad purva grūtākai daļai biju pāri. Uzgāju atkal uz kāda blanku ceļa. Bet te skaidri bija manāmas zirgu pēdas un riteņu sliedes. Pārgāju ceļam pāri atkal iekšā purvainā apgabalā. Tomēr drīz uzdūros uz drāšu aizžogojumiem, kuriem nevarēju pāri tikt. Ar lielu uzmanību gāju atpakaļ uz ceļu. Bet sargu pie aizžogojumiem nebija.

Tikai caur kokiem varēja redzēt pa labo pusi no ceļa ēkas. Tajās katrā ziņā vajadzēja būt iekšā sargiem. Iegāju aizžogojumā, pārgāju ceļam pāri atpakaļ uz kreiso pusi, un devos pa mežiem un purviem uz priekšu, pūlēdamies pamanītām ēkām apiet ar lielu līkumu apkārt. Tikām bija gaisma pilnīgi jau uzaususi. Nu varēja arī pa kreisai rokai no ceļa redzēt mājas. Man neatlikās nekas cits: vajadzēja starp abējām mājām tikt ceļam pāri. Mājas bija apmēram vienu versti viena no otras attālu.


Bet starp šīm mājām bija ierakumi un barakas kāpu starpā. Pēdu uz mīkstās smilts nekur nemanīju. Līdu no blindažas uz blindažu, no barakas uz baraku, arvien uz priekšu apskatīdamies un apklausīdamies, pirms atstāju slēptuvi, līdz nonācu starp abām mājām ceļa tuvumā. Ceļš gāja pa kāpu augšu. Ja es tiku tikai ceļam pāri, tad mani vairs nevarēja ieraudzīt nedz no vienas, nedz no otras mājas. Otrā pusē kāpām gāja klajums uz leju un nobeidzās nelielā attālumā pie meža. Patlaban gribēju doties pār bīstamo klajumu un ceļu, kad vēl pašā beidzamā brīdī ieraudzīju divus jātniekus jājam pa kāpām un raugāmies uz visām pusēm. Ja es pusminūti agrāk būtu izgājis uz klajuma, tad vairs noslēpties nevarēja. Tagad vēl atrāvos blindažā atpakaļ nepamanīts. Pēc tam vēl gāja zaldāts no vienām mājām uz otrām. Beidzot apkārtne palika no ļaudīm tukša un es pārmetos pār klajumu un pār ceļu. Nu es bīstamākai vietai biju pāri.

Tagad apgabals vairs nebij tik purvains, bet par to dažkārt grūti nācās pāri tikt platajiem grāvjiem. Beidzot uztiku atkal uz kāda blanku ceļa, kurš maz likās būt lietots. Noskatīju, ka te jau notālēm var ieraudzīt katru nācēju vai cilvēku un pie laika nogriezties atpakaļ purvā, un sāku iet pa blankām. Te, taisni klajā vietā, kur priekšā bija dziļš grāvis vai regulēta upīte, izdzirdu, ka man aiz muguras klab pakavi. Izvairīties nevarēju. Izņēmu revolveri un turēju to šāvienam sagatavotu rokā zem kurvīša, kuru nesu ar to pašu roku. Domāju, ka tādā vīzē varēšu uz brītiņu izvairīties no roku pacelšanas, ja komandēs “rokas augšā”, pie tam tad varētu noskatīties, kas tālāk darāms. Atrikšoja divi jātnieki, bet aizjāja garām, uz mani nekādu vērību negriezdami, laikam tādēļ, ka es gāju uz Rīgas pusi. Uz Kalnciema šosejas uzgriežos desmitā verstī no Rīgas, šīs beidzamās verstis gan bija grūtas.

Bet beidzot pārvarēju arī viņas un nonācu pie kuģīšu piestātnes Āgenskalnā. Vairāki no maniem pazīstamiem nogāja man garām uz kuģīšu laipas, bet neviens mani neiezīmēja. Pārcēlies pār Daugavu, no kuģīša aizvilkos jēlām kājām līdz tramvajam un aizbraucu sava dzīvokļa tuvumā. Daugavas tirgus bija pilns ar sarkanarmiešiem, gan krieviem, gan latviešiem. Tā tad sarkanai armijai vajadzēja būt jau krietni lielākai, nekā februārī man aizejot. Rīgā man bija jāpaliek gultā, kamēr apdzija kājas. Vajadzīgās ziņas priekš manis bija jau savāktas. Bet ar plašākām aprindām satikties nevarēju, jo nedrīkstēju daudz cilvēkus aicināt uz savu noslēpto dzīvokli. Tādēļ sakari ar ārpasauli tika uzturēti vienīgi caur maniem piederīgiem un caur vienu uzticības vīru no zemturu padomes aprindām, kurš savukārt aprunājās ar citiem tālāk.

Bet, neskatoties uz to, ka es slēpos, tuvākā apkārtnē tomēr bija izplatījušās ziņas, ka es esmu pārnācis un iešu atkal atpakaļ uz Liepāju. Priekš manis tas dažā ziņā bija ļoti bīstami; bet no otras puses es no tam piedzīvoju daudz prieka. Es uzturējos strādnieku kvartālā, un visapkārt bija tikai vienkārši ļaudis. Bet tas bija kaut kas sirdi aizgrābjošs, kā šie vienkāršie ļaudis priekš manis pūlējās. Izzinājuši, ka man kājas jēlas, viņi prātoja, kā man sagatavot vieglākus apavus: cits deva ādu, cits linus, cits vija auklas, cits taisīja pastalas. Zinādami, ka maniem piederīgiem nav maizes, viņi laida man ziņu, lai es neraizējoties, šie maizi sagādāšot. Kāds vienkāršs vīrs atsūtīja lielu kukuli maizes un apmēram puspūra kartupeļu, kā arī citas ēdamas lietas, kas Rīgā pēc toreizējām cenām maksāja vismaz 500-800 rbļ. “Ja nenāks man viņa gājiens par labu, būs labums maniem bērniem …” viņš pie tam bija teicis. Tāpat sagādāja man arī citas drēbes, jo pa drāšu aizžogojumiem līdzšinējās bija saplēstas: cepuri, mēteli, gan īstam proletārietim piemērotus, siltas zeķes …

Apstākļi Rīgā dažā ziņā bija manījušies. Politiskā ziņā nu jau komūnisti bija visur priekšgalā. Arī dažādās padomēs un komisāriātos notika klusas cīņas. Pārsvaru visur ņēma visradikālākie elementi. It īpaši kāda ļaužu grupa, pie kuras piederēja Sīmanis Berģis, Beika un vēl kādi, arvien vairāk izspraucās uz augšu. Teica, ka tie esot bijuši Amerikā un nesen no turienes pārnākuši. Komūnisti tagad ieņēma apmēram to pašu stāvokli, kā gadu agrāk revolūcionārās komitejas; laikam viņi sastādījās apmēram no tiem pašiem ļaudīm. Samērā ar sociālistiem viņu bija ļoti maz. Bet viņu rokās atradās valdības aparāts un karaspēks. Arī karaspēks ne tai ziņā bija viņu pusē, ka tas savos politiskos uzskatos piekristu komūnismam. Nē, komūnistus vienkārši ielika visās tais vietās, no kurām varēja uz karaspēku darīt iespaidu vai nu caur rīkošanos vai caur sodiem, vai godalgām, vai ar propagandu. Tomēr karaspēkā kurnēšana pret komunistiem auga vienmēr lielāka. Divdesmitā vai divdesmit pirmajā aprīlī iznāca uz frontes ass konflikts, dēļ kura starp Rīgas komūnistiem bija liels uztraukums. Bet to kaut kā noklusināja.

Tomēr armija bija jau krietni pieaugusi. Vai no Krievijas nāca kādi ievērojami palīga spēki, man neizdevās izzināt; skaidras ziņas bija tikai par viena pulka atnākšanu. Tāpat arī nāca zināms, ka Trockis bija pieprasījis no šīs frontes spēkus uz citurieni; vairāki ešeloni bija aizsūtīti. Bet karaspēks auga gan no brīvprātīgajiem, gan arī no mobilizācijas. Miličus papriekš pieņēma it kā policijas dienestā, bet tad apmācīja un pamazām ierindoja karaspēkā. Brīvprātīgie iestājās pa daļai bada spiesti vai cerībā uz laupījumu. Bet lielai daļai bija jāiestājas piespiestiem no savu arodniecisko organizāciju puses. Iznāca priekšraksts, cik, “brīvprātīgo” lai dod priekš sarkanās armijas katra organizācija; un attiecīgā organizācija tad izsprieda kuriem biedriem jāiestājas dienestā. Vēlāk iznāca pavēle, ka komūnistiem vajag būt gataviem uz iestāšanos armijā; man ir pat prātā, it kā tika dibinātas sevišķas komūnistu nodaļas. Bet “Cīņā” daži komūnisti tad gluži vaļsirdīgi paskaidroja, ka šiem prāts nemaz nenesoties uz kaušanos; šie citur varot sabiedrībai vairāk būt derīgi…

Nodibināja arī sieviešu nodaļas. Tās šur tur jau parādījās ar flintēm uz ielas. Tomēr kaujā viņas izrādījušās par pilnīgi nederīgām: nevarējušas panest trokšņa. Turpretim pie cietumnieku apsargāšanas un nobendēšanas viņas drīzāk varējuši lietot. It īpaši dažas no viņām ar prieku uzņēmušās bendes pienākumus. Tomēr arī tur nervi dažreiz neizturējuši. Stāstīja par kādu sievieti, kura uzņēmusies nošaut sešpadsmit buržujus citu pēc cita. Par katru mironi maksājuši divdesmit piecus rubļus. Piecpadsmit nošāvusi, bet tad palikusi ārprātīga: nosviedusi flinti un aizskrējusi.

Par garastāvokli boļševiku frontē varēja savākt ziņas ļoti viegli. Vairums sarkanarmiešu stāvēja ne priekšējās pozicijās, bet aizmugurē pa zemnieku mājām. Vietējiem iedzīvotājiem satiksme ar Rīgu netika liegta. Tie tad stāstīja, ka paši boļševiki brīnoties, kādēļ “baltie” nenākot uzbrukumā Neviens tak nopietni neturētos pretim. Pie pirmās izdevības šie būtu pārgājuši viņu pusē. Tā bez iemesla pāriet nevarot; komūnisti uzmanot priekšējās pozīcijas un šaujot katru nost, kas ietu uz “balto” pusi. Bet uzbrukumā viss jūkot cits caur citu; tad neviens komūnists šiem nekā nepadarītu. Tāpat nāca ziņas par tiem, kas bija iestājušies uz savu organizāciju rīkojumu, ka tur karavīru nebūšot: bēgšot no pirmajiem šāvieniem. Turpretim par municijas trūkumu vairs nedzirdēju. Tika uzstādīti arī jau daži smagie lielgabali. Arī artilērijas likās būt drusku vairāk nekā februārī. Turpretim ar pārtiku gāja vienmēr vēl grūti. Kopiespaids no karaspēka man tika tāds, ka skaita ziņā viņš bija ievērojami pieaudzis; kaujas spējas turpretim bija stipri nokritušas.

Mantas atņemšana, “nacionalizēšana”, Rīgā nu jau bija gandrīz visur izvesta cauri. Reti kur vienam otram vēl bija izdevies savu mantu izslāpstīt vai kā citādi izgrozīt. Fabrikas nu jau visas bija saņemtas “tautas” rokās. Tas ir: formāli jau gan tika sastādīti saraksti, ielikti uzraugi un pārvaldītāji, it kā lai materiāli, mašīnas un ēkas tiktu uzlabotas priekš “tautas”, priekš Latvijas padomju republikas, kura tad fabrikās likšot strādāt uz sava rēķina. Bet pa lielākai daļai tā bija tikai formas lieta. Fabrikas vienkārši tika izlaupītas. Tikām vadāja mašīnas un materiālus no vienas vietas uz otru, kamēr beigās neviens nezināja, cik viņu ir bijis un cik palicis pāri. Mašīnu daļas un siksnas nozaga, labākos rīkus atmainīja pret nederīgiem. Kontrole nebija iespējama. Nebija vienkārši tik daudz lietpratēju cilvēku, arī ja viņi tīšām negribētu zagt. Reti kādā fabrikā iesākās darbi, ja tur gadījās enerģisks cilvēks, kas no lietas daudz maz ko zināja. Turp tad gan savilka to labāko no visām citām fabrikām. Bet drīz vien arī tur darbi apstājās: aptrūka vai nu kurināmā vai kāda materiāla. Tāpat bija atņemtas arī visas tirgotavas.

Mantas veda kopā atsevišķās centrālnoliktavās, no kurienes tās tad izdalīja uz citurieni. Norēķināties starp valsti un kooperatīviem vajadzēja caur Tautas banku. Bet, Rīgu atsvabinot, daudzi archīvi izjuka, tā ka nemāku teikt, kā ar to norēķināšanos ir gājis. No mantu krājumiem atradām tikai atliekas. Līdzīgā kārtā pilsoņiem atņēma arī istabas lietas, traukus un drēbes. No veļas vienu daļu maijā atradām vēl neizvazātu. Bet, kur bija palicis vairums no istabas lietām, nevarēja izzināt. Teica, ka esot aizvestas uz Krieviju. Strādnieku nepacietība auga vienmēr vairāk. Nebija nedz darba, nedz arī cerību uz to. Pārtikas grūtības arvien pieņēmās. Starpība starp priviliģēto strādnieku šķiru (komūnistiem) un vienkāršo paplašinājās: attiecības saasinājās.

Pilsoņos turpretim iesākās pārgrupēšanās. Vairums jau gan bija satriekts, nomākts, cerību zaudējis. Gaidīja vēl no dienas uz dienu, drošināja viens otru, nēsāja apkārt katru ziņu, kas likās būt tulkojama uz to pusi, ka atsvabināšana sagaidāma. Bet tad atkal atvilkās katrs savā slēptuvē un padevās izsamisumam. Kas vēl bija ko pārdot, tas aizgāja uzpircēju rokās. Bet, kam jau bija jāiztiek no tā vien, ko deva boļševiki uz kartiņām, tas drīz aizgāja bojā: locekļi sāka pampt, un cilvēks nomira.

Turpretim viena daļa, it īpaši no latviešiem, sāka ar boļševikiem jau līgt mieru. Pie tam arī šie līdzēji vēl sadalījās divās daļās: vieni šo mieru līga tikai ārīgi, izlikdamies, dzīves grūtību spiesti, kamēr sirdī viņi ilgojās pēc atsvabināšanas; bet otra daļa iesmeķējās boļševiku maizē, ieskatījās, ka var arī te kaut kā iegrozīties, pat vēl labāk, varbūt nekā senāk, jo rīkošana atradās nepratēju rokās. Tie tad vēlāk ļoti ņēma par ļaunu, ka Rīgas atsvabinātāji apgāza viņu gaļas podus.
Pirmie izlīga ar boļševikiem ārsti. Tas bija gluži dabiski, jo ārsta darbs vajadzīgs kā pilsonim, tā proletārietim; slimība neprasa pēc politiskas piederības. Un ārsts palīdz slimniekam, ne politiķim. Tomēr arī tur vēl bija manāms, ka īlenu maisā noslēpt nevar. Dažs ārsts zaudēja dzīvību, dažus ielika cietumā, dažiem bija jābēg tādēļ, ka gribēja paglābt un pažēlot vienu otru, ko boļševiki par daudz vārdzināja. Bet bija arī tādi ārsti, kuru sirds nemierīgi svaidījās līdzjūtībā drīz pilsoņiem, drīz boļševikiem.

Tā kādam ārstam apcietināja brāli un brāļa dēlu. Viņus veda uz nošaušanu kopā ar kādiem 60 citiem Biķernieku mežā. Pašā beidzamā acumirklī, nāvi priekš acīm redzēdami, viņi bija sākuši bēgt. Ārsta brāli bēgot nošāva, bet tā dēls, kaut gan ievainots, mežā izbēga. Vēl tai pašā naktī Katlakalnā, kādās mājās pēc palīdzības iegriezdamies, viņš bija uzgrūdies virsū kādam milicim, kurš to apcietināja par jaunu. Tomēr izgadījās laimīgi, ka viņa nepazina, un tādēļ nodeva kopšanai pilsētas slimnīcā. No turienes viņa tēvabrālis, minētais ārsts, ar lielām briesmām priekš sevis viņu izgādāja uz kādu privātdzīvokli un lika tur kopt ar milzīgiem izdevumiem, pie tam arī savu dzīvību riskēdams un briesmās vezdams citus. Nu bija jādomā, ka viņš sagaidīs Rīgas atsvabināšanu ar prieku un sajūsmu. Bet viņš bija uztraukts un izteica pārmetumus par to: “baltie apšaujot tautu”! Kāds cits ārsts dedzīgi aizstāvēja to teoriju, ka lieliniecisms esot tautas psīche; tādēļ viņai vajagot ļaut pašai no sevis izbeigties. Bet, kad viņam jautāja, kādēļ tad boļševiki šauj buržujus, – vai tad nederētu pierunāt arī boļševikus, lai viņi ļauj buržuju psīchei pašai no sevis izbeigties, tad viņš saskaitās. Abi še pieminētie ārsti ieņēma ļoti labi atalgotas vietas pie boļševikiem. Tomēr man negribas ticēt, ka šis apstāklis tik lielā mērā būtu pārgrozījis viņu ideoloģiju.

Katra cilvēka novērošanas spējas un domāšanas kārtība stāv ciešā sakarā ar viņa darbu. Tādēļ es vienmēr biju tai pārliecībā, ka pie ārstiem vajag sevišķi attīstīties skatam priekš visa, kas nenormāls un izvirtis, un ka dzīvībai un visam, kas dabisks, vajag ārsta sajūtā būt tik mīļam, ka viņš taisni ienīst izvirtību un nespēj upurēt veselo, lai paildzinātu izvirtušo. Izrādījās, ka esmu latviešu ārsta psīcholoģiju pavisam greizi sapratis.

Pēc ārstiem izlīga ar boļševikiem arī viena daļa advokātu. Tas laikam izskaidrojas ar jurista darba formālo dabu: to pašu trauku var lietot dažādam saturam. Tomēr no otras puses, juristu taisnības un likumības sajūta liekas būt tiktāl izsmalcināta, ka viņi, kaut arī pie boļševikiem darbā stāvēdami, taisni cieta no visas tās patvaļības un netaisnības, ko tur pieredzēja. Ļoti maz bija tādu juristu, kuri ar visu sirdi pārietu boļševiku pusē. Izlīga arī inženieri un zemkopji. Tikai jau gan atbildīgās vietas ieņēma mazāk izglītoti ļaudis. Ne tikai tādēļ, ka komūnisti inteliģencei neuzticējās; arī inteliģence pati pēc iespējas mēģināja izvairīties no atbildības.

Tikai vienai inteliģences šķirai nebija atkritēju: luterāņu mācītājiem. Izdzīti, cietumos vārdzināti, sisti, aplaupīti, šauti… līdz ar muižniekiem būdami visvairāk vajāti, viņi tomēr neslēdza arī ārīgu kompromisu. Procentos rēķinot, no luterāņu mācītājiem krita vairāk nekā no katras citas kārtas. Luterāņu mācītājiem pie mums nekādas citas varas nav, kā tikai pārliecināšana, pamācīšana. Tomēr boļševiki atzina par vajadzīgu cīnīties pret viņiem ar visasākiem līdzekļiem. Ak jā, tomēr viens bija mūsu vidū, kas bija izstiepis roku uz kompromisu. Vai viņu bija spiedis trūkums, vai tur bija citi iemesli… viens mācītājs tomēr bija piedalījies kā līdzstrādnieks boļševiku avīzē “Die rote Fahne” (Sarkanais Karogs).

Beidzot 17.aprīlī man kājas bija tiktāl sadzijušas, ka, tās ar dažādiem plāksteriem aplipinot un pastalās ieaujot, bija cerība, ka varēšu iet. Nodomāts bija iet atpakaļ apmēram pa to pašu vietu, pa kuru nācu. Jo nejauši uzietā pāreja pār bīstamo ceļu uz Skangaļiem bija par daudz parocīga, lai meklētu pēc citas. No Rīgas izgāju ar to aprēķinu, ka lai pie bīstamās pārejas nonāktu pievakarē; tad tuvumā mežā kādā zemes būdā varētu nogaidīt krēslu un pie tam novērot apkārtni. Tad pār ceļu pārietu vai nu vakarā vai agri no rīta. Jo otrā pusē atkal vajadzēja gaismas, lai varētu iet pār purvu un atrast caurumus drāšu aizžogojumos. Bet īsi pirms pārejas vietas man ienāca prātā mazliet nogriezties no parastā ceļa. Netālu no blanku ceļa bija ierakumi un drāšu aizžogojumi. Uz Rīgu iedams, es te biju nācis starp ceļu un ierakumiem.

Tagad es gribēju iet ierakumiem (īstenībā uzmetumiem, jo ūdens dēļ te ierakties nevarēja) pa otru pusi; tad mani no ceļa nemaz nevarēja manīt. Un bez tam man šaudījās caur galvu domas, ka ceļš pār purvu būs vēlāk jāizlieto pie uzbrukuma Rīgai, lai aizsūtītu kādu nodaļu ar ložmetējiem boļševikiem aiz muguras. Tādēļ gribēju priekš tās izpētīt visdrošāko un derīgāko ceļu. Izskatījos tur, pastaigāju pa vienu otru ceļu, atpūtos kādā zemes būdā, uzvārīju tēju un, krēslai metoties, devos tālāk tai pārliecībā, ka esmu turpat tuvumā pārejamai vietai.

Bet nezinu, kā man tur drusku bija misējies, un es nevarēju vairs atrast pareizo ceļu. Gāju vienu stundu, gāju otru, trešu – reizēm biju tā kā redzētās vietās, reizēm gluži svešās – bet vairs nekādi nevarēju atjēgties, uz kuru pusi īsti iešana. Pie tam kompass samaitājās, debess apmācās, lietiņš līņāja, bet arī pēc lietus un vēja vērodams gaitas virzienu, reiz biju apgājis lielu līkumu un atnācis uz tādu vietu atpakaļ, kur tovakar jau biju bijis. Beidzot pat drāšu aizžogojumu vairs nekur nemanīju, purva raksturs pārvērtās, šur tur redzēju uguni spīdam, mājās dzirdēju suņus rejam… nu vairs nekādi nesapratu, uz kuru pusi esmu aizgājis. Reiz uzgāju uz smilšu uzmetuma, itin kā būtu gribēts taisīt dzelzceļu. Gāju pa to, bet tas uzreiz nobeidzās pie ūdens. Domāju ūdenim brist pāri: tas tika arvien dziļāks, līdz beidzot – domādams uz kādām tilta atliekām kāpt – izbruku cauri kokiem, kas starp iedzītiem pāļiem bija ūdenī samesti un sastājušies. Par laimi gar pāļiem stiepās resna dzelzs drāts, pie kuras varēju pieķerties un atvilkties uz uzmestā ceļa dambja atpakaļ.

Nāca klāt jauna nelaime. Pastalas man bija iztaisītas purnos par šaurām; kāju pirksti no iešanas it kā uzpampa; tiem pastalās nebija vairs vietas, kādēļ viņi tika stipri spiesti. Vēlāk man kājām gandrīz visi nagi nogāja, kā bija atspiesti. Mēģināju iet atpakaļ un uzņemt citu virzienu. Nonācu pie purvainām pļavām, kuras likās būt pārplūdušas. Domāju brist pāri; bet nezināju, kas ir otrā malā? Vēlāk sapratu, ka ar brišanu nebūtu tālu ticis, jo tas bija Babītezers. Tad atkal uzgāju uz ceļa, kuram gar malām bija verstu stabi. Nu pavisam apjuku: tas nevarēja būt ceļš pār purvu. Bez tam vairs nekādi nevarēju saprast, uz kuru pusi ir Rīga, uz kuru Kalnaciems.

Ceļa malā bija arī mājas. Tajās iekšā nedrīkstēju iet, jo varēja būt, ka tur stāvēja boļševiki. Reiz nonācu pie kādas mājas, kur ceļam otrā pusē stāvēja pirtiņa. Nodomāju tur ieiet un atpūsties. Atvēru vienas durvis – iegāju pirts priekšiņā. Atvēru no turienes otras durvis uz pašu pirti – silts gaiss no turienes sitās pretim. Nopriecājos, ka nu varēšu labi apsildīties, un uzrāvu spičku, bet tūliņ to atkal nodzēsu un klusu izmetos ārā: pamanīju veselu rindu kāju uz pirts grīdas. Tātad šejienes mājas bija pilnas boļševiku. Nu gāju visām mājām ar līkumu apkārt. Vietām suņi mani briesmīgi rēja. Vietām bija jābrien pār grāvjiem, kuru te bija sevišķi daudz, tad atkal pa mīkstiem atkusušiem rudzu tīrumiem. Beidzot noraudzījos attālāk no mājām pļavās šķūni un aizgāju uz to. Vienas durvis izrādījās neaizslēgtas; iegāju, atradu tur vēl sienu un tūliņ viņā ierušinājos.

Tomēr miegs nenāca pa daļai aiz aukstuma, pa daļai aiz raizēm. Ja es te uz klajas pļavas māju tuvumā paliktu līdz dienai, tad man grūti nācās sasniegt atkal mežu, no tuvējām mājām ieraudzītam. Palikt šķūnī līdz vakaram nevarēju, jo nebija ko dzert. Un bez tam: ja arī debesspusi no saules novērotu, bet cik tālu tad vakarā vairs tiksi? Ausa jau gaisma. Kādu ceturdaļversti tālāk bija manāms mežs; nospriedu vēl pa rīta krēslu aiztikt līdz tam un tur paslēpties.

Mežiņā gan nokļuvu, bet arī tur bija maz prieka. Mežiņš pastāvēja no paretām kāpu priedēm. Kāpu dobuļos slēpšanās bija diezgan laba; bet pats mežiņš nebija liels. Aiz viņa caur pļavu tecēja dziļa purvaina upe, pāris asis platumā; krasti bija kailas pļavas. Netālu pa labo roku veda pār upīti un pļavām garš koka tilts un ceļš; netālu no ceļa aiz tilta bija mājas. Es lūkoju noskatīties, vai tilts tiek apsargāts. Izlikās, itin kā mežmalā pie tilta gala gar ceļu būtu jauni ierakumi. Tad nu es biju īstās lamatās. Pār tiltu pāri tikt nevarēja, ja tas apsargāts. Uz otru pusi iet pa ceļu nedrīkstēja, jo mājas gar ceļa malu bija pilnas sarkanarmiešu. Uz leju gar upi iet nevarēja, jo, kā tagad nāca redzams – tur bija liels ūdens. Pie tam sākās kā vienā, tā otrā pusē no manis apšaudīšanās: sarkanarmieši šāva gulbjus vai meža zosis, kas laidās pār ūdeņiem. Pielīdu, starp kokiem slēpdamies, tuvāk pie ceļa. Bet redzēju, ka tur pāri tikt nevarēs, ja pie tilta ir sargi.

Aizgāju atpakaļ uz savu dobuli. Bet tad ieraudzīju, ka no otras puses nāk pa ceļu uz tiltu vīrietis. Viņš pārgāja netraucēts un nozuda starp kokiem garām tai vietai, kur es domājos redzam ierakumus. Tad nāca sieviete ar puisēnu. Arī tie pārgāja. Nu arī es līdu uz ceļu un izlikos, it kā es nāktu pa ceļu uz tilta pusi. Bet, kur es biju domājis redzam ierakumus, tur nebija vairāk it nekā, kā priede ar saknēm izgāzta. Pārgāju pār tiltu netraucēts. Sargu tur nekādu nebija. Pār upi pārgājis, vēroju no debess pusēm, ka man jāturas stipri uz labo pusi, ja gribu nokļūt Tīreļpurvā.

Gāju atkal pa kāpām, pa mežiem, pa purviem. Vietām bija blanku ceļi; bet arvien tā vien iznāca, ka tie nelikās būt tai virzienā, kurp man bija jāiet. Lietus atkal sāka līņāt, un es apjuku vēl vairāk. Vienreiz, pa kāpām iedams, nonācu kādā apgabalā, kur dzirdēju šāvienus. Baidījos, ka neieeju taisni sarkanarmiešos. Līdu pa kāpām atpakaļ. Tad dzirdēju braucējus. Gāju slēpdamies uz to pusi. Ieraudzīju lejā garu jumtu, it kā no kāda kroga; tuvumā ganījās vesels bars zirgu, un pa ceļu brauca vezumnieku rinda. Tie brauca tukšā; no tam spriedu, ka viņi brauc uz Rīgas pusi un ka tādēļ man jāturas pretējā virzienā. Gāju atkal, līdz nonācu tuvumā pie mājas, kurā likās būtu nometies kāds štābs, jo turp veda vairākas telefona drātis, un jātnieku pulciņi jādelēja drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Šai mājai es biju jau divas reizes gājis apkārt, vienreiz pa vienu, otrreiz pa otru pusi. Pazīstama viņa man bija tādēļ, ka gluži klāt pie viņas atradās nekultu rudzu stapi. Tagad gāju viņai trešo reizi apkārt, bet nezināju, vai eju uz Rīgas pusi vai projām no tās. Beigās uz Šiliņa kartes sadabūju kādu vietu, kura man likās saskanam ar vietējiem dabas apstākļiem. Nu domājos izzinājis, uz kuru pusi man jāiet. Bet pēc pāris stundām nonācu atkal turpat ātrākai.

Drēbes, it īpaši vatētais mētelītis, pa tam tā bija pielijušas un tikušas tik smagas, ka pleci sāpēja. Beigās uzgāju atkal uz kāda blanku ceļa un – lietum līstot – vilkos lēnām uz priekšu. Mani panāca
divi kareivji, no kuriem viens likās būt ierēdnis. Pavaicāju viņiem, uz kurieni šis ceļš iet? Viņi man minēja kādu vietu Rīgas jūrmalas tuvumā, kuru esmu piemirsis: Buļļi, Bilderliņi, vai kāda cita tai pašā apgabalā. Pavaicāju, kā es varu uz Rīgu tikt? Teica, lai drusku turpmāk es nogriežoties pa labi, tad, gar zemnieku mājām iedams, es nonākšot uz Kalnciema ceļa. Līdz Rīgai būšot verstis piecpadsmit. Nu es sapratu, ka biju, jau no pagājušās nakts sākot, maldījies turpat ap Piņķu mācītāja muižu, verstis piecas līdz astoņas uz vienu un otru pusi. Tagad nebija vairs aprēķina meklēt ceļa pār purvu uz Kalnciemu. Šis gājiens bija jāuzskata par neizdevušos.

Bija jāiet atpakaļ uz Rīgu un jāsagatavojas par jaunu. Pie tam kājas nežēlīgi sāpēja pie katra soļa, un pats biju noguris līdz nāvei. Pa Kalnaciema ceļu iedams, vēroju: pa stundu vairs nevarēju tikt uz priekšu pilnu versti. Jau gribēju, nespēka un sāpju nomākts, griezties iekšā kādā mājelē ceļa malā, kaut gan visur varēja manīt sarkanarmiešus. Bet tad brauca tukšā uz Rīgas pusi sarkanarmiešu vezumnieki. Piedāvāju tiem tabaku, lai paved mani uz Rīgu. Atbildēja, ka varot vest: neesot jau pašu zirgi. Palūdzu vēl, lai uzņem otros ratos arī kādu vecenīti ceļa gājēju, kas vilkās ar pārtikas nastiņu uz Rīgu tāpat kā es. Tad aizpīpināju sarkanarmiešus (tabaka man bija līdzi kā satiksmes līdzeklis; pats es nepīpoju) – un laidām uz Rīgu. Gandrīz bez atpūtas biju nostaigājis un nomaldījies 28 stundas. Atkal bija jāpaliek četras dienas gultā, līdz kājas daudzmaz apdzija. Nagi kāju pirkstiem bija gluži zili un bez dzīvības.

Šoreiz man sagādāja sieva un labvēļi kaimiņi citādu apavu: no šņorēm pītas vīzes, kurām apakšā pašuva aitas ādu ar vilnas pusi uz āru. Bez tam draugi man iedeva līdz ļoti labu tālskati. Tas uz vienu pusi gan briesmas pavairoja. Ja to pie manis atrada, tad izrunāties un izmānīties vairs nebija iespējams. Bet, tā kā es gāju ne sargus mānīdams, bet no viņiem slēpdamies, tad ar tālskati man apkārtnes novērošana bija nesalīdzināmi vieglāka nekā ar manām tuvredzīgām acīm un nevisai asu brilli. Vienīgais labums no lielās maldīšanās man bija tas, ka skaidri biju izzinājis, cik maz sarkanarmieši Rīgas tuvumā kontrolē gājējus. Biju drošs, ka garām Beberbeķei uz Kalnaciema ceļa netiek papīri prasīti.

Tagad gribēju iet pa citu ceļu. Vispirms nodomāju turēties uz Kalnaciema šosejas garām Beberbeķei, kamēr tiktu blakām Babītezera iesākumam. No turienes līdzteku ar Kalnaciema ceļu gāja kāpu rinda, kas šo ceļu šķir no Tīreļpurvā. Pēc Šiliņa kartes otrā pusē kāpām, līdzteku Kalnaciema ceļam, veda neliels meža celiņš gar purva malu. Biju pārliecināts, ka tā neviens nesargāja, kad jau nebija sargu uz lielā Kalnaciema ceļa. Un ja arī kaut kur manītu posteni, tam varētu apiet apkārt pa purvu vai pa kāpām. Tādēļ gribēju pret Babītezera sākumu nogriezties no Kalnaciema ceļa pa kreisi, aiziet gar mežsargu Lapsu kāpām otrā pusē un tad iet pa meža ceļu gar purvmalu apmēram līdz vietai iepretim Annas baznīcai, un no turienes tad pa purvu brist pāri uz mežu, kas stāvēja sakarā ar to, pa kuru biju nācis no Lielupes. Uz kartes minētais meža ceļš izlikās tik vienkāršs, vienā pusē kāpas, otrā purvs, ka nešaubījos to ieturēt arī naktī.

No sākuma gāja viss labi. Saule jau norietēja, bet es vēl arvien apzinājos uz pareizā meža ceļa. Tad iznāca tāda kā šaubīšanās. Ieraudzīju, ka atkal esmu iznācis, šoreiz pa ceļu – uz to pašu māju, kurā atradās štābs un kurai pagājušo reiz biju trīskārtīgi gājis garām. Apgāju viņai ar līkumu apkārt; bet nu biju spiests turēties nākamās ceļa jūtīs pa labi, jo bija redzams, ka atrodos pa tālu no kāpām nost. Gāju atkal stundas divas tai sajūtā, ka esmu uz pareiza ceļa un ka Annas baznīcai vajaga būt jau tuvumā. To vēroju no augstajām kāpām, kas pacēlās pa labo roku. Savādi man izlikās tikai tas, ka mazais meža ceļš, kurš gan bija izbūvēts pa kara laiku par blanku ceļu, tagad uzreiz griežas kāpās iekšā un pieņem sen ierīkota zemesceļa izskatu, cik pa tumsu to varēja noprast. Gāju uz priekšu ļoti uzmanīgi; jo te vajadzēja – pēc manām ziņām – tuvumā atrasties boļševiku artilērijas pozicijām.

Uzreiz soļus astoņus man priekšā atspīdēja elektriskā lampiņa. Bet stars mani neķēra. Man atlikās laika pasisties sāņus – gāju vienmēr ceļam gar malu – un aizrauties aiz koka. Lampiņa atkal nodzisa. Viss palika kluss. Nu es nedrīkstēju pa šo ceļu vairs tālāk iet. Lēnām nogriezos pa kreisi un sāku kāpt pāri augstajām kāpām, aiz kurām domāju atrast purvu. Kāpas te bija sevišķi augstas un stāvas. Bet vidū bija dziļš dobulis, varbūt arī ieleja. Iedams pa šo ieleju, nomanīju, ka esmu uzkāpis uz kādas blindažas. Varēja novērot arī zemes būdas. Sapratu, ka esmu iegājis pozicijās, tikai nezināju, vai viņas ir ieņemtas, vai ne. Trokšņa it nekāda gan nevarēja manīt. Bet atkal vietām bija manāmi it kā iemīdīti celiņi. Rūpīgi likdams soli pie soļa, es nolīdu garām gar blindažām un zemes būdām, pārgāju pār ieleju un uzkāpu otrā pusē augstā kāpā. No tās nokāpis, atrados atkal uz ceļa, kas veda gar purva malu. Gabaliņu pagājis, domāju, ka nu ir laiks griezties purvā iekšā. Gaidīt rītu kāpās neuzdrošinājos. Novēroju pēc kompasa virzienu, griezos pa kādu purva ceļu gar grāvi purvā iekšā. Ceļš izbeidzās drīz; bet iesākās grāvju sistēma, pie kam daži grāvji veda vēlamā virzienā. Gar grāvju malām bija drusku vieglāka iešana; kājas nestiga tik dziļi iekšā. Grūtāk bija tikai – tikt grāvjiem pāri, kur viņi krustojās. Bet, kad ar spieķi iepriekš iztaustīja sasalušo grāvja dibenu, tad pārbrist varēja.

Beidzot debess noskaidrojās un varēja purvā redzēt jau dažus kokus. Tad vairs nebija jāturas pie grāvjiem, bet varēja brist taisni turp. Nu biju no kāpām jau pāris verstis tālu. Atradis mazliet sausāku vietiņu, kur varēja arī sagrābāt kādus nokaltušus žagarus, ar lielām pūlēm uzkūru uguntiņu. Pats varēju atmesties uz cintiņas pie bērza saknes. Tikai kājas mirka ūdenī. Bet, kad palauzīju zarus un paliku apakšā, tad arī tās tika sausumā. Atkal es sapratu, ko nozīmēja uguns pirmatnējā cilvēka dzīvē.

Malkas te nebija. Bija jāiztiek ar zaļiem bērza žagariem. Tomēr arī te izdevās uzvārīt ūdeni tējai. Ir savs skaistums arī tādam purvam pavasarī, kad rīts aust, bet gāju putni, pa reizei sasaukdamies, augsti laižas pār viņu. Bet tur tālāk mežainās kāpās, glūn nāve un naids . . . jeb tas vairs nav naids, tikai ieraža un amats? Un tu sēdi pie maza uguntiņa uz bērza saknes, atšķirts no cilvēkiem tikpat tālu, kā no gāju putniem. Te visi iet savu gaitu, bet tev nav daļas nedz ar pavasara dzīvību tur augšā, nedz ar nāvi tur mežā. Un visi tavi plašie jaunības nodomi ir sašaurinājušies tagad uz to vienu: kad tak neapgāztos spieķa galā piestiprinātais bleķa trauciņš bērza žagaru liesmā. Tu jūties purvam tuvu. Tu sāc saprast viņu. Tu esi rada viņam. Palika aizvien gaišāks, un es turpināju gaitu. Bet pēc kādas stundas es nonācu apgabalā, kas man bija pazīstams. Atrados kādu versti no tās vietas, kur biju pirmo reizi nācis pāri boļševiku satiksmes ceļam, un tuvu tai vietai, kur priekš piecām dienām nomaldījos, tikai vairāk uz Babītezera pusi no tām mājām vai muižiņas, kas, uz Rīgu ejot, man toreiz palika pa kreisai.

Tātad viss nakts gājums un bridums atkal bija par velti. Tikai nu es skaidri zināju, kur atrodos. Pa ierakumiem, pār dzeloņdrāšu aizžogojumiem, pār upīti apgāju šai muižiņai apkārt un beigās nonācu pazīstamā purva apgabalā. Bridu pa to uz koku pusi, kas tālumā bija redzami. Tad uznācu uz tā paša pusizpostītā blanku ceļa, pa kuru iedams, 12.aprīlī biju nonācis zemes būdā. Pa to gabalu pagājis, nogriezos pa citu mazāku blanku ceļu, kas likās vedam uz tā meža pusi, kurā gribēju nonākt. Nu ieraudzīju arī mežmalā tās mājas, kurām man vajadzēja tikt garām. Nodomāju viņas atstāt pa labo roku un tad iegriezties mežā, lai pa to apietu šīm mājām apkārt. Varēja būt, ka tomēr tur bija kādi sargi iekšā. Izraudzīju kādu mazāku blaku ceļu, kurš likās pieminētās mājas atstājam pa labi. Bet, gabaliņu pagājis, redzu ka izraudzītais ceļš ar līkumu griežas vairāk uz to māju pusi, kurām negribēju rādīties. Pie tam ceļam gar abām pusēm ir drāšu iežogojumi.

Uz blankām varēja redzēt velosipēda sliedes. Tas manī vēl vairāk nostiprināja aizdomas, ka šais mājās ir kāds sargu postenis. Pie tam visa apkārtne, izņemot mežu aiz mājas bija tik kaila, ka varēja redzēt verstīm tālu: nevienas priedītes, nedz krūmiņa, tikai liels sūnu cinis, starp kuru bija ledains ūdens un vietvietām ūdens dobuļi. Ja te gribēja kur noslēpties, tad bija jāgulstas taisni ūdenī. Pārdomāju, ko darīt? Ceļam gar vienu pusi drāšu aizžogojumi bija senāk bijuši nospraudīti ar meijām, lai slēptu no ienaidnieka vezumniekus, kas pa šo ceļu braukāja. Tagad meijas gan jau sen bija sakaltušas, lapas un skujas nobirušas. Bet, ja es varētu tikt no ceļa nost aiz šiem aizžogojumiem un meijām, tad bija jācer, ka no apmēram pusverstes attālās mājas mani nevarētu ieraudzīt. Tad es nāktu tai līnijā, kur dzīvokļa logiem priekšā bija kāda saimniecības ēka, un tad varētu, tās segts pāriet pār purvu uz mežu. Pa mājas pagalmu cilvēkus neredzēja staigājam.

Vienīgā vieta, pa kuru varēja tikt aiz aizžogojumiem bija padziļš grāvis. Tur varēja izlīst drātīm pa apakšu. Bet grāvis gan bija gandrīz pilns ar ūdeni. Izlīdu. Vēders gan samirka, bet mugura palika sausa. Tomēr liela prieka no tā neiznāca. Meiju rinda nobeidzās agrāk, nekā domāju. Nu neatlikās nekas cits, kā iet taisni pār klajo purvu uz mežu. Vienīgais labums bija, ka es atrados starp sauli un mājas logiem. Varbūt tur neviens tad tik rūpīgi neskatījās. Tomēr vēl nebiju pusceļā starp ceļu un mežu, kad ieraudzīju, ka no mājas kāds nāk gar mežmalu uz manu pusi. Pie meža mūsu ceļiem vajadzēja krustoties. Vēl pagājis gabaliņu, es sasniedzu kādu zemes būdu. Aiz tās aizrāvies, es uzdrošinājos ar tāļskati apskatīties. Nācējs bija sieviete. Viņa bija apstājusies pie kādas mazmājiņas vai pirtiņas un nu ziņkārīgi raudzījās uz manu pusi, mani gaidīdama.

Es aprēķināju, ka es drīzāk būšu pie meža nekā sieviete pie lielākās mājas, ja viņa ietu tur atpakaļ. Tādēļ devos tikai uz priekšu. Mežu sasniedzis, biju drošs, ka tur manis vairs neviens nenoķers. Biju iekļuvis lielā apcietinājumu sistēmā. Vietām bija izcirstas veselas meža slejas, kur gāja drāšu aizžogojumi. Bet atvases tur jau bija saaugušas tik lielas, ka šie klajumi mani netraucēja. Izmeklēju saulainu vietiņu, atpūtos un paēdu. Tad gāju tālāk, vietām brizdams pa ūdeni, bet tomēr juzdams cietāku zemi zem kājām. Pēcpusdienā nonācu pie vēl lielākiem apcietinājumiem. Uzmetumi tur bija ap pusotras ass augstumā. Meklēdams, kur varētu tiem tikt pāri, es uzreiz paslēptā vietā ieraudzīju tās pašas drāšu durvtiņas, pa kurām, uz Rīgu iedams, biju pamēģinājis iznākt; toreiz es iemaldījos jaunos aizžogojumos; bet šoreiz biju pienācis nejauši no otras puses pareizā vietā. Nu es zināju, ka no Kalnaciema vairs esmu tikai septiņas līdz astoņas verstis. Iegāju apcietinājumos. Atradu mīkstā zemē iespiestas pats savas pēdas. Neviens cits cilvēks tur par visām šīm deviņām vai desmit dienām nebija staigājis. Nu es jautri gāju uz priekšu pa pazīstamām stigām. Vēl saulīte bija gabalā, kad iznācu no meža tai pašā vietā, pa kuru viņā biju iegājis 12.aprīlī.


SEŠPADSMITAIS APRĪLIS
Vēl Rīgā būdams, lasīju “Cīņā” kādu saraustītu radiotelegrammu, it kā Liepājā Ulmaņa valdību esot gāzuši oficieri. To es sapratu tā, ka laikam būs notikušas Liepājā tās valdības pārmaiņas, par kādām tika prātots: uz latviešu oficieru pieprasījumu būs laikam atkāpies Zālītis un varbūt vēl kāds ministrs. Bet, lai lieta norisinātos vakareiropējiski, tad Ulmanis formāli būs atkāpies ar visu kabinetu, lai sastādītu pagaidu valdību par jaunu, bet jau bez tiem ministriem, kas izlīgumu kavēja. To tad nu “Cīņa” izsludināja it kā valdības gāšanu. Tuvākas ziņas es cerēju dabūt Ķemeros, uz kurieni bija pārcēlies Baloža štābs. Mans grūtais gājiens uz Rīgu man gan izlikās politiskā ziņā kā lieks: lietas laikam pašas no sevis bija ņēmušas vēlamo virzienu. Bet es vēlējos Baloža štābam pārstāstīt savus citus novērojumus, kas – varbūt – daudzmaz būtu izmantojami uzbrukumam par labu. Lai dabūtu atļauju braukt uz fronti pie Baloža, tad man papriekš bija jāpieteicas landesvēra virsštābā Tukumā. Domāju atļauju izdabūt telefoniski; bet virspavēlnieks Flečers, uzdzirdis, ka esmu atgriezies no Rīgas, vēlējās, lai es ierodoties Tukumā pats; no turienes viņš likšot mani aizgādāt uz Ķemeriem. No virsštāba man atsūtīja braucēju pretim uz Ērzeļkrogu.

Jau pa ceļam uz Tukumu es no dažām sarunām sāku nojaust, ka valdības maiņa 16.aprīlī nebūt nebija norisinājusies tā, kā es sev to biju iztēlojis. Bet Tukumā man atvērās pilnīgs pārskats par šo notikumu.

Kāda Baltijas landesvēra nodaļa (trieciena pulciņš) pēc Jelgavas ieņemšanas un uzbrukuma apturēšanas bija atlaista atpūtā uz Liepāju. Latviešiem Liepājā skaita ziņā gan bija vairāk zaldātu nekā vācbaltiešiem. Bet, pirmkārt, tie pa lielākai daļai vēl bija maz apmācīti, nepietiekoši apbruņoti un vispār vēl cīņai nesagatavoti; latviešu nopietnākie spēki visi atradās uz frontes. Otrkārt – latviešu Liepājas garnizons atradās karaostā, tātad stāvēja ar pilsētu sakarā tikai ar viegli noslēdzamu tiltu. Caur to vācbaltiešiem tobrīd Liepājā bija nenoliedzams pārsvars pār latviešiem karaspēka ziņā. Gluži skaidri neatceros, vai tas bija bijis naktī uz 16.aprīli vai 16.aprīļa rītā – katrā ziņā ap šo datumu bija karaostā iznākusi kaut kāda – laikam mākslīgi sacelta sadursme starp latviešu un vācu kareivjiem. Tas vācu armijai deva iemeslu iejaukties; jo kārtības uzturēšana Liepājā piederēja pie viņas pienākumiem. Satiksmi starp karaostu un pilsētu bija noslēguši, un latviešu oficierus, kā arī daļu no garnizona karaostā atbruņojuši. Šo brīdi izlietoja Baltijas landesvēra trieciena pulciņa oficieri, kā arī daži citi straujāki vācbaltieši, lai gāztu Ulmaņa valdību. Bija ielenkuši un ieņēmuši valdības telpas, sagūstījuši divus ministrus (Valteru un Blumberģi, taisni kā par likteņa izsmieklu: vismērenākos no Ulmaņa kabineta), kā arī daudzus ierēdņus, kurus gan vēlāk palaida vaļā. Tāpat bija paņemts valdības archīvs, zieģeles un laikam arī daļa no kases.

Ulmanis bija paglābies angļu misijā, Goldmanis un Zālītis, kā arī Paeglis, vai nu noslēpušies vai nozuduši no pilsētas. Kas bija šī notikuma īstais sarīkotājs? Skaidri to izzināt man nav izdevies. Kad izrādījās, ka visa šī lieta, īsteni ņemot, nevienai partijai neatnesa nekādu labumu, tad katrs no viņas lūkoja vairāk vai mazāk atraisīties. Tādēļ es varu runāt tikai par vispārējiem iespaidiem, kādus es vēlāk sakrāju, neuzdrošinādamies viņus uzstādīt par nemaldīgiem. Dokumentārisku pierādījumu man šai jautājumā nekādu nav. Vispirms es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ulmaņa gāšana neizgāja no Baltijas landesvēra virspavēlnieka majora Flečera un nenotika ar viņa ziņu un piekrišanu. Majoru Flečeru es mācījos pazīt kā taisnas dabas kareivi. Visa viņa domāšanas kārtība bija tik kareiviski lietišķa, ka 16.aprīļa intriga tajā vietu neatrod.

Man gadījās redzēt viņa uzbudinājumu par visu šo notikumu: tur skanēja cauri viņa aizķertās kareiviskās goda jūtas. Bet gan to pašu es nevaru teikt par dažiem oficieriem, kas atradās ciešākā vai attālākā sakarā ar viņa štābu. No dažiem nejaušiem izteikumiem es skaidri noprotu, ka tie bija vismaz līdzzinātāji šai notikumā. Viņi bija veduši jau pirms 16.aprīļa sarunas par varbūtēju militārpārvaldi. Viņi laikam arī bija pratuši iegrozīt, ka uz Liepāju atlaida atpūtā taisni to landesvēra nodaļu, kura bija gatava Ulmaņa gāšanu izdarīt. Tāpat arī es neticu, ka fon der Golcs būtu devis kaut kādu ierosinājumu uz 16.aprīļa notikumu, kā to apgalvoja sabiedrotie. Fon der Golcs ir par daudz korrekts karavīrs un par daudz piedzīvojis politiķis, lai ķertos pie tik nepārdomātiem līdzekļiem. Gan ir tiesa, ka viņš būtu varējis aizkavēt Ulmaņa gāšanu. Tā viņš nedarīja. Viņa raksturā ir kaut kas, ko es gribētu apzīmēt par faktu ironiju.

Politiskā tāļredzībā viņš augstu pacēlās pār savu apkārtni, nereti arī pār savu priekšniecību. Ja viņam uzdod kaut ko izvest, ko viņš uzskata par nepiemērotu apstākļiem, tad viņš īsi aizrāda uz lietas neiespējamo pusi. Bet, ja priekšniecība tomēr pastāv uz savu, tad viņš izved savu uzdevumu uz to viskorrektāko, taisni pēc priekšraksta, līdz uzdevumam iekšējā pretruna vai neprāts pats no sevis nāk jau ar roku taustāms. Šādu faktu sarkasmu izlietoja arī pie 16.aprīļa notikumiem. Viņš skaitījās līdz ar savu armiju sabiedroto rīcībā. Bet sabiedrotie no viņa baidījās un visādi lūkoja paplašināt Ulmaņa valdības “tiesības” uz Liepājas un Latvijas pārvaldīšanu, nerēķinoties ar to, ka divas viena no otras neatkarīgas varas vienā un tai pašā darbā ar nenoteiktām darbības robežām ir neprāts. Tā starp citu fon der Golcam bija uzdots apsargāt Liepājā un Latvijā kārtību, bet neiemaisīties Latvijas iekšējās darīšanās. Tad saskaņā ar šo diletantisko rīkojumu fon der Golcs 16. aprīlī ļāva darboties savam faktu sarkasmam.

Nekārtības karaostā viņš lika apspiest; tas piederēja pie viņa tiešiem pienākumiem. Bet, kad vācbaltieši gāza Ulmani, tad viņam – pēc sabiedroto noteikuma – nebija tiesības iemaisīties, jo tā bija nenoliedzami Latvijas iekšējā lieta. Šī garīgā pārākuma, šīs rotaļāšanās ar viņiem, sabiedrotie fon der Golcam nevarēja piedot. Jautājumam, vai Golcs iepriekš kaut ko zināja par sagaidāmo notikumu, te ir tikai otras šķiras nozīme. Esmu pārliecināts, ka viņa izzināšanas birojs strādāja pietiekoši labi, lai viņu informētu par lietu stāvokli. Un lieta, kurā piedalās tik daudz dalībnieku, nav pilnīgi noslēpjama no vērīgām acīm un ausīm. Bet, tā kā tas attiecās uz Latvijas iekšējām lietām, kurās sabiedrotie viņam bija nolieguši iejaukties, tad viņam nebija arī nekāda pienākuma, nedz iemesla laist savu zināšanu tālāk. Viņš nostājās uz formāli korrekta stāvokļa. Bet tas nebija labvēlīgs nedz Ulmanim, nedz sabiedrotiem. Jo nedz Ulmanis, nedz sabiedrotie nevēlējās iegūt fon der Golca labvēlību.

Tāpat esmu pārliecināts, ka Ulmaņa gāšanas ideja neizgāja no vācbaltiešu Nacionālausšusa. Nacionālausšuss jau pats par sevi tā bija organizēts, ka kaut kādas idejas no viņa nemaz nevarēja iziet. Bez tam juristu domāšanas kārtība šai organizācijā bija ņēmusi tik lielu pārsvaru, ka revolūcionāriem paņēmieniem tur nebija nedz vietas, nedz pietiekošas pārgalvības. Tāpat nav nekāda pamata runāt par kaut kādu “baronu sazvērestību”, kā to darīja Ulmaņa aģitātori, lietu nostādīdami tā, it kā pie Ulmaņa gāšanas būtu piedalījusies visa muižniecība. Tas nebija jau fiziski iespējams. Jo Baltijas muižniecība bija tālu izkaisīta un nevarēja nekur sanākt kopā, nedz apspriesties. Bet mazu drusku ir laikam šim apgalvojumam pamats: dzenošie spēki šai notikumā – ja es visai neviļos – ir meklējami nelielā muižniecības jaunības (jaunatnes) daļā.

Es jau kādreiz esmu ieminējies par to, ka vācbaltiešu taktika visā Latvijas politikā izgāja uz veco čigāna gudrību: ja neķersies man – ķersies manam brālim. Viņiem bija vairāk pulciņu, kas nodarbojās ar politiku: ja neizdevās vienam, varbūt sasniegs otrs pulciņš kaut ko. Starp šiem pulciņiem – cik varēja noprast — bija arī viens vairāk aktīvas dabas nekā citi. Tas negribēja Ulmaņa grupai tā pieķerties, kā Šreiners un citi; tas neticēja diplomātiskām sarunām ar
sabiedrotiem, kā fon Striks ar dažiem citiem vadošiem muižniekiem; tas redzēja, ka arī Nacionālausšusa advokātiem bija izjūdzies zirgs. Tas viss viņus apstiprināja tai pārliecībā, ka politikā izšķirs ne teorijas, negudras sarunas, bet faktiskais spēku samērs. Un tā kā tas patlaban vēl bija vācbaltiešiem par labu, tad viņi nosprieda – to izmantot, paļaudamies uz to, ka arī sabiedrotie apmierināsies ar notiekošo faktu. Esmu pārliecināts, ka 16.aprīļa notikums izgāja no nelielas vācbaltiešu jaunekļu grupas, kas sastāvēja pa lielākai daļai no muižnieku, bet arī no pilsoņu aprindām un bija pa lielākai daļai atrodami landesvēra vispārdrošākā nodaļā. Viņiem darbojās līdzi nedaudzi vairāk piedzīvojuši vīri, kuriem bija apnikusi vācbaltiešu mūžīgā laipošana.


Ulmaņa gāšana bija Baltijas vācu jaunības (jaunekļu) straujākās daļas darbs. Tas bija revolūcionārs darbs ne juridiski, bet pēc savas iekšējās dabas. Ulmanis bija uzmeties ar savu grupu par valdnieku – vācbaltiešu jaunekļi viņu nobīdīja pie malas. Tiesiskā ziņā tur nekāda pārpratuma nebija… tā viena, kā otra puse rīkojās revolūcionārā kārtībā. Pavisam greizi iztulkoja Ulmaņa ļaudis 16.aprīļa notikumu kā reakciju. Tur no reakcijas nebija ne zīmes. Šie jaunekļi ne sapnī nedomāja par to kā atkal ierīkot Landesrātus vai citu ko tamlīdzīgu, kas vācbaltiešiem nodrošinātu kaut kādu virsvaldību pār latviešiem. Viņi tikai nevēlējās, ka viņus Ulmanis grib atspiest pie malas, kur tobrīd bez šaubām vācbaltieši nesa cīņā pret boļševikiem smagāko daļu. Tāpat viņi arī redzēja, ka Ulmanis ar savu politiku Rīgu atsvabināt nevar, bet tur šiem jaunekļiem gandrīz visiem vārga un gāja bojā piederīgie. Varbūt šis otrs iemesls bija viņiem vēl vairāk par skubinātāju nekā pirmais.

Ka ar 16.aprīli vācbaltieši nebūt nedomāja sagrābt varu savās rokās, to jo skaidri pierādīja viņu tālākais solis: viņi piedāvāja Latvijas pārvaldīšanu pulkvedim Balodim un kņazam Līvenam. Kņazs Līvens vadīja, kā atcerēsities, pulku, kurā visvairāk iestājās krievi. Pats viņš nekad nav ticis uzskatīts par vācbaltiešu politikas piekopēju. Tātad šī kombinācija nekādi nevar tikt iztulkota kā mēģinājums paturēt Latvijas pārvaldīšanu vācu rokās. Būtu Balodis un Līvens toreiz saņēmuši Latvijas rīcību savās rokās un, uz armiju atbalstīdamies, vēl pievilkuši klāt mazgruntniecību un lielgruntniecību, tas ir – būtu viņi apvienojuši visus Latvijas pilsoniskos slāņus uz cīņu pret boļševikiem un ņēmuši šīs cīņas vadību savās rokās, – es esmu pārliecināts, ka Latvijā būtu ticis aiztaupīts daudz zaudējumu un nelaimes.

Bet Balodis bija atteicies no piedāvātā uzdevuma. Neņemos spriest, ciktāl Balodis iepriekšējās sarunās bija licis saprast, ka viņš no tā neatteiksies; varbūt, ka viņa izteikumi ir tikuši pārprasti. Bet Tukumā es dabūju to iespaidu, ka 16.aprīļa notikumi Balodim nav nākuši pavisam nenojausti.

Tiktāl lietas bija attīstījušās, kad es atbraucu Tukumā. Flečers bija ļoti uztraukts, it īpaši par to, ka valdības gāšanu bija izdarījusi viņam padota karaspēka nodaļa. Viņš vēlējās katrā ziņā noskaidrot, ka tas ir noticis pret viņa un landesvēra vislielā vairuma gribu. Bet ar to jautājums nebūt nebija izsmelts. Ko lai dara tālāk?

Latvija nevarēja palikt bez valdības. Ulmaņa gāzēji nebija spējīgi jaunu valdību radīt. Bet, no otras puses, atkal nebija iespējams, ka Ulmaņa valdība varētu atgriezties pie varas nepārgrozīta. Vispirms jau bija sagaidāms, ka tādā gadījumā viņa savus gāzējus nodotu tiesai kā dumpiniekus, kā viņa to jau bija mēģinājusi darīt fon Strika gadījumā. Bet to nepieļautu landesvēra citas nodaļas. Kaut gan viņas aiz praktiskiem iemesliem nosodīja trieciena pulciņa darbu 16.aprīlī kā neprātīgu, tad tomēr juridiski viņas nevarēja uzskatīt viņus par dumpiniekiem un izdot Ulmaņa grupas tiesāšanai.

Ulmanis tak pats bija, juridiski ņemot, uzurpātors. Ja Ulmanis aiztiktu trieciena nodaļu, tad laikam visi Baltijas landesvērieši (vācbaltieši) atstātu fronti.
Otrkārt: ja Ulmanis nāca atpakaļ ar visu savu kabinetu, tad iesākās atkal vecās berzēšanās ar Golca armiju. Tad nebija ko cerēt, ka tā pabalstītu landesvērus uzbrukumā Rīgai. Bet, ja nenāca atpakaļ Ulmaņa valdība, kas tad lai ieceļ jaunu? Tautas padomei šo darbu uzticēt nevarēja tādēļ, ka vācbaltieši viņā nemaz neietilpa. Tas bija pilnīgi viens un tas pats: vai atdot varu Ulmanim vai Tautas padomei. Radīt militārpārvaldi no Baltijas landesvēra vidus neviens nedz gribēja, nedz varēja. To latvieši uzķertu kā “baronu valdību”. Tad atliktos tikai – aprakt Latvijas patstāvības ideju un atgriezties pie Golca armijas okupācijas.

Šai kritiskā brīdī es nācu ar savu plānu: lai izlīgst visas pilsoniskās grupas savā starpā uz boļševiku apkarošanu; lai Ulmaņa valdība nāk atpakaļ, bet pārveidota uz izlīguma pamata tā, ka visi Latvijas pilsoniskie slāņi, arī vācieši, to var saukt par savu valdību. Tā kā lieta bija steidzama, tad pēc manām domām pietiktu, ja vienotos uz izlīguma pamata līnijām landesvēra latviskās nodaļas ar vāciskām, kā arī Latvijas lielgruntniecība ar mazgrutniecību. Pilsētniekus varētu pieņemt pamazām klāt, samērā ar to, kura pilsēta tiek no boļševikiem atsvabināta.
Flečera štābā (pats Flečers politiskās sarunās nepiedalījās) mans ierosinājums atrada nedalītu piekrišanu. Uzmetām septiņus punktus, kas lai noderētu pieturai pie sarunām ar Baloža oficieriem.

Vienojāmies par to, ka Baltijas landesvēra aprindās neatdurtos uz kritiku izlīgums uz šādiem pamatiem:
1) vācbaltieši atzīst ne tikai Latviju, bet arī pagaidu valdību;
2) vāciešiem jāatsakās no mēģinājumiem, radīt valsti valstī;
3) lielgruntniecība jāpielīdzina mazgruntniecībai viņas tiesībās un pienākumos pret valsti un komūnu;
4) lielgruntniecībai nāktos daļu no saviem zemes īpašumiem atdot valstij pret atlīdzību un pēc vajadzības priekš iekšējas kolonizēšanas; arī daļu no mežiem atpērk valsts;
5) vāciešiem tiek garantēts: kultūrālā autonomija, vācu valodas līdztiesība iestāžu ārējā darbu vešanā, divas ministru un trīs ministru biedru vietas;
6) pie Satversmes sapulces vēlēšanām jālieto tādas vēlēšanu tiesības, kas nodrošina mazgruntniecību pret major (lielākās daļas? – I.L.) izēšanu no bezzemnieku puses;
7) tūlītēja maiņa kara ministrijā.

Ar šādu programmu es nobraucu uz Ķemeriem pie Baloža štāba. Tur ieradās no Jelgavas arī kāds Ulmaņa ministra palīgs (Strautnieks vai Birznieks, – lāgā es viņus nepazīstu), kā arī Voldemārs Beķeris. Izrādījās, ka tur oficieri jau bija apspriedušies un nolēmuši, kā izturēties pret 16.aprīļa notikumiem. Viņu lēmuma galvenās domas bija tās, ka armija principiāli neiemaisās politikā; bet, tā kā viņa nes savu dienestu Ulmaņa valdības vārdā un tā kā šo valdību ir apstiprinājusi Tautas padome kā augstākās varas nesēja Latvijā, tad armija uzskata sevi par pienākumā saistītu tā pret Tautas padomi, kā arī pret Ulmaņa valdību; pēdējās pārgrozība vai atcelšana var notikt tikai uz Tautas padomes prasību. Tas nu bija tipisks teorētiskās politikas stāvoklis.

Tautas padomi Baloža štābs uzskatīja par suverēnu likumdevēju iestādi un Ulmaņa valdību par tās izpildu orgānu. Savu armiju Balodis teorijā uzskatīja kā Ulmaņa valdības ieroci; bet praksē šī armija stāvēja vācu valdības apgādībā. Lai tuvāk sev noskaidrotu pulkveža domu gaitu, es viņam jautāju, vai ir iespējams praksē izvest to principu, ka armija politikā nemaisās, ja valsts pamati vēl tik nenokārtoti, kā pie mums? Balodis atbildēja, ka karavīrs pazīstot tikai disciplīnu, paklausību priekšniecībai.

Bet ja nu nāk priekšā tāds gadījums, ka no dažādām priekšniecības vietām nāk nevienādas pavēles, vai tad karavīram tomēr nenāksies izšķirties, kurai lai viņš klausa? “Viņš klausīs savai tiešai priekšniecībai…” Balodis atbildēja.

“Un kas ir jūsu tiešā priekšniecība?” “Majors Flečers.”
“Ja nu majors Flečers jūs rīkotu iet uzbrukumā uz Rīgu, kamēr no Liepājas – pieņemsim tādu gadījumu – nāktu citāds rīkojums, vai jūs ietu uz Rīgu?” “Bez runas.”
Tālākās sarunās noskaidrojās, ka armija tomēr nebūt nebija tik nepolitiska, kā tas bija pieņemts teorijā. Visi oficieri bija principā priekš saprašanās ar vācbaltiešiem un priekš kopīgas cīņas pret boļševikiem. Uzbudināti viņi bija tikai par trieciena nodaļas patvarību. Tāpat visi bija nemierā ar Zālīti. Neviens nepastāvēja uz to, lai Ulmaņa kabinets paliktu nepārgrozīts. Visi bija stingri boļševiku pretinieki un apzinājās, ka bez vācu palīdzības viņi pret boļševikiem cīnīties nespēj.

Tā no vienas puses Baloža štābā teorētiskais lēmums pārvilka krustu pār manu nodomu: sākt pilsoņu apvienošanu no armijas un zemes īpašniekiem. Baloža armija uz politiku teorijā neielaidās. Bet no otras puses viņas praktiskais stāvoklis bija izlīgumam labvēlīgs. Tādēļ biju pārliecināts, ka viņa izlīgumam nepretosies, kaut arī pati neizdarīs nekādu spaidu uz to, lai viņš tiešām tiek noslēgts. Tādēļ Tukumā pārrunātos septiņus punktus es Baloža oficieriem, kā arī citiem viņa viesiem liku priekšā ar šādu jautājumu: vai viņi ir tais domās, ka armija to neuzskatītu par latviešu lietas nodevību, ja starp latviešiem un vāciešiem tiktu noslēgts izlīgums uz pamatiem, kas minēti šais septiņos punktos? Oficieri noņēma vairākus norakstus no minētiem septiņiem teikumiem un izskaidroja vienbalsīgi, ka pēc viņu pārliecības armija tādā izlīgumā neredzētu nekādas latviešu lietas nodevības.

Tad norunājām, ka arī es no savas puses strādāšu priekš tam, lai nāktu atpakaļ Ulmaņa valdība, pārgrozīta uz izlīguma pamata. No Ķemeriem mani aizsūtīja pulkvedis Balodis ar saviem zirgiem atpakaļ uz Tukumu; no turienes dabūju vietu automobilī uz Jelgavu. Bet notikumi skrēja ātrāk par zirgiem un par automobili. Verstis sešas no Jelgavas pie kāda tilta gaidīja jātnieku pulciņš uz mūsu automobili. Tie man paziņoja, ka dzelzsdivīzijas komandieris majors Bišofs aicinot mani katrā ziņā pie viņa ierasties.

Majors Bišofs gan papriekšu bija drusku izbrīnījies, ieraudzīdams mani manā proletāriešu apģērbā, bet tad apsveicināja mani un novēlēja man laimi un sekmes uz ministru priekšnieka amatu. Nu bija mana reize izbrīnīties. Paskaidroju, ka man pirmo reizi nākas dzirdēt manu vārdu sakarā ar tādu amatu. Vai viņš nebūtu tik laipns man to lietu drusku paskaidrot? Jā, vairāk viņš pats arī vēl nezinot. Viņam pa telegrāfu esot paziņots jaunā ministru kabineta sastāvs; tas tūliņ tikšot drukāts un izlipināts uz ielām. Es izlūdzos to sarakstu. Viņā minētās personas man pa lielākai daļai bija svešas. Bez tam pret dažām no tām bija pie latviešiem paredzama stipra opozicija. Tādēļ es lūdzu majoru Bišofu, lai viņš vēl nesteidzas ar saraksta izsludināšanu; es viņā esmu iekļuvis bez paša ziņas. Un, otrkārt, es viņu lūdzu, lai telegrāfiski paziņo Balodim, ka man par jauno ministru sarakstu nekas nav bijis zināms un ka es palieku pie tā, ko norunājām Ķemeros. Es baidījos pie Baloža armijas nākt aizdomās, ka spēlēju divkāršu lomu.

Liepājā nonākušam, man bija taisni no stacijas jādodas uz Burkevica dzīvokli, kur bija nolikta jauno ministru sēde. Nemazgāts, neapcirpts, nokvēpis un dubļiem nošļakstējis, uz drāšu aizžogojumiem saplēstām biksēm, vīzes kājās… nezinu, ar kādām jūtām mani apsveica tie ministri, ar kuriem redzējos pirmo reizi. Tur tad dabūju zināt, kā es biju nācis uz ministru listes. 16. aprīļa sarīkotāji laikam bija pilnīgi ar to rēķinājušies, ka Balodis un Līvens piedāvāto Latvijas pārvaldīšanu pieņems. Kad viņu atteikšanās tikusi galīgi zināma, tad vairs pavisam nesapratuši, ko darīt tālāk. Tad ir metušies starpā daži jau vairāk piedzīvojuši vīri ar to padomu, ka vajag sastādīt pagaidu ministriju, lai būtu iespējams vest sarunas par izlīgumu. Jo, ja nebūtu nekādas valdības, tad bijis jāsagaida, ka sabiedrotie prasīs no Golca, lai viņš ieceļ atpakaļ Ulmaņa valdību. Tad jautājums vairs negrozītos ap politisku cīņu Latvijā, bet ap kārtības uzturēšanu; un tā piederēja Golca pienākumam.

Nu sākuši gūstīt ministrus kā citkārt Simsons savas lapsas. Citus vēl šā tā sadabūjuši, bet ministru priekšnieka nekur kur ņemt. Tad viens (ja nemaldos – Kupčs) iesaucies: “Ņemsim taču Niedru!” Un tā kā viņš arī apgalvojis, ka es neatteikšoties, tad vienojušies uz mani. Tā es biju iekritis ministru priekšnieka amatā kā circenis karstos pelnos: dziedi nu!

No formālās puses ņemot, jaunais kabinets bija sastādīts kaut kādas zemes apsardzības vai drošības komitejas uzdevumā. Kas šī komiteja tāda bija, tā es vēl šodien nezinu. Viņa bija uzdevusi valdības sastādīšanu Ulmaņa valdības valsts prokuroram Borkovskim. Kas Borkovska sastādīto sarakstu lai apstiprinātu, kam pretim jaunā valdība lai būtu atbildīga – par to neviens nedz prasīja, nedz runāja.


DESMITAIS MAIJS
Saņemsim vēlreiz kopā visu to, kas noteica politisko stāvokli Liepājā pēc 16.aprīļa, lai varētu izprast, kas mani novadīja pie 10.maija. Aprīļa 16.dienā vācbaltiešu landesvēru trieciena nodaļa faktisko varu bija sagrābusi savās rokās. Bet šī nodaļa nedz varēja, nedz arī gribēja šo varu paturēt. Ja vācbaltieši caur saviem landesvēriem gribētu Latviju pārvaldīt, tad viņiem bija jāsagatavojas uz to, ka tad viņiem par pretniekiem būtu ne tikai boļševiki, bet arī visi citi latvieši un sabiedrotie. Vienīgais, uz ko viņi varētu atbalstīties, bija vācu armija. Bet tā atradās kā formālā, tā arī materiālā atkarībā no sabiedrotiem: formāli viņa bija nostādīta sabiedroto rīcībā, materiāli uz viņu sabiedrotie varēja izdarīt spaidu caur vācu valdību.

Apgāzt Ulmaņa valdību – tas bija viegls uzdevums. Bet radīt jaunu valdību Latvijā pret latviešu un sabiedroto gribu – bija neiespējami.

Bet atkal no otras puses likās būt neiespējami – atjaunot Ulmaņa valdību nepārgrozītu. Tad vācbaltiešu landesvēriem neatlikās nekas cits, kā aiziet no frontes, ja negribēja nodot savus biedrus Ulmaņa ļaužu atriebībai. Un līdz ar viņiem tad atvilktos atpakaļ arī Golca armija. Tad Kurzeme bija jāatdod boļševikiem. Latvieši neuzticējās vāciešiem; vācieši neuzticējās latviešiem. Kā tur lai rada jaunu valdību, kas apmierinātu abas puses? Tur bija divas izejas.

Vislabākā izeja būtu tā, ka sabiedrotie no sevis radītu bezpartejisku Latvijas valdību un garantētu zināmu darbības programmu. Pret sabiedrotiem nepaceltos nedz latvieši, nedz vācbaltieši.

Otra izeja būtu – nodibināt saprašanos starp vācbaltiešiem un Ulmaņa ļaudīm. Ja uz šādas saprašanās pamata rastos jauna valdība, tad bija sagaidāms, ka viņu pabalstītu kā vācbaltiešu landesvērs, tā arī Baloža karaspēks. Pret tādu izlīguma valdību izturētos labvēlīgi arī Golca armija.

Laika nezaudēdams, es sāku sarunas uz abām šīm pusēm. Lai varētu padarīt sarunas ar Ulmaņa ļaudīm iespējamas, tad vispirms bija jāatsvabina apcietinātie ministri un jānoņem uzraudzība no angļu misijas, kurā uzturējās Ulmanis. Uz manu lūgumu Borkovska kabinets to arī izdarīja. Caur to man bija iespējams, nākt tuvākās sarunās ar Valteru, par kuru tika teikts ka Ulmanis bez viņa padoma nekā nedarot. Mans nodoms bija – papriekš saprasties ar Valteru, tad caur viņu stāties sakarā ar Ulmani un, ja izdotos arī Ulmani pārliecināt, ka izlīgums ir vajadzīgs, tad caur viņu un Valteru nokārtotu lietu ar plašākām latviešu aprindām.

Ar vācbaltiešu Nacionālausšusu es tiešu sarunu nevedu. To darīja Borkovska kabinets. Es sevi uzskatīju tikai par vidūtāju starp Ulmaņa un Borkovska ministriem.

Ļoti vārīgs bija jautājums – kā vest sarunas ar sabiedroto priekšstāvjiem. Būtu lieta grozījusies vienīgi ap politiskiem motīviem, ap cīņu pret boļševikiem un ap Latvijas valdības nodibināšanu, tad sevišķu grūtību tur nebūtu. Bet jautājumu sarežģīja divas lietas. Tā pirmā bija – Latvijas meži un lini. Anglijas misijā tobrīd rīkojās viens koku un viens linu tirgotājs (Kīnans un Ellis). Bija gluži dabiski, ka blakām tīri politiskiem jautājumiem viņi piegrieza savu vērību arī lietām, kas stāvēja tik ciešā sakarā ar viņu senāko darbību. Tur nu vispirms izcēlās jautājums, kur lai paliek lielais koku vairums, ko Latvijas mežos bija likusi nocirst un pa daļai jau izvest un apstrādāt vācu okupācijas vara? 1918.gada beigās viņa bija līgusi ar Ulmaņa valdību, ka Latvija saņems šos kokus līdz ar visām zāģētavām. Bet vēlāk, kad Ulmaņa valdība no Rīgas aizbēga un vācu armijai pašai nācās aizsargāt beidzamo Kurzemes stūri no boļševikiem, tad vācu valdības priekšstāvjiem tika pārsteigtā līguma žēl. Drīz vien uzradās viena otra vācu un žīdu firma ar apgalvojumiem, ka attiecīgie koku krājumi esot viņām, ne latviešu valdībai pārdoti. Nu tika apgalvots, ka Ulmanis bijis ar angļu misijas tirdzniecisko personālu jau norunājis, ka viņa valdība pārdos gatavos koku krājumus angļiem. Tas pats zīmējās arī uz linu krājumiem, kas vēl atradās Latvijā, pa daļai boļševiku savākti.

Ja šiem apgalvojumiem bija pamats (vēlākie notikumi likās viņus apstiprinām), tad viegli izskaidrojams, kādēļ angļu misija pastāvēja uz to, lai nāk atpakaļ taisni Ulmaņa valdība. Tad arī top saprotams, kādēļ vēlāk izlīguma sarunās Ulmanis nekad negribēja pielaist, ka zemkopības ministrija izslīdētu no viņa ļaužu rokām. Bet sabiedrotiem pretim angļu misijas koku un linu tirgotāji nevarēja vest savu lietu no tirdzniecības stāvokļa vien. Tur jautājums dabūja pavisam citādu gaismu. Turp tika ziņots, ka Ulmani ir gāzuši nevis vietējie landesvērieši, bet Golcs, ka Borkovska kabinets ir Golca radīts, un ka Vācijas politika iziet uz to – uzkundzēties papriekš Latvijā, tad ieņemt Igauniju un tā atšķirt sabiedrotos no Krievijas rietumiem.

Iepriekšējā nodaļā es jau aprādīju, ka šādam apgalvojumam nebija pamata. Atgādinu vēlreiz, ka Borkovska kabinets tika improvizēts vienīgi tādēļ, ka Balodis un Līvens atteicās uzņemties Latvijas militārpārvaldīšanu. Bet sabiedrotie Parīzē visus šos sīkumus nevarēja zināt. Viņiem bija jāpaļaujas uz to, ko viņiem ziņoja angļu un latviešu misijas, toties vairāk, ka amerikāņu misija izturējās – kaut gan objektīvi – tomēr nogaidoši.
Tādēļ sabiedrotie uzstādīja Vācijai pretim prasījumu, lai Vācija nekavējoši likvidē savu Baltijas politiku: lai ieceļ atpakaļ Ulmaņa valdību, lai atsauc Golcu un lai nodod vācu karaspēku Ulmaņa valdības rīcībā. Kamēr šie pieprasījumi nebūs izpildīti, sabiedrotie bloķēja Latviju.

Tiktāl lietas bija attīstījušās, kad es sāku vest sarunas ar sabiedroto misijām Liepājā. Frančiem toreiz vēl tur priekšstāvju nebija. Angļu misijā es domājos redzam īstos Ulmaņa aizstāvjus aiz aprādītiem iemesliem. Man atlikās tikai amerikāņu misija, ar ko stāties sakarā. Tur mans nodoms atkal bija tāds pats, kā pie sarunām ar Valteru: papriekš vienoties ar Amerikas misijas priekšstāvi un tad caur viņu nākt sakaros ar angļu misiju.

Amerikas misijas priekšgalā toreiz stāvēja apakšpalkavnieks Varviks Grīns, vēl pajauns – gadus 35-40 vecs vīrs, caur un cauri skaidrs raksturs. Viņš senāk bija kalpojis savai valdībai Filipīnās, tur iekārtodams valsts dzīves pirmsākumus. Kaut kādu tirdzniecisku blakus nolūku viņam pavisam nebija. Visur viņš iegrozīja savu izturēšanos pēc politiskiem un humānitāriem motīviem. Pie tam viņš nelipa pie savu piedzīvojumu atsevišķiem novērojumiem, bet prata tos apvienot plašākos valsts dzīves principos un politiskās idejās. Esmu pārliecināts, ka viņa vārdu reiz dzirdēšu – ja Dievs liks dzīvot – sakarā ar Amerikas augstāko politiku. Kādu stāvokli viņš ieņēma pret Borkovska kabinetu, redzams no telegrammas, kuru viņš bija sūtījis savai valdībai vēl pirms manas atgriešanās Liepājā un nezinādams, ka es piedāvātās ministru priekšnieka vietas nepieņemšu.
Telegramma sūtīta 27.aprīlī uz Kopenhāgenu amerikāņu sūtniecībai un ir šāda satura:

“Tā sauktais Jaunais kabinets”, drošības komitejas priekšsēdētāja Borkovska izsludināts, sastāv no sešiem latviešiem un četriem vācbaltiešiem. Par ministru priekšnieku apzīmētais Niedra ir latvietis, luterāņu mācītājs un rakstnieks, kurš jau sen ieņem ievērojamu vietu latviešu dzīvē un ir vispār iecienīts. Tiek teikts, ka viņš atrodoties frontē, lai vestu sarunas ar kareivjiem, un vēl nav Liepājā atgriezies. Vispār jāsaka, ka latvieši pieder pie konservātīvajiem, kuri nebija pielaisti Ulmaņa kabinetā. Jaunais kabinets ir sastādīts, neievērojot Ulmaņa kabinetu, nedz saprototies ar viņu; tas vēl atrodas angļu apsardzībā vai apcietinājumā.

Kaut gan sastādīts ar latviešu un nevis baronu vai vācbaltu majoritāti, šis kabinets tomēr ir tiešas sekas no Manteifeļa landesvēra trieciena bataljona valdības gāšanas un ir izcēlies uz pamata, ko radīja vācbaltiešu jaunekļi-sazvērnieki; latviešu tauta viņu nepabalstīs. Es uzskatu viņu kā pārejas kabinetu, kas lai vācbaltiešiem atvieglinātu viņu stāvokli pie sarunām par izlīgumu starp vāciešiem un latviešiem attiecībā uz pārveidotu valdību, ko lai sabiedrotie un Amerika veicinātu. Ka jaunais kabinets varētu ar sekmēm darboties kā valdība, to, laikam, nedomā ir viņa radītāji. Ja viņš paliktu pie varas, tad tas beigās novestu pie asins izliešanas, kura varētu tikt aprobežota tikai ar stipriem spaidiem no fon der Golca. Es atteicos pieņemt viņa lūgumu dēļ atzīšanas no Amerikas puses, kamēr vācbaltiešu kareivji pārvalda situāciju un kavē vecās valdības atjaunošanu vai jaunas sastādīšanu uz svabada un taisnīga izlīguma pamata.”

No šī dokumenta izredzamas vispirms divas lielas: pirmkārt, ka apgalvojums par Golca vainu pie 16.aprīļa notikumiem netika no amerikāņu misijas pabalstīts, un, otrkārt: ka prasījums, lai nāk atpakaļ Ulmaņa valdība, neizgāja no amerikāņiem; Grīns ļoti noteikti runā arī par jaunas valdības sastādīšanu uz taisnīga izlīguma pamata. Tā tad Parīzē uzvarēja ne amerikāņu, bet angļu misijas uzskats.


Grīnam izlicis Latvijas toreizējos apstākļus, es izteicu tās domas, ka sarežģījums būtu visvieglāk atrisināms, ja sabiedrotie izlietotu savu iespaidu uz izlīgšanu un jaunas valdības sastādīšanu. Tas izrādījās par neizvedamu tādēļ, ka angļi principiāli pastāvēja uz to, ka Ulmaņa valdībai jānāk atpakaļ, lai tādā ziņā pierādītu, ka uzvarējuši ir sabiedrotie, nevis Golcs. Pats Grīns turpretim atzina izlīgumu par vajadzīgu. Tādēļ viņš deva padomu, lai vācieši un latvieši lūkojot vest izlīguma sarunas savā starpā. Tad viņam nākšoties vieglāk izlīguma vajadzību aizstāvēt. Tad es
lūdzu, lai sabiedrotie dod no savas puses priekšsēdētāju izlīguma sarunu komisijā. Arī no tā Grīns atteicās, bet gan apsolījās izlikt no savas puses neoficiālā kārtā rakstiski tos principus, kurus viņš personīgi turot par derīgu pamatu izlīguma sarunām. Šos principus viņš izlika man rakstītā vēstulē no 1.maija. Tās saturs tulkojumā bija šāds:

Godāts Niedras kungs! Attiecībā uz mūsu šī rīta sarunu, uz kuru Jūs bijāt pie manis atnākuši kā vidūtājs starp latviešiem un vācbaltiešiem, es vēlētos neoficiāli atzīmēt sekošo:
1. Amerika nevēlas darīt iespaidu uz Latvijas iekšējo politiku vai iejaukties viņā, kamēr tā netraucē pamiera robežas.
2. Amerikāņi jūt līdzi Latvijas tautai viņas pūlēs dēļ pašnoteikšanās un viņas cīņā pret postošo boļševismu.
3. Šobrīd mūsu vēlēšanās ir – redzēt nodibināmies pagaidu de facto valdību, kas būtu sastādīta vienīgi priekš tagadējiem kara uzdevumiem, uz kuras pabalstīšanu lai bez blakus nolūkiem apvienotos visi pretboļševiskie elementi, un kura būtu spējīga:
a) novērst brāļu karu;
b) ierīkot nepieciešamas pārvaldības iestādes Amerikas pārtikas izdalīšanai;
c) darīt iespējamu pagaidām atvieglināt blokādi, lai varētu atdzīvoties tirdzniecība un rūpniecība;
d) darīt iespējamu Latvijas armijas radīšanu zem pienācīgas uzraudzības, ar vajadzīgo uzmanību un ar nepieciešamo naudas līdzekļu un armijas apgādības nodrošināšanu;
e) izpildīt visus citus civīlpārvaldes uzdevumus, līdz būs iespējama normāla politiska valdība;

4) Manas personīgas domas ir, ka tādu pagaidu valdību varētu atjaunot, ja spertu šādus soļus:
a) ja vācbaltiešu Nacionālausšuss atklāti apzīmētu par nepareizu un nosodītu landesvēra varmācību 16.aprīlī;
b) ja tiktu atsaukti sargi no valdības ēkām un ja Ulmaņa valdība atgrieztos pie savu pienākumu izpildīšanas;
c) ja tūliņ pēc tam visi Ulmaņa kabineta locekļi atteiktos no amata;
d) ja tad nekavējoši atjaunotos valdība, sastādot jaunu koalīcijas kabinetu Ulmaņa vadībā, kurā lai majoritāte piekristu locekļiem no Ulmaņa vecā kabineta, par piemēru: – septiņas vai astoņas no divpadsmit vietām, un citām mazākuma grupām (vācbaltiešiem, mēreniem latviešiem, jūdiem u.t.t.) četras līdz piecas vietas;
c) ja tiktu dota vispārēja amnestija par pagājušiem politiskiem notikumiem;
f) ja tiktu noslēgts poētisks un sociāls pamiers, līdzīgi, kā tas notikās pa lielā kara laiku Francijā, Vācijā un citās zemēs, kas darītu iespējamu neatlaidīgu kara vešanu pret boļševismu.

5) Pēc manām domām Ulmaņa ministrijai vajadzētu dabūt priekšlaikā koalīcijas valdībā vairākumu tādēļ, ka tādam solim piekristu Latvijas pretlieliniecisko iedzīvotāju vairākums. Turpretim, no otras puses – mazākuma grupām, it īpaši tām, kas ir ievērojamā mērā piedalījušās cīņā pret boļševikiem, pienāktos stipra minoritāte valdībā, kas organizēta neatlaidīgai kara turpināšanai.
6) Šie augšā izteiktie mani personīgie uzskati ir izteikti, ievērojot tagadējo apstākļu nopietnību un tai cerībā, ka vēl nav par vēlu izsargāt Latvijas iedzīvotājus no savstarpīgas asins izliešanas tai brīdī, kur draud no Krievijas boļševisma vislielākās briesmas, ja dažādo tautību vadoņi savā politikā pieturēsies pie mērenības, labvēlības un savstarpējas pretimnākšanas.

Uz to es atbildēju:
“Augsti godāts kungs! Jūsu godātais raksts no 1.maija ir pareizi nonācis manās rokās. Es to uzskatu kā patīkamu pierādījumu tam. cik sirsnīgi Amerika jūt līdzi neatkarīgai Latvijai, un kā uz daudz piedzīvojumiem dibinātu padomu, kas vissteidzamāk būtu darāms, lai sekmētos manas dzimtenes valstiska nokārtošanās. Par vienu, kā par otru es Jums sirsnīgi pateicos. Jūsu labvēlīgo padomu esmu rūpīgi pārdomājis. Ar prieku es varu atzīties, ka man ir iespējams bez ierobežojuma piekrist visam tam, ko Jūs apzīmējat par vēlamas Latvijas pagaidu valdības uzdevumiem.
Tikai par līdzekļiem, kādi būtu vajadzīgi šo uzdevumu sasniegšanai, man šobrīd vēl ir dažā ziņā citādākas domas. Es uzdrošinos tās likt priekšā Jūsu labvēlīgai apspriešanai, pie kam es ceru mācīties no Jūsu daudzajiem praktiskiem piedzīvojumiem:

1) Latvijas valdības galvenais uzdevums šobrīd pastāv iekš tam – boļševikus visiem spēkiem apkarot.
Kamēr šī cīņa vēl nav izcīnīta, tikām par Latviju kā par valsti vēl nemaz nevar būt runas. Kaujā visderīgākais ir tas karaspēks, kurā katrs kareivis sajūt uzvaras vajadzību kā savu personisku lietu. Jo vairāk karaspēkā būs vienaldzīgu kareivju vai pat tādu, kas uzvaru novēl pretniekam, jo mazāka būs šī karaspēka kaujas spēja.
Šo vienkāršo, pašu par sevi saprotamu lietu Ulmaņa valdība nav ievērojusi. Boļševiku sakaušanu uzskata par savu personīgu lietu pie mums tās iedzīvotāju šķiras, kuru pastāvēšanu boļševisms apdraud.
Šās šķiras ir: latviešu mazgruntnieki (apmēram 100 000 familijas), lielgruntnieki un pilsoniskie elementi pilsētās. Vienaldzīgi pret cīņu, jā, nereti pat boļševikiem uzvaru vēlēdami, izturas proletārieši, algotā strādniecība uz laukiem un pilsētā. Tiem nav nekas jāzaudē, ja boļševiki uzvar; drīzāk viņi cerē ko iemantot. Boļševiki taču nāk ar solījumu, ka viņi atsvabinās strādniecību. Mazgruntnieku, lielgruntnieku un pilsoņu vienprātīga vēlēšanās pastāv iekš tam, lai valdība viņus apvienotu par slēgtu cīņas vienību, bet pie tam no šās cīņas vienības izslēgtu visus vienaldzīgos, kā arī tos, kas jūt līdzi ienaidniekam. Ulmaņa politiku turpretim mēs saprotam tā, ka viņš atstumj no piedalīšanās cīņā pret boļševismu taisni tos iedzīvotāju slāņus, kuriem no boļševiku uzvaras visvairāk ko baidīties, tas ir – lielgruntniecību un lielpilsonību, lai to vietā iegūtu vienas strādnieku daļas piekrišanu valdībai. Mēs domājam, ka šāda izturēšanās varbūt gan pavairos priekš valdības nododamo balsu skaitu, bet cīņu pret boļševikiem tā katrā ziņā vājina. Tas dzen arī mūsu mazgruntniecību opozicijā pret Ulmaņa valdību. Ulmaņa valdība šās te raksturotās politikas dēļ nav spējīga cīņu pret boļševismu ar panākumiem vest.
2) Armija nevar visu savu spēku griezt pret ienaidnieku, jo zemes pārvaldība viņas aizmugurē nav nokārtota. Tāpat trūkumcietēju apgādāšana var tikt nokārtota tikai ciešā sakarā ar labi nokārtotu zemes pārvaldību. Mūsu zemes pārvaldīšana pirms revolūcijas bij galvenā kārtā nostādīta uz pašpārvaldības principiem: zemnieku pašpārvaldība bij organizēta pagastos, pilsoņu – pilsētu komūnās, lielgruntnieku – Landesrātos. Kad pagājušā rudenī organizējās Latvijas pagaidu valdība, tad mazgruntnieku priekšstāvji uzstādīja programmu, pēc kuras pagaidām, līdz Satversmes sapulces sanākšanai, lai paliktu spēkā un darbā līdzšinējās pašpārvaldības organizācijas, kurām tad pagaidu valdība lai būtu it kā par apvienojošu un rīkojošu virsotni. Tādā ceļā būtu pagaidām, līdz Satversmes sapulces sanākšanai, nodrošināta iestrādājusies, iedzīvotājiem sen aprasta, tagadējiem apstākļiem daudzmaz piemērota pagaidu pārvaldība. Ulmaņa kgs turpretim, pašpārvaldības iekārtu maz pazīdams, izraudzījās citu ceļu. Viņš atstāja līdzšinējās zemes pašpārvaldības organizācijas gluži pie malas un atbalstīja Tautas padomi, kā arī pagaidu valdību uz politiskām partijām.

Politiskas partijas sajēgums sāka pie mums tikai vēl 1917. gadā (pēc Krievijas revolūcijas) iegūt praktisku nozīmi. Tā, par piem., tā partija, uz kuru Ulmaņa kgs galvenā kārtā atbalstījās, zemnieku savienība, tika Vidzemē dibināta tikai vēl 1917.gada vasarā, bet jau tā paša gada decembrī no boļševikiem atkal izklīdināta. Kurzemē iesākās viņas dibināšana tikai vēl vienu mēnesi pirms pagaidu valdības proklamēšanas. Tātad zemnieku savienība, Ulmaņa kombinācijas galvenā partija, ir pavisam darbojusies tikai vienu līdz seši mēneši. Bet Tautas padomē ir priekšstāvji arī no tādām politiskām partijām, kuras tika dibinātas tikai dažas dienas priekš Tautas padomes organizēšanas un skaita tikko desmit locekļus. Aiz šā iemesla nemaz nevar būt runas par kaut kādu gatavu pārvaldības aparātu pie Ulmaņa valdības. Ulmaņa valdība pūlas zemes pārvaldību un priekš tās vajadzīgos ierēdņus birokrātiskā ceļā tikai nule vēl radīt, pie kam pašpārvaldības principi un organizācijas tiek atbīdīti pie malas.

Mēs uzskatām šādu rīkošanos par nepareizu. Mazgruntnieki to ir pieredzējuši nu jau divas reizes, ka nav iespējams visu pārvaldību uz jauniem pamatiem pārkārtot vienā vai divos gados. Kerenska jauniekārtojumi sabruka tādēļ, ka tie bija sasteigti. Tāpat nebija iespējams vācu okupācijas varai divi gadu laikā pārcelt uz mūsu dzīvi jau gatavo prūšu pārvaldības sistēmu ar ievingrinātiem ierēdņiem. Mēs esam pārliecināti, ka darba spējīga pārvaldība un tam līdz arī kārtīga trūkumcietēju apgādība pie mums ir iespējama tikai tādā ziņā, ka atsakās no Ulmaņa birokrātiskās sistēmas un pagaidām, līdz Satversmes sapulcei, atgriežas pie pašpārvaldības principiem un laiž atkal darbā pašpārvaldības organizācijas.
Tātad pēc Ulmaņa principiem nav iespējams nedz sekmīgi apkarot lieliniecismu, nedz arī ierīkot darba spējīgu pārvaldību.

Ar to lai būtu teikts, ka abos šais galvenos jautājumos mēs uzskatām par nepieciešamu – atmest Ulmaņa sistēmu. Par sevi saprotams mēs nedomājam, ka būtu grozāma arī Ulmaņa ieturētā ārējā politika. Ja uzskata par vajadzīgu atmest kādu valdības sistēmu, tad gan varētu jautāt, vai līdzšinējās politikas vadonis būtu vēlams kā vadītājs arī pie citādas līdz šim neatzītas sistēmas? Tomēr, ievērojot ārējos apstākļus, mēs nebūtu tam pretim, ka Ulmanis joprojām paliek par ministru prezidentu. Bet uz otru pusi tas arī izskaidro, kādēļ mazgruntnieki un vācbaltieši, kuri abos augšā minētos galvenos jautājumos ir vienisprātis, katrā ziņā vēlēsies pastāvēt uz savu majoritāti jaunā kabinetā. Nav labi domājams, ka kabinets ar līdzšinējo priekšsēdētāju, kurā bijušā kabineta locekļi ir majoritātē, līdzšinējās sistēmas vietā attiecībā uz karu un pārvaldību pratīs likt citu, līdz šim no viņiem neatzītu.

Tādēļ man uzmācas domas, ka jaunā kabineta darbība būtu daudz auglīgāka, ja viņa sastādīšana notiktu pēc samēra 4:3:6, tas ir, ja mazgruntnieku trīs priekšstāvji kā centrs iekšējās un ārējās politikas, kā arī tautiskos jautājumos sastādītu majoritāti kopā ar kabineta kreiso spārnu (t.i. ar sešiem Ulmaņa kabineta locekļiem), bet sociālos un kara jautājumos ar kabineta labo spārnu, tas ir ar četriem vācbaltiešiem.
Ar Jūsu cienītā padoma citiem aizrādījumiem es esmu viscaur vienisprātis. Še izliktos iebildumus un pārdomāšanas nododu Jūsu laipnai kritikai.”

Es neturēju par sevišķi svarīgu iedabūt jaunā kabinetā trīs mazgrutniecības priekšstāvjus. Šis skaits bija vairāk uzstādīts tikai priekš kaulēšanās. Es zināju, ka Ulmaņa kabinetā bija divi vai trīs ministri, kurus ar pilnu tiesību varēja uzskatīt par mēreniem: Valters, Blumbergs, Ulmanis pats.

Ja nu no kabineta izstājās visradikālākie vai šovinistiskākie ministri: Zālītis, Goldmanis un Paegle, un iestājas četri vācbaltieši un viens mazgruntnieku priekšstāvis, tad kabineta mērenais raksturs bija pilnīgi nodrošināts. Tādēļ sarunās ar Ulmani es mierīgi varēju atlaisties līdz Grīna priekšā liktai formulai, un vienu laiku likās, ka izlīgums nupat būs sasniegts.
Bet tad viss uzreiz sagriezās pavisam uz otru pusi.

Man ir teikts, ka Ulmaņa kungs esot izskaidrojis, it kā izlīguma sarunas tādēļ esot izjukušas, ka es pastāvējis uz to, lai jaunais kabinets pieņemot par pareiziem visus Borkovska kabineta izdevumus, neprasot, vai tie izdarīti priekš valsts vajadzībām vai ne. Neticu, ka Ulmaņa kgs būtu šādu motīvu attiecībā uz mani minējis. Jo, pirmkārt, par Borkovska kabineta rēķiniem mūsu starpā nav minēts it neviens vārds, un, otrkārt: amnestija bija domāta tikai kā politiska. Ka ministriju rēķini būtu izņemami no valsts kontroliera pārziņas, tādas domas es nekad neesmu nedz domājis, nedz izrunājis.

Īstais cēlonis, kādēļ izlīgums nenotika, meklējams pavisam citur. Kamēr Ulmanim vēl nebija zināms sabiedroto prasījums no Vācijas, lai ieceļ Ulmaņa valdību atpakaļ, lai atsauc Golcu un lai padod Vācijas armiju zem Ulmaņa, – un ka Latvija tiks bloķēta, kamēr nebūs šis prasījums izpildīts, tikām viņa biedros-ministros bija it kā nomanāma daudzmaz nopietna griba uz izlīgšanu.

Bet kolīdz nāca minētie prasījumi zināmi, tā es dabūju no Ulmaņa to iespaidu, it kā viņam ir žēl, ka ir jau piekāpies par tālu. Tad tika uzstādīti prasījumi, kas izskatījās it kā pēc vēlēšanās, kā padarīt nenozīmīgu savu piekāpšanos. Vispirms jau viņš pastāvēja uz to, ka no zemturu padomes puses kabinetā drīkst ienākt tikai viens. Tam mēs nepretojāmies. Tad viņš prasīja, lai šis viens nebūtu es. Arī tur mums nebija nekas pretim. Tad viņš gribēja mūsu priekšstāvim dot tikai tobrīd pilnīgi nenozīmīgu tautas izglītības ministriju. Mēs prasījām iekšlietu ministriju. To nevarot nekādi dot. Mēs gribējām apmierināties ar zemkopības ministriju. Tad vairs mums neļāva pašiem izraudzīties kandidātu uz šo vietu. Mēs minējām Dr. Vankinu. Tam viņš arī bija pretim. Tad mēs skaidri redzējām, ka Ulmanis vispārīgi negrib savā kabinetā cilvēku, kas aizstāv zemturu padomes programmu.

Lai skaidri par to pārliecinātos, tad es viņam teicu, ka mums lieta grozās ne ap to, vai no mūsu ļaudīm nāk divi vai viens, Vankins vai Niedra, vai cits kāds kabinetā, bet gan ap to, lai mūsu aprindām dod iespēju piedalīties cīņā pret boļševikiem. Šo piedalīšanos mēs domājām tā, ka jāorganizē uz viņu arī mazgruntnieki kā šķira. Šo mazgruntnieku organizēšanās darbu mēs prasām priekš sevis. Uz to Ulmanis uzbudināts atbildēja, ka šis nekādi nevarot pieļaut. Tas ienestu kabinetā svešu virzienu; par kabineta politiku esot atbildīgs viņa priekšsēdētājs, tādēļ kabinetā uzaicināt šis varot tikai tādus cilvēkus, kas strādājot pilnā saskaņā ar šā politiku.

Tā kā ar to nepārprotami bija teikts, ka Ulmanis savu līdzšinējo politiku nedomā grozīt, tad – zināms – mūsu virziena ļaudīm viņā vietas nebija. To tad es arī viņam teicu, ka tādā gadījumā mums, zemturu padomes priekšstāvjiem, nav nedz vēlēšanās, nedz iespējas iestāties jaunajā kabinetā, kādēļ savu vidūtājību starp Borkovska un viņa, Ulmaņa, kabinetu es uzskatu par izbeigtu. Vienošanās ar vāciešiem ir panākta, un to mēreno latvieti, par kuru runā Grīna formula, nenāksies grūti atrast ārpus zemturu padomes aprindām. Lai izvairītos no pārpratumiem, tad to pašu paziņoju Ulmaņa kgm nākamā dienā arī rakstiski šāda satura vēstulē:

“Augsti godāts Ulmaņa kgs. Lai neizceltos nekādi pārpratumi, tad pagodinos Jums vēl rakstiski paziņot, ka no zemturu padomes puses mēs neatrodam par iespējamu sūtīt Jūsu kabinetā kādu priekšstāvi tādēļ, ka Jūs pastāvat uz to, lai Jūsu līdzšinējā politika kā arī it īpaši attiecoties uz iekšējām lietām, tiktu no visiem kabineta locekļiem ieturēta. Jūs zināt jau no manas senākās vēstules, ka mūsu uzskati it īpaši iekšējās politikas jautājumos ar Jūsējiem nesakrīt, un mēs nevaram prasīt no saviem priekšstāvjiem, lai viņi no savas pārliecības atsakās, Jūsu kabinetā iestādamies.”

No Ulmaņa ļaužu puses vēlāk apgalvoja, ka izlīguma sarunas es esot pārtraucis. Tas nav pareizi. Es atsacījos no tā: būt tālāk par vidūtāju starp Ulmaņa un Borkovska kabinetiem. Sarunas starp Ulmani un vācbaltiešiem tādēļ vēl varēja turpināties un ir arī – cik man zināms – tiešām turpinājušās. Ka tomēr arī tās nav novedušas pie izlīguma, tam iemesls meklējams dziļāk.

Ap 7.maiju man nāca zināma Vācijas atbilde uz sabiedroto pieprasījumu, lai Golcu soda un vācu karaspēku noliek zem Ulmaņa valdības. Savā atbildē vācu valdība uzsvēra, ka nedz Golcs, nedz Golca karaspēks 16.aprīļa notikumos nav vainīgi un tādēļ arī par tiem nevar tikt sodīti. Tāpat Vācija nevar savu karaspēku nolikt tādas valsts rīcībā, kura nule vēl rodas, bet nav vēl pat no sabiedrotiem pašiem de jure atzīta.

Tāpat Vācija nevēlas iemaisīties Latvijas iekšējās lietās, kādēļ viņa nevar iecelt atpakaļ Ulmaņa valdību kuras gāšana vai atjaunošana ir Latvijas iekšējā lieta. Ja sabiedrotie pastāv uz šiem prasījumiem, tad Vācijai neatliek nekas cits, kā atsaukt savu kara spēku no Baltijas. Tā tad bij skaidri redzams, ka 16.aprīļa notikumi bij radījuši konfliktu ne tikai Latvijā, bet ar starp sabiedrotiem no vienas un Vāciju no otras puses. Sabiedrotie, it sevišķi Anglija, pastāvējusi uz to ka 16.aprīlī Vācijas karaspēks ir aizticis sabiedroto cieņu, kādēļ arī viņam vajag tikt sodītam. Vācija šādas vainas neatzina un tādēļ atteicās Ulmaņa gāšanu uzskatīt par starptautisku lietu. Ja sabiedrotie nepiekāpās, tad Vācijai neatlikās nekas cits, kā atsaukt savu karaspēku no Latvijas, citiem vārdiem: atstāt visu Latviju boļševikiem. Jo ar pašu spēkiem vien mēs fronti nekādi nevarējām noturēt.

Ka viena vai otra puse, Vācija vai sabiedrotie piekāpsies, uz to nebija ne mazākās izredzes. Ja nepiekāpās Vācija, tad Latvijai draudēja bads; jo sabiedrotie neļāva ievest pārtiku Latvijā. Ja nepiekāpās sabiedrotie, tad Latvijai draudēja bads un boļševiki, jo, Vācijas karaspēkam aizejot, atvērās fronte. Lietu varēja mīkstināt, ja Latvijā atjaunojās Ulmaņa valdība, tā sakot, pati no sevis, tas ir – ja viņa nebij jāatjauno caur Vācijas karaspēku. Tad, varbūt, sabiedrotie nepastāvētu uz to, lai Golcu atsauc un lai Vācijas karaspēku noliek zem Ulmaņa.

Bet ar to maz kas būtu mantots: vācu karaspēks gan varbūt neatstātu fronti, bet viņš arī neietu tālāk uzbrukumā un vispār izturētos korrekti, bet bez labvēlības pret Ulmaņa valdību. Turpinātos tās pašas berzēšanās, kas bij jau iesākušās pirms 16.aprīļa. Tā tad Rīgai un Vidzemei bij jāpaliek zem boļševikiem. Citādi būtu, ja Ulmaņa valdība atjaunotos uz pārgrozītiem pamatiem, tas ir – tādā sastāvā, kas dotu vācu armijai drošību, ka Latvijas valdība nerada vācu armijai aiz muguras vāciešiem naidīgu karaspēku. Tas bij sasniedzams caur tādu izlīgumu, kādu es liku Ulmanim priekšā.

Bet acīm redzot Ulmanis, vai nu neparedzēja briesmas, kādas Latvijai draudēja, jeb bij pārliecināts ka sabiedrotie Vāciju piespiedīs aizdzīt boļševikus no Latvijas. Citādi es sev nemaz nevaru izskaidrot, kādēļ viņš nemēģināja spert nevienu soli pretim Vācijai.

Tilts, 1972., 01.11

=================

ANDRIEVS NIEDRA AIZSAULĒ. Konstantins Raudive. Daugavas Vēstnesis. Nr.230, 04.10.1942

Priekš astoņām dienām, Sarkandaugavā, sava dēla – inženiera – mājā, aizvēra mūža miegā savas acis Andrievs Niedra, lielais latviešu rakstnieks. Andrieva Niedras slava latviešu tautā ir liela. Bet arī slavā ir aizmiršanās. Mēs esam aizmirsuši to, kas Niedre mums ir kā rakstnieks. Tie, kas Niedram bija lēmuši mūža trimdu, zināja, ka viņš domāja citādāki nekā viņi gribēja. Niedras personība ir konsekventa. Ar prieku to mēs varam ieskatīt it sevišķi šodien, kad notikumu plūsmā daži cilvēki savos uzskatos un pārliecības mainās kā vēja rādītāji. Un cilvēks ir kaut kas vairāk nekā vēja rādītājs. Viņš ir notikumu substance. Kur tā tas nav, tur vairs nevaram runāt par cilvēku kā mūsu esmes galveno un vienīgo izejas punktu. Andrievs Niedra ārkārtīgo cīņu un notikumu laikā nesatricināmi saglabājis savu personību. cilvēciskās esmes pamatu. Ja nu mēs pārlaižam skatu pār Niedras dzīvi un darbiem, tad ar apbrīnu varam teikt: viņš sava lielā un skarbā likteņa bijis cienīgs.


Tagad, kur Andrieva Niedras vairs nav dzīvo vidū, mūsos pamostas it kā pārmetums: vai bija izdarīts viss, kas bija jādara, lai saprastu Andrievu Niedru? Man jāsaka, ka gandrīz nekas. Dažas nenozīmīgas, informatīvas dabas frazes mūsu zemes žurnālos un avīzes. Kādi tad aizspriedumi kavēja saprast Niedras personību? Vai tie nebija tie paši aizspriedumi, ko izraisa nevis objektīvi apsvērumi, bet dažādas politiskas kaislības, kas citkārt kādam citam lielam trimdiniekam – Dantem piesprieda trīskārtīgu soda mēru: pirmo reizi – mūža trimdu; otrreiz – nāvi, pakarot; trešreiz — nāvi, sadedzinot? Un vēlāk, kad Dantes pīšļi bija dusējuši pāris gadsimtus Ravenā, radās florenciešiem kāds ģenija ziņā Dantem līdzīgs vīrs. kas izteica vispareizāko spriedumu par savu lielo tautieti: Cik liels viņš bij, nevienam neizteikt.


Par gaišu akliem viņa spožais mirdzums.
No tūkstoš liecībām ir patiesa šī viena:
Neviens tik netaisni nav trimdā dzīts,
Neviens nav lielāks dzīvojis virs zemes.


Mikelandželo vārdi it kā atgādina to latviešu aklību, kas kaunējās viņa vārdu pieminēt konverzācijas vārdnīcā un netaisni to trimdā aizdzina.
Savas personības un darbības izprašanai Andrievs Niedra pats daudz darījis savās atmiņās un savu darbu konturējumos (skat- ‘Nemiera ceļos’).


Andrievs Niedra savu literāro darbību sāk un beidz kā viens no konsekventākajiem latviešu nacionālistiem. Viņa romāni, stāsti, drāmas un apcerējumi veltīti šīs nacionālās problēmas risināšanai. Savā pirmajā rakstniecības posmā Niedra izsaka domu, ka tā ir tauta, kas ar savām īpatajām spējām, savu morālisko sajūtu nosaka cilvēku kopības likteni. Tādēļ jāgaida uz tautas morālisku ģeniju, kas rīkojas pēc savas morāliskās sajūtas. Viņa piemēram tad sekos arī citi. Tā rodas tradīcijas, kas pievienojas tautas morāliskai sajūtai.


Visvairāk, pēc Andrieva Niedras domām, šo nacionālo skaidrošanos apdraudēja t.s. revolūcionārisms. Tādēļ Niedra piegriežas revolūcionāra dvēseles katarses (šķīstīšanas) problēmai novelē ‘Pēters Salna’. Še autors parādās kā vienreizīgs sociālās psīches izpratējs: viņš rauga revolucionārai sajūsmai nostādīt blakām tās šausmīgās sekas, dot tai psīchisku pretsvaru. Te nu iezīmējas Andrieva Niedras personības galvenā īpatnība: tieksme sintēzi reālizēt sociālajā un individuālajā dzīvē. Niedras domāšana ir antitetiska: viņš redz reizē lietas abas puses. Kamēr viņš runā par tās tezi, tikmēr viņu uzskata par savējo šīs tēzes piekritēji; kad viņš sāk runāt par tās antitezi, tad rodas nesaprašana: kur nu Niedra tik drīzi varējis pārsviesties pretinieka pusē! Bet kad Niedra beidzot pagriežas uz savu īsto mērķi, uz pretišķību izlīdzinājumu – sintēzi, tad
abas puses viņā noraugās pārsteigumā un neizpratnē.


Kāds ir Andrieva Niedras nacionālisms? Tas ir: “paša zeme zem kājām, paša debess pār galvu”; citiem vārdiem sakot: Andrievs Niedra cīnījās par latviešu tautas saimniecisko un garīgo patstāvību. Niedra turpināja to mūsu tautas atmodas lielo darbu, ko bija pasācis Valdemārs un Kronvalds. Ja Valdemārs latviešos raudzīja nostiprināt tautsaimniecisko atziņu, tad Andrievs Niedra tautas garīgo patstāvību. Valdemārs tautu saprata kā “populus”. proti vairāk tautsaimnieciskā nekā politiskā nozīmē. Niedra turpretim uz tautu skatās kā uz “natio”, kuras iedzimtās īpatnības viņš grib izkopt un ielikt visu cilvēces kopkultūrā kā “īpatu, neatmināmu un neaizstājamu sastāvdaļu”. Niedra ir romantiķis un ideālists, viņš ir tautas audzinātājs. Šai ziņā viņam tuvāks par reālistu Valdemāru romantiķis Kronvalds. Bet Niedras nacionālisms ir plašāks, viņa mērķis ir tālāks. Kronvalds cīnījās it īpaši ar runātu vārdu, Niedra ar rakstītu, tādā kārtā dziļāk un pamatīgāk sagatavodams latviešu nacionālo apziņu. Andrievs Niedra asi mums lika apzināties starpību starp svešumu un savējiem. Savējie, pēc N. domām, ir tie, kas saprotas bērnu dienu valodā, klausījušies vienās un tais pašās pasakās, dziedājuši tās pašas dziesmas, dedzinājuši tās pašas jāņugunis … Andrieva Niedras visa dzīve bija “ilgošanās pēc savējiem”, no kā izauga viņa nacionālisms, t.s. jaunlatvietība.


Andrievam Niedram māksla mākslas dēļ nepastāvēja. Māksla kalpoja kādas idejas, pārliecības vai uzskata izteikšanai. Viņš netēloja lietas un notikumus, kas norisinājās ārpus sevis, kā to lielā mērā darīja Blaumanis un Kaudzīši. Andrievs Niedra ir tipisks ideālists: viņš izteic savas jūtas, domas, gribu un tieksmes, kā viņš tās skata savā iekšējā pasaulē, domās un fantāzijā. Bet arī radīšanā Niedra ievēro sintezes noteikumu: reālists ideālizē redzēto un ideālists ierosinājumus un grūdienus saņem no ārpasaules. Niedra negrib rakstniekus šķirot ideālistos un reālistos, bet gan vienīgi konstatēt: vai rakstnieks atrodas ārējo vai iekšējo ietekmju lokā.
Andrievs Niedra sevi uzskata par pārejas laikmeta cilvēku. Tāda cilvēka apzinīgā dzīve neizbēgami saistīta ar sava laikmeta arī negatīvajām īpašībām: pārejas laikos bieži zūd mērķis uz ko cilvēks varētu koncentrēties. Šo pārejas laikmeta traģiku sevī izcīnot, Niedra arī rauga novilkt robežas starp sevi un sabiedrību, starp mākslu un publiku. Viņš, līdzīgi gāju putniem, atstāj veco ligzdu, dodas meklēt jaunu zemi: šajās meklētāja gaitās paiet rakstnieka mūžs. Viņš mums nav tēlojis noteiktus cilvēkus un raksturus, bet “radījis savus konfliktos, savas cerības un savu ticību, savu mīlestība un naidu, savu pārliecību un savu dvēseli” … Tā ir pārejas laikmeta rakstnieku īpatnība. Tie vairāk izsaka sevi nekā tēlo ārpasaules norisi. Tādēļ tādos laikos nevar izplaukt reālisms.

Andrievs Niedra savās nojautās ir pravietisks: visas viņa domas saistās ar latviešu tautas glābšanu, viņš tai izvēlas to ceļu, kas, pēc viņa domām, tai būtu aiztaupījis tās necilvēcīgās ciešanas, kas tai netika aiztaupītas 1919. un 1940.gada notikumos, kad boļševisma asiņainās pēdas samina mūsu tautas saimniecisko un garīgo eksistenci.


Noslēdzot šīs pārdomas sakarā ar Andrieva Niedras ieiešanu Aizsaulē, jāsaka, ka lielā rakstnieka izteiktās domas un pārdzīvojumi būs tas neizsmeļamais avots, kas aizvien ierosinās latvisko dvēseli jaunai cīņai un jauniem mērķiem.
K. Raudive

======================

LATVIJAS NEATKARĪBAS ALTERNATĪVA. Āris Puriņš. Literatūra un Māksla, Nr. 39, 1990.gada 27.oktobrī

Kas bija Andrievs Niedra? Ilgi, liekas, pat bezgalīgi ilgi viņš dēvēts par reakcionāru un tautas nodevēju. Meli, meli, cik to nav izgāzts! Pat paviršs, bet godīgs ieskats Andrieva Niedras darbības lokos liek noraidīt šādu vērtējumu. Viņa politiskie pravietojumi ir piepildījušies. Marksisms, no kura postošās dabas Andrievs Niedra brīdināja latviešu jaunos karstgalvjus, pēc ilgas agonijas negribīgi atstāj šo pasauli. Ka tā būs un kā tas notiks, Andrievs Niedra zināja jau pirms deviņdesmit gadiem. Viņš zināja arī to, ka līdzās boļševistisko laupītāju impērijai Latvijas Republikai nebūs ilgs mūžs. Brīdināja un aicināja cīņā pret šiem nāves draudiem.
Atbalss ir zināma. Tikai ļoti liels naivums un politisks avantūrisms varēja noticēt 1920.gada līgumam ar lielceļa taupītāju. Andrievs Niedra tiecās atjaunot tiesisku Krievijas Republiku un Latvijas suverenitāti latviešu tautas interesēs saņemt no tās likumīgās Satversmes sapulces. Taču Andrievu Niedru daudzināja par sliktu politiķi un viņam sekoja tikai daži. Tomēr viņš gāja cīņā pret lieliniecismu pat kopā ar fon der Golcu, jo ticēja, ka vācu ģenerālis Latvijas neatkarībai draudus nerada. Diemžēl lielvalstu politiskajā spēlē par (uz) Latvijas likteni arī Andrievs Niedra bija tikai nejaušs garāmgājējs. Cilindros civilizētie angļu džentlmeņi ievadīja viņa likteni tik traģiskā gultnē. Bet varbūt Andrieva Niedras liktenī atspoguļojas arī kas cits: visas latviešu tautas divdesmitā gadsimta vēstures drāma, traģēdija un komēdija vienkopus…
Ar šādām pārdomām autors, būdams Andrieva Niedras izcilo latviskā nacionālisma filozofa, rakstnieka, publicista, vēsturnieka un politiķa talanta cienītājs, sniedz lasītājiem pavisam nelielu ieskatu viņa garajos nemiera ceļos.
A. P.

Visā savā aktīvās sabiedriskās darbības laikā A. Niedra ir nikni karojis pret sociālistiski orientēto latviešu inteliģences daļu; tā tikpat nikni apkarojusi Niedras teoriju un politiku.
1905.gada novembrī starp viņiem notika publiska sadursme: “Latvijas skolotāju kongress izsvilpa un neļāva runāt savam pretiniekam, kas revolūcijas uzplūdu laikā gribēja pierādīt, ka šķiru cīņa un proletariāta diktatūra, kas orientēta uz sociālistisku sabiedrību, draud iznīcināt latviešu tautas saimniecisko pamatu mazgruntniecību. Pēc Niedras domām, mazgruntniecībai agri vai vēlu bija jākļūst par noteicošo politisko un ekonomisko faktoru savā tēvu tēvu zemē godīgā ekonomiskas konkurences cīņā ar vācisko lielgruntniecību. Savu politiski ekonomisko un nacionālo attiecību platformu Niedra bija izstrādājis jau dažus gadus pirms 1905.gada. Žurnālā ‘Austrums’ un citos izdevumos viņš publicēja providentisku marksisma kritiku, apgalvojot, ka Rietumeiropas strādniecības ideoloģijā patapināto sociālisma ideju īstenošana latviešu zemniekiem atnesīs tikai postu un nabadzību, novedīs pie slaistu un ierāvēju diktatūras. 1905.gada un 1917.gada notikumi Latvijas laukos vēl vairāk nostiprināja šo Niedras pārliecību. Antikomunisms un latviešu zemnieka ideāla “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” aizstāvība kļuva par viņa sabiedriskās darbības vadlīniju.


Niedras uzskatu pareizība ir kļuvusi acīm redzama. Viņa domubiedrs pret paša gribu, autoritatīvs ekonomists, zinātņu – doktors un deputāts G.Popovs PSRS tautas deputātu kongresā bija spiests atzīt: “Mani baida mūsu ietiepīgā nevēlēšanās nerēķināties ar pasaules praksi lauksaimniecības attīstībā. Jau pagājušā gadsimta beigās bija skaidrs, ka neattaisnojas marksisma teorija, ka lielsaimniecības laukos uzvarēs sīksaimniecības. Tad marksisti Kautskis un Ļeņins nevis atzina šo faktu, bet sāka kritizēt sīkās saimniecības stabilitātes teoriju.
Lozungs cīņa pret lauku ģimenes saimniecībām bija mūsu karogos 1917.gadā un iegrūda mūsu valsti pilsoņu karā. Neuzticība ģimenes zemnieku saimniecībām izjauca NEP’u, (..) noveda pie budžu ekspropriācijas un kolektivizācijas utt.”
Šajos vārdos kopumā atspoguļojas gadsimta sākumā proponētā Niedras koncepcija, kuras loģisks secinājums bija “nost ar sociālismu”, kas neradās no kaut kādas subjektīvas ļaunprātības, bet dzīves pazīšanas un nopietnas ekonomiskas analīzes. Vēl 1989.gadā ekonomists Popovs pamatā no tām pašām premisām secināja gluži pretējo: “Vairāk sociālisma!”
Kādēļ? Vai tiešām pasaule būtu tā pārveidojusies? Bet varbūt, lai pa jaunam turpinātu nemainīgo panrusisma stratēģiju un atvieglotu šurp ceļu cilvēkiem, kuri nāk ar jautro dziesmiņu “kāpēc tu tik skaudīgi (īdzīgi?) visu gribi sev, sadalīsim līdzīgi to, kas pieder tev”? Varbūt tomēr šajā secinājumā slēpta dziļa, bet grūti saprotama, doma kā padarīt mūs bezgala laimīgus?
Andrievs Niedra uzskatīja, ka latvieši itin veiksmīgi varēs attīstīties arī Krievijas sastāvā. Krieviju viņš uzlūkoja par Latvijas ekonomikai vajadzīgu aizmuguri.

Tikai, kad Krievija pēc 1917.gada oktobra politiskā apvērsuma atteicās no puslīdz veiksmīgi sāktās Stolipina agrārreformas un svētā pārliecībā, ka ceļ jaunu, bezēnu sabiedrību, izdarīja strauju pagriezienu atpakaļ uz feodālo kopienas lielsaimniecību, Niedra reizē ar visu latviešu pilsonību atteicās no kopsoļa ar Krieviju un pilnīgi atbalstīja neatkarīgas un patstāvīgas Latvijas ideju.
Tāda ir vēstures patiesība par spīti tam, ka Niedra līdz pat šai baltai dienai tiek dēvēts par “tautas nodevēju un galēji reakcionāru politiķi”. “Nodevēja” birku viņam piekarināja latviešu pilsoniskie politiķi – konkurenti un sociālisti. Kaut arī šī birka Niedram bija sāpīga un viņš centās no tās atsvabināties, publiski viņš to uztvēra ar smaidu un ironiju. Otru “reakcionāra” birku laida darbā Niedras ienaidnieki komunisti. Domāju, ka tā viņu sevišķi nesarūgtināja, iespējams, ka par šo “goda nosaukumu”, ņemot vērā Niedras attieksmi pret tās autoriem, viņš pat lepotos.

Pa daļai slinkas nezināšanas dēļ, pa daļai akli uzticoties proulmaniskajai un komunistiskajai propagandai, Padomju Latvijas inteliģence attieksmē pret Andrievu Niedru saglabājusi šo birku politiku līdz pat pēdējam brīdim. Visā pēckara periodā tikai pēdējos gados laikrakstā publicētas dažas viņa vārsmas. Arī liberalizācijas laikmetā Niedra palicis pēdējais latviešu literatūras klasiķis, kura darbus, vienprātīgi klusējot, izliekas neredzam padomju un t.s. kooperatīvās izdevējorganizācijas. Viņš vēl joprojām nav starp tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdā mūsmāju literatūras činavnieki lepni uzsauc: “mēs atgriežamies”. Var domāt, ka ir darīšana ar pasaules vēsturē unikālu tautas nodevēju, kura persona ir vienādi nepieņemama gan Latvijas pilsoniskajai, gan totalitārā un liberalizētā totalitārisma sabiedrībai.


Protams, jājautā, kā šāds panākums gūts.


Atbilde, dabīgi, guļ Niedras darbos, viņa politikā, šī darbība laikā no 1917.gada pavasara līdz 1919.gada rudenim ar pārtraukumiem ilga tikai dažus mēnešus, taču arī šajā īsajā laikā viņš saviem politiskajiem pretiniekiem un konkurentiem, tos apkarojot vai kritizējot, sagādāja tādas galvassāpes, ka tie viņu nav aizmirsuši vēl šobaltdien – gan ulmanieši, gan stučkisti. Ne velti viņi tā pūlējušies izdeldēt tautas atmiņu par šo izcilo latviešu tautas rakstnieku, dzejnieku, filozofu, ekonomistu un politiķi.

***

Latvijas valsts tapšanas laikā Niedras politiku nevar nosaukt par pilnīgi patstāvīgu alternatīvu Tautas Padomes izvirzītajai platformai, tomēr vairākos būtiskos taktikas jautājumos tā ievērojami atšķīrās no iepriekšminētās, tāpēc nosacīti dēvēju to par alternatīvu. “Niedrisms” kā Ulmaņa politikas antipods ir Latvijas pilsonisko propagandistu izgudrojums, ar ko tie centās padarīt Niedru par neatkarīgas Latvijas ienaidnieku latviešu tautas acīs, par briesmoni, kas to vien darījis kā mēģinājis atdot Latviju, visu tās zemi Vācijai un vāciešiem bet, paldies Dievam, Latviju nosargājuši tādi vīri kā Ulmanis un ģenerālis Balodis. Pavisam īsi Niedras politiku 1919. gadā var raksturot – skolnieku terminoloģijā – kā Ulmaņa un Pagaidu valdības politikas kļūdu labojumu. Ulmaņa politiskie uzskati, no kuriem izauga konkrētas rīcības programma neatkarības Latvijas valsts izveidei, nobrieda spēcīgā demokrātiskās ASV politiskās sistēmas ietekmē. Šo sistēmu viņš mēģināja pārcelt uz pilnīgi atšķirīgajiem Latvijas apstākļiem. Pirmā Ulmaņa kļūda šajā sakarā bija tautās pārstāvniecības veidošana no politiskajām partijām un Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes ignorēšana. Tautas Padome tika izveidota pamatā no zaļoksnējām (atskaitot LSD), skaitliski mazām partijām, kurām nebija nekādas popularitātes tautā un trūka politiskās cīņas pieredzes. Tajā pašā laikā tika ignorēta to saimniecisko un politisko organizāciju darbība, kuras jau ilgāku laiku veica valsts organizēšanas darbu Latviešu Pagaidu Nacionālajā Padomē. Atcerēsimies, ka Anglija jau 1918.gada 11.novembrī atzina LPNK par Latvijas
valdību de facto; savukārt Ulmanis savu mandātu saņēma ar Vācijas okupācijas pārvaldes pārstāvja Vinniga svētību. Šis kūlenis ārpolitiskajā orientācijā uzreiz stipri atsaldēja angļus no Pagaidu valdības un nostādīja visai kuriozā pozā Meierovicu, kas tajā laikā turpināja diplomātisko darbību Anglijā.

***
Attēlojot turpmāko attīstību, jāatceras, ka militāri politiskā situācija jaunajai Latvijas valstij bija ļoti nelabvēlīga. Iedzīvotāju strādnieku vairākums pret Pagaidu valdību bija noskaņots naidīgi. Viņi vēl gaidīja un cerēja, ka brīvību atnesīs uz sarkanajiem durkļiem, ka ar tiem padzīs gan vācu okupantus, gan pašmāju ekspluatatorus. Pagaidu valdībai trūka paša galvenā politiskā argumenta – armijas, tāpēc gribot negribot nācās balstīties uz to spēku, kas vienīgais bija tuvumā, – uz sabrūkošo Vācijas armiju. Taču saistībās, ko Ulmanis uzņēmās pret vāciešiem, viņš aizgāja pārāk tālu. Noslēdzot bēdīgi slavenos 7. un 29.decembra līgumus, Ulmanis faktiski bija iztirgojis Latviju ārvalstu algotņiem. Sevišķi par piedauzības akmeni kļuva 29.decembra līgums par pilsonības piešķiršanu, ko turpmākajos mēnešos vācu algotņi visai brīvi traktēja arī kā tiesības saņemt Latvijā zemi.
Šīs domstarpības vēl vairāk saasināja latviešu un vācu attiecības. Pati būdama militāri bezspēcīga, Pagaidu valdība neprata nodibināt normālās diplomātiskās attiecības ar landesvēra baltvācu vienībām. Pagaidu valdības vīri gan visai drīz saprata, kādus draudus Latvijai rada noslēgtie līgumi, tāpēc sāka pret saviem sabiedrotajiem visai oriģinālu politiku – īpaši neslēpjoties, latviešu karaspēka vienībās un ārpus tām tika attīstīta ideja, ka vispirms kopā ar visvācu un baltvācu spēkiem no Latvijas tikšot padzīti boļševiki, pēc tam arī paši vācieši.


Attiecības starp sabiedrotajiem pakāpeniski uzkarsa līdz baltkvēlei. To veicināja arī Pagaidu valdības pasludinātā agrārā politika ar vācu baronu zemes konfiscēšanu. Tāpēc marta sākumā veiksmīgi iesāktā operācija ‘Atkusnis’ – uzbrukums frontē boļševiku spēkiem tika apturēta pie Lielupes. Landesvērs atteicas iet tālāk uzbrukumā Rīgai bez Pagaidu valdības garantijām savai īpašuma drošībai un pilsoņa tiesībām.
Vācbaltiešu politiskas un ekonomiskas prasības tika noformētas viņu “dzimtenes drošības komitejas” 14 punktos. Sarunās ar vācbaltiešiem Ulmanis palika spītīgi nepiekāpīgs, kaut arī objektīvi latviešu militārās vienības vienas pašas nespēja nedz atbrīvot Rīgu, nedz padzīt vāciešus no Latvijas. Savukārt ziņas, kas pienāca no Rīgas par padomju varas teroru pret vāciešiem, padarīja arvien nepacietīgākus jaunos landesvēra virsniekus, viņi trauktin traucās uz Rīgu, lai atsvabinātu no bada un boļševiku gūsta savus tuviniekus. Zaudējuši pacietību, vērojot Ulmaņa nepiekāpību un augošo pretvācisko noskaņu savos sabiedrotajos, 16.aprīlī viņi likvidēja Latvijas Pagaidu valdību. Ulmaniskā propaganda šo apvērsumu vienmēr raksturojusi kā baltvācu sazvērestību pret Latvijas valsti. Manuprāt, Latvijas valstij īpaši draudi no Pagaidu valdības padzīšanas neradās: tā jau sen bija kļuvusi rīcības nespējīga. Baltvāci centās izveidot citu pārvaldes formu – militāru diktatūru, kam būtu reāls spēks un kas spētu novadīt notikumus līdz to loģiskam noslēgumam panākt vācu un latviešu izlīgumu un padzīt boļševikus no Latvijas.


***

Ulmanim pašam šis apvērsums nāca pilnīgi negaidīti. Viņš ne bez pamata ticēja, ka angļu karakuģu aizmugure Liepājā ir pietiekami spēcīgs Pagaidu valdības balsts pret vācu patvaļu. Savukārt jautājums par to, kādi spēki bija iejaukti 16.aprīļa apvērsumā, ir strīdīgs. Bieži apgalvo, ka tas noticis ar ģenerāļa fon der Golca akceptu. Sniedzot paskaidrojumus Vācijas valdībai pēc sabiedroto rietumvalstu pieprasījuma, viņš to noliedza. Golca paskaidrojumi par situāciju Liepājā tika uzskatīti par pieņemamiem, un viņš atgriezās Liepājā. Ticot Vācijas valdības godaprātam, tas liek domāt, ka Golcs šajos notikumos tieši iejaukts tomēr nebija, kaut arī simpatizēja vācbaltiešiem, šāds pieņēmums sašaurina notikumu vērtējumu līdz Latvijas
iekšējai problēmai, nacionālām attiecībām.

***


Turpmākās grūtības aprīļa pučistiem radīja jaunas valdības sastādīšana. Viņi gan spēja pavisam viegli izklīdināt jau faktiski sabrukušo veco Pagaidu valdību, bet nespēja tās vietā izveidot jaunu autoritatīvu kabinetu. Ulmaniskajā un padomju literatūrā bieži apgalvots, ka pēc puča tūlīt izveidots Niedras kabinets, arī pašam apvērsumam bieži piekabināts Niedras vārds. Tie ir meli. Pučistu iecere, kā jau šeit minēts un kā liecina virkne avotu, bija militārdiktatūras nodibināšana. Savā laikā Niedra apgalvoja., ka pučs noticis ar vēlāk slavenā ģenerā|a Baloža apsolītu atbalstu. Šī apgalvojuma patiesumu grūti līdz galam novērtēt. Tomēr iespējams, ka Balodis tiešam apsolījis Manteifelim pārņemt kara ministra portfeli no Zālīša vai arī piedalīties plānotajā divu vīru militārajā direktorijā kopā ar fon Līvenu, taču pēc dažu dienu pārdomām un situācijās novērtējuma no šīs avantūras atteicies. Kad militārdiktatūras ideja, ko neatbalstīja arī apdomīgākie landesvēristi, izgāzās, Liepājas presē parādījās ziņa, ka Latvijai sastādīts jauns ministru kabinets ar Andrievu Niedru priekšgalā. Arī tie ir meli. Toreiz, aprīļa beigās, Niedra no šī pienākuma kategoriski atteicās. Viņš tāpat kā agrāk atzina Ulmaņa tiesības un cerēja, ka veselais saprāts Ulmaņa un baltvācu sarunās uzvarēs, ka nacionālās un politiskās pretrunas tiks pārvarētas kopīga mērķa vārdā. Tomēr kompromisu rast neizdevās un neko reālu nespēja dot arī mēneša beigās izveidotais prokurora Borkovska vadītais ministru kabinets.

Tikai šajā brīdī par vienu no turpmāko notikumu centrālām personām kļuva A. Niedra. Pirmo reizi viņš, slepus pārejot fronti, ieradās Liepājā 18.februārī. Pēc īsas iepazīšanās ar politisko situāciju viņš stājās sakaros ar pilsētā palikušajiem Pagaidu valdības pārstāvjiem.
Šī tikšanas visai tēlaini aprakstīta A. Plensnera atmiņās, taču man šķiet maz ticama – atskaitot vienu, ka patiešām nekādā vienošanās netika panākta. Latviešu pretvāciskais šovinisms vai vienkāršāk, neslēptais naids Niedram kā politisks vadmotīvs nebija pieņemams. Savu darbību Niedra sāka ar to, ka mēģināja aizkavēt no 29.decembra līguma gaidāmās sekas. Tika sarīkotas vairākas tikšanās ar savervētajiem vācu kareivjiem, vācu laikrakstā ‘Libauische Zeitung’ publicēti raksti, kuros Niedra apgaismoja vācu kareivjiem Latvijas agrārapstākļus, uzsverot tajos, dabīgi, saimniekošanu apgrūtinošos faktorus, t.i. centās apslāpēt viņu tieksmi iegūt Latvijā zemi un palikt tajā uz dzīvi. Bez tam A. Niedras valdība pieprasīja, lai pretendenti uz Latvijas pavalstniecību atteiktos no agrākās Vācijas pavalstniecības. Šāda noteikuma uzurpēšanas sekas bija tādas, ka galu galā tikai kādi 5 vācu kareivji iesniedza Pagaidu valdībai lūgumu piešķirt viņiem Latvijas pavalstniecību.


***

Daudz grūtāk bija rast izlīgumu starp Pagaidu valdību, pēc fon Strika aizturēšanas vai ik uz soļa sāka spokoties muižnieku sazvērestības, un landesvērā organizēto muižniecību, no otras puses. Maija sākumā notikušajās sarunās, kurās piedalījās Ulmanis, Niedra un muižnieki, vienošanos panākt neizdevās. Ulmanis atteicās no dalības tādā kabinetā, kurā darbotos arī Niedra. Savukārt muižnieki nepiekrita kabineta dibināšanai bez viņa. Ulmanim un Niedram bija domstarpības par agrārattiecībām. Niedra, kā jau norādīts iepriekš, aizstāvēja ekonomiskas konkurences cīņu starp
latviešu mazgruntniekiem un vācu muižniekiem, prasot muižnieku privilēģiju likvidēšanu.
Ulmanis pieprasīja muižu zemes ekspropriāciju. Tik būtiskām domstarpībām pastāvot, nekāda vienošanās nebija iespējama. Situācija kļuva arvien draudošāka: Golcs draudēja atsaukt karaspēku no Latvijas, sabiedrotie prasīja tūlīt sastādīt valdību.


***

Šajā kritiskajā situācijā, lai izārdītu politisko sastrēgumu un turpinātu militāro uzbrukumu boļševiku frontei, visā pilnība apzinoties šīs Ticības iespējamās sev nevēlamās sekas, Niedra uzņēmās Ministru Prezidenta pienākumus, un 11.maijā viņa kabinets stājās pie darba. Tajā pašā dienā laikrakstā ‘Latvijas Avīze’, kas sāka iznākt drīz pēc 16.aprīļa apvērsuma, tika publicēts izlīguma dokuments starp mazgruntniecību un lielgruntniecību. Šo izlīgumu panāca Niedras un vācu baronu divpusējās sarunās pēc tam, kad ķīvēšanās ar Ulmani bija nonākusi strupceļā, bet rietumu sabiedroto misijas prasīja tūlīt izveidot rīcībspējīgu Latvijas Pagaidu valdību un atjaunot uzbrukumu frontē Rīgas virzienā.


Sasniegtais politiskais un nacionālais kompromiss paredzēja, ka, tiklīdz no boļševikiem atbrīvotajā Latvijā varēs netraucēti izteikt savas domas un vēlēšanās, abas puses atzīst par pieņemamu izlīgumu uz šādiem pamatiem:
1. Neatlaidīga cīņa pret lielniecismu.
2. Neatkarīgās Latvijas un viņas valdības pabalstīšana.
3. Valsts uzbūves stiprākais pamats ir mazgruntniecība.
4. Lielgruntniecība atsakās no visām savām privilēģijām. Politiskā, nodokļu un saimniecisku tiesību ziņā mazgruntniecība un lielgruntniecība tiek nostādītas līdztiesīgas. Bezzemniekiem tiek dota iespēja ar valsts pabalstu iegūt zemes dzimtīpašumus.
5. Jaunu mazgruntniecību nodibināšanai jāizlieto vispirms valstij piederošā un brīvprātīgi piedāvātā zeme. Lai apmierinātu turpmāko vajadzību pēc zemes, lielgruntniecība ir ar mieru, ka viņu īpašumu viena daļa. tiek par atlīdzinājumu atsavināta, lai nodibinātu bezzemniekiem jaunas, mazas saimniecības. No atsavināšanas nedrīkst ciest pastāvošo saimniecību dzīvesspēja.
6. Vāciešiem baltiem tiek garantēts:
a) kulturālā autonomija, ar tiesībām uzlikt sev nodokļus;
b) vācu valodas līdztiesības ar latviešu valodu ārējos darījumos visās administratīvās, tiesu un pašvaldības iestādēs, ka arī sēdēs valsts un pašvaldības priekšstāvju iestādēs;
c) vācbalti ieņem Latvijas valdībā vienu trešo daļu ministru vietu.
7. Valsts un pašvaldības ierēdņus pieņemot, nekrīt svarā viņu tautība, bet spējas, turklāt pirmajos desmit gados nepietiekama latviešu valodas prašana nevar būt par kavēkli viņu pieņemšanai darbā.


Kā redzams, kompromisa un vienošanās pamatā bija trīs pamatpostulāti. Pirmkārt, konkrētas vēsturiskās situācijas realitāte. Neatkarīgas Latvijas noturēšanai vajadzēja likvidēt padomju varu, bet to nevarēja izdarīt, nesadarbojoties ar gadsimtiem ilgi Latvijā dzīvojošo vācu minoritāti, kas arī šo zemi uzskatīja par savu dzimteni un aktīvi piedalījās tās atbrīvošanā no boļševiku diktatūras. Otrkārt, visu Latvijas pilsoņu līdztiesības atzīšana. Un treškārt, šo pilsoņu (arī vācu baronu) privātīpašuma tiesību neaizskaramības atzīšana.


***

Niedras Latvijas neatkarības alternatīva sakrita ar šiem principiem, turpretim Ulmaņa un ekstrēmās latviešu buržuāzijas daļas politiku, kas paredzēja muižnieku zemes daļēju atsavināšanu bez maksas, vācu baroni uztvēra kā lielniecismu agrārajā jautājumā. Tāpat viņi pārmeta šai latviešu buržuāzijas politiķu daļai, ka tā atbalstot latviešu tautas šovinismu pret vāciešiem un uzskatot lieliniecismu par mazāku ļaunumu nekā vācu muižniecības politiku. Šādā situācijā, kad vācieši turēja pretlieliniecisko fronti, bet aizmugurē pret viņiem notika rīdīšana, Ulmanis nespēja izvirzīt nopietnus argumentus kompromisam ar baroniem. Tāpēc nav grūti paredzēt iespējamās sekas, ja citas notikumu virzības apstākļos landesvērs zem zilibaltā karoga ieņemtu Rīgu kopā ar Baloža brigādi, kas vācu un latviešu savstarpējā naida noskaņā pakļautos Ulmaņa kabinetam. Cik asiņu tad būtu lijis un kā no atbildības par tām būtu nomazgājies pats Ulmanis?

***

Niedras kabinets pēc 10.maija izvirzīja sev trīs galvenos uzdevumus: organizēt uzbrukumu Rīgai, atjaunot Latvijā vietējo pašpārvaldi, sagatavot Saeimas vēlēšanas.


A. Niedras valdības pagastu iekārtās pārveides projekts tika publicēts jau 21.maijā. Rīgas atbrīvošanas dienā, 22.maijā, laikrakstā ‘Latvijas Avīze’ parādījās valdības rīkojums vēlēšanas rīkot saskaņā ar iepriekšējo projektu. Raksturojot Niedras iecerēto pagastu pašpārvaldi, jāatgādina, ka Ulmaņa kabinets neaizskāra iepriekšējo vietējo pārvaldi, kuras ierēdņus bija iecēlusi okupācijas vara. Atzīstot, ka Latvija jāveido par demokrātisku zemnieku valsti, pagastu pašpārvaldi atjaunojot, Niedra, pirmkārt, centās atgriezties pie Kurzemes pašpārvaldes tās pirmsokupācijas laika formā un, otrkārt, novērst iepriekšējās trūkumus. Šajā nolūkā Ministru kabinets pieprasīja atjaunot pagasta valdes un vietnieku pulka iekārtu, kā arī pagasta tiesu. Vietnieku pulks bija sastādāms tāpat kā agrāk: 1/2 no saimniekiem, 1/2 no bezzemniekiem utt. Jaunievedumi pagasta iekārtā bija šādi:
1. Muižas tiek pievienotas pie pagastiem. Lielgruntnieki savās tiesībās un pienākumos tiek pielīdzināti pagasta saimniekiem un maksā līdzi pagasta nodevas un izpilda klaušas. Bet par to muižas priekšstāvis iegūst vienu balsi vietnieku pulkā.
2. Vēlēšanas ir vispārīgas: bezzemnieki vēlē tieši, bet ne ar desmitnieku starpniecību. Bezzemnieki vēlē savus priekšstāvjus vietnieku pulkā, pagasta valdē un pagasta tiesā pēc saviem ieskatiem. Saimnieki tāpat vēlē priekšstāvjus savā pulkā vien. Tādā kārtā izsargājas no tā, ka viena puse uzspiež otrai nepatīkamus amata vīrus.
3. Pagasta vēlēšanās piedalās visi pagasta nodokļu maksātāji, kas dzīvo pagastā kā uz zemnieku, tā uz muižnieku zemes. Nodokļus pagastam piedzen nevis pēc tā aprēķina, kur kāds ir dabūjis pasi, bet kur reāli dzīvo. Kas tiek atsvabināts no nodokļa, tas vēlēšanās nepiedalās, utt.


Šeit citētais un citi dokumenti liecina, ka Niedras darbībai un kompromisam ar baltvāciem
pamatā bija privātīpašuma tiesību neaizskaramības un Latvijas pilsoņu līdztiesības principi, reizē uzskatot mazgruntniecību par jaunās valsts ekonomisko pamatu. Tā iespaidā tika izstrādātā apstākļiem piemērota vēlēšanu sistēma. Organizējot cīņu pret boļševiku valdību, taktiski apsvērumi izvirzīja uzdevumu tās vadību nodot to “šķiru” (A. Niedras termins) rokās, kuras boļševiki apdraudēja visvairāk: lielgruntnieki, mazgruntnieki, pilsoņi un garīdzniecība. Lai apdraudētās šķiras apvienotu kopējai cīņai, bija jāiznīcina domstarpības un savstarpēja neuzticēšanās. Kā redzams no dokumenta par pagasta iekārtu, saprašanās tika panākta tādējādi, ka lielgruntnieki atteicās no savām vēsturiskajam privilēģijām un iestājās pagastos. Pagastu nodokļi tādējādi tika pārlikti arī uz muižām. Savukārt lielgruntnieki tā ieguva sev sabiedroto pret citu šķīru pretenzijām. Te vēlreiz jāuzsver, ka par Latvijas saimniecības stiprāko pamatu šī vienošanās atzina mazgruntniecību. Dabīgi, ka šādi konstruētai varai bija jāpaliek apdraudēto šķiru rokās – tikai cīņas laikā, pēc tam vara bija jādala arī ar citiem tautas slāņiem jeb “šķirām”. Niedra atzina, ka visām šķirām nav vienlīdz svarīga nozīme valsts dzīvē, tāpēc tām visām nevar dot vienlīdz lielu ietekmi valdībā. Valsts pārvaldes mehānismam jānodrošina “pamatšķiras” – mazgruntniecības priekšrocības, t.i., visa valsts dzīve jāiekārto tā, lai vispirms tiktu nodrošinātas viņas intereses. Ar to, protams, netika domāts, ka citām šķirām būtu jākalpo mazgruntniecībai, tai pašai jākalpo valstij.
Politiskajā, plāksnē Niedra gribēja stiprināt mazgruntniecību, nodrošinot tās iespaidu pagastā ar pārlabotu pagasta iekārtu. Vietnieku pulkā saimnieku pārsvars bija panākams ar to, ka pagasta vecāko un pagasta tiesas priekšsēdētāju ievēlētu vēl ārpus līdzīgā saimnieku un bezzemnieku locekļu skaita no saimniekiem. Līdztekus tam garantijas saimniekiem no bezzemnieku patvaļas bija jānodrošina ar to, ka visas pagasta vēlēšanas notiktu atsevišķi saimnieku un bezzemnieku sapulcēs. Šāda kārtība pilnīgi izslēgtu bezzemnieku pārsvaru pār saimniekiem, kā tas bija noticis 1917.g. “demokrātiskajās vēlēšanās”, kurās pie varas parasti nokļuva sociālistu pārstāvji, kas sāka aktīvu Latvijas zemkopības pamata mazgruntniecības izputināšanu.

Uz pagastu vietnieku pulkiem tālāk dibinājās vēlēšanas Tautas vietnieku vēlēšanu kongresam, kam vajadzēja izveidot likumīgu Latvijas Pagaidu valdību.

***


1919.g. 6.jūnijā tika publicēts rīkojums, ka ne vēlāk kā līdz 1.jūlijam katram pagastam jāievēl delegāti, kuri tūlīt sapulcēsies Rīgā uz pašvaldības iestāžu kongresu (Tautas vietnieku vēlēšanu kongresu). Katram pagastam bija jāievēl trīs delegāti pa vienam no bezzemniekiem, saimniekiem un lielgruntniekiem. Savukārt katrai pilsētai no katriem 10 tūkstošiem iedzīvotāju pienācās trīs delegāti. No tiem diviem (2/3) bija jābūt latviešiem (vienam (1/2) no darba devējiem, otram (1 /2) no strādniekiem un brīvajām profesijām), bet vienam (1/3) no cittautiešiem. Rezultātā tautas vietniekos tiktu ievēlēti 2/3 latviešu, 1/3 nelatviešu. No latviešiem savukārt 1/2 būtu saimnieki un citi darba devēju pārstāvji, otra puse strādnieku vietnieki. Kaut gan tādā ceļā saimniekiem kopā ar pilsonību tautas vietniecībā piederētu tikai 1/3 balsu, tomēr viņi vienmēr teiktu izšķiroto vārdu: tautības jautājumos blokā ar strādniecību un brīvajām profesijām, saimnieciskajos kopā ar nelatviešiem. Tautas vietnieku galvenais uzdevums izstrādāt satversmes sapulces vēlēšanu nolikumu, kā arī ievēlēt jaunu (Tautas Padomi 60 cilvēku sastāvā, kurai jāizveido jauna Pagaidu valdība. No šiem 60 Tautas Padomes locekļiem 40 bija jābūt latviešiem, bet pārējiem cittautiešiem. Visi kopā viņi veidotu pagaidu tautas priekšstāvniecību, kas vadītu valsts darbus.

***

Šī vēlēšanu sistēma, kuras mērķis bija novest Latviju pie tiesiskas valsts, saglabājot latviešu mazgruntniecības interešu prioritāti un ievērojot arī cittautiešu ekonomiskās, politiskās un kultūras intereses, un, sakņojoties Latvijas dabiski vēsturiskajā tautas pārstāvniecībās formā pagasta organizācijā, atšķīrās no ulmaniskās koncepcijas.


Ulmanis tiecās radīt tautas pārstāvniecību ar politisko partiju starpniecību, bet tās Latvijā tolaik vēl tikko sāka veidoties (izņemot LSD), nepārstāvēja iedzīvotāju masas un maz rēķinājās arī ar cittautiešu, galvenokārt vāciešu Latvijas pilsoņu ekonomiskajām un politiskajām interesēm. Kopīgs Niedras un Ulmaņa viedokļos bija tas, ka viņi abi par savas politikas šķirisko bāzi atzina mazgruntniecību, darbojās tās interesēs. Taču Ulmanis centās arī pēc to aprindu atbalsta, kas stāvēja no mazgruntniecības pa kreisi, neslēpti izdabādams viņu pretvāciskajai nostādnei. Tomēr sadarbība ar LSD, kas pārstāvēja bezzemnieku un strādnieku intereses, bija abpusēji nekonsekventa. Domstarpībās un pat sadursmēs ar LSD atspoguļojās Ulmaņa politikas neadekvātums konkrētajā vēsturiskajā situācijā, kā arī sociāldemokrātijas centieni īstenot savu vēsturiski objektīvo uzdevumu – buržuāzijas ierobežošanu – šim uzdevumam neatbilstošā konkrētā vēsturiskā situācijā, t.i., kapitālisma. progresīvas attīstības laikmetā.

Ulmaņa politiku vērtējot, vienmēr jāatceras arī viņa personīgās ambīcijas. Visa tā dēļ viņa politika pēc streipuļošanas 1918.gada nogalē un 1919.gadā izdarīja klupienu 1934.gadā un iegāzās grāvī 1939.gada oktobrī un 1940.gada jūnijā. Cita ceļa viņam nebija.


Ārpolitikā kā Niedra, tā Ulmanis 1919.g. orientējās uz rietumu sabiedrotajām valstīm. Nav nekāda, pat vismazākā iemesla plaši fabricētajiem apgalvojumiem par Niedras provācisko kursu. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka karu zaudējusī Vācija pat pie labākās gribas nespēs īstenot patstāvīgu politiku Baltijā. Viņas pašas nākotni šeit aprakstīto notikumu laikā lēma Versaļā, un tāpēc centieni noturēties Latvijā, ja tādi arī būtu bijuši, vai nu patstāvīgi, vai arī izmantojot kādu brīnumainā kārtā sagrābstītu marionešu valdību, bija lemti neveiksmei. Arī Latvijas turpmāko nākotni izlēma rietumu lielvalstis, izspēlējot pret vāciešiem un Niedru igauņu un Zemitāna kārti pie Cēsīm. Šis moments ievērojams ar to, ka šeit Niedra pārrēķinājās, izvirzot par savas politikas tālāko mērķi Maskavas režīma gāšanu. Ejot kopā ar vāciešiem, viņš tiecās nevis likvidēt neatkarīgo Latvijas valsti, kā to bieži apgalvo, bet iekļauties kombinētajā pretlieliniecisma kampaņā Krievijā un galīgi sakaut boļševismu, kurā saskatīja galvenos draudus Latvijas neatkarībai. Cēsu kauju un vēlāk bermontiādes laikā izšķīrās ne tikai Latvijas, bet daļēji arī Krievijas turpmākais liktenis Pilsoņu kara frontēs. Te angļiem, lai aizkavētu Vācijas un Krievijas tuvināšanos, izdevās aizlikt priekšā kāju vāciešiem pie Cēsīm un Bermontam pie Rīgas
un Daugavas. Šīs politikas dzirnavas samala ne tikai Vācijas centienus nodibināt savienību ar demokrātisku Krieviju, bet arī Niedras politiku.


***

Tas, ka Anglija nekad nesūtīs savu karaspēku uz Krieviju cīņai pret padomju varu, nebija noslēpums. Vēl aprīlī Niedram tuvā “Latvijas Avīze” publicēja Anglijas premjera Loida Džordža izteikumus, ka viņam ir pretīga boļševiku mācība, bet viņš tomēr ir gatavs drīzāk atstāt Krieviju boļševikiem, kamēr viņa pati neapzināsies savu postu, un ka karaspēka sūtīšana uz Krieviju būtu galējs neprāts arī no pašas Anglijas interešu viedokļa. Tomēr Niedra nepaguva uzminēt, ka Anglija un citas lielvalstis neļaus to darīt arī Vācijai.
Šāda notikumu gaita ļāva atgriezties pie varas Kārlim Ulmanim un viņa ministru kabinetam, tiesa gan, ievērojami pārveidotam. Tā Ulmaņa radikālais liberālisms izkonkurēja Niedras konservatīvo liberālismu.

***

Vērojot ceļu, pa ko Ulmanis atgriezās pie varas, vispirms jānorāda., ka jau 16.aprīļa apvērsums pavisam negaidot cēla viņa autoritāti Kurzemes iedzīvotājos. Viņi atmeta aizspriedumus par Ulmaņa un viņa kabineta provāciskumu, jo galvenokārt tie balstījās uz vācu ieročiem. Kurzemē pretvāciskais noskaņojums kara un okupācijas gados bija sasniedzis sevišķu spriedzi, un iedzīvotāji ar dibinātu neuzticību raudzījās uz visiem, arī latviešu politiķiem, kas gāja kopā ar vāciešiem. Savukārt Niedra, kā sabiedrisko prestižu jau kopš 1905.gada pastāvīgi gremdēja dažāda kaluma sociālisti, neatguva autoritāti kaut cik plašākos slāņos arī pēc nostāšanās Pagaidu valdības priekšgalā. Viņa sadarbība ar vāciešiem, neatkarīgi no tās objektīvā politiskā satura, šo nepopularitāti tikai vēl vairāk padziļināja. Pat valsts iestāžu ierēdņi Liepājā dažkārt atteicās ierasties darbā, tādējādi demonstrējot attieksmi pret Niedru un viņa kabinetu. Niedras nostāšanās Ministru kabineta priekšgalā beidzot lika arī Tautas Padomes un pirmās Pagaidu valdības vīriem nopietni domāt par savu politisko nākotni. Vajadzēja meklēt kompromisu un apvienoties, pārvarot savstarpējās domstarpības, kas līdz tam bija paralizējušas Tautas Padomi. Faktiski jau meklēt neko vairs nevajadzēja, situācija pati diktēja priekšā, kur šis kompromiss paņemams. Tautas Padome to arī atrada 15.maija sēdē pieņemtajos lēmumos. Jāuzsver, ka Niedras administrācija šīs sēdes rīkošanu nekavēja, kaut arī bija skaidrs, kādā virzienā tā strādās. Tepat pieminams Niedras personīgais ieguldījums to dažu Pagaidu valdības ministru atsvabināšanā, ko baroni arestēja 16.aprīlī.

Vēl varam paraudzīties uz Niedras politiku sakarā ar landesvēra teroru Rīgā pēc tās ieņemšanas 22.maijā, par kuru viņa kabinets juridiski bija atbildīgs. Kāpēc bez tiesas lēmuma tika nošauti ne tikai padomju aktīvisti, bet arī gluži neitrālas personas tikai tāpēc, ka bija latvieši? Vispirms tā bija vāciešu atriebība par sarkano teroru. Ne tikai Rīgā, bet visā ceļā no Ventas un Lielupes līdz Rīgai vācieši uzdūrās svaigām boļševiku terora upuru kapu kopām, kurās gulēja viņu tautas brāļi. Kad beidzot tiks publicēti dati par sarkano teroru Latvijā 1919.gadā, varbūt tie daži simti Rīgā nošauto latviešu patiešām izrādīsies “tikai daži simti” līdzās tam otrajam lielumam… Un tomēr – arī kaut vai par vienu nevainīgu nobendēto Niedras valdība ir un paliek atbildīga, tāpat kā P.Stučkas režīms par katru no saviem upuriem. Iemeslu vāciešu izdarībām varam meklēt arī militārā spēka samērā starp saniknotajām landesvēra un latviešu vienībām, kas ienāca Rīgā 22. un 23.maijā. Vācu pusē bija nomācošs pārspēks, kas atļāva viņiem nerēķināties ar Latvijas valdības gribu, un Balodis nespēja pretoties viņu asiņainajām izdarībām. Tās tika pārtrauktas tikai pēc rietumu sabiedroto aktīvas iejaukšanās. Tomēr šajā sakarā pārdomas rada vēl kāds cits fakts: laikā, kad Rīgā norisa minētā drāma, apmācībā Liepāja dīkā stāvēja ap 1000 latviešu karavīru, kuru klātbūtne varbūt būtu spējusi savaldīt vāciešus, taču šie vīri kalpoja citam “cēlam mērķim”; viņi apsargāja Kārļa Ulmaņa svarīgo personu. Ņemot vērā, ka Ulmani šajā laikā atbalstīja t.s. Ziemeļarmija, varam runāt par divvaldību Latvijas pilsoniskajā nometnē. Neapšaubāmi, ka tajā bija divi līderi – formālais un neformālais, katrs ar savu politiku un militāro spēku, turklāt, ka parādīja notikumi pie Cēsīm, Ulmaņa varas militārais potenciāls bija lielāks, un izšķirošajā brīdī, kad Niedra un landesvērs gatavojās tālākam triecienam uz Austrumiem, iegrūda tiem mugurā nazi.

***
Tādi, lūk, bija šie vēsturiskie notikumi, kad, kopēja mērķa – Latvijas neatkarības – vadīti, politiski spēki, viens otru nikni, pat līdz asinīm apkarodami, sasniedza iecerēto. Vispirms boļševiki padzina no Latvijas sabrūkošo Vācijas karaspēku (atskaitot no Ventas kreisā krasta).
Sarkanie latviešu strēlnieki Krievijā palīdzēja neitralizēt un sakaut Latvijas neatkarības ienaidniekus monarhistus un “vienotās nedalāmās” atbalstītājus. Niedra Kurzemē panāca kopīgai cīņai pret padomju varu obligāto izlīgumu ar vācu baroniem un kopā ar tiem atbrīvoja Rīgu. Ulmanis, apvienojot Latvijas armijas ziemeļu un dienvidu spēkus, padzina vāciešus vispirms no Vidzemes, bet pēc tam, rudenī, ar rietumu sabiedroto nodrošinātu aizmuguri likvidēja Bermonta avantūru, Izmēza vāciešus no Kurzemes un atbrīvoja no boļševikiem Latgali. Ceļš uz neatkarīgās Latvijas Satversmi bija vaļā.

***

Kur šajos notikumos izpaužas Niedram piedēvētā tautas nodevība, nudien, nezinu. Niedras tiesāšana, ieslodzījums un izraidīšana no dzimtenes, kur viņš atgriezās tikai 1942.gadā, bija
Ulmaņa kliķes slēpšanās no patiesības un izrēķināšanās ar politisku konkurentu, kam piekāra tautas nodevēja birku. Tā bija izrēķināšanās, ko pastrādāja Zemnieku savienība roku rokā ar sociāldemokrātiem. Tā gan nebija apzinīgi ieplānota, taču noskaidrot patiesību par 1919.gada notikumiem plaši izvērstās melu kampaņas apstākļos pieprasīja pats Andrievs Niedra, bez Latvijas valdības atļaujas atgriezies dzimtenē no Lietuvas, kur viņš bija guvis patvērumu pēc Latvijas atstāšanas 1919.gadā.


Andrieva Niedras alternatīva – veidot neatkarīgu Latviju uz visu tautību pilsoņu līdztiesības principa un ekonomiskas konkurences cīņā starp muižu un latviešu darbīgiem zemniekiem pakāpeniski un nenovēršami likvidēt feodālo zemes īpašumu un pašiem latviešiem kļūt par pilnīgiem saimniekiem savā tēvutēvu līdumā pelna ievērību ne tikai kā vēstures fakts. Gluži nevilšus tā raisa pārdomas, un rodas jautājumi. Kāda izskatītos Latvijas Republika, ja tās politisko sistēmu būtu veidojusi spēcīga pagastu organizācija un Niedras piedāvātais parlamenta variants, nevis koruptīvas politiskās partijas? Kāda loma Latvijas valstiskās iekārtas stabilizēšanā varēja būt vācu minoritātei laukos, ja agrārās attiecības būtu veidojušās pēc Niedras projekta? Vai citos apstākļos vācu minoritāte būtu varējusi kļūt par Latvijas neatkarības ķīlnieku un palīdzējusi organizēt daudz plašākus politiskos manevrus starp Rīgu, Berlīni, Maskavu un citām Eiropas galvaspilsētām, novērsusi to bezizeju, kad draudošā starp tautiskā situācijā K. Ulmanim un V. Munteram palika tikai viena iespēja savas politikas kuģi pietauvot Mūsu Dzimtenes Galvaspilsētā (Maskavā – I.L.)?


Jautājumu daudz, bet atbilžu nav. Lai tās rastu, būtu vajadzīgs A. Niedra, Z. Meierovics un varbūt vēl dažs labs. Latvijai viņu pietrūka. Un tomēr, kāda zīmīga sagadīšanas! No visiem trim lielajiem Latvijas neatkarības cīņu laika politiķiem P. Stučkas, K. Ulmaņa un A. Niedras – no kuriem katrs pārstāv savu Latvijas brīvības ceļa alternatīvu, tikai viens – Andrievs Niedra – mūžamājas atrada Tēvzemē. Kas iztulkos šo zīmi?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.