Aukstais karš Latvijā pēc Molotova-Rībentropa slepenā līguma, Teherānas, Jaltas, Potsdamas un Maltas slepenās vienošanās. Jeb – Latvijas neatkarības īsā pavada.

Potsdamas konference 1945.gadā.

Ilzes Ostrovskas vērtējums (http://nra.lv/latvija/185116-ilze-ostrovska-latvija-ir-dziva-par-spiti-viduvejibam.htm ):

“… jautājums par Potsdamas konferences, kurā sadalīja Otrā pasaules kara laupījumu, dokumentu nepieejamajiem pielikumiem. Vai tādi bija vai nebija? Vēsturnieki tūdaļ mani apsūdzēs sazvērestības teoriju atbalstīšanā, taču publiskajā telpā reizēm pavīd indikācijas par to, ka Potsdamas konferences slepenajos dokumentos ir bijusi vienošanās: par to, ka Baltijas valstis un Kēnigsberga tiek nodotas PSRS administratīvajā pārvaldē – Baltijas valstis uz 45 gadiem, Kēnigsberga un apgabals – uz 50 gadiem. Čērčils gan esot bijis kategoriski pret, bet viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa teiktais līdz ar to palika nesvarīgs. ASV prezidents Reigans esot PSRS prezidentam Gorbačovam atgādinājis: vienošanās jāievēro. Tieši pēc 45 gadiem, 1990. gada 4. maijā, viss notika: Latvija pieņēma Neatkarības deklarāciju. Ja augšminēto ņem vērā, tad daudz kas attiecībā uz notikumiem pēc 1986. gada iegūst loģiskākas kontūras. Tad ticami šķiet stāsti par to, ka atsevišķi cilvēki no partijas centrālkomitejas garāžas izpirka automašīnas un pazuda nezināmās tālēs, ka drošībnieki savlaicīgi sāka dedzināt papīrus, ka rūpnīcu iekārtas tika izvestas. Tas liek domāt, ka centralizēti tika dots rīkojums būt gataviem administratīvās pārvaldes maiņai X stundā – nosauksim to tā. Un jautājums par to, kurš Tautas frontes laikā «nesa Ļeņina zārku», arī vēl nav skaidrots līdz galam. Varu liecināt, ka Tautas frontes nolikuma pirmais variants tapa kolēģu kabinetā pēc Gorbačova rīkojuma. Viņa komanda ticēja, ka, radot politisku konkurenci PSKP, tiks atdzīvināta ekonomika. Taču vēlāk kompartija zaudēja kontroli pār Tautas frontes veidošanas procesu un notikumu attīstību.

… Bet ļoti daudzi cilvēki bez šaubīšanās ticēja Latvijas Tautas frontes ideāliem. Ļoti limitēts bija to cilvēku loks, kuriem tika dots rīkojums apzināti demontēt padomju varas struktūras un panākt tautas atbalstu šai demontāžai. Pieņemu, ka viņi nezināja par Potsdamas konferences dokumentu slepeno pielikumu esamību, taču, ja atceramies vēsturisko situāciju un tautas noskaņojumu, veikt demontāžu un panākt tautas atbalstu nebija grūti. Latvijas kompartiju Maskavā kūrēja mans aspirantūras kursabiedrs. 1989. gada augustā viņš atbrauca un teica: «Ilze, mi uhoģim.» (Ilze, mēs aizejam – krievu val.) Tajā gadā, kā atceramies, Latvijā nekas sevišķs nenotika. Bet Centrāleiropā – sākot ar Čehoslovākiju un beidzot ar Rumāniju – gan. Kāpēc šo pārmaiņu organizatori nobijās sākt ar Latviju? Pieņemu, ja būtu šaušana, tā pārmestos uz Krieviju, un tad – pilsoņu karš. Tāpēc administratīvās pārvaldes nodošana citās rokās notika relatīvi mierīgi un organizēti. Mēs to saucām par dziesmoto revolūciju. Kamēr liela tautas daļa dziedāja un raudāja piegānītās jūras krastā, tikmēr pragmatiķi pārdeva saražoto preci un vēl derīgās rūpniecības iekārtas. Saprotiet, tās bija divas dažādas pasaules – dziesmotie revolucionāri un revolūcijas izmantotāji. Cilvēkiem bija vajadzīgs emocionālais piepildījums, bet patiesību par to, kas notiek paralēli, neviens negribēja dzirdēt.”

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/12/30/par-psrs-valsts-iestazu-darbibas-izbeigsanu-latvijas-republika-balta-ceka/)

Los Angeles Times, 1989.gada 11.novembris

Buša-Gorbačova galotņu tikšanās Maltā. Buša-Gorbačova tikšanās sniedz prezidentam Bušam lielisku izdevību no jauna apstiprināt Amerikas neatzīšanas politiku attiecībā uz Baltijas valstu padomju okupāciju. Tā ir arī Amerikas iespēja panākt neatzīšanas politikas secinājumu, un tieši – ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarība ir jāatjauno.
Prezidentam Bušam decembra konference ir jāizmanto, lai panāktu Baltijas valstu padomju okupācijas diplomātisku atrisinājumu, par precedentu ņemot Austrijas pieredzi, kā tika izvests padomju karaspēks, un visas Baltijas valstis atgūst savu neitrālu neatkarīgu valstu stāvokli.
http://articles.latimes.com/1989-11-11/local/me-916_1_baltic-states-bush-gorbachev-meeting-bush-gorbachev-summit

BBC, 1989.gada 3.decembris.

Pēc divu dienu vētras šaustītām sarunām Maltas galotņu tikšanās laikā divu pasaules superspēku, ASV un PSRS, vadītāji ir pasludinājuši Aukstā kara beigas…
Padomju vadītājs, Mihails Gorbačovs tātad teica: “Es apliecināju Savienoto Valstu prezidentam, ka es nekad nesākšu karsto karu pret ASV.”…
ASV prezidents Džordžs Bušs no savas puses teica: “Mēs varam īstenot ilgstošu mieru un pārvērst Austrumu-Rietumu attiecības par vienu no izturīgām sadarbībām. Tāda ir nākotne, kādu priekšsēdētājs Gorbačovs un es aizsākām tieši šeit, Maltā.” …
Buša kungs teica: “Tā nav Savienoto Valstu darīšana diktēt izmaiņu gaitu Vācijā vai jebkur citur.” …
Gorbačova kungs teica: “Pasaule izbeidz vienu laikmetu un ieiet citā. Mēs esam ilgstošas miera ēras gara ceļa sākumā.
Spēka, neuzticības, psiholoģiskas un ideoloģiskas cīņas draudiem jākļūst par pagātnes lietām.” …
Nākošā dienā uz kuģa Maksims Gorkijs borta tika noturētas astoņu stundu sarunas, kuru gaitā radās domstarpības par politiku Centrālamerikā un jūras kara spēku samazinājumu. …
http://news.bbc.co.uk/onthisday/hi/dates/stories/december/3/newsid_4119000/4119950.stm

Bušs.

1989.gada rudenī, Bušam novērojot un gaidot, komunistu režīmi viscaur Austrumeiropā sāka šķobīties, un Gorbačovs publiski atsacījās no “Brežņeva doktrīnas”, kuru Padomju Savienība bija iepriekš lietojusi, lai attaisnotu bruņotus iebrukumus pret brīvības kustībām Ungārijā 1956.gadā un Čehoslovākijā 1968.gadā. Vēsts komunistu vadoņiem 1989.gadā bija, ka tie vairs nevar rēķināties ar padomju tankiem, lai paliktu pie varas. Padomju Savienībai piesardzīgi stāvot malā, novembrī tika sagrauts Berlīnes mūris, un bijušajā padomju impērijā drīz vecos režīmus sāka nomainīt nekomunistiskas valdības. Bija arī pieaugošas prasības pēc nacionālās neatkarības PSRS iekšienē, visvairāk Baltijas republikās Igaunijā, Latvijā, Lietuvā.
Tāds bija stāvoklis, kad savās pirmajās sarunās tikās Bušs un Gorbačovs – vētras plosītā ostā Vidusjūras salas valstī Maltā. Nozīmīgākais Maltas sarunu iznākums bija slepena garantiju apmaiņa. Gorbačovs darīs ko varēs, lai izvairītos no vardarbības Baltijas valstu atdalīšanās grūtību un citu tautu neapmierinātības sakarā. Bušs pretī novērsīs Gorbačova publisku nosodīšanu šajās grūtībās.
http://www.presidentprofiles.com/Kennedy-Bush/George-Bush-The-end-of-the-cold-war.html

Gorbačovs, 2011.gada 15.augusts

…Gorbačovs teica, ka viņš tajā laikā uzskatījis, ka Savienotās Valstis un Vācija tolaik atbalsta Padomju Savienības saglabāšanas domu “jo tās nezināja, vai iegūs no daļām, ja savienība sabruks.”
“Bet citi Vašingtonā atrotīja piedurknes un slepus mudināja steigties,” viņš teica.
Gorbačovs teica: “Bušs atturēja ukraiņu un Baltijas valstu” neatkarības dziņas…
Gorbačovs pieļāva, ka ir uzsācis savu perestroikas (pārbūve) un glasnosķ (atklātība) reformu programmas par vēlu, lai saglābtu Padomju Savienību.
Bet viņš teica, ka viņš 1991.gada jūnijā ir prasījis Bušam un citiem lielāko rietumvalstu vadītājiem parakstīt 30 miljardu aizdevumu Maskavai, lai palīdzētu PSRS izdzīvot.
“Amerikāņi un japāņi bija pret to,” Gorbačovs teica.
http://www.timesofmalta.com/articles/view/20110815/world/gorbachev-says-bush-warned-him-of-91-coup.380426

Jānis Peters.

”Mums jāzina, ka 1989. gada 1. un 2. decembrī Bušs un Gorbačovs vētras laikā tikās uz kuģa Maksims Gorkijs pie Maltas krastiem. … Gorbačovs Bušam apsolīja Baltijas valstīs nelietot spēku. Savukārt Bušs Gorbačovam pretī apsolīja, ka tādā gadījumā ASV ārpolitikā Baltijas valstis nebūs prioritāte. Tā bija tāda slepena vienošanās. Mēs jau toreiz ievērojām, ka viss tā ļoti līgani notika.”

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/293447-janis_peters_tas_bija_puca_generalmeginajums

—————————-

Tāda ir skopā informācija, bet pat tā tolaik nenonāca baltiešu tautu, bet gan čekas lietošanā. Kas zina, ko vēl sarunāja slepenajās 8 stundās, un kādas instrukcijas saņēma čeka. Čekisti, kompartijas funkcionāri un viņiem pietuvinātie “insaideri” to izmantoja īsti radoši un iesaistot arī melnā tirgus “autoritātes”. Piemēram, sagatavojoties Baltijas valstu, vismaz Latvijas, privatizācijai, kā arī Krievijas “sociālistisko iekarojumu”, tas ir, pirmkārt, pārkrievošanas, pārcelšanai uz cilvēktiesībām. Tā ka nenoskatīties.

Ivars Līdaka

—————————

Ints Cālītis.

Par “politiskās elites vājumu… un nespēju pieņemt svarīgus lēmumus”. Par “ārējo spiedienu” un Rietumu sabiedrotajiem, kas piespiež mainīt Latvijas politiķu viedokļus. Jā, tāds spiediens vienmēr ir bijis un ar to mums ir jārēķinas arī nākotnē. Atcerēsimies Džordža Buša (vecākā) tikšanos ar Mihailu Gorbačovu uz amerikāņu kuģīša pie Maltas krastiem 1989. gada 2. – 3. decembrī. Toreiz panāca slepenu vienošanos – Gorbačovs apsola nelietot spēku Baltijā, Bušs apsola “neradīt problēmas” Gorbačovam. 1990. gada sākumā Dž. Bušs savos memuāros raksta: “Baltijas valstis bija tās, kuras savas iekšējās spriedzes dēļ radīja mums vislielākās rūpes un kuras turpmākajos mēnešos visvairāk varēja ietekmēt ASV un PSRS attiecības…” 11. martā Lietuvas AP pieņēma Neatkarības deklarāciju un 16. martā Gorbačovs iesniedz ultimātu Landsberģim, pieprasot līdz 19. martam atsaukt deklarāciju. Buša padomnieks nacionālās drošības jautājumos Skoukrofts savos memuāros raksta tā: “Kongresa prasības atzīt Lietuvu kulmināciju sasniedza 21. martā, kad Senātā izskatīšanai nonāca rezolūcija par Lietuvas neatkarības atzīšanu. Laimīgā kārtā šī iniciatīva tika noraidīta ar 59 balsīm pret 36.” 19. aprīlī Bušs tiekas ar Fr. Miterānu, kas brīdina Bušu no baltiešu atzīšanas. Savulaik “Rietumu sabiedroto” spiedienu uz Latviju izdarīja, liekas, Maskavas aģents, EDSO komisārs Van der Stūls, ko Igaunijas parlaments vēlējās pasludināt par nevēlamu personu valstī. 2002.gada 20. martā cits EDSO augsts funkcionārs Žerārs Studmans aicināja valsts valodas statusu Latvijā piešķirt krievu valodai. Vācijas zaļo deputāte Elizabete Šrotere sagroza informāciju Eiropas parlamentam par Latviju. Varbūt atcerēsimies, ka PSRS finansēja ne tikai kompartijas ārzemēs, bet arī Greenpeace un zaļo aktivitātes, gadījumos kad tas bija Kremlim izdevīgi. Pērn, 21. septembrī ASV diplomāti apturēja Šlesera pirmo mēģinājumu gāzt valdību, toties VVF, atgriežoties no Davosas, ieslēdza zaļo gaismu Repšes gāzējiem. Varam tikai minēt, kas, kā un ar kādiem līdzekļiem panāca, lai viņa veicinātu valdības krišanu, kuras izveidošanu savulaik sekmēja amerikāņi. Jāsecina, ka ASV centienos vājināt ES stabilitāti un Bušam, vienojoties ar labāko draugu Putinu, varēja rasties ideja Baltijas valstu telpu padarīt par ES pelēko zonu. Arī vakardienas ASV vēstnieka bezprecedenta iejaukšanās Latvijas politiskajos procesos, izsaucot uz “kafiju” premjerministra kandidātu, ir J. Rozenvalda pieminēto “Rietumu sabiedroto ārējais spiediens”.
http://www.politika.lv/508/did/3294/

Māris Ruks. Patiesā Vaira Vīķe Freiberga.

Savulaik VDK (LPSR Valsts drošības komiteja) Vīķi-Freibergu esot atzinusi par vervēšanai nederīgu, tā 2006.gada 19.novembrī LTV1 raidījumā De Facto saka Latvijas Valsts prezidente…
Vai Vīķe-Freiberga atceras tādus vārdus kā Varjonovs, Dudeņičs, Līdums, Ančuks, Pūtelis (Putels), Putniņš, Sidorovs? …Lēmumu un VDK izlūkdienesta 1.daļu? Padomju kuģu kajītes un viesmīlīgās komandas arī pie Kanādas krastiem? Reizēm nākas dzirdēt, ka Juris Bojārs esot aizgājis no čekas. Jāpiebilst – čeka nav tirgus laukums vai plītētāju komanda, no kuras iespējams tik vienkārši aiziet. … Dudeņičs ir īpašs, pārliecināts un uzticams sava darba pratējs – viņš tiek aizsūtīts darbā uz ANO Ņujorkā par “PSRS pastāvīgās misijas otro sekretāru”, mitinās 136 East 67th Street un veiksmīgi darbojas tur īpaši stingrajā “VDK diktatora” Andropova laikā. … Tā Viktors, Vilis (Samsons), Vaira ar LPSR ZA volgu dodas uz Bausku, uz slaveno “Uzvaru” – “kolhozu miljonāru”, kam priekšsēdētājs ir Jansons – dažādi vērtēts “sarkanais barons”, kas pārraudzīja arī vienu no slepenajiem Vissavienības šķidro minerālmēslu institūta atzariem. … Ne jau vietējie LPSR VDK darbinieki varēja brīvi rīkoties uz savu roku – visi šāda veida braucieni, arī sarunas tika rūpīgi saskaņotas ar Maskavu. …
1969.gadā Krievijas flotes ārējās izlūkošanas cilvēks Juris no aprīļa līdz decembrim katru mēnesi viesojās Freibergu mājās Montreālā…
Vasilijs Jegorovs, izstādes stendists, VDK izlūkdienesta kapteinis, runā latviski. Viņi saprotas, iepazīstas tuvāk…
Un VVF vizītes Latvijā turpinās un turpinās, saņemot dažādas atļaujas un arvien jaunus draugus gan izbraucieniem ārpus Rīgas, gan kontaktiem, sakariem, iecerēm, līdz beidzot Vīķe-Freiberga atkal uzrodas, lai saņemtu nozīmīgu valsts amatu. …
…Latvijas plašsaziņas oficiālā telpa piesātinājās ar ideju, ka Abrenes “atdošana” esot Latvijas un Latvijas tautas interesēs.
2007.gada 22.jūnijā Vīķe-Freiberga Saeimas pavasara sasijas beigu sēdē saka garu runu. Saeimai esot galvenais nepabeigtais darbs – nespēja parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Viņa aicina padomāt, cik dārgi “Latvijai var maksāt iecietība pret ekstrēmismu un ultrapatriotismu”.

Vaira Vīķe-Freiberga, 2007.gada 1.februārī

Ja mēs būtu deklarējuši, ka Latvija uzskata Abreni par savu neatņemamu sastāvdaļu, mūsu tagadējo partneru un sabiedroto acīs tas būtu uzskatīts, viņuprāt, par teritoriālām domstarpībām ar mūsu kaimiņiem, un mēs vēl šodien, ticiet man, nebūtu ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.
http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/070201/st070201.htm

Bilde dud5luiw4aaqjlz.jpg?w=640&h=861, kas izrādījās viltojums, būtu interesanti zināt, kādā nolūkā. Tikšanās tomēr bijusi ir, skat. http://en.kremlin.ru/events/president/news/40848 . Sākuma bilde viltojumam:

LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSMES TIESAI. Lieta Nr.2007-10-0102
Par likuma „Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” atbilstību Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulai un 9.punktam
un par 2007.gada 27.martā parakstītā Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3.pantam. LATVIJAS REPUBLIKAS MINISTRU KABINETA ATBILDES RAKSTS

3.3.6.7. Satversmes 3.pants (Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.) mūsdienās ir piemērojams, lai garantētu Latvijas valsts un tautas drošību, un godprātīgi pildītu starptautiskās saistības, nevis vienkārši uzturētu tiesiski neatrisināmu situāciju.
http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/atbildes_raksts_MK_2007_10_0102.htm

————————-

Kāpēc es šo visu (varēja būt arī citi teksti) atlasīju zem virsraksta par Latvijas apšaubāmo neatkarību? Laiks ir inventarizēt latviešu tautas un Latvijas valsts saglabāšanas iespējas un ierobežojumus. Baidos, ka arī Latvijas drošības dienestus un SAB; nojaušu dīvainu sadarbību ar Krievijas slepenajiem dienestiem.

Vai man vajadzēja atgādināt grāmatu par manis vēl nesen dziļi cienītas Valsts prezidentes darbības ēnas pusēm? Domāju, ka jā, kaut vai tāpēc, ka tas izskatās pavisam iespējami, un noteikti tāpēc, ka runa ir par ārkārtīgi nozīmīgu un, šķiet, dramatisku jeb, kā krievu laikos teica – “neviennozīmīgu” personu Latvijas vēsturē. Vārdi “starptautiskās saistības” manā apziņā tagad vairs nepavisam neatgādina “skaidro ūdeni, kas tek caur lilijām”. Aukstais karš Latvijas teritorijā turpinās – par valsts valodu, par latvisku vidi, par tautas īpašumiem un pavisam vāji – pret “starptautisko saistību” injekcijām, “brīvā tirgus” viltojumiem,  manipulācijām ar cilvēktiesībām un savtīgu multikulturālismu, piekto kolonu un tautas apātiju.
Ivars Līdaka