JOMERTS ŽANIS MAGNUSS MATĪSA D., 17.10.1881 Grenčos – 27.11.1942
arestēts 1941.g. 12.-28.jūnijā (1941.g. 12.jūn. pavēle par augstāko virsnieku došanos uz kursiem (Latvijā par to neoficiāli uzzināja jau 10. jūnijā). 12.jūnija pēcpusdienā uz Maskavu ar satiksmes vilcienu izbrauc latviešu virsnieki; apcietināšanas orderu izdošanas datumi ir atšķirīgi, dokumentos figurē gan 24., 25., gan arī 27. un 28.jūnijs, piemēram, pulkveža E.Strausa gadījumā parādās pat 11.jūnijs – datums, kad virsnieki vēl nebija atstājuši Latvijas teritoriju) – karavīrs, pulkvedis, dzīv. Latvijā. Viestura ordenis ar šķēpiem 1939.g. 26.jūlijā Brīvības cīņu laikā dienējis Zemgales artilērijas pulkā, tad Kurzemes artilērijas pulka atsevišķā artil. diviziona komandieris (10.12.1932.—06.1940 Kurzemes artilērijas pulka komandieris), Liepājas garnizona baznīcas priekšnieks. Tad 24.terit. strēln.korpusā 183.strēln. divīzijā. Arestēts 28.06.1941.
58-10; 🕇miris Taimirā Lāmā #konclāģerī 27.11.1942
——https://ru.openlist.wiki/ :
Иомертс Жанис Магнус (1881)
Дата рождения: 1881 г.
Место рождения: Латвия
Пол: женщина
Национальность: латыш
Профессия / место работы: военный, полковник
Место проживания: Латвия
Мера пресечения: арестован
Дата ареста: 14 июня 1941 г.
Архивное дело: Список Лелайса
Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Красноярское общество “Мемориал”; БД Красноярского общества “Мемориал”
Примечание: Род 17.10.1881г в г Гренчу. ВО время освобод. войны служил в Земгальском артиллерийском полку, затем был командиром отдельного артиллерийского дивизиона Курземского арт. полка, нач. Лиепальской гарнизонной церкви. В сов. время служил в 24-м территориальном корпусе 183 стрелковой дивизии.
——————
Jomerts Žanis Magnuss (Иомертс Жанис Магнус), dz. 17.10.1881, Latvijas armijas pulkvedis, pēc aresta 14.06.1941 bijis lāģerī pie Lāmas ezera Taimirā kopā ar arestētiem Igaunijas un Lietuvas virsniekiem, kuru vidū baudījis autoritāti. Izvēlēts par vecāko. Bieži gājis no barakas lejā uz ezeru un kluss stāvējis krastā. Miris lāģerī 1942-1943. gada ziemā. Glabājusi visa nometne, izgājuši pat slimie un izsīkušie (dohoģagas). [Jomerta kapa vieta atšķiras – ja skatās no ezera, liels plakans akmens tuvākās rindas kreisajā malā – no baltiešu mūrētā pieminekļa uz atpūtas nama pusi. Notikumu aculiecinieks Ivans Terentija d. Sidorovs [Иван Терентьевич Сидоров] 1990.gada baltiešu ekspedīcijai augustā parādīja kapsētu, barakas vietu, stāstīja, ka Jomerts bijis arī kā garīgais vadītājs, uz budistu pusi. Pirmajā ziemā no bada, aukstuma un slimībām nomira 14 virsnieki.]
1939-41. Izvilkumi no ‘Kas ir Litene’, Jānis Zvaigzne. Un vēl. (Politkorektuma grēks)
———————
Jomerts Žano Magnuss Matīsa d., dz. 17.10.1899 Grenču pag., +27.11.1942,
{09.1917 Krievijas karaskola}, pulkv.
Jānis Melderis, Latviešu virsnieku apvienība, 2017.izdevums: Baigajā gadā dienējušais
01.1920 Zemgales artil.pulks, baterijas komandieris, atsev. dzo kom., 10.12.1932-1940.g. jūn. Kurzemes artil. pulka kom., Liepājas garnizona pr., 15.10.1940 183.divīzija, artil. pr., 14.06.1941 nosūtīts uz kursiem Ļeņingradā (?), 28.06 apcietināts, izsūtīts uz Noriļsku un 27.11.1942 miris Lāmas nometnē. [109]-239, [105]-54,
——————-
Represijas pret 24. teritoriālā strēlnieku korpusa virsniekiem: Noriļskas Lamas ezera nometne.
… Kopā (1941.g.) 12.jūnijā no Rīgas uz Maskavu ar satiksmes vilcienu izbrauca 22 virsnieki: ģenerāļi – R. Kļaviņš, Jānis Liepiņš, Otto Ūdentiņš; pulkveži – Kārlis Lejiņš, Ž.M. Jomerts, Kārlis Priedītis, Nikolajs Ābeltiņš, J. Žīds, A. Birkenšteins, Roberts Staņislavs Lielbiksis, Valters Konrāds Bruņinieks, Heinrihs Jurēvičs, E. Strauss, A.Kalniņš, K. Kārkliņš; pulkveži-leitnanti – A. Rozītis, Rolands Pēteris Peniķis, Eduards Zandersons, Pēteris Sovers, E. Rinkovičs, P. Makarovs, Aleksandrs Jūlijs Kasparsons. Ne visu šo virsnieku liktenis bija līdzīgs. Četri augstākie virsnieki – ģenerālis O.Ūdentiņš, pulkvedis K.Priedītis, pulkvedis R.S.Lielbiksis un pulkvedis V.K.Bruņinieks patiešām beidza vairākus kursus un turpināja dienestu Sarkanajā armijā, turpretī ģenerāli R.Kļaviņu, ģenerāli J.Liepiņu, pulkvedi K.Lejiņu un pulkvedi H.Jurēviču apcietināja un piesprieda nāvessodu, savukārt pulkvedi N.Ābeltiņu notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā.
Līdz Maskavai augstākie virsnieki nokļuva bez starpgadījumiem. Pirmajā dienā Maskavā viņi varēja pārvietoties brīvi un neierobežoti, taču maz ticams, ka bez uzraudzības. Šeit jāmin V.Kuzminas liecība, ar kuru saskaņā neviena ziņa no Maskavas nav pienākusi, tomēr vēlāk noskaidrojies, ka pulkvedim K.Kārkliņam esot izdevies satikties ar savas sievas māsu, kura dzīvoja Maskavā, kā arī nosūtīt uz mājām vēstuli… 1941.gada 9.augusts. Virsniekus ar vilcienu nogādā Noriļskā. Tur viņi ierodas 10.augustā. Saskaņā ar G.Lēta atmiņām Dudinkā slimības dēļ esot palicis pulkvedis- leitnants A. Rozītis. Noriļskā palika ap 1000 cilvēku lielā virsnieku grupa. Augstākos virsniekus no Noriļskas pa ūdensceļu ar diviem kuteriem Сокол un Норилец veda uz aptuveni 110 kilometru attālo nometnes punktu pie Lāmas ezera. Visa ceļa garumā vairāki posmi bija jāveic kājām, tomēr virsnieki bija saglabājuši augstu morāli. Virsniekus pavadīja pats Noriļlaga priekšnieks Jeremejevs, NKVD komandieris un kareivji ar suni….Nometnē virsniekus pārmeklēja – atņēma asos priekšmetus, pulksteņus, par kuriem gan tika izsniegta kvīts, arī naudu – to novietoja nometnes kantorī katra virsnieka “kontā”. Pēc tam ierādīja jauno dzīvesvietu – augusta sākumā uzceltu lielu teltsveida baraku, pēc G.Lēta atmiņām – uzkalniņā (kalna piekājē) aptuveni 200 metru no ezera. Baraka bija uzcelta lielā steigā no baļķiem, jo dēļu nebija, un pārsegta ar audumu. Tā bija piemērota dzīvošanai arī ziemā. I.Sidorovs atceras, ka tā bijusi celta tā, lai būtu ērti novērojama no visām pusēm. Baraka bijusi iežogota ar dzeloņstieplēm. Vēlāk – septembra vidū virsniekiem izsniedza nometnes apģērbu – vatētu jaku un bikses, ziemas cepuri, mākslīgās ādas (kirzas) zābakus, velteņus, dūraiņus, divus pārus apakšveļas, divus palagus un spilvenu ar pārvalku. Spriežot pēc apģērba un pat gultasveļas, ko izsniedza šiem virsniekiem, jāsecina, ka attieksme pret viņiem tomēr bijusi labāka nekā pret pārējiem ieslodzītajiem. Iepazīstoties ar Noriļskas centrālajās nometnēs ieslodzīto atmiņām, atklājas, ka šajās nometnēs gultasveļa ir liels retums. Lielas problēmas sagādāja siltā ziemas apģērba trūkums, tāpēc Noriļskā to mirušajiem novilka un viņus apglabāja kailus. Ar laiku tas tā notika arī nometnē pie Lāmas ezera. … Visiem virsniekiem izvirzīja apsūdzību pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.paragrāfa 10.punkta jeb, prokurora vārdiem runājot: “Muldēšana un padomju varas kritika.” Dažiem apsūdzība tika papildināta arī ar citiem punktiem, visbiežāk ar 13.punktu – par aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību. Septembrī turpat pie Lāmas ezera nošāva igauņu ģenerāli Hugo Kauleru. Viņa līķi ieslodzītajiem neatļāva apglabāt, tāpēc var pieļaut, ka tas notika saistībā ar šīm pratināšanām. Iespējams, ka Kaulers nošauts tieši pratināšanas laikā. Jāvērš uzmanība arī uz faktu, ka 1942.gada septembra pratināšanu protokoli neatrodas pie virsnieku apsūdzības dokumentācijas. PSRS NKVD Sevišķā apspriede lēmumu par virsniekiem piespriežamajiem sodiem pieņēma 1943.gada maijā, bet pulkvedim Arvedam Kalniņam sodu piesprieda tikai 1943.gada 2.decembrī.
1942./1943. gada ziema bija barga. Lamas ezera apkārtnē bija dziļš sniegs, kas ļoti traucēja darbus. Trūka pārtikas, jo tā nebija laikus atvesta no Noriļskas. Virsnieki sāka slimot ar skorbutu jeb cingu. Pirmais mira bijušās Latvijas armijas pulkvedis Ž.M.Jomerts. Viņa nāves cēlonis bija plaušu karsonis. Pēc visa spriežot, Ž.M.Jomertam veselības problēmas bija sākušās, jau dienot Latvijas armijā. Par to liecina atzīme viņa personīgajā lietā. Pulkveža nāvi detalizēti aprakstījis pulkvedis J.Žīds savā vēstulē Ž.M.Jomerta sievai Marijai Mikoļūnai. Tajā viņš raksta, ka Ž.M.Jomerts miris 1942.gada 18.novembrī, pulksten 5 pēcpusdienā pēc vietējā laika. Tomēr pulkveža lietā atrodams ieraksts, kurā kā nāves datums tiek minēts 27.septembris. Vislielākos upurus sagādāja 1943./1944. gada ziema. Tāpat kā iepriekš, trūka pārtikas, bet jāstrādā bija tikpat daudz kā agrāk. Cilvēki bija vēl nogurušāki, un pārtika bija vēl sliktāka. … Ieslodzījumā pie Lamas ezera bojā gājušie latviešu virsnieki:
Pulkvedis Ž.M.Jomerts – 1942.gada 27.septembrī mira no plaušu karsoņa.
Pulkvedis A.Birkenšteins – 1943.gada 27.jūnijā mira no vēdertīfa.
Pulkvedis E.Strauss – sajuka prātā un 1942.gada 12.decembrī mira no vēdertīfa.
Pulkvedis A.Kalniņš – 1944.gada 2.decembrī mira no vēdertīfa.
Pulkvedis K.Kārkliņš –1944.gada 11.martā (citos avotos 15.marts) nosala mežā.
Pulkvedis-leitnants P.Makarovs – 1943.gada 22.oktobrī mira no vēdertīfa….
https://www.president.lv/lv/media/5048/download
————-
Tas bija Lamā.
Autors ir Ivans Terentija d. Sidorovs, dzimis 1918.g., 1939-1940.g. padomju-somu kara dalībnieks. Trīsreiz ievainots nokļuvis gūstā. Pēc šā kara beigām un gūstekņu apmaiņas 1949.gada pavasarī arestēts “par vāju pretošanos baltsomiem”, aizmuguriski notiesāts kā “Dzimtenes nodevējs” un uz pieciem gadiem nosūtīts uz Noriļlagu. Reabilitēts 1958.gada aprīlī. Dzīvo Noriļskā.
Kas viņam palīdzēja izdzīvot tajos baisajos gados? Kā viņš uzskata, jaunība, darba prasme. Pie tam veiksme 1941.gada pavasarī – I.T.Sidorovs ir nosūtīts uz atpūtas nama celtniecību pie Lāmas ezera. Drīz viņš kļuvis par liecinieku bēdīgam notikumam – konvoja uzraudzībā uz Lāmu atvesti bez izmeklēšanas un tiesas represēti Lietuvas, Latvijas un Igaunijas artilērijas virsnieki. Blakus viņiem viņš ir dzīvojis un strādājis visu kara laiku. Kopš tām dienām pagājuši tieši 60 gadi…
Atceros, tas notika 1941.gada 12.maijā. Mūsu 2.lagnodaļas 5.barakā norīkotājs atveda garu vīru, ģērbtu garā melnā kotika kažokā ar vilnu uz āru. Es gulēju uz divstāvu nāru augšējā plaukta, zem manis bija slimais Dāvids Nauma d. Šterengluzs (Давид Наумович Штеренглуз), blakām mūsu brigadieris Nikolajs Filipa d. Volmars (Николай Филиппович Вольмар). Norīkotājs un cilvēks kažokā atlasīja divus celtniekus nosūtīšanai kaut kur tālāk par Noriļsku. Šterengluzs un Volmars – mūsu vecākie biedri, abiem pāri 40 – ieteica no brigādes ņemt mani un Sergeju Borisovu (Сергей Борисов). Sergejs pēc profesijas galdnieks, bet es līdz armijai mācījos koka konstrukciju tehnikumā. Vai nu mūs pažēlojot (bijām brigādē jaunākie), vai kā citādi, droši vien no labiem apsvērumiem mums “atrada vietu”.
13.maija rītā tas pats norīkotājs Terehovs aizveda mani pa dzelzceļa sliedēm uz ciematu Vaļok (Валек), bet Borisovu nez kāpēc atveda pēc nedēļas. Vaļokā lagpunkta priekšnieks I.P.Mazurovs (И.П.Мазуров) nosūtīja mani uz Hidroostu, un tas pats cilvēks kažokā, pieņēmis mani no Mazurova, pavēlēja man iekārtoties zaļā divmotoru lidmašīnā. Pats viņš lidoja kabīnē pie lidotājiem, bet es – dažādas kravas vidū – kastēs ar naglām, durvju vērtnēm un logu rāmjiem, pārtikas produktiem.
Lidmašīna nolaidās ar eglītēm nožogotā sniegotā joslā kādus simt metrus no Lāmas ezera. Mūs sagaidīja pieci krāvēji, ģērbti buraudekla pusmēteļos, cepurēs-siblonkās, visi pelēkos filca zābakos. Sestais bija NKVD jaunākā komandiera formā, viņš ziņoja cilvēkam melnajā kažokā: “Pilsoni priekšniek! Jūsu prombūtnes laikā notikumu nebija, ja neskaita to, ka šodien es iesēdināju karcerī darbu vadītāju un grāmatvedi, bet maiznieks kaut kur noslēpās”. – “Ko viņi nodarīja?” – “Zaga cukuru no ieslodzīto virtuves, tvaicēja brāgu”. – “Es noskaidrošu”, – teica priekšnieks, vienlaikus pavēlot izkraut lidmašīnu, bet mani aizvest uz telti un ar šodienu ieskaitīt uztura sarakstā.
Pie divu kalnu pakājes, gandrīz sniega malā, stāvēja četras teltis. Viena liela, kādiem 40 cilvēkiem, ar divstāvu dēļu nārām un divām taupības krāsniņām. Tajā dzīvoja 12 cilvēki, visi galdnieki-namdari, visi ieslodzītie. Vienu no mazajām teltīm, 50m no zonas, aizņēma Lāmas atpūtas nama būves priekšnieks, viņš arī iecirkņa priekšnieks Semjons Anatolija d. Antonovs, pie viņa dzīvoja divi strēlnieki. Citā teltī bija kiosks līgumstrādniekiem un viesiem, kur varēja nopirkt sviestu, cukuru, mahorku un līdzīgi. Tur dzīvoja un tirgojās ieslodzītais Grigorijs Zahara d. Hohlovs. Tādā pašā telti bija lagpunkta mantnīca, tās saimnieks bija Aleksejs Semjona d. Karabanovs, sodīts par sadzīves pantu uz 8 gadiem.
Ap Lāmas lagpunktu no trim pusēm bija apvilkts vienas dzeloņstieples žogs, ceturtajā pusē bija ezers. Zonā bija arī maizes ceptuve, virtuve, stallis ar trim zirgiem. Bija arī karceris, sanaglots no divās pusēs tēstiem baļķiem, bez logiem, ar masīvām durvīm un dzelzs apšuvumu. Zonas stiepļu vārti stāvēja vaļā, bet pie tiem baltā miecētā kažokā stāvēja strēlnieks.
Mežā trīssimt metrus no zonas gāja uz beigām atpūtas nama būve noriļskiešiem. Tā bija sākta 1939.gada ziemā, bet 1940.gadā vairums ieslodzīto bija izvesti uz Noriļsku smagā stāvoklī. Gada sākumā bija uznākusi melnā sniega vētra, uzkritis biezs sniegs, un uz ezera ledus iznācis ūdens. Tāpēc šurp nav varējuši tikt briežu pajūgi, nevarēja nosēsties lidmašīna. Mēģinājumi mest pārtiku no lidmašīnas bijuši neveiksmīgi, jo viss pazudis dziļajā sniegā vai virsledus šļurā. Tad ir sākušās slimības, bads. 1940.gada aprīlis bija kļuvis par slimo evakuācijas mēnesi. To visu uzzināju no tiem divpadsmit, kuri dzīvoja lielajā teltī. Ar viņiem nākamā rītā izgāju uz darbu sadali. Visi devāmies strādāt uz lielo māju – to gatavoja atklāšanai jūlija sākumā. Tāpēc gandrīz ar katru lidmašīnas reisu, atkarībā no laika apstākļiem, uz Lāmu klāt veda vēl ieslodzītos – te vienu, te divus. Papildus Borisovam vēl atveda Voloģu Smirnovu un divus brāļus Jaņenko ar īsiem termiņiem par sadzīves pantiem. Vairākus ieslodzītos pēc ārsta slēdziena nosūtīja uz Noriļlagu.
Par kara sākumu uzzinājām vēlāk, manījām tikai pārmaiņas līgumstrādnieku, priekšnieka, radista Ivana Molčanova, strēlnieku noskaņojumā un uzvedībā. Un runas par atpūtu namā atkrita pašas. “Īpaši bīstamos” – par 58.pantu sodītos tautas ienaidniekus nosūtīja uz Noriļsku, tāpēc mūsu palika pavisam maz, tikai apkalpojošais personāls. Uz Lāmu atveda pionierus, jau trešo reizi, viņi te atpūtās 1939. un 1940.gadā, ieradās arī 1941-ajā. Vajadzēja palīdzēt viņiem iekārtoties, iekārtot laukumu ierindai, gatavot malku virtuvei, zvejot zivis un pildīt citus saimniecības darbus.
Augusta sākumā tika saņemts rīkojums 40-vietīgas barakas, ko būvējām, vietā steidzīgi uzstādīt 40-vietīgu telti tādā vietā, kas pārredzama no visām pusēm, un apvilkt to ar dzeloņdrātīm. Teltī bija jāuzstāda divstāvu nāras. Tiesa, tas tika izdarīts raupji, steigā – uzbūvējām mitekli pat uz 42 vietām. Dēļu nebija, to vietā no divām pusēm tēstas kārtis.
Augusts bija gadījies silts, daudz lasījām sēnes, ogas pēc darba klaiņodami pa mežu. Kādā tādā dienā piestātnē pie Lāmas atpūtas nama piestāja divi kopā sasaistīti kuteri – Sokol un Noriļec. Mēs stāvējām krastā un aplūkojām tādu neparastu kuģi, kamēr strēlnieks Čupins mūs atdzina pussimt metrus no trapa, pa kuru ar grūtībām krastā izkāpa pusmūža karavīri – 41 cilvēks. Darbu vadītājs Astahovs, mantzinis Karabanovs (viņiem uzticējās vairāk) palīdzēja viņiem nokāpt pa trapu, nesa čemodānus.
Stingri kā ierindā viņi nostājās krastā, pie kājām nolikuši mantas: čemodānus, labas ādas portfeļus; mantu katram bija daudz. Komandu stāties neviens devis nebija, tomēr katrs nostājās ierindā. Izveidojās taisna rinda: no labās puses četri ģenerāļi, tad pulkveži, apakšpulkveži un galā divi majori. Tie bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karavīri. Viņus pavadīja pats Noriļlaga priekšnieks Jeremejevs, NKVD nodaļas komandieris (tas pats, kas sagaidīja mani) un strēlnieks ar aitu suni.
Augusts Lāmā ir klusuma brīdis pirms rudens vētrām. Uz ezera pilnīgs bezvējš, un pat klusa saruna dzirdama tālu. Lai gan stāvējām notāļus, dzirdējām katru vārdu.
Ģērbušies, kā mēdz teikt, “tikko no adatas”, angļu vadmala un vilna, ar atšķirības zīmēm atbilstoši pakāpēm, kā nākas savilkti ar siksnām, līdz spīdumam uzspodrinātos zābakos, Baltijas virsnieki klusēdami gaidīja komandu. Skatīties uz viņu ierindu bija gan patīkami, gan kaut kā baisi.
Viņiem atļāva nostāties brīvi, uzsmēķēt (smēķētāji bija tikai daži), nosēsties krastā vai uz čemodāniem. Katram pavēlēja iziet “apstrādi”, nodot zeltlietas (pulksteņus, suvenīrus), un pretī saņemt kvīti “līdz īpašam lēmumam no augšas”. Paņēmuši savāktās dārglietas, Jeremejevs, nodaļas komandieris un strēlnieks ar suni ar tiem pašiem kuteriem devās atpakaļ uz Noriļsku.
Atbraucējiem pēc smagā un garā ceļa deva trīs dienu atpūtu. Vēlāk igaunis Roots man stāstīja kā Baltijas virsnieki Lāmā nonākuši. 1940.gadā pēc Baltijas valstu pievienošanas Padomju Savienībai padomju valdība uzaicinājusi augstākos komandierus (galvenokārt artilēristus) uz Kara akadēmiju, lai iepazītos ar Sarkanarmijas reglamentiem un nolikumiem. Bet pēc 1941.gada 22.jūnija padomju valdība it kā Baltijas komandieriem izteikusi neuzticību, viņus arestējot un nosūtot uz Krievijas aizmuguri. 28.jūnijā speciāls vagons aizvedis viņus uz Sibīriju. Viņu ceļš līdz Noriļskai ildzis divus mēnešus. Desmit no viņiem ceļā saslimuši un no etapa noņemti. Pārējie bez izmeklēšanas un tiesas nosūtīti uz konclāģeri Lāmā.
Aiz viņu telts bija uzcelts sargtornis ar 360 grādu aptvērumu. Pirmajā laikā (naktīs) tur stāvēja apsargs. Drīz vien mēs pārējie sākām viņus saukt vienā vārdā “ģenerāļi”. Teicām: “Aizej uz ģenerāļu telti un nodod tam un tam pilsoņa priekšnieka rīkojumu doties strādāt uz maizes ceptuvi vai virtuvi”. Sanāca, ka bijām sadalīti divos lāģeros, lai gan teltis bija vienā zonā. Ārsts Haskins katru rītu priekšniecībai ziņoja: “Slimo šodien desmit cilvēki – seši no ģenerāļiem, četri mūsējie…”
Brīvlīguma radists Ivans Molčanovs dzīvoja savā koka mājiņā-radiostacijā kalnā un katru dienu plkst. 17:00 sazinājās ar Noriļlagu. Sazināties ar mums ieslodzītajiem viņam bija aizliegts, tomēr viņš dažkārt uzcienāja ar papirosiem Kazbek. Piecas dienas pēc “ģenerāļu” ierašanās viņš saņēma radiogrammu: “Izmantot fiziskā darbā ņemot vērā katra baltieša fiziskās iespējas un prasmes”.
Viņu darba kristības notika sakņu dārzā. Kilometru no atpūtas nama bija plānots iekārtot hektāru sakņu dārza. Ģenerāļu brigāde bez diviem slimajiem tika nostādīta ierindā un nodota agronomam Aleksandram Semjona d. Ozerovam. Viņš bija notiesāts ar 58.pantu uz 10 gadiem ieslodzījumā, uz Noriļsku atvests no Solovkiem 1939.gadā. Pēc dabas smags cilvēks. Pūlēdamies izkalpoties priekšniecībai viņš lika “ģenerāļiem” pārrakt dobes, klaigāja prasot šiem ne jau jaunajiem pie šāda darba neradušajiem cilvēkiem izpildīt normu. Smago māla zemi neņēma pat arkls ar iejūgtajiem zirgiem. Ģenerāļu brigāde sakņu dārzā mocījās divas nedēļas, pie kam savos mundieros, kamēr neizdeva pavēli – pārģērbt… Tad visi sajaucās, divi lāģeri saplūda vienā, vienādās vates biksēs un vatņikos bija grūti izšķirt, kurš no kuras nacionalitātes.
No Noriļskas atnāca jauns rīkojums: bija nolemts ar mūsu rokām paveikt šajā Lāmas ezera krastā lielu darbu – uzbūvēt vitamīnu iekārtu, katlu māju, sūkņu staciju un divas lielas barakas, vai nu guļbaļķu, vai ar aizberamu karkasu. Steidzināja visos Noriļskas lāģeros uzliesmojusī cinga. Visi būvniecības darbi bija jāpadara 1941-1942.gadā, mūsu valsts vissmagākajā ziemā. Sadalījāmies pēc prasmēm, izveidojām celtnieku, malkas gādātāju, kokmateriālu pludinātāju posmus.
Vajadzēja atpludināt iespējami vairāk baļķu no ezera otra krasta, kamēr ezers nav aizsalis, un savā krastā 4-5 kilometrus doties pēc baļķiem. Uz pretējo krastu katru dienu brauca trīs laivas, katrā divi airētāji un viens stūrmanis. Ar velkoni vilka pa 10-12 sasietas lapegles. Norma bija viens reiss. Bija jānogāž koki (ticiet man, vien nozāģēt sveķaino lapegli ar blīvajām ziemeļu gadskārtām ir vesels notikums – I.L.), jānodarina zari, jāaizvelk līdz ūdenim, jāsasien un jāatvelk mūsu krastā. Bija gadījumi, kad pa ezeru ieskrējās vētra, un visu mūsu flotili aiznesa tālu uz sāniem. Rūdolfs Tūls, igaunis, kurš bija iecelts par pludināšanas vecāko, stāstīja, ka ne reizi vien pludinātāji krustus mezdami skatījušies uz austrumiem un domās atvadījušies no tuviniekiem. Priekšniecība, kas darbus novēroja ar binokli, tādos gadījumos palīgā norīkoja mūs: Karabanovu, Borisovu un mani, uz laiku iedodot mums savu jūras laivu. Par laimi noslīkušo nebija.
Udmurtijā dzimušais Karabanovs kopš bērnības prata tēst, zāģēt, ēvelēt un lepni rādīja savas spējas. Arī mani tēvs bija radinājis pie galdnieka darbiem, un vēl tehnikumā divus gadus mācījos būvēt koka mājas. Un tā mēs ar Karabanovu izrādījāmies galvenie Lāmas būvnieki, ar saliem zem 50 grādiem, bez aktēšanas (atbrīvojuma no darbiem). Borisovam uzdeva galdniecības darbus, viņš strādāja iekštelpās.
Uznākot ziemai uz Lāmu paspēja laivā ‘Iļimka’ atdabūt lokomobīli, visi iedzīvotāji to izvilkām krastā, uzlikām uz pamatiem, pēc tam apbūvējām apkārt sienas – iznāca katlu māja.
Tajā reizē Lāmā ieradās papildinājums: mehāniķis Nikolajs Dehņins, eletriķis Aleksandrs Ļitinskis – ieslodzītie ar ilgiem termiņiem, viņi dzīvoja atsevišķi inženieru teltī kopā ar darbu vadītāju un grāmatvedi.
Ģenerāļu teltī bieži slimoja 10-12 cilvēki dienā. Tad pat daži no viņiem sāka iekārtoties “pazīšanās” darbos, piemēram, Sidzikauskas kļuva par instrumentu atslēdznieku, Roots par grāmatveža palīgu, ģenerāli Brēdi un gruzīnu Perchališvili iecēla par lokomobīļa mašīnistiem. Ārsts Haskins sev no priekšniecības par palīgu izlūdzās Rinkoviču.
Novembri ezers aizsala. Sāka vilkties smaga vienveidīga dzīve: celšanās, nostāšanās, desmit stundas darbs būvē, sasmacis strebeklis no kāpostiem ar maizes gabaliņu, 23:00 beigu signāls…
Drīz darbā iekļāvās un vienkāršus namdara darbus apguva Žīds, Kārkliņš, Nurks, Tamms, Peniķis, Dapkus, Matulis un citi no ģenerāļu brigādes. Sākot jaunu ēku, divus stūrus paņēmām un dabūjām zem jumta mēs ar Karabanovu, bet otrus divus – Žīds ar Kārkliņu. Arī daudzas citas lietas – vajadzēja zāģēt, slīpēt, tēst baļķus, mežā atrokot sniegu vākt sūnas un žāvēt tās uz dzelzs loksnes pie ugunskura – arī to darīja ģenerāļi. Biju aiz Polārā loka ar polārajām naktīm jau vienu ziemu pārlaidis, bet šeit Lāmā naktis šķita vēl tumšākas, varbūt tāpēc, ka visi darbi notika ar ugunskuriem un lukturiem “sikspārnis”. Divreiz dienā pie mums ielūkojās savā melnajā kotika (roņa) ādas kažokā ar vilnu uz āru tērptais pilsonis priekšnieks. Lielā salā (grādus mums nekad neteica) priekšnieks mūs dažreiz pacienāja ar atšķaidītu spirtu, pa 50-70 gramiem.
Viens no baltiešiem, ģenerālis Kaulers, izrādījās vaļenku meistars. Apavi darbā burtiski nodega, un es reiz vakarā aizgāju pie viņa, nesu uz remontu savus pelēkos vaļenkus. Jau kratīšanas laikā viņam bija atņemts dzirdes aparāts, droši vien bija zeltīts. Runājot ar viņu vajadzēja kliegt. Man šķiet, kurlums viņu glāba – viņu nesatrauca mūsu lāģerītī notiekošais, līdz viņa apziņai viss nonāca vēlāk.
Decembris gāja uz beigām un es ieniru sniega tunelī, lai tiktu līdz sniega aizvilktajām darbnīciņas durvīm. Ārā redzēja tikai dzelzs skursteni, no kura cēlās viegli dūmi vai garaiņi.
Atvēra pats Kaulers. Viņam bija pāri piecdesmit. Darbnīciņā uz galdiņa starp filca un ādas atgriezumiem, bundžiņām ar naglām un instrumentiem bija egles zars, tajā iesiets sīks zilonītis, blakām deg tieva svecīte. “Suvenīri no sievas”, es minēju. Darbnīciņā puskrēsla, kas vedina uz sarunu, un es iedrošinos Kauleram pavaicāt: “Biedri Kauler, jūs droši vien esat pamatīgi aizvainots uz Padomju varu?” – iekliedzu viņam ausī. Un viņš atbildēja pavisam klusu, kā jau visi kurlie: “Man, jaunais cilvēk, ilgi dzīvot nenāksies: pirmkārt, vecums, un vēl apstākļi … Bet tu vēl esi jauns, tev viss priekšā. Atceries vienu lietu. Sanācis it kā tā, ka Padomju valdība ir mūs, Baltijas valstu komandierus, vienkārši paslēpusi no liela un briesmīga kara. Virs mums nesprāgst šāviņi, nelido nāvi nesošas lidmašīnas…” Viņš sameklēja vēl vienu tievu svecīti un nostiprināja bundžā. Vairāk kā trīs stundas es klausījos šo interesanto vīru, bet viņam gribējās pastāstīt visu, pat to, ko, kā pats teica, nekad nevienam nav stāstījis. Bet man gribējās viņā klausīties un brīnīties. Manā priekša sēdēja “kapitālistiskās sabiedrības” cilvēks, bagāts, no kādreiz bagātas ģimenes, izglītots, lieliski runājošs krieviski un protošs labi pašūt vaļenkus… Manās acīs šis večuks brillēs, ar tumšu bārdiņu un ūsām, bija pravietis, kurš no zvaigznēm prot pateikt rītdienas laiku un pat nākotni. Tas bija viņš, kurš man reiz parādīja kā visiespējamākās krāsās deg apvārsnis: “Skaties, dēls! Tas nemēdz atkārtoties. Un tādu skaistumu var ieraudzīt tikai šeit”.
Un vēl viņš man toreiz teica: “Atceries uz visiem laikiem, kamēr dzīvosi: Krieviju vēl neviens nekad nav uzvarējis, Un lai gan vācieši tika līdz Maskavai, Krievija karā uzvarēs”. Pēc gada Kauleru nošāva…
1941-1942.g. ziema Lāmas iedzīvotājiem bija ļoti smaga. Produktus piegādāja nepietiekami – neņēma vērā papildus atvestos cilvēkus. Cinga pļāva ne tikai Noriļskā, arī pie mums Lāmā. Bet kad cingai pievienojās dizentērija, slimot sāka lielākā daļa ieslodzīto. Pa ziemu apglabāja 14 cilvēkus – visus no Baltijas. Dažus smagā stāvoklī izdevās ar lidmašīnu vai citādu transportu nogādāt Noriļskā, viņu likteni nezinu.
Bada nāve ir daudz baisāka kā kaujā frontē (ko es pazīstu). Tai tu tuvojies lēnām, vēl uz kaut ko cerot. Bija drausmīgi redzēt kā pa sasalušiem virtuves un maizes ceptuves atkritumiem rakājas cilvēks, ar kailiem pirkstiem urbinot ārā un atsildot barības druskas. No nejaušas čaukstēšanas vai čīkstiena šāda cilvēka ēna aizbēga kā izbiedēts zvērs. Nakts medībās gāja vairākums, cits no cita slēpjoties; tā izdevās mazliet kaut ko sadabūt un badu mierināt.
Vēl baisāk bija dzirdēt kā ieslodzītais zaglis Smirnovs, kurš strādāja par kučieri pie zirgiem, satiekot kādu dienā vai vakarā virtuves rindā, nekaunīgi prasa : “Nu ģenerāli, kad atdosi galus? Nav ko pīpēt…” (divas mahorkas paciņas deva kapa racējam, vienu zārka sanaglotājam).
Mēs zinājām, ka ezerā ir daudz zivju, bet tās noķert – tur vajag spēku izcirst āliņģi pusotra metra ledū, pie kam apsargam ne vienmēr bija noskaņojums izlaist 3-4 cilvēkus zvejā, un pēc smagās darba dienas gribējās ātrāk tikt līdz nārām.
Bija manāms, ka baltieši kaut kā garīgi pakļāvās vai bez vārdiem sazinājās ar reliģijas pārstāvi. Tas bija Jomerts – gara auguma, patukls, kluss sarunā. Nekad neredzēju viņu smaidām. Viņam visi vienmēr goddevīgi paklanījās. Viņš vienmēr vienā un tajā pašā laikā nogāja pie ezera, ilgi stāvēja krastā. Tieši viņš bija izvēlēts par vecāko, lai gan pēc vecuma tāds nebija. Viņš naktī uz izgāztuvi negāja, bet ar viņu dalījās kā vien varēdami. Kādā no aukstajām naktīm Jomerts nomira. Nebija pirmais aizgājējs Lāmā. Viņu apglabāja visi, viss lāģeris, atnāca pat slimie un panīkušie. Un viņam izraktā bedre bija dziļāka par citām “Haskina ciematā”, kā mēs saucām Lāmas kapsētu. Kad pienāca vasara, draugi atstiepa uz Jomerta kapa smagu taisnstūrainu akmens plāksni, ko izdevīgi izkalusi pati daba. Pārējos kapus iezīmēja ar parastu mietiņu un pienaglotu dēlīti, kur uzrakstīts vārds un uzvārds.
Man krievam nav viegli pareizi nosaukt visu to vārdus, kuri uz visiem laikiem palikuši skaistā Lāmas ezera krastā, bet esmu tos uzrakstījis uz paštaisīta pieminekļa (tagad baltiešu ekspedīcijas ir uzstādījušas jaunus pieminekļus un memoriālās zīmes).
Gribējās uzrakstīt par šo nelielo lagpunktu, kas noriļskiešiem darījis daudz laba: visi atceras vitamīnu kvasu, kas glāba ieslodzītos un līgumstrādniekus no cingas. Jau 1942.gada sākumā ar briežu pajūgiem uz Lāmu atveda iekārtu, tad ieradās arī tās konstruktors ieslodzītais inženieris-ķīmiķis Grigorijs Solomona d. Kaļuskis. Tiklīdz lapeglēm izplauka skujas, Lāmas vitamīnu iekārta sāka darboties ar pilnu jaudu. Jaukta 20 ieslodzīto brigāde ik dienas vāca skujas (norma viens maiss). Citi gatavoja malku, vēlāk atrada ogles, vāca un kaltēja mellenes, sālīja sēnes, sūtīja ar lidmašīnām uz Noriļsku. Pavasaris un vasara nesa daļēju režīma, ieslodzīto turēšanas apstākļu mīkstināšanos – tas bija atkarīgs no stāvokļa frontēs. Visas teltis, kurās pārziemojām, tika nomainītas ar guļbaļķu barakām un balkām. Dzīvi palikušie baltieši pamazām tika no Lamas izvesti, galvenokārt veselības stāvokļa dēļ.
Иван Сидоров
https://memorial.krsk.ru/memuar/N/NM/2/02.htm
————
Sidorovs Ivans Terentija d., 1917.
Mācījies tehnikumā. Dienējis regulārajā armijā kara laikā pret Somiju 1939 – 1940.g. Trīsreiz ievainots, gūsts, pēc kara un gūstekņu apmaiņas 1940.gada pavasarī arestēts „par vāju pretošanos baltsomiem”, piespriesti 5 gadi konclāģerī („dzimtenes nodevējs”). Sodu izcietis Lāmas sevišķajā lagpunktā Taimirā. Reabilitēts 1958.gada aprīlī. Dzīvojis Noriļskā.
Сидоров Иван Терентьевич (1917)
Дата рождения: 1917 г.
Место рождения: Тульская обл., Калужский р-н, дер. Комельгино
Пол: мужчина
Профессия / место работы: младший командир 204 воздушно-десантной бригады
Партийность: б/п
Обвинение: “за нарушение воинской присяги”
Осуждение: 27 сентября 1940 г.
Осудивший орган: Особое Совещание НКВД СССР
Приговор: 5 лет л/с.
Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Книга памяти Калужской обл.
————
Сидоров Иван Терентьевич (1918)
Фотография из БД Красноярского общества “Мемориал”
Дата рождения: 1918 г.
Пол: мужчина
Национальность: русский
Образование: среднее специальное
Профессия / место работы: красноармеец; заключенный (сплавщик леса, плотник), Норильлаг
Партийность: беспартийный
Дата ареста: 1940 г.
Обвинение: военнопленный Советско-финской войны (“за слабое сопротивление белофиннам”) и изменник Родины
Приговор: 5 лет ИТЛ
Место отбывания: Норильлаг, Ламский ОЛП
Дата реабилитации: апрель 1958 г.
Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; БД Красноярского общества “Мемориал”; Виртуальный музей ГУЛАГа, [ https://www.sakharov-center.ru/asfcd/auth/?t=author&i=1182, Сидоров И.Т.], Норильский мемориал
http://www.gulagmuseum.org/showObject.do?object=40426900&language=1
————
1989.gada oktobrī Maikls Edvardss un Stīvs Reimers apmeklēja Noriļsku. …
Blakām Lāmas ezers, kas atrodas apm. stundas lidojumā no Noriļskas Sibīrijas Arktikā. Ceļu iemina Ivans. Viņš pa sniegu gāja tik stalti, it kā atkal būtu kļuvis par Sarkanarmijas seržantu. Bet šodien Ivans nesa lāpstiņu. Viņš notrauca sniegu no piramīdiņas, uz kuras zem stikla bija pusducis bojā gājušo uzvārdu.
… Josifs Staļins uz konclāģeriem no 1928.gada (īstenībā vismaz no 1920.g. – I.L.) līdz savai nāvei 1953.gadā nosūtīja 17-25 miljonus cilvēku. Ivans Sidorovs jau ilgi pirms biedrības ‘Memorial’ plāniem, divdesmit gadus agrāk, bija uzstādījis savu vienkāršu piemineklīti. Vairāk izdarīt nebija iespējams – vienkārša piramīdiņa, no augšas pārklāta ar skārdu, ar lāģerī bojā gājušo tur atrašanās datiem. Un vēl – iezīmējis to cilvēku apglabāšanas vietas, kuru uzvārdus nav zinājis.
14 Baltijas virsnieki „bija šurp atsūtīti neuzticamības dēļ”, stāsta Ivans. Nometināti pie Lāmas ezera 1941-1942.g., būvējuši lapegles skuju vitamīnu ekstrakta iekārtu. Nomiruši no bada pirms iekārta iedarbināta. Ivans ir izdzīvojis tāpēc, ka bijis jauns – ievainojuma brīdī 23 gadi. … Karā pret Somiju nokļuvis gūstā, kas Staļina acīs bija nepieļaujami. Repatriantu grupas, kas gūstā bija nokļuvušas bez kaujas, sadūrās ar apšaudes vētru. Ivans, labs zaldāts, ir izticis viegli – dabūjis 5 gadus konclāģerī. Atvests uz Noriļsku, kur būvētas rūdas raktuves un rūpnīcas. Izdzīvojušie atceras, ka apsargi ik dienas nošāvuši pa 30 ieslodzītos „tikai lai iebaidītu pārējos”.
…
No 1938.gada pāri zemei gāja Lielais terors: vairāk kā miljons cilvēku tika nošauti uzreiz, apmēram 7 miljoni tika deportēti uz Sibīriju un gāja bojā konclāģeros. Propagandas un baiļu piesātinātās cilvēku masas aplaudēja tā nosaukto „tautas ienaidnieku”, kaitnieku, piecgades plānu nepildītāju, pat citādi godīgu zemnieku, kas zaguši kolhoza kartupeļus, likvidācijai.
Pilsoņi ziņoja NKVD par saviem priekšniekiem, draugiem, radiem.
…
Pēc kara konclāģeri pildījās ar vācu, japāņu karagūstekņiem, kā arī ar padomju pilsoņiem, kuri vai nu brīvprātīgi aizgājuši līdzi vāciešiem bailēs no padomju varas, vai bijuši ar varu aizdzīti uz vācu konclāģeriem. Rūzvelts un Čērčils piekrita atgriezt atpakaļ padomju pilsoņus, kuri bija palikuši Rietumeiropā – tika atgriezti vēl 2 miljoni pilsoņu. Un konclāģeri bija izvietoti pa visu Padomju Savienību.
Ieslodzītie raka kanālus, būvēja šosejas un dzelzceļus, apstrādāja zemi, būvēja rūdas raktuves. Ap 10% un vairāk lāģeros gāja bojā no izsīkuma, tuberkulozes, mocībām.
Vēsturnieks Rojs Medveģevs un Hūvera institūta vēsturnieks Roberts Konkvists uzskata, ka pirmajos kara gados mirstība konclāģeros sasniegusi 30% gadā, barības devas samazināšanas un darba dienas paplašināšanas līdz 14 stundām dēļ. Ka cilvēku zaudējums GULAGā ir 7-10 miljoni un vēl 10 miljoni ir gājuši bojā masveida deportācijās un badā zemnieku likvidācijā 1930-ajos gados. Un vēl miljoni tika deportēti uz Kazahstānu, piemēram ukraiņi un poļi.
…
Ivans Sidorovs vēl tagad nenosoda Staļinu. Jaunībā Staļins viņam bijis dievs, un tāds viņš paliek vēl šodien daudziem.
…
Майкл Здвардс. «Национальная География» (США), 1990, № 3
Перевод Л. Коваленко.
Заполярная правда 26.05.1990
https://memorial.krsk.ru/Public/1990/19900526.htm
/Документы/Публикации/1990-е
Mazās piezīmes + 