Divi stāsti par to kā sociāldemokrātu atmoda no vienlīdzīgo iespēju sapņa tika aptaurēta ar vienlīdzības meliem, kas tika uzturēti ar noticētāju masveida apšaušanām. Ļeņina sēkla Krievijā, Staļins pret naivboļševikiem, slepenais PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) pret slepeno PSRS Militārā izlūkdienesta pārvaldi. Bet “sarkanie” latvieši tomēr par Latviju.
Krievijas notespuļķu Jēkaba Petersa un Pētera Ķuža traģēdijas.

Revolūcijas blefa mūžs bija īss, īstenība izrādījās skarba, pasaules proletariāta uzvara izpalika, un sākās gadsimtu ilga Krievijas agonija, ko uzturēja iekšējais masveida terors. Putins ir pasludinājis revanšu, tāpēc vēstures mācību aizmirst nedrīkstam.
Drīz vien Krievijas čeka sāka iedvest bailes tuvā un tālā apkaimē. Ja Petrogradā un Maskavā vadība varbūt vēl varēja (jautājums – vai gribēja?) turēt padotos kaut kādos rāmjos, tad tālākos apgabalos asiņainas orģijas gāja vaļā uz velna paraušanu. 1918.gada sarkanā terora laikā tika noslepkavoti vismaz 50 000 sarkanajam režīmam netīkamu cilvēku. … Peterss bija ievilcis čekā bariem latviešu. Sāka viņš ar vecajiem un pagrīdes darbā rūdītajiem kadriem, bet organizācijai paplašinoties pieplūda arī daudz gados jaunu zemāka līmeņa izpildītāju un tehnisko darbinieku. Peterss tā ieguva viņam uzticīgus kadrus, savukārt jaunie darbinieki – labu algu un pārtikas uzturdevu, kas tajos bada laikos bija būtiski. Par to, cik liels trūkums valdīja visapkārt un arī čekā, liecina kaut vai tas, ka slavenās ādas jakas, ko uzskatīja teju vai par čekistu uniformu, darbiniekiem dalīja pēc iestādes augstākās vadības izveidota saraksta, jo visiem to nepietika. Arī vidējā līmeņa priekšnieki-latvieši piesaistīja savus tautiešus, un iznākumā pēc kāda laika Dzeržinskis kļuva nemierīgs, jo viņa vadītā organizācija mudžēja no ļaudīm, kuri runāja nesaprotamā valodā. Viens otrs no jaunajiem darbiniekiem pat lāga neesot pratis krieviski… Slavenākā latviešu čekiste droši vien bija 1905. gada revolūcijas dalībniece Elza Grundmane, kura pilsoņu kara laikā ieņēma dažādus visai augstus amatus čekā, bet 1929. gadā tika iecelta par Staļina apsardzes priekšnieci. 1931.gadā viņa visai neskaidros apstākļos nošāvās… https://www.zurnals.lv/…/107-latviesu-cekisti…/…
Ir dīvains, bet neapšaubāms fakts, ka Jēkabs Peterss, pasaulei pazīstams kā „Pēteris Briesmīgais”, nekad nav bijis Krievijas Sevišķu uzdevumu komisijas galva… 1919.g. Petersu netaisni aizsūtīja projām no Maskavas kā terora simbolu tautas acīs, un dzīve drusku sāka nomierināties, atgriezties normālā gaitā. Bet īstenībā Peterss tikai parakstīja pavēles, uz kā jau bija Dzeržinska vārds. Viņa pienākums bija gādāt, ka cietumnieki tiktu ātri un humāni nogādāti pie vietas. Šo bargo uzdevumu viņš pildīja bez kavēšanās un ar prasmi, par ko pat nosodītiem vajadzēja būt priecīgiem, jo nekas nav briesmīgāks par bendes rokas drebēšanu un sirds vājumu… https://jaunagaita.net/jg170/JG170_Lielinieki.htm
Kā revolucionārie sapņi pārvērtās boļševiku varas organizētā noziedzībā, un vai latviešiem tobrīd vēl bija kāda cilvēcīga iespēja izkļūt no asinskārās Krievijas? Ļoti labs jautājums. Domāju, ka 1917.gadā visi Krievijā paliekošie latvieši sprieda apmēram kā Peterss: “Latvijai vajag Eiropu, bet Eiropai mēs vajadzīgi neesam.” 1921.gadā no Padomju Krievijas tomēr atgriezās 11395 bijušie „sarkanie” latviešu strēlnieki. Daļa komūnistu, kas karoja padomju divīzijas sastāvā, pat izstājās no partijas, lai varētu atgriezties Latvijā. Lai to izdarītu, strēlniekiem bija jāatrod Latvijā divi galvotāji, kuri varētu apliecināt viņu politisko uzticamību. … Esmu dzirdējis par gadījumiem, kad radi galvojumu nedeva. Nedomāju, ka atgriezties gribētāji būtu bijuši indīgāki par vietējiem sociāldemokrātiem. Tomēr pēdējo ietekme vēlētājos un nacionālistu-sociķu Saeimas jau pie esošās proporcijas zvārojās uz Latvijas valsts pastāvēšanas robežas. “Sarkanajiem” latviešiem nekas cits neatlika kā mēģināt izdzīvot līdz jaunam Krievijas karam ar Vāciju. Tas neizdevās.

Jēkaba Petersa karjeras apogeja Čekā izčākstēja diezgan ātri, Pētera Ķuža karjera Izlūkdienestā ilga gandrīz līdz nošaušanai, tomēr abu gals bija pundura Ježova nagos latviešu operācijas laikā.

PETERSS JĒKABS KRISTAPA D., 1886. Kurzemes gub.
Viskrievijas Čekas Informācijas biroja vadītājs kopā ar A.J.Lurje 1918.gadā, Birojs izveidots 1918.g. 18. martā ar mērķi vākt ziņas presē par Čekas un tās daļu darbību, publicēt presē oficiālos paziņojumus un atsevišķu autoru rakstus par noteiktām lietām Čekas vārdā. Jēkabs Peterss no 1918.g. jūlija līdz augustam pildīja VČK pagaidu priekšsēdētāja pienākumus, 1918.g. 22. augustā ČK vadībā atgriezās Fēlikss Dzeržinskis.
1937.g. Peterss vairs bija boļševiku partijas Centrālkomitejas Partijas kontroles komisijas biroja loceklis, dzīv. Maskavā
apsūdzēts dalībā kontrrevolucionārā organizācijā
🕇nošaušana 1938.g. 25.apr. Komunarkā
————–https://ru.openlist.wiki/
Петерс Яков Христофорович (1886)
Фотография из архивной коллекции Международного Мемориала.
Дата рождения: 1886 г.
Место рождения: Курляндская губ., Бринкенская вол.
Пол: мужчина
Национальность: латыш
Социальное происхождение: из крестьян
Образование: низшее
Профессия / место работы: член бюро КПК при ЦК ВКП(б)
Место проживания: Москва, ул. Серафимовича, д. 2 (Дом правительства), кв. 181
Партийность: член ВКП(б)
Дата расстрела: 25 апреля 1938 г.
Место захоронения: Московская обл., Коммунарка
Мера пресечения: арестован
Дата ареста: 26 ноября 1937 г.
Обвинение: участии в к.-р. организации
Осуждение: 25 апреля 1938 г.
Осудивший орган: ВКВС СССР
Приговор: ВМН
Дата реабилитации: 3 марта 1956 г.

Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Москва, расстрельные списки – Коммунарка

Peterss Jēkabs Kristapa d. (Петерс Яков Христофорович, 1886-1938 )
No 1904.g. Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas loceklis. 1905-1907.gada revolūcijas dalībnieks, pēc tam emigrācijā. 1917.gadā Petrogradas padomes Kara revolucionārās komitejas loceklis, ar Viskrievijas Čekas izveidošanu ir kolēģijas pirmajā sastāvā. Sociālrevolucionāru dumpja laikā Maskavā ir vadījis Viskrievijas Čeku, kongresā arestējis kreiso sociālrevolucionāru frakciju ar Mariju Spiridonovu priekšgalā. Pilsoņu kara laikā Peterss bijis Petrogradas un Tulas nocietināto rajonu komendants. 1920.gadā – Viskrievijas Čekas pilnvarotais pārstāvis Turkestānā. No 1922. gada GPU-OGPU Austrumu daļas priekšnieks. Pēc tam lietu pārvaldnieks pie boļševiku partijas Centrālās kontroles komisijas. 1934-1937.g. Partijas kontroles komitejas biroja loceklis pie boļševiku partijas Centrālkomitejas.

http://istmat.info/node/52205

Peterss Jēkabs Kristapa d.,

gada decembra Viskrievijas Ārkārtas komitejas (čekas) kolēģijas loceklis un priekšsēdētāja Dzeržinska palīgs, vietas izpildītājs (1918. gada 6. jūlijā – 22. augustā), vēlāk vietnieks.
gada jūlijā vadīja Kreiso eseru dumpja apspiešanu, augustā piedalījās t.s. “Lokarta sazvērestības” atklāšanā un izmeklēšanu pēc atentāta pret Ļeņinu. Bija viens no trim Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājiem. Krievijas pilsoņu kara laikā
gadā viņš bija Petrogradas, vēlāk Kijevas nocietinātā rajona komandants un atbildīgais par karastāvokļa ieviešanu Krievijas dzelzceļu tīklā.

1920.-1922. gadā Petersu nosūtīja uz Taškentu, kur viņš bija VĀK pilnvarotais pārstāvis Turkestānas APSR un vietējās boļševiku partijas Centrālkomitejas biroja loceklis. … 1937. gada 27. novembrī viņu apcietināja NKVD “Latviešu operācijas” ietvaros sakarā ar apsūdzību “piederībā (latviešu) kontrrevolucionārai organizācijai”. Nāvessodu izpildīja Komunarkas masu kapos pie Maskavas 1938. gada 25. aprīlī. https://timenote.info/lv/Jekabs-Peters

1917.g. 21.augustā vāci ieņem Rīgu. Jēkabs Kristapa dēls Peterss amerikāņu žurnālistam Džonam Rīdam saka: “Latvijai vajag Eiropu, bet Eiropai mēs vajadzīgi neesam. Esmu cieši nolēmis būt kopā ar Krieviju”. Rīda sievai Luīzei viņš pažēlojies, ka galīgi nestādās priekšā kā spēs strādāt jaunajā orgānā – Ārkārtējā komisijā cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (Čekā), savā ziņā kā franču revolūcijas sodīšanas orgānā – Sabiedrības glābšanas komitejā. … Čekas “Pirmais iesaukums” tiešām ir ticējis, ka pratīs darboties tā, ka “taisnīguma un likuma principus” kā drošus pamatus nesašķobīs nekas un nekad. Tomēr … dīvainā veidā kara un nemieru liesmās, sazvērestību tīklos, postā un haosā dzima viens no 20.gadsimta aktīvākajiem un izmanīgākajiem specdienestiem… http://www.fsb.ru/…/single.htm%21id%3D10318146…

Tautas komisāru padomes lēmums 1918.g. 5.septembrī

Tautas komisāru padome, noklausījusies Viskrievijas Ārkārtējās Komisijas (Čekas – no 1918.g. jūlija līdz augustam VČK pagaidu priekšsēdētāja pienākumus pildīja Jēkabs Peterss, 1918.g. 22. augustā ČK vadībā atgriezās Fēlikss Dzeržinskis) priekšsēdētāja ziņojumu par cīņu ar kontrrevolūciju, spekulāciju un dienesta noziegumiem, par šīs komisijas darbību, uzskata, ka patreizējā stāvoklī frontes aizmugures nodrošināšana lietojot teroru ir tieša nepieciešamība; ka Viskrievijas Ārkārtējās Komisijas darbības pastiprināšanai cīņā ar kontrrevolūciju, spekulāciju un dienesta noziegumiem, lielākas plānveidības ieviešanai tajā ir nepieciešams uz VČK nosūtīt iespējami lielāku atbildīgu partijas biedru skaitu; ka ir nepieciešams Padomju Republiku nodrošināt pret šķiras ienaidniekiem, tos izolējot koncentrācijas nometnēs; ka ir nošaujamas visas personas, kuras piedalījušās baltgvardu organizācijās, sazvērestībās un dumpjos; ka ir nepieciešams publicēt visu nošauto vārdus, kā arī pret viņiem pielietoto pasākumu pamatojumus.

https://memorial.krsk.ru/DOKUMENT/USSR/180905.htm

1918.g. 23.februāra rītā padomju Krievijas Tautas komisāru padomei Petrogradā (tagad – Sanktpēterburgā) tika iesniegts Vācijas ultimāts atteikties no valstīm ap Baltijas jūru un Ukrainas, piešķirt šīm teritorijām brīvību, protams, Vācijas izpratnē.
Boļševiki sāka zaudēt ne tikai kolonijas, bet arī Krieviju (vācieši jau bija iesoļojuši Pleskavā). 23.februārī tika publicēts Ļeņina izmisumā sacerētais raksts “Sociālistiskā tēvzeme briesmās!”

https://jauns.lv/raksts/9viri/327083-padomju-neuzvaramas-armijas-kaunpilna-dibinasana-saistita-ar-atkapsanos-no-rezeknes-un-daugavpils-ko-nezina-9-maija-svinetaji

Tautas Komisāru Padomes dekrēts “Sociālistiskā tēvzeme briesmās” (Социалистическое отечество в опасности. Ленин В. И). 1918.g. 21.februārī.
Lai glābtu novārgušo, saplosīto valsti no jauniem kara pārbaudījumiem, esam gājuši uz vislielāko upuri un paziņojuši vāciem par mūsu piekrišanu parakstīt viņu miera noteikumus. Mūsu parlamentārieši 20(7). februāra vakarā izbrauca no Rēzeknes uz Daugavpili, un līdz šim brīdim nav atbildes. Vācijas valdība acīmredzami vilcinās ar atbildi. Tā skaidri negrib mieru. Pildot visu valstu kapitālistu uzdevumu, Vācijas militārisms grib nožņaugt krievu un ukraiņu strādniekus un zemniekus, atdot zemi atpakaļ muižniekiem, fabrikas un rūpnīcas – baņķieriem, varu – monarhijai. Vācu ģenerāļi grib nodibināt savu “kārtību” Petrogradā un Kijivā. Padomju Sociālistiskā republika atrodas vislielākajās briesmās. Līdz brīdim, kad sacelsies un uzvarēs Vācijas proletariāts, Krievijas strādnieku un zemnieku svēts pienākums ir pašaizliedzīga Padomju republikas aizsardzība pret pilsoniski-imperiālistiskās Vācijas karapulkiem. Tautas Komisāru Padome nolemj:
1) Visi valsts spēki un līdzekļi tiek pilnībā piešķirti revolucionārās aizsardzības lietai.
2) Visām Padomēm un revolucionārajām organizācijām tiek uzdots pienākums aizsargāt katru pozīciju līdz pēdējam asins pilienam.
3) Dzelzceļa organizāciju un ar tām saistīto Padomju pienākums ir ar visiem spēkiem liegt izmantot satiksmes ceļu aparātu; atkāpjoties iznīcināt dzelzceļu, uzspridzināt un nodedzināt dzelzceļa ēkas; visu kustīgo sastāvu – vagonus un tvaika lokomotīves – bez kavēšanās nosūtīt uz austrumiem valsts dziļumā.
4) Visi labības un vispār pārtikas uzkrājumi un tāpat visi vērtīgie īpašumi, kas ir apdraudēti krist ienaidnieka rokās, ir bez ierunām jāiznīcina; tā pārraudzība tiek uzlikta vietējām Padomēm to priekšsēdētāju patiesā atbildībā.
5) Petrogradas, Kijivas un visu pilsētu, miestu, ciemu un sādžu strādnieku un zemnieku pienākums ir visā jaunās frontes līnijā mobilizēt bataljonus ierakumu rakšanai kara speciālistu vadībā.
6) Šajos bataljonos ir jāiekļauj visi pilsoniskās šķiras darbaspējīgie locekļi, vīrieši un sievietes sarkangvardu uzraudzībā; kas pretojas – apšaut.
7) Visi izdevumi, kas pretdarbojas revolucionārās aizsardzības lietai un nostājas vācu pilsonības pusē, kā arī kas imperiālistisko karapulku uzbrukumu mēģina izmantot Padomju varas gāšanas mērķim, tiek slēgti; šo izdevumu darbaspējīgie redaktori un darbinieki tiek mobilizēti ierakumu rakšanai un citiem aizsardzības darbiem.
8) Pretinieka aģenti, spekulanti, grāvēji, huligāni, kontrrevolucionāri aģitatori, Vācijas spiegi tiek nošauti nozieguma vietā.
Sociālistiskā tēvzeme briesmās! Lai dzīvo sociālistiskā tēvzeme! Lai dzīvo starptautiskā sociālistiska revolūcija!
Tautas Komisāru Padome.
Petrograda.
Ленин В. И. Полн. собр. соч. Т. 35. С. 357-358.

https://istmat.org/node/64578

Jēkabs Peterss. Atbilde mūsu pretiniekiem. 1918.gada 23.okt.
Mūsu revolūcijā ir bijuši brīži, kad Padomju varu no visām pusēm ielenca pasaules plēsoņu kontrrevolūcija, kas kā badīgi kraukļi gaidīja Padomju varas bojā eju, lai uz tās kapa izrēķinātos ar patiesību uzzinājušiem strādniekiem, izrēķinātos tāpat kā franču pilsonība, kas iznīcināja Parīzes komūnu apšaujot savus ienaidniekus, atpazīstot viņus pēc tulznainām rokām. Bet ir bijuši brīži, kad mēs, savākuši visus spēkus, atsitām savus žņaudzējus, un Padomju Krievija varēja savus spēkus veltīt savas sagrautās saimniecības savākšanai.
Līdzīgu posmu mēs piedzīvojam arī tagad. Sakāmvārds skan: “Kamēr nerībēs pērkons, zemnieks krustu nemetīs”. Un kamēr šis pērkons nav rībējis, šogad vasarā daudzi mūsu biedri ir aizmirsuši, ka dzīvojam krasā revolūcijas posmā. Viņi ir iebilduši pret pastiprinātu aģitāciju par Sarkanarmijas veidošanu, pret radikāliem pasākumiem attiecībā uz pilsonību (buržuāziju). Un tikai tad, kad mūsu iekšējā kontrrevolūcija, sākot no pirmajiem sociālrevolucionāriem un meņševikiem un beidzot ar monarhistiem, ar pilsoniskās preses un sapulču palīdzību saorganizējusi savus spēkus, ar angļu, franču, japāņu un citu imperiālistu palīdzību, ar Dutova, Krasnova un Semjonova bandu palīdzību ir pārgriezusi visas tautas barošanās artērijas: tikai pēc Kazaņas ieņemšanas un sacelšanās daudzās pilsētās ar mūsu dārgo biedru Iļjiča, Uricka un citu biedru asinīm izdevās atvērt acis mūsu biedriem – viņi sajuta nelaimi. Bet atkal, savākusi visus spēkus, Padomju vara savus ienaidniekus atsita. Māte Volga, kā teica Troickis, kļuva par “godīgu padomju upīti”. Mēs izlauzām ceļu uz labību, uz izejvielām. Strādnieki vienā triecienā nožņaudza kaunu zaudējušo pilsonību, ķērās pie tās privilēģiju likvidācijas, pie īstas proletariāta diktatūras. Un ar kopējiem spēkiem no jauna izdevās likvidēt Lokharta, Gronara un kompānijas sazvērestības, uz laiku noslāpēt kaunu zaudējušo kontrrevolūciju.
Un atkal atradās biedri, kuri krita optimismā, kuri teļa sajūsmā apjūsmo uzvaras un domā, ka krasais revolūcijas posms ir pagājis, ka nav vairs revolūcijas laika paņēmienu, ka varam pāriet uz juridiskām cīņas formām un pilnībā atdoties organizatoriskam darbam. Katrs radikāls proletariāta solis uz pilsonības nožņaugšanu šajos biedros izsauc vaimanas, un tā kā Ārkārtējās komisijas (čeka) ir revolucionārā proletariāta cīņas orgāni, tad visvairāk (vaimanu) saņemam mēs. Viņi rada leģendas par dažādām ļaunprātīgām varas izmantošanām, tās pastiprinot desmitiem reižu, un veic pastiprinātu aģitāciju par Ārkārtējās komisijas tiesību ierobežošanu. Vai tas nāk no brīža neizpratnes, vai sīkpilsonības paturēšanas, kā atklāti izsakās daži no šiem biedriem, lai kā arī nebūtu, tas ir tikai kontrrevolūcijas labā.
Brīdī, kad starptautiskie plēsoņas, bīdamies no pasaules revolūcijas rēga, sāk cits citu saprast un apvienoties pret Padomju Krieviju, ir par agru runāt par juridiskām cīņas metodēm, mums uz laiku ir mūsu iekšējās ekonomiskās dzīves pārkārtošana jāatstāj bez pienācīgas uzmanības un jāsasprindzina visi mūsu spēki aktīvai cīņai pret kontrrevolūciju gan frontē, gan aizmugurē.
Šajā brīdī aizmugurē mums ir vajadzīga spēcīga saliedēta kaujas organizācija, kas varētu savākt visas ziņas no revolucionārā proletariāta, tās sakombinēt un modri novērot pilsonību, kas nesnauž aiz mūsu nenobriedušās armijas muguras. Šai organizācijai ir jāstrādā strauji, enerģiski, tai jābūt kā negaisam pret visiem tiem, kas vai nu ar sabotāžu, vai atklātu sacelšanos domā satriekt mūsu nenobriedušo armiju. Krasais izšķirošais strādnieku-zemnieku revolūcijas posms vēl nav beidzies. Tas ir vēl priekšā. Un ja Viskrievijas Ārkārtējās Komisijas darbībā ir bijušas savas kļūdas un trūkumi, tomēr tāds cīņas orgāns ir bijis. Pat mūsu biedri, kā Uļs (Уль – Maskavas Padomes Izpildkomisijas loceklis), kuri gaida sīkpilsonības atgriešanos, nespēs mazināt Čekas lomu cīņā pret Padomju varas ienaidniekiem.
Savas pastāvēšanas īsajā laikā Viskrievijas čekai papildus izmisīgai cīņai ir nācies veikt gigantisku organizatorisku darbu. Mūsu justīcijas vai izglītības komisariāti, kā arī daudzi mūsu padomju Krievijas inteliģentie spēki neko nav izdarījuši jaunu izmeklētāju, komisāru u.t.t. radīšanā veco juristu nomaiņai, arī pie tā bija jāķeras pašai Čekai. Atlasot darbinieku sastāvu no pie juridiskas gudrības nepieradušiem strādnieku biedriem, ir nācies kļūdīties, mācīties no tā un atkal virzīties uz priekšu. Tāpēc jau nav jākrīt ģībonī, ja ir bijušas dažas ļaunprātības varas izmantošanā. Paraugieties savos komisariātos un salīdziniet tos ar Čeku. Šajā revolucionārās cīņas krasākajā brīdī, kad darbaļaužu elementam ir nācies daudz ciest, vispasaules pilsonība nežēlo miljonus, lai gāztu viņiem ienīsto varu iekšzemē. Šeit, Krievijā, angļu un franču imperiālistiem arī ir savi imperiālisma misionāri – pēc tam, kad šis imperiālisms ar pārtikas noliktavu ugunsgrēkiem, sabotieru uzpirkšanām gatavo badu – augsni aģitācijai, viņi cenšas sacelt pret Padomju varu neapzinīgus elementus. Daudzās vietās viņiem tas izdodas: ne visur partijas apzinīgajam elementam ir pietiekoša ietekme, lai Padomēs iedabūtu zināmus Padomju varas piekritējus.
Ja tādās vietās brīžos, kad jābūt izturībai vissmagākajos apstākļos, nebūs orgānu, kas noteikti stāvēs centrālās varas tiešā pakļautībā, vien vietējā Izpildkomiteja, tad mēs no šīm jukām ārā netiksim nekad.
Viskrievijas Čekai un vietējām Čekām ir jābūt nežēlīgas proletariāta diktatūras orgānam. Ja uz vietām ir ļaunprātīga varas izmantošana, Čeka strādā slikti, partijas organizācija ir vāja, trūkst darbīgu spēku, tad tie ir jāpastiprina no centra. Un lai neraud oļminskieši, ka mēs Čekas vajadzībām prasām labākos spēkus – frontei un aizmugurei mums jāatdod visi spēki, jo pašbrīd tur tiek risinās jautājums, būt vai nebūt Padomju varai.
Lai neraud mūsu mīkstmiesīgā publika par vienu vai otru pārmērību ieviešot dzīvē īstu proletariāta diktatūru. Pilsonība ir žņaugta par maz, tā gaida savus sabiedrotos. Tādas ziņas nāk no Petrogradas un daudzām citām vietām. Frontē nepietiek zirgu, bet buržuāziskās dāmas vizinās dendiju pajūgos. Kavalērija iet kaujā bez segliem, bet tos pārdod par pasakainām cenām. Frontē trūkst automobiļu, bet aiz ārvalstu konsulu karodziņiem tiek slēptas 200 lieliskas automašīnas.
Un ja visu šo dvēseli plosošo nejēdzību likvidācijā gadās kādas galējības, ja strādnieks, kurš nav gājis pilsoniskas audzināšanas skolā, neprot tik veikli noslēpt savus nodarījumus vai “pieklājīgi” izteikties, tad nav jākrīt ģībonī, bet ir kopīgiem spēkiem šīs kļūdas jālabo.
Peterss
Еженедельник Чрезвычайных Комиссий по борьбе с контрреволюцией и спекуляцией № 6. 27 октября 1918 года.

http://istmat.info/node/25318 https://istmat.org/node/25318

Peterss (Петерс Яков Христофорович)
Viskrievijas Čekas Informācijas birojs – izveidots 1918.g. 18. martā ar mērķi vākt ziņas presē par Čekas un tās daļu darbību, publicēt presē oficiālos paziņojumus un atsevišķu autoru rakstus par noteiktām lietām Čekas vārdā. Pie kam oficiālie paziņojumu drīkstēja nokļūt presē tikai ar Viskrievijas Čekas Priekšsēdētāja parakstu, apstiprinātu ar Čekas oficiālo zīmogu un caur Tautas komisāru padomes biroju…
1918.g. biroja vadītāji bija A.J.Lurje un J.K.Peterss.

http://istmat.info/node/52341

Sarunā ar mūsu (Утро Москвы – Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas mērenā spārna, meņševiku, avīze) darbinieku Viskrievijas Ārkārtas Komisijas (ВЧК, Čeka) priekšsēdētāja vietnieks Jēkabs Peterss 1918.g. novembra sākumā izteica šādus apsvērumus par Čekas pagātni un tagadni.
Kopš Čekas pārcelšanās uz Maskavu, mums nācās veikt milzīgu organizatorisku darbu, jo sākumā Čeka īstenībā sastāvēja no tikai četriem cilvēkiem. Šajā ziņā lieta ne tuvu nav veiksmīga. Mūsu kļūda ir tāda, ka jau pašā sākumā nebijām izveidojuši kontroles aparātu, un ļāvām patstāvīgi veidoties rajonu Čekām. Tagad esam tām atņēmuši nošaušanu tiesības un sasprindzinām visus spēkus organizējot uzticamu to darbības pārraudzību.
Galvenais mūsu darbības princips ir saikne ar masām. To noskaņojumu vēro īpaša izlūku organizācija, bet vienlaikus esam panākuši, ka daudzos gadījumos pilsonības darbību modri izseko paši strādnieki un par mazākajām aizdomām ziņo mums. Tādējādi mūsu aģentu darbs pārsvarā ir saņemto brīvprātīgo ziņojumu pārbaude.
Pret Čeku uzsāktā kampaņa presē un dažos valdības grupējumos ir cīņu zaudējusi. Čeka netiks pakļauta (Krievijas iekšlietu tautas komisāram) Petrovskim un paliks Tautas komisāru Padomes pārraudzībā.
Bet kas attiecas uz nošaušanām, man jāteic, ka pretēji izplatītajam viedoklim es nepavisam neesmu tik asinskārs kā tiek domāts. Pretēji, ja gribat zināt, es biju pirmais, kurš sacēla trauksmi pret sarkano teroru tādā veidā, kā tas izpaudās Pēterburgā. Tajā, es teiktu, histēriskajā terorā visvairāk piedalījās tie mīkstmiesīgie revolucionāri, kuri bija izsisti no līdzsvara un sāka censties pārmērīgi. Līdz Mozus Zālamana d. Uricka (sociālrevolucionāra 1918.g. nogalinātais Petrogradas Čekas priekšsēdētājs) nogalināšanai Petrogradā nošaušanu nebija, bet pēc tās bija pārāk daudz un bieži bez noskaidrošanas, kamēr Maskava uz atentātu pret Ļeņinu bija atbildējusi vien ar dažu cara laika ministru nošaušanu.
Jūs vaicājat par amnestiju? Nē, amnestijas nebūs. Mēs tikai atslogojam cietumus no nekaitīgajiem. To tagad pārrauga īpaša komisija.
Kas attiecas uz arestētajiem meņševikiem, mēs viņus dalām aktīvajos un pasīvajos. Pasīvie tiks atbrīvoti, aktīvajiem žēlastības nebūs.
Tagad tuvojas visasākais revolūcijas posms. Starptautiskā kontrrevolūcija gatavo grandiozu karagājienu pret boļševismu. Šis karagājiens var no jauna sacelt spārnos pieklusušo Krievijas pilsonību, bet paziņoju, ka jebkāds pilsonības mēģinājums vēlreiz celt galvu sastapsies ar tādu prettriecienu un tādu izrēķināšanos, kuras priekšā nobālēs viss, kas tiek saprasts kā sarkanais terors.

Утро Москвы, 4 ноября 1918, №81

http://swolkov.org/index.htm

Peterss
Beļeņecs (Беленец). Sakars ar Petersu, Tomiņu (Tominu?)
…
Petersa un Volkova laikā arestētie jau bija. Petersa laikā bija vairāk vieninieki un dažas grupas. Ierodoties Volkovam, sāka fabricēt (ienaidnieku – kontrrevolucionāru) pulkus u.t.t. Kā to darīja? Volkovs uzzīmēja shēmu, iezīmēja līnijas, un tad nāca pulki, bataljoni u.t.t. Tomēr visu darbu, kas tika veikts ienaidnieku iznīcināšanai, apšaubīt nedrīkst. […] Pie mums bija prakse neatbrīvot. Un ja izmeklētājs redzēja, ka vajadzētu atbrīvot, viņš baidījās šādu jautājumu izvirzīt. Tad jau teiks, ka viņš ir slikts izmeklētājs. Atsevišķi darbinieki kādu daļu atbrīvoja, par ko biedrs Volkovs stingri nolamāja, un pēc tam līdz Centrālkomitejas un PSRS Tautsaimniecības komitejas lēmumam atbrīvošanas nenotika. 1.specdaļā bija juceklis, un atskaites sastādīja pēc daļu ziņām. Pisarevs un Peterss kaitniecības nolūkā taisīja jucekli un 1.specdaļai nepievērsa uzmanību. Bez tam bijušais 1.specdaļas priekšnieks Tomiņš slimoja un nestrādāja.

…

Zīmīgi ir P. Stučkas vārdi: “Teikšu atklāti, ka (tribunāli) drīzāk pat darbojās pārāk ātri, varbūt pārāk neievērojot formalitātes.” Ziņas par lielinieku zvērībām pienāca no visdažādākajām Latvijas vietām. Piemēram, tieslietu komisārs F.Linde 12.februārī, ziņojot par kolēģu darbību Cēsu apriņķī, informēja, ka mēneša laikā ir izskatītas 38 lietas un piespriesti 27 nāves sodi. Pats P.Stučka vēlākajos rakstos pieļāva, ka sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva ap 1000 cilvēku (turklāt puse no šā skaita, pēc pašu lielinieku datiem, attiecās uz Malienu, kur represijas bija īpaši nežēlīgas). Rīgā esot apšauti apmēram 500 cilvēki, un, pēc Stučkas domām, šis skaitlis nebija pārāk liels. Lielinieks J.Fabriciuss pēc daudzu pilsoņu apšaušanas Valkā un tās apkārtnē (šī masu eksekūcija notika, Valkai pārejot igauņu rokās) teica: “Mēs Valku neatdosim. Mēs celsim no buržujiem barikādes.” Sevišķi rosīga bija tribunālu darbība Gulbenē, kur vēlāk atrada vairākus simtus nogalināto.
Viena no nežēlīgākajām terora epizodēm saistās ar 14. – 15. marta notikumiem Biķernieku mežā, kur lielinieki nošāva 60 Rīgas pilsoņus. Šajā pašā laikā risinājās arī asiņainā nakts Rīgas cietumos, kuras laikā komunisti nogalināja vairākus simtus cilvēku. Lielinieki plaši izmantoja arī ķīlnieku saņemšanu un aizvešanu uz Krieviju. No vēlāko komunistu prāvu dokumentiem izriet, ka Latvijā šajā laikā pastāvēja arī koncentrācijas nometnes. Cik to bija, tas vēl pētniekiem jānoskaidro. Zināms, ka tās ierīkoja galvenokārt “vietējām” vajadzībām. Viens no lēģeriem atradās mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. Smagu likteni piedzīvoja arī apcietinātie Gulbenes un Pļaviņu (toreiz — Stukmaņu) koncentrācijas nometnēs.
Represijas īpaši pastiprinājās lielinieku varas pēdējos mēnešos. 1919.gada aprīlī un maijā norisinājās ķīlnieku masveida apšaušanas Rīgā un Jelgavā (P.Stučka stāsta, ka 13.aprīlī CK esot nolēmusi, atbildot uz vācu aeroplāna uzlidojumu, nogalināt vismaz 25 cilvēkus, un šī ir tikai viena no daudzām līdzīgām epizodēm).
Latviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20.gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3.janvāra līdz 22.maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā.Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.
Komunistu varas pieci mēneši 1919.gadā iegājuši vēsturē kā latviešu tautas traģiska pieredze, kas, šķiet, uz visiem laikiem izravēja no tās apmātību ar lielinieciskumu. Tomēr, pēc komunistu vadoņu domām, upuru skaitam vajadzēja būt vēl lielākam. Pēc Rīgas krišanas 1919.gada 22.maijā J.Peterss pārmeta latviešu komunistiem pārāk lielu mīkstsirdību pret buržujiem.

http://lpra.vip.lv/1919.htm

No apsūdzētā Daļstroja vadītāja Eduarda Pētera d. Bērziņa pratināšanas protokola. 1938.g.25.marts.
…
Jautājums: Jūs lieliski atceraties un zināt, ka Peterss ir devis atklātas liecības par jūsu kopīgo nodevīgo darbību, ko veicāt jau tajā laikā. Vai nu jūs beigsit noslēgties, vai gaidāt, ka mēs jūs atmaskosim konfrontācijās?
Atbilde: Ja nu Peterss ir arestēts un devis atklātas liecības, tad arī man nekas cits neatliek. Es arī būšu atklāts un došu liecības par savu pretpadomju darbību.
Jautājums: Kad nostājāties uz aktīvas pretpadomju darbības ceļa?
Atbilde: Mana pretpadomju darbība sākās jau no 1918.gada, kad dienēju latviešu divīzijā kā artilērijas diviziona komandieris; divīzijas komandieris Petersons man uzdeva saistīties ar Čekas atbildīgu darbinieku Jēkabu Kristapa d. Petersu, sakot, ka man būs jāsaņem no Petersa vairāki slepena rakstura uzdevumi, kam ir liela valstiska nozīme. Es ierados pie Petersa, un viņš man teica, ka vairāki lieli ārzemju lielvalstu diplomātiskie pārstāvji, Reilijs, Lokkarts un citi organizē sazvērestību pret padomju varu un ka šajā sazvērestībā viņi meklē sakarus latviešu strēlnieku vidū, lai nosliektu viņus savā pusē bruņotas pretošanās padomju varai organizēšanā. Peterss man uzdeva saistīties ar Lokkartu un Reiliju caur savu cilvēku Šmidthenu, kuram ir mani jāiepazīstina ar Reiliju un Lokkartu. Es biju instruēts tādā ievirzē, ka jāpieņem no Reilija un Lokkarta visiespējamākie uzdevumi paredzētās sacelšanās pret padomju varu gatavošanā. Pēc dažām dienām Šmidthens iepazīstināja mani ar Reiliju, mani stādot priekšā kā Sarkanarmijas komandieri, kas vīlies padomju varā, un latviešu nacionālistu. Reilijs deva man uzdevumu veikt plašu vervēšanas darbu latviešu strēlnieku daļās pavēlniecības sastāvā, kuri piekristu piedalīties sazvērestībā pret padomju varu. Reilijs man piedāvāja lielas naudas summas, bet es vadoties no Petersa nostādnēm naudu neņēmu, bet prasīju, lai Reilijs un Lokkarts izdod man dokumentu, kas apstiprina Anglijas un Francijas apņemšanos atbrīvot Latviju no vācu un krievu jūga. Tikšanos ar Petersu gaitā mēs ar viņu satuvinājāmies un sarunājāmies atklāti, tā konstatējot uzskatu vienotību par Latvijas nacionālās atdzimšanas iespējamību. Peterss man teica, ka padomju Krievija pašlaik piedzīvo īstu kritiska stāvokļa laiku. Viņš mani pārliecināja, ka padomju vara ilgi nenoturēsies, ka Arhangeļsku jau ieņēmuši angļi, Latviju vācieši, baltie atkāpjas uz Kursku, Sibīriju sagrābuši čehi, un ka rēķināties ar to, ka padomju vara noturēsies, nenākas. Peterss teica, ka latvieši iet bojā svešas valsts frontē, bet kad pašai Latvijai vajadzēs bruņotus spēkus, tad viņu nebūs.
Redzot, ka es viņu šajā noskaņojumā pilnībā atbalstu, Peterss reiz man teica, ka nebūtu slikti sasaistīties ar angļiem pa īstam, palīdzēt viņiem sazvērestības īstenošanā, un tad varētu rēķināties ar viņu palīdzību patstāvīgas Latvijas izveidošanā, jo pašlaik tā ir vienīgā īstā iespēja. Es vaicāju Petersam, kā tad man būtu turpmāk jāizturas angļu priekšā. Jo viņi taču nezin, ka es, būdams sakaros ar viņiem, darbojos Čekas uzdevumā. Peterss man atbildēja, ka man angļu priekšā ir jāatklājas, jāpastāsta, ka visus uzdevumus, ko esmu saņēmis no viņiem iepriekš, es īstenībā izpildījis neesmu, ievedot viņus maldināšanā, un ka man ir jāpiedāvā viņiem savi pakalpojumi īstā veidā.
Jautājums: Jūs tādu nodevēja Petersa uzdevumu pieņēmāt?
Atbilde: Jā, pieņēmu.
Jautājums: Un izstāstījāt Reilijam par sazvērestības atklāšanu?
Atbilde: Jā, izstāstīju.
Jautājums: Ko par to teica Reilijs?
Atbilde: Reilijs sākumā bija nedaudz apmulsis no manām atklāsmēm, bet tad uzreiz mainījis toni teica, ka viņam par mani ir jārunā ar Lokkartu.
Jautājums: Kas notika tālāk?
Atbilde: Pēc tam Reilijs man sarīkoja tikšanos ar Lokkartu viņa dzīvoklī Maskavā Hļebņikovska šķērsielā, mājas numuru tagad neatceros.
Jautājums: Ko jūs Lokkarta dzīvoklī satikāt?
Atbilde: Lokkarta dzīvoklī, kur viņš mani pieņēma, bez viņa un Reilija es sastapu Grenneru un Lavernu. Tur bija vēl divi cilvēki, kuru vārdus es nezināju. Lokkartam vēlreiz atkārtoju to pašu, ko Reilijam. Lokkarts bija ļoti apmierināts, apstiprinot, ka Anglija padomju varas gāšanas izdošanās gadījumā dos Latvijai neatkarību. Man personīgi viņš solīja Latvijas kara ministra amatu, bet uzlika pienākumu uzņemties latviešu sacēlušos daļu komandēšanu un personīgi piedalīties padomju valdības locekļu arestēšanā un iznīcināšanā. Es uz to piekritu.
Jautājums: Kā Jūsu darbība izvērtās tālāk?
Atbilde: Reilijs man lika priekšā braukt uz Ļeņingradu, kurp arī viņš pats gatavojās doties, un latviešu divīzijas inspektora izskatā pārbaudīt 6-tā latviešu pulka politiski-morālo stāvokli, kas ir izvietots Ļeņingradā, un pārbaudīt, cik lielā mērā tas atbalstītu sacelšanos. Es izbraucu uz Ļeņingradu un tur informēju Reiliju par pulka stāvokli, nemaz pulkā neiebraucot; to es varēju izdarīt, jo šo pulku labi pazinu.
Jautājums: Vai tikai ar šo uzdevumu aprobežojās Reilijs spiegošanas uzdevumi Petrogradā?
Atbilde: Nē, bez tam Reilijs man lika priekšā uzzināt Petrogradas ostā esošo ogļu daudzumu, kā arī savākt ziņas par pārējām karaspēka daļām, kas atrodas Petrogradā.
Jautājums: Jums izdevās šos uzdevumus izpildīt?
Atbilde: Man izdevās savākt ziņas par ogļu rezervēm Petrogradas ostā, bet otru uzdevumu – savākt ziņas par pārējām karaspēka daļām Petrogradā – man izpildīt neizdevās, jo atnākot viesnīcā mani pie sevis izsauca Urickis un ieteica atgriezties Maskavā.
Jautājums: Vai Peterss zināja par braucienu uz Petrogradu un spiegošanas uzdevumiem, kurus saņēmāt no Reilija Petrogradā?
Atbilde: Jā, pirms izbraukšanas uz Petrogradu es īpaši aizbraucu pie Petersa un informēju viņu, ka man ir izdevies saistīties ar angļiem īsti, un ka Reilijs man liek priekšā braukt uz Ļeņingradu pildīt vairākus spiegošanas uzdevumus. Peterss pret manu darbību attiecās labvēlīgi un uzmundrināja, paziņojot, ka tas viss tiek darīts Latvijas tautas labā. Bet kad atbraucu no Petrogradas un ierados pie Petersa, viņš man sapīcis teica, ka sazvērestība tiek likvidēta, ka tās likvidāciju vadīs Dzeržinskis personīgi. Tomēr runājot par “izgāšanos”, kā Peterss nosauca sazvērestību, viņš teica, ka viss vēl nav zaudēts, un ka latviešu daļas vēl savu vēsturisko lomu padomju varas gāšanā nospēlēs. Tāpēc nevajag zaudēt sakarus ar Anglijas izlūkošanu, bet tie ir jāturpina, bet jau caur viņu, Petersu. Bet viņam ir ceļi, pa kuriem nodot šos materiālus kur vajag. Atbilstoši šiem Petersa uzdevumiem es sistemātiski vācu un nodevu viņam ziņas par latviešu divīzijas politiski-morālo stāvokli, par kurām, kā teica Peterss, īpaši interesējas Anglijas izlūkošana. Tā mani sakari ar viņu turpinājās līdz 1918.gada decembra vidum, pēc kam es ar savu karaspēka daļu devos uz Latvijas fronti.
Jautājums: Pēc tam Jūsu sakari ar Petersu tika pārtraukti?
Atbilde: Kad es aizbraucu uz fronti, Peterss solīja man atsūtīt sakarnieku ar vēstuli, bet to neizdarīja, un mani spiegošanas sakari ar Petersu atjaunojās 1921.gadā. Tolaik notika latviešu strēlnieku evakuācija no Latvijas. Tiekoties ar mani Peterss pavisam nikni un naidīgi atsaucās par partijas un padomju valdības vadību, norādot, ka šeit latviešu strēlnieki ir izmantoti kā lielgabalu gaļa, bet tagad sūta atpakaļ uz Latviju preču vagonos, neapgādājot ar maizi, un vispār dara pāri. Par to runājot Peterss aicināja mani aktivizēt savu pretpadomju darbību. Tad arī ar Petersa palīdzību es pārgāju darbā uz Čeku, kur no 1921. līdz 1926.gadam ieskaitot strādāju Specdaļā.
Jautājums: Kādu nodevīgu darbību veicāt tajā laikā?
Atbilde: Peterss tad pat, 1921.gadā, uzdeva man iepazīties ar cilvēkiem Specdaļā, sākt spiegošanas materiālu vākšanu par koncentrācijas lāģeru stāvokli, to apsardzes apjomu, ieslodzīto skaitu un tā tālāk. Šos spiegošanas materiālus es vācu izmantojot Specdaļas darbiniekus: Budņikovu, Fiļippovu, Nogķevu, Eihmani. Es biju nesliktās attiecībās ar Bokiju (Бокий, Глеб Иванович. Ukrainis (cēlies no poļu-lietuviešu muižnieku dzimtas). Dzimis Tbilisi. Nošauts 1937.g.) un sarunās ar viņu man izdevās uzzināt visu, ko Peterss man prasīja.
Jautājums: Vai kādu no šiem cilvēkiem vervējāt?
Atbilde: Nē, es viņus nevervēju. Es vienkārši ar viņiem tuvu sagājos, un viņi no manis neko neslēpa, neiedomājoties, ka es viņu uzticību izmantoju spiegošanai.
Jautājums: Jūs nesakāt patiesību. Blakus tam, ka Jūs nodibinājāt tuvus sakarus ar šiem Specdaļas darbiniekiem, Jūs arī veicāt tur vairāku cilvēku vervēšanu.
Atbilde: Es saku patiesību. Personīgi es Specdaļā nevienu nevervēju, tomēr zinu, ka Peterss Specdaļā bija savervējis Gopiusu un Gusevu.
Jautājums: Kā Jūs to zināt?
Atbilde: Man bija Petersa uzdevums savest viņu ar Gopiusu, man uz to pagāja vairāk kā trīs mēneši. Beidzot man izdevās ar Gopiusu satuvināties, un es personīgi savedu viņu ar Petersu. Peterss pēc tam man apstiprināja, ka ir Gopiusu savervējis.
Jautājums: Un ko zināt par Gusevu?
Atbilde: Petersa uzdevumā es piegāju pie Guseva un teicu viņam, ka esmu atnācis Petersa uzdevumā un lūdzu iedot man dokumentus par kuriem viņš zin. Gusevs apjuka un pārjautāja, no kā esmu atnācis, un kas man vajadzīgs. Es viņam atbildēju, ka esmu ieradies no Petersa un lūdzu iedot man dokumentus, kuri viņam bija jāsagatavo Petersam. Beidzot Gusevs iedeva man paketi, kuru nodevu Petersam. Nākamā reizē, kad es norunātajā laikā tikos ar Petersu Lubjankā, man pienāca Gusevs. Viņš teica: “Zini, pagājušajā reizē, kad tu atnāci pie manis, es nobijos un domāju par tevi pavisam citu. Peterss man apstiprināja, ka tu esi savs cilvēks, un no tevis nav jābaidās”.
Jautājums: Jūs tomēr neatbildat pēc uzdotā jautājuma būtības. Jūsu pretpadomju darbība strādājot Specdaļā neaprobežojās tikai ar spiegošanas materiālu vākšanu Petersam. Mēs no jūsu līdzdalībnieku liecībām zinām, ka Jūs Specdaļā veicāt vairāku personu vervēšanu un aktīvu pretpadomju darbību.
Atbilde: Es tiešām izveidoju Specdaļā pretpadomju grupu, kas manā vadībā izvērsa rosīgu pretpadomju darbību.
Jautājums: Pastāstiet par to?
Atbilde: Kad strādāju Specdaļā, man izdevās pamazām savākt tur man pazīstamus latviešu nacionālistus, iekārtot viņus darbā Specdaļā un saliedēt no viņiem spēcīgu grupu. Viņu vidū man viegli izdevās savervēt pretpadomju nacionālistiskā organizācijā man uzticamus cilvēkus. Tā es darbības laikā Specdaļā savervēju: Klepperu, Cini, Miramu, Neimani, Ozoliņu, Apini. Ar viņiem es biju tuvu saistīts jau kopējā darbā vecajā armijā un Sarkanarmijā, kur visi šie cilvēki ieņēma atbildīgus amatus.. Es zināju viņu pretpadomju noskaņojumu, un savervēt viņus man nebija grūti, pārliecinot viņus, ka mūsu veiktās pretpadomju darbības mērķis ir izveidot pamatu topošai patstāvīgai Latvijai.
Jautājums: Kādu praktisku pretpadomju darbību veicāt Jūsu Specdaļā izveidotajā pretpadomju nacionālistiskajā latviešu grupā?
Atbilde: Jau liecināju, ka visi savervētie latvieši vispār bija krasi pretpadomiski noskaņoti, un šo noskaņojumu īpaši iekvēlināja tas, ka viņus aizvainoja viņu neizmantošana pēc pilsoņu kara beigām augstos valsts amatos. Šo pretpadomju grupu Specdaļā biju izveidojis tiešā Petersa uzdevumā, un arī visa darbība, ko veica mūsu pretpadomju nacionālistiskā latviešu grupa, tika veikta pēc viņa norādījuma. Peterss man uzdeva izvērst aģitācijas darbu bijušo latviešu strēlnieku vidū un vienlaikus spiegot. Mūsu grupas dalībnieki tiešām izvērsa lielu pretpadomju aģitāciju latviešu strēlnieku vidū un sēja naidu pret padomju valdību. Mūsu grupas dalībnieki saistījās ar daudziem latviešu daļu bijušajiem komandieriem un vāca spiegošanas materiālus par bijušo latviešu strēlnieku un Sarkanarmijas politiski morālo stāvokli. Piemēram, Klepperam caur komandieri latvieti Stucku bija sakari skolā “Šāviens” (Выстрел). Apinis veica lielu darbu latviešu klubā “Prometejs” un latviešu strādnieku fakultātē. Visus manis savāktos materiālus es nodevu Petersam, bet viņš savukārt tos nodeva Anglijas izlūkdienestam…

http://istmat.info/files/uploads/62455/rgaspi._f.17._op.171._d.345_protokol_doprosa_berzina.pdf

ĶUZIS PĒTERIS JĀŅA D. (segvārdi Jānis Kārļa d. Bērziņš, Pāvels Ivanovičs Bērziņš, ģenerālis Grišins, Stariks),
dz. 1890. Kurzemes gub. Rīgas apr. Zaubes pag. Kliģenē
1919.g. Stučkas Latvijas Iekšlietu tautas komisāra vietnieks; 1937.g. Sarkanarmijas Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks. 2.ranga armijas komisārs Maskavā
piedalīšanās kontrrevoluc. teroriskā organizācijā
nošaušana 1938.g. 29.jūlijā Komunarkā
———-https://ru.openlist.wiki
Дата рождения: 13 ноября 1890 г.
Варианты ФИО: Берзин Петерис Янович
Место рождения: Курляндская губ., м. Густавсберг
Пол: мужчина
Национальность: латыш
Социальное происхождение: из крестьян-батраков
Образование: среднее
Профессия / место работы: начальник Разведывательного управления РККА, армейский комиссар 2-го ранга
Место проживания: ул. Серафимовича, д. 2 (Дом правительства), кв. 177
Партийность: ВКП(б)
Дата расстрела: 29 июля 1938 г.
Место захоронения: Московская обл., Коммунарка
Дата ареста: 28 ноября 1937 г.
Обвинение: участие в к. -р. террористической организации
Осуждение: 29 июля 1938 г.
Осудивший орган: Военная коллегия Верховного Суда СССР
Приговор: ВМН (расстрел)
Дата реабилитации: 28 июля 1956 г.
Реабилитирующий орган: Военная коллегия Верховного Суда СССР

Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Москва, расстрельные списки – Бутовский полигон; Москва, расстрельные списки – Коммунарка

Jānis Bērziņš, īstajā vārdā Pēteris Ķuzis – V. Ļeņina apsardzes priekšnieks; viens no specoperācijas dalībniekiem, kuras rezultātā tika atmaskots Lielbritānijas organizēts apvērsuma mēģinājums likvidēt boļševiku kliķi Krievijā. Ilggadējs Padomju Savienības militārā izlūkdienesta (GRU) vadītājs, pats personīgi piedalījās arī rezidentūras (spiegu tīkla) veidošanā un pats personīgi vadīja arī slepenās operācijas, piedalījies Spānijas pilsoņu karā kā militārais konsultants.
Dzimis 1889. gada 13. novembrī Rīgas apriņķa Jaunpils (Zaubes) pagasta “Kliģenē” zemnieka Jāņa Ķuža ģimenē.
Mācījās Baltijas Skolotāju seminārā Kuldīgā.

gada revolūcijas laikā iestājās LSDSP Madlienas organizācijas pulciņā „Sprigulis”, kaujinieku grupas sastāvā piedalījās uzbrukumā soda ekspedīcijas kazakiem Jaunpils muižā.
gadā viņu apcietināja un kara tiesa Tallinā viņam piesprieda astoņus gadu cietumsodu, ko nepilngadības dēļ samazināja līdz diviem gadiem.
gadā darbojās LSD Rīgas organizācijā.
gadā Ķuzi atkārtoti apcietināja un izsūtīja uz Irkutskas guberņu, no kurienes
gadā viņš aizbēga un ar pieņemtu vārdu Jānis Bērziņš nelegāli dzīvoja Rīgā, Pleskavā un Petrogradā līdz Februāra revolūcijai, kad strādāja par laikraksta “Proletariāta cīņa” redaktoru.
Oktobra revolūcijas laikā Bērziņš (Ķuzis) bija Petrogradas komitejas loceklis.
Jau 1917. gada decembrī sāka darboties Viskrievijas ārkārtas komisijā cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (čekā).
gada janvārī, kopā ar Krievijas Sarkanās armijas iebrucējiem atgriezās Latvijā un bija LSPR Iekšlietu komisāra vietnieks, vēlāk 15. armijas sevišķās nodaļas priekšnieks.
Pēc Latvijā iebrukušās Krievijas Sarkanās armijas sagrāves- atgriezās Krievijā.
No 1920. gada decembrī strādāja Krievijas Sarkanās armijas izlūkošanas pārvaldē,
No 1921.g. mācījās Sociālistiskajā akadēmijā.
gada martā Bērziņu (Ķuzi) iecēla par Sarkanās armijas štāba 4. (izlūkošanas) pārvaldes priekšnieku, viņa vadībā tika izveidots pirmais padomju ārējās izlūkošanas dienests.
gadā viņu atcēla no amata un nozīmēja par Tālo Austrumu armijas pavēlnieka vietnieku.
un 1937. gadā viņš bija Spānijas republikāņu armijas galvenais militārais padomnieks.
gada jūnijā viņš atgriezās PSRS un tika atjaunots armijas izlūkošanas pārvaldes priekšnieka amatā, tomēr jau 1. augustā viņu atstādināja un komunistu organizētās genocīda akcijas- “NKVD Latviešu operācijas” ietvaros
gada 27. novembrī viņu apcietināja sakarā ar apsūdzību “trockistiskā pretpadomju teroristiskā darbībā”.
gada 29. jūlijā viņam izpildīja nāvessodu Komunarkas masu kapos pie Maskavas.

https://timenote.info/lv/Janis-Berzins-13.11.1889

Par sadarbību ar Vāciju.
Bērziņa informācija.
1928.g. 24.decembrī
Maskavā.
Pilnīgi slepeni
Sarunas par Sarkanarmijas un (Veimāras Republikas) Reihsvēra sadarbību, cik zinu, ir sākušās jau 1922.gadā (precīzu datu IV Pārvaldē nav). Tolaik sarunas veda Savienības Revolucionārās kara padomes loceklis biedrs Rozenholcs, un pēc ilgas viedokļu apmaiņas 1923.gada rudenī tās ieguva konkrētu līgumu formu:
a) ar firmu Junkerss par lidmašīnu piegādi un aviarūpnīcas būvi PSRS teritorijā;
b) ar Reihsvēra pavēlniecību par kopīgu iprīta (sinepju) kaujas gāzes rūpnīcas būvi (akciju sabiedrības VIKO, Metahim, Besoļ – ВИКО, Метахим, Берсоль).
Turpmāk, 1924.gadā mūsu rūpniecība caur firmu Metahim pieņēma Reihsvēra pasūtījumu – 400 000 lādiņus lauka 3,7” (9,398cm) lielgabaliem.
Minētie līgumi labumu mums nedeva. Firma Junkers neizpildīja metāla lidmašīnu piegādes saistības un rūpnīcu neuzbūvēja. Tāpēc 1926-1927.g. līgums tika lauzts. Arī līgumu par kopīgu iprīta rūpnīcas būvi 1927.gada nācās lauzt, jo firma Stolzenberg, kurai Reihsvērs bija nodevis līguma saistību tehnisko izpildi (iekārtu piegādi un ražošanas organizāciju), saņēmusi no Reihsvēra apmēram 20 miljonus marku, īstenībā piekrāpa gan Reihsvēru, gan mūs. Štolcenberga piegādātā iekārta neatbilda līguma nosacījumiem, iprīta ražošanas metodes mūsu un vēlāk arī vācu speciālisti atzina par novecojušām un nederīgām. Materiālus zaudējumus šajā lietā neguvām, bet zaudējām trīs gadus, jo cerot uz būvējamu neuzsākām patstāvīgas iprīta ražošanas organizāciju. Reihsvēra lādiņu pasūtījumu izpildījām un lādiņus 1926.g. nodevām vāciešiem. Tomēr norēķini šajā lietā (tiesa, mūsu rūpniecības vainas dēļ) tika noslēgti tikai gada beigās. Lieta ar šiem lādiņiem, kā zināms, nesa mums lielu polītisku zaudējumu, jo mūsu lādiņu ražošana Vācijai pašu vāciešu vainas dēļ, par ko zināja vācu sociāldemokrāti, kuri (cik mums zināms) ar Štrēzemana svētību sacēla pret mums lielu kampaņu presē. Tādējādi mūsu sadarbības pirmais periods ar Reihsvēru mums nekādu labu iznākumu nenesa (ja nerunājam par lietas tīri polītisko pusi).
Sākot ar 1925.gadu, kad jau skaidri iezīmējās neveiksme ar Junkersu un iprīta rūpnīcu, sadarbība pamazām pārcēlās uz citām sliedēm. Ja 1923.gadā vācieši, kā tas redzams no Reihsvēra pavēlniecības slepenas 7/1 – 1927 vēstules pārstāvim Maskavā Litam (-Tomsenam?), vācieši ir centušies kļūt par piegādātājiem aviācijas un ķīmijas jomās un nodrošināt sev ietekmi šajās rūpniecības nozarēs, tad šajā brīdī viņi ir “vairāk ieinteresēti drīzumā iegūt vēl lielāku ietekmi uz Krievijas armiju, gaisa floti un floti ”. Kā redzams, runa ir par ietekmi uz mūsu armijas organizāciju un taktisko gatavību. Šajā sakarā vācieši jau 1925.gadā piekrīt pielaist savās lauka taktiskajās mācībās un manevros 5 mūsu komandierus (uz savstarpējības pamata), bet 1926.gadā jau izvirza jautājumu par apspriedi operatīvos jautājumos ar mērķi izstrādāt vienotus operatīvus uzskatus. 1926.gadā mūsu komandieri biedri Svečņikovs un Krasiļņikovs (Свечников и Красильников) pirmo reizi tiek pielaisti kā klausītāji Vācijas Kara akadēmijas pēdējā kursā (akadēmiskajos kursos). Tajā pašā gadā vācieši noslēdz ar mums līgumu par tanku skolas organizāciju Kazaņā un kopīgiem kaujas gāzes izmēģinājumiem Podosinkos (Подосинки, tagad “Томка”). Pašlaik mūsu attiecības ar Reihsvēru ir skaidri noteiktas:
a) savstarpēja iepazīšanās ar abu armiju stāvokļiem un sagatavošanas metodēm, komandējot komandējošā sastāva personas uz manevriem, lauka izbraucieniem un akadēmiskiem kursiem;
b) kopīgi ķīmiskie izmēģinājumi (uzņēmumā Tomka);
c) kopīga tanku skolas organizācija Kazaņā (“Кама”);
d) aviācijas skola Ļipeckā (“Липецк”);
e) komandējumi uz Vāciju atsevišķu jautājumu izpētei un atsevišķu pārvalžu pārstāvju iepazīstināšana ar darbu organizāciju (Gaisa karaspēka pārvalde, Zinātniski tehniskā komiteja, Artilērijas pārvalde, Galvenā kara-sanitārā pārvalde u.c.; УВВС, HТК, Артуправления, Главсанупра и др.).

Pārejot pie atsevišķu sadarbības veidu vērtējuma jāteic, ka jūtamākos rezultātus mums dod mūsu komandsastāva braucieni uz manevriem, lauka izbraucieni un akadēmiskie kursi Vācijā. Pētot atsevišķu karaspēka veidu organizāciju, apmācības metodes un sagatavošanu, kā arī militārās domas attīstību, mūsu komandieri ne vien apgūst daudz derīgu zināšanu, paplašina savu redzesloku, bet arī gūst zināmu grūdienu atsevišķu jautājumu izpētei un to patstāvīgiem risinājumiem mūsu apstākļos. Īsāk sakot, mūsu komandieri padziļinot savas zināšanas iegūst tā saukto “militāro kultūru”. Kamēr mums nav pieejamas citas Rietumeiropas armijas, daudzu mūsu komandieru pilnveidošanās iespēja ir mērķtiecīga un saglabājama.
Esošie uzņēmumi pagaidām mums īstenībā devuši maz. Vecāko uzņēmumu – aviācijas skolu Ļipeckā mēs līdz 1928.gadam esam izmantojuši vāji. Šo skolu vācieši organizēja 1923-1924.gados, tās mērķis ir ne tikai lidotāju un gaisa novērotāju sagatavošana, bet arī izmēģinājumi-pētījumi. Pirmos divus gadus skola tika materiālā ziņā vāji nodrošināta, ar vecām lidmašīnām, un tās darbība mūs īpaši neinteresēja. Sākot ar 1927.gadu skola sāka darboties, un interese pieauga. Visus skolas organizācijas, iekārtu un uzturēšanas izdevumus sedz vācieši.
Ķīmiskie izmēģinājumi Podosinkā un vēlāk Tomkā ir devuši labus rezultātus, un to turpināšanu nākamā gadā Ķīmijas pārvalde (Химуправление) atzīst par mērķtiecīgu. Šo izmēģinājumu mērķis ir jaunu aparātu un indīgo vielu (ОВ) jaunu lietošanas metožu (artilērijā, aviācijā, gāzes metēji), kā arī jaunu apvidus degazācijas paņēmienu un līdzekļu izmēģināšana. Izmēģinājumu izdevumus abas puses apmaksā vienlīdzīgi.
Tanku skola Kazaņā līdz šim nav sākusi darboties; mācības tajā, kā ziņo vācieši, sāksies tikai 1929.gada pavasarī, kad no Vācijas būs atgādāti skolai vajadzīgie tanki. Pagaidām vācieši divos gados ir uzbūvējuši skolas telpas, darbnīcas un mācību lauku. No šā uzņēmuma mēs labumu gūsim tikai pēc mācību sākšanās, jo mums ir tiesības uz paritātes pamata apmācīt vienādu apmācāmo skaitu. Skolas iekārtu un uzturēšanu, izņemot mūsu apmācāmos, apmaksā vācieši.
Minēto uzņēmumu organizācijai un uzturēšanai vācieši tērē lielas naudas summas; precīzi skaitļi mums nav zināmi (izņemot tiešos celtniecības un personālsastāva uzturēšanas izdevumus mūsu teritorijā jāievērtē vēl iekārtas, ko pilnībā ieved no Vācijas, izmaksas), tomēr zinām, ka Tomkas (ķīmisko pētījumu) izdevumi jau sasnieguši miljons markas, tanku skolas organizācijas un uzturēšanas izdevumi 500 000 markas, bet Ļipeckas skolā, ieskaitot iekārtu, vairāk kā miljons marku. Ja pieskaita Reihsvēra izdevumus Junkersa dotācijā sadarbībai ar mums un Reihsvēra 20 000 000 marku zaudējumu Štolcenberga lietā (iprīta rūpnīca), jāteic, ka Reihsvēra materiālie zaudējumi “uzņēmumos” PSRS ir visai lieli, un tos neattaisno šo uzņēmumu konkrētie rezultāti. Nav jāšaubās, ka visiem vācu uzņēmumiem papildus tiešajiem uzdevumiem ir arī ekonomiskas, polītiskas un militāras informācijas uzdevumi (spiegošana). Uz to norāda tas, ka visu uzņēmumu novērotājs ir tāds pilnvērtīgs Vācijas štāba izlūks kā Nīdermeijers. Šajā ziņa šie uzņēmumi mums nes zināmus zaudējumus. Tomēr šī spiegošana, spriežot pēc visa, nav vērsta uz slepenu dokumentu iegūšanu un vākšanu, bet tiek veikta ar personīgu novērošanu, sarunām un mutisku informāciju. Tāda spiegošana ir mazāk bīstama kā slepenā, jo nesniedz skaidras dokumentētas ziņas, bet aprobežojas tikai ar redzamā konstatāciju. Vāciešiem mūsu Savienības teritorijā ir vairāk kā pietiekams daudzums cilvēku, ar kuru palīdzību viņi var organizēt lielisku slepeno izlūkošanu, kāpēc vācu uzņēmumu aizvākšana no mūsu teritorijas vācu spiegošanas ziņā dotu ārkārtīgi maz. Līdz 1928.g. sākumam (Reihsvēra Ģenerālštāba priekšnieka vietnieka pulkveža Mittelbergera ierašanās) vāciešu attieksme pret sadarbību ir bijusi nogaidoša un visai caurredzami atspoguļojusi visas svārstības starp Austrumiem un Rietumiem, kādas novērojamas Vācijas ārpolītikā. “Militāra sadarbība” ar Padomju Savienību vācu diplomātijai ir bijis vien trumpis tās sarunās ar Franciju un Angliju. Tomēr Anglijai un Francijai sākot tuvināties no jauna (1928.g. sākumā) un ar Vācijas cerību uz Vācijai labvēlīgu reparāciju un Reinas jautājuma (Reinas zonas attīrīšana no franču un beļģu karaspēka) risinājuma sabrukumu Reihsvēra vadošo aprindu attieksme pret sadarbību ar Sarkanarmiju palēnām mainās. Uz PSRS iepazīties ar Sarkanarmiju un pētīt sadarbības iespējas tiek komandētas tādas atbildīgas personas kā Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Mittelbergers, tad arī Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Blombergs. Attiecībās manāms draudzīgāks tonis kā agrāk. Protams, vēl ir agri runāt par nopietnu ilgstošu orientāciju uz austrumiem, tomēr vācu neveiksmes mēģinājumos vienoties par reparācijām un Reinas zonas atbrīvošanu no okupācijas karaspēka “austrumu orietāciju”acīmredzami nostiprinās. Tas izskaidro jaunos Reihsvēra pavēlniecības priekšlikumus caur Nīdermeijeru un biedru Augustu Korku par abu armiju sadarbības “noregulēšanu un izvēršanu”. Konkrēti šie priekšlikumi ir apkopojami šādi:
Uzņēmumu personālsastāva rezerves virsnieku nomaiņa ar kvalificētiem Reihsvēra aktīvā dienesta virsniekiem.
Kazaņas tanku skolas atvēršana 1929.gada pavasarī un jaunu pēdējās konstrukcijas smago un vidējo vācu tanku piegāde tai.
Līguma par kaujas gāzes izmēģinājumiem noslēgšana un šo izmēģinājumu izvēršana. Ķīmisko lādiņu un četru lauka haubiču piegāde no Vācijas izmēģinājumu šaušanai.
Radiostaciju piegāde tanku skolas Kazaņā un Ļipeckā darbības saskaņošanai, gaisa sakari starp skolām un lidmašīnu radiostaciju darbības pārbaude tālākos attālumos kā Ļipeckas aerodroms.
Pakāpeniska abu valstu jūras štābu satuvināšana ar mūsu jūras spēku pārstāvju braucieniem uz Vāciju vai Vācijas flotes pārstāvja braucieniem uz Maskavu, personiskas pazīšanās nodibināšana starp abu flotu atbildīgiem vadītajiem, kopēju problēmu apspriešana u.t.t.
Abu armiju izlūkdienestu darbības kontaktēšana pret Poliju, izlūkošanas datu par Poliju apmaiņa un abu izlūkdienestu vadītāju tikšanās kopīgai Polijas armijas mobilizācijas datu un izvēršanās izskatīšanai.
Kopīga konstruktoru spēku darbība artilērijas un ložmetēju jomā izmantojot gan Vācijas, gan mūsu sasniegumus ar nosacījumu šā konstruktoru darba rezultātus izmantot līdztiesīgi (caur profesoru Šmitu saņemts priekšlikums).
Savstarpēju komandējumu uz manevriem, lauka braucieniem turpināšana, mūsu komandieru pielaišana Reihsvēra akadēmijas pēdējā kursā, vairāku Vācijas virsnieku iebraukšana stažēties mūsu karaspēka daļās.
Papildus firma Junkerss ir privāti izvirzījusi mūsu kara atašejam Berlīnē jautājumu par savas darbības atjaunošanu PSRS, īpaši par rūpnīcas būvi uz koncesijas pamata; savus priekšlikumus firma Junkers piekrīt konkretizēt, ja saņemtu principiālu atbildi par mūsu piekrišanu sarunām.
Secinot no minētā, pieņemu par mērķtiecīgu:
Sadarbību ar Reihsvēru esošajos veidos turpināt.
Iespējami lielākā mērā izmantot mūsu komandējošā sastāva apmācības un pilnveidošanas iespēju, sūtot uz Vācijas akadēmijas pēdējo kursu, piedaloties lauka izbraucienos, manevros u.t.t. Līdzīgi praktizēt atsevišķus speciālistus darba paņēmienu un metožu pētīšanai atsevišķās kara rūpniecības nozarēs.
Uzstāt vāciešiem uz drīzāku tanku skolas atvēršanu un iespējami lielākā mērā to izmantot mūsu tanku karaspēka komandsastāva sagatavošanai.
Turpmāk iespējami plaši izmantot vāciešu izmēģinājumu rezultātus Ļipeckas skolā, tur līgumā atļautā daudzumā iesaistot mūsu mācekļus.
Turpināt ķīmiskos izmēģinājumus, līgumā nosakot iespēju atteikties no tālākiem izmēģinājumiem, kad uzskatīsim to par vajadzīgu.
Priekšlikumu par saziņas nodibināšanu starp abu flotu vadītājiem pieņemt, saziņu ierobežojot ar vadītāju personisku pazīšanos un vispārēja rakstura jautājumu apspriešanu.
Priekšlikumu par izlūkošanas datu apmaiņu attiecībā uz Poliju un kopīgu tās armijas mobilizācijas un izvēršanas jautājumu apspriešanu pieņemt. Mēģinājumu nodibināt organizatoriskus kontaktus starp izlūkdienestiem noraidīt.
Jautājumu par kopīgu konstruktoru darbību risināt atkarībā no konkrētākiem Reihsvēra priekšlikumiem.
Izklāstīto ziņoju izmantošanai pēc ieskatiem.
Sarkanarmijas štāba IV Pārvaldes priekšnieks Bērziņš

ЦГАСА. Ф. 33987. Оп. 3. Д. 295. Л. 71 – 78. Подлинник.
Электронная версия документа перепечатывается из проекта ИСТОРИЯ РОССИИ

http://www.hrono.ru/dokum/192_dok/ber_doc.html

gada 29. jūlijā Maskavā nošautais 2. ranga armijas komisārs Jānis Bērziņš (Pēteris Ķuzis) no 1936. gada septembra līdz 1937. gada vasarai bija augstākā padomju amatpersona Spānijā – galvenais PSRS militārais padomnieks.
Bērziņš, kurš darbojās ar segvārdu Grišins, Spānijā ieradās republikāņiem izšķirošā laikā, kad sāka pienākt PSRS sūtītā militārā tehnika, un viņiem izdevās nosargāt Madridi, lai gan nacionālisti jau bija sasnieguši Madrides priekšpilsētas.
Pēc atsaukšanas no Spānijas Bērziņu apbalvoja ar Ļeņina ordeni un atjaunoja militārā izlūkdienesta vadītāja amatā. Kremļa saimnieks viņa darbību Spānijā vismaz publiski esot augstu vērtējis. Par to latvietim tika Ļeņina ordenis un 2. ranga armijas komisāra dienesta pakāpe. Bērziņš padomju militāro izlūkdienestu vadīja no 1924. līdz 1935. gadam un 1937. gada vasarā pāris mēnešus pēc atgriešanās no Spānijas.
Spānijas komandējuma laikā viņš bija noskatījis un uz Maskavu aizvedis Valensijā sastaptu divdesmitgadīgu spānieti Auroru Sančesu, ar kuru apprecējās. Abi gan kopā nodzīvot paguva vien nepilnu gadu. 1937. gada 28. novembrī Bērziņu Maskavā apcietināja, apsūdzot spiegošanā rietumvalstu labā, un līdz nošaušanai vēl astoņus mēnešus viņš tika mocīts Lubjankas cietumā.
Bērziņš bija atsevišķa diversantu korpusa izveides iniciators Spānijā. Diversantu gatavošanā Spānijas pilsoņu karā nopelni bija arī citiem latviešiem. Vispirms jau Kristapam Salniņam, padomju čekistam, kurš tālajā 1906. gada 17. janvārī vadīja kaujinieku uzbrukumu Rīgas policijas pārvaldei. Salniņš Spānijā darbojās ar pulkveža Viktora Hugosa segvārdu. Pirms došanās uz Spāniju viņš jau bija padomju militārā izlūkdienesta aktīvās izlūkošanas nodaļas vadītāja vietnieks, bet Spānijā skaitījās vecākais padomnieks 14. korpusā – vienībā, kas specializējās diversijās un partizānu darbībā Franko karaspēka aizmugurē. Salniņu represēja 1938. gada aprīlī, mēnesi pēc atgriešanās no Spānijas.
Līdz ar Salniņu pie kadru sagatavošanas diversantu skolā Valensijā strādāja arī Artūrs Sproģis jeb biedrs Arturo. Sproģis bija viens no tiem retajiem latviešu izcelsmes padomju darboņiem, kam staļiniskajās represijas izdevās pārdzīvot. Otrā pasaules kara laikā viņš bija viens no sarkano partizānu kustības organizatoriem Latvijā. Sproģis bija īsts diversantu apmācības meistars, darbībai aiz frontes līnijas viņš apmācīja arī slaveno Zoju Kosmodemjansku.
Viens no slavenākajiem latviešiem Spānijas pilsoņu karā bija Pēteris Tiltiņš, plašākai publikai zināms ar segvārdu Pols Armāns, Latvijas komunistiskās partijas biedrs no 1920. gadā, tai pašā laikā arī Jelgavas dramatiskā teātra aktieris. Arī viņš pēc atgriešanās no Spānijas pasēdēja padomju cietumā, tomēr tika atbrīvots un bojā gāja dažus gadus vēlāk, karojot Ļeņingradas frontē 1943. gada 7. augustā.
Divdesmito gadu sākumā, pāris gadus pastudējis Latvijas Universitātē jurisprudenci, viņš pārcēlās uz Franciju, kur studēja radiotehniku. Tur viņš jau bija franču kompartijas biedrs ar pieņemtu vārdu Pols Armāns. Interesanti, ka ap to laiku viņa brālis Alfrēds Tiltiņš bija padomju izlūkdienesta rezidents Francijā un arī studēja politehniskajā institūtā.
No Francijas Pētera Tiltiņa gaitas veda uz Padomju Krieviju, kur viņš dienēja armijā, militārās karjeras virsotnē kļūstot par padomju 4. armijas mehanizētā un bruņutanku karaspēka komandieri. Spānijā latvietis nonāca 1936. gada rudenī un bija gan instruktors, gan arī tanku rotas komandieris Madrides frontē. 1936. gada oktobra beigās latvieša komandētās rotas 15 tanki bija vienīgā republikāņu karaspēka rezerve Madrides frontē. 28. oktobra priekšpusdienā Madrides pievārtē notika karu vēsturē pirmā tanku kauja, kur latvieša komandētā padomju tankistu vienība mērojās spēkiem ar itāļu tankistiem, kuri karoja Franko pusē. Padomju T-26 tanki bija labāk apbruņoti nekā itāļu Ansaldo tanketes, tādēļ arī kaujas iznākums bija par labu pirmajiem. Par dalību Madrides aizstāvēšanas kaujās Armānam-Tiltiņam 1936. gadā kā pirmajam tankistam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums kopā ar Ļeņina ordeni.
Kā otrs slavenākais latvietis pilsoņu kara frontē minams lidotājs, aviācijas ģenerālleitnants Pēteris Pumpurs, kurš ar segvārdu pulkvedis Hulio cīnījās spāņu frontē no 1936. gada oktobra līdz 1937. gada maijam. Madrides frontē viņš komandēja padomju iznīcinātāju I-16 eskadriļu un personīgi notrieca piecas ienaidnieka lidmašīnas. Par nopelniem karā arī Pumpurs tika apbalvots ar ar Padomju Savienības Varoņa medaļu “Zelta Zvaigzne” un Ļeņina ordeni, kas gan neglāba viņu no represijām un nošaušanas 1942. gada 23. martā.

https://jauns.lv/raksts/9viri/381721-latvijas-noslepumi-latviesi-spanijas-pilsonu-kara

Bērziņš Jānis Kārļa d., bij. Sarkanarmijas Izlūkdienesta pārvaldes priekšnieks. Pratināja Jamņickis, Kazakevičs.
Papildus liecināja, ka savas atrašanās laikā Spānijā 1936-1937.g. būdams republikāņu pavēlniecības galvenais padomnieks turpinājis uzturēt spiegošanas sakarus ar Vācijas izlūkdienestu. 1937.gada februārī caur Vācijas izlūkdienesta aģentu Bušu, kurš ieradies pie viņa Valensijā, nodevis vāciešiem sīku informāciju par republikāņu armiju, tehnikas stāvokli un PSRS palīdzību. 1937.gada martā caur to pašu Bušu Valensijā nodevis vāciešiem sīkus datus par stāvokli Ziemeļu frontē, kā arī par republikāņu Basku un Astūrijas frontu pavēlniecības plāniem. Bērziņš vāciem ziņojis par basku plānoto triecienu Gipusko-San-Sebastjanai un astūriešu triecienu Ovjedo nolūkā tālāk attīstīt triecienu Leonai. Rezultātā dumpinieki (ģenerāļa Mola karaspēks), zinot republikāņu plānus un spēkus, aprīlī uzbrukuši Gipusko apsteidzot baskus, ar ko sākusies Ziemeļu frontes sagrāve.
Документ №324
Спецсообщение Н.И. Ежова И.В. Сталину с приложением сводки показаний арестованных НКВД СССР1
30.04.1938

https://www.alexanderyakovlev.org/fond/issues-doc/61342

Bērziņš Jānis Kārļa d. (Ķuzis Pēteris), GRU, armijas komandieris Pratināja: Jakuņins (Якунин).
Gorevs V.E. papildus liecināja, ka sazvērnieciskajā darbībā Spānijā viņš, Gorevs, bijis saistīts ar bijušo Sarkanarmijas Izlūkošanas pārvaldes priekšnieku Bērziņu. Bērziņš, ierodoties Spānijā 1936.g., paziņojis Gorevam, ka viņš zina par viņa, Goreva, piedalīšanos militārā sazvērestībā, un par to Bērziņš pirms izbraukšanas uz Spāniju runājis ar Uboreviču. Bērziņš Gorevam ieteicis uzturēt sakarus ar viņu un pildīt visus norādījumus, kādus uzliek militārās sazvērestības centrs Maskavā. Bērziņš (atsaucoties uz Uboreviču) teicis, ka sazvērestības vadītāji Bērziņam un sazvērestības dalībniekiem, kas atrodas Spānijā, uzdevuši pastāvēt uz Spānijas republikāņu frontes sagrāvi, lai sakompromitētu tautas frontes ideju un pierādītu visai pasaulei tautas frontes bloka partiju dzīvotnespēju un pretošanās bezcerīgumu fašisma uzbrukumam. Bērziņš uzdevis Gorevam panākt karaspēka atvilkšanu no Madrides, kas bijusi reālākā iespēja sagatavot Spānijas republikāņu armijas sakāvi.

http://istmat.info/node/26159

Gorevs (Горев В.E., Bērziņš Jānis Kārļa d., Ķuzis Pēteris), bijušais kara atašejs Spānijā, brigādes komandieris. Pratināja: Ļebeģevs, Jakuņins (Лебедев, Якунин).
Papildus liecināja, ka uz 1936.gada novembra sākumu Spānijā bija izveidojušās divas sakāvnieciskas grupas: viena sastāvoša no spāņu vadošā un komandējošā sastāva Kabaljero vadībā; otra no padomju darbiniekiem Spānijā PSRS politiskā pārstāvja Spānijā Rozenberga un Bērziņa vadībā. Abas šīs sakāvnieciskās grupas veica nodevīgu darbību, kas vērsta uz Spānijas republikas sakāvi. Ar dumpinieku tuvošanos Madridei un Spānijas republikāniskās armijas stāvokļa pasliktināšanos Rozenbergs un Bērziņš, ietekmējot Spānijas valdību un atsevišķus Spānijas kompartijas locekļus, ieteica savu Madrides atdošanas plānu dumpiniekiem, bez cīņas atvelkot republikāņu armiju aiz Haramas upes. Viņi centās pierādīt Madrides aizstāvēšanas bezcerīgumu un tādējādi tās atdošanas nepieciešamību fašistiskajai pavēlniecībai it kā ar mērķi saglabāt republikāņu armiju un “sekojoša manevra” iespēju. Uzstājot Republikāņu valdības un Spānijas kompartijas priekšā uz šā plāna īstenošanu sakāvnieciskā grupa Rozenberga un Bērziņa vadībā tiecās (kā liecina Gorevs) uz Madrides atdošanu un spāņu revolūcijas sakāvi. Savās telegramās uz Maskavu par stāvokli un situāciju pie Madrides Rozenbergs un Bērziņš dezinformēja padomju valdību, lai Maskavas valdību laikus sagatavotu Madrides krišanai un panāktu krievu atsaukšanu no Spānijas. Kabaljero un Rozenberga – Bērziņa grupas veica graujošu darbību:
a) traucēja Madrides frontes apgādi ar munīciju, šim nolūkam tika izmantots Kabaljero sakāvnieciskās grupas dalībnieks ģenerālis Asensio;
b) panāca, ka centrālās frontes komandieris ģenerālis Posass izdeva pavēli atvilkt Madrides aizsardzības karaspēku virzienā uz Taranksas pilsētu. Sekojot šai pavēlei Republikāņu armijas 1.brigāde aizgāja no augstienes Serro Poho, kas bija atslēga visām piekļuvēm Madridei, un tas ļāva dumpiniekiem ieņemt izdevīgas pozīcijas pie Madrides;
c) tika sagrauts aizmugures dienests;
d) tika radīta panika;
e) izšķirošajā brīdī Rozenbergs, Bērziņš un daudzi citi padomju darbinieki evakuējās no Madrides, pie kam šī evakuācija līdzinājās bēgšanai un grāva padomju pārstāvju Spānijā autoritāti.

http://istmat.info/node/26178

Gorčakovs:
…
Stučkas Latvijas PSR 1919.gada 25.aprīļa dekrētā paziņoja par baronu. muižnieku un dzimtmuižnieku deportāciju no Latvijas. KPFSR atzina Štučkas LPSR. Jānis Bērziņš, īstajā vārdā Pēteris Ķuzis, dzimtajā Latvijā ieradās 1919.gada martā. … Viņu iecēla par LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieku.
…
Pirmās spiegu rezidentūras, kas aptvēra vairākas pilsēta Ziemeļ- un Dienviditālijā, organizēja M.Fišmans un J.J. Straujāns (М.Фишман, Я.Я.Страуян). …
Kara izlūkdienesta darbības galveno objektu vidū šajā laikā svarīgākie bija Padomju Krievijas tuvākie rietumu kaimiņi, toskait Latvija. Slepeni tur 1920.gadu sākumā darbojās brāļi Ernsts un Vilhelms Janbergi (vēlāk zināmi kā R.K.Pērkons un A.P.Lozovskis – Э.К.Перкон, А.П.Лозовский). Astoņus gadus (1920 – 1928) Latvijā darbojās J.K.Šīmanis (Я.К.Шиман). Viens no militārās izlūkošanas vadītājiem Latvijā bija Petrogradas kara apgabala reģistrācijas (spiegošanas) daļas priekšnieka palīgs, vēlāk priekšnieks R.M.Kirhenšteins (Р.М.Кирхенштейн).
…
Militārās izlūkošanas darbību Francijā 1921-1924. gados vadīja B.N.Ivanovs, S.P.Urickis, A.M.Tiltiņš (A.М.Тылтынь), kuriem izdevās izveidot plašu aģentūras tīklu, kas piegādāja informāciju par kara rūpniecību un armiju un balto emigrāciju. Viņiem palīdzēja M.V.Skakovska, G.O.Zozovskis, E.K.Ferrari, M.J.Tiltiņa (М.Ю.Тылтынь), kā arī P.M.Armāns (П.М.Арман), V.G.Romms, N.J.Jabļins un citi.
…
“Kāds viņš man palicis prātā? – atcerējās atvaļinātais admirālis L.K.Bekreņevs (Л.К.Бекренев) – Spēcīgi būvēts, sirma galva, tāpēc viņu sauca par Stariku, īsi mati, pelēkzilas acis, atklāts pievilcīgs smaids. Es, piemēram, nekad nedzirdēju, ka viņš skaļi smietos, bet kad viņam kaut kas patika vai viņš bija pacilātā noskaņojumā, viņš noteikti smaidīja. Bet bija stingrs prasīgs priekšnieks. Vienlaikus uzmanīgi vērtēja cilvēkus, taisni tēvišķi attiecās pret pārvaldes darbiniekiem. Rūpējās par ģimenēm: ja nosūtījis kādu aiz robežas, pats interesējās kā klājas viņa ģimenei, vai nevajag palīdzēt” Un “Mūsu spiegošanas organizācijas, ko izveidoja Bērziņa vadībā, darbojās varonīgi, atklājot fašistu nodomus pret Padomju Savienību. Piemērs: Hitlera 1940.gada decembrī apstiprinātā agresijas plāna pamatuzstādījumi jau pēc 11 dienām bija zināmi padomju militārajai izlūkošanai. Vēlāk atklāja taktiskos pasākumus Vācijas gatavošanai uzbrukumam PSRS un tās satelītiem, Japānas nostāju attiecībā uz piedalīšanos šajā karā. Jā, Bērziņš vairs nebija dzīvs, bet dzīvoja viņa lieta, slepenajā frontē turpināja cīnīties viņa skolnieki, darbojās viņa noregulētā un iedarbinātā mašīna.”
…
Jānis Karlovičs kādu laiku bija Sevišķās Sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Izlūkdienesta priekšnieks, viņa vietnieki bija vecie līdzsbiedri A.J.Gailis (Vaļins – Валин) un H.I.Salniņš (X.И.Салнынь).
…
Lielas cerības kaujā par Madridi ģenerālis Grišins lika uz brigādes komandieri Pēteri Jāņa dēlu Pumpuru, lidmašīnu-iznīcinātāju grupas komandieri, komūnistu, pazīstamu jau no kopīgas revolucionāras darbības Latvijā 1919.gadā, sapņotāju par lidošanu. Lidot mācījās Borisogļebskā, Maskavā un Serpuhovā.
…
Pēc Bērziņa ziņojumiem sastādītais P.Pumpura raksturojums: “Viņa nopelns ir bezbailīgas republikāņu iznīcinātāju aviācijas grupas izveidošana un tieša vadība Madrides frontē, iekarojot varu gaisā virs Madrides. Prata kauju gaitā izstrādāt lielisku gaisa kauju taktiku, kas nodrošina pastāvīgas un nemainīgas sekmes … pats notrieca vairākas pretinieka lidmašīnas…”
…
Atvaļinātais ģenerālmajors Jānis Augusta d. Tikiņš (Ян Августович Тыкин, Янис Тыкинс (1895—1974)) … ir atstājis vērtīgas atmiņas par personīgām tikšanās reizēm ar ģenerāli Grišinu Spānijā: “… Uz manu skatījās cilvēks ar izteiksmīgām gudrām acīm, sirmiem īsiem matiem. Toreizējai Spānijai viņš bija viens no piemērotākajiem un vajadzīgākajiem cilvēkiem. Tad vajadzēja gudra izlūka un organizatora talantu, spēju atšķetināt sarežģītu stāvokli un sniegt pareizu padomu visiem, kam tas vajadzīgs. Pirmais viņa jautājums: “Kā atbrauci?” Klausījās nepārtraucot. Tad sekoja lietišķa saruna – par pretgaisa aizsardzību Spānijā. Klausījos ar lielu interesi un biju pārsteigts par viņa kompetenci. Biju šīs lietas speciālists, bet viņš polītisks darbinieks, tomēr par viņa lietpratību varēju tikai brīnīties. Viņš man uzzīmēja pilnu Junkersu un Fiatu gaisa pirātisma ainu, pilsētu, ostu neaizsargātību. Raksturoja Spānijas polītisko ainu, valdību un cilvēkus, ar kuriem man būs jāsadarbojas. Stāstīja par aviācijas ministru Prieto – labējo sociālistu, nepavisam ne revolucionāru, bet ļoti ietekmīgu spāņu vidū, par pulkvedi Sarabiju – pretgaisa aizsardzības priekšnieku, kura padomnieks es būšu; pēc tam, jau pēc Grišina aizbraukšanas, es ilgi atcerējos cik pareizi un trāpīgi bija viņa raksturojumi”.
…
Andalūziešu motorizētās vienības ‘Arturo’ komandieris Artūrs Kārļa dēls Sproģis. Vienība bija tiešā Bērziņa pakļautībā, kurš viņus meta ar atbildīgiem uzdevumiem te uz vienu, te citu fronti. Vienība spridzināja tiltus, dzelzceļus 70km posmā, saņēma vērtīgas “mēles”.
…
1937.gada naktī uz 29.novembri Jāni Bērziņu arestēja NKVD – kā “tautas ienaidnieku”. (tālāk autors O.A.Gorčakovs, domājams, ir notikumus rekonstruējis izmantojot arī citu arestēto, toskait sava tēva, pieredzēto).
Aresta grupu vadīja valsts drošības pulkvedis. Bērziņu veda uz cietumu. Emkā (vieglā mašīna GAZ M-1). Pulkvedis sēdēja blakus vadītājam, divi “asistenti” NKVD formās abās pusēs arestētajam. Iekļuve pirmajās trepēs caur sazvanīšanos, caur varenām durvju vērtnēm. Ne durvis, bet pūķa rīkle. Pulkvedis pazudis. “Asistenti” arestēto ieved uzgaidāmajā zālē ar kādiem desmit apskates krātiņiem divās rindās, ar galdiņu un krēslu. Ienāk divi baltos halātos. Mēli rādīt neliek, termometru nedod.
Izģērbieties! Bērziņš izģērbjas kails. Bikšu saturu izgāž uz galda, rūpīgi, trenēti izmeklē visu apģērbu, hromādas zābakus. Kaislīgi iztausta arī kailo ķermeni, it kā kontrabandistam muitā. Cara soģi un žandarmi tik cītīgi nebija. Sastāda mantu aprakstu, liek Bērziņam parakstīt. Paņem visu kabatu saturu, arī zāles. “Baltie halāti” arestēto nodod NKVD dežurējošajam leitnantam. Dežurants bijušo slepenās frontes komandieri aizved pa skanīgiem koridoriem uz Lubjankas iekšējo cietumu. Ieslēdz šaurā vieninieka kamerā ar dzelzs gultu un “Jūdas aci” – stikla actiņu durvīs.
Pēc dažām bezmiega stundām sešos no rīta uzrauga bļāviens: Celties! Iznest parašu!
Bērziņš ņem parašu rokās un iet aiz uzrauga uz ateju.
Trīs minūtes! – nokliedz uzraugs. Tad mazgāties: Divas minūtes!
Septiņos brokastis. Kāds cietumnieks atnes krūzi strebekļa, kas līdzīgs zīļu kafijai, un melnas maizes devu.
Dežurējošais kapteinis ved Bērziņu pa iekšējā cietuma bezgalīgajām pārejām uz Iekšlietu tautas komisariāta koridoriem. Pusceļā nodod citam dežurantam, kurš viņu ved uz pratināšanu pie cilvēka ar trim rombiem zīmotnēs. Tas ir Frinovskis (Михаи́л Петро́вич Фрино́вский ( 26 января [7 февраля] 1898, Наровчат, Пензенская губерния — 4 февраля 1940, Москва, žīds), Ježova vietnieks. Viņa kabinets ir grezns.

Jūs, Bērziņ, esat lielas spiegu un diversantu bandas vadonis, kas savijis ligzdu Sarkanarmijas Ģenerālštābā. Pie kam esat latviešu nacionālistiskas kontrrevolucionāras organizācijas vadītājs. Liegties nav jēgas: mēs zinām visus jūsu sakarus imperiālistiskās valstīs – sākot ar hitleriskā gestapo izlūkdienestu un beidzot ar Ulmaņa fašistisko izlūkdienestu jūsu dzimtajā Latvijā. Esat taču pa pusei vācietis, vai ne? Pie sienas aiz tautas komisāra vietnieka galda acis miedz Josifs Visarionovičs Staļins.
“Bērziņa banda” … No šīs dienas līdz dzīves beigām Bērziņš dzirdēs šos briesmīgos vārdus. Bet “šokolādes namiņā”
uz Znamenkas viņa pēctecis Bērziņa izveidotās Izlūkdienesta Pārvaldes sapulcēs regulāri nolādēs “naidīgo kontrrevolucionāro bandu”.
Bērziņš sevi par vainīgu bandas izveidošanā neatzīst.
Nekas, – izmet Frinovskis – tu man salūzīsi ātri!
Kamerā Bērziņš soļoja šurpu-turpu. Nolikties koikā stingri aizliegts. Bet var piemesties uz ķebļa. 22.00 – beigu signāls. Spuldze virs galvas deg visu nakti. Jāguļ ar seju uz Jūdas aci. Rokas gar sāniem virs izdilušās segas.
Nākamā dienā 22.00 Bērziņu aizved pie izmeklētāja. Pratināšana nelielā telpā ar rakstāmgaldu izmeklētājam un galdiņu ar ķebli apsūdzētajam.
Rokas uz galda! Atbildiet uz anketas jautājumiem: uzvārds, vārds, tēvavārds!..
Izmeklētājs brīnās dzirdot, ka Bērziņš boļševiku partijā ir no 1905.gada. Aizpildot anketu, prasa: Pastāstiet kā savācāt kontrrevolucionāro bandu!..
Pratina līdz 5.30 no rīta. Bet 6.00 uzraugs bļauj: Celties! Parašu rokās un soļos marš uz ateju…
22.00 atkal sākas nakts pratināšana. Atnāk pulkvedis, izmeklēšanas daļas priekšnieks, lamā Bērziņu. Pēc uzkurbulēšanas izmeklētājs aizliedz Bērziņam sēsties uz ķebļa. Līdz rītam jānostāv kājās. Kamerā Bērziņš nokrīt uz koikas. Bet uzraugs tūlīt: Celties!
Izmeklētājs ir ķēries pie Lubjankā parastajiem paņēmieniem, spiež Bērziņu parakstīt pratināšanas protokolu ar liecībām, it kā viņš tiešām organizējis Izlūkdienesta pārvaldē spiegu un diversantu bandu.
Jūs aizmirstat, ka jums ir ģimene, – šantažē izmeklētājs, – jauna skaista sieva, dēls, māsa, brālis. Vai tiešām gribat viņus visus pazudināt, savus tuvos, mīļos cilvēkus?! Ja viņus pasludinās par Dzimtenes nodevēja ģimenes locekļiem, viņiem konclāģeros labi neklāsies… Jā, izmeklētājs zināja kā bakstīt sāpīgākās rētas.
Tas bija tiešām nolādēts gads. Visneapvaldītākā terora apogeja – ne jau pret “Dzimtenes nodevējiem” un “tautas ienaidniekiem, ne pret “spiegiem un diversantiem” kā viņi tika saukti, bet pret tautas ziedu un tās bruņotajiem spēkiem. Un to Bērziņš nespēja saprast.
Kalpa dēlam Bērziņam vispārējā kolektivizācija, kas pazudināja zemnieku miljonu dzīvības, vienaldzīga nebija. Internacionālists kopš dzimšanas, latvieša un vācietes dēls, Bērziņš īpaši asi izjuta Staļina uzsākto Kominternes sagrāvi.
Jau Spānijā Bērziņš, viņš arī ģenerālis Grišins, iespējami uzmanīgi sekoja 1937.gadā sāktajam J.Pjatakova, G.Sokoļņikova, K.Radeka, L.Serebrjakova un citu pazīstamu kompartijas darbinieku tiesas procesam, kuri tika apsūdzēti Dzimtenes nodevībā, spiegošanā, diversijās. Tūlīt pēc procesa no amatiem tika atcelti N.I.Buharins u A.I.Rikovs. Boļševiku Centrālkomitejas februāra-marta plēnums pamatojoties uz NKVD izmeklēšanas materiāliem Buharinu un Rikovu izslēdza no Centrālkomitejas un partijas. Viņus arestēja un apsūdzēja teroriskā, spiegošanas un diversiju-kaitniecības darbībā.
…
Spānijā noskatītā Bērziņa sieva Aurora Sančesa (Аврора Санчес): Mani paņēma mašīnā uz aizveda uz Dzeržinska laukumu. Kāpu augšā. Tur bija Frinovskis (Фриновский), ja man viņu pareizi nosauca. Un visi mani pratināja un pratināja. Tad teicu: “Ja viņš dzīvs, es gaidīšu, ja nav, es gribu mājās uz Spāniju” Tad viņš teica: “Nav viņa. Vairs nav. Nu nav”. Teica, esi brīva, vari darīt ko gribi. Gribi precēties, lūdzu. Bet kad jau beidzās karš Spānijā, NKVD man teica: “Varam tevi nosūtīt mājās”. Es pateicu: “Tagad braukt nevaru”.
Frinovskis meloja – Jānis Bērziņš bija dzīvs līdz 1938.g. 29.jūlijam. Aurora palika PSRS, aprecējās vēlreiz. Bērziņa dēls Andrejs kara laikā cīnījās Latviešu divīzijā un krita varoņa nāvē.
Latviešu dzejnieks Eižens Vēveris, kurš sēdējis Mauthauzenas lēģerī kopā ar L.E.Maņeviču (Л.Е.Маневич) atstāstīja viņa stāstus par J.K.Bērziņu: “Kā priekšnieku es viņu gandrīz nepazinu. Man viņš vienmēr bijis Stariks, ļoti gudrs padomdevējs. Nekad neizcēla sevi pār darbabiedriem. Ne ar sarunas manieri, ne uzvedību. Tomēr izcēlās ar galveno – prasmi klausīties. Iedziļināties tavās domās un tad, tikai tad dot labu padomu. Stariks necieta augstprātību. Bieži teica, ka mūsu ienaidnieks ir gudrs un viltīgs, ar milzu pieredzi. Ka to var uzvarēt tikai ar savu prātu, savu vīrišķību un apķērību, dziļu pasaulē notiekošā analīzi… Man šķita, ka viņš zināja par pasauli visu. Un mūsu retajās sarunās ļoti dāsni dalījās ar šīm zināšanām”.
…
Bet 1938.gada 15.martā izmeklētājs cietumā ar ļaunu prieku paziņoja vecajam boļševikam Bērziņam, ka Buharins un citi “labējo trockistu bloka” dalībnieki ar padomju tiesas spriedumu nošauti. Varbūt viņam rādīja svaigas avīzes – Pravdu, Izvesķijas, kuras tik daudzus gadus bija rediģējis pats Buharins!
Avīzes bija pilnas ar ziņojumiem par tiesas procesu: “Labējo trockistu bandu nošaut ir par maz! … Višinskis atšķetina drausmīgo noziegumu kamolu… Liesmainā mīlestība pret Staļinu kļūst vēl liesmaināka… ” Kazahu dziesminieks esot transā dziedājis: “Fašistu izdzimteņi, slepkavas un bandīti, šie melnie salašņas jāsoda ātrāk, un šie mēra līķi jāaprok kā sprāgoņi!”
Bērziņš atcerējās, ka tieši Buharins visasāk uzstājās pret Staļina teoriju par šķiru cīņas saasināšanos līdz ar sociālisma celtniecības panākumiem. 1929.gadā Buharins teica, ka Staļina teorija jauc cīņas saasināšanās pārejošo posmu ar vispārējo attīstības gaitu. Ka tā “tagadējās šķiru cīņas saasināšanās faktu paceļ līdz kaut kādai neizbēgamai mūsu attīstības likumībai. Pēc šīs dīvainās teorijas sanāk, ka jo tālāk mēs ceļā uz sociālismu tiekam, jo vairāk grūtību sarodas, jo vairāk saasinās šķiru cīņa, un pie pašiem sociālisma vārtiem mēs acīmredzami vai nu uzsāksim pilsoņu karu, vai nosprāgsim badā un sakritīsim kaulu kaudzē”.
Ar 1930-o gadu procesiem Staļins pieteica karu visiem, kas stāvēja viņa ceļā uz viņa personisko diktatūru.
Atkal un atkal Bērziņš atcerējās Fēliksa Dzeržinska 1926.gada jūnijā teiktos pravietiskos vārdus: kompartijas vadības maldīgais kurss var novest pie tā, ka “valsts sameklēs sev diktatoru – revolūcijas kapraci, lai kādām sarkanām spalvām tas savu tērpu greznotu”.
Viņš atcerējās 1934.gadu, Kirova slepkavību, to dienu pieredzējušā čekista Bērziņa šaubas… Jo Kirova slepkavība bija masveida terora detonators, degaukla… Kurš to iededzināja? Vai tiešām Staļins ar savu mūžīgi gruzdošo pīpi?!
…
Čekists-spiegs polis Ignacijs Raiss (Игнаций Райсс, noslepkavots 1937.gada 4.septembrī Šveicē, 12 lodes ķermenī, 5 no tām sejā. https://diletant.media/articles/45286026/), vecs boļševiks, sacēlās pret staļiniskajiem noziegumiem un uzrakstīja “vienīgajam un neaizvietojamajam” vēstuli, apsūdzot viņu Zinovjeva, Kameņeva un vēl 14 pazīstamu komūnistu slepkavībā, kuri tika apsūdzēti “trockistu-zinovjeviešu teroriskā centra” tiesas procesā 1936.gadā. Šī vēstule ir saglabājusies, publicēta ārzemēs un patlaban, manuprāt, pelna īpašu ievērību. Tā nav mazāk nozīmīga par slaveno F.Raskoļņikova vēstuli Staļinam (https://tencinusarunas.wordpress.com/2019/05/22/atklata-vestule-stalinam-fjodors-raskolnikovs-1939-g-17-augusts/).
“Vēstuli, ko es Jums šodien nosūtu, man vajadzēja rakstīt jau sen, kad šie 16 cilvēki tika pēc “Tautu tēva” pavēles noslepkavoti Lubjankas pagrabos. Toreiz paklusēju. Nepacēlu balsi arī pēc nākošajām slepkavībām… Esmu Jums sekojis līdz šim brīdim – no šodienas vairs ne soli. Te mūsu ceļi šķiras. Tas, kurš klusē arī tagad, kļūst par Staļina līdzdalībnieku, strādnieku šķiras un sociālisma lietas nodevēju… Uz maniem pleciem ir 16 gadi pagrīdes darbā; Nav nekāds sīkums – bet spēka vēl pietiek, lai sāktu no jauna. Jo sociālisma glābšanai ir vajadzīgs “Jauns sākums” … Es atgriežos pie brīvības. Atpakaļ pie Leņina, viņa mācības un lietas.
P.S. 1928.gadā mani apbalvoju ar Sarkanā Karoga ordeni par nopelniem proletāriskās revolūcijas labā. To atdodu Jums atpakaļ.”
…
Leopolds Treppers par Bērziņu ir rakstījis savā grāmatā ‘Lielā spēle’ (Большая игра), ka Bērziņš, būdams domājošs cilvēks un izlūkošanas lielmeistars, dzīves pēdējā gadā ir “sapratis visu”.
“Ar ģenerāli Bērziņu no jauna tikos pēc viņa atgriešanās no Spānijas. Viņš man izskatījās pavisam cits cilvēks. Viņš jau zināja, ka Tuhačevskis un viss viņa Ģenerālštābs ir arestēts un nošauts. Viņš nešaubījās, ka “pierādījumi” pret Tuhačevski var būt tikai viltoti. Tas viss viņu ļoti satrauca. Bērziņš bija par gudru, lai lolotu kādas cerības attiecībā uz savu likteni. Vilnis, kas bija aizskalojis viņa līdzbiedrus, vēlās arī uz viņu. Par spīti draudošajām briesmām viņš uz paša ierosmi bija atgriezies Maskavā, lai protestētu Staļinam pret Ježova NKVD darbinieku Spānijā veiktajām komūnistu piekaušanām. Bērziņš zināja, ka tā rīkodamies paraksta sev nāves spriedumu. Būdams principiāls komūnists viņš apzinājās savas atbildības mērogu un nespēja klusu vērot kā viņa nepārprotami nosodītas rīcības rezultātā pazūd labākie darbinieki, kurus viņš pats atlasījis un izlolojis. Un lai gan laiks bija pret viņu, viņš tomēr gribēja par katru cenu izmantot sev atlikušo laiku, lai būtu kaut cik noderīgs cilvēkiem. ”
…
Bērziņu uz pratināšanu no kameras izsauc aizvien biežāk. Viņš ir apsūdzēts “militāri fašistiskā sazvērestībā” un saistībā ar tā saukta “latviešu fašistiskas spiegu organizācijas centra” darbību. Izmeklētājs izsauc visus Izlūkdienesta pārvaldes vadītājus: Uricki, Davidovu, Ņikonovu, Stiggu (Урицкого, Давыдова, Никонова, Стиггу). Vīrišķīgie izlūki turas sīksti, lai gan visi ir sadauzīti, asiņaini, acis iekritušas melnos dobumos. Ježovs uz Lubjanku ir pārcēlis visu Izlūkošanas pārvaldes vadību, visus apsūdzējis Dzimtenes nodevībā, spiegošanā to izlūkdienestu labā, pret kuriem viņi tik daudzus gadus nesamierināmi cīnījušies. Viņiem uzrādīti “pierādījumi” – citu arestēto liecības – ka Bērziņš un viņa palīgi Izlūkdienesta pārvaldē ir bijuši pretstaļina sazvērestības dalībnieki, ka centušies ar imperiālistisku izlūkdienestu palīdzību uzspridzināt Padomju valsti no iekšpuses, atjaunot muižnieku un pilsonības varu!
Bērziņa smadzenēs kā nagla sāpēja drausmīga doma: vai tiešām arī visa Izlūkdienesta pārvaldes aģentūra, tās varoņi – Rihards Zorge, Šandors Rado, Leopolds Treppers, Vladimirs Zaimovs, Ivans Vinarovs, Ilze Štēbe, Arvīds Harnaks (Рихард Зорге, Шандор Радо, Леопольд Треппер, Владимир Заимов, Иван Винаров, Ильза Штебе, Арвид Харнак) tiks pasludināti ārpus likuma un nodoti nāvei kā “tautas ienaidnieki”, jo bijuši”tautas ienaidnieka” Bērziņa spiegi?
Lubjankas kamerā Bērziņš dzirdēja Kremļa zvanus. To skaņās viņš atcerējās dzīvokli Maskavas upes krastmalas namā. Domāja par dēlu Andreju, Auroru, šaustīja sevi par to, ka paņēmis viņu no Spānijas sev līdzi. Droši vien galvā nāca arī briesmīga doma, ka izmeklētājs var prasīt melīgas liecības pret sievas un dēla dzīvībām. Bet viņus tā kā tā gaida nāve vai, vēl briesmīgāk, GULAGs.
…
Pēc Staļina norādījuma konclāģerī bija Molotova sieva P.S.Žemčužina (П.С.Жемчужина), nošauts Kahanoviča brālis, otrs viņa brālis izdarījis pašnāvību. likvidēts N.M.Šverņika (H.M.Шверник) meitas vīrs. Gulagā ieslodzīta M.I.Kaļiņina (М.И.Калинин) sieva, veca igauņu revolucionāre. “Vissavienības pagastveča” sieva tika apsūdzēta terorismā ar 58‑8 pantu, viņas formulārs bija pārsvītrots, kas nozīmēja – viņa jāizmanto tikai smagos darbos konvoja uzraudzībā, un konvojs būs līdz mūža galam. Tomēr vēlāk Kaļiņina sievai iedeva vieglāku darbu – viņai ļāva kasīt utu gnīdas no ieslodzīto apakšbiksēm.
Viens no galvenajiem mocītājiem Lubjankā un Lefortovas cietumā bija iztēle, kas bez mitas ražoja vissmagākos murgus, kas nokausēja ne mazāk kā fiziska spīdzināšana. Bet Bērziņš Lubjankā gāja caur daudziem elles lokiem. 17 gadu vecumā Pēteris Ķuzis jau bija bijis uz nāves soda robežas, kad cara tiesa piesprieda pakāršanu. Izglābās brīnumaini. Bet šoreiz izsprukt neizdosies. Tas nu bija skaidrs.
Stāsta, ka gļēvulis (iztēlē) mirst tūkstošreiz bet drošais tikai vienreiz. Tomēr nekāda drošsirža spēkos nav aizdzīt nāves bailes, kad tava dzīvība ir mata galā. Gan miegā, gan nomodā cilvēks tad atkal un atkal izdzīvo savu nāvi. Un vislabāk to zina Lubjankas speciālisti.
Cietumā Bērziņu turēja astoņus mēnešus. Parastais izmeklējamo režīms tajā baisajā laikā:
uzreiz vairāku, 3-4 izmeklētāju konveijers, kuri cits citu nomainot pratina dienu un nakti gandrīz bez atelpas. Pratina zem spiediena (ознавательные мероприятия, сопровождаемые давлением на допрашиваемого). Citu pēc cita izmeklētāji ar mežonīgiem meliem piestūķēja piecus izmeklēšanas lietas sējumus. Izsita vēl vienu – pēdējo atzīšanos…
Mēs nekad neuzzināsim spīdzināšanu, kādai Bērziņu pakļāva Ježova inkvizitori. Gandrīz nepārtrauktas nakts pratināšanas, zvēriska sišana, Bērziņam tik nepieciešamo zāļu atņemšana – soda vienības lode, kas kopš 1906.gada iestrēgusi galvaskausā, taču sagādāja viņam ārkārtīgi stipras galvas sāpes.
Darbā laida veselu spīdzināšanas arsenālu. Arī šausminošus “braucienus uz vasarnīcu”, tas ir, izmeklējamo pēc pusnakts izveda no Lubjankas vai Lefortovas cietuma pa šoseju 30km no galvaspilsētas, izveda no mašīnas roku dzelžos, imitēja gatavošanos nošaut. Apbēra ar draudiem: “Atzīsties, riebekli! Citādi nošaušu!” (Признайся, гад! А то в расход пущу! Такой упрощённо-циничной становится вся вообще терминология смерти: «пустить в расход», «разменять» (Одесса), «идите искать отца в Могилёвскую губернию», «отправить в штаб Духонина», Буль «сыграл на гитаре» (Москва), «больше 38 я не мог запечатать»[,] т. е. собственноручно расстрелять (Екатеринослав), или ещё грубее: «нацокал» (Одесса), «отправить на Машук — фiалки нюхать» (Пятигорск); комендант петроградской Чека громко говорит по телефону жене: «Сегодня я везу рябчиков в Кронштадт». С. П. Мельгунов, «„Красный террор“ в России», 1924 г. (цитата из НКРЯ) – В то время появилось много выражений для понятия «расстрел» — «поставить к стене», «разменять», «ликвидировать», «отправить в штаб Духонина», «пустить в расход». К. Г. Паустовский, «Повесть о жизни», Начало неведомого века, 1956 г. (цитата из НКРЯ) – «Шлёпнуть», «дать вышака», «отправить на луну» — последнюю метафору Степунин особенно любил, — «пустить в расход» или «на распыл» — варьировались на все лады, подкреплённые чтением статьи 58 УК, пункт шестой, как раз предусматривающий «вышака». О. В. Волков, Из воспоминаний старого тенишевца, 1988 г. (цитата из НКРЯ) – Эта война научила их, какое простое дело — убийство, когда уничтожение миллионов одних людей другими миллионами стало нормой существования, когда обесценилась «жизнь-копейка», слово «убить» перестало обозначать нечто чудовищное и значительное, заменилось простецким «шлёпнуть», «пустить в расход», «пришить» и стало повседневным, рядовым понятием. Е. Л. Фейнберг, «Судьба российского интеллигента», 1995 г. (цитата из НКРЯ) – В революцию и Гражданскую войну так и говорилось: «пустить в расход», что означало «расстрелять». Вацлав Михальский, «Река времён», Ave Maria // «Октябрь», 2010 г. (цитата из НКРЯ) https://kartaslov.ru/%D0%B7%D0%BD%D0%B0%D1%87%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5-%D1%81%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D0%B0/%D0%BF%D1%83%D1%81%D1%82%D0%B8%D1%82%D1%8C+%D0%B2+%D1%80%D0%B0%D1%81%D1%85%D0%BE%D0%B4 )
Klikšķināja naganus un pistoles, netaupīja tukšas patronas. “Tu runāsi, sprāgoni!” Varēja piekaut līdz samaņas zudumam, tad veda upuri atpakaļ uz izmeklēšanas izolatoru…
Cilvēki, kuri gājuši caur elles lokiem Lubjankā, man ir teikuši, ka Bērziņš ir salauzts un konfrontācijā izmeklētāju izstrādāto “atzīšanos” parakstījis, savus darbiniekus apmelojis. Es tam noticēt nevaru. Varbūt astoņos ieslodzījuma mēnešos, kad viņu “apstrādāja” ar īpašu dedzību, viņš ir sajucis prātā? Tikai prātu zaudējis Bērziņš būtu varējis apmelot, lai kas tas būtu.
…
17-18 gadus pēc 1937.gada no Staļina konclāģeriem iznāca Bērziņa domubiedrs Vasilijs Timofeja d. Suhorukovs (Василий Тимофеевич Сухоруков). Viņš reiz cietumā ticies ar savu sekretāri M.V.Volginu (М.В.Волгина). Viņa bija precējusies ar Jāni Jāņa d. Āboltiņu (Ян Янович Аболтынь), kuru Izlūkdienesta pārvaldē pazina kā Konstantinu Mihailoviču Basovu (Константин Михайлович Басов). Marija Vasiļjevna, represēta tāpat kā viņas vīrs, tikusi Lubjankas izmeklētāja izsaukta uz konfrontāciju ar Bērziņu. Kā viņa teikusi, viņš esot bijis izmainījies līdz nepazīšanai. Pavisam cits cilvēks un tomēr viņš, Bērziņš. Balss viņam bijusi pavisam no nekurienes, atsvešināta. Bērziņš teicis: “Marusja! Viss ir beidzies! Atzīsties!” “Neticēju savām ausīm – teica Marija Vasiļjevna – Biju šausmās. Atbildēju viņam: “Man nav par ko atzīties. un arī jūs neatzīstieties – jūs ne par ko neesat vainīgs!” ”.
…
Tajā gadā mēs slepus teicām cits citam, ka NKVD varbūt izmanto narkotikas. Bet Bērziņa gadījumā varēja būt citādi: atceros, ka Pāvels Ivanovičs ik dienas lietoja milzumu visādu sāpju remdinošu tablešu. Uz viņa lūgumu Izlūkdienesta pārvaldes darbinieki tās veda no ārzemēm paciņām un pudelītēm. Es tās bieži redzēju uz viņa galda. Kad pie viņa ienāca, viņš tās slēpa galda atvilktnē…. Tā lūk: ierasto atsāpinošo zāļu liegums viņam jau pats par sevi varēja būt spīdzināšana. Un izmeklētāji noteikti varēja uz to spēlēt, psīhiski uzbrūkot Pāvelam Ivanovičam…
Manuprāt, vien nejēgas, nepieredzējušie, amorāli cilvēki var apsūdzēt izmeklējamos, kuri nav izturējuši psīhiskas un fiziskas spīdzināšanas un sākuši liecināt paši pret sevi un saviem līdzbiedriem. Tagad par šo problēmu domāju daudz.
…
1938.gada 29.jūlijā ar PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas spriedumu Jānis Kārļa dēls Bērziņš tika atzīts par vainīgu kā “latviešu nacionālistiskas organizācijas vadošā centra loceklis” un vienlaikus “pretpadomju militāras sazvērestības” dalībnieks PSRS Aizsardzības tautas komisariātā. Tajā pašā dienā spriedums izpildīts.
…
Slepenai sodīšanai bijis īpaši iekārtots zems betona maiss bez logiem. Kaila simtvatu spuldze pelēkās restītēs, betona grīda ar asins notekām, kas pa ieslīpu grīdu ved uz režģotu caurumu, sienas nokārtas ar bieziem blīviem virvju paklājiem, izraibinātiem ar rudiem plankumiem galvas augstumā un notecējumiem – asiņainiem nošauto oreoliem. Arī asins notekas un režģi ir rudi no asins straumēm. Amonjaka, dezinfekcijas smaka kā atejā. Sānos roku mazgātuve ar vienu krānu, domājams, bendem.
…
NKVD bendes bija uztrenēti šaut zem “galvaskausa”. Tā ar vienu lodi varēja divkārt cauršaut cilvēka galvaskausu.
…
Tieši mans tēvs, kurš bija sēdējis Lubjankā, man stāstīja, ka kamerās dzirdējis: jau Ježovs ir izdomājis tur kādā pagrabā uzstādīt automātisku gaļas mašīnu slavenu “tautas ienaidnieku” līķiem. .. Asiņainā maltā gaļa pa caurulēm nonākusi kanalizācijā un ārpilsētā Maskavas upē.
…
Горчаков О.А. Ян Берзин — командарм ГРУ. — СПб.: Издательский Дом «Нева», 2004. — 192 с.

http://militera.lib.ru/bio/gorchakov_ok5/index.html

Ķuzis Pēteris (segvārdi Jānis Kārļa d. Bērziņš, ģenerālis Grišins, Stariks)
Maksims Novikovskis.
Viņu mēdz uzskatīt par padomju izlūkdienesta karali, padomju militārās izlūkdienesta radītāju un vadītāju.
Bet maz ir to, kuri zina, ka viņam bija Ļeņina personīgi piešķirtas neierobežotas pilnvaras. Izlūkdienesta karalis, kara komisārs vai bende? Mēģināsim noskaidrot.
…Bet Jānis Bērziņš bija ne vien piemērs Krievijas nākotnes prezidentam, bet arī vesela tagad slavenu padomju spiegu zvaigznāja vadītājs. Viņu darbības laiku tieši tā arī sauc: 1921.-1937.gadu “dižo slepeno laikmets”. Bet stāsts par Jāni Bērziņu līdz 1921.gadam ir ne mazāk saistošs.
Kļuvis 1924.gadā par Sarkanarmijas štāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, Jānis Kārļa dēls Bērziņš turpināja pats izbraukt uz ārzemēm un piedalīties spiegošanas informācijas vākšanā. Jānis Bērziņš varētu lepoties, ka par viņa personīgajām spiegošanas operācijām gandrīz nekas nav zināms, tas nozīmē, ka viņš bijis nenotverams, nav iekritis nekad, nav sakompromitējies nekur, nav sacēlis troksni, nav atstājis pēdas. Bet par viņa sekmēm var spriest no viņa un viņa kolēģu izveidotās organizācijas darbības rezultātiem. Uz Maskavu plūda vērtīgas ziņas no visas pasaules.
Leģendu Rihardam Zorgem sacerēja Bērziņš pats. Iesauka ‘Lielais šefs’ atspoguļoja rezidenta Rietumeiropā Leopolda Treppera (Леопольд Треппер) darbības vērienu, kurš bija Bērziņa uzdevumā izveidojis aģentūras tīklu Sarkanā kapella (Красная капелла). Vācu Trešā Reiha kinozvaigzne Olga Čehova (Ольга Чехова) baudīja paša Hitlera mīlestību un aizbildniecību, bet no viņas savervētajiem Reiha augstākajiem ierēdņiem ienākošās augstākās slepenības ziņas ar koda nosaukumu ‘Verters’ (Вертер, varbūt tas ir Štirlics) caur Šandoru Rado (Шандор Радо) un viņa grupu Šveicē kārtni nonāca Maskavā, tas ir, tāpat pa militārās izlūkošanas kanāliem. Londonā Padomju Savienībai uzticīgi kalpoja viens no britu izlūkošanas vadītājiem Kims Filbijs (Herolds Adriāns Rasels “Kims” Filbijs, sieva Rufina Puhova) ar savu biedru grupu. Polijā nevienam ne prātā nenāca, ka PSRS labā strādā viens no valsts augstdzimušākajiem aristokrātiem kņazs Radzivils…
Šis ir tikai neliels kopsavilkums no Sarkanarmijas izlūkošanas priekšnieka Jāņa Bērziņa zināmās biogrāfijas (īstais vārds – Pēteris Ķuzis, Петерис Кюзис). Bet vēl ir ne mazāk interesanti viņa biogrāfijas fakti.
Kā Pēteris Jāņa dēls Ķuzis kļuva par Jāni Kārļa dēlu Bērziņu?
Pēteris ir dzimis kalpa ģimenē Rīgas apriņķa Jaunpils/Zaubes pagasta Kliģenē. Ar lielām grūtībām ietika skolotāju seminārā. Tur valdīja dumpīgs gars, un jaunais Pēteris tam laikam atbilstoši dumpojās kopā ar citiem skolēniem. 1905.gada oktobrī semināru slēdza. Viņš atgriezās pie radiem un vecākā brāļa ietekmē piedalījās (nacionāli-sociālās) revolūcijas notikumos, iestājās mežabrāļu vienībās, kuras uzbrūk (cara) kazakiem, barona pilij. Reiz Pēteris nonāk kazaku nagos, kuri viņu ar stobru slauķiem sasit gandrīz līdz nāvei. Tad jauneklis sev zvēr cīnīties pret cara patvaldību līdz pēdējai asins lāsei.
Pēc atkopšanās Pēteris atgriežas pie mežabrāļiem. Viņi sagrauj pagasta valdi Jaunpilī, nošauj nodevēju – rakstvedi, sagrābj pasu sagataves, nodedzina krogu un valsts vīna pārdotavu, iepriekš izlaupījuši to saimnieku kapitālus. Apšaudē Pēteri ievaino ar trim lodēm, viena iesprūst galvaskausā, smadzenes neskarot. Viņu sagūsta un piespriež nāves sodu. Tomēr tā kā viņam vēl nav 16 gadi, Pēteri ieliek cietumā. Izlaiž 1909.gadā. Uz atvadām cietuma priekšnieks viņam teicis: “Ceru, ka esi dabūjis labu mācību”. Viņš kļūdījās. Pēteris Ķuzis kļuva par profesionālu revolucionāru. Agrāk revolucionārus pielīdzināja kriminālajiem un noziedzniekiem, tie bieži sēdēja cietumos par nopietniem noziegumiem. Tāpēc pēc pirmās atsēdēšanas Ķuzim atkal bija tiesas, cietumi, izsūtīšanas, kur viņš apguva revolucionārās cīņas zinātni. Tur Sibīrijā piedzima Jānis Kārļa dēls Bērziņš. Uzskata, ka šāds vārds bijis izsūtīto boļševiku viņam sagādātajos dokumentos. Tomēr ne gluži tā. Sodīts par “strādnieku-zemnieku pārstāvja” nogalināšanu uzdevuma izpildes laikā, Pēteris ir notiesāts uz 8 gadiem ieslodzījumā, bet kļūdas vai norunas dēļ atbrīvotā Jāņa Kārļa dēla Bērziņa vietā brīvībā pirms termiņa ar viņa dokumentiem izgājis Pēteris Jāņa dēls Ķuzis. Ir divi pieņēmumi – vai nu Pēteris cietumā savervēts, lai tiktu izmantots revolūcijas apspiešanā, vai Pēteris cietumā no īstā Jāņa Bērziņa atbrīvojies, dabūjis viņa dokumentus un izgājis brīvībā ar svešu pasi – kā Bērziņš.
Tomēr latviešu strēlniekiem un latvietim Bērziņam jaunajā Padomju varā un revolūcijas lieta iekrita cita misija. Tīrītāju. Nosaukums briesmīgs, bet ir kā ir. Jāatceras pašus Latviešu strēlniekus. Cara valdības saformētās latviešu daļas bija Ziemeļu frontes 12.armijas sastāvā. Boļševiki latviešu strēlnieku, 80% no kuriem bija strādnieki un kalpi, vidū veica lielu revolucionāru darbību. Daudzi jau bija Latviešu novada sociāldemokrātu (LNSD) biedri ar boļševiku nostāju. 1917.gada 26.martā Rīgā izveidoja latviešu strēlnieku pulku LNSD boļševistiskās organizācijas Pagaidu komiteju, kam bija liela loma lielākās daļas strēlnieku un daļas virsnieku sagatavošanā rosīgai dalībai 1917.gada oktobra boļševiku apvērsumā. Latviešu daļām apvērsumā un Pilsoņu karā bija milzīga loma. Tieši viņiem kā uzticamākajiem tika uzdota Tautas komisāru padomes apsardzība Smoļnijā un Kremlī. 1918.g.13.aprīlī tika izveidota Latviešu padomju strēlnieku divīzija 9 strēlnieku pulku, kavalērijas pulka, vieglās un smagās artilērijas divizionu, aviācijas vienības un bruņuvilciena apmērā, Jukuma Vācieša vadībā, un viņa palīgs bija Jānis Bērziņš. Šī divīzija piedalījās kreiso sociālrevolucionāru dumpja apspiešanā 1918.gadā Maskavā, labējo sociālrevolucionāru dumpja apspiešanā Jaroslavā 1918.gadā, pretpadomju dumpju apspiešanā Muromā, Ribinskā, Kalugā, Saratovā, Novgorodā. 1918.gadā latviešu strēlnieki Jāņa Bērziņa vadībā piedalījās dumpja apspiešanā Simbirskā (Uļjanovskā), pasaules proletariāta vadoņa Ļeņina dzimtenē un pēc visa spriežot pēc viņa personīga norādījuma. 1918-1919.gadā Simbirskā tika veikta kolosāla attīrīšana no dumpiniekiem un “tautas ienaidniekiem”. Tās bija īstas soda vienības attīrīšanai no šķiras ienaidniekiem un aizdomīgiem elementiem. Bērziņš un latviešu strēlnieki tīrīšanu uzlika uz plūsmas sliedēm. Arestiem strēlnieki izvēlējās neuzkrītošas ēkas pilsētā, izlika bruņotu apsardzi, un tiesāšanas mašīna darbojās bez aizķeršanās, kā skrūvīte lielajā revolūcijas vēstures ratā. Un tā katrā pilsētā baumoja par tā sauktām “nošaušanu ēkām” un “pagrabiem” (подрасстрельные дома, подвалы). Vienā maiņā iztīrīja ap 1500 pilsoņus – uz ziņojumu un pieņēmumu pamata, reizēm bez tiesas, prokurora, advokāta un izmeklēšanas.
Pats biedrs Ļeņins kā piemēru rādīja Jāni Bērziņu un viņa latviešu strēlniekus, jo revolūcijai svepstēšana un iztiesāšanas nebija vajadzīgas. “Nav cilvēka – nav arī problēmas!”
1919.gadā Jānis Kārļa dēls aizstāvot (sarkano nupat ieņemto) Rīgu pret baltgvardiem dabūja vēl vienu ievainojumu. Pēc ārstēšanās tika iecelts par strēlnieku divīzijas politdaļas priekšnieku, tad par 15.armijas Viskrievijas Čekas Sevišķās daļas priekšnieku. 1920.gada 2.decembrī tika nosūtīts uz Reģistra pārvaldi (Региструправление) – tā saucās Sarkanarmijas vēsturē pirmā izlūkošanas pārvalde.
Pēc Pilsoņu kara beigām uz pasaules kartes parādījās jauna valsts – Padomju Krievija, bet katrai sevi cienošai valstij, kas rūpējas par savu drošību, ir vajadzīga militārā izlūkošana. Pilsoņu kara laika padomju militārā izlūkošana risināja operatīvus uzdevumus. Jaunais – miera – posms uzlika jaunu uzdevumu – organizēt stratēģisko izlūkošanu. Tāpēc ar 1921.gada 4.aprīļa Republikas Revolucionārās kara padomes pavēli №785/141 Reģistra un Sarkanarmijas Štāba operatīvās pārvaldes izlūkošanas daļas, kas savu misiju izpildījusi, vietā izveidoja Sarkanarmijas Štāba Izlūkošanas pārvaldi (Разведывательное управление – Разведупр). Vairāk kā puse izšķirošus amatus ieņemošo vadītāju bija latvieši, viens no viņiem Operatīvās daļas priekšnieks J.K.Bērziņš. Padomju izlūkdienestam izvēršoties mainās arī viņa ieņemtie amati. 1921.gada 27.decembrī viņu tagad jau nosauktu par Pāvelu Ivanoviču Bērziņu ieceļ par Izlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieku. Vārdu Pāvels viņš ir izvēlējies par godu vectēvam Paulam, bijušam zaldātam, Sevastopoles aizsardzības dalībniekam, Krievu Paulam, kā viņš saukts pagastā.
Razveduprs kļūst par militārā izlūkdienesta centrālo orgānu gan kara, gan miera laikā. Vispārējās lietās Izlūkdienesta pārvaldes priekšnieks pakļauts Sarkanarmijas Štāba priekšniekam, spiegošanas aģentūras lietās tieši Štāba komisāram, bet pēc vienvadības ieviešanas armijā – PSRS Revolucionārās kara padomes priekšsēdētāja vietniekam. Organizatoriski Razveduprs sastāvēja no kancelejas un 4 daļām: karaspēka izlūkošanas, aģentūras izlūkošanas, informācijas-statistikas un radioinformācijas daļām. Pārvaldes kadru apjoms bija noteikts 275 cilvēki.
Izlūkdienesta pārvaldei tolaik bija šādi uzdevumi:

stratēģiskās aģentūras spiegošanas organizācija, vadība un kontrole ārvalstīs, to to militārajās, bet vajadzības gadījumā arī polītiskajās, ekonomiskajās un diplomātiskajās jomās;
atkarībā no starptautiskā stāvokļa, aktīvas spiegošanas organizācija pretinieka aizmugurē (diversiju gatavošana un veikšana pretinieka aizmugurē topošajos karadarbības teātros);
dezinformācijas organizācija un veikšana;
visu veidu ārzemju preses izdevumu, militārās un militāri statistiskās literatūras iegūšana, piegāde un apstrāde;
ar aģentūras un citiem paņēmieniem iegūto materiālu apstrāde, iegūtās tehnikas izpēte un informatīvu materiālu izdošana visās spiegošanas jomās (kopsavilkumi, apskati, apraksti u.t.t. ), atzinumu sagatavošana par ārvalstu iespējamiem stratēģiskiem nodomiem un plāniem, kas izriet no iegūtajiem spiegošanas datiem par gatavošanos karam;
savstarpējās sadarbības ar nozarēm, kam ir ārzemju aģentūras, organizācija un Izlūkdienesta pārvaldei vajadzīgo ziņu iegūšana no tām;
izlūkošanas orgānu darbības vadība kara apgabalos un frontēs, to izlūkošanas orgānu priekšnieku iecelšana saskaņojot ar atbilstošām revolucionārajām kara padomēm un frontu (kara apgabalu) pavēlniekiem.
1926,gada septembrī, kad visi Sarkanarmijas Štāba pārvalžu nosaukumi tika padarīti par numuriem, Izlūkdienesta pārvalde pārvērtās par IV Pārvaldi. Tolaik Izlūkdienesta pārvaldes kadru apjoms bija 403 darbinieki, kas strādāja 12 daļās. Svarīgākās bija pirmās 6.
1.daļa – aģentūras spiegošana Rietumos, sastāvēja no 5 nodaļām. Daļā strādāja 36 cilvēki. To vadīja korpusa komandieris Oto Oto d. Šteinbriks (Отто Оттович Штейнбрюк).
2.daļa – aģentūras spiegošana Austrumos, arī ar 5 nodaļām, sastāvēja no 43 darbiniekiem. Daļas priekšnieks bija korpusa komandieris Teodors Pētera d. Kariņš (Федор Петрович Карин).
3.daļa – zinātniski tehniskā spiegošana, vadīja divīzijas komandieris Oskars Anša d. Stigga (Оскар Ансович Стигга).
4.daļa – kara apgabalu un flotu štābu izlūkošanas daļu darbības vadība, vadīja brigādes komandieris Vasilijs Grigorjevičs Bogovojs (Василий Григорьевич Боговой).
5.daļa – šifrēšanas dienests, vadīja pulkvedis Pāvels Kristapa d. Harkevičs (Павел Христофорович Харкевич).
6.daļa – ārējie sakari, vadīja korpusa komandieris Anatolijs Iļjičs Hekers (Анатолий Ильич Геккер).
Neparasti Sarkanarmijas IV Pārvalde galveno vadītāju vārdi un uzvārdi, vai ne? Un kā vēl, lielā puse no tiem ir izdomāti pseidonīmi; nu īsti izlūkošanas ģēniji. Cilvēki bez saviem vārdiem un uzvārdiem, par kuriem vēsturē ir vien pāris nošaušanas rindiņas piemiņai un paraksts stūrī ar vārdu “piekrītu”.
PSRS militārais izlūkdienests ilgu laiku atradās Maskavā Gogoļa bulv.6.
Jāatzīmē, ka ļoti grūts laiks Sarkanasmijas Izlūkdienesta pārvaldei bija 1920-o gadu sākums. Cēloņi dažādi – gan pieredzes trūkums, gan grūtības ar kadriem, bet vistrakāk mūžīgais naudas, īpaši valūtas, trūkums. Lai to sadabūtu, nācās lietot visādas viltības. Piemēram, sākumā aizrobežas aparāta uzturēšanu nācās finansēt pārdodot ārzemēs dārglietas un kažokādas. Nav nejaušība, ka Izlūkdienesta Berlīnes rezidentūras pirmais vadītājs Artūrs Staševskis (Артур Сташевский) pēc atgriešanās no ārzemēm 1926.g. kļuva par Kažokādu sindikāta un Sojuspušņinas valdes priekšsēdētāja vietnieku un 1834.g. vadīja Ārējās tirdzniecības Glavpušņinu.
Izlūkdienesta pārvalde nodarbojās arī ar patstāvīgām komerciālām operācijām. Jau 1921.gadā Izlūkdienesta pārvaldes darbinieki brāļi Ābrams un Ārons Ērenlībi (Эренлибы; Яновские) Berlīnē izveidoja pirmo tirdzniecības uzņēmumu, kas bija piesegs padomju militārajam izlūkdienestam. Tomēr nostādīt spiegošanu uz pašatmaksāšanos bija nepareizs lēmums. Lai gan spiegu vidū gadījās atsevišķi komercģēniji, kā bulgars Hristo Bojevs (Христо Боев) vai polis Ignatijs Poreckis (Игнатий Порецкий), vienlaikus spiegot un tirgoties bija visai apgrūtinoši. Nemaz nerunājot, ka tirgoties ar informāciju ir nesalīdzināmi ienesīgāk kā ar precēm. Tā ka izlūkdienestam noteikti bija vajadzīgs noturīgs valsts finansējums. Bet valsts bija visai žņaudzīgs sponsors. Piemēram, 1923.gadā Finanšu tautas komisariāts Izlūkdienesta pārvaldes tāmi apšķērēja par vairākām reizēm. Iznākums bija vienkārši katastrofāls – izlūkdienests zaudēja daudzus jau noregulētus aģentūras tīklus. Bet, kā zināms, labu aģentūras tīklu pusgadā neizveidosi, tam aiziet gadi…
Grūtības bija arī attiecībās starp Izlūkdienesta pārvaldi, Apvienotās Politpārvaldes (OGPU) Ārzemju daļu un Kominterni. Izlūkdienests vairākas reizes saņēma norādījumus, kas liedza izmantot spiegošanā PSRS labā nacionālo kompartiju biedrus. Tomēr vilinājums izmantot bezmaksas aģentus bija pārāk liels, un izlūkdienests šīs direktīvas vērā neņēma.

gada 23.martā par Izlūkdienesta priekšnieku kļuva Jānis Bērziņš, nomainot Arvīdu Jāņa d. Zeibotu (Арвид Яновича Зейбот), arī latvieti. Tā kā “legālās” (vēstniecību, tirdzniecības pārstāvniecību, , komercfirmu u.t.t. piesegtās) rezidentūras ) uz to brīdi jau bija pretinieka pretizlūkošanas neatslābstošā kontrolē, nācās pievērsties slepeno izmantošanai. Šo cilvēku, kurus gatavoja un pretinieka aizmugurē iesūtīja Jānis Bērziņš, biogrāfijas būtībā ir viņa paša biogrāfija. Daži piemēri.
1922.gadā Francijā tika iesūtīta muižniece Marija Skakovska (Мария Скаковская). Drīz vien šī skaistā un apburošā sieviete kļuva par rezidenta palīdzi. 1923 – 1924.gados Maskavā no viņas ienāca ziņas par Antantes Augstākā štāba plāniem. 1924.gada sākumā viņai izdevās dabūt Anglijas un Francijas ģenerālštābu pārstāvju apspriedes ar krievu emigrācijas pavēlniecību stenogramu. Apspriests bija jautājums par jaunu intervenci vienlaikus ar kontrrevolūcijas sākumu Krievijas iekšienē. 1924.gada beigās Skakovsku pārcēla uz Varšavu, kur tobrīd bija sagrauta rezidentūra. Bet gadījās, ka viņas pievilcīguma un skaistuma priekšā saļima ne vien poļu virsnieki un diplomāti, bet arī pašai to negribot arī padomju sūtnis Voikovs (Войков). Viņa izkrītošā uzmanība pret Skakovsku noveda pie tā, ka 1926.gadā Polijas vara viņu arestēja un notiesāja uz 5 gadiem par spiegošanu. 1931.gadā Skakovska pavisam slima iznāca no cietuma un pēc atgriešanās PSRS pārgāja civilā darbā. Nedaudzi zina, ka Voikovs par savu uzvedību tika izslēgts no kompartijas un atlaists no sūtņa amata. 1927.gada 7.jūlijā viņu nogalināja baltgvards Koverda, un tas Voikovu tā kā “reabilitēja”.
Berlīnes rezidentūrā uz 1928.gadu bija 250 cilvēki. Rezidents tur tad bija Konstantins Basovs (Jānis Āboltiņš – Константин Басов). Tieši viņš ieteica spiegošanā iesaistīt Rihardu Zorgi (Рихард Зорге). No 1929.gada novembra Zorge pārgāja darbā uz Sarkanarmijas Izlūkošanas pārvaldi. Viņš tiek nosūtīts uz Ķīnu, kur ar viltotiem dokumentiem strādā par ārzemju korespondentu Šanhajā. Piesedzoties ar agrārā stāvokļa pētīšanu valstī viņš kļūst gaidīts Ķīnas augstu ierēdņu mājās, kuri būdami čankaišisti nebija pret Vācijas atbalstīšanu. Zorge ir klāt jaunākās vācu tehnikas izmēģinājumos Ķīnā, novēro kā debesis izvago topošie vācu lidošanas talanti. Un, interesantākais fakts, kurš laimīgo padomju skolnieku vēstures grāmatās neiekļuva saprotamu ideoloģisku iemeslu dēļ. Kā tika ziņots, Ķīnas teritorijā tajā laikā kvalifikāciju cēla vairāk kā 3 miljoni Trešā Reiha zaldātu, bet modrie čankaišisti pārņēma pieredzējušo vācu pilotu militāro pieredzi. Kas tobrīd varēja zināt, ka pēc 10 gadiem šie paši vācu virtuozi bombardēs Maskavu. Tieši tur izmēģinājumos Zorge iepazinās ar pašu Gomindana ģeneralisimusu Čan Kaiši (Czjan Cze-Ši). Būdams kaislīgs automīlis, Rihards bija pierakstījies autoklubā, ko apmeklēja tādi paši nevaldāmi automobilisti, pie kam tikai no augstākajām aprindām. Viens no tiem bija Čan Kaiši. Sacīkstēs Rihards uz iespējamā robežas apdzina Čan Kaiši auto. Tad viņi tika iepazīstināti, un Zorge kļuva gaidīts arī ģeneralisimusa ārpilsētas rezidencēs.
Japānas karaspēkam iebrūkot Mančžūrijā būtiski mainījās spēku samērs Āzijas kontinentā. Japāna nopietni pieteicās Āzijas superlielvalsts statusam. Tāpēc padomju spiegu intereses pārslēdzās uz Austošās Saules Zemi. Jānis Bērziņš atsauc Zorgi no Ķīnas un 1933.gadā dod viņam jaunu uzdevumu – noskaidrot vai pastāv iespēja organizēt padomju rezidentūru Japānā. Līdz tam tas nevienam padomju spiegam izdevies nebija. Zorge sākumā ir atteicies, jo uzskatījis, ka ar eiropieša izskatu viņš no aizdomīgo japāņu skatieniem neizslīdēs. Tomēr izcili pieredzējušais Bērziņš ir izprātojis, ka Zorge kā neviens cits ir piemērots šā ārkārtīgi riskantā uzdevuma izpildei, ka viņam tikai savs trūkums jāpadara par priekšrocību un nekādā gadījumā nav jāslēpj, ka ir vācietis. Pie kam žurnālista profesija viņam ļauj neraisot īpašas aizdomas interesēties par citiem slēptām lietām. Turklāt Zorge ir sabiedriski polītiskās zinātnes doktors, un neviens no padomju izlūkdienesta slepenajiem darbiniekiem nevar sacensties ar viņu pamatīgās ekonomisko problēmu zināšanās. Tagad Zorgem būtu jāatgriežas Vācijā un jānodibina lietišķas attiecības ar to avīžu redakcijām, kuras viņš nodomājis pārstāvēt Tokio.
Japānā Zorge ieradās 1933.gada 6.septembrī kā ietekmīgu vācu avīžu ‘Börsen Kurier’ (vācu finansistu avīze) un ‘Frankfurter Zeitung’, solīda žurnāla ‘Zeitschrift für Geopolitik’, kā arī Holandes biržas avīzes ‘Alhemeen Handeleblad’ korespondents. Pirms tam viņš bija bijis ASV, kur kā vācu korespondents iemanījies dabūt ieteikuma vēstuli Japānas Ārlietu ministrijai.
Liels aģentūras tīkls bija arī Itālijā. Viens no aģentiem bija Roberto Bartini. Viņš bija beidzis lidotāju skolu, tad politehnisko institūtu, vienlaikus strādādams aviācijas darbnīcā. Viņam pavērās plaši sakari aviācijas aprindās. Izlūkdienesta pārvaldes 19233-1924.gada atskaitēs panākumi Itālijā bija atzīmēti īpaši: “Mums bija pieejami visslepenākie dokumenti, kas skar visus pasūtījumus un zinātniski pētniecisko darbu stāvokli gaisa flotē. Tāpat ir dabūtas izsmeļošas ziņas par lidmašīnu sastāvu un dažādi statistikas dati”. 1923.gadā būdams iekrišanas draudos Bartini bija spiests pāriet slepenā stāvoklī un pēc tam izbraukt uz PSRS.
Ar segvārdu ‘Etjēns’ (Этьен) Itālijā darbojās militārais slepenais spiegs Ļevs Maņevičs (Лев Маневич). Vairāku iemeslu dēļ viņš strādāja no Austrijas teritorijas. Maņevičs savervēja vērtīgus aģentus, izveidoja rezidentūru un apgādāja Centru galvenokārt ar militāri tehnisko informāciju, toskait ar jaunu bumbvedēju, iznīcinātāju, zemūdeņu, 37mm lielgabala, artilērijas uguns centralizētas vadības aparāta uz kaujas kuģiem rasējumiem un izmēģinājumu protokoliem. Pēc kāda aģenta iekrišanas Maņevičs pārcēlās uz Milānu, kur atvēra patentu biroju. Caur viņu tika dabūtas ziņas par aparātiem, kas ļauj veikt “aklos” lidojumus, par instrumentālo lidmašīnu pilotēšanu, par aviācijas vienības lidojumiem ierindā un miglā. Viņš bija Spānijā, no kurienes atveda sīku atskaiti par ģenerāļa Franko aviāciju un par iznīcinātāja Messerschmidt pēdējo modeli. 1936.gada 5.decembrī nodevības rezultātā Maņevičs tika arestēts, notiesāts un 1943.gadā atdots vāciešiem. Turēts Mauthauzenas konclēģerī, kur kļuvis par pagrīdes vadītāju un 1945.gada 6.maijā amerikāņu karaspēka atbrīvots. Bet 1945.gada 9.maijā miris no tuberkulozes.
Līdz 1925.gadam ziņas par ASV militārais izlūkdienests saņēma tikai no preses un gadījuma materiāliem no rezidentūrām Eiropā. 1925.gadā uz ASV tika nosūtīts pirmais slepenais militārais rezidents, kurš Izlūkdienesta pārvaldē strādāja ar Vladimira Bogdanoviča Kotlova (Владимир Богданович Котлов) vārdu. Viņa īstais vārds ir Verners Rakovs (Вернер Раков), bet uz ASV viņš izbrauca kā Karls Felikss Volfs (Карл Феликс Вольф). Dzimis Kurzemē, vācu ģimenē, izglītojies Vācijā, bijis padomju izlūkdienesta rezidents Ziemeļvācijā un Vīnē, kur vadīja aģentu tīkla gatavošanu Balkāniem. 1923.gadā Volfs vadīja Vācijas Kompartijas spiegošanas aparātu. Vēlāk šis aparāts daudzus gadus kalpoja kā aģentu avots padomju militārajai spiegošanai. Pēc Vācijas sociālistiskās revolūcijas apspiešanas Volfs tika atsaukts uz Maskavu, no kurienes drīz nosūtīts uz ASV. Būdams stažieris Kolumbijas universitātē sociālo un filosofijas zinātņu jomā, viņš prata nodibināt plašus sakarus kreiso aprindās. Tieši tur viņš atrada cilvēkus, kurus vēlāk iesaistīja darbā padomju izlūkdienestam. Pat jābrīnās kā viņš nedaudz vairāk kā gada laikā varēja izveidot nelielu bet darbaspējīgu rezidentūru, kas visai pilnīgi izgaismoja pēdējos sasniegumus aviācijas, jūras karaspēka, kara ķīmijas jomās. 1926.gada rudenī Volfu nomainīja Jānis Alfrēds Matīsa d. Tiltiņš (Ян Альфред Матисович Тылтынь), kurš strādāja pārī ar savu sievu Mariju Tiltiņu (Мария Тылтынь). Viņiem izdevās aģentu skaitu palielināt līdz 11. Pēc viņiem nomainījās vēl vairāki rezidenti un darbinieki.
Runājot par Jāni Bērziņu, gribas minēt, ko viņš uzaicināja izlūkdienestā. Tas bija spiegs Rihards Zorge. Tiek uzskatīts, ka izlūkdienestā Zorgi uzaicinājis Sarkanarmijas štāba IV (izlūkdienesta) pārvaldes priekšnieks Jānis Karlovičs Bērziņš. Tā tas ir, bet iniciators bija pats Zorge. Par viņa Izlūkdienesta pārvaldes priekšniekam ziņoja cits latvietis – Jānis Āboltiņš, kurš ar Konstantina Basova vārdu strādāja par militārā izlūkdienesta rezidentu Vācijā. 1929.gada oktobrī Zorges turpmākais liktenis izlemts, bet jau janvārī viņš nokāpis no kuģa Šanhajā, kur, cita starpā, pirms viņa par rezidentu sekmīgi strādāja vēl viens latviešu spiegs – Kristaps Salniņš (Кристап Салныньш), kurš Ķīnā skaitījies amerikānis Kristofors Laubergs. Visi šie vārdi nokļuva tautas ienaidnieku sarakstos, kad 1930-o gadu beigās viņus arestēja kā “kontrrevolucionāras, teroriskas un spiegu organizācijas” dalībniekus un nošāva.
Zorges darbība Japānā ir paši izgaismota Rietumos, kur par viņu sarakstīts simtiem grāmatu, uzņemtas kinofilmas. Viss sākās ar bijušo nacistisko diplomātu atmiņām, tās pārķēra žurnālisti un pētnieki, un tieši Rietumos Zorgi iesauca par superspiegu, bet PSRS valsts vadība par šo spiegu uzzināja no franču filmas ‘Kas jūs esat, doktor Zorge?’. Padomju presē viņa vārds pirmoreiz minēts 1964.gada septembrī. Padomju Savienības Varoņa nosaukumu viņam piešķīra pēc nāves 20 gadus vēlāk – pēc sodīšanas Tokijas cietumā. Zorges biogrāfija ir neatkārtojama visādā ziņā, sākot ar dzimšanu un līdz pēcnāves slavai. Dzimis Baku guberņas Sabunči ciemā, bijis Baku naftas rūpalos strādājoša vācieša dēls, kurš apprecējis jaunu (16-17 gadīgu) krievu meiteni. Viņiem bijuši 10 bērni, izdzīvojusi puse; tēva sapelnītais ļāvis ģimenei atgriezties Vācijā. Rihardam tad bijuši trīs gadi. Dzimtās viņam bijušas abas valodas.
Ķīnā bez Riharda Zorges rosīgi darbojās rezidentūra Kristofora Salniņa, latviešu revolucionāra, vadīta rezidentūra (viņa segvārdi: Kristāls Salniņš, Kristofors Fogels, Kristofors Laubergs, Griška. Osips, Viktors Hugoss – Кристал Салнынь, Христофор Фогель, Христофор Лауберг, Гришка, Осип, Виктор Хугос), izlūks, brigādes komisārs. Viņš no 1904.gada sākuma bijis Baltijā nelielas kaujinieku grupas vadītājs, kuras uzdevums bijis piekaut strādniekus un meistarus, kuri tā vai citādi kaitējuši revolucionārai kustībai. Piedalījies pārdrošā bruņotā uzbrukumā Rīgas Centrālcietumam 1905.gada 7.septembrī. Uzbrukumā atbrīvoti Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Centrālkomitejas locekļi Lācis-Krīgers un J.Šlesers, kuriem bijis piespriests nāves sods. Uz īsu laiku Kristāls Salniņš aizbraucis uz Zviedriju pēc ieročiem. Atgriezies Baltijā, piedalījies zemnieku dumpinieku vienību kaujās pret kazakiem Vecpiebalgas-Cēsu apvidū. 1906.gada sākumā piedalījies uzbrukumā Rīgas krimināldaļai, no kuras atbrīvojuši partijas biedrus Luteru (Bobi) un Kalniņu (Misteru). Tad latviešu kaujinieku grupā aizbraucis uz Pēterburgu, kur sācis darboties Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Pēterburgas komitejas kaujas tehniskajā grupā. Līdz 1908.g. Salniņš uzturējis šīs grupas slepenu dzīvokli Londonā, bijis nosūtīts uz Berlīni palīdzēt atbrīvot arestēto Kamo. 1908.g. beigās nosūtīts uz Ņujorku. Bijis Amerikas sociālistiskās partijas latviešu organizācijā. Pēc Krievijas pilsoniskās-demokrātiskās februāra revolūcijas 1917.gada aprīlī Kristāls Salniņš pārcēlies caur Japānu uz Vladivostoku, kur darbojies Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vietēja organizācijā. 1920gadā Šanhajā ticies ar Kominternes pārstāvi Voitinski. Tad strādājis padomju izlūkdienestā Tālajos Austrumos. No 1920. gada novembra bijis Sarkanarmijas Izlūkdienesta pārvaldes regulārajā dienestā. Jāņa Bērziņa nosūtīts uz Vāciju darbam Vācijas kompartijas slepenas kaujas organizācijas veidošanā, nodarbojies ar sarkano sotņu organizācijas un slepenu noliktavu, ieroču bāzu veidošanu Tīringā (1923.), nosūtīts ar ieroču transportu uz Bulgāriju (1924.). Kādus 4 mēnešus ar segvārdu Osips Jančeva vienības sastāvā piedalījies sarkano partizānu cīņā pret valdības karaspēku Bulgārijas dienvidos. 1926-1929.gados bijis rezidents un militārais padomnieks Ķīnā, bruņota konflikta dalībnieks uz Ķīnas-Austrumu dzelzceļa, vadījis diversijas. Salniņa rezidentūra ar no Maskavas iebraukušā N.Eitingtona (vēlāk kļūs pazīstams kā Ļeva Trocka jeb Leibas Bronšteina nogalināšanas organizators) līdzdalību veikusi Čžan Czjulina likvidāciju. Pēdējais ir bijis Pekinas valdības faktiskais vadītājs, asi uzstājies pret PSRS un sadarbojies ar japāņiem. Viņš rīkojis provokācijas pret padomju iestādēm Pekinā un Ķīnas-Austrumu dzelzceļa ierēdņiem. Pie kam militārā izlūkdienesta darbinieki darījuši visu, lai aizdomas par ģenerāļa Čžana slepkavību kristu uz japāņiem.
Svarīgu operāciju militārais izlūkdienests veicis 1933.gadā. 1932.gada beigās Jānis Bērziņš saņēmis ziņas par Japānas nodomu atdalīt no Ķīnas Siņczjanas provinci, kam bijusi stratēģiska nozīme PSRS plānos – tā tieši robežojas ar Kazahstānu, to apdzīvo uiguri un dungani, kas atzīst islāmu. Kamēr “augšās” saskaņoti pasākumi. Siņczjanā sākusies sacelšanās vietējā ģenerāļa Ma Čžunina vadībā. Uz Jāņa Bērziņa ieteikumu Staļins pieņēmis lēmumu veikt spēka operācijas. Alma-Ati izvietotais NKVD 13.pulks pārģērbts civilā apģērbā, kaujiniekiem atņemti visi dokumenti, un pulks iebrucis Siņczjanas teritorijā. Ģenerāļa Ma dumpinieki satriekti bez lielām pūlēm. Uzvaras polītiskai nostiprināšanai uz Siņczjaunu nosūtīta militāro izlūku grupa. Tā ir palīdzējusi vietējai likumīgajai varai izveidot regulāro armiju un ieviest kārtību.
Tomēr Bērziņa laikā padomju militārā izlūkdienesta darbībā ir bijušas ne tikai uzvaras, bet arī smagas sakāves. 1920.gada beigās – 1930.gadu sākumā iekrišanu virknes rezultātā slepenais aģentūras militārais izlūkdienests ir faktiski beidzis pastāvēt Rumānijā, Latvijā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Itālijā. Slepenais tīkls ir saglabājies tikai Vācijā, Polijā, Ķīnā un Mančžūrijā. Daudzās iekrišanas un troksnis ap tām ārzemju presē ir pievērsis paša Staļina uzmanību. 1934.gada 29.martā boļševiku Centrālkomitejas Politbiroja sēdē viņš ir uzstājies ar ziņojumu “Par ārzemju kampaņu padomju spiegošanas sakarā”. Politbiroja uzdevumā iekrišanu cēloņus skaidrojusi Apvienotās valsts politpārvaldes Sevišķā daļa, kas nonākusi pie Bērziņam bēdīga secinājuma: “Rūpīga iekrišanu, kas novedušas līdz lielu rezidentūru sagrāvei, cēloņu izpēte, rāda, ka tās visas ir piesārņotības ar nodevējiem, ārzemju kadru atlases no pagātnes un sakaru ziņā apšaubāmiem elementiem, konspirācijas noteikumu neievērošanas, Sarkanarmijas Štāba IV pārvaldes nepietiekamas ārzemju rezidentūru darbības vadības, kas nešaubīgi veicinājusi liela daudzuma mūs dezinformējošu materiālu ienākšanu, sekas”. Visi secinājuma punkti bija apstiprināti ar neapšaubāmiem faktiem. Iepazinies ar šo dokumentu Staļins nolēma vēlreiz Politbirojā izskatīt militārā izlūkdienesta darbību, tas notika 1934.gada 26.maijā. Šo datumu var uzskatīt par Bērziņa norieta sākumu. Tika ieviests IV Pārvaldes priekšnieka vietnieka amats, kurā iecēla izslavētu ārpolītiskās izlūkošanas virtuozu Artūru Kristiana d. Artuzovu (Артур Христианович Артузов). Pārceļoties no Apvienotās Politpārvaldes uz militāro izlūkošanu viņš paņēma līdz ap 30 pieredzējušus čekistus-spiegus, kuri pārņēma vadību vairākās Izlūkdienesta Pārvaldes apakšnodaļās.
Bet 1935.gada februārī notika vēl viena nopietna un apkaunojoša iekrišana Dānijā. Slepenā dzīvoklī arestēja uzreiz četrus izlūkdienesta centrālā aparāta atbildīgus darbiniekus, pie kam tie tur bija bez nopietnas dienesta vajadzības: trīs no viņiem pārbraucienā caur Dāniju bija tur iegriezušies apciemot draugus. Artuzovs ziņojumā par šo iekrišanu ir rakstījis: “Acīmredzami, paradums apmeklēt visus draugus tāpat ka savā zemē ir grūti izskaužams”. Kopenhāgenas iekrišana, ko nosauca par “rezidentu apspriedi”, Bērziņam nozīmēja karjeras beigas militārajā izlūkošanā. Viņš iesniedza ziņojumu par atbrīvošanu no amata. Staļins piekrita. Militārā izlūkdienesta priekšnieka amatā iecēla korpusa komandieri Semjonu Petroviču Uricki (Семён Петрович Урицкий). Bet Bērziņš tika nosūtīts “goda deportācijā” uz Tālajiem Austrumiem.
Ieradies Habarovskā viņš ķērās pie savu jauno pienākumu pildīšanas kā maršala Bļuhera (Блюхер) vietnieks. Tajos dažos mēnešos, ko Bērziņš pavadīja Tālajos Austrumos, viņš no šā komandiera iemācījās daudz. Bļuhers dalījās ne tikai militārajās zināšanās, bet arī militārā padomnieka darba pieredzē Ķīnā, kur strādāja ar segvārdu Gaļins (Галин). Šī pieredze Bērziņam drīz vien noderēja.
Un vēl viens ļoti interesants biogrāfisks fakts, kas visai skaidri atspoguļo Jāņa Bērziņa, kuru NKVD izmantoja zināmos apstākļos, personu un misiju.
1936.gada 18.jūlijā tālajā Spānijā radio laika ziņu raidījumā izskanēja teiciens: “Visā Spānijā debesis bez mākoņiem”. Tas bija kodēts signāls fašistiskam dumpim. Karaspēks ģenerāļa Franko vadībā sacēlās pret republiku, pret Tautas frontes likumīgo valdību. Nav daudz zinātāju, ka dumpis pamatā tika ātri apspiests. Bet palīgā zaudētājiem piesteidzās Vācija un fašistiskā Itālija. Tās ne vien palīdzēja Franko ar kara tehniku, bet arī nosūtīja uz Spāniju savus karaspēkus. Uz to atbildot visa pasaulē izvērsās kustība republikāniskās Spānijas aizstāvībai. 1936.gada oktobrī-novembrī sākās starptautisku brigāžu formēšana un sūtīšana uz Spāniju pa dažādiem ceļiem. Tajās bija amerikāņi, angļi, vācieši, franči, žīdi, ungāri, poļi – visi, kas saredzēja uzbrūkošā fašisma bīstamību. Kopā interbrigādēs karoja vairāk kā 35 000 kaujinieku no 54 valstīm. Malā nestāvēja arī Padomju Savienība. Tā nosūtīja uz Spāniju savus brīvprātīgos – lidotājus, tankistus, artilēristus, izlūkus. 1936.gada augustā Bērziņš saņēma steidzamu izsaukumu uz Maskavu. Tur notika viņa kopš dumpja pirmās dienas gaidītais – viņam piedāvāja doties uz Spāniju. Un ne jau par kaut kādu, bet galveno kara padomnieku. Tad viņš droši vien domās pateicās Bļuheram par viņa stāstiem! Jau pēc dažām dienām ģenerālis Grišins (tā viņu tagad sauca) vilcienā Maskava-Parīze devās uz Eiropu.
Ieradies Spānijā ģenerālis Grišins uzreiz ķērās pie lietas. Nodibināja labas lietišķas attiecības ar valdības vadītāju Fransisko Largo Kabaljero, ar aizsardzības ministru un citiem valsts un armijas vadītājiem. Bērziņa pakļautībā bija padomju militāro padomnieku grupa. Pietiek nosaukt viņu vārdus, lai saprastu, kādi kadri tika uz Spāniju sūtīti. Tie ir nākošie maršali un ģenerāļi Maļinovskis, Mereckovs, Voronovs, Kuzņecovs, Roģimcevs, Batovs, Kolpakči, slaveni sarkano partizānu komandieri Kirils Ostrovskis, Nikolajs Prokopjuks, Staņislavs Vaupšasovs. Par ģenerāļa Grišina-Bērziņa galveno nopelnu Spānijā var uzskatīt to, ka tieši pateicoties viņa gribai, uzstājībai, prasmei Spānijas republikāniskajai armijai ar interbrigāžu un padomju brīvprātīgo palīdzību izdevās 1936.gada novembrī atsist frankistu uzbrukumu un aizstāvēt Madridi, kuras liktenis karājās mata galā: Franko bija pat nolicis 7.novembri sava karaspēka uzvaras parādei. Bērziņa “krājkasē” var likt arī itāļu korpusa sagrāvi pie Gvadalaharas. Un, protams, taktisko un prasmīgo saziņu ar varu un kara padomnieku vispārējo vadību, kuri izlūkdienesta fabulu valodā tika saukti par meksikāņiem.
1937.gada pavasarī Jāni Bērziņu no Spānijas pēkšņi atsauca. Tādas atsaukšanas tajā baismajā gadā nozīmēja tikai vienu: arests, nāve. Tomēr lieta uz brīdi pagriezās citādi – viņam piešķīra Ļeņina ordeni, otrā ranga armijas komisāra ģenerālisko pakāpi, un atkal iecēla par Izlūkdienesta Pārvaldes priekšnieku. Tas notika nākamā dienā pēc Staļina uzstāšanās Kara padomes paplašinātajā sēdē pie aizsardzības tautas komisāra. Toreiz Staļins teicis: “Esam pilsonību sakāvuši visās jomās, tikai izlūkošanas jomā palikuši kā nopērti puišeļi, kā bērni. Tas ir mūsu galvenais vājums. Nav spiegošanas, īstas spiegošanas… Un uzdevums ir izlūkošanu nostādīt uz kājām. Tā ir mūsu acis, mūsu ausis”.
1937.gada 3.jūnijā Jānis Karlovičs Bērziņš pārņēma lietas no atlaistā Semjona Petroviča Uricka un atkal iekārtojās savā kabinetā. Tomēr viņa “otrā atnākšana” bija īsa. Pēdējais, ko viņš izlūkošanas labā paspēja izdarīt – nosūtīja uz Eiropu Leopoldu Trepperu ar uzdevumu izvērst spiegu aģentūras tīklu, ko vēlāk nosauca par Sarkano kapellu. Treppers atceras: “Bērziņš mani pieņēma sarunai, kas ir labi palikusi manā atmiņā. Un kā gan citādi, ja šī diena izrādījās izšķirīga visam manam turpmākajam liktenim? – Bērziņš teica – Es jums piedāvāju pārnākt strādāt pie mums, jo esat šeit vajadzīgs. Un ne šeit aparātā. Te nav jūsu vieta. Jums Rietumeiropā jāizveido bāze mūsu darbībai”.
Bērziņa plāns bija izvērst spiegu tīklu Eiropas mērogā, īpaši Vācijā un tās kaimiņvalstīs. “No otras puses, Bērziņa piedāvājums ļāva man ar tīru sirdsapziņu iegūt savu drošību – raksta Treppers – Polijas pilsonis, žīds, kurš vairākus gadus nodzīvojis Palestīnā, cilvēks bez dzimtenes, žurnālists, kurš darbojies žīdu dienas avīzē… NKVD acīs es nevarēju nebūt simtkārt aizdomīgs”. Materiālo un finanšu izdevumu segšanai Treppers ieteica izveidot komerciālu “jumtu”. “Domāju – viņš skaidrojis – ka kapitālistiskā valstī ar zināmu apķērību nav nemaz tik grūti sapelnīt naudu. Domāju izveidot eksporta-importa firmu ar bāzi Briselē un filiālēm vairākās valstīs”. Leopolds pat sagatavoja savu nākošo palīgu sarakstu. Vien paskatoties uz to nesagatavotu cilvēku varēja ķert trieka. Leo Grosfogels, Hilels Kacs, Alfreds Korbens, Hari Robenzons. Un kā Bērziņa vietā rīkotos jūs?! No vienas puses, liels kārdinājums šādu operāciju veikt, no otras – risks nav tas mazākais. Kad desmitiem tūkstošu dolāru tiks Leopolda Treppera rokās, vai nesanāks kā parunā: “Ķer vēju laukā!” Galu galā vispārzināms bija Hammera piemērs. Bet Treppers skatījās Bērziņam acīs tik uzticīgi, tik godīgi. Neticēt viņam nozīmētu aizvainot viņa personā visu nacionālo minoritāti vienā rāvienā! Viņam piešķīra 10 000 dolārus kā iestāšanās pamatkapitālu, un tālāk Leopolds naudu Centram neprasīja… Bērziņš brīdināja, ka līdz kara sākumam, kas viņa uzskatā būs pēc pāris gadiem, izlūkdienests nav jāievelk nekādos citos pasākumos. Izlūkdienesta pārvaldes priekšnieks topošajam rezidentam deva padomu sūtot iegūtās ziņas nekad neprātot kā tās uzņems vadība. “Citādi jūs strādāsit slikti”, viņš teica.
Jāatzīmē, ka tolaik Izlūkdienesta pārvaldē bija daudz ārvalstu darbinieku un pavisam maz krievvalodīgo. Bija spāņi, vācieši, latvieši, gruzīni. Revolūciju un spiegošanu veica un vadīja ļoti daudzi ārzemju izcelsmes revolucionāri, kuri dienēja ar segvārdiem, tāpat kā Jānis Karlovičs Bērziņš – Pēteris Jāņa d. Ķuzis. Uz dažu kabinetu durvīm bija informācija: “runāt var krieviski”. Tāpēc Staļinam galīgi nepatika ārvalstnieku vide, kas valstī rīkoja ļeņinisko tīrīšanu. Zemapziņā Staļins pieņēma, ka tīrīšana galu galā skars arī viņu pašu, tāpēc izejai no sarežģītās situācijas viņš izvēlējās represijas un tīrīšanas savās aprindās un Izlūkdienesta Pārvaldē, atmaskojot tautas ienaidniekus un nogādājot tos uz Butovas nošaušanu poligonu. Staļins tīrīja savējo rindas no tā sauktajiem Ļeņina varoņiem, kuriem bija zināma no Vladimira Ļeņina mantota imunitāte. Ļeņins bija miris, un Staļins tīrīja savējo rindas. Šī imunitāte bija arī Jānim Karlovičam Bērziņam, kuram Ļeņins savā laikā bija tīrīšanām piešķīris augstu mandātu un dokumentu ar neierobežotu finansējumu badainajos 1920.gados, kad valstī trūka maizes, ieroču un pārtikas. Staļins šo faktu par Bērziņu atcerējās, acīmredzot tas kalpoja par izšķirošo punktu čekista karjerā.
Ik pēc dažām dienām Izlūkdienesta Pārvaldē notika slēgtas partijas sanāksmes. Un katru reizi tur nosauca jaunu arestēto “tautas ienaidnieku” vārdus. 3.decembrī Izlūkdienesta Pārvaldes partijas birojā izziņoja vēl vienu arestēto sarakstu ar 22 cilvēkiem. Ne tikai pēc alfabēta, bet arī pēc amata saraksts sākās ar Jāni Karloviču Bērziņu. Nosaukt precīzu arestēto Izlūkdienesta Pārvaldes darbinieku skaitu nav iespējams – daudzus atlaida no darba un arestēja pēc dažiem mēnešiem jau kā privātpersonas. Vien zināms, ka tika iznīcināta visa militārā izlūkdienesta vadība un visi daļu priekšnieki, visa ģeneralitāte: divi korpusa komandieri, četri korpusa komisāri, trīs divīzijas komandieri, divi divīzijas komisāri, divpadsmit brigādes komandieri un brigādes komisāri, kā arī piecpadsmit pulkveži un pulka komisāri. Neskaitot zemāka ranga darbiniekus. Un graušana turpinājās arī 1938.gadā. Divos gados pilnībā iznīcināta tika visa militārā izlūkdienesta pieredzējusī kvalificētā vadība, kas sastāvēja no ļeņiniešiem. 1938.gada 29.jūlijā Jānis Karlovičs Bērziņš vairs dzīvajos nebija. Reabilitēts pēc daudziem gadiem.
1937-1938.gadu represijās Staļins atbrīvojās no visiem, kuriem tagad vēsture pieraksta mierīgo iedzīvotāju masveida nošaušanas 1920-ajos gados, kuru vidū atbildīgais par masveida tīrīšanām ar Ļeņina mandātu bija Jānis Karlovičs Bērziņš ar saviem latviešu strēlniekiem. Bērziņa liktenis bija lemts jau iepriekš. Daži vēsturnieki uzskata, ka tā tautas vadonis ir atbrīvojies no vēsturei nevajadzīgiem lieciniekiem. “Nav cilvēka – nav problēmas!”
Par Jāņa Bērziņa likteni ir leģenda, kas minēta franču pētnieku Rožē Faligo un Remī Koffera darbā ‘Izlūkdienestu pasaules vēsture’. Viņi raksta: “Arestēts un sodīts kā “kontrrevolucionārs”, viņš, kā uzskata, ir nošauts 1938.gada 29.jūlijā. 1984.gadā mēs saņēmām liecību, ka nošauts viņš nav. Ka ar vārdu ‘Onkulis Vasja’ Bērziņš ir turpinājis savu slepeno darbību līdz 1960-ajiem gadiem. Pašlaik papildus apstiprinājuma šādai tēzei nav”. Lai gan tā ir vien leģenda – negribas tai ticēt, jo Pēteris Jāņa dēls Ķuzis ir bijis briesmīgs cilvēks. Tomēr pat pēc Bērziņa “nāves” baumoja, ka viņš ir dzīvs!
gadā cilvēks, kurš izlūkdienestā bija iesaistījis izlūku Rihardu Zorgi – PSRS militārā izlūkdienesta vadītājs Jānis Bērziņš – tika arestēts un nošauts, turklāt tika likvidēta visa padomju militārās izlūkošanas vadība. Ievērojams tās ārzemēs darbojošos darbinieku apjoms tika atsaukts uz PSRS un tie represēti, toskait bija paredzēts arestēt Rihardu Zorgi. Viņu no Japānas, kur viņš tolaik darbojās, izsauca uz PSRS atvaļinājumā ar slepenu telegrammu. Tomēr Zorge acīmredzot ir nojautis, ka atvaļinājuma vietā viņu gaida arests; par to liecina viņa telegrammas, 1940.gada janvārī: “Pateicīgi pieņemu jūsu sveicienus un vēlējumus attiecībā uz atvaļinājumu. Tomēr ja došos atvaļinājumā, tas uzreiz samazinās informāciju”. 1940.gada maijā: “Pats par sevi skaidrs, ka sakarā ar patreizējo stāvokli karā mēs atbīdām savus atgriešanās mājās termiņus. Vēlreiz jums apgalvojam, ka tagad nav īstais laiks to apspriest”; 1940.gada oktobrī: “Vai varu rēķināties ar atgriešanos mājās pēc kara beigām?” Atsakoties pildīt Centra pavēli par atgriešanos, Zorge tomēr savu darbu turpināja un regulāri sūtīja dabūto informāciju.
Par svarīgāko Riharda Zorges un viņa organizācijas izlūkošanas posmu tiek uzskatīti 1939-1941.gadi, kad viņam izdevās atklāt Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai plānus. Bet šis ziņojums Virspavēlniecībā it kā netika sadzirdēts. Zorge bija uz izmisuma robežas. “Ir notikusi kaut kāda drausmīga kļūda!” – bijis satriekts izlūks, kad 1941.gada 22.jūnijā viņa valstij fatālais “pravietojums” ir piepildījies. …
25 февраля 2023. Максим Новиковский.
https://dzen.ru/a/Y_j4tjkLRTmFv5FN

Mazās piezīmes +

Ivars Līdaka: Latvija, tauta, valsts, vēsture, patriotisms, patiesība, neatkarība

Vienlīdzības murgs.

Jēkaba Petersa karjeras apogeja Čekā izčākstēja diezgan ātri, Pētera Ķuža karjera Izlūkdienestā ilga gandrīz līdz nošaušanai, tomēr abu gals bija pundura Ježova nagos latviešu operācijas laikā.

Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Москва, расстрельные списки – Коммунарка

http://istmat.info/node/52205

https://memorial.krsk.ru/DOKUMENT/USSR/180905.htm

https://jauns.lv/raksts/9viri/327083-padomju-neuzvaramas-armijas-kaunpilna-dibinasana-saistita-ar-atkapsanos-no-rezeknes-un-daugavpils-ko-nezina-9-maija-svinetaji

https://istmat.org/node/64578

http://istmat.info/node/25318 https://istmat.org/node/25318

http://istmat.info/node/52341

http://swolkov.org/index.htm

…

http://lpra.vip.lv/1919.htm

http://istmat.info/files/uploads/62455/rgaspi._f.17._op.171._d.345_protokol_doprosa_berzina.pdf

Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Москва, расстрельные списки – Бутовский полигон; Москва, расстрельные списки – Коммунарка

https://timenote.info/lv/Janis-Berzins-13.11.1889

http://www.hrono.ru/dokum/192_dok/ber_doc.html

https://jauns.lv/raksts/9viri/381721-latvijas-noslepumi-latviesi-spanijas-pilsonu-kara

https://www.alexanderyakovlev.org/fond/issues-doc/61342

http://istmat.info/node/26159

http://istmat.info/node/26178

http://militera.lib.ru/bio/gorchakov_ok5/index.html

Komentēt

Jēkaba Petersa karjeras apogeja Čekā izčākstēja diezgan ātri, Pētera Ķuža karjera Izlūkdienestā ilga gandrīz līdz nošaušanai, tomēr abu gals bija pundura Ježova nagos latviešu operācijas laikā.

Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Москва, расстрельные списки – Коммунарка

…

Источники данных: БД “Жертвы политического террора в СССР”; Москва, расстрельные списки – Бутовский полигон; Москва, расстрельные списки – Коммунарка

Dalīties ar šo:

Related

Komentēt