Kas notiek?! Induļa Roņa versija ‘Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā’.

(Mūžīgs kolaboracionisms, nesadarbība savējo starpā un pienākums glābt krievu tautu – vai tā ir latviešu tautas izdzīvošanas formula? Vai Dziesmu svētki to izturēs un vai tie kļūst labāki kā 1990.gadā?

Pārpublicēju Induļa Roņa darbu, jo būtu grēks noskatīties, ka tas tiek noklusēts kā daudz kas, skar tā saukto ‘Latvijas ceļu’. Latvijas ceļu gan kā partiju, gan kā manipulācijas stratēģiju un taktiku Latvijas PSR kolaborantu priekšpulku, pirmkārt, represīvo iestāžu darbinieku un padomju nomenklatūras cinisma un noziedzīgas visatļautības ievazāšanai it kā neatkarīgas Latvijas likumdevēja, izpild- un tiesu varā, kā arī privatizācijas priviliģijās. Kolaborācija un ‘sirdsapziņas svārstību koridora plašums’ nav un nevar būt vienkārša problēma, sevišķi apstākļos, kad nepakļaušanās noziedzīgam režīmam nozīmēja cilvēka un/vai viņa tuvinieku dzīvības vai veselības, bet karjeras jau nu noteikti, apdraudējumu. Savukārt, pusgadsimtu ildzis tautas, tās morāles un uzņēmības genocīds ir radījis apstākļus, kad vistīrākie cilvēki daudzmaz brīvā sabiedrībā ir nokļuvuši ar atrofētām analīzes, administrācijas un uzņēmības spējām.
Latvijas viltus elite izliekas nezinām, bet būtībā agresīvi noraida lustrāciju (šķīstīšanās rituāls; postkomunisma valstīs bijušās nomenklatūras un represīvā aparāta politiska attīrīšanās) kā kolaborācijas problēmas aspektu risinājumu.
Darba autora profesionālās, sadzīves un publicitātes problēmas, šķiet, ir sākušās 1993.gadā, beigām tuvojoties pētījumam par čekistu sarakstu. Skatiet izvilkumu no darba: “To LPSR VDK štata un ārštata darbinieku, čekas pakļautībā strādājošo prokuroru, tiesnešu, advokātu u.c. pilnu sarakstu, kuri bija piedalījušies represijās pret okupētās Latvijas civiliedzīvotājiem, grāmatas autors sāka sastādīt vēl 1993.gadā akadēmiskām un Ģenerālprokuratūras vajadzībām. 1998.gadā šo čekistu failu pabeidza autora oponenti Dr.hist Dainas Bleieres vadībā un izņēma no atskaitēm Latvijas Zinātnes padomei. … Kā ārlietu ministrs un Krievijas valdības vadītājs J.Primakovs centās iedzīvināt neonacistiskas tendences Krievijas Federācijas ārpolitikā – pielāgojot tai Ādolfa Hitlera tēzi, ka Vācijai ir tiesības aizstāvēt un pārstāvēt vāciešu intereses visā pasaulē.” Izskatās, ka I.Ronis ir vienīgais, kas Latvijā kaut cik pēta kolaborācijas un tās seku problēmu, kas īstenībā brēktin brēc pēc apjēgas un risinājuma. Nav jau jāpiekrīt katram viņa vārdam, minējumam un pieņēmumam (es, piemēram nedomāju, ka latviešu leģionāru upuri bija bezjēdzīgi un nemotivēti; nav viņu vaina, ka krievu neieņemto Kurzemi pēc Vācijas kapitulācijas nepārņēma antihitlerisko sabiedroto rietumu puse. Un nedomāju arī, ka nacionālisma jēdziena kropļotāju baram pietrūcis vēl viņš. Neko nezinu teikt par autora izteiktajām konkrētu cilvēku apsūdzībām, vien to, ka Latvijas dzīves kontekstā tās izskatās iespējamas), bet iepazīties ar viņa sniegumu mums būtu vērtīgi. Neticiet nevienam no tiem ‘politologiem, sociologiem, antropologiem un citiem -logiem’, kuri autora skartās problēmas “nav pamanījuši” vai “stāv tām pāri”.
Vēl daži izvilkumi:
“Politiski Latvijā  ir  izveidota pseidodemokrātiska  valsts  iekārta vadāmās  demokrātijas  formā,  kur  pilnīgi  antikonstitucionāli, aizkulisēs  valsts    faktisko pārvaldi ir  uzurpējusi  Nacionālās Drošības  Padome (NDP), kas  pārstāv  spēka  struktūras  un  kuru  vada Valsts  prezidents.   Praksē  likums par  valsts noslēpumu  tiek  nostādīts augstāk  par  konstitūciju.  Slēpjoties  aiz valsts noslēpuma vairoga — specdienesti gana deputātus,  deformējot  informācijas  plūsmu, kā Saeimā, tā  valdībā  (ar   specdienestu  slepenās  aģentūras  izveidi  ierēdniecībā  u.c.) – tā  nodrošinot  sev vēlamu lēmumu  pieņemšanu. … Taču vadāmajai  demokrātijai Latvijā  gluži nepiemīt  Sicīlijas Cosa Nostra raksturs.  Tā tika radīta, lai  pie varas  caur ķēķa  durtiņām varētu  atgriezties  vecā padomju  nomenklatūra, dēliem un nu jau  arī  mazdēliem  nomainot  tēvus un vectētiņus.  Taču  tradicionālā  padomju  nomenklatūras  mazspēja  realizēt  pragmātisku  tautsaimniecisku  politiku arī biznesmeņu un baņķieru statusā, kļūst  jo brīdi acīmredzamāka, pieaug kritika un konkurences spiediens, kā no apakšas, tā īpaši no Rietumiem, tāpēc šajās, šodien Latvijā valdošajās, aprindās  valda nervozitāte un izejas meklējumi, kas var radīt dažu labu pārsteigumu vistuvākajā nākotnē. … Īsi pirms savas dabiskās nāves nedabiskos apstākļos I.Ķezbers paguva grāmatas autoru brīdināt, ka  KGB/VDK 5.pārvalde ir atjaunojusi pagrīdē visas organizatoriskās struktūras, tā kā bija arī kam izplatīt šāda tipa apmelojumus.”)

==============================================
Indulis Ronis. Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā

BALTIJAS JAUNĀS BRĪVĪBAS CĪŅAS LATVIJĀ — RAISA UN MIHAILS GORBAČOVI — UN ŠODIENA.

Motto: Ir vārds – saukts „Tomēr”,
To pieminat,
Kad visus jau nomāktus
Domājat.

(Jānis Rainis)

IEVADS.

Tā jau tas uz mūsu planētas ir iekārtots, ka nekas tā vienkārši pats no sevis nerodas. Tāpēc profesionāliem vēsturniekiem un politologiem savs maizes rieciens jānopelna ar sviedriem vaigā – mēģinot vēl un vēlreiz orientēties milzīgajā notikumu un faktu gūzmā, kuri katru mīļu dieniņu gāžas pār mūsu galvām. Lai pacenstos profesionāli konstatēt, kuras cēloņsakarības ir novedušas līdz vieniem notikumiem, bet kuras līdz citiem.

Diemžēl lasītājiem piedāvātajai grāmatai piemīt visai degoša sabiedriski politiska aktualitāte – Latvijas Republika ļoti iespējami atrodas neototalitāra valsts apvērsuma priekšvakarā, kas izdošanās gadījumā var radīt grūti pārskatāmu dezorganizējošu iespaidu uz starptautisko stabilitāti Ziemeļeiropā, pat militāra konflikta draudus šajā reģionā. Nepārprotami aiz neototalitārā apvērsuma praktiskajiem organizatoriem, par kuriem runa ies arī šajā grāmatā, stāv revanšistiskie spēki – gan brūnā totalitārisma mantinieki Rietumeiropā, gan sarkanā totalitārisma spēki Krievijā, kuri cieta sakāvi 1991.gada augustā.

Piedāvātā grāmata sākotnēji bija iecerēta vienīgi kā veltījums Baltijas Jaunajām Brīvības cīņām Latvijā un tai daļēji piemīt memuāru raksturs, jo grāmatas autoram bija tā laime un gods piedalīties šajos planētas nozīmes notikumos. Pie tam dažādos līmeņos – gan kā ierindas Rīgas barikāžu sargam, gan kā vienam no vēstures pētniecības vadošajiem organizatoriem Latvijā. Atcerēsimies, ka mūsu Jaunās Brīvības cīņas iesākās ar cīņām vēstures laukā, kuras tomēr nebija tik primitīvas un vienkāršotas, kā to mums šodien cenšas iestāstīt oficiālie Latvijas vēsturnieki, kuru ietekmīgākā daļa rekrutējas no padomju okupācijas varas ideoloģiskajiem mamelukiem, LKP CK Partijas vēstures institūta darbiniekiem un augstskolu PSKP vēstures docentūras – kuru konceptuālie uzskati tiek pausti skolu un augstskolu mācību grāmatās. Taču konkrētie reālie politiskie procesi Latvijā, Eiropā un pasaulē noteica grāmatas tematikas paplašināšanu ar planētas izdzīvošanai nozīmīgām aktuālās politikas problēmām, kuras mēģināja atrisināt Krievijas Renesanses, M.Gorbačova perestroikas un B.Jeļcina prezidentūras laikā.

Jau Romanovu Krievijas impērijas laikos tās Baltijas provinces (guberņas) kalpoja par centrālās varas izmēģinājumu poligonu, gan labiem (dzimtbūšanas atcelšana), gan sliktiem darbiem (revolucionārās kustības provocēšana, lai palielinātu slepenpolicijas budžetu). Mihaila Gorbačova perestroikas (pārbūves) laikā Baltijas republikām tika uzticēta perestroikas pionieru-celmlaužu godpilnais uzdevums.

Vienu gan gribētos akcentēt jau ievadā – līdz ar Latvijas Vēsturnieku komisijas izveidošanu pie Valsts prezidenta G.Ulmaņa (Rumpīša) kunga (LVK tautā vairāk pazīstama kā Prezidenta vēsturnieku komisija) vēl XX.gs. beigās notika XX.gs. vēstures akadēmiskās pētniecības kolapss. Ar Prezidenta vēsturnieku komisijas starpniecību notika atgriešanās pie totalitārisma prakses, kad vēsturniekiem bija jāstrādā politiskās varas kontrolē, nedaudz metaforiski runājot, tikai piemeklējot ilustratīvo materiālu ‘vienīgi pareizajām koncepcijām’, kuras tiek nodiktētas no augšas. Ja padomju okupācijas gados Deus ex machina (antīko traģēdiju — Dievs no mašīnas) lomu vēsturniekiem izpildīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, tad šodienas Latvijā šo vēstures zinātnes vadošo un virzošo funkciju ir uzņēmies Militārais izlūkdienests un drošības dienests, kurš pārāk ērti ir iekārtojies Aizsardzības ministrijas paspārnē un acīmredzami diriģē Prezidenta vēsturnieku komisijas darbošanos. Izklāsta gaitā nāksies pakavēties sīkāk pie nupat minētā slepenā dienesta nedarbiem.

Krievijā šī skrūvju pievilkšana vēstures pētniecības laukā notika pēc Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina piespiedu atkāpšanās. Vispirms notika restaurācija politiskā laukā. 1991.gada pučisti – sazvērnieki ar Jevgeņija Primakova (gan Krievijas Ārējā izlūkdienesta izveidotāja un vadītāja, gan ministra un premjerministra lomā) nedalītu atbalstu atgriezās aktīvā sabiedriski politiskā apritē – pat ekspertu lomā par M.Gorbačova perestroikas izvērtēšanu.

Pēc 1991.gada augusta valsts apvērsuma organizētāju reabilitācijas 1994.gadā Krievijas Valsts Domē Krieviju pārpludināja pučistu memuāru plūdi, kuriem bija izteikti uzbrūkošs raksturs. Līdz savai nāvei 2007.gadā pēdējais KGB priekšsēdētājs V.Krjučkovs, puča galvenā redzamā persona, palika uzticīgs savai pamattēzei, kuru viņš deklarēja PSRS Augstākās Padomes sesijā 1991.gada jūnijā, ka M.Gorbačova komanda ir aizrobežu ietekmes aģenti. Viena paša V.Krjučkova spalvai pieder četras grāmatas: ‘Personiskā lieta’ (1996), ‘Bezdibeņa malā’ (2003), ‘Personība un vara’ (2004), ‘Noilgums’ (2006). V.Krjučkovu tūlīt pēc reabilitācijas par savu padomnieku pieņēma toreizējais Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (KF FDD) direktors Vladimirs Putins. Pēc grāmatas autora domām vienīgi šis prezidenta V.Putina solis paglāba Krieviju no padomju totalitārisma restaurācijas, kas būtu līdzvērtīgi 3. Pasaules kara izraisīšanai.

Tiešos restaurācijas draudus prezidentam V.Putinam gan izdevās novērst, taču par to nācās samaksāt sarkanus meslus ideoloģiskajā jomā. Kā parasti vissmagāk nācās ciest vēsturei. V.Putina pirmās prezidentūras beigu posmā tomēr tika sagatavota t.s. prezidenta vēstures mācības grāmata vidusskolām, kuras tapšanu personiski esot kontrolējis pats neakadēmiskākais Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis J.Primakovs. Tāpēc minētā grāmata bija solis atpakaļ no vēsturiskās patiesības.

Viena no J.Primakova valdīšanas laika redzamākajām akcijām Krievijas ZA bija krietna caurvēja sarīkošana Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūtā.

Grāmatas autors ar interesi sekoja ne tik sen atceltā Krievijas Zinātņu Akadēmijas Krievijas vēstures institūta direktora Krievijas ZA korespondētājlocekļa A.Saharova visai pretrunīgajai un neviennozīmīgajai darbībai. Proti, viņa vadības laikā bija cerības, ka Baltija caur Krievijas vēstures renesansi – atgūs tai sen atsavināto vēsturi, kuru tās cilvēkiem atņēma kopā ar zemi, mežiem un dzintara atradnēm, pašus Senās Baltijas iedzīvotājus iznīcinot, deportējot un pārtautojot. Krietnu daļu no patiesības par Baltijas vēsturi paguva pateikt Mihails Lomonosovs savā pēdējā darbā ‘Senā Krievijas vēsture no krievu tautas sākotnes līdz lielkņaza Jaroslava I nāvei jeb 1054.gadam’ (krievu izdevums 1766., vācu tulkojums—1768.). Taču ķeizarienes Katrīnas II iedibinātā Krievijas vēstures Baltijas (Prūsijas) bruņnieciskā koncepcija noveda pie tā, ka vairākus simtus gadus šo pēdējo, ārkārtīgi nozīmīgo M.Lomonosova darbu vienkārši noklusēja. Staļina laikā izdotajos M.Lomonosova ‘pilnajos’ kopotajos rakstos minētais Lomonosova pēdējais darbs, kas satur izcilā Renesanses darbinieka uzskatu kvintesenci par Krievijas vēsturi, ne tikai netika publicēts, bet netika pat pieminēts. Tāda bija staļiniskā prakse vēstures laukā!

Taču grāmatas autoru ārkārtīgi sarūgtināja Andreja Saharova redakcijā izdotā grāmata ‘Vārds Krievija. 2008.gada vēsturiskā izvēle’ [1]. Grāmatā izmantoti savulaik visai skandalozās tautas aptaujas materiāli, kur popularitātes ziņā Krievijas sabiedrībā sacentās divi pretpoli – Josifs Staļins un Nikolajs II. Tas visai nepārprotami atsedz sprādzienbīstamo situāciju Krievijā.

Katram autoram ir tiesības izvēlēties savu koncepciju – A.Saharovs visas šīs bieži nesavienojamās personības cenšas apvienot kā Krievijas vēstures galvenos personāžus, tai skaitā V.Ļeņinu un J.Staļinu – milzīgus, līdz šodienai tiesiski nenovērtētus noziedzniekus pret cilvēci un cilvēcību. Vienīgi Mihailam Gorbačovam un Raisai Gorbačovai neatradās vieta direktora A.Saharova rediģētajā grāmatā. Krievijas XX gs. Renesanses galveno personāžu atstāšana aiz vēstures borta – grāmatas autora prāt ir Krieviju un tās vēsturniekus gauži apkaunojoša lieta. Tāpēc autors paplašināja lasītājam piedāvātās grāmatas sākotnējo struktūru ar abu Gorbačovu tēmu – kā pateicību Gorbačovu ģimenei par to, ka viņi neatļāva sabradāt Baltijas brīvību Krievijas zaldātu naglotajiem papēžiem!

Grāmatas autors līdz ar to apsveic kardinālās pārmaiņas Krievijas ZA Krievijas vēstures institūta vadībā, tikai bažījas, ka līdz ar netīro ūdeni no vanniņas netiek izliets arī bērns. Proti, direktors A.Saharovs vairākkārtīgi deklarēja, ka uz Novgorodu (pretstatā Stargardai Austrumprūsijā, kur pēc seno hronistu ziņām meklējams viens no rusu valstiskuma centriem) ataicinātais Rjuriks bija slāvs no Vagrijas (apmēram šodienas Dānijas un Ziemeļrietumu Vācijas teritorija) ar vagru/varjāgu karadraudzi.

Tāpat ievadā gribētos akcentēt, ka grāmatas autors ir pat ļoti kritisks pret 1991.gada augusta redzamajiem pučistiem – taču politiskā ziņā viņa attieksme pret tiem ir visai divatnīga. Autors šajā grāmatā pieturas pie koncepcijas, ka bez 1991.gada augusta puča Baltijas Jaunās Brīvības cīņas, vismaz jautājumā par pilnīgu valstisko neatkarību, ar vēlāko iekļaušanos ES un NATO, būtu lemtas neveiksmei.

Mūsuprāt Jevgeņijs Primakovs ir ne tikai Mihaila Gorbačova, Borisa Jeļcina un Vladimira Putina ļaunais gars, bet arī visas Krievijas Renesanses galvenais likvidētājs-kapracis. Taču Baltijas valstu pilnīgas neatkarības iegūšanā īpaši J.Primakovam ir izteikti divatnīga loma. Krievijas tautu traģēdijas organizēšanai J.Primakovs plaši izmantoja un izmanto vadāmās smadzenes – Krievijas Zinātņu akadēmiju, kā tās Prezidija loceklis. J.Primakova bīstamība slēpjas apstāklī, ka tieši viņš ir viens no galvenajiem Rietumu, pirmkārt ASV, militāri rūpnieciskā kompleksa interešu pārstāvjiem-lobistiem, vismaz objektīvi, kas ir viegli pierādāms un kā tāds viņš ir darījis visu, lai panāktu Krievijas un ASV konfrontāciju – militāri rūpnieciskā kompleksa akcionāru interesēs. Cik nācies runāt ar speciālistiem šajās lietās, tad milzu jautājums un viena no pašām miglainākajām pasaules drošības problēmām esot – vai, un ja jā, tad cik lielā mērā nozagtie PSKP un KGB miljardi, kā sarkanais kapitāls ar anonīmiem īpašniekiem, ir iepludināti Rietumu militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Tiesa, ar J.Primakovu tās lietas esot samērā caurspīdīgas, viņam personiski esot kāds Ahilesa papēdis, tieši slimīga mantkārība. Savā laikā to visai veiksmīgi esot izmantojusi Latvijas diplomātija – neitralizējot J.Primakovu brīžos, kad Baltijas valstis startēja uz ES un NATO. Tiesa, Latvijas tautsaimniecībai šī neitralizācija izmaksājusi ārkārtīgi dārgi… Ja dzirdētie vērtējumi (ko samērā vienkārši pārbaudīt pēc dokumentiem) par Latvijas ceļa bruģēšanu uz Eiropu ar dolāriem Primakovam neatbilst vēsturiskajai realitātei – autors jau iepriekš atvainojas.

Atšķirībā no viņa ilgstoši apmānītajiem prezidentiem — Mihaila Gorbačova, Borisa Jeļcina un Vladimira Putina, pats J.Primakovs vienmēr ar izsmieklu ir izturējies pret Baltijas valstu neatkarību, pat ironizējot, ka tad jau Maskavas pilsētas rajoni arī varot sākt deklarēt savu suverenitāti, jo pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiskā potenciāla tie esot daudz nopietnāk ņemami par Baltijas valstīm. Taču reālajos politiskajos procesos izšķirošo lomu nospēlēja Krievijas Renesanses kapraču galvenā darbības joma – nekautrīga, plānveidīgi organizēta Krievijas tautsaimniecības un dabas bagātību izlaupīšana. Baltijas valstis šajā procesā nospēlēja visai izdevīga tranzītceļa lomu. Tiesa, šobrīd šī ceļa aktualitāte ir tuvu nullei, tāpēc ar lielākām vai mazākām sāpēm no sabiedriski politiskās un biznesa skatuves noiet pirmā prihvatizatoru paaudze, dēvēti par oligarhiem – Latvijā nepazīstamais un ar nenotveramo un nenogremdējamo padomju-austriešu firmas ‘Nordex’ šefu Grigoriju Lučanski cieši saistītais ēnu oligarhs Jānis Šneiders (ilggadējs LPSR Ministru padomes lietu pārvaldnieks), kā arī paskaļie, intelektuāli izteikti limitētie un reāli daudz maznozīmīgākie –Andris Šķēle un Aivars Lembergs, izteikts 3.šķiras līmenis biznesā.

Patīkami atzīmēt, ka Krievijas pārkarsētajā politiskajā gaisotnē akadēmiskās pētniecības principi ir saglabāti Gorbačova fonda sagatavotajā un izdotajā literatūrā par perestroiku. Pēc masu informācijas līdzekļu pavisam pieticīgas informācijas 2010.gadā Gorbačova fonds izdevis pavisam sensacionāla rakstura grāmatu 1000 eksemplāros uz 1000 lapaspusēm. Atbildot laika izaicinājumam. Grāmata satur pašu slepenāko PSRS dokumentu publikāciju, ieskaitot PSKP CK Politbiroja protokolu publikāciju par joprojām aktuālām mūsu planētas izdzīvošanas problēmām.

Mūsuprāt, tieši šī publikācija izraisīja Gorbija problēmas aktualizāciju. Šinī situācijā īpaši skumji ir Lietuvas prokuroru centieni nopratināt M.Gorbačovu, nevis dzīvo maršalu D.Jazovu, kā iespējamu galveno atbildīgo par Viļņas 1991.gada 13.janvāra asiņainās svētdienas sarīkošanu – desanta karaspēkam it kā dodot slepenu pavēli uzbrukt Viļņas televīzijai. Vai tiešām Baltijas valstis arī gatavojas līdzdarboties Krievijas pučistu galvenā pretinieka arī šodien – Mihaila Gorbačova un viņa vadītā fonda neitralizācijā? Tas būtu politiski tuvredzīgi un pilnīgi amorāli!

Grāmatas autors pacentīsies pierādīt salīdzinošās (komparatīvās) metodes ietvaros ar analoģiskiem Latvijas notikumiem, ka provokatīvos uzbrukumus civiliedzīvotājiem Baltijā rīkoja M.Gorbačova pretinieki. Gorbija pretinieku mērķis bija absolūti caurspīdīgs toreiz un šodien – ar milzu asins izliešanu sakompromitēt M.Gorbačovu Krievijas un Brīvās pasaules acīs, lai piespiestu M.Gorbačovu restaurēt padomju totalitāro režīmu, vai atceltu viņu no prezidenta amata, ja viņš to nedara.

Augstāk minētā visai Baltijas valstu brīvības lietai tik nepatīkamā Lietuvas prokuroru politiskās atriebības epizode tomēr mums sniedza iespēju iepazīties ar M.Gorbačova viedokli par Viļņas asiņainās svētdienas patiesajiem vaininiekiem, kuru viņš pauda plašā intervijā Austrijas presei [2]. Gorbijs bija atklāts – viņaprāt KGB šefs V.Krjučkovs un aizsardzības ministrs maršals D.Jazovs melojuši, kad nolieguši savu līdzdalību Viļņas asiņainajos notikumos un visu atbildības smago nastu uzvēluši Viļņas garnizona komandierim V.Ushopčikam un KGB specvienības Alfa komandierim M.Golovatovam.

Līdz ar teikto ir skaidrs, ka perestroikas un Baltijas Jauno Brīvības cīņu problēmas ir ne tikai asu politiķu, juristu un vēsturnieku diskusiju objekts, bet joprojām atklātas politiskās konfrontācijas lauks. Līdz ar to historiogrāfijas un avotpētniecības problēmas aplūkosim izklāsta gaitā, saistībā ar konkrēto politisko strāvojumu.

Pēdējā laika notikumi akcentē Baltijas Jauno Brīvības cīņu laika pētniecības lielo akadēmisko un politisko aktualitāti tieši šobrīd. Grāmatas autora prāt, šodien barikāžu variants nav derīgs ne Latvijai, ne Krievijai. Latvijas valsti ar tās pilsoņiem aizstāv piekritīgās struktūras, bet Krievijā tautai vienkārši nav ko aizstāvēt. Barikādes pret Krievijā pašlaik valdošo režīmu var novest līdz “Lielajai asinij” un faraonu tipa diktatūrai, bet Latvijā – līdz ārkārtējam stāvoklim ar autoritāru prezidentālu pārvaldes formu. Tāpēc grāmatas autors abu nupat minēto kaimiņvalstu iedzīvotāju aktīvākajai daļai ieteiktu savu lieko sociālpolitisko enerģiju labāk veltīt vēstures studijām, apkopojot arī mutvārdu vēstures (oral history) pienesumu savā tuvākajā apkārtnē – tas palīdzēs uzlabot mūsu ikdienas dzīvi – mums visiem, šeit un tagad, bet vidējā perspektīvā sniegt lielus jaunatklājumus par vecām lietām, kas var kardināli izmainīt dzīves līmeni arī Latvijas tautām. Piedāvātais ceļš būtībā ir vienīgais ceļš sekmīgai cīņai pret totalitārismu un autoritārismu visos laikos un visdažādākajā izpildījumā, arī pret šodien Latvijā valdošo vadāmo demokrātiju!

I.nodaļa. AR GARASPĒKU PRET KARASPĒKU — VAI PAR VADĀMO DEMOKRĀTIJU?

1. AR GARASPĒKU PRET KARASPĒKU 1991.GADĀ

Kā aktīvs barikāžu laika dalībnieks, grāmatas autors ņēma tiešu dalību divos (1991.gada 13. un 15. janvārī) no trim Baltijas Jauno Brīvības cīņu pašiem kritiskākajiem brīžiem, kā arī bija paša kritiskākā brīža aculiecinieks 1991.gada 20.janvārī. Pēc profesijas grāmatas autors ir vēsturnieks, kurš specializējies iekšpolitikas izpētē. Tobrīd viņš strādāja par Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta direktoru, bija arī Latvijas Valsts Universitātes docents un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, vēstures zinātņu doktors (disertācija ‘par Liberālisma nometnes politiku Latvijā 1901.-1917.gadā’ aizstāvēta 1989.gadā Igaunijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā). Tas varbūt ir piedevis zināmu savdabību autora skata punktam uz barikāžu laiku un tā vēlākajiem rezultātiem – labu vai sliktu, lai spriež lasītājs.

2013. gada janvāris ir barikāžu 22. jubilejas gads – atceres laiks par Baltijas Jauno Brīvības cīņu kulminācijas punktu – 1991.gada janvāra barikāžu laiku. 1991.gada augustā izšķirošie notikumi jau risinājās Krievijā, un Baltijas brīvības galvenais glābējs bija Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins ar savu toreiz uzticamo līdzgaitnieci un iedvesmotāju meitu Tatjanu Djačenko, aizmugurē stāvot labsirdīgi viltīgi smaidošajam Mihailam Gorbačovam, kurš tajā brīdī kopā ar ģimeni bija neitralizēts Forosas rezidencē Krimā.

Boriss Jeļcins nepadevās pučistu pārspēkam, bet stājās Krievijas parlamenta – Baltā nama aizstāvju rindu priekšgalā, kuriem lieti noderēja mūsu 1991.gada janvāra barikāžu laika pieredze. Boriss Jeļcins bija ne tikai Baltijas un Krievijas, bet arī Mihaila Gorbačova pēdējā un vienīgā cerība 1991.gada augusta valsts apvērsuma laikā. To savās publicētajās atmiņās ir apliecinājuši arī KGB sazvērestības upuri, kuri bija ieslodzīti Krimas rezidencē kopā ar M.Gorbačovu. Tieši Jeļcina vadīto Krievijas Baltā nama barikāžu aizstāvju uzvarā grāmatas autors saskata galveno, nepārejošo mūsu Baltijas Jauno Brīvības cīņu vēsturisko nozīmi, kaut arī pats barikāžu laiks bija lielākais Kangara laiks Latvijas vēsturē. Par nodevību nāksies runāt daudz, pat pārāk daudz un tāpat daudz kas paliks nepateikts.

Taču 1991.gada janvārī mēs izturējām paši, kailām rokām uzvarējām nāves cīņā ar līdz zobiem apbruņoto melno bruņinieku sarkanajā apmetnī un piecstaru sarkano zvaigzni uz pieres – mūsu izseno ienaidnieku. Tiesa, tas mums nebūtu izdevies bez Borisa Jeļcina, Anatolija Sobčaka, Aleksandra N.Jakovļeva, bez daudzu godīgu armijas cilvēku lielāka vai mazāka atbalsta, būsim beidzot godīgi – tas mums nekādi nebūtu izdevies bez M.Gorbačova liberālajām svārstībām, jeb precīzāk – klinšainās apņemšanās nepieļaut Baltijas brīvības iznīcināšanu. Taču toreiz neko par lielās politikas aizkulisēm nezinājām. Mēs, barikāžu cilvēki, paši uzvarējām savās Jaunajās Brīvības cīņās, jo bez mums nebūtu uzvaras!

Beigsim taču vienreiz ‘atmodoties’ – cīnījās tie, kuri nekad nebija aizmiguši – bet visatļautības svētlaimē krācošo padomju nomenklatūras lāci nepamodinās pat visiem režīmiem tik iztapīgo ideologu izfantazētās otrās un trešās atmodas! Dzimtenes zeme, ticība Dievam un pašu godaprāts – bija tie spēki, kuri ļāva mums veikt desmit Lāčplēšu cienīgu varoņdarbu! Tagad briesmās ir jau pati Zemes Māte – gan tās dēliem, gan meitām jāiet palīgā! Citas izvēles vairs vienkārši nav!

Taisnība bija vienam no galvenajiem Latvijas barikāžu laika cīnītājiem par brīvību – gan politiskajos kuluāros, gan atklātā kaujas laukā ar ļaunuma impērijas gvardi – Ivaram Ķezberam, kad viņš solidaritātes mītiņā ar lietuviešu brīvības cīnītājiem 1991.gada 13.janvārī 11.Novembra krastmalā aicināja mūs stāties pretim uzbrūkošajam karaspēkam – ar garaspēku!

Taču mūsu Jaunās Brīvības cīņas nenorisinājās kādā no pārējās pasaules izolētā telpā – barikādes Rīgā bija Mihaila Gorbačova perestroikas laika politiskās dzīves cēloņsakarību rezultāts. Tāpat kā šodienas globālais teroristu karš ir vairāk vai mazāk tiešs Padomju Savienības sabrukuma rezultāts. Latvija ir ļoti pateicīgs areāls šīs problēmas pētniecībai – maza valsts ar vidējas lielpilsētas iedzīvotāju skaitu, kurā tomēr bagātīgi pārstāvēts viss Eiropas šodienas problēmu spektrs.

Galvenais — Jauno Brīvības cīņu laikā Baltija, tai skaitā Latvija, atradās lielās politikas krustcelēs. Bet pirms runāt par lielvaru krustceļu problēmām – sākumam dažus vārdus par šodienas situāciju Latvijā, kura ir likumsakarīgs rezultāts tam, ka joprojām nav uzrakstīta akadēmiska Baltijas Jauno Brīvības cīņu laika vēsture, kā arī postbarikāžu laika vēsture – kad mūsu Brīvības cīņu galvenie pretspēki – LPSR VDK darbinieki izveidoja SAB, Drošības policiju, KNAB, smagi infiltrēja iekšlietu sistēmu. Taču mūsu šodienas realitāte sniedz vispārliecinošākās, būtībā neapgāžamas liecības — who was who (kas bija kas) arī 1991.gada izšķirošo notikumu laikā.

2. ŠODIENAS LATVIJA –VADĀMĀS DEMOKRĀTIJAS VALSTS.

Postperestroikas laiku vadāmo demokrātiju iedibināja valdošā liberālā partija Latvijas Ceļš (LC) ar bijušo LKP CK ideoloģisko sekretāru un pēdējās LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju A.Gorbunovu priekšgalā. Latvijas Ceļš lielā mērā pārmantoja Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas lielo autoritāti tautā un 5.Saeimas vēlēšanās smagi sakāva savu idejisko ciltsmāti LTF, iesaistot savās rindās praktiski visu LTF intelektuālo eliti. Izklāsta gaitā mums nāksies runāt par LTF izveidošanās īpatnībām, kuru rezultātā līdzdalību tās izveidošanā ņēma tā LPSR VDK (Valsts drošības komitejas) daļa, kura nenostājās atklātā opozīcijā pret M.Gorbačovca pārbūvi. Līdz ar to LTF līderu rindās atradās arī dubultas pakļautības personas LPSR VDK slepeno līdzstrādnieku – seksotu (saīsinājums no ‘slepenais līdzstrādnieks’ krievu valodā) personās.

Latvijas Ceļam kā ekstrēmā elkoņu kapitālisma tipa partijai, kuras ideāls bija pirmatnējās uzkrāšanas laika mežonīgā kapitālisma modelis, kur indivīdi izlauza sev ceļu ar elkoņiem, modernā kapitālisma pasaulē, saprotams, nākotnes nevarēja būt un arī nebija. Taču LC spīdoši izpildīja savu izveidotāju un sponsoru sociālpolitisko uzdevumu – ar mežonīgās prihvatizācijas palīdzību nodrošināt ar īpašumu ‘pareizo’ LKP CK nomenklatūras daļu un LPSR VDK štata darbinieku ‘pareizo’ daļu. Taču kā katrā lielā finanšu projektā radās gribētāji tikt pie lielā čungura arī no demokrātiskākām aprindām – personām, kuras nebija paspējušas izkalpoties tālāk par nomenklatūras uzgaidāmo telpu “ceļā pie siles”, kā savu ceļu uz nomenklatūru paškritiski raksturoja LTF pirmais līderis Dainis Īvāns. Īpaši aktīva bija LTF vadošā jaunatne, kura atradās šī ceļa pašā sākumā. Šīs aprindas izveidoja slēgtu vīriešu klubu ‘Klubs-21’, tautā un presē pazīstams gandrīz vienīgi ar nosaukumu ‘Klubiņš-21’ (LKP CK Partijas vēstures institūta bijušais darbinieks M.Virsis, daļa no Latvijas tautas frontes, daudzi akadēmiskās pasaules pārstāvji). Drīz Klubiņš-21 kļuva par vadošo un virzošo spēku arī citās partijās. Viens pats Klubiņa-21 biedrs Gundars Bērziņš būtībā sagrāva liberālo Tautas partiju, kuras vīzija par kapitālismu bija kaut cik cilvēciska, un TP atzina sociālās nodrošināšanas programmu nepieciešamību. Pēc oligarha, padomju puķkopja un milicijas seksota cīņai pret spekulāciju Andra Šķēles atbīdīšanas otrajā plāksnē, TP kļuva bīstama saprihvatizētajiem oligarhiem, tāpēc ar Drošības policijas vai Kriminālpolicijas rokām tika noorganizēta Lietussargu revolūcija un Saeimas nama grautiņa sarīkošana Latvijas vēsturei tik liktenīgajā 13.janvārī. Tika gāzts pats veiksmīgākais mūsu Ministru prezidents Aigars Kalvītis, pēc tam ar Parex bankas viltus glābšanas operāciju izzaga A.Kalvīša valdības izveidotos uzkrājumus un ar Ivara Godmaņa rokām iemeta Latviju dziļā krīzē, kura nav beigusies vēl šodien. Īstā totalitārisma manierē – par kārtējo I.Godmaņa apzagšanos ar masu informācijas līdzekļu palīdzību, ka pie krīzes esot vainīgs… padzītais A.Kalvītis.

Protams, autors šeit nepretendē uz visaptverošu Latvijas sociālekonomiskās attīstības analīzi, tikai sniedz savu skatījumu uz notikušo tautas traģēdiju. 20 gadu laikā Latvijas tautu un visas pasaules acu priekšā likvidēja visas perspektīvās ražotnes Latvijā, nepieļāva kapitālisma attīstību laukos pa fermeru ceļu – tā vietā veicinot latifundiju izveidošanu. Godīgos politiķus, kā A.Kalvīti, padzina. Ļoti brīnumainā kārtā Latvijā notiek savdabīga muižu saimniecības sistēmas atjaunošana. Lielo latifundiju īpašnieki lielākoties (kā A.Lembergs Ventspils novadā, V.Kokalis un M.Mētelis Kuldīgas novadā u.c.) ir cilvēki ar kriminālu auru. Muižu lielākā daļa ir renovēta, to izbijušie īpašnieki – baroni nekautrējoties masu informācijas līdzekļos nopūšas it kā pēc „mīļās Dzimtenes”, kaut gan viņi fanfarām skanot atsaucās Ādolfa Hitlera aicinājumam kolonizēt iekaroto Poliju, kā samaksu saņemot poļu aristokrātijai nozagtās muižas… Vai atjaunojusies Latvijas mīlestība nozīmētu, ka šodien labas diezgan būtu visai eklektiskās muižu dzīvojamās mājas, jo Eiropas izpratnē tikai retā no tām ir pelnījusi pils apzīmējumu.

Politiski Latvijā ir izveidota pseidodemokrātiska valsts iekārta vadāmās demokrātijas formā, kur pilnīgi antikonstitucionāli, aizkulisēs valsts faktisko pārvaldi ir uzurpējusi Nacionālās Drošības Padome (NDP), kas pārstāv spēka struktūras un kuru vada Valsts prezidents. Praksē likums par valsts noslēpumu tiek nostādīts augstāk par konstitūciju. Slēpjoties aiz valsts noslēpuma vairoga — specdienesti gana deputātus, deformējot informācijas plūsmu, kā Saeimā, tā valdībā (ar specdienestu slepenās aģentūras izveidi ierēdniecībā u.c.) – tā nodrošinot sev vēlamu lēmumu pieņemšanu. Diemžēl, kā nāksies runāt noslēguma daļā, nepārprotami 11.Saeimas deputātu sastāvā ir infiltrētas arī specdienestu uzticamības personas, kas aktīvi līdzdarbojas vadāmās demokrātijas ēnu teātrī.

Šo aizmuguriskās diktatūras sistēmu izveidoja prezidents Guntis Ulmanis (Rumpītis), kurš bija tālāk vairākkārtīgi minētā — čekas virsnieka Gunta Indriksona pārāk tuvs ģimenes draugs. Pēc grāmatas autora hipotēzes šīs Gunta Ulmaņa tradīcijas pārmantoja cits G.Indriksona pārāk tuvs ģimenes draugs – Valdis Zatlers, kā arī apzināti turpināja, tikai cenšoties mezglu punktos izvietot savus cilvēkus – V.Vīķe-Freiberga. Šodien šo sava partijas un profesijas biedra Gunta Ulmaņa tradīcijas ārkārtīgi aktīvi turpina Andris Bērziņš.

Taču vadāmajai demokrātijai Latvijā gluži nepiemīt Sicīlijas Cosa Nostra raksturs. Tā tika radīta, lai pie varas caur ķēķa durtiņām varētu atgriezties vecā padomju nomenklatūra, dēliem un nu jau arī mazdēliem nomainot tēvus un vectētiņus. Taču tradicionālā padomju nomenklatūras mazspēja realizēt pragmātisku tautsaimniecisku politiku arī biznesmeņu un baņķieru statusā, kļūst jo brīdi acīmredzamāka, pieaug kritika un konkurences spiediens, kā no apakšas, tā īpaši no Rietumiem, tāpēc šajās, šodien Latvijā valdošajās, aprindās valda nervozitāte un izejas meklējumi, kas var radīt dažu labu pārsteigumu vistuvākajā nākotnē.

Finansiāli dominējošajās sabiedrības grupās pieaug neokomunistiski revanšistisks noskaņojums par nepieciešamību atjaunot impēriju, lai būtiski ierobežotu demokrātiju. Šīs noskaņas ir ļoti spēcīgas, kā Krievijā, tā Latvijā — tās materializējušās mēģinājumos izvest uz ielas masas, radīt tajās radikāli revolucionāru noskaņojumu, līdz ar to tradicionālo klusējošo vairākumu, šoreiz tā krievvalodīgo daļu, pārvēršot par viegli manipulējamu varenu ieroci. Tad nāktu pasaules vēsturē daudzkārt izmantotais scenārijs – asins izliešana un ārkārtas stāvokļa izsludināšana, kad varu atklāti savās rokās pārņem spēka struktūru pārstāvji. Tikai tāpēc Latvijā pēkšņi sāka tik aktīvi ‘referendumoties’ – iesākot ar referendumu par krievu valodu, kā otro valsts valodu.

Ķēķa durtiņas vecajai nomenklatūrai, tās dēliem un mazdēliem pavēra veco čekistu jaunie audzēkņi. Lieta tā, ka LPSR VDK un Padomju armijas pretizlūkošanas (īpašo nodaļu-osobije otģeli) virsnieki, kā jau minējām PSRS visaugstākās nomenklatūras kadra virsnieki (kurus amatā apstiprināja PSKP Politbirojs), izveidoja visus Latvijas Republikas specdienestus, kuri savukārt caur savam uzticamības personām – bijušo Civildienesta pārvaldes priekšnieku Māri Knoku, šodien Valsts Kancelejas direktori Elīnu Dreimani, Ministru prezidenta biroja vadītāju Olitu Augustovsku un viņiem līdzīgiem pakļāva specdienestu diktātam praktiski visu Latvijas ierēdniecību. Īpaši nozīmīgu lomu šajā sarkano ēnu teātrī ieņem Valsts prezidenta kancelejas vadītāji.

Nebija jau tā, ka intelektuāļi bez pretestības noskatījās uz šo absurdu, tāpēc tika veikta plaša akadēmisko aprindu iebaidīšanas kampaņa.

Vecā gvarde par upurjēriem vēstures laukā izvēlējās Latvijas Universitātes Vēstures palīgdisciplīnu katedras vadītāju, LZA korespondētājlocekli Dr. Vilni Pāvulānu un grāmatas autoru, jo abi kritiskākajā brīdi, 1991.gada 15. janvārī, kā brīvprātīgie Augstākās Padomes sargi stāvējām uz tagadējā Saeimas nama kāpnēm un redzējām staigājam tur, tā sacīt, ar parlamentārismu un demokrātiju nekādi nesavienojamas personas, kā atvaļināto KGB apakšpulkvedi Arni Jumīti, pēc LVU diploma arī vēsturnieku.

Tālāk runāsim, ka Dr.V.Pāvulānam par redzēto nācās samaksāt ar dzīvību. Grāmatas autors formāli tika cauri sveikā – no Jauno Brīvības cīņu laika Latvijas oficiozā vēsturnieka Nr.1 viņu 5 gadu laikā vienīgi pārvērta par reģistrētu bezdarbnieku ar un bez bezdarbnieka pabalsta, kuram tika liegts jebkurš darbs specialitātē. Taču paralēli autoram izpildīja pilsonisko nāves sodu – piemērojot pret viņu pagrīdē atjaunoto PSRS KGB un LPSR VDK 5. (ideoloģisko, beigās konstitūcijas aizstāvības) pārvalžu jaunizgudroto aizmugurisko soda psihiatriju, par kuru runa sekos tālāk. Tiesa, ārzemēs par grāmatas autoru izplatīja citu, kaut arī tikpat melīgu versiju, it kā viņš būtu KGB uzticamības persona.

Īsi pirms savas ‘dabiskās nāves nedabiskos apstākļos’ I.Ķezbers paguva grāmatas autoru brīdināt, ka KGB/VDK 5.pārvalde ir atjaunojusi pagrīdē visas savas organizatoriskās struktūras, tā kā bija arī kam izplatīt šāda tipa apmelojumus. Savos publicētajos memuāros I.Ķezbers pastāsta, ka šai pārvaldei bija pašai savs autonoms izspiegošanas aparāts un savs tribunāls un pat aparāts soda izpildei, taču šīs ārkārtīgi būtiskās drošības lietas Latvijas iekšlietu struktūras atstāja bez ievērības. Sarunā I.Ķezbers minēja, ka Krievijā šīs struktūras vadot bijušais KGB priekšsēdētāja Krjučkova vietnieks Filips Bobkovs, bet Latvijā vēl I.Kezbera un B.Pugo padzītais VDK pulkvedis Fridrihs Straube (miris 2005.gadā) un padzītais apakšpulkvedis Arnis Jumītis. Pats traģiskākais, ka šīs noziedznieku pret cilvēci un cilvēcību apvienības — 5.pārvaldes, apakšvienības cīņai pret jaunatni, sakropļoja dzīves jau skolas vecuma bērniem, īpaši glīta izskata vidusskolniecēm.

Savos memuāros I.Ķezbers 5.pārvaldi ir precīzi nodēvējis par VDK žandarmēriju, bet personiskā sarunā nosauca par slepkavu un suteneru organizāciju..

Šādā reālā, tā sacīt, sabiedriski politiskajā gaisotnē vienīgi tas, ka autora vārds bija zināms M.Gorbačovam un A.N.Jakovļevam, bet īpaši pateicoties akadēmiķa Aleksandra Drīzuļa, akadēmiķa Ulda Viestura un Ivara Ķezbera aizstāvībai, viņam izdevās kļūt par vecuma pensionāru, lai arī ar pensiju zem iztikas minimuma. Materiālās rūpes pašaizliedzīgi uzņēmās autora dzīvesbiedre kultūrvēsturniece Baiba Rone, bet grāmatas autors ieguva daudz brīva laika, lai nopietni varētu iedziļināties vēstures pētniecībā.

Taču galvenais, dzīvojot savās lauku mājās gleznainajā suitu novadā grāmatas autors izjuta, ka tas, ko mācītājs Juris Rubenis sauc par kristīgo meditāciju, akadēmiķis Vladimirs Vernadskis par saistību ar noosfēru – patiesībā ir ceļš pie Dieva. Šodien mēs izliekamies aizmirsuši, ka padomju totalitārisma lielākais noziegums bija uzbrukums cilvēces garīgajai esībai, gan ar zinātniskā ateisma metodēm, gan necilvēciskām represijām pret visu konfesiju garīdzniecību.

Pēc neatkarības atjaunošanas grāmatas autors izveidoja zinātnisko projektu ‘Politiskie tiesu procesi Latvijā 1940.-1990.’ un mēģināja uzsākt šo pavisam traģisko problēmu akadēmisku izpēti un izvērtēšanu, taču viņa bijušie kolēģi autoru nodeva, iesaistoties aizmuguriskās soda psihiatrijas pielietošanā pret viņu.

Pazemojošais bezdarbnieka statuss, bezspēcīga noskatīšanās kā vecie čekas aģenti kropļo Baltijas vēsturi – nav pārāk dārga maksa tam, ka grāmatas autors atguva savu bērnu dienu ticību un uzticēšanos Dievam. Viņš dziļi izjuta, ka bez tā nav iespējams ne izdzīvot, ne pārdzīvot saimnieciskās, politiskās un reliģiskās krīzes, kuras šodien plosa pasauli.

Pienācis laiks tomēr atkal pievērsties skumjajai mūsu eksistences, tā sacīt, sabiedriski politiskajai pusei. Izcili nozīmīgu ieguldījumu vadāmās demokrātijas koncepcijas izstrādē deva Latvijas Republikas t.s. tiesībsargi , kuru vidū īpaši gribētos izcelt Ģenerālprokuratūru, Kriminālpoliciju, KNAB, Drošības policiju un Satversmes aizsardzības biroju (SAB). Nupat minētās iestādes dāsni apgādāja grāmatas autoru ar neapstrīdamiem dokumentāliem pierādījumiem par vadāmās demokrātijas ikdienas praksi.

Grāmatas autoram nekad nav bijušas šaubas, ka pašmāju vadāmās demokrātijas virsdiriģents meklējams Maskavā. Krievijas Ārējā izlūkdienesta ilggadējā vadītāja un joprojām pelēkā kardināla Jevgeņija Primakova nesenā vizīte Latvijā liecina, ka šoreiz par Baltijas destabilizācijas galveno centru izvēlēta Latvija – vai tiks organizēta “Lielā asins”, vai veiktas kādas lielas politiskas provokācijas un akcijas – parādīs pats tuvākais laiks. Līdz ar to barikāžu lietas no jauna iegūst tieši degošu politisko aktualitāti.

Lieta tā, ka grāmatas autors uzskata Jevgeņiju Primakovu par vienu no neredzamajiem 1991.gada augusta puča pasūtītājiem – pie kā mums nāksies pakavēties vairākkārtīgi.

3. TIESA – VADĀMĀS DEMOKRĀTIJAS GALVENAIS IEROCIS.

Paragrāfa virsrakstā formulētās tēzes pierādīšanai grāmatas autors minēs tikai vienu nelielu piemēru. Ik pa brīdim viņu lika pie vietas, arī izdarot nepamatotu uzrēķinu viņa jau tā pieticīgajai vecuma pensijai. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSSA) Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas nodaļa 2004.gada 5.martā izdeva rīkojumu ieturēt no grāmatas autora it kā izveidojušos bezdarbnieka pabalsta pārmaksu Ls 70,72 apmērā (pie toreiz ap 100 Ls vai pat mazākas pensijas), jo autors bezdarbnieka pabalsta saņemšanas brīdī it kā bijis darba attiecībās ar Latvijas Radio. Autors šo rīkojumu apstrīdēja VSAA, taču tā ar savu 2004.gada 23.aprīļa lēmumu nr.116 atstāja uzrēķinu spēkā. Tad autors nepārprotamo patvaļas aktu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā. Taču administratīvo tiesu tiesneši uzskatīja par mazsvarīgu dokumentāli pierādītu faktu, ka VID (Valsts ieņēmumu dienests) vairākkārtīgi bija mainījis oficiālu informāciju par grāmatas autora it kā strādāšanu Latvijas Radio, šķiet, pēc šodien par citiem noziegumiem notiesātā Vladimira Vaškevica norādījuma. Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts ne tikai parakstīja antagonistiski pretrunīgus dokumentus, kuri viens otru noliedza, bet acīmredzami bija licis saviem darbiniekiem pat viltot dokumentos autora parakstu — lai tikai „pierādītu” it kā autors bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā būtu bijis darba attiecībās ar Latvijas Radio. Dievs pasargi no šī kādreiz čekas, šodien Drošības policijas un SAB pārvervētā kantora, nekad grāmatas autors tur nav strādājis, vienīgi runājis ēterā.

Taču lai runā dokumenti. Izskatot autora apelācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā 2006.gada 21.jūlijā tika sastādīts pilns spriedums Lietā Nr. A42089304; Nr. AA 795—06/11 (spriedums 2006.gada 29.jūnijā) : „Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2004.gada 23.aprīļa lēmumu atzīt par spēkā neesošu no tā pieņemšanas dienas”. Tik tālu it kā viss kārtībā, safantazētais uzrēķins atcelts. Bet minētā sprieduma aprakstošajā daļā lasām:

„[3.6] VSSA nav konstatējusi pieteicēja vainu nepatiesas vai nepilnīgas informācijas sniegšanā vai neziņošanā par pārmaiņām, kuras ietekmē tiesības uz pabalstu, un vispār nav konstatējusi, vai pieteicējs sniedzis nepatiesu vai nepilnīgu informāciju;

[3.7] pieteicējs (t.i. grāmatas autors –I.R.) nevarēja zināt par VB SIA „Latvijas radio” informāciju;

[3.8] tā kā Lēmums ir atceļams, tiesa neapmierina pieteicēja lūgumu nodot 2000. gada 3.janvāra darba līgumu ekspertīzei;

[3.9] tiesa neapmierina pieteicēja lūgumus: atjaunot VSSA un tās struktūrvienību darbībā cieņu pret likumību, šajā nolūkā uzliekot tām par pienākumu veikt Krimināllikumā, Civilprocesa kodeksā, Kriminālprocesa kodeksā u.c. paredzētās darbības, nododot pārbaudei pretrunīgo VB SIA „Latvijas Radio” informāciju; nosūtīt pieteicēja iesniegumu Amerikas Valstu Augstākajai tiesai, kurā lūgts pārtraukt pieteicēja vajāšanu valstiskā līmenī, jo uzskata to par neiespējamu un nebūtisku šīs administratīvās lietas ietvaros.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 23.marta spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīja šādus argumentus:

[4.1] atbilstoši APL 204.pantam, kā arī Krimināllikuma, Civilprocesa kodeksa, Kriminālprocesa kodeksa prasībām tiesneša pienākums bija nodot viltotus finansu dokumentus pārbaudei piekritīgā iestādē;

[4.2] tiesneša pienākums bija nodot Amerikas Savienoto Valstu Augstākajai tiesai informāciju par konkrētiem iespējamiem starptautiskajiem teroristiem Amerikas Savienotajās Valstīs ar iespējamo teroristu vārdiem un adresēm, nosūtot šo informāciju pēc piekritības;

[4.3] nenolasot tiesas sēdē un prettiesiskā ceļā noraidot I.Roņa 2004. gada 11. jūnija iesniegumu ar būtiskiem pierādījumiem, tiesnesis izdarīja Krimināllikuma 289. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, proti, veica apzinātu pierādījumu slēpšanu”.

Šī, teiksim, brīnumainā sprieduma motīvu daļā savukārt lasām:

[10] I.Roņa apelācijas sūdzībā ir ietverti šādi lūgumi.

[10.1] Lūgums nodot pēc piekritības Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā visu tiesai iesniegto informāciju par VSSA, VB SIA „Latvijas radio” un citu iestāžu un dienestu, tai skaitā tiesneša M.Medņa, K.Berķa un A.Laviņa, noziedzīgiem nodarījumiem;

[10.2] lūgumus apturēt tiesvedību lietā, iekams tiks izšķirts pēc būtības pieteicēja [10.1] punktā minētais lūgums;

[10.3] lūgums iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par Satversmes tiesas priekšsēdētāja A.Endziņa, Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas, ministru prezidenta A.Kalvīša un tieslietu ministres S. Āboltiņas atcelšanu no amata par antikonstitucionālu darbību, kas pieteicējam nodarījusi lielu kaitējumu.

Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka [10.1] – [10.3] minētie lūgumi nav ietverti sākotnējā pieteikumā, kā arī lūgumi neattiecas uz pieteikuma priekšmetu – VSSA 2004. gada 23.aprīļa lēmuma Nr.116 atcelšanu, līdz ar to minētie lūgumi vērtējami kā procesuāla rakstura lūgumi. Izskatot lietu pēc būtības Administratīvā apgabaltiesa pieņēma lēmumu minētos procesuāla rakstura lūgumus noraidīt, jo lietā ir pietiekami pierādījumi, lai tiesa izskatītu lietu pēc būtības, un pieteicēja lūgto darbību veikšana nav nepieciešama”.

Pēc dažu juristu sprieduma, nupat citētais tiesas spriedums esot Latvijas un vismaz tās kaimiņvalstu tiesu praksē līdz šim nepieredzēts prettiesiskuma šedevrs. Atlicis tikai stādīt priekšā tā autorus – Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis (tiesas sēdes priekšsēdētājs) U.Bērziņš, tiesnese R.Vīduša un tiesnesis V.Endzelis.

4.PIERĀDĪJUMI PAR VADĀMO DEMOKRĀTIJU.

Kā apzinīgs un valstij un likumiem lojāls pilsonis, grāmatas autors uzskatīja par savu pienākumu nesamierināties ar augstāk aprakstīto prettiesisko administratīvo tiesu akciju, tāpēc jau administratīvā procesa iztiesāšanas laikā meklēja palīdzību Tiesu administrācijā, griezās pie tieslietu ministres Solvitas Āboltiņas, ministru prezidenta Aigara Kalvīša u.c., taču nekas nepalīdzēja, atrakstījās zema līmeņa birokrāti – nepārprotami specdienestu aģenti, noslēpjot no savas tiešās priekšniecības informāciju par Latvijas tieslietu sistēmas jaunu čekizāciju.

Pēc Administratīvās rajona tiesas tiesneša Māra Medņa atteikuma virzīt pēc piekritības ASV Augstākajai tiesai grāmatas autora rīcībā esošo iespējamo informāciju par globālajiem teroristiem un viņu apbruņošanu ar Latvijā nozagtajām slepenākajām un pašām modernākajām PSRS militārajām tehnoloģijām, autors šādu situāciju apstrīdēja pie Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas un meklēja palīdzību arī Satversmes tiesā. Arī V.Vīķei-Freibergai un Aivaram Endziņam čekistu aktivitātes nepārprotami gāja pie sirds.

2007.gada 9.janvārī tapa arī sekojošs dokuments:

“Viņa Ekselencei Aigaram Kalvīša kungam , Ministru prezidentam. Ļoti steidzami un personiski. Noraksti:
1) 9.Saeimas Saskaņas centram un tajā pārstāvētajai Latvijas Sociālistiskajai partijai un tās līderiem Alfrēdam Rubikam un Artūram Rubikam ar lūgumu (bez pielikuma);
2) Anatolijam Gorbunova kungam, atjaunotās Latvijas Republikas pirmajam Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam, perestroikas un mūsu Atmodas galvenajam līderim – informācijai (bez pielikuma) [..]

SŪDZĪBA PAR VALSTS KANCELEJAS, MINISTRU PREZIDENTA KANCELEJAS IERĒDŅU, KĀ ARĪ MINISTRIJU CIVILDIENESTA PĀRVALDES ATESTĒTO IERĒDŅU PRETLIKUMISKĀM DARBĪBĀM, NENODODOT MINISTRU PREZIDENTAM UN MINISTRIEM VIŅIEM ADRESĒTUS VALSTS INTERESĒM SVARĪGUS PILSOŅU IESNIEGUMUS.

Jūsu Ekselence!

Jau iesnieguma virsraksts, bet īpaši tālākais izklāsts var šķist vairāk zinātniski fantastiskās literatūras žanram piederīgs, tāpēc šaubu gadījumā, vai vērts tērēt laiku, aicinu Jūs pacelt telefona klausuli un palūgt savu iekšlietu ministru dalīties iespaidos par iesniedzēja darbību Atmodas frontēs un par viņa ticamības pakāpi, jo I.Godmanis mani vēl tīri labi atceras!

KĀ IERĒDNE V.RŪSIŅA TIESLIETU MINISTRU GAIDI BĒRZIŅU PIESMĒJA UN PAR DAŽIEM CITIEM IERĒDŅU APSMIETIEM JŪSU VALDĪBAS LOCEKĻIEM.

2006.gada 9.10. man bija tas gods iesniegt tieslietu ministram personiski adresētu „Iesniegumu par Latvijas Republikas tiesu sistēmas reformas steidzamību”. Nocitēšu tikai nupat minētā iesnieguma pirmās divas rindkopas:

„Kā pierāda pielikuma dokumenti par manas administratīvās lietas iztiesāšanas gaitu, tad LR tiesu sistēma ir nokļuvusi mafiozu personu rokās, kuras netiesā pēc LR likumiem, bet gan pretēji tiem (pielikuma dokumenti nr. 1-5). Kā neapgāžamu pierādījumu šim savam apgalvojumam minēšu to, ka apelācijas sūdzībā esmu nosaucis virkni administratīvo tiesu tiesnešus par nesodītiem kriminālnoziedzniekiem, bet Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētāju A.Laviņu pat par „nesodītu kriminālnoziedznieku, kurš sabiedrības interesēs nekavējoši izolējams no sabiedrības” (pielikuma 1.dokumenta 7.lp.). Kā pierāda tiesas spriedums, tad nekādus Administratīvās apgabaltiesas iebildumus šī manis piešķirtā kvalifikācija tās tienešiem nav izraisījusi (pielikuma 5.dokumenta 5.lp.). Līdz ar to LR ir kļuvusi par vienīgo valsti pasaulē, kur tiesu spriež pašas tiesas par nesodītiem kriminālnoziedzniekiem atzīti tiesneši. Man tas nav pieņemams, bet kā ir ar Jums, godāts tieslietu ministra kungs?”

Jūsu Ekselence, kā varat redzēt no Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieka p.i. V.Rūsiņas 2006.gada 21.novembra atbildes Nr. 18-54/149 uz manu 9.10 iesniegumu (TM reģ. Nr.-R-2692) (pielikuma 1. dokuments), tad V.Rūsiņa ministram G.Bērziņam manu iesniegumu vispār nav parādījusi, jo nav pateikts, ka atbilde sagatavota ministra kunga uzdevumā. Tātad V.Rūsiņa apzināti ļaunprātīgi izmantojusi savu dienesta stāvokli, kas ir smags kriminālnodarījums. Šīs manas smagās apsūdzības pamatotību apliecina arī fakts, ka Tieslietu ministrijas atbilde nav sniegta pēc būtības, proti, ir klaji ignorēti visi mani precīzi formulētie prasījumi, bet atbildē apcerēti tikai V.Rūsiņas izfantazētie šķitumi („no iesnieguma izriet”). Lūdzu dariet zināmu tieslietu ministra kungam, ka sūdzētājs pieļauj, ka V.Rūsiņa pēc izskata ir smuka meiča, taču civilizētā sabiedrībā smukas meičas akūtas vajadzības gadījumā meklē citās iestādēs, bet no Tieslietu ministrijas ierēdnēm prasa valsts civildienesta normu respektēšanu un prasījumu precīzu izpildi.

Vienīgais V.Rūsiņas vainu mīkstinošais apstāklis varētu būt viņas paralēlais dienests kādā no LR spiegu dienestiem, manā vērtējumā Drošības policijā, kuru vada asiņainā gestapo šefa Dr.R.Langes sekretāres Irmgardes Reinikes iespējamais radinieks Jānis Reiniks. [..] Man šādas valdības ierēdņu kriminogēnas izrīcības kategoriski nav pieņemamas, ceru, ka arī Jums nē, Jūsu Ekselence!

Diemžēl piesmieto lokā ir ieticis arī Jūsu galvenais kārtības sargs – iekšlietu ministrs Ivars Godmanis, jo zvanīju viņam (14.11. 2006. ap pusdienlaiku), lai apsveiktu ar stāšanos ministra amatā un informētu Jūs un G.Bērziņa kungu, tā sacīt, mājas kārtībā par augstāk minēto (J.Reinikes?) meiču draiskulībām. Kāda būtne ar simpātisku balsi nosolījās ministra kungu informēt un tad man piezvanīt – bet nekā, nepiezvanīja. Pasakiet mūsu Atmodas varonim Godmaņtēvam tā īsti tēvišķīgi, augsti godāts A.Kalvīša kungs, ka pīšanās ar meičām darba vietā un darba laikā gan nav nekāds prāta darbs, tagad tam taču ir radīti daudzi speciāli iestādījumi {..]”

Uz citētā dokumenta greznojas spiedogs : „Saņemts.Valsts kancelejas Vēstuļu un apmeklētāju pieņemšanas daļas nodaļa. 2007. 09.01, plkst. 10.30.” Pagāja mēneši līdz par Ministru prezidenta kancelejas vadītāju kļuva pašreizējais vēstnieks NATO Māris Riekstiņš , kurš tad atrakstīja kaut ko atbildei līdzīgu– par lietas būtību ne vārda, taču formāla atbilde „ķeksītim” bija sniegta.

Tiesa, grāmatas autors tika cerējis, ka pārsteidzošo norakstu adresātu dēļ toreizējās, vēl padomju skolas, Valsts kancelejas darbinieces neriskēs citēto iesniegumu noslēpt no Ekselences A.Kalvīša. A.Gorbunova kungam grāmatas autors norakstu nodeva tieši rokās, taču nekādus komentārus nesaņēma. Ar Alfrēdu Rubiku autors pat tikās Sociālistiskās partijas birojā, taču Kalvītis tā arī palika neziņā par (Reinika?) meiču draiskulībām…

Grāmatas autors ilgi domāja, kāpēc Valsts kancelejas darbinieces tik bijīgi pildīja prettiesiskos M.Riekstiņa rīkojumus – noslēpt no ministru prezidenta sūdzību par valsts kancelejas darbinieku neapmierinošo darbu. Līdz atcerējās, nu jā, Māris Riekstiņš taču savu politisko karjeru bija uzsācis kā Komjaunatnes Centrālkomitejas loceklis un atbrīvots darbinieks… Pēc tam viņš kā Klubiņa-21 vadošs biedrs kopā ar kolēģi klubiņā Gundaru Bērziņu sadeva premjeram A.Kalvītim virkni apzināti aplamu padomu. Bailēs, ka viņu piedalīšanās klasiskā sazvērestībā pret premjeru var tikt atklāta un tad sava rakstura dēļ Ekselence A.Kalvītis viņiem kļūtu pat ļoti bīstams, abi bēdu brāļi piedalījās vēl lielākā avantūrā, kuras rezultātā A.Kalvīša valdība tika gāzta. Patīk vai nē – taču tāds nu patiesībā ir tas dziļi provinciālais LR politiskais „ķēķis”.

Šodien bijušais VID darbinieks V.Vaškevičs pat Latvijas tiesas līmenī ir atzīts par noziedzīgu. Taču specdienestu aģenti stāv pāri visiem likumiem un likumībai! Toreizējā radio šefa Dzintra Kolāta tiešā virsuzraudzībā sameistarotais viltotais darba līgums ar viltotu (!) grāmatas autora parakstu, kuru, kā jau uzzinājām, Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa gan atzina par nepatiesu, taču viltotājus pie kriminālatbildības nesauca. Tāda nu ir tā Latvijas taisnā tiesa praksē, bet Dzintris Kolāts šodien vada jaunāko ziņu redakciju televīzijā – cenzējot nodokļu maksātāju finansēto TV jaunāko ziņu izlaidumu saviem vecajiem dzimtkungiem no Stūra mājas (tā laikabiedri dēvēja bijušo LPSR VDK centrālo ēku Brīvības un Stabu ielu krustojumā Rīgā). Vēsturiskās patiesības labad gan jānorāda, ka čekistu profesionālā darbība noritēja patīkamākā gaisotnē nekā Stūra mājā, komfortablos apstākļos – konspiratīvās bāzēs un konspiratīvos dzīvokļos, kuru lielākā daļa, aptuveni 99,99% apmērā, tika atstāti bijušo čekistu aktīvā rīcībā. Čekistu slepenās aģentūras, tautā saukti par stukačiem (atvasināts no krievu valodas vārda ‘klauvēt’, tātad klauvētāji), sardzē braši stāv visas augstāk jau minētās tiesīb”sargu” institūcijas, kuras uzskata, ka seksoti-stukači-klauvētāji drīkst pat viltot citu cilvēku parakstu algu sarakstos un zagto naudiņu netraucēti bāzt kabatā.

http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com/2012/06/legal-systempolitical-functionary.html ). Taču kādreizējiem kolēģiem, šodien LU un LZA vadošajām amatpersonām, svarīgāk par elementārāko akadēmisko normu respektēšanu attiecībās ar grūtībās nokļuvušu kolēģi – izrādījās labu attiecību sargāšana ar varas augstāko ešelonu, īpaši ar naudas kules turētājiem.

Grāmatas autora skatījumā līdz ar to LU un LZA juridiski ir pārstājušas būt akadēmiskas iestādes, jo LU autora atteikšanos no profesora nosaukuma klusējot vienkārši ignorēja, bet LZA to pieņēma totalitārā manierē – liegdama statūtos garantēto procedūru LZA kopsapulcē, kur autors obligāti bija jāuzklausa. Tas netika darīts! Tā vietā grāmatas autors saņēma LZA ģenerālsekretāra akadēmiķa Valda Kampara 2011.gada 19.janvāra vēstuli : „Godātais Roņa kungs! Sakarā ar Jūsu iesniegumu par atteikšanos no Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa nosaukuma informēju Jūs, ka LZA pilnsapulce 2010.gada 25.novembrī, pamatojoties uz LZA Statūtu 3.3.3. un 3.7.2. punktiem, apmierināja Jūsu vēlēšanos un izslēdza Jūs no LZA locekļu saraksta”.

Šī vēstule liecina, ka godāts Kampara kungs ir sekojis citu ģenerālsekretāru paraugam un, tā sacīt, runājis klaju nepatiesību. Ja kopsapulce patiesi būtu iepazīstināta ar grāmatas autora iesniegumu par izstāšanos no LZA locekļu sastāva, tad nu nebija nekāda pamata „izslēgt” autoru no LZA locekļu sastāva – atbilstoši statūtiem tā ir pavisam cita procedūra, bet arī to nedrīkst veikt aizmuguriski. Secinājums iespējams tikai viens – grāmatas autoru ir „izslēguši” no LZA locekļu sastāva kabinetu(!) klusumā, tātad prettiesiski. Līdz ar to, diemžēl, grāmatas autors joprojām de iure skaitās gan LZA loceklis (akadēmiķis), gan LU profesors, kaut gan de facto viņš to kategoriski nevēlas. Tādēļ visa procedūra – gan LZA kopsapulcē, gan LU Senātā vēl priekšā!

Citas izejas Latvijai vienkārši nav, jo zivs patiesi pūst no galvas. Šinī ārkārtējā, divus(!) gadus ļaunprātīgi novilcinātajā procedūrā obligāti jāpiedalās speciālai valdības izmeklēšanas komisijai, lai spriestu, vai LZA un LU ir jau neglābjami satrūdējušas, vai tomēr radikāla ķirurģiska iejaukšanās var vēl ko glābt. Jo grāmatas autora pretenzijas pret abām šīm iestādēm bija konceptuālas dabas, LU un LZA klusēšana nozīmē piekrišanu atklātajā vēstulē izteiktajai kritikai. Grāmatas autors visu mūžu ir nostrādājis gan LZA, gan LU un labi zina, ka tur vairāk vadās pēc ziņu aģentūras VTT (Viena Tante Teica) sniegtās informācijas vai drošības iestāžu darbinieku vadošajiem norādījumiem.

2012.gada 19.janvārī grāmatas autors ieradās pie Kuldīgas galvenās notāres Irinas Birznieces kundzes, kura oficiāli pēc personas koda pārbaudīja grāmatas autora pieskaitāmību un sastādīja ģenerālpilnvaru. Autors pilnvaroja savu dzīves biedri kultūrvēsturnieci, Rakstniecības un mūzikas muzeja Krātuves (Rīgas prezidenta pilī) krājuma glabātāju Baibu Roni — pārstāvēt viņu visās attiecībās ar valsts, pašvaldību un tiesu iestādēm, iepazīties ar visiem viņa tieslietu u.c. materiāliem u.c. 22.janvārī grāmatas autors nosūtīja oficiālu e-iesniegumu Saeimas priekšsēdētājai Ekselencei Solvitai Āboltiņai par visām šīm nebūšanām, ar šīs grāmatas manuskriptu pielikumā. Tāpat grāmatas autors lūdza vairāku kolēģu atbalstu Latvijā un ārzemēs grāmatas manuskripta publicēšanai, vērsās pie sabiedriskām un reliģiskām iestādēm un organizācijām. Viņš arī cerēja, ka varbūt tā izdosies pieķert pie rokas aizmuguriskās soda psihiatrijas autorus un izpildītājus. Tam būtu ārkārtīgi liela nozīme Latvijas garīgās dzīves un zināmā mērā pat sabiedriski politiskās situācijas atveseļošanā.

Runāšana būs nopietna un gara. Īpaši nepatīkamā situācijā ir LU. Vēl 1995.gada 13.februārī grāmatas autors, vēl kā LU Latvijas vēstures institūta direktors, kopīgas institūta un fakultātes Habilitācijas un promociju padomes izveidošanas lietā rakstīja LU rektoram profesoram J.Zaķim:

„Vēršos pie Jums, Rektora kungs, tikai tāpēc, lai izvairītos no publiska skandāla LZP (Latvijas Zinātnes padome). Lūdzu Jūs uzņemties starpnieka lomu šīs konflikta situācijas noregulēšanā, [..] lūdzu Jūs, Rektora kungs, pajautāt Dr. habil. hist. A.Strangas kungam, vai ziņas par viņu kā VDK denunciantu atbilst patiesībai, vai neatbilst. Pašlaik Institūtā, pēc Strangas kursa un laika biedru teiktā, valda pārliecība par visļaunāko variantu..”

Šādam netradicionālam lūgumam bija smaga priekšvēsture no 1994.gada pavasara, kad nākošajā dienā pēc A.Strangas habilitēšanās no daudziem dunča dūrieniem gāja bojā LU katedras vadītājs, LZA korespondētāloceklis Dr. Vilnis Pāvulāns, par ko nāksies runāt arī vēlāk. Tāpēc tā nav nejaušība, ka 1996.gada 20.februārī grāmatas autoram nācās rakstīt tam pašam adresātam citu vēstuli: „Informēju, ka š.g. 20.februārī Institūta Zinātniskā dome atcēla mani no amata. Vienojos ar ministru P.Cimdiņa kungu, ka pildu direktora funkcijas līdz LU Senāta lēmumam. Par to informēju I.Ločmeļa kungu. Tagad uzzināju, ka nepārņemot saimniecību no manis – I.Ločmelis ir sācis vadīt institūtu. Noņemu jebkuru finansiālu un juridisku atbildību no sevis”.

Grāmatas autors izšķīrās par tik radikālu soli kā šo seno, bet joprojām degoši aktuālo problēmu publiskošanu, tāpēc, ka uzskata situāciju Latvijā par ārkārtīgi sprādzienbīstamu. Šodien Latvijas specdienestus nepārprotami ir pārvervējuši neostaļiniskie revanšistiskie spēki Krievijā un neonacistiskie spēki ārzemēs, pirmkārt jau Vācijas DR čekas, Stasi, vadības personālo aģentu (kuru pēdas Stasi dokumentos pat teorētiski nevarēja būt) faktiski vadītajā Vācijas Federatīvajā Republikā. Autors izjūt morālu pienākumu beidzot panākt šo specdienestu antikonstitucionālo un noziedzīgo aktivitāšu likvidāciju, jo ļoti iespējams, ka šantāžai ir tikusi izmantota arī grāmatas autora sniegtā informācija, jo par Latvijas specdienestu un akadēmiskās mafijas noziegumiem viņš centās informēt oficiālās amatpersonas, kā Latvijā, tā ES, ASV, Kanādā un Krievijā.

Tik dramatiska situācija Latvijā varēja samilzt tikai tāpēc, ka ne LU, ne LZA nav akadēmiskas politikas zinātnes, jeb kā agrāk teicām – politoloģijas. Proti, mūsu politologiem ir palikusi noslēpumu plīvurī tīta pat PSKP augstākās nomenklatūras būtība. Minētās nomenklatūras būtība okupētajā Latvijā bija tā, ka LKP CK birojā amatā apstiprinātie iestādes vadītāji bija arī savas iestādes VDK slepenās aģentūras IZRĪKOTĀJI: LU – tie bija rektori, dekāni; LZA — prezidenti un institūtu direktori. Visai daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū – tas ir patiesais izziņas avots par slepeno čekas aģentūru, nevis speciāli safalsificētie VDK/SAB maisi!

No mūsu pēcbarikāžu laikmeta pārliecīgā humānisma, tai skaitā arī grāmatas autora pārprastā humānisma, attiecībās ar vakardienas seksotiem-stukačiem-klauvētājiem – šodien ir sakuplojis milzu latvāņu lauks, kurš dod savus indīgos dzinumus praktiski visās mūsu dzīves jomās. Grāmatas autora lieta tam ir uzskatāmākais pierādījums. Visu savu Golgātas ceļa loku autors izgāja arī Valda Zatlera un Andra Bērziņa prezidentūras laikā – autora ceļu ir krustojusi gan plaši pazīstamā Juta Strīķe no KNAB, gan nepazīstamā, bet ļoti ietekmīgā Valsts policijas Iekšējās drošības biroja priekšnieka vietniece I.Smoča, gan Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo civillietu nodaļas virsprokurore M.Kučinska. Taču visam kroni uzlika Satversmes tiesa, kuras priekšsēdētājs Aivars Endziņš uzskatīja par normālu augstāk jau aprakstīto situāciju administratīvajās tiesās un atteicās virzīt pēc piekritības iesniegumu ar informāciju par iespējamiem starptautiskiem teroristiem ASV un viņu iespējamu apbruņošanu caur Rīgu (A..Endziņa kunga 2005.gada 27.jūnija vēstule Nr.1-13/596).

Taču nupat lietas ir aizgājušas pārāk tālu. 2011. gada 9.novembrī grāmatas autors nosūtīja vairākām Saeimas komisijām „Habilitētā vēstures doktora Induļa Roņa lūgums pēc aizsardzības no specdienestu patvaļas”, pirmā bija Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija. Tajā grāmatas autors izklāstīja situāciju, ka bez izskatīšanas pēc būtības palika vairāki viņa iesniegumi Latvijas Republikas Augstākās Tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkoviča kungam un Valsts prezidentam Ekselencei A.Bērziņam par valsts un iesniedzēja drošībai būtiskiem jautājumiem (tai skaitā par iespējamu aizmuguriskās soda psihiatrijas pielietošanu pret autoru). Iesniedzējs lūdza : „Lūdzu pajautājiet LRAT priekšsēdētājam I.Bičkoviča kungam un Valsts prezidentam A.Bērziņa kungam – vai viņiem ir parādīti mani visnotaļ nopietnie iesniegumi, vai tie no viņiem ir noslēpti”. Pieklājības atbildi Publisko izdevumu un revīzijas komisijas vārdā, pēc Saeimas priekšsēdētāja biedra Jāņa Vucāna norādījuma, sniedza komisijas priekšsēdētāja Elīna Siliņas kundze: „Atbildot uz Jūsu 2011.gada 9.novembra vēstuli, Saeimas publisko izdevumu un revīzijas komisija informē, ka komisijas locekļi tika iepazīstināti ar Jūsu vēstuli. Norādām, ka vēstulē ietvertā informācija neatbilst komisijas kompetencei ( 2011.gada 1.decembra vēstule 9/12-3-n/1-11/11).

Paldies par atbildi, E.Siliņas kundzei – attiecībā par komisiju viņai ir taisnība. Bet 11.Saeimas deputātes Elīnas Siliņas lietas, tāpat kā deputāta Jāņa Vucāna lietas ir pavisam bēdīgas, ja viņi uzskata, ka iespējama ierēdņu ļaunprātīga rīcība pret valsts augstāko tiesnesi un Valsts prezidentu neattiecas uz viņiem. Autors pat nerunā par sevi, kā Latvijas Republikas pilsoni – pie pilnīgas necieņas un lielākas vai mazākas „apsmaidīšanas” viņš ir radināts daudzu gadu garumā. Grāmatas autors nopietni cer, ka 11.Saeimas Mandātu un ētikas komisija būs vienisprātis ar grāmatas autoru – ka Elīna Siliņas kundze un Jāņa Vucāna kungs un 11.Saeimas deputāta mandāts ir antagonistiski nesavienojamas lietas.

Tā nu pārprasta humānisma dzirkstele ir iededzinājusi milzīgu „spec”cilvēku patvaļas ugunskuru.

Stokholmas universitātes vēstures doktors, LZA un LU Latvijas vēstures institūta ārzemju loceklis un grāmatas autora vēstuļu draugs Dr.Uldis Ģērmanis 1996.gada 31.janvārī rakstīja: „Mīļo Induli [..] Pievienoju vēstulei „Vecbiedra aizrādījumus” Dr. Ulafa Jāņsona pierakstījumā (varbūt „vari laist tautā”). Ar kvēlu sveiksmi! Uldis.”

Tanī laikā grāmatas autors vairs tikai ar grūtībām retumis iekļuva Latvijas presē, tāpēc Uldis Ģērmanis pats laida tautā savu precīzo politoloģisko analīzi pantos par patieso sabiedriski politisko, ja labāk patīk, sociāli politisko, situāciju atjaunotajā Latvijas Republikā.

Grāmatas autors savukārt velta kolēģa Ulda Ģērmaņa veikto akadēmisko pienesumu bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Aivaram Endziņam, viņa vietniekam, vēlākajam ombudam Romānam Apsītim, pašreizējam ombudam Jurim Jansonam ar dzīvesbiedri akadēmiķi Ilgu Jansoni, brāļiem Pāvilam (Paulam) un Olafam Brūveriem, ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, SAB direktoram Jānim Kažociņam, par nodokļu maksātāju naudu finansēto elektronisko plašsaziņas līdzekļu ilggadējam bosam Abramam Kleckinam, Mārim Knokam, Dzintrim Kolātam, eksģenerālprokuroram un Nacionālās Drošības padomes sekretāram Jānim Maizītim, vēstniekam NATO Mārim Riekstiņam, Drošības policijas priekšniekam Jānim Reinikam, vēstniekam Lietuvas Republikā Mārtiņam Virsim un profesoram un akadēmiķim Jurim Zaķim. Taču īpaši silti sveicieni profesoram un akadēmiķim, LZA Senāta priekšsēdētājam Jānim Stradiņam, kurš grāmatas autoram praktiski liedza iespēju nopelnīt maizes riecienu kā specialitātē, tā pat Kuldīgas pastā. Tāpat ar sava cīņu biedra Ulda Ģērmaņa vārsmām grāmatas autors sveicina gan to Andri Bērziņa kungu, kurš bija Ministru prezidents, gan to, kurš ieņem Valsts prezidenta amatu!

Pavisam kvēls sveiciens otrās prettiesiski nekonfiscētās LKP CK avīzes draudzīgajam kolektīvam! Runa iet par bijušo LKP CK centrālo orgānu Cīņa, kuru Ivars Ķezbers, kā Natkarīgo Cīņu, atdāvināja žurnālistiem, bet Preses nama neokomunistiski – revanšistiskā mafija atdeva savam legālajam reprezentantam Aivaram Lembergam no Ventspils – kā Neatkarīgo Rīta Avīzi. Īpaši kvēla sveiksme bijušajai LTF centrālorgāna Atmoda galvenajai redaktorei Elitai Veidemanes kundzei latviešu neokomunistisko revanšistu galvenajā bastionā. Par autora sadarbības ar Veidemanes kundzi gaismas un ēnas pusēm – daži vārdi vēl sekos.

VECBIEDRA AIZRĀDĪJUMI.

Ja špiceļiem neļaus būt valsts amatos,
Kā gan tad turpmāk nodarbināt tos?
Ražīgu darbu viņi nav mācīti strādāt,
Valstij tik un tā par tiem nāksies gādāt.
Padomājiet par to, paštaisnie taisnības saucēji,
Ka nekļūstiet mūsu republikas pamatu jaucēji!
Nevar ļaut nemitīgi augt bezdarbnieku bariem,
Ja gribam izbēgt no nelabiem pašmāju kariem,
Tāpēc mēs, izlīdzēji, stingri brīdinām un prasām:
Piemērotu darbu mūsu ziķerzēnu masām!
Kas bijis, tas bijis. Nav ko pagātnē rakņāties,
Mūsu kompleksā sabiedrība var tikai sašķelties.
Lai beigtie kopā ar mamutiem tundrā dus mierīgi,
Mēs dzīvo cilvēku tiesības aizstāvam dedzīgi,
Jo saule Austrumos lec, bet noriet vakara pusē.
Kas neņem to vērā, lai nespirinās un klusē!

Aizrādījumus pierakstījis laikmeta liecinieks Dr. Ulafs Jāņsons 30.I. 1996.

5.UZMANĪBU: (NE)DROŠĪBAS DIENESTI –VDK/ SAB MAISU SINDROMA SEKAS.

Kompetentākais un veiksmīgākais mūsu Ministru prezidents Ekselence Aigars Kalvītis (kā jau minēju, ne jau viņš izraisīja krīzi, bet gan Ivars Godmanis!) par šo maisu purināšanu pirms katrām Saeimas vēlēšanām sašutis izteicās – tie ir vai nu jāpublicē, vai jāsadedzina. Un rupji kļūdījās – publicēt tos nedrīkst, tas sabiedrības acīs leģitimizētu čekistu un sabistu melus un falsifikācijas. Iznīcināt tos nedrīkst nekādā ziņā – tie satur ģenerālpierādījumus pret neostaļinisko pagrīdi Latvijā, kura šos maisus sacerēja. Proti, Staļina laiku NKVD virsnieks-miesnieks Mavriks Vulfsons tajos bija noslēpis sevi, kā parastu čekas aģentu. Vulfsons un & bija ielicis maisos arī godīgos, patriotiski noskaņotos Edvīnu Inkēnu un akadēmiķi Andreju Siliņu, kā čekas slepenos ziņotājus, bet grāmatas autoru, kā VDK „uzticamības personu”. Laikam mums bija paredzēta loma pierādīt, ka čekas maisi ir viltojums un Mavriks Vulfsons nav vis asiņains Staļina laiku čekas virsnieks – bende, bet gan Latvijas brīvības cīnītājs. Par Vulfsonu nāksies runāt tālāk.

Nupat minētie čekas upuri attaisnojās tiesas ceļā. Taču pret grāmatas autoru atkal tika pielietota aizmuguriskā soda psihiatrija – viņa lūgumu atzīt par nepatiesu šo VDK/SAB safabricējumu un sodīt vainīgās personas – ignorēja gan Ģenerālprokuratūra, gan tiesa. Toreizējais Latvijas Republikas Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns vispār atstāja šo autora lūgumu bez atbildes.

Ar nupat teikto autors nebūt nevēlas apgalvot, ka VDK/SAB maisos nav čekas aģenti, ir un pat daudzi, kā, piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš, LZA Senāta priekšsēdētājs. Bet ne jau čekistiem un viņu šodienas ielikteņiem – sabistiem vērtēt šīs dziļi traģiskās lietas! Aģentūras vervēšana okupētas valsts civiliedzīvotāju vidū ar šantāžas un nāves draudu palīdzību – taču ir klasisks kara noziegums, bet SAB ar Jāni Kažociņu un Induli Zālīti priekšgalā ir šo kara noziegumu līdzdalībnieki – vainīgo čekas virsnieku(!) slēpēji!. Tā tas ir atbilstoši starptautiskajām tiesībām!

Šos viltotos čekas/SAB maisus jau arī tāpēc izgudroja, lai saglabātu čekas kundzību. Tiesa, šodienas haosu lielā mērā ir radījusi arī vakardienas čekistu mafiozā pašdarbība. Piemēram, aizmuguriski LU Latvijas vēstures institūta direktora amatu pildīt sākušais I.Ločmelis, kā institūta direktora vietnieks saimnieciskos jautājumos, bija LPSR VDK rezerves apakšvirsnieks, taču diezin vai Maskava viņam lika izlaupīt no institūta bibliogrāfiskos retumus, arhīva oriģināldokumentus, iespējams pat arheoloģiskās senlietas. To gan viņam lika darīt pašmāju apzagusies čekistu mafija. Iestādēs, kurām bija darīšana ar vērtībām ar augstu cenu melnajā tirgū – mums tās bija senlietas– daudzi sudraba izstrādājumi, milzu numismātiskā kolekcija u.c., kā likums, par direktora vietnieku saimnieciskajos jautājumos nozīmēja rezerves KGB virsniekus vai apakšvirsniekus. KGB kadru virsnieku un apakšvirsnieku lietas ir Maskavā, vai tāpēc mēs kā strausi iebāzīsim galvu smiltīs un noblēsim āriju: Viss kārtībā, viss kārtībā, ak cienījamā kundze…

Pašlaik grāmatas autors nedaudz ir pievērsies globālo teroristu kara noslēpuma atminēšanai (sekojot Rietumu universitāšu paraugam, kur šīs problēmas pētniecībai izveidoti ne tikai institūti, bet pat katedras – atšķirībā no Latvijas Republikas) – kāpēc visas pasaules pārmilzušie spiegu dienesti tā arī 10(!) gadus nespēja atrast pat Bin Ladenu, bet kad beidzot atrada, paši ar to izrēķinājās, nevis nodeva viņu tiesai. No demokrātiskas sabiedrības viedokļa pilnīgi nepieļaujama situācija! Bet tas ir speciālu pētījumu lauks, tāpat kā demokrātijas pilnīgais kolapss un specdienestu aizkulišu neototalitāras diktatūras izveidošana šodienas Latvijas Republikā. Abām lielākajām Latvijas zinātnes budžeta „noēdājām” – LU un LZA uz visu šodienas tiesisko ārprātu noraugoties angļu mierā, kaut gan notikumi ASV vistiešākajā mērā skar arī Latviju.

Nebūsim naivi, ne jau politiķi nosaka politisko stratēģiju, to gan dara viņu pieaicinātie eksperti, Latvijas gadījumā praktiski tikai no abām augstāk minētajām institūcijām, LZA un LU. No ekspertiem jāprasa atbildība gan par trekno gadu – gāzi grīdā, gan par pilsoņu kopīgā privātīpašuma – valsts uzņēmumu hronisku izdāļāšanu– prihvatizāciju nemākulīgiem, plēsonīgiem, arī ārzemju (būtu ar likumu jāaizliedz, jo pašu ļaužu nozagto vismaz iztērē Latvijā) biznesmeņiem.

Globālo teroristu efektīvas likvidācijas vietā noziedzīgi tiek iznīcināti civiliedzīvotāji bezpilotu lidmašīnu uzlidojumos un citu ASV kara rūpnieciskā kompleksa jauno izstrādņu izmēģinājumos, kuri jau tā noveduši ASV līdz galējā finansu sabrukuma robežai – kuru katru brīdi var uzsprāgt ASV dolārs. Tā būs katastrofa ne tikai ASV, bet arī Eiropas pašreizējā krīze vēl būtiski padziļināsies. Grāmatas autors ir pārliecināts, ka finansiālā un līdz ar to tautsaimnieciskā krīze nemitīgi padziļināsies, līdz ASV un ES valdības struktūras nekonstatēs un nekonfiscēs Brīvajā pasaulē pārbagāti infiltrēto un no Maskavas vadīto sarkano kapitālu — ne tikai nozagtos PSKP un KGB miljardus. Maskovijas lobisti pilnā balsī piesauc cilvēktiesības, vārda un sirdsapziņas brīvību, komerciālo noslēpumu un citus Brīvās pasaules principus. Mīļie cilvēki – V.Putins taču pašlaik šādā ceļā ar Jūsu rokām atjauno Ļaunuma impēriju! Šādās reizēs vēl senie romieši nopūtās: O tempora o mores! – ak laiki, ak tikumi!

Cik grāmatas autoram vēl ir saglabājušies kontakti ar demokrātijai uzticīgiem cilvēkiem ASV, pie tam ne tikai no intelektuāļu vides – šajās aprindās valda dziļš satraukums. Maskavas emisāri aizgājuši pat tik tālu, ka atklāti propagandējot valsts nodevību – proti, demokrātijas nosargāšanas intereses prasot (?!), lai štati deklarētu savu suverenitāti un no ASV izstātos. ES šīs destabilizācijas tendences jau sit pavisam augstu vilni. Neaizmirsīsim taču, ka grāmatas autoram dziļi simpātisko basku nacionālās atbrīvošanās kustību terorisma gultnē Doloresas Ibaruri rokām ievadīja Maskava vēl Staļina laikos. Petīciju kampaņa pēc prezidenta vēlēšanām ASV liecina, ka antiamerikāniskajai propagandai ir panākumi līdz šim tik izteikti patriotiskajā ASV sabiedrībā.

Grāmatas autors uzskata, ka juridiski nav korekti uz Maskavas emisāriem un to meičām un rokaspuišiem attiecināt Brīvās pasaules tiesību normas, jo tas taču nozīmē pašatbruņošanos atdzimstošās Ļaunuma impērijas teroristiskās agresijas nesēju priekšā, sākotnēji ideoloģiskā formā. Vai tiešām atkal ir aizmirsts kā pie varas nokļuva boļševiki un nacisti?! Maskavas emisāri ar viņu pakalpiņiem jātiesā pēc viņu sapņu zemes, Moskovijas, likumiem, kur valsts nodevības rangā nu jau ir ierakstīta pat katra kaut cik brīvākas domas izpausme un kaut cik nozīmīgāki kontakti ar Brīvās pasaules pārstāvjiem.

Arī šīs lietas Letonikas dumbrājā pusnoslīkušajiem pašmāju profesoriem un akadēmiķiem šķiet tālas un neinteresantas. Letonikas bums, autorprāt, ir pati ABSURDĀKĀ akadēmiķu A.Caunes, S.Cimermaņa, V.Hausmaņa, J.Stradiņa un korespondējlocekļa Aivara Tabuna tukšziedu ierosme, patapināta no Rietumiem, kur ir tikai atsevišķi latviešu valodas, literatūras un Latvijas vēstures speciālisti, kuri tad arī apvienojas šādās letonikas interešu kopās. Latvija taču ir vienīgā (!) vieta pasaulē, kur šajās jomās darbojas speciāli institūti un katedras. Ja nu kas Latvijā trūkst, tad tā ir humanitāro pētījumu koordinācija visu piecu Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Somijas, līmenī. Un runa šeit pirmām kārtām iet par baltiešu nacionālās identitātes un pašapziņas problēmām. Pagaidām vienīgi ļoti šauram speciālistu lokam ir zināma letu un litu problēma, bez kuras atrisināšanas visi latviešu etnoģenēzes aprakstīšanas mēģinājumi ir būvēti uz smiltīm.

Augstāk aprakstītie pagrīdes spēki, vismaz laikā, kad grāmatas autors aktīvi darbojās akadēmiskajā laukā, ik uz soļa centās paralizēt un iegrožot normālu akadēmisku dzīvi ar pūļa efektu institūtu darbinieku kopsapulču formā un ar kongresu māniju, kur pārāk izteikti dominēja ideoloģiskais moments. Tas viss notika akadēmisko institūciju hroniskas finanšu krīzes apstākļos — tā izšķiežot milzu naudu, t.sk kungu (vācu) gala galdu klāšanai, arī pārāk biežo Letonikas kongresu reizēs.

Tā ir akadēmiskās pasaules īpatnība, ka zinātnē nevar nonākt pie patiesības balsošanas rezultātā, akadēmiskās lietas ir ļoti elitāras, tur dominē divi kritēriji – godīgums un kompetence. Akadēmiķi Elmārs Grēns, Rihards Kondratovičs, Maija Kūle, Jānis Stradiņš, Juris Zaķis un korespondējloceklis Vilnis Zariņš ir galvenie akadēmiskās pasaules demokratizētāji Latvijā negatīvā veidā. Jā, LU un LZA gadījumā mēs sastopamies, diemžēl, ar provinciālismu šī vārda vissliktākajā nozīmē.

Globālo teroristu karam ir dziļas vēsturiskas saknes, kas no akadēmiskās pasaules kategoriski pieprasa godīgumu un kompetenci.

Šodienas globālo teroristu karš un sākusies vispasaules tautsaimnieciskā krīze ir droši atvasināmas no 1917.gada oktobra boļševiku dumpja ar tā ģenerālmēģinājumu 1905.gada 9.janvārī. Vienas nelielas grāmatas ietvaros tik plašu tematiku, protams, nav iespējams aptvert, tāpēc autors, izņemot dažus piemērus salīdzināšanai, neatkāpsies tālāk par M.Gorbačova perestroiku, kura likvidēja ļaunuma impēriju – PSRS, kuru šodien atdzemdina Eirāzijas impērijas formā – ar Krieviju boļševistiskajiem revanšistiem vairs nepietiek.

Šodienas globālās krīzes būtība ir tā, ka tāpat kā pēc Staļina nāves un NKVD šefa L.Berijas aresta, arī pēc PSRS likvidācijas, tika prihvatizēta liela PSRS specdienestu mantojuma daļa, arī slepenā aģentūra Tuvajos un Vidējos Austrumos, kur šodien jau plūst “Lielā asins”… . Taču pašlaik V.Putina administrācija savāc atpakaļ savu prihvatizēto aģentūru, sašantažējot arī tās pārpircējus.

Liels jautājums ir – vai tikai Krievija izmanto vecos LPSR VDK slepenos aģentus, jo lai gan kartotēkas tika evakuētas, savus vakardienas dzimtcilvēkus – klauvētājus atcerējās kā saimnieks – nomenklatūras kadrs, tā arī vagars – čekas virsnieks, vai apakšvirsnieks, bet krietna to daļa ir pārcēlusies uz ekskluzīvām, pat eksotiskām vietām Dienvidos. Šādi emigranti piekritīgajām ES un NATO struktūrām būtu jāņem stingrā uzskaitē un kontrolē. To LPSR VDK štata un ārštata darbinieku, čekas pakļautībā strādājošo prokuroru, tiesnešu, advokātu u.c. pilnu sarakstu, kuri bija piedalījušies represijās pret okupētās Latvijas civiliedzīvotājiem, grāmatas autors sāka sastādīt vēl 1993.gadā akadēmiskām un Ģenerālprokuratūras vajadzībām. 1998.gadā šo čekistu failu pabeidza autora oponenti Dr.hist Dainas Bleieres vadībā un izņēma no atskaitēm Latvijas Zinātnes padomei. Kādus neceļus aizgāja šis unikālais Latvijas čekistu fails, – Moskovija taču savus noziedzīgos kalpus zināja tāpat?

Būtībā šodienas situācija Latvijas Republikā pierāda, ka arī Rietumu demokrātija ir smagi slima — tā vairs nespēj efektīvi un pārliecinoši kontrolēt savus pārmilzušos specdienestus, kuri tā arī nespēja ieraudzīt šīs grandiozās bijušo čekistu aktivitātes Eiropas Savienības un NATO pierobežā. Tāpat kā Rietumi nenāca pretī vārgajai Krievijas demokrātijai, kura prezidenta Borisa Jeļcina personā izmisīgi lūdza palīdzību nozagto partijas un čekas miljardu atrašanā un atgūšanā. Tā vietā internacionālā biznesa struktūrām tika ļauts barbariski izlaupīt Krievijas dabas bagātības.

Posttotalitārisma sabiedrībā ir atrofējusies tiesiskā apziņa: ka sods par noziegumu nav atriebība, bet gan tiesiskas apziņas ieaudzināšanas vienīgais(!) priekšnoteikums, proti, jābūt pārliecībai, ka katrs noziegums tiks atklāts un sodīts, neraugoties uz vainīgā maka biezumu!

Tagad šī tiesiskā nihilisma sērga no pirmās strādnieku un zemnieku valsts ir pārmetusies arī uz Rietumiem. Latvijā šī tiesiskuma krīze ir sasniegusi pavisam klasisku pakāpi – morāli, politiski un daļēji materiāli dziļi korumpētās tiesībsargāšanas institūcijas, īpaši spiegu dienesti (pirmkārt Militārais izlūkdienests un drošības dienests, Drošības policija un SAB) ir pārvērsti par Latvijas lielāko oligarhu-kriminālo autoritāšu Grigorija Lučanska-Jāņa Šneidera, Andra Šķēles, Aivara Lemberga kabatas organizācijām, tie acu aizmālēšanai tvarsta sīkās zivtiņas, vai būtībā nevainīgus cilvēkus, kuri kļuvuši par mūsu slikto likumu negribētiem upuriem, vai nodarbojas ar šantāžu. Pie tam visdziļāk korumpēts ir lielākais padomju Latvijas Trojas zirgs atjaunotajā Latvijas Republikā — Latvijas Republikas Prokuratūra ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru priekšgalā, morāli korumpēts noteikti!

Īsais M.Gorbačova–B.Jeļcina demokrātijas laiks uz brīdi pavēra NKVD-KGB noslēpumu plīvuru: uzzinājām, ka šie slepkavas nogalināja Raulu Vallenbergu par ebreju glābšanu 2.pasaules kara gados, ka Francijai kara gados pazudusī franču pretizlūkošanas aģentu kartotēka bija atradusies KGB Slepenajā arhīvā Maskavā, turpat glabājās līdzīgas lietas par nacistu specdienestiem. Šie dokumentu masīvi palika nenopublicēti, tāpēc mums atliek tikai zīlēt – vai šos dokumentus izdevās atgūt neonacistiskajai pagrīdei. Valstiskā līmenī par Dzintara istabas atjaunošanu Carskoje Selo Lielajā pilī notika kāda tirdzniecība ar Slepenā arhīva dokumentiem ar privātām (!) struktūrām Vācijas FR, kuras vada politiski visai miglainais profesors Volfgangs Eihvede (Wolfgang Eichwede). Īpaši nepatīkamas atmiņas grāmatas autoram saistās ar acīmredzami sarkanbrūno VFR profesoru Ervinu Oberlenderu, aktīvu holokausta slepkavu slēpēju, ko viņš veic kā Latvijas Vēsturnieku komisijas pie Valsts prezidenta loceklis! Tāpēc arī Rietumu profesoru tituli paši par sevi neko nenozīmē – aiz tiem var slēpties visdažādākie, arī visneakadēmiskākie spēki.

Ka pagrīdē notiek kāda plānveidīga neonacistiska darbība, liecina daudzi simptomi. Kā parādīja Norvēģijas traģēdija, tad vājāka psihe (vai slima psihe) neiztur šo ideoloģisko spiedienu un uzsāk konkrētu darbību, pagaidām vēl šizofrēniskā veidā. Latvija atkal atrodas abu totalitāro režīmu revanšistu krustcelēs.

Par nākošo etnisko konfliktu reģionu Latvija tiek pārvērsta arī no Rietumu puses (kliedzošākie piemēri Gustava Celmiņa centrs, pērkoņkrustieši), lai mūs pārvērstu par placdarmu Baltijas baronu un dažu Krievijas lielkņazu (kuru senči bija nodevuši kā Nikolaju II, tā Krievijas impēriju) sen iecerētam jaunā Viltusdimitrija gājienam uz Maskavu. Masu bāzi šai akcijai Krievijā jau realizē dažādu policejisku iestāžu aģentūra. Ja šī policejiskā opozīcija Krievijā izrausies pie varas, tad jāpiekrīt pazīstamajai krievu disidentei Valērijai Novodvorskai, ka Baltijas valstīm tas var izrādīties ārkārtīgi bīstami un maksāt ārkārtīgi dārgi.

Tiesa, kāds patiesi drastisks fakts ir arī LETAS sagatavotajā informācijā par Norvēģijas traģēdiju, proti, ka 2011.gada 22.jūlija spridzināšanu un slaktiņu Norvēģijā varēja novērst, ja Norvēģijas spiegu dienests PST būtu kompetenti, nevis nolaidīgi veicis savus pienākumus. Pēc LETAS informācijas PST bijis pamats un iespējas Bēringu-Breivīku savlaicīgi aizturēt un traģēdiju novērst. Diemžēl LETA šo jau tā bēdīgo ziņu pakuplinājusi ar varenu konspirācijas teorijas šedevru: „PST devusi pilnvarojumu uz laiku līdz četriem mēnešiem iekļaut Bēringu-Breivīku aģentūras sarakstos” (portāls „Apollo”, piektdien, 2.decembrī (2011), 21:49). Runa nepārprotami bijusi par aģentūras NOVĒROŠANAS sarakstiem un tas slimais maniaks nav bijis PTS aģents. Ak, mūsu žurnālistikas kvalitāte!

Latviešu žurnālistu jaunais sastāvs ir kā divsejainais romiešu dievs Jānuss – vienas daļas priekšā ar cieņu jānoņem cepure. Bet otra daļa ir netīkami mazkompetenta, aizrāvusies ar dažādam specdienestu inspirētām konspiratīvām akcijām, bieži paši specdienestu raustāmo leļļu statusā, kā avīzes „Diena” redaktrises ar galveno redaktori Zitu Lazdāni Laķi priekšgalā. Veco padomju asu Riharda Treija un Ābrama Kleckina pienesums LU Žurnālistikas fakultātē izrādās ir bijis pārāk liels – tās arī ir mūsu pārprastā humānisma sekas.

Pateicoties izcilajam menedžerim Viesturam Serdānam „Latvijas Avīze” noturējās profesionālā līmenī, pēc viņa aiziešanas avīzes liktenis būtībā ir apzīmogots, tā konfiscējama, kā bijušais LKP CK izdevums/īpašums. Tāpat kā nelikumīgi eksistējošā „Neatkarīgā Rīta Avīze” – kura no profesionālā viedokļa ir bāla, neizteiksmīga 3.šķiras produkcija.

Īpaši bīstami ir tas, ka lielkrievu šovinisma galvenā kurinātāja, bijusī komjaunatnes CK avīze „Vesti segodņja”, strādā ļoti profesionāli, tās pielikumi saturā ir ļoti bagātīgi, kultūrvēsturiski nozīmīgi. Tāpēc tās nesenā galvenā redaktora Aleksandra Bļinova (nemainīgs no komjaunatnes CK laikiem) pilinātajai šovinistiski revanšistiskajai indei Latvijas krievu kopienas apziņā – kā liecina parakstu vākšanas kampaņas rezultāti par krievu valodu kā otro valsts valodu – panākumi ir lieli. Tas ir pavisam nožēlojami un krievu kopienu degradējoši, jo šī uzķeršanās uz provincālo ekstrēmistu, krievvalodīgo fīrerīšu Vladimira Lindermana un Nila Ušakova lielkrievu šovinistiskās makšķeres vismaz Rietumos radīs grūti pārvaramu aizdomīgumu un aizspriedumus pret krievu emigrantiem. Pēdējie ierodas kā viesi, bet tad sāk pretendēt uz saimnieka lomu. Šobrīd, kad Krievijas miljardieru troika ir nopirkusi visas trīs lielākās Latvijas krievvalodīgās avīzes, lietas ir palikušas pavisam nopietnas. Mums vienkārši nav tiesības aizmirst, ka referendumu atklāti atbalstīja Krievijas Ārlietu ministrija ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu priekšgalā. PSRS Ārlietu ministrija bija KGB 1.pārvaldes (ārējais izlūkdienests) piedēklis. Pēc neatkarības iegūšanas KGB 1.pārvalde pārdēvējās par Krievijas Ārējo izlūkdienestu (KĀI). Neaizmirsīsim taču, ka prezidents V.Putins nāk no KGB 1.pārvaldes! Bet ko nu vairs, kā mīlēja teikt M.Gorbačovs : „process pošjol” (process sācies)…

Ir svarīgi apzināties, ka ne jau Krievijas Ārlietu ministrija, prezidents V.Putins ar savas administrācijas vadītāju KGB ģenerālleitnantu S.Ivanovu pārstāv īsto Krieviju. Tie nepārstāv pat visu oficiālo Krieviju, un grāmatas autors var dokumentāli pierādīt, ka S.Lavrova kunga vadītā iestāde un premjerministrs V.Putins sistemātiski dezinformēja prezidentu D.Medvedevu un turpina to darīt ar premjeru D.Medvedevu.

Visbīstamākais šodienas situācijā ir nemitīgā vēstures pārrakstīšana, pat par pavisam neseniem, praktiski vairumam labi zināmiem notikumiem. Līdz ar to jau ir notikusi atgriešanās pie padomju totalitārisma laiku dubultmorāles, kad bija oficiozā vēsture, kura bija ideoloģiski determinēta un mutvārdu vēsture (oral history).

Pašlaik Latvijas krievu kopiena stāv jaunu lielu politisku pārbaudījumu priekšā. Pēc pirmajām neveiksmēm notiek revanšistisko spēku pārgrupēšanās – rokās sadevušies divu ekstrēmo krievvalodīgo nelegālo veidojumu kādreizējie līderi: ekstrēmi kreisās Nacionāl-boļševistiskās partijas līderis Vladimirs Lindermans un ekstrēmi labējās Krievu nacionālās vienotības līderis Jevgeņijs Osipovs. Izskatās, ka viņi šodien ķērušies pie varas partijas izveides – „Par dzimto valodu”, baidos tikai, ka ne jau produktīvam darbam Rīgas Domē vai Saeimā, bet gan to darbības destruktīvai paralizēšanai, lai izprovocētu krievu barikāžu laiku.

2001.gada 8.novembrī 16 gadīgā ziedu teroriste no Daugavpils Aļina Ļebedeva iepļaukāja ar neļķu pušķi princi Čārlzu – par karu Afganistānā. Tas vien jau pierāda, ka vismaz tajā laikā Daugavpils krievu skolās joprojām valdīja sarkanā migla. Vai prinča Čārlza vizīte Latvijā nebija pietiekošs pamats, lai vismaz ar skolas bērniem pārrunātu nepatīkamāko lietu britu karaļnama XX gs. vēsturē – atteikšanos ielaist Lielbritānijas teritorijā ar viltu un nodevību apkrāpto Nikolaju II ar ģimenes locekļiem, pēc tam kad viņš bija atteicies no troņa par labu savam brālim. Tā ir vēsturiskā mitoloģija, ka bijušajam imperatoram ar ģimenes locekļiem neesot atļāvusi izceļot Krievijas Pagaidu Valdība. Izrādās, ka par civilizētās Krievijas vēsturi krievvalodīgie skolotāji neinteresējas – tad kāda viņiem daļa gar krievu dzimto valodu – proletariātam taču neesot dzimtenes – visa pasaule viena liela sādža-kibucs. Tāpēc autors kā solidaritātes izpausmi ar krievu cilvēkiem, kā Latvijā, tā Krievijā – salīdzinošās metodes ietvaros iekļāva šajā grāmatiņā arī dažus paragrāfus par Krievijas vēstures problēmām.

Vai tiešām šādā situācijā mēs atļausim nelikumīgi prihvatizēto komjaunatnes (komjaunatne – partijas jaunākā māsa) avīželi „Vesti segodnja” Krievijas miljardieru troikai izmantot pret mūsu valsts interesēm, pret Eiropas Savienības interesēm, pret Brīvās pasaules interesēm un izplatīt Latvijā V.Putina-S.Lavrova-J.Primakova čekistiskās ideoloģijas indi?!

6. ARĪ PAGĀTNES DROŠĪBAS DIENESTI BIJA NEDROŠI!

Lai labāk izprastu šodien notiekošo, grāmatas autors atļausies tikai dažus ekskursus par XXgs. sākuma politiskajām vētrām Krievijā, par vēstures posmu, kura pētniecībā viņš ir ieguvis Igaunijā un Krievijā atzīto augstāko zinātnisko — vēstures zinātņu doktora grādu, kurš ir nostrificēts arī par Latvijas Republikas habilitētā vēstures doktora grādu. Šodienas oficiozās vēstures (kā jau minēts, pēc kuras koncepcijām tiek sagatavotas skolu un augstskolu mācību grāmatas) rakstniekiem Latvijā pat nav ne mazāko iespēju akadēmiski, ar dokumentiem rokās apstrīdēt tālāk teikto, tāpēc jau bija nepieciešama aizmuguriskā soda psihiatrija pret grāmatas autoru, kuru publiskā apritē pirmais ieviesa akadēmiķis Andris Caune, kurš LU Latvijas vēstures institūta direktora krēslā nomainīja grāmatas autoru.

Lai gan runāsim par 20.gs. paša sākuma notikumiem – tie šodien ir tikpat aktuāli, kā toreiz. Spriežot pēc dažām vēstures liecībām Nikolajs II bija atminējis 1905.gada Asiņainās svētdienas noslēpumu, tāpēc viņam bija jāiet 1917.gadā. Bez šīs izpratnes nav iespējams izprast arī izcilākā 20. gs. vēstures notikuma – Mihaila Gorbačova perestroikas – neveiksmi, kuras politiskais mērķis bija aizdziedēt boļševiku 1917.gada oktobra bandītiskā puča cirstās brūces Krievijas un pasaules mērogā.

Joprojām tikai tā laika avīzēs un dokumentos var izlasīt absolūti neapstrīdamu vēsturisku faktu, ka 1905.gada 9.janvāra asins izliešana S.Pēterburgā bija plānota policejiska akcija, lai noslēptu vainīgos, kuri 1905. gada 6. janvārī organizēja neveiksmīgu atentātu pret Krievijas imperatoru Nikolaju II un viņa ģimenes locekļiem.

Proti, svinīgās ceremonijas laikā 1905.gada 6.janvārī, kad Nikolajs II ar garīdzniekiem Visu svēto dienā (Zvaigznes dienā) iesvētīja krievu-japāņu kara kaujas vienību karogus Ņevā izcirstajā āliņģi, lielgabalu salūta laikā uz imperatoru un viņa svītu izšāva kaujas karteču. Šāviens nebija izdevies īsti precīzs — ievainoja tikai kādu gorodovoju, bija postījumi Ziemas pilī. Svinīgo ceremoniju vēroja ļoti daudzi St. Pēterburgas iedzīvotāji, tāpēc pilsētā radās milzīgs sašutums par atentāta mēģinājumu pret valsts augstāko amatpersonu kara laikā. Avīzes plaši aprakstīja sazvērniecisko akciju, notika stihiskas monarhistiskas atbalsta akcijas Nikolajam II.

Taču avīzes iznāca vienīgi 7.janvārī, politiskās slepenpolicijas (ohranas) slepenais aģents cietuma garīdznieks Gapons caur izteikti monarhistiski noskaņoto Strādnieku savienību (no tās1905.gada nemieru laikā radās Krievijas arodbiedrības) noorganizēja vispārēju streiku, kurš sākās tieši tipogrāfiju strādnieku vidū.

Nikolaju II ar ģimeni drošības apsvērumu dēļ aizveda uz Carskoje Selo, atstājot plīvot imperatora standartu virs Ziemas pils—it kā Nikolajs II tur uzturētos. It kā petīcijas iesniegšanai Nikolajam II, pops Gapons 9.janvārī organizēja plašu monarhistisku demonstrāciju, kurā t.s. strādnieku aristokrātija piedalījās svētku drānās, sievu un bērnu pavadībā, jo viņi taču gāja demonstrēt solidaritāti ar imperatoru Ziemas pilī. S.Pēterburgas kara apgabala karaspēka komandieris lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs un gvardes karaspēka virspavēlnieks Pēterburgā lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs deva pavēli uzbrukt demonstrantiem. Notika milzu asins izliešana.

Grāmatas autoru nepārsteidz, tikai rada viņam lielu satraukumu un bažas, ka pie politiskās situācijas destabilizācijas Latvijā, pašlaik ir ķērušās arī Brīvās arodbiedrības – draudot organizēt referendumu par 11.Saeimas atlaišanu. Vai neoboļševikiem nepietiek ar Viļņas asiņaino svētdienu 1991.gada 13.janvārī – ka tiek atkārtotas līdzvērtīgas politiskas provokācijas 1905.gada 9.janvāra asiņainās svētdienas garā?

Vairākos izdevumos ir publicētas Nikolaja II dienasgrāmatas – iekšlietu ministrs kņazs P.Svjatopolks-Mirskis vēl 8.janvāra vēlā vakarā dezinformēja Nikolaju II Carskoje Selo, it kā uzbrukumā nākot … sociālisti… popa-sociālista Gapona vadībā. Ministrs neteica ne vārda par to, ka šis cietuma pops ar sirdi un dvēseli kalpoja caram –batjuškam (tētiņam – krievu val.) un tikai tāpēc bija kļuvis par slepenpolicijas aģentu. Meloja, acīs skatoties, arī abi nupat minētie lielkņazi. Jā, ar tādiem ministriem, policistiem un lielkņaziem Krievijas impērija bija lemta bojā ejai!

Tikai pēc asiņainās svētdienas sabiedrībā radās pelnīts, milzīgs sašutums pret patvaldnieku, kurš tik lēti bija ļāvies apšmaukties no paša kalpiem un paša radiem! Tad radās gan 1905.gada revolucionārā situācija, gan pati revolūcija un viss pārējais.

Taču līdz šim vēsturnieku noklusētā lietas būtība ir tā, ka pēc kompetentu memuāristu liecībām Nikolajs II tikai krietni vēlāk uzzinājis par savu apkrāpšanu pēc 1905.gada 6.janvāra atentāta un vairāku savu ģimenes locekļu tuvumā juties kā ienaidnieku aplenkumā. Taču mums ir svarīgi akcentēt vēsturisko faktu, ka īstie sazvērnieki un cara ģimenes slepkavības organizētāji 1905.gadā, tā arī palika ārpus oficiālā kadra. Tas pavēra izcilas šantāžas iespējas ne tikai visu kalibru specdienestu, armijas un gvardes augstāko komandieru vidū. Bez šīs Krievijas vēsturiskās pieredzes nu nekādi neizprast ASV 2001.gada 11.septembra traģēdijas patiesos vaininiekus, ne to, kāpēc patiesībā šo traģēdiju realizēja!

Taču pats pārsteidzošākais ir tas, ka vēl šodien ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā (kā speciālos pētījumos, tā vispārinošos kursos un mācību grāmatās) par 1905.gada revolūcijas sākumu, tiek ignorētas padomju vēsturnieku un arhīvistu veiktās dokumentu publikācijas, kurās redzam patieso notikumu gaitu. Jaunas dokumentu publikācijas neparādās, bet rakstos un grāmatās konceptuāli vārda vistiešākajā nozīmē notiek atgriešanās pie staļiniskās koncepcijas par 1905.gadu, gandrīz burtiski pārrakstot VK(b)P īso kursu [3], kur informāciju par 6.janvāra atentātu nesameklēt pat ar uguni. Jebkurš interesents par to var pārliecināties, atverot LU un LZA totālā brāķa produkciju par doto jautājumu!

Patiesības vārdā gan jāatzīmē, ka šī atgriešanās nenotiek tieši, bet pastarpināti – caur krievu baltemigrantu literatūru [4], bet galvenokārt caur vācvalodīgo autoru sacerējumiem.[5] Neprofesionāļiem vēstures laukā tā ir pavisam neizprotama lieta, kāpēc Vācijas, Krievijas un Latvijas vēstures rakstniecībā šodien dominē staļiniskā koncepcija par 1905.gada politisko krīzi Krievijas impērijā un tautas revolūciju pret šīm bezjēdzībām. Pašlaik aprobežosimies ar fakta konstatāciju, ka oficiozā historiogrāfija un politiskā zinātne ne tikai neizprot staļinisma būtību un vēsturiskās saknes – kā sašantažēto Romanovu Krievijas policijas un armijas izlūkdienestu augstākās vadības sākotnējo roku darbu, kuram pēc tam uzradās visai nearistokrātiski jauni saimnieki — bet pat nevēlas to noskaidrot! Taču globālo teroristu kara apstākļos šīm zināšanām nav tikai akadēmiskās izziņas nozīme, bet tām piemīt milzu aktualitāte, tās ir kategoriski nepieciešamas, lai mēs un mūsu planēta varētu izdzīvot!

Īsi sakot – lietas būtība ir tā, ka pēc civilizētās Krievijas valsts sagrāves 1917.gadā tās specdienestu aģentūru, kā dzimtbūšanas laikos, izpārdeva Rietumu biznesmeņiem. Joprojām nav uzrakstīta Krievijas baltās emigrācijas patiesā vēsture, kad emigrējušās krievu aristokrātijas lielākā daļa ziedoja visus savus līdzekļus cara ģimenes glābšanai, tāpēc vēlāk masveidīgi mēs sastopamies ar kņaziem-taksometru šoferiem un kņazienēm, pat lielkņazēm (princeses) – šuvējām, manekenēm un kalponēm pie kinodīvām…

Vienu lietu gan šeit gribētos akcentēt – grāmatas autors nekad nav sevi izjutis par Krievijas nelabvēli, par ienaidnieku vēl mazāk. Bet klasiskais pierobežas provinciāli primitīvais impērijas sargs – krievvalodīgais ģeržimordas (visindīgākie lielkrievu šovinisti bieži, kā par brīnumu, nāk no etniski jauktām ģimenēm) tips grāmatas autoram vienmēr ir izraisījis dziļu pretīgumu, kuru viņš nav atturējies paust visos laikos. Bet šo tipu līdz tam neredzētos augstumos pacēla tieši komunistiskā impērija ar savu boļševistisko faraonu mūmiju pielūgšanas kultu, izkaujot krievu nācijas strādīgāko, inteliģentāko daļu ar sarkano teroru, Pilsoņu karu, bada organizēšanu Pievolgā, Golodomoru Ukrainā, Gulāgiem. Boļševistiskās banditokrātijas valdīšanas laikā cieta visas Krievijas tautas, īpaši smagi ukraiņi, tatāri, čečeni, latvieši u.c., taču vissmagāk cieta krievu tauta. Tāpēc M.Gorbačova perestroika bija gandarījums par krievu tautas Golgātas ceļu, īsts Krievijas Renesanses laikmets, kurš cieta neveiksmi ne jau Gorbačova vainas dēļ.

Vēlreiz gribētos akcentēt — mums neizprast Krievijas šodienas traģēdiju, neizprotot līdz galam – kas tad Krievijā patiesībā notika 1905. gada 6.-9.janvārī, jo pat marksistiski-ļeņiniskā vēstures zinātne 1905.gada revolūciju nosauca par 1917.gada boļševiku puča (Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas) ģenerālmēģinājumu.

Par šo ne tikai izšķirīgi nozīmīgo, bet arī aizraujoši interesanto problēmu autors sniegs savu interpretāciju citā topošajā grāmatā „Dzejnieka dzīvība par cara meitu. Olgas Nikolajevnas Romanovas un Jāņa Raiņa biogrāfijas neatšķirtās lapaspuses.”

Ka civilizētās Krievijas iznīcināšanas vēsture joprojām ir degoši aktuāla, pierāda arī pirms 9 gadiem dokumentētais fakts, ka vēl 2003.gadā grāmatas autoram izdevās, runājot par XX gs. 20-30. gadu pasaules vispārējo ekonomisko krīzi, parādīt to praktisko mehānismu un metodiku ar kuru palīdzību tika izraisīta pašreizējā pasaules banku krīze. Toreiz dažādu mahināciju rezultātā sabruka ASV fondu birža, kas radīja pilnīgu finanšu haosu arī Eiropā – fondu vērtības strauju krišanos un praktisku kreditēšanas apturēšanu, kas likumsakarīgi determinēja masveidīgus bankrotus un līdz ar to bezdarbu. Labklājību pēkšņi nomainīja dziļa, pasaules tautām nepieredzēti traģiska krīze. Tā nebija objektīvu apstākļu izraisīta krīze (marksisti vēl šodien melo it kā tā būtu bijusi pārprodukcijas krīze), bet gan Lielās naudas īpašnieku apzinātas darbības rezultāts, lai izputinātu nevēlamus konkurentus, aiztaisītu muti sabiedrībai par izlaupītās Krievijas miljardu jaunajiem īpašniekiem u.c.[6]

II. nodaļa. MIHAILA GORBAČOVA PERESTROIKAS CĒLOŅI.

1. CILVĒKI AR SIRDĪM KREISAJĀ PUSĒ UN PARODIJA PAR CILVĒKIEM – RAUSTĀMIE MANEKENI.

Pētot 1991.gada janvāra barikāžu laiku, Jauno Brīvības cīņu kulminācijas punktu, autors cenšas to darīt profesionāli: vienlaikus padziļināti pievēršoties laikmeta konteksta izvērtējumam. Kā jau minēts, nekas tāpat vien nerodas no nekā – bet barikāžu laika notikumi Latvijā risinājās lielu planētas mēroga notikumu kontekstā: 1. Irākas kara (Līča karš) laikā un 1991.gada augusta puča Maskavā priekšvakarā. Latvija atkal bija nokļuvusi lielās politikas krustcelēs — caur Baltiju centās likvidēt M.Gorbačova perestroiku.

Tā vien izskatās, ka arī Latvijā 2012.gada 18.februārī iecerētais referendums bija iecerēts kā prelūdija haosa organizēšanai Krievijā caur Baltiju (šoreiz pagaidām tikai Latviju) – tāpat kā 1991.gadā. Autors neņemas spriest, vai Nils Ušakovs pierāvās un Vladimirs Lindermans savā runas manierē kaut cik sāka ievērot pieklājīgas uzvedības pamatnormas arī tāpēc, ka šīs grāmatas sākotnējo manuskriptu autors plaši izplatīja Latvijā, bet tā krievu variantu – Krievijā un ES. Taču acīmredzami, ka krīzes situācija uz brīdi tika novērsta.

Pēc autora pārliecības Jevgeņijs Primakovs tieši tāpēc ieradās Latvijā, lai tajā no jauna destabilizētu situāciju. Par ēsmu jaunajai provokācijai izvēlēta 11.Saeima – veidojums, kuru nemīl neviena no Latvijas tautām un kuru dziļi necieš šīs grāmatas autors. Taču šajā gadījumā viņš nostājas viņam dziļi nesimpātiskās 11.Saeimas aizstāvja klinšainās pozīcijās! Pēdējais laiks beigt referenDUMOTIES! Šī referendumu trakuma aizkulišu diriģentu patiesais mērķis ir “Lielās asins” izprovocēšana – un šajā jomā viņu izdoma patiesi ir radoša, kā to mēs redzēsim tālāk.

Grāmatas autors izsaka dziļu atzinību Latvijas krievu kopienai par izturētību – īpaši sakarā ar Latviju un Latvijas tautām dziļi apvainojošajiem daudzajiem klaji provokatīvajiem un revizionistiskajiem izteikumiem 2012.gada 16. marta leģionāru atceres dienas sakarībā. Valsts prezidenta amatu ieņemošais Andris Bērziņa kungs aizrunājās pat tik tālu – it kā Latviešu brīvprātīgajā Ieroču SS leģionā būtu bijusi iespēja cīnīties par Latvijas brīvību, vai vismaz ar varu un viltu leģionā iedzītie latviešu puiši domājuši, ka cīnās par Latvijas brīvību. Privātpersonām ārpus darba laika, protams, drīkst būt savs īpašs, īsti oriģināls viedoklis – paužams draugu un radu pulkā. Bet vai žurnālistu ētika nepieprasa neizlaist šādu klaji neonacistisku viedokli ēterā – Latvijai tas godu nedara !

Ne mazāk nepatīkami bija Latvijas TV ekrānā vērot Krievijas Ārējā izlūkdienesta izveidotāju un ilggadīgo vadītāju Jevgeņiju Primakovu — kā Krievijas ZA stratēģiskās plānošanas kopas vadītāju. Varētu pieņemt, ka mūsu politiskajai elitei nav zināms, ka KGB kontrolēja PSRS ZA tikai daļēji, bet Krievijas Zinātņu akadēmiju KFFDD/KĀI kontrolē pilnīgi. Taču nupat teikto vajadzēja zināt Nacionālās Drošības padomes locekļiem (kur vairums ir izlūkdienestu vīri) un brīdināt sabiedrību no šādiem vizitjoriem! Grāmatas autors uztvēra kā personisku traģēdiju Krievijas visneakadēmiskākā akadēmiķa—izlūka J.Primakova vizīti pie Latvijas Republikas Valsts prezidenta.

Visa nelaime, ka vēl nav uzrakstīta vēsture tam brīnumainajam, bet pavisam reālajam vēsturiskajam faktam, ka cilvēcei, tiesa, uz īsu brīdi izdevās likvidēt planētas Zeme iedzīvotāju sašķeltību divās naidīgās nometnēs, kuras savstarpēji veda visai karstu auksto karu. Caur lokāliem militāriem konfliktiem pēdējam bija tendence pāraugt cilvēci iznīcinošā 3. pasaules karā. Tieši šis brīnums radīja objektīvu pamatu Baltijas Jaunajām Brīvības cīņām.

Ilustrācijai par šo balansēšanu uz iznīcinošā kodolkara robežas pievedīsim dažus fragmentus no atvaļināta GRU pulkveža Vitālija Ivaņņikova atmiņām. 1964.gada 10.martā V.Ivaņņikovs, tolaik vēl kara lidotājs PSRS 16. gaisa armijas 35. iznīcinātāju pulkā Vācijas DR, pildot kaujas pavēli, bez brīdinājuma notrieca amerikāņu izlūklidmašīnu RB-66. 1991.gadā atvaļinātais GRU pulkvedis pastāstīja žurnālistam Vladimiram Voronovam :”Uzdrošinos apgalvot, ka tieši mana 1964. gada 10. marta zalve kardināli izmainīja Eiropas likteni. Tieši tā, starp citu, novērtēja manu rīcību arī Padomju karaspēka grupas Vācijā pavēlnieks maršals I. Jakubovskis pusdienās Altes nometnē par godu lidotāju apbalvošanai. ASV atzina Vācijas DR suverenitāti faktiski pēc gaisa kaujām tās debesīs, pēc tam sekoja vesels VDR atzīšanas vilnis”[7]

Taču galvenais Voronova stāstā ir tas, ka maršals Jakubovskis bija pavēlējis veikt šo akciju uz savu galvu, nesaskaņojot to ar aizsardzības ministru maršalu Maļinovski. Pie tam Jakubovska pavēle bija klaji provokatīva! 1964. gada 10. martā bija noslēdzošais posms liela mēroga padomju manevriem Vācijas DR vidienē, kurus vadīja maršals Maļinovskis. NATO ļoti vērīgi sekoja — vai manevri nav aizsegs iebrukumam Rietumvācijā. Tātad viena maršala (Jakubovska) patvaļīgā rīcība viegli varēja izraisīt atbildes prettriecienu. Paldies NATO ģenerāļu nosvērtībai, tolaik viņiem nervi bija kārtībā!

Galvenā iniciatora lauru vainags, izkļūšanai no šīs nemitīgās balansēšanas uz iznīcinošā 3. pasaules kara robežas, autoram ilgi šķita, ka pienākas ASV prezidentam (1980.-1988.) no republikāņu komandas Ronaldam Reiganam (Ronald Reagan) un viņa viceprezidentam, vēlākajam prezidentam Džordžam Bušam senioram. R.Reigans ar savu karojošo pretpadomju politiku, šķiet, vismaz sākotnēji ļoti atviegloja M.Gorbačovam tikpat kā neizpildāmo uzdevumu – sākt būtiskas reformas visreakcionārāko L.Brežņeva- J.Andropova atlasītu kadru ielenkumā. Atcerēsimies, ka 1984.gadā R.Reigans nāca klajā ar savu vadošo tēzi: PSRS ir ļaunuma impērija, ar padomju līderiem nav ko runāt – tie rezervējuši sev tiesības veikt jebkurus noziegumus un melot. Taču ar M.Gorbačovu R.Reigans tikās un runāja veselas piecas reizes, vēl vairāk, abi prezidenti ieradās valsts vizītēs viens pie otra.

Pie problēmas – kam īsti pienākas lauru vainags par aukstā kara izbeigšanu – mēs atgriezīsimies vēlreiz. Pagaidām autors tikai atzīmēs, ka šajā gadījumā ar vienu lauru vainagu nepietiek – nepieciešami divi — divām īstām lēdijām šī vārda vispozitīvākajā nozīmē : Raisai Gorbačovai un Margarētai Tečerei.

Neapšaubāmi, ka līdz tam no ASV puses nepieredzētā R.Reigana uzbrūkošā taktika attiecībās ar PSRS – radīja zināmu caurvēja efektu sasmakušajā augstākajā PSRS varas ešelonā. Iet bojā kodolkara liesmās, vai pašieslodzīties pazemes bunkuros, nevēlējās neviens, pat paši idejiskākie Politbiroja locekļi nē. M.Gorbačovs kļuva par ģenerālsekretāru pretēji kompartijas Politbirojā iedibinātajai kārtībai. Pēc tam, kad brežņevietis – staļinists K.Čerņenko bija gadu noslimojis valsts augstākajos amatos – pateicoties ārlietu resora vadītāja Andreja Gromiko rekomendācijai, Politbirojs ievēlēja par ģenerālsekretāru M.Gorbačovu. Daži vārdi par abu Gorbačovu politisko biogrāfiju sekos.

Grāmatas autors neizvirza sev uzdevumu debatēt par to polittehnoloģiju, kura tika izmantota pasaules sašķeltības īslaicīgās likvidācijas posma likvidācijai, pārnesot politisko konfrontāciju daudz bīstamākajā etniski-reliģiozajā plāksnē, kā tas ir noticis globālo teroristu kara apstākļos. Autors tāpat negrasās pievērsties Dž. Buša sen., Dž.Buša jun., J.Primakova, S.Lavrova un V.Putina personiskā ieguldījuma analīzei šajos procesos.

Atentāts pret R.Reiganu viņam beidzās ne tik bēdīgi, kā Džonam un Robertam Kenedijiem un daudzām, daudzām citām cilvēces vadošām personām, un varu priekšlaicīgi neieguva bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors, viceprezidents Dž. Bušs sen., viņam nācās vien piedalīties priekšvēlēšanu maratonā.

Piedāvātā grāmata veltīta šīs problēmas negatīvajai daļai, minētā īslaicīgā humānā posma likvidācijas visai būtiskam brīdim – asas konfrontācijas situācijas radīšanai Baltijā, lai ar milzu asins izliešanu 1991.gada janvārī un varbūt augustā – nostādītu Krievijas valdošo eliti, pirmām kārtām jau M.Gorbačovu ar viņa komandu ārpus likuma ne tikai civilizētās pasaules acīs, bet galvenokārt jau pašu Krievijas tautu acīs un veiktu milzu revolucionārus pārveidojumus jaunas totalitāras diktatūras izveidei Krievijā.

Mēs labi zinām, ka jebkura patiesi zinātniska pētījuma kvalitāti nosaka izvēlētās avotu bāzes ticamības pakāpe un citas avotu kritikas prasības. Tāpēc daži vārdi par padomju totalitārisma laikmeta dokumentālās avotu bāzes pilnīgo neuzticamību. Dokumentos pat par vissvarīgākajiem politiskajiem lēmumiem parasti tika fiksētas tikai dažas vispārējas frāzes. To nodiktēja padomju totalitārisma ārkārtīgi centralizētais raksturs, kur centralizācijas pakāpe bija visai līdzīga senās Ēģiptes praksei faraonu laikos. Formālais pēdējais vārds patiesi piederēja ģenerālsekretāram, tāpēc konkurējošie grupējumi, un tādā vai citādā formā tie praktiski bija vienmēr, varēja kādi ietekmēt lēmumu pieņemšanu vai nu pierunājot ģenerālsekretāru, vai, ja tas neizdevās, sagrozot sev vēlamā garā izejas dokumentus interesējošā lēmuma pieņemšanai. Manipulācijas ar informācijas plūsmu, apgādājot diktatoru, saimnieku, bosu ar apzināti sagrozītu informāciju, nevairoties arī no klajas falsifikācijas – bija viena no būtiskākajām valdošās nomenklatūras darbības sfērām. Tam bija izšķiroši svarīgs sociālekonomisks pamatojums, jo visas padomju sistēmas eksistences pamats bija valsts budžets – par tā sadali un pārdali tad arī norisinājās svarīgākās padomju vēršu cīņas. Augšās notiekošo savu iespēju robežās centās atdarināt valdošās nomenklatūras vidējie un pat zemākie slāņi. Šajā jomā padomju skola bija sasniegusi nepārspējamu virtuozitāti, jo cena lielākas neveiksmes gadījumā bija viena – dabiska nāve nedabiskos apstākļos.

Jā, oficiāli skaitījās, ka KGB ir izbeigusi savu P.Sudoplatova laiku klaji bandītisko terorismu, kā iekšzemē, tā ārzemēs. Šādi oficiozos dokumentos pamatoti apgalvojumi padomju valdošajai elitei un vadošajiem padomju pašmāju ekspertiem – spēj izraisīt tikai skābu smīnu. Slapjās lietas vispusīgi apsprieda augstākajā partijas līmenī, taču ārpus protokola, t.i. augstākā PSRS vadība bija pārliecināta, ka tā stingri kontrolē šīs netīrās, bet šķietami efektīvās lietas. Taču uz patiesi visai limitētās KGB slepkavnieciskās darbības rēķina iekšzemē un ārzemēs, kuru tā veica, tā sacīt, pēc partijas un valdības pavēles, funkcionēja arī KGB pašdarbība. Lai cik arī tas nebūtu skumji, KGB nebija oriģināla, šāda prakse joprojām plaši ir izplatīta arī Brīvās pasaules dažādu valstu specdienestos. Tas ievērojami limitē minētās problēmas akadēmisko pētnieku skaitu, kaut gan džentlmeņu kodeksa ietvaros arī tīri akadēmisks pētnieks šajā jomā var iegūt visai respektējamus rezultātus.

Joprojām izcilākā Latvijas eksperta specdienestu vēsturē Ulda Ģērmaņa piemiņas godināšanai nocitēšu viņa pirmsnāves vēstuli, datētu ar 1997.gada 26.oktobri, uzrakstītu uz vēstuļpapīra ar piemiņas veltījumu rakstniekam Linardam Laicēnam:

„Akadēmiskais darba zemniek un kolēģi Induli! Tava 13.okt. vēstule pienāca man ļoti nelaimīgā laikā. 21.sept. negaidīti (ar infarktu) mira mana sieva Mirdza. 16.okt. izvadījām viņu pēdējā gaitā no Solnas baznīcas. Mani pašu tai laikā „nolika uz paklāja” nejauka influence, no kuras joprojām netieku vaļā. Esmu gan garīgā, gan fiziskā ziņā izsists no ierindas. Bērni (Guna-ārste, Jānis-biologs) jau gan mēģina man palīdzēt, un tomēr situācija ir smaga.

Domāju, Tu sapratīsi, ka nespēju Tev atbildēt uz daudzajiem jautājumiem. Dažas piebildes centīšos tomēr izdarīt.

Par O.Brūveru galvenais ir viņa rīcība – konsekventi prettautiska. Arī tas, ka viņš atklāti pieslējies čekistiskajai partijai „ Saimnieks”.

Tu esi pārpratis lietu ar U.Palmes slepkavu. Viņš nav atklāts joprojām. Plašas zviedru aprindas 80-tajos gados satrauca Palmes sulainiskā pakalpība Maskavai: viņš īstenībā propagandēja ārzemēs krievu blēdīgo ārpolitiku, ieskaitot viltus „cīņu par mieru”. Kāpēc viņš to darīja? Aiz muļķīgas godkārības. Lai varētu tēlot starptautiska politiķa lomu. Sašutums bija sevišķi liels zviedru patriotiskās aprindās (arī daļā soc.dem).

Tāpēc esmu pārliecināts, ka viņu nošāva kāds zviedru patriots. Savu prognozi par Palmes gaidāmo galu (divas nedēļas pirms atentāta) izteicu zviedru pretizlūkošanas vadītājam.

Visi materiāli par Balt. Inst. sadarbību ar Balt. padrepubliku Kultkomiem un konfliktu, ko tas izraisīja, ir aizvesti uz Misiņa bibl. (tas notika pagāj. vasarā).

Nobeigumā īsi par O.Celli: Savā laikā viņam bija grūti saprast atšķirību starp „Intūristu” un Rīgas Kultkomu. Dr. U.J. toreiz mēģināja to izskaidrot. Varbūt saprata.

Vairāk diemžēl nejaudāju Tev uzrakstīt.

Ar rudenīgu sveiksmi! Uldis. P.S. daži zv. av. raksti.”.

Šogad kolēģim Uldim Ģērmanim apritētu 97 gadskārta, viņa 95 gadu jubileja noritēja nepelnīti dziļā klusumā. Varbūt tomēr Latvijas akadēmiskā pasaule gribētu labot savu kļūdu LZA ārzemju locekļa 100 gadskārtā?

Galvenā padomju totalitārisma īpatnība bija tā, ka, pateicoties daudzkārt organizētajām bada kampaņām pēc padomju varas triumfa gājiena 1917.-1918. gadā, sarkanā terora, kulaku kā šķiras likvidācijas, desmitiem un desmitiem miljonu iznīcināšanas Gulagos, izkaušanas divu kriminālo sociālistu grupu – boļševiku un nacistu, mākslīgi izraisītajā 2.pasaules karā, KGB veiktajai tautu atgalvošanas praksei (kad organizētās autoavārijās, ar ārstu-slepkavu, medmāsu – slepkavu u.c. palīdzību iznīcināja ne tikai patiesos disidentus, bet pat potenciālos garīgos līderus) – padomju totalitārisms patiesi bija totāls – visaptverošs, šī termina pilnā nozīmē. Opozīcija, kā tāda, bija likvidēta. Represētie, ja arī tika amnestēti, praktiski bija uz mūžu norakstīti tikai fiziskajam darbam. Izņēmumu nebija. Cita lieta, ka karjeru varēja nopirkt par slepenās kalpības cenu padomju specdienestiem vai milicijai. Bet arī bez represijām – kaut cik pieklājīgu karjeru varēja uztaisīt tikai ar slepeno dienestu atbalstu.

Tie, kuri bija iekļuvuši valdošajā augstākajā nomenklatūrā (kurus amatā apstiprināja PSKP CK Politbirojs vai savienoto republiku kompartiju CK biroji) savu dienestu slepeno aģentu kuplajā pulkā uz ievēlēšanas laiku partijas vai padomju amatos apturēja, bet iestādēs un organizācijās kļuva, kā jau minēts, par savas iestādes stukaču-klauvētāju ganiem, ja labāk patīk — virspavēlniekiem un KGB rezerves karavīriem. Savas valsts iedzīvotāju pārvēršana no vairāk vai mazāk brīviem pilsoņiem par totalitāro režīmu specdienestu diriģētiem (raustītiem) aģentiem ir abu 20.gs. totalitāro režīmu būtība un pamatsaturs.

Nacionālsociālistiem Vācijā limitētais laiks neļāva šajā jomā gūt tik totālus panākumus, kādi bija komunistiskajam totalitārismam Krievijā un Austrumeiropā. Tikai tāpēc radās t.s. homo sovieticus mankurtisms – par kuru tik necienīgi izņirgājās emigrācijas morāli smagi deformētie un pa lielākajai daļai KGB, vai Rietumu specdienestu savervētie intelektuāļi.

Akadēmiski runājot, neuzticamas ir visas padomju totalitārismā radītās dokumentu grupas, pirmkārt jau no represīvajām struktūrām (KGB, milicija, GRU u.c.) nākusī dokumentācija! Līdz ar to visiem pētījumiem par padomju totalitārismu piemīt ārkārtīgi zems akadēmiskās ticamības koeficients.

Tas gan nenozīmē, ka raksta autors būtu nostājies agnostiķu pozīcijās. Mums ir iespējams iegūt arī visai reālu ainu par pašiem lielākajiem padomju totalitārisma noslēpumiem, ja mēs salīdzinām dažādu skolu, ar atšķirīgu metodoloģiju un metodiku veiktus pētījumus un meklējam tajos galvenos saskarsmes punktus. Ja saskarsmes punktu nav, pētījumi nav bijuši pietiekoši akadēmiski, samierinoties ar visai šauru avotu bāzi.

Laikam pienācis pēdējais laiks atteikties no veco padomju zinātniskā komunisma, ateisma un citu ismu sludinātāju pakalpojumiem no valsts budžeta finansētās institūcijās – šobrīd mēs maksājam pārāk augstu cenu par savu aizvakardienas humānismu – ne tikai mūsu vēsture, bet arī mūsu tautsaimnieciskā koncepcija ir atkal pacelta ar kājām gaisā. Vecā gvarde neko nav mācījusies, ja nu vienīgi melot vēl virtuozāk. Tāpat pienācis laiks nolikt akadēmiskās pasaules vecu krāmu noliktavās ASV politologu paviršo teorētisko konstrukciju garā sarakstītās literatūras kalnus par Gorbija jauno domāšanu, Krievijas perestroiku un Baltijas brīvības cīņām.

Tikai ar skaidru galvu ir jēga ķerties pie padomju totalitārisma vēstures pētniecības, it īpaši analizējot situāciju posttotalitārisma telpā. Galvenais – katrai atziņai, vispārinājumam u.t.t. jābūt priekšmetiskam – pamatotam ar reāliem, rūpīgi izvērtētiem vēstures faktiem – kur katra vēstures fakta izvēlei, pārbaudei, reprezentācijas pakāpes noteikšanai – jābūt akadēmiski pilnīgi caurspīdīgai. Pats auglīgākais ceļš ir katra vēstures fakta vēsturisko sakņu meklējumi, lai pēc tam kvalitatīvi mēs meklētu salīdzināšanai līdzīgus faktus un procesus. Tāpēc pie darba, raksta autora oponenti! Viņš gan aicina atteikties no vieglākā ceļa meklējumiem – pētniecību aizvietojot ar psiholoģiski nevainojami izstrādātām propagandas klišejām, tai skaitā apkarojot nevis sava oponenta uzskatus, bet tikai un vienīgi personu!

Un sāksim ar pašām fundamentālākajām lietām. Daudz citēts ir viens no staļinisma prakses pamatpostulātiem: ir cilvēks, ir problēma – nav cilvēka, nav problēmas! Atentāts pret R.Reiganu ir reāls – kā vārdā Ronaldam Reiganam vajadzēja būt tik apzināti varonīgam?

Bez skaidrā saprāta M.Tečeres, M.Gorbačova, A.N.Jakovļeva, arī R.Reigana rīcību nepārprotami motivēja kāds būtisks, planētas mēroga faktors, kurš joprojām ir ierakstīts dažādu valstu spiegu dienestu internacionālās brālības visaugstākās slepenības pakāpes noslēpumu kategorijā, tikai retumis tam kļūstot arī par visaugstākās slepenības pakāpes valsts noslēpumu.

Raksta autors, kā LPSR ZA (Latvijas padomju sociālistiskās republikas Zinātņu akadēmija) Vēstures institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā kopš 1981.gada decembra, pēc direktora V.Karaļuna nāves 1988.gada augustā kļuva par direktora vietas izpildītāju (LPSR ZA Prezidija 1988.gada 9.sept. rīkojums nr. 222) un jau bija ieslēgts grupas sastāvā, kurai vajadzēja izpētīt šī faktora vēsturiskās saknes. Taču raksta autoram nevēloties kļūt par augstāko LPSR nomenklatūru, kuru amatā apstiprināja LKP CK birojs (vienkārši nenesot uz CK dokumentus apstiprināšanai direktora amatā, jo viņš bija maskaviešu neoficiāli brīdināts, ka Kompartijas dienas jau ir skaitītas), viņa rīcībā ir tikai ļoti provizoriska rakstura informācija no LPSR ZA prezidenta Bruno Puriņa un redzama LKP CK darbinieka Ivara Ķezbera.

Par institūta direktoru LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa raksta autoru apstiprināja 1990.gada 27.martā — jau pēc totalitārās LKP sašķelšanas, kad raksta autors jau bija no LKP izstājies un nevienā citā partijā tā arī neiestājās. Līdz ar to LU profesūras izplatītā informācija – it kā grāmatas autors būtu bijis nomenklatūras kadrs ir nepatiesi. Viņa poliklīnika skaitījās tikai padomju aktīva poliklīnika Lāčplēša ielā, tajā vēl ārstējās LVU katedru vadītāji, visi LVU PSKP vēstures katedras ierindas mācību spēki u.c. Augstākās nomenklatūras rīcībā bija 4.pārvaldes specpoliklīnika Skolas ielā ( šodien ARSS) un Gaiļezera specslimnīca. Viens no grāmatas galvenajiem varoņiem, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, savu direktora vietnieka amatu Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā trāpīgi nosaucis par uzgaidāmo telpu ceļā pie nomenklatūras siles. Vienīgi par to sili gan jāpasaka, ka kāpšana tajā atkarājās no katra konkrēta cilvēka morālajām īpašībām. Piemēram, mans direktors LPSR ZA Vēstures institūtā Vincents Karaļuns bija reti godīgs un kārtīgs cilvēks, kurš ar ģimeni dzīvoja pieticīgā divistabu dzīvoklī, pats bija uzcēlis nelielu vasarnīcu, kaut gan augstākajā nomenklatūras ešelonā bija darbojies garus gadus. Vienīgais viņa ekstrā bija paša nopirktā laiva, no kuras viņš Gaujā makšķerēja. Arī grāmatas autors centās iet šo pašu ceļu un strādāja uz pusslodzi arī par docentu LVU Jauno un jaunāko laiku vēstures katedrā. Īsi pirms padomju rubļa krišanas viņa darba ienākumi bija tuvi 1000 rbļ. mēnesī, kas pēc padomju standartiem skaitījās visai elitāri. Kad par direktoru kļuva grāmatas autors, tas vairs nebija nomenklatūras amats, jo pateicoties divu Ivaru – Godmaņa un Ķezbera, visai koordinētiem pūliņiem – nomenklatūras institūtu nodrupināja, bet pēc tam galīgi likvidēja.

Tāpēc grāmatas autors nedaudz vēlāk dalīsies ar lasītājiem tikai visai pieticīgās atmiņās par šo vairāk nekā nozīmīgo faktoru. Tā vietā viņš aicina šodienas varas eliti beidzot aprunāties ar vēl dzīvajiem augstākās nomenklatūras ļaudīm! Kaut vai ar joprojām tik aktīvajiem Anatoliju Gorbunovu, Ļubovu Zīli, Edmundu Johansonu, profesoriem Rihardu Kondratoviču un Juri Zaķi. Viņi par šīm lietām ir pilnā lietas kursā !

2.. DAŽAS AKTUĀLAS PĀRDOMAS GLOBĀLĀ TERORISTU KARA SAKARĪBĀ.

Lai nemulsinātu lasītāju ar savu atšķirīgo vērtējumu par laiku, kuru skolu bērniem dēvē par trešo atmodu, bet par barikādēm stāsta, ka tās celtas pret Gorbačova uzbrukumu – grāmatas autors salīdzināšanai minēs praktiski neapgāžamu vēsturisku faktu, ka atbilstoši akadēmiskai analīzei – 2001.gada 11.septembra terora aktu ASV nekādi nevarēja organizēt un vadīt Osama Ben Ladens – tātad falsificēta nav barikāžu laika vēsture vien.

Lai cik tas arī no pirmā acu uzmetiena nešķistu absurdi, neviens ne ASV, ne ES nopietni negrib tikt galā ar globālo terorismu! Joprojām nav līdz sīkākai detaļai noskaidrots – kuras konkrētas personas pārvalda (hronoloģiskā secībā) arābu ekstrēmās aģentūras „Al Jazeera” monarhistiskas izcelsmes finanses [8] un nosaka praktiskos darbības virzienus – arī aizkulisēs, jo karaļi un šeihi parasti sevi ar tik ikdienišķām lietām neapgrūtina. Proti, šis it kā neatkarīgais kanāls visai bieži pārraidīja intervijas ar O. bin Ladenu. Grāmatas autoru patiesi dziļi mulsina fakts, ka bumbu un raķešu uzbrukumos Afganistānā cīņai pret Alkaīdu iznīcināja simtiem, pat tūkstošiem pilnīgi nevainīgus civiliedzīvotājus, bet pie Al Jazeera vadītājiem tā arī neviens principiāli pat nepainteresējās – kādi kontakti Al Jazeera bija ar O. bin Ladenu.

2001. gada septembra traģēdija ASV objektīvi(!) atbilst pašlaik Izraēlā valdošā agresīvā grupējuma interesēm, kura acīs 2001.gada 11.septembra noziedzīgā agresija pret ASV varēja arī būt tikai Pirlharbora II, kuras rezultātā ASV drīz no jauna iesaistījās karā pret Irāku angļu (nevajadzētu piemirst angļu spiega Lourensa organizēto arābu atbrīvošanās karu no Osmāņu impērijas 1.pasaules kara laikā, kura rezultātā Anglijas rīcībā palika ārkārtīgi ietekmīga aģentūra arābu zemēs) un amerikāņu spiegu dienestu nepatiesu izdomājumu vārdā.

Grāmatas autors uzskata, ka šo tālāk neciešamo agresīvo spēku trakošanu Izraēlā visai profesionāli izmanto Krievijas specdienesti. Neaizmirsīsim taču, ka PSRS Tuvos un Vidējos Austrumus centās pārvērst par savu domīniju, desmitiem tūkstošiem (!) arābu ieguva izglītību PSRS. Vismaz baltiešiem sen kā vairs nav ilūzijas – PSRS ar labdarību nekad nenodarbojās, ne jau visi, bet krietns pulks no apmācāmajiem neapšaubāmi tika pavedināti sadarbībai ar PSRS specdienestiem. Neaizmirsīsim arī, ka visnedrošākie Brīvās pasaules drošības dienesti ir Lielbritānijai – tam pierādījums ir ne tikai Kembridžas piecīši, bet arī Lielbritānijas brigādes ģenerālis, ar Komandanta godalgu apbalvotais Latvijas Tieslietu ministrijas paspārnē izveidotā Stversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors no 2003.gada maija Jānis Kažociņš. ASV privāti iegūto informāciju par Jāni Kažociņu, kā KĀI (Krievijas Ārējais izlūkdienests) spiegu, grāmatas autors ir pārbaudījis garu gadu garumā un to dokumentēs grāmatas noslēguma daļā. Jāņa Kažociņa nodarītais ļaunums Brīvajai pasaulei. par kuras neatņemamu sastāvdaļu ir kļuvusi arī Latvija – ir nesamērojami smagāks nekā Kimam Filbijam.

Taču arī Jāņa Kažociņa dziļi noziedzīgajai problēmai ir divas puses – caur viņa darbību ir iespējams pierādīt, ka 2001.gada terora akti ASV ir Krievijas specdienestu organizēta diversija boļševiku impērijas atjaunošanas un tās pasaules kundzības (vispasaules sociālistiskā revolūcija) interesēs, bet par to nedaudz sīkāk parunāsim speciālā paragrāfā.

No padomju veterāniem – afgāņiem ir nācies dzirdēt viedokli, ka Alkaīdas ciltstēvs bijis PSRS militārais izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests — Afganistānas modžahedu izspiegošanai, pat ietekmēšanai padomju – afgāņu kara laikā, un tā pirmdzimtene bijusi padomju Vidusāzija. Krievijas specdienesti pilnā mērā ir pārmantojuši padomju specdienestu galējo cinismu. Viena no šī cilvēcei svešā un nepieņemamā boļševisma cinisma izpausmēm ir aizdomu radīšana, ka aiz septembra traģēdijas stāv Izraēla, nevis Krievija.

Pašreizējie notikumi Gazas sektorā objektīvi atbilst Krievijas interesēm. Pašreizējais agresīvais Netanjahu režīms Izraēlā praktiski ir bankrotējis un miera apstākļos tā dienas ir skaitītas. Tāpēc šī bankrotējušā kompānija ir spējīga izraisīt kaut vai globālu katastrofu, lai tikai paildzinātu savu atrašanos pie varas siles. Realitāte ir tāda, ka Izraēlas agresija pret Palestīnu var radīt vēl vienu grūti likvidējamu militāru konfliktu – pēc kura taisni alkst V.Putina – S.Lavrova – J.Primakova komanda. Neaizmirsīsim arī Izraēlas imigrantus no PSRS, kuru vidū KGB aģentu loks varētu būt visai kupli reprezentēts. Taču pats bīstamākais Izraēlas valsts drošībai, pat tās pastāvēšanai ir Izraēlas drošības dienests Mossad – nu neaizmirsīsim taču, ka Mossad izveidoja no PSRS emigrējušie staļiniskā NKVD virsnieki. Ja šie Staļina asiņainākā terora organizētāji patiesi būtu sarāvuši sakarus ar savu dziļi noziedzīgo pagātni – mūsu rīcībā būtu neapstrīdami memuāri un speciāli pētījumi par Staļina impēriju – kā milzu draudu cilvēcei un mūsu planētai. Taču Mossad virsnieki šādu literatūru nav radījuši! Tas ir izšķirošais arguments par viņu neuzticamību!

Grāmatas autors tāpat izsaka nožēlu, ka ASV Valsts departaments nav konsultējies ar patiesi augstākās klases ASV ekspertiem Austrumu problemātikā par islāma pasaules dažām būtiskākajām pamatiezīmēm. Neviens (!) ticīgs musulmanis, kāds bija O. bin Ladens, nekad un nekādos apstākļos ar musulmaņa zvērestu neapstiprinās melus! Jā, tas būtiski atšķir visas kristīgās pasaules diplomātiju no islāma pasaules realitātēm! Īstens musulmanis apkrāps savu sarunu vai darījumu partneri izcili augstā profesionālā līmenī, ja to vēlēsies, taču tas obligāti notiks bez zvēresta Allaham un viņa pravietim Muhamedam!

Lieta tā, ka dažas dienas pēc 2001.gada 11.septembra traģēdijas Latvijas masu mēdiji pārraidīja intervijas ierakstu no ASV masu mēdijiem ar Osamu bin Ladenu, kurā viņš priecājās par 11.septembra terora aktiem, apsveica to organizētājus, taču deva musulmaņa zvērestu, ka ne viņš, ne viņa ļaudis šos terora aktus nav organizējuši. Tas nu ir visas pasaules žurnālistiem vispārzināms fakts, kurš tikpat vispārzināmi ir palicis bez komentāra un ticis „noslīcināts” reliģiskā naida un etniskā naida kurināšanas okeānā. Rezultāti šai pasaules masu mēdiju konspiratīvajai sazvērestībai ir bagātīgi – asinis līst ne tikai Afganistānā un Irākā, bet nu jau arī Lībijā, Sīrijā, Ēģiptē, tiek gatavots iebrukums Irānā. Pēdējā gadījumā jāizsaucas: Dievs, sargi Izraēlu! – kaut tas vairs nepalīdzēs, jo noslaucīt no zemes virsas visu (!) Izraēlu ar tās tautu Irāna pagūs, tas nav grāmatas autora izgudrojums, bet gan kompetentu ekspertu konstatācija. Un internacionālo masu mēdiju konspiratīvajai klusēšanas sazvērestībai par globālā teroristu kara patiesajiem cēloņiem un patieso norisi (aizvietojot to ar tukšu pačalošanu „ap tēmu”) – ir izteikti antisemītisks raksturs, žēl gan!

O. bin Ladens pēc nodarbošanās nebija ne politisks, ne reliģisks, ne etnisks līderis, bet tikai mafiozās Alkaīdas vadītājs, kuras pamatbizness bija nelegāla tirdzniecība ar ieročiem – pēc oficiālās informācijas. Bet tās dzimšanas apstākļi joprojām ir sarkanā miglā tīti.

Grāmatas autors dzirdēja minētās intervijas ar O. bin Ladenu ierakstu Rīgas radiofona 1.programmā! Taču līdz šim nebija pat teorētiskas izredzes, ka Latvijas TV un radio antisemītiskā mafija Dz.Kolāta – A.Kleckina vadībā atkārtos kādreiz šīs intervijas ar bin Ladenu pārraidi. Līdzēt var vienīgi CAURVĒJŠ mūsu masu mediju vadībā.

Ka O. bin Ladens bija devis patiesu zvērestu – liecina arī Džordža Buša juniora izveidotie slepenie cietumi, kur pat ar visdrausmīgākajām cilvēku spīdzināšanas tehnoloģijām, kā to pierādīja pasaules presi pārstaigājušās fotogrāfijas, tā arī neizdevās izveidot kaut cik ticamu ainu par nedarītajiem O. bin Ladena noziegumiem, lai „izmeklēšanas” rezultātus nodotu demokrātijas trešajai varai – tiesai, izvērtēšanai.

Ir jābūt ASV politologam, lai nepamanītu gandrīz pilnīgi analoģisko situāciju, kāda ASV tiesībsargāšanas institūcijās izveidojās pēc 2001.gada 11.septembra terora aktiem un situāciju, kāda izveidojās Krievijas impērijas tiesībsargāšanas institūcijās pēc 1905.gada 6.-9.janvāra notikumiem.

Atzīmēsim vienīgi, ka Alkaīdas nesen veiktā franču atompētnieku nolaupīšana Nigērijā ir nopietns brīdinājums, ka šī ārkārtīgi bīstamā teroristu-pašnāvnieku organizācija var uzsākt atomkaru pret cilvēci. Masveidā izpārdotajā padomju Rietumu karaspēka grupas arsenālā taču bija arī mini-atombumbas diversiju aktu veikšanai. Stāsti par pašas slepenākās padomju militārās tehnikas un tehnoloģijas izpārdošanu Varšavas melnajā tirgū ir zinātniski fantastiskās literatūras cienīgi!

Šos stāstus grāmatas autors dzirdēja no kāda sena paziņas, kura darbs bija tāds, ka viņš to nevarēja pildīt ārpus KGB štata darbinieka statusa. Padomju okupācijas laikā viņš bija visumā godīgs cilvēks, taču mūsu kopīgo paziņu ģimenes draugs bija LPSR VDK virsnieks Ceronis Gudakovskis (pārzināja VDK aģentūru uz Rīgas kuģniecības kuģiem, kuri devās ārzemju braucienos). Tad nu lūk, minētais C.Gudakovskis bija uzsācis starpnieka darbību Padomju armijas bruņojuma izlaupīšanā un izpārdošanā Varšavas melnajā tirgū. Mans paziņa bija aizbraucis pārdot kādu ierīci no zemūdenes un saņēmis 10 tūkst. dolāru, kas liecina, ka patiesā tirgus vērtība ierīcei bija vismaz vairāki miljoni USD. Bet lai šis absurds notiktu, bija nepieciešams haoss, kuru radīja soli pa solim.

3.. GORBIJA TRIUMFS RIETUMOS.

Vienu lietu gan būtu nepieciešams akcentēt – daudzi uzskatīja M.Gorbačovu par J.Andropova lietas turpinātāju — taču šādi apgalvojumi neatbilst lietas patiesajiem apstākļiem. J.Andropova izvirzīts kadrs gan bija Gorbija autoritārisma asākais pretinieks — ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze (ilggadējs Grūzijas PSR KGB vadītājs), bet par savu pēcteci J.Andropovs esot bijis izraudzījies Grigoriju Romanovu, Ļeņingradas partijas organizācijas līderi ar akadēmiķi Jevgeņiju Primakovu kā vadošo ekspertu.

Jaunākajai krievvalodīgo lasītāju paaudzei padomju realitāte aizvien vairāk sāk rādīties tādā kā rožainā izgaismojumā, tāpēc atgādināšu, ko pirms kādiem gadiem rakstīju par J.Andropovu enciklopēdijas šķirklī (bez enciklopēdiskajiem saīsinājumiem): „ 2. pasaules kara laikā viens no partizāņu kustības organizētājiem Karēlijā. 1947-51. Karēļu-Somu KP CK otrais sekretārs, 1951-53. strādājis PSKP CK, 1953-57. sūtnis Ungārijā, 1957-62. PSKP CK nodaļas vadītājs, 1962-67. PSKP CK sekretārs. 1967-82. PSRS VDK priekšsēdētājs. No 1982. PSKP CK ģenerālsekretārs, no 1983. arī PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs. J.Andropovs sāka reformas, lai nostiprinātu PSRS totalitāro režīmu un izvērsa cīņu pret L.Brežņeva laikā sazēlušo korupciju valsts aparātā. Plaši tika izmantotas policejiskas metodes (dokumentu pārbaude veikalos, kinoteātros, izsekošana, aresti u.t.t.). Tautsaimniecībā J.Andropovs centās iedzīvināt dažus tirgus ekonomikas principus. Augstākajos valsts un partijas amatos tika izvirzīti padomju slepeno dienestu darbinieki, piemēram, par LKP CK pirmo sekretāru tika iecelts bijušais LPSR VDK priekšsēdētājs B.Pugo.”[9]

J.Andropovs pārstāvēja pašu drūmāko Staļina laiku valdošās elites grupu, kuriem rokas bija līdz elkoņiem asinīs. Nācis no etniski jauktas ģimenes, J.Andropovs visu mūžu noturējās dzelžainās lielkrievu šovinista – „ģeržimordas” pozīcijās. Savu politisko karjeru uzsācis ar līdzdalību Kareļu – Somu PSR likvidācijā un tās teritorijas etniskā kolonizēšanā ar lielkrievu šovinisma garā audzinātajiem cilvēkiem, viņš beidza ar plašām rusifikācijas kampaņām, leģitimizējot obligāto divvalodību, apkarojot nekrievu tautu kultūru kā buržuāziskā nacionālisma izpausmes u.c.

Tieši J.Andropovs personiski nes pilnu juridisku atbildību par asinspirti Ungārijā, apspiežot 1956.gada tautas revolūciju. Mums bija tik svarīgi pakavēties pie J.Andropova biogrāfijas tāpēc, ka PSRS vēstniecības Ungārijā trešais sekretārs un līdzatbildīgais par asins pirti Ungārijā bija galvenais Mihaila Gorbačova pretinieks, nesamierināms viņa ienaidnieks – Vladimirs Krjučkovs, galvenais 1991.gada augusta puča praktiskais organizators. V.Krjučkovs kopš Budapeštas laikiem kā ēna sekoja J.Andropovam, kļūstot par viņa pašu visuzticamāko līdzgaitnieku. Kad 1967.gada 18.maijā J.Andropovs kļuva par PSRS KGB priekšsēdētāju, jau 24.maijā V.Krjučkovs kļuva par Andropova palīgu un KGB sekretariāta vadītāju. V. Krjučkovs paguva pastrādāt gan par Pirmās galvenās pārvaldes priekšnieku, gan priekšsēdētāja pirmo vietnieku, paguva konkrēti līdzdarboties, sagatavojot padomju karaspēka iebrukumu Afganistānā – līdz 1988.gadā kļuva par KGB priekšsēdētāju. Viņš patiesi bija īsts KGB profesionālis.

Taču visdaiļrunīgākā ir V.Krjučkova biogrāfija pēc 17 mēnešu pavadīšanas izmeklēšanas cietumā ‘Matroskaja tišina’, kad viņu 1992.gada decembrī izlaida no cietuma pret parakstu par dzīves vietas nemainīšanu. Jau 1994.gadā Krievijas Valsts dome Krjučkovu reabilitēja. V.Krjučkovs kļuva par a/s Region direktoru padomes priekšsēdētāju, kura iegāja finansu korporācijas ‘Sistema’ sastāvā. Taču no sociāli politiskā viedokļa visinteresantākais, kā jau minēts, bija V.Krjučkova kļūšana par reformētā KGB – Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta – direktora V.Putina padomnieku.[10]

Arī Gorbija laika Kremļa galvenais ideologs, PSKP ideoloģiskais sekretārs Aleksandrs N.Jakovļevs bija cieši saistīts ar KGB, jo vēl no Ņ.Hruščova laika viņš bija galvenā persona Romanovu nama dinastiskā atzara iznīcināšanas patieso apstākļu noslēpšanā un apzinātā falsificēšanā. Ne velti Krievijas patriarhs Romanovu bēru ceremonijā nepiedalījās, jo vismaz viens no nelaimīgās ģimenes joprojām dus nezināmā masu kapā! Domājams, ka tieši ar Romanovu problēmas risināšanu bija saistīta Aleksandra N. Jakovļeva trimda (pareizāk būtu teikt speciāluzdevums) Kanādā par PSRS sūtni. Vai Nikolaja II ģimenes locekļu gandrīz pilnīgas iznīcināšanas patiesā aina (grāmatas autors savu vairāk nekā ierobežoto iespēju robežās pēdējos 10 gadus ir pētījis šīs patiesi sensacionālās lietas, kur joprojām ir vairāk neskaidrību nekā zināmā) tika izmantota lielajā politikā šantāžas nolūkos, īpaši pret Lielbritānijas valdošo namu – raksta autors nezin, taču pieļauj, ka jā.

Ne visai tīras lietas, vai nē? Jā, pavisam netīras! Taču nesalīdzināmas ar L.Berijas – J.Andropova – P.Sudoplatova – V.Putina KGB miesnieku nometnes asinsdarbiem. Šo principiālo niansi izprata M.Tečere, H.Kols, P.Trudo (Pierre Trudeau) un citi intelektuāļi Rietumu lielvalstu politiskajā elitē, tieši tāpēc Gorbijam un viņa topošajam galvenajam ideologam vispirms pavērās Rietumu varas gaiteņu durvis.

Savos memuāros Aleksandrs Jakovļevs, Krievijas postpadomju vārgās bet tomēr demokrātijas ciltstēvs, pastāsta par kādu ļoti būtisku epizodi 1984.gada decembrī, ārkārtīgi daudzsološu tālākai pētniecībai: „[..] decembrī Gorbačovs devās vizītē uz Angliju. Delegācijas sastāvā viņš iekļāva arī mani. Šī vizīte bija interesanta no daudziem aspektiem. Pēc viņa Kanādas apmeklējuma un autoritatīvā Trudo pozitīvā vērtējuma Rietumi viņam pievērsa sevišķu uzmanību, ne bez iemesla uzskatot, ka turpmāk viņam varētu būt vēl svarīgāka loma. Gorbačovs bija nonācis politiskajā izmēģinājumu stendā, turklāt šoreiz viņu vērtēja tik asredzīga politiska tīģeriene kā Margareta Tečere. Pēc šīs tikšanās viņa noteica diagnozi, publiski paziņojot, ka ar šo cilvēku var risināt jautājumus [..]

Gorbačovs izturējās atbilstoši situācijai. Ne reizi neatļāvās nekādas neapmierinātības izpausmes, laipni smaidīja, mierīgi aizstāvēja savas pozīcijas. Sarunas norisinājās zondēšanas līmenī, līdz kādā no sēdēm šaurā lokā Mihails Sergejevičs no savas mapes izņēma ģenerālštāba karti ar visām slepenības norādēm, kas liecināja, ka tā tiešām ir īsta. Kartē bija norādīti uz Lielbritāniju notēmēto raķešu triecienvirzieni un parādīts, no kurienes tie varētu tikt izdarīti, kā arī viss pārējais. Tečere raudzījās te uz karti, te uz Gorbačovu. Manuprāt, viņa bija neziņā, vai tiek izjokota, vai viņš runā nopietni. Iestājās ilga pauze.
– Premjerministres kundze, tas viss ir jāizbeidz un pēc iespējas drīzāk. – Jā,– Tečere nedaudz apjukusi atbildēja.
No Londonas aizbraucām priekšlaikus, jo saņēmām ziņu, ka miris Ustinovs – PSRS aizsardzības ministrs”.[11]

Jā, tāda bija vēsturiskā realitāte – ka Rietumi nepārprotami demonstrēja savu atbalstu Gorbačova kandidatūrai PSRS vadītāja amatam. Tieši šis demonstratīvais Rietumu atbalsts Gorbačovam varēja būt izšķirošais PSKP CK locekļu balsojumā, tieši līdz šim neminētā ārkārtīgi svarīgā faktora dēļ.

Par augstāk minēto sensacionālo sarunu starp M.Tečeri, M.Gorbačovu un A.N.Jakovļevu grāmatas autors uzzināja vēl aptuveni 1996.-1997.gadu mijā no Ivara Ķezbera, kurš kā LKP CK ideoloģiskais sekretārs bija devis zaļo gaismu autoram un viņa vadītajam LZA Vēstures institūtam (vēlākais LU Latvijas vēstures institūts) nezinātniskās marksistiski-ļeņiniskās metodoloģijas demontāžai vēstures pētniecības laukā. Taču toreizējās sarunas laikā ar 6.Saeimas deputātu I.Ķezberu grāmatas autors atradās visai asā publiskā diskusijā preses slejās, tāpēc I. Ķezbers vairāk runāja apsūdzošā toņkārtā, kas traucēja sīkākajās detaļās uztvert viņa stāstu par cilvēces traģēdiju daudzu tūkstošu gadu garumā. Cita starpā, par šo tēmu ir sacerētas veselas bibliotēkas un reti kurš no intelektuāļiem neko nav dzirdējis par šīm lietām, kuru dēļ tad arī atbildīgie cilvēces darbinieki uzsāka dzelzs aizkara demontāžu, lai izbeigtu cilvēces sadalīšanu divās naidīgās nometnēs.

Pēc I.Ķezbera vārdiem NASA veic plašu starptautisku pētījumu ar mērķi informēt cilvēci, ka aptuveni pirms 20 tūkstošiem gadiem Zemei un Saules sistēmai uzbrukuši citu galaktiku iedzīvotāji, izmantojot atombumbas un citus cilvēcei nepazīstamus masu iznīcināšanas līdzekļus. Kopš tā brīža cilvēce atrodoties pakļautībā šiem „zaļajiem cilvēciņiem”, kā zobojas žurnālisti no masu mēdijiem ar spēcīgi nokonspirētiem īpašniekiem.

Grāmatas autoram bija atšķirīga informācija no LPSR ZA prezidenta Bruno Puriņa. Jā, ar tiem šķīvīšiem daudz kas neesot skaidrs – lidot jau viņi lidojot, taču viņš, tāpat kā akadēmiķis Pauls Stradiņš, domājot, ka nekādu atnācēju nav. Kādi no zemiešiem pirms laika esot piekļuvuši mūsu senču noslēpumiem, jo Saules sistēma neesot radusies, bet radīta – mūsu senču: citplanētiešu radīta. Tā kā par to radīšanu taisnība ir Baznīcai, pasmaidīja prezidents B.Puriņš. Taču, kad sāks strādāt Skrundas lokators, noskaidrosim arī to, kas tad īsti tajos šķīvīšos lidinās. Saprotams, tas viss esot pilnīgi slepeni, viņš ar mani runājot tāpēc, ka man kā LPSR ZA Vēstures institūta direktoram (tolaik vēl biju tikai direktora v.i.) nāksies radīt speciālu grupu ar slepenu uzdevumu – izanalizēt mūsu vēstures avotus no redzes punkta – vai kāds svešais nav atstājis savas pēdas Baltijas senvēsturē. Sākumam prezidents B.Puriņš ieteica iepazīties ar šveiciešu publicista Ulriha fon Deinikena akadēmiski nevainojamajiem pētījumiem.

Pieaugot antagonismam sabiedrībā un tuvojoties barikāžu laikam, nekāda piekļuve solītajiem specmateriāliem vairs nebija iespējama. Vēl vairāk, pēc neatkarības atjaunošanas Klubiņa-21 masoniskā mafija, kura bija praktiskais vadošais spēks sākotnēji valdošajā partijā Latvijas Ceļš, panāca Skrundas lokatora uzspridzināšanu. Tā tehnisko dokumentāciju, laikam jau par biezu kukuli, bez atlīdzības nodeva kādai privātai ASV firmai. Faktiskais Klubiņa-21 līderis Mārtiņš Virsis (šodien vēstnieks Lietuvā) uzstājās TV kā 5.Saeimas deputāts ar skaidrojumu, ka lokators uzspridzināts politisku motīvu vārdā – tas simbolizējot Latvijas pārorientāciju no Krievijas uz ASV.

Cita starpā, M.Virša labā roka Klubiņā-21 Māris Riekstiņš pašlaik ir Latvijas vēstnieks NATO. Vai viņš NATO ir informējis par Skrundas lokatora patiesajiem uzdevumiem, grāmatas autors nezin, taču domā, ka M.Riekstiņš ir bijis nelojāls un to ir noslēpis.

Dažus gadus atpakaļ pat Latvijas masu mēdijos parādījās informācija, ka kopā ar franču zinātniekiem NASA pabeigusi I. Ķezbera minēto projektu. Tika konstatēts, ka aptuveni pirms 20 tūkstošiem gadu uz Zemes noticis atomkarš, konstatēja pat vairāk nekā 200 atombumbu bedres. Taču tā arī šī ikdienišķā ziņa pazuda jaunumu haosā par teroristiem, kinodīvām un kurš ar kuru precas vai šķiras… Bet izvēle nopietni parunāt par nopietnām lietām bija – taču netika izmantota.

Vēl mūsu gadsimta pirmajos gados A.N.Jakovļevs sniedza publisku paziņojumu, ka demokrātija Krievijā ir likvidēta. Atļaušos šīs problēmas sakarībā kādu īsu, bet ārkārtīgi nozīmīgu citātu no A.N.Jakovļeva atmiņu grāmatas: „Pēc 1905.-1907.gada nemieriem un I.Valsts domes vēlēšanām Krievija kļuva par „tiesiskas patvaldības” valsti. Juridiski. Taču faktiski tā līdztekus ASV kļuva par visdemokrātiskāko valsti pasaulē”.[12]

Aina būtu pavisam akadēmiska, ja aiz ASV būtu minēta ķeizariskā Austro-Ungārija un ķeizariskā Vācija, bet Romanovu Krievijai dotu tikai ceturto vietu. A.Jakovļevs bija patiesi gudrs cilvēks – tāpēc tas ir liels jautājums — vai viņš šādi gribēja iepriekš brīdināt ASV par tai draudošajām totalitarizācijas briesmām, kurām par upuri jau bija kritušas Krievijas un Vācijas ķeizarvalstis – pārvēršoties par totalitārām diktatūrām – savu tautu paverdzinātājām un citu tautu iznīcinātājām. Šodien šīm lietām no jauna piemīt liela aktualitāte!

4. VATIKĀNS EIROPAS SAVIENĪBĀ.

Nepārprotami, ka pēc Lisabonas līguma Eiropas Savienība, kurai nav konstitūcijas – ir būvēta uz smiltīm un atrodas ceļā vai nu uz iziršanu, vai diktatūru. Pēdējā visticamāk iespējama monarhijas formā, kur, domājams, priekšroka atvēlēta normāniskas izcelsmes dinastijām.

Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Otra, nesalīdzināmi nopietnāka un draudošāka ir tā, ka, pēc 2.pasaules kara atjaunojoties aukstajam karam, it kā tika aizmirsts par nacistisko pagrīdi ar nacistu tonnām nozagto zeltu un Trešā reiha militārajām tehnoloģijām, ar pagrīdes teroristu armiju „Wehrwolf” (Vilkacis). Šodien šīs aizmirstās neonacistiskās pagrīdes mazdēli atgādina par saviem vecvecākiem – galēji labējo ekstrēmo nacionālistisko strāvojumu un organizāciju reālā veidolā. Krīzei saasinoties, šiem spēkiem ir reālas izredzes izlauzties pie varas Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātā, tāpat kā savā laikā Ādolfam Hitleram, uzvarot Reihstāga deputātu vēlēšanās. Šādā variantā diktatūrai būtu totalitārs raksturs.

Šī versija iegūtu lielāku ticamības pakāpi gadījumā, ja būtu taisnība, ka Dānijas karaļnama princis konsorts Henriks uzskatot sevi par Merovingu pēcteci. Neaizmirsīsim, ka no Merovingiem ir cēlušies arī Romanovi, kas Krievijā ir valsts noslēpums no sazvērnieces – uzurpatores un sava vīra slepkavības organizētājas Katrīnas II valdīšanas laika. Būtībā Merovingi ir vienīgie likumīgie kristīgās Eiropas valdnieki, jo kristoties tie sadalīja varu ar Romas kūriju – pēdējai atstājot baznīcas varu. Vēlāk Merovingus gāza un iznīcināja pašu apkalpojošais personāls, mūsdienu valodā runājot – infrastruktūras ļaudis: zirgu puiši, pils pārvaldnieki u.c. ar atklātāku vai slēptāku Romas kūrijas atbalstu.

Grāmatas autors uzskata, ka šīs lietas būtu apspriešanas vērtas. Ja eiropieši referendumā izšķirtos par ES kā konstitucionālu monarhiju, tad nav jāmeklē nekāda „ziemeļmeita”. Zviedrijā valda franču izcelsmes Bernadotu dinastija, kurai bija radniecīgas saites ar Eiropas sociāli politiskās Renesanses līdz šim nenovērtēto faktisko ciltstēvu Napoleonu Bonapartu, kurš ar cieņu izturējās pret Merovingu tradīcijām un mantojumu. Tas ir ļoti godājams karaļnams, un ja ES pilsoņi referendumā izšķirtos par monarhistisku pārvaldes formu – arī grāmatas autors sviestu gaisā cepuri un sauktu – lai dzīvo Viņu Majestātes karalis (imperators?) Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija! Grāmatas autoru satrauc vienīgi tas, ka šīs lietas neizrunā publiski, bet uzkurina tikai politisko kuluāru līmenī.

Merovingu versija vismaz izskaidrotu to milzu viduslaiku bumu Eiropā – sākot no baroka mūzikas uzplūdiem, gotiskās literatūras plūdiem par viduslaiku slepenajām organizācijām un noslēpumiem, kuru patiesi ir pārpārēm un beidzot ar milzīgo Vatikāna aktivizēšanos ne vienmēr tajā optimālākajā virzienā. Pāvests Benedikts XVI drīz pēc sava pontifikāta sākuma ļoti sarūgtināja grāmatas autoru, jo ar atsevišķiem krusta karu laiku ideoloģijas akcentiem atļāvās vairākus problemātiskus izteicienus par islāma pasauli. Līdz ar šo savu uzstāšanos pāvests Benedikts XVI būtībā disharmonēja ar mātes Terēzes milzu pozitīvo pienesumu, kā rezultātā visplašākajā sabiedrībā bija sākusies pozitīvisma kampaņa pret Vatikānu, arī Baltijas senās un viduslaiku vēstures attīrīšana no reliģiozā fanātisma laiku uzslāņojumiem. Gluži mierīgā un akadēmiskā gaisotnē sākās diskusijas par to, ka daļa Senās Baltijas iedzīvotāju, vismaz ap Daugavas vidusteci jau bija kristīti pareizticībā vēl pirms bīskapa Meinarda ierašanās XII gs. beigās. Taču klausoties Rīgas 800 gadu jubilejas konferences translāciju Rīgas radiofonā, grāmatas autors bija nosarcis aiz kauna un sašutuma. Nupat minēto hronikās skaidri un gaiši aprakstīto vēsturisko faktu, par kuru sāka rakstīt pat padomju okupācijas gados, atkal bija aizmirsuši tā brīža Latvijas oficiozie vēsturnieki un arheologi ar akadēmiķi A.Cauni un viņa ģimenes locekļiem priekšgalā. Paldies Dievam, ka konferenci no galīgas izgāšanās paglāba vairāki katoļu garīdznieki, kuri arī referēja konferencē. Tā vismaz godīgi tika pateikts par daudzajiem krustnešu noziegumiem pārākuma un mantkārības vārdā. No dzirdētā autors saprata, ka civilā akadēmiskā Latvijas senvēsture ir mirusi, jo sen grāmatas autors nebija dzirdējis tik nepatīkami lišķīgu Vācu nācijas Svētās Romas impērijas krustnešu nepamatoto slavināšanu, kuru laupīšanas rezultātā uz Romas kūriju nepārtrauktā straumē plūda jaunkristīto sūdzības. Pēdējās tika publicētas vēl XX gs. 20-30. gados, tāpat kā dokumenti par to, ka satrakojušies karotāji padzina pat pāvesta legātus.

Šodien mēs labi apzināmies, ka ar kariem nav iespējams atrisināt nevienu problēmu. Arī krusta karos pret islāma pasauli vissmagāk cieta civiliedzīvotāji. Bet kari pret albiģiešiem, katariem ķecerisma apkarošanas vārdā taču bija vērsti pret pirmo kristiešu pēctečiem, kuri tāpat respektēja kristīgās baznīcas garīgumu un kalpošanu sabiedrībai un Dievam. Ap to laiku Roma vēl bija aizrāvusies ar pārāk greznu tempļu un piļu celtniecību, kāpēc pat grēku atlaide bija nopērkama par naudu (indulģences).

Taču kādu fanātisma laiku ideoloģijas smagu atlieku Katoļu Baznīca ir saglabājusi vēl šodien. Savā laikā grāmatas autoru kā profesionālu vēsturnieku burtiski satricināja kāda grāmata. Runa ir par bagātīgi ilustrētu Rotenburgas pie Tauberes (Vācijas FR) Viduslaiku kriminālmuzeja zinātnisko rakstu krājumu „Justīcija vecos laikos”[13]. Grāmatas ilustrācijas ir ņemtas no minētā muzeja ekspozīcijas, tāpēc ir aplūkojamas arī dabā ar visiem slimas fantāzijas izgudrotiem pārmācības un spīdzināšanas veidiem, paņēmieniem un rīkiem. Tās ir veselai psihei neiedomājamas un neizpildāmas šausmas. Par grāmatas dāvinājumu viesošanās reizē Vācijas FR vēl pirms Berlīnes mūra krišanas paldies Vācijas FR Baltijas vēstures komisijas priekšsēdētājam Dr. phil. Gertam fon Pistolkorsam Getingenē!

Autors šajā problēmā ir konsultējies pat ar psihiatriem – kur tika ņemti izpildītāji šādai neiedomājami necilvēciskai rīcībai. Atbildei bija skumjš smaids – tam pamatā bijušas divas lietas – sievietes pasludināšana par grēcīgu radījumu (pat sieviešu balsis viduslaiku Pāvestu kapelā tikušas iegūtas kastrējot šim mērķim vīriešus) un dzimumdzīves aizliegums katoļu baznīcas klēram. Ja sievietes organisms šādu atturību panes vieglāk, nedeformējot psihi, tad ar vīriešu organismu tās lietas esot daudz nepatīkamākas – visai ātri tiek skarta un vairāk vai mazāk deformēta psihe. Tas arī novedis pie drausmīgāko spīdzināšanas veidu, sistēmu un rīku izgudrošanas un pielietošanas. Tika minēti speciāli zinātniski termini, kā arī piebilsts, ka šajā jomā nav likumu bez izņēmumiem, taču izņēmumi esot gaužām niecīgi. Tādu kārtību Dievs pasaulē nu ir iedibinājis – mūsu planēta veidota kā mīlestības planēta – mīliet un vairojieties! Modernajos laikos katoļu baznīckungi masveidā pārkāpuši celibātu gan normālās seksuālās attiecībās, gan homoseksuālās attiecībās, lai tikai saglabātu prāta gaismu.

Daudzie atmaskojumi šodien par Romas Katoļu Baznīcas garīdznieku pārkāpumiem dzimumdzīves ētikas jomā, taču nepārprotami, pat kategoriski parāda un pierāda – celibāts ir tumšo Viduslaiku palieka un kā tāda nekavējoties likvidējama. Tas ir arī nepieciešams visiem mūsu planētas iedzīvotājiem, kuri dziļi uzticas Vatikānam. Grāmatas autors, kā profesionāls vēsturnieks un politologs ir dziļi pārliecināts, ka bez visu konfesiju Baznīcu, bet Katoļu Baznīcas it īpaši, visaktīvākās līdzdalības nav pārvarama šodienas ārkārtīgi dziļā krīzes situācija, kad nabadzībā nokļūst miljoniem strādīgu cilvēku, līst desmitiem tūkstošu nevainīgu civiliedzīvotāju asinis militāros konfliktos. Bet tam nepieciešama skaidra galva un ass prāts!

Civilizēto Vāciju un civilizēto Krieviju sagrāva no iekšienes – tīši izprovocēta 1.pasaules kara apstākļos! Austroungāriju kā valsti sašķēla sastāvdaļās. Krievijā ātrāk, Vācijā vēlāk – pie varas nokļuva sociālistiskie totalitārie režīmi. Ar Austrijas anšlusu nacistu varā nokļuva arī Habsburgu nama impērijas centrālā daļa, bet Hitlera iebrukums Čehoslovākijā bija pēdējais solis pirms Otrā pasaules kara izprovocēšanas. Ja globālo teroristu kara uzdevums patiesi būtu totalitāra režīma izveidošana Eiropas Savienībā, tad pasaules demokrātijas pienākums ir saliedēties un sakaut globālos teroristus un nosargāt demokrātiju! Taču šis uzdevums nav izpildāms bez visaktīvākās Baznīcas līdzdalības.

Līdz savai pēdējai nervu šūnai demokrātijai uzticams ir Baraks Obama. Viņa atkārtoto ievēlēšanu par ASV prezidentu grāmatas autors uztver kā Dieva Jaunāko Derību ar Cilvēci, apliecinot, ka Dievs ir izlēmis – Cilvēcei būs būt, dzīvot, mīlēt, dzemdēt bērnus un pateicībā par to priecāties par Dieva pasaules skaistumu un mīļumu! Kurš cits gan tik pārliecinoši var parādīt Dieva radītās pasaules skaistumu, ja ne Baznīca!

Vēsturiski grēki ir bijuši visām Baznīcām. Piemēram, Vācu (teitoņu) viduslaiku ordenis, lai piesavinātos Romas kūrijas īpašumus, pašlikvidējās, tā brāļiem pārejot protestantismā. Šīs prihvatizācijas rezultātā mestri ar ordeņa brāļiem — no mūkiem kļuva par laicīgiem augstmaņiem. Tas notika pilnīgi amorāli – neganti apvainojot savus ilggadīgos maizestēvus. Romas kūrijas uzdevumā viņi pakļāva mūsu senčus Baltijā, nelikumīgi atsavinot viņiem juridiski piederošos īpašumus. Bet reformācijas laikā, raksturojot Romas katoļu baznīcu kā visa ļaunuma sakni, reformatori nebūt neatdeva zemi to patiesajiem īpašniekiem – vietējiem iedzīvotājiem, bet atkal to prihvatizēja. Jā, Baltijas bruņniecībai, kura vēl šodien dīžājas ar savu viltus dižciltību un nopūšas pēc mīļās Dzimtenes Baltijā – ir pavisam nedižena vēsture: sadiegta no meliem, puspatiesībām un ļaunprātīgiem apmelojumiem.

Katoļu Baznīca nekad tik totāli neiznīcināja pirmskristīgo grandiozo Baltijas kultūras mantojumu, kā to darīja luterāņi un brāļu draudzes. Raganu sārtus taču aizdedzināja arī evaņģēliski luteriskā baznīca. Gan jau bez sava grēka nav ne Pareizticīgā baznīca, ne Jūdaistu tempļu kalpotāji! Romas kūrija ir atvainojusies par tās svētīto krustnešu sliktajiem darbiem kristīšanas misijas laikā, arī Baltijā. Taču to nav darījusi evaņģēliski luteriskā baznīca! Šāda paškritiska kristīgo Baznīcu vēstures izvērtēšana būtu ļoti svarīga – lai parādītu, ka ekstrēmais reliģiskais fanātisms un reliģiski kari nekad nav devuši labumu, vienmēr auglīgākais ir bijis miera misijas ceļš. To būtu īpaši svarīgi atgādināt tieši šobrīd, kad atkal pasaulē ir uzvirmojušas reliģiskās kaislības. Katram cilvēkam un tautai ir tiesības pielūgt Dievu tā, kā to paši vēlas. Nevienam nav tiesības apvainot otru par Dieva pielūgšanu!

Vatikāna valsts (Citta del Vaticano) teritorijā, gandrīz blakus Sv. Pētera katedrāles kolonādei, atrodas labdarības virtuve „Dono di Mario”. Tās plašajā ēdamzālē ar ļoti augstiem griestiem ir divas lielformāta gleznas. Uz pusdienotājiem noraugās mātes Terēzes cilvēkmīlestības pilnās acis. Taču uz pretējās sienas ir milzu audekls ar uzgleznotu Zemeslodi uz kuras … greznām kurpēm kājās, kailu galvu, kundziskā pozā stāv pats Sanctissima Pater Benedikts XVI! Raugoties uz abiem šiem portretiem, īpaši uz mātes Terēzes portretu – kuras acu izteiksme aicina uz mieru, izlīgšanu, labdabību un izraisa patiesu izbrīnu, kāpēc joprojām sievietēm ir aizliegts kļūt par katoļu garīdzniecēm un pāvestēm.

Autors ir pievērsies dažām Romas Katoļu baznīcas problēmām arī tāpēc, ka ir tai personiski pateicīgs. Proti, 2003.gada 21.jūnijā grāmatas autors bija audiencē pie Latvijas kardināla Monsinjora Pujāta ar lūgumu palīdzēt pārraut, kā grāmatas autors toreiz naivi domāja, čekistu noorganizēto Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas blokādi – informējot Viņas Ekselenci, ka autors ir dzīvs un vesels un daudzkārt ir lūdzis audienci pie viņas.

Kardināls Pujāts, domājams, respektēja grāmatas autora lūgumu tāpēc, ka autors bija viens no tiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem, kuri parakstīja vēstuli Vissvētākajam tēvam Jānim Pāvilam II, viņa vizītes laikā Latvijā par latviešu tautas un tās kultūras apspiešanu padomju okupācijas laikā. Diemžēl prakse pierādīja, ka V.Vīķe-Freiberga nebija ielenkta un apmānīta, jo nekāda pozitīva viņas reakcija pret grāmatas autoru nesekoja. Līdz ar to arī V.Vīķe-Freibergas kundze kā Valsts prezidente ir apzināti piedalījusies lielu, joprojām nesodītu abu totalitāro režīmu kara noziegumu pret cilvēci slēpšanā – par kuriem viņš toreizējo prezidentes kundzi informēja oficiāli, pie tam vairākkārtīgi. Īpaši tādēļ, ka prezidentes kundzes rīcībā bija īpaša vēsturnieku komisija, kura pētīja tieši šīs problēmas.

Grāmatas autors nesen piedzīvoja lielu pārsteigumu, kad viņš ar interneta starpniecību sev atklāja Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta spēcīgo katolizēšanos pētījumu tēmu izpētē. Būtiski, ka šī institūta direktors Aleksandrs Čubarjans savā laikā vadīja PSRS ZA Ārējo sakaru daļu, kura strādāja PSRS KGB 1.pārvaldes tiešā vadībā, kas liecina par V.Putina režīma intereses pieaugumu par Vatikānu. A.Čubarjans joprojām ir valdošā režīma pašu ietekmīgāko ideologu vidū. To apliecina arī viņa nozīmēšana par Krievijas puses vēsturnieku vadītāju Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisijā un viņa uzbrūkošā manierē sniegtās intervijas Latvijas okupācijas jautājumā, kuru priekšā kapitulēja jaunieceltais Latvijas puses līdzpriekšsēdētājs minētajā komisijā LU profesors Antonijs Zunda.

Jā, tie Dieva ceļi jau esot neizdibināmi, bet cilvēku ceļu krustošanās liecina par daudz ko…Lai gan grāmatas autors ir personiski pazīstams ar akadēmiķi A.Čubarjanu, viņš, tāpat kā Krievijas ZA prezidents Osipova kungs un citi akadēmiķi atstāja pat bez pieklājīgas atbildes vairākus grāmatas iesniegumus par krievu izlūka nacistu formas tērpā Voldemāra Veisa milzīgajiem noziegumiem pret cilvēci, arī holokausta noziegumiem, ar lūgumu publicēt rakstu par šiem traģiskajiem notikumiem – ‘Mātes asaras ir svētas!’. Arī šīs epizodes dēļ, ar kuru Krievijas ZA ir smagi apvainojusi visas Krievijas tautas, bet krievu nācijas pašcieņu it īpaši, grāmatas autors sniedza savu eksperta vērtējumu par Krievijas Zinātņu akadēmiju, kā KFFDD/KĀI un personāli J.Primakova /A.Čubarjana manipulētu organizāciju.

Krievijas ZA neakadēmiskais raksturs ir ļoti būtisks arī Tuvo Austrumu asiņainās krīzes patieso cēloņu izpratnei, kas taču sākās pēc Krievijas ārējā izlūkdienesta vēlākā šefa akadēmiķa, kādreizējā PSRS ZA Austrumu pētniecības (Orientālistikas) institūta, vēlāk PSRS ZA Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta direktora, tobrīd M.Gorbačova tuvākās apkārtnes politiķa Jevgeņija Primakova vizītes (miera misijas) pie Sadama Huseina. Tieši pēc šīs vizītes drīz sekoja S.Huseina iebrukums Kuveitā – sākās 1.Irākas (Līča) karš, kura nepārprotamo saistību ar J.Primakova miera misiju tā arī līdz šodienai nav pārbaudījuši ne Krievijas politisko zinātņu speciālisti, ne ASV politologi. Taču viņiem bija nopietns pamats par to padomāt.

Viena no joprojām noslēpumainākajām teroristu operācijām ir čečenu kaujinieku akcija Movsura Barajeva vadībā Dubrovskas teātra centrā Maskavā, kad no 2002.gada 23. līdz 26.oktobrim kā ķīlnieki tika sagūstīti vairāk nekā 700 mūzikla Nord Ost skatītāji, prasot Krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas. KFFDD apakšpulkvedis Aleksandrs Ļitviņenko nosauca šo akciju par KFFDD izprovocētu pasākumu un informēja ietekmīgo liberālo politiķi, Krievijas Federācijas Valsts Domes deputātu Sergeju Jušenkovu, bet tas savukārt žurnālisti Annu Poļitkovsku. Vienīgi galvenais liecinieks, KFFDD aģents M.Basajeva teroristu grupā Hanpaši Terkibajevs, kurš bija sniedzis interviju par savu sadarbību ar KFFDD, gāja bojā Čečenijā it kā dabiskā autokatastrofā, tūlīt pēc tam, kad par viņa liecību ieinteresējās ASV tiesībsargi, jo starp 130-174 upuriem ķīlnieku vidū (galvenokārt valdības karaspēka pielietotā gāzu uzbrukuma rezultātā) bija arī kāds ASV pilsonis. S.Jušenkovu un A.Poļitkovsku nošāva, A.Ļitviņenko noindēja ar radioaktīvo poloniju.

Par šiem notikumiem eksistē visdažādākās versijas, taču šī noslēpuma atminēšanai grāmatas autoram visperspektīvākās šķiet trīs lietas.

Pirmkārt, jau tas, ka Movsars Barajevs pirms iebrukuma Dubrovkas teātra centrā Maskavā bija ierakstījis uzrunu mūsu jau pieminētajam Kataras neatkarīgajam TV kanālam Al Jazeera.[14] Otrā un galvenā lieta, kas runā par labu versijai, ka Dubrovkas teātra centra akciju provokatīvā nolūkā organizēja KFFDD, ir tā, ka gan M.Basajeva paziņojumā Al Jazeera, gan citos līdzīgos paziņojumos tika akcentēta čečenu problēmas reliģiskā puse – cīņa par islāmu. Kaut gan čečenu problēmas būtība ir pavisam cita – diezin vai ASV politogi to vispār kādreiz ir zinājuši, bet Eiropas politisko zinātņu speciālisti, šķiet, to ir aizmirsuši.

Čečeni pieder pie Staļina deportētajām tautām, kad par atbalstu Trešā reiha karaspēkam Kaukāza operācijas laikā visus čečenus kā savulaik Krievijas darba zemniekus – fermerus, t.s. kulakus, pārvietoja uz Vidusāzijas stepju joslu ar pārtiku un mantību tik, cik steigā varēja savākt un rokas bagāžā aiznest. Tas protams tautas mentalitātē radīja nedzīstošu brūci pret režīmu un tā šodienas mantiniekiem par minēto drausmīgo, līdz šodienai nesodīto noziegumu pret cilvēci. Bet no praktiskās politikas viedokļa nedrīkst taču ignorēt faktu, ka deportētā čečenu tauta atradās NKVD/KGB apsardzē un izspiedzē. Ar drausmīgu, necilvēciski noziedzīgu šantāžu – vai nu izspiegot savus nelaimes līdzbiedrus, vai noskatīties kā bada nāvē nomirst bērni, sievas, vecāki – izveidoja veselu aģentu armiju. Tā kā KFFDD rīcībā joprojām bija pietiekoši plaši vecāka gadagājumu (galvenās sabiedriski politiskās autoritātes Čečenijas sabiedrībā!) pilnīgi paklausīgas aģentūras resursi.

Grāmatas autors ir konsultējies ar ļoti labiem Austrumu un islāma vēstures speciālistiem, un visi viņi apgalvoja vienu un to pašu. Ja tā būtu vienīgi čečenu kustība – tai gan tāpat būtu reliģisks ietvars, taču galvenais uzsvars būtu likts uz PSRS realizēto genocīdu pret čečenu tautu, prasot sodīt vainīgos. Praksē šis pamatjautājums tomēr palika otrā plānā aiz tīri ekstrēmi reliģiskiem lozungiem, bet teroristisko operāciju dēļ čečenu nacionālās atbrīvošanās kustība pazaudēja sākotnējo plašo starptautisko atbalstu.

Trešā lieta ir Jevgeņija Primakova atrašanās parlamentāriešu – sarunu vedēju rindās ar čečenu teroristiem… Nesen Jevgeņijs Primakovs bija Latvijā — vizītē pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa. Kas sagaida Latviju?

Tikai pēdējā faktora dēļ grāmatas autors pievērsās Vatikāna vēstures un darbības dažu aspektu analīzei – Vatikāns atkal ir nokļuvis KFFDD/KĀI uzmanības degpunktā.

5. KURŠ/KURI MAKSĀ PAR HAOSU?

Grāmatas autors pilnībā piekrīt saviem oponentiem, ka šodienas konstitucionālajām monarhijām vairāk piemīt dekoratīvs raksturs, un Eiropas karaļnami uz kaut cik nozīmīga politiskā faktora lomu pretendēt nevar. Taču stingri kontrolētā monarhistiskā varā bez konstitūcijas objektīvi būtu ieinteresēts militāri rūpnieciskais komplekss, kas ar kariem Afganistānā un Irākā sāk atgūt otro elpu pēc piespiedu dīkstāves aukstā kara likvidācijas rezultātā. Tāpat grāmatas autors būtu gatavs piekrist tam, ka J.Primakovs nedarbojās M.Gorbačova uzdevumā, bet kara rūpnieciskā kompleksa interesēs, PSRS prezidentam M.Gorbačovam aiz muguras.

Kā parasti, katras lielākas pārmaiņas sākas ar sabiedrības ideoloģisku sagatavošanu. Galveno šodienas ideologu lokā īpaši gribētos izcelt firmu Bonnier Publications A/S, Copenhagen, Denmark, kurai pieder arī autortiesības uz publikācijām populārzinātniskajā žurnālā ‘Ilustrētā Pasaules Vēsture’ – kurš tiek izdots Latvijā latviešu valodā. Šajā žurnālā popularizētā vēstures koncepcija ir ļoti daiļrunīga speciālistiem.

Šeit minēsim tikai kādu spilgtu epizodi no Baltijas senās un viduslaiku vēstures. Viens no šī žurnāla pastāvīgajiem konsultantiem ir LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Dr. hist. Harijs Tumans, patiesi augstas klases antīkās vēstures speciālists (atšķirībā no otra konsultanta – docenta Dr.hist. Andra Šnē, kura darbi saturiski ir kļūdaini un izpildījumā pavirši), tāpēc runa neiet par nezināšanu. Proti, kāda Nilsa Pētera Grancova Buša kompetentā rakstā par seno Romu ir iekļauta kāda milzu kļūda ar senu konceptuālu vēsturi, kam savas zinātniskās darbības ierobežoto iespēju dēļ tikai daļēji ir pievērsies arī grāmatas autors.[15] Labas lasāmības vārdā N.P.G. Bušs kādreiz reāli dzīvojušam leģionāram Publijam Peregrīnam (miris 118.gadā 28.gadu vecumā) liek pavadīt vienu izdomātu dienu senajā Romā:

„Publijs Peregrīns ir rūdīts karotājs un tāpēc neliekas ne zinis, ka cilvēki blenž uz viņu. Īsu brīdi vīrietis apstājas pie veikaliņiem, lai apbrīnotu dažas eksotiskas preces. Viņa uzmanību piesaista dārgas vīraka nūjiņas no Dienvidaustrumāzijas, pipari un muskatrieksti no Indijas, zelts no Spānijas un dzintars no Skandināvijas”.[16]

Redakcijas paskaidrojošā logatā „Romiešiem patika sabiedriskas pirtis” lasām : „Rakstnieks Plīnijs Vecākais vēsta, ka, viņaprāt, termās bija daudz prostitūtu. Imperators Adriāns bija tas, kurš pavēlēja noteikt atsevišķas pirts apmeklējuma stundas vīriešiem un sievietēm”.[17]

Kāpēc pieļauta tik rupja kļūda, it kā dzintars antīkajos laikos komerciālos nolūkos iegūts it kā Skandināvijā, nevis Baltijā? Jā, dzintaru atrod arī Dānijā, Zviedrijā, Anglijā, Latvijā, taču tā galvenās atradnes vietas ir Sāmu zemes (Samland) pussalā Austrumprūsijā [šodien Kaļiņingradas apgabals]. Par dzintara krastu sauca teritoriju no Pilavas līdz Krancai.[18] Sāmu pussalā – senās Baltijas sirdī.[19] Tas bija antīkās pasaules tirgotāju ceļa mērķis, jo tad dzintars bija daudzkārt vērtīgāks par zeltu.

Karavīrs, rakstnieks un zinātnieks Plīnijs Vecākais savā būtībā antīkās pasaules enciklopēdijā „Naturalis historiae” ir pastāstījis patiesi pārsteidzošas lietas par milzīgajiem dzintara krājumiem tirgotāju faktorijās senās Baltijas teritorijā un tālākajiem notikumiem pēc Dzintara zemes atrašanās vietas noslēpuma atklāšanas, kad tur ieradās oficiāla Romas ekspedīcija. Gadsimtiem ilgi tirgotāji bija turējuši vislielākajā slepenībā ceļu uz Dzintara zemi, sacerot dažādus mītus un finansējot zinātniekus, kuri noliedza patiesību par ceļu uz Baltiju un ironizēja par Pīteju no Masīlijas (šodien Marseļa), kurš šo ceļu bija savam laikam korekti aprakstījis vēl 3.gs. pirms kristiešu ēras. Tāpēc tā nevar būt vienkārša paviršība vai tikai sliktu manieru demonstrācija, ja no visas šīs bagātīgās Plīnija Vecākā informācijas par Baltiju, latviešu lasītājiem tiek sniegta informācija vienīgi par Romas prostitūtām.

Tas iesniedzas arī diskusiju laukā par vēsturisko terminoloģiju: kas patiesībā bija vikingi – vai normāņi, vai tomēr senās Baltijas tirgotāji – vitingi, atstājot normāņiem vienīgi pirātu, laupītāju un parastu bandītu negodu!

Var jau būt, ka nav šeit jāmeklē redakcijas konspiratīvi apsvērumi – varbūt tā vienkārši ir demonstratīva autora, redaktores un konsultantu necieņa pret Baltijas lasītāju skandināviskās modes demonstrēšanas vārdā. Var jau būt, ka ar dzīvās preces tirdzniecību ir nodarbojušies Bonnier dzimtas senči, jo karagājienos sagūstītos karavīrus un akcijās sagūstītās jaunavas, arī bērnus pārdeva Romas vergu tirgos. Bez tam Romas leģionus pavadīja markitantu bari, piedāvājot leģionāriem par mērenu maksu dažādas baudvielas un izklaides kauju un akciju starplaikos, arī prostitūtu pakalpojumus, laikam taču arī svaigi sagūstīto Baltijas sieviešu izvarošanas priekus. Varbūt žurnāla personāls zina savu izdevēju ģimeņu bagātības cēloņus un grib tos glorificēt. Taču lai nu tas paliek subjektīvu pārspriedumu laukam!

Sabiedriski nozīmīgs ir tikai viens jautājums, kurš prasa plašu diskusiju: kāpēc globālo teroristu kara laikā tik vulgāri tiek sagrozīta Baltijas senvēsture plašai baltiešu sabiedrībai domātā populārzinātniskā žurnālā?

Par šo lietu varētu arī nerunāt, ja Latvijā nebūtu sakuplojis senlietu nelegālas ieguves un tirdzniecības bizness, ar kuru pamatu savai bagātībai nepārprotami lika Latvijā plaši pazīstamie lielie zemes īpašnieki Valentīns Kokalis (paralēli specializējoties arī tirdzniecībā ar dzīvo preci – pirts meitenēm, t.i. sutenerismu) un Meinards Mētelis (hobijs – politikas taisīšana Zatlera reformu partijā). Tiesa, precīzu informāciju minētajā jautājumā var sniegt vienīgi Valsts Ieņēmumu dienests – varbūt, ka V.Kokalim un M.Meinardam tomēr bijuši legāli ienākumu avoti. Par iespējamo kapu lauku izlaupīšanu Kuldīgas novadā grāmatas autors ir oficiāli informējis visas piekritīgās institūcijas, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāju Ingu Bērziņu, Īvandes un Ēdoles pagastu pašvaldības vadītāju Andu Upleju un kādreizējo Kuldīgas 4. vidusskolas (krievvalodīgās) direktoru Vladimiru Pšečenko ieskaitot, sniedzis informāciju vietējai presei[20], runājis par to Latvijas Universitātes konferencē[21], pat rakstījis enciklopēdijā[22]. Šķirkli par „Ardusu” Kuldīgas novadpētnieks ar sirdi kreisajā pusē Atis Bērtiņs pat pārpublicēja Pagastu enciklopēdijā, paldies!.

Viens no pirmajiem, ar kuru grāmatas autors runāja par kapu apzagšanu Kuldīgas novadā bija kaimiņš Juozis Darģis, kurš tobrīd strādāja par Kuldīgas rajona kriminālmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieku, vēlāk kļuva par advokātu, tad par Kurzemes apgabaltiesas tiesnesi Liepājā. Kā vēlāk grāmatas autors dzirdēja no vietējiem īvandniekiem, tad J.Darģa iecienītākā sentence pie šņabja glāzes esot: labi nozagts, tikpat kā no tēva mantots! Tātad kapu apzagšana Kuldīgas novadā ir kļuvusi par savdabīgu biznesa nozari. Lai šis bizness netiktu traucēts par pašvaldību vadītājiem izvirza acīmredzamas senas vietējo oligarhiņu ietekmes personas.

Tāpēc likumsakarīgi, ka novērst vandālismu neizdevās – kapu zagļu bizness izrādījās reti ienesīgs, kā rezultātā Kuldīgas novadā šodien ir līdz galam norakti pilskalni, tiek iznīcināti okupācijas laikā noklusētie arheoloģiskie pieminekļi – tīrumdīķu sistēma (kuru ir aprakstījuši brīvvalsts laika zinātnieki, bet šodien pieminējis vienīgi profesors Heinrihs Strods), jo tā pierāda, ka pirmskristīgā civilizācija Baltijā, arī lauksaimniecības kultūras ziņā, bija uz daudz augstākas pakāpes nekā iekarotājiem. Pie Īvandes pagasta Upītēm ir aizmirsts ierakstīt vēstures pieminekļu sarakstos apmēram 16.-17.gs. ūdensdzirnavu drupas. Grāmatas autors pat centās modināt sirdsapziņu, tiesa, pilnīgi neveiksmīgi, arheoloģei Ilzei Lozei un antropoloģei „profesorei” Raisai Denisovai LU Latvijas vēstures institūtā, lai nenopostītu nepētīto, ļoti savdabīgo Ardu (Todaižu) pilskalnu ar lielu senpilsētas vietu, kuru apjož kanāls. Tam apkārt plešas vesela tīrumdīķu sistēma. Tātad mums šajā gadījumā ir darīšana ar kādu vācu baronu un marksistiski-ļeninisko arheologu noklusētu lielu senu centru, kurš bijis biezi apdzīvots. Cik var spriest no daudzu postītu uzkalniņu paliekām, apbedījumi veikti kapu kalniņos un kurgānos, bet tie pamatā ir izlaupīti (kapu kalniņu un kurgānu vietās sarakti dīķi), jo pretējā gadījumā pie tik lielas biezi apdzīvotas vietas vajadzēja būt lielam kapulaukam, bet tāds nav konstatēts. Ja jau kapus izlaupīja, tas nozīmē, ka mirušajiem dotas līdz bagātīgas piedevas. Tad senais iekarotāju dotais Veckuldīgas nosaukums – Goldingen: Zelta pilsēta pat ļauj izvirzīt pirmshipotēzi, ka tieši šajā reģionā meklējamas uz Kurzemi atbēgušo dažu Merovingu pēdas.

Reālā arheoloģisko pieminekļu postažas aina Kurzemē ir tik traģiska, ka pēc taisnības visiem arheologiem būtu anulējami zinātniskie grādi, nosaukumi un augstskolu diplomi! Tas, protams, netiks darīts, gan jau pažēlos pat Ventspils muzeja „arheologus”, kaut gan Zinātnieku ētikas kodeksā un Zinātnes likumā fiksētās normas to prasītu. Taču vismaz nosarkt vajadzētu! Pieminekļu aizsardzības inspekcijas atbildīgie darbinieki ar J.Dambi un Kuldīgas novada inspektori A.Volansku priekšgalā gan nekavējoties būtu saucami pie kriminālatbildības!

Pie reizes grāmatas autors centās nepieļaut Ēdoles pils pilnīgi nelikumīgo prihvatizāciju – uzrakstot 2 plašus iesniegumus kultūras ministrei Helēnai Demakovas kundzei – taču izrādījās, ka kapu apzagšana un piļu nozagšana tieši atbilst viņas temperamentam, tāpat kā pašreizējās ministres mentalitātei.

Vienīgi ēdolnieks Čežes kungs ar domubiedru grupu mēģina ko darīt pret šo pārspēku – Latvijas dabas, Baltijas pamatiedzīvotāju kapu un vēstures un kultūras pieminekļu apgānītājiem, taču tāpat, kā grāmatas autors, cieta neveiksmi. Pagaidām!

3. nodaļa. PĀR GORBIJU SAVELKAS NEGAISA MĀKOŅI..

1. ČERNOBIĻA — PADOMJU HIROSIMA?

Izšķirošo lūzumu okupēto Baltijas valstu sabiedrības noskaņojumos radīja sprādziens Černobiļas Atomelektrostacijā (AES) – aizvien dziļāk tika apjausta patiesība, ka boļševistiskais bardaks Krievijā ir palicis hronisks un vairs nav izārstējams – vienīgā izeja projām no Krievijas! Kā redzam šodien, tad lieta laikam bija vēl daudz nopietnāka – iespējams, ka Černobiļā bija noticis neveiksmīgs hronoieroču izmēģinājums.

Mūsdienu politiskajā un vēsturiskajā literatūrā, kura veltīta Mihaila Gorbačova perestroikai un PSRS likvidācijai, radīta ilūzija, ka zinātniekiem viss ir skaidrs. Tāpēc neesot nepieciešamības uzsākt padziļinātus vēsturiskus pētījumus par asiņainu traģēdiju virkni perestroikas laikā, kaut daudzviet tās turpinās vēl šobrīd – Sumgaitā, Kalnu Karabahā, Vidusāzijā, Moldovā, Kazahstānā, Tbilisi, Čečenijā, Viļņā, kas prasīja daudzus tūkstošus dzīvību civiliedzīvotāju vidū – tā sacīt, tie esot lokāli notikumi un pētāmi vienīgi attiecīgā reģiona vēstures kontekstā.

Grāmatā izdarīts mēģinājums izpētīt milzu provokāciju Rīgā 1991.gada janvārī, kura būtu varējusi prasīt daudzu tūkstošu civiliedzīvotāju dzīvības, taču tas tiek darīts laikmeta un līdzīgu traģisku notikumu kontekstā. Tāpēc nedaudz sīkāk jāpakavējas arī pie Černobiļas problēmas.

Pat visekstravagantākie ASV politologi nenoliedz, ka lielākā perestroikas laika katastrofa notika Černobiļā, daudzi piekrīt, ka Černobiļas atomelektrostacijas (AES) 4. bloka uzsprāgšana 1986.gada pavasarī kļuva par pagrieziena punktu ne tikai perestroikas, bet visas valsts likteņos. Pēdējā laika publikācijas Krievijas presē spiež izvirzīt hipotēzi, ka Černobiļas AES nenotika avārija, bet gan kāds svarīgs eksperiments, vai izmēģinājums, kuru, iespējams, izjauca plānota diversija, kuru joprojām slēpj.

Spriežot pēc analoģijas ar Latvijas masu informācijas līdzekļiem – demokrātijai uzticīgiem cilvēkiem iekļūt lielajā Krievijas presē, vadošajos TV kanālos un radio stacijās ir kļuvis praktiski neiespējami. Kā jau minēts, neilgi pirms savas nāves A.N.Jakovļevs publiski paziņoja, ka demokrātija Krievijā ir likvidēta. Līdz ar to ir atjaunojusies padomju laiku samizdata (disidentu pavairoto nelegālo literatūru, skrejlapas u.c. sauca par pašizdevniecībā iznākošām, krievu valodā „samizdat”) prakse – brīvas domas izteikšanai atlicis internets, kaut gan arī šeit sev netīkamo informāciju spiegu dienestu internacionālā brālība prettiesiski bloķē ar hakeru tehnoloģijas pielietošanu. Dažas sabiedriski nozīmīgas lietas dažreiz nopublicē sensāciju izdevumi un dzeltenā prese, kurus centrālā vara piecieš deklarētās preses brīvības vārdā, bet totāli ignorē.

Viens no populārākajiem Krievijas sensāciju žurnāliem ‘Sensacii mira’ [Pasaules Sensācijas] rubrikā ‘Specdienestu noslēpumi’ ir pārpublicējis no līdzīga žurnāla ‘Čuģesa i priključeņija’ [Brīnumi un Piedzīvojumi] žurnālistes Jeļenas Kurasovas rakstu ‘Satrakojies atoms’. Pārpublicētāji minētajam rakstam pievienojuši logatu: Padomju „Hirosimu” varēja „pasūtīt”. Balstoties uz jauniem faktiem, autors apšauba valsts komisijas Černobiļas AES avārijas cēloņu izpētei izdarītos secinājumus[23].

J.Kurasovas raksts ir uzrakstīts labāko krievu žurnālistikas tradīciju garā – dokumentāli pierādīti fakti, fakti, fakti – viens smagāks un apsūdzošāks par otru. Tāpēc atļaušos ļoti garu citātu.

„Naktī no 1986.gada 25. uz 26. aprīli, pulksten 1 un 23 minūtēs pēc Maskavas laika Černobiļā notika katastrofa. Ugunsgrēka atblāzmu novēroja vilciena Maskava – Kijeva pasažieri, kuru vidū bija arī Zinātņu akadēmijas darbinieki, kuri uzreiz saprata, kas par lietu. Bet oficiālu paziņojumu, kas atspoguļotu lietu patieso stāvokli, nebija vairākas dienas. Varas iestādes negribēja cilvēkiem bojāt svētkus.

Taču visu patiesību par sprādzienu Černobiļas AES oficiālais paziņojums neatspoguļoja.

PSRS Valsts drošības komiteja krimināllietu par sprādziena faktu Černobiļas atomelektrostacijā ierosināja pirmajās dienās pēc avārijas. Šīs izmeklēšanas rezultāti tiek slēpti līdz šodienai. Ne izmeklētāji, ne dažāda ranga valsts vadītāji nekad par tiem nerunā.

Toreizējais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Nikolajs Ivanovičs Rižkovs, kurš pēc amata vadīja komisiju Černobiļas AES avārijas cēloņu noskaidrošanai, nespēja atcerēties pat šīs izmeklēšanas kuratora vārdu un uzvārdu. Valdības komisija strādāja vairākus gadus. Avārijas cēloņu oficiālā versija reducējās līdz maz pārliecinošam apgalvojumam, kas īsumā skan apmēram sekojoši: „Par notikušās avārijas cēloni kļuva no varbūtības teorijas viedokļa neprognozējama apstākļu sakritība”. Citiem vārdiem, sprādziens Černobiļas AES notika nemotivēti.

Sarkanais un melnais.

Manā priekšā guļ avīzes „Govorit i pokazivajet Moskva” [„ Runā un rāda Maskava”]. Novosibirskas laidiens 1986.gada 16.aprīlī ar raidījumu programmu 21.-27.aprīlim. Blakus – salīdzināšanai tās pašas avīzes izlaidums, bet no 3.aprīļa, ar iepriekšējās nedēļas raidījumu programmu – līdz 20. aprīlim. Ārēji un arī pēc satura laidieni viens no otra ne ar ko neatšķiras. Izņemot vienu detaļu. Novosibirskas translācijas radioprogrammā sarkanā krāsā iekrāsoti divi datumi – 26 un 27.aprīlis, sestdiena un svētdiena– sprādziena un katastrofas attīstības datumi Černobiļas AES, bet 22. aprīlis – Ļeņina dzimšanas diena – iekrāsota melnā krāsā. Pie tam centrālo raidījumu programmā nav neviena sarkana plankumiņa. Tas nozīmē, ka „Černobiļas” dienas iekrāsoja ne Maskavā, bet Novosibirskā

Avīzes „Runā un rāda Maskava” Novosibirskas laidiens vienmēr – gan pirms, gan pēc 1986.gada 16.aprīļa numura – iznāca tikai melnbaltā variantā. Lai dotu otru krāsu, bija nepieciešams vēlreiz izdzīt visu tirāžu caur drukājamām rotācijas mašīnām.

Bez tam tikai ar divu kalendāra dienu iekrāsošanu atšķirības divu Novosibirskas laidiena avīžu starpā neaprobežojas. Sleja ar svētdienas raidījumu programmu nodrukāta ar mazāku šriftu nekā parasti. Ieekonomētajā vietā tieši zem raidījumu programmas nodrukāta bildīte.

Uz tās bija attēloti divi taisnstūrveida rāmīši, viens otrā, un iegūtajā kvadrātā – sešpadsmit simetriski izvietoti aplīši. Patiesībā piecpadsmit. Tādēļ, ka septītais aplītis, trešais otrajā rindā – bija it kā nosvītrots ar sešstarainu zvaigznīti ar nevienādiem stariem [..]

Lūk arī viss. Tukša, liktos, lieta. Tikai ne fiziķiem, kuri zina, ka divi rāmīši viens otrā, ar simetriskiem aplīšiem centrā– ir atomreaktora, tā apvalka un serdeņu shematisks attēlojums [..]

Kodolfiziķiem šis zīmējums ir vēl nozīmīgāks. PSRS atomobjektu sarakstā Černobiļas AES vienmēr bija septītais numurs.

Poligrāfistiem – avīžniekiem ir savas piebildes par Novosibirskas bildīti. Viņi zina, ka padomju laikā bez augšu ziņas, cenzora modro acu uzraudzībā, avīzes slejā nevarēja komats parādīties, ne nu vēl tik noslēpumains zīmējums bez paraksta un paskaidrojuma… Novosibirskas laidiens parakstīts iespiešanai 15.aprīlī – vienpadsmit dienas pirms sprādziena Černobiļas AES” .[24]

Jā, 11 dienas pirms traģēdijas parādījās tik pravietisks materiāls! Pie J.Kurasovas raksta mums nāksies atgriezties vēl, taču uzklausīsim dažus viskompetentākos lieciniekus.

2. PSRS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS PREZIDENTA STĀSTS.

1990. gadā Černobiļas katastrofas laika PSRS ZA prezidents akadēmiķis Anatolijs Aleksandrovs sniedza plašu interviju tobrīd pašam brīvdomīgākajam Krievijas sabiedriski politiskajam žurnālam „Ogoņjok” [Uguntiņa]. Bijušo prezidentu intervēja žurnāliste Vanda Beļecka:

„Anatolij Petrovič, par Černobiļas katastrofas cēloņiem jau ir daudz uzrakstīts, taču gribētu uzzināt arī jūsu viedokli.

– Jūs delikāti uzdodat jautājumu, bet patiesībā laikam gribat izdzirdēt, vai es sevi uzskatu par atbildīgu notikušajā avārijā? Nevajag atvainoties, nieki… Es pēdējā laikā esmu dzirdējis ne to vien … Lūk ko es jums teikšu: Černobiļa ir arī manas dzīves traģēdija. Es to jūtu katru sekundi. Kad katastrofa notika un es uzzināju, ko tur sadarījuši,– gandrīz uz to sauli aizgāju. Man bija ļoti slikts stāvoklis. Tāpēc nolēmu tūlīt aiziet no Zinātņu akadēmijas prezidenta amata, pat vērsos šajā sakarā pie Gorbačova. Kolēģi mani centās atrunāt, taču es uzskatīju, ka tā vajag. Mans pienākums, es uzskatīju – visus spēkus veltīt reaktora pilnveidošanai.

Atbildēt par atomenerģētikas attīstību un konkrēti par Černobiļas katastrofu – dažādas lietas. Spriediet pati. Kaut gan, starp citu, esmu pārliecināts, ka manis stāstītais vienīgi izsauks jaunus lamu plūdus pār manu veco pliko galvu. Bet es nebūtu patiess, ja piekristu viedoklim, ka tagad nevajag attīstīt atomenerģētiku un visas AES jāslēdz. Cilvēces atteikšanās no atomenerģētikas attīstības būtu cilvēcei iznīcinoša. Tāds lēmums ir ne mazāk bezjēdzīgs, ne mazāk briesmīgs, kā tas eksperiments Černobiļas AES, kurš tieši izraisīja avāriju.

–Vai jūs zinājāt par to?

– Tur jau ir tā traģēdija, ka nezināju. Ne es, ne kāds cits mūsu institūtā. Arī Černobiļas AES reaktora konstruktors akadēmiķis Doļežals – arī neko par to nezināja. Kad es pēc tam lasīju eksperimenta aprakstu, tad mani pārņēma šausmas.. Neiedziļināšos tehniskās detaļās, teikšu tikai, ka eksperiments bija saistīts ar pārpalikušā siltuma noņemšanu. Kad reaktors apturēts, turboģenerators pēc inerces griežas un dod strāvu, kuru var izmantot stacijas vajadzībām.

– Kurš tad izstrādāja izmēģinājumu?

AES vadība eksperimenta projektu uzdeva izstrādāt „Donenergo”, organizācijai, kurai nekad nebija darīšanas ar AES. Diletanti vadoties no vislabākajiem nodomiem var izraisīt grandiozu katastrofu, tā arī notika Černobiļā.

Stacijas direktors, nepieaicinot savas AES galveno inženieri, fiziķi, kurš orientējas lietas būtībā, noslēdza līgumu ar „Donenergo” „par darbu izpildi”. Tika sastādīts eksperimenta reglaments un nosūtīts konsultācijām un aprobācijai Žuka vārdā nosauktajam institūtam „Hidroprojekts”. Institūta darbinieki, kuriem bija zināma pieredze darbā ar atomstacijām, neatbalstīja projektu un atteicās to vizēt.

Es tagad bieži domāju: kaut „Hidroprojekts” būtu darījis zināmu kādam no mums par eksperimentu! Bet, neatbalstot projektu, viņi nevarēja pat iedomāties, ka tomēr nolems eksperimentu realizēt.

Mūsu bijušajā ministrijā, Vidējās mašīnbūves ministrijā, arī nezināja par eksperimentu. Jo Černobiļas AES bija nodota Enerģētikas ministrijai. Iespējams, tā arī bija pirmā kļūda.

Dažādi var izturēties pret bijušo Vidējās mašīnbūves rūpniecības ministriju, pārmest tai atklātuma trūkumu, pārlieku slepenību, bet tur bija profesionāļi un militāri disciplinēti cilvēki, kuri precīzi ievēroja instrukcijas, kas mūsu darbā ir ārkārtīgi svarīgi.

Pastāv instrukcija, kura jāievēro katras AES personālam. Tā ir drošības garantija. Tad lūk – jūs neticēsiet! – tā eksperimenta pašā sākumā ierakstīts:”Izslēgt reaktora avārijas dzesēšanas sistēmu – RADzS (krievu valodā SAOR)”. Bet tieši tā automātiski ieslēdz aizsardzības avārijas sistēmu. Vēl vairāk, bija noslēgti visi ventiļi, lai nebūtu iespējams ieslēgt aizsardzības sistēmu.

Divpadsmit reizes (!) eksperimenta reglaments pārkāpj mūsu instrukciju AES ekspluatācijai. Kaut ko tādu nevar nosapņot vismurgainākajā miegā. 11 stundas AES strādāja ar atslēgtu RADzS ! It kā sātans vadīja un sagatavoja sprādzienu.

– Bet kurš konkrēti no „Donenergo” bija eksperimenta autors? Vai šis cilvēks pašlaik dzīvs? Kāds ir viņa liktenis?

– Kāds Metļenko. Par viņa likteni neko nezinu, tikai to, ka ir dzīvs. Nevienam es neesmu tiesnesis.

– Anatolij Petrovič, bet ir taču trūkumi Černobiļas AES reaktora pašā konstrukcijā…

– Jā ir. Taču avārijas cēlonis – tomēr nepārdomātais eksperiments, AES ekspluatācijas instrukcijas rupja pārkāpšana. Tāda tipa reaktori ir Ļeņingradas AES, Kurskas… Pavisam piecpadsmit gabali. Jūs padomājiet, kāpēc avārija notika Černobiļā, bet Ļeņingradā nē?

Saprotiet, trūkumi reaktoram ir. Akadēmiķis Doležals to izstrādāja sen, ievērojot tā laika zināšanas. Pašlaik šie trūkumi samazināti, kompensēti. Lieta nav konstrukcijā. Jūs vadāt mašīnu, pagriežat stūri ne tajā virzienā – avārija! Motors vainīgs? Vai mašīnas konstruktors? Katrs atbildēs : „Vainīgs nekvalificētais vadītājs””[25].

Patiesi satriecoša informācija, taču vēl satriecošāka realitāte Ukrainas tiesās, kuras, kā redzēsim tālāk, pilnībā ignorēja eksperimenta veicēju atbildību.

3. ČERNOBIĻA: „PADOMJU BARDAKS” VAI DIVERSIJA? DAŽI AIZSTĀVĪBAS VĀRDI JŪLIJAI TIMOŠENKO.

PSRS ZA Kurčatova vārdā nosauktā Atomenerģētikas institūta direktora pirmais vietnieks (direktors bija jau minētais ZA prezidents A.Aleksandrovs) akadēmiķis Valērijs Ļegasovs, kurš praktiski nodzēsa Černobiļas AES avarējušo kodolreaktoru, Černobiļas katastrofas otrajā gadadienā izdarīja pašnāvību. Laikam gan tas ir vienīgais gadījums padomju praksē, kad oficiāli tika ziņots par pozitīvā varoņa pašnāvību – kā likums, tādas lietas totāli noklusēja. 1986.gada 20.maijā PSKP centrālais orgāns „Pravda” publicēja J.Ļegasova atmiņas ar šādu ievadu:

„Valērija Aļeksejeviča {Ļegasova] aiziešanu no dzīves grūti izskaidrot un saprast — spēku plaukumā viņš izdarīja pašnāvību. Lai šī traģēdija kļūst par mācību mums visiem un par pārmetumu tiem, kuriem pašu miers un labklājība ir augstāka par visu”.

Vēl dīvaināk par sava vietnieka nāvi izteicās akadēmiķis A.Aleksandrovs:

”Viņš tur [Černobiļā] ļoti nogura, pārpūlējās. Un, protams, daudz pārdzīvoja, saprotot nelaimes mērogus. Bet viņam pašam ne mazākā mērā nebija nekāda sakara ar avāriju. Tas nevarēja ietekmēt viņa lēmumu. Institūta direktors biju es, viņš – tikai vietnieks. Par gatavojamo eksperimentu atomstacijā viņš, tāpat kā viss mūsu institūts, neko nezināja.

Es rēķinājos ar Valēriju Aļeksejeviču kā ar savu pēcteci. Lielisks organizators, jauns, ļoti radošs cilvēks. Ne mirkli nedomāju, ka kādam bija izdevīga viņa novākšana. Tādas baumas arī izplatījās.

Nav vienkārši ar visu to. Tur ir jāņem vērā gan iedzimtība (viņa brālis izdarīja pašnāvību), un to, ka agrāk bija pašnāvības mēģinājums. Nav izslēgts, protams, ka uz traģēdiju pabīdīja apstākļi, nogurums, nervu sasprindzinājums. Negribētos tagad spriedelēt.”[26]

Tāda kalibra intelektuāļa, kā A.Aleksandrovs, klaji netaktiskā izrunāšanās par savu kolēģi, bet īpaši „Pravdas” padomju realitātei pretējā rīcība – vismaz raksta autoru dara ļoti uzmanīgu un aizdomīgu.

Taču pati būtiskākā ir uz 10 gadiem notiesātā Černobiļas AES direktora Viktora Brjuhanova apcietinājumā sniegtā intervija Andrejam Karaulovam. Izrādās, ka tiesa AES direktoram nav izvirzījusi apsūdzības par akadēmiķa Aleksandrova tik smagi kritizētā eksperimenta organizēšanu. Nē, V.Brjuhanovs ir notiesāts pēc Ukrainas Kriminālkodeksa 165.panta – par dienesta stāvokļa izmantošanu personiskos nolūkos. Proti, tūlīt pēc avārijas sniegtajā ziņojumā par radioaktīvo starojumu pie 4.bloka viņš norādījis tikai 1000 milirentgenus, nekonstatējot, ka konkrētais mēraparāts nebijis paredzēts lielāka starojuma devas noteikšanai… tātad, pēc padomju taisnās tiesas domām, slēpis avārijas patiesos mērogus. Būtībā viņam un viņa darbībai neesot vairs bijusi nekāda nozīme, jo jau nākošajā dienā visu pārņēmusi valdības komisija un armija, viņš nodarbojies tikai ar stacijas personāla evakuāciju. V.Brjuhanova attaisnojumi nav uzklausīti: „Jūs zināt, lai gan mēs atzīstam, ka jāievēro nevainības prezumpcija, tiesā viss notiek otrādi, tiesa vadās pēc vainīguma prezumpcijas, kā man tagad liekas…”[27]

Notiesāja tikai AES personālu – direktoru, galveno inženieri, maiņas priekšnieku, ceha priekšnieku un tehniskās uzraudzības inspektoru. V.Brjuhanovs savu atbildību nenoliedza:

„Pirmkārt, vainīgs esmu es. Kā direktors. Nu lūk skatieties: gāja bojā tik daudz ugunsdzēsēju. Viņu vadītājs, Teļjatņikovs, kļuva par Varoni. Nesen es viņu redzēju televizorā, viņam pateicās Margareta Tečere. Bet ugunsdzēsēji, ja runāt godīgi… Neko viņi nedzēsa [..] Par to viegli pārliecināties paņemot rokās izmeklēšanas sējumus un izlasot pašu ugunsdzēsēju liecības. Viņi gāja bojā… kā to maigāk pateikt, cilvēku taču vairs nav…, savas lielās zinātkāres dēļ, teikšu tā. Un es esmu pārliecināts, viņu vadītāja Teļjatņikova lielas vainas dēļ. Viņš uzdzina tos uz ceturtā bloka jumta, nenoskaidrojot, kāds stāvoklis, nelūdzot atļauju: deva pavēli un viss, nesaprotami kāpēc. Bet, spriežot pēc pašu ugunsdzēsēju liecībām, tur nebija nekāda īpaši bīstama ugunsgrēka. Viņi ar zābakiem grūduši nost grafītu. Kad es atbraucu, Teļjatņikovs uzreiz man ziņoja, ka viss kārtībā [..] Černobiļā bija varonība, bija patiesi varoņdarbi, bet kaut kā ir iznācis, ka par tiem aizmirsa. Piemēram: katram blokam stacijā ir noteikta ūdeņraža rezerve. Ja tā uzsprāgtu, būtu kolosāli postījumi, jauni upuri. Un lūk viens cilvēks – Ļeļičenko… atcerieties šo uzvārdu … Ļeļičenko, elektroceha priekšnieka vietnieks, iegāja ēkā, kur bija ūdeņradis, aizvietoja to ar slāpekli, atslēdza ūdeņraža rezerves krājumus… Šo smago un ilgstošo darbu viņš veica vājprātīgas radiācijas apstākļos. Viņš gāja bojā. Visu acu priekšā cilvēks veica varoņdarbu, bet apbalvojuma nav, pat pēc nāves nē…”[28]

Pienācis laiks uzklausīt pašu it kā pašnāvībā aizgājušo akadēmiķi V.Ļegasovu:

„Pašā Černobiļas stacijā vairākus gadus tika izdarīti eksperimenti, kuru programma bija sastādīta ārkārtīgi pavirši un neakurāti [..] Aplūkojot notikumu secību, kādēļ viens izturējās tā, bet otrs – citādi, neizdodas nosaukt vienu vaininieku, vienu iniciatoru tiem notikumiem, kuri noveda pie nozieguma.

Tas bija burvju aplis: operatori kļūdījās tādēļ, ka par katru cenu gribēja pabeigt eksperimentu, to viņi uzskatīja par „goda lietu”’, eksperimenta plāns bija sastādīts ļoti nekvalitatīvi, un to nebija sankcionējuši tie speciālisti, kuriem tas bija jādara. Manā seifā glabājas operatoru telefona sarunu pieraksts avārijas priekšvakarā. Auksts pār kauliem iet, kad lasi tādus pierakstus. Viens operators zvana otram un jautā :”Programmā rakstīts, kas jādara, bet pēc tam daudz kas pārsvītrots. Kā lai es rīkojos?” Viņa sarunu biedrs mazliet padomā un atbild: ”Rīkojies it kā nekas nebūtu svītrots” [..] Tas, ka stacijā atradās Valsts atomenergostaciju uzraudzības komitejas pārstāvji, kuri neko nezināja par notiekošo eksperimentu un nebija lietas kursā par programmu,– tas jau ir fakts ne tikai šīs stacijas biogrāfijā vien…”[29]

Raksta autors šoreiz nepiekrīt Nikolajam Rižkovam, kad viņš centās pārliecināt J.Kurasovu, ka vainīgs tikai „padomju bardaks”:

„Vai jūs esat pārliecināta, ka šī avīze nav falsifikācija? Uzticieties, uzticieties manai pieredzei, dažreiz tādas lietas iešmugulē. Izmeklēšana izskatīja diversijas versiju (neatceros, kas to vadīja), bet jau pirmajās nedēļās tā tika noraidīta. Zinātnieki pierādīja mums, ka notikušais – nejaušu sakritību ķēde, kuru varbūtība līdzinās procenta simttūkstošajai daļai. Taču maz iespējamais, diemžēl, notika [..]. Man liekas, ka lai kā ar sakritībām, bet ne pēdējā loma avārijas cēloņos bija mūsu mūžīgajai nolaidībai.. Atomstacijās, tāpat kā lidmašīnās, ir „melnās kastes”. Mēs komisijā, kas izmeklēja iespējamos katastrofas cēloņus, klausījāmies stacijas darbinieku sarunu ierakstus sprādziena priekšvakarā. Burtiski es vairs neatceros, bet mani īpaši pārsteidza viena frāze. Stacijas ceturtā bloka plānveida apturēšanas laikā tekošajai apskatei un remontam, tika nolemts realizēt ļoti svarīgu eksperimentu. Stādieties priekšā, ka teroristi ir iznīcinājuši elektrības padevi atomstacijai un visas trīs līnijas, kas spējīgas apgādāt to ar elektroenerģiju, izvestas no ierindas. Katastrofa! Tad lūk, mūsu speciālisti šim gadījumam izstrādāja autonomu elektroapgādes līniju no dīzeļģeneratoru iekārtām. Dīzeļu pielaišana ilgst dažus desmitus sekunžu, un tas izraisa atomstacijas darbam nopietnas briesmas. Zinātnieki piedāvāja aizpildīt šo starplaiku… To arī vajadzēja izmēģināt. Klausāmies kontroles ierakstu no „melnās kastes”. Notiek reaktora apstādināšana, viena inženiera rokās instrukcija eksperimenta izvešanai. Un viņš savam kolēģim jautā :”Klausies, Vaņa, es kaut ko nesaprotu, šeit instrukcijā visi punkti nodrukāti, bet viens ar roku pārsvītrots un augšā kaut kas uzrakstīts. Tad kā man rīkoties – pēc uzrakstītā vai pēc nodrukātā?” Lūk tāda darba organizācija un tāda, lūk, drošības pasākumu ievērošana. Bet jūs runājat – diversija!”[30]

Vaņa paklausīja savam kolēģim un rīkojās tā, kā instrukcijā bija nodrukāts…

Bet N.Rižkovs rupji kļūdās. Zinātniski tehniskās revolūcijas laikmetā profesionāļi diversijām jau sen kā neizmanto dinamīta briketes ar efektīgi šņācošu bikforda auklu. Diversijai pietika iekļaut eksperimenta programmā noteikumu, kas izraisa sprādzienu. Akadēmiķis V.Ļegasovs izmeklēšanā piedāvāja iet tieši šo ceļu:

„Nevar uzvelt visas vainas smagumu uz vienu pašu operatoru, jo kāds taču sastādīja plānu, kāds tajā švīkājās, kāds parakstīja un kāds nesaskaņoja. Jau pats fakts, ka stacijas personāls varēja pats uz savu galvu izdarīt nesankcionētas darbības, liecina par to, ka profesionāļu attieksme pret šo staciju ir kļūdaina”[31]

Lai veiktu profesionālu izmeklēšanu – bija vai nebija organizēta diversija– Černobiļas AES bija nepieciešams rūpīgi modelēt un pārbaudīt katru eksperimenta programmas punktu. Tas netika darīts, jo izmeklēšanu šajā virzienā beidza, kā apliecina N.Rižkovs, dažu nedēļu laikā, bet tik īsā laikā nevarēja veikt nepieciešamās pārbaudes un eksperimentus! Novosibirskas bildīte, kas taču pierāda diversijas faktu, nav viltojums. J.Kurasova to ieguva no augsta Krievijas valsts ierēdņa, citi vēl augstāki ierēdņi arī bija pilnā lietas kursā par nelaimīgo bildīti.

Šīs ir tikai dažas lietas, kuras vajadzēja izvērtēt Ukrainas PSR tiesai, bet tā to nedarīja. Nekvalitatīvais tiesas spriedums nav apstrīdēts un pārbaudīts arī Ukrainas Republikas tiesā. Tas objektīvi liecina par Jūlijas Timošenko nepatiesu notiesāšanu, kuru veikusi neuzticama tiesu sistēma, kas nav pārskatījusi pat tik dramatiska notikuma, kā Černobiļa, nepārprotami safalsificēto prāvu – apzinātu tiesas kļūdu. Tā taču ir tiesību aksioma, ka katrs neatklāts noziegums rada jaunu noziegumu. Grāmatas autors lūdz ES sabiedriskās domas atbalstu, lai panāktu Černobiļas traģēdijas atkārtotu tiesisku izvērtējumu un Starptautiskās Krimināltiesas līmenī panāktu Jūlijas Timošenko tūlītēju atbrīvošanu no cietuma, jo viņa būtībā ir politiskais ieslodzītais – Ukrainas brīvības pretinieku upuris!

4. VAI GAIDĀMA TRAĢISKA KATASTROFA ARĪ MELNAJĀ JŪRĀ?

Krievijas žurnāliste Jeļena Kurasova ir arī pastāstījusi, kā pie viņas nokļuva neparastā raidījumu programma ar sensacionālo Novosibirskas bildīti. Dosim atkal vārdu Jeļenai Kurasovai:

„2001.gada pavasarī es ierados pie kāda augsta ierēdņa parunāt par to, kas notiek Tamaņas pussalā. Šajā laikā tur, Krievijas dienvidos, atklātā Melnās jūras piekrastē tika uzsākta kompānijas „Toljatiazot” amonjaka pārkraušanas termināla būve. Ekoloģiskā sabiedrība cēla trauksmi, bet varas iestādes neatlaidīgi likās nemanām notiekošo. Pat augstu stāvošas dabas aizsardzības organizācijas, bez kuru ekspertīzes un atļaujas bija uzsākta celtniecība, spēlēja ar sabiedrību klusēšanas spēlīti…”[32]

Augstais ierēdnis par Melnās jūras ārprātu nevēlējies runāt, jo pēc J.Kurasovas domām, to nav drīkstējis. Taču viņš nozīmējis otru tikšanos, kuras laikā arī atdevis žurnālistei ar sirdi un godaprātu noslēpumaino Novosibirskas bildīti. Žurnāliste ir runājusi arī ar citiem augstiem ierēdņiem, arī tie ir bijuši lietas kursā par Novosibirskas bildīti un Černobiļu. Tā vien izskatās, ka viens pats N.Rižkovs bija ļāvis Bobkova čekistiem sevi apmuļķot.

J.Kurasova raksta:

„Izanalizējusi situāciju, es nonācu pie secinājuma, ka informācijas vietā par amonjaka terminālu es saņēmu informāciju par Černobiļas sprādzienu. It kā informācijas lauks caur mani censtos brīdināt cilvēci: Černobiļā notikušās katastrofas mērogi būs salīdzināmi ar vēl nenotikušās katastrofas mērogiem Melnās jūras piekrastē.”[33]

Nepārprotami, ka aiz šī Melnās jūras vājprāta stāvēja un stāv „lielā nauda” (LN), kuru, kā to pierādīja „British Petroleum” veiktais noziegums pret cilvēci Meksikas līcī, neinteresē iespējamās katastrofas, jo LN ir pārliecināta par savu nesodāmību. Zināmas pārdomas gan izraisa fakts, ka British Petroleum nesen saauga ar Krievijas monopolistiskajām apvienībām. Valstiskā līmenī galvenais atbildīgais par Melnās jūras vājprātu acīmredzami ir nesenais Krievijas Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs akadēmiķis Jevgeņijs Primakovs. Cerēsim, ka šoreiz nelaime paies garām, bet neakadēmiskā akadēmiķa J.Primakova ilggadīgā draudzēšanās ar Lielo Naudu gūs tiesisku novērtējumu!

5.KĀDU EKSPERIMENTU REALIZĒJA ČERNOBIĻĀ?

Grāmatas autors viņu pilnībā apmierinošu atbildi uz paragrāfa virsrakstā noformulēto jautājumu guva kādā citā Krievijas sensāciju preses rakstā – „Pats briesmīgākais ierocis – laiks”, kura autors Vladimirs Fomins raksta:

”Laika struktūra ir ļoti dinamiska un jūtīgi reaģē uz visu, kas notiek telpā, bet pašam laikam piemīt kolosāla enerģija, kura nereti atbrīvojas cilvēku darbības procesu rezultātā. Tagad jau pierādīts, ka virkne Sibīrijas HES turbīnu izsaukušas zemestrīces simtiem kilometru attālumā. 1986.gadā Černobiļas AES notika atomreaktora hronofrekvences uzklāšanās uz tektoniskā lūzuma zem stacijas hronofrekvenci. Rezultātā reaktors aktivizējās un uzsprāga tad, kad notika viņa jaudas plānveidīga samazināšana. Pēc mērījumiem sagrautajā reaktora aktīvajā zonā noskaidrojās, ka pāri ir palikušas ne vairāk kā 30 tonnas urāna dioksīda, aprēķināto 150 tonnu vietā.

Pēc radioelektroniskās stacijas HAARP (Haarp—High Frequence Active Auroral Research Program – augstfrekvences aktīvu aurorālu pētījumu programma) atklāšanas Aļaskā un tās ieslēgšanu ar nepilnu jaudu 2002. gadā pasaule kļuva lieciniece kolosāliem postījumiem, kuri piemeklēja Eiropu plūdu un pazemes grūdienu veidā.

… Iekārtas jauda – 3500 kilovati.

180 antenas izvietotas 13 hektāru lielā laukā, atļauj fokusēt īsviļņu izstarojumu jonosfērā 100km augstumā un sakarsēt to līdz augsttemperatūras plazmai. Neviens pagaidām nezina, kas var notikt ar mūsu planētu sekundi pēc šīs iekārtas darbības sākuma. Patiesā bīstamība pastāv faktorā, ka tā ir laika blīvuma viļņu avots, bet hronorezonanse var rasties vienalga kur: pašā Aļaskā, paaugstinātas seismiskās aktivitātes zonā, vai vairāk uz dienvidiem, Kalifornijā, aktīvā un varenākā San Andreasa tektoniskā lūzuma rajonā.

Pēc būtības, HAARP – iespējams, ir hronālo ieroču pirmais paraugs, tiesa, vēl ar nevadāmu iedarbību [..] Hronālo ieroču iedarbību nav iespējams salīdzināt ne ar ko. Tie strādā bez skaņas un neredzami. Aizsardzības no tiem nav. Piespiedu kārtā izmainot ķīmisko, fizisko, mehānisko procesu ātrumu, var vienalga kam sagādāt milzu nepatikšanas. [..] Valsts, kurai būs tikai viena šī jaunākā ieroča veida vienība, kļūs par superlielvalsti un pasaules valdnieci, bet tādu ieroču konstrukcijas vienkāršība un darbības principi var rosināt ambiciozu izgudrotāju – vieninieku pievēršanos šo ieroču radīšanai. Diemžēl, to pagaidām saprot tikai tie nedaudzie pētnieki, kuri strādā mazzināmā zinātnes nozarē – hronodinamikā”.[34].

Raksta autoram nav nekādu zināšanu hronodinamikā, tās ir ļoti virspusējas kodolfizikā, taču viņš orientējas politiskajās zinātnēs. V.Fomina rakstā paustā informācija, ja tā ir patiesa, varēja piespiest republikāņu komandu izvēlēties par viceprezidenta kandidāti priekšpēdējās ASV prezidenta vēlēšanās Peilinas kundzi, Aļaskas gubernatori. Acīmredzot republikāņi baidījās no globāla skandāla par HAARP staciju, kuru varēja izraisīt V.Fomina raksts par HAARP stacijas iespējami izraisītajām dabas katastrofām – zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Politikā uzbrukums esot labākā aizsardzība – karojošu garu Peilinas kundzei nespēja atņemt pat pelnītā sakāve vēlēšanās.

Jautājums tikai – kāpēc savā priekšvēlēšanu kampaņā tik izdevīgo bezatbildīgu eksperimentu tematiku neizmantoja demokrāti? Acīm redzami ASV valsts sekretārei Kondolīzai Raisai izdevās radīt pilnīgu informācijas blokādi, jo ārzemju presi atreferē speciāli Valsts departamenta izvēlēti cilvēki. Tiesa, tas gan liecina, ka ir vadāma arī privātpersonām piederošā ASV prese – tās tiešais pienākums pret lasītāju taču bija pārbaudīt profesionālo V.Fomina un J.Kurasovas informāciju par draudiem starptautiskajai un ASV drošībai, informējot par pārbaudes rezultātiem savus lasītājiem. Diemžēl krīzes situācija (vai militāri rūpnieciskā kompleksa dolāri?) ir deformējusi vēl nesen tik visu zinošo, visur klāt esošo ASV žurnālistu korpusu un līdz ar to arī amerikāņu presi, kura paliek dienu no dienas mazkvalitatīvāka — tas ir viens no skaļākajiem briesmu signāliem ASV! Demokrātiskas sabiedrības ceturtā vara – masu informācijas līdzekļi – Savienotajās Valstīs izrādās ir smagi deformēti !

Tikmēr postošās zemestrīces Haiti, Čīlē, Turcijā u.c. spiež domāt, ka HAARP atkal ir ieslēgta, jo ir pārlieku liels zemestrīču blīvums – patiesību pierāda ģeoloģiskā statistika, ka tādam zemestrīču blīvumam nav bijis precedenta.

Ja raksta autora politoloģiski-ģeoloģiskā hipotēze ir pamatota, tad viņa politiskā prognoze ir sekojoša: tas ir darīts ASV valdībai aiz muguras, tīri mafiozā ASV Iekšējās drošības departamenta vienošanās ceļā ar militāri rūpniecisko kompleksu zem ražena kara dolāru lietutiņa.

Kā jau minēts, tā ir tikai hipotēze, cerēsim, ka šoreiz tā neapstiprināsies! Tāpat cerēsim, ka ar ASV nenotiks tas, kas notika ar Krievijas un Vācijas ķeizarvalstīm un PSRS.

Grāmatas autors pat ļoti šaubās, ka iespējamais hronoieroču izmēģinājums Černobiļā notika ar Gorbačova atļauju. Frondējošā Aizsardzības ministrijas vadība hronālo ieroču izmēģinājumus Černobiļas AES visticamāk veica patvaļīgi. Starp citu, aizmuguriska patvaļa Krievijas armijas augstākajā vadībā sakuploja līdz ar Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanu Krievijai (trešās Polijas dalīšanas rezultātā), ķeizarienes – uzurpatores Katrīnas II laikā. Kurzemes baronokrātija pārpludināja Krievijas impēriju, īpaši ķeizarienes Annas Joanovnas laikos, taču tā ir īpaša saruna.

Diversijas rezultātā Černobiļā notika katastrofa, taču brašajiem PSRS maršaliem un ģenerāļiem dūša saskrēja papēžos. Pilsoniskās drosmes un karavīra pienākuma vietā mēs joprojām Krievijas ģeneralitātes vidū varam apbrīnot galēju soldafonisku trulumu, gļēvulību un klaju bezkaunību. Tās arī ir padomju impērijas sekas, jo par ģenerāļiem varēja kļūt tikai ar paša augstākā varas orgāna – PSKP CK Politbiroja akceptu. Līdz M.Gorbačova laikam neatkarīgi domājoši augstas klases profesionāļi neatbilda Politbiroja kritērijiem – tur vairāk bija pieprasījums pēc cilvēciņiem ar gumijas mugurkaulu. Prezidenta V.Putina laikā minētā tendence lielā mērā tika reanimēta.

Domājams, ka godīgas atzīšanās vietā eksperimentētāji un „izmeklētāji” kļuva par diversijas autoru šantāžas objektu. PSRS gadījumā sabruka totalitāra impērija, patvaļa un haoss tajā bija daudz lielāks, nekā to pat šodien uzskata M.Gorbačovs. Dievs ar to — lai PSRS dus Dieva mierā un neceļas!

Kā vecs Baltijas brīvības cīnītājs un patiess un dziļš ASV un Krievijas draugs, raksta autors vēršas pie ASV tautas ar eksperta vērtējumu, ka Amerikas interesēs būtu atjaunot iedragāto demokrātisko valsts pārvaldes iekārtu. Dažādu specdienestu savstarpējā konkurence ASV prezidenta priekšā – bija ļoti būtisks pozitīvs faktors, kas uz ilgiem gadu desmitiem nodrošināja situāciju, ka ASV ar drošību pamatvilcienos viss bija OK! Eiropeiskais centralizētais ASV Iekšējās Drošības departaments nav spējis tikt galā ar tai uzticētajiem pienākumiem. Izaicinoši nedemokrātisks ir ASV izlūkdienestu ģenerāldirektora postenis, kas demokrātiski ievēlētajam ASV prezidentam ir atņēmis iespēju kontrolēt un saukt pie atbildības aizvien vairāk demoralizētos ASV spiegu dienestus (CIP slepenie cietumi un cilvēku spīdzināšana tajos, Ben Ladena nogalināšana, autora iesniegumu prezidentam B.Obamam aizturēšana, atbildes nesniegšana no ASV Iekšējās drošības departamenta par CIP bandītisko darbību Latvijā). Tieši tāpēc ar ASV drošību vairs nav OK!

Bet Krievijas Federācijai būtu pienācis pats pēdējais brīdis izbeigt negodīgo spēlīti ar čekistiem-miljardieriem, čekistiem- baņķieriem, čekistiem –prezidentiem. Tās ir sfēras, kuras prasa augstu speciālu sagatavotību un sadarbību ar visaugstākās klases ekspertiem, kuri parasti ir inteliģenti, jūtīgi, viegli ievainojami cilvēki. Bet čekistu profesionālā sagatavotība ir vērsta pretējā virzienā – caursist, pakļaut savu sarunu partneri savai ietekmei. Ja grāmatas autors būtu bijis Krievijas pilsonis, viņš pirms pēdējām prezidenta vēlēšanām būtu pieteicis piketu ar lozungu: „Krieviju bez čekistiem un par prezidentu JEĻENU KURASOVU!” Par cik grāmatas autors nav Krievijas, bet ir Latvijas pilsonis, tad viņš, atšķirībā no Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova šovinistiskajiem izlēcieniem, nejaucas Krievijas iekšējās lietās un piketu ar augstākminēto lozungu pie Krievijas vēstniecības nepieteiks. Taču kā Latvijas Republikas un Eiropas Savienības pilsonis viņš lūdz Krieviju nejaukties Latvijas un Eiropas Savienības iekšējās lietās!

Kaut gan daļa taisnības J.Primakovam tomēr bija, kad viņš salīdzināja Baltijas valstis ar Maskavas pilsētas rajoniem. Taisnība, ne jau mūsu kultūras un tautsaimnieciskā potenciāla ziņā, bet gan aizsardzības ziņā. Pirms Baltijas valstis bija kļuvušas par NATO valstīm – restaurēt ar varu un viltu Baltijā Krievijas impērisko varu bija vairāk nekā vienkārši. Līdz viņa nodevīgajai atstādināšanai Baltijas neatkarību nodrošināja prezidents Boriss Jeļcins, pēc tam vienīgi mūsu izcilā diplomātija, kura nospēlēja uz Krievijas Renesanses kapraču merkantīlajām interesēm.

6.PATIESĪBAS VIETĀ – POLITISKĀS SPĒLES!

Ļoti žēl, bet Krievijas demokratizācijas neveiksmi ieprogrammēja pats Boriss Jeļcins. 1990.gadā viņš izmantoja militāristu noziedzīgos eksperimentus ar civiliedzīvotājiem kā spēļu kārti politiskajā cīņā par varu ar M.Gorbačovu.

Proti, jau citētajā Krievijas PFSR Augstākās Padomes Ministru Padomes sabiedriski politiskajā zinātniski populārajā mēnešrakstā „Roģina” [Dzimtene] 1990.gada janvāra numurā ir publicēta intervija ar B.Jeļcinu, tobrīd PSRS tautas deputātu, PSRS Augstākās Padomes Arhitektūras un celtniecības jautājumu komitejas priekšsēdētāju. Atgādināsim, 1990.gada pavasarī notika Krievijas PFSR Augstākās Padomes vēlēšanas, B.Jeļcins startēja Sverdlovskas (tagad Jekaterinburga) apgabalā, iegūstot vairāk nekā 80% vēlētāju balsu. Pēc niknas cīņas B.Jeļcinu ievēlēja par Krievijas PFSR prezidentu un 1990.gada 12.jūlijā, PSKP 28.kongresa laikā, viņš publiski izstājās no PSKP.

Minētajā intervijā ir arī šāda vieta:

„Jautājums: „Vai Jūs vienmēr runājāt patiesību? 1979. gadā Sverdlovskā bija mīklains un vienlaikus traģisks notikums. Kāda uzņēmuma indīgās izplūdes gāzes izraisīja vairāku desmitu cilvēku bojā eju. Taču oficiālajā versijā tas guva citu izskaidrojumu – Sibīrijas čūla [arī Sibīrijas mēris, liesas sērga, anthrax, ko izraisa Bacillus anthracis [35]-I.R.]. Starp citu, visu to Jūs ziniet labāk par mani: tajā laikā, Jūs, Boriss Nikolajevič, bijāt pirmā persona Sverdlovskā” ( PSKP Sverdlovskas apgagabala komitejas pirmais sekretārs – I.R.).

Atbilde: „Absolūti godīgi, par uzņēmuma eksistenci es neko nezināju. Kad notika nelaime, es nesapratu, kas un no kurienes nāk. No Maskavas atbrauca autoritatīva komisija, kuras sastāvā darbojās pat PSRS KGB priekšsēdētāja vietnieks. Mums ziņoja, lūk, kapulauku izrakumu [raskopki mogiļņikov] rezultātā pilsētā izplatījusies bīstama infekcija. Un tomēr man nebija mierīgs prāts: kaut kas tur nav tā. Vēlāk es atbraucu uz Maskavu pie J.V. Andropova, kad viņš ieņēma PSKP CK ģenerālsekretāra amatu. „Jurij Vladimirovič, – saku – Palīdziet noskaidrot”. Andropovs manā klātbūtnē piezvanīja aizsardzības ministram D.F.Ustinovam. Teica, aizvāc to savu „saimniecību” no Sverdlovskas. Viņš atbildēja: tiks izpildīts. Pēc šī notikuma man radās nopietnākas šaubas par komisijas secinājumiem”.[36]

Kā jau redzējām, 1990.gada martā žurnāla „Roģina” 3.numurā tika publicēta sensacionālā intervija no ieslodzījuma vietas ar bijušo Černobiļas AES direktoru V.Brjuhanovu. Bet 1990.gada maijā minētajā žurnālā parādījās plašs žurnālista Sergeja Parfjonova raksts par Sverdlovskas traģēdiju 1979.gada aprīlī ar PSRS MZA akadēmiķa P.N.Burgasova komentāru un visai sensacionālu žurnāla redakcijas pēcvārdu.

1979.gada 4.aprīlī Sverdlovskas pilsētas Čkalova rajonā, kas atradās netālu no 19. militārās pilsētiņas ar Aizsardzības ministrijas Vakcīnu preparātu zinātniski pētniecisko institūtu, sāka risināties ļoti dīvaini traģiski notikumi. Ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas sāka vest no mājām, darbavietām, pat ielas pēkšņi smagi saslimušus cilvēkus ar 40 grādu temperatūru, klepu, nelabu dūšu. Ļoti drīz slimie cilvēki nomira, sākotnējā diagnoze – toksiskā pneimonija. Ārsti bija panikā – tik strauji no šīs slimības nemirst, pie tam ar pēkšņu asinsizplūdumu plaušās. Radās aizdomas par kādu infekciju. Pēc 2 dienām ieradās valdības komisija PSRS galvenā sanitārā ārsta P.N.Burgasova vadībā un konstatēja saslimšanu ar Sibīrijas mēri.. Par infekcijas avotu tika atzīti ar Sibīrijas mēri saslimuši mājlopi, kuru gaļa nelegāli bija nonākusi pārdošanā, kā arī slimo dzīvnieku nepareiza likvidēšana un aprakšana.

Gan daļa vietējo speciālistu, gan Rietumu raidstaciju komentētāji saistīja Sibīrijas mēra epidēmiju Sverdlovskā ar bakterioloģisko ieroču noplūdi. Taču PSRS oficiālās instances un masu mēdiji to nosauca par izdomājumiem un pretpadomju propagandu.[37]

Savā 1990.gada komentārā akadēmiķis P.Burgasovs klinšaini aizstāvēja 1979.gada oficiālo versiju, klaji ironizēdams par S.Parfjonova apzinātajām liecībām un minētajiem argumentiem. Savu pretrakstu P.Burgasovs nobeidz sekojoši:

„Visus materiālus un datus par Sverdlovskas traģēdiju daudzu stundu diskusijas gaitā mēs demonstrējām ASV vadošo speciālistu konferencē un mums piekrita. Nepiekrīt vienīgi Sergejs Parfjonovs. Ko darīt? Brīvam brīva vaļa”.[38]

Savā pēcvārdā žurnāla redakcija daļēji nocitēja Ģenerālštāba priekšnieka armijas ģenerāļa M.Moisejenko vēstuli žurnāla „Roģina” galvenajam redaktoram (citētos žurnāla 1. un 3.numurus ir parakstījis galvenais redaktors J.A. Sovcovs, bet 5.nr. galvenā redaktora vietā ir parakstījis V.P. Dolmatovs):

„Pēc intervijas publikācijas žurnālā „Roģina” ar PSRS tautas deputātu B.N. Jeļcinu kādā no žurnāla turpmākajiem numuriem paredzēta raksta publikācija, kurā sagrozītā veidā tiek interpretēta Sibīrijas mēra epidēmija, kura izcēlās Sverdlovskas apgabalā 1979.gadā. Raksts, kuram nav nekāda pozitīva mērķa, var tikt novērtēts kā nomelnošana… Raksta publikācija, kas pēc sava satura ir pretrunā agrāk publicētajam, ir galēji nevēlama”.

Šim ģenerāļa vēstules fragmentam redakcija ir pievienojusi sekošu komentāru:

„Šo vēstuli redakcija saņēma kad materiāls vēl negatavā veidā gulēja uz redaktora galda un pat netika sūtīts uz tipogrāfiju. Kādā veidā tas atradās militārā iestādē – mīkla…” [39]

Redakcija argumentēti neatstāja akmeni uz akmens akadēmiķa P.Burgasova ironiskajā komentārā:

„P.Burgasovs nosauc par pilnīgu raksta autora izdomājumu viņa apgalvojumu par daudzu cilvēku un tehnisko vienību piesaistīšanu, ar kuru palīdzību realizēja profilaktiskus pasākumus iedzīvotāju vidū, apkārtnes un tajā izvietoto objektu vērienīgu dezinfekciju. Bet tā taču ir realitāte, kuru viegli pārbaudīt, apjautājoties par to attiecīgajās iestādēs, ko mēs arī izdarījām. Šajos pasākumos piedalījās klīniskie ordinatori, sanitāru brīvprātīgās vienības (sandružiņņiki) no uzņēmumiem, Medicīnas institūta 6.kursa studenti, ugunsdzēsēji. Mazgāja trotuārus, celtnes – no jumta līdz apakšai. Cilvēkiem stāstīja, ka notiek nodarbības iedzīvotāju civilajā aizsardzībā”.[40]

Redakcijas pēcvārdā ļoti patiesi atsegta reālā situācija, kādā nācās darboties padomju tiesībsargāšanas institūcijām.

„Katrs ārkārtējs notikums, īpaši ar cilvēku upuriem, kļūst, kā likums, par izmeklēšanas objektu tiesībsargāšanas iestādēs. Taču, kā mums pastāstīja Čkalova rajona tautas tiesā, atsaucoties uz kāda tad jau miruša izmeklētāja vārdiem, ka pēc 71 nāves gadījuma izmeklēšanas lietas pārņēma valsts drošības vietējā pārvalde. Lai gan komitejieši visādi noliedza to, rekomendējot mums meklēt mums vajadzīgos materiālus rajona un apgabala prokuratūrās, dokumentu pēdas mēs tā arī neatradām. Taču pa ceļam uzzinājām, ka uz izmeklēšanas materiāliem tika uzlikts grifs „slepeni”.[41]

Diemžēl, tā arī šie zinātnieku un militāristu lielie kara noziegumi pret civiliedzīvotājiem miera laikā palika apslēpti un nesodīti, bet Boriss Jeļcins guva spīdošu uzvaru visās jomās. Mihailam Gorbačovam nācās aiziet. Ārkārtīgi žēl – ja abi valstsvīri būtu tikuši pāri savu padomdevēju sabrūvētajai raganu virai, M.Gorbačova — B.Jeļcina tandēms būtu bijis neuzvarams, un neonacistiskā pagrīde nebūtu riskējusi izlīst dienas gaismā ne Latvijā, ne Krievijā, kā tas ir šobrīd.

Te ir vietā atzīmēt, ka Baltija, īpaši Latvija, bija viens no aktīvākajiem B.Jeļcina cīņas biedriem padomju impērijas pārveidē, lai radītu cilvēkiem normālus cilvēciskus dzīves apstākļus. Pēc B.Jeļcina totālās izolācijas Maskavā, kad viņam bija liegta jebkura izeja masu informācijas līdzekļos, tieši Latvijā 1988.gada jūlijā tika pārrauts blokādes loks – Lielupes kortos notika tautas tikšanās ar B.Jeļcinu. 1988.gada 4.augustā laikraksti „Jūrmala” un „Sovetskaja molodjož” publicēja Rīgas žurnālista Aleksandra Olbika interviju ar Borisu Jeļcinu – kas kļuva fantastiski populāra Krievijā. 1990.gadā Rīgā tika publicēts B.Jeļcina atmiņu stāsts „Grēksūdze par uzdoto tēmu” par viņa cīņu ar vecās nomenklatūras pieaugošo pretestību. Viss tas un daudz kas cits uz ilgiem gadiem sasaistīja B.Jeļcina vārdu ar Baltiju. Simpātijas bija abpusējas – kā mēs redzēsim tālāk, tad tieši Borisam Jeļcinam un agrākās Ļeņingradas un vēlākās St.Pēterburgas mēram Anatolijam Sobčakam bija izšķirošie nopelni impēristu uzbrukuma apturēšanā Baltijā.

Gluži loģiski šeit paceļas jautājums – bet kas tad bija M.Gorbačovs?

7. KAS BIJA MIHAILS GORBAČOVS?

Aleksandrs Jakovļevs savos memuāros rakstīja:

„Vēlāk Jegors Ļigačovs savās atmiņās izteica izbrīnu par to, ka Gorbačovu pirmais ieteicis Gromiko. Viņam, Ļigačovam, tas bijis pārsteigums. Jāteic, man gan ne. Bet priekšvēsture bija šāda. Kādu dienu pie manis uz institūtu (PSRS ZA Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūts – I.R.), kur tolaik biju direktors, atbrauca Jevgeņijs Primakovs un, atsaukdamies uz Andreja Gromiko dēla Anatolija lūgumu, apjautājās, vai nevaru uzņemties neoficiāla starpnieka lomu starp Gromiko un Gorbačovu. Bez Gorbačova ziņas tādai misijai, protams, nevarēju piekrist. Apdomājies Gorbačovs palūdza, lai sarunas turpinu un pacenšos noskaidrot, kāda konkrēti ir priekšlikuma būtība. Tikāmies ar Anatoliju Gromiku. Viņš runāja bez aplinkiem: „Ja tas, ko es teikšu, jums liksies nepieņemami, uzskatīsim, ka esmu runājis tikai savā vārdā. Mans tēvs ir pārliecināts, ka pašreizējos apstākļos partiju var vadīt tikai Gorbačovs. Gromiko ir gatavs šo ideju atbalstīt un Politbiroja sēdē uzņemties iniciatora lomu. Piebildīšu, ka viņam ir apnicis strādāt Ārlietu ministrijā un viņš gribētu pārmaiņas. Runa ir par PSRS Augstāko padomi”[42].

Pēc Jakovļeva teiktā notikusi arī Gorbačova un Andreja Gromiko personiska tikšanās, kuras laikā viņi par visu vienojušies.

Daudz detalizētāk par Gorbačova izvirzīšanu savās atmiņās runā PSRS ZA Āfrikas institūta direktors Anatolijs Gromiko. Pats būtiskākais, ka patiesībā tikšanās iniciatīva nākusi no PSRS ZA Orientalistikas institūta direktora akadēmiķa Jevgeņija Primakova. A.Gromiko vērtējumā:

„Primakovam bija analītisks prāts un jūtīga nojauta, es pat teiktu, neticama oža aparāta spēlēs, ne tikai akadēmijā, bet arī PSKP CK. Jevgeņijam bija vēl viena brīnišķīga īpašība – no viņa kā no pārpilnības raga bira anekdotes, pie tam ne apbružātas, bet svaigas”.[43]

Pats vērtīgākais Anatolija Gromiko atmiņās ir M.Gorbačova politiskās biogrāfijas ieskicējums. A.Gromiko norāda uz Rietumu žurnālistu un politologu leģendas nepamatotību, it kā Gorbačovu būtu izvirzījis J.Andropovs. Gorbačovs startēja uz Maskavu no Stavropoles apgabala PSKP pirmā sekretāra krēsla un 1978.gadā kļuva par PSKP CK sekretāru lauksaimniecības jautājumos. Gorbačovam kūmās stāvēja divi bijušie Stavropoles apgabala partijas pirmie sekretāri, kuri bija kļuvuši par PSKP CK Politbiroja locekļiem — pelēkais kardināls Mihails Suslovs un Fjodors Kulakovs.[44]

Šādi krusttēvi tad arī izskaidro, kāpēc sākumā M.Gorbačovs bija pieņemams kā augstākajai nomenklatūrai, tā KGB reakcionārajam spārnam. Pavisam cita lieta, uz kāda ceļa notikumu loģika jeb precīzāk viņa un viņa ģimenes politiskie ideāli vēlāk novirzīja Mihailu Gorbačovu.

Bez Gorbačova politiskā portreta ieskicējuma nav izprotama viņa pozīcija 1991.gada janvāra politiskās krīzes laikā Baltijā un nostāja vēlāk. Proti, M.Gorbačovs bija cilvēks ar sirdsapziņu!

Ne mazākā mērā nepretendējot uz Mihaila Gorbačova biogrāfa lauriem, grāmatas autors ir dziļi pārliecināts, ka perestroikas līkločus ir neiespējami izprast bez Gorbija personas sapratnes. M. Gorbačova dzīvē, arī viņa politiskajā biogrāfijā izšķirošā nozīme bija ģimenei – viņa vienīgais īstais padomdevējs, pat ģimenes līderis bija Raisa Gorbačova, augstākās klases socioloģe ar filozofijas zinātņu kandidāta grādu un stingriem demokrātiskiem politiskiem uzskatiem.

Grāmatas autors tomēr kategoriski nepiekrīt KGB dezinformācijas kampaņas (čekistu žargonā – tukšu salmu kulšana) tēzei, ka M.Gorbačovs atradies pilnīgā Raisas Gorbačovas ietekmē, bet tā savukārt atradusies masonu ietekmē. Pa čekistu plati iemīto taku turpina virzīties prettiesiski nekonfiscētā bijusī LKP CK avīze „Latvijas Avīze”, kuras autorei, kādai Anitai Bormanei Raisa Gorbačova palikusi tikai „ košais tauriņš ar lielummāniju”.[45] Tās lietas bija daudz vienkāršākas un vienlaikus daudz sarežģītākas. Viņi bija ne tikai laulāts pāris, bet arī domubiedri, vēlāk cīņas biedri. Šķiet, ka garīgā līdera loma ģimenē patiesi piederēja Raisai Gorbačovai – cilvēkam ar stingru tikumisku un arī sabiedriski politisku mugurkaulu no pašas agrākās bērnības.

Tikai Mihaila Gorbačova laikā jaunākās paaudzes uzzināja, ko patiesībā nozīmēja kulaku (jau pats šis boļševiku termins par visīstāko darba zemniecību, kura pie turības bija tikusi ar savu darbu – bija apvainojošs), kā šķiras, likvidācija. Tā bija visīstākā likvidācija – turīgo zemnieku ģimenes tika pilnīgi ekspropriētas, atņemti visi pārtikas krājumi, parasti kulaki tika deportēti uz citiem reģioniem un atstāti klajā laukā. Šādā ceļā iznīcināja ap 6 miljoniem sievu, bērnu, vīru — krievu nācijas ziedu, tautas galveno tradīciju saglabātāju (tāpēc jau iznīcināja!). Par organizēto badu Ukrainā (golodomoru, kuru Putina administrācija šodien no jauna noliedz) grāmatas autors uzzināja vēl Brežņeva ērā no aculiecinieka, tolaik pusaudža, vēlāk autora kolēģa, vēstures zinātņu doktora Mihaila Kozina, kurš bija dzimis Krievijas nemelnzemes zonā, aizmirsies rajons, vienīgi atceros, ka līdz viņa dzimtās sādžas vietai 20.gs. 70.gados varējis nokļūt vienīgi, 100 km ejot kājām caur mežu.

Visa pārtika Ukrainas zemniekiem atņemta un ievesta pilsētās, kuras aplencis NKVD karaspēks un bada cietējus tajās nav ielaidis. Tad bada cietēju kolonas devušās uz nemelnzemes rajoniem – M.Kozina kolhoza priekšsēdētājs sagaidījis šīs kolonnas un skaļā balsī raudādams saucis pēc speciālistiem – kalējiem, mehāniķiem u.c., un vaimanādams zvērējis, ka viņam priekš citiem pārtikas nepietiek, jo arī šeit bija atstāts tikai pārtikas minimums.

Gan pēc akadēmiskās zinātnes pamatprincipiem, gan atbilstoši starptautiskajām tiesībām – kulaku kā šķiras likvidācijā un golodomora organizēšanā mēs sastopamies ar klasisku plānotu genocīdu pret slāviem – krieviem un ukraiņiem.

Gan šī genocīda tiešie organizētāji, gan viņu aizkulišu izrīkotāji vēstures avotos izgaismojas visai pārliecinoši – par to sīkāk parunāsim jau vairākkārtīgi minētajā grāmatā „Dzejnieka dzīvība par cara meitu”. Pagaidām autors aprobežosies tikai ar pateicību par atklātumu (glasnosķ) Mihailam Gorbačovam un sašutuma izteikšanu prezidentam V.Putinam, par centieniem no jauna noliegt minētos noziegumus pret cilvēci un cilvēcību.

Arī Raisas Gorbačovas ģimene tika atkulakota. Viņas vectēvu nošāva, bet vecāmāte nomira no bada un bēdām, bet viņu bērni, arī Raisas Maksimovnas māte, izdzīvoja tikai tāpēc, ka krievu tauta savā dziļākajā būtībā ir humāna un ar spēcīgi attīstītu sirdsapziņu.

Pēc padomju standartiem Raisa Maksimovna bija nepieskaramā, un ceļš uz augstskolu tai pēc būtības bija slēgts. Taču viņas vidusskolas skolotāji nenobaidījās no Raisas Maksimovnas nepareizās biogrāfijas un talantīgajai skolniecei piešķīra godam nopelnīto zelta medaļu. Bet šī medaļa deva tiesības iestāties bez konkursa jebkurā PSRS augstskolā – un Raisa Maksimovna devās studēt uz Maskavu filozofiju, kur iepazinās ar jurisprudences studentu Mihailu Gorbačovu.

Apprecēt meiteni no nepareizas ģimenes varēja vienīgi godīgs cilvēks ar sirdsapziņu. Hruščova pavasara laikā pie varas partijā izvirzījās vesela plejāde cilvēku ar sirdsapziņu. PSRS pēc Kompartijas XX kongresa patiesi vairs nebija staļiniski totalitāra, ja jau pašos augstākajos valsts amatos bija nokļuvuši tik daudzi cilvēki ar sirdsapziņu, ka Gorbijam bija no kā izveidot savu komandu. Kā nāksies runāt tālāk, tādi bija arī Gorbija pretinieku nometnē. Kaut vai daudz citētais PSRS viceprezidenta un Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas vadītāja Genadija Janajeva teiktais sazvērestības organizatoram V.Krjučkovam:

“Izproti manu raksturu, ja kaut viens ies bojā – es nespēšu dzīvot”.

M.Gorbačovs bija pieaicinājis pavisam citas mentalitātes cilvēkus, ka galu galā arī noteica puča neveiksmi.

Šeit nu būtu īsti vietā atgādināt par Ņikitas Hruščova pavasari, kuru poststotalitārisma ideologi pārāk pieticīgi dēvē tikai par atkusni. . . Tālākam izklāstam būtiski atzīmēt, ka Ņikita Hruščovs par golodomoru uzzināja vēlāk, jo Maskavā, kur viņš tobrīd izglītojās, visa informācija par šo milzu noziegumu pret cilvēci un cilvēcību tika bloķēta. Pat no ASV vēsturnieka V.Taubmana neobjektīvajā Ņ. Hruščova biogrāfijā dažiem citētajiem materiāliem izriet, ka tieši šo golodomora noziegumu dēļ Hruščovs nostājās, kā to pierādīja viņa vēlākie darbi(!) , ne tikai stingrās antistaļiniskās pozīcijās, bet vēlāk veica komunistiskā totalitārisma demontāžas mēģinājumu, lai perspektīvā atgrieztos pie pirmsoktobra civilizētās Krievijas modeļa. Ņ.Hruščovam bija pat ļoti tālejoši PSRS pārveidošanas plāni, ne velti viņš tā interesējās par Romanovu nama locekļu patieso likteni, ka izveidoja speciālistu grupu A.N.Jakovļeva vadībā, lai atšķetinātu Romanovu nama noslēpumus. Viena no ļoti ticamām versijām varētu būt, ka Ņ.Hruščovs vēlējās Krievijā atjaunot monarhistisko iekārtu, dažas netiešas liecības par to ir atstātas jau minētajā profesora V.Taubmana Ņikitas Hruščova neobjektīvajā biogrāfijā, kur ir noklusētas daudzas būtiskas lapaspuses šī valstsvīra tik sulīgajā biogrāfijā. Taču mums ir svarīgi atzīmēt vienīgi to, ka Hruščova liberālisma posmā izvirzījās daudzi vēlākie perestroikas vadošie līderi, tas bija arī grāmatas autora jaunības laiks, taču tas jau ir cits stāsts.

4.nodaļa. 1991. GADA JANVĀRA ASIŅAINIE NOTIKUMI BALTIJĀ. POLITISKAIS FONS.

Ivara Ķezbera stāstītais viņa 1992.gada memuāros „Neatkarīgajā Cīņā”:

“Durvīs. Tā tas bija, par perestroiku un barikāžu dienu aizkulisēm ir patiesi nozīmīgs, pat sensacionāls – izrādās, ka OMON vadījuši čekisti no LPSR KGB 5.ideoloģiskās (konstitūcijas aizstāvības) pārvaldes, kuri vēlāk līdzdarbojās Latvijas Republikas Policijas akadēmijas izveidē – kā A.Dombrovskis, F.Straube, gan jau vēl kāds.”

M.Gorbačovs ar savu komandu darbojās pēc labākās sirdsapziņas, taču aizvien biežāk viņiem nācās piedzīvot nepatikšanas no it kā savējo puses.

Nelaime bija tā, ka viņi neņēma vērā vēsturisko pieredzi. Bet viņu padomdevēji no KGB iešmugulēja viņiem daudz ko no vēl Lavrentija Berijas laikā izstrādātā neomarksistiskā (teorētiski uz dialektiskā materiālisma nolieguma nolieguma likuma balstītā) perestroikas plāna – saimnieciski atgriezties pie tirgus ekonomikas, bet politiski pie Krievijas impērijas atjaunošanas, kas bija iecerēta, kā nacionālu padomju republiku savienība, kur būtu ierobežota iedzīvotāju migrācija. Tieši šis berijiskais modelis, kura galvenais sākotnējais lozungs bija rashoģimsja po nacionaļnim domam (dzīvosim savās nacionālajās mājās) radīja visai spēcīgo nacionālkomunistu strāvojumu, kura redzamākais pārstāvis Latvijā bija Eduards Berklavs.

Šo pašu strāvojumu ir atjaunojis nacionālboļševiks Vladimirs Lindermans – kurš šodien spēlē ar Latvijas krievu nacionālisma kārtīm. Šajās aprindās aizvien skaļāk atskan balsis par mazās Krievijas izveidošanu Latvijā, pēc tam visā Baltijā. Par galveno mazkrievijas kolektīvo ideologu uzstājas prihvatizētā komjaunatnes centrālkomitejas avīze, jau minētā ‘Vesti segodnja’ (Vēstis Šodien). Galvenā reklāmas figūra mazkrievijiešiem ir Rīgas domes mērs Nils Ušakovs (tautā viņu nereti dēvē arī par mēris Rīgā!). Tik tiešām, bez vēstures zināšanām izprast šodienas politiskos notikumus praktiski nav iespējams.

Ir ļoti aktuāli atcerēties arī to, ka priekšpēdējais LKP CK ideoloģiskais sekretārs I.Ķezbers PSRS Augstākajā padomē cieši sadarbojās ar faktiski lielāko padomju nomenklatūras intelektuāli A Jakovļevu, abiem kopīgi panākot 1939.gada 23.augusta Molotova –Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu atslepenošanu un pakta atzīšanu par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža.

Vecie staļinisti, kā Mavriks Vulfsons, vismaz politiskajos kuluāros, centās to iztēlot kā pirmo soli ceļā uz Krievijas impērijas atjaunošanu: otrais solis būtu atzīt par prettiesisku Viskrievijas Satversmes sapulces padzīšanu 1918.gada janvārī, bet trešais solis automātiski izrietētu no otrā – par cik boļševiki padzina Satversmes sapulci, par nelikumīgu tiktu atzīts boļševiku 1917.gada oktobra pučs, tāpat kā vardarbīgi uzspiestā padomju vara – kopš tās izveidošanas brīža. 1920.gada Padomju Krievijas miera līgums ar Latviju uz mūžīgiem laikiem līdz ar to automātiski zaudēšot savu spēku. Un tad atkal būšot impērija! Tik vienkāršas tās lietas tomēr nebija, taču tas tālu pārsniedz šīs grāmatas ietvarus.

Tika gan cerēts, ka Rietumi „iekritīs” Baltijas lamatās un izteiks savu atbalstu neatkarības atjaunošanai šajās valstīs, tikai tāpēc Gorbačovs pārliecināts (ar demokrātisku frazeoloģiju) dot atļauju dibināt Tautas frontes, Latvijas nacionālās neatkarības kustību, Pilsoņu komiteju u.c., piepalīdzot ar pareizajiem kadriem. Izspēlēt Baltijas kārti bijis nepieciešams, lai radītu precedentu un līdz ar to nedotu iespēju Rietumiem kavēt Krievijas impērijas atjaunošanu. Grūti apstrīdēt, ka boļševiku 1917.gada puča atzīšana par noziedzīgu, – jo tā uzvaras rezultātā tika veikts genocīds pret veselām tautām, nemitīgi kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci un cilvēcību – radītu Gorbija komandai milzīgu, pat nepārvaramu iekšpolitisku un ārpolitisku autoritāti. Tādā situācijā atjaunot impēriju tīri likumīgā ceļā, atbilstoši starptautisko tiesību normām, patiesi nebūtu bijis grūti, ja tāds plāns patiesi būtu eksistējis. Līdz zināmai robežai tāpēc neoimpēristiem bija pat izdevīgi Gorbija izmisīgie centieni veidot kaut cik demokrātisku valsts pārvaldi un tā sēt ilūzijas par iecerētās jaunās impērijas demokrātisko un humāno raksturu.

Pirmajā brīdī šķietami pati absurdākā ideja – vēlme atjaunot Krievijā monarhiju – tāpēc no impēristu viedokļa tik absurda tomēr nebija. Šo viedokli centās pamatot pat ar krievu nācijas autoritāro domāšanas veidu, kas visai precīzi definēts padomju anekdotē – kad es esmu priekšnieks – muļķis esi tu, kad tu esi priekšnieks, muļķis esmu es. Impēriskās idejas Borisa Jeļcina prezidentūras laikā sāka sist augstu vilni, bija vērojama pat pašu elitārāko padomju augstskolu audzēkņu pēkšņa pārkvalificēšanās par pareizticīgiem garīdzniekiem vai pareizticības ideologiem, propagandējot monarhijas tūlītējas atjaunošanas nepieciešamību. Viens no tādiem pēkšņi „pamodušamies” pareizticīgajiem impēristiem bija elitārākā PSRS Starptautisko attiecību institūta audzēknis Vladimirs Karpecs ar savām daudzajām apoloģētiskajām publikācijām.[46]

Taču toreizējai poststaļiniskajai nomenklatūrai šādi tālejoši Krievijas pārveidošanas plāni ne visai imponēja. Viņi nemitīgi skatījās atpakaļ pār kreiso plecu uz padomju totalitārisma ziedu laikiem un bija gatavi dot Gorbačovam diktatora varu tādā pusautoritārā republikā ar pusvadāmu parlamentu.

Joprojām noslēpumā ir tīta antigorbačoviskās opozīcijas organizēšana 1990.gadā, kad bija beigusies 1.Maija oficiālā demonstrācija, un Sarkanajā laukumā uznāca opozicionārā demonstrācija, kuru Gorbačovs ar savu komandu sākumā sagaidīja ar pozitīvu interesi. Taču demonstranti viņus nosvilpa no mauzoleja tribīnes. Raksta autors šeit redz apstiprinājumu savai hipotēzei, ka antigorbačoviskajai opozīcijai no paša sākuma bija neototalitārs, neostaļinisks raksturs, kaut taktiski tika izmantoti arī radikāldemokrātiski saukļi un lozungi. Šodien šie spēki mēģina izmantot kļūdas un trūkumus (pat ļoti iespējams, pašu speciāli radītus provokatīvos nolūkos) pēdējās Krievijas Valsts Domes vēlēšanās, pēc tam prezidenta vēlēšanās, lai mēģinātu noorganizēt neoimpērisku revolūciju. Vismaz objektīvi ar šiem Krievijas neoimpēristiem sazobojas Latvijas „mazkrievijieši”. Pārsteidzoši un pavisam skumji, ka kādu brīdi pat M.Gorbačovs bija stājies šo neoimpēristu ierindā, kaut gan mēs šajā epizodē uzzinājām, ka V.Putins par prezidentu bija kļuvis arī ar M.Gorbačova atbalstu. Jā, Gorbija pārliecīgo uzticēšanos čekistu dotajiem sliktajiem padomiem un solījumiem, kurus viņi nepildīja, M.Gorbačovam pamatoti ir pārmetis dažs labs no ekspertiem un memuāru rakstītājiem.

Par situāciju pēc Krievijas PFSR Augstākās padomes priekšsēdētāja Borisa Jeļcina 1990.gada 16.oktobra runas, kurā viņš deklarēja, ka Krievija vairs nepakļaujas PSRS un tās prezidentam – Gorbačova palīgs A. Čerņajevs vēlāk rakstīja, atceroties kādu savu sarunu ar Gorbačovu :

”Mihail Sergejevič. No kā visi ir nobijušies? Rižkovs aizgājis tik tālu, ka kliedz: mūs visus nošaus, un tikai labākajā gadījumā, sliktākajā — pakārs! Un tas ir valdības vadītājs. Ja tā, tad viņa mums patiesi nav.
– Bet man, piemēram, nav bail… Un ne tāpēc, ka esmu vecs, bet tāpēc, ka es neticu nekam tādam. Tas nevar būt un nebūs! Un jums jāpaceļas pāri šai kārtējai provokācijai (KPFSR AP)!”[47]

A.Čerņajevs ir vēl ne tuvu novērtēts personāžs padomju impērijas sagrāvē. Viņš bija arī viens no Ņikitas Hruščova memuāru publikācijas Rietumos sagatavotājiem – kopā ar kādu kādreiz represētu viņa studiju biedreni, vēsturnieci un grāmatas autora vēstures zinātņu doktora disertācijas oficiālo oponenti Zorju Serebrjakovu, J.Sverdlova boļševiku prezidentūras laiku VCIK sekretāra Leonīda Serebrjakova meitu, kuras māte, rakstniece Gaļina Serebrjakova bija tuva Hruščovu ģimenes draudzene. Cerēsim, ka ASV profesors Sergejs Ņikitičs Hruščovs neaiznesīs sev līdz šo Maskavā visai plaši zināmo noslēpumu!

Bagātīgi ir aprakstīts, it kā M.Gorbačovs sava rakstura īpašību dēļ beidzot esot izšķīries parādīt, kas viņš ir patiesībā – un nospraudis kursu uz viņa vienpersonisko diktatūru, izsludinot PSRS prezidenta pārvaldi, t.i. ārkārtējo stāvokli ar diktatora pilnvarām Gorbijam. 1990.gada novembra beigās PSRS televīzijā uzstājās aizsardzības ministrs D.Jazovs un apliecināja armijas gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt iedzīvotājus pret nacionālistu vardarbību. KGB šefs V.Krjučkovs to apstiprināja arī no savas puses – PSRS sagraušana netiks pieļauta. Аrmija jau bija paspējusi nosūtīt uz Piemaskavu desantniekus – pagaidām vēl lasīt kartupeļus…

Raksta autora atmiņas liecina par pretējo. Proti, raksta autors bija labi pazīstams ar savu darba kolēģi, tad jau administratīvi padoto vecāko zinātnisko līdzstrādnieku LPSR ZA Vēstures institūtā, vēstures zinātņu kandidātu Jāni Dzintaru. J.Dzintara biogrāfija ir visai raksturīga Latvijai – kara gados vērmahta gaisa izpalīgs, pēc kara komjaunatnes aktīvists, iznīcinātājs, milicijas, tad KGB virsnieks, partijas darbinieks, pretestības kustības pētnieks (pareizāk – falsificētājs) jau minētajā institūtā. J.Dzintars plaši reklamēja savu tuvo, seno draudzību ar LPSR VDK priekšsēdētāju Staņislavu Zukuli. Tad nu lūk, J.Dzintars plaši nodarbojās ar M.Gorbačova liberalizācijas kursa atbalstītāju iebaidīšanu, veltot man kā direktora v.i. īpašu uzmanību. Uzzināju no viņa daudz citiem nezināmu detaļu, tāpēc labprāt viņu uzklausīju. Mani pārsteidza J.Dzintara patiesais naids pret I.Ķezberu, M.Gorbačovu un A.N.Jakovļevu. Jau 1989.gada rudenī viņš runāja pavisam tieši – vai man neesot pienācis laiks padomāt pašam par sevi, ne tikai par to latviešu tautu. Šis bardaks tūlīt beigsies, M.Gorbačovs esot droši iespiests stūrī un viņš darīs, ko viņam liks. Starp citu, J.Dzintars lielījās, ka viņam esot izdevies šādā veidā atrunāt no Latvijas Zemnieku savienības atjaunošanas savu gruntsgabala kaimiņu Ādažos Albertu Kaulu, kurš izveidoja tikai Latvijas lauksaimnieku savienību.

Taču komunistisko revanšistu ieceres realizāciju ārkārtīgi sarežģīja ārlietu ministra Eduarda Ševardnadzes demisija PSRS Tautas deputātu 4.kongresa laikā, par kuru viņš paziņoja savā slavenajā 1990.gada 20.decembra runā kongresā. Ar savu demisiju E.Ševardnadze protestēja pret Gorbačova kursu uz diktatūru. Grūti nepiekrist S.Čerņajevam, kad viņš saka, ka Ševardnadzes demisija „nodarīja lielu ļaunumu „Gorbačova lietai”, Gorbačova prestižam. Iekšzemē – vēl vairāk atgrūda no viņa inteliģenci. Ārzemēs – domāju, ka nemaldos, aizkavēja Rietumus „savlaicīgi” izšķirties par materiālu, ekonomisku palīdzību Gorbačovam.[48]
Tas tā patiesi bija, taču padomju totalitārā režīma restaurācija netika pieļauta!

Šādā situācijā 1990.gada 25.decembrī M.Gorbačovs nosūtīja personisku vēstuli ASV prezidentam Džordžam Bušam sen., kura ļauj domāt, ka abu superlielvalstu līderu starpā pastāvēja kāda slepena vienošanās. Tāpēc pievedīšu dažus citātus no šīs vēstules:

„Dārgais Džordž! Draudzīgo un uzticības pilno attiecību garā, kādas ir izveidojušās starp mums, es uzskatu par savu pienākumu sniegt Jums dažus paskaidrojumus sakarā ar Eduarda demisiju.

Pasaules sabiedriskajā domā, politiskajās aprindās tā izraisīja lielu uztraukumu, daudz minējumu un teikšu tieši – nepamatotus minējumus, kuri tālu pārsniedz šīs patiesi nepatīkamās epizodes robežas. Es teicu jau tūlīt kongresā – un Jūs par to zināt,– ka man viņa paziņojums bija pilnīgi negaidīts. Tas patiešām ir tā, un mani īpaši sarūgtināja ne tikai tāpēc, ka bija pārkāpta lojalitāte pret prezidentu. Tam, ka viņš tā rīkojās, nepakonsultējoties un nebrīdinot mani, savu vecu draugu un biedru, nav nekāda attaisnojuma [..]

Kurš būs ārlietu ministrs, es Jums pagaidām nevaru pateikt. Pats vēl neesmu izlēmis. Taču lūdzu pieņemt manu pilnīgi stingro apliecinājumu: mūsu politikas kurss – jaunās domāšanas politikas kurss – uzticība un savstarpējā sadarbība starp mūsu valstu vadību paliks nemainīga, kā pēc satura, tā pēc formas. Tas attiecas uz mūsu divpusējām attiecībām. Tas attiecas uz Eiropas procesu. Tas attiecas uz visām atbruņošanās un drošības problēmām. Tas attiecas uz Persijas līci un visiem citiem momentiem par kuriem mums ar Jums ir savstarpēja sapratne un vienošanās. Viss paliek spēkā.

Es neiebilstu, ja Jūs uzskatītu par iespējamu izstāstīt par manu vēstuli Džimam (Beikeram, ASV valsts sekretāram –I.R.). Nododiet viņam manus pašus labākos novēlējumus.”[49]

Slepenās diplomātijas esamību netieši apstiprina arī fakts, ka joprojām kompetentākie padomju – amerikāņu attiecību pētnieki ASV par 1989.-1991.gadu – vēsturnieks Mihaels R.Bešloss un diplomāts Strobe Talbots savā grāmatā minēto Gorbačova vēstuli noklusē. Viņi runā tikai par kādu prezidenta Buša seniora personisku vēstuli Gorbačovam pēc 1991.gada asins izliešanas Baltijā, kurā it kā draudēts ar amerikāņu saimnieciskās palīdzības svītrošanu.[50]

Komunistiskā reakcija prasīja dot galveno triecienu Baltijai – M.Gorbačovs formāli piekāpās, lai saglabātu varu izšķirošajai cīņai. Tieši tāpēc Kremļa galvenais ideologs A.N.Jakovļevs tobrīd nedalīti nostājās Baltijas pusē. Neraugoties uz visu to, mūsu stāvoklis bija vairāk nekā traģisks, jo laikam jau taisnība ir Līvijai no Kuldīgas, kura vietējai avīzei „Kurzemnieks” barikāžu 8.gadadienā teica:

”Pirmais ko atceros, atsaucot atmiņā janvāri – nospiedoša, smaga sajūta. Es tolaik strādāju Talsu skolā. Es atceros pirmās ziņas televīzijā – par Viļņas notikumiem. Tai laikā amerikāņi sāka bombardēt Irāku, un visas pasaules lielākā uzmanība tika pievērsta tam. Bija skaidrs, ka šie notikumi ir saistīti un ka tagad neviena lielvalsts mums nepalīdzēs”.[51]

Tieši 1.Irākas (Līča) karš padarīja Baltijas brīvības lietu mazticamu. Ka gaidāma tūlītēja restaurācija, domāja daudzi politikas vērotāji. Tieši šis faktors lika grāmatas autoram izdarīt izšķirošo izvēli – iznākt no iekšējās pretestības pagrīdes un kļūt par barikāžu cilvēku, kurš divas nedēļas naktīs dežūrēja Vecrīgā, bet dienu gulēja, tikai retumis aizejot uz institūtu un pie studentiem uz ieskaitēm un eksāmeniem. Tā bija fantastiska iekšējās atbrīvošanās sajūta! Brīvības gaiss skurbināja!

Grāmatas autoram barikāžu laiks ļāva pavisam reāli izprast, kāpēc abiem XX. gs. totalitārajiem sociālistiskajiem režīmiem bija vajadzīgs nežēlīgais terors pret civiliedzīvotājiem. Krievijas un Vācijas ķeizarvalstis patiesi bija reālās demokrātijas valstis, cilvēki ne tikai bija brīvi, bet viņi par tādiem arī jutās. Taču abās impērijās bija ietekmīgi spēki – t.s. Baltijas bruņniecības personā (Vācijā tā vairāk pazīstama ar Prūsijas bruņniecības vārdu), kuri vaļējām acīm sapņoja par dzimtbūšanas atjaunošanu, ja ne tieši, tad netieši – caur savu vakardienas dzimtcilvēku slepenu pakļaušanu spiegu un policijas dienestiem, intelektuāļiem pietaupot dažādas masonu ložas, modernizētus bruņinieku ordeņus u.tml. Tāpēc karu un revolūciju laiks – vienmēr bija un ir t.s. Baltijas bruņniecības zvaigžņu stunda! Reti kuram no šiem lielākoties pašiecēlušamies bruņiniekiem viduslaiku heroldi atzītu turnīra tiesības, apšaubāmās dižciltības dēļ. Tāpēc vien jau šai ļaužu kopai ir bīstams un nīstams katrs brīvs, nepakļauts cilvēks, bet vēstures profesionālis it īpaši.

Pirms sākt diskusiju ar grāmatas autoru par Baltijas bruņniecības apšaubāmās dižciltības lietām, ieteicams sākumam iepazīties ar J.Juškēviča pētījuma par hercoga Jēkaba laiku Kurzemē sadaļu par t.s. bruņniecības sola izveidošanas apstākļiem un ar procedūru, kā tika atzīta, vai atņemta dižciltība.

Tieši šo savu barikāžu laika brīva cilvēka izjūtu dēļ – grāmatas autors tik nesamierināmi nostājās pret Lindermana –Ušakova aktivitātēm krievu kopienas cilvēku izvešanai uz ielām. Krieviem ir daudz ugunīgāks temperaments nekā latviešiem, pietiktu mazas dzirksts, lai paceltos krievu barikādes, bet šodienas vadāmās demokrātijas tiesīb „sargi” nav mazāk bīstami, kā OMON, jo aizkulišu komandieri taču ir tie paši – viņi joprojām alkst “Lielās asins”.

IMPĒRIJA UZBRŪK!

Par mūsu galveno sabiedroto cīņā pret impēriju Baltijā kļuva Gorbija paša jaunā domāšana savienojumā ar atklātumu (glasnostj). Žurnālisti noticēja perestroikas ideologiem un masu informācijas līdzekļos sāka analizēt un meklēt cēloņus smagajam ekonomiskajam stāvoklim, kad ar katru dienu paātrinājās PSRS rubļa reālā devalvācija – kad pie tukšiem veikalu plauktiem un ārkārtīgi zema darba ražīguma – ekonomikas problēmas centās risināt palielinot naudas drukājamās mašīnas jaudu. Aizvien noteiktāk un acīmredzamāk pēdas veda pie augstākās nomenklatūras nespējas pragmātiski vadīt valsti. Tas objektīvi aktivizēja centrbēdzes spēkus, kuri Baltijā cieši savijās ar nacionālās atbrīvošanās kustības centieniem – darīt galu centrālās varas kultivētajai lielkrievu šovinistiskajai politikai, kas plānveidīgi izvērsa cīņu pret nekrievu tautu kultūru, realizēja apzinātu denacionalizācijas politiku ar varmācīgu divvalodības uzspiešanu, kas bieži robežojās ar genocīdu. Ap 1989-1990.gadu jau kļuva acīmredzams, ka Baltijas tautas vairs nav ar mieru padoties impēristu ambīcijām un labprātīgi atgriezties demokrātiski izkrāsotajā Krievijas impērijā – vienalga ar kādu portretu pie sienas.

Šodien tāda trīs alkšņos nomaldījusies šovinistiska avs ir „Vesti Segodņa”, galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs, taču viņa vēsturiskie nopelni ir milzīgi un nepārejoši, jo kopā ar avīzes „Jūrmala” galveno redaktoru A.Baumani viņš 1988.gadā nopublicēja interviju ar stūrī iedzīto B.Jeļcinu, vēlāk šo interviju pārpublicēja 140 PSRS avīzes. Tieši minētās intervijas publikācija iezvanīja B.Jeļcina atgriešanos lielajā politikā.

1990.gadā Latvijas Bērnu fonds, kuru vadīja Ingūna Ebele, kopā ar izdevniecību „Rūķītis” izdeva Jeļcina dienasgrāmatu par PSRS tautas deputātu vēlēšanām.[52]

Boriss Jeļcins nenodeva un nepameta Baltiju. Viņa steidzīgā ierašanās Tallinā 1991.gada 13. janvārī un līguma parakstīšana ar tikpat steidzīgi atbraukušo A.Gorbunovu par Krievijas un Latvijas starpvalstu attiecību pamatiem, bet īpaši B.Jeļcina parakstītais aicinājums Krievijas karavīriem – kura rezultātā daudzas karaspēka daļas no PSRS pakļautības sāka pāriet Krievijas pakļautībā – bija ārkārtīgi nozīmīgi situācijas stabilizēšanai Baltijā. Tas viss būtiski aktivizēja arī starptautisko sabiedrisko domu Baltijas brīvības aizsardzības jautājumā. Zināmas pārdomas gan šie notikumi izraisa A.Gorbunova sakarībā – par ko nedaudz raksta noslēguma daļā.

Ivars Ķezbers savos memuāros nedaudz ir pavēris politiskā ķēķa durtiņas. Acīmredzami, ka, sūtot soda ekspedīcijas uz nacionālajām republikām, M.Gorbačova pretinieki gatavojās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Pirmkārt, pēc prezidenta pārvaldes izveidošanas nacionālajās republikās – sākot ar Baltiju, tiktu likvidēta arī demokrātiskā opozīcija Krievijā ar Borisu Jeļcinu priekšgalā. Otrkārt, asiņaino izrēķināšanos ar Baltijas brīvības cīnītājiem norakstītu uz Mihaila Gorbačova rēķina – tas dotu iespēju atbrīvoties arī no stūrī iedzītā Gorbija.

Nedaudz jāatgādina konflikta situācijas eskalācija Baltijā. 1990. gada 27.septembrī Īpašu uzdevumu milicijas vienība (OMON) iebruka Rīgas Preses namā – ar ieganstu aizstāvēt kompartijas īpašumu. Šīs „melnās beretes” gan vietā, gan nevietā centās radīt ilūziju it kā viņas darbotos tiešā LKP CK vadībā. Ivars Ķezbers savos memuāros pasaka patiesību – OMON darbojās LPSR VDK 5. pārvaldes (ideoloģiskās, beigās konstitūcijas aizstāvības) vadībā, kuras priekšnieks bija pulkvedis K.Eihmanis.[53]

Faktiskais diktators LKP CK namā bija LPSR 1.galvenās pārvaldes (ārējais izlūkdienests) pulkvedis Gunārs Pudels – pēdējā LKP CK pirmā sekretāra Alfrēda Rubika apsardzes priekšnieks. G.Pudels pildīja savas Maskavas priekšniecības pavēles. Rīgā joprojām dzīvojošais G.Pudels (vēl mūsu gadsimta sākumā viņš bija pat saglabājis savu veco telefona numuru – kas taču pierāda, ka Latvijas specdienesti nav lojāli Latvijas Republikai, bet gan vecajiem komunistiskās reakcijas spēkiem) daudz varētu pastāstīt par PSRS KGB specvienības „Alfa” aktivitātēm Rīgā, arī to, ka beigās G. Pudels nodeva un pameta A.Rubiku likteņa varā.

Kā pierādīja nesenā žurnālista Viktora Avotiņa intervija ar O.Kostandu žurnālā ‘7 sekretov’ (7 noslēpumi)[54], tad tika gatavotas smagas provokācijas zem latviešu ekstrēmā nacionālšovinisma maskas, it kā aizstāvēšanās cīņu vārdā pret uzbrūkošo impēriju. Pēc grāmatas autora domām šī kaujinieku-teroristu grupu organizēšana Latvijā un Lietuvā aiz muguras I.Godmaņa valdībai, LTF vadībai un Augstākajai Padomei patiesībā nozīmēja tikai vienu – provokatīva rakstura operācijas gatavošanu padomju desantnieku uzbrukuma attaisnošanai. Pateicoties Viktoram Avotiņam – mums tagad ir atbaidošā un dziļi noziedzīgā KGB stukača-klauvētāja Odiseja Kostandas faktiskā pašatzīšanās, kas beidzot izgaismo plašu KGB iekšējās un ārējās aģentūras loku ar Joahimu Zīgeristu (banānu Johanu) priekšgalā. Taču galvenais, ko pierādīja V.Avotiņa intervija ar O.Kostandu – milzu asinsizliešanu gribēja noorganizēt reakcionārie elementi PSRS KGB 1.pārvaldē, jo viņu pārstāvis Latvijā bija jau minētais Gunārs Pudels. Savukārt G. Pudels legalizējās tieši caur O.Kostandu, par to „apbalvojot” viņu ar atļauju veikt A.Rubika arestu un tā iegūt plašu atpazīstamību un ietekmi sabiedrībā.

Grāmatas autors ilgi turēja aizdomās vecos čekistus, ka tie caur savu izbijušo aģentūru LU Latvijas vēstures institūtā noorganizēja grāmatas autora izbalsošanu no direktora amata 2 vai 3 mēnešus pirms termiņa beigām un pirātiskām metodēm atsavināja arī grāmatas autora akadēmisko projektu ‘Politiskās tiesu prāvas Latvijā. 1940.-1990’, kurā akadēmiski tika pētīta LPSR VDK konkrētā noziedzīgā darbība, – kā arī tika sagatavots čekistu fails – to VDK darbinieku, prokuroru tiesnešu un arī advokātu-aizstāvības imitatoru saraksts, kuri bija piedalījušies okupētas valsts civiliedzīvotāju vajāšanā par politiskajiem uzskatiem un ar tiem saistīto darbību, pat nepareizo grāmatu lasīšanu un apspriešanu. Taču pienācis laiks atkal atgriezties barikāžu laikā.

Šodien autors domā, ka diezin vai pie vainas būtu paši čekisti, bet gan ASV CIP. Minēto projektu un čekistu faila sastādīšanu grāmatas autors uzsāka pēc kādas Rietumu profesoru provokācijas, kuru vidū pati atpazīstamākā persona ir vēlākā Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga. Autors bija lūdzis dažus savus paziņas, kā ASV profesorus A.Ezergaili un A.Plakanu, sākt ziedojumu vākšanas kampaņu K.Ulmaņa, V.Muntera, J.Baloža un citu pirmskara Latvijas valstsvīru represiju dokumentu publikācijai. Tā vietā tika izsludināta ziedojumu vākšanas kampaņa Latviešu Tautas Golgātas ceļam – par visām represijām. Biju spiests uzreiz bez sagatavošanās izveidot savu akadēmisko grantu ‘Politiskie tiesas procesi Latvijā 1940.-1990.’, kura ietvaros, sadarbībā ar Saeimas sekretāru I.Daudišu un ģenerālprokuroru J.Skrastiņu tika uzsākta arī čekistu faila sastādīšana. Taču drīz grāmatas autoru padzina no darba profesijā vispār, viņa grantu atsavināja pirātiskām metodēm, čekistu failu sastādīja triecientempā, pieaicinot vecos LPSR VDK stukačus-klauvētājus D.Bleieri, E.Pelkauu, I.Šneideri. Pēc tam projektu slēdza, neatskaitoties – kam tika nodots čekistu fails, jo Ģenerālprokuratūrā, kā tas bija pēc mana granta noteikumiem, tas nenonāca. No visa teiktā iespējams izdarīt tikai vienu loģisku slēdzienu – kādi aizkulišu spēki caur failā iekļautajiem (manā laikā paguva reģistrēt apmēram 500-600 personas, t.sk. konspiratīvo dzīvokļu turētājus, aģentus-pieaicinātās personas u.c.) sašantažētajiem LPSR VDK darbiniekiem pārņēma aizkulišu varu Latvijā, panākot arī V.Vīķes-Freibergas ievēlēšanu par Valsts prezidenti. Kas tie par spēkiem – Izraēlas „Mossad”, ASV CIP, jeb kādas privātas struktūras – iesniedzas tiesnešu un prokuroru darbības jomā. Taču barikāžu dienās tā vēl bija tāla nākotne.

1990.gada 7.novembrī pēc M.Gorbačova pavēles Rīgā notika karaspēka parāde par godu boļševiku 1917.gada oktobra puča 73. gadadienai, OMON uz Preses nama uzvilka sarkano karogu.

2.decembrī M.Gorbačovs nomainīja it kā liberālo iekšlietu ministru Vadimu Bakatinu ar Borisu Pugo – J.Andropova izvirzītu politiķi, par viņa vietnieku tika nozīmēts ģenerālis Gromovs – pēdējais padomju karaspēka grupas Afganistānā komandieris. 20.decembrī, kā jau minēts, no amata atkāpās ārlietu ministrs E.Ševardnadze, brīdinot par tuvojošos diktatūru. Decembrī KGB 5.pārvaldes Eihmaņa zeļļi Latvijā realizēja 16 sprādzienus.

Tāpēc nozīmīgi vēlreiz atgādināt, ka viens no 5.pārvaldes darbiniekiem – Aivars Dombrovskis ilgus gadus vadīja Policijas akadēmijas izdevniecības daļu, demobilizētais F.Straube kā līgumdarbu veicējs sacerēja instrukcijas policijai. Eihmana zellis bija arī šodienas apsardzes firmas Skonto vadītājs Guntis Indriksons, kurš labu laiku pasēdēja oligarha krēslā, līdz pašmāju un ārzemju kolēģi viņu izputināja. Dziļā ēnā darbojas pagaidām tikai speciālistiem zināmais demobilizētais KGB apakšpulkvedis Arnis Jumītis, F.Straubes labā roka un mantinieks, bet Mavrika Vulfsona dzīves laikā vienlaicīgi arī vecā čekista izsūtāmais puika. Vai nebūtu pienācis arī viņu memuāru laiks, kurus rūpīgi pierakstītu prokurori?

Izšķirošie notikumi Baltijā sāka risināties 1991.gada 2.janvārī, kad PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējais karaspēks okupēja Lietuvas kompartijas CK ēku un preses namu Viļņā. Rīgā OMON 2.janvārī pilnībā okupēja Preses namu – padzina tā darbiniekus un žurnālistus, aizturēja Preses nama direktoru K.Dunduru (viņa vietā LKP CK nozīmēja A.Vrublevski). Ar 3.janvāri Preses namā vairs neiznāca nekomunistiskie Latvijas preses izdevumi. Kādās tikai tipogrāfijās un kādos tikai formātos avīzes neizdeva – vai nebūtu pienācis laiks šīs barikāžu laika avīzes — brīvības dziesminieces, pārpublicēt, kā izcilu vēstures avotu.

7.janvārī PSRS aizsardzības ministrs D.Jazovs nosūtīja uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, Moldovu, Ukrainu, Armēniju un Gruziju desanta karaspēka vienības. Galvenās darbojošamies personas bija ieradušās, atlika sagatavot asiņaino notikumu ideoloģisko scenāriju.

10.janvārī impēristi-pučisti noorganizēja apmēram 10 tūkst. lielu nesankcionētu mītiņu pie Ministru padomes, pieprasot Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos.

12. janvārī Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs devās uz Maskavu pie M.Gorbačova, kurš apliecināja, ka nepieļaus Baltijā vardarbību. Gorbunovs pie Gorbačova bija paņēmis līdz LTF valdības vadītāju Ivaru Godmani. Gorbijam paralēli strādājošā Krievijas demokrātiskā opozīcija ar B.Jeļcinu priekšgalā izvērsa vispašaizliedzīgāko darbību, lai nepieļautu Baltijā “Lielo asini”. Tajā pašā 12.janvārī KPFSR AP Prezidijs aicināja PSRS vadību izvest bruņoto spēku papildus kontingentu no Baltijas!

Galvenais trieciens tika dots Lietuvai kā spēcīgākajam posmam Baltijas brīvības ceļā – kā viendabīgās demogrāfiskās situācijas dēļ (vairāk nekā 80% lietuvieši), tā īpaši stingri demokrātiskā politiskā mugurkaula dēļ. Naktī no 12. uz 13.janvāri PSRS desantnieki Viļņā aplenca Lietuvas Augstākās padomes ēku, ar kauju ieņēma Lietuvas televīziju, radio, telegrāfu – braucot ar tankiem civiliedzīvotāju pūlī, kuri apsargāja šos stratēģiski svarīgos objektus. Bija 14 nogalinātie un 110 ievainotie. Lietuva gandrīz pilnīgi tika izolēta no ārpasaules. Nākošā dienas kārtībā bija Latvija.

Tā nu ir iznācis, ka grāmatas autora rīcībā ir visai pārliecinoša informācija par 1991.gada asiņainā janvāra notikumu aizkulisēm Baltijā. 1996. gadā Stokholmas žurnālists Vilnis Zaļkalns nopublicēja viņa atmiņu stāstu par līdzdalību barikāžu aizstāvēšanā LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija) ārzemju orgānā žurnālā ‘Brīvība’.[55] Tajā par galvenajiem atbildīgajiem asins izliešanas organizēšanā nosaukti Alberts Kauls, Ivars Ķezbers un Alfrēds Rubiks. Autors balstīja šo versiju kādā savā sarunā ar pēdējo PSRS KGB priekšsēdētāju Vadimu Bakatinu Maskavā, kur biju ieradies 1991.gada septembrī ar A.Gorbunova vēstuli, lūdzot atļauju strādāt KGB arhīvos. Sarunas laikā V.Bakatins asi izteicās pret Baltijas valstu vadītāju prasību izvest PSRS karaspēku –

ko jūs baltieši vēl gribat, dabūjāt taču savu brīvību ar “Mazo asini” (малой кровью), kā to vēlējās jūsu Gorbunovs.

Šī Bakatina frāze tad arī bija pamatā autora ilggadīgai Anatolija Gorbunova, kā Augstākās Padomes un 5.Saeimas priekšsēdētāja, darbības apoloģizācijai un aizstāvībai, kaut gan subjektīvi mūsu starpā bija katastrofāli sliktas attiecības vēl no laikiem, kad A.Gorbunovs bija andropoviešu jauniecelts LKP CK ideoloģiskais sekretārs, bet grāmatas autors jauniecelts LPSR ZA Vēstures institūta direktora vietnieks. Tolaik vēl A.Gorbunovam bija labas attiecības ar bijušo LKP CK ideoloģisko sekretāru, LPSR ZA viceprezidentu akadēmiķi Aleksandru Drīzuli un LPSR ZA Vēstures institūta direktoru korespondētājloceklim Vincentu Karaļunu, kuri bija izvirzījuši grāmatas autoru minētajā amatā — ar perspektīvu izaugt līdz augstākajam nomenklatūras līmenim un kļūt par institūta direktoru, kad direktors V.Karaļuns pensionēsies.

Autoram bieži pamatoti pārmeta šo Gorbunova apoloģizāju un I.Ķezbera vairāk nekā aso kritiku. Lieta tā, ka A.Drīzulis, V.Karaļuns, I.Ķezbers ar A.N. Jakovļeva (kurš bija tuvu pazīstams akadēmiķim A.Drīzulim) palīdzību bija pasargājuši grāmatas autoru, tā sacīt, no nepārejošām nepatikšanām par to, ka kādā vadošo vēsturnieku sanāksmē LKP CK ideoloģiskā sekretāra A.Gorbunova kabinetā viņš tika aicinājis publicēt Molotova-Ribentropa pakta slepenos papildprotokolus, lai tos publicētu PSKP CK uzdevumā gatavojamā dokumentu krājumā. Toreiz vēl A.Gorbunova kungs bija „biedrs” un kā tāds bija novērtējis autora tīri akadēmisko priekšlikumu kā rupju provokāciju pret viņa partijas karjeru. Jo tolaik A.Gorbunovs kopā ar M.Vulfsonu aktīvi sacerēja opusus pret ASV vēstnieka Džeka Metloka it kā „provokatīvajiem apmelojumiem” – it kā Balstijas valstis būtu okupētas, nevis brīvprātīgi iestājušās PSRS sastāvā.

Kad pēc A.Drīzuļa un A.N. Jakovļeva iejaukšanās ārlietu ministrs E.Ševardnadze atļāva slepeno papildprotokolu publikāciju, LPSR ārlietu ministrs Nikolajs Neilands saņemto atļauju ilgi slēpa sava rakstāmgalda atvilknē. A.N. Jakovļevs to uztvēris gandrīz kā personisku apvainojumu, atcerēsimies, ka tieši viņš un I.Ķezbers vēlāk panāca Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu legalizāciju PSRS Tautas deputātu kongresā un to atzīšanu par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža. Tā kā Mavrika Vulfsona varonībai Radošo savienību plēnumā, kad viņš runāja par Molotova – Ribentropa pakta papildprotokoliem, bija klaji provokatīvs raksturs – Stūra māja sāka organizēt tautas protestus pret Latvijas okupāciju, lai radītu ieganstu iekonservēt doto atļauju atzīt papildprotokolu esamību akadēmisko vēsturnieku līmenī. Uz vairākiem gadiem tas patiesi izdevās.

Beigsim taču vienreiz apsmiet visiem daudz maz kompetentiem cilvēkiem labi zināmo vakardienas vēsturi.

Arī bez visām aizkulišu spēlēm, pirmais Latvijā no oficiālas tribīnes publiski par Molotova-Ribentropa pakta papildprotokoliem runāja ASV vēstnieks PSRS Džeks Metloks Jūrmalas– Čatokvas tikšanās reizē Dzintaru koncertzālē. M.Vulfsons bija līdzautors šīs tikšanās materiālu publikācijai, kurā arī politiskais komentētājs M.Vulfsons kritizēja vēstnieku Dž. Metloku par it kā „ meliem”.

Minētās tikšanās reizē publiku Dzintaru koncertzālē sastādīja padomju – partijas aktīvs – LKP CK Partijas vēstures institūts bija ieradies gandrīz pilnā sastāvā, arī no LPSR ZA Vēstures institūta piedalījās vesela delegācija – autors atceras sevi un šodienas LU Latvijas vēstures institūta Padomju un nacistu totalitāro režīmu vēstures nodaļas vadītāju Dr.hist. Irēnu Šneideri. Tā kā praktiski visi vadošie šodienas LR oficiozie vēsturnieki to redzēja savām acīm un dzirdēja savām ausīm. Vai nav pienācis laiks izbeigt primitīvā KGB rezerves virsnieka Mavrika Vulfsona, kura rokas ir līdz elkoņiem Latvijas cilvēku asinīs, glorificēšanu par Latvijas nacionālo varoni? Vai vēsturniekiem nav saglabājušās pat niecīgākās sirdsapziņas atliekas?

Atgriežoties pie V.Bakatina tēmas, jāatzīst, ka tikai krietni vēlāk grāmatas autors izpētīja un saprata, ka V.Bakatins šo frāzi bija piespēlējis provokatīvos nolūkos, patieso pučistu slēpšanai. Izrādījās, ka KGB profesionāļi nemaz nebija tik lēti zemē nometami. A.Gorbunovs tika nomazgāts balts līdz šodienai, bet par pučistu iztēlots Ivars Ķezbers un Alberts Kauls, kuri nepieļāva lielo asins izliešanu 13.janvārī un atkārtota asinsizliešanas mēģinājuma laikā 15.janvārī.

Šeit arī jāatzīmē, ka V. Bakatina tā brīža solījumam ielaist grāmatas autoru KGB arhīvā nebija seguma, tā bija blefošana, jo KGB arhīvā viņš iekļuva tikai pēc PSRS sabrukuma, ar Bakatina pēcteča Viktora Baraņņikova atļauju, Borisa Jeļcina demokrātiskās prezidentūras laikā. Tāpēc savos memuāros V.Bakatins runā apzinātu nepatiesību, sakot, ka viņš ielaidis „latviešus” KGB arhīvā.

Pēc 1991.gada augusta puča sakāves grāmatas autors ar Latvijas pēdējā pilnvarotā pārstāvja PSRS un pirmā Latvijas Republikas vēstnieka Krievijā Jāņa Petera laipnu starpniecību nokļuva audiencēs ne tikai pie V.Bakatina, bet arī pie PSRS Prokuratūras un Iekšlietu ministrijas vadības, pie Augstākās Tiesas priekšsēdētāja – skaidrojot vai arī minēto iestāžu arhīvos nav dokumenti par represētajiem Latvijas cilvēkiem. Iekšlietu ministrijā autoru pieņēma ministra pirmais vietnieks Viktors Baraņņikovs, vēlākais Krievijas drošības un iekšlietu ministrs, kurš nemaz neslēpa savu negatīvo attieksmi pret KGB.

J.Primakova vizīte Latvijā ir brīdinājums, ka Baltijas valstu brīvība no jauna karājas matu galā. Tāpēc tas ir skumji, pat traģiski, ka Lietuvas Republikas prokuratūra Viļņas 1991.gada asiņainās svētdienas kara noziegumu izmeklēšanas sakarā vēlējās nopratināt kā liecinieku Mihailu Gorbačovu, nevis galveno dzīvo pučistu Dmitriju Jazovu. Šādi Lietuvas prokurori grauj Baltijas valstu neatkarības galveno, šodien pat vienīgo aizstāvības bastionu Krievijā – Gorbačova fondu. M.Gorbačovs par savu darbību taču bija publiski atskaitījies daudzās intervijās.

Taču nav ļaunuma bez labuma. Lietuvas prokuroru provokācijas sakarā M.Gorbačovs sniedza vēl vienu plašu interviju Austrijas presei, kur D.Jazovu un V.Krjučkovu nosauca par tiem, kas viņi patiesībā bija un ir – sazvērnieki un meļi. Tie bija viņi, kuri pavēlēja sākt asiņainās akcijas Viļņā, bet pēc tam centās atbildību par savu sazvērniecisko darbību novelt uz Viļņas garnizona komandieri V.Ushopčiku un KGB specvienības „Alfa” komandieri M. Golovatovu.[56]

Sākotnēji šo KĀI akciju grāmatas autors vairāk saistīja ar Mihaila Gorbačova fonda publicēto dokumentu krājumu krievu valodā 1000 eksemplāros uz 1000 lapaspusēm ‘Atbildot laikmeta izaicinājumam’ ar augstākās slepenības dokumentu publikāciju, t.sk. ar Politbiroja sēžu protokolu publikāciju par visaktuālākām mūsu planētas izdzīvošanas problēmām.

Taču referen-dumošanās akcija Latvijā ar acīmredzamu mērķi izraisīt politisko haosu – spiež izteikt politoloģiska rakstura prognozi – ka gaisā atkal jūtami barikāžu laika ugunskuru dūmi. Bet Lietuvas prokuroriem grāmatas autors ieteiktu noskatīties lietuviešu dokumentālo filmu ‘Janvāra kauja’ (Sausio mūšis). Tās gaitā laikabiedri bija ierakstījuši uzbrucēju sarunas pa rācijām. Jau kaujas gaitā tika dota pavēle noklusēt faktu, ka uzbrukumā Lietuvas televīzijai piedalās arī svītrainie (polosatije) – nepārprotami Alfas kaujinieki. Ja uzbrukuma pavēli būtu devis PSRS prezidents, nekāda pēdu aizslaucīšana nenotiktu, tāda bija padomju realitāte. Bez tam Lietuvas prokuroriem vajadzētu kaut brīžiem izmainīt skatu punktu – ne vienmēr pasaules centrs ir Lietuva. Kā pierādīja augusta pučs, tad tā organizatorus interesēja Maskava un Gorbačova gāšana. Kur realizēt provokatīvo asins izliešanu Gorbačova neglābjamai kompromitācijai – Viļņā vai Rīgā, viņiem bija dziļi vienalga, tas bija tikai taktikas jautājums.

Taču referen-DUMOŠANĀS, bet galvenais – visneakadēmiskākā Krievijas akadēmiķa vizīte Latvijā – spiež, kā jau teikts, nospiest trauksmes signālu: BALTIJAS BRĪVĪBAI NO JAUNA DRAUD BRIESMAS!

Maskavā pie varas vairs nav ne M.Gorbačovs, ne B.Jeļcins, kuri mūsu lamāšanos piecieta ar skābu smaidu. Būtībā Mihails Gorbačovs ar savu fondu ir vienīgais patiesi drošais Baltijas valstu brīvības draugs šodienas Krievijā! Kāpēc mēs ar tādu nepateicību to apvainojam?

3.BARIKĀDES IR MĀTES MEITAS!

Raksta autors piekrīt LZA viceprezidenta akadēmiķa Tālava Jundža, I.Godmaņa pirmās valdības aizsardzības ministra, vērtējumam par galvenajiem cēloņiem, kuri izjauca impēristu plānus 1991.gada janvārī. T.Jundzis rakstīja:

„Viļņas notikumu iedvesmots, A.Rubiks plēnuma nobeiguma vārdā (runa iet par LKP CK X plēnumu 1991.gada 13.janvārī –I.R.) uzsver, ka jāpieņem lēmums, kāds tika pieņemts pirms Oktobra revolūcijas, tas ir – kurss uz bruņotu sacelšanos. Kā līdzekli varas pārņemšanai viņš min VDK un armiju. Plēnumā A.Rubiks arī apgalvojis, ka LKP darbības virzienus un turpmāko rīcību ir saskaņojis un saņēmis to PSRS spēku atbalstu, kas iestājas par sociālistisko iekārtu un kārtību valstī. Taču vardarbības akcijas Rīgā, līdzīgi kā Viļņā, nesākās tūlīt un tādā veidā, kā tas bija iecerēts. Tās kavēja negaidīti straujie un pēc saviem mērogiem grūti aptveramie tautas pašaizsardzības pasākumi, 13.janvārī dienas laikā Rīgā ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām tika uzceltas barikādes, pieejas ēkām tika apjoztas ar smago tehniku vairākos lokos. Nav šaubu, ka padomju karaspēks šos objektus bija spējīgs ieņemt, taču tas prasītu lielāku upuru skaitu nekā Viļņā un izsauktu pasaules sabiedrībā krasi negatīvu attieksmi, kas Padomju Savienībai draudētu ar smagām politiskām sekām un ekonomiskajām sankcijām. Lielais ārzemju korespondentu skaits Rīgā šajā laikā arī bija Padomju Savienībai nepatīkams faktors, ar kuru tomēr bija grūti nerēķināties. Tajā laikā Rīgā uzturējās pasaules lielāko ziņu aģentūru korespondenti, arī ABC, CNN, un BBC, Vācijas un Somijas televīzijas grupas. Žurnālisti (kopskaitā ap 300) pārraidīja informāciju visai pasaulei”.[57]

Taču galvenais informācijas dzīvības ceļš no Viļņas un Rīgas uz Helsinkiem gāja caur Latviju. Pēc Viļņas TV ieņemšanas videomateriālus no Viļņas uz Rīgu veda ar automašīnu, no Rīgas pa maģistrālo televīzijas releju līniju, nelegāli apejot gan Maskavas, gan Ļeņingradas priekšniecību, caur Piritu (pie Tallinas) pārraidīja uz Helsinkiem, no turienes ar satelīta antenām tālāk lielākajām pasaules ziņu aģentūrām. Šo mūsu visīstāko dzīvības ceļu organizēja tā klusiņām, ignorējot kategoriskos aizliegumus, Latvijas TV ļaudis televīzijas releju līniju vadošā speciālista Staņislava Kirveļa vadībā. Dzīvības ceļš gāja no Rīgas (caur Siguldu-Valmieru-Valgu-Aegvidu-Piritu) uz Helsinkiem, ar rezerves līniju Rēzekne-Sigulda.[58]

Joprojām 13.janvāra notikumos ir daudz noslēpumaina. Tiek kultivēts mīts, ka barikāžu celšanas iniciatore bija Latvijas Tautas fronte, kuras frakcija pēc A.Gorbunova liecības bija gatava pat apstiprināt pēdējo LPSR VDK priekšsēdētāju E.Johansonu par Latvijas Republikas valdības locekli ar uzdevumu pārņemt VDK, tikai Johansons atteicies.[59] Šis vēsturiskais fakts saietas ar L.Berijas – J.Andropova iecerētās valsts pārveides koncepciju, bet barikādes vairāk bija I.Godmaņa valdības un tautas pašdarbības rezultāts.

LTF gan aicināja cilvēkus uz ielām, aicināja pulcēties Doma laukumā – neapbruņotiem, bez kādām barikādēm. Aicināja, tāpat kā Viļņā, pulcēties ap svarīgākajiem objektiem, to aizsardzībai.

Latvijā 13.janvāri ievadīja pirmā LTF priekšsēdētāja, tobrīd Gorbunova vietnieka Augstākajā padomē Daiņa Īvāna radioruna plkst. 4:45, kurā viņš informēja par Viļņas traģēdiju un aicināja pulcēties Doma laukumā AP un Radio nama aizsardzībai, jeb kā viņš rakstīja 1995.gadā, „aizsargāt valsts stratēģiski svarīgākās celtnes”. D.Īvānam nav taisnība, kad viņš saka:

”Augstākā Padome un valdība jau no paša rīta veica pirmos aizsardzības pasākumus. Tika pieņemts lēmums ar transporta līdzekļiem nosprostot tiltus un ceļus, pa kuriem iespējama desantnieku daļu ienākšana Rīgā”.[60]

Kaut kur ap 6-iem no rīta uz raksta autora dzīvokli zvanīja LTF Valdes loceklis arheologs Jānis Graudonis – „X stunda” klāt, jāpulcējas Doma laukumā. Pie autora bija apmeties no ASV atbraukušais tautsaimniecības profesors Nikolajs V.Balabkins. Pēc steidzīgas rīta kafijas drīz bijām Doma laukumā, kā vieni no pirmajiem 10-15 cilvēkiem, jo dzīvoju 10-15 minūšu gājiena attālumā. No pazīstamiem priekšā bija akadēmiķis Elmārs Grēns. Drīz gan laukums pienāca stāvgrūdām pilns, mūs uzraudzīja divi tautieši no Stūra mājas, pat kolēģis N.Balabkins viņus pamanīja un kļuva nervozs, aizgājām kaut kur pusdienot un divos bijām klāt uz Daugavmalas mītiņu. Bijām satikuši arī Jāni Graudoni un vienojušies manifestēt Rīgas pils dārzā, kur iekļuvām caur manas studiju biedrenes Ināras Baumanes vadītā Latvijas Vēstures muzeja logu. Tas bija viens no neaizmirstamākajiem brīžiem manā dzīvē – 500-700 tūkstošu cilvēku okeāns viļņojās visapkārt! Pēc mītiņa, kurā Ivars Ķezbers pateica savu hrestomātisko aicinājumu – ar garaspēku pret karaspēku!, mītiņa organizatori mūs uzaicināja doties gājienā un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Maršruts bija izvēlēts pa Valdemāra ielu, gar Baltijas kara apgabala štāba ēku (tagad Aizsardzības ministrija Valdemāra un Elizabetes ielu stūrī) līdz Brīvības bulvārim un divus kvartālus atpakaļ līdz Brīvības piemineklim. Tā jau bija vēla pēcpusdiena – nekur nekādas barikādes vēl nebija!

Bija gan runas, ka no Ādažu tankodroma esot izbraukušas kaujas mašīnas un mūs tūlīt samals kāpurķēdēm! Pēc Alberta Kaula nāves viņa 70-gades gadā grāmatas autoram vairs nav liecinieka — kā tika panākta kaujas mašīnu atgriešanās angāros. Lai nu šo problēmu tagad pēta kompetentāki ļaudis par viņu!

1993.gada 28.jūlijā Ministru padomes priekšsēdētāja I.Godmaņa palīdze Ilze Cielava uzrakstīja savu vērtējumu par 1991.gada janvāra notikumiem 5.Saeimas Izmeklēšanas komisijai Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes darbības izvērtēšanai. I.Cielavas kundze kā LTF valdes locekle un Godmaņa palīdze koordinējusi valdības objektu apsardzi. Par barikāžu ideju izplūdušā veidā runājuši valdības apsardzes priekšnieka Andra Bunkas kabinetā, pēc tam kuluāros runāts 12.janvāra LTF Domes sēdes pārtraukumā. Taču pat pēc I.Cielavas kundzes stāsta reāla darbība sākusies tikai pēc mītiņa beigām Daugavmalā, kad Ivars Godmanis ieaicinājis I.Cielavu savā kabinetā aprunāties par situāciju. Tad arī I.Godmanis uzdevis satiksmes ministram J.Janovskim un lauksaimniecības ministram D.Ģēģerim, saziņā ar LTF, sūtīt uz Rīgu smago tehniku. Ap plkst. 18-19 vakarā smagā tehnika sāka ierasties Rīgā un vairākos lokos ielenca stratēģiski nozīmīgākos objektus. [61] Galvenais – tika aizbarikādēti tilti un galvenās maģistrāles desanta karaspēka gaidāmā uzbrukuma virzienos.

Būtībā Rīgā notika tas pats, kas 1919.gadā Bermonta uzbrukuma laikā – tas jau iesniedzas tautas mentalitātes jautājumā: atkal uzbrūk Melnais bruņinieks, šoreiz tikai sarkanā apmetnī ar sarkano piecstaru zvaigzni uz pieres, nu kā tad es tā palikšu malā…

Dosim vārdu diviem māksliniekiem — Ievai un Jānim Spalviņiem. Jānis:

“Varbūt nav nemaz tik daudz cilvēku, kuri bija nokļuvuši tādā situācijā, kā mēs. Apstākļu spiesti, atradāmies aplenkumā. Doma laukums bija visu notikumu centrs. Mūsu darbnīca tolaik atradās Tirgoņu ielas piektajā namā.

Mums nebija citas izvēles kā tikai tā, ka nevar palikt malā. Tas bija kaut kas cits nekā situācija, kad ģimenē vai kādam draugam ir uzbrukusi nelaime vai slimība un ir jāiet palīgā. Tā bija traģiska situācija mums visiem. Zinu, ka uz manifestāciju krastmalā bijām aizgājuši visi – mēs ar Ievu, puikas un sievastēvs Arvīds bija atbraucis no Jūrmalas. Neizlaidām no rokām radioaparātu, jo negribējās nokavēt nevienu jaunāko ziņu.

Pa darbnīcas logu varēja redzēt, kā vienā naktī pārvērtās Vecrīga. Vispirms bija daži betona bloki, kāda mašīna, līdz tas izauga par nepārvaramu šķērsli. Laukums uzbūrās vienā mirklī, vienā naktī – ar ugunskuriem, caurlaidēm. Lai tiktu mājās, bija jārāda pase ar pierakstu. Bija dīvaina sajūta, gribējās te būt un katrs mirklis likās svarīgs. Vienalga, uz ielas vai darbnīcā.”

Ieva: “Es neesmu bailīga, bet bail man bija, it sevišķi, kad gadījās palikt vienai un kad pāri Vecrīgai riņķoja helikopteri. Likās, ka ik brīdi jābūt gatavai uz visu. Saprast nevarēja neko.

Biju gatava pat tam, ka var notikt laupīšanas. Sasaiņoju sudraba karotes, dažus citus vērtīgus sīkumus un aiznesu pie mammas. Zināju, ka bildes neviens neņems. Tagad varbūt tas liekas mazliet dīvaini, bet toreiz klausīju zemapziņai, kas man lika to darīt.”

Jānis: “Grūtākā nakts bija jāiztur pēc notikumiem Viļņā. Pa grupām, viens otru nomainīdami, devāmies dežūrēt pie toreizējās Augstākās Padomes un Radio mājas. Vēlāk sanācām atkal kopā darbnīcā. Tur bija zinātnieki no Bioloģijas institūta, fotogrāfs Aivars Eimanis, Mākslas akadēmijas kolēģi, tēlnieks Mārtiņš Krauklis, folkmūzikas zinātājs Mārtiņš Boiko, dizainers Aivars Krūklis un vēl daudzi citi, kuru vārdus pat nezinu. Durvis visu laiku bija vaļā, un ikviens bija gaidīts. Meitenes smērēja maizītes un mēģināja atrast iemeslus, lai tikai mēs neietu ārā.

Pirmajā naktī visos jautās drudžainums, neskaidras gaidas, kas notiks.”[62]

Pirmo barikāžu nakti raksta autors pavadīja savā dzīvoklī pie radioaparāta, rakstīdams palīgā saucienus uz Rietumiem, jo mans viesis profesors N.Balabkins 14.janvārī atgriezās ASV. 13.janvāra vakarā sazvanīju mājās LZA akadēmiķi-sekretāru Vili Samsonu un palūdzu viņa automašīnu ar visu šoferi – domāju, tā būs drošāk braukt uz lidostu. Sarunā ar V.Samsonu pieļāvām, ka naktī var uzbrukt PSRS desanta karaspēks, tāpēc viņš solīja mašīnu ap 4 naktī – ja būs slēgti Daugavas tilti, lai uz lidostu Pārdaugavā varētu braukt caur Salaspili, vai pat Ķegumu. Taču Samsona šoferis Laimonis piebrauca pavēlu – visu nakti cēlis barikādes, bija ļoti optimistisks – sarkanie cauri netiks! Tāpat dabūjām lidostā nonīkt vairākas stundas, pilsētā atgriezos ar reisa autobusu, aizgāju uz darbu Zinātņu akadēmijā – atlaidu institūta darbiniekus sargāt barikādes – kuri vēlas, institūtā palika tikai dežuranti pie telefoniem.

Ja latvieši grib izdzīvot kā nācija, kurā ir pārstāvēti visi sociālie slāņi, ne tikai negodīgi policisti, sazagušies mafiozi un nepelnītā nabadzībā iedzīti godīgie darba cilvēki, kuri devušies trimdā uz ārzemēm, lai nopelnītu maizes gabalu savai ģimenei– viņiem attīrīšanās laikam gan jāsāk no sarkanbrūnajiem sārņiem vēsturnieku vidū. Jāņa Spalviņa un viņam līdzīgo atmiņu dokumentēšana un piemiņas iemūžināšana ir tautas, Latvijas valsts izdzīvošanas pamatjautājums – tas ir jautājums par sabiedrības, pirmkārt jau jaunatnes, vērtību orientāciju. Tautai ir jāzina, kā savi varoņi, tā nevaroņi. Daudzas atmiņas nav pierakstītas, neizmantots Saeimas arhīvā put milzīgs dokumentu klāsts par barikāžu laiku — 5.Saeimas izmeklēšanas komisija 66 sēdēs uzklausīja 22 bijušās amatpersonas, no 1630 izsūtītajiem pieprasījumiem uz 1101 saņemtas atbildes. Komisijas savākto dokumentu klāsts ir vairāk nekā sensacionāls. Jau šī R. Mīlberga vadītā komisija (par „godu” R.Mīlbergam arī sāka purināt viltotos “čekas maisus” un apturēja viņam deputāta mandātu … kā „čekistam”) „notvēra pie rokas” Andri Šķēli ‘Lata International’ izsaimniekošanas lietā. Īpaši satriecošs ir valsts kontroliera B.Bāra ziņojums, kā Latvijas Kuģniecības direktors P.Avotiņš izsaimniekoja Latvijas kuģus, aplaupot valsti par simtiem miljonu dolāriem (triljoniem repsīšu)[63] – arī šis dokuments put Saeimas arhīvā, tāpat kā plašais Eduarda Berklava ziņojums, kurš neapgāžami pierāda, ka „čekas maisi” ir apzināts Johansona – Pudela kompānijas čekistisks viltojums. R.Mīlberga vākums arī izskaidro Ievas Spalviņas intuitīvos centienus sargāt ģimenes vērtslietas no izlaupīšanas – aiz abu konfrontējošo pušu mugurām notika fantastisku mērogu zagšana – šodien daudzi no zagļiem ir Latvijas „elite”… Saeimas arhīvā varam apbrīnot arī Bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītāja I.Upmaļa 1993.gada 10 augusta ziņojumu par 367 karaspēku daļu 418 objektiem ar visu kadru stāvokli, tai skaitā GRU mācību centru Ādažu „Ieļos”[64]

Šodien vēsturiskās patiesības izkropļošanai par barikāžu laiku – mūsu Jauno Brīvības cīņu kulminācijas punktu ir radīta vesela vēstures falsifikatoru komanda fonda Barikadopēdija veidolā, tāpēc barikāžu lietas no jauna ieguvušas asu politisko aktualitāti, akadēmiski aktuālas tās ir bijušas vienmēr. Nevaroņus atkal taisa par varoņiem!

Taču velti oficiozo vēsturnieku un politologu darbos meklēt ko no šīs unikālās, vairāk nekā bagātīgās dokumentācijas par reāli notikušo, kaut tā tika plaši diskutēta 5.Saeimā un visai detalizēti ir atreferēta arī oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”. Barikāžu laika vēstures vietā ar sarkanbaltsarkaniem diegiem ir sadiegts vecā NKVD virsnieka M.Vulfsona, kā Latvijas brīvības viltus tēva, portrets. Barikadopēdija atražo LKP un KGB produkciju no tā laika ‘Padomju Jaunatnes’. Vienkārši kauna lieta!

Mavriku Vulfsonu ļoti neviennozīmīgi vērtē pat Latvijas ebreju kopienas locekļi. Pats Mavriks Vulfsons ir pastāstījis, ka cēlies no “galma ebrejiem” – Kurzemes hercogu cepurniekiem. 16.gs Polijas karalis Stefans Batorijs atļāva Kurzemē apmesties 10 ebreju cepurniekiem, viens no tiem ir bijis Vulfsona sencis. Tieši Latvijas ebreji man norādīja uz represētā Voldemāra Mikāla no Vaiņodes atmiņu stāstu ‘Kursas Laikā’ par notikumiem viņa aresta brīdī. „ Kad kāds čekists man iesita pa seju, es cēlu roku, lai noslaucītu asinis. Taču otrs man pa to iezvēla ar stiepli– rādot vēl tagad labi saskatāmu rētu, stāsta Valdemārs,- to vīru ar stiepli es atpazinu tikai pēc daudziem gadiem televīzijā raidījumā ‘Globuss’. Tas bija Mavriks Vulfsons”[65]

Pārauga par brīvības cīnītāju M.Vulfsons pusgada laikā, kad tika dota pavēle – viņa „varoņa” tēlu radīja viņa uzticamie skolnieki un uzticamības personas – vēsturnieks un diplomāts Mārtiņš Virsis, vēsturnieks un čekists Arnis Jumītis, varbūt vēl kāds. Bez visa pārējā – ir taču plaši zināma M.Vulfsona līdzdalība Latvijas „Katiņas notikumos”– iznīcinot bijušos „buržuāziskos” virsniekus Sarkanās armijas uniformās Litenē pašā kara priekšvakarā. Taču viss teiktais, kas taču bija un ir vispārzināms, netraucēja Valsts prezidenti V.Vīķi-Freibergu piešķirt asiņainajam Latvijas virsnieku slepkavam un Latvijas cilvēku spīdzinātājam Mavrikam Vulfsonam Trīs Zvaigžņu ordeni un pašai to pasniegt ar smaidu sejā. Vai šāda rīcība bija pieļaujama no demokrātijas interešu viedokļa? Grāmatas autors uzskata, ka V.Vīķei-Freibergas kundzei ir jāatvainojas par šādu staļiniskā cilvēku bendes M.Vulfsona aizmugurisku reabilitāciju un Trīszvaigžņu ordeņa piešķiršana M.Vulfsonam ir jāanulē, kaut arī M.Vulfsons ir miris!

Atbildi uz jautājumu – kā tad tās lietas ar okupācijas fakta oficiālo atzīšanu patiesībā notika – var atrast LKP CK dokumentos Latvijas Valsts arhīvā. Piebildīšu tikai, ka tas notika A.Gorbunova, M.Vulfsona, M.Virša u.c. asas pretdarbības apstākļos. Arī šīs lietas, līdz ar Barikadopēdijas fonda izveidošanu, ir ieguvušas jaunu akadēmisko un politisko aktualitāti.

4. 15. JANVĀRĪ — OTREIZ PAR IMPĒRIJU!

13. janvārī sašutuma vētra Krievijā par asins izliešanu Viļņā bija milzīga. Radiožurnālisti runāja, ko domāja: „Gorbačovs un viņa kliķe”, „Gorbačovs – mūsu laiku lielākais melis”, „Gorbačovs– nekrietna režīma galva”. Zvanīja radioklausītāji : „man kauns, ka esmu krieviete…”, „Gorbačovs sliktāks par Hitleru!”. J.Afanasjevs, G.Starovoitova, Stankēvičs vadīja gājienu pa Sarkano laukumu ar lozungiem : „Negods slepkavām!”, „Negods Gorbačovam!”[66]. Lai gan padomnieki prasīja Gorbačovam norobežoties no notikumiem Viļņā, viņš to nedarīja līdz 22.janvārim. B.Jeļcina aktīvā pozīcija Baltijas aizstāvībā, aicinot Krievijas karavīrus nepakļauties noziedzīgajām impēristu pavēlēm, bija piespiedusi apturēt tālāko uzbrukumu Viļņā. Proti, T.Jundzis piemin LKP CK aparāta darbinieka Kārļa Ģerķa liecību prokuratūrā, ka Gorbačovs solījis pēc 15.janvāra Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas mītiņa izsludināt Latvijā prezidenta pārvaldi. Taču arī šajā epizodē M.Gorbačovs paralizēja impēristus un vārdu neturēja. G.Pudela un J.Dzintara dezinformētais pēdējais LKP CK pirmais sekretārs A.Rubiks esot lamājis M.Gorbačovu par nodevēju[67].

Tā, nerēķinoties ar sevi, savu imidžu, M.Gorbačovs izglāba mūs no milzu asinsizliešanas, kuru Baltijā alka izprovocēt revanšistiskie spēki, jau tad ar iebrūnganu aizmuguri. Izturēt šādu nepelnītu Golgātas ceļu Mihailam Sergejevičam nebija viegli. Taču viņš izturēja un neļāva līt ne “Lielajai asinij”, ne likvidēja Baltijas valstu neatkarību – kam toreiz būtu pieticis ar vienu viņa rokas mājienu. Vai nebūtu pienācis pats pēdējais laiks nepārtraukti neuzķerties uz KGB/KĀI makšķeres – tā Gorbačova vainas lieta ir, kā saka amerikāņi – beigta gaļa. Sazvērnieki taču dienas gaismā iznāca jau 1991.gada augustā. Kā lai šeit neatceras Mihaila Gorbačova izteicienu, ka tikai konkrēti fakti var parādīt “who is who, а кто есть х”..

14.janvāra vakarā – pulksten 20 Latvijas Republikas valdība brīdināja ka „notikumi Baltijā ieiet traģiskā un izšķirošā posmā, PSKP reakcionārās aprindas ar PSRS Bruņoto spēku atbalstu, nerēķinoties ne ar kādām tiesību un morāles normām, gatavo asiņainu valsts apvērsumu, Baltijas valstu pastāvošās konstitucionālās iekārtas likvidāciju. Pēc Latvijas Republikas Valdības rīcībā esošajām ziņām, šāds apvērsums Baltijā var tikt izdarīts jau tuvākajās 24—48 stundās”.[68]

Pēc negulētās nakts, nīkšanas lidostā un vadošu norādījumu došanas institūtā – raksta autors agri aizgāja gulēt, piecēlās 15.janvāra pavēlā rītā un nolēma apskatīt Vecrīgas barikādes. Laikam nekad agrāk Vecrīga nebija redzējusi vienkopus tik daudz ļaužu. Satiku tuvu kolēģi, ekstrā klases viduslaiku speciālistu Vilni Pāvulānu – klīdām kopā. Tobrīd pie Doma baznīcas ieejas bija uzcelta dzelzs konstrukciju barikāde, kuru no piebraukušas smagās automašīnas pildīja ar galdniecības zāģu skaidām. Vilnis Pāvulāns satraucās – tik degošs materiāls ir pārāk tuvu celtnēm – turpat pilsētas vēstures muzejs ar milzu nacionālajām vērtībām Viņš barikādes cēlājiem nolasīja mini lekciju, kas tik tajā muzejā nav – viduslaiku Rīga daudzreiz degusi, nevajag jokoties ar uguni arī šodien. Visi visu uzreiz saprata – maisus ar skaidām draudzīgi pārvietojām dziļāk Herdera laukumā, iznāca vēl viena barikāde.

Mūs bija piefiksējuši studenti un stingri noprasīja, kāds mūsu uzdevums. Kad noplātījām rokas, mūs nokomandēja stāvēt uz Augstākās Padomes kāpnēm un darboties par „AP sardzi” – tā vismaz bija rakstīts uz paliela leikoplasta gabala, uzlīmēta uz cietāka pamata, ko esmu saglabājis piemiņai. Skaitījos veselas grupas komandieris – vēl bija puiši no Kurzemes, Brocēnu – Saldus puses –Aigars Andrejevs, Vidmunds Bambāns, Juris Gilis, Edgars Rakstiņš, Valdis Vitte un kolēģi vēsturnieki Aigars Puzulis, Vilnis Pāvulāns un Jānis Apals. Ir pat dežurantes I.Aleksandrovas izrakstīta caurlaide grupai iekļūt AP ēkā.

Mūs atlaida līdz A.Rubika mītiņam brīdināt mājiniekus, ka varam būt projām vairākas dienas – ja mums uzbruktu, tad vajadzēja ieslēgties un iebarikādēties AP. Viss šķita tāds sirreālistisks. Redzēju, ka Vilnis atnāca uz pēcpusdienas dežūru pēc dušas un uzģērbis baltu kreklu, pēc senas zemnieku tradīcijas. Toreiz mēs izdzīvojām – Vilnis Pāvulāns krita no slepkavas A.S rokas (man nav dokumentu, tikai miruša cilvēka pilnīgi droša informācija, tāpēc man nav pierādījumi, lai slepkavu nosauktu pilnā vārdā, jāiztiek ar iniciāļiem) pēc 3 gadiem savā darba kabinetā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.

Tobrīd mūs mulsināja kāds cits fakts. Jau pastaigas laikā konstatējām, ka vislielākās briesmas cilvēkiem draudētu panikas gadījumā, ja mūsu brīvības pretinieki pielietotu asaru gāzi. Vienojāmies, ka tad jāmeklē patvērums sētās, kāpņu telpās, kāpjot pa trepēm augšup, jo visas izejas no Vecrīgas bija aizbarikādētas. Panikas gadījumā bēgošajā pūlī būtu tūkstošiem samīdīto – barikādes kļūtu par asiņainām lamatām tās aizstāvjiem.

Taču visas parādes durvis un vārti bija sētnieku rūpīgi noslēgti – saņemta tāda pavēle, lai tur neslēpjas OMON spiegi. .. Atbildi uz jautājumu kurš/kuri deva šādu bezatbildīgu rīkojumu velti meklēt Barikadopēdijā un oficiozo vēsturnieku darbos, to uzdevums taču ir šādu noziedzību slēpšana. Bet pie vainas bijusi Pilsoņu komiteja. Tāpēc autoru vairāk uztrauca armijas helikopteru pilotu goda prātam pamestie barikāžu aizstāvji un to līdzjutēju masas, AP apsargiem gāzu uzbrukums nebūtu tik bīstams.

Diezin vai nejaušības dēļ „Lielā oktobra” 95.gadu jubilejas reizē divos numuros Rīgas krievu nedēļas žurnāls ‘Vesti’ nopublicēja plašu interviju ar vienu no LTF un Pilsoņu komitejas līderiem, ekstrēmās labējās avīzes ‘Pilsonis’ ilggadīgu galveno redaktoru Jāni Kučinski ‘Krustnešu atgriešanās’. J.Kučinska politiskā koncepcija ir pilnīgi skaidra: pašreizējā Saeima un valdība ir Rietumu koloniālā administrācija. Ja ar kādu biedroties, tad labāk ar Krieviju. Motivācija – ka Rietumi piespieduši nacionālās buržuāzijas saprihvatizēto pārdot Rietumu biznesmeņiem, tāpēc ASV sūtnis Maskavā licis V.Zatleram atlaist 10. Saeimu. Bet biedrs Aivars Lembergs nepakļaujas un braši turas. Kā smejies, vienīgā cerība Aivars Lembergs un Vladimirs Putins. Minēju šo svaigo triepienu memuāristikā kā uzskatāmu pierādījumu, ka Vecrīgas parādes durvis un vārtu rūmes pavēlēja noslēgt Pilsoņu komiteja pēc savu dzimtkungu no KGB/VDK 5.pārvaldes pavēles.

J.Kučinska interviju grezno krāsaina tā laika fotogrāfija ar dziedātājus diriģējošu Edgaru Račevski uz baltiešu nacionālo karogu un lozungu fona. Viens no tiem ir krievu valodā un skan šādi: “Negods un tautas nicinājums Gorbačovam, Jazovam, Kuzminam!”[69] Ļoti krāsaini, daiļrunīgi un pārliecinoši !

Par stresa situāciju parūpējās paši štata apsardzes darbinieki ar rācijām. Tika gaidīts tūlītējs civilā ģērbtu omoniešu uzbrukums. Par situācijas absurdumu liecināja mūsu saņemtā kaujas pavēle – omoniešu uzbrukuma laikā ielaist AP ēkā mūsējos un aizbarikādēties. Uz jautājumu, kā mums atšķirt mūsējos no omoniešiem civilā, sekoja atbilde, tas mums pašiem esot jājūt. Tā nu stāvējām kailām rokām uz Saeimas nama kāpnēm un laikam jau visi lūdzām Dievu – notika brīnums un uzbrukuma nebija!

Kuluāros aktīvi apsprieda uzbrukumu Milicijas skolai – Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei, vēlākajai Policijas akadēmijai, kad uzbrucēji atņēma tiem, kuru tiešais dienesta pienākums bija riskēt mūsu vietā un sargāt stratēģiski svarīgākos objektus – 37 automātus, 205 pistoles, 5 ložmetējus, kā arī citus ieročus un munīciju.[70]

Par šo smago nodevību impēristu ģenerāluzbrukuma brīdī, savā 1993.gada 31.jūlija liecībā 5.Saeimas izmeklēšanas komisijai sīkāk ir pastāstījis barikāžu laika iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, tobrīd jau Policijas akadēmijas rektors. Naktī no 14. uz 15. janvāri B.Pugo pakļautības iekšējā karaspēka daļa, kuru komandēja iekšējā karaspēka divīzijas komandiera vietnieks, pulkveža dienesta pakāpē, kura uzvārdu Z.Indrikovs bija aizmirsis, kopā ar OMON maskās uzbruka minētajai skolai klusā Pārdaugavas nomalē, visai nomaļā vietā. Kad dienā Z.Indrikovs kopā ar filiāles priekšnieku Anrī Kavalieri aicināja pulkvedi kopīgi apskatīt nozieguma vietu – pulkvedis gļēvulīgi aizmuka. Bet skats bijis drausmīgs. Uz kopmītnes grīdas lāsmojušas lielas asins peļķes, kursanti izsaukti pēc uzvārdiem un mežonīgi piekauti. Z.Indrikovs atzina, ka daļa skolas personāla pārgājusi uzbrucēju pusē, viena autoinspekcijas ekipāža pilnā sastāvā. Iespējams, ka skolas darbinieki bija uzbrucēju rindās, kā jau teikts, daudzi no tiem bija gangsteru maskās. Galvenais nodevējs, kurš pavēlēja uzbrucējiem nepretoties un atdot ieročus – bija atbildīgais dežurants – skolas priekšnieka vietnieks politiskos jautājumos Vitolds Zahars[71], Policijas akadēmijas nesenais pēdējais rektors.

Nepārprotami, ka Zenona Indrikova un Anrī Kavaliera drošā dūša neitralizēja pučistu galveno triecienspēku – iekšējo karaspēku. Tā otrreiz Rīgā tika izjaukts impēristu asiņainais plāns.

Diemžēl pēc 20.janvāra, kad briesmas bija pāri, Z.Indrikovam dūša saskrēja papēžos, viņš nekorekti iesēdās A.Kavaliera krēslā kā Policijas akadēmijas pirmais rektors un pārvērta šo policijas kadru kalvi par neokomunistisko revanšistu galveno kara bāzi mūsu drošības pašā sirdī – ielaižot tajā patiesos OMON rīkotājus – LPSR VDK 5.pārvaldes vīrus – Fridrihu Straubi-Strausu un Aivaru Dombrovski, varbūt vēl kādu.

15.janvāra pēcpusdiena pagāja apbrīnojami mierīgi, mītiņā Ojāra Potreki aicinājumam atjaunot padomju varu civiliedzīvotāju vidū sekotāji neatradās, ap 6-7 vakarā kļuva skaidrs, ka arī šoreiz nelaime pagājusi secen un mūs atlaida mājās. Sajūta bija nevainojami pozitīva – kā pēc labi padarīta darba.

Ar Ojāru Potreki bijām klases biedri, kopā absolvējām Rīgas 2.vidusskolu. Kādu pusgadu pēc 1991.gada augusta puča, no rīta ejot pie studentiem uz lekciju – Esplanādē satiku veco klases biedru, neseno Universitātes profesoru tautsaimniecībā (specializācija—ārzemju kapitāls), ejot uz pratināšanu Ģenerālprokuratūrā. Viņam bija pilna sirds – īpašu viņa sašutumu izpelnījās A.Gorbunova divkosība un jezuītisms, Gorbunovs pats pavēlējis cīnīties pret LTF valdību, bet tagad bēgot no atbildības uz nevainīgo apmuļķoto rēķina. Šaubas man radās, laikam taču ar kādu tajās biju dalījies, jo mani nopietni brīdināja bijušais VDK preses atašejs Miervaldis Saša-Zaša ar kuru kopā bijām meklējuši prezidenta Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas – lai es esot uzmanīgs, es esot izgājis uz pašu čūsku karalieni. Tādu simboliku vecie čekisti bija īpaši iecienījuši – viens no LC atšifrēšanas variantiem sarunās, pat presē bija — ‘Latvijas cērme’, Kurzemē tā tautas valodā sauc odzi… Galīgi noticēju Gorbunova politiskā bēgļa versijai tikai krietni vēlāk, par ko daži vārdi turpmāk.

5. 20. JANVĀRIS– NAKTS AIZSEGĀ IZLIEN PATS ČŪSKU KARALIS.

20.janvāri pārdzīvoju dzīvoklī, jo ziema paliek ziema – uz barikādēm biju sadabūjis radikulītu. Tāpēc vienlaicīgi varēju skatīties uz Ivaru Godmani televizorā, kurš aicināja beigt sardžu dienestu un iet mājās, viss, tā sacīt, OK – un pa dzīvokļa virtuves logu vērot trasējošo ložu salūtu ap Iekšlietu ministriju un ieklausīties automātu kārtās, šāva īsām kārtām (dzīvoju tolaik Elizabetes un Antonijas ielu stūrī).

Ieganstu prezidenta pārvaldes izsludināšanai Baltijā šajā gadījumā bija nolemts organizēt pašmāju spēkiem. LPSR VDK Konstitucionālās aizsardzības daļas priekšnieka pulkveža K.Eihmaņa komandētais OMON (kā jau vairākkārtīgi minēts, to pierāda I.Ķezbers savos memuāros) no 14. līdz 16. janvārim izdarīja sešus bruņotus uzbrukumus Vecmīlgrāvja un Brasas tiltu aizstāvjiem, kuri ar smago tehniku bija nobloķējuši galvenās maģistrāles OMON ceļā uz Rīgas centru. Īpaši tika medīts satiksmes ministrs J.Janovskis, kurš regulāri apmeklēja savas riteņotās barikādes. Viņa „Volgu” pie Vecmīlgrāvja tilta sašāva, kad viņš bija aizgājis pie barikādēm, bojā aizgāja viņa šoferis Roberts Mūrnieks. Pašam J.Janovskim sarīkoja autoavāriju ar letālām sekām vēl pēc barikāžu laika.

Dokumenti pierāda, ka galvenie Latvijas Republikas iekšējie ienaidnieki bija nostiprinājušies tās iekšlietu sistēmā.

1991.gada 16.septembrī toreizējais iekšlietu ministrs Aloīzs Vaznis liecināja prokuroram Jāzepam Ancānam, ka 1991.gada 20.janvārī pulksten 20:15 viņa darba kabinetā atskanējis anonīms zvans – pēc 10 minūtēm atbraukšot OMON, lai viņu arestētu. Ministra palīgs Dombrovskis (bet ne VDK 5.pārvaldes darbinieks Aivars Dombrovskis) ieteicis viņam braukt mājās, kas arī steidzīgi izdarīts. Kad Vaznis no dzīvokļa piezvanījis uz ministriju – tur jau bijis OMON.

Ministrijā palika viņa vietnieks Zenons Indrikovs, kurš deva pavēli uzbrucējiem pretoties, sākusies haotiska šaudīšanās – no OMON lodēm krita 2 miliči – S.Konoņenko un V.Gomonovičs, bet 2 – Jānis Jasēvičs un Aļģis Simanāvičs, tika smagi ievainoti. No ministrijas aizstāvju lodēm krita nejaušs garāmgājējs Edijs Riekstiņš, var jau būt, ka vēl kāds. Daudz ir runāts un rakstīts par trešo spēku, kurš šāvis mugurā abām pusēm. Tāds bija dislocēts Pils ielas un Arsenāla rajonā — runa iet par „Alfu”—PSRS KGB specvienību. Šķiet, ka par „Alfas” kaujinieku upuri šajā plānotajā operācijā krita kinooperators Andris Slapiņš, un nāvīgi tika ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne, uz to norāda specifiskās lodes, kuras ne OMON, ne mūsu miliču bruņojumā nebija.

Zenons Indrikovs acīmredzami pakļāvās sava, ar kaunu no kaujas posteņa dezertējušā, priekšnieka Važņa šantāžai, nepārprotamās bailēs par iespējamu atbildību Edija Riekstiņa nošaušanas lietā. Piemiņas akmens E.Riekstiņam parkā iepretīm Iekšlietu ministrijai sniedz gaišu liecību, ka viņš varēja krist tikai no ministrijas aizstāvju lodes, kura bija domāta uzbrūkošajiem omoniešiem. Tātad būtībā nelaimes gadījums, par kuru atbildīgi LPSR žandarmi – VDK 5.pārvaldes darbinieki!

Teiktais izskaidro arī pavisam bēdīgo faktu, ka Indrikovs piekrita atstāt nesodītu kara noziedznieku Vitoldu Zaharu – ar ieganstu, ka milicijas kursantu nepretošanās pilsētas klusā nomalē bijusi pareiza, varējuši ciest civiliedzīvotāji… Tas notika tikai nedēļu pēc tam, kad Indrikovs bija devis pavēli šaut uz OMON pilsētas centrā — tā pēc 20 janvāra pašam Indrikovam kļūstot par kara noziegumu apzinātu slēpēju.

2008.gadā autors uzzināja būtisku, vēl pārbaudāmu faktu, it kā barikāžu laikā A.Vaznis bijis tuvs paziņa VDK šefam E.Johansonam kā viņa Carnikavas vasarnīcas kaimiņš. Ja šī informācija ir patiesa, tad anonīmais zvans varēja būt iepriekš sarunāts, lai no nāvei lemtajiem ministrijas aizstāvjiem aizvāktu savu cilvēku. Dokumenti un materiāli pierāda, ka visa A.Važņa darbība ministra krēslā bija vērsta „organizēta bardaka” veidošanas virzienā.

Interesantas šajā ziņā ir Bauskas milicijas majora Renāra Zaļā atmiņas, vīra, kurš vadīja iekšlietu ministrijas apsardzi liktenīgajās stundās:

”18. janvārī ministrijā notika apspriede, kurā acīmredzot tika risināti aizsardzības jautājumi. Bauskas milicijas priekšnieks Aleksandrs Matvejevs pēc apspriedes ieradās Bauskā, sapulcēja visus darbiniekus un pavēstīja, ka daļai no milicijas sastāva esot jādodas uz Rīgu. Taču pieteikšanās notika uz absolūtas brīvprātības principiem, nevienu piespiedu kārtībā uz turieni nosūtīja. Priekšnieka vietnieks Kovaļonoks ar katru brīvprātīgo aprunājās arī individuāli, rezultātā daži tomēr pārdomāja. Uz Rīgu mēs devāmies 19 cilvēku sastāvā, bet grupas komandieris bija Guntars Markitāns [..] Katram bija pistole, bruņuveste, kaska un gāzmaska. Uz visu grupu bija tikai daži Kalašņikova automāti, liekas, četri. Uz katru pistoli bija divas ložu aptveres, bet uz automātu – četras. Var teikt, ka Bauskas milicijā ieroču pēc mūsu aizbraukšanas nepalika [..] Nekādas speciālas sagatavotības, protams, mums nebija. Devāmies turp uz entuziasma bāzes, idejas dēļ. Vispār mēs domājām, ka tiek gatavots uzbrukums OMON bāzei [..] Vēl bija miliči no Jelgavas, Ogres, Stučkas, Jūrmalas. Mūs sagaidīja un savā pakļautībā pārņēma pulkvedis Sabirovs, milicijas pulka komandieris. Katra grupa tika norīkota apsargāt kādu konkrētu vietu. Mums tika uzticēta Iekšlietu ministrijas apsardze [..] Tikām sadalīti astoņu cilvēku grupās. Katra grupa ministrijā dežurēja diennakti, pēc tam notika maiņa.”[72]

Grūti nepiekrist R.Zaļā intervētājam A.Rubīnam, ka:

„dīvaini, ka visvājākais punkts aizsardzības ķēdē izrādījās tieši pati kārtības un likumības sargu mītne”.

20.janvāra vakarā iepretīm iekšlietu ministrijai viesnīcas ‘Rīdzene’ restorānā Anatolijs Gorbunovs kopā ar Saeimas sekretāru Imantu Daudišu deva vakariņas par godu Polijas seima maršalam Viņa Ekselencei Andžejam Stelmahovskim. Imants Daudišs bija visai domīgs par šo epizodi. Šaušana bijusi efektīga, komandas kliegtas arī viesnīcas vestibilā – viņa pirmā dabiskā reakcija bijusi pieplakt tuvāk zemei, ko viņš arī izdarījis. Pēc tam Imants Daudišs sakaunējies, jo Gorbunovs sēdējis cēls, kā komandora statuja, Polijas viesim izmainījusies sejas krāsa, taču viņš turējis līdzi Gorbunovam.

Savā liecībā 5.Saeimas izmeklēšanas komisijai Gorbunovs rakstīja, ka domājis – tūlīt viņu arestēs. Laikam jau kaut kas tāds bija ieplānots, tikai Ivaram Godmanim bija izdevies sacelt kājās PSRS iekšlietu ministriju, kura nebijusi par šo operāciju informēta, un B.Pugo pavēlējis OMONAM aizvākties no ministrijas uz savu bāzi. Tā kā šoreiz pašmāju impēristu plānus izjauca Ivars Godmanis un Boriss Pugo. Taču grāmatas autoram šķiet, ka B.Pugo tik ātri likvidējis Rīgas vājprātu, pateicoties sākotnējam privātam zvanam uz viņa dzīvokli – Borisa Pugo tuva ģimenes drauga akadēmiķa Aleksandra Drīzuļa zvanam.

Ievērības cienīgs ir Gorbunova odisejas apraksts. Pēc tam, kad šaušana pierimusi, Augstākās Padomes priekšsēdis gribējis pa valdības telefonu sazvanīt Maskavu. Tādi bijuši AP, Ministru Padomē un viņa dzīvoklī. Par situāciju pie valdības ēkām neko nav zinājis, tāpēc nolēmis iet uz savu dzīvokli. Dzīvoja viņš Sporta ielas kombura „Rozā sapnī” (augstākās nomenklatūras dzīvojamā māja, cekas darbinieku slengā — rozovaja mečta kommuņističeskoj buržuazii – komunistiskās buržuāzijas (kombur) rozā sapnis). Taču pa ceļam pārdomājis un iegājis LPSR VDK ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī. Laikam taču pirmo reizi šī drūmā nama vēsturē kāds sašutis apmeklētājs spēra zemes gaisā – kāpēc viņš nav ticis arestēts… Jau citētajā Gorbunova atskaitē gan stāv rakstīts, ka Gorbačovu nevarējis sazvanīt, tāpēc kopā ar Johansonu ieradušies pie Ivara Godmaņa un drīz viņiem piebiedrojies Pugo atbrīvotais Zenons Indrikovs.

Tā tika nokauta impēristu Baltijas kārts un līdzi tai tumšajos pazemes ūdeņos noslīka Anatolija Vaļerjanoviča Gorbunova lielais rozā sapnis par ilgstošu ārzemju komandējumu. CK darbinieku vidū bija iecienīta anekdote par biedru, kurš no šāda komandējuma atgriezies sociālistiskajā realitātē – „ Nu kā tur – imperiālisms pūst? Njāā, pūst gan, tikai tāds patīkams aromāts…” Tā kā vēlākā Gorbunova kunga rezignācija labi izprotama…

Divi cilvēki ir atstājuši pierādījumus šim iecerētajam Gorbunova komandējumam. Savas atmiņu grāmatas vāku iekšpusē Dainis Īvāns ir ievietojis savas diplomātiskās pases nr. 00001 kopiju latviešu un angļu valodās ar visu Ārlietu ministrijas apaļo zīmogu un ārlietu ministra Jāņa Jurkāna parakstu. Nocitēšu pilnībā šo ārkārtīgi nozīmīgo dokumentu, kas norāda uz Anatoliju Gorbunovu kā iespējamu galveno janvāra un augusta pučistu.

„Diplomātiskā pase Nr. 00001. Latvijas Nacionālās Valdības vārdā Ārkārtējo pilnvaru nesējs apliecina, ka Latvijas pilsonis Dainis Īvāns uzturas ārzemēs un lūdz visas civilās un militārās iestādes un amatpersonas atļaut viņam brīvu ceļu un sniegt pabalstu un palīdzību visos vajadzības gadījumos. Pase derīga līdz 1994.gada 11.septembrim. Rīgā 1991.gada 11.septembrī. Latvijas Nacionālās Valdības Ārkārtējo pilnvaru nesējs”[73].

Ar roku pierakstīts– izdota Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā un to parakstījis J.Jurkāns. Taču pierakstījums liecina, ka ārkārtējais pilnvaru nesējs bijis cits.

Ārkārtējās pilnvaras pēc starptautiskajām tiesībām ir tiesīgs piešķirt tikai parlaments, mūsu gadījumā AP. Vai tas tika darīts? 1991.gada 8.janvārī AP pilnvaroja LR AP priekšsēdētāja pirmo vietnieku Daini Īvānu pārstāvēt Latvijas Republikas intereses pasaules valstu valdībās un parlamentos.[74] Tas taču ir kaut kas pavisam cits nekā ārkārtējo pilnvaru nesējs, bez tam janvārī nekādas LR pases nebija, jo tādas nebija vispār. Šādā situācijā par leģitīmu pilnvaru nesēju varēja kļūt vienīgi prezidents, kura funkcijas pildīja A. Gorbunovs, vienlaicīgi būdams arī parlamenta priekšsēdētājs.

Kāpēc par šo pasi nekādu komentāru savā grāmatā nesniedza D.Īvāns? J.Jurkāns nesen bija nopircis lielu krievvalodīgu avīzi ‘Telegraf’, taču drīz pārdeva to bēdīgi slavenajam Antonovam, Krājbankas īpašniekam un tā Raimonds Pauls otrreiz pazaudēja savus ar darbu veidotos iekrājumus sarkanā kapitāla peļu slazdā – no kura grāmatas autors publiski brīdināja vēl 1994 -1995.gadā, izpelnoties nenopietna skandālista slavu.. Taču zvērinātais advokāts Jānis Jurkāns joprojām klusē par tik svarīgām lietām. Izskatās, ka kādreiz tik brašie puiši piezemējušies, žēl gan! Varbūt tagad D.Īvāna kungs, kā viens no interneta barikāžu enciklopēdijas Barikadopēdija vadītājiem savu veco parādu par tik būtiskām lietām nolīdzinās un palīdzēs to izdarīt arī J.Jurkāna kungam.

Lai rosinātu Barikadopēdijas vadītājus uz atklātību, grāmatas autors š.g. 17.janvārī nosūtīja Barikadopēdijas fondam atzinības vēstuli par Maskavas ‘Argumenti i fakti’ 1991.gada decembra raksta pārpublicēšanu sākumā ‘Latvijas Jaunatnē’, pēc tam Barikadopēdijā ar nosaukumu ‘Pilnīgi slepeni, bet tie nav KGB saraksti’. Tas ir Latvijas tā laika vadošo kadru un redzamāko radošās inteliģences pārstāvju raksturojums – kuri atbalsta LTF, bet kuri ir piekritēji aktīvai cīņai pret LTF. Grāmatas autors bija ierakstīts pēdējā grupā. Autors informēja Barikadopēdijas pēddziņus, ka minētā dokumenta autors bija tā laika PSKP CK Ideoloģiskās nodaļas instruktors Aigars Misāns, Rubika LKP CK loceklis līdz partijas slēgšanai, bet (žurnālu) ‘AiF. tanī laikā izdeva nesenā PSRS KGB priekšsēdētāja pirmā vietnieka Filipa Bobkova vadītā mediju grupa. Un piebilda, ka var jau būt, ka tā bija vienkārša sakritība, taču tajā laikā autors bija atsaucies mūsu vēstniekā Maskavā Jāņa Petera aicinājumam kļūt par viņa vietnieku, jo tolaik tika izvērsta impēristu aktīva provokatīva darbība pret Latviju, īpaši mūsu Maskavas vēstniecību. Tomēr Kremlis un Lubjanka izrādījās modri un pēc šī raksta publikācijas Latvijas Ārlietu ministrija uzlika veto autora kandidatūrai. Taču ar J.Petera kungu mums saglabājās pavisam sirsnīgas un draudzīgi koleģiālas attiecības.

Kā jau totalitāras ideoloģijas paudēja, Barikadopēdija nenoreaģēja uz autora piesūtīto informāciju pat ar pieklājības paldies. Jā, padomju augstākā nomenklatūra laipni smaidīja tikai televizoru ekrānos un publisku pasākumu reizēs. Taču tas, ka Barikadopēdijā nav norādīts grāmatas autora raksts Stokholmas žurnālā ‘Brīvība’ – ‘Barikādes, Gorbunovs un Dāvida zvaigzne latviešiem’ — ir konkrēts vēstures falsifikācijas fakts, jo grāmatas autors piesūtīja pilnu informāciju par šo rakstu, nerunājot pat par to, ka piesūtīju arī šīs grāmatas sākotnējā varianta manuskriptu.

Barikadopēdijas fonda vadītājs ir bijušais laikraksta ‘Padomju Jaunatne’, vēlāk pārdēvēta par ‘Latvijas Jaunatni’, Andrejs Cīruļa kungs, bijušais augstākās komunistiskās nomenklatūras kadrs – kura rīcībā līdz ar to ir visuzticamākā informācija, kuri no viņa vadītās avīzes ‘Padomju Jaunatne’, Komjaunatnes CK izdevuma, žurnālistiem bija LPSR VDK slepenie ziņotāji. Taču A.Cīrulis par šo politiķu vienmēr uzsildīto tēmu ir klusējis. Ja viņam runāt neļauj sirdsapziņa, tad viņam ar šādu noklusējumu nebija morālu tiesību atgriezties publiskajā telpā, lai izvērtētu tik jūtīgu tēmu, kā barikāžu laiku – Jauno Brīvības cīņu kulminācijas punktu Baltijā.

5.nodaļa. 1991.GADA AUGUSTS.

1. TAS — KO MUMS PARĀDĪJA.

1991.gada augustā vairs netika spēlēts ar Krievijas impērijas nacionālo nomaļu raibajām kārtīm, bija izstrādāta liela operācija Borisa Jeļcina gāšanai no Krievijas prezidenta – KPFSR AP Prezidija priekšsēdētāja amata un diktatūras izveidošanai pučistu Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas sastāvā, tad mēs arī redzam dažus impēristus, kuri barikāžu dienās alka mūsu asiņu, kategoriski izņemot B.Pugo, Janajevu un varbūt vēl kādu.

Ar 1991.gada 1.februāra Gorbačova rīkojumu PSRS būtībā tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis – tikai tas tika nosaukts savādāk – armijas un milicijas kopīgā patrulēšana. Taču pučisti Gorbačovam vairs neuzticējās, tāpēc puča dienās viņš tika izolēts no ārpasaules Krimas vasarnīcā.

1991.gada 19.februārī Borisam Jeļcinam beidzot izdevās dabūt 40 minūtes Centrālajā TV, pirms oficiālā ziņu raidījuma ‘Vremja’; – viņa runas būtība – perestroika ir krāpšana, lai valstī atjaunotu administratīvi – komandējošo sistēmu.

Šeit Boriss Jeļcins rūgti maldījās – ik brīdi riskējot ar sevi, B.Jeļcins redz un zina, ka tūlīt, tūlīt var būt asiņaina diktatūra, kuru viņam nepārdzīvot – tāpēc viņš ir skaudri patiess, bez kādas diplomātijas. Tikai B.Jeļcins kļūdaini gaidīja diktatūru no M.Gorbačova puses. Taču par raksta autora nosaukto ārkārtīgi svarīgo faktoru, kura dēļ noārdīja dzelzs priekškaru, ne vārda. Visa B.Jeļcina vēlākā politika liecina par vienu – ka šis noslēpums atkal bija ieslēgts specdienestu lielāko noslēpumu seifos!

Atgriežoties 1991.gada 19.februārī – dosim vārdu Jeļcinam, kura zvaigžņu stunda gandrīz jau atnākusi:

„Spriežot pēc visa, centrs neļaus republikām spert patstāvīgus soļus. Rūpīgi izanalizējis pēdējo mēnešu notikumus, es paziņoju: es brīdināju 1987.gadā, ka Gorbačova raksturā ir centieni pēc stingras personiskās varas. Viņš visu jau ir izdarījis un novedis valsti līdz diktatūrai, kuru skaisti sauc par prezidenta pārvaldi. Es norobežojos no prezidenta nostājas un politikas, uzstāju par viņa tūlītēju atkāpšanos, par varas nodošanu kolektīvam orgānam – Federācijas Padomei. Es ticu Krievijai un aicinu jūs, cienījamie līdzpilsoņi, cienījamie Krievijas cilvēki (rossijaņe), ticēt mūsu Krievijai. Es izdarīju savu izvēli, un katram jāizdara sava izvēle, jānosaka sava vieta. Es gribu, lai jūs mani sadzirdētu un saprastu. Es tādu izvēli izdarīju, es no šī ceļa nenovērsīšos, man ir nepieciešams atbalsts un es ticu Krievijas tautu atbalstam, jūsu atbalstam, ceru uz to”.[75]

Un Krievijas tautas atsaucās savam prezidentam!

Daudzi B.Jeļcina biogrāfi ir norādījuši uz armiju kā izšķirošo faktoru B.Jeļcina uzvarā pār impēriju. Nē, ne ģenerāļi un maršali, bet virsniecība šī vārda klasiski pozitīvā nozīmē, kurai armija interesēja ne kā biznesa objekts, bet gan kā valsts izdzīvošanas garants – diezgan vienprātīgi pārgāja Jeļcina pusē.

Svarīgs B. Jeļcina uzvaras faktors 1991.gada augusta puča laikā bija PSRS kara aviācijas pavēlnieks ģenerālis Jevgeņijs Šapošņikovs, kurš pilnā nopietnībā gatavojies bombardēt Kremli – sazvērnieku midzeni, ja nopietni uzbruks Krievijas Baltajam namam – parlamenta ēkai. Tūlīt pēc puča sagrāves Mihails Gorbačovs iecēla J.Šapošņikovu par PSRS aizsardzības ministru un viņš kļuva par maršalu – šoreiz godīgi nopelnīts!

Latvijā augusta pučisti vēl nepaspēja sevi parādīt. Rīgu uzreiz ielenca ar tankiem, tika ieņemta televīzija, radiomāja.

Īpašu baiļu nebija, grāmatas autors rēķinājās, ka ne tikai ar karjeru, bet ar vēsturnieka darbu vispār ir cauri. Viņš bija priecīgs, ka ir oficiāli izstājies no partijas, nebūs nekādas vazāšanas pa pratināšanām, jo nekādus krimināllikumu pantus autors pārkāpis nebija, tik daudz viņš pučistu psiholoģijā orientējās. Svarīgākais bija nekļūt par upuri pirmajās asiņainajās iebaidīšanas kampaņās. Pēc puča rīkoja pat ekskursijas uz mežos izraktajām bedrēm civiliedzīvotāju masu kapiem, to ir aprakstījuši arī armijas cilvēki, kā Modris Ziemiņš, kaut vairāk viņa sacerējumos ir mazticamu, pat pilnīgi neticamu ziņu.

1991.gada augustā grāmatas autors bija atvaļinājumā Gaujas vasarnīcā, viņš klausījās pa Rīgas viļņiem raidīto, šķiet, raidītāju ‘Sodružestvo’ (Sadraudzība), kas īpaši iznīcinoši runāja par Ivaru Ķezberu, par sevi viņš vēl neko nedzirdēja, kaut gan interfrontes avīzē ‘Jeģinstvo’ (Vienotība) viņu jau labu laiku bija sākuši malt visai augstos Maskavas līmeņos. Taču tad pienāca kaimiņiene Anna Mačāne, Rīgas rajona avīzes galvenā redaktore – kāpēc neklausoties LTF staciju. Vārgi gan dzirdēja, taču tas bija pietiekami, lai atgrieztos vēlme darīt ko pozitīvu. Nākošajā rītā autors atgriezās Rīgā, piezvanīja uz institūtu – viņu izmisīgi meklējot kāds Juris Longvorts, kura sieva Zentas kundze bija Ivara Ķezbera radiniece no ASV, un kuriem vīzas dabūšanai biju parakstījis ielūgumu kā institūta viesiem. Viņi bija apmetušies privāti, līdz nāvei pārbijušies no pučistiem un jau sameklējuši Ķezberu, kurš visu bija nokārtojis – bija palīdzējis viņiem iekārtoties viesnīcā Rīga, kā arī dabūt biļetes uz Rietumiem.

21.augustā prombraucēji uzlūdza autoru uz atvadu brokastīm hotelī Rīga. Grāmatas autors bija taktisks un nekomentēja viņu sajūsmu, ka dabūtas biļetes, tas šobrīd praktiski neiespējami, jo visi latvieši braucot mājās… Labi atceros 1949.gada 25. martu Kuldīgā – tas bija autora 6.dzimšanas dienas un arī masu deportāciju rīts – gandrīz visu dienu Skrundas virzienā brauca dziedošas autokolonas — nu ardievu, Kurzemīte…, tēvu zemei grūti laiki….. Aprunājāmies vismaz ar Ivaru Ķezberu, sen nebijām redzējušies, uz lidostu līdzi nebraucu..

Autors gribēja redzēt okupēto Doma laukumu, taču Līvu laukumā satika noraudājušos jau minēto studiju biedreni, Latvijas Vēstures muzeja direktori Ināru Baumani, kura bija uztaisījusi īstu apvērsumu Latvijas vēstures lauciņā ar izstādi par Latvijas Republiku.

„Neej, neej tur – viņi braukā ar bruņumašīnām un ņirgājas par cilvēkiem!”

Taču grāmatas autors tur nokļuva īstajā brīdī – pēc minūtēm 10 uz Jēkaba ielas barikādes pie AP parādījās skaļi kliedzošs Zemnieku savienības deputāts Edvīns Berķis – urrā, urrā, mēs uzvarējām, pučisti mūk lidmašīnā prom no Maskavas! Autors pakavējās pie šīs epizodes tāpēc, ka dzīvoklī viņš atgriezās gar Baltijas kara apgabala štābu un redzēja pie tā daudzus autobusus, kuros sēdās simtiem virsnieku. Kāds pārsteigums rīdziniekiem tika gatavots, tobrīd viņš nezināja, tāpēc no sirds nākušā labsirdībā teica:

„Nu vot rebjata, vsjo v porjadke – i vam horošo i nam horošo!” (Nu ko zēni, viss kārtībā– gan jums labi, gan mums labi).

Koši tumši sarkanie virsnieki caur zobiem izspieda – da, da (jā, jā).

3.TAS – KO MUMS NERĀDĪJA.

Grāmatas autors pieslienas to ekspertu viedoklim, kuri uzskata, ka arestēja tikai 19-21.augusta pučistu pašu nenozīmīgāko daļu, kuru vairums bija citu gribas izpildītāji, bet ne jau Gorbačova gribas. Šķiet, vienīgais patiesais izņēmums ir KGB priekšsēdētāja Krjučkova arests. Tūlīt pēc puča sagrāves sākās slepkavību sērija – pēdu slēpšanai.

Šo sēriju uzsāka B.Pugo un viņa sievas slepkavība otrajā dienā pēc puča sakāves, dažas minūtes pirms Jeļcina četru emisāru ierašanās, lai arestētu Pugo. Taču dosim vārdu diviem krievu izcelsmes amerikāņu žurnālistiem, kuri savāca informāciju tūlīt pēc traģēdijas:

„Šajā četriniekā iegāja Grigorijs Javļinskis, spīdošs cilvēks teorijā un nedaudz abstrakts dzīvē. Viņam likās, ka sporta kostīmā divguļamajā gultā guļošais ministrs vēl elpoja, bet vispirms Javlinskis pievērsa uzmanību uz grīdas sēdošajai Pugo sievai: viņa visa bija savainota, seja asinīs. Javlinskis tā arī nesaprata, vai tie bija šaujamieroču, vai naža ievainojumi. Visvairāk viņu pārsteidza, ka atbraukušie ārsti nepievērsa uzmanību mirstošajai sievietei, bet nodarbojās tikai ar pašu Pugo. Kā pēc tam, noskaidrojās, ātrās palīdzības ārstus, kurus izsauca pa telefonu, neielaida pat mājas pagalmā, kur dzīvoja ministrs, bet kur radās medicīniskā brigāde, kura darbojās gar mirstošajiem laulātajiem draugiem, tā arī nav zināms. Savādi bija arī tas, ka Pugo apsardze bija noņemta dažas stundas pirms viņa nāves [..] Javlinskis vēl atcerējās, ka uz grīdas gulējušas trīs patronu čaulītes. Vēlāk no Maskavas milicijas avotiem kļuva zināms, ka Pugo galva bija cauršauta trīsreiz – viņa „ pašnāvības” organizatori pat neparūpējās par kaut kādu ticamību [..]

Nākošajā dienā viņa Kremļa kabinetā no cilpas izvilka Gorbačova militāro padomnieku maršalu Sergeju Ahromejevu un arī pasludināja par pašnāvnieku [..]

Tūlīt pēc Pugo un Ahromejeva viens pēc otra sāka izkrist pa logiem un no balkoniem atlaistās komunistiskās partijas bijušie atbildīgie darbinieki. Pirmais šādu izmisuma lēcienu veica CK lietu pārvaldnieks Nikolajs Kručina, bet viņa pēdās – kad mēs jau dzīvojām Maskavā – Georgijs Pavlovs un Dmitrijs Ļisovoļiks [..]

Mēs Maskavā nesatikām cilvēku, kurš būtu ticējis šīm pašnāvībām, – ne visas no tām, protams, ir slepkavības, bet ne visas arī pašnāvības.”[76]

Šādu brīnumu netrūka arī Latvijā. It kā dabiskā nāvē aizgāja LKP CK lietu pārvaldnieks, partijas mantzinis, Andrejs Zīle (grāmatā minētās vēsturnieces Ļubovas Zīles vīrs), no balkona nolēca augsta amatpersona Bumbieris – pirms atmaskojošas liecības sniegšanas par amatpersonu veiktiem krimināliem nodarījumiem. Bija arī „pašnāvības” nošaujoties – ar īsu laika intervālu veseli divi Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāji. Nu kā lai neatceras viedos tautu tēva vārdus – nav svarīgi kā nobalso, svarīgi kā saskaita balsis!

Te nu ir problēmas būtība – kāpēc bija nepieciešama LNNK cilvēka advokāta Vilhelma Kozlovska atstādināšana no Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amata, bet pēc tam 2 Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju novākšana, nepārprotami ar psihotrono ieroču palīdzību?

Grāmatas autoram pienācis laiks atvainoties vairāku LZA sociologu priekšā, kurus viņš ārkārtīgi smagi kritizēja par nespēju kaut cik pietuvināti noprognozēt vairāku Saeimu (6.un 7.) vēlēšanu rezultātus. Grāmatas autors turēja kolēģus – sociologus aizdomās par konspiratīvu darbību. Laikam taču kolēģi bija visai precīzi noprognozējuši tikai nodoto(!) balsu sadalījumu pa partijām, nevis saskaitīto (!) balsu sadalījumu…

Nepārprotami, ka civilizētu valstu prakse uzliktu par pienākumu apturēt jebkādu nobalsošanu pie tik aizdomīga Centrālās vēlēšanu komisijas sastāva, pirms nav rūpīgi izmeklēta triju iepriekšējo CVK priekšsēdētāju atcelšana vai bojā eja, kā arī detaļās izpētīta Cimdara kunga un viņa ģimenes locekļu biogrāfija! Bet vai tas tiks darīts?

Savs jauno Brīvības cīņu upuris ir arī latviešu vēsturnieku saimei Latvijā – mans draugs, brīnišķīgs kolēģis un lielisks profesionālis Vilnis Pāvulāns, tas pats, kurš bija pagājis zem dušas un uzvilcis baltu kreklu pirms 1991.gada 15.janvāra dežūras uz AP kāpnēm. Šī traģēdija notika 1994.gada pavasarī, nākošajā dienā pēc LU Latvijas vēstures katedras vadītāja Aivara Strangas habilitēšanās, kuras laikā grāmatas autors viņam pajautāja – vai taisnība, ka A.Stranga, kā KGB pulkveža dēls, ir denuncējis LPSR VDK kā buržuāzisko nacionālisti savu studiju biedreni Ilgu Gravu, tagad Kreitusi. Strangas kungs atbildēt atteicās, lai es sūdzot viņu tiesā… Es balsoju pret habilitētā vēstures doktora grāda piešķiršanu tādai amorālai personai, kas atsacījās atbildēt pat uz jautājumu, kas bija viņa tēvs. Bet mana balss bija vienīgā. Vilnis Pāvulāns arī bija šīs A.Varslavāna vadītās LU Promociju un habilitācijas padomes loceklis, esmu pārliecināts, ka otrā rītā viņš gribēja savu balsi atsaukt un nepakļāvās draudiem. Viņš bija burtiski sadurstīts savā darba kabinetā LU ar somu dunci, kuru viņš kā suvenīru bija atvedis no ārzemēm. Par šo slepkavību, kuru čekisti policistu uniformās ciniski atzina par pašnāvību, detaļās tiks pārrunāts grāmatas nobeigumā. Tikai atzīmēsim, ka tanī laikā iekšlietu sistēmu burtiski iešturmēja vakardienas čekisti – oficiāli gan tiek runāts tikai par 11 čekas virsniekiem, bet kopā ar savu aģentūru viņi būtībā sastādīja kodolu topošajā Latvijas policijā. Čekistu-policistu vidū bija joprojām ņiprais čekists Strautmanis, kurš ar savu nežēlību pret arestētajiem disidentiem bija ieguvis pavisam sliktu slavu.. Vai nebūtu pienācis laiks Latvijas Republikai beidzot ar cieņu izturēties pret cilvēkiem, kuri par to bija atdevuši savas dzīvības – tai skaitā pret satiksmes ministru J.Janovski un docentu Vilni Pāvulānu? Pirmkārt tā būtu profesionāla viņu bojā ejas apstākļu izmeklēšana – saucot pilnā vārdā šo traģēdiju toreizējos izmeklētājus ar detalizētu norādi – kādās represīvās struktūrās viņi bija strādājuši padomju okupācijas laikā.

Vai beidzot nebūtu pienācis arī pats pēdējais laiks sasēdināt cietumā noziegumos iestigušos pašmāju čekistu–miliču–policistu barus? Pēc grāmatas autora domām, īsti laikā un vietā!

Latvijas iekšlietu ministrija kopā ar pārlieku lieliem policijas ģenerāļu un pulkvežu bariem ir saradījusi nevajadzīgi daudzas policijas pārvaldes, kas nodarbojas ar birokrātiju – visas štatu samazināšanas, kā likums, notiek uz to policistu rēķina, kuri nodarbojas ar policijas darbu – tik mazā valstī tas ir ne tikai pilnīgi absurdi, bet klaji, šoreiz nebaidos lietot šo vārdu – arī bezkaunīgi! Tā kā mūsu rīcībā ir visai ievērojama summa budžeta konsolidācijai!

Atgriezīsimies pie Maskavas lietām. Dosim atkal vārdu visuresošajiem amerikāņu žurnālistiem:

„Komunistu došanās komercijas laukā (kopā ar partijas kapitāliem) – ak, nav vienīgā šāda veida problēma. Cita – sliktākā valstij – partijas fondu izvešana uz ārzemēm. Apmēram desmit procentus no padomju zelta krājuma slepeni pārveda uz Šveici, bet no turienes uz Angliju – pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem tas sastādīja apmēram ap desmit miljoniem Trojas unču, četri miljardi dolāru kopējā vērtībā. Pie tam tā ir tikai daļa no nezin kur iztvaikojušās partijas kases, kurā bija divpadsmit miljardi dolāru, un kuru pārzināja Gorbačova sens paziņa un ieliktenis Nikolajs Kručina, kurš dažas dienas pēc 1991.gada augusta puča tiks atrasta izmeties – vai izmests?– no septītā stāva.

Steidzīgā kārtā partija izpārdod bezvērtīgos, kā Krievijā runā, „koka” rubļus. Pārdod tos uz ārzemēm par velti, bet valsts iekšienē fantastiskās „tirāžās” drukā jaunu naudu. 1990.gada decembrī pārdoti 100 miljardi rubļi par 5,5 miljardiem dolāriem. 1991.gada janvārī vēl 25 miljardi rubļi un 15 miljardi – maijā. Pats lielākais darījums tika parakstīts neveiksmīgā apvērsuma priekšvakarā: apmēram 140 miljardi rubļu aizgāja par 4,5 miljardiem dolāru (sakarā ar rubļa kursa krišanos melnajā tirgū).

Mēnesi pēc puča izgāšanās Maskava vērsās pie visām pasaules valdībām ar lūgumu iesaldēt PSKP noguldījumus viņu valstu bankās, ja tādi tur atrodas. Izskatījās, ka partijas finansu sazvērnieki strādāja profesionālāk, nekā militāristi-policisti, droši noslēpjot visus galus ūdenī…”[77]

Mihails Gorbačovs nekad nedomāja sagraut valsti, ko visvieglāk izdarīt, izpostot tās finansu sistēmu. Tāpēc nekādi nav iespējams, ka Gorbačovs pats sev būtu izsitis pamatu no kāju apakšas – pats sev radot milzu inflāciju ar „koka rubļu” tiražēšanu un izdāļāšanu. Formāli juridiski atbildīgā persona par koka rubļu ražošanu ir premjers Nikolajs Rižkovs. Taču pēc šīs koka rubļu izpārdošanas akcijas praktiskā realizētāja izskatās augsts Finanšu ministrijas ierēdnis Valentīns Pavlovs, kuru M.Gorbačovs 1991.gada 14.janvārī iecēla par PSRS Ministru kabineta premjerministru, un kurš kļuva par Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas locekli (saindēšanās dēļ ar pārliecīgu alkohola devu praktiskajā pučistu darbībā nepiedalījās, pēc puča neveiksmīgs bankas vadītājs, tad mācību spēks, miris 2003.gadā). Tieši J.Pavlovs ekonomiski nepamatoti 2-3 reizes paaugstināja pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču cenas, kas radīja piespiedu revolucionarizējošu iespaidu uz visplašākajiem iedzīvotāju slāņiem (pat ģenerāļa mēneša alga tik tikko sedza paša ģenerāļa vajadzības pēc pieticīgām maltītēm un nepieciešamiem sadzīves pakalpojumiem). Par vienu no galvenajām personām šajā cenu jandāliņā bez premjerministra uzskatāms arī PSRS Valsts cenu komitejas priekšsēdētājs (1989- 04.1991.) Vjačeslavs Senčanovs, šodien Krievijā visai skandalozās Krievijas dabas zinātņu akadēmijas viens no daudzajiem viceprezidentiem. Pēc grāmatas autora versijas tieši no šīm personām meklējams vistaisnākais ceļš pie 1991.gada augusta puča ēnu virspavēlniekiem un šodienas politiskā haosa radītājiem.

Diemžēl, pagaidām grāmatas autoram ir izdevies iegūt tikai primāro informāciju par šo ēnu virspavēlnieku grupējumu. Maskavas politiskajos kuluāros diezgan konsekventi vismaz partijas mantziņu liktenīgo lēcienu sakarā – pēdas tika meklētas Jevgeņija Primakova virzienā. Grupējumu veidojot augstākās politiskās un akadēmiskās elites pārstāvji, autoram tika nosaukts konkrēti tikai Jevgeņija Primakova vārds un kāds L.Brežņeva mazdēls, kurš kurjeru vajadzībām atvēlot savu vasarnīcu – tā sacīt, ārpus jebkurām aizdomām. Praktiskais mafiozā grupējuma izpildmenedžeris esot no KGB padzīts virsnieks Boriss. Uzvārdu autors ir aizmirsis, taču profesionāļiem viņš ir viegli atrodams – proti, konfiscēto kontrabandas spirtu Boriss esot iznīcinājis ne gluži ar KGB reglamentā paredzētajām metodēm, tāpēc no darba KGB atbrīvots ar pantu. Tur ņemts viss, pat maskaviešiem dāvanai sūtītās importa cigaretes vestas uz Vācijas FR un izpārdotas. Grupējuma galvenais tranzīta punkts esot bijusi Minhene, kur pat nosūtīts kāds juridisko zinātņu doktors minētās mafijas interešu aizstāvībai. Privatizējamie Maskavas objekti bijusi tikai tāda blakus piepeļņa, galvenā tirdzniecība notikusi ar ieročiem un pašām slepenākajām PSRS militārajām izstrādnēm.

M.Gorbačovs ir izdarījis daudzas kļūdas, taču pati nepiedodamākā kļūda ir Jevgeņija Primakova nozīmēšana par PSRS Ārējā izlūkdienesta vadītāju – Krievijas mafija ieguva savā rīcībā tik varenu ieroci, ka cilvēcei vēl ilgi nāksies maksāt bargu cenu! Aizvien vairāk sāk izskatīties, ka V.Putinu pacēla un izvirzīja ar mērķi – sargāt un veicināt J.Primakova & biznesa intereses, nevēlamos konkurentus iesēdinot cietumā par it kā nodokļu nemaksāšanu (vai tad Primakovs maksā?), bet ar godīgās Krievijas godīgajiem cilvēkiem izrēķinoties, kā ar Magņitski, Ļitviņenko, Poļitkovsku.

Kā ārlietu ministrs un Krievijas valdības vadītājs J.Primakovs centās iedzīvināt neonacistiskas tendences Krievijas Federācijas ārpolitikā – pielāgojot tai Ādolfa Hitlera tēzi, ka Vācijai ir tiesības aizstāvēt un pārstāvēt vāciešu intereses visā pasaulē. Tieši J.Primakovs uzsāka šādas etniskās un nacionālās konfrontācijas politikas realizāciju attiecībās ar Baltijas valstīm, deklarējot, ka Krievijai ir tiesības aizstāvēt un pat pārstāvēt krievu intereses visā pasaulē. Šāda J.Primakova prohitleriska politika izraisīja ne vienmēr labi pārdomātu atbildes reakciju, tai skaitā uzkurinot baltiešu šovinismu, kurš mūs tikai kompromitē civilizētās pasaules acīs.

Īpaši nepieļaujama ir Latviešu brīvprātīgā Ieroču SS leģiona vēstures nepamatotā glorifikācija. Atcerēsimies , ka Lietuvas augstākā virsniecība atteicās formēt lietuviešu SS leģionu – tā par savas dzīvības cenu izglābjot desmitiem tūkstošus lietuviešu jaunekļu dzīvības. Leģions ir visai būtisks cēlonis pašreizējai reālajai demogrāfiskajai situācijai – kad lietuviešu ir daudz, bet latvieši izmirst!

4.KĀDA NOKLUSĒTA RĪGAS KONFERENCE UN ĒNU BIZNESS.

Rīga, LZA augstceltne (tautā saukta – kolhoznieku nams vai skābbarības tornis), 1991.gada 13.jūnijs – notiek LZA Latvijas vēstures institūta Zinātniskās asociācijas ‘Latvija un latvieši pasaulē’ un Rīgas politiski represēto kluba zinātniskā konference ‘Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā’, kura pieņēma rezolūciju ‘Apsūdzība Padomju Savienības Komunistiskajai partijai un tās filiālei Latvijā – Latvijas Komunistiskajai partijai – par izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci, Latvijas tautu un zemi’.

Konferences darbā un rezolūcijas sagatavošanā piedalās AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns, ievadreferātu nolasa akadēmiķis Jānis Stradiņš, Stokholmas latviešu vēsturnieks Dr.Uldis Ģērmanis lasa referātu ‘Kā „tautu cietums” kļuva par „tautu kapsētu” (piezīmes par genocīda priekšvēsturi pasaules pirmajā socvalstī)’, grāmatas autors runā par Latvijas valsts iznīcināšanu. Konferences rezolūcijas sagatavošanā visaktīvāk piedalījās Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns. Atļaušos tikai nelielu citātu no rezolūcijas beigu daļas:

“Pamatojoties uz konferencē konstatēto, uz publicēto dokumentu un citu pierādījumu pamata, balstoties uz konvencionālām tiesību normām ir pamats apsūdzēt PSKP un tās filiāli Latvijā – LKP – par to, ka PSKP, būdama PSRS vadošais un virzošais spēks, laikā no 1917.gada 7.novembra ar nolūku saglabāt un nostiprināt savu varu apzināti radīja apstākļu kompleksu, lai netraucēti varētu ekspluatēt sabiedrības ražošanas spēkus savas autoritārās partokrātijas nostiprināšanai, tāpēc izdarīja noziegumus pret cilvēci gan genocīda, gan cilvēka tiesību likvidēšanas veidā.”[78]

Minētā konference izsauca milzīgu uztraukumu un asu neokomunistisko spēku kritiku masu informācijas līdzekļos. Taču sabiedrības optimisma nostiprināšanai konferencei zināma nozīme bija.

Lai gan konferences materiāli ir publicēti un to plaši apgaismoja TV un visa Latvijas dienas prese (domājams arī ‘Padomju/Latvijas Jaunatne’) – grāmatas autors visai pamatīgi izklikšķinājās pa Barikadopēdiju – nekādu informāciju par šo konferenci viņš neatrada, tā nav pat pieminēta. Šādi noklusējumi visai neapgāžami apstiprina grāmatas autora kritisko vērtējumu par Barikadopēdiju – ka tā nav izmantojama akadēmiskiem mērķiem, pētot Jauno Brīvības cīņu vēsturi.

Konferences rezolūcijas galvenais autors, Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns savā atmiņu grāmatā ir atstājis reti sulīgu un precīzu to spēku aprakstu, kuri nekautrīgi izmantoja tautas pašuzupurēšanos Baltijas Jaunajās Brīvības cīņās, lai savtīgu mērķu vadīti sagrābtu politisko varu. Vārds D.Īvānam par notikumiem Latvijas varas augstākajā ešelonā 1991.gada nogalē. Proti, ticis izveidots masoniska tipa slēgts vīriešu ‘Klubs-21’:

„pārspēt šos zēnus glumumā un un divkosībā mums nebija pa spēkam. Iesākumā neapjēdzu par ko pat ir runa, kad viens no ‘Kluba-21’ vēlākiem biedriem arī man neskaidri solīja palīdzību iekļūt “īpašā” vēlētāju sarakstā, kurš noteikti uzvarēšot 5.Saeimas vēlēšanās. Tā kronis būšot arī pagaidām šķietami malā stāvošais „Viņš pats” (acīmredzama norāde uz A.Gorbunova kungu – I.R. Katram atbalstītājam tikšot pa amatam valdībā, departamentos vai „mums draudzīgās firmās un bankās”.[79]

Kopā ar akadēmiķi J. Stradiņu bijām arī konferences materiālu krājuma, kuram ievadvārdus uzrakstīja D.Īvāns, redkolēģijas locekļi. Jānis Stradiņš tolaik neslēpa, ka viņa vadītā asociācija par latviešiem pasaulē ir nedaudz reformēta Kultkoma (kā jau minēts, KGB kontrolētā Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs) zinātnes sekcija, labi latvieši. Diemžēl, labie latvieši un J.Stradiņš bija labi tikai uz brīdi, kamēr briesmas bija pāri – pēc tam atkal tika sasisti papēži biedra kunga A.Gorbunova un citu LKP veco funkcionāru priekšā un turpinājās vecie stiķi un niķi. Taču grāmatas autors viņiem neko nepārmet – tā bija pelnīta atmaksa par grāmatas autora postbarikāžu laika labsirdīgo viltus humānismu.

Velti ko meklēt par šiem patiesajiem, reālajiem procesiem oficiozo vēsturnieku sacerējumos par Jauno Brīvības cīņu laiku. Tajos ir noklusēta kā minētā tolaik pavisam sensacionālā antikomunistiskā konference, tā ‘Kluba-21’ darbība, kura ir plaši un visai precīzi atspoguļota kā memuāru literatūrā, tā īpaši XX.gs 90-to gadu presē.

Šodien šīs partokrātu un specdienestu vecās aktivitātes, diemžēl, atkal ir ieguvušas aktualitāti.

Tā daļa politologu uzskata, ka trešais spēks Maskavā bijis ‘Mossad’, jo to pamatā izveidoja no PSRS emigrējušie ebreju tautības NKVD virsnieki, tiem bija tradicionāli dziļa ietekme staļinistu aprindās– tāpēc Krievijas ebrejiem pienākoties galvenais lauru vainags par PSRS sagrāvi. Kaut ko līdzīgu varēja saklausīt J.Stradiņa ievadvārdos, atklājot I starptautisko konferenci ‘Ebreji mainīgajā pasaulē’ 1995.gada 28.augustā. Tiesa, J.Stradiņa ievadvārdiem piemita visai spilgtas ekstrēmā ebreju nacionālisma iezīmes – viņš visu vēsturi apskatīja nacionālisma griezumā. Gan Jēzu Kristu, gan Kārli Marksu akadēmiķis J.Stradiņš traktēja kā ebreju pienesumu pasaules civilizācijas vēsturei.[80]

Grāmatas autors tomēr domā citādi – diezin vai būtu kāds nopietnāks pamats apšaubīt Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina un viņu atbalstītāju izšķirošos nopelnus totalitārās impērijas likvidācijā. Kaut gan ebreju tautības cilvēku pienesums padomju impērijas sagrāvē patiesi bija liels, problēma ir tikai motivācijā – kādu mērķu un motīvu vadīti viņi tik aktīvi piedalījās Krievijas brīvības cīņās. Visai loģiski būtu pieņemt, ka viņus visvairāk satrauca PSRS diezgan plānveidīgi realizētā antisemītisma izplatīšana arābu pasaulē un naida un neiecietības kurināšana pret Izraēlu.

Vizītes laikā pie pēdējā PSRS KGB priekšsēdētāja Vadima Bakatina autoru visvairāk pārsteidza, ka Bakatins par savu palīgu bija izvēlējies V.Molotova mazdēlu Vjačeslavu Ņikonovu (kurš bija klāt arī mūsu sarunas laikā). V.Ņikonova kunga vecmāmiņa Poļina Žemčužnija bija ebrejiete, kurai pēc dažu kompetentu ekspertu domām kā Molotova sievai , bija visai izšķirīga loma Izraēlas valsts izveidē. Par to viņa garus gadus nosēdēja Gulāgā, šajā ziņā Staļins bija konsekvents, kaut gan pašu Molotovu amatā atstāja. Kad raksta autoram Centrālajā PSRS KGB arhīvā lietas sāka izsniegt ar kavēšanos, V.Ņikonovs ātri nodibināja kārtību – grāmatas autoram visu atļauto izsniedza bez kavēšanās. Tāpēc varu pateikt paldies minētā arhīva priekšniekam Anatolijam Krajuškinam (kurš mani pat pieņēma audiencē) un arhīvistam – vēsturniekam Jurijam Razbojevam par priekšzīmīgu apkalpošanu atvēlētajās robežās, tāpat kā izteikt kategorisku protestu par psihotrono ieroču pielietošanu pret grāmatas autoru, kad sākotnēji viņam darba vieta bija ierādīta kāda dežūrdaļas virsnieka Jurija Ošibkina kabinetā. Tas notika laikā, kad autors iepazinās ar latviešu virsnieku represēšanas lietām, kurās redzams, ka NKVD-KGB pēc L.Berijas aresta ir nozagušas valstij visu 1940.-1945.gada aģentūras kartotēku okupētajās Baltijas valstīs. Par šo sensacionālo zudību sīkāk runa iet atklātajā vēstulē ‘Mātes asaras ir svētas!’ un autora memuāru grāmatas krievu valodā ‘No perestroikas uz katastroiku’ fragmentu publikācijā Google (c ). Tikai atzīmēšu interesentiem savu toreizējo izjūtu gammu — milzu nogurums, tukša galva un dažas uzmācīgas domas – ak nu tur taču nekā nozīmīga nav, vieni čekistu meli. Cita starpā, Gorbačova-Jeļcina laikos ir milzums speciālās un populārzinātniskās literatūras par šiem psiholoģiskā kara produktiem, kurus kompetenti aprakstīja kara akadēmiju profesūras pārstāvji.

Taču viena lieta jāakcentē — publikai lasīšanai izsniedzamās KGB lietas pēc reglamenta vispirms rūpīgi bija jāizlasa pašiem arhīva darbiniekiem. Kā profesionāļi viņi nevarēja nepamanīt un nenovērtēt ziņas par zudušo Baltijas aģentūras kartotēku. Vai par šo ārkārtējo notikumu tika ziņots prezidentam B.Jeļcinam un valdībai, kā tas bija jādara? Vai šie pilsoņi var dokumentāli pierādīt, ka viņi šādu ziņojumu ir snieguši ?

Šodien autors patiesi nožēlo, ka par nozagto NKVD kartotēku viņš neinformēja V.Ņikonovu, bet toreiz viņam visi čekisti šķita vienādi naidīgi. Savu kļūdu autors saprata krietni vēlāk, kad V.Ņikonovs spīdoši novadīja B.Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņu.

Pēc grāmatas autora versijas galvenais faktors, pateicoties kuram Baltija izkļuva brīvībā – bija valdošās nomenklatūras apzagšanās īpaši lielos apmēros. Raksta autors komparatīvās metodes ietvaros pārbaudīja, vai ASV, līdzīgi PSRS „koka” rubļu tirdzniecībai puču priekšvakarā un laikā, 11.septembra priekšvakarā nenotika kādas globālas finansu mahinācijas. Tāda atradās plaši zināmajā afērā ar mafiozās Krievijas naudas atmazgāšanu ‘The Bank of New York’ 1996.-1999.gadā 7 miljardu dolāru apmērā. Šajā afērā bija līdzdalīgi Jeļcina tuvākās apkārtnes ļaudis, komunistu nometnes cilvēki un atklāti mafiozi spēki, kā ‘Nordex’ šefs, mums jau zināmais Jāņa Šneidera biznesa partneris Grigorijs Lučanskis.

Grāmatas autoru īpaši ieinteresēja bijusī Latvijas kriminālā autoritāte – Latvijas Valsts universitātes saimnieciskais eksprorektors Grigorijs Lučanskis, jo pēc bijušā Saeimas sekretāra un vēstnieka Krievijā Imanta Daudiša privātas informācijas tieši G.Lučanska – J.Šneidera – A.Šķēles – A.Lemberga oligarhiskā grupa organizējusi viņa kliedzoši nelikumīgo atcelšanu no LU Latvijas vēstures institūta direktora amata divus – trīs mēnešus pirms direktora termiņa beigām, pie reizes izlaupot bibliogrāfiskos retumus no institūta bibliotēkas un oriģināldokumentus un svarīgas dokumentu kopijas no minētā institūta Jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas arhīva. Tas esot ticis darīts autora pārliecinoši dokumentēto publikāciju dēļ par Latvijas kuģniecības kuģu (arī Krievijas tirdzniecības flotes kuģu) izlaupīšanu īpaši lielos apjomos (kuri esot aizpeldējuši Grieķijas virzienā), par ‘Bankas Baltija’ ļaunprātīga bankrota organizēšanu, pārtikas rūpniecības kliedzoši mafiozo ‘prihvatizāciju’ u.c. G.Lučanskis autora atcelšanas laikā pat speciāli ieradies Rīgā. Kā pierāda nesenā ārlietu ministra Ģ.V.Kristovska grāmata ‘Ēnas pār Ventspili’, tad G.Lučanska mafiozā biznesa tuvs partneris bija bēdīgi slavenais ventspilnieks Aivars Lembergs. Kāpēc Ģenerālprokuratūra izliekas nemanām šo maģistrālo virzienu?

Kā grāmatas autors neoficiāli uzzināja no dažiem draudzīgiem tiesībsargiem, viņam vēl ļoti paveicies. Īsi pirms laulības šķiršanas 1995.gada decembrī grāmatas autora toreizējā sieva, ilggadējā Latvijas Vēsturnieku komisijas pie Valsts prezidenta locekle, Dr. hist. Rudīte Vīksne gribējusi panākt autora atzīšanu par psihiski slimu un ievietot viņu Psihoneiroloģiskajā slimnīcā Tvaika ielā, kur galvenais ārsts bija Dr.Oskars Velmers. Viņas vecāki bija tuvi ģimenes draugi, pēc autora domām, galvenajam Latvijas ēnu ekonomikas karalim, ilggadējam LPSR Ministru padomes lietu pārvaldniekam Jānim Šneideram, par kuru runa bija iepriekš. J.Šneiders padomju okupācijas laikā bija ļoti ietekmīga persona, tāpēc šādi draudi bija reāli.

1996.gada 2.februārī grāmatas autors uzrakstīja oficiālu iesniegumu Ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam, ka viņa ārstējošā ārste Dr.Dobroserdova bija brīdinājusi autoru par kādiem aizdomīgiem Dr.Gulbja ierakstiem viņa ambulatorajā kartē – viņam un ārstējošam ārstam aiz muguras. Atsaucoties uz publikācijām presē, ka soda psihiatrijas prakse Latvijā turpinās, grāmatas autors šos mistiskos ierakstus no savas ambulatoriskās kartes kserokopēja un iesniedza pārbaudei Ģenerālprokuratūrai, uzsverot, ka tie izdarīti 1995.gada 5.aprīlī, dienā, kad kopā ar virsprokuroru Aivaru Zaķa kungu autors Ģenerālprokuratūrā intervēja bijušo LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieku ģenerālmajoru Jāni Trubiņu. Grāmatas autors tāpat norādīja, ka sarunā Dr.Gulbis teicās visu aizmirsis, taču izteica pieņēmumu, ka varbūt kāda sieva žēlojusies, ka vīrs slims ar nerviem un viņš kaut ko ir izrakstījis.

Diemžēl ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš nostājās soda psihiatrijas pielietotāju pusē un ņēma viņus savā aizsardzībā. – neviens no vainīgajiem netika saukts pie atbildības, bet grāmatas autors vispār nesaņēma nekādu atbildi. Kā nupat daļēji izdevās noskaidrot manai dzīvesbiedrei kultūrvēsturniecei Baibai Ronei, tad grāmatas autors Ģenerālprokuratūras noziedzīgās bezrūpības dēļ uz ilgiem gadiem tika pārvērsts par modernizētas aizmuguriskas soda psihiatrijas upuri. Proti, viņš 1996.gada maijā izveidoja jaunu ģimeni, 1997.gadā nopirka lauku mājas ar zemi un mežu, līdz 2005.gadam bija aktīvs autobraucējs (ir pat viena autoinspekcijas kvīts par naudas sodu sakarā ar savlaicīgu tehniskās apskates neiziešanu), kad meta mieru nabadzības dēļ, viņš piedalījās 10.Saeimas vēlēšanās (ir attiecīgs spiedogs pasē) u.t.t. – tātad it kā normāls, pilntiesīgs pilsonis. Tas bija tāpēc, ka pēc likuma prasībām informācijai par nepieskaitāmību obligāti jāparādās iedzīvotāju reģistrā. Tieši tāpēc oficiālos iesniegumos ir jānorāda personas kods. Grāmatas autors pēc Iedzīvotāju reģistra ziņām bija vesels, pilntiesīgs pilsonis.

Tomēr Ģenerālprokuratūra un tiesas atteicās izskatīt iesniegumus par grāmatas autora atklātiem lieliem nesodītiem padomju un nacistu kara noziegumiem, Latvijas Vēsturnieku komisija, valsts prezidents A.Bērziņš u.c. atstāja visus viņa iesniegumus bez atbildes. Nerunājot par to, ka autoram tīri pirātiskām metodēm atsavināja viņa LZP grantu ‘Politiskie tiesas procesi Latvijā 1940-1990.’, bet LZA prezidenta akadēmiķa Jāņa Stradiņa izveidoto šķīrējtiesu (pēc prokurores I.Šnepstes kundzes, vēlākās JL Saeimas deputātes, norādījuma) profesors, akadēmiķis, šodien Augstākās tiesas senators Kalvis Torgāns vispār nesasauca – pēc tam, kad dokumentos pārliecinājās, ka pirātiskais Dr.hist D.Bleieres pieteikums uz autora grantu iesniegts pēc LZP noteiktā termiņa iztecēšanas un to vispār nedrīkstēja pielaist konkursam. Uzskaitījumu varētu turpināt, taču lietas būtība ir īsa – sadzīvē, autobraukšanā un Saeimas vēlēšanās grāmatas autors, tā sacīt, bija parasts ierindas pilsonis, formāli ar visām pilsoņa tiesībām. Viņš pat piedalījās konkursos uz LU dekāna, pat docenta amatu, Kuldīgas V.Plūdoņa ģimnāzijas direktora amatu, Kuldīgas pasta priekšnieka amatu – nu neizturēja, tā sacīt, konkursu, parasta lieta. Bet kad viņam nekur neizdevās iekārtoties pat par vēstures skolotāju – tas jau ir aizmugurisks profesijas aizliegums. Proti, būtiskākos gadījumos, domājams, kādi anonīmi spēki SAB un Drošības policijas personās piegādāja „pa tiešo” viltotu informāciju par autora it kā nepieskaitāmību skolu direktoriem, kurās viņš meklēja darbu.

Ar šādu Ģenerālprokuratūru un specdienestiem dzīvojot nav brīnums, ka reālā vara valstī atrodas mafiozu oligarhu rokās, kuri, neraugoties uz visiem atmaskojumiem, stipendijām u.t.t., joprojām turpina valdīt tiesībsargu praktiski netraucēti. Lai gan tas ir slikts mierinājums, jāatzīst, ka arī citās valstīs šajā jomā neiet visai spīdoši.

ASV tiesībsargi sākotnēji negrasījās aprobežoties vienīgi ar Lūsijas Edvardsas un Pītera Berlina tiesāšanu, presē ir minēti desmitiem citu uzvārdu, tajā skaitā Grigorija Lučanska vārds. Taču 2001.gada 11.septembra traģēdija aizēnoja pat šo kriminālo sensāciju. Tieši šī skandāla dēļ no amata nācās atkāpties Borisam Jeļcinam. Pret sabiedrības iecerēto prezidenta Jeļcina mantinieku Sankt-Pēterburgas vicemēru Anatoliju Sobčaku savlaicīgi tika vērsta nežēlīga kompromitācijas kampaņa, kas iedragāja viņa veselību, un 2000.gada sākumā viņš mira ar insultu. Par prezidentu kļuva Sobčaka kādreizējais padomnieks ar čekista kadru anketu – Vladimirs Putins, tobrīd Federālā drošības dienesta šefs. Tā kā šī apzagšanās nu nekādi nav tikai ASV iekšējā lieta!

Pati būtiskākā informācija starptautiskajai drošībai saistās ar Ņujorkas tirdzniecības centra trešā debesskrāpja mistisko sabrukšanu, tūlīt pēc Dvīņu torņu iznīcināšanas. Masu mēdiju rīcībā nesen nonāca īsti mistiska informācija it kā no gaidāmā oficiālā paziņojuma par izmeklēšanas rezultātiem. BBC ziņo, ka mediju rīcībā ir ziņas, it kā 47 stāvu ēka sabrukusi ugunsgrēku dēļ, kas vienlaikus plosījies vairākos stāvos. Vai atkal Dieva tā kunga aizraušanās ar konspirācijas teoriju – nejaušas sakritības pēc vienlaicīgi ar Dvīņu torņu sabrukšanu, aizkurinot tik varenu uguntiņu, jo netraucēti vairākos stāvos to nevarēja aizdegt neviens cits, kā Dievs tas kungs! Bet pie Romas pāvesta, kā redzējām, velti meklēt palīdzību…

6. nodaļa. SARKANBRŪNO HAIZIVJU UZBRUKUMS.

1. GRĀMATAS AUTORA DĪVAINIE PIEDZĪVOJUMI AMERIKĀ.

Laikam gan šobrīd Latvijā nav kritizētāka ļaužu kopa kā politiķi. Grāmatas autors nebūt negatavojas uzņemties viņu advokātu lomu, pelnīts godam! Taču ja mēs paraugāmies uz stratēģiskiem un mazāk stratēģiskiem politiķu lēmumiem, tad tiem pamatā ir ekspertu darbs. Tāpēc ļaudis, kuri perfekti orientējas politikā, galveno, pat izšķirošo nozīmi piešķir tieši ekspertu darbam, pēta un studē viņu uzskatus, kompetenci u.t.t. Tāpēc šajā nodaļā grāmatas autors ļaus palūkoties uz ekspertu dzīvi it kā no iekšpuses – sabiedrībai tik būtiskā jomā kā vēstures zinātne.

Šo stāstu autors sāks ar 1993.gada tveicīgo septembri Vašingtonā, kad gaisa temperatūra pazeminājās zem 30°C atzīmes (pēc Amerikā pieņemtās Fārenheita skalas cipari bija pavisam astronomiski) tikai naktīs. Biju ieradies Amerikā uz 8 mēnešiem ar ASV Starptautisko pētījumu un apmaiņas padomes (IREX) stipendiju. Savās lielajās cerībās nebiju vīlies. Rīgā atgriezos ar vienu lielu čemodānu pilnu ar arhīvu dokumentu kserokopijām. Viena apelsīnu kaste pilna ar kserokopijām atpeldēja ar kuģi. Biju tāpat uzrakstījis plašu ievada eseju grāmatai ‘Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā’ ar dokumentu publikāciju no bijušā PSRS KGB Centrālā arhīva Maskavā, vairākus rakstus latviešu presei. Grāmatas autoram gandrīz vai liktenīgo IREX izveidoja 1968.gadā zinātniskai apmaiņai ar PSRS un Austrumeiropu. Jau 1989.gadā IREX atvēra savu pirmo biroju Maskavā, Rīgas biroja atvēršanā bija līdzdarbojies arī grāmatas autors.

Divas nedēļas Vašingtonā un ASV Nacionālajā arhīvā bija tikai tāda virspusēja iepazīšanās ar dokumentu un muzeju pārbagātību. Taču grāmatas autors paspēja arī iepazīties ar Holokausta piemiņas muzeju un pasaulē plaši pazīstamo OSI – ASV Tieslietu ministrijas Īpašo izmeklēšanas biroju, kas bija speciāli izveidots holokausta noziegumu izmeklēšanai. Palikušas patīkamas atmiņas no pavadītā vīkenda OSI vēsturnieka Roberta Vaita mājās, iepazinos arī ar Vašingtonas latviešu kopienu un sūtni Dinsberga kungu, nolasīju referātu Vašingtonas latviešu centrā.

Taču īpaši auglīga izrādījās tikšanās ar OSI līdzstrādnieku Hermani Redinu – atvaļinātu ASV pulkvežleitnantu, stratēģisko izlūku pret PSRS. Mūsu tuvākas attiecības laikam izveidojās pateicoties manam stāstam par dīvainajiem apstākļiem, kas bija saistīti ar profesora Edgara Andersona bojā eju autokatastrofā. San Hozē universitātes Kalifornijā profesors un Stenfordas universitātes Hūvera institūta arhīva Baltijas kolekciju veidotājs Edgars Andersons bija ASV prezidentu padomnieks Baltijas vēstures jautājumos un tuvs H.Redina paziņa. Pastāstīšu šo stāstu arī lasītājiem.

Ar Edgaru Andersonu iepazināmies 1987.gadā Stokholmā konferences laikā, uzņēmu viņu arī Rīgā kā LZA Vēstures institūta viesi ar vairākām lekcijām. Profesors E.Andersons bija arī Latvijas Tautas frontes 1.kongresa goda viesis. E.Andersons sāka organizēt manu Amerikas braucienu, jau saņēmu ielūgumu kā viņa otrās pakāpes brālēns, kaut gan nekādas radu būšanas mūsu starpā nebija. Šajā sakarībā profesors bija man izsūtījis divas angļu valodas mācību grāmatas – no kurām bija mācījies pats, jo es runāju vāciski. Pagāja pusgads, bet no grāmatām ne miņas. Edgars Andersons bija paguvis telefona sarunā jau novēlēt čekistiem labus panākumus angļu valodas studijās, grāmatas patiešām esot labas. Tad pēkšņi sūtījums pienāca, tik ilgi ceļojušo bandroli noliku piemiņai rakstāmgalda atvilknē. Pēc dažām dienām Latvijas radio ziņoja sēru vēsti, ka uz 101 ceļa Kalifornijā autokatastrofā gājis bojā Edgars Andersons. Profesors bija gājis bojā tajā pašā dienā, kad pienāca minētais grāmatu sūtījums, taču mana toreizējā sieva, jau minētā Dr.hist. Rudīte Vīksne, bandroli bija izmetusi…

Kādu svētdienu E.Andersona atraitne Ligita Andersones kundze parādīja avārijas vietu, tas bija ceļa kāpums paugurā ar minimālu pagriezienu, taču pietiekošu, lai nebūtu iespējams iesnausties. Sirds vājumu izslēdz dīvainie apstākļi, kādos grāmatas autors saņēma Edgara sūtītās angļu valodas mācību grāmatas. Atliek vienīgi psihotrono ieroču pielietošana. Kas tie tādi – to ļoti labi zina pat ļoti plašs zinātnieku loks ar LZA prezidentu J.Ekmani un LU pirmo rektoru J.Zaķi priekšgalā. Andrejs Siliņš un Ivars Godmanis šajā branžā bija izteikti ierindas darbinieki. Mūsu vidū ir gan hronodinamikas speciālisti, gan pat vēl visai možā stāvoklī – viens no padomju etniskās bumbas, tā sacīt, reālajiem, nevis papīra tēviem. Varbūt šo patiesi aizraujoši interesanto jomu speciālisti paši pastāstīs ar ko viņi nodarbojās. Latvijas specdienestu centieni aizbāzt viņiem mutes ir prettiesiski un antikonstitucionāli.

Vai tiešām vienreiz budžetu nenokonsolidēs uz liekēžu – spiegu dienestu budžeta rēķina? Šajā gadījumā pietiktu visam – gan medicīnai, gan izglītībai, gan minimālo un vidējo pensiju dubultošanai.

Taču atgriezīsimies Amerikā. Pa vakariem Hermanis Redins vizināja grāmatas autoru savā lielajā limuzīnā, šķiet kadiljakā, risinājām daudzas aizraujoši interesantas tēmas. Hermanis ar savu meitu pat uzlūdza autoru vakariņās Pentagona augstāko virsnieku klubā kādas karabāzes teritorijā netālu no Vašingtonas. Vēlāk sapratu, ka, atļaušos teikt, draudzība ar Hermani Redinu daļēji paglāba autoru no plānotas lielas provokācijas Stenfordas universitātē.

Minēto provokāciju bija noorganizējuši ASV profesori, Baltijas pētniecības veicināšanas asociācijas (AABS) biedri – A.Ezergailis un A.Plakans. Izmantojot labu pazīšanos ar IREX viceprezidentu, viņi bija panākuši grāmatas autora noņemšanu no IREX programmas gandrīz uz 2 nedēļām un nodošanu AABS rīcībā. Pret pašu ideju autoram nebija nekādi iebildumi. Viņš nolasīja lekciju sēriju latviešu emigrantu centros Priedainē (Ņūdžersijas štats) un Ņujorkā, kā arī Kolumbijas universitātes Harimana institūtā.

Tik tālu viss bija nevainojami. Grāmatas autors paguva iepazīties un atklāti aprunāties ar aizejošo 80-90 –gadnieku paaudzi, kura par pirmskara Latviju zināja tik būtiskas lietas – par kādām nekad nesastāda dokumentus. Tā Priedainē autors iepazinās ar mācītāju Žani Krisbergu, pensionētu raidītāja ‘Amerikas Balss’ ilggadīgu līdzstrādnieku. Viņu burtiski bija satriecis mans referāts par Latvijas valstsvīru represēšanas apstākļiem, nopratināšanas protokoliem, soda vietām. Izrādījās, kā jauns Latvijas armijas kapelāns mācītāja kungs bija ticies ar kara ministru ģenerāli Jāni Balodi un visu mūžu palicis ģenerāļa cienītājs. Ž.Krisbergs kategoriski nepieņēma un apkaroja plaši izplatīto neonacistisko viedokli emigrantu vidū, ka nevis Molotova-Ribentropa pakts, bet ārlietu ministrs Vilhelms Munters un ģenerālis Jānis Balodis pārdevuši Latviju Padomju Savienībai. Te pēkšņi dokumenti, nopratināšanas protokolus ieskaitot, ka neko un nevienu ģenerālis Balodis nav nodevis. Ž.Krisbergs bija aizrautīgs cilvēks – viņa kādreizējā skolniece dzejniece Baiba Bičole esot ‘Laika’ galvenā redaktore, lai tik nozīmīgus materiālus sūtot viņai publicēšanai. Tā arī bija, kamēr B.Bičoles kundze vadīja ‘Laiku’, netika atteikta neviena grāmatas autora publikācija, bet to bija patiesi daudz.

Pēc Ņujorkas nākošā lekcija bija ieplānota latviešu centrā Katskiļu kalnos, Ņūdžesijas štatā. Tur mani gaidīja milzu pārsteigums – izrādījās, ka esmu atvests uz ikgadējo Ieroču SS latviešu leģiona veterānu gadskārtējo salidojumu. Bija par ko samulst – Latvijā autoram bija pavisam oficiāls statuss, arī ASV viņam bija oficiāls statuss – un te pēkšņi tik neoficiāla lieta, kā veco leģionāru salidojums. Katskiļos bija ieplānotas divas dienas – nekas cits neatlika kā sākt iejusties.

Maltītes laikā pēc referāta kāda kundze man jautāja – kur es dzīvojot. Rīgā, atbildēju. Ne jau par to, arī viņa esot dzimusi Rīgā – kur es tagad dzīvojot. Rīgā, atbildēju. Kundze ilgi nevarēja nomierināties – nevar būt, ka Jūs esat no turienes, Jūs taču runājāt kā cilvēks – par lielu prieku un uzjautrinājumu apkārtējiem.

Vēlāk izrādījās, ka minētie AABS profesori bija ieplānojuši Katskiļus provokatīvā nolūkā. Taču sadarbība ar Daugavas Vanagiem izvērsās ļoti auglīga. Katskiļos grāmatas autoru sagaidīja un iepazīstināja ar situāciju Daugavas Vanagu ideoloģiskās nozares vadītājs Alfrēds Puķīte – visumā demokrātiski domājošs karsts Latvijas patriots. Viņš autoram plaši atvēra žurnāla ‘Daugavas Vanagu Mēnešraksts’ durvis. Grāmatas autoram līdz šim bija iznākušas darīšanas tikai ar padomju kara veterāniem, tagad viņam nācās pieredzēt praksē, ka karavīrs vienmēr un visur paliek karavīrs, vienalga kurā pusē viņš būtu karojis. Tāpēc jau viņus aizsargā Hāgas konvencija par kara vešanas noteikumiem.

Pirmās dienas Stenfordas universitātē arī šķita ļoti daudzsološas. Autoram dzīvoklis bija ierādīts pašā elitārākajā Stenfordas villu rajonā, 10-15 minūšu gājiena attālumā no Hūvera institūta. Arī programma bija izstrādāta pievilcīga – pa dienu netraucēts darbs Hūvera institūta arhīvā un bibliotēkā, pa vakariem darbs ar slavistikas nodaļas studentiem viņu kopmītnēs – sarunu veidā mans uzdevums būtu viņiem stāstīt par Krievijas un Baltijas vēsturi, jaunākajiem notikumiem, slīpēt viņu krievu valodu. Studenti savukārt man palīdzētu apgūt angļu valodu, jo biju šo vēlmi atzīmējis savā pieteikumā IREX stipendijai.

Taču ritēja dienas un nedēļas, bet autoru pie studentiem neaicināja. Arī Hūvera institūts nelikās par viņu ne zinis, kaut gan bija pieteikts ziņojums par bijušā PSRS KGB Centrālā arhīva dokumentu grupām, kuras grāmatas autors bija izpētījis. Šādas dīvainības ērcināja, īpaši nervozajā atmosfērā pēc neveiksmīgā 1993.gada oktobra puča Maskavā, kad no prezidenta amata gandrīz atcēla Borisu Jeļcinu. Ja pučs būtu guvis panākumus, Baltijai tas varēja dārgi maksāt. Visu kompensēja Hūvera institūta arhīva darbinieču patiesi laipnā un pretimnākošā izturēšanās.

Skaidrību par notiekošo grāmatas autors sāka iegūt kaut kur starp 1993.gada 18.novembri un Ziemassvētkiem, kad bija iepazinies ar represētā sūtņa Ludviga Sējas meitu Mirdzu Liepiņu. Mirdzas kundze tad arī pastāstīja, ka esot izdevies pasargāt mani no lielām nepatikšanām. Mani no izraidīšanas paglābusi vienīgi Stenfordas universitātes rektore, vēlākā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa, Patrisa Lumumbas vārdā nosauktās Tautu draudzības universitātes Maskavā absolvente. Jo, uzzinot par manu lekciju Ieroču SS latviešu leģiona veterāniem Katskiļos, Stenfordas Universitātes akadēmiskā personāla grupa pieprasījusi anulēt atļauju strādāt Hūvera institūta arhīvā un mani no Stenfordas vispār izraidīt. Tas būtu milzīgs starptautisks skandāls, kurš būtu maksājis man karjeru jau tobrīd. Pēc jaungada uzzināju notikušā detaļas, par to sīki runāju publicēto memuāru fragmentos.

Sapratu, ka kādu vai kādus nervozē mana darbība tolaik Latvijas galvenā vēstures pētniecības centra direktora amatā. Mana KGB pētniecība un čekistu atmaskojumi nevarēja būt pie vainas, tā bija B.Jeļcina laika oficiālā ģenerāllīnija, kuru dedzīgi atbalstīja Amerikā. Atlika vienīgi nacionālsociālistiskās okupācijas lietas, īpaši mana vizīte OSI un iepazīšanās ar Holokausta piemiņas muzeja direkcijas dažiem locekļiem.

Atcerējos kādu ne visai senu notikumu Rīgā. Tiku iegājis sava toreizējā institūta vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Tālivalža Vilciņa kabinetā. Kolēģis Vilciņš bija izcili kompetents zinātnes vēsturnieks un liela personība – kas ir milzu retums šodien tik pelēkajās vēsturnieku aprindās, kaut arī kolēģis bija ar ārkārtīgi sarežģītu biogrāfiju. Bijušais Ieroču SS latviešu leģiona virsnieks T.Vilciņš filtrācijas nometnē bija kļuvis par muzikantu NKVD pūtēju orķestrī, tad bija strādājis par skolotāju un sācis piedalīties akadēmiķa V.Samsona ekspedīcijās, kas vāca materiālus par pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā. Tā viņš galu galā bija nokļuvis LPSR ZA Vēstures institūtā.

Kolēģis T.Vilciņš tikko bija saņēmis Vācijas FR izdotu rakstu un fotogrāfiju krājumu par Baltijas universitāti Pinebergā.[81] Viņam tik raksturīgajā labsirdīgi ironiskajā manierē kolēģis rādīja kādu publicētu fotogrāfiju un šķendējās – kā var nepazīt pasaulslaveno latviešu ģeologu profesoru Aleksi Dreimani. Profesora fotogrāfijā vispār nav, bet par A.Dreimani nosauktais ir kāds zinātnē nepazīstams jauns cilvēks ar papliku galvu. Pierādījumam kolēģis T.Vilciņš parādīja vairākas fotokopijas. Viens bija A.Dreimaņa LU darba apliecības attēls, vēl bija pārfotografēti attēli no avīzēm vai žurnāliem. No fotokopijām raudzījās pavisam cits cilvēks – ar bieziem tumšiem matiem un ne visai augstu pieri. Nu gan iznāks īsti piparota recenzija, priecājās kolēģis Tālivaldis Vilciņš. Runa gāja par A.Grāmatiņa sastādītā krājuma 63.attēlu 97.lapaspusē.

Kad pēc kāda laika apjautājos, kad varēs izlasīt piparoto recenziju, kolēģis T.Vilciņš nedaudz samulsa – saradies tik daudz neplānotu darbu, ka recenzija bijusi jāatliek. Pie šīs tēmas kolēģis atgriezās tikai pēc laba laika. Viņš reiz nejauši iegājis pie kolēģes Irēnas Šneideres un uz viņas galda ieraudzījis ASV izdotu enciklopēdiju ar A.Dreimaņa attēlu.[82] Jā, atbildēju, šī enciklopēdija nāk no manas mājas bibliotēkas, man to uzdāvināja Baltijas institūtā Stokholmā vēl 1987.gadā. To viņš zinot, bet vai es esot pamanījis, ka tur publicētais attēls esot identisks nepazīstamajam no A.Grāmatiņa krājuma. Atzinos, ka nepamanīju, biju aizmirsis pat par neuzrakstīto piparoto recenziju. Tad kolēģis T.Vilciņš nopūtās – viņš esot noskaidrojis, ka Aleksis Dreimanis karagūstekņu nometnē miris, bet viņa dokumentus izmantojis kāds pārbijies studentiņš no policijas bataljoniem. Nē, nē, nekādus noziegumus viņš neesot veicis, vai ir vērts celt trauksmi, latvieši jau tāpat esot daudz cietuši. Par nelaimi pašam kolēģim T.Vilciņam autors ļāvās pierunāties — kolēģis Vilciņš mira ar ātro vēzi drīz pēc grāmatas autora padzīšanas barbariskām metodēm no direktora amata. ZA kuluāros pastiprināti runāja, ka kolēģa Tālivalža vēzim piemitusi virusoloģiska daba. Arī šajā jomā mums bija superkompetents speciālists – akadēmiķis M.Līdaks, gan jau kāds viņa skolnieks ir palicis.

Ka tās lietas tā patiesi varēja būt — liecina nepielūdzami konkrēti fakti. Direktora funkcijas aizmuguriski bez lietu pārņemšanas, vienīgi ar LU rektora J.Zaķa un izglītības ministra M.Grīnblata akceptu, sāka pildīt direktora saimnieciskais vietnieks un VDK rezerves apakšvirsnieks I.Ločmelis. Līdz „dumpinieki” par savu barvedi – atamanu ievēlēja arheologu Intūrista apskates objektu zonā (Vecrīga un Bauskas pilsdrupas, kur viss notika tiešā KGB uzraudzībā) Andri Cauni. Jaunais atamans ilgus gadus arī lasīja Latvijas senvēstures kursu Mākslas akadēmijā, tā dodot iespēju komponistam, rakstniekam un lielajam smējējam Marģerim Zariņam izvēlēties Andri Caunes kungu par prototipu arheologam-stukačam, nēģu un konjaka nežēlīgajam iznīcinātājam stāstā ‘Dēli’. Par šo kultūrvēsturisko informāciju paldies arheologiem Jānim un Zigrīdai Apaliem, kāda saviesīga pasākuma reizē!

Principiālu skaidrību par kolēģa T.Vilciņa kļūdu grāmatas autors ieguva tikai pēdējo mēnešu laikā. Mūsu ģimenei simpatizējošā pensionētā žurnāliste Velta Knospes kundze pastāstīja autora dzīvesbiedrei kultūrvēsturniecei Baibai Ronei dažas pikantērijas no pēckara gadu Latvijas Valsts Universitātes pasniedzēju dzīves, kuras daļēji esot atsegtas LVU vēsturē. Pārlapoju minēto grāmatu un, ak vai, tās 72. lapaspusē ieraudzīju jau redzēto A.Dreimaņa LU darba apliecības kopiju, … tikai ar pārlīmētu fotogrāfiju, no kuras tagad raudzījās „studentiņš”[83].

Nu tās lietas ir palikušas pavisam nopietnas! Tā ir ļoti vienkārša ekspertīze – konstatēt ir vai nav pārlīmēta fotogrāfija A.Dreimaņa darba apliecībā! Tikai tad ir jēga turpināt sarunu. Šeit man atkal jāraksta sēru vēsts – tikko šī manuskripta sākotnējo variantu sāku izplatīt 11.Saeimas deputātu vidū, kā arī piesūtīju vairākiem preses izdevumiem un Barikadopēdijai, LU Latvijas vēstures institūtam, daudziem LU profesoriem (I.Feldmani un A.Strangu ieskaitot) aizsaulē aizgāja minētās grāmatas autors profesors Heinrihs Strods, tiesa, ļoti cienījamā vecumā.

2. VAI VISA LATVIJAS AKADĒMISKĀ PASAULE IR SARKANBRŪNA?

Diemžēl paragrāfa virsraksts nav tikai tukša frāze. 2011.gada 8.jūlijā mirušais Aleksis Dreimanis bija LZA ārzemju loceklis[84], vadošs zinātnieks Kanādas un ASV zinātniskajās organizācijās ar lielu ietekmi Latvijā. Viņa kolēģi – jau minētie A.Ezergailis un A.Plakans pārkrāsoja 2.pasaules kara vēsturi Latvijā koši sarkanbrūnu. Oficiozās Latvijas Republikas oficiozākie vēstures rakstītāji ir jaunie „piecīši”, kuru spalvai pieder pat pabieza koši sarkanbrūna grāmata par 2.pasaules kara vēsturi Latvijā, kur ir apzināti noklusēti konkrēti lieli kara noziedznieki, kā čigānu, ebreju un psihiski slimo iznīcināšanas vadītājs joprojām noslēpumainais šturmbannfīrers Brants, cilvēku šāvējs Pārdaugavā vēl Rīgas kaujas laikā 1941.gadā, Ādolfs Šilde (dokumenti par Šildi ir iesniegti Okupācijas muzejā), viens no asiņainākajiem cilvēku šāvējiem 1941.gada vasarā un rudenī – latviešu palīgpolicijas izveidotājs un komandieris Voldemārs Veiss u.c., kā arī noklusēta padomju karagūstekņu iznīcināšana ar bioloģisko ieroču palīdzību kā Latvijā, tā pārējo okupēto Austrumu zemju (Ostlandes) teritorijā. Attiecīgās norādes uz dokumentiem zinātniskajā apritē ir ieviesis LZA goda loceklis Upsalas profesors Haralds Biezais un popularizējis grāmatas autors.

Lūk, „jauno piecīšu” vārdi – VDK pulkveža dēls, VDK uzticamības persona akadēmiķis Aivars Stranga un četri viņa ierindnieki – D.Bleiere, I.Butulis, I.Feldmanis, A.Zunda.

Taču jauno piecīšu pulciņš ir jāpapildina ar sesto – LZA goda doktoru Leo Dribinu, kurš atļāvās publiski laikrakstā „Diena” ironizēt un apšaubīt profesora H.Biezā nacistu oriģināldokumentos atklāto šturmbannfīrera Branta vārdu, pārmetot grāmatas autoram, kurš savās zinātniskajās publikācijās konsekventi vienmēr pasvītrojis, ka joprojām noslēpumaino šturmbanfīreru atklāja profesors H.Biezais – nezināšanu un kompetences trūkumu, Tā gan būtu liecība tikai par L.Dribina slikto audzināšanu un nepatīkamajām manierēm. Ja L.Dribins nebūtu sarakstījis grāmatiņu par ebrejiem Latvijā, kur nav apgājis arī holokausta tēmu. Taču L.Dribins nav papūlējies izlasīt profesora H.Biezā minēto grāmatu, kur citēta pašu eksekutoru atskaite par Branta briesmu darbiem. L.Dribins nav arī uzskatījis par vajadzīgu iepazīties ar šo rīcības grupu un komandu (Einsatzgruppe, Einsatzkommando) atskaitēm ne Valsts arhīvā Koblencā (Bundesarchiv Koblenz), ne ar to kopijām (mikrofilmās), kuras ieguva J.Dzintars, un kuras glabājas LU Latvijas vēstures institūtā pie jau minētās I.Šneideres, kura nosaucama kā septītā jaunā piecīte. Vairākus gadus atpakaļ grāmatas autoram, gaidot pieņemšanu pie toreizējā ZA prezidenta J.Ekmaņa, sekretariāta telpā ienāca L.Dribins un visai agresīvi un apvainojoši sāka viņam uzbrukt, ka autors akadēmiķa necienīgi esot sadarbojies ar angļu specdienestiem. Nekad, atbildēju, vienīgi ar policiju, kara noziedznieku izmeklēšanas lietās. Savukārt norādīju uz viņa nekvalitatīvo darbu, kopā ar I.Šneideri no LU Latvijas vēstures institūta slēpjot šturmbannfīreru Brantu un citus nacistiskos noziedzniekus, kaut gan dokumentu kopijas ir LU Latvijas vēstures institūtā. Dribins nosarka, gandrīz sāka raustīt valodu un izskrēja ārā. Telpā vēl atradās sekretāre Dace Govinčukas kundze, bija pavērtas arī prezidenta J.Ekmaņa kabineta durvis. Varbūt dzirdēja un atceras, jo saruna patiesi bija visai emocionāla.

Grāmatas autors atceras arī sava laba studiju gadu paziņas I.Ķezbera stāstīto laikā, kad bija jauniecelts LPSR ZA Vēstures institūta direktora vietnieks – vienas nepatikšanas ar Dribinu, kurš nepārtraukti denuncējot savus kolēģus, kaut gan pats trakoti kārs uz sieviešu brunčiem, īpaši tādiem pavaļīgākiem…

Taču aina nebūtu pilnīga bez Latvijas Ārpolitikas institūta izveidotāja un ilggadēja vadītāja Ata Lejiņa, kurš pēc čekas/SAB maisu informācijas esot „ustanovļennij agent specslužb SŠA” (atmaskots ASV specdienestu aģents).[85] Ja grib politiskās spēles spēlēt, kā pieņemts civilizētā sabiedrībā, tad ir jābūt diviem vārtiem, kaut gan grāmatas autoram, šķiet, ka Atis tomēr aģentē tai pašai svētajai trīsvienība –KGB/KFFDD/KĀI.

Šķiet, visi augstāk minētie vēsturnieki ir savdabīgās neototalitārās „vēsturnieku centrālkomitejas” – Latvijas Vēsturnieku komisijas pie Valsts prezidenta locekļi. A.Zundas kungs līdz pat pēdējam laikam bija visu četru Valsts prezidentu nemainīgais padomnieks vēstures jautājumos. Tādas lietas civilizētā valstī nedrīkst notikt, bet ja ir notikušas, ir jāseko arī atbilstošai procedūrai notikušā novērtēšanai!

Grāmatas autors jau ir informējis arī grāmatā apvainotās personas – oficiozos vēsturniekus. Cimds ir mests! Apvainoto personu pienākums būtu bijis aizstāvēt savu godu un cieņu tiesas ceļā. Viņi to nav darījuši – līdz ar to minētie septiņi vēsturnieki ir paši sevi izraidījuši no akadēmiskās pasaules, kā tai nepiederošas personas – Likuma par zinātni un Zinātnieku ētikas kodeksa precīzi reglamentētā ceļā!

Tikai prakse, reālie darbi var parādīt – ir vai nav sarkanbrūna visa Latvijas akadēmiskā pasaule.

3.PIE DARBA SPALVAS MĀSAS UN BRĀĻI!

Latvijas šodienas realitāte ir tik sarkanbrūna, ka bez skaidrības, izgaismojot visus tumšos kaktus – Latvijas brīvības dziesmai var būt sliktas beigas! Vienīgi M.Gorbačova dāvātā vārda brīvība, bet galvenokārt, uzdrīkstēšanās to izmantot, bija tas brīnumdarītāja spēks, kurš izveda Baltijas valstis brīvībā. Grāmatas autors vienkārši neredz citu spēku, kurš spētu šo brīvību nosargāt šodien. Tāpēc ierosmei grāmatas autors pakavēsies tikai pie dažām savām atmiņām par viņa publicistisko cīņu un cilvēkiem ar kuriem viņš šajā cīņā iepazinās.

Neapšaubāmi vadošā Latvijas Tautas frontes žurnāliste bija avīžu ‘Atmoda’ un ‘Atmoda Atpūtai’ galvenā redaktore Elita Veidemane, kurai ir vienlīdz lieli nopelni kā cīņā pret impēriju, tā iesarkan-brūngani iekrāsota latviešu ekstrēmā nacionālisma kurināšanā. Jāatzīst gan, ka E.Veidemanes kundze sāka evolucionēt demokrātijas virzienā. Ja ‘Atmoda’ vēstures laukā bija koši brūna, jo par galvenajiem Latvijas brīvības cīnītājiem tika iztēloti smagi apkrāptie Waffen SS latviešu leģiona karavīri, tad ‘Atmoda Atpūtai’ jau bija vairs tikai ar atsevišķiem brūniem traipiem: ‘Pērkonkrusta’ apoloģija, nekonsekventa nostāja pret Ādolfa Hitlera ‘Mein Kampf’ (Mana cīņa) pārstāsta (tātad ne zinātniska, bet propagandiska rakstura izdevuma publicēšanu). Tā rezultātā viens no Hitlera grāmatas propagandas izdevuma izdevējiem, Ā.Kleckins, ilgus gadus vadīja Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, spīdoši izpildot Latvijas gēbelsiņa funkcijas – Latvijas sabiedrība šodien ir lielas etniskas konfrontācijas pašā priekšvakarā.

Jā, tur ir arī liels Elitas Veidemanes ieguldījums. Arī tāpēc, ka paralēli ar grāmatas autora klasisku diskusijas rakstu ‘Atmodā Atpūtai’ – ‘KGB – mūsu laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa!’ (1994.gada 28.maijā un 1.jūnijā) viņa kopā ar veco čekas stukaču-klauvētāju un hronisku alkoholiķi Andri Bergmani nopublicēja grāmatas autoru apmelojošu paskvilu ‘Mazliet moralizējoša grēksūdze’ (1994.gada 1.jūnijā). Grāmatas autora rakstā bija asa pamatota kritika pret Saeimas deputāti Ilgu Kreitusi (Gravu), asa, bet kļūdaina kritika pret mūsu vadošo politiķi Ivaru Ķezberu. Ja E.Veidemane nebūtu „noraustījusies” no izbijušo Stūra mājas (LPSR VDK) džekiņu uzbrēciena, bet civilizēti veikusi savu redaktores darbu un noorganizējusi kaut vai apaļo galdu, daudz kas būtu noticis savādāk. Grāmatas autors nebūtu palicis bezdarbnieks, bet E.Veidemane ilgus gadus nebūtu vadījusi dzeltenās ‘Vakara Ziņas’, kuras grauj sabiedrības morāli, un šodien viņa nestrādātu neokomunistu lemberģiskajā bastionā – ‘Neatkarīgajā Rīta Avīzē’. Šodien toreizējie džekiņi ir stājušies ‘Lielās Naudas’ (LN) kalpībā un nepārprotami ir plaši izvērsuši ne tikai tirdzniecību ar dzīvo preci, bet noorganizējuši arī killeru servisu, atstājot visus Latvijas cilvēkus bez tautību, ticības un politiskās pārliecības atšķirībām — pie izzagtas valsts, pamatīgi izzagtas.

Tiesa, ‘Atmodā Atpūtai’ netika liegts vārds arī pretēju uzskatu pārstāvjiem. Bet 2008.gadā Elita Veidemanes kundze pavisam varonīgi nopublicēja plašu savu interviju ar šīs grāmatas autoru par spiegu lietām, arī par iespējamu globālo teroristu apbruņošanas centru Rīgā. Taču, diemžēl, Elitas kundzei, kā jau minēju, tobrīd bija izdevies dabūt darbu tikai dzeltenajās ‘Vakara Ziņās’, bet ASV Valsts departamentā jau dzelteno presi nelasa…

Pēc sava rakstura klusa un nemanāma, bet ar ļoti stingru mugurkaulu izrādījās E.Veidemanes komandas žurnāliste Dace Balode, kura XXI gs. sākumā bija žurnāla ‘Nedēļa’ galvenā redaktora vietniece. Vairākos turpinājumos viņa nopublicēja šī raksta autora pētījumu par joprojām internacionāli atpazīstamākā latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa pavisam mistisko bojā eju. J.Rainis nepārprotami bija kļuvis nepatīkams staļiniskā režīma mugurkaulam – NKVD.[86]

Paldies arī ‘Nedēļas’ galvenajam redaktoram Mārim Zanderam par citu pārdomu rakstu publicēšanu! Īpaši sirsnīgs sveiciens žurnālistei Dainai Dzenei, ar kuru kopā pašķetinājām dažu labu Kultkoma noslēpumu. Tas tik ļoti nepatika Stūra mājas (LPSR VDK) vakardienas ziķerzeļliem, ka D.Dzeni drīz no žurnālistikas izraidīja. Drīz slēdza arī ‘Nedēļu’, kura bija izveidojusies par nozīmīgu problēmu izvirzītāju (atskaitot „seksīgos” plikņus pamatskolas puišeļu interešu līmenī) – SIA Izdevniecība ‘Rīgas Viļņi’ vadītāja Aija Simsone nepārprotami bija kļuvusi par izbijušo čekistu pastiprinātas intereses objektu un viņu spiedienu acīmredzami nebija izturējusi. Par teikto liecina gan šantāžas mēģinājumi pret dakteri Ģiļa kungu, gan daudz kas cits.

Daudzas aktuālas lietas vēstures un politikas laukā publicēja bijušais Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietnieks un avīzes ‘Rīgas Apriņķa Avīze’ galvenais redaktors Imants Pijols. Minēšu tikai savu 1996.gada 14.februāra informāciju ‘Čekas arhīvu atdošana Maskavai beidzot pieprasīta oficiāli’, kurā rakstīju:

„Visiem tik ļoti apnikušajā jezgā ap čekas maisiem beidzot ir noticis jauns un principiāls pagrieziens. Latvijas Ārlietu ministrija 1996.gada 1.februārī (vai 2.februārī, datums un iesniedzēja vārdi precizējami, man vēl neizdevās sazvanīt par notikušo atbildīgos darbiniekus) beidzot iesniedza Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (KGB mantinieks) Sabiedrisko sakaru centram oficiālu pieprasījumu atdot mums pienākošos čekas arhīvu daļu. Pieprasījums tika izdarīts pēc Latvijas Ārlietu ministrijas, konkrēti NVS valstu nodaļas darbinieces Vitas Dobeles kundzes iniciatīvas. Pieprasījumam tika izmantota Represēto Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku likteņa noskaidrošanas komisijas starpniecība. Manā skatījumā notikušajam ir paliekoša vēsturiska nozīme, tāpēc sniedzu pilnu iesnieguma teksta tulkojumu no krievu valodas.”[87]

Iesnieguma tekstu tālāk necitēšu, jo pieprasījumu „noslīcināja” abās pusēs, tā radot šodien jau materializējušos draudus starptautiskajai drošībai, kā mēs jau vairākkārt runājām.

Mūsu čekas/SAB maisi ir čekistu – mafiozi no LPSR VDK (ļoti ticami – E.Johansons, J.Trubiņš, F.Straube, A.Jumītis) nedarbs, tāpēc prasa nopietnu ekspertīzi. Andrievs Ezergailis ir atļāvies žurnālā ‘Rīgas Laiks’ nepamatoti un apmelojoši rakstā par čekas stukačiem piesaukt arī grāmatas autora vārdu[88]. Bet, kā jau minēts, pat Latvijas Republikas Augstākās Tiesas priekšsēdētājs A.Guļāns ignorēja grāmatas autora lūgumu virzīt viņa pieprasījumu pret čekas/SAB maisu viltotājiem pēc piekritības – atkal aizmuguriskās soda psihiatrijas pielietošana, pat augstākā Latvijas Republikas tiesneša personā.

1996.gada 20.februārī autoru absurdi prettiesiski un aizmuguriski atstādināja no direktora amata pildīšanas, izplatot kuluāros netīras tenkas un apmelojumus par viņa it kā psihisku saslimšanu.

Šim iesniegumam bija vēl kāds bēdīgs rezultāts. Ieroču SS Latviešu leģiona veterānu organizācijas ‘Daugavas Vanagi’ ideoloģiskās nozares vadītājs no ASV Alfrēds Puķīte ļoti aktīvi iesaistījās grāmatas autora atbalsta kampaņas organizēšanā, taču nomira sirds operācijas laikā. Kā nācās dzirdēt vēlāk, par operācijas nepieciešamību A.Puķītes kungu pārliecinājuši tautieši ārstu baltajos virsvalkos, jo subjektīvi viņš juties labi. A.Puķīte balstīja savu aizstāvību uz minēto pieprasījumu par čekas arhīvu atdošanu un grāmatas autoram, kā jau teikts, līdz galam pavēra žurnāla ‘Daugavas Vanagu Mēnešraksts’ durvis analīzei par neokomunistiskās reakcijas spēku atgriešanos pie varas Latvijas Republikā.

Minēšu tikai dažus grāmatas autora rakstus šajā izdevumā. Pirmais raksts bija veltīts vecā Latvijas čekista Mavrika Vulfsona un viņa skolnieka un līdzgaitnieka Jāņa Jurkāna starptautiskajām aktivitātēm, ar kurām viņi kā KGB ietekmes cilvēku atmaskoja tik slavenu ASV starptautisko attiecību ekspertu, kā bijušo Latvijas novadnieku no Liepājas Džordžu D.Švābu (George D. Schwab). [89] Vikipēdijas biogrāfijā G.Švāba izcelsme gan ir noklusēta, taču uzsvērts, ka viņš ir Latvijas prezidenta internacionālo vēsturnieku komisijas (Latvian President’s Commission of International Historians) loceklis. Vēlāk autors speciāli atgriezās pie čekas maisu problēmas, palūkojoties uz to caur vecā NKVD-KGB virsnieka M.Vulfsona biogrāfijas prizmu.[90]

‘Daugavas Vanagu Mēnešraksts’ pat pārpublicēja no ‘Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm’ autora recenziju par akadēmiķa Tālava Jundža grāmatu. Recenzija visumā bija kritiska, jo T.Jundzis, runājot par Latvijas drošību un aizsardzību[91], bija apgājis čekas maisu problēmu.[92] Tagad grāmatas autors gribētu uzteikt LZA viceprezidentu akadēmiķi T.Jundzi par drosmīgu soli, 1995.gadā publicējot karti par to, ka Daugavas HES aizsprostu avārijas, vai diversijas rezultātā applūdīs praktiski visa Vecrīga ar muzejiem un to arhīviem un daļa Pārdaugavas ar abiem lielajiem arhīviem – Latvijas Valsts arhīvu un Latvijas Valsts Vēstures arhīvu. T.i., starptautisko teroristu kara apstākļos pietiek ar diversijas aktu pret Pļaviņu HES aizsprostu, lai dažu stundu laikā ietu bojā visa latviešu nacionālā kultūra.

Kā vadošs padomju okupācijas laika zinātnes organizators grāmatas autors ir dzirdējis no civilās aizsardzības speciālistiem īsti dramatiskus stāstus. Pļaviņu HES aizsprosta pārraušanas gadījumā Pļaviņu jūras ūdens masas neglābjami pārraušot Ķeguma HES aizsprostu, kuram nav ieprojektēta izturības rezerve šādam gadījumam, jo Pļaviņu HES uzcēla daudz vēlāk. Tikpat nenovēršami tikšot pārrauts Rīgas HES aizsprosts, kurš tradicionālās „taupības” vārdā vispār uzcelts bez kādas izturības rezerves. Pār Rīgu tad gāzīšoties 8 m augsts triecienvilnis, bet lai nesatraucoties, tas notikšot tikai vairāku stundu laikā, savlaicīgi atvēršot Ķeguma un Rīgas HES slūžas – tā kā būšot labi ja 5-6 m augsts triecienvilnis.

Var jau būt, ka padomju speciālisti pārspīlēja. Taču neapstrīdama ir T.Jundža publicētā karte – Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka, prezidenta G.Ulmaņa (Rumpīša) laikā iedēvēta par Gaismas pili – ir uzcelta katastrofas zonā. Tāpēc nacionālo bagātību – Nacionālās bibliotēkas fondus, retumus un bagātīgo rokrakstu kolekciju tajā izvietot nedrīkst! Varbūt šādā ceļā Rīga beidzot tiks pie lepnas koncertzāles?

Formāli jau LZA un akadēmiķis T.Jundzis par kļūdaino Gaismas pils izvietojumu neatbild. Par to pilnu juridisku atbildību nes kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende – kura kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības valdes locekle ir pilnā lietas kursā arī par Gaismas pils „slapjo pusi”. Kāpēc pēc T.Jundža grāmatas publicēšanas – neuzcēla Gaismas pili drošā vietā? Šeit atkal mēs sastopamies ar LN [lielo naudu] – ja publiski sāktu runāt, ka ir reāli apdraudēta Vecrīga un praktiski viss Rīgas vēsturiskais centrs – strauji nokristos nekustamo īpašumu cenas, zaudējumus ciestu lepno namu īpašnieki. Bet Ž.Jaunzeme-Grende ir iepazinusies ar Lielo naudu – kad viņa bija Parex bankas Padomes locekle un Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētāja padomniece. Slavējami, ka kultūras ministre norādījusi savu piederību Rotari klubam (rotarietis kādreiz bija arī ārlietu ministrs Vilhelms Munters), bet Hipotēku un zemes banku ilgus gadus vadīja Klubiņa-21 biedrs. Būtu būtiski uzzināt, vai šādu noslēgtu klubu biedri apmainās arī ar privātā vai valsts dienestā iegūtu informāciju – konkrēti par Gaismas pils celtniecību labi zināmā iespējamas katastrofas zonā.

Kultūras ministre varbūt grāmatas iznākšanas brīdī jau būs atkāpusies, bet vai „bez piepalīdzēšanas” viņas pēdās sekos Latvijas Valsts Vēstures arhīva direktors N. Rižovs, Nacionālās bibliotēkas direktors A.Vilks un Literatūras un mūzikas muzeja direktore Ilze Knoka – grāmatas autors ļoti šaubās. Tie ir karjeras cilvēki, kurus interesē tikai viņi paši. Tā jau vairs nav pat krīze, bet pilnīga katastrofa!

1996.gada 17.jūnijā autors uzrakstīja atklātu vēstuli ārlietu ministram un ‘Latvijas Ceļa’ priekšsēdētājam Valdim Birkavam, kur atzīmēja:

„Latvijas politiskās elites atteikšanās turēt savu vārdu, savu solījumu aizmiršana vai tīša ignorēšana ir veicinājusi morālās krīzes padziļināšanos Latvijas sabiedrībā. Pirmām kārtām tas ir saistīts ar padomju laika praksi, kad esošie likumi vairākos gadījumos pat formāli it kā aizstāvēja cilvēka tiesības, taču tos konsekventi neievēroja, ignorēja. Tā pati nelaime vērojama arī šodien. Tas ir tāpēc, ka pie varas atrodas vecā elite, kas vecos netikumus atražo jaunos apstākļos. Ne A.Gorbunovs, ne I.Kreituse {5. un 6.Saeimas priekšsēdētāji ) nav organizējuši Saeimas pieņemto lēmumu izpildes pārbaudi, tas apstiprina, ka viņi ir vecās skolas politiķi. [..] Taču pati nopietnākā lieta ir jautājums par psihisko ieroču izmantošanu PSRS specdienestu psiholoģiskajā karā pret krievu tautu un apspiestajām tautām, kas risinājās PSKP vadībā. Tas izvirza arī lielo jautājumu, vai šādu karu Krievija nerealizē arī pašlaik. Notikumi Dienvidslāvijā, Čečenijā u.c. pēc manas pārliecības uz to norāda. Pasaulē ir publicēta plaša literatūra par bioenerģētiku, bioloģisko lauku, tautas medicīnu, ekstrasensiem u.t.t. 13.jūnija vēstulē Jums minēju Aizsardzības ministrijas izdevumā ‘Militārais Apskats’ (1995.gada 1.nr.) publicēto materiālu par psihiskajiem ieročiem, kas sagatavots, balstoties uz Rietumu zinātnieku datiem. Man izdevās hipotētiskā līmenī lokalizēt pētniecības centrus, kur šādus pētījumus veica arī Latvijā – ZA Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūtu, Paula Stradiņa un viņa pēcteču vadībā. Bez atbildes palika mans iesniegums Latvijas Zinātnieku savienībai izmeklēt šo jautājumu”.[93]

Viens no pēdējiem rakstiem kara veterānu žurnālā bija ‘Daži priekšlikumi šodienas krīzes pārvarēšanai, kura 1. punktā rakstīju:

„Kamēr nav atrisinātas pašas neatliekamākās sociālās problēmas, ierosinu visu reprezentācijām, limuzīnu iegādei, apartamentu izbūvēm un pārbūvēm u.t.t. paredzēto naudu pārskaitīt sociālajā budžetā. Šim solim vairāk būtu mūsu politiķu morāles atveseļošanās nozīme, tāpēc tas ir īpaši svarīgi un nozīmīgi”.[94]

Ka Daugavas Vanagu Centrālās Valdes ideoloģiskās nozares vadītāja Alfrēda Puķītes tik pēkšņajai aiziešanai laikam patiesi nebija gluži dabisks cēlonis, liecina arī sekojošs fakts. Daugavas Vanagu Mēnešraksta’ 1996.gada 4.nr. publicēta oficiāla A.Puķītes informācija, ka ar 1997.gadu grāmatas autors ir ieslēgts žurnāla redkolēģijas sastāvā (17.lpp.), taču 1997.gada janvārī pienāca tikai sēru vēsts. Kas un kāpēc svītroja autora vārdu no jaunā redkolēģijas sastāva – ne vārda. Pavisam savādi, īpaši tāpēc, ka ap šo laiku viņam finansējumu pārtrauca arī Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija – un grāmatas autors palika vienīgi savas mīļmīļās dzīves biedres aprūpē.

Bet Waffen SS leģionāri bija dažādi – vairums vecos grēkus sen bija izpirkuši, kā A.Puķīte, ar kuru mums bija lieli plāni izbeigt konfrontāciju starp dažādu pušu kara veterāniem uz kopīgas platformas pamata – ka karš ir milzu ļaunums ne tikai karavīriem, bet īpaši viņu mātēm, sievām, bērniem. Bet bija arī neonacistiskās pagrīdes pārstāvji – par kuriem grāmatas autors visai plaši ir izteicies viņa interneta blogā publicētās memuāru grāmatas ‘No perestroikas uz katastroiku’ fragmentos.

Džeza mīļotājs, avīzes ‘Jūrmala’ galvenais redaktors Aivars Baumanis jāmin A.Olbika intervijas ar B.Jeļcinu sakarībā. Ar A.Baumaņa kungu iznāca tikšanās ne tikai Latvijā un ASV, labi atceros nejaušu satikšanos lidojuma laikā uz Stokholmu 1991.gada martā – nupat bija izturētas janvāra barikādes, abi labi zinājām, ka smagākais vēl priekšā – taču nebija nekādu šaubu par izvēlētā ceļa pareizumu.

Lielu, līdz šim nenovērtētu pienesumu brīvības lietai ir devis bijušais partijas darbinieks, valdības laikraksta ‘Diena’ atbildīgais redaktors Viktors Daugmalis; kā arī rakstnieks Andris Jakubāns, ‘Neatkarīgās Cīņas’ galvenais redaktors.

Atmiņā ar gaišu noskaņu ir palikušas dažas intervijas ar teležurnālisti Veltu Puriņu, arī ar Edvīnu Inkēnu. Patiesi patīkamas atmiņas!

Tomēr visintelektuālākie Latvijas žurnālisti un ne tikai žurnālisti izrādījās dzejnieks un loģiskais mūsu pirmais prezidents, kuru tomēr „uzmeta” – Jānis Peters, bet īpaši pēdējā neslēgtā LKP laikraksta ‘Lauku Avīze’ izveidotājs un vadītājs līdz šī gada vasarai – Viesturs Serdāns, kurš vienīgais retumis ielaida raksta autoru lielajā presē – ‘Latvijas Avīzē'[95], bijušajā LKP CK izdevumā Lauku Avīze.

Ārzemēs vēl gribētos ar pateicību atzīmēt Stokholmas radio Latviešu redakcijas žurnālistus Dagniju Lapsu un Vilni Zaļkalnu, ‘Daugavas Vanagu Mēnešraksta’ atbildīgo redaktrisi Intu Purvu, avīzes ‘Latvija Amerikā’ atbildīgo redaktrisi Ingrīdu Vīksni, bet īpaši kolēģi profesoru Rolfu Ekmani – ‘Jaunās Gaitas’ atbildīgo redaktoru.

4. 2001.GADA 11.SEPTEMBRIS IR VISU GODĪGO CILVĒKU TRAĢĒDIJA!

Grāmatas autors izsaka pretenzijas piekritīgajām ASV tiesībsargāšanas institūcijām, ka tās līdz šodienai nav likumīgā ceļā apstrīdējušas ASV kongresa komisijas nekvalitatīvo izmeklēšanu un nav veikušas 11.septembra teroru aktu juridiski korektu izmeklēšanu, bet gan tādējādi faktiski slēpušas patiesos diversantus, neko nedarot viņu meklēšanā.

1. Tehniski absurda un neiespējama ir Pasaules tirdzniecības centra abu torņu identiska sabrukšana. Ar lidmašīnu triecieniem varēja notriekt šo debesskrāpju augšdaļu, sagraujot veselus kvartālus tirdzniecības centra apkārtnē. Tas nenotika – torņi „rātni” sabruka paši sevī. Oficiozais skaidrojums, līdzīgi Černobiļas katastrofas „neiespējamai iespējamībai”, īsumā ir sekojošs – aviācijas degviela uzliesmoja 815 grādu temperatūrā (četrreiz karstāka par koka degšanas temperatūru), milzīgā karstuma dēļ metāla balsti izpletās un kļuva mīksti, konstrukcija saliecās un sabruka zem sava svara, augšējo stāvu svars ir pārāk liels, lai zemākie stāvi to izturētu. Tātad atkal vainīgs pats tornis, kura 450 000 tonnas sabrūk 10 sekundēs ar ātrumu 190 km/h. Padomju skolas celtnieki pieļauj, ka ar 0,001% iespējamību pēc šāda scenārija varētu sabrukt viens tornis, bet tas ir pārbaudāms pēc avarējošā torņa palieku analīzēm. Bet šāds scenārijs diviem torņiem – ir 100% neiespējams! Padomju skolas spridzinātāji savukārt apgalvo, ka torņu sabrukšana notikusi spridzināšanas rezultātā, jo torņu konstrukcija ir tik droša, ka lidmašīnas varēja radīt tikai lokālus postījumus. Torņu gruvešus steidzīgi novāca un aizveda bez jebkādas profesionāli zinātniskas (kas prasa vairāku neatkarīgu ekspertu grupu izveidi) ekspertīzes. Taču šoreiz tā ir labojama lieta– kaut kur taču gruvešus izgāza, tur tie arī guļ ar visiem pierādījumiem par spridzināšanu!

2. Pēc amerikāņu žurnālistu aplēsēm abos torņos strādāja ap 10 000 cilvēku. Pirmais tornis avarēja 14 minūtes pirms darba laika sākuma – 8:46. Atšķirībā no bijušās PSRS, ASV darbinieki ierodas un sakārto savu darba vietu līdz darba laika sākumam, kad viņi patiesi sāk strādāt. 10 000 dalīts ar divi ir 5000.

Otrais tornis avarēja 9:03. Vai 15 minūšu laikā paguva visus darbiniekus evakuēt, un uz kurieni? Bet upuru izrādījās par divām trešdaļām mazāk nekā darbinieku, pie tam lielu daļu sastādīja 15 minūšu laikā otrajā tornī ieradušies glābēji un policisti. Ir sastādīts pilnīgs bojā gājušo saraksts – atlicis to salīdzināt ar Pasaules tirdzniecības centrā izvietoto firmu darbinieku sarakstiem pēc nodokļu maksātāju listēm. Tad arī kļūs redzams, kuru firmu darbinieki 2001.gada 11. septembrī neiznāca darbā.

3. Gruvešos tika atrasts arī zelts – vai tas ir legāls bankas zelts jeb mafiozais „melnais zelts”? Mafiozā zelta gadījumā tā īpašnieki nebūtu turami aizdomās par spridzināšanu, bet to izdzīvojušie darbinieki varētu kļūt par būtiskiem lieciniekiem situācijas skaidrošanā Pasaules tirdzniecības centrā katastrofas priekšvakarā.

4. Liktenīgas sakritības dēļ grāmatas autora rīcībā ir netieša, bet profesionāliem pētniekiem pārliecinoša informācija, kas var aizvest līdz globālo teroristu smadzeņu centram. VDR Štazi arhīvs bija jau 1989.gada pavasarī sagatavots tautas masu „revolucionārajām aktivitātēm”; rudenī, kad tas tika „ieņemts”, tur bija atstāta liela „dāvana” Helmutam Kolam. Proti, pildot akadēmiķa V.Samsona rīkojumu uz šo arhīvu 1989.gada pavasarī (ap aprīli-maiju) paškomandējās jau minētais Jānis Dzintars, izpelnoties no raksta autora, kā direktora, rakstisku rājienu par šo brīvsoli (pavēle glabājas LU Latvijas vēstures institūta lietvedības arhīvā minētā institūta kancelejā). Vai atstātajā Stasi arhīva daļā ir saglabājusies informācija par šo vizīti – grāmatas autors ļoti šaubās. Tā kā melno darbu jomā Latvija nav viss kaut kāda provincīte!

Tāds pats farss 1991.gada augustā bija iecerēts arī ar Rīgas VDK arhīvu — par ko sīki, kā jau minēts, ir atskaitījies Eduards Berklavs. Skaitās, ka aģentūras dokumenti ir evakuēti kaut kur uz Pievolgu Krievijā. Kā liecina Krievijas vēstniecības uz dažādiem saietiem uzaicināto personu saraksts, tad tur reprezentējas tikai tādas vispārzināmas sīkas zivtiņas. Vai arī šī kartotēka būtu J.Primakova ļaužu prihvatizēta?

Jā, grūti nesaskatīt nu jau visai acīmredzamo, ka tie paši spēki kuluāros (ar Lielo Naudu), kuri gribēja realizēt vispasaules sociālistisko revolūciju, tagad ķērušies pie vispasaules antisociālistiskās revolūcijas organizēšanas – bankās iegulst bēgļu kapitāli, bruņojumu rūpniecībai zelta laiki, atplaukušas labdarības organizācijas ar to galvenajiem pavadoņiem – organizēto noziedzību un prostitūciju. Gan 11.septembris ASV, gan mēģinājums Krievijā atjaunot monarhistisko iekārtu – tās ir tikai epizodes kādā lielākā plānā. Ļoti bīstamā cilvēces paverdzināšanas plānā!

5. NO DZIRKSTELES IEDEGĀS LIESMA.

Skaistajā IREX stipendiāta laikā (vai pateicoties Kondī iedzimtajai labsirdībai, vai Maskavas jaunības atmiņu vārdā, kur viņa sāka savu karjeru kā padomju studente) grāmatas autoru pārsteidza, ka ASV ebreju kopienas vadība neko nedara savu tautiešu ētiskā audzināšanā. Pat sociālā plānā pieticīga vidusmēra ebreja uzvedība ir izaicinoši augstprātīga, ASV plaši izplatīts ir ebreju ekstrēmais nacionālisms. Tā vien šķiet, ka ASV ebreju kopienas vadība tiek šantažēta par līdzdalību holokaustā, panākot, ka iebraukšanas vīzas neizsniedza sociāli zemākajiem Vācijas ebreju slāņiem. Ādolfs Hitlers taču sākotnēji gribēja panākt tikai ebreju izbraukšanu no Vācijas, bet ASV viņus nepieņēma. Tāpēc it kā vecu lietu godīga izrunāšana ir izšķiroši svarīga kā Izraēlas valsts izdzīvošanai, tā jaunu globālu antisemītisku akciju novēršanai.

Šie ievadvārdi bija nepieciešami tāpēc, ka daudzi politikas vērtētāji sliecas lūkoties uz 11.septembra terora aktiem ASV kā Izraēlas specdienestu provokāciju: ASV iesaistīšanai globālā karā pret islāma pasauli. Tiesa, raksta autors nopietni šaubās, vai 11.septembra terora aktu veikšanai būtu pieticis ar motivāciju slēpt augstāk minēto Krievijas mafiozās naudas atmazgāšanu? Jo diezin vai G.Lučanskis apzagās ebreju ekstrēmā nacionālisma vārdā, jo Latvijā viņa tuvākie biznesa kompanjoni bija etniskais latvietis Jānis Šneiders un etniskais čigāns Aivars Lembergs. Raksturīgi, ka Grigorija Lučanska un viņa firmas ‘Nordex’ vārdi drīz pēc 2001.gada traģēdijas no preses slejām pazuduši kā nebijuši. LPSR nomenklatūras meitu māju galvenais pārraugs un etniskais latvietis Jānis Šneiders plašākai jauno politologu saimei vispār ir pilnīgi nezināms lielums, bet Aivars Lembergs izrādās nenogremdējams. Tā vien izskatās, ka 11.septembris ir cieši saistīts ar 1991.gada janvāri Rīgā un 19-21.augustu Maskavā un ar to, ka par Krievijas prezidentu šīs galvu reibinošās operācijas rezultātā kļuva čekists Vladimirs Putins.

Grāmatas autors līdz ar teikto aicina atgriezties un godīgi izmeklēt līdz galam barikāžu laika un postbarikāžu laika kara noziegumus, kā izdarītos, tā ieplānotos. Šo kara noziegumu galvenā slēpēja bija Latvijas Republikas Prokuratūras Īpaši svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas priekšniece Rita Aksenenoka – Aksenoka, kura no 1976.gada līdz paaugstināšanai bija LPSR Prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieces vietniece ar specializāciju politiskajās lietās. Visu V.Vīķes-Freibergas kundzes prezidentūras laiku R.Aksenoka nostrādāja par Valsts prezidenta apžēlošanas dienesta vadītāju. Pamatojumam autors aprobežosies tikai ar vienu piemēru.

1997.gada 19.februārī laikrakstā ‘Diena’ Rīgas klīniskās Ātrās medicīniskās palīdzības slimnīcas ārsts ķirurgs Juris Rūdolfs Lange publicēja vēstuli par kinooperatora Gvido Zvaigznes bojā ejas apstākļiem:

„Š.g. 8.februāra ‘Dienā’ bija publicēta A.Pelūdes kundzes intervija ar 1991.gada janvāra asiņaino notikumu upura Gvido Zvaigznes māti Ilonu Zvaigzni [..] Citēju: Kor.: ”Gvido izoperēja, bet izņemtā lode pazuda…” Un atbilde:”Dabīgi, ka lodei bija jāpazūd. Jo tā bija no ieroča, kas desmit gadus jau bijis ar likumu aizliegts — tā vismaz teica zviedru dakteris, kas bija uzaicināts konsultēt”.

Zviedru dakteris bijis Upsalas profesors Hedstrands, operējis un 1991.gada 31.janvārī 5,45 mm lodi izņēmis dakteris Lange. Lode ar protokolu nodota Latvijas Republikas Prokuratūras Īpaši svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietniekam L.B. Voronovam, t.i. R.Aksenokas kundzes vietniekam.[96]

Gan presē, gan personiskā sarunā ar grāmatas autoru R.Aksenokas kundze savu bezdarbību 1991.gada traģēdijas izmeklēšanā skaidroja ar Maskavas ļaunprātību, kura augusta puča laikā visus izmeklēšanas materiālus aizvedusi uz Maskavu un neatdodot. Kā redzēju Saeimas arhīvā, tad R.Aksenokas kundzes stāsts ir leģenda. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņa kungs savā liecībā 5.Saeimas izmeklēšanas komisijai ir apliecinājis, ka visi izmeklēšanas dokumenti un materiāli no Maskavas atgūti.[97]

Neapšaubāmi, ka R.Aksenokas kundze nerīkojās uz savu galvu, bet viņas Rīgas kungi var izrādīties cieši saistīti ar ASV 2001.gada 11.septembra traģēdijas organizēšanu. Raksta autors uzskata, ka viens no šiem kungiem bija Romanovu Krievijas laiku miljonāra atvasē, pēc grāmatas autora vērtējuma nelegāls miljardieris – Staļina laiku militārais pretizlūks – smeršists, vēlāk čekas kalpībā pārgājušais Pjotrs Krupņikovs. Cita starpā, R.Aksenokas dēls ir izbijis padomju diplomāts, kurš, domājams, turpināja kalpot J.Primakova dienesta interesēm. Patiesi, melno lietu jomā Latvija nekādi nav province!

Diemžēl valsts prezidente V.Vīķes-Freibergas kundze, kā Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja, atstāja bez atbildes ap 10 grāmatas autora iesniegumus par šīm un citām lietām.

Taču pats bīstamākais pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas bija tas, ka A.Gorbunova kungam, kā Augstākās Padomes priekšsēdētājam un 5.Saeimas priekšsēdētājam – bija izdevies uzspridzināt Latvijas Republikas suverenitātes konstitucionālos pamatus, pēc starptautiskajām tiesībām pārvēršot to par nelikumīgu veidojumu. Atgādināšu, ka ar 1991.gada 21.augusta konstitucionālo likumu, Latvijā tika pārtraukts pārejas periods un pilnā mērā atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika. Tieši šādā formā arī Latvijas Republika ieguva starptautisku atzīšanu, tai skaitā no M.Gorbačova PSRS un B.Jeļcina Krievijas.

Taču 5.Saeimas vēlēšanas (tāpat kā visu pārējo Saeimu) bija antikonstitucionālas, jo notika nevis atbilstoši atjaunotās Latvijas Republikas Satversmei (Konstitūcijai), bet gan pretēji tai – uz okupācijas laikā ievēlētās Augstākās Padomes izdarītajiem patvaļīgajiem konstitucionālajiem grozījumiem Saeimas vēlēšanu principos, kādi atbilstoši Satversmei (Konstitūcijai) ieguva likumīgu spēku tikai pēc referenduma. Taču referendums par Saeimas vēlēšanu principu izmaiņām nav noticis līdz šodienai. Tāds ir neapgāžams vēstures fakts. Piebildīšu tikai, ka šīs lietas nenotika aiz pārpratuma. Nē, eksčekists un joprojām galvenais starptautisko tiesību speciālists profesors Juris Bojārs taisni kliedza no Augstākās Padomes tribīnes, ka vēlēšanu principus – uzliekot 4% barjeru, absolutizējot tikai partiju sarakstus u.c. – Augstākā Padome nav tiesiska mainīt, jārīko referendums. Taču tā izrādījās saucēja balss tuksnesī!

Neiedziļinoties šīs patiesi traģiskās problēmas (grāmatas autors Satversmes tiesas priekšsēdētāju A.Endziņu par to informēja īsi pēc minētās tiesas izveidošanas) juridiskajos aspektos, tikai salīdzināšu, kā par deputātiem kļuva 1-4. Saeimā un kā 5-11.Saeimā. Pēc leģitīmajiem vēlēšanu principiem un vēlēšanu likuma partiju sarakstiem bija tikai pakārtota nozīme un tie bija grozāmi. Proti, izsvītrots skaitījās izsvītrots, tāpat leģitīms bija katrs deputāta kandidāta pierakstījums ar roku – vai no cita saraksta, vai ārpus saraksta pilsoņiem. Jo balsis skaitīja katram deputātu kandidātam atsevišķi. Tā, protams, nebija ideāla sistēma, bet leģitīma gan!

Šodien balsis tiek skaitītas tikai partiju sarakstiem kopumā. Kādu izsvītrot vispār nav iespējams, tas aizvietots ar ‘plusiem’ un ‘mīnusiem’ deputātu kandidātiem – pēc kuriem deputātus sarindo tikai attiecīgā saraksta iekšienē. Vēsturiskā vērtējumā šodienas vēlēšanu sistēma Latvijā ir izteikti nedemokrātiska – iekļūt parlamentā kādam neatkarīgam deputātam, atšķirībā no 1-4. Saeimas, vienkārši nav iespējams. Bet esošās partijas tiek rūpīgi uzraudzītas un kultivētas no specdienestu puses. Tā kā runāt par kādu demokrātiju Latvijā ir diezgan liels absurds!

Taču bīstamākais ir tas, ka šādas „demokrātijas” apstākļos Latvijā pilnīgi netraucēti nostiprinājās neokomunistiskā reakcija, kuras redzamākais reprezentants ir grupējums ‘Par dzimto valodu’. Ekstrēmistu pietiek arī latviešu vidū. Pēc neveiksmes organizēt „krievu barikāžu” laiku, pēc J.Primakova vizītes Brīvās arodbiedrības pēkšņi sadomājušas referen- DUMOTIES pret 11.Saeimu un A.Dombrovska valdību.

Labi starptautisko tiesību speciālisti grāmatas autoru nomierināja – arī starptautiskās tiesības paredz noilguma principu, tradīciju principu u.c. Līdz ar to A.Gorbunova veiktās LR pamatu spridzināšanas brūces AP un 5.Saeimas laikā – ir aizdziedējis laiks. Taču ievērojot vēsturisko pieredzi – visa tā referen-dumošanās ir ārkārtīgi bīstama gan Baltijas valstīm kopumā, gan starptautiskajai drošībai it īpaši. Cilvēkiem tas mierīgi, bet pārliecinoši ir jāizskaidro!

6. VAI LATVIJA IR NEOTOTALITĀRA VALSTS APVĒRSUMA PAŠĀ PRIEKŠVAKARĀ?

2012.gada 16.novembrī grāmatas autors nosūtīja kādreizējā valdības laikraksta ‘Diena’ galvenajai redaktorei Zitai Lazdānei Laķei un minētā laikraksta Latvijas ziņu redaktoriem Baibai Sprancei, Zanei Atlācei un Edgaram Dudko šādu vēstuli:

“Ļoti cienītās žurnālistes, godāto žurnālist! Vispirms apsveicu Jūs ar 18.novembri! Man šī diena „tajos laikos”, neraugoties uz ieņemamo amatu, šķita kā tāds tāls, kādreiz bijis neticami skaists sapnis…

Lai Jūs saprastu ap ko lieta patiesi grozās, pievienoju savu 5.novembra iesniegumu visām trijām augstākajām amatpersonām (iesniedzu pašrocīgi, uz kopijas ir kanceleju spiedogi par saņemšanu). Atbildi neesmu saņēmis, tāpēc šīs svētku dienas pavadīšu, tulkojot šo dokumentu ar pavadvēstuli ES trim augstākajām amatpersonām un man simpātiskiem eirodeputātiem. Ja Jums būtu interese minēto dokumentu publicēt pilnībā vai fragmentos, man nav iebildumi – nevienos laikos neko neesmu darījis slepeni un aizmuguriski.

Ļoti lūdzu operatīvi nopublicēt sekojošo repliku, jo nav taču godīgi tik ilgi mānīt skolas bērnus un studējošo jaunatni!

Replikā gāja runa par ļaunprātīgi sagrozītu nacistu kara noziegumu ainu Latvijā 2.pasaules kara gados. Lietas būtība ir pavisam vienkārša, kuru izklāstīju žurnālistiem minētajā pievienotajā vēstulē. Iepazīstināšu ar dažiem vēstules Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam fragmentiem arī Jūs.

LŪGUMS NEPIEĻAUT KARA NOZIEDZNIEKA VOLDEMĀRA VEISA PIEMIŅAS GODINĀŠANU VALSTISKĀ LĪMENĪ BRĀĻU KAPOS LĀČPLĒŠA DIENĀ, Š.G. 11.NOVEMBRĪ.

Biju uzsācis virsrakstā minētā Latviešu SS brīvprātīgo leģiona štandartenfīrera un PSRS militārā izlūka Voldemāra Veisa kara noziegumu lietas internacionalizāciju, meklējot atbalstu vairākās Eiroparlamenta frakcijās. Taču saņēmu padomu – pirms oficiāli vērsties pie Eiropas Savienības politiskās vadības, informēt Jūs par ārkārtējo stāvokli Latvijas Vēsturnieku komisijā pie Valsts prezidenta, kura nodarbojas ar šo problēmu sagrozīšanu specdienestu interesēs. Tāpat saņēmu padomu mēģināt pārliecināt valsts augstāko vadību Jūsu personā atteikties no šī milzu kara noziedznieka un noziedznieka pret cilvēci un cilvēcību godināšanas valstiskā līmenī Lāčplēša dienas pasākumu ietvaros.

Voldemāra Veisa noziegumu aprakstu izlaidīsim, interesenti ar tiem var iepazīties Zviedrijas un Somijas universitāšu profesora Dr.Haralda Biezā izcilajā pētījumā par Latviju Otrā pasaules kara gados.[98] Citēšu savu liecību par jau vairākkārtīgi minētā docenta Viļņa Pāvulāna slepkavību: ‘Latvijas ceļa’ valdības laikā tika realizēta histēriska it kā pretčekistu kampaņa, laikā, kad praktiski visus Latvijas specdienestus bija izveidojuši KGB virsnieki, bet par LU Latvijas vēstures katedras vadītāju bija nozīmēts KGB pulkveža dēls – denunciants Aivars Stranga. Savā habilitācijas reizē viņš man atteicās atbildēt gan par savu sociālpolitisko izcelsmi, gan denuncianta darbību. Otrā dienā pēc A.Strangas habilitācijas savā darba kabinetā LU tika atrasts nogalināts docents Vilnis Pāvulāns – ar 7-8 dunča dūrieniem. Iekšlietu sistēmā infiltrētie bijušie čekas virsnieki (oficiālais skaitlis 11, manuprāt bija daudz vairāk, bet kopā ar aģentiem – vairākums) šo klasisko slepkavību atzina par pašnāvību.

Toreizējais Saeimas sekretārs Imants Daudišs mani lūdza uzmanīties, jo slepkava esot Aivars Stranga. It kā Vilnis Pāvulāns gribējis atsaukt savu balsi par A.Strangas habilitētā doktora grādu (habilitācijas reizē vienīgi mana balss bija „pret”). I.Daudišs teica, ka mulsinošs esot tikai viens apstāklis, mājās V.Pāvulāns neko neesot teicis, bet slepkavība LU notikusi no paša rīta. Kā A.Stranga varējis uzzināt Viļņa Pāvulāna nodomu atsaukt savu balsi? Man šaubu nebija, I.Daudišs pat iekliedzās no pārsteiguma – informēju, ka V.Pāvulāna tuvākais draugs, ar kuru viņi dzīvoja blakus parādes durvīs, ir LU Latvijas vēstures institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks Dr.habil.hist. Valdis Bērziņš, šodien arī akadēmiķis. Par slepkavību, kā par it kā pašnāvību, uzzināju no V.Bērziņa sievas, LU Latvijas vēstures institūta zinātniskās sekretāres Ināras Bērziņas – Valdis braucis ar Vilni kopā uz darbu, Vilnis bijis mierīgs, un pēkšņi tik briesmīga pašnāvība!”

Vēl pēdējo citātu no iesnieguma visām trijām pašām augstākajām Latvijas Republikas amatpersonām:

„Sniedzu savu liecību, ko esmu gatavs atkārtot tiesā pēc nozvērināšanas. Tālāk minētie manis kādreiz vadītā institūta darbinieki Ināra un Valdis Bērziņi, Andris Caune, Daina Bleiere, Inese Šneidere, Rudīte Vīksne bija LPSR VDK slepenie līdzstrādnieki. Lūdzu darīt zināmu šo manu nopietno apvainojumu šīm personām, jo viņi visi vai nu ir, vai ir bijuši Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas locekļi! Tāpēc viņu pienākums ir sargāt savu godu un cieņu!”

Lai Latvijas vēsturnieku varoņa un mocekļa Viļņa Pāvulāna slepkavības aina būtu pārskatāmāka, nocitēšu arī fragmentu no avīzei ‘Diena’ piesūtītās replikas:

„Vēl 1994.gada pavasarī, A.Strangam habilitējoties, kā LU Promociju un habilitācijas n padomes loceklis, LU Latvijas vēstures institūta direktors, LU Latvijas vēstures katedras profesors un LZA īstenais loceklis atļāvos A.Strangas kungam pajautāt, vai taisnība, ka viņš kā LPSR VDK pulkveža dēls bija rakstiski denuncējis VDK kā „buržuāzisko nacionālisti” savu kursa biedreni Ilgu Gravu (šodien Stradiņa Universitātes profesore Ilga Kreituse). Šo informāciju man darīja zināmu mana padotā darbiniece Dr.hist. Regīna Greitjāne, tā laika LVU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāna docenta Igora Greitjāņa sieva. Bijis liels ļembasts. VDK atsūtījusi denunciāciju uz fakultāti, bijis jārīko komjauniešu sapulces un jāveic citi pasākumi. Laikam no šīs epizodes „par kalpības cenu” nācās izpirkties ne tikai Ilgai Kreitusei vien, ja jau citādi tik „antičekistieskie” un „antikomunistiskie” LU un Stradiņa Universitātes vadošie vēsturnieki savu kolēģu A.Strangas—I.Kreituses kalpību LPSR VDK līdz šim brīdim nav uzskatījuši par nesavienojamu ar pedagoga darbu”.

16.novembrī grāmatas autors nosūtīja arī e-iesniegumu „Pieteikums par LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas un Austrumeiropas vēstures katedras vadītāja Aivara Strangas 1994.gadā iespējami veiktu politisku slepkavību” Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam un Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas valsts sekretāram Jānim Lazdovska kungam. Taču netika saņemts obligātais automātiskais apstiprinājums par saņemšanu, kas pierāda, ka grāmatas autora e-pasts minētajās iestādēs ir nobloķēts.

Nekādu pieklājības atbildi ar atteikumu publicēt viņa repliku autors nesaņēma arī no avīzes ‘Diena’. Jau nākošajā dienā, 17.novembrī, Diena sniedza nepārprotami konspiratīvu atbildi, publicējot plašu Sandra Toča interviju ar Stradiņa Universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāni profesori Ilgu Kreitusi par manā replikā skarto tēmu – ministra R.Ķīļa konfliktu ar Stradiņa Universitātes rektoru J.Vētru, ko replikā novērtēju kā vētru pepsi kolas glāzē, jo šis skandāls būtībā piesedz čekistu stukaču izlaidīgo patvaļu kā LU, tā Stradiņa Universitātē. Līdz ar to glīta izskata ļoti cienījamās žurnālistes patiesībā izrādījās specdienestu vīru meičas, bet godātais žurnālists – jauns vīrietis bez goda jūtām.

Kādreizējā LPSR VDK slepenā aģente, šodien Stradiņa Universitātes dekāne un profesore Ilga Kreituse bija īsti kareiviska – Valda Dombrovska valdībai jādemisionē. Galvenais vainīgais stukačes prāt ir finansu ministrs A.Vilka kungs, jo Ķīlis pats to neapzinādamies esot kļuvis par finansu ministra upurjēru.

Tikmēr pienāca arī atbildes no Saeimas un Ministru kabineta. Saeimas atbildi bija sagatavojusi Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja vadītājas vietniece D.Naunikas (2012.g. 13.novembrī Nr. 12/15-1-n/988-11/120). Atbilde ir īsa un kodolīga. Atbilstoši Iesniegumu likuma 5.panta ceturtajai daļai Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa esot pieņēmusi manu 5.novembra iesniegumu zināšanai. Minētais likums nosaka:

„Ja iesnieguma saturs neprasa atbildi pēc būtības, iestāde attiecīgo iesniegumu pieņem zināšanai un izmanto savā darbā atbilstoši iesnieguma saturam” (5.(4) ).

Ja Saeimas priekšsēdētāja priekšsvētku skurbulī patiesi D.Naunikas devusi norādījumu sagatavot šādu atbildi, tad Solvitai pēc iespējas ātrāk jāaizmirst Ekselences laiki, jāiesien drāniņā rupjās maizītes sausiņi, ziepju gabaliņš un daži citi pirmās nepieciešamības tualetes piederumi un jādodas pašatzīties uz Kriminālpoliciju – krieviem šiem gadījumiem ir tāds labs teiciens ‘javka s povinnoj’. Ja Saeimas atbilde ir Saeimas kancelejas priekšnieka vai Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta izprovocēta, tad D.Naunikas jāaizved restotā mašīnā, ja viņai neizdosies uzrādīt rakstveida pavēli veikt aprakstīto valsts nodevības aktu – apzogot un diskreditējot Saeimas priekšsēdētāju – Krimināllikums garantē D.Naunikas garus gadus ieslodzījumā.

Ar Ministru kabinetu tās lietas sastāv daudz nopietnāk. Valsts kancelejā un Ministru prezidenta birojā darbojas vesels sazvērnieču un valsts nodevēju spiets ar Valsts kancelejas priekšnieci Dreimani un Ministru prezidenta biroja vadītāju Augustovsku priekšgalā, kuras sistemātiski ir nozagušas Ministru prezidentam Viņa Ekselencei Valdim Dombrovskim adresētus ļoti daudzus valsts drošībai nozīmīgus grāmatas autora iesniegumus un dzinušas ar tiem politiskas intrigas. Taču šoreiz aprobežosimies ar reakciju uz jau minēto 5.novembra iesniegumu par kara noziedznieku V.Veisu.

2012.gada 12.novembrī Ministru prezidenta biroja vadītāja O.Augustovska sagatavoja sekojošu atbildi (Nr. 20/R-2613):

„Valsts kancelejā saņemts Ministru prezidentam V.Dombrovskim adresēts Induļa Roņa iesniegums ar lūgumu nepieļaut kara noziedznieka Voldemāra Veisa piemiņas godināšanu valstiskā līmenī Brāļu kapos Lāčplēša dienā.

Saskaņā ar iesnieguma likuma 4.panta pirmo daļu, atbilstoši kompetencei pārsūtu Aizsardzības ministrijai Induļa Roņa iesniegumu izskatīšanai un atbildes sniegšanai.

Ņemot vērā minēto, lūdzu Ārlietu ministriju (tieši tā tekstā – I.R.) informēt Ministru prezidenta biroju par iesniedzējam sniegto atbildi.”

Grāmatas autors pēc šīm atbildēm beidzot izprata neototalitāro revanšistu ieceri, gan pēc satura, gan galvenajām personām – dziļi senīlu ieceri par autoritāras diktatūras izveidošanu vairāk vai mazāk legāla valsts apvērsuma ceļā – ārkārtas stāvoklis pēc, teiksim, atentāta pret Ministru prezidentu Viņa Ekselenci Valdi Dombrovski. Citādi vienkārši taču nav iespējams izskaidrot tik klaju Olitas Augustovskas bezbailīgu bezkaunību. Atbildē taču atklāti pateikts , ka O.Augustovska ir aizmuguriski jau sākusi pildīt Ministru prezidenta pienākumus, kā arī nosaukusi galvenos sazvērnieku štābus – Aizsardzības ministriju un Ārlietu ministriju.

Atslēgu par sazvērniekiem Aizsardzības ministrijā sniedz Ilgas Kreituses parādīšanās pie politiskā apvāršņa grāmatas autora tiešā tuvumā. Lieta tā, ka I.Kreituses brālis, padomju prokurors Ivars Grava ir viens no pirmajiem Militārā izlūkdienesta un drošības dienesta virsniekiem. Šim dienestam ir pakļauts Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests, kura sastāvā tika izveidota XX gs. sociālpolitiskās vēstures nodaļa. Ārprāts un absurds – iesauksies lasītājs. Nesakiet viss: tā vienlaicīgi bija D.Īvāna piesauktā sile priviliģētajiem vēsturniekiem –stučītājiem, domāju I.Kreituse tur ir pasmalstījusi ar īsti lielu karoti. Pie reizes ar militāru disciplīnu tika uzspiestas visas tās murgainās koncepcijas, kuras propagandē caur Valsts prezidenta vēsturnieku komisiju, izmantojot Valsts prezidenta amata autoritāti. Atbildi no Aizsardzības ministrijas neesmu saņēmis – tā kā ar zīlēšanu nenodarbošos.

Ar Ārlietu ministriju tās lietas sastāv pavisam bēdīgi – visas štatu samazināšanas budžeta konsolidācijas vārdā veica Klubiņa-21 ietekmīgākā persona – vēstnieks Lietuvā Mārtiņš Virsis, kurš nekad nav slēpis savas ļoti labās attiecības ar J.Primakovu.

Atbildi grāmatas autors nav saņēmis vienīgi no Valsts prezidenta kancelejas – tātad ir droši zināma šīs sazvērestības čekas stukaču glābšanai centrālā persona –Valsts prezidents Andris Bērziņš. Bet ne tikai tāpēc. A.Bērziņa kungs bija grāmatas autora uzmanības centrā no viņa pirmās prezidentūras dienas, kad autors šim kungam nosūtīja savu pirmo iesniegumu. Tam sekoja pat ļoti daudzi citi iesniegumi, tai skaitā caur visiem (!) Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem. Taču ne tikai – vērsos pie A.Bērziņa kunga caur vairāku Latvijas rajonu pašvaldību, medicīnas, skolu, kultūras darbiniekiem, tā kā par lieciniekiem pret A.Bērziņa kungu varu piesaukt ja arī ne pusi Latvijas, tad krietnu tās daļu gan.

Šādai uzmanībai bija vairāki cēloņi – pirmo reizi par Valsts prezidentu bija kļuvis LKP augstākās nomenklatūras kadrs ar stukaču-klauvētāju virsgana tiesībām. Vēl vairāk. Viņa sadzīves pakalpojumu ministrijas paspārnē bija iemitināta krietna daļa no augstākās nomenklatūras uzdzīves iestādēm, tātad A.Bērziņš bija cieši saistīts ar valdošo mafiozo oligarhu grupu: J.Primakovs, G.Lučanskis, J..Šneiders, A.Šķēle, A.Lembergs. Ģenerālprokuratūras ilggadīgā muļļāšanās ap Aivaru Lembergu tur šo mafiozo grupu nemitīgā sasprindzinājumā. Viņus neinteresē ne valsts, ne planētas liktenis – viņus interesē tikai savas ādas glābšana. Viņi neapstāsies vislielāko bezjēdzību priekšā – ja uzskatīs, ka tas viņiem ir izdevīgi un var palīdzēt izdzīvot.

Vienīgās zāles ir publicitāte – ‘glasnostj’. Tieši tāpēc grāmatas autors atļāvās sacelt kājās visu Eiroparlamentu. Viņš tāpat jau veselu gadu mēģināja caursist Krievijas prezidentu izolācijas mūri, kāds bija apbūvēts ap autoram simpātisko prezidentu D.Medvedevu un nesimpātisko prezidentu V.Putinu. Pašlaik viņš to dara caur Krievijas Federālo drošības dienestu – varbūt beidzot izdosies nodrošināt akadēmiķim Jevgeņijam Primakovam vecumdienās brīvpusdienas un bezmaksas parādes tērpu – cietumnieka robu.

Savas 17.novembra intervijas nobeigumā I.Kreituse izteica sašutumu par 55 miljonu atvēlēšanu jauna cietuma celtniecībai. Ļoti vieglprātīgi, Ilga – Tev, Tavam rada gabalam ar kolēģiem nāksies cietumā pavadīt garus, garus, godam sapelnītus gadus, šoreiz nenovēršami, bet pašreizējie apstākļi ieslodzījuma vietās ir vienkārši drausmīgi!

Ceru, ka A.Bērziņa kungs tomēr sapratīs, ka, runājot muzikanta Tota vārdiem no Jāņa Raiņa lugas ‘Spēlēju, dancoju’, kad Tota koklei ellē pārtrūka stīgas: nu tā spēlīte pušu – un pats atkāpsies no Valsts prezidenta amata par labu Viņa Ekselencei Valdim Dombrovskim.

Viņa Ekselencei Valdim Dombrovskim ir arī ko atstāt savā vietā. Mums ir pārbaudīts Ministru prezidents, kuru specdienesti gāza lielas sociālpsiholoģiskas operācijas rezultātā, sākumam sarīkojot lietussargu revolūciju – lielā mērā pateicoties Latvijas Radio žurnālistu aktīvai musināšanas darbībai. Labi palicis atmiņā Orests Silabriedis no manis iecienītākajiem Klasikas viļņiem. Vēl šodien A.Kalvītis tiek apmelots – it kā viņš būtu ekonomiskās krīzes vaininieks. Bet tās taču ir pilnīgas muļķības, A.Kalvītis atstāja pilnu valsts kasi. Latviju kārtējo reizi aplaupīja gāztā A.Kalvīša vietā ieceltais Ministru prezidents Ivars Godmanis. Viņš uz mūsu rēķina nomaksāja Parex bankas īpašnieku izšķērdēto miljardu, vispirms nezināmā virzienā aizpludinot A.Kalvīša lielos ietaupījumus valsts kasē. Šīs vispārzināmās, avīzēs plaši aprakstītās lietas koncentrētā veidā grāmatas autors izklāsta savā 2010.gada 18.novembra atklātajā vēstulē LU akadēmiskajam personālam un LZA locekļiem, atsakoties no profesora un akadēmiķa nosaukuma.[99]

Par ko tad padzina A.Kalvīti? A.Kalvītis gribēja pārņemt specdienestu uzraudzību Ministru kabineta rokās, jo Latvijas Valsts prezidenti, kuriem Satversme atvēl vienīgi reprezentācijas funkcijas, praksē, kā Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāji, faktiski Latviju ir pārvērtuši par tādu autoritāru banānu republiku, kur daudzi ministri, Ģenerālprokuratūra, praktiski visa tiesu sistēma nevadās savā darbībā no Satversmes un Latvijas likumiem, bet gan no specdienestu vīru aizkulišu norādījumiem Valsts prezidenta vārdā. Ļoti aktīvi pret A.Kalvīša gudro politisko soli gandrīz vai visasāk uzstājās bijusī Valsts prezidente V.Vīķes-Freibergas kundze, persona, kura ar specdienestu rokām nekautrīgi pretlikumiski, pat klaji kriminālām metodēm, līdz galam izrēķinājās ar grāmatas autoru.

Šai valsts prezidentu un Nacionālās Drošības padomes patvaļai grāmatas autora lieta ir vispārliecinošākais pierādījums. Pēc viņa rīcībā esošās pirmatnējās informācijas pašreiz vairāki ministri un vairākas Saeimas komisijas esot gatavas atjaunot likumību attiecībās ar grāmatas autoru. Taču to it kā kategoriski esot aizliedzis Valsts prezidents, kā Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētājs. Pamats tam patiesi nopietns – Latvijas brīvības cīnītāja docenta Viļņa Pāvulāna slepkava Aivars Stranga 20 gadus reprezentējas kā vadošais LR vēsturnieks un ietekmīgākā persona Valsts prezidenta vēsturnieku komisijā.

Ne velti grāmatas autors piesauca muzikologu O.Silabriedi. A.Stranga ilgus gadus bija arī Nacionālās Operas padomes loceklis – tātad šim čekistam-slepkavam bija lielas iespējas ietekmēt radošo inteliģenci, arī Orestu Silabriedi.

NOBEIGUMS: HAARP, LAK, SAULE, ZEME UN MĒS PAŠI.

Kamēr mēs rīkojam vētras ūdens glāzēs, mūsu Zemes mātei grūti laiki! Fiziķi klusē, bet ezotēriķis Mihails Kaļužnijs nesen ir publicējis īsti neezotērisku rakstu ‘Katastrofu pusgads’ [100] par milzu kataklizmu gluži reāliem cēloņiem – kā Lielā hadronu paātrinātāja (autora tekstā: andronu kolaidera (LAK) iedarbināšanas sekām.

Paragrāfā ‘Zeme izzūd zem kājām’ M.Kaļužnijs raksta:

„Jau pirmās 2010.gada dienas apstiprināja pašu drūmāko prognožu pamatotību. 4.janvārī Zālamanu salās notika zemestrīce ar 7,2 baļļu magnitūdu, bet 12.janvārī, saules aptumsuma priekšvakarā, Haiti notika viena no iznīcinošākajām zemestrīcēm cilvēces vēsturē, kas prasīja vairāk nekā 300 tūkst. cilvēku dzīvības. Februārī notika divas 7 baļļu zemestrīces Japānā, bet 27.februārī Čīli satricināja par 8,8 ballēm. Martā bija trīs 7 baļļu zemestrīces, bet augustā jau četras. Un tas pie [vidēji statistiskās] normas 10 7-baļļu zemestrīces gadā, vai 0,9 mēnesī”![101]

Taču šovasar sākās līdz šim nepieredzēti brīnumi, kuriem racionāls izskaidrojums joprojām nav atrasts – 1.jūnijā Gvatemalā pēkšņi izveidojās dziļa bedre, bet pēc 3 dienām tieši zemeslodes otrā pusē — Dienvidaustrumu Ķīnā parādījās Gvatemalas bedres dvīņumāsas – 6 m dziļš un 8 m plats iegruvums. 13. jūnijā minētajā Ķīnas rajonā izveidojās jau 100 līdzīgu zemes iebrukumu. Līdzīgi iebrukumi notika arī Polijā Krievijas Kaļiņingradas apgabalā, kaut kas līdzīgs, spriežot pēc masu informācijas līdzekļiem, iespējams ir noticis arī Latvijā. M.Kalužnijs saista šīs anomālijas ar LAK darbību un katastrofālo Saules aktivitāti. Proti, tradicionālajam 11 gadu Saules aktivitātes ciklam vajadzēja beigties vēl 2008.gadā, bet tas nav beidzies vēl šobrīd un pieņemas spēkā. Nesen ziņu portāli informēja par šādām lietām Vācijā.

Šeit nu sirdsapziņa spiež raksta autoru dalīties atmiņās par akadēmiskajos kuluāros iegūto informāciju sākumā minētā lielākā valsts noslēpuma sakarībā. Visuma un Saules uzbūve nav gluži tāda, kā mums māca skolā. Tas ir ļoti labi zināms augstākajam internacionālajam akadēmiskajam ešelonam! Dažu šo problēmas aspektu pētniecībai bijis paredzēts arī uzspridzinātais Skrundas lokators. Saprotams, ka tas bija īpaši bargs padomju kara noslēpums.

Pēc padomju impērijas sabrukuma notika padomju militāro noslēpumu plaša iztirgošana. Galvenais tirdzniecības partneris un vidutājs attiecībās ar Rietumu interesentiem esot bijis jau minētais Borisa vadītais Maskavas mafiozais grupējums.

Vai tika iztirgoti arī hronoieroču noslēpumi? Domāju, ka jā ! Tāpēc ar ļoti augstu ticamības pakāpi jāpieņem, ka pie Saules anomālijām un mistisko zemes iegruvumu – mini „melno caurumu” izveidošanās var būt vainojams darbs pie šo ieroču izstrādes ne tikai Aļaskā un ne tikai saistībā ar kolaidera darbību. Kurp eji, cilvēce?

Nupat jauna bēdīga sensācija – no kādiem nezināmiem triecieniem naktī masveidā iet bojā putni. Nepārprotami uzpirkti „zinātnieki” mistificē šīs lietas – sarunājot galīgas muļķības par bojā ejas dabiskiem cēloņiem. Vai nebūtu pienācis laiks uzklausīt šādus „ekspertus” tikai tiesās pēc nozvērināšanas, lai taču vienreiz izbeigtu šo kara rūpnieciskā kompleksa korumpēto ļautiņu riņķa danci cilvēcei un tās planētai īsti traģiskajās dienās. Lai taču tās vergu dvēseles apzinātos, ka par melošanu var saņemt ne tikai Jūdasa grašus, bet arī garus gadus ar brīvpusdienām!

[1] Имя Россияю Исторический выбор 2008. Под редакцией член-корр. РАН А.Н,Сахарова. Москва. АСТ-Астрель; ГТК «Телеканал Россия».

[2] Die Presse am Sonntag. Print Ausgabe. 7 August 2011.

[3] Salīdzināt: История Всесоюзной Коммунистической партии (большевиков). Краткий курс. Под редакцией комиссии ЦК ВКП. Одобрен ЦК ВКП. 1938 год. Государственное издательство политической литературы. 360 с.

[4] Исследования новейшей русской истории. Под редакцией А.И.Солженицина, т.1. В.В. Леонтович. История либерализма в России. 1762-1914. Русский путь. Полиграфресурсы. 1995, 560 с.

[5] Ernst Benz. Die Revolution von 1905 in den Ostseeprovinzen Russlands. Ursachen und Verlauf der lettischen und estnischen Arbeiter- und Bauernbewegung im Rahmen der ersten russischen Revolution. Mainz, 1990; Anatol Lieven. The Baltic Revolution. Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Indepedenze. Yale University Press. New Haven and London. 1993; Deutshe Geshichte im Osten Europas. Baltishe Laender. Herausgegeben von Gert von Pistohlkors. Siedler Verlag. Berlin, 1994; Fischer Weltgeschichte, Band 28. Das Zeitalter des Imperialismus. Herausgegeben un verfast von Wolfgang J.Mommsen. Fischer Taschenbuch Verlag. Frankfurt am Main, 1969 u.a.

[6] Indulis Ronis. Latvija un Rainis 1929.gadā. Noklusētas sensācijas un jauni fakti par 20 gadu Latviju// žurnāls „Nedēļa”, 2003., 27.novembrī, 37.nr., 40-41.lpp.

[7] Владимир Воронов. «Мемуарщик», изменивший мир// Общественно – политический илюстрированный еженедельник « Столица» (Издатель Моссовет. Главный редактор Андрей Мальгин), 1993, №28, с.15.

[8] Al Jazeer// Wikipedia, the free encyclopedia..

[9] Latvijas enciklopēdija. 1.sējums. SIA „Valērija Belokoņa izdevniecība”. Rīga, 2002., 217.lpp.

[10] Крючков, Владимир Александрович // Wikipedia.

[11] Aleksandrs Jakovļevs. Krēsla. Jumava. Rīga, 2007., 265.lpp.

[12] Turpat, 58.lpp.

[13] Justiz in alter Zeit. Band VI der Schriftenreihe des mittelalterlichen Kriminalmuseums Rothenburg ob der Tauber. Rothenburg – Heilsbronn, 1984. 480 S.

[14] Moscow theater hostage crisis. Claims of FSB involment// Wikipedia, the free encyclopedia.

[15] Skatīt: I.Ronis. Latvijas vēstures rakstniecības sākotne Latvijas Universitātē: mantojums un pirmie soļi – with summary// Acta Universatis Latviensis. Volume 653. History of Sciences and Museology. Zinātne, Rīga, 2003., 48.-62.

[16] Nils Pēteris Grancovs Bušs. Viena diena senajā Romā// „Ilustrētā Pasaules Vēsture”, 2010. augusts (31), 26.lpp.

[17] Turpat.

[18] Meyers Konversations-Lexikon. Ein Nachschlagewerk des allgemeinen Wissens. 15 Band. Bibliographisches Institut. Leipzig und Wien, 1897, S. 203.

[19] Indulis Ronis. Latvijas vēstures rakstniecības sākotne Latvijas Universitātē…, 49.lpp.

[20] Iveta Grīniņa. Savrupie un noslēpumainie Todaiži// Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks”, 2004.gada 12.februāris, nr. 15., 8.lpp.

[21] Indulis Ronis. Latvijas vēstures rakstniecības sākotne Latvijas Universitātē…, 59.-60.lpp.

[22]( Šķirklis) Ardus // Latvijas Enciklopēdija. 1.sējums, 283.-284.lpp.

[23] Елена Курасова. Взбесившийся атом –«Сенсации мира» , 2008, №2, с.2.

[24] Turpat.

[25] Изменять, что изменить еще возможно… С академиком Анатолием Петровичем Александровым беседует корреспондент «Огонька» Ванда Белецкая – «Огонёк», август 1990, №35, с.7.

[26] Turpat, 8.lpp.

[27] Период полураспада. С Виктором Брюхановым, бывшим директором Чернобыльской АЭС беседует Андрей Караулов. Беседу записала Ольга Дремина // «Родина» Ежемесячный общественно- политический научно- популярный иллюстрированный журнал Верховного Совета и Совета Министров РСФСР, 1990,№3,с.30.

[28] Turpat, 31- 32. lpp.

[29] Černobiļas neizbēgamība. Mans pienākums – pastāstīt par to… No akadēmiķa V.Ļegasova piezīmēm // „Zvaigzne”, 1988., 18.nr., 11.lpp.

[30] J.Kurasova. Cit. raksts, 3.lpp.

[31] Černobiļas neizbēgamība, 11.lpp.

[32] J.Kurasova. Cit. raksts, 2.lpp.

[33] Turpat.

[34] Владимир Фомин. Самое страшное оружие – время – «Сенсации мира», 2008, №5, с.6.

[35] Populārā medicīnas enciklopēdija. Izdevniecība „Zinātne”. Rīgā, 1976., 496. lpp.

[36] Борис Николаевич Ельцин. Известный общественный деятель, народный депутат СССР, председатель Комитета Верховного Совета СССР по вопросам строительства и архитектуры – собеседник обозревателя журнала «Родина» Юрия Макарцева – «Родина», 1990, №1, с.67.

[37] Хроника необьявленной смерти. Что случилось в Свердловске в апреле 1979 года, Частное расследование журнала провел Сергей Парфенов – Там же, 1990, №5, сс.21-25.

[38] Домысел на заданную тему. Комментарий академика АМН СССР П.Н. Бургалова – Там же,с.27.

[39] От редакции – Там же, с. 28.

[40] Тurpat, 27.lpp.

[41] Turpat, 28.lpp.

[42] Aleksandrs Jakovļevs. Cit. darbs, 316.-317.lpp.

[43] Анатолий Громыко. Андрей Громыко в лабиринтах Кремля. Воспоминания и размышления сына. ИПО «Автор», Москва,1997, с. 83.

[44] Turpat, 70.lpp.

[45] Anita Bormane. Košais tauriņš ar lielummāniju: Raisa Gorbačova// „Latvijas Avīze”, 2012.., 9.janvārī.

[46] Владимир Карпец. Русь Меровингов и корень Рюрика. «Алгоритм» «Эксмо». Москва, 2006, 510 с.

[47] А.С. Черняев. Шесть лет с Горбачевым. По дневниковым записям. Издательская группа «Прогресс» «Культура», Москва, 1993, сс.382-383.

[48] Turpat, 399.lpp.

[49] Turpat, 399.-400. lpp.

[50] Michael R. Beschloss, Strobe Talbott. Auf hoechter Ebene. Das Ende des kalten Krieges und die Geheimdiplomatie der Supermaechte 1989-1991. Econ Taschenbuch Verlag, Duesseldorf, 1994, S. 420-421.

[51] Edgars Liepiņš. Barikāžu laiks pašu atmiņās// „Kurzemnieks”, 1999., 19.janvārī.

[52] Б. Ельцин. Исповедь на заданную тему. .Латвийский Детский фонд-РИФ «Рукитис». 1990, 192 с.

[53] Ivars Ķezbers. Durvīs. Tā tas bija// „Neatkarīgā Cīņa”, 1992.gada 10.decembrī.

[54] Виктор Авотиньш. Август 91-го в Латвии: как это было// «7 секретов», 18 августа 2011, №33.

[55] Indulis Ronis. Barikādes, Gorbunovs un Dāvida zvaigzne latviešiem// „Brīvība”[Stokholma], 1996., 2./3. (475/476.) nr., 1., 12., 19.-22.lpp.

[56] Die Presse am Sonntag, Printausgabe, 7 August, 2011.

[57] Tālavs Jundzis. Latvijas drošība un aizsardzība. „Junda”, Rīga, 1995., 140.lpp.

[58] Anita Muula. „Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie…”// „Atmoda Atpūtai”, 1996., 20.janvārī, 10.lpp.

[59] Latvijas Republikas Saeimas arhīvs (LRSA). 5.Saeima. Saeimas izmeklēšanas komisija Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes darbības izvērtēšanai. Saņamtie dokumenti un materiāli, 87. sēj., 1.daļa, 1.-9. lpp

[60] Dainis Īvāns. Gadījuma karakalps. „Vieda”, Rīgā, 1995., 321. lpp.

[61] LRSA, Saeimas izmeklēšanas komisija, 87.sēj.,1.daļa, 10.-11.lp

[62] Inese Kalveite. Barikāžu darbnīca.//„Diena”/”Sestdiena”, 1996., 20.janvārī, 7.lpp.

[63] LRSA, Saeimas izmeklēšanas komisija.., 72.sēj., 16.-23.lp.

[64] Turpat, 10.sēj.,68.-118.lp.

[65] Viktors Ulberts. Atmiņā un pierakstos glabā vēsturi// „Kursas Laiks”, 2000., 6.maijs, 89.nr.

[66] А.С.Черняев. Цит. работа, с.405-406..

[67] T.Jundzis. Cit. darbs, 143.lpp.

[68] Turpat, 142.lpp.

[69] Лариса Персикова, Ника Персикова. Возвращение крестоновцев. Янис Кучинскис рассказывает// «Вести», 2012, 8 ноября, № 45.

[70] T.Jundzis. Cit. darbs, 143.lpp.

[71] LRSA, Saeimas izmeklēšanas komisija, 87.sēj., 1.daļa, 18.-29.lp.

[72] Andris Rubīns. Ar četrām aptverēm pret OMON// „Atmoda Atpūtai”, 1996., 20. janvārī, 9.lpp.

[73] Dainis Īvāns. Cit. darbs.,381.lpp.

[74] Barikadopēdija. Hronika, 1991.

[75] Владимир Соловьев, Елена Клепикова. Борис Ельцин. Политические метаморфозы. «Вагриус», Москва, 1992.,с. 300-301.

[76] Turpat, 325.-327.lpp.

[77] Turpat, 304.-305.lpp.

[78] LZA Latvijas vēstures institūts, Zinātniskā asociācija „Latvija un latvieši pasaulē”, Rīgas Politiski represēto klubs. Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā. Zinātniskās konferences materiāli. Zinātne, Rīga, 1980., 177. lpp.

[79] Dainis Īvāns. Cit.op., 367.-368.lpp.

[80] Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A sērija, 1995., 7./8. nr., 93.lpp.

[81] Baltijas Universitāte 1946-1949. Rakstu un fotogrāfiju krājums. Sakārtojis Arnolds Grāmatiņš. [Minhenē-Štutgartē], 1989., 213 lpp.

[82] Latvju enciklopēdija. 1960-1982. Galvenais redaktors Edgars Andersons. Amerikas Latviešu Apvienības Latviešu institūts, 1983., 1.sēj., 333.lpp.

[83] Latvijas Valsts Universitātes vēsture. 1940-1990. Sastādītājs un zinātniskais redaktors profesors Heinrihs Strods. Rīgā, 1999., 72.lpp.

[84] Latvijas Zinātņu akadēmija. Gada Grāmata 2011.Zinātne, Rīga, 2011.,74.lpp.

[85] SAB arhīvs, Ziņojumi DS 310181, DS 310185.

[86] Indulis Ronis. Latvija un Rainis 1929.gadā. Noklusētas sensācijas un jauni fakti par 20.gadu Latviju// „Nedēļa”, 2003., nr. 35- 38.nr.

[87] Indulis Ronis. Čekas arhīvu atdošana Maskavai beidzot pieprasīta oficiāli!// „Rīgas Apriņķa Avīze”, 1996.g. 14. februārī, 6.lpp.

[88] Stukaču paradīze. Igora Šuvajeva saruna ar Andrievu Ezergaili// „Rīgas Laiks”, maijs, 2001., 20.lpp.

[89] Indulis Ronis. Amerikā domājot par Latviju // „Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1994., 1.nr., 24.-28.lpp.

[90] Tas pats. Laikmetu griežos // Turpat, 1996., 1.nr., 12.-18.lpp.

[91] Tālavs Jundzis. Latvijas drošība un aizsardzība. Junda, Rīgā, 1995. 572 lpp.

[92] Indulis Ronis. Diskutējama grāmata par Latvijas drošību un aizsardzību// „Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1997., 1.nr., 13-19.lpp.

[93] Viņa Ekselencei Latvijas Republikas ārlietu ministram, „Latvijas Ceļa” priekšsēdētājam Valdim Birkava kungam. Rīgā, 1996.gada 17.jūnijā // Turpat, 1997., 2.nr., 8.-9.lpp.

[94] Turpat, 1997.gada 4.nr., 10.lpp.

[95] Vita Krauja. Indulis Ronis: „Bet Otrais karš turpinās”// „Lauku Avīze”, 2002.gada 1.jūnijā, nr.85, 7.lpp.; Indulis Ronis. Daži strīdīgi holokausta vēstures jautājumi// Turpat, 20.lpp.;Artis Drēziņš. Ko saka izraidīts akadēmiķis// Turpat, 2009.gada 8.jūlijs, 179.nr., 5.lpp.; I.Ronis. Žurnālists Kabanovs sagroza faktus// Turpat, 2010.gada 4.septembrī.

[96] Juris Rūdolfs Lange. Izņemtā lode nepazuda// „Diena”, 1997.gada 19.februāris, 42.nr.

[97] LRSA, Saeimas izmeklēšanas komisija, 87.sēj., 1.daļa, 45.lp.

[98] Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi—pašu ļaudis. Apgāds „Gauja”, Īstlansingā (ASV), 1992.

http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com

[100] Михаил Калюжный. Полугодие катастроф// «Ступени Оракула», №16, 2010, сс. 8-9.

[101] Turpat, 8.lpp.

Rediģēts: Krauļos, 2012. gada 2.decembrī.
7 Komentāri “Indulis Ronis. Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā”

http://tautastribunals.eu/?p=12678

Advertisements

2 comments on “Kas notiek?! Induļa Roņa versija ‘Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā’.

  1. […] Indulis Ronis. https://tencinusarunas.wordpress.com/2013/06/18/kas-notiek-indula-rona-versija-baltijas-jaunas-brivib… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s