KRIEVIJAS REIZRĒĶINS. Aleksandra Vaļuma Noriļskas pretestības hronika.

Te ir par Krievijā pirmo nevardarbīgas pretošanās mēģinājumu. Kas gan ir nevardarbīga pretošanās valstī, kas pastāv no masveidīga vergu darba uz “brīvībā” palikušo pārējo nāves baiļu fona un krievu vispasaules komūnisma aizsegā. Politieslodzītie visu mūžu velti mēģināja saprast, par ko sodīti. Naivie, viņi netika sodīti, bet gan vardarbīgi paņemti par vergiem visaugstākajā mērā – gan fiziski līdz nāvei, gan morāli. Un par biedinājumu citiem. Krievija kopš boļševiku apvērsuma turējās vienīgi uz iekšējā terora un vergu darba. Starp vergiem un Konstitūciju stāvēja teroriska Valsts drošības spēku banda, kuras uzdevums apriori nebija tiesiski un godīgi izpildāms, tāpēc izveidojās par visbīstamāko zaņķi ar neierobežotām organizētas noziedzības iespējām. Vaļuma komiteja cīnījās vien par idealizētas Padomju valdības komisijas ierašanos nelikumību novēršanai. Bet kas tad būtu no Padomju Krievijas palicis bez bezmaksas vergiem? Pie kam vislielākā atdeve bija no politieslodzītajiem, baltiešiem, rietumukraiņiem un līdzīgiem. Un tomēr varbūt no Noriļskas Gorlaga protesta sākās PSRS ilgā mokošā agonija.
Gaišākais brīdis bija Gorbačova-Jeļcina laiks, bet to ātri nomaitāja tā pati organizētā iekšlietu noziedzība. Tagad par vergiem derētu Krievijas pierobeža, tomēr komūnisma vietā ir izaicinoša verdzības saule. Vai Krievija pati, kaut teorētiski, var izkļūt no tā staignāja, kurā pati sevi iedzinusi? Vai Vācijas-Krievijas jeb divu Čingīshānu savstarpējo palīdzību atkārtos Ķīnas-Krievijas jeb palīdzošās – iznīcinošās aprīšanas savstarpējā palīdzība? Vai iznīcinošajai jāpiedzīvo ķirurģiska sakāve? Vai Konfūcijs ir nebūtībā? Vai sadzīvošana ir neiespējama? Tāds ir jautājums. I.L.

VAĻUMS ALEKSANDRS ALEKSEJA D., 1920.martā Maltas pag. Dupiņos
Валюм Александр Алексеевич, р. 1920
dzelzceļnieks
Tēvs – Aleksandrs Donāta d. Vaļums, sarkanarmietis, domājams, kritis Dienvidu frontē. Māte – Jekaterina Fiļimona m. Vaļuma, dz. Petrogradā. Dzīvojis pie tēva mātes.

1928. — Iestājies skolā.
      1935–1938. — Mācības Daugavpils dzelzceļa tehniskajā vidusskolā.
      No 1938. (?). — Darbs dzelzceļā par vec.tehniķi.
      1942., 25.dec. — Precējies, sieva Marija Iļjas m. Vaļuma, dzīv. Daugavpilī.
      1944., 27.jūlijs – Sarkanarmija ienāk Daugavpilī.
      1944., 4.aug. – arests, apsūdzība par savervēšanos pie vāciešiem. Izmeklēšana ar spīdzināšanu, pēc kuras parakstījis protokolus-pašapmelošanos. Sievas izlikšana no dzīvokļa.
      1944., 1.nov.  — Latvijas pilsonis A.A.Vaļums tiek kara tribunāla pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas likuma notiesāts uz 18 gadiem katorgas darbos + 5g. bez politiskām tiesībām + sekojoša deportācija uz PSRS tāliem apgabaliem.
      1944., 13.dec. — Iekraušana preču vagonos pa 44 cilv. katrā. Etaps uz austrumiem caur Maskavas, Omskas pārsūtīšanas cietumiem. Barošana ceļā: maizes paika, siļķes kabaliņš, krūze ūdens. Ieslodzītie ceļā daudzi iet bojā no aukstuma.
      1945., 13.febr. — Nonākšana Taišetā.
      1945., 16.febr.  — Saslimšana ar abpusēju plaušu karsoni, lāģera slimnīca. Milzīga slimo ieslodzīto mirstība slimnīcā (no 1945.g.febr. līdz septembrim ap 4000 cilvēku, lielākoties no III pakāpes alimentāras distrofijas, tas ir, no bada). Pēc izveseļošanās darbs vājinieku komandā kā 4.grupas invalīdam pie mirušo reģistrācijas.
      1945., sept. — Nosūtīts ar invalīdu etapu uz katordznieku invalīdu konclāģeri Kemerovas apg. Marijinskā. Deva: 550g maizes, 3 reizes strebeklis-balanda un 200 g kviešu putra, reizēm siļķe vai menca. Sarakstes aizliegums.
      1946., apr. — Etaps uz Krasnojarskas pārsūtīšanas cietumu, kur iedalīts etapā uz Noriļsku.
      1946., vasara — Nonākšana Noriļskā, 3.lagnodaļā; norīkojums par inženieri ražošanas-tehniskajā daļā, ķieģeļu rūpnīcas riņķa krāsns projektēšana.
      1946., okt. — Pārcelšana par meistaru uz ķieģeļu rūpnīcas būvi, pārcelšana uz 13.baraku. Uz apģērba numurs «В-999», tiesības uz 2 vēstulēm gadā. Labāka barošana kā „kontinentā”.
      1947., pavasaris — Norīkots par darbu vadītāju.
      1953., maija beigas – Nemieru sākums Noriļskas lāģeros, izņemot 3.lagnodaļu. Tās visus ieslodzītos administrācija noņem no darbiem, pirms laika sadzenot to ložmetējnieku aplenktā lāģerī.
      1953., 3.jūnijs — Neizprovocēta apsardzes šaušana uz neapbruņotiem ieslodzītajiem, 6 nošauti. Ieslodzītie izvirza politiskas prasības, atsakās strādāt līdz valdības komisijas atbraukšanai. 15 ieslodzīto lāģera komitejas ievēlēšana; tajā ir arī A.Vaļums.
      1953., 10.jūnijs — Lāģerī ierodas Iekšlietu ministrijas komisija no Maskavas, kas liek ieslodzītajiem atsākt darbu, barošanas deva samazināta 2 reizes. Ieslodzītie pieprasa tieši valdības nevis Iekšlietu ministrijas komisiju.
      1953., 4.aug. — Bruņots iebrukums lāģerī, daļas (57 cilvēku) nošaušana, lāģeru komitejas locekļu arests un nosūtīšana uz Valsts drošības ministrijas izmeklēšanas cietumu Krasnojarskā. Uzrāda apsūdzību masveida nekārtībās un grautiņos.
      1954., pavasaris — Etaps uz Vladimiras centrālo politizolatoru.
      1954., aug. sākums — Etaps uz Noriļsku.
1929. — Atbrīvošana ar PSRS Augstākās Padomes amnestiju, atgriešanās dzimtenē.
      1992., maijs — Piedalīšanās GULAGA aktīvu pretestības dalībnieku starptautiskā konferencē Maskavā.
      1992., okt. – 1993., janv. — Atmiņu par GULAGu publikācija avīzē «Даугавпилс вестнесис».
      https://vgulage.name/authors/valjum-aleksandr-alekseevich/
      ———-
      Tēvs bija Sarkanarmijā Rostovā pie Donas, Ziemeļkaukāza apg. 1.strēlnieku rezerves brigāde, 2.bataljons, 3.rota, 2.vads (pēdējā vēstule 1920.g.6.aug.). Vairāk ziņu nav, vien tas, ka viņš pēc kaimiņa Aloiza Skudras sūdzības ir Rēzeknē 1919.g. 1.nov. kara tribunāla notiesāts uz nošaušanu, bet 1919.g. 30.dec. tiesa spriedumu nomainījusi uz 5 gadiem nosacīti ar nosūtīšanu uz Dienvidu fronti marša rotā. 1944., 27.jūlijs – Sarkanarmija ienāk Daugavpilī. Dažās dienās visa Latvijas teritorija ieņemta, tēvs nosūtīts uz Dienvidu fronti karot pret baltajiem Vrangeli un Deņikinu. Uzaugu vecāsmammas mājās. Kāda daļa saimniecības piederēja arī manai mammai kā mana tēva likumīgai sievai.
      …1920.gadā no frontes atgriezās trīs tēva brāļi: Jāzeps, Jānis un Antons. Ne mans tēvs. Mana mamma izpirka tēva brāļu zemes daļas un palika dzīvot pie manas vecāsmammas. Mamma dabūja vēl zemi Katraskalnā. Uzaugu tur, vienā no skaistākajiem Latgales stūrīšiem. Mamma ļoti ātri apguva latviešu valodu un paražas. Mūsu mājās bija daudz ļaužu: mamma adīja, izšuva, palīdzēja slimniekiem, ārstēja dzīvniekus. Mana galvenā audzinātāja bija vecāmamma. Lasīja man dažādus stāstus un pasakas <…>
      Laiki bija smagi, pēc revolūcijas no Petrogradas atgriezās daudzi tūkstoši mūsu laucinieku – nabadzīgās, kara un revolūcijas sagrautās saimniecībās, kuras atkāpjoties paspēja vēl izlaupīt Pētera Stučkas sarkanā valdība. Valstī bija aplaupīti zemnieki, 1919.gadā apšauti vairāki tūkstoši inteliģences: skolotāji, garīdznieki, ārsti, tirgoņi; Sarkanarmijā mobilizēti un no Latvijas (Latgales) uz Krievijas apgabaliem Pilsoņu kara frontēs aizdzīti tūkstošiem vīriešu. Daudzas ģimenes palika bez vīriešiem, daudzās sētās nebija zirgu, varbūt ne katrā bija kāda govs. Nabadzībā dzīvoja daudzas ģimenes. Galvenais izdzīvošanas avots bija aiziet no ģimenes peļņā uz mazāk izpostītu Latvijas vietu – Vidzemi. Jaunie bez specialitātes gāja par ganiem, kalpiem un kalponēm, iekārtojās darbā pie turīgākiem zemniekiem. Amatnieki devās peļņā uz Rīgu, Jelgavu un sagrauto māju atjaunošanā uz Kurzemi un Zemgali. Arī mana mamma aizbrauca uz Rīgu un tur strādāja 1925.-1927.gadā. Es dzīvoju pie vecāsmammas. Mums bija viena gotiņa, dažas aitas, cūka un kādas desmit vistas. Zemi apstrādājām pusgraudā. Dabūjām pusi no ražas, pusgraudnieki vēl pļāva sienu un gatavoja malku. Mamma atbrauca tikai uz īsu brīdi atvaļinājumā un uz svētkiem.
      …
      1944.g. 27.jūlijā Daugavpilī atkal ienāca krievi, un 4.augustā 15.00 pie mums dzīvoklī ienāca divi krievu virsnieki un palūdza mani doties uz dzelzceļa karaspēka štābu, bet tā vietā aizveda uz Smilšu ielu…
      Ielas vidū bija dēļu šķūnītis, gar kuru staigāja sargs ar automātu. Mani bez paskaidrojumiem iegrūda šķūnītī un tur biju līdz rītam. No rīta mani ieveda mājelē iepretim un sākās tā sauktā izmeklēšana, uzdeva jautājumus: “Ar kādu uzdevumu tevi te atstāja vācieši?”, “Kur ir ierocis, sakari, rācija?” Es, protams, tādus jautājumus nebiju gaidījis, nekādās organizācijās nebiju, vervēts nekur netiku. Kārtības labad dabūju no tā sauktā purnu sitēja (мордобойца) pamatīgus dūru sitienus un tiku iemests kādā šķūnītī, kur nogulēju līdz rītam. No rīta man atņēma jostu, biksēm nogrieza pogas, no zābakiem izvilka auklas, iebaroja kaut kādu putru, tad nosūtīja uz pagaidu cietumu – skrošu rūpnīcas garāžu Varšavas un Ludzas ielu stūrī. Tur jau bija man līdzīgi ap 150-200 cilvēki, lielākoties dzelzceļnieki – ceļu brigadieri, ceļu meistari, kā arī citi pilsētas un apriņķa pilsoņi. Gulējām uz betona grīdas cits pie cita. Protams, drīz parādījās utis. Bet varējām konvoja pavadībā iet uz mazmājiņu pie žoga, un tā cilvēki varēja mūs redzēt un paziņot radiem, ka te arestā atrodas tas un tas no arestētajiem. Tā mani atrada sieva. Tikties neļāva, vienīgi nodot paciņu. Bet ko varēja nodot? Lai sadabūtu gabalu maizes un speķa, sieva kājām gāja uz Maltu – 70km uz vienu pusi. Tikai vēlāk uzzināju, ka pēc mana aresta sieva padzīta no dzīvokļa un atlaista no darba, tāpēc nebija ne kartupeļu. Neaprakstīšu visas izmeklēšanas grūtības, vien to, ka atmiņai par izņirgāšanos man ir sakropļots labās rokas rādītājpirksts un ar sakaitētu dzelzi piededzinātas abas pēdas. Lai gan sapratu krievu sarunu valodu, pratināšanas protokolā rakstīto nesapratu. Tā pēc pamatīgas fiziskas apstrādes es paklausīgi parakstīju visus papīrus ko lika, un 1944.gada 1.novembrī man, Latvijas pilsonim, Latvijas PSR vārdā, pēc Krievijas likumiem, pamatojot ar 1943.gada 19.aprīļa PSRS dekrētu piesprieda 18 gadus katorgas darbos, pēc tam piedevām 5 gadus tiesību ierobežojumus un deportāciju uz galējiem PSRS apgabaliem. Liktenis šo ļauno joku ar mani nospēlēja 1.novembrī, datumā, kad pirms 25 gadiem nāves spriedums bija paziņots manam tēvam.

Pēc tiesas mūs sadzina etapa kamerā un ļāva satikties ar sievu. Mamma un sieva mani ceļam apgādāja ar veļu, siltajiem zābakiem, siltu apģērbu un ēdamo ceļam. 1944.gada 13.dec. pie Daugavpils cietuma piedzina preču vagonu sastāvu un tajos sadzina pa 44 cilvēkiem katrā lopu vagonā. Kā tualete vienās vagona durvīs bija tekne, vidū dzelzs krāsniņa bez kurināmā. Kaut kur preču stacijā konvojs atnesa malku un ogļu spaini. Abos vagona galos bija divstāvu nāras. Man pārinieks bija zemnieks no Dagdas puses, jau pieredzējis. Viņš kādu laiku bijis lāģerī pie vāciešiem un zināja kā tādos apstākļos jāuzvedas. Ieņēmām vietas uz augšējām nārām un sākās mūsu Golgātas ceļš nezināmajā. Šim vīram esmu pateicīgs līdz šai dienai. Uzvārds Kirillovs. Taišetā mūs izšķīra, un par viņa tālāko likteni vairs nezinu. Gulējām uz plikām nārām. Pa šauro lodziņu vīdēja debesis, varēja redzēt dzelzceļa uzbērumu. No Daugavpils ap 13.00, ceļā uzrakstīju atklātni cerībā izmest Maltas stacijas tuvumā. Uz perona ieraudzīju skolasbiedreni Annu Samusu un izdevās pa loga spraugu atklātni izmest – ar lūgumu nodot manai mammai. … Nakti stāvējām Rēzeknes stacijas rezerves ceļā. Naktī skanēja spēcīgi sitieni pa vagona jumtu un sienām. Tad ar troksni atvērās vagona durvis. Ielīda dūšīgs seržants. Rokā liels koka āmurs, līdzīgs kā kroketā. Aiz viņa divi zaldāti ar automātiem. Celties! – kliedz seržants. Visi lec no nārām, izlien apakšējie, un izveidojas dzīvs kustīgs kamols. Uz labo! Visi pārlēc uz labo malu, es aizķeros un dabūju ar āmuru pa muguru. Tad satrakotais priekšnieks sāk pārdzīt visus uz vagona pretējo pusi. Viens, un divi, un trīs… Ātrāk! Piecpadsmit, sešpadsmit… Beidzot 44-ais, skaitīšana beigusies.
Sūdzības ir? Īr! atsaucas neliels cilvēciņš zaldāta šinelī un cepurē. Kad dosiet paiku? Seržants atvēzējas ar āmuru. Zaldāti ņirdz. Seržants nolaiž āmuru un uzkliedz automātistiem. Aizslēgt! Konvojieri izlec no vagona, lamājoties aizslēdz durvis. Nakts cauri. Ar ausmu sastāvs sakustas. …
Līdz Maskavai braucām 11 diennaktis. 24.decembrī mūs izsēdina Maskavā pārsūtīšanas cietumā Sarkanajā Presņā. Pa ceļam 5 vai 6 reizes deva pa maizes paikai un pāris siļķēm. Tiesa, ūdeni pēc katras pārbaudes.
No vagoniem mūs sadzina tā sauktajā pārsūtīšanas cietuma stacijā. Laižot cietumā kā parasti izkratīšana, te to sauca par šmonu. Pārbaudīja visus mantu maisus, izģērba, izkratīja apģērbu, lika noliekties, apskatīja visas intīmās vietas un lika pat atvērt muti. Visu apģērbu lika uzkārt uz īpašiem dzelzs riņķiem, nosūtīja uz dezinfekcijas kameru, bet mūs nosūtīja uz pirti. Pirms mazgāšanās notika sanitārā apstrāde, nogrieza matus uz nullīti, noskuva vaigus ar visai bīstamiem bārdas nažiem. Frizieres bija sievietes no sadzīves kriminālajām. Pēc pirts atgriezāmies, viss mūsu etaps atgriezās lielajā kamerā – stacijā. Pie vienas sienas trīsstāvu nāras. Beidzot iedeva maizes paiku un šķidro balandu. Tā mēs pirmo Staļina cienastu saņēmām Ziemassvētkos. Bijām kādi 200-250 cilvēki, gandrīz visi vēl spēcīgi un labi ģērbti.
Pēkšņi atveras durvis un pie mums ielaiž 15-20 kriminālos. Mēs sēdam uz grīdas uz savām mantām, un klāt nāk pa 2-3 cilvēki “tirgoņi”. Tirgoties te neviens netaisās, un bandīti mēģina mums tās atņemt. Sākas kautiņš, salaužam nāras, un mūsējie ar dēļiem urkas sakauj. Maskavas priekšnieki tādu iznākumu nav gaidījuši, iedrāžas kādi 10 automātisti, sāk šaut griestos un savējos izpestī; dažus no viņiem iznes.
Esam guvuši pirmo mācībstundu kā izturēties pret urkām, un šo mācību nācās nostiprināt ne reizi vien.
Pēc dienas mūs atkal iesēdina preču vagonos, un mūsu ceļš ved caur Kuibiševu uz Omsku. Tiesa, te paiku un balandu deva katru dienu. Sienu un jumta izklaudzināšana un cilvēku pārskaitīšana notika lielajās stacijās. Beidzot Omska. Vilciens uz rezerves ceļa, mūs dzen uz pārsūtīšanas cietuma pirti. Pirtī kā vienmēr: šmons, apģērba izkarsēšana, sanitārā apstrāde un atkal uz vagonu. Kamēr bijām pirtī, vagons izsalis, uz sienām sarma. Pagāja ilgs laiks kamēr vagons iesila no mūsu ķermeņiem. Un atkal uz austrumiem. Riteņu ritmā tomēr iesnaudos. Pamostos uz kārtējo pārbaudi un maizes paiku, bet jūtu augstu temperatūru. Pēc pāris dienām kļūst vieglāk, bet sākas klepus. Meklēju medicīnisku palīdzību, bet nav ne palīga, ne medikamentu. Pēc kāda laika nonākam Novosibirskas stacijā. Pa spraugu logā redzams metrīgs termometrs. Pirmo reizi dzīvē redzu 52 grādus salā. Te vilciens ilgi nestāvēja, atkal uz austrumiem. Ceļā vairākās pieturās no vagoniem iznesa vairākus mirušos. Beidzot 1945.gada 13.februārī nonākam Taišetā. Tā ir Irkutskas apgabala pakļautības pilsēta, Taišetas rajona centrs, dzelzceļa mezgls uz Transsibīrijas dzelzceļa. Tolaik pilsētiņā kādi 15-20 tūkstoši iedzīvotāju. 1945.gadā Taišetas ieslodzītie būvēja dzelzceļu Taišeta-Bratska, uzbūvēja 101km. dzelzceļa. Tālāk pietrūka sliežu. Pilsētā zeki strādāja autoremonta rūpnīcā, galvenās ieslodzīto kolonas bija izvietotas gar trasi. Galvenie darbi – koku gāšana, uzbēruma, tiltu būve, gulšņu rūpnīcā netālu no Taišetas.
Mūs izkrāva no vagoniem, un konvojs, nostādījis pa pieci rindās, aplencis ar automātistiem un vilku suņiem, pēc komandas: “Solis pa labi, solis pa kreisi ir bēgšana, šauj bez brīdinājuma!” dzina mūs uz Taišetlaga pārsūtīšanas punktu. Bija salts rīts, cilvēki uz ielām. Koka pilsēta, pārsvarā divstāvu mājas. Pie vienas mājas pie telefona staba piesieta govs. Tai blakām siena klēpis. Gotiņa maza, ar neredzēti garu spalvu. Tālāk redzējām vēl vienu, tā stāvēja it kā kūtī ar trim sienām un pat jumtu, lai gan sals ap 40. Aizveda mūs uz pārsūtīšanu un tur ārā izkratīja, tad ielaida pārsūtīšanas stacijā. Tad izkarsēšana, pirts un uz nakti etapa barakā. No rīta sāka pārbaudīt krimināllietas, šķirot pa specialitātēm. Dzelzceļniekus lielākoties uz gulšņu rūpnīcu, citus uz koku gāšanu.
Biju ģērbies siltā dzelzceļnieku šinelī un formas tērpā: formas svārki, bikses, svīteris, siltā veļa un ar ādu apšūti siltie zābaki. Naktī mani pamodina kāds uzraugs un piedāvā apmainīt manu silto apģērbu pret brezenta pusmēteli, vateni un vates biksēm, piedevām 20 glāzes pašaudzētas tabakas, papīru un vairākas paikas maizes. Man tas bija izdevīgs darījums. Tabaka ir lāģera valūta. Civilo apģērbu man darba kolonā būtu atņēmuši. Tā es kļuvu bagāts. No rīta mūs baroja, tad veda uz lāģera dzelzceļa staciju. Pienāca vilciens, mūs iekrāva apsildāmajos preču vagonos un izvadāja pa darba kolonām. Kādā pieturā mūs izkrāva un aizveda uz gulšņu rūpnīcas kolonas caurlaidi. Nosēdināja sniegā un atkal izkratīšana. Tad ieveda zona. Bija nakts. Līdz rītam novietoja kādā telpā, no rīta iedeva maizes paikas devu un lāģera brokastis: balandu un putru. Tad sadalīja pa brigādēm. Mani atstāja zonā, norīkoja būvēt dzīvojamo baraku. Nostrādāju pāris dienas un sajutos slikti, aizgāju pie ārsta. Ārsts apskatīja, izmērīja temperatūru un ielika mani stacionārā. Izrādījās, ka man ir abpusējs plaušu karsonis. Pāris dienas nogulēju tur, tad ārsts nolēma sūtīt mani uz centrālo slimnīcu 22.kolonā. Aizveda mani uz staciju, iesēdināja sanitārajā ķepluškā un aizveda uz slimnīcu. Tur atkal izkratīšana, pirts un uz lielo baraku. Tur biju jau gandrīz nesamaņā. Telpā bija vienlaidus nāras, uz kurām gulēja ar kopējām segām apsegti slimnieki. No sāna uz sānu pagriezās pēc komandas. Apgaismojums bija skalu uguns. Vietējās pārvietojamās elektrostacijas elektrību izmantoja tikai zonas apgaismošanai. Pamodos uz rīta pusi no aukstuma, sāku kliegt. Izrādījos iespiests starp sastingušiem līķiem. vienā pusē 7 līķi, otrā 8. Večuks sanitārs, rietumukrainis, nolika mani pie krāsniņas, pārsedza ar savu pusmēteli, kur es nogulēju līdz ārstu atnākšanai. Mani ārstēja ieslodzītais tāds un tāds, maskavietis, kuram piesieta Gorkija noindēšana. Pārcēla uz nelielu palātu, un mani atkopa lāģerniece medmāsa Rjabokoņa, Kijivas profesora sieva. Brīvlīguma māsiņas ļeningradietes sadabūja tolaik deficīto sulfidīnu, un es pamazām atveseļojos un augu spēkā. Mani pārcēla uz 7.baraku, kurā bija slimnieki, kuri atveseļojas. Barakas vecākais bija bijušais Latvijas armijas instruktors Roberts Kauss. Man bija liegta sarakste, bet pateicoties Kausam izdevās sazināties ar sievu, un uz Roberta vārdu sāka man sūtīt vēstules un bandroles. Tajā laikā slimnīcā bija briesmīga mirstība, galvenokārt mira vecākos gados un dienvidu apvidu cilvēki – ukraiņi, moldāvi, bulgāri, ungāri. 1945.gadā no februāra līdz septembrim šajā slimnīcā nomira ap 4 tūkstoši cilvēku. Galvenais nāves cēlonis – alimentāra II pakāpes distrofija, tas ir, bads. 165-175cm garš vīrietis svēra 48-50kg. Novājēšanas iemesls – nepietiekama barošana. Maizi deva 400g dienā, siltais – balanda, papildināta ar sīku sālītu siļķīti vai sālītām zosu iekšām. Pēc kara, 1945.g. maija beigās Taišetā atbrauca kaut kāda Maskavas komisija, arestēja kolonu priekšniecību, un barošana uzlabojās. Beidzot no GULAGa pienāca atļauja izmantot ieslodzīto kontingentu pa specialitātēm – ārstus, feldšerus, inženierus, tehniķus u.t.t. Ar pavasari un sadzīves uzlabošanos cilvēki sāka ātri atkopties. Mana veselība sasniedza normu, un sāku strādāt pēc specialitātes, lai gan skaitījos 4.grupas invalīds. Lāģerī bija daudz interesantu cilvēku: ķirurgs profesors Rumjancevs, bijušais Odesas pilsētas galva, medicīnas profesors Zajevjušins, medicīnas profesors Čekans. Viņiem atļāva strādāt specialitātē. Slimnīca atradās kāda kalna ziemeļrietumu nogāzē. Aiz slimnīcas ziemeļaustrumu pusē apraka mirušos. Bedres raka vasarā, bet uz 1945.gada martu tās bija pārpildītas un lai atraktu, sasalušo zemi atkausēja ar dedzināšanu. Ugunskuru gaismu redzēja zonā, tā mēs uzzinājām kapsētas vietu. Man bija jāraksta akti, jādarina birkas. Lūk, akta piemērs.
Akts.
1945.gada 20.maijā mēs, apakšā parakstījušies, vec.uzraugs Ivanovs I.P., dežūrējošais uzraugs Sidorovs un dežūrējošais feldšeris ieslodzītais Urums, sastādījām šo aktu par to, ka ieslodzītais Nr.В-952 Gutovecs Ivans Petrovičs, dzimis 1915.g., ir miris. Diagnoze: alimentārā distrofija III, apglabāts kapā Nr. … pie Ševčenko sādžas Irkutskas apg. Taišetas raj., ar galvu uz austrumiem.
Paraksti.
Uz birkas, kas darināta no 5x20cm skala, rakstīja: “Z/k № В-958 Ivanovs Ivans Petrovičs.” Caurlaidē birku piesēja pie labās kājas īkšķa. Aktu parakstīja uzraugs un ar īpašu pīķi iedūra līķa sirds apvidū. Pēc tādas noformēšanas līķi izveda ārā no zonas uz kapsētu. Līķus lika rindās, apbēra ar sniegu, vasarā ar zemi. 1945.gada septembrī visus 4.grupas invalīdus savāca uz etapu, aizveda uz Taišetu, iesēdināja “Stolipina” vagonā un nosūtīja uz Marijinsku Kemerovas apgabalā. Ziemu nodzīvojām invalīdu lāģerī.
Dažus kilometrus no Marijinskas mūsu Taišetas etapu nometināja lauksaimniecības kolonā. Tas bija invalīdu lāģeris katordzniekiem. Tur dzīvoja galvenokārt 4.grupas invalīdi. Mums bija atdalītas divas speciālās zonas barakas ar virtuvi, sanitāro daļu, pirti un personīgo mantu glabātavu. Uz darbu mūs nedzina, baroja ar garantēto devu – 550g maizes, trīs reizes balanda un kviešu putra pa 200g, reizēm kartupeļi ar siļķi vai mencu. Stingrais režīms – bez sarakstes. Pa nakti barakas slēdza. Gulējām uz plikām nārām bez gultaveļas, reizi desmit dienās pirts, apģērbu un veļu izkarsēja dezinfekcijas kamerā. Šajā lāģerī pagāja 1945/46.gada ziema.
Mani darbā sanitārajā daļā pieņēma profesors Čekans, moldāvs no Kišiņevas, un tā mēs divatā apkalpojām mūsu kontingentu. Reizēm priekšnieki mani aicināja novērtēt kādas būves citā zonas daļā. Tad rasēju un stādīju celtniecības vai kapitālā remonta tāmes. Aprīļa vidū no mums savāca veselo komandu, iekrāva “Stolipina” vagonā un aizveda uz Krasnojarskas pārsūtīšanas cietumu.
Tur bijām vairākas dienas, izgājām vēl vienu komisiju. Un atkal vagonos un uz Tālajiem Austrumiem. Man izdevās dabūt labu vietu uz augšējām nārām, pie preču vagona loga. Vairākas diennaktis braucām gar Baikālu. Ulan-Udes stacijā pāris dienas stāvējām, 1946.g. 5. vai 6.maijā pa radioreproduktoru uzzinājām, ka miris Mihails Kaļiņins. Tad mūsu ešelonu atgrieza atpakaļ uz Krasnojarskas pārsūtīšanas cietumu. Tur atkal komisijas, šķirošanas. Izgāju trīs komisijas un tiku atzīts par 4.grupas invalīdu, bet pēdējā komisijā par mani ieinteresējās Noriļlaga ‘УРО’ priekšnieks kapteinis Dvins. Izsauca mani pie sevis un sāka skaidrot, ka Noriļlagā būs labāk kā jebkurā citā invalīdu lāģerī, kur nekādu dzīves izredžu nav, bet Noriļskā ir liela celtniecība un pavisam citi apstākļi, aizpolārā barošana. Apgalvoja, ka dos man īpašu norīkojumu uz Cementstroja pārvaldi, kur tikko sāk apgūt būvlaukumu būvmateriālu uzņēmuma būvei. Ierakstīja manos dokumentos specnorīkojumu, tas ir, norīkojumu par inženieri Cementstroja ražošanas daļā. Tā es tiku pārkomisionēts par darbaspējīgo (II grupa) un ieskaitīts etapā uz Noriļsku. No Krasnojarskas pārsūtīšanas mūs, 200 cilvēkus, aizdzina uz Jeņiseja piestātni un iekrāva ratu tvaikoņa Marija Uļļjanova kravas telpā. Sākās mūsu ceļš lejup pa Jeņiseju uz ziemeļiem. Pēc 12-15 diennaktīm nonācām Dudinkas ostā. Tur mūs iekrāva Dudinka-Noriļska dzelzceļa vagonos un aizveda uz Noriļskas 3.lagnodaļu.
Krasnojarskas novada Noriļskas pilsēta atrodas Taimiras pussalā raksturīgā mūžīgā sasaluma apvidū. No caur Krasnojarsku ejošās maģistrālās dzelzceļa līnijas Noriļska atrodas 2000km lejup pa Jeņiseju. Galvenās kravu plūsmas no Karsnojarskas uz Noriļsku iet pa ūdensceļu līdz Dudinkas ostai, uz kuru no otras puses no Ziemeļu Ledus okeāna ienāk kuģi no Murmanskas un Arhangeļskas. Dudinkā atrodas pārkraušanas bāze, kas ar Noriļsku savienota ar apmēram 100km dzelzceļa līniju. Kuģošana pa Jeņiseju ir apmēram 4 mēnešus gadā no jūnija vidus līdz oktobra vidum, bet pa Ziemeļu jūras ceļu tikai 2-3 mēnešus.
Klimatiskā īpatnība raksturīga ar vairākiem faktoriem:

1. Krasas temperatūras svārstības (gada vidējā temperatūra -8,4 °С, vienīgais mēnesis virs 0 ir jūlijs.)
2. Spēcīgas gan ātruma, gan virziena ziņā krasi mainīgas vētras.
3. Spēcīgi sniega sanesumi, vairāk puteņa nekā snigšanas izraisīti.
4. Dabiskā apgaismojuma sezonas svārstības starp 2 līdz 24 stundām.
   <…>
   Noriļska atrodas kalnu grēdas ziemeļu nogāzē no Divkupru kalna austrumos līdz Šmidta kalnam jeb Šmiķihai. Dalās trijās galvenajās daļās: rūpnieciskā teritorija, rūdas raktuves un šahtas, un administratīvā – dzīvojamā daļa. Daļas savieno ceļi un dzelzceļa atzari. Tālāk uz dienvidiem un rietumiem ir zemākā daļa un bezgalīga tundra ar daudziem ezeriem, upītēm un necaurejamiem purviem. Piekalnēs aug reti koki – lapegles, sīki bērziņi, un ložņājoši kārkli, gar upīšu krastiem ir sarkano un melno jāņogu krūmi. Vasarā no jūlija līdz augustam visa tundra ir spilgtos sarkanos un dzeltenos ziedos, bet bez smaržas. Vasarā zeme atkūst 1,5 līdz 4m dziļi, tālāk ir mūžīgais sasalums. <…>
   Ieradāmies 3.lagnodaļas caurlaidē.
   Mūs aizveda uz lagnodaļas caurlaidi, kas atradās netālu no 25.rūpnīcas rūpnieciskajā teritorijā. Tāpat kā citos lāģeros izgājām parastās procedūras: kratīšanu, pirti ar visu mantu izkarsēšanu, barošanu un sadali pa barakām. Mani sameklēja feldšeris no slimnīcas, lietuvietis no Kauņas Jozas Kazlauskas, kurš šajā lāģerī ieradies pirms manis. Mani uzreiz hospitalizēja un ielika slimnīcā. Tur pabiju kādu nedēļu, iepazinos ar šā lāģera kārtību, un reiz mani sameklēja vecākais norīkotājs bijušais Latvijas armijas leitnants Lasis. Izrādījās, ka pēc manu dokumentu izskatīšanas mani meklē Cemstroja celtniecības pārvaldes priekšnieks Mgebrašvili – bijušais ieslodzītais, gruzīns. Mani draugi – slimnīcas ārsti bija man jau sagatavojuši vietu un negribēja atlaist. Lasis tomēr ieteica man doties uz būvi. Tā darīju, un tiku pieņemts par inženieri ražošanas – tehniskajā daļā. (PTO). Tur strādāja ieslodzītie: priekšnieks Vasilijs Nikolaja d. Prohorovs, inženieris no Ļeņingradas, un Antons Šmagris, latvietis no Rīgas. Pieņēma labi un uzdeva uzskaitīt darbu apjomu un vajadzīgos materiālus 3.ķieģeļu rūpnīcas ķieģeļu apdedzināšanas riņķa krāsns korpusa būvei. Tādā darbā nostrādāju līdz 1946.gada oktobra sākumam. Pa to laiku izraka būvbedri ķieģeļu apdedzināšanas krāsns ar 36 kamerām pamatiem un sāka akmeņbetona ieklāšanu. Mani kā šo projektu izpētījušu visos sīkumos pārcēla no PTO par meistaru šajā objektā un pārcēla uz 13.baraku, kurā dzīvoju līdz 1953.gada 4.augustam.
   3.lagnodaļā mums katordzniekiem režīms bija īpašs: rakstīt radiem ļāva 2 vēstules gadā. Man piešķīra numuru ‘В-999’, ko uzšuva vai uzkrāsoja uz cepures, bušlata, kažoka vai vateņa uz muguras. Pēc vakariņām un vakara pārbaudes mūs ieslēdza līdz rītam. Baroja daudz labāk kā “kontinentā”. Garantēta maizes paika 750g un vēl par izstrādes vienu plusu 150g maizes, 15g cukura, 30g speķa, 50g zivs, 200g putras. Es saņēmu inženiertehniskā darbinieka paiku – garantēto ar trim plusiem. Viss apģērbs pienācās nelietots. Šajā lāģerī beidzot deva gultasveļu un sāka mazgāt veļu. Dzīvot kļuva vieglāk, varēja dabūt grāmatas, avīzes un vēstules no mājām, bandroles un sūtījumus. Mūsu lāģerī nebija kriminālo, zagļu un kuču (administrācijas pakalpiņu), apkalpošanā bija tikai politiskie, bijušie Latvijas armijas virsnieki. Klāt nenāca jauni, jo katorgas darbus tiesas vairs nepiesprieda. Mūsu kontingents sastāvēja vairumā no 1944.-45.gados tiesātajiem. Skaidrs vairākums bija rietumukraiņi, vēl lietuvieši, latvieši, igauņi, kazahi, gruzīni, osetīni, ungāri, čehi un bijušie padomju karagūstekņi – zaldāti, virsnieki.
   1946.gadā šajā lāģerī bija ap 4000 ieslodzīto. Ar celtnieka specialitāti strādāja būvē, citi akmeņu karjerā pie pamatiem. Normētājs būvē bija bijušais Lietuvas armijas virsnieks, Blēžu jeb lāģera urku pie mums nebija. Būvlaukumā un dzīvojamā zonā bija pilnīga kārtība. Strādājām par maizes paiku. naudu nesaņēmām. Lāģera priekšnieks bija bijušais frontinieks kapteinis Gribaļovs no Baltkrievijas. Viņš režīma priekšniekam un operatīvajam izvērsties neļāva. Pamazām visus amatus lāģerī un būvē ieņēma katordznieki.
   Cemstroja pārvaldes būvlaukums bija lejup pa paugura nogāzi 300-400m uz ziemeļiem -ziemeļaustrumiem. Izvešana darbā ar visām procedūrām un konvoja “lūgsnām” aizņēma ne vairāk kā 30 minūtes. Būvlaukuma aplenkums bija cauru diennakti. Pārvaldes priekšnieks bija bijušais ieslodzītais Mgebrašvili, gruzīns no Tbilisi; galvenais inženieris – Lerners, iecirkņa priekšnieks Mihails Ivanovičs Paveļjevs. maskavietis. Visus pārējos dienestus vadīja ieslodzītie ar 58.pantu. Darbu vadītājs bija ieslodzītais Ābrams Jonovičs Zaidels. Plānu daļas priekšnieks bija ieslodzītais Šeftels no Rīgas. Darba un algas daļas priekšnieks bija bijušais ieslodzītais, Lietuvas armijas leitnants Reke. 1947.gada pavasarī palielināja darbu apjomu. Zaidelu drīz norīkoja par iecirkņa priekšnieku, bet mani par darbu vadītāju. Manā iecirknī par meistaru pieņēma bijušo ieslodzīto Mihailu Ivanoviču Puķko no Ļvivas. Viņš bija arestēts 1937.gadā Maskavā un atsēdējis Noriļskā. Jāatzīst, pārvaldes kolektīvs sastāvēja no labiem savstarpēji izpalīdzīgiem cilvēkiem.
   Puķko strādāja ķieģeļu apdedzināšanas korpusa, tieši krāsns, būvē. Pēc kāda kopēja darba laika viņš kļuva pret mani labvēlīgs un sāka mani mācīt kā uzvesties lāģera apstākļos. Ļoti daudz stāstīja par čekistu ālēšanos kara laikā. Neaprakstīšu visas lāģera šausmas, vien izstāstīšu par 1941.gadā uz Noriļsku etapēto Latvijas armijas virsnieku likteni.
   Kopā uz Noriļsku tika nogādāti ap 1200 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kareivju un virsnieku.
   Latvieši pēc neprecizētiem datiem 1003 cilvēki. Viņus sadalīja pa brigādēm un izmantoja Noriļskas kombināta vispārīgos darbos. Kādu daļu no augstākajām pakāpēm nosūtīja uz lāģeri pie Lāmas ezera, pārējiem pa naktīm bija izmeklēšana, viņus notiesāja 1942.gada sākumā. Termiņi 7-10 gadi konclāģerī. Bez tam visus kara akadēmiju beigušos (Francijā), ap 143 cilvēkus, nošāva 1942.gada sākumā Noriļskas cietumā. Beidzoties izmeklēšanas un tiesas darbiem ar Baltijas valstu virsniekiem, Noriļskas čekisti lielākoties palika bez darba, kas acīmredzami nozīmēja daļas no viņiem nosūtīšanu uz “kontinentu” un aktīvo armiju. Bet kurš gribēja nokļūt frontē? Tātad bija jāatrod darbs tepat Noriļskā. Tika pastiprināts darbs ar ziņu pienesējiem, provokatoriem, radīja sadomātas krimināllietas un atkal bija jaunas izmeklēšanas un tiesas, bet daudziem ieslodzītajiem jauni termiņi un pat nošaušanas. Čekisti dabūja paaugstinājumus amatos un algās.
   Mūsu 3.lāģerī 1946.gadā bija divi Latvijas armijas virsnieki, atkārtoti notiesāti 1944.gadā uz 15 gadiem katorgā. Viens, Arnis, strādāja un dzīvoja atsevišķi lāģera automašīnu remontdarbnīcā, sarunās neielaidās (sāpīga pieredze ar stukačiem) un nebiedrojās, otrs, Leons Kārkliņš, Latvijas armijas leitnants, dzīvoja atsevišķi kādas barakas piebūvē un skatījās štata krāsotājs lāģera zonā, balsināja dzīvojamās barakas, dienesta telpas un apdarināja lāģera priekšnieku kabinetus. Sarunās neielaidās. Zinājām, ka viņš par šķietamas sacelšanās organizēšanu 1944.gadā Noriļskā notiesāts uz nošaušanu, kas nomainīta uz 25 gadiem katorgas darbos. Kopā šajā murgainajā lietā atkārtoti notiesāti ap 30 latviešu virsnieki. Kādus ietekmēšanas paņēmienus čekisti pret Leonu Kārkliņu un citiem virsniekiem lietojuši, ir pat grūti iedomāties, bet fakts ir tāds, ka viņi ir parakstījuši pratināšanas protokolus un konfrontācijās apstiprinājuši čekistu izdomājumus.
   Vienmēr atceros to labo, ko man iemācīja Mihails Ivanovičs Puķko un Ābrams Jonovičs Zaidels. Pēc izlaišanas no lāģera Zaidels pārgāja darbā uz Metalurgstroju, bet mani norīkoja par iecirkņa priekšnieku. M.I.Puķko palika meistara amatā ķieģeļu rūpnīcā. Man nācās ilgi nostrādāt Cemstrojā un apgūt daudzas specialitātes. Manam iecirknim uzdeva īpašus būvdarbus: skursteņu, ķieģeļu apdedzināšanas krāšņu būvi, cementa krāšņu oderēšanu, ugunsizturīgo oderēšanu, skābes izturīgo oderēšanu, 25.rūpnīcā uzdeva izgatavot speciālu iekārtu kobalta un citu rūdu hidrometalurģiskai apstrādei.
   Darba algu mums nemaksāja, bet par normas pārsniegšanu piešķīra papildus paiku. Naudu piešķīra kā prēmiju – 30 līdz 90rbļ mēnesī. Manā iecirknī speciālajos darbos padotie strādāja lielākoties siltumā, tas ir virs nulles. Manis apmācītie strādāja pie manis, negāja pat uz rūpnīcas cehiem.
   Gorlags (Valsts sevišķā režīma lāģeris). 1949.g. mūs sašķiroja pa sodāmības pantiem, daļu no mūsu ieslodzītajiem pārcēla uz citām Iekšlietu ministrijas Noriļskas lāģera apakšnodaļām, bet pie mums uz 3.lagnodaļu atsūtīja tādus pašus katordzniekus no citām apakšnodaļām.
   Režīmu nemainīja. Palielināja numuru izmērus uz 10cm. Piešķīra jaunus, mani sāka godāt par ‘Щ-445’. … Barakās uz logiem bija restes, pēc vakara pārbaudes barakas durvis slēdza līdz sešiem no rīta. Invalīdus neaktēja un uz “kontinentu” neizveda. Būvobjektos un rūpnīcās kārtība vecā – būvē 10 stundas dienā, rūpnīcās 3 maiņas.
   Šajos gados es un mani cilvēki strādājām ķieģeļu rūpnīcas otrās kārtas, cementa rūpnīcas, šlakas vates rūpnīcas, 25.rūpnīcas hidrometalurģiskā ceha, kalšanas- termapstrādes ceha būvē, bet 1953.gada jūnija sākumā (pēc Staļina nāves) būvējām benzola cehu, niķeļa pulvera gāzes cehu. No 1952.gada mums sāka maksāt algu, tiesa, atrēķināja 55%, tomēr 250rbļ deva uz rokas, pārējo peļņu – 200-300rbļ ieskaitīja norēķina kontā. Manā iecirknī strādāja ap 300 cilvēki, būvlaukums bija gandrīz pretim lāģerim 300-400m nostāk.
   1953.gada maija beigās citos Gorlaga lāģeros sākās nemieri, streiki. Kas tos izraisīja, ziņas līdz mums nenonāca. Bet pēc Staļina nāves visi gaidīja amnestiju, tomēr Berijas amnestija mums netika, izlaida tikai kriminālos, zagļus un bandītus. [Tiek uzskatīts, ka pēdējos PSRS diktatora Josifa Staļina valdīšanas gados Lavrentijs Berija ietekmes ziņā bija otrais cilvēks valstī. Viņa autoritāte palielinājās un nostiprinājās it sevišķi pēc atombumbas veiksmīgas izmēģināšanas 1949. gada 29. augustā. Tieši Berija vadīja PSRS atombumbas radīšanas projektu. Viņš bija savācis izcilu zinātnieku komandu un nodrošināja visu nepieciešamo, lai Padomju Savienība iespējami ātrāk tiktu pie savas atombumbas. Vēlāk daudzi partijas funkcionāri atzina, ka Berija bija izcils menedžeris, partijas spicē – pats labākais. Pēc izskata viņš līdzinājās ebreju izcelsmes inteliģentam, un šādu ārējo tēlu viņš saglabāja līdz pat dzīves galam. Lēnprātīgs un atturīgs, visnotaļ laipns – šāda akadēmiska savrupība radīja iespaidu par inteliģentu un tolerantu cilvēku, taču patiesībā Berijas profesora izskats bijis maldinošs – viņš bija cilvēks ar buldoga kampienu.
   Kad 1953.gada 5.martā nomira Josifs Staļins, uz vadoņa vietu reāli pretendēja vairāki cilvēki: PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs, PSKP CK sekretārs Ņikita Hruščovs, kā arī Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks, Iekšlietu un valsts drošības apvienotās ministrijas vadītājs Lavrentijs Berija. Tā laika kinohronikās var redzēt, kādā secībā uz tribīni dodas PSRS vadošie cilvēki – vispirms iet Maļenkovs, tad Berija, pēc tam Molotovs un tikai tad Hruščovs. Šodien daudzi vēsturnieki norāda, ka pēc Staļina nāves visietekmīgākais cilvēks valstī bija tieši Berija. Viņš bija pats ambiciozākais un arī gudrākais. Tiesa gan, Berijas pārākums ar viņa pašu nospēlēja ļaunu joku – būdams pārāk pašpārliecināts, viņš zaudēja piesardzību, un pārējie Kremļa saimnieki ar viņu brutāli izrēķinājās.     https://jauns.lv/raksts/9viri/552478-slepenas-cinas-kremla-kabinetos-lavrentijs-berija-un-vina-miklaina-pazusana#google_vignette ]
   Vairums no mums bija jau atsēdējuši aiz drātīm pa 8-9 gadiem, turpmāk arī nekādu izredžu. Vai vajag vēl turpināt verga dzīvi līdz termiņa beigām? Ar tādām pārdomām labu draugu vidū dalījāmies ne reizi vien.
   Ap 1953.gada 1.vai 2.jūniju pieejot pie lāģera caurlaides ieraudzījām, ka torņos uzstādīti papildus automāti. Ieejā vērsos pie lāģera priekšnieka kapteiņa Tarhova ar jautājumu: “Pilsoni priekšniek, kāpēc torņos automāti?” Viņš atbildēja: “Nesatraucieties, mums lāģerī viss ir kārtībā”.
   Pirms dažām dienām maija beigās mūsu lagnodaļas soda izolatorā bija ielikta 24 ieslodzīto grupa no citiem lāģeriem par režīma pārkāpšanu. Tā grupa sastāvēja lielākoties no bandītiem. Kā vēlāk uzzinājām, vecākais operpilnvarotais vec.leitnants Jegorovs bija lagnodaļas priekšniekam kapteinim Tarhovam ieteicis nekavējoties šos cilvēkus dabūt ārā no lagnodaļas, lai te saglabātu mieru. Tas ziņojis Gorlaga pārvaldei.
   25.-27.maijā no nelegālām lapiņām uzzinājuši par nemieriem 1.,2.,4.,5. un 6. lagnodaļās un aicinājumus solidarizēties, 3.lagnodaļas katordznieki ne vien neatsaucās, bet turpināja strādāt kā agrāk bez mazākā satraukuma.
   Tomēr 3.jūnijā pēc Gorlaga vadības (ģeneralmajora Semjonova) rīkojuma visi mūsu lāģera ieslodzītie neparedzētā laikā tika noņemti no darbiem un ar pastiprinātu konvoju atvesti atpakaļ lāģerī. Tādējādi tur atradās ap 3500 katordznieki, satraukti par administrācijas un apsardzes pasākumiem aplencot dzīvojamo zonu ar pastiprinātu apsardzi, automātistu patruļām, uzstādījuši daudz ložmetēju. Visi šie pasākumi bija veikti pirms katordznieku atgriešanās lāģerī. Un atbilde nebija ilgi jāgaida. Tiesa, mūsu lagnodaļas priekšnieks bija darījis visu, lai šo uzbrukumu novērstu, nomierinātu padotās lagnodaļas personālsastāvu. Vērojot katordznieku uzbudināto stāvokli un gribot to kaut kā izkliedēt, kapteinis Tarhovs 3. un 4.jūnijā ieslodzīto sapulcēs paziņoja, ka ar viņu uzvedību ir apmierināts un prasīja tāpat izturēties arī turpmāk. Viņš ieslodzītajiem apliecināja, ka nekas īpašs nav noticis, un viņiem vienkārši ir īslaicīga atpūta, pēc kuras viņi kā agrāk tiks izvesti darbā. Uz jautājumu: “Ja nekas īpašs nav noticis, kāpēc lāģeris tiek apsargāts pastiprināti, un kāpēc uzstādīti ložmetēji?” viņš pārliecinoši atbildēt nespēja, tikai noteica: “Tā nav jūsu daļa”.
   Pēc sapulces kapteinis Tarhovs lika klubā rādīt kino. Es neskatījos, aizgāju savā barakā gulēt. Bija 1953.gada 4.jūnijs. 16.00 mani pamodināja šāvieni, vēlāk stāstīja, ka apsardzes diviziona komandiera majora Polostjanoja nesaprātīgas darbības rezultātā.
   Atgriežoties no sanitārās daļas uzraugu pavadībā, divi ieslodzītie no soda izolatora grupas – Melocs un Smirnovs – ieejot soda barakā sākuši kliegt, ka viņus gatavojoties iemest citā kamerā pie sukām (administrācijas pakalpiņiem), kuri viņiem draudējuši operpilnvarotā Kalašņikova uzdevumā izrēķināties ar nažiem. Kameras biedri atsaukušies (ap 20 cilvēki), izsituši savas kameras durvis un prasījuši atsaukt Gorlaga pārvaldes priekšnieku.
   Lai ar varu atdabūtu no izolatora pastaigu pagalma izolatora kamerā no tās izbrukušos, kapteinis Tarhovs izsaucis no apsardzes diviziona 50-70 zaldātus. Zaldāti ar rungām iegājuši pagalmā, sākuši sist, dzenot kamerā. Sistie klieguši katordzniekiem lāģera ielās, ka viņus sit. Dzirdot troksni, klaigas sapratuši, ka tiešām notiek ieslodzīto sišana, tuvākie katordznieki pieskrējuši pie žoga, atrāvuši dažus dēļus un izlaiduši dauzītos dzīvojamā zonā. Visi ātri sabēguši barakās. Zaldāti ar rungām pār drātīm izgājuši ārā no zonas. Pa to laiku kapteiņa Tarhova izsaukts lagnodaļā ieradies ģenerālmajors Semjonovs. Izolatora pagalmā palicis ar rungu galvā ievainotais ieslodzītais Vorobjovs. Zonā satikuši operpilnvaroto Voroncovu, ieslodzītie lūguši viņu piedalīties ievainotā Vorobjova evakuācijā uz slimnīcu. Kad Vorobjovs aiznests, leitnants Voroncovs devies uz lāģera izeju caurlaidē. Tikko Voroncovs pazudis aiz slimnīcas ēkas, noskanējušas zalves, automātu un ložmetēju kārtas. Redzot uzbudinājumu lāģerī un kā parasti neko nenoskaidrojis, pie vārtiem stāvošais apsardzes diviziona majors Polostjanojs bija devis zaldātiem komandu atklāt uguni uz zonā esošajiem ieslodzītajiem. Tobrīd lāģerī bijis ģenerālmajors Semjonovs, kurš pie ambulances sarunājies ar katordzniekiem. Sadzirdējis šaušanu, ģenerālis pieskrējis pie soda izolatora, 20 metrus no kura bijis majors Polostjanojs un kratot dūres kliedzis: “Polostjanoj! Ko tu dari, job tvoju maķ?!”
   Bet bija jau par vēlu. Mēru zaudējušā majora Polostjanoja noziedzīgā izlēciena rezultātā nogalināti 4 un ievainoti 17 cilvēki, arī no pēdējiem divi drīz miruši. Viens no nogalinātajiem atrasts uz žāvētavas lieveņa ar rokā sažņaugtu maizes gabalu. Cits nogalināts barakā uz nārām iesnaudies, trešo lode ķērusi izejot no bibliotēkas 200 m no izolatora, ceturtais nogalināts uz ceļa pie kluba. Apšaudīta slimnīca, ambulance, invalīdu pusstacionārs, 26.dzīvojamā baraka, ēdnīca, klubs.
   Kad šaušana noklusa, barakā pie manis pieskrēja vairāki cilvēki un notikušo izstāstīja. Izgāju zonā. Uzraugu un administrācijas lāģerī vairs nebija. Dažās barakās par sēru zīmi izkārti melni karogi. Galvenā iela pie kluba pilna ar šurpu turpu kustošiem uzbudinātiem cilvēkiem, šur tur grupiņas… Sanākušo vidū uzstājas nepazīstami ieslodzītie, kas aicina prasīt valdības komisiju. Iepretim 26.barakai piesisti dēļi ar saukļiem: “Nost ar cietumiem un lāģeriem!”, “Prasām atdot mūs mūsu ģimenēm!” Pie kluba iepretim lāģera štābam pienaglots dēlis, uz kura uzrakstīts – “Maskavai, valdībai:
5. Prasām valdības komisiju.
6. Prasām bargi sodīt ieslodzīto nošaušanas vaininiekus.
7. Prasām cilvēka tiesību ievērošanu!”

Man pienāca daudzi draugi un mēs, apzinājuši notiekošo, sākām cilvēkus mierināt, bet paši bijām nesapratnē, kas ir izkāris tendenciozos un ultimatīvos lozungus. Es daudziem saviem draugiem devu padomu nomierināties un izklīst pa barakām.
Pa to laiku klubā sākās sapulce, kurā nonācām pie slēdziena, ka stāvoklis ir jāapspriež. Visus satrauca, kas notiks tālāk. Vieni runāja par Maskavas komisijas iespējamību. citi prātoja, ka lāģera administrācija izdomās kaut kādus blēdīgus soļus, lai vainu par notikušo uzveltu mums, ieslodzītajiem. Daudzi izteicās, lai neviens neatļaujas kārtības pārkāpumus, citādi pie mazākās ieslodzīto kļūdas ir iespējama jebkāda izrēķināšanās, un apšaus visu lāģeri. Tā pagāja nakts. No rīta redzējām, ka lai gan ir darba laiks, neviens no uzraugiem lāģerī nav parādījies un ka zona ir aplenkta ar vēl spēcīgāku apsardzi. Savācoties grupiņās ieslodzītie lēma apspriest stāvokli. Nolēma sasaukt sapulci un pulcējās klubā, aicinot tur citus ieslodzītos no dzīvojamām barakām.
4.jūnija un iepriekšējā sapulcē es nepiedalījos, bet novadnieki un draugi stāstīja, ka nolemts:

1. Neliegt lāģerī ienākt administrācijai un medicīniskajam personālam.
2. Netraucēt virtuves bloka, kultūras-audzināšanas daļas, tirdzniecības, pirts utml. darbību.
3. Neizdot no lāģera nošauto līķus līdz valdības komisijas atbraukšanai.
4. Melnos sēru karogus nomainīt ar karogiem ar sarkanu joslu.
5. Savstarpēji piedot cits citam visus nodarījumus, pat tiem, kuri līdz šim apmelojuši, arī visiem zināmajiem stukačiem.
   Tagad ieslodzītie saprata, lai cik liela taisnība viņiem būtu, nāksies atbildēt par katru nepareizo soli. Saprata arī, ka katrs noziedzīgs nodarījums kavēs tiešu problēmu atrisināšanu valdības komisijā. Tā 5.jūnijā stihiski izveidojās protesta sākums un skaidru formulējumu ieguva ieslodzīto griba panākt valdības komisijas ierašanos.
   Pa to laiku darbnīcā bija izgatavoti zārki un 6.jūnijā uz laiku apbedīti seši 4.jūnijā bojā gājušie.
   Pēc apbedīšanas tika pieņemts lēmums visu mūsu lagnodaļā turēto ieslodzīto vārdā uzrakstīt sūdzību un nosūtīt to PSRS Valdībai. Ap 18.00 sūdzība bija uzrakstīta un ieslodzīto S.F.Bondarenko un Koļasņikova rediģēta, kopsapulcē nolasīta un visu atbalstīta. Sūdzībā bija teikts, ka līdz karam mēs visi bijām mierīga darba cilvēki. Tomēr ieslodzītie neslēpa, ka nokļuvuši gūstā vai okupācijā, bada nāves bailēs bija kādi, kas strādāja pie vāciešiem, citi dienēja vācu izveidotos militāros formējumos, trešie neizprazdami Padomju valsts nacionālo politiku piedalījās nacionālistiskā kustībā. Ka patvaļas un nelikumības apstākļos – bija tālāk teikts sūdzībā – bijušās Valsts drošības ministrijas izmeklēšanas orgānos pret viņiem safabricētas apsūdzības, kurās viņiem pierakstīti arī neesoši noziegumi, un viņi visi, pārkāpjot padomju tiesvedību, ir notiesāti uz gariem gadiem katorgas darbos. Ka lāģeros izjutuši uz sevi patvaļu, kas turpinās arī tagad, pieņemot aizvien pretīgākas un rupjākas formas, viena no kurām ir ieslodzīto apšaušana dzīvojamā zonā 4.jūnijā, kas spilgti parādījusi ar kādu noziedzīgu paviršību Berijas Iekšlietu ministrijas augstākie orgāni uzticējuši daudzu cilvēku dzīvības bezatbildīgiem neliešiem, kuru pakļautībā ir automātisti. Sūdzības noslēgumā katordznieki lūdza Padomju valdību:
6. Bargi sodīt 4.jūnija apšaudes vaininiekus, kā arī visus citus, kas vainīgi patvaļā un nelikumībās pret ieslodzītajiem daudzu gadu laikā.
7. Ņemt vērā un uzskatīt sodu par izciestu pirms termiņa, un atbrīvot viņus no ieslodzījuma uz jebkādiem Padomju valdībai pieņemamiem noteikumiem.
   Šāda lūguma pamatā bija tas, ka vairums jau bija atsēdējuši gandrīz desmit gadus, kuros bargos Ziemeļu klimatiskos apstākļos un smagos materiālos un sadzīves apstākļos viņi ir uzbūvējuši desmitiem lielu ražošanas uzņēmumu, kas veido veselus kombinātus, ar kuriem pamatoti lepojas Padomju valsts. Ka tāds uzņēmums ir Noriļskas kombināts. Ka daudzi ieslodzītie te zaudējuši veselību.
   Sūdzību parakstīja visi ieslodzītie padomju pilsoņi. Lāģerī turētie ārzemnieki rakstīja atsevišķu sūdzību.
   Pirmajās protesta dienās daži lagnodaļas vadībā nokļuvušie ieslodzītie, kuri bija izlauzušies no izolatora (24 cilvēku grupa), un kopā ar viņiem daži katordznieki sāka ālēties. Kā kļuva zināms, 7.jūnijā ieslodzītajam Kopilovskim atņemta nauda, kādam no mantas glabātuves pazuduši pārtikas produkti, tabaka utml.
   Uzreiz sadūrušies ar tādām sekām pēc lāģera administrācijas izbēgšanas no dzīvojamās zonas un redzot atsevišķus huligāniskus un dažkārt provokatīvus izlēcienus no atsevišķu ieslodzīto puses, lielākā daļa secināja, ka noziedzīgi pārkāpumi tik nopietnā brīdī var izraisīt smagas sekas un apgrūtināt valdības komisijai problēmu atrisināšanu.
   Nepieciešamībā organizēti uzturēt kārtību, organizēti gatavot materiālus iesniegšanai valdības komisijai, kā arī nepieļaut atsevišķu galēju elementu ietekmi uz ieslodzīto vairumu un notikumu gaitu, ar visu lāģera iedzīvotāju kopēju lēmumu 8.jūnijā tika ievēlēta 15 cilvēku komiteja, kurā kā vadošs ražošanas darbinieks tiku ievēlēts arī es.
   Tās sastāvs:
8. Guļs Aleksandrs Aņisima d. (Гуль Александр Анисимович);
9. Zagoruiko Romans (Загоруйко Роман);
10. Koroļs Konstantins Pjotra d. (Король Константин Петрович);
11. Jevtenko V.I. (Евтенко В.И.);
12. Nikolaičuks Pjotrs Vlasa d. (Николайчук Петр Власович);
13. Zaparenko Boriss Pjotra d. (Запаренко Борис Петрович);
14. Bondarenko A.S. (Бондаренко А.С.);
15. Kazlauskas Jozas Broņislava d. (Казлаускас Иозас Брониславович);
16. Cigankovs Vasilijs Stepana d. (Цыганков Василий Степанович);
17. Doroņins Leonids Jona d. (Доронин Леонид Ионович);
18. Tarkovcade Pjotrs Urhana d. (Тарковцаде Петр Урханови);
19. Vožģevs I.E. (Вождев И.Е.);
20. Plužņiks N. (Плужник Н.);
21. Šamajevs Boriss Aleksandra d. (Шамаев Борис Александрович);
22. Vaļums Aleksandrs Aleksandra d. (Валюм Александр Александрович).

Pretestības komiteju vadīja Boriss Aleksandra d. Šamajevs. Šis cilvēks izlēma upurēties citu labā, zinādams jau iepriekš, ka pie jebkura iznākuma viņam draud nāve. To zinājām arī mēs, pārējie komisijas locekļi, ka lāģera administrācija darīs visu, lai visu atbildību noveltu uz mums, ieslodzītajiem, jo vairāk uz komiteju. Apzinājāmies, uz ko ejam – brīvību vai nāvi. Kuram tad gribas mirt. Tomēr cerējām uz Padomju valdības cilvēcību un taisnīgumu.
Atbilstoši uzdevumiem, kas noteica komitejas izveidošanu, tās pirmajā sēdē sadalījām locekļu pienākumus:

1. Man, Vaļumam, kopā ar A.A.Guļu, N.Plužņiku, P.U.Tarkovcadi, Smirnovu uzdeva organizēt palīdzību lasītnepratējiem un mazizglītotajiem ieslodzītajiem rakstīt sūdzības, kuri to gribēs, un tādas sūdzības pieņemt, sakārtojot tās: par nepareizu notiesāšanu un par lāģera administrācijas patvaļu un bezlikumību. Bez tam, man uzdeva uzzīmēt dzīvojamās zonas plānu iezīmējot vietas, kur tika nogalināti vai ievainoti ieslodzītie 1953.gada 4.jūnijā, stāvokli apšaušanas brīdī, visas ložu pēdas baraku un ēku sienās. Arī drošības dienests bija manās rokās.
2. V.S.Cigankovam uzdevām rūpēties par sadzīvi lagnodaļā, tas ir, par virtuves, pirts, veļas mazgātavas normālu darbību, par tīrību teritorijā un barakās.
3. Ārstam Jevtenko, feldšeriem I.B.Kazlauskas un B.P.Zaparenko uzdevām medicīniski sanitāro daļu, ambulanci, slimnīcu, pārtikas produktu pārbaudi noliktavās, ēdiena gatavošanu, dzīvojamās zonas sanitārā stāvokļa novērošanu.
4. L.I.Doroņinam uzdevām organizēt ieslodzīto kulturālu brīvo laiku, propagandistu sarunās dzīvojamās sekcijās līdz katram nogādāt sapulcēs pieņemtos lēmumus, sarunu un sarakstes ar administrāciju saturu, Padomju valdībai sūtāmo vēstuļu saturu. Vēlāk Doroņinam tika uzdots pārraudzīt skrejlapiņu saturu. Informācijas darba pastiprināšanai viņam palīgā piešķīra Tarkovzadi.
5. K.P.Koroļam un Romanam Zagoruiko uzdevām veikt skaidrojošo darbu rietumukraiņu vidū, kuri taču bija 80% no visiem 3.lagpunktā ieslodzītajiem. Ar mērķi nepieļaut ieslodzīto vidū nekādu naidošanos starp tautībām.
6. Ieslodzītie Nikolajevs un I.E.Vožģevs bija lāģera dežuranti naktīs. Vēlāk no komitejas slimības dēļ izstājās Plužņiks un Osovaļuks, viņu vietā tika ievēlēti Vorobjovs un Nikolaičuks. Notikumu beigās no komitejas aizgāja Nikolajevs, Smirnovs, A.A.Guļs, kādu laiku Šamajevu aizvietoja Vorobjovs.

Notikumi attīstījās šādi.
9.jūnijā katordznieki (10-15 cilv.), dzirdot, ka cietuma pagalmā pie mūsu zonas iebrauc ugunsdzēsēju mašīnas it kā sadumpojošos cietumnieku nomierināšanai, sāka mest cietuma pagalmā ķieģeļus, prasot lai mašīnas brauc ārā. Komisijas locekļi mūsu biedrus laikus apturēja, izskaidroja, un izkāra vairākus aicinājumus: “Biedri! Neiesaistieties lietās ārpus mūsu zonas!”

10.jūnijā lāģerī ieradās administrācijas kultūras-audzināšanas daļas priekšnieks vec.leitnants Bezverhijs un teica, ka Noriļskā ieradusies Maskavas komisija, kas apmeklēs mūsu lagnodaļu. Uz viņa norādījumu uz caurlaidi Nr.2 aiznesa galdu, pārklāja to ar sarkanu galdautu un salika 15 krēslus. Ap 11.00 lāģera karaspēks pastiprināja apsardzi pie caurlaides, kur 5 metrus no vārtiem stāvēja galds, un iepretim zonai uzstādīja ložmetēju. Aiz vārtiem sapulcējās visa lāģera administrācija. Visi ieslodzītie gaidot komisiju nostājās pie savām barakām. Komitejas locekļi Šamajevs, Zaparenko, Vožģevs, Jevtenko, Koroļs un Tarkovcade sagaidīja komisiju pie caurlaides. Beidzot pa apsardzes diviziona vārtiem iznāca virsnieku grupa un nāca gar zonu uz lāģera caurlaidi. Viņu vidū viens bija civilapģērbā. Pirmā lagnodaļā ienāca administrācija sava priekšnieka kapteiņa Tarhova vadībā un izkārtojās galda priekšā. Aiz tiem ienāca, kā uzzinājām tikai izmeklēšanas laikā, PSRS Iekšlietu ministrijas Cietumu pārvaldes priekšnieks pulkvedis Kuzņecovs – komisijas priekšsēdētājs, tad ģenerālleitnants Sirotkins – PSRS Iekšlietu ministrijas konvoja karaspēka priekšnieks, kompartijas Centrālkomitejas pārstāvis Kiseļovs (civilapģērbā); viņus pavadīja Gorlaga priekšnieks ģenerālmajors Semjonovs.
Kad komisija bija sasēdusies pie galda, komitejas loceklis ieslodzītais Tarkovcade visu ieslodzīto vārdā lūdza pulkvedi Kuzņecovu pavēlēt lāģera administrācijas zonu pamest. Šo mūsu prasību izpildīja. Tad komitejas locekļi ļoti korektā formā lūdza parādīt dokumentus, ka komisiju pilnvarojusi Padomju valdība. Tomēr pulkvedis Kuzņecovs atteicās uzrādīt jebkādus dokumentus. Viņš atteicās arī izpildīt ieslodzīto lūgumu apstaigāt un uzklausīt komisiju gaidošos un pie savām barakām nostājušos ieslodzītos. Tā vietā Kuzņecovs lika komisijas galda priekšā nostādīt visu lāģeri, lai gan tur bija vieta ne vairāk kā 300 cilvēkiem, kamēr lagnodaļā 3500. Ieslodzītie tomēr komisijas priekšsēdētāja rīkojumu pildīja. 200 cilvēki ierindā atnāca no savām barakām un nostājās komisijas galda priekšā.
Pulkvedis Kuzņecovs zināja, ka ieslodzītie gaida kāda Padomju valdības locekļa pilnvarotu komisiju, nevis iekšlietu ministra, par kura darbiniekiem viņi taču gribēja iesniegt savas sūdzības. Tieši tāpēc pulkvedis nenosauca Beriju par iekšlietu ministru, bet sapulcējušos ieslodzīto priekšā savu uzstāšanos sāka tā:
Uzzinājis par nekārtībām jūsu lāģerī PSRS Ministru Padomes Priekšsēdētāja pirmais vietnieks Lavrentijs Pavlovičs Berija mums uzdeva…
Noslēgumā pulkvedis Kuzņecovs izklāstīja Berijas doto uzdevumu, kura gaismā prasīja no mums:

1. Nekavējoties atjaunot lagnodaļā iepriekšējo kārtību.
2. Ielaist zonā lāģera administrāciju (tas attiecās tikai uz operatīvajiem darbiniekiem un uzraugiem, jo pārējiem jau bija brīva iekļūšana visu laiku).
3. Rīt iziet darbā.
4. Izdot 4.jūnijā nošauto līķus.
5. Izsūtīt ārpus lāģera robežām uz lagnodaļas štābu piecus pārstāvjus sarunām ar komisiju.
   Pateikusi, ka ieslodzīto atbildi komisija gaidīs vienu stundu, komisija no lāģera aizgāja.
   Atvēlētajā laikā ieslodzītie klubā apsprieda situāciju.
   Vēl nezinādami, ka pēc pāris nedēļām Berija tiks pasludināts par tautas ienaidnieku, arestēts un nodots tiesai, starp citu, par PSRS nepieļaujamu metožu lietošanu, ieslodzītie, daudzus gadus pārcietuši uz savas ādas tieši šīs PSRS nepieļaujamās metodes, uzskatīja Iekšlietu ministrijas komisijas ierašanās faktu par vislielākās netaisnības, ja ne ņirgāšanās aktu. Šo apziņu padziļināja vēl tas, ka IeM pārstāvji, neapstaigājuši un neuzklausījuši ieslodzītos uzstādīja viņiem savas ultimatīvas prasības, kuras ieslodzītie vērtēja kā kārtējo orgānu mēģinājumu slēpt no Padomju valdības īsto stāvokli, kāds izveidojies tieši viņu vainas dēļ.
   Savā atbildē komisijai ieslodzītie vēlreiz prasīja komisijas pilnvaru apstiprinājumu, pēc kura lagnodaļa būtu gatava sarunas vest.
   Saņēmuši ieslodzīto atbildi IeM pārstāvji savas prasības atkārtoja, atsūtot zonā pulkvedi Kiseļovu. Viņu pavadošais kapteinis Tarhovs viņu nosauca par Maskavas komisijas sekretāru. Atbildei uz atkārtotajām prasībām mums deva 15 minūtes. Pēc 10 min. ieslodzītie caur kapteini Tarhovu iepriekšējo atbildi.
   Drīz šī komisija lagnodaļas štābu pameta un turpmāk pie mums vērsās tikai pa skaļruņiem.
   Apspriežot Maskavas komisijas priekšlikumus atsūtīt uz sarunām mūsu pārstāvjus, komitejas locekļi Šamajevs, Doroņins, Tarkovcade bija gatavi iziet no dzīvojamās zonas uz sarunām ar komisiju. Tomēr sapulce kategoriski aizliedza viņiem iziet no lāģera, baidoties, ka viņus arestēs, un viņi vairs neatgriezīsies.
   Apmēram stundu pēc IeM komisijas aizbraukšanas ar tās rīkojumu visam lāģerim barošanas normu samazināja uz pusi, toskait, ievainotajiem, slimajiem, invalīdiem. Vēlāk ievainotajiem, slimajiem, invalīdiem barošanas normu atjaunoja, bet pārējiem noteica soda normu – № 9.

Nākamā dienā, 11.jūnijā, kopsapulcē tika nolemts uzrakstīt un caur administrāciju sūtīt vēstuli Vorošilovam un Maļenkovam. Uzskatījām par nepieciešamu paziņot viņiem lāģerī notikušo un lūgt atsūtīt mums autoritatīvu valdības komisiju. “Komisijai ierodoties – bija teikts vēstulē – tai tiks paziņoti dati un iesniegti valsts nozīmes dokumenti” Savu vēstuli nosaucām par lūgumu un iesniedzām Gorlaga pārvaldes priekšniekam ģenerālmajoram Semjonovam un lagnodaļas priekšniekam kapteinim Tarhovam – katram pa 2 eksemplāriem.
Todien ar šīs komisijas rīkojumu bruņotā apsardze aizliedza pie mums iekļūt brīvlīguma medicīniskajiem darbiniekiem.

15.jūnijā lāģera priekšnieka kapteiņa Tarhova pacadībā pie mums zonā ienāca PSRS Prokuratūras pārstāvis II klases valsts padomnieks Vavilovs. To uzzinājuši visi ieslodzītie nostājās pie savām barakām un gaidīja augsto viesi.
Vavilovs neprasīts uzrādīja savu personas apliecību. Uz komitejas priekšsēdētāja Šamajeva jautājumu: “Vai ieradāties speciāli mūsu lietā, vai parastajā dienesta ieslodzījuma vietu apsekojumā?” Vavilovs atbildēja, ka dienesta apsekojumā. Par notiekošo mūsu lāģerī viņš uzzinājis tikai Krasnojarskā, no kurienes atlidojis.
13.barakā, kur šī saruna notika, Šamajevs lūdza Vavilovu pieņemt mūsu vēstuli Vorošilovam un Maļenkovam 4 eksemplāros ar tādu pašu saturu, kāds bija Semjonovam un Tarhovam nodotajā.
Vairāk kā 400 ieslodzīto klātbūtnē Vavilovs paņemot vēstuli teica: “Jūsu vēstuli nodošu personīgi Klimentam Jefremovičam” un apgalvoja mums, ka komisija pie mums ieradīsies.
Ieslodzītie ap Vavilovu, arī Šamajevs, lūdza Vavilovu piedalīties valdības komisijas sastāvā. Viņš to apsolīja. Tad Vavilovs izteica vēlēšanos apstaigāt lāģeri un parunāties ar ieslodzītajiem. Vavilovs, kapteinis Tarhovs komitejas pavadībā gāja no barakas uz baraku, apstājoties pie ieslodzītajiem, kas bija tur nostājušies. Viņi uzdeva Vavilovam jautājumus.
Iedams gar barakām un lasot izkārtos saukļus, Vavilovs teica: “Pareizi”. Kādā no tiem viņš atpazina citātu no sava raksta 1953.gada 6.aprīļa avīzē Pravda (par Rjuminu).
Sarunu laikā ar ieslodzītajiem Vavilovs neko nepavēlēja, neko no viņiem neprasīja, vien deva padomu izbeigt “ķēpāšanos”, iziet darbā un gaidīt valdības komisiju. Uz to ieslodzītie atbildēja, ka pēc tam, kad uz viņiem 4.jūnijā dzīvojamā zonā bez iemesla šauts, viņi iet ārā no lāģera baidās, jo vairāk tāpēc, ka zaldātus kā agrāk komandē majors Polostjanojs, apšaušanas pavēlētājs. Šie zaldāti un pats Polostjanojs ejot uz sardzes maiņu gar lāģeri, draudēja ieslodzītajiem ar izrēķināšanos, tiklīdz viņi izies no zonas. Vienlaikus ieslodzītie apgalvoja, ka izgājuši darbā tūlīt pēc komisijas ierašanās, viņi nokavēto atstrādās, pildot normas par 200-300%, kā reizēm jau noticis. Tad Vavilovs vairs neuzstāja un vēlējās apskatīt ievainotos, 4.jūnijā apšaudītās barakas, apmeklēt invalīdus, slimnīcu un soda izolatoru.
Slimnīcā Vavilovam parādīja ārsta Jevtenko lāģera apšaudes dienā atrasto pārsprāgšo lodes apvalku un nogalināto, ievainoto medicīniskās izmeklēšanas aktu. Aktā lagnodaļas ārsti Jevtenko, Maļčujs, Džavaršveišvili un Rossions pamatojoties uz ievainojuma raksturu bija izteikuši pieņēmumu, ka ieslodzītais Ogņiščevs ir ievainots ar lodi. Atrastā pārsprāgusī lode viņu pieņēmumu apstiprināja. Uzmanīgi iepazinies ar aktu un lodi, sēdot dziļās pārdomās, Vavilovs noteica: “Jā, gadījums ir smags…”.
Gatavodamies aiziet no slimnīcas viņš gribēja lodi un medicīniskās izmeklēšanas aktu ņemt līdzi, bet uz mūsu lūguma piekrita tos atstāt lāģerī līdz valdības komisijas atbraukšanai.
Ļoti smagu iespaidu uz Vavilovu atstāja invalīdi – šie kādreiz veselie dzīvespriecīgie cilvēki. Izgājis no invalīdu barakas Vavilovs no lāģera aizgāja.

Pēc dienas, 17.jūnijā, viņš bija liecinieks pulkveža Kuzņecova neveiksmīgam mēģinājumam piespiest ieslodzītos iziet no lāģera.
16.jūnijā runājot pa lāģera skaļruni pulkvedis bija teicis arī, ka komisija gatavojas izmeklēt 4.jūnija apšaudes gadījumu. Daudzi ieslodzītie, lielākoties krievu valodu īsti nesaprotošie rietumukraiņi, bija pamanījuši tikai “ieroču lietošana” un saprotot to kā brīdinājumu, ka pret tiem, kuri neizies no lāģera kā aicina pulkvedis Kuzņecovs, tiks lietots ierocis, izgāja no zonas – kopā 336 cilvēki. Tomēr šoreiz, 17.jūnijā, Vavilova klātbūtnē, Kuzņecovam par lielu sarūgtinājumu, neviens ieslodzītais lāģeri nepameta, lai gan tāpat kā agrāk neviens nevienu neaizturēja. Katrs darīja kā gribēja, un IeM pārstāvju pūliņi turpinājās vairākas stundas. Bezcerīgi atmetis ar roku Vavilovs pavēlēja vārtus aizvērt, aizlāpīt drātīs izgrieztās ejas un aizbrauca, līdzi paņēmis Kuzņecovu un viņa palīgus.

Laiku pa laikam mēneša laikā pulkvedis Kuzņecovs pa speciāli uzstādītiem skaļruņiem aicināja ieslodzītos izrēķināties ar komiteju, likvidēt nelikumīgo štābu un nebaidoties iet ārā no dzīvojamās zonas. Gatavojoties pulkveža Kuzņecova uzsaukumiem lāģeri sāka aplenkt bruņoti zaldāti pilnā kaujas gatavībā ar sarullētiem šineļiem pār plecu. Viņi sagūlās, ieņēma aizsardzības stāvokli un uzstādīja ložmetējus. Aiz viņiem parādījās uzraugi. Pa to laiku pulkvedis pa skaļruņiem vērsās pie ieslodzītajiem aicinot viņus izrēķināties ar komisijas locekļiem un iet ārā no lāģera.
Citiem vārdiem, visi šie aicinājumi spēcīgi strādāja uz psīhi un pieņēma provokācijas veidu, uz kādu neviens prātīgs cilvēks negāja. Ne velti tādus pulkveža Kuzņecova pasākumus ieslodzītie nokristīja par psīholoģisko uzbrukumu. Jāatzīmē, ka iziet no lāģera gribošos neturēja. Kā teikts, 16.jūnijā ārpus zonas izgāja 336 cilvēki, dažādos laikos 18 cilvēki, no tiem 14 pašā protesta sākumā 6.jūnijā. Aizgājušo vidū bija vecākais norīkotājs, viens no meistariem un 2-3 brigadieri, kuriem ieslodzītie paši ieteica iziet, nevēloties būt ar viņiem kopā. Ko tur teikt, bija pelnījuši.
Mūsu protesta turpmākajās dienās līdz tā traģiskajam atrisinājumam IeM komisija un pēc tam arī Gorlaga vadība gribēja izvest no lāģera visus invalīdus, tuberkulozniekus, prātā jukušos it kā tūlītējai nosūtīšanai uz “kontinentu”, tas ir, Lielo zemi. Bet invalīdi un tuberkuloznieki līdz valdības komisijas atbraukšanai paši atteicās iziet no lāģera, bet jukušos ieslodzītie neizdeva.
Līdztekus pastāvīgiem aicinājumiem iet ārā no lāģera pulkvedis Kuzņecovs savos uzsaukumos runāja, ka pēc viņa vadītās komisijas ieteikuma Padomju valdība ir atļāvusi novākt no ieslodzīto apģērba numurus, barakās noņemt restes no logiem, rakstīt pa vienai vēstulei katru mēnesi un darba dienu saīsināt par vienu stundu.
Ieslodzītie šīs darbības vērtēja kā Gorlaga administrācijas un IeM komisijas neatlaidīgu cenšanos noslēpt no Padomju valdības īsto stāvokli Noriļskā. Gorlags jau 17 dienas dzīvoja ar soda barošanu, kāpēc ieslodzīto vidū parādījās dizentērijas saslimšanas. Vēlāk uzzinājām arī, ka vēstules Padomju valdībai administrācija nebija nosūtījusi.
Ieslodzītie saprazdami stāvokļa nopietnību un bīstamību vērsās pie Noriļskas iedzīvotājiem ar skrejlapiņām:

“Mūs apšauj un mērdē badā. Mēs prasījām valdības komisiju. Lūdzam padomju pilsoņus ziņot Valdībai par patvaļu pret ieslodzītajiem Noriļskā. Gorlaga katordznieki.”

Lapiņas bija drukātas ar tipogrāfiskiem burtiem uz 8×20 cm cementa maisu papīra un tika kaisītas virs pilsētas ar papīra pūķiem. Un uz 2.barakas jumta bija uzstādīti lieli vairogi, uz kuriem ar lieliem burtiem bija uzrakstīts aicinājums 25.rūpnīcas strādniekiem ar tādu pašu saturu kā uz lapiņām. 25.rūpnīcā bijām strādājuši agrāk – 1952/53.gada ziemā. Mūsu darbu tur labi zināja. Daudzi strādnieki mūs pazina kā labus cilvēkus. Pēc divām dienām mums atjaunoja barības devu.
3.lagnodaļas administrācijas un Gorlaga vadības rīcība no paša sākuma līdz mūsu likumīgā protesta asiņainajai apspiešanai attieksmes un rakstura ziņās nekādi neatšķīrās no pulkveža Kuzņecova vadītās komisijas rīcības.
Cik labu un talantīgu cilvēku parādījās šajās traģiskajās un saspringtajās dienās!
Katordznieks Mezevičs uz šiem notikumiem atsaucās ar dzejoli:

Rjuminiešiem (Михаил Дмитриевич, čekas sadists)
Ir gals jums, rjuminiešu varza,
Pēdējā jums asins stunda
No soda neizbēgt – nikni
Skan tauta aizskartā.
Par meliem, patvaļu jūs atbildēsit,
Par mammu asaru straumēm,
Par asinīm bez vainas, par atraitņu vaidiem,
Par sievu bēdām, pupa bērnu raudām.

Un mūsu drukātājs, ieslodzītais Pjotrs Vlasa d. Nikolaičuks, amatnieka līdzekļiem izgatavoja šriftu, salika un nodrukāja dzejoli uz lapiņām, kas tika izkaisītas pār Noriļsku ap 2000 eksemplāros. Gorlaga administrāciju tās tracināja, tā organizēja komjauniešu un partijnieku brigādes tās savākt. Un ar aizvien lielāku nežēlību turpinājās viņu psīhiskais uzbrukums mūsu lāģerim.
Kopš 4.jūnija lāģerī nebija elektrības, kas traucēja, pirmkārt, slimnīcas un ambulances darbu, otrkārt, izveidoja burtiski necilvēciskus apstākļus virtuvē, jo līdz šim cauras diennaktis strādājošā ventilācija nedarbojās. … Kad bruņotā apsardze aizliedza brīvlīguma medpersonālam ieiet lāģerī, beidzās laboratoriskie izmeklējumi, mikroskops un aptieka bija aiz atslēgas. Vairākas reizes lāģerī tika pievesti bojāti pārtikas produkti – sapelējuši milti, galīgi sapuvušas zivis, ko ārsti neļāva izmantot, sūtīja atpakaļ. … Uzraugi un operatīvie pastāvīgi patrulējot ap lāģeri, stāvot torņos pierakstīja ieslodzīto numurus, fotografēja, reiz uzstādīja pelengatoru.
Pirmajās protesta dienās apsardzes karaspēka pavēlniecība zaldātu vidū izplatīja baumas, ka lāģerī izkārtie sēru karogi ir ieslodzīto signāli gaidāmam angļu-amerikāņu desantam. Tāpēc lāģerī pie vārtiem tika izkārts paziņojums:

“Zaldāti! Sēru karogi ir izkārti kā dziļu bēdu zīme par nevainīgi nošautiem biedriem.”

Divi kliedzoši gadījumi. Naktī uz 29.jūniju divu automātistu pavadībā no 2.caurlaides puses lāģerī ienāca piedzēries majors Polostjanojs, kapteinis Tarhovs, apsardzes diviziona štāba priekšnieks vec, leitnants Ņikiforovs un operpilnvarotais staršina Kalašņikovs. Ieraudzījis pie kādas barakas stāvošus dažus ieslodzītos, majors Polostjanojs nokomandējis automātistiem: “Uguni uz fašistiem!”. Zaldāti, būdami saprātīgi, piedzērušā komandiera pavēli nav pildījuši. Tad Polostjanojs mēģinājis paņemt automātu no viena zaldāta, bet tas nav devis. Polostjanojs izrāvis pistoli un gribējis šaut uz ieslodzītajiem, bet vec.leitnants Ņikiforovs savam priekšniekam pistoli izrāvis. Satrakojies majors grīļojoties un nejēdzīgi lamājoties nolaidis bikses un kliedzis: “Še jums! Šito, nevis valdības komisiju!” Tad noliecies, pagriezis pliko pakaļu pret ieslodzītajiem un turpinot rupji lamāties vairākas reizes nokliedzies: “Še jums! Šito, nevis komisiju!” Ņikiforovs ar zaldātiem paņēmuši piedzērušo huligānu aiz rokām un kopā izgājuši no lāģera.
27-30.jūnijā ar peritonītu saslimušais ieslodzītais Andrijuks ar caur lagnodaļas štābu izsauktu “ātro palīdzību” nosūtīts uz slimnīcu. Viņa glābšanai pēc ārstu slēdziena vajadzēja steidzamu operāciju. Tā vietā slimo pēc pāris stundām atveda atpakaļ. Ārstiem neatdeva pat sanitāro kartīti un slimības vēsturi, bezatbildīgi paziņojot, ka Andrejuks ir tikai stipri novājējis. Nākamā dienā Andrejuks nomira. Arī viņa līķis tika uz laiku apglabāts dzīvojamā zonā.
Par šiem diviem gadījumiem mēs ar skrejlapiņām paziņojām Noriļskas iedzīvotājiem. Tajās kā iepriekš lūdzām paziņot valdībai par patvaļu, kāda tiek vērsta pret mums, kas jau izvēršas pret smagi slimajiem. Abi aprakstītie gadījumi notika pulkveža Kuzņecova komisijai atrodoties Noriļskā.

7.-8.jūlijā sardzes torņos stāvošie zaldāti pastāstīja ieslodzītajiem, ka protesta apspiešanai, šķiet, Gorlaga 4.lagnodaļā, ģenerālmajors Semjonovs jūnija beigās ievedis ar rungām un nažiem bruņotus ieslodzītos kriminālos. Ar to nodarītajām piekaušanām (aktīvi palīdzot uzraugiem) un pat slepkavībām protestu, kā teica zaldāti, izdevies protestu apspiest.
Tūlīt pat mūsu komiteja atklāja un novērsa ieslodzīto Karpečenkova, Ļubiņecka un Mihailova mēģinājumu nosliekt mierīgi valdības komisiju gaidošos ieslodzītos uz zonas žoga pārrāvumu un apsardzes diviziona sagrābšanu. Ieslodzītais I.Smirnovs, pulcējot 9.barakas kabīnē slepenas sanāksmes, bija aģitējis ieslodzītos atbalstīt dumpiniekus, kas pēc viņa vārdiem nākot no Dudinkas uz Noriļsku. Ieslodzītais Barancevs kādā no kopsapulcēm lagnodaļas klubā atklāti aicināja sagrābt lagnodaļas štābu, lai paņemtu tur it kā esošo transformātoru eļļu, kas nepieciešama rentgena iekārtas darbības atjaunošanai. Irņevs slepus mēģināja izveidot organizāciju MOS (Starptautiskā brīvības organizācija) ar nevienam nezināmiem mērķiem.
Visi šie atsevišķu avantūristu nolūki un mēģinājumi, ko komiteja atmaskoja un izlika plašai lāģera iedzīvotāju apspriešanai, sadūrās ar bargu ieslodzīto absolūtā vairākuma noraidījumu.
Visu šo faktu gaismā, neraugoties uz to vispārēju nosodījumu, ieslodzītie ne bez pamata tomēr baidījās no kādām neprātīgām pretlikumīgām darbībām no galēju elementu puses, piemēram, no zonas pārraušanas mēģinājuma. Negribēja arī pieļaut pie mums protesta likvidāciju ar tādiem bandītiskiem paņēmieniem kā zaldātu aprakstītajā 4.lagnodaļā un tā zaudēt iespēju panākt valdības komisiju.
Apzinoties stāvokļa nopietnību ieslodzītie 8. un 9.jūlija sapulcē prasīja komitejai veikt visus pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus uzplūdus mūsu lāģerī.

10. jūlijā komiteja izveidoja neapbruņotu apsardzi. Dzīvojamā zona tika sadalīta 4 iecirkņos, tika iecelti iecirkņu, baraku, sekciju vecākie, norādītas diennakts novērošanas posteņu un patruļu vietas.
    Patruļām, kas darbojās tikai naktīs, bija jābūt tam spēkam, kas jau pirmajā brīdī novērstu mēģinājumu pārraut zonu, ko ieteica Karpečenkovs, Barancevs u.c. Tās bija neapbruņotas. Lai pretotos ar rungām un nažiem bruņotiem kriminālo bandītiem to iebrukuma gadījumā lāģerī, ieslodzītie pie savām barakām sanesa lāģerī atrodamos dauzītos ķieģeļus. Pret to mēs, komitejas locekļi, neiebildām, jo vairāk tāpēc, ka psīhiskā uzbrukuma laikā ieslodzītie pret administrāciju un zaldātiem bija izturējušies galēji pieklājīgi vai sarunās neielaidās.
    Un tomēr jūlija vidū izrādījās, ka pēc Vorobjova norādījuma Ignatjevs 2.barakas pagrabā organizējis noasinātu 1,5m garu metāla stieņu izgatavošanu (pīķi no nojauktajām logu restēm un nažiem). Komiteja šo smēdi tūliņ slēdza un pie tās durvīm nolika diennakts sardzi.
    Kā tiesas izmeklēšanā liecināja kapteinis Tarhovs, uzraugi Šniperovs, Medveģevs, Zirovs un citi, divos protesta mēnešos nebija notikusi neviena sadursme starp ieslodzītajiem un kādu amatpersonu, par ne apvainojums. Šo faktu pierāda pat ne visai objektīvi sastādītie iepriekšējās izmeklēšanas materiāli krimināllietā. Tā, lai kā censtos administrācija, tai neizdevās izprovocēt kaut mazāko incidentu.
    Pārliecinājušies, ka ieslodzītie nedomā izrēķināties ar komiteju un brīvprātīgi iet ārā no lāģera, pulkvedis Kuzņecovs un Semjonovu nomainījušais Carjovs sāka draudēt. Paziņoja pa skaļruņiem, ka masu nekārtības 3.lagpunktā ir pieņēmušas atklāta pretpadomja dumpja raksturu, prasīja noņemt lāģerī izkārtos pretpadomju saukļus, izbeigt pretpadonju proklamāciju kaisīšanu, draudēja mums visiem ar bargu sodu. Tas notika naktī uz 10.jūliju, dienā, kad oficiāli paziņoja par tautas ienaidnieka Berijas nodošanu PSRS Augstākajai tiesai (kopš 4.jūnija nesaņēmuši avīzes, mēs par to uzzinājām tikai 20.jūlijā). Bet 10.jūlija rītā pulkvedis Kuzņecovs un viņu pavadošie steigā pameta mūsu lagnodaļas štābu, no kura bija uzstājušies pa skaļruņiem; pēc tam mēs neko par viņiem nedzirdējām. Uz bēgšanas dienā nosūtīto vēstuli (3 eksemplāros) Kuzņecovam, Semjonovam un Carjovam ar norādījumiem uz daudzām nelikumīgām, lai neteiktu provokatīvām lāģera administrācijas un pulkveža Kusņecova komisijas darbībām atbildi nesaņēmām.
11. un 19.jūlijā pa skaļruņiem pie mums vērsās Gorlaga priekšnieks ģenerālmajors Carjovs. Viņš un pulkvedis mums draudēja ar bargu sodu, saucot mūsu protestu par pretpadomju dumpi.
    20.jūlijā no nejauši dabūtas avīzes uzzinājām par Berijas atmaskošanu. Tajā pašā dienā uzrakstījām vēstuli, saucot to par lūgumu, un to adresējām PSKP CK – K.E.Vorošilovam un G.M.Maļenkovam. Vēstulē aprakstījām protesta sākumu un tālāko notikumu gaitu. Atkal lūdzām atsūtīt mums valdības komisiju.
    Lāģerī sāka pastiprināti runāt par bijušās komisijas atgriešanos. Pieņēmām, ka komisija, pabijusi Maskavā un sev izdevīgā gaismā informējusi Padomju valdību par notikušo Noriļskā, saņems vajadzīgās pilnvaras un ieradīsies atkal, bet jau kā valdības komisija.
    Tad radās jautājums: kā rīkoties mums, ja, pieņemsim, pie mums ierodas nevis valdības komisija, bet atkal pulkveža Kuzņecova vadīta Maskavas komisija. Šis jautājums izraisīja šaubas un nopietnas pārdomas, piemēram, kā rīkoties ja komisiju pārsteidzam ar neparastu lūgumu, kuri tā pati atrisināt nevar. Tāds bija ieslodzīto lūgums, ar kuru mēs līdzšinējā lūguma atteikuma gadījumā lūdzam nomainīt katorgas darbus uz nāves sodu, to motivējot ar apsvērumu, ka daudzi no mums Galējo Ziemeļu, smagā darba apstākļos ir zaudējuši veselību, kļūs par invalīdiem un ies bojā garo termiņu neatsēdējuši. Tāda bija simboliskās devīzes “Brīvību vai nāvi!” jēga. Varbūt tā mēs tomēr piespiedīsim komisiju ziņot par šo lūgumu valdībai. Uzskatījām arī, ka valdība par 3,5 tūkstošu ieslodzīto likteni ieinteresēsies un atsūtīs pie mums savu pilnvarotu pārstāvi, kuram visu izstāstīsim, toskait šā lūguma vēsturi. Citiem vārdiem ar šo manevru tiecāmies uz mērķi panākt īstu valdības komisiju.
    To apsprieda visi ieslodzītie sapulcēs klubā. Miermīlīgi gaidījām komisiju. Komiteja bija izstrādājusi instrukciju kā izturēties izmeklēšanas laikā pēc tam kad administrācija apspiestu mūsu neatlaidību ar spēku, un atbildību par mierīgu lūguma atrisināšanu uzņēmās Boriss Aleksandra d. Šamajevs un Pjotrs Urhana d. Tarkovcade.

Un tā naktī uz 1953.gada 4.augustu pusnaktī pa apsardzes diviziona vārtiem sāka nākt ārā bruņoti zaldāti ar sarullētiem šineļiem pār plecu. Aplenca mūsu lāģeri un sagūlās ieņemot aizsardzības stāvokli. Bija apmēram viens strēlnieku bataljons. Aiz kluba vienā žoga stabā zaldāti uzkāra skaļruni, otru uzkāra pie 2.caurlaides.
Pēc kāda laika mums nolasīja Noriļskas garnizona priekšnieka apakšpulkveža Artjušina pavēli. Tajā bija teikts, ka “ieslodzīto nepakļaušanās likvidācijai gadījumā 3.lagnodaļā pēc 20 minūtēm tiks ievests karaspēks, pretošanās gadījumā tiks lietoti ieroči.” No rūpniecības teritorijas uz centrālo caurlaidi sāka nākt kaut kādas cilvēku kolonas. Tad mūsu novērotāji ieraudzīja vairāku pašizgāzēju ZIS-585 piebraukšanu, kravas kastēs sēdēja automātiem bruņoti zaldāti, pa pieciem gar katru bortu. Tajā brīdī vairums ieslodzīto bija savās barakās, ārā bija tikai mūsējo apsardze. Tāpēc mēs devām komandu visiem saiet savas barakās. Es iegāju savā 13.barakā. Tiklīdz biju savā sekcijā, dzirdēju automātu šāvienus un mašīnu dzinēju rēkoņu. Pēc dažām minūtēm mūsu sekcijā iebrāzās vairāki zaldāti ar automātiem kaujas gatavībā un šaudami sāka mūs dzīt ārā. Tur dzina uz diviziona caurlaides pusi. Apmēram iepretim klubam man iesita pa galvu, un nokritu ceļa malā, drīz jutu, ka mani paņem aiz rokām, uzliek uz nestuvēm un nes. Izrādījās, ka mani pacēluši sanitāri un feldšera Jozas Kazlauskas pavadībā ienesuši slimnīcā, kur veikuši pirmo palīdzību – uzlikuši šuves. apsaitējuši galvu un nolikuši slimnieku gultā. Kā man vēlāk stāstīja, biju saņēmis lodes ievainojumu, kas skāris tikai ādu. Slimnīcā nogulēju līdz 20.00, tur mani pēc dokumentiem atrada čekisti, arestēja un aizveda uz Noriļskas cietumu – vec.leitnanta Širjajeva saimniecību. Ne arestā, ne cietumā mani nepiekāva, tikai izkratīja un iestūma kamerā, kur jau bija mūsu katordznieki, tagad viņu uzvārdus neatceros. Cietumā mūs noturēja dažas dienas, tad vairākus cilvēkus aizveda uz aerodromu un ar lidmašīnu nogādāja Krasnojarskā, ielika IeM izmeklēšanas cietumā. Kādas divas nedēļas sēdēju vieninieka kamerā, tad sākās izmeklēšana.
To kā notika tā sauktā protesta likvidācija zinu no aculiecinieku stāstītā. Vairums ieslodzīto atradās savās barakās un citās ēkās – kur varēja paslēpties no automātu uguns. Administrācija ar apsardzes karaspēka zaldātu un virsnieku un citu IeM dienestu palīdzību sāka ieslodzītos dzīt ārā no telpām. Baidoties tikt nošauti ieslodzītie ārā negāja, zaldāti šāva ar automātiem iekšā pa logiem, meta iekšā plaukšķus, daudzi ieslodzītie tika nogalināti baraku sekcijās, pat nāru starpās. Uz no barakām ārā nākošajiem ar pistolēm šāva virsnieki, uz kuru pavēli ieslodzītie gāja. Papildus no ieslodzītajiem – kriminālajiem bija saformētas ar rungām, metāla stieņiem bruņotas komandas, kuras vadīja uzraugi. Tādas komandas vadīja arī ieslodzītie Borisenko, Aržanovs, Koņešaņins un citi. No lāģera zonas izveda visus ieslodzītos un tūliņ sašķiroja, daļu atdalīja pēc īpašiem sarakstiem un nosūtīja uz cietumu, pārējos pārbaudījuši pēc dokumentiem, saveda lāģerī, ejot caur caurlaidi daudzus piekāva Borisenko un Aržanova komanda. Piekaušana turpinājās arī cietuma pagalmā, kurā bija sadzīti apmēram 100 cilvēki. Ar piekaušanu nodarbojās vec.leitnants Ņikiforovs, staršina Kalašņikovs, Larins, Beiners, uzraugi Vorobjovs, Šniperovs. Īpaši nežēlīgi tika piekauts komitejas vadītājs Boriss Šamajevs, Doroņins, Tarkovcade, Jevtenko, Guļs, Šumuks un citi. Boriss Aleksandrovičs Šamajevs:

“Kad atvērās vārti un iebrauca mašīnas ar automātistiem, es biju starp klubu un divstāvu 26.baraku. Zaldāti iebraucot zonā šaut sāka uzreiz, lai gan zonā nebija neviena ja neskaita mani, neapbruņotu, ejošu uz ēdnīcu. Tur mani ievainoja krūtīs no labās puses. Lode nebija skārusi ne ribas, ne plaušas, bet brūce bija sāpīga, plēsta. Nokritu un asiņodams zaudēju samaņu. Atjēdzos no spērieniem. Mani sita staršina Kalašņikovs, blakus stāvēja lāģera priekšnieks kapteinis Tarhovs. Man kaut kā izdevās pateikt Tarhovam, kā gan viņš var pieļaut, ka viņa klātbūtnē tā sit gulošu asiņojošu ievainoto. Tālāk neko neatceros, jo Kalašņikovs sāka spārdīt vēl lielākā trakumā. Zaudēju samaņu. Ievainotu un sasistu mani iemetuši NKVD Melnajā Bertā kā līķi un kopā ar citiem ieslodzītajiem aizveduši uz Gorlaga centrālo cietuma izolatoru pie priekšnieka Širjajeva. Tur esmu izmests zemē, pārējie aizvesti. Kā man stāstīja, tad kāds uzraugs uzlēcis man uz krūtīm, sācis lēkāt, mīdīt mani ar kājām, mēģinot piebeigt mani līdz galam. Mani nesamaņā ienesuši kamerā, nometuši uz nārām, ieslodzītie kas tur bijuši, nosprieduši, ka esmu miris. Tur bijis Boriss Petrovičs Zaparenko. Viņš pienācis, atpogājis vateni un sācis izklausīt sirdi, izrādījies, ka esmu vēl dzīvs! Kameras iemītnieki darījuši iespējamo, lai dabūtu mani pie samaņas: saplēsuši kreklu. pārsējuši. Tā esmu nogulējis gandrīz nedēļu, un tikai kameras biedru prasības dēļ pēc dažām dienām cietuma ārsti mani pārsējuši.”.
Širjajeva cietumā ar piekaušanu līdztekus vīriešiem nodarbojušās divas sievietes – uzraudzes. Izmeklēšanā mēs ziņojām par visām mūsu miermīlīgās valdības komisijas gaidīšanas apspiešanas šausmām, bet izmeklēšanas orgānus pārbaudīt faktus neinteresēja, lai gan tos zināja un izmeklēt bija braukuši no Krasnojarskas uz Noriļsku. Viņi apstākļu noskaidrošanai neiztaujāja nevienu liecinieku. Lietas objektīvas izmeklēšanas vietā mums paskaidroja, ka 3.lagnodaļas nepakļaušanās likvidācijas pasākumu plānu parakstījis PSRS iekšlietu ministrs ģenerālleitnants Kruglovs. Tomēr nedomāju, ka plānā bijušas paredzētas tādas likvidācijas metodes kā aprakstītās. Šā plāna izpildes rezultāts bija 57 nogalinātie, 93 ievainotie un vairāki desmiti sakropļoto. Zaldātiem, virsniekiem un citiem, kas piedalījušies likvidācijā, ne skrambiņas. Un tas ir pēc Valsts drošības ministrijas Krasnojarskas izmeklētāju safabricētās it kā 2 stundas ilgās 3500 katordznieku nežēlīgās bruņotās pretošanās ar kliedzieniem ‘Urrā!’. Tā, IeM nodrošināta ar protesta likvidācijas tiesībām, Noriļskas lāģeru administrācija nežēlīgi izrēķinājās ar neapbruņotiem un neaizsargātiem cilvēkiem, kuri ticēja Padomju valdības cilvēcīgumam.
Lai slēptu gadu desmitiem ilgušās izņirgāšanās par cilvēkiem faktus, ieslodzīto valdības komisijai sagatavotos dokumentus: vairāk kā 700 sūdzības un iesniegumus, dzīvojamās zonas plānu ar stāvokli apšaušanas brīdī 1953.gada 4.jūnijā ar apšaušanas rezultātiem, notikumu hroniku, ieslodzīto saraksti ar lāģera administrāciju protesta laikā u.t.t. – visus šos dokumentus likvidācijas laikā sagrāba administrācija, noslēpa no izmeklēšanas, kas tā kā tā par to ne visai interesējās. Šie dokumenti nenokļuva ne tiesā, ne valdībā.
Un lai administrācijas sabrūvēto viltojumu padarītu pārliecinošāku, tai palīgā nāca Valsts drošības ministrijas Krasnojarskas izmeklēšanas orgāni, majors Ušackis, vec.leinants Ļeščenko, leitnants Razumovs un citi. Viņi safabricēja 13 sējumu lietu, ilgstoši mēģinot pierādīt, ka mūsu likumīgais protests ir bijusi bruņota pretpadomju sacelšanās, vēl vairāk, no ārzemēm diktēta sacelšanās. Izmeklēšanas orgāni nekādi negribēja saprast, ka mūsu protests nav organizēta uzstāšanās pret likumos noteiktu kārtību, bet ir stihiska pašaizsardzība pret lāģera administrācijas patvaļu ar visu acīmredzamā pārliecinošo spēku.

Nezinu, cik cilvēki no mūsu lāģera tika izmeklēti IeM Krasnojarskas orgānos, bet, kā redzams no apsūdzības slēdziena, 1954.gadā cietumā tika turēti 10 katordznieki un 3 cilvēki no Vorobjova grupas (kas 3.lagnodaļas izolatorā tika ielikta 1953.g.maijā). Pēc neprecizētiem datiem pēc mūsu protesta Krasnojarskā ievesti ap 100 cilvēki, daļa pārsūtīta uz Vladimiras centrālo politisko izolatoru, pārējie izkaisīti dažādos GULAGa konclāģeros: Taišetā, Krasnojarskā, Omskā, Pečorā, Vorkutā, Kolimā, Karagandā.
Kā jau minēju, VDM Krasnojarskas izmeklēšanas izolatorā mūs turēja vieninieku kamerās.

Apmēram 1953.gada septembra otrajā pusē sākās izmeklēšana. Sākumā mani pratināja vec.leitnants Ļeščenko. Man uzrādīja apsūdzības par 58-10, 58-11, 58-14а, 59-2 pantiem, bet tas notika ne vairs 1944.gadā, kad man par šiem pantiem nebija nekādas sajēgas. Tagad es visus šos PSRS Kriminālkodeksa pantus zināju no galvas. Neapjuku un visus tos pantus noraidīju. Tālāk viņš šķirstīdams kaut kādas lapas savā mapē paņēma gatavu veidlapu un jautāja:
“Kas jūs bijāt pretpadomju dumpja laikā Gorlaga 3.lagnodaļā?”
Mierīgi atbildēju:
“Biju IeM karaspēka apsargāts padomju ieslodzītais 3.lagnodaļā. 1953.gada 4.jūnijā pēc ieslodzīto apšaušanas paliku dzīvs un gaidīju valdības komisiju, bet tās vietā 1953.gada 4.augustā dabūju lodes ievainojumu galvā no padomju zaldāta”.
“Kā piedalījāties pretpadomju dumpī, vai bijāt komitejas loceklis?”
“Nesaprotu jūsu jautājumu: kā aiz trim rindām dzeloņdrāšu pie pastiprinātas IeM karaspēka apsardzes var notikt pretpadomju dumpis? Otrkārt, es nezinu, kas ir komiteja.”
Tālāk viņš mēģināja mani pārliecināt, ka ir liecības, ka esmu bijis viens no pretpadomju dumpja vadītājiem. Lūdzu man tās parādīt un prasīju konfrontāciju. Bez tam paskaidroju, ka pants 59-2 skan šādi:
“Masveida nekārtības, ko pavada grautiņi, dzelzceļa un citu satiksmes un sakaru līdzekļu bojāšana, slepkavības, dedzināšanas un līdzīgas darbības”. “Kā redzat, mūsu lāģerī nekā līdzīga nebija. Bet mans pienākums ir uzrādīt tiesai visus, kas izdarīja atentātu pret manu dzīvību un iešāva man galvā”.
Izmeklētājs mēģināja lamāties, bet es ļoti mierīgi vedu viņu pie prāta teikdams, ka Rjumina-Berijas laiki ir beigušies un lūdzu viņu likt mani mierā piedraudēdams, ka uz šādām apsūdzībām atbildēšu tikai prokurora klātbūtnē. Neparakstīju man uzrādīto apsūdzību un pratināšanas protokolu. Pēc tādas sarunas mēs šķīrāmies.
Dažas dienas vēlāk mani aizveda uz citu kabinetu pie cita izmeklētāja.
Šis izmeklētājs izturējās citādi: aizpildot pratināšanas protokolu bija pieklājīgs un uzzinājis, ka esmu no Latvijas, sāka runāt latviski, nosauca savu uzvārdu. Izrādījās, ka leitnants Frids dzimis Rīgā. Vispirms viņš izvaicāja kā esmu nokļuvis Noriļskā. Sīki izstāstīju kā izmeklēja 1944.gadā, kā izņirgājās, parādīju toreiz sakropļoto pirkstu un novilcis zābakus parādīju kvēlošas dzelzs atstātās rētas uz pēdām, kā arī pastāstīju par izņirgāšanos lāģeros, par 1953.gada 4.jūnija apšaudi, un ka gaidījām valdības komisiju, bet tās vietā mūs 4.augustā apspieda karaspēks, un parādīju nesen aizdzijušo rētu galvā.

Pēc dažām pratināšanām mani pārveda uz Krasnojarskas cietumu, bet 1954.gada pavasarī uz Vladimiras centrālo politizolatoru. No Vladimiras man ļāva uzrakstīt vēstuli radiem. Tajā cietumā bija ārzemnieki: vācieši, japāņi un citu tautību cilvēki. Barošana šajā cietumā bija ciešama, pat uz trim dienām deva 20 papirosus Priboj. Kamerā bijām tikai četri, visi komitejas locekļi: Vasilijs Cigankovs, Leonids Doroņins, Konstantins Koroļs un es. Bija pieejama bibliotēka, ņēmām pa vairākām grāmatām. Kamerā bija tīrs, pat mājīgi, ik dienas veda pastaigās. Es sapratu vāciski, brīvi sazinājāmies ar ārzemniekiem pa “telegrāfu”, tas ir, klaudzinot centrālapkures caurules caur Morzes ābeci; arī ar no augšējiem stāviem diegā nolaistām zīmītēm.
Vladimiras izolatorā mums īpašas prasības neuzstādīja, kamerā visu diennakti varējām justies brīvi, tas ir, no 6.00 līdz 22.00 varējām jebkurā brīdī pagulēt vai guļus lasīt grāmatas. Cietuma likumi bija naktī neieslēgt gaismu, gulēt ar atsegtu galvu, rokas virs segas. Pēc citiem cietumiem un lāģeriem te dzīvojām kā atpūtas namā.
Leonids Doroņins tika izlaists 1956.gadā, dzīvoja Maskavā, mira 1975.gadā.
Vasilijs Cigankovs tika izlaists ar Hruščova amnestiju 1956.gadā, dzīvoja Groznijā, mira 1992.gada jūnijā.
Vairs neatceros, cik ilgi nācās būt Vladimiras politizolatorā. Domāju, ka apmēram 1954.gada augusta pirmajā pusē mani un Vasiliju Cigankovu norīkoja uz etapu un nosūtīja caur visiem cietumiem un peresilkām (Gorkija-Mološovska-Sverdlovska-Omska-Novosibirska-Krasnojarska) uz Noriļsku. Kāds bija citu komitejas locekļu liktenis, mēs nezinājām.

Pēc kādiem principiem un uz kāda pamata VDK izmeklēšanas orgāni noteica vainīgos, es nesaprotu. Jāatzīmē, ka komitejas un visu ieslodzīto pieņemta instrukcija kā izturēties izmeklēšanā tika pildīta godam. Izmeklēšanā katrs runāja par sevi un citus nenosauca. Īpaši jāatzīmē Boriss Aleksandrovičs Šamajevs, kurš uzņēmās visu atbildības smagumu un nenosauca nevienu komitejas locekli. Cik augsta bija cilvēku tikumība, var spriest no tā, ka starp 3500 cilvēkiem neatradās neviens nodevējs.

Kā secināms no apsūdzības atzinuma, Krasnojarskas VDK dumpja organizācijā apsūdzēja tikai 5 cilvēkus: Borisu Aleksandroviču Šamajevu (komitejas priekšsēdētājs) un Pjotru Urhanoviču Tarkovcadi (notiesāts Vācijas demokrātiskajā republikā uz mūža katorgu) – abus no 3.lagnodaļas katordzniekiem, un vēl 3 cilvēkus no Vorobjova 3.lagnodaļas izolatora kriminālo grupas: Ivanu Jegoroviču Vorobjovu, Pjotru Vlasa d. N(M)ikolaičuku un Andreju Dmitrijeviču Ignatjevu. Visi viņi tika apsūdzēti izmeklēšanas lietā № 7843 par 58-10, часть II; 58-11; 58-14 и 59-2, часть I УК РСФСР pantiem par notikumiem Gorlaga 3.lagnodaļā. Izmeklēšana tika izbeigta, un apsūdzības slēdzienu 1954.gada 6.maijā (Staļins jau gadu miris, es – I.L. – ceturtajā klasē) apstiprināja VDK Krasnojarskas pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Voroņins.

Pēc izmeklēšanas apsūdzētos lietā № 7843 no Krasnojarskas pārveda uz Noriļsku, kur 1954.g. 17. -24.jūnijā notika tiesa. Tiesāja Krasnojarskas novada tiesas Krimināllietu kolēģija priekšsēdētāja Košarova vadībā, ar tautas piesēdētājiem Ahļustinu un Jurjevu, piedaloties prokuroram Kučinam un aizstāvībai advokātu Petrova un Martiņenko personā un sekretārei Krilasovai.
Tiesa piesprieda:
1) Šamajevam Borisam Aleksandrovičam pamatojoties uz 1947.gada 25.maija dekrētu ‘Par nāves soda atcelšanu’ – ieslodzījumu konclāģerī uz 25 gadiem ar sekojošu tiesību ierobežojumu 5 gadus;
2) Tarkovcadem Pjotram Urhanovičam pamatojoties uz PSRS KK 59-2, часть I pantu -ieslodzījumu konclāģerī uz 10 gadiem ar sekojošu tiesību ierobežojumu 5 gadus. Tiesas šajā spriedumā noteikto sodu iekļaut iepriekšējā spriedumā un pieskaitīt Tarkovcades mūža ieslodzījumam katorgas darbos;
3) Nikolaičukam, viņš arī Mikolaičuks, Pjotram Vasiļjevičam un Ignatjevam Andrejam Dmitrijevičam pamatojoties uz PSRS KK 59-2, часть I pantu – katram 10 gadus konclāģerī ar sekojošu tiesību ierobežojumu 5 gadus;
4) Vorobjovam Ivanam Jegorovičam pamatojoties uz PSRS KK 59-2, pielietojot 1947.gada 25.maija dekrētu ‘Par nāves soda atcelšanu’ – 25 gadus konclāģerī ar sekojošu tiesību ierobežojumu 5 gadus, neatsēdēto no iepriekšējā soda iekļaut šajā sodā.
B.A. Šamajevam un I.. Vorobjovam pirmos 10 gadus cietumā, pārējiem pa 5 gadiem cietumā.

Vienlaikus Noriļskā palikušos Gorlaga 3.lagnodaļas katordzniekus lielākoties izkaisīja pa citām lagnodaļām, izlaida daudzus 2/3 atsēdējušos, daudziem noņēma konvoju. Režīms mainījās: logiem noņemtas restes, naktī barakas neslēdza, ieviesa 8 stundu darba dienu, neierobežoja saraksti.

Borisu Aleksandroviču Šamajevu izlaida tikai 1968.gadā, un viņš dzīvoja dzimtajā Alma-Ati.
Ivans Jegorovičs Vorobjovs 1955.gadā mira Irkutskas apgabala Aleksandrovas centrālē no 1953.gada 4.jūnijā 3.lagnodaļas izolatorā saņemtajiem sitieniem.
Pjotru Vlasoviču Nikolaičuku izlaida ar Hruščova amnestiju, viņš dzīvoja Hersonas apg. Belozerskas raj. Zeļonij Gai ciemā, mira 1988.gadā.
Pjotru Urhanoviču Tarkovcadi kā Vācijas pavalstnieku deportēja uz VDR, viņa tālākais liktenis nav zināms, viņa ģimene pēc kara dzīvoja VDR. Hallē.
Par Andreja Dmitrijeviča Ignatjeva likteni nekas nav zināms. Viņa Golgātas ceļš bija sācies jau 1938.g.

… Gribēju iespējami patiesi pats aprakstīt protesta notikumu gaitu <…>
Visi aprakstītie notikumu fakti ir īsti, notikumu gaita atspoguļota hronoloģiski.
Uzskaitīšu, kas palīdzēja mums noturēties 60 diennaktis:
1) pati daba: bija polārā diena, un tolaik nebija lietus;
2) cieša draudzība un saprašanās ukraiņu, latviešu, igauņu, lietuviešu un kaukāziešu starpā. Ukraiņus pārstāvēja Romans Zagoruiko un Konstantins Koroļs, lietuviešus Jozas Kazlauskas, latviešus Aleksandrs Vaļums, kaukāziešus gruzīns Iļja Grigorovičs;
3) augsts tikumības līmenis un brīvības alkas.

Bet vai maz vajadzēja pretoties GULAGā?
Pēc mūsu protesta vairākus simtus ieslodzīto izkaisīja pa dažādiem GULAGa konclāģeriem. Tādējādi mūsu pretestības metode tika pārnesta uz Karagandu, Vorkutu, Kolimu, Taišetu un citur, kur 1954.gadā sākās protesti kā ķēdes reakcija. Viens plaši pazīstams protests bija Karagandā, tā sauktā Kengiras sacelšanās (6. lagnodaļas komiteju vadīja Alīda Kārļa m. Dauge. https://tencinusarunas.wordpress.com/2024/04/28/1954-kengiras-konclagera-sacelsanas-juris-knopmuss/), kur nemieru apspiešanai sieviešu konclāģerī IeM karaspēks laida darbā tankus un bruņutransportierus. Masveida protesti GULAGa sistēmā piespieda Padomju valdību 1955.gada 17.septembrī izsludināt amnestiju, bet 1956.gadā veidot īpašas Hruščova komisijas krimināllietu pārskatīšanai, un vergu miljoni atguva brīvību, atgriezās pie ģimenēm. Publicēts avīzē «Даугавпилс вестнесис»,
1992-1993 гг. (октябрь-январь).
https://vgulage.name/books/valjum-a-a-u-nas-bylo-tolko-dva-vyhoda-svoboda-ili-smert/&nbsp;