METTERE-VJATKINA PAULĪNE FRANČA M.,
latviešu revolucionāre un katordzniece
Revolūcijas atskaņas. Ja 1905. gads tiešām bija izmisīga, lai arī vardarbīga atbilde uz samilzušām nacionālām un sociālām problēmām Krievijā, un 1917.gada februāra pilsoniski demokrātiskā revolūcija bija risinājuma inteliģents mēģinājums, tad ar par revolūciju apmeloto boļševiku apvērsumu sākās Krievijas nebeidzamā cīņa par varu valstī, šoreiz cerībā uz strādnieku šķiras sprādzienu visā pasaulē. Strādnieku dzīves uzlabošanas sapnis šajā vardarbības uzvaras=brīvība nāves gājienā acumirklī pārvērtās iekšējā sarkanajā terorā, tas ir, klajos melos, toties ar jaunu spēku iedegās Krievijas no Čingīshāna mantotais imperiālisms, kura recidīvu nupat atkal ir iedarbinājusi Čekas mācekļa Putina pārstāvētā siloviku kliķe.
Man nav izdevies atrast ziņas internetā par Paulīnes jeb Paulas Metteres mūža galu. Viņas 1930.gadā publicētas atmiņas beidzas savažotai katorgā Burjatijas apvidū Ņerčinskas cara lāģerī. Tekstu papildinu ar viņas katorgas biedres filosofiskajām pārdomām, kura ir pārāk gudra sieviete, lai viņas pārdomas atstātu neizlasītas. Arī viņa raksta par laiku starp 1905.gada revolūciju un Pirmo pasaules karu, svārstībās starp Eiropas humānismu un cerību visu atrisināt bruņotā šķiru cīņas “operācijā”. Pati galu galā pastāv uz bezierunu turēšanos pie marksisma, vardarbīgas šķiru cīņas. Viņa citē kādu viņasprāt, šaubīgo katordznieci (varbūt tas ir viņas iekšējais dialogs): “Iznīciniet cilvēcē ticību savai nemirstībai, tajā tūdaļ izsīks ne vien mīlestība, bet arī katrs dzīvības spēks turpināt pasaulīgo dzīvi. Vēl vairāk – tad vairs nekas nebūs netikumīgs, atļauts būs viss. Katram cilvēkam, kurš netic ne dievam, ne savai nemirstībai, dabas tikumiskajam likumam tūliņ ir jāpārvēršas par pretstatu iepriekšējam, dievsaistītajam, un tad patmīlībai līdz pat ļaundarībai ir ne vien jābūt cilvēkam atļautai, bet pat atzītai par nepieciešamu, vissaprātīgāko un gandrīz cēlāko iznākumu viņa stāvoklī.” Bet arī viņa netiek tālāk par “kurpretim labo un ļauno ir tik vienkārši izskaidrot no šķiru cīņas viedokļa”. Lai nevazātu lasītāju aiz deguna, atgādināšu, ka nav relatīvas patiesības, ir vai nu patiesība, vai meli, vai kļūdas. Un labais ir nevis sazin kas, bet nekaitnieciba. Nebūsim augstprātīgi, arī tagadējā demokrātija pa pusei ir nožēlojama partiju tirgošanās ar vēlētājiem par varu. Un ja pietrūkst par ko taisīt revolūciju, var arī par dzimumrevolūciju (bez kuras neiztika arī boļševiku apvērsums), šoreiz ne bruņoto, bet naudoto – I.L.
(Меттер-Вяткина, Паулина Францевна)
1907.gada aprīļa beigās es un mana kriminālprocesa biedrene Austra Friča m. Tievais nonācām Čitā. Ņerčinas apgabala pilsētā. 1925.gada 29.decembrī piedalījusies Politkatordznieku biedrības (ОПК) kongresā.
…
Mūsu konvojs bija rupjš, neizglītots, neviena apzinīga cilvēka. Piestājām pirmajā pusetapkā (pārsūtīšanas cietumā bez konvoja priekšniecības). … dzīvības un spara vēl bija daudz, nejutu pat dienā noieto 30-40verstu nogurumu…. Otrā pārsūtīšanā nonācām jau tumsā… Mūs trīs ielika mazā kambarītī, aiz starpsienas, kas nesniedzās līdz griestiem, bija sardzes telpa. Kriminālo vīriešus ielika otrā pusē, no mums tālu. Pēc tējas mūs izlaida pagalmā pēc parašas. … Mūs neieslēdza, un zaldāti nāca pie mums runāties. … Mēs ar Austru Tievais kādu dedzīgu tiem pretī runātāju vilkām atpakaļ, baidoties piedzērušos zaldātus saniknot. Viņi bija sākuši sarunu par to, kādēļ gan mums doties katorgā, visas jauniņas, būtu apprecējušas kādu zaldātus un tā atdabūtu tiesības (Sahalīnā agrāk bijis likums, ka tad katordzniecei atdod zemnieces tiesības). Nolēmām izsaukt vecāko konvojieri un prasīt kāpēc mūs neieslēdz. Tas atnāca, mūs ieslēdza un atslēgu ielika kabatā. Nomierinājāmies. Pār starpsienu dzirdējām, ka konvoja grupa ar staršinu priekšgalā aiziet uz sādžu, palikušie turpināja pļēgurot, dzērāju balsīs klaigāja dziesmas, lamājās un ārdījās. Dziļā naktī dzirdējām, ka viņi taisās līst pār starpsienu pie mums. Saspiedāmies kaktiņā uz nārām, bijām izmisumā. Kliegt nebija jēgas, baraka tālu no sādžas, tuvumā ne dvēseles, pat kriminālie bija tālu. Bija šausmīgi un smieklīgi pašām par sevi un savu neaizsargātību. Bet drīz sadzirdējām nomainītā vārtu konvojiera lamāšanos… Zaldāti pieklusa un pārstāja bīdīt pie sienas kaut kādu tā ka galdu. Laikam nobijās… drīz sāka krākt, un sāka jau aust rīts.
Nākamā pārsūtīšanā satikām lielu kriminālo partiju, kādus 70. Viņus dzina darbā uz kaut kādām zeltraktuvēm. Visus sabāza vienā kamerā kā siļķes mucā. Kopā ar viņiem gāja viena kriminālo sieviete, viņu ielika pie mums. Viņa tika sūtīta par kalponi kādam priekšniekam. Sadzērušās tēju, ceļā un nakts šausmās nogurušas cieši iemigām. Naktī pamodāmies no šāviena. Metāmies pie durvju actiņas – koridorā skraidīja konvojieri. … Pa ceļam kriminālie nakts notikumu pastāstīja. Arī daļa no viņiem gribējuši pie mums ietikt. Sācies strīds un kautiņš, sargs sācis šaut. No rīta viena nometne gribējusi atriebties otrai un vārītajā ūdenī iebērusi kaut kādu indi, bet tā kā pie kriminālajiem jebkāda organizēšanās beidzas ziņotāju (лягавый) dēļ, lieta nonākusi līdz priekšniecībai, kura pie katla nolikusi sargu. … Tuvojāmies Kalnu Zerentujai. Pa otrā stāva logiem biedri vicināja sarkanus lakatiņus, dzirdējām Marseljēzas skaņas. Visām mainījās garastāvoklis: apkārt plaukst pavasaris, bet mūs gaida draudīgs drūms cietums. Tajā gāja bojā tik daudz jaunu cīnītāju, kuri tiecās uz dzīvi, brīvību un cīņu.
…
Līdz Maļcevkai tikām jau tumsā. Pieņemošais vecākais uzraugs aizveda mūs uz cietumu. Iegājām aiz žoga, aizcirtās lielie smagie vārti. No skaņas vien dvēselē noskanēja kā atbalss: ardievu dzīve un brīvība, uz daudziem gadiem. … Uz galda dažas tējas krūzītes, pie krāsniņas uz ķebļa kūpēja patvāris, kaktā aiz pelēkas lupatas izlietne. Pie durvīm paraša. Vidū garš galds, tam abās pusēs soli un piecas koka gultas. Kamerā piecas, vieniniekā trijas. Mūs ieslēdz. Mūs jaunpienācējas apber ar jautājumiem par ceļu, par jaunumiem brīvībā un visu ko, tad rindā ejam aiz aizkara nomazgāties. Gribēju savā valsts mantībā sameklēt kaut ko tīru, bet man pateica: pie mums ir komūna, veļa ir tur – un parādīja uz lielu grozu. Vakars pagāja sarunās … es vairāk klusēju, jo krieviski gandrīz nepratu, sarunāties varēju tikai vāciski ar Marusju Beņevsku un Lidiju Pavlovnu Jezersku. … Lai gan uz mūsu ierašanos jau tur esošā grupa dzīvoja pilnīgā komūnā, kurā iekļāvāmies arī mēs, garīgā ziņā šī grupa dzīvoja noslēgti, un jaunpienākušās jutās it kā atkritējas, vientuļi, īpaši asi to pārdzīvoju es, jo biju proletāriete inteliģentu vidū. Biedres (autore vienmēr spītīgi lieto vārdu ‘biedri’) pret mani attiecās labi, tomēr jutos briesmīgi vientuļa. Gandrīz visas biedres bija aizņemtas ar lielu biezu Kanta, Lavrova, Mihailovska un citu filosofisku un zinātnisku grāmatu lasīšanu. Es pa pagalmu staigāju vairāk atsevišķi, aiz korpusa, un mēģināju saprast šīs vientulības cēloni un kā aizpildīt dzīvi kas te vilksies ne dienām un nedēļām, bet gadiem. Drīz vientulības cēloni sapratu – tā bija šķiriskā atšķirība. …
Izlēmu, ka komūnā strādāšu – gatavošu ēst un uzkopšu, bet viņas lai sēd pie biezajām grāmatām… tomēr biedres šo manu piedāvājumu nepieņēma, uzzināju, ka strādniece ir vēl viena no mums…. Pēc kopsapulces dažas no biedrēm mēģināja ar mani sadraudzēties, bet jo vairāk viņas centās, jo tālāk atvirzījos. Jutu viņās kaut ko neīstu, mākslīgu un neredzēju nekādu iespēju satuvināties… Redzēju viņās daudz cienījama un nopelnu, bet bezdibenis palika. … Tā bija 1907.gada pirmajā posmā, no 9.maija, kad ieradāmies Maļcevas cietumā. Turpmāk sāka ierasties aizvien klāt gan inteliģentes, gan proletārietes. Proletārietes piedzīvoja to pašu dvēseles badu ko es. Cītīgi sēdos pie krievu valodas. … Uz rudeni divas katordznieces sastādīja elementāro krievu valodas, aritmētikas, ģeogrāfijas, vēstures, kultūras vēstures un citu mācību grāmatu sarakstu. Tas tika nosūtīts biedriem ārā un grāmatas saņemtas. … Pēc diviem mēnešiem es jau sāku lasīt un rakstīt krieviski, kā arī grāmatas saprast. … Pēc gada tas viss man izdevās brīvi….
…
Kad 1909.gadā sākās runas par brīvo komandu (katordznieces, kuras būdelēs dzīvo ārpus žoga), es, lai gan biju atļauju saņēmušo vidū, nespēju izšķirties. Katra ieslodzītā, īpaši uz mūžu, sapnis ir bēgšana, un es būdama ar mazu termiņu (8 gadi katorgā) uzskatīju, ka dzīvojot cietuma sienās varēšu kaut kā šo mūža katordznieču sapņa piepildīšanā palīdzēt, negāju ārā arī tāpēc, ka briesmīgi gribēju mācīties, un mēs tobrīd bijām tikušas līdz senlaiku vēsturei, senajiem Austrumiem, krievu domas vēsturei utml. …
Tomēr nācās iziet, pirmajā grupā bijām septiņas. Telpu nebija, dažas sāka celt zemnīcas, pirkt vecas nojaukšanai paredzētas pirtiņas, jo dzīvot atļāva tikai pie cietuma – priekšniecības acīs. Dažas apmetās pie uzraugiem, īrēja istabas aiz starpsienas, bet es vairāku apsvērumu pēc nolēmu apmesties atsevišķi un nekādā gadījumā pie uzraugiem. No cietuma man iedeva naudu no slepenā fonda, un es nopirku nojaucamu koka šķūnīti, kuru novietoju piekalnītē iepretim cietuma priekšnieka mājai. No vecā šķūnīša uztaisījām istabu ar lielu krievu krāsni. Apsekojusi stāvokli aiz vārtiem un visu apsvērusi es par to uzrakstīju Maņai Škoļņikai.
Brīvo komandā mēs bijām izlaistas uz goda vārda, un ja kāda izbēgs, tad komanda tiks likvidēta attiecībā gan uz Maļcevas cietumu, gan vīriešu cietumiem. Bez tam zinājām, ka izbēgšanas gadījumā ciestu visas pārējās brīvās komandas katordznieces, – saniknotais konvojs apšautu mūs visas, jo par izbēgšanas pieļaušanu konvojierus atdeva disciplinārajā rotā.
…
Reiz atnāca vecākais uzraugs un teica, ka būs jāiet darbā – adīt dūraiņus, velt velteņus. Es krasi atteicos. Ja mani būtu interesējusi brīvo komanda, es pret to attiektos citādi, bet mani šī ne brīvība ne cietums nomāca. Tas godavārds sasēja rokas un kājas. Par atteikšanos mani nosūtīja uz cietumu.
…
Agri no rīta saņēmu vēstuli no katordznieka Jegora Sazonova, kurā viņš mani smalkjūtīgi un maigi uzmundrināja, teica, ka izejot brīvībā viņa pirmais uzdevums būs izraut no ienaidnieku rokām Ņitočku (slima katordzniece) un tad pārējās māsas. Vēstule bija rakstīta vakarā, kad Ņitočku aizveda. Vēl viņš rakstīja, ka no rīta centīsies mani pirms nosūtīšanas satikt. Deviņos no rīta saņēmu otru vēstuli, kurā Jegors rakstīja: “Cik laimīgs jūtos, ka vakar no šejienes ir izrāvusies mūsu Ņitočka. Lai arī caur nāvi, tomēr bez izņirgāšanās. Šodien atbrauca Visockis ar lielām apspiešanas pilnvarām. Pavēlēja viņam atbrīvot dzīvokli”. 11-os, kad mani veda uz Maļcevas cietumu, slimnīcas koridorā satiku Sazonovu, Sidorčuku un Jakovļevu. Viņi teica, ka Visockis pieņem cietumu – kriminālie jau aizvesti uz pēršanu. (No ‘Cietuma Vēstīm’ zinājām, ka Visockis ir saņēmis paaugstinājumu par izrēķināšanos Nikolajevas arestantu rotās). Jegors Sazonovs cieši paspieda man roku, nobučoja uz galvas un klusi maigi teica: “Ardievu Pavļik, ardievu māsiņas, piedodiet man”. Mūsu skatieni sastapās un es visu sapratu… Viņa acīs dega tā ideja, tā izlēmība, kuru pieredzējis katrs no mums, kad bijām gatavi iet uz barikādēm. Mani pārņēma šausmas. Es zināju, ka ierocis šajā cīņā katram no mums ir tikai paša dzīvība.”
Pie izejas stāvēja feldšeris, mūsu draugs Tihons Pavlovičs; atvadoties teica: “pie mums sākas kaut kas draudošs, politiskie gatavojas cīņai – ir sagādājuši indi.” Un parādīja uz grupu, toskait Sozonovu.
Ar skumjo ziņu atgriezos Maļcevas cietumā. Pagāja dažas dienas, pēkšņi naktī kratīšana. Meklēja pudeles un visādus asus priekšmetus. Sapratām, ka Zerentujā notiek kaut kas briesmīgs. Drīz saņēmām vēstuli no biedriem Kalnu Zarantujā ar atvadu vēstuli no Jegora Sozonova, kurš kopā ar sešiem citiem izdarījuši pašnāvību.
Mūsu kolektīvs pārdzīvoja mokošu neziņu; zinājām, ka bende Visockis spīdzina mums dārgos biedrus, kuri var atbildēt tikai ar pašnāvību. Mūsu vidū bija biedres, kuru tuvi personiskie draugi tobrīd atradās Zarantujā. Visās kamerās ārkārtīgi saspringts noskaņojums. Mēs ieklausījāmies katrā skaņā, uzraudžu soļos, kuras pienāca pie mūsu durvīm, sagaidot, ka pateiks par jauniem upuriem. Visas kā viena bijām gatavas, ja vajadzēs, šajā cīņā atbildēt ar to pašu, ar ko atbildējuši zarantujieši, arī mēs bijām sagādājušas indi. Šajā smagajā laikā bijām nošķirtas stingrā izolācijā gan no Zarantujas, gan no savas brīvo komandas. Kad uzraudzes nāca uz pārbaudi, mēs vaicājām par Zarantuju, bet viņas klusēja, bet kad pavaicājām par brīvo komandu, vecākais uzraugs Ivans Jevgeņjevičs neizturēja un pateica, ka viņa novadniece likusi viņam ikonas priekšā krustīties, lai pārliecinātu, ka pie mums cietumā visas dzīvas. Vēl no Kalnu Zerentujas saņēmām īsu zīmīti, ka Visockis ir pilnvarots sagraut Ņerčinskas katorgas polītiskos kolektīvus, un viņa pirmais uzdevums ir no kolektīva izraut spēcīgākos neatlaidīgākos cīnītājus. Pirmais viņa upuris bija Jegors Sazonovs.
П.Ф.Меттер ‘Страничка прошлого’. 1930.gada atmiņu krājumā ‘На женской каторге: Сборник воспоминаний
https://web.archive.org/web/20101002083323/http://www.memo.ru/nerczinsk/metter.htm
[Iespraudums: Anastasija Alekseja m. Bicenko, dzim. Ukrainā 1875.g Bahmutas raj. Narodņiku iedvesmota, vēlāk komuniste, krievu revolucionāre. Būdama sociālistu revolucionāras lidojošās kaujas vienības locekle, viņa kļuva slavena ar to, ka 1905.gadā nogalināja bijušo Krievijas kara ministru Viktoru Saharovu. 1906.g. nāves spriedums nomainīts ar katorgu Ņerčinā (1917.g. izlaista). Nošauta pēc 1938.g. 16.jūnija Komunarkā. ‘Par noskaņojumiem sieviešu katorgā’. [На женской каторге: Сборник воспоминаний [2 ed.], 1932. (Анастаси́я Алексе́евнаб Бице́нко)
…
Pēc mūsu pārcelšanas uz Maļinovku 1907.gada februārī, sāka ierasties jaunas katordznieces. Vairums bija sociālrevolucionāres, tad anarhistes un sociāldemokrātes. Viņas ar dažiem izņēmumiem ne vien neienesa neko svaigu, dzīvu, revolucionāru garu nostiprinošu. Pretēji – ar viņām no brīvības ienāca un daudzu prātus ar laiku aizņēma dažādu modernu praviešu, mākslinieku, literātu idejas, kas vilināja ar savu atklāto it kā cilvēciskās “elles” uzšķēršanu, kā tolaik mēdza izteikties.
Mūsu, katordznieču, dezorganizēšanās, tāpat kā individualitāšu, izpausmes veidu daudzveidība nebija maza, īpaši sociālrevolucionāru vidū. Var droši teikt, ka gandrīz katrai programmas un taktikas pamatojumā bija kaut kas savs. Sīkpilsoniskā sociālrevolucionāru partija, kas objektīvi izteica mūžīgi svārstīgo sīkīpašnieku intereses, kuras viņi pēc Černova “teorijas” pieskaitīja proletāriskām, tādējādi izcēlās ar savu plašumu.
Dabiski, mēs visas teorijā peldējām un meklējām atbalstu dažādos avotos: pie pilsoniskajiem filosofiem, kuri mēģināja labot un papildināt Marksu. Tiesa, daļa sociālrevolucionāru vēlāk visādos izdomājumus atmeta, arī dažādu virzienu filosofus, pārliecinājušās, ka ir bezgala apjukušas pasaules rašanās skaidrojumā, vēstures izpratnē, labā un ļaunā atšķiršanā, kurpretim labo un ļauno ir tik vienkārši izskaidrot no šķiru cīņas viedokļa. Šajā ziņā daudzām nodarbības filosofijā nāca par labu… Jo stingrāk uz kājām nostājās tās, kuras, godīgi atsēdējušas pie Leibnica un Kanta prātojumiem, pārliecinājās, ka ar viņiem marksisma dibinātāju norādītā īstā un vienīgā revolucionārā ceļa meklēšanā cīņā pret pasaules ļaunumu un šīs pasaules pārveidošanā tālu netiksi.
Bet sociālrevolucionāres, protams, kā tas viņām piederējās no dabas, Marksa teoriju turēja sev par šauru un centās savākt pārgudrības no visa kā, kur vien varēja atrast “vēstures materiālistiskās izpratnes” kritiku, atrast attīstības daudzu dzinējspēku apstiprinājumu, toskait personības vai apziņas nozīmē…. Piemēram. evaņģēlijā ir teikts, ka “par draugu jāatdod dvēsele”. Nu, un viena arī bija atdevusi savu labāko – uzņēmusies uz sevi cilvēka nogalināšanas grēku.
Kopumā, savu uzskatu pārskatīšana, pārvērtēšana gāja tik tālu, ka viņas sāka jau pārkrāmēt šķietami katram izglītotam revolucionāram negrozāmas patiesības.
Lai parādītu, kādā virzienā gāja meklējumi, un kā līdz strupceļam nonāca tās, kurām viss bija būvēts uz ticības, sniegšu izrakstu no kādas bez vēsts zudušas katordznieces pierakstiem, kuri attiecas uz 1909.gadu. Tagad nezinu, no kurienes šis izraksts nāk, bet ir redzams, ka cilvēks jau ir ieskatījies “dzīves otrā pusē”, “šausmīgajā tukšumā un bezdibenī”, kā bija izteikušies tolaik lielā godā esošie Nīcše, Merežkovskis un viņiem līdzīgie , un aiz viņiem arī viņu lasītāji. Redzams, ka šo cilvēku jau sagrābušas visas Dostojevska šaubas.
—-1909.gada janvāris. “Par filosofiju un programmu”. “Man šeit būtiska ir tieša saikne. Kas ir programma? Ideāls vai mērķis? Pēdējais var būt vai nu secinājums, vai zināma pasaules uzskata uzstādījums. Ja tas (domājams, ideāls) netiek pieņemts tieši, kā uzstādījums, tad saikne starp programmu un filosofiju kļūst ciešāka, jo tad darīšana ir jau ar neapgāžamu secinājumu, uz loģisku pierādījumu pamata. Brīdī, kad viss uz ticību, tiešu sajūtu dibinātais grūst, var viegli saprast, ka cilvēki dodas atpakaļvirzienā un mēģina no visa pasaules uzskata izdibināt tādu vai citādu atzinumu.”
“Man šķiet, ka tāda programmas neatkarība no filosofijas var pastāvēt tikai partijas bērnības vecumā vai tiešas cīņas posmā. Bet dīkos kritiskas pārvērtēšanas un varbūt iepriekšējās pārliecības svārstību brīžos tu dabiski ķeries pie saiknes starp programmu, tātad attīstības teoriju, un vispārējo pasaules uzskatu. Bet ja pēdējais tev saka, ka attīstības nav, ka personības viengabalainība un saskanīga attīstība varbūt nemaz nav vajadzīga, tad tu diez vai paliksi pie iepriekšējiem uzstādījumiem vai secinājumiem.”
“Lieta ir tieši tur, ka šaubu posmā tu zaudē pamata priekšnosacījumus: meklē savas dzīves attaisnojumu, bet ar ar prātošanu to izdarīt nav viegli. Tad nākas pārvērtēt visas vērtības, un te tev nepietiks ar vienu attīstības teoriju, jo aiz katra ‘kāpēc’ nāk jauns ‘kāpēc’.”
1909.gada 20.janvāris. “Iznīciniet cilvēcē ticību savai nemirstībai, un tajā tūdaļ izsīks ne vien mīlestība, bet arī katrs dzīvības spēks turpināt pasaulīgo dzīvi. Vēl vairāk – tad vairs nekas nebūs netikumīgs, atļauts būs viss. Katram cilvēkam, kurš netic ne dievam, ne savai nemirstībai, dabas tikumiskajam likumam tūliņ ir jāpārvēršas par pretstatu iepriekšējam, dievsaistītajam, un tad patmīlībai līdz pat ļaundarībai ir ne vien jābūt cilvēkam atļautai, bet pat atzītai par nepieciešamu, vissaprātīgāko un gandrīz cēlāko iznākumu viņa stāvoklī.” —
Apšaubot pašu cīņas mērķi – sociālismu – cilvēki ir sākuši meklēt jaunu dzīves jēgu, jaunu savas pastāvēšanas attaisnojumu un jaunus pasaules glābšanas, “progresa” ceļus, sākuši rakties līdz absolūtai patiesībai un taisnīgumam, jo viņus nav apmierinājis šķiru relatīvās patiesības, relatīvā taisnīguma jēdziens: jo viņi ir cīnījušies par strādnieku šķiras interesēm, par ko nokļuvuši katorgas ķēdēs.
Visi ir šajā ziņā nojukuši – metušies meklēt vispārcilvēcisko patiesību, kas būtu pieņemama visiem cilvēkiem bez šķiras piederības, tagad, šajā brīdī. Ir uzpeldējusi gan Tolstoja nevardarbīga nepretošanās ļaunumam, gan personīga pilnveidošanās, beznosacījuma mīlestība uz visiem cilvēkiem, citādi labāk pat neuzdrošinies cīnīties, mācīt citus. Ir noraidītas vienkāršo mirstīgo nepilnīgo tiesības cīnīties par saviem mērķiem, iepriekš neparakstoties par savu mīlestību pret cilvēkiem un neizsniedzot sev paša bezgrēcīguma pasi.
No vienīgā cīņas par sociālismu zinātniskā skaidrojuma ir atkāpušās, diemžēl, arī sociāldemokrātes. Viņas savus uzskatus neaizstāvēja kā būtu varējušas un kā vajadzēja. Jo sociālrevolucionāres taču pie visas savas pārliecības, atbilstoši savas “mācības” būtībai nespēja sniegt skaidrus pārliecinošus uzstādījumus, lai gan pat Lavrovs un Mihailovskis, kuri ir cītīgi pētījuši un, tiešām izpētot, kā nekā atstūmuši, bet tomēr mācījuši: personības intereses ir jāaizvieto ar darbaļaužu interesēm un pašlaik nav jāprasa patiesība un taisnīgums, kāds pieņemams visai cilvēcei; mācījuši, ka nav tāda ‘cilvēka vispār’, toties ir cilvēks, kurš piederīgs vienai vai citai grupai vai šķirai, vai kārtai. Jo vairāk, Marksa un Engelsa mācība būtu varējusi visus atskurbināt, ja vien mēs to apjēgtu un neknibinātos, atzīstot to “pa pusei” un vēl mēģinot to samierināt ar Kantu, kā esmu mēģinājusi, piemēram, es…
Bet tādu atskurbināšanu nespēja uztvert pārmērā kritiski noskaņoto personību vide, kādas ir daudzas no mums, personas, kuras pacēlušās neparastos gara augstumos un ar savu neparasto jušanu spējīgas nokļūt tur, kur vienkāršajiem mirstīgajiem ceļi liegti. -Prāts aprobežots, šķiras morāles izpratne šaura u.t.t.- Kur nu vēl labāk izturējušajām aizstāvēt savus saukļus un savu filosofiju, pat tām sociālrevolucionārēm, kuras tomēr negribēja negribēja darbaļaužu intereses aizstāt ar personības interesēm, kuras necienīja ne Solovjovu ne Tolstoju, Merežkovski, ne Dostojevski, kurš dažus prātus pārņēmis pilnībā. Gan brīvībā, gan cietumā vienādi nespējām izlabot smadzenes apjukušajām biedrenēm, kuras palikušas uzticīgas savām kaut elementarām kaujas pozīcijām. Negaidīsim taču, lai cari vai muižnieki, vai kapitālisti kādas lieliskas apburošas personības ietekmē tautai dod brīvību, zemi un fabrikas.
Bet ir aizrunājušies arī līdz tam. Ka labdabīga apburoša personība ar savu ietekmi izdarīs tūkstošreiz vairāk kā daudzi ar ieročiem rokās. Manā atmiņā ir iestigusi skaidri izteiktu jautājumu virkne, ar kuriem cita citu apmētāja katordznieces, kuras bija pienaglojusi revolūcijas sakāve, kuras īsto nozīmi toreiz nespēja novērtēt, pie kam pašas bija Dostojevska un citu rakstnieku nosistas no sajēgas; šie rakstnieki ir uz daudzām no mums iedarbojušies dezorganizējoši, rakstnieki, kurus agrāk nav lasījušas vai nav sapratušas kā šajā pagrimuma laikā.
Īpaši skaidri atceros veselas sociālrevolucionāru un anarhistu grupas izmisīgos “progresa” meklējumus. Ko tad progress nozīmē? Kur tas redzams?
“Cilvēki taču necik, nekādā ziņā nekļūst labāki, tikumiskāki…” lauzot rokas, tuvu ģībonim, klaigā kāda Dostojevski salasījusies viena no daudzajām jaunu ceļu meklētājām. “Kas attaisno mūsu cīņu, pie tam ar ieročiem rokās?” Varbūt daudz labāk būtu iet citu ceļu, vienkārši ar savas personības ietekmi, ar savu labdabīgumu.
-Kāpēc gan noteikti jāiet pa šauro ceļu – šķiru cīņā. “Kurš ir teicis, kurš pierādījis, ka vajadzīgs ir sociālisms? Kādas mums tiesības cīnīties? Kurš ir teicis, ka jācīnās tikai par darbaļaužu interesēm?” Un tā tālāk un tā joprojām.- … Un cik labi šis “Kurš teica”, “Kurš pierādīja” pielipa katram lielākam vai tukšākam iemeslam, un kā tas iedarbojās uz apkārtējām!
Bezgala daudz viņas rakājās ne tikai revolucionārās darbības pamudinājumos: “no prāta” vai no “sirds”, vai “tieši” darbojas tas vai cits. Pie kam “tīrība” un”vērtība”, protams, bija darbības “pēc sajūtas”, tieša pamudinājuma pusē.
Vai tu kādam palīdzi, piemēram, māci lasīt, mazgā slimnieka vietā, iznes atkritumus – vēlmes, nepieciešamības, melīgu kauna jūtu dēļ, vai lai izskatītos labāks kā esi, u.t.t.
Un tādi jautājumi tika uzdoti ar katru tukšu ieganstu, kas ne tikai nebūtu jāizkašķē biedreņu vidē, bet parasti ir vienkārši atrisināms kaimiņu sadzīvē.
Protams, bija daudz dīkas pļāpāšanas, kas jālaiž gar ausīm. Lieta tāda, ka šādā mīļā muldēšanā diendienā uzkrājas, noformējas vides noskaņojums.
Ar pļāpāšanu savu pasivitāti pieļaujošās pauda vispārējo nolaidību. Tādi “drosmīgi” izteikumi tika uzskatīti par visatklātākajiem, atkārtošanas vērtiem. Sak, varbūt daudzas pie sevis ne tādus vien jautājumus uzdod, tikai paklusē tādu vai citādu iemeslu dēļ. …
Ar jautājumu par tiesībām cīnīties, tiesībām mācīt citus, kad pati neesi sasniegusi pilnību, neesi sociāliste dzīvē, nemīli cilvēkus u.t.t. ir saistīts jautājums par mīlestību uz tālāko un tuvāko.
-Vai var cīnīties par sociālismu aprobežojoties tikai ar ar mīlestību uz tālo, tas ir, savu ideju?
Vai tu spēj savienot mīlestību uz tālo ar mīlestību uz tuvāko? Ko tad uzskatīt par tuvāko – visus cilvēkus pēc kārtas vai tikai partijas biedrus, cīņas biedrus, vai tos, kuru interesēs cīņa notiek – tas nav zināms-…
Visu jautājumu kamolu nemaz nevajag attīt, un visus jau nezinu. Galvenais ir, ka šajā kamolā bezcerīgi pinās un mocījās “pilnības” meklētājas šajā šķirās sadalītajā pasaulē, mēģinot noskaidrot, kas ir patiesība, tiesības, taisnīgums, nevainojamība, skaistums, un citus. -Patstāvīgi, “bez grāmatām”, “bez autoritātēm”, balstoties uz izjūtām- ejot kaut kādus savus “jaunus” ceļus, meklēja patiesību, ietiepīgi, tīši novēršoties no vienīgā risinājuma, kādu ir parādījuši vienīgi marksisma pamatlicēji.
Protams, “individuālistiem” un visiem, kuri cenšas paplašināties (neatrisinot elementārus pamatuzdevumus, kas stāv speciālistu priekšā) un aizlidot bezgalīgajos gara augstumos, bija nepieņemama sociāldemokrātu pieņemtā pārāk “šaurā”, “primitīvā” formula.
Autore: Anastasija Aleksejevna Bicenko, dzimusi Kameristaja, bija narodņiku iedvesmota, vēlāk komuniste, krievu revolucionāre. Būdama sociālistu revolucionāras lidojošās kaujas vienības locekle, viņa kļuva slavena ar to, ka 1905.gadā nogalināja bijušo Krievijas kara ministru Viktoru Saharovu.
https://dokumen.pub/2nbsped-2000004511.html#%D0%9F.+%D0%A4.+%D0%9C%D0%B5%D1%82%D1%82%D0%B5%D1%80%5D
Paula Mettere, strādniece latviete, kura nezināja ne vārda krieviski un ar nelaimes draudzenēm varēja sazināties tikai vāciski, valodā, kuru prot tikai divas. Tautas bērns, jūt sevi tālu un svešu: vientuļa starp tām, kurās redz pirmkārt “kundzes no citas viņai – īstenai proletārietei naidīgas šķiras. Viņa raksta: “Biju vienīgā proletāriete starp inteliģentēm, kurām bija arī revolucionāra pieredze”. … Izglītības atšķirība viņai sāpēja. “Jutos briesmīgi vientuļa – gandrīz visas biedres lasīja biezus Kanta, Lavrova, Mihailovska un citu filosofu sējumus”. Komūna viņu nomāca ar mantisko atšķirību: viņai nebija nekā, sakari ar radiem un draugiem pārrauti, bet nelaimes biedrenes saņēma vēstules, naudu, paciņas… Pa pagalmu viņa staigāja lielākoties viena un centās atrast savas vientulības cēloni un atrisināt jautājumu, kā un ar ko aizpildīt dzīvi – un ne jau dienas un nedēļas, bet gadi būs jādzīvo šajā cietumā.
…
Austra Tievais ierīkoja šauru dobīti pie virtuves, kuru neviens neievēroja…. Bet kad tur izauga maigas baltas lefkojas un neparasti ar savu baltumu izcēlās pret virtuves sienu, mēs visas atzinām Austriņas dobīti par labāko. …
Cerība izbēgt bija arī Paulai Metterei. Viņa ar šādu nolūku pat gāja kopā ar kriminālajām dārza darbos. Bēgt viņa gribēja, lai sarīkotu bēgšanu Maņai Škoļņikai, kas ārstējās Irkutskas cietuma slimnīcā. Bet kad tika saņemta telegramma “Maņa izgāja pie vīra”, kas nozīmēja “Maņa ir izbēgusi”, Paula no dārza darbiem atteicās, par ko viņu nedēļu noturēja karcerī, bet kad saslima, tad nosūtīja uz cietumu. “Brīvajā komandā” (soda izciešana kādā mājelē ārpus žoga) viņa vairs neatgriezās.
…
На женской каторге. М.М.Константинова
https://dokumen.pub/2nbsped-2000004511.html#%D0%9F.+%D0%A4.+%D0%9C%D0%B5%D1%82%D1%82%D0%B5%D1%80
TIEVAIS-ŠEPŠEĻĒVIČA LUDMILLA AUSTRA KRISTAPA M. (Тиавайс- Шепшелевич, Аустра Христофоровна), dzimusi 1886/1988. gada 20. septembrī Jelgavas apr. Zaļenieku muižas Mazbākuļu māju (tagad Krimūnu pagastā) saimnieka Kristapa Tievais (Teewais arī Teewains) un Līzes ģimenē. Mirusi 1944. gada 20. aprīlī (57 gadi) Sverdlova apg. Asbesta c. Krievijā.
Latviešu anarhokomūniste, teroriste.
Kopš 1906. gada anarhokomūnistu organizācijā, tajā pašā gadā notiesāta uz pieciem gadiem un četriem mēnešiem katorgas darbu par bruņotu uzbrukumu. Sodu izcieta Rīgas Centrālcietumā, kā arī no 1907.gada aprīļa beigām kopā ar līdztiesājamo Paulīni Meteri, skat., (Меттер-Вяткина, Паулина Францевна) Čitas apgabala Nerčinskas katorgas Maļcevas un Akatujas cietumos. Pēc katorgas priekšnieka Metusa pavēles arī pēc 1907.gada tur izpildot miesassodu pērta ar rīkstēm, ko iepriekš politieslodzītajiem parasti nedarīja. Sodu izcietusi arī kopā ar eserēm Kaplāni, Spiridonovu, Fialku-Račinsku, Škoļņiku un Ismailoviču. Izlaista nometinājumā 1911.gadā. Izbēgusi uz Franciju, kur dzīvoja līdz 1917.gadam. 1925.gada 29.decembrī piedalījusies Politkatordznieku biedrības (ОПК) kongresā.
https://www.wikiwand.com/lv/Austra_Tiev%C4%81
Mācījusies ģimnāzijā, izslēgta. 1903-1904.g. ģimnāzijā darbojusies skolnieku pulciņos, izplatījusi literatūru un veikusi aģitācija ar segvārdu Līze. 1905.gadā bijusi Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre, pildījusi dažādus tehniskus uzdevumus, ar to pašu segvārdu aģitējusi strādnieku vidū, arestēta Rīgā un drīz atbrīvota. Ar 1906.gadu pārgājusi anarhokomūnistu grupā un
ar to pašu segvārdu aģitējusi un piedalījusies ekspropriācijās (laupīšanās). Arestēta Rīgā 1906.gada maijā un 1906.g. 14.oktobrī bruņota uzbrukuma lietā par 9., 1629.., 1634. UN pantiem un SVP 279.pantu notiesāta uz 5 gadiem 4 mēnešiem katorgā. Sodu izcietusi Rīgas, Maļcevas Akatujevas katorgas cietumos. Nometināta Aizbaikāla apg. Posoļskas c., 1912.g. izbēgusi pār robežu un dzīvojusi Francijā un Šveicē līdz 1917.g. Bezpartijiso grupā Politkatordznieku biedrībā, apliecība Nr.260.
Политическая каторга и ссылка. http://elib.shpl.ru/nodes/158
Austra Tievais ierīkoja šauru dobīti pie virtuves, kuru neviens neievēroja…. Bet kad tur izauga maigas baltas lefkojas un neparasti ar savu baltumu izcēlās pret virtuves sienu, mēs visas atzinām Austriņas dobīti par labāko.
На женской каторге. М.М.Константинова
https://dokumen.pub/2nbsped-2000004511.html#%D0%9F.+%D0%A4.+%D0%9C%D0%B5%D1%82%D1%82%D0%B5%D1%80
Tendence pakļaut Politkatordznieku biedrību (ОПК) boļševiku partijai pastiprinājās gads no gada. Otrajā Vissavienības kongresā notika oficiāla visas biedrības atkarības fakta no tās komūnistiskās frakcijas atzīšana. Ziņojumu apspriešanā (1925.gadā 28.dec.) A.S.Pigita bezpartijisko vārdā paziņoja, ka viņi neiebilst pret komūnistiskās partijas vadošo lomu Biedrības lietās un to atzīst. V.D.Viļenskis-Sibirjakovs slēdzienā par Biedrības ziņojumu paziņoja: “Biedre Starra teica: mūsu ir daudz, 58%. Nebūtu jāuzsver ‘mēs’ un ‘viņi’. Mēs visi esam vienas biedrības biedri… Protams, komūnistu frakcija pastāv, un mūsu bezpartijiskajiem ar to jāsamierinās uz visiem laikiem. Un ja spriežot no bezpartijisko grupas paziņojuma viņi piekrīt komūnistiskās frakcijas vadību atzīt, tas ir labi. <…> Pie mums pastāv visas biedrības kopējā atbildība, ko formāli īsteno mūsu Centrālā padome un tās prezidijs. Un te maza loma nav tā partijiskajai vadībai, kuru tā kā visi atzīst.” 1925.gada 29.decembrī kongresa nobeiguma sēdē Biedrības bezpartijisko grupa (bijušie sociālrevolucionāri, sociālrevolucionāri-maksimālisti, meņševiki un anarhisti) parakstījās par savu lojalitāti boļševiku partijai un biedrības komūnistiskajai frakcijai. A.A.Bicenko nolasīja šīs grupas vēstuli, kurā teikts: “Apzinoties to partiju, kurām esam piederējuši, nespējīgumu, mēs esam ne vien padomju varas, bet arī Komūnistiskās partijas aktīvi piekritēji. Savus katorgas un deportācijas biedrus aicinām mums pievienoties.” 24 aicinājumu parakstījušo vidū (kuriem pēc kongresa pievienojās vēl 6) pieci agrāk bijuši anarhisti-komūnisti: M.I.Vovks-Bessalko, I.F.Zilberblats, R.G.Maidenbegs-Gerškovičs, P.F.Metere-Vjatkina un A.K.Tievais-Šepšeļēviča. Biedrības Centrālā padome uzdeva šīs deklarācijas kopiju izsūtīt visām Politkatordznieku biedrības nodaļām un grupām, lai dotu iespēju to parakstīt visiem bezpartijiskajiem, kuri to vēlas.
Анархисты – члены Всесоюзного общества политкаторжан и ссыльнопоселенцев. Сергей Быковский
https://piter.anarhist.org/opk.htm
GRUNDMANE ELZA JĒKABA M. (ULRIHA M., 1891.gada 16. maijs, Grobiņas apriņķis – 1931.gada 30.marts, Maskava
Elza Grundmane (Эльза Ульриховна (Яковлевна) Грундман bija latviešu komuniste, Viskrievijas Ārkārtas komisijas, vēlāk PSRS Galvenas politpārvaldes darbiniece.
🕇pašnāvība neskaidros apstākļos1931.gadā
1891.g. 16.maijs – dzimusi kalpa ģimenē.
1898.g. 13.marts – Minska, pirmais Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongress.
1899 – baznīcas draudzes skola, 1.klase.
1904 – baznīcas draudzes skola, pabeigta 3.klase.
1905 – Rīga, pieslejas revolucionārai kustībai.
1906 – Krievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, biedre, boļševiste… pirmie aresti.
1914 – augusts, Pirmais pasaules karš.
1915 – Petrograda, evakuēta kopā ar uzņēmumu.
1915 – Petrograda, virpotāja rūpn. Promet.
1916 – Petrograda, Vīborgas puse, aktīva dalībniece partijas organizācijā.
1916 – Petrograda, rūpn. Promet izveidojusi 100 darbinieku vienību, kas ietilpst sarkanajā gvardē.
1917.g. jūnijs – Petrograda, Vīborgas puse, Galvenais medicīnas centrs, klausītāja Medicīnas kursos.
1917.g. oktobris – Petrograda, aktīva dalībniece uzbrukumā Ziemas pilij.
1917 – Petrograda, Pulkovas augstumi, Gatčina. Kerenska-Krasnova dumpja likvidācijas dalībniece.
1917 – Petrograda, Galvenais medicīnas centrs, Krievijas Sarkanā Krusta organizatoru vidū.
1917.g. decembris – locekle Viskrievijas Sarkanarmijas organizācijas kolēģijā.
1918.g. aprīlis – Viskrievijas kara komisāru biroja darbiniece.
1918.g. jūnijs – Austrumu fronte. Permas apgabals, Osas pilsēta. Dumpja apspiešanas dalībniece.
1918.g. jūnijs – komisāre 3.armijas Sevišķo uzdevumu daļās.
1919.g. februāris – Viskrievijas kara komisāru biroja darbiniece.
1919 – Maskavas boļševiku rajona komitejas 2.sekretāre.
1919 – Maskavas Čeka, Sevišķā daļa. Priekšnieks ir Jefims Georga d. Jevdokimovs.
1919.g. jūnijs – boļševiku partijas ceļazīme. Maskavas Čeka.
1920.g. februāris – Pilsoņu kara frontēs, Sevišķā daļa, informācijas nodaļa, priekšniece.
1920 – Dienvidrietumu frontes Revolucionārā kara padome, apbalvota ar personīgo zelta pulksteni.
1921 – Dienvidu frontes Revolucionārā kara padome, apbalvota ar personīgo portsigāru.
1921 – Ukraina, Viņņica, Harkivas kara apg. Kara revolucionārā padome, apbalvota ar zirgu.
1921.g. aprīlis – Ukraina, Harkiva, izveidota Visukrainas Čeka (priekšnieks Mancevs, Манцев Василий Николаевич (1889 – 28.7.1938)). Slepenā operatīvā daļa. Priekšnieks ir Jefims Georga d. Jevdokimovs.
1922.g. aprīlis – Ukraina, Harkiva, izveidota Visukrainas Čeka (priekšnieks Mancevs). Izziņas (aģentūras) nodaļa, priekšniece.
1923 – Ukraina, Centrālā izpildkomiteja, saņem personīgo Zelta pulksteni.
1923 – Rostova pie Donas. Valsts Politpārvaldes pie NKVD (GPU) politiskā pārstāvniecība. Ieradusies sava aizbildņa Jevdokimova rīcībā. Informācijas-aģentūras daļas priekšnieka palīdze.
1924 – Rostova pie Donas. GPU politiskā pārstāvniecība. Pirmā sieviete, kas saņēmusi nozīmi “Goda čekists”.
1925 – Rostova pie Donas. GPU politiskā pārstāvniecība. Jevdokimova personīgā palīdze – politpārstāvniecības sekretāre.
1926 – Rostova pie Donas. GPU politiskā pārstāvniecība. Sarkanā Karoga ordenis, Republikas Revolucionārās kara padomes pavēle Nr.162.
1928 – Rostova pie Donas. GPU politiskā pārstāvniecība. Slepenās daļas priekšniece.
1928 – Rostova pie Donas. GPU politiskā pārstāvniecība. Goda raksts un Zelta pulkstenis no PSRS OGPU Kolēģijas.
1929 – Maskava, OGPU darbiniece.
1931.g. 30.marts – pašnāvība.
https://www.pseudology.org/Abel/GrundmanEY.htm
Grundmane
Daudzus gadus, sākot no Pilsoņu kara, blakām Jevdokimovam strādāja Elza Jēkaba (Ulriha) m. Grundmane. Ziemas pils ieņemšanas un Pilsoņu kara dalībniece. Viņa bija Jevdokimova pakļautā Ukrainā, Ziemeļkaukāzā, Maskavā. Darīja visu, no čekistes prasīja: rekvizēja pārtiku no zemniekiem, vadīja soda operācijas, atklāja pretpadomju sazvērestības, cīnījās pret bandītismu. Sarkanā Karoga ordeni viņa saņēma Maskavā, būdama Ziemeļkaukāza OGPU Politpārvaldes atbildīgā sekretāre. Vēl balvās viņai bija personīgais zelta pulkstenis, portsigārs un zirgs. Dzīvodama Rostovā netālu no Čekas ēkas dzīvojusī Eva Jeršova ir rakstījusi memuāros: “Katru rītu gar mūsu vārtiem ar motociklu nobrauca gara auguma vīrišķa izskata sieviete melnā ādas jakā, ādas biksēs un melnos zābakos, tā bija Elza Grundmane, latviete, Čekas darbiniece, par kuru runāja, ka nāves sodus viņa izpildot pati”. “Ja mums proletāriskās diktatūras nodibināšanai visā pasaulē ir jāiznīcina visi carisma un kapitāla kalpi, tad mēs šā uzdevuma priekšā neapstāsimies un ar godu to izpildīsim”.”
http://spsa.info/photo/2022/1092822.pdf
Gandrīz vai unikāls gadījums bija ar leģendāro čekisti, latvieti Elzu Grundmani (1891-1931), par kuru tika rakstīts, ka viņas sirds un roka nekad nav drebējušas cīņā “ar revolūcijas ienaidniekiem”. To papilnam izjuta Ukrainas un Ziemeļkaukāza iedzīvotāji, kur šī ļoti ievērojamā čekiste brutāli ieviesa padomju varu. Viņa bija ne tikai pirmā sieviete, kura apbalvota ar Goda čekista nozīmi, bet, šķiet, vienīgā visas čekas vēsturē, kura no 1929. gada līdz 1931.gadam bija Galvenās politpārvaldes centrālā aparāta nodaļas vadītāja Maskavā; laikam to nespēja atkārtot neviena sieviete vispār čekas vēsturē (noteikti ne pat ebreju tautības apakšpulkvede Elizabete Zarubina-Gorskaja kādus desmit gadus vēlāk – Aivars Stranga, Diena, 2009.
Ir citi avoti, kas vēsta ka šī plinšu sieva vienkārši aiz sevis ir atstājusi līķu kalnus, un viņu nespēja iežēlināt nedz mazi raudoši bērni, nedz bezpalīdzīgi veci cilvēki. Pati bija gan bez vīra, gan bez bērniem (bez grūtībām kvalificētos jebkurā feministu pulciņā), tāpēc ģimeniska sentimenta šai būtnei nebija. Viņa ar savu vājo izglītību saprata sev galveno – kādu nošaujot, izpaliek vajadzība kaut ko skaidrot vai pārliecināt. Viņas arguments bija lode tam, kurš neietilpa viņas ļoti primitīvajā izpratnē par cilvēku, par ģimeni, par dzīvību. Nošauts cilvēks vairs nebija problēma. Vāji izglītotajai čekistu varzai, kuras sastāvā viņa varēja izpausties, rakstītprasme bija tik zemā līmenī, ka neviens nekad arī neprasīja kādas rakstiskas atskaites par nopostītajām sādžām, nodedzinātajām mājām un tur noslepkavotajiem iedzīvotājiem.
Vēlākos gados t.s. “troikas” procesu birokratizēja, veidojot atskaites sistēmas, noformējot aktus gan par atšautajiem, plānu izpildi šajā jomā, gan jaunu atšaujamo atļauju saņemšanu. Boļševiku valstī pie varas esošie tādējādi būvēja nākamām paaudzēm laimīgu valsti. Paradoksāli, ka nežēlīgo noziegumu vilni sākotnēji atbalstīja arī vienkāršie un pasīvie notikumu vērotāji un mietpilsoņi, kuri bija pārliecināti, ka viņus pašus šāds liktenis nekad neskars.
Pētot arhīvus, izrādījās, ka šī nav vienīga tautiete, kura vēsturē ir ierakstījusi lapas ar asinīm. Piemēram, noziedziniece Austra Tievais-Šepšeļēviča un Paulīne Mettere.
Tiesa, Grundmanei bija pārliecība, ka tas ir svarīgs darbs, ko viņa veic sabiedrības interesēs, jo darīja to valsts vārdā. Boļševisma recidīvs ir tik smags, ka pat mūsdienās var atrast virkni cilvēku, kuri dzīvo mums blakus un kuri ar tīksmi apspriež, kā tos, kuri viņiem kādu iemeslu dēļ vienkārši nepatīk, varētu ar tīksmi represēt, pazemot vai pat fiziski iznīcināt.
nekropole.info
https://timenote.info/lv/Elza-Grundmane
Padomju karavadonis Roberts Eidemanis par Grundmani rakstījis: “Drošsirdīga, uztverīga, viņa nezināja vārdus “nevaru” , “nespēju” pat kad runa bija par visneizpildāmākajiem uzdevumiem. Cieta, kaujā pārliecināta. Viņai bija zaldāta roka un boļševika sirds. Šī roka un šī sirds nekad nenodrebēja kaujā pret proletāriskās revolūcijas ienaidniekiem. Bet šī sirds un roka vienmēr prata ar biedrisku sirsnību palīdzēt cīņas biedram – ja ne ar ko citu, tad ar kvēlu iedvesmojošu vārdu”…
Bet 6 gadus vēlāk bija nograndējis 1937.gada Lielais terors (, atnāca 1940.gads ar NKVD atmazgāšanas operāciju, vajadzēja tikt vaļā no Ježova – I.L.). Arī Frinovskis, Zakovskis – visi viņas kolēģi tika arestēti (pēc viņas aizbildņa Jevdokimova atbrauca pats Berija). Un ar karstām asinīm dārgās Lubjankas pagrabos paši deva pašrocīgas liecības par “spiegošanu Hondurasas labā” un “kontrrevolucionāru sazvērestību”. Uz to brīdi viņi valstī bija pastrādājuši tā, ka tiešām labākais būtu spiegošana, kontrrevolucionāra sazvērestība. Un nošaušana bija pats humānākais, kas viņus gaidīja pēc visiem dieva un cilvēku likumiem. Vai tas labi vai slikti, ka Elza to gaļas mašīnu apsteidza? Viņai pašai žēlastību nevajadzēja.
https://altyn73.livejournal.com/719285.html
Grundmanes dienesta raksturojumā, kad viņa 1927.gadā strādāja par OGPU pilnvarotā pārstāvja Ziemeļkaukāzā Jevdokimova personīgo sekretāri, bija uzsvērts: “Laba OGPU darbiniece. Raksturīgākās iezīmes: elastība, apķērīgums, izlēmība, ārkārtīga uzticamība un ārkārtīga izturība, darbaspēja. Darbabiedru vidū iemantojusi autoritāti un mīlestību. Prot atzīt savas kļūdas.”
https://timenote.info/ru/Elza-Grundman
Mazās piezīmes + 